Annotation Miermīlis Steiga ĀĶIS BIOGRĀFIJĀ HUMORESKAS IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1972 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Miermilis BIOGRĀFIJĀ
Steiga
ĀĶIS
Mākslinieks M. Svidlers
gaidiet ciemiņus! ir bijis gadījums apaļie skaitļi patvaļnieki franču smaržas Āķis biogrāfijā kautrīga meitene dzert vai nedzert, lūk, jautajums īstie vīrieši oriģināla tema patmīļa bojāeja inkvizīcija vai es neteicu?
daiļrade zvīņas no acīm torte atkratījušies siltie zābaciņi automobilista jaungads pelnīta uzvara neveiksme randiņš iepazīšanās posts ar tiem sievišķiem labvēlība kultūras cienītājs apstākļi daiļradei ēdināšana trolej piedzīvojumi JAUKS VAKARS SAKARI PIECPADSMIT VIENA ISTABA
KONTRASTĒJOŠAIS ELEMENTS BEZKAUNĪBA PĀRVALDNIEKA ĶlPISA PASTS «LORDS» kautribnieki MODES LIETA PAR SKūPSTA ESAMĪBU SIEVASMĀTES RĒĶINI VĒLREIZ PAR SIEVASMATI KAS ES TĀDS ESMU? NOTIKUMS RITA PUSĒ VECI «PAZIŅAS» PERSONĪGAIS VIEDOKLIS NOPIETNA SLIMĪBA CENŠAMIES IEVĒROT. VISRADIKĀLĀKAIS LĪDZEKLIS ARI MĪLESTĪBA KĀ TIKT VAĻĀ NO DUMBOVICĀ BRĪVDIENĀ
VIRSPEĻŅA SLIKTA ATMIŅA vīriešu noslēpumi nepārprotama laipnība KO TAS VARĒTU NOZĪMĒT? JĀSPER ATTIECĪGI SOĻI NEKAD. NEKUR UN NEKO… PAZUDUSĪ SIEVA NEAPSKAUŽAMS LIKTENIS IEJŪTIGUMS KRITIĶIS PIE JŪRAS KĀ SESKU PADARĪJA RĀMU STARP ZIVĪM RUNĀJOT VILCIENS DIEVS RADA PASAULI NOĀSS PASŪTA ŠĶIRSTU SATURS
Miermīlis Steiga ĀĶIS BIOGRĀFIJĀ HUMORESKAS
gaidiet ciemiņus! — Šoreiz lavu vārda dienu neparko nesvinēsim!— sieva pateica. — Man pietiek! — Man ari! — piebalsoju. — Līdz kaklam! — Nevienu nesauksim un ne par vienu ne- liksimies ne zinis. Citādi atkal būs vesels bars aizvainoto. Vienus, redzi, aicinām, citus ne. Bet mums taču nav kur viņus visus sasēdināt un tik daudz naudas arī nav … Sievu pārtrauca tālruņa zvans. — Pēter, veco zēn, — mans senais draugs Jēcis ducināja klausulē. — Tu esi Pēteris vai neesi? — Tā kā būtu, — nedroši
apstiprināju. — Tad ko tu klusē? Es taču gribu tevi, veco zēn, apkampt un novēlēt laimes. — Jēcis zvana. — Aizsedzu klausuli ar plaukstu. — Grib apsveikt. — Ne par ko, — sieva atgaiņājās. — Pasaki, ka braucam uz laukiem pie radiem vai vēl kaut ko! — Uz kādiem laukiem? — es izmisīgi žestikulēju ar tālruņa klausuli. — Man taču jābūt darbā! Sieva pagrieza man muguru. Tas nozīmēja — izlokies pats, kā proti. Es pieliku klausuli pie auss. — Paklau, Jēci, man te bērnam putra piedeg … Es tev mazliet vēlāk piegriezīšu. Tad apskāvu sievu ap pleciem un sāku skaidrot:
— Redzi, dārgā, Jēcim atteikt nekādi nedrīkst. Viņš ir mana priekšnieka labākais šaha partneris. Bez tam viņš ir liels muldoņa, izpļāpās un iztaisīs mani par pēdējo skopuli. — Tad jau priekšnieks ar savu madāmu arī jāsauc! — sieva uztraukusies noplātīja rokas. — Tik un tā Jēcis izzvanīs, ka bijis pie mums. — Ta ir, — piekritu. — Tev gudra galviņa. Starp citu, priekšnieka
pacienāšana var nākt tikai par labu. Pie viena arī vietnieku ar cienīto uzaicināsim. Citādi nebūs glīti. — un tavi kolēģi teiks, ka tik lunkans pie- līdējs kā tu pasaulē vēl nav bijis! — Ko darīt? — Astoņi, desmit, septiņpadsmit, divdesmit divi, — sieva skaitīja. — Kopā iznāk trīsdesmit viens cilvēks. — Mja, izmaksās sālīti. Bet lai tā būda ruc! — atmetu ar roku. — Tikai būtu augstākā mērā nesolīdi rīkot tik plašas viesības un nepaaicināt miesīgo brāli. — Ar visu ģimeni? — sieva ievaimanājās. — Apžēlojies, tur taču pieci cilvēki un sievasmāte, kas visur velkas līdzi. Es tikai smagi nopūtos.
— Nu vai zini, — sieva sadusmojās, — tad man jāataicina abas māsas ar vīriem. Citādi viņas ļoti apvainosies. — Bet man krusttēvs Alberts ar krustmāti Ženiju. — Tas nu ir par daudz! — sieva sašutumā piesarka. — Man taču ari ir mamma un papus! … — Un man vienīgā māsīca Vija ar ģimeni. — Tad es aicināšu Zelmu. Viņa ir mana labākā draudzene, un viņu mājās mūs vienmēr uzlūdz. — Aicini! — šoreiz es neizturēju. — Kaut vai pašu velnu un viņa vecmāmiņu! Es parādā nepalikšu. Atnāks mani labākie draugi Kārlis, Alvis un Žanis ar sievām un bērniem.
— Tu esi traks! — sieva jau spiedza. — Alvja sieva visu izpļāpās mana direktora sievai, viņas ir draudzenes. Būs briesmīgs skandāls. Tad ir jāsauc arī mans direktors! — Un vietnieks un visi tavi darba biedri, vai ne, un viņu draugi un draugu draugi! — es kliedzu un dauzīju kājām gridu. — Jāsauc! — sieva brēca un plēsa sev matus. — Un vēl tavs nolāpītais tēvabrālis Pēteris. Tas jau nomirs aiz skaudības, kad uzzinās, cik izdzerts un apēsts bez viņa. — Glābiņš! — man uzreiz kļuva viegli ap sirdi. Pacēlu klausuli un uzgriezu numuru. — Pēteronkul? Tu esi Pēteris vai neesi?
— It kā būtu… — otrā vada galā atskanēja ne visai droša balss. — Es tak gribu tevi apsveikt, apkampt un novēlēt laimes! — Par ko? — večuks sastostijās. — Par to pašu, Pēteronkul! Vārdu sakot, gaidi ciemiņus! — moži pateicu un pakāru klausuli. Atviegloti nopūtušies kā pēc smaga darba, abi ar sievu atlaidāmies klubkrēslos.
ir bijis gadījums — Ļoti lūdzu, — uzsmaidīju pansionāta reģistratorei, pasniedzis savu pasi, — ievietojiet mani vienā istabā ar inteliģentu cilvēku. Citādi, pati saprotiet.. . Reģistratore mani saprata un ievietoja vienā istabā ar ārstu. Mēs ātri iepazināmies, paēdām vakariņas un, staigājot pa dārzu, sirsnīgi aprunājāmies: — Medicīna ir atpalikusi! — es teicu savam kaimiņam. — Ārsti bieži vien uzstāda kļūdainas diagnozes, izraksta nederīgas zāles. Ir bijis gadījums, ka cilvēkam, kurš bija saslimis ar angīnu, iepotēja vēja bakas, bet manam svainim ārsts pret klepu bija izrakstījis rīcineļļu.
Vai tas kur dzirdēts?! Nē, brāl, es neticu šodienas medicīnai, man pašam ir sava ārstēšanas metode — kompreses. Aukstas, siltas, karstas kompreses palīdz pret visām kaitēm. Ārsts gan visādi mēģināja aizstāvēties un apgāzt manus argumentus, bet nekā — man ir dzelžaina loģika. Trešajā dienā pašā strīdus karstumā viņš neuzkrītoši paņēma savu ceļasomu un aizbēga. Nākamais kaimiņš bija advokāts. Viņš laipni pasniedza man roku, apjautājās par dzīvi, un mēs drīz vien jau draudzīgi tērzējām. — Tumša lieta ir tā jūsu tiesas padarīšana! — pateicu viņam acīs. — Katram sava
taisnība. Vēl esmu novērojis: jo ilgāk advokāts runā, jo bargāks tiek piespriests sods. Par pantiem un likumiem nestāstiet! Es tajā jurisprudencē šo to sajēdzu — ne vienu vien tiesas prāvu esmu noklausījies. Ir bijis gadījums, kad… Advokāts nez kādēļ manī vairs neklausījās. Viņš aizgāja otrā dienā pēc pusdienām, kad biju vannā. - Par kibernētiku man ir diezgan
pilnīgs priekšstats, — klāstīju savam jaunajam kaimiņam inženierim, — tikai nekādi nevaru piekrist, ka mašīna spējīga domāt tāpat kā cilvēks. Pieņemsim, automobilis pārvadā kravu, to pašu dara arī zirgs. Taču domāt tāpat kā zirgs mašīna nespēj. Inženieris ilgi un pacietīgi skaidroja par kibernētiskām mašīnām, bet pierādīt man neko nevarēja. Esmu taču vispusīgi intelektuāls cilvēks. Klausījos, klausījos, tad pārgāju pretuzbrukumā. Uz rīta pusi inženieris padevās, atzina, ka viņam trūkstot zināšanu šajā nozarē, bet pec vakariņām klusītiņām nozuda … Ar pēdējo kaimiņu sadraudzībā notērzējām tikai vienu vakaru. Ap pusnakti nosalis skrēju pie direktora un lūgtin lūdzu citu istabu. Neko darīt! Sis kaimiņš bija…
bokseris‌
apaļie skaitļi — Paklau, Ģirliņ! — Proforgs Uksis mani pakratīja aiz pleca. — Vai zini, kas rīt par dienu? — Nezinu, — pētoši ielūkojos viņam acīs. — Ak tu Nezinitis! Rīt divdesmit pirmais — Garajam Ješkam jubileja. Apaļš skaitlis — būs trīsdesmit pieci gadiņi. — Kādam Ješkam? — apmulsu. — Tu man te neizliecies, ka Ješku nepazīsti, — Uksis neapmierināts iesaucās. — Ješka no trešā biroja. Viņš mums toreiz veselu kasti šampanieša izmaksāja un grandiozu ļembastu sarīkoja. Vai tagad atceries?
Piekrītoši māju ar galvu, kaut gan nekādā ļembastā nebiju piedalījies un par Ješku man bija gaužām miglains priekšstats. — Nu tad tā, — Uksis priecīgs turpināja, — mēs nolēmām viņu kolektīvi apsveikt un pasniegt kārtīgu dāvanu. Es sačamdīju kabatā trīs rubļus un iegrūdu Uksim saujā. Tikko biju iedziļinājies darbā, ietrinkšķē- jās telefons. — Ģirtiņ, mīļais, — klausulē čivināja rasētājas Olas maigā balstiņa, — biju atnākusi, bet tevi nesastapu. Vai tu nebūtu tik labiņš un neattecētu pie manis? — Kas noticis? — vaicāju. — Redzi, Vijiņa, tāds maigs radījums. Viņa agrāk strādāja mūsu birojā,
atceries, mana draudzenītc. — Mirusi? … — Tu esi traks! — Oļa iesaucās. — Viņa ir saderinājusies, un mēs gribam nopirkt viņai… Tālāk neklausījos. Nometu klausuli. Izvilku no maka atkal trijnieku un aiznesu Olai. . Kad atgriezos, pie mana galda jau stavēja mūsu arodgrupas sadzīves sektora vadītāja biedrene Kuplina. Viņa lūdza mani iemest aci garu garā sarakstā, tad medainā balsī paskaidroja: — Redzat, Ģirtiņ, jūs esat jauns darbinieks, vēl nezināt mūsu tradīcijas. Lūk, Velta Cepkūciņa nesen aizgāja no darba pēc pašas vēlēšanās. Mēs nolēmām viņai kaut ko uzdāvināt. Vai jūs būtu pret…
— Nekādā gadījumā, — pasteidzos atbildēt. — Cik jāmaksā? — Trīs rublīši. Bet te vēl šis tas pie viena nokārtojams. Lūk, mūsu cienījamā priekšnieka sievasmātei apaļi septiņdesmit pieci apritējuši. Kolektīvs nolēmis … — Ļoti patīkami, — nomurmināju. — Bet Kukainītis ar savu otro sievu laimīgi nodzīvojis jau piecus gadus, — viņa turpināja. Es sameklēju naudas maku. — Pagaidiet, nesteidzieties! — Kuplina mani atturēja. — Tas vēl nav viss. Izrādījās, ka Jānis Penkūks nupat beidzis maksāt alimentus, Arnolds Karstpauris jau pusgadu nav bijis atskurbtuvē. Un Ludim
Paunam piedzimis ārlaulības bērns. Kolektīvs bija nolēmis viņus visus sirsnīgi apsveikt. Es izkratīju maku, izgriezu kabatas ar oderi uz āru, sagramstīju visu līdz pēdējai kapeikai un paliku vēl divus rubļus parādā. Kādu brīdi pavadīju pārdomās. Tad aizgāju pie Kuplinās, paņēmu glīti nodrukātu iestādes darbinieku sarakstu un sāku apstaigai visus pēc kārtas. Biedri maksāja savus trīs rublīšus nekurnēdami. Vienīgi proforgs Uksis aizdomīgi pašķielēja. — Paklau, — teicu un kratīju viņu aiz pleca. — Vai tu zini, kas šodien par dienu? — N-nē, nezinu, — viņš saslostījās un vaicājoši pavērās manī.
— Šodien divdesmitais. — Nu un tad? — Līdz algai vēl desmit dienas, bet man nav trīs kapeiku, ko aizbraukt mājās. — Nu zini, — proforgs bija sašutis. — Tas lāču nav nekāds svinīgs gadījums! — Bet es jūsu iestādē šodien strādāju tieši piecpadsmito dienu … — A, tā ir cita lieta! — Un viņš iegrūda man saujā rubli.
patvaļnieki Tā bija visjaukākā diena manā mūžā. Es saņēmu orderi uz trlsistabu dzīvokli ar visām ērtībām jaunā mājā. Vai tā nav laime! Jautro dziesmiņu svilpodams, tecītiņām aizdrasēju uz namu pārvaldi pēc atslēgas. Pa ceļam saulīte maigi sildīja manu pakausi. Pretimnācēji mīlīgi smaidīja. Tikai namu pārvaldē sejas bija tādas kā padrūmas. Taču es savā svētlaimē to nemaz neievēroju. Atskurbu tikai tad, kad ieklausījos pārvaldnieka ķērkstošajā balsī. — E-ē-ē, kūmiņ, viltīgs tu esi! Domā te muļķi vien sēž un ar ausīm klapē.
Hē! Lai atslēdziņas viņam iedodu! Redzēji, ko viņš grib! Pats ievāksies jaunajā dzīvoklītī, bet vecajā atstāsi sievasmāti vai vēl labāk — ielaidīsi savus čomus. Ej pēc tam pamēģini šos patvaļniekus dabūt ārā! Nekā nebūs, draudziņ! Vispirms atnes man izziņu ar apaļo zīmogu, ka istabu esi pilnīgi atbrīvojis, saproti? Viņš pažvadzināja atslēgu saišķi mana deguna priekšā un iegrūda atvilktnē. Neko darīt, kātoju atpakaļ uz veco pārvaldi. — Pareizi vien ir, — pārvaldniece saprotoši pamāja. — Izziņu katrā ziņā dosim, tikai vispirms izvāciet mantiņas. Mēs dzīvokli aizzīmogosim un sastādīsim aktiņu. — Viegli teikt, — prātoju, —
izvāciet mantiņas? Kur tad tās lai lieku, ja jaunajā dzīvoklī iekšā netieku? — Ari pagalmā, pagrabā un bēniņos nedrīkst neko atstāt,— pārvaldniece it kā uzminēja manu domu. — Zinām šos patvaļnieku gājienus. Atstāj tur grabažas, tad uzlauž durvis un ievācas no jauna. Neko darīt. Salīgu smago taksometru. Uzlādēju savu iedzīvīti un braucam uz namu pārvaldi pēc izziņas. Bet, ak kungs, par vēlu, tur jau tukšs un kluss. Kamēr mēs kravājāmies, bija uznācis vakars. Bet otrajā dienā pārvaldniece pieņēma apmeklētājus tikai pēcpusdienā. Atkal nekā. Likāmies uz auss turpat, mašīnas kravas kastē. Nākamajā dienā mums laimējās. Pārvaldniece visžēlīgi atradās savā rezidencē, un uz vakara pusi izziņa bija
rokā. Kad piebraucām pie jaunās mājas namu pārvaldes, pieņemšanas laiks tikko bija beidzies. Vajadzēja gaidīt līdz rītam. Bet mēs neskumām. Mums jau bija pieredze. Trešajā dienā, saņēmuši atslēgas, laimes pārpilni steidzāmies uz jauno dzīvokli. Uzkāpu piektajā stāvā un stūmu atslēgu caurumā. Bet te, skatos, durvis pašas atsprāgst vaļā, bezbikšains knēvelis aizspurdz man garām un nošļūc pa margām lejā. — Patvaļnieki! — man kā zibens iespēra. — Dzīvokli ieņēmuši patvaļnieki! — Ek, kūmiņ, manu kūmiņ! — namu pārvaldnieks pārmetoši šūpoja galvu. — Nenosargāji savu dzīvokli! Tagad būs gara pen- terc. kamēr tos dabūsim laukā.
Bet tikmēr padzīvo vien, vecīt, sava istabelē. Nokārtiem deguniem griezāmies atpaka]. Bet — ak vai! Man tak istabas vairs nav… Kabatā ir tikai izziņa ar apajo zīmogu, ka esmu telpas patiesi atbrīvojis. Tagad nu mitinājāmies smagā taksometra kravas kastē un maksājam īri, cik skaitītājs prasa.
franču smaržas Citiem vīriem Astotais marts ir prieku diena, man tīrā sodība. Iztapt sievai, nopirkt viņai dāvanu pa pratam ir gaužām grūts uzdevums. Pamēģini pasniegt pat vispraktiskāko un sievietei nepieciešamāko, nu kaut vai zeķes. — Dieniņ stundiņ! — viņa tādos gadījumos mēdz salikt plaukstas kā lūgšanā. — Kur tu esi redzējis, ka sieviete manā vecumā valkā tik tumšas zeķes un vēl ar vīli! Nopirksi somiņu, izrādās, tāda sen vairs nav modē. Kabatas lakatiņus dāvināt nedrīkst — tas ir uz raudāšanu. Kā redzat, ar dāvanām man nekad nav veicies, tāpēc šogad stingri apņēmos
nopirkt īsto. Manai sievai ir ieradums pēc darba izdarīt nelielu apgaitu pa veikaliem. It īpaši viņai patīk papētīt jaunumus. Parasti šāda rīcība mani kaitināja, taču šoreiz nolēmu šo sievas vājību mērķtiecīgi izmantot. Es pacietīgi un bez ierunām sekoju viņai no skatloga līdz skatlogam, no veikala veikalā, no letes līdz letei. Uzmanīgi ieklausījos viņas spriedumos par dažādām mantām, lietām un priekšmetiem. Taču nekā jēdzīga izlobīt neizdevās. Vienas esot nesmukas un bezgaumīgas, citas atkal zemas kvalitātes. Parfimērijas veikalā pie letes plecīgs vīrs
grozīja rokās nelielu pudelīti greznā kārbiņā. — Izrakstiet, lūdzu! — viņš teica pārdevējai. — Franču smaržas! — mums blakus skaudīgi nočukstēja glīta dāma. — Bet tās ari maksā! — Mīļākajai nesīs! — nīgri izmeta izčākstējusi večiņa. — Sievai
neviens tādas nepirks. — Kāpēc tā? — mana laulene iejaucās sarunā. — Vai tad sieva labas smaržas nav pelnījusi? — Ellē! — jutos uz zaļa zara. — Tagad zinu, ko dāvināšu sievai Astotajā martā. Saņēmis algu, svilpodams aizgāju uz veikalu un nopirku franču smaržas. Kad svētku rītā pasniedzu tās sievai, viņa bija ļoti priecīga. — Cik burvīgi smaržo! — viņa vēl un vēl lika lās pie deguna. Tad apgrieza kārbiņu otrādi un ieraudzīja cenu. — Dieniņ siundiņ! — sieva iekliedzās un salika plaukstas kā lūgšanā. — Šitādu naudu tas ēzelis izmetis laukā! Tu maz apjēdz, cik daudz vērtīgu mantu par to varētu iegādāties saimniecībai!
Āķis biogrāfijā Kadru daļas inspektors Seskudruva vēlreiz pāršķirstīja dokumentus, dziļdomīgi pakasīja aiz auss un sāka lēni griezt telefona ripu. — Hallo, vai biedrs Melnis? Paklausies, kolēģi, pie jums strādā inženieris Puķusūna. Kas viņš par vīru? Labs speciālists? Inteliģents cilvēks, tu saki, ko? Āķis? Kas par aķi? Ak šitā, sievas tēvocis… Saprotu. Vārdu sakot, biogrāfija. Labi, paldies par informāciju, — un Seskudruva nolika klausuli. — Sievas tēvocis, sievas tēvocis, — inspektors kā operetē nodziedāja, pabun- goja ar zīmuli pa galda stiklu, piecēlās un aizsoļoja pie galvenā
inženiera. Cieši aizvēris smagās, ar tumšu derma- tīnu apvilktās durvis, viņš ērti iekārtojās atzveltnes krēslā, aizsmēķēja un sacīja: — Puķusūnu darbā pieņemt nevarēsim. — Kāpēc? Slikts darbinieks, vai? — To gan nevarētu teikt, bet viņam, redzat, hm… tāds mazs āķītis biogrāfijā: sievas tēvocis … — Seskudruva daudznozīmīgi apklusa. — Zēl, — galvenais inženieris noplātīja rokas. — Labs speciālists mums ļoti vajadzīgs. Bet, ja jau nevar… Vārdu sakot, lūdzu, pa- informējiet direktoru. — Sievas tēvocis, āķis biogrāfijā! — direktors neapmierināts rūca. — Kas tur var būt ar to sievas tēvoci? Angļu
lords vai amerikāņu multimiljonārs? Bet varbūt apcietināts par izšķērdēšanu? Rauj viņu jupis! Man speciālists vajadzīgs, nevis sievas tēvoča biogrāfija! — un, pacēlis klausuli, sāka griezt telefona ripu. — Sveiks, kolēģi! Te direktors Ziemiņš! Mēs gribam jums inženieri Puķusūnu nokaritēt, piedāvājam augstāku amatu un lielāku algu. Vai nebūs žēl atdot? Ak, nebūs vis? Klau, bet kas viņam tur ir ar to sievas tēvoci? Viss kārtībā? Dzīvo un strādā? Nekā nesaprotu. Tad varbūt agrāk… arī nē? Ko? Viņš ir mūsu ministra vietnieks?!… — Paklausieties, mīļo cilvēk, — direktors pēc mirkļa sacīja kadriniekam, — to tipu mēs nepieņemsim nekādā gadījumā!
kautrīga meitene Ilga bija pievilcīga meiča ar gaišiem matiem, zilām acīm un strupu dcgunteli. Kad viņa gāja, gurnos līgani šūpodamās, puiši vienmēr ilgi skatījās viņai nopakaļus. Miltiņš iepazinās ar Ilgu kādā ballē. Viņa bija moderni ģērbusies, labi dejoja. — Vai jums šeit patīk? — viņš vaicāja. — Aha, — skanēja atbilde. — Vai bieži apmeklējat šo klubu? — Aha. — Vai drīkstu jūs aicināt rīt uz kinoteātri? — Aha. Ilga bija kautrīga meitene. Teātrī un
kino- izrādēs viņa aizrautīgi sekoja notikumiem, un Miltiņu apņēma skaistuma un noslēpumainības atmosfēra. Viņš lūkojās savā iecerētajā, aizmirsis visu pasauli. Kad Miltiņš vienā jaukā dienā apciemoja Ilgu kopmītnē, viņa ieslēdza televizoru, nosēdās viņam blakus un ar lielu labpatiku noskatījās visu, ko tovakar rādīja. Kad dzimtsarakstu nodaļas darbinieks viņai jautāja, vai viņa vēlas kļūt par Miltiņa sievu, Ilga jautri atbildēja: — Aha! Pec kāzām viņi nodzīvoja gandrīz mēnesi, neizrunājuši nevienu būtisku vārdu. Bet tad beidzot Ilga sāka runāt pa īstam.
— Smurgulis! Sprāgoņa! Gnīda! šis te ķēms nelaidīšot mani uz balli! — viņa kliedza. — Prātu pavisam izkūkojis! Pasvilpšu, un puikas tevi mīkstu pataisīs! Ar tādu lempi kopā nedzīvošu! Nedzīvošu! Vai dzirdi? — Aha, — Miltiņš atbildēja, paņēma savu koferīti un klusītiņām uz pirkstgaliem izlavījās no mājām.
dzert vai nedzert, lūk, jautajums Tematisko vakaru par alkohola kaitīgumu atklāja pats arodkomitejas priekšsēdētājs. — Žūpība ir mūsu galvenais ienaidnieks, — viņš teica, — dzērājs vienmēr kavē darbu, grauj disciplīnu, ražo brāķi, ar ko nodara valstij lielus zaudējumus! «Pareizi,» nodomāju, «mūsu Kaķrozītis pat krāc uz skrūvbeņķa, kad ir iešņabojies.» Tad runāja jurists: — Dzērumā tiek izdarīti visneģēlīgākie noziegumi, — viņš klāstīja,
— krogus brālis ir posts ģimenei, rupjš, despotisks, ķildīgs, viņš piekauj sievu, bērnus … Reibumā šoferi izdara avārijas, bet pilsoņi nokļūst zem satiksmes līdzekļiem. «Lai dievs pasargā!» smagi nopūlos, un sviedri pārklāja manu pieri. Nākamais uzstājās mūsu ārsts: — Alkohols ir inde, kas iznīcina organisma šūnas, nobeidz aknas un smadzenes, sabendē sirdi, novājina nervus, dzēruma trakumā cilvēkam rādās halucinācijas: žurkas, peles, čūskas. Bēgot dzērājs bieži vien izlec pa logu un nositas. Ak, šausmas! Žurkas, peles, čūskas, — es sausām lūpām atkārtoju, un salti drebuļi skrēja pār manu muguru. — Defektīvi bērni un psihopāti visvairāk dzimst alkoholiķu ģimenēs! —
ārsts pacēla balsi. Es nobālēju un atkritu augšpēdus. Atjēdzos, kad ārsts man bāza pie deguna ožamo spirtu. — Paldies, dakter! — čukstēju vājā balsi. — Es vairs nekad nedzeršu, goda vārds, nevienu lāsīti mutē neņemšu, paldies par mācību. Pa ceļam uz mājām iegriezos pārtikas preču veikalā. Redzu: uz plauktiem dzirkst un vizuļo daudzkrāsainas pudeles — liķieri, vīni — saldie, sausie, stiprinātie, kādus tik sirds kāro, bet pašā vidū neona gaismas reklāma — pudele starp diviem vīnogu ķekariem. Man negribējās vairs ne desas, ne sviesta, ne siera, — gribēju vīnu. Saņēmu dūšu. aizvēru acis un izskrēju no veikala. Kad pacēlu plakstiņus, mani apžilbināja milzīga, koša
gaismas reklāma «Alus automāts». Divi vīri gulēja tepat uz bruģa, kādi pieci seši meta cilpas, bet pārējie kāvās pavārtē. — Ei, vecais, sastiķēsim polšu! — Kaķ- rozītis ieķērās man piedurknē. — Pie velna! — izmisīgi iekliedzos un, sažņaudzis dūres, metos bēgt. Bet talu netiku, uzdūros plašam un gaišam iluminētam skatiogam. Zem varavīksnainas reklāmas tur bija salikti dažadu šķirņu degvīni, konjaki, liķieri… Tas nu bija par daudz … Vienā rāviena iedrāžos specializētajā veikalā, paķēru no letes tukšu pudeli un ar sparu ietriecu plauktā. Tad pārmetos pāri letei un sāku sist degvīna pudeles pret grīdu. — Tā, tā jums vajag, jūs gribat mani iedzīt postā, izārdīt manu ģimeni, sabendēt sirdi, aknas, padarīt traku,
ieslodzīt cietumā, gribat, lai man būtu defektīvi bērni, psiho- pāli. Neizdosies! — auroju pilnā kaklā. —Es jūs iznīcināšu ātrāk! — Redziet nu, kas iznāca! — tiesnesis nožēlojoši kratīja galvu pēc tam, kad bija piespriedis man sodu par huligānismu, — es vienmēr esmu teicis, ka dzeršana nekad pie laba nenoved!
īstie vīrieši — Tikai komandējumā vīrietis var justies īsti brīvs un neatkarigs, — teicu, ērti iekārtojies uz vagona augšējā plaukta. — Mājās pat svētku dienās nav miera: «Antiņ, esi tik labiņš un izmazgā grīdas! Antiņ, palīdzi izgriezt veļu! Antiņ, aizej ar bērniem pastaigāt!» Un kas es viņai par Antiņu, ja mani sauc Antons! Darba esmu cienījams cilvēks, bet mājās īsts melnstrādnieks. — Ho, ho, — sarkastiski iesmējās mans ceļabiedrs, — kas jūs esat par vīrieti, ja ļaujat, lai sieva kāpj jums uz galvas? Es gan šito modi iznīdēju pašā saknē. Vai tādēļ apprecējos, lai mazgātu grīdas un berztu kastroļus? Ha, ha. Nav
vēl piedzimusi sieviete, kurai izdotos man uzlikt sakas. Ar lielu interesi tovakar noklausījos daudz dažādu padomu, kā jāuzvedas īstam vīrietim. Brauciena galapunktā mēs ar ceļabiedru izšķīrāmies. Es apmetos viesnīcā un sāku kārtot savas dienesta darīšanas. Tikai nedēļas beigās, kad komandējuma uzdevums bija tikpat kā izpildīts, atcerējos vērtīgos padomus un nolēmu mazliet izklaidēties. Pilsētas vienīgajā kafejnīcā apsēdos pie loga blakus pievilcīgai tumšmatei, kura nesteidzīgi sūca kokteili. — Vai jūs nepateiktu, kā nokļūt Liepu ielā? — iejautājos, lai uzsāktu sarunu. — Esmu iebraucējs. Tumšmate šķelmīgi piemiedza acis,
uzmanīgi nopētīja manu seju, tad uzsmaidīja. — Zinu, es tur netālu dzīvoju, ja gribat, varu jūs pavadīt. Pa ceļam tērzējām par šo un to, bet, kad bijām pie mērķa, negaidīti atzinos: — Patiesību sakot, es nemaz nesteidzos, man ir ļoti patīkama jūsu sabiedrība, un, ja jums nav nekas pretī, mēs varētu turpināt sarunu viesnīcas restorānā. — To gan ne, — mana sarunu biedre noraidoši kratīja galvu, — bet… — viņa atkal šķelmīgi piemiedza acis, — pasēdēt kādu brīdi mēs varam ari pie manis. Priekšlikums bija vilinošs. Pa ceļam nopirku pudeli konjaka, un drīz vien mēs jau tērzējām gaumīgi iekārtotā istabā.
— Gribu jūs brīdināt, — saimniece pēkšņi sacīja, — mans vīrs pašlaik atrodas komandējumā. Starp citu, viņš ir ļoti nejauks un greizsirdīgs. Tāpēc iegaumējiet: ja vīrs atgriezīsies priekšlaikus, jums būs jātēlo grīdu vaskotājs. Te, lūdzu, priekšauts, vasks un grīdu vaskojamā suka. Tikko viņa bija apklususi, pie durvīm atskanēja trauksmains zvans. Es nometu svārkus, atlocīju piedurknes un sparīgi ķēros pie darba. Nojauta daiļavu nebija vīlusi. Tas tiešām bija greizsirdīgais vīrs. Liels, spalvains, ar atkarenu žokli, viņš savām mazajām ačtelēm aizdomīgi nopētīja mani no galvas līdz kājām un nomierinājās tikai tad, kad sieva nez no kurienes izvilka un pavicināja šim deguna priekšā
pakalpojumu kombināta darba uzdevumu. Es nostrādāju četrrāpus gandrīz piecas stundas. Kad beidzot sviedrains, netīrs un pārguris streipuļoju prom, saimniece nevērīgi pameta man ar roku un sacīja: — Kasē jau samaksāts! Nokļuvis svaigā gaisā, apstājos, lai mazliet atvilktu elpu. Bet te skatos, no parka krūmiem izlien tumšs siluets un nāk man virsū. Es pa labi, viņš pa labi, es pa kreisi — viņš arī. «Tā tik vēl trūka, lai mani aplaupītu,» nodomāju un metos bēgt. Sis man pakaļ. Nelaimīgā kārtā es paklupu un paliku turpat alejas malā guļot. — Ak, jūs tas esat, — izdzirdu virs galvas pazīstamu balsi, un toreizējais ceļabiedrs, kas bija devis tik daudz
vērtīgu padomu, kā apieties ar sievietēm, palīdzēja man piecelties. — Ho, ho, ho, tātad arī jūs iekrilāt! — viņš sarkastiski smējās. — Es vakar tai dā- miņāi visus logus, durvis un grīdas nomazgāju, noberzu kastroļus un iztīrīju tepiķus…
oriģināla tema — Neder, — literārais līdzstrādnieks īgni kratīja galvu. — Neder. Par māņticību, mīļo cilvēk, jau daudz rakstīts. Turklāt ļoti līdzīgu stāstiņu nesen ir sacerējis mūsu darbinieks Sviķis. Es saplēsu humoresku un uzrakstīju citu — par birokrātu. Līdzstrādnieks to uzmanīgi izlasīja, pakasīja zodu un teica: Nav slikti, bet kaut ko tādu esmu jau lasījis. Pareizi, poļu satīriķis Plcšaks ir izmantojis šo tēmu. Tiesa, mazliet cilā plāksnē, bet vienalga … Otro humoresku sadedzināju krāsnī. Pēc nedēļas atnesu trešo — par pielidēju. — Sī tēma ir tik novazāta, — līdzstrādnieks pārmetoši mani uzlūkoja,
— tik veca kā mūsu pasaule. Jau Cehovs savā laika ir seglojis šo zirdziņu. Meklējiet, draugs, jaunu, oriģinālu, svaigu sižetu, tādu, kas nekur un nekad vēl nav bijis. Sestdienas vakarā sacerēju jautru skeču par sadzīves pakalpojumu tēmu. Svētdien klausījos humora pusstundu un … Va velns, tas taču ir mans skečs, tikai cepures vietā jaunas kurpes! Kads Ļeņingradas satīriķis man jau bija aizsteidzies priekšā. Trīs dienas nebiju spējīgs pat domāt par rakstīšanu. Tad nedēļu bizoju apkārt, meklēdams svaigu sižetu: apskraidīju rūpnīcas, iestādes, slaistījos pa parkiem, skvēriem, vizinājos trolejbusos un tramvajos, bet — nekā. Beigu beigās man apnika, un es aizbraucu uz laukiem.
— Vadzi, dēliņ, — šļupstēja mans vectētiņš, atspiedies uz spieķīša, — senos laikos tiku dzirdējis šitādus pekstiņus … Izrāvu bloknotu un pierakstīju. — Kolosāli! — izlasījis manu jauno humoresku, līdzstrādnieks aizgrābts iesaucās. — Svaiga doma, agrāk nedzirdēts sižets, vārdu sakot, oriģināls gabals. Ieliksim jau nākamajā numurā!
patmīļa bojāeja Izkāpis no vilciena, ar diviem smagiem koferiem aizvilkos līdz bagāžas glabātavai. Tur atdūros pret masīvu slēdzeni — glabātava aizslēgta, kaut gan košs uzraksts vēstīja, ka tai bez pārtraukuma jāstrādā visu diennakti. — Nejēdzība! — izgrūdu caur zobiem. — Kur tad es nakts laikā ar visu šo smagumu dēšos? — Ko brīnāties? — aiz muguras izdzirdēju ķērkstošu balsi, un man blakus nostājās pusmūža virs ar apaļu seju, salmu platmali un platām jo platām biksēm. — Pieņēmējs aizgājis nosnausties, — vīrs turpināja, —cilvēks vien ir: izgulēsies, atnāks.
— Bet viņš taču atrodas darbā! — Ai, kāds jūs esat neapzinīgs! — mans sarunu biedrs iekarsa. — Dodiet šim uz karstām pēdām mantu glabātavu! Vai jūs zināt, ka agrāk tādas glabātavas vispār nebija? Un ļaudis iztika. Varbūt vecītim miegs daudz vajadzīgāks nekā jums glabātava. Jābūt taču iejūtīgam! Bet jus esat īsts patmīlis. Kā nav kauna. Es piesarku līdz ausu galiem, nodūru acis, paķēru savus koferus un aizklunkuroju neatskatīdamies. Ap pusdienas laiku iegriezos ēdnīcā. Tur bija gara rinda, bet oficiante vienā mierā tērzēja ar kādu paziņu. — Nelietība! — iekliedzos un pieprasīju sūdzību grāmatu. — Rimstieties, jaunais cilvēk! — pārmetoši ierunājās pazīstamā balss, un
vīrs aizvēra grāmatu. — Tā taču nedrīkst, — spurojos pretī, — ļaudis grib paēst, laika maz „ . — Neuztraucieties par ļaudīm! Ēdēju daudz, bet viņa, nabadzīte, viena. Pamēģiniet tā paskraidīt ar paplāti! Jūs taču viņai neļaujat pat elpu atvilkt, ne ar cilvēku aprunāties. Varbūt šī saruna viņai ir ļoti svarīga, varbūt no tās daudz kas atkarīgs jaunietes dzīvē. Bet jums tik vien rūpju kā par savu vēderu. \ Man kļuva neērti, un es nepaēdis klusītiņām gar maliņu, gar maliņu vien aiztipināju prom. > Viesnīcā vietu bija maz, bet gribētāju daudz. Kad pamanīju vīru ar platmali, ātri apjēdzu, ka jābūt apzinīgam — vispirms jāpadomā par citiem, galvenokārt — par nabaga administratoru, un tādēļ
pārnakšņoju parkā uz sola. Kinoteātrī atdevu savu biļeti druknam tēvainim, kas, ar elkoņiem ceļu tīrīdams, bez rindas lauzās uz kasi. Man kļuva skaidrs, ka šim cilvēkam ir sevišķa nepieciešamība noskatīties filmu, varbūt no tā viņa dzīvē daudz kas atkarīgs. Pārbraucis mājās, atteicos no savas algas kāda dzērāja labā. Viņam taču bija lielāka vajadzība nekā man! Sievu pierunāju aiziet pie drauga, kas, cik man zināms, jau sen viņu mīlēja, bet pats aizbraucu un apmetos uz dzīvi tajā jaukajā pilsētiņa, kur mani tik atri un sekmīgi izārstēja no patmīlības. Kādā tveicīga vasaras dienā, peldot upes vidū, pēkšņi sajutu ikros krampjus. Pārsvie- dos uz muguras, sāku kustināt un masēt kājas, elsot un laist burbuļus.
Te pēkšņi dzirdu virs galvas: — Pilsoni, neduļķojiet ūdeni! Ne jau viens jūs te peldaties. Citi arī ir cilvēki. Neesiet taču tāds patmīlis! Uz tilta stāvēja viņš — virs ar apaļo seju, salmu platmali un platām jo platām biksēm. — Bet, mīļais, es slīkstu! — mēģināju taisnoties. — Redzu, bet glābšanas stacijā pašlaik notiek ļoti svarīga sanāksme, tā ka … Es sapratu un tādēļ ar mierīgu sirdsapziņu un izpildīta pienākuma sajūtu laidos dibenā.
inkvizīcija Tovakar jautri sprēgāja ugunskurs, zili zaļas liesmas laizīja skaitāmos kauliņus. Drīz vien no pagalmā samestās skaitekļu kaudzes pāri palika melni, apkvēpuši režģi. Sprediķoja pats priekšnieks Varapauris: — No skaitekļiem esam tikuši vaļā uz mūžu mūžiem, — viņš svinīgi pasludināja, — sākot ar šodienu, mums kalpos skaitļošanas mašīna. Iegaumējiet, nevienu aprēķinu, pat divreiz divi, nepieņemšu, neparakstīšu, par darbu algu nemaksāšu, ja tas nebūs izrēķināts ar šo mašīnu! Otrā rītā saņēmām pēc svaigas tipogrāfijas krāsas smaržojošas iesnieguma anketas. Ar trekniem, melniem
burtiem bija nodrukāts: «Iesniegums skaitļošanas birojam», tālāk sekoja jautājumi: «Iesniedzēja uzvārds, vārds, tēva vārds, nodaļas vai ceha nosaukums, izpildāmā darba profils, mērķis, nozare; vai darbs plānā paredzēts, vai tas ir ārpusplāna darbs, ar ko pamatota darba nepieciešamība… pavisam četrdesmit divi jautājumi pēc mūsu atjautīgā priekšnieka izstrādātās formas. No tā laika mūsu iestādes dzīve ievirzījās jaunās sliedēs. Caurām dienam rakstījām garus jo garus iesniegumus pat vissīkākajiem rēķināšanas darbiem, centīgi pildot visas ailes. Stundām ilgi stāvējām rindā pie biroja
durvīm un smēķējām, gaidot atbildes. Un tad atklājās, ka, izmantojot mūsu prombūtni, kolektīvāielavījušies sektanti. Pirmais sevi atmaskoja rēķinvedis Rieve- lis. Viņš nekvernēja vairs pie
biroja durvīm un nesmēķēja koridorā, bet, nodevis agri no rīta prāvākus rēķindarbus, nosēdās pie galda, sabāza rokas piedurknēs un, griestos lūkodamies, ilgi kaut ko murmināja. Drīz vien dievlūdzēju skaits pavairojās. Rievelim piebiedrojās grāmatvedes Knābāne un Putriņa. Un tā pamazām sasirga visa nodaļa. Nav zināms, kā priekšnieks visu to bija uzodis, bet todien viņš atskrēja gluži zaļš no dusmām. — Atlaidīšu, padzīšu no darba! — viņš brēca. — Piecelties, kad priekšnieks runā! Vienā mirklī visi uzšāvās kājās un zibenīgi nolaida rokas gar sāniem. Piecpadsmit sīku bērnu skaitekļu skaļi atsitās pret grīdu un aizripoja uz visam pusēm.
vai es neteicu? Studenti nav māņticīgi un likteņzīmēm netic. Bet melns kaķis nav nekāda zīme. Tā ir pilnīgi droša lieta. Melns kaķis patiešām nes nelaimi. It īpaši, ja tas šķērso ceļu eksāmenu laikā. Todien, beidzis zubrīšanu, paķēru savus špikerus un metos uz institūtu nolikt pēdējo eksāmenu latīņu valodā. Te pie pašas mācību iestādes, kur bijis nebijis, melns runcis, lēni kustinādams asti, šķērsoja manu ceļu. — Skic! — iebrēcos nelabā balsī un mēģināju runci apiet no priekšpuses, bet šis tik glūn uz mani un turpina ceļu. Es ātrāk, viņš ātrāk, es lēnāk, viņš arī. It kā pats nelabais būtu viņu apsēdis! Tad viņš
pēkšņi pazuda vārtos. Man ceļš bija nogriezts. Atlika pēdējais līdzeklis: trīs soļi atpakaļ un trīs reizes nospļauties pāri kreisajam plecam. — Viens, divi, trīs! — un nospļāvos. — Viens, divi, tīrs! — Māņticība, jaunais cilvēk, — izdzirdu sev aiz muguras antīku balsi, — jau pati par sevi ir neciešama, bet apvienojumā ar cūcīgu uzvedību tā kļūst par piedauzību. Pagriezos — ak, romiešu dievi! — mūsu vecais latīņu profesors ar kabatas lakatiņu slauka savas galošas, uz kurām es biju uzspļāvis. Nu, vai nav taisnība, ka melns kaķis nes nelaimi?
daiļrade Kapzeķitis bija nepielūdzams. — Vai esmu līdzautors vai neesmu?! — viņš kliedza un sita dūri pret galdu. — Ar «Dzirksteles» redakciju es principiāli nekādās darīšanās neielaidīšos. Kaut lai tur desmit draugu un simts paziņu. Viņi maksājot divtik maz nekā «Jaunībā». — Bet «Jaunībai» portfelis pārpilnām pilns, — mēģināju iebilst. — Trim gadiem ko publicēt. Vienīgais, ja būtu kāds šedevrs … — Kur teikts, ka mūsu romānu neatzīs par šedevru? — Kapzeķītis iekarsa arvien vairāk. — Un tomēr labāk nesīsim uz
«Kosmosa» redakciju, — drošs paliek drošs, piecēlos un uzsāku nepacietīgi staigāt šurpu turpu pa istabu. — Uz «Kosmosu»? Kāpēc tad uz «Kosmosu»? — Tur maksā pieklājīgi, gandrīz kā «Jaunībā». Bez tam tur agrāk Cimdiņš strādājis, varēs kādu vārdiņu bilst. — Ak Cimdiņš, šis ausainis! Viņa rekomendācija var tikai izgāzt visu mūsu pasākumu. Mani nervi vairs neizturēja. — Tad meklē pats sev piemērotu redakciju! — Nu labi, — mans līdzautors mainīja toni. — Lai tiek «Kosmosam». Esmu ar mieru. Tikai bez Cimdiņa ieteikumiem. Publikācija žurnālā vēl nav galvenais. Svarīgāk ir izvēlēties mūsu
romānam izdevniecību. — Šķiet, te nav ko ilgi gudrot. — Biju jau nomierinājies. — Iesniegsim «Gaismai». — Nu ja, lai tie izdod vismazākajā tirāžā. Viņiem tak vienmēr: te papīru bads, te plāns apgraizīts. Par sīko atlīdzību? Nav ko! — Nu tad slēgsim līgumu ar «Zinātni». — Ar «Zinātni»? Kāds sakars mūsu daiļradei ar zinātni? — Vadzi, sakars ar zinātni! Tā ir derīga doma! — es priecīgs iesaucos. — Ķersimies tūliņ vērsim pie ragiem. Par ko īsti romānā klāstīsim? — Paklau, — mans līdzautors gurdeni atsaucās. — Atliksim to uz nākamo reizi. Šodien jau tā esam galīgi
izpumpējušies.
zvīņas no acīm Kapeiciņš joņo pa trepēm kā dzelts. — Paklau! — viņš saķer Mazgailīti aiz piedurknes. — Es dabūju ceļazīmi uz sanatoriju. Iedomājies tikai, kad visi jūs, apkakles sacēluši, lietū un vējā laiposiet uz darbu, es cepināšos saulītē un plunčāšos jūrā. Ko cilvēks vēl labāku var vēlēties? — Apsveicu! — Mazgailītis augstprātīgi vīpsnā. — Tu laikam pirmo reizi brauksi viens? — Pirmo, pirmo! — Kapeiciņš priecīgi apstiprina. — Nu tad ienāc pie manis! Pastāstīšu šo to, kas vientuļam braucējam jāzina.
Kapeiciņš grib kaut ko iebilst, bet Mazgailītis viņu ievelk savā dzīvoklī. — Sēdies! Sēdies un klausies, ko es tev teikšu! Sanatorijā būs daudz jauku sieviešu, ne tā kā šeit, mazā pilsētiņā … — Bet es jau nebraucu sieviešu dēļ … — Zinu, zinu, — Mazgailītis, piemiedzis kreiso aci, pārtrauc. — Vismaz man tu netēlo svētuli! Bet, ja gribi labi atpūsties un izklaidēties, pats zini… Sievietēm vajadzīga pieeja! Citādi, draugs, pazudīsi. Vārdu sakot, pirmais bauslis: bīsties no neprecētām, kuras tev izrāda savu labvēlību! Tādas meklē viru. Viņas neapturēs nekādi šķēršļi, un tev var rasties ģimenes nepatikšanas. Labāk centies nodibināt kontaktus ar sievietēm, kas uzskata sevi par neatkarīgām un
turklāt — par vīriešu nīdējām. Tev savukārt būs jānotēlo, ka neieredzi sievietes jau no bērna kājas. Pastaigājoties ar tādu jaunavu, tu dzēlīgi izsmej visus kūrorta pārīšus, kas tik vieglprātīgi metas mīlestības dēkās. Dari to., tik ilgi, kamēr daiļava pateiks: «Jūs neesat tāds kā citi.» Tad vari sākt… Kapeiciņš klausās uzmanīgi un laiku pa laikam kaut ko atzīmē bloknotā. — Toties, ja sieviete precēta, — Mazgailītis turpina, — katrā ziņā jāizdibina, vai viņa mīl savu vīru. Ja nemīl, lieta vienkārša .. . — Bet ja mīl? — Kapeiciņš ieinteresēts vaicā. — Tas mazliet sarežģī situāciju. Bet nekas. Tu nemitīgi viņai stāsti, cik ļoti mīli sievu, cik viņa laba, skaista. Galu
galā tu, dabiski, pamodināsi viņā skaudibu. Tad nomierini jauno paziņu, pasaki, ka viņa gaužām līdzīga tavai sievai. Viņa savukārt stāstīs par vīru. Tu centies būt viņam līdzīgs, tikai nepārcenties. Tā jūs drīz vien abi iejutīsities vīra un sievas lomās … — Pateicos, — Kapeiciņš paspiež Mazgai- lītim roku. — Pateicos. Man kā zvīņas no acīm nokrita . . . Otrā dienā Mazgailītis atkal sastop Kapeiciņu kāpņu telpā. — Tu vēl šeit? — viņš brīnās. — Vai tad neaizbrauci? — Kā redzi, — Kapeiciņš nīgri rūc. — Tu laikam domā, ka esmu absolūts stulbenis un savu jauno sievu vienu atstāšu tik kvalificēta padomdevēja tuvumā?
torte Torte bija brīnumaini izrotātā daždažādiem šokolādes rakstiem un krāsaina krēma puķēm. Mazais Pēcītis nenocietās. Viņš paņēma vislielāko un skaistāko gabalu. Cik tas bija garšīgs! Pat melnais runcis Minka nemitīgi berzējās pie Pēča kājām un ik mirkli aplaizījās. — Kāds tu esi nepieklājīgs, — mamma strostēja Pēcīti, kad viesi bija aizgājuši, — kas tad tā dara?! Labi audzināts cilvēks nekad nepakers no galda lielāko tortes gabalu! Pēcītis, acis nodūris, mīņājās uz vietas. Lielas, dzidras asaras ripoja pāri vaigiem un pilēja uz jaunajām kurpītēm.
— Bet, bet, vai mūsu viesi ir labi audzināti cilvēki? — viņš šņukstēdams negaidīti iejautājās. — Bez šaubām, — māte apstiprināja, un Pēcītis ātri nomierinājās. Nākošo reizi, kad viesi atkal bija sanākuši, Pēcītis rāmi sēdēja pie galda, salicis rociņas klēpī, un pacietīgi gaidīja. Viņš bija pārliecināts, ka katrs viesis izvēlēsies mazāko kumosu un tad uz galda paliks arvien prāvākie, un pēdējais — vislielākais — tiks viņam — Pēcītim. Bet, ak vai! Viesi tā jūsmoja par skaisto
torti, tā slavēja namamāti un nēma lielus, mazus un vidējus gabalus. Pēcītis pat atjēgties nepaguva, kad uz paplātes bija palikušas tikai riekstu drupatas.
atkratījušies — Rīt vēlēsim proforgu! — Vabolīte paziņoja. — Tikai, dieva dēļ, neizvirziet Ķepaini! — Sito pielidēju un karjeristu? Neparko! — Mušiņa trūkās augšā. — Karjerists, tas vēl maigi teikts, viņš ir īsts nelietis! — atsaucās Cīrulītc. — Nelietis un tukšgalvis! — Kublītis piebilda. Es vispār neizteicos, jo Ķcpainis ir mans niknākais ienaidnieks. — Bet kuru tad ievēlēsim? — Vabolīte jautāja. — Varbūt biedreni Mušiņu? — Diemžēl nevaru. Esmu ļoti
aizņemta,— Mušiņa atrunājās. — Tad varbūt… — Nevajag, — Kublītis atgaiņājās, — es netikšu gala — trūkst organizatora spēju. — Arī manu kandidatūru svītrojiet ārā! — Cīrulītc nočivināja. — Sāds darbs nav priekš manis. — Pamēģiniet tikai mani ievēlēt! — Zeperis vieza zobus. Es neteicu nekā, bet nākošajā dienā steidzīgi saslimu un nerādījos darbā veselu nedēļu. — Nu, kuru tad ievēlējāt? — jautāju, kad atgriezos. — Ķepaini! — Vabolīte drūmi pavēstīja. — Jus esat jukuši! — iekliedzos, ķēru pie sirds un pakritu. Šoreiz biju
saslimis pa 朝stam.
siltie zābaciņi Piezvanīju uz veikalu un pasūtīju sievai siltus apavus. Pēc piecpadsmit minūtēm robots bija klāt. Viņš atveda desmit pāru trīsdesmit sestā izmēra zābaciņu. Mēs izraudzījāmies vispiemērotākos, ērtus un glītus zābaciņus. Iemetām naudu robota kasē, saņēmarn čeku, un tad sieva mani uzrunāja: — Nu, vai iesim šodien meklēt siltos apavus? Es atvēru acis. Man negribējās šodien atkal blandīties pa veikaliem. — Nē, — atbildēju. — Labāk pasūtīsim zābaciņus apavu ateljē. Tā ari izdarījām. Pēc pāris dienām
apavi bija gatavi. Glīti, ērti un, galvenais, lēti. — Nu, vai iesim? — atkartoja sieva. — Ak velns, jau atkal biju iesnaudies…
automobilista jaungads — Dong, dong, dong, dong! — Kremļa kuranli noskandina divpadsmit. — Urā! Priecīgu Jaungadu! Daudz laimes, veselību… — mēs gavilējam un paceļam glāzes ar … svaigu tomātu sulu. Jānis piesit ar dakšiņu pie savas glāzes. — Gribu uzsaukt tostu par to, lai jaunajā gadā varētu dabūt nepieciešamās rezerves daļas. — Un bez jebkādas rindas, — piebilst mana sieva. Abi paceļ kausus ar. .. minerālūdeni. — Lai tiktu uzceltas daudzstāvu garāžas ar visu tehnisko apkalpi! — sauc Kārlis.
Šoreiz mēs dzeram augļūdeni. Pēc tam vīri sauc vēl daudzus derīgus tostus •— par labiem ceļiem, ērtiem moteļiem, disciplinētiem gājējiem, glītām un izturīgām automašīnām. Ēdam torti, dzeram kafiju, uzkožam konfektes, stāstām anekdotes un dziedam dziesmas. Tad atvadāmies no viesmīlīgajiem saimniekiem, kāpjam mašīnās un dodamies mājup. Mums ar sievu jābrauc tālu. Jaungada naktī ielas gandrīz tukšas. Tikai šur tur paspīd taksometru dzeltenās uguntiņas un tālumā dzirdama tramvaja rīboņa. Nospiežu gāzes pedāli, ielu krustojumā apdzenu kādu motociklu un … Šausmas! Tur brauc autoinspektors. Skatos, viņš kāpina ātrumu, apdzen mani… Ne piliena šņabja neesmu ņēmis
mutē, un še tev! Nejēdzība … Tā ir. Pabraucis gabaliņu uz priekšu, inspektors aptur, nokāpj no motocikla un paceļ roku. Es nobremzēju. Kājas man trīc, sirdi māc smagas nojautas. — Sveicināti! — autoinspektors pieliek roku pie formas cepures. — Labdien! — atbildu, kaut gan skaidri zinu, ka ir tumša nakts. — Jūs mani apdzināt krustojumā! … Izvelku no kabatas savas šofera tiesības. Autoinspektors pasniedz man stikla caurulīti. — Lūdzu, pūtiet. Daru, kā likts. Inspektoram aiz brīnumiem ieplešas acis.
— Jaungada naktī un absolūti skaidrs? Apsveicu! Uz to gandrīz vai derētu izdzert vienu …. minerālīti.
pelnīta uzvara Mūsu arodkomiteja saņēma rīkojumu steidzīgi izvirzīt divus šahistus, divus tenisistus, maratonskrējēju un cīkstoni, kuriem jāpiedalās rajona olimpiādē. Sardzes priekšnieks ar kadru inspektoru caurām dienām ķīvējās pie šaha galdiņa — tādēļ meklēt citus kandidātus nevajadzēja. Tenisu ik vasaru spēlēja arodkomitejas priekšsēdētājs ar pašu direktoru. Maratonskrējienu varētu uzticēt kurjeram. Toties atrast cīkstoni bija problēma. Pēc ilgstošām diskusijām paplašinātā arodkomitejas sēdē par cīkstoni tiku norīkots es, jo esmu vissmagākais mūsu kolektīvā un bez tam kādreiz izteicos par
franču cīņas priekšrocībām, salīdzinot ar boksu. Neko darīt. Sabiedrisks pienākums jāpilda. Sāku aktīvi gatavoties olimpiādei. Mazdēls mani apgādāja ar nepieciešamo literatūru. Sieva izvilka no kumodes savu veco peldkostīmu. Bel pats komisijas veikalā iegādājos četrdesmit astotā izmēra slaloma zābakus; pārdevēja apgalvoja, ka tie esot izturīgāki nekā īstie cīkstoņu apavi. Pēc tam nofotografējos, apdrošināju dzīvību un uzrakstīju testamentu. Sacīkšu dienā iebaudīju stipru, melnu kafiju, iegrūdu portfelī dvieli, ziepes, katram gadījumam masīvu svečturi — un biju gatavs cīnīties kā lauva. Bet, tikko pieskāros durvju rokturim, man sašļuka dūša un tālāk pār slieksni es netiku.
Nākošajā rītā mani izsauca direktors. — Jūs, jūs! — viņš kliedza. — Jūs uzdrošināties sabotēt pasākumus, negribat aizstāvēt iestādes godu! Vērtējat savas personīgās, mietpilsoniskas intereses augstāk par sabiedriskām! Jūsu dēļ mēs saņēmām divus zaudējumus. Es jums parādīšu!!! Kā bulta izlidoju no kabineta un ar direktora personīgo limuzīnu tiku nogādāts sporta manēžā. Drebošām pēdām uzkāpu uz paklāja un … guvis piecas uzvaras pēc kārtas, ierindojos pirmajā vietā. Jūs jautāsiet, kā tas notika? Trīs dalībnieki vispār nebija ieradušies uz sacensībām, bet divi, ieraudzījuši manu masīvo augumu, puķaino peldkostīmu un slaloma zābakus, no pārbīļa pakrita un palika uz paklāja kā pienagloti.
neveiksme Divdesmit minūtes pāri deviņiem Anniņa elsdama pūzdama iedrāžas darba kabinetā, ar sparu nomet portfeli uz galda, mēteli uz krēsla un steidz pie spoguļa sakārtot matus. — Tas nu ir par daudz! — priekšnieks ārdās. — Atkal teiksit, ka trolejbuss ceļā sabojājās? — Sabojājās, — Anniņa sāk šņukstēt un šņauc degunteli koši zaļā kabatas lakatiņā. — Tūlīt pārbaudīsim, — šoreiz priekšnieks ir nepielūdzams. — Sabojājās, sabojājās! — Anniņa berzē acis. Priekšnieks paceļ klausuli un uzgriež
numuru. — Patiešām, astoņos un piecpadsmit minūtēs notikusi avārija. Trolejbusu kustība bija pārtraukta pusstundu, — klausulē skan dispečera balss. Anniņa laiž vaļā raudas, un lielas asaras rit pār vaigiem. — Pirmo reizi mūžā gribēju laboties un ierasties darbā laikus, bet tieši tad trolejbuss sabojājās!
randiņš — Klausos! — Haralds pacēla klausuli. — Ak, Alīnite? Sveika, Alīnīl! Jauki, ka piezvanīji. Ilgi nebiju dzirdējis tavu maigo bal- stiņu. Kā klājas? Hm … Vai esmu aizņemts? Tev, mīļā, — brīvs. Vienmēr, kad tikai vēlies! Šovakar? Ak tā … Šovakar būs pagrūti. Laikam nevarēšu. Saproti, ļoti svarīga lekcija vakara universitātē. Es jau labprāt, bet… pati zini, mācības nedrīkst kavēt. Varbūt citu reizi? Rīt? Pagaidi, kas tā būs par dienu? Nē, diemžēl neiznāks. Rīt māsīcai vārda diena. Vari iedomāties, kāda būs brēka, ja neieradīšos. Kad? Piķis viņu zina! Nu
nedusmojies! Es pacentīšos — gan jau izplēsīšu kādu vakaru. Kc lai dara, nevaļa, mūžīgais laika trūkums … Kad? īsti nezinu. Bet tevi redzēt allaž būšu priecīgs. Nu, visu labiņu, neaizmirsti! Zvani! … — Kāpēc māni to skuķi? — Haraldam pārmeta vecais Elsiņš. — Ek, jaunatne! Vispirms iemīlas, tad apnīkst un vairs nezina, kā atkratīties .. . — Atkratīties?! — Haralds izbrīnā ieplēta acis. — Atteikties no randiņa ar tādu meiteni — nemūžam! Kaut gan viņa ir mūsu kārtības sargu vienības priekšniece. Bet viņa man šoreiz gribēja iesmērēt nakts dežūru!
iepazīšanās — Dārgie lasītāji, šovakar jums būs iespēja iepazīties ar rajona laikraksta labākajiem autoriem satīriķiem biedriem Podziņu, Radziņu, Kociņu, Siksniņu, Rikstiņu un Beņ- ķlti, kurus esam ataicinājuši uz tautas namu, lai noklausītos, kā viņiem izdodas sacerēt tik jautras un asprātīgas humoreskas, dzēlīgus un problēmām bagātus feļetonus, trāpīgas satīriskas dzejas un fabulas. Laipni lūdzam biedrus uz skatuvi! — un tautas nama direktors dziļi paklanījās. Pagāja labs brīdis, bet neviens nerādījās. Zālē valdīja neparasts klusums, tad sāka čīkstēt krēsli: ļaudis nemierīgi skatījās apkārt. Te durvis ar sparu atvērās, kalsnējs vecis ar
sirmu bārdu un spieķi rokā izklumburēja zālei cauri un nostājās publikas priekšā. — Lūdzu piedošanu! — viņš smagi izdvesa, — autobuss nokavēja. Esmu Podziņš — rakstnieks satīriķis. Sā rajona laikraksts bieži vien pārdrukā lielāko pusi no mūsu žurnālā ievietotiem gabaliem. Tādēļ arī man bija jālaižas šitāds gaisa gabals, lai jūs te varētu inani aplūkot! — Bet kur tad pārējie — Radziņš, Kociņš, Siksniņš, Rīkstiņš un Beņķītis? — atskanēja saucieni. — Uzstāšos es viens, vienpersonīgi, — satīriķis paziņoja, — jo tie pārējie visi ir mani pseidonīmi.
posts ar tiem sievišķiem Kad visas sarunu tēmas, kādas vien var pārspriest vīriešu sabiedrībā, bija jau izsīkušas, mēs, kā vienmēr, ķērāmies pie pēdējās, interesantākās, — proti, par sievietēm. Rūpīgi apskrubinājis cepto sivēna ribiņu, direktors Pipītis lietišķi noslaucīja taukainos pirkstus salvetē un, piemiedzis kreiso aci, sacīja: — Strādāja manā kantorī viens sievišķis — Izskatīgs pēc velna. Uz darbu kūtrs un, galvenais, — spītīgs kā pats nelabais. Skatos, pusdienas pārtraukums sen beidzies, bet mūsu Daces kā nav, tā nav… Vai atkal citu dienu ienāku nodaļā, vīrieši visi centīgi strādā. Arī uz Daces
galda papīri, skaitekļi, pat pildspalva nolikta uz pusaprakstītas papīra lapas. Iespaids tāds, it kā cilvēks tikai uz mirkli izgājis. Gaidu pusstundu, gaidu stundu. Nav. Tikai darba dienas beigās šī elsdama atskrien ar piestūķētu tirgus somu rokās. Mans pacietības mērs ir pilns. Iesaucu to sievišķi savā kabinetā un ņemos strostēt. Bet šī, lūpas sakniebusi, klusē. Piesolu rājienu, stingro rājienu, piedraudu atlaist no darba. Sī tikai klusē un nikni zibsnī savas ogļu melnās acis. Beidzot pierimstu. Saku, var jau gadīties, ka jāaiziet uz veikalu vai kur citur. Cilvēki vien esam. Bet tad vismaz piesakieties, paziņojiet, lai zinu, kur mans darbinieks atrodas. Atbrauks vēl augsta priekšniecība … «Labi, priekšniek,» Dace tūdaļ
piekrīt. «Tiks izpildīts!» No tās dienas ari sākās. Katru rītu precīzi vienpadsmitos Dacc klāt. «Priekšniek, atļaujiet aiziet uz veikalu pēc zivīm,» viņa jautri čalo. «Priekšniek, man jāaizskrien uz tirdziņu, citādi nebūs vakariņās, ko katlā likt.» Neko darīt, piekāpjos. Taču, jo tālāk, jo trakāk. Darba laikā šī apmeklē frizētavu, modes salonu, stāv rindā pēc ārzemju jaciņām, skrien uz Bērnu pasauli, iegādājas produktus, maksā īri, ved bērnus no skolas uz mājām un piedevām vēl mācās šūšanas un piegriešanas kursos. Pēdīgi es nenocietos. «Paklausieties!» es stingri uzlūkoju Daci. «Jūs ļaunprātīgi izmantojat manu labo sirdi. Kas notiks, ja visi sāks skraidīt apkārt? Aizliedzu darba laikā pamest
kantora telpas, vienreiz pietiek!» Sadrūmusi viņa atstāja manu kabinetu. Bet neteica nekā. Divus mēnešus Dace sēdēja pie sava rakstāmgalda kā pienaglota. Tad mani izsauca pārvaldes vietējās komitejas priekšsēdētājs. «Skandāls!» viņš sēca, rokas kā spārnus vicinādams. «Kur jūs bijāt, kur skatījāties? Nezināt, kas notiek jūsu deguna galā! Dacc pametusi ģimeni, vīrs nāca sūdzēties! Ģimene irst, bet jūs to neredzat!» Atgriezos kantorī, izsaucu Daci, un mēs ilgi un pamatīgi izrunājāmies. Kā mēdz teikt, no visas sirds . . . Pīpītis apklusa un piepildīja savu kausu ar putojošo Rīgas alu, Iestājās pauze.
— No tās dienas viņa kļuva par priekšzīmīgu sievu, — es dzēlīgi piezīmēju. — Protams, — Pīpītis mierīgi apstiprināja. — Un arī par priekšzīmīgu darbinieci? — Nē, kāpēc! Viņa tagad vairs nestrādā. — Nestrādā? Pīpītis iztukšoja kausu un nolika to uz galda. — Kādēļ viņai būtu jāstrādā? Vai tad es nespēju ģimeni apgādāt?
labvēlība Sakarā ar desmitnieka Ģirta Pumpurbērza jubileju arodkomiteja vienbalsīgi ieteica piešķirt viņam prēmiju. — Mūsu iestādē katrs centīgs darbinieks var tikt apbalvots, — teica komitejas priekšsēdētājs, — nav tā kā citur, kur prēmijas pievāc tikai priekšnieki. — Mēs nedrīkstam aizmirst arī tos, kuri veicinājuši biedra panākumus, — piecēlās priekšsēdētāja vietnieks. — Ģirts kļuvis par kārtīgu cilvēku, pateicoties mātei, kas viņu izaudzinājusi… — Pareizi! — pārējie piekrita. — Prēmēsim arī māti, viņa taču ir mūsu noliktavas pārzine!
— Bet sieva? — iestarpināja komitejas loceklis. — Bez gādīgas, mīlošas sievas nemēdz būt priekšzīmīgi darbinieki. Prēmiju atvēlēja arī mūsu iestādes kasierei. — Lai tiek darba rūķiem, nav žēl! — direktors ar prieku turpat pie jubilejas galda parakstīja pavēli un … pacēla mēriņu. — Dārgie viesi, izdzersim uz mana mīļotā dēla Ģirta veselību!
kultūras cienītājs Kāpņu telpā pie dzīvokļa durvīm tumsā uzdūros guļošam ķermenim. Atjēdzies no pārbīļa, iededzu kabatas lukturi. — Va velns, tas taču ir Suškins — mūsu ceha lielākais plencis! — Paklau, zelli! — uzrāvu viņu sēdus. — Vai tiešām tu nevari atrast ērtāku guļasvietu? Suškins ilgi berzēja acis un truli lūkojās manī. Beidzot pazina un atplauka smaidā. — Ve… vecais čoms, — viņš buldurēja, — vai tu zini, kādi šodien svētki? Tss … nerunā, slāvi klusu. Mājai, kurā es dzīvoju, piešķirts priekš…
priekšzīmīgi tīras un kārtīgas mājas nosaukums… Skaidrs? Tagad neviens vairs nedrīkstēs pie … piegružot pagalmu un mest papirosu galus kāpņu telpās, vai dzirdi? Virs parādes durvīm piestiprināta izkārtne un sētniekam iedots karodziņš… — Kāpēc tad tu neej uz savām mājām? — man sāka zust pacietība. — Nedrīkst, — viņš pakratīja ar pirkstu, — tur uz trepēm vairs nedrīkst gulēt, bet šeit var — te nav goda nosaukuma! — Aizsmēķējis cigareti, Suškins turpat uz grīdas nometa kārbiņu, sulīgi nospļāvās, nesteidzīgi piecēlās un aiztenterēja prom.
apstākļi daiļradei — Jums taču ir lieliski apstākļi, — dzīvokļu daļas inspektors iesaucās, izpētījis manus dokumentus. — Iedomājieties tikai, trīs cilvēkiem veseli trīsdesmit divi kvadrātmetri! Ko tad jūs vēl gribat? — Saprotiet jel, — mēģināju iebilst, — mēs visi trīs mitināmies vienā istabā, mazais nemitīgi brēc, sievai jāvingrina pirksti — viņa ir pianiste. Bez tam dzīvoklis taču komunālais, kaimiņiem bez pārtraukuma skan radioaparāti un televizori, klaigā bērni, bet, kad viņiem tur sanāk viesi, gandrīz vai no mājām jābēg. Tādos apstākļos strādāt nav iespējams. Es taču esmu rakstnieks,
žurnālists. — Saprotu, saprotu, bet līdzēt nevarēšu, — inspektors noplātīja rokas. — Rakstīšana nav pietiekams iegansts, lai piešķirtu citu dzīvokli. Viens raksta romānus, otrs krāj pastmarkas vai arī gūsta tauriņus un līmē burtnīcās. Bet albumu un grāmatu tiem subjektiem pilnas malas. Pieblīvē dzīvokli ar visādiem krāmiem tā, ka pašiem vairs nav kur dzīvot, un tad prasa jaunus dzīvokļus. Kur lai ņem? Hm, ja pie jums dzīvotu kāda nopelniem bagāta vecenīte, kurai ārsts obligāti aizliedzis kāpt piektajā stāvā, tad nu varbūt varētu kaut kā izlīdzēt… Es uzklausīju labo padomu un izsaucu no laukiem sievasmāti. No tās dienas mana dzīve kļuva vēl drūmākā. Sievasmāte bija pakurla, un tādēļ, pati
lāgā nedzirdēdama, allaž kliedza pilnā balsī, ka rūtis vien drebēja. Par daiļradi nebija vairs ko domāt. Ap- tinis ap galvu slapju dvieli, ar lielu piespiešanos uzrakstīju kārtējo iesniegumu izpildu komitejai. — Nekas mums nesanāks, — inspektors noraidoši kratīja galvu. — Lai saņemtu jaunu dzīvokli, vajag, lai uz katra cilvēka būtu ne vairāk par četriem kvadrātmetriem, bet jums ir veseli astoņi. Ja to cilvēku būtu vairāk, tad varētu … Mēs ar sievu apspriedāmies un nolēmām izsaukt viņas brāli ar sievu un diviem bērneļiem. Mana dzīve nu pārvērtās par īstu elli. Bērni kāvās un brēca, sievas lamājās, svainis šņaboja ar kaimiņu mūsu istabā un dziedāja «Iekš meža bij viens nams …».
Bet šodien man ir velnišķīgi labi ap dūšu. Vakar saņēmu orderi trīsistabu dzīvoklim jaunajā mājā ar visām ērtībām. Vienā istabā dzīvos sievasmāte, otrā — sievas brālis ar ģimeni. Bet mums būs sava istabiņa — veseli sešpadsmit kvadrātmetri. Vai nav jauki!
ēdināšana — Ed nu, mīļais, ātrāk, citādi nokavēšu darbu! Cilā karoti labi žigli! Vira ir garšīga, tik patīkami kutina nāsis! Pabeidzi? Nu tad ķeries pie otrā ēdiena! Ak, žēlīgais, kas tā dara? Kāda nedzirdēta tumsonība — šis te zivi griezīs ar nazi, ar dakšiņu vajag! Ek, vienalga, tikai dieva dēļ nestiep garumā! Vai patiešām katra asaka tik neatlaidīgi jā- apsūkā? Nolāpīts, nepaspēšu, un tevis dēļ mani priekšnieks lamas. Nu tad beigu beigās notiesāji gan nelaimīgo zivteli. Palicis kompots. To var vienā rāviena izdzert. Ak tā, gribi ar maizīti! Arī mutīti slaucīsi salvetē, lūk, kāds inteliģents! — Ko jūs tur bubināt? — Vīrs
piecēlās, neapmierināts nopētīja mani no galvas līdz kājām un aizgāja. Es apsēdos viņa vietā. Aiz mana krēsla nostājās nākošais ēdnīcas apmeklētājs, un tūdaļ man pie auss atskanēja: — Ēd nu, mīļais ātrāk, citādi nokavēšu …
trolej piedzīvojumi Pūlis rēkdams metās pa durvīm iekšā, mūs pacēla gaisā un nēšus ienesa pārpildītajā vāģī. Tad trolejbuss traucās uz priekšu, bet es — atpakaļ. Krītot apķēru kādu jaunieti ap viduci un iesēdos elegantai dāmai klēpī. — Bezkauņa, — izdzirdu sev priekšā. — Maziņais atradies! — atskanēja aiz muguras. Atvainoties nepaguvu. Vadītājs strauji nobremzēja, tie, kas nepieturējās, kā lavīna gāzās uz priekšu. — Nekrītiet, turieties aiz pogas! — kāds, garām kūleņodams, centās būt asprātīgs. Gandrīz četrrāpus trenkts uz priekšu,
iespēros ar galvu kādas mollīgas tantes mugurā. Līdzsvaru meklēdams, pieķēros pie paprāvas tirgus somas. — Palīgā! Zagļi! — tante spiedza. — Aha, iekriti! — nodārdēja kāds bass. Vairākas rokas centās mani sagrābt, bet pūlis saspieda ta, ka nevarēju vairs paelpot. — Tagad beigas, — nodomāju un aizvēru acis.. . Bet te uzreiz pūlis no manis novērsās. — Ļautiņi mīļie, man bērns pazudis! — negaidīti dzirdēju izmisuma pilnus kliedzienus. — Nebrauciet, lūdzu, bērns palicis vāģī. — Andrīt! Andrīt! — skanēja izmisīgs sauciens. — Andrīt! — atkārtoja vairākas balsis.
— Uzmanību, nesaminiet bērnu, — pasažieri aizrādīja viens otram un, galvas nodūruši, sāka cītīgi meklēt starp soliem, kājām, portfeļiem un somām. — Andrīt! Andrīt! Galvu plecos ierāvis, elkoņiem ceļu lauzdams, spraucos uz priekšu. — Andrīt! Mīļo dēliņ! — māte, pacēlusies uz pirkstgaliem, mani apskāva.
JAUKS VAKARS Šodien jauks vakars, bet mani drausmīgi moka garlaicība. Ko darīt, kā izklaidēties un atpūtināt sasprindzinātos nervus? Zinu: aiziešu uz kafejnīcu «Jūras dzelme». Tur pie zilganzaļas gaismas sēdēšu uz milzīga gliemežvāka, dzeršu kafiju ar konjaku un klausīšos bangu šalkoņā. Visapkārt būs jūras augi un dažādi dzelmes iemītnieki ar košu krāsu spurām un zibošām acīm. Neptuns ar trijžuburi vadīs humoristisku programmu, nāras dziedās un dejos, dzejnieki lasīs jaunas vārsmas, satīriķi — dzirkstošas humoreskas. Tur sastapšu draugus, noklausīšos asprātīgas anekdotes, apspriedīsim jaunumus… Kolosāli, vai
ne? Hm, bet varbūt labāk aizbraukt uz «Mēnesi»? Tur visu apspīdēs mēness gaisma. Visapkārt zvaigznes uz tila debesu paklāja. Apsēdīšos uz kāda brīva mākonīša, atsperšos ar kāju pret meteorītu un šūpošos pie paša horizonta. Mūzika tur debešķīga un padejot būs liela bauda. Nu tad iešu. Es nopūtos un, pārgājis pār putekļaino ceļu, iegriezos tuvākajā alus automātā …
SAKARI Kamoliņš mani satika tirgus burzmā. — Paklausies! — viņš bija acīm redzami satraukts. — Vai tu pazīsti Sinepīti? — Sinepīti? Kādu Sinepīti? — Nu, veikalvedi! — Ak veikalvedi… Pag, padomāšu. Si- nepītis, Sinepītis, nē, nepazīstu. Toties es pazīstu sagādnieku Piparnieku, viņš savukārt prečzini Sālsmaizīti… — Man vajadzīgs Sinepītis, nevis Sāls- maizīte! — Rimsties, es zinu, ko runāju. Sāls- maizīte pazīst Cukuriņu, bet Cukuriņš Sņu- kuriņu. Un Sņukuriņš … O,
nav tāda cilvēka, kuru Sņukuriņš nepazītu! Klau, bet kam tev tas Sinepītis tik briesmīgi vajadzīgs?! — Man Sinepītis nepavisam nav vajadzīgs. Redzi, — viņš izvilka no kabatas papīra strēmeli, — Sinepītis … mm … pareizi vien būs. Sinepītis pazīst Sņukuriņu, Sņukuriņš Cukuriņu, bet šis Sālsmaizīti. Sālsmaizīte pazīst Piparnieku, bet tas atkal Kā- purnieku! — Kāpurnieku? — nobrīnījos. — Tev Kā- purnieks vajadzīgs? — Vai tu gadījumā šo tipu nepazīsti? — Kamoliņš aizdomīgi pavērās manī. — Viņam esot sakari tiesas vīru aprindās… 6G — Sveiks, Kāpurniek! — šaja mirklī pēkšņi izdzirdu pazīstamu balsi un Piparnieks, plati smaidīdams, nāca man
klāt. Es zibenīgi pašāvos sānis un pazudu ļaužu drūzmā. Laime, ka tas Kamoliņš agrāk nezināja manu uzvārdu.
PIECPADSMIT VIENA ISTABA Mēs esam piecpadsmit vienā mazā istabelē. Piecpadsmit darbinieki, piecpadsmit darba galdi un viens vienīgs telefons. Pīlniece nemitīgi kliedz telefona klausulē. Te viņai kāds zvana, te viņa pati griež ripu. Pārējie pacietīgi gaida savu kārtu. No viņas sarunām uzzinām itin visu: kur var pašūt modernu kleitu, iegādāties importa kurpes, jaciņu, mēbeles, ātrvārītāju kastroli un ko draudzenei vīrs uzdāvinājis vārda dienā. Mēmuris caurām dienām nikni klaudzina skaitīkļus, Pūsnesis rausta aritmometra rokturi,
Kankarlācis smēķē nejaukas cigaretes, Tīrule nepārtraukti vēdina istabu. Bet, kad sanāk apmeklētāji, ak, žēlīgais dievs, tad saceļas tāds troksnis, kāds nav piedzīvots pat Bābeles torņa celšanas laikā! — Nolādēts! — vienā tādā reizē neizturēju un, saķēris galvu, izmetos laukā pa durvīm. Brīdi šaudījos šurp un turp pa gaiteni, meklēdams klusāku stūrīti, kur piemesties, un tad — eureka! — priekšnieks taču komandējumā, viņa kabinets brīvs! Klusītiņām paņēmu savus papīrus un ērti iekārtojos mīkstajā un plašajā priekšnieka krēslā. Tā bija svētlaime — pabūt vienam, sakoncentrēt domas un ražīgi pastrādāt. Bet nepaguvu sakārtot dokumentus, kad izdzirdu skrabinām aiz durvīm. Tad durvis
nedroši
pavērās un tajās parādījās Mēmura prāvais deguns. — Ak tu tas esi! Es domāju — priekšniecība. Omulīgi iekārtojies. Ceru, tev nebūs nekas pretī, ja piebiedrošos. Otrais atnāca Pūsnesis, pēc viņa Kankar- lācis. Kad durvīs parādījās Pīlniece, es aši sakravāju savas mantiņas un atgriezos mūsu istabā.
KONTRASTĒJOŠAIS ELEMENTS Ienesu ceļasomas kupejā, sirsnīgi noskūpstīju sieviņu un, kad vilciens sāka kustēties, ilgi jo ilgi vicināju kabatas lakatiņu. Pa ceļam uz mājām gudroju, kā labāk izmantot dieva dāvāto vakaru. Varbūt piezvanīt Jurim? Viņam vienmēr bijusi plaša pazīšanās jaunu sieviešu vidū. Tikko ienācu istabā, iezvanījās telefons. — Hallo, veco zēn! — klausulē skanēja Jura bezbēdīgā balss. — Tu esot palaists brīvībā. Uzcērties un atšļūc deviņpadsmitos nulle nulle uz Muzikālās
komēdijas teātri. Iepazīstināšu ar tādu dāmu, kādu tu, brāl, pat sapnī neesi redzējis! Es nelikos divreiz lūgties. Izvilku no skapja labāko uzvalku, viskošāko kaklasaiti, nopirku tulpes un norunātajā stundā biju klāt kā mazais nazītis. Patiešām meiča bija neatvairāma. Lielas, tumšas acis, iesārti vizoši mati, bet augumiņš … Nav vārdam vietas. — Mirdza, — burvīgi smaidot, viņa pasniedza mazu, slaidu rociņu. Teātrī es sēdēju Mirdzai blakus un aizrautīgi centos viņu apvārdot. Mirdza savukārt koķetēja un šķelmīgi lūkojās manī, bet, kad pustumsā tvarstīju viņas rociņu, meičas vaigi pielija kā lie'smām … Pēc izrādes uzlūdzu draugus pie
sevis. Mēs ēdām, dzērām, dejojām, stāstījām anekdotes, vārdu sakot, jautri pavadījām vakaru. Ap pusnakti apsēdos Mirdzai blakus uz dīvāna un liku draugam manīt, ka ir pienācis īstais laiks sadzejot kādu ieganstu un aizvākties. Bet viņš nekustina ne ausis. Izstiepies klubkrēslā, Juris turpināja sūkt konjaku un uzkost šokolādes konfektes. Un tikai tad, kad bija iztukšojis pēdējo glāzi, viņš paskatījās pulkstenī un teica: — Nu, vai viesiem saimnieks nav vēl apnicis? Iesim, Mirdziņ, es tevi pavadīšu mājās. Aizslēdzis aiz viņiem durvis, sapīcis pa- līdu zem segas. Pēc kādas stundas mani no gultas
izcēla griezīgs telefona zvans. — Hallo! — Juris kliedza klausulē. — Nu, kā viņa tev patika? — Ej pie joda! — brēcu pretī. — Kāda velna pēc tev bija vajadzīga mana klātbūtne?! — Stulbeni! Vai tad tu neko nesaprati? Es gribu šo meiteni precēt. Un tieši tādēļ man bija nepieciešams kontrastējošs elements. Salīdzinot ar tevi, es taču esmu skaistulis. Man kaut cik vēl saglabājušies mati un ģīmis arī nav tik muļķīgs …
BEZKAUNĪBA Biroja priekštelpā sastapu Dūdelnieku. — Ir vēl mums atpalikuši cilvēki ar īstu privātīpašnieka psiholoģiju, — viņš sašutis klāstīja. — Iedomājies tikai, nesen apmainīju savu istabu, pārvācos un redzu: dzīvoklī seši īrnieki, bet nekādas biedriskuma izjūtas. Katram savs individuālais drēbju pakaramais koridorā, savs skapītis un galdiņš virtuvē. Aizejot visi noslēdz savas istabas. Nu tādi sīksaimnieķeļi, gandrīz kā vecos laikos … — Sakiet, biedrīši mījie, — uzrunāju savus jaunos kaimiņus, — vai jūs zināt, ka gaitenis ir koplietošanas telpa un ka nekādu individuālu stūrīšu tur nedrīkst
būt? Es, piemēram, varu savu drēbju pakaramo likt pie Plieksnīša durvīm, bet viņš savu skapīti pie Muciņas sliekšņa, ja viņam tur parocīgāk. Un vispār — ko nozīmē norobežoties no cilvēkiem, slēgt durvis ciet? Mums taču jādzīvo kopīga dzīve, savstarpēji jāizpalīdz. Lūk, Ozoliņam ir televizors, bet pārējiem nav. Kāpēc gan mēs visi nevarētu pa vakariem pie viņa skatīties televizoru? Plicksnītim ir veļas mazgājamā mašīna, bet Osītim liels ledusskapis. Kāpēc gan tos nelietot kopīgi? Nebūtu slikti, ja mēs cits citu uzcienātu arī ar pusdienām. Sākumā kaimiņi sīvi pretojās, nācās iet pat uz namu komiteju. Tomēr pamazām audzināšanas darbs deva augļus. Tagad es katru vakaru skatos televizoru pie Ozoliņiem, mazgāju veļu ar Plieksnīša
mazgājamo mašīnu, produktus glabāju Osīša ledusskapī… — Nesaprotu, — pārtraucu paziņu, — ja jau apstākļi tev tik lieliski, ko tu meklē šeit, dzīvokļu apmaiņas birojā? — Eh … — Dūdelnieks smagi nopūtās, — diemžēl atkal jāmaina dzīvoklis. Kaimiņi šķiet pavisam jukuši. Man esot visplašākā istaba, un tādēļ viņi nolēmuši visas jubilejas svinēt pie manis. Vari iedomāties, kas notiks ar parketu! Bez tam viņi grib izmantot manus krēslus un traukus. Zini, tā jau ir bezkaunība!
PĀRVALDNIEKA ĶlPISA PASTS CIENĪJAMO BIEDRI PĀRVALDNIEKI Daru Jums zināmu, ka mūsu dzīvokli bojāta krāsns, dūmi mutuļiem nāk istabā un griesti kļuvuši gluži melni. Ļoti lūdzam Jūsu palīdzību! Arnolds Jansons ar ģimeni no 6. dzīvokļa GOD. BIEDRI A. JANSON! Ar šo ziņoju, ka pašlaik namu pārvalde krāsnis neremontē un arī turpmāk neremon- tēs sakarā ar to, ka mūsu rajonā tiks uzbūvēta siltumtrase. Dzīve rit uz priekšu, un tāpēc nav ko ķēpāties ar
vecām krāsnīm. No dūmiem var tikt vaļā ar tehnikas palīdzību, šim mērķim lietderīgi izmantot elektrisko putekļu sūcēju, kas jūsu dzīvoklī, bez šaubām, stāv kaktā un rūsē. Nostādiet to pie krāsns un laidiet dūmus pa logu laukā. Telpu apsildīšanai pašlaik ir ļoti izdevīgi iegādāties gāzes apkures iekārtu — ērta un maksā lētāk nekā automobilis. Novēlu visu labāko. Sveiciens ģimenei. Namu pārvaldnieks Ķipītis GODĀJAMAIS BIEDRI PĀRVALDNIEKI Caurām naktīm neguļam, baidāmies, ka izcelsies ugunsgrēks, jo elektriskie vadi mūsu dzīvoklī ir veci, nodriskāti un ugunsnedroši, visos stūros dzirkst un sprēgā. Steidzoši lūdzam nomainīt vadus,
citādi būsim spiesti sūdzēties ugunsdzēsības inspekcijā. Ar cieņu Pētersons no dzīvokļa Nr. 21 GOD. BIEDRI PETERSON! Jūsu sūdzību saņēmu. Iesaku naktīs elektrību nededzināt, tad varēsit droši gulēt un nebaidīties, jo vadi var aizdegties tikai tad, ja pa tiem plūst strāva, proti, kad patērē elektrību. Nav ieteicams arī ziņot ugunsdzēsējiem, jo viņi var noplombēt skaitītāju, un jūs paliksiet pilnīgā tumsā. Vislabāk nopērciet vadus, bet elektriķi varat sarunāt tepat mūsu namu pārvaldē. Dārgi nebūs. Ar sveicienu namu pārvaldnieks A. Ķipītis. BIEDRI PĀRVALDNIEKI Griežos pie jums jau trešo reizi. Cik
ilgi domājat mūs mērcēt? Jumts caurs, istaba pilna ar ūdeni. Ja netiks salabots sūdzēšos tālāk. Spalviņs no 25. dzīvokļa 75 GOD. b. SPALVIŅ! Nevajag uztraukties. Ar ūdeņiem iet diezgan raibi: vienam par daudz, otram pavisam nav. Tikko saņēmu sūdzību no biedra Runkuļa, dzīvo tieši zem Jums — piektajā stāvā. Viņam ūdens trūkst. Es Jums ieteiktu apmainīties ar b. Runkuli dzīvokļiem. Viņš būs ļoti pateicīgs. Namu pārvaldnieks Ķipitis MĪĻO NAMU PĀRVALDNIEK! Ļoti lūdzam ierādīt mūsu bērneļiem kādu vietiņu, kur paspēlēties, kur ierikot smilšu kastīti un bumbiņu pasist. Citādi visi sētas logi apdraudēti. Bet mums, vecīšiem, kādu zaļumiņu ar soliņu, kur
pasēdēt. Ar lielu cieņu mājas pensionāri ĻO'II GODĀJAMIE PENSIONĀRI! Esmu laimīgs jūs apsveikt ar to, ka rotaļ- laukumu, smilšu kasti un futbola laukumu iekārtosim tieši tajā vietā, kur pašlaik atrodas jūsu māja, ko nākošgad nojauks kā tādu ēku, kas atrodas avārijas stāvoklī. Jūsu namu pārvaldnieks Ķipitis ZIŅOJUMS IZPILDU KOMITEJAI Atsaucoties uz mūsu ierosinājumu, mājas iedzīvotāji iesniedza namu pārvaldei daudz vērtīgu priekšlikumu, kas deva iespēju operatīvi, lietišķi un pēc būtības izlemt aktuālos jautājumus, noskaidrot īrnieku vajadzības un apmierināt viņu augošās prasības. Namu pārvaldnieks Ķipilis
«LORDS» Kad atvedu Lordu, īsti priecīga bija tikai Lonija, mūsu desmitgadīgā nerātne. Sieva atvēra durvis un sastinga: — Ko mēs ar šitādu nezvēru iesāksim? — Dārgā, tu taču pati tik loti vēlējies suni! — taisnojos. — Suni gan. Sunīti, saproti, ne jau nīlzirgu! Sievasmāte, ieraudzījusi manu lopiņu, tūdaļ atguva jaunības ņiprumu un kā zebiekste iešāvās virtuvē. Pēc šādas uzņemšanas man atlika tikai divas iespējas: vai nu nekavējoties vest suni atpakaļ, vai arī palīdzēt tam iekarot mājinieku labvēlību. Es izvēlējos
pēdējo — proti, dresūru, un, jāsaka, Lords izrādījās diezgan apdāvināts skolnieks. Kādu vakaru sievasmāte, kā parasti, no- krekstējās un sāka sūroties. — Atkal neviens nav laikrakstu nopircis. Ja jau es, vecs cilvēks, to neizdarīšu … — Nevajag, māt! — mierinoši sacīju. — Saņemsit savu avīzi. Lord, Lord!… Iegrūdu sunim divas kapeikas zobos, un pēc trim minūtēm viņš, asti kulstīdams, nolika «Rīgas Balsi» man pie kājām. Vecā neticīgi pašķielēja, paņēma avīzi un nozuda savā kambari. Drīz vien iemācīju Lordu iet uz veikalu pēc piena, desām un siera. Iepriekš tikai
viņam vajadzēja parādīt pudeli vai dot paost sieru un desu, lai zina, kurā nodaļā, kas meklējams. ļ Beidzot mūsu ģimenes barometrs sāka stabili rādīt saulainu laiku. Sieva pēc darba vairs nenīkuļoja pa rindām. Sievasmāte lielāko daļu iepirkumu uzticēja sunim un iemīlēja to gandrīz kā pašas bērnu. Mēs apmeklējām kino, teātrus. Viss bija brīnišķīgi, tikai nez kādēļ mūsu dogs sāka atgriezties no veikala arvien vēlāk un vēlāk. Reiz, kad atkal pēc darba sēdēju
lasītavā, pie manis atskrēja sievasmāte, noraizējusies līdz asarām. — Kas noticis? — satrūkos. — Lonīte? — Nē jau, nē, — vecāmāte čukstēja. — Lords aizgāja pēc desām un pazuda. Nu jau divas stundas… Kā nav, tā nav. Es paķēru garderobē mēteli un rikšiem laidos laukā. Pēc brīža vēru veikala durvis un — ak dievs! — mūsu Lords, asti iežmiedzis, stāvēja garas jo garas suņu rindas galā.
kautribnieki Zēl pamest viesību galdu, it sevišķi neērti to izdarīt pašu mājās. Sieva būs pikta. Nav šaubu. Viesi jutīsies aizvainoti. Bet ko darīt — dienests. Komandējumu atlikt nekādi nedrīkst. Ieskatos pulkstenī. Līdz vilciena atiešanai palicis gaužām maz laika. Bet līdz stacijai paprāvs gabaliņš, ko cilpot. Neuzkrītoši aizlavos no galda, paķeru jau iepriekš sagatavoto ce|a somu un dipoju prom, ko kājas nes. Tik tikko apjožu ap stūri, man pretim nāk neliels vīrelis, apaļš, ar sārtu seju un pazemīgu smaidu uz lūpām. — Atvainojiet, lūdzu! — Viņš godbijīgi noņem platmali. — Piedodiet, ka traucēju. Man tik ļoti neērti. Saprotu.
Steidzaties. Es atņemu jūsu dārgo laiku, bet man tikai viens mazs… ' Droši vien izskatos neapmierināts. Vīrelis tā kā sabožas un piesarkst vēl vairāk. — Es, es jau tāpat vien bez vajadzības nekad neapgrūtinātu. Jūs mani nepazīstat, nezināt. Ja pazītu, neparko nedusmotos. Es nokļuvu tādā kutelīgā situācijā. Aizmirsu… Jūtu, ka vēl mazliet, — un vilciens aizbrauks bez manis. — Vēlreiz izlūdzos piedošanu, — resnelis turpina, — tas laikam muļķīgi izklausās. Pašam nepatīkami, ticat vai neticat! Tomēr es ceru, ka jums nesagādās grūtības. Es aizmirsu mājās… Izvelku naudas maku. — Ko jūs, ko jūs! — apaļais
pilsonis atgaiņājas, — jūs mani pārpratāt. Es tikai… Mans pacietības mērs ir pilns. Pikti iegrūžu cigareti zobos un uzšķiļu uguni. — O, pateicos, pateicos! — mans sarunu biedrs ātri paceļ kreiso roku ar cigareti un piesmēķē. — Cik jūs laipns, cik atjautīgs! Man tik neērti, tik neērti, ka traucēju. Es aizmirsu mājās šķiltavas. Klusi lādēdamies, melos uz priekšu. Elsdams pūzdams ataulekšoju līdz stacijai un ieraugu attālināmies vilciena pakaļgalu. Smaidīga pavadone pavicina man ar dzeltenu karodziņu. Nākamais vilciens būs tikai rīt no rīta. Bezspēkā nolaižos uz sola un pamazām sāku prātot, ko iesākt tālāk. — Ir, — galvā iešaujas gudra doma, — es taču droši varu kādu stundiņu
vai divas vēl pasēdēt ar saviem viesiem. Pasitu ceļa somu padusē un naski vien traucos uz māju. Kātoju pa šaurām, patumšām ielām. Naktī pilsēta kā izmirusi, nevienas dzīvas dvēseles. Skatos: manos logos mājīgi deg gaisma. Tātad draugi vēl ciemojas. Skaisti. Pielieku soli. Te piepeši no vārtu telpas iznirst tumša ēna, un tad liels tēvainis klusēdams nostājās man ceļā. Pāreju ielai pāri. Sis lāčo pakaļ, panāk. Salti drebuļi skrien man pa muguru. Novelku kažoku. Pametu. Viņš nekā. Stāv. Noģērbju svārkus, kurpes. Viņš stāv. Atsprādzēju pulksteni un iegrūžu šim saujā. Tēvainis il ka aldzivojas. Viņš paceļ pulksteni pret gaismu, ielūkojas, tad pieliek pie auss un zemā balsi nodārdina: — Pusē trīs, oho! Es jau, onkulīt, pats
gribēju pajautāt, cik pulkstenis, bet visu laiku stipri kautrējos. Viņš atdod pulksteni, uzmet drēbes man uz galvas un, lēni šūpodamies, aiziet. Aukstās skurās kratīdamies, tuvojos mājai. Skatos: pie parādes durvīm atsveicinās mani pēdējie viesi.
MODES LIETA Rudais Džirnbo, rudais Džimbo! — Edžiņš pūta un bakstīja ar rādītāja pirkstu savā kuplajā matu ērkulī. — Kas ar rudo Džimbo lēcies, prātā viņš sajucis, vai? — neizpratnē virināju plakstiņus un kliedzu pretim. — Taču nē! — Edžiņš iekarsa arvien vairāk. — Vai tad tu stulbs esi, neaptveri, ko tev saku? Rudais Džimbo, bundzenieks no ballīšu orķestra. Tu tak viņu pazīsti. Viņš bijis ārzemēs un tagad apcirpies uz nullīti! — Uz nullīti? — manam brīnumam nebija robežu. — Sitās garās krēpes līdz pašam viducim — un uz nullīti. Te kaut kas nav īsti…
— Klau, čomiņ! — Piķa Edžiņš iebelza man pa plecu. — Kurš pirmais noaudzēja sev garās pinkas, atceries? — Rudais! — apstiprināju. — Un kura pirmā nogrieza sev brunčus gandrīz līdz nabai un nopindzelēja matus zaļus? — Rudā Džima tievā Cita. — Pareizi. Tagad tu aptveri, no kurienes vējiņš pūš? — Mode mainās, — nolasīju kā spriedumu. — Tagad man kļuva skaidrs, kāpēc Cabulītes vakarkleita gandrīz vai grīdu slauka. darba vieta? Tur jau slaidu puišu vesels lērums.» Drausmīgas domas par sievas neuzticību, ģimenes pavarda iziršanu un vientulību ārdījās manās smadzenēs. Galva sanēja kā bišu strops.
Ausis dega greizsirdības ugunīs. Tagad nosēdēt mājās bija pāri maniem spēkiem. Pārģērbies svētdienas drēbēs, izsaucu taksi un aizbraucu uz pilsētu meklēt sievu. Vispirms apstaigāju viņas draudzenes, tad radiniekus un paziņas, bet, nesavācis nekādas ziņas, uzsāku kafejnīcu, kinoteātru un teātru apgaitu. Kad pienāca vakars, nolēmu apskraidīt pilsētas restorānus, bet diemžēl velti — sievu nekur nesastapu. «Varbūt kādā dzīvoklī?» man iešāvās prātā, un zili melni apļi sāka lēkāt acu priekšā, kājas trīcēja, bet delnas kļuva mitras. «Bet kādā? Kur meklēt?»… Noguris un izsalcis es vēlā naktī atgriezos mājās. Alma mani sagaidīja pagalmā. — Ak tādas tās tavas medības! — viņa kliedza, — tagad man skaidrs, kur tu
blandies pa naktīm apkārt, redz, kā uzcirties, pagaidi, es tev parādīšu medības! … — Bet, bet, kur tad tu biji? — nedroši iejautājos, kad vētra bija nedaudz rimusies. — Mājās, — sieva atcirta, — kur tad man jābūt? — Mājās? Uz kurieni tad aizjoņoji, uzcirtusies un lūpas nokrāsojusi? — Ak, mīļais mujābeli tāds! — viņa iesmējās. — Man taču pasei termiņš notecējis, aizbraucu fotografēties …
PAR SKūPSTA ESAMĪBU Publiska lekcija Lai varētu pietiekami skaidri izprast skūpsta būtību, pareizi orientēties tik problemātiskā un vēl maz izpētītā jautājumā, jābūt dziļām un plašām zināšanām šajā laukā. Definējot skūpstu kā jēdzienu, ir nepieciešams noskaidrot pētījuma objektu, noteikt pētīšanas aspektu, atklāt un izskaidrot šīs parādības savstarpējās attiecības ar citām radnieciskām parādībām un galvenokārt izpētīt skūpstu tā vēsturiskā griezienā. Pirmkārt, skūpstu kā tādu nedrīkst
atraut no citām parādībām mūsu pasaulē, jo tas nepastāv pats par sevi, bet katrā ziņā izriet no zināmiem priekšnoteikumiem, un tam mēdz būt visdažādākās sekas. Piemēram, skūpstu priekšnoteikumi var būt tādi kā pašpārliecinātība, ziņkārība, ko- lekcionārisms, tālredzība un citreiz pat arī mīlestība. Skūpstu sekas mēdz būt visdažādākās, sākot ar laulībām un beidzot ar šķiršanām. Apskatot skūpstu vēsturiskā griezienā, jāsaka, ka šī parādība nav mūžīgi eksistējusi. Verdzības laikmetā tā bija samērā maz izplatīta. Uzplaukums novērojams feodālisma laikmetā. Tad skūpstīja kungiem kājas, baznīcā krustus, dāmām rokas un karaļiem mantijas stūrus.
Dažās Āzijas un Āfrikas valstīs skūpsts kā tāds vēl šodien netiek atzīts. Ķīnā, piemēram, aktīvi tiek rīkotas antiskūpstiskas kampaņas. Pie mums arī agrāk skūpstīšanās tika atzīta par sikburžuāzisku palieku. Pašreiz ir melns uz balta pierādīts, ka slepeni skūpstīties divatā ir gaužām vecmodīgi. Jautājums tiek izvirzīts tādā plāksnē: kur labāk skūpstīties — pilsētas centrā, galvenās ielas braucamās daļas vidū vai estrādes koncerta starpbrīžos uz skatuves. Par to pasaules zinātnieku aprindās izraisītas spraigas diskusijas un karsti strīdi. Vēl jāatzīmē, ka kapitālistiskās valstīs skūpsts ir pirkšanas un pārdošanas objekts. Skūpstam, kā jebkurai parādībai, mēdz būt forma un saturs.
Pēc formas skūpsti mēdz būt īsi un gari, karsti, auksti un remdeni. Satura ziņā skūpstus var kvalificēt tādās kategorijās: tēvišķīgi skūpsti, brālīgi, mīloši, intīmi, daudzsološi un vadoši. Mēdz būt arī
brālīgi mīloši, tēvišķi mīloši, vadoši mīloši, vadoši tēvišķi mīloši, vadoši intīmi un vadoši intīmi mīloši. Sevišķu vietu skūpstu klasifikācijā ieņem diplomātiskie skūpsti. Tiem būs veltīta atsevišķa lekcija. Paldies par uzmanību! Ar pateicības skūpstu …
SIEVASMĀTES RĒĶINI Ciest nevaru, kad sievasmāte dodas uz tirgu. Pārcilvēkam jābūt, lai to izturētu! Ik reizes man jāiet līdzi un jānes smagā soma mājās. Pati nešana vēl būtu nieks, salīdzinot ar iepirkšanās procesu. Uzspraudusi degungalā brilles un saliekusi savu garo stāvu kūkumā, viņa kā akvalangists dzelmē metas tirgus burzmā. Un tad pamēģini nu, brāl, tikt viņai līdzi! — Saimniec, cik maksā krējums? Vai drīkst pagaršot? Ai, ai, nav visai labs, pa- skābs. Un cik tad jūsu krējumiņš? Tāds pašķidrs. Vai drīkst pagaršot? Lētāk nebūs?
Tā viņa izgaršos visu krējumu, cik vien tirgū ir. Pēc tam veselu mūžību kaulēsies desmit kapeiku dēļ. Kad krējums nopirkts, ejam pirkt biezpienu, un viss sākas no gala. Sievasmāte tik garšo un kaulējas, kaulējas un garšo. Tā mēs allaž pa tirgu kuļamies stundām ilgi. — Paklau, — saku, —vai tev galu galā nav neērti? Cilvēki skatās … — Lai blenž, kam ir laiks, — viņa atrūc, — man jāiepērkas lēti un labi. — Ak šitā, — kļūstu pikts, — lēti, tu saki, labi? Kapeikas tu te ietaupīji, bet rubļus zaudēji! — Rubļus? — sievasmāte paveras manī.
— Vai tu maz apjēdz, ko nozīmē divas stundas, salīdzinot ar tavām kapeikām? Cik var saražot, uzbūvēt, kur var aizbraukt divās stundās? Paklau, — es nolieku smago somu uz apgāztas kastes un iespiežu abas rokas sānos, — divās stundās mūsu zemē saražo 136.808 kilovatstundu elektroenerģijas, 1.856.400 kvadrātmetru audumu. 2200 tonnu cukura, 23.280 tonnu tērauda; divās stundās
kosmiskais kuģis var nolidot 79.000 kilometru, bet mēs te bez jēgas vazājamies pa tirgu! Sievasmāte pastāv kādu brītiņu, padomā un tad sīkā balsī iesmejas: — Hi, hi, hi… Bez jēgas, tu saki? Daudz gan tu saproti no tādām lietām! .. . Divas stundas tu stāvēsi rindā, kamēr ēdnīcā tiksi pie galdiņa. Bet mūsu ģimenē ir seši ēdēji. Es sapirkos divām dienām. Izrēķini, cik to dārgo stundu es ietaupīju! Tas būtu viens,— viņa ar labo īkšķi saliec mazo pirkstiņu. — Gandrīz rubli es nokaulēju. Tas būtu divi. Un piedevām vēl pusrub|a palika kabatā, jo šodien es pusdienas vairs neēdīšu. Saēdos jau līdz kaklam … Vārdu sakot, ej, nu, sievasmātei kaut ko ieskaidro!
VĒLREIZ PAR SIEVASMATI — Beidzot, beidzot! — Iedrāžos kā viesuļvētra virtuvē un aiz pārskatīšanās sievas vietā apkampu viņas māti. — Ko, piešķīra? — sieva aiz priekiem palēcās un sasita plaukstas. — Paldies dievam, — sievasmāte nopūtās, — vismaz šogad varēsiet cilvēcīgi atpūsties. — Pareizi! — piebiedrojos. — Tagad nebūs vairs jāložņā pa visiem jūrmalas graustiem, lai kādu istabeli noīrētu, nebūs baigā naudiņa jāgrūž īpašniekam, un galvenais, pats sev saimnieks. Neviens neizkomandēs: te
nestāvi, tur neguli. Prieks bija neaprakstāms. Man izdevās darba vietā izmangot vasarnīciņu. Uz veselu mēnesi, un pie pašas jūras. Mirklī iestājās svētlaimgīs klusums. Tad sievasmāte sakrustoja rokas uz krūtīm un svarīgi teica: — Vai domājat, ka es arī šogad ganīšu to jūsu lietuvēnu pa visu jūrmalu? Kļūdāties! Esmu gan veca, bet vēl pie pilna prāta. Pietiek. Man tepat labi pilsētā. Brauciet vien paši ar savu dārgo preci. — Bet, māt, — sieva mēģināja iebilst, — mums taču atvaļinājums tikai novembri un tāpēc paši dzīvot jūrmalā nevarēsim. — Kas man par daļu? Neesmu jums nedz kalpone, nedz aukle! — Un
durvis ar sparu aizcirtās. — Mamma nebrauks! — sieva bēdīgi konstatēja. — Nav ko cerēt! — Piķis un zēvele! — mana pirmītējā sajūsma bija vējā. — Nogrūdīsim to knēveli uz pionieru nomelni un paši braukāsim turp un atpakaļ. — Ak šitā gan! — durvju spraugā parādījās sievasmātes sirmā galva. — Bērnu zaldātos, bet paši brīvi kā putniņi! Neko teikt, un vēl vecāki saucas… — Bet ko darīt? — sieva lauzīja rokas. — Kā lai es to zinu? Ne mana cūka, ne mana druva! — Vecā aizcirta durvis un atkal pazuda savā istabā. — Tūlīt iešu un atsacīšos, — es kļuvu pikts. — Lai saņem tie, kas vasarnīcu varēs izmantot!
— Vai traks! — Durvis atkal atsprāga. — Istaba šodien maksā 200 rubļus, bet šitā gandrīz vai par velti. — Nu, zināt! — es biju sašutis. — Ar valsts vasarnīcām es vēl tirgojies neesmu! — Kāpēc tad jātirgo? — Sievasmāte atkal ienāca virtuvē. — Vai tad es, vecs cilvēks, kas visu mūžu jums nokalpojusi, neesmu izpelnījusies atpūtu jūrmalā? — Esi jau, esi. — Sieva atmeta ar roku. — Bet pasaki — kur lai mēs to bērnu liekam? — Ja nu man vasarnīcu atvēliet… — sievasmāte, augstprātīgi atmetusi galvu, ieturēja karalisku pauzi, — tad jau pie viena to jūsu velnēnu kaut cik pieskatīšu.
KAS ES TĀDS ESMU? Mans uzvārds ir Jonuškaitis. Manu tēvu, vecotēvu un arī viņa vecotēvu tā sauca. Kur viņi ņēmuši šo uzvārdu, goda vārds, nezinu. Šogad man pienācis laiks saņemt jaunu — beztermiņa pasi. Iesniedzis vajadzīgos dokumentus, es norādītajā dienā un stundā biju klāt. Smaidoša meiča laipni pasniedza man pa lodziņu žurnālu. Es parakstījos un saņēmu tīru, jaunu pasīti, kas vēl smaržoja pēc tipogrāfijas krāsas. Priecīgs iegrūdu to kabatā un metos pa durvīm laukā. Pie vakariņu galda svinīgi pasniedzu sievai jauno dokumentu. Uzlikusi brilles, viņa atvēra vāciņus, un viņas seja lēni
izstiepās garāka. — Bet tā taču nav tava pase! Ielūkojos, un patiešām: pase bija izdota pilsonim Janušānam … Nākamajā ritā atkal stāvēju pie lodziņa. — Biedrene, — teicu smaidošajai meičai, — jūs kļūdaini esat izdevusi man svešu pasi! — Nerunājiet aplamības! — atskanēja atbilde. — Pase ir jūsu, vai tad pēc bildes sevi vairs nepazīstat? — Bilde ir mana, — piekritu, — bet uzvārds svešs. — Kā? — viņa brīnījās, — kāds tad ir jūsu uzvārds? — Jonuškaitis, — teicu, — Jonuškaitis, bet ne Janušāns. — Klausieties, onkulīt, kāda tur starpība — Jonuškaitis vai Janušāns!
Lietuviski Jonuškaitis, latviski — Janušāns. Ņemiet savu pasi un soļojiet laimīgs! — Bet man taču tā neder, — mēģināju iebilst. — Ziniet, man nav laika ar jums te krāmēties. Pie tam neviens arī neatļaus bojāt liekas blankas. Un vispār — kā jūs varat pierādīt, ka esat Jonuškaitis, bet ne Janušāns? — Kā? To taču visi zina! — Visi neder! Atnesiet dzimšanas apliecību! — un lodziņš aizcirtās man deguna priekšā. Uzrakstīju vēstuli dzimtsarakstu arhīvam un pēc vairākiem atgādinājumiem saņēmu izziņu, ka esmu Jonuškins.
NOTIKUMS RITA PUSĒ Riepām švīkstot, melns limuzīns klusi pieripoja pie dārza vārtiņiem un apstājās. Elegants vīrietis pusmūža gados, atlocījis ādas cimda malu, paskatījās pulkstenī. «Četri un divdesmit trīs minūtes,» viņš konstatēja un veicīgi izkāpa no mašīnas. — Nu, Fredi, labu veiksmi! — šoferis pamāja ar roku un aizbrauca. Vīrs aizsmēķēja cigareti, tad uzmanīgi nopētīja apkārtni. Aiz augsta dzīvžoga kupli zaļoja dārzs. Sudrabblāvā mēness gaismā tur kā apburtas trīsēja baltas ābeles. Rasotajā zālē bira gleznaini
ziedi. Dārza vidū lepna vasarnīca šķita ieslīgusi dziļā miegā. Pelēks mākonis pamazām aizslīdēja mēnesim priekšā. Satumsa. Vīrs ieklausījās naksnīgajā klusumā. Pasaule likās izmirusi. Tikai kaut kur tālumā aiz augstajām priedēm čaloja jūra. Samīdījis cigaretes galu, Fredis uzmanīgi nospieda rokturi un, pieturēdams vārtiņus, lai nečīkst, lēni tos atvēra. Tad aši apmeta līkumu ap biezajiem krūmiem un pa līkloču taciņu devās uz mājas pusi. Pie ieejas kāpņu telpā viņš apstājās, atvilka elpu un tikai pēc brīža uz pirkstgaliem sāka kāpt augšup. Pēkšņi klusumu pāršķēla spalgs blīkšķis. Fredis lēni noslīga uz ceļgaliem. «Nu visam beigas!» viņa apziņā
pazibēja doma. Taču blīkšķi un belzieni atkārtojās vēl labu laiku. — Še tev! Še tev! — sieva kliedza, vicinādama tupeli. — Es tev rādīšu, kā pa naktīm blandīties apkārt!
VECI «PAZIŅAS» Darbojas: Resnais, Tievais. Darbība notiek stacijā pie ^astronomijas kioska. Pa peronu garlaikodamies pastaigājas Tievais. Pie kioska letes pieskrien Resnais. Viņš kaut ko pačukst pārdevējai un saņem vairākas papīrā ietītas pudeles. Resnais attin papīru un pārbauda etiķetes. Tur ir konjaks, balzāms un melnā aronija. Resnā skatiens apstājas pie Tieva. Seja iegulstas izpaticīgs smaids. Resnais. Sveiks, vecais! (Pieskrien T i e- vajam klāt un sniedz sveicienam roku.) Kā sviežas, ko labu ražo? Tievai s (izbrīnījies paskatās Resnajā un atturīgi pasniedz roku). Tapat
kā agrāk, dzīvoju, strādāju . . . Resnais. Turpat vai kombinātā? Tievais (neizpratnē). Kombināta? Resnais (ziņkārīgi). Ko? Vai aizgāji? Sametās par karstu? Bet toreiz tu mani tik pamatīgi izglābi ar to cinkoto jumta skārdu… Malacis! Veselu kravu kā no gaisa. Tievais (šķelmīgi). Ak, izglābu ar veselu kravu cinkotā skārda? Resnais. To es nekad neaizmirsīšu! Tievais. Diemžēl neviena kombināta nekad neesmu strādājis. Resnais (apjucis). Ko nu pļāpā … (Attopas.) Es tevi pazīstu … Nu, kā savu kabatu. Mēs taču esam tudraugi. (Uzsit tievajam uz pleca.) Neāksties, tu taču biji pie manis vasarnīcas iesvētīšanā. Mēs abi dzērām tubrālības, vai ne?
Tievais. Maldāties, es neesmu bijis jūsu vasarnīcā. (Domīgi.) Bet man šķiet, ka mēs gulējām vienā palatā slimnīcā. Resnais. Nedod dievs, nedod dievs! Nekad savā mūžā neesmu slimnīcā gulējis. Tievais. Tad varbūt esam tikušies futbola vai hokeja sacīkstēs? Resnais (priecīgi). Nu kā tad, stadiona bufetē … Ko mēs te stāvam! Braucam uz vasarnīcu, man šodien vārda diena. Veciem paziņām taču jāturas kopā! Resnais (satver Tievo zem rokas, velk uz priekšu). Tūlīt nāks vilciens (klusi pie auss). «Volgu» man toreiz konfiscēja… Jā, mēs tomēr esam veci paziņas, lieku galvu ķīlā. Tievais (piekrīt). Pareizi, tagad arī es atceros. Resnais. Nu, klāj vaļā!
Tievais. Esmu jūs tiesājis par valsts īpašuma izšķērdēšanu. (Resnais sakņūp un mīņājas uz vietas, tad sulainiski glumi paklanās un ar mu|ķīgu sejas izteiksmi kāpjas atpakaļ.)
PERSONĪGAIS VIEDOKLIS Izņēmu laikrakstu no pasta kastītes un skatos: laimestu saraksts. Tūlīt sameklēju biļetes un ķēros pie pārbaudes. — Siev! — pēc mirkja iekliedzos. — Siev, vai dzirdi! Esmu laimējis! — Ko tu tur b|austies! — no virtuves atskanēja sievas balss. — Nāc žiglāk, nāc, — nerimos, — es vinnēju personīgo … — Personīgo? — Sieva jau strauji elpoja man pie pašas auss. — Automašīnu? — Nē, viedokli.
— Viedokli? Kas tas par zvēru? — Nu, uzskatu, saproti, personiskas domas! Manai laulenei ģīmis izstiepās garāks. — Tev personiskās domas? — viņa ar rādītāja pirkstu pieklauvēja sev pie deniņiem. — Priekš kam? Vai nevar labāk izņemt naudā? — Ak, tu mana zostiņa! Tā taču ir Joti vērtīga lietiņa. Ja pašam nav, nekur ne par kādu naudu nenopirksi.. . Lielo vinnestu nedrīkstēju neatzīmēt. Sestdienas vakarā saaicināju draugus to apslacīt. Kad bijām jau krietni iesiluši, mans sirdsdraugs Olafs ierosināja: — Tagad lai laimes bērns apliecina mums savu uzticību, pierāda, ka
viņš nav kļuvis iedomīgs. Un tāpēc lai iedzer ar katru un sabučojas. — Draugi, — piecēlos, — man par šo jau- tajumu ir savs personīgais viedoklis. Pirmkārt, uzticība nav pierādāma pie pudeles. Otrkārt, es vairs nedzeršu, jo man šodien pietiek. Ak šitā! — Olafam seja pietvīka dusmās. — Vai jūs dzirdējāt? Viņam lūk, pietiekot, viņš negrib ar mums iedzert, mūs neciena, drīz zināties ar mums vairs negribēs. Labāk mēs paši… Viens aiz otra viesi lavījās prom no galda un klusītiņām aizgaja. Nākošā diena bija svētdiena, un sieva, kā parasti, nolasīja savu programmu: — No rīta uzkopsim istabas, pēc
pusdienām iešu uz frizētavu, bet tu ar bērniem pastaigāt. Vakarā apmeklēsim simfoniskā orķestra koncertu … — Kas attiecas uz simfonisko mūziku, — svinīgi novilku, — tad man ir savs personīgais viedoklis. Es vienkārši to neciešu. Sieva divas reizes atvēra un aizvēra muti, iekams tika pie skaņas. — Bet tu agrāk nekad tā nerunāji. — Agrāk man nebija sava personīgā viedokļa, — atcirtu, — bet tagad ir. Ak tādas tās lielas! — laulene atžilba. — Tu sameloji, sameloji, teikdams, ka patīk simfoniska mūzika. Varbūt, kad apprecējāmies, tev arī nebija viedokļa un tu mani nekad neesi mīlējis? Bet pagājušā gadā, kad pinies ar to
blondo, tev bija savs viedoklis?! — sieva tagad jau kliedza pilnā balsī. — Tu domā, es kāda aita?! — ska|i noklaudzēja ārdurvis, un prom viņa bija. Pirmdien ražošanas apspriedē, es, kurš allaž biju klusējis, pašam negaidot teicu: — Velti mēs te laiku šķiežam spriedelējot. Dīkdieņi, plenči un brāķdari jātrenc ratā, centīgiem strādniekiem jāpieliek pie algas un jāievieš jauna tehnika. Tad tā lieta ies. Ievilku pilnas krūtis gaisa un turpināju: — Bet, lai vadītu rūpnīcu un tās cehus, jāprot ne tikai žonglēt ar skaļām frāzēm, bet jābūt vēl arī lietpratējam, jābūt cilvēkam ar gaišu galvu! Tāds ir mans viedoklis. Direktors kļuva zils no dusmām.
— Zaļknābis, pienapuika! — Pat no viņa acīm lēca zili dusmu zibšņi. — Šis te mani mācīs! Tu vēl autiņus slapināji, kad es jau biju vadošs darbinieks! . . . Arodbiedrības komitejas sēdē, kur mani izsauca par nepiedienīgu uzvedību, es priekšsēdētājam pateicu acīs: neesat jūs nekāds taisnības aizstāvis, bet gan gaužām glums . pielīdējs. Priekšsēdētājs nožēlojoši kratīja galvu. — Inteliģents cilvēks, inženieris, bet izturaties kā bērns, uzstājaties pret kolektīvu. Laikam jau viņam bija taisnība, jo no tās dienas darba biedri sāka no manis vairīties: greizi smaidot, atturīgi sveicināja vai arī grieza degunus uz citu pusi. Neviens vairs nenāca pie mana galda
lūgt padomus, patērzēt, bet, kad gāju pats, tie zaglīgi skatījās apkārt, lika manīt, ka nevēlas nekādās sarunas ielaisties. Biju jau nolēmis sniegt atlūgumu, bet apķēros: mūsu biroja priekšniekam drīz jubileja. Uzdāvināšu viņam «personisko viedokli». Varbūt pratīs lietderīgāk to izmantot. Tā arī izdarīju. Pēc nedēļas, nabadziņu, atcēla no amata. Tagad es esmu biroja priekšnieks. Un tomēr nācu pie secinājuma, ka sievai bija taisnība. Ja nu kādreiz atkal vinnēšu personīgo viedokli, katrā ziņā izņemšu naudā. Vai gadījumā neziniet, cik tam liela vērtība?
NOPIETNA SLIMĪBA Atrputniņš nerādījās klubā gandrīz nedēju. Bez viņa bija gaužām drūmi. Un tad viņš ieradās. — Hi, jūs! — Atrputniņš sauca no sliekšņa. — Kāpēc neinteresējāties, kur es visu šo laiku izpaliku? — Interesējāmies gan, — atsaucās vairākas balsis, un mēs ielencām savu biedru. — Es biju grūti slims, — viņš nopūtās. Visapkārt atskanēja jautri smiekli. — Ko jūs ķiķinājaties? — Atrputniņš kļuva pikts. — Es patiešām nopietni slimoju. Temperatūra cēlās līdz četrdesmit grādiem. Izsaucu pēc kārtas trīs
ārstus: vienu no rūpnīcas poliklīnikas, otru no sava rajona poliklīnikas un piedevām vēl ātro palīdzību. — Jums ir angīna, īsta folikulārā angīna, — konstatēja poliklīnikas ārsts, uzzinājis par trim porcijām saldējuma, kuras es notiesāju pusdienas laikā bufetē. — Plaušu karsonis, — drūmi pavēstīja rūpnīcas ārsts, izdzirdējis, ka, pagājušo sestdien bļitkojot nejauši iekritu ūdenī. Ātrās palīdzības ārste nekādi negribēja atkāpties no tīfa, jo tāds esot pilsētā manīts. Tīfs un nekas cits. Jāved uz slimnīcu. Tikai pēc ilgiem strīdiem mēs vienojāmies par gripu, jo mana kaimiņiene arī slimo ar gripu. — Loģiski viss pareizi, — smējāmies, — no saldējuma var dabūt
angīnu, no āliņģa
plaušu karsoni, no kaimiņienes citreiz ari gripu, bet kas tev īsti bija? — Būtībā nekas liels, tiku samēra viegli cauri. Mans vietnieks toreiz kolēģijā saņēma stingru rājienu, galvenais inženieris arī, bet es nekā. — Tātad slimība tevi izglāba? — Pareizāk, termofors,
visvienkāršākais elektriskais termofors. Tas tikai jānoregulē, lai nepārkarsē termometru.
CENŠAMIES IEVĒROT. Mani negaidīti izsauca priekšnieks. — Palūkojieties tikai, kas te rakstīts, — viņš bakstīja ar pirkstu sūdzībā. — Cilvēki nekad nav apmierināti. Vienmēr par kaut ko sūdzas. — Atkal pircēju krāpšana vai antisanitārs stāvoklis ēdnīcā? — neskatīdamies sūdzībā, jautāju. — Nē, šoreiz mums jurģus grib uzspiest. Es paņēmu sūdzību, uzliku brilles un ķēros pie lasīšanas. — «Mūsu mājā, bijušas veikala telpās, ierīkota noliktava. Visa apkaime
smird pēc sapuvušām zivīm. Vai nevarētu šajās telpās ierīkot kafejnīcu?» — Taisnīga prasība! — piekritu. — Cilvēki grib atpūsties, kafiju iedzert. Darbaļaužu vēlēšanās jāievēro. Pēc ilgiem strīdiem ar priekšnieku pārcēlām noliktavu uz citu, piemērotāku vietu un atvērām kafejnīcu. Dažas dienas vēlāk saņēmām otru sūdzību: «Jūsu ierīkotajā kafejnīcā visādi subjekti sūc līdzpaņemto alu un tad piecūko sētu.» — Es teicu, ka ar to nebeigsies, — priekšnieks īgni rūca. — Tas patiešām nekur neder, — iesaucos. — Cilvēki grib alu dzert; tur nekā nevar darīt. Slēgsim kafejnīcu un ierīkosim alus automātu.
Pēc nedēļas pienāca jauna sūdzība: «Jūsu alus bodītē vīri tukšo vīna pudeles, bet pēc tam mūsu sētā lamājas un kaujas.» — Nu zināt, — priekšnieks bija sašutis. — Ko viņi vēl no mums grib! — Vīniņu! — moži atsaucos. — Cilvēki grib vīniņu! Pārveidot alus automātu par vīnu automātu nebija grūti. Un tomēr —
priekšniekam taisnība — ļaudis nerimās. «Tai jūsu dzertuvē daudzi stiprina vīnu ar politūru, denaturātu,» viņi rakstīja. «Bet mūsu sētā izguļas…» — Vai, vai! — Saķēru galvu. — To nu gan nedrīkst pieļaut! Cilvēki gandē veselību ar visādiem surogātiem. Un… mēs turpat blakus atvērām specializēto degvīna veikalu. Nākošajā vakarā atskanēja trauksmains telefona zvans. — Glābiet, ļautiņi mīļie, mēs nevaram vairs tikt mājās! Vārtu rūme pilna ar visādiem subjektiem, kas kaujas, piesienas … un … un … — Pilsonīt, — es laipni pārtraucu zvanītāju, — mēs vienmēr cenšamies ievērot darbajaužu vēlēšanos. Darījām
jūsu labā visu, ko spējām. Bet šoreiz tas vairs nav mūsu kompetencē. Zvaniet milicijai!
VISRADIKĀLĀKAIS LĪDZEKLIS Padzirdējis, ka profesors Kaplodziņš izgudrojis jaunu, radikālu līdzekli pret varžacīm, es gandrīz vai četrrāpus apstaigaju visas pilsētas aptiekas, bet, jēdzīgu atbildi nekur nesaņēmis, pēdīgi devos pie paša profesora. — Mīļo profesor, — lūdzos, — nepametiet mani nelaimē, palīdziet tikt vaļā no tām negantajām spīdzinātājām! — Cienījamo biedri, — Kaplodziņš nostājās aiz krēsla atzveltnes, nobraucīja ar plaukstu apaļīgo vēderiņu un sacīja:— Mana zinātniski pētnieciskā metode krasi atšķiras no citām. Es uzskatu, ka sekmīgi
cīnīties pret negatīvām parādībām un kaitēm var tikai, atklājot to cēloņus, nedodot tām iespēju izplatīties. Pēc ilgiem un dziļiem pētījumiem esmu nācis pie secinājuma, ka varžacis deviņdesmit deviņos gadījumos no simta rodas, khm, khm, no sliktiem un neērtiem apaviem. Manas teorijas pareizību apstiprina varžaču īpašnieku aptaujas dati, kas sīki izklāstīti disertācijā, par ko saņēmu zinātnisko grādu. Tātad iegaumējiet, biedri, visradikālākais līdzeklis ir un paliek ērti un veselīgi apavi. — O! — es sajūsmā iesaucos. — Ģeniāli! Iesim, dārgo profesor, tūlīt iesim uz mūsu fabriku! Јs piezvanīšu, lai jums sagatavo caurlaidi. Tas viss steidzīgi jādara zināms apavu ražotājiem. — Nevaru, — profesors smagi
nopūtās, — tas ir pāri maniem spēkiem. Es taču vairāk nekā mēnesi netieku laukā no istabas! Nevienas kurpes nevaru uzvilkt. Nolādētās varžacis mani iedzīs kapā!
ARI MĪLESTĪBA Pulkstenis rāda pusdivpadsmit no rīta. Džūlija pārveļas uz otriem sāniem. «Rūdolfs ir stalts vīrietis,» viņa gurdeni prāto, «melnīgsnējs, labi noaudzis, ar tik pievilcīgu bārdiņu. Ek, nogrābt šo puisi sev par vīru. Koloss! Tādi cepeši šodien no debesīm nekrīt, it sevišķi, kad esi pēdējā kursā un tevi var aiztriekt vergot uz Zostejmuižu, kur govis luncina astes un sivēni kviec kā vijoles …» Džūlija atmet segu, uzraušas sēdus, īgni staipās, tad slinki nolaiž kailās kājas pāri dīvāna malai. «Velnišķīgi kautrīgs, tāds kā neapņēmīgs,» viņa ritina tālāk domu
pavedienu, «kinoteātrī bijām, teātrī arī. Kafejnīcas, jūrmalas izbraukumi, tas viss jau ir garām, bet viņš klusē kā zivs. Ko darīt? Šodien pat sakūdīšu un aizvilkšu uz dzimtsaraksteni.» Džūlija aši ieraušas atpakaļ gultā, apsedzas un piespiežas guļošā Rūdolfa platajai mugurai. — Hello, my bois! — Džūlija uzsāk maigi purināt Rūdolfa plecu. — Pietiek čučēt, dārgais! Celies nu, celies augšā! Pasaki — vai tu mani mīli? Rūdolfs pagriežas uz muguras un pa sapņiem nomurmina: «Nvam, nvam, nvam.» — Manu mīļo bucīt, noskūpsti taču savu mazo kaķenīti.
— Nvam, nvam. — Rūdolfs atver acis. — Kas, ko, ko tu teici? — Es teicu, manu bārdaino runcīt, ka esmu bezgala laimīga, tik laimīga, ka pat izteikt nespēju. — Kas tad noticis? Loterijā vinnēji? — Vai neatceries, tu taču vakar zvērēji mani mīlēt līdz kapa malai un teici, ka šodien iesim uz dzimtsarakstu
nodaļu? — Es? Vai tad tik piedzēries biju? Džūlija saķer galvu abām rokām, sašūpojas un tad laiž vaļā: — Ak tu neģēli, suns tāds, ja tu nebūtu sasolījis, es neparko pie tevis nepaliktu pa nakti. Ak dievs, ko tagad mamma teiks, kaimiņi, draudzenes, ak dievs, šito kaunu! — Džūlija dziļi ievelk elpu un turpina. — Donžuāns nelaimīgais, brunču mednieks! Ievilinājis godīgu meiču pie sevis un apsmējis. Es, es to tā neatstāšu, ziņošu prokuroram! — Un Džūlija ņemas skaļi vaimanāt, lauzīt rokas un kliegt… — Hm-jā, — Rūdolfs nenoteikti norūc, — tātad uz dzimtsarakstu nodaļu aicini. Bet vai pūrs tev vismaz kauč kāds ir? Džūlija nosusina vaigus ar kabatas
lakatiņu. — Tā jau ir cita runa. — Viņa caur asarām uzsmaida. — Mums būs atsevišķs dzīvoklītis. Der? — Der. Bet nav nekas izcils. Man ir dārgāka manta. — Ledusskapis, televizors, mazgājamā mašīna nāks klāt. — Arī noderēs. Taču man pieder daudz lielāki dārgumi. — Papus sola vieglo automašīnu. Bet kas tev par dārglietām, zelts, briljanti, vai? — Džūlija nepacietīgi izprašņā. — Man ir visdārgākais. Vai zini, kas ir visdārgākais? — Nē, nevaru tā uzreiz iedomāties. — Kauns to nezināt! Man ir pieci cilvēkbērni, — Rūdolfs pastiepj
roku, paķer no krēsla svārkus un izvelk no krūškabatas citu pēc cita trīs izpildrakstu dublikātus un veselu lērumu aicinājumu uz tiesu .. . Džūlija izkāpj 110 gultas, ātri apģērbjas un, ne vārda neteikusi, aiziet.
KĀ TIKT VAĻĀ NO DUMBOVICĀ Darba kārtībā bija viens jautājums: kā tikt vaļā no biedra Dumbovica. — Tātad atlaist par pienākumu nepildīšanu nevar? — septīto reizi apjautājās direktors. — Nevar, — atbildēja galvenais inženieris, — viņš pienākumus vienmēr cenšas izpildīt. — Tad varbūt par paviršību un kļūdām darbā? — Ari ne, par paviršību to nosaukt nevar, drīzāk jau par nesaprātīgumu jeb stulbumu. Bet arī par to atlaist nevar, tāda panta nav.
— Bet par kļūdām? — Kurš tad no mums nekļūdās, kļūdīties ir cilvēciski, no kļūdām mēs mācamies. Sis arguments arī neies cauri. — Varbūt par disciplīnas graušanu? — ieminējās galvenais grāmatvedis. — Nē, Dumbovičs ir akurātības iemiesojums, ne reizi nav nokavējis darbu, nedzer, pat nesmēķē, sievietēm virsū neskatas, bet jūs viņam piedēvējat disciplīnas graušanu! — Ideja! — iesaucās ražošanas daļas priekšnieks, — sasauksim komisiju un atbrīvosim kā nepiemērotu darbam. — Bez šaubām, Dumbovičs ir aprobežots tips, bet viņam diploms kabatā, — domīgi novilka galvenais inženieris.
— Vienīga izeja ir ievēiet viņu par atbrīvoto arodkomitejas priekšsēdētāju. — Direktors smagi nopūtās. — Vai prāts — būs konflikts pēc konflikta! — Tad jāmēģina pierunāt, lai sniedz atlūgumu. — Veltīgas pūles. Dumbovičs uzskata, ka ir ļoti spējīgs un mūsu uzņēmumam nepieciešams darbinieks. — Es nu gan nesaprotu, — nosēcās kadru daļas priekšnieks, — cilvēks nepļēguro, disciplīnu negrauj, darbā akurāts, pēc anketas kristāltīrs, ar augstāko izglītību — goda vārds, nesaprotu, biedri, ko jūs no viņa gribat. Biedri direktor, sakiet, lūdzu, — kur mēs vēl tik piemērotu darbinieku dabūsim?! — Patiešām, teicams darbinieks, —
direktors atviegloti uzelpoja. — Nosūtīsim Dumbovicu uz kvalifikācijas celšanas kursiem.
BRĪVDIENĀ Apkrāvies saiņiem, sainīšiem, prāvu somu un diviem pilniem tīkliņiem, aizelsies apstājos ietves vidū un nervozi ielūkojos pulkstenī. Rādīja divpadsmit. Tad, piekabinājis tīkliņu ar saknēm pie mēteļa pogas, parakņājos kabatā, izvilku sievas sastādīto sarakstu un ņēmos to pētīt. — Tā, tā, — rūcu, — vēl jānopērk gaļa, siers, sviests, piens, jāieskrien tirgū pēc krējuma, olām, āboliem, jānodod veļa mazgātavā, bikses ķīmiskā tīrītavā, zābaki kurpnieku darbnīcā, jāsamaksā īre un par elektrību un visur būs jāizstāv prāvas rindas. Tas tikai pirms pusdienām, bet pēc …
Drūmās pārdomas iztraucēja mans paziņa Breksis, kurš, plānu portfeliti vicinādams, smaidīgs lēnā solī nāca klāt. — Sveiks, veco zēn, kā klājas? Pagalam nelaimīgs uz viņu paskatījos un izdvesu: — Zini, esmu gaužām nevaļīgs. — Redzu, — Breksis labprāt piekrita, — un tādēļ tevi pavadīšu. Breksis nāca man līdzi uz tirgu, kur nopirka sev saulespuķu sēkliņas, izstāvēja kopā ar mani rindas ķīmiskajā tīrītavā, kurpnieku darbnīcā un, kad bija izstāstījis visus sporta jaunumus, aicināja uz bāru iztukšot pāris kausus alus. Beidzot neizturēju un iejautājos: — Paklau, Breksi, vai tu patiešām nekur nesteidzies?
— Es, vai? — viņš brīnījās. — Nav jau man šodien brivdiena, kā tev, bet gan parastā darba diena. Kurp tad steigties?!
VIRSPEĻŅA Savu bijušo skolas biedru Garmatnieku, kā vienmēr, sastapu burzmā pie alus krodziņa. Mani ieraudzījis, viņš veikli pieskrēja klāt un ieķērās piedurknē kā slīcējs glābšanas riņķī. Acis tam iegailējās. — Paklau! — viņš noslēpumaini dvesa, — vai zini, cik es šodien nopelnīju? — Nē, nezinu. — Sešdesmit divus rubļus! — Nevar būt! — nobrīnījos. — Netici? Nu tad klausies. No lielās Jug- las līdz šejienei braucu bez biļetes ar autobusu un trolejbusu, rēķini,
deviņas kapeikas. Dienā braucu četras reizes. Cik būs? — Trīsdesmit sešas kapeikas. — Cik mēnesī? — Desmit rubļu un astoņdesmit kapeikas, — aprēķināju. — Bet pusgadā? — Sešdesmit četri rubļi, astoņdesmit kapeikas. — Pareizi. Mani šodien pirmo reizi noķēra un sodīja ar diviem rubļiem. Tātad sešdesmit divi rubļi astoņdesmit kapeikas tīra peļņa. — Tā iznāk, — piekritu. — Uzreiz var redzēt, ka ne visai sen esi skolā gājis. Garmatnieks palaida šo manu repliku gar ausim, — Bet vai tu zini, cik no šis
summas esmu ietaupījis? — ?? — Trīsdesmit vienu rubli un četrdesmit kapeikas. Ja es būtu strādājis, man atvilktu piecdesmit procentu alimentus … — Garmat- nieks pieklusa. Bet pēc brītiņa kautrīgi ierunājās: — Vai tu nevari man aizlienēt divdesmit kapeikas? Zini, nav pie rokas … — Kāpēc tikai divdesmit? Tik bagātam cilvēkam, — brīnījos. — Es tev desmit rubļus aizdošu pret vekseli, ar atdošanas termiņu. Solīdi, kā biznesmeņiem pienākas. — Tu nopietni? — Garmatnieks šaubījās. — Skaidrs, kā «Ekstra» pudelē. Se! — Es iegrūdu viņam desmitnieku
saujā. — Un raksti vekseli. Kārdinājums bija pārāk liels. Garmatnieks iebāza naudu azotē un izsniedza man parādzīmi. — Vai zini, cik es tikko nopelnīju? — pēc brīža iejautājos. — N-nē, nezinu. — Garmatnieks neizpratnē pavērās manī. — Divi tūkstoši un simts astoņdesmit rubļus! Pagāja labs brīdis, iekams mans skolas biedrs tika pie valodas. — Oho! — viņš beidzot izgrūda. — Tas tik ir ķēriens! Bet kā?! — Ļoti vienkārši. Cik tu domā vēl nokver- nēt šai pasaulītē? — Nu, vismaz vēl trīsdesmit gadu. Bet kāpēc tā jautā? — Tūlīt uzzināsi. Līdz Šim tu katru
dienu izmangoji man divdesmit kapeikas, bet tagad bēgsi kā no paša nelabā. Jo pieprasīšu parādu. Pareizini, cik iznāk divdesmit kapeikas uz trīsdesmit gadiem. — Fu, velns! — Garmatnieks nospļāvās un lieliem soļiem devās prom. No tās dienas viņš, mani ieraugot, allaž griež muguru. Tikai nesaprotu, vai viņš todien ļoti saskaitās vai patiešām naudu atdot netaisās.
SLIKTA ATMIŅA (Skečs) Darbojas: Priekšnieks. Darbība notiek kāda priekšnieka kabinetā. Priekšnieks sēž aiz moderna rakstāmgalda. Uz tā novietoti septiņi telefona aparāti. Ar sarkanu zīmuli rokā viņš pārlasa un labo kādu garu uz rakstāmmašīnas rakstītu darbu. Iezvanās viens no tālruņiem. Priekšnieks paceļ klausuli. Priekšnieks. Hallo! Ak šitā gan! Un ar tādiem mazsvarīgiem jautājumiem jūs uzdrošināties mani traucēt? Mūsu sabiedrība pašlaik veic tik grandiozus pasākumus, bet jūs tur nevarat paciesties
bez karstā ūdens! Nudie, izlepuši! Vienmēr jums siltais ūdens bijis. Esat jau aizmirsuši, kā nesen ar slotiņu padusē sestdienās čāpojāt uz pirtiņu? Un kas tas bijis par prieku! Nekas, pagaidīsiet, nenomirsiet. Simtiem gadu cilvēki bez vannām dzīvojuši un bijuši apmierināti. (Priekšnieks noliek klausuli.) Sikburžuāzis- kas tendences — vannas, karstais ūdens! Vai ierakumos ari bija karstais ūdens un vannas? Cik ātri viss aizmirstas! (Priekšnieks vēl parūc kādu laiciņu un turpina lasīt. Iezvanās cits telefona aparāts.) Priekšnieks (neiecietīgi kliedz). Ko jums vajag? Ko? Veļas mazgātava strādā slikti? Kāpēc mani atraujat no ražīga darba ar visādiem tur sīkumiem? Kaut
kāda tur mazgātava! Man rīt jāreferē par rajona sasniegumiem, bet šiem le mazgātava! Šodien, tehniskā progresa laikmetā, ikkatrs taču var iegādāties veļas mazgājamo mašīnu. Kāda ļaudīm vāja atmiņa! Vai sen tas bija, kad mēs ar vālīti gājām uz upi mazgāt veļu? Un visi bija apmierināti. Bet tagad, lūk, kādi kungi! Padod automatizēto veļas mazgātavu un vēl sūdzas, ka slikti strādājot! (Priekšnieks ar sparu nosviež klausuli. Pēc mirkļa iezvanas trešais aparāts.) Priekšnieks. Kas atkal? Ko? Ceļš slikts, bedrains, ak tā, ne ceļš, bet iela? Saprotu. Un piedevām vēl neapgaismota? Savādi ļaudis. Vai tad cilvēki vienmēr soļojuši pa gludiem asfaltiem, spilgtu prožektoru apgaismojuma? Ko? Vai
mazums bija grumbuļaino ceļu, vai maz mēs kūlāmies pa bedrēm un tumsu, kamēr iznācām uz gaišās, platās maģistrāles? To, brālīši, aizmirsuši! Ai, ai, ai! Kādi gan mēs aizmaršīgi! (Priekšnieks šoreiz klausuli noliek ļoti lēni un atkal turpina lasīt.) Priekšnieks (rūc īgni zem deguna). Komunālo pakalpojumu plānu rajons izpildījis par simt trīsdesmit pieciem procentiem. Labi. Ceļu remontdarbus par.. . pag, pag. Vai tik maz būs? Nevar būt! Vai tik mans palīgs nav kc saputrojis? (Priekšnieks pacel klausuli. Aparātā kaut kas notarkšķ, un iestājas klusums. Priekšnieks pakrata klausuli, pieliek pie auss, atkal pakrata, atkal mēģina uzgriezt numuru.) Nedarbojas! (Viņš izmisīgi iesaucas un paceļ, otra aparāta klausuli,
pec tam trešā, ceturtā. Neviens aparāts vairs nedarbojas. Priekšnieks dusmās palecas kājās un sāk skraidīt pa kabinetu.) Nolāpīts! Ko es tagad iesākšu?! Kā vadīšu darbu? Bez telefoniem kā bez rokām. Piķis un zēvele! (Te pēkņi ietrinkšķas viens no aparātiem. Priekšnieks priecīgs pieskrien un noceļ klausuli.) Priekšnieks. Hallo! (Viņš svarīgi novelk.) Jūs no telefona stacijas? Labi, ka piezvanījāt. Man visi aparāti sabojājušies. (Klausulē atskan dzestra balss.) Vai jūs, biedri, bez telefoniem nevarai? Nudie, izlepis! Simtiem gadu cilvēki bez tādiem dzīvojuši un nav izmiruši. Un vai sen tas bija, kad jūs pats ar ļaudīm aprunājāties gluži vienkārši, draudzīgi, atklāti, bez jebkādas tehnikas palīdzības? Ai, ai, ai,
cik slikta jums atmiņa! (Klausulē atskan īsi pīkstieni. Priekšnieks paliek sēžot ar klausuli rokā un vaļēju muti.)
vīriešu noslēpumi Burkāniņš ar sievu lēni pastaigājās pa pludmali, elpoja jonizēto jūras gaisu un jutās gluži laimīgi, kad pēkšņi viņu priekšā kā no zemes izauga Kāposts — Burkāniņa kādreizējais studiju biedrs. — Ko es redzu, kāda negaidīta tikšanās! — viņš aizgrābts iesaucās un sniedza Burkāniņam roku. — Gadus desmit, ja ne vairāk, neesmu tevi redzējis… Nu pastāsti — kā tev klājas, ko esi paveicis pa šo laiku? — Kāposts satraukts taujāja. — Vai esi kādu no mūsējiem sastapis? Interesanti — kur pašlaik ir Lociņš un šis karstgalvis Pundurzēns? Atceries, kā mēs viņu kaitinājām. Man personīgi palaimējās:
strādāju labā amatā ziemeļos, pašam savs braucamais, trīskāršota alga, garais atvaļinājums. Lūk, pašlaik te atpūšos. — Vai nepagodināsi mūs sestdien ar savu klātbūtni? — Burkāniņš beidzot tika pie vārda. — Būsim ļoti priecīgi. — Labprāt! — Kāposts piekrita un pavilka draugu mazliet sāņus. — Klau, tev ir ļoti simpātiska sieva, — viņš čukstēja, — tik pievilcīga un mīlīga! Tu esi izvilcis laimīgo lozi. Tikai to viņai nesaki. Kļūs iedomīga, un vispār — man būs neērti, ka ieskatījos … — Skaidrs, ka neteikšu, — Burkāniņš piekrita, — kas starp mums, tas starp mums. Sestdienas vakarā, sēdēdams pie bagātīgi klāta mielasta galda, Kāposts, jau krietni iesilis, uzsita savam draugam uz
pleca un sacīja: — Tava Lilija ir teicama saimniece, ne katra pratīs tā uzņemt viesus. Un cik lieliski viņa šodien izskatās! Apbrīnojami jauka sieviete! Turklāt cik viņai skaists augums! Tu vari lepoties ar tādu sievu. Tikai, lūdzu, nestāsti viņai, ko šeit sarunāju, nevajag… — Neuztraucies, - - Burkāniņš viņu mierināja un pateicīgi spieda roku. — Man bija ļoti patīkami uzklausīt tavas domas, bet viņai neteikšu ne pušplēsta vārda, ja tu negribi. Mēs taču esam vīrieši, un tā ir vīriešu saruna .!. Tad kādu vakaru Burkāniņa dzīvoklī ieskanējās telefons. — Vai drīkstu tevi traucēt? — Kāposts nedroši vaicāja. — Mums steidzīgi jāaprunājas. Esi tik labs un atnāc
uz kafejnīcu «Maiga»! Gribu tev paziņot kaut ko ļoti svarīgu … Sagaidījis Burkāniņu kafejnīcas attālākajā stūrī, Kāposts, stostīdamies un vārdus meklēdams, stāstīja: — Visu nakti kāvos ar bezmiegu, domāju un lēmu, kamēr izlēmu, ka tev tomēr jāpastāsta. Esmu samīlējies līdz ausīm tavā sievā… Visu laiku viņa stāv manu acu priekšā … Bieži man liekas, ka sajukšu prātā . .. Tāpēc no šejienes nekavējoties jāaizbrauc, citādi man beigas. Tikai dieva dēļ nepļāpā neko sievai. Nepataisi mani par apsmieklu. Es tevi lūdzu kā draugu. — Nekādā gadījumā! — Burkāniņš viņam apliecināja. — Tas taču ir mūsu — vīriešu noslēpums! Kādu vakaru, atnācis no darba,
Burkāniņš pasta kastītē atrada drauga atvadu vēstuli. «Es aizbraucu,» viņš rakstīja, «un mēs nekad vairs neredzēsimies. Bet tu esi pamatīgs muldoņa! Savu vīra vārdu neturēji. Tu izpļāpāji sievai visu, ko tev stāstīju, tāpēc viņa brauc man līdzi. Tavs draugs Kāposts.»
nepārprotama laipnība Pilsēta bija jauka, un ļaudis labvēlīgi noskaņoti. Trolejbusā man nomīdīja kājas un laipni paskaidroja: ja nepatīkot, es varot braukt ar taksi. Pateicos, izkāpu no vāģa un gāju meklēt taksi. Divas, mašīnas paskrēja garām, un šoferi draudzīgi atbildēja uz maniem enerģiskajiem roku mājieniem. Trešais apstajas un vēlīgi palūdza nelīst zem riteņiem. — Taksometru dabūsit nomalē, — kāds garāmgājējs labprāt paskaidroja. — Tur izdevīgāk uzņemt pasažierus atpakaļbraucie- nam uz pilsētu. Biju aizkustināts un paklausīgi aizkātoju līdz kapiem. Toties pie viesnīcas piebraucu ar taksometru.
— Diemžēl viesnīca nav piepūšamais balons, — reģistratore laipnā tonī klāstīja. — Vietu pašlaik nav! Aptaustīju sienas, durvis un pārliecinājos, ka viņai taisnība. Nācās meklēt citu mājokli. Naktī pamodos no drausmīga trokšņa. Aiz sienas skanēja apdullinoša džeza mūzika. Durvis kāds rībinaja ar abām dūrēm. — At-at-aivainojiet! — nodārdināja nepazīstama balss. — Ļ-ļoti lūdzam piedošanu, ka traucējam jūsu naktsmieru, ļoti, ļoti… Bet saprotiet jel … Es sapratu un gribēju jau aizbāzt ausis ar vati un mēģināt vēlreiz iemigt. Taču iesilu-
šais vīrs tik neatlaidīgi un ilgi lūdza piedošanu un, draudzību apliecinādams, līda bučoties, ka par miegu vairs nebija ko domāt. Otrā rītā administratore man maigi uzsmaidīja un jautāja, kā cs šeit jūtoties. Tad panāca tuvāk un it kā vainīgi piebilda: — Viesnīca, viesnīca vien ir, nav jau pašu mājas. Tā ka neņemiet ļaunā. Pie reģistrācijas lodziņa kāds vīrs neganti lamājās par to, ka istaba bijusi nekurināta.
— Redziet, mīļo pilsoni, kā iznāk, — reģistratore pārmetoši kratīja galvu, pasniegdama man pasi, — mums te kultūras un pieklājības nedēļa, bet šis rupjais tēviņš izjauc visu pasākumu … Es pieklājīgi pasmaidīju.
KO TAS VARĒTU NOZĪMĒT? Todien agri no rīta mūsu darba istabā iesteidzās mašīnrakstītāja Ķepīte. — Klausieties, — viņa noslēpumaini pavēstīja, — direktors man šodien vel nav diktējis nevienu lappusi. — Dīvaini gan, — pabrīnījās nodaļas priekšnieks Paplātcnis. — Es šorīt nesaņēmu nevienu rakstisku norādījumu, bet direktors pats bija atnācis aprunāties. — Nedzirdēts gadījums, — sarunā iejaucās vecākā ekonomiste Burtiņsone. — Viņš izsauca mani un lika nekavējoties pārtraukt sarakstīšanos ar blakus esošajām
iestādēm. — Tas vēl nav nekas! — iesaucās inženieris Zīmulītis. — Jums vajadzēja noklausīties, kā viņš šorīt kliedza uz sagādniekiem: «Pietiek papīrus smērēt! Izceliet savus smagumus no mīkstajiem krēsliem un ejiet, gādājiet, kas vajadzīgs!» Un tad, ak tavu brīnumu! Pats piecēlās un uzkāpa stāvu augstāk, lai painteresētos, kā sokas ar jaunā projekta izstrada- šanu. Patiešām, mūsu direktors Pubulis pārvērtās līdz nepazīšanai. Viņš pārstaja sūtīt garās instruktīvās vēstules zemāk stāvošām un atskaites augstāk stāvošām instancēm, par- trauca bezgalīgo sarakstīšanos ar iestādēm un organizācijām. Nerakstīja vairs rezolūcijas un vadošus norādījumus mūsu pašu darbiniekiem.
— Nekādu lieku papīru! — viņš noskan- dināja. — Personiski kontakti, telefons, un viss. Ātri un operatīvi! Mēs paveicām savus uzdevumus neparasti ātri. Un brīva laika izrādījās atliku likām. Taču jaunais stāvoklis izraisīja bažas un pārdomas. — Ko tas varētu nozīmēt? — sievietes sačukstējās gaitenī. — Vai tik nedraud štatu samazināšana? — viens otrs uztraucās. Optimisti nezaudēja labo omu. — Laikam jau direktors nolēmis vienā rāvienā izskaust birokrātismu. Pesimisti raustīja plecus. — Pats uz savu roku? Nevar būt! Vienīgais, ja nu būs dabūjis pamatīgu brāzienu.
Kādā pusdienas pārtraukumā, kad debates bija sasniegušas kulmināciju, mūsu darba istabā ienāca sagādnieks Zepītis. — Par kādām pasaules problēmām jūs tik dedzīgi strīdaties? — viņš jautāja. Bet, uzzinājis, kas par lietu, negaidīti iesmējās. — Birokrātismu mūsu Pubulis iznīdēs tad, kad cūkai izaugs ragi. Mums ir papīra pārtēriņš, limits izbeidzies un līdz pirmajam nav izredzes saņemt ne loksnīti.
JĀSPER ATTIECĪGI SOĻI Priekšnieks bija dziļi noraizējies. — Seit būs pilsones Dārtas Svāburnicces sūdzība, — viņš godbijīgi paņēma no galda un pasniedza man ar glītu rokrakstu aprakstītas vairākas papīra lapas. — Viņa te sūdzas par neģēlīgu kaimiņu … — Kurš izgāzis rūgušpienu ledusskapī, — es pasmējos, — ar nolūku izraisīt diversiju pret sabiedrību un clektrifikāciju, vai ne? — Pilnīgi pareizi, — priekšnieks izbrīnījies apstiprināja. — Kā jūs to zināt?
— Man ir jau piecpadsmit Švāburnieces sūdzības, adresētas mums, presei un vēl daudzām un dažādām iestādēm. — Bet šī ir sevišķi svarīga, no augšas nākusi, — priekšnieks rādīja ar pirkstu griestos, — pats b. Lielpēteris uzšņāpis rezolūciju: «Steidzīgi pārbaudīt un spert attiecīgus soļus. Par rezultātiem paziņot iesniedzējai un informēt mūs triju dienu laikā.» Metiet citus darbus pie malas un steidzīgi ķerieties pie sūdzības pārbaudes. Jūs taču zināt, ka jābūt iejūtīgam pret darbaļaužu sūdzībām, jāapmierina viņu augošās prasības, — viņš kā no bībeles nolasīja. — Ir taču atšķirība starp darba cilvēka būtisku sūdzību un sūdzībkaļa smērējumu, — protestēju. — Vai tad
biedrs Lielpēteris patiešām domā, ka mums nav cita, ko darīt? — Izpildiet rīkojumu un nefilozofējiet! — priekšnieks nodārdināja un, uzgriezis muguru, lika noprast, ka saruna ir beigusies. Un es rīkojumu izpildīju arī: izsaucu neganto kaimiņu, pieprasīju paskaidrojumus no visiem iedzīvotājiem, kā arī raksturojumus no darba vietas, namu komitejas, uzrakstīju izsmeļošu slēdzienu un nosūtīju to biedram Lielpēterim. Svāburniccei savukārt atbildēju, ka viņas kaimiņa rīcībā nav saskatāms tīšs nodoms, bet gan neuzmanība, par ko viņš ir stingri brīdināts. Pēc nedēļas saņēmām vēl četras sūdzības ar tādu pašu biedra Liclpētera stingro rezolūciju. Šoreiz tur bija teikts, ka
Dārtas vīrs Jāzeps pa naktīm skaļi krācot un negantiem vārdiem lamājoties. — Izmeklējiet rūpīgi šo lietu, — priekšnieks pavēlēja, — izsauciet to vīru un pieprasiet paskaidrojumus. Atcerieties, ko Horācijs teicis: «Lai tiktu uzklausīta arī otrā puse.» Un es izsaucu ne tikai vīru, bet pašu Dārtu Svāburnieci arī. — Vai jums zināms, ko teicis Horācijs? — dziļdomīgi iesāku sarunu, kad Dārta bija savas kuplās miesas novietojusi uz krēsla. — Horācijs ir teicis, ka jāuzklausa otrā puse, respektīvi sieva. Un tādēļ esmu jūs izsaucis. — Lieliski, — dāma nopriecājās. — Es jums tūlīt visu izstāstīšu no paša sākuma! — Bet vai jūs esat pārliecināta, ka
mēs sapratīsimies? — negaidīti viņu pārtraucu. — Kāpēc tad ne? — Viņa pavēra muti. — Vai jūs varētu man paskaidrot, kas ir bijis Ofenbahs? — Ofenbahs? — Nezināt? Katram erudītam cilvēkam tas jāzina. Redzat, Ofenbahs ir tas pats Bahs. Viņš kļuva par Ofenbahu pēc tam, kad atklājās viņa nemirstīgais talants. Lūk, «offen» vāciski «atvērts» jeb atklāts Offenbahs. Tagad skaidrs? — Bet es taču gribētu aprunāties par savu vīru! — viņa neapmierināta iekliedzās. — Inteliģentu cilvēku aprindās nav pieņemts runāt par vienkāršiem mirstīgiem. Aprunāsimies labāk par
Ludviķi Četrpadsmito, par vina attieksmi pret senromiešu filozofiju! Vienā rāvienā mana sarunu biedrene bija kājās, un pēc mirkļa aiz viņas noklaudzēja durvis. Un tad saņēmām jaunu sūdzību ar tādu pašu biedra Lielpētera rezolūciju. Tur bija teikts, ka es esot vājprātīgs kretīns un vācu revanšistu piekritējs. Priekšnieks bija mēms. — Lūk tā, —noteicu, glūnēdams uz priekšnieku no augšas uz leju, — šodien viņa mani ir pasludinājusi par vājprātīgu revanšistu, rīt uzrakstīs, ka jūs esat viņas bijušais vīrs un ļaunprātīgi nemaksājat alimentus, bet parīt — ka biedrs Lielpēteris ir bīstams noziedznieks. Kāds priekšnieks rakstīs rezolūciju «pārbaudīt, spert attiecīgus soļus», bet viņa padotais
izsauks un pieprasīs pierādījumus, kas mēs tādi neesam. — Trieciet viņu ratā! — priekšnieks nelabā balsī iekliedzās un, saplēsis sūdzību sīkos gabaliņos, to ar sparu iemeta papīrkurvī.
NEKAD. NEKUR UN NEKO… — Nekad neko nekur vēl neesmu pazaudējis, — pensionārs Repsīlis skaji burkšķēja un ceturto reizi cītīgi pārmeklēja sava uzvalka kabatas, — vienīgais, mani varēja apzagt Pareizi, trolejbusā viens aizdomīgs tips visu laiku spiedās man klāt, tagad skaidri atceros, — un Repsītis pacēla telefona klausuli. — Milicija? Man šodien trolejbusā no kabatas izzaga brilles ar visu futrāli, tur bija vēl iekšā biļetes uz pirmizrādi. Jā, uz šova- karu. Nē, es nekad nekur neko pazaudējis neesmu. — Tad atnāciet pusstundu pirms
izrādes sākuma uz teātri, — atskanēja atbilde, — administratora kabinetā jūs sagaidīs operatīvais inspektors… — Devītajā vietā, desmitajā rindā? — inspektors pārjautāja, kad Repsītis viņam īsumā bija izklāstījis lietas būtību,. — iesim, tūliņ vainīgais būs rokā! Zuļiki teātrus neapmeklē. Viņš centīsies biļetes pārdot, lai tiktu pie pusstopa. — Un abi izgāja uz ielas. Pirmā biļešu pārdevēja bija meiča ar iesarkaniem matiem. Viņai bija četras biļetes un tādēļ nevarēja būt zagle. Sirmais, elegantais vīrietis arī pēc zagļa neizskatījās. Bet tad pa- radījas šaubīgs pusaudzis ar zaglīgi bēguļojošām acīm. Viņš bailīgi apskatījas apkārt un izvilka divas biļetes. Vairāki cilvēki metās uz to pusi, bet inspektors bija ātrāks. Pēcmir-
kļa pusaudzis paklausīgi viņam sekoja uz administratora kabinetu. — Piedodiet, — puisis lūdzās, — es nekad tā vairs nedarīšu. Steidzīgi ievajadzējās naudas. — Un tādēļ jāgramstās pa kabatām, — inspektors šo pārtrauca. — Pa kabatām? — pusaudzis šausmās sastinga. — Nē, es neesmu zaglis! — viņš iesaucās un izvilka no kabatas vēl desmit biļetes. — Esmu sīkais spekulants, bet ne zaglis! — Man jāaizved šis zellis uz iecirkni, — milicis atvainodamies griezās pie Repsīša, — esiet tik laipns un uzrakstiet savu iesniegumu. Repsītis apsēdās pie galda, paņēma baltu papīra lapu, izvilka no mēteļa krūšu kabatas futrāli, izņēma brilles, uzlika tās
uz deguna un lietišķi sāka rakstīt… Inspektors skatījās, skatījās, un acis tam kļuva aizvien platākas. Tad viņš iesita sev ar plaukstu pa pieri un izskrēja ārā. Pēc mirkļa viņš atgriezās, vezdams sev līdzi divus jauniešus, kurus bija izcēlis no Repsīša uzrādītajām vietām. — Vectētiņi — puisis iesaucās, ieraudzījis Repsīti. — Tu taču mums vakar savas biļetes uzdāvināji, vai neatceries? — Kā tad ne, — Repsītis priecīgs atsaucās, — vai cs neteicu, ka nekad neko nekur neesmu pazaudējis!
PAZUDUSĪ SIEVA (Skečs) Darbojas: v ī r s, sieva. Darbība notiek dzīvojamā istabā. Dzļrdams. ka noskrapst atsiēga, nočīkst durvis, un istaba ienāk virs. Rokās viņam portfelis, avīzes. Viņš, jautru meldiņu svilpodams, nomet portfeli uz galdiņa, noģērbj mēteli, platmali pakar uz vadža, uzliek svārkus uz krēsla atzveltnes, tad, nenoāvis kurpes, noguļas uz dīvāna un sāk šķirstīt laikrakstus. Vīrs. Zelmiņ, zeltcnīl! Vai esi manu neilona kreklu izmazgājusi? Zelma, nedzirdi, vai? Krekls izgludināts? Man šovakar derētu aiziet pie Stivriņa, preferansīti uzspēlēt. Zelm, kurla esi
kļuvusi? (Vīrs pieceļas, ielūkojas virtuvē, paver otrās istabas durvis, tad paskatās pulkstenī. Tas rāda pusastoņi. Vīrs izbrīnījies noplāta rokas.) Vīrs. Nekā nesaprotu. No darba taču sen bija laiks būt mājās. (Vīrs vēlreiz ielūkojas modinātājā, salīdzina laiku ar savu rokas pulksteni un atkal noguļas uz dīvāna. Turpina šķirstīt avīzes. Pēc brīža viņš uzlec kājās.) V i r s. Velns parāvis! Tā taču ir ņirgāšanās! Es te mirstu badā, bet šī nez kur blandās apkārt! (Vīrs atver bufeti, izvelk no turienes citronu, vafeles, konfektes, grauž, pagaršo šo to. Tad saviebjas un sasviež visu uz galda. Ieskrien virtuvē. Pēc mirkļa atgriežas. Viena rokā pusklaips
baltmaizes, otrajā — vesela si|ķe. Viņš noklāj ar avīzēm galdu, piesēžas un, badīgi kozdams maizes ņuku, turpina lasīt. Iezvanās telefons. Vīrs nomet apgrauzto siļķi uz avīzes. ar plaukstu noslauka muti, slauka rokas gar biksēm un pace| klausuli.) Vīrs. Hallo! Ko es daru? Neko sevišķu. Vai aiziešu uz preferansiti? Saproti jel, man te tāda padarīšana. Zelma nez kur aizkavējusies. Ko? Ej nu, nemels niekus! Mana sieva nav no tādām. Ar kādu garo Ješku? No rūpnīcas, vai? Nu, zini… (Vīrs nomet klausuli. Uzģērbj mēteli, cepuri un izskrien ārā. Istaba paliek tukša. Iezvanās telefons. Zvana ilgi, tad apklust. Vīrs iedrāžas istabā. Rokā tam piena pudele. Viņš turpat pie durvīm izdzer pienu un pudeli noliek uz galda. Aplūkojas
visapkārt. Paskatās pulkstenī. Tas rāda 9.00.) V ī r s. Vēl nav. Kur viņa varētu dēties? Kaut kas nedzirdēts! Varbūt pie draudzenes aizkavējusies? (Viņš pace] klausuli un griež ripu.) Vīrs (bezbēdīgā balsi). Hallo, Viktor! Sveiks, veco zēn! Kā sviežas? Man? Tā nekas. Darbā? Darba vienmēr daudz. Ražojam, ražojam. Ak šitā gan. Tas ir interesanti. Ho, ho, ho, tu esi malacis! Jā, paklau, starp citu, vai manējā tur nav pie jums? Nav bijusi? Nē, nekas. Nē, es neuztraucos. Nekur jau nepazudīs. Vienkārši nezinu, kur viņa manas jaunās aproču pogas nobāzusi. Nu labi, paliec vesels. (Vīrs noliek klausuli un smagi nopūšas. Pulkstenis rāda 10.50. Viņš
nervozi apiet galdam apkārt, tad pabungo ar pirkstiem pret virsmu, mehāniski paņem no plaukta grāmatu un lasa.) Vīrs. Robertas līķis uzpeldējis tikai trešajā dienā. Va velns! (Vīrs iesviež grāmatu ēdiena paliekās. Uz ielas atskan ātrās pjflidzības mašīnas sirēna. Vīrs saraujas, ieslēdz radio. Dzirdama mūzika. Kaut kādi raidījumi. Vīrs nervozi griež kloķīti. Te uzreiz atskan: «Pilsoņi! Fsiet uzmanīgi uz ielas! Ievērojiet satiksmes noteikumus! Nešķērsojiet ielu tuvu ejoša transporta priekšā!» Vīrs pikti izslēdz radioaparātu un lieliem so|iem mēro istabu turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Pulkstenis rāda 11.30, 11.50, 12.00… Vīrs sēž pie telefona, griež ripu un slauka sviedrus, slauka sviedrus un
griež ripu. Pulkstenis rāda 02… 03… 04… 06.30… Vīrs sēž uz dīvāna, plaukstā atspiedis zodu. Galva apsieta ar mitru dvieli. Ieskrapstas atslēga, un durvis klusītiņām veras vaļā. Sieva uz pirkstgaliem ienāk istabā. Vīrs metas viņai pretim.) Vīrs. Zelma! Kur tu biji, pasaki man tūlīt — kur tu biji? Sieva (izbrīnā). Kur es biju! It kā tu pats nezinātu. Vīrs (iekarst). Kā es varu zināt, kur tu blandies pa naktīm apkārt ar savu garo Ješku. Sieva. Ar kādu Ješku? Nemels niekus! Paskaties labak, kas šodien par dienu … (Vīrs no sienas noņem kalendāru un
skatās.) Vīrs. Nu, trīsdesmit pirmais marts. Sieva. Pareizi, pirmā ceturkšņa pēdējā diena, un mēs, kā vienmēr, sarāvām, lai izpildītu ceha ražošanas plānu. Aizmirsi, vai? (Vīrs piesteidzas un palīdz sievai novilkt mēteli.)
NEAPSKAUŽAMS LIKTENIS Naktī Punktiņam rādījās nelāgs sapnis: viņš bijis kopā ar priekšnieku pirtī, un abi pe- rušies uz vienas lāvas. Patiešām, nelāgi sapņi allaž piepildās! — Ak tad ieradāties gan! — nākamajā rītā priekšnieks glūnēja uz Punktiņu kā lapsa uz gaili. — Jūs katru dienu kavējat darbu par divdesmit minūtēm! Jūs sistemātiski graujat disciplīnu! Parēķiniet, cik vērtīgu darba stundu iet zudumā ik nedēju, mēnesi, gadu! Šoreiz saņemsiet stingro rājienu. Ja turpināsies — padzīšu! — Nav tiesa, — Punktiņš liedzās.
— To jums katrā ziņā būs Spieķītis sastāstījis. Pats ierodas darbā kā lielskungs: pusstundu vēlāk — un tad vēl klačo! — Ak tādas tās lietas, — priekšnieks rūca. — Arī Spieķītis kavē? … Es viņam atņemšu visa gada prēmiju, tad zinās, kā ignorēt disciplīnu! Tikai par jums viņš nav neko teicis. — Tas būs bijis Riņķītis! Pats pusdieno veselas trīs stundas, bet, ja otrs nejauši nokavē, uzreiz sūdzas! Karjerists viņš ir un pie- līaējs! — Tā, tā, — priekšnieks cītīgi kaut ko rakstīja bloknotā, — bezkauņa, dīkdienis, trīs stundas pusdieno! To es tā neatstāšu! Bet arī viņš par jums nav sūdzējies. — A, tad es zinu, Ratiņa — mūsu
sekretāre! Viņai vispār derētu turēt muti. Caurām dienām citu neko nedara kā skraida pa modes preču veikaliem … — Ak tu grozaste, vējagrā-bsle! Izlidināšu ar ierakstu … — priekšnieks iekarsa arvien vairāk. — Bet, starp citu, arī viņa nav jūs nosūdzējusi. Es pats savām acīm ik rītu redzu, kā jūs desmit minūtes pari deviņiem kāpjat trolejbusā … — Jūs?? — Ja, es. No manas guļamistabas loga labi pārredzama pieturas vieta.
IEJŪTIGUMS Kad tālrunis iezvanījās piekto reizi, es, galīgi nosvīdis, ar mokām uzrausos pussēdus un pacēlu klausuli. — Hallo, vecais! — izdzirdu sava darbabiedra Ronīša balsi. — Kā jūties? — Slikti, — nokunkstēju. — Galvu plēš vai pušu, temperatūra trīsdesmit astoņi… — Turies! — kolēģis mani uzmundrināja. — Gan būs labi. Iemet čarku, un slimība pazudīs kā nebijusi! Tad Ronītis izstāstīja vairākas vecas anekdotes un pats skaļi smējās klausulē. Beidzot, novēlējis drīzāk izveseļoties, atvadījās. — Uf, — nopūtos un, kā smagu
darbu paveicis, atlaidos spilvenos. Precīzi pēc trim minūtēm atkal ietarkšķē- jās telefons. — Hello, Jancīt! — šoreiz zvanīja mūsu aktīviste Sprigastīte. — Dzirdēju, tu esot gaužām savārdzis. Tas nekur neder. Svetdien Irmai vārda diena. Vai traks, kas tie par svētkiem bez tevis! Ai, žēl, ka neesi darbā, Zem- zarīte atgriezās no ārzemēm, klāstīs iespaidus un rādīs suvenīrus. — Tad sekoja stāsts par Dārzkociņu, kurš samīlējies ceha virpotājā, informācija par Sekstīša izdarībām algas dienā un sūrošanās par laika trūkumu, jo esot jāstrādā un tāpēc daudz ko nevarot pastastīt. Nākošais zvanīja priekšnieks. Viņš painteresējās par manu veselības stāvokli. Tad gari un plaši izrunājās par darba
problēmām. Nobeigumā piekodināja neaizmirst, ka neesmu vēl izpildījis uzdevumu, kura termiņš izbeidzas tuvākajās dienās. Pēc tam mani atcerējās krustmāte Kristīne. Pastāstījusi, kā pati ārstējusies līdzīgā gadījumā, viņa ilgi sūdzējās par skolotājiem, kas spīdzinot viņas mazmeitu un liekot sliktas atzīmes. — Ar tevi jau citās reizēs nevar tā īsti aprunāties, — viņa teica, — vienmēr aizņemts … Pacietīgi nesu savu krustu, cerēdams, ka uz vakara pusi zvanīšana pierims. Pēc darba katrs kļūst nevaļīgs — jāiepērkas, jāskrien mājās, un tur arī nevar sēdēt klēpī saliktām rokām. Patiešām, ap sešiem iestājās klusums. Es atviegloti nopūtos. Taču
atelpas brīdis bija gaužām īss. lešķindējās durvju zvans, un istabā klaigādami ievēlās mani darbabiedri. — Tūlīt mēs tevi izārstēsim, — Ronītis iesaucās un nolika uz galda pudeli melnā balzama un apelsīnus. Visi apsēdās kur kurais un, cits citu pārtraukdami, sāka man klāstīt, ko katrs uzskatīja par interesantāko un svarīgāko. Nebija vēl darbabiedri aizgājuši, kad mani apraudzīt ieradās daži mājas draugi. Viesi dzēra tēju, pīpēja, stāstīja, strīdējās. Sieva tikko jaudāja taisīt uzkožamos. Mūsu dzīvoklī iestājās klusums tikai pēc pusnakts. Par miegu vairs nebija ko domāt. Otrā rītā, tikko iezvanījās telefons, sametu zāles portfelī, apģērbos pēc iespējas siltāk un devos uz darbu.
Uz kāpnēm gandrīz ieskrēju krūtīs priekšniekam. — Tik vien tās slimošanas? — viņš aizdomīgi noskatījās manī. — Ja jau gribēji mazliet atpūsties, varēji godīgi pateikt, kādu dienu iedotu. Kāpēc vajag mānīties? Toties arodkomitejas priekšsēdētājs, mani ieraudzījis, bija pavisam sašutis. — Vai tu zini, kas tu esi?! — viņš kliedza, mētādams rokas pa gaisu kā vējdzirnavu spārnus. — Tā iznerrot mūsu kolektīvu! Es sastādīju grafiku visai nedēļai, izplānoju, kuri biedri tevi vakaros apciemos. Arodkomiteja piešķīra līdzekļus augļiem, konfektēm, puķēm. Bet tu? Tu izjauci mūsu sadzīves sektoram pasākumu, turklāt tieši pirms pārskata un vēlēšanu sapulces!
KRITIĶIS Puļķķēdis bija pa īstam sašutis. — Paklausies! — viņš enerģiski pavilka mani aiz piedurknes sāņus. — Tu esot savā jaunajā romānā šausmīgi nozākājis beķerus. Vai tas tiesa? — Beķerus?! — brīnījos. — Manā romānā vispār personāžu ar tādu uzvārdu nav. — Tu man migliņu'acīs nepūt un nemēģini izgrozīties, — viņš turpināja. — Pasaki taisni un atklāti: vai tā ir vai nav? Beidzot man atausa gaismas stariņš. Redzi, — lēnīgi uzsāku, — romānā epizodiski parādās tāds Osvalds, galvenās varones pusbrālis, ne visai pozitīvs tēls. Viņš patiešām pēc profesijas ir maiznieks.
Un kas par to? — Nu, lūk! Tomēr man taisnība. Esi gan nozākājis beķerus. Un ko tu tikai atļaujies! Diendienā ēdi maizi, ko beķeri izcepuši. Tā dod tev spēku dzīvot un radoši strādāt. Un, lūk, tava pateicība. Tu esi pazaudējis kauna un goda izjūtu! — Puļķķēdis jau spontāni kliedza. — Es to lielu tā neatstāšu! Viņš palēcās kā gailis cīniņā. — Bet es taču nerakstīju nekā slikta par šīs profesijas ļaudīm, — mēģināju taisnoties, — tikai viens negatīvs tēls nejauši pagadījās — maiznieks. — Vēl ļaunāk! Literatūrā nejaušību nedrīkst būt. Bet viena slikta aita visu baru maitā. I<o teiks lasītājs?! — Puļķķēdis pacēla rādītāja pirkstu. — Lasītājs teiks: visi viņi tādi beķeru zeļļi!
Tas kompromitē šā darba darītājus! — Nu zini, es nebūt tā nebiju domājis. — Ak nebiji domājis! Tad lūk, kad raksti, ir jādomā! Kur tad šajā gadījumā ir bijis beķeru kolektīvs? Kāpēc viņš to slikto aitu nav pāraudzinājis, nav spēris attiecīgus soļus? Ko tagad teiksi? Tad jau pēc tavas grāmatas iznāk, ka šis kolektīvs ir gaužām vājš un ne- saliedēts. Ko? Un vispār — kur tu tādu kolektīvu esi redzējis? Un kas vainīgs? Bez šaubām, iznāk gandrīz vai pats arodorganiza- tors. Nu, brāl, tu gan esi pāršāvis pāri strīpai. Iedomājies tikai, visi negatīvie tipi, nekur nederīgs kolektīvs. Romāns uzrakstīts gaužām melnos torios. Paklau, draudziņ, — Puļķķēdis negaidīti pazemināja toni, — kas tevi pamudināja tādu grāmatu
uzrakstīt? Pasaki. Es taču tevi pazīstu. Tu nepavisam neesi tik žultains vecis. Kas tevi uz to visu?! … — Ko, to visu? — nesapratu. — Nu to pašu, visu to, ko tu esi sarakstījis. — Ko es tādu esmu sarakstījis? — raustīju plecus. — Par ko tu īsti runā? Vai tu pats to grāmatu vismaz esi izlasījis?! — Es, vai? — Puļķķēda acis pauda vienlaicīgi neizpratni un pašapziņu. — Kādēļ man tā būtu jaiasa, tik aizņemtam cilvēkam? Es uzklausu, ko tauta runā. Lūk, kur mans barometrs. Kampenieks pats savām ausīm dzirdējis, viena večiņa tramvajā stāstīja otrai: «Bā, tas beķeris tai romānā, tas nu gan ir maitas gabals!»
PIE JŪRAS Viņa. Nekļūstiet uzmācīgs! Esmu precēta sieva un ļoti cienu savu viru. V i ņ š. Par to es nešaubos. Man tādas lietas nc prāta nenāk … Starp citu, ari es esmu precējies un atzīstu tikai augsti tikumīgas sievietes … Viņa (smagi nopūšas). Es vienmēr te mēdzu būt kopā ar savu viru, bet šoreiz tā iznāca . . . Viņš. Un es ar sievu! Bet viņai bija steidzīgi jādodas komandējumā. Viņa. Mēs katru vakaru pastaigājāmies pa šo taciņu līdz pašai jūrai. Viņš. Dīvaini. Ari mēs ar sievu parasti mērojām to pašu ceļa gabalu! Un
tieši tāpēc… varbūt atļausiet jūs pavadīt? Viņa. Tā nav peļama ideja. Vismaz neju- tīsimies tik vientuļi. Viņš. Ja neiebilstat, paņemšu jūs zem rokas, nu, tāpat vien, lai iespaids būtu pilnīgāks. Viņa. Lūdzu! Jasaka, jus patiešam mazliet atgādināt manu vīru. Pēc izturēšanās un runas veida … Viņš. Bet jūs — manu sievu. Pēc auguma, matu krāsas, gaitas… Tāpēc arī meklēju jūsu sabiedrību. V i ņ a. Skatieties, cik skaista ir jūra! Mans vīrs, stāvēdams šeit, vienmēr priecājas par dabas krāšņumu. V i ņ š. Arī man te ļoti patīk. V i ņ a. No šejienes mēs parasti ejam taisni uz mājām. Viņš (pēc laiciņa). Sāk jau tumst.
Darīsim arī mēs tāpat. V i ņ a. Vakariņās mans vīrs ēd ceptas olas ar sīki sakapātu šķiņķi. Viņš. Arī man tāda maltīte ir pa prātam, it īpaši, ja to papildina ar sauso vīnu … Viņa. Apbrīnojami, arī viņš labprāt dzer sauso vīnu! Viņš. Varbūt turpināsim šo skaisto tradīciju un paēdīsim kopīgi vakariņas? V i ņ a. Nav iebildumu. V i ņ š. Tad iesim uz restorānu! Viņa. Nu nē! Mans vīriņš neieredz restorānus. Viņš. Atklāti sakot, arī man šīs iestādes diezin kā nepatīk. Viņa. Bet kur tad jūs mēdzat ēst vakariņas? Viņš (nopūšas). Sievas nav, nākas
pašam izlīdzēties. Gatavoju, kā protu. Viņa. Arī mans nabaga vīriņš pašlaik droši vien mokās pie gāzes plīts. Tādi jau jūs esat, bezpalīdzīgie vīrieši… Labs ir, šoreiz es jūs pažēlošu. Protams, tikai vīra dēļ… Nāciet, pabarošu, tepat vien dzīvoju. Viņš. Kaut gan tas droši vien nebūs sevišķi pieklājīgi, es tomēr neatteikšos. Viņa (pēc vakariņām). Paēduši esam. Soļojiet nu uz savām mājām! Viņš. Piedodiet, bet vai jūsu vīrs, paēdis vakariņas, arī mēdz aiziet uz citām mājām? V i Ņ a (pēc pauzes). Protams, ne. Viņa (otra rīta). Mīļais, vai neuzvārit tev kafiju, mans vīrs no rītiem labprāt to dzer. Viņš. Pie velna kafiju! Un vispār —
neņem ļaunā, bet man nav nekā kopīga ar tavu idiotisko vīru …
KĀ SESKU PADARĪJA RĀMU Zeme dunēja, zari lūza, sesks aurodams klumburēja pa mežu. — Līgo laiva uz ūūdēēņa! — viņš brēca nelabā balsī. — Atkal piedzēries, — ezis, kārtības sargs, konstatēja, — vajadzēs steidzīgi spert attiecīgos soļus. Nākamajā rītā mežmalā uz lielās priedes parādījās pavēle: «Kauns, kauns! Vakar vakarā sesks, būdams stipri iereibis, grāva sabiedrisko meža kārtību. Kauns seskam! Visi zvēri izsaka viņam stingru nopēlumu.» Sesks pavēli izlasīja, bet vakarā
atkal pie- šņabojās un auroja pa visu mežu. — Uzspļaut man uz jūsu pavēlēm. Kauniniet savus bērniņus! Līgo laivāā! — Ek, draņķis, atkal ārdās, vajadzēs stingrāk paņemt šo priekšā! — ezis kratīja galvu. Otrā rītā pie lielās priedes bija piestiprināta instrukcija par seska pāraudzināšanu. Bet šis tik turpināja pļēgurot un ālēties. Tad sekoja protokols par seska sodīšanu ar naudas sodu. Pēc tam lēmums par seska norīkošanu sabiedriski derīgā darbā. Taču sesks tik plītēja un bļaustījās: — Nekur es nestrādāšu, sodus nemaksāšu, neviens nepiespiedīs. Mantas
man nav, visu nodzeru. Audziniet, kauniniet, es uzšķaudu uz jūsu rīkojumiem! … Tā klaigādams, sesks blandījas pa mežu un nejauši uzkāpa uz ķepas gulošam lācim. Lācis pamodās un … ka vilka seskam pa ausi, tā šis turpat arī nokrita. No tās dienas sesks piedzēries apkārt vairs nestaigā un pat skaidrā prātā virzās tikai pa meža takām, pie tam ļoti piesardzīgi.
STARP ZIVĪM RUNĀJOT Reiz Līdaka padzirdēja, ka paškritika esot pēdējais modes kliedziens. Pat Valzivs šajas dienās uzstājusies lielās zivju auditorijas priekšā un kulstījusi vareno asti, kamēr putas pa gaisu šķīdušas. Tak, lai nodarbotos ar paškritiku, jāzina savi trūkumi. Līdz šim Līdaka bija pārlieku pārliecināta, ka viņai it nekādi trūkumi nepiemīt. Vismaz neviens viņai par tādiem nebija ieminējies. Bet tagad nu reiz radās nepieciešamība uzzināt savas vājības. Līdaka sasauca visas dīķa zivis un pavēlēja, lai nu katra pasaka, kādi ir
Līdakai trūkumi, lai runā atklāti, tieši acīs. No malas tiem esot redzamāk. Taču zivis klusēja kā ūdeni mutē ieņēmušas un izbīlī acis vien valbīja. Līdaka pārskaitās, aprija pāris sīku zivteļu, cirta ar asti pa labi, pa kreisi un — aiziet uz lielo upi pie Sama pēc padoma. Sams bija vecs un gudrs. — Vienīgais, kas dīķī varētu tev izlīdzēt, ir Ķīsītis, — viņš, ūsas kustinādams, lēni un svarīgi novilka. — Viņam vērīgas acis un gaužām laba atmiņa. Uzklausījis Līdakas raizes, Ķīsītis padomāja un bilda: — Ja nu ta gribi, es pateikšu visu, ko mēs par tevi domājam. Tu esi neģēle, biezgalve, dienaszagle, zemiska un rijīga laupītāja.
Ar tādu raksturojumu nedrīkstēja uz tribī
nes rādīties. To pat Līdaka apjēdza un, spuras piežmieguši, devas atpakaļ pie vecā Sama. — Kāpēc tu man to ērdzīgo Ķīsi
ieteici? — Līdaka sūdzējās. — Viņš tak mani pēdējiem vārdiem nozākāja. — Ķīsītis allaž runā patiesību, — Sams mierīgi atbildēja, — bet tikai šim gaužām asas spuras, un tu nevari viņu aprit. Tāpēc ari sūtīju tevi pie Ķīsiša,
VILCIENS Vilciens traucās pa sliedēm no stacijas līdz stacijai, no pieturas līdz pieturai, garām laukiem, mežiem, pakalniem un ciematiem, pāri tiltiem, cauri tuneļiem, arvien uz priekšu, uz priekšu. Lokomotīve vilka, un vagoni paklausīgi tai sekoja. Bet te kādā stacijā, kur lokomotīve uzņēma ogles, gadījās, ka tā piekabinājās no mugurpuses un tad stūma sastāvu uz priekšu pa to pašu ceļu tālāk. — Kas te notiek, — vagoni piebremzēja un neapmierināti saklaudzinājis riteņiem, — viņa taču grūž mūs atpakaļ, nemākule tāda! — Negrūžu jau, negrūžu atpakaļ! —
Lokomotīve smagi elsoja, — braucam uz priekšu vien, uz priekšu vien. Tikai esmu veca kļuvusi, spēki vairs nav tie, kādi bija, tādēļ arī stūrēju no mugurpuses un ceru, ka kāds no jums uzņemsies vilkt kravu tālāk. Es vēl pastumšu, izpalīdzēšu un tad braukšu atpūsties. Pūzdams un sprauslodams vilciens lēni uz- stūmās kalnā. Tad lokomotīve griezīgi iesvilpās, atkabināja vagonus un palaida tos ielejā. Vagoni strauji uzņēma ātrumu un naski ripoja uz priekšu. Drīz vien nogāze izbeidzās, sākās līdzenums, bet aiz tā atkal parādījās uzkalniņš. Vagoni zaudēja ātrumu, kustējās aizvien lēnāk un lēnāk, gausāk un gausāk, līdz kamēr pilnīgi apstajās un turpat palika stāvot. Vagoni bija tikai velkami, citreiz tie mācēja
piebremzēt, bet paši vilkt? 0 nē, to viņi nespēja, nebija tam raditi.
DIEVS RADA PASAULI Apstiprinājis ražošanas plānu, vecais Ce- baots ķērās pie darba. Iesākumam viņš sameistaroja debess izplatījumu un visus spīdekļus. Bet, kad darba stundas gāja jau uz beigām, viņš apķērās, ka nav vēl izgatavots neviens mākonis. Tad viņš nosvieda malā lineālu, cirkuli, šķēres un sāka drudžaini plēst vati gabalos, mērcēt krāsu samazgās, kur agrāk bija skalojis pindzeles, un ar sparu svieda pret debesīm. Tā dievs jau pašā sākumā iemācījās šturmēt. Pabeidzis uzdziedāja dziesmiņu par amatu, kam zelta pamats, un izdzēra savu kortelīti. Un tapa vakars, un
tapa rīts — pirmā diena. Nākamajā dienā pasaules radītājs vispirms salāpīja paģiras. Kad laiks nāca jau uz pēcpusdienu, saspļava plaukstās un žigli saripi- nāja zemi — negludu, grumbuļainu, ar rievām un bedrēm. Un tapa vakars, un tapa rīts — otrā diena. Augu un dzīvnieku izgatavošanai bija paredzētas divas dienas. Tādēļ viņš trešajā, starp mums runājot, mazliet pastiepa gumiju. Lēnītiņām, uzpīpēdams un pafantazēdams, radīja visādas neparastas dzīvības formas un stādus: paradīzes putnus un krokodilus, lāčus un ķengurus, valzivis un kokospalmas. Un tapa vakars, un tapa rīts — trešā diena. Ceturtajā dienā tas kungs saprata, ka darbs atpaliek, un sāka atkal šturmēt: galve-
nais nu bija skaits, nevis kvalitāte. Tā radās tārpi un sliekas, vardes un blusas un vēl daudz kas cits tādā pašā garā un līmenī. Pēc tam dievs sāka standartizēt: izgatavoja veselu blāķi svītraina velvēta un izdalīja tīģeriem. To, kas palika pāri, atdeva zebrām. Arī cilvēkus uzreiz vairumā saražot pietrūka laika. Tā tic arī
palika pusfabrikāti — pērtiķi. Tak dievs redzēja tos labus esam. Piektaja dienā debesu ķēniņš negaidīti saņēma telegrammu: «Steidzīgi atsūtiet eksponātu starpgalakliskajai izstādei!» Nostrādājis vaiga sviedros pilnu maiņu un piedevām virsstundas, viņš izgatavoja, lai nebūtu īpaši jālauza galva un tālu jāmeklē pēc paraugiem, cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Steigā, protams, šis tas misējas, un dievs ielika cilvēkam lieku ribu. Bet, kad izstādi slēdza, viņš rūpīgi apskatīja savu meistarstiķi un, cinoties par taupību, nosprieda, ka lieko ribu var izmantot lietderīgāk; to izņēma un izgatavoja sievieti. Skaidrs, kas tad tur labs varēja iznākt no vienas ribas. Un atkal tapa vakars un lapa rīts —
pienāca nedējas nogale. Pabeidzis darbus, Ccbaots nolēma mazliet pastaigāties pa Paradīzes dārzu un papriecāties par savu veikumu. Sajā mirklī viņš ieraudzīja Ievu, kas plūca skaistu ābolu no Paradīzes koka. — Vui, kāda skaistule! — Dievs izlaida tvīksmes pilnu nopūtu. Apskatījis sievieti no visām pusēm, viņš maigi noglaudīja tai muguru līdz pašām pēdām. Ieva apsviedās un iecirta dievam pliķi. Viņa toreiz vēl bija stipri vecmodīga, un tāpēc tai nesimpatizēja bārdaini tēvaiņi. Tā ieva izdarīja pirmo grēku. Taču viltīgā čūska, kas ložņāja turpat Paradīzes dārzā, to redzēja un Ievai sacīja: — Muļķe tu esi! Kunga vājības jāprot izmantot! Dievam pat sapņos nerādījās, kādas
nepatikšanas viņu šajā sakarā gaida. Jo nākamajā rītā, tikko atvērusi acis, Ieva palūkojās dīķa virsmas spogulī un neapmierināta nomurmināja: — Lūpas varētu būt spilgtākas, acis izteiksmīgākas, citādi nekādās pievilcības … Un, aizgājusi pie Cebaota, viņa pazemīgi teica: — Tā esmu es, ak kungs, tava kalpone. Neturi uz mani ļaunu prātu un nenocietini savu sirdi, jo esmu jauna un nepiedzīvojusi … — Un, redzēdama, ka tā kunga skatiens atmaigst, viņa pieprasīja mākslīgas skropstas, lūpu krāsu, smiņķus un citus skaistumkopšanas piederumus. Neko darīt, tas kungs parūca. Jau trešajā dienā, salūkojis savus mālera rīkus, dievs krāsoja Ievai matus,
veidoja uzacis un frizūru, dabūja mākslīgās skropstas un visu pārējo. Kļūdama pārlieku jauka un aizvien prasīgāka, Ieva drīz vien izplēsa arī neilona veļu, brokāta tuniku ar biksēm un apžilbinošas lakkurpes. Otrās nedēļas piektajā dienā dievs, no kailā pakauša sviedrus slaucīdams, šuva skaistulei greznu leoparda kažoku, bet sestajā — viņš gandrīz dabūja infarktu, zāģēdams kokus, lai izgatavotu viņai mēbeļu komplektu. Kad septītās dienas vakarā tas kungs pēc smagas darba nedēļas krekstēdams likās atpūsties, Ieva viņu sapurināja un, lūpu uzmetusi, paziņoja: — Še, vecais, pievāc savus krāmus! Tie nav vairs modē. Es gribu jaunus — pēc vispēdējā modes kliedziena!
Un dieva tā kunga pacietības kauss bija pilns. — Arā no Paradīzes! — viņš ieķērcās un cirta pliko pēdu pret mākoni, ka zibeņi vien nosprikstēja. Lasies ar savu Ādamu! Galu galā viņš ir tavs likumīgais vīrs — lai apgādā tevi, ja spēj! Bailīgi sarāvies čokurā, Ādams neteica ne vārda. Viņš tikai slepus palūdza velnam prāvāku mēriņu ugunsūdens, lai uz grēcīgās zemes būtu ar ko slīcināt bēdas.
NOĀSS PASŪTA ŠĶIRSTU Tai septiņsimtā dzīvības gada otrā mēnesī, tai septiņpadsmitā mēneša dienā Noāss iesniedza visaugstākajam pavēlniekam lūgumrakstu, kur melns uz balta stāvēja teikts: «Ak, Cebaot, jel žēlo sodīdams un sodi žēlodams! Un nelaid man virsū tās briesmīgās lietus gāzes četrdesmit dienas un četrdesmit naktis pēc kārtas, kā esi nolēmis, lai es nenoslīktu ka vientuļš žurkulēns. Glāb mani, savu padevīgo kalpu, liec taisīt šķirstu no priežu koka dēļiem pec klātpieliktā projekta. Un tad es glābšu citus. Jel nenoraidi manu lūgšanu!»
Un notika, ka dievs pieņēma Noāsu savā pieņemšanas dienā un pieņemšanas stundā. Un tas kungs sacīja: — Lai notiek pēc tava prāta, mans dēls. Šķirsts tapa uzbūvēts šā gada pēdējā ceturksnī. Un, uzskrīvējis uz Noāsa lūgumraksta savu dievišķo rezoluciju, viņš pasauca eņģeli un nosūtīja to rakstu uz debesu kanceleju. Bet Noāss krita uz ceļiem un salika rokas lūgšanā, un viņa acis nogura, uz augšu skatoties. — Ak, kungs, visžēlīgais dievs! — viņš sāka vaimanāt. — Kāpēc tu mani pamet nelaimē? Un postā grūd? Cik esmu dzirdējis no taviem laika pareģiem, tos plūdus tu zemei uzlaidīšot pirmajā, ne pēdējā ceturksnī, un
ūdeņi vairošoties pārlieku, un kalni un nami zem debesīm tapšot pārņemti. Ak, kungs, es tikšu nomaitāts ar visiem savien bērniņiem un bērnubērniem. Tad dievs kjuva sirdīgs un sacīja: — Mans lēmums ir mūžīgs un nav grozāms. Un tev būs tam pakļauties, kaut tur vai plūdi jebšu lietus gāzes. Un Noāss pakļāvās. Un dienu dienā, pie visas miesas trīcēdams un savu bērniņu un bērnubērnu raudās un vaimanās klausīdamies, padevīgi gaidīja to lielo slīcināšanu. Tak notikās, ka dieva laika pareģi bija kļūdījušies. Un dzīvoja Noāss zem spožas saules. Un visas tās dienas bija divsimt un piecdesmit. Un notikās, ceturtā ceturkšņa galā dievs piezvanīja Noasam pa tālās
sarunāšanās ierikti un sacīja: — Tavu lūgšanu esmu uzklausījis, tavas asaras esmu redzējis. Tas šķirsts ir pagatavots pēc tava pasūtījuma. Nāc tik žigli un paraksti nu to pieņemšanas rulli. Tad Noāss sāka mīņāties no vienas kājas uz otru un bilda, iebilzdams: — Kungs, piedodi man, ļaunam grēciniekam! Un esi žēlīgs! To šķirstu esmu jau skatījis, tas ir bez jumta! Bet dievs nu kļuva pikts un pērkonbalsī no- dārdināja: — Ak, Noās, tu runā ķecerīgu valodu, neticēdams dievam, savam pavēlniekam. Brauc šurp un paraksti to rulli. Tas jumts būs rītā gatavs! Bet pagāja septiņas dienas un septiņas naktis, un neviens to jumtu neuzlika, un Noāss rulli neparakstīja.
Tad spārnots vēstnesis nāca no dieva pie Noāsa un sacīja: — Paraksti pieņemšanas rulli, neesi ērms, pašlaik mums debesīs nav labu jumiķu! Tie visi tempj ugunsūdeni, jaungadu sagaidot. Misiņbārdis jumtu skārdu pa kanti nolaidis. Ja objektu nenodosim, visai Paradīzei prēmija vējā. Bet Noāss turējās stingri pretī kā virs: — Jel neuzplijies, es nevaru tādu viltus rulli parakstīt, jo dievs tas kungs sacījis: Esi sirdsskaidrs un taisns. Sargies no visa ļauna un viltus. Bet dieva sūtnis bija gudrāks un sacīja Noāsam: — Tu esi aizmirsis tā kunga svēto patiesību — tu esi pīslis viņa priekšā! Un vai tam, kas viņam nepakļaujas!
Tad Noāss piekāpās un darīja visu itin tā, kā tas kungs bija pavēlējis. Un tā dzīvoja Noāss bez jumta trīssimt un piecdesmit vienu gadu. Un dzīvotu, līdz kamēr tam visas dienas virs zemes nemitētos. Bet tad briesmīga vētra ar lietus gāzēm nāca no tuksneša puses un aizņēma to debess galu, kur bija novietots Noāsa šķirsts. Un dienu apņēma tumsa. Un visapkārt bija slapjums. Tad Noāss sauca uz debesīm: — Apžēlojies par mani, ak, kungs, un uzliec ātrāk šķirstam jumtu, kamēr es neesmu vēl bojā aizgājis! Bet dievs no augšas pavicināja pieņemšanas rulli. — Vai, ampli, esi prātā jucis? Te skaidri teikts: tavs šķirsts ir izgatavots
pilnīgi līdz ar visu jumtu. Un dēļi norakstīti, un lonē maksāta. Tā te ir teikts! Pats esi zem tā rakstījies, lai! Ko tad vēl no manis gribi? Un Noāss nu krita dziļā izmisumā un brēkdams cēla no zemes pieņemšanas rulli, ko dievs bija zemē metis. Un raudzīja ar to pārsegt šķirstu, lai dieva tā kunga visvarenais paraksts šo pasargā no debess sodības. Bet tas ātri izmirka un driskās sašķīda pie pirmā vēja brāziena. Tad Noāss apspriedas ar saviem dēliem un dēludēliem un, atklāti balsojot, nolēma: nokaut dinozauru pāri. Un pārsegt jumtu ar viņu ādām. Tā viņi darīja. Un Noass izglābās ar visiem saviem dēliem un dēludēliem, un vedeklām, un visādiem zvēriem, lopiem, putniem. Un tie pārojās un vairojās, un piepildīja zemi. Bet
dinozauri, rasi, no zemes virsas pazuda uz m큰탑카giem laikiem.
SATURS Gaidiet ciemiņus Ir bijis gadījums Apaļie skaitļi Patvaļnieki …. Franču smaržas . Āķis biogrāfijā . Kautrīga meitene Dzert vai nedzert, luk, jautājums īstie vīrieši …. Oriģinālā tčina . Patmīļa bojāeja . Inkvizīcija …. Vai es neteicu? . Daiļrade …. Zvīņas no acīm .
Torte…………………… Atkratījušies …. Siltie zābaciņi . . Automobilista jaungads Pelnīta uzvara . Neveiksme …. Randiņš………………… Iepazīšanās …. Posts ar tiem sievišķiem Labvēlība …. Kultūras cienītājs . Apstākļi daiļradei . Ēdināšana …. Trolejpiedzīvojumi . . lauks vakars Sakari………………….. Piecpadsmit vienā istabā Kontrastējošais elements Bezkaunība ….
Pārvaldnieka Ķipīša pasts «Lords»………………… Kautrībnieki . . Modes lieta . Patiess mednieku stāsts Par skūpsta esamību Sievasmātes rēķini . Velreiz par sievasmāti . Kas es tāds esmu? . Notikums rīta puse . Veci «paziņas» . Personīgais viedoklis Nopietna slimība Cenšamies ievērot . Visradikālākais līdzeklis Ari mīlestība Kā tikt vaļā no Dumbovica Brīvdiena …. Virspeļņa …. Slikta atmiņa .
Vīriešu noslēpumi Nepārprotama laipnība . Ko tas varētu nozīmēt? . Jāsper attiecīgi soļi Nekad, nekur un neko . Pazudusi sieva . Neapskaužams liktenis . Iejūtīgums …. Kritiķis………………… Pie jūras … Kā sesku padarīja rāmu Starp zivīm runājot Vilciens………………… Dievs rada pasauli . Noass pasūta šķirstu Miermīlis Steiga ĀĶIS BIOGRĀFIJA Redaktors E. I.ukjanskis. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehniskā redaktore
B. Dimanta. Korektore I. Glntere. Nodota salikšanai 1971. g. 27. decembri. Parakstīta Iespiešanai 1972. g. 27. aprīli. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2, iormāts 70 x 90/32. 5,25 flz. iespiedi.: 6,14 uzsk. iespiedi.; 4,79 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. JT 27081. Maksā 15 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 24959/Do-726. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas 2. tipogrāfijā Rīgā. Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 4019.