Annotation VLADIMIRS KAIJAKS Akācija akmens pagalmā stāsti STĀSTI IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1973 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Mākslinieks A. G а l e v i u s s 220-73
SLIEKSNIS MĒMAIS PIRTĪ ATGRIEŠANAS Akācija akmens pagalmā
VLADIMIRS KAIJAKS Akācija akmens pagalmā
SLIEKSNIS Todien mani bija pārņēmusi dīvaina, nemierīga noskaņa. Dīvaina tāpēc, ka šo manu iekšējo stāvokli ir grūti attēlot un ārēji nekas sevišķs nebija noticis. Viss bija kā parasti, un tomēr es jutos kaut kā dīvaini un nenoteikti. Visvairāk mani mulsināja tas, ka nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebiju piedzīvojis. Manu noskaņu radīja daudzi komponenti. Tāds komponents — šķiet, pats spēcīgākais — bija vēlēšanās iet, steigties, it kā es kaut ko varētu nokavēt, palaist garām, pazaudēt. No otras puses, mani pārņēma neziņa un neizpratne, kurp un kāpēc steigties, neizlemtība, vai vispār vajadzēja kaut ko darīt, jo ko tad es varēju
palaist garām vai nokavēt, nekas taču nebija noticis, neviens mani negaidīja… Es staigāju pa māju, cenzdamies sevi izprast, tad atkal bezdomīgi ieklausījos plosīgā vēja spindzoņā aiz verandas loga, vīnogulāju nokaltušo lapu čabēšanā un kāda vaļīga dēļa klaboņā uz bēniņiem virs manas galvas. Tad piegāju pie loga un lūkojos uz kalniem. Sjur Ju-kajas smailā virsotne slējās draudīgi melna un izskatījās kā degunradža ilknis. Tūdaļ gan tā mainīja savu izskatu, jo mākoņu ēna, kas bija to apsegusi, aizslīdēja, stāvā krauja pārlija ar oranžu gaismu un kļuva bāli zeltaina. Paņēmu grāmatu un mēģināju lasīt, bet biju pārāk izklaidīgs, lai kaut ko saprastu. Dīvainais nemiers mani nepameta, gluži otrādi, tas kļuva arvien
mokošāks. Vistuvāk manu sajūtu varētu raksturot brīdis pirms negaisa — mana dvēsele, tāpat kā atmosfēras slāņi, bija piesātinājusies ar kādu dīvainu elektrību, spriegumu, kas prasījās izlādēties. Nevarēdams vairs dēties uz vietas, nolēmu aiziet izpeldēties, atsvaidzināties, varbūt vainīgs bija mežonīgais karstums — termometrs pat ēnā pie manas verandas sienas rādīja +37°C, Paņēmu pleznas, masku, elpojamo cauruli un izgāju uz ielas. Te svelme bija vēl nežēlīgāka, šķita, ka saules stari iziet cauri ādai un miesai, karsē kaulus un kaulu smadzenes sāk vārīties. Nesapratu, pa kuru laiku bija norimis vējš, tikai pēkšņi atskārtu, ka nebija jūtama ne mazākā pūsmiņa; ne gaisā, ne uz zemes nekas nekustējās. Viss bija sastindzis, apklusis,
bezkrāsains, pat šis svelonis likās smags un nekustīgs, to atdzīvināja vienīgi sakaltušu mālu un vīstošu vērmeļu smarža. Nedzirdēja dziedam neviena putna; apklusušas bija pat dienas cikādes, kuras šajā gadalaikā nepārtraukti griež ausīs savu uzmācīgo, sauso un vienmuļo čirkstoņu. Es lēni gāju, pareizāk sakot, tikko kustējos pa putekļaino, tukšo ielu uz jūras pusi. Truli raudzījos apkārt, un mani nepārņēma nekādas jūtas, kad skatiens slīdēja pāri miglainajā dūmakā gaistošajiem kalniem, sastingušām, pelēkzilām debesīm, noputējušām, karstumā sačervelējušām akāciju lapām … No kādas mājas iznāca cilvēks platu salmu cepuri galvā, bez krekla, ģērbies
tikai īsās biksēs. Tas bija mākslinieks dekorators, kuru labi pazinu. Vulgārs tips. Taču savus paziņas mēs ne vienmēr izvēlamies paši. Dažkārt tos mūsu mājās ieved draugi, radi vai pat sieva. Un šis noformētājs jau nebija ļaunāks par daudziem citiem. Frivolitātē, pašpārliecinātībā, uzpūtībā un tā tālāk. Viņš mani uzrunāja: — Sveiks! Ir nu gan sutoņa… Šitādā laiciņā pat pie meitenēm negribas. Jutu, ka mani pārņem niknums. Kad nekā neatbildēju, mans paziņa turpināja: — Ko tu velcies kā uz bērēm? Nezin kāpēc man gribējās viņam kraut — manam paziņam, kurš nebija ļaunāks par citiem. Bet. šis trulenis pašpārliecināti turpināja, kā jau visu, ko viņš darīja:
— Nāc ēnā! Es tev pastāstīšu pēdējo anekdoti — par zaķīti un ziloneni? Neesi dzirdējis? Skatījos viņa apaļajā sviedriem noplūdušajā sejā, blisinošajās acīs, kas vērās manī laipnā muļķībā, un valdījos, lai, pēkšņa impulsa dzīts, nepārkāptu kriminālkodeksu, — viņa žoklis atradās tik kārdinoši tuvu un bija plats, pamatīgs un labi noskūts. Ar pūlēm novērsu acis no šā žokļa un aizsmacis noņurdēju: — Aizbāzies! — Kāda muša tev iekodusi? Spēru soli uz priekšu. Es viņu laikam būtu notriecis zemē, ja viņš neatsprāgtu sāņus. Varbūt mans paziņa domāja, ka mani ķēris saules dūriens. Nezinu, vienalga. Es gāju prom. Akmeņainais liedags bija pilns
laiskiem ļaudīm. Vairākums gulšņāja zem nojumēm vai uz pašu izstieptiem palagiem. Vieni spēlēja kingu, otri «zolēja», trešie kaut ko lasīja, cenzdamies neklausīties dziedošajos, runājošajos un ķērcošajos tranzistoros. Raiba, apnicīga, daudzbalsīga drūzma. Skaļš koķetējošs pārītis ielīda jūrā peldēties, pēc tam atkal izvilkās akmeņainajā krastā un turpināja zvilnēt. Pretīgi… Kāpēc manī uzviļņoja šādas negatīvas emocijas? Tā ar mani notika pirmo reizi. Nezin kāpēc kļuva skumji. Uzmeklēju klusāku, vientuļāku vietu, apsēdos uz sasiluša akmens un, lai nebūtu jāskatās uz slinkajām, treknajām miesām, sāku raudzīties uz vizuļojošo Hameleona ragu viņpus līča. Patlaban tas bija dzeltenīgi lāsumains, ar dažām tumšākām
svītrām un atgādināja dīvainu zebru, kas iebridusi jūrā padzerties. Hameleona rags — viens no eksotiskākajiem dabas veidojumiem, kādu esmu redzējis. Tas ir šaurs un augsts maīkalnes turpinājums, kas tālu iestiepies jūrā. Vakaros tā virsotnē deg bākas uguns, bet dienā tas maina savas krāsas vai katru stundu. Rītos Hameleons gluži melns iznirst no jūras, pamazām kļūdams gaišāks austošās saules staros, drīz zilgans, mēļš un rožains; ap dienas vidu dominē zeltainie, dzeltenie vai bēšie toņi; ap launaga laiku tas kļūst strīpains un lāsumains kā patlaban, bet pret vakaru būs pelēks un liksies krokains kā ziloņa āda vai kļūs brūni sarkanīgs, ja gaidāms spējš pērkona negaiss… Jūra bija ārkārtīgi mierīga, klusa, arī sastingusi — kā viss šajā dienā. Tās
spilgtais zilums izbālēja tālāk no krasta, kļūdams zaļgans, pelēcīgs un izgaisdams bālganā dūmakā. Pie nespodrā apvāršņa neredzēja neviena kuģa, ne laivas. Bet man šis tālums tāpēc likās vēl jo noslēpumaināks, pievilcīgāks, aicinošāks… Līča otrajā pusē slējās melna kalnu grēda. Tā šobrīd likās drūma, nepievilcīga un vienmuļa; to atdzīvināja tikai robainās virsotnes. Līča galā, kur kalnu grēda ietiecās vistālāk jūrā, no ūdens kā spīdīgas roņu muguras ārā rēgojās vienīgi nogludinātas zemūdens klinšu galotnes. Esmu bieži turp peldējis, lai pie zemūdens klinšu sāniem zvejotu mīdi jas vai arī tāpat laiskumā gulētu uz glumajiem, viļņu noslīpētajiem akmeņiem. Taču patlaban man nepatika skatīties uz melnajām
radzēm, mani vilktin vilka gaistošā, mānīgā dūmaka viņpus līča, šķita, ka tur — aiz šās dūmakas, aiz šās mānīgās, noslēpumainās sienas sākas cita pasaule, kaut kāda dīvaina, vilinoša tāle. Esmu šo līci pētījis uz kartēm, īries turp laivā un labi zinu, ka tālāk aiz sēkļiem sākas atklātā jūra, taču šoreiz noticēju vilinājumam, aizmirsu laivu, kartes un visu, ko zinu, — vārdu sakot, es piecēlos, uzliku peldmasku un pleznas, ielaidos Siltajā ūdeni un saku peldēt. Uzreiz kļuva labi, viegli un smagā, mokošā sajūta izgaisa, kā nebijusi. Sākumā ūdens bija blāvs, necaurspīdīgs, redzamība slikta, pretī peldēja sīki gruži un duļķes, kur ganījās stavridu mazuļu bars. Tālāk ūdens kļuva skaidrāks, saskatīju jūras dibenu.
Piekrastes zemūdens josla bija akmeņaina, lielie klinšu bluķi apauguši ar brūnganām jūras zālēm un mīdiju kolonijām. Tālāk starp akmeņiem pavīdēja smiltis, kļuva dziļāks. Vēl pēc dažām minūtēm viss jūras dibens bija smilšains, ūdens dzidrs, caurspīdīgs. Te vairs neredzēja nevienas zivs, ne gliemeža. Vēl pēc brīža priekšā pamanīju kaut ko tumšu un lielu, kas ieslīpi tiecās dziļumā, un sapratu, ka esmu piepeldējis kefaļu tīkliem. Tie vēl atradās samērā tuvu krastam, un man nebija ne mazākās vēlēšanās tiem peldēt klāt. Mainīju virzienu, uzņemot kursu uz lielajiem sēkļiem. Vienmēr biju lolojis cerības turp aizpeldēt. Jā, tieši aizpeldēt, nevis aizirties laivā. Kas bija šī vēlēšanās — uzdrīkstēties atrasties tālu prom no krasta
bez laivas, bez peldvestes? Man vienalga, kā to nosauc citi — par neprātu, muļķīgu iedomu, par savas dzīvības pakļaušanu briesmām… Vienmēr to esmu vēlējies un… baidījies. Bet šodien es uzdrīkstējos. Tā ir bezgalīga laime — uzdrīkstēties, nerēķinoties, kas būs pēc tam. Protams, peldēdams prom no krasta, es par to nedomāju, es tikai to izjutu, mani it kā bija pārņēmusi mežonīga līksme, un es tai ļāvos, kā dzīvespriekam ļaujas visas dzīvās radības zem saules, izņemot cilvēku, jo vienīgi cilvēks apdomā, sver un paredz, kas būs pēc tam. Domāt un paredzēt neapšaubāmi ir ārkārtīgi svarīgi, ar to mēs esam lieli un atšķiramies no pārējās radības, taču man liekas, ka dažkārt tieši domāšana, pārlieka apsvēršana un rēķināšana cilvēku padara
ari gļēvu, bailīgu un mazdūšīgu, tādēļ mēs bieži vien vairs nedarām neko… Es neapsvēru un neparedzēju, un prieks un līksme tādēļ bija pilnīgi, jo varēju peldēt brīvi, ne ar ko nerēķinoties. Kļuva dziļāks. Ūdens vairs nebija tik silts kā piekrastē un atsvaidzināja. Ieturēju virzienu pēc sīko vilnīšu ņirbošajiem atspulgiem un ēnām uz jūras dibena dzeltenajām smiltīm; ēnu lāsumi plūda man visu laiku pa kreisi, un to lēno plūdumu noteica vēja virziens, tikko jaušamā brīze. Vietām dziļumā pavīdēja spoža sudrabota gliemežnīca, brūngans rapans vai aizpeldēja pa retai zivij. Arvien vēl kļuva dziļāks. Ūdens bija tik dzidrs, ka to tikpat kā nemanīja, šķita, ka slīdu augstu virs dzeltenīgajām smiltīm, kuras tālāk no krasta pārklājās ar tādu kā
pelēcīgu plēvi. Tālāk jūras dibens kļuva akmeņaināks un kāpa uz augšu. Tas nozīmēja, ka tuvojos sēkļiem, aiz kuriem sākas atklātā jūra… Parādījās lēni līgojošas jūras zāles. Te bija vairāk zivju. Aizpeldēja pelamīdas. Starp divām smiltīs iegrimušām radzēm laiski un majestātiski aizslīdēja kefales ar varenu un acīmredzot gudru vadoni priekšgalā. Tas ir rets skats — vērot vadoņa mierpilno un neatkarīgo gaitu, kad viņam seko kefaļu bars, pilnīgi pakļaudamies un uzticēdamies sava vadoņa izvēlētajam ceļam. Zvejnieki pat stāsta, ka vecas, piedzīvojušas kefales saprotot, kas tas ir — tīkli, un mēdzot tos apiet vai bieži vien izvedot baru pa visšaurākajām spraugām starp tīkliem…
Peldēju tālāk, kļuva tik viegli, ka gribējās ienirt dzīlē, lai sajustu, kā saspiež ūdens smagums. Un es ieniru. Nezinu, cik — seši, astoņi, desmit metru. Kad sāka trūkt elpas, peldēju augšā, iekampu gaisu, sakārtoju nedaudz sašķiebušos masku un ieniru atkal, slīdēju gar jūras dibenu, skardams retās zāles, sagrābdams plaukstās smalkās smiltis un tās izkaisīdams caur pirkstiem, mezdams lokus ap klinšu bluķiem un akmeņiem. Beidzot apgriezos uz muguras un nekustīgi ļāvu ūdenim sevi celt augšup. Atguvis elpu, es niru atkal un atkal. Dažreiz no visa spēka sakūlu ūdeni putās un raudzījos, kā balti, sudrabaini un varavīkšņaini burbuļi uzpeld līdz ūdens virsmai, uz brīdi sastingst kā mazi, daudzkrāsaini baloniņi, tad pārsprāgst un
izgaist. Vispār peldu gausi un neveikli, taču šajā reizē šķita pazudis parastais zemes smagnējums, jutos brīvs, viegls un atraisīts, itin kā būtu nokļuvis savā patiesajā dabas elementā, itin kā būtu šā elementa radīta sastāvdaļa. Var jau būt, ka tur ir arī sava daļa patiesības, jo visa dzīvā esība taču kādreiz iznākusi no ūdens, un pilnīgi iespējams, ka mēs kaut kur sevī glabājam neskaidras atmiņas par šiem tālajiem laikiem — līdzīgi Zemei, kas savos iežos, slāņos, nogulumos glabā jaunības — tālās pagātnes noslēpumus. Arī bērnības atmiņas bieži vien ir neskaidras, taču dažreiz tās pēkšņi uzplaiksni tik spilgti, it kā viss būtu noticis nupat. Varbūt manī tobrīd pēkšņi bija pamodušās neskaidras atmiņas par
tiem tālajiem laikiem? Varbūt tādējādi var izskaidrot neizprotamo spēku, ar kādu mēs tiekam vilkti pie ūdeņiem — tad, kad iemīlam jūras un okeānus, kļūstam par jūrniekiem vai kad mūs pārņem neskaidrs nemiers, ilgas, stāvot jūras krastā un raugoties šai varenajā stihijā. Varbūt šādos brīžos mēs neapzināti jūtam sevī runājam tāltālo senču balsis, jūtam, ka esam atgriezušies pie sava pirmsākuma, savas pirmās dzimtenes, kura tomēr mums vienmēr paliks zudusi?… Nezinu. Tobrīd es par to nedomāju. Es ļāvos vienīgi savām izjūtām un darīju, ko man pateica priekšā no zemapziņas dzīlēm nākošie impulsi un instinkts. Es ļāvos pirmatnējam priekam — to laikam var saukt arī par savas esības prieku. Varbūt jau biju noguris, varbūt
apreibis, kad, ieniris dziļumā, ieraudzīju garu, strauji slīdošu ēnu. Tās kustībās, formā un izmanībā bija kas plēsīgs… Haizivs! Jā, tā bija haizivs. Lai gan labi zināju, ka šejienes haizivis nav cilvēkiem bīstamas, es tomēr sabijos un vairs neizlaidu šaudīgi slīdošo ķermeni no sava redzes loka. Tas bija milzīgs savas sugas eksemplārs, un izskats tam bija ļauns. Haizivs bija savus divus metrus gara. Tūdaļ gan centos sev ieskaidrot, ka ūdenī visi priekšmeti it kā kļūst lielāki, ka tas ir optisks māns un patiesībā šis plēsoņa ir krietni mazāks. Haizivs laikam juta manas izbailes, jo tā riņķoja ap mani tik tuvu, ka likās — es tai tūdaļ varēšu iespert ar pleznu. Kaut vismaz tai nebūtu bijis tik ļauns un plēsīgs izskats! Pēkšņi haizivs izdarīja strauju
vēzienu ar asti un aizpeldēja dziļumā; es tūdaļ sāku steidzīgi irties uz pretējo pusi. Nezin kāpēc nevarēju saskatīt ūdens virsmu, lai gan apkārt pletās spožs, žilbinošs dzidrums. Sāka trūkt elpas. Galvā jutu pieaugošu spiedienu. Un kas bija tā slīpā, zeltainā plakne, kurai es tuvojos? Jūras dibens? Ar šausmām sapratu, ka tā bija patiesība. Pievērsis visu uzmanību haizivij, biju aizmirsis orientēties un ieniris pārāk dziļi. Zināju, ka šādās situācijās pats svarīgākais ir saglabāt mieru un rīkoties. Bet, pirms paguvu ieņemt vertikālu stāvokli, jau jutu, ka neglābjami trūkst elpas un sirds sāpīgi saraujas. Ar atlikušajiem spēkiem centos tikt uz augšu, taču ūdens virsma vēl nebija pat ieraugāma, tikai kā tāds blāvs gaišums zalgoja kaut kur virs galvas. Šķita, ka
iznirstu ārkārtīgi gausi. Sasniedzu tādu stāvokli, ka gribējās noraut masku. Sakodu žokļus tā, ka likās — pārkodīšu elpojamās caurules gumijas uzgali. Krūtis plēsa pušu krampjainas, konvulsīvas kustības pēc gaisa. Kļuva tumšs, izsīka pēdējie spēki; to pietika vienīgi vēl pāris mirkļiem… Tajā brīdī, kad norāvu masku, es izniru. Pirmais elpas vilciens mani apdullināja, es it kā zaudēju apziņu — vismaz daļēji, jo nekā neredzēju, nedzirdēju, vienīgi gārdzoši, mokoši riju gaisu, šķita, nekad man vairs nepietiks dzīvinošā skābekļa. Atslābums pēc milzīgā sasprindzinājuma bija tik liels, ka likās — tūdaļ zaudēšu samaņu. Ar grūtībām uzliku masku, un tad muskuļi atslāba pilnīgi. Kad atkal apjēdzu, kur
esmu un kas notiek, stāvēju, vertikāli iegrimis ūdenī, un turpināju smagi elpot. Nebiju nogrimis tikai tādēļ, ka maskā bija gaiss un elpojamā caurule pietiekami gara — tās gals visu laiku atradās nedaudz virs ūdens līmeņa. Ja jūra būtu nemierīga, pirmais vilnis pielietu cauruli un es aizrītos un noslīktu. Kad atguvu sajēgu, pirmā spēcīgākā sajūta bija drausmīgs vājums: ķermenis smeldza un dīvaini kniesa, pakausī it kā dūrās gara, neasa adata… Ar piepūli pakustināju kājas, ieņēmu horizontālu stāvokli, sāku lēnām peldēt. Taču niecīgākā piepūle drīz nogurdināja, un mani pārņēma jauns pilnīga atslābuma vilnis. Sirds smagi, reti un sāpīgi dunēja krūtīs un atbalsojās ausīs. Vajadzēja atpūsties, bet atpūsties neizdevās, dīvainie
atslābuma viļņi mani atkal un atkal nokausēja. Pamazām tomēr kļuva vieglāk. Ja vēl pārietu reiboņa sajūta un sāpes pakausī, no kā acu priekšā ņirbēja krāsaini un melni loki, varētu sākt peldēt uz malu. Es apskatījos: krasta nebija. Tas nevarēja būt! Un tomēr… uz visām pusēm tikai zems un dūmakains apvārsnis, nespodra, blāva gaisma kā pirms negaisa. Saule? Nebija arī saules. Melnas un pelēkas debesis pār mani. Jūras virsma kā sasalis spogulis, kurš tikai tuvumā notrīsēja no manām vārgajām kustībām. Sāku aprēķināt: vakars vēl nevarēja būt. Vai mani būtu aiznesusi spēcīga straume? Ari ne. Jo tādu spēcīgu straumju te nav, kas īsā laikā varētu cilvēku ieraut tik tālu jūrā, ka pat krastu vairs nesaredz. Vai cēlās
migla? Migla… kas paslēpa krastu? Tuvojās negaiss? Vakars? … Ja nejustos tik draņķīgi, es tagad peldētu, lai gan nezināju, uz kuru pusi. Bet varbūt maska aizsvīdusi? Es to spēji atstūmu uz pieres… Nē! Krasts tāpēc nekļuva saskatāms. Tikai mieru! Mieru! Saberzēju ar plaukstu sirds apvidu un kreisos sānus, kas bija sāpīgi savilkti, šķita, ka smeldz pat āda. Uzliku atkal masku, jo tā bija vieglāk peldēt. Taču… kur lai peld, ja nav krasta? Pasaule bija dīvaini izgaisusi, saslēgusies šaurā lokā ap mani un manī pašā; šķita — bez manis un izgaistošā ūdens klajuma vairāk nekā nav. Mēģināju atcerēties mājas, pēdējos notikumus savā dzīvē, grāmatas, kādas esmu lasījis. Tas izdevās tikai ar pūlēm, viss likās tāls un nenozīmīgs, kā neskaidrā
sapnī redzēts. Sapratu, ka ar mani nav labi. No šās domas iesmeldzās pakrūtē. Lai cilvēks cīnītos par savu dzīvību, ir jājūt bailes no nāves, jāalkst dzīvot. Bet man viss izlikās nereāls. Arī nāve. Jā, ar mani noteikti nebija labi. Nav normāli, ja cilvēks nebaidās no riskantām, bīstamām situācijām, nicina nāvi. Tas nozīmē, ka dzīvības instinkts snauž, kļuvis nejūtīgs … Un tajā pašā brīdī dzīvība tiek pakļauta briesmām, iznīcībai. Ar prātu es to it kā sapratu, bet es to neizjutu. Ik pa brīdim paraudzījos apkārt. Likās, apvārsnis tuvojas, savelkas ap mani šaurā, mānīgā, gaistošā lokā. Uznāca pilnīga vienaldzība, sāpes pakausī kļuva trulākas, pārņēma visu galvu un spieda kā milzīgās knaiblēs. Uzmācās snaudiens. Es visu laiku centos lēni peldēt — vienkārši
tāpat, lai noturētos uz ūdens. Tagad jutu, ka, uzmācoties snaudienam, reizēm pārstāju kustināt kājas, iegrimstu tādā kā nemaņā, saldā nebūtībā, no kuras man nebija bail. Cik ilgi tā turpinājās, es nezinu. Tikai kādā brīdi atkal konstatēju, ka stāvu ūdenī, vertikāli iegrimis līdz kaklam, un smagi elpoju, mani spiež ūdens un ir grūti un mokoši tā stāvēt. Saņēmos un sāku peldēt, cīnīdamies starp miegu un nomodu. Kādā brīdī šķita, ka es tā peldu jau veselu mūžību un tas nekad nebeigsies. Tomēr man izdevās izrauties no apātijas. Es laikam biju stipri pārpūlējies un noguris, pietiekami nedarbojās asinsriņķošana. Pavīdēja jūras dibens. Es to biju pilnīgi aizmirsis, jo tas nebija saskatāms. Tagad tas parādījās — sākumā neskaidrs,
gaistošs, pēc tam kļuva zeltains, iznira jūras augiem pārklāti akmeņi… Paga, paga… Šī lielā, sašķiebusies klints? Vai biju jau to kādreiz redzējis? Tik pazīstama… Vai uz tās kādreiz netupēja milzīgs vientuļš krabis? Nu kā tad! Bet tad taču krasts nav tālu, tam jābūt redzamam! Pacēlu galvu. Krasta nebija … Dīvaini. Mēģināju atcerēties, kā pirmīt piepeldēju klintij, kad ieraudzīju krabi. Liekas, no kreisās puses… Šķiet, no tās. Jā. Noteikti no tās! Klints bija sašķiebusies uz labo pusi. Tātad… tagad man jāpeld pa kreisi — tā visātrāk es tuvošos krastam… Un tur jau tas bija — pelēcīgi sarkanīga svītra… Un tie mazie, kustīgie punkti… Vai tie nebija cilvēki? Un tur, šķiet, spīdēja saule. Saule? Ap mani taču
bija migla. Dīvaini. Sāku steigties un tūdaļ noguru. Migla sabiezēja, un krasts atkal aizvilkās ar pelēcīgu autu, cilvēki, kustīgie punkti, izgaisa. Un tad es sapratu: nekādas miglas nav. Pareizāk sakot, migla bija manī. Saberzēju atkal krūtis, kaklu, centos elpot dziļi un mierīgi. Krasts parādījās. Tagad kļuva baigi. Sapratu, ka esmu atradies aiz robežas, aiz sliekšņa un šī migla slēpusi manam skatienam pasauli, no kuras te biju ieradies. Kāds baigs klusums! Tur nav ne skaņu, ne formu, ne krāsu — nekā. Tikai šī bezkrāsainā, visu aptverošā migla . . . Nezinu, cik ilgi tā cīnījos, atrazdamies pusnemaņā, cenzdamies nezaudēt virzienu. Beidzot migla mani atlaida. Un tūdaļ redzēju, ka krasts ir pavisam tuvu, ir
saule, var sadzirdēt ļaužu balsis, atšķirt peldētāju krāsainās cepurītes. No redzētā vēlreiz apreiba galva, iesāpējās acis, bet migla vairs neuzplūda. Lēni tuvojos krastam. Izvilkos malā. Jutu sevi svina smagu, un zeme zem kājām šķita lēnām griežamies. Nokritu uz karstajiem akmeņiem un ilgi cīnījos ar sīkiem, sāpīgiem drebuļiem, kamēr beidzot tos pārvarēju. Kur tagad manas šārīta nīgrās izjūtas? To nebija. Es vēl nevarēju pilnībā novērtēt to, ka esmu izglābies, jo pārāk daudz no manis bija prasījis slieksnis, kuru vieglprātīgi tiku pārkāpis. Es vēl gulēju uz akmeņiem un klausījos ļaužu balsīs, tranzistoru melodijas un liegajā ūdens plenkošanā gar krasta akmeņiem, un
sajutu atgriežamies prieku — prieku par visu, kas atrodas zem saules. Piecēlos. Sameklēju savas drēbes. Gāju mājās. Lēnām, ar piepūli. Pēdējo stundu notikumi no manis bija izsmēluši visus spēkus. Putekļainajā ielā bija daudz ļaužu, apkārt klīda suņi un vistas, bija sākušas čirkstināt dienas cikādes, un koku ēnā iedziedājās putni, vīstošā zāļu un vērmeļu smarža bija kļuvusi spēcīgāka … 1970
MĒMAIS Bija mana dzimšanas diena. Direktors pasauca pie sevis, vēlīgi spieda roku un mudināja doties mājup, lai es pienācīgi varētu sagatavoties viesu uzņemšanai. Es, protams, nedaudz patielējos, lai direktors redz, ka darba intereses man ir pirmajā vietā, bet tad gāju. Taču, ticis uz ielas, nesteidzos ne uz tramvaju, ne trolejbusu, tāpat nemeklēju taksometru, lai ātrāk nokļūtu dzīvoklī, — līdz vakaram, kad pie manis vajadzēja sapulcēties radiem, draugiem un darba biedriem, laika bija vēl gana. Sieva un sievasmāte pēdējās dienas tekalēja čakli kā irbes un darīja brīnumus kā divas labdabīgas fejas, uzburdamas dažādus
ēdienus, dzērienus un uzkožamos. Sākumā domas gan dalījās. Sieva negribēja rīkot bagātīgus dzīru galdus, iebilzdama, ka ārzemēs tagad esot modē dažādus svinīgus gadījumus atzīmēt tikai ar dzērieniem un uzkožamiem, viesi pie galda nemaz neapsēžoties, tad varot vairāk dejot un citādi izpriecāties, visi jūtoties brīvāk, nepiespiestāk, vārdu sakot, katrs darot, kas kuram tīk; taču pret šādu viesību rīkošanu iebilda sievasmāte; viņa apgalvoja, ka četrdesmitā dzimšanas diena cilvēkam neesot nekāda joka lieta, vīrietis šajā vecumā atrodoties, tā teikt, dzīves zenītā, un tādēļ viņš vairs nedrīkstot izākstīties līdzi visādiem ārzemju modes stiķiem, kā to darot vieglprātīgā jaunatne. Un vēl viņa teica (o,
mana sievasmāte ir ļoti gudra sieviete, un es viņu bieži uzklausu), ka uz manu dzimšanas dienu lūgti arī daži augstāk stāvoši biedri, kuri atbilstoši savam stāvoklim laikam gan būšot nosvērti un solīdi cilvēki. Šādiem vīriem saprātīgs un labvēlīgs spriedums par namatēvu pa lielākajai daļai esot atkarīgs no kuņģa labsajūtas, un, tā kā man tuvākajā laikā iespējams paaugstinājums darbā līdz ar algas pielikumu, tad nevajagot skopoties. Pret šādu sievasmātes argumentāciju man nekā nebija ko iebilst, un es ļāvu, lai viņa rīkojas. Pavisam nopietni varu apgalvot, ka daudz svarīgāk ir būt labās attiecībās ar sievasmāti nekā ar sievu. To visu atcerējies un apcerējis, es gāju uz mājām pavisam mierīgi, nesteigdamies, ļaudamies patīkamai savas
personas svarīguma apziņai. Skatījos pretimnācējos droši un atklāti, pie tam mani skatieni nebija ne pārmērīgi lepni, ne skaudīgi — ja pretimnācējs bija vīrietis manos gados. Kāpēc lai es nicinātu vai apskaustu savu līdzcilvēku? Tāpat arī manā skatienā nebija ne bezkaunības, ne izaicinājuma — ja pretimnācēja bija sieviete. Kāpēc lai es domātu ļauni par savu līdzcilvēku sievām? Arī tad, ja pretimnācējas bija jaunas meitenes, manās acīs nepavīdēja divdomīga dzirksts, drīzāk jau tādu es pamanīju dažu meiteņu acīs, kad viņas uzmeta man bezbēdīgus vai sapņainus skatienus, taču tie mani nevarēja izsist no līdzsvara, jo, kā jau būsiet sapratuši, esmu nopietna un nosvērta rakstura cilvēks. Jaunekļi, bērni un sirmgalvji man vispār neeksistē, jo
viņos nav nekā tāda, kas piesaistītu manas domas, un viņu psiholoģija man ir pilnīgi sveša. Līksms un apmierināts es soļoju mājup. Sniegs nomaļākās ieliņās viegli gurkstēja zem kājām, jo nolaidīgāki sētnieki to vēl nebija novākuši. Šoreiz es uz viņiem pat nedusmojos. Dziļi ieelpoju dzestro, bet patīkamo ziemas gaisu, un man bije tik labi un priecīgi, ka daudz netrūka — es būtu pievienojies puikām, kas trokšņaini slidinājās pa parka celiņiem. Tomēr savlaicīgi apspiedu šādu nepiedienīgu vēlēšanos. Nekad savā mūžā neesmu darījis kaut ko tādu, kas neatbilstu manam stāvoklim. Manuprāt, visādas ēverģēlības atļaujas tikai vāji, nesavaldīgi un nenosvērti raksturi, un lielākoties viņiem to nākas rūgti nožēlot.
Ar liftu uzbraucu ceturtajā stāvā, kur atradās mūsu dzīvoklis. Piezvanīju un gaidīdams jau kuro reizi pa balsieniem izlasīju metāla plāksnīti uz durvīm: «Visvaldis Tā mūlis». Neviens nenāca. Acīmredzot sieva un sievasmāte bija vai nu veikalā, vai pie šuvējām. Bērni no skolas vēl nevarēja būt. mājās. Sameklēju savas atslēgas un atvēru dzīvokļa durvis. Nesteigdamies iegāju iekšā, novilku lielisko pusmēteli ar pūkaini mīksto zvērādas apkakli un tīksmīgi izjutu sava dzīvokļa siltumu un omulību. Parasti es mājās atgriezos vēlu un steigā, vienmēr mani gaidīja kādi darbi vai pienākumi: mans portfelis reti kad bija tukšs, tur vienmēr atradās plāni, zīmējumi vai aprēķini, kas līdz rītam bija jāpārskata… Tacu šodien es biju pilnīgi brīvs.
Vispirms iegāju savā kabinetā. Pieklājīgi liela istaba, gaiša, ērta, viegls rakstāmgalds, dīvāns, atpūtas krēsls, grāmatplaukts, rasēšanas piederumi, tehniski zīmējumi, dažas fotogrāfijas pie sienām; visā varēja samanīt rūpīgi pārdomātu kārtību un plānojumu. Sieva nemīl šo istabu un reti te ienāk. Tas ir labi. Šī istaba ir mans templis, kur neviens mani netraucē un es mierīgi varu nodoties saviem pienākumiem, iecerēm un pārdomām. Todien te ilgi neuzkavējos. Nolicis portfeli uz krēsla, es rāmi apstaigāju mūsu dzīvokli, mielodams acis pie gleznām un mēbelēm, priecādamies par tīrību un kārtību, kas valdīja jebkurā vietā. O jā, mēs nedzīvojam slikti! Cetristabu dzīvoklis, visas ērtības, skaists skats uz
parku. Kluss. Un līdz centram desmit, piecpadsmit minūtes, ko braukt, līdz manai darba vietai — tikpat. Ka mums tāds dzīvoklis, tas, protams, mans nopelns. Varēju justies lepns. Jā, es dzīvoju labi, taču nebiju tik pašapmierināts, lai ne pēc kā vairāk nealktu un netiektos; nebiju arī tik negausīgs, lai apskaustu citus, kas sasnieguši ko vairāk. Esmu cieši pārliecināts, ka nekas nestāv uz vietas un, pats par sevi saprotams, ari manai labklājībai un stāvoklim sabiedrībā vajadzēja kļūt arvien labākiem. Ari tagad — četrdesmit gadu vecumā — es jau biju sasniedzis zināmu stāvokli, ja tā varēja teikt par liela uzņēmuma vecāko inženieri, ar kuru priekšniecība rēķinājās, kura padomus vērtēja un uzklausīja.
Man bija ari savs stingri ierobežots un atbilstošs draugu pulks, piemērotas intereses un pieklājīga ģimene. Ar ļaudīm es vienmēr ieturēju solīdas, mierīgas un atturīgas attiecības. Jā, es pat teiktu, ka jutos laimīgs. Un, man šķiet, dažs labs mani apskauda. Bet tā nevarēja būt ļauna skaudība, jo es visu ieguvu pats ar savu prātu un centīgu darbu. Tātad viss bija vislabākajā kārtībā. Un pēkšņi… Tobrīd atrados virtuvē. Uz galdiem, plauktos, skapī — visur stāvēja ēdieni un dzērieni, un man sāka patīkami kutēt pakrūtē. Sieva un sievasmāte bija likušas lietā visas savas kulinārijas zināšanas, lai šovakar man un maniem viesiem būtu patīkami sēsties pie galda. Jā, sieva… Pēc ilgiem laikiem atkal
sajutu pamostamies tādu kā maigumu, kā pateicību pret savu otro pusi. Tajā pašā laikā mani pārņēma arī tīri tā kā kauns, kā neērtības sajūta, ka esmu gluži nevajadzīgi sācis apcerēt sievas labās un teicamās īpašības. Es droši vien būtu pārstājis par viņu domāt, ja tobrīd pats nelabais man nepačukstētu, ka es par viņu zinu pārāk maz. Kur viņa iet, ko dara, kad esmu darbā? Ne jau visu laiku aizņem rūpes par ģimeni. Kas notiek viņas dvēselē? … Dīvaini, pirmo reizi iedomājos, ka manai sievai varētu būt ari dvēsele. Nē, nē, es viņai nekā nepārmetu — pārmetumi vispār nav manā dabā, — viņa vienmēr pret mani ir bijusi pietiekami rūpīga un uzmanīga, pēc labākās sirdsapziņas audzināja un vadīja skolā mūsu bērnus. Man šķiet, viņa to
darīja ar prieku. Taču iedoma, ka es par savu otro pusi zinu pārāk maz, reiz radusies, vairs neatstājās, un es sāku domāt par to, vai šos četrpadsmit laulībā pavadītos gadus esmu bijis labs ģimenes galva. Kā esmu līdzējis uzturēt uguni mūsu ģimenes pavardā? Pamazām man kļuva neomulīgi — es tikpat kā nekā nezināju ne par savu sievu, ne bērniem, ne to, kas notika viņu sirdīs un galvās. Vai viņi mani mīl? Ilgojas mani sastapt, ar mani runāt? Jeb es esmu tikai vīrietis, apgādnieks, kas nodrošina ģimenes materiālo labklājību? Klīdu no vienas istabas otrā un jutos arvien nelāgāk. Šķita — esmu apmaldījies un ienācis svešā mājā. Atkritu klubkrēslā. Centos atpūsties, taču nevarēju. Mani dīdīja kaut kāds nemiers, un uzmācās skumjas. Atkal
piecēlos un izgāju virtuvē, bet tur man nekā nevajadzēja. Pastāvēju, paraudzījos apkārt — viss spodri, tīri, kārtīgi. Kāpēc te ienācu? Iegāju vannas istabā, nomazgāju rokas, seju kaklu … Uh! Kļuva tā kā vieglāk. Kaut kas pieskārās maniem kāju stilbiem, un es satrūkos. Vai biju kļuvis nervozs? Un kopš kura laika mums mājās kaķis? … Ak tā … Pareizi! Sieva reiz stāstīja, ka Ingrīda, kurai tagad jau vienpadsmitais gads, pacēlusi uz ielas pusdzīvu kaķēnu, pārnesusi mājās un par varēm pastāvējusi, lai kaķēnu neizsviež. Es tobrīd, būdams ļoti aizņemts, neizpratu, kāpēc viņai dzīvnieks vajadzīgs. Vai šis būtu tas pats kaķis? Pusdzīvs gan vairs neizskatījās. Gluži otrādi — šis bija pavisam veselīgs, viltīgs
un lunkans kaķis. Pilnīgi korekti pastūmu viņu ar kāju nost un gribēju aizraidīt. — …!! …!! … Kas tad tas?! Ne vārda es nevarēju dabūt pār lūpām. Varbūt kaķis bija nolādēts? Taču nē! Nebiju māņticīgs. Mēģināju vēlreiz. Velti. Mēle atsacījās klausīt. Jutu, ka man uz ādas izspiežas auksti sviedri. Es biju kļuvis mēms … Mēms! Kaķis velnišķi ņaudēja un zalgojošām acīm lūkojās manī. Izskrēju no vannas istabas. Ko darīt? Steigties pie ārsta? Izsaukt ātro palīdzību? Paķēru telefona klausuli, uzgriezu 03 … Atskanēja mierīga, lietišķa balss. Es nevarēju atbildēt. Pat ātro palīdzību nevarēju izsaukt! Kas gan pēkšņi noticis ar manu mēli? Es gandrīz vai apraudājos. Izmisumā piegāju pie spoguļa, izkāru
nepaklausīgu kļuvušo ķermeņa daļu un ņēmos apskatīt, cerēdams atklāt sava pēkšņā mēmuma cēloni. Tomēr nekā aizdomīga nemanīju. Varbūt bija pārāk tumšs? Uzgriezu gaismu … visas iespējamās spuldzes. Beigās spīdināju mutē pat kabatas bateriju, taču nekā tāda, kas liecinātu par izmaiņām manā mēlē, es nepamanīju. Varbūt to nemaz nevarēja ieraudzīt? Aptaustīju mēli ar pirkstiem. Mēle kā jau mēle, tai nebija nekādas vainas. Un tomēr tā bija mēma! Noklaudzēja durvis, un ienāca sieva. Es steidzos pretī, lai viņai darītu zināmu savu nelaimi. — Valdi, tu jau mājās? Cik labi! Bet es sev atnesu jaunu kleitu. Nu, paturi taču! Viņa man pasniedza saini. Kur nu
pasniedza! Burtiski, ielika rokās, un es biju spiests to paņemt. Tad viņa nometa kažoku, novilka džemperi un svārkus, vārdu sakot, izģērbās, visu laiku pie sevis dungodama: «Tikai no tevis nav vēstules …» Puskaila viņa nostājās manā priekšā un pārmetoši teica: — Visvaldiņ, tu nu gan esi lempis! Ko tu stāvi? Kāpēc neizsaiņo kleitu? Es taču gribu tev to parādīt. Ak jā! Ko es stāvēju? Bet vai tad viņa nemaz neredzēja manu baiļu izķēmoto seju? Nemanīja, ka neesmu viņai ne vārda atbildējis? Noliku saini uz galda, drebošiem pirkstiem atraisīju auklu. Uzlikusi roku man uz pleca, ar otru roku glaudīdama manu pakausi, viņa steidzināja: — Valdi, nu ātrāk taču! Kāds tu
neizdarīgs! Nedrīkst likt sievietei gaidīt, kaut arī tā ir tava paša sieva. Mani kaitināja un aizvainoja viņas sīkie, nepatīkamie smiekliņi. Ja varētu runāt, es viņai pajautātu, kur tādus iemācījusies. Bet, no otras puses, patiešām, kāpēc likt viņai gaidīt, viņa taču par manu nelaimi nekā nezināja. Un es steidzos. Viņa atkal trallināja: «Tikai no tevis nav vēstules.» Kamēr sieva vilka mugurā kleitu, es vēlreiz piegāju pie spoguļa, atvēru muti, apskatīju un mazliet aptaustīju savu mēli. Velti! Nekas neliecināja, ka ar manu mēli kaut kas būtu noticis. Pēkšņi atskanēja pārmetoša sievas balss: — Valdiņ, ko tu dari? Pavisam bērnišķīgs esi kļuvis, vai? Tev kaut kas kait?
Es pagriezos pret sievu un ar pirkstu parādīju uz savu mēli. — Valdi, tas jau par daudz! Aizver vismaz muti! Zobiņš sāp, jā? Jeb mandele iekaisusi? Nu nekas. Ja līdz paritam nekļūsi vesels, varēsi aiziet pie ārsta, iedos tev slimības lapu. Bet tagad apskati manu kleitu! Vai nav jauka? Pasmaidi taču! Viņa uz papēža apgriezās manā priekšā. Patiešām, kleita bija lieliska un sievai piestāvēja. Es centos pasmaidīt, tomēr viņa šķita neapmierināta. — Nu, kas tā par grimasi! — viņa pārmetoši iesaucās. Tad šķelmīgi pasmaidīja un jautāja: — Vai tu gribi, lai es šo kleitu šovakar uzvelku? Es pamāju. — Tu esi labs, Valdiņ. Es jau
zināju, ka tu tā sacīsi. Viņa pienāca man klāt, apvija rokas ap kaklu un noskūpstīja. Jā, viņa vienmēr ir bijusi lieliska sieviete — mana sieva. Es viņu vienmēr esmu mīlējis. Taču patlaban. .. Ieskanējās zvans. — Nu pietiks, Valdiņ! Tie ir bērni. Ej nu šoreiz ielaid viņus! Es atvēru durvis. Tas bija mūsu dēls. Viņam četrpadsmitais gads. Slaids, kalsnējs, allaž kustīgs un aizņemts. Darbojas visādos pulciņos. Viņam mazliet piemiegtas un ironiskas acis, šķiet, ka zēns skatās pasaulē ar tādu kā nicināšanu, ar pārākuma apziņu un izpratni, kādas viņam vēl nevar būt. — Labdien, papū! — Ungārs mani sveicināja un pagāja garām, nemaz negaidīdams, ka es sveicienu atņemšu. Un
labi, ka tā! Kas būtu, ja viņš pēkšņi apstātos un nenolaistu no manis savas gaišās, ironiskās acis, gaidīdams, kamēr es kaut ko saku? Bet nē, viņš pagāja garām… it kā tas būtu pats par sevi saprotams, ka tēvs viņam atver durvis un neatņem sveicienu … Taču man liekas… man liekas, ka viņa glūnīgajām acīm nekas nepalika apslēpts, ka viņš pretēji sievai ievēroja manu nelaimīgo seju, grimasi manās lūpās, kad gribēju atbildēt viņa sveicienam, ievēroja… un viņa piemiegtajās acīs pavīdēja … ļauna uguntiņa. Kādas muļķības! Un tomēr sirds dziļumos palika apslēptas šaubas. Steigšus iegāju savā istabā. Gribēju nomierināties un iejusties jaunajā stāvoklī. Biju bezgala nelaimīgs un apjucis. Kas tagad notiks? Izdomāt es nekā
nevarēju, jo dzīvoklī kļuva aizvien trokšņaināk. Dzirdēju, ka atnākusi sievasmāte. Virtuvē šķindēja trauki, skanēja smiekli, ritēja valodas. Kāpēc tieši šovakar man vajadzēja kļūt mēmam? Un ko man pašreizējā situācijā darīt? Nepaguvu nekā izdomāt līdz galam, kāds pieklauvēja pie manas istabas durvīm. Es gaidīju, kad tās atvērsies. Ienāca bērni. Ungārs nesa nelielu kārbu. Arī Ingrīda kaut ko slēpa aiz muguras. Ungārs sāka runāt pirmais: — Papū, mēs atnācām tevi apsveikt. Novēlu tev veselību un panākumus darbā! Lai tev labi veicas! Un atļauj pasniegt mazu dāvanu! Viņš man sniedza dāvanu veikalā akurāti iesaiņotu kārbu, pārsietu ar rozā
sutašu. Es pirmo reizi ar naidu skatījos uz savu dēlu un domāju: «Kāpēc viņš smīn, kāpēc sauc mani tādā pretīgā vārdā — «papū» un, to darot, izstiepj uz priekšu pilnīgas, miklas un tāpēc spīdīgas lūpas …» Steigšus paņēmu kārbu un no vērsos. Bet dēls turpināja smīnēt un nemaz negaidīja, lai es viņam ko atbildētu. Tagad bija kārta Ingrīdai. Viņa izturējās cilvēciskāk — apskāva mani, noskūpstīja un nočivināja: — Daudz laimes dzimšanas dienā! Arī viņa kaut ko ielika rokā. Man gribējās kliegt: «Neņirgājieties, es esmu mēms! Esmu pats nelaimīgākais cilvēks pasaulē!» Mans iekšējais saviļņojums acīmredzot nepalika apslēpts bērniem, tikai viņi to iztulkoja citādi un, mazliet
pastomījušies un no manis neviena vārda nesagaidījuši, izgāja. Man kļuva viņu žēl. Vai tad bērni vainīgi, ka mani piemeklējusi tāda nelaime? Vai tāpēc man pret viņiem pēkšņi jākļūst netaisnam? Viņi taču mani mīl. Lai nomierinātu satrauktos nervus, sāku apskatīt dāvanas. Ungārs bija atnesis elektrisko bārdas skujamo aparātu. Pareizi, es tādu gribēju pirkt, jo vecais bija sācis niķoties. Cik aizkustinoši! Viņš to ievērojis. Maksā divdesmit divi rubļi piecdesmit kapeikas. Gluži negaidot mani sagrāba smieklu lēkme. Protams, tie nebija īsti smiekli, kas vēlās pār manām lūpām, bet kaut kādas nenoteiktas, guldzošas skaņas. Patiešām aizkustinoši, vai ne? Pasniegt man dārgu dāvanu par manu naudu! Lieliski! Un Ingrida? Ko tad
viņa? Atvēru sainīti. Liela, bieza klade. Uz vāka rasētiem burtiem uzrakstīts — «Dienasgrāmata». Bet kāda velna pēc man vajadzīga dienasgrāmata?! Savu mūžu tādu neesmu rakstījis. Jeb tas būtu mājiens, ka esmu … Muļķības! Viņi to nevar zināt. Bet kāpēc tad viņi grib, lai es rakstu dienasgrāmatu? Jutu, ka man sāk stingt pakausis. Varbūt es vienmēr esmu bijis mēms? Citi jau sen to zina, vienīgi es pats savu nelaimi apjaušu tikai tagad … Atkal pieklauvēja. Šoreiz tā bija sieva. — Valdiņ, mīļais! Arī es gribu tevi apsveikt. Viņa man uzdāvināja dārgu uzvalka drānu, kādu šobrīd veikalos nevarēja dabūt. Protams, arī par manu naudu. Bet viņa to darīja tik mīļi, ka es nevarēju ņemt
ļaunā. Un vispār vai nav muļķīgi domāt, par kādu naudu tuvinieki tev pasniedz dāvanas? Tad nāca sievasmāte ar pusduci lielisku virskreklu. Viņa paskaidroja: — Solīds vīrietis bez eleganta virskrekla ir tikpat kā izplūkāts gailis. Un tad sāka ierasties arī viesi. Pirmais no laukiem atbrauca mans brālēns Antons. Mēs tikāmies reti, un man par viņu nebija diez cik tīkamas atmiņas. Antons bija liels, resns un spēcīgs vīrs, saulē un vējos iededzis. Pakratījis man roku un pāris reižu uzsitis pa plecu, viņš izgāja, atstādams mani vienu. Bet viņa parādīšanās bija satraukusi manu atmiņu, un es atcerējos vienu otru pusaizmirstu notikumu. Man bija seši vai septiņi gadi, kad
ārsts vecākiem ieteica mani aizvest uz laukiem, kur daudz saules, svaiga gaisa un var brīvi kustēties, lai es tur nostiprinātu_savu trauslo veselību un kļūtu zēniskāks. Ārsts tā pārbiedēja manu nabaga māmuļu, ka viņa manis dēļ bija gatava braukt pat uz džungļiem, ne vien uz laukiem, simt piecdesmit kilometru no Rīgas. (Patiesības dēļ gan jāteic, ka lauki un džungļi viņai nozīmēja apmēram vienu un to pašu.) Stacijā mūs sagaidīja mātesbrālis, atsperu ratos sēdēdams. Mātei šķita, ka braucot tie pārmērīgi krata, bet man šis brauciens palicis atmiņā uz visu mūžu. Tas bija lielisks! Man šķita, ka sēžu ļoti augstu. Atsperu rati līgojās. Zirgs rikšodams krāca. Visa pasaule ap mani bija jauna, līdz šim neredzēta. Saule
tuvojās rietam, pamale dega sarkanās ugunīs, aiz ratiem cēlās putekļu mākonis, ceļmalās rēja suņi, blēja aitas un mauroja govju ganāmpulki. Man, kas bija dzīvojis tikai pilsētā un Dzintaru vasarnīcā, tas viss likās aizraujoši fantastiski. Es biju sajūsmā. Un galvenais — man ne no kā nebija bail. Lai kā otrā dienā māte centās iestāstīt, ka suņi kožot, zirgi sperot, kaķi skrāpējot un no tiem varot dabūt dažādas kaites, es nekādi to nevarēju saprast. Bezbailīgi devos pretī ganāmpulkam un noskatījos, kā man garām paiet ragaini, nagaini un spalvaini dzīvnieki, par kuru eksistenci tikpat kā nekā nebiju zinājis. Māmuļa, ieraudzījusi mani ganāmpulka vidū, šausmās gandrīz paģība. Tad varonīgi metās mani glābt no drošas nāves. Izdzenājusi ganāmpulku pienācīgā
attālumā, vina ar asarām acīs piekļāva mani sev klāt un ņēmās skaidrot: «Valdiņ, mīļo dēliņ, tās ir gotiņas. Mū! Gotiņas bada.» Var jau būt, ka mātei bija kāda daļa taisnības, bet brālēns Antons, kurš bija tikai kādu gadu vecāks, turpmāk, mani pamanījis, nepārtraukti atgādināja: «Valdiņ, mīļo dēliņ, tās ir gotiņas. Mū! Gotiņas bada.» Pārējie puikas un meitenes, kas to bija dzirdējuši, atkārtoja: «Mū!» To darot, viņi jautri un nevaldāmi smējās. Tas sāpīgi aizvainoja, un es nolēmu pierādīt, ka nemaz neesmu sliktāks par viņiem. Taču to izdarīt nebija tik viegli. Lai kā arī centos, es bieži viņiem devu iemeslu par sevi pasmieties. Un visvairāk mani nerroja Antons. Viņa klātbūtnē es baidījos citiem rādīties. Varbūt tieši šo nepatīkamo bērnības
atmiņu dēļ ar Antonu vēlāk īsti nevarējām saprasties, vienmēr kaut kas palika neizteikts, jutāmies neveikli un nospiesti. Ari tagad vēl. Tāpēc jau viņš, mani apsveicis, tūdaļ izmanījās no istabas laukā. Un ne jau tikai tālā bērnība tur vainīga. Vēlāk, studiju gados, mūsu lomas mainījās. Cik Antons Rīgā atradās kopā ar mani, tik viņš dabūja ciest. Ja kādreiz biju neveikls un nožēlojams laukos, tad Antons jo vairāk tāds bija pilsētā. Viņa vārdi vien jau izraisīja smieklus. Šādās reizēs es viņam atļāvu runāt, un mana klusēšana bija daiļrunīgāka par viņa izmisīgo cenšanos runāt. Vēl vairāk! Ja Antons kādreiz arī klusēja, es itin veikli, viņam pašam to neaptverot, izprovocēju viņu izteikties un baudīju atriebības saldos augļus. Toreiz sāku saprast, cik dziļa gudrība slēpjas
senajā sakāmvārdā: runāšana — sudrabs, klusēšana — zelts. Un patiešām — cik reižu man nācies pārliecināties par šo vārdu pareizību! Un es sāku mācīties klusēt. Turpretī Antons runāja par visu — ko vajag un ko nevajag. Viņš mīlēja kritizēt — arī visu: lekcijas, mācību spēkus, komjaunatnes organizāciju, starptautisko stāvokli un dažādus norādījumus; bieži vien viņam uz mēles pagadījās nepiedienīga anekdote, kuru labāk bija nestāstīt. Bet tad jau viņš nebūtu Antons, ja kaut ko paturētu pie sevis. Ir cilvēki, kuri savu sakāmo pasaka lietišķi un nosvērti, un tas nevienā nerada nevēlamas domas, ne emocijas. Bet Antons savus klausītājus aizkaitināja un padarīja īgnus, pat nesvarīgas lietas, ko viņš izteica, izklausījās kā smaga
apsūdzība; nopietnība viņa mutē smējās un kļuva piedauzīga. Izklausījās, ka viņš ļauni ņirgājas par to, ko citi uztver nopietni. Pienāca diena, kad Antonu izslēdza no universitātes. Viņš vairākus gadus nostrādāja laukos — sākumā par traktoristu, pēc tam neklātienē pabeidza augstskolu un tagad vada lielas padomju saimniecības traktoru un automašīnu parku. Man šķiet, Antons pa šiem gadiem nav daudz mainījies — liels, neveikls, mūžam ar kaut ko neapmierināts un vienmēr kaut ko cenšas izzobot, kas nekad, manuprāt, neizdodas ne īsti gudri, ne smalkjūtīgi. Tāpat esmu dzirdējis, ka ari tagad viņš reizēm kritiski un ne visai pārdomāti izsakās par savu priekšniecību, pie reizes neizpaliek arī anekdotes. Ko tu
padarīsi? Antonu laikam nekas nespēs mainīt, tāds viņš paliks visu mūžu. Es pa šiem gadiem pēc augstskolas beigšanas esmu savā darbā paguvis izvirzīties. Mani vecāki ir miruši. Jāpiebilst, ka viņi nomira diezgan vientuļi. Mūsu uzskati par daudz ko nesaskanēja. Man nez kāpēc liekas, ka viņi jutās manī vīlušies. Bet tur es nekā nevarēju līdzēt — biju vienkārši izaudzis, un man bija pašam sava dzīve, savi pienākumi un savi mērķi, kam bez atlikuma ziedoju visus spēkus, laiku un zināšanas. Klauvējieni pie durvīm pārtrauca manas pārdomas. Ienāca divi darba biedri — inženieri Šenka un Dauksts. Arī viņi atnesa dāvanas, apsveica, daudz runāja un izturējās jautri. Pēc tam es vairs ne minūti nepaliku viens — nāca draugi, radi un
paziņas, visi jautri, asprātīgi, ar dzērienu pudelēm un dāvanām apkrāvušies. Uz rakstāmgalda visam tikko pietika vietas. Vēlāk pie mielasta tika teiktas runas, izsacīti laimes un veiksmes vēlējumi un cilātas glāzītes. Sīs stundas man pagāja kā pa miglu. Atceros, ka reizēm spēlēja mūzika, blakus istabā dejoja. Arī es, jo, mēms būdams, nevarēju taču atteikt burvīgajām dāmām. Pēc tam atkal sēdējām pie galda; ap mani viss skanēja, virpuļoja, šķindēja un līgojās. Bija atnākuši arī tie pāris augstāk stāvošie biedri, bet viņi nezin kāpēc aizgāja samērā agri. Pēc tam aizgāja vēl daži cilvēki. Palika pati visomulīgākā kompānijas daļa, mani vistuvākie darba biedri, radinieki, draugi. Drīz bija sasniegta jautrības un visa šā vakara kulminācija. Pēkšņi iestājās
nogaidošs klusums, viesu acis raudzījās manī. Viņi gribēja, lai es kaut ko saku. Nu labi. Tagad viņi uzzinās, kāda nelaime mani piemeklējusi. Beidzot! Beidzot es to varēšu pateikt citiem. Tikai… kā lai to izdaru? Es taču nevaru piecelties kājās un klusēt jeb izkārt mēli un uz to rādīt ar pirkstu, tikpat neviens nekā nesapratīs — tāpat kā pirmīt sieva, nodomās vēl, ka esmu piedzēries. Bet tad prāts apskaidrojās. Steigšus izņēmu no kabatas bloknotu, pildspalvu un, valdot pilnīgam klusumam, rakstīju. Pēc tam lapiņu izplēsu, pasniedzu blakus sēdošajam Daukstam, lai tas uzrakstīto nolasa. Dauksts ieskatījās lapiņā, izvalbīja acis, bet tad piecēlās kājās un lasīja: «Ar šo gribu Jums visā nopietnībā paziņot, ka
mani piemeklējusi drausmīga nelaime: šodien es konstatēju, ka esmu kļuvis mēms. Palīdziet!» Dauksts beidza lasīt un sāka rīstīties smieklu lēkmē. Viņš man sita pa plecu un rēca: — Ak tu vella zelli! Valdi, tu esi nepārspējams kā arvien! Kas tik tev par trikiem ienāk prātā! Saki — vai tad tu kādreiz neesi bijis mēms? Mēs labi zinām tavu principu: labāk nesacīt nekā nekā pateikt par daudz. Bet, ka tu šim principam esi uzticīgs pat savā dzimšanas dienā, tas tik pierāda, ka esi dzelzs vecis. Ha, ha, hā… Patiesībā, Valdi, patiesībā mēs tevi šīs īpašības dēļ cienām, tev uzticamies. Lai nu kam, tikai ne tev ir nācies nožēlot, ka esi kādreiz pateicis kaut ko lieku. Jā, tu esi
kaps… un tāpēc tālu tiksi. Valdi! Ne jau velti mēs tevi vienmēr izvirzām. Atceries — kad notika izgudrojumu un racionalizācijas priekšlikumu konkurss, vai mēs kādam pirmo prēmiju piešķīrām? Nē, nē! Jo nekas jau nevar būt tik labs, lai par to kaut kas nevarētu būt vēl labāks. Un tāpēc, ņemot vērā, ka neviens izgudrojums neatbilst šodienas zinātnes augstākajiem un pašiem visupēdīgajiem sasniegumiem… un tā tālāk, un tā joprojām … Un pareizi, tāda izgudrojuma nemaz nevar būt, kas pārspētu pašus pēdīgos, pašus jaunākos… un tā tālāk, un tā joprojām. Bet, starp mums runājot, tur bija tādi izgudrojumiņi kā konfektītes. Taču visa tā mūzika ir naudiņā. Un tikai mēs zinām, cik naudiņas mūsu birojs … Pardon! Es laikam izrunājos par garu…
Nu nekas, pašu ļaudis, pašu karogs. Prozit! Uz to, Valdi, lai tu vienmēr paliktu mēms! Viņš pacēla glāzi. Valdot vispārējai jautrībai, Dauksts pieskandināja manam dziru kausam, un visi dzēra. Es jutos nožēlojami. Bija skaidrs, lai kā es mēģinātu rakstiski paskaidrot, neviens no šiem ļaudīm man neticēs. Neviens nemanīja, ka piecēlos un izgāju. Manā darba istabā arvien vēl stāvēja dāvanām nokrautais rakstāmgalds. Es raudzījos uz šīm dārgajām mantām un nesapratu, kāpēc cilvēki tās dāvinājuši. Varbūt tāpēc, ka esmu mēms … Nē, nav tiesa! Mēms es kļuvu šodien, vienā mirklī, kad ieraudzīju … melno kaķi. Kaķi?! Bet varbūt cilvēkam, kam pašam nav sava sakāmā, savas domas, savas nostājas un
pārliecības, runas spējas tiek atņemtas kā nevajadzīgas? Kas gan tie par murgiem, kas par iedomām! Cik cilvēku savu mūžu nodzīvo, nekā jēdzīga nepateikuši? Bet varbūt tā ir vēl lielāka nelaime — runāt un nekā nepateikt? Manām pārdomām nebija nekādas nozīmes — pat ja es uzminētu savas nelaimes cēloņus, vai tādēļ mana nelaime kļūtu mazāka? Neatceros, kā beidzās manas dzimšanas dienas svinības. Es atkal eju darbā, strādāju, tad nāku mājās, satiekos ar draugiem vai atrodos tuvinieku vidū, un neviens nebrīnās, ka esmu mēms. Darbā pret mani izturas labi un ar cieņu, tāpat ari ģimenē. Ka dzimšanas dienā man pēkšņi izlikās, it kā dēls uz mani skatītos ar nicināšanu, tie ir nieki,
kam nav nekāda pamata. Arī sievas attieksmē pret sevi nesaskatu nekādu izmaiņu, viņa ir tikpat mīļa kā vienmēr. Tāpēc mans stāvoklis nemaz nav tik nožēlojams, kā sākumā varēja likties. Vienīgi es izvairos sastapties ar melno kaķi, jo neizskaidrojamā kārtā baidos vienīgi no viņa dzalkstošajām acīm, kuras, liekas, spēj ieskatīties tieši manā dvēselē. Šajā pašā sakarībā es neeju pie ārstiem, kuriem mana dīvainā slimība bez melnā kaķa pieminēšanas nebūtu saprotama. Bet stāstīt ārstiem par melno kaķi zināmu iemeslu dēļ man neērti. Tomēr, kā jau teicu, es jūtos labi un, stingri ņemot, savā dzīvē kaut ko būtisku izmainīt pat nevēlos.
PIRTĪ Vecais Uzkliņģis savā laikā gāja pie bikts un pēc tam jutās šķīstīts un atvieglots. Viņa dēls Pēteris Uzkliņģis dievam neticēja, tāpēc viņš reizi nedēlā gāja uz pirti un, tāpat kā tēvs, jutās šķīstīts un atvieglots. Pēc pirts miesa kļuva vingra, elastīga, muskuļos ieplūda jauni spēki, kauli atguva lunkanību un poras, attīrījušās no sviedriem, elpoja brīvi. Un sajūta … to zina tikai tie, kas paši iet pirtī, peras uz lāvas ar smaržīgu bērza slotu un mazgājas zem karstas un aukstas dušas. Vanna?! Pēteris Uzkliņģis nicināja vannas. Kas izdomājis šīs nožēlojamās plančkas, kur cilvēks iesēžas līdz nabai un mirkst pats savos netīrumos! Nē, Pēteris
Uzkliņģis gāja tikai uz pirti. Vienīgi pirtī bija iespējams iegūt to pacilājošo labsajūtu, kas cilvēku darīja stipru un skaistu. Un tā Pēteris Uzkliņģis tajā vēlajā janvāra vakarā kārtējo reizi devās uz savas pilsētas komunālo pirti. Ar ierastu kājas spērienu viņš atgrūda smagās, piebriedušās durvis un iegāja iekšā. Pār galvu noplīvoja biezs garaiņu mākonis, jo ārā bija dzeļoši auksts. Nāsīs iecirtās ziepju, mikluma, parfimērijas un alus smārds. Ejot gar bufeti, viņš redzēja, kā četri vīri pirms promiešanas sūca rūgto dziru, visiem mēteļi bija mugurā, šalles ap kaklu, un viņu galvvidi norasojuši mirgoja zem dienasgaismas spuldzēm kā rudenīgas noras rīta saulstaros pēc pirmajām salnām.
Kamēr nopirka biļeti, kasiere vēlajam pirts apmeklētājam vienā elpas vilcienā paguva izstāstīt, ka šovakar esot maz cilvēku, sals ārā divdesmit grādu — un, pats par sevi saprotams, kas gan šādā spelgonī nākšot uz pirti, lai pēc tam sakarsis, mājup skrienot, riskētu ar kakla aizsmakumu vai pat angīnu. Uzkliņģis pagāja garām sieviešu nodaļai; pa puspievērtajām durvīm viņš redzēja pirtnieci, kas jau rīkojās ar liekšķeri un slotu, slaucīdama klonu. Otrajā stāvā Uzkliņģis tomēr kāpa nesteigdamies, jo līdz pirts slēgšanai bija vēl pusotras stundas. Viņam patika, ka pirtī nav daudz apmeklētāju, — tad mazgāšanās un pēršanās ir bauda, nevis šāda tāda grūstīšanās, kad tu, cilvēks, nezini, ne kur apsēsties, ne kur vanniņu un
ziepes nolikt, bet pie lāvas un dušām vēl jāstāv rindā. Tāpēc Uzkliņģis uz pirti parasti nāca vēlu, vislabāk svētdienas vakaros, kad apmeklētāju mazāk. Ģērbtuvē pazīstams vīrelis stīvēja uz reimatisma izkropļotajām kājām biezas smilškrāsas apakšbikses un elpas trūkumā aizgūtnēm sēca: — E, ta šovakar siltumiņš . .. Pēršanās, ta pēršanās, lai dies pasarg! … Es jau nemaz to nedrīkstu … Elpu ņem ciet… Bet ko tu padarīsi… būs laikam uz lāvas jānomirst … He, he … Nevienam pilsētas pirts apmeklētājam nebija noslēpums, ka večuks fanātiski nāk uz pirti un svēti tic, ka pēršanās ārstē no visām kaitēm. Un, kam tikai nepietika bezkaunības atteikt, tam vīrelis nez kuro reizi atstāstīja
brīnišķus notikumus, kas ar vienu otru sirsnīgu pirts apmeklētāju atgadījušies. Uzkliņģim visi večuka stāsti bija labi zināmi, un viņš nemaz neļāva sākt: — Paga, vectēv, tev jau krekls nelien mugurā, es palīdzēšu. — Viņš mugurpusē pavilka uz leju kreklu, kas negribēja slīdēt pār večuka mitrajiem, kaulainajiem pleciem. — Tencinu, dēls, tencinu! Vecene nezin kāpēc vienmēr pērk tos biezos kreklus. Siltā veļa skaitoties, hē-ē! Bet es to nevaru ne mugurā dabūt, ne nost. Uzkliņģis, tikai ar vienu ausi klausīdamies, izģērbās, akurāti sakāra skapī drēbes, izlika augšējā plauktā veļu, apakšējā novietoja zābakus, pakāra dvieli, sagatavoja avīzi. Viņam patika, ka pēc dušas nekas nebija jāmeklē; varēja avīzi
paklāt uz slapjām grīdas redelēm, tad nostāties uz tām un slaucīties lielajā frotē dvielī, pēc tam ietīties tajā kā palagā, otru — mazāku — kā turbānu apsiet ap galvu un dažu labu minūti pasēdēt, kamēr dvieļi uzsūc lieko mitruma; pēc tam viņš vēl enerģiski noberzē jās, līdz uz ādas no dvieļa palika sīkas, savēlušās pūciņas. Tad viņš zināja, ka ir sauss un var sākt ģērbties. Uzkliņģis salika vanniņā ziepes un sūkli un devās pie pirtnieka, lai dabūtu bērza slotu. Viņš vienmēr ņēma svaigu, smaržojošu slotu, jo piederēja pie īsto pirts apmeklētāju kastas, kas mīlēja kārtīgi pērties un sautēties, nevis pie šādiem tādiem, kuri uz pirti atnāca tikai mellumus noskalot. Jaunais pirtnieks, kaut ko kārtodams,
grozījās savā aizgaldā, kas viņam bija iekārtots priekštelpā pirms ieejas dušās. Tajā brīdī, kad Pēteris Uzkliņģis kails nostājās pirtnieka priekšā, viņš to pazina. Tas bija Alfons Remicāns. Ja tur, starp pirtsslotām, mačalkām un alus pudelēm, Uzkliņģis būtu ieraudzījis savu mirušo vecmāmiņu, tas viņu nepārsteigtu vairāk. Kails kā Atēnu statuja viņš sastinga pirtnieka priekšā un, acu nenovērsdams, lūkojās tā sakropļotajā vaigā, stingajā, dzalkstošajā stikla acī zem rētas pierē un nevarēja izdabūt ne vārda pār lūpām. Skaidrs bija tikai viens: arī Remicāns neapšaubāmi pazina viņu, Pēteri Uzkliņģi. Būtu Uzkliņģis Remicānu pamanījis agrāk, pirms izģērbšanās, viņš noteikti aizlaistos mājās, lai nekad vairs nerādītos šīs nolāpītās pirts tuvumā. Bet bija par vēlu:
viņš bija kails, un tikai Alfona Remicāna spēkos tagad bija atslēgt skapi, kur atradās Pētera Uzkliņģa drēbes. Uzkliņģis arvien vēl minstinājās pirtnieka priekšā. Beidzot viņš iešmauca kopējā pirts telpā, nespēdams laikā saņemties un attapt, ka vēlāk atgriezties būs daudz grūtāk, bet atgriezties vajadzēs. Bēglis atjēdzās starp kailiem vīriem un juta, ka mute ir izkaltusi un nemaz nebūtu par nāvi tagad izdzert vienu krietni vēsu alus pudeli. Kāda ironija! Aiz Remicāna muguras viņš bija pamanījis kasti ar alu. Jā, arī vecais pirtnieks parasti turēja augšā alu, un vīriem nemaz nebija jākāpj lejā uz bufeti; pēc svelmainās pēršanās varēja tepat, tā sakot, kā uz karstiem ķieģeļiem, saliet iztvīkušajās rīklēs vēso alu.
Uzkliņģis mehāniski nolika vanniņu ar mazgāšanās piederumiem uz betona sola un pats apsēdās blakus. Notikušais bija pārāk neiedomājams, pēkšņs un neticams. Uzkliņģis bija dzīvojis ar pārliecību, ka Remicānu nekad vairs savā mūžā nesastaps. Visu kosmosa velnu vārdā, kāpēc Remicāns uzkūlās tieši te, kur Uzkliņģis bija viņu jau aizmirsis?! Vai tad nepietika, ka vienreiz viņš jau bija pametis labi iesākto dzīvi, lai tikai būtu prom no tām vietām, kur viņa ceļi varēja krustoties ar Remicāna ceļiem? Vai tad Remicāns nejutās vēl pietiekami atriebies un turpināja viņu vajāt? Visapkārt stenēja, spļaudījās, šķindēja, šļakstēja un šļurkstināja. Parastās pirts skaņas. Bet Uzkliņģi tās šoreiz kaitināja un aizvainoja. Viņš juta,
ka atkal ir nonācis dzīves krustcelēs: bija skaidrs, ka tikšanās ar Remicānu var visu sagriezt ar kājām gaisā vai arī… Bet cilvēki šai brīdī… Saīgušais pirts apmeklētājs pacēla galvu un caur tvaikiem saskatīja kādus desmit kailus vīrus. Taisni priekšā kāds tēvainis, pagriezis pret viņu to vietu, kur mugura zaudē savu godpilno nosaukumu, mazgāja galvu, kuru līdz acīm bija iegremdējis saputotā ūdenī, un gārdzoši stenēja. Uzkliņģis novērsās, lai tūdaļ ieraudzītu citu saziepētu spalvainu ķermeni, kas izskatījās pēc veca, riebīga fauna; no tā lēkšķiem nost vēlās putas, krita uz grīdas, čaukstēdamas slīdēja pa klonu un krājās uz notekas restēm. Uzkliņģis sarūgtināts pagriezās uz loga pusi. Tur stāvēja slaids, muskuļots
jauneklis, īsts Apolons, bet arī tas kaitināja, jo pārāk skaļi pauda savu dzīvotprieku un nesavaldīgi plaukšķināja pa krūtīm tā, ka sīki ūdens pilieni sprikstēja uz visām pusēm. Uzkliņģis pats reizēm tā bija darījis, taču šoreiz viņam šķita, ka tas ir necienīgi un negodīgi pret viņu, ko piemeklējis tāds neparedzēts pārbaudījums … Blakus Apolonam tusnīja ķermenis vara brūnumā, ar vēderu kā krusta zirneklim, zem kura nolaidenajām krokām nekas nebija saskatāms; ja augšgalā nebūtu pliks galvvidus un zilganu bārdu apaudzis zods, šķistu, ka uz tievajām, taisnajām kājām balstās ļumīgas sievietes vēdergals. Uzkliņģis noskurinājās piecēlās un devās uz lāvu telpu. Te valdīja svelme, kas viņu vienmēr
bija iepriecinājusi; bija tumšāks, jo pie griestiem nespodri kvēloja tikai neliela spuldzīte. Un galvenais — uz lāvām šobrīd neviena nebija; viņš uzrāpās uz pašas augstākās un atgūlās. Patlaban Pēteris Uzkliņģis atradās tādā dvēseles stāvoklī, ka ikviena skaņa, katrs cilvēks, jebkura izdarība viņu kaitināja un uztrauca. Šeit viņš cerēja nomierināties, atgūties pēc negaidītās sastapšanās ar Remicānu. Viņš nevarēja sev piedot, ka tik muļķīgi ieskrējis pēdējam ķetnās. Kāpēc viņš iepriekš nepainteresējās, kas ir jaunais pirtnieks, pirms nāca uz šejieni? Viņš taču labi zināja, ka vecais aizgājis pensijā, pats vēl ziedoja rubli dāvanai. Un pagājušo sestdien bija speciāli atnācis, lai iztukšotu pusduci alus uz ilggadējā pirtnieka veselību. Nolādēts! Vai tad viņš,
Pēteris Uzkliņģis, bija pie kā vainīgs, izdarījis kādu nelietību vai noziedzies? Nē! Bet, lūk, dzīve viņu nostādījusi tādā situācijā, ka liegta pat iespēja taisnoties, kaut ko grozīt vai pārveidot. Turklāt viņš pats nav darījis nekā tāda, lai šāds stāvoklis rastos. Liktenis? Sagadīšanās? Un pēc ilga laika viņš atkal atcerējās to dienu, kad pirms pieciem gadiem abi ar Remicānu kāpa smagajā saldētājmašīnā, lai dotos ceļā uz Baltkrieviju. Pēteris Uzkliņģis sēdēja pie stūres, motors vienmērīgi dūca, garām aizslīdēja baltie kilometru stabi, kāpa augšup un laidās lejup telegrāfa līnijas, uz kurām, pulcēdamās aizlidošanai, tupēja nebeidzamas strazdu virtenes; vadi starp stabiem izskatījās kā milzīgi gari iesmi, uz kuriem savērti melni šašlika gabaliņi.
Pīlādžogu sarkanums atgādināja granātu sulu. Gribējās ēst. Vēl brīdi viņš cietās, tad uzsauca Remicānam, lai kāpj zemē no guļamplaukta un nāk viņu nomainīt. Alfons snauduļodams kaut ko atburkšķēja un nekustējās no vietas. Pēteris apturēja mašīnu un novilka draugu zemē. Viņi izkāpa ārā, izstaipījās, pavingroja un ieturēja azaidu, ko bija paņēmuši līdzi. Pēc tam pie stūres apsēdās Alfons, bet Pēteris uzlīda uz plaukta un atlaidās uz guļammaisa. Sēžot mašīnā un braucot, viņi parasti tikpat kā nerunāja. Par ko lai runātu divi vīri, kuriem bija kopīgs labi zināms darbs un kuri viens otru jau gadiem ilgi pazina? Alfons dūca zem deguna kādu nenosakāmu melodiju — pats viņš apgalvoja, ka tā esot Raimonda Paula dziesma. Pēteris
nebija muzikāls, un tāpēc viņam bija grūti spriest, vai draugs runājis patiesību vai ne. Pēteris slinki lūkojās, kā priekšā saulē zib asfalts. Mašīna mīksti, vienmērīgi šūpojās Melnais šašliks bija pazudis. Uzmācās snaudiens. Ceļš līkumoja starp pakalniem, kuri uz saviem skaustiem kā krāsainas kapuces turēja sārtas un dzeltenas birztalas. Labajā pusē cieši līdzās šosejai, vecuma apsudrabots, čurnēja sašķiebies šķūnis. Gar šķūņa galu tieši mašīnas priekšā izskrēja bērni ar mugursomām plecos, acīmredzot — skolēni, kas draiskuļodamies atgriezās mājās no skolas. Šķūnis bija tos slēpis no šofera acīm, un tāpat bērnu acīm tas bija slēpis mašīnu uz ceļa. Pārbijušies un zaudējuši spēju rīkoties, viņi izbailēs
ķērās cits pie cita, kāds mēģināja pārskriet šoseju, cits rāva to atpakaļ. Nelaime bija nenovēršama. Pēteris Uzkliņģis vienā mirklī aptvēra situāciju un tajā pašā mirklī saprata, ka padomu dot nav laika, ka arī Remicāns visu redz un aptver tikpat skaidri un ka Alfons tūdaļ izdarīs to vienīgi pareizo, ko šoferis šādā situācijā var izdarīt. Kaut kur smadzenēs pazibēja baiļu radīta vēlēšanās, lai Remicāns to nedara … nē, ar prātu viņš saprata, ka Alfons rīkojas pareizi, mašīnu sasviezdams pa kreisi. Strauji tuvojās stāvā nogāzes mala. Mašīnu izlīdzināt vai nobremzēt vairs nebija iespējams, tas bija skaidrs no pirmā acumirkļa. Viņi lidoja. Tad mašīnas priekšgals svērās lejup — arvien straujāk, un Uzkliņģis pavisam fiziski aiz savas muguras sajuta visu to
tonnu smagumu, ko viņi veda un kas tagad kuru katru mirkli draudēja viņus saplacināt. Sekoja trieciens, priekšriteņiem pret zemi atsitoties, Remicāns ar krūtīm uzgūlās stūresratam, izmisīgi to griezdams un cenzdamies mašīnu noturēt līdzsvarā. Neizdevās. Nākamais trieciens mašīnu sasvieda tik stipri sāņus, ka viņi gāzās. Gāzās ilgi un mokoši. Pēteris nenoturējās uz sava plaukta — viņš kopā ar guļammaisu krita uz Remicāna galvas; stūres vīrs tika izsists no vietas un nosviests uz bremzes un sajūga pedāļiem. Katrs nākamais trieciens viņus svaidīja kā vieglas paijas — te vienu pret otru, te pret kabīnes sienām, griestiem, sēdekļiem. Mašīna apgāzās, un baismo triecienu pavadīja griezīga metāla krakšķēšana un čērkstoņa. Kaut kas lūza,
un Uzkliņģi nepameta drausmā apziņa, ka tūdaļ pār viņiem sabruks pārvarīgs smagums. Vēl kaut kas lūza un šņirkstēja. Ausīs dārdēja, it kā tur kāds dauzītu tukšas pienakannas. Ķermeni plosīja trulas, neizturamas sāpes. Un bija tikai viena izmisīga doma: kaut viss drīzāk beigtos! Pēdējiem spēkiem Pēteris Uzkliņģis ieķērās stūres ratā, kas nezin kā bija gadījies zem viņa rokām; īsā mirklī viņš vēl samanīja Remicānu, kas, nedabiskā pozā sakņupis, bija iesviests pretējā kabīnes stūrī. Un tad viss izgaisa melnā nebūtībā. Uzklinģis pamodās slimnīcā un ilgi vēl neaptvēra, kas ar viņu noticis. Nāca ārsti un māsiņas, lika dzert un šļircināja zāles, mērīja temperatūru. Un tikai tad, kad ap gultu nedroši sastājās un sāka
mīņāties bērni, viņš atcerējās notikušo. Bērni savā naivitātē vai ari pieaugušo skubināti bija atnākuši, lai atvainotos par to, ka viņi izraisījuši avāriju. Viņu vecāki savukārt nesa un atstāja ziedus un dāvanas, cenzdamies pateikties par to, ka šoferis nav sabraucis viņu bērnus. Cik aizkustinoši! Uzkliņgim tobrīd gribējās visu šo varzu patriekt, tikai viņš to diemžēl nevarēja izdarīt. Atkūlās arī kāds korespondents un uzdeva dažus jautājumus. Pēteris ar viņu sākumā pat runāt nevēlējās, tomēr beigās kaut ko neskaidru nomurmināja, lai tiktu no uzmācīgā apmeklētāja vaļā. Pēc pāris dienām Uzkliņgim pasniedza avīzi ar viņa fotogrāfiju un sīku aprakstu, kurā precīzi bija attēlots varoņdarbs, glābjot bērnus.
Pašaizliedzīgais šoferis biedrs Pēteris Uzkliņģis tā arī atrasts… bezsamaņā, cieši ieķēries stūres ratā, kuru no viņa vīrišķīgajām rokām spētu izraut tikai nāve … Korespondents bija centies no visas sirds. Tikai tagad Uzkliņģis saprata, ka tas, ko paveica Remicāns, pierakstīts viņam. Ko darīt? Remicāns, saģipsēts no galvas līdz kājām, gulēja dziļā nesamaņā, un viņa dzīvība visu laiku karājās mata galā. Uz brīdi ienāca prātā atsaukt pārsteidzīgo korespondentu un likt, lai viņš kļūdu izlabo. Bet dīvaini! Tagad, skatoties savā attēlā avīzē un lasot par sevi tik slavinošus vārdus, Uzkliņģis sevi ieraudzīja it kā citādā — cildenā gaismā un kaut kur kādā dziļā dvēseles stūrītī modās žēlums, ka no šīs cildenās gaismas
vajadzēs šķirties. Un patiesi, vai viņš, būdams Remicāna vietā, rīkotos citādi? Ik brīdi skaidrāk viņš aptvēra, ka būtu rīkojies tieši tāpat — cēli un varonīgi — kā viņa biedrs, aptvēra, ka viņš savu iespēju robežās tāpat ir spējīgs uz varoņdarbu kā jebkurš cits, protams, vīrišķīgs cilvēks. Un līdz ar šo atzinu nepelnītā slava nemaz vairs nelikās tik nepelnīta. Nē, viņš nepavisam nevēlējās sava drauga nāvi, bet, ja nu tā būtu nenovēršama, tad … vai nav vienalga, kas izglābis bērnus? Uzklinģis pamazām izveseļojās, turpretī Remicāns arvien vēl bieži krita nemanā, katru reizi sagādādams ārstiem milzu pūles viņu atmodināt. Un, pat būdams pie samaņas, viņš nevienu nepazina, nerunāja ne vārda, tikai gulēja
kā bluķis un stingi raudzījās ar vienu aci. Visa galva bija satīstīta biezos pārsējos. Uzkliņģis izveseļojās un atgriezās mājās, bet Remicānu pārveda uz neiroķirurģisko nodaļu; vajadzēja izdarīt sarežģītu galvas smadzeņu operāciju. Pat ja operācija izdotos, nebija nekādas garantijas, vai Remicāns paliks dzīvs un, ja paliks, vai pēc tam būs … īsti normāls. Darba vietā Uzkliņģi svinīgi sagaidīja; visi pret varoni izturējās ar cieņu un līdzjūtību. Priekšniecība viņu paaugstināja darbā — iecēla par garāžas mehāniķi; ārsti pagaidām ieteica pie stūres nesēsties. Dzīve bija ieguvusi citu vērtību, un viņš skaidri apzinājās, ka nav vairs tas cilvēks, kas bija pirms nelaimīgā notikuma. Līdz ar to bridi, kad apkārtējie
viņu sāka vērtēt augstāk, arī viņš pats sevi vērtēja citādi, kļuva nosvērtāks, pašapzinīgāks. Viņš pierada pie domas, ka tieši viņš izglābis bērnus, un nespēja no tās vairs atteikties; pierada pie svešas, kaut nelielas slavas un dzīvoja tā, it kā viņš to patiesi būtu nopelnījis. Alfons Remicāns atgriezās, kad bija pagājis iau gandrīz gads. Viņš bija darba nespējīgs invalīds sakropļotu seju ar stikla aci, pakurls un pārnervozs cilvēks, kuram nekad vairs nedrīkstēja uzticēt automašīnas stūri. Pašā pirmajā reizē garāžā citu cilvēku klātbūtnē, apsveicinoties ar Uzkliņģi, Remicāns, valodu raustīdams, uzsvērti skaļi sacīja: — Sveiks, sudabral! Nu, ka tu juties sava varoņa ādā? Esi labi iekārtojies?
Ko? — Un, pielikdams plaukstu pie auss, pats sev atbildēja: — Ak neko? Man likās … Saproties, man vispār daudz kas liekas, bet tu nepiegriez tam vērību, esmu drusku ķerts. Man, piemēra pēc, liekas, ka tev piestāv svešas spalvas. .. tāpat kā tītaram pāva aste. Ko?… Es lāgā nedzirdu. Agrāk, kamēr nebiji varonis, tu neklanījies un nečukstēji, vismaz es tevi varēju skaidri sadzirdēt. Ko? Ļaudis neizpratnē saskatījās. Ko tas varēja nozīmēt? Vai tā bija tikai traumas radīta nenormālība, vai te slēpās kaut kas tāds, ko viņi vēl nezināja? Uzkliņģis nekā nepaskaidroja un izlikās priecājamies par drauga atnākšanu. Remicāns saņēma invalīda pensiju, to nodzēra un bieži nāca uz garāžām. Katru
reizi, Uzkliņģi ieraudzījis, viņš ar nelielām variācijām atkārtoja apmēram to pašu, ko pirmajā reizē. Tas bija neciešami. Remicānam neko nevarēja ieskaidrot, lai arī kā Uzkliņģis pūlējās apgaismot, kāpēc toreiz uzskatīja, ka viņš sēdējis pie stūres, nevis Remicāns. Tikko Uzkliņģis sāka ar bijušo draugu par šo tematu runāt, tas ik reizes iebļāvās: — Tu esi varonis, urā! Lai dzīvo varoņi un visādi… brāļi! Tā ar Uzkliņģi neviens nebija atļāvies runāt. Bija skaidrs, ka ilgāk tā turpināties nevar. Vēl daži Remicāna izlēcieni — un Uzkliņģis zaudētu pēdējās cienās paliekas; viņš varēja kļūt par apsmieklu. Kā tagad vajadzēja rīkoties? Viņš bija nespēcigs pret Remicāna uzbrukumiem, jo neuzdrošinājās atklāti
protestēt. Remicāns bija neaprēķināms, kas zina, uz ko spējīgs, ja Uzkliņģis viņu aizkaitinātu. Un Uzkliņģis klusēja, cerēdams, ka Remicāns pats rimsies. Taču tas nenotika. Gluži otrādi, Remicāna ālēšanās kļuva arvien izaicinošāka. Ik bridi likās — viņš atklās, kā viss toreiz patiesībā notika. Lai arī kā Uzkliņģis šim brīdim gatavojās, viņš saprata, ka Remicāna klātbūtnē nespēs melot un apgalvot, ka pie stūres sēdējis viņš, Uzkliņģis. Tad droši vien Remicāns izspēlētu kaut ko tādu … Nē, par to nedrīkstēja pat domāt! Tāpat nedrīkstēja pieļaut, lai šāda izskaidrošanās vispār notiek. Jau tā jaudis klīda valodas, ka ar Uzkliņģi un Remicānu kaut kas nav kārtībā, ka toreiz, pirms gada, ir noticis kaut kas tāds, ko patiesībā neviens nezina,
ka Remicāna muldēšana nav tikai slimības dīvainība vien. Un, kaut gan Remicāns pret visiem izturējās izaicinoši rupji, cilvēki sāka viņu žēlot. Uzkliņģis juta, ka viņš biedru vidū palicis viens, viņu vairs neaicināja pulkā, ļaudis smīnēja, dažkārt likās — uz viņu rāda ar pirkstu. Un tad Pēteris Uzkliņģis izdomāja, šķiet, vienīgi pareizo, ko varēja darīt, — viņš pameta izdevīgo darbu un aizgāja strādāt citur. Nebija vēl aizritējis pilns mēnesis, kad Uzkliņģis, kurš tobrīd atradās remontbedrē un regulēja kādas mašīnas bremžu sistēmu, izdzirda pazīstamu balsi. Nostājies darbnīcas durvīs izbrīnīto ļaužu priekšā, Remicāns, valodu raustīdams, auroja: — E-ei, ļaudis! Kas pateiks, kur te
atrodas mans draugs, tas varonis un sūdabrālis Pēteris Uzkliņģis? Neplātiet mutes, viņš ir rets eksemplārs. Še, palasiet! Bildīti lai aplūkojiet! Vai nav skaistulis? Ko? Bet jūs pat nezināt, kas par fruktu dzīvo jūsu vidū. Lasiet, lasiet! Es jums vēl varu pastāstīt, ka pats biju klāt un uz savas ādas izbaudīju, cik viņš ir veikls un nepārspējams zēns. Bet patiesībā … — Alfon, beidz ālēties! — Uzkliņģis iesaucās, lai pārtrauktu Remicāna vārdu plūdus. — A, draudziņ, re, kur tu esi! Tu ne iedomāties nevari, kā es priecājos, tevi atradis! Kāpēc tu tik pēkšņi pazudi, pat savam vecam draugam nekā nepateicis? — Remicāns patiešām likās iepriecināts, it kā būtu atradis savu
vislabāko draugu. Uzkliņģis, dusmas valdīdams, jautāja: — Ko tu gribi? Kāpēc atnāci? Remicāns pievērsa viņam veselo asarojošo aci un gluži mierīgā balsī paskaidroja: — Lai tu iedotu man četrus rubļus. — Kāpēc? — Uzkliņģis bija apstulbis. Remicāns smējās. — Kāds tu neattapīgs! Varonis, bet neattapīgs. Tāpēc, ka par trim rubļiem šņabi nekur vairs nevar dabūt. Bet no manas pensijas — kā tu domā, cik pusstopu es varu nopirkt? Are, tev mute aizkrita kā pravejas vāks. Lai ātrāk tiktu vaļā no Remicāna,
Uzkliņģis tūdaļ iedeva viņam prasītos četrus rubļus. — Redz, kāds tu devīgs! — Remicāns priecājās. — Nāc līdzi, es tev izmaksāšu! Negribi? Nekas, citu atradīšu. Bet vispār — mēs sadzīvosim. Tev paliks slava, man . . . pats saproti, nekas cits neatliek. Pie durvīm Remicāns neaizmirsa atprasīt avīzi, piebilzdams: — Jūs varētu rīkot tikšanos ar ievērojamiem cilvēkiem. Starp viņiem varētu būt ari nepārspējamais darba entuziasts biedrs Pēteris Uzkliņģis. Ja jūs uzaicinātu mani, es pastāstītu, kā radās šis raksts avīzē… un vispār, kas viņš tāds ir. Cik gadu uz vienas mašīnas braucām! Bet varam aprunāties arī mazākā sabiedrībā, kad galdā šņabis un alus. Padomājiet, es
drīzumā atkal piekāpšu. Un Remicāns piekāpa — sākumā reizi nedēļā, pēc tam jau gandrīz vai katru dienu — un gluži atklāti un ļauni šantažēja Uzkliņģi, ik reizes pieprasīdams no viņa naudu kārtējam pusstopam. Ja Uzkliņģis atteikšoties dot, tad viņš tūdaļ visiem . .. Nē, to Uzkliņģis nevarēja pieļaut. Viņš ienīda Remicānu un arī baidījās, ka šis sakropļotais cilvēks patiesi spējīgs uz vislielāko nelietību. Dzīve kļuva neciešama. Visur rēgojās Remicāns. Un ne tikai rēgojās, viņš arī bija. Nekad nevarēja paredzēt, kur to sastaps. Viņš uzglūnēja visur. Liekas, Uzkliņģa spīdzināšana Remicānam bija kļuvusi par dzīves saturu, šķita — viņā iemājojis viss pasaules nelabums, kuru tas centās izgāzt pār savu agrāko
draugu. Beidzot Remicāns sāka viņu lamāt arī sievas klātbūtnē. Viņi tikai nesen bija apprecējušies. Remicāns nogrāba jauno sievieti pie rokas un stāstīja, ka viņas vīrs, lai gan varonis, ir ari. .. zināmais brālis. Kā viņa jūtoties, guļot ar mēslu vienā gultā? Aizkaitinātais vīrs jau nevarēja mesties Remicānam virsū ar dūrēm — viņš mēģināja sievu aizvest prom, bet Remicāns sāka kliegt: — Ak tu ar varu, ar spēku! Nu jā, tu jau esi varonis, tev viss atļauts. Nu sit, sit man, cilvēkam, kuru jau tāpat esi sakropļojis! Gribi mani nosist pavisam? Izmisumā Uzkliņģis deva Remicānam naudu — uzreiz desmit rubļu. Bet Remicāns pēkšņi kļuva ārkārtīgi nopietns un sāka filozofēt:
— Gribi atpirkties? Nekas neiznāks. Es no tevis ņemu tikai četrus rubļus — tik, cik maksā pusstops. Ne vairāk, ne mazāk. Nē, Remicānu nevar nopirkt. Es ņemu tikai to, kas man pienākas. Ja vēlies, varu ņemt četri divpadsmit kapeikas, lai nav jāmeklē tukša pudele, bet ne vairāk. Uzkliņģis paskaidroja, ka viņam nav sīkākas naudas, taču tas Remicānu nemaz nemulsināja. — Es varu pagaidīt, kamēr tu samaini, — viņš teica. Par laimi, sievai somiņā atradās četri rubļi un divpadsmit kapeikas. Saņēmis naudu, Remicāns uzreiz kļuva pat pieklājīgs un apsolīja rīt atkal piekāpt. Sievai Uzkliņģis meloja, lai tā neuzzinātu patiesību, kas īsti slēpjas zem
Remicāna bezkaunības un paša dīvainās atkarības no šā paklīdušā cilvēka. Bija skaidrs, ka Remicāns no viņa neatkāpsies. Vajadzēja kaut ko izgudrot. Uzkliņģis samainīja dzīvokli tālu prom no Rīgas, un viņam šķita, ka ir izglābies no sava vajātāja. Kopš tā laika bija pagājuši trīs gadi; Remicāns un viss, kas ar to saistīts, gandrīz vai aizmirsies. Dzīve bija iegājusi normālās sliedēs. Un nu atkal šis Remicāns! Kā lietuvēns! Kā nelāgs murgs! Un viņš, Pēteris Uzkliņģis, nevarīgs gulēja pirtī uz augšējās lāvas un lauzīja galvu, kā lai gluži kails tagad nostājas sava mocītāja priekšā, ja pat apģērbts viņš to nevēlējās sastapt. Uzkliņģis spilgti iztēlojās, kā Remicāns, piešķiebis galvu, nopētīs viņu
ar vienu veselo aci no galvas līdz kājām, pieliks plaukstu pie pakurlās auss un sāks: «Ak tu tas esi…» Nē, tas bija pārāk pretīgi. Sanāktu apkārt vīri, klausītos, bet Remicāns ņemtos klāstīt, kas Uzkliņģis par varoni un . . . brāli. Te, mazā pilsētiņā! Rīt jau visi to zinātu. Un atkal būtu jābēg, ja viņš nevēlētos sākt izskaidroties. Bet ko tad izskaidrot? Un kam? Tagad, kad pagājuši gadi. Nē, viņš nepavisam nejutās vainīgs Remicāna nelaimē. Un tomēr, ja Remicāns atkal sāktu … Uzklinģi iztraucēja šļaksti un tusnīšana. Vienu lāvu zemāk savas uzblīdušās miesas ar bērza slotu zvetēja plikgalvains, ar varenu audzelību apveltīts milzis. Viņa sasārtusī miesa trīcēja pie katras kustības. — Ak, cik laba pēršanās, cik laba,
— lielais vīrs savā nodabā dudināja. Kad augšējais kaimiņš nekādi nereaģēja, viņš noprasīja: — Draudziņ, vai tev nav slikti? Uzkļiņģis papurināja galvu. — A … Nu, atvainojiet! Es tik tā . .. skatos, ka tu pārāk ilgi un nekustīgi guli. Daž reiz, zināt, gadās… ar sirdi. Viņsestdien pat — vienam vajadzēja uzgāzt spaini auksta ūdens… Vai jūs nebūtu ar mieru man drusku muguru… Atvainojiet, tas ir tik patīkami. Uzkliņģis nošjūca no lāvas un ņēmās slotot sasārtušo spalvaini. Viņa pirmatnējā audzelība zem katra slotas sitiena pieplaka ādai, bet tūlīt tā atkal slējās augšā, spurojās, ņirbēja un viļņojās kā miežulauks untumainā vējā. Spalvu īpašnieks grozījās uz lāvas un svētlaimīgi
elsoja. Beidzot viņam pietika. — Paldies! Tagad gulsties tu! Uzkliņģis atteicās, bija tik draņķīgs garastāvoklis, ka nekā negribējās. Spalvaino uz lāvas nomainīja bālādains večuks, kas pērās ilgi un garlaicīgi. Pie katra slotas pieskāriena bālajai ādai viņam dīvaini raustījās kāju pēdas, it kā tās kāds kutinātu. — Oh, cak, cak! Oh, cak, cak… — večuks slotas ritmā atkārtoja, un atkarībā no tā, vai slotas pieskāriens bija stiprāks vai vājāks, arī vina «oh, cak, cak» kļuva skaļāks vai klusāks. Beidzot Uzkliņģis lāvas telpā palika viens. Viņš bija pilnīgi aizmirsis, ka arī pats uz pirti nācis pērties un nomazgāties. Viņš atkal atgūlās uz lāvas un domāja, kas tagad būs, kas notiks un ko viņam
vajadzētu pasākt, lai Remicāns pārtrauktu viņu vajāt. Vai tiešām Remicāns nebūtu mainījies? Ar laiku taču visas sāpes, pāridarījumi, kreņķi, nelaimes zaudē skaudro asumu, cilvēks pie visa pierod, pielāgojas, un dzīve rit tālāk. Kāpēc lai Remicāns arī nebūtu pieradis pie savas kroplības? Un, ja jau sācis strādāt, tad tas nozīmē, ka viņš patiesi atradis ceļu atpakaļ dzīvē. Tad viņa niknums, neiecietība pret Uzkliņģi būs mazinājusies. Remicāns beidzot būs sapratis, ka ne jau Uzkliņģis vainīgs pie viņa kroplības. Tam, ka Remicāna nopelni toreiz tika pierakstīti Uzkliņģim… Kāda tam šodien vairs nozīme? Vai to vairs kāds atceras? Un vai tad Remicāna nelaime būtu mazāka, ja toreiz avīzē būtu rakstīts, ka pie stūres sēdējis Remicāns?
Un tā Uzkliņģim sāka likties, ka varēs ar Remicānu saprasties. Viņš jau gribēja celties un iet pie senā drauga, lai sniegtu tam roku un aizmirstu visus pāridarījumus. Tomēr pamodās ari zināmas šaubas. Ja nu Remicāns tūdaļ atkal sāk bļaustīties, ja, tāpat kā agrāk, nemaz neļauj Uzkliņģim atvērt muti? Nē, labāk pagaidīt, kamēr visi vēlie pirts apmeklētāji aiziet. Tad neviens vinu sarunu nevarēs noklausīties un vēlāk baumot. Lai tur vai kas, par katru cenu jāatrod kopīga valoda ar Remicānu, jo citādi.. . citādi vienam no viņiem dzīves šeit nebūs. Šoreiz Uzkliņģī modās niknums un spīts. Šoreiz viņš nebēgs un neļaus par sevi ņirgāties. Pietiek! Pilns apņēmības Uzklinģis paņēma turpat nomesto slotu, samērcēja to zem
krāna vēsā ūdenī un sāka pērties. Pērās sirdīgi, it kā būtu apņēmies izpērt no sevis visu nelabo, nomācošo, slikto un sīko, visu, kas traucē dzīvot. Pēra sevi tā, it kā pats būtu sev ienaidnieks, kuru nolēmis pārmācīt. Ja uz viņu kāds paskatītos no malas, tas nodomātu, ka šo cilvēku uz lāvas, ietītu biezā garaiņu mākonī, pārņēmis īsts pirts trakums, azarts, iedvesma. Un patiešām viņš šobrīd izskatījās cēls un apskaidrots, apņēmības pilns un skaists, kā jau cilvēks, kas nolēmis nomest no sevis visu sīko, gļēvulīgo, nolēmis piecelties visā savā cilvēciskajā augumā. Un viņš piecēlās no lāvas, lai paskatītos, vai pirts apmeklētāji jau aizgājuši, vai ir jau pienācis laiks viņam kailam, tīram un apskaidrotam nostāties Remicāna priekšā …
Šajā brīdī nodzisa gaisma. Ko tas varēja nozīmēt? Vai spuldze izdegusi? Uzkliņģis aiztaustījās līdz durvīm un tās atvēra. Arī kopējā pirts telpā bija tumsa. — Ei, vai te kāds ir? Klusums. Slīdēdams pa glumo grīdu, uzgrūzdamies betona solam, viņš aizbalansēja līdz izejas durvīm. Tās bija noslēgtas. Vai tas bija ļauns joks? Caurulēs sāka burbuļot ūdens. Tās tika izlaistas tukšas. Laikam lai nesasaitu … jo pirti tagad kurinās tikai… trešdien. Tātad viņš te bija ieslēgts līdz trešdienai? Jāšaubās, vai agrāk kāds atnāks. Kails pirtī uz divām … vairāk nekā uz divām diennaktīm! Uzkliņģis metās ar dūrēm durvīs, sāka dauzīt un saukt… Dūres sāpēja, balss aizlūza, un viņš beidzot
apklusa. Klausījās. Lejā kaut kas klaudzēja … šķindēja … smagi nobūkšķēja … Laikam noslēdza ārdurvis. Viss apklusa. Ieslodzītais vēlreiz laida darbā dūres, iekliedzās tā, ka iesāpējās balss saites, bet tad saprata — veltīgi. Dusmās un izmisumā metās pie loga. Logs izgāja uz upes pusi, tur neviena cilvēka nevarēja būt, tomēr Uzkliņģis mēģināja logu atvērt. Iekšējais rāmis vērās viegli, bet ārējais laikam bija iesalis, tikai ar grūtībām izdevās to atlauzt. Pretī sitās stindzinošs aukstums, putināja. Uzkliņģis aizturēja elpu, ieklausījās … Klusums. Vai tiešām neatskanēs balsis? Neiegurkstēsies sniegs zem cilvēku kājām? Ne čiku, ne grabu … Acīmredzot bija jau pusnakts, visi aizgājuši. Saukt bija veltīgi, taču Uzkliņģis
cerēja — varbūt kāds tomēr izdzirdēs — un auroja naktī: — E-eir palīgā! Esmu ieslēgts pirtī-ī… Neviens neatsaucās. Tikai otrpus upes spīguļoja vientuļa uguntiņa kādas mājas logā. Un vējš ik pa brīdim svieda krūtīs sīkus, asus sniega putraimus. Uzkliņģis kliedza vēl un vēl. Līdz dzelzceļnieka mājiņai bija apmēram trīssimt metru. Ja vējš nepūstu no tās puses, būtu cerība, ka tur viņu sadzirdētu, bet tagad … sāka klabēt zobi. Ceļgali zem palodzes pieskārās radiatoriem — tie bija vairs tikai remdeni. Sāka mežonīgi salt. Viņš steigšus aizvēra logu un, lai sasildītos, atgriezās lāvas telpā. Pirmīt durvis bija palikušas vaļā, un arī te jūtami atdzisis. Cik ilgi pietiks siltuma, lai kails nenosaltu? Līdz rītam? Varbūt. Bet nekādā gadījumā līdz
trešdienai. Kļuva arvien neomulīgāk. Bija jāatrod kāda izeja. Dažās tuvākajās stundās vēl nebija jābaidās nosalt, bet līdz tam vajadzēja kaut ko izdomāt. Pirts gūsteknis uzlīda uz augšējās lāvas — tur bija vissiltāk — un pārstāja drebināties. Kā tas galu galā notika, ka viņš pirtī palicis viens un viņu te ieslēguši? Vai tad viņš bija gulējis? Nē! Bet?… Laikam tad, kad aizgāja pēdējie cilvēki, viņš bija sācis pērties un nekā nedzirdēja. Tad nodzisa gaisma un… Remicāns! Nē, tā nebija nejaušība! Viņu šeit ieslēdzis Remicāns! Apzināti! Ar ļaunu nolūku — atriebties! Un viņš, naivais, bija iedomājies ar Remicānu izlīgt, sniegt tam roku! Remicāns nemaz to nevēlas. Bet, ja nu viņš te nosalst, tad Remicānu tiesās.
Vai Remicāns to gribētu? Protams, ne. Tad jau … Varbūt viņa vajātājs tepat kaut kur paslēpies glūn un ļauni priecājas, ka viņam jāsauc pēc palīdzības. Kad apniks Uzkliņģi mocīt, viņš to palaidīs. Skaidrs, ka palaidīs. Un pēkšņi Uzkliņģis iekliedzās: — Alfon, slēdz vaļā! Es zinu, tu tepat esi. Dzirdi? Laid ārā! Nē, Remicāns droši vien bija aizgājis mājās. Labi, ja rit ap pusdienlaiku atvilksies. Bet ja nu viņš līdz tam laikam te apsaldējas, saslimst un nomirst? Un ja Remicāns vispār neatnāk? Ko tad? Remicāns var no garderobes skapja izvākt viņa drēbes un apgalvot, ka visi aizgājuši mājās, ka viņš par tādu Uzklinģi nekā nezina. Bet viņa līķi… pabāzt upē zem ledus. Ieslodzītajam kļuva aizvien
nelāgāk. Tomēr šeit būtu jāsagaida rīts, varbūt gaismā kāds ies garām pirtij, un tad viņš pasauks. Laiks vilkās bezgala gausi. Kļuva manāmi vēsāk. Vēl Uzkliņģis nesala, bet viņš labi saprata, ka paies stunda, divas, augstākais, trīs, un viņš sāks drebināties — un tad sasildīties vairs nebūs iespējams; viņš bija kails un pie drēbēm tikt nevarēja. Vienīgais, ja izgāztu durvis. Uzkliņģis nolēma vēlreiz pamēģināt. Tagad, izgājis no lāvu telpas, viņš cieši aizvēra durvis. Mazgājamā telpā jau bija auksts, klons saldēja pēdas, un pār kailo miesu pārskrēja drebuļi. Uzkliņģis, uzmanīgi taustīdamies, rūpīgi pārmeklēja visus kaktus, bet nekāda laužņa, ne sitamā neatrada. Lai paceltu betona sola virsu, nepietika spēka. Gūsteknis tomēr piegāja
pie durvīm un ņēmās tās sirdīgi raustīt. Tad pakampa savu skārda vanniņu, kura turpat vien stāvēja, un ar to dauzīja aizslēgtās durvis. Troksnis liels, bet vai no tā bija kāds labums? Dzirdēt viņu neviens nevarēja. Vēl Uzkliņģis pārmeklēja dušu telpas. Ari tur nekā piemērota durvju atmūķēšanai neatradās. Beidzot viņš atgriezās lāvu telpā, lai atkal sasiltu. Brīdi lēkāja, zobus klabinādams. Uzlīda atpakaļ uz lāvas, bet iepriekšējais siltums viņu vairs neapņēma. Domas kavējās pie Remicāna. Vai Alfons gribēja viņa nāvi vai negribēja? Vai bija cerības, ka viņu izglābs, vai nebija? Un pēkšņi… paga, paga, kā tad īsti bija, kad viņš iznāca no ģērbtuves un ieraudzīja Remicānu? Kur atradās spuldze? Viņam
aiz muguras? Nu jā, vājās gaismas stari krita Remicāna sejā. Bet tad jau viņa paša seja bija ēnā. Diez vai Remicāns viņu krēslainajā priekštelpā varēja pazīt, turklāt vēl ar vienu aci. Nu, protams, nepazina! Ja būtu pazinis, Remicāns uzreiz laistu vaļā savu repertuāru, tas jau negaidītu. Un viņš jau nevarēja zināt, ka Uzkliņģis pirtī paliks pēdējais. Ja tā, tad Remicāns nemaz nezina, ka viņš atrodas te, pirtī, tik neapskaužamā stāvokli. Viņam tikai pirmajā pārsteiguma brīdī licies, ka Remicāns viņu pazinis, bet patiesībā … Tad velti gaidīt, ka Remicāns no rīta atnāks un viņu izlaidīs. Tad ir skaidrs, ka tepat jānosalst. Uzkliņģim izkalta mute, un sirds sāpīgi dauzījās krūtīs. Mirt! Nosalt! Kāda nejēdzība! Tik pēkšņi, pašos spēka gados? Kam tas vajadzīgs? Kāds viņš bija
muļķis, iedomājoties, ka Remicāns vinu pazinis! Bet kā tad šis Remicāns te pēkšņi uzkūlās? Nejauši? Nē, droši vien zināja, ka Uzkliņģis šeit dzīvo. Un atbrauca, lai atkal viņu spīdzinātu. Un tomēr — vai Remicāns zināja, ka viņš ir pirtī, vai nezināja? To izdomāt nebija iespējams. Uzkliņģis svārstījās no visoptimistiskākajām cerībām, ka viņu teju, teju no šejienes izlaidīs, līdz visdrūmākajām iedomām, ka viņam te neglābjami jāiet bojā, jānosalst. Eh, kā vajadzēja, Remicānu ieraugot, iet viņam klāt, izrunāties reizi par visām reizēm, un viss būtu kārtībā. Vai tad tiešām viņi nebūtu sapratušies? Kaut vai senās draudzības vārdā. Toreiz, pirms katastrofas, viņi bija kā dvini — kur viens, tur otrs — un nebija nekā tāda,
kādēļ vini būtu plēsušies vai strīdējušies. Bet nu par vēlu. Par vēlu? Tā nedrīkstēja būt! Kāda balss vinā čukstēja salta un nepielūdzama: par vēlu, par vēlu … Sāka klabēt zobi. Viņš nošļūca no lāvas. Lēkāja. . . Vingroja … Bet sasilt vairs neizdevās. Pret rīta pusi Uzkliņģis piegāja pie loga un uzmanīgi lūkojās ārā. Varēja saskatīt, ka zem loga nokrauta malka. Vairākas garas grēdas, no augšas apsnigušas ar biezu sniega kārtu. No palodzes līdz malkai vismaz divi metri. No grēdu virsmas līdz zemei — savi divarpus metri. Ja atvērtu logu, aši izlēktu uz malkas grēdām, pēc tam zemē? Protams, mežonīgi saltu. Laiks noteikti bija kļuvis aukstāks, arī logs aizvilcies ar ledus rakstiem. Bet, paliekot šeit, viņš
tāpat nosals. Līdz dzelzceļnieka mājiņai trīssimt metru. Pagūtu aizskriet. Tak nenosaltu pavisam. Nu, saslimtu… ar plaušu karsoni. Bet izveseļotos. Ar plaušu karsoni jau retais tagad mirst. Un veselība viņam samērā laba. Uzkliņģis izšķīrās, pirmo reizi mūžā izšķīrās par tūlītēju un noteiktu rīcību. Atvēra logu. Iekampa pilnu muti saltā gaisa. Uzrāpās uz palodzes. Ieķērās tajā ar abām rokām un, atspēries ar ceļgaliem pret sienu, laidās lejā. Kailais vēders pieskārās apledojušai mūra sienai un krampjaini sarāvās. Viņš palika karājamies izstieptajās rokās. Pirms tās atlaida vajā, Uzkliņģis ar kāju pirkstiem nedaudz atstūmās no sienas un palūkojās lejā, lai precīzi aprēķinātu, cik augstu vēl atrodas un kur nolecot atdursies kājas.
Tikai tagad viņš ieraudzīja, ka malka nav vis nokrauta cieši gar sienu, bet atstatu, — spraugu starp sienu un malkas grēdu bija slēpusi virsū sadzītā sniega kupena. Augšā uzvilkties vairs nevarēja, un viņš lēca, izmisīgi pūlēdamies atgrūsties tālāk no sienas. Kad sākās atkusnis, bērni spēlējoties spraugā starp pirts sienu un malkas grēdu atrada baltu, apsarmojušu sniegavīru.
ATGRIEŠANAS Viņš izkāpa no vilciena uz svaigi asfaltētā perona dzimtās pilsētiņas stacijā. Atbraucējs bija trīsdesmit septiņus gadus vecs vīrietis skarbiem sejas pantiem un robustu ārieni, ģērbies nesapogātā vatenī kā meža cirtējs, ar izbalējušu mantu maisu uz viena pleca. Mantu maiss bija patukšs; atbraucējs iebāza roku kabatā un sataustīja naudas maku: meitai vajadzēja kaut ko nopirkt — saldumus vai kādu nieku. Līdz šim viņš bija tā steidzies, ka pārsēšanās punktos nebija iznācis laika pat ne veikalos ieiet. Sievai ari derēja kaut ko uzdāvināt, bet nevarēja iedomāties, kas viņai darītu prieku, — savu mūžu viņš par to nebija
domājis. Viņa prombūtnes laikā pilsētiņā bija notikušas lielas pārmaiņas: uzreiz dūrās acīs, ka putekļu kļuvis mazāk, kādreiz smilšainās vai ar akmeņiem bruģētās ielas tagad asfaltētas, paplašinātas, novāktas visādas dēlu būdas un kioski; centrā uzcelta liela trīsstāvu celtne, kurā atradās universālveikals. Vīrietis devās turp, bet nolēma nebūt izšķērdīgs. Papriekšu mājās labi jāapskatās, kā visvairāk trūkst, tad jau redzēs, ko pirkt. Viņš lika iesvērt tikai saldumus un noglabāja tos mantu maisā. Universālveikala galā atbraucējs gāja garām stiklotam paviljonam, pa kura atvērtajām durvīm ārā viļņoja iereibušu balsu murdoņa, kausos putoja alus, un glāzēs lija pēdējā laikā tik daudz patērētais «Volgas» vīns. Vīri sēdēja vai
stāvēja pie galdiņiem, uz kuriem spilgti izkrāsojusies oficiante lika kūpošas desiņas, šķiņķa maizītes un lēju, bet vīri cilāja dzērienu traukus, ņēma brūni apceptās desiņas, triepa uz tām biezas sinepju kārtas un piekoda. Šur tur pie galda vai krēslu kājām — atklāti vai avīzēs ietītas — stāvēja pusizdzertās degvīna pudeles, pēc kurām stiepās kāda nepacietīga un uzmanīga roka, lai no aizliegtā trauka ielietu lāsi alus kausā vai vīna glāzē. Cilvēks bija neviļus apstājies un dziļi nāsīs ievilka dzertuves jeb — kā to modernie puritāņi dēvēja — tējnīcas spēcīgās smaržas. Līdz ar to viņš juta saraujamies visus nervu galus; galīgi izkāmējusī, iemigusi larva pamodās un sāka mežonīgi plosīt saimnieka iekšas.
Kāds alkoholiķis viņam reiz bija stāstījis, ka jebkurā narkomānā tupot larva — sīka, pretīga būtne, kas esot mūžīgi izsalkusi. Alkohola larva paģērot, lai cilvēks pēc iespējas vairāk dzertu; smēķēšanas larva alkstot nikotīna. Tikko šāds cilvēks, kurā tā ieperinājusies, gribot tikt no savas nelaimes vaļā, tā šī sākot mežonīgi trakot, jo larvai jāmirstot, ja to vairāk nebarojot. Bet viņa esot sīksta un izturīga, un, jo tuvāk pašas nāves stunda, jo neatlaidīgāk tā cilvēku mokot, tāpēc upurim bieži trīcot rokas un kājas, uznākot vājums un bezmiegs un esot tāda sajūta, it kā iekšas grieztu uz āru. Ka tādas larvas ir, atbraucējs bija pilnīgi pārliecināts. Bet kopš zināma laika viņš bija sācis ticēt, ka viņā iemājojušās larvas jau mirušas. Tagad viņš juta dzeršanas larvu
pamostamies un skrāpējam viņa nervus. Cilvēks pie dzertuves durvīm satrūkās un apjēdza, ka piere kļuvusi mikla. Viņš bija pārāk vieglprātīgi šeit apstājies, aušīgi iedomādamies, ka var nesodīti brīvi nolūkoties citu vājībās, no kurām pats, par laimi, atbrīvojies. Viņš nebija vēl paspēris ne piecus solus, kad kāds vīrs viņu nogrāba pie elkoņa un cieši, kā pats sev neticēdams, ielūkojās atbraucēja acīs. — Lai velns mani parauj! — pienācējs iesaucās, norāva ejlas plankumiem piesātināto cepuri no galvas un trieca to pret ietvi. — Lai velns mani parauj un sievasmāte acis izskrāpē, ja tu neesi mūsu pašu Valfrids Gaikis, kas, cietuma maizē dzīvodams, tik lepns kļuvis, ka nepazīst vairs vecos zēnus un,
degunu izslējis, jož garām mūsu pilsētas lepnākajam šenkim. Klau, vecais! Tu pagāji mums garām! Kā tu to varēji?! — Tad viņš trieca kirzas zābakā ieauto kāju uz savas cepures un sāka to mīdīt. — Es to nesaprotu. Tas neiet! Nāc! Nāc līdz! Pienācējs pacēla samīdīto cepuri, trīs reizes sita to pret ceļgalu, tad uzlika galvā. Vēl ciešāk sagrābis draugu aiz elkoņa, viņš vilka atpakaļ uz dzertuvi. — Tā tas numurs neies cauri! — viņš auroja. — Tava atgriešanās jānosvin! — Pagaidi, Zilgalvi, neplēs manas kroņa pufaikas piedurkni, tā man pagaidām ir vienīgā, — beidzot ierunājās atbraucējs. — Es neiešu! — viņš noteica tik stingri, ka Zilgalvis apstulba. — Kā — neiesi? Kur neiesi? —
viņš, arvien vēl nekā nesaprazdams, jautāja — Uz krogu neiešu. — Ei nu, tāds kā joks! Tu runā tā, it kā nebūtu atgriezies no «būra», bet gan no Straupes vai Olaines. Ha, ha, hā… — Uz krogu es neiešu! — Valfrīda Gaiķa balsī ieskanējās tāda stingrība, ka Zilgalvis, lai cik iereibis bija, saprata, ka ar agrāko pudeles brāli noticis kaut kas neglābjami ļauns, un viņš, galīgi apstulbis, atstreipuļoja sāņus, sākdams lādēties. — Kas tā par velna būšanu! Vienu draugu sabrauca automašīna, otru sieva iebāž uz piespiedu ārstēšanos, trešais pats baptistos ierakstās. Valfrīd, nu saki — kur te jēga? Nu, runā tak! Vai tad tas tiešām kas ļauns, ja veci puikas kādreiz saliekas un ierauj pa kraukšķītim? Valfrīd, Vali,
veco zēn … tagad . .. satiekoties .. . pēc tik daudz gadiem . .. Zilgalvim asaras sakāpa acīs, un viņš ar tādu maigumu lūkojās bijušā drauga sejā, ka tam, ja vien viņš nebija galīgi apmāts un aptaurēts, vajadzēja saprast, ka nevar tā satikties divi draugi un aiziet viens otram garām. Taču ar Gaiķi notika neizprotamas lietas: viņš, ne vārda vairs neteicis, nokratīja Zilgalvja rokas no pleciem, strauji uzgrieza viņam muguru un steidzīgi metās aiz stūra. — Vali, Valfrīd, draugs, varbūt tev nav naudas, tu tik pasaki… — čukstēja Zil galvja sasprēgājušās lūpas. Brīdi viņš nezināja, ko darīt: steigties pakal draugam, lai to vēl mēģinātu pārliecināt, vai arī atgriezties pie pārējiem un atstāstīt
notikušo. Beidzot, nevarēdams izšķilties, viņš neķītri izlamājās, jo citādi savu pārsteigumu izrādīt nemācēja, tad atmeta ar roku un gāja atpakaļ uz dzertuvi. Bet Valfrīds Gaiķis steidzās mājās. Viņš gāja, gandrīz neko neredzēdams, un galvā domas meta cilpu cilpas. Visgrūtākais, viņš juta, bija tas, ka pagātne viņu negribēja laist vaļā. Atrazdamies ieslodzījumā un domādams par nākotni, viņš ne brīdi nebija pieļāvis, ka tas būs tik grūti. Toreiz šķita — pietiek cieši apņemties sākt jaunu dzīvi, un viss pats no sevis nostāsies savā vietā. Bet vai tā bija? Šoreiz gan viņš bija uzvarējis dzeršanas larvu, kas sīka, bāla un izbadējusies, bet vēl sīksta un nenobeigusies plosījās viņā. Kājas bija kā vate un piere mikla. Un tajā pašā laikā modās arī tāda kā gandarījuma
sajūta, neliels rūgts prieks par izcīnīto uzvaru, pirmo šāda veida uzvaru viņa mūžā. Atbraucējs tuvojās mazpilsētas nomalei, kur dzīvoja viņa ģimene. Māju bija cēlis tēvs, vecs mūrnieka amata meistars, un tajā bez pašiem vecīšiem pietiekami labu apmešanas vietu bija atradušas arī Valfrīda un viņa māsas Rūtas ģimenes. Valfrīds Gaiķis ar tuviniekiem agrāk nesatika; visi viņam pārmeta dzeršanu, un viņš, nespēdams paciest mūžīgos pārmetumus, jutās kā atgriezts rieciens un tādēļ reti rādījās mājās. Tikai pēc tam, kad jau bija izdarījis noziegumu, ko pats neatcerējās, bet ko viņam visos sīkumos neapšaubāmi pierādīja, — tikai pēc tam, kad viņš jau atradās labošanas darbu
kolonijā, Valfrīds Gaiķis bija sācis meklēt kādreiz pazaudēto dzīves jēgu. Jo ilgāk viņš par to bija domājis, jo neomulīgāka, skumjāka un tukšāka šķita paša dzīve. Viņš atskārta, ka nekad nav bijis ne ģimenes galva, ne apgādnieks; viņš pat nezināja, nespēja aptvert, kā sieva bija tikusi galā ar ģimenes rūpēm, nopelnījusi iztiku, vadījusi skolā meitu. Un ko viņa domāja par savu vīru? Kāds viņš izskatījās sievas acīs, kad viņu beidzot — kopā ar tādiem pašiem pudeles brāļiem — notiesāja? Un tagad? Vai sieva viņu gaida mājās? Vai meita priecāsies, ieraudzījusi tēvu? Ko Arta zina par viņu? Ko māte viņai stāstījusi? Jo pali vēl par mazu, lai kaut ko atcerētos. Vai tuvinieki viņa atgriešanos neuztvers kā nenovēršamu nelaimi? Sievas priekšā viņš jutās bezgalīgs parādnieks un
vēlējās atgūt viņas labvēlību un mīlestību, tāpat vēlējās beidzot kļūt par īstu tēvu meitai, iemantot cieņu un uzticību un nekad vairs nelikt viņām sevī vilties. Viņš zināja, ka būs grūti, ka vajadzēs sastapties ar kārdinājumiem un pārbaudījumiem, bet, ka tas būs tik velnišķīgi smagi, viņš nebija varējis pat iedomāties. Vai pirmīt viņš jau nebija gandrīz atmetis visam ar roku? . . . Nē, Valfrīds Gaiķis nevēlējās sev atzīties, ka jau pirmajā cīņā bija pussoli no kapitulācijas. Viņš nešaubīgi juta —ja zaudēs vienreiz, pēc tik stingras apņemšanās, tad otrreiz vairs kaut ko tādu pat nemēģinās pasākt, tad viņš būs zaudējis uz visiem laikiem. Valfrlds Gaiķis iegriezās pagalmā. Te nu bija viņa mājas. Uzvēdīja trūdošo lapu un pamestības dvaka. Agrāk nekad
pagalms nebija tik neuzkopts kā patlaban: pērnajās lapas nesagrābtas, puķu dobes neapkoptas, dārzā apsētas tikai dažas vagas, nokaltušie avenāji neizgriezti… Slikta priekšnojauta lika apstāties uz sliekšņa. Vai kaut kas bija noticis? Atnācējs nospieda durvju rokturi. Viņš nez kāpēc iedomājās, ka durvis nevērsies, būs noslēgtas. Bet durvis atvērās, un Gaiķis iegāja patumšajā priekšnamā. Pa labi vienmēr dzīvojuši viņa vecāki, pa kreisi māsas ģimene un vienā istabā arī viņš ar sievu un meitu. Pēkšņi izlēma vispirms ieiet pie vecākiem un tikai tad pie sievas. Varbūt pa šiem gadiem kaut kas ir mainījies … Uz mājām viņš rakstīja reti un pēdējā gadā no sievas nebija saņēmis ne rindiņu. Arī māte un māsas bija pārstājušas rakstīt.
Nepieklauvējis Gaiķis klusi vēra dzīvokļa durvis. Kaut kas bija pavisam citādi. Šis te nevarēja būt vecāku dzīvoklis. Tas vienmēr bija tīrs, spodrs un mājīgs. Te pretī sitās sastāvējies gaiss, oda pēc eļļā ceptiem kartupeļiem un grīda nebija ne slaucīta, ne mazgāta vairākas nedēļas. Tad Gaiķis pie sienas ievēroja mātes trauku plauktu. Tas neapšaubāmi bija tas pats plaukts, uz kura bērnībā bija stāvējusi zilā vāze. Reiz draiskojoties bērni bija šo vāzi saplēsuši. Tieši viņam toreiz tika visvairāk. Dzīvoklī bez plaukta vēl atradās daži priekšmeti, kas piederēja viņa vecākiem: galds, divviru skapis, sols. Bet pēc visa redzams — vecāki te vairs nedzīvoja. Kas tad bija noticis? Nekādi nebija domājams,
ka viņi pametuši savu māju un aizgājuši kur citur. Un tomēr viņu te nebija. Ja būtu miruši, vai tad sieva un māsa viņam par to nebūtu atrakstījušas? Vai tad viņas Valfrīdu Gaiķi uzskatīja par tik sliktu, ka nevēlējās pat paziņot par vecāku nāvi. Negribējās tam ticēt. Un tomēr šo māju piemeklējusi kāda nelaime, par ko viņš nekā vēl nezināja. Te, vecāku galā, tagad dzīvoja kāda sveša ģimene … Bet tad viņš uz galda pamanīja izsvaidītas burtnīcas, paņēma vienu un izlasīja: «Pirmās klases skolniece Arta Gaiķe». Patiesība viņu apdullināja. Šeit dzīvoja viņa piederīgie! Šai netīrībā! Šai postažā! Arta Gaiķe, pirmās klases skolniece. Bet vai pirms pāris gadiem sieva nebija viņam rakstījusi, ka rudenī Arta sāks iet skolā? Viņš aplūkoja
burtnīcas vāku, tur bija rakstīts šis mācību gads. Tātad meitene pirmajā klasē bija nosēdējusi divus gadus. Viņš atvēra burtnīcu, ielūkojās uzdevumos, pārbaudīja atzīmes: trijnieki, divnieki, viens četrinieks, atkal divnieki un trijnieki. Strīpojumi, traipi un kļūdas rēķināšanā. Un sajuta dīvainu kaunu, ka viņa meita jauc tik vienkāršas matemātiskas darbības. Vai tāds rokraksts drīkstēja būt skolniecei, kurai jau desmitais gads un kura — tikai šopavasar! — beigs pirmo klasi! Vai beigs? Vai viņa meita varēs šogad pabeigt pirmo klasi? Priekšnamā viņš pieklauvēja pie otrām durvīm un uzreiz izdzirdēja māsas balsi. Viņa vientiesīgas sievietes pārsteigupiā sasita plaukstas un apsēdās
krēslā. — Brāļuk, tu mājās! Kā tad tu nemaz nepaziņoji? Mēs jau tā spriedām, ka tev drīz beidzas termiņš, bet ka tik ātri… — To jūs negaidījāt. Nu, labdien, māsa! — 'bdien .. . brālīt! — Apaļīgā sieviete izplūda asarās. Viņa pieplaka pie brāļa pleca un sāka raustīties elsās. Rūta vienmēr bijusi jūtīga un viegli aizkustināma, bet dīvaini, ka viņas pašas asaras reti kādu aizkustināja — cilvēki parasti iecietīgi noraudzījās šīs sievietes jūtu izplūdumos un. tad runāja par ko citu, ar ko viņas asarām nebija nekāda sakara. Rūta nevienam to neņēma ļaunā un bieži vien tikpat ātri, kā sākusi raudāt, sāka skaļi smieties. Pēc Valfrīda domām, viņa
bija labsirdīga un visu mūžu palika tikpat naiva kā bērnībā. Pagaidījis, kamēr māsa daudzmaz nomierinās un izšņauc degunu dvielī, jo mutautu pēkšņi nevarēja atrast, atnācējs jautāja: — Kas noticis? — Viņš pamāja ar galvu uz istabas pusi. Rūtas pleci vēl pāris reižu noraustījās, tad viņa teica: — Tēvs pagājušo ziemu nomira. Bet mātei šeit vairs nepatika. Viņa laikam tā kā baidījās, vienmēr runāja, ka tēvs viņai nākot pakaļ, saucot līdzi. Un tad mēs visi sanācām kopā un nolēmām, ka mātei būs labāk, ja viņa brauks dzīvot pie Līgas. — Vai tad pie Līgas viņai vieta atradās? Māsa sāka stomīties: — Ne nu tieši Līgas mājās, bet
turpat kaimiņos, tik tuvu, ka Līga ik brīdi var aizskriet un māti pieskatīt. — Un … kas tad tur … — Valfrīds atkal pamāja uz mājas otru galu. — Kur? — Māsa uzreiz nesaprata. — Ak tā! Nu, tur ievilkās tavējie. Mums jau te visiem bija par šauru. Un, tā kā māte… tad tavējiem atradās vieta tepat. Valfrīds saprata: ne jau nu bez māsas piepalīdzības māte aizgāja. Viņš pārāk labi pazina savu vecāko māsu, lai noticētu, ka viņas rīcība bijusi tikai nesavtīga. Bet ne jau par to Valfrīds patlaban gribēja runāt — viņu nomāca citi jautājumi, kurus viņš baidījās izsacīt. Māsa tomēr apjauta, ka brālis viņas rīcību nosoda, un tāpēc uzskatīja par vajadzīgu kaut ko sacīt. Militāro gudrību, ka uzbrukums esot vislabākā
aizstāvēšanās, ar apbrīnojamām sekmēm piesavinās pat aprobežotas sievietes. Tā darīja arī Gaiķa vecākā māsa. Asaras vēl nebija nožuvušas, kad viņa jau teica: — Tu nu gan, brāl, par mums nekad neesi licies zinis. Kamēr dzēri vienā dzeršanā, tava sieva un bērns mums dzīvoja uz kakla. Bet mums pašiem te bija par šauru. Un tad man vēl būs … Māsa apklusa, bet Valfrīds jau pirmīt bija ievērojis viņas uzbriedušo vēderu. Māsai jau bija četri bērni. Vecākā meita beidza vidusskolu, jaunākajam vajadzēja sākt iet skolā, bet viņai vēl būs piektais bērns. Tādas sievietes mūsu dienās ir retums. Valfrīds to saprata un klusēja. Bet. masa pati nevareia nociesties un turpina ja:
— Un, kad nu tēvs nomira, tad mēs izdomājām . .. — Man liekas, mās, ka šo māju cēla tēvs un māte. Tu man te nerunā! Ja tavējie nesēdētu man uz kakla … — Tad mātei nebūtu šī māja jaatstāj. Tā tu gribēji sacīt. — Nu, pieņemsim, ka tā. Bet nestrīdēsimies. Tu tikko esi atgriezies, būsi izsalcis. — Paldies, bet es nestrīdos un netaisos to darīt, man tikai gribas zināt patiesību. Saki, mās, — vai tad, kad tu izdomāji, ka mātei no šejienes jāiet prom, tev neienāca prātā, ka pati varētu aiziet… ar savu ģimeni? — Es? — Nu protams. Cik atceros, jus
toreiz, kad apprecējāties, ienācāt mājā ar tādu solījumu, ka aiziesiet no šejienes pāris gadu laikā. Tavs vīrs gribēja pats būvēt māju. — Ha … Kāpēc tad man būtu jāiet! Man ir bērni. . . nevis kaut kādi kropļi. Bet, ja tu savu bandu vari dabūt prom, tad — manis pēc, lai māte nāk atpakaļ. Mums visiem būs tikai labāk. Gaiķis apklusa; kropļi, banda … Kā Rūta tā varēja runāt? Viņš te bija piecas minūtes, bet māsa jau paguvusi izsacīt tik daudz aizvainojošu vārdu. Māsai taču tagad vajadzēja justies laimīgai: dzīvoklis ticis pilnīgi viņiem, būs ģimenes pieaugums. Kāpēc tad viņa ir tik nikna? Atceroties paša ģimeni, viņam iedūra sirdī. — Kas ar manējiem … noticis? —
iejautājās un nodūra galvu, kā sitienu gaidīdams. — Pats jau nu gan vari iedomāties. Skuķis ir debils. Tava sieva jau viņu veda pie ārstiem. Teikuši, ka tas no tavas dzeršanas. Bet ar jums, vīriešiem, jau tā ir — kad šņabis galvā, tā jums vajaga sievieti… — Apklusti! — Tu uz mani nekliedz! Esmu stāvoklī. Nekā slikta neesmu teikusi un ļaunu tev nevēlu, bet, ja tev nepatīk patiesība, tad vari… — viņa norādīja uz durvīm. — Pateicoties man, tavai ģimenei tagad ir pašai savs kakts un jums nav jāklimst citiem uz kakla. — Paldies, mās! Valfrīds izkliedza šos vārdus, izmetās priekšnamā un ar tādu spēku
aizcirta durvis, ka visā mājā nodrebēja logu stikli. Rūta atkal atslīga krēslā, un mazulis vēderā sakustējās. Viņa nedrīkstēja uztraukties, bet sirds dauzījās kā negudra. Taisni kā par sodību tieši tagad uzkūlās tas plencis, pašas miesīgais brālis. Ko gan Rūta varēja darīt, ja brāļa liktenis viņai nebija vienaldzīgs. Bet dzērāji jau vienmēr bijuši paštaisni un nekad nav cietuši, ja viņiem ko pasaka acīs. Tā viņa sēdēja un domāja, un turēja plaukstu uz dzīvā, pulsējošā vēdera. Bet Valfrīds Gaiķis stāvēja priekšnama tumsā un nevarēja izšķirties, ko tagad darīt: iet ārā un tur pagalmā sagaidīt sievas atgriešanos? Pajautāt māsai, kur sieva patlaban atrodas, viņš nepaguva; iet netīrajā dzīvoklī negribējās.
Pēkšņi atvērās ārdurvis un ienāca svainis. — A, tas esi tu. Nu, sveiks! Apsveicu ar atgriešanos. — Paldies, — Valfrīds noņurdēja un paspieda svaiņa pastiepto plaukstu. — Tu kaut kur ej? — māsasvīrs jautāja. — Nē. — Tad nāc pie mums! — Es jau biju, — Valfrīds atteica un, acis nodūris, iegāja dzīvoklī. Ja viņš tagad kaut kur aizietu, tad māsa un viņas vīrs izdarītu zināmus secinājumus. Nē, to viņš nevēlējās. Istabā bija pavisam drūmi. Pārsteidza tā nekārtība un netīrība, kas šeit valdīja. Viņš nevarēja atcerēties, kad būtu varējis pārmest sievai nolaidību. Kas
gan tagad ir noticis? Valfrīds atcerējās, ka pēdējā gada laikā viņa vairs nerakstīja. Vainīga bija sieva, viņa savās vēstulēs kļuva arvien strupāka, lakoniskāka, līdz beidzot paziņoja, ka vairāk nerakstīšot, kad atbraukšot — pats redzēšot. Ko tas nozīmēja? Žēl, ka viņš jau paguvis sastrīdēties ar māsu. Varētu pajautāt. Bet tagad viņš to vairs nedarīs. Jāgaida! Valfrīds Gaiķis novilka vateni un apsēdās virtuvē pie galda •— tas bija apklāts ar vecu, netīru nenosakāmas krāsas vaskadrānu, bet, aplūkojis nolocīto malu, Valfrīds atcerējās, ka tāda pati vaskadrāna ar sārtiem rūķīšiem un sēnēm bija arī mātei. Uz galda malas vaskadrāna vietām jau pārdilusi, tālāk sagraizīta ar nazi. Un pēkšņi Valfrīdam likās, ka tāda pati kā šī vaskadrāna ir visa viņa dzīve.
Lai kas arī noticis, lai kādi ir sievas nolaidības iemesli, tā dzīvot nevarēja, kaut kas jāpasāk, jādara. Sēdēt un gaidīt bija pārāk neizturami. Viņš iekurināja plīii, uzsildīja ūdeni, notīrīja galdu un sāka mazgāt traukus. Kad virtuve kaut cik bija uzkopta, Gaiķis devās uz istabu. Visās malās — pat starp Artas skolas grāmatām un burtnīcām rēgojās papirosu gali, pelni, apdeguši sērkociņi. Dīvāns izgulēts, vidū rēgojās prāva bedre, kurā starp kailām atsperēm iebāzts spilvens, sega nosviesta pašā kājgalī, un palagi izskatījās zemes krāsā, it kā cilvēki šai mājā nemazgātos mēnešiem ilgi vai arī gulētu ar netīrām darba drēbēm. Gaiķis saprata, ka viņa dzīve šeit, iespējams, būs grūtāka nekā tur, no kurienes viņš ieradās. Tur, lai arī
stingra disciplīna — pie tās varēja pierast —, bija arī kārtība un tīrība. Sievas nākšanu viņš sadzirdēja jau pa gabalu. Velta ienāca, kaut ko pie sevis runādama, streipuļodama, un svārku sānu kabatā viņai rēgojās pudele. Ieraudzījusi vīru, Velta sāka šņukstēt un metās viņam ap kaklu, brīdi guldzījās, kamēr izdabūja pār lūpām: — Man jau stā-āstīja … Kā tu tā varēji? Taisni kauns bija klausīties, kā tu pie «Rudzpu…» — ih — «Rudzpuķītes» izturējies. Es sākumā … ih … neticēju … es teicu, tas nevar būt mans vīrs, kas šņabim šitā iet garām, ih … Velta bija piedzērusies, bet viņa neapšaubāmi priecājās par vīra atgriešanos. No viņas saraustītā stāsta Valfrīds uzzināja, ka Zilgalvis ar dažiem
draugiem «Rudzpuķītē» pārsprieduši Gaiķa izturēšanos un atzinuši to par augstākā mērā dīvainu. Zilgalvis sākumā pat apvainojies un nozvērējies ar Gaiķi nekad vairs pie viena galda nesēdēt, tomēr pārējie draugi pārliecinājuši, ka Gaiķa dīvainā izturēšanās izskaidrojama ar ilgo laiku, ko viņš pavadījis cietumā; neapšaubāmi šī dīvainība izzudīšot, tiklīdz atkal nonākšot īstu vīru sabiedrībā. Tad visi nopirkuši dažus «traukus» un gājuši uz dārzniecību pie Veltas («Ak Velta tagad strādā dārzniecībā,» Gaiķis pie sevis nodomāja), un darījuši viņai zināmu to prieka vēsti, ka miesīgais vīrs beidzot atgriezies. Viņa jau gribējusi tūdaļ skriet mājās, bet vīri viņu aizturējuši, vajadzējis iedzert, pēc tam uzkodas salūkot un tad vēlreiz uz veikalu aiztecēt. Daži jau
taisījušies nākt uz māju Valfrīdu apraudzīt, bet tad nu Zilgalvis galīgi sadumpojies un teicis, ka to nu gan viņš ne kad nedarīšot: viņš zem Gaiķa majas jumta soli nesperšot, iekams Valfrīds nebūšot pirmo soli spēris uz viņa pusi. — Tas jau nekas, — Velta viņu mierināja, — rīt tu nopērc pudeli un aizej pie Zilgalvja, aprunājies, viņš tevi darbā lai pie sevis iekārtos. — Es vairs nedzeru, — Valfrīds cieti teica. Sieva brīdi viņā lūkojās kā brīnumainā radījumā, tad sacīja: — Labi jau, labi, es tev nekā nepārmetu, bet esmu jau diezgan no tevis dzirdējusi agrākos laikos, visādus solījumus atklausījusies, ka tu vairs nedzer vai nedzersi, bet tie visi ir bijuši
solījumi… līdz pirmai pudelei… ih … Valfrīd, nerunāsim par to, es zinu, ka tu esi labs cilvēks, tikai bez tās velna dziras tu iztikt nevari un nekad neesi izticis. Tas jau nekas, ja tagad tev ir tāda apņemšanās, es tai vairs neticu. Manu ticību tu savā laikā nodzēri. Nu jau tam vairs nav nozīmes. Es pati tagad dzeru. Kad gribas visu aizmirst. .. Kad nav, lai nav . . . Veltas acis aizmiglojās, un viņa sāka raudāt. Šņukstēdama viņa izvilka no svārku sānkabatas aizsākto pudeli un, kakliņu pie lūpām pielikusi, dzēra kāri, lieliem guldzieniem. Valfrids Gaiķis lūkojās uz sievu neizpratnē un pieaugošā niknumā. Vienbrīd viņam gribējās pieiet sievai klāt, atraut pudeli no sasprēgājušajām lūpām un triekt to pret grīdu, bet viņš savaldījās.
Kaut kur no zemapziņas dzīlēm uzpeldēja atmiņas, ka viņš pats agrāk nebija ne par matu labāks, un viņš sāka meklēt attaisnojumu šādai sievas rīcībai, bet neatrada; ja vien par attaisnojumu neuzskatīja to, ka viņas vīrs ilgu laiku bija atradies cietumā un viņai vienai vajadzēja rūpēties par meitu. Jā, meita… Tas bija sāpīgs jautājums, bet sievai patlaban labāk par to neminēt ne pušplēstu vārdu, kaut viņam ļoti gribējās ar sievu aprunāties, kaut ko uzzināt vairāk: kāpēc ar bērnu ir tik slikti, un vai tur kaut ko vēl var labot; medicīna taču mūsu dienas dara brīnumus, un viņi, kad laida šo bērnu, pasaulē, nebija ne fiziski, ne garīgi kropļi — nekādas ļaunas iedzimtības nevarēja būt… ja vien … Bet par to patlaban nevarēja runāt.
— Siev, vai tu man neiedosi pusdienas, neesmu ēdis, kamēr no rīta. Jā, jā, Artai arī drīz vajaga būt mājās no skolas, tad ēdīsim. Bet ko mēs ēdīsim? Mājās nekā nav. Es jau nezināju, ka tu atbrauksi, — viņa it kā taisnojās vīra priekšā, tad skaļi nožāvājās, smagi piecēlās no čīkstošā krēsla un izgrīļojās virtuvē. Sāka šķindēt trauki. Gaiķis brīdi sēdēja un bezdomīgi lūkojās apputējušajā loga rūtī, un viņā modās tik drausmīgas un nomācošas skumjas, ka šķita — tās pārplēsīs krūtis; skumjas kāpa uz augšu un kā dedzinošs kamols iesprūda kaklā. Vai tādu viņš bija iedomājies savu atgriešanos? Visu laiku viņš bija ticējis Veltai, bijis pārliecināts, ka ar tādu sabiedroto kā Velta viņš dzīvē
visu sasniegs, pat to, kas jau likās nokavēts. Bet agrākās Veltas vairs nebija. Viņa šobrīd tieši tāda pati, kāds bija viņš pirms notiesāšanas. Un Gaiķis juta savu vainu: Velta tāda kļuvusi vina dēļ. Ne jau aiz mīlestības, bet tāpēc, ka viņas dzīve bija kā neganta elle, un viņa neizturēja, padevās. Velta kapitulējusi. Kapitulējusi tieši tad, kad viņš nolēmis kļūt labs, kļūt tāds, kāda bija sieva. Gluži negaidot viņu lomas mainījušās. Valfrīds Gaiķis piecēlās un izgāja virtuvē. Sieva patlaban mizoja vakar novārītos kartupeļus, grieza tos apaļās šķēlēs un lika uz aukstas pannas. Vīrs, ne vārda neteicis, apsēdās plīts priekšā, sagrābāja uz grīdas izsvaidītās skaidas un uzpūta uguni. Vilkme bija slikta — dūmi brīžiem nāca virtuvē un koda acīs.
Sieva salūkoja tauku picku un margarīnu, uzsvieda tos uz kartupeļiem, tad ņēmās ar nazi jaukt, lai kartupeļi nepiedegtu. Darbojās klusēdami. Valfrīds ik pa brīdim paslepus vēroja Veltu, un viņu pārņēma pretrunīgas jūtas, lūkojoties uz šo priekšlaicīgi novecojušo sievieti: pirmajā brīdī viņam sievas bija žēl, gribējās pasacīt ko laipnu, izlīdzinošu, meklēt pieeju viņas dvēselē tam, kas tajā labs un kādēļ viņš visus šos gadus par viņu domājis, bet, redzēdams viņas neveiklās kustības, uz plīts malas noliktos smēķa galus, viņas nemazgātās rokas ar aplūzušajiem nagiem, viņā modās pretīgums un īgnums. Kāpēc viņai vispirms vajadzēja piedzerties un tad nākt mājās pie vīra, kuru nebija redzējusi tik ilgu laiku! Valfrīds Gaiķis atcerējās, ka šo
pašu jautājumu sieva ne vienreiz vien uzdevusi arī viņam. Kāda ironija! Kāds izsmiekls! Un pēkšņi viņš likās atskārstam, ka sieva to darījusi tīši, lai līdzinātos viņam, lai būtu tāda pati, kāds bija viņš. Tagad, raugoties sievā, viņš kā spogulī skatīja pats sevi, un ieraudzītais attēls viņu satrieca, pazemoja un apkaunoja. Kartupeļi bija izcepti; atskanēja sievas pārsteigtā balss: — Kas tad tos traukus nomazgājis? Tu? Nu gan man būs laba dzīve! Vīrs mazgās traukus un slaucīs grīdu, bet es dzīvošu kā grāfiene. Smejoties viens šķīvis nokrita zemē un saplīsa. Velta lauskas paspēra ar kāju un neglīti nolamājās, nolamājās tikpat ierasti un neķītri, kā to darījis viņš pats.
Bet tas, kas viņam kādreiz licies pašsaprotams, vajadzīgs un nepieciešams, tagad sievas mutē izklausījās bezjēdzīgi un riebīgi. Bet viņš nekā neteica, nespēdams izprast, ko sacīt un kā viņam tagad vajadzētu rīkoties. Beidzot kartupeļi bija šķīvjos, un Velta aicināja vīru pie galda. Saīdzis viņš sāka ēst negaršīgos kartupeļus, kuriem sieva bija aizmirsusi pielikt sāli. Noklaudzēja durvis, un ienāca Arta. Gaiķis uzreiz pazina meitu. Tā bija izstīdzējusi pa šiem gadiem, bet sejā varēja saskatīt viņa paša rupjos vaibstus, biezās lūpas un šaurās, flegmātiskās, bezdomīgās acis, kas tagad lūkojās tēvā. Viņa nesveicināja, pasmīnējusi iegāja istabā, iesvieda skolas somu kaktā un atkrita uz dīvāna, ka atsperes vien
nograbēja. — Arta, nāc apsveicinies ar tēvu! — sauca māte. — Vai tad tu viņu nepazini? — Ko? — atskanēja īgna balss no istabas. — Nu nāc, ka es tev saku! Tas ir tavs tēvs. — He-ē… Ko nu stāsti! Neesmu jau muļķe, tēvs ir cietumā. Gaiķis piecēlās un pats iegāja pie meitas. — Arta, māte saka patiesību. Es esmu atgriezies. Vai tu tiešām mani nepazīsti, meit? Meitene lēnām uzslējās no dīvāna un lūkojās viņā caur pieri. Tēvs uzlika roku uz meitas pleca un pievilka viņu sev klāt. — Vai tad tu mani negaidīji mājās?
Meitene klusēja. — Es nezinu, — viņa beigās teica, pacēla galvu un ielūkojās tēvam acīs. Gaiķis juta, ka ir kaut kas jāsaka, bet nezināja, ko tādu pateikt, lai starp viņiem jau no paša sākuma valdītu atklātība un uzticība. — Kā tev iet pa skolu? — viņš jautāja un tūdaļ saprata, ka šis nav tas temats, kas šobrīd var viņus tuvināt, jo meita tūdaļ novērsās un izmeta: — E, ko tur! Gaiķis nepaguva izdomāt, ko vēl varētu meitai pajautāt, kad atskanēja sievas čerkstošā balss: — Nu, kur tad jūs paliekat? Nāciet ēst, kamēr kartupeļi nav galīgi atdzisuši,
otrreiz sildīt es neiešu. Gaiķis atgriezās virtuvē un ar dakšiņu sāka lēni bakstīt šķīvī. Arī Velta ēda, bet tad pielēca kājās, piegāja pie plaukta un sameklēja burku ar dzeramo sodu. Izdzērusi glāzi, berzēdama pakrūti, viņa paskaidroja: — Dedzina. — Tev vajag aiziet pie ārsta, — Gaiķis teica. — Es jau biju. Lika dzert kaut kādus pulverus, vēl sliktāk palika. Nekā viņi nevar līdzēt, ja cilvēkam kāda nopietna kaite. Man laikam būs vēzis. Vēl gan neesot, analīzes jau iztaisīja, bet esot jāatmet smēķēšana un dzeršana. — Kā tu vispār iesāki dzert? Agrāk tak nedzēri, ari nepīpēji? — Gaiķis uzdeva jautājumu, kas viņam visu laiku
nedeva mieru. — To es sāku, kad tevi notiesāja. Kad redzēju, ka ar mūsu meitu nav labi. Kad man teica, ka viņa … — Man vajadzēšot iet uz citu skolu, — atskanēja no otras istabas, — es esmu debila, jo nevaru iemācīties rēķināt, un man ir smaga galva, man esot arī nenosvērts raksturs. Meitene iznāca virtuvē un apsēdās pie galda. Viņa reizēm slepus uzmeta skatienus tēvam un it kā iespurdzās smieklos. Pēc pusdienām Velta daudzmaz atžirga, reibums bija pārgājis, un viņa ņēmās uzkopt dzīvokli. Sievas kustības kļuva vingrākas, skatiens spriganāks, un viņa pārstāja nesakarīgo un bezjēdzīgo pļāpāšanu par dzeršanu, smēķēšanu,
savām slimībām un nelaimīgo bērnu. Un lai arī tā ne tuvu nebija tā sieviete, ko Gaiķis kādreiz bija mīlējis … Mīlējis? Jā, protams. Tagad viņš skaidri apjēdza, ka bija sievu mīlējis, tikai nekad neatzinies ne sev ne viņai šai mīlestībā, bet šīs jūtas slēpušās viņā nenogulētas līdz pat šim laikam, lai tagad šautos uz augšu kā ilgi pelnos aprakta liesma. Un viņam bija grūti sevi apvaldīt, lai neliktu šo mīlestību sievai manīt, jo viņš nebija pārliecināts, vai sieva kaut ko tādu no viņa gaida. Tas būtu nožēlojami, ja viņš šobrīd tiktu izzobots un apsmiets par jūtām, kas viņā pamodušās… — Ko tu manī tā blenz? — Gaiķi pēkšņi pārsteidza sievas jautājums. — Sākšu vēl iedomāties, ka tu visu šo laiku nevienu sievieti ne acīs neesi redzējis.
Agrākā Velta nekad tādu jautājumu neuzdotu, pat ja viņai tādas domas ienāktu prātā, viņa tikai piesarktu un sakautrējusies novērstos, lai vīrs neredzēta viņas mulsumu. Bet šī nelaikā novecojusī, iereibusī sieviete lūkojās viņā gandrīz vai bezkaunīgi. Jā, tā bija patiesība — sievietes viņš bija redzējis tikai labošanas darbu kolonijas zobārstniecības kabinetā. Sīs sievietes bija ārstes un medmāsas, kas viņam laboja zobus. Tas bija viss. Tādēļ sievas tiešais un bezkaunīgais jautājums viņu kaitināja. Saīdzis viņš piecēlās un teica: — Nemels niekus! — Tad, nezinādams, ko vēl sacīt, piebilda: — Es iziešu ārā… pastaigāšos. — Ej, ej! Varbūt aiziesi uz
veikalu? Ja tev nav naudas, es aizņemšos no tavas māsas, vai nu tīri atteiks, kad brālis atgriezies … Gaiķis neklausījās sievas tālākajos vārdos un izgāja ārā. Pastaiga nenomierinaja, gluži otrādi, tā uztrauca arvien vairāk, lai gan viņš centās sevi pārliecināt, ka visu vēl var glābt un griezt par labu. Tomēr sevi pilnīgi piemānīt neizdevās; gruzdošās šaubas urdīja viņa dvēseli, un bija tāda sajūta, ka vajadzētu bēgt, pamest šo māju likteņa ziņā, bet tai pašā laikā viņš saprata, ka nespēj un arī negrib to darīt. Tad viņš pamanīja, ka ir apstājies pie kādas mājas žoga, aiz kura ziedēja ceriņi. Spīdēja pievakares saule, un ap galvu laidelējās bites. Šī māja bija tīra,
apkopta, viss savā vietā, un viņš juta mostamies skaudību. Viņš bija gribējis atgriezties tādā mājā, bija gribējis būt gaidīts un bija fantazējis par laimi, kura viņu sagaidīs, tikko viņš spers kāju pār šīs mājas slieksni. Gaiķis pamanīja sievieti, kas, iznākusi uz mājas sliekšņa, viņā nolūkojās. Viņš to pazina, bet nevēlējās, ka tā pazīst viņu, un, strauji pagriezies, bēga atpakaļ, vairīdamies sastapt cilvēkus. Viņš nožēloja, ka iznācis ārā. Šeit viņam nebija ko meklēt. Nevis lūkoties uz citiem, nevis slepus vērot, kā dzīvoja citi, — viņš bija braucis uz mājām dzīvot. Aiz pilsētas, bija birze un mežs. Tur viņš sagaidīja krēslu un tad devās atpakaļ. Sperot kāju pār slieksni, viņa iepriekšējais satraukums bija pārgājis.
Kurējās uguns, un uz plīts sila ūdens. Meita jau aizgājusi gulēt, bet Velta sēdēja pie virtuves galda un snauda. Viņa pacēla galvu un teica: — Es tevi gaidīju… un uzsildīju ūdeni, varbūt gribēsi nomazgāties? — Jā. Labi, — Gaiķis piekrita. Pēc tam viņš gulēja uz grabošā dīvāna un gaidīja Veltu. Arī viņa mazgājās, ilgi nenāca, kaut ko virtuvē kārtoja. Valfrīds Gaiķis domāja, kāda būs nakts pēc šiem pieciem gadiem, kad viņš pēdējo reizi bija gulējis blakus sievai un vispār jebkādai sievietei. Atmiņā viņam vēl neskaidri Velta saglabājusies tāda, kāda tā bija toreiz, viņas augums… Bet šī sieviete, lai arī tā pati, tomēr bija pavisam cita, un tas viņu biedēja un darīja nedrošu. Viņa nāca un smagi nokrita blakus.
Viņš saoda ziepju un lēta odekolona smaržu, bet elpa oda pēc kaut kā tāda, ka viņš sievai nevarēja pieskarties. Agrāk viņam Velta vienmēr bija patikusi, un viņš to parasti iekāroja, tikko sajuta viņas smaržu, kailās miesas pieskārienus, bet tagad ar kaunu atskārta, ka šī sieviete ir viņam vienaldzīga. Vai tur vainīga ilgā atsvešinātība, paša satraukums un pēdējie pārdzīvojumi vai arī Velta ar savu dzērājas un smēķētājas elpu, vulgāro izturēšanos? — Vai tu domāji par mani šajā laikā? Pusbalsī izsacītais jautājums viņu nomierināja, radīja it. kā tiltu uz sievas dvēseli, un viņš sāka čukstēt, cik. ļoti domājis par viņu, par mājām, par meitu — visu turpmāko dzīvi; kā viņš reizi par
visām reizēm apjēdzis agrākās dzīves bezjēdzību un tukšumu un kā cieši jo cieši nolēmis sākt visu no jauna. Un šajā jaunajā dzīvē Veltai un meitai piederēja galvenā loma. Velta ilgi klusēja, klausīdamās vīra kvēlajos vārdos, kas, sākumā izteikti čukstus, vēlāk kļuva skaļāki, līdz viņš jau aizmirsies runāja pusbalsī. Kas notika sievas dvēselē, Gaiķis nezināja, bet, Veltas klusēšanas iedrošināts, viņš runāja tālāk, atklādams visus savus nodomus. Beidzot viņš uzdeva jautājumus, kas viņu nomāca visvairāk. — Saki — vai ar Artu tiešām tik ļauni? Vai tiešām viņai vajadzēs iet speciālajā skolā? — Ko tu! Tas nu galīgi ir skaidrs. — Varbūt var viņai palīdzēt? —
Gaiķis nedroši ieminējās. — Nu tad palīdzi! Man priekš tam pietrūkst padoma. Veltas balsī viņš saklausīja īgnumu. Gaiķim sievas kļuva žēl, un viņš to piekļāva ciešāk klāt, cenzdamies nomierināt. — Gan būs labi. Darīsim viņas labā visu, kas mūsu spēkos. — Vēl tu neesi mājās ne divdesmit četras stundas, bet esi jau sasolījis paradīzi, sarunājis diezin ko un prasi, lai es visam tam noticu. Taisni jāsmejas būtu, ja nenāktu raudiens. Vai tad es pirmo reizi dzirdu no tevis tādas runas! Sākumā es tām ticēju, līdz sapratu, ka tu esi viens tukšs mut-es bajārs. Es jau nesaku, ka tu esi slikts cilvēks, sirds jau tev laba — gan dzērumā, gan skaidrā prātā. Sitis mani esi
tikai trīs reizes — divas reizes, kad neticēju taviem vārdiem, taviem solījumiem. Bet, mani piekāvis, tu arvien esi turpinājis agrāko dzīvi. Un vienu reizi tu mani siti tāpēc, ka es atteicos dzert kopā ar tevi un taviem draugiem. Nu, tagad par to tev kauties vairs nevajadzēs. Ja gribi, es iešu tev līdzi visur, kur tu iesi, un būšu tevis cienīga — tieši tāda, kādu tu mani gribēji agrāk redzēt. Ja gribi, es tev gulēšu līdzās renštelē vai dubļos, vienalga, kur, tikai nesoli un neprasi arī no manis neiespējamo. Mēs esam nelaimīgi cilvēki — un tādiem mums jāpaliek. Pēkšņi viņas vārdu plūdi pārtrūka; Velta sabruka uz vīra krūtīm, sākdama elsot. Viņu kaitināja, ka sieva negrib
redzēt, nevēlas saskatīt atšķirību starp to cilvēku, kāds viņš bija agrāk, un to, kāds viņš ir tagad. Un, cik varēja noprast, Velta pati nemaz nevēlējās kļūt citāda, viņa gribēja palikt tāda, kāda bija patlaban, būdama pilnīgi pārliecināta, ka arī vīrs drīz vien atsāks agrākās gaitas un tad viņa būs tam cienīgs sabiedrotais. Viņa sevi un visu ģimeni ieskaitījusi nelaimīgo cilvēku kategorijā un ar to samierinājusies. Kamēr viņš tā domāja, Velta bija pārstājusi šņukstēt; viņas galva noslīdēja no vīra krūtīm uz spilvena, un Valfrīds saprata, ka sieva ir iemigusi. Bet viņam miegs nenāca. Klausīdamies sievas un meitas elpā, viņš domāja grūtas un smagas domas un pirmo reizi pa īstam jutās par viņām atbildīgs. Guļot melnajā tumsā, viņam uzgūlās it kā lietuvēns; viss šķita
baigs, drūms un neglābjams. Tā viņš nomocījās līdz rīta blāzmai, tikai tad īss un murgains miegs uz brīdi slēdza acis, kas nogurušajam cilvēkam tomēr nesniedza ne atpūtu, ne mieru. Gaiķis pamodās, kad Velta jau bija piecēlusies, bet Arta, nospārdijusies puskaila, vēl gulēja ciešā rīta nomiedzī. Galva bija smaga, gribējās ierakties ar seju spilvenā un aizmigt, nekā nejust un nedomāt. Bet, tikko viņš pagriezās, tā spilgtajā gaismā, kas neatturami lauzās istabā pa nomelnējušajiem dubultlogiem, ieraudzīja, cik spilvendrāna savazāta, un saprata, ka aizmigt vairs neizdosies; klāt bija visas neizdomātās domas, visas šaubas un neskaidrības. Gaiķis piecēlās un izgāja virtuvē. Uz galda parādījusies maize un sviests, tējas
ūdens patlaban vārījās, bet Veltas virtuvē nebija. Gaiķis uzlēja svaigu tēju, nomazgājās un gaidīja. Viņam gribējās pabrokastot kopā ar sievu un palūkoties viņā. Nezin kāpēc likās, ka Velta šorīt būs citāda nekā vakar, būs tuvāka tai sievietei, kuru viņš tik labi vēl atcerējās un kurai viņa domās piederēja arvien lielāka vieta. Dažbrīd viņš sievas agrāko veidolu sāka pat idealizēt. Tā cilvēkiem bieži vien pagājušie jaunības laiki šķiet skaistāki un romantiskāki, nekā īstenībā bijuši. Velta ienāca. Izrādījās, viņa bijusi dārzā un sējusi redīsus. Viņa izskatījās svaiga un sasārtusi, un patiešām šķita, ka šai sievietei ir maz kopēja ar vakar redzēto. Tomēr viņa tūdaļ satrieca vīra ilūzijas.
— Es tikai ienācu pēc cigaretēm. Tūdaļ pabeigšu sēt, tad nākšu brokastīs. — Vai tad tu pīpē arī pirms brokastīm? — Gaiķis jautāja pēc iespējas vienaldzīgāk. — Es pīpēju katrā laikā. Bez pīpēšanas es vairs nevaru. Kādreiz arī naktī mostos augšā un meklēju cigaretes. — Kad tad tu sāki? — Nu jau četri gadi, piektais. Gaiķis saprata, ka tas acīmredzot noticis tūdaļ pēc viņa notiesāšanas. Pats viņš bija atmetis arī smēķēšanu. Tagad paņēma no galda cigarešu paciņu un to aplūkoja, pat paostīja. «Brigantīna». Lētas un draņķīgas cigaretes. Viņa laikā tādas vēl nebija. Varbūt pamēģināt? Nē, tomēr ne! Ja padosies, piekāpsies pats sev kaut sīkumos, tad drīz vien piekāpsies arī
lielās lietās. Neatdot kaut visniecīgāko iekarojumu, nepadoties pat ne sīkumos — tāda patlaban bija Gaiķa devīze. Viņš zināja savu mērķi un apjauta savu spēku, bet viņš zināja arī savu vājumu, tādēļ neriskēs ne ar ko, viņš ies tikai pa stingru un drošu ceļu un nevienam neļaus sevi no šā ceļa novirzīt. Kad sieva atgriezās, viņi pārsprieda vīra darba iespējas. Darbu atrast acīmredzot nebūs grūti, jo darba roku vajadzēja visur: gan tepat pilsētā, gan apkārtējos kolhozos, gan padomju saimniecībās. Velta ieteica iet pie draugiem, ar kuriem vīrs strādājis kopā jau agrāk, bet viņš no tā kategoriski atteicās. Gaiķis bija stingri izlēmis darbu sākt svešos ļaudis — tur, kur viņu neviens nepazīst, kur neviens viņam nevar
atgādināt pagātni. Protams, to, ka viņš bijis labošanas darbu kolonijā, nevienam nenoslēpsi, bet vismaz — tā viņš gribēja — lai neviens viņu nevelk un nemudina uz dzeršanu. Būvbrigādēs parasti dzer, tāpēc viņš nolēma tur darbu nemeklēt. Bet vispirms vajadzēja apciemot māti. Kad sieva gāja uz darbu dārzniecībā, Gaiķis devās uz autoostu. Māti viņš atrada viegli. Viņa dzīvoja kāda desmit kilometru attāla kolhoza teritorijā, kur meitas viņai īrēja mazu jumta istabiņu otrajā stāvā. Māte sākumā viņu nepazina, jo sēdēja pie spožas saules apgaismota loga; izdzirdusi atveramies durvis, viņa atskatījās, bet redzēja vienīgi tumšu siluetu un nodomāja, ka nāk mājas saimnieks. Un tikai tad, kad Valfrīds viņu uzrunāja, vecīte pazina dēlu. Viņa
neuztraucās, izturējās pavisam mierīgi, it kā būtu zinājusi, ka viņam šajā dienā jāatnāk. Rūpīgi uzlikusi brilles, viņa rāmi iūkojās «pazudušā dēla» sejā un smaidīja. — Nu, tagad es varu mierīgu sirdi nomirt, beidzot tu esi mājās. Valfrīds gribēja iebilst, bet māte neļāva viņam runāt. — Tu mani nemierini un necenties iestāstīt, ka es dzīvošu vēl ilgi! Es pati zinu, ka tā nav. Nevaru jau bez palīdzības vairs nokāpt pa trepēm, jāgaida, kamēr sveši cilvēki noved un uzved augšā, pašas bērniem jau nav priekš manis laika. Mātes balsī Valfrīds saklausīja spīvu rūgtumu. Viņš gribēja jautāt, kāpēc māte pārcēlusies šurp, bet tad atcerejas, ka viņas galā tagad dzīvo paša ģimene.
— Tēvs tā arī tevi nesagaidīja. Viņš tevi, dēls, ļoti vēl gribēja redzēt, gribēja sagaidīt, es to zinu, bet pieminēt viņš tevi nepieminēja, tik stipri tavs liktenis viņam bija pie sirds. Vēl īsi pirms nāves viņš teica: «Lai mēs, Gaiķi, esam šādi tādi, jaunībā visi dzēruši, kāvušies, trakojuši un trumpas situši, ir pat gadījies kādai meitai alimentus maksāt, bet neviens no mums nav bijis zaglis, un neviens no mums nav cietumā sēdējis.» Tā, dēls, viņš sacīja un bija drūms kā nakts. Dikti tavs liktenis viņam ķērās klāt. Tad nu saki, dēls, es tev prasu tēva vietā: vai turpmāk domā godīgi dzīvot vai tāpat loderēt? Vecīte lūkojās dēlā pāri briļļu stikliem un centās izlikties barga jo barga, bet viņas mātes sirds alka ilgi neredzēto dēlu apskaut un pieglaust sev klāt, tik ļoti
viņa to mīlēja, tik ilgi viņa to bija gaidījusi, ka gandrīz nepietika spēka būt bargai. Bet viņa bija pienākuma cilvēks — vispirms viņa pateica dēlam visu, ko pirms nāves bija vēlējies vecais Gaiķis, un tikai tad viņa piekļāva dēlu un pār viņas grumbainajiem vaigiem noritēja pa asarai. Valfrīds neteica ne vārda, kamēr māte runāja, viņš klausījās un gaidīja, kad viņa beigs. Bet māte nebeidza. Viņas sirds bija pilna — reti viņai izdevās to izkratīt, un nu dēlam vajadzēja bruņoties ar pacietību. Visvairāk mātei sāpēja dēla liktenis, — ar meitām viņa bija mierā, jo tās abas dzīvoja pie saviem vīriem, abas turējās pie veselības un abām bija normāli bērni, ko tad vairāk vēlēties. Bet dēla liktenis visnotaļ radīja rūpes: pats pa
cietumiem izsēdējies, sieva paklīduši, un bērns ne šāds, ne tāds — labāk nepieminēt, lai sirds nesāp. — Kā nu tu, dēls, tagad domā dzīvot? — viņa noraizējusies vēlreiz noprasīja. — Jāsāk strādāt, jāpelna, gan jau tad būs labi. Tu, māt, par mani nerūpējies! — To, dēls, tu velti saki, kā tad es varu nerūpēties, caurām naktīm neesmu acu aizvērusi, par tevi domādama. Vecīte lūkojās dēla nodurtajā galvā, un viņas acīs atkal parādījās asaras. — Nu, labi jau, labi. Grūti. Redzu, ka grūti, bet dievs vien zina, ka arī man nav viegli. Nekad es netiku domājusi, ka mans dēls kādreiz būs cietumnieks. Nekad es tev neko nepārmetu un arī tagad vairāk par to nerunāšu, tikai to vien likšu pie
sirds — dari ko darīdams, padomā par savu māti. Mums ar tēvu bija kauns cilvēkiem acīs skatīties, it kā paši būtu ko sliktu izdarījuši. Unr tici man, dēls, tēvs vēl varēja dzīvot, ja tik ļoti visu nebūtu ņēmis pie sirds. Bet ko tur nu vairs, izlietu ūdeni nesasmelsi. Māte agrāk nekad ar viņu nebija tā runājusi; vienmēr runāja tēvs, viņa vairāk klausījās, pacieta dēla dzeršanu un bezrūpību, pa reizei tikai dziļi nopūtās, paslepšus noslaucīdama pa asarai. Gribējās māti nomierināt, stāstīt par jaunatgūto dzīves jēgu, bet tajā pašā laikā bija tā kā neērti; viņš pats vēl īsti nezināja, kā turpmāk veidosies viņa dzīve, vēl jau nekas nebija paveikts, tikai cieša apņēmība sākt visu no jauna. No jauna? Kā tas ir — no jauna? Vai kāds to var
pateikt? Ar sievu jau viņš bija mēģinājis par to runāt. Un kas no tā par labumu? Viņam neticēja. Nē, papriekšu kaut kas jāizdara, tikai tad drīkst par to runāt. Māte ar grūtībām piecēlās, ar spieķa palīdzību aizkliboja līdz galdam. — Es vēl nesmu brokastojusi, bet, raugi, pusdienlaiks jau klāt. Nāc nu, dēls, iededzini to kerogāzi. Man vis ar to diez kā nepatīk noņemties, uguns raustās un smird kā nelabais, īsta petrolejas vāts, tā vien skaties, ka neiztaisa blīkšķi vai pažaru. Valfrīds palīdzēja mātei sagatavot azaidu. To viņš laikam darīja pirmo reizi mūžā un manīja, ka māte bija aizkustināta un priecīga, ko gan centās neizrādīt. Kad viss bija galdā, viņa noslēpumaini piegāja pie skapja, ilgi tajā rakņājās un pukstēja.
Atgriezusies viņa uz galda uzlika kortelīti. — Attaisi nu, dēls! Tēvs jau arī, kad pēc ilgāka laika atgriezās mājās, gribēja, lai uz galda ir kas stiprāks. Es pati jau nu gan vairs tikpat kā pie mutes nelieku, pat tēva bēru dienā tikai vienu glāzīti izdzēru — lai viņam vieglas smiltis! — bet tu jau esi jauns, sirds stipra. — Māt, lai nu paliek tev ko uz saknītēm, ko uz zālītēm uzliet! Es vairs nedzeru. Un negribu to vellu ne mutē ņemt. Māte pēkšņi kļuva uzmanīga — viņš to juta. Labu brīdi viņa lūkojās dēlā un neteica ne vārda. — Redzi, māt, — Valfrlds centās paskaidrot, — es nedrīkstu sākt. Ar mani tā ir — vai nu nemaz, vai arī aizies par visu naudu. Bet es to vairs negribu.
— Vai tad tik stingri esi apņēmies? Nepavisam? Ne pilīti? — Ne pilīti. — Tas nu atkal nekur neder. Vīrietim vajaga dzert, kas tad šis citādi par vīrieti. Tāpat pīpēt. Man tā patīk, kad tabakas smaka istabā, lai gan pati to ļuļķi nekad sev zobos neesmu spraudusi. Bet vīrietis — tā cita lieta. Tāpēc jau šņabis un tabaka ir izgudroti, lai jums, vīriešiem, būtu no tā kāds prieks. Sacīsim, ziemā, kad deguns nosalis, vai satiekoties — ko vienam otru uzcienāt, ko palielīties, kurš lepnāku šķirni pīpē, lai, tā sakot, kad sarunas nevedas, būtu ar ko noņemties. Tāpat šņabis — draņķis jau viņš ir — tak, ja ņem no otras puses, kas tās būtu par goda dienām, ja neviens ne piles mutē neņemtu? Tāpat bēres vai kristības. Nē,
dzīvē visam ir sava vieta, savs laiks, un nav labuma bez sliktuma un otrādi. Nelaimes sākas tur, kur cilvēki aizmirst mēru, goda prātu. Tavs tēvs dzēra un dažreiz varbūt vairāk, nekā vajadzīgs, tak to nu gan es varu teikt, ka saprātu viņš nekad nenodzēra, lai gan no glāzītes nekad neatteicās. Bet tu, dēls, es tā skatos, — tu mētājies no viena grāvja otrā: vai nu dzer pār mēru, vai nemaz. Ne jau par velti saka, ka tie lielākie grēcinieki grib būt tie vissvētākie. — Es, māt, neesmu un negribu būt svētais, bet es nedrīkstu dzert, jo tad viegli pazaudēju galvu un vairs nezinu, ko daru. Neņem vismaz tu ļaunā! — Ļaunā! Kas man ko ņemt ļaunā, tomēr vīrišķīgi tas nav, ka iedzēris tu vairs nevaldi pār sevi. To es nesaprotu.
Vīrietim vienmēr jāvar valdīt pār sevi. Kas tad tu citādi par vīrieti! Gaiķis redzēja, ka māte nav ar viņu apmierināta. To viņš negaidīja, viņam bija licies — lai nu kas, bet māte un sieva viņu atbalstīs, apsveiks viņa lielo apņemšanos un priecāsies. Ne viena, ne otra to nedarīja, un tas viņu sarūgtināja. Sarunas vairs nevedās, māte izskatījās nogurusi, viņa tikpat kā nepieskārās ēdienam, un ari Valfrīds nevarēja ēst. Negribējās. Kortelītis palika neatvērts. Māte sāka miegoties un gāja atpūsties, kā viņa pati to teica, un Valfrīds devās apmeklēt jaunāko māsu Līgu. Ar Līgu Valfrīdām vienmēr bijušas labas attiecības. Ari tagad, ieraudzījusi brāli, viņa patiesi priecājās un ne ar vārdu nepieminēja pagātni. Kamēr Līga gatavoja
vakariņas, abi puikas izrādīja tēvocim Valf rīdām saimniecību, stāstīja, ko kurš dara un kādi katram ģimenē pienākumi. Līgas puikas bija nedaudz vecāki par paša meitu, un viņš apskauda māsu, kurai bija tik laba un veselīga ģimene. Drīz pārnāca mājās arī Līgas vīrs Kārlis, mehanizators. — Atgriezies, ko? — Kārlis iesaucās, Valfrīdu ieraudzījis, un stingri spieda viņa roku. — Mājās, — Valfrīds apliecināja, un viņam kļuva labi, ka šis lielais, dzīvespriecīgais vīrs vairāk nekā nejautāja. Vienīgi māsa vēlāk apprasījās, kad Valfrīds pārradies mājās. — Vakar? — viņa pabrīnījās. — Un uzreiz mūs apciemoji? Tas gan labi.
Pie mātes biji? — Biju. — Mate ir ļoti novecojusi, kļuvusi vārga, bet vispār tas ir labi, ka viņa manā tuvumā. Es jau gribēju ņemt pie sevis, bet pats redzi — esam pieci cilvēki, vīratēvu ieskaitot, divās istabiņās nav kur apgriezties, domāju, ka viņai tur labāk, mierīgāk. Katru dienu jau aizeju pie viņas, daždien pat divas reizes. Tu, brāl, nedusmo, ka neņēmu māti pie sevis? — Nē, ko tu! Vienīgi man liekas, viņa labāk varēja dzīvot tāpat kā agrāk. Bet tu jau tur neesi vainīga, ka mātei bija no savas mājas jāaiziet. Pie tā vainīgas Rūta un mana Velta. Viņas jau nekad nevarēja īsti satikt. — Cilvēkiem jādzīvo ērti, lai viens otru netraucētu, citādi pat labākie draugi
un radi saplēšas. Bet par to vairs nerunāsim. Tici man, mēs ļoti priecājamies, ka esi mājās, un palīdzēsim tev, ja vien varēsim. — Uz kolhozu negribi nākt? — iejautājās Kārlis. — Neesmu vēl izlēmis, bet vispār — gribu kaut kur tālāk no … visiem un visa, ar ko man agrāk bija darīšana. — Pareizi, padomāsim. Līga abus vīriešus aicināja pie vakariņu galda. Kārlis piesita knipi un zīmīgi piemiedza aci. Valfrīds saprata un teica: — Nē! Iztiksim tāpat. — Skaidrs. Paklau, ko tu sacītu par kurinātāja šefti? Tepat pienotavā. Vecais Mustiņš grib iet pensijā
— sirds vairs neturot karstumu —, bet nevar atrast vietnieku. — Par kurinātāju? Nekad neesmu strādājis … — Nu, kas tur liels! Svied tik pagales krāsnī un skaties, lai manometrs rāda vajadzīgo spiedienu. No rītiem gan tā agrāk jāsāk — ap pieciem sešiem, toties pēcpusdienas brīvas, vari darīt, ko gribi. — Patālu no pilsētas, būs jābraukā. — Kurinātājam pie pienotavas ir istabele, tā stāv tukša, jo Mustiņam jau nevajaga — pašam sava māja. — Bet vai ņems? Pats saproti, mana pagātne … — Tas, protams, tā ir. Bet nav jau nekāds vadošs postenis. Ja esi ar mieru, es parunāšu ar vadītāju. — Nu, parunā.
— Labi. Pēc pāris dienām piekāp! Valfrīds Gaiķis uz mājām brauca pacilātā noskaņā. Viņš gan vēl šaubījās, bet, patiesībā jau iekšēji piekritis, vēlējās strādāt par kurinātāju. Tur būs mierīgs darbs un, galvenais, neviens vecas draudzības vārdā neuzmāksies ar pudeli; un jaunus draugus vienmēr ir vieglāk noraidīt nekā tos, ar kuriem kopā, kā saka, apēsts puds sāls un izdzerta muca brandvīna. Mājās viņš ieradās vēlu. Jau verot ārdurvis, pretī sitās iereibušu balsu murdoņa. Bija sanākuši agrākie draugi. Viņiem pa vidu skaļa un plātīga grozījās Velta. — Āre, mans vecais arī beidzot mājās! —
viņa sauca, papirosa galu no mutes neizlaizdama. — Man no rīta neko neteica, kur ies, ko darīs, droši vien būs bijis pie vecām brūtēm. Gaiķis sievai neko neatbildēja, bet Veltas izturēšanās viņam nepatika. Pretī sniedzās vairākas rokas, citi atnācējam sita uz pleca, un vispārējā balsu murdoņā bija grūti saprast, ko kurais saka. Te bija arī Zilgalvis; vienīgi viņš sēdēja stūrī un neteica nekā, ar to rādīdams, ka apvainojums vēl nav aizmirsies un viņš gaida, ka Valfrīds spers pirmo soli, kas izpirks viņa pārsteidzīgo rīcību vie veikala. Valfrīds centās atbildēt uz daudzajiem jautājumiem, bet viņā neklausījās; nebija svarīgi, ko viņš saka, svarīgi vienīgi, ka viņš vispār runā,
smaida un ir šo lādzīgo, jautro vīru vidū. Šie vīri vilka atnācēju savā pulkā, viņš bija savējais, vecais puika, ko bija piemeklējusi nelaime, kāda var piemeklēt jebkuru no viņiem, un nu šis vecais puika bija atgriezies. Valfrīda priekšā parādījās pilna glāze, un vīri pieklusa. Vajadzēja izlemt. Aizmiglotām, asarainām acīm viņi aizkustināti raudzījās agrākajā draugā un pudeles brālī; viņu rokas turēja pilnās šņabja glāzes, un viņiem bija grūti tās noturēt — dārgais šķidrums lija uz galda un grīdas, bet neviens to nelika pie mutes, iekams Valfrīds nebūs izdzēris savējo; ar to šie vīri viņam parādīja vislielāko godu un cieņu. Dzer, Valfrīd Gaiķi, un ar to tu iemantosi šo vīru mūžīgu draudzību un
mīlestību. Jūs būsiet viena saime, viena miesa un asinis, jūs stāvēsiet un kritīsiet viens par otru un viens par otru sēdēsiet cietumos, gulēsiet atskurbtuvēs un grāvmalās, jums būs vieni dzeršanas prieki un kopīgas paģiru bēdas, vienādi nelaimīgas sievas un puslīdz debili bērni… — Pietiek! Diezgan! Tas viss jau ir bijis. Es vairāk negribu! Gaiķis bija atgrūdis pilno glāzi un pielēcis kājās. Ko viņš te kliedza, ko runāja, ko ālējās! — Ko es teicu? — Tā bija Zilgalvja balss. — Metam, vīri, un ejam! Mums te nav ko darīt. — Viņš izdzēra savu glāzi, paņēma vēl pilno pusstopu, iebāza to kabatā un tad grīļodamies nostājās Gaiķa
priekšā, pūta viņam sejā šņabja smaku un teica pašus svarīgākos vārdus pēdējo desmit gadu laikā: — Es nožēloju, ka esmu tavā priekšā zemojies un nācis uz tavu māju. Man jau pēc iepriekšējā bija skaidrs, ka tev salauzuši mugurkaulu. Bet viņi tam vēl neticēja, gribēja paši pārliecināties. Lūdzu! Tu pats nezini, cik kroplīgs tu izskaties. Ne jau tas mums svarīgi, cik tu izdzer. Bet tu atgrūd mūs, atstum, ar to likdams saprast, ka esi labāks par mums. Pārāks! Nē, Gaiķi, tu neesi pārāks. Tu esi tikai iedomīgs, un dzīve rādīs, ka tu būsi arī nelaimīgs un vientuļš. Tev nebūs draugu, piemini manus vārdus. Un tad tu mūs vēl meklēsi. Ar daudziem tā jau ir bijis. Zilgalvim vēl daudz kas bija sakāms, bet Gaiķis uzgrieza viņam muguru un
iegāja istabā, aizvērdams durvis. Zilgalvis gribēja viņam sekot un pateikt visu līdz galam, bet citi viņu atturēja, ņemdami aiz elkoņiem un izvezdami ārā. Balsu troksnis bija tik liels, ka nekā vairs nevarēja izšķirt. Spalgāka par citām skanēja vienīgi Veltas balss: — Dulls kas dulls. Es viņam pateikšu, ka eju jums līdzi. Atsprāga durvis, un tajās nostājās Velta. — Man kauns par tevi! Kamēr tu biji cietumā, viņi man tik daudz palīdzēja, bija labi pret mani, bez viņiem es nezinu, kā būtu izdzīvojusi šos gadus, bet tagad tu viņus padzen. Nē, cienījamais vīrs, ja tev nav neērti, tad man toties ir. Mēs savu šņabīti izdzersim citur, ja jau tev mūsu ģīmji nepatīk.
Gaiķis saķēra sievu pie rokas un aizvēra durvis; viņa bija kā apmāta, gribēja izrauties un iet dzērājiem līdzi, jo tie aiznesa arī šņabi. — Laid! — viņa elsoja. — Kāpēc tu vienmēr vari darīt, kas tev patīk, bet man vienmēr jāstāv maliņā un tev jāpaklausa? Es gribu iet, viņi mani gaida. Laid, es tikpat aiziešu, tu mani nepiespiedīsi… Velta centās izrauties; Gaiķis tikko spēja sievu savaldīt — viņa ieķērās durvju aplodā un lauzās ārā. Sapratusi, ka vīru nepievārās, viņa iekliedzās: — Palī… Pļauka bija tik spēcīga, ka notrieca viņu zemē. Brīdi viņa gulēja kā neatmaņā, tad abām rokām saķēra galvu un sāka pilnā kaklā raudāt.
Gaiķis juta, ka trīc pie visām miesām. Viņš pats īsti neapjēdza, kā bija spējis sievai sist, un tagad, nezinādams, ko darīt, skatījās viņas izmisīgajā, sirdi plosošajā elsošanā. Šķita, tur raud bezgala apvainots, nomocīts cilvēks, kam dzīvē nekā vairs nav ko zaudēt. — Izbeidz! — Gaiķis stingri teica, tad piemetināja: — Es tev šitos niķus ar sišanu izsitīšu, ja pati ar labu neapjēgsi. Pietiek! Sieva ieraudājās vēl stiprāk, bet tad saņēmās un caur asarām sāka runāt: — Bet es tev saku, ka es dzeršu gan, par spīti dzeršu, tāpēc vien, ka tu man aizliedz. Es tev varu pajautāt — ko gan tu atbildēsi: saki, Valfrīd Gaiķi, — tu, kas manu dzīvi esi sagandējis, ko tu man tagad vari dot vietā? Vai vari atdot tos gadus,
kurus tu nodzēri, noplītēji, vai vari izdarīt tā, lai mūsu bērns būtu skaists, gudrs un vesels — tāds pats kā citiem. Ko tu man vari iedot tādu, lai es atkal ticētu dzīvei, lai es vēl ticētu tev? Ko? Tu varbūt patiesi vairs nedzersi, ja jau esi kļuvis tik zvērīgs. Tu varbūt sāksi strādāt un tevi ar laiku cienīs, bet kas man no tā? — Tu vari darīt to pašu. — Neņirgājies! Es esmu dzērāja, pļēgura, cietumnieka, dauzoņas un zagļa sieva un tāda palikšu. Un tāds paliks tavs bērns. Tu vari izstiepties un sarauties, viņa smadzenēs tu pat ar sišanu nekā vairāk iekšā neiesitīsi, jo tās jau no dzimšanas ir slimas, tukšas un slimas, tādas pašas kā tev toreiz … Valfrīds Gaiķis jutās apdullis, kā neatļautu sitienu saņēmis. Ar visu būtni
viņš saprata, ka tā sist nedrīkst, nedrīkst sist par pagātnes grēkiem tad, ja cilvēks savas kļūdas apjēdzis un pats pēc savas iekšējas pārliecības un gribas nolēmis laboties. Šādam cilvēkam ir bezgala grūti, un viņam vajag palīdzēt. Bet viņam visi ķeras klāt, rauj atpakaļ, ar varu grib atgriezt pie bijušā. Tas bija netaisni. Virtuvē ienāca Arta. Gaiķis izgāja meitai pretī. Viņš negribēja, ka meitene redz raudošo māti, — kas zina, varbūt viņa vēl Artai izstāsta, ka viņš to sitis. Gaiķis izveda meiteni pagalmā un sāka apskatīt sakņu dārzu, uzdodams vairākus jautājumus — kas tur aug, un ko kurā vietā vēl sēs un stādīs. Meitene sākumā atbildēja izvairīgi, neuzticīgi, bet, pārliecinājusies, ka tēvs ar viņu sarunājas pavisam nopietni, atplauka
un kļuva valodīga: — Mamma vienmēr sēj tikai gurķus un redīsus, arī burkānus, bet es iestādīju kreses. — Kreses? — Nūja. Tās ir tādas puķes. — Puķes … Un ko tu dari ar puķēm? Arta paraustīja plecus. — Nekā. Kas tad ar puķēm jādara? — Ar puķēm? Laikam nekas. — Nūja, nekas. Te viņas aug. Un viss. Gaiķis apskatīja šauru zemes strēmeli gar pašu žogu; puķu nekur vēl neredzēja, tikai tādus pastīdzējušus dzietus. — Vai tu savas puķes arī kop? — Jā. Izravēju un divreiz
aplaistīju. Jo ilgāk tēvs ar meitu sarunājās, jo labāk viņa tam patika. Meitene likās gluži saprātīga, un Gaiķa sirdī modās prieks, kuram viņš gan vēl baidījās noticēt. Par skolu Arta tomēr nevēlējās runāt. No viņas atturīgajām atbildēm Gaiķis vienīgi saprata, ka skolā viņai nepatīk, bet tam par iemeslu laikam bija tas, ka mājās meitene bija atstāta viena, pilnīgi savā ziņā un nebija kas palīdz viņai sagatavoties, pienācīgi izmācīties. Tas savukārt radīja nesekmību un nepatiku pret skolu. Bet, ka meitene, kā to Velta teica, būtu debila, tam viņš vienkārši nespēja ticēt. Viņa tikai augusi kā nezāle sētmalē, un no tā cēlās visas nelaimes. Arta aizskrēja uz istabu, bet Gaiķis dzīvoklī atgriezās tikai tad, kad visi jau
gulēja. Viņš ar pretīgumu domāja, ka būs jāguļ blakus Veltai, kuru — viņš to neglābjami juta — vairs nevar ne mīlēt, ne cienīt. Bet kur palikt nebija, nelaimīgais vīrs tumsā aiztaustījās līdz dīvānam un piesardzīgi palīda zem segas. Viņš centās sievai nepieskarties, viņu neuzmodināt. Tomēr viņš manīja, ka sieva neguļ. Abi klusēja un vaļējām acīm vērās melnajā tumsā. Divi vientuļi, nelaimīgi cilvēki, kas reiz bija mīlējuši, uzticējušies, tad pazaudējuši ticību un — par spīti visām pūlēm — vairs nemācēja atrast ceļu atpakaļ viens pie otra. Un katrs no viņiem vairāk vainoja ne jau sevi, bet to otro, pārmeta tam, ka tas kļuvis citāds, neciešams un neizprotams. Beidzot Velta neizturēja; klusi
iešņukstējusies, viņa piekļāvās vīram. Valfrīds gulēja auksts un nejūtīgs — viņu vairs neaizkustināja sievas ciešanas. Pietiek! Lai sieva mēģina saprast arī viņu. Jo vairāk tāpēc, ka šobrīd viņa pusē bija taisnība. Neatradīsies taču neviens cilvēks, kas nosodīs otru par to, ka tas sācis jaunu dzīvi, nolēmis laboties, negrib atgriezties zaņķī, no kura ar tādām mokām un grūtībām izķepurojies. Bet, lai nu kā viņš savā paštaisnībā centās nocietināt sirdi un prātu, tas izdevās tikai uz brīdi. Nebūdams ne ļauns, ne atriebīgs, Valfrīds ilgi nespēja dusmoties. Un cik gan ilgi var tēlot aizmigušu, ja miegs bēgtin bēg! Valfrīds Gaiķis nožēloja, ka bija sievai sitis. Cilvēks ir jocīga būtne. Viņš ir vai nu noturīgs savās jūtās, vai arī metas no
vienas galējības otrā. Tā notika — un ne jau pirmo reizi — ari ar Valfrīdu Gaiķi. Pirms brīža viņš sievu vēl ienīda, nicināja, tad viņš to sāka žēlot, pārmeta sev nesavaldību un nu jau pievilka klāt, sāka glāstīt, par spīti tam, ka pirms neilga laika bija nozvērējies viņai pat nepieskarties. Liekas, sieva to vien gaidījusi, lai izlīgtu ar vīru: viņa nekavējoties atsaucās viņa pieskārieniem, kļāvās klāt, bija maiga un padevīga. Viņa atkal kļuva sieviete un viņš vīrietis. Un šajā brīdī nevajadzēja vārdu, nevajadzēja solījumu. Pēc tam viņi noguruši un laimīgi gulēja smacīgajā istabas tumsā un klausījās viens otra elpā. Beidzot Velta sacīja: — Labi, ka tu mani pirmīt nelaidi
prom. — Jā. Un tu piedod man, ka biju nesavaldīgs. — Šoreiz es to biju pelnījusi. — Es nekad tā vairāk nedarīšu un ticu, ka man nekad tā nevajadzēs darīt. Tas taču ir mūsu spēkos — būt tādiem, kādi paši gribam. Un mums atlicis nedaudz laika — varbūt tikai desmit gadu, kad jau būsim veci, kad kaut ko nopietnu pasākt vairs nevarēsim. Līdz tam mums daudz kas jāpagūst, jāiekārtojas, lai mūsu vecumdienas nebūtu pārāk drūmas un nožēlojamas. Vai tu saproti? — Jā. — Un, zini, par ko es vēl domāju? Varbūt mums vēl būs dēls, kas nebūs tāds kā Arta. Kas būs vesels un skaists, un gudrs. Un kas vēlāk kļūs par mūsu prieku
un lepnumu. Bet, lai tā būtu, mums pašiem jākļūst labākiem, jātiek vaļā no visa sliktā, ko viņš varētu no mums mantot. Sieva pēkšņi neiecietīgi sakustējās, pielēca sēdus un iekliedzās: — Mums nebūs vairāk bērnu! Vai dzirdi? Nebūs! Drīzāk es sev iekšas izraušu nekā laidīšu pasaulē vēl kādu kropli! Tu to nesaproti, jo vienmēr esi bijis prom. Kā tu vispār drīksti man kaut ko tādu sacīt! Valfrīds Gaiķis bija apdullis. Viņš pat nemēģināja atturēt sievu, kura piecēlās un izgāja virtuvē. Tur viņa kaut ko ilgi meklēja, tad nošvirkstēja sērkociņš. Istabā ieplūda lētas tabakas smarža. Viņš dzirdēja, ka sieva virtuvē smēķē un raud. Tad viņa skaļi nošņauca degunu un apklusa.
Gaiķis pēkšņi jutās noguris, un nākotne šķita bezcerīga kā nakts šajā tumšajā, smacīgajā istabā. Ne par ko vairs negribējās domāt; viņš pagriezās ar seju pret sienu un pats nemanīja, kā aizmiga. Sieva otrā dienā staigāja klusa, ar zilganiem riņķiem ap acīm, it kā viņa nakti nemaz nebūtu gulējusi. Ne vārda neteikusi, viņa aizgāja uz darbu. Vēlāk piecēlās Arta, sameklēja maizi brokastīm, ielēja atdzisušo tēju un paēda. Acīmredzot viņa pieradusi pati gādāt par savu vēderu, ja vien mājās kas ēdams. Gaiķim bija tāda pārliecība, ka bieži vien bērnam nebija pietiekami daudz, ko ēst. Meitene tēvam nekā neteica, un ari viņš nezināja, ko Artai jautāt. Viņam gribējās meiteni pamācīt, teikt, lai viņa ir kārtīgāka, lai uzklāj gultu, izslauka istabu,
nomazgā traukus, bet viņš nolēma atturēties, pagaidām nejaukties bērna audzināšanā, jo nebija drošs, ka viņam paklausīs. Tomēr viņš juta tādu kā pienākumu kaut ko darīt. Pienākums! Šim vārdam Gaiķis tagad pieķērās. Lai tur vai kas, viņš nolēma palikt uzticīgs pienākumam. Tādēļ viņš strādās, rūpēsies, mēģinās ko sasniegt. Todien Gaiķis staigāja pa veikaliem, pirkdams pēc viņa pārliecības dažādas vajadzīgas un nepieciešamas drēbes meitai, nesa mājās pārtiku; bet atnesis viņš nezināja, kur to nolikt, un sakrāva kaudzē uz nenokoptā virtuves galda. Artas nebija mājās; meitene laikam vēl kavējās skolā, un Gaiķi pārņēma kaut kādas dīvainas skumjas un vientulība. Viņš jutās nevienam nevajadzīgs un lieks.
Ko darīt? Paša mājas atmosfēra viņu nomāca. Prātā ienāca agrākie draugi, kuru sabiedrībā viņš vienmēr labi juties. Bet no šīs domas viņš nobijās. Nē, par to nedrīkstēja pat domāt! Vajadzēja tūdaļ kaut ko darīt, tikt no šīs domas vaļā. Nesagaidījis vakaru, viņš aizgāja uz autoostu un brauca uz pienotavu, kur bija vajadzīgs kurinātājs. Svainis gan bija teicis, ka labāk tur ierasties pēc pāris dienām, kad viņš jau būs aprunājies ar pienotavas vadītāju, bet Gaiķis vairs nevarēja paciest bezdarbību un neziņu; viņam vajadzēja kustēties, darboties, citādi virsū mācās visādas drūmas domas un bezcerība. Autobuss pieturēja tieši pie pienotavas, un viņš, brīdi pasvārstījies, gāja iekšā. Tur vēl bija daži cilvēki, un
viņš to klātbūtnē negribēja runāt ar pienotavas vadītāju, tāpēc atkal izgāja ārā. Pienotavas vienā galā atradās katlu telpas, un viņš gāja turp. Mazs, salīcis vīriņš patlaban no kurtuves grāba laukā izdedžus. — Sveicināti! Jums esot vajadzīgs kurinātājs, — Gaiķis vienā elpas vilcienā izgrūda. Vīrelis atliecās, atslēja garo dzelzs biguli un izkāpa no kurtuves bedres. — Vajag gan. Bet vai tu ar šitādu mašīnu tiksi galā? — Tikšu, ja mani drusku pamācīs. Savā laikā esmu gaterī strādājis. — Ak tā, — vecais vīrs novilka. — Tas jau drusku labāk. Viņš pastiepa atnācējam mazu, bet
cietu plaukstu. — Būsim pazīstami! Mani sauc Mustiņš. — Es to zinu. Bet es esmu Valfrīds Gaiķis. Tikai nezinu, vai jūsu priekšnieks mani gribēs. — Kāpēc? — Esmu sēdējis cietumā. — Ak tā. Vai ilgi? Gaiķis mazajam vīrelim izstāstīja visu, kā bijis, un tas sēdēja un klausījās, brīžam nemierīgi trīdamies savā vietā. Beidzot viņš sacīja: — Nu, raudzīsim. Rīt atnāc tā paagrāk. Paskatīsimies, kā tev veiksies. Ja būsi akurāts, var būt, ka pieņem ar. Es tev visu ierādīšu. Skaties pats! Man pašam jau sen laiks pensijā. Mustiņa izturēšanās Gaiķi
iedrošināja, un no pienotavas viņš izgāja jau cerību pilns. Mājās braukt negribējās, un viņš aizgāja pie mātes, izlēmis, ka tur varēs palikt pa nakti. Māte viņu uzņēma ar to pašu sirsnību kā iepriekšējo reizi un priecājās, ka dēlam tik viegli un ātri izdevies atrast darbu. Pats Valfrīds gan par to tik drošs nejutās. Uzzinājusi, ka dēls grib palikt pie viņas līdz rītam, māte tik laipna vairs nebija. — Tas nu gan nekur neder, kad vīrs bēg no sievas, kuru tik ilgu laiku nav redzējis. Ne pie kā laba tas nevedīs. Večiņa purpināja visu vakaru un lēti nevarēja rimties, bet dēls nekā neteica, nolēmis māti vairāk nekaitināt, jo viņš labi zināja, ka šādās reizēs vislabāk ir
klusēt. Otrā rītā Valfrīds Gaiķis ieradās pienotavā jau pirms saules lēkta. Nakti viņš nebija varējis gulēt un visu laiku nogrozījies cisās uz gridas, kamēr bija sākuši dziedāt gaiļi. Tad viņš klusi piecēlies un steidzies šurp. Mustiņš atnāca tikai pēc pusstundas. Jaunais kurinātājs to pavadīja, drebinādamies rīta dzestrumā. — Ak tad klāt gan. Tas ir labi. Viņš atslēdza katlu telpu un sāka pievest malku ar ķerru, kurai bija labs gumijas ritenis. Sis darbs nebija tik grūts, kā varēja likties, un Gaiķis bija noilgojies pēc darba. Mustiņš viņā labsirdīgi nolūkojās un bija apmierināts. Jaunais kurinātājs viņam patika; bija redzams, ka viņš darbu prot, tāpat viņam nevajadzēja daudz skaidrot, kā uzdzenams tvaiks, kā
pieslēdzami agregāti un kā darāmi pārējie darbi. Vēlāk katlu telpā ienāca pienotavas vadīlajs Markons, liels, sārts virs ar plāniem dzelteniem matiņiem ap pliko galvvidu. Viņš klusēdams piegāja Gaiķim un paspieda jaunā kurinātāja roku ar mīkstu un masīvu plaukstu. — Sākam strādāt, — viņš noburkšķēja. — Vai būs lietaskoks? — To viņš jautāja Mustiņam. Mustiņš paminstinājās un atbildēja izvairīgi: — Gan jau laiks rādīs. — Labi. Es jūs varu pieņemt uz laiku. Pagaidām kā mācekli. Ja tā lieta ies, noformēsim par kurinātāju. Iesniedziet dokumentus! Kādi ir.
— Labi. Tas bija viss, ko Gaiķis šim vīram atbildēja. Bet viņam patika, ka Markons nekā sīkāk nejautāja. Acīmredzot svainis un Mustiņš viņu jau bija informējuši par Gaiķa pagātni. Gaiķis nostrādāja līdz pēcpusdienai: tīrīja katlu telpas, sakārtoja instrumentus. Vecais Mustiņš ne visai rūpējās, lai viss būtu tīri un patīkami. Ari Gaiķis kādreiz tādiem sīkumiem nebija piegriezis vērību, bet pēdējā laikā viņš kļuvis sevišķi neiecietīgs pret visāda veida netīrību, nekārtību un paviršību; par iemeslu tam bija sievas nolaidība, kas viņu tik ļoti kaitināja. Šobrīd viņš pat juta dīvainu baudu, berzdams eļļas plankumus, kasīdams sodrējus, slaucīdams cementa klonu. Mustiņš viņa izdarībās nolūkojās ar
iecietīgu smīnu un, bezzobaino muti čāpstinādams, palaikam izmeta: — Nepārcenties, nepārcenties, vēlāk pašam apniks. Apniks, apniks … Bet Gaiķis večuku neklausīja un darīja savu darbu, kas viņam jau bija iepaticies. Vēlāk Markons viņu iepazīstināja ar laboranti Maigu, apaļīgu blondīni, un lūdza parādīt jaunajam kurinātājam istabu, kas atradās turpat pienotavas tuvumā divstāvu koka mājā. Mājas apakšstāvu apdzīvoja kāda kolhoznieka ģimene. No plašas virtuves uz augšu veda čīkstošas koka kāpnes, kas izbeidzās patumšā gaitenī, no kura varēja nokļūt viņa istabā un nelielā telpā ar pavardu. Maiga šo telpu nosauca par virtuvi.
— Ja gribat, jūs varat lietot manus traukus, — viņa sacīja, paskatījās uz Valfrīdu, piesarka un tūdaļ nodūra acis. Gaiķis palūkojās uz jaunavas purpursārtajām ausīm, pietvīkušo seju un redzēja, ka arī baltais kakls pielīst ar sārtumu. Viņš nekā neteica, tikai iegaumēja, ka virtuvē atrodas durvis, kas ved Maigas istabā, un nodomāja, ka varbūt nemaz nebūtu tik neiespējami kādreiz pa šīm durvīm ieiet. Maiga, it kā sapratusi viņa domas, piesarka vēl tumšāk un sāka sirdīgi grabināt savas pannas un kastroļus, kuru šeit bija vairāk, nekā nepieciešams vienai sievietei. — Jā, paldies, — Gaiķis beidzot noburkšķēja un atgriezās savā istabā. Tagad viņš to aplūkoja labāk, un istaba viņam patika. Tā bija neliela telpa ar logu,
aiz kura zarus lēni vēdināja veca liepa un pavērās skats uz labības laukiem ar retiem māju un dārzu puduriem. Istabā atradās plats atsperu matracis, ļodzīgs priežu koka galds un pāris vecu Vīnes krēslu, kas — kā par brīnumu — vēl bija it stingri un lietojami. Ienācējs apsēdās vienā no tiem, atgāzās pret atzveltni un jutās brīnum labi; viņam pat nezin kāpēc gribējās skaļi smieties. Tomēr viņš to nedarīja, piecēlās, atvēra logu un apsēdās uz palodzes. Loga rūtis netīras, kaktos rēgojās zirnekļu tīkli, sen nekrāsotā grīda gružu piemētāta. Gaiķis izmetās atkal virtuvē un pieklauvēja pie Maigas durvīm. Maiga neaicināja iekšā, bet pati iznāca virtuvē. — Jūs bijāt tik laipna, ka piedāvājāt man savus kastroļus, bet jūs būtu vēl jaukāka, ja iedotu man kādu vecu
spaini un lupatu., ar ko grīdu izmazgāt. Šoreiz Maiga pietvīka mazāk un steidzās pasniegt prasīto. — Aka ir mājas galā, — viņa teica, — zem mana loga. Smeldams ūdeni, Gaiķis palūkojās uz augšu: otrā stāva logs bija atvērts, un tajā lēni plīvoja balti aizkari. Gaiķis izberza grīdu, kaut kā nomazgāja logus, sakārtoja istabu. Viņš jutās izsalcis un gāja uz kolhoza ēdnīcu, kas atradās netālu no pienotavas. Šeit baroja lēti un garšīgi, porcijas necerēti lielas. Par nepilnu rubli varēja lieliski paēst. Gaiķis ar šo dienu bija ļoti apmierināts; viņš bija pārliecināts, ka dzīve iegājusi normālās sliedēs, bet pats galvenais — šeit viņu neviens nepazina, neuzdeva liekus jautājums un lika viņu
mierā. Šeit nebija ne draugu, ne paziņu, visi pret viņu izturējās brīvi, nepiespiesti un neatgādināja pagātni, neviens — vismaz pagaidām — neuzmācās ar pudeli. Ja viņu nekrimstu domas par mājām, Veltu un meitu, viņš justos pat laimīgs. Veikalā Gaiķis nopirka maizi un desu brokastīm un devās mājup. Tā bija laba sajūta — iet mājup. Viņš nolēma šovakar aizbraukt uz pilsētu un izstāstīt Veltai, ka sācis jau strādāt. Viņš tikai atlaidās uz matrača, lai mazliet atpūstos, — līdz autobusa atiešanai vēl krietna pusstunda — un pats nemaz nemanīja, ka aizmiga, aizmiga tik cieši, ka pamodās tikai tad, kad ap loga rūtīm jau taustījās nedroša rītausma. Gaiķis pietrūkās kājās un ielūkojās pulkstenī — laika līdz darba sākumam vēl
bija atliku likām. Viņš atvēra logu un lūkojās ārā: pār laukiem gulēja plāna migla, izskatījās, ka apkārtni klāj caurspīdīga polietilēna plēve; čivināja zvirbuļi, no būra izlīda nomiegojusies strazdene un trina ar knābi gai zaru, tad aizlaidās — laikam meklēt mazuļiem barību. Pa netālo lielceļu aizbrauca automašīna, kaut kur ieskanējās piena kannas vai spaiņi. Skaņas bija tālas un klusas. Kā vatē ietītas — tās vēlās šurp un vēstīja, ka sākas jauna diena. Kad ieradās Mustiņš, spiediens katlos jau rādīja pusatmosfēru. Vecais vīrs sākumā bija noraizējies, vai tik jaunais kurinātājs visu izdarījis pareizi, bet, nekādu pārkāpumu neatradis, nopriecājās un sāka ticēt, ka beidzot būt sev atradis vietnieku.
Todien viņi tīrīja katlu, un Mustiņš rādīja, kā izņemamas restes, atvienojamas ūdens pievada caurules un kā veicami daudzi citi vajadzīgi un nepieciešami darbi. Mustiņam visu to divreiz rādīt un stāstīt nevajadzēja, jo māceklis izrādījās reti attapīgs. Tomēr vecais vīrs juta tādu kā rūgtumu sirdī, ka svešs cilvēks dažās dienās tik viegli apgūst to, kam viņš veltījis visu mūžu. Gaiķis nokavēja autobusu uz pilsētu un mājās tāpēc ieradās vēlu. Arta jau gulēja, bet Velta, snauduļodama pie virtuves galda, smēķēja papirosu pēc papirosa un gaidīja vīru. Kad viņš divus vakarus pēc kārtas nepārradās mājās, viņa juta zināmu atvieglojumu, jo bija pārliecināta, ka vīrs atsācis dzert. Tātad atkal viss būs pa vecam, tāpat kā bijis
agrākos gados, visu viņas mūžu. Un, paldies dievam, tagad Valfrīds viņu vairs nemocīs ar runām par jaunu dzīVi, par to, ka viss jāsāk no gala. Par kādu galu un sākumu te vispār varēja runāt? Vai tad dzīve bija kāds bezgalīgs virves ritulis? Ja gals samezglots, nocērt to un ritini tālāk … Jāsmejas taisni, cik tie vīrieši reizēm ir jocīgi. Šodien viņa atkal bija dzērusi un, mājās nākot, vēl nopirkusi degvīna pudeli, — ja jau vīrs atsācis dzert, tad viņam noteikti vajadzēs un viņai būs ko piedāvāt. Gaidīdama vīru, — viņa, protams, nebija pārliecināta, ka viņš ieradīsies tieši šovakar, tikpat labi viņš varēja ierasties arī pēc nedēļas, bet ko gan citu lai dara kā vienīgi gaida viņu mājās, — gaidīdama viņa bija atvērusi pudeli un trešo daļu jau
nodzērusi. Viņai šovakar reiba, viņa smēķēja un jutās reizē skumji un labi. Kaut vienīgi Valfrīds ātrāk atnāktu! Ja viņš būs dzēris, tad viņi abi vēl drusku iedzers, un vīra daudzinātā jaunā dzīve būs sākusies. Kad Valfrīds ienāca, Velta nobijās: vīrs bija pilnīgi skaidrā. Bet kur tad viņš tādā gadījumā pavadījis pēdējās naktis? Un sievas prātā modās aizdomas. — Pie kādas maukas tu biji? — viņa jautāja, kājās pielēkusi, aizmiglotām acīm lūkodamās vīra nogurušajā sejā. — Es sāku strādāt. — Strādāt? Pa naktīm arī? — Es sāku strādāt. — Šoreiz Gaiķa balsī ieskanējās griezīgi toņi, un Velta samulsa. — Ak tā, — viņa sastostljās, — tad jau labi. Pagājušo nakti būsi atzīmējis
to darba sākšanu. — Es gribu ēst, — Gaiķis teica, novilka svārkus un apsēdās pie galda. Viņš nolēma nepievērst vērību ne pusizdzertajai pudelei uz galda, ne sievas vārdiem, bet gluži vienkārši izstāstīt, ka sācis strādāt. — Un tu arī varētu braukt man līdz un strādāt kolhozā, tur ir dārzniecība, siltumnīcas … — Uz kolhozu es nebraukšu, man tepat ir labi, — Velta atteica. — Un kur tad lai paliek Arta? Un dzīvoklis? Nē, vīrs! Tu varbūt, vari braukāt, bet es nevaru būt prom no agra rīta līdz vēlam vakaram… Vai neiedzersim? Es te, tevi gaidīdama, nopirku. Domāju, ka atkal esi sācis, ja jau nenāci mājās … — Nē! — Gaiķis asi atcirta un gāja
gulēt. Ēstgriba bija pēkšņi pārgājusi, un viņš nožēloja, ka šovakar atbraucis mājās. Veltai vīra rīcība šķita aizvainojoša, un vina noņurdēja: — Nu, kā vēlies. Lūgties jau neiešu. Viņa, kā īsts savu vājību vergs, nespēja vīram piedot, ka tam šādu vājību vairs nevarēja pārmest, un demonstratīvi palika virtuvē, likdama saprast, ka viņa ar to nav apmierināta. Nākošajā dienā pēc darba Gaiķis atkal apmeklēja māti. Veikalā viņš bija ieraudzījis un nopircis svaigas reņģes. Māte pa savai modei mīlēja tās apcept un marinēt etiķī. Tagad viņa zivis tīrīja un priecājās, ka dēls patiešām atradis darbu un sācis strādāt. Vienīgi viņa nekādi
nespēja samierināties, ka Valfrīds dzīvo atsevišķi un uz pilsētu brauc tikai pāris reižu nedēļā. — Nē, nē, tā nav nekāda dzīve. Tā nu tas ierīkots, ka vīrieša gulta ilgi tukša nestāv. Ja tajā blakus vīram neguļ sieva, tad tajā ieguļas cita sieviete. Un tu nu man nestāsti, ka esi labāks nekā citi. Vakarā, nākdams mājās, Gaiķis lūkojās uz Maigas logu, no kura plūda klusa mūzika. Lēni — lai nečīkstētu koka kāpnes — viņš uzkāpa augšā un iegāja istabā. Visu nakti sapnī viņam rādījās balti aizkari… Kurinātāja mācību laiks tuvojās beigām; Mustiņš darbā vairs rādījās tikai izretis, pilnīgi uzticēdamies savam vietniekam. Arī tad, kad vecais vīrs atnāca, viņš vairāk sēdēja un snauduļoja,
ļaudams Gaiķim strādāt vienam pašam. Arī tobrīd, kad ienāca Markons, Mustiņš sēdēja uz zemās palodzes un klausījās vienmērīgajā tvaika katla šņākšanā. Gaiķis ar eļļas kanniņu vienā rokā un lupatu vīšķi otrā patlaban eļļoja mašīnu. — Nu, vīri, šodien beigsim ātrāk! Man ir dzimšanas diena, būsiet viesi. Skaidrs? — Skaidrs, priekšniek, — Mustiņš salēcās vien, izdzirdis šādu patīkamu vēsti. Tikpat ātri, kā ienācis, Markons atkal izgāja, bet Mustiņš sāka rosīties, pēkšņi kļuvis nevaļīgs. — Tu vēl drusku uzdzen tvaiku un tad liecies mierā! Es iešu uz māju, jānodzen bārda, jānomazgājas. — Bet kā tu domā, vai man arī būtu
noteikti jāiet, vai varu arī… — Neesi ķerts! — Mustiņš savu vietnieku pārtrauca. — Mums vienmēr tā, ja kādam kas — vai nu vārda, vai dzimšanas diena, tā visi kā viens. Priekšnieks mums labs, nav ne lepns, nekā. Vai tad tu gribi izlēkt? Mustiņš aizgāja, un Gaiķis sāka domāt, ko viņam darīt. Izlēkt, protams, viņš negribēja, bet viņš baidījās, ka jutīsies starp Markona viesiem kā baltais zvirbulis. Un kā lai atsakās, atrunājas no dzeršanas — bet dzert droši vien vajadzēs. Neiet, aizbraukt uz pilsētu? Nē, šādu rīcību citi uzskatītu par necieņas izrādīšanu. Bet izrādīt Markonam necieņu nebija nekāda iemesla. Pārgājis mājās, Gaiķis saposās un, pats nezinādams, ko, sāka gaidīt. Viņš
aivien vēl nevarēja izšķirties — iet uz dzimšanas dienu vai braukt uz pilsētu. Viņš vilcinājās, cerēdams, ka viņu būs aizmirsuši. Lejā aiz pienotavas Markona ābeļdārzā jau skanēja jautras viesu balsis. No pārdomām Gaiķi iztraucēja skaļa un nepacietīga klauvēšana pie durvīm. Strauja un aizelsusies iedrāzās Maiga. — Kur jūs tik ilgi paliekat? — viņa sauca no sliekšņa. — Vai gaidāt speciālu uzaicinājumu. — Nē, vai tad ir jau laiks? — Valfrīds neveikli atbildēja. — Negribējās ierasties pirmajam, gandrīz nevienu šeit nepazīstu. — Jūs pārāk daudz un ilgi domājat, — Maiga atteica. — Viss ir daudz vienkāršāk. Valfrīds gan nesaprata, uz ko šis
«vienkāršāk» īsti attiecas, viņam nezin kāpēc likās, ka Maiga šajā vārdā ielika kādu īpašu, noteiktu jēgu. Izejot pagalmā, Gaiķis jautāja: — Sa kiet — vai dzeršana būs pamatīga? — Nu, kā to lai saka, neviens te atturībnieks nav. Bet kāpēc jūs tā jautājat? — Es nedzeru, — Gaiķis atzinās un gaidīja, ka viņu tūdaļ izsmies vai centīsies pārliecināt, ka tas nekur neder, bet Maiga tikai atteica: — Nav spiesta lieta. Katrs var dzert, cik grib. Markons nevienu nespiež. Pie galda, kas bija klāts dārzā, viņi apsēdās blakus; pie otriem sāniem Gaiķim sēdēja ēdnīcas darbiniece, kuru viņš jau pazina, pretī — vairākas vecākas sievietes, un kurinātājs bija apmierināts, ka sēž sieviešu galā, jo te noteikti mazāk
dzers. Bet viņš kļūdījās, sievas bija valodīgas un labprāt cilāja glāzītes. — Kas tad būs, vai mums pašām vajadzēs liet vai arī to izdarīs mūsu vienīgais kavalieris, — sauca viena no sievām un smējās, spīvi un izaicinoši lūkodamās jaunpienācējā. Gaiķis lēja glazēs, klausijas sieviešu mēļošanā un mulsa, jo jutās neveikli; viņš tik ilgi nebija sēdējis viesībās pie galda, un asprātīgas atbildes prātā nenāca. Valfrīds visu laiku blakus savējam juta Maigas karsto ceļgalu. Laborante šovakar ziedēja kā tumša roze. Lai paglābtu viņu no sievu zobgalībām, Maiga pieliecās viņam vēl ciešāk klāt un čukstēja: — Jums vajag vismaz izlikties, ka dzerat. Ja nevēlaties šņabi, varat dzert
vīnu … no manas glazites. — Un viņa pabīdīja glāzīti tuvāk Valfrīdām. Dzert no Maigas glāzītes? Viņš palūkojās uz viņas lūpām, juta virs elkoņa viņas krūšu nejaušos pieskārienus un reiba, pirms bija dzēris. Pietika viena Maigas skatiena, viena aicinājuma izdzert vīnu no viņas glāzes, viena viņas stingro krūšu pieskāriena, lai augstie atturības mūri bruktu kā postošā zemestrīcē. Šie mirkļi bija spēcīgāki par visu. Vēl viņā pienākums cīnījās ar kārdinājumu, vēl vīrieša lepnums negribēja sevi atzīt par uzvarētu. Pat tad, kad roka jau cēla Maigas glāzi pie lūpām, viņš centās atrast attaisnojumu tam, kas notiek, centās pats sev iestāstīt, ka tūdaļ var visu pārtraukt, piecelties un aiziet, kaut skaidri zināja, ka
nekur neaizies — un ne jau tāpēc, ka gribētu dzert, bet neaizies tāpēc, ka blakus tik cieši sēdēja Maiga, tāpēc, ka juta viņas karsto, tvīkstošo miesu, sajuta viņas smaržu, kas reibināja spēcīgāk par visiem dzērieniem. Kāda šajā brīdī vairs bija nozīme vīna glāzei, ko viņš turēja rokā? Pirmo malku viņš pat neizjūta, nevarēja pateikt, kāds tas bija. Bet solis bija sperts, un … nekas jau nenotika. Viņš reiba tikai mazdrusciņ, tikai tik, lai tas būtu kārdinoši un patīkami. Nē, viņš vēl nedzēra, viņš tikai mazliet garšoja no aizliegtā trauka. Un Maigas acīs dzirkstīja nerātnas uguntiņas: viņus abus šai brīdī saistīja mazs un nevainīgs noslēpums. Bet maziem un nevainīgiem noslēpumiem piemīt kāda gluži neticama īpašība — tie vēlas augt, plesties un kļūt lieli. Maigas
acīs Valfrīds izlasīja vēlēšanos šo viņu mazo noslēpumu padziļināt. Tikai gluži nejūtīgi un iesīkstējuši vīrieši nejūt un neatsaucas šādam aicinājumam. Valfrīds Gaiķis atsaucās. Kad Maiga atkal slepus savu glāzīti pastūma uz viņa pusi, Valfrīds tikpat slepus saņēma Maigas roku un saspieda savējā. Viņa savu roku neatvilka. Robeža, kas viņus līdz šim šķīra, bija pārkāpta. Visu vakaru viņi palika kopā, pastaigājās pa dārzu, sarunājās, un Gaiķim ar šo sievieti bija labi. Reiz viņiem gadījās pieiet pie galda, kur pienotavas vadītājs sarunājās ar vīriem. Ieraudzījis savu kurinātāju, Markons viņu aicināja klāt. — Nāc šurp, draugs! — Tad viņš pagriezās pret vīriem un teica: — Šis ir
mans jaunais kurinātājs. Lielisks cilvēks, es ceru, ka jūs viņu uzskatīsiet par savējo un neatteiksieties ar viņu sadzert. Piekrītoša dūkoņa pārskrēja vīru pulciņam, un vecais Mustiņš sauca: — Tas ir lietaskoks, ka es jums saku, tas ir vīrs uz goda, otra tāda kurinātāja mūsu laikos vairs neatrast. Pielēja glāzes un vienu iespieda Valfrīda Gaiķa rokā. Viņš dzēra un nejuta, ka dara ko sliktu vai aizliegtu. Šeit bija satikušies solīdi cilvēki, lai atzīmētu sava līdzbiedra dzimšanas dienu, un darīja to nosvērti, mierīgi, bez ālēšanās un tračiem. Un viņš, Valfrids Gaikis, bija tāds pats kā pārējie, līdzīgs starp līdzīgiem. — Prozit, jaunais biedri! Mēs priecājamies tevi redzēt savā vidū. — Lai dzīvo jubilārs, urrā!
— Un tā sirsniņa, ko viņš mīlē! Pasaule griezās, pasaule smējās, pasaule dziedāja, pasaule līgojās. Un pasaulei bija Maigas acis, Maigas smiekli, Maigas krūtis. Maigas krūtis līgojās, Maigas gurni šūpojās, pati Maiga līgojās. Viss smējās, viss griezās, viss šūpojās. Valfrīds Gaiķis līgojās un smējās, viņš kaut ko sacīja Maigai, bet mēle neklausīja, tāpēc viņš Maigu turēja aiz elkoņa, lai viņa neaizbēgtu. — Es jūs pavadīšu mājās, — Valfrīds teica. — Es negribu, ka jūs ejat viena, jo jūs varat apmaldīties. Apmaldīties divsimt metros no mājas! Tas atkal bija tik smieklīgi, ka Maiga smējās pilnā kaklā.
— Un tomēr jūs apmaldītos, ja ietu viena. — Gaiķis neatlaidās. — Nu, ejiet, un es skatīšos, kur jūs aiziesiet. Maiga gāja un, protams, ne jau uz mājas pusi. Valfrīds viņu panāca, un tālāk viņi gāja. un «maldījās» kopa, līdz beidzot tomēr nokļuva mājās. Kāpjot augšup pa kāpnēm, viņš Maigu noskūpstīja. Augšā viņš mēģināja Maigu vēlreiz noskūpstīt, bet viņa izslīdēja no rokām un iebēga savā istabā. Zeme zem Valfrīda kājām griezās arvien straujāk; viņš tikko paguva tikt līdz savai guļvietai un sabruka uz tās … Pēc tam kaut kas dzelžains spieda galvu, dedzināja pakausi un mēle mutē šķita uzpampusi. Acu plaksti sūrstēja, un kāds viņu raustīja un bukņīja. Ar pūlēm
pavēris acis, viņš ieraudzīja pār sevi noliekušos Maigu; jaunā sieviete centās viņu pamodināt. — Celieties, jums jāsāk kurināt, citādi nokavēsiet. Tad viņa sniedza krūzi salda krējuma. — Iedzeriet, un viss būs labi. Sajūta bija drausmīga; zeme vēl lēnām griezās, bet galvu plēsa pušu, un viņš jutās tik vārgs kā vēl nekad. Iekšas dedzināja, it kā tās būtu kaltētas tuksneša saulē. Gribējās dzert. Slāpes bija tik spēcīgas, ka likās — tās spētu remdināt tikai Niagāra. Maiga spieda viņa rokā krūzi. Valfrīds to paņēma un izdzēra gandrīz vai vienā elpas vilcienā. Mustiņš nebija atnācis, vajadzēja vienam pašam pirmo reizi tikt ar visu
galā. Tā bija grūta diena visiem pienotavas darbiniekiem, Markonu ieskaitot. Viegli bija tikai Maigai, jaunā sieviete bija tikpat kautra un sarkstoša kā agrāk. Tikko piena pieņemšana bija beigusies, Maiga pasauca Gaiķi pie vadītāja. Markons viņam pasniedza pilnu glāzi. — Stiprinies, draugs! Kad Gaiķis bija izdzēris un uzkoda sieru, Markons teica: — Slēdz to savu garāžu ciet un nāc pie manis! Pielāpīsim paģiras. Sis tas n© vakardienas ir vēl palicis. Skaidrs? — Skaidrs. Paģiru lāpīšana bija pamatīgāka par vakardienas dzeršanu, jo klāt nebija sieviešu, kas vīrus spētu atturēt. Viņi
sēdēja Markona dārzā zem ābelēm, un nevienam nekur ne bija jāsteidzas. Pret Gaiķi visi izturējās kā seni draugi, visi te bija savi cilvēki bez noslēpumiem, ļaunuma un uzpūtības. Vienīgi Gaiķis reiba vairāk nekā pārējie, jo, piecus gadus dzīvojot pilnīgā piespiedu atturībā, organisms bija no alkohola atradis Dīvaini, ka Gaiķis to apzinājās, tomēr nedzēra mazāk. Neviens ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja Gaiķa pagātni, tāpēc, juzdamies pateicību parādā, viņš sadzēra ar katru, kas vien ar vinu vēlējās sadzert. Nez no kurienes iznira Līgas seja. Māsa izskatījās noraudājusies un izbiedēta. Viņa kaut ko runāja, bet Gaiķis satvēra māsas roku un centās viņu novilkt sev blakus. — Nāc šu mā-māšel… Pa-pasēdi ar
mums! Pārējie cits pēc cita noklusa, māsa sāka raudāt. Gaiķis galīgi nesaprata, kas tad īsti noticis. Kāpēc Līga pēkšņi izplūst asarās? Un viņš, sākdams uztraukties, jautāja: — Kā-āpēc kauc? Kas par lietu? Vai es tev ko sliktu? Tev māte mirusi, kāds no vīriem teica. — Māte mirusi? — Gaiķis atkārtoja ar stīvu mēli, un tikai tad šīs ziņas jēga aizgāja līdz apziņai. — Mirusi? Cits caur citu vīri Gaiķim centās ieskaidrot, ko no viņa grib. Līga tūdaļ ies mājās, bet Kārlis, viņas vīrs, māti vedīs uz kapliču, jo laiks ir karsts un neviens negrib, lai mironis guļ mājās, gultā. Valfrīdam tūdaļ jāiet un jāgaida Kārlis,
kurš brauks ar zirgu. — Ak tā, — viņš teica. — Labi. Kad ai zirgu, tad zirgu. Bet ko es tur darīšu? Ak jāpalīdz? Labi. Kad Līga raudādama aizgāja, vīri sāka skubināt arī Gaiķi doties ceļā. Tikai vajadzēja vēl iedzert, lai mātei vieglas smiltis … Bija pievakare, saule spīdēja silti, laiks sutīgs, un iet bija drausmīgi grūti. Pasaule griezās kā milzu karuselis . .. arvien ātrāk … un ātrāk … Gaiķis pamodās, kad saule bija jau norietējusi. Viņš gulēja grāvī un neatcerējās, kā tur nokļuvis. Velnišķīga uguns dedzināja iekšas, un drausmīgi slāpa. Ar mokām izrāpies no grāvja, viņš turpināja pirmīt uzsākto ceļu. Par māti viņš centās nedomāt; viņš steidzās un
domāja par Kārli, un jutās neērti, jo Kārlis viņu droši vien nevarēja sa gaidīt. «Eh, kā vajadzēja pirmīt iet māsai līdz, tad viss vēl būtu bijis labi, bet tagad …» Mājas durvis bija atvērtas, un Gaiķis klusi uz pirkstgaliem kāpa augšā otrajā stāvā, kur agrāk bija dzīvojusi māte. Gulta bija tukša, palagi un sega noņemti, logi vaļā. Tātad Kārlis jau te bijis un māti aizvedis. Gaiķis atkrita krēslā un lūkojās uz tukšo gultu. Viņš jutās satriekts. Atcerējās savas pēdējās tikšanās ar māti, vecītes neapmierinātību ar dēlu, un, jo vairāk par to domāja, jo skumjāk viņam kļuva. Tad atcerējās, ka māte bija devusi kortelīti un cik smieklīgi viņš bija atteicies, un viņam kļuva kauns. Valfrīds Gaiķis piecēlās, piegāja pie mātes skapja un atvēra to. Kortelītis
stāvēja vietā, un blakus tam atradās puspudele zāļu šņabja. Valfrīds to paņēma, pielika pudeles kakliņu pie lūpām … un atņēma tikai tad, kad pudele bija tukša. Sasprindzinājums noplaka. Pēkšņi viņš bija mierīgs un skaidri zināja, ko darīs. Viņš gribēja māti redzēt. Iebāzis kortelīti kabatā, Gaiķis nokāpa lejā un devās uz kapsētu, kur kapličā tagad vajadzēja atrasties mātei. Bija jau vēls. Sāka krēslot. No pļavām kāpa pelēkas miglas vāli, kas mijās ar silta gaisa strāvām. Grieze nedroši jau izmēģināja savu nesimpātisko balsi. Jā, griezes balss Gaiķim nepatika, tā nezin kāpēc atgādināja Veltas nodzerto balsi; šī balss biedēja un likās atbalsojamies kaulos, smadzenēs un pa mugurkaulu noplūstam lejā kā auksts,
stindzinošs vilnis. Griezes balsī skanēja kaut kas liktenīgs un drūms. Gaiķis pacēla galvu, acīs iespīdēja Vakarzvaigzne. Bet rietumu pamale vēl bija gaiša. Vienīgi kapsētas koki izskatījās melni. Balta bija kapliča un Vakarzvaigzne pār to. Tā bija mūžība. Viss bija mūžība. Bet mūžība ir skumja, domāja Gaiķis. Un dzīve ir skumja. Un skumju ir vairāk nekā prieka … Kapličas melnās divviru durvis bija smagas un vērās lēni, grūti skrapstēdamas sarūsējušās virās. Tumsa šķita bieza, drēgna un sastāvējusies. Tikai labāk ieskatoties, kļuva saredzami divi bālgani plankumi pretējā kapličas galā; tie bija abi velvētie logi, aiz kuriem krēslā zem kuplajiem kokiem rēgojās smagi akmens krusti.
Gaiķis apstājās kapličas vidū un urbās ar acīm visapkārt: te kaut kur vajadzēja atrasties mātei. Un tad pavisam tuvu viņš to ieraudzīja. Īstenībā viņš ieraudzīja tikai "kaut ko gaišu, pastiepa roku un sataustīja katafalku, uz kura, ar baltu palagu pārsegta, gulēja māte. Zārku, viņš iedomājās, droši vien rīt atvedīs. Līga ar Kārli būs par to parūpējušies. Brīdi nekustēdamies Gaiķis stāvēja mātes priekšā un jutās šausmīgi skumji un vientuli. Ko tad viņš īsti bija gribējis, kādēļ te atnācis? Acīm ar tumsu aprodot, viņš saskatīja, ka mātei abās pusēs stāv nolikti smagi svečturi ar svecēm. Kabatā viņš sataustīja sērkociņu kārbiņu. Pirmais sērkociņš steidzīgajos uņ neveiklajos pirkstos salūza, un Gaiķis to nometa zemē.
Otrs uzliesmoja, un viņš aizdedzināja sveci. Svece iedegās spoži, un Gaiķis lēni atsedza mātes seju. Viņš paguva ievērot, ka nelaiķes zods pārsiets ar lakatiņu un pievilkts pie augšžokļa, lai neatkārtos; lūpas tādēļ izskatījās savilktas kaut kādā bargā grimasē, it kā aizgājēja dusmotos, ka viņu tik vēlā vakara stundā vēl traucē. Bet tad sveces liesma sāka raustīties, saplaka, kļuva arvien mazāka, un nomirušās seja saplūda ar tumsu. Gaiķis gribēja aizdedzināt otru sveci, bet laikam pārāk steidzās, jo sērkociņi izbira zemē; viņš notupās un ar plaukstām grābstījās pa auksto klonu, līdz tos sataustīja pie savām kājām. Kad atliecās, sveces liesma atkal dega pavisam spoži. Viņš tomēr aizdedzināja vēl otru sveci, jo vienas gaismas vien par maz, lai saskatītu mātes
vaibstus; tie šķita izgaistam krēslā, izzūdam uznākošajā naktī un, likās, vairāk piederējās tumsas pasaulei nekā gaismai .., Mātes rokas sakrustotas, un tajās ielikts balts mutautiņš, no kura Valfrīds Gaiķis vairs nevarēja novērst skatienu. Kāpēc mātes rokās bija ielikts šis baltais mutautiņš? Vai tad viņa nebija diezgan raudājusi šajā saulē, ka arī līdzi viņai deva mutautiņu? Un vai arī viņš nebija vainīgs, ka mātei mūžā bijis vairāk asaru nekā prieka? — Māt, piedod, es esmu bijis tev slikts dēls! Viņš atbalstījās ar rokām pret katafalku un jutās noguris un nomocīts, virsū mācās drūma bezcerība, kurai nav gala kā upes tecējumam. Caurvējš, kas
vilka no kapličas durvīm uz izsisto loga rūti, saplivināja sveces liesmas; divas viņa ēnas sakustējās, auga augumā, kā tiekdamās viena otrai pretī, bet nesatikušās atgriezās agrākajās vietās; nošalca pie griestiem un sienām sakārtie vecie skārda vainagi, noplīvoja izbalējušas zīda lentes ar skumjiem uzrakstiem, un atkal kļuva kluss. — Piedod, ka tev vajadzēja nomirt vienai zem sveša jumta un mēs — neviens no taviem bērniem — nebijām tavā tuvumā! Es zinu, cik sirdēstu tev bijis jāpārdzīvo, bet tici, māt, es negribēju būt ļauns. Es esmu nelaimīgs, jo vienmēr alku un ilgojos vairāk nekā spēju un varēju … Un sagādāju ciešanas visiem, kas ap mani. Viņš atraisīja mātes zodam pārsieto lakatiņu, juta uz pirkstiem grumbainā
vaiga vēsumu, redzēja sastingušās vēnas uz deniņiem un ievēroja visu to tālo un svešo, kas jau bija parādījies mātes sejā un kas viņu arvien vairāk šķīra no šīs pasaules. Tad viņš izņēma no kabatas kortelīti un ar zobiem to atvēra. -— Šodien, kad tu esi jau mirusi, es gribu lūgt: piedod man manu lepnību, kad, atgriezies no ieslodzījuma, es biju tik augstprātīgs, ka atteicos iedzert pa glāzītei kopā ar tevi, lai mums būtu priecīgāks prāts! Es tomēr nebūšu tāds, kādu jūs mani gribat redzēt. Katram mums savs ceļš ejams un visiem — kopīgs. Lai tev vieglas smiltis, māt!
Akācija akmens pagalmā Diena, kā tas bieži te atgadās rudens nogalē, bija padevusies karsta; taču patlaban, no kalniem nākdama un līdzi atnesdama kalstošo vērmeļu un ciprešu smaržas, uzplūda spirgta vēja pūsma un elpot kļuva vieglāk. Es sēdēju kastaņkoka ēnā un lūkojos lejup uz ostu, vērodams, kā no tās iziet liels ārzemju pasažieru tvaikonis, un domāju, ko man šovakar pasākt. Biju pavadījis savu atvaļinājumu — peldējies, sauļojies, skrējis, gājis, kāpis kalnos, garšojis Krimas vīnus — un tagad daudzo iespaidu slinkā pārsātinātībā vairs
nezināju, ko man darīt divās atlikušajās dienās. Baltā tūristu tvaikoņa vērošana uzdzina tādu kā melanholiju, kas savukārt radīja pasīvu ilgošanos pēc kādas tālas eksotiskas zemes, kur pret dienvidnieciski zilajām debesīm slejas smaili minareti un melnmatainas sievietes vēl staigā čadrās ietinušās, tālabad likdamās daudz noslēpumainākas un pievilcīgākas. Manas pārdomas iztraucēja gausu soļu tuvošanās aiz muguras; centos iedomāties, kuram no mājas iedzīvotājiem tie varētu piederēt. Biju te nodzīvojis divas nedēļas; gulēju verandā pie vaļēja loga, un visi, kas nāca un gāja, staigāja man garām; viņu soļi man bija jau tik pazīstami, ka es vairs nekļūdījos, nosakot, kas nāk vai iet. šie bija sveši soļi. Nācējs tuvojās lēni. Es turpināju vērot kuģi,
izlikdamies soļu troksni nedzirdam. Svešais apstājās netālu no manis. Klusējām. Kad tvaikonis bija pagājis garām bākai, es, galvu nepagriezis, izmetu: — Apsēdieties, ja ir apnicis stāvēt! Dzirdēju, kā zem pienācēja svara nočirkstēja pītais krēsls; tam vajadzēja būt liela auguma vīram. Pievēris acis, iedomājos viņa izskatu: vispirms — kājās kurpes ar ādas pazolēm (ādas pazoles tāpēc, ka soļi klaudzēja uz pagalma akmeņiem), un, ja jau tādas kurpes, tad virs tam jābūt labi gludinātām biksēm, visticamāk — gaišpelēkā krāsā; mugurā, domājams, būs balts krekls ar atrotītām piedurknēm. Kas viņš tāds? Novēlojies atpūtnieks, kas meklē istabu? Septembrī gan neviens te augšā vairs nekāpj, istabu
pietiek lejā, centrā, kur līdz liedagam desmit, piecpadsmit minūtes ko iet, kur restorāni, autobusi, kinoteātri, viss, pēc kā tik izslāpuši atvaļinājumos esoši cilvēki. Taisni brīnums, cik viena ļaužu daļa atvaļinājumu laikā kļūst nevarīga un mazkustīga! Stundu iet pret kalnu viņiem jau liekas varoņdarbs, un, ja pēc piecpadsmit minūšu ilgas gaidīšanas netiek pie kārotajām pusdienām, daži jau gatavi ģībt… Pagriezu galvu pret svešo. Es nebiju daudz kļūdījies. Viņš tiešām bija atlētiska, muskuļota auguma vīrs gadus četrdesmit, četrdesmit piecus vecs, gaišiem, paplāniem, atpakaļ atsukātiem matiem, apģērbies gandrīz tā, kā biju iedomājies; vienīgi bikses nebija gaiši pelēkas, bet olīvzaļas.
Svešais bija pilnīgi iegrimis apkārtnes aplūkošanā; viņa skatiens — reizē ass un pētošs — tomēr izklaidīgi pārslīdēja pār akmens plātnēm izlikto pagalmu, dažādajām piebūvēm, pakavējās pie verandas, kurā es dzīvoju, pārlēca pāri nobalsinātai vienstāva mūra mājai, beidzot apstājās pie akmens žoga, kas ieskāva māju un pagalmu. — Meklējat istabu? — es vienaldzīgi iejautājos. Svešais uzreiz neatbildēja, bet turpināja vēl visu pētīt. Beidzot viņš attrauca: — Nē … Šis nav tas pagalms. Es pārdomāju, ko šāda atbilde varētu nozīmēt. Ko nozīmēja «nē»? Vai «nē» bija atbilde uz manu jautājumu, jebšu «nē» attiecās uz pagalmu, kurš nebija «tas»?
Nolēmu, ka tā, un piekrītoši atbildēju: — Jā, liekas gan, ka šis nav tas pagalms. Svešais laikam nemanīja ironiju, kas noteikti bija saklausāma manā balsī, un it kā vīlies piebilda: — Tajā pagalmā auga akācija, bet šeit. .. kastaņa. Šāda neatlaidība mani ieintriģēja. — Akācija? Akācijas aug, lūk, tur zemāk. Svešais ilgi lūkojās norādītajā virzienā, kur piekalnē terasveidīgi kāpa uz augšu nelielas augļu dārzos un vīnogulājos slīgstošas mājiņas. Beidzot viņš pievērsās man un paskaidroja: — Es tur biju. Tur nav tās akācijas… Un tās mājas . .. Akācija, kuru es meklēju, auga akmens pagalmā. Vairāk
tur nekā nebija. Tikai akācija un akmens mūris visapkārt. Mans miegainums izgaisa pilnīgi. Vīrs, kas tik norūpējies meklēja kādu akāciju, nevarēja būt parasts cilvēks. Man gribējās uzzināt, kāpēc viņš meklē tieši akācija, nevis ko citu. Pastāstīju, ka esmu te nodzīvojis jau divas nedēļas, krustām šķērsām izstaigājis visas nomales ieliņas, ielūkojies vai katrā pagalmā un gandrīz visur redzējis augam akācijas. — Vai jūsu meklētā akācija, — es iejautājos, — ar kaut ko īpašu atšķīrās no citām akācijām? Svešais padomāja un teica: — Jā un nē. Protams, akācija droši vien bija parasta. Es to meklēju tālab, ka tā man ir gandrīz vai vienīgais orientieris,
kā atrast… kādu cilvēku. Un visspilgtāk es atceros tieši akāciju. Akmens pagalms, žoga mūris, skats lejā uz jūru un akācija pagalma vidū. Akācija bija diezgan liela; blakus tai, pie resna, zemē ierakta staba, pierīkots mazgājamais trauks; vēl soliņš ar ūdens spaini, bļoda un emaljēta skārda krūzīte. Man šķiet, šo akāciju es atšķirtu starp simtiem citu līdzīgu. — M-jā, — es novilku, nezinādams, ko sacīt. — Patiešām jūsu orientieri nav diez cik droši, jo tādus var atrast gandrīz vai visos Krimas piejūras pilsētiņu nomales māju pagalmos. Bet vai jūs vismaz esat pārliecināts, ka tieši šis ir tas rajons, tā vieta, kur jūsu akācija meklējama? — Absolūti pārliecināts.
— Tad mēs to atradīsim, — es apsolīju. Mani pēkšņi pārņēma alkas atrast šo noslēpumaino pagalmu un palīdzēt cilvēkam, kurš tik neatlaidīgi to meklēja. Es piecēlos. — Nāciet līdzi, paskatīsimies, vai mūsu kaimiņienes vecmāmuļas Poļas pagalms nav tieši tas, ko jūs meklējat! Nāciet, nāciet, es jūs izvedīšu pa taisnāko ceļu, cauri žogiem un dārziņiem, jo pazīstu te katru kaktu! — Paldies, bet… vai es jūs … — Nepavisam! Tieši otrādi, priecāšos, ja izrādīšos jums noderīgs, jo, patiesību sakot, esmu jau sācis garlaikoties. Tātad … Ejam! — Tas ir labi, ka gribat man palīdzēt… Pateicos! Bet… man nezin kāpēc liekas … — Svešais nostostījās un apklusa. Viņa balsī es saklausīju šaubas
un neziņu, ko darīt. Viņš tomēr nāca man līdzi. Ar to pilnīgi pietika. Es gāju uz priekšu; pa spraugu mūra žogā ielīdām kaimiņu pagalmā, nokļuvām vīnogulājiem apauguša slieteņa ēnā, pagājām garām slaidu ciprešu rindai, un tad pa slīpu taciņu es viņu ievedu vecmāmuļas Poļas pagalmā. Biju pārliecināts, ka tieši šis ir īstais un svešinieka tik neatlaidīgi meklētais pagalms. Un patiesi — viss te bija tā, kā viņš attēloja. Akmens pagalma vidū auga viena vienīga akācija, bija mūra žogs un skats uz jūru … Taču svešais tūdaļ purināja galvu un protestēja: — Nē, nē! Sis nav tas pagalms! Tajā izvietojums bija citāds. Ieejai, vārtiņiem, vajadzēja atrasties te, mūra žogā, nevis mājas galā … Un pati māja un
veranda… Šai ir pakāpieni, bet tai pie durvīm bija tikai zema akmens plātne … — Akmens plātne, jūs sakāt? — es domīgi iejautājos. — Acumirkli! Kur esmu redzējis akmens plātni durvju priekšā? Ahā, atceros! Ejam! Taču arī nākamais pagalms, kur es svešo aizvedu, nebija īstais. Tā mēs apmeklējām vēl daudzus pagalmus, krustām šķērsām izklejojām visu nogāzi, bet vajadzīgo neatradām. Sāka jau krēslot, un mēs jutāmies izslāpuši, jo laiks aizvien vēl pieturējās ļoti silts. Iegriezāmies nelielā veikaliņā, kur laipna pārdevēja labiem paziņām ar nelielu uzcenojumu pārdeva vēsu vīnu, ņemtu tieši no ledusskapja. Es skaitījos šo paziņu pulkā; mēs iegādājāmies divas
norasojušas «Feteasca» pudeles un uzkāpām nelielā paugurā aiz pēdējām nomales mājām. Lējām dzirkstošo dziru kartona dzeramtraukos, lēnām sūcām vēso dzērienu, domīgi raudzījāmies lejup uz strauji satumstošo pilsētu un mierīgi vizuļojošo jūru. Kad ielās iedegas apgaismošanas laternu bālganie spieti, kuru vidū kā spilgti ziedi iekvēlojās nedaudzo reklāmu uguņu uzbāzīgā mirga, svešais ierunājās: — Jūs droši vien domājat, ka es pats nezinu, ko meklēju. Atzīstieties, tā ir. Es klusēju, jo patiešām biju tā iedomājies. Beidzot izmetu: — Esmu pārliecināts, ka tāda pagalma nav. Svešais sarūgtināts iesmējās. — Nav… Varbūt vairs ari nav…
Bet bija! Nelaime tā, ka viss mainās… Un pagājis tik daudz gadu. — Kaut kam taču vajadzēja palikt. Bet jūs visur kategoriski apgalvojāt: šis nav tas pagalms! Liekas, jums par to nebija nekādu šaubu. — Jā. Un tomēr šim pagalmam ir jābūt kaut kur tuvumā. Reizēm tāda sajūta, ka mēs klīstam apkārt un garām … apkārt un garām. — Varbūt vajadzēja iztaujāt vietējos iedzīvotājus? — Esmu jau to darījis… pirms jums. Bez panākumiem. Es vairs nezināju, ko sacīt. Pēc brīža svešais pats ierunājās: — Lai gan pagājuši ilgi gadi, es visu atceros tik spilgti — kā vakar notikušu. Jāatzīstas, tas man nedod miera.
Ja vēlaties, es jums izstāstīšu šo atgadījumu. Es biju pilnīgi patiess, apgalvodams, ka esmu ļoti ieinteresēts dzirdēt, kas tad īsti noticis un kāds tam visam sakars ar akāciju akmens pagalmā. Svešais aizsmēķēja un sāka runāt. Tālāk kā bezkaislīgs un objektīvs vērotājs es saviem vārdiem centīšos atstāstīt to seno gadu notikumu, kas gluži kā negaidīti spalga kalnu atbalss nonāca līdz manām ausīm. Bija pirmais pēckara rudens. Toreiz kuģot pa Melno jūru bija bīstami: dziļumos nogremdētas, gulēja vācu mīnas — gan parastās kuģu mīnas, gan zem ūdens noenkurotās, gan magnētiskās elles mašīnas, kurām desmit kuģu mierīgi varēja pāriet pāri, bet vienpadsmito vai
divpadsmito tās sašķaidīja gabalu gabalos. Tāpēc kuģi kursēja pa stingri noteiktiem, pārbaudītiem maršrutiem — pat neliela novirze no kursa dažreiz varēja kļūt liktenīga. Svešinieks jeb mana stāsta varonis toreiz dienēja uz viena no mīnu meklētājiem traleriem. Komanda jau bija padarījusi nekaitīgus daudzus desmitus dažādu mīnu un lādiņu. Strādāja sistemātiski un rūpīgi, izkāšot kvadrātu pēc kvadrāta. Šāds darbs bija nogurdinošs un bīstams, bet viri zināja, ka malā netiks, kamēr uzdevums nebūs paveikts. Viņus komandēja jauns, bet pieredzējis virsnieks — kapteinis leitnants Fomins. Todien jūra bija gluži mierīga un nekas neliecināja, ka tuvojas vētra.
Atminētāji darīja savu darbu un nelikās zinis par to, kas notika apkārt. Tomēr pēcpusdienā viņi ievēroja, ka jūra, kas rīta cēlienu bija gluži rāmi un piemīlīgi zvilnējusi, tikko jaušami un maigi elpodama pie krasta akmeņainajām krūtīm, pēkšņi zaudē savu dzidrumu, kjūdama pelēcīgāka un pelēcīgāka, un pār to pārskrien trīsas kā pār milzīgi liela zilpelēka bifeļa ādu. Apvārsnis satumsa un šķita veļamies virsū. Tālumā paplaiksnīja zibeņi, aizjoņoja dažas svaidīgas vēja brāzmas, un tad viss likās atkal pierimstam. Taču nevienu šādas jūras un vēja izdarības nevarēja piemānīt. Laivas, baržas un kuteri steidzās uz ostām un piestātnēm; vienīgi lielie jūras tvaikoņi, nemainīdami kursu, turpināja uzsākto ceļu.
Arī mazais mīnu meklētājs darīja savu bīstamo darbu, līdz jūra sāka spēcīgi viļņoties un arvien vairāk satumstošais apvārsnis pienāca tik tuvu, ka šķita — melnie mākoņi sabruks pār viņiem. Kaut kas līdzīgs patiesībā arī notika: drūmais padebesis slīga lejā, jūra kāpa tam pretī; izveidojās tā sauktais smerčs — ūdens stabs, ko nekāds spēks nespēj satriekt. Sākumā tas likās nekustīgs, bet jūrnieki labi zināja, ka šī varenā piltuve spēj pārvietoties ar milzīgu ātrumu — un vai tam kuģim, kas patrāpītos šāda tūkstoštonnīga ūdens staba ceļā! Komandieris pavēlēja darbus pārtraukt un nekavējoties doties uz ostu. Strauji pagāja garām Aluštai un tuvojās Jaltai. Viļņi kļuva lielāki un lielāki un svaidīja nelielo kuģīti arvien negantāk.
Piekrastes kalnu gali šķita verdam melnbaltā miglas bazaltā, caur kuru aizlocījās spilgtu zibeņu čūskas. Pie Gurzufas traleris pietuvojās cieši pie krasta un brīdi slēpās no asā vēja aiz Lielā Lāča muguras, tomēr drīz vien atkal vajadzēja iziet atklātā jūrā, pretējā gadījumā vējš un milzīgie viļņi draudēja kuģīti izsviest uz piekrastes akmeņiem. Lai gan vēl nebija vakars, sāka zibsnīt bākas ugunis. Jaltas krastmala bija tukša un klusa. Toreiz — pirmā miera rudens pievakarē šai izslavētajā kūrorta pilsētā nebija gandrīz neviena atpūtnieka. Visiecienītāko «samta» sezonu baudīja tikai dažu kara hospitāļu un sanatoriju iemītnieki, bijušie frontinieki, kuri vēl līdz tam nebija paguvuši sadziedēt smagākos
ievainojumus. Uznākot vētrai, kas šļāca ūdens vērpetes pār krastmalu, retie gājēji paslēpās savās mājās, un osta izskatījās tukša un klusa kā izmirusi. Ostas dežurants vienrocis Matvejs Serafimovičs, vērojot tuvojošos smerču, pamanīja, ka mola galā stāv kāda sieviete un raugās saputotajā ūdens klajumā; bākas uguņu atspulgi mainījās uz viņas sejas, to padarīdami reizēm spocīgi zaļganbālu, te atkal apliedami ar rožainu, nedabisku vizmu, un tad likās, ka sievietes mute savelkas platā, plēsīgā smīnā. Tā viņa tur stāvēja un atspulgi sejā mainījās, ik mirkli vērzdami to citādu. Sieviete nepārprotami kaut ko gaidīja, un šķita — viņai nebija nekādas daļas par to, kas notika apkārt. Nez vai viņa maz saskatīja
krāsu maiņu uz jūras, vai dzirdēja pieaugošos vētras aurus; viņa atkal lūkojās pamazām izgaistošajā apvārsnī un gaidīja, gaidīja.., Matvejs Serafimovičs viņu bija ievērojis jau agrāk, redzējis viņu atnākam, lūkojamies jūrā un atkal aizejam. Bet vai maz bija toreiz sieviešu, kas, pēkšņi apstājušās, bezcerīgi un satumsušu skatienu nesamanīgi raudzījās tālumā, tad, it kā apjēgušas savu alošanos, atkal kļuva skarbas un steidzīgas? Arī sieviete uz mola it kā saduga sevī; tuvojās tumsa un nakts, un nez vai kāds kuģis vairs ostā ienāks. Ūdens vērpetes arvien augstāk uzlidoja gaisā, viļņiem pret molu atsitoties. Vēja dzītās šļakatas izmērcēja sievieti gandrīz slapju, taču viņa to nemanīja. Beidzot sieviete sakustējās, lai dotos prom. Tajā brīdī
cauri vētras auriem viņa sadzirdēja motora pukšķus, strauji pagrieza galvu un ieklausījās. Un tad viņa to pamanīja kā mazu pelēku vabolīti uzlienam viļņa mugurā, pazvalstāmies un atkal noslīdam lejā. Traleris brīdi izzuda skatienam, tad atkal sāka rāpties uz kāda baltputaina viļņa muguras. Taču šoreiz tas netika līdz augšai — pelēkā vabolīte noslīdēja sāniski no viļņa un bīstami sasvērās. Tomēr tā izskatījās tikai no malas. Patiesībā traleris tuvojās ostai droši, pārliecinoši likdams galā ar lielajiem viļņiem un vētru. Ieraudzījusi kuģīti, sieviete no tā vairs nenovērsa skatienu, paiedama līdz pašam mola galam; viņa it kā tiecās tam pretī, nevērodama viļņu brāzmas, kas, atsizdamās pret viļņlaužiem, viņu aplēja arvien no jauna.
Traleris ieslīdēja ostā un uzreiz pārstāja zvalstīties. Sieviete skrēja tālāk pa krastu. Viņa apstājās iepretī pontonu piestātnei, kur pietauvojās traleris, un izturējās tā, it kā viņa gaidītu kādu nokāpjam no mīnu meklētāja. Matroži, kas kārtoja klāju, sākumā pat neievēroja vientuļo stāvu piestātnes galā, bet tad viens iesaucās: — Lai velns mani parauj, ja tā negaida kādu no mums! Matroži pārstāja kārtot vētras savandīto klāja inventāru, uzmeta skatienus gaidošajai sievietei, kāds pat iesvilpās. — Polundra, veči! Es gribu malā, — paziņoja brašs jūrnieks ar ziemeļnieciski blondu matu ērkuli pār pieri. — Vai mēs to varam nokārtot?
Sirmūsains bocmanis ar mičmaņa uzplečiem ieteica: — Aizej pie vecā un saki, ka tevi krastā gaida … nu, sacīsim, māsa vai kāda cita radiniece. — Saki tieši, ka tevi gaida meitene! — sarunā iejaucās cits jūrnieks. — Nu? Ja tu neej, tad iešu es. — Nē, neder, atlikt! — atkal iejaucās mičmanis. — Es mūsu veco pazīstu, ja teiksiet taisnību, nelaidīs. Jāsaka — radiniece! Viņam, redziet, Sevastopolē gājusi bojā meitene, un kopš tā laika viņš atzīst tikai kuģi un dienestu. Nevienam citam arī neļauj ar meitenēm satikties. Kamēr matroži strīdējās, kurš ies pie vecā prasīties krastā, tikmēr pats tralera komandieris izlīda no sava kubrika un
iznāca uz klāja. — Nu, zēni, par ko spriežat? — viņš iejautājās. Mirkli valdīja klusums, matroži atrāva skatienu no sievietes auguma piestātnes galā un pievērsās komandierim, kurš pēc gadiem nebija vecāks par saviem padotajiem, taču bija stingrs un bargs, daudzās jūras kaujās pieredzējis virsnieks, un ar tādu dzīt nepiedienīgus jokus nebija vis diez cik ieteicams. Tomēr jūrnieki bija noilgojušies pēc krasta, nepārtrauktais, nogurdinošais atminētāja darbs bija viņus padarījis izlēmīgus. Gaišmatainais un vēl otrs matrozis reizē spēra soli uz priekšu. — Biedri komandieri, mani krastā gaida māsīca, izrādās, viņa strādā kara
hospitālī, tāda necerētā satikšanās, nejauši gājusi garām, bet es viņu uzreiz pazinu. — Labi. Un ko jūs teiksiet? — virsnieks pievērsās otram matrozim. — Biedri komandieri, mani krastā gaida līgava, l ūk, viņa! Tāda negaidīta sastapšanās! Sešus mēnešus neesam tikušies. — Pagaidiet, jūs gribat teikt, ka sieviete, kas stāv krastmalā, ir vienam no jums māsīca… — Tieši tā, — piekrita blondais. — Un otram līgava? — Tieši tā, — atsaucās otrs matrozis. — Un es domāju, ka man līgavu daudz nepieciešamāk sastapt nekā viņam māsīcu. — Tā, — novilka komandieris un lūkojās uz krastu, kur vējš arvien vēl
pluinīja pacietīgi gaidošās sievietes stāvu, kas, krēslai tuvojoties, sāka zaudēt savus apveidus, taču bija vēl pietiekami labi saskatāms, lai kapteinis leitnants saprastu, ka sieviete bija jauna un droši vien skaista un simpātiska. Uz brīdi viņa acu priekšā nostājās citas meitenes tēls lāds, kādu viņš to pēdējo reizi l>ij<i redzējis šāviņu saārdītā Sevastopoles ostā. Tad jaunā virsnieka seja kļuva skarba, uzacis saraucās, un, pagriezies pret biondo ziemeļnieku, viņš teica: — Varat satikties ar savu radinieci. Rīt pulksten septiņos būsiet atpakaļ! — Tieši tā, būt septiņos atpakaļ! Atļausiet iet? — Ejiet. Laimīgais iemetās kajītē, steigšus
saģērbās, visu laiku drudžaini domādams, ko viņš sacīs sievietei krastmalā, jo skaidrs, ka viņam jāiet klāt, pārējie taču no tralera skatīsies, un, nedod dievs, skatīsies arī kapteinis leitnants, kurš taču domā, ka sieviete ir viņa radiniece. Tad jūrniekam iekrita prātā — ja nu gaidītāja aiziet, kamēr viņš te pošas? Viņš tūdaļ steigšus uzmetās augšā. Komandas biedri bija vēl turpat. Ari komandieris, kurš pasniedza jau izpildītu atvaļinājuma zīmi. Konkurents, kurš uzdevās par gaidītājas līgavaini, teica: — Pasveicini savu māsīcu no manis… un neaizmirsti, ka viņa tomēr ir mana līgava. — O' key! — atsaucās laimīgais un izlikās neredzam konkurenta dūri, kuru tas slepus rādīja, lai to nepamana
komandieris. Tad viņš nolēca no klāja un, sperdams platus, līgojošus soļus, devās pa klaudzošajiem piestātnes dēļiem uz krastmalu, kur aizvien vēl stāvēja sieviete. Jūrnieks gandrīz vai fiziski juta pakausī savu biedru skatienus. Kļuva samanāma sievietes seja; viņa lūkojās tieši jūrniekā, acis nenovērsdama. Jūrnieks palēnināja soļus un centās smaidīt. Kad līdz sievietei bija atlikuši vairs tikai daži soļi, viņš apstājās. Un tad jūrnieka biedri no tralera klāja redzēja, ka sieviete pastiepa uz priekšu rokas un metās pretī matrozim, apkrita ap viņa kaklu un kā neprātīga skūpstīja viņa seju. Kapteinis leitnants pirmais atrāva skatienu un devās uz kajīti. Kad aiz viņa aizcirtās durvis, nelaimīgais konkurents izdvesa:
— Pagalam mana līgava! Kā viņš to dabūja gatavu? Vienā rāvienā! Daži iesmējās, kāds izteica piezīmi, kas apšaubīja sievietes tikumību; vairums klusēja. Tovakar jūrnieki ilgi runāja par sievietēm, runāja skaļi un bravūrīgi, it kā kautrēdamies sentimentālu jūtu, tomēr nespēdami pilnīgi noslēpt ilgošanos un maigumu balsīs. Arī tad, kad beidzot noklusa, ikviens no viņiem vēl atcerējās kādu sievieti, un viņu miegs bija nemierīgs. Bet vecākais matrozis, staltais ziemeļnieks, bija gluži apstulbis, kad sieviete pēkšņi metās viņam ap kaklu. Kaut ko tādu viņš nebija spējis pat iedomāties. Pie tam sieviete izskatījās ari skaista un bija noteikti jauna. Likās, ka viņa neapšaubāmi gaidījusi tieši viņu.
Kaut arī jūrnieks zināja, ka tas tā nav, viņu pārņēma dīvainas jūtas, it kā viņš patiešām būtu atgriezies pie šīs sievietes, kas viņu gaidījusi. — Es zināju, ka tu atgriezīsies, — sieviete, arvien vēl turēdama viņu cieši apskautu, iešņukstējās. — Tev bija jāatgriežas… ja tā gaida. Jūrnieks, nespēdams apvaldīt samulsumu, nezināja nekā cita kā nomurmināt: — Jā, protams, es atnācu. — Iesim prom, mīļais, es jau tā esmu cauri slapja, tevi gaidīdama. Tā bija taisnība; sievietes drānas izmērcējis jūras ūdens, pat no matiem pilēja rupjas lāses. Un tad jūrnieks ievēroja, ka mati viņai tumši un taisni, nesen īsi apgriezti kā slimniecei. Viņam
ienāca prātā, ka tā matus apgrieza arī meitenēm, kuras bija armijā. Bet nu jau karš beidzies, meitenes demobilizējušās, un viņu mati sen atauguši. Mati aug ātri. Ja tikpat ātri pazustu, izgaistu, aizaugtu arī brūces… Sieviete ar nepacietīgu kustību ieķērās jūrnieka elkonī, un viņi sāka iet pa kluso, satumsušo krastmalu. Drīz abi iegriezās kādā šķērsielā, un zem kājām klaudzēja gludi, ieapaļi bruģakmeņi. Nogriežoties ap stūri, vējš pēkšņi pierima — to aizturēja piekrastes nami. Te bija daudz siltāk, un sieviete pārstāja drebināties. Jūrnieks visu laiku bija jutis, ka sieviete dreb, bet tagad samanīja, ka starp viņiem strāvo siltums un viņas mati smaržo pēc jūras. Sieviete klusēja un, likās, veda ceļabiedru kādā noteiktā
virzienā. Jūrnieks pārstāja domāt, kur iet un kas būs pēc tam. Atri satumstošā dienvidu nakts, strauji joņojošie mākoņi pie debesīm, kuru spraugās ik pa brīdim parādījās lielas, spožas zvaigznes un gandrīz pilnīgi apaļš mēness, melni kalnu silueti un vēja šmīkstēšana kaut kur augstu virs galvām koku galotnēs un jumtu korēs — tas viss kopā vērta šo gājienu neparastu, neikdienišķu, tāpat sievietes klusēšanā un viņas kakla liekumā bija kaut kas aizkustinošs un nevarīgs. Un tas, kā viņa jūrnieku bija sagaidījusi, kā viņas tumšajās acīs pamirdzēja asaras, — tas lika domāt, ka šis nav viens no tiem parastajiem frivolajiem notikumiem, par kādiem tik bieži jādzird ostmalas krodziņos jautru, iedzērušu jūrnieku sabiedrībā.
Vēja šmīkstēšana noklusa, atsevišķus pūtienus vēl varēja dzirdēt kaut kur augstu kalna nogāzē, un jūrnieks saprata, ka viņi iegājuši gravā, abās pusēs auga koki, starp kuriem vīdēja baltas mājiņas. Paveroties atpakaļ, aizmugurē, lejā blāvi iezaigojās jūra, pār kuru šad tad varēja samanīt aizveļamies baltmelnas viļņu muguras; smieklīgi maziņa pie ostas ieejas zibsnīja bāka, kuras tuvumā no šejienes nesamanāms kaut kur rāmajos ūdeņos viegli šūpojās mazais mīnu meklētājs; arī jūras šalkoņu tikko varēja saklausīt, toties labi varēja dzirdēt dobjo bunkšķēšanu, viļņiem pret molu un krasta betonējumu atsitoties. Melnais smerča padebesis bija izgaisis. Jūrnieks zināja, ka viņš šeit agrāk nekad nav bijis; ši bija sveša vieta, sveša
sieviete turējās pie viņa sāniem, un viņi nerunāja. Bet bija tāda sajūta, ka sieviete steidzas, ka viņai pēc iespējas drīzāk jānokļūst kādā noteiktā vietā, kur tai jāaizved arī jūrnieks. Un viņš, nekā nejautādams, gāja svešajai līdzi, gāja tā, kā iet vīrietis līdzi iemīļotajai, kuru saticis pēc ilga, briesmu pilna ceļa un kura viņu nepārtraukti gaidījusi un viņa dēļ baiļojusies. Zem kājām atkal ieklaudzējās bruģis; viņi gāja gar augstu mūra žogu, iegriezās ar akmeņiem izliktā pagalmā, izgāja tam cauri, iegāja citā, kaut kur kāpa uz augšu un steidzās atkal tālāk. Pēc brīža sieviete viņu paņēma aiz rokas un pačukstēja: — Uzmanies, te izjauktas kāpnes, visur mētājas akmeņi.
Nelielā akmeņiem bruģētā pagalmā, kam visapkārt slējās mūris, auga tikai viena kupla akācija, stāvēja ūdens spainis un mazgājamais trauks. Šeit viņi apstājās un sieviete atlaida jūrnieka elkoni. Vēja nebija, un nebija nekādu trokšņu; klusums tik dziļš, ka sāka džinkstēt ausīs, tomēr pēc brīža tālu aiz akmens žoga ieskanējās cikādes trellis, kas šķita nākam no augšas, un droši vien tā arī bija — cikāde mājoja kaut kur nogāzē, kur sākās kalnu pļavas un krūmājs. Sieviete atdarīja zemās būdas durvis un iegāja iokšā. Uzdegās sērkociņš. Jūrnieks arvien vēl stāvēja un kā apburts raudzījās naksnīgajās debesīs, ātri skrejošajos mākoņos un retajās zvaigznēs, klausījās neparastajā klusumā un vientuļajā cikādes dziesmā, kas bija viens
un tas pats. Gluži negaidot viņš apjauta, ,ka nezin kāpēc kautrējas sekot svešajai viņas mājoklī; viņam likās, ka tad, kad būs laiks, sieviete pati viņu paaicinās. Un tad viņa arī nāca. Patiesību sakot, jūrnieks to nemanīja, viņš tikai juta, ka sieviete atkal nostājusies blakus un viņu plaukstas saskaras. Brīdi abi stāvēja, ielūkodamies naktī, tad vienlaicīgi pagriezās viens pret otru, un sieviete pieglaudās jūrnieka krūtīm. Pirmo reizi viņš to apskāva un brīnījās par sevi, kāpēc to dara tik saudzīgi, kā baiļodamies tai nodarīt pāri. — Tagad tu vari nākt, — viņa sacīja. Viņi izgāja cauri tumšai priekštelpai, laikam virtuvei, un iegāja mazā, pazemā, sen nebalsinātā istabā, kur uz dēļu galda,
kas apklāts ar vaskadrānu, dega paštaisīta eļļas lampiņa. Galds bija klāts, pašā vidū stāvēja degvīna pudele, konservu kārba, pusklaips maizes, vīnogu ķekars un aprikozes, divi šķīvji, nazis, dakšiņas, divas dažāda lieluma tējas glāzes. — Sēdies, mīļais, tu būsi izsalcis. Nekā sevišķa jau nav… Es nezināju, ka atnāksi… šovakar. Sieviete runāja kā atvainodamās, un viņas balss skanēja gausi. Jūrnieks apsēdās; viņam šķita — tas sievietei sagādās prieku. Viņa apsēdās blakus, piespiedās cieši klāt un palika nekustīgi sēžam, it kā ieklausīdamās pati sevī un kaut ko svarīgu pārdomādama; viņas skatiens aizmaldījās un kavējās tālumā. Tā viņi sēdēja labu brīdi. Jūrnieks pēkšņi uzplūdušā maigumā pieglauda vaigu
sievietes vēl miklajiem matiem un pasmaidīja par sevi; viņš iedomājās, ka karabiedri 11u gan ņirgtu, redzēdami viņu tik nedrošu un sasaistītu sēžam cieši līdzās jaunai sievietei. Sieviete pēkšņi pagriezās pret viņu un kā izbrīnījusies iejautājās: — Kāpēc tu nekā neēd? Jūrnieks iesmējās. Jā, patiesi, cik ilgi tad viņi domā tā sēdēt? — Labi, — viņš teica, — tad sāksim ar. — Izvilka savu trofeju nazi, atvēra degvīna pudeli un atgrieza konservu kārbu. Kamēr jūrnieks tā rīkojās, sieviete skatījās uz viņa rokām un izlikās ārkārtīgi nopietna un norūpējusies, šķita, viņa cenšas kaut ko atcerēties. Jūrnieks pielēja abas glāzes. Viņi
saskandināja. — Par to, ka es tevi sagaidīju. Jūrniekam šāds tosts likās mazliet dīvains un divdomīgs, bet viņš nekā neteica, jo negribēja būt nesmalkjūtīgs, aizrādot, ka viņa vietā tiklab te varēja sēdēt kāds cits. Eda klusēdami. Patiesību sakot, jūrnieks nebija izsalcis, un sieviete ēdienam tikpat kā nepieskārās; viņa, nemaz nekautrēdamās, spiedās jūrniekam klāt, acīm redzami alkdama jo lielāka tuvuma. Lai gan viņš bija jūrnieks, cilvēks, kas divus pēdējos kara gadus ne vienreiz vien skatījies nāvei acīs un turpināja to darīt vēl tagad, tomēr sieviete ar savu atklāto tiekšanos pēc viņa darīja matrozi nedrošu, it kā sasaistīja. Neraugoties uz brašo stāju un ārējo
bravūru, viņam ar sievietēm tikpat kā nebija nekādu piedzīvojumu, kaut savā dvēselē viņš pēc tiem alka un tāpēc pats sev šķitās samaitāts; un sevišķi samaitāts viņš sev likās tāpēc, ka dzimtajā ciemā viņu aizvien vēl gaidīja kāda dzeltenbižaina meitene, kura bija viņu pavadījusi uz fronti. Visu kara laiku viņi sarakstījās un turpināja sarakstīties vēl tagad. Viņš zināja, ka šī meitene viņu patiešām gaida. Taču, neraugoties uz to, pirms gada, kara slimnīcā ārstējoties no ievainojuma, viņš sastapa kādu jaunu māsiņu, pie kuras nodzīvoja divas nedēļas — visu atvaļinājuma laiku, ko piešķīra pēc iznākšanas no slimnīcas, lai varētu atpūsties un apmeklēt vecākus. Toreiz vecāki tā arī palika neapmeklēti, tāpat meitene, kura viņu gaidīja mājās. Vēstules
turpināja pienākt, taču viņam bija tāda sajūta, ka ir kaut ko nodevis un bijis negodīgs. Ar laiku šie pārmetumi gan noklusa, bet pavisam aizmirsti netika. Un nu viņš atkal pa galvu pa kaklu metās jaunā dēkā! Protams, tāpat būtu rīkojušies lielākā daļa viņa biedru, taču šobrīd, sēdot pie šīs dīvainās sievietes sāniem, dzerot viņas degvīnu un raugoties vāji mirguļojošās eļļas lampiņas liesmā, jaunais matrozis pats sev likās nelietīgs. Arī toreiz, pirms gada, viņš bija juties nelāgi. Bet tā bija pagātne, no kuras viņš vēlējās tikt vaļā. Un māsiņa jau toreiz labi zināja, ka viņš var palikt tikai divas nedēļas, taču toreiz pār visu gulēja nāves ēna, kas notiekošajam piešķīra citu spožumu, it kā attaisnoja šādu rīcību, jo abi jaunieši vienādi stipri alka mīlestības
un maiguma. Bet tagad? «Nu gan atradies ēzelis!» jūrnieks sevi norāja. «Kurš vīrietis gan nakts laikā, sēdot blakus daiļai sievietei, nodosies filozofiskām pārdomām? Muļķis tāds!» Tad viņš vēlreiz pielēja abas glāzes. Lai notiek kas notikdams! Ha! Kas tad varēja notikt? Viss bija tieši tā, kā tam jābūt. Un matrozis pirmo reizi tā vērīgāk ieskatījās sievietes sejā. Viņa bija pietiekami daiļa… un laikam vientuļa; droši vien sen neviens to nebija glāstījis … ne jau velti skrēja uz ostu sagaidīt kādu jūrnieku. Jebšu viņa varbūt bieži lā dara — sagaida kādu… un krīt ap kaklu. Visas viņas vienādas — bez glāstiem ilgi nevar, un viņš iedomājās, ka dzeltenbižainā droši vien dara tāpat. Šāda iedoma sāpēja, kaut kur sirds dziļumos viņš juta, ka ir netaisns
gan pret šo, kurai blakus tik nejauši un negaidīti atradās, gan pret to, kura viņu gaidīja mājās. Taču viņš nolēma būt īsts vīrietis un nešauboties ņemt to, ko no sievietes var paņemt. Spēji atliecis sievietes galvu, pieplaka viņas lūpām. Šķiet, viņa to vien bija gaidījusi — piekļāvās jūrniekam cieši un kvēli. Viņi piecēlās un apskāvušies stāvēja istabas vidū. Jūrnieka rokas, slīdot pār viņas augumu, sataustīja apģērba pogas, bet tad sieviete viņu atstūma, sacīdama: — Es pati… Ej gultā! Un netrokšņo, neuzmodini kaimiņus! — Un izgāja. Jūrnieks iemetās vēsajos, mazliet miklajos palagos un sāka gaidīt, vērodams nelielo istabiņu, pieticīgās mēbeles, ja par tādām varēja saukt šo čīkstošo gultu, melno kumodi ar izlupušo spoguli,
dažādos krēslus un solu, uz kura tikko bija sēdējuši; skapja nebija, tā vietu, šķiet, izpildīja kaktā pie sienas piestiprināts palags, aiz kura karājās šīs istabas iemītnieces drānas. Sieviete atgriezās, pa ceļam priekštelpā aizšaujot durvju šautru. Liekas, viņa mazgājusies, jo, izbalējušo un par mazu kļuvušo halātu novilkusi, bija kaila. Eļļas lampiņu nopūtusi, viņa nāca uz gultu. Mēnesnīcas starā, kas krita istabā pa šauro logu, viņas āda ieguva samtaini zeltainu nokrāsu. Vēsa un smaržīga viņa lēni apgūlās blakus, uzlika galvu uz jūrnieka pleca un palika mierīgi guļam. Jūrnieku pārņēma nepacietība, viņš to pievilka ciešāk un piekļāvās vēsajām krūtīm. Sieviete iesmējās. Tad, apvijusi rokas ap jūrnieka kaklu, smējās klusi un
nepārtraukti. Tas viņu mulsināja. Vai šie smiekli nebija kaut kādi dīvaini? Toties viņas miesa bija vingra, gluda un vēsa; tā ātri sasila, un jūrnieks reiba viņas smaržās… … Mēness lēni slīdēja pāri kalniem, guļošajai pilsētai un akāciju galotnēm, mezdams blāvus atspulgus sabangotajā jūrā. Smerčs, kas pievakarē tik draudīgi tuvojās piekrastei, bija aizgājis garām; pret rītu norima vējš un debess noskaidrojās. Spīdēja zvaigznes. Mīnu tralera matroži gulēja dziļā miegā, un vienam no viņiem sapnī rādījās sieviete, kas pie ieejas ostā stāvēja uz mola. Bet simtiem kilometru tālumā kāda dzeltenbižaina meitene tonakt pietrūkās no miega, it kā viņu kāds pēkšņi būtu piecēlis,
pasaucis un licis kaut kur iet, steigties, skriet un glābt, it kā būtu notikusi nelaime. Un viņa patiešām piecēlās, izgāja ārā, klīda pa rudenīgo dārzu, taču sirds kļuva aizvien smagāka un smagāka, it kā būtu zaudēts kaut kas ļoti dārgs un neatgūstams. Vēlāk, ziemā, viņa šo atgadījumu atstāstīja jūrniekam, kuru beidzot bija sagaidījusi mājās no kara, bet tas klusēja un neteica nekā… … Uz rīta pusi viņš iemiga. Šķita, ka guļ arī sieviete, uzlikusi izpūrušo galvu uz jūrnieka krūtīm. Taču viņa negulēja, bet klausījās ritmiskajos sirdspukstos; piekļāvīga un padevīga izjuta sava vistuvākā, dārgākā cilvēka tuvumu, baidīdamās pat elpot un kustēties, lai neiztraucētu mīļotā cilvēka miegu. Cik ilgi viņa to bija gaidījusi! Baiļojusies.
Cerējusi. Zaudējusi ticību un atkal to atguvusi. Un beidzot viņš bija šeit. Domas bija smagas, reizēm drūmas, nenosakāmas un reizēm arī priecīgas, tik priecīgas, ka gribējās reizē i raudāt, i smieties. Nez pa kuru laiku istaba bija kļuvusi gaiša, pienācis rīts. Viņa noglāstīja jūrnieka blondo matu ērkuli un nodomāja, ka tas pa šiem gadiem stipri izbalojis. Un vispār viņš bija pārvērties, kļuvis citāds. Vakar, kad viņš tik necerēti parādījās, to tik spilgti nevarēja samanīt. Tā neapšaubāmi bija tā pati gāzelīgā, straujā gaita, tās bija viņa rokas, viņa lūpas, vienīgi balss šķita nedrošāka, gausāka, bet to viņa izskaidroja ar ilgo šķiršanos, ar atsvešināšanos, kurai pēc šiem gadiem neglābjami vajadzēja nākt. Tomēr tas nebija tik svarīgi. Galvenais, ka viņš bija
atgriezies, pārnācis. Ar visu, kas nodarīts dvēselei, viņa apņēmās tikt galā, visas brūces pārklāt ar mīlestības saudzējošo maigumu, sadziedēt. Sievietes plauksta glāstā pārslīdēja pār jūrnieka krūtīm, un tad viņas acis iepletās, kļuva nedabiski lielas un spožas, bet šis spožums tūdaļ apdzisa — tām priekšā it kā aizvilkās migla… …Jūrnieks spēji uztrūkās. Kāds plēsa viņa krūtis. Atvēris acis, viņš ieraudzīja pār sevi pārliekušos sievieti. Viņa bija tik ļoti pārvērtusies, kļuvusi mežonīga, ka jūrnieks to tikko pazina. Un galvenais — viņā raudzījās divas platas, divas ārprātīgas acis. Sievietes nagi līdz asinīm plēsa un skrāpēja jūrnieka krūtis. Tad viņa iekliedzās: — Tu neesi tu! Kāpēc mani
piemānīji? Kāpēc tu atnāci viņa vietā?… Pār kalniem gailēja lielas, samtainas dienvidu zvaigznes; es lūkojos tajās, ļaudams svešajam atgūties no savas pēkšņās un neparedzētās atklātības, kuru mēs, cilvēki, agrāk vai vēlāk parasti nožēlojam, no kuras bēgam un no kuras visā pilnībā tomēr nekad īsti netiekam vaļā, it bieži un negaidot viens otru padarīdami par savu noslēpumu, gļēvulības, nejaušas augstsirdības, nožēlojamas pārsteidzības vai slepenu šaubu māktās dvēseles izbaiļu kliedziena līdzdalībniekiem. Kad, domās iegrimis, es no svešinieka vairs negaidīju ne vārda, viņš beidzot sacīja: — Jūs jau saprotat, mans stāsts ir beidzies, varu to papildināt vienīgi ar
atzīšanos, ka es negribēju nekā ļauna, biju vienkārši jauns, tikko atgriezies no kara… Saprotiet pareizi, es nemeklēju attaisnojumu savai rīcībai, gribu tikai pateikt, ka taisni apbrīnojami viegli un vienkārši mēs bieži vērtējam ļoti nopietnas lietas. Kā jau sākumā teicu, laikam gan ikviens no jūrniekiem manā vietā būtu rīkojies tāpat un, no rīta atgriezies, biedru priekšā palielījies ar piedzīvojumu. Es nebiju labāks ne par matu. Vienīgi es nestāstīju, ka viņas prāts aptumšojies, gaidot savu izredzēto, ka viņa kļuvusi slima no gaidīšanas un tādēļ mani noturējusi par citu. Pametis torīt sievieti, es steidzos prom, lai nekad pie viņas vairs neatgrieztos. Bija jau uzlēkusi saule, gaiss svaigs un spirdzinošs: es pamodos kā pēc
murgaina sapņa. Aiz manis palika akmens plātnēm izliktais pagalms un akācija tā vidū. Tas ir viss, ko es skaidri atceros. Drīz mūs aizkomandēja uz Bulgārijas piekrasti, kur gaidīja tāds pats darbs kā šeit. Pēc pusgada es demobilizējos, atgriezos dzimtajā pusē un apprecējos ar meiteni, kura mani bija gaidījusi. Mūsu laulību var uzskatīt par laimīgu. Tagad mums ir jau pieauguši bērni. Šad tad es tomēr atceros akāciju akmens pagalmā un sievieti, kura tur dzīvoja. Reiz man gadījās atbraukt uz šejieni, un es nolēmu šo pagalmu sameklēt. Bet dīvaini — es to nevarēju atrast. Viss šķita izmainījies, kļuvis citāds, un tādu akmens pagalmu, kur augtu man zināmā akācija, es neatradu. Tad iegriezos vairākās apkārtējās mājās un jautāju, vai šeit nedzīvo sieviete, kas
gaidīja kādu mājās no kara. Un tad es pirmo reizi apjēdzu, ka gandrīz katrā mājā ir tāda sieviete, kas kādu vēl gaidīja atgriežamies vai vismaz bija gaidījusi. Gandrīz visur bija pa akācijai. Bet neviena no sastaptajām sievietēm nebija tā, kuru es meklēju. Viņa šķita pazudusi, izgaisusi kā vēja trenkta ūdens vērpete. Ostā es vēl sastapu vienroci dežurantu, veco Serafimoviču, ar kuru biju pazīstams no kara laika. Viņš patiesībā bija tas, kurš toreiz izstāstīja, ka tajā rudenī pēc kara kāda dīvaina sieviete bieži nākusi uz ostu, kā apmāta skatījusies jūrā stundām ilgi, sastingusi kā klintsgabals, kā betona stabs. Pēc apraksta pazinu, ka tā ir sieviete, kuru es meklēju, kuru nezin kāpēc vēl gribēju sastapt. Taču Serafimovičs apgalvoja, ka rudeni viņa
pārstājusi nākt, tā sakot, pēkšņi pazudusi. Varbūt kur aizbraukusi. Un nu atkal ir pagājuši gadi, bet vēlēšanās viņu atrast kļuvusi vēl skaudrāka. Patiesību sakot, es pats īsti nezinu, ko gribu. Tomēr man nav miera. Laikam man vajag pārliecināties, ka viņa vēl ir, ka ir vēl dzīva un varbūt… pat laimīga. Man tāda sajūta, ka tieši manis dēļ viņa pārstāja gaidīt, saprata, ka piemānīta un viss veltīgi. Taču viņai faktiski nekas nekaitēja. Viņas slimību bija radījusi vienīgi pārmērīgā gaidīšana, ilgas, izmisums. Varbūt viņa varēja satikt citu, kura mīlestība spētu viņu izdziedēt? Ja es viņu nebūtu pametis, varbūt viņa būtu izveseļojusies? Bet es toreiz nobijos… nesapratu viņu. Un mani taču gaidīja tā, kas vēlāk kļuva mana sieva…
Cilvēka vārdi skanēja kā taisnošanās, kā aizbildināšanās. Šķiet, viņš meklēja mierinājumu savām šaubām un neziņai. Ko gan es varēju sacīt? Kā mierināt? Sarunas vairāk nevedās, un drīz vien mēs šķīrāmies. Viņš aizgāja un izzuda melnajā dienvidu naktī tikpat pēkšņi, kā pirmīt dienā bija parādījies. Es devos mājup. Naktī ilgi domāju par svešā viesa stāstu. Otrā rītā es vecajai mājas saimniecei pavaicāju, vai šajā pagalmā, kur tagad zarus pleš kastaņa, agrāk neauga akācija. Un saimniece apliecināja, ka tā tas tiešām bijis, tikai akācija pirmajā pēckara ziemā nosalusi, pavasarī gan dažus pumpurus vēl izdzinusi, taču arī tie drīz vien sačervelējušies, sakaltuši karstajā saulē. Un tad viņi iedēstījuši kastani.
Es iejautājos, kas notika ar jauno sievieti, kura toreiz šeit dzīvoja. — Vai jūs par viņu kaut ko zināt? — Saimniece aizdomīgi raudzījās manī. Apliecināju, ka nekā nezinu, vienīgi esmu dzirdējis, ka tāda šeit dzīvojusi. Tad saimniece man pastāstīja, ka viņa kādu dienu izgājusi no mājas un vairs nav atgriezusies. Laikam aizgājusi meklēt savu jūrnieku, kurš neatgriezies no kara. Briesmīgi jau viņu mīlējusi, bijusi tīri vai tāda kā jocīga. Un dīvainākais tas, ka pa visiem šiem gadiem par viņu nekas neesot uzzināts. Pazudusi — un viss. — Varbūt klīst vēl kur, miera nerazdama? Bet varbūt palaimējās un viņa beidzot sastapa savu jūrnieku? Tak nē jau! Kur nu vairs. Cik gadu pagājis! — Saimniece nogrozīja sirmo galvu un
nopūtās. — Tak ej nu zini, ko dzen mīlestības slima sirds, tas miera neatrod nekur. Man nav zināms, kā sauca svešo, karš man izstāstīja šo stāstu. Ja viņš nebūtu tik pēkšņi aizgājis, ja būtu pateicis savu vārdu vai atstājis adresi, es tagad savukārt viņam pastāstītu, kas noticis ar akāciju un sievieti, kuru viņš pēc daudziem gadiem bija nolēmis sameklēt. Taču neesmu pārliecināts, vai tas viņam atnestu sirdsmieru. 1971