Ar skatienu augsup jeb vampiru sazverestiba andris purins

Annotation Andris Puriņš Ar skatienu augšup jeb vampīru sazvērestība Romāns Pazīstamā latviešu rakstnieka (1950) romāna darbība notiek astoņdesmito gadu beigās — deviņdesmito sākumā.

Galvenais varonis Bērts ir jauns dramaturgs, kurš sadzīvisku apstākļu dēļ aizbēg no Rīgas uz mazpilsētu pie jūras. Viņš it kā nejauši tiek ierauts dīvainu notikumu virknē — bez vardarbības pazīmēm mirušus cilvēkus atrod visdažādākajās vietās. Apstākļi arvien sarežģījas, Bērts nāk noziedzniekiem uz pēdām, taču nu jau arī viņa paša dzīvība karājas mata galā… Mākslinieks Modris Adumāns © Andris Puriņš. 1992 Modris Adumāns, mākslinieciskais noformēj Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis RĪGA Sprīdītis 1992

Pirmā daļa «TĪREĻI» NAV LABA VIETA Otra daļa «sarkano kĻavu» MISTĒRIJA Andris Puriņš Ar skatienu augšup jeb vampīru sazvērestība Romāns

.

Pirmā daļa «TĪREĻI» NAV LABA VIETA Roku tirpoņa nepārgāja. Bērts žņaudzīja pirkstus, lai gan zināja, ka ar to līdzēts nebūs — tur bija vajadzīgs kaut kas cits.

Augusta sākuma saule karsēja pamatīgi. Piebāztajā autobusā galīgi trūka gaisa, lai gan abas griestu lūkas bija atvērtas.

Kaut kāda nedrošības sajūta, tādas kā bailes pievērst sev uzmanību, taču ko braukt vēl stunda.

Tas ir pārāk ilgi.

Bērts pašķielēja uz blakussēdošo padzīvojušo intelektuāli, kurš jau no pašas Rīgas bija iegrimis grāmatas «Anomaliji ličnostji» lasīšanā. Cauri viņa atļukušajai, plānajai auss kāpostlapai maiga spīdēja saule. Bertām arī bija atļukušas ausis, taču viņš sēdēja pie loga, kur saule netika klāt.

Padūšīga kun​dze, iekrampējušies tureklī, nekaunīgi pārmetoši blenza Bertā.

Laikam cenšas man iedvest, ka labi būtu piedāvāt viņai vietu, Bertām iešāvās prātā. Iegrozījies pret logu, viņš pieliecās un atvilka rāvējslēdzēju lielai sporta somai, kura bija iežmiegta starp kājām, sataustīja nulle septiņi «Agdama» pudeli un norāva tai korķi. Tad sagriezās vēl vairāk pret logu un, sargādamies apdauzīt zobus pret pudeles kakliņu, acis pievēris, lai justos autobusā viens, ielēja sev iekšā gramus trīssimt — līdz ārā kāpšanai nu gan vajadzētu tā kā pietikt.

Tad viņš prātīgi novietoja pudeli atpakaļ un aizvilka rāvējslēdzēj u.

Pēc dažām minūtēm kļuva labāk. Gar logu slīdēja līksmas birzītes un smaidoši kartupeļu lauki.

Jaunais cilvēks nu jau atklāti paskatījās uz blakussēdošo vīru — tam saulainā kāpostlapa bija nokaitusi sarkana, it kā ne Bērts, bet viņš būtu «ieķemmējis». Padūšīgā kundze bija cieši sakniebusi lūpas, sejas vaibstos iegūlies bargums. Žmiedz vien žokļus, cik gribi, Bērts līksmi nodomāja, tikpat sēdēt nedabūsi!

Pilsētiņa N. bija izstiepusies kā desa pusotra kilometra garumā gar jūru. Šoseja, pāršķēlusi pilsētiņu gareniski uz pusēm, aiztrauca tālēs zilajās, taču Bertām nekādas tāles nevajadzēja. Pamanījis benzīna uzpildīšanas staciju, viņš grāba somu, trūkās kājās un paguva laikus aizstumties līdz priekšējām durvīm — autobuss nobremzēja pilsētiņas centrā, kas savādā kārtā bija izveidojies garās pilsētdesas pašā sākumā.

Tā kā vecākā brā]a draugs Jānis bija visu sīki izstāstījis, Bērts pārgāja pāri šosejai jūras pusē, kur aiz maizes veikala, kafejnīcas un tai klāt piebūvētās kafetērijas stikla būra ar betona plāksnēm izlikta taka veda augšup priedēm noaugušā kāpu joslā. Tās virsotnē atradās divstāvu būve, kura saucās «Dzintarhaizivs». Otrajā stāvā bija izvietojies pilsētiņas vienīgais krogs, bet apakšstāvā bārs, kafejnīca un citas ieriktes, no kurām Bertu pašlaik interesēja vienīgi tualete. Diemžēl aiz durvju stikla karājās pārtraukumu vēstoša šilte. Bērts paskatījās pulkstenī — nupat kā aizklapējuši ciet. Bet nebija jau arī steiga kā pie ugunsgrēka. Nonācis svešā pilsētiņā, jaunais cilvēks vienīgi gribēja nodrošināties pret pēkšņu savajadzēšanos.

Bērts aizgāja otrpus «Dzintarhaizivs» ēkai un, nokāpis nepilnus desmit betona pakāpienus, nonāca pie masīvām koka durvīm ar resnu metāla riņķi roktura vietā. Tur atradās Jāņa izstāstītais alus pagrabiņš.

Bērts rāva riņķi, un viņu apņēma saldi skābena dvaka. Pie sešiem gariem koka galdiem, abpus kuriem bija tikpat gari koka soli, pie alus kausiem dirnēja kādi desmit, divpadsmit apmeklētāji. Aiz bāra letes šiverējās korpulenta blondīne rudzupuķu zilā kleitā. Spoguļstiklu plauktiņos bija izvietotas ārzemju skaistetiķešu pudeles, protams, tukšas — vienīgi acu priekam. Lietošanas kārtībā bija tikai impērijas galvaspilsētas šņabis, iepildīts riebīgās zilzaļās stikla limonādes pudelēs.

Jāsaka, Berta mūžā pirmo reizi bija pienācis tik liels brīdis — turējās nauda. Pastāvīgā studenta trūkuma dzīts, viņš. izmisumā bija sacerējis lugu un aizsūtījis uz konkursu! Un brīnums! Lai gan pat ezītim bija skaidrs, ka vismaz pašlaik luga politisku apsvērumu dēļ pat kādā perifērijas Tautas teātrī uzvesta netiks, ierēdņi tomēr iedeva vienu no trešajām prēmijām kā avansu jaunam, talantīgam censonim, lai viņu stimulētu, rakstīt arī turpmāk. Ja viņi Bertu pazītu labāk, tad nāktu pie slēdziena, ka prātīgāk būtu bijis piešķirt viņam nevis naudu, bet gan kādu ārzemju ekskursiju vai vērtīgu mantu.

Tomēr prēmiju viņš bija saņēmis un tagad grasījās pasūtīt vienu «sotaku». Taču aprāvās. Brāļa draugs bija stāstījis, ka viņa tantuks Ļiza Karlovna esot veca dāma ar īpatnībām, lai gan bija izvairījies paskaidrot, kā šīs īpatnības izpaužas. Un ja nu viņa acu galā nevar ciest iedzērušus cilvēkus un vienkārši parāda uz durvīm? Ko lai tad iesāk? Tātad — vispirms skaidrā prātā jātiek pie vietas, un tad jau manīs …

Bērts palūdza divus kausus alus, samaksāja un piesēdās galda malāv kur bija daudzmaz sauss un brīvs no tukšajiem kausiem.

Saimniece ieslēdza magnetofonu. Sāka spēlēt klusa mūzika. Bērts izdzēra vienu kausu un, raudzīdamies bāra spoguļstiklu gaišajā pudeļu krāšņumā, sajutās omulīgi. Oāze līdzcilvēku izdedzināto dvēseļu tuksnesī, viņš sprieda, saliņa līdzcilvēku atmodušos dvēseļu bangojošajā Baltijas jūrā.

— Viss ir pīļu mēsli, dārgais draugs! — pēkšņi Bertām teica subjekts, kurš sēdēja pie tā paša galda, tikai otrpus un pretējā galā.

Bērts, viņā nepaskatīdamies, izvairīgi paraustīja plecus.

— Jūs šeit esat svešinieks, taču acīmredzot saprātīgs sve​šinieks, — subjekts uzslavēja.

Bērts piekrītoši pamāja.

— Tūlīt paskaidrošu, — subjekts teica. — Es jutu, cik ļoti jums kārojās paņemt šņabi, taču jūs sevi pārvarējāt. Jūs sapra​tāt, ka, neņemot vērā pat uzcenojumu, Nellija šmaucas.

— Cik es zinu, tad šmaucas visur.

— Jūs caurbraucot?

— Nē. Es te padzīvošu kādu mēnesi. Ja izdosies nokārtot,, varbūt pat divus.

To izdzirdis, subjekts, palikdams sēžot, sāka bīdīties pie Berta, ar vienu roku pārvietodams savu alus kausu, bet otru turēdams zem galda.

Sākas, sapīcis nodomāja Bērts, tūlīt diedelēs šņabi, un es, protams, neizturēšu, pats vēl piedāvāšos paņemt, lai tik neredzētu viņa iztapīgo smaidīšanu, liekulīgo mēles luncināšanu, latvietības piesaukšanu. Es jutīšos neērti un tūlīt būšu nonācis muļķa lomā, kuru sīkums noslaukt vienam žūpām, kas pēc tam vēl lielīsies pudeles brāļiem, cik viņš liels psihologs un …

Savā taisnīgajā sašutumā Bērts tālāk nepaguva izdomāt, jo, piešļūcis tieši viņam iepretim, subjekts izvilka no galdapakšas roku un iešļāca Berta krūzē krietnu šļuku no Sibīrijas šņabja pudeles, paskaidrodams: — Pirms jūs uzcienāju, es jutu, ka šī alus pagrabiņa gaisotne jums tīkama. Pēc visa spriežot, mēs šeit satiksimies ne reizi vien. Cilvēka seja ir tikpat kā viņa apģērbs — vērīgs cilvēks uzreiz var pateikt, ar ko viņam darīšana.

— Paldies! — Bērts samulsis teica. — Parādā nepalikšu.

— Ticu, — subjekts sirsnīgi pasmaidīja.

Tagad Bērts viņu neuzkrītoši nopētīja.

Tas bija patukls vidēja auguma vīrs ar apaļīgu ģīmi, kuru klāja bārdas rugāji. Melnie mati bija īsi apgriezti. Uz deguna sēdēja brillītes ar apaļiem, maziem stikliem. Viņa brūnās acis draudzīgi raudzījās Bertā. Mazliet uz augšu parautais degungals piešķīra sejai tādu kā bērnišķīgu izteiksmi. So

četrdesmitgadīgo vīru it viegli varētu iedomāties bērna vecumā sēžam "klases solā un urbinām degunu, un brīnāmies par gudro sko​lotāju, kurš zina, ka septiņi plus pieci ir divpadsmit.

Uzsmaidījis jaunajam paziņam, Bērts padzērās alus un šņabja kokteili, kas krieviski mīlīgi tiek dēvēts par «jorš», un sajuta, ka līdzšinējā mērenā vajadzība kļuvusi pietiekami liela.

— Kur te varētu pa mazajām darīšanām?

Vīrs paraudzījās pulkstenī un līdzjūtīgi sacīja: — Jums jāpaciešas tieši trīsdesmit minūtes.

Savas iespējas apsvēris, Bērts teica: — Tas ir par ilgu.

— Redziet, arī mūsu pilsētiņa nav nekāds izņēmums. Arī mūsu pilsētiņā tiek darīts viss, lai dzīvnieks, vārdā homo sovieticus, varētu justies savā dabiskajā vidē un stāvoklī… Un jūs uzdrīkstaties pieprasīt publisko tualeti?! — spējā niknumā iesaucās bārdas rugājiem noaugušais vīrs.

— Kāda ņirgāšanās! Kāds cinisms! Viņam vajadzīga ateja! Varbūt vēl ar zelta podu, kā asprātīgi kādreiz teicis V. I. Ļeņins? Vispār — no kurienes jūs esat? Ja pašlaik plosītos «aukstais karš», tad gan man būtu skaidrs, no kurienes.

— No Rīgas, — Bērts samierinoši teica, sākdams apjēgt, ka vīrs ir nevis piedzēries, bet gan prātā jucis.

— Tā jau es domāju, — vīrs gandarīti sacīja. — Buržuāziskais nacionālists no LTF? Ekstrēmists no LNNK? Kosmopolīts no sociāldemokrātiem? Mūsu pilsētiņā tādus pie vārda nelaiž, dod pa purslām. Godīgs homo sovieticus var sūdos dzīvot un justies labi, bet sitam no «Helsinku» grupas — ateju šurp!

Bertu pārņēma sašutums — izjaucis omulīgo atmosfēru, uzbāzies ar šņabi, kuru es nemaz negribu dzert, viņš tagad vēl meklēs kašķi!

Ar labo roku neuzkrītoši saņēmis alus kausu — ja nu kas —, Bērts uzsvērti teica: — Ej d …!

Tas līdzēja. Patuklais vīrs piepeši nomierinājās un, sakārtojis uz deguna noslīdējušās brillītes, labsirdīgi sacīja: — Piedodiet, bet jūs taču gribējāt tur iet?

— Ar visu jūsu iepriekš sacīto nesaskan tas, ka «Dzintarhaizivī» sabiedriskā tualete tomēr ir.

Vīrs skumji paraudzījās Bertā, tad, grūti nopūzdamies, teica: — Teorētiski ir. Tikai praktiski nav. Ja tā darbosies, tad durvis būs slēgtas, jo ieeja paredzēta ne tādiem kā mēs abi,, bet gan viņiem, — viņš pabakstīja ar strupo pirkstu griestos. — Ja nu gadīsies, ka durvis ir vaļā, tad no tā jums arī netiks nekāds labums. Tur būs tā piegānīts, ka jūs ne tikai uz poda neuzkļūsiet, jūs pat soli iekšā nepaspersiet, nenocūkojies līdz ausīm.

— Ko tad lai dara? — Bertu sāka pārņemt izmisums.

— Jūs patiešām nezināt? Daba dziedē, daba veldzē.

— Tad es atstāšu savu somu, — Bērts, pārceldams savas garās kājas pāri solam, teica.

— Es pieskatīšu, lai jums to nenozog, — pieliedams pie savām alus paliekām atlikušo šņabi, vīrs apsolīja.

Ja tikai tu pats nenozagsi, iziedams no alus pagrabiņa,. Bērts nodomāja, taču nodomāja automātiski, kā jau homo so​vieticus, jo savādā kārtā sāka just pret šo dīvaini simpātijas..

Kāpās viņš sameklēja vietu, kur alkšņu krūmājs aizsedza viņu no «Dzintarhaizivs» apmeklētāju skatieniem, atspiedās ar vienu roku pret priedes stumbru, ar otru atrāva džinsu rāvēj​slēdzēju.

Viņš stāvēja it kā amfiteātra pašā augšā, no kurienes pavērās plašs skats — stāvā kāpu nogāze ar zaļojošām priedītēm, ar asas zāles puduriem un smilgām klāta smilšu josla, pludmale ar atpūtniekiem,

un tad līdz pašai bezgalībai spiedīgajā pēcpusdienas saulē apsūbējusi zilgana jūra, kas slinki dvašoja viegliem vilnīšiem, pamalē ietinusies dūmakā.

Alkoholiskais maisījums Bertām bija jauki iesitis pa smadzenēm. Šodien vēl iedzeršu, viņš priecīgs domāja, bet ar prātu, tikai ar prātu; rīt pamodīšos «Tīreļu» mājās un — pašā agrumā — uz jūru prom, ūdenī iekšā, galva skaidra kā viens kristāla gabals; no «plosta» esmu nost, virsū vairs nekāpju, varbūt vienīgi kādu nevainīgu aliņu. Un tad — rakstīšu, rakstīšu, caurām dienām rakstīšu; lai būtu drošības sajūta, katru dienu speciāli izplānošu, lai nepaliktu brīvu brīžu alkoholam, o, Gallijas mūžamežu spirgtais zaļums, kur dažkārt cauri vareno koku lapotnēm var izlauzties tikai rets saulesstars, — jūs esat apdraudēti, jo ieradies nolādētais plikpauris ar urdīgo skatienu un smailo degunu, ieradies nešķīstenis, kurš ar savu karaspēku apgāna brīvās Gallijas zemi; neģēlis, kurš iedomājies sevi par valdnieku un tautu labdari, o, ar varu darīt labu un — kā ņirdzīga trula cinisma virsotne — spiest vergu ticēt, ka viņš verdzībā ir brīvs un laimīgs, turklāt, dabiski, pašam neticēt šādai verga ticībai un līksmi pazemīgiem apgalvojumiem, jo virs verga kakla atvēzēts bendes zobens, un varbūt tikai tāpēc vergs luncinādamies smilkst; ej nu sazini, iekšā taču neielīdīsi un zobenu makstī nebāzīsi, kaut gan tikai tā varētu uzzināt patiesību, bet — sazin ar ko tas var beigties, kāda var izrādīties verga īstenā patiesība, un tāpēc dižajam Cēzaram ik brīdi vajadzīgi jauni un jauni pak|auto apliecinājumi, ka tie verdzībā patiešām jūtas brīvi un nelaimē ir laimīgi; taču vissvarīgāk — lai pati lielās Romas tauta tam patiesi ticētu un jebkuru pakļautā mēģinājumu atbrīvoties, līdz sirds dziļumiem aizvainota un sašutusi, tā uzskatītu par drausmīgu nepateicību un nāvīgu apvainojumu, neķītru spļāvienu sejā sev, cilvēces labdarei, un, pēc atriebības brēkdama, grābtu ieročus un… Kas par to, ka gaili ne lūguši, ne saukuši, ne vispār gribējuši pasaules aplaimotāju redzēt savā zemē? Tas nu tā, sīka vienība, tiesības un taisnība arvien pieder spēkam. Romas ideja, tā Gajs Jūlijs sacīs gailu vadonim Vercingetorigam, ir augstāka par mums abiem, tā līdz galam nav apjaušama, un nekad neviens to arī neapjautīs — vienīgi tumšā pūļa prātā tā ir vienkārša un saprotama lieta. Vai tiešām tu, gail, kura gaišo prātu un kultūru «s neapšaubu, tomēr esi tik aprobežots, ka nespēj saprast vienu — kā gan niecīgs ciematiņš Latijas novadā, saukts Roma, laika gaitā ir kļuvis par puspasaules valdnieku, ja… Stop! Site Cēzara mutē liksim Plīnija Vecākā vārdus par to, ka Romas tauta ar dievu gribu ir izvēlēta, lai pašu debesjumu ar savu esību un darbiem darītu gaišāku, lai tā apvienotu ap sevi izkaisītas valstis, lai tik atšķirīgu un mežonīgu neskaitāmu tautu valodu vietā dotu vienu un sveši ļaudis sāktu runāt cits ar citu, un Roma drīz vien kļūtu par visas pasaules tautu tēv​zemi, bet… Darīts!

Bērts aizvilka džinsu rāvējslēdzēju.

Alus pagrabiņā jaunais paziņa bija paņēmis katram pa kausam. Bērts bārā pasūtīja divreiz pa simtam. Kamēr blondā saimniece lēja, Bērts nosprieda — vēl šito porciju, un tad vairs ne grama.

Vismaz līdz tam brīdim, kamēr viņš nebūs nogrun​tējies pie Jankas sirmā tantuka.

Kad Bērts ielēja glāzītes saturu galda biedra kausā, tas, saraino vaigu nobraucījis, domīgi noteica: — Nemaz jau nu vairs nevajadzēja. Vēl jau arī uz darbu jāaiziet. Nekas cits neatliek — jāuztur ģimene ar četriem bēr​neļiem. Pat bārdu nodzīt nav laika.

— Man arī mūžīgs laika trūkums, — Bērts piekrita un iemalkoja savu kokteili.

— Ko jūs mūsu pilsētiņā esat pazaudējis? — vīrs cieši pa​raudzījās Bertā.

— Atbraucu pastrādāt. Te dzīvo mana brāļa draugs no* Akadēmijas laikiem. Mākslinieks.

Jānis Mihejevs. Uz diviem mēnešiem parauts armijā — «sboros». Darbnīca brīva.

— Pazīstu Janku. Jums vajadzēja braukt vienu pietura tālāk. «Tīreļu» mājas taču atrodas uz pašas pilsētiņas robežas. Pietura saucas «Akmeņgraužu upe».

— Zinu. Janka man visu sīki izstāstīja.

— Man jūs jābrīdina, — spēji paliecies uz priekšu, vīrs čukstus teica. — Tā vieta, kur jūs gribat apmesties, nav laba vieta.

— No Jankas stāstītā es sapratu, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs.

— Priecājos redzēt cilvēku, kurš tik lieliski zina, kas viņam īsti vajadzīgs.

— Man nepieciešams miers un klusums.

— Mūža miers un kapa klusums? — sarunu biedrs pa​smīnēja.

— Nē. Lai mani mēnesi, pusotra, augstākais, — divus, ne​viens netraucē.

— Diez vai «Tīreļi» šim nolūkam būs īstā vieta.

— Kāpēc?

— Nezinu, — vīrs izvairīgi atteica.

— Kādēļ jūs man jaucat galvu, ja nezināt?

— Es nojaušu. Tā vieta nav laba.

— Kāpēc nav laba?

— Dārgais draugs, jūs jau man nupat uzdevāt šo jautājumu, un es atbildēju. Tomēr, lai jūs neapvainotos, paskaidrošu tuvāk. Man, redziet, piemīt kaut kas no ekstrasensa spējām.

— Šodien jūs ar to reti kuru varat pārsteigt, — Bērts piezīmēja, izvilkdams no kabatas «Rīgas» paciņu.

— Es nevienu negribu pārsteigt. Es tikai konstatēju faktu. Seit nesmēķē.

Bērts iebāza cigaretes atpakaļ un atkal pajautāja: — Kāpēc «Tīreļi» nav laba vieta? Ja jūs esat ekstrasenss,, tas vismaz aptuveni varētu man to paskaidrot.

— Jau atkal, — vīrs nopūtās un sāka nervozi bungot ar pirkstiem pa galdu. — Ekstrasensorās lietās esmu homo sovieticus tips. Sīs spējas manī slinko, lai gan tēlo rosīšanos, rīko' sapulces un tarkšķ bez apstājas, tā arī nekā sakarīga nepateikdamas, vienīgi likdamas saprast, ka tūlīt, tūlīt sāks darboties un veiks dižas atklāšanas, bet rezultāta kā nav, tā nav. Un tad kādā brīdī pilnīgi neatkarīgi no manis šīs ekstrasensorās spējas rauj kājās kirzas zābakus, mugurā fufaiku, grābj sirpi, āmuru un aurodamas metas šturmēt… Un tad nāk redzējumi par to, kas mani pēdējā laikā stipri nodarbinājis un, cik var spriest, stingri nosēdies man zemapziņā, jo apzināti virzīt šos redzējumus uz kādu objektu vai parādību nav manos spēkos. Es vienīgi uztveru informāciju …

Vīrs apklusa, noņēma brillītes un ar saņurcītu kabatlakatu ņēmās tīrīt.

— Kāpēc tā vieta nav laba?! — Bērts, pašam sev par pār​steigumu, iebrēcās.

Vīrs satrūkās un sabijies pameta skatienu apkārt, tad no​šņāca: — Nerunājiet tik skaļi! Es vienīgi nojaušu, ka «Tīreļos» notiks kaut kas nelabs.

— Varbūt, lai jūs zinātu, es paņemšu vēl šņabi? Naudiņa man pašlaik turas. Varbūt vēl viens «sotaks» pastimulēs jūsu -ekstrasensorās spējas doties šturmā?

— Gluži otrādi! — vīrs atmeta ar roku. — Alkohols šīs spējas noslāpē. Vienīgi tāpēc es dzeru.

— Tad es atsakos kaut ko saprast.

— Mīļais cilvēk! Vai jūs patiešām domājat, ka ar ekstrasensa spējām apveltīts cilvēks saņem tikai patīkamu informāciju? Nāk arī baigas lietas, nu labi, teiksim maigāk — nomācošas … Vispār — milzīga atbildība. Nevari tak kā nelaimes .krauklis ķērkt uz katra soļa. Jā, es brīdinu tad, kad zinu, ka draudošo var vērst par labu, kā tas ir ar jums. Saku tad, ja las izkliedē neziņas miglu, kurā cilvēks mocītos gadiem ilgi, bet, uzzinājis rūgto patiesību, viņš to pārdzīvos un pēc kāda laika atkal atgūs dvēseles mieru. Manas ekstrasensorās spējas :nāk no gaismas spēkiem.

— Tad pasakiet man gaismas spēku vārdā …

Taču vīrs, trūkdamies kājās, Bertu nikni pārtrauca: — Ejiet pie velna! Vai tiešām jums tik ciets pauris, ka to, ;ko vienreiz esat ieņēmis galvā, ārā nevar izdabūt?!

VTņš izdzēra savu kausu līdz dibenam. Arī Bērts cēlās, grāba zem sola pabāzto somu un ar spalgu troksni apgāza garo solu. Noburkšķējis dažus vārdus homo sovieticus valodā, Bērts cēla solu aiz gala augšā, bet tas bija izgatavots no gruntīgiem dēļiem, smags. Bērts zaudēja līdzsvaru un četrrāpus pārklupa pār •ceļamo. No tā viņš kļuva skaidrāks un, atcerējies kādreiz skolā fizikā mācīto, apjēdza, ka smagais sols jāceļ aiz vidusdaļas. Tā viņš arī izdarīja un bez grūtībām novietoja sēžamo sākuma stāvoklī.

Jaunais paziņa nosodoši vēroja viņa izdarības. Tad sacīja: — Kādu gabalu mēs varam iet kopā. Mums abiem ir tiešs pa ceļam.

Bērts piekrītoši pamāja.

Viņi izgāja no alus pagrabiņa. Vīrs sniedzās Bertām līdz plecam. Jaunais cilvēks piedāvāja viņam cigareti, taču viņš atteicās, soļoja tālāk, bet Bērts atpalika, lai pats aizsmēķētu. Un tad, steigdamies vīru panākt, Bērts saprata, ka ne jau tikai runāšanas dēļ viņš bija šķitis dīvains. Viņa ķermenis bija neproporcionāls — kājeles strupas, bet rumpis garš. Un, lai to it kā vēl vairāk uzsvērtu, dermatīna žaketes piedurknes bija par īsām, turklāt pati žakete patuklajam augumam par šauru.

Komplektā ar gadsimtu negludinātajām biksēm un ar tām kontrastējošajām elegantajām kurpēm vīrs atgādināja cirka klaunu, kuru publika pie labākās gribas nespēj uztvert nopietni.

Ak, kas galu galā man par daļu, nosprieda Bērts, šā vai tā. lugai par prototipu viņš neder.

— Dievs ar tevi, Bert, — vīrs novaidējās kā moceklis.. — Nav miera zem akācijām.

Un, pagrābis aiz vējjakas piedurknes, viņš Bertu ievilka aiz akāciju krūmiem, kuri auga starp grantainu lielceļu, kas atzarojās no pilsētiņas galvenās ielas, pa kuru viņi nupat bija gājuši, un augstu drāšu žogu, aiz kura atradās pēc individuāla projekta celta savrupmāja — līdzīgu šai pilsētiņā bija sabūvēts ne mazums.

Nolicis zālē smago sporta somu, Bērts apsēdās blakus Menšīka kungam, kas pamāja krūmu spraugā, caur kuru otrpus ceļam bija redzama divstāvu kroņa māja.

— Tur es strādāju. Šūšanas ateljē. Ekstraklases skroderis.

— Suj tad vaļā! — Bērts priecīgi iesaucās. — Nu vairs nav nekādu problēmu — pārrāpot pāri ielai tu taču spēsi?

Menšīka kungs nosmīkņāja vien, izņemdams joprojām padusē iežmiegto kurpju kasti, kas bija pārsieta ar papīra aukliņu. Atsējis mezglu, viņš no kastes izcēla šņabja pudeli. Surp nākdami, viņi bija iegājuši pārtikas veikalā, kur attiecīgajā nodaļā grādīgu dzērienu nebija. Taču pārdevēja pret Berta jauniegūto draugu bija izturējusies ar dziļu cieņu, uzrunādama viņu par «Menšīka kungu», un no letes apakšas bija izvilkusi šo kurpju kārbu, turklāt vēl sniegdama vērtīgu informāciju — Kalna veikalā esot atvesta «Stoļičnaja».

Menšīka kungs norāva pudelei vāciņu un pasniedza trauku Bertām, kurš ierāva šļuku un aizpīpēja. Ieķēra arī Menšīka kungs, noplēsa strēmeli no papīra, kurā bija ietīts šņabis, savīkšķīja un iesprauda pudelei kaklā. Tad, spēji novaikstījies, nobraucīja saujā akāciju lapiņas un, mutē iešāvis, zelēdams Ierunājās: — Nudien, klausi, ko es tev tagad teikšu! Tu gribēji ieraut pie jūras un tad iet peldēties. To šodien izmet no galvas. Es iešu uz darbu, bet tu kātosi tālāk pa šoseju. Tu iesi, iesi, iesi, līdz šoseja strauji slīdēs lejup, un tad pa labai rokai būs ar ozoliem apaudzis kalns, kurā tu, bez šaubām, pamanīsi veikalu. Tur šodien iekšā iet nedrīkst.

— Nav taču obligāti nekas kaitīgs jāpērk, — Bērts iebilda, bet Menšīka kungs, nepievērsdams

uzmanību viņa vārdiem, tur​pināja: — Šoseja pirms kāpuma pārvīsies pāri tiltiņam, zem kura uz jūru tek Akmeņgraužu upīte. Tu pāriesi pār tiltiņu un pēc neilga laiciņa pa labai rokai ieraudzīsi no šosejas nogriežamies lauku ceļu.

Dodies pa to, un pēc kādiem simt metriem pa kreisai rokai ieraudzīsi ceļa atzarojumu, pie kura būs stabs ar plāksnīti — «Tīreļi». Pats ceļš būs aizaudzis ar pamatīgu zāli, tā kā gadiem pa to braukts netiek. Tad tu drīkstēsi ieraut kādu šļuku, jo priekšā būs redzamas lauku mājas — tātad tu jau feūsi tikpat kā pie vietas.

— Vietas… — Bērts novilka, cenzdamies kaut ko atce​rēties.

Menšīka kungs sniedza viņam ar avīzes vīkšķi aizbāzto pudeli, norādīdams, lai Bērts liek to somā. Taču Bērts pudeli ne​ņēma, bet iebrēcās: — Pie vietas?! Tu teici, ka tā nav laba vieta. Kāpēc nav laba?

— Es simtiem reižu esmu tev atkārtojis, ka konkrēti to nezinu. Bet apsolu par to intensīvi domāt un esmu pārliecināts, ka reiz atbilde būs rokā.

— Tu dzelžaini apsoli?

— Pēc mūsu šodienas sarunas es būšu spiests par to domāt, pat negribēdams… Tu man esi simpātisks, — Menšīka kungs cieši paraudzījās Bertā caur savām mazajām, apaļajām brillītēm, kurām labās auss kājiņa pie rāmīša bija piesieta ar vaskotu diegu. — Es vēlu tev labu. Protams, ja arī tu nebūtu simpātisks, es nedrīkstētu vēlēt tev sliktu, jo manas ekstrasensorās spējas nāk no gaismas spēkiem. Tu neesi ļauns cilvēks. Pat mūsu neilgās pazīšanās laikā esmu to sajutis. Drīzāk tu neesi ne šis, ne tas. Bet agri vai vēlu cilvēka dzīve sāk risināties tā, ka jāizvēlas, kur nostāties, vai nu gaismas spēku pusē, vai tumsas. Pustoņu vairs nav. Ir tikai balts un melns … «Tīreļu» anājas patiešām nav laba vieta. Tur kaut kas briest. Tu pilsētiņā esi cilvēks no malas un nekur neesi iejaukts. Pat visviltīgākajā kombinācijā tavu parādīšanos paredzēt nebija iespējams. Tava negaidītā ierašanās var izjaukt notikumu gaitu, un līdz ar to atklātībā varētu parādīties kādas detaļas, kuras, iespējams, ļautu uztaustīt kādu pavedienu …

Lai gan iedzērušajam Bertām bija grūti izsekot Menšīka kunga domu gājienam, tomēr vienu viņš sajēdza: Menšīka kungs runā kā cilvēks, kurš ir galīgi skaidrā. Taču kā tas var būt, ka lej iekšā abi, bet reibst vienīgi Bērts? Un viņu pārņēma līdzjūtība pret mazo vīreli.

— Jauš mana sirds dziļās skumjās, Bert, ka tu tomēr Kalna veikalam garām nepaiesi, — Menšīka kungs pārlēca uz tēmu, kas Bertām, tāpat kā savukārt Menšīka kungam «nelabā vieta», bija apnikusi — jau no paša veikala, no kura viņi iznāca ar kurpju kasti, Menšīka kungs to vien bija darījis kā centies viņu atrunāt no Kalna veikala apmeklējuma.

Tāpēc Bērts sapīcis atcirta: — Lai pasacītu šādu atziņu, nebūt nav jābūt ekstrasensam. Taču, Menšīka kungs, es tev apsolu, ka viss būs normas ro​bežās.

— Kāda nu kuram tā norma, — Menšīka kungs noburkšķēja. — Norma, virsnorma, socsac. un komsac., Stahanovs un Paša Angelina …

Un viņš palocīja savas dermatīna žaketes atloku, aiz kura kā slepenpolicijas dienesta nozīme bija piesprausts ar sarkanu emalju klāts karogveidīgs bļembaks.

— Komunistiskā darba trieciennieks Boļeslavs Menšīka kungs! — viņš smiedamies paziņoja.

— Kāpēc… — Bērts izstostīja, domādams, vai vīrelis tomēr nav jucis. — Tu … jūs … šito … tur … aiz atloka slēpjat?

— Baidos, ja spraudīšu pie krūts, klienti baidīsies man uzticēt uzvalka drēbi. Kaut gan mūsu pilsētiņā pietiekami ir tādu, kas, redzot mani lepojamies ar šito sarkanumu, viena uzvalka vietā pasūtītu divus.

— Vai nu pavisam nost, vai atklāti, bet tā jau nav nekādas jēgas.

— Atklāti negribu, bet ņemt nost — žel. Mīļa atmiņa no stagnācijas gadiem, — Menšīka kungs iesmējās. — Kad ateljē mums šitos dalīja, bija atbraucis svarīgs rajona nomenklatūras pārstāvis, vēlāk izrādījās, lāga zēns, uz pusnakts pusi pieprasīja daiļās direktrises zābaciņā ieliet pudeli šņabja, kas arī tika izdarīts, un tad to laida riņķī, mēs gaudodami strēbām, biedri un biedres, visi, milzīga kolektīvisma sajūta, kalnus tik gāzt, komunisms jau klauvē pie visiem ateljē logiem, taisi vaļā un laid iekšā, dod zābaku ar šņabi, pat zacene nav vajadzīga, un direktrise, plika kā vārava, tikai astes pakaļgalā trūkst, dejo uz galda, mēs, kolektīvs un augstais viesis, rokās sadevušies, aurodami lēkājam ap galdu Jaungvinejas papuasu tautas deju (šis bijis delegācijas sastāvā, noskatījies pieredzes apmaiņas kārtībā). Vispār ir ko atcerēties, — Menšīka kungs atkal iesmējās. — Aiznākamdien, kad bijām kaut cik nākuši pie sajēgas, izrādījās, ka direktrises importa zābaciņš šņabja iedarbībā paplēties kādu numuru lielāks, un tad nu šī kauca pa visu ateljē, lai tik tas purns te vēlreiz parādoties, maukšot viņam ar zābaku tā pa pauri, ka pašam vajadzēšot kādu numuru lielāku hūti. Bet augstais viesis vairs neparādījās, bija aizgājis ar paaugstinājumu uz Rīgu… Jā, ja tā padomā, tad stagnācijas laikā kaut kas skaists arī ir bijis.

Bērts paraustīja plecus, jo viņam savā divdesmit vienā gadā no stagnācijas laiku jaukumiem praktiski nekas nebija ticis.

Bērts pudeli nebija iebāzis tašā; tā stāvēja turpat zālītē. Acīmredzot, atmiņu satraukts, Menšīka kungs izrāva pudelei aizbāzni, ieklunkšķināja un atdeva Bertām, kurš izdarīja to pašu. Abi sasmēķēja, un Menšīka kungs nopietni teica: — Šī ir savāda pilsētiņa. Ne jau ar savu desas formu, izstiepta pusotra kilometra gar jūru, bet gan ar to, kas tajā no​tiek. Un pat ne tik daudz ar to, kas notiek, bet ar to, kas gata​vojas. Šī pilsētiņa var nospēlēt liktenīgu lomu mūsu tautai, Latvijas tautām. Varbūt visas Baltijas tautām. Varbūt pat visā tajā, kas jau četrus gadus notiek brūkošajā impērijā.

— Ja mēs ierausim vēl, tu nonāksi līdz pasaules mērogiem.

— Iespējams. Bet tādēļ nav jādzer. Kad mēs bijām alus pagrabā, tavs pirmais iespaids par mani droši vien bija tāds, ka esmu uz augšu pasists?

— Kas par blēņām! — Bērts sameloja, taču Menšīka kungu viņa atbilde nemaz neinteresēja.

Viņš turpināja: — Es šuju lieliskus vīriešu uzvalkus. Patiešām lieliskus. Tie, kurus rocība nespiež pirkt veikalā gatavu uzvalku, nebrauc ne uz rajona centru, ne Rīgu. Viņi šuj pie manis. Un tagad sa​līdzinājumam — kā es pats esmu ģērbies?

— Mazliet neparasti jau nu gan.

— Un ir vēl daudz sīkumu, kas paviršam vērotājam acīs nekrīt, bet tam vai tiem, kuri vēro speciāli, ir pamanāmi loti labi.

— Piemeram, — Bērts sacīja, — komunistiska darba trieciennieka nozīmīte, turklāt aiz žaketes atloka, lai to kādam varētu rādīt kā lielu noslēpumu. šīs impozantās retrobrillītes, kādas neviens vairs nevalkā. Klauna apģērbu tu jau pats mi​nēji. Ekstrasensorās īpašības …

— Kuš! — Menšīka kungs satrūcies Bertu pārtrauca. — Tas patiesi ir noslēpums. Es to atklāju vienīgi tev, jo tev tas ir jāzina.

— Un īpatnējā izturēšanās, spriedelēšana kaut vai par tām pašām atejām …

— Jā, jā, — Menšīka kungs, nodzēsdams zemē cigaretes galu, apstiprināja, — un tā ir tikai maza daļa no mana imidža. Iespaids — ja liekam mierā psihiatriju — liels dīvainis. Citiem vārdiem sakot — nekaitīgs kukainis.

— Kam — nekaitīgs?

— Lai nu tas pagaidām paliek. Padomāsim par tavu imageJauns cilvēks … Tu strādā, mācies?

— Studēju. Filozofiju.

Menšīka kungs nosprauslojās.

— Lieliski sader kopā. Filozofs — žūpa …

— Tā nu gan ne! — Bērts protestējoši pakratīja pirkstu — Kopš mēs iepazināmies, jau vairākas reizes esmu paguvis padomāt par dzeršanas jautājumu un dzelžaini nolēmis — šodien vēl var, bet no rītdienas — ne un ne! No paša rīta nopeldēties jūrā, tad ar skaidru galvu sākt rakstīt. Par iepriekšējo lugu man iedeva prēmiju, kaut arī uzvest netaisās, taču šī, ko rakstu tagad, būs ģeniāla, atbilstošajam brīdim īsti piemērota un tāpēc arī izrādāma. Es jau neesmu idiots, lai šādā situācijā nodzertos! Kauns tā spriest par cilvēku, kuru tu pazīsti tikai dažas stundas! Šis nav mans normālais stāvoklis. Tā ir vienīgi apstākļu sakritība Rīgā. Cēloņi un sekas, kur sekas savukārt pārtop par cēloņiem utt. Tā visa rezultātā es netiku nost no «plosta», bet tagad — basta, rīt ne grama vairs!

Bērts bija k|uvis nikns.

Menšīka kungs, laikam sapratis, ka jaunais draugs tā nerunā tāpēc, ka būtu uz viņu apvainojies, bet gan tāpēc, ka nicina sevi par mazdūšīgo pakļaušanos alkoholam, nepateica vis to, kas jau sēdēja mēles galā: «Kāpēc tu domā, ka rītdiena tavā mūžā būs tā pirmā diena, kad pēc patīkami pavadītas vakar​dienas tu pamodīsies bez pohām un vēlēšanās salāpīties?» — bet gan: — Tā ir lieliska doma, ka luga būs ģeniāla! Tev vajadzētu pēc iespējas biežāk to publiski atkārtot.

Uz to Bērts dusmīgi atcirta: — Vai tev neliekas, ka tā ir cūcība — dzert šņabi par manu naudu un tai pašā laikā ņirgāties par mani?

— Dieva dēļ, Bert, tikai neapvainojies! — Menšīka kungs sabijies iesaucās. — Man šad un tad gadās izteikties ne tā, kā es domāju patiesībā. Tā sacīdams, es spriedu vienīgi par tev radāmo imidžu.

Bērts izrāva no pudeles papīra korķi un, ne vārda neteicis, pastiepa trauku Menšīka kungam, kurš, sapratis, ka samierināšanās bez upura nešanas nebūs patiesa, viebdamies ieklunkšķināja.

Draudzīgi uzsmaidījis Menšīka kungam, to pašu izda​rīja arī Bērts.

— Turpināsim nopietno sarunu, — Menšīka kungs teica.

— Tagad tev skaidrs, ka visu acīs es tēloju noteiktu lomu (iespējams, ka tā jau daļēji kļuvusi par manu otro es). Taču tas šobrīd nav svarīgi. Svarīgi ir, lai arī tev būtu sava loma. Jo tieši uz tevi pašlaik tiks koncentrēta maksimāla uzmanība.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka pilsētiņā atbraucis svešinieks un apmeties «Tīreļu» mājās. Nekur citur, bet tieši šai punktā un tieši šai laikā. Kas viņš ir, un kādi ir viņa nolūki?

— Viss taču pavisam vienkārši — Jānis Mihejevs ir mana brāļa draugs no studiju laikiem.

Viņš uz diviem mēnešiem paņemts «sboros». Atbrīvojusies mālēšanas darbnīca mājā, kurā dzīvo viens sirms tantuks. Kas tur pretdabisks, ja viņš piedāvā pazīstamam cilvēkam izrauties no Rīgas smirdoņas un pabeigt te lugas rakstīšanu? Kas tur nesaprotams?

— Vienkārši un saprotami tas ir tikai no tava viedokļa, — izstiepis strupās kājeles, Menšīka kungs atlaidās pusguļus.

— Salīdzinājumam iedomājies situāciju — rit sarežģīta šaha partija. Te pēkšņi — bāc! — uz galdiņa parādās jauna figūra, kuru turpmākajā spēlē, gribi vai ne, nāksies ņemt vērā. Vai kaut kas spēles gaitā mainīsies? Mainīsies prognozētā notikumu attīstība? Mainīsies daudzu figūru līdzšinējā nozīme?

— Tas atkarīgs no tā, kas tā ir par figūru un kur tā atrodas, — sajutis nogurumu no tik

teorētiskas prātošanas, Bērts garlaikoti atteica un arī nolaidās slīpi.

— Tur jau ir tas joks, ka neviens to nezina. Šī figūra ir tas pats, kas kāršu spēlē džokers. Un tavs uzdevums, Bert, ir pierādīt, ka tu neesi nekas cits kā nožēlojams bandinieks, kurš stāv laukuma malā, aizņemts ar savām problēmām, un spēles gaitu ietekmēt ne var, ne grib. Lai arī atrodas uz laukuma.

— Tā ir patiesība. Es nekādā spēlē piedalīties negrasos. Ja man Rīgā rakstīšanai būtu normāli apstākļi, es šurp nebūtu braucis.

— Kāda aizkustinoša vēlēšanās! — Menšīka kungs indīgi nosmīnēja. — Ja kaut kur kas nopietns risinās, tad vienmēr notikumos tiek ierauti ļoti daudzi neko nezinoši, nekā nesaprotoši cilvēki. Un, kad viss beidzies, šie cilvēki bieži vien tā arī paliek neziņā, kas, kā un kāpēc noticis īstenībā? Cilvēks zina vienīgi to, kā šie notikumi ar viņam apslēpto būtību ietekmējuši viņa likteni.

— Man gandrīz liekas, ka prātīgākais butu no šejienes pa​zust, — Bērts nopietni teica.

— Nekādā gadījumā! — Menšīka kungs tramīgi pietrūkās sēdus. — Es ar savām maizes dzirnavām samalu tev velns zina ko! Es vienīgi gribēju ieteikt tev legalizēties.

— Tad runā par to!

— Būtu labi, ja tie, kurus tas interesē, bez liekām grūtībām varētu dabūt par tevi viņiem nepieciešamo informāciju. Teiksim, piedāvā viņiem šādu variantu — tu raksti lugas, tu uzskati sevi par ģēniju, bet tavas lugas pat perestroikā tērēti stulbeņi, skauģi, intriganti un visādi citādi nelieši uzvest negrib. Taču tu esi pārliecināts, ka pēc nāves tavas lugas izrādīs visas pasaules teātri, bet Eiropā tās kļūs par klasiku. Tomēr tava sirsniņa alkst (un tas ir pilnīgi dabiski) redzēt šīs lugas teātros jau tavas dzīves laikā. Tā kā tas nenotiek, tu mierinājumu meklē alkoholā (un tas arī ir pilnīgi dabiski).

— Mjā, — apreibušais Bērts domīgi novilka, nodomādams — varbūt sacītajā nav nemaz tik daudz nepatiesības; ne velti Menšīka kungs ir ekstrasenss; viņam taču gaismas spēki, kaut arī aptuveni, tomēr ļauj ielūkoties nākotnē.

— Ja tev rakstīšanai nav vajadzīgs kāds pilnīgi vientulīgs būcenis, — Menšīka kungs turpināja, — būtu labi, ja tu uzskatāmi demonstrētu, kā tu raksti. Jo sacīts — labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt. Tu varētu, piemēram, iet rakstīt uz pludmali. Akmeņgraužu upītes apkaimē cilvēku pavisam maz, tāpēc ka tur jūra akmeņaina, sekla, tālu jābrien peldēties. Tur dzīvojošie pat nāk uz pilsētiņas centra pludmali — akmeņu nav, dziļums tūlīt pie krasta, veikali un citi iestādījumi pa rokai. Pie Akmeņgraužu upītes tu jutīsies relatīvi vientuļš. Droši arī varēsi peldēties — neviens tevi tur neapzags. Ja nu kas pazudīs, tad tikai tas, kam jāpazūd, un tas nāks tev pašam vienīgi par labu.

— Rakstīt vientulīgā jūras malā — tā ir lieliska doma arī bez visām legalizācijām! — Bērts iesaucās, juzdams, ka viņu sāk pārņemt iedvesma.

— Un tā pēc laiciņa tu būsi kļuvis par tikpat nekaitīgu ku​kaini, kāds šķietami esmu es.

17 — Uz to mums jāieslapina! — Bērts sajūsmā teica, grūzdams Menšīka kungam pudeli, kuru neviens no abiem vairs ne2 — A. Pūriņš uzskatīja par vajadzīgu noslēgt ar papīrkorķi — satura liktenis bija izlemts.

Paskatījies uz pudeli, Menšīka kungs gan nodrebinājas.

— Vai tavā lielajā somā starp daudzām derīgām lietām ne​atradīsies arī kaut kas uzkožams?

— Nav gan.

Menšīka kungs nobraucīja akācijas zaram lapiņas, saberza plaukstā un, riebumā vēlreiz

noskurinājies, izdzēra pusi no at​likuma, un iegrūda degunu saujā, dvesdams: — Tu liec tam šņabim punktu …

Bērts tā arī izdarīja, tukšo blašķi iemeta krūmājā un uzkoda akāciju lapiņas.

— Labs ir, mīļais draugs! Paldies par pacienājumu, es eju uz darbu, — Menšīka kungs teica un uzsvempās augšā. Kaut arī īsti droši uz strupajām kājelēm viņš neturējās, tomēr nešķita tik pilns kā Bērts, kad tas nostājās uz saviem garajiem kātiem.

— Baidos, ka tai vestei, kas piegriežama palika darbnīcā uz galda, šodien ķerties klāt nebūtu vis prāta darbs, — Men​šīka kungs teica. — Kaut gan nupat ir īstais asums griezt un šūt.

— Tad jau mēs varam iet uz Kalnukrogu.

— Veikalu, — Menšīka kungs izlaboja.

— Veikalu, — Bērts mīļuprāt piekrita. — Un pēc tam doties uz «Tīreļiem» izpētīt, kāpēc tur nav laba vieta. Ko? Citādi sacūkosi vēl vesti.

— Kā jau kādreiz ir sacīts — katrs savā darbā, visi valsts darbā.

— Tādā stāvoklī tev tur labāk nerādīties.

— Lai met ārā! Tāds ekstrāklases meistars kā Menšīka kungs bez darba nepaliks. Atvērs savu šūšanas kooperatīvu un šito valsts sūdu izkonkurēs viens un divi.

— Nu ko tad, — Bērts patiesā nožēlā teica un, pacēlis lielo sporta somu, kas šķita kļuvusi vēl smagāka, sniedza jauniegū​tajam draugam uz atvadām roku. Tas sirsnīgi to satvēra, sa​cīdams: — Es esmu pastāvīgs alus pagrabiņa apmeklētājs. Pēcpusdienās mani tur var sastapt vai ik dienas. Es tur sēžu, vēroju ļaudis, pļāpāju ar viņiem. Un pastāvīgi man priekšā ir alus kauss. Tas ir mana neatņemama sastāvdaļa. Taču! — Menšīka kungs brīdinoši pacēla brīvās rokas pirkstu. — Neviens, izņemot pagrabiņa saimnieci Neļļuku, nezina, cik patiesībā es izdzeru. Dažkārt vienā apmeklējumā ne vairāk par diviem kausiem.

— Es ari nedzeršu vairāk par diviem, — Bērts apsolīja.

— Tu kā nelaimīgs lugu rakstnieks vari dzert, cik gribi. Ja radīsies vajadzība mani satikt, un tā, bez šaubām, būs, meklē mani tur. Uz ateljē nenāc. Tur sienām ir ausis. Pagrabiņā mēs droši varēsim sarunāties, neradīdami nevienā aizdomas, jo pat visuzmanīgākajam vērotājam būs skaidrs, ka mūs vieno tikai alus kauss. Bet par mūsu šodienas sarunu nevienam ne vārda.

— Skaidrs.

Viņi atlaida atvadu sveicienā saslēgtās rokas, un Menšīka kungs, izspraucies cauri akācijām un pārkļuvis pāri ielai, sa​mērā veikli pārvarēja ateljē ieejas piecus pakāpienus un pazuda aiz stiklotajām durvīm.

Bet Bērts aizklunkurēja tālāk pa šoseju uz savu gala​mērķi — «nelabo vietu».

«Tīreļi» — vecas, zaļumos slīgstošas zvejnieku mājas. Guļbaļķu vienstāva dzīvojamā ēka ar vēlākajos laikos piebūvētu verandu jūras pusē. Saimniecības ēkas. Aizauguša ābeļdārza stūrī pussabrukusi pirtiņa ar ķieģeļu skursteni. Sur tur jāņogu un ērkšķogu krūmi. Mājas priekšā rododendru un dāliju saaudzēs. Aiz stūra, saules pusē, vagas ar kartupeļiem, tomātiem, gurķiem, kāpostiem un citiem zaļumiem, kas tiek audzēti vienīgi pašu vajadzībām. Aka ar vindu. Uz soliņa pie lieveņa saulītē gulšņā balts kaķis. To visu ieskauj žogs, gar kuru kuplo jau jūnija sākumā noziedējušie ceriņi.

2oga dēļi no vecuma apsūnojuši un vietvietām jau galīgi satrunējuši.

Viss laika zoba sagrauzts un nolaists.

2' Virtuvē kalsnēja, sačervelējusies, izbalējušā kleitā ģērbusies sieva — viņai jau tuvu pie astoņdesmit — noslēdz gāzes balonu un pagriež plīts slēdzi. Kafija ir uzvārījusies — viena porcija.

Viņa to ielej apdrupušā porcelāna krūzē, izņem no ledusskapja saldo krējumu un pielej kafijai. Ap

pieri Ļizai Karlovnai ir cieši nosiets sarkans zīda lakats. Viņa apsēžas pie galda, pārmet vienu kāju pār otru, aizsmēķē papirosu. Kūp verdošā kafija. Ļiza Karlovna pietrūkstas kājās, iziet cauri lielajai istabai, kuras vidū garš taisnstūrveida galds un pie sienas paštaisīti grāmatplaukti, kuros goda vietu ieņem Ļeņina kopotie raksti latviešu valodā un Marksa-Engelsa rakstu kopojums krieviski, iziet cauri mazai istabiņai, kurā mitinās mirušās māsas mazdēls Jānis — Ļizas Karlovnas vienīgais tuvākais radinieks —, un ieiet verandā, kur Jānis ierīkojis gleznotāja darbnīcu — trīs sienas vienos stiklos.

Pie ceturtās — dēļu sienas 19 piekārti akvareļi, lielākoties ainavas. No retajiem portretiem raugās viena un tā pati jauna sieviete ar kastaņbrūniem matiem.

Kalsnējā vecene velk papirosa dūmus izdēdējušajās krūtis un, pārlaizdama acis jaunās sievietes portretiem, pikti domā, nu kad viņš beidzot to Magdu precēs un ies no šejienes prom. Pie Magdas ir ērta dzīvošana. Un arī vieta, kur ierīkot darbnīcu, daudz labāka par šo. Kas te par jēgu, tik vien kā daži mēneši vasarā, pārējā laikā auksts, piekurināt nevar, velk pa visām šķirbām, rokas salst, jāstrādā vatenī. Tad Ļizai Karlovnai uzplūst spējš prieks: Jānītis mīl mani, viņš rūpējas par mani un negrib, lai es šeit būtu vientuļa, — kā es bez viņa? Taču tad viņas domas no jauna kļūst skarbas — man mīlestības ne no viena vairs nevajag, tā ir bijusi un izbijusi, es esmu pārvērtusies izkaltušā koka gabalā ar akmens sirdi. Lai katrs domā par sevi, un it kā Jānītis nezinātu, ka atrasties blakus man ir bīstami. Ļiza Karlovna atver vēdlodziņu stiklotajā sienā, kura vērsta uz plašu tīreli, kas sākas pavisam netālu no mājas. Seit žoga nav, un skatienam paveras viss tīrelis, kuru ieskauj priežu mežs. Tuvāk meža malām jau saaugušas jaunas priedītes un nīkulīgi bērziņi. Tīreli klāj sārti violetu un vietvietām baltu viršu puduri, starp kuriem pie zemes pieplakuši gaišpelēkzaļi ķērpji. Sen, sen te esot bijis tīrums, pirms daudziem gadiem, kad Ļiza Karlovna vēl te nedzīvoja, laikam pat vēl pirms Otrā kara.

Jānis armijā tikai otro nedēļu, bet vecā sieviete jau jūtas bezgala vientuļa. Par laimi, vai ik pārdienas uz kādu stundiņu pie viņas ieskrien šo māju mirušā īpašnieka, viņas otrā vīra attālas radinieces meita Ingūna. Ļiza Karlovna smaidīdama klausās, kā viršos san bites un dūc kamenes.

Saule vēl augstu, viņa domā, un no tīreļa dveš labestība un prieks. Kad saule grims jūrā, bites jau būs paslēpušās dziļi stropos, kamenes salīdušas savās zemes ligzdās, un no jūras puses uzdvesīs dzestrums. No priežu galotnēm iznirs bāls mēness, un sārtbaltvioletais viršu lauks nomelnēs kā ar indi ap​liets, un no zemes dzīlēm kā miglas izgarojumi vējos mirušo elpa. Ļiza Karlovna aizdedzina nodzisušo papirosu.

Viņa jūtas mirušajiem tuva, viņu nebiedē šī elpa, jo tur dvašo nevainīgās, baltās mocekļu dvēseles, kam dzīves pavediens netaisnīgi un nelietīgi pārrauts, un tāpēc nakts stundās, kas tām atvēlētas, dvēseles grib izlauzties virs zemes, lai dzīvotu savu neizdzīvoto mūžu, bet zemzeme tās nelaiž vaļā, un Ļiza Karlovna pilnmēness naktis dzirdējusi smagus vaidus un redzējusi, kā zeme rūgst… Bet slepkavas guļ mierīgi, kaut gan tiem vajadzētu mētāties murgainos sapņos, kad upuri brec pēc atriebības, un slepkavām vajadzētu pamosties aukstos sviedros, ar bailēs trīcošām rokām ieslēgt naktslampiņas un baidīties iemigt līdz rītam, dzerot nervu un sirdszāles trīskāršās devās; ja spētu, Ļiza Karlovna viņus pati savām rokām nokautu — viņas roka nedrebēs, kaut tuvojas jau astoņdesmitais gads; un arīdzan viņu atvases nīdētu līdz septītajam augumam, kā rakstīts Bībelē, kuru viņa nav lasījusi un nelasīs, jo no mazotnes audzināta karojoša ateisma garā. Bet tieši šos vārdus viņa kaut kur lasījusi vai dzirdējusi, un tie nekad nav runājuši pretī viņas komunistes pārliecībai — līdz

septītajam augumam, un nevienam nebūs tiesību viņai to pārmest, kamēr slepkavas netiks sodīti, un tikai tad drīkstēs viņai saudzīgi sacīt — attopies, mās, vai tu pati jel īsti saproti, ko paģēri? Taču šobrīd pateikt viņai šos vārdus būtu nelietība.

Tā nu viņa stāv ar nodzisušu papirosu dzīslainajā rokā un raugās sārtzilibaltajā tīrelī, kurā san bites un čivina putneļi. Viņa uzsmaida Jānītim, uzsmaida Ingūnai, taču smaida vienīgi viņas sačervelējusies seja ar asajiem vaibstiem — tā ugunskura izdedžos tikai kāda oglīte iekvēlojas gaismā un siltumā.

Kad tīrelī ir pilnmēness nakts, Ļizu Karlovnu allaž pārņem baismas un naids. Tādās reizēs no tīreli ieskaujošo mežu tumšajiem brikšņiem sūcās ļaunums, ieradies uz dzīrēm; ņirgdams, labsajūtā krekšķinādams, tas lidinās virs tīreļa un kāri dzer mirušo elpu, reibdams tīksmē, ar porām tas uzsūc trūdu dvaku, līksmi gavilēdams, taču vienlaikus labi apzinādamies, ka tas ir pašapmāns, ka tā nav gaiša, reāla diena, kur līst īstas, karsti kūpošas asinis, skan dvēseli tīksminoši dzīvu upuru kliedzieni, kad tiek lauzti kauli un vilktas dzīslas, izdurtas acis un izrautas mēles, ritinātas zarnas un šķaidīti radīšanas orgāni, maukti nagi un nogrieztas krūtis tām, kas papriekš līdz nāvei piesmietas… Kad apnicis, upurus var arī pažēlot — lodi pa​kausī! … Jo rindu jau gaida nākamie. Ļaunums līksmo, Ļiza Karlovna domā un redz tīreli rūsgana pilnmēness apspīdētu (un rūsganums viņai šķiet kā sakaltušas asinis), un viņa zina, ka ļaunums šādi pašapmierinās vienīgi pašreiz, bet patiesībā tic un gaida, ka vienbrīd no jauna dzīru galdi tiks klāti un masu kapu grāvji rakti, un starp slī​pēta stikla glāzēm ar vodku tiks stieptas kailas sievietes, un kara orķestri spēlēs maršus!

Es ienīstu, ienīstu, viņa domā, iecirzdama nagus plaukstās, bet atriebības brīdis ir tuvu, es tomēr esmu līdz tam nodzīvojusi. Viņiem liekas, ka es no viņiem joprojām baidos, un tas ir labi, ka viņi nezina — viņiem ir jābaidās no manis, no mana naida, manas atriebības… Viņu ir daudz, un tāpēc viņi jūtas droši, viņi ir iefiltrējušies visur, kā ļaundabīgā audzēja šūnas ieslēpušies starp veselajiem, un viņi ir stipri … Taču man viņi nekā nevar padarīt, jo es vairs neesmu dzīva; esmu kopā ar tiem, kuri nobendēti; vienīgi kaut kāds sažuvis ķermenis inerces dēļ klīst pa pasauli, un tam kustēties liek vienīgi taisnīgais ļaunums, kurš ir ārpus ļauna, jo vērsts pret ļaunu … Man tikai bail par Jānīti, bail par Ingūnu … Bet arī viņu dēļ tas tiek darīts, jo arī elles izdzimumi zina par septiņiem augumiem, kuri jāiznīdē, jo tie sevī turpina priekšteču domas … Ļiza Karlovna pret loga stiklu nervozi nospiež papirosu, nemanīdama, ka tas sen nodzisis …

Kafija jau remdena, taču Ļiza Karlovna to nekarsē, izdzer tādu pašu un, neviļus uzmetusi skatienu logam, ierauga — kāds slaids jauneklis grābstās gar sētas vārtiņiem, līdz beidzot dabū tos vaļā un iekļūst pagalmā. Ģērbies viņš nobružātos džinsos un krosenēs. Mugurā plāna, tumšzila vējjaka, kuras vienu piedurkni visā garumā šķērso balta svītra. Raibais krekls izlīdis no džinsiem. Viņš stiepj lielu sporta somu, acīmredzot ļoti smagu; tā pinas īpašniekam pa kājām, tad pēkšņi velk viņu uz vienu, tad otru pusi, lai gan visā visumā jauneklis virzās mērķtiecīgi — tieši uz lieveni, kur iznākusi Ļiza Karlovna, aizsmēķēdama jaunu papirosu.

Dažus soļus no lieveņa jaunais cilvēks nesamo nolika zemē un, Ļizā Karlovnā raudzīdamies, centās gaiši smaidīt: — Labdien jūsmājās! Jūs laikam būsiet Jankas mātes ..„ mātes… Vēlreiz mātes? Māsa … Tā laikam, jā? Ļiza Kar​lovna?

Vecā sieviete klusēdama smēķēja.

Bērts bija nosvīdis galīgi slapjš. Gaišie mati lēkšķēm krita pār pieri. No taisnā, plānā deguna kā no neaizgriezta krāna pilēja sviedru lāses. Viņa zilās acis draudzīgi, pat ar tādu kā šunelisku lūgumu raudzījās mājas saimniecē — vai tu beidzot aicināsi iekšā?

— Es esmu tas Bērts Kalniņš, par kuru Jānis jums jau laikam stāstījis?

— Jā, — Ļiza Karlovna auksti apstiprināja. — Stāstīja samērā sīki. Vienu būtisku lietu viņš tomēr izlaidis.

— Tad es jums varu pateikt. Kādu?

— Nevajag. Es to pati redzu.

Aptvēris, ko viņa ar to domā, Bērts kaunīgi, it kā atvaino​damies, nosmējās.

— Nāciet iekšā! — Ļiza Karlovna beidzot strupi noteica, un laimīgais Bērts ar smago somu sekoja viņai, ar plecu iegrūzdainies ārdurvju stenderē.

Saimniece ieveda viņu lielajā istabā un norādīja pie galda tādu vietu, kur sejā krita gaisma no loga. Bērts izņēma no somas pusstopu un novietoja to uz galda. Saimniece tikmēr no virtuves atnesa pelnutrauku un apsēdās, palikdama ēnā. Bērts no kabatas izgrābstīja mutautu un, noslaucījis slapjo seju un kaklu, iebāza atpakaļ.

Bertu cieši vērodama, Ļiza Karlovna smēķēja un neteica ne vārda. Jaunais cilvēks jutās kā nokļuvis izmeklētāja priekšā un, lai pārtrauktu mokošo klusumu, drošinoši ieteicās: — Kundze, ar mani jums nekādu problēmu nebūs. Es pēc dabas esmu kluss, zināmā mērā pat kautrīgs cilvēks … Ja vajag, varu palīdzēt arī saimniecībā — malku sanest, ūdeni atnest, grīdu uzslaucīt…

— Nesauciet mani par kundzi! — sekoja asa replika.

Tā kā Bērts jau bija paguvis ievērot grāmatu plauktos sarindotos marksisma-ļeņinisma klasiķu darbus, tad attiecīgi at​tapa noreaģēt: — Piedodiet, biedre!

— Uzrunājiet mani vārdā un tēvvārdā!

Bērts pamāja, un no jauna iestājās nomācošs klusums. Ko patīkamu lai es pasaku, nabaga Bērts lauzīja galvu, kaut ko tādu, kas viņai varētu šķist interesants?

— Jā, Ļiza Karlovna, oktobrēnos es esmu sastāvējis, man nozīmīte vēl tagad mājās mētājas.

Vai pionieros, to es neatceros, bet komjaunatnē gan nesastāvu, jo klases komsorgs bija cūka, un tagad, kad nu esmu nobriedis stāties, tā komjaunatne galīgi pajukusi. Teikšu jums atklāti, Ļiza Karlovna, es domāju tā: nav svarīgi, vai cilvēks sastāv partijā, svarīgi tas, kāds viņš ir pats. Ja viņš ir cūka, tad tāds pats cūka paliks arī ar komunista karti kabatā. Un ja viņš …

— Komunistus jūs lieciet mierā! — Ļiza Karlovna pārtrauca Berta spriedelējumus.

— Jā, jā, es jau neko, man jau gar komunistiem nav nekādas daļas, es jau komunismam neticu.

Starp mums runājot, es domāju, ka tā ir kaut kāda utopija vai reliģija, kam tic tikai ideoloģiski šizofrēniķi.

— Pievaldiet mēli! — Ļiza Karlovna uzkliedza.

Bērts sarāvās un izstostīja: — Es jau neko, — un mainīja bīstamo tēmu. — Skatos, jums plauktos marksisma-ļeņinisma klasiķi. Bet sakiet, lū​dzu, — kādēļ tur neredz Kanta un Hēgeļa darbus?

— Es ideālistu sacerējumus mājās neturu.

— Bet Ļeņins ir teicis, ka Marksu nevarot saprast, ja pirms tam nav studēts Hēgelis un Kants.

— Cik man vajag, tik es saprotu, — Ļiza Karlovna auksti atteica. — Attiecīgais moments pats pasaka priekšā, kas no mūsu skolotāju darbiem tam piemērojams.

— Kā jūs varat zināt, kāds patiesībā ir šis moments?

— To pasaka revolucionārā intuīcija.

— Un ko jūsu revolucionārā intuīcija saka par mani?

— Ka jūs esat niekkalbis.

— Tas tomēr ir labāks nekā šķiras ienaidnieks, vai ne? — Bērts vaicāja, juzdams, ka mēle viņu atkal nes šķībi.

— Mēs jau sen dzīvotu komunismā, — Ļiza Karlovna dus​mīgi iesaucās, — ja pēc Ļeņina nāves varu partijā un valstī nebūtu sagrābuši bezprincipu avantūristi, bandīti, kriminālnoziedznieki, sadistiski slepkavas un vienkārši mujķi! Un šodien tādi staigā, ordeņiem apkārušies, ar personālajām pensijām un privilēģijām. Šaut! Tikai šaut!

Un viņa ar kaulaino dūri iegāza pa galdu.

Skaidrs, nodomāja Bērts, krasi izteikta ortodoksāla komuniste. Ja es te gribu palikt uz dzīvošanu, ar viņu jābūt uzma​nīgam un iecietīgam kā ar mazu bērnu.

— Jā, zināt, es tomēr domāju, ka komunisms ir iespējams.

— Neliekuļojiet! Pirms brīža jūs apgalvojāt, ka tam ne​ticot.

— Jā, tas pirmajā brīdī liekas paradoksāli, bet, redziet, Dievam es arī neticu, kaut Viņš ir… Es tāds neticīgs no dabas, ko neesmu aptaustījis, tam ticēt nespēju. Tā ka neapvainojieties, lūdzu, ja es kādreiz ko pasaku šķērsām. Ļiza Karlovna, it kā pudeli nemaz nepamanījusi, piecēlās un devās uz mazo istabiņu, kuru apdzīvoja Jānis, pa ceļam iz​mezdama: — Ņemiet savas mantas un nāciet līdzi!

Bērts piecēlās un paņēma somu. Sasodīts, ko lai tagad iesāk ar pudeli? Kam vajadzēja raut laukā? Bet tad iešāvās prātā, ka bez pudeles likšanas viņš, iespējams, dabūtu pie galda nīkt tik ilgi, kamēr, vienalga, pudeli nāktos izvilkt. Acīmredzot Ļiza Karlovna bija gaidījusi pudeļveidīgu ciema kukuli un grib iz​dzert to viena pati.

Bet Bertām pašam jau arī prasījās. Pēc atvadām no Menšīka kunga viņš nebija dzēris ne grama, lai gan, jauno draugu nepaklausījis, bija ievilcies papildināties Kalna veikalā.

Jankas mazā, caurstaigājamā istabiņa, kuras otras durvis izgāja uz verandu, bija iekārtota askētiski: izvelkamais guļamkrēsls, «skolnieku» tipa rakstāmgalds pie loga, Vīnes krēsls. Gar sienām, kur tik iespējams, paštaisīti plaukti, tādi paši, kuros glabājās Ļizas Karlovnas garīgā barība. Plaukti piekrauti ar grāmatu kaudzītēm, dažāda lieluma kartona kastītēm, žurnāliem, visāda tilpuma glāzītēm, tukšām dažādetiķešu importa dzērienu pudelēm, stikla burkām un skārda bundžām; pie plauktu šķērssienām piespraustas fotogrāfijas ar dabas skatiem, žurnālizgriezumi ar puskailām jaunkundzēm un dažnedažādi vimpelīši. Istabā valdīja haoss vai varbūt arī mākslinieciski pārdomāta nekārtība, kas nebūt nav viens un tas pats, bet, galu galā, kas Bertām par daļu!

— Te Jānītis guļ, kad ir aukstumi, — Ļiza Karlovna noteica tik siltā balsī, ka Bērts gandrīz satrūkās — tik ļoti viņai nepiestāvēja šāds tonis.

Viņa iegāja verandā. Bērts sekoja un nolika somu daudzmaz brīvākā vietā pie sienas, šī telpa, kurā Jānis bija ierīkojis darbnīcu, bija tikpat piedrazota kā istaba — kartona gabali, gatavi akvareļi, kaudzītēs sakrauti uz grīdas vai atstutēti pie sienas, un visāda citāda mantība, kas nepieciešama mākslas taisīšanai. Pie stiklotās sienas tīreļa pusē bija piestumts masīvs galds — pēc Jāņa stāstītā Bērts nojauta, ka tas ir tas pats slavenais galds, uz kura brāļa draugs pludina akvareļus. Kaktā pie verandas durvīm bija iegrūsta čuguna taupības krās​niņa. Ļiza Karlovna atslēdza verandas durvis un, atstājusi at​slēgu slēdzenē, pagrūda tās pusvirus.

— Jums vajadzēs staigāt pa verandas izeju, — viņa teica.

— Durvis no lielās istabas uz Jānīša istabu būs aizslēgtas. Uz virtuvi un tualeti, kas atrodas gaitenī, jums būs jāiet pa mājas ārdurvīm. Tā jūs netraucēsiet mani un es netraucēšu jūs. Traukus un galda piederumus, kurus varat lietot, atradīsiet uz virtuves galda, pārsegtus ar marli. Jūs protat apieties ar gāzes balonu?

— Jā.

— Ka sapratat, par ēšanu jums jadoma pašam. Gurķus, tomātus un visu citu, kas aug dobēs aiz mājas stūra, varat lietot pēc patikas. Kā mazgāt netīro veļu, parādīšu, kad radīsies nepieciešamība. Ja kas vajadzīgs, prasiet, bet nemeklējiet pats. Turklāt vienu gan palūgšu — nekādas saiešanas šeit ne​rīkojiet!

— Par to jūs varat būt droša, — Bērts stingri teica.

— Pirmkārt, es te nevienu nepazīstu, otrkārt, man Rīgā ir tāda kā puslīgava no mūsu kursa — Dzintra, un ir pat aizdomas, ka viņa jau kaut ko gaida … Bet es gribu Dzintrai būt uzticīgs, un tāpēc jūs varat…

— Nestāstiet man par savām personiskajām lietām, — Ļiza Karlovna pārtrauca. — Ievērojiet vienīgi to, ko es jums lūdzu ievērot. Un, otrkārt, — jūs esat par zaju, lai drīkstētu nicinoši izteikties par tādām svētām lietām kā padomju vara, sociā​lisms, komunisms, partija!

— Piedodiet, par sociālismu es vēl nekā neesmu teicis.

— Tad arī turpmāk turiet muti! Ja ideālus kādi ir sagānījuši un noveduši valsti bezdibeņa malā, tas nenozīmē, ka šo ideālu visaugstākā vērtība ir zudusi.

— Manis pēc … Apsolu, ka te būs kārtība un klusums. Vēl tāda delikāta lieta — cik jums no manis nākas? Es gribētu par mēnesi …

— Jānītis vēlējās, lai es viņa prombūtnes laikā nepaliktu viena. Tāpēc jūs esat šeit. Būtībā jūs vēl varat pieprasīt, lai es jums piemaksāju. Taču brīdinu, ka nemaksāšu jums ne kapeiku, jo mana pensija ir tikai četrdesmit divi rubļi.

— Tad man vēl jo vairāk neērti…

— Man palīdz Jānītis.

— Labi, lai tad mūsu attiecības būtu kā komunismā — bez naudas, — Bērts piekrita. — Ja priekš mājas vajag kaut ko izdarīt…

— Paldies! Es pati ar visu tieku galā, — Ļiza Karlovna stingri noteica un caur Jāņa istabu izgāja no verandas.

Tā, Bērts atviegloti uzelpoja, nu esmu pie vietas. Viņš izvilka no somas aizsākto «Agdama» pudeli, nodzēra simt gramus, kad mutē sāka krāties ļaunu vēstījošas siekalas. Viņš steigšus nokoda galu Kalna bodē pirktajam baltmaizes kukulītim. Atgrieza ar konservu nazi sardinellas eļļā un sataisīja maizītes. Iedzēra vēl un sāka jau justies gaiši, kad bez klauvēšanas caur Jāņa istabu ienāca Ļiza Karlovna. Viņa nesa Berta pudeli. Ne vārda nesacījusi, nolika uz galda un jau gāja laukā, kad Bērts, gremodams zivjmaizīti, ieprasījās: — Kāpēc «Tīreļu» mājas nav laba vieta? Ļiza Karlovna durvīs sastinga, tad lēni pagriezās. Viņas sejā bija iegulusies savāda izteiksme.

Viņas skatiens iedzēlās Bertā. Viņam kļuva neomulīgi.

— Kas jums to teica? — viņa klusu pavaicāja.

— Neviens, — Bērts novilka.

— Kādēļ tad jārunā šādas aplamības?

— Man vienbrīd nez kāpēc tā likās.

— Jūs «Tīreļos» atrodaties ne ilgāk par stundu. Kā jums kaut kas tāds varēja likties?

— Nezinu … Likās, un viss.

— Jūsu jautājums neskanēja kā jautājums, bet gan kā ap​balvojums. Jums Jānītis kaut ko teicis?

— Tas nu ies tev teikt! — Bērts aizvainots noburkšķēja; lādi šodien tie cilvēki ir — likās, altruisma dēj uzaicina te padzīvot; beigās izrādās, ka savtīgu apsvērumu vadīts.

— Kurš tad?

— Vai tam kāda nozīme, ja viss ir kārtībā?

— Kurš?! — Vecenes bezasiņu lūpas sakniebās un dūrēs sažņaugto pirkstu kauliņi kļuva balti.

— Piedodiet, Ļiza Karlovna! — Bērts maigi teica, paņemdams nākamo zivjmaizīti. — Pēc jūsu izturēšanās nudien jā​sāk domāt, ka ar «Tīreļiem» patiešām kaut kas nav īsti kārtībā.

Vecene neatbildēja un izgāja, cieši aizvērdama aiz sevis durvis.

Bērts sameklēja daudzmaz tīru glāzi, izpūta putekļus un ielēja tajā visu «Agdama» atlikumu.

Nepārvarami mācās virsū vēlēšanās rakstīt. Bet kur? šajā miskastē? Te var tikai noguris gāzties uz auss un pampt. Un tad kā balts zibens izšāvās cauri smadzenēm — jūra! Kā viņš to bija varējis aizmirst?! Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs! Vercingetoriga un Cēzara dialoga cienīgs un iedvesmojošs pla​šums! Ātrāk! Legalizēties!

Bērts pieklupa pie somas, reizē ar drēbju gabaliem izraudams portatīvo rakstāmmašīnu, atlasīja vajadzīgos papīrus ar uzmetumiem, piezīmēm un atsevišķām ainām tīrrakstā, sabāza audekla somā, iegrūda vēl cigaretes, sērkociņus, pie viena arī Ļizas Karlovnas atnesto pudeli un lieliem guldzieniem tukšoja vīna glāzi — kaut arī gaili nupat pie Alēzijas sakauti un viņu vadonis Vercingetorigs padevies romiešu gūstā, lai glābtu savu tautu no iznīcināšanas, lai arī viņš ar trīsdesmit tuvākajiem cīņu biedriem stāv Romas dižciltīgās cūkas priekšā, tomēr viņa gars ir brīvs! Romas izdzimtenis ir licis aplikt Vercingetorigam ap kaklu dzelzs riņķi, rokas un kājas iekalt važās, bet tā ir tikai nīcīgā miesa, kas ir saistīta, — Vercingetoriga gars ir brīvs! Jā, Cēzaram saka viedais gailu druīds, tu spēsi Vercingetoriga garu iekalt ķēdēs, ja vispirms tev izdosies savažot baltkrēpju jūru un debesu zilo bezgalību. Ātrāk prom no šīs miskastes, smadzenēs jau tagad plūst gaišs strāvojums! Bērts norauj vējjaku un aizsviež pa roku galam, žiglāk laukā no verandas, pāri pagalmam, ortodoksene nav redzama, laikam guļ diendusu un sapņo par komunistisko ideju eksportu, pasaules revolūciju un visas cilvēces aplaimošanu; vārtiņi vaļā, eņģes čīkst, vēlāk būs jāieeļļo, prom pa dangaino, ar zāli pamatīgi apaugušo lauku ceļu, uzmanīgi, ka nenolauž kāju, pie māju rādītājstaba pagrieziens pa labi, un uz priekšu, uz komunisma uzvaru līdz šosejai — piesardzīgi, piesardzīgi, — bruņutransportieri joņo uz Rīgu palīdzēt tautai taisīt sociālistisko revolūciju; pāri šosejai, un tagad taisni pa plašu, ar skuju adatām nokaisītu taku zem priežu tumšzaļajiem žuburiem un spilgti zilajām debesīm — kāda brīnišķīga brīvības sajūta, bet nāksies būt kopā ar cēlo Vercingetorigu viņa īsās dzīves dramatiskajā brīdī — ziedodams sevi, viņš glābj savu nelaimīgo tautu no iznīcības, lai gan nav spējīgs glābt no verdzības. Nu viņš tur stāv — pie mazākās kustības iešķindas smagās važas, un viņš redz pie Cēzara kājām guļam savu šķēpu, zobenu un vairogu — nekad mūžā viņam vairs nebūs lemts pieskarties ieroču vēsajam metālam. Nu jauneklis pieder nākamajam triumfatoram, kurš gadu ziņā varētu būt viņa tēvs. Cēzars ziņkāri pēta viņu, jo redz pirmo reizi, kaut viņa vārdu jau bija dzirdējis Romā; ierodoties Gallijā, to nācās klausīties vai līdz vēmienam, un tā Cēzars paguvis ienīst jauno gailu līdz dvēseles mielēm, ienīst ne tikai kā pretinieku, bet arī personiski, ar aziātiski mežonīgu naidu — pārāk jau nu šis dižciltīgais galls paguvis viņam ar savu brīvības mīlestību sariebt, apvainot ar savu uzdrīkstēšanos apvienot ap sevi gailu ciltis un tādējādi ņirgāties par romiešiem; pārāk jau nu ilgi un veiksmīgi tas pretojies viņu taisnīgajam ieroču spēkam, dažbrīd nostādot Cēzara ģēniju muļķīgā stāvoklī un . ..

Stopi Priekšā tecēja upīte. Acīmredzot pirms ieplūšanas jūrā Akmeņgraužu upīte meta līkumu starp šoseju un jūru. Bērts laidās lejup pa taku, un tur jau arī bija vantīs iekārts dēļu tilts. Ķerdamies pie virvju margām, Bērts piesardzīgi virzījās pāri. Upīte bija dziļa — vidū pat dibenu saredzēt nevarēja. Gar abiem krastiem auga niedrājs. Uz lēpju lapām tupēja pa retai vardei.

Divi puikas makšķerēja — viens izvilka sīku asari.

Ticis upītei pāri, Bērts, grimdams līdz potītēm kāpu smiltīs, uzkāpa ar krūmāju apaugušā nogāzē.

Sejā iesitās spirgta dvesma. Pēcpusdienas saulē mirgojoša priekšā pavērās jūra, zem sulīgi zilām debesīm veldama sīkus vilnīšus uz pludmali, kas vietvietām bija nokaisīta prāviem akmeņiem.

Slaidais, staltais Deniss skrien gar jūras malu. Viņš ģērbies zaļās sporta biksītēs. Viņam ir septiņpadsmit gadu, īsi apgriezti mati, un viņš jau ir veicis kādus divarpus kilometrus — no Akmeņgraužu upītes līdz centra pludmalei — un tagad r.Kricn atpakaļ. Viņš smagi velk elpu — pakrūtē dur, un truli niip labās puses ribas —, vakar atlētiskās vingrošanas nodarbībā Hermanis bija demonstrējis savu veiklību kunfu — Denisu nebrīdinājis, palēcienā ar kājām tā bija iespēris pa krūšu kurvi, Li puisis bija iegāzies «zviedru sienā».

Draņķa Hermanis, domā Deniss, masēdams pakrūti, tomēr krējiena tempu nesamazina. Kaut gan nē — draugs rīkojās pareizi, likdams atcerēties, ka modram jābūt vienmēr, tāpat kā vienmēr jābūt gatavam pašam izdarīt negaidītu, precīzu un u/.varošu sitienu.

Duršana pakrūtē nepāriet, un Denisu sāk pārņemt naids pret savu ķermeni. Viņš par spīti pārtrauc masāžu un paātrina tempu. Krūtis rij karsto gaisu, un sviedri kož acīs — tu skriesi tik ilgi, cik tev liks, tu darīsi visu, ko tev liks!

Pludmale kļūst akmeņaina. Deniss skrien nevis pa viļņu nogludināto jūras malu, kas ir brīvāka no akmeņiem, bet gan tur, kur Dieva roka tos dāsnāk izmētājusi — tas prasa papildu piepūli. Spēki izsīkst. Kājas smagi raujas no zemes. Acu priekšā sāk zibēt krāsaini uzplaiksnījumi. Bet tad jau klāt arī zemē iespraustais kuplais alkšņa zars, pie kura atrodas Denisa drēbes.

Viņš nokrīt garšļaukus un, pieplacis ar vaigu pie smiltīm, laimīgs domā — esmu uzvarējis, cik labi tā gulēt un nekustēties; esmu spēcīgāks un veiklāks nekā vairums manā vecumā, es varu droši stāties aci pret aci ar daudziem čaļiem, kas vecāki par mani, un kaunā nepalikšu, taču Specnazam taisnība — man trūkst izturības.

Un, lāgā elpu neatvilcis, Deniss ņemas guļus saliekt un iztaisnot rokas. Augums vienmērīgi ceļas augšup — izelpa, laižas lejup — ieelpa. Muskuļos ielīst svins, taču Deniss stūrgalvīgi cīnās, lai beidzamo reizi iztaisnotu rokas, un, kad tas izdodas, nolaižas un spiežas augšā vēlreiz, nu gan pēdējo reizi, un, kad arī to paveic, domās uzkliedz sev, tu taču neesi lupata, tev jāvar vēl vienu vienīgu reizi, un augums izmisīgi lokās, raudamies augšup, līdz no krūtīm izlaužas kaut kas kliedzienam līdzīgs, un rokas iztaisnojas.

Tad puisis bezspēkā palika guļam jūras smiltīs.

Pēc laiciņa pastiepās pēc treniņbiksēm un, slaucīdams sejai pielipušās smiltis, pamanīja, ka netālu uzradies kāds šeit līdz šim neredzēts jauns cilvēks. Viņš domīgi klīda starp akmeņiem un, vadīdamies no kaut kādiem viņam vien zināmiem apsvērumiem, mēģināja vienu otru akmeni pacelt.

Tad meta mieru un, aizgājis līdz smiltīs nomestai prāvai audekla somai, novilka virsdrēbes un melnbalti svītrotās peldbiksēs devās uz jūru.

Slaidais, patievais svešinieks nebūtu ilgstošāk saistījis Denisa uzmanību — vai mazums kas te var ieklīst —, ja, peldēties iedams, viņš būtu novilcis zeķes. Kad jūra sniedzās pāri ceļiem, jaunais cilvēks pēkšņi gāzās garšļaukus un, nekādi nevarēdams tikt augšā, pērās pa ūdeni. Droši vien viņš bija pa​klupis pār kādu apglumējušu zemūdens akmeni. Uzticis kājās, viņš iebrida līdz krūtīm un laidās peldus. Pēc sirds patikas izplunčājies, svešinieks brida krastā, pieliecis degunu gandrīz līdz pašam ūdenim, laikam bīdamies no jauna paklupt pār kādu viltīgu akmeni.

Laimīgi izkļuvis malā, jaunais cilvēks gāja pie savām mantām, taču pēkšņi mainīja virzienu un devās pie Denisa. Kad nācējs bija pavisam tuvu, Deniss ar riebumu konstatēja: pie​dzēries.

Piegājis pie puiša, Bērts notupās uz pirkstgaliem un drau​dzīgi pasmaidīja: — Vai tu varētu man mazliet palīdzēt? Viens nekādi ne​tieku galā.

Denisa sejā bija tāda izteiksme kā zooloģiskā dārza apmeklētājam, kurš raugās uz savādu kukaiņveidīgu reptili — ar vieglu izbrīnu, sak', kādi tik eksemplāri pasaulē nedzīvo, un tai pašā laikā ar iedzimtu pretīgumu.

— Kāpēc tu peldies zeķēs? — viņš nicinoši pavaicāja.

Bērts paskatījās uz savām kājām un nosmējās sīkiem smiek​liņiem; tas likās uzjautrināšanās vērts, taču mulsināja, ka pui​sim tas tā nešķita; viņa sejā saglabājās līdzšinējā izteiksme.

Visiem jau Dievs nav devis humora izjūtu, Bērts nosprieda, novilkdams zeķes, čalis ir iz nopietno cilts.

— Ko tev vajag palīdzēt? — Deniss noprasīja.

Bērts uzsvempās kājās.

— Tūlīt parādīšu.

Deniss viņam sekoja.

Bērts aizveda viņu pie kāda paprāva akmens.

— šito mazo vajadzētu aizdabūt pie tā lielā, — Bērts pamāja uz kādu akmeni gabaliņu nostāk, pie tā mētājās viņa šmotkas.

— Kāpēc?

— Kad aizdabūsim, kļūs skaidrs bez vārdiem.

— Tu esi jucis? — Deniss auksti viņā paskatījās.

— Uz lielā akmens stāvēs portatīva rakstāmmašīna, bet sitas der sēdēšanai, — Bērts iecietīgi paskaidroja. — Redzi, kāda dibenam ērta virsma?

— Kā tev liekas, cik tas sver? — Deniss piegrūda akmenim ar kāju.

— Kā es to varu zināt? Neesmu taču svēris.

— Ap tonnu.

— Jā? — Bērts samulsis novilka. — Neizskatās nemaz tik smags.

— Pamēģini pakustināt.

— Es jau mēģināju. Vienam nekas neiznāk.

— Un tad tu, muļķais, domā, ka diviem izdosies?! — Deniss • itcirta. — Piedzērušais kretīns.

Pagriezās un gāja atpakaļ uz savu vietu.

Bērts kā apspļaudīts nolūkojās viņam pakaļ un tikai tad sāka saprast puiša nicinošo attieksmi — viņš taču uzskata sevi par kaut ko augstāku nekā citi.

Bērts atgriezās pie savām mantām un, kārtodams rakstāmmašīnu un papīrus, joprojām nevarēja nomierināties: no tādiem nekauņām izaug ciniķi, pašapmierināti egoisti, kas ļoti augstās domās par sevi, kaut gan šis vērtējums parasti ir bez seguma, bet, lai to uzturētu attiecīgos augstumos, viņiem pastāvīgi jāpazemo citi, tādējādi uz šī fona izdevīgi izceļot sevi — izredzēto pārcilvēku! Skraida un staipās gar jūru, audzē muskuļus un domā, ka pārējiem jājūtas priecīgiem, ja tāds blonds bestija vispār staigā pa zemes virsu, un aiz laimes vai jāizkūst, ka tāds smukulītis no saviem augstumiem visžēlīgi uzrunā. Nu negribēji palīdzēt to akmeni atstiept, nu nevarēji kustināt — pasaki kā cilvēks!

Būs jāpaprasa Ļizai Karlovnai, var būt, ka «Tīreļos» atrodas kāds saliekamais krēsls vai vecs, ārā metams ķeblis. Riebeklis tāds! Droši arī skuķi palīdzējuši galvu sagrozīt; šitas ir no tiem, kuriem pašas karas kaklā, droši vien kādas jau būs paguvis pavest un pamest…

Bērts norāva šņabja pudelei korķi un iekampa pamatīgu malku — varbūt vairāk, nekā vajadzēja.

Nolauza kumosiņu batona un gremodams novietoja rakstāmmašīnu uz akmens grumbuļainā nošķēluma.

Parakņājās ideju mapītē, taču nojauta, ka šobrīd visu lugu kopumā aptvert nebūs spējīgs, bet rakstīt, vienalga, gribējās, un tāpēc paņēma kādas ainas sākuma pierakstu, aizsmēķēja un, atspiedies ar muguru pret akmeni, sāka burtot.

A, skaidrs, Cēzars gaida atgriežamies pretoru, kuram jāpavēsta spiegu savāktās ziņas: ko Vercingetorigs ar citiem gailu vadoņiem nolēmis iesākt ielenktajā Alēzijas pilsētā. Viņi nonākuši bezizejas stāvoklī, jo gudrajam un viltīgajam Cēzaram izdevies gaiļiem uzrīdīt dažas ģermāņu ciltis, kurām pašām nolaist asinis nenāktu par sliktu, lai tās arī turpmāk paliktu bez ierunām paklausīgas diženajai Romai, jo pēdējā laikā viens otrs ģermāņu vadonis jau uzdrīkstas iebilst Cēzaram. Gan bikli, tomēr uzdrīkstas… Cēzars sēž atzveltnī. Vergs mazgā viņam kājas. Cēzars, lai gan nepacietīgi gaida pretora atgriešanos, tomēr garlaikojas. Tā. Seko viņa saruna ar vergu. Vai es jau kaut ko tamlīdzīgu reiz nedrukāju? Bērts uztrausās ceļos un sāka rakņāties pa papīriem. Jā, te jau ir tas dialogs, tikai briesmīgi sasvītrots un labots. Faktiski jāraksta par jaunu.

Bērts automātiski ieklunkšķināja un aizbāza pudeli ar papīra vīkšķi. Viņa skatiens nejauši aizķērās pie svešā puiša, kurš, uz elkoņiem atbalstījies, lasīja avīzi. Aizvainojums uzjundīja no jauna, un Bērts ieķērcās: — Cūka tāds! Smerdelis! Iedomājas no sevis nezin ko! Gamadrillis!

Puisis, nelikdamies ne zinis, turpināja lasīt. Atvieglojis sirdi, Bērts blakus rakstāmmašīnai nolika lapas ar dialogu uzmetumu, noslogoja ar akmentiņu, lai neaizpūš vējš, un, uz ceļiem tupēdams, sāka klabināt ar diviem pirkstiem (it regulāri burtus izlaizdams vai arī trāpīdams nevis pa īstajiem, bet blakus taustiņiem — mēs savukārt dodam gramatiski pareizu tekstu): «Cēzars. Kur tu bez manas atļaujas biji pazudis? Vergs. Lejot kausā vīnu, dažas piles uzšļakstīju uz tavas togas stūra. Tu pavēlēji mani nopērt. Divas dienas un naktis es nogulēju bez samaņas. Tikai šodien vergu uz​raugs man lika nākt pie tevis. Cēzars. Dažas piles vīna? Vergs. Jā, kungs.

Cēzars. Par tādu nieku es liku tevi tik nežēlīgi sodīt? Vergs. Pēc sarunas ar ģermāņu cilšu vadoņiem tev bija slikts garastāvoklis.

Cēzars. Tātad faktiski es esmu licis tevi sodīt bez vainas…

Tagad tu turi uz mani ļaunu prātu? Vergs. Nē, kungs. Cēzars. Nemelo!

Vergs. Es esmu vergs. Mana miesa un dzīvība pieder tev. Niecīgas iegribas dēļ tu vari likt mani sist krustā vai dzīvam nodīrāt ādu, un arī tad es uz tevi neļaunošos … Es varu tevi tikai pazemīgi mīlēt. Cēzars. (Pēkšņā atklāsmē.) Paklau! Es došu tev brīvību!

Pasauc rakstvedi! Lai viņš sagatavo brīvlaišanas rakstu. Vergs. Apžēlojies, kungs! (Apkampj un skūpsta Cēzaram kājas.) To tik ne! Cēzars. Tu negribi kļūt brīvs? Vergs. Nē, kungs!

Cēzars. (Liekas nesaprotam.) Tu baidies. Brīvam tev pašam vajadzēs rūpēties par sevi, sievu, bērniem, pajumti, ēdienu, apģērbu …

Vergs. Nē. Es protu taisīt māla traukus, māku galdnieka darbu, zinu apstrādāt zemi, mūrēt ēkas. Cēzars. No kā tad tu varētu baidīties? Skaidrs! Tu esi pieradis pie Cēzara nama greznības, pārticības, tev nav jāuztraucas par nākotni, tu baudi augstu stāvokli un privilēģijas, kas tevi, Cēzara vergu, paceļ pāri parastiem, lai arī brīviem Romas pilsoņiem. Tu neesi dumjš! Vergs. Piedod, kungs, tu atkal kļūdījies. Cēzars. Tad es nekā nesaprotu.

Es tev dāvinu brīvību, bet tu…

Vergs. Kas tā brīvība tada ir? Kāda ta izskatas? Vai to var saredzēt, aptaustīt, apostīt? Cēzars. Jā, saredzēt, aptaustīt to patiešām nevar. Bet iedomājies to laimi — tu piederi pats sev. Pats savs kungs, pats vergs. Tu varēsi iet, kur gribi, darīt, ko gribi. Tev dzims brīvi bērni. Ja gribēsi, varēsi atgriezties dzimtajā Hellādā!

Vergs. Tā nav vairs Hellada, kungs, tā ir Roma. Cēzars. Kāda tam nozīme! Agrāk vai vēlāk visa pasaule kļūs Roma. Un tāpēc man žēl šo nelaimīgo gailu, kuri nejēdzīgi iet nāvē par kaut kādu savu brīvību. Vergs. Es, kungs, tā saprotu, ka brīvību viņi tur augstākā

vērtē par dzīvību. Cēzars. (Nikni.) Savu brīvību! Bet pēc simt gadiem viņi to būs aizmirsuši, jo viņiem tiks dota dižās Romas īstenā, humānā brīvība, kura no padevīgajiem neprasīs, lai uz tās altāra lītu viņu asinis. Vergs. Tad iznāk, ka Romas brīvība nav dzīvības vērta. Tātad tava dāvana man, vergam, nav nemaz tik liela, kā es no tevis biju sapratis …»

Bērts piecēlās un izstaipījās — galva nudien dulna.

Nekauņa, apmeties uz otriem sāniem, turpināja lasīt avīzi.

Bērts aizvilkās pie jūras, iebrida līdz ceļiem un, elpu aizturējis, iegrūda galvu ūdenī. Izskaitījis līdz desmit, vilka laukā un gāja atpakaļ pie rakstāmmašīnas.

Nekauņa bija nolicis avīzi, apvēlies uz muguras un, balstīdamies uz elkoņiem, paslējies augšup, raudzījās tieši Bertā.

33 Ir gan izdzimums, Bērts nodomāja, pieiedams pie lielā akmens ar rakstāmmašīnu; tas ir viens no tās sugas, kura jau pie pirmās saskarsmes izraisa antipātijas.

3 — A. Pūriņš Viņš ieklunkšķināja un, nometies uz ceļiem, centās kaut ko saprast sašvīkātajā uzmetumā — ā, skaidrs, galvenais jautājums, kas satrauc Cēzaru, — vergs negrib būt brīvs, un karavadoņa dižais prāts nespēj saprast, kāpēc. Un tagad pār viņu nāks apskaidrība, jo vergam mokās izlaužas: «Vergs. Tu prasi — kāpēc, kungs?… Es vairs neprotu būt brīvs!

Cēzars. (Apmulsis.) Bet pamēģināt tu vari? (Vergs klusē.)

Cēzars. Labi. Tev nodarīto netaisnību es tomēr gribu atlīdzi​nāt. Prasi ko citu! Vergs. Kad Gallija būs pakļauta, gaišajam Cēzaram Romā tiks rīkots triumfa gājiens. Sai sakarā Cēzars būs dāsns ne tikai pret Romas tautu, bet arī pret sava nama vergiem. Labo darbu sarakstā ir ierakstīts, ka simt vergu tiks brīv​laisti, lai tie malu malās cildinātu triumfatora augstsir​dību …

Cēzars. Kas tevi mulsina? Tas nerunā pretim Romas liku​miem.

Vergs. Tad dod man solīto balvu — neatlaid brīvībā nevienuī Cēzars. O, dievi! Vai tad arī viņi grib palikt vergi? Vergs. (Rūgti.) Nē. Ir tikai ne mazums tādu, kuriem liekas, ka viņi vēl apjauš … kas ir brīvība. Cēzars. Starp verdzību un brīvību tu izvēlējies verdzību.

Kādēļ tu gribi lemt visu vergu vietā? Lai katrs pats iz​dara izvēli. (Vergs klusē.) Cēzars. Tev skauž …

(Vergs novēršas.) Cēzars. Tu nezini, kas ir brīvība, bet citiem to nenovēli. Tātad arī tu apjaut, ka tas tomēr ir kaut kas tāds, par ko vērts atdot dzīvību … Kā to dara Vercingetorigs, lai viņš ir nolādēts! (Vergs sagumst.) Cēzars. Tu atrauj saviem brāļiem brīvību …

(No verga krūtīm izlaužas vaids.) Cēzars. Labi. Ej un saki Sallustijam, lai sarakstā izsvītro divdesmit trešo punktu! (Vergs aiziet.)

Cēzars. Kāda nožēlojamība! Kāds zemiskums. Kloākas tārps …»

Tālāk Bērts netika, jo kāds viņam viegli pieskārās pie zoda ar sarullētu avīzi. Bērts atskatījās.

Tas bija svešais puisis.

Viņš bija apģērbies treniņbiksēs un krosenēs, sporta kreklu pārmetis pāri plecam. Viņa gaiši zilpelēkās acis auksti rau​dzījās Bertā.

— Jā? — Bērts apmulsis ievaicājās.

Taču Deniss klusēja, un viņa sejā ar pareizi veidotajiem vaibstiem nebija nekādu emociju. Bērts neizturēja viņa skatienu un novērsa acis, juzdams, ka pašreiz kaut kas neveidojas īsti labi. Lai pakliedētu saspringto gaisotni, Bērts, samierinoši pasmaidījis, pamāja uz rakstāmmašīnu.

— Es te drukāju vienu lugu, zini, tādu politisku … — viņš draudzīgi teica. — Runa gan ir par Senās Romas laikiem, par pirmo gadsimtu pirms mūsu ēras, bet toreizējie notikumi ļoti saistās ar šodienu. Šitāda luga aizies, ka nemetas. Protams, ja nebūs apvērsuma un demokratizācijas procesiem

nepārvilks pāri svītru. Jeļcins gan saka, ka nekāds valsts apvērsums šobrīd neesot iespējams, bet ej nu sazini šitādā bardakā …

Bērts apklusa — tagad kaut ko nāktos sacīt puisim, bet tas, cieši raudzīdamies Bertā, joprojām klusēja, vienīgi bija sācis sūkāt vaigus — te vienā, te otrā veidojās bedrītes.

— Nu ko tu gribi no manis? — Bērts izgrūda, juzdams, ka iereibušais prāts straujos tempos sāk kļūt skaidrāks.

— Tu man pirmīt kaut ko sauci? — Deniss beidzot ierunājās.

— Es — tev? — Bērts samocīja smaidu; mute satraukumā kļuva sausa.

— Jā, jā, tu man! — puisis apstiprināja.

— Tev būs izlicies. Zini, kad raksta lugu, nākas skaļi pārbaudīt frāzes, vai tās labi izrunājas. Jo viens ir rakstīt lasīša​nai, pavisam kas cits — aktierim runāšanai.

— Tu zini, kāds izskatās gamadrillis?

— Gamadrillis? Konkrēti nezinu, bet apmēram varu iedo​māties.

— Tātad tu viņu redzējis neesi?

— Varbūt esmu, tikai neesmu zinājis, ka tas ir gamadrillis. Viņi jau visi līdzīgi, tie mērkaķveidīgie.

— Tu gribētu uz gamadrilli paskatīties?

— īpašas vēlēšanās nav, — Bertām rīkles galā sakāpa ka​mols. — Kādreiz, pie gadījuma.

— Es gan redzu, ka tev gribas viņu redzēt pēc iespējas ātrāk.

— Nu ko tu galu galā sienies pie manis?! — Bertām iz​lauzās.

3* — Es? — Deniss pasmīnēja. — Tas jau esi tu, kas grib redzēt gamadrilli.

35 — Vienalga, citur jau viņu neieraudzīsi kā zooloģiskajā dārzā.

— Seit arī var, — Denisa lūpas pavērās vieglā, tīksmā smaidā. Viņš it kā izgaršoja situāciju, kuru pats bija radījis un kurā Bērts kā lugā vergs tupēja sava kunga priekšā uz ceļiem, kaut arī meties nebija. Vajadzētu celties kājās, Bērts stingi domāja, bet ja nu viņš … Tad jau labāk palikt tāpat;, tupošs jau tikpat kā guļošs.

— Lai ieraudzītu gamadrilli, tev vienīgi vajadzēs sadabūt spoguli, — puisis teica.

— Nu, ja tu domā, ka es izskatos pēc gamadriļļa … — Bērts piespiedās pasmaidīt vēl pēdējā cerībā, ka viss tomēr iz​vērtīsies par joku. — Viss var būt, ja jau cilvēks esot cēlies no pērtiķa.

— Tagad tu neesi līdzīgs, — Deniss paskaidroja. — Tagad tev nav nozīmes skatīties spogulī.

To tu varēsi darīt pēc tam, kad būsi kļuvis līdzīgs.

Viņš ar avīzes rulli viegli nobrauca Bertām pa vaigu.

Bērts klusēja. Puisis ziņkāri vēroja viņu, tad ar krosenes purngalu apgāza šņabja pudeli. Bērts instinktīvi sniedzās pa​celt, taču puisis neļāva pieliekties, pagrūzdams avīzes rulli viņam pie kakla. Šķidrums apgāztajā pudelē sūcās papīra aizbāznī.

— Gamadrillis! — puisis izmeta un gāja prom uz kāpu krūmāju, aiz kura pāri Akmeņgraužu upītei karājās vanšu tilts.

Bērts piecēla pudeli stāvus.

Pie velna, viņš saguris domāja, ātrāk viss jāaizmirst un jāsargās, lai neizveidojas kaut kāds mazvērtības komplekss. Katram savs. Viņš te sapelēs pie savas Akmeņgraužu upītes; tikai pašlaik viņam liekas, ka pasaule guļ pie kājām un viņš tajā tas kungs. Lai pabauda šīs ilūzijas, stulbenis tāds!

Paies kādi gadi, un mēs viņu redzēsim eļļainā kombinezonā tricināmies uz traktora no rīta līdz vakaram vietējā sovhoza tīrumā vai raujamies par palīgstrādnieku kādā ūķī, vai arī… vai maz kā. Un

mājās sieva ar apdirsušamies mazuļiem. Hokejs un futbols televizorā — lieli prieki viņa pelēkajā ikdienā. Vai arī, cīnoties par savām it kā likumīgajām tiesībām būt pārākam par citiem, ar nelieliem brīves starpbrīžiem viņš klaiņos no vienas koncentrācijas nometnes otrā. Nelaimīgais, viņš laikam iedomājies, ka nav skrūvīte! Taču tieši tādi visbiežāk arī kļūst par ļoti labām skrūvītēm. Bet pietiks!

Jāraksta tālāk.

Bērts ierāva krietnu šļuku, uzkoda baltmaizi, aizsmēķēja un pievērsās rakstāmmašīnai.

Ja puiša klātbūtnē viņš bija jutis, ka galva kļūst arvien skaidrāka, tad tagad, iestājoties atslābumam, alkohola reibums ii/.viļņoja smadzenēs kā vētraina jūra. Varbūt rakstīšanai mest mieru?

Bet trakoti negribējās atgriezties miskastainajā verandā un istabā.

Bērts iegrozījās ērtāk un sāka klabināt: «(Vergs aiziet.)

Cēzars. Kāda nožēlojamība, kāds zemiskums… Kloākas tārps … Vai tiešām šie vēl brīvie gaili pēc paaudzēm kļūs tādi paši kā šis vergs? Ja nebūtu pārliecināts, ka senātā sastapšu striktu pretestību, tad ieceltu viņu par Gallijas provinces vietvaldi. Viņš ātri visus padarītu tādus, kāds ir pats, bet nepaklausīgos iznīdētu, un Romai nebūtu jāuztraucas par iespējamiem nemieriem. Ir taču vispārzināms, ka nav vergiem briesmīgāka un bezcerīgāka likteņa kā nonākt bijušā verga varā … Bet kas ir dižā Romas tauta? Kādus tik epitetus, tai iztapdami un glaimodami, mēs publiski nelietojam!

Taču patiesībā tas ir salašņu bars, kurš savā tumsonībā to visu ņem par pilnu. Viena skaitliski liela vergu tauta nospiedusi verdzībā citas un tāpēc iedomājas, ka ir diža un brīva. Vai liels gods ir Cēzaram valdīt pār vergu tautu?»

Tā, melnraksts beidzas, Berta miglainās smadzenes nodomāja, un viņa tikpat miglainās acis, jaušami tiekdamās vērties ciet uz dusu, blenza rakstāmmašīnā ierullētajā lapā. Tagad ierodas pretors, un pie glasnostj rupjības rakstīt mums neviens nevar aizliegt: «(Sajūsmā lēkādams, ieskrien pretors.)»

Bērts nu jau turpināja drukāt ar vienu pirkstu.

«Pretors. Salve, Caesar! Visa Gallija tūlīt kritīs pie tavām spalvainajām kājām. Cēzars. (Gavilēdams uzlec uz troņa.) Jobtvojumā-ā-ā-ā-ā-āaķ!!! Draugs Klaudij, stiep šurp vodkas kastes un ripini vīna mucas, bet Vercingetorigu iekal važās un nedod vi​ņam dzert neko citu kā vien tīru ūdeni — tā tam nacio​nālistiskajam separātistam vajag! …»

Bērts pamodās. Zobs uz zoba nestāvēja. Šausmās satrūkās — kur viņš atrodas? Pirmā sajūta — ārpus Laika un Tel​pas, baismīgā vientulībā.

Priekšā pletās milzīga, mēness gaismā blāvojoša Jura. Augstās debesis bija zvaigznēm nokaisītas. Abpus stiepās izmirusi pludmale. Aiz muguras — no cilvēku pasaules norobežojoša melna meža siena.

Bērts pietrūkās kājās, uzrāva džinsus, kreklu, ar trīcošiem pirkstiem aizšņorēja krosenes. Ķermeni kratīja drebuļi, taču Bērts apjēdza, ka tur nav vainīgs aukstums. Ausīs džinkstēja. Kaut kur jābūt pudelei.

— Mauka tāda! — viņš žēli novilka.

Laidies smiltīs uz dusu, viņš nejauši bija apgāzis pudeli, un šņabis cauri papīra aizbāznim bija sasūcies smiltīs — tikai kādi piecdesmit grami bija palikuši. Ar abām rokām satvēris pudeli, Bērts iedabūja kakliņu starp klabošajiem zobiem un, ielējis iekšā nožēlojamo atlikumu, nometa tukšo trauku smiltīs. Aizsmēķēja, taču jau pēc pāris vilcieniem cigareti nometa — dūmi šķita pretīgi. Sameklēja pulksteni. Tas bija apstājies pus​deviņos.

Piecdesmit gramu bija par maz, lai vientulības sajūta, kurai klāt jaucās kaut kādas baismas, pazustu.

Ausīs joprojām džinkstēja; vēl vairāk, šai skaņai pievienojās kosmiskā mūzika. Tas viss

alkohola trūkuma sekas, Bērts nodomāja, vajadzēja nu arī tai pudelei tieši šoreiz apgāzties!

Surpceļš atmiņā bija palicis saraustītu fragmentu veidā, taču to bija pietiekami, lai meklētu ceļu uz «Tīreļiem».

Sakārtojis mantas, Bērts paņēma audekla somu un devās prom no jūras. Viņš izlauzās cauri ar alkšņiem apaugušajai smilšu joslai un iznāca pie Akmeņgraužu upītes. Soļus piecdesmit pa labi vantīs karājās dēļu tiltiņš. Pāri tiltiņam, cauri mežiņam, pāri šosejai, gabaliņš pa grants ceļu, un tad jau klāt atzarojums uz «Tīreļu» mājām, Bērts atviegloti nodomāja, itin kā jau būtu nonācis galā.

Mēness spīdēja no sauszemes puses, un, meža ēnas aizsegta, upīte šķita darvas melnumā un bezdibendziļa. Bērts laimīgi pārkļuva pāri tiltiņam un viegli atrada arī meža taku. Priedulājs nebija pārāk kupls, un mēness gaisma vietvietām bļāviena plankumiem krita uz ceļa.

Pēkšņi no turienes, kur taka meta līkumu, Bērts sadzirda kaut kādu brīkšķi, it kā būtu pārlūzis nokaltis koka zars. Viņš apstājās un saspringti ieklausījās. Un tad cauri džinkstoņai un kosmiskajai mūzikai uztvēra kādas balsis. Pagāja platās takas malā, kur auga liels mežrozīšu krūms, lai mirklī varētu paslēpties no naksnīgajiem gājējiem.

Neviens nenāca, lai gan balsis nenoklusa. Runāto gan nevarēja saprast. Tad atskanēja klusi, aizturēti smiekli un atkal vardu plūsma. Bertām likās, ka vienu balsi viņš jau kur dzirdējis, un tūlīt arī atcerējās svešo puisi jūras malā.

Gamadrillis, Bērts stingi nodomāja. Draudi, kurus tas neizpildīja, bet to viegli saprast — dienas laiks, viss pārskatāms kā uz delnas, turklāt šur tur sauļojas un peldas pa cilvēkam… liet nakts!

Vientuļa meža taka, cita taisnāka ceļa nav — aprēķins vienkāršs. Laiks silts. Kas kait ar drauģeļiem pasēdēt slēpnī! Romantiski. Gamadrilli iztaisīt! Un iztaisīs. Varbūt pat nospārdīs līdz nāvei — ieies azartā, sitīs, cik patiks, nakts gara, vieta vientuļa, un pēc tam pazudīs, un neviens viņus rokā nedabūs, visi gali ūdenī… Un faktiski es pats esmu pie tā vainīgs, Bērts nodomāja, kas man lika tam čalim uzbāzties? Labi, tas vēl tā, bet kāpēc es viņu izlamāju! Es pats radīju sev ienaidnieku. Nolādētais alkohols! Skaidrā prātā nekas tāds nebūtu noticis. Un var jau arī būt, ka čalim ir kādas psihiskas novirzes, varbūt slimīga patmīlība? Bet varbūt viņam bija vajadzīgs vienīgi iemesls, kur taisnība it kā būtu viņa pusē? Un tad otru var bez sirdsapziņas pārmetumiem kaut vai nosist… Auksts cinisms viņa gaiši zilpelēkajās acīs, viegli pavērtajās lūpās baudkāre…

Un tad pēkšņi Berta saspringtā dzirde izšķīra vārdus.

— Viņš drīz nāks? — kāda jauneklīga balss nepacietīgi ievaicājās.

— Nomierinies, Jūlij! — kāda cita caur klusiem smiekliem atteica. — Jo ilgāka gaidīšana, jo prieki pēc tam lielāki.

— Cilvēku par gamadrilli ilgi taisa?

— Tev kaut kur jāsteidzas? Taisīsim, kamēr iztaisīsim. Visa nakts priekšā.

Un atkal uzbudināti, jautri smiekli. Nekā vairāk saklausīt nevar. Vārdi no jauna uz džinkstoņas un kosmiskās mūzikas fona aizburbuļo kā strauta ūdens.

Bērts saguris stāv pie mežrozīšu krūma. Varbūt arī balsis ir dzirdes halucinācijas? Bet ja nu nav? Ko lai iesāk?

Viņš pagriežas un, ik pa brīdim atskatīdamies, klusu dodas atpakaļ. Pāriet pāri tiltiņam un, nokļuvis līdz krūmu saaudzēm,. brītiņu vēro tumšo priežu masīvu, un tikai tagad sajūt, cik strauji krūtīs dauzās sirds.

Bet viss ir mierīgi.

Bertām kļūst skaidrs, ka slēpnis jāapiet ar līkumu, turklāt krietnu — nedod Dievs, ja, ejot pa mežainajām kāpām, zem kājām ar spalgu sprakšķi pārlūst kāds sauss zars un nelieši šai nakts klusumā to sadzird.

Bērts iziet cauri alkšņu saaudzēm.

Mierīga mēness gaismā elpo jūra. Akmens kārpām apaugusi, stiepjas vientuļā pludmale.

Alkšņu aizsegā Bērts sāk brist pa dziļo smilti. Viņš nolēmis iet pa šo pusi upītei un tur, kur tā metīs līkumu, lai tecētu projām no jūras, doties uz augšu līdz šosejai. Tad apstājas, jo galvā iešaujas pēkšņa doma — labi, es nonākšu uz šosejas, taču man būs jāiet pāri tiltam. Ja nu pa to laiku, kamēr es te līkumošu, kāds no nepacietīgajiem gaidītājiem aizskrien palūrēt, vai es tur pludmalē jau nemostos, bet manis vairs nav? Loģiski, ka viņi metīsies uz šoseju, jo būs skaidrs, ka esmu viņus apvedis ap stūri. Uzglūnēs man pie tilta, jo saprotams kā divreiz divi ir tas, ka es taču esmu nācis uz jūru pa vantīs iekārtajām laipām, savādāk taču viņi mani uz takas negaidītu — tātad viņi zina, ka dzīvoju kaut kur tajā pusē upītei. Nu nē, tik lēti es sevi par gamadrilli vai pat nelaiķi iztaisīt neļaušu!

Bērts pagriežas un dodas pretējā virzienā. Pirms gadiem viņš bija redzējis vairākas citas upītes, kuras vēl simt metru pirms ietekas jūrā tecējušas tik dziļas, ka vienīgi peldus var pāri tikt, bet pašā ietekā ūdens bijis tikai līdz ceļiem, jo jūras viļņi gultni pieskalojuši ar smilti.

Diez vai tiem neģēļiem ienāks prātā, viņš spriež, ka cilvēks nevis pāries pār tiltu sausām kājām, bet būs tik durns tin kārpīsies pāri upei. Vienīgi jāpārkļūst otrā pusē, un tad ceļš uz «Tīreļiem» drošs par deviņdesmit procentiem.

Turēdamies alksnāja aizsegā, Bērts pēc kāda puskilometra nonāk pie upītes, kur tā pagriežas uz jūru. Pie krūmu saaudzēm tā ir metrus desmit plata, un dibens mēness gaismā nav saskatāms. Kur nu ar rakstāmmašīnu un vērtīgajiem papīriem šeit pāri tiksi!

Bērts novelk drēbes un, palikdams vienīgi peldbiksēs, sastūķē lupatas jau tā pilnajā somā. Tad, pārliecinājies, ka plud​male uz pilsētiņas centra pusi joprojām tukša, teciņiem laižas uz ieteku jūrā.

Izrādās, vļss ir tieši tā, kā viņš paredzējis, — arī Akmeņgraužu upīte jūrā ietek pavisam sekla.

Mēness izgaismo katru gultnes rieviņu un akmentiņu. Visseklākajā vietā, kur upīte satiekas ar jūru, smilts ir pavisam gluda. Bērts iebrien ūdenī, izbiedēdams sīku zivteļu bariņu. Kad pusceļš veikts, piepeši pamats zem kājām zūd: viņš grimst — plūstošā smilts sūc iekšā. Šausmu kliedziens iestrēgst rīklē, un Bērts, zaudējis līdzsvaru, nogāžas atmuguriski. Rokām, kājām sizdamies, viņš raujas atpakaļ, taču somu neatlaiž vis. īsti pat neapjēgdams, kā licis laukā no lamatām, ūdeni sarijies, viņš tikai jūt, ka pamats atkal ciets.

Viņš pietrūkstas kājās un izmetas krastā.

Jēzus Marija, viņš domā, stingi raudzīdamies ūdenī, kur plūstošajās smiltīs aizvelkas ciet viņa pēdas, labi, ka man tomēr nebija līdzi tā otrā pudele. Tad šobrīd es jau būtu ieskrējis to neliešu nagos vai arī pilniņš būtu tik stampājis uz priekšu,, kamēr būtu iestampājies tik tālu, ka pēc brītiņa jau iesūkts gulētu ar smiltīm piedzītu rīkli.

Tad viņš ierauga, ka upīte jūrā skalo kaut kādu tumšu lupatu. Tā ir zeķe, kas izkritusi no somas.

Pakal Bērts vis ne​lien. Viņš izvelk no somas otru un iesviež ūdenī — ko ar vienu, iesāksi?

Viņš paiet gar upīti gabaliņu uz augšu, kur ūdens sniedzas līdz vidum. Tur pamats ir drošs. Tā viņš arī laimīgi pārkļūst otrā krastā un steigšus dodas prom no cilvēku skatieniem at​klātās pludmales.

Sajā upītes pusē krūmi neaug, toties krasts ir augsts, un stāvā kāpu smilšu nogāze sniedzas līdz pašam ūdenim.

Jau pirmās priedes aizsegā Bērts pavirši izgriež slapjās drēbes, patecina no somas ūdeni. Papīri samirkuši, sazin, vai ūdens nav ticis klāt arī rakstāmmašīnai. Taču pašlaik tas ir mazsvarīgi — ātrāk jātiek pie vietas. Trīcēdams viņš milzīgā pretīgumā stīvē mugurā aukstās, slapjās drēbes un piepeši prie​cīgs apjauš, ka džinkstoņa un zvaigžņu mūzika ir izskanējusi.

Apģērbies viņš paķer somu un aizsteidzas pa taku, kura ved augšup stāvajā krasta kāpā.

Priežu mežs bija izpleties līdz pašai nogāzes malai, un dažam labam kokam daļa sakņu stīdzēja

kā astoņkāja taustekļi, locīdamies virs upes. Mēness apspīdētā taciņa vijās kādu soli no kraujas malas. Bērts uzmanīgi kāpa pāri sakņu samezglojumiem, sargādamies paklupt. Krosenēs pretīgi žļerkstēja ūdens.

Tagad jābūt vērīgam, viņš domāja, tiklīdz upīte metīs pirmo aizdomīgo līkumu uz vanšu tilta pusi, man jādur pa taisna cauri mežam uz šoseju un tad …

Tālāk viņš nepaguva izdomāt. Gandrīz blakus no meža tumsas atskanēja skaļš plīkšķis, it kā kāds no visa spēka būtu sasitis plaukstas. Bērts spēji apcirtās skaņas virzienā, nepamanīdams, ka tieši šajā vietā taka iegruvusi. Kāja spēra tukšumā, viņš zaudēja līdzsvaru. Rokām aizvicinoties pa gaisu: cerībā kaut kam pieķerties, soma izslīdēja, bet pats Bērts, atmuguriski gāzdamies, nokūleņoja lejā pa stāvo nogāzi un ar pamatīgu plunkšķi ievēlās upē.

Sprauslodams, ūdeni neprātīgi kuldams, viņš piepeldēja pie krasta, taču kājas dibenu nesataustīja. Piespiedies pie kapas smiltīm, Bērts mēģināja līst augšup kā reptilis, uzmanīgi pārvietodams rokas un kājas. Velti! Tikko viņš bija izvilcies no ūdens, tā smiltis zem auguma svara nobruka, un viņš ieslīdēja atpakaļ dziļumā. Mēģināja atkal, bet rezultāts tas pats. Peldēt pāri, kur krasts lēzens? Ka tik nenoiet pa burbuli — drēbes un krosenes vilks uz leju. Nost stīvēt arī žēl — citu līdzi nav.

Bērts nopētīja mēness apspīdēto nogāzi un pamanīja, ka vienā vietā uz ietekas pusi gandrīz līdz pašam ūdenim ieaugušas retas, nīkulīgas priedītes. Nolaidies ūdenī līdz pleciem, viņš stūmās uz jauno kociņu saaudzi.

Tad, izvilcies līdz pusei no ūdens un sajutis, ka smiltis jau sāk slīdēt uz leju, viņš kā krokodils lēcienā pēc medījuma sviedās uz augšu, un roka satvēra priedītes tievo stumbru. Lejupslīde izbeidzās.

Piesardzīgi, lai neizrautu vāro kociņu no smiltīm, viņš virzījās augšup, lēni, lēni, līdz ar otru roku izdevās sagrābt tādu pašu priedīti. Ķeroties nākamajos kroplajos kociņos, uzrāpties līdz kraujas malai vairs bija tikai laika jautājums.

Pusceļā viņš pameta skatienu augšup, un elpa aizrāvās. Aiz līkās priedes, kura auga pie pašas kraujas, izvīdama saknes virs Berta galvas, kāds stāvēja. Viņš sasprindzināja redzi — jā, siluets pat sakustējās.

Bērts bezcerībā iespiež pieri smiltīs. Viņš ir iedzīts strupceļā. Ja tā nav redzes halucinācija, tad nekur vairs neizbēgt. Un Bertā mostas izmisuma naids — ko es esmu nodarījis, ka ar mani šitā?! Pāris vārdu pateicis?! Un, zobus sakodis, ķerdamies pie priedītēm, viņš raujas augšā, ātrāk, ātrāk, lai seko vienalga kāds atrisinājums — tagad viņš pat alkst, lai kāds tur slēptos, viņu pārņēmis mežonīgs naids — sist un plosīt savus mocītājus, nolādēts, kāpēc es nenēsāju nazi!

Ieķēries līkās priedes saknēs, viņš uztraušas uz kraujas, klūp aiz priedes, taču tur neviena nav.

Viņš ieurbj skatienu meža biezoknī — tas ir tumšs un kluss.

Labi, smagi elpodams, Bērts nodomā, ātrāk uz «Tīreļiem»! Tikai — kur soma ar rakstāmmašīnu?

Viņš pagājās pa taku, cenzdamies uziet vietu, no kurienes bija nokūleņojis lejā, taču nevarēja atrast — taka līkumoja gar pašu kraujas malu, un šur tur bija tādi nobrukumi, kuros viņš būtu varējis iespert kāju.

Somas nekur nebija. Vienu viņš zināja droši — soma bija izšļukusi uz biezokņa pusi, tātad palikusi uz kraujas.

Ko lai iesāk, Bērts izmisis domāja, vai es būšu spējīgs lugu atjaunot? Tajā ir tik foršas vietas, ka otrreiz diez vai izdosies liesi tā uzrakstīt, turklāt somā palikušas visas piezīmes. Un kur lai dabū jaunu portatīvo ar latīņu šriftu? Jānāk rīt, kad caišs. Cauri zemei tak soma izvelties nevarēja. Kaut kur ir jābūt. Un ja nu tiešām aiz līkās priedes stāvēja kāds, kurš pievāca somu? Kāpēc es domāju par visu saistībā ar šo čali? I'as varēja būt kāds pavisam svešs. Bet kurš normāls cilvēks naktī klaiņo pa

mežu? Vienīgi maniaks. Bertām no jauna uzmācās bailes. Pie velna somu! Ātrāk jātiek dzīvam vismaz līdz šosejai.

Tramīgi ieklausīdamies mazākajā troksnītī, Bērts aizsteidzās pa taku, šoreiz uzmanīgi vērodams ceļu zem kājām. Kad upe meta līkumu, taka viņu ieveda biezoknī un izbeidzās pie meža ceļa, kurš pa kreisi acīmredzot griezās uz šosejas pusi.

Bērts devās pa to, nebēdādams, ka nāksies izmest līkumu. Uz ceļa tomēr drošāk. Neizšausies aiz kāda koka aizlīdušā ma​niaka rokas un nesagrābs aiz rīkles.

Priekšā kļuva gaišs. Bērts iznāca mežmalā. Atviegloti uzelpojis, viņš pārlaida skatienu visapkārt.

Priekšā pletās plaša, mēness apspīdēta pļava. Tā stiepās līdz pat šosejai, pa kuru, prožektoriem zibot, gandrīz bez trokšņa slīdēja retas mašīnas. Pļavas otra mala sniecās uz jūras pusi un pārgāja ar kļavām apaugušā pakalnā, uz kura bija novietojusies liela, savāda, it kā gadsimta sākuma stilā būvēta; divstāvu savrupmāja. Tā bija tumša, izņemot virkni otrā stāva logu, kuri izgāja uz mežvīniem apaugušu terasi. Lai arī logiem priekšā bija aizvilkti aizkari, pa spraugām tajos spiedās gaisma.

Berta skatiens gluži vai pielipa drūmajai mājai — viņi» pārņēma sajūta, it kā viņš šeit jau kādreiz būtu bijis. Tāsr protams, tikai iedomas, jo šajā pilsētiņā viņš vispār nonācis pirmo reizi mūžā, taču tas, vienalga, uzmācīgo pārliecību izgaisināt nespēja — es esmu šeit bijis, es pat zinu, ka, atverot parādes durvis, ir priekštelpa, no kuras tūlīt uz otro stāvu ved' kokgriezumiem rotātas kāpnes.

Ko gan es tur meklēju? Liekas, ka mājā iekļuvu slepus, jo visu laiku apzinājos, cik tas ir bīstami.

Bertu pārņēma mokošs vilinājums aiziet līdz šai mājai, kaut. vai tikai pieskarties pie sienas un tad laisties prom, ko kā​jas nes.

Apspiedis šo slimīgo vēlēšanos, viņš pa pļavas ceļu devās, uz šoseju un vienīgi tagad sajuta, ka, par spīti siltajai naktij, ir pārsalis. Slapjās drēbes riebīgi lipa pie miesas. Krosenēs ieautās kājas it kā bradāja pa slapju purvu. Bet galvā šaudījās domas — nē, ar mani vairs nav labi, varbūt līdzīgu māju kaut kad esmu redzējis sapnī, tas iespiedies zemapziņā, un tagad, kad nervi uzbudināti, uzpeld augšā. Ātrāk uz «Tīreļiem», ieraus kādu šņabi, gultā iekšā, segu pāri galvai. Un rīt jauna, saulaina diena. Smaržo zāle un pu​ķes, čivina putniņi, un galva, ja arī ne pilnīgi, tad vismaz pus​līdz lietojama.

Tuvāk šosejai acis sāka žilbināt mašīnu prožektori, un Bērts pēkšņi apjauta, ka drūmā māja uzkalnā vēl nav viss. Kaut kā pietrūkst, lai baisā palete būtu pilnīga. Te vajadzēja būt… jā, šosejas malā taču atradās kempings. Taču tagad kempinga nebija, un nekas neliecināja, ka kādreiz šeit kaut kas vispār būtu ticis celts.

Bērts palaida garām refrižeratoru un, pārskrējis pāri šosejai, kādu gabaliņu nosoļoja pa apmali, tad pārlēca pāri ceļ​malas grāvim un iegāja mežiņā.

Pēc brītiņa priekšā uzblāvoja gaišums, un Bērts cauri krūmiem izspraucās viršu tīrelī.

Pilnmēness, ietinies rūsganā oreolā, plašā virsāja vienā stūrī izgaismoja ēku kontūras — tur atradās «Tīreļi».

Braucīdams no sejas pielipušos zirnekļu tīmekļus, Bērts devās turp. Kad viņš jau bija tik tuvu, ka varēja izšķirt verandas logu rūtis, tur uzplaiksnīja gaisma, un mirklī, pirms viņš sadzirda rībienu, gar ausi nospindza lode.

Jēzus Marija, Bērts tik vien pagūst iedomāties, kad jau guļ zemē, seju iespiedis asajos ķērpjos.

Nodārd otrs šāviens. Tik daudz Bērts saprot, ka tiek šauts ar bisi. Divi šāvieni — tātad divstobrene, jāpārlādē. Viņš lec kājās un milzu lēcieniem iedrā​žas mežiņā, paslēpjas aiz tuvākās priedes stumbra.

Klusums. Nu gan ir ziepes, Bērts satraukti domā, tā nu vairs nav gamadriļļa, bet līķa taisīšana.

Tātad tas čalis dabūjis zināt, kur esmu apmeties. Vai tiešām pasaule pavisam ar kājām gaisā, par

dažiem apvainojošiem vārdiem — lode?! Un kā to pieļauj Ļiza Karlovna? Vai tiešām viņi vecenīti būtu…

Bērts nekustīgs nostāv kādas desmit minūtes un tikai tad uzdrošinās piesardzīgi palūrēt.

Un ieraudzīja viņš pie verandas durvīm stāvam Ļizu Karlovnu un vērīgi raugāmies tīrelī. Viņa smēķēja papirosu. Ap galvu bija cieši apsiets tas pats sarkanais lakats. Mugurā balts naktskrekls, kas sniedzās līdz potītēm. Gara, kalsna, viņa izskatījās kā nupat augšāmcēlies mironis. Ja rokā nebūtu sa​žņaugta … bise.

— Tu esi jukusi, job tvoju?! … — izmisuma dusmās iekliedzies, Bērts tūliņ gan aprāvās. — Ļiza Karlovna, labvakar!

Tas esmu es, Bērts Kalniņš! Jankas draugs! Atcerieties, tas, kurš šodien atbrauca!

— Parādieties! — Ļiza Karlovna atsaucās tik mierīgā balsī, itin kā nekas nupat nebūtu noticis.

Tā nu es iešu rādīties kā vadoņa skulptūra, kamēr tev nagos stroķis, Bērts nodomāja, un laipni uzsauca: — Ļiza Karlovna, lūdzu, nolieciet to bisi zemē un pati paejiet sāņus! Ka atkal nejauši neizšauj.

Padomājusi viņa tā izdarīja.

Bērts iznāca klajumā un, uzmanīgi sekodams katrai Ļizas Karlovnas kustībai (viņa smēķēja papirosu), soli pa solim tu​vojās verandai.

— Neākstieties! — Ļiza Karlovna nicinoši iesaucās. — Nāciet droši! Pats esat vainīgs. Ko gājāt pa tīreli? Ceļu nezināt?

— Jūs mani nebrīdinājāt, ka pa tīreli staigāt aizliegts.

— Tagad jūs to zināsiet.

— Ļiza Karlovna, — baidīdamies veceni aizkaitināt, Bērts maigi sacīja, — vai jums neliekas, ka pietrūka pavisam maz, lai es to tā arī nebūtu uzzinājis?

Vecene izpūta ievilkto dūmu un vienaldzīgi atteica: — Tādā gadījumā atvainojiet!

— Lūdzu! — Bērts, cenzdamies apburoši smaidīt, izspieda caur zobiem. Ļiza Karlovna spēji apcirtās un gāja pie bises. īsi iebrēcies, Bērts kā sprinteris metās uz priekšu un kritienā sagrāba ieroci. Taču vecā sieva nebija domājusi neko ļaunu — lai nokļūtu verandā, nācās paiet garām bisei.

Bērts apmulsis piecēlās un vērtējoši pasvārstīja rokā nāves rīku — kur lai nobāž? Tad, izlēmis, ka drošāk to būs paturēt pie sevis, iegāja verandā. Ļiza Karlovna stāvēja pie atvērtā loga, no kura arī acīmredzot bija bliezusi. Uz Jāņa mālēšanas galda mētājās sešas pilnas patronas. Bērts atlauza bisi un, izvilcis abas jaunielādētās, nolika blakus. Ļiza Karlovna kā lēmēta skatījās viršu tīrelī, un Bērts šaujamo neuzkrītoši pieslēja kaktā, paņēma no somas «Stoļičnajas» pudeli un, norāvis korķi, ieklunkšķināja, bet Ļizai Karlovnai nepiedāvāja, nospriezdams, ka viņa jau tāpat laimīgs cilvēks — dulna bez visa šņabja. Sameklējis somā sausu kreklu, zeķes un peldbiksītes, stīvēja nost slapjās drēbes, no sirmās komunistes nemaz nekautrēdamies. Krietnais malks šņabja derēja lieti — to Bērts sajuta pēc tā, ka sagribējās runāties.

— Ļiza Karlovna, kas naktīs klīst pa tīreli?

— Ļaunums, — viņa atteica, turpinādama raudzīties pa logu.

— Kāds ļaunums — zvērveidīgs, cilvēkveidīgs vai rēgveidīgs?

— Ļaunums pieņem dažādus veidolus.

— Vai kādreiz medības jau bijušas veiksmīgas?

— Kas jums teica, ka «Tīreļi» nav laba vieta? — Ļiza Karlovna pagriezās pret Bertu. Viņas savītušajā sejā ar asajiem vaibstiem no jauna bija iegulusies tā pati savādā izteiksme kā dienā, kad

Bērts bija ieminējies par «nelabo vietu».

— Kāda tam nozīme, Ļiza Karlovna? — Bērts sirsnīgi pasmaidīja. — Mēs taču abi zinām, ka tas cilvēks ir runājis taisnību.

— Kas jums to teica?!

— Atļaujiet uz šo jautājumu neatbildēt, — Bērts atteica, vilkdams zeķes.

— Es pieprasu, lai jūs atbildētu!

— Mīļā Ļiza Karlovna! Jums ir savi noslēpumi, kurus jūs neatklājat, man — savi. Turklāt šis nav mans noslēpums, — jaunais cilvēks tēvišķā stingrībā sacīja, instinktīvi apjauzdams,, ka nedrīkst iepīt Menšīka kungu, lai gan uz mēles galiņa, ga​tavs spurgt laukā, šis vārds jau sēdēja.

— Jūs nemaz neesat tas Bērts Kalniņš, kuru aicināja Jānītis, — Ļiza Karlovna griezīgi iesmējās, nodzēsdama tukšā kon​servu bundžā papirosu.

— Kā — neesmu?

— īstais Bērts Kalniņš ir dabūts pie malas, un jūs tikai uzdodaties par šo cilvēku! — skatienam zibeņojot, viņa iekliedzās un, kā vāvere apmetusies ap galdu, sagrāba divas patronas un paķēra kaktā pieslieto bisi. Taču Bērts vairs nebija tas pieklājīgais jaunais cilvēks, kas dienā. Bez liekām ceremonijām viņš Ļizai Karlovnai atņēma šaujamo, tiesa, tūlīt gan mier​mīlīgi sacīdams: — Es jums parādīšu dokumentus.

Viņš nolika ieroci aiz krēsla, uz kura atzveltnes bija izlicis žāvēties džinsus.

— Man nevajag dokumentus, — pēkšņi sašļukusi, vecene nogurušā balsī teica un, sakārtojusi balto naktskreklu, apsēdās uz ķebļa. — Jūsu papīri var būt viltoti. Tie var būt atņemti īstajam Bertām Kalniņam. Es neticu, ka Jānītis būtu aicinājis uz šejieni žūpu …

— Nē, nu patiesi, Ļiza Karlovna, tā taču nemaz nav…

— Kāda tam nozīme, — viņa atmeta ar roku. — Ļaunums agri vai vēlu mani pieveiks. Taču viņus baida, ka neatkarīgi no tā viņi tik un tā saņems triecienu. Un it īpaši viņus uztrauc, ka nav zināms, kādā veidā tas notiks …

— Man grūti kaut ko saprast, — Bērts sacīja, uzvilkdams sausu krekliņu.

— Ja jūs esat viltus Kalniņš, tad melojat, sacīdams, ka nesaprotat. Ja jūs patiešām esat īstais biedrs Kalniņš, tad jums nekas arī nav jāsaprot.

— Piedodiet, Ļiza Karlovna, visa šī jūsu runāšana šķiet tāda ne visai… Kā lai to labāk pasaka … tāda ne visai sa​karīga … Kamēr Jānis «sboros», vai es varētu jums kaut kā būt noderīgs?

— Noderīgs? — vecā sieviete rūgti pasmējās, izņemdama no «Belomora» paciņas jaunu papirosu. Sērkociņa liesmiņa izgaismoja viņas sažuvušo, nogurušo seju, kurā bija ievilkušies sāpīgi vaibsti. — Jā. Aizvāciet no debesīm to apaļo mēnesi, kurš tur blāv, iespīlēts brūngano, sarecējušo asiņu oreolā! Lai atspīd saule! Viņi baidās no gaismas …

— Varbūt jūs arī gribētu kādu malku, — ieklunkšķinājis Bērts pastiepa pudeli. — Tas mazina satraukumu un nervozi​tāti … To es pats esmu pārbaudījis.

— Nervozitāte, satraukums? — Ļiza Karlovna pavīpsnāja.

— Mani satrauc vienīgi tas, ka atriebība kavējas. Un vēl, — viņas balss pārgāja čukstā, — es baidos par cilvēkiem, kuri man mīļi… Lai manis dēļ viņus nepiemeklētu nelaime …

Viņa piecēlās un savā garajā, baltajā naktskreklā klusu kā rēgs aizslīdēja pie atvērtā loga, kas izgāja uz viršu tīreli.

Bērts paņēma sausās peldbikses un, iegājis Jankas tumšajā istabā, žigli pārvilka. Tad sagramstīja uz guļamkrēsla novietotajā naktsveļas kaudzītē palagu un, aptinis to sev ap vidu kā ēģiptiešu priesteris, paguva atgriezties verandā īstajā laikā, lai dažos lēcienos, pazaudēdams nupat iegūto apģērba gabalu, paspētu notvert Ļizu Karlovnu, kura pāri krēslam ar izžautajiem džinsiem jau

sniedzās pēc bises.

— Atdodiet šauteni! — viņa gārdza, locīdamās Berta rokās.

— Ar kādām tiesībām jūs rīkojaties manā mājā?!

— Es jums bisi atdošu rīt no rīta, — Bērts cieti noteica.

— Jūs to atdosiet tūlīt!

— Nē.

Kalsnais, dzīslainais ķermenis ar neparastu speķu ravas no Berta rokām, tiekdamies piekļūt pie šautenes. Nabaga Bērts vairs nezināja, ko lai iesāk. Vaļā laist nevar, viņš izmisis domāja, ja nu viņai joprojām sēž galvā, ka neesmu īstais Kalniņš — nokniebs vienā mierā kā kaimiņu āzi. Ja vien zinātu, kur līdz rītam iespundēt.

— Laidiet, laidiet! — Ļiza Karlovna histēriski kliedza.

— Nomierinieties, lūdzu, viss būs labi, — Bērts centās runāt laipni, kaut gan pašam iekšā jau sāka vārīties. — Lūdzu, lūdzu …

— Neģēlis! Nolādētais! — viņa vaidēja. — Nogalini mani! Nošauj!

Tad Bertām kaut kas iešāvās prātā, un arī viņš iekliedzās: — Kauns, Ļiza Karlovna! Vai tā drīkst uzvesties veca komuniste?! Ja to redzētu Markss un Ļeņins, ko viņi teiktu?!

Sirmgalve sarāvās, tad sašļuka, un Bērts nosēdināja viņu uz krēsla. Taču šoks laikam bija bijis pārāk spēcīgs, jo ļenganais augums slīdēja no sēdekļa nost. Bērts Ļizu Karlovnu saudzīgi nolaida uz grīdas, un viņa, palikusi uz ceļiem, apķērās Bertām ap vidu un elsojot piespieda seju viņa vēderam.

— Būs jau labi, Ļiza Karlovna, — Bērts pārgāja uz maigiem toņiem, pārvarēdams sevī vēlmi paglaudīt viņas sirmo galvu. — Nakts paies ātri, un līdz ar rīta ausmu ieradīsies gaismas spēki, tie, kas no labo lietu pasaules …

Un tad viņš satrūkās. Vecenes rokas krampjaini žņaudzīja viņa vidukli un bezasiņu lūpas tnurmulēja: — Tu esi atgriezies, Mārtiņ… Ilgi gan biji prom. Viņi teica, ka tu esot beigts, un iedeva man kroņa lapiņu — tu esot miris nevainīgs, bet tagad viņi tev esot piedevuši, un tu esi reabilitēts. Taču es jau tam neticēju, ka tevis nav, — viņi jau melo, kā melojuši vienmēr. Mūsu bērniņš gan miris — aukstu viņi man to no rokām izrāva, un tā nu viņš guļ kaut kur Kazahijas zemē, bet feldšeris ņirgdams teica, ka bērnu man vairāk nebūšot un labi vien esot — tautas ienaidnieku jau tā puse valsts …

Mārtiņ, arī viņš meloja! Mums būs bērniņš … Galvenais, ka tu esi atgriezies… Tu esi mājās… Mēs esam kopā …

Bērts šausmās juta, ka Ļizas Karlovnas mezglainās rokas noslīd uz viņa gurniem un brauka uz leju peldbikses. Pārbijies viņš rāvās atpakaļ, taču gandrīz palika bez biksītēm, jo viņas pirksti bija ieķērušies gumijā.

— Ko jūs, ko jūs! Tā nu gan nav labi! — Bērts trīcošā balsī murmināja, atbrīvodams pirkstu pa pirkstam vispirms vienu, tad otru roku. Ticis svabads, uzrāva noslīdējušās biksītes un, paķēris bisi, izmetās laukā no verandas. Ļiza Karlovna vaidēdama palika guļam uz grīdas.

Apaļais mēness ar rūsgano oreolu lēja gaismu pār virsāju, virs kura garoja bāla migla. Nakts bija silta un mikla. No tīreļa plūda tāda kā trūdošas zāles un lapu dvaka, tikko uzplēstas zemes smārds. Kāds putns ar robainiem spārniem pārlidoja tieši pāri mēnesim un nozuda tumšajā mežā.

Kāds miers un klusums, nodomāja Bērts, raudzīdamies tīrelī, no kā gan viņa bīstas? Kāpēc ļaunumam jānāk tieši no viršu lauka puses, kāpēc tas nevar ierasties pa ceļu?

Nočīkstēja verandas lievenis. Bērts atskatījās. Pie durvīm stāvēja Ļiza Karlovna. Viņa smēķēja papirosu. Viņas sejā bija tā pati skarbā izteiksme, kas vienmēr.

— Cik ilgi jūs tur nīksiet? — viņa atsvešināti noprasīja. — Laiks doties pie miera. Un atcerieties — kad jūs ejat prom no mājām, verandas durvis ir jāslēdz ciet. Atslēgu līdzi neņemiet, pabāziet zem kāpnītēm.

Bērts piekrītoši pamāja. Ļiza Karlovna aizgāja, un pēc brītiņa viņas istabā iegaismojās logs.

Bertu pārņēma savāds slābanums. Pakrūtē un galvā spieda. Uznāca drebulis. Tāda sajūta, ka pats īsti nezini, kāda, viņš domāja, ievilkdamies verandā. Skaidrs tikai viens, ka labi nav. Ātrāk jāliekas slīpi.

Viņš aizslēdza verandas durvis, atstādams atslēgu slēdzenē tādā stāvoklī, lai no ārpuses tik viegli durvis nevarētu atmūķēt. Uz lielā galda patronu vairs nebija. Viņš aizvēra logu, pārbaudīja pārējos un, iestiepis Jankas istabā savas mantas, sagramstīja elektrisko slēdzi — pie griestiem iedegās simtvatu spuldze bez abažUra. Sī spilgtā, kailā gaisma reljefi izcēla katru istabas sīkumu, un Bertām šķita, ka te ir vēl netīrāka miskaste, nekā bija licies dienā.

Viņš paraustīja kliņķi durvīm, kuras veda uz lielo istabu, — Ļiza Karlovna tās bija aizslēgusi.

Cik viegli var aizslēgt, tik viegli var atslēgt, Bērts nodomāja un, verandā sameklējis piemērota garuma dēļu atlūzu, iespīlēja starp grīdu un kliņķi, to uzspiezdams uz augšu — no otras puses vairs vaļā nedabūsi. Ar durvīm uz verandu lieta bija vienkārša — tās izrādījās nobloķējamas ar aizbīdni.

Iegrūdis plauktā gultasveļu, Bērts izvilka guļamkrēslu. Palagus klāt bija slinkums; Bērts paņēma vienīgi spilvenu un likās slīpi.

Pie nobalsinātajiem griestiem spilgti spīdēja simtvatu spuldze. Gluži kā morgā, Bertām ienāca prātā. Celties un nodzēst gaismu vai necelties un nedzēst? Bet ja nu Ļizai Karlovnai atkal uznāk? Un ja nu viņai ir otra bise? Kādēļ vajadzēja pievākt patronas? Istabā gaišs kā dienā, un medījums guļ ne​kustīgs.

49 Bērts pietrūkās un, izslēdzis gaismu, ietaustījās atpakaļ gultā. Tumsā plaiksnīja kaut kādi gaismas plankumi, ņirbēja mirdzoši punktiņi.

4 — A. Pūriņš Nekas, Bērts nodomāja, acis pieradīs pie tumsas, nervi nomierināsies; tagad tik jācenšas aizmigt.

Un te kāds pārkairinātajiem nerviem tā izlaida cauri strāvu, ka Bērts salēcās, — viņš atcerējās, kur redzējis baismo māju uzkalnā. Hičkoka filmā «Psyho»\ Dieva laime, ka man tas neienāca prātā toreiz, viņš sabijies domāja. Nu pareizi, šosejas malā trūka kempinga, kurā saimniekoja šizofrēniskais čalis, kam piederēja arī māja uzkalnā. Kad kempingā apmetās kāda skaista, jauna sieviete, tā šis samīlējās, bet naktī, iedomājies sevi par mirušo māti, pārģērbās viņas drēbēs, uzlika sirmu matu parūku un greizsirdības lēkmē noslepkavoja dēla kārtējo mīlestību. Drausmīgā māja, kurā šizītis no vienas istabas citā gādīgi staipīja savas karsti mīļotās mātes mūmiju. Un, kad bija pārģērbies sieviešu drēbēs, tad viņš atgādināja… atgādināja… O, Jēzus! Bērts noelsās. Ļizu Karlovnu baltā naktskreklā viņš atgādināja.

Bērts pielēca kājās un ieslēdza gaismu. Nolādētais Janka! Kaut viņam p … uz pieres izaugtu!

Kur viņš mani iemānījis! Sirmi mati, balts naktskrekls, un rokā sažņaugts virtuves dūcis!

Bērts pārbaudīja ar dēli nofiksēto rokturi — turas.

Durvīm uz verandu bulta stingri pieskrūvēta. Bet istabas vienīgais logs? Tam priekšā pievilkti zemi aizkariņi. Piestiepj ārpusē kādu ķebli, pakāpjas un bliež no abiem stobriem. Gatavie murgi!

Taču tumsā gulēt arī diez kas nav — jutoņa tāda, ka kādā brīdī durvis tomēr pavērsies un istabā iezagsies vecene ar sirmiem, izspūrušiem matiem, rokā tutenis un … Ko tumsā saredzēsi, kā pretosies? Jāguļ gaismā.

Bērts ņem no plauktiem grāmatas un liek uz gultas. Tur, kur jāatrodas galvai, sakrauj augstāku kaudzīti. Tad pārklāj ar segu — lai šaudās vesela!

Pats ar spilvenu un šņabja pudeli pālie» zem rakstāmgalda, kas stāv pie paša loga. Sarāvies čokurā, noliek galvu uz spilvena — tagad tikai iemigt, viņš domā, esmu darījis visu, kas bijis manos spēkos; tagad lai notiek, kas notikdams. Taču, tiklīdz aizver acis, sāk reibt galva. Apmetas uz otriem sāniem. Mirkli ir labi, tad griežas atkal. Svaida galvu uz vienu, uz otru pusi — no jauna labi. Kā miera stāvoklī, tā zemeslode atkal sāk griezties un griežas arvien ātrāk.

Atspiedies pret elkoni, Bērts uzslējās pussēdus un truli blenž grīdas dēlī, domādams — par kādiem grēkiem man tā jācieš? Kuņģī spiež, un no turienes šis smagums ieplūst arī gaļvā. Svīzdams Bērts grūti velk elpu. Un tad arī nāk laukā spējā šaltī turpat uz grīdas.

— Man ir tik grūti, grūti, Kungs, apžēlojies! — Bērts dveš, un žēlastība arī nāk pār viņu reizē ar jaunu šalti — kļūst vieglāk. Tad viņš ik pa brīdim raustās spazmās, bet nekas prātīgs ārā vairs nenāk.

Bertu pārņem nespēks. Elkonis, uz kura viņš balstās, sācis trīcēt. Nosvīdis slapjš, viņš atlaižas uz spilvena un nemaz ne​pamana, kā iemieg.

Naktī bija nedaudz uzlijis, pamalē ducinājis pērkons, taču diena uzausa saulaina. Zālē un krūmos mirdzēja lietus lāses, un pasaule elpoja spirgti un dzīvīgi.

Pa zālēm aizaugušo ceļu uz «Tīreļu» mājām nāca piemīlīga, gadus sešpadsmit veca meitene.

Viņas blondie mati bija sapīti garā bizē. Mugurā viņai bija puķaina kleitiņa un basajās kājās sandales.

Pie rokas šūpojās plastmasas maisiņš, uz kura sāna greznojās dzeltena roze.

Lietišķi kā cilvēks, kurš iet sen zināmu ceļu, viņa atvēra «Tīreļu» vārtiņus un devās uz mājas durvīm, pa ceļam no dā​liju krūma izraudama vairākas lielas nezāles.

Uzkāpusi lievenī, meitene vēra vaļā ārdurvis, taču tās bija ciet.

Jocīgi, tante ceļas agri, meitene nodomāja, meklēdamās maisiņā pēc atslēgām. Nezin, vai Jāņa draugs vakar atbraucis? Ļizas tante tak varēja piezvanīt, mamma cepa torti, kādu gabaliņu būtu iedevusi līdzi; tante pati jau saldu neēd.

Uz lieveņa uzlēca balts runcis. Murrādams, asti izslējis, viņš glaudās Ingūnai pie kājām.

— Mūrīti, Mūrīti, — viņa paglaudīja kaķi. — Mūrītis jau labiņš, jā, jā …

Meitene atslēdza durvis, un kaķis zibenīgi iešmauca iekšā. Iegājusi virtuvē, meitene izņēma no plastmasas maisiņa kulīti ar desmit olām, divas paciņas sviesta, puskilogramu cīsiņu un salika ledusskapī.

Tad cauri lielajai istabai aizgāja pie Ļizas Karlovnas durvīm, kur jau tupēja baltais kaķis. Viņš žēli ņaudēja, spalva bija sabozusies.

Meitene pieklauvēja. Neviens neatsaucās. Viņa atvēra durvis un, izbailēs piespiedusi rokas pie krūtīm, palika stāvam uz sliekšņa.

4» Ļizas Karlovnas kāja bija pārkārusies pāri gultas malai. Viena roka saliekta tā, it kā vecā sieviete būtu taisījusies celties, taču pēkšņi iestājies kosmosa aukstums, un viņa momentāni sasalusi.

Viņas vaibstos bija sastindzis izaicinošs smaids, it kā viņa būtu gribējusi sacīt — «es jau to zināju».

51 Tā ar nāvi Ingūna sastapās pirmo reizi mūžā. Viņa vairs nezināja, ko lai iesāk. Varbūt tas svešais atbraucis?! Viņa metās pie Jāņa istabas durvīm, atslēdza, taču nevarēja dabūt vaļā — kliņķis bija

ieķīlējies.

Ingūna izsteidzās laukā un, aizskrējusi pie verandas, kuras durvis arī bija noslēgtas, ņēmās rībināt ar dūrēm. Neviens nenāca. Viņa ieskatījās pa logu un ieraudzīja, ka krēsla atzveltnei pārmesti džinsi un turpat uz grīdas guļ viena krosene.

Ingūna aizmetās pie Jāņa istabas loga un sāka bungot pa rūti, saukdama: — Atveriet, atveriet! Notikusi nelaime!

Pamazām bungošana aizgāja līdz Berta apziņai. īsti vēl neapjēgdams, kur atrodas, viņš uzmetās četrrāpus un cēlās augšā, sāpīgi sasizdams pakausi pret rakstāmgalda apakšu. Berzēdams galvu, viņš pie galda kājas ieraudzīja aizsāktu polšu un kaut ko sāka atcerēties. Līzdams laukā no galdapakšas, ar labo roku iebrauca vēmekļos.

— Bļeģ! — nolamājās un spējā niknumā uzkliedza loga rībinātājam: — Beidz dauzīties! Tūlīt iešu!

Bungošana apklusa.

Pieslējies kājās, Bērts norāva pirmo pie plaukta piesprausto žurnāla izgriezumu, kas gadījās pa rokai, — puspliku nēģerieti ar platā smaidā atieztiem lieliem, baltiem zobiem, noslaucīja plaukstu un papīra vīkšķi iemeta turpat netīrumu lāmā.

Atšāvis durvju bultu, Bērts iegāja verandā. Gribēja uzvilkt džinsus, taču tie vēl bija galīgi mitri.

Tāpat peldbiksēs, bezroku krekliņā un zeķēs viņš atslēdza verandas durvis, pie kurām gai​dīja Ingūna.

Viņa izbiedēta raudzījās Bertā.

— Kas noticis? — Bērts ar izkaltušu muti izmocīja.

Ingūna gribēja kaut ko sacīt, taču spējas elsas aizsita balsi.

Viņa pagriezās un gāja projām. Bērts viņai sekoja. Ieraudzīja pagalma stūrī aku un aizvilkās pie tās. Iesmēlis ūdeni, aizgūtnēm dzēra, bet atveldzi nejuta. Paskaloja muti un rīkli, kaltums atmiekšķējās, un nu jau varēja tempt šķidrumu ar baudu.

Uz lieveņa Bertu gaidīja raudošā Ingūna un aizveda pie Ļizas Karlovnas istabas, taču pati iekšā negāja, tikai šņukstēdama pamāja uz durvīm. Bērts atvēra un palika turpat uz sliekšņa. Saules apžilbinātās acis krēslainajā istabā izšķīra vienīgi gultu ar baltiem palagiem un kaulaino, naktskreklā ietērpto Ļizas Karlovnas ķermeni.

Bērts paskatījās uz Ingūnu. Meitene ar delnu trausa pa vaigiem ritošās asaras.

— Es nezinu — ko lai tagad iesāk? — viņa šņukstēja.

— Mamma un tētis jau darbā. Kur es viņus zinu sovhozā meklēt…

Bērts piegāja tuvāk gultai, bet satrūcies atspraga — no mirušās krūtīm izlauzās brīdinošs šņāciens. Un tikai tagad acis izšķīra baltu plankumu uz mirušās gaišā naktskrekla — tur, lai aizstāvētu savu saimnieci, bija pieplacis baltais runcis.

Tāpat kā Ingūna, arī Bērts pirmo reizi mūžā šādi sastapās ar nāvi — līdz šim tas bija noticis vienīgi bērēs.

— Varbūt piezvanīt uz slimnīcu? — meitene nočukstēja.

Slimnīca, nodomāja Bērts, kāda te vairs slimnīca, jāzvana uz morgu. Bet vai tik mazā pilsētiņā ir pašiem savs morgs? Vai tomēr nevajag ārstu, kas konstatē nāvi un izraksta kaut kādus papīrus?

— Varbūt piezvanīt Bruņonkulim? — Ingūna ieprasījās.

— Zvani, vienalga, kam, lai tik ātrāk nāk šurp! — Bērts noburkšķēja.

— Viņš strādā slimnīcā, — meitene paskaidroja. — Viņš jau zinās, kas tādās reizēs jādara.

Viņa aizgāja pie kamīna, uz kura dzegas atradās telefona aparāts un izziņu grāmata. Sameklējusi vajadzīgo, viņa no​ņēma klausuli un uzgrieza numuru.

Velns parāvis, drūmi nodomāja Bērts, sadomājusi nomirt tieši tad, kad te esmu es. Vajadzētu to kaķi dabūt prom; arī bez tā jau diez kāds skats nav, bet tagad velk uz šausmu filmu pusi.

— Minka, minka, minka, — Bērts lēni gāja klāt ar izstieptu roku, taču kaķis, griezīgi iebrēcies, saspringa lēcienam. Bērts likās mierā un izgāja no istabas.

Nolikusi klausuli, Ingūna viņam sekoja.

— Bruņonkulis tūlīt brauc uz šejieni.

— Varbūt vēl kādam vajadzētu piezvanīt? — Bērts izmeta.

— Kādam radiniekam? Ārsts jau nekārtos visas tās apbedīša​nas lietas.

— Pilsētiņā mēs tantei esam vienīgie radinieki. Vēl Jānis, bet viņš jau armijā.

— Tad gaidīsim Bruņonkuli, — Bērts teica un, izgājis pa​galmā, devās atkal pie akas. Padzēries juta, ka galvā iesitas viegls reibulis.

Viņš aizgāja uz verandu, uzstīvēja kājās mitros džinsus, krosenes, kurās vēl žļerkstēja ūdens, apvilka izžuvušo raibo kreklu, ar elektrisko bārdmašīnu nobraucīja vaigus un pazodi, pie akas ar «Pomarīnu» pamatīgi iztīrīja zobus — ja nu pēkšņi jābrauc līdzi nelaiķei nāves papīrus kārtot.

Pēc ārienes svaigā gaisa Jankas istaba smirdēja vēl pretīgāk. Bērts verandā sameklēja ar krāsām notrieptas lupatas, noslaucīja vēmekļu vairumu un pabāza visu zem lieveņa kāpnītēm — gan jau pēc tam nokārtos. Izrāva dēļa atlūzu, kas fiksēja durvju rokturi. Pagaldē aicinoši smaidīja pudele, kurā. šņabja bija atlicis vairāk par pusi. Paņēmis no somas cigarešu: paciņu, Bērts steigšus izgāja laukā.

Ingūna, šūpodama iedegušās kājas, sēdēja uz soliņa pie mājas durvīm.

— Es pašlaik neesmu spējīga domāt, — viņa teica Bertām. — Galvā tāds tukšums. Nenāk prātā, kam vēl piezvanīt.

— Gaidīsim to, kā viņu tur sauca, onkuli, — Bērts atsacīja.

— Es vakar no rīta arī biju ienākusi pie Ļizas tantes. Viņa tak bija pavisam vesela, tāda pati kā vienmēr. Un Bruņonkulis jau sekoja viņas veselībai. Viņš teica, ka tādu sirdi kā tantei varētu vēlēties daudzi par viņu jaunāki.

— Kad taisīs sekciju, tad jau manīs, kas par vainu bijusi.

Ingūna sāpīgi saviebās.

Bērts aizsmēķēja cigareti un aizklīda mājas otrā pusē, kur, rīta saules pārplūdināts, zilsārtibalts aizpletās viršu tīrelis, kurā sanēja bites. Pamalē drūzmējās gaiši mākoņi. Kāds miers un labestīgums, kāda harmonija, kamēr tajā neiejaucas cilvēks, domāja Bērts, atcerēdamies pagājušo nakti, — vai tas viss patiešām notika? Jā. Bet tā jau ir pagātne un nekad vairs neatkārtosies, jo arī Ļiza Karlovna jau ir mirusi. Lai arī kā gribētos vakardienu vēlreiz izdzīvot, lai kaut ko mainītu. Bērts pēkšņi tīri fiziski juta Laika plūsmu. Bet Vercingetorigs un Cēzars? Ir bijis Laiks pirms, kad gailu vadonis cēlās pret vareno Romu, un Laiks pēc, kad Vercingetorigs dzīvs trūdēja impērijas gal​vaspilsētas Tullianumā. Un ir Laika nogrieznis starp mums urc pēc, kurā brīvā cilvēka gars pacēlās pāri spēka rupjajai varmācībai un zemiskumam. Tieši tas ir svarīgs. Vai šis Laika nogrieznis ir izzudis jau pirms divtūkstoš gadiem, kad Kristus vēl nebija dzimis? Vai arī tas nemitīgi atkārtojas, iemiesodamies citos laikos, cilvēkos, tautās, un patiesi nekas nav jauns zem saules? Un, ja ir elementārdaļiņas, kuru kustība no nākotnes vērsta uz pagātni, kādēļ tad nevar būt arī otrādi? Ir citas elementārdaļiņas, kuras drāžas uz nākotni, nesdamas sev līdzi bijušo, un tieši tāpēc arī ir sacīts, ka nekas jauns nav zem saules. Un varbūt tas, kas notiek ap «Tīreļiem», jau noticis ne reizi vien citās vietās un laikos un tagad pienācis brīdis, kad tam atkal jāatkārtojas? Ja vienīgi zinātu, kam īsti … Arī Menšīka kungs to nevar pateikt, viņš tikai nojauš.

Atsprāga Ļizas Karlovnas logs, un pa to, neganti brēkdams,. i/kūleņoja baltais kaķis un aizmetās aiz mājas stūra. Logs aizcirtās.

Pie ārdurvju lieveņa bija piesliets vīriešu velosipēds.

Iegājis gaiteni, Bērts izdzirda, ka virtuvē kāds rosās. Viņš pabāza galvu. Tā bija Ingūna.

— Bruņonkulis ir klāt, — meitene teica. — Viņš man nejāva iet līdzi pie tantes. Viņš palūdza, lai es labāk uzvārot kafiju.

— Tad es arī tur neiešu.

— Nē, jūs varat iet. Viņš tā teica.

Bērts iegāja Ļizas Karlovnas istabā. Pie nelaiķes gultas domīgs stāvēja garš, korpulents, gadus piecdesmit vecs vīrs. Viņa tuklā seja bija izplūdusi un lūpu kaktiņos bija rievas, kas sejai piešķīra ironisku izteiksmi, kaut arī viņš pats bija pilnīgi nopietns. Ģērbies viņš bija gaišās drēbēs — kreklā ar īsām piedurknēm un plānās vasaras biksēs. Izdzirdējis ienākam Bertu, vīrs pagriezās un paraudzījās viņā cauri lielajām bril​lēm. Bertām Bruņonkuļa skatiens šķita gudrs un vērīgs.

— Labdien! — Bērts pasveicināja.

— Jā, jā, labdien! — vīrs atņēma. — Mani sauc Bruno Jansons. Esmu ārsts. Par jums jau es zinu.

Un pamāja uz nelaiķes pusi, tā likdams saprast, no kurie​nes savulaik nākusi informācija.

— Paņemiet bisi un patronas! — dakteris sacīja, norādīdams uz naktsgaldiņu. — Bisei jābūt pielādētai. Izlādējiet un visu kaut kur nobāziet, bet ne šajā istabā.

Tikai tagad Bērts pamanīja ieroci, kurš, kad viņš te ienāca pirmo reizi, bija paslīdējis skatienam garām. Nu viņam kļuva skaidra mirušās savādā poza — viņa bija stiepusies pēc bises.

Bērts paņēma šaujamo un patronas, droši vien tās pašas, kuras viņa vakarnakt aizejot bija pievākuši, jo tās bija tieši sešas.

Dakteris Jansons ar lielās ķepas diviem pirkstiem saņēma pār gultas malu pārkārušos Ļizas Karlovnas tievo kāju un iecēla atpakaļ. Nedabiski izliekto roku gan atliekt neizdevās — muskuļi bija sastinguši. Tad dakteris pārsedza nelaiķi ar palagu.

Iegājis lielajā istabā, Bērts izlādēja bisi. Mirklī neattapa, kur ieroci nobāzt, tad nolika turpat plauktā uz klasiķu darbiem. Astoņas patronas ienesa Jankas istabā, sameklēja tukšu kartona kastīti un salika tajā. No verandas paņēma «savu» bisi un kopā ar munīciju pabāza ārpusē zem lieveņa kāpnītēm — ej nu sa​zini, varbūt noder.

Bērts atgriezās Ļizas Karlovnas istabā. Dakteris staigāja apkārt, vērīgi visu nopētīdams.

— Jūs domājat, ka viņa … — Bērts ierunājās. — Nu, ka viņas nāve nav īsti dabiska? Poza bija tāda, it kā viņa būtu gribējusi piekļūt šaujamajam.

— Te vairs nav ko darīt, — enerģiski saberzējis rokas, dakteris sacīja. — Ejiet uz virtuvi, padzersim kafiju! Es tikai pie​zvanīšu uz slimnīcu, lai brauc pakaļ un liek aukstumā.

Virtuvē jau smaržoja pēc kafijas. Ingūna uz galda bija no​vietojusi trīs tasītes.

— Viņš piezvanīs uz slimnīcu un tad nāks, — apsēzdamies pie galda, Bērts noteica.

Ingūna neatbildēja. Bērts ievēroja, ka viņai acu kaktiņos no jauna ieriešas asaras. Viņa ielēja Bertām kūpošo kafiju un gribēja piebērt cukuru.

— Man bez, — viņš palūdza.

— Kāpēc bez cukura? — ienākdams un apsēzdamies pavaicāja dakteris. — Man cukurs ir kaitīgs, taču tik tievam kā jūs tas nāktu vienīgi par labu.

Un viņš savā tasītē iebēra divas karotītes cukura un no pu​deles piešpricēja saldo krējumu.

— Kāpēc jums zem acīm loki, vaigi iekrituši, sejā neveselīgs bālums? — cukuru maisīdams, dakteris vaicāja. — Ejiet peldēties, sauļojieties, kaut gan ir mediķi, kuri to neiesaka — ozona slānī kaut kādi plīsumi, pārmērīgs ultravioletais starojums, sazin kāda radiācija. Tāpat viņi neiesaka arī peldēties, jo ūdeņi esot sacūkoti, taču, ziniet, kā paruna saka: labai cūkai viss labs, un homo

sovieticus varbūt nav laba cūka, bet norū​dīta gan, — kur citi laiž garu laukā, tur šī labpatikā urkšķ.

— Jā, tā jau ir gan, — Bērts piekrita, nodomādams, ka dakteris tāds pats gvelzējs kā Menšīka kungs. Varbūt abi pat ir pazīstami; tam arī tas homo sovieticus bija priekšā un pakaļā.

Apdedzinādams lūpas, Bērts mēģināja iestrēbt kafiju — mocīja paģiras.

— Bruņonkul, kā Ļizas tante tik pēkšņi nomira? — Ingūna klusu ieprasījās. — Jūs pats teicāt, ka viņai sirds tāda, ka jaunāki varētu apskaust.

— Mīļais bērns, — dakteris atteica. — Cilvēks taču nesastāv vienīgi no sirds. Ķermenis nonēsājas tāpat kā kurpes. Paraugies, cik viņai tievas rociņas un kājiņas — kā sērkociņi, pati vājina.

Septiņdesmit devītais gads jau ripoja. Dzīve smaga bijusi. Nervi čupā. Dod Dievs mums katram sagaidīt galu no vecuma vai kādā katastrofā, tikai ne no slimības.

Ingūna, asaras rldama, pamāja. Dakteris ar savu lielo ķetnu notrauca slapjumu no meitenes vaigiem.

•— Ingūna, bērns, tev pašlaik mazāk vajadzētu domāt par notikušo. Tas ir dabas ritējums. Vieni dzimst, citi aiziet viņsaulē, atbrīvojot tiem vietu. Tāds ir nabaga dzīvnieka, saukta par cilvēku, liktenis.

— Es saprotu, Bruņonkul…

— Un var jau būt, ka nāves nemaz nav. Ka cilvēks pēc zemes ciešanām turpina savu eksistenci citā veidā un citās dimensijās, kur ir nesalīdzināmi laimīgāks nekā šai dzīvē. Ak, ja mēs par to būtu simtprocentīgi pārliecināti! Tad par nāves iestāšanos mēs līksmotu, turpretī par jaunas dzīvībiņas piedzimšanu raudātu … Kādai indiāņu ciltij ir tāda teika: senos laikos cilvēki reiz uzzinājuši, ka pēc nāves cilvēks nokļūst citā, laimīgā un brīnišķīgā dzīvē, kur nav zemes ciešanu un sāpju. Un tā nu indiāņi sākuši bariem vien doties kalnos, lai tur mirtu. Tad dievi pārbijušies, ka tā jau drīz vien cilvēku cilts izzudīs, un uzsūtījuši bailes no nāves. Un punkts. Tagad cilvēki turas pie savas kailās dzīvības kā slīcēji pie salmiņa.

Jāizdzer kafija un jālasās, Bērts nosprieda, tāpat jau sajūta draņķīga, un šis bez apstājas vēl ļurkst visādas muļķības.

— Tādēļ, bērns, nepārdzīvo tik ļoti tantes nāvi, — turpināja dakteris, pa starpām divos paņēmienos izdzēris kafiju, un norādīja, ka vēlas vēl tasi. — Visticamāk, ka tante pašlaik ir ļoti laimīga, un, ja viņai kas sagādā rūgtumu, tad tas ir slapjumiņš tavās jaukajās actiņās. Es zinu, ka tu viņu mīlēji. Tad nesagādā tantei ciešanas, jo viņa droši vien mūs visus tagad redz, vienīgi no tām pasaulēm tik viegli kādu zīmi nevar padot.

Ingūna ielēja daktera tasītē kafiju. Pēkšņi tasīte iesprāga.

— Ko es teicu! — korpulentais dakteris satrūcies iesaucās. — Tā ir zīme, apliecinājums manu vārdu patiesīgumam! Bērns, Ļiza Karlovna sūta tev sveicienus. Uzliec jaunu tasīti!

Kamēr meitene to darīja, dakteris smaidīdams pievērsās Bertām: — Jūs domājat, ka tā bija sakritība? Kad Ingūna pirmo reizi ielēja karstu kafiju, krūzīte bija auksta. Kāpēc tad tā nesaplīsa? Tagad viņa lēja jau siltā tasītē — tā ņem un saplīst tieši tad, kad es ieminējos par iespējām sūtīt no turienes kādu zīmi. Ko jūs par to sacīsiet, Bert?

— Es nekā nesacīšu, — Bērts drūmi atteica, jo viņam bija sākusi sāpēt galva. — Ja no manis nekas nav vajadzīgs, es iešu.

— Izdzeršu kafiju, un tad iesim kopā! — dakteris sacīja, maisīdams Ingūnas pasniegtajā tasītē cukuru. — Jūs varētu mani pavadīt kādu gabaliņu, piemēram, līdz šosejai. Šeit nav jēgas nīkt.

Slimnīcas ļaudis visu izdarīs arī bez mums.

— Es pagaidīšu ārpusē, — Bērts teica, izvilkdams cigareti un nodomādams, kāpēc gan ne, tik un tā man jāiet meklēt to sasodīto rakstāmmašīnu un papīrus.

Kad Bērts izgāja, dakteris pagriezās pret meiteni, kura bļodā skaloja kafijas traukus.

— Ingūn! Tev nebūs bail vienai palikt mājā?

— Nē.

— Tev jasaprot, ka gultā atrodas nevis Ļiza Karlovna, bet gan viņas mirstīgā čaula.

— Bruņonkul! — meitene spēji iesaucās. — Beidziet taču reiz visas šīs runas.

— Ak, ak, ak! — dakteris novilka un pabraucīja ļumīgo pazodi. — Domāju tevi mierināt…

— Mani nevajag mierināt, — Ingūna stingri sacīja. — Es pati ar sevi tikšu galā.

— Tas ir labi. Kur Jānis?

— Viņu tak pirms nepilnas nedēļas paņēma armijā uz di​viem mēnešiem.

— No viņa ir kādas ziņas?

— Vēl ne.

— Varbūt Magda kaut ko zina?

Brīdi padomājusi, meitene sacīja: — Var jau būt. Jānis atvadoties viņai teica, ka, tiklīdz būšot nokļuvis armijas daļā, tūlīt zvanīšot.

— Jauki. Lai tev nemāktos virsū drūmas domas, tad meklē rokā Magdu. Papriekš gan sagaidi slimnīcas mašīnu. Ja Magda nezina Jāņa adresi, lai zvana vai labāk aizbrauc pati uz rajona kara komisariātu — tur noteikti zinās. Un pēcpusdien lai atnāk uz slimnīcu pēc miršanas zīmes, citādi pastā telegrammu neviens pretī neņems. Kaut gan nezinu, vai Ļizas Karlovnas un Jāņa radniecība ir pietiekami tuva, lai viņu atlaistu uz bērēm. Taču jāpaziņo šā vai tā. Skaidrs?

— Jā, Bruņonkul!

— Un durvis uz tantes istabu turi aizvērtas, lai neielavās kaķis. Viņš ir dulls. Kā gāju klāt nelaiķei, tā šņākdams likās virsū, pa biksēm uz augšu — laikam bija sataisījies cirst man ģīmī nagus.

Labi, ka esmu garš. Kā šis tika līdz krūtīm, tā paguvu nogrābt aiz čupra … Ingūn, degunu augšā! — dakteris uzmundrinoši nobeidza un, kafiju izdzēris, pameta virtuvi.

Dakteris Jansons bija ļoti ziņkārīgs cilvēks. Kamēr viņi nonāca pie lielās šosejas, viņš no Berta jau bija izvilcis visu, cik tas zināja vai, pareizāk sakot, atcerējās no savas kontaktēšanās ar Ļizu Karlovnu. Bertā šāda interese aizdomas neradīja — galu galā viņš taču bija pēdējais, kurš ortodoksālo komunisti bija redzējis dzīvu. Taču mokoša bija gan — galva joprojām sāpēja, un prātu bija pārņēmusi paģiru apātija. Pabeidzis stāstīt arī par Ļizas Karlovnas seksuālo iekārienu, viņš pavaicāja: — Kādas jūsu domas, dakter, — viņa bija jukusi?

— Ideāli normāli cilvēki uz pasaules vispār nav sastopami, — dakteris izvairīgi atteica, ar vienu ķetnu pārceldams velosipēdu pāri dubļu peļķei. — Ideāla normālība jau pati par sevi ir nenormālība. Kā jūs naktī gadījāties tīrelī?

— Tas ir pavisam cits stāsts, — Bērts negribīgi atteica.

— Jums nav kaut kas pret galvas sāpēm?

— Pavadiet mani līdz slimnīcai, — dakteris saprotoši pa​smaidīja. — Ieliešu simt gramus.

— Nav vērts, — Bērts noņurdēja.

— Nu labi — divsimt.

— Man pašam «Tīreļos» palika vairāk par puspolšu. Es ■gluži vienkārši negribu vairs dzert.

No tā, kas te notiek, galva jau tāpat dulna.

— Kas tad īpašs notiek? — dakteris pavaicāja, kad viņi apstājās pie šosejas, lai palaistu garām vairākas mašīnas.

— Nomiris cilvēks. Katram tā stundiņa sitīs.

— Ja tā stundiņa viņai būtu situsi normālā kontekstā, tad jau nekas. Dakter, ejam žiglāk!

Viņi teciņus pārlikās pāri šosejai, un tur dakteris Jansons •caur savām lielajām brillēm vērīgi palūkojās Bertā.

— Jums šķiet, ka viņas nāve ir nedabiska?

— Ja jūs kā ārsts sakāt, ka viņa nomira no vecuma, tad es tam ticu … Taču man neliek miera tas konteksts… Pastāvīgā muldēšana par kaut kādu ļaunumu, kuram jāierodas no tīreļa puses, turklāt pilnmēness naktī. Un viņas gados grābstīties gar manām peldbiksēm. Un kurināt virsū no abiem bises stob​riem?! — Bertu sāka pārņemt sašutums.

— Cik sapratu, viņa jūs neatpazina?

— Varēja uzkliegt, lai iet atpakaļ, citādi šaus! Bet tā, uzreiz!

— Vina jums trāpīja?

— Nē.

— Kapec jus nepieļaujat iespeju, ka šie divi šāvieni bija domāti kā brīdinājums? Turklāt par vārdiem daiļrunīgāks … Taču jūs tā arī nepasacījāt, kādēļ naktī klīdāt pa tīreli. Varbūt esat mēnessērdzīgs?

— Neesmu gan! — Bērts atcirta. — Un vienīgais, ko es vēlos, ir pēc iespējas ātrāk tikt no šīs pilsēteles projām.

— Kādēļ tāda steiga? — dakteris norūpējies prasīja. — Drīz būs klāt slimnīcas mašīna, un Ļizu Karlovnu aizvedīs. Jūs mie​rīgi varēsiet dzīvot «Tīreļos» un rakstīt savas lugas.

— Sirsnīgi pateicos. Taisnība vien bija kādam žūpām, kurš. teica, ka «Tīreļi» neesot laba vieta. Ātrāk vien jālasās lapās.

Daktera tuklā seja it kā pārakmeņojās. Tad viņš piespiedās pasmaidīt un, sagrābis Berta elkoni kā spīlēs, aizvilka viņu pie netālās autobusu pieturas soliņa.

— Redziet, cik jauks soliņš, galīgi tukšs, patīkami pasēdēt, vai ne?

Un viņš, apsēzdamies pats, novilka sev līdzi Bertu, bet divriteni, kuru bija stūmis ar otru roku, atbalstīja pie soliņa tā, lai nevienam svešam vietas vairs nebūtu.

— Dakter, es netaisos uz nekādu sēdēšanu, — Bērts nošņāca, veltīgi cenzdamies atbrīvoties no Bruno Jansona dzel​žainā tvēriena.

— Redziet, Bert! — dakteris, roku neatlaizdams, pamāja uz šoseju, kur no pilsētiņas puses braucošā sanitārā mašīna lēni iegriezās grants ceļā.

— Redzu, — Bērts noburkšķēja. — Jūs vismaz varētu to roku tik stipri nežņaugt.

— Ja atlaidīšu, projām neskriesiet?

— Tā ir mana darīšana!

— Brīdinu — paliks zilumi.

— Nemukšu jau, nemukšu!

— Dodiet goda vārdu!

— Goda vārds! — Bērts izspieda caur sakostiem zobiem.

Dakteris atlaida viņa roku un norūpējies teica: — Ingūna ļoti pārdzīvo tantes nāvi. Līdz šim apdzīvotā un cilvēka siltuma pilnā māja pēkšņi tukša un auksta. Bērna dēļ jūs varētu kādas dienas uzkavēties.

— Ingūnai uz «Tīreļiem» nav jānāk. Viņai pašai ir savas mājas.

— «Tīreļi» paliks tukši, neviena nepieskatīti. Jūs jau zināt, kādi šodien laiki.

— Šai jautājumā jums jāgriežas pie milicijas.

— Bert, tā nav godīgi! Vai tā jūs atmaksājat savam drau​gam, kurš piedāvājis pajumti?

— Pirmkārt, Janka nav mans, bet mana brāļa draugs. Otrkārt, viņš ir cūka. Es biju domājis, ka

viņš piedāvāja šeit padzīvot, altruisma vadīts, bet izrādījās, ka nolūks bijis cits — lai es viņa prombūtnē ganītu jukušo tanti, — Bērts aizvainots runāja. — Dievs ar to šaudīšanos! Bet kad es vakarnakt jūrmalā vairākas reizes gandrīz galu dabūju! Tas arī nāk tai komplektā, kura dēļ es te nepalikšu ne dienu.

— Kādēļ jūs ātrāk neteicāt? — dakteris satraukts iesaucās.

Tas kļūst interesanti!

— Kā nu kuram, — Bērts aizskarts teica. — Atšķirībā no manis jums par visu ir tikai akadēmiska interese.

— Nedusmojieties, — ar lielo plaukstu draudzīgi uzplājis Bertām pa celi, dakteris sacīja. — Labāk visu izstāstiet, un pamēģināsim kopīgi tikt pie kādas skaidrības. Varbūt velns nav nemaz tik melns, kā viņu mālē.

Un Bērts arī visu izstāstīja kā pie grēksūdzes: salekšanās ar čali, pamošanās naktī, slēpnis mežiņā, plūstošās smiltis, kritiens no kraujas upē un somas mīklainā pazušana, abi Ļizas Karlovnas šāvieni. Vienīgi par baiso māju no Hičkoka «Psyho» noklusēja, jo tur jau viņu neviens nebija apdraudējis — visas briesmas paša galvā vien bija radušās.

— Augstākais dažu stundu laikā četri gadījumi, un ikvienā es būtu varējis dabūt galu, — Bērts pabeidza.

— Patīkami bija uzklausīt tik secīgu un precīzu stāstījumu, — dakteris sacīja. — Man radusies tāda sajūta, it kā es pats tur būtu bijis.

Kamēr dakteris saspringti domāja, Bērts aizsmēķēja.

— Tā, — Jansons beidzot sacīja. — Sāksim ar pirmo gadījumu. Jūs pamostaties. Nakts, sveša vieta, nevienas dzīvas dvēseles. Šoka stāvoklis. Alkohola trūkums, kas izsauc dzirdes halucinācijas — džinkstoņa un kosmiskā mūzika. Nervi atkailināti, gluži dabiska baiļu sajūta, un smadzenes reaģē adekvāti — atmiņā uzpeld svešais puisis ar draudiem iztaisīt no jums gamadrilli. Tumša meža taka, sasprindzinājums pieaug, un jūs jau dzirdat draudīgas balsis, kuru īpašnieki gaida jūs aiz takas līkuma. Saruna arī atbilstoša — tieši par gamadriļļa tēmu . .. Jums nepaveicās, Bert. Ja nejauši neapgāztos pudele, kādi simtpiecdesmit grami būtu tieši laikā, lai jūs laimīgi nokļūtu «Tī​reļos».

— Iespējams, — šaubīdamies Bērts atsacīja. — Tomēr arī šobrīd, kad dienas laikā daudzko uztveru pavisam savādāk nekā naktī, es netieku vaļā no sajūtas, ka tur tomēr kāds bija.

— Jūs tiešām domājat, ka mūsdienu jauniešiem pietiktu pacietības nīkt krūmos un kauties ar odiem, kamēr jums labpatiks mosties un doties viņu nagos? Pats teicāt, ka pludmale bija kā izmirusi.

Ja kāds būtu vēlējies jums nodarīt ko ļaunu, tad gluži vienkārši būtu jūs sagrābuši un aizvilkuši tur, kur vajag.

— Diezgan loģiski, — Bērts negribīgi piekrita.

— Tālāk. Upīte ar plūstošajām smiltīm. Vai kāds jūs uz turieni dzina?

Bērts retoriski paraustīja plecus un smagi nopūtās.

— Labi, viņi uzskata — jūs neesat muļķis, — dakteris turpināja. — Uz centra pusi neiesiet, jo, lai atgrieztos «Tīreļos», jums pa šoseju jāpāriet pāri Akmeņgraužu upītes tiltam — cita •ceļa nav, jo pārpeldēt upīti ar smago somu nav iespējams, un jūs neesat pārliecināts, vai viņi pie tilta neuzglūnēs.

Tātad jūs iesiet uz pretējo pusi, jo vispārzināms, ka šādas nelielas upītes parasti pie ietekas jūrā kļūst pavisam seklas, pārbridīsiet pāri, un tad — meklē adatu siena kaudzē, jo, būdams vienā upes pusē ar «Tīreļiem», varēsiet tajos atgriezties pa jebkuru ceļu.

— Nūja.

— Tad velns lai par stenderi paliek, vai tie bija viņi, kas jums lika līst tieši plūstošajās smiltīs?! Kāpēc negājāt tur, kur mierīgi pārbridāt otrajā reizē?

Bērts atkal smagi nopūtās.

— Es gāju tur, kur bija visseklākais.

— Tātad arī otrs ļaunprātīgais mēģinājums apdraudēt jūsu dzīvību pārsprāgst kā ziepju burbulis. Un tagad atbildiet — jūs kāds no kraujas nogrūda lejā?

— Nē taču! Tai vietā zeme no takas bija nobrukusi.

— Jūs to neredzējāt?

— Tieši tai brīdī biezoknī atskanēja spalgs troksnis, it kā tur kāds būtu sasitis plaukstas. Es spēji apcirtos … Kaut kā iznāca, ka kāja trāpīja tukšumā. Zaudēju līdzsvaru un … Kad rāpos atpakaļ kraujā, aiz līkās priedes kāds stāvēja.

— Viens no tiem, kuri vēlējās no jums iztaisīt gamadrilli?

— Nezinu.

— Kādēļ viņš jums ļāva izrāpties uz kraujas? Varēja ar kājas spērienu notriekt atpakaļ. Vai vēl labāk — iegāzt ar kaut ko smagu pa galvu tā, ka jūs bezsamaņā ieripotu ūdenī ar visām no tā izrietošajām sekām… Bez dzirdes halucinācijām pastāv arī redzes halucinācijas.

— Bet pazudusī soma! Tai bija jābūt kaut kur turpat uz kraujas.

— Jūs esat pārliecināts, ka savā toreizējā stāvoklī bijāt pietiekami vērīgs?

— Domāju, ka pietiekami, — Bērts ne visai droši atbildēja.

— Tas ir mīļi, ka jūs domājat, — daktera korpulentais ķermenis noļumēja smieklos. — Taču cilvēks ir tāds īpatns putns, kuram domāšana bieži rit tukšgaitā. Esmu pārliecināts, ka jūs aiziesiet uz upes krauju un atradīsiet somu, kas būs iekritusi kādā spraugā. Protams, ja to jau šorīt nebūs paguvuši nozagt… Vēl par Ļizas Karlovnas šaušanu. Nelaiķe bija noslēgts cilvēks, ļoti nesabiedriska, dažbrīd asi noskaņota pat pret paziņām. Šad un tad daudz vis nedomāja — rīkojās spontāni. Tāpēc mani nemaz nepārsteidz, ka vārdu vietā viņa izvēlējās lodes, — dakteris atkal nosmējās. — Sprukdams atpakaļ mežiņā, jūs pats pārliecinājāties, ka tas ir daudz iedarbīgāks līdzeklis par vārdiem. Jā, nelaiķe bija no tiem, kas maz runā, bet daudz dara.

— Tad man laimējies, ka, daudz darīdama, viņa tomēr visu līdz galam nepadarīja.

— Jūs vēl esat pārliecināts, ka viņa gribēja trāpīt?

Saule kāpa debesīs, un kļuva arvien karstāks. Turklāt autobusa pieturas soliņš bija bez nojumes.

Dakteris, kā jau tukls cilvēks, sāka svīst pirmais. Izvilcis kabatlakatu, slaucīja seju un kaklu.

— Man lode nospindza gar pašu ausi, — Bērts klusu teica.

— Gadiņi, gadiņi, mūsu mīļai vecenītei pie astoņdesmit, — iestūķēdams mutautu krekla krūšu kabatiņā, dakteris murmināja. — Ko padarīsi, ja uztraukumā tievā rociņa nodreb un lode gandrīz trāpa kādam jauneklim?

Pa grants ceļu, lēni līgodamās, tuvojās sanitārā mašīna.

— Paklau, Bert! — dakteris steidzīgi ierunājās. — Ja šodien kādā brīvākā brīdī jūs atvestu man velosipēdu uz slimnīcu, tad es varētu braukt viņiem līdzi.

— Tas nebūs iespējams. Tiklīdz atradīšu somu, tā zudīšu no šejienes uz visiem laikiem.

— Zēl gan, — daktera balsī ieskanējās nepatika.

— Man arī žēl. Jūs katru atsevišķu pagājšnakts notikumu izanalizējāt un nācāt pie secinājuma, ka ikviens no tiern ir zināmu apstākļu izraisīta nejaušība. Bet, ja tik daudz nejaušību sagadās kopā, turklāt katra ar mājienu uz koka kasti, kuru sauc par zārku, tad visgudrākais tomēr satīt makšķeres.

— Jūsos pašlaik runā paģiru izsauktā depresija, — dakterissaprotoši sacīja. — Rīt jūs jau skatīsieties uz savu piedzīvo​jumu pavisam citādi…

— Jā, dakter, — Bērts viņu pārtrauca. — Es skatīšos no Rīgas dzīvokļa.

— Nepārtrauciet mani! — Bruno Jansons nikni izgrūda. — Bet parīt jūs jau domāsiet — kāda

dulla muša man bija iekodusi, ka es gribēju braukt projām no pilsētiņas? Te taču tik labi rakstīt, neviens netraucē. Miers un klusums.

— Mūža miers un kapa klusums, — Bērts iesmējās, atcerēdamies Menšīka kunga iebildi uz šādu argumentu.

— Piedodiet, jūs esat gjēvs, bailīgs radījums! — dakteris izteica; bija jūtams, ka viņš tik tikko valdās. — Jūsos ir kaut kas no mazohista — acīmredzot šī pastāvīgā baidīšanās un ar to saistītās iedomātās ciešanas izsauc jūsos kaut kādu seksuālu pārdzīvojumu.

— Ko lai citu dara, dakter! — Bērts iesmējās. — Mīļotā meiča palika Rīgā.

— Jūs esat arī stulbs un izlaidīgs. Interesanti būtu zināt, kas no jums izveidosies vīra gados!

— Mani arī tas interesē. Tieši tāpēc jau es braucu prom.

— Vismaz varējāt sagaidīt, kamēr Jānis atbrauks uz bērēm.

— Jūs taču pats teicāt, ka nezināt, vai Jāņa radniecība ar Ļizu Karlovnu ir pietiekama, lai viņš tiktu uz bērēm. Vispār, Jansona kungs, kāpēc jūs par varītēm cenšaties, lai es paliktu?

— Jūsu paša labā, — atkal slaucīdams sviedrus, dakteris nopūtās. — Lai jums nepiemestos baiļu sindroms. Pēc tam no tā atbrīvoties ļoti grūti, dažkārt pat neiespējami. Tā mazam bērnam, kuram liekas, ka tumšajā blakusistabā paslēpusies ragana, nepietiek izskaidrot, ka tur nekā tāda nav, bet vajag ieslēgt gaismu un parādīt, ka tur patiešām neviena nav. Tāpēc es arī kā ārsts gribu, lai jūsu smadzenēs, kad padzīvosiet šeit kādu laiciņu, tāda gaiša spuldze iedegtos un jūs saprastu, ka piedzīvotā iztulkojums, kāds tas pretēji manai argumentācijai jums šķiet pašlaik, nav nekas cits kā māņi un iedomas, kuru pirmcēlonis meklējams daudzdienu žūpībā.

— Savādi, ka jūs tā rūpējaties par pilnīgi nepazīstamu cilvēku, — Bērts teica, nomezdams izsmēķi un ar kroseni iespiez​dams smiltīs.

— Es gluži vienkārši redzu, ka jums vajadzīga palīdzība, — dakteris teica. — Ja jau esmu jūs «Tīreļos» nejauši iepazinis.

— Labi, dakter, paldies jums! — pieceldamies Bērts sacīja. — Es iešu meklēt somu, kamēr kāds nav nospēris pa īstam.

— Un pēc tam? Brauksiet tomēr prom?

— Dabiski.

— 2ēl, — dakteris teica un piecēlās.

— Neko darīt.

— 2ēl, žēl, — sniegdams Bertām roku, viņš atkārtoja un, cieši viņā vērdamies, ar uzsvaru sacīja: — Katrs dara tā, kā viņam šķiet labāk un pareizāk. Katrs.

Atlaidis Berta roku, dakteris paņēma pie soliņa atslieto velosipēdu un, izstūmis uz šosejas, itin viegli uzdabūja tajā savu masīvo augumu.

Bērts savukārt iegriezās meža takā, pa kuru vakar bija gā​jis uz jūru.

Zēl, ka viņš nevarēja pasekot līdzi Jansona kungam, kurš, ar pedāļiem bremzēdams, nobrauca no kalna, pārdrāzās pāri Akmeņgraužu upītes tiltam un, uzminies pretējā nogāzē, nolēca zemē, velosipēdu ieceldams ar kuplu zāli aizaugušā šosejmalas grāvī. Čamdīdams kabatā sīknaudu, viņš teciņiem aizlikās pāri šosejai uz Kalna veikalu, taču iekšā negāja, bet iespiedās telefona būdiņā, kura atradās pie ieejas. Izvilcis piezīmju grāmatiņu, viņš uzgrieza vajadzīgo numuru. Vada viņā galā momentāni tika pacelta klausule, taču prasītā cilvēka uz vietas laikam nebija, jo dakteris palika gaidot, ik pa brīdim kapeiku rijējā iemezdams pa monētai, kuru viņam bija vai vesela sauja.

Beidzot meklētais pienāca pie telefona, taču daktera balsī nekāds atvieglojums nebija saklausāms. Viņš norunāja satik​šanos pēc divdesmit minūtēm.

Bērts drūms vilkās pa meža taku.

Tāpat kā vakar virs galvas uz spilgti zilo debesu fona kuploja priežu tumšzaļie vainagi, un Bērts nostalģiski atcerējās, ka tieši šeit domu gaišais strāvojums bija uzsitis īpaši augstu vilni un viņu bija pārņēmusi brīnišķīgi reibinošā brīvības sajūta, kas bija saglabājusies tik ilgi, kamēr viņš nebija uzrunā​jis svešo puisi.

Nonācis līdz lielajam mežrozīšu krūmam, pie kura vakarnakt bija stāvējis un klausījies balsīs, Bērts pagājās atpakaļ aiz līkuma. Izstaigāja zāli un krūmājus abpus takai, taču nekas it kā neliecināja, ka te kādi būtu nīkuši — ne zāle izvāļāta, ne smēķu gali vai kāda tukša pudele.

Bērts pārgāja pāri šūpīgajam vanšu tiltiņam un izspraucās cauri alkšņu krūmājiem. Priekšā zilzila pletās jūra, uz krastu veldama slinkus vilnīšus. Pludmale bija vientuļa, ja neņem vērā dažas peldošas galvas un vienu otru kailķermeni smiltīs.

Bērts devās uz viļņu nogludināto jūras malu, lai kātotu to puskilometru līdz upītes ietekai jūrā, te spēji apstājās. Tas, ko viņš ieraudzīja, šķita tik neiespējams, ka likās kā fragments no nakts murgoloģijas, — uz lielā akmens stāvēja atvērta portatīvā rakstāmmašīna, un tai blakus gulēja audekla soma.

Sirdij dauzoties, Bērts piegāja pie rakstāmmašīnas. Tā bija sausa — vai nu vāks noslēdzās tik cieši, ka upītes ūdens nebija iekļuvis, vai arī karstajā saulē tā bija paguvusi apžūt. Nē, tomēr vāks bijis hermētisks — ierullētajai un gandrīz līdz pusei apdrukātajai lapai slapjums nebija klāt ticis — tā bija gluda.

65 Bērts stingi blenza rakstāmmašīnas klaviatūrā, tad izvilka cigareti un aizsmēķēja.

5 — A. Pūriņš Skatiens krita uz «Stoļičnajas» pudeli, kas tukša gulēja pie akmens, un viņš atcerējās, kā bija šeit pat pie lielā akmens «rakstāmgalda» pamodies pilnmēness naktī, izdzēris no apgāztā trauka pēdējos gramus. Un tad murgs bija sācies. Vajāšanas mānija. Šis vājprātīgais amoka skrējiens, kurā viņš tik tikko nebija dabūjis galu.

Un, tāpat kā daudzas citas šķietami reālas lietas, man tikai būs licies, ka es stiepju sev līdzi somu ar rakstāmmašīnu, Bērts domāja. Un es vēl dusmojos uz dakteri Jansonu, kad viņš mēģināja pārliecināt, ka pagājšnakt mani neviens nav apdraudējis. Tagad saprotu — viņš ar mani runāja kā ar slimu cilvēku, bet es, protams, biju par viņu gudrāks. Ārprāts! Un divdesmit viena gada vecumā.

Kāds es būšu pēc desmit gadiem! Nē! Cauri. Ne grama vairs. Iestāšos atturības biedrībā. Tur droši vien ir go​dīgi, kārtīgi ļaudis, kuri uz dzeršanu nepavedinās, bet kaitīga​jiem teikšu, ka man kuņģa čūla.

Tad jau man nemaz nav jābēg no pilsētiņas, Bērts spējā priekā nodomāja. Izliešu to pudeli šņabja, kas palikusi «Tīreļos», šodien paģirās pamocīšos, rīt galīgi atgūšu garīgo līdzsvaru un parīt, jā, jau parīt kā normāls, kārtīgs un veselīgs cilvēks ķeršos pie lugas.

Nometis pusizsmēķēto cigareti, Bērts uzlika rakstāmmašīnai vāku un, apsēdies turpat uz kāda mazāka akmens, stūķēja kasti audekla somā. Roka pēkšņi sajuta slapjumu. Viņš nolika rakstāmmašīnu un izvilka no somas pamatīgo papīra žūksni ar lugas pierakstiem. Viss bija samircis un salipis vienā masā.

Tātad vakarnakt man nav bijis nekāds «baltais drudzis», Bērts sašļucis nodomāja. Viss, kas noticis, tomēr ir skaudra īstenība. Bet kas mantas no upes kraujas atnesis uz šejieni? Un atvērtu rakstāmmašīnu nolicis tieši uz šī akmens? Tas čalis ir vienīgais, kurš zināja to izdarīt. Tātad viņš ar saviem drauģeļiem tomēr man uzglūnējuši un izsekojuši. Bet kāpēc netaisīja no manis gamadrilli, tikai nospēra somu? Lai pēc tam atdotu? Ja būtu sadauzījuši rakstāmmašīnu, saplēsuši papīrus un tad šeit nometuši, tas vismaz būtu saprotams. Bet tagad? Nekādas loģikas! Absurds! Tas čalis taču nebūs jucis. Tādi tipi tik viegli vis nenojūdzas.

Bērts ievēroja, ka papīri ir tā savādi salipuši — it kā kāds būtu šķīris lapu pa lapai un tad rūpīgi centies visu atkal salikt kopa vienā pļeckā. Vai kāds būtu lasījis? Atkal absurds.

Un tad līdz apjēgai nonāca jocīga atklāsme — viņš taču pie lielā akmens sēdēja uz kaut kā, kas vakar te nemaz nebija bijis. Bērts lēnām piecēlās. Tas bija tieši tas pats sēdēšanai ērtais akmens, kura dēj viss bija sācies. Izņemot čali, par to nu gan neviens cits zināt nevarēja.

Kādēļ viņš atvēlis akmeni?

Labi, Bērts nosprieda, lai būtu kā būdams, lai šī pilsētiņa dzīvo savu noslēpumaino dzīvi, es braucu prom. Man pietiek Menšīka kunga drūmo pareģojumu, vakarnakts drausmu, vecenes nāves un daudzo mīklu — jauš sirds, ka nekas labs šai pilsētiņā mani negaida.

Ielicis somā rakstāmmašīnu, Bērts blakus tai uzmanīgi iebāza slapjo papīru žūksni. Izkārpījis smiltīs iegarenu bedrīti, iespieda tur tukšo pudeli un aizbēra — tagad viņu nekas vairs nesaistīja ar šo vietu, viņš nekad te nav bijis. Un tagad uz «Tīreļiem» pēc pekelēm!

Paņēmis somu, Bērts slāja prom, te pēkšņi aiz muguras iz​dzirdēja līksmu saucienu: — Bert! Ei, Bert! Pagaidi!

Atskatījies Bērts satrūkās.

No jūras, ūdens šaltis šķiezdams, krastā sparīgi brida viņa lietuvēns.

Bērts nez kāpēc pat pagājās viņam pretim līdz lielajam akmenim un novietoja uz tā somu. Viņš pakrūtē juta riebīgu kņudoņu.

Taču puisis nāca pie viņa ar atklātu, labestīgu smaidu simpātiskajā sejā un, roku sniegdams, draudzīgi teica: — Mani sauc Deniss.

Bērts automātiski pastiepa roku. Denisa tvēriens bija ener​ģisks un stingrs.

— Atvaino par vakardienu! — puisis gaiši uzsmaidīja.

— Iznāca patiešām nejēdzīgi.

— Ko tur! — Bērts nomurmināja. — Gadās jau visādi.

— Vakar es biju traki nikns uz tevi, — Deniss paskaidroja.

— Nieka trīs kilometrus nevarēju noskriet. Sāka durt pakrūtē — krīti vai gar zemi. Švaks pulveris. Vairāk jātrenējas.

Dziedi vien, dziedi, Bērts nodomāja, Dievs dotu man tavu «švakumu».

— Ērta sēdēšana? — pamājis uz mazāko akmeni, Deniss pavaicāja.

— Ļoti ērta, — Bērts apstiprināja. — Tu viens atvēli?

— Protams, — puisis iesmējās. — Redzi tur to baļķēnu? Jāzina vienīgi mehānikas likumi.

— Mjā, — Bērts novilka. — Paldies.

— Nav par ko.

Iestājās neveikls klusuma brīdis.

5* Ko viņš no manis grib, Bērts nekādi nevarēja saprast. Jābūt piesardzīgam. Ka tik neizspēlē gājienu no skolas laikiem — 67 izturas laipni, draudzīgi un, kad upuris atmaigst un vairs negaida cūcību, dod tādu fizisku vai morālu sitienu, kas trāpa daudzkārt spēcīgāk nekā atklātā ienaidā. Un kā viņš zina manu vārdu?

Klusēšana kļuva nomācoša. Bērts sameklēja «Rīgas» paciņu un piedāvāja.

— Paldies, es nesmēķēju.

— Nav jau arī nekādas lielās jēgas tās «zārka naglas» dzīt iekšā, — Bērts piekrita un aizsmēķēja. — Es jau arī taisos mest nost.

— Tev vakardienas aizvainojums vēl nav pārgājis, — De​niss sacīja, vērīgi raudzīdamies Bertā ar savām gaišpelēkzilajām acīm.

— Nekas īpašs taču nenotika.

— Nu, tomēr … Kā lai tev labāk pasaka … — puisis teica, novērzdams skatienu. Slapjie mati bija viņam pielipuši pie pie​res. Uz iedegušās sejas vizēja ūdens lāsītes.

— Lai tad iet godīgi, kā ir, — viņš beidzot sacīja. — Mans tēvs ir alkoholiķis. Atvaļināts virsnieks, tagad otrās grupas invalīds. Visa dzīve saistīta ar armiju, tad avārija, un viņš kā no laivas izsviests. No tā arī dzeršana sākās. Saprotams jau ir, bet vai kādam no tā vieglāk? Vakar, kad es te gulšņāju, pats uz sevi noskaities, pienāk viens piedzēries, izpeldējies ar visām zeķēm, un nu bāžas man virsū, ka vajagot kaut kādu akmeni pārvelt. Kāpēc? To uzzināšot, kad būšot pārnesuši… Un, kad tu mani pēc kāda laiciņa ne par šo, ne par to izlamāji … Kad gāju prom, nenovaldījos. Tava izturēšanās man tik ļoti atgādināja tēvu, kad viņš ir piedzēries. Kaut kādas bezjēdzīgas prasības, nemotivēti aizliegumi, un, kad es prasu, kāpēc, tēt, tad kliegšana: «Pavēles neapspriež!» Un lamāšanās, ņirgāšanās bez mitas. Kad viņš ir pilnā, tad ienīst visus … Piedod, ka tā iznāca!

Deniss apklusa. Turpinādams smēķēt, Bērts apsēdās uz mazā akmens.

— Es zinu, ka pret tēvu mūžā nepacelšu roku, — puisis no jauna ierunājās. — Bet tu man biji pavisam svešs cilvēks. Ja tu pie rakstāmmašīnas nebūtu tupējis uz ceļiem, es … es būtu gāzis. Un nezinu, kā vēl viss beigtos …

— Ja es to būtu zinājis vakar, — Bērts nožēlā sacīja. — Es taču nebūtu bāzies tev virsū.

— Ja tu būtu bijis skaidrā, tad jau vakar sēdētu uz šitā akmens.

Deniss nometās zemē un ar pirkstu sāka švīkāt kaut kādas ģeometriskas figūras.

Tu nezini, kā šorīt uz akmens uzradās mana rakstām​mašīna? — Bērts it kā starp citu pavaicāja.

Kā — uzradās? Kad es atnācu, tā jau stāvēja. Tad ieraudzīju tukšo pudeli, un man kļuva skaidrs, ka tu esi bijis tā piedzēries, ka nekāda rakstāmmašīna tev vairs prātā nav bijusi.

Jā-ā … — Bērts domīgi novilka, ne apstiprinādams, netīri noliegdams Denisa sacīto. — Godīgi sakot, es jau neesmu nekāds žūpa. Bet Rīgā tā sagadījās, ka viena sagadīšanās aiz otras, un šo sagadīšanos virkni noslēdza sagadīšanās, ka tieši vakar Kalna veikalā bija atvests šņabis. Tagad gan esmu dzel​žaini izlēmis — ne un ne.

— Es arī nelietoju, — Deniss sacīja. — Kad visapkārt redzi los piedzērušos purnus, pietiek tikai iedomāties, ka pats tādā stāvoklī kļūsi viņiem līdzīgs, lai pārietu jebkura vēlēšanās Iedzert.

— Taisnība gan, — nomīdāms izsmēķi, Bērts mīļuprāt pie​krita.

— Es nelietoju arī tāpēc, ka nodarbojos ar sportu, — puisis pārliecināti teica, — bet tu nedrīksti lietot kā dramaturgs. Es vēl varu saprast, ka dzejnieki dzer un raksta pantiņus — kas lur, jāraugās vienīgi, lai atskaņas būtu.

— Tagad jau daudzi raksta bez atskaņām.

— Tad jau vēl vieglāk. Bet kā gan var dzerdami rakstīt dramaturgi un romānu rakstnieki, to gan es nesaprotu! — Deniss turpināja prātošanu. — Viņiem taču viss jāatceras no pirmās līdz pēdējai lappusei. Ko varoņi dara, ko domā, runā un tamlīdzīgi. Citādi vēl iznāks, ka, piemēram, vienā lappusē meitenei ir gaiši mati, bet pēc simt lappusēm viņa piepeši kļuvusi tumšmate. Un vispār — ko tāds dzērājs ir spējīgs lasītājam gudru pateikt? Manuprāt, tā gluži vienkārši ir ņirgāšanās par lasītāju! — Deniss sašutis nobeidza, bet Bertām ienāca prātā, vai tikai puisis pats neņirgājas. Tomēr pēc Denisa sejas likās, ka viņš runājis pilnīgi nopietni.

— Piemēram, kāds pasaulslavens amerikāņu klasiķis Folkners vispār skaidrā neesot bijis piedabūjams pie rakstām​galda.

— Nu gan lej! — puisis neticīgi iesaucās. — Tu esi lasījis viņa grāmatas?

— Jā, — Bērts sameloja.

— Un tu saprati, ko viņš raksta?

— Apmēram. Folkners rakstīja elites lasītājiem.

— Elites! — Deniss iespurdzās. — Tās pašas elites, kas bez: pusstopa ne par ko skaidrībā netiek, jā?

— Tik traki jau nav.

— Alkohols taču iznīcina smadzeņu šūnas, — puisis pārmetoši teica. — Sabeidz nervu sistēmu. Cilvēks vairs nevalda ne pār savu ķermeni, ne prātu.

Bertām šāda muļķīga runāšana apriebās.

— Pasaki labāk, no kurienes tu uzzināji, ka mani sauc par Bertu? — pieceldamies un paņemdams no lielā akmens somu, viņš pavaicāja. Deniss arī pietrūkās kājās.

— Tu šodien nerakstīsi?

— Varbūt pēcpusdien. Tagad man šādas tādas steidzamas darīšanas.

— Aha! — Deniss saprotoši palocīja galvu. — Karlovna no​mirusi.

Bērts uzmeta puisim ašu skatienu.

— Kā tu to zini?

— Uzmini! — sakrustodams rokas uz krūtīm, Deniss zob​galīgi iesmējās.

Bertām kļuva neomulīgi.

— Labs ir, es nu staigāšu, — grasīdamies doties prom, viņš izmeta, bet Deniss, Bertu zem elkoņa satvēris, draudzīgi uzsmaidīja.

— Pagaidi! Tu prasīji, no kurienes es zinu tavu vārdu?

— Nu … tas nav svarīgi.

— Kā tad nav? — atlaizdams elkoni, Deniss noprasīja. Viņš viegli smaidīja. Viņa vaibstos bija iegūlusies tā pati tīksmā baudkāre, kuru Bērts ar nepatiku atcerējās no vakardienas. — Svešs cilvēks nez no kurienes zina, kā tevi sauc. Tu ar dakteri Jansonu iznāc no «Tīreļiem» — par Karlovnas nāvi pagaidām zina tikai daži cilvēki. Tu pa tiešo atnāc uz pludmali, bet tur viens subjekts brien laukā no jūras, sauc tevi vārdā un paziņo, ka Karlovna mirusi. Tīrā mistika, vai ne?

— Man noslēpumi jau ir līdz kaklam, — Bērts noburkšķēja un gāja prom. Sāpēja paģiru mocītā galva, iekšās kaltēja. Ne​vajadzēja pīpēt to cigareti.

Deniss smiedamies viņu panāca.

— Nebēdz taču! Tu Ingūnu pazīsti?

— Jā, — apstājies Bērts atteica.

— Viņa ir mana meitene, — Deniss paļāvīgā vaļsirdībā paskaidroja. Es jau taisījos iziet no mājām, kad viņa man piezvanīja. Jūs ar dakteri tikko bijāt izgājuši no «Tīreļiem». Un visu izstāstīja.

Arī par tevi. Atnācu uz jūru, eju peldēties, redzu, tu nāc. Brienu krastā. Tagad skaidrs?

— Tagad skaidrs, — Bērts atviegloti pasmējās.

— Zini, ja tu spētu tikt pāri vakardienai, mēs varētu kļūt labi draugi, — Deniss no jauna gaiši pasmaidīja, it kā vēlreiz atvainodamies.

— Es jau vakardienu esmu aizmirsis.

— Lieliski!

Un tad Denisa vaigs samācās, viņš norūpējies teica: — Ingūna tantes nāvi ļoti pārdzīvo. Kad tu viņu satiksi, tad pamēģini kaut kā pamierināt, jā?

— Labi.

— Ja runā atklāti, man tā Karlovna bijusi nebijusi. Viņa taču man ar Ingūnu meta sprunguļus ceļā. Viņa mani vien​kārši ienīda. Es jau viņai nemaz acīs rādīties nedrīkstēju.

— Kādēļ tāds naids?

— Laikam jau Ingūnas dēļ. Ka es nelietis, šāds un tāds, meitenei tikai sešpadsmit, bet es kā runcis jau tinoties ap viņu, apkaunošot un pametīšot. Un vispār, ka es esot neģēlis. Stulbā vecene!

Ingūna nav no tādām, kuras pamet.

— Jā, Ļiza Karlovna bija diezgan savāds cilvēks, — Bērts teica, nolikdams somu smiltīs. — Es gan viņu pazinu tikai vienu dienu, bet man likās, ka īsti pie pilna prāta viņa vairs nav.

— Tātad pat tu paguvi ievērot!

— Vakarnakt spoži spīdēja pilns mēness. Laiks brīnumjauks, silts. Visa debess nokaisīta zvaigznēm. Cilvēks, izrāvies no smirdošās Rīgas, iziet paklaiņot pa tīreli. Pēkšņi pa verandas logu viens bliež tev virsū no divstobrenes.

— Viņa gribēja tevi nošaut? — Denisa acis iepletās.

— Vai tieši mani, par to es pārliecināts neesmu. Taču fakts paliek fakts — viena no lodēm nosvilpa man gar pašu ausi. Cik tur trūka, ka pierē būtu caurums. Un tad jau man būtu vienalga, ko viņa tur savā dullumā gribējusi nomedīt.

Un Bērts, neko neslēpjot, izstāstīja visu nakts piedzīvojumu ar Ļizu Karlovnu.

— Es tā arī nesaprotu — kam viņa tīrelī uzglūnēja? — kad Bērts bija beidzis, Deniss noprasīja.

— Varbūt tev, — Bērts iesmējās.

— Ko es tur būtu meklējis? Ingūna taču «Tīreļos» nedzīvo.

— Vai maz kas viņai smadzenītēs varēja šilierēties? Es jau šai prasīju — kāds ienaidnieks naktī klīst pa tīreli? Ļaunums, viņa saka. Es prasu — kāds? Cilvēkveidīgs, zvērveidīgs, spokveidīgs? Ļaunums pieņem dažādus veidolus, viņa atbild un neko tuvāk negrib paskaidrot. Tiec nu gudrs!

Un atvadījies Bērts gāja prom. Deniss palika pludmalē.

Deniss, kā izrādījās, ir lāga puisis, Bērts priecīgs nodomāja, iziedams uz šosejas, un galva arī vairs nesāp.

Jau sācis iet pa grantaino lielceļu uz «Tīreļu» pusi, Bērts pēkšņi apstājas, nodomādams: apkārtējais naidīgums sāk gaist, un parādās labestība. Iespējams, ka naida nemaz nav bijis, tikai es pats, būdams slimīgā stāvoklī, to esmu sev iedvesis un tūlīt arī tam noticējis. Tā taču ir, ka cilvēks bīstas no visa, kas nezināms un neizskaidrojams. Bet noslēpums atklājas, un izrādās, ka atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša un nevainīga… Labi — kā uz akmens nokļuva rakstāmmašīna? Mierīgi jāpadomā. Tātad — kāds uz takas brikšņos atradis somu. Kā atradējs zināja nolikt tieši uz tā paša akmens? Bet droši vien kādi cilvēki, tāpat kā šodien, arī vakar tur sauļojās un peldējās. Ja es viņiem nepievērsu uzmanību, tas taču nenozīmē, ka viņi neievēroja mani. īpatni, kurš jūras malā drukā ar rakstāmmašīnu. Tātad cilvēks, kurš mani vakar bija redzējis pludmalē, šorīt iet pa taku gar upi un ierauga somu. Ielūkojas — tur rakstāmmašīna un manuskripts. Kādēļ soma atrodas tādā vietā? Tas viņam nav skaidrs, taču saprotams, ka kaut kas nav kārtībā. īpašnieku nepazīdams, viņš, altruisma vadīts, atradumu aiznes tur, kur bija redzējis mani drukājam.

Taču šis loģiskais pieņēmums bija ar baltiem diegiem šūts. Turklāt pāri visam, kas tagad likās kļuvis gaišs, krita Menšīka kunga «nelabās vietas» ēna.

Pirms aizbraukšanas vajadzētu tomēr ar viņu aprunāties, Bērts nosprieda, it īpaši, ka pa šo laiku jau kaut kas ir noticis.

Viņš griezās atpakaļ un nosoļoja pusotra kilometra līdz pilsētiņas centram.

Menšīka kunga alus pagrabiņā nebija. Izslāpušais Bērts iestājās piecu sešu cilvēku garajā rindā.

Protams, Menšīka kungam vēl par agru — skroderis taču teicās nākam ap pēcpusdienu, Bērts domāja, tad atjēdzās — velns parāvis, ko galu galā man vajag no Menšīka? Es taču tik un tā braucu

prom. Šaubu nav, ka arī šī stulbā iedoma ir dzeršanas sekas. Pietiks! Ne grama vairs, uz sevi noskaities, Bērts dzelžaini izlēma un, lai gan līdz zilkleitainajai bāra saimniecei Nellijai bija palikuši tikai divi cilvēki, varonīgi izmetās laukā.

Kafetērijas stikla būrī izdzēra četras glāzes ābolu-vīnogu dzēriena. Zvēriski sagribējās ēst. Ēdnīcā piekrāva pilnu paplāti un tad svīzdams mocījās, lai vismaz pusi no sagrābtā dabūtu lejā.

Milicijas majoram Vilkam, kurš stāvēja Jankas istabā, raustījās deguns. Izmeklētāja oža nešaubīgi ziņoja par to, kādā veidā uz grīdas blakus rakstāmgalda kājai izveidojies mitrais pleķis.

Netieši to apstiprināja arī vaļējā šņabja pudele. Šūpodams rokā melno «diplomātu», majors izgāja verandā. Uz krēsla viņš ieraudzīja dzelteno pudeles vāciņu. Brīdi pa​šaubījies, viņš to paņēma un atgriezies uzlika pudelei.

Iegājis lielajā istabā un nolicis «diplomātu» uz garā galda,, viņš apsēdās. «Tīreļus» viņš jau bija pavirši apskatījis, izpētīdams sīkāk vienīgi Ļizas Karlovnas istabu, un tagad garlaikojās. No plaukta uz labu laimi paņēma vienu no Ļeņina sējumiem un sāka lasīt par padomju varas kārtējiem uzdevumiem. Tas bija vēl bezjēdzīgāk nekā garlaikoties. Novietojis grāmatu, atpakaļ plauktā, viņš izgāja no mājas un apsēdās piesaulītē uz soliņa, kas atradās pie lieveņa, atspieda pakausi pret baļķu sienu un sāka sauļot bālo seju. Zēli ņaudēdams, klēpī ielēca baltais kaķis. Majors viņu paglaudīja, taču, kad dzīvnieks ne​rimās ņaudēt, noprata, ka tas ir izbadējies.

Iegājis virtuvē un atvēris ledusskapi, viņš tasītē ielēja saldo* krējumu un, nokniebis no virknes divus cīsiņus, novilka tiem celofāna pārvalku. Tad nolika to visu badīgā kaķa priekšā un, vēlreiz pārlaidis uzmanīgu skatienu ledusskapja saturam, aiz​vēra durtiņas, un atgriezās vecajā vietā uz soliņa.

Kur Kalniņš varētu vazāties, majors slinki domāja, vai tiešām būtu ņēmis un tā vienkārši aizbraucis uz Rīgu? Taču te atrodas viņa sporta soma ar mantām. Nu labi, somu var atstāt, tajā nav nevienas lietas, no kurām kāda būtu ārkārtīgi nepieciešama; var atbraukt pakaļ arī pēc mēneša. Taču te ir palikusi gandrīz trīsceturtdaļpilna pudele! Ja nu to kāds atstāj, tad man ar septiņpadsmit iekšlietu daļā nostrādātajiem gadiem jā​atslaukās.

Taču atslaucīties majoram nevajadzēja, jo, lai gan viņš bija iegrimis pussnaudā, trenētā dzirde uztvēra nočīkstam dārza vārtiņus. Majors atvēra acis. Stiepdams audekla somu, pagalmā ienāca slaids, patievs jauneklis.

Tagad vienīgais jautājums, majors rūgti nodomāja, vai viņš ir pietiekami skaidrs vai arī nāksies sarunu atlikt?

Liels bija miliča pārsteigums, kad ieraudzīja nācēju skaidrā prātā, lai gan izmocītajā sejā uzdzīves sekas bija labi saskatāmas.

— Labdien! — Bērts noburkšķēja, dodamies pa zālāja ta​ciņu uz verandu.

— Vienu mirklīti! — majors pietrūkās kājās. — Jūs esat Bērts Kalniņš?

— Nu, es.

— Tieši jūs es arī gaidu. Izmeklētājs Vilks, — viņš stādī​jās priekšā. — Iesim iekšā!

Bērts sašļuka. Tas nu gan ir kā zibens spēriens no tīrām debesīm, galvā šaudījās domas, sapīsies ar miliciju, vaļā vairs netiks, ko viņš man grib piešūt, ko tad es esmu izdarījis? Ja viņš mani te ir speciāli gaidījis, tad noteikti padomā kaut kas ļauns.

— Sēdieties, lūdzu! — majors lielajā istabā norādīja uz krēslu pie galda, pats apsēzdamies iepretim, un, ar sausu klik​šķi atvēris «diplomātu», izņēma no tā žūksni dienesta veidlapu.

Bērts satriekts apsēdās. Sirds strauji dauzījās. Rokas svīda. Kāds ap galvu bija aplicis metāla stīpu un tagad žņaudza arvien ciešāk un ciešāk — es nekad netikšu vaļā, kamēr viņi nebūs mani iesēdinājuši. Ne velti ir paruna — «būtu tikai cilvēks, pants atradīsies». Kāds neatklāts noziegums, priekšniecība pieprasa atklāt, lai maksā, ko maksādams, vainīgo atrast nevar, un tad nu piespiedīs

atzīties mani. Varbūt vienīgi palaimēsies un sodu piespriedīs nosacīti. Ak, bet es jau nezinu, kas tiks safabricēts!

— Kādā sakarā jūs mani… — Bērts ar sausu muti iz​mocīja.

— Vispirms es ar jums gribētu iepazīties tuvāk. Iedodiet, lūdzu, pasi!

— Tā ir somā.

— Atnesiet, lūdzu!

Bērts aizgāja uz istabu pēc pases. Kad atgriezās, izmeklētājs jau bija nolicis sev priekšā attiecīgo veidlapu un sameklējis rakstāmo. Atšķīris pasi, viņš sāka aizpildīt «galvu», pārjautādams Bertām datus.

Bērts nopētīja majoru. Tam bija ap gadu četrdesmit, tumšas ūsas un brūnas acis. Bālajā, askētiskajā sejā ar kvadrātveida zodu bija manāms nogurums, taču Bērts juta, ka tas ir tāds nogurums, kas, tiklīdz upuris atklājis vārīgu vietu, momentā pazūd, un buldoga žokļi sacērtas, lai ātrāk neatlaistos, kamēr apsūdzētais nav nogādāts tiesas priekšā.

Pabeidzis rakstīt «galvu», izmeklētājs pasvieda Bertām pasi un sāka viņā vērīgi lūkoties. Bērts neizturēja un nolaida acis.

— Stāstiet visu, kas uz sirds, — izmeklētājs beidzot pārtrauca klusumu. — Kā jūs dēvēt — par biedru, kungu, pilsoni?

— Sauciet jau nu labāk vārdā.

— Tātad, Bert, kas jums uz sirds?

— Nekas.

Izmeklētājs neapmierināts nošūpoja galvu un, izvilcis «Kosmosa» paciņu, piedāvāja. Abi aizsmēķēja. Bērts pastiepās pēc pelnutrauka un nolika pa vidu. Rīklē kāpa kamols, un viņš īdoši norīstījās.

— Ūdentiņu gribat? — majors ieprasījās un, atbildi negaidīdams, izsteidzās virtuvē un atgriezās ar glāzi ūdens.

— Dzeriet, dzeriet droši, — majors, sniegdams glāzi, žultaini iesmējās. — Ūdens jau deficīts vēl nav.

— Paldies! — Bērts trīcošu roku paņēma glāzi un izdzēra sausu.

— Tātad — kas jums uz sirds? — majors atkārtoja jau​tājumu.

— Nekas, — Bērts atkārioja atbildi.

— Kā — nekas? — majors iesaucās, pamādams sev pār plecu uz Ļizas Karlovnas istabas pusi.

— No rīta tur atrod mirušu cilvēku, un jums tas ir — «nekas»?!

Nu ir skaidrs, Bērts stingi nodomāja, «Tīreļos» naktī mēs ar veceni bijām divi vien, no rīta viņu atrod mirušu, tātad nomaitājis esmu es … Kaut gan dakteris teica, ka viņa mirusi no vecuma. Bet šitiem jau vienalga — šantažēs un sitīs, kamēr es atzīšos, un tad piešūs citas neatklātās slepkavības…

— Jūs prasījāt, kas man uz sirds, — Bērts izmocīja. — Man nekas nav uz sirds.

— Ne sāpes, ne žēlums, ne līdzjūtība pret savu tuvāko? — majors skumji pavaicāja.

— Ak tad tādā nozīmē jūs domājāt? — Bērts atviegloti uz​elpoja.

— Bet jūs citā? Kādā?

— Tieši tādā, kāda atbilst tonim, kurā jūs vaicājāt.

— Ko jūs, Bert! — majors Vilks silti pasmaidīja. — Vai tiešām jūs iedomājāties, ka es turu jūs aizdomās par Ļizas Karlovnas … Jūs esat nepareizi iedomājies. Taču stāstiet, stāstiet visu pēc kārtas, atklājieties man kā tuvam draugam.

Tambovas vilks tavs tuvais draugs, Bērts nodomāja, tā nu es tev visu stāstīšu un ļaušu citus cilvēkus ievilkt nelaimē.

— Ko lai es stāstu?

— Sāciet ar to, kā vakar atbraucāt, kā izkāpāt no autobusa, kā … un tā tālāk, līdz tam brīdim, kad jūs mani ieraudzījāt mājas priekšā sēžam uz soliņa.

Un Bērts arī sāka ar autobusu, alus pagrabiņu, Kalna veikalu, kur vēl divus polšus paņēmis, taču Menšīka kungu nepieminēja ne ar vārdiņu. Godīgi izstāstīja par iepazīšanos ar Ļizu Karlovnu. Jūras krastu, Denisu un nakts piedzīvojumu vispār izlaida, teica, ka verandā pastrādājis, tad uznācis miegs, pamodies — aiz verandas logiem tik silta, maiga pilnmēness nakts, ka pēc smirdošās Rīgas sagribējies paklaiņot pa viršu tīreli. Tad divi Ļizas Karlovnas šāvieni, kuri gandrīz maksājuši viņam dzīvību. Un traģiskais rīts, kad uzzinājis, ka Ļiza Karlovna mirusi. Lai būtu tālāk no šī nāves mājokļa, ņēmis rakstāmmašīnu un gājis rakstīt pludmalē, taču darbs nav vei«cies — pohas, Ļizas Karlovnas nāve, un vispār … Viņš cieši esot nolēmis tūlīt braukt atpakaļ uz Rīgu.

Bungodams ar pirkstu kauliņiem pa galdu, majors apsvēra nupat dzirdēto, tad, paskatījies Bertām tieši acīs, asi pavaicāja: — Kāpēc jūs domājat, ka es esmu taisīts ar pirkstu?

— Es nekā nedomāju, — Bērts samulsis atteica.

—Nē, jūs tā domājat!

— Kā es varu zināt, ar ko jūs esat taisīts, — Bērts nelai​mīgs izdvesa.

— Slikti. Jums kā cilvēkam, kurš mēģinās literatūrā, būtu vajadzējis gan saprast, ka manis sacītais nav vis sadzīviska fakta konstatējums, bet gan idioma, kura ietver sevī atziņu par jūsu naivumu, ka izdosies mani apvest ap stūri. Tā ir jauna idioma. Tāpēc nesāciet taisnoties, ka jums ne prātā nenāk ņemt mani pie rociņas un vest ap galda vai mājas stūri… Jūs noiklusējāt būtiskas lietas.

Turklāt šo to arī samelojāt.

— Es jūs nesaprotu …

Majors rupji izlamājās un paskaidroja: — Jūs patiešām domājat, ka esat vienīgais liecinieks? Ko jūs stāstījāt dakterim Jansonam par svešo puisi un nakts pie​dzīvojumiem jūrmalā?

— Man vienkārši ienāca prātā, ka tas neattiecas uz Ļizu ;Karlovnu, un ko tad es lieki tērēšu jūsu dārgo laiku?

— Par mana laika vērtību jūs varat neuztraukties, bet gan -darīt to, ko jums liek!

Bērts tad nu arī izstāstīja visu, izlaižot vienīgi Menšīka kungu un «Psyho» māju uzkalnā, jo par to nebija dakterim -stāstījis, lai tas nesāktu domāt, ka viņam kaut kas sagājis «sviestā». Pastāstīja arī par šodienas tikšanos ar Denisu, pēc 'kuras praktiski visas neskaidrības kļuvušas skaidras, izņemot vienu — kā soma no upes kraujas nokļuvusi pludmalē tieši uz .akmens «galda».

Tieši tagad izklāstītais majoru, likās, interesēja daudz vaiTāk nekā Ļiza Karlovna. Stāstījuma laikā viņš bija uzdevis virkni jautājumu pat par šķietami nenozīmīgiem sīkumiem, 'kuri ar Ļizas Karlovnas nāvi, pēc Berta domām, nu galīgi ne​saistījās.

— Varbūt jūs esat ievērojis vēl kaut ko aizdomīgu? — ma​jors pavaicāja.

— Nē… Galu galā dakteris taču teica, ka Ļiza Karlovna mirusi dabiskā nāvē. Un jūs teicāt, ka šai sakarā par mani -nekā slikta nedomājat.

— Apmēram tā es teicu, taču tagad savas domas esmu maiaiījis, — pasmīnējis bālais izmeklētājs aizsmēķēja, Bertām vairs nepiedāvādams. — Jo jūs taču gribējāt noklusēt būtiskas lietas tin šo to pat samelot.

Bērts aizpīpēja no savām cigaretēm.

— Kāpēc jūs tā darījāt, ja esat godīgs cilvēks, kuram nav ko slēpt? — izmeklētājs klusu pavaicāja.

— Esmu kļūdījies, atvainojiet… Vienīgais, ko es gribu — ātrāk tikt prom no šīs pilsētiņas.

Tāpēc iedomājos — jo mazāk kaut ko stāstīšu, jo ātrāk tikšu no jums vaļā.

— Ak tad jūs gribat tikt no manis vaļā?! — izmeklētājs Vilks dusmīgi iesaucās un, pietrūcies kājās, sagrāba Bertu aiz rokas un, aizvilcis uz virtuvi, atrāva ledusskapja durvis, iegrūda Berta galvu gandrīz iekšā, uzkliegdams: — Sauciet pēc kārtas, kas tur atrodas!

— Divas paciņas sviesta, nē, divarpus, — apstulbušais Bērts dvesa. — Laikam tas ir kefīrs — pusotras pudeles, olas — viena, divas, četras …

— Pietiks skaitīt! — majors uzbrēca. — Sauciet vienīgi, kas tur atrodas! Sākt no jauna!

— Sviests! Kefīrs! Piens! Cīsiņi! Krējums! Tomāti! Gurķi! Siers! Olas! Cūku tauki! …

— Pietiks! _ Majors parāva Bertu nost un aizgrūda ledusskapja durvis.

Kad lielajā istabā katrs bija apsēdies savā vietā, izmeklē​tājs draudzīgi pavaicāja: — Kā jums liekas — produkti ledusskapī novietoti kā skat​logā vai arī tikuši lietoti?

— Viņa … tos ir … ēdusi, — Bērts izstostīja, īsti vēl neatguvies no majora savādās izrīcības.

— Acīgs puisis! — izmeklētājs uzslavēja. — Vai jūs esat lasījis Džeka Londona stāstu par avarējušo burinieku? Esmu aizmirsis nosaukumu, bet tas nav svarīgi. Saprotiet, avarējušie jūrnieki uz burinieka bija aprijuši visu, kas kaut cik bijis ēdams, un cieta drausmīgu badu. Visi zina, ka nāve mata galā, taču viena vienīga cerība vēl palikusi — viņus pamanīs kāds garāmbraucošs kuģis. Taču līdz tam jānodzīvo. Kāpēc jāiet bojā visiem? Un viņi lozē. Kam kritīs pilnā — to apēdīs. Dabiski, viens arī izvelk savu nāvi. Taču, kad viņam pārgriež rīkli, lai asinis notecinātu bļodā, tur nekas netek — asinis no bada ir izžuvušas.

— Un viņš vēl bija dzīvs? — Bērts pārsteigts iesaucās.

— Jā, — majors saviebās.

— Kāpēc jūs man to stāstāt?

Izmeklētājs, vērīgi raudzīdamies Bertā, lēni izteica: — Tāpēc, ka tad, kad Ļizai Karlovnai taisīja sekciju, dzīslās asiņu tāpat nebija! Jūs redzējāt ledusskapja saturu. Kaut arī nelaiķe bija kārna, viņa mīlējusi sātīgi paēst. Ir tāds fizioloģisks tips, ko tautā sauc par «caurbiru» — ēd, cik gribi, resns nepaliksi. No bada viņa nenomira.

Bērts satriekts klusēja.

— Sanitārās mašīnas nestuves bija salūzušas, un viņi nelaiķi mašīnā bija iestiepuši gultas palagos, — majors turpināja. — Un ko es slimnīcas morgā uz palagiem ieraudzīju? Sīku asins traipiņu plankumus, itin kā kāds dažviet būtu uzpūtis no pulverizatora. Pašlaik ar to nodarbojas ekspertīze — vai asinis atbilst Ļizas Karlovnas asins grupai vai… Starp citu, kāda jums asins grupa?

— Nezinu.

— Nav steidzami. Un vēl uz palagiem bija kaut kādas savādas sodrēj,u švīkas. Pamatīgi izpētīju kamīnu nelaiķes istabā un tā arī nesapratu, ko viņa tajā būtu varējusi meklēt. Uz naktsgaldiņa patronas un pielādēts ierocis, kuru jums liecinieks Bruno Jansons palūdza izlādēt un kaut kur nobāzt.

— Tas atrodas plauktiņā uz klasiķu sējumiem.

— Kur otra bise un patronas?

— To visu es pabāzu zem verandas kāpnītēm.

— Kāpēc?

— Nezinu… Varbūt tāpēc, lai tas nāves rīks būtu kur nostāk. Man jau pietika pagājušās nakts.

— Kad beigsim mūsu sarunu, es abas bises un patronas pievākšu. Drošs paliek drošs.

Un tad Bērts izsacīja to, ko izmeklētājs vairījās nosaukt īstajā vārdā:

— Ļiza Karlovna ir … noslepkavota?

— Notiek izmeklēšana, — majors izvairīgi sacīja. — Tāpēc neko apgalvot es neņemos.

— Taču tādā gadījumā aizdomas var krist arī uz mani. Jo es taču pēdējais redzēju viņu dzīvu, kaut arī gulēju piedzēries.

— Ticu, ka gulējāt zīdaiņa miegā, ja jau nebijāt spējīgs piebeigt to polšu. Vai arī nebūtu šodien salāpījies, ja šņabja izskats vien pēc vakardienas kvantuma jūsos neradītu riebumu.

— Varbūt, kamēr es gulēju, kāds pie viņas bija atnācis? — Bērts cerīgi ievaicājās.

— Varbūt, — majors pieļāva. — Vienīgi atnācējs kā ieradies, tā arī aizgājis. Ārdurvis, kā arī durvis uz jūsu istabu bijušas aizslēgtas, logi cieši aizvērti, tā ka iekļūt mājā bez vardarbības nebija iespējams. Ingūna vēl apgalvo, ka nelaiķe stingri sekojusi, lai pa nakti visas ieejas būtu ciet.

— Tātad Ļiza Karlovna no kaut kā baidījusies?

— Vai maz no kā cilvēks šodien baidās? Māja nomaļā vietā, vecenīte dzīvo viena pati; radinieks Jānis Mihejevs arī nemaz tik bieži mājā nav nakšņojis.

— Tādā gadījumā jūs mani tomēr aizdomas neturat? — Bērts priecīgi iesaucās. — Tad jau arī es nevarētu iekļūt pie viņas.

— Es nekad neesmu apgalvojis, ka turu jus aizdomās, — askētisko seju ar kvadrātveida zodu skumji savilcis, majors sacīja. — Taču es nekad arī neesmu apgalvojis, ka jūs aizdomās neturu …

Viss ir ļoti savādi. Tas taču būtu idiotisms, ja kāds viņai būtu nosūcis asinis tikpat kā donoram asinspārliešanas stacijā. Uz ķermeņa ne mazāko vardarbības pazīmju. Varbūt asinis izzudušas kādā ārkārtīgi retā fizioloģiskā pro​cesā, kas zinātnei vēl nav pazīstams?

Majors ar baudu izstaipījās. Bērts paņēma jaunu cigareti un aizsmēķējis sacīja: — Ja pret mani nav nekādu pretenziju, un, cik es noprotu, tas tā arī ir, tad es atgriežos Rīgā.

— Ko?! — majors pielēca kājās un, uz priekšu saliecies, ar skatienu ieurbās viņā. — Ko jūs teicāt?

— Braukšu atpakaļ uz Rīgu, — Bērts nedroši atkārtoja.

— To jūs izmetīsiet no galvas! — apsēzdamies cieti sacīja izmeklētājs Vilks, sacīto apzīmogodams ar plaukstas plīkšķi pa galdu.

— Kāpēc?

— Tāpēc. Jūs pašlaik lietā figurējat kā liecinieks. Turklāt svarīgs liecinieks. Kā tāds, kurš pēdējais redzējis mīklainā nāvē mirušu vecu komunisti. Kā tāds, kurš viņas pēdējā stundiņā vienīgais atradies zem viena jumta ar viņu. Jūs man jebkurā mirklī varat būt vajadzīgs. Aizbraucis no šejienes, jūs pazudīsiet kā žīds pa Miķeļiem.

— Jūs taču pierakstījāt manas koordinātas. Es iedošu vēl kaimiņu telefona numuru, mums pašiem nav. Tikko jūs dosiet ziņu, es būšu klāt.

— Jūs domājat, telefona savienojumu ar Rīgu viegli dabūt? Un zvanīt kaut kādiem kaimiņiem, kuri varbūt sadomā un aizbrauc divu nedēļu ekskursijā pa Volgu? Sūtīt pavēstes pa pastu, lai jūs tās mestu atejā? Varbūt jums ienāks prātā fiksa ideja aizbraukt uz kādu citu nomaļu vietu sacerēt savus stāstiņus un dzejolīšus? Jūs patiešām domājat, ka cilvēks, kuram, pieņemsim, pašlaik esat vajadzīgs, var jūs dabūt rokā?

— Dodu savu goda vārdu, ka būšu Rīgā.

— Nepūderējiet man smadzenes! Es iekšlietu sistēmā strā​dāju jau septiņpadsmit gadus.

— Kāpēc jūs man neticat? — Bērts rūgti vaicāja.

— Ticu, dārgais pilsoni, pat ļoti ticu, — majors sacīja, sameklēdams kaudzītē veidlapu un sākdams to aizpildīt. — Ja es jums neticētu, tad ietupinātu izmeklēšanas izolatorā, lai jūs man allaž būtu pie rokas. Taču diemžēl mana ticība nesniedzas ārpus šīs pilsētiņas robežām. Tātad izvēlieties

— vai nu pilsētiņas apjoms uz brīvām kājām, vai Rīgā — un aiz restēm. Izlasiet un ar savu parakstu aplieciniet, ka jums ir zināms: par neizbraukšanas sankcijas pārkāpšanu draud kriminālatbildība pēc attiecīgā panta.

Bērts parakstīja nelasījis.

— 2ēl, ka neizlasījāt, — sacīja majors, lapu rūpīgi ielikdams «diplomātā». — Tad jūs nedomātu, ka uz šo papīrīti varēsiet nošķaudīties, ļaunākajā gadījumā samaksājot kādus pārdesmit rubļus soda.

— Žēlīgais Dievs, es nebūt tā nedomāju!

— Ja pazudīsiet no pilsētiņas, jūs tik un tā dabūs rokā, bet šādu cilvēcisku attieksmi kā pašlaik vairs nesastapsiet — bēg tikai vainīgais, kurš apzinās, ka izmeklēšanas gaitā tiks atmaskots.

— Jūs taču zināt, ka es …

— Tas esat jūs, kas simtprocentīgi zināt, ka neesat vainīgs, — majors pamācošā tonī teica, — bet es varu domāt daudz ko … Ja jūs, piemēram, tagad neizturētos pret mani ar cieņu, bet runātu rupjības,' ņirgātos un tamlīdzīgi, tad es, tīri cilvēcisku jūtu vadīts, neizbraukšanas mēru vietā iespundētu jūs izmeklēšanas izolatorā. Prokurora sankciju dabūt ir nieks, pietiek tikai paprasīt vai sliktākajā gadījumā piešķirt mazas niansītes dažiem izmeklēšanas gaitā atklātiem faktiem, lai tie vērstos pret jums, un atļauja jūs' aizturēt tāpat būtu kabatā … Jūs jau avīzes droši vien lasāt un televizoru skatāties, tā ka. esat lietas kursā par to, kas šādā izolatorā notiek ar aizdomās turētiem cilvēkiem, kaut arī galu galā viņi varētu izrādīties nevainīgi un tikt atbrīvoti?

— Kaut ko pa ausu galam esmu dzirdējis, — Bērts nomākts teica. — Vispār man mūžā vienīgā darīšana ar miliciju bija pirms diviem gadiem, kad mani, kaut biju gandrīz skaidrā, pievāca uz atļurbeni.

Milicis sirsnīgi nosmējās, tad turpināja: ""_ — Jūs gribat, lai par jums ņirgājas, jūs sit, sakropļo, varbūt pat nogalina tikai viena iemesla dēļ — jums nepatīk rakstīt mūsu pilsētiņā, bet gan Rīgā, kaut gan jūs speciāli dzināties šurp, lai rakstītu. SIZO taču kopā ar nevainīgajiem sēž arī īstie noziedznieki, un viņu tur vairums, un viņi rīkojas pēc savieni likumiem, kuri atšķirībā no valsts likumiem tiek ievēroti, t ilvēks ar jūtīgāku nervu sistēmu no turienes iznāk sabrucis. Un jūsu nervu sistēma taču ir tieši tāda.

— Tā nav godīgi… — Bērts izmocīja.

— Godīgi?! — majors iekliedzās. — Vai tas ir godīgi, ka i 11 s un es piedzimām šajā anticilvēciskajā, totalitārajā impērijā, kurā katrs parastais cilvēks nav cilvēks, bet gan valdošās šķiras vergs?! Viss šis partokrātiski birokrātiskais aparāts, šī elles himera, šie sarkanie buržuji ir kungi pār mūsu miesām un dvēselēm šajā pasaules vislielākajā koncentrācijas nometnē, kuras dzeloņdrāšu žogs aptver sesto daļu zemeslodes! Mēs varam pateikties vienīgi Dievam, ka pastāv civilizētā pasaule, ar kuru tie spiesti rēķināties! Ko tu par to domā?!

Majors aprāvās. Uz viņa bālās, askētiskās sejas bija izspiedušās sviedru lāsītes. Viņš caururbjoši raudzījās Bertā.

Pie velna, Bērts pārbijies nodomāja, tāds numurs viņam neies cauri — es neļaušu sevi izprovocēt.

— Labi jau, labi, — viņš izdvesa. — Nekur es nebraukšu, tepat vien palikšu.

— Tad atnesiet otru bisi un patronas! — likdams papīrus «diplomātā», majors jau mierīgi sacīja. — Redzat, kā es jums uzticos? Ja turētu aizdomās par slepkavību, vai gan ļautu ierocim pieskarties? Protiet manu uzticēšanos novērtēt pareizi.

Neatbildējis Bērts aizvilkās uz verandu un no lieveņapakšas izķeksēja bisi un kartona kastīti ar astoņām patronām. No Jankas vatmaņpapīra krājumiem paņēma vairākas loksnes un atgriezās lielajā

istabā.

Majors jau turēja rokā no klasiķu plaukta noņemto bisi. Pa abiem viņi ieročus ietina un nošņorēja ar virtuvē atrasto veļas auklu.

Izgājis uz lieveņa, majors kritiski paskatījās sagrauztajā Bertā un, mirkli pašaubījies, tomēr sniedza viņam roku.

— Profilakses nolūkos es šad un tad varu jums uz šejieni piezvanīt.

Un Taisnīgās tiesas dievietes Temīdas bruņinieks, vienā svaru kausā stiepdams «diplomātu» ar Berta parakstīto neiz​braukšanas apsolījumu, otrā vatmaņpapīrā ietītās bises, gāja prom.

Cūka tāds, izdzimtenis, raudzīdamies majora mugurā, Bērts naidā domāja, sadists nolādētais!

Viņš gan garīgi, gan fiziski jutās kā salauzts. Gribējās gulēt.

81 Jāņa istabā viņš no izvelkamā guļamkrēsla nogrūda zemē 6 — A. Pūriņš vakarnakts maskēšanās nolūkā sarindotās grāmatas un sataisījās uz guļu. Glumīgi skābi dvakoja pavirši uzslaucīto vēmekļu atliekas.

Bērts izvilkās verandā. Pie sienas bija piestutēta saliekama gulta. To atlocīdams, viņš atkal iedomāja izmeklētāju — tam nu gan purns tikpat kā čekistu slepkavām, kuru noģīmjus jau šur tur sāk publicēt.

Tad viņš iekrita dziļā miegā.

Viņam gan nebija ienākuši prātā daži sīkumi — majors tā arī nebija rakstījis nopratināšanas protokolu un nebija iedevis kopiju no dokumenta par neizbraukšanu.

Nosutījusi telegrammu uz armiju, Magda iegriezās «Tīre​ļos». Saule jau slīdēja uz rieta pusi.

Iegājusi pagalmā, jaunā sieviete pirmo reizi vērīgi aplūkoja apkārtni. Ābeļdārzs aizaudzis, ogu krūmi nekopti, saimniecības ēkas nolaistas. Vienīgi dzīvojamā māja, kādreiz pamatīgi būvēta, izskatījās kaut cik pieņemama. Magdu pārņēma tāda sajūta, it kā viņa atrastos uz avarējuša kuģa, par kuru jūrnieki nav likušies ne zinis, apjauzdami, ka viņu pašu gals pienāks ātrāk, nekā kuģis nogrims. Ārdurvis vaļā, lai nāk iekšā, kas grib, lai stiepj prom, ko grib, ilgais peldējums beidzies, viss kļuvis lieks.

Vārīdama virtuvē kafiju, Magda domāja par to, ka «Tīreļi» droši vien tiks Jānim. Diez vai Ingūnas ģimene vēlēsies uz šejieni pārvākties. Lai savestu «Tīreļus» pienācīgā kārtībā, te jāgrūž iekšā krietna naudiņa un darbs. Ja mēs ar Janku apprecamies, tad dzīvosim pie manis. «Tīreļus» varētu uzsist gaisā. Taču tādā gadījumā naudu gan nāksies kristīgi sadalīt. Un ko ar tiem koka rubļiem daudz iesāksi? Bet māja un dārzs — tas ir kaut kas paliekošs, tam vērtība tikai celsies.

Uzvārījusi kafiju, Magda paņēma tasīti un iegāja lielajā istabā. Jā, arī dzīvojamās telpās vajadzīgs remonts. Durvis uz Ļizas Karlovnas istabu bija vaļā. Magda iekšā negāja, tikai pārlaida skatienu. Viss kā aizgājējas dzīves laikā, vienīgi uz gultas pliks matracis un kājgalī saņurcīta sega ar spilvenu.

Iegājusi Jāņa istabā, Magda saviebās; kaut kas nelabi dvakoja. Guļamkrēsls bija izvilkts un nez kāpēc pie tā bija sasviesta grāmatu kaudze. Vai tiešām tas Jankas paziņa ķerts — lasa visas vienlaicīgi? Zem rakstāmgalda jaunā sieviete ieraudzīja aizsāktu «Stoļičnajas» pudeli. Kaktā atradās atvāzta liela sporta soma, kur starp savandītām drēbēm mētājās vairākas kigas» paciņas. Magda paņēma vienu un, iegājusi verandā, aliekamajā gultā ieraudzīja aizmigušo Bertu.

Uz krēsla, kurš atradās pie gultas, viņa nolika kafijas tasīti, turpat no galda pārvietoja sērkociņus un konservu bun​džu — pelnutrauku, paņēma otru krēslu un apsēdās pie Berta galvgaļa.

Aizsmēķējusi viņa parmeta vienu kāju pār otru un vērtējoši nopētīja jauno cilvēku. Tā nekas, viņa domāja, čalis slaids, varēja gan būt plecos vairāk padevies un muskuļus uzaudzējis. Vidēji simpātiskajā ģīmītī ievilkušies cietēja vaibsti. Deguns gan tāds paplāns, toties nāsis juteklīgas kā dzīvniekam. Gaiši mati, droši vien acis arī gaišas, pirksti gari, nagi apgriezti — laikam no inteliģentajiem. Ausis gan atļukušas kā rabarberu lapas, taču jāatzīst, ka tas viņam pat piešķir kaut kādu šarmu. Kopumā tīri ēdams. Temperamenta ziņā droši vien bruņurupucis, tomēr, no otras puses, ģimenes dzīvei pat labāks nekā tāds «babņiks» kā Janka, kurš ik brīdi jāpieskata kā kuce, kad tai uznākusi meklēšanās.

Magda pasniedzās un no puslitra burciņas, kurā atradās kāds ducis mazu otiņu, paņēma pašu smalkāko. Tad sāka vāri vilkt pa Berta lūpām.

Kaut ko nesakarīgu murminādams, viņš miegā sagrozījās un sakampa ar zobiem otiņu. Magda iesmējās samtainā krūšu balsī.

Bērts atvēra acis un izspļāva otiņu uz grīdas.

— Es paņēmu no tavas somas cigarešu paciņu, — jaunā sieviete teica, izpūzdama dūmus.

— Jā, jā, lūdzu, — vēl samiegojies, Bērts nožāvājās. — Varēji ņemt kaut divas, man jau tur daudz.

— Mājās pašai ir, — Magda atteica, novietodama uz krēsla maliņas cigareti un paņemdama kafijas tasīti. Ar vienu roku viņa pacēla Berta galvu, ar otru pielika viņam pie lūpām tasīti. Lai gan viņš centās rīt lieliem malkiem, vienalga, karstā kafija uzlija uz krekla.

— Tagad tu ātrāk nāksi pie sajēgas, — Magda sacīja.

— Cik pulkstenis?

— Septiņi cauri.

Nolaidis krosenēs ieautās kājas pār gultas malu, Bērts apsēdās. Magda iedeva viņam aizsmēķēto cigareti, un Bērts kāri ievilka dūmu.

— Telegrammu es Jankam aizsūtīju, — Magda teica. — Šaubos gan, vai viņš to saņems.

Aizvakar zvanīja no Sovetskas. Viņu steidzami sūtot uz «karsto punktu».

6* — Kādu?

83 — To viņiem neesot teikuši. Tas esot kara noslēpums.

— Droši vien uz Aizkaukāzu. Vai Vidusāziju.

— Nepiesauc nelaimi, — Magda sacīja, trīs reizes pieklau​vēdama krēsla kokam.

Bērts žāvādamies izstaipījās.

— Tūlīt mēs miedziņu aizdzīsim, — Magda sacīja un, iegājusi Jāņa istabā, atgriezās ar iesākto polšu un divām glāzītēm. Vienā no tām bija pielipušas divas beigtas mušas.

— Janka gan dzīvo kā sivēns, — vienaldzīgi konstatējusi, viņa ar abām glāzītēm izgāja.

Tātad esmu nopampis gandrīz pusi dienas, Bērts nodomāja, labs darbiņš padarīts — pohu gandrīz nekādu. Viņš izstiepa uz priekšu abas rokas ar izplestiem pirkstiem — trīcēja gan, maukas tādas! Tā laikam ir tā Magda, kuru dakteris lika Ingūnai sameklēt, — Jankas brūte. Bet es viņu jau kaut kur esmu redzējis. Man pat liekas, ka ne reizi vien. Stop, viņš satrūcies nodomāja, vai tik nesākas atkal «Psyho» variants.

Lai aizdzītu šīs domas, pagrieza galvu sānis un, ieraudzījis pie sienas pakārto Magdas portretu, smagi nopūtās.

Ienāca oriģināls ar tīrajām glāzītēm un šķīvīti, uz kura bija šķēlītēs sagriezts siers un cīsiņu ripiņas. Kamēr Magda visu glīti savietoja uz krēsla, Bērts viņu neuzkrītoši pētīja.

Gadi kādi divdesmit četri divdesmit pieci. Kastaņbrūni mati, kas brīvi krīt uz pleciem. Seja jauki iedegusi, īsroku blūzītes atsegtās rokas arī — viņai droši vien patīk uzturēties pludmalē. Tīri simpātiska. Varbūt vienīgi mute par lielu. Deguns mazliet uzrauts. Ap gurniem apspīlētās džinsenes pašā laikā — figūra ne par resnu, ne par tievu. Aiz blūzītes arī kaut kas diezgan manāmi izcejas. Tīri ēdama.

Salējuši glāzītēs, Magda vienu pacēla.

— Uz iepazīšanos! Es par tevi jau esmu dzirdējusi.

— Priekā! — Bērts atteica, paceldams savu. — Sī ir savāda pilsētiņa. Lai ko es satiktu, visi par mani jau informēti. Bet es arī cenšos neatpalikt. Tu esi Magda.

Viņi saskandināja un izdzēra. Magda paņēma siera gabaliņu, pamādama Bertām, lai tas droši cienājas, taču Bērts sa​rauca degunu — līdz ēšanas pakāpei viņš vēl nebija atvese​ļojies.

— Cik sapratu no ta, ko dakteris Jansons šorīt teica Ingunai, — Bērts sacīja, — tu ne tikai esi Magda, bet esi arī Jan​kas … Nu, kā to smalkāk pateikt… Puslīgava, vai?

— Līdz šim es viņam esmu bijusi modelis, — mirkli pado​mājusi, Magda atteica.

— Janka Rīgā kaut ko par precēšanos teica.

— Ja viņš tā teica, tad tā nu ir viņa komjaunieša darīšana.

Bērts nesaprata — kāds sakars ar to komjaunatnei? Magda paskaidroja: — Tā dažkārt saka, ja cilvēks dara kaut ko dumju, bet pats uzskata, ka tas ir kaut kas gudrs. Ko labu tu raksti?

— Lugu … Paklau, vai šovakar vēl iet kāds autobuss uz Rīgu?

— Tu gribi braukt projām? — Magda nobrīnījās. — Mierīgi vari šeit palikt un dzīvot. Tas, kā Ļiza Karlovna … Tas uz tevi galīgi neattiecas.

— Diemžēl, man noteikti jābūt, jo … — Bērts nožēlā iesāka, gatavodamies pastāstīt pasaciņu, lai nebūtu jāpiemin patiesie iemesli, bet tad spēji aprāvās — kā murgs atmiņā uzpeldēja sadistiskais majors ar askētiski iekritušo, bālo ģīmi un parakstu par neizbraukšanu. — Kaut gan, galu galā, var jau arī palikt, — viņš sadudzis noteica, — vienīgi domāju, ka te nu tāda nelaime — ko es pa kājām maisīšos.

— Gluži otrādi, — iepilinādama Magda teica. — Ļoti labi, ka tu paliec. Rīt jau visi zinās, kas noticis. Ka māja tukša. Tad tik gaidi hiēnas, kas vilks prom visu, kas aizstiepjams. Taču tagad būs cilvēks, kas pieskata māju.

Kā tad, nodomāja Bērts, te sargi veceni, te sargi māju. Ko es pats gribu, tas šai pilsētelē nevienu neinteresē.

Mājas iekšienē iezvanījās telefons. Bertām gar to nebija nekādas daļas. Likās, ka Magdai arī ne.

Tad Bērts tomēr iemi​nējās: — Telefons.

— Lai zvana, kamēr aizrīsies! — Magda atcirta.

— Varbūt paņemt klausuli? Varbūt zvana Ingūna?

— Aizej tu! Ka šeit esmu es, neviens taču nezina.

Bērts aizmetās uz Ļizas Karlovnas istabu, bet par vēlu — telefons jau klusēja.

Kad viņš atgriezās, Magda savu glāzīti jau bija iztukšojusi. Bertām neatlika nekas cits kā sekot viņas paraugam. Viņi sasmēķēja. Nu Bērts jau bija spējīgs apēst vairākas siera šķēlītes.

— Zini ko, Bert Kalniņ! — Magda sacīja, pavērdamās viņā ar savām mandeļveida acīm. — Tu esi lāga puisis, bet vienu gan liec aiz auss! Es negribu, lai sarunās ar kādiem tu kaut reizi pieminētu manu vārdu. Ļiza Karlovna ir mirusi, un basta! Visa viņas dzīve ir aizgājusi reizē ar viņu.

Nekā vairs nav — tukšums! Saprati?

— Kas tur ko nesaprast? — Bērts atteica, juzdams, kā šņabis gaiši iedarbojas uz pašu, bet uz Magdu nepārprotami.

— Un tāpēc tu pa telefonu runā pats, — viņa turpināja.

— Un nesaki, ka es šeit esmu. Es negribu nekur jaukties iekšā. Ļizai Karlovnai ar Janku bija savi noslēpumi, taču es — maliņā.

— Kādi noslēpumi? — Bērts nomākts ieprasījās; vai tad ar Menšīka kunga «nelabo vietu» domātais nav jau piepildījies? Vai gaidāms vēl kaut kas?

— Kad Janka atgriezīsies, prasi viņam. Paprasi, lai viņš tev parāda. Reiz viņam kaut kas bija uznācis, un viņš man gribēja rādīt. Esot uzmālējis. Es viņam kategoriski pateicu — ja tu ar mani gribi turpināt, tad iedauzi sev smadzenēs — vienā pusē tu un Ļiza Karlovna, otrā tu un Magda. Bet pa vidu bez​dibenis. Jasno? Viņam bija jasno, un mēs varējām turpināt.

— Magda, tu kaut ko putro. Kā iespējams uzgleznot noslē​pumu?

— Es teicu, lai tu prasi Jankam. Viņš sacīja, ka esot kopplāns un vēl uz atsevišķām lapām detaļas.

— Nekā nesaprotu.

— Kas tev vispār jāsaprot! — Magda, nodzēsdama cigareti, asi atteica. — Raksti savu nelaimīgo lugu un liec prātu mierā!

— Ja viņš gleznoja, tad laikam tas bija kaut kas tāds, ko ar vārdiem pastāstīt nav iespējams?

— Viņš teica, ka vārdiem neviens neticēšot.

— Hm, hm, hm, — Bērts, kuram pēc veselīga miega šņabis bija uzdzinis domāšanas kāri, daudznozīmīgi nogrudzināja.

— Tā, tā, tā! Janka uztaisījis vienu kopbildi, teiksim, lielu bildi. Pēc tam uz atsevišķām lapām vēl zīmējis bildes detaļas. No tā secinājums viens — viņš visu ir gribējis attēlot ārkārtīgi pre​cīzi.

— Par ko tu raksti lugu? — Magda ievaicājās.

— Tu, vienalga, nesapratīsi. Tagad iedomājies — ja es gribētu uzgleznot tevi, Magda, tieši tādu, kāda tu izskaties. Nevis tā kā mākslinieks: ķer pindzeles, mērc krāsās un — ļur-ļurJur! — triepj pa audeklu, taisa mākslu, bet gan maksimāli precīzi, kāds, spriežot pēc tevis sacītā, bijis Jāņa nodoms. Ko nor​māls cilvēks tādā gadījumā darītu?

— Cik lugai ir cēlienu?

— Daudz. Viņš fotografētu! Jankas istabā uz plaukta mētājas divi fotoaparāti. Kāpēc viņš nav fotografējis?

— Lugā dziesmas arī būs?

— Viss kas tur būs. Es jautāju — kāpēc viņš nav fotogra​fējis?

— Varbūt fotoaparātos nav filmiņas? — Magda pavīpsnā​dama ielēja.

— Neticu. Kāpēc cilvēks ne no šā, ne no tā pērk divus foto​aparātus? Lai noliktu plauktā? Tūlīt pārbaudīsim, vai nav pie​lādēti, — Bērts enerģiski teica, celdamies kājās.

— Sēdi mierīgs! — Magda izmeta, nogrūzdama viņu atpakaļ saliekamajā gultā. — Janka nemaz neprot fotografēt. Tos abus aparātus viņam nopirka Ļiza Karlovna. Pārdeva zelta laulības riņķi un nopirka.

— Savādi, — Bērts novilka. — Tad viņa tomēr nav bijusi pie pilna prāta. Bet dakteris Jansons …

— Es teicu, lai tu mani liec mierā ar Ļizu Karlovnu! Es nekā nezinu un zināt negribu.

— Ko tu negribi zināt?

— Ej tu … pa gaisu! — Magda nikni izgrūda.

— Labi, — Bērts mīļuprāt piekrita. — Taču jautājums ar to atrisināts netiek. Nez kāpēc tiek iegādāti fotoaparāti, ar ku​riem …

— Beidz! — Magda uzkliedza un, paņēmusi glāzīti, nervozi iedzēra. — Tad klausies! Jānim nekādi fotoaparāti nav vajadzīgi. Viņam ir absolūtā redzes atmiņa. Citi mākslinieki mālē plenērā, Jānis to nedara. Skaties tur, kaktā uz grīdas! — Magda rādīja uz vairākās kaudzēs sakrautām lielām lapām. — Tie visi ir akvareļi. Tos visus viņš plūdinājis tepat verandā uz lielā galda. Viņš nestaigā apkārt ar molbertu. Pat tad, ja kāds pasūta, piemēram, savu māju ceriņu ziedēšanas laikā, tad Janka aiziet, pastaigā, paskatās un, vienalga, plūdina tepat verandā.

— Tagad es saprotu, ko domāja mans brālis, teikdams, ka Janka taisot naudu, neatejot no kases.

Magda sāka skaļi smieties; Berta sacītais viņai acīm redzami gāja pie sirds. Pievienojās arī Bērts — beidzot abi likās atraduši kopīgu valodu, aprunādami trešo.

Mājas dziļumā no jauna iezvanījās telefons.

— Tas cilvēks laikam neliksies mierā, kamēr nebūs kādu sazvanījis! — Bērts nepatikā izmeta un, aizsteidzies uz Ļizas Karlovnas istabu, nogrāba no kamīna dzegas telefona klausuli.

— Hallo?

— Labvakar, — klausule atskanēja nepazīstama vīrieša balss.

Bērts atņēma sveicienu.

— Jūs esat Bērts Kalniņš, — vīrietis nevis vaicāja, bet konstatēja.

— Jā …

— Mums vajadzētu satikties.

— Kas, lūdzu, runā?

— Tuvāk iepazīties pagūsim, — vīrietis nosmējās; viņa balss šķita vecīga, lai arī žirgta. — Pašlaik pavisam īsi. Es, redziet, esmu cilvēks jau gados, no rītiem miegs nenāk, agri ceļos un vairākas stundas staigāju pa pludmali, tā teikt, elpoju svaigu gaisu. Un šodien nebija izņēmums. Līdz ar gaismiņu soļoju pa pludmali, un pēkšņi uz liela akmens ieraugu atvērtu rakstāmmašīnu. Rodas dabiska ziņkāre. Pieeju klāt. Pie akmens ieraugu arī audekla somu. Pirmajā brīdī satrūkstos — droši vien mantu īpašnieks noslīcis. Tad iekrīt prātā, ka drēbju un kurpju nav — nebūs taču gājis peldēties ar visām drēbēm. Tātad kaut kur aizgājis. Bet mani sagrābusi ziņkāre, neļauj turpināt ceļu. Tiktāl viss saprotams?

— Jā, jā …

— Un tā nu es atļaujos izņemt no somas samirkušu papīru žūksni, lipinu vaļā lapu pa lapai un lasu fragmentāri uzrakstīto lugu «Ar skatienu augšup». Un šī lasīšana mani tā aizrauj, ka es pat nepamanu, kā aprit vairākas stundas un es nokavēju brokastis. Tiktāl arī skaidrs?

— Pilnīgi, — Bērts apstiprināja, pie sevis nodomādams: svēta vieta jau tukša nepaliks — uzradies cits prātu izkūko​jušais.

— Man šī vēl nepabeigtā luga patika.

— Paldies …

— Varbūt «patika» nav īstais vārds. Mani luga ieinteresēja. Es visu dienu par to domāju un domāju, līdz nolēmu jums pie​zvanīt.

— Kā jūs uzzinājāt manu vārdu? — Bērts aizdomīgi pa​vaicāja.

Balss, vecīgi krekšķinādama, pasmējās: — Kamēr autori virs darba nosaukuma raksta savu vārdu un uzvārdu, tas nav grūti izdarāms.

— Kā jūs uzzinājāt, ka esmu apmeties «Tīreļos»?

— Arī tas nenācās grūti. Starp manuskripta lapām atradās papīra strēmele, uz kuras bija uzšņāpts aptuvens pilsētiņas plāns un treknā aplī bija ierakstīts «Tīreļi». Pārējais bija atrodams

telefona grāmatā. Taču netērēsim laiku. Es gribu ar jums aprunāties.

Kas tas par savādu pilsētiņas plānu, Bērts nodomāja, es taču neesmu nekādu plānu zīmējis? Ja arī gribētu, tik un tā nezinātu uzzīmēt. Es taču pilsētiņu praktiski nepazīstu.

— Godīgi sakot, mani neinteresē pati luga, — balss pārtrauca īso klusuma brīdi, — bet gan tas, ka jūs spējat šāda rakstura materiālu izstrādāt pilnīgi pieņemamā kvalitātē.

— Kāda rakstura materiālu?

— To mēs izrunāsim, kad satiksimies. Lai jūs mazliet uzniundrinātu, pateikšu, ka gribu piedāvāt vienu labi apmaksātu darbiņu. Ja veiksmīgi tiksiet galā, bez vārda runas arī prēmija.

— Kas tas ir par darbiņu?

— To nu es jums pa telefonu izstāstīt neņemos. Mums jā​satiekas.

— Cik saprotu, tas saistīts ar literatūru?

— Protams.

Bērts nodomāja: vai tik nav no tiem, kas pensijā aiz gara laika sadomājuši kļūt par rakstniekiem.

Droši vien gribēs, lai es literāri apstrādātu kādu viņa savārstījumu. It kā telepātiski būtu uztvēris Berta domas, svešais sacīja: — Runa ir par pilnīgi patstāvīgi veicamu literāru darbu. Stagnācijas laikā to sauca par sociālo pasūtījumu.

— Lūk, kā …

— Tik izdevīgs piedāvājums ir vienīgais jūsu mūžā — cita tāda vairs nebūs! — vecīgā balss kļuva skarba. — Un arī tagad jums jāpateicas vienīgi apstākļu sakritībai — ja jūs pludmalē nez kāpēc nebūtu atstājis manuskriptu vai arī, pieņemsim, būtu lijis lietus un es pastaigā nedotos, tad jūs šādu piedāvā​jumu varētu gaidīt kaut vai miljons gadu.

— Nu tad … aprunāties jau varam, — Berta sirsniņā ielēca kārdinājuma velniņš. — Kad un kur?

— Garumā nav ko vilkt. Nāciet tūliņ pie manis. Es dzīvoju mājās, kuras saucas «Sarkanās kļavas».

— Kur tās atrodas?

Vecīgā balss nokrekšķinājās un izstāstīja, bet Bērts tā arī īsti labi nesaprata. Skaidrs bija vienīgi tas, ka jāiet pa šoseju prom no Akmeņgraužu upītes un tad — jūras pusē.

— Labi, es taisos uz iešanu, — Bērts mundri sacīja.

— Nekavējieties, — svešā balss noteica, un klausulē atska​nēja īsi signāli.

Bērts nolika klausuli un, telefona aparātā blenzdams, brītiņu padomāja: protams, es esmu nolēmis nekur vairs nejaukties, taču cik ilgam laikam pietiks ar konkursa prēmijas naudiņu? Pabeigšu «Ar skatienu augšup», bet ej nu zini: nopirks — nenopirks? Uzvedīs — neuzvedīs? Un, ja viss veicas, kad vēl pa kases lodziņu izsviedīs kādu kapeiku? Un ko ar stipendiju vien iesāksi? Senči jau palīdz un palīdzēs, tomēr … Velns pa​rāvis, ja večukam turas naudiņa, kāpēc lai viņš nevarētu savas literārās kaprīzes apmaksāt?!

Bērts atgriezās verandā. Magda sēdēja, ērti vienu kāju pār otru pārmetuši, un smēķēja. Pēc līmeņa pudelē Bērts secināja, ka viņa laiku nebija velti tērējusi. Magdas mandeļveida acis TOC \o "1-3" \h \z likās kļuvušas vēl tumšākas, un viņa izstaroja gandrīz fiziski sajūtamu valdzinājumu. ļ — Kas zvanīja? — viņa noprasīja. ii — Kaut kāds svešs onkulītis.

— Un ar tādu tu runājies tik ilgi?

— Nevarēju saprast, ko viņš īsti grib … Tāds joti pļāpīgs. Neērti bija nomest klausuli. Ej nu

zini, ņems un zvanīs atkal, domādams, ka atvienojies. Si — Bert, nebāz degunu svešās darīšanās, — vērīgi viņā rau​dzīdamās, Magda klusu sacīja. i — Es šajā pilsētiņā vispār nekur neesmu degunu bāzis, kaut gan dažbrīd man ir tāda jušana, it kā kādi paši mani aiz de​guna kaut kur velk iekšā. Bet šitas bija no citas operas.

— Tev pašam sava galva uz pleciem, — Magda atteica un iesmējās savā samtainajā krūšu balsī. — Labāk padomā par kaut ko citu.

— Par ko?

Viņa neatbildeja. Raudzīdamas Berta, viņa atkal valdzinoši iesmējās, un Bērts kaut ko sāka saprast. Galvā uzviļņoja asinis, taču viņš nodomāja: šito reizīti nu gan tu varēji iet prom! Nekas mums nesanāks. Taču ātrāk jau tu nepazudīsi, kamēr pu​dele nebūs tukša.

Bērts ielēja. Magda pacēla glāzīti. Viņš arī. Abi saskandināja. Izdzēra. Gaisotne vēl vairāk saelektrizējās. Magdas lūpas bija viegli pavērtas, miklas un gaidošas. Bērts nolika glāzīti. Vajadzēja rīkoties. Viņš rīkojās. Paņēma audekla somu un cauri Jankas istabai iegāja lielajā istabā.

Izvilka no somas rakstāmmašīnu un atvēra. Lai gan tā šķita sausa, tomēr nolika uz palodzes, kuru apspīdēja rietošā saule. Izvilcis mitro manuskriptu, uzmanīgi ņēma lapu pa lapai un lika žāvēties uz garā galda, domādams, kas tas par savādu pilsētiņas plānu, kuru večuks teicās atradis manuskriptā; es nekādu plānu zīmējis neesmu.

Kad uz galda pietrūka vietas, nometās rāpus un klāja lapas uz grīdas.

Ienāca Magda. Viņas sejā bija viegls nicinājums, kas no​zuda, kad viņa notupās blakus Bertām.

— Ļauj, es palīdzēšu!

— Paldies, nevajag… Lapas jāizliek noteiktā kārtībā, lai nesajūk. Ej nu pēc tam tiec skaidrībā!

Ak, un te jau nu bija tas plāns! Večuks nebija samuldējis. Bertām ap sirdi kļuva vieglāk, jo dvēseles dziļumos viņš bija baidījies, ka no jauna varētu tikt ievilkts kaut kādā mistikā. Papīra strēmele bija sašvīkāta ar Jankas roku, un tagad Bērts atcerējās, ka Rīgā viņš bija sācis sīki pierakstīt «Tīreļu» koordinātas, bet Janka kļuvis nikns — neiešot iztapt iedzēruša cilvēka mānijai uzrakstīt ceļvedi pa pilsētiņu — un dažos mirkļos uzšvīkājis plānu.

Magda pieliecās un, ar kastaņbrūnajiem matiem noglauzdama Berta kreiso vaigu, uzspieda vieglu skūpstu viņam uz kakla.

— Ja tu gribi, — viņa pačukstēja, — es pa nakti varu pa​likt pie tevis.

Bērts satrūcies parāpoja sānis un, izklājis pēdējās lapas, piecēlās. Viņa palika tupam uz pirkstgaliem un raudzījās augšup Bertā. Tīši vai ne, bet blūzītes izgriezums bija tā pavēries, ka Bērts ieraudzīja — viņa nenēsā krūšturus.

— Es nezinu … — norīstījies viņš sacīja. — Varbūt labāk kādu citu reizi…

— Citas reizes var arī nebūt.

— Es taču projām nebraukšu … Tepat vien būšu.

— Es varu šeit vairs neatnākt. Varbūt tu domā, ka esmu kāda palaistuve, kas pirmajam karas kaklā?

Lai arī viņas vārdi ne visai sakrita ar darbiem, apmulsušais Bērts tomēr teica: — Nē, tā gan es nedomāju.

— Varbūt tu baidies no manis kaut ko dabūt?

— Nē.

Viņa iesmejas.

— A… Tu baidies, ka Janka uzzinās un tad tev plāni klāsies?

— Ja tu viņam neteiksi — kā viņš uzzinās?

— Nebaidies. Ja arī uzzinātu. Viņš uz tādām lietām skatās caur pirkstiem, jo pats ir «babņiks».

Bērts kodīja lūpas.

— Varbūt tu domā, ka te vēl plivinās vecenes gars?

— Diez vai.

— Varbūt tu baidies no … manis?

— Nē.

— A… — Magdas sejai parslīdeja apskaidrības smaids, un viņa piecēlās. — Varbūt tu esi…

— Pārstāj vienreiz! — pietvīcis Bērts pārtrauca; tagad viņa sāks vēl uzskaitīt visādas muļķības. — Es vienkārši esmu … noguris.

— Nabadziņš, — pavīpsnājusi Magda žēli novilka un izgāja no istabas. Bērts gāja nopakaļ.

— Sitas plosts ne jau pirmo dienu, — viņš verandā taisnojās. — Vakarnakts vājprāts … Ļizas Karlovnas nāve … Esmu galīgi izsists no sliedēm … Es visu izstāstīšu, tu sapratīsi pa​reizi …

— Es neko negribu dzirdēt, mīļais, — viņa sarkastiski sacīja, saliedama glāzītēs pudeles atlikumu.

— Mums nekas prātīgs, vienalga, nesanāks …

— Nelaimīgais bērns, — viņa laipnā līdzjūtībā teica. — Vai tu tiešām domā, ka mēs atrodamies uz neapdzīvotas salas, uz kuras tu esi vienīgais?

— Nebūt nedomāju.

— Man vienkārši bija interesanti papētīt, kas par tipiņu tu esi… Vai tu maz zini — ja sāktu grābstīties gar mani, dabūtu vienu kārtīgu pļauku un pēc tam no Jankas pa zobiem?

— Tad labi vien bija, ka to nedarīju, — Bērts piespiedās pasmaidīt.

— Dievgosniņa!

Magda izdzēra savu glāzīti un izgāja no verandas. Viņas kastaņbrūnie mati noplīvoja gar logiem.

Bērts devās uz virtuvi, no kurienes bija pārskatāms pagalms, pār kuru Magda graciozi aizsoļoja uz žoga vārtiņiem, tērpusies jauki apspīlētos džinsos un blūzītē, zem kuras nekā nebija.

Nu un paldies Dievam, ka prom ir, nodomāja Bērts, aizslēgdams no iekšpuses mājas durvis.

Atgriezies verandā, izdzēra savu glāzīti un, aizslēdzis no ārpuses verandas durvis, gribēja jau atslēgu bāzt zem lieveņa kāpnītēm, kad aptvēra — nav taču vairs neviena, kam būtu jāatskaitās par to, kur atslēga glabājas, un iebāza kabatā.

Un tā nu Bērts nolemti stāvēja pļavā starp šoseju un divstāvu savrupmāju, kas tumsa ar retām kļavām apaugušā uzkalnā. Pagājušajā naktī, baiļu dzīts, viņš bija bēdzis, lai šodien no jauna šurp atgrieztos. «Psyho» māja …

Sarkana saule grimdama jau bija pieskārusies kāpu priežu galotnēm. Bija sacēlies vējš. Sārtu staru caurspīdēti, debesīs mutuļoja rūsgangaišu mākoņu vāli, un visa pļava šķita pārplūdināta ar radioaktivitāti izstarojošu gaismu, kurā katrs zāles stiebrs, piesātināts ar neredzamu indi, reljefi izdalījās kā rentgenuzņēmumā. Uz šī baisā debesu gaišuma tumšā mājas kontūra uzkalnā izskatījās pēc pekles vārtiem.

Acis no saules nežēlīgā starojuma ar plaukstu piesedzis, Bērts vēroja veclaicīgā stilā būvēto savrupmāju. Pa ceļam viņš bija divas reizes prasījis pēc «Sarkanajām kļavām», un abi apvaicātie neatkarīgi viens no otra bija raidījuši viņu uz šejieni.

Pašlaik vēl palika iespēja atkāpties, iet atpakaļ uz «Tīreļiem», sameklēt telefona grāmatā «Sarkano kļavu» numuru, piezvanīt un pateikt, ka viņš ir pārdomājis, jo tā «iegājis» lugā, ka ne par ko citu nav spējīgs domāt; pabeigs lugu, tad dos ziņu — tas, protams, nozīmēs, ka nekad.

Taču ar prātu Bērts saprata, ka šī kavēšanās drīzāk bija vakarnakts panisko baiļu atbalss.

Un viņš devās uz «Psijho» māju.

Piegājis tuvāk, Bērts ieraudzīja, ka māja būvēta no pamatīgiem dzelzsbetona blokiem un tikai no tālienes atgādina gadsimta sākumā celtu dzīvojamo ēku. Zoga nebija, bet pati celtne likās nocietinājusies uzkalna vidū kā bunkurs, gatavs uzņemties cīņu ar naidīgo ārpasauli, kura cauri retajām kļavām bija pārskatāma tālu apkārt. Visiem pirmā stāva logiem priekšā bija pamatīgi kalti metāla režģi. Vienīgo mājīgumu uzdvesa divu diagonālu siju balstītā otrā stāva terase, kuras margas bija bagātīgi apaugušas ar mežvīnu. Otrpus mājai bija asfaltēts laukums, gar kuru stiepās garāžu virkne. No laukuma līdz pat šosejai gar pļavas malu veda asfaltēts ceļš, kas garajā zālē pa gabalu tikpat kā nebija pamanāms.

Bērts aizgāja pie masīvajām durvīm un piezvanīja, nodomādams — tuvumā šī ēka nebūt neatgādina Hičkoka šausmu filmas māju.

Kāds slēdzenē pagrieza atslēgu. Vairākas reizes nošvīkstēja aizšaujamās bultas, un durvis pavērās.

Uz sliekšņa stāvēja spēcīgi noaugusi gadus sešdesmit veca sieva, ģērbusies mājas drēbēs un priekšautā. Kleitas īsās piedurknes atsedza muskuļotas rokas. Sievas skarbajos vaibstos bija ievilkusies nīgra izteiksme kā cilvēkam, kurš pastāvīgi ir ar kaut ko nemierā. Nelaidusi Bertu pie vārda, viņa strupi no​prasīja: — Jūs esat tas, nu … no tiem «Tīreļiem»?

— Jā. Labvakar!

Pavirzījusies sānis, viņa pamāja, lai Bērts nāk iekšā.

Pagaro gaiteni blāvi apgaismoja spuldzes matētos stikla kupolos. Sienas bija apšūtas ar tumša koka paneļiem. Gaiss bija smags un sasmacis, it kā Bērts būtu iegājis pazemē.

Sieva aizveda viņu garām vairākām durvīm, un viņi nonāca pie platām kāpnēm, kas veda uz augšstāvu.

Jaunajam cilvēkam aizrāvās elpa — kāpnes nu gan bija no «rPsyho»\ Tumšs ozolkoks, tādas pašas margas, un uz pakāpie​niem grīdceliņš. Un gaisotne neredzamu briesmu piesātināta.

— Kāpiet tik augšā! — sieva aiz muguras teica. — Profe​sors tur kaut kur vazājas.

Bērts, blenzdams uz kāpnēm, kavējās.

— Ko jūs dirnat? — sieva neiecietīgi izmeta. — Vecajam muļķim dažreiz rodas arī plānprātīgas idejas.

— Kādas? — atskatījies Bērts izstomīja.

— Kādas? — sieva aizdomīgi pārjautāja. Tad viņas robustajā sejā parādījās viltīgs smīns. — Ļaudis, kuri, protams, nevar profesoram blakus stāvēt, tomēr arī šad un tad pasaka kaut ko gudru. Un viņi pasaka, — sievas skatiens iedzēlās Bertā, — jā, viņi pasaka, ka process jau kļuvis nekontrolējams un pavisam drīz var kļūt neatgriezenisks. Un vistuvākajā laikā jāizšķiras par ķirurģisku operāciju, lai arī cik briesmīga tā liktos. Taču profesors uzskata, ka vēl varot līdzēt ar terapiju. Patiesībā viņam nav nekas pret šādu ķirurģisku iejaukšanos, taču viņš vēl cer, ka tā notiks ķermeņa citā daļā — un tad atveseļosies arī ķermeņa šī daļa… Nelieciet vecam cilvēkam gaidīt.

Leciet augšā, āzis tāds!

To pateikusi, sieva pazuda kādās durvīs.

Nervi, mani nabaga nervi, Bērts domāja, šņabis iet ārā, un kur atkāpties arī vairs nav.

Uzkāpis otrajā stāvā, viņš gaiteņa kreisajā pusē ieraudzīja vairākas durvis, bet labajā — tikai vienas. Bikli klauvēdams un atbildi nesagaidīdams, viņš piesardzīgi virzījās no vienām durvīm pie otrām, kad piepeši ar acs kaktiņu gaiteņa viņā galā pamanīja melnu taisnstūri — tur bija klusu atvērušās durvis.

Smadzenēm kā zibens izšāvās cauri «Psyho» epizode — detektīvam aiz muguras tikpat

nedzirdami atveras durvis, un virsū metas bāla, sapinkājusies vecene garā naktskreklā, un rokā viņai virtuves tutenis, un detektīvs šokā, pretoties nespēj — šī tik triec un triec ar dunci, līdz vīrs bez dzīvības sabrūk, un šizofrēniskais, par savu mirušo māti pārģērbies čalis turpina durstīt nekustīgo ķermeni — ak, Dievs! — ar rīklē iespiedušos kliedzienu Bērts rāvās uz kāpnēm, bet tad atjēdzās — atvērtajās durvīs stāvēja drukns maza auguma vīrs. Ģērbies viņš bija siltā sporta kostīmā, kājās kamieļvilnas čības ar oranžiem bumbuļiem. Sārtajos vaigos bija ievilkušās smaida bedrītes, sulīgās lūpas atsedza divas virknes nevainojami baltu zobu. Smaidot actiņas bija savilkušās šauras, un tādā kārtā vīrs bija kļuvis līdzīgs aziātam, lai gan viņa vaibsti bija eiropeiski. Sirmie mati bija īsi apgriezti.

— He, he, he! — viņš smējās.

— Labvakar! — Bērts izstostīja. — Jūs man zvanījāt?

— Ja tu esi Bērts Kalniņš, tad jā.

Jaunais cilvēks piekrītoši pamāja.

— Nāc iekšā un aizver durvis, — vīrs teica.

Viņi iegāja plašā kabinetā, kura grīda bija noklāta ar lielu, raibu Horezmas paklāju. Kabineta dibenā atradās masīvs sarkankoka rakstāmgalds, bet vidu aizņēma apaļš galds, ap kuru bija izvietoti ērti krēsli — iespaids tāds, itin kā te tiktu rīkotas «apaļā galda» konferences. Gar sienām grāmatu skapji, brīvajās vietās piekārtas astoņpadsmitā deviņpadsmitā gadsimtā izgatavotas pistoles un aukstie ieroči. Siena, kas izgāja uz terasi, pilnīgi visa sastāvēja no milzīgiem logiem, daļai no kuriem priekšā bija aizvilkti smagi samta aizkari.

— Sēdies, kur tev ērtāk, — sacīja kabineta saimnieks, norādīdams uz apaļo galdu, bet pats no rakstāmgalda paņēma bronzas zvaniņu un patrinkšķināja.

Bērts apsēdās tā, lai būtu redzamas durvis, un nodomāja, lāga rūķītis, cik dabiski viņš izliekas nemanām manu psyfio\ tūlīt redzams, ka inteliģents un iejūtīgs cilvēks.

Joprojām smaidīdams ķīniski japānisku smaidu, profesors apsēdās tā, lai būtu iepretim Bertām, un novilka: — Tad tāds izskatās tas Bērts Kalniņš, kurš raksta politis​kas lugas.

— Jā, profesor, tāds viņš izskatās, — plati smaidīdams, Bērts apstiprināja.

— Es jau nemaz neesmu īsts profesors. Savā laikā studēju Sarkanās profesūras institūtā Maskavā — toreiz Vladimirs Iļjičs vēl bija dzīvs. Bet manai saimniecei, starp citu, viņas vārds ir Elza, patīk dēvēt mani par profesoru, un tā nu iegājies, ka arī citi mani tāpat sauc. Lai! Es esmu liberālu uzskatu cilvēks un demokrāts. Galvenais jau nav izglītības papīrs, bet tas, kas galvā, vai ne?

— Svēta patiesība.

— Un tādēļ es nospriedu — nav svarīgi, vai tāds Bērts Kalniņš ir jauns vai vecs, apbalvojumiem un goda nosaukumiem apbārstīts vai ne, vai viņam uzvestas desmit lugas vai neviena, svarīgs ir tikai viens — kas viņam šai brīdī in der Kopf, kā teiktu V. I. Ļeņins, kurš lieliski prata vācu valodu. Jā, tie tik bija laiki, kad mēs pa alus dzertuvēm pusi Šveices izstaigājām — viņam jau ļoti alus garšoja.

— Jūs pazināt Ļeņinu?!

— Un kā vēl, puikiņ! Kad Iļjičs mira, man jau bija četr​desmit deviņi gadi.

— ?!

— Bet par to citreiz. Tagad turpināsim mūsu telefoniski iesākto sarunu. Tev ir vajadzīga nauda?

Profesora jautājums izskanēja ļoti tieši un nekautrīgi. Bērts, gribēdams rādīties kulturāls cilvēks, sāka aplinkus: luk, filozo​fijas students, niecīgā stipendija, inflācija …

Taču profesors viņu pārtrauca.

— Atbildi īsi un skaidri — vajag vai nevajag?

— Vajag.

— Vajag, vajag, vajag… — večuks priecīgi nosmejas. — Tas ir labi, ka vajag. Un cik vajag?

Vai tad rūķītis nesaprot, cik šāds jautājums ir muļķīgs, Bērts nodomāja un godīgi atbildēja: — Jo vairāk, jo labāk.

— Tāda nostāja man patīk! — profesors pietrūkās kājās un, pieskrējis pie Berta, paklapēja viņam pa plecu. — Ar tevi kopā var iet zirgus zagt! Šādas uzticēšanās glaimots, Bērts mulsi pasmaidīja. Profesors vēlreiz patrinkšķināja bronzas zvaniņu. Nolicis apsēdās savā krēslā iepretim Bertām.

— Protams, jebkuram «jo vairāk» ir savas robežas, jo tu kā filozofs labi zini, ka tikai Laiks un Telpa ir bezgalīgi. Sajā gadījumā «vairāk» ir tieši proporcionāls «labāk». Jo labāk tu tiksi galā ar darbiņu, jo būs vairāk.

— Es vēl nesaprotu, kas man būs jādara.

— Jāizpilda sociālais pasūtījums — jāuzraksta aizkustinošs romāns ar politisku ievirzi.

— Es neesmu mēģinājis rakstīt romānus.

— Kas tur liels! Kā varēju spriest pēc lugas, tu ar to galā tiksi. Neviens taču neprasa no tevis kādu šedevru. Galvenais, lai būtu uzrakstīts ticami, iedarbīgi un ar notikumu pareizu politisko traktējumu.

Profesora šauri piemiegtās actiņas vērīgi lūkojās Bertā. Viņš paraustīja plecus.

— Profesor, pagaidām jūs runājat ļoti teorētiski. Vai ne​varētu konkrētāk?

— Varētu, — profesors sacīja, kad atvērās durvis un ienāca spēcīgi noaugusī sieva.

— Elziņ, čabulīt, — večuks sirsnīgi teica un, pietrūcies kājās, aptvēra viņu ap vidukli. Elza bija krietnu galvastiesu ga​rāka par profesoru. — Uzvāri kafiju un sataisi kādas maizītes.

— Jūs galīgi bērna prātā, — Elza nopurpināja, atbrīvodamās no profesora apskāviena. — Kafiju uz gulētiešanu jums dzert kaitīgi.

— Varbūt pats es nemaz nedzeršu, mīļā Nepiedurpirkstule, — profesors jautri sacīja. — Atdošu tam tur jauneklim. Viņam, redzi, jo vairāk esot, jo labāk.

— Atdodiet bāra atslēdziņu!

— Tikai pār manu līķi.

— Jūs tāds varat kļūt ātrāk nekā domājat, — Elza nīgri sacīja.

— Tad ņem arī, aizrijies! — profesors izrāva no treniņbikšu aizmugures kabatas glītu atslēdziņu un pasvieda saimniecei, kura veikli to lidojumā satvēra un, ieslidinājusi priekšauta ka​batā, izgāja no kabineta.

— Tev taisnība, Bert, jārunā konkrētāk, — sārtvaidzis večuks teica, izņemdams no rakstāmgalda atvilktnes atslēdziņas dublikātu. — Tev ir kaut kāda sajēga par Latvijas un PSRS vēsturi?

— Apmēram. Galvenajos vilcienos.

— Tātad maz. Sajā gadījumā tas nāk par labu. Galva nepiesārņota — diezgan vietas atlicis pareizajām domām. Tu zini, ka vēsture ir partejiska zinātne?

— Vismaz stagnācijas laikā tā esot bijis …

— Un ko tu saproti ar partejiskumu vēstures zinātnē? Ti​kai īsi!

— Pēc būtības tā ir melošana … Bet mēs tagad tiecamies uz civilizētās pasaules pusi, un tāpēc …

— Tāpēc tavā galvā ir juceklis! — profesors iebrēcās un, sagrābis Bertu aiz rokas, izvilka uz

terases.

Saule jau bija norietējusi un vējš norimis. Debesīs spīdēja zvaigznes un blāvs mēness. Gaiss bija silts un mikls. Tālumā pa šoseju zibinājās automašīnu prožektori. Smeldzīgi smaržoja mežvīns, kurš kā tumšs vilnis bija pārklājis terases margas.

— Iedomājies, ka gaisā planē lidojošais šķīvītis! — profe​sors iesaucās.

— Iedomājos.

— Vai tu tici, ka tas ir NLO? — Jā.

— Bet es neticu! Tas ir redzes mans. Ar fizikas likumiem izskaidrojama optiska ilūzija. Vai šādu iespēju tu pieļauj?

— Principā — jā.

— Bet kā tas ir patiesībā? Ir NLO vai nav?

Bērts paraustīja plecus.

— Ir NLO vai nav — tas atkarīgs no tā, kā mēs to katrs vēlamies uztvert.

— Tas jāpēta zinātniski.

97 — Kā tu izpētīsi, ja tas lidojošais šķīvis ņem un aizlido — tu-tū! — profesors apmierināts iesmējās. — Tāpat ar vēsturi. Kam ticēsi — bija četrdesmitajā gadā sociālistiska revolūcija vai nebija? Ko par to četrdesmitajā gadā rakstīja «Cīņa», bet četrdesmit pirmajā «Tēvija»? Kā vērtēja ārzemēs? Tu tad vēl 7 — A. Pūriņš nebiji piedzimis, bet es Latvijā no PSRS ierados četrdesmitā gada augustā, kad, izpildot latvju tautas ilgas, Latvija tika iekļauta brālīgo republiku savienībā. Bija socrevolūcija, bijaf Domā, ka tā laika dokumentiem var ticēt? Laikabiedru atmiņām? Fotogrāfijām un kinodarbiem? Fuflo! Bija revolūcijai: Bija tāpēc, ka to saku es! — profesors lepni nobeidza.

— Tas nu tā … — Bērts neitrāli novilka. — Bet paliek viena objektīva kategorija — tautas ģenētiskā atmiņa. Tā gan nav precīza faktos, taču galvenajā, kas skar tautas likteni, ir nemaldīga.

— Ko?! — profesors sašutumā iekliedzās. — Tauta?! Paskaties kaut vai uz šo te padomju tautu, kas apdzīvo vienu, sesto daļu zemeslodes! Vai tu no aitām varētu sakomplektēt stulbāku baru, nekā ir šī tauta?

Es neesmu nācis diskutēt, Bērts sev sacīja, lai viņš muldr ko grib.

Nesagaidījis iebildumus, profesors atsala, strupi noteikdams: — Ejam iekšā!

Kamēr Bērts aizvēra terases durvis un apsēdās savā vietā,, večuks jau bija atslēdzis bagātību lādi — bāriņš, kurā spīdēja zilisārta gaisma, bija pilns ar dažādformu ārzemju pudelēm. Kārdinoši smaidīdams, profesors demonstrēja savu bagātību, cilādams pudeles citu pēc citas: «Sito? Bet varbūt šito? Un kā ar šito?»

Dzērienu nosaukumi jaunajam cilvēkam maz ko izteica, taču* grādus uz etiķetēm pa gabalu saredzēt nevarēja. Tādēļ, lai neuzķertos uz kādu skābuli, mirklī, kad profesors parādīja eksporta kviešu šņabi, Bērts iesaucās: — Varbūt no šitā, profesor! Kas tad labāks par šņabīti var būt!

— Tikai cits šņabītis! — profesors garšīgi nosmējās un,, paņēmis glāzītes, aizvēra bāra durtiņas.

Piešļācis Berta glāzīti līdz pašām malām, sev viņš ielēja tīri simboliski, paskaidrodams: — Divdesmitajos trīsdesmitajos gados Krievijā bieži iznāca no Centra pa vietām braukāt.

Darbs smags, kaitīgs, vajadzēja atslogoties, bet nekā cita kā kandža, brāga — tējas glāzēm vien.

Galīgi sabeidzu kuņģi.

— Jums ļoti veselīgs izskats, — Bērts teica, it nemaz ne​glaimodams.

— Kā tad citādi, — sārtvaidzīgais profesors atplauka aziātiskajā smaidā. — Četrdesmito gadu pirmajā pusē vien kopsummā vairākus gadus novāļājos pa valsts labākajām sanatorijām. Tur mani arī saveda kārtībā. Toties no tā laika bez īpaŠas nepieciešamības — ne un ne! Vispār man patīk, ka citi dzer, bet pats*esmu skaidrā.

— Man atkal patīk, ja es varu izdarīt kaut ko tādu, kas otram patīk, — Bērts sacīja, paceldams glāzīti un izmezdams kā ogu.

Tai brīdī atvērās durvis un ienāca Elza ar paplāti, uz kuras bija kafijas servīze divām personām un augļu vāze ar vīnogām.

Profesors savai glāzītei tā arī nebija pieskāries, taču Elza, ielējusi viņam kafiju, ar saviem resnajiem pirkstiem paņēma glāzīti un izlēja tasītē, nopurpinādama: — Ja jau gribat tempt, tad vismaz dariet to kopā ar kafiju, bet nelejiet kuņģī neatšķaidītu!

— Ak tu mana gudrelīte, — profesors iesmējās un nobrauca ar plaukstu pa Elzas pamatīgo gurnu.

— Nē, jūs pasakiet tikai! — uzšaudama profesoram pa pirkstiem, saimniece griezās pie Berta.

— Kā šamā susļikā var sa​dzīvot izcils prāts un izcila glupība?

— Esmu lasījis, ka galējības saskaroties, — Bērts piesar​dzīgi sacīja.

— Tad tik jāpiesargās, ka nenotiek īssavienojums, — Elza zīmīgi noteica, piebīdīdama Bertām tuvāk vīnogas. — Stam​pājiet iekšā kaut visas, šamais jau neēd.

Profesors, to klausīdamies, nevarēja vien par savu saimnieci nopriecāties.

— Esmu ļoti laimīgs, ka Elza bija ar mieru saimniekot manā mājā. Tu vari iedomāties, kur viņa strādāja savos labā​kajos gados?

— Tam nu viņš, profesor, nekad nenoticēs, — liedama Berta tasē kafiju, Elza skarbi iesmējās.

— Ja jau es tagad netieku galā ar vienu tādu urku kā jūs.

— Par uzraudzi cietumā! — profesors smiedamies atgāzās krēslā, izstiepdams uz priekšu kamieļvilnas čībās ievilktās kājas.

Bērts, gandrīz aizrijies ar vīnogām, sāka klepot. Elza profesionāli vairākas reizes tā uzplāja viņam pa muguru ar savu plato plaukstu, ka aizsitās elpa, taču arī klepus bija pāri.

7* — Biedri profesor, — Elza pievērsās večukam, un viņas robustajā sejā ievilkās kaut kas līdzīgs nožēlai. — Ja man būtu atļauts pakļaut jūs attiecīgam režīmam, tad tik redzētu, cik jauki mēs ar jums sadzīvotu. Vai grūti saprast, ka sabiedrībai jūsu dzīvība un veselība ir zelta vērta? Tagad jums jau bija jābūt gultā, jāizdzer glāze silta piena ar medu un jāguļ līdz rīta pastaigai. Bet jūs sarunājat tikšanos ar šo jauno cilvēku, kuru diez vai ātrāk dabūsiet no šejienes laukā, kamēr tā šņabja pudele nebūs tukša.

99 — Elza, valdies! — profesors asi izmeta. — Viņš ir mans viesis. Viņš mani garīgi uzlādē.

— Tad tikai piesargieties, ka man jūs savukārt nav jāizlādēl — Ar-rā!!! — profesors pārskaities uzkliedza.

— Eju jau, eju, — Elza nomurkšķēja un gāja uz durvīm,, tad pagriezās atpakaļ. — Bija atbraucis Zoržiks, tas pavārs. Viņš visu zina, kā gatavot gan bruņurupuču zupu, gan zivi vēžu mērcē, gan tītarus ar cālīšiem, bet par vienu gan viņš skaidrībā netiek, kas tas tāds par desertu — karsti ananasi ar augļiem?

— Tā ir rakstīts galda kartē. Lai viņš pats to noskaidro. Viņam par to maksā.

— Tad es tā arī teikšu.

Elza izgāja. Bērts nekautrēdamies piepildīja glāzīti un izdzēra. Uzkozdams vīnogas, viņš pamanīja, ka profesors it kā iegrimst sevī.

— Tuvākajās dienās man atbrauks viesi, — tas blāvi sacīja, un Bērts nesaprata, vai profesors to saka viņam vai pats sev. — Tā ir ļoti svarīga tikšanās. Tāpēc arī vēlos, lai vakariņas būtu neikdienišķas. Tas būs Nikolaja II kronēšanas svētku mielasta atkārtojums. Ja notiks tas, kas tiek gatavots … Tas neizdzēšami tiks ierakstīts cilvēces vēsturē, un tāpēc visam jābūt attīrītam no sadzīviskuma sārņiem … Paceltam traģēdijai atbilstošos augstumos … Katrs cilvēks pats par sevi ir niecība, skrūvīte, kurai saskaņā ar citām lemts griezties, augstākās ide​jas vadītai.. .

Večuks apklusa.

— Jūs esat monarhists? — Bērts, kurā bija ieplūdis kviešu: siltums, draudzīgi pavaicāja.

— Nē, — profesors atsvešināti sacīja. — Esmu boļševiks. Komunists. Visu mūžu. Un joprojām. Un tā tālāk. Bezgala uzticams. Nekad ne par ko neesmu šaubījies. Neesmu bijis renegāts un revizionists. Taču arī ne akls dundurs. Vienmēr esmu raudzījies redzīgām acīm un zinājis vienu aksiomu — lai partija dara, ko darīdama, tā dara pareizi. Nekad neesmu bijis ortodokss; allaž esmu atdalījis ideju pasauli no reālās pasaules. Un tā tālāk … Vienmēr un mūžīgi mūžos … Uzticīgs ģenerāllīnijai.

Viņš atkal apklusa.

Bērts ielēja un izdzēra, pieklājības pēc pavaicādams: — Varbūt man tagad iet? Ir jau vēls. Mēs varam sarunu turpināt citreiz.

Profesors, kurš dirnēja krēslā kā satrupējis celms, nezināmas nastas nospiests, atjēdzās un uzmeta Bertām tramīgu skatienu. Tūlīt gan nomierinājās, redzēdams, ka Bērts vienaldzīgi tiesā vīnogas.

— Nekur tev nav jāiet, — viņš teica un izslējies pasmaidīja savu šauracaino aziātisko smaidu.

— Pie kā mēs palikām? Pie NLO? — Profesor, — Bērts lūdzoši ieteicas, — nerunāsim līdzībās. Ko mēs tā staigāsim kā kaķi ap karstu putras podu?

— Kādas tev attiecības ar morāli un ētiku?

— Normālas.

— Sirdsapziņas grēmas nekad nemoka?

— Kā to saprast?

— Kauna jūtas tev piemīt vai ne?

Bērts nebija no muļķu mājām, tāpēc teica: — Ziniet, ja par visu, par ko vajadzētu kaunēties, kaunēsies, tad visa dzīve paies vienā garā kaunā. Un no šejienes izriet jautājums — kāpēc cilvēkam vispār jādzīvo tāda kauna pilna dzīve, ja viņš nevar dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi?

Profesors centās izprast teiktā jēgu. Tad mainīja saru​nas tēmu.

— Tavas lugas «Ar skatienu augšup» centrā ir konflikts starp impērijas idejas nesēju Cēzaru un tautu brīvības idejas iemiesojumu Vercingetorigu?

— Ne tikai. Bet tā ir galvenā līnija.

— Protams, protams … Tavas, tas ir, autora simpātijas ir Vercingetoriga pusē, kaut arī viņam, paraugoties globālāk, nav taisnība. Es tevi nenosodu, jo, protams, tā ir skaistāk un cēlāk, nekā būt Cēzara pusē.

— Kāpēc Vercingetorigam nav taisnība? — iepilinādams glāzītē eksporta šņabi, Bērts

noprasīja. — Roma sabruka, un šķietamā pasaules valdniece latīņu rase pazuda no zemes virsas, izšķīzdama tajās tautās, kuras pati bija paverdzinājusi.

— Bet Romas ideja palika. Otrā Roma! Trešā Roma!

— Ir taču teikts, ka Trešā Roma ir pēdējā — Ceturtai vairs nebūt.

— Tu gaidi, ka padomju impērija sabruks? — profesors zobgalīgi pavaicāja. — Dzer, dzer! Šņabis no honorāra atskaitīts netiks.

Bērts bez vārda runas paklausīja vecāka cilvēka padomam un, glāzīti iztukšojis, patētiski iesaucās: — Bet brūk jau arī! Himera izlaiž savu smirdošo garu! Paverdzinātās tautas mostas dzīvinošajai brīvībai, no tumsības atgriežas civilizētajā un demokrātiskajā pasaulē!

Profesors ar patiesu interesi klausījās Bertā. Kad jaunais cilvēks apklusa, večuks atzinīgi teica: — Mēs sapratīsimies. Man patīk cilvēki, kuri nerunā aplinkus, bet griež pravdu matku tieši acīs.

— Es būtu jums ļoti pateicīgs, profesor, — iereibušais Bērts smaidīdams teica, — ja arī jūs runātu skaidri un gaiši — kas man jādara, un, ja iespējams, vai kādu daļu nevarētu valūta?

— Ja vajag, ir arī valūtā, — sārtvaidzis profesors ņirdzīgi noteica. — Tikai tev, Bert, valūtiņu neredzēt.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tu esi pērkams par koka rublīšiem.

Vai te nebija iemesls apvainoties, Bertām ienāca prātā, un brītiņu viņš šaubījās — apvainoties vai ne? Bet par ko apvainosies? Viņš taču nezina, ko profesors grib — varbūt kaut ko tikpat vieglu kā izžāvēti koka rubļi?

— Par to valūtu bija joks, profesor, — Bērts mundri teica. — Tāds retorisks.

— Es jau par koka rubļiem arī pajokoju, — profesors tikpat mundri atbildēja. — Esmu gatavs pieļaut, ka, raugoties no Vercingetoriga viedokļa, taisnība ir viņam, jo kas gan tautai, lai tā organiski pastāvētu, var būt augstāks par patieso brīvību? No Cēzara viedokļa, taisnība atkal viņam. Vai Visuma likumības neiedarbojas uz cilvēkiem, kuri ir šī Visuma dabiska sastāvdaļa?

— Neviens par to nešaubās.

— Kā radies Visums? — profesors vaicāja, pasmaidīdams aziātisku baltzobu smaidu, un Bērts juta, ka sārtvaidzis taisās viņu apvest ap stūri. Viņš uz jautājumu neatbildēja, un profesors turpināja: — Drausmīgi sapresēts masas un enerģijas kodols. Eksplozija — un sāk rasties Visums, kurš spēj pastāvēt tikai kustībā, tikai izplešoties. Neliels ciematiņš Latijas novadā — enerģijas un idejas ārkārtīga koncentrācija — sprādziens — un sāk rasties mini Visums zemeslodes apjomā, un tas tiek nosaukts par Romu. Ātrāk, augstāk, tālāk, dziļāk, labāk, plašāk, stiprāk, skaldi un valdi… un tā tālāk.

Romas ideja!

— Roma gāja bojā, — Bērts nožāvājās, pat nepūlēdamies pieklājības dēļ aizsegt muti.

— Kurš ir teicis, ka Visums radies ar pirmo mēģinājumu? Pilnīgi pieļaujams, ka ir bijuši neveiksmīgi, bet mēs zinām vienīgi to, kas realizējies.

— Ā! Jums septiņpadsmitais gads bija tas Trešās Romas jaunais sprādziens?

Profesors pietrūkās kājās un, pieskrējis pie Berta, atkal sa​jūsmā klapēja viņam pa plecu.

— Ja tu neostu pēc alkohola, es par tādu gudrību tevi no​bučotu!

Bērts glaimots dumji pasmaidīja.

— Dzer, dzer, mīļais draudziņi — profesors iesaucās, iekrizdams atpakaļ mīkstajā krēslā. — Jebkura normāla cilvēka rīcības pamatā ir drausmīgākais egoisms, vienīgais virzītājspēks. Protams, izņēmumi ir, kaut vai tāds Vercingetorigs, kādu tu radi, bet es runāju par cilvēku vairumu. Un šis katra

indivīda egoisms veido grupu, partiju, šķiru, tautu, valstu egoismu. Tā ir tā slēptā enerģija, kas izpleš Romu, tā ir tā būtība, kura gudri tiek nosegta ar visvisādiem cēliem morāles un ētikas, ideju un principu mirgojošajiem kruzuļiem un vizuļiem … Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot… un izdzīvot labi.

Diemžēl nākas pūli šmaukt, ar štikiem sadzīt alās, arī, zinātniski runājot, veikt selekciju, bet ko var darīt, — profesors skumji noplātīja rociņas, — vai citādi tu viesiem varēsi pasniegt bruņurupuču zupu, tītaru un cālīšus, karstus ananasus ar augļiem … Starp citu, lu esi lietas kursā — kas tie par karstajiem ananasiem?

— Es vispār ananasus nekad neesmu ēdis.

— 2ēl gan, — profesors līdzjūtīgi sacīja. — Bet tā jau bezšķiru sabiedrībā ir — vieni viesiem var likt galdā Nikolaja II kronēšanas mielastu, citi skraida pa veikaliem un ir laimīgi, ja dabū to pašu vārīto desu, kuru pat civilizēts mājdzīvnieks neēd. Tā vismaz apgalvo Elza, es jau pats nezinu …

Taču tu neuztraucies! Ja no svinīgā mielasta ananasi paliks pāri, es likšu, lai Elza neizmet laukā, bet atstāj tev nogaršošanai …

Bertu viņa teiktajā kaut kas kaitināja. Tā vien gribējās ievilkt rūķītim ar pudeli pa sirmo pauri.

Taču dramaturgam, lai arī iedzērušam, agresīvas tieksmes nepiemita, un viņš sa​valdīgi teica: — Bet ir citi partijas biedri, kuri dzīvo pavisam savādāk… Piemēram, Ļiza Karlovna no «Tīreļiem».

Profesors satrūkās, tad piespiedās pasmaidīt.

— Jā, jā, es viņu zinu … Jeļizaveta Kārļa meita Stukāne. Mēs esam ar viņu vienā pirmorganizācijā.

«Bijāt,» Bērts jau gribēja izlabot, tomēr nez kāpēc noklu​sēja, vienīgi piebilda: — Jūs no viņas ļoti atšķiraties. * — Cilvēciņi jau ir dažādi arī vienas partijas ietvaros . .. Plurālisms, jā … Vai Roma būtu iekarojusi puspasaules, ja tā būtu sastāvējusi vienīgi no oligarhijas? Vajadzīgi arī fanātiski ierindnieki, kas darbojas masās, novada tajās attiecīgās idejas, ar savu piemēru rauj līdzi… Tikai, ja šie ierindnieki iziet ārpus kontroles, viņi kļūst kaitīgi, daudz kaitīgāki nekā atklāti ienaidnieki, jo tieši viņi apdraud pamatus.

— Viņa domāja … domā, ka pamatus apdraud citi.

— Lai viņa domā, ko domādama, arī tu par mani vari domāt, ko gribi, vari mani pat kritizēt, citiem vārdiem sakot, lamāt; ja jau plurālisms, tad plurālisms. Katlā pārāk augsts spiediens, jāizlaiž tvaiks, bet tiklīdz tev, maitam tādam, ienāks prātā, ka nebūtu par ļaunu, ja tādi kā tu un pārējie salašņas sāktu dzīvot cilvēciski uz mana rēķina, tad sargies — jūs tiksiet saberzti pulverī kā tautas ienaidnieki! — profesors spējā naidā iesaucās, rokas savilcis dūrēs, un no biezo uzacu apakšas Bertā dzēlās ļaunas actiņas. — Zodz, laupi, spekulē — taisi naudu, kā gribi, bet neduries klāt strādnieku un zemnieku valstij, kuras vārdā notika Oktobra revolūcija, par kuru tavi vecāki un vecvecāki lējuši asinis kaujas laukos un … citos lau​kos! — viss trīcēdams, večuks kliedza.

Sabijies, ka viņu var ķert trieka, Bērts steidzīgi ieteicās: — Profesor, man no jums nekā nevajag, es uz jūsu rēķina dzīvot netaisos.

— Es ne par tevi, — sākdams nomierināties, rūķītis izdvesa.

— Un par šņabi es jums samaksāšu.

— Tu man patīc. Tu esi godīgs cilvēks. Kaut tādu būtu vairāk. Vienkārši, pieticīgi, neslej degunu augstu, zina savu vietu, neiekāro tuvākā mantu. Ģimenes galva lepni atnes mājā kilo vārītas desas — sabiedrības pamatšūniņā svētki, ģimenes saites nostiprinās. Bet iedomājies, Kalniņ, ja veikalā būtu piecdesmit šķirņu desas?! Vīrs atnes mājās luņķi, sieva viņam ar to pa galvu — ne to desu nopircis! Bet tu dzer, dzer to šņabi, es taču tevi cienāju!

Bērts ielēja.

— Es, protams, negribu tevi iesaistīt nekādās politiskās diskusijās, — profesors sacīja. — Es vienīgi gribu, lai tu pēc iespējas labāk saprastu uzdevumu, kas tev veicams. Un tā, ņemot vērā iepriekš sacīto: ja tu vari uzrakstīt lugu, kurā proponē Vercingetoriga taisnību, vai tu varētu uzrakstīt lugu, kurā pierādītu Cēzara taisnību?

— Protams. Bet Cēzara taisnība nav mana pārliecība.

— Es tev teikšu atklāti, — profesors turpināja. — Zināmās aprindās šādu rakstīšanu sauc par literāro prostitūciju un pašu autoru arī dēvē attiecīgi. Būtu kādi gadi iepriekš, es tev varētu kādu ordeni vai republikas prēmiju izgādāt, taču pašlaik, izņemot materiālo pusi, varu sniegt tev vienīgi morālu atbalstu '— tas, ko tu izpildīsi, gluži vienkārši saucas sociālais pasūtījums. Un nekas vairāk.

— Gan jau viss būs labi, — Bērts nevērīgi atmeta ar roku. — Cik saprotu, jūs gribat romānu, kurā tiktu slavināts Jūlijs Cēzars?

— Muļķais! — pietrūcies kājās, profesors iekliedzās un sāka tekalēt šurp un turp pa raibo Horezmas paklāju. — Es gribu romānu par sociālistisko revolūciju Latvijā! Par nobriedušo revolucionāro situāciju, kuru, pateicoties latvju tautas lielajam draugam, brālīgajai Padomju Savienībai un tās varenajai Sarkanajai Armijai, buržuju ekspluatētajai un pauperizētajai tautai Latvijas KP vadībā izdevās pārvērst uzvarošā sociālistis​kajā revolūcijā.

— Profesor, — Bērts samulsis teica, — visi latviešu komunisti taču tai laikā sēdēja Ulmaņa cietumā.

— Muti ciet, kad ar tevi runā gudrāks cilvēks! Kāda tam nozīme! Buržuāzijas asiņainās demokrātijas un vēlāk fašistiskās diktatūras gados latviešu komunistu sētā sēkla tautas auglīgajā dvēselē jau bija izdiedzējusi asnus. Un romāna galvenie varoņi jāizlaiž cauri arī pirmajām brīvajām, patiesi demokrātiskajām vēlēšanām, kur gandrīz simt procenti vienkāršo darbaļaužu nobalsoja par Darba Tautas bloku, tas ir, būtībā par komunistiem. Un jāattēlo latvju tautas ilgošanās iekļauties padomju republiku brīvajā saimē. Un vienu varoni tev jāaizsūta uz Maskavu kopā ar latviešu lūdzēju delegāciju, vislabāk, lai tas būtu sievišķis; lai viņa sadraudzējas ar kādu krievu tautības studenti Mašu, Glašu vai Dašu, nav svarīgi, iet kopā uz VDNH, studente mūsu stulbenei stāsta un rāda daudznacionālās padomju tautas gaišo dzīvi sociālismā utt. šī atgriežas Latvijā — līgavainis mūsu gavilējošo Maigu, Daigu vai Baigu, nav svarīgi, laimīgs sagaida atpakaļ dzimtajā sociālistiskajā republikā — sarkani karogi, tautastērpi, puķes, zila debess, zelta saule, ļubov, un taisi beigas, tālāk nevajag, tālāk seko cita opera. Mums vajadzīga tikai sociekārtas nodibināšanās — tautas brīvā izvēle.

Bērts, muti atplētis, klausījās daiļrunīgajā profesorā, īsti nevarēdams saprast, vai tas dzen jokus vai runā nopietni.

— Vispār romāns jāsāk ar trīsdesmit devītā gada līgumu ar PSRS, draudzīgās Sarkanās Armijas kara bāzu izvietošanu, reakcionāru provokācijām pret sarkanarmiešiem, zināmu aprindu gatavošanos kopīgi ar Lietuvas un Igaunijas zināmām aprindām uzbrukt Padomju Savienībai. Un vienkāršās, apspiestās tautas un Sarkanarmijas kulturālo, šķiriski līdzjūtošo kareivju un virsnieku abpusējās simpātijas. Un pa šitām sliedēm tev jābrauc, kā jau runājām, līdz četrdesmitā gada augustam. Ja kaut kas ies šķērsām, es jau palabošu.

— Profesor … — Bērts sastomījās. — Ja jau nu mēs … tā teikt, esam viens pret otru atklāti … tas, ko jūs gribat… tā taču ir … maigi sakot, gvelšana.

— Tad es tev atbildēšu tikpat atklāti — nu un tad? — raudzīdamies Bertām tieši acīs, profesors stingri teica.

Bērts nolaida skatienu.

— Jūs visu laiku runājāt par Cēzaru un Vercingetorigu … Es domāju, ka jūs gribat…

— Par Cēzaru? — profesors iesmējās. — Es runāju līdzībās. Kam tavs Cēzars vairs vajadzīgs? Viss ir aizgājis pārāk tālu, lai runātu Ezopa valodā — jādod pa tiešo.

Bērts sadudzis blenza pilnajā šņabja glāzītē.

— Protams, es tikai ieskicēju galvenās līnijas, gaišos toņus, — apsēzdamies profesors turpināja. — Lai būtu ticamāk, var jau arī mūsu pusi pakritizēt. Var jau arī mūsu pusē gadīties kāds nelietis, tikai no tā nedrīkst izdarīt vispārinājumus. Protams, Josifu Visarionoviču un dažus viņa rokaspuišus tu arī drīksti palamāt, taču atkal bez vispārinājumiem. Sociālisms — svēts, to aizskart nedrīkst, ja arī ir tikušas pieļautas šādas tādas nepareizības. Partija kā tāda — mūsu laikmeta gods, prāts un sirdsapziņa.

— Ko es daudz no tā laika zinu, — Bērts izmocīja.

— Jo mazāk tu pašlaik zini, jo tas ir veselīgāk. Tev pa galvu nejauksies nekādas nepareizības.

Bet par galveno — par to parūpēšos es.

— Profesor, es jums uzdošu pēdējo jautājumu, — Bērts sa​cīja, iztukšodams glāzīti. — Drīkst?

Profesors visžēlīgi pamāja.

— Kāpēc jūs piedāvājāt rakstīt tieši man?

— Nopietns jautājums, — domīgi vērdamies savu kamieļvilnas čību oranžajos bumbuļos, profesors teica. — Pēc manas saprašanas — ar darba literāro pusi tu galā tiktu. Nekāds šedevrs no tevis prasīts netiek — jo vienkāršāk un ierindas lasītājam saprotamāk, jo labāk. Ja sadomāsi nodarboties ar formālismu — nedabūsi ne kapeikas. Romānam jābūt iedarbīgam. Jābūt tādam, lai arī lasītājs ārpus republikas saprastu — kas un kā. Pamācies, sacīsim, no Viļā Lāča. Protams, tā melot vairs nevar (mēs norunājām, ka būsim pilnīgi atklāti, ja to prasa darba intereses). Laiki vairs nav tie, turklāt vēl tā stulbā glasnostj dara savu netīro darbu. Rakstīt jau var, protams, taču kāda jēga, ja maz kas tam tic? Bet taisīt bulvāru literatūru par politisku tēmu — tur no viņa šo to var pamācīties. Varoņi nelaimīgi, cieš, tiecas uz kaut ko gaišu un tīru, cilvēka cienīgu, tas ir, sociālismu, perspektīvā — komunismu, un tas tev orgauiski jāsapludina kopā ar ļubov, lai sociālisms un pilnvērtīga intīmā dzīve varoņu uztverē būtu viens un tas pats. Un seksu grūd iekšā, kur vien tik var, — šajā momentā partijas agrāk proponētais puritānisms jāmet pie malas, vajag, lai romānu cits citam rautin rautu no rokām.

Tikai neaizmirsti, ka arī_seksuālajām ainām jāpieiet šķiriski. Buržuju un viņu līdzskrējēju intīmā dzīve izkropļota — laulības pārkāpšanas, izvarošanas, sieviete-prece iekarsuša buržujtēviņa nagos, visādas perversitātes. Mūsu — augsti garīga un reizē miesiski veselīga, tāda ļoti vienkārša kā dzīvnieku pasaulē, jo ir pakārtota gaišajiem ideāliem.

— Profesor, mēs atkal novirzāmies sānis, — Bērts uzdrīkstējās aizrādīt. — Par to, ka ar literāro pusi tikšu galā, jūs jau sacījāt. Taču jaušu, ka tas nebija vienīgais iemesls, kādēļ jūs piedāvājāt rakstīt man.

— Lielā mērā tā ir sagadīšanās. Nebūtu es pludmalē nejauši uzdūries tavam manuskriptam, pašlaik tu te nesēdētu un manu šņabi nedzertu. Taču mēs būtu meklējuši tādā pašā virzienā — lai būtu gados jauns cilvēks, kurš nebūtu sasmērējies stagnācijas gados, ar zināmām literārām dotībām, pēc tautības latvietis, kurš arī dzimis un savu mūžu Latvijā dzīvojis, ar latvisku vārdu un uzvārdu. Tavs priekšvārds gan varēja būt nacionālistiskāks, toties uzvārds ļoti pareizs — Kalniņš. Starp citu, kas pēc tautības tavi vecāki?

— Latvieši.

— Un vecvecāki pa abām līnijām?

— Arī latvieši.

— Vai liktenis viņus ārpus Latvijas kādreiz izmetis?

— Cik zinu, visi dzīvojuši tepat.

— Lieliski. Tad vārds «Bērts» arī nekaitēs. Ko lai dara, ja modē klanīties rietumu priekšā un dot ārzemnieciskus priekšvārdus. Un gados jaunam autoram arī vislabāk paveiksies veidot ticamus jaunu cilvēku tēlus, kuri arī būs galvenie varoņi. Romānā, kā tu jau acīmredzot saprati, darbosies princips — caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Kas ērkšķi, to tu tagad zini, kas zvaigznes — arī. Visu vecumu lasītāji ārkārtīgi jūt līdzi nelaimīgiem mīlētājiem, kuri rāpo cauri ērkšķiem un romāna beigās sasniedz zvaigznes, ko publika arī alkst sagaidīt. Tātad vajag laimīgas beigas, un tās tādas arī būs gan personiskajā dzīvē, gan sabiedriskajā.

— Jā, tās atbrauks ar zvaigžņotiem tankiem, — Bērts sapīcis novilka; viņam šī profesora iecere sāka nepatikt.

Večuks garšīgi nosmējās.

— Nu, var atbraukt ar tankiem, var ar karakuģiem, var nolaisties aerodromā ar lidmašīnām, var pa dzelzceļu atbraukt kopā ar kājniekiem — tas paliek autora ziņā. Bet centrā gan jābūt jauniešu mīlestībai… Romāna ievadam tu šo to varētu aizņemties no Andreja Upīša. Teiksim, viņa — Anna, nabadzīga pusgraudnieka meita, kalpo pie kulaka, kura dēliņš ar precību solījumiem Annu pavedina, bet apprec tomēr kaimiņu kulaka meitu. Nelaimīgo meiteni vēl izvaro kulaks — tēvs. Savukārt kulacene Annu pastāvīgi sit un nedod ēst, lai gan noverdzina darbā no rīta līdz vakaram. It kā tā vēl nepietiktu, meitenei ik brīdi kaitē mazie kulaciņi, piemēram, piegāna tikko izslauktu pienu. Vainīgā, protams, atkal Anna. Neredzēdama izeju no baismīgās dzīves, Anna slīcinās, bet viņu izglābj izūtrupēta, nabadzīga zemnieka dēls, sacīdams — ej uz Rīgu, tur drīz sāksies lielas lietas! Pa ceļam Annu panāk kulaki un, saukādami par zagli, noplēš viņai drēbju kārtu un kā samaksu par gada darbu ceļa dubļos nosviež divdesmit santīmus.

Klusu šausmu pārņemts, Bērts klausījās profesora kaismīgo stāstījumu.

— Gandrīz kaila, Anna rīta agrumā nonāk Rīgā. Tur važoņi no krogiem izvadā pa mājām piedzērušos «zelta jaunatnes» pārstāvjus — korporeļus. Tie ievelk Annu vārtu rūmē un atkal pastrādā varas darbus. Policists, kurš visu to redz, neiejaucas; gluži otrādi, uzmundrinoši smaida un pēc tam atņem Annai pēdējos divdesmit santīmus kā sodu par amorālu uzvešanos sabiedriskā vietā. Kad izmocītā, līdz vājprātam novestā Anna kūņojas pa ielas rensteli, pēc četrpadsmit stundu garas elles pie čuguna kausēšanas krāsnīm no darba atgriežas jaunais, stalti muskuļotais proletārietis Jānis, Pēteris vai Juris, nav svarīgi. Viņš pieceļ no ielas Annu, kurai no pārdzīvotā piemeties plaušu karsonis, un aiznes pie sevis mājās. Jānis saistīts ar komunistisko pagrīdi, darbojas tur ļoti aktīvi, aģitē un izplata proklamācijas savā fabrikā, ir ļoti liela autoritāte darba biedru vidū. Viņš pagrīdes darbā iesaista arī Annu. Viņi kopīgi sapņo par gaišo nākotni, par to, kādā laimīgā pasaulē dzīvos viņu bērniņi utt., jo, kā jau tu saproti, uz kopīgas revolucionārās cīņas bāzes viņiem rodas ļubov, protams, sākumā ļoti ga​rīga un tikai pēc tam tā dzīvnieciski vienkāršā …

Bērts klusēja.

— Paskaties! — profesors ar plašu žestu norādīja uz grāmatu skapjiem. — Par materiālu trūkumu tev nevajadzēs sūdzēties. Arhīvos un bibliotēkās jātup nebūs. Izņemot vienu skapi, kurā ir nepareizā literatūra, kas uz tevi neattiecas, pārējos ir pareizā. To tu pilnībā varēsi izmantot, veidojot savu pasaules uzskatu romāna uzrakstīšanai.

— Es vēl domāšu, — izdzēris glāzīti, Bērts nošļupstēja.

— Viņš vēl domās! — profesors nicīgi noteica. — Kad viņš izdomās, tad arī par naudu runāsim. — Un pēkšņi kļuva dusmīgs. — Nauda! Nauda! Dod tik naudu!!! Kur palikusi nesavtība, uzupurēšanās idejas labā? Kur gatavība staigāt skrandās, kaut arī plika dirsa caur biksēm spīd? Kur ir

šodienas Pavkas Korčāgini, Mirdzas Ozolas, Pavļiki un Zojas, Aleksandri Matrosovi un visādi citādi uz to pusi? O tempora, o mores! — pro​fesors novaidējās, pavērsdams žēlu skatienu griestos.

Iereibušais Bērts no šī dvēseles kliedziena jutās aizkustināts, jo profesors neliekuļoja — viņš bija savās žēlabās patiess. Bet ko lai dara? Ja arī Bērts gribētu, dibināt kolhozus vai krist ar krūtīm uz ambrazūras tikpat vairs nespētu — tas jau izdarīts. Bet rakstīt tik šmucīgu romānu par brīvu — piedod, pro​fesor, šitai dīķī bebri neaug!

Tomēr iedzērušajam jaunajam cilvēkam gribējās būt labam pret visu pasauli, un tāpēc viņš optimistiski teica: — Ir jau vēl tādi cilvēki, ir, profesor! Tas ir, vēl vakar bija. Tā pati no jūsu pirmorganizācijas — Ļiza Karlovna. No šī viedokļa — svēts cilvēks. Fanātiķe! «Tīreļu» mājas iet postā, dārzs aizaudzis — cik vien nevarētu ar āboliem pelnīt —, pašai četrdesmit divi rubļi pensija, bet nekā — runā un tik runā par sociālismu un komunismu, cilvēces gaišo nākotni; māja pilna ar Marksu un Ļeņinu, un, kā tik es kaut ko iebilstu, sauc mani par niekkalbi un gatava vai acis izskrāpēt. Tādu var sūtīt fašistu aizmugurē špionēt vai palaist uz ambrazūru — galu dabūs, bet izdarīs! Tērauda sieva, profesor!

Taču gaidītā prieka vietā profesors truli paraudzījās Bertā. Tad ar grūtībām pārvēla pār lūpām vārdus: — Tu teici… bija . . .

— Jā. Viņa pagājšnakt nomira.

— Tu esi piedzēries . . .

Tad Bērts profesoram izstāstīja visu, ko zināja par Ļizas Karlovnas nāvi.

Kamēr viņš runāja, sārtais, mundrais večuks Berta acu priekšā pārvērtās — sārtums pazuda, un seju pārņēma mironīgs vaska bālums. Viņš saguma krēslā, un uz atzveltnēm uzliktās rokas trīcēja.

Pavērtā mute smagi vilka plaušās gaisu. Bālganā, gļotainā mēle pulsēja elpas ritmā, šaurās actiņas paslēpās zem smagajiem plakstiem. Sejas āda atgādināja saņurcītu per​gamentu.

— Profesor, jums slikti? — Bērts izbijies iesa.ucās. — Pa​saukt saimnieci?

— Jā-ā … — valstīdams pa muti Jengano mēli, večuks ar grūtībām izdvesa.

Pietrūcies kājās, Bērts no rakstāmgalda paķēra bronzas zvaniņu un, izmeties uz kāpņu laukumiņa, ņēmās to šķindināt no visa spēka.

Lejasstāvā noblīkšķēja durvis, un kāpņu galā parādījās stalti noaugusī saimniece Elza.

Ieraudzījusi Bertu, viņa pikti, uzkliedza: — Kādas jums te tiesības zvanīt?

— Profesoram kļuva slikti! Viņš lūdza, lai jūs pasaucu.

Kāpdama augšup, Elza purpināja: — Palika slikti… Pie visa esat vainīgs jūs!

— Piedošanu, profesors pats mani šurp ataicināja.

— Ja vienam trūkst kādas skrūvītes, tad otram kompānijas pēc sev arī jāizskrūvē? Jūs droši vien profesoram sarunājāt kaut ko tādu, ka viņš šausmīgi uztraucās.

Bērts nelaimīgs paraustīja plecus.

— Paskatieties labāk uz sevi spogulī, — Elza nīgri norūca, izraudama Bertām no rokas zvanu.

— Saķemmējiet matus, aizpogājiet netīro kreklu un aizvelciet bikšu priekšas rāvējslēdzēju līdz galam!

Neraugoties uz krietno šņabja devu, Bērts nosarka un tais​nodamies teica: — Šad tad rāvējslēdzējs pasprāgst vaļā pats no sevis!

— Kas man par daļu! Bet godīgā mājā jāuzvedas kā pie​klājīgam cilvēkam! — Elza atsvieda un

iegāja kabinetā.

Bērts aizvilka rāvējslēdzēju, aizpogāja kreklu un, izlaidis cauri matiem piecus pirkstus, viņai sekoja.

Profesors šķita iemidzis. Elza paņēma viņu savās muskuļainajās rokās kā mazu bērnu un, iziedama no kabineta, sacīja: — Neaizejiet! Pagaidiet mani!

Kaut arī Bertām bija liela vēlēšanās pazust, viņš saprata, ka bez Elzas no šīs mājas neizkļūs.

Iedzēris glāzīti šņabja, viņš atlaidās ērtajā krēslā un nemaz nepamanīja, ka iesnaudās.

Pamodās no Elzas uzbrēciena: — Te nav nekāda naktspatversme!

— Ar profesoru viss kārtībā? — žāvādamies Bērts noprasīja.

— Kas šamam gadīsies, — Elza strupi atteica, kaut ko meklēdama grāmatskapī. — Man bija taisnība. Jūs viņam sarunā​jāt ārkārtīgi satraucošas lietas.

— Par Ļizu Karlovnu, vai? — izstaipīdamies jaunais cil​vēks novilka.

— Vai es zinu, par ko! — Elza atcirta un, izvilkusi no skapja divus sējumus indīgi zilos audekla vākos, nolika Bertām priekšā. — Profesors lika nodot. Lai jūs iepazīstoties ar materiālu, par kuru esot runājuši, — te Latvijas PSR vēsture aprakstīta ļoti pareizi. Pirms vairākiem gadiem pamatīgajam pētījumam piešķirta republikas Valsts prēmija. Pirmo sējumu vajagot tikai pāršķirstīt — tur esot senāka vēsture, taču jau tad labi esot saskatāmi iedīgļi latvju tautas mīlestībai uz Vecāko Brāli. Uzmanīgi jālasa, sākot no LOSR gada. Kad pabeigšot, lai piezvanot vai nākot tāpat — šamais jau parasti dirn pa māju.

Bērts paņēma sējumu un cēlās, neaizmirsdams ieliet ceļa​kāju. Elza nogrieza zobus.

— Nu gan rij vienā rīšanā, badmira tāds!

— Priekš tevis jau arī pudelē palika! — pēkšņā aizvainojumā Bērts izgrūda un tūlīt nobijās — Elza paskatījās viņā ar svelošu naidu, nošņākdama: — Žēl, ka tu man netrāpījies agrākajā darbavietā! Tad tu man skraidītu kā dresēts tarakāns pa drāti!

Bērts neatbildēja, un Elza viņu novadīja lejā. Jau atslēgusi ārdurvis, viņa attapās.

— Ak es, stulbā aita! Uzgaidiet!

Viņa aizsteidzās, bet tūlīt arī bija atpakaļ ar «Stoļičnajas» pudeli. Bērts vairījās ņemt, taču Elza to viņam gandrīz vai ar varu uzspieda.

— Ņemiet un neceriet, ka šitās vietā es jums atnesīšu kādu smalkāku pudeli no bāriņa.

— Es vispār vairs negribu dzert, — Bērts nelaimīgs teica.

— Mani neinteresē, ko gribat jūs, — Elza atcirta, pavērdama ārdurvis. — Tā vēlējās profesors.

Izgājis Bērts attapās uzdot jautājumu, kas viņam vairākas reizes jau bija iešāvies prātā: — Piedodiet, cik profesoram gadu?

— Simt četrpadsmit.

— Ko?! — Bērts izdvesa. — Jūs jokojat?

Elza aizcirta durvis.

Nākamā diena atausa nomākusies. Līņāja sīks lietutiņš.

Bērts pamodās ap desmitiem, no Kalna veikala atstiepa šādus tādus produktus un desmit pudeles kefīra. Vakarnakt, mājup nākot, Bertām bija palaimējies turpat pļavā pie profesora mājas atstāt lielāko daļu apēsto vīnogu un līdz ar tām droši vien arī kādu porciju šņabja, tāpēc šorīt galva nebija tik smaga, lai sāktu ārstēties ar profesora līdzdoto dāvanu, bet arī ne tik viegla, lai būtu vēlēšanās

rakstīt lugu.

Noslēpis Jankas istabā «Stoļičnajas» pudeli — ja nu atkal uzklīst Magda —, Bērts verandā ielīda saliekamajā gultā un ņēmās šķirstīt abus Latvijas PSR vēstures sējumus. Vispārējā tendence bija jūtama jau pirmajā sējumā un otrajā tā uzplauka pilnos ziedos. Bija pilnīgi skaidrs, ko vecis grib, un, ja vakar Bērts profesora tarkšķēšanu par romāna sižeta peripetijām bija uztvēris vairāk kā parodiju, tad šodien, lapodams otro sējumu, saprata, ka profesors to domājis pilnīgi nopietni.

Ap diviem pie verandas durvīm pieklauvēja. Tā bija Ingūna. Meitene bija ģērbusies tumši pelēkā blūzītē un svārciņos. Zem acīm tumši loki.

Vai Bērts arī nākšot uz bērēm?

— Es jau tavu tanti diezko nepazinu, — Bērts izvairīgi atteica.

— Paps un mamma arī tā domāja, taču … — Ingūna sastomījās, acīmredzot juzdamās neērti.

— Ļiza Karlovna bija veca, tādi paši viņas retie pazīstamie … Nav kas zārku nes… Būs Deniss, papam daži darbabiedri apsolījuši … Bet, vien​alga …

— Labi, tādā gadījumā es aiziešu.

— Paldies …

Uzlicis zilo grāmatu uz vēdera, Bērts vēroja meiteni, kura graciozi bija atspiedusies pret lielo galdu.

— Tev pašlaik nederētu kādi piecdesmit grami šņabja? — viņš silti pavaicāja.

— Varbūt kādu citu reizi? — meitene atteica, un pat cauri zeltainajam iedegumam bija manāms, ka viņa pietvīkst.

— Tu zini mājas, kuras sauc par «Sarkanajām kļavām»? — Bērts iejautājās. — Tāda divstāvu savrupmāja jūras pusē.

— Bez šaubām, zinu. Reizi nedēļā es eju Elzas tantei palīgos uzkopties. Citreiz pat vairākas reizes.

— Kas to būtu domājis! — Bērts pārsteigts iesaucās — grūti bija savienot šo biklo, piemīlīgo meiteni ar «Sarkano kļavu» gaisotni. — Vai Elza tev kāda radiniece?

— Nē. Deniss reiz pastāstīja, ka «Sarkano kļavu» saimniece meklējot kādu, kas piepalīdzētu mājas darbos.

— Viņam tur kāds ir pazīstams?

— Nē. Denisa mamma veikalā dzirdējusi Elzas tanti žēlojamies, ka viņa viena netiekot galā un ka profesors būtu ar mieru maksāt par palīdzēšanu. Tā kā paps un mamma neiebilda, mēs ar Denisu tur aizgājām.

— Un kāds ir tavs iespaids par «Sarkanajām kļavām»?

— Kāds? Normāls. Darba gan daudz. Bet Elzas tante ļoti sirsnīga. Kad eju uz mājām, vienmēr iedod līdzi kādus deficīta produktus.

— Es vakar arī biju «Sarkanajās kļavās», — Bērts teica. — Tev ļoti laimējies, ka saimniece pret tevi labi izturas. Pret mani viņa bija gatavais pūķis. Rupja, naidīga. Galvenais, ka bez iemesla.

Un veco rūķīti viņa tiranizē pat sveša cilvēka klātbūtnē.

Ingūna sāka sirsnīgi smieties.

— Tagad es saprotu, ko viņš man visu laiku atgādinājis!… Bet par Elzas tanti jums nav taisnība. Patiesībā viņa rūķīti mīl un ļoti ciena. Tikai to viņa slēpj aiz ārēja skarbuma. Un rūķītim tas patīk. Tas viņu uzjautrina.

Bērts pavīpsnāja.

— Kā Elzas tante ar jums apgājās, es gluži labi varu iedomāties, — Ingūna turpināja. — Droši vien tāpat kā ar Denisu. Un arī bez iemesla. Kad viņš toreiz mani pavadīja pieteikties darbā, tad viņa

tādas lietas Denisam sarunāja, ka promejot viņš gribēja izdauzīt mājai visus logus — tik tikko atturēju. Man liekas, ka, izņemot profesoru, viņa vispār necieš vīriešus. Man liekas, — un meitene kļuva noslēpumaina, — ka Elzas tantes mūžā bijusi kāda nelaimīga mīlestība, un vēl man liekas, ka tā joprojām nav pārgājusi.

— Aha, — Bērts ironiski novilka. — Es ļoti gribētu paskatīties uz šitās raganas mīlestības objektu. Katrā ziņā, ja tāds ir bijis, tad viņam ļoti laimējies, ja izdevies dzīvam no tās paglābties.

— Varbūt viņš gājis bojā nelaimes gadījumā?

— Arī tad viņam paveicies.

— Jūs tāds pats kā Deniss, — Ingūna uzmeta lūpu. — Tikai viņš tik smalki neizrunājās, viņš Elzas tanti izlamāja neglītiem vārdiem.

— Tad jau Deniss kārtīgs puika, — Bērts iesmējās, bet, redzēdams, ka Ingūna var apvainoties, pavaicāja: — Un kādu iespaidu atstāj pats profesors?

Ingūna pakodīja lūpas, tad negribīgi teica: — Arī jauks … Labsirdīgs … Papam ir cukurslimība, insulīnu grūti dabūt… Profesors sagādā … Ļoti mīl pļāpāt. Izturas pret mani kā vectētiņš. Gribēja pat uzdāvināt zelta gredzentiņu ar briljantu, taču es neņēmu …

Meitene aprāvās, apjēguši, ka izrunājusi lieku, un uzmeta ašu skatienu Bertām — viņa sejā bija lasāms, ka «zelta gre​dzentiņš ar briljantu» gan prasās pēc kāda paskaidrojuma.

113 — Nē, jūs nedomājiet kaut ko tā, — Ingūna piesarkusi no​murmināja.

8 — A. Pūriņš — Es neko nedomāju, — Bērts atteica.

— Nu jā … Dažkārt gan viņš tā … Nu, mīl pieķert… Es jau izvairos …

Ingūna pagrieza Bertām muguru un raudzījās pa logu tīrelī, pār kuru pletās ar lietu piesūkušās, vienmuļi pelēkās debesis.

Bērts klusēja.

— Viņš gribēja… Viņš uzmācās, lai es… — meitene izmocīja. — Lai es par to gredzentiņu nodejotu lambadu … Tādā izskatā, kā iet vannā… Bet vairāk gan nekā! Viņam taču simtčetrpadsmit gadu. Es pateicu — ja viņš neliksies mierā, es uz «Sarkanajām kļavām» vairs nenākšu. Viņš apsolīja, ka tā vairs nedarīšot. Un vārdu tur, — meitene runāja, joprojām vērdamās pa logu. — Vienalga, es jūtos netīra … Man vajadzēja kādam izstāstīt, lai no tā atbrīvotos. Vecākiem jau nevar, viņi aizliegtu man tur piestrādāt. Par reizi man maksā divdesmit piecus rubļus. Tad vēl zāles papam, deficīta produkti… Draudzenēm arī nevar sirdi izkratīt — tad jau visa pilsētiņa drīz zinās. Un ja tas vēl nāktu ausīs Denisam — bail pat iedomāties, ko viņš varētu pastrādāt! — ar šiem vārdiem gan Ingūnas balsī ieskanējās tāds kā lepnums. — Bet jums jau var pastāstīt. Jūs vienlaikus it kā pazīstams un vienlaikus it kā svešs. — Pagriezusies pret Bertu, meitene lūdzoši teica: — Jūs taču tālāk nestāstīsiet?

— Protams, ne. Vai tomēr nebūs labāk, ja tu uz «Sarkana​jām kļavām» vairs neiesi?

— Rūķītim taču simtčetrpadsmit gadu, — Ingūna piespiedās pasmaidīt.

— Es arī tā vakar dzirdēju, bet nodomāju, ka gan Elza, gan viņš pats tā savādi joko.

— Rūķītis man rādīja izrakstu no baznīcas grāmatas. Tur bija krieviski. Pjotrs Jakovļevičs Smiltens. Dzimis tūkstoš astoņi simti septiņdesmit piektajā gadā. Un padomju pasē tieši tas pats.

— Kādēļ viņš rādīja dokumentus? Lai tu nebaidītos dejot lambadu?

— Nerunāsim vairs par to. Man likās — viņš rāda tāpēc, ka ļoti lepojas ar tik ilgu mūžu.

Apsēdies gultā, Bērts aizsmēķēja.

— Ja cilvēks dzīvo tādos siltumnīcas apstākļos, — meitene turpināja, — ēd visu to labāko,

viņam pieejama supermedicīniska apkalpošana, pats Vissavienības nozīmes personālais pensionārs, tad simtčetrpadsmit gadus arī var mierīgi nodzīvot… Kādā vajadzībā jūs pie profesora bijāt? — meitene pēkšņi kļuva aizdomīga. — Jūs taču atgādināt parastu cilvēku.

Norāvis kefīra pudelei vāciņu, Bērts izdzēra to tukšu. Tad pavaicāja: — Kādi ir tie neparastie, kas tur nāk?

— Nu tādi… Izturas cienīgi, liek saprast, ka ir ļoti nozīmīgas personas … Lielākoties paveci, bet ir arī vidējos gados … Vispār jau pieklājīgi, laipni. Bet tas tā… Kā to pateikt … Nu, ja kāds pret tevi izturas uzsvērti pieklājīgi, bet liek saprast, ka izrāda tev augstu labvēlību un tev, niecīgajam gariņam, jāprot to novērtēt… Man tad ir tāda pazemojuma sajūta. Es jau cenšos no viņiem vairīties.

Bet viņi bāžas virsū ar komplimentiem, grib izrādīties ļoti galanti… Skaistā latviete … Dzintara meitene … Ļudzu … Paļdēs …

— Ko par to saka Elza?

— Elzas tante smaida kā saulīte, kūst kā cukurgrauds kar​stā tējā.

— Tātad tu esi kļūdījusies — nav viņai bijis nekādas nelaimīgas mīlestības. Viņa necieš tikai tādus kā mēs ar Denisu.

— Jūs nepateicāt, ko meklējāt pie profesora.

— Kad es būšu izlēmis, vai man vēl ir pie viņa ko meklēt vai ne, tad es tev visu izstāstīšu.

— Labi, — Ingūna nopūtās.

Nodzēsis cigareti, Bērts piecēlās no gultas un izgāja uz verandas lieveņa. No pelēkajām debesīm, kas pamalē tomēr bija kļuvušas drusku gaišākas, sejā sijājās smalka migliņa.

Bezcerība dabā, viņš garlaikoti nodomāja, un tāda pati bezcerība iesūcas arī dvēselē, taču, neraugoties ne uz ko, pudeli es vaļā netaisīšu.

— Kad būs zināms bēru laiks, es jums piezvanīšu, jā? — no verandas atskanēja Ingūnas balss.

— Jā, — Bērts atsaucās. — Es jau lielākoties būšu pa «Tī​reļiem».

Pēc brītiņa viņš iegāja lielajā istabā un paraudzījās pa logu — meitene, japāņu lietussargu atvērusi, devās pāri pagal​mam uz vārtiņiem.

Slaidi noaugusi, sportisku figūru, piemīlīgu sejiņu un garu, blondu bizi, kautrīga, godīga un, spriežot pēc visa, vēl meitene, Bērts domāja, turklāt, kā liekas, Denisu patiesi mīl — čalim laimējies.

Vai Ingūnai laimējies ar Denisu, to es neņe​mos spriest.

8* Pēcpusdienā lietus bija pārstājis, lai gan smagās un drūmās debesis joprojām gulēja pār pilsētiņu, gatavas ik mirkli atsākt raudāšanu. Daba bija slapjumu sasūkusies, un tāpēc arī tie, kuri pie alus burkas mīlēja pafilozofēt zem kāda koka vai 115 krūma, bija spiesti meklēt patvērumu «Dzintarhaizivs» kroga alus pagrabiņā. Šobrīd tur ņudzēja kā skudru pūznī. Gaisā virmoja mitro drēbju un alus saldi skābenā dvaka.

Viens otrs maita, lai gan oficiāli nebija atļauts, pa kaktiem uzvilka dūmu. Sutīgais, sasmakušais gaiss, skaļās runas un smiekli tā vien mudināja ātrāk tukšot savus kausus un lasīties projām, taču dīvainā kārtā reti kurš apmeklētājs to bija spējīgs izdarīt.

Pie viena no garajiem galdiem, iespiests starp diviem darba kombinezonos tērptiem vīriem, sēdēja Menšīka kungs un, strupo pirkstu kratīdams, centās kaut ko iestāstīt inteliģenta izskata kungam kaklasaitē un uzvalkā.

— Jūs izveidojāt ļoti skaistu konstrukciju, — kungs pretojās, — tomēr jūs būsiet spiests atzīt, ka jau pirmais uzdodamais jautājums ir absolūti bezjēdzīgs. Iegājis veikalā un ieraudzījis tukšos plauktus, es taču nebūšu tāds idiots, lai prasītu, cik maksā desa, kuras tur nemaz nav.

Atbīdījis uz deguna noslīdējušās apaļās brillītes, Menšīka kungs pirkstu vairs nekratīja, bet pielika to pie deniņiem un pagrozīja, kvēli iesaukdamies: — Jūs, biedri Filipson, būtu idiots, ja to nedarītu! Saprotiet, mīļais cilvēk, jums jāuzsāk saruna ar pārdevēju un saruna tieši par desu, turklāt rotaļīga saruna, pašu desu vārdā ne​pieminot.

Biedrs Filipsons savukārt pagrozīja pirkstu pie deniņiem un parādīja uz Menšīka kungu.

— Jums pašam ir šite! Kāda rotaļīgi sakarīga saruna var būt, desu vārdā nesaucot, bet par desu tikai domājot?!

— Ja jūs desu nosauksiet vārdā, tad jūs mirklī apstās zobus atņirdzis homo sovieticus pūlis, kurš gan jūs, gan pārdevēju saplosīs gabalos. Turklāt arī rotaļīgajā sarunā neuzkrītošie mājieni uz desu nedrīkst pārsniegt vairāk nekā trīs procentus no teksta. Arī tā būs pietiekami, lai pārdevējai (nedomājiet, ka viņa ir muļķe) kļūtu skaidrs, ka jums nepieciešama desa. Galvenais, jums ar visu savu būtību jārada uzticēšanās, ka esat īstais vīrs, kurš desu …

Te starp abiem vīriem iespiestais Menšīka kungs, kaut ko ieraudzījis, aprāvās un, atbalstījies ar vienu roku pret kombinezonā tērptā vīra plecu, ar otru satvēris pusizdzerto alus kausu, uzspiedās kājās. Pagriezies pret bāru, viņš pašāva roku ar alus kausu gaisā un patētiski iesaucās: — Slava ģēnijam! Slava ģēnijam! Slava ģēnijam!

Tā kā Bērts bija vienīgais, kurš, rindā stāvēdams, palika pagriezies pret leti atšķirībā no pārējiem, kuri, lai ieraudzītu nule pieminēto, snaikstīja kaklus uz visām pusēm, tad tūlīt arī kļuva skaidrs, kurš ir alus pagrabiņa kautrīgais ģēnijs. Turklāt vēl Berta atļukušās ausis kvēloja kā mašīnas sarkanās gabarītlampiņas.

Publika sāka ņirgt, bet Menšīka kungs, atstājis pusizdzerto kausu uz galda, spiedās pie Berta, turpinādams bļaustīties: — Pasaules teātri! Eiropas klasika! Ovācijas, ažiotāža, Nobela prēmija! Balta marmora piemineklis pie kroga durvīm, kas liecina, ka ģēnijs dažreiz te nācis smelties lugām idejas! Taču tas viss būs rīt, pēc pusgadsimta, 2039. gadā! Bet tagad viņš, vēl neatzīts, mērcē savas neatzīšanas sāpes alus kausā. Sauk​sim visi kopā — slava ģēnijam!

Diemžēl neviens Menšīka kungu neatbalstīja. Šie ņirdzīgie skatieni, smieklos atvāztās mutes, kur homo sovieticus smejas paši par savu stulbumu, lopisko dzīvi, savā tumsonībā blenzdami uz mani kā cūkas no aizgalda, Bērts pazemots domāja, paciezdams zobgalību pavadītus draudzīgus uzsitienus uz pleca, un glupais Menšīka kungs, mazais ķēms ar īsajām kājelēm un garo rumpi, ģērbies nejēdzīgi kā klauns — varbūt viņš no tiesas ir jucis un tikai cenšas manā priekšā tēlot normāla cilvēka lomu; es taču viņu pavisam nepazīstu! Ko es te līdu, ar ko viņš var man palīdzēt, izņemot jaunu jucekli manā tā jau juceklīgajā galvā, Bērts nelaimīgs domāja un izšķīries cirtās uz durvju pusi, bet Menšīka kungs jau bija klāt un iegrūda Bertu atpakaļ rindā.

— Tu no tiesas esi traumēts, Menšīka kungs? — Bērts naidā nošņāca.

— Četrus aliņus, Neļļuk! — Menšīka kungs uzsauca. — Ģē​nijs samaksās.

Un, noliecis Berta galvu uz leju, iečukstēja viņam ausī: — Es palīdzu tev legalizēties.

— Oi! — Bērts ievaidējās. — Es jau esmu tiktāl legalizējies, ka tagad domāju vienīgi par nelegalizēšanos — es gribu tikt prom no pilsētiņas.

— Tad lieta ir nopietnāka, nekā es domāju, — Menšīka kungs pačukstēja, un no viņa apaļās, joprojām bārdas rugājiem klātās sejas pazuda muļķīgā izteiksme. — Samaksā!

Bērts to izdarīja.

— Ejam ārā, dzejniek! — Menšīka kungs no jauna iekliedzās, kad viņi bija paņēmuši savus

kausus. — Es tev par izpirktajiem aliņiem izstāstīšu sižetu avangarda traģēdijai, kur homo sovieticus veikalā nopērk vārīto desu, kuras tur nemaz nav, un apēdis mirst šausmīgā nāvē!

Viņiem neviens vairs nepievērsa uzmanību. Viņi izspraucās laukā.

Sijāja lietutiņš, smalks kā putekļi.

Bērts sekoja Menšīka kungam, kurš pa slapjo zāli brida! augšup ar priedēm apaugušajās kāpās, runādams: — Tu ievēroji, cik viltīgi mēs iespējamos novērotājus apvedām ap stūri? Ja mēs bUtu ložņājuši pa kaktiem, sazvērnieciski sačukstēdamies, ik pa brīdim mezdami apkārt slepus skatienus, vai tikai kāds mūs nenoklausās, tad, lai kā mēs censtos,, modrās acis mūs, vienalga, pamanītu. Vai arī, ja mēs uzvestos tā, it kā viens otru nepazītu. Pietiktu mums apmainīties dažiem zīmīgiem acu skatieniem, slepeniem žestiem vai šķietami nenozīmīgām frāzēm, pēc kurām tu izietu ārā, bet es tev sekotu pēc minūtēm desmit, mēs tiktu nofiksēti. Jo slepenie novērotāji, paši ļoti slēpdami savu nodarbošanos, domā, ka mēs par varītēm centīsimies kļūt vēl slepenāki par viņiem. Bet tagad — skatieties! Viss kā uz delnas — satikušies divi alkoholiķi: padumjš skroderis un neatzīts ģēnijs!

Nekādu aizdomu, ka viņi spējīgi kaut ko citu izperināt kā vien absurdas muļķības par neesošu desu.

Menšīka kungs smaidīdams paskatījās Bertā.

— Labi jau, labi! — jaunais cilvēks noburkšķēja.

Viņi ielīda biezajā alkšņu krūmājā, kura malā auga līkā priede, pie kuras Bērts vēl aizvakar (cik gan viņam tas tagad šķita tālu) bija kārtojis garo mazo darīšanu. Galvā bija iesities alus un šņabja maisījums, un prātā bija joņojušas gaišas domas par rītdienas nedzeršanu, par milzīgo vēlēšanos rakstīt lugu; virs galvas debesis bijušas tik zilas, saule tik spoža, jūra erotiski elpojusi, un dvēselē brāzmojis dzīves alku pilns strāvojums. Kur tas tagad? Viss tik drūms, nomācies, apdzisis!

Alksnājā bija izmīdīts neliels placītis, kur mētājās cigarešu gali, glāžu lauskas, saņurcītas tukšas smēķu paciņas un pudeļu korķi. Izbrīvējuši sev vietas, abi kungi apsēdās. Lai kāda būtu attieksme pret krūmu dzērājiem, taču šajā minikrodziņā bija. ņemts vērā arī estētiskais moments — viņi sēdēja kā amfiteātra pēdējā rindā, no kuras pavērās plašs skats — ar pusaugu priedītēm klāta kāpu nogāze, tālāk smilšu josla, noaugusi ar asas zāles puduriem un smilgām, tad pēc spējā nobrukuma aizpletās tukša pludmale un svina pelēks ūdens, kurš, šķiet, beidzās netālu no krasta, jo tālāko aizsedza smalka lietutiņa priekškars.

— Zini ko, Menšīka kungs, man viss ir apriebies, — Bērts teica un nodzērās alu.

— Tik ātri? — Menšīka kungs pabrīnījās, saraustīdams savu dermatīna žaketi, kurā viņš izskatījās pēc pārauguša sestās klases skolnieka, un uzsizdams apkakli. — Tu taču tikai aizvakar šeit ieradies.

— Bet pa šo laiku tik daudz ir … pārdzīvots … pārciests …

Menšīka kungs uzmanīgi paraudzījās Bertā, kurš izmocīja: — Ar ko citu šai stulbajā pilsētiņā lai es izrunājos, ja ne .ar tevi?

— Tu darīji joti pareizi, Bert, — Menšīka kungs teica, paņemdams no jaunā cilvēka cigareti, un viņi aizsmēķēja. — Man tu vari uzticēties. Un, lai mēs varētu kaut ko uzsākt (es saku: uzsākt, lai gan vēl nezinu, kas noticis), tev jāizstāsta viss. Absolūti viss. Katrs sīkums, kas tev palicis prātā un kas pašam varbūt šķiet nenozīmīgs. Neko neslēpjot, lai arī gadītos šis tas, ko tev nav patīkami atcerēties.

Un tad Bērts godīgi visu arī izstāstīja, sākot no tā brīža, kad pirmo reizi ieraudzīja Ļizu Karlovnu.

Kad viņš beidza, lietus jau bija sācis pieņemties spēkā. Četros tukšajos kausos krājās debesu ūdens. Abi vīri bija iz​mirkuši līdz ādai. Jūra lietū bija pazudusi.

— Ejam! — notrausdams ūdens pili no degungala, Menšīka kungs teica un piecēlās. — Pa ceļam es tavu stāstījumu pārdomāšu.

— Es gribu tikt prom no pilsētiņas, — drebinādamies, zobus klabinādams, Bērts izteica. — Bet tas nagu maucējs ar neizbraukšanas papīru! Ko viņi vienreiz aiz restēm iedabūjot, to notiesājot, vainīgs vai nevainīgs, jo nedrīkstot atzīties, ka notikusi kļūdīšanās. Citādi es jau sen sēdētu siltā autobusā.

— Nečinksti! — Menšīka kungs teica, paņemdams katrā rokā pa diviem kausiem.

Bērts jau iedomājās, ka viņi atgriezīsies alus pagrabiņa siltumā, kur ļoti derīgi būs vismaz simtpiecdesmit grami uz deguna, taču bija kļūdījies. Menšīka kungs devās prom no «Dzintarhaizivs».

Zem kāda satrupējuša celma saknēm viņš ierasti paslēpa alus kausus, paskaidrodams: — Rīt es to ar Neļļuku nokārtošu. Tagad, kad mēs esam izvairījušies no sekotājiem, atgriezties alus pagrabiņā nebūtu prāta darbs. Iesim pie manis!

— Ko mēs tur darīsim?

— Tad jau redzēsi.

— Vienu gan es tev palūgšu, — Bērts žēli ieteicās. — Nekādus jaunus piedzīvojumus es negribu.

— Nē, nē! — Menšīka kungs atteica. — Es arī uzskatu, ka pilnīgi pietiek ar tiem, kas tev jau ir bijuši.

Viņi šķērsoja šoseju un iegāja birzītē. Izlīkumoja pa kapsētu. Līda cauri kokzāģētavas baļķu krāvumiem un dēļu kaudzēm. Gāja pa kaut kādām nomales ieliņām. Apmeta līkumu ap dīķi, kurā peldēja pīles. Šķērsoja kartupeļu lauku. Atkal kaut kādas šauras ieliņas un pagalmi.

Menšīka kungs ar savām strupajām kājelēm ņipri soļoja pa priekšu, Bērts vilkās nopakaļ, netikdams vaļā no sajūtas, ka viņi nekur tālu nav aizgājuši, bet riņķo ap vienu vietu. Dažbrīd viņš jutās kā sapnī, it kā nevis viņš būtu tas, kas te iet, bet gan kāds cits Bērts, un viņš to visu vērotu no malas. Vairākas reizes viņš bija mēģinājis ar Menšīka kungu uzsākt sarunu, taču tas bija licis ciest klusu. Vienbrīd prātā ienāca doma: ko man te vajag? Un kas tas par cilvēku, kurš tur soļo pa priekšu?

Es taču viņu redzu tikai otro reizi mūžā. Un tagad nez kāpēc sekoju viņam nez uz kurieni. Arī orientāciju esmu galīgi pazaudējis — pat nezinu, uz kuru pusi ir šoseja. Varbūt viņš mani nohipnotizējis, grib ievilināt un nodarīt ļaunu? Bet ja nu ne> Ek, lai notiek kas notikdams, nodomāja samirkušais un nosalušais Bērts, izmezdams šaubas no galvas, — tikai ātrāk sil​tumā un sausumā.

Krēsloja. Un lija, lija.

Viņi pārgāja pāri kādai nesen nopļautai pļavai un nonāca pie žogu virknes, aiz kuriem atradās privātmājas ar dārziņiem. Menšīka kungs kādā brūni krāsotā žogā pabīdīja sānis vairākus dēļus un iespraucās iekšā. Bērts viņam sekoja.

Viņi atradās augļudārza nostūrī, kur bija uzcelti vairāki saimniecības šķūnīši. Cauri koku zariem vīdēja vienstāva mā​jiņas kontūras.

Menšīka kungs pielika pirkstu pie lūpām par zīmi, ka jāizturas klusu, ar žestu novilka loku no viena kaimiņu mājas žoga līdz otram un izteiksmīgi piebakstīja sev pie krūtīm — sak', tas ir mans.

Bērts pamāja, ka sapratis.

Menšīka kungs no viena šķūnīša masīvajām durvīm atbīdīja divas dzelzs aizšaujamās bultas, pavēra spraugu un pamāja, lai Bērts iet iekšā. Tikko jaunais cilvēks iegāja šķūnītī, tā viņu apņēma riebīga, asa smaka. Gar sienām viņš ieraudzīja savietotas koka kastes, pārvilktas ar drāšu sietiem, kurās, vi​ņam ienākot, sākās aša rosība. Šķūnītī bija silts.

Palicis stāvam puspievērtajās durvīs, Menšīks ar zīmēm lika, lai Bērts velk nost drēbes.

Pieradis paklausīt Menšīka kungam, Bērts automātiski citu pēc cita novilka drēbes gabalus, kā pēdējās skroderim pasniegdams zeķes un peldbikses.

Menšīka kungam no rokām izslīdēja krosene. Viņš pieliecās un to pacēla. Un tai brīdī, kad viņš atliecās, Bērts it kā izrāvās no domu sastinguma — viņš ieraudzīja neveselīgi uzburbušu, bārdas rugājiem kā ar netīrumiem klātu bālu seju, pa kuru kā miroņa tauki ritēja lietus piles. Nomākušās dienas gaismas rotaļā apaļo brillīšu stikli šķita kļuvuši tumši, un aiz tiem acis nebija redzamas. Mutē bija pavērusies baltu, asu zobiņu rinda.

Notiekošais vēl pilnībā nebija aizgājis līdz Berta apziņai, ; kad Menšīka kungs strauji aizvēra durvis un — kliktl klikt! — noklaudzēja abi dzelzs aizšaujamie. Bērts bija ieslodzīts.

Jaunā cilvēka rīklē iestrēga šausmu kauciens. Viņa smadzenes tikai tagad apjēdza situāciju, kuru vēl baisāku vērta tas, ka galīgi nebija saprotams, kāpēc viņš šeit atrodas. Ko viņš te Ibija līdis? Un tagad kails ieslodzīts kaut kādā šķūnī?! Menšīks viņu nohipnotizējis! Ekstrasenss nolādētais! Bet kādā nolūkā? Kāpēc viņš man lika izģērbties plikam? Un neviens taču nezina, kur esmu, — pats vēl palīdzēju jaukt pēdas! Kas ir Menšīks? Varbūt viņš nav vienīgais, varbūt viņu te ir daudz? Kādi Sātana pielūdzēji vai burvji? Maz kas «viģikos» redzēts?! Iz​raus iekšas, aprīs sirdi un aknas!

Bērts juta, ka nav tālu no ārprāta — domas sāka ķerties. Jāglābjas, jāglābjas, kaut vai plikam jāskrien cauri visai pilsētiņai, jāskrien pie cilvēkiem, jāskrien uz alus pagrabiņu, kur ļaužu ka biezs; tur viņš būs glābts, lai arī nonāks trakomājā!

Bērts ar plecu triecās durvīs, vēl un vēl reizi, tad aptvēra, ka tās neizlauzt. Viņš kāpās atpakaļ, uzgrūzdamies drāšu sietiem pārvilktajiem būriem. Tad sēdus uzkrita uz koka bluķa un kā dzelts bija atkal kājās — plikais pakaļgals bija piedūries kaut kam aukstam. Tas bija cirvja asmens. Acis jau bija pieradušas pie tumsas, turklāt šur tur pa dēļu spraugām iespīdēja gaisma. Kastēs šaudījās spīdošu podziņu pāri. Tās bija lapsu acis.

Sudrablapsas, polārlapsas un visādas citādas lapsas, Bērts truli domāja un tad vai salēcās — ko ēd lapsas?! Lapsas ēd … GAĻU!!! Veikalā gaļas nav. Privātgaļa ir dārga. Bērts noīdējās — septiņdesmit četri kilogrami gaļas ar kauliem. Tad tāpēc te bluķis, tad tāpēc te cirvis!

Drausms kauciens vēlreiz izlauzās no viņa krūtīm. Viņš paķēra cirvi un aizmetās pie būdas aizmugurējās sienas, kur gaismas spraugas starp dēļiem bija visplatākās. Iegrūdis asmeni šķirbā, viņš lauza vaļā dēli. Koks sāka padoties. Bērts nometa cirvi un, iekrampējies ar pirkstiem izkustinātajā dēlī, centās to atplēst. Velti! Viņš no jauna paķēra cirvi.

Tagad es saprotu, Bērts drudžaini domāja, kāpēc Menšīks runāja par desām, kuru veikala plauktā nav, bet kuras pēkšņi uzrodas — še ku\ re ku', kā no gaisa, dzīva desa parādās! Septiņdesmit četri kilo, kaulus ieskaitot.

Piepeši viņš aprāvās. Kāds ārpusē grābstījās gar dzelzs aizšaujamiem. Sažņaudzis abās rokās cirvja kātu, Bērts aizzagās pie durvīm. Paspēris kreiso kāju uz priekšu, viņš atvēza cirvi. Visa civilizācijas kārtiņa bija nolupusi — tas bija kailais pirmatnes cilvēks, kurš, paslēpies pie alas ieejas, gaida parādāmies savu nāvīgo ienaidnieku, lai ar akmens cirvi pāršķeltu tam galvu. Bailes, naids, izmisums, un tam visam pāri mežonīgas alkas dzīvot. Katra ķermeņa šķiedra saspringumā trīs — lai nāk ātrāk, viņš alkst nogalināt, un līdz ar to visas problēmas būs atrisinātas. Tā un tikai tā, pietiek locīties kā tārpam! Vienkārša, pašsaprotama lieta, pārmantota pa bezgalīgi garo senču ķēdīti, un prāts nav vajadzīgs, instinkts pasaka priekšā, kas jādara!

Durvis pavērās, un, tiklīdz pa tām iespraucās Menšīka kunga galva, Bērts vēza — asmens nosvilpdams iecirtās durvju šķērsdēlī, jo Menšīka kungs, acīmredzot nolēmis kādu laiciņu vēl padzīvot, bija pietupies.

Berta rokas atšļuka no durvīs iecirstā cirvja kāta.

— Tas ir labi, ka tu esi kaujas gatavībā, — Menšīka kungs atzinīgi noteica, ienākdams šķūnītī un cieši aizvērdams durvis. Padusē viņam bija iežmiegta vatēta sega, pie rokas portfelis. Viņš bija pārģērbies raibos rītasvārkos, kājās čības.

Bērts stāvēja kā lēmēts, ar platām acīm blenzdams Menšīka kungā. Kājas trīcēja. Žoklis bija atkāries. Pavērtā mute gārdzoši vilka gaisu. Tad Bērts aiztaustījās pie bluķa un ap​sēdies saguma.

Menšīka kungs rūpīgi ietīstīja kailo Bertu segā, un jaunais cilvēks pēkšņi sāka raustīties elsās, tikai tagad sākdams pa īstam apjēgt, kas nupat būtu varējis notikt.

— Kāpēc … tu audzē … tās stulbās lapsas? — Bertām elsās izlauzās, un, apskāvis Menšīka kungu, viņš piespiedās tam pie krūtīm. Menšīka kungs aizkustināts glaudīja Berta galvu, skaidrodams: — Lapsas ir dzīva naudiņa, mīļais draugs! Nomierinies taču! Drēbes un krosenes sieva izžāvēs, kamēr mēs abi šeit apspriedīsimies. Tu pašlaik nekādā gadījumā nedrīksti saslimt — tas varētu izjaukt visu spēli, kaut arī joprojām nav īstas skaidrības, kas tā par spēli.

Atstājis Bertu šņukstam, Menšīka kungs aizdedzināja vējlukturi, kurš karājās uz sienā iedzītas naglas. Lai arī lapsas smirdēja joprojām, šķūnītī tūlīt kļuva gaišs un mājīgs.

— Kāpēc_ tu aizbultēji durvis? — sākdams nomierināties, Bērts pavaicāja.

— Nevienam nav jāzina, ka tu esi pie manis, — MenšīKa kungs paskaidroja. — Pat mana sieva nezina, kas ir tas, kurš atrodas lapsu šķūnī. Nemaz nerunājot par bērneļiem, kuri ir tikpat ziņkārīgi kā viņu tēvs. Tagad sieva ielika videomaģī Mikimausu, un sīkie vairākas stundas sēdēs kā ķipji. Neko da​rīt — pašiem savā dzimtajā zemē jādzīvo zemgrīdē.

Grūti nopūties, Menšīka kungs paņēma no kakta ķeblīti un, novietojis iepretim Berta bluķim, apsēdās. Izņēma no portfeļa krūzītes, ķīniešu termosu, ielēja verdošu tēju. Bērts pateicīgs paņēma savu krūzīti un dziļi ieelpoja smaržīgās upeņu tējas garaiņus.

— Ak, Menšīka kungs, cik es esmu laimīgs, ka nepārcirtu tev galvu, — Bērts bezgalīgā atvieglojumā izdvesa.

— Es tāpat, Bert! — Menšīka kungs atteica, izvilkdams no portfeļa trīsceturtdaļpilnu litrīgo brendija pudeli. — Un neuz​runā mani tik oficiāli, sauc par Boļeslavu.

— Ak, Boļa, — Bērts nodrebinājās. — Es negribu brendiju.

— Tas ir spirtiņš.

— Es vispār negribu dzert. Man jau sāk uznākt melnie — pats redzēji ar to cirvi.

— Sīka vienība, — piepildīdams glāzītes, skroderis atteica.

— Man patīk, ka tu tomēr esi vīrs, kurš spēj pastāvēt par sevi. Kaujam zāles pret saaukstēšanos — spirteļuku-fļuku-pļuku — aiziet!

Bertām aizsitās elpa, asinis saskrēja vaigos un no acīrrt izspiedās asaras. Apdedzinādams lūpas, viņš uzstrēba virsū karsto tēju.

— Mums jābūt veseliem, ļoti veseliem, — Menšīka kungs moži ierunājās. — Es uzmanīgi pārdomāju tavu stāstījumu. Uz .Rīgu braukt tu nedrīksti — tas nu ir skaidrs.

— Tikpat skaidrs kā tas, ka šajā pilsētiņā es drīz nojūgšos. Tu taču pats redzēji, ka man nervi nav kārtībā. Kā es ar to cirvi…

— Liec vienreiz to cirvi mierā! — Menšīka kungs pārtrauca.

— Tu rīkojies ļoti pareizi. Vēl pa otrai glāzītei, kamēr tēja krūzītēs nav atdzisusi. Priekā! (…)

Iedomājies, ja durvis nebūtu atvēris es, bet gan kāds mūs izsekojis ļauno spēku pārstāvis? Vai nu tu viņu, vai viņš tevi. Žēlastību no viņiem tu nesagaidītu. Un es lepojos ar tevi, Bert, ka tu paspēji reaģēt pirmais. Bet par to, ka netrāpīji, neuztraucies. Nākamreiz trāpīsi.

— Boļa, tu apjēdz arī, ko runā? — Bērts izmisis iesaucās.

— Tā taču bija tava galva!

— Nestrīdēsimies! — Menšīka kungs saviebās, paņemdams no plauktiņa virs lapsu būra aizsāktu «Elitas» paciņu. Viņi sa-smēķēja. Bertām jau bija kļuvis pavisam silti, un viņš vatētajā segā ievīstīja tikai ķermeņa apakšdaļu.

— Kas tavā stāstījumā izraisīja vislielāko interesi? — Menšīka kungs domīgs pavaicāja un tūlīt arī pats atbildēja. — Jankas Mihejeva noslēpumainā glezna. Un gleznas detaļas, kuras it kā esot palielinātas uz atsevišķām lapām. Un Magda. Viņas izturēšanās šķiet visai savāda.

— Tu domā, ka viņa varētu būt saistīta ar tiem tur … tum​sas spēkiem, vai?

— Nezinu. Es viņu nepazīstu.

— Kā būtu, ja es tevi ar viņu it kā nejauši sapazīstinātu?

— Nekādā gadījumā. Mēs abi varam nejauši satikties alus pagrabiņā, bet nekur citur neviens pats mūs kopā redzēt nedrīkst… Tā čiepiņa ir visai aizdomīga … Protams, Bert, tu esi ļoti skaists, jauns vīrietis, taču, pats saproti, ne tik ļoti, lai jauna, daiļa sieviete, ar kuru tu pazīsties tikai kādu stundu, par varītēm gribētu ievilkt tevi gultā, it kā nu viņai visu laiku būtu bijis badā jādzīvo. Turklāt vēl tādā traģiskā mājā, kurā vēl no rīta bijusi nāve. Tur kaut kas slēpjas.

— Kas? — Bērts noprasīja, pakasīdams aiz atļukušās auss.

— Tieši to tev vajadzētu no viņas izmānīt. Padomā pats — izņemot mani, tev ar visiem, kurus tu pilsētiņā pazīsti, attiecības ir «labdien—sveiki» līmenī. Ko tu dari pārējo laiku, neviens izkontrolēt nevar. Un tagad tāda Magda it kā iemīlējusies tevī. Gluži dabiski, nevienam neradīsies nekādas aizdomas,, ka mīloša sieviete interesējas par katru iemīļotā soli.

Bērts atsauca atmiņā vakar pavadīto stundu ar Magdu, raugoties uz visu no Boļas viedokļa, un nosprieda, ka šāds pie​ņēmums varētu būt pat ļoti ticams.

— Labi, un ko tu domā par profesoru? — Bērts pavaicāja.

• — Ko es varu domāt? — Menšīka kungs izvairīgi atteica.

— Dzīvo, kā jau tas nomenklatūrai un partokrātijai ierasts.

— Es par to politisko romānu.

— Tā ir tava personiskā darīšana.

— Labi_. Kā tu vērtē to, kas ar mani pa šīm dienām noticis?

— Ja tā īsi — kaut kas ir noticis, — Menšīka kungs sadrūmis teica, izrīvēdams ar čību cigaretes izsmēķi. — Un joprojām notiek. Un tu tur esi iejaukts.

— Būtu kaut mazākais pieturas punkts. Man jau nervi netur. Sāk piemesties kaut kas līdzīgs vajāšanas mānijai. Pēc spirtiņa gan kļuvis vieglāk — galvā tāds gaišums. Bet vai uz ilgu laiku?

— Jāiztur.

— Kamēr mani atradīs no rīta gultā aukstu tāpat kā Ļizu Karlovnu? Vai tiešām tavas ekstrasensorās spējas joprojām snauž?

Menšīka kungs nopūtās.

— Rosīties jau rosās, revolucionārā situācija briest, bet tas arī viss. Es vienīgi jūtu, ka ļaunums apkārt sabiezē… Tev vajadzētu atrast Mihejeva pindzelējumus. Es jaušu, ka tas var būt pavediens, kurš izved mūs no neziņas labirinta.

— Kur lai es tos meklēju? «Tīreļos»? Tikpat labi Janka bildes var būt noslēpis ārpus mājas, ieracis kaut kur zemē, glabā pie kāda drauga vai sazin kur vēl … Nolādēts, kāpēc tieši tagad viņu paņēma armijā un aizsūtīja uz kaut kādu «karsto punktu», kur neviens nezina viņam klāt tikt.

— Magda.

— Ja viņa ir tāda, kādu tu domā, tad neteiks nekādā ga​dījumā.

— Var būt, ka viņa tāda nemaz nav.

— Tiec nu gudrs! Ielej, Boļa!

Menšīka kungs to nekavējoties izdarīja, un viņi iztukšoja mazās plastmasas glāzītes. Šķūnī bija mājīgi. Vējlukturis staroja siltu gaismu. Būros mīļi rosījās lapsas.

Bet ārpusē bija naidīgā pasaule, un Bērts iedomājās, ka būtu bezgala laimīgs, ja varētu apmesties te pie lapsiņām uz dzīvi. Pie asās smakas pierastu, durvis aizbultētu un mierīgi rakstītu lugu. Un Bertā modās naids pret Menšīka kungu, kurš jutās tik omulīgi s^vos raibajos rītasvārkos un čībās un kurš vēlāk pa dārza celiņu mierīgi aizčāpos uz siltu, gaišu mājiņu pie sievas un bērneļiem, bet viņš, Bērts, vientuļš vilksies atpakaļ uz tumšām, aukstām «Tīreļu» mājām, kur neviens viņu ne​gaida un, ja gaidīs, tad labāk tomēr būtu, ja negaidītu.

— Boļa, tu esi cūka! — Bērts pēkšņi teica.

— Tu maldies, — Menšīka kungs sacīja, saprotoši paraudzīdamies Bertā caur savām apaļajām brillītēm, kuru viena kājiņa bija pie rāmīša piesieta ar vaskotu diegu. — Vai būs līdzēts, ja es kompānijas pēc kritīšu izmisumā? Kamēr tu šeit pliks stāvēji ar atvēztu cirvi, mani gaidīdams, es mājās pār​domāju vienu lietiņu. _?

— Tu esi runājies ar Ļizu Karlovnu, Ingūnu, dakteri Jansonu, to čali, profesoru, briesmīgo Elzu, Magdu, majoru Vilku, bet es to uzzinu no tava subjektīvā stāstījuma. Kur svarīga būtu katra sarunu biedra frāze, katrs vārds, pat intonācija, no kā varētu kaut ko izlobīt. Varbūt ticis izrunāts kāds vārds, varbūt ne reizi vien, kurš tev nekā nav izteicis, bet man pateiktu ārkārtīgi daudz un kļūtu par pavediena galu, kas vestu uz gaismu labirinta izejā?

— Mjā, — nomierinājies Bērts piekrita. — Ko lai iesāk? Varbūt pēc katras sarunas man censties pēc iespējas precīzi to pierakstīt?

— Kādēļ, ja ir šitāds?

Un Menšīka kungs no portfeļa izvilka kārbiņu sērkociņa kastītes lielumā.

— Ārkārtīgi jutīgs. Ieraksta astoņas stundas un piecpadsmit minūtes bez pārtraukuma.

— Boļa, tu esi ģeniāls vecis! — Bērts sajūsmā iesaucās un tvēra pēc miniatūrā diktofona, bet dabūja pa pirkstiem.

— Negrābsties kā mežonis, pirmo reizi ieraudzījis tranzistoru! — Menšīka kungs uzbrēca. — Papriekš jāiemācās ar to apieties. Un tā, skaties …

Te nu mēs stāstījumu pārtrauksim. Notupēja viņi lapsu šķūnī vēl pāris stundu, taču ne runāja, ne darīja kaut ko tādu, kas virzītu uz priekšu sižetu vai atklātu kaut ko būtisku pašos varoņos. Dabūjis sausās drēbes, Bērts ap pusnakti laimīgi pārkūlās «Tīreļos», kur atrada Ingūnas zīmīti, ka tantes bēres notikšot rīt. Un tad, ne labo, ne ļauno spēku netraucēts, iemiga veselīgā bērna miegā un bez pamošanās nopampa līdz pat rītam.

Priekšpusdienas saule ņirbēja caur kapsētas vītolu un sēru bērzu lapotnēm. Pēc vakardienas ilgā lietus zeme vēl bija slapja. Uz kapsētas celiņiem izliktie egļu zariņi no kapličas veda uz piekalnīti, kur bija sapulcējies kāds pussimts cilvēku. Četri kaprači ar dvieļiem laida bedrē ar sarkanu matēriju drapētu zārku, un astoņi partijas veterānu kora dalībnieki — piecas sirmas sievas un trīs vārgi sirmgalvji — ar ordeņiem un medaļām apspraudītiem krūšukurvjiem drebelīgās balsīs dziedāja «Internacionāli». Pilsētiņas partijas komitejas goda sekretārs Pjotrs Jakovļevičs Smiltens un sabrūkošās komjaunatnes līderi tikai kustināja mutes un dūca līdzi — viņi nezināja vārdus. Izpildkomitejas un arodbiedrības pārstāvji klusēja.

Bērts stāvēja nomaļus un ar interesi vēroja — viņš tādās bērēs bija pirmo reizi. Būtu jau piegājis tuvāk, taču ģērbies bija nepiemēroti — krosenēs un džinsos. Taču citu drēbju, ko uzvilkt, līdzi viņam nebija. Lai nebūtu jārēgojas raibajā kreklā, viņš bija apvilcis zilo vējjaku ar balto svītru

pār piedurkni un tagad suta laukā.

Pavadītāji pacietīgi gaidīja, kamēr kapu aizbērs. Kapračiem palīdzēja Deniss ar dažiem saviem draugiem — tāda paša vecuma puišiem ar sportiskām frizūrām; viņi bija ģērbušies tumšos uzvalkos un kaklasaitēs.

Starp bēriniekiem Bērts redzēja arī Ingūnu, kura stāvēja pie savas ģimenes. Meitenes acis bija sasarkušas. Garais, korpulentais dakteris Jansons pieliecās un kaut ko čukstēja meitenei pie auss.

Ingūna piekrītoši māja ar galvu. Turpat stāvēja Ingūnas tēvs ar saviem darbabiedriem, kuri bija atnākuši izlīdzēt ar zārka nešanu. Rokas uz muguras salicis, šurp un turp staigāja civilā ģērbies milicijas majors Vilks. Viņa bālajā, askētiskajā sejā bija vienaldzība, vienīgi brūnās acis šaudījās uz visām pusēm.

Beidzot «Internacionāle» bija laimīgi nodziedāta, un iestājās klusums, kurā varēja dzirdēt vienīgi smilšu būkšķēšanu un putnu čivināšanu.

Majors nemanāmi nostājās blakus Bertām.

— Man patīk, ka jums nav sveša līdzjūtība, Kalniņ, — viņšklusu teica.

Bērts satrūkās.

— Nebaidieties, — majors pasmīnēja. — Es taču neesmu nācis jūs apcietināt.

— Es drīz varēšu braukt uz Rīgu?

— Izmeklēšana turpinās. Kā jums liekas, kāpēc es šeit at​rodos?

— Es … nezinu … — Bērts nomurmināja.

— Tāpēc, ka slepkavas vienmēr velk uz nozieguma vietu, tāpat velk paskatīties pēdējo reizi uz savu upuri, pirms tas pazūd zemē uz visiem laikiem, — majors indīgi paskaidroja.

— Nu nē! — Bērts satrūcies iesaucās.

— Klusāk, klusāk …

— Mani palūdza palīdzēt nest zārku.

— Bet jūs taču nenesāt, — majors pasmaidīja un ar delnu nobrauca pāri ūsām.

— Nenesu tāpēc, ka pēkšņi uzradās Ingūnas puisis ar saviem draugiem un pēc manis vairs nebija nekādas vajadzības, — Bērts trīcošā balsī izteica, izmisumā nodomādams, atkal šis sadists sāk mani mocīt.

— Labi, šoreiz noticēsim.

— Vai jūs kādu jau turat aizdomās?

— Kalniņa kungs, — draudzīgā pārmetumā majors iebakstīja ar elkoni Bertām sānā. — Nejauksim funkcijas. Tas esmu es, kurš uzdod jautājumus. Jums ir mans dienesta telefons?

— Nē.

— Un nav arī vajadzīgs. Ja radīsies nepieciešamība, es pats jums piezvanīšu.

Un majors Vilks aizgāja tālāk.

Kapa bedre jau bija aizbērta. Deniss ar draugiem pieslēja lāpstas pie dzīvības koku žodziņa un pagāja nostāk. Kaprači profesionāli ātri izveidoja smilšu kopiņu. Pavecāks racējs ar lāpstas kātu jau gribēja uz tās iespiest krustu, bet viens no viņa kolēģiem, inteliģenta izskata jauneklis, satvēra viņu aiz rokas un noliedzoši pakratīja galvu. Vīrs paklausīja. Apseguši kapu ar egļu zariem, kaprači savāca lāpstas un pazuda krūmos, vienīgi inteliģentais jauneklis vispirms nogāja gar Ingūnas tēvu un, kaut ko no viņa saņēmis, iebāza kabatā.

Partijas veterānu oktets jau gribēja sākt dziedāšanu, taču izpildkomitejas pārstāve viņus aizkavēja, jo uz priekšu panācās pilsētiņas partkoma goda sekretārs profesors Smiltens. Viņš bija ģērbies stīvā, melnā uzvalkā. Pie žaketes atloka kā asins traipiņš spīdēja PSKP nozīmīte. Bet tas vairs nebija mundrais, brīžam jautrais, brīžam ciniskais večuks, kādu Bērts bija iepazinis «Sarkanajās

kļavās». Acis zem smagajiem plakstiem bija kļuvušas pavisam šauriņas, sārtajos vaigu ābolīšos ievilkušās rūgtas rievas. Likās, ka profesors uz saviem simtčetrpadsmit gadus vecajiem kamiešiem uzvēlis vai visu zemeslodes smagumu. Aiz muguras viņam nostājās varenā auguma mājsaimniece Elza. Viņas robustajā sejā skumju nebija — tā bija barga. Viņa turēja sārtiem ziediem rotātu vainagu.

Profesors runāja bez lapiņas.

Tantuki, kuri par tādu Ļizas Karlovnas eksistenci pirmo reizi bija tikai nupat uzzinājuši, bet uz visām bērēm nāca re​gulāri kā uz darbu, ziņkāri spiedās tuvāk, lai labāk sadzirdētu runātāju.

— … uzticamā partijas meita … nelokāmā ļeņiniete … vienmēr pirmajās rindās … neatkāpšanās no principiem . .. iecietība un neiecietība … stingras pozīcijas … partijisks notikumu vērtējums … ne soli atpakaļ … gaiši ideāli… — profesora sākumā nogurusī un sagrauztā balss pamazām kļuva arvien možāka un skaļāka. — … ar visu savu liesmainās komunistes sirds degsmi…

Lielā Oktobra Sociālistiskā Revolūcija … visa dzīve — kaujas postenis… gods, prāts, sirdsapziņa … nemitīgas K. Marksa un Vladimira Iļjiča darbu studijas … spilgtie, saturīgie referāti partijas sapulcēs … kritika un paškritika … biedri tevi mūžam paturēs gaišā piemiņā … lai vieglas tev smiltis mūsu dārgajā sociālistiskajā Padomju Latvijā, neaizmirstamā Jeļizaveta Karlovna Stukāne! …

Kad profesors beidza, Elza pie kapa kopiņas pieslēja vainagu. Profesors pieliecās un, simboliski pakārtojis abas vainaga sēru lentes, deva vietu arodbiedrības runātājai. Rindu ar vainagu ieņēma partijas rezerves — komjaunatnes pārstāvji.

Nospriedis, ka jāiet projām, Bērts vēl tikai pameta apkārt skatienu. Un ieraudzīja Magdu ar neļķu pušķi. Viņa stāvēja, ar plecu piespiedusies pie priedes. Kastaņbrūnie mati Berta skatienam aizsedza daļu no viņas sejas. Mugurā Magdai bija tumšs bikškostīms, kas labi izcēla auguma kārdinošās līnijas. Bērts norija siekalas un nolēma, ka jāpagaida beigas — tad mēģinās viņai tuvoties. Lai Magda tomēr paliktu viņa redzeslokā, viņš pagājās atpakaļ pie dzīvžoga.

Ja Ļizas Karlovnas gars, kā par to bija pārliecināts dakteris Jansons, visu tomēr redz, tad droši vien bija ļoti izbrīnījies, kādu gan neaizpildāmu robu vecās komunistes nāve izrāvusi partijā un tautā.

Dzīva būdama, Ļiza Karlovna bija domājusi, ka viņa ir kā dadzis acīs pašlabuma meklētājiem un ciniskiem karjeristiem, kuri sagrābuši partijas vadību savās rokās un demagoģiski iztēlo sevi par Iļjiča lietas turpinātājiem; bija nemitīgi līduši tribīnē katrā kaut cik nozīmīgākā sanāksmē, nodarbojusies ar principiāliem atmaskojumiem un saukusi pēc ļeņinisko dzīves normu ievērošanas ne vārdos, bet darbos, cīnījusies pret partokrātijas privilēģijām, uzdevusi citus nepatīkamus jautājumus.

Un neko nebija līdzējusi nemitīgā apelēšana pie viņas partijas saprāta un kategoriskie pieprasījumi ievērot partijas disciplīnu un negraut laikmeta godu, prātu un sirdsapziņu no iekšienes. Pat daļa ierindas komunistu uzskatīja, ka viņai piemetusies vecuma plānprātība. Būtu viduslaiki, ar Ļizu Karlovnu ātri tiktu galā — pasludinātu, ka viņā iemājojis velns, un uzsēdinātu uz sārta, bet ko tagad?

Būtu jau varējuši iebāzt «psihuškā», bet ej nu zini, ko no šitādas fanātiķes, kurai galvā reālā dzīve sajaukusies ar pamatlicēju papīra teorijām, var sagaidīt? Draugi un radi trīsdesmitajos gados Krievijā pielikti pie sienas kā tautas ienaidnieki, tagad reabilitēti un godā celti. Un viņu domubiedri un partijas līdzgaitnieki, lai arī sirmi, vēl jau klīst pa virszemi, un viņos jau izskata pēc ieklausās. Un ja nu pēkšņi šmuce nāk gaismā? Putras izstrebšanai tiks atrasti «grēkāži», bet kuriem gan ir vēlēšanās par tādiem kļūt? Taču tagad biedre Stukāne ir pie vietas un rajona mērogā var tikt pasludināta bezmaz vai par partijas svēto.

Visumā bēres noritēja apmierinoši, bez neveselīgas ažiotāžas, jo no pavadītājiem tikai daži zināja, ka Ļiza Karlovna nav mirusi dabiskā nāvē. Nobeigumā veterānu koris nodziedāja «Ienaida negaisi pāri mums klājas…», un pavadītāji sāka izklīst. Palika vainagiem un ziediem noklātais kaps.

Ingūna lauzīja puķu kātus. Magda nolika savas neļķes un, pārmijuši dažus vārdus ar Ingūnas mammu,

gāja projām.

129 Bērts novilka vējjaku, kurā bija tik nežēlīgi sutis, un metās 9 — A. Pūriņš viņu panākt. Kad bija atlikuši daži soļi, viņš ieslēdza miniatūro diktofonu, kurš atradās krekla krūšu kabatiņā.

— Labdien, Magda! — Bērts smaidīdams uzsauca.

Magda uzmeta viņam paviršu skatienu un, laikam nevēlēdamās savos divdesmit četros gados tēlot aizvainotu vidusskol​nieci, pateica skaidri un gaiši: — Lasies, diegabiksi! Nav šeit ko smirdēt!

— Tu velti dusmojies, ja domā, ka esmu tevi apvainojis. Dieva goda vārds, toreiz es biju tādā stāvoklī… Ja mēs būtu nonākuši līdz tam, tad es justos desmitreiz vairāk par tevi pazemots, jo mums nekas nebūtu iznācis, turklāt tu man vēl būtu izskrāpējusi acis.

— Savas bēdas tu vari sūdzēt dakterim Jansonam, kamēr viņš vēl nav aizgājis.

— Vairs nav ko sūdzēt. Tagad mums iznāks.

Magda apstājās. Viņas tumšās mandeļveidīgās acis iedzē​lās Bertā.

— Nē, te nu gan trūkst vārdu, — viņa beidzot teica jaunajam cilvēkam, kurš, nevainīgi smaidīdams, raudzījās viņā.

— Vai nu tu esi galīgs nekauņa, vai arī tev trūkst kādas skrū​vītes.

— Kurš variants tev labāk patiktu?

— Trešais. Ka tas būtu tu, ko nupat apglabāja.

To pateikusi, Magda strauji pagriezās un gāja prom. Bērtssatvēra viņu pie elkoņa.

— Pagaidi! Vismaz ļauj tev atvainoties.

— Ko tu grābsties! — Magda asi teica, izraudama roku.

— Varbūt esi sataisījies mani te kapos izvarot?

— Kāpēc? Atnāc uz «Tīreļiem».

— Tu runā tā, it kā būtu «Tīreļu» saimnieks.

— Labi, Magda, tad es pateikšu! — Bērts lūdzoši sacīja.

— Tu man šausmīgi patīc, un tikpat šausmīgs ir mans kauns tavā priekšā. Es tevi bērēs jau sen ievēroju, tikai slēpos, lai tu mani nepamanītu. Tāds kauns … Un tad man prātā ienāca ideja — tas, kas ar tevi runās, nebūšu es, bet gan kādas lugas personāžs, kura lomu es kā aktieris spēlēšu … Un tā nu es saņēmu drosmi un atnācu pateikt, ka tu man ļoti patīc … Un; piedod … Esmu muļķis.

Lūpas kodīdams, Bērts ar nodurtām acīm blenza krosenēs.

Magda vilcinājās. Tik īpatnēju eksemplāru savā mūžā viņa vēl nebija sastapusi. Turklāt viņš patiesi pārdzīvo, jaunā sieviete domāja, viņš ir nelaimīgs, viņu māc kauns, tomēr viņš to^ ir spējis pārvarēt… Laikam viņš patiešām manī… Nu patie​ sam, vai maz ka dzīve var iziet, bet es uz visu viennozīmīgi raugos tikai no sava viedokļa …

— Pavadi mani līdz autobusa pieturai, — viņa klusu sacīja.

— Mhm, — Bērts pateicīgs noburkšķēja.

Viņi izgāja pa kapsētas vārtiņiem un aizsoļoja pa grants ■ceļu, kurš veda uz šoseju. Viņi gāja klusēdami. Bija sabrucis kaut kāds neredzams mūris, un viņi jutās ļoti viegli un labi arī bez kādiem vārdiem. Bērts slepus izslēdza diktofonu.

9* Kad viņi pārgāja pāri šosejai pie autobusa pieturas, pretējā pusē Bērts pārsteigts ieraudzīja profesoru un Elzu, kuri sēdēja uz autobusa pieturas soliņa. Gaidīja pasažieru autobusu kā parasti

mirstīgie, kaut arī Bērts savām acīm «Sarkanajās kļavās» bija redzējis garāžas.

Vercingetoriga ieplestās acis raugās Romas cūkā, kuram pa greizās mutes kaktiņu tek slienas.

Viņš pats gan to nemana, jo žultainās ačteles iezīdušās Vercingetoriga acu dzīlēs un redz to, ko bija skatījis gailu vadonis, — panikā bēgošus romiešus, kara apmetnes liesmās, kritušos leģionārus mežos, pļavās, pie pilsētu mūriem; tie uzpūtušies peld pa upēm. Dižais Cēzars redz savu kaunu, redz impērijas kaunu un apjēdz visa notikušā bezjēdzību — tieši tas tracina viņu visvairāk. Sie nicināmie barbari! Cilvēki vēl nav izdomājuši tādus vārdus, kas pilnībā izteiktu šo gailu bezgalīgo muļķību, kuru šie cietpauri paši savās neliešu smadzenēs tur par visaugstāko gudrību. Labi! Jūs murgojat par brīvību? Mēs esam atnesuši jums Romas brīvību! Jūs gribat dzīvot mierā? Mēs jums dodam Romas mieru, kas ir saprātīgākais miers, kādu līdz šim izdomājis cilvēks. Jūs negribat saplūst ar dievu svētīto impēriju un pārvērsties tās tautā? Tas ir nopietnāk, jo ir jau kaut kas konkrēts. Jūs negribat pakļauties dievu gribai, kuri Romai uzlikuši īpašu misiju — aplaimot visas pasaules zināmās un vēl nezināmās tautas? Tad gan mūsu atbilde var būt tikai viena — vae victisl Jo mūsu spēks ir vienīgās tiesības, augstākā patiesība un taisnība, un tas tiks iedzīts jūsu bērnišķīgajās barbaru smadzenēs ar uguni, dzelzi un viltu. Jūsu stulbā pretošanās krata drudzī impēriju. Jūs nespējat aptvert, ka no šejienes neaizies neviens dzīvs romietis; gluži otrādi, tie nāks tikai klāt, un, vienalga, tiksiet nospiesti ceļos un jūsu purni iegrūsti romiešu mēslos. Uz visiem maniem draudzīgajiem piedāvājumiem jums ir tikai viena atbilde — vācies prom no Gallijas, ļauj mums dzīvot tā, kā esam raduši, — jūs, romieši, esat mums sveši, un sveši mums ir jūsu dievi, valoda, 131 jūsu tikumi un parašas; kāpēc jūs gribat mūs piespiest dzīvot tā, kā esat raduši jūs, — neko citu kā vien baismas, pretestību un riebumu mūsos tas nerada. Un tagad tu esi šeit, lai it kā rūpētos par nabaga gailu tautu, un, jo draudzīgāk un humānāk tu runā, jo neķītrāki ir tavu romiešu darbi, un, piedod vēlreiz, dižais karavadoni, jūs taču pārvēršat mūs par vergiem mūsu pašu zemē, izlaupāt mūsu bagātās pilsētas, pievācat ražīgos tīrumus un leknās ganības un pie tam, zobenu atvēzuši, piespiežat mūs apgalvot, cik brīvi un laimīgi mēs kļūstam. Ejiet prom, un tad gailu ciltis uzskatīs par godu draudzēties ar vareno Romu, — apmēram tā vēstījumā gaišajam Cēzaram bija rakstījis šis nekaunīgais smurgulis un pēc tam pie Gergovijas pilsētas bija sakāvis romiešus.

Bet tagad Vercingetorigs stāv Gaja Jūlija Cēzara priekšā, un viņam ap kaklu ir verga riņķis un uz rokām un kājām važas, un turpat sasieti stāv trīsdesmit viņa tuvākie biedri; visi viņi pēc Cēzara pavēles ieradušies romiešu nometnē — kauja pie Alēzijas ir zaudēta.

Romietis raugās Vercingetorigā, un viņa dūrēs savilkto pirkstu kauliņi ir balti, acīs saplūdušas asinis, deniņos dzīslas piepampušas. Bet galls ir gatavs mokpilnai nāvei — atdevis savai tautai jaunību, viņš tagad nācis, lai ziedotu tai arī dzīvību. Visi zina par Cēzara zvērisko naidu pret Vercingetorigu, par naidu, kas jau robežojas ar neprātu. Arī bende, kas laikus saviem palīgiem licis sakurt ugunskuru, nokveldināt dzelzs iesmus un knaibles, sarindot pletnes ar asiem dzelkšņiem, pārbau​dīt kaulu laužamās ierīces un sanaglot koka krustu, kurā tiks uzvilkts tas, kas būs palicis pāri no agonējošā upura — pie krusta nemirst brīvi cilvēki, pie krusta mirst vergi. Padomāts ir par visu, lai Cēzara ienaidnieka mokas būtu ne vien šausmīgas, bet arī ilgas, lai upura ciešanas un asinis apdzēstu svilinošo liesmu Cēzara krūtīs, lai tās kā dziedinošs balzams aizvilktu gruzdošās brūces viņa sirdī, un to grib arī Vercingeto​rigs — varbūt tad karavadonis neizkaus no zemes virsas viņa nelaimīgo tautu.

Bet Cēzars kavējas, un tā izpaužas viņa ģēnijs, kurš vēlāk ļaus sagrābt varu pār impēriju, — vispirms viņš ir politiķis un tikai pēc tam cilvēks. Viņš zina, ka nebūt ne visa Gallija ir pakļauta. Lai arī ļaunākais ienaidnieks stāv viņa priekšā, Cēzara aukstais čūskas prāts apzinās vienu — šis divdesmitgadīgais puika kaut kādā brīnumainā veidā ir spējis apvienot ap sevi gailu ciltis, par kurām

labi zināms, ka tās ne bāž, ne arī vēlas bāzt savus degunus tālāk par cilts pavardiem un savtīgajām interesēm. Vercingetorigs ir vai nu varens burvis, vai arī ierocis barbaru dievību rokās, caur kuru tās pauž savu gribu, domā Cēzars, vai gan savādāk viņš būtu uzdrīkstējies iet no apmetnes uz apmetni, no pilsētas uz pilsētu, aicinot cīņā šos pašpārliecinātos, kašķīgos un pārgudros gaiļus; drīzāk viņš būtu patriekts ar lamām un ņirgāšanos, ja ne vēl ar zobenu, kaut arī ir dižciltīgas dzimtas atvase un mācījies druīdu zinībās. Šā vai tā, bet VIŅŠ tos ir apvienojis, job tvoju maķl — pie sevis nolamājas Cēzars. Viņš visur esot gājis ar vienu vienīgu vārdu — «brīvība», un sirmgalvaini vadoņi esot klausījuši viņam kā šuneļi un plivinājušies kā naktstauriņi uz brīvības liesmu, lai tagad tajā sadegtu.

Dievs Tēvs debesīs, iesauktos Gajs Jūlijs, ja vien nebūtu tikai piecdesmit otrā gada augusts pirms Kristus dzimšanas!

Vercingetorigs iemieso sevī Gallijas brīvības ideju. Tā nu tas ir. Un Gaja Jūlija politiķa prāts zina — kamēr smurgulis ir dzīvs, ideja atrodas viņā. Iekalta važās, tā ir Cēzara varā. Tā ir ieslodzīta būrī. Tiklīdz galls mirs, reizē ar viņa pēdēja elpas vilcienu ideja atstās viņa ķermeni un aizlidināsies virs Gallijas mežiem un līdzenumiem kā balts balodis, kurš vienbrīd šausies lejup, lai iekristu kāda pašlaik nezināma vīra sirdī un tas kļūtu par Vercingetorigu.

Un Cēzars nodemonstrē dižās Romas cienīgu žēlsirdību. Jār viņš labprāt pat gribētu atlaist brīvībā Vercingetorigu, kurš ieradies apliecināt dižajai Romai savu padevību, taču jaunība ir tik karstgalvīga, neprātīga, ka gluži dabisks pamats ir bažām — vai jaunā karavadoņa prāts atkal nemainās un viņš neizspēlē kādu neveselīgu joku? Tāpēc gan gaiļiem, gan romiešiem būs mierīgāk, ja Vercingetorigs tiks nogādāts Romā, kur kļūs par viesmīlīgās romiešu tautas viesi. Protams, tikai pagaidām, kamēr Roma un Gallija atradīs kopīgu valodu. Bet trīsdesmit gailu vadoņa biedrus Cēzars liek atbrīvot no saitēm. Viņi ir brīvi un var doties pie savējiem un stāstīt, cik romieši patiesībā ir lādzīgi un cēlsirdīgi, ka nevienam nevēl ļauna, un tas, kas nelāgs ir bijis, tiks uzskatīts par pārpratumu, kurā vainīgi ļaunie gari un nacionālekstrēmisti. Savā visai negaidītajā runā Cēzars ar vienu vēzienu pārvelk ar ledus kārtu asiņu ezerus un upes — tagad tām pāri staigāt var samērā droši.

Maita ir spēlējis pareizi. Drīz vien Edujas un Arvernas apgabali atsakās no gailu ticības un paziņo par savu gatavību kļūt par Romas provinci… Bet ne jau visi, un Cēzaram tomēr būs vajadzīgi seši gari gadi.

Ar Cēzara «žēlsirdību» varētu beigties otrā cēliena priekšpēdējā aina, Bērts nodomāja un izstaipījās tā, ka krēsls no​brakšķēja.

Viņš bija atbrīvojis lielo verandas galdu no Jankas mālēšanas piederumiem, ar virtuves dūci nokasījis no dēļiem piekaltušās krāsas pleķus, nomazgājis vairākos ūdeņos un tagad izklājis uz tā lugas uzmetumus, piezīmes, izrakstus no vēstures grāmatām. Jā, šajā nekārtības haosā, kas valdīja verandā un Jankas istabā, galds šķita tikpat šķīsts un cēls kā Berta šodien sāktā jaunā atturības dzīve.

Tagad es atsaukšu atmiņā visu uzrakstīto, Bērts gandarīti domāja, «ieiešu» atkal lugā, bet rīt, kad man šie papīra žūkšņi vairs nebūs vajadzīgi, iešu drukāt uz jūras malu, prom no šīs miskastes. Viņš attaisīja vienu no vakar pirktajām kefīra pu​delēm.

Izdzēris tukšu, viņš aizsmēķēja un iegāja Jankas istabiņā. Riebīga nekārtība, kuru viņš no savas puses bija padarījis vēl pretīgāku. Šodien pietiks ar to, ka sakārtošu verandas galdu, rīt savedīšu kārtībā šito istabeli, parīt pašu verandu, viņš sprieda, skatīdamies uz sakaltušo vēmekļu pleķi, no kura ar žilbinošu baltzobu smaidu un nenormāli greizu aci viņā blenza seksuālā nēģeriete no saņurcītā žurnāla vāka, ar kuru viņš bija slaucījis notraipītās rokas.

Bērts pamanīja kaktā nolikto profesora dāvanu — pilno «Stoļičnajas» pudeli. Draņķis, viņš nodomāja. Boļas spirtiņš ir ģeniāls — ne saaukstēšanās, ne paģiru. Turpmāk jācenšas dzert vienīgi spirtu, ja nu vispār dzeršu, ko es nemaz vairs netaisot darīt. Bērts izbrīvēja plauktā vietu un nolika tur

šņabja pudeli, piesliedams priekšā reprodukciju albumu — ja nu pēkšņi atnāk Magda. Vispār Bertām jau nekas nebūtu pretī, ja viņa atnāktu; gluži otrādi, bet vai tad nu obligāti jādzer, kā tas bija tajā reizē, kad viņi iepazinās, vai tad nu nevar bez tā?

Atgriezies verandā, Bērts no krēsla, kas atradās pie saliekamās gultas, pievāca abus indīgi zilos LPSR vēstures sējumus un iegrūda plauktā blakus šņabja pudelei — prom no acīm! Palūgs Ingūnai, lai kādudien atdod profesoram.

Viņš no jauna apsēdās pie galda un paņēma pildzīmuli. Burtus velkot, roka gan trīcēja, un tādi ķeburi vien iznāca, bet nekas, saprast var. Galvenais, ka atkal radusies vēlēšanās rakstīt.

Taču nekas nesanāca. No mājas dziļuma atskanēja klusi telefona strinkšķi. Jaunais cilvēks aizmetās uz Ļizas Karlovnas istabu un paķēra klausuli.

— Bert, tu tas esi? — Menšīka kungs tā iedvesa klausulē, it kā nupat būtu beidzis kilometra distanci.

— Jā, jā, Boļa! — Bērts priecīgs atsaucās. — Ko tu steni?

— Stenu?! — Menšīka kungs iekliedzās. — Tās runā! Vai tu apjēdz! Tās sākušas runāt!

Apāvušas kirzas zābakus, tās maršē pa kartupeļu un kukurūzas laukiem. Ar sirpi tās pļauj košumkrūmus un apstādījumu puķes! Ar āmuru dragā autobusu pieturu stabus un namu skārda jumtus.

Ar cērti uzlauž asfaltu un sadauza atkritumu tvertņu vākus! Tu spēj sajēgt — tās metušās šturmā!

— Kas? — Vai tu no tiesas esi stulbs vai arī nekā neatceries? — Menšīka kungs vada otrā galā novaidējās. — Manas homo sovieticus ekstrasensorās spējas.

— O, bļja! — Bērts sajūsmā iesaucās. — Un tagad tu zini, kāpēc «Tīreļi» nav laba vieta?

— Diemžēl ne. Bet tas, ko es uzzināju, man domāt, netieši saistīts arī ar «Tīreļiem».

— Pasaki, ko tu redzēji!

— Jā, ko es redzēju … — Menšīka kungs sastomījās. — Ja to neesi pats redzējis, tad ar vārdiem izstāstīt grūti. Taču tagad tas nav svarīgi — mēs esam laika trūkumā. Tev steidzami jārīkojas, Bert! Tev jāiet uz «Sarkanajām kļavām».

Bērts atspiedās ar elkoņiem uz kamīna karnīzes, kur stāvēja telefona aparāts, un smagi nopūtās.

— To nu ne. Esmu izlēmis, ka tur savu kāju vairs nesperšu.

— Tu taču taisījies vecim rakstīt pasūtījuma romānu! — Menšīka kunga balsī jautās pārsteigums.

— Tā es neteicu. Es tikai pavaicāju tavas domas, ko man darīt, taču tu par to pat runāt negribēji.

— Tad tagad es tev saku — tā ir ļoti žilbinoša ideja.

— Nav gan, Boļa! Es te pašlaik sēžu pie lugas un šo to skaidrā prātā esmu pārdomājis. Būtu jau, protams, patīkami pie tās solītās naudiņas tikt, it īpaši, ja tās diez ko nav un priekšā diez kas arī nespīd, bet, ja es tādu romānu uzrakstīšu, tad būšu kārtīgs cūka. Zini, tāds kangarveidīgs cūka.

— Cūka tu būsi, ja nerakstīsi! — Menšīka kungs uztraucies iekliedza Berta ausī.

— Bet tu jau esi cūka, ka mani uz kaut ko tādu mudini! — jaunais cilvēks atcirta. — Notērēšu tos varbūt pārdesmit tūkstošus, un naudas atkal nebūs, un vienīgais, kas paliks, tas būs mūžīgs kauns man pašam, maniem bērniem un bērnu bērniem.

— Bert! — Menšīka kungs novaidējās. — Mums nav laika spriedelēt par morāles un ētikas problēmām; vēlāk manā lapsu šķūnī sarīkosim par to simpoziju.

— Nē, Boļa, tu mani vārdo pa tukšo. Ja es būtu sameties, tad visādi varētu iznākt, jo es piederu pie cilvēkiem, kuri tikai skaidrā runā to, ko domā, bet dzēruši muld un dara viskautko, par ko pašam vēlāk brīnums. Un tā kā no šodienas es vairs nedzeru…

— Velns lai tevi parauj, garais šķeista! — Bertu pārtrauca sašutusi Menšīka kunga balss. — Sāc nedzert no rītdienas un tūlīt pat ej uz «Sarkanajām kļavām»! Es tev pateikšu, kas jādara … Bert, es tevi ļoti lūdzu, — Menšīka kunga balsī pēkšņi vairs nebija dusmu — tikai žēlums un izmisums. — Tu esi vienīgais, kuram tās mājas ir pieejamas. Tu esi vienīgais, kurš neizsauks nekādas aizdomas.

Turklāt profesors taču tevi esot aicinājis iet pie viņa jebkurā laikā, kad rodas vajadzība. Un to romānu tu taču vari arī nerakstīt, tikai sacīt, ka rakstīsi.

— Aha, sacīt, ka rakstīšu, un pēc tam no viņa vaļā netikšu. Tiklīdz es piekritīšu, viņš man iedos avansu, kā solījis, jo domā, ka esmu mantkārīgs, un, ja es naudu neņemšu, tad tas būs aizdomīgi.

Bet ja paņemšu …

— Bert, mīļais draugs, — Menšīka kungs lūdzoši viņu pārtrauca. — Ja tu saprastu, cik tas, kas nodarbina tevi, ir maz​svarīgs salīdzinājumā ar … Bert, gaismas spēku vārdā — es tev pavēlu!

Jaunais cilvēks apstulba.

— Tev jāuzzina, kas «Sarkanajās kļavās» notiek. Jāuzzina par jebkuru cenu!

— Kas tur var notikt? — Bērts izstomīja. — Vēl ap pusdienas laiku es Ļizas Karlovnas bērēs redzēju profesoru ar viņa mājkalpotāju. Ja kaut kas notiktu, vai tad viņi ietu uz kapsētu?

— Nedomā, ko tu darītu vai nedarītu citu vietā. Tu runāji par Nikolaja II kronēšanas mielasta atkārtojumu. Mani redzējumi bija «Sarkano kļavu» virtuvē. Tur tika cepts un vārīts. Ar to nodarbojās divi vīri baltās pavāru micēs. Un kaktā stā​vēja pīts grozs ar ananasiem.

— O, pat ananasi! — Bērts noelsās. — Tātad patiešām tiek gaidīti tie augstie viesi.

— Nu jā! Un tev jāuzzina, kas viņi ir un ko viņi spriež. Vecais taču izpļāpājās, ka visam jābūt paceltam augstai tra​ģēdijai atbilstošā līmenī.

— Tā viņš_ pļurkstēja, — Bērts negribīgi piekrita; viņam trakoti negribejas «Sarkanajām kļavām» pat tuvumā rādīties. — Bet kāds tev pamats domāt, ka mani aicinās pie galda? Viņi jau tur tādi ļoti noslēpumaini. Visticamāk, ka Elza mani izlidinās laukā ar kājas spērienu pa pēcpusi. Es taču viņas acis no​lasīju, cik ļoti viņai to gribētos izdarīt.

— Tev jāuzzina, kas padomā tumšajiem spēkiem, — Menšīka kungs savaldīgi teica. — Es negribu sacīt, ka tas tev no​teikti izdosies, taču tu esi vienīgais, kuram iespējams mēģināt.

— Vai tu reiz beigsi tarkšķēt par tiem tumšajiem spēkiem! — Bērts novaidējās. — Man pilnīgi pietiek no tās murgoloģijas, kas ar mani jau notikusi.

— Esmu noguris tev kaut ko pierādīt. Ja tu negribi to darīt gaismas spēku vārdā, tad vismaz padomā pats par sevi — ttt esi ierauts notikumos, diezgan baisos notikumos, un laukā vari izkļūt, jā, pat palikt dzīvs, ja mums būs informācija un mēs zināsim, kā rīkoties. Lai tavu līķi neatrod kā Ļizas Karlovnas mirstīgās atliekas. Tad, kad tev pie rīkles būs duncis, par vēlu būs vaimanāt — «ak, kas gan to būtu varējis iedomāties!».

— Labi, — Bērts sašļucis teica. — Pasaki, kas man kon​krēti jādara.

— Jāpaņem līdzi diktofons.

— Skaidrs. Un tālāk?

— Ko — tālāk? — Menšīka kungs sašutis iesaucās. — Tu taču esi pieaudzis cilvēks. Tev pašam ir galva uz pleciem. Jā​rīkojas atkarībā no apstākļiem.

— Tik gudrus padomus arī es varu dot.

— Paklau! — Menšīka kunga balss kļuva maiga. — Pirms ej, attaisi profesora dāvanu. Tā ļoti noderēs, lai tavs prāts kļūtu ass un attapīgs, lai tevī rastos drosme un nekaunība.

Bērts klusēja. Viņš jau pats bija apjautis, ka šis likteņa akmens neparipos garām, bet sagraus tos atturības pils pama​tus, kurus viņš tādā sajūsmībā bija sācis likt jau no paša rīta.

—• Veiksmi tev! — Menšīka kungs gaiši iesaucās. — Dzirdi», es trīs reizes klauvēju pie koka!

— Tas nu man arī vēl būs jāklausās, — Bērts atcirta un, nometis klausuli, piespieda pieri pie kamīna aukstajiem ķie​ģeļiem.

Tik labi sākta diena, viņš rūgti nodomāja, sperts pirmais solis uz atturību, radies atkal prieks rakstīt lugu, nobriedis stingrs lēmums nepārdoties, un — še tev! — viens telefona zvans, un tu no jauna tiec ievilkts smirdošā muklājā.

Bērts iegāja virtuvē. Zem soliņa, uz kura stāvēja ūdens spaiņi, ieraudzīja balto kaķi. Spalva tam bija savēlusies un. netīra. Zaļās acis stingi blenza ienācējā. Bertām kļuva neomulīgi. Vai tik kaķis nav kļuvis traks, viņš nodomāja, paņemdams no ledusskapja cīsiņu. Atkal uzmetis dzīvniekam skatienu, viņš izņēma vēl divus cīsiņus un, novilcis tiem pārvalkus, nometa uz grīdas pie tasītes. Apskretušajā trauciņā no pudeles ielēja visu saldā krējuma atlikumu. Dzīvnieka zaļās acis vērīgi sekoja Berta kustībām.

Uz virtuves sliekšņa viņš atskatījās. Kaķis par barību neizrādīja nekādu interesi, tikai raudzījās Bertā tā, it kā redzētu viņu pēdējo reizi mūžā.

Otra daļa «sarkano kĻavu» MISTĒRIJA Norāvis «Stoļičnajas» pudelei korķi, Bērts ielēja glāzē gramus simt un, norijis pretīguma siekalas, izdzēra. Tad piespie​dās apēst cīsiņu.

Kā spārnots Bērts steidzās uz «Sarkanajām kļavām». Prāts bija kļuvis drošs un možs, enerģija kūsāt kūsāja — viņš kā anakonda desmit līkumos izlocīsies, bet tumsas spēkus ap stūri apvedīs.

Mežs beidzās, un sākās plašā pļava, kuras viņā malā uz retām kļavām apaugušā uzkalna kā govs pļeka milža divstāvu, savrupmāja.

Bērts no šosejas pa taisno spērās iekšā pļavā. Zem platajiem soļiem švīkstēja zāle, un kukainīši, vaboles un sienāži: spruka uz visām pusēm.

Operācijas sākumu Bērts jau bija izdomājis. Nokļuvis līdz pirmajiem kokiem, viņš izvilka iesākto šņabja pudeli, padzērās un, aizspiedis kakliņu ar plastmasas korķi, noslēpa garajā zālē kādas kļavas pakājē. Nometis turpat par zīmi saņurcītu kabatlakatiņu, kāpa augšā uz savrupmāju. No otrā stāva terases bija dzirdamas vairākas vīriešu balsis un smiekli, taču paši runātāji nebija redzami — viņus aizsedza mežvīni, kas bija bagātīgi apvijuši margas.

Bērts apgāja ap mājas stūri un fasādes priekšā ieraudzīja armijas «gaziku» un melnu volgu.

Turpat slaistījās vairāki pajauni vīrieši tumšās biksēs, kuru vīles bija naža asumā, un gaišos kreklos ar atrotītām piedurknēm. Pret volgas priekšējo' spārnu bija atspiedies sirms, korpulents vīrs, kurš sūca cigareti.

Nelikdamies par viņiem ne zinis, Bērts gāja uz parādes durvīm. Viens no vīriešiem, kura sejai bija apaļīgi, labsirdīgi vaib​sti. it kā nejauši aizšķērsoja Bertām ceļu.

Jaunais cilvēks bija spiests apstāties.

— Ko tev te vajag? — pasmaidījis vīrietis draudzīgi noprasīja, bet viņa acis vērīgi nopētīja Bertu no galvas līdz kājām un tad burtiski iztaustīja katru sejas kvadrātcentimetru, it kā grasītos uz mūžu iespiest atmiņā.

— Es pie profesora Smiltena! — tikpat draudzīgi atsmaidījis, Bērts paskaidroja, ievērodams, ka cits vīrietis neuzkrītoši nostājas starp viņiem un parādes durvīm.

— Ko tev no viņa vajag? — vīrietis vaicāja.

— To tā grūti pateikt — drīzāk profesoram vajag no manis.

— Profesors pašlaik ir ļoti aizņemts.

— Viņš man teica, lai nākot jebkurā laikā.

Vīrietis atskatījās uz sirmo, kurš smēķēja pie volgas. Tas noliedzoši pakratīja galvu.

— Pašreiz profesors tevi pieņemt nevar, — vīrietis sacīja. — Atnāc citreiz. Vislabāk — rīt.

— M-hm, — Bērts novilka, pašūpodamies no pēdām uz pirkstgaliem, varbūt prasīt pēc Elzas — pie kaut kā taču jāmēģina aizķerties.

— Tādā gadījumā iespējams, ka… — Bērts iesāka, taču vīrietis pagrieza galvu sānis.

No kādas garāžas iznākušais dūšīga auguma šoferis gāja uz mājas durvīm. Viņam ceļu aizšķērsoja otrais vīrietis, laipni, bet pavēloši teikdams: — Pašlaik tur iet nedrīkst.

— Ko — nedrīkst? — šoferis izmeta, rādīdams eļļainās plaukstas. — Kur tad lai es rokas nomazgāju?

— Garāžā ir krāns.

— Tajā tikai aukstais ūdens.

— Draugs, šoreiz tev nāksies kaut kā izlīdzēties. Atvaino!

Šoferis saminstinājās, tad paklausīgi slāja atpakaļ uz garāžu.

Sapratis, ka nekādas Elzas saukšanas nebūs, Bērts tomēr pavaicāja «savējam»: — Iznāk, ka es velti esmu nācis?

— Man ļotij žēl, bet tā nu šoreiz sagadījies. Esi tik labs un atnāc rītdien!

Piekrītoši pamājis, Bērts devās atpakaļ pa to pašu ceļu, kā nācis. Ticis līdz puskalniņam, atskatījās. Pie mājas stūra stā​vēja vīrietis un, rokas uz krūtīm sakrustojis, pavadīja viņu ar skatienu.

Nogājis tik tālu, ka no mājām viņu nemaz vairs nevarēja pamanīt, Bērts uz muguras atkrita zālītē un cauri kļavlapu vainagiem raudzījās zilajās debesīs, domādams, ko lai iesāk, — ar pieri taču dzelzsbetona sienai cauri neizskriesi, arī visiem pirmā stāva logiem priekšā metāla režģi. Bet viens gan ir skaidrs — te notiek kaut kas ļoti nopietns. Velns parāvis!

Bērts pietrūkās kājās un, slēpdamies aiz kļavu stumbriem, zagās atpakaļ pie mājas, taču šoreiz viņa mērķis bija ar mežvīnu noaugusī otrā stāva terase.

Neviena nepamanīts (ja vien netika ieraudzīts pa kādu no logiem), Bērts pieplaka pie mājas sienas. Nometies uz četrām, viņš pa logu apakšu aizrāpoja zem terases un ar muguru iespiedās mežvīnā, kurš bija gar mājas sienu sastādīts visā terases garumā.

Augšā sarunājās divi vīrieši. Vecākajam tonis bija nosvērts, lietišķs. Jaunākā vīrieša balss bija manāmi satraukta un neiecietīga. Bērts izvilka no krūšu kabatiņas miniatūro diktofonu un ieslēdzis pastiepa uz augšu. Pašlaik vīri nodarbojās ar pro​fesora aprunāšanu. Bērts sasprindzināja dzirdi.

— …Biedrs Smiltens tomēr pārāk lielu uzmanību piešķir ideoloģijai, — teica jaunākās balss īpašnieks.

— Dārgais biedri, — vecākā balss iebilda. — Ideoloģija ir visa pamats. Ideoloģija ir tā, kas mūs vieno rīcībā, ideoloģija ir kā vairogs, kuru mēs paceļam pret ienaidnieku, lai tā aizsegā izdarītu cirtienu. Ja mums nebūtu komunistiskās ideoloģijas, tad daudz kas no mūsu darītā šķistu visai mežonīgs un briesmīgs. Ja es nebūtu pārliecināts ateists, tad teiktu — marksisms-ļeņinisms ir mūsu reliģija un mēs esam tās fanātiķi.

— Biedri pulkvedi, es taču jums neiebilstu. Arī komunisma cēlāju morāles kodekss ir labs, bet tikai vienā gadījumā — ja aiz tā stāv durkļi un lēģeri. Bet tagad katrs muld, ko grib, dara, ko grib, štiki-naži kļūst truli, koncentrācijas nometņu dzeloņdrātis rūsē, vienotā un nedalāmā brūk.

— Tu esi karstgalvis, — pulkvedis pasmējās. — Allaž jāpadomā, vai galu galā sekas kā bumerangs mums pašiem neiedos pa galvu.

— Cik ilgi jūs domājat gaidīt — kamēr viss sabruks?!

— Taisnība, drudzis ir pamatīgs, — pulkvedis smagi nopūtās. — Taču mēs visu turam kontrolē. Vēl par agru. Kad stāvoklis kļūs kritisks, tad … tad tiks izdarīta operācija un organisms sāks atveseļoties. Taču iejaukšanās jāizdara īstajā mo​mentā.

— Un kāds tad izskatīsies šis moments, kad stāvoklis kļūs piemēroti kritisks? — majors sašutumā iesaucās. — Austrumeiropā mūs nemīl, pat neieredz, Rietumi skatās uz mums, kā savā laikā slāvu cilvēks raudzījās uz mongoļiem-tatāriem. Un par Trešās pasaules valstīm vispār nav ko runāt; tās mūs šmauc un aptīra ne sliktāk par žīdiem. Pat Afganistānu paspēlējāmf (Sekoja rupja, «piecstāvīga» lamāšanās.)

— Major, jūs neesat kazarmās! — pulkvedis asi aizrādīja.

— Piedodiet, tas vairs neatkārtosies! — majors pieklājības pēc izmeta, turpinādams: — Vajadzēja Afgānā uzmest pāris bumbu, un jautājums būtu atrisināts, bet pasaule nostādīta fakta priekšā — lai rej, cik grib, neko vairs vērst par nebijušu, nevar, taču banku būtu pievākuši mēs.

Pulkvedis iecietīgi pasmējās. Majors nevarēja nomierināties: — Un tagad pat — šeit! Vai tas ir ar prātu aptverams?' Mūžsenā Krievijas teritorija —

Pribaltika. Sadomājuši atdalīties! Dibināt neatkarīgas valstis! Pirms trim gadiem man tas pat alkohola dilērijā nebija rādījies. Mēs viņus atbrīvojām no fašistu okupācijas, un tagad viņi mūs pašus sauc par okupantiem. Nē, nu, biedri pulkvedi, padomājiet loģiski! Mēs viņus atbrīvojām, bet viņi grib, lai mēs ietu prom no šejienes?! Zinietr ja man būtu vara, tad es viņiem tik mīļās vietās kā Daugavmala, Kadriorga, Ģedimina laukums liktu ierakt pa tūkstotim mietu. Un tad grābt bez izšķirības visus, kas runā nevalodā, un uz mietiem, uz mietiem! Visus fašistus un ekstrēmistus. Tad jūs dzirdētu viņu dziesmoto revolūciju, tikai dziesmas gan skanētu citas, bet pārējiem mutes būtu ciet kā līdz šim. Lai viņi klusībā domā ko domādami, bet lai tur mutes, kā paver un izdod nepareizas skaņas — tā ar nagaikām, kamēr miesa no kauliem atlec. Un pēc tam esmu gatavs stāties kara tribunāla priekšā — lai šauj kaut vai nost! Un tā nedomāju es vienīgais.

— Jūsu zināšanas vēsturē, major, maigi izsakoties, ir visai pieticīgas, — pulkvedis ironiski teica. — Bet jūs vēl uzbrūkat profesoram, ka viņš tik lielu nozīmi pievērš ideoloģijai, aģitācijai un propagandai.

— Es esmu karavīrs. Mana daļa ir pildīt pavēles. Taču to gan es varu pieprasīt, lai šīs pavēles būtu pareizas. Un, runā​jot par vēsturi, — kā vajag, tā es to arī zinu.

— Ja viss būtu tik vienkārši…

— Es mazliet aizrāvos, biedri pulkvedi, — majors teica. — Es runāju tēlaini. Bet saprotiet arī mani — dvēsele deg. Piekrītu, ka tik vienkārši viss nav. Taču diemžēl ir arī vienkāršas lietas, kuras mēs paši nevajadzīgi sarežģījam. Piemēram, ja jau viņi mūs sauc par okupantiem, tad kādēļ lai mēs attiecīgi arī neuzvestos?

— Nu, pēc būtības okupanti jau esam, tikai pēc formas neesam, — pulkvedis zobgalīgi atteica; bija jūtams, ka viņam pa​tīk kaitināt karstgalvīgo majoru.

— Ha! Briesmīgie okupanti! Pusgadsimta laikā nezāli vēl neesam iznīdējuši. Fašisti to būtu izdarījuši viens divi. Kā Staļins — ņēma un pārvietoja veselas tautas —, un bija dzelzs kārtība. Zēl, ka visu viņš nepaguva paveikt. Vai tad zināja, ka varas mantinieki būs tādi lupatas? Un tagad stāvam pie sa​plaisājušas siles, bolām acis un brīnāmies, acīmredzot gaidī​dami, kamēr tā sasprāgs šķembās.

— Jā, — pulkvedis domīgi novilka. — Liela vaina ir mūsu raksturā, par kuru ļoti pareizi parunā teikts: «Kamēr pērkons nenorībēs, tikmēr zemnieks krustu nepārmetīs!»

— Apbrīnoju jūsu mieru, — tagad mēģināja iedzelt majors.

— Neaizraujies, dēliņ! Šeit tomēr ir Eiropa, un tik droši kā citās nomalēs rīkoties nevar. Un profesoram daudz kur ir taisnība. Kad bija «dzelzs priekškars», tad bija cita lieta. Tagad tajā ir pavērta šķirba, un tāpēc jebkura tāda … nu, tu jau pats saproti, kāda pasākuma priekšā jābūt piekārtai ļoti viltīgai un krāšņai izkārtnei, lai viņi tur visu uzmanību pievērstu tai, bet ne tam, kas patiesībā notiek aiz skaistās izkārtnes.

— Es tomēr palieku pie sava — nav vairs laika domāt par putekļu laišanu acīs.

Bērts apmainīja nogurušo roku. Spindzēja lapsenes. Tās kursēja kaut kur no terases augšas un, nolidojušas viņam gar seju, pazuda. Citas atkal spindzēja pretējā virzienā. Tā kā Berta vietā sarunā klausījās diktofons, viņš pacentās izpētīt lapseņu galamērķi un sarāvās — tieši virs galvas kā «lidojošais šķīvītis» terases betona pamatnei bija pielipis liels, pelēks lapseņu pūžņa mājoklis. Bērts nezināja, kā tāda ligzda izskatās iekšpusē, taču bija pārliecināts — tur ņudz no lapsenēm un, tikko kādai padullākai ienāks prātā, ka viņš apdraud mājokli…

Bērts ar muguru piespiedās pie mežvīna staipekņiem apaugušās sienas un sastinga kā sālsstabs, bīdamies pat elpot. Viņš nemaz nebija ievērojis, pa kuru laiku viens no sargiem bija atnācis līdz terasei. Tagad tas stāvēja un raudzījās kaut kur tālumā uz jūras pusi. Bet varbūt arī klausījās abu militāristu sarunā. Pēc brītiņa viņš izvilka cigareti un aizsmēķējis devās tālāk apgaitā.

Bērts juta, kā dauzās sirds. Tikai tagad viņš pilnībā apjēdza, kur iekūlies. Ja viņu uziet, tad beigas. Nekur no šiem vīriem neaizmuksi. Droši, ka arī šaujamie ir. Nogrābs, ievilks kādā garāžā vai mājas pagalmā … Un kā spiegu … Vai arī upē iekšā, lai slīkonis peld uz jūru. Ak tu, Boļa, cūka tāds!

Lai būtu drosme un nekaunība — iedzer šņabi?! Un es, neprātīgais, paklausīju!

— …Jā, biedri pulkvedi, — bija dzirdama majora sarūgtinātā balss. — Labi, es ievērošu subordināciju. Pēc principa: tu — priekšnieks, es — muļķis, es — priekšnieks, tu — muļķis.

— Domāju, dārgais draugs, ka tev arī priekšnieka amats nelīdzēs, — pulkvedis draudzīgi teica. — Bet par radikālismu es tevi cienu. Taču jārīkojas ārkārtīgi piesardzīgi. Pārāk liela likme. Ja pirms laika nāks gaismā, tad mēs visi nokļūsim aiz restēm. Un tas vēl labākajā gadījumā. Un pie tam mūsu likteņus lems ne kaut kādi utaini civilisti, bet gan kara tribunāls, tā teikt, savējie, un lems nežēlīgi. Tāpēc nopietni jāizturas pret to, ko iesaka vecais boļševiks.

— Es profesoru cienu, taču tas, ko viņš runā … Tas ir … Kā lai to labāk pasaka … Tā ir vecmodīga taktika …

— Ak tu, karstgalvi! — pulkvedis tēvišķi norāja. — Vecmodīga! Stratēģija un taktika mums ir mūžam jaunais marksisms-ļeņinisms. Vai tik tu nesāc novirzīties revizionisma pozīcijās?

— Ar tādām lietām nevajag jokot, biedri pulkvedi! — majors aizvainots iesaucās. — Es vienmēr stingri turos pie ģenerāllīnijas, bet tas, kas pašlaik notiek partijā, — šausmas! Tur taču gandrīz puse ir revizionisti, ceturtā daļa atklātu nodevēju, trešā daļa tādu, kuri, kā tik rietumu vējiņš kļūst maigāks, tā, tūliņ kažoku met uz otru pusi. Ne mazāk kā divas piektdaļas ir izlīdzēji, centristi — pēc tiem arī raud nometņu dzeloņdrātis. Visu, kas pa septiņdesmit gadiem uzkrāts, viņi tagad gatavi pāris gadu laikā izsaimniekot. Muld par kaut kādu īpašu demokrātiju, it kā mums jau nebūtu sociālistiskās demokrātijas. Ņaud par cilvēktiesībām. Sķirisko pieeju grib nomainīt ar abstrakto humānismu — nu tik līdīs bučoties ar imperiālistiem un kapitālistiem. Izdomājuši, ka vispārcilvēciskajām vērtībām ir prioritāte pār mūsu ideoloģiju. (Rupjas lamas.) Kas tādā gadījumā paliek pāri no attīstītā sociālisma?!

— Padomju Armija, — pulkvedis teica. — KGB. MVD. Berta plānās, juteklīgās nāsis raustījās — no augšas bija sākušas plūst kārdinošās Nikolaja II kronēšanas mielasta smaržas, jo pēcpusdienas tveicē visi profesora kabineta logi uz terasi bija līdz galam vaļā. Bērts rija slienas un juta, ka tukšais kuņģis sūta izmisīgus signālus — stipro dzērienu izmocīts, tas prasto veikala pārtiku nekāroja, taču cita lieta būtu cepts cālis, zivs vēžu mērcē, bruņurupuča zupa, tītars, karsti ananasi un, bez šaubām, kāds pokāls sausā markas vīna.

Viņš grūti nopūtās.

— Mūsu nelaime vienmēr bijusi tā, par kuru teikts parunā — Ivans iedzer par kapeiku, bet plātās, it kā būtu dzēris par rubli, — pulkvedis paškritiski teica. — Pareizi būtu rīkoties otrādi — iedzert par rubli, bet plātīties par kapeiku. Tad valsts nekad nebūtu nonākusi līdz sabrukumam. Mūsu melu un blefošanas jūra mūs pašus arī aprij.

— Es jums piekrītu tikai daļēji, — majors atteica. — Jau viduslaikos viens no iecienītākajiem ārstēšanas paņēmieniem bija asins nolaišana. Ļoti efektīvi. No organisma tika izvadītas netīrās asinis, un tas atveseļojās.

— Jūs patiešām uzskatāt, ka arī armiju nav skārusi slimība un tā joprojām ir tik veselīga, lai šādu operāciju veiksmīgi izdarītu?

— Nenoliegšu, ka šī ārstnieciskā procedūra būtu veicama arī pašā armijā. Tomēr veselīgie spēki pagaidām ir nospiedošā vairākumā.

— Labi, labi, major, — pulkvedis netīksmē teica. — Nesāksim atkal par rubli plātīties.

Darīsim to, ko mēs reāli varam izdarīt, lai pasargātu mūsu sociālistisko tēvzemi no sabrukuma. Šim nacionālistu separātismam uz mūžīgiem laikiem jāizsit pa​mats no kājapakšas.

— Pilnīgi piekrītu! — majors kvēli iesaucās. — Mēs esam karavīri, un tāpēc mums jārīkojas enerģiski, precīzi un nesau​dzīgi. Bet visādi profesora prātojumi …

— Vai tu vienreiz vari par to paklusēt! — pulkvedis asi pārtrauca. — Vai tu tiešām domā, ka bez profesora mēs kaut ko būtu varējuši uzsākt? Bez viņa horizontālajiem un vertikālajiem sakariem?

Bez viņa rūdītā prāta? Bez viņa milzīgās pieredzes? Bez Baltijas apstākļu patiesas pārzināšanas?

Drīz būs gadsimts, kopš viņš atrodas kaujas ierindā. Kā zirneklis noslēpies savā midzenī, viņš kontrolē katra tīkla posma sīkāko vibrāciju.

— Salīdzinājums gan visai nepatīkams, — majors smiedamies attrauca. Arī pulkvedis iesmējās.

— Dārgie biedri, lūgtum pie galda! — Bērts izdzirda Elzas skarbo balsi, kas centās runāt medainā laipnībā.

— Paldies, saimniecīt! — pulkvedis galanti patencināja, un pēc brīža Bērts vairs nevarēja saklausīt ne vārda — no atvērtajiem kabineta logiem plūda vienīgi daudzbalsīga murdoņa, trauku un ēdamrīku šķindoņa.

145 Ko lai iesāk? Rāpties uz terases? Bet kabineta lielie logi tik zemi, ka praktiski nav kur paslēpties. Cerot uz kaut kādu apstākļu maiņu, dirnēt tepat? Cik ilgi? Kamēr sakodīs lapsenes vai arī pamanīs sargsuņi — šoreiz vienkārši palaimējās, jo vīrietis acīm redzami bija aizņemts ar kādām savām domām. Jālasās prom! Velna Boļa! Riebeklis tāds! Ja es vēl pirms stundas varēju šaubīties, vai manai dzīvībai draud briesmas, tad 10 — A. Pūriņš tagad šajā jautājumā ir skaidrība — jā! Un es pats to sev izkārtoju. Jo es taču tagad zinu, kaut gan man nav sajēgas, ko īsti. Ak, Dievs, es nedrīkstu mukt no šejienes, jo esmu vienīgais, kurš kaut ko var uzzināt.

Un tad Bertām prātā iešāvās gaiša doma.

Viņš izvilka no krosenēm auklas un sasēja kopā. Vienā galā piesēja miniatūro diktofonu. Tomēr aukla bija par īsu. Tad viņš izvilka no peldbiksēm gumiju un tādējādi pagarināja auklu. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņam izdevās ieslēgto diktofonu pārmest pāri mežvīna apvītajām terases margām. Paraustījis auklu, lai mazo kastīti noslēptu zem lapām, Bērts galu piesēja pie mežvīna stīgas un piesedza ar zaļumiem. Pametis apkārt žiglu skatienu, viņš laidās prom.

Tikai nokļuvis līdz iezīmētajai kļavai, iedrošinājās atskatīties. Un atviegloti uzelpoja. Viņš bija paguvis aizmukt pēdējā brīdī — uz terases pusi laiski soļoja divi apsargi.

Sarāvis šļūkošās peldbikses, pievācis kabatlakatu un pudeli, Bērts devās uz pļavmalas ceļu, kas ievijās mežā. Laiks kaut kā bija jānosit. Nokļuvis līdz upītei, viņš izstaigāja stāvo krastu, no kura tai murgainajā naktī bija nogāzies ūdenī. Aizgāja līdz upītes ietekai jūrā, kur bija grimis plūstošajās smiltīs. Spožajā pēcpusdienas gaismā pasaule šķita pavisam cita — bez naida un vardarbības, maiga un mīloša. Bertām sažņau​dzās sirds.

Nopeldējies Bērts iesnaudās un pamodās tikai tad, kad saule jau bija kļuvusi sārta un domāja par grimšanu jūrā. Izdzēris atlikumu, viņš gāja atpakaļ uz «Sarkanajām kļavām».

«Tīreļos» Bērts atgriezās pacilātā garastāvoklī, ar sevi ļoti apmierināts. Tas ir vienkārši lieliski, viņš domāja, cilvēks izdzēris polšu, bet tajā pašā laikā it kā nebūtu izdzēris. Prāts ass, un gribas rakstīt lugu. Nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka vienīgi pilnīga atturība ir cilvēka dabiskais stāvoklis, ka tikai tādā gadījumā viņa garīgie un fiziskie spēki atrodas līknes visaugstākajā punktā.

Kādas blēņas! Vienkārši visu vajag prast darīt ar jēgu. Tagad sastādīšu grafiku, kurā būs laiks un šņabja daudzums kopš tā brīža, kad pēc Boļas telefona zvana es attaisīju «Stoļičnaju». Protams, dati pašlaik būs visai aptuveni, taču nākotnē es tos precizēšu. Tad manām darbaspējām un garīgajai jutoņai alkohols vairs nebūs bīstams. Lūdzu — pēc tik un tik ilga laika es drīkstu ieņemt tik un tik gramu četrdesmitgrādīgā vai, attiecīgi pārrēķinot, tik un tik gramu vīna. Nākamā porcija — atkal stingri pēc grafika. Un tad es vienmēr jutīšos tikpat brīnišķīgi kā tagad.

Lūk, «Tīreļu» mājā deg elektrība. Es to neesmu iesledzis. Kā es to uztvertu citādā jušanā? Bail pat iedomāties, kādas tik šausmas es atkal pārdzīvotu. Bet tagad visu uztveru kā nor​māls cilvēks.

Uzkāpis uz lieveņa, Bērts piesita pie krūšu kabatiņas — diktofons vietā, krosenēs auklas iešņorētas, peldbiksēs gumija turas stingri.

Iegājis gaitenī, Bērts atvēra durvis uz lielo istabu.

Ingūna un Deniss, izmetušies kā pludmalē, ar lupatām berza istabas grīdu, kura vārda tiešā nozīmē pludoja.

— Kas tie par vispasaules plūdiem? — palicis uz sliekšņa, Bērts neizpratnē noprasīja.

— Ziniet, Bert, — Ingūna nopūtās, — tas mans brālītis ir galīgi nevaldāms. Viņš pirms brītiņa man uzgāza veselu spaini ūdens.

— Un pēc tam savukārt Ingūna viņam, — Deniss iesmējās.

— Un pēc tam tu mums abiem!

— Savādāk jūsu plūkšanos nevarēja apturēt. Nāc droši iekšā! Sēdies uz galda — tur sauss!

Bērts tā arī izdarīja. Viņi bija no grāmatu plauktiem izņēmuši marksisma-ļeņinisma klasiķu sējumus un nokrāmējuši ar tiem gandrīz vai visu garo galdu.

— Bert, jums gadījumā nevajag tās grāmatas? — Ingūna ieprasījās. — Ārā mest žēl — kā nekā piemiņa no tantes. Ļizas Karlovnas istabā no gultas bija aizvākts matracis un spilveni. Vienpadsmitgadīgais brālītis Aivars bija uz mutes iemeties gultā, iekrampējies ar pirkstiem drāšu sietā un klabināja zobus — ar aukstu ūdeni aplietam cilvēkam, ģērbtam tikai peldbiksītēs, sala arī šai siltajā naktī. Viņš līdz dvēseles dziļumiem bija nikns uz stulbo māsu, kura šādi izrīkojusies ar savu vienīgo brāli. Un tagad atvilcies vēl viens, droši vien Denisa draugs. Puika Denisu neieredzēja ne acu galā. Tas bija kaut kas līdzīgs šķiru naidam — tu neesi tāds, kāds esmu es, un tāpēc tevi ir jānosit. Viņš arī zināja, ka māsa Denisā iemīlējusies līdz ausīm, un nojauta, ka Deniss tāpat. Kad viņi apprecēsies un aizlīdīs dzīvot pie vecākiem, Aivars aizies no mājām. Ja viņi atvāksies dzīvot «Tīreļos», tad Aivars te savu kāju vairs nespers.

10* Nekas viņiem nav svēts, zēns domāja, viņi dzīvo savā sīku cilvēciņu pasaulē, neliekas ne zinis par to, kas notiek apkārt. Tādiem kā viņiem uz dzimteni nospļauties, neģēļi tādi! Situsi brīvības stunda, bet viņiem tas vienalga. Jā, kad Latvija būs 147 brīva, tad gan līdīs priekšā un tēlosies par dižiem varoņiem, rāpsies lielos amatos, kā pareizi saka rovers Kārlis, un vēl viņš pareizi saka — bet mums par to nošķaudīties, mēs esam tauta, kas ceļas no dubļiem un iet uz brīvību, un neko nevar darīt, ja ķeras klāt gruži — arī tie diemžēl ir no mūsu tautas, taču jums, skautiem, jābūt sirdsšķīstiem, jo jūs esat Latvijas gaišā rītdiena …

Aivars vairs nevarēja izturēt — sirsniņa bija tik pilna. Viņš trūkās no gultas un, aizmeties līdz atvērtajām durvīm, palika stāvam uz sliekšņa, naidīgi vērdamies izstīdzējušajā svešiniekā, kurš sēdēja uz grāmatām nokrautā galda un, šūpodams kājas, šķirstīja kādu klasiķu sējumu, runādams:

— Grāmatas jau labas. Cieti vāki, papīrs arī kvalitatīvs. Metiens nav liels — vērtība no tā tikai ceļas. Nolasītas gan pamatīgi. Ļoti laba piemiņa. Un liela arī — būs kāds kubikmetrs. Diemžēl, Ingūn, man dzīvoklī…

— Vēl viens uzradies, kas ar komunistiem pinas! — Bertu pārtraukdams, Aivars iebļāvās. — Nu ņem jau, ņem tās dārgās, mīļās grāmatiņas! Visi «Tīreļi» jau no tām smird.

Bērts apjuka.

— Savu uzstāšanos sāk Ļizas Karlovnas antipods! — Izgriezdams spainī no lupatas ūdeni, Deniss iesmējās.

— Labāk antipods, nekā atejas pods, kurā ķēza visādi ko​munisti, — puika atkliedza.

— Nē, es patiešām vairs nevaru, — Ingūna novaidējās.

— Ja tu nepārstāsi, es palūgšu, lai vecāki tevi rīt aizved pie nervu ārsta. Bail pat iedomāties, kāds viņš būs, kad izaugs liels.

— Ak tad bail gan? — Aivars iegavilējās. — Suns zina, ko ēdis.

— Ko tev tie komunisti nodarījuši? — Bērts noprasīja.

— Tas ir garš stāsts, — nopūties grūši kā večuks, puika atteica.

Viņš bija ļoti līdzīgs māsai — blondi mati, zilas acis un tāds pats strups deguntelis.

— Pasaki īsi, — Bērts lika priekšā.

— Tev jau patiesība nav vajadzīga, — puika nicinoši teica.

— Tu jau droši vien arī esi no dibenlaižu sugas tāpat kā mana skaistā māsiņa, — un, saņēmis rokas kā lūgšanā, žēli ieņaudējās: — Ak, man jāiet pie tiem komunistiem uz «Sarkanajām kļavām», man jāmazgā un jābonierē viņiem grīdas, jāslauka putekļi, viss jāapkopj tīrs un spodrs! Iedos par to man kādu kapeiciņu un polietilēna maisiņā ieliks ēdiena atliekas no bagātā galda — tik un tā nāktos mest ārā. Bet man mājās būs ko pašņakarēt uz kārā zoba — te desas ripiņa, te siera gabaliņš, te tortes krēmā noslēpies iekosts maizes gabaliņš ar melno ikru pikucīti… Kaunējusies būtu! — Aivars bargi iesaucās.

— Dzimtcilvēcene tāda!

— Sivēns! — piesarkdama Ingūna nočukstēja un turpināja berzt grīdu.

Puika priecīgi iesmējās.

— Aivar, tu velti meklē kašķi, — Deniss nopietni sacīja.

— Tev ir tikai vienpadsmit gadu, bet galvā jau tāds juceklis, ka bail.

— Aha! — puika zobgalīgi apstiprināja.

— Es runāju nopietni. Tavā vecumā es biju pionieros. Tas, protams, salīdzinājumā ar skautiem bija diezgan garlaicīgi un mu|ķīgi. Bet pionieri nelīda iekšā politikā. Nelīda!

— Aha! — Aivars atkal piekrita. — Politikā nelīda, bet līda katram partijniekam laizīt dibenu.

Bērts sāka smieties. Puika neuzticīgi viņā paglūnēja. Sa​valdījies Deniss turpināja: — Es zinu, skautu programmā vai statūtos — kā nu jūs to saucat — ir sacīts, ka skauti nenodarbojas ar politiku. Bet jūs taču to vien darāt. Kā tikai Rīgā vai kur citur kāda lielāka saiešana, tā jūsu vadītājs, lai no šefiem dabūtu transportu, uzskricelē papīru, ka brauksiet uz teātri, muzejiem vai pa kādām ievērojamām vietām, piebāž pilnu autobusu ar skautiem un brauc taisīt politiku. Un no tā tev tas juceklis galvā.

— Cīņa par brīvu Latviju nav nekāda politika, — Aivars paskaidroja. — Tikai cilvēki, kuriem pašiem nav dzimtenes, var tā muldēt.

— Vai tev neliekas, ka par Latvijas brīvību tu varētu labāk •cīnīties, ja skolā mācītos uz četri un pieci?

— Arī tam pienāks laiks, — puika paškritiski atteica.

— Nedusmojies, Aivar! — Deniss samierinoši sacīja. — Es vienīgi gribu tikt par tevi skaidrībā.

— Es par tevi skaidrībā tikšu, kad būšu satrenējies boksā, — -caur pieri glūnēdams, puika ļauni atteica.

Aizsmēķējis Bērts pavaicāja: — Cālīt, kāpēc tu esi tik nikns?

Aivara zilās acis iedzēlās Bertā.

— Vecīt, kas tev par daļu? Tu labāk vāc pie sevis to komu​nistu makulatūru!

— Kā tu tā drīksti runāt ar onkuli, kuru nemaz nepa​zīsti?! — Ingūna vairs nevarēja izturēt.

— Ak tad ar Denisa onkuli man vēl par maz? — puika pasmīnēja. — Vēl viens radinieks uzpeldējis?

Nu gan Ingūnai vienreiz pietika — aizsniegusies pēc slapjās putekļu lupatas, viņa no visa spēka laida ar to brālītim, kurš bija aizņemts ar Berta kritisku vērošanu un tāpēc briesmas nepamanīja — lupata noplīkšķēja pa vaigu.

— Idiņš! — meitene nokliedza.

Salēcies puika ar dūrēm metās klāt māsai, taču nekāds kautiņš neiznāca — Deniss mirklī pielēca no grīdas un viņu sagrāba. Puiša muskuļi saspringa, un šķita, ka no tvēriena trauslajam zēnam lūzīs kauli vai arī Deniss ar viņu izsitīs sienā caurumu. Taču puisis novaldījās un tikai pagrūda Aivaru uz Ļizas Karlovnas istabas durvīm.

Zēns ar plecu iegrūdās durvju stenderē.

— Tā! — Ingūna triumfējoši iesaucās. — Un pamēģini vēlreiz te rupji izrunāties un apsaukāt par komunistiem! Kad tante bija dzīva, tad gan tev mēle bija aiz zobiem kā aiz atslēgas.

— Tu pati rupji neizrunājies, komunistene tāda! — puika noburkšķēja un pēkšņā vaļsirdībā atzinās: — Daudz nu tu tan​tei pateiksi, kad virtuvē uz naglas žagaru bunte.

— Ha, ha! — ļauni iesmiedamās, Ingūna metās uz virtuvi. — Nu gan tev paspruka kaut kas gudrs.

— Māsiņ, nevajag, es tā nemaz negribēju! … — Aivars izmisis iesaucās, bet Ingūna jau bija no istabas laukā.

— Nu, skautboj, tūlīt sāksies komunistiskās audzināšanas stunda, — Deniss jautri iesmējās, bet Bērts nodomāja — nekas nesāksies, es taču neļaušu to nabaga bērnu ar kokiem slānīt; šo to jau viņš pareizi pateica.

Dziļi ievilcis elpu, puika pārlaida abiem vīrieša cilvēkiem: nešpetnu skatienu un, žigli nobēris pantiņu: — Pliku dirsu, basām kājām, «Inters» jož uz tēva mājām! — iespruka atpakaļ Ļizas Karlovnas istabā, un, durvis aizcirtis, palīda zem gultas.

Ingūna atgriezās bez žagaru buntes. Viņa labi pazina sava brālīša raksturu, tāpēc nebrīnījās, ka zēns bija pazudis.

— Ko lai ar to puiku iesāk? — viņa nelaimīga teica. — Ja laiki nebūtu mainījušies, kas viņu ar tādiem uzskatiem gaidītu? Mazgadīgo kolonija kā likts. Un pēc tam pa lēģeriem un «psihuškām». Bet kas notiktu ar mums? Ņemtu un visu ģimeni pa kluso nozūmētu vai izsūtītu uz Sibīriju, lai tur aukstumā un badā sprāgst nost. _— Piedod, Ingūn, bet tu tagad runā tikpat dumji kā tavs brālītis! — Deniss asi sacīja.

— Jā, tikai jūs visi tie gudrie, — meitene žēli novilka. — Kā viņš ar tādu ļaunumu sirdī dzīvos?

Lietišķi nodzēsdams cigareti pret deviņpadsmitā sējuma vāku, uz kura bija kaisījis ari pelnus, Bērts ievaicājās:

— Vai tad Aivars jau piedzima kā antikomunists?

— Dabiski, ka ne, — Ingūna negribīgi ierunājās. — Ar Aivaru smags gadījums. Vēl līdz otrajai klasītei ģimenes apstākļu dēļ viņš pārmaiņus dzīvoja gan pie Ļizas Karlovnas, gan pie pērn mirušā vectētiņa. Ļiza Karlovna zēnam borēja galvā «Komunistiskās partijas manifestu», bet vectētiņš savukārt Ulmaņa rakstus un runas, protams, saistībā ar mūsdienām. Un no tā visa Aivaram galvā radās juceklis, līdz viņš kļuva par antikomunistu, lai gan vectētiņš viņu uz to īpaši nemudināja.

— Tik jauns — un jau stingra politiskā pārliecība, — Bērts cienībā nogrozīja galvu. — Cits pusmūžu nodzīvo un ir tad pie skaidrības nav ticis. Interesanti gan — virsroku tomēr ņēma A^ectētiņa idejas.

— Ņēma gan, — Ingūna nopūtās. — Vectētiņš jau cilvēciski piegāja, runāja par lietām, kas apkārt un ir bērnam saprotamas, bet Ļiza Karlovna … Jūs tak varat iedomāties — ja mazam bērnam stāsta par komunisma spoku, kurš klīst pa Eiropu un kuru turklāt jāmīl vairāk par mammu, tēti un sevi pašu … Tur jau pat pieaudzis stulbs var palikt. Un vēl tā šķiru cīņa! No turienes jau viņam tā agresivitāte nāk, tikai ne tādā vir​zienā, kādā vēlējās nelaiķe tante. Ak, Dievs …

Vēlreiz smagi nopūtusies, Ingūna ķērās pie lupatas.

— Ko lai dara, — arī Bērts nopūtās. — Tagad tādi laiki — visi nopolitizējušies.

— Taisnība, — Deniss piekrita, — taču ne tik drausmīgos apmēros kā Aivars. Viņa klātbūtnē vārds «komunists» labā no​zīmē ir tas pats, kas vērsim sarkanā lupata pie deguna.

— Cik lielos apmēros tu pats esi nopolitizējies? — Bērts pavaicāja.

Deniss izgrieza spainī lupatu. Tad pacēla galvu. Zilpelēkās acis vērīgi lūkojās Bertā.

— Es neesmu nopolitizējies, — puisis beidzot teica. — Esmu tāds, kāds esmu bijis vienmēr.

— Kāds tu vienmēr esi bijis?

— Godīgs principu cilvēks.

— Un tu esi pārliecināts, ka tavi principi ir pareizi?

— Jā.

Bērts iesmejas.

— Visa pasaule pilna ar tādiem, kuri savus principus uz​skata par vienīgi pareizajiem.

Deniss pavīpsnāja.

— Un kas tu esi?

— Es? — Bērts atkal iesmējās. — Nelaiķes partijiskais vēr​tējums skanēja — niekkalbis. * Ingūna iespurdzās, bet, pamanījusi, ka Deniss palicis nopietns, aprāvās un pacentās izlabot savu netaktiskumu: — Ja jūs zinātu, kā viņa saukājusi Denisu! Turklāt vēl apgalvojusi, ka tā ir nevis apvainošana, bet gan taisnība.

— Kā? — Bertā modās interese.

— Ingūn, pievaldi mēli! — Deniss asi nogrieza.

— Denis, mīļais, viņa taču runāja muļķības.

— Tad vēl jo vairāk! Saprati?!

— Nedusmojies, mīļais …

Meitene notupās pie Denisa un, kā piedošanu lūgdamās, mīļi apķērās viņam ap kaklu un noklāja ar sīkiem skūpstiem viņa seju. Puisis pasmaidīja. Apņēma Ingūnas plecus, un nu jau viņi skūpstījās abi, pavisam aizmirsuši trešā klātbūtni.

Ai, ai, ai, Bērts ironiski nodomāja, kur gan palicis tavs biklums un tiklums, meitenīt? Izrādās, ka tu nemaz neesi tik kautrīga kā torīt verandā, kad sarkdama un bālēdama nevarēji īsti dabūt pār lūpām, ka profesors gribējis tevi piedabūt kailai dejot lambadu. Toreiz gan es tev noticēju. Bet šobrīd? Un

viņš iedomājās šo zeltaini iedegušo, slaido blondīni ar garo bizi pilnīgi bez nekā dejojam lambadu.

Velns parāvis, viņš sajūsmā nodomāja, tev vairāk piestāv dejot nekā nedejot, un manī pat iezogas aizdomas, vai tu tomēr «Sarkanajās kļavās» neesi gorījusies mūzikas ritmos? Ja simtčetrpadsmitgadīgajam varonim no ekspluatatoru ekspropriācijas laikiem nejauši aizķēries kāds krājumiņš dārgu mantiņu, vai tad viens zelta gredzentiņš ar briljantu tomēr nebūs pārceļojis tik skaistas meitenes lēto greznumlietiņu lādītē?

Satraukti elpodama, Ingūna piepeši atraisījās no Denisa ciešajām skaujām un pietrūkās kājās.

Puisis palika tupam ūdens peļķē. Viņa glītajā, vīrišķīgajā sejā kaisa satraukuma tvīkums. Viņš sagramstīja lupatu un turpināja ūdens uzslaucīšanu.

Ingūna tikai tagad attapa, ka uz galda, ērti atbalstījies ar elkoni pret klasiķu kaudzi, sēž Bērts.

Viņa nosarka. Arī viņš nezināja, kā lai palīdz meitenei aizdzīt neērtības sajūtu.

Un tad Ingūna spēji atplauka.

— Gandrīz aizmirsu jums nodot sveicienus.

— No kā?

— No rūķīša Smiltena. Viņš taču mani šodien par jums izprašņāja.

— Lūk, kā! — Bērts pabrīnījās. — Ko viņš par mani gri​bēja uzzināt?

— Tā vispārīgi. Kādas ir manas domas par jums. Bet jūs neuztraucieties — es jau teicu tikai labu.

— Ko sliktu par mani tu būtu varējusi teikt? — Bērts pa​vaicāja, aizsmēķēdams cigareti.

— Protams, neko, — atkal nosarkdama, Ingūna sacīja.

— Rūķītis lika nodot sveicienus un atgādināt, ka viņš jūs ne​pacietīgi gaidot.

— Es pie viņa pēcpusdien biju aizgājis. Tikai mani neviens iekšā nelaida.

— Pēcpusdien jau viņi kaut kādus augstus viesus gaidīja. No paša rīta divi nolīgti pavāri vārīja un šmorēja, ka čurkst vien.

— Zini, ko viņi tur gatavoja? Nikolaja II kronēšanas mielasta atkārtojumu. Galvenie ēdieni — zivis vēžu mērcē. Cepts tītars ar cālīšiem. Bruņurupuču zupa. Desertā karsēti ananasi ar augļiem.

— Patiešām? — Ingūnas neaizmirstuļu zilās acis iepletās.

— Tas nu gan ir interesanti. Zēl, ka nezināju. Es jau tur biju tikai uz stundiņu ieskrējusi — ar putekļsūcēju izsūkt profesora kabinetā lielo Horezmas paklāju. Vai, būtu gan Elzas tantei palūgusi, lai iedod nogaršot bruņurupuču zupu!

Deniss nosprauslojās, gribēja kaut ko teikt, bet nespēja — sāka skaļi smieties. Berjs viņam pievienojās, lai gan nezināja smieklu iemeslu, bet viņam pašam bija ienācis prātā brālīša stāstītais par polietilēna maisiņu ar gardumu pārpalikumiem, kurus patīkami pašņakarēt uz kārā zoba.

Ingūna nepatikā kodīja lūpas, saprazdama, ka tiek smiets par viņu, bet nezinādama, ko īsti cirst pretī.

— Neuztraucies, vēl nekas nav zaudēts, — Deniss caur smiekliem izspieda. — Gan jau viesi… visu pa tīro nebūs apēduši.

— Uz karsētiem ananasiem gan neceri, — arī Bērts smējās kā kutināts. —■ Ja augstie viesi nebūs aprijuši… ja kaut kas uz šķīvjiem vēl būs palicis… tad ananasi… profesors apsolīja, ka tas gardumiņš būs mans.

Ingūna aizvainota uzmeta lūpu.

Deniss toties iesaucās: — Bert, kad tu iesi pēc ananasiem, paņem mani līdzi! Man atkal iekāriens uz vēžiem zivju mērcē. Varbūt vēzis kādā šķirbā būs paslēpies, ha, ha, ha!

— Tikai skaties, ka Elza no tevis paša neiztaisa sīpolklopsi!

— Tā gan ir dulna bāba, — sākdams nomierināties, Deniss teica. — Kad Ingūna gāja pieteikties darbā, es viņai biju līdzi. Nu, Bert! Ar kādiem vārdiem viņa mani, svešu cilvēku, ne par ko izlamāja! Es esmu aukstasinīgs, bet, ja man pie rokas gadītos pusķieģelis, es to iežvidzinātu viņas fasādē.

— Tikai jēga būtu maza, — Bērts piebilda. — Ko ar pusķieģeli padarīsi — viņa taču kā vējdzirnavu tornis, rokas kā spārni, plaukstas kā šķipeles.

— Ne nu viņa tā lamājās, ne nu viņa tā izskatās, — Ingūna iznīcinoši sacīja. — Viņa tikai pateica savas domas par vīrie​šiem. Un nevajag apcelt cilvēku, kurš labāks par jums.

— Labāks?! — Deniss sašutis iesaucās. — Protams, protams! Kad jūs abas iznācāt no mājas (iedomājies, Bert, tā bāba mani nemaz iekšā nelaida), tad vējdzirnavu tornis tev jau bija uzmeties par tādu draudzeni un aizstāvi, it kā būtu tevi adop​tējusi. Un neliedzies — tev tas bija patīkami!

— Bet tu Elzas tanti rupji izlamāji!

— Rupji izlamāju? — Deniss nobrīnījās. — Ko es viņai tādu pateicu?

— Tur divas trešdaļas vārdu bija … tādi necenzēti.

— Tā bāba jau savādāk nebūtu sapratusi.

— Vismaz no manis varēji pakaunēties.

— It kā tu pirmo reizi mūžā tādus vārdus būtu dzirdējusi.

— Un ja arī būtu pirmo reizi mūžā?

— Tādā gadījumā četras piektdaļas tu nemaz nebūtu sapratusi un nezinātu, ka tie ir lamuvārdi, — Deniss atcirta, un Bērts nosmējās.

— Abi sadziedājušies, — Ingūna pikti sacīja. — Kā divi vīrieši kopā, tā vienmēr vilks vienu meldiņu.

— Tā nu gan nav, — Bērts atteica. — Taču par «Sarkanajām kļavām» mums ir pilnīga saskaņa.

Tā patiešām ir viena diezgan cūcīga vieta.

— Tad kādēļ jūs uz turieni ejat? — meitene sarkastiskiievaicājās. — Ja jau esat tik tīriņš un labiņš.

— Profesors piedāvā man kādu darbiņu. Arī diezgan cūcīgu.

— Kā cūcība izpaužas? — pavaicājis Deniss piecēlās un izstaipījās.

— Vecis liek priekšā uzrakstīt politiski dokumentālu romānu par četrdesmito gadu Latvijā. Ka nav bijusi vis okupācija, bet gan sociālistiskā revolūcija. Vārdu sakot, samelot par visu banku.

— Un tu nevari izšķirties? — apsēdies uz garā galda viņa gala, kur vēl bija brīva vietiņa no klasiķu nemirstīgā manto​juma, puisis zobgalīgi noprasīja.

— Uz to pusi jau ir.

— Kas tev spiež rakstīt? Neraksti.

— Neraksti, neraksti … Naudiņa vajadzīga. No kā savādāk dzīvosi? Biju domājis šodien ar profesoru vēlreiz izrunāties — varbūt iespējams kaut kāds kompromiss. Tā teikt, Bērts Kalniņš paēdis, bet gods dzīvs.

— Šaubos, vai tādās lietās kompromiss iespējams.

Bērts uzmeta Denisam skatienu, taču tūlīt novērsās. Lai gan puisis bija draudzīgi pasmaidījis, taču Bērts bija paguvis nofiksēt iepriekšējo sejas izteiksmi, kura atsauca atmiņā juras malu, kad abi, naidīgas auras apņemti, bija satikušies pirmo reizi. Denisa skatienā bija lasāms tas pats — vienlaicīga ziņ​kāre un pretīgums, kuram piejaukusies zobgalīga ironija.

— Droši vien nerakstīšu, — Bērts noburkšķēja, kaunīgi nodomādams: lai arī kādas čalim būtu negatīvas īpašības, tomēr šobrīd viņš morāli stāv par mani augstāk. Bet viņš jau nekā nezina. Tad domātu par mani savādāk.

Iestājās klusuma brīdis.

Ingūna paņēma Denisa nomesto lupatu un ņēmās uzslaucīt atlikušās ūdens plančkas.

— Deniss jau «Sarkanajās kļavās» iekšā netiks, — atkal nodzēsis cigareti pret deviņpadsmitā sējuma vāku, Bērts ieru​nājās. — Tāpēc es, Ingūn, gribēju tev kaut ko palūgt.

— Lūdzu, lūdzu! — meitene nevērīgi attrauca.

— Varbūt arī nav pareizi par to plaši runāt, tomēr tev profesora mājas, cik saprotu, pieejamas jebkurā laikā.

— Ne jau naktī! — meitene atcirta.

— Lūdzu, nedusmojies, ka mēs ar Denisu tā apcēlāmies. Nebija jau ļauni domāts…

«Sarkanajās kļavās» gatavojas kaut kas nelabs.

Meitene pavīpsnāja. Deniss uzmeta Bertām savādu skatienu.

— Kad šodien tur aizgāju, — Bērts turpināja, — māju bija ■aplenkuši privātā ģērbusies apsardze. Nevienu iekšā nelaida. Pat pašu šoferim nejāva ieiet, lai siltā ūdenī nomazgātu eļļainās rokas.

— Kas tur ko brīnīties? Viņam šodien viesi. Jūs jau pats teicāt par Nikolaja II kronēšanas mielastu. Šī jau nav vienīgā reize, kad pie rūķīša sanāk ciemiņi.

— Tu zini, kas vini ir?

— Nē.

— Tu esi dzirdējusi, par ko viņi runa?

— Es nenoklausos svešu cilvēku sarunas.

— Zēl gan, — noteica Bērts un atstāstīja divu virsnieku sarunu, kuru bija noklausījies, slēpdamies zem terases. Par to, ka runāto ierakstījis Menšīka kunga miniatūrajā diktofonā, gan nebilda ne vārda.

— Un tādēļ tu, Ingūn, samērā bieži tur būdama, varētu, paošņāt, kas viņiem īsti prātā.

— Paošņāt… — meitene nepatikā noteica. — Kā — paošņāt? Paprasīt kādam svešajam?

Profesoram vai Elzas tantei?

'— Nē taču! — Bērts novaidējās. — Neviens tev neteiks. Bet pa kluso. Neuzkrītoši centies paklausīties, ko viņi savā. starpā runā. Varbūt ieraugi kaut ko tādu, kas šķiet aizdomīgs. Pamēģini uzzināt, kas ir tie svešie ļaudis, kuri, kā tu pati sacīji, ne reizi vien pie profesora nākuši. Un neizvairies, ja kāds no viņiem ar tevi uzsāk sarunu, bet koķeti to uzturi, cenšoties kaut ko izzināt. Ja …

— Stop, Bert! — Deniss viņu tūdaļ pārtrauca. — Tu nepin Ingūnu tādās lietās.

— Kāpēc, Denis? — meitene iesaucās. — Tas taču nav nekas sarežģīts. Man pašai arī tie svešie nācēji šķituši tādi aiz​domīgi.

— Paklusē! — puisis asi nogrieza.

— Paklau, Denis! — Bērts lūdzoši sacīja. — «Sarkanajās kļavās» tiek perināts kaut kas ļauns.

— Kas? — Es nezinu.

— Kādēļ tu tā domā, ja nezini?

— Vai tev no dzirdētā nepielēca, ka militāristi taisās risināt Pribaltikas jautājumu?

— Ja tu skaties televīziju un lasi avīzes, tad zini, ka ir miljons dažādu jautājumu — gan sīki, gan globāla mēroga —, kuri prasās pēc risināšanas. Kāpēc lai Baltija būtu izņēmums? Te problēmu pietiek.

— Man tāda sajūta, ka viņi iecerējuši kaut ko briesmīgu. Kaut ko tādu, uz ko spējīgi vienīgi tumsas spēki.

— Nu jau parādās arī mistika! — Deniss iesmējās. — Iedomājies, ja to, ko mēs šeit trijatā esam runājuši, nejauši aiz loga noklausītos kāds svešs cilvēks, kurš mūs galīgi nepazīst, — kādus tik idiotiskus secinājumus viņš par mums neva​rētu izdarīt.

— Tas, ko runāja abi virsnieki, ir pietiekami konkrēts, lai būtu vērts parakņāties dziļāk.

— Pietiekami konkrēta tur ir tikai konkrēta nekonkrētība, — Deniss atkal iesmējās. — Un to, ko tu, dzērumā klausīdamies, esi no visa izlobījis, to, neapvainojies, vari kaķim zem astes…

— Kādā dzērumā? — Bērts sašutis iesaucās. — Kurš te ir piedzēries?

— Pat no šejienes, kur es sēžu, sajūtams, ka tu smirdi pēc alkohola.

— Labi. Domā, ko gribi, — Bērts atmeta ar roku. — Tu, vienalga, palīdzēt nevari, — un pievērsās meitenei. — Ingūn, bet tu gan paspicēsi ausis, jā? Viņi tur …

— Tu vienreiz atkāpies no Ingūnas! — dusmīgi uzkliedzis, Deniss pietrūkās no galda un, aizgājis pie Berta, draudīgi iz​spieda caur zobiem: — Citādi…

Ingūna metās pie puiša un saķēra viņu aiz rokas.

— Beidz, Den! Bērts bija nobālis. Deniss piespiedās pasmaidīt.

— Bert, es ļoti gribu, lai mēs būtu draugi … Bet Ingūna … Viņa stāv pāri visam. Un es negribu, ka viņa iedzīvojas kādās nepatikšanās. Norunāts?

— Dabiski, — jaunais cilvēks nomurmināja, un puisis draudzīgi, it kā atvainodamies paspieda viņam plecu.

Ko lai dara, Bērts pretīgumā konstatēja, atkal rupjš, fizisks spēks pret intelektu.

Nolēcis no galda, viņš slāja uz Jankas istabu, domādams — varbūt mēģināt rakstīt lugu? Nē.

Labāk jāpacenšas kārtīgi izgulēties, lai gan Dievs vien zina, kā izdosies iemigt. Acis sāk grauzt — alkohols iet ārā. Velns, kā derēja simt grami, bet šitiem atturības murmuļiem jau nav vērts pat pavaicāt.

Deniss bija apskāvis Ingūnu.

— Den, kādēļ tu esi tik neiecietīgs, — meitene bubināja, deguntiņu iespiedusi viņa plecā. — Bērts jau nekā slikta ne​gribēja.

— Es tevi mīlu, Ingun … Tas ir vienīgais, ko es zinu.

Bērts jau gribēja vērt durvis, kad no Lizas Karlovnas istabas izmetās Aivars. Viņš bija ģērbies skautu formā. Uzmetis baltu skatienu māsai un nākamajam radiniekam, zēns piesteidzās pie gaiteņa durvīm un, rokturi jau satvēris, pēkšņi atska​tījās uz Bertu.

Aivara skaidrās, zilās bērna acis cieši raudzījās jaunajā cilvēkā, taču tajās vairs nebija pirmītējais naidīgais nicinājums, bet gan cerīga neizpratne.

— Es jūs nesaprotu, — zēns klusu teica. — Kas jūs īsti esat?

Bērts paraustīja plecus.

— Nu labi, — Aivars noteica. — Arlabvakar!

Un izgāja gaitenī. Noklaudzēja ārdurvis.

Joprojām apskāvis Ingūnu, Deniss ar nekā neredzošu skatienu vērās tikai viņam vien saskatāmā tālumā. Viņa krūtis cilājās saraustītā elpā, un sejā bija iegulusies kaut kāda dīvaina, mokoša izteiksme; šķita, ka puisis izmisīgi grib kaut ko izkliegt, taču pār lūpām nevar dabūt ne vārda.

Bērts atvēra Jankas istabas durvis un iegājis apstulba.

Uz plaukta dega naktslampiņa sarkanā abažūrā. Izvelkamajā gultā bija atlaidusies Magda. Viņas tumšās, mandeļveidīgās acis ar vieglu ironiju raudzījās ienācējā. Mugurā viņai bija balts īspiedurkņu krekliņš, kurš sarkanajā gaismā bija kļuvis sārts. Lai gan istabā bija ļoti silts, viņa līdz pusei bija apsegusies ar vilnas segu. Pie gultas galvgaļa uz krēsla stāvēja tikko aizsākta «Baltā stārķa» pudele

un glāzīte, kā arī konservu bundža pelntraukam.

Magda zobgalīgi pasmaidīja, atsegdama nevainojamu baltu zobu rindu.

Bērts aizvēra durvis un palika turpat stāvam, atspiedies ar «lkoni pret plauktu.

— Tu esi pārsteigts? — Magda ierunājās glāsmainajā krūšu balsī.

— Vispār jau ne, — viņš atteica, nodomādams, ak es, muļķis, viņa taču dzirdējusi visu. ko stāstīju Ingūnai un Denisam. Ak tu, «piektā kolonna» tāda, Boļam par tevi būs bijusi taisnība!

— Kāpēc tu nelīki manīt, ka esi šeit?

— Interesanti bija jūs visus paklausīties! īstākie putlūriņi.

— Visai savāda rīcība, — Bērts ironiski sacīja.

— Kas tur savāds? Es ienācu caur verandu. Nebija ne mazākās patikas rādīties tiem tur — kam viņiem jāzina, ka es nakti esmu pavadījusi pie tevis.

— Tiesa gan, — Bērts piekrita, cenzdamies apslēpt smīnu.

— Tu gribi turpināt mūsu attiecības tādā pašā toņkārtā kā •šorīt kapos? — Magda aizskarta pajautāja.

— Tas atkarīgs no tevis. Tu jau tur uzdevi toni.

— Vai tas, ka esmu «Tīreļos», ne par ko neliecina?

— Liecina. Ļoti daudz. Un par tevi es domāju vienīgi labu.

— Tu esi ļoti laipns, — viņa atsvieda. — Taču tas man diezgan vienaldzīgi.

Patiešām, tev tas vienalga, Bērts nodomāja, ieliedams glāzītē konjaku. Pat pudeli tu esi atvilkusi līdzi, lai padarītu mani pļāpīgu. Ak tu, Mata Hari, daiļā spiedze!

Iztukšojis glāzīti, Bērts pavaicāja: — Tu arī dzersi?

— Mazliet vēlāk.

Izvilcis «Rīgu», viņš piedāvāja. Pret cigareti viņai iebildumu nebija. Viņi aizsmēķēja. Uzmanīgi, lai neapgāztu pudeli, Bērts piesēda uz krēsla malas. Konjaks galvā uzviļņoja gaišumu, un Bērts nodomāja, vienalga, kas tevi atsūtījis uz šejieni — Dievs Tas Kungs vai Sātans, bet es kļūtu bēdīgs, ja tevis šeit nebūtu.

Viņš uzlika uz ceļgala konservu bundžu, un Magda tur pie​sita cigaretes galu.

— Pasaki labāk — kur Janka nobāzis savus noslēpumainos zīmējumus? — jaunais cilvēks ieprasījās.

— Tu joprojām šīs muļķības neesi izmetis no galvas?

— Kad tu pateiksi, tad momentā izmetīšu.

— Es varu atkārtot tikai vienu — nebāz degunu tur, kur tev nav nekādas daļas. Domā labāk par savu lugu.

— Par to jau es pusi dienas izdomājos. Tagad es gribu zināt par Jankas gleznojumiem.

— Ej, zini, kur! Un nejauc mani nekur iekšā!

— Pateikt tu taču vari. Neviens neuzzinās.

— Es jau sacīju, ka nezinu. Labāk ielej!

Bērts piepildīja glāzīti un sniedza Magdai. Viņa pastiepās pretim, un Bērts ievēroja, ka viņai zem plānā krekliņa nekā nav. Kamēr Magda maziem malciņiem dzēra, Berta skatiens aizkavējās pie segas, kuru viņa bija uzvilkusi līdz viduklim, un pēkšņi viņam kāds itin kā iesita pa pieri un asinis saskrēja galvā — nē, ja tas patiešām tā ir, tad viņa gan ir tāda, nu, tāda apbrīnojama, lieliska sieviete, kādu gan es par sievu negribētu, lai maksātu nez kādus honorārus, bet viņa jau droši vien precēsies ar Janku, un tā tam nelietim arī vajag — kāpēc mani atvilināja uz «Tīreļiem»?

Magda pastiepa tukšo glāzīti un, kamēr Bērts iepilināja savu porciju, sacīja:

— Jankam un Ļizai Karlovnai bija savi noslēpumi. Es tajos iekšā nejaucos, lai gan Janka gribēja, lai arī es būtu lietas kursā. Varbūt esmu egoiste, domāju vienīgi par sevi, un tas droši vien nav labi, bet tāda nu es esmu. Mani citu problēmas neinteresē. Man pietiek ar savām. Skaidrs?

Neatbildējis Bērts izdzēra konjaku.

— Tu man joprojām netici? — Magda sacīja, vērīgi palūko​damās Bertā.

Ko Bērts būtu varējis atbildēt? Dabiski, ka neticu. Menšīka kungam ticu, jo viss, ko skroderis ir pareģojis, lielākā vai mazākā mērā ir piepildījies; kāpēc lai savās aizdomās pret tevi viņš būtu kļūdījies?

— Ticu jau, ticu, — Bērts teica.

Magdas roka pastiepās un silti noglāstīja viņam vaigu.

— Šonakt aizmirsīsim visu citu, labi?

Viņas sulīgajās lūpās vīdēja vilinoši lipīgs smaids.

Bērts piekrītoši pamāja un, nodzēsis cigareti, piecēlās. Viņš gribēja aizslēgt verandas durvis, taču Magda iesmējās: — Durvis jau ir aizslēgtas.

Dievs Tēvs debesīs, kas par traku sievieti, Bērts nodomāja, meklēdamies pēc dēja, ar ko bija slodzījis durvis uz lielo istabu, taču nekur nevarēja atrast. Iekrita prātā, ka varbūt otrpus durvīm slēdzenē būs palikusi atslēga. Pavēra durvis — lielā istaba bija tukša. Atgrūda līdz galam vaļā — visā mājā nespīdēja ne gaismas strēlītes, tātad šie ir prom. Tikai pa logiem, kuriem bija noņemti aizkari, mēness gaismas pielietais ārs iestaroja mājā blāvu gaišumu. Durvis uz Ļizas Karlovnas istabu bija vaļā, uz gaiteni un virtuvi tāpat. Bērts aizgāja un pārbaudīja ārdurvis. Tās bija aizslēgtas.

Iedams uz Jankas istabu, viņš izdzirda, ka kaut kur ņaud kaķis. Dzīvnieka izdotās skaņas šķita tādas kā nenormālas — dažbrīd izmisīgi griezīgas, itin kā viņam kāds rīkli grieztu pušu, tad atkal pārgāja žēlabainās maza bērna raudās.

Bērts atgriezās Jankas istabā un aizvēra durvis. Un tad viņam iepletās acis — visas pasaules kaķi tagad varētu korī ņaudēt, un viņš to nemaz nedzirdētu.

Magda bija novilkusi krekliņu un bija līdz pusei kaila, vienīgi ar elkonī saliektu roku aizsegusi krūtis. Gaisma cauri sarkanajam abažūram piedeva viņas iedegumam kaut kādu bronzas nokrāsu, un viņa šķita tik bezdievīgi skaista un iekārojama, ka Bertām sagriezās galva. Viņš novērsās un, aizstreipuļojis pie rakstāmgalda, steigšus norāva kreklu, pēdējā mirklī gan attapdams saķert miniatūro diktofonu, kas bija izslīdējis no krūšu kabatiņas. Tas jauno cilvēku mazliet atvēsināja. Ieslēdzis diktofonu, viņš sakārtoja kreklu tā, lai skaņas no gultas puses netraucēti varētu sasniegt aparātiņu. Žigli raudams nost drēbes, Bērts sašutis iedomājās, ka Bolām ir simtprocentīga taisnība — Magda noteikti ir tumšo spēku iesūtīta spiedze, jo tādai jaunai un erotiski skaistai sievietei nav iespējams pretoties — cilvēks galīgi zaudē galvu un izpļāpā visu, ko zina, un pat to, ko nezina. Taču šoreiz, kaislā erotiķe, tu neesi uztrāpījusies uz īstā!

Ticis brīvs no visiem civilizācijas atribūtiem, Bērts zem Magdas pētošā skatiena sāniski pietuvojās gultai un piesēda uz pašas maliņas. Man jābūt savaldīgam, man jābūt aukstam, Bērts centās sev iedvest, manam prātam jāvalda pār maniem instinktiem, un maniem instinktiem jāpakļaujas manam prā​tam …

Klusu smiedamās, Magda paslējās un, ar abām rokām satvērusi Bertu aiz atļukušajām ausīm, uzvilka sev virsū. Iesūcies viņas lūpās, jaunais cilvēks nogrābstīja no viņas auguma vilnas segu. Aizdomas apstiprinājās — skurbinošā spiedze bija nekļūdīgi paredzējusi notikumu gaitu un atbrīvojusies no visa liekā.

Trīcēdams Bērts glāstīja viņas dedzinošo augumu un krūtis, bet Magdas rokas ar nagiem sāpīgi

spiedās viņa mugurā. Tas jaunajam cilvēkam gan nāca tikai par labu, jo palīdzēja saglabāt puslīdz skaidru apziņu.

— Ķur Janka noslēpis gleznas? — Bērts iedvesa viņai ausī.

— A … Es nezinu … Nu … nu …

— Pasaki!

— Ne … zi… nu … — viņa vaidēdama izmocīja.

— Man tāpat būs labi, lai arī nebūs pilnīgi labi, bet tev vispār nebūs nekādi, ja tu nepateiksi!

— Nu dari… Es pateikšu … Pēc tam …

— Tu esi sūtīta mani izspiegot?

— Muļķi… Nu!!

— Atzīsties — tu esi spiedze?

— Jā … jā … Mīļais, nu …

— Kas tevi sūtīja?

— Tumsas spēki.

— Kas tie ir?

— Viņi ir melni… Ātrāk!

— Tu izstāstīsi visu? Goda vārds?

— Jā taču … O, jā … … Nosvīduši un slābi Bērts un Magda gulēja cieši blakus vienvietīgajā izvelkamajā gultā. Tikai pēc brīža Bērts ieteicās: — Pasaki — kur Janka noslēpis savus gleznojumus?

— Sito tu esi redzējis? — Magda izaicinoši noprasīja, pa​rādīdama viņam pigu.

— Kā tev nav kauna! — Bērts dziļā sašutumā iesaucās.

— Tu devi man goda vārdu.

— Nelietīgi izmānīts goda vārds neskaitās.

— Tad tāda tu esi, — viņš rūgti novilka.

— Un kādu tad tu mani gribēji?! — Magda nikni atcirta.

— Tādu ņirgāšanos un sadismu es no vīrieša esmu pieredzējusi pirmo reizi mūžā.

— Domā, ka man tas nācās viegli.

— Tu taču esi maniaks. Vai tiešām tu nevari reizi par visām reizēm sev iekalt galvā, ka es nezinu, kur Janka noslēpis tās gleznas. Nezinu!

161 — Ja tev būtu vēlēšanās ar redzīgām acīm paskatīties uz to, kas apkārt notiek, tad tu mani par maniaku vis nesauktu.

11 — A. Pūriņš — Tu tads esi gan. Tev ir piemetusies vajašanas mānija.

— Nē.

— Tev nevajag tik daudz dzert.

— Un tāpēc tu atnesi «Balto stārķi»?

— Kāpēc tu mani spiedi atzīties, ka esmu spiedze?

Bērts saminstinājās.

— Tu domā, ka es esmu kāda KGB «stukačene», jā?

— Es pārsteidzos, — Bērts negribīgi izteica. — Piedod!

— Tev tas liekas ļoti vienkārši — apvainot cilvēku, tad pateikt — piedod! — un viss atkal kārtībā. Tu izturies pret mani kā pret kaut kādu kompjūteru. Bet es esmu dzīvs cilvēks!

— Piedod, lūdzu! Es pats nezinu, kāpēc es tā pateicu. Laikam biju no tevis tā uzbudinājies, ka sāku penterēt velns zina ko.

— Bet tu savukārt zini ko, tūtiņdreijer? — Magda asi teica. — Vācies!

To pateikusi, viņa spēji izgrūda Bertu no saliekamās gultas. Jāsaka gan, ka tas nenācās grūti — daļa Berta auguma balansēja pāri šaurās gultas malai. Ar blīkšķi nonācis uz grīdas un sāpīgi sasitis elkoni, Bērts tomēr savaldījās un, pieslējies sē​dus, teica: — Ieklausies, Magda, kā tas kaķis atkal ņaud.

— Un tu gribēji, lai viņš rietu?

— Protams, ne… Pa dienu viņš tur žaunas, bet naktī mežonīgi ņaud. Šāda nakts nav pirmā.

Tikai agrāk es tam nez kāpēc nebiju pievērsis uzmanību.

— Tad nepievērs arī šoreiz.

— Es tomēr aiziešu viņu pabarot, — pēc īsas svārstīšanās Bērts teica, piecēlās un, uzvilcis džinsus, izgāja no istabas.

Ak, Dievs, Magda gurdi nodomāja, šis kompleksētais bruņu​rupucis!

Pasniegusies pēc cigaretes, viņa aizsmēķējusi iedomājās — lutausītis tāds; rakstot droši vien knibinās gar katru vārdu, izsver kā uz aptiekas svariņiem, kurš labāk der, tad no vārdiem veido teikumu, un atkal problēma, kādā kārtībā vārdus salikt, pēc tam ar teikumiem jāpiepilda vesela lappuse, un kas zina, cik tādā lugā lappušu ir — droši vien daudz, un tad nav brīnums, ka cilvēks mazpamazām, pats to nemaz neapzinādamies, nojūdzas … Tomēr Bertucis ir mīļš kā tāds nesaprātīgs, īpatnējs bērns, un galu galā man bija labi ar viņu. Man jāizturas pret viņu kā mātei pret mazuli, kuram ir psihiskas novirzes, bet tāpēc taču māte nemīl viņu mazāk. Lai arī viņš ir nekauņa, tomēr man ar savu mīlestību viņš jāpasarga no apkārtējās pasaules ļaunuma; vismaz tik ilgi, kamēr no armijas atgriezīsies Janka. Cik nepārdomāti es izturējos, izgrūzdama Bertuclti no gultas, un tagad viņš aizskrēja pie kaķa. Man jābūt saprātīgākai un gudrākai par lutausīti, lai viņam nenotiktu kaut kas slikts — pārāk jau nu viņš bāž degunu svešās darīšanās …

Bērts tai laikā stāvēja lielās istabas vidū un, dzirdi sasprindzinājis, centās uztvert, no kurienes īsti nāk žēlabainā, brīžam agresīvā ņaudēšana. Gaismu viņš neieslēdza, jo negribēja kaķi aizbaidīt.

Iegāja virtuvē, taču tur ņaudieni kļuva klusāki. Atgriezās lielajā istabā, pieļaudams, ka atkal sākas dzirdes halucinācijas. Lai gan iespējams, ka mājā ir īpatnēja akustika vai darīšana ar parādībām ne no šīs pasaules — neredzamais skaņu avots nemitīgi mainīja savu atrašanās vietu, un tagad šķita, ka ņau​dēts tiek no Ļizas Karlovnas istabas.

Un tad Bertām pielēca — skaņas nāk no augšas. Mājai ir slīps dakstiņu jumts, tātad virs griestiem ir bēniņi.

Tur nu gan es nelīdīšu, Bērts spējā sašutumā nodomāja, un — ak tu prieks! — nolādētais riebeklis apklusa. Taču sasprindzinātā dzirde tagad saklausīja kādas citas skaņas, kas nāca no Ļizas Karlovnas atvērtās istabas, tā kā čukstus, tā kā aizturētas elsas, brīžam tādu kā švīkstoņu, kad vēja brāzma ieskrien koka lapotnē.

Bērts klusu aizgāja līdz slieksnim un piesardzīgi ielūkojās istabā — tur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Tad viņš satrūkās — loga viena puse bija līdz galam vaļā, un savādās, apslāpētās skaņas nāca no ārpuses.

Pirmais impulss bija — steigties pie Magdas. Taču tad Bērts tā kā nokaunējās un izsvēra — kamēr tas tur aiz loga, lai būtu kas būdams, pagūs ierāpties istabā, viņš jau kļausies pie mīļotās sāniem. Jaunais cilvēks aizlavījās pie loga, tomēr galvu ārā nebāza. Aiz loga sastādīto rododendru krūmu galotnes trīsēja — šķita, ka stādījumos vāļātos kāds no meža ieklīdis dzīvnieks. Varbūt

rododendriem piemīt dziedinošas īpašības un dzīvnieki to instinktīvi nojauš, Bērts iedomājās, taču tūliņ izdzirda aizturētu balsi: — Mīļais … mīļais … O, Den …

Velns parāvis, Bērts apstulbis nodomāja, kāpēc viņiem tas jādara rododendru krūmos? Kļuva interesanti. Vai nu atcerējies no skolas fizikas stundām, vai kā savādāk, to mēs nezinām, bet Bērts klusītēm paņēma krēslu, kas atradās pie kamīna, un, nolicis pie atvērtā loga, uzkāpa uz sēdekļa. Tā kā rāmis vērās uz ārpusi un Bērts kopā ar krēslu bija pietiekami garš, tad stikla atspīdumā lieliski varēja saskatīt, kas darās uz zemes.

11* Mēness blāvās gaismas apspīdētā Ingūna un Deniss, cieši 163 apkampušies, skūpstīdamies un viens otru izmisīgi glāstīdami, vāļājās starp rododendru krūmiem, it nemaz nebēdādami, ka tādējādi aplauzīja ziedu stublājus. Abi bija apģērbušies, un nekas tāds nenotika, bet Bērts saprata, ka tālu līdz tam vairs nav — meitene bija galīgi apreibusi, viņa alka piederēt Denisam.

Jaunais cilvēks nolēma, ka jābeidz skatīties — kaut kādām kauna jūtām taču jābūt, tomēr nepaguva nokāpt uz grīdas, kad no Denisa krūtīm izlauzās apspiests vaids, un puisis, pietrūcies kājās, atstreipuļoja pie mājas guļbaļķu sienas — to Bērts rūts atspīdumā vairs neredzēja.

Ingūna palika guļam zālītē ar augšup uzbraucītu zilo klei​tiņu. Meitenes acis bija pievērtas.

— Den … Den … — viņa sāpīgi čukstēja.

Un tad Bērts izdzirda, ka Deniss, atkal mokoši ievaidējies, ar dūri sit un sit pa sienas baļķi.

— Piedod, Ingūn … Es tevi mīlu, mīlu … — puisis elsoja. — Mēs apprecēsimies … Mēs noteikti apprecēsimies … Viss. taču būs labi… Bet tagad piedodl… Es tevi mīlu …

Spēji izspraucies cauri rododendriem, viņš aizskrēja pa mēness gaismas pielieto tīreli. Tad apstājās, raudzīdamies uz tumšo meža masīvu un apaļo mēnesi, kuru bija ieskāvis rūsgangaišs oreols.

Meitene šņukstēdama piecēlās, sakārtoja kleitiņu, pieglauda izjukušos matus. Bērts steigšus nokāpa zemē un pagāja nostāk no loga, lai Ingūna viņu nepamanītu. Pēc tam, kad gar palodzi nozibēja meitenes galva, aizsteidzās pie virtuves loga — pa vārtiņiem izgājusi, meitene devās prom no «Tīreļiem».

Bērts atgriezās Ļizas Karlovnas istabā.

Deniss tīrelī stāvēja kā stāvējis, ar muguru pret māju. Viņa platie pleci bija sagumuši, rokas savilkušās dūrēs. Blāvā mēness starojuma apspīdētie virši, melni, itin kā pārlieti ar skābi, sniedzās viņam gandrīz līdz ceļiem. Augstu debesīs slīdēja pūkainu mākoņu driskas. Ik pa brīdim kāda savāda putna ēna noplandīja gar mēness disku.

Kādēļ Deniss tā raugās tīrelī, Bērts domāja, ko viņš tur tādu redz, ko es nespēju saskatīt? Arī Ļizu Karlovnu tīrelis bija kā apbūris, viņa no tā baidījās un ienīda to. Ko Deniss pašlaik domā, ko viņš jūt, vai arī — ko viņš zina? Un kas nupat risinājās te aiz loga, rododendru krūmos? Ingūna vai beidzās nost pēc puiša, un tas bezgala alka pēc viņas. Un kā saprast Denisa dīvainos vārdus par precēšanos? Viņš tos atkārtoja vairākas reizes. Atkārtoja dziļās mokās, it kā pats sev ko pierādīt gribēdams… Galu galā, pēkšņā īgnumā Bērts nosprieda, tās ir viņu problēmas, man pašam savu pietiek.

Deniss sakustējās un atskatījās uz «Tīreļiem». Bērts parāvās aiz sienas. Kad pēc brītiņa paglūnēja laukā, puisis jau skrēja iešķērsu pāri tīrelim, kur aiz priežu saaudzēs sākās šoseja.

Bērts aiznesa krēslu atpakaļ pie kamīna, taču, nepaguvis nolikt, sastinga. Viņš tīri fiziski sajuta, ka gaiss apkārt sabiezē,, tā sabiezē, ka pat paelpot grūti, un visu viņa būtību pārņēma baismas — kaut

kas tuvojas, tuvojas nepielūdzami; tas ir klāt kā krītoša aviācijas bumba, kura jau pieskaras zemei, un tikai, mirklis atlicis līdz sprādzienam! No mīksta trieciena nošķinda uz ārpusi atvērtais logs, un Bērts ar acs kaktiņu paguva samanīt lielu, tumšu masu, kas, ietriekusies rūtī, pazuda. No trieciena logs atsprāga līdz galam vaļā, un rāmis noklaudzēja pret mājas sienu.

Krēsls izkrita Bertām no rokām, un jaunais cilvēks ne dzīvs, ne miris streipuļoja pie loga.

Rododendros sitās liels, melns putns. Neko sīkāk Bērts nepaguva saskatīt, jo putns, atbrīvojies no stublāju gūsta, pacēlās gaisā un, smagi vicinā​dams robainos spārnus, aizlidoja uz meža pusi.

Bērts izliecās laukā un, sagramstījis vaļā atsistā loga rāmi, vēra to ciet. Tai mirklī, kad rūtī atspoguļojās pilnmēness, stikls strinkšķēdams iesprāga un pārklājās ar smalku rētojumu kā zirnekļa tīklu, un šķita, ka mēness tiek sacirsts sīkos gabaliņos. Gaišā diska atspīdums piepeši kļuva milzīgi liels, itin kā būtu «pievilkts klāt» ar teleskopu, un visu šo biedējošo, mironīgo sacirstā mēness blāvumu ieskāva indīgi mirdzošs oreols, kurā, robainos spārnus lēni vēzēdams, ielidoja milzīgais sikspārnis, un likās, ka viņš slīd Bertām gar pašu degunpriekšu. Jaunais cilvēks ar piespiešanos novērsās no sacirstā mēness spoguļa un, aizvēris logu, aizāķēja rāmī iestiprināto krampi aiz palodzē iedzītās cemmes.

Baisas pazuda. Bērts paskatījās cauri veselajai rūtij uz tālo mēnesi, un uz tā fona saskatīja naktsputnu tik vien lielu kā mušu.

Viņš noslaucīja no pieres aukstos sviedrus, nodomādams — mazāk vajag dzert, nervu sistēma kļuvusi ārkārtīgi jūtīga, laikam esmu sācis uztvert ultraskaņas signālus, kurus, kā zina teikt ornitologi, raida sikspārņi, — es taču neredzējis sajutu putna tuvošanos, un viņa šausmas, planējot caurspīdīgā matērijā, kļuva par manām šausmām. Bet milzīgi palielinātais mēness un putns? Varbūt stikls saplaisādams ieguva tādu formu, ka palielina to, kas tajā atspoguļojas? Pietiks. Jāiet pie Magdas, citādi te var nojūgties.

Viņa gulēja kaila, kā bija palikusi, vienīgi nedaudz piesegusies ar segas stūri. Nekārtīgā istabiņa, silta, abažūra sārtās gaismas piestarota, Bertām šķita kā drošs cietoksnis tumšo spēku ielenkumā.

— Kur tu kavējies? — Magda pārmetoši novilka. — Kaķis jau krietnu laiciņu neņaud.

— Protams. Es viņu nožņaudzu, — Bērts pajokoja, taču Magda to uztvēra nopietni.

— Pareizi izdarīji. Pēdējā laikā, tas ir, kad Ļiza Karlovna vēl bija dzīva, tas kaķis jau bija kļuvis padulls. Viņš apsargāja vecenīti tikpat kā sargsuns — tā vien skaties, ka neizskrāpē acis vai nepārkož rīkli.

Apsēzdamies uz gultas malas, Bērts ielēja konjaku, ko tūlīt arī izdzēra.

— Vai tu Denisu labi pazīsti? — viņš pavaicāja, izbaudī​dams vieglu gaišuma uzplūdu.

— Kādu Denisu? — Magda pabrīnījās.

— Kā — kādu? Ingūnas brūtgānu.

— Ak to? — Magda negribīgi novilka. — Ielej!

Bērts to izdarīja. Magda paņēma glāzīti, taču neizdzertu nolika uz krēsla malas.

— Tu varēji vilkt nost džinsus un līst man blakus, — viņa teica. — Vismaz sasildīsies. Kad tu man sniedzi glāzīti, rokas pieskāriens bija ledusauksts.

— Tu man neatbildēji.

— Par ko?

— Par Denisu.

— Kādēļ tu man jautā par viņu? — Magda asi noprasīja.

— Vai tad arī viņu tu turi aizdomās kā KGB «stukaču»?

— Beidz, — saviebies Bērts aizsmēķēja. — Kad nupat biju izgājis, tur, aiz Ļizas Karlovnas

istabas loga, rododendru krūmos …

Un viņš izstāstīja par Ingūnu un Denisu.

Klusums.

— Tās nu ir viņu problēmas, — Magda beidzot sacīja.

— Mums abiem ir savas problēmas.

— Viņi ļoti mīl viens otru?

— Kas tev par daļu! Un es nesaprotu, kāpēc tu man tik sīki stāstīji par tiem rododendru krūmiem!

— Viņi mīl viens otru?

— Nu jā, velns lai parauj! — Magda sirdīgi izgrūda.

— Kaut gan Deniss tādu meiteni kā Ingūna diez vai pelnījis.

— Kāpēc Ļiza Karlovna neieredzēja Denisu?

— Laikam bija kaut kādi iemesli. Vai es zinu!

— Dažbrīd tā vien šķiet, ka tu tikko esi nākusi pasaulē. Tu neko nezini. Vecene baidījās, ka Deniss meiteni pavedīs un pametīs, jā?

— Nabaga vecenītes attieksmē pret čali nekas nemainītos, ja viņi abi arī apprecētos un laimīgi audzinātu sīkos.

— Nesaskaņas uz pamatprincipu bāzes?

Magda sāka smieties.

— Tu patiešām esi tūtiņdreijers. Nabadzīte uzskatīja, ka Deniss vispār nav labs cilvēks. Viņa teica, ka tādus tipus labi pazīstot. Viņa sacīja, ka tādi kā Deniss esot aptaurēti fanātiķi, pie tam savā fanātismā tie varot būt arī patiesi un godīgi.

— Es Denisu pazīstu maz, — Bērts sacīja, nodzēsdams cigareti, — taču, ja tas, ko apgalvojusi Ļiza Karlovna, ir taisnība, tad priekšā liekama «plus» zīme. It sevišķi šajā laikā, kad cilvēki sāk mosties no pusgadsimta murgainā miega. Kati apkārt ir vēl tik daudz cinisma un gļēvuma, kad divkosība un pašlabuma meklēšana sastopama vai ik uz soļa … Dažbrīd man šķitis — ja Deniss būtu trīs četrus gadus vecāks, tad nudien — savā būtībā viņš ļoti līdzinātos Vercingetorigam.

— Liecies mierā ar savu safantazēto varoni. Atradis viņam līdzinieku!

— Man gan liekas — ja Denisu pārņemtu kāda ideja, tad viņš spētu sev līdzi aizraut daudzus.

Un pats ietu līdz galam, ja pat izrādītos, ka mērķis ir iluzors. No viņa izstaro kaut kāda pasionaritāte.

— Ak tā, lutausīt? — Magda iesmējās savā dobjajā krūšu balsī. — Es tev kaut ko pastāstīšu, un tad ar to šīsnakts ko​lokvija daļu beigsim. Pastāstīšu par tavu svēto Vercingetorigu.

— Neironizē, — Bērts noburkšķēja, atvilkdams džinsiem rā​vējslēdzēju.

Magda pietrausās gultā sēdus. Viņas mandeļveidīgajās acīs iedegās nelabas liesmiņas.

— Nē, mīļumiņ, raugies manī!

— Es taču zinu, ka tu esi skaista, — Bērts nomurmināja, tāpat sēdus stīvēdams nost džinsus.

— Skaties! — Magda pavēlēja, un Bērts paskatījās, juz​dams, ka mostas iekāre.

— Skaties man acīs! — Magda asi iesaucās, satverdama Bertu aiz ausīm un pavērsdama viņa galvu tā, ka jaunais cilvēks, lai kā būtu vēlējies, nekur citur kā vien viņas acīs raudzīties nevarētu.

Tāpēc viņš ļāva vaļu rokām.

— Novāc! Drīkstēsi pēc tam!

Bērts atkal paklausīja. Viņā iedzēlās Magdas skatiens.

— Tas bija šī gada pavasarī. Saulainā pavasara dienā, kad jūrmalā sniegs bija palicis tikai ēnainās krūmu piekājēs. Es sau-ļojos ieplakas aizvējā upītes pusē. Pēkšņi jutu, ka netālu no manis kāds stāv. Elpu aizturējis, klusēdams vēro mani. Turp iedama, es pludmalē bija pamanījusi tikai

vienu cilvēku. Viņš skrēja gar jūras malu. Tagad viņš stāvēja pie manis, pavasara saules apmirdzēts.

Tas bija tavs Vercingetorigs. Viņš stāvēja un klusēja, un arī es, raudzīdamās viņā, klusēju. Viņš nometās man līdzās uz ceļiem. Tad viņš mani ieguva vai es viņam atdevos, kā tev labāk tīk. Viņš bija neveikls. Es viņam biju pirmā. Viņš mani gribēja. Es alku viņa ķermeni. Es viņu jau ne reizi vien biju redzējusi jūras malā. Es jutos kā ķeizariene Katrīna, kura savienojas ar ērzeli. Un droši vien es viņam biju kā ērze​lim Katrīna. Viņš izrādījās tukšs. Tukšs cilvēks.

Magda atlaida Berta ausis.

Viņas sejā vīdēja nicinājums, jaukts ar naidu. Viņa papurināja galvu, un kastaņbrūnie mati sabužinājās, uzsizdamies kā vilnis pret krastu, un noplaka. Tad viņas tumšajās acīs parādījās žēls maigums. Viņa tiecās pie Berta, un viņas auguma vijīgās līnijas sārtā abažūra gaismā tonējās zeltaini sarkanīgas bronzas gaišumā, un viņa šķita pārvērtusies indiāņu mīlestības dievietē. Bertām uzvēdīja nu jau pazīstamā viņas smarža.

— Tu esi citāds, — Magda nočukstēja.

— Katrs ir citāds, — Bērts izdvesa, nodomādams, ar ko viņa tikai te nav pinusies, un pieplaka viņas krūtīm, kuras agrā pavasara saulē bija glāstījis Vercingetorigs…

Kad Bērts no rīta pamodās, Magda jau bija projām. Konjaks arī izlakts. Paģiras tā kā būtu, tā kā nebūtu — ej nu paš​laik skaidri zini. Rokas gan drusciņ trīcēja.

Tad Bērts atcerējās dažus vakarnakts notikumus un aizgāja uz Ļizas Karlovnas istabu. Visa rūts bija klāta smalkām plaisiņām. Bērts atvēra logu un mēģināja skatīties tāpat kā vakar, taču stikls ne tikai nepalielināja, bet vispār nekā neatspoguļoja.

Labi, vajag mazāk dzert, Bērts nosprieda un, paliecies laukā, nopētīja izmeņģētos rododendru krūmus. Varbūt to, kas te naktī notika, varētu izmantot kādā lugā — divas jaunas, mīlošas sirdis, kuras alkst savienoties vienā, to nedara, lai arī kavēkļu nekādu, bet, romantiskas jūsmas vadītas, gaida brīdi, kad viņu tuvība tiks oficiāli svētīta. Un melnajam kārdinātājputnam nekas cits neatliek kā aiz dusmām triekties loga rūtī.

Bet tīrelis zem zilajām debesīm smaidīja ar sartvioletbalto viršu ziedēšanu, putnu čivināšanu un medus bišu sanēšanu.

Bērts sameklēja bārdmašīnu un nodzina rugājus. No spoguļa raudzījās izkāmējis vieplis. Zem acīm tumši loki. Ausis šķita vēl vairāk atļukušas. Nav jau nekāds brīnums, viņš stoiski nodomāja, cik reižu vakarnakt Magda mani aiz tām nav staipījusi. Vienīgi acu skatiens joprojām intelektuāls. Iztīrījis zobus un drošības pēc izskalojis muti ar ūdenī atšķaidītu losjonu «Sets», kas patiesībā bija domāts sejas ādai pēc skūšanās, Bērts juta, ka virsū sāk nākt «melnie».

Rokas džinsu kabatās sabāzis, Bērts vilkās uz ateljē. Pa trotuāru pretim nāca ļaudis, sarunājās, smējās un vispār jutās brīnišķīgi, aizņemti ar savām ikdienišķajām rūpēm un priekiem. Bērts juta, ka nīst viņus. Nē, ne tāpēc, ka tie bija tādi, kāds viņš nebija, gluži vienkārši viņš negribēja redzēt šos pašapmierinātos purnus, kuriem viss uz pasaules ir skaidrs; lai šie cilvēki pazūd krūmos un dzīvo laimīgi — es tikai gribu, lai būtu tukša iela, man ir mokoši kādu vispār redzēt.

Bērts saņēmās un iegāja ateljē.

Pieņēmēja, resna, maza auguma sieva ar pamatīgu bisti» jauno cilvēku aizdomīgi nopētījusi, naidīgi noprasīja: — Ko jums, lūdzu?

— Man sarunāts ar Menšīka kungu, — Bērts pieklājīgi pa​skaidroja. — Uzvalku pasūtīt.

— Viņš šodien pasūtījumus nepieņem.

— Bet man ir sarunāts.

Pieņēmēja greizi pasmīnēja un nospieda pogu. Pēc brīža no kādām durvīm iznāca Menšīka kungs

ar mērlenti pār plecu.

— Menšīka kungs, piedodiet par traucējumu, — pieņēmēja saldi teica. — Tas tur jaunais cilvēks apgalvo, ka jūs…

— Ļusja Ivanovna, es viņu nepazīstu, — Boļa cieti noteica,, caur apaļajām brillītēm bargi vērdamies Bertā.

— Bet, Menšīka kungs! — Bērts izmisumā iesaucās. — Man ļoti steidzoši! Ārkārtīgi svarīgi!

Velns ar ārā! Es esmu izmisumā! Vai tad jūs nespējat to saprast?! Es nevaru gaidīt pieņemšanas laiku!

Es jums labi samaksāšu!

Tālāk viņš nepaguva, jo garās tirādes laikā Menšīka kungs bija viegli pamājis Ļusjai Ivanovnai.

Dūšīgā sieva bija pieri​pojusi pie Berta un tagad ar masīvo bisti ietriecās jaunajam cilvēkam pakrūtē.

— A-ā! … — saliecies, ar aizsistu elpu Bērts izdvesa.

— Ār-rā! — Ļusja Ivanovna nošņāca. — Arā, smirdošais alkoholiķi! Odekolonščiks tāds!

Un viņa izgrūda Bertu pa ateljē durvīm.

Pakrūtē kaut kas truli spieda. Cīnīdamies pēc elpas, Bērts pārvilkās pāri grantētajam lielceļam un ielīda aiz akāciju krūmiem, kur pirmās iepazīšanās reizē abi ar Menšīka kungu bija lakuši šņabi, un nometās zālītē.

Viņu pārņēma bezpalīdzības un pamestības sajūta. Tāda depresija, ka dzīvot negribas. Viss apnicis. Galīga apātija. Totāla abūlija. Vispārējs vājums. Un Boļa lai iet d … ! Man vienreiz pietiek.

Esmu salauzts. Es nevienu negribu redzēt. Pat Magda man riebj. Lai tas milicijas majors ķer mani rokā, es braukšu prom no šīs ārprātīgās pilsēteles. Man būs vismaz trīs dienas, ko atjēgties, kamēr viņi dabūs mani ciet. Vājprāts! Es tak to nolādēto veceni neesmu nogalinājis, lai taču viņi meklē rokā vainīgo!

Un izmocītais Bērts sāka raudāt, kamēr cauri asarām pa spraugu akāciju krūmājā ieraudzīja pazīstamo patuklo stāvu ar garo rumpi un strupajām kājelēm, tērptu greizi pašūtajās drēbēs. Tas pārgāja pāri šosejai un, nokļuvis uz takas, devās alus pagrabiņa virzienā.

Bērts uzslējās kājās un, asaras no acīm slaucīdams, pārvilkās pāri šosejai, un steberēja Boļam nopakaļ.

Gabaliņu pagājis, Menšīka kungs noliecās un, it kā kurpi kārtodams, neuzkrītoši atskatījās.

Ieraudzījis Bertu, pārgāja atkal otrpus šosejai.

Ak tu, cūka tāds! Depresiju Bertā sāka nomainīt svelošs naids. Tu mani visā šai jezgā ievilki un tagad negribi vairs pazīt?

Jaunais cilvēks pielika soli. Nudien! Viņš pat neatcerējās, kad pēdējā piecgadē kādam būtu iesitis, taču šoreiz bez tā neiztikt. Vajadzēja toreiz lapsu šķūnī šitam lopam tomēr iemaukt ar cirvi pa koko — tad būtu miers!

Iesoļojis metrus desmit birzītē un nostājies starp kokiem tā, ka bija redzams vienīgi Bertām, Menšīka kungs* cieši pavērās jaunajā cilvēkā, kurš pusskriešus šķērsoja šoseju, un, viņa naidīgo skatienu uztvēris, ar žestiem parādīja, lai tas viņam se​kotu pa gabalu.

Naids Bertā acumirklī izplēnēja, jo viņš atpazina birzīti, caur kuru abi jau reiz bija gājuši uz Menšīka kunga mājām. Sirdī ieplūda pateicība un gaišums pret šo mīļo, jauko pingvīnu, jo iztālēm Boļa patiešām atgādināja šo putnu.

Jā, tas bija tas pats vecais, konspiratīvais maršruts — cauri birzītei, kapsētai, kokzāģētavas baļķu krāvumiem un dēļu kaudzēm, pa kaut kādām nomales ieliņām, garām dīķim, kurā tāpat ka toreiz peldēja pīles, pāri kartupeļu laukam un no jauna pa aurām ieliņām un cauri pagalmiem, pāri nopļautai pļavai līdz virknei žogu, aiz kuriem atradās privātmājas ar dārziem.

Menšīka kungs žogā atbīdīja vairākus dēļus un iešmauca iekšā. Bērts iespraucās viņam pakaļ.

Augļukoku dārzs. Saimniecības šķūnīši. Koku lapotņu pie​segtā vienstāva mājiņa dārza dziļumā.

Menšīka kungs atbīdīja atpakaļ dēļus. Nu viņi atradās relatīvā drošībā. Mājas saimnieks atrāva abas lapsu šķūņa masīvo durvju bultas un, pakampis Bertu aiz elkoņa, iegrūda viņu iekšā ar tādu spēku, kādu no tik maza vīreļa grūti bija sagaidīt. Bērts uzskrēja ar drāšu sietu pārvilktam koka būrim.

Tajā sākās aša rosība. Sīvā lapsu smaka uzdzina Bertām nelabumu. Kamēr viņš to apspieda, Menšīka kungs aizdedzināja pie sienas naglā pakārto vējlukturi un pievēra durvis.

Tikai tagad Bērts pamanīja, ka draugs Boļa ir pārskaities. Sažņaudzis rokas dūrēs, vīrelis viss trīcēja. Dusmās viņš pat nevarēja parunāt. Luktura gaismā šķita, ka drauga acis aiz briļļu stikliem neganti spīd.

— Kas ar tevi, Boļa? — Bērts sabijies izgrūda.

— Tu galīgi esi nodzēris prātu?! — Menšīka kungs beidzot iekliedzās. — Kāpēc tu nāci uz ateljē?! Es tev kategoriski aizliedzu uz turieni iet. Tur sienām ir ausis, spuldzēm ir acis un; jebkuram pletīzerim vairāk prāta nekā tev. Mūs nedrīkst re​dzēt kopā\ — Nekliedz, lūdzu! — Bērts izstomīja. — Beidzās jau viss labi.

— Ko tu uzskati par labu? — Menšīka kungs, cenzdamies valdīties, uzbīdīja atpakaļ uz degungala noslīdējušās brillītes.

— Tu taču atteicies pazīt mani, un es tev arī neuzbāzos. Gāju projām. Vienīgi tā Ivanovna mūs redzēja.

— Un tu domā, ka Ļusja ir muļķe?

— Paklau, viņa uz krūtīm liek bruņas, vai? Tā iebadīja pakrūtē, ka aizsita elpu, — Bērts mēģināja visu pārvērst jokā, jo nespēja izturēt ne drauga dusmas, ne lapsu smirdoņu.

Tomēr Menšīka kungs palika pati nopietnība.

— Tu drīksti mani satikt pēcpusdienā alus pagrabiņā, kura gaisotnē mēs neizsaucam aizdomas. Ļaunākajā gadījumā, kad tumšs, tu vari nākt uz šejieni.

— It kā es zinātu ceļu!

—Es taču toreiz tev ļoti precīzi un pamatīgi izskaidroju.

— Kad? — Tad, kad aizvadīju līdz šosejai.

— Pa visiem šitiem gariem līkumiem, kur mēs šodien nācām?

— Nē taču, — Menšīka kungs smagi nopūtās. — Bija jau nakts, un tāpēc mēs varējām atļauties iet uz šoseju pa taisnāko ceļu. Gājiens septiņas astoņas minūtes.

— Un pirms tam tu mani piedzirdīji ar spirtiņu, lai es labāk atcerētos? — apsēzdamies uz malkas bluķa, Bērts iznīcinoši pavaicāja.

— Mjā, — Menšīka kungs domīgi novilka. — Tas no manas puses nebija gudri darīts.

Viņš jau bija gandrīz nomierinājies. Bet, jo mierīgāks kļuva viņš, jo vairāk Bertām atkal mācās virsū izmisuma dusmas. Pēdējais piliens bija Menšīka kunga lozungi par gaismas un tumsas spēku cīņu.

— Mums jācīnās ar tumsas spēkiem, Bert! Lai cik tie ir stipri, mums jābūt par tiem stiprākiem.

Gaismas spēkiem jā​uzvar!

Un tad Bertām lauzās ārā: — Tad ej un cīnies! Bet tu tikai gudri runā, tupi siltumā un drošībā, bet briesmās sūti citus!

Redzi šito? — izrāvis no krekla krūšu kabatiņas miniatūro diktofonu, Bērts pakratīja to Menšīka kunga degunpriekšā. — Tas ir pierakstīts pilns. Bet tu to nedabūsi. Man bija jātup «Sarkanajās kļavās» zem terases, kur ik mirkli mani varēja pamanīt sargi, un tad mana •dziesmiņa būtu nodziedāta.

Ne jau tavējā! Mani nomušītu, dzelzs gabalu pie kājām, Akmeņgraužu upītē iekšā — lai grauž

.akmeņgrauži, skrubina zivis un sūc dēles, bet tu te audzināsi sudrablapsas, ābolus, bērnus, šūsi par dārgu naudu ancukus un pēcpusdienās pie alus krūzes muldēsi par tumsas un gaismas spēkiem! Un turklāt tu man uzdrīksties vēl kaut ko pārmest, tu … tu …

Bērts uztraukumā nevarēja atrast pietiekami spēcīgus vārdus.

— Draudziņ! — Menšīka kungs pārsteigts iesaucās. — Kāpēc tu agrāk neteici, ka tomēr dabūji ierakstu no «Sarkanajām Iejāvām»?! Puisīt, tev bija taisnība, ka tu mani steidzami meklēji. Tu esi lielisks, tu esi ģeniāls! Ak, Dievs, mīļais draugs!

Menšīka kungs sniedzās pēc diktofona, taču Bērts pašāva roku aiz muguras, iebrēkdamies: — Neteicu ātrāk tāpēc, ka tev no tā nebūs nekāda labuma! Jo redzi, es šito sūdiņu tūlīt norīšu, tev pašam sadošu pa purnu un braukšu prom uz Rīgu. Un visu, kas bijis šai pilsētelē, aizanirsīšu.

Pilnīgi visu!

Menšīka kungs satriekts raudzījās Bertā. Viņa tuklajā, bernišķīgajā sejā, kuru joprojām klāja bārdas rugāji, vīdēja cie​šanas.

— Nabaga puisītis, — Menšīka kungs teica, noglaudīdams Berta izspūrušo galvu. — Tu tak esi galīgi nodzinies. Man vajadzēja būt pret tevi saudzīgākam. Man vajadzēja vairāk rūpēties par tevi.

Bet manas domas bija pārņēmis tikai viens — mums jāatklāj tumsas spēku kārtis. Un tas jāizdara par katru cenu. Piedod man, vecam ēzelim!

Bertām aizkustinājumā sariesās asaras — pirmo reizi šai ļaunajā pilsētelē viņu, tik daudz izcietušu, kāds pažēloja, un viņš pastiepa diktofonu Menšīka kungam, kurš to iebāza kabatā.

— Nezinu, kas ar mani šodien notiek, — Bērts izdvesa. — Tev no tā aizvakara spirtiņa nekas nav atlicis?

Menšīka kungs, ne vārda neteicis, pakāpās uz ķebļa un noņēma no plaukta brendija pudeli, kurā bija palicis atšķaidītais spirts, paņēma glāzīti un atskrūvēja ķīniešu termosu, priecīgi noteikdams: — Re, palikusi arī upeņu tēja uzdzeramajam.

Un piedāvājās atnest kaut ko ieēst, no kā Bērts ar riebumu atteicās, bet palūdza dārzā sameklēt kādu ābolu. Menšīka kungs atnesa pusduci bumbierābolu un nolika uz ķebļa blakus dzeramtraukiem.

— Es aiziešu pēc atskaņotāja, un tad mēs noklausīsimies lenti, jo bez taviem komentāriem būs grūti orientēties.

Tad viņš aizgāja, šķūņa durvis atstādams pusvirus, lai iekšā plūstu svaigs gaiss. Bērts savukārt piepildīja glāzīti un ielēja termosa vāciņā tēju.

Sādi sagatavojies, viņš pacēla glāzīti pie lūpām un tik tikko paguva to neizšļakstītu nolikt atpakaļ uz ķebļa, kad lielais ārā rāvējs jau bija klāt. Spazmas bija briesmīgas. Nometies četrrāpus, viņš ņēmās rīstīdamies un gārgdams, taču nekas laukā nenāca, jo nekā jau iekšā nebija. Unisonā smilkstēdamas, pa būriem mētājās lapsas.

Kad raustīšanās izbeidzās, Bērts vārgs pieslējās augšā un apsēdās uz bluķa. Trīcēja rokas un kājas. Viss ķermenis bija nosvīdis. Ar abām rokām saņēmis termosa vāciņu, viņš iemalkoja remdeno upeņu tēju. Gāja lejā svētīgi. Nokoda gabaliņu bumbierābola. Arī tas nepretojās. Tad, saņēmis visu gribas​spēku, iztukšoja glāzīti un žigli uzdzēra virsū tēju. Paldies Dievam, turējās iekšā.

Negaidīti Bērts atcerējās šonakt redzēto sapni, atcerējās tik reāli, ka uzmetās zosāda.

Un sapnis bija šāds: «Es atrados kaut kur gaisā. Virs galvas bija zilas debesis un spoža saule, bet apakšā biezēja tumši mākoņi un liesmoja zibeņi. Tad spēji kritu lejā, it kā būtu izmests no lidmašīnas,, taču patiesībā nekritu, bet ļoti strauji slīdēju cauri mākoņu smacīgajai tumsai un zibeņu strēlēm, līdz lejā šausmās ieraudzīju vētrā bangojošu jūru, kurai es neizbēgami tuvojos, kaut arī lidojums bija kjuvis lēnāks.

Nejutu ne mazāko vēja pūsmiņu, it kā būtu izolēts no trakojošās stihijas kādā caurspīdīgā, mandriolā.

Un tad lejā ieraudzīju salu — kā gara kontūra tā sāka izdalīties no putojošās jūras. Taču dīvaini! Man vajadzēja priecāties, bet es sajutu neizprotamas bailes, lielākas nekā no jūras dzelmes.

Tā bija akmeņaina un klinšaina sala, kas likās neapdzīvota. Tikai vienā salas malā uz klinšu kraujas vīdēja tumšs plankums..

Kājas nemanāmi pieskārās zemei, kura tikai akmeņu starpās bija apaugusi ar nīkulīgu zālāju.

Negaiss bija aprimis, arī vēju nejutu. Mani sagrāba drausmīga vientulības sajūta, kaut jau tobrīd nez kā zināju, ka salā neesmu viens. Mani pārņēma tādas skumjas, kas rāva vai gabalos, un tas bija tik briesmīgi,, ka man bija nežēlīga vēlēšanās nomirt. Apkārtējais bija vēl šausmīgāks par nāvi — nāve bija glābiņš no tā. Man nebija nekā pie rokas, lai izbeigtu dzīvi, un es devos uz priekšu pa salu, jo uz vietas palikt nespēju.

Līkumoju starp masīvajiem klinšu bluķiem, manā priekšā atklājās tas, kas no augšas bija šķitis kā plankums. Tā bija pils, kura kā melns siluets slējās uz mazliet gaišākā debesufona. Pils pakāje tinās miglas izgarojumos, un kā ļauna acs torņa sienā dega dzeltenīga gaisma. Un šis gaišais punkts pievilka mani kā magnēts, pilnībā pārņēma manas domas, un, ja pirms brīža es alku nomirt, tad tagad zināju, ka man jāiet uz pili, kaut arī tur mani gaidīs kaut kas vēl šausmīgāks par nāvi.

Es gāju klupdams krizdams, jo mans skatiens bija kā pieburts torņa ļaunajai acij, kas raudzījās manī, pavēlēdama do​ties tikai uz priekšu.

Tad es atdūros pret spokaini mirdzošiem vārtiem, kuri it kā bija pārklāti ar sarmu, un piepeši manā sirdī iedegās prieka dzirkstelīte — vārti bija ciet. Pārguris, bet laimīgs es noslīgu uz zemes un tad nodrebēju — manai sejai uzdvesa kapa mitrums, un es ieraudzīju, ka vārti tomēr ir mazliet pavērti — tieši tik, lai iesprauktos iekšā.

Aukstiem baiļu sviedriem klāts, es iegāju pils pagalmā, izliktā ar kaltiem akmeņiem, kuri zem manām kājām skanēja kā ksilofona kauliņi, bet skaņas tūlīt aprija klusējošie mūri.

Priekšā bija kādas vaļējas durvis, un es kāpu augšā pa akinens vītņu kāpnēm. Sienas izstaroja tādu pašu fosforisku gaismu kā vārti. Es sapratu, ka kāpju tornī. Kāpnes beidzās, un es atrados galerijā, kuras galā bija vēl vienas durvis, taču aizvērtas. Es aizgāju pie tām un vilcinādamies apstājos, lai gan zināju, ka būs vien jāiet iekšā. Ar kabalistiskām zīmēm izrotātās bronzas durvis vērās smagi.

Es stāvēju uz plašas telpas sliekšņa. Pie griestiem ar nespodru, dzeltenīgu gaismu dega daudzžuburaina lustra. Pretējā telpas siena pilnīgi visa bija no stikla, aiz kura bangās krāca vētrainā jūra, traucās melni negaisa mākoņi un šaudījās zibens šautras.

Stikla sienas labajā pusē ar muguru pret mani stāvēja kāds vidēja auguma vīrietis, cimdotās rokas salicis uz muguras. Vīrietis raudzījās caur stikla sienu. Mati viņam bija sirmi, īsi apcirpti. Uz pleciem viņam bija uzmests impregnēts apmetnis, uz kura bija iededzināta kabalistiskā zīme — piecstūru zvaig​zne aplī.

Tagad mani pārņēma īstas baismas — viss pārdzīvotais likās nieks salīdzinājumā ar šī briesmīgā, pelēkā cilvēka klātbūtni. Viņš mazliet pagrieza galvu un, manī nepaskatīdamies, pavēloši pamāja — viņa seju es tā arī neieraudzīju. Es biju pārvērties bezgribas būtnē, es gāju taisni uz priekšu, raudzīdamies sienā. Kad biju dažus soļus no tās, pēkšņi aptvēru, ka tieši tai vietā, uz kuru eju, stikla priekšā nav. Bezdibeņa malā es apstājos, un no tā, ko ieraudzīju, man saļodzījās kājas. Lejā bija zibeņu zigzagu izgaismota aiza, kuras dibens bija nokaisīts ar cilvēku kauliem un galvaskausiem.

Daudzi kritienā bija aizķērušies klinšu radzēs, un viņu atliekas baloja tur. Uz kauliem un klintīm tupēja lieli putni. Mani pamanījuši, tie asins​kārā līksmē sasaucās un pacēlās spārnos. Lokus mezdami, tie lidoja augšup, pie manis, un tie bija tādi paši putni ar robainiem spārniem, no kuriem viens bija ietriecies Ļizas Karlovnas istabas logā. Un tad man mati šausmās sacēlās stāvus — šiem milzu

sikspārņiem bija cilvēku galvas, acīs gailēja sarkanas liesmiņas, un baltās zobu rindas bija iekārē atņirgtas. Es alku viena — lai viņi mani plosa, bet tikai mirušu. Es gāzos bezdibenī kā atpestītājā, alkdams ātrākas nāves, taču tāda man nebija lemta — es kritu lejup kā palēninātā filmā. Sie elles izdzimumi jau riņķoja ap mani, klabinādami smailos zobus, un ultraskaņas balsīs vaidēja ekstāzes priekšnojautās, un viņu spārnu vēdas uzdvesa sēra smirdoņu, bet aizas dibens vēl bija tālu, un es sapratu — viņi plosīs mani lidojumā, kamēr esmu vēl dzīvs. Es ārprātā kliedzu, un pēkšņi kāds man spēcīgi iesita pa sānu …»

Sai vietā Bērts bija pamodies gultā blakus Magdai, kura bija iebelzusi viņam sānā ar celi — ko tu kliedz!

Bērts ierāva vēl vienu glāzīti, uzkoda bumbierābolu un tikai tagad aizsmēķēja pirmo šīsdienas cigareti, nodomādams — Magda man izglāba dzīvību. Ja ne viņa, mani būtu atraduši gultā mirušu. Es negribu domāt ne par kādiem astrāliem tēliem, dvēseļu ceļošanu un tamlīdzīgām lietām, kuras vieni uzskata par patiesību, citi savukārt noliedz, taču esmu pārliecināts, ka Magda mani izglāba.

Un tad viens viņam it kā iesita pa pieri — Ļiza Karlovna taču arī bija atrasta gultā mirusi. Un visi gali ūdenī. Aiziet pie milicijas majora un izstāstīt? Ko baidīties? Gribētu mani apcietināt, izdarītu to jebkurā brīdī. Bet ja nosūta uz «dullo māju» psihiatriskai ekspertīzei?

Labi, ka Boļam tas spirtiņš saglabājies, piegājis pie sudrablapsu būriem, Bērts laimīgs nodomāja, mīļie dzīvnieciņi, jūsu smirdoņa ir kā franču smaržas salīdzinājumā ar to, ko man nācies pārciest sapnī.

Lapsas laikam juta Berta izstarotos labestības fluīdus, jo nespiedās pa kaktiem vai pārbiedētas nešaudījās pa būriem, bet ošņājās, uzticīgi viņā raudzīdamās ar spožajām acu podziņām.

Atgriezās Menšīka kungs. Viņš nesa nelielu aparātiņu, kas izskatījās pēc tranzistoru uztvērēja, un šķīvi, uz kura vēl kū​pēja divas kotletes ar kartupeļiem un bija ripiņās sagriezts skābēts gurķis.

— Mēģini tomēr dabūt lejā, — viņš iespieda Bertām šķīvi, bet pats atbrīvoja ķebli no dzeramtraukiem. Šķībi paglūnējis drebelīgajā draugā, kurš mēģināja ēst, Menšīka kungs noslēpa brendija pudeli aiz dēļu galiem.

— Tas nu gan nav prāta darbs, Boļa! — kotleti ar pūlēm gremodams, Bērts teica.

Menšīka kungs repliku palaida gar ausīm, apsēdās uz ķebļa un izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un lodīšzīmuli.

— Kāds pirmais sižets?

— Aizdomīgā Magda Ļizas Karlovnas bērēs, — uzdurdams uz dakšiņas gurķa ripiņu, Bērts atteica un apsēdās uz bluķa.

— Ā… Tā, kura tev izstāstīja par noslēpumainajiem Jāņa Mihejeva gleznojumiem?

— Tā pati.

Menšīka kungs kaut ko pierakstīja piezīmju grāmatiņā, tad ieslēdza atskaņotāju.

Vispirms šņākoņa, un tad atskanēja Berta optimistiskā balss: «— Labdien, Magda!

— Lasies, diegabiksi! Nav šeit ko smirdēt!»

Menšīka kungs draudzīgi iesmējās.

— Boja, pagriez uz priekšu! — Bērts palūdza. — Sito muļķīgo sarunu tu varēsi noklausīties vienatnē.

Joprojām smaidīdams, Menšīka kungs paklausīja un sa​meklēja nākamā ieraksta sākumu.

— Tagad nāk «Sarkanās kļavas», — Bērts paskaidroja. — Uz terases sarunājas kaut kāds majors un pulkvedis. Es stāvu zem terases, mežvīnā ieslēpies, un izstieptā rokā turu diktofonu.

«— … Biedrs Smiltens tomēr pārāk lielu uzmanību pievērš ideoloģijai.

— Dārgais biedri! Ideoloģija ir visa pamats. Ideoloģija ir tā, kas mūs vieno rīcībā, ideoloģija ir kā vairogs, kuru mēs paceļam pret ienaidnieku, lai tā aizsegā izdarītu triecienu. Ja mums nebūtu komunistiskās ideoloģijas, tad daudz kas no mūsu darītā šķistu visai mežonīgs un briesmīgs. Ja es nebūtu pārliecināts ateists, tad teiktu — marksisms-ļeņinisms ir mūsu reliģija, un mēs esam tās fanātiķi…»

Menšīka kungs klausījās ar saspringtu uzmanību. Brillītes bija noslīdējušas uz degungala, taču šoreiz viņš to pat ne​manīja.

Bērts piecēlās un izvilka aiz dēļu galiem noslēpto pudeli. Iedzēra. Aizsmēķēja jaunu cigareti.

Viņš garlaikojās. To visu jau bija dzirdējis. Gribējās pļāpāt. Uz vairākkārtējiem mudinājumiem atpūsties Menšīka kungs nereaģēja. No atskaņotāja plūda: «— . ..Mums jārīkojas enerģiski, precīzi un nesaudzīgi. Bet visādi profesora prātojumi …

— Vai tu vienreiz vari par to paklusēt! Vai tu tiešām domā, ka bez profesora mēs būtu varējuši kaut ko uzsākt? Bez viņa horizontālajiem un vertikālajiem sakariem? Bez viņa rūdītā prāta? Bez viņa milzīgās pieredzes? Bez Baltijas apstākļu patiesas pārzināšanas? Drīz būs gadsimts, kopš viņš atrodas kaujas ierindā. Kā zirneklis, noslēpies savā midzenī, viņš kontrolē tīkla katra posma sīkāko vibrāciju.

— Salīdzinājums gan visai nepatīkams.

— Dārgie biedri, lūgtum pie galda!

— Paldies, saimniecīt!»

Un tad klusa, daudzbalsīga murdoņa no profesora plašā kabineta, trauku un ēdamrīku šķindoņa, un runāto vairs nebija iespējams saprast.

177 — Tagad viņi ēd bruņurupuču zupu, — Bērts paskaidroja, 12 — A. Pūriņš — zivi vēžu mērcē, tītaru ar cālīšiem un desertā ēdīs karstus ananasus ar augļiem.

Izslēdzis atskaņotāju, Menšīka kungs paraudzījās Bertā. Viņa skatiens dzirkstīja. Viņa seja staroja. No viņa plūda pasionaritāte. Viņš atgādināja dzinējsuni, kurš nupat saodis medījumu. Vai arī ierakstā pieminēto zirnekli, kura tīklā tūlīt sapīsies indīgais sirsenis.

— Bert, tu esi iekļuvis viņu midzenī! — Menšīka kungs satrauktā pacilātībā iesaucās. — Man bija taisnība, kad es vakar piespiedu tevi iet uz «Sarkanajām kļavām». Es biju paredzējis ģeniāli. Nu mēs viņiem esam ieķērušies astē. Protams, mēs zinām maz, ļoti maz, taču galvenais ir skaidrs — tiek gatavota sazvērestība pret Baltijas tautām. Atrisināt Baltijas jautājumu! Ne vairāk un ne mazāk! Un no šejienes savukārt jautājums — kādā veidā?[ Arī tas mums jāuzzina, lai tad varētu viņu plānus izjaukt.

Jā, — Menšīka kungs saberzēja tuklās roķeles, — mani pūliņi nav bijuši velti. Iets ir pa pareizām pēdām, bet cik viegli varēja nošaut greizi, un tad pietrūktu laika, lai sāktu visu no jauna, jo ļaunie spēki negaida — sazvērestība jau sasniegusi to punktu, no kura jāsākas aktīvai rīcībai — es to jūtu.

Taču tagad viss nostrādāts precīzi, — Menšīka kungs pieklauvēja sev pie pieres. — Matemātiskais paurītis, analītiskais aparātiņš, superjaudīgais kompjūters! Ak tu, mana zelta galviņa! Uz to nu gan mēs varam iedzert!

Viņš tvēra aiz dēļu atlūzām, taču tur pudeles nebija. Tā stāvēja pie bluķa, uz kura sēdēja Bērts.

— Ielej, mīļais draugs! — Menšīka kungs pacilāti iesaucās.

Taču Bērts nebūt nesteidzās to darīt. Viņa sejā bija aizvainojums. Menšīka kungs neizpratnē paraudzījās jaunajā cilvēkā.

— Zini ko, Boļa? — Bērts klusu teica. — Man tā vien lie​kas, ka tu atkal sāc aizmirsties. Kad tu ar savu zelta galviņu sēdēji drošībā, tas biju es, kurš …

— Ai, tu par to pašu! — nošķobījies Menšīka kungs pārtrauca. — Nu protams, Bert, nu protams! Es tik tiešām aiz​mirsos.

— Un tev nav jālielās ar savu gudrību, kura man šķiet visai apšaubāma. Daba tev gluži vienkārši dāvājusi ekstrasensa spē​jas, un tavai šķietamajai gudrībai nopelnu tur nu gan nav nekādu.

— Piedod! — Menšīka kungs lūdzoši teica. — Bet ir jau tā, ka gribas, lai pats visu būtu izprātojis — bez tiem redzē​jumiem.

— Tagad tīri praktisks jautājums — uzzinājis par sazvērestību, ko tu domā iesākt? Ko tu, skroderis, vari viņiem pa​ darīt? Salīdzinājumā ar viņiem tu esi kā trausls taurenis zem tanka kāpurķēdēm.

— Attiecīgos apstākļos arī taurenis var apturēt tanku.

— Tu runā ļoti miglaini.

— Un tomēr tā tas ir.

— Labi. Ieslēdz atskaņotāju!

— Vai tad vēl kaut kas ir? — Menšīka kungs pārsteigts iesaucās.

— Kad viņi iegāja kabinetā aprīt Nikolaja II kronēšanas mielastu, man neatlika nekas cits kā no krosenēm izvilkt auklas, no peldbiksēm gumiju, sasiet kopā un galā piesieto diktofonu uzmest uz mežvīna apaugušajām terases margām. Kad viņi dzīres bija beiguši, es diktofonu aiz auklas gala norāvu zemē. Velns zina, kāds būs ieraksts, taču citas iespējas man nudien nebija.

— Kāpēc neteici uzreiz, dēliņ! — Menšīka kungs uzbudinājumā iesaucās un paķēra atskaņotāju.

— Tāpēc neteicu, ka man nepatika tava uzvedība, — Bērts paskaidroja.

— Tev jāatpūtina nervi.

— Daudz nu iespējas bijis atpūtināt. Kaut varētu dieniņas trīs kaut kur nolīst un nevienu neredzēt. Tad viss būtu kārtībā.

— Nedzer vairs.

— Es jau labprāt, — Bērts ar kaut kādu histērisku pieskaņu teica. — Tikai, kur pagriezies, tur trauks priekšā, — un iztrūcies, ka tik Menšīka kungs neaizvāktu pudeli, kurā vēl bija pietiekami daudz šķidruma, nicinoši norādīja uz blašķi.

— Bet šoreiz tas patiešām noder. Citādi būtu uznākuši tādi «melnie» …

— Labi, labi, šodien būs jauki, bet rīt «melnie», visticamāk, būs vēl melnāki.

— Tas būs rīt, kaut arī es tam neticu — pamodīšos ar skaidru, spirgtu galvu… Šonakt redzēju drausmīgos mur​gus — tie «melnie» jau no tā …

Menšīka kungs ieslēdza atskaņotāju. Smirdīgajā lapsu šķū​nītī atskanēja saviesīgs troksnis.

12* Lai arī diktofons bija superjutīgs, tomēr ieraksta kvalitāte bija slikta — runām pa vidu jaucās visa šī trauku, nažu, dakšiņu, glāžu šķindoņa, šmakstinošā gremošana. Turklāt ik pa brīdim balsis nomāca pārlidojošas lidmašīnas spindzīga rūkoņa. Par to sevišķi brīnījās Bērts, jo neatcerējās, ka «Sarkanajām kļavām» pāri būtu lidojusi kaut jel viena lidmašīna vai helikopters (viņš jau nevarēja zināt, ka diktofons iekrita mežvīnā tieši pie galdiņa, uz kura Elza bija novietojusi atspirdzi179 nosus saldus dzērienus, un lapsenes, kas no sava pūžņa zem terases pamatnes nemitīgi bija gar Berta degunu cirkulējušas uz augšu uz leju pēc salduma, spindza diktofonam tieši garām). Tādēļ lapseņu dēļ mums nav iespējams sniegt runātā stenogrāfisku atskaiti. Taču tas arī nav nepieciešams,

jo klātesošo uzskati kopumā sakrita ar majora un pulkveža uzskatiem, kurus mēs līdz ar Bertu jau esam noklausījušies. Turklāt sarunu lielāko daļu aizņēma emocionāla teoretizēšana. Mēs fragmentāri pievērsīsimies konkrētākām lietām, tas ir, tieši tam, kas visvai​rāk interesēja Menšīka kungu. Un tā: «— …Tā saucamie demokrāti gan ir viena stulba tauta. Ne jau velti saka, ka viens zaldāts esot desmit demokrātu vērts. Ar «kalašņikovu» rokās, protams!

(Draudzīgi smiekli.)

— Tiem buržujiem viss sākas un beidzas ar ekonomiku, kuras priekšā, lai p … tautu, viņi piekar visādas vispārcilvēciskas vērtības. Bet Markss ir teicis, ka vēsturi uz priekšu virza šķiru cīņa.

Nāks laiks, kad sarkanais karogs plīvos pār visu pasauli, jo ir teikts — «Visu zemju proletārieši, savienojieties!». Un savienosies!

— Tie muļķi aiz vaļņa jau negrib!

— Kad būs jāizvēlas — savienoties vai pūt ar lodes cauršautu pakausi —, savienosies kā mīļie! Un vēl paldies pateiks.

— Tie nelieši demokrāti apgalvo, ka mūsu valsts ir viens vienīgs militāri-ideoloģiskirūpniecisks komplekss. Bet mēs par to vēl apvainojamies, taisnojamies kā tādi skolas puikas, aizsegdamies ar tēvzemes aizsardzību. Gluži otrādi. Mums ar to jālepojas. Mēs esam militāra superlielvalsts, un lai tie aiz vaļņa trīc un liek biksēs. Un te man jāpiekrīt reakcionārajam tumsonim Luteram — uz tā mēs stāvam un citādi negribam.

— No ārienes mums neviens nekā nespēj padarīt, lai gan ļoti jau nu gribētos gan — tas ir fakts.

Bet mēs nedrīkstam gaidīt, kamēr tie gļēvuļi, kas pašlaik ir pie varas, izsaimnieko Savienību.

Profesors: — Tieši tāpēc, biedri, mēs esam sanākuši mūsu izšķirīgajā apspriedē.

— Gribu ļoti cerēt, ka beidzot izšķirīgajā.

— Piedodiet, profesor, bet jūs jau esat diezgan demokrātiski noskaņots.

Profesors: — Jā, biedri, es esmu demokrātiski noskaņots. Tikai ne tādā nozīmē, kā acīmredzot domājis sekretārs. Es esmu par sociā​listisku demokrātiju.

— Velns lai parau], ja kāds man vienreiz varētu paskaidrot, kas tā tāda īsti ir?

Profesors (smiedamies): — Sociālistiskā demokrātija ir demokrātija, kas ir sociālistiska bez demokrātijas (vispārēji smiekli, aplausi). Jūs esat kaujas gatavībā. Jūs pārmetat man, ka es vilcinos, ka es esot pārāk inteliģents. Ko lai dara — savulaik biju spiests mācīties Sarkanās profesūras institūtā Maskavā …

Jūs domājat, ka šodien visu var izšķirt tikai ar tankiem un automātiem. Tā ir dziļa maldīšanās. Jā, bija tāds laiks mūsu sociālistiskās dzimtenes vēsturē kopš svētā septiņpadsmitā gada, kad to varēja, un mēs to arī darījām. Kad šauteņu, vēlāk automātu stobri pārkarsa. Bet spēki bija par vājiem. Arī uz lielvalsts ārpusi. Citādi jau šodien Kremļa zvaigznes mirdzētu pāri visai zemeslodei un mums nenāktos šodien satikties slepenībā. Iedomājieties — slepenībā —, cik pazemojoši! Bet mums jāatrisina svarīgs jautājums, kuru arī Centrs gribētu redzēt atrisinātu, taču tāpēc jau tas ir Centrs, lai šādu jautājumu pats nerisinātu, bet ļautu to darīt citiem, kuriem ar Centru nav nekāda tieša sakara un par kuru eksistenci Centrs negrib ne zināt. Es to zinu. Esmu kon​sultējies tur, kur vajag.

— Kur? (Dusmīgi apsaucieni, replika: «Ko tu prasi kā muļķis!»)

Profesors: — Jā, es visu laiku vilcinājos. Domāju, ka viss no jauna pavērsīsies uz labo pusi. Laikam pārāk daudz cerību es liku uz aģitāciju un propagandu, kura diemžēl ļoti bieži bijusi mūsu vājā vieta,

jo mēs domājām — ja pretī nerunā, tad aģitprops iedarbojas. Patiesība izrādījās cita — ļaudis turēja mutes, jo baidījās, bet mēs uzskatījām to par piekrišanu. Paskatieties, kas viņiem tagad nāk ārā no nolādētās glasnostj — trīs ceturtdaļas valsts vajadzētu sabāzt koncentrācijas nometnēs vien. Tas nu tā. Bet tagad stunda ir situsi, kad kavēties vairs nedrīkst! (Aplausi, atzinības saucieni.) Biedri! Lai šie Nikolaja II kronēšanas mielasta ēdieni, kurus mēs baudām, ja teiktu reliģiski, simboliski ēdam miesu un dzeram asinis, lai šis mielasts mūs sasaista, kā sasaistīja kādreiz mācekļus ap vēsturiski dzīvojušo Jēzu Kristu no Nācaretes, lai sacementē ap vienu ideju, kurai mums jābūt dārgākai par pašu dzīvībām — vienota padomju tauta, viens vadonis ar dzelzs roku, vienota un nedalāma valsts!

(Aplausi, «urrā» saucieni.). Es jums pastāstīšu līdzību.

— Biedri kapteini, tūlīt nolieciet cāli un klausieties! Apēdīsiet vēlāk!

— Ir! Profesors: — Un šī līdzība, liekas, nāk no Holandes, kur, kā jūs jaur zināt, ir jūrai atkaroti un nosusināti auglīgi apgabali. Lai jūras viļņi no jauna tos neaprītu, tur sabūvēti dambji. Un tā reiz kāds puisītis, no skolas nākdams, ieraudzīja, ka caur kāda dambja sienu sācis sūkties jūras ūdens. Viņš izmisis raudzījās pēc pieaugušajiem, taču neviena nebija, jo tumsa jau vakars. Un ko nu darīja puisītis? Viņš neizbijās, drosmīgi iebāza savu. pirkstiņu dambja caurumā un tādējādi neļāva ūdenim sūkties, jo pat savā bērna prātā apjēdza — ja neapturēs ūdens tecēšanu, pēc mirkļa ūdens spiediens caurumu izraus lielāku, vēl pēc mirkļa — vēl lielāku, un tad jau tiks izrauta daļa no dambja, un vēl pēc mirkļa ūdens sagraus visu dambi un jūra applūdinās auglīgos tīrumus, mājas; cilvēki un lopi apslīks. Un tā nu puisītis stāvēja, pirkstiņu caurumā iebāzis, bet neviens nenāca. Satumsa nakts, un viņš joprojām stāvēja un stāvēja,, līdz nomira, bet pirkstiņu tā arī laukā nebija izvilcis.

— Jā, tas ir mūsējais! īsts ērglēns, lai arī holandietis!

— Paklusējiet! Ļaujiet profesoram runāt!

Profesors: — Bet no rīta vīri, iedami uz darbu, atrada mirušo zēnu, saprata, kas noticis, aizcementēja caurumu un varonīgajam puisītim par godu uzcēla bronzas pieminekli… Jūs, biedri, tas ir, mēs visi, esam tādi puisīši, kuriem jāveic līdzīgs varoņdarbs, lai Padomju Sociālistisko Republiku Savienības dambis netiktu sagrauts. Un šis nešķīstais caurums atrodas tieši te, Pribaltikāf (Piekrišanas saucieni, lamas.)

Profesors: — Tikai jūsu, tas ir, mūsu varoņdarbam par godu bronzas pieminekli neviens necels un pionieri svinīgajā līnijā nepūtīs slavas taures, un sārtie karogi neplīvos … Biedri! Notikumi ir aizgājuši pārāk tālu, nākamgad tie kļūs nekontrolējami. Nemeklēsim, kā mums ierasts, vainīgos, vienalga, šeit vai no CRU puses, bet rīkosimies. Es saku to ar smagu sirdi, jo mani kā ikvienu normālu cilvēku nomāc domas par tiem upuriem, kuri: tiks ziedoti uz valsts glābšanas altāra. Taču — pilnīgi visa atbildība par to gulstas uz nacionālistiem, ekstrēmistiem, buržuāziskās iekārtas atjaunotājiem, visādām frontēm, fašistiem, žīdu masoniem, imperiālistiem, rietumu slepenajām aģentūrām, uz tā saucamajiem demokrātiem un tā tālāk, jūs jau paši labi zināt, ja kaut ko esmu piemirsis nosaukt.

— Skaidrs!

Profesors: — Un te man jāatgādina pats sāpīgākais, taču to nedarīt man nav morālu tiesību. Ja mūsu pasākums neizdosies, jūs, tas ir, mēs, stāsimies kara tribunāla priekšā. Ja pasākums izdosies, vienalga, jūs … tas ir, mūs, tiesās kara tribunāls, un sodi būs bargi — retais izbēgs no augstākā soda

mēra. Vēl paliek trešais variants, uz kuru mums jātiecas, — viss jāpaveic ārkārtīgi organizētā slepenībā: vainīgo nemaz nav — tehniska kļūme, nolaidība, parasta muļķība, pārprasta pavēle, vispār, velns viņu zina, kas īsti, kā jau tas armijā bieži gadās, un visi gali ūdenī. Turklāt es izsaku cerību, ka jūs, tas ir, mūs, meklēs ļoti maigi. Protams, jābūt gatavam uz ļaunāko — sazvērestība ir un paliek sazvērestība, grozi kā gribi, būtībā par padomju varu, bet pēc formas tomēr pret; un valsts vērsīsies pret jums bargi, un PSRS vārdā var lidot galviņas, taču galvenais būs izdarīts — Pribaltikas jautājums atrisināts uz mūžīgiem laikiem. Amen! (Klātesošo vīrišķīgi smiekli.) Izsaku cerību, ka jūsu vadītajās šūniņās cilvēki ir pārbaudīti un uzticami. (Ap​stiprinošas balsis.)

— Vislabākais jau būtu, ja varētu rīkoties tā, kā Staļina laikā pareizi uzsāka, bet nepaguva izdarīt līdz galam — lopu vāģos iekšā un prom uz Sibīriju, Vidusāziju. Un Pribaltikā savukārt savest mūsējos.

— Tie laiki ir pagājuši, un, ja tētiņš bija tik stulbs un nevarēja to izdarīt desmit gadu laikā, tad viņš vainīgs, ka mums nāksies jautājumu risināt ne tik humāniem līdzekļiem.

— Neuzdrīkstieties apvainot vadoni! Viņš darīja, ko varēja, bet vai vainīgs, ka darāmā tik daudz bija, — visu nepaguva.

— Visvienkāršākais būtu drāzt pāris bumbu — un cauri! Lai pēc tam pasaule bļaustās, cik grib, — lieta nodarīta, atpa​kaļ vairs neatgriezīsi.

— Pagaidiet, pagaidiet! Uz Lietuvu varētu — tur aborigēni četras piektdaļas. Bet Igaunija un Latvija — te nu attiecība gandrīz viens pret vienu. Zēl mūsējos.

— Tā vis nesakiet! Šeit krietnai daļai prāti jau samaitāti — kādi tie vairs mūsējie? Bet vispār — kāds mums visiem labi zināms cilvēks ir teicis — mežu cērt, skaidas lec. Un vēl — viena cilvēka nāve ir notikums, miljonu — statistika.

— Varbūt īsteni mūsējos varētu evakuēt?

Profesors: — Tādas muļķības izmetiet no galvas. Kas tad sāksies — pēkšņa tautu staigāšana? Momentā viss nāks gaismā, un pasākumam gals. Savas ģimenes, bez šaubām, sūtiet prom no Pribaltikas, tikai izdomājiet kādus ticamus iemeslus.

— Ja izmantotu neitronu bumbas ar kaujas lādiņa nominālo jaudu kilotonna, tad tiktu neitralizēta apmēram desmit līdz piecpadsmit tūkstoši cilvēkvienību biezi apdzīvota vieta. Ta mes jautājumu varētu risināt diferencēti. Kur sakrājies daudz negatīvu elementu — neitralizēt. Kur vairums pozitīvu — tur nevajag. Statistika taču ir mūsu rīcībā.

— Tas ir no fantastikas jomas. Lai to realizētu, mums va​jadzētu simtreiz vairāk cilvēku.

— Ir taču ķīmiskie ieroči. Bakterioloģiskie.

— Bez tam …

Profesors: — Elza! Saule sāk spīdēt acīs. Aizvelc logiem priekšā aiz​karus!

— Klausos, biedri profesor!»

(Metāliska džinkstoņa, kas rodas, aizvelkot aizkarus. Balsis vairs nav dzirdamas, tikai lapseņu spindzoņa.)

Menšīka kungs izslēdza atskaņotāju.

Bērts apstulbis raudzījās draugā.

— Tagad tu saproti, kas tiek gatavots? — Menšīka kungs stīvi izteica.

Bērts pamāja.

— Tūlīt tu dosies uz «Sarkanajām kļavām». Tu paziņosi, ka visu esi pamatīgi pārdomājis un cieši esi nolēmis rakstīt politisko romānu.

— Domā, ka tagad profesoram pēc tā vēl kāda vajadzība? — Bērts sašļucis noprasīja.

— Vecis ir kā jucis uz aģitpropu. Un, ja arī būs pārdomājis, tomēr tā ir vēl viena iespēja iekļūt midzenī. Varbūt izdodas uzzināt vēl kaut ko. Skaidrs?

— Jā, — ieliedams ceļakāju, Bērts apņēmīgi atteica.

Un no jauna Berta priekšā, kļavu zaļo lapotņu piesegta, uzkalnā slējās labi pazīstamā divstāvu ēka. Rāmajā pēcpusdienas saulē visa apkārtne šķita pieplūdināta ar matēti zeltainu gaismu. No jūras puses dvesa rēns, silts vējiņš. Kāds miers, kāda šķietami harmoniska pasaule, Bertām iešāvām prātā, Janka te varētu uzplūdināt vienu idillisku ainavu un par labu naudu pārdot kādai maigai sirdij.

Iedams pa īsāko ceļu pāri pļavai, jaunais cilvēks pavīpsnāja, atcerēdamies baisas, ko bija pārdzīvojis tajā naktī, kad ieraudzīja šo māju pirmo reizi. Kas gan ir Hičkoka šausmu «Psyho» salīdzinājumā ar to, ko sevī personificē šī māja — «Sarkanās kļavas», šis pekles caurums!

Tuvodamies mājai, Bērts no atvērtā pirmā stāva loga izdzirdēja Elzas dziedāšanu: — … Tra-rā … tra-ra-ra-ra-raii — tra-ri-ri-rī-ri-ram — tram-pa-ram-pa-ram — tam-pam — pain-pam — tra-tata-ta!!! — utt.

Tas bija uzvaras maršs no «Aīdas», Elzas rupji ķērcošā balss skanēja kareivīgās gavilēs, it kā nevis Ēģiptes faraons, bet viņa būtu tā, kas paverdzinājusi brīvās ciltis.

Bērts, ieslēdzis krekla krūšu kabatiņā noslēpto miniatūro diktofonu, piespieda zvana pogu.

Dziedāšana aprāvās.

Pēc Menšīka kunga spirtiņa jaunais cilvēks jutās garīga līdzsvarā, pilnīgi spējīgs sevi kontrolēt, lai gan par vienu tomēr īsti drošs nebija — vai izdosies savaldīties pēc tā, ko viņš tagad zina, kad nonāks kontaktā ar šo rupjo mātīti, kurai naids spiežas laukā pa visām porām.

Smagās durvis pavērās, un spraugā parādījās spēcīgi noaugusī, gadus sešdesmit vecā mātīte, ģērbusies puķainā īspiedurkņu kleitā, kur virs puķēm lidinājās taureņi. Muskuļainajās kājās bija apauti armijas parauga šņorzābaki. No uzvaras fan​faru skaņām vēl īsti neatjēgusies, viņa truli nopētīja Bertu no galvas līdz kājām — savēlušies mati, mazliet miglains skatiens novājējušajā sejā, saburzīts raibs krekls bez divām pogām, no​smulēti džinsi un krosenes, pie kurām piekaltuši dubļi.

— Labdien! — naidīgumu apspiezdams, Bērts teica un apmulsa, kad rupjā mātīte nemaz rupja nekļuva. Gluži otrādi. Viņas robustajā, nīgrajā sejā pēkšņi iegūlās lipīgs, pat glai​mīgs smaids.

— Tu tas esi, balodīti! — sasizdama lielās plaukstas, viņa priecīgi iesaucās. — Nāc iekšā, nāc!

Bērts iegāja. Aizbultējusi durvis, Elza veda viņu pa kāpnēm otrajā stāvā, saldi runādama: — Profesors jau vairākas reizes apjautājās, vai neesi rādījies. Varbūt es neesot iekšā laidusi, jo viņam licies, it kā es pret tevi nelabi izturoties. Tā taču nav, vai ne, balodīt?

Kad Bērts neatbildēja, sieva turpināja: — Elza vienmēr pret jauniem, smukiem, talantīgiem censoniem ir jutusi dziļas simpātijas. Vai tad balodītis būtu mani pārpratis?

— Es atrak nenācu tāpēc, ka ļoti pamatīgi apdomaju profesora priekšlikumu, — Bērts negribīgi atteica.

— Ko tu izdomāji?

— Es nolēmu piekrist.

Elza sajūsmā atkal sasita plaukstas.

— Vai, kā profesors priecāsies! Viņš visu laiku nervozēja, nemitīgi atkārtoja, kaut nu jaunais cilvēks piekristu, es ļoti pārdzīvošu, ja viņš to nedarīs. Ej, Elza, uz «Tīreļiem» un meklē viņu rokā!

Es saku, jūs te, profesor, vecs, sagrabējis kraķis,, vadāt savas dienas vientulībā un klusumā, bet viņam kā jaunam cilvēkam visādas darīšanas, skraidīšanas, amora piedzīvojumi, ha, ha, gaidiet, gan

atnāks! Un re nu, ka Elzai bija tais​nība — balodītis atlidojis! Kāds prieks!

Atvērusi profesora kabineta durvis, viņa palaida Bertu pa priekšu. Kabinetā neviena nebija.

Elza aizgrūda durvis un, pie​steigusies pie bāriņa, to atslēdza.

— Balodīt, nāc un izvēlies! Ko dzersi?

— Es nemaz nezinu, vai vispār vajag dzert, — Bērts no​teica.

— Tad ņemsim šito! — piemiegusi Bertām ar aci, Elza no bāriņa izņēma «White Horse» pudeli. — Profesors šo dzērienu sauc par «Balto zirgu». Redzi, te uz etiķetes arī uzzīmēts balts zirgs.

Un uz pudeles stikla arī izpūsts zirgs. Un uz korķa arī uzkrāsots zirgs. Apžēliņ, bet uz aizmugures etiķetes to balto, zirgu ir vesels bars! Tai gan jābūt makten spēcinošai dzirai,, ha, ha!

Elza iespieda Bertām rokā pudeli un, paņēmusi no bāriņa, divus pokālus, atstāja to atvērtu, paskaidrodama: — Ja tev sagribas pārmainīt dzērienu zortes, tad nekaut​rējies.

Viņa uzlika abus pokālus uz lielā, apa|ā galda, kur atradās arī vāze ar vīnogām un persikiem, izķēra Bertām no rokas pudeli, kuru viņš automātiski bija atskrūvējis, un pa krietnam iešļāca abos pokālos. Tad pagrāba vienu, pamādama, lai Bērts ņem otru.

— Nu tad tukšosim ar' sausu, balodīt! — Elza līksmi iesaucās. — Nedarīsim, kā filmās rāda par rietumu dzīvi, viņi tur šķaida ar zelteri, ar sodas ūdeni, minerālo vai citiem ūdeņiem, bet liesim iekšā kā īsti padomju cilvēki — lai jūt, ka «Baltais zirgs» pa kuņģi iesper. Par ko mēs dzersim?

— Es nezinu …

— Par nabaga balodīšiem!

— Nu tad priekā! — apjukušais Bērts nomurmināja un, pusinodzēris, pakampa vīnogu ķekaru.

Elza iztukšoja savu pokālu sausu un, līdz sirds dziļumiem satriekta, paskatījās Bertā, kurš gremoja vīnogas.

— Balodīt, kā tad tā? Tas neder — pēc tosta jāmet līdz galam. Lūg-tum, lūg-tum … — glāzi nolikusi, viņa sita plaukstas.

Bērts negribīgi paņēma pokālu un cēla pie mutes, bet tā arī neaizcēla. Viņš stingi raudzījās uz Elzas rokām, jo tikai" tagad bija pamanījis, ka delmus vietvietām klāj sārtas švīkas,. it kā kāds būtu ar nagiem saskrāpējis. Viena švīka bija dziļa, vēl neaizvilkusies, un tajā recēja svaigas asins pilieniņi.

Pamanījusi Berta skatienu, Elza aši izšāva mēli un nolai​zīja asinis, lišķīgi teikdama: — Dzer, balodīt, dzer! Balodīši ilgi nelidinās, tāpēc mums pret viņiem jābūt mīļiem. Tas taču ir šausmīgi — kur tik pave​ries, visi lauki un ielas kā nosēti ar nabaga beigtajiem put​niņiem.

Bērts iztukšoja pokālu un, nolicis uz galda, apsēdās krēslā.

Elza pēkšņi kļuva nevaļīga.

— Tu paliec šeit, pagaidi profesoru! Viņš drīz nāks. Viņš pašlaik bauda ārstniecisku procedūru — esmu pielikusi viņam dēles. Un dzer, balodīt, ko un cik sirsniņa vēlas. Tagad sākas tādi pareizi laiki, tad var arī palīksmoties. Un esi drusku mīļāks pret Elzu! It sevišķi, kad to redz vecā klaberkaste.

Bērts samocīja laipnu smaidu.

Stampādama smagajos šņorzābakos, Elza izgāja no ka​bineta.

Visai viņas laipnībai cauri sūcas inde, Bērts domāja, viņa ņirgājas par mani, jo viņai šķiet, ka es nekā nezinu, ka es nekā nesaprotu. Tagad skaidrs ir tikai viens: viņi jau izlēmuši kaut ko konkrētu — ne velti Elza runāja par balodīšiem, ar kuriem būs nosēti lauki un ielas.

Iedzertais viskijs galvā vairs nekādu gaišumu neradīja, vienīgi uzjundīja vēlēšanos kustēties un darboties.

Bērts pietrūkās kājās un sāka staigāt šurp un turp pa raibo Horezmas paklāju. Tad aizsteidzās kabineta dziļumā, kur stā​vēja masīvais sarkankoka rakstāmgalds. Izraustīja visas at​vilktnes — tās bija pilnīgi tukšas. Lielā atvilktne, kas atradās galda vidū zem virsmas, gan bija aizslēgta.

Bērts piesteidzās pie sienas, kur brīvajās vietās starp grāmatu skapjiem karājās astoņpadsmitā deviņpadsmitā gadsimtā gatavotas pistoles un aukstie ieroči, un izvēlējās kinžalu ar ornamentētu bronzas spalu.

Atvilktne bija aizslēgta tīri simboliski, jo Bertām bez grūtībām izdevās atlauzt izļurkāto slēdzeni. Kaste bija tukša. Bērts to iebīdīja atpakaļ un pārlaida skatienu plašajam kabinetam — kur varētu vēl kaut ko pameklēt? Taču prātā ienāca vienkāršā doma, ka diez vai profesors glabās šeit kaut ko svarīgu, ja jau kabinets viņam tikpat kā iebraucamā vieta — rīko Nikolaja II kronēšanas mielastu un ļauj Bertām vienam pašam te uztu​rēties.

Kinžala spals ērti un patīkami bija iegūlies saujā.

Bērts aizgāja līdz kabineta durvīm un lēni nospieda rokturi.

Durvis bija aizslēgtas.

Viņš atvēra stiklotās durvis un izgāja uz terases. Protams, lejā jau vesels nokļūt varētu — vispirms pakāptos zemāk pa mežvīna apvītajām margām, un tad jau būtu aizsniedzami pirmā stāva loga režģi. Taču ne jau tādēļ viņš šurp bija nācis, lai pie mazākās briesmu apjautas laistos lapās.

Jāsatiek profe​sors. Jārunā ar viņu. Varbūt kaut ko izpļāpās.

Pēcpusdienas saule ņirbinājās cauri kļavu lapotnēm. Aiz pļavas pa attālo šoseju, it kā noņemtas no rotaļveikala plaukta, bez trokšņa slīdēja mazas, krāsainas mašīnītes. Pa dangaino mežmalas ceļu kāds vīrs darba drēbēs stūrēja velosipēdu. Dzīve rit bez bēdu, par rītdienu nedomādama.

Pamirdzinājis saules staros kinžala asmeni, Bērts aizgāja uz terases labo stūri. Tur gandrīz blakus margām atradās logs, kurš izgāja uz otrā stāva gaiteni. Logs bija atvērts — droši vien, lai izvēdinātos iekštelpas.

Sargādamies savainot lūpas, Bērts uzmanīgi iekoda kinžala asmeni zobos un, apsēdies uz margām, pret sienu balstīdamies, pārcēla kājas ārpusē. Tad aiztaustījās līdz palodzei, ieķērās tajā un, noslīdējis no margām, palika karājoties rokās. Jāsaka, Elzas ielietie kādi simt grami enerģijas lieti noderēja, jo Bertām, lai arī ar mokām, tomēr izdevās uzkārpīties augšā un uzdabūt rumpi uz palodzes.

Viņš atlaida sakodienu, un kinžals klusi nokrita uz grīdsegas. Locīdamies kā ķirzaka, Bērts ar rokām aizsniedza grīdu un ievilka iekšā garās kājas, nodomādams, ka nākotnē nenāktu par ļaunu atlētiskā vingrošana.

Piecēlies stāvus un paņēmis kinžalu, viņš ieklausījās — viss mierīgi. Tikai no lejasstāva apslāpēti skanēja Elzas «trararā …». Šoreiz viņas dziedāšana sauca nesaudzīgā cīņā — tā bija Toreadora ārija no «Karmenas».

Atslēgu Elza bija atstājusi kabineta durvīs. Taču Bērts iekšā i nedomāja iet. Pārbaudījis, vai diktofons nav saspiests, jaunais cilvēks devās pa gaiteni uz priekšu. Pagāja garām kāpnēm, kuras veda uz pirmo stāvu. Katrā gaiteņa pusē bija pa durvīm. Pamēģināja tuvākās — aizslēgtas. Klusu aizgāja pie otrajām. Ieklausījās — iekšā kāds atradās. Bija dzirdami apspiesti kunkstieni, metāliska žvadzoņa. Slimnieku laikam sūc dēles, Bērts nosprieda, bet tad šajās skaņās ielauzās profesora labsirdīgi smiekli. Tātad viņš tur nav viens?

Ko darīt, Bērts nodomāja, atgriezties kabinetā vai mēģināt paložņāt pa pirmo stāvu? Un ja nu Elza mani pieķer? Momentā es atradīšos aiz «Sarkano kļavu» sienām, un diez vai man vēl radīsies iespēja no pļāpīgā profesora kaut ko izmakšķerēt.

Un tad iezviedzās «Baltais zirgs», kurš jau nupat Bertu bija izglābis no krišanas uz mājas betonētās apmales. Ja neko citu izdibināt nav iespējams, tad vismaz paskatīsimies, ar ko nodarbināts

profesors — viņš jau nezina, ka esmu ieslodzīts kabinetā. Sāku garlaikoties, nācu meklēt, atvainojiet, ja kaut ko ne tā! īsi pieklauvējis, Bērts atgrūda durvis un sastinga tik tiešām kā sālsstabs. Prāts atsacījās redzēto apjēgt. Jaunais cil​vēks jutās, it kā būtu iekāpis kinoekrānā, uz kura pašlaik rāda absurdu filmu.

Lielā, veclaicīgā gultā, kur uz režģiem kājgalī un galvgalī bija uzspraustas niķelētas bleķa bumbiņas, uz muguras gulēja Ingūna. Viņa bija pilnīgi kaila. Garie, blondie mati izjukuši. Ap delnām viņai bija rokudzelži, kuri bija apmesti ap vairākiem režģu stieņiem — rokas bija atliektas aiz galvas.

Kājas izplestas — ap katru apmesta virve, kuras gals piesiets savā režģu pusē. Viņas iedegušais augums, kur tik pār krūtīm un gurniem stiepās baltas svītras, izmisīgi locījās, cenšoties izrauties no valgiem. Meitenes mute bija aizlipināta ar lipīgo lenti. Neaizmirstuļzilās acis šausmās raudzījās Bertā, lūgdamās glābt.

Kaktā pie gultas galvgaļa, kur atradās trimo spogulis, ar muguru pret durvīm stāvēja druknais nelielā auguma rūķītis — profesors. Mugurā viņam bija krekliņš bez piedurknēm, plati «trusiki», kas sniedzās gandrīz līdz ceļiem, kājās zeķes bez gumijas, kas ap spalvainajiem lieliem bija nostiprinātas ar zeķturiem. Viņš bēra ūdens glāzē kaut kādas tabletes. Izdzirdis, ka durvis atveras, viņš pikti uzsauca: — Ko nāc! Teicu tak, ka vairs neesi vajadzīga!

Paņēmis no trimo glāzi un tējkaroti, viņš pagriezās pret durvīm un ieraudzīja Bertu, kurš stāvēja ar pavērtu muti. Profesora apjukums bija acumirklīgs. Sārtajos vaigos iesitās smaida bedrītes, sulīgās lūpas atsedza nevainojami baltos zobus. Actiņas savilkās šauras, un eiropeiskie sejas panti pār​vērtās. Viņš kļuva līdzīgs aziātiskās rases pārstāvim.

— A, tu tas esi! Kur tik ilgi biji pazudis?

— Ko … jūs … gribat… darīt? — Bērts izšļupstēja.

— Labāk pasaki — ko visu laiku darīji tu, ka nerādījies? — profesors ar interesi vaicāja, uzmezdams ašu skatienu kinžalam Berta rokā.

— Ko … jūs … te … gribat…

— Un kā tev liekas — ko es te gribu? — rūķītis iesmējās sīkiem smiekliņiem, ar karotīti šķīdinādams tabletes.

— Profesor, tā nedrīkst…

— Tu vēl par maz esi pasaulē nodzīvojis, lai mācītu simtčetrpadsmitgadīgu buku.

— Lūdzu, atlaidiet Ingūnu … — Bērts nomurmināja, auto​mātiski aizvērdams durvis.

— Viņa jau pati negrib, — profesors iesmējās, pakasīdams krūtis — no krekliņa izgriezuma laukā sitās sirma mežakuiļa spalvas vāli. — Ingūniņ, tu taču negribi iet prom no Pēter■onkuļa? Redzi nu, Kalniņ, klusēšana ir piekrišana, tā ka varbūt prom iet vajadzētu tev pašam? Manis pēc tu vari palikt, pieturēt šo brīnišķīgo augumu. Citādi dažbrīd viņa mētājas kā tāda krastā izsviesta zivs. Ja ir vēlēšanās, pēc manis varēsi arī pats. Kinžalu gan tu varēji iebāzt šeit pat trimo atvilktnē — ka nejauši kāds nesaduras. Ko stāvi kā tāds stabs — vai tiešām šī seksapīlā meitene neizraisa tevī nekādas emocijas?

Ingūnas neaizmirstuļu acis izmisumā raudzījās Bertā — glābiet mani, glābiet! Pa meitenes vaigiem ritēja asaras. Viņa gulēja slābana, apjēguši, ka pašai izrauties neizdosies. Tikai acis lūdzās — glābiet mani, glābiet…

— Profesor, — Bērts izmocīja. — Viņa taču vēl meitene.

— Vai gan savādāk viņa šeit atrastos? — profesors pasmē​jās un izdzēra tablešu šķīdumu.

— Viņai ir līgavainis.

— Jo labāk, — rūķīšvecis nopriecājās, nolikdams tukšo glāzi uz trimo. — Tas nebija nemaz tik

sen, protams, raugoties no mana garā mūža viedokļa, kad kungi — visādi baroni, grāfi, obkoma sekretāri un tamlīdzīgi, īsāk sakot, tie, kas pēc sava stāvokļa atradās kā noteicēji virs citiem —, izmantoja savas «pirmās nakts» tiesības. Protams, pēc tam viņi parūpējās par jaunavām, kuras bija iecēluši sievietes kārtā, sameklēja viņām cienīgus vīrus no savu vasaļu un kalpu vidus, deva pienācīgus pūrus, ņēma jaunās ģimenes savā aizgādībā, ļāva vīriem taisīt karjeru, un neviens nejutās apvainots; gluži otrādi, vīri pat lepojās, ka viņiem ir sievas, caur kurām arī viņi pietuvojušies kungam. šajā gadījumā līgavainis jau ir — tātad šīs rūpes atkrīt, — profesors omulīgi spriedelēja. — Par pārējo es parūpēšos. Tā ka Ingūna galu galā būs tikai ieguvēja, kaut arī pašlaik viņa to vēl neapjēdz un tāpēc spītējas — tādēļ arī šis īpatnējais skats, no kura tu laikam vēl neesi atguvies.

Turklāt, un tas nebūt nav mazsvarīgi, atdot savu vainadziņu tādam, kāds esmu es, ir liels gods. Lai arī dažam labam maldīgi šķiet, it kā es būtu atbīdīts no varas, it kā es vairs nebūtu noteicējs žēlot vai sodīt.

Tagad Bērts saprata savas minstināšanās iemeslu. Pēc tā, ko viņš par profesoru bija uzzinājis, dvēseles dziļumos viņš baidījās no viņa.

— Lūdzu, profesor, atlaidiet meiteni … Vai jums grūti citas atrast, kuras būtu priecīgas par tiem labumiem, kuri pēc tam sekotu …

— Bet man ir iekāriens uz tādu, kura par labumiem nav priecīga.

Un profesors ar caururbjošu skatienu paraudzījas Berta. No labsirdības sārtajā sejā vairs nebija ne vēsts. Tā bija kļuvusi brīdinoši ļauna.

— Tā nebūs labi darīts, — saņēmies Bērts apņēmīgi teica un sažņaudza saujā kinžala spalu — ierocis sniedza drošības sajūtu, kaut gan jaunais cilvēks iekšēji juta, ka diez vai spēs to vērst pret cilvēku, lai arī šis cilvēks būtu pēdējais nelietis, kāds, bez šaubām, ir šis Pjotrs Jakovļevičs Smiltens. Tikai nedrīkst šo vājumu ļaut manīt profesoram. — Lūdzu, atlaidiet Ingūnu! Es dodu goda vārdu, ka nevienam un nekad par šo atgadījumu nestāstīšu. Arī Ingūna klusēs.

— Kam tu vari ko teikt, pīsli? — profesors nicinoši nošņāca. — Kam tu ko pierādīsi? Tevi pašu ietupinās par izvarošanu. Arī liecinieki atradīsies, kaut arī nekādas īpašas vajadzības pēc tiem nav — pietiek, ka to apgalvoju es, — un druknais rūķītis ņirdzīgi iesmējās. — Atnāk, iedomājieties tik, «Sarkanajās kļavās» pie Pētera Jakovļeviča viens iesācējs dramaturgs aprunāties par materiāliem vēsturiski politiskam sacerējumam. Ierauga skaistu meiteni, kura uzkopj večuka apartamentus, un nostrādā to lietiņu … Vienu gan tu pareizi pateici — meitene patiešām turēs muti.

— Vienalga, es jums neļaušu! — Bērts stingi izspieda, lai gan saprata, ka profesors pa tukšo nerunā.

— Lūdzu! — apsēzdamies uz trimo galdiņa, večuks noteica un, pārmetis vienu spalvaino kāju pār otru, sakrustoja rokas uz krūtīm. — Kā es varēju vardarbību aizkavēt, ja tu man draudēji ar kinžalu?

Turēdams redzeslokā durvis un profesoru, Bērts pārgrieza virves, kas bija apsietas Ingūnai ap kājām, un meitene pierāva ceļus, aizsegdama klēpi. Noliecies pie Ingūnas, Bērts noglaudīja viņai galvu, cenzdamies runāt mierinoši un vienlaikus stingri: — Es tūlīt atbrīvošu tev muti. Tikai tu nedrīksti kliegt. Tev jābūt savaldīgai. Tev jāklusē.

Saprati?

Meitene pamāja.

Bērts saudzīgi atplēsa lipīgo lenti. Ingūna ar visiem spēkiem centās savaldīties. Viņa nebija tālu no histērijas.

— Kas gan par muļķi tu esi, Kalniņ! — profesors patiesā nožēlā teica. — Tu domā, ja šoreiz man viņu atņēmi, ar to būs līdzēts? Tu slikti pazīsti cilvēkus. Man tā vien stāv uz mēles gala tev kaut

ko pateikt. Kārdinājums ir milzīgs, jo man ļoti gribas redzēt, kādu ģīmi tu rādītu. Taču es protu valdīt pār savu mēli. Šajos laikos tas ir ļoti liels pluss. Ķer!

Iesmiedamies profesors uzsvieda Ingūnai uz krūtīm rokudzelžu atslēgu. Bērts to paņēma no meitenes krūšu iedobes, nemaz nejuzdams, ka pieskaras sievietes augumam — viņa priekšā bija pārbiedēts, nelaimīgs cilvēkbērns, kuru tikai viņš var iz​glābt, vienīgi viņš, un to arī cenšas darīt.

Atmūķējis rokudzelžus, Bērts atbrīvoja Ingūnai aiz galvas aizliektās rokas un atgriezās pie durvīm.

Izrāpusies no gultas, meitene steigšus sāka ģērbties — drēbes bija izmētātas pa grīdu. Viņa trīcēja kā drudzī.

Bērts paraudzījās uz profesoru, kurš olimpiskā mierā turpināja sēdēt uz trimo. Viņu skatieni sastapās, un rūķīšveidīgais, atspiedies ērtāk ar muguru pret spoguli, draudzīgi piemiedza ar aci un sirsnīgi teica: — Neviens netiek aizmirsts, un nekas netiek aizmirsts. Tādi nu mēs, komunisti, esam. Ļoti jaunatminīgi. Mazākais traipiņš, un ir tas tiek iegrāmatots ar ūdensdrošu tinti.

Novērsies Bērts gaidīja, kamēr Ingūna pabeigs ģērbties, taču gandrīz vai fiziski juta, ka profesors joprojām raugās viņā. Bērts jutās čābīgi.

Uzrāvusi kleitiņu, meitene piesteidzās pie Berta. Viņa centās neskatīties uz profesora pusi.

Izlaidis Ingūnu gaitenī, Bērts no slēdzenes izņēma atslēgu un izgāja arī pats, aizvērdams durvis. Visa trīcēdama, meitene ieķērās viņam elkonī.

— Tu vari nomierināties, jā? — Bērts čukstus pavaicāja un, atbildi negaidījis, no jauna pavēra durvis un pabāza spraugā galvu.

Profesors bija paņēmis treniņbikses un, stāvēdams uz vienas kājas, otru centās iedabūt iekšā starā.

— Profesor, — Bērts lūdzoši teica, — jūs neņemiet ļaunā. Man nepatīkami, ka tā iznāca. Jums tak jāsaprot — viņa vēl meitene. Un piepeši tāda psihiska trauma. Viena baudas brīža dēļ viņai tiktu salauzts viss mūžs. Es jūs varu iepazīstināt ar kādu citu sievieti. Viņu sauc Magda. īsta uguns — kā tik viņa visādi neizdarās. Ko, profesor? Jūs vairs nedusmojaties?

— Nē, — profesors rāmi atteica. — Tu mani esi pārliecinājis, Kalniņ! Es gribēju rīkoties ļoti slikti. Tagad man ir liels kauns. Es nevienu negribu redzēt. Ej ātrāk prom … Nu ej taču!

Bērts aizvēra durvis un aizslēdza, atslēgu pamezdams slēdzenē. No profesora vārdiem ap sirdi vieglāk nekļuva.

Drebēdama Ingūna spiedās klāt Bertām, un viņas zilās ne​aizmirstuļu acis bija plati ieplestas.

Meitene turas, cik spēj, Bērts saprata, taču viņa ir pie pēdējās robežas. Viņa ātrāk jādabū ārā no šīs nolādētās mājas. Sasodīts, bet tādā stāvoklī es vinu no terases lejā nedabūšu. Labi!

Bērts aizrāva meiteni pie profesora kabineta durvīm un pie​ci uda pie sienas.

— Stāvi mierīgi un, lūdzu, pacenties turēt muti!

Ingūna, elsas valdīdama, pamāja.

Bērts atslēdza kabinetu un iesteidzās iekšā, paķēra «White llorse» un ieklunkšķināja — tās bija zāles tik ļoti vajadzīgajai drosmei. Uzskrūvēja korķi. Kabatā iestūķēt neizdevās. Stingri sabāzis virskreklu džinsos, Bērts iešāva viskija pudeli azotē. T;i! Kinžalu atstāt? Viņam jau no bērnības riebās visādi duramie. Nē, vēl var noderēt! Steigdamies uz izeju, Bērts ievēroja atvērto bāriņu un, paķēris pirmo pudeli, kas trāpījās pa rokai, iegrūda azotē pie otrā sāna. Velns, prātā šaudījās žēlas domas, ja es būtu viens, tad iztīrītu vecajam nelietim visu bāriņu — tā būtu laba atriebība!

Bērts izmetās no kabineta.

— Ejam, Ingūn! — saņēmis meiteni aiz rokas, viņš nočuk​stēja.

Viņi klusu nokāpa pirmā stava gaitenī, kura gala atradās masīvās ārdurvis ar sarežģīto atslēgu un aizbīdņu sistēmu. Elza Berta klātbūtnē bija aizšāvusi tikai vienu bultu, bet ej nu zini, vai nav uzdarbojusies pēc tam, Bērts domāja, kad abi ar Ingūnu palavījās garām virtuves durvīm, aiz kurām, kastroļu graboņas pavadīta, skanēja Elzas tā saucamā dziedāšana. Repertuārs no jauna bija mainījies — tagadiņ «tra-ra-ra-ra …» taures pūta Mendelsona «Kāzu maršu».

Iespiedis Ingūnai saujā kinžala spalu, Bērts drudžaini taustījās gar daudzajiem aizbīdņiem un šneperiem, jo citas izejas uz ārpasauli nebija — viņš labi zināja, ka visiem pirmā stāva logiem priekšā ir metāla restes.

Nez kādēļ «Baltais zirgs» galvā iespēra pavisam traucējošu, bet uzmācīgu domu, ka ne velti ir izvirzīts pieņēmums: pašlaik cilvēces vēsturē rodas trešais īpašuma veids — īpašums uz informāciju.

Kam pieder informācija, tam pieder pasaule. Ja Elzai piederētu informācija par to, kas patlaban notiek «Sarkanajās kļavās», tad «Kāzu marša» vietā viņa taurētu Sopēna «Sēru maršu», Bērts ļaunā priekā domāja, atbīdījis vienīgo aizšauto bultu. Bet durvis joprojām bija ciet, un viņš pārgāja pie patentatslēgām.

193 Diemžēl jaunais cilvēks bija aizmirsis vienu būtisku pieņē13 — A. Pūriņš muma elementu — privātīpašums uz informāciju pavisam ātri: tiek sabiedriskots.

Iespiegusies Ingūna spiedās durvju kaktā.

Bērts apcirtās.

Pie virtuves, armijas tipa šņorzābakos ieautās kājas plati izlikusi, stāvēja vējdzirnavu tornim līdzīgā Elza. Spārnus, savilktus pamatīgās dūrēs, viņa bija iespiedusi sānos. Viņas robustajā sejā vīdēja iznīcinošs izsmiekls.

Bērts nobālēja.

— Kā tad nu tā, balodīt? — sieva ielīksmoti teica. — Izrādās, ka tu neesi nekas cits kā parasts zaglēns. Kā tu drīksti no svešas mājas gādāt prom to, ko neesi atgādājis?

— Ingūna nav tavs īpašums! — «Baltā zirga» iedrošināts, turklāt apjēgdams, ka atkāpties nav kur — par dzīvību nāksies cīnīties līdz galarn —, Bērts uzbrēca.

— Balodīt, es jau par to, kas tev tur spiežas cauri kreklam!" Vai tās gadījumā nav divas pudeles?

— Žigli atpakaļ virtuvē!

— Ko? — apmulsusi no šādas jaunā cilvēka nekaunības, Elza izdvesa.

— Fiksi! Un muti ciet!

Sievas sejā parādījās mokoša izteiksme — viņa centās dzir​dēto apjēgt.

— Atkārto vēlreiz, balodīt, — viņa lūdza. — Nabaga Elzai laikam ausis kļūst vecas — tu taču tā neteici?

— Pazūdi virtuvē, mauka!

— Ta es jūs abus tūlīt… tūlīt…

Sievai aptrūka vārdu — to vietā no viņas uzplūda naida vilnis, un viņas raupjajā sejā iegūla kaut kas sadistisks.

— Es tevi, balodīt, tūlīt samalšu miltos, — viņa nosēca, nākdama pie abiem bēgļiem, un roku muskuļi savilkās, alkdami darba. — Bet cielaviņa nonāks tajā pašā būrītī, no kura izspurgusi.

Bērts izķēra no Ingūnas rokas kinžalu un atvēza, stingi domādams, es duršu, griezīšu, šķērdīšu, citādi mums abiem gals — derēja vēl tikai viena šļuka!

Lai arī cik emocionālas domas joņoja drausmīgās sievas galvā, viņa tomēr spēja apjēgt, ka

kinžals nav vis kabatas nazis. Un, kad Bērts apņēmīgi spēra soli pretim, viņas sejā atkal pavīdēja kaut kas lipīgi glaimīgs. Pakāpusies atpakaļ, viņa apjukusi paskatījās uz savām lielajām rokām, kuru resnie pirksti ar kvadrātveida nagiem bija savilkti kā maitasputnam, izbrīnā paraustīja plecus, sak, es nesaprotu, kas te notiek, un, aizvainoti nošņaukājusies, vilkās uz virtuvi.

Bērts, žņaudzīdams kinžala spalu, gāja viņai nopakaļ, izmisumā domādams, Dievs, neļauj man atslābināties — tas būs gals!

Blenzdama uz spīdošo asmeni, Elza virtuvē kāpās atpakaļ, kamēr ar dibenu atdūrās pret gāzes plīti, uz kuras slēgtā katliņā kaut kas vārījās, un salēkusies ar čirkstoņu nogrieza zobus — viņa bija piegrūdusies karstajam metāla riņķim.

— Balodīt, nabaga Elzai sāp … — viņa žēli novilka, ar vienu aci uzmanīgi vērodama jauno cilvēku, kamēr otra šaudī​jās apkārt pa virtuvi, līdz nofiksējās.

Bērts izsekoja sievas skatienam, un viņam auksts nogāja pār kauliem. Viņas acs raudzījās uz sienu, kur uz naglas karā​jās gaļas cirvītis.

— Bert! Bert! — no gaiteņa atskanēja Ingūnas satrauktā balss.

Jaunais cilvēks, skatienu no Elzas nenolaidis, piesardzīgi pakāpās atpakaļ līdz virtuves durvīm un žigli paskatījās gai​tenī — meitenei bija izdevies atmūķēt izeju.

Bijusī cietuma uzraudze pēc Berta sejas momentā saprata, kas noticis, un metās pie sienas, bet Bērts savukārt uz ār​durvīm.

Sejā iesitās spirgta vēja dvesma, uzvirmoja augusta pēcpusdienas smaržas un skaņas — brīvi un dzīvi!

Bērts rāva Ingūnu ap mājas stūri, lejā pa kļavām apaugušo uzkalnu, prom uz mežmalu, gar kuru gāja dangainais lauku ceļš.

Tikai tur laimīgi un aizelsušies viņi uzdrīkstējās atvilkt elpu.

Ingūna noslīga ceļmalas zālē. Bērts atskatījās uz «Sarka​najām kļavām».

Tālumā pie mājas stūra stāvēja Elza. Rokā viņai bija gaļas cirvītis. Bezspēcīgās dusmās, kuras prasīja tūlītēju izlādēšanos, viņa vilka ar cirvīti pa betona sienu — no tās atlēca krietna šķemba.

Nešpetni izlamājusies, Elza pazuda aiz mājas stūra.

Bērts izķeksēja no azotes viskija pudeli.

— Ingūn, par ko tu tagad domā? — skrūvēdams korķi, viņš pavaicāja.

— Nezinu, — meitene atteica, atsviezdama no pieres izjukušos matus. — Man jau sāk likties, ka viss ir bijis tikai ļauns sapnis. Un ka arī tagad es sapņoju, tikai atrodos jau citā sapnī. Kad pamodīšos no šī, tad tas, iepriekšējais, būs aizmirsies pavisam.

13* — Tā patiesībā arī ir, — Bērts teica, sniegdams viņai pudeli. — Iedzer kādu malku! Tev tas pašlaik ļoti nepieciešams.

195 Ingūna paņēma pudeli, taču vairāk par vienu muti nenorija — sāka klepot.

Ieklunkšķināja arī Bērts.

Otra pudele, ko viņš no bāriņa bija pakampis uz labu laimi, izrādījās vietējais «Allažu ķimelis». īstākā cūcība, Bērts nīgri domāja, iebāzdams trauku atpakaļ azotē. Lej nu iekšā šito saldo līmi, kamēr visas zarnas salips. Un ja tur vēl nebūtu bi​juši sakarīgi dzērieni!

— Atceries tikai vienu, Ingūn! — viņš teica. — «Sarkanajās kļavās» tu nedrīksti nekad vairs atgriezties. Lai kādus mo​tivējumus un solījumus tu dzirdētu — nekad!

— Es to zinu, Bert! — meitene klusu sacīja un tad pajautāja to, kas viņu pašlaik nomocīja visvairāk: — Man stāstīt Denisam vai ne? Es jūtu, ka man vajag to darīt, jo citādi tas man kā slogs nemitīgi nāks līdzi, bet es negribu, lai mūsu starpā būtu kaut kas netīrs. Taču man bail par viņu. Ka viņš neizdara kaut ko tādu, ka pats iekļūs vēl lielākā nelaimē.

— Nezinu, ko tev sacīt, — pēc īsa pārdomu brīža Bērts teica. — Vienīgais, ko es zinu, — jums ar Denisu jābūt kopā.

Paslēpis kinžalu aiz krekla norotītās piedurknes, Bērts pavadīja Ingūnu vēl kādu gabalu aiz Akmeņgraužu upītes tilta. Viņš baidījās, ka pēc pārdzīvotā meitenei var uznākt pēkšņa nervu lēkme.

— Paldies, tālāk jau es pati, — pateicīgi paraudzījusies Bertām acīs, Ingūna teica. — Ar mani nekas nenotiks. Es tam esmu pāri.

Sapratis, ka viņai tagad nepieciešams pabūt vienatnē, Bērts devās atpakaļ uz «Tīreļiem».

Tikai pie tilta attapa, ka aizmirsis izslēgt diktofonu, kur šodien pats nozīmīgākais ieraksts, bez šaubām, bija sarkanā pro​fesora Pjotra Jakovļeviča Smiltena pašatmaskojumi.

Tā, dižais G. J. Cēzars nupat atgriezies no Āfrikas ar jaunām uzvarām — atkal impērijās dzelzs ķēdei piekalts kārtējais posms. Bet par vienpersonisku Romas valdnieku viņš vēl nav kļuvis.

Varaskāre Cēzaru vai beidz nost. Tā jau pārvērtusies seksuālā mānijā — Romā viņš redz sievieti, spītīgu sievieti, kuru alkst līdz ārprātam, taču tā no viņa visvisādi vairās. Dažbrīd Cēzars bijis gatavs viņu naidā mīdīt kājām, sist un plosīt, paņemt ar varu un saplūst ar viņas miesu un asinīm, taču vienmēr atjēdzies kā smagās paģirās — viņš, Gajs Jūlijs, ir nīcīgs, bet Roma ir mūžīga, tāpēc ka mūžīga ir Romas ideja, kas stāv pāri laikiem un tautām, — citas impērijas vairs nebūs un nebūs ne jau tāpēc, ka nevarētu rasties, bet tāpēc, ka pastāv šī — mūžīgā Roma, Cēzaru kaislā vājprātā dzenoša.

Tādos brīžos viņš pats ar miesu un dvēseli gatavs atdoties šai dievišķīgajai un briesmīgajai sievietei, lai tā viņu sašķaida sīkākajos elementos un pārvērš sevī un lai pa tās asinsvadiem viņš plūstu uz Rietumiem, uz Austrumiem un vēl tālāk, tālāk bezgalībā.

Taču tagad šīs mokas beigušās, viņš vareno padauzu ir tik tālu uzbudinājis, ka nekāda vardarbība nav vajadzīga — Roma pati gatava viņam atdoties mīlestībā ar visiem saviem salašņu pūļiem un aristokrātiskajiem dibenlaižām. Bet tas sāksies rīt, kad triumfators četru baltu zirgu vilktos zelta ratos krāšņās procesijas priekšgalā iebrauks impērijas sirdī. Citu starpā varenajā gājienā ies arī ķēdēs iekaltie pakļauto tautu gūstekņi. Daudz viņu nemitīgu uzvaru gados atgādāts Romā.

Rītdienu gaidīdams, Cēzars savā apmetnē pie pilsētas mūriem garlaikojas. Viņš liek atnest gūstekņu sarakstu. Viņa acis vienaldzīgi slīd pār vārdiem. Vienus viņš zina, citus redz pirmo reizi, vēl citus paguvis aizmirst. Viņa skatiens aizķeras pie vārda — Vercingetorigs. Šo vārdu viņš jau kādreiz zinājis, un tas saistās ar kaut ko netīkamu. Un tad kauna sārtums ielīst Cēzara sejā. Naida un pazemojuma rēta, kura jau pārvilkusies ar aizmirstības plēvīti, tiek no jauna uzplēsta, asiņo un svilina ar toreizējo nežēlīgo sāpi. Viņš, triumfators un Romas valdnieks! Tas — kaut kāds zaļš divdesmitgadīgs puika, gailu kucēns, kurš bija spējis pret romiešiem sacelt visu Galliju, kurš bija iedrošinājies ne reizi vien sakaut lielās tautas sūtīto karaspēku, kurš bija uzdrīkstējies nemīlēt Romu, bet gan kaut kādu nožēlojamu gailu provinci, kurš ar zobenu rokā stājās pretim varenās Romas idejai, kas acīm skatāmā veidā izpaužas taisnīgajā un svētajā ieroču spēkā; puika, kurš tādējādi bija ņirgājies un apspļaudījis Cēzara ģēniju! Jā, Gajs Jūlijs viņu tagad labi atceras un, tāpat kā pirms sešiem gadiem, ienīst līdz dvēseles mielēm … Cēzars nekā neaizmirst. Cēzars ir politiķis, kurš var piedot, kad tas nepieciešams, bet Cēzars ir arī dzīvs cilvēks, kuram nekas cilvēcisks nav svešs. Kad apstākļi atļauj, viņš var padoties arī kādām vājībiņām. Gajs Jūlijs pavēl bendem sakurt uguni, kveldināt dzelžus, rindot pletnes un pārbaudīt kaulu laužamās ierīces — tieši tā, kā tas tika darīts pirms sešiem gadiem Gallijā. Vienīgi krustu neliek cirst — mīļajam draugam rīt vēl jānoiet triumfa

gājienā.

Cēzars pretoram pavēl atvest no Romas gūstekni — līdz triumfam pats karavadonis nedrīkst kāju spert dievu svētītajā pilsētā, tāds ir likums.

Dižo romieti pārņem līksma nervozitāte — beidzot viņš šo lepno, drosmīgo un spītīgo gailu dabūs savos nagos. Viņš iedos tam tik kāroto brīvību — bet tā būs tārpa brīvība. Tas drīkstēs locīties un rāpot, cik vien tīk un kā tīk.

Jā, un tagad atved Vercingetorigu. Cēzars raugās viņā un nepazīst. Bet valsts cietuma Tullianuma priekšnieks, priecīgs iztapt, stāsta. Te vajag likt iekšā no Sallustija monogrāfijas «Conjuratio (Bellum) Catilinae».

Gaišais Cēzar, mēs viņu turējām carcer Mamertinus — velvju pagrabā, bijušajā akā, kur jau izsenis mituši īpaši bīstami un valsts varai pretīgi noziedznieki. No augšas šai akā pa šauru spraugu tik tikko iekļūst lāpu gaisma un svaigais gaiss — tieši tik, lai gūsteknis nenosmaktu. Šī bedre ir divpadsmit pēdu dziļa, izlikta ar akmeņiem. Tur ir tikai kailas sienas, netīrumi un smirdoņa, kas normālam cilvēkam iedveš riebumu un šausmas. No sienām pastāvīgi sūcas mitrums, bet gūsteknis spiests caurām dienām un naktīm vai nu tupēt uz ceļiem, vai arī gulēt netīrumos uz aukstiem noglumējušiem akmeņiem — savā izvēlē viņš ir pilnīgi brīvs, ha, ha, mēs jau neesam nekādi barbari.

Reizi nedēļā ieslodzītajam dod ūdeni, ar ko apmazgāties. Matus un bārdu gan viņam neapgriež — dievu mīlulis Cēzars to jau redz. Tā darām tāpēc, lai tai radībiņai, kura arī mitinās šai akā — utīm, blusām un visādiem citādiem preteklīšiein —, būtu kur palīksmoties. Noziedznieka rokas gandrīz visu laiku ieslēgtas važās tā, ka viņš nevar pat pakasīties un nodarīt kukainīšiem pāri, hi, Iii! Tomēr mums labi zināma tā robeža, līdz kurai mēs varam atļauties šādi un arī citādi rūpēties par ieslodzīto, un sargi vērīgi seko, lai viņš nenomirtu. Ak, cik reižu gan šis nepateicīgais barbars ir mēģinājis atteikties no barības! Ar kādām pūlēm mums nācies grūst viņam rīklē piltuvi, lai caur to kuņģī ievadītu barību.

Tāpat sargi uzmanīgi seko, lai carcer Mamertinus viesis kādā vājuma brīdī nepadarītu sev galu. Kad viņš ir paēdis, tad sargs atņem bļodiņu un karoti, bet rokas no jauna ieslēdz važās tā, lai viņš nevarētu sev pārgrauzt roku dzīslas. Ja mēs par viņu nemitīgi nerūpētos, vai gan pēc šiem sešiem garajiem gadiem viņš vēl būtu dzīvs? Mums viesu uzņemšanā ir liela pieredze. Pirms šī barbara mēs esam aprūpējuši tādus izcilus vīrus kā mūsu pašu pretoru Katilīnu, Numīdijas valdnieku Jugurtu un, kā paredzams, pēc kāda simtiņa gadu viesmīlīgi nāksies uzņemt pavisam savādus ļaudis — kaut kādus apustuļus Pēteri un Pāvilu.

Izģindis, ar bārdu un matiem noaudzis, skrandains, netīrs un smirdošs, Cēzara priekšā stāv tas, kas kādreiz bijis Vercingetorigs. Pastāvīgā tumsa ir padarījusi viņu pusaklu. Gailu fanātisms palīdzējis atbrīvoties no sava es, un Vercingetoriga gars vairs neatrodas impērijas centrā, bet gan paverdzinātajā Gallijā, tās mežos un līdzenumos, upēs un jūrā, pilsētās un ciematos, tas mīt gailu tautā.

Labi, tik tālu viss būtu sakarīgi, Bērts domā, no dialoga ar Vercingetorigu Cēzars sapratīs, ka nav viņa varā Gallijas brīvības ideju nožņaugt; viņš to var vienīgi uz kādu laiku apslāpēt.

Dedzinošais naids pret gūstekni Cēzarā apdziest. Jo ne paša gailu vadoņa augumu viņš grib šķiedru pa šķiedriņai plosīt, bet gan šo brīvības mīlestību, kura mājo Vercingetoriga dvēselē un kurai savādāk Cēzars nevar piekļūt kā vien pakļaujot drausmīgām mokām miesu; tā vismaz ir iecerējis nākamais Romas valdnieks. Bet tagad viņa priekšā stāv šī cilvēka vraks — kam Cēzaram tas? Šis izdēdējušais, nosirmojušais divdesmitsešgadīgais vecis ar izbirušiem zobiem, pūžņainām acīm un kraupainu ādu — kas tur palicis no tā gailu jaunekja, kura vaibstos vīdēja drosme un lepnums, kura locekļos jautās spēks un veiklība un kura acīs dega naids pret Romu; kas palicis no tā, kuram bez šaubīšanās sekoja nobrieduši vīri un tādi paši jaunekļi kā viņš pats; no tā, par kuru Gallijas svētnīcās upurēja sirmi

druīdu priesteri; no tā, kuram laimi un veiksmi sūtīja sievas un meitenes; no tā, kura vārdu reizē ar tēva un mātes vārdu šļupstēja tikko runāt sākuši bērni; no tā, kura atklāto un tiešo skatienu Cēzars atceras vēl šobrīd? To gailu viņš mežonīgā, aziātiskā naidā grib plosīt un dedzināt, lai tas laizītu viņa zābakus un smilkstētu pēc žēlastības, to, bet ne jau šito graustu . .. Viņš liek to aizvākt prom no acīm.

Pēc Cēzara triumfa Vercingetorigs tiek nogādāts atpakaļ Tullianumā. Te Bērts apķeras, ka «Baltais zirgs» kompozīciju aizjājis šķībi. Tas neder.

Beidzies Cēzara triumfa gājiens, kura laikā viņš atcerēsies Vercingetorigu, taču ievērojamo karagūstekņu barā nebūs varējis atpazīt. Un tagad, tumšu domu vadīts, viņš dodas uz Tullianumu — tur arī notiks tas, kas pašlaik tiek risināts kara​spēka apmetnē ārpus Romas mūriem.

Pēc tikšanās ar gūstekni Cēzars aiziet. No cauruma griestos iespīd dienas gaisma. Sagrābuši Vercingetorigu, cietumsargi viņu velk uz pazemi. Nonācis zem gaismas cauruma, Vercingetorigs izraujas, lai vēl pēdējo reizi paskatītos brīvajās debesīs, jo saprot, ka vairs tās neredzēs. Sargi aplīp viņam un nospiež viņu uz ceļiem, taču galls kā izslāpis veras augšup, zildebesu brīvībā. Sargi nospriež, ka gūstekni nemaz nav jāstiepj uz šim nolūkam paredzēto vietu, ērtāk to var nodarīt tepat.

Viens no viņiem apmet Vercingetorigam ap kaklu cilpu, un tā nu viņš mirst ar skatienu augšup, vērdamies neaizsniedzamajā brīvībā.

Tā tas varētu būt, apmierināti nodomājis, Bērts nometa lodīšzīmuli un izstaipījās. Ārā jau bija nakts. Uz Jankas lielā mālēšanas galda, kur bija izsvaidīti lugas papīri, slīpētā stikla glāzē dega gara un resna svece. Daudzie verandas logi atstaroja vientuļo liesmiņu, un gaišie atspīdumi stiklos neļāva saskatīt, kas notiek ārpusē. Bērts jutās kā iekļuvis mandriolā, kura peld cauri Laika un Telpas bezgalībai.

Kas gan patiesībā ir Cēzars? — kārtodams pierakstus, Bērts domāja. Tikai viena no neskaitāmajām personām Romas lugā. Sēž kopā ar milzīgu ļaužu masu zālē, kur katrs ir gan skatītājs, gan reizi uz īsi brīdi tiek aicināts uz skatuves kā aktieris. Kad pienāk Cēzara laiks, viņš uzkāpj uz paaugstinājuma, nospēlē savu lomiņu, tiesa gan, spoži, un tad viņam jānoiet aiz kulisēm. Uz lugu kopumā viņš nekādu iespaidu neatstāj — Cēzara vietu steigšus ieņem kāds cits, un izrāde turpinās.

Romas lugas nelaime ir tā, ka Romas ideja ir ierobežota gan Laikā, gan Telpā. Turpretī Vercingetoriga ideja ir mūžīga, jo tā atbilst Dieva mācībai, bet impērijas ideja nāk no Sātana, un, ja Pirmā Roma savus taustekļus līdz zemei, kur kokos dzīvoja Tacita aprakstītā, mazā, zaglīgā sēņēdāju tautiņa — aisti, nepaguva vai nespēja aizstiept — pārrijusies zemes un tautas, tā pārsprāga —, tad Trešajai Romai šis kumoss ilgi spiedās rīklē, līdz beidzot tomēr izdevās to norīt. Bet tagad arī šai impērijai sākušās drausmīgas vēdergraizes — kuņģis nav spējīgs aprīto pārstrādāt, un tautas spārdās pa iekšu, tiekdamās brīvē. Impēriskais dinozaurs raustās konvulsijās, bet sīkās, trulās, senilās smadzenītes ļaunā ietiepībā domā — kas aprīts, tas mans, neiešu jau nu muti vērt vaļā. Dinozaurs sasprindzina vēdera muskuļus, cenšoties nosmacēt upuru atbrīvošanās centienus, viņa alkatīgais un asinskārīgais prāts nespēj aptvert, ka stunda jau situsi, un zvērs gatavs iznīcināt katru, kas grib izrauties no agonizējošā ķermeņa, — ja milzīgajam seniliķim lemts iet bojā, tad viņš līdzi nāvē grib aizraut visus — trūdēsim kopā … Atrisināsim Baltijas jautājumu … Himeriskā briesmoņa konvulsijas kļūst drausmīgas, viņš ārprātā ņaud kā traks kaķis . . . Kaķis, kaķis, kādā sakarā salīdzinājums ar traku kaķi, atjēdzies no asociāciju plūsmas, Bērts nodomāja un tad saklausīja no mā​jas dziļumiem nākam griezīgu ņaudēšanu.

Bērts aizvēra durvis uz Jankas istabu — pretīgās skaņas noklusa. Tiešām, tas baltais neģēlis vairs nav paciešams, Bērts sašutis domāja. Nebūtu tas otrs neģēlis konfiscējis abas bises, nudien, meklētu to kaķi rokā un blieztu virsū — droši vien palicis traks; tā vien skaties, ka nemetas no kāda stūra virsū un neiekož — dabūšu vēl trakumsērgu. Rit jāsameklē milicijas majors, ja jau neļauj

aizbraukt no pilsētiņas un atņem bises, lai tad ari gādā par manu drošību. Vienīgais, ko tagad var izdarīt — ieraut šļuku «White Horse» … Kārtībā!

Kopš uz šosejas ar Ingūnu izšķīrās, līdz pat šim nervozajam brīdim nebija pie mutes licis. Šoreiz vainīgs kaķis.

Bērts nopūta sveci un izgāja uz verandas lieveņa.

Jo patiesi ir sacīts, viņš nodomāja, ka Ceturtajai Romai vairs nebūt — taps jauna brīvu, civilizētu tautu pasaule.

Debesīs virs tīreļa spīdēja auksts mēness, pārvilcies ar tādu kā gaišu plīvuru, un rūsganais oreols ap to bija ieguvis dzeltenīgu nokrāsu. Zem zvaigžņu miriādēm kustējās spožs punkts — mākslīgais Zemes pavadonis. Sanēja kukainīši. No lieveņa apakšas izlēca varde. Nakts bija silta un maiga. Pa tīreli kūpēdamas vijās saplosītas baltas miglas driskas.

— Magda! — rokas ruporā salicis, Bērts iekliedza tīrelī.

Viņa balss miglā noslāpa.

Taču Magda bija sadzirdējusi un iznāca no miglas vāliem. Viņa bija kaila, vienīgi kājās sandales. Viņa nedzirdami smē​jās un bija ļoti skaista. Berta galvā uzpulsēja asinis.

Jaunā sieviete pienāca klāt un aplika viņam rokas ap kaklu. Bērts sajuta, ka viņas siltā, glāsmainā āda ir klāta ar miglas lāsītēm.

— Tu saaukstēsies, — viņš aizsmacis nočukstēja un viņu viegli noskūpstīja uz lūpām.

— Es nekad vēl nebiju peldējusies miglas jūrā, — viņa smaidīdama teica. — Tas bija tik brīnišķīgi. Gribi pamēģināt? Met nost džinsus, un ejam vēlreiz.

— Negribu.

— Tu kautrējies?

— Vienkārši nav vēlēšanās, — reibdams no viņas tuvuma, Bērts izdvesa. — Ejam uz istabu!

— Tur ir smacīgi. Arī piesmēķēts.

— Kur tad tu vēlies?

— Rododendru krūmājā.

Jaunais cilvēks apstulba un tad atcerējās paša stāstīto par Ingūnu un Denisu.

— Kāpēc tieši tur? — viņš netīksmē pavaicāja.

— Mēs tur nekad neesam mīlējušies.

— Mēs daudz kur neesam mīlējušies.

— Nezin kādēļ man šoreiz gribas tev piederēt rododendru smaržā.

— Tās puķes nesmaržo.

— Tik ļoti gribas… — viņa lūdzoši novilka.

— Iesim labāk istabā.

— Ja mēs ieiesim istabā, — Magdas balsī ieskanējās brīdi nājums, un viņa, noņemdama Berta rokas no saviem pleciem piespieda tās pie krūtīm. — Ja mēs tur ieiesim, tad vienīgi, lai es apģērbtos.

— Mijā, vai tiešām visa pasaule tev ir viena vienīga nū distu pludmale? — Bērts nočukstēja, vērdamies viņas tumšajās mandeļveida acīs un grimdams tajās arvien dziļāk un dziļāk Iesmējusies savā samtainajā krūšu balsī, Magda aplika viņam ap vidu roku un veda uz rododendriem, tieši uz to vietu zem Ļizas Karlovnas istabas loga, kur krūmi bija aplauzīti. Nometusi sandales, viņa atgūlās zālītē uz nolauztajiem kātiem, pie kuriem ziedi jau bija savītuši.

— Zari tev spiedīs muguru, — Bērts klusu sacīja.

— Nē … Vai es pareizi guļu?

— Pavirzies pa labi, — raudzīdamies viņā līganām acīm, Bērts sacīja. — Vēl… Vēl … Tagad — jā.

Noslīdzis Magdai blakus uz ceļiem, Bērts nodomāja, vai tas esmu es, kurā viņa tagad raugās, un ,vai viņa maz apjauš, ka pašlaik ir silta augusta mēnesnīcas nakts, nevis pludmale agrā pavasarī, kad visa pasaule pielieta ar spožu saules gaismu? Galu galā — kas man par daļu, viņš nosprieda, noliekdamies pār Magdu un norausdains no viņas sejas tumšos matus…

Kad viņi noguruši atgriezās verandā, Bērts aizslēdza durvis — Magdu mīlēdams, viņš nebija varējis tikt vaļā no sajūtas, ka teju, teju virs viņiem noplanēs tas pats melnais, ļaunumu nesošais putns ar sikspārņa robainajiem spārniem, kurš ietriecās loga rūtī tai naktī, kad viņu abu vietā bija Deniss un Ingūna.

Magda aizgāja uz Jankas istabu. Izdzērusi glāzi atšķaidītas dzērveņu sulas, viņa atlaidās izvelkamajā gultā. Ienāca Bērts ar «\Vhite Horse» pudeli un glāzīti. Viņi iedzēra. Klusēdami iz​smēķēja pa cigaretei.

— Cik pulkstenis? — Magda pavaicāja.

— Pusdivi.

— Pagulēsim kādu brītiņu?

— Labi, — viņš atteica, gribēdams laisties viņai blakus uz šaurās gultas.

— Mīļumiņ, tu taču redzi, ka sagulēt divatā te ir ļoti, ļoti apgrūtinoši. Paņem, lūdzu, saliekamo gultu!

Bērts aizslāja uz verandu. Cik labi, ka mani neredz Dzintra, viņš nez kāpēc iedomājās un tūlīt pat nobrīnījās — pēdējās dienās viņam Dzintra ne reizi prātā nebija ienākusi. Kaut kas traks! Un ir taču pamatīgas aizdomas, ka viņa no manis kaut ko gaida. Kad atgriezīšos Rīgā, varbūt apprecēties? Viņa jau !n gribētu gan. .. Diez vai Dzintriņu varētu piedabūt pliku .kraidīt pa tīreli? Un mīlēties rododendru krūmos? Cik labi Initu, ja viena sieva būtu kā Dzintra, otra kā Magda! Kad Taulas Fronte saņems varu savās rokās, tad labi butu pieņemt likumu par divsievības atļaušanu Latvijas Republikā.

Iestiepis istabā saliekamo gultu, jaunais cilvēks to novietoja blakus Magdas guļvietai un tīksmi izstiepās visā garumā. Magda jau bija iesnaudusies.

Taču iemigt neizdevās. Cauri griestiem atkal izspiedās kaķa zēlā, izmisīgā ņaudēšana, kura ik pa brīdim pārgāja griezīgā falsetā.

Tā baltais velns ar pārtraukumiem ņemsies līdz pat rītam, Bērts nodomāja un izdzēra vēl vienu glāzīti viskija. Skaudīgi paraudzījās uz Magdu. Tā saldi gulēja. To nekādi kaķi netraucēja. Tā droši vien gulēja Anna pēc vienkāršās, veselīgi dzīvnieciskās atdošanās pagrīdniekam Jānim, Pēterim vai Jurim, Bertām ienāca prātā vecā izvirtuļa stāstītais, un tas uzjundīja vēl lielāku niknumu. Varbūt tas kaķis kaut kur iesprūdis un tagad šitā brēks līdz pašai nāvei, kura tik ātri nemaz nepienāks; ne velti tautā saka — «sīksta dzīvība kā kaķim».

Bērts uztrūkās no gultas un stīvēja kājās džinsus.

Magdas miegs tomēr nebija tas veselīgi dzīvnieciskais — pamodusies viņa neizpratnē noprasīja: — Kādēļ tu ģērbies?

— Nav vēlēšanās, lai tas idiots man kaut ko apskādē! — jaunais cilvēks nikni atcirta.

— Kāds idiots?

— Tu kurla esi?! — viņš ar pirkstu pabakstīja griestos.

— Paņaudēs un pārstās.

— Jā, tieši tā viņš dara jau kuro nakti — paņaud, atpūšas un tad sāk no jauna.

— Tu gribi līst uz bēniņiem?

— Un kā vēl!

— Tur taču tumšs, netīrs. Kāp no rīta. Tad vismaz gaišs.

— Gaismā viņš neņaud.

Aizrāvis džinsiem rāvējslēdzēju, Bērts izgāja verandā. Pēc brītiņa atgriezās ar degošu sveci un partkoma goda sekretāram ekspropriēto kinžalu, kura asmens sārtā lampas abažūra gaismā spoži spīdēja ar asiņainu lāsojumu.

— Ne kaķis, bet tu esi idiots! — iebrēkusies Magda izlēca no gultas. — Tu gribi to dzīvnieku nokaut?!

— Nē, — Bērts stingri atteica. — Es gribu viņu dabūt prom no bēniņiem. Taču, ja viņš lēks man virsū tāpat kā dakterim Jansonam, tad es viņu uzšķērdīšu.

Un jaunais cilvēks, vīrišķīgi iesmējies, ar kinžalu izdarīja ašu vēzienu no apakšas uz augšu.

Aizstājusies priekšā durvīm, kuras veda uz lielo istabu, Magda ledaini teica: — Ar sveci tu bēniņos nelīdīsi.

— Dabiski, ka līdīšu. Kā tad citādi to kaķi pa tumsu sa​meklēšu? Esi tik laba, palaid!

— Vai tu spēj apjēgt, ka bēniņos sauss kā pulvermucā? Pietiks vienas dzirksteles, lai tu «Tīreļus» nosvilinātu.

— Ja neuzticies, kāpsim abi. Tu varēsi turēt sveci.

— Labi. Dod šurp!

Paņēmusi sveci, Magda to nopūta un pasvieda zem gultas.

No augšas atkal atskanēja dvēseli plosošs ņaudiens, kas nobeidzās ar saraustītām vaimanām.

Bērts klusā pārmetumā raudzījās jaunajā sievietē.

— Labi, — viņa beidzot noteica. — Ļizai Karlovnai kaut kur bija baterija.

Magda uzvilka sandales un tāda pati kaila cauri lielajai istabai aizgāja uz virtuvi, ieslēdza elektrību. Kamēr viņa rakņājās pa atvilktnēm. Bērts iededza gaitenī gaismu un nopētīja bēniņu lūku griestos. Tepat gaitenī gareniski pie sienas bija noliktas koka kāpnes. Bērts pieslēja kāpņu galu pret lūkas malu.

No virtuves iznāca Magda. Viņa bija apvilkusi Ļizas Karlovnas pelēko darba ķiteli un aizpogājusi vienu pogu. Viņa pasniedza plakanu, četrkantīgu kabatas bateriju. Bērts ieslēdza — aiz apaļā stikliņa blāvi iedegās spuldzīte.

— Pieturi kāpņu apakšu, ka neaizšļūc pa grīdu, — Bērts palūdza un, jau ierasti iekozdams zobos kinžalu, kāpa augšup. Ticis līdz lūkai, uzspieda uz augšu dēļu vāku, un tas ar dobju būkšķi atkrita pret bēniņu grīdu. Baterijas gaismā uzvirmoja putekļu mākonis. Uzgaidījis, kamēr tas daudzmaz nosēžas, Bērts ierāpās iekšā un pavilka kāpnes uz augšu — tagad lejasgals stingri balstījās pret gaiteņa grīdu.

Izņēmis no mutes kinžalu, Bērts čukstus uzsauca: — Tu te neesi vajadzīga!

Neatbildējusi Magda kāpa augšā.

— Ja tu domā, ka mēs tagad mīlēsimies bēniņos … Te ir drausmīgi putekļains.

— Muļķais! Man bail, ka tu tur kaut ko nesastrādā.

Bērts palīdzēja viņai izrāpties no lūkas.

Tikai zem pašas abpusslīpā jumta kores viņš varēja izslieties pilnā augumā. Vājais gaismas kūlis taustījās pa drazām, dēju galiem, kas tur bija palikuši no tiem laikiem, kad māja tika celta, pa salauztiem krēsliem, sarūsējušiem spaiņiem, katliem, caurām mutes bļodām un citām nolietotām saimniecības mantām, ar auklām sasietiem žurnālu un avīžu saiņiem. Acīmredzot šo māju saimnieki bija piederējuši pie taupīgo sugas. Visu klāja bieza putekļu kārta un zirnekļu tīkli.

Elpu aizturējuši, Magda un Bērts ieklausījās.

Bēniņu viņā kaktā kaut kas iečabējās.

— Viņš ir tur, — Magda pačukstēja.

— Nāc aiz manis …

Ceļu gaismodams, Bērts piesardzīgi virzījās uz trokšņa pusi. Kaktā atradās sadriskātu drēbju murskulis. Izvandītajās lupatās bija izlaidies baltais kaķis, stingi blenzdams viņos ar plati ieplestām zaļajām acīm, kurās dega naids.

— Murīt, ej nu prom! — Magda glāsmaini ierunājās. — Kaķīt, esi tik labiņš … Nu, ej taču prom … Nāc šurp … Es tevi nonesīšu lejā.

Tikko Magda mēģināja kaķim pieiet tuvāk, tā netīrais, izkāmējušais radījums šņākdams saspringa lēcienam.

— Pa labam viņš nesaprot, — Bērts noteica, sākdams meklēties pa grabažām, līdz atrada sasietus saliekamās makšķeres posmus. Izvilka resnāko. Bambuss gan bija sasprēgājis, taču sišanai derīgs.

— Paej sānis! — Bērts nokomandēja, iedodams Magdai bateriju. — Lai kaķim ir brīvs ceļš uz lūku.

Cik nu ļāva slīpais dakstiņu jumts, jaunā sieviete salieku​sies pakāpās atpakaļ.

Iedūris kinžalu grīdas dēļu spraugā un sažņaudzis abās rokās bambusu, Bērts piesardzīgi piegāja kaķim tik tuvu, lai va​rētu to aizsniegt ar nūjas galu.

— Mīļš kaķītis, mīļš … Laid taču gaismu viņam virsū … Kaķīt, ej, lūdzu, prom … — viegli bakstīdams dzīvnieku ar nūju, Bērts draudzīgi runāja. — Kāp lejā uz virtuvi… Tur Magdas tante tevi pacienās ar cīsiņiem, pieniņu …

Kaķis ļāva sevi bakstīt, taču celties i netaisījās.

Laikam viņš tomēr nav traks, Bērts atviegloti nodomāja un tāpēc droši atvēza bambusa nūju sitienam, skaļi uzbrēkdams: — Vai tu reiz lasīsies lejā, mauka tāds?!

Kaķis momentā kā bulta šāvās Bertām pie kājām, vienu no kurām acīmredzot bija nodomājis izmantot kā koka stumbru, lai tiktu klāt vārīgākām ķermeņa daļām. Tikpat momentāni Bērts uz labu laimi vilka ar atvēzēto nūju, un viņam neticami veicās — bambusa gals trāpīja kaķim pa izkāmējušo sānu, un radījums ņerkstēdams un kaukdams aizvārtījās pa grīdas pu​tekļiem.

— Nespīdini man lampiņu acīs! — atvēzis nūju jaunam sitienam, Bērts uzkliedza. — Rādi to zvēru!

Pēkšņi kaķis kā atspere uzlēca kājās un, aizlicies uz gaišo lūkas caurumu, nozuda tajā.

— Redzi nu! — Bērts aizsmacis iesmējās. — Darbiņš padarīts. Ej nu sazini, cik vēl naktis viņš šeit koncertētu.

— Domā, ka Mūris neatgriezīsies? — pieiedama pie Berta, Magda pavaicāja.

— Jāizvanda tas midzenis.

Un Bērts ar nūju sāka izsvaidīt skrandainos drēbju gabalus pa visu bēniņu telpu. Tad pēkšņi aprāvās.

— Magda, parādi gaismu!

Tieši tai vietā, kur bija atradies kaķis, gulēja paliels kartona gabals. Bērts pietupās. Kartonu viscaur klāja dziļi nagu skrāpējumi, kaķa mēsli un sīvi smirdoši čuru plankumi.

Negribēdams smērēties, jaunais cilvēks ar kinžalu apsvieda kartonu uz otru pusi.

Un spalgi iekliedzās. Magda šausmās aizsedza acis.

Pa grantaino lielceļu ašā solī gāja trīs puiši. Viņi klusu sarunājās. Viņu balsīs jautās uzbudinājums, kaut kāda priecīga nervozitāte.

Viņi nogriezās lauku ceļā, kurš veda uz «Tīreļiem».

Viens no trijotnes izvilka īsu, vijīgu auklu un veikli kā burvju mākslinieks veidoja slīdošas

cilpas, kuras, auklu paraujot, tūlīt pazuda. Piepeši viņš tik zibenīgi apmeta auklu blakusgājējam ap kaklu un savilka cilpā, ka tas nepaguva izvairīties. Visi trīs sāka jautri smieties, taču smiekli bija nedabiski — tajos jautās vēlēšanās izgaiņāt nedrošību un pat kaut kādas bailes apliecināt citiem un varbūt vēl vairāk pašiem sev vīrišķību: un drosmi.

Noņēmis «upurim» no kakla cilpu, puisis ar rāvienu iztais​noja auklu un paslēpa to saujā.

Nu jau viņi klusēdami turpināja ceļu uz «Tīreļiem».

Menšīka kungs, kurš bija paslēpies ceļmalas krūmājā, izņēma no plastmasas maisiņa pistoli un uzskrūvēja tai klusi​nātāju. Kad puiši slēpnim bija pagājuši garām kādus desmit metrus, Menšīka kungs uzslējās pilnā augumā un, sakārtojis uz deguna noslīdējušās brillītes, rūpīgi notēmēja, un divas reizes iešāva mugurā tam, kurš bija rotaļājies ar «udavku», un no jauna paslēpās krūmos.

Puisis bez skaņas sabruka.

Abi pārējie apstājās.

— Ko atkal muļķojies? — viens no viņiem nepatikā izmeta, bet otrs noliecās pie guļošā un viņu sapurināja. Tad mēmās šausmās pastiepa plaukstu. Tā bija asinis.

Abi puiši momentā cirtās pļavā iekšā un līkumodami skrēja uz šosejas pusi, ik pa brīdim krizdami pie zemes, lai šāvējam neļautu notēmēt.

Krūmu piesegā aizlavījies pie nošautā, Menšīka kungs viņu apvēla uz muguras. No sakustināšanas pa muti izgāzās gļotainu asiņu guldziens. Viņš bija miris. Viņam varēja būt gadu divdesmit. Menšīka kungs viņu nepazina. Viņa kabatas bija pilnīgi tukšas. Vienīgi no atvērtās plaukstas ceļa putekļos bija izslīdējusi «udavka».

Atgriezies slēpnī pēc plastmasas maisiņa un termosa ar karsto kafiju, Menšīka kungs nodomāja — šonakt viņi uz «Tīreļiem» vairs neuzdrošināsies iet. Viņi ir drosmīgi tikai tad, kad darīšana ar vājākiem. Kad pretī dabū lodi, tad aste ir kājstarpē. Viņi izdomās kaut ko citu, jā, bet uz «Tīreļiem» šonakt baidīsies iet, ja jau pat ārpus mājām ir sastapuši pretsparu. Pēc vairākām stundām ausīs gaisma, un tad jau arī mēs kaut ko izdomāsim.

Slēpdamies aiz krūmiem, Menšīka kungs devās prom.

Magda un Bērts raudzījās eļļas gleznā, kuru baterijas stars bija izrāvis no bēniņu tumsas.

Un redzēja viņi baisu radījumu ar liela, melna putna ķermeni, ar platiem, robainiem spārniem un maitasputna līkajiem nagiem. Radījumam bija profesora Smiltena galva. No labsirdīgās, sārtās rūķīša sejas nebija ne vēsts. Sarkanās acis, kurās gailēja īosforiskas liesmiņas, dzēlās viņos ar naidu un asinskāri. Spēcīgie, baltie zobi bija atņirgti, un augšžokļa abi «acu» zobi bija izstiepušies gari un smaili. Seja bija zaļgani bāla kā mironim, kas sācis trūdēt.

Gleznā bija tīrelis naktī. Debesīs zvīļoja spožs, apaļš mēness, kuru ietvēra rūsgans, it kā sarecējušām asinīm apkaltis oreols. Virsājs bija nomelnējis, kā ar indi apliets, un no zemes dzīlēm kā miglas izgarojumi dvesa mirušo elpa.

Glezna bija mālēta, raugoties no Ļizas Karlovnas istabas loga, jo apakšdaļā bija saskatāmas rododendru krūmu galotnes, bet kreisajā pusē sienas stūris, aplīmēts ar dzeltenajām zigzagveida ornamenta tapetēm.

Elles izdzimums ar profesora galvu planēja tieši logā, taču bija jaušams, ka šoreiz uzbrukums būs neveiksmīgs, jo spārni jau bija tādā stāvoklī, lai radījums pie paša loga pagūtu uz​šauties gaisā.

Glezna bija kā momentfotogrāfija.

Zem lielā kartona atradās vairāki mazāki mālējumi. Tajos bija palielinātas cilvēkputna detaļas: kājas ar asiem nagiem, kuri atgādināja krampjaini savilktus cilvēka rokas pirkstus, pārklātus ar zvīņainu ragvielu. Augšžoklis ar abiem garajiem, smailajiem zobiem, kuri pašos galos bija tik tievi kā smalkākā injekcijas adata. Viena sarkanā acs ar fosforiski spīdošu zīlīti. Acs tīklenē kā ieliektā

spoguļlēcā izkropļoti atspīdēja mājas siena ar logu, aiz kura stāvēja Janka ar pārsteigumā pavērtu muti, un Ļiza Karlovna, kura, izstiepusi pret elles izdzimumu kaulainās, dūrēs savilktās rokas, kaut ko naidā kliedza.

— Tad to viņa ir gaidījusi no tīreļa puses, — nolikdams kartona gabalus, Bērts aizžņaugtā balsī sacīja. — Gaidījusi katru pilnmēness nakti, turēdama gatavībā bisi. Taču izdzimums ir pratis piekļūt tad, kad viņa to vismazāk domājusi.

— Bert! — Magdas balsī ieskanējās histēriskas notis. — Sadedzināsim šitās bildes! Un aizmirsīsim, it kā nekad nebūtu redzējuši. Ak, es, muļķe! Kāpēc es negribēju paskatīties, kad Janka man šito gribēja rādīt. Tad «Tīreļos» es savu kāju vairs nebūtu spērusi!

— Tagad skaidrs, kādā veidā Ļizas Karlovnas gultas palagi tikuši notraipīti ar sodrējiem. Logi ciet, durvis noslēgtas, bet briesmonis iekļūst caur dūmvadu. Vecenīte to nav gaidījusi. Pēdējā brīdī viņa vēl ķer pēc pielādētās bises, kas guļ uz naktsgaldiņa blakus gultai, taču jau par vēlu. Vampīrs metas virsū un ar adatveidīgajiem ilkņiem izsūc asinis.

— Es negribu nekā zināt! — ausis aizspiedusi, Magda iekliedzās. — Jo ātrāk iznīcināsim visu šo riebeklību, jo labāk!

— No tā, ka bildes sadedzināsim, ļaunums nepazudīs, — Bērts klusi sacīja un piecēlies atrāva Magdas plaukstas no ausīm. — Tu taču mani nedzirdi.

Jaunā sieviete pieplaka pie Berta, čukstēdama: — Man bail… Vai tu saproti, man bail …

— Domā, ka es jūtos labāk? — viņu apskaudams, Bērts teica. — Taču, ja mēs abi ļausimies panikai, tad gluži vienkārši kolektīvi nojūgsimies … Bildes ir pierādījumi. Ne velti Ļiza Karlovna runāja par atriebību, par to, ka viņas spēkos ir ļaunumu atmaskot.

— Kādi pierādījumi?! — Magda atkal iekliedzās. — Vai tu esi pie pilna prāta! Tā jau Janka jebkuru varētu uzmālēt. Arī tevi un mani.

— Taču viņš to nav darījis. Viņš ir attēlojis konkrētu cilvēku … Nu, ne cilvēku, bet konkrēta cilvēka galvu.

— Ja viņš tevi būtu uzzīmējis, tad arī tava galva butu konkrēta. Kādi te pierādījumi! Mēs tikai izsauksim nelaimi, ja neiznīcināsim mālējumus.

— Kaut kāda taisnība tev ir.

— Nu, redzi! — Magda atviegloti iesaucās.

— Tā kā Ļiza Karlovna bija tik pārliecināta, ka atmaskošana ir neizbēgama, tad jāsecina, ka pastāv vēl kādi neapgāžami pierādījumi un bildes ir tikai to apstiprinājums. Un diez vai vienīgi šito mālējumu dēļ profesors tik neatlaidīgi centās nabadzīti nogalināt.

Atrāvusies no jaunā cilvēka, Magda uzmeta viņam naidpilnu skatienu.

— Arī tu esi nolemts! Arī tu esi tik tālu iebāzis savu stulbo degunu un izokšķerējis pietiekami daudz, lai butu profesoram bīstams. Arī tevi gaida tas pats, kas veceni. Bet es negribu mirt!

— Neķērc! Labāk padomāsim, kur tās bildes pagaidām nobāzt, lai kaķis netiek klāt. Ja kartoni būtu atradušies ar attē​liem uz augšu, viņš jau sen visu krāsu būtu noskrāpējis.

— To sātanību tu šonakt lejā nestiepsi!

— Dabiski, — Bērts atteica. — Citādi tu vēl pa kluso pie​rādījumus iznīcināsi.

— Tu joprojām uzskati, ka es esmu kaut kāda spiedze?! … Ā, tagad jau noskaidrojies — mani uzsūtījis profesors.

— Es nekā nedomāju, — noburkšķējis Bērts savāca kartonus un, iebāzis izļurkātā skapītī, kam trūka vienu durtiņu, ap​gāza to uz mutes — nu kaķis klāt netiks.

209

Paņēmis kinžalu, piegāja pie lūkas un, pieturēdams kāpņu galu, palaida Magdu pa priekšu.

Kamēr viņa kāpa, Bērts nomākts atcerējās murgaino sapni — vientuļo salu bangojošajā jūrā, kur no pils torņa viņš bija gāzies aizā, kuras dibens bija kā nosēts ar cilvēku kauliem un galvaskausiem, un viņam apkārt bija riņķojuši tādi paši vampīrveidīgi putni kā uz bildes … Magda bija izglābusi .. .

Magda bija pamodinājusi … Pēdējā brīdī pirms … Un savādais putns, kas vakarnakt bija ietriecies loga stiklā. Bērts gan nebija paguvis kaut ko tuvāk saskatīt, taču jutoņa bija bijusi tāda pati kā drausmīgajā sapnī. Kādēļ vampīrs bija atlidojis, Bērts domāja, nolaizdams virs galvas bēniņu lūkas vāku, viņš taču negrasījās uzbrukt man, viņa mērķis nebija istabas atvērtais logs kā gleznā. Izdzimums planēja virs rododendru krūmiem un tikai nejauši ietriecās atvērtā loga stiklā. Pag, pirms brītiņa tur bija mīlējušies Ingūna 14 — A. Pūriņš un Deniss! Ko teica Ļiza Karlovna? Līdz septītajam augumam … Viņš gribēja nogalināt Ingūnu?

Atkal gali neiet kopā. Viņš taču meiteni jau sen bija iekārojis, kādēļ tad nogalināt? Atliek Deniss.

Kāpēc viņu? Ko puisis tādu būtu varējis izdarīt? Tikai par to, ka ar Elzu izlamājies? Neticami. Varbūt Deniss kaut ko bīstamu zina?

Nokāpis lejā, Bērts noņēma kāpnes.

Magda jau bija aizgājusi uz istabu.

Viņš atslēdza ārdurvis un, izstiepis kāpnes laukā, paslēpa tās ērkšķogu krūmos.

Jankas istabā jaunā sieviete sakņupusi sēdēja uz gultas un stingi raudzījās sev priekšā.

— Velc nost ķiteli, — ienākdams Bērts sacīja un nolika kinžalu uz plaukta.

— Nē, — viņa blāvi atteica. — Starp mums, lutausīt, viss ir cauri. Tu esi iezīmēts.

— Kas mani iezīmējis, mīļā? — ieliedams glāzītē no «White Horse» pudeles, Bērts pajautāja.

— Neviens jau mani nemedī.

— Tu esi nolemts. Un arī uz tiem. ar kuriem tu satiecies, var krist aizdomas.

— Kas mani iezīmējis? — Bērts atkārtoja jautājumu. — Ingūna? Viņas brālītis? Deniss?

Baltais kaķis? Varbūt tu? Jūs jau vienīgie dzirdējāt, ko es vakar par «Sarkanajām kļavām» dzērumā izpļāpāju.

Varbūt Boļa, Bertām iešāvās prātā, taču skaļi viņš to neteica, jo Magda nezināja, ka viņi pazīstami. Nē, ne jau pats Boļa, jaunais cilvēks domās izlaboja, bet ej nu zini, caur kādām rokām aizceļojuši skaņu ieraksti, vairāk nekā skaidrs, ka Menšīks nedarbojas viens.

— Nē, — Magda cieti noteica, aizpogādama ķitelim otru pogu. — Es tā neesmu. Un bērni arī ne. Taču tāda ir mūsu dzīve, ka ļaunums vienmēr atradīs spraugu, pa kuru ielavīties, bet labais vienmēr iet tikai tos taisnos ceļus un tāpēc arī nemi​tīgi zaudē … Brauc prom uz Rīgu, Bert!

— Es nedrīkstu, — apsēdies viņai blakus, Bērts sagrauzts sacīja. — Milicija mani tur aizdomās, ka tas varētu būt es, kas Ļizu Karlovnu … Acīs jau viņi to gan nesaka, bet… Esmu parakstījies, ka no pilsētiņas neaizbraukšu. Tikai tāpēc esmu uz brīvām kājām, nevis aiz restēm izmeklēšanas izolatorā … Tev taisnība, ar Jankas mālējumiem nevienam nekā nepierādīsi. Un, ja kāds arī klusībā noticēs, tad, vienalga, teiks, ka tā ir murgaina fantāzija, jo baidīsies no partkoma goda sekretāra un tiem, kas stāv aiz viņa.

— Es zinu tikai to, ka man ir ļoti bail, — Magda teica.

— Un vēl to, ka ļoti gribu dzīvot… Ja viņi sadomātu tevi, sacīsim, šonakt novākt, vai mani kā liecinieci atstātu dzīvu?

— Tu esi drausmīga egoiste, — Bērts smagi nopūtās. — Tu domā tikai par sevi.

— Ja tu par egoismu uzskati pašsaglabāšanās instinktu, tad es tiešām tāda esmu.

— Tā jau nemaz nav, ka arī es kādu laiciņu negribētu pa​dzīvot, — Bērts teica.

— Un dari visu, lai šis laiciņš būtu pēc iespējas īsāks.

— Tās ir lietas, kas skar visus. Starp citu, arī tevi.

— Ja tās ir lietas, kas skar visus, tad gan jau atradīsies pietiekami daudz tādu, kas par to parūpēsies. Un, rūpēdamies par sevi, viņi vienlaikus parūpēsies arī par mums. Tā ka tu vari būt pilnīgi mierīgs.

Bērts sadrūmis klusēja.

— Se, iedzer labāk! — ieliedama glāzītē viskiju, Magda teica un, mirkli pašaubījusies, izdzēra pati. Tad ielēja no jauna un pasniedza glāzīti Bertām, kurš to iztukšoja.

Magda cieši viņā paraudzījās. Bērts sēdēja ar nokārtu galvu, sagumis, ar elkoņiem atbalstījies uz ceļiem. Kalsnās lāpstiņas bija izspieduš-ās kā taureņa nolauzto spārnu atliekas. Gaišie mati savēlušies. Vaigi iekrituši, zem acīm loki. Vaibstos bija iegulusies kaut kāda bērnišķīga neaizsargātība. Magdai kļuva viņa bezgala žēl.

Viņa saudzīgi kā māte paglāstīja Berta vaigu, tad, saņē​musi aiz ausīm, pagrieza ar seju pret sevi.

— Rīta gaismiņā mēs šķirsimies. Un nekad vairs neredzēsimies … Un tas ir vienīgais, ko es tev labu varu izdarīt, — klusu runādama, viņa atpogāja ķiteli. — Lai kaut uz brīdi tu esi laimīgs.

Vairīdamies uzskatīt apgleznotos kartonus, Bērts uz verandas lielā galda ietina tos «Pravdas» avīžlapās un nošņorēja ar auklu.

Pulkstenis rādīja septiņi no rīta.

Paģiru it kā nebija. Vai nu «Baltais zirgs» vēl atradās galvā, vai arī pavisam viegli, bez sāpēm, jau bija paguvis aiz​rikšot.

Bērts izstaigāja visu māju, pārbaudīdams, vai logi un dur​vis ciet. Lielajā istabā skatiens aizķērās pie garā galda, kas joprojām stāvēja nokrauts ar marksisma-ļeņinisma nepārejoša​jām vērtībām.

14* Vēlāk vajadzēs kaut kur nogrūst, jaunais cilvēks nosprieda, 211 citādi, kā vien uzskati, tā atkal prātā nāk nelaiķe. Nelaimīgā fanātiķe. Ja jau bez ticības ireālajam nespēja dzīvot, kāpēc nevarēja kļūt par kristieti vai musulmani? Sēdi baznīcā un lūdz savu Dieva Dēlu vai Allahu no rīta līdz vakaram, rūpējies par savas dvēseles glābšanu, cik uziet, Nē, viņa izvēlas citu reliģiju — komunismu. Nē, par savas dvēseles glābšanu viņa nedomās — ar to viss ir pilnīgākajā kārtībā —, galvā vienīgā uzmācīgā doma, kā aplaimot citus, caur sociālistisko izvēli ievedot komunismā, līdzīgi tam, kā kristietis caur šķīstītavu cer nonākt paradīzē. Un augļus arī ievāca — padarīja mazgadīgo radinieku Aivaru par karojošu antikomunistu, kas arī nav nekas labs, jo tāpat nāk no Pekles valdnieka viltības… Dievs Kungs, atpestī viņus no Sātana, kurš pārņēmis viņu prātus un dvēseli, liec taču viņiem vienbrīd atjēgties, noraujot no viņu aizmiglotajām acīm melu un izkropļotās īstenības plīvuru! Es zinu, ka viņiem tas sagādās neiedomājamas ciešanas, kad savus darbus un domas viņi reiz būs spējīgi apjēgt, bet ko lai citu Tu darītu? Ne jau sevi viņi met par upuriem uz Sātana altāra, bet gan Tavus nevainīgos bērnus. Viņi ir garīgi slimi, un žēlo viņus, Dievs Kungs, jo viņi nejauš, ko dara, bet nežēlīgi sodi priesterus, kuri, skaļi kliegdami un pie krūtīm sizdami, caur sociālistiskās izvēles durvīm vilina un dzen komunisma templī, neķītrā savtībā izlikdamies, ka paši tic komunisma elkdievam; viņi ir tie tuvākie unmīļākie Tumsas Valdnieka kalpi, kuri apzinās, ko dara, jo Sātans viņiem ir uzticējies un daļu no saviem nodomiem atklājis. Glāb no viņu nagiem tos ļaudis, kam pretdabiski ir Tumsas spēku tīkojumi, jo tiecas tie uz Tavu Gaismu …

Tā par komunistiem aizlūgdams, Bērts nemaz nepamanīja, ka bija attaisījis «Allažu ķimeli», pielējis tējas glāzi līdz ma​lām un jau izdzēris.

Vai nu tā īsti vajadzēja, paškritiski nodomājis, Bērts paņēma «Pravdā» ietītās gleznas un izgāja

no verandas.

Sejā iesitās auksta brāzma. Vējš bija mainījis virzienu un tagad pūta no ziemeļiem. Bērts atgriezās un uzvilka zilo vējjaku ar balto svītru pār piedurkni.

Noslēdzis verandas durvis un pabāzis atslēgu zem lieveņa, viņš šķērsoja pagalmu. Vējš brāzmoja ābeļu zaros, un zāle bija piebirusi pilna ar sārtiem āboliem. Kārtīgi aizkrampējis žoga vārtiņus, viņš devās prom pa lauku ceļu.

Zilajās debesīs peldēja augsti mākoņi ar viegli rozā maliņām. Pamalē virs mežu galotnēm garā vilnī drūzmējās citi — zilganrnelni. Spīdēja ārkārtīgi spilgta, dzeltena saule.

Beidzot klāt rudens, Bērts apmierināts nodomāja, beidzot galā ir šis spiedīgais, miklais, svelmainais un apdullinošais augusts. Reizē ar svaigumu un dzestrumu dabā arī manā galvā radīsies skaidrība, un es sākšu jaunu dzīvi. Ne velti rudens ir pats sakarīgākais gadalaiks — dzīvodams Boldinā, to apjēdzis pat Puškins. Jā, sāksies jauna dzīve rēnajā, maigi samtainajā rudenī, kad domas tīras un prāts apgarots. Šis bula laika murgs aizmirsīsies. Un aizmirsīsies arī Magda, šī skurbinošā femina, kura bija parādījusies nez no kurienes un šorīt atkal atgriezusies nez kurienē un par kuru es joprojām nezinu nekā, izņemot to, ka viņas vārds ir Magda un viņa it kā taisās precēties ar mana brāļa bijušo kursa biedru Mihejevu.

Magda paliks kā gaišums manā sirdī, viņš domāja, lai arī ne visai tīrs gaišums, bet tāda jau nu ir mūsu homo sovieticus dzīve, ka arī tāds gaišums ir dziļi sirdī paslēpjams un glabājams; arī Dzintriņa, ja mēs tomēr beigu beigās apprecēsimies, to nekad neuzzinās, un neviens neuzzinās, un tas paliks mans noslēpums līdz mūža galam. «Allažu ķimeļa» četrdesmitgadīgais saldums tik smeldzīgi izstrāvoja cauri Berta domām, ka acīs saplūda asaras.

Viņš raitā solī pārsoļoja pāri tai vietai uz ceļa, kur vakarnakt, ar divām Menšīka kunga raidītām lodēm mugurā, bija sabrucis puisis ar «udavku». Ja Bērts būtu vērīgi raudzījies zem kājām, tad pamanītu, ka vietvietām ir izpļauti zāles kušķi, citviet noņemta zemes virskārta, lai iznīcinātu asiņu pēdas.

Un tā arī nekad neuzpeldēja atklātībā tas, kas bija noticis uz dangainā lauku ceļa kādā astoņdesmit devītā gada augusta pilnmēness naktī. Tikai pēc trīsdesmit diviem gadiem kādā jaunapgūstamā grants karjerā atradīs skeletu un secinās, ka noziegums pastrādāts astoņdesmito deviņdesmito gadu mijā, un metīs mieru — pagājis pārāk ilgs laiks, un kas gan toreizējā haosā, impērijai sabrūkot, tik nav darījies.

Arī Bērts nekad neuzzinās, ka reiz naktī viņš un varbūt arī Magda atradušies par sprīdi no drošas nāves, un neuzzinās, ka glābējs ir bijis Menšīka kungs, šis savādais skroderis ar garo rumpi un īsajām kājelēm, mūždien bārdas rugājiem apaudzis, ar uzrautu degunu, uz kura sēdēja apaļas brillītes, un sejas pantiem, kuros allaž likās iegūlies bērnišķīgs izbrīns; šis četrdesmitgadīgais lāga vīrs ar gaišo dvēseli, Bertām dzīvību izglābis, tagad miris gulēja zālājā pie lapsu šķūnīša atvērtajām durvīm.

Paslēpies aiz vītola, kas auga pie paša žoga cauruma, Bērts satriekts raudzījās mirušajā Menšīka kungā.

Pie līķa kājām stāvēja dakteris Jansons. Viņa garais un tuklais augums bija salīcis, gaļīgajā sejā ievilkušās asas līnijas. Viņš cieši raudzījās nelaiķī, it kā gribēdams iespiest sev atmiņā katru viņa vaibstu. Viņam mugurā bija tās pašas vasaras bikses, kas «Tīreļos», un nonēsāta žakete ar izstaipītām kabatām.

Pa ābeļdārza taku no mājas nāca trausla, neliela auguma sieviete. Viņas simpātiskā seja bija bēdu sagrauzta, acis saraudātas. Ne vārda neteikusi, viņa pasniedza dakterim plānu segu. Viņš ar to pārsedza Menšīka kunga ķermeni, taču seju nez kā​dēļ atstāja neaizklātu.

— Monta, tagad ej uz istabu, — Jansons sagurušā balsī teica.

Sieviete piekrītoši pamāja, taču projām negāja.

— Ej, — dakteris atkārtoja. — Bērni pamodīsies. Nevajag,, lai viņi tagad redzētu … Nav jau ilgi — drīz slimnīcas mašīna būs klāt.

Joprojām ne vārda nesacījusi, sieviete aizgāja.

Bērts sajuta, ka viņā kāds raugās. Viņš pagrieza galvu un: ieraudzīja kaktā starp šķūni un žogu iespiedušos sudrablapsu. Zem ābeles, klupdama uz nokritušajiem āboliem, riņķoja otra, cenzdamās saķert savu asti.

Bērts atstāja slēptuvi. Viņu ieraudzījis, dakteris Jansons nemaz nelikās pārsteigts.

— Boļeslavs bija mans draugs, — viņš dziļās sāpēs teica un pēc brītiņa piebilda: — Es par jums visu zinu.

— Tad jūs esat… bijāt ar Boļu uz vienu roku?

— Jā, — dakteris sacīja. — Un arī ar jums esmu. Pret tumsas spēkiem, kuri tagad nelietīgi noslepkavojuši mūsu draugu.

— Drausmīgi, — Bērts sagrauzts teica. — Ekstrasensa spējas viņam ļāva daudz ko patiesu redzēt, taču paša likteni…

— Viņš nebija ekstrasenss.

— Kā tad viņš tik pareizi varēja nojaust notikumu virzību?'

— Cīņā pret tumsu jūs, viņš, es neesam vienīgie. Informācija ieplūst pa dažādiem kanāliem, dažbrīd pat visneticamākajiem. Boļeslavs rīkojās prātīgi, uzdodams sevi par ekstrasensu. Tā viņš izvairījās no jautājumu gūzmas, kurus jūs viņam neizbēgami būtu uzdevis, taču uz kuriem viņš nedrīkstētu atbildēt, un rezultātā jūs viņam neuzticētos. Ar visām no tā izrietošām sekām. Tikai neapvainojieties, Bert!

— Ko nu vairs …

— Mēs katrs zinām tik, cik nepieciešams. Jūsu bezgalvērtīgie skaņu ieraksti caur manām rokām aizceļoja tālāk. Kur un kā, to es nezinu. Kam es atdevu, to jau Boļeslavs vairs nezināja. Viņš būtu ļoti izbrīnījies, ja atklātu, ka tas ir kāds draugs, ar kuru viņš ne reizi vien alus pagrabiņā saskandinājis kausus.

Un arī šis draugs būtu pārsteigts, ja uzzinātu, ka mazais sainītis, kuru es viņam nodevu, nāk no Menšīka kunga.

Bērts klusēdams pamāja, tad ievaicājās: — Kā tas gadījās? … Ar Boju.

— Kā tas gadījās? — pārjautājis dakteris Jansons vērīgi palūkojās Bertā un, notupies pie mirušā, noņēma viņam brillītes un iebāza žaketes kabatā.

Bez acenēm Menšīka kunga vaibsti Bertām izlikās pavisam svešādi. Spožajā rīta saulē seja bija kļuvusi pienbalta, it kā būtu nobalsināta ar krītu.

— Pieliecieties tuvāk, — pavilcis uz leju Menšīka kunga krekla apkaklīti, Jansons teica. — Citādi jūs nevarēsiet sa​skatīt.

Bērts minstinājās. Tas, kurš tur gulēja, vairs nebija jau​kais un labsirdīgais Boļa; tas bija kaut kas tāds, uz ko Bērts labāk vispār neskatītos.

— Jūs pasakiet tāpat, — viņš aizžņaugtā balsī teica.

— Nemuļķojieties! — Jansons pikti sacīja. — Seit guļ vie​nīgi Menšīka kunga čaula. Manekens no skatloga. Robots, kuram izņemta programma. Tam nav nekāda sakara ar to, kas patiesi bija Menšīka kungs.

— Nevajag! — notupdamies blakus dakterim, Bērts palūdza. — To jau es dzirdēju «Tīreļos» sakarā ar Ļizu Karlovnu.

— Skatieties šeit! — pieskardamies ar pirkstu nelaiķa kakla apakšdaļai, Jansons teica. — Jūs redzat divus zili melnus punktinus? Seit, netālu vienu no otra?

'— Jā.

— Ja speciāli nemekle, tad tadam skrambiņam, kuras atgadina sīciņus asinsizplūdumus, neviens nepievērš uzmanību. Ļizai Karlovnai bija tieši tādi paši. Pavasarī slimnīcas morgā es vēl diviem miroņiem atklāju divus tādus punktiņus kakla artērijas rajonā. Un visos līķos bija ārkārtīgi maz asiņu.

Neviens par to gudrs netika, taču, tā kā šodien praktiski veselu cilvēku nav, tad arī izdomāja, kādu nāves cēloni uzrakstīt.

Uzvilcis mirušā drauga sejai segas stūri, dakteris Jansons piecēlās.

— Tad «Tīreļos» jūs jau zinājāt, ka Ļiza Karlovna ir noslepkavota? — arī pieceldamies, Bērts pavaicāja.

— Jā. Taču es to nevienam neatklāju. Tam nebūtu nekādas nozīmes. Es labi apzinājos, ka vampīrs nesodīts turpinās savus asiņainos darbus, jo ir praktiski nenotverams. Un par garo mēli nākamais upuris kļūtu vienīgi es pats.

— Tātad jūs nezināt, kurš, pārvērties par vampīru, slep​kavo?

Grūti nopūties, dakteris Jansons, it kā sagurumu aizdzīdams, nobraucīja seju.

— Redziet, Bert, mēs šeit ieejam tai jomā, ko lielākā daļa ļaužu uzskata par mistiku. Nonākam pie tādiem cilvēkiem (ja tos vispār var saukt par cilvēkiem), kuri pārdevuši dvēseli Sātanam, par to gūstot viņiem tīkamas lietas šīszemes dzīvē. Piemēram, tādi cilvēki, kuri alkst sev līdzīgo asinis, iemanto spēju pārvērsties dažāda veida vampīros. Pie tiem pieder arī vilkači. Viņiem asinis ir tas pats, kas Gaismas cilvēkiem dienišķā maize.

— Tātad jūs nezināt, kurš noslepkavoja Ļizu Karlovnu?

— Nē.

— Ja es jums to atklāšu — ko jus iesāksiet?

— Kas viņš ir?

Neatbildējis Bērts dakterim pasniedza «Pravdā» ietītos kar​tonus.

Jansons pārlaida apkārt skatienu un, ar galvas mājienu aicinādams Bertu sekot, devās uz dārza nostūri, kur aiz kupli saaugušajiem aroniju krūmiem atradās soliņš. Abi apsēdās. Dakteris atraisīja auklu un iztina no avīzes kartona gabalus.

Cieši sakniebis lūpas, viņš uzmanīgi aplūkoja katru mālējumu. * Bērts bija gaidījis citādu reakciju, taču dakteris vismaz ārēji palika mierīgs. Apskatījis viņš kartonus nometa turpat zālē. Viņa ļumīgajā sejā iegūla skarbi vaibsti.

—■ Tie ir tie Mihejeva gleznojumi, par kuriem jums bija stāstījusi… nu, tā sieviete?

— Laikam. Vismaz viņa pati tā uzskata.

— Mhm, — dakteris domīgi novilka.

— Un jūs… Tik vienaldzīgs? — Bērts slēptā sašutumā iesaucās. — Tas taču ir Ļizas Karlovnas slepkava! Un varbūt arī Boļu viņš nobeidzis!

Dakteris pacēla kartonus un, tīdams avīzē, lietišķi noteica: — Ja godīgi, Bert, bildes man lielu pārsteigumu nesagādāja. Man jau bija aizdomas, ka vējš pūš no «Sarkano kļavu» puses.

— Lūk, kā! — Bērts satraukts iesaucās. — Un ko jūs tagad domājat darīt? Tas ir, ko mēs tagad darīsim?

— Neko.

Un, ieraudzījis, ka Bērts apstulbst, piebilda: — Pagaidām neko.

— Vai tad viņu nav iespējams nodot tautas tiesai? — uztraucies Bērts bēra. — Varbūt jūs domājat, partokrātiskā mafija panāks, ka prāvas vispār nebūs? Ka mūs atradīs beigtus vai apmelotus pašus iesēdinās cietumā vai trako mājā? Ka mēs nekā nepierādīsim?

Jansons neatbildēja.

— Dakter! — Bērts izmisis iesaucās. — Viņš taču vakar «Sarkanajās kļavās» gribēja izvarot Ingūnu! Tikai nejaušas sa​gadīšanās dēļ man meiteni izdevās izglābt!

Dakteris joprojām klusēja, tikai viņa rokas savilkās dūrēs.

— Slepkava un izvarotājs netiks sodīts?! — Bērts gandrīz vai kliedza. — Es nekā nesaku par tiem noziegumiem, kurus viņš pastrādājis savas garās dzīves laikā, es par tiem nezinu, tikai nojautu no viņa paša vārdiem. Es runāju par šiem, konkrētajiem, par kuriem mēs abi zinām! Un tad vēl Boļa, velns pa​rāvis!

Berta sirds bija pilna; viņš bezspēkā iešņukstējās. Tad izgramstīja no krūšu kabatiņas miniatūro diktofonu, kuru pavi​sam bija aizmirsis.

— Bildes vēl nav viss … Seit ir arī vakardienas ieraksts no «Sarkanajām kļavām». Kad viņš gribēja Ingūnu . .. Viņš jūtas tik drošs, tik pārliecināts par savu nesodāmību, par to, ka viņa varā ir darīt ar visiem, ko grib … Tas ir briesmīgi, dakter! Ingūna kaila bija piesieta pie gultas režģiem …

Tikai sagadīšanās meiteni izglāba! Un viņš nekautrēdamies runāja visu, kā ir!

— Ticu, — dakteris noteica.

— Un ko jūs tagad domājat darīt? — pakratīdams dikto​fonu, Bērts noprasīja.

— Arī neko. Pagaidām. Ar jūsu atļauju es paņemšu gleznas un diktofonu, — pastiepdams roku, Jansons klusu sacīja.

— Kam jums tas vajadzīgs? — iebāzdams diktofonu atpakaļ krekla kabatiņā, Bērts ar rūgtu pārmetumu teica.

— Jūs esat kurls? — roku nolaizdams, Jansons spējā asumā izmeta. — Es taču jums divas reizes jau atkārtoju — pagaidām neko.

— Pagaidām? — sameklēdams cigareti, Bērts sarkastiski novilka. — Man lielas aizdomas, ka tas «pagaidām» ātri vien pārvērtīsies par «nekad». Ja jūs un tie citi, par kuriem es nezinu, esat tādi gļēvuļi! Lai tad nešķīstenis dzīvo vien tālāk! Bet kāpēc jums vajadzēja to šļuru sākt un vilkt mani iekšā?

— Nevajag domāt, ka viss sākās ar jūsu ierašanos.

— Vienīgā drosmīgā bija tā vecene. Lai arī viņai neizdevās nešķīsteni nošaut, bet viņa vismaz gribējal Brīnums, ka starp jums arī pagadījies viens vīrišķīgs cilvēks.

— Viņa nebija mūsējā. Viņa bija pati par sevi. Es mēģināju viņai tuvoties, taču velti, viņa redzēja manī labu ārstu — un tikai. Viņa ienīda partokrātiju, bet neieredzēja arī demokrātus.

Vienīgais ceļš — sociālisms, kurš pāraugs cilvēces gaišajā nākotnē — komunismā. Un punkts! — dakteris raiti runāja, acīm redzami apmierināts, ka izdevies tikt prom no nepatīkamās tēmas. — Ziniet, vieglāk Ļizu Karlovnu būtu pārliecināt, ka Zeme ir Visuma centrs, nekā pierādīt, ka viņas ticībā kaut vai daži elementi ir maldīgi vai viņas ticība nemaz tik šķīsta nav, ja septiņdesmit gadu laikā, kopš tikusi ar varu ieviesta, jau prasījusi desmitiem miljonu nevainīgu cilvēku upuru kaut kādas ireālas nākotnes vārdā, par kuras esamību liecina vienīgi pseidozinātnieku sacerētas un ideologu izplatītas viltus teorijas. Nu labi, es saku, Ļiza Karlovna, lai arī tas komunisms būtu uzceļams, Dievs ar jums, bet kāpēc mums šodien jāmokās, jāvada sava vienīgā Zemes dzīve nemitīgās grūtībās un cilvēka necienīgos apstākļos — ar ko salīdzināt taču ir, pastāv civilizētu cilvēku sabiedrības, valstis!

Kāpēc, es prasu, Ļiza Karlovna, vai tiešām homo sovieticus jādzīvo sūdos visa sava vienīgā dzīve (ievērojiet, Bert, viņas materiālisms arī bija vulgārs), lai mūsu pēcteči n-tajā paaudzē varētu ieiet ne

jau veikalā, nē, bet sadales punktā, kur bez rindas un naudas paņemtu desmit kilo vārītas desas un divus pārus modernu sieviešu zābaciņu? Vai viņi pret savu tālo senci, kurš ziedojis savu vienīgo dzīvi viņu iespējamajai pārticībai, izjutīs kaut vai mazākās pateicības jūtas, minimālu cieņu? Ja viņi būs kaut cik normāli cilvēki, tad ne, jo to desu un zābaciņus viņi paši taču būs saražojuši, — kādi tur nopelni tālajiem senčiem? Un vai tiešām jūs domājat, cienījamā Ļiza Karlovna, es prasu, vai mēs, kas pēc sava stāvokļa faktiski neesam pat dzimtcilvēki, bet gan vārda tiešākajā nozīmē valsts (kas ir sinonīms valdošajai šķirai) vergi, spējam uzcelt kaut kādu gaišu nākotni? Un jūs varat iedomāties, Bert, ko šī nelaimīgā večiņa atbild?

— Nevaru gan, — jaunais cilvēks atteica.

— Viņa atbild, ka šitas sociālisms, kas uzcelts, neesot tas riktīgais sociālisms. Dārgā Ļiza Karlovna, es viņai saku, septiņdesmit gadus partija spieda nelaimīgās bada dzeguzes vienā sestajā zemeslodes daļā celt sociālismu, apgalvodama, ka tas ir tas īstais, turklāt pat vēl kaut kāds attīstītais, un galu galā izrādās, ka uzcēlusi velns zina ko! Un tagad jūs proponējat celt nākamo sociālismu, pēc skaita jau otro. Un tas tad nu būs tas riktīgais? Vai varbūt sekos trešā, ceturtā un tā tālāk celšana? Un zināt, ko šī atbild? Ka būšot gan īstais. Tādā gadījumā, es viņai prasu, vai jums ir kaut kādi sakarīgi pierādījumi bez parastās demagoģiskās frazeoloģijas un pseidozinātniskās tarkšķēšanas? Jā, viņa atbild un nosauc mani par neglābjamu tumsoni. Šis manis apzīmējums bija punkts katrai mūsu politiskās ievirzes sarunai.

— Mani viņa sauca par niekkalbi.

— Nu jā, jūs jau vēl jauns, jums līdz neglābjamam tumsonim jāizaug . .. Bet sadzīvē viņa bija tīri jauks cilvēks. Viņa prof. Smilteņu pazinusi jau no divdesmitajiem trīsdesmitajiem gadiem Krievijā. Tam vecim uz sirdsapziņas ir briesmīgi daudz. Un viņai bija zināšana ne tikai par to, kā viņa ar tuviniekiem •cietusi. Es nopratu, ka šī informācija ir ļoti nopietna, acīmredzot dokumentāli pierādāma, jo reiz viņai paspruka, ka tā izdzimteņa liktenis esot viņas rokās un drīz tas saņemšot pel​nīto sodu.

— Jums izdevās kaut ko tuvāk noskaidrot?

— Izņemot vispārīgas frāzes, gandrīz neko. Ļiza Karlovna uzskatīja, ka tās ir lietas, kas kārtojamas pašas partijas ietvaros, un visādiem demokrātiem gar to neesot nekādas daļas, jo tas varot graut partijas autoritāti tautas masās. Tad jūs arī redzat, Bert! — dakteris rūgti pasmējās. — Attiecīgajos ietva​ros šī lieta arī attiecīgi tika nokārtota.

Bērts aizsmēķēja cigareti, ko labu brītiņu bija viļājis pirkstos. Dakteris spēji iegāza sev ar dūri pa celi, nikni iesauk​damies: — Jūs varat iedomāties, kas notiktu, ja reālā vara nonāktu tādu ortodoksālu komunistu rokās, kāda bija Ļiza Karlovna! Visbriesmīgākais ir tas, ka šādi ļaudis negrib vis komunismu •celt priekš sevis, bet gan tiecas ar to aplaimot visu cilvēci, pie tam viņus absolūti neinteresē, vai maz cilvēce to grib. Viņi kā aksiomu pieņēmuši, ka zemeslodes ļaudis to alktin alkst, taču ir tik nesaprātīgi, ka nespēj to apzināties, un tāpēc laikmeta godam, prātam un sirdsapziņai viņi jāpadara laimīgi kaut vai ar varu … Un, ja šādai Ļizai Karlovnai būtu teikšana, tad … tad, goda vārds, vampīram tur nebūtu ko darīt; dakteris Jansons pats būtu parūpējies… Bert, atdodiet diktofonu! Jums Smilteņu atmaskojošais ieraksts, vienalga, nevar noderēt.

— Ja jūs apsolāt, ka vampīru sauksiet pie kriminālatbildī​bas, — lūdzu!

— Neapsolu, — dakteris Jansons sacīja.

Pašaubījies Bērts viņam diktofonu tomēr atdeva, piebilzdams: — Tādā gadījumā jāgaida jauni līķi — jūs, es, Janka Mihejevs, kad atbrauks no «sboriem». Arī viņam droši vien daudz kas zināms.

— Iespējams, ka vairāk nekā mums abiem. Un tāpēc man ir aizdomas, ka viņš nemaz nepārbrauks. Zināt, kā tādos «karstos punktos» iet? Šeit šauj, tur šauj, vēl kaut kur šauj. Ej nu pēc tam noskaidro, no kurienes un kas šāvis. Skaidrs?

— Un jūs par to runājat tik mierīgi?

— Ko es tur varu līdzēt?

Bērts klusēdams sūca cigareti.

— Jums uz visu ir pašaurs skatījums, — dakteris Jansons ierunājās. — Jums šķiet, ka ārkārtīgi svarīgi ir izvilkt dienas gaismā tādu profesoru Smilteņu un tad nu tā lielā taisnība triumfēs. Jā, iespējams, ka triumfēs. Tikai attiecībā uz vienu nelieti. Turklāt šāds process radīs maldīgas ilūzijas, ka nupat jau iestājušies tie taisnības laiki, kad šādu personu var notupināt uz apsūdzēto sola un pat notiesāt. Un pārējie varēs korī kliegt, ak, kāds neģēlis bija ielavījies mūsu rindās, un kopā ar stulbo pūli gavilēt par taisnības uzvaru — nu mūsu rindas ir tīras, — ja tas tā nebūtu, tad pie tiesas taču vilktu arī citus. Loģiski, vai ne?

— Jūs pats esat ortodoksāls maksimālists — visu vai neko.

Jansons nikni iesmējās.

— Mums pašlaik ir tikai viens mērķis — izjaukt sazvē​restību.

Daktera gaļīgajos vaibstos bija ievilkušās skarbas rievas, j acīs vīdēja dzelžaina apņēmība.

— Pārējo — pēc tam! — viņš cieti sacīja. — Jūs pats esat daudz darījis šī mērķa labā. Mums zināms arī vairums to, kas ir sazvērestības vadībā. Taču viens ir zināt, pavisam kas cits — sagādāt pierādījumus, lai par to pārliecinātu citus, kuri nemaz tik viegli negrib ļauties pārliecināties. Ir arī vēl citi dokumentāli fakti, taču jūsu ieguldījums ir visbūtiskākais. Godīgi sakot, bez jums nekas nebūtu izdevies.

— Tātad sazvērestība ir likvidēta? — Bērts pārsteigts iesaucās. — No mūsu runātā es sapratu, ka …

— Nē taču, — dakteris viņu pārtrauca. — Skaidri nekas nav zināms. Taču man ir tāda nojauta, ka tieši šodien viss izšķirsies. Ja mums izdosies pierādīt… Vismaz šoreiz šai bandai Baltijas kārtis tiks izjauktas … Saprotiet, Bert, — Jansons nopūtās. — Mēs esam vāji. Impērija spēlējas ar mums kā kaķis ar peli. Kaķim likumi nav rakstīti. Viņš tos raksta citiem, spiezdams ievērot, bet pats rīkojas, kā patīk, jo viņa vienīgais likums ir spēks un meli. Un impēriskajam kakim pretī var likt vienīgi SIMTPROCENTĪGI UN NEAPGĀŽAMI PIERĀDĀMU TAISNĪBU, lai tas, būdams spiests do par savu reputāciju civilizācijas priekšā, gan mežonīgās dusmās ņerkstēdams, tomēr ievilktu nagus …

Ak, Dievs, kad vienreiz tas beigsies! Kad cilvēks savā dzimtenē reiz varēs dzīvot kā cilvēks … Mana paaudze to vairs nepieredzēs … Arī tava, Bert, ne … To nepieredzēs ne Boļeslava, ne mani bērni …

Var būt, ka tādā pasaulē dzīvos tie, kas dzims pēc desmit gadiem … pēc piecpadsmit…

Jānomainās paaudzēm… Pusgadsimta ilgā sērga ir skārusi inusu tautas gēnus … Ceļš būs ilgs un grūts …

— Tas ir ļoti interesanti, Jansona kungs, — Bērts nīgri noburkšķēja. — Varbūt tomēr atgriežamies šodienā? Ko lai es lurpmāk iesāku? Nav taču vairs Boļas, kam pajautāt.

— Paldies par visu, Bert! — uzlikdams jaunajam cilvēkam uz pleca roku, dakteris silti teica.

— Es ļoti gribētu, lai mēs latiktos labākos laikos. Pēc tam, kad de facto būs noticis fakts. Atbrauciet ciemos. Mums tik daudz būs ko atcerēties. Pašlaik JŪs daudz ko nezināt no tā, kas notiek, jo šajos ekstremālajos npstākļos mēs esam spiesti ievērot ārkārtīgu slepenību. Jums apkārt ir tik daudz noslēpumaina, pat šķietamas mistikas apdvesta, ka jūsu dvēselē valda diskomforts. Kaut ko es jums jau ^brīd varētu atklāt, taču mums vairs nav laika — kuru katru brīdi atbrauks sanitārā mašīna, un mūs nedrīkst redzēt kopā.

— Tad kāpēc jūs vilkāt laiku, samuldēdams tik daudz tukša? — Bērts sašutis iesaucās.

Dakteris noņēma no Berta pleca roku un paberzēja seju.

— Man nervi tikpat saspīlēti kā jums. Un te vēl miris guļ mūsu draugs Boļeslavs. Es cenšos sevi kaut kā turēt rokās. Šī drausmīgā spēle taču nav beigusies.

— Velns parāvis, jūs neatbildējāt — ko lai iesāku es?

— Jums uz karstām pēdām jāpazūd no pilsētiņas. Jūs savu lomu esat nospēlējis, izdarījis to žilbinoši, bet tagad jums pa​šam jānoiet no skatuves, ja negribat, lai jūs nones morga nes​tuvēs.

— Es nedrīkstu aizbraukt! — Bērts izmisumā iekliedzās.

Mani tur aizdomās par Ļizas Karlovnas noslepkavošanu.

I'smu devis parakstu par neizbraukšanu! Citādi mani gaida …

— Turiet muti! — dakteris nošņāca. — Jūs gribat, lai kāds izdzird? Es visu zinu — Boļeslavs izstāstīja. Brauciet droši prom — to lietu mēs nokārtosim.

— Ar miliciju? — Bērts neticīgi pavērās Jansonā.

— Jā.

— Tur arī mūsējie?

— Uz šo jautājumu saprotamu iemeslu dēļ es neatbildēšu. Bēdziet droši — viss būs kārtībā. Un nekādā gadījumā nemēģiniet atgriezties šajās mājās. Boļeslavs miris — saite pārtrūkusi. Ja jūs šeit vēlreiz parādīsieties, tad varat iegrūst nelaimē Montu un četrus bērneļus, lai gan viņi nekā nezina.

Taču jūsu atkārtota parādīšanās pēc Menšīka kunga nāves tādu iespaidu zināmos ļaudīs varētu radīt.

Skaidrs?

— Jā.

— Arī mani jūs nekādā gadījumā nedrīkstat mēģināt satikt. Un tagad pazūdiet pa to pašu žoga caurumu, pa kuru ieradāties.

— Tas ir viss, ko jūs varat man pateikt?

— Ko tad vēl, Bert? — dakteris sāpīgi pavaicāja. — Es jums ne ar ko nevaru palīdzēt. Jums no šīs pilsētiņas jātiek prom paša spēkiem. Un par šo mūsu tikšanos arī neviens nedrīkst zināt. Man alibi nodrošināts — biju ieradies pēc telefoniska izsaukuma kā ārsts, piezvanīju uz slimnīcu un uzkavējos šeit tik ilgi, kamēr atbrauca sanitārais vāģis. Jums nekāds alibi vairs nelīdzēs. Jūsu vienīgais alibi — dzīvam pazust no šīs pilsētiņas.

Nometis zālē izsmēķi, kuram tabakas stienītis jau sen bija nogruzdējis līdz filtram, Bērts to automātiski nomina ar kroseni un piecēlās. Dakteris Jansons paņēma «Pravdā» ietītos kartonus un aizgāja uz lapsu šķūni. Bērts viņam sekoja. Šķūnī būri bija sagāzti, dažam drāšu vāks atsities vaļā. Pie sliekšņa gulēja beigta lapsa. Vēl viena bez dzīvības bija pārkārusies pāri būra malai.

— Vampīra slāpes bijušas tik lielas, ka viena cilvēka asiņu bijis par maz, — slēpdams kartonus zem dēļu atlūzām, dakteris teica.

— Kā tas notika? — Bērts izmocīja.

— Vakar Boļeslavs Montai teicis, lai neuztraucoties, ka pa nakti nebūšot mājās. No rīta viņa nākusi barot lapsas un … Nu, jūs jau redzat. Boļeslavs gulējis uz grīdas. Tāds pavisam mierīgs.

Montai sākumā pat prātā nav nācis, ka viņš miris; skrējusi zvanīt uz «ātro palīdzību», domājusi, ka infarkts vai tāpat zaudējis samaņu. Ne mazāko vardarbības pazīmju. Iecērtoties ar abiem smailajiem zobiem kakla artērijā, vampīrs acīmredzot vienlaicīgi izdala kādu spēcīgu vielu, kas momentāni upurim atņem jebkuru spēju pretoties … Nu nekavējieties taču, Bert, ejiet ātrāk prom! — dakteris čukstus uzsauca.

Bērts pamāja un, iedams garām Menšīka kungam, pieliecās un atsedza segas stūri. Spožās saules

apspīdētajā, it kā ģipsī atlietajā baltajā sejā bija rāma apskaidrība. Likās, ka tur guļ bezgala pārguris cilvēks, kurš, tikai uz mirkli atlaidies atpūs​ties, aizmidzis ciešā miegā.

Pēkšņa impulsa vadīts, Bērts uzlika viņam uz pieres plaukstu. Tad, no jauna pārsedzis seju ar segas stūri, izlīda pa caurumu žogā un, rūpīgi aizbīdījis priekšā dēļus, steidzīgi aizsoļoja pa nesen nopļauto pļavu — ātrāk prom no šīs nāves mājas.

Viņa liktenis tagad atradās paša rokās.

Prom uz «Tīreļiem», viņš domāja, līkumu līkumiem, lai nojauktu pēdas, ja kāds izseko; uz ātrāko savākt mantiņas, žigli autobusā iekšā, un, kad būs pārbraukta pilsētiņas robeža, tad priekšā brīvība un mūžīga dzīvošana.

Aizkrampētie «Tīreļu» žoga vārtiņi no vēja pūtieniem ner​vozi raustījās.

Bērts iegāja pagalmā. Abeļzari viļņojās brāzmās, un pakšķēdami krita āboli. Šī gada raža ies bojā, Bērts nez kādēļ nodomāja, bet cilvēki tirgū maksās bargu naudu par visādiem' sīkajiem un tārpainiem. Ārdurvis bija ciet — pats jau tās bija noslēdzis no iekšpuses. Bērts aizgāja uz verandu un, izvilcis no lieveņapakšas atslēgu, atdarīja durvis.

Nez kāpēc verandas iekšiene šķita svešāda. Viņš nesāka to apdomāt. Izgāja cauri Jankas istabai lielajā, šeit gan viss, kā bijis. Ieskatījās Ļizas Karlovnas istabā — arī tur šī savādā jutoņa neradās.

Izgāja gaitenī — bēniņu lūka ciet, un kāpnes guļ tāpat, kā viņš no rīta tās bija nolicis.

Iegāja virtuvē. No kakta bija pazuduši kaķa barības trauki — šķīvītis ar sakaltušajiem cīsiņu gabaliņiem un tasīte ar saldo krējumu. Pārlaidis uzmanīgu skatienu virtuvei, viņš abus traukus, tīri nomazgātus, ieraudzīja žāvētavas redelēs. Pacēla plastmasas atkritumu spaiņa vāku — no cīsiņiem ne vēsts. Protams, viņš nodomāja, lai nesmirdētu, tie aizvākti no mājas.

Atgriezies lielajā istabā, Bērts, saprazdams, ka tas muļķīgi, tomēr skaļi uzsauca: — Ingūn!… Ingūn!

Tad, nemēģinādams analizēt motīvus, kuri uz to pamudināja, viņš pieslēja kāpnes un, uzrāpies līdz griestiem, atgrūda bēniņu lūku. Cauri sīkām šķirbām iespiedās pietiekami daudz dienasgaismas, lai varētu pārskatīt telpu. Viss bija palicis tā​pat kā no rīta, kad viņš bija uzkāpis pēc gleznām.

Pārbaudījis bēniņus, Bērts atgriezās Jankas istabā. Pārlaidis tai skatienu, viņš pārsteigts sastinga. Izvelkamā gulta bija pārvērtusies krēslā, saliekamā bija pazudusi. Pavirši uzslaucītais, sakaltušais vēmekļu pleķis pie galda kājas bija rūpīgi notīrīts. Grāmatas, no kurām pirmajā naktī viņš bija uz gultas taisījis savu «lelli», bet pēc tam nevērīgi tās sagrūdis kaktā, no jauna stāvēja plauktos.

Bija pagaisušas ne tikai tukšās pu​deles, bet arī puspilnais «Allažu ķimelis», glāzes, profesora kinžals, lielā sporta soma no aizdurves un vēl, vēl . ..

Jaunais cilvēks izmetās verandā — kur portatīvā rakstāmmašīna, mapes ar lugas papīriem, šādi tādi apģērba gabali, kas bija izsvaidīti pa visu telpu, abas konservu bundžas ar cigarešu galiem un visādi citādi sīkumi?! Kas gan te noticis?! Un tad pār Bertu nāca sajēga — aizvākts vai nokopts ir viss, ar ko viņam bijusi kaut kāda saskare.

Viņš smagi noslīga uz krēsla.

Galvā pulsēja domas — tātad Jansonam taisnība, man ir uz pēdām. Bet kādēļ viņi šeit tā izrīkojušies? Lai radītu iespaidu, ka esrnu aizbraucis uz Rīgu? Kāda jēga? Ja mani meklēs, tad arī Rīgā, un uzzinās, ka neesmu pārbraucis. Protams, ne! Viņu plāns ir izsmalcinātāks. Viņi grib radīt iespaidu, ka es šeit nekad neesmu bijis, vai tad citādi tik rūpīgi vajadzētu neitralizēt pat mazāko sīkumu, ar kuru esmu bijis saskarē. Lai domātu, ka no Rīgas dzīvokļa esmu izgājis, bet līdz «Tīreļiem» ticis neesmu. Tātad meklētājiem skaidrs, ka esmu pazudis pa ceļam. Un neviens mani pilsētiņā nemeklēs. Bet šeit taču ir cilvēki, kuri mani redzējuši, turklāt ne reizi vien! Vecene un Boļa,

dabiski, atkrīt. Nelieši no «Sarkanajām kļavām» klusēs. Paliek Ingūna, Deniss, Aivars, dakteris Jansons, majors Vilks. Galu galā arī Magda. Lika pagaidīt! Ne Jansons, ne Magda muti vaļā nevērs.

Ar Ingūnu nav ko rēķināties — ne velti Smiltens bija pārliecināts, ka meiteni viegli piespiest klusēt.

Antikomunists Aivars. Vienpadsmitgadīgs puišelis. Kas viņu daudz ņems galvā. Un ko viņš vispār par mani zina? Vilks? Es pat piecas kapeikas nedodu, ka tas sadistiskais nelietis nav saistīts ar tumsas spēkiem. Atliek Deniss. Viņš ir godīgs, viņš ir drosmīgs. Nu, tādā gadījumā viņu nolikvidēs … Ārprāts, ko es te fantazēju! Bērts saķēra galvu — es taču vēl neesmu miris!

Viņš pielēca no krēsla un, izmeties no verandas, aizslēdza durvis. Pagrūdis atslēgu zem lieveņa, aizlikās pa tīreļa malu uz priedulāju, aiz kura vijās šoseja.

Ieskrējis mežiņā, Bērts piespieda pieri pie priedes grumbuļainā stumbra. Esmu galīgi nomocīts, ak, kā gan derēja kaut ko ieraut, velns parāvis! Ko lai tālāk iesāk? Pavisam vienkārši — jāiet uz autobusa pieturu un jābrauc uz Rīgu.

Sabijies viņš ķēra džinsu kabatās un, tavu laimi, izvilka divus saņurcītus naudas papīriņus — trīnīti un piecīti.

Pēdējo reizi pameta skatienu uz «Tīreļiem» — mājas stāvēja klusas, vientuļas, mīļas lauku sirsnīgajā ainavā, un nezi​nātājam nekad prātā neienāktu, kādas tik lietiņas tur notikušas.

Rudenīgais vējš pāri tīrelim dzina zilgi melnus mākoņus, taču tie nenesa lietu. Zem brāzmām zilibaltlillā viršu ceri plaka un cēlās kā viļņi. Pār tīreli un tālīno meža loku saule plūdināja spožu gaismu, un Bertu negaidīti pārņēma kaut kādas smeldzīgas skumjas, it kā viņš nupat šķirtos no kaut kā tuva un dārga.

Izgājis cauri priedulājam pie šosejas, otrpus kurai atradās Rīgas virziena autobusa pietura, viņš tomēr bija tik piesardzīgs, lai braucamā parādīšanos pagaidītu mežmalas krūmos.

Uz soliņa, kur Bērts savulaik bija sēdējis ar dakteri Jansonu, tagad dirnēja divi jauni cilvēki ar saliktām makšķerēm un noplakušām mugursomām pie kājām. Sola galā bija uzmetusies dūšīga sieva, kura klēpī turēja pītu sēņu grozu, pārklātu ar paparžu lapām. Pie pieturas grūstījās vairāki pamatskolas vecuma puišeļi. Vīrs darba drēbēs ļuļķēja papirosu.

Kad parādījās autobuss, Bērts palika krūmu slēptuvē, drošības dēļ nolēmis pagaidīt nākamo — abi makšķernieki likās tādi šaubīgi. Pamata aizdomām nebija, taču viņi bija vienīgie no gaidītājiem, kuri būtu spējīgi ar Bertu fiziski tikt galā.

Autobuss aizbrauca. Abi makšķernieki no jauna apsēdās uz soliņa — droši vien nebija vajadzīgais maršruts.

Pēc desmit minūtēm pieturai garām pajoņoja satiksmes ekspresis — tas pasažierus uzņēma tikai pilsētiņas centrā.

Pēc pusstundas piestāja nākamais autobuss. Reizē ar klātpienākušajiem pasažieriem tajā iekāpa arī makšķernieki — vismaz vienu Bērts caur logu stikliem saskatīja. Makšķernieks pagājās līdz pustukšā salona vidum un, atgriezies autobusa priekš​galā … izkāpa.

Autobuss aizbrauca, un abi makšķernieki no jauna sēdēja uz soliņa.

Krūmu aizsegā Bērts pavilkās mazliet sānis un atlaidās sūnās.

Viss skaidrs, viņš apātiski nodomāja, gaida mani un kontrolē autobusus, vai es savā viltībā nebūšu iekāpis iepriekšējā pieturā. Droši, ka pilsētiņas centrā mani gaidīs tādi paši vajātāji, tikai daudzajos cilvēkos viņi nebūs kā uz delnas.

Kādēļ neviens man neuzglūnēja «Tīreļos»? Kāpēc viņi tik pārliecināti, ka es tur neatgriezīšos?

Kaut vai pēc savām mantām. Bet varbūt tas nemaz neesmu es, ko viņi vaktē? Varbūt tā ir tikai liktenīga sagadīšanās. Ai, kā derēja tā nozagtā ķi​meļa puspudele!

225

Pamazām galvā sāka veidoties visai ticama aina, no kuras kļuva baisi. Viņi ir sadalījušies divās grupās, un viena jau no paša rīta izseko mani. Es aizvedu viņus uz Boļas mājām, taču viņiem tas nav nekas jauns — Menšīka kungs ir «izgaismots». Tad es, jau apzināti jaukdams pēdas, dodos uz «Tīreļiem», šai laikā «Tīreļos» darbojas citi, iznīcinādami pierādījumus, ka es tajās mājās jelkad esmu bijis. Labi. Kādēļ viņi mani tur ne15 — A. Pūriņš gaida? Gluži vienkārši tāpēc, ka zina — es tur neatgriezīšos. Un ne jau tā iemesla dēļ, ka pēc Boļas nāves man kļuvis skaidrs, cik tas bīstami, bet gan tāpēc, ka es būšu … miris. Viņi bija ieplānojuši mani novākt, pirms es varētu atgriezties «Tīreļos». Taču man izdevās no vajātājiem izmukt. Kad viņi to saprata, tad pirmais, ko vajadzēja pagūt — nobloķēt autobusu pieturas, lai es neaizbrauktu uz Rīgu. Esmu pārliecināts, ka pašlaik viņi jau ir atgriezušies arī «Tīreļos». Loģiski. Un es no turienes esmu paguvis nozust pēdējā brīdī. Tiktāl ir skaidrs. No pilsētiņas aizbraukt nav iespējams. Milicija? Pēdējā muļķība — pašam ielidot būrītī. Iet uz Rīgas pusi, kurp acis rāda? Pa šoseju iznāk pāri par simt kilometriem. Pa mežu, pa brikšņiem, vairoties no cilvēkiem? Ceļā divas platas upes. Cik dienas? Ko es ēdīšu? Un es taču pat pilsētiņā pilnībā neorientējos, kur nu vēl citur.

Tumsas spēki noteikti izskaitļos tādas vietas, kuras, lai es ietu kā iedams, vienalga, būšu spiests šķērsot.

Atmeties uz muguras, Bērts šļaugans gulēja sūnās. Cauri vēja raustītajiem priežu vainagiem ņirbēja saules gaisma.

Variē, kā gribi, — vienīgā cerību dzirkstelīte ir un paliek Deniss, Bērts domāja. Stiprs un enerģisks — tāds, ja cīnās, tad cīnās līdz galam. Tas ir cilvēks, uz kuru varētu paļauties grūtā brīdī, cilvēks, kurš nenodotu — viņš pastieps roku bez​dibenī krītošam, kaut arī riskēs pats tikt norauts lejā.

Bērts pietrūkās kājās un paglūnēja cauri krūmiem. Abi makšķernieki uz soliņa cītīgi gaidīja nākamo autobusu.

Pieliecies jaunais cilvēks ieskrēja dziļāk priedulājā un paralēli šosejai nosoļoja gabalu uz priekšu, līdz ceļš meta līkumu un autobusa pieturu skatienam aizsedza meža stūris. Tad viņš šķērsoja brauktuvi un pa mežu devās uz jūras pusi, kamēr nonāca pie Akmeņgraužu upītes, pirms vēl tā ar krasu loku pagriezās tieši uz jūru,. Spraukdamies cauri biežņai pretī upītes tecējumam, Bērts nokļuva pie vanšu tiltiņa un, apkārt nekā aizdomīga nesaskatījis, teciņiem pārlikās pāri, un iespruka jūrmalas alkšņu saaudzēs.

Aizbridis pa dziļajām smiltīm līdz pludmalei, viņš palika stāvam krūmu aizsegā.

Vējš bija pamatīgs — vai īsta vētra.

Jūrmalā neredzēja nevienu pašu cilvēku.

Galīgi apstulbis, Bērts raudzījās uz to vietu, kur vairākas reizes bija saticis Denisu, un kādu brīdi nevarēja aptvert — kā gan tas var būt, ka tur nav ne puiša, ne drēbju, ja gadījumā viņš būtu aizskrējis savu garo distanci. Soks bija tik liels, ka tikai pēc brītiņa nāca sajēga, ka pludmale taču nav Denisa mājas.

Brāzmu purinātajos krūmos nežēlīgi svilpoja vējš, jūra šņāca un ar pērkona dārdoņu plēsa pret krastu viļņus, kaijas kliedza kā nenormālas, un Bērts stingi juta, ka šī trakojošā stihija pakļauj viņu s&vai varai, atņem spēkus, noslāpē vēlēšanos pretoties, un vienīgais, kā viņš pašlaik alkst, — vai nu pamosties no šī sapņa, par kuru ir pārliecināts, ka tas nav nekāds sapnis, vai arī būt miris. Tikai miris momentāni, bez visa miršanas procesa. Smadzenes atslēgušās, un — nav nekā. Vai arī — ir kaut kas, bet pavisam citās pasaulēs.

Bērts bija ieslīdzis tādā sastingumā, kwrā nemaz nejuta, ka aiz muguras kāds vairākas reizes skaļi uzsauc un tad sapu​rina viņu aiz pleca.

Kad tas aizgāja līdz apjēgai, viņš drausmās salēcās un cirtās sānis. Aizķēries aiz kāda sakņu staipekņa, viņš garšļaukus iegāzās alkšņos.

Deniss apjucis raudzījās Bertā, kurš kūņojās laukā no krūmāja. Pēc puiša sejas bija manāms, ka viņš nevar apjēgt, ko lādu būtu nodarījis, lai tam sekotu tik nenormāla reakcija.

— O, Denis! — izmocīti uzsmaidīdams, Bērts novaidējās.

O, Denis! Cik es esmu laimīgs, ka tu esi atnācis.

— Vai kas noticis? — puisis pajautāja, vērīgi nopētīdams Bertu no galvas līdz kājām.

— O, Denis! — bezgalīgā atvieglojumā smaidīdams, Bērts atkārtoja, taču neko tuvāk nesāka skaidrot, kamēr viņi sānis no gājēju iemītajām takām nebija atraduši smilšu placīti, kuru no visām pusēm nosedza krūmi. Atmeties smiltīs, Bērts piespieda apsēsties arī Denisu, kurš acīm redzami nebija noska​ņots uz ilgāku runāšanos.

— Tu atkal smirdi pēc alkohola, — puisis riebumā izmeta, nolikdams sev blakus plastmasas maisiņu ar treniņpiederumiem. Šoreiz Deniss bija ģērbies džinsos un baltā īspiedurkņu krekliņā, kuram uz krūtīm un muguras bija padomju simbolika.

— Ak, kāds gan tur alkohols, mīļais Denis! — nicīgi pametis ar roku, Bērts teica. — No rīta ap septiņiem viena glāzīte. Kādi divsimt līdz divsimtpiecdesmit grami «Allažu ķimeļa». Nu jau viss ir izgājis ārā.

15* — Ja tu varētu paskatīties uz sevi no malas, — cenzdamies apslēpt pretīgumu, Deniss teica. — Kreklam pogas iztrūkušas, džinsi un krosenes kā no atkritumu kastes, vēj jakas piedurkne uzplēsta. Un kāds tu pats izskaties — sariem apaudzis, saskrāpētu seju, mati sapinkājušies, zem acīm tumši lillā loki, pirksti trīc …

227 — Nu beidz vienreiz! — Bērts nepatikā pārtrauca.

— Tādi izskatās cilvēki, kuri bez pārtraukuma ilgu laiku dzēruši.

— Daudz nu tu zini! — Bērts atcirta. — Un kā es ģīmi saskrāpēju, tu pats redzēji. Nevajadzēja baidīt!

— Kuram ienāktu prātā, ka viens normāls cilvēks uz nevainīgu pieskārienu tā reaģēs? …

Protams, ja viņš ir … Tev no dzeršanas nervi nav kārtībā. Nervi — vai tu spēj to apjēgt?

Berta nomākts klusēja.

— Labi, — aptvēris ar rokām ceļgalus, Deniss teica. — Ko tu no manis gribēji?

Jā, ko es gribēju, Bērts rūgti nodomāja. Ko no tevis var gribēt cilvēks, kuru tu uzskati par dullu?

Kā čalim labāk visu iestāstīt, lai viņš man neatmestu ar roku, lūk, lūk, nu jau uz dzeršanas pamata parādījusies arī vajāšanas mānija … Ir nu gan tas Deniss stulbs, tik stulbs, ka vai kaukt gribas. Viņš taču ar savu stulbumu iedzīs mani nāvē. Un pēc tam varēs brīnīties — jā, kas gail to būtu varējis iedomāties?

— Apsoli, ka tu mani uzklausīsi līdz galam! — Bērts vāji slēptā niknumā izmeta. — Ka tu nepielēksi augšā un neaiziesi, pirms mēs nebūsim visu izrunājuši. Un tad tu rīkojies, kā uzskati par vajadzīgu. Galu galā — es taču tev varu palīdzību tikai lūgt. Jā vai nē — tava daļa.

— Labi, labi, runā, — uzmanīgi Bertu vērodams, Deniss ieinteresēts teica. — Tikai pacenties tā saprotamāk.

— Mani grib nogalināt, — jaunais cilvēks skaidri un gaiši pateica.

— Kas? — pārsteigts puisis iesmējās.

— Nu … konkrēti nezinu.

— Kad?

— Varbūt visu laiku, kopš esmu pilsētiņā. Varbūt tikai šodien.

— Kur? — Es nezinu … Nu, jebkura vieta … Visur.

Denisam smiekli vairs nenāca. Tagad viņš Bertā jau rau​dzījās ar dziļu līdzjūtību.

— Es saprotu, ko tu pašlaik domā, — jaunais cilvēks izmocīja. — Bet tas viss ir ciešākajā saistībā ar «Sarkanajām kļa​vām». Atceries, ko es tovakar stāstīju, kad jūs ar Ingūnu maz​gājāt grīdu?

— Atceros. Tīrās blēņas.

— Nē. Un tu ļoti pareizi darīji, ka Ingūnai neļāvi nodarboties ar špionēšanu. Citādi viņai draudētu tas pats, kas man. Tie, kas zina to, ko nedrīkst zināt, tiek novākti.

Deniss domīgs kodīja lūpas. Viņa izskats it kā liecināja — nu vajadzēja ar' man uz šitā uzkulties.

Savukārt Bērts domāja — stāstīt vai nestāstīt puisim par to, ko profesors gribēja pastrādāt ar Ingūnu? Vai viņš tam noticēs? Un, ja ne, tad klausoties tādas neķītrības par mīļoto meiteni…

Seksuālās fantāzijas, kas radušās trakā galvā… Nē, piekaut cilvēku, kuru uzskata par slimu, — tāds Deniss nav. Viņš gluži vienkārši piecelsies un aizies.

Tad Bērts izstāstīja Denisam par šodienas piedzīvojumiem, vienīgi par dakteri Jansonu noklusēdams. Un ne jau tāpēc, ka neuzticētos, bet tāpēc, ka bija pārliecinājies — tāda veida in​formācija cilvēkam nekā laba nenes.

— …Un droši, Denis, ka tie nebija nekādi makšķernieki. Viņi bija tikai pārģērbušies. Tu man esi vienīgais glābiņš, saproti? — situācijas bezcerīgo muļķīgumu labi apzinādamies, Bēris teica. — Tu esi vienīgais, kurš var man palīdzēt aizkļūt no šīs nolādētās pilsētiņas.

Denisa sejā bija līdzjūtība, jaukta ar nepatiku. Padomājis viņš teica: — Mini vienu gadījumu, kad tev kāds konkrēti būtu uzbrucis. Vai bijis pret tevi kaut vai tikai agresīvi noskaņots. Pa visām šīm dienām, kopš tu atrodies mūsu pilsētiņā. Nestāsti to, kas tev radies iedomās, bet nosauc dzīvu cilvēku ar miesu un asinīm. Tādu, kuram var pieiet klāt un aptaustīt.

Bērts klusēja. Deniss pastiepa kāju un ar kroseni piebak​stīja viņam pie ceļa.

— Redzi, tādu, kam var pieskarties.

— Aizej un aptausti tos abus makšķerniekus.

— Viņi tevi redzēja?

— Nē. Es jau teicu, ka slēpos krūmos.

— Kā tu zini, ka viņi tev uzglūnēja, turklāt ar nodomu no​slepkavot?

— Viņi taču nemaz netaisījās braukt prom. Turklāt pārmeklēja autobusus. Interesanti gan, kāpēc viņi tā rīkojās?

— Kas tev par daļu, ko dara sveši cilvēki?! — Deniss uzkliedza; bija jūtams, ka viņa pacietība sāk izsīkt. — Varbūt viņi meklēja kādu pazīstamu, ar kuru bijis sarunāts, ka satiksies autobusā un tālāk brauks kopā. Vai tā nevar būt?

— Mjā, — Bērts negribīgi piekrita.

— Es, protams, neapgalvoju, ka tieši tā bija. Varēja būt arī citi iemesli, kāpēc viņi dirnēja pieturā. Vislabākais būtu bijis, ja tu pats viņiem to būtu pajautājis. Bet tas nu tā … — Deniss pavīpsnāja. — Kas vēl tevi ir apdraudējis?

— Elza.

Deniss sāka no sirds smieties.

— Tas lai iet mūsu kopīgajā kontā. Nav šaubu, ka arī mani viņa gribētu redzēt mirušu.

Bērts saspringti domāja — kas vēl, kas vēl…

— Tu jau draudēji mani par gamadrilli iztaisīt, — viņš spēji izšāva, bet tūlīt arī iekoda mēlē.

— Piedod, es tā nemaz nedomāju!

— Jā, šī versija ir visticamākā, — Deniss ironiski noteica.

— Jā, tas jau ir pavisam nopietni. Tev paveicās izglābties, bet tad sametās kauns, ka esi mani pievīlis, un tāpēc šodien labprātīgi ieradies, lai, teiksim, es tevi nožņaugtu. Un pat atvi'ki mani uz nomaļu vietiņu, lai nebūtu liecinieku. Paldies!

— Nu beidz! — Bērts nelaimīgs teica. — Un neapvainojies, lūdzu!

— Neņem galvā! Tu pašlaik esi tādā stāvoklī, ka uz tevi apvainoties varētu tikai stulbenis. Ar ko, pēc tavām domām, es varētu palīdzēt?

— Es jau teicu. Tikt Rīgā. Protams, dzīvam. Tur jau es pats atradīšu, kur nolīst, lai neviens slepkava man u? pēdām vairs netiktu … Es jau saprotu, ka tevi mans lūgums ļoti apgrūtina, izjauc kādus plānus, darīšanas. Man palīdzot, tu vēl vari izsaukt uz sevi tumsas spēku dusmas … Ja tu pateiksi — liec mani mierā, es par tevi slikti nedomāšu. Taču saproti ari mani — šai svešajā pilsētiņā man vairs nav pie kā griezties … Es jau redzu pēc tavas sejas — tu joprojām domā, ka esmu nojūdzies. Es justos laimīgs, ja tā būtu.

Bērts ar drebošām rokām izvilka cigarešu paciņu. Tajā bija atlikušas septiņas cigaretes.

Deniss klusēja. Bērts aizsmēķēja.

— Nē, es nedomāju, ka tu esi traks, — puisis ierunājās.

— Es domāju, ka visi šie murgi tev radušies dzeršanas rezultātā. E.s domāju, ka tas pāries un, ja tu nekad vairs nedzersi, tad arī neatkārtosies. Esmu pārliecināts, ka tu šiem murgiem tici no visas sirds. Televīzijā reiz bija par to raidījums.

— Beidz, Denis… — Bērts izdvesa. — Kā lai es tev pierādu to, ka šoreiz tas esi tu, kurš visu uztver savādāk, nekā ir patiesībā?!

— Tev nekas nav jāpierāda, Bert! Un tavā pašreizējā stāvoklī ar loģiku arī es tev nekā pierādīt nespēšu. Un tu tur vainīgs neesi, ja, protams, nerunājam par cēloni. Par to arī stāstīja tajā raidījumā.

Teica, ka cilvēkiem pret šādu slimnieku jāizturas iecietīgi… Labi! Tātad tu domā, ka tevi grib nogalināt. Ļoti labi. Katrs tavs solis tiek izsekots. Cik es sapratu, tad pašlaik tev no vajatājiem izdevies atrauties. Lieliski. Taču jebkuru brīdi vini no jauna tiks uz tavām pēdām. Ļoti mīļi.

— Idiots!

— Paklusē! Ja tu velies, lai es tev palīdzētu dzīvam nokļūt Rīgā, tad mums par visu ir jātiek skaidrībā, — Deniss iecietīgi teica. — Es gribu tev palīdzēt.

— Denis, mīļais draugs, — Bertām bezgalīgā pateicībā acīs sariesās asaras. — Jā, jā, es klusēju, es klausos …

— Skaidrs ir viens, — puisis turpināja. — Savu iedomu mākts, tu tik ilgi slapstīsies pa pilsētiņas krūmiem, kamēr nojūgsies pa īstam un kādā nelaimes gadījumā patiešām dabūsi galu. Tev jānokļūst Rīgā. Tur ir tava ierastā vide, tuvinieki, draugi — gan tie zinās, ko ar tevi iesākt. Ļoti jauki ir tas, ka vismaz mani tu neuzskati par vienu no daudzajiem slepkavām, jo tādā gadījumā es tev palīdzēt…

— Denis … — Bērts pārmetoši viņu pārtrauca.

— Labi jau, labi… Protams, ar autobusu braukt tu nevari — pieturvietas tiek kontrolētas. Ja mums pat paveiktos tevi iesēdināt autobusā, kad piestātnē nebūtu neviena aizdomīga cilvēka, nav izslēgts, ka-tādi garajā ceļā var iekāpt. Tāpat nav izslēgts, ka pusceļā tu pēkšņi atklāj autobusā pāris slepkavu, kuri iekāpuši pirms tevis. Un tad tu spruksi no autobusa laukā un panikā drāzīsies, k.ur acis rāda. Ar ko tas vēl beigsies, ej nu zini.

— Jā, autobuss neder, — Bērts piekrita.

— Man ienāca prātā ļoti viltīgs plāns. Vai slepkavas būtu varējuši paredzēt šādu tavu rīcību — vientuļā vietā mēs pārskriesim pāri šosejai un dosimies mežā. Kāda pusotra kilometra dziļumā

pašā biezoknī atrodas pussabrukusi zemnīca. Vai no kara gadiem, kad tur slēpās partizāni, vai no pēckara, kad saimniekoja bandīti, es nezinu. Kad biju sīks, ar draugiem to nejauši uzgājām, spēlējām «karinu» un tamlīdzīgi. Droši vien vēl tagad stāv, ja vien nav galīgi sabrukusi. Tur tu varēsi slēpties, kamēr iestāsies nakts. Kā tu droši vien zini, naktī ir tumšs un slepkavas upuri tik viegli izsekot nevar.

Līdz ar tumsu es atnākšu, un mēs tai apvidū šķērsosim Akmeņgraužu upīti, jo augštecē tā vietām ir tik vien kā līdz vidum. Tumsas aizsegā mēs slepus aiziesim līdz manām mājām, kur šķūnītī stāv motocikls. Pa nakti parastie autobusi nekursē. Ekspreši pietur vienīgi pilsētiņas centrā. Tā ir vienīgā vieta, no kurienes tu varētu aizbraukt uz Rīgu. Slepkavas to zina un noteikti tur uzglūnēs. Tāpēc mēs ar moci apmetīsin: pamatīgu līkumu ap centru un tālāk jau droši brauksim pa šoseju. Jautājums — kāpēc droši? Tāpēc., ka nākamā ekspreša pietura ir tikai pēc divdesmit četriem kilometriem — rajona centrā. Diez vai slepkavām ienāks prātā, ka tu tik tālu nemanīts varētu nokļūt. Ja mēs rajona centrā neieraudzīsim neko aizdomīgu, tu ceļu varēsi turpināt ar ekspresi. Ja arī tur būs slepkavas, tad — neko darīt — drāzīsim uz Rīgu ar moci. Ja slepkavas tevi izseko, tad viņiem arī labi zināms, ka tev nekāda braucamā nav. Tātad viņiem pat prātā neienāks, ka upuris varētu pabraukt garām uz motocikla.

Turklāt vēl jāņem vērā, ka tumsā viņi slikti redzēs. Tā mēs laimīgi nokļūsim Rīgā. Atlikušo nakts daļu es vai nu pārgulēšu pie tevis, vai, ja būs labs garīgais, drāzīšu atpakaļ uz pilsētiņu. Bet piešmauktie slepkavas no rīta uz darbu dabūs iet neizgulējušies. Tā viņiem vajag, vai ne? — Deniss līksmi iesmējās. — Ko tu saki par šādu plānu?

Ko es saku? Bērts nīgri nodomāja. Forma, kādā Deniss to izklāstīja, bija viena ņirgāšanās, bet pati doma — tīri sakarīga. Labāk gan būtu, ja Deniss pret viņu izturētos nopietni. Viņš taču nezina, ka n-e Ļiza Karlovna, ne Menšīka kungs n»av miruši dabiskā nāvē, bet viņiem vampīrs izsūcis asinis.

Varbūt pastāstīt?

Pie šīs domas Bēris sāka histēriski smieties — bez slepkavām darbībā vēl iesaistās vampīri.

Kur nu vēl trakāk!

Muti pavēris, Deniss ar platām acīm paraudzījās viņā.

— Nekas, nekas, — nomierinādamies Bērts noteica. — Man tikai sanāca smiekli, ka luga būs jāraksta pilnīgi no jauna.

— A, — atviegloti pasmaidījis, Deniss novilka. — Vai tu esi vienīgais, kuru apzog? Par to jau nemitīgi raksta avīzēs un rāda pa televīziju.

— Lai nu tā būtu, — Bērts piekrita.

— Tā arī ir.

— Gan jau viss reiz noskaidrosies.

— Esmu par to pārliecināts, — Deniss atteica. — Tieši tā​pēc jau tev ātrāk jātiek Rīgā.

Divu kilometru dziļumā no šosejas mežā pletās nosusējis dumbrājs, priedīšu saaudzēs, bērziņu puduri, vietvietām bija saauguši pīlādži un biezi krūmāji. Dažviet sūnās kāja līdz potītei iegrima dubļainā rāvā, un šur tur auga nīkulīgi dzērveņu ceri ar sīkām, bāli zaļganām ogām.

Tur zem kāda uzkalniņa atradās Denisa pieminētā zemnīca no kara vai pirmajiem pēckara gadiem.

Izsalkuma mocītais B:rts jau vairākas reizes bija gājis uz priežu mežu, kur auga mellenāji un brūklenāji. Mellenes bija zaudējušas sulīgumu, taču brūklenes bija pašā laikā. Rāpodams uz ceļiem, viņš braucīja tumši sarkanos cerus un rija saldi skā​bās ogas, lai gan mute jau neganti sūrstēja.

Kaut nu Denisam ienāktu prātā atnest kaut ko ēdamu, viņš domāja, kaut ko viegli sagremojamu un tikpat viegli norijamu, kaut ko tādu pikantāku. Vislabāk jau būtu kāda ar garšvielām bagātināta zupiņa.

Tiklīdz galvā kārtējo reizi sarosījās šādas domas, mutē saplūda siekalas un žokļi krampjaini noraustījās.

Rietēja sārta, dūmakā ietinusies saule. Ziemeļvējš bija iegriezies rietumos un laiks kļuvis silts, pat spiedīgs. Zemu lidinājās knišļu bari, un odi arī nelika mieru. Sajūta bija tāda. ka taisās uz lietu.

Atspiedies ar muguru pret priedi, Bērts izvilka no «Rīgas» paciņas pēdējo cigareti. Aizsmēķējis viņš dziļi ieelpoja dūmus. Saņurcīja tukšo paciņu un pasvieda sānis.

Uz rietošās saules fona koki bija kļuvuši melni kā darva un meta garas ēnas.

Smēķēdams Bērts vērās meža dziļumā — Denisam bija jā​nāk no saules puses.

Pēdējā cigarete, viņš netīksmi nodomāja. Es pats jau arī labais — vajadzēja taču palūgt, lai sadabū. Vai nesmēķētājam pašam tāda doma maz var iešauties prātā?

Rūpīgi nodzēsis cigareti pret priedes mizu, Bērts kātoja atpakaļ uz zemnīcu un jau ierasti notaustījās lejā pa satrupē​jušajiem koka pakāpieniem.

Pa lūku iespīdēja plats, sārts saules stars.

Gaiss bija mikls un smacīgs. Oda pēc zemes, pelējuma, ķirmju sagrauzta koka un putekļiem.

Satrunējušie, vietām sapuvušie grīdas dēļi bija apauguši ar sūnu. Griestu dēļi zem zemes smaguma dažviet bija ielūzuši, un pa spraugām iekšā bija sabirušas smilšu kaudzītes. Griestus balstīja vairāki zemē ierakti baļķi. Gar sienām bija izbūvētas tādas kā koka lāviņas, bet vidū bija galds. Bērts jau pa dienu bija tam nolauzis kājas — tas nenācās grūti, jo naglas bija galīgi sarūsējušas — daža laba, mazliet pakustinot vien, lūza uz pusēm.

Tad viņš galda virsmu iedabūja lūkas ejā un, cik vien cieši bija iespējams, pacentās aizsegt ieeju. Zemnīcā kļuva tumšs, tikai pa kādu spraugu iespīdēja pavisam šaura, sārta gaismas strēle.

Taustīdamies uz lāviņu, Bērts ar plecu uzgrūdās balsta stabam — tūlīt no griestiem nosijājās smilšu strūkliņas.

Apsēdies uz lāviņas, viņš no vējjakas savīkšķīja pagalvi un apgūlās. Atcerējies sagramstīja turpat sienmalē laikus nolikto zaru ar asu šķēpeli galā un novietoja pa ķērienam. Šie aizsardzības pasākumi nebija domāti pret vajātāju parādīšanos — improvizētās durvis izgāztos no viena kājas spēriena —, bet gan pret vampīru. Pašreiz tas Bertu uztrauca visvairāk. Tas jau vēl neko nenozīmē, ja slepkavas nozaudējuši pēdas, izdzimtenis ar saviem maņu orgāniem varbūt spēj saj just, kur pulsē kārotās asinis. Turklāt tuvojas īstais laiks — nakts.

Bet arī Deniss bija solījis atgriezties līdz ar tumsu.

Oranžsārtās gaismas strēle starp sienu un galda virsmas malu vērtās arvien šaurāka, līdz nodzisa. Kļuva tumšs.

Bertām atmiņā ienāca tas brīdis, kad viņš bija no autobusa izkāpis pilsētiņā. Kāds gaišums, kāda eiforija! Zilas bezmākoņu debesis un saule, žilbinoša saule … Kurš bijis tas mirklis, kurā kāds slepus pagrūdis kaleidoskopu, snaudā slīgdams, Bērts doj māja, un krāsaino stikliņu pareizais ornaments pēkšņi sabiris citā … Sāka risināties savādi notikumi, kuros es tiku ierauts … ļ Kā elements, ieslēgts kompjūtera spēles programmā… Vai mani vadījuši kādi spēki pret manu gribu? … Vai arī man … ; bijusi izvēle? …

Viņš iemiga.

Pēc kāda laika pamodās ar laimīgu smaidu uz lūpām.

Viņš nupat bija redzējis gaišu sapni — pa jūras krastu nekārtīgā pūlī soļoja raibi ģērbušies ļaudis (it kā karnevāla tērpos). Tur bija gan veci, gan jauni, gan sievietes, gan vīrieši, un visi šie gājēji bija labestīgi un priecīgi, un viņu sej-as staroja līksmē. Viņu vidū soļoja arī Bērts. Virs galvas tumši zilās debesīs slīdēja balti, reljefi mākoņi, un jūrā bangoja saules S caurspīdēti zaļgandzelteni viļņi ar baltkrēpju galotnēm, un sejā sitās spirgts vējš. Ļaudis aizrautīgi dziedāja kādu melodiju bez vārdiem, svinīgu un reizē trauksmainu, un bija jaušams, ka viņi zina kādu noslēpumu, ļoti lielu un svarīgu, un šis gājiens notiek visciešākajā saistībā ar šo noslēpumu. Skanēja neredzama stīgu orķestra

pavadījums. Arī Bērts dziedāja ar pilnu krūti un vienbrīd sajuta — viņa vārgulīgā balss pēkšņi kļūst tik spēcīga un tīrskanīga, ka pārspēj pārējo balsis, un vēl pēc brīža dzirdēja tikai pats savu gaviļpilno dziesmu; skaņas ļāvās viņam tik līganā vilnī, ka tālāk viņš pats veidoja šo melodiju, kristāltīru un saulē mirdzošu, un, laimē reibdams no šīs dievišķās sajūtas, apjauta, ka tūlīt, tūlīt būs spējīgs visu krāšņo Dieva pasauli ietvert sevī…

Pamodies Bērts centās saglabāt SApņa gaišo sajūtu, taču krāsas izbalēja, un melodija aizmirsta nodzisa.

Viņš no jauna bija atgriezies smirdošajā īstenībā, kura nu likās vēl baismāka un murgaināka.

Acis aizvēris, viņš gulēja nomodā, kad sadzirda pie zemnīcas ieejas nobrakšķam zarus. Viņš pietrūkās no dēļu lāviņas.

— Bert! — no ārienes atskanēja apslāpēta Denisa balss. — Be-e-ert…

— Tūlīt!

Aiztaustījies pa tumsu uz izeju, Bcrts atbrīvoja ceļu, nogrūzdams sānis galda virsmu.

— Pagaidi, nenāc augšā! — Deniss satrūcies uzsauca.

Puiša balss kija piesmakusi, un tajā jautās kaut kas tik svešāds un nepatīkams, ka Bērts nogaidoši palika stāvam, kāju uz pirmā pakāpiena uzlicis, bet Deniss nekustīgi stāvēja augšā pie ieejas lūkas un uz tumšā meža fona no lejas bija saskatāms tikai kā siluets. Vienā rokā viņam bija gara kabatas baterija, otrā — mugursoma.

— Kas noticis? — Bērts sabijies uzsauca.

— Nekas … Es nokāpšu lejā …

To pateicis, puisis tomēr nekustējās.

— Bert, tu dzirdi mani?

Jaunais cilvēks, kuram piepeši nez kādēļ sažņaudzās sirds, neatbildēja.

— Bert, tas esmu es, Deniss!

Puisis nolika zemē mugursomu un, piesedzis ar plaukstu acis, pārlaida sev baterijas gaismas kūli.

Denisa īsroku krekliņš bija galīgi slapjš un pielipis pie miesas. Glītajā, vīrišķīgajā sejā bija ievilkusies kaut kāda vainas izteiksme.

Tad puisis novirzīja staru kūli lejup — Bertām tieši acīs.

Bērts instinktīvi aizsedza seju.

— Nespīdini taču acīs! Denis, nu beidz!

— Tūlīt, — puisis atteica, taču bateriju nenovērsa.

Un tad, nakts klusumu saplosīdams mežonīgā, stieptā kliedzienā, lejup pa zemnīcas satrunējušajiem pakāpieniem nobrāzās viesulis un ar drausmīgu spēku ietriecās Bertām krūtīs.

Momentānajā sekundes daļā, pirms zaudēja samaņu, Bērts fiziski sajuta, ka dzīvība tiek izsista laukā pa muti…

Sajēga atgriezās lēnām.

Acis vēl neatvēris, Bērts jutās tā, it kā viņš tupētu ceļos uz debesskrāpja karnīzes, bet ķermenis būtu pārliecies pāri bezdibenim, un lejup viņš negāžas vienīgi tāpēc, ka, sāpīgi spiezdams delnas, kāds viņu satur aiz atmuguriski saņemtām rokām.

Ar grūtībām atvēris acis, viņš degunpriekšā ieraudzīja vāji apgaismotos, ar sūnām un pelējumu klātos grīdas dēļus.

Viņš uztrausās uz plati ieplestajiem ceļiem. Mugura atdūrās pret griestu balsta stabu. Rokas uz muguras bija aizliektas n stabu un ieslēgtas rokudzelžos. Tāpat ari kājas, kuras pie pot tēm bija cieši sasietas ar kaprona auklu.

Truli smeldza ribas, un bija smagi elpot.

Pie zemnīcas griestiem, pakārta aiz riņķīša sarūsējuS naglā, dega garā kabatas baterija, mezdama uz grīdas gaiSi apli un krēslaini izgaismodama visu telpu.

Denisa baltais krekliņš karājās uz zara, kas bija iesprausts starp izejas pakāpieniem, un ar zemeslodes, sirpja un āmuru zīmējumu atgādināja karogu bezvējā. Turpat gulēja mugur» soma.

Zemnīcas labajā stūrī, izmeties līdz vidum kails, locījās Deniss. Viņš bija vienos sviedros. Viņš ar sapiera lāpstiņu raka bedri — garu un šauru. Izlauztos grīdas dēļus viņš bija sakrāvis uz lāviņas.

Bedre jau bija gandrīz līdz ceļiem.

Laikam Bērts bezsamaņā bija atradies ilgi.

Viņš blenza Denisā kā parādībā ne no šīs pasaules. Notie​košais bija prātam neaptverams.

Sajutis Berta skatienu, Deniss pārstāja rakt un atskatījās.

Viņu acis sastapās. Denisa sejā pavīdēja izteiksme kā grēkos pārsteigtam zēnam, kurš saprot, ka dara slikti, taču tajā pašā laikā zina, ka citādi nevar un iesāktais spītīgi jāpadara līdz galam.

— Ko … tu … dari?! — Bērts izmocīja.

Puisis novērsās. Ar delnu noslaucīja seju, pa kuru tērcītēm tecēja sviedri. Tad iegrūda sapieru lāpstiņu smilšu kaudzē un apsēdās bedres malā.

— Ko … tu … roc … — Bērts šausmās izdvesa, patiesībā nemaz nevēlēdamies dzirdēt atbildi, jo apjauta, kas īsti tiek rakts.

Blenzdams bedrē, Deniss izmisīgi meklēja kādu garīga atbalsta punktu. Kad viņš nāca uz zemnīcu, viss likās ļoti vienkārši, tikpat viegli kā kino. Bet tagad jāapzinās sava taisnība, par kuru viņš stāv un krīt (un viņam šāda taisnība ir), un jāapzinās, ka viņš rīkojas šīs taisnības vārdā (un ne tikai savas taisnības, bet daudzu, daudzu taisnības vārdā, visu taisnības vārdā), un, lai notikušais būtu, cik briesmīgs būdams, tas no​tiek tāpēc, lai nekad kaut kas tāds vairs nebūtu iespējams.

— Toreiz jūrmalā … Atceries, kad tu pirmo reizi atnāci, — puisis klusu ierunājās, un šķita, ka viņš to saka vairāk pats sev. — Tev nevajadzēja sieties man klāt… Tad nekas tagad nenotiktu.

Viņš ir vājprātīgs, Bērts drausmās nodomāja.

— Un tāpēc tagad … Tu gribi atriebties?!

— Nē taču! Nē! — Deniss spēji iekliedzās. — Viss ir pavisam savādāk! … Taču sakās toreiz … Tieši tai dienā … Nu vajadzēja mums ar' satikties! Nolādēts!

Bērts nekā nesaprata.

— Tā ir fatāla sagadīšanās, — puisis nelaimīgs sacīja. — Kad tu mani bez iemesla izlamāji, tad tik ļoti atgādināji piedzērušos tēvu, ka es… es nespēju novaldīties. Es tevi ienīdu … Tikai vēlāk tu man kļuvi simpātisks. Taču tagad, kad paskatos atpakaļ, redzu, ka tieši tas brīdis, kad tu mani apvainoji, ir bijis liktenīgs … Mums abiem. Ja es toreiz būtu to nojautis, tad būtu bēdzis, atpakaļ neskatīdamies.

— Es joprojām neko nesaprotu, — Bērts sacīja.

— .Kad es aizgāju un tu paliki pludmalē, tad vēl nekā nebiju izlēmis, lāču pa ceļam uz mājām jau biju izdomājis. Es ar draugiem tevi gaidīju. Tur, mežiņā, starp upīti un šoseju. Naktī. Kad tu piedzēries gulēji jūrmalā. Protams, mēs varējām tevi no turienes pievākt, bet… Nolādēts! Tobrīd mūs bija pārņēmis kaut kāds bērnišķīgs azarts… Viņam jānāk pa taku, jo mēs esam gudri un viltīgi, mēs spējam visu paredzēt un smalki izrēķināt… Mēness apspīdētajā pludmalē kāds bezmiega klaiņotājs varētu mūs pamanīt. Protams, sīka vienība. Bet mums gribējās, lai viss tiktu nostrādāts eleganti un supertīri — vainīgais pats ierodas saņemt sodu … Tikai nedomā, ka mēs tev būtu klupuši virsū trijatā! — Deniss uztraucies iesau​cās. — Nē! Mēs ar tevi būtu aci pret aci. Draugi tikai vērotu.

— Draugi tikai vērotu, — Bērts rūgti atkārtoja. — Kā tu piekauj par sevi vājāku.

— Tā būtu bijusi godīga cīņa, — Deniss teica. — Ar kailām rokām.

— Protams … Ļoti godīga … Tu vismaz kādreiz esi uz sevi paskatījies spogulī, lai runātu par godīgu cīņu?

— Ha! Tad jau iznāk, ka vājākais vienmēr nesodīts drīkstēs apvainot stiprāko?

Ak, Dievs, Bērts izmisis nodomāja, par ko gan mēs šeit tik mierīgi sarunājamies, kad viņš grib mani nogalināt. Bet kāpēc? Jā, kāpēc? Viņš ir vājprātīgs. Tomēr jārunā, jārunā, jārunā … Jāiedragā viņa apņemšanās. Kaut kādai loģikai, lai arī absur​dai, viņa rīcībā taču jābūt. Bet kādai?

— Mēs tevi gaidījām, ilgi gaidījām, taču tu nenāci, — Deniss ierunājās. — Fēlikss aizskrēja paskatīties, bet tu biji pa​zudis.

— Jūs bijāt izplānojuši pareizi, — Bērts teica. — Es patiešām gāju pa meža taku, taču tad izdzirdu jūsu balsis un pa​griezos atpakaļ.

— Kāpēc gan tu negāji tālāk! — Deniss nožēlā iesaucās.

— Tu nupat apstiprināji, kas būtu bijis.

— Taču ar to viss beigtos. Nesāktos šī nolādētā notikumu lavīna, kura … kura … novedusi pie …

Atmetis ar roku, Deniss turpināja: — Fēlikss aizskrēja nogriezt tev ceļu uz pilsētiņas centru, Jūlijs — uzmanīt tiltu pār Akmeņgraužu upīti, bet es devos uz ieteku jūrā. Skrēju pa to pusi, kur kraujais krasts. Redzēju, kā tu grimi plūstošajās smiltīs, un jau gribēju mesties glābt, bet tu pats izķepurojies.

— Vai tad nebūtu prieks redzēt, ka tavs ienaidnieks smiltīs nosmok?

— Nē, — puisis naivi atteica. — Tādā gadījumā es taču nebūtu varējis ar tevi nokārtot rēķinus … Kad tu gāji gar upes kraujo krastu, es biju paslēpies krūmos. Gribēdams redzēt, kādu ģīmi tu rādīsi, es skaļi sasitu plaukstas. Taču pārsteigums neizdevās — tev laikam kāja aizķērās aiz kādas saknes, un tu nogāzies tur lejā, upē iekšā. Aizslēpies aiz priedes, es vēroju, cik izmisīgi tu ķepurojies, lai tiktu augšā pa brūkošo krastu, un sapratu, ka tādā stāvoklī, kādā tu tobrīd biji, man nebūtu nekāds prieks ar tevi cīnīties … Nekur tālu jau neaizmuksi, es nodomāju, gan jau kaut kur tepat esi apmeties.

Uz takas gulēja audekla soma ar lugu un rakstāmmašīnu. Un tad … Ak, Bert, man nevajadzēja to darīt!

Kāpēc soma nenovēlās tev pa​kaļ upē!

Deniss sakoda zobus. Viņa sejā bija ciešanas. Un viņš no​lemti teica: — Paņēmis somu, es tūlīt pat aizlikos uz «Sarkanajām kļavām».

— Ko?! — Bērts iekliedzās. Galvā iepulsēja stindzinošs aukstums, un domas it kā sasala ledus gabalā.

— Es pie viņa drīkstu iet jebkurā laikā, kaut vai naktī, — Deniss izmocīja. — Viņš jau maz guļ i»n ir pat priecīgs, ja nāku tad, kad mani kāds tik viegli nevar ieraudzīt.

— Tu pazīsti profesoru … — Bērts nočukstēja. — Un visu laiku meloji, ka «Sarkanajās kļavās» tevi pat iekšā nelaiž.

— Apklusti! — Deniss uzkliedza.

Bertu pēkšņi sagrāba histērisku smieklu lēkme — ak, es, idiots!

— Un Elza, kas tevi ienīst… — Bērts caur smiekliem dvesa. — Dzirnavu tornis … Varbūt ne tikai Magdu, bet arī viņu esi aplaimojis? … Foršs kaifs … Septītās debesis.

— Beidz! — Deniss tik tikko valdījās.

— Droši vien tas caurums, pa kuru miltu maisi… Hi, hi, hi!

Protams, tādam ērzelim kā tev… Vējdzirnavas ir tieši paša laikā … Kas tev tāda špidrilka kā Ingūna! Ha, ha, ha! Pie tādas spārītes kā Ingūna tu nekā neesi spējīgs… Rododendru krūmi, Jēzus Marija! Dzirnavu tornis!

Deniss pielēca klāt Bertām un, īsi atvēzējies, cirta tadu pļauku, ka viņš noslīga šķībi, palikdams iekāries ap stabu sa​slēgtajās rokās.

Sagrābis Bertu aiz pleciem, puisis uzrava viņu taisni, iedvesdams sejā: — Ja tu vēlreiz ņirgāsies … tad … ta*J . ..

— Nē, — Bērts nošļupstēja. Mutē krājās salkanas siekalas, un viņš izspļāva asinis.

Deniss atlaida Bertu un apsēdās uz lāviņas.

Te tev nu ir staltais, drosmīgais un cēlsirdīgais Vercingetorigs, stulbais Kalniņš tāds, Bērts satriekts nodomāja.

— Piedod, — Deniss ieteicās, un viņa glītajā sejā pavīdēja patiesa nožēla.

— Nav par ko, — Bērts atteica, no jauna izspļaudams sārtās siekalas. — Ja tevī būtu mazlietiņ cilvēcības, tu būtu atne​sis cigaretes.

— Man ir cigaretes.

— Nu gan lej! Parādil — Vēlāk.

— Ko — vēlāk? Iedod vismaz vienu.

— Vēlāk.

— Dirsa tāds! — jaunais cilvēks nošņaca. — Ko tev no manis vajag? Ko tu mani spīdzini?

— Es tevi nespīdzinu, — puisis savādi atteica.

— Varētu vismaz rokas atbrīvot. Ļoti neērti tā nostāvēt.

— Nē.

Dievs Tēvs, Bērts izmisis domaja, man jānomierinās, es nedrīkstu šo blondo bestiju aizvainot; man jābūt padevīgam, nevis jālamājas, man jāizraisa viņā žēlums, līdzjūtība, jo viens ir skaidrs — viņš nav no trulajiem sadistiem, kuriem citu mocīšana sagādā baudu. Man Deniss jāpārliecina, ka viņam nav taisnība, ka viņš rīkojas necilvēciski, bet, ak, Kungs, apžēlojies … Šī garenā, baisā bedre… Profesors! Profesors!

— Denis, es jūtos ļoti slikti, — Bērts sašļucis teica. — Es nesaprotu, kas notiek… Es atbraucu rakstīt lugu un pēkšņi tieku ierauts baigos notikumos. Katrā pilsētiņā pavadītajā dienā esmu novecojis par veselu gadu … Man ir tik grūti…

Deniss klusēja. Tad aizgāja pie kāpnītēm, kur pie zara galā uzspraustā baltā krekliņa gulēja mugursoma, un, parakņājies tajā, izvilka aizsāktu «-Elitas» paziņu un sērkociņu kastīti. Izņēmis vienu cigareti, viņš paciņu iemeta atpakaļ. Aizgājis pie Berta, pietupās un, uzmanīgi pavēries viņā, ar delnu noslau​cīja viņam lūpu kaktiņu, no kura stīdzēja asiņaina siekala.

Iespraudis Bertām mutē cigareti, puisis aizdedzināja sērkociņu. Bērts kāri ievilka pirmo dūmu, kas viegli noreibināja, tad pateicīgi palocīja galvu.

— Mums abiem ir grūti, — Deniss klusu teica. — Tikai katram savādāk. Katrs no mums izvēlējies savu ceļu, un notikusi liktenīga sagadīšanās, ka mūsu ceļi sadūrušies ne jau nu tajā laimīgākajā krustpunktā … Man nevajadzēja rādīt profesoram tavu manuskriptu. Šobrīd es to zinu.

Toreiz domāju citādi. Profesors vairākkārt bija ierunājies, ka būtu lieliski, ja kāds talantīgs cilvēks uzrakstītu patiesīgu romānu par to, kas četrdesmitajā gadā notika Latvijā. Nometot nost to laķējuma kārtiņu, ko šiem notikumiem neapdomīgi uzklājuši iztapoņas vēsturnieki, un tajā pašā laikā atmaskojot buržuāzisko nacionālistu un tautas ienaidnieku versiju, kuri gribot Baltijā restaurēt kapitālismu, un visādi jaucot masām galvu, novirzīdami no sociālistiskās izvēles ceļa, ko latviešu tauta uz mūžīgiem laikiem izvēlējusies tai sarežģītajā četrdesmitajā gadā. Lai romānā būtu parādīta darba tautas smagā, necilvēciskā dzīve, no kuras tai palaimējās izrauties un nokļūt sociālistiskajā Padomju …

— Izbeidz, — sargādamies izlaist no mutes cigareti, Bērts novaidējās. — Ar to man vecis jau

piedziedāja pilnas ausis. Atceroties vēl tagad vēmiens nāk.

— Ko? — Deniss pārsteigts iesaucās. — Tu gribi teikt, ka profesors melojis?

— Turklāt bezdievīgi.

— Tu esi muļķis, Bert, — puisis patiesā nožēlā teica un piecēlās. — Arī tev galva ir sagrozīta, kaut gan es biju domā​jis, ka tu … nu, ka tu esi pat par mani gudrāks, ja jau spēj rakstīt lugas.

Pārkāpis pāri bedrei, viņš no jauna apsēdās uz lāviņas.

Bērts sūca cigareti. Pie griestiem spoži dega baterija. Pa zemnīcas ieejas lūku bija dzirdams, kā laukā sijājas lietus un ik pa brīdim kokos nošalc vējš. Tālumā ducināja pērkons. Gaiss zemnīcā bija spiedīgs. Baterijas caurgaismoti, cigaretes dūmi zilganiem mutuļiem lēni virzījās uz izeju.

— Tagad man skaidrs, kāpēc tev ar profesoru nekas nesanāca, — Deniss lietišķi konstatēja. — Viņš tev gluži vienkārši nespēja atvērt acis uz patiesību.

— Tas esi tu, kam jāatver acis, — gandrīz izlaizdams cigaretes galu no lūpām, Bērts nošļupstēja. — Mani viņš nemaz necentās pārliecināt, jo mēs ļoti labi sapratām viens otru.

— Lai gan nakts vēl gara, tomēr nav īstais laiks diskusijām, — puisis īgni noteica. — Es gan nebiju domājis, ka tu esi tik aprobežots. Kaut gan liekas, ka tu pats pie tā vainīgs neesi, jo tomēr esi godīgs cilvēks. Tikai tā nacionālistiskā propaganda, kas tagad gāžas no masu informācijas līdzekļiem, arī tevi ir apdullinājusi.

— Nerunā gudri. Tev tas nepiestāv.

Tabakas stienītis bija nodedzis līdz pašam filtram. Bērts aizspļāva izsmēķi.

— Man lugu vajadzēja papriekš izlasīt pašam, — puisis sacīja. — Tad es būtu saskatījis tavu nepareizo domāšanu un manuskriptu nemaz nebūtu stiepis profesoram. Kad šovakar biju «Sarkanajās kļavās», viņš apgalvoja, ka tu esot apzināts ienaidnieks, ļauns un viltīgs, ka pats piederot pie tiem, kas tautai jaucot prātu un dzenot to postā. Es gan domāju, ka lieta ir cita. Tu varbūt esi ļoti talantīgs (tā vismaz apgalvoja pro​fesors, kad bija izlasījis lugu), bet talants taču neizslēdz arī muļķību, vai ne?

Bērts piekrītoši pamāja.

— Nu, lūk! — Deniss iepriecināts turpināja. — Tas ir loģiski. Tu taču nevarētu būt kaut kāds tur, teiksim, buržuāziskais nacionālists vai arī gribēt kapitālisma restaurāciju, jo tev taču nekad nekas nav piederējis.

— Tā jau ir …

— Tu esi tāds pats darba cilvēks, garīgā darba proletārietis, jo saņem naudu par to, ko tu pats ar savām rokām uzraksti, un tāpēc tavas šķiriskās intereses sakrīt ar darba tautas interesēm un ckspluatatoru iekārta apdraud tevi tāpat kā tautas masas. Un p-ie kapitālistiem tev pat būtu grūtāk, jo tu kā mākslinieks tomēr esi jūtīgāks cilvēks nekā fiziskā darba strādnieks un daudz smagāk pārdzīvotu, ja kāds naudas maiss ar tevi no​slaucītu savas netīrās pazoles un izmestu tevi miskastē.

— Labi jau, labi, — Bērts noburkšķēja.

— Bet tā taču ir?

— Jā, jā …

— Tagad tu saki «ja, ja» pieklājības pēc, bet pats savu stāvokli, ja pie varas nāks buržuji un žīdu masoni, nemaz pa īstam neapzinies. Dažās lietās tu esi apbrīnojami naivs.

— Pagaidām gan tas esi tu, kas mani pazemo, — Bērts klusu teica.

241 Deniss satrūkās. No teorijas, kur viss bija tik skaidrs, viņš bija atsviests atpakaļ realitātē, kur visu vairs nebija iespējams salikt pa plauktiņiem. Puiša pirksti tā iecirtās lāviņas malā, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.

16 — A. Pūriņš

— Ja es nebūtu profesoram aiznesis lugas manuskriptu, viss būtu veidojies citādi, — Deniss no jauna ierunājās, un viņa balsī ieskanējās nožēla. — Tu ar profesoru nebūtu iepazinies. Tu nebūtu piestaigājis «Sarkanajās kļavās». Tu nebūtu … Bet tonakt, izlasījis inanuskiiptu, profesors kļuva priecīgs — tu esot īstais, kas viņa nodomam derot. Un ieteica man kļūt tev par draugu, lai varētu iztaustīt, kas īsti par cilvēku tu esi, ko par tevi domā tie, ar kuriem tu satiecies. Es to negribēju.

Tonakt es tevi ienīdu. Centos pārliecināt profesoru, ka politisko romānu tu vienādi labi varēsi rakstīt kā ar sadauzītu, tā ar veselu purnu. Tad viņš man pavēlēja. Lika novietot rakstāmmašīnu uz akmens un no rīta it kā nejauši tevi satikt… Un atvainoties? Saproti, atvainoties, it kā es būtu bijis vainīgs!…

Zobus sakodis, es to izdarīju. Zināju, ka draugi mēs nekad nebūsim, bet, kad ar tevi tuvāk iepazinos, sapratu, ka varu kļūt tev par aizstāvi, jo tu nudien biji tāds… Kā to labāk pateikt… Nožēlojams un bezpalīdzīgs, vai… jā, tu radīji žēlumu pret sevi, lai arī esi vecāks par mani. Zini, rūpēties par tevi tāpat, kā rūpē​jas par vārgu kaķēnu vai paklīdušu šuneli. .. Naida pret tevi man vairs nebija.

— Un tu sāki rūpēties? — Bērts izsmieklā pavaicāja. — Iz​spiegoji mani kā «siukačs»?

— Nemuldi! — Deniss spējā niknumā iesaucās. — Tas bija pavisam citādi. Es centos tevi pasargāt, stāstīt par tevi pēc iespējas labu. Taču tas bija diezgan bezcerīgi. Tu visur bāzi savu degunu. Tu biji kā apsēsts. Kaut gan nedrīkstēju, es pat lūdzu Magdu, lai viņa neļauj tev jaukties iekšā lietās, par ku​rām tev nav nekādas daļas.

— A… Tad tādēļ viņa čirkstēja kā veca plate vienu un to pašu meldiņu. Taču par tevi i neieminējās.

— Magda ir gudra sieviete. Lai gan pati nekā nezināja, tomēr intuīcija lika viņai no visa turēties tālāk. Kad viņa juta, ka nespēj tevi atturēt no muļķībām, tad pazuda, lai tu nesakompromitētu viņu pašu. Jā, viņa ir gudra.

— Man prāta nebija nācis, ka tev tāda ietekme uz Magdu.

— Man nav nekādas ietekmes, — Deniss klusu teica. — Magdu ietekmēja notikumi, par kuriem viņa joprojām nekā nezina un zināt negrib. Un arī neuzzinās. Viņa vienīgi nojauta, ka pārāk liela tuvība ar tevi sāk apdraudēt viņu pašu.

— Pārāk liela tuvība? — Bērts ņirdzīgi pārvaicāja. — Tikpat liela kā pavasarī jūrmalā, krūmos pie upītes?

— Kas tev par daļu! Es taču nevaicāju, ko tu ar viņu darīji pa naktīm «Tīreļos»?

Bērts juta, ka bezgala ienīst Denisu. Un greizsirdības tur nav nekādas, lai gan droši vien kaut kāda daļa ir arī, viņš domāja, bet Magda jau tāda mauka vien ir . .. Un visa Berta būtība pēkšņi uzbangoja bezspēcīgā protestā pret to, kas noticis un pašlaik notiek. Kā šis pašpārliecinātais, augstprātīgais nelietis drīkst sist mani, drīkst pieķēdēt pie staba un rakt, jā, rakt kaut kādu bedri, par kuru man bail domāt un paprasīt, kāpēc viņš to rok? Kāpēc šis blondais bestija drīkst apieties ar mani kā ar priekšmetu, kā vispār kāds to drīkst? Es taču esmu dzīvs cilvēks, un man ir tādas pašas tiesības kā jebkuram, bet te viņš lemj manu likteni … Kas viņam devis tādas tiesības?! Kas?! Un visdrausmīgākais, ka es taču to visu uztveru kā pašu par sevi saprotamu, dabisku, nolādētais homo sovieticus tāds, nožēlojamais vergs …

Un Bērts sāka raustīties elsās. Pār vaigiem, sajaukušās ar sviedriem un netīrumiem, lija asaras.

Deniss novērsās.

Cik ilgi, viņš domāja, cik man vēl būs vajadzīgs, lai es beidzot saņemtos?

Viņš daudz būtu devis, lai viss jau būtu aiz muguras, bet nolemti zināja, ka nekas nebūs ai.z muguras, pirms viņš pats to nebūs paveicis. Viņš paskatījās rokaspulkstenī. Viens bija jau cauri.

— Nepārdzīvo, Bert, — puisis līdzjūtīgi ieteicās. — Tā reize ar Magdu man bija vienīgā …

Nu labi, bija vēl dažas.

— Kāda, pie velna, te Magda! — Bērts caur asarām izspieda. — Lai viņa iet d …! Ko jūs visi man neļaujat mierīgi dzīvot?!

— Nomierinies, — saviebies Deniss sacīja. — Nepinkšķi kā bāba.

— Iedod … cigareti…

— Tu jau vienu izsmēķēji. Te jau tāpat nav ko elpot.

— Izlikies, ka mīli Ingūnu, lai varētu iekļūt «Tīreļos», — Bērts šņukstēja. — Lai varētu visus nostučīt.

— Ingūnu tu njpiemini, — Deniss asi nogrieza. — Es viņu mīlu, un tā ir mana darīšana.

— Tu izošņāji Ļizas Karlovnas un Jankas noslēpumus … Un vecenītes nāve ir uz tavas sirdsapziņas … Daži domā, ka arī Janka no «sboriem» dzīvs neatgriezīsies.

— Uzzinājis, ka es staigāju ar Ingūnu, profesors man ieteica pavērot, vai es «Tīreļos» nemanīšu kaut ko intere​santu, — Deniss mulsi paskaidroja. — Taču es… nekā …

— Tu — nekā, bet vecenīte ir noslepkavota, — papurinājis galvu, lai notraustu no acīm un sejas slapjumu, Bērts novilka.

16* — Nefantazē! Nedomā, ka tev izdosies sajaukt man prātu.

243 Vecene nomira no vecuma. Tāds bija ārstu slēdziens. To zina visi.

— Tā nav patiesība, — sācis nomierināties, Bērts teica. — Uz tavu izokšķerējumu pamata kāds izlēma, ka Ļiza Karlovna kļuvusi pārlieku bīstama, un tāpēc viņai bija pienācis laiks nomirt no vecuma.

— Muļķības …

— Un arī mani tu nodevi! Tai vakarā, kad es jums ar Ingūnu izstāstīju to, ko noklausījos zem terases. Kad viņi žūpoja Nikolaja II kronēšanas mielasta atkārtojumā. Atceries? Par Baltijas jautājuma atrisināšanu.

— Toreiz tu biji dzēris. Es taču tevi neņēmu par pilnu.

— Neņēmi un tomēr izklāstīji profesoram no «a» līdz «z».

— Es tavai murgošanai neticēju. Bet mans pienākums bija izstāstīt, — Deniss, neērti juzdamies, teica un tad, sažņaudzis rokas dūrēs, pēkšņi eksplodēja: — Tu pats pie visa esi vainīgs!

Kādēļ tu jaucies lietās, par kurām tev nav daļas, suns tāds! Tu pats esi «stukačs»!

— Starp mums ir kvalitatīva atšķirība, mīļais draugs! — Bērts dzēlīgi sacīja. — Tā nelietība, ko viņi tur perināja, tā ir …

— Stopi — Deniss viņu pārtrauca. — Tagad es saprotu. Man nav sev ko pārmest. Liktenīgais mirklis bija nevis tad, kad mēs abi satikāmies jūrmalā, bet gan tad, kad tu apzināti paUdi zem terases, lai noklausītos svešu cilvēku sarunas. Un arī tā vēl nebūtu nelaime, ja tu dzirdēto būtu paturējis pie sevis. Taču tu to esot ierakstījis magnetofona lentē un, sapinies ar to izdzimteni skroderi, esot atdevis ierakstu viņam, un tas savukārt jau zinājis, ko darīt. Tātad vienīgi tu pats esi vainīgs pie tā, kas pašlaik notiek.

— Un tāpēc arī skroderim pēkšņi bija jānomirst ar sirds​trieku?

— Tā it kā esot bijis, — puisis negribīgi teica. — Taču es tam … ne visai ticu. Visu nelaimju sāku tis bija tas, ka tu iepazinies ar Menšīku. Tagad skaidrs? Es ne pie kā vainīgs neesmu.

«Nebūtu es toreiz iegājis alus pagrabiņā …» Bērts nodomāja. «Bet no «Tīreļiem» ar Ļizu Karlovnu es, vienalga, nebūtu izvairījies. No daktera Jansona tāpat. Un agrāk vai vēlāk, Denisu ieskaitot, visi uzzinātu, ka es rakctu lugas … Iznākums būtu tieši tāds pats, vienīgi pa citu ceļu. Boļas vietā būtu Jansons … Kad iebraucu pilsētiņā, viss jau bija nolemts. Tātad patiesībā šī zemnīca jau

sākās Rīgā, kad es izlēmu braukt uz šejieni. Un kāpēc es izlēmu? Tāpēc, ka kafejnīcā nejauši uzskrēju brālim un Jankam, kurš vēlāk man piedāvāja braukt. Ja es nebūtu iegājis kafejnīcā, bet būtu soļojis garām uz bibliotēku … Nē! Tā patiešām var nojūgties! Aizmeklēties tik tālu, kad tēvs ar māti iepazinās, jo, ja nebūtu iepazinušies, tad tumsas spēkiem nebūtu ko nogalināt… Nē, nē … Viss, kas notiek, meklējams manī pašā.»

— Ja tu pie profesora būtu piestaigājis kā kulturāls cilvēks, — Deniss nožēlā teica. — Vienalga, būtu piekritis rakstīt romānu vai ne. Viss taču notiktu kā starp normāliem cilvēkiem.

Profesors ir ļoti lādzīgs. Es viņu ļoti cienu. Mēs ar viņu iepazināmies pirrns trim gadiem. Turpat pludmalē. Viņš tur katru dienu nāk pastaigāties. Tad jau es vēl biju puika, galīgi dumjš. Mūžīgi konflikti ar pieaugušajiem. Tagad jau saprotu, ka vaina slēpās manī pašā. Tāpat kā citiem tīneidžeriem. Bēda tā, ka cilvēkam tādā vecumā nav stingras uzskatu sistēmas, kas disciplinē domāšanu, bet ir ārkārtīgi liela vēlēšanās darboties vai arī aktīvi uzspļaut visam. Galvā haoss, un attiecīga ir arī uzvešanās. Nu un, protams, no pieaugušo puses seko pretdarbība, jo «tīņus» viņi neņem par pilnu un viņu enerģiju neievirza pareizā gultnē. Tieši tā bija ar mani, pirms sastapu profesoru … Es to stāstu, Bert, lai tu saprastu. Varbūt tevi tas neinteresē, bet man ir ļoti svarīgi, lai tu to zinātu. Un zinātu tieši šonakt. Man vajag, lai tu mani saprastu pareizi, jo es jau diemžēl neesmu no dzelzs.

— Runā vien, — Bērts noburkšķēja un sagrozījās — bija sākusi smelgt mugura. — Varēji mani beidzot atraisīt.

— Nē.

— Kur tad es no tevis, tāda tēviņa, aizbēgšu?

Nereaģējis Deniss turpināja: — Bet profesors manī, tādā trīspadsmit gadus vecā puišelī, saskatīja cilvēku. Tu saproti? Citi ne, bet viņš saredzēja cilvēku … Viņš uz mani atstājis ārkārtīgi lielu iespaidu. Var pat teikt, ka formējis mani kā personību. Par to esmu viņam bezgalīgi pateicīgs. Negribas pat domāt, kas no manis iznāktu, ja nebūtu saticis viņu.

— Skaidrs, — Bērts ar ironiju teica. — Viņš tevi pieradināja kā šuneli. Atrod uz kraujas somu ar manuskriptu — aiznes saimniekam. Liek izpētīt, kas notiek «Tīreļos», — darīts. Izdzirdis no manis par «Sarkanajām kļavām», tūlīt aizskrien un izstāsti. Un to, kas tagad notiek šeit, tu pats neizdomāji.

Es taču redzu, ka tas tev nesagādā nekādu prieku, gluži otrādi. Bet to tev pavēlēja profesors, kurš pats sēž «Sarkanajās kļavās» un urbina degunu, kamēr tu mani šeit moki.

— Es jau reiz teicu, ka es tevi… nemoku.

— Un pie staba viņš arī lika mani piesiet?

— Nē, to viņš nelika, — Deniss savādi novilka. — To es pats izdomāju. Viņš tikai piekodināja ar tevi būt ļoti piesardzīgam. Lai gan tu esot pēdējais muļķis, tomēr ļoti slīpēts …

Pacieties. Man jātiek pāri kādai barjerai… Tāpēc jau es cenšos tev visu izskaidrot. Lai tu saprastu un nedusmojos … Bet par šuneli tev nav taisnība. Šunelis paklausa saimniekam nedomājot. Es visu daru apzināti. Es zinu, ka man ir taisnība. Un taisnība tieši pēc būtības, bet ne no pavirša, virspusēja skatī​juma. Es rīkojos, pārliecības vadīts, Bert, un tur ir mans spēks.

— To tavu profesoru vajadzētu ielikt cietumā par mazgadīgo pavešanu, — jaunais cilvēks sašutumā sacīja. — Viņš taču tevi pataisījis par garīgu kropli. Tu esi bezdomu ierocis viņa rokās.

— Profesoram taisnība — tu esi pēdējais muļķis, — Deniss nicīgi teica. — Tu pa dzīvi plivinies kā tāds bezrūpīgs taurenis un tāpēc nespēj saprast, ka cilvēks var rīkoties apzināti, sava-s pārliecības vadīts. Tev jau pašam nav nekādas pārliecības,, ne pareiza pasaules uzskata, ne sapratnes, kādai pasaulē jābūt vislabākajai lietu kārtībai. Tu studē Tilozofiju, un acīmredzot galva tev

pilna ar to, ko katrs muļķis šķietami gudru apgalvojis. Un viens saka vienu, otrs — otru, trešais pavisam kaut ko pretēju, un tā tev galvā īsts haoss.

— Aha! — Bērts sarkastiski teica. — Un profesors tev ieborējis to vienīgo pareizo mācību, kura ir pareiza tāpēc, ka ir pareiza. Es jau zinu, kas tā ir. Tā, ar kuru Karlovnai bija piebāzti visi grāmatu plaukti.

— Kāpēc uzreiz tā? — Deniss iecietīgi pasmaidīja. — Gluži vienkārši profesors man palīdzēja apzināties pašam sevi. Tikt par daudz ko skaidrībā. Izprast savu vietu pasaulē. Un to, kādai pasaulē jābūt kārtībai. Viņš iedeva jēgu manai dzīvei. Un viņš. ir spēks, kuram es labprātīgi, apzināti pakļaujos, būdams vienlaikus pilnīgi neatkarīgs, brīvs cilvēks, jo brīvība ir apzināta nepieciešamība.

Un spēki, kurus viņš pārstāv, ir virzīti uz vienu mērķi — lai pašreizējo haosu pārveidotu par kārtību, kurā visi kārtīgi cilvēki varētu normāli dzīvot labklājībā un būt laimīgi. Bet tādi kā tu, Bert, sēdētu aiz restēm un ārstētos no alkoho​lisma, nevis klenderētu pa pasauli, rakstīdami kaitīgas lugas.

— Jā, nav kārtības un disciplīnas, — Bērts ironiski novilka. — Vienā sestajā daļā zemeslodes nav. Protams, piecās sestajās galīgi nav, bet papriekš jums jāieved kārtība pirmajā sestdaļā. Un papriekš Pribaltikā. Tie nešķīsteņi baltieši pavisam nedisciplinēti kļuvuši, grib mukt prom no vienotās nedalāmās un, kas pats trakākais, arī apzināti, jo viņiem esot tāds eiropeisks pasaules uzskats un domāšana, kas nesaiet kopā ar aziātisko, un tāpēc viņi ir jāiznīdē, atrisinot Baltijas jautājumu aziātiskā manierē, un tad šeit būs kārtība uz mūžu mūžiem, tāda, kāda acīmredzot ir pa prātam arī tev, Denis, ja jau tu, tā teikt, esi profesora domubiedrs un audzēknis.

— Atkal tu sāc šitās muļķības par Baltijas jautājumu, —Deniss novaidējās. — Es to izstāstīju profesoram. Sākumā viņš mani pat nesaprata. Tad bija sašutis. Kad nomierinājās, sacīja, ka tie esot paranoiķa murgi un vislabākais būtu, ja tevi ieslodzītu psihiatriskajā slimnīcā, jo šajos juku laikos tu ar savu muldēšanu varot nodarīt Melu ļaunumu. Un viņš esot laimīgs, ka jums ar to romānu nekas neesot iznācis, jo būtu ar tevi tā sapinies, ka vaļā netiktu. Vēl viņš teica, ka tajā apspriedē runa bijusi par taktiku, ja gadījumā komunisti Augstākās Padomes vēlēšanās neiegūtu balsu vairākumu. Runa bijusi par parlamentārām politiskās cīņas metodēm, ar kādām darbojas ikviena partija jebkurā tiesiskā, civilizētā valstī.

— Viņš tev meloja! — Bērts iesaucās. — Runa bija par Baltijas jautājuma atrisināšanu uz mūžīgiem laikiem. Viņi tikai nebija paguvuši izlemt, kādā konkrētā veidā to izdarīt. Runa bija pat par masu iznīcināšanas līdzekļiem.

— Tas esi tu, kas melo! — Deniss dusmīgi uzkliedza. — Tu laikam mani uzskati par idiņu, kurš noticēs tavām drausmīgajām fantāzijām. Profesoram taisnība — kaut ko tādi1 patiešām var izdomāt tikai garīgi slims cilvēks.

— Vai tas, ka es šeit stāvu, pie staba piesiets, arī ir viena no civilizētām, nevardarbīgām cīņas metodēm?

Deniss kodīja lūpas, tad teica: — Man pašam ir pilnīgi skaidrs, ka rīkojos pareizi, jo taisnība ir manā pusē, taču es neprotu tev izskaidrot, tas ir, neprotu to izdarīt pārliecinoši, kāpēc tieši. Apstākļi šobrīd spiež rīkoties tieši tā un ne citādi. Es uzticos profesoram Smiltenam. Lai kā viņš darītu, viņš rīkojas pareizi, lai arī no pirmā acu uzmetiena viss patiešām var šķist dīvaini. Taču profesors dara tā, lai gala rezultāts būtu vispārības interesēs, bet ne jau katrreiz uz gaišo nākotni ved tie taisnākie un tīrākie ceļi. Nu, ja es kaut ko nespēju saprast, Bert! — Deniss pēkšņi izmisis iekliedzās. — Ja es kaut ko nespēju saprast, tad pakļaujos profesoram, jo viņš ir spēks, kuram es ticu\ Un tu velti ceri, ka spēsi man apvārdot zobus.

— Tu šodien jūrmalā mēģināji man ieskaidrot, ka es no dzeršanas esmu nojūdzies. Vai tagad tu

tici, ka mani mēģināja nogalināt?

Nodūris galvu, Deniss izgrūda: — Jā.

Abi klusēja, un klusums sabiezēja, kļuva neizturams. Puisis pietrūkās no lāviņas un, aizgājis pie kāpnēm, no mugursomas izvilka «nulle septiņi» vermuta pudeli, glāzi un aizsākto «Eli​tas» paciņu.

Bertā uzjundīja priecīgs pārsteigums. Viņš nojauta, ka visa pudele domāta viņam, jo Deniss jau pats alkoholu nelieto.

Puisis piesēda turpat uz kāpnītēm un, cieši Bertā vērdamies, kārdinoši pagrozīja rokās vīnu un cigaretes.

— Nu tad ielej! — Bērts šķietami vienaldzīgi teica.

— Vēlāk.

— Ka — vēlāk? — Bērts sašutis iesaucās. — Ko tu visu laiku muldi par to «vēlāk»?

— Vispirms tev būs jāatbild uz dažiem jautājumiem.

Uzmeties uz viena sāna, Deniss no cieši apspīlēto džinsu kabatas izvilka aprakstītu bloknota lapiņu. Pavērsis to pret baterijas gaismu, viņš žigli pārlaida acis abām pusēm, acīmredzot saturu jau zināja. Tad, pievērsies Bertām, ierunājās tāda kā skolotāja tonī: — Ko tu, ietītu avīžpapīrā, nesi uz Menšīka māju? Kad tu esot izlīdis atpakaļ pa žoga caurumu, nesamā tev vairs neesot bijis.

— Kamēr tu neieliesi, es neatbildēšu ne uz vienu jautā​jumu, — Bērts apņēmīgi sacīja.

— Jo ātrāk atbildēsi, jo ātrāk dabūsi.

— Es taču neesmu spējīgs koncentrēties. Tu mani esi ga​līgi samocījis.

— Nē.

— Tad tu vari turpināt monologu.

— Es cigaretes saplēsīšu un vīnu izliešu. Nekas no tā nemainīsies. Tu tik un tā visu izstāstīsi.

Es vienīgi gribu, lai tas notiktu tā, kā labāk būtu tev.

Deniss ar zobiem norāva plastmasas korķi un, pielējis pilnu divsimtgramu glāzi, pastiepa uz priekšu un pagrozīja baterijas gaismā.

— Redzi, cik skaista krāsa, — viņš kārdinoši teica. — Cik patīkami smaržo. Un cik brīnišķīga garša. Vai tiešām tev ne​gribas?

Bertām pretīgumā krampjaini noraustījās žokļi — būtu vēl gaišais, bet tā tumši sarkanā, drausmīgā žļurga. Viņš izspļāva mutē sakrājušās nelabuma siekalas.

Deniss kārdinoši smaidīja.

Naivais idiņš, nodomāja Bērts. Bet kaut kā jau iekšā būs jāiemāna — šajā drūmajā bezcerībā galvā jādabū kāds gaišums.

— Pudelē vēl palika piecsimt grami, — viņš teica. — Tas ir daudz. Ja tu man iedosi iedzert to glāzi, tad man kļūs skaidrāka domāšana, bet, no otras puses, ļoti gribēsies vēl. Tā tu ar vienu šāvienu būsi nošāvis trīs zaķus — es spēšu sakarīgi atbildēt uz jautājumiem, un tai pašā laikā tu mani uz runāšanu pamudināsi, jo citādi vairs nelieši, un, treškārt, vīns jau pats par sevi atraisa mēli.

Deniss aizdomīgi vērās Bertā. Taču jaunā cilvēka sejā viltus nebija manāms. Izšķīries puisis aizgāja pie viņa un pielika glāzi pie lūpām. Ap-spiedis nelabumu, Bērts ar lieliem guldzieniem to iztukšoja sausu.

— Tagad iedod cigareti, — nodrebinājies viņš pieprasīja.

— Nē.

— Muļķīti, es taču nekā neesmu ēdis; tūlīt visu izraus arā, un labuma nebūs bijis nekāda.

Deniss nogrozīja galvu, tomēr prasīto atnesa.

Bērts ar baudu vilka dūmus, juzdams, kā vīns sāk iedar​boties.

Kamēr gūsteknis smēķēja, Deniss vēlreiz pārlaida acis blok​nota lapiņai.

— Kam tu atdevi to, ko aiznesi uz Menšīka māju?

— Menšīka kungam.

— Viņš tad jau esot bijis miris.

— Vai tu vispirms negribēji uzzināt, ko es nesu?

— Arī to.

Izspļāvis izsmēķi, Bērts būtu juties labi, ja vien nesmelgtu mugura un nespiestu ceļgalus. Trulās sāpes krūšu kurvī likās pārgājušas.

— Nu tad klausies! — Bērts ierunājās un raiti izstāstīja par balto kaķi, kurš bēniņos nežēlīgi ņaudējis, un kā, trako radījumu prom dzīdams, viņš nejauši uzdūries Jankas Mihejeva gleznojumiem, kur Denisa skolotājs bijis gan kopplānā, gan izzīmēts detaļās. Tikai audzinātājs bijis pārvērties sikspārnim līdzīgā, lielā, melnā putnā ar maitas lijas nagiem. Galva gan bijusi viņa paša, taču ar sarkanām acšm un gariem, smailiem zobiem. Viņš bijis pārvērties par asinssūcēju-vampīru.

Deniss plašo stāstījumu klausījās ar iecietīgu, saprotošu smaidu, ar kādu pieaudzis cilvēks klausās bērna stāstītās pa​saciņas.

— …Un tad profesoram tomēr paveicās — viņš iekļuva Ļi​zas Karlovnas istabā caur dūmvadu.

Pārsteidzis vecenīti, vampīrs izsūca viņai asinis, — Bērts nobeidza. — Tagad tu vairs nedrīkstēsi teikt, ka nezināji, ar ko esi saistījies.

Deniss nosmējās vien.

— Tu stāstīji tik iespaidīgi, ka likās — es «viģikā» skatos šausmu filmu.

— Es jau domāju, ka tu atkal neticēsi, — Bērts nelaimīgs teica.

— Pasaki, lūdzu, — kurš cilvēks, būdams pie pilna prāta, tam noticētu?

Bērts klusēja.

— Labi, — Deniss lietišķi ierunājās. — Ejam tālāk! Vecenei esot bijuši savakti kaut kādi dokumenti, liecības, kuri, izrauti no notikumu konteksta, kļūstot melīgi un varot kompromitēt godīgus cilvēkus. Kur ir tie papīri?

— Piedod, mīļais draugs, — Bērts ironiski teica. — Tev gan vajadzēja zināt, kāda bija principiālās komunistes Karlov​nas attieksme pret mani. Es nu nebūtu tas, kuram viņa rādītu kaut kādus svarīgus papīrus.

— Tā varētu būt taisnība, — Deniss domīgi noteica. — Viņa tik tiešām tāda bija … Nu, vienalga, šāds jautājums te ir — atgriezīsimies pie tā vēlāk… Nākamais. Kam tu atdevi skanu ierakstu?

— Boļam.

— Kas tas tāds?

— Menšīka kungs. Saīsinājums no Boļeslava.

— Skaidrs. Kam viņš nodeva?

— To nu gan es nezinu.

— Varbūt tev uz kādu ir aizdomas?

— Nē, — Bērts atteica, lai gan zināja, ka Boļa ierakstu bija atdevis dakterim Jansonam. Pats Jansons vēl bija piebildis, ka ieraksts tālāk aizceļojis pie cilvēka, kurš ar Boļu ne reizi vien alus pagrabiņā sēdējis pie kausiem.

— Negribas ticēt, ka tev pat aizdomu nav.

— Kāds tev pamats domāt, ka ir? — Bērts izaicinoši iesaucās.

— Nepsiho. Tāds pamats, ka arī Menšīks bija žūpa, — Deniss paskaidroja. — Un kāda gan starp diviem žūpām var būt konspirācija?

Neraugoties uz traģisko stāvokli, Bērts nosmējās.

— Tu žūpas slikti pazīsti. 2ūpas ir ļoti aizdomīgi, ļoti neuzticīgi — mūždien liekas, ka viņus kāds apdraud, grib atņemt pudeli. Ja žūpa zina kādu noslēpumu, kas parastam cilvēkam ir tikai noslēpums, tad žūpām tas kļūst desmitreiz svarīgāks noslēpums. Žūpība ir īpatnējs psihiskais stāvoklis. Tu neesi par to lasījis vai redzējis televīzijā?

— Ne-e… — Deniss šaubīdamies novilka.

— Pirms nogalināja Menšīka kungu, profesors gan pats varēja viņam uzdot šādu jautājumu.

— Tātad arī Menšīku nogalinājis profesors?!

— Jā. Uzbrucis kā vampīrs lapsu šķūnī un izsūcis viņam asinis. Un pie reizes tādā pašā veidā uz viņpasauli aizsūtījis arī pāris lapsu.

— Menšīks miris no infarkta.

— Var jau būt, ka sirds nav izturējusi. Kad tev vampīrs iecērt ilkņus artērijā, tur patiešām var dabūt infarktu.

— Neizved mani no pacietības! — Deniss uzkliedza. — Dažbrīd man jau uznāk vēlēšanās tev gāzt.

— Vienreiz jau tu to izdarīji.

Neatbildējis puisis no jauna iedziļinājās bloknota lapiņā.

— Te tādi vispārīgi jautājumi, — viņš beidzot teica. — Kas vēl ir saistīti ar Menšīka bandu? … Kam tu vēl esi stāstījis par «Sarkanajās kļavās» noklausīto? … Mierīgi vari samelot… Labi, nekonkrētus jautājumus atstāsim uz vēlāku laiku. Atgrie​zīsimies pie tā, uz kuru atbilde tev ir zināma.

— Ielej vīnu!

— Un tu labprātīgi atbildēsi?

— Obligāti.

Deniss pielēja pusglāzi Tad piepilina ja vel mazliet. Aiznesa Bertām, kurš šoreiz vīnu izlaka bez jebkādas nelabuma sajūtas. Cigareti pašlaik negribējās. Bet Deniss projām negāja. Notupās gūstekņa priekšā un, vērīgi viņā lūkodamies, čukstus pa​vaicāja: — Kam tu atdevi bildes?

— Kad ieraudzīju, ka Menšīka kungs miris… Viss bija zaudējis jēgu … Es bildes iemetu lapsu šķūnī…

— Nemelo! Profesors teica, ka esot uzpeldējuši kaut kāda vājprātīgā smērējumi. Viņš esot saņēmis tādu informāciju. Taču ļaunums, kurš aptraipītu viņa reputāciju, no tiem vēl nav cēlies.

Tāpēc viņš grib bildes dabūt, lai šos murgus iznīcinātu.

Tātad Jansons mālējumus aizvācis no lapsu šķūņa, Bērts nodomāja, bet uz Jansonu tumsas spēki nav izgājuši. Un es esmu tas ķēdes posms, caur kuru viņi var piekļūt gaismas spēkiem.

— Runā, Bert, — puisis glāsmaini teica. — Tu taču apsolīji.

— Mirušais Menšīks gulēja zālājā pie šķūnīša. Droši vien bildes būs ieraudzījis un pievācis kāds no sanitārās mašīnas, kurai bija jābrauc pēc līķa.

— Nē. Bildes esot uzradušās pa to pašu kanālu, pa kuru skaņu ieraksts.

Bertām noraustījās gāmurs.

— Tu gribi mani piekrāpt, — Deniss pārmetoši teica. — Tu izdzēri vīnu, bet solīto nepildi. Sis ir vienīgais jautājums, par kuru man simtprocentīgi skaidrs, ka tu zini atbildi, un tu ļoti labi zini, ka tieši tā arī ir. Un, ja tu izvairies atbildēt, tad tikai tāpēc, ka nevēlies. Tā taču ir, Bert?

Bet tas sadudzis klusēja.

— Kam tu atdevi bildes?

— Jā, — Bērts ar sausām lūpām beidzot izmocīja. — Es zinu. Bet neteikšu. Prasi kaut ko citu.

Denisa zilpelēkās acis bija plati ieplestas un sejā vīdēja kaut kāda nolemtība, tādas kā baisas neizbēgamā priekšā. Atspiedies ar plaukstām pret ce|galiem, viņš smagi piecēlās un aizlauztā balsī teica: — Tu to pasacīsi.

— Vispirms tu pasaki, kāpēc roc to drausmīgo bedri?! — Bērts pēkšņi iekliedzās — viņš vairs nespēja šīs mokas izturēt.

— Vēlāk …

Pagriezis Bertām muguru, Deniss raudzījas lūkas tumsā, no kurienes bija dzirdama lietus sijāšanās un vēja uzbrāzmojumi lapotnēs. Ik pa brīdim ārpusē uzplaiksnīja vājš gaišums, un pēc laiciņa atlidoja tāla pērkona dunoņa.

— Tu esi pilsētiņā ar tik daudziem pinies, — Deniss beidzot teica, — gan ar tiem, kas «par», gan ar tiem, kas «pret», ka nav vairs iespējams saprast, ko tu zini un ko nezini. Neviens nevarot īsti pateikt, cik tu bīstams un cik ne. Pie vienas situācijas varot būt vienādi un pie citas situācijas citādi.

Tāpēc vienīgais saprātīgais un loģiskais atrisinājums … Un arī tev pašam labākais, jo tu kā sabiedrībai derīga personība esot norakstīts … esot… lai visiem būtu labāk … Ka tu pazūdot no šīs pasaules … Klusu, bez trokšņa … Te biji, un te vairs tevis nav… Varbūt nemaz neesot bijis… Tā runāja profesors… Bert, man ir drausmīgi grūti!

— Vai tad tev jānomirst? — stingi izteica Bērts. — Un es vēl meklēju pie tevis palīdzību. Un tu vēl ņirgājies, ka es no pārdzeršanās esmu jucis. Tu solīji palīdzēt, bet atvilināji mani šeit…

Bestija!

— Tā nebija, — Deniss bezpalīdzīgi noteica. — Es patiešām gribēju tevi dabūt prom no pilsētiņas. Es patiešām domāju, ka tu no dzeršanas esi… Kad tu jau atradies šeit, es aizgāju uz «Sarkanajām kļavām». Tad profesors izstāstīja. Es taču patiesībā nekā nebiju zinājis. Tevi patiešām gribējuši pa kluso nolikvidēt, un tāpēc arī izvākuši tavas mantas no «Tīreļiem», lai visi gali ūdenī — tāds Bērts Kalniņš pilsētiņā nemaz nav bijis. Taču mīklainā kārtā tev esot izdevies nozust… Kad es viņam pateicu, kur tu atrodies, profesors kļuva priecīgs — viņam ļoti nepatika tavās medībās iesaistīt tik daudzus cilvēkus, jo tad ir maz cerību, ka nenotiek informācijas noplūde. Taču tagad … Zinās vienīgi profesors un es.

— Un tad viņš novāks tevi, lai zinātu tikai viņš.

— Nē… Mūsu attiecības ir ipašas. Viņš zina, ka es viņu nekad nenodošu … Un tad profesors teica, ka man esot pienācis eksāmena laiks, tas laiks, kurā sevi jāapliecinot… Man pašam ar savām rokām jāizraujot ind»:gā nezāle … Bert, es to negribēju! Es tam pretojos! Es centos viņu pārliecināt, ka tevi tikai jādabū prom no pilsētiņas… Bet viņš teica, ka šī pilsētiņa esot saistīta ar citām pilsētiņām, esot saistīta ar Padomju Savienību — viss viens liels kopsakars un mijiedarbība … Tu visur būšot bīstams.

— Vai tev kādreiz nav ienācis prātā, ar ko es varētu būt tik bīstams? Vai tiešām ar fantastiskiem izdomājumiem, kuriem normāli cilvēki neticot? Bet varbūt ar to, ka tā tomēr ir pa​tiesība?

— Es vairs negribu ne par ko domāt… Es ticu profesoram un apzināti pakļaujos viņa pavēlei…

Un vēl viņš sacīja, ka man būšot jāpārvar pašam sevi, būšot jābūt stiprākam par sevi … Un, kad man to izdošoties izdarīt, tad tālākais jau bū​šot vieglāk.

— Jā, nākamreiz būs vieglāk …

— Nē! — puisis iekliedzās, joprojām stāvēdams ar muguru pret Bertu.

— Tu esi tāds pats vampīrs. Un, ja pašlaik vēl neesi, tad pēc tā, ko ar mani izdarīsi, tāds kļūsi — tu sprāgsi vai nost, ja atkal nedabūsi padzerties cilvēka asiņu! — jaunais cilvēks naidā iekliedzās.

— Protams, tu par to neatzīsies pat sev, tu meklēsi un arī atradīsi visādus attaisnojumus, aizsegsies ar nepieciešamību, kura diemžēl rodas, vedot cilvēku cilti uz gaišo nākotni, un tā bez gala … Bet visa pamatā būs viena vienīga patiesība — slāpes pēc varas un asinīm.

— Pēc kādas varas?

— Paprasi profesoram.

— Liec viņu mierā! — Deniss nočukstēja, rokas sažņaudzis dūrēs tā, ka nagi iecirtās delnās. — Man tikai jāsaņemas, jo es zinu, ka taisnība ir manā pusē, un tev neizdosies mani pārliecināt, suns tāds, jo pie tā, kam jānotiek, vainīgs esi vienīgi tu pats! Tu radi haosu, kad normāli cilvēki grib dzīvot mierā un kārtībā.

— Un lai ievestu šo nevainīgo mieru un kārtību, mani jānogalina? Redzi, tu jau esi izdomājis sev attaisnojumu.

— Profesors teica, tas jāizdarot tāpēc, ka tā esot augstākā nepieciešamība. Un es paklausu, zinādams, ka ir daudzas lietas, kuras es vēl nesaprotu. Bet, ja es nesaprotu vai nezinu, tas nenozīmē, ka man par tām jāšaubās kā par nepareizām.

— Tu pat negribi man acīs skatīties.

Neatbildējis Deniss devās uz zemnīcas izeju. Viņa soļi pēkšņi bija kļuvuši nedroši, it kā viņš būtu dzēris. Balst7 damies pret sienu, viņš uzvilkās augšā un pazuda nakts tumsā.

No izļodzītā pakāpiena noslīdēja vīna pudele un apgāzusies noripoja lejā. Sarkanais šķidrums guldzēdams lija uz grīdas dēļiem.

Iedzertais alkohols bija devis tikai īslaicīgu, mānīgu gaišumu. Un pēkšņās drausmās mati vai sacēlās stāvus, kad Bērts iedomājās sevi, iemestu šajā garenajā, tumšajā bedrē, līdz ga​lam neizraktajā kapā, tagad viņš to zināja, un Denisa apstiprinājums vairs nebija vajadzīgs. Iemests netīrā, mitrā un sasmakušā tumsā, apbērts ar zemi, un viss, viss, nekā vairs nebūs; viss, visam miers, miers, nevienam vairs viņš nebūs vajadzīgs, nevienu vairs viņš netraucēs, tikai šo brīnišķīgo apziņu trūdēdams viņš vairs nespēs izbaudīt. Varbūt ir reinkarnācija, varbūt pārceļošana citās pasaulēs, varbūt kaut kas vēl, dzīve turpinās citās formās, taču tas viss Bertu nesaviļņo, jo acu priekšā atrodas šī baismīgā bedre, kurā viņam lemts pazust, — kuru katru brīdi atgriezīsies šis bestija … Ak, kaut viss būtu jau galā — nāve nav briesmīga, briesmīgi ir mirt!

Un Berta būtība no jauna sacēlās protestā pret šo pasaules netaisnību. Kā šie vampīri drīkst izlemt, dzīvot man vai mirt, galvā bangoja domas, kas viņiem devis šādas tiesības, kas tās ir par viņu vājprātīgajām idejām, kuru vārdā viņi drīkst noga​lināt citus un nemirt paši?!

Bet atbilde nebija viennozīmīga, tā sašķīda daudzos mozaīkas akmentiņos, prātam vienlaicīgi neaptveramos, un Bērts bezizejas izmisumā, kas plosīja viņu vai gabalos, saitēs raustīdamies, iekaucās kā dzīvnieks.

Stabs, pie kura viņš bija piesiets, drebēja, un griestos atsprāga kāds dēlis — pa šķirbu uz galvas bira smiltis.

Kad zemnīcas lūkā parādījās Deniss, Bērts atkal sagumis tupēja uz ceļiem, truli blenzdams grīdas dēļos. Netīrajā, sviedriem un asarām noplūdušajā sejā bija nolemtības apzināšanās. Tas bija cilvēks, kurš ne uz ko vairs necerēja un bija atdevis sevi likteņa rokās.

— Nogalini mani ātrāk, — viņš teica un, paskatījies Denisā, kurš stāvēja kāpņu augšā, nodrebēja. Laiks ar spalgu klikšķi pārlēca atpakaļ, un Bērts no jauna atradās jūrmalā.

Uz puiša sejas un auguma baterijas gaismā spīdēja ūdens lāses, un īsi apgrieztie mati bija salipuši. Simpātiskajā, vīrišķīgajā sejā bija ievilkušies skarbi vaibsti. Gaiši zilpelēkās acis auksti

raudzījās Bertā. Tāds viņš bija pienācis klāt toreiz jūrmalā, lai taisītu no Berta gamadrilli. No viņa plūda dzelžaina apņēmība, pārliecība par savu taisnību un spēku.

Deniss viegli noskrēja lejup pa kāpnītēm un, piegājis pie Berta, izrāva kabatnazi. Atvāzis viņš saplēsa driskās gūstekņa kreklu un apakškrekliņu. No mugursomas izcēla smagu priekšmetu. Uzrāva sērkociņu.

Bērts izdzirda šņr.koņu, kas pārgāja vieglā rūkoņā.

Deniss pagriezās pret gūstekni. Rokā viņš turēja lodlampu, no kuras degļa šāvās zilgani sārts liesmu kūlis.

Bertām salēcās sirds.

Piegājis pie viņa, Deniss lodlampu nolika uz ceļiem stāvošā upura priekšā. Puiša lūpas pavērās vieglā smaidā. Viņš it kā izgaršoja paša radīto situāciju. Tad, pats nometies iepretim Bertām uz ceļiem, ar dūri brutāli pasita viņa nodurto galvu uz augšu.

— Nakts vēl ir pietiekami gara, — puisis ironiski teica. — Skaties man acīs, Bert! Es vairs neizvairos. Es vairs nebai​dos no tevis. Es vairs nebaidos ne no kā.

Bērts klusēja.

Deniss pasmējās, raudzīdamies viņā ar interesi, kurai klāt jaucās kaut kas līdzīgs pretīgumam.

— Ja man izdotos sevī atsaukt to naidu, ko jutu pret tevi jūrmalā, tad .. . Tev tas būtu šausmīgi.

Taču man tas neiz​dodas. Kad cilvēku iepazīsti tuvāk, laikam taču vairs nevari ar viņu kā ar svešu …

Deniss paņēma lodlampu un, pavērsis liesmu struklu sānis no Berta, atbalstīja sev uz ceļiem.

— Tagad klausies uzmanīgi, — viņš klusu teica. — Tu man atbildēsi uz visiem jautājumiem.

Atbildēsi patiesi un godīgi. Tiklīdz sāksi melot vai izlocīties, vai arī vienkārši atteiksies atbildēt, es nerunāšu ne vārda, bet…

Un viņš pagrieza pret Berta kailajām krūtīm lodlampu.

Iestenējies Bērts atrāvās atpakaļ, ar muguru cieši piespiezdamies pie staba, lai gan bija sajutis tikai siltu, vieglu gaisa plūsmu.

Iesmējies Deniss pavērsa liesmu sānis.

— Tu taču, vienalga, mani nogalināsi, — Bērts nogārdza.

— Tevi ir jālikvidē, — piekrītoši palocījis galvu, Deniss draudzīgi teica. — Taču nesāpīga likvidēšana tev jānopelna … Kas ir tas cilvēks, kuram tu atdevi kompromitējošās bildes?

— Ja es pateikšu … Jūs ari viņu nogalināsiet.

— Es to neizlemju. Kam tu atdevi bildes?

— Denis! — Bērts izmocīja. — Nu nevajag… Lūdzu tevi, lūdzu, nu nevajag… Tu taču vari pateikt, ka neiznāca tā, kā bija domāts … Ka tu nekā neuzzināji… Tu taču vari tā pateikt, vai ne? …

Kaut ko ticamu izdomāt… Tev taču noticēs.

— Droši vien, — puisis apstiprināja. — Bet kā»dēļ man jā" melo? Profesors atklāti pateica, ka šī nakts būšot mans eksāmens. Ļoti, ļoti smags eksāmens. Bet tad, kad es to nokārtošot, tad kļūšot pavisam cits cilvēks.

— Tu kļūsi slepkava.

— Nē, nē, — Deniss noliedzoši pakratīja galvu. — Ja kaut ko dara ideālu vārdā, tad var darīt, ko grib, — cilvēks vienmēr paliek tīrs, un viss ir morāli un ētiski. Un profesors vēl pabrīdināja, ka viņš tevi zina — tu ļurkstēšot bez mitas, bet lai es absolūti neko neņemot par pilnu, jo tu tarkšķēšot ar vienu vienīgu nolūku — izsprukt sveikā, lai pēc tam mums nodarītu neglābjamu ļaunumu. Un es eksāmenu izturēšu godam… Kam tu atdevi bildes?

Deniss no jauna pavērsa liesmu kūli pret gūstekņa krūtīm.

— Kam tu nodevi bildes? Runā, suns tāds!

Sakodis zobus, puisis lēni tuvināja lodlampu.

Un tad Bertām cauri smadzenēm izzibsnīja kāda doma — kā gan es to biju varējis aizmirst, kā?!

— Pagaidi! — viņš iekliedzās. — Es runāšu!

Denisa sejā pazibēja slēpts atvieglojums; viņš lodlampu nolika zemē.

— Labu, ko es esmu darījis tev, man tu atmaksā ar ļaunu, — Bērts steigšus ierunājās. — Kā es pieminu Ingūnu, tā tu man vienmēr liec aizvērties. Ļauj šoreiz izrunāt līdz galam, jā?

Neteicis ne «jā», ne «nē», Peniss Bertā pavērās ar savādu skatienu.

— Toreiz … Laikam tas bija vakar … Varbūt aizvakar — man laiks galīgi sajucis … Es gāju pie profesora … Elza mani ielaida … Ļoti laipna … Ieslēdza profesora kabinetā. Lai gaidot… Es negaidīju… Es iemaldījos kādā istabā… Un tur Ingūna … Kaila … Piesieta pie gultas … Un profesors …

Bērts saraustīti izstāstīja Denisam, kā viņam izdevies izglābt meiteni no piesmiešanas. Puisis klausījās ar atsvešinātu sejas izteiksmi, ne reizi nepārtraukdams. Kad Bērts beidza, viņš piecēlās.

Jaunais cilvēks lūdzoši raudzījās puisī, raudzījās ar izmisīgu cerību — vai tad tiešām pār tevi nenāks apskaidrība? īsi iekliedzies, Deniss nežēlīgi iespēra Bertām pa sāniem.

Norīstījies Bērts saguma — prāts atsacījās saprast notie​košo.

— Suns tāds! — puisis naidā uzkliedza. — Kādēļ tu jaucies iekšā tur, kur tev nav nekādas daļas! … Es pats Ingūnu «Sar​kanajās kļavās» ievedu … Pie profesora! Jā, lai viņš … Jā, jāt Bērts nespēja izteikt ne vārda.

— Es Ingūnu mīlu! — Deniss kliedza. — Mēs apprecēsi​mies … Viņai nekas nebūtu noticis! …

Kas par to, ka viņa vairs nebūtu meitene! … Daudz nu šodien tādu ir!

Zobus sakodis, puisis atkal iespēra Bertām.

— Un par katru tavu vārdu, kas neattieksies uz lietu, es sitīšu! Kam tu atdevi bildes?

— Ej d … ! — Bērts nelaimīgs izteica; šis drausmīgais,, kroplais cilvēks, kas mita aiz pievilcīgās fasādes … Vercingetorigs … Tas ir gals … Neizbēgams gals… Un nāve nebūs ne viegla, ne ātra …

Paķēris lodlampu, Deniss ar otru roku sagrāba Bertu pie rīkles un atgāza viņam galvu atpakaļ tā, ka pakausis skaļi at​sitās pret stabu. Ar naidā sašķobītu seju Deniss dvesa: — Kam tu atdevi bildes?!

Gārgdams Bērts vilka elpu un šausmās juta, ka krūtīm uzdveš karsta elpa — Deniss lēnām tuvināja lodlampu.

Pēkšņi zemnīcas ieejā kāds korekti ieklepojās; tā pieklājīgs cilvēks pabrīdina aizņemtus ļaudis par savu ierašanos.

Nogrūdis lodlampu zemē, Deniss zibenīgi pakampa kabatas nazi un apcirtās pret ienācēju.

Uz kāpnītēm stāvēja izmeklētājs Vilks. Viņš bija milicijas majora formā. Bālajā, askētiskajā sejā ar kvadrātveida žokli bija ievilcies žultains smaids. Ar saliektu rādītājpirkstu viņš noglaudīja tumšās ūsas. Brūno acu skatiens vērīgi iztaustīja zemnīcu.

Viegli ceļos ieliecies, gatavs lēcienam, Deniss saspringti vēroja majoru. Rokā sažņaugtā naža asmens mazliet trīcēja.

Ar plašu žestu uzplājis pa atpogāto pistoles maksti, majors pasvieda gaisā abas rokas, ar to parādīdams, ka viņam nekas ļauns nav padomā.

— Biedri major! — Bērts piepeši iegaudojās. — Es nogalināju Ļizu Karlovnu! Es atzīstos! Es viņu zvēriski noslepkavoju. Apcietiniet mani! Esmu biedres Stukānes slepkava!

257

— Jūs kļūdāties, biedri Kalniņ! — majors laipni atteica. — Izmeklēšanā apstiprinājies, ka jums ar biedres Stukānes nāvi nav nekāda sakara — viņa mirusi no vecuma. Lieta izbeigta un nodota arhīvā.

17 — A. Pūriņš — Tā ir kļūda! — Bērts izmisis kliedza. — Es viņu noslepkavoju! Es visā sīki atzīšos! Tikai apcietiniet mani!

— Tāpat jau par miliciju runā diez ko, un es vēl ņemšu un apcietināšu cilvēku, kuru pēc tam ar skandālu kā nevainīgu nāksies atbrīvot, — nokāpdams zemnīcā, majors teica.

Joprojām sažņaudzis nazi, Deniss piesardzīgi pavirzījās no ienācēja tālāk.

— Es esmu slepkava! — Bērts vilka. — Apcietiniet mani, lūdzu!

— Nav vairs Staļina laiki, kad aizdomās turētā atzīšanās bija pierādījumu cariene. Jūs neesat vainīgs.

— Lūdzu, lūdzu, apcietiniet, vai jums tas ir tik grūti?!

— Bez šaubām. Man nav prokurora sankcijas jūsu arestam.

Majors pārkāpa pāri bedrei un, apsēdies uz dēļu lāviņas, pārmeta vienu kāju pār otru. Izvilcis «Kosmosa» paciņu, aiz​smēķēja.

— Kas jūs esat? — manāmi apjucis, Deniss noprasīja.

— Vai nav vienalga? — majors Vilks nopūtās. — Neliecies traucēties! Turpini vien, ko esi iesācis.

— Kas jūs šeit atsūtīja?

Rupji nolamājies, majors izmeta: — Ja jau nācās nakts laikā pa lietu un brikšņiem šurp vilkties, tad laikam ne jau sava prieka pēc. Tad jau laikam kāds par tevi, smurguli, nav līdz galam pārliecināts.

Lēni nolaidis roku ar nazi, Deniss aizvainots teica: — Es būtu ticis galā viens.

— Kas sacīja, ka es tev palīdzēšu? — majors pasmējās. — Un nedomā, ka tev neuzticas. Lieta ir pārāk nopietna, bet tu esi jauns čalis. Nav tās pieredzes. Tā ka saproti pats. Un nav ko apvainoties.

Visam jābūt nostrādātam precīzi un tīri… Bet turpini, turpini!

Brītiņu padomājis, Deniss iesprauda nazi grīdas šķirbā un, paņēmis lodlampu, pievērsās nelaimīgajam Bertām.

— Tagad tu žigli runāsi! Kam tu atdevi Mihejeva bildes?!

Apjēdzis, ka nākamajā mirklī cietīs tik drausmīgas sāpes, .kuras pat nav spējīgs iztēloties, Bērts šausmās iekaucās: — No-lā-dē-tais iz-dzim-te-nī-īs!

Denisa seja sašķobījās. Piespiedis Bertu pie staba, viņš tuvināja liesmu upura krūtīm, kad majors asi uzsauca: — Pagaidi!

Ar satumsušu skatienu pavēries majorā, Deniss atkliedza: — Nejaucies!

— Es nedomāju jaukties, — majors mierīgi sacīja. — Gribu tikai tev, dundukam, pajautāt — tu taisies cūkai sarus svilināt, vai, ka esi uzgriezis tik milzīgu liesmu?

— Kas tad ir? — Deniss apmulsis noteica, palūkodamies uz degli, no kura ar šņācošu rūkoņu laukā šāvās sārti violets liesmu kūlis.

— Pēc brīža šeit būs tāda smirdoņa, ka nebūs ko elpot, — majors paskaidroja un, piegājis pie

puiša, sāka regulēt liesmu.

— Redzi? Tagad stars kļūst īsāks un precīzāks, tikpat dzeļošs kā naža smaile, un tu vari ar liesmu mērķtiecīgi operēt, nevis biedram Kalniņam grūst klāt, kur pagadās. Tā viņš ātrāk sāks runāt.

Saprotams, ja tu viņu gribi spīdzināt ne prieka pēc, bet gan tādēļ, lai viņš ātrāk atzītos.

— Skaidrs, — pamājis Deniss atkal pievērsās Bertām.

— Kam tu atdevi bildes?

Taču piegrūst lodlampu pie gūstekņa krūtīm viņš tā arī nepaguva, jo majors Vilks ar Makarova pistoles rokturi iegāza viņam pa galvu.

Puisis sabruka kā nopļauts. No rokas izšļukušās lodlampas deglis pavērsās pret viņa gurnu, taču majors paspēra lampu sānis un nodzēsa. Denisam no galvas sūcās asinis un ritēja pa vaigu.

Pārlaidis skatienu puiša sejai, majors lietišķi noteica: — Dzīvs.

No šoka Bērts nebija spējīgs vārdu dabūt pār lūpām. Viņš nekā nesaprata. Viņu bija pārņēmis slābums un vienaldzība.

— Kur ir rokudzelžu atslēga? — majors strupi noprasīja, iebāzdams pistoli makstī.

— Nezinu, — Bērts nočukstēja. — Kad nācu pie samaņas, es jau biju pie staba.

Majors notupās pie Denisa, kurš gulēja uz muguras ar sānis atsviestām rokām, un, pārmeklēdams džinsu kabatas, teica: — Bert, tev tūlīt jāpazūd no pilsētiņas. Slēpņus viņi ir noņēmuši, jo uzskata, ka tava problēma ir atrisināta.

— Kā es varu pazust, ja jūs man aizbraukšanas gadījumā draudējāt ar cietumu?

17* — Tu esi muļķis, vai? — majors pikti pavaicāja. — Nesaproti, ka viss ir mainījies? Toreiz man nekas cits neatlika. Mūsu kopīgais draugs piezvanīja, ka tu laižoties lapās un viņš nekādi tevi nespējot atrunāt. Profesora «jājamzirdziņš» — iecere ar politisko romānu jau sen bija zināma. Radās iespēja caur tevi iekļūt «Sarkanajās kļavās». Protams, visa šī ideja bija ar baltiem diegiem šūta, taču toreizējā situācijā mēs bijām kā slīcēji, kuri ķeras pie jebkura salmiņa. Un redzi, ka ar tevi paveicās … «Tīreļos» es pret tevi neizturējos labākajā veidā, 259 bet pārāk daudz bija likts uz spēles … Tikai liec aiz auss, ka ari par mani tu nedrīksti nevienam stāstīt… Re, kur jauns​kungam atslēdziņa!

— Jūs tomēr esat sadists! — Bērts teica. — Kāpēc jūs mani arī tagad dzināt vājprātā? Jums taču bija pistole.

— Kādēļ tevi neapmierina šāds variants? — majors piegrūda ar stulmu zābakā ieauto kāju Denisa ļenganajam augu​mam. — Ar šaujamiem var gadīties visādi pārsteigumi.

Bērts klusēja. Majors noņēma viņam rokudzelžus.

— Paklau, Bert! — majors zobgalīgi ieteicās. — Ja nu tu gribi… Es tev varu iedot pistoli.

Nopietni.

— Liecieties mierā!

— Tu esi kristietis, kuram tā piedošanas mānija?

— Atbrīvojiet man labāk kājas.

— Tūlīt.

Majors ar rokudzelžiem aizgaja pie Denisa.

— Kā jūs uzzinājāt, ka esmu šeit? — Bērts pavaicāja.

— To es nedrīkstu teikt, — majors nostenējās vien, veldams puisi uz mutes. — Smags gan tāds

izlaidies tēviņš.

Satvēris Denisa roku, majors to aizlieca viņam aiz muguras un jau gribēja aplikt dzelžus, kad puisis, kā atspere trūkdamies augšā, izlocījās un iegāza majoram pa žokli. Sitiens nebija stiprs; lielāks bija tādu gājienu negaidījušā majora pārsteigums. Lai gan tas ilga acumirkli, tomēr Deniss paguva pielēkt kājās. Majors gan tūlīt ar «sambo» paņēmienu viņu atkal dabūja garšļaukus un, uzmeties virsū, centās uzlikt rokudzelžus. Taču bija sastapušies līdzvērtīgi pretinieki. Saķērušies viņi aizvārtījās pa grīdu, līdz draudzīgi ievēlās līdz ceļiem izraktajā, garenajā bedrē. Tā kā rakums bija domāts vienam cilvēkam, tad izveidojās status quo — viņi bija saspiedušies kopā kā divas šprotes bundžā. Katrs centās pirmais izkļūt no bedres, neļaujot to izdarīt otram.

— Jaunais nelietis! — majors gārdza.

— Vecais fašists! — Deniss dvesa.

— Sarkanais mēris!

— CRU aģents!

— Lops, negrābsties pēc pistoles! Dod šurp rokas!

— Atdod ar labu, suns tāds!

Kamēr abi sēkdairu tā ņēmās, Bērts, atliecies atmuguriski, drudžainā steigā centās atpiņķēt kaprona auklas mezglus, ar kuru ap stabu apliektās kājas bija cieši sasietas pie potītēm, taču, rīkojoties vienīgi ar tausti, cietajiem un slidenajiem mezgliem nekā padarīt nevarēja. Tad viņš pamanīja grīdas šķirbā iesprausto Denisa nazi.

Tas jauno cilvēku izglāba.

Tikko viņš metās garšļaukus pēc naža, no bedres paslējās Deniss. Rokā viņam bija pistole.

Pametis stobru pret Bertu, viņš izšāva. Lode trāpīja stabā tieši tur, kur pirms mirkļa bija Berta galva.

Otra lode ieurbās griestos, jo majoram bija izdevies ar dūri pietiekami spēcīgi iegāzt puisim zemāk par jostas vietu. Liekdams atpakaļ Denisa roku ar ieroci, majors sita vēlreiz, un puisis sāpēs izlaida pistoli; tā nobūkšķēja uz grīdas.

Gulēdams uz vēdera, Bērts locījās kā tārps, velti cenzdamies aizsniegt nazi — ap stabu sasietās kājas neļāva.

Pār jaunības spēku uzvaru svinēja vecuma pieredze — izklupis pirmais no bedres, majors kampa pēc pistoles. Taču arī Deniss nebija no tizlo mājām — paguva pretinieku nogrābt aiz kājas un paraut zemē. Saķērušies, viens otru dauzīdami, viņi no jauna vārtījās pa grīdu. Rokudzelži bija palikuši bedrē.

Skaidri apjēgdams, ka viņa dzīvība atkarīga no tā, kurš kuru pieveiks, Bērts uzmetās ceļos un iebļāvās: — Major, ripojiet šurp! Mēs viņu pa abiem!

Majors jau bez visas kliegšanas to mēģināja darīt, bet arī Deniss saprata, ka tas būtu gals, un neļāvās sevi iedabūt Berta sniedzamības lokā. Viens otru dauzīdami, viņi aizvārtījās zemnīcas dziļumā.

Bērts aprāpoja otrpus stabam. Valstīdamies pa zemi, abi pretinieki uzgāzās vidējam balsta stabam, un tas, mitrumā iepuvis, pie pamata nolūza viegli kā sērkociņš. Zem smilšu smaguma griesti nodrebēja. Atsprāga daži dēļi, un lejā sāka birt smiltis.

Kungs Jēzus, Bērts pārbijies nodomāja.

Bet Deniss un majors par to nelikās ne zinis. Civilizācijas kārtiņa bija nolupusi; tie bija divi mežonīgi zvēri, kuri viens otru plosa naidā un asinskārē. Deniss majoram bija izsitis priekšzobus un pārsitis deguna krimšļus. Pašam puisim no ievainojuma galvā visa seja bija asinīs un pār kailo muguru stiepās gara, sarkana brūce, kuru bija uzplēsusi no grīdas izlīdusī nagla.

Pie griestiem pakārtā baterija viegli šūpojās. Tagad zemes smagumu, kurš spieda griestu dēļus, balstīja tikai divi stabi — viens, pie kura atradās Bērts, un otrs zemnīcas dziļumā, pie kura Deniss ar spēcīgu sitienu notrieca zemē majoru, bet pats, inerces rauts, iestreipuļoja sienā un noslīga uz ceļiem.

Majors ar pūlēm uzmocījās četrrāpus. Tad, apķēries stabam, uzvilkās augšā un, atspiedies pret to ar muguru, saguma.

Nu skrien pēc ieroča, nošauj to nelieti, atjēdzies taču, Bērts klusībā lūdzās, bīdamies skaļi pieminēt pistoli, lai nedzirdētu Deniss, kurš varētu pasteigties pirmais.

Grīļodamies puisis piegāja klāt majoram un sagrāba viņu pie pleciem aiz formas tērpa. Majors uzlika rokas viņa delmiem, taču ne jau tādēļ, lai atrautu rokas, bet gan instinktīvi gribēdams pieturēties, jo nebija spējīgs nostāvēt.

— Tev… neizdosies… — majors ar asiņainu muti no​šļupstēja.

— Suns tāds, — puisis izteica un, pievilcis majoru sev klāt, grūda tā, ka tas ar pakausi atsitās pret stabu.

— Neizdosies, — majors nodvesās.

Deniss, pats tik tikko turēdamies kājās, vēlreiz grūda pretinieku pret stabu. Tad atlaida. Majors, ceļos saļodzījies, no​slīdēja zemē.

Deniss lēni pagrieza galvu pret Bertu.

Jaunais cilvēks šausmās sarāvās pavisam maziņš, kad viņā raudzījās šī asiņainā un bālā, sašķobītā maska. Tā bija NĀVE. Grīļodamies Deniss nāca pie Berta.

Vietvietām, dobji būkšķēdami, no augšas jau gāzās veseli zemes blāķi, taču puisis nelikās to manām — viņš darbojās kā robots, izpildīdams ieprogrammēto uzdevumu.

No Berta mutes lauzās nesakarīgi kliedzieni, arī viņā maz kas bija palicis no cilvēka — tur kliedza kailā dzīvība, apzinā​damās, ka tūlīt, tūlīt būs jāizdziest.

Lai cik izmisīgi Bērts pretojās, Deniss viņu sagrāba aiz rīkles.

Pēkšņi zemnīcas dēļu griesti brakšķēdami sakustējās un ieslīpi slīdēja telpas dziļumā. Stabs pie pamatnes nolūza un, griestu rauts, atgrūda slepkavu no upura. Atmuguriski aiztenterējis, Deniss paklupa pār ļengano majora Vilka augumu.

Ticis brīvs, lai arī ar sasietām kājām, Bērts četrrāpus aizlēkšoja uz izeju un kārpījās augšā pa pakāpieniem.

Baterija nodzisa. Aiz muguras dobji gāzās zemes blāķi, un likās, ka iekšā gāžas viss ar priedītēm un krūmāju apaugušais uzkalns.

Sejā iepinās kaut kāda lupata, taču Bērts to pat neievēroja, smadzenēs drudžaini pulsēja viena vienīga doma — ātrāk augšup, ātrāk virszemē!

Līdz pusei izmeties no lūkas, viņš bezspēkā palika guļam. Norāva no acīm lupatu — tas bija Denisa baltais krekliņš.

Sejā sitās lietus. Uzliesmoja zibens, un spilgtajā gaismā jaunais cilvēks ieraudzīja, ka uzkalna vairs nebija — juku ju​kām gulēja šķērsu nogāzušās priedes, un no smiltīm rēgojās krūmu galotnes.

Un tad kaut kur dziļi, dziļi no pazemes bija dzirdams tik tikko saklausāms, šausmu pārņemts Denisa kliedziens: — Glāb! … Bert, glāb! …

Tad balss apklusa, lai neatskanetu vairs nekad.

Galvā valdīja galīgs tukšums. Un apziņa — esmu izglā​bies — kā bezkaislīgs fakta konstatējums.

Bērts atraisīja sasietās kājas. Norāvis virskrekla un apakškrekliņa skrandas, uzvilka Denisa balto ar padomju simboliku.

Par to, ka mežā šajā vietā kaut kas atradies, tagad liecināja tikai zemnīcas ieeja, kura vairs neveda ne uz kurieni. Un šajā nekurienē, apbērti ar smilšu kalnu, bija palikuši divi cilvēki. Varbūt jau miruši, bet varbūt vēl saglabājuši dziestošās apzi​ņas atliekas, un glābt viņus nav spējīgs neviens.

Profesors sēdēja savā plašajā kabinetā pie sarkankoka rakstāmgalda un pāri tam truli blenza raibajā Horezmas paklājā. Ģērbies viņš bija elegantā krēmkrāsas uzvalkā, gaišā kreklā ar tumšu kaklasaiti. Kājās bija zamšādas kurpes. Pie žaketes atloka kā asins traipiņš lāsoja partijas nozīmīte.

Večuka parasti sārtie vaigi bija neveselīgi bāli un sejā ievilkušies asi vaibsti.

Nekas, viņš domāja, mēs tam tiksim pāri, kā pāri esam tikuši vienmēr. Notriekti zemē, mēs ar viltu un spēku allaž esam uzkūņojušies kājās. Tie, kas mums pretojas, ir muļķi. Viņi ir aizmirsuši — jo spēcīgāka pretestība, jo pēc tam briesmīgāka atriebība. Mēs neko neaizmirstam. Lai nu kas, bet ši grāmatvedība mums vienmēr kārtībā. Tādi nu mēs esam, jo tikai tā mēs varam uzvarēt un pastāvēt.

Morāls un ētisks ir viss, ko mēs darām, bet tos kritērijus, kādus izdomājuši viņi, mēs izsitam laukā ar lodi pakausī un saminam zem tanku kāpurķēdēm.

Profesors paraudzījās zelta rokaspulkstenī. Mazais rādītājs tuvojās trijiem.

Deņiskam kuru katru brīdi jābūt klāt, profesors silti nodomāja. Varbūt tomēr par agru bija zēnam šāds pārbaudījums? Bet kas cits atlika? Vajadzēja rīkoties zibenīgi, citādi tas dramaturģelis vēl aizklīstu plašajā pasaulē. Mūsu lietai viņš vairs nav bīstams — kādas nelietības bija spējīgs pastrādāt, tādas jau pastrādājis. Viņš bīstams personiski man, lai gan, spriežot pēc pulksteņa, drīzāk varētu apgalvot, ka bija bīstams… Varbūt vajadzēja Deņiskam godīgi pateikt, ka dramaturģelis ir bīstams nevis mūsu mērķiem, bet man personiski? Var būt, ka es tādējādi viņu vēl vairāk piesaistītu tieši sev, jo viņš apjēgtu, ka mūsu cīņa un mana personība ir nešķirami? Taču, no otras puses, viņa prāts vēl mājo ideālismā. Tāds vecums, kad emocijas dominē pār saprātu. Pēc kāda laika, kad viņš sāks domāt pragmatiski, raugoties no savām egoistiskajām interesēm, ar viņu vajadzēs būt uzmanīgam. Bet tagad viņš man uzticas. Mīļais Deņiska! Varbūt pedagoģiskos nolūkos palaikam vajadzētu mākslīgi viņā radīt šaubas par kādu mūsu ideoloģijas priekšstatu un tieši par vienu no tiem retajiem, kura pareizību var nemaldīgi pierādīt? Un perēkli, kur šīs šaubas radušās, tik pamatīgi izdezinficēt, lai Deņiska šaubu sērgu nekad vairs smadzenēs neielaistu. Lai viņš tikai ticētu un ticētu bez kādiem pierādījumiem. Lai panāktu viņa domāšanā tādu stāvokli, par kuru reliģijas fanātiķis Tertuliāns esot teicis: «Dieva dēls miris; tam jātic, jo tas ir neiedomājami; no miroņiem augšā cēlies — tā ir patiesība, jo tas ir neiespējami.» Un citā reizē Tertuliāns esot izteicies vēl precīzāk: «Ticu tāpēc, ka tas ir absurds.» Lūk, tādam jābūt ierindas komunista credo. Mēs, vadītāji, varam neticēt.

Mēs drīkstam zināt, kas un kā. Vai Deņiska spēs pacelties līdz tam augstumam, kurā viņš drīkstēs zināt? No dabas viņš nav mantojis spožu prātu. Bet viņa raksturam un ārienei piemīt kaut kas tāds, kas spētu aizraut masas. Sīs īpašības viņā ir jāattīsta … Labi vien ir, ka viņš nav gudrs — citādi pēc kāda laika vēl ņems un centīsies mani nobīdīt pie malas, atņemt varu, bet uz pasaules vara ir vienīgā lieta, kas ir ko vērta, — ja tā ir, tad nāk arī viss pārējais … Lai gan simtčetrpadsmit gadi īstam komunistam nav nekāds īpašs vecums, tomēr liek sevi manīt. Ja Deņiskam varēšu uzticēties ne tikai tagad, bet arī vēlāk, tad viņš tiks bīdīts uz augšu. Tas apmierinās viņa godkārīgās ambīcijas. Viņš varēs slavas un šķietamās varas oreolā gozēties pūļa priekšā, bet mēs viņu vadīsim no aizkulisēm. Ja gribēs būt patstāvīgs — tiks novākts no skatuves. Šāds Deņiskam ir optimālais variants. Un šīs nakts darbiņš, ar kuru viņš praktiski apliecinās uzticību mūsu idejām, reizē būs arī darbiņš, kas tiks slepeni iegrāmatots vajadzībai, ja viņu pašu kādreiz nāktos dabūt pie malas.

Tā domādams, profesors saviebās — nu kādēļ manī šī neuzticība, šīs mūžīgās aizdomas, glaimi augstākstāvošajiem, nicināšana pret zemākajiem, nebeidzamās intrigas, vienu gāšana, citu celšana,

viena runāšana, otra domāšana, trešā darīšana. Ar vienu domu — neļaut sevi nogremdēt… Nogurums … Arī man taču gribas kaut ko gaišu un tīru, arī man taču gribas kaut kam ticēt ar patiesu un skaidru dvēseli… Jā, es Deņiskam patiesi ticu. Es viņam gribu ticēt. Protams, saprāta robežās. Es viņu pats esmu radījis. Un joprojām radu. Tas ir process. Deņiska man ir kā dēls. Viņš mani mīl, bezgala uzticas un vien​ laikus zina savu vietu … Kad es viņu ieraudzīju ar to blondo skuķi un izmetu, ka gribu … Viņš uzupurējās. Reti kāds uz to būtu spējīgs… Taču arī turpmāk man jārīkojas ar juveliera precizitāti, it sevišķi tad, kad Deņisku vadīšu mūsu lietas slēptajā, patiesajā būtībā, kur vairs nav ne ideoloģijas, ne ideālu, bet ir tikai kaila patiesība, kura nesagatavotam, attiecīgi neizveidotam prātam var likties drausma … Tagad ir skaidrs, ka komunisms vienā atsevišķi ņemtā zemē, lai arī tā būtu sestā daļa zemeslodes, uzvarēt nevar. Sociālisms uzvarēt var, bet tikai uz laiku. Jo apkārt ir nelieši, kas grauj mūs no iekšienes un ārienes, neļauj izplesties. Ja zemeslode kļūtu par PSRS, tad komunisma uzcelšana būtu reāla. Nolādētie kodolieroči! Nolādētā paritāte! Ja kas, gals visiem. Kavalērija, tačankas ar ložmetējiem, šautenes ar štikiem … Ja tā būtu šodien, mūsu milzīgā armija viņus ar cepurēm nomētātu! Laiks palaists garām! Bet, kad to varēja, mēs bijām vāji… Visu esam grūduši armijai, taču, vienalga, vilciens aizgājis … Zīdi paguva izgudrot kodolieročus. To viņiem neviens nepiedos. Ne velti Hitlers viņus nīdēja bez žēlastības — viņa ģēnijs šo cūcību paredzēja . ..

Kabineta lielajiem logiem, kuri izgāja uz terasi, priekšā bija aizvilkti smagie aizkari. Vienīgi stikla durvis bija neaizsegtas, un tajās sijājās lietus, ik pa laiciņam ieplaiksnīja zibens baltā gaisma.

Deņiskam drīz jānāk, priecīgā nepacietībā nodomājis, profesors vairs nespēja nosēdēt uz vietas.

Pietrūkās augšā un, piesteidzies pie bāriņa, atslēdza to ar filigrāno sudraba atslēdziņu. Iedegās zili sārtā gaisma. Sameklējis starp glāzēm pašu mazāko, kurā ietilpa tikai uzpirksteņa tiesa, noskrūvēja «Johntiie Walker» viskija pudelei korķi, piepilināja glāzīti līdz vienai ceturtdaļai, tad līdz pusei pielēja klāt zelteri. Trijos malciņos izdzēris, viņš caur lietus lāšu noplūdināto stiklu ieraudzīja, ka kāds pūlas atvērt aizslēgtās durvis. Kad atkal uzliesmoja zibens, profesors saskatīja balto krekliņu ar padomju simboliku.

— Deņiska! — līksmi iesaucies, profesors aizmetās pie durvīm un atslēdza. Durvis atsprāga līdz galam vaļā. Uz sliekšņa stāvēja galīgi salijušais Bērts. Džinsi un krosenes dubļainas, krekliņš novārtīts ar zemi, mati sapinkājušies un gružiem piebiruši. Iekritusi, izmocītā seja ar bārdas rugājiem apaugusi.

Berta acīs dega naids.

Atjēdzies profesors šausmās iekliedzās: — Kāpēc te esi tu? Kāpēc te nav viņš?!

— Tu viņu esi nogalinājis, — Bērts lēni izteica.

— Ko muldi! Kur Deņiska?!

265 — Tur, kur bija paredzēts būt man.

(568) Iekaucies kā sašauts zvērs, profesors ar dūrēm metās virsū Bertām, kliegdams: — Slepkava! Slepkava!

Lai gan drukns, virs tomēr nesniedzās jaunajam cilvēkam pat līdz zodam, un tas gluži vienkārši pagrūda viņu atpakaļ. Atstreipuļojis profesors ar zamšādas kurpes papēdi aizķērās aiz paklāja malas un, nogāzies garšļaukus, aizvēlās pa grīdu, ar zobiem kozdams paklājā un vaidēdams: — Deņiska … Deņiska …

Bērts aizvēra durvis. Lietus plīkšķēšana uz terases betona un vētras šņākoņa apklusa. Cauri

biezajiem stikliem bija dzir​dami tikai apslāpēti pērkona dārdi.

Apmezdams profesoram līkumu, Bērts aizgāja pie bāriņa un no attaisītās «Johnnie Walker» pudeles pielēja piecdesmitgramīgo glāzīti, protams, tīro mantu ar zelteri nesacūkodams. Šajā ziņā jaunais cilvēks bija un palika konsekvents homo sovieticus. Nolicis izdzerto glāzīti, pamanīja bāriņa stūrī nobāzto «Marlboro» bloku. Atplēsis divas paciņas iebāza džinsu kabatās, trešo attaisīja.

Sērkociņu kastītes sērs bija mitrs, taču paši sērkociņi sausi. Uzrāvis vienu pret bāriņa stiklu, aizsmēķēja. Aizgāja pie lielā, apaļā galda kabineta vidū un apsēdās vienā no daudzajiem ap to novietotajiem ērtajiem atzveltnes krēsliem, no kuriem varēja labi redzēt profesoru, kurš elegantajā krēmkrāsas uzvalkā turpināja vārtīties pa Horezmas paklāju, to kodīdams un skrāpēdams ar nagiem.

Tā nebija ākstīšanās. Sirmgalvja ciešanas bija patiesas. Pēkšņi viņš palika nekustīgi guļam.

Kad Bertām jau cerīgi iekrita prātā, ka profesors būs miris ar sirdstrieku, vīrelis tūlīt piecēlās un, it kā nekas nebūtu bijis, rūpīgi notrausa no uzvalka gruzīšus. Tad, apsēdies krēslā viņpus galdam, lietišķi teica: — Stāsti!

Viņa zilas actiņas zem sirmajiem uzačiem vērās jaunajā cilvēkā pat ar tādu kā ziņkāri.

Bērts pievilka klāt kristāla pelnutrauku un, cenzdamies valdīt emocijas, samērā mierīgi visu izstāstīja.

Kad viņš beidza, lai arī kā vecais centās saturēt sevi rokās, tomēr stāstītais bija ķēries krietni pie sirds. Viņš sagrauzts nočukstēja: — Nabaga puisītis … Ja arī kādreiz es par tevi esmu šaubījies, tad tagad … Tikai tagad saprotu līdz galam, ko esmu zaudējis … Tev nācās grūti, jo tu biji pārāk godīgs … Un tagad deģenerējies alkoholiķis tevi nogalinājis!

— Jūs kaut ko jaucat! — Bērts iebilda. — Tas bija jūsu puisītis, kas teju, teju būtu mani nogalinājis. Un tas biju es,, kas tur bija piesiets pie staba, pretoties nespējīgs.

— Bet tava mēle nebija piesieta! — profesors uzkliedza.

— Man vispirms vajadzēja likt viņam izraut tev mēli. Deņiska tad būtu dzīvs.

Piecēlies Bērts aizgāja pēc viskija pudeles un glāzītes, bet profesors pa to laiku nožēlā turpināja: — Jā, notikušajā ir arī mana vaina. Atbildes uz jautājumiem nemaz tik svarīgas nebija. Es vēlējos, lai Deņiska ātrāk nobriestu. Lai viņš sāktu saprast tādas lietas, kuras izstāstīt nevar — tās jāapgūst pašam. Turklāt… — un profesors neslēptā naidā paskatījās Bertā, kurš jau bija atgriezies ar <rJohnnie Walker» pudeli un glāzīti. — Tu esi pastrādājis tādas nelietības, ka gauži saprotama ir mana tīri cilvēciskā vēlēšanās samaksāt par tām atbilstošu rēķinu. Tāpēc bija sagatavoti vairāki jautājumi, uz kuriem tu atbildes nevarēji zināt, bet Deņiskam es teicu, ka tu zini noteikti, vienīgi negribēsi teikt. Unviņš tevi mocītu tik ilgi, kamēr tu nobeigtos, tā arī neatzinies, varonis tāds!

— Ja jūs tik briesmīgi mani ienīstat, — Bērts nobālis teica, — tad gan brīnums, ka nenācāt pats kaut vai paskatīties.

— Eh, — profesors atmeta ar roku. — Savā laikā jau pats tik daudz esmu … Redzējis esmu, tagad interese maza. Es ap​mierinātos ar Deņiskas stāstījumu, jo labi varētu iztēloties, kā tas noticis.

— Kāda aziātiska mežonība, — ieliedams viskiju, Bērts riebumā teica. — Kad es uz «Sarkanajām kļavām» atnācu pirmoreizi, jūs bijāt tāds labsirdīgs, lai arī nedaudz ekstravagants.

— Ņirgājies par mani?! — dusmās iekliedzies, profesors iegāza ar dūri pa galdu. — Vai tu patiešām neapjēdz, mērgli, kādu noziegumu pret sociālismu esi pastrādājis? Pateicoties tev, tik rūpīgi plānotā operācija «Pribaltikas atveseļošana» ir izgāzusies, tu, netīrais spiegs, imperiālisma aģents!

Notikuši jau pirmie aresti.

— Paldies Dievam! — Bertām milzu atvieglojumā izlauzās.

— Pasaulē tomēr ir taisnība, un gaismas spēki ir stiprāki par ļauno tumsas varu.

— Nepriecājies, tautas ienaidniek, nepriecājies par agru, — vērodams, kā Bērts ar alkatīgu baudu izdzer viskiju, profesors nošņāca. — Kas būs tālāk, vēl nav zvanīts. Zināmas cerības vieš tas, kā notiek aresti… Nu, tas tev nav jāzina. Vienīgi pateikšu, ka aresti notiek zināmu struktūru ietvaros, bez tā saucamajiem demokrātiem tik mīļās glasnostj. Turklāt apcietinātie tūlīt tiek izvesti ārpus Pribaltikas. Tas ļauj lolot zināmas ce<rības. Ja tu, Kalniņ, uztraucies par manu likteni, tad vari būt mierīgs, — profesors ņirdzīgi iesmējās. — Mani neviens neaizskars — es stāvu no visa malā. Vai pareizāk — virs. Neaiz​sniedzams.

— Ilgi vairs ne, — Bērts teica.

Profesors sāka smieties un, pavilcis vaļīgāk kaklasaites mez;glu, labsirdīgi sacīja: — Ilgi gan. Vienmēr un mūžīgi. Nu neiznāca šoreiz, velns ar' ārā, nu neiznāca! Bet tas taču nenozīmē, ka mēs tagad sēdēsim ar klēpī saliktām rokām un vērosim, kā fašisti un nacionālekstrēmisti parlamentārā ceļā sagrābj varu. Tas neies cauri, -kungi! Mēs, komunisti, esam vienīgie, kuriem šeit drīkst liku.mīgi piederēt vara, jo mēs esam tas sabiedrības vadošais un virzošais spēks, tas laikmeta prāts, gods un sirdsapziņa, maķ tvoju, āmen! Baltijas jautājumam jātop atrisinātam — tāda ir laikmeta prasība.

— Citā reizē būs citi, kas izjauks jūsu plānus, — aizsmē​rēdams cigareti, Bērts sacīja.

— Tas trakākais, Kalniņ, ka tev lielā mērā ir taisnība, lai arī tu esi muļķis, — piepeši sadrūmis, profesors teica. — Mūždien mēs atjēdzamies tikai tad, kad vilciens jau joņo prom un pēdējais vagons nozib gar degunu. Ar mūsu partiju notikusi nelaime. Kad Josifs Visarionovičs bija nodibinājis dzelzs kārtību, tad mums nez kāpēc sāka likties, ka šāda kārtība būs mūžīga. Jo visi bija par to. Būtu Ļeņins ilgāk dzīvojis, būtu pie varas Buharins, Kirovs vai Ļevs Davidovičs, kurš pēc dziļākās būtības jau nu gan nebija pelnījis ar «alpenštoku» pa pauri, viss būtu bijis tāpat. Varbūt ne ar tik dzelžainu roku, varbūt maigāk, bet pēc būtības tāpat. Jā, dažbrīd Staļinam pietrūka mēra sajūtas, — aiz kam vajadzēja izkaut pašam savējos partijniekus un armijniekus? Tas nebija smuki. Ne jau nu kāds viņam to varu nopietni taisījās atņemt, nekā. Ja nu kaut kas bija, tad tikai tāpēc, ka no bailēm kādi palika dulli. Visi jau domāja tāpat kā viņš — galu galā mēs jau viena koka augļi… Ko Ņurka bija nodarījusi, ka viņu vajadzēja Karlagā badā nomērdēt? — profesors piepeši rūgti ieteicās. — Tā arī otrreiz vairs neapprecējos, baidījos — vienatnē bija vieglāk cīnīties par sociālisma uzvaru … Nu ja — kad vadonis nomira, tad visi partijā nez kāpēc iedomājās, ka tagad varēs staigāt nepieķēzītās biksēs, bet savādāk viss palika pa vecam, it kā šī kārtība būtu dieva iedibināta, jo, tiesa kas tiesa, viņš jau kaut kas līdzīgs dievam arī bija. Atradās jau tādi gudrinieki, kuri, redzēdami, ka pēc divpadsmit gadiem sabruka cita dieva radītais Tūkstošgadu j-eihs, saprata, ka nekas nav mūžīgs zem saules — lai pastāvētu, ir jāmainās. Bet lielum lielais vairums to neapjēdza un„ nejuzdami virs galvas atvēzēto tērauda dūri, metās trakā uzdzīvē un avantūrās — jūra līdz ceļiem. Protams, milzīga teritorija, neierobežots cilvēkmateriāls un dabas resursi — tur patiešām galva var sagriezties. Būtu mēs sarīkojuši revolūciju kādā civilizētā Eiropas zemē (un tajā laikā tas varēja notikt), Iļjičs vēl nepagūtu aizvērt acis mūža miegā, kad mēs jau būtu bankrotējuši… Bet tas nu tā … — profesors domīgi teica, blenzdams viskija pudelē. — Iznācis kā dzejolītī par vieglprātīgo spārīti, kura skaisto vasaru bezrūpīgi notrallināja un nepaguva attapties, kad klāt ir lietainais un aukstais rudens. Pat tādai dauzītai, sociālisma un komunisma ideālos audzinātai tautai kā padomju tauta pacietības mērs ir pilns … Taču tu, Kalniņ, nepriecājies! Mēs, kas reiz esam baudījuši neierobežotu: varu, to neatdosim, un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību — visu teritoriju ar tās iedzīvotājiem, kas juridiski pēc visām starptautiskajām normām ir PSKP likumīgs īpašums, iegūts 1917. gadā, sagraut neļausim.

Nelīksmo, Kalniņ, ka operācija «Pribaltikas atveseļošana» ir izgāzusies, — mēs tik un tā uzvarēsim!

Redzi, cik es esmu atklāts! Vai tu par to ne​brīnies?

— Jūs jau neko jaunu neesat pateicis.

— Bet izdzirdēt šādu atzīšanos tieši no manas mutes — vai tas tevi nepārsteidz?

— Mazliet savādi jau ir gan, — Bērts piekrita.

— Un kādēļ es tev to stāstu?

— Nezinu … Var būt, ka jūs gribat nožēlot grēkus?

Profesors sāka smieties.

— Patiešām — tu esi humorists! Grēkus nožēlo tikai tie,, kuri apzinās, ka ir grēkojuši. Mēs grēkojuši neesam. Mēs vienmēr esam rīkojušies atbilstoši savām idejām, un tāpēc kaut kāda destruktīvo spēku klaigāšana gluži vienkārši mums nav saprotama un šķiet dumja. Tikpat labi var pieprasīt, lai kaķis, kurš apēdis putniņu, arī nožēlo grēkus. Man liekas, arī viņš nesapratīs, par ko ir runa … Nu kāda gan jēga visu to tev stāstīt? — profesors atkal nobrīnījās.

— Ja jūs to nezināt, kā lai es to zinu? — nobirdinādamspelnus, Bērts nepatikā atteica.

— Redzi, Kalniņ, varbūt tā ir hipertrofēta godkārība, bet ļoti gribas, lai tu mani sāktu vismaz cienīt, — profesors sagrauzti teica. — Sākumā domāju, ka tu, zemes pīsli, šo un touzzinājis, drebēsi un klanīsies manā priekšā. Izrādījās, ka cerības ir veltas. Es tevī nespēju izraisīt pat minimālu cieņu.

Ko» lai dara — alkohols tik ļoti notrulinājis tavas uztveres spējas.

— Ja jūs neiebilstat, tad es ieliešu vēl glāzīti jūsu viskija? — Bērts līdzjūtīgi palūdza atļauju.

— Gadās, ka pietiek ar piecdesmit gramiem, lai prāts atkal kļūtu ass.

— Līdz šim tu tīri labi iztiki bez manas atļaujas. Dari, kā zini! Tu jau manā īpašumā jūties kā kopmītnē.

Ieliedams Bērts mokoši domāja — kā lai es izdaru to? Dzert vēl, lai rodas drosme, un tad jau padoms pats atnāks? Ja ne es, kurš tad?

Viņš divos malkos iztukšoja glāzīti, nodomādams, ka nupat jau cigaretes dūmu vietā derēja cita uzkoda.

Uzmanīgi viņā palūkojies, profesors negaidīti ieteicās: — Kādēļ pēc Deņiskas nāves tu nebēgi uz Rīgu? Kādēļ tu atnāci uz «Sarkanajām kļavām»? Ne jau tādēļ, lai paziņotu sēru vēsti?

— Protams, ne.

— Kad es, ieraudzījis aiz stikla Deņiskas krekliņu, neapdomīgi atslēdzu durvis, bet uz sliekšņa stāvēji tu, man viss kļuva skaidrs — tu esi atnācis atriebties.

— Nē. ?

— Esmu atnācis, lai jūs padarītu nekaitīgu. Lai jūs vairs nevarētu darīt ļaunu.

Profesors no sirds iesmējās.

— Ļaunuma uz pasaules nav. Tāpat nav arī labā. Cilvēki paši visam kam piedēvē šīs īpašības.

Man šķiet, ka ļaunums -esi tu, Kalniņ! Tu kritiski izturies pret boļševikiem, — profesors zobgalīgi turpināja. — Taču tu pats piekop tīri boļševistiskus gājienus. Tu vienā mierā paņem manas cigaretes — divas paciņas iebāz kabatā, trešo pīpē. Nekautrēdamies dzer manu viskiju, it kā tas būtu tavs. Elza teica, ka iepriekšējā ciemošanās reizē tu esot aiznesis divas pudeles. Vai tad cīņa pret mani ietver arī zagšanu? Ja kaut ko rekvizēja boļševiki, tad viņi vismaz uzšņāpāja kaut kādu papīreli, lai tam vismaz ārēji piešķirtu kaut cik likumīgu paskatu … Labi, ķersimies pie lietas, jo pēc tavas sirdsapziņas acīmredzot velti saukt — tev tādas nav. Kādā veidā tu mani gatavojies likvidēt?

Jā, tas nu bija jautājums, uz kuru arī pats Bērts labprāt dzirdētu atbildi.

— Sitīsi nost ar kādu priekšmetu, žņaugsi, grūdīsi laukā pa logu? — profesors izsmējīgi

vaicāja. — Vārgu, slimu, simtčetrpadsmitgadīgu sirmgalvi, kurš tev varētu būt vecvecvecvectētiņš?

— Man jūsu veselību!

— Sirdsapziņas pārmetumi tevi nemocīs?

— Jūs jau nupat teicāt, ka man tādas nemaz neesot.

Profesors grūši nopūtās. Bērts piesmēķēja jaunu cigareti no vecās — amerikāņu smēķi bija švaki, turklāt tabaka ātri izdega.

Pēc visa pārdzīvotā tukšā dūšā iedzertais viskijs radīja gaišu eiforiju. Nakts melnumā un pērkona negaisā atrasties gaišā, mājīgā kabinetā bija svētlaime. Es nedrīkstu vairs dzert, Bērts nodomāja, citādi vienbrīd vēl «nolūzīšu». Jādara ātrāk. Un tomēr — man jānogalina cilvēks. Velns parāvis! Ja es vismaz prastu to normāli izdarīt. Nolādēts! Ne velti komunisti tā neieredz vispārcilvēciskās vērtības, ņirdzīgi tās saukādami par abstrakto humānismu. Kāpēc man nav šķiriskas domāšanas! Cik vienkārši tad es šito sarkano buržuju …

Berta skatiens aizslīdēja pa sienām, pie kurām starp grāmatu skapjiem karājās astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta sākumā izgatavotās pistoles un aukstie ieroči. To pamanījis, profesors liekulīgā līdzjūtībā teica: — Veltas cerības, Kalniņ! Pistoles ir tukšas. Atliek zobens vai duncis. Un arī tad — tu pienāksi klāt vecam cilvēkam, kurš mierīgi sēž un nepretojas, un durstīsi dzīvā miesā ar asu dzelzi?

Es taču šausmīgi noplūdīšu ar asinīm.

Bērts ievēroja, ka uz «Tīreļiem» paņemtais kinžals no jauna karājas savā vietā.

— Varbūt jūs varētu atdot arī manas mantas?

— Kādas?

— Vismaz lugas manuskriptu un dokumentus.

— Kurš varēja iedomāties, ka tev to kādreiz vēl ievajadzējies? Viss caur kurtuvi izkūpējis atmosfērā … Paklau, Kalniņ, tu joprojām neesi izmetis no galvas manu noslepkavošanu? — piecēlies profesors pavaicāja.

— Nē, — glāzīti piepildīdams, Bērts atteica.

Večuks domīgs sāka staigāt šurp turp pa kabinetu, bet jaunais cilvēks atkal ieņēma viskiju.

Apstājies viņa priekšā, pro​fesors nosodoši teica: — Tagad tu piedzersies, sāksi trakot, paķersi zobenu vai kinžalu un … Protams, nekas briesmīgs jau tas nebūtu, izņemot to, ka man ļoti sāpēs un arī bez sāpēm pašsajūta tāpat būs riebīga …

Fu! Un skatīties paša asinīs. Brrr! Drēbes būs sasmērētas, nāksies mest laukā. Bet uzvalks pavisam jauns, tikai trīs četras reizes bijis mugurā …

— Patīkamāk skatīties citu asinīs? — Bērts naidīgi teica, o raudzīdamies šajā radījumā, kurš diemžēl ārēji patiešām atgā​dināja labsirdīgo un ņipro pasaku rūķīti.

— Agrāk, spēka gados, ienaidnieka asinis mani uzbudināja, — profesors paskaidroja. — Tagad vairs ne.

— Un daudz to ienaidnieku bijis?

— Ej nu tagad īsti pasaki, kuri bijuši tautas ienaidnieki, kurus tāpat… Visiem jau asinis vienā krāsā, Kalniņ, arī mums abiem! Skaitījās — jo vairāk noraksti, jo esi padomju varai uzticīgāks.

Turklāt bija jācenšas norakstīt arī tos, uz kuriem bija aizdomas, ka tie savukārt grib norakstīt tevi pašu. Sarežģīts laiks. Jāsaka gan, ka visi laiki ir sarežģīti, tikai katrs pa savam. Un vienmēr jāzina, kā izgrozīties. Esi iegāzies ūdenī — jāprot peldēt, atrodies uz zemes, jāprot skriet, nonācis gaisā — jāprot lidot.

— To pēdējo jūs arī esat tīri sekmīgi apguvis, — Bērts uz​slavēja.

— Nesaprotu tavu domu, — noburkšķējis profesors atsāka staigāt pa kabinetu.

— Kā jums izdodas pārvērsties par vampīru? — jaunais cilvēks ziņkāri pavaicāja.

— Ko tas nozīmē — pārvērsties par vampīru?

— Nu, varbūt otrādi — jūs esat vampīrs, kurš pārvērties par cilvēku.

— Kas tas vampīrs tāds īsti ir?

— Jūs patiešām nezināt?

— Nē, — profesors ironiski atteica, raudzīdamies Bertā ar smaidā samiegtām, šaurām actiņām.

— Uzbrūk cilvēkiem un dzer viņu asinis. Kā, piemēram, jūs to izdarījāt ar Ļizu Karlovnu un skroderi Menšīka kungu.

Profesors iesmējās, tad satriekts nogrozīja galvu, sak\ ko normāls cilvēks lai te atbild? Tomēr teica: — Biedre Stukāne mira no vecuma nespēka. Tas mūsu partijas pirmorganizācijai ir neatsverams zaudējums. Viņa bija īsta, pārliecināta …

— Nevajag, profesor! — Bērts saviebās. — Es jau dzirdēju jūsu kapa runu.

— Arī pilsoņa Menšīka man ir ļoti žēl. Paskat, cik labi man uzvalks pieguļ — kā uzliets. To viņš šuva. Es biju nodomājis pilsonim Menšīkam pasūtīt vēl divus — vienu no angļu bostona, otru tādu vieglu, vasarīgu, ar strīpiņām. Taču viņš diemžēl daudz lietoja alkoholu — ikreiz smirdēja kā alus brūzis. Nav nekāds brīnums, ka sirds neizturēja.

— Kāda ir sajūta, kad dzer karstas, kūpošas asinis?

— Ar šādu jautājumu es tev ieteiktu griezties pie psihiatra.

— Tā ir visvienkāršākā atbilde, — Bērts pavīpsnāja. — Ko jūs sakāt par Jāņa Mihejeva gleznojumiem?

Atbildes vietā profesors pielika pirkstu pie deniņiem un pagrozīja. Uz to jaunais cilvēks iesaucās: — Tas ir apbrīnojami, cik bieži šajā pilsētiņā tiek palīgos saukta psihiatrija. Jāsāk vai domāt, ka te ir «dullo» mājas filiāle. Bet labi. Cik saprotu, jūs jau esat informēts par to, kas bildēs attēlots.

Profesors piekrītoši pamāja.

— Ne īsti jūs, bet vampīrs, kuram ir jūsu galva un divi tievi, smaili ilkņi, ar kuriem sūkt asinis.

Profesors ar abiem rādītājpirkstiem pavilka sānis sulīgo lūpu kaktiņus, atsegdams divas rindas nevainojami baltu un līdzenu zobu.

— Tas nav nekāds pierādījums, — Bērts ironiski iebilda.

— Jūs taču pašlaik esat cilvēka veidolā.

— Ja nemaldos, šis pustrakais gleznotājs biedrei Stukānei ir attāls radinieks?

Bērts pavīpsnāja.

— Nu labi, — profesors turpināja. — Biedre Stukāne mani necieta tīri personiski, jāatzīst, es viņu tāpat. Viņa uzskatīja, ka partija ir kaut kas sastindzis, nemainīgs, kaut gan Iļjičs vienmēr, vēl no tiem laikiem, kad partija saucās Krievijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija, ir nemitīgi atkārtojis, ka taktikai jāmainās atkarībā no situācijas maiņām, ka tikai stratēģija lielās līnijās paliek nemainīga. Viņš bija dialektiķis. Biedres Stukānes aprobežotajam prātam tas nebija izprotams. Viņa bija ortodoksāla komuniste, kura līdz pat pēdējai stundiņai murgoja par neatkāpšanos no kaut kādiem mistiskiem ļeņiniskajiem principiem, kurus saprata kā dogmu. Ja Volodja būtu dzīvs (atvaino, ka es tik familiāri, bet mēs abi bijām sa​mērā tuvu pazīstami, reiz jau laikam teicu), tad biedre Stukāne nevis pēc XX kongresa tiktu atjaunota partijā, bet nebūtu to sagaidījusi nekad. Viņa to saprata, un tāpēc viņai arī neatlika nekas cits kā aiz spītības nomirt astoņdesmit gadu vecumā. Bet es savos simt četrpadsmit gados esmu žirgts un možs, dzīvespriecīgs un līksms, jo dzīvi spēju uztvert dialektiski, tā pa īstam marksistiski-ļeņiniski, ārkārtīgi radoši.

— Piedodiet, profesor, man nācis ausīs, ka Lizai Karlovnai esot bijuši kaut kādi dokumentāli pierādījumi, ar kuriem viņa jūs varētu glasnostj apstākļos vismaz politiski iznīcināt?

— Dokumenti? — nicīgā sašutumā iesaucās profesors.

273 — Tādi paši dokumenti kā šī garīgi slimā radinieka sazīmētie ķēmi. Viss, lai tikai mani kompromitētu. Droši vien šī prātā jukusī vecene, ļaudama naidam vaļu, šos «dokumentus» pati ir sacerējusi. Kur lai viņai rastos kādi dokumenti? Ja viņai tādi 18 — A. Pūriņš būtu, vai tad būtu vajadzība samācīt to nelaimīgo Mihejevu smērēt par mani visādus abstrakcionistiskus murgojumus?

Salicis rokas aiz muguras, profesors nervozi tekalēja šurp un turp.

— Ja tās ir blēņas, kādēļ jāuztraucas? — Bērts ironiski pavaicāja.

— Citos apstākļos es par to pasmietos, — profesors atcirta, — bet šajā vājprātīgajā haosā, kad piedevām vēl masu informācijas līdzekļi (nu, tos brāļus un māsas mēs ar' reiz pie sienas pieliksim) netīrām straumēm gāž virsū pekstiņus par citplanētiešiem, ekstrasensiem, astroloģiju, burvjiem, raganām un spokiem, visādiem vampīriem un sumpurņiem, zombi un būtnēm no paralēlām pasaulēm, man smiekli nenāk. Ir pietiekami daudz naiviķu, kas tam tic un to nemaz neslēpj, bet vēl vairāk tādu, kas tikai izliekas neticam, bet patiesībā domā — nav dūmu bez uguns. Tieši tāpēc es arī gribēju šos muļķīgos zīmējumus dabūt rokā un iznīcināt. Nu tev skaidrs, Kalniņ? — labsirdīgi pasmaidījis, profesors cerīgi viņā paraudzījās. — Vai nu vēl gribi mani nogalināt pēc tā, ko esmu tev izskaidrojis?

Nu ne​esmu taču vampīrs, neesmu. Komunista goda vārds!

— Par šo jautājumu nediskutēsim, — strupi izmetis, Bērts ierāva malku no pudeles. — Bet «Pribaltikas atveseļošanas» plāns? Tas, ka jūs likāt mani nogalināt… Tas taču ir kaut kas reāls. Jūs to pats apstiprinājāt.

— Ak tu, velns tāds! — pakasīdams sirmo pakausi, profesors apjucis novilka. — Ai, kāda skleroze! Es nez kāpēc biju iedomājies — man tikai jāpierāda, ka neesmu vainīgs biedres Stukānes un pilsoņa Menšīka nāvē, kā arī tas, ka neesmu vampīrs, un viss būs kārtībā … Kā lai atrisina šo jautājumu? Kā lai pārliecina tevi atteikties no vardarbīgām metodēm?

Bērts ar knipi pasita no <rMarlboro» paciņas cigareti, taču sitiens bija par stipru — četras nokrita uz grīdas. Viņš pieliecās un salasīja, bet, kad atliecās, profesors bija pazudis. Satrūcies viņš atskatījās — večuks bija pieskrējis pie rakstāmgalda un taisīja vaļā atvilktni.

Bērts pa galvu pa kaklu metās pie rakstāmgalda, bet profesors tomēr paguva izraut no atvilktnes Valtera sistēmas pistoli ar sešām patronām aptverē un, pasviedis stobru pret Bertu, nospieda mēlīti.

Taču šāviens neatskanēja.

Bērts skrējienā ietriecās profesorā, un abi nogāzās uz krēsla. Tas salūza, un viņi ar blīkšķi nobruka uz grīdas. Pirms Bertām izdevās večukam atņemt ieroci, tas vēl paguva ne reizi vien nospiest mēlīti, taču šāvieni kā negāja, tā negāja vaļā.

Ak, sirmais boļševiki Kā tu varēji pieļaut tik elementāru kļūdu! Pat lielais uztraukums nevar kalpot tev par attaisnojumu. Sls kļūdas dēļ tautas ienaidnieka dzīvība paliks neizdzēsta. Ak, kādēļ gan tu neatbrīvoji pistoles drošinātāju?!

Jaunajam cilvēkam lieti noderēja kara katedrā apgūtās zināšanas — viņš atbīdīja drošinātāju.

Ierocis nu bija šaušanas gatavībā.

Stenēdams, muguru braucīdams, profesors pieslējās sēdus un, pārmetoši paskatīdamies Bertā, kurš drošības pēc bija at​kāpies piecus sešus soļus, teica: — Kā gan tev nav kauna!

Zobus cieši sakodis, Bērts pavērsa pret viņu pistoli.

— Muļķis tu esi, un muļķis tu nomirsi, — profesors līdzjūtīgi novilka. — Tu gribi cīnīties ar mani kā Dāvids ar Goliātu? Tas, protams, ir ļoti cēli un aizkustinoši, bet ne vairāk. Jo patiesībā viss bija pavisam citādi, nekā ir aprakstīts Bībelē. Kad filistiešu milzis Goliāts ieraudzīja žīdu masoni Dāvidu, kurš bija tik liels kā knislis, bet linga un akmens viņa rokā vispār nebija saskatāma, un dzirdēja lepno cionista izaicinājumu, tik skaļu kā oda sīkšanu, viņš pasmējās un, ievilcis varenajās plaušās gaisu, uzpūta nožēlojami varonīgajam cīnītājam elpu, un tas aizlidoja trīs kilometrus un iekrita dūņainā upītē, vienīgi šī iemesla dēļ palikdams dzīvs, bet pats atlaidās zemē pasnaust. Tā kā žīdelis bija paguvis ar lingu izsviest akmentiņu, tad savā macas rijēja prātiņā iedomājās, ka Goliāts ir beigts, un sauca izraēļu ķēniņu ar karaspēku nākt apbrīnot savu uzvaru. Tā kā šī tauta jau tad bija pazīstama ne tikai ar savu ļaunprātību un izsmalcināto viltību, bet arī ar bailīgumu, tad viņi bijās pienākt tuvāk filistiešu milzim. Viņi apmierinājās vai arī izlikās, ka viņiem pilnīgi pietiek ar puikas plātīšanos, lai tam noticētu, un tālu izplatīja leģendu par žīdu ganu Dāvidu, kurš pieveicis briesmīgo milzi Goliātu. Veselīgi izgulējies, Goliāts piecēlās un aizgāja savās darīšanās uz Ēģipti, un Zīdijā vairs neatgriezās. Tāda ir patiesība, Kalniņ! Dāvids nespēj nogalināt Goliātu, Dāvidam var tikai likties, ka viņš tā ir izdarījis.

Bērts saņēma pistoli abās rokās un dziļi ieelpoja…

— Pagaidi! — profesors iekliedzās. — Ļauj man nomirt stāvus! Tu esi redzējis filmu «Komunists»?

— Nē, — Bērts izspieda caur sakostajiem zobiem. — Celie​ties ātrāk!

Ieķēries rakstāmgalda stūrī, profesors uzslējās kājās.

18* — Nešauj vēl, nešauj vēl, paklausies! — viņš uzbudināti bēra. — Tā ir ļoti laba filma. Ja kādreiz rodas iespēja, tad ne​palaid garām! Norunāts? Visādi bandīti, kulaki … Un tik šauj 275 neapbruņotajā komunistā un tik šauj … simt lodes … divsimt. Bet šim — hoķ bi h …! Stāv kā stāvējis, tiesa gan, mazliet grīļojas. Un tad notiek pārsteidzošākais. Visi šie apbruņotie kulaki, bandīti un nelieši… pārbīstas. Viņus pārņem šausmas no viņa liesmojošā tēraudskatiena, viņi panikā bēg…

Viņi ir sapratuši, ka komunists, lai gan sašauts ar divsimtpiecdesmit lodēm, būs uzvarētājs — gaišā nākotne pieder tādiem kā viņš!

— Labi, — Bērts netīksmē teica. — Pietiks žvankstēt!

— Nepareizi ir vienīgi tas, ka filmas autori ļauj viņam nomirt. Patiesībā tā nenotika …

Neraugoties uz manām līdzībām par Dāvidu un Komunistu, tu tomēr gribi uz mani šaut?

— Dabiski, — Bērts atteica, juzdams, ka pašlaik derētu viens kriukšķis un cigarete.

— Pistoles aptverē ir tikai sešas lodes, — profesors pabrīdināja.

— Pietiks. Te filma netiks uzņemta.

— Ja tu tik cieši esi izlēmis … Vecu, slimu, simtčetrpadsmitgadīgu sirmgalvi… Ja nu tevī nav žēlsirdības, humā​nisma, augstsirdības… Tad vismaz iedzersim, lai man vieglas smiltis!

— Dzeriet! — Bērts īgni sacīja, pamādams ar pistoles stobru uz viskija pudeli, kura stāvēja uz apaļā galda.

— To tu pats vari dzert. Es gribu šampanieti.

— Maz ko jūs vairs varat gribēt.

— Bāriņā ir. Atdzesēts. Par godu Deņiskam … Protams, tīri simboliski. Viņš jau alkoholu mutē neņem … Neņēma …

Uztvēris Berta klusēšanu par piekrišanu, profesors sagumis aizvilkās pie bāriņa.

Bērts ieklunkšķināja viskiju tāpat no pudeles. Sameklējis sausu sērkociņu, aizgāja pie terases durvīm un, uzrāvis pret stiklu, aizsmēķēja.

Laukā joprojām plosījās negaiss. Izšāvās zibens serpantīns, izgaismodams vētras purinātās kļavu lapotnes, un tūlīt pat ar spalgu sprakšķoņu nogrāva pērkons — elektrizētie mākoņi bija pavisam tuvu.

Kā vienīgā miera un omulības oāze uz šīs stihijas fona bija zili sārtās guntiņās izgaismotais bāriņš, kurš atspoguļojās durvju stiklā.

Pēkšņi Bertām aiz muguras atskanēja blīkšķis un pa pakausi trāpīja šampanieša korķis. Jaunais cilvēks apsviedās, pavērzdams pret profesoru pistoli. Večuks jautri smējās, kamēr šampanietis putodams plūda laukā no pudeles.

— Iedomājies, Kalniņ! Ja plastmasas korķa vietā būtu deviņi grami svina? Tad tik būtu humors un satīra, vai ne?

Bērts neatbildēja.

Profesors iešļāca dzērienu divos pokālos un pudeli ielika atpakaļ sudraba spainītī, kur ūdenī peldēja vēl neizkusuši ledus gabaliņi.

Aizgājis pie galda, profesors vienu pokālu nolika blakus Berta viskija glāzītei. Ar otru apgāja otrpus galdam un apsē​dies nolika sev priekšā, žirgti ierunādamies: — Nu tad, Kalniņ! Lai gan maz pamata, tomēr es gribu teikt — uz veselību! Būs jautrāka miršana, ja tu vēl joprojām neesi pārdomājis.

— Neesmu, — neskanīgi atteicis, Bērts paņēma savu pokālu un apmainīja ar profesora šampanieti.

— Ko tas nozīmē? — večuks pārsteigts iesaucās.

— Neko īpašu, — mierīgi atteicis, Bērts pastiepa pokālu, lai pieskandinātu.

Profesors savējo neņēma.

— Nē, es tā nevaru, — viņš nepatikā sacīja. — Ja kaut ko nesaprotu, tad jūtos galīgi izsists no sliedēm. Kāpēc tu apmai​nīji glāzes? Ko nozīmē šāds rituāls?

Neatbildējis Bērts izdzēra savu šampanieti un, sarkastiski palūkojies profesorā, nolika tukšo pokālu uz galda.

— Jā, tā nu tas ir, — pakasīdams pakausi, profesors noburkšķēja. — Viltīga kobra tu esi bijis, Kalniņ, un tāds pats arī esi palicis.

No jauna pavērsis pistoli pret profesora krūtīm, Bērts ap​ņēmīgi teica: — Jūs celsieties? Vai tāpat?

— Tāpat, tāpat, — profesors sakrities atburkšķēja. — Ko nu daudz tur vairs celsies — jēgas nekādas.

To pateicis, viņš piepeši tramīgi saausījās un brīdinoši pa​cēla roku: — Uzgaidi mazlietiņ!

Tagad arī jaunais cilvēks sadzirda aiz kabineta sienas šļū​cošus soļus.

Reizē ar dusmīgu bļāvienu: — Maķ tvoju, profesor! — durvis atsprāga, un tajās parādījās mājsaimniece Elza, kliegdama savā ķērcošajā basā: — Vai jūs galīgi jucis, ka nakts vidū laužat mēbeles un šaudāties?!

— Tas, kas izšāva, bija tikai šampanieša korķis, mīļumiņ! — profesors laipni atteica. , Bet dūšīgā sieva jau bija ieraudzījusi Bertu. Viņa it kā pārakmeņojās, un zirdziskais apakšžoklis, kas jau bija sācis kus​tēties,' lai palīdzētu mēlei izvirst jaunās lamās, palika pusvirus.

Mugurā Elzai bija ar sārtām rozītēm izšūts naktskrekls, kas sniedzās tikai līdz ceļiem, atsegdams dzīslotas, muskuļotas kājas, kas bija ievilktas spīdīgās, melnās galošās.

Sešas lodes, dalītas ar diviem tumsas spēkiem, ir trīs lodes, Bērts norūpējies iedomājās. Man

jābūt precīzam.

Profesors nervozi bungoja ar pirkstu kauliņiem pa galdu, vērdamies te Elzā, te Bertā.

— Kas šeit notiek? — dūšīgā sieva beidzot atguva runas dāvanas.

— Viņš nogalināja Deņisku, — profesors lietišķi paskaidroja. — Tagad viņš ieradies, lai nogalinātu mani. Iespējams, ka arī tevi. Taču to vislabāk tu vari viņam pajautāt pati.

— Deņiska miris?! — Elza patiesās sāpēs ievaidējās. — Nē, nē! Ko tu muldi, vecais ķēms?!

Deņiska — un miris?! Tas neiet kopā!

— Bumbulīt, vai tad tu neredzi, ka Kalniņš ir uzstīvējis sev mugurā zēna skaisto krekliņu, kuru tu viņam uzdāvināji?

— A-ā! — Elza iekliedzās ārprātīgās dusmās, kad teiktais bija aizgājis līdz smadzenēm, un, izstiepusi muskuļainās rokas, gāja virsū Bertām, it kā nemanītu pret sevi vērsto pistoli.

— Nenāc klāt! — kāpdamies atpakaļ, Bērts iesaucās.

— Deņiska … Deņiska … Mījais Deņiska … — viņa žēli stenēja, un pār robusto seju ritēja asaras.

— Elziņ, grāb viņu ciet! — pietrūcies kājās, līksmi iešņācās profesors. — Žņaudz, plēs… Viņš nogalināja mūsu mījo Deņisku, dedzināja ar lodlampu, pēc tam sacirta gabalos un apraka aukstā, melnā bedrē… Nebaidies, viņš jau nav spējīgs izšaut. Viņš ir no puņķainajiem inteliģentiem, gļēvulis un pārgudrs nekauņa. Atceries, kā tu cietumā ar šitādiem! Izrauj viņam kājas un rokas kā pretīgam kukainim, norauj galvu, un uzspēlēsim futbolu!

Aizmeties aiz sarkankoka rakstāmgalda, Bērts izmisis iekliedzās: — Pazūdi virtuvē, mauka!

Un, tēmēdams tuvu garām, izšāva.

Elza salēcās, un viņas mazajās ačtelēs pazibēja bailes.

— Virtuvē … Virtuvē… — viņa murmināja, aizšļūkdama atpakaj P*e lielā galda, kur stāvēja večuks, un aizlūzušā balsi teica: — Ja Deņiska ir miris, tad tas nenozīmē, ka jāmirst arī man.

— Stulbene! — skatienam zibeņojot, profesors uzkliedza. — Viņš taču nav spējīgs cilvēku nošaut! Viņš šāva garām, lai tevi tikai pabaidītu. Atņem pistoli un tad …'

— Nu nē! — pagrūzdama profesoru tā, ka tas bez iebildumiem atkrita atpakaj krēslā, sieva noteica ar tādu izteiksmi robustajā sejā, kas liecināja, ka velti ir turēt viņu par muļķi.

— Toreiz, kad jūs pats nebijāt spējīgs tikt galā ar to blondo slampu, šamais … mani… virtuvē … atvēzts duncis pie rīkles … Uzdzina ar pakaļu uz karstiem plīts riņķiem … Pietrūka pavisam maz, lai būtu nokāvis … Tiec pats ar viņu galā … Izņemot tukšu pļāpāšanu, tu nekam vairs neesi derīgs.

Profesors nespēja izteikt ne vārda.

— Ja tev nebūtu tas šaujamais, — Elza ar ļaunu smaidu teica Bertām, — tad es tevi, tarakānu tādu, pagrābtu aiz atļukušajām ausīm un aizvilktu uz virtuvi… Uz tiem pašiem karstajiem riņķiem …

Un šamam, — viņa ar resno pirkstu parādīja uz profesoru, — arī derētu … Mana izbojātā dzīve …

Zaudētās ilūzijas … Komunistes spožums un posts …

— Elziņ, čabulīt, — profesors samierinoši ieteicās. — Nekas taču vēl nav zaudēts …

Neizdevās šoreiz atveseļot Pribaltiku, izdosies mazliet vēlāk.

— Neizdevās tāpēc, ka tu ar savu muļķošanos visu izgāzi… Profesors atradiesl — viņa nicīgi nošņāca. — Tarakānam dirsā vairāk prāta nekā tev galvā. Vai biedrs apakšpulkvedis ar asarām acīs nelūdzās, lai tu beidzot izšķirtos? Bet tu atliki un atliki.

— Elziņ, bumbulīt, nu kā tu nesaproti? — profesors izmisis ievaidējās. — Nu nevar šodien vairs doties triecienā kā ar Budjonnija kavalēriju. Pribaltika ir integrēta Savienībā. Bez Centra mēs

neesam nekas, un, nesaki ne pieci, viņi tur arī vēl var izspēlēt tādus numurus, ka mēs paliksim ar piedirstām biksēm. Nākamreiz izdosies.

— Nākamreiz?! — lielās dūres vīstīdama, Elza nobrēcās.

— Šoreiz tu atvilki šurp nodevēju Kalniņu, jo tev bija galvā iesēdusies plānprātīga ideja par kaut kādu politisku romānu, ar kuru kaut ko izdosies mainīt cilvēku apziņā, kaut gan jebkuram normālam cilvēkam ir skaidrs, ka šito čuhņu prātos nekad nekas nemainīsies. Un nākamreiz tev galvā iesēdīsies cita nenormāla ideja, un tu atradīsi citu Kalniņu, kurš atkal visu izgāzīs. Cik ilgi vēl tu taisies dzīvot, aizņemdams vietu, kurā varētu nākt gudrs un taisns cilvēks, jā, nāktu Budjonnija kavalērists — zobenu laukā, cirtiens, ienaidnieks pušu — ņau probļem!

— Nesāc tik runāt angliski, — profesors žēli palūdza.

— Kad es sākšu runāt japāniski, tad tu, ņužņika tārps, tai pašā brīdī ar vienu no šitiem zobentiņiem, kas karājas pie sienas, izdarīsi harikiri! — Elza pārskaitusies uzkliedza. — Un, ja nepratīsi, tad nabaga Elza tevi pamācīs, negribēsi — pie​spiedīs.

— Elzočka, mīļā, tu esi netaisna. Bet ideja nav slikta — ar vienu no šitiem zobentiņiem tu varēji pamēģināt tur to, — profesors uzmundrinoši teica, pamādams uz Bertu, kurš turēja pirkstu uz pistoles mēlītes.

— Tā nu ir tvoj probļem, — Elza nīgri noteica valodā, kuru viņi abi ar profesoru uzskatīja par ang|u valodu, un tad viņas raupjie, robustie sejas vaibsti izplūda saldā, lišķīgā smaidā, kad viņa vērsās pie jaunā cilvēka: — Balodīt, tu tik nešauj uz Elzu, jā? Samā jau nekad nav gribējusi tev ļaunu.

Un, ja kaut kas tev licies ne tā, tad tas ir tikai pārpratums. Tas, kas jums savstarpēji kārtojams ar šamo, tā saucamo pro​fesoru, uz Elzu neattiecas. Saki taču kaut ko!

Nožagojies Bērts paņēma «Johnnie Walker» pudeli un ieklunkšķināja.

— Runā taču! — Elza lūdzās. — Nedomā, ka es uz tevi turu ļaunu prātu. Ne par tām divām pudelēm, kuras tu iepriekšējā reizē nozagi, ne par to, ka tevis dēļ uz plīts riņķa pakaļgalu apdedzināju — šad un tad tāda šoka terapija veselībai nāk par labu, ne arī par Deņisku — viņš jau no dabas bija huligāns un nelietis, turklāt vēl šamais viņu uz dumjībām speciāli mācīja. Tā ka viss, kā nu iznācis, ir labi iznācis. Vai es drīkstu iet gulēt?

Profesors uzmeta Elzai riebuma pilnu skatienu.

— Lai šamais nemaz tik daudz te nevaikšķās, — piemiegusi Bertām ar aci, sieva smīnēdama teica, un viņam iešāvās prātā — varbūt palūgt, lai Elza pati piebeidz profesoru?

Kamēr Bērts nevarēja izšķirties, viņa vietā to izlēma providence. Pateikusi: — Nu tad, balodīt, es lēnītēm eju prom, — Elza jau pagriezās uz durvīm, kad profesors iesaucās: — Nekur tu neiesi! Lūdzu, lūdzu, paliec! Es turpmāk rīko​šos tā, kā liksi tu!

— Par vēlu, biedri Smilten! — Elza iznīcinoši pasmējās. — Vajadzēja darīt tad, kad es jūs lūdzu. Turklāt es taču jūs nelūdzu darīt to, ko gribu es, jo labi apzinos savu zemo izglītības līmeni — tikai pamatskolas trīs klases, bet gan nevilcinoties darīt to un jau tad, ko un kad ar asarām acīs lūdzās apakšpulkvedis, divi majori un tie trīs, kuri uzdevās par civilistiem un no kuriem viens tāds arī bija.

Tad, profesor, nabaga Elza jūs joprojām cienītu un mīlētu. Bet tagad — vilciens aizgājis, kuģis aizpeldējis, lidmašīna aizlidojusi. Vienīgais, ko es jūsu labā vēl varu izdarīt… — un viņa sarkastiski nosmējās, — ir izdzert uz jūsu veselību glāzi šampanieša, jo no garās runāšanas man rīkle galīgi izkaltusi.

Viņa pagrāba pokālu.

Berta un profesora skatieni sastapās. Večuka acis bija kļuvušas līdzīgas aukstām, vienaldzīgām zivs acīm.

Liktenis visu izšķīris manā vietā, Bērts nodomāja.

Elza izdzēra pokālu sausu un nosēkusies ar troksni nolika uz galda.

— Balodīt gaišais, tagad nu es turpināšu iet? — giaimīgi smaidot, viņa pavaicāja un kautrīgi saraustīja uz leju nakts​kreklu.

Bērts klusēdams pamāja.

Ar galošām šļūkādama, dūšīgā sieva izgāja no kabineta.

Abi palikušie klusēja, it kā kaut ko gaidīdami.

Un sagaidīja arī. Aiz kabineta sienas atskanēja dobjš blīkšķis, un kaut kas smags novēlās lejā pa kāpnēm, pa ceļam lauz​dams koka margu redeles.

Kad viss noklusa, Bērts aizsmēķēja, joprojām turēdams pro​fesoru zem pistoles grauda.

— Jā, kā nu ir, tā nu ir, — večuks mierīgi konstatēja. — Pati jau uzprasījās. Faktiski gan vainīgs esi tu, jo, pateicoties tikai tavai spiegošanai, operācija «Pribaltikas atveseļošana» izgāzās.

Tiklīdz viņa to uzzināja, tā kļuva galīgi neciešama. Es no viņas sāku baidīties. Turklāt viņa ļoti daudz zina.

— Zināja, — jaunais cilvēks izlaboja.

— Zina, — palicis pie sava, profesors iesmējās. — Tikai nevar nevienam pastāstīt. Kaut gan, ja operācija neizgāztos, ilgdzīvotāja viņa tik un tā nebūtu, jo Deņiskas nāvi man nekad nepiedotu.

Viņa taču zēnā bija samīlējusies līdz ausīm, par viņu vien murgoja.

— Denisā? — riebumā nodrebinājies, Bērts pavaicāja.

— Man liekas, ka viņš nomira, par šo mīlestību pat lāgā neuzzinājis.

Nez kāpēc Bērts sajuta atvieglojumu.

— Lai nu kā, — profesors no jauna ierunājās, — bet no kriminālistikas viedokļa visiem citiem taviem noziegumiem pret tautu tagad klāt nāk arī Elzas nāve.

— Ko?!

— Pokāls bija domāts tev. Ja tu to butu izdzēris, tad na​baga Elza šobrīd būtu dzīva.

Uz šādu cinisku nekaunību Bērts pat neattapa, ko atbildēt.

— Paklau, Kalniņ, maitas ērgli tāds! — profesors pēkšņā interesē iesaucās. — Kā tu, spiegs, uzošņāji, ka es pokālā iebēru pulverīti? Tu taču stāvēji ar muguru pret mani.

— Es to redzēju terases durvju stikla atspīdumā.

281 — Viss ģeniālais ir vienkāršs, — profesors sajūsmā iesaucās. — Tu man patīc. Es ar tevi lepojos, velns parāvis! — to (568) apstiprinādams, viņš iegāza ar dūrēm pa galdu. — Vienmēr esmu atkārtojis — lai arī tu esi muļķis, tomēr viltīgs, jibio-fio!

Bertu šie slavinājumi atstāja vienaldzīgu. Viskijs vairs neradīja galvā nekādu gaišumu. Prāts kļuva truls. Dažbrīd pat likās, ka tas, kas šeit notiek, galīgi neattiecas uz viņu. Ka viņš notiekošo vēro it kā no malas.

— Meklējam kompromisu, Kalniņ? — profesor1 :, mundri iesaucās. — Tā teikt — panākam konsensusu?

Atbildes vietā Bērts izšāva. Caururbdama kaklasaiti, lode trāpīja profesoru krūtīs. Gaišā krekla krūteža nošķīda ar asinīm. Profesors iekliedzās, taču šajā kliedzienā vairāk nekā sāpes izskanēja ārkārtīgs pārsteigums. Piespiedis rokas pie krūtīm, viņš slējās kājās, neticīgi blenzdams sarkanajā šķidrumā, kurš spiedās cauri pirkstiem.

— Tas par Boju! — Bērts naidīgi teica un izšāva otrreiz — lode trāpīja labajā plecā, un večuks atkrita pret krēsla atzvel​tni, iegārgdamies:

— Tu esi… traks?! Kompromiss … vienmēr iespējams ….

— Tas bija par Ļizu Ksrlovnu! — jaunais cilvēks paskaid​roja. — Un tagad par Denisu!

Lode trāpīja pakrūtē, un iekaucies profesors uzgāzās uz galda, nošķiezdams virsmu ar asinīm.

Viņš kaut ko gribēja teikt, bet nespēja un slīdēja atpakaļ krēslā, atstādams uz galda asiņainas pirkstu švīkas. Kad profesors atgāzās krēslā, Bērts netēmēdams izšāva ceturto reizi, un lode sašķaidīja pie žaketesatloka piesprausto partijas nozīmīti.

— Še tev Baltijas atveseļošana!

— Mau-cī-ba, — vecis izgārdza, uzveldamies krēsla rok​turim.

Bērts izšāva piekto reizi.

— Tas tev ceļakājai!

Lode trāpīja profesoru sānā, un viņš, pārvēlies pāri rokturim, nogāzās uz grīdas. Agonijā raustīdamies, ar krampjainiem pirkstiem grābāja paklāju, un no mutes reizē ar gārdzieniem burbuļoja sārtas putas.

Bērts nospieda mēlīti vēlreiz, taču patronas bija cauri.

Ieķēries žaketes atlokos, profesors noraustījās un sastinga. Acis bija aizžmiegtas un mute sašķobīta mokošā grimasē, at​segdama baltu zobu rindas.

Viņš bija miris.

Re kā, raudzīdamies mirušajā, Bērts nodomāja, nevajadzēja, nemaz divsimtpiecdesmit lodes — laikam tu tomēr nebiji riktīgs komunists.

Viņš nometa tukšo pistoli blakus profesoram.

Pienākums, ko pats sev uzliku, ir izpildīts, iziedams no kabineta, viņš nodomāja. Vai tumsas ļaunums līdz ar to ir iznī​cināts? Nezinu. Bet pa šo ceļu tas vairs nestaigās.

Aizgājis pa gaiteni līdz kāpnēm, kuras veda uz pirmo stāvu, Bērts ieraudzīja ne mazāk riebīgu ainu. Acīmredzot inde bija iedarbojusies tieši tad kad Elza bija grasījusies kāpt lejup. Gāzdamies varenais augums gandrīz no pašas augšas bija izbirdinājis margu redeles, apstādamies tikai pie ceturtā lejas pakāpiena. Sievas augums bija pārkāries pāri kāpnēm, ar galvu skardams grīdu, bet spīdīgajās galošās ieautās kājas bija iesprūdušas redeļu atlūzās, izsliedamās virs pakāpieniem kā divpirkstu žests victoria. Ar sārtajām rozītēm izšūtais naktskrekls bija uzšļūcis uz augšu, atsegdams baltus, muskuļoti dzīs​lotus kāju stabus, kuri līdz ceļiem bija ievilkti pufīgās rozā «bumbierenēs».

Ko gan viņa ar to būtu gribējusi pateikt? Kāpdams lejup, Bērts nodomāja. Varbūt to, ka arī nāve nespēj aizkavēt viņu ideju triumfu?

Iedams pa gaiteni uz ārdurvīm, Bērts nodomāja, c& savādi pašlaik jūtos — kaut kāda vienaldzība, kaut kāds vēss lietišķums, lai gan pēc būtības nupat notikušas drausmīgas lietas — divas slepkavības. Nāve mājo šajā namā, bet manī vienīgi ir kaut kāds nemiers, it kā viss nebūtu paveikts līdz galam.

Reiz jau atmūķēta, sarežģītā ārdurvju atslēgu sistēma grū​tības vairs nesagādāja.

Sejā iesitās brāzmains lietus. Plaiksnīja zibeņu zigzagi, un grāva pērkons. Debesīs joņoja melni mākoņi ar spožām, sadriskātām malām, un iesāņus no šīs stihijas, jūras pusē virs meža, blāvoja šis nolādētais pilnmēness, joprojām izstarodams rūs​gani zvīļojošu oreolu.

Gar asfaltētā pagalma malu stiepās garāžu rinda, un Bērts pēkšņi saprata, kas jādara, — visam šim murgam apakšā jāpavelk svītra, jāpieliek kārtīgs punkts, un tad ar jaunu teikumu sāksies jauna dzīve.

Viņš aizsteidzās pie garāžām. Uzgājis vienu, kura nebija aizslēgta, atvēra durvis. Zibens gaismā pie sienas ieraudzīja vairākas alumīnija kannas. Pirmajā bija kaut kāda eļļa. Nākamā bija īstā — tajā skalojās ne mazāk kā desmit litri benzīna.

Pietiks, viņš nodomāja, stiepdams kannu uz māju. Lai svilst pie visiem velniem šis ļauno spēku perēklis! Nelaimes gadījums — zibens iespēris. Kas te ko apdzēsīs? Benzīna kannu pēc tam ielidinās mežmalas krūmos.

Iestiepis kannu kabinetā, Bērts nesekmīgi centās atlauzt stingri piespiesto skavu, kura fiksēja vāciņu. Norāva no sienaszobenu, un lieta bija darīta. Tad izlaistīja benzīnu pa visu* plašo telpu, paturēdams prātā, ka jāatstāj arī apakšstāvam.

Benzīna izgarojumi tukšajā dūšā uzdzina nelabumu, un. Bērts ierāva pāris malku «Johnnie Walker Un visu laiku centās neskatīties uz mirušo profesoru. Taču» tagad prātā ienāca doma, ka šim arī derētu kāds šļāciens benzīna. Ar kannu rokā piegājis pie līķa, Bērts satrūkās. Viņā auksti raudzījās profesora labā acs. Otra joprojām bija cieši aizžmiegta. Galva bija noliekta sānis, durvju virzienā, taču Bērtsnevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka uz muguras guļošā profesora seja līdz šim bijusi vērsta pret griestiem.

«Vai es zinu, kādas pārmaiņas notiek mirušā cilvēkā?» jaunais cilvēks klusās baisās domāja.

«Runā, ka pēc nāves kādi* laiku pat turpinot augt bārda. Varbūt, muskuļiem sastingstot, ķermeni notiek negaidītas ārējās pārmaiņas? Bet kas tad tas?»

Krēmkrāsas uzvalks vairs nelikās tik bezdievīgi nošķiestsar asinīm. Tās bija it kā sarecējušas, it kā sākušas pārvērstie.3 rūsgani sarkanīgā pulverī.

Vai tas varētu notikt tik ātri, Bērts stingi domāja, juzdams,, ka viņu sāk pārņemt paniskas bailes.

Vēlēšanās laistīties ar benzīnu bija pārgājusi — ej nu zini, kas vēl var notikt?

Cenzdamies savaldīties, Bērts izlika gaitenī kannu un meklējās pēc sērkociņiem. Atskārta, ka lietū kastīte taču samirkusi. Iet iekšā un aizdegt sērkociņu pret bāra spoguli vai logu stiklu: viņš neriskēja — kabinets bija pilns ar benzīna garaiņiem — sadegs vēl pats.

Drošības pēc paķēris zobenu, aizmetās pa gaiteni līdz kāpnēm, kuras veda uz pirmo stāvu, un, izvairīdamies no victoria zīmē ieplestajām nelaiķes kājām, noskrēja lejā un aizsteidzās, uz virtuvi.

Vajadzīgais atradās plauktiņā pie plīts. Paglābis kārbiņu, uzlēkšoja atpakaļ otrajā stāvā un aizelsies palika stā​vam kabineta durvīs kā zemē iemiets.

Arī profesora otra acs bija atvērusies, un abas stingi raudzījās tieši Bertā. Agonijā sašķobītā mute joprojām bija pa​vērta, un balto, līdzeno zobu rindas nedabiski spīdēja kristāla lustras gaismā.

Dieviņ tētiņ, Bērts izmisis nodomāja, kas te notiek?! Zobenn no rokas neizlaidis, drudžaini salauzdams vairākus sērkociņus,, viņš beidzot vienu uzrāva un nosvieda uz Austrumu paklāja.

Uzšaudamās cilvēka augumā, uguns kā spožas čūskas aizlodāja pa visu kabinetu. Telpu pārņēma liesmas.

Pagrābis benzīna kannu, Bērts pa gaiteni aizlikās līdz kāpnēm, tikai tad atjēgdamies, ka vajadzēja taču no bāriņa paķert kādu blašķi nervu zāļu tiesai.

Nekas, izcietīsim, zobus sakodis, viņš nodomaja, atmuguriski kāpdams lejā pa kāpnēm un laistīdams benzīnu. Pēkšņi aiz kaut kā aizķēries un līdzsvaru zaudējis, notenterēja lejā un nožāvās uz gaiteņa grīdas. Krītot labās rokas elkonis atsitās pret apakšējo pakāpienu, roka ar sažņaugto zobenu izliecās, un asmens noslīdēja gar pašu rīkli — Bērts pat sajuta tā pieskārienu. Uzmeties ceļos, viņš svīda baiļu sviedrus, līdz saņē​mās un, pārvilcis roku kaklam, paskatījās uz plaukstu — asiņu nebija.

Pieceldamies viņš satriekts nodomāja, Jēziņ, cik tur trūka, ka pats sev būtu rīkli pāršņāpis.

Viņš paskatījās uz kāpnēm, kur vicioria zīmē slējās spīdīgajās galošās ieautās kājas. Tagad skaidrs, kas mirstot viņai bijis padomā, Bērts nodomāja. Un ja nu es nemaz aiz viņas kājām pats neaizķēros, bet viņa … Tāpat kā tur, augšā, profe​sors … Velna pekstiņi!

— Vrjoš — nevozmjoš! — iesaucies kā Capajevs, kad peldēja pār Urālas upi, Bērts pagrāba no

grīdas zobenu un sāniski apkritušo plakano kannu, no kuras jau bija iztecējusi benzīna lāma, un atlikumu izčļakstīja pa gaiteni līdz pašām ārdurvīm. No augšstāva bija dzirdama klusa, bet spēcīga rūkoņa. Bērts uzrāva sērkociņu. Uguns pārņēma apakšstāva gaiteni. Aizkļuvušas līdz benzīna peļķei, liesmas uzsitās līdz pat griestiem un uzlocījās augšā pa koka kāpnēm.

Jaunais cilvēks vairs nekavējās. Apsteidzies ap mājas stūri, teciņiem laidās no uzkalna.

Joprojām plosījās negaiss. Vēja locītās kļavu lapotnes sudrabaini mirdzēja kā filmiņas negatīvs. Ēka bija tumša, izņemot terases stikla durvju taisnstūri, kas raustījās spožā gaismā kā viltus bāka, kura aicina vētrā strandējošus kuģus uz glābiņu, bet patiesībā uz bojāeju.

Nogājis gabaliņu pa pļavu, Bērts atskatījās.

Ar blīkšķi un šķindoņu sasprāga visa kabineta stikla siena, un, vētras sagrābti, liesmojošie aizkari uzplandīja gaisā kā elles karogi. Uguns uzšāvās līdz jumtam. Liesmas izlauzās ari pa vairākiem apakšstāva logiem — tagad jau dega visa māja.

Tas bija grandiozs skats, kas lieliski papildināja dabas stihijas ārdīšanos, un no viskija apreibušais Bērts pat sajuta tādu kā mazu lepnumu, ka spējis kaut ko tādu sarīkot.

Pietiks priecāties, jāiet prom, viņš nodomāja, tomēr kā apburts nevarēja atraut skatienu no trakojošas uguns jūras, no kuras vējš kā viļņu putas rāva dzirksteļu spietus un trieca mel​najā naktī virs kokiem un pļavas.

Tas bija «Sarkano kļavu» gals.

Saņēmies Bērts beidzot pagrieza lieliskajam skatam muguru un, vienā rokā turēdams zobenu, otrā benzīna kannu, brida pa garo zāli uz mežmalu.

Virs galvas slīdēja vētras dzītie negaisa mākoņi, plosījās z-ibens un pērkons, bet iesānis, virs meža, jūras pusē, debesis bija zvaigžņoti mierīgas; tajās karājās lielais, mironīgi bālais mēness, ievilcies indīgā, rūsgani sārta aplī.

Un tad Bērts sajuta, ka gaiss it kā kļūst retināts un tai pašā laikā it kā sabiezē, kaut arī tie bija viens otram pretēji stāvokļi. Ar vētru tam sakara nebija — tā brāzmoja tikpat spēcīgi, purinādama matus un sejā sizdama lietus šaltis. Kļuva grūti elpot — kaut kas žņaudza krūtis un spieda galvā.

Bērts apstājās. Viņu pārņēma neizprotamas bailes. Viņš jauta, ka kaut kas tuvojas un tuvojas neredzami, nepielūdzami, un tad saprata — tuvojas NAVE! Jaunais cilvēks satraukti atskatījās uz liesmās vaidošajām «Sarkanajām kļavām» un tad, kā magneta vilkts, paraudzījās uz debesīm jūras pusē, kur ļauni staroja mēness, šis Zemes mirušo pavadonis, un, šausmās iekliedzies, metās bēgt uz šosejas pusi, kur, ugunsgrēku ieraudzījuši, varbūt steigtos kādi ļau​dis, bet tālu netika — klupa pār kurmja rakumu un nostiepās garšļaukus.

Tas viņu paglāba. Liela, tumša masa pārslīdēja viņam pāri, -apdvesdama ar sēra un puvekļu dvaku.

Tas bija tas pats sikspārņveidīgais putns ar robainajiem spārniem, kurš tajā naktī bija ietriecies Ļizas Karlovnas ista​bas logā.

Nometies uz ceļiem, Bērts ugunsgrēka un mēness gaismā ieraudzīja dzīvu to, ko līdz šim bija skatījis tikai Jankas gleznojumos. Paguvis apmest loku, enerģiski vēzēdams spārnus, viņam virsū drāzās sikspārņveidīgais vampīrs, kuram bija profesora Smiltena galva. Bālajā, iezaļganajā, it kā trūdēt sākušajā seja, kuras vaibsti bija savilkti mežonīgā naidā un alkainā asinskārē, fosforiski sarkanas gailēja acis. Balto zobu rindas bija atņirgtas, un apakšžoklī abi «acu» zobi izstiepušies gari un smaili. No ilkņiem pilēja bālganas, recekļveidīgas siekalas. Kājas ar līkajiem nagiem bija savilkušas grābienam. Šausmās iekaucies, Bērts paguva aizsegties ar tukšo benzīna kannu. Ietriecies tajā, pekles radījums ar spārna vēzienu izsita kannu no rokas. Tā ielidoja kaut kur garajā zālē.

Kamēr vampīrs apmeta loku nākamajam uzbrukumam, jaunais cilvēks, drausmās blenzdams monstrā, tomēr bija spējīgs saņemties uz cīnu — sagrābis abās rokās zobenu, atvēzējās. Taču profesors-vampīrs zobena vēziena attālumā spēji uzšāvās gaisā virs Berta galvas.

— A-ā! — Bērts iekliedzās. — Tev tomēr bail no Zemes ieroča, mauka tāds!

Viņš vicināja zobenu apkārt galvai, bet izdzimums plivinājās tādā augstumā, kur asmens klāt netika.

Piesardzīgi, lai nepakluptu, Bērts virzījās uz patālās šosejas pusi — vai tad tiešām neviens cilvēks vēl nebūs pamanījis ugunsgrēku? Vampīrs lidinājās virs galvas, gatavs ik mirkli kā akmens šauties lejā, tiklīdz upuris dos kaut mazāko izdevību, taču visu laiku tam ceļā mirdzinājās asais tērauds, un svaigo, karsto asiņu bagātā kakla artērija palika neaizsnie​dzama.

Pārliecinājies, ka, lai gan zobens vampīram klāt netiek, taču arī tas viņam nekā nevar padarīt, kamēr vien viņš cilās ieroci, Bērts dzēruma līksmē iekliedzās: — Ko, profesor! Tu esi radis uzbrukt cilvēkiem, kuri nav spējīgi aizstāvēties? Negaidīti pārsteigt viņus un izdzert asinis? Sūdabrālis! Ar Kalniņu tev tā lieta cauri neies! Aizlido labāk pēc polša!

Bezspēcīgā niknumā vampīrs ņirdza ilkņus, sarkani gailošās acis dzēlās mežonīgā naidā, un viņš kliedza ultraskaņas balsī.

Nekas, nekas, Bērts domāja, vicinādams zobenu, kliedz un lā.dies, cik vien gribi, bai^u un šausmu šajās dienās bijis tik daudz, ka arī šitās es kaut kā pārcietīšu — jātiek vienīgi līdz šosejai.

Var būt, ka tur brauc, kāda mašīna.

Un tad no jaunā cilvēka pašpārliecinātības palika tik vien pāri, cik krāna ūdenī spirta, — lielo mēnesi ar robainajiem spārniem aizsegdami, zibens zigzagu applaiksnīti, šurp lidoja neskaitāmi vampīri kā tajā drausmīgajā sapnī, no kura Bertu bija izglābusi Magda.

Jaunajam cilvēkam sirds saskrēja papēžos, un viņš. nedomādams vairs par profesoru, lieliem lēcieniem drāzās uz šoseju. Žokļus klabinādami, vampīri panāca Bertu un, notriekuši zemē uz muguras, aplipa rp viņa augumu, spiezdami to pie zemes. Nespēdams pakustināt ne rokas, ne kājas, Bērts neprātā kliedza, smakdams vai nost sēra un trūdu smirdoņā. No elles radījumu atņirgtajiem zobiem stīdzēja lipīgas, recekļainas slienas. Viņi asiņu alkās vaidēja ultraskaņas balsīs, un viņu zaļganpelēkajās miroņu sejās kā sarkanas oglītes gailēja acis. Tie vampīri, kuriem neatradās vieta uz upura ķermeņa, lidinājās gaisā.

No Berta mutes lauzās necilvēciski kaucieni, un vienīgais, ko viņš alka ar visu esamību, — kaut būtu jau miris.

Kāds vampīrs, ieķēries ar nagiem matos, ar savu svaru nolieca Berta galvu sānis, pilnībā atsegdams kakla artēriju.

Vai nu vampīru vidū valdīja demokrātiskā centrālisma princips, varbūt kāda cita hierarhija, vai arī uz šī upura asinīm bija tiesības kādam konkrētam vampīram, bet, kad kāds nešķīstenis ar jauna cilvēka seju gribēja mesties vienīgajā brīvajā vietā — uz Berta krūtīm — ar nepārprotamu nodomu iecirst smailos ilkņus artērijā, trīs citi viņu bez žēlastības padzina.

Atbrīvotajā vietā, ekstāzē trīcēdams, nolaidās profesors Smiltens. Viņa spalvas bija sacēlušās.

Viņa sarkanīgi gailošo acu skatiens dzēlās Berta izmocītajā sejā un puspievērtajās acīs. Viņš it kā tiecās izbaudīt upura nāves gaidu mokas, taču jutās vīlies, jo Bērts atradās pusnemaņas stāvoklī. Tad, nolie​cis galvu pie Berta kakla, viņš ar apliktu, gjotainu mēli sāka laizīt vietu, kur pulsēja artērija.

Dievs, Bībele, baznīca un citas ar ticību saistītas lietas Bertu nekad nebija aizrāvušas, lai gan kristīts viņš bija un reizi gadā — Ziemassvētkos — gāja baznīcā, bet tagad viņa bālās lūpas vārgi sāka murmināt kaut kādus sen dzirdētus vai lasī​tus vārdus, kas bija iespiedušies atmiņas dzīlēs:

— … Dievs Tēvs debesīs lai svētīts top Tavs vārds un atpestī Dieva kalpu Bertu Kalniņu no visa jauna un dienišķo maizi dod viņam šodien Dieva māte Marija Kyrie eleison žēlastībā ieņemta apžēlojies Dievs Kungs Svētais Gars Dieva Dēls kas sēdi tronī debesīs un redzi uz pasaules visu glāb mani no tumsas spēkiem Chryste eleison jo centies esmu uz labu cik labi iznācis to nezinu bet Gaisma mani vadījusi un nejauj man iet pazušanā piedod man manus grēkus un pasargā mani no Jauna āmen Tu kas sēdi debesu tronī lai mūžu mūžos svētīts Tavs mirdzošais vārds āmen āmen āmen …

Tā Bērts pusnemaņā turpināja murmināt, bet vampīru vidū sākās satraukums — tie trīcēja kā drudzī, bozās un grieza zobus, bet tie, kuri plivinājās gaisā, it kā sarunājuši steigšus lidoja prom uz pilnmēness pusi. Cits pēc cita, raustīdamies krampjos, gaisā cēlās arī tie, kas bija aplipuši upura augumam, un panikā sekoja iepriekšējiem.

Vienīgi profesors-vampīrs, ieķēries ar nagiem zemeslodes zīmējumā uz krekliņa krūtīm, ar pēdējiem spēkiem turējās pretim Gaismas spiedienam, kas plosīja viņu vai gabalos. Velti nešķīstenis centās iecirst smailos ilkņus kakla artērijā. Galīgi nomocīts, Bērts tomēr saņēmās un ar labo roku., kurā joprojām bija sažņaugts zobens, sita vampīram. Sitiens ar spalu drīzāk gan atgādināja grūdienu, tomēr ari tā bija pietiekami, lai profesoru nogrūstu no krūtīm. Taču asiņu alkas bija tik neprātīgi lielas, ka vampīrs no jauna, apmāts kā rubenis riesta laikā, kūņojās uz artēriju.

Uzrausies sēdus, Bērts sita ar zobenu. Asmens plakaniski trāpīja pa izplesto spārnu, un kauls ar sausu klikšķi pārlūza.

Nu gan nešķīstenis, glābdams savu dzīvību, metās bēgt, vilkdams pa zāli pārlauzto spārnu.

Pieslējies kājās, Bērts steberēja nopakaļ, cenzdamies trāpīt ar zobenu, taču vampīrs bija pietiekami izmanīgs, lai izvairītos.

Tad vienbrīd pekles izdzimumam izdevās pacelties gaisā. Šķībi sagriezies, kaut kā kustinādams arī salauzto spārnu, viņš aizplivinājās pārējo kolēģu pēdās — tur, kur ar ļaunu gaismu spīdēja pilnmēness.

Pārsalis, salijušās drēbēs Bērts jau otro stundu dirnēja pie pilsētiņas centra autobusu pieturas, kurā vienīgajā pieturēja ekspreši — parastie dienas autobusi vēl nekursēja. Lai gan nelaiķis majors bija teicis, ka tumsas spēki noņēmuši visus posteņus, tomēr Bērts par to īsti drošs nejutās. Ielīdis spraugā starp avīžu kiosku un dārzeņu pārdotavas būdu, viņš sēdēja uz kastes, atbalstījis zodu pret zemē iedurtā zobena spalu.

Neviens cits autobusu negaidīja.

Pirmo ekspresi paša muļķības dēļ bija palaidis. Šoferis jau bremzēja, bet tad, ieraudzījis vientuļā brauktgribētāja rokā kailu zobenu, piedeva gāzi.

Negaiss bija pāri, arī lietus pārstājis.

Ar Dieva palīgu izglābies no vampīriem, Bērts tomēr nekādu prieku nejuta — tikai drausmīgu nogurumu. Iekļūt Rīgas dzīvoklī, viņš domāja, aizslēgt ^durvis, aizvērt logus, aizvilkt aizkarus, noraut netīrās, smirdošās drēbes un iekrist mīkstā gultā. Un tad pampt trīs dienas un naktis pēc kārtas — es to esmu nopelnījis.

Kad tuvojās nākamais ekspresis, Bērts aizsvieda spraugas dziļumā zobenu, paņēma no kastes malas trīnīti un piecīti, kuri tur žāvējās, un, saglaudis matus, nosvērtā, lietišķā solī aizgāja pie pieturas staba.

Sarkanais «Ikarus» nobremzēja. Pneimatiskās durvis bez trokšņa atvērās. Pakāpies pie šofera kabīnes, Bērts iztapīg? pasveicināja un pastiepa mitrās naudas zīmes.

289 Miesās izplūdušais stūres vīrs ar apaļām pūces acīm un knābim līdzīgu degunu naudu neņēma.

Viņš lēni nopētīja Bertu 19 — A. Pūriņš no galvas līdz kājām — ģīmis noaudzis ar sariem, izkāmējis, zem acīm loki, mati izspūruši kā veca slota, džinsi izvilkti no miskastes, kur tās vispirms pagulējušas ne mazāk kā pāris nedēļu, krosenes pirms iekāpšanas autobusā izbradātas pa visām pieturas dubļu peļķēm, bet par to, kādā krāsā bijis krekliņš, kad gulējis veikala plauktā, varēja slēgt derības.

— Man tā vien prātā tevi izlādēt no busa, — vīrs beidzot agresīvi ierunājās.

— Lūdzu, nevajag, — Bērts aizžņaugtā balsī izmocīja. — Man katrā ziņā jāilek Rīgā … Man pilsētiņā nav kur pa​likt … Autobuss taču gandrīz tukšs.

— Tukšs vai pilns — tā ir mana darīšana, — vīrs ar pūces seju atteica.

— Es ļoti, ļoti lūdzu … Mīļo, labo šoferīt… Šoferis smagi nopūtās, tad demonstratīvā riebumā divos pirkstos paņēma mitrās, saburzītās naudas zīmes un, aizbāzis aiz tukšās puķu vāzītes, domīgi sāka raudzīties laukā pa logu.

Sapratis, ka vīram ne prātā nenāk dot biļeti un vēl mazāk izdot kaut kādu atlikumu, Bērts gāja sēdēt.

— Ei, tu, netīreli! — viņu panāca šofera uzkliedziens. — Sē​dies pašā dibenā — uz garā sola!

Bērts priecīgs paklausīja — tas nozīmēja, ka par ārā svie​šanu nekādas runas vairs nevarēja būt.

Sēdeklis un atzveltne veidoja deviņdesmit grādu leņķi, tā ka ērti atspiesties nebija iespējams.

Garšļaukus likties Bērts baidījās, tāpēc apsēdās pie loga ceļmalas pusē.

Beidzot autobuss sāka braukt.

Motors vienmērīgi rūca.

Pa pretējās puses logiem iespīdēja pirmie saules stari. Berta pusē debess jau krāsojās zila.

Piespiedis pieri pie loga stikla, jaunais cilvēks apātiski vēroja, kā garām slīd koku puduri, pļavas, mājas, lauki… Un iegrima pussnaudā.

Tad vienbrīd vai salēcās. Viņu pārņēma bezprātīga līksme — kā es to biju varējis aizmirst?!

Beidzot! Beidzot es taču BRAUCU uz Rīgu! Katra sekunde, katrs riteņa apgrieziens nes tuvāk mājām!

Pēc dažām stundām es būšu Rīgā! Nolādētās, murgainās pilsētiņas vairs nav. Un nebūs nekad! Es esmu brīvs, es esmu dzīvs! O, dzīve ir bezgalskaista, un priekšā man vēl miljons saulainu dienu… Es vairs nedzeršu, es pat nepīpēšu, jo Dievs taču nav devis dzīvību tādēļ, lai pats cilvēks tuvinātu savu galu… Bet, ja godīgi, viens uz izglābšanos \ā kā derēja. Tas ir nopelnīts. Vai vismaz viena cigarete! Nēf Vairs ne! Turklāt dusmu vīrs ar pūces ģīmi mani patiešām tad var izlādēt laukā … Bet lugu es atjaunošu, un pēc pārciestā tā droši vien pat veidosies citāda.

Kad šoseja vijās cauri mežam, autobuss strauji samazināja ātrumu un tūlīt arī apstājās. Durvis atvērās, un iekāpa divi vīrieši vidējcs gados, ģērbušies pelēkos uzvalkos un ar kaklasaitēm. Viens no viņiem, parādījis šoferim apliecību, kaut ko> klusu skaidroja, bet otrs devās cauri salonam, nopētīdams katru pasažieri.

Neko nenojauzdams, Bērts viņu pamanīja tikai tad, k a(\ viņš jau stāvēja autobusa aizmugurē un raudzījās Bertā ar aukstu zivs skatienu. Bērts satrūkās. Seja kļuva pelnu pelēka, un viņšiespiedās pašā sēdekļa kaktiņā, it kā cerētu, ka tagad nu gan viņu neviens nepamanīs.

Vīrieša plānās lūpas savilkās šaurā smīnā, kad viņš teica:: — Re nu, rokā esi!

— Nē! — Bērts pilnā rīklē iekliedzās. — Palīgā! Palīgā!' Mani grib noslepkavot!

Retie pasažieri paslējās no saviem sēdekļiem un pāri augstajām atzveltnēm centās saskatīt, kas autobusa pakaļgalā īsti: notiek.

Bet Bērts kā ārprātā kliedza: — Es nekur neiešu! Nē! Glābiet! Palīgā! Tie ir slepkavas!

Sagrābis aiz krekliņa, vīrietis parāva viņu augšā un ar brīvo roku pamatīgi iegāza pa «saules pinumu». Kliedziens iesprūda rīklē. Bērts gribēja ievilkt elpu, taču nespēja to izda​rīt. Viņš smaka nost.

Vīrietis bezpalīdzīgajam upurim veikli uz muguras saslēdza dzelžos rokas un, uzrāvis Bertu kājās, pagrūda sev pa priekšu salona ejā.

To visu vēroja arī trīs sportiska izskata puiši. Viens no viņiem nostājās ejas vidū. Abu pārējo izskats liecināja, ka tie gatavi draugam tūlīt doties palīgā.

— Ko tas nozīmē? — puisis vīrietim strupi noprasīja.

Tas, turēdams Bertu aiz saslēgtajām rokām, pieklājīgi teica: — Esiet tik laipns un atbrīvojiet, lūdzu, ceļu!

— Kur tu viņu gribi vest?

Vīrietis saminstinājās, bet te iekliedzās šoferis, kurš stāvēja pie kabīnes, rokā sažņaudzis uzgriežņu atslēgu: 19* — Mieru, puis, tikai mieru! Viņi ir dabūjuši rokā slepkavu un izvarotāju.

291 Visu uzmanība pievērsās Bertām, kurš, ne vārda nespēdams dabūt pār lūpām, kļuvis sarkans, mocījās pēc elpas. Laikam j?u nu viņa izskats bija tāds, kas vismaz vairumam pasažieru asociējās ar šcrfera paziņoto, jo arī puisis pakāpās uz sēdvietas paaugstinājuma, atbrīvodams ceļu.

Kad vīrietis aizdabūja Bertu līdz izejai, miesās izplūdušais šoferis ar pūces ģīmi spēji atvēzējās, gribēdams ar uzgriežņu atslēgu ievilkt Bertām pa galvu. Vīrietis momentāni reaģēja, sagrābdams sitienam atvēzēto roku, un vēsā mierā paskaidroja: — Mēs pagaidām dzīvojam konstitucionālā un tiesiskā valstī. Nekāda linča tiesa pieļauta netiks. Viņš saņems sodu pēc PSRS un LPSR likumiem.

— Jā, jā! — šoferis apmulsis piekrita. — Vienīgi dusmas… Man pašam divas meitas viņas vecumā.

Vīrietis pagrūda Bertu atvērtajās durvīs. Noklunkurējis pa kāpnītēm, viņš paklupa un nogāzās ceļa apmales grantī. Otrs vīrietis, kurš jau bija izkāpis iepriekš, Bertu brutāli uzrāva kājās.

— Un tagad nekavējieties, brauciet tūlīt prom! — pavēlējis šoferim, arī pirmais vīrietis izkāpa laukā.

Autobuss sāka kustēties un, apbraucis gaiši pelēku mikroautobusu, aizrūca tālumā, bet Bērts tika iegrūsts «mikrītī» ar tādu sparu, ka, uzkritis sēdeklim, iešļūca ar gclvu sienā.

— Saudzīgāk, draugi! — līdz Berta apziņai nonāca pazīstama balss. — Nav nepieciešams, lai uz ķermeņa paliktu asinsizplūdumi un nobrāzumi.

Jā, tas bija profesors Smiltens.

Viņš sēdēja «mikrīša» aizmugures sēdeklī, ģērbies svītrotā slimnīcas pidžamā. Kājās viņam bija čības. Labā roka bija ieģipsēta isn pakārta kaklā.

Mašīnā atradās vēl vairāki jauni cilvēki plankumainos aizsargkrāsas kombinezonos un armijas šņorzābakos, visi bruņoti ar īsstobru automātiem, bet galvās bija uzmauktas melnas kapuces ar acu un mutes spraugām. Viens no viņiem pasvieda abiem civilistiem divas tādas pašas kapuces.

— Katram gadījumam!

Uzmaukuši galvās kapuces, vīri nogrūda Bertu no sēdekļa uz grīdas un apsēdušies ērti saslēja kājas uz viņa auguma.

«Mikrītis» uz šosejas apgriezās un brauca atpakaļ.

— Puiši, stiepiet viņu pie manis! — profesors palūdza.

Abi vīri ne visai apmierināti — nebūs, kur ērti stutēt kājas — uzdabuja Bertu augšā. Jaunais cilvēks jau bija atguvis elpu.

Profesors sagaidīja viņu aizmugures sēdeklī, smaidīdams savu labsirdīgo, aziātiski eiropeisko smaidu. Viņa seja bija veselīgi sārta, vaigos rotājās apaļi, simpātiski ābolīši. Žirgti spīdēja zilās actiņas. Smaidā savilktās sulīgās lūpas atsedza nevainojami baltus, līdzenus zobus. Nekas neliecināja, ka šajā radījumā pagājšnakt būtu ietriektas piecas lodes.

Profesors pavirzījās pie loga, atbrīvodams vietu starp sevi tin kombinezonā tērptu puisi, kurš uz ceļiem turēja ovālu sud​raba trauku ar vāku. Rokās viņam bija plāni gumijas cimdi kā ķirurgam.

— Tas nav glīti, Kalniņ, ka tu brauc uz Rīgu, no manis neatvadījies, — profesors ar tēvišķīgu pārmetumu teica, kad Bertu, kuram rokas joprojām bija saslēgtas uz muguras, nosēdināja viņam blakus.

Civilisti atgriezās savās vietās, bet profesors turpināja: — Tā, prcVams, ir tava darīšana — atvadīties vai ne —, ar to tu parādīji tikai savu zemo audzinātības līmeni, taču mani gan līdz kapa malai grauztu sirdsapziņas pārmetumi, ja es neizpildītu to, ko esmu kādam apsolījis. Atceries, ko es tev solīju?

Iekunkstējies Bērts noraidoši pakratīja galvu.

— Nu, pamēģini taču atcerēties! — profesors aicināja, draudzīgi iebakstīdams Bertām sānā ar veselās rokas elkoni. — Atceries, mēs runājām par literatūru. Tad ienāca nelaiķe Elza, lai viņai viegli pelni, un saruna pārgāja uz Nikolaja II kronēšanas mielasta atkārtojumu? Un tad tika pieminēts kaut kas tāds, ko tu mūžā vēl nekad neesot ēdis. Un es tev apsolīju — paliks pāri, varēsi apēst.

— Ana-nasi… — Bērts izšļupstēja. Viņš bija galīgā prostrācijā.

— Kā tad, ka ananasi! — večuks līksmi iesaucās. — Karsēti ananasi ar augļiem. Augļus gan aprija, bet ananasi palika pāri.

— Ak, Dievs … — Bērts satriekts novilka.

Profesors pamāja maskotajam puisim, kurš sēdēja Bertām otrā pusē. Tas noņēma sudraba traukam vāku. Iekša līdz pusei bija pilna ar zaļgani dzeltenīgu masu, kura atgādināja saspaidītas liela citrona šķēlītes. Puisis izķeksēja ananasos iegrimušo karoti un, piesmēlis pilnu, iebīdīja Bertām mutē.

Saldeni skābenā garša bija patīkama, lai gan ananasa šķēlītes bija riebīgi apglumējušas un sākušas rūgt. Šķita, ka ana​nasi ir arī piedeguši.

— Garšo? — profesors ar patiesu interesi pavaicāja.

— M-hm, — norīdams Bērts apstiprināja. — Tikai tādi kā ieskābuši, kā piedeguši.

— Tu pats esi vainīgs, — večuks paskaidroja. — Tās reizes,, kurās tu pēc kronēšanas mielasta atkārtojuma pabiji «Sarkanajās kļavās», allaž izvērtās tādas, ka nebija iespējas padomāt par kārumu, kas virtuvē speciāli tev glabājās. Rūgt sāka jau aizvakar, un vakar es nelaiķei liku iegrūst ledusskapī, lai gan jebkuram skaidrs — karsēti ananasi un ledus — tas ir nonsenss. Un pie deguma piegaršas jau arī pats esi vainīgs — kurš tad sarīkoja ilumināciju?

Bērts paplēta muti, un puisis, piegrābis pilnu karoti, atkal iešāva iekšā.

Redzēdams, ka jaunajam cilvēkam garšo, profesors kaismi iesaucās: — Strunts par nosvilinātajām «Kļavām»! Strunts par manu salauzto roku! Strunts par Elzu un Deņisku! Strunts par Pribaltikas ārstēšanu! Galvenais — tev garšo! Un ?s esmu izpildījis savu solījumu. Cik tur trūka, ka tu būtu aizšmaucis. Apsolītā nepildīšana man kā boļševikam būtu smaga morāla trauma.

Norijis porciju, Bērts kā putnēns ar atvērtu knābi pieliecās pie maskotās mātes-barotājas pēc

nākamās karotes, taču pro​fesors noliedzoši pamāja un ar knipi piesita sev pie kakla.

Iemetis karoti ananasu masā, puisis uzlika traukam vāku un novietoja to sev blakus uz sēdekļa.

Tad atvēra somu, kuru turēja starp kājām uz grīdas. Izrādījās, ka tā ir soma-saldētava. Viņš no tās izvilka Sibīrijas šņabja pudeli, kas siltumā tūlīt norasoja.

— Varbūt tas ir snobisms, — profesors, mazliet kaunēdamies, teica, — jo īstam padomju cilvēkam vienalga, silts vai auksts, ka tik paliek dulls, taču man liekas — ja šņabis, tad tomēr auksts.

— Es negribu dzert, — Bērts atteica.

— Ananasi — izprieca, šņabītis — darbiņš.

— Es nolēmu, ka nekad vairs nedzeršu. Un nepīpēšu.

— Ar pīpēšanu dari, kā gribi. Bet nedzert tu sāksi… sāksi mazliet vēlāk.

To pateicis, profesors nosmējās un, pavilcis dzelteno aizkariņu, kas bija aizvilkts priekšā visiem «mikrīša» logiem, palūrēja laukā.

Noskrūvējis korķi, maskotais puisis pudeles kakliņu pielika Bertām pie mutes.

— Nē! — jaunais cilvēks izspieda caur sakostajiem zobiem. — Es negribu^. Velns parāvis, ko jūs man bāžaties virsū?!

Puisis aplika brīvo roku atturībniekam ap kaklu un, iežmie-dzis to elkonī, ar gumijotajiem pirkstiem spēcīgi paspieda zem apakšžokļa. No spējām sāpēm Berta zobi pavērās, un puisis, atgāzis viņa galvu, iegrūda rīklē pudeles kakliņu.

Kad maskotais ar varu bija dabūjis iekšā pusi pudeles, pro​fesors teica: — Iedod viņam uzkost!

Kad Bērts rīstīdamies un klepodams nāca pie sajēgas, viņu jau gaidīja karote ar ananasu masu.

Viņš to automātiski norija.

Strauji samazinājis gaitu, «mikrītis» no šosejas iegrieza meža ceļā.

— Kur mēs braucam? — Bērts nošļupstēja.

— Nu vairs nav tālu — drīz uzzināsi, — profesors vēlīgi atteica.

Alkohols sāka iedarboties, radīdams galvā nesakarīgu dulnumu. Bērts uz brīdi piemirsa, kur atrodas, un, pārlaidis skatienu mašīnas salonam, it kā visu ieraudzīja pirmo reizi. Un spējās izbailēs satrūkās. Kas ir šie cilvēki militārajos tērpos ar kapucēm galvās? Kas šeit notiek? Un kā es te esmu nokļuvis? Tad ieraudzīja sev blakus profesoru, kurš draudzīgi smaidīja. Beidzot pazīstams cilvēks.

Bērts viņam atsmaidīja. Vienīgā cilvēciskā seja. Pārējiem seju nav. Vai patiešām profesors ir vampīrs? Nē taču, tas nevar būt. Viņš sēž man blakus, es jūtu viņa ķermeņa siltumu. Viņš pret mani ir labestīgs. Tikai šie maskotie cilvēki ir briesmīgi. Ja nebūtu profesora, es justos drausmīgi vientuļš.

Es viņu mīlu, viņš ir tik labs, viņš taču nenodarīs man nekā ļauna. Viņš mani pasargās. Vientulība — baismīga lieta. Vai skaidrā prātā var pieļaut tādu domu, ka šis cilvēks, kurš atrodas man blakus un no kura es nebīstos, pat otrādi, ir vampīrs, kas dzer cilvēka asinis? Kāda tam nozīme? Vai nav vienalga?

Bet viņš bija tas, kurš lika man ar varu liet rīklē šņabi. Es esmu vientuļš. Šeit cilvēku nav. Un notiek kaut kas baismīgs, lai gan visi izliekas ļoti vienaldzīgi. Kāpēc tieši es esmu tas, ar kuru tas notiek?

Kāpēc tas nenotiek ar kādu citu, kas atrodas mašīnā, bet tieši ar mam?! Un kāpēc es esmu tik mierīgs?

Varbūt es patiesi esmu jucis?

— Profesor, vai tam šņabim nav kaut kas piejaukts? — Eerts dumji iesmējās.

— Nē, Kalniņ, — večuks laipni atsma; dīja. — Pēc tā nav nekādas vajadzības. Lai pēc tam rastos lieki jautājumi? Labāk, ja šņabis ir skaidrs kā bērna asariņa. Ja arī jūties savādi, nekāda brīnuma nav — tu esi tik daudz visa kā lacis, ka tagad pats Zālamans nepateiktu, kādām izjūtām tevī vajadzētu rasties pēc šitā puspolša.

— Profesor, — Bērts nedroši ieteicās, — man džinsu kabatā ir «Marlboro» paciņa. Vai jūs ar

veselo roku …

— Veselo roku? — pēkšņi nogriezdams zobus, profesors pār​trauca. — Tu vēl ņirgāsies?

— Nē, nē! — Bērts sabijies iesaucās. — Nevajag cigareti, — Nu ja, ka nevajag, — večuks piekrita un, saņēmis Bertu aiz atļukušās auss, pielieca viņa galvu sev tuvāk. Sardoniski smaidīdams, viņš čukstēja: — Es tev varu austiņā pateikt —arī komunisti kādreiz kļūdās. Tev šāda atzīšanās gan laikam ir pārsteigums, jo publiski mēs neko neatzīstam — tas tautas masās grautu partijas autoritāti. Ja nu mūs galīgi iespiež kaktā, tad lietojam tādus apzīmējumus kā «atsevišķas kļūdas», «stagnācija», «personības kults», «pārspīlējumi», «ne līdz galam pārdomāts» un tamlīdzīgi. Taču tev, Kalniņ, tēie-ā-tēte atzīstos, ka es kā komunists esmu kļūdījies. Es tevi novērtēju par zemu. Protams, momentāni var atrast attaisnojumu, sākot ar sliktajiem dabas apstākļiem un beidzot ar imperiālistu un cionistu sazvērestību. Bet es to nedarīšu.

Profesors apklusa, taču Berta ausi vaļā nelaida. Viņam bija smagi runāt. Beidzot viņš tomēr saņēmās.

— Kaut vai tajā naktī, kad Deņiska ar Ingūnu meņģējās rododendru krūmos. Es jau zināju, ka abi «Tīreļos» būs kopā (nabaga zēns man pats pateica), un baidījos, ka divu mīlošu siržu tuvums nemanāmi var pāraugt citā tuvībā un meitene pēkšņi vairs nav meitene. Deņiska tomēr nepievīla — viņa uzticība gaišajām idejām izrādījās spēcīgāka par dabas instinktiem … Un es taču redzēju, kā tu snaiksties istabā pie loga. Mana revolucionārā intuīcija teica, ka tu esi ienaidnieks visam tam, kas mums svēts, lai gan vārdos nekad atklāti nemēģināji oponēt. Bet man toreiz bija labs garastāvoklis, jo ar abiem mīļajiem bērniem viss bija kārtībā, un es tevi pažēloju. Redzi, pie kā noved žēlsirdība, kas pēc tam no muļķīgas pārvēršas par noziedzīgu.

— Bija arī vēl citas naktis, — Bērts iebilda.

— Jā, tā nebija vienīgā nakts, — profesors nošņāca, tik sparīgi iekniebdams auss ļipiņā, ka Bērts noīdējās. — Taču … Taču … Viena lieta ir norakstīt kaut tūkstoti svešu cilvēkvienību, bet pavisam cita, kad pašam sāp kaut vienīgs zobs, — tā jau ir vesela traģēdija. Tieši tā iemesla dēļ es tevi neapciemoju tajās citās naktīs. Nolādētie alkoholiķi! Kaut jūs lāpīdamies mūžam paģiras nesalāpītu! Kāds Menšīks, tāds tu!

— Es jūs nesaprotu, profesor! — reibdams Bērts nošļupstēja. — Kā var lāpīties un nesalāpīties? Ir taču vesela medi​cīnas metode — homeopātija, kur līdzīgu ārstē ar līdzīgu.

Pārvarējis kārdinājumu vēlreiz kniebt viņa ausī, profesors sašutis čukstēja tālāk: — Šis Menšīks! Šis deģenerētais alkoholiķis! Vai tu maz zini, Kalniņ, ka pēc tam es biju galīgi piedzēries? Kā pārkūlos «Sarkanajās kļavās», galīgi neatceros. Nemitīga ķeršanās kaut kādās koku galotnēs, pēršanās pa gravām, māju jumti un skursteņi, tad apakšā jūra — cik tur trūka, būtu viļņos palicis … Un'kas par paģirām no rīta! Savu mūžu tādas nebija bijušas. Iekšas rauj laukā, galva plīst pušu — sajūta tāda, it kā tajā kāds rīkotu pazemes kodolsprādzienu. O, kas tās bija par cie​šanām!

— Kā tādā gadījumā jūs ar saviem draudziņiem iedrošinājāties pagājšnakt? — Bērts bijīgi ievaicājās.

— Draudziņiem? — profesors pavīpsnāja. — Mūsu taisnīgajā lietā draugu nav. Draudzību mēs atstājam abstraktajiem humānistiem. Mēs esam domubiedri, līdzgaitnieki, cīņas biedri… Skorpioni vienā burkā, maķ tvoju!… Bet tas nu tā. Man bija drausmīgas dusmas uz tevi, jo tu nebiji miris, kad tev bija jābūt mirušam. Godīgi sakot, mans sašutums par tavām izdarībām «Sarkanajās kļavās» bija tЈ. liels, ka es par neizbēgama​jām paģirām pavisam biju aizmirsis.

— Un atkal nepaveicās, — Bērts līdzjūtīgi nomurmulēja.

Profesors šo reibumā izteikto patieso līdzjūtību tomēr uztvēra kā cinisku liekulību un tik tikko novaldījās, lai viņam nenoplēstu ausi.

— Vladimirs Iļjičs bija gaiša prāta cilvēks, — profesors caur sakostiem zobiem čukstēja tālāk.

— Viņš zināja, ko dara, kad pāris vārdiem lika noslaktēt divdesmit tūkstošus popu, ha, ha! Viņš saprata — kamēr Padomju valstī skanēs Dieva vārds, tikmēr boļševiku uzvara var gan būt pilnīga, taču ne galīga. Vispasaules proletariāta vadoņa ģenialitāte apstiprinājās ari šonakt. Kā tu, nelieti tāds, varēji zināt vārdus, ar kuriem griezties pie Dieva? Kā tev vispār ienāca prātā to darīt? Tikai tāpēc, ka mēs, boļševiki, sagrābuši totālu varu, kļuvām pašpārliecināti un lielīgi. Mēs gan nīdējām laukā šķiras ienaidniekus, piedevām vēl tos, kuri bija par mums izglītotāki un gudrāki -inteliģenci, bet diemžēl ticīgajiem neveltījām pietiekamu uzmanību. Vairums no mums uzskatīja, ka Dievs ir kaut kas iracionāls un, ja viņu nevar arestēt, spīdzināt un nošaut, tad viņa nemaz nav. Un, ja arī kaut kur ir, tad mēs esam kļuvuši tik visvareni, ka tāds sūda Dievs Tas Kungs var mums iepūst attiecīgajā caurumā.

Ne velti čigānu briesmīgākais nolādējums skan: «Kaut tu lepns paliktu!»

— Jā, jā, — sāpēs vaikstīdamies, Bērts piekrita. — Jūs ne​plēsiet man to ausi, idiots tāds!

— Maza masāža par Jaunu nenāk. — pasmējies profesors turpināja čukstēt, jo uzskatīja, ka citiem klātesošajiem viņa atklāsmes varētu būt kaitīgas. — Protams, tā jau nu nebija, ka mēs galīgi nesekotu Iļjiča novēlējumiem, nē. Bet mēs nebijām konsekventi. Mēs pilnībā neiznīcinājām runāto un rakstīto Dieva vārdu. Ja tas tā būtu, Kalniņ, tad tu nemaz nezinātu, kas tas Dievs tāds ir un ar kādiem vārdiem pie viņa griezties. Viss būtu atrisinājies šonakt, un es ietaupītu pudeli šņabja. Tomēr labi gan, ka visu šo laiku ticību esam žmieguši, jo savādāk tu, muļķi tāds, būtu Tēvreizi no galvas zinājis, nevis buldurējis kaut kādus savārstījumus, kuru gan pietika, lai manu nodomu izjauktu, taču nepietika, lai mjii… hm, lai ar mani notiktu tas, ko tu vienbrīd domājies paveicis «Sarkanajās kļavās». Un tu atņemtu man iespēju izpildīt solījumu — pacienāt tevi ar ananasiem, kuri kādreiz bijuši uzkarsēti.

To pateicis, profesors atlaida Berta ausi, kas no pastāvīgās staipīšanas bija kļuvusi sārta, un pamāja maskotajam puisim. Tas no somas-saldētavas ar gumijas cimdiem izņēma atlikušo puspolšu.

— Nē, profesor… Lūdzu, lūdzu, vairs nevajag, — Bērts ar ļenganu mēli kulstīja. — Es jau tāpat… pillā …

— Tur tāds nieks vien atlicis. Kad jau, tad jau.

— Kur mēs … braucam?

— Tikai uz priekšu.

— Uz priekšu… Uz komunisma uzvaru?

— Apmēram.

Līgani nošūpojusies, mašīna apstājās. Visi palika savās vietās, vienīgi acu baltumi caur kapuču caurumiem vērās uz aizmugures sēdekli, kur puisis, iežņaudzis Berta galvu elkonī un atspiedis muti, lēja viņam rīklē šņabi. Bertām rīstoties un klepojot, dažs labs guldziens sitās atpakaļ, un šņabis gar kaklu tecēja uz krekliņa. Kad pudele bija tukša, puisis grasījās dot uzkost ananasus, taču profesors pamāja, ka nevajag.

Divi maskotie, ērtāk sakārtojuši plecā pakārtos automātus, sagrāba Bertu un izvilka no «mikrīša». Diez cik stabili uz kājām viņš neturējās. Tūlīt izkāpa arī trešais, gumijas cimdos turēdams tukšo šņabja pudeli un plūksnainas, nosmulētas vir​ves rituli.

«Mikrltis» stāvēja plaša meža izcirtuma malā, kas bija pārvērsts par izgāztuvi. Būvgruži, rūpniecības atkritumi, sarūsējuši dzelži, izdedžu kaudzes sniedzās tālumā līdz pat nelielam ezeriņam, kurš līdz pusei arī bija piegāzts ar visiem šiem mēsliem. Vairums no mežmalas priedēm bija nokaltušas.

Cimdotais puisis rūpīgi paspaidīja pudeli pie Berta plauk​stām.

Grīļodamies Bērts truli bienza šajā tuksnešainajā postažā. Viens no maskotajiem puišiem, tas garākais, aizsmēķējis cigareti, iesprauda to viņam zobos. Kāri ievilcis pāris dūmu, Bērts gribēja

atskatīties, taču gandrīz pakrita. Garais puisis un otrs, īsākais, paguvuši satvert viņu pie elkoņiem, pagrieza viņu pret ceļu.

Pēc pamatīgajām nakts lietavām kūdrainā zeme bija pārvērtusies dubļos. Pie «mikrīša» durvīm stāvošie civilisti bija iegrimuši žļurgā līdz pašām kurpju apmalēm. Rokas viņi bija saņēmuši krusteniski «krēslā», kurā slimnīcas pidžamā un čībās omulīgi sēdēja profesors. Viņš smaidīja savu aziātiski eiro​peisko rūķīša smaidu.

— Satiksimies citā dzīvē, Kalniņ! — viņš moži uzsauca. — Tad turpināsim mūsu sarunu. Man ar tevi bija interesanti, muļķis tāds!

Tikai tagad Berta alkohola apdullinātajās smadzenēs atausa gaisma. Mute pavērās, un cigarete nokrita dubļos.

— Nē! — \inš iesaucās. — Profesor! Nevajag! Es negribu!

Nē!… Nē!…

— Jā, jā, — večuks stingrā skolotāja tonī noteica.

— Es negribu mirt! — Bērts izmisumā iekliedzās, un viņa acīs izsprāga asaras. — Nē taču!

— Ko lai dara, Kalniņ! — profesors skumji teica. — Tāds ir visu tā saucamo demokrātu liktenis. Bai, bai!

Un viņš atvadām pamāja ar veselo roku.

Abi puiši, cieši sagrābuši Bertu aiz elkoņiem, vilka viņu uz mežmalu.

Viņš ietiepīgi negribēja mirt, streipuļodams un klupdams rāvās laukā, un no viņa mutes lauzās nesakarīgi kliedzieni.

Cimdotais ar virves rituli un pudeli, kuru saudzīgi nesa aiz paša kakliņa, lai nenotrauktu pirkstu nospiedumus, aizstaigāja līdz atkritumu kaudzēm. Neatradis neko labāku, viņš izšķīrās par ļodzīgu dēļu kasti un devās uz nelielu pakalniņu mežmalā, kur vientuļa stāvēja nokaltusi priede ar sānis atvāztu, pama​tīgu zara stumbeni.

— Jā, tāda ir šodienas stresa pilnā dzīve. — griezdamies pie civilās drēbēs ģērbtajiem vīriem, kuri viņu turēja uz sakrustotajām rokām, teica profesors. — Mirst pavisam jauni cilvēki. Kas ar sirdi, kas ar «spidu», kas no narkotikām, kas padara sev galu alkohola delīrijā.

Smīkņādami vīri piekrita.

Pienāca šoferis, kurš tagad arī bija pārvilcis pār galvu melnu kapuci, un sniedza tādu pašu profesoram. Večuks pielie​cās, un šoferis to uzmauca viņam galvā.

— Vai mašīnai uzliki falšu numuru? — profesors paintere​sējās.

— Ґ j rīkojos vēl gudrāk, — šoferis palielījās. — Busiņam vispār numura nav.

Profesors galvu vien nogrozīja par šādu gudrību, taču nekā neteica.

Pa to laiku kombinezonos tērptie puiši, brizdami pa dubļiem, gandrīz vai vilka Bertu pa zemi.

— Nē taču … — mētādams galvu, viņš cauri asarām šļupstēja. — Atlaidiet… Kā jūs drīkstat…

Kas jums devis tiesības … Tik vienkārši… Kā jūs varat par otru lemt… Dzīvot man vai mirt.., Nomirstiet tad paši…

— Tipiska demokrātu muldēšana, — īsākais, piepūlē dvesdams, izgrūda. — Paklau, es viņam gāzīšu, ka momentā aiz​vērsies!

— Nevajag! — garākais atelsa. — Tūlīt esam klāt.

— Padomā tik! Sim tak tādā tempā ielēja veselu puslitru. Un viņš vēl ir spējīgs sakarīgi paņerkstēt! Tādi ir tie demokrāti — nepiepildāmas mucas. Un tad vēl brīnās, ka šņabis deficīts.

Turklāt visu destruktīvā nekaunībā veļ uz Jegoru Kuzmiču. Vieni smiekli!

Viņus apsteidza cimdotais puisis. Uzkāpis pakalniņā, viņš kasti novietoja zem vientuļās priedes zara. Tad pāris soļu lejāk nosvieda tukšo Sibīrijas šņabja pudeli.

Uzvilkuši augšā, puiši Bertu atlaida. Viņš sabruka zemē. Cimdotais ritināja vaļā virvi, kas bija izmeklēta plūksnaina un novārtīta, kādu pašnāvnieks varētu atrast tepat izgāztuvē.

Ar rokudzelžos uz muguras saslēgtām rokām Bērts mēģināja uzkūņoties augšā, bet īsākais puisis parāva aiz kājas, un viņš no jauna nostiepās zemē, ar seju uzkritis smirdošam gofrēta kartona gabalam.

— Ja tu nepretosies, svešais, — īsākais teica, — tad viss tiks nostrādāts veikli un ātri. Galu galā — tu jau esi vēl vairāk ieinteresēts par mums, jo kāda jēga mocīties visādās smagas domās, gaidot iznākumu, no kura izbēgt nav iespējams.

No kartona šķebīgās dvakas Bertām sametās nelabi, un viņš apvēmās.

Kad cimdotais bija atpiņķējis sametušos virvi, kuras vienā galā jau laikus bija iesieta cilpa, garākais pastiepa roku.

— Ko vēl ne! — cimdotais atteica, taisīdamies mest virves galu pāri zaram.

— Ļauj, draugs, es viņu pakāršu!_ — Tā ir mana virve. Es to sadabūju.

— Kāda tam nozīme, ka tu? Vienam jau tāpat vajadzēja •sameklēt. Tikpat labi to varēja pavēlēt man.

— Taču pavēlēja man. Ja būtu citādi, es tavu prioritāti ne​apstrīdētu.

— Es tevi lūdzu, — garākais uzstājīgi teica. — Lūdzu kā draugam.

— Vai tu piekriti, ka visu tiesības uz pakāršanu ir vienā​das? — cimdotais noprasīja.

— Jā.

— Taču es sameklēju atbilstošu virvi, un tas nenācās viegli. Un visu laiku to staipīju. Es sadabūju arī kasti. Tātad esmu nopelnījis mazliet lielākas tiesības uz pakāršanu nekā jebkurš cits no mums.

— Ja raugās no šāda redzes punkta, tad tev ir taisnība.

— Protams, — cimdotais gandarīts noteica, grasīdamies no jauna mest virvi pār zaru, taču garākais atkal viņu aizka​vēja, auksti iebilzdams: — Bet, ja paraugās no cita viedokļa, — kurš jūt vislielāko iekšējo nepieciešamību viņu pakārt?

Cimdotajam šāds variants nebija prātā ienācis, to apdomā​dams, viņš nolaida roku ar virvi.

— Tev tā būs tikai maza izprieca, — garākais piebilda.

— Un tev?

— Man šis svešais ir īpaši pretīgs.

Vai nu šī argumenta pieveikts, vai arī negribēdams sanīsties ar biedru, kurš bija ne tikai garāks, bet arī spēcīgāk no​audzis, cimdotais, guvis iespēju ar godu atkāpties, pasvieda virvi.

— Paldies! — to satverdams, garākais atzinīgi noteica.

Cimdotais piegāja pie īsākā puiša, kurš stāvēja pie šļauganā Berta. Alkohola pieveikts, tas bija aizmidzis.

— Nu vismaz viņš tur muti, — Isakais labsirdīgi teica. — Humāni būtu tagad pakausī ielaist lodi.

— Man gan gribas paskatīties, kā viņš tirināsies pie zara, — cimdotais nīgri atteica.

Kritiski novērtējis cilpu, garākais to atraisīja un uzsēja no jauna.

Tai pašā laikā pārējie biedri turpināja nīkt pie «mikrīša».

— Ko viņi tur pindzelējas? — profesors nepacietīgi iesau​cās. — Blusas ķer, vai?

— Nu, viena pamatīga blusa noķerta jau arī ir, — pajokoja viens no civilistiem.

Klātesošie gardi nosmējās. No asprātīgā joka atmaidzis, ve​čuks gādīgi painteresējās: — Vīri, jūs mani vēl varat noturēt?

— Jā, biedri! — atteica otrs civilists, lai gan kurpēs .jau smēlās dubļi.

— Nokavēšu vēl tālsarunas, — profesors noburkšķēja.

To sadzirdēja šoferis.

— Biedri, mēs jau varētu braukt! Mūsējie paši tiks galā.

— Nekādā gadījumā, — profesors atcirta. — Jūs šito garo blusu nepazīstat. Tas ir viltīgs kukainis. Kamēr es savām acīm neredzēšu viņu šūpojamies, Tikmēr drošs nejutīšos… Re, nupat jau sāk!

Garākais puisis pārmeta virves galu pār priedes zaru — virs kastes nu nošūpojās cilpa. īsākais un cimdotais piecēla Bertu no zemes. Atjēdzies no miega un aptvēris, kas tūlīt notiks, Bērts, raudamies laukā no puišu rokām, atkal iekaucās necilvēciskā balsī.

— Kā acis vaļā, tā mute līdz ausīm! — īsākais dusmīgi iesaucās, jo, izņemot šāvienu troksni, citus viņš necieta.

Tikko viņi piestīvēja Bertu pie ļodzīgās kastes, viņš pamanī​jās ar spērienu to apgāzt.

Rupji lamādamies, garākais nolika kasti atpakaļ.

— Vispirms uzmauc viņam cilpu, un tad celsim uz kastes! — uzkliedza cimdotais.

Garākais tā arī izdarīja, saudzīgi pārmaukdams cilpu pāri Berta atļukušajām ausīm. Savilcis cilpu ap kaklu, nostiprināja mezglu zem zoda.

Lai arī kā Bērts pretojās un kliedza, trīs trenētie puiši viņu pacēla kā rotaļlietiņu un uzsļtutēja uz kastes. Skatiens kā ārprātā šaudījas apkart, taču neko nespēja uztvert, vienīgais, ko viņš juta, bija cilpa ap kaklu un drausmīga baiļu sajūta.

Kamēr abi puiši stingri turēja, garākais brīvo galu piesēja ap priedes sakni, virvi tomēr pārāk nenostiepdams, — bija jāatstāj iespaids, ka pašnāvnieks, uz kastes uzkāpis, pats bū+ u varējis sev cilpu uzmaukt kaklā.

— Aizveries! — īsais histēriski uzbrēca pašnāvniekam. — Te jau traks var palikt! Aizvāz žaunas!

Taču B^rts vairs spēja tikai paelsot; rīkli aizžņaudza spazmas.

Garākais atgriezās pie Berta un, cieši raudzīdamies viņā •caur kapuces acu caurumiem, teica tādā balsī, kuru neuzklausīt nebija iespējams: — Paklau, svešais! Tūlīt puiši tevi atlaidīs. Tu paliksi stāvam uz kastes. Ja nespēsi savaldīties un apgāzīsi kasti, tad karāsies kā veca siļķe. Bet tev vēl ir cerība. Paskaties tur tālāk, priekšā, kur uz ceļa stāv mašīna! Skaties uz cilvēku ar ieģipsēto roku. Skaties uz viņa veselās rokas īkšķi. Šis pirksts ir tavs pēdējais glābiņš. Tā ir pēdējā instance. Ja īkšķis pavērsīsies uz augšu — tu dzīvo. Uz leju — mirsti.

No šiem vārdiem Berta apdilušajās smadzenēs uzplaiksnījās tāda kā apskaidrība, un viņš paskatījās uz turieni, kur iz​gāztuves malā stāvēja «mikritis». Tur uz divu civil'stu sakrusto​tajām rokām slimnīcas pidžamā un čībās sēdēja profesors, kuram, tāpat kā pārējiem, seju aizsedza melna kapuce.

Viņa veselās rokas elkonis balstījās uz civilista pleca. Dūrē savilktās rokas strupais īkšķis bija vērsts horizontāli.

Sapratuši, ka pašnāvnieks nācis pie sajēgas, puiši viņu atlaida. Bērts tagad balansēja uz ļodzīgās kastes, un tas nācās jo grūtāk tāpēc, ka rokas bija uz muguras saslēgtas dzelžos.

Likās, ka cilvēki, kas stāvēja pie mikroautobusa, pārvērtušies par vaska figūrām šausmu panoptikā.

Dzīve, ko daudzi sauc par spēli, uz brīdi bija apstājusies. Maza atelpa šai amoka skrējienā.

Bērts pārlaida skatienu apkārtnei, tikai tagad to pa īstam ieraudzīdams. Meža ieskauta, bezgalīga atkritumu izgāztuve. Ar mēsliem līdz pusei piebērtais ezeriņš spīd varavīkšņainos eļļas plankumos.

Nokaltušas priedes. Dubļi. Viss pelēks un netīrs. Vientulība un bezcefība … Vienīgi virs galvas plašas, zilas debesis, kurās staro agrā rīta saule. Taču tās ir tālu. Neaizsniedzamas. Tajās var tikai raudzīties. Ar saslēgtām rokām un cilpu ap kaklu var vienīgi stāvēt uz ļodzīgās kastes, cenšoties saglabāt līdzsvaru.

Tad skatiens atkal apstājās pie profesora, kurš joprojām» īkšķi turēja līmeniski, un Bertu pārņēma savāda sajūta, nē,, drīzāk pārliecība, ka īkšķis tūlīt pavērsīsies uz augšu par zīmi «dzīvot», ka viss notiekošais ir teātris, jo nevar taču cilvēks tik vienkārši, tik nejēdzīgi absurdi ņemt un nomirt.

Nāvei taču šai miskastē trūkst dramatisma, lai tā būtu kaut kas īsts.

Taču alkohola apreibinātais prāts nebija spējīgs aptvert, ka šī atkritumu izgāztuve nav pilnīgi patstāvīga epizode, bet gan ieausta citu notikumu kontekstā.

Profesora sejā bija iegūlušās visas pasaules skumjas, kad viņš pacēla īkšķi uz augšu — «dzīvot». Tad, apķēris kļūdīša​nos, sparīgi nolaida to uz leju.

— Nu, tad vari apmierināt savu īpašo riebumu pret st>eЈo! — cimdotais skaudīgi teica.

Garākais, izmetis kaut ko zobgalīgu, par ko abi pārējie, ziņkāri paskatīdamies Bertā, nosmējās, saudzīgi izkacēja kastiupurim no kājapakšas.

Drausmais pirmsnāves kliedziens, kurš lauzās no Berta krūtīm, iestrēga rīklē. Locīdamies augums krampjaini raustījās un kājas instinktīvi snaikstījās pēc pamata. Virve ar mezglu zem zoda bija parāvusi galvu ar skatienu augšup, un debesis sasprāga gabalos, zilās brīvības debesis, līdz kurām cilvēkam nenokļūt nekai, un debesu atlūzas sagriezās un aizvirmoja kā ledus gabali palu upē, un spraugās pavīdēja Gallijas ēnainiemeži, upes un pļavas, kaut kādas pilsētas un nocietinājumi, un Berta tumstošais skatiens redzēja debesu cīņā saduramies Romas leģionārus un gailu brīvības karotājus. Visu debesjumu bija pārņēmušas caurspīdīgas liesmas, kurās spoži mirdzēja asiņainais ieroču tērauds. Tas viss notika bezgalīgā klusumā, kas bija svinīgs un svēts — tur Gaisma un Tumsa izcīnīja savu mūžīgo cīņu —, un cilvēki mira abās puse^'. un viņu sejās bija varonība un bailes, uzvaras līksme un uzveikto nolemtība, bezgalīgas dzīvotalkas un tikpat bezgalīga pārliecība mirt par savu brīvību. Un Bērts ieraudzīja arī Vercingetorigu — nemaz nezināja, kāds tas izskatās, bet nez kāpēc nešaubīgi zināja, ka tas ir Vercingetorigs. Un tad viss bija jau sen beidzies, apziņā uzplaiksnīja vienlaikus baiss un līksms jautājums, vai vēl nav galā šī cīņa, un kas tādā gadījumā ir Laiks? Ko nozīmē va​kar, šodien, rīt? …

Berta augums viegli grozījās virs apgāztās kastes. īsākais noņēma rokudzelžus, un rokas ļengani nošūpojās gar sāniem.

Pārlaiduši vērtējošus skatienus padarītajam, puiši apmieri​nāti devās prom.

Kad līdz «mikrītim» bija atlicis pusceļš, spēji apcirties, cimdotais norāva no pleca īsstobru automātu, taču izšaut nepa​guva. Sagrābis ieroci, garākais to parāva uz augšu, nikni no​šņākdams: — Tu esi jucis, ka gribi taisīt troksni? Un kādēļ bija vajadzīgs šis teātris, ja tu viņu sašausi kā sietu?

Nosmējies cimdotais nekā neatbildēja, pārmeta automātu pār plecu, un viņi turpināja ceļu.

Civilā ģērbtie vīri pēc profesora mājiena pienesa viņu pie -autobusa durvīm. Nostājies uz pirmā pakāpiena, profesors vēl pēdējo reizi pameta skatienu tālumā, kur vientuļās priedes zarā .karājās demokrāts Bērts Kalniņš.

— Maķ tvoju dušu! — skumji noteicis, večuks ielīda salonā. — Man tevis pietrūks, muļķis tāds!

Iekāpa arī pārējie. Abiem civilistiem kurpes b<ja pilnas ar dubļaino rāvu, taču viņi izlikās to nemanām. Šoferis iedarbināja motoru. Trijotne metās skriet. Tiklīdz viņi sabruka iekšā, «mikrītis», dubļos buksēdams, apgriezās un, zvalstīdamies ceļa dangās, ielīgoja mežā.

Un tad … no mežmalas krūmiem izspraucās dakteris Jansons, Ingūnas brālītis Aivars un divi vīri

maziiet zem trīsdesmit ar mežstrādnieku drēbēm mugurā. Paslēpušies krūmos, viņi bija spiesti bezspēcīgā naidā noraudzīties šai ciniskajā slep​kavībā.

Gar meža malu viņi devās uz vientuļo priedi.

Viens no vīriem — Ēriks —, dūres vīstīdams, caur zobiem izspieda: — Būtu man stroķis, es tos trīs ar vienu kārtu noguldītu.

— Nē, — dakteris Jansons nomākts sacīja. — Viņi tikai gaida, lai mēs sāktu šādi rīkoties. Lai rastos kaut mazākais iemesls gāzt mums virsū līdz zobiem apbruņotus, melu apdullinātus siseņu pulkus, tankus un bruņutransportierus. Impērija zina, ka demokrātiskās vēlēšanās tauta gūs uzvaru un tās ielikteņiem būs ar kaunu jāaiziet. Vajag tikai formālu iemeslu, jo citas alternatīvas viņiem nav — vergs, kas reiz ieelpojis brīvī​bas gaisu, nekad labprātīgi par jūga lopu vairs nekļūs.

305 — Bruņonkul, varbūt jūs tik gudri varētu vunāt citreiz? — .asaras rīdams, Aivars palūdza.

20 — A. Purfijš Nopūties dakteris noglaudīja zēnam galvu.

Viņi uzkāpa pakalniņā, kur priedes zarā ar augšup pavērstu* seju karājās Bērts. Viņa acis bija aizvērtas.

— Aivar, panāc šurp! — atvāzdams kabatasnazi, teica otrs mežstrādnieks, vārdā Helmūts. Viņš pacēla zēnu, un tas pārgrieza virvi. Augumu uztvēruši, dakteris Jansons un Ēriks to saudzīgi noguldīja zemē. Dakteris gribēja noņemt cilpu, taču virve neslīdēja. Helmūts uzmanīgi to pārgrieza.

Pameklējies pa kabatām, dakteris izvilka saņurcītu mutautiņu un, izgludinājis uz ceļa, pārklāja Berta izmocītajai, ne​tīrajai, asaru izvagotajai sejai.

— Tad lai būtu tā, ka jūs, vīri, tepat mežā strādādami, nejauši esat viņam uzdūrušies, — dakteris Jansons sagrauzts teica.

— Nu ja, — Helmūts atsacīja, salieca nazi un iebāza ka​batā.

— Varbūt ar žiguli pašiem aizvest uz slimnīcas morgu? — ievaicājās Ēriks. — Un tikai pēc tam paziņot milicijai?

— Nekādā gadījumā. Lai paliek, kā ir.

Nometies ceļos blakus Bertām, Aivars šņukstēja: — Nu ko tas līdzēja, ka es Denisu uz zemnīcu izsekoju?… Vienalga, viņi tevi nogalināja … Bet nāks laiks, kad es viņus šaušu … Šaušu … Bez žēlastības …

— Ejam, puisīt! — dakteris klusu teica.

Noņēmis mutautiņu, zēns žēli paraudzījās Berta sejā, it kā gribēdams to iespiest atmiņā uz visiem laikiem.

— Es tevi atriebšu, — viņš elsoja. — Nāks brīdis… Es neko neaizmirsīšu … Neko …

— Aivar, ejam!

Bet puika piepeši kļuva savāds. Viņš nevis no jauna pārklāja mirušā sejai mutautu, bet nometa to zemē un satrūcies pavērās dakterī.

— Bruņonkul! … Vai tad viņš maz ir miris?

— Pārstāj! — asi uzsaucis, Ēriks satvēra Aivaru aiz padu​sēm un piecēla kājās.

— Es neticu, ka viņš imiris! — uzmezdams apkārtējiem naidīgu skatienu, zēns spalgi iesaucās.

— Ejam uz žiguli! — Helmūts stingri teica, saņemdams zēnu pie rokas, taču tas izrāvās.

— Bruņonkul, viņš nav miris! Paskatieties taču!

Dakteris sakoda zobus; tā tik vēl trūka, ka no pārdzīvotā puikam nervi būs sagājuši grīstē.

— Aivar! — Jansons lēnprātīgi ieteicās. — Pietiktu desmitreiz īsāku laiku tā pakarāties, lai

cilvēks būtu … nu, lai nebūtu atgriešanās šīs zemes dzīvē. Puisīt, ej līdzi Ērika onkulim uz mašīnu!

Taču zēns vis nedevās Ērikam rokās, bet sašutis iebrēcās: — Jūs esat jukuši, vai?! Galīgi pietaisījuši bikses to komu​nistu priekšā?

Par šādu apvainojumu dakteris Jansons saviebās, bet Ēriks un Helmūts pasmējās, lai gan nebija jau nu tas piemērotākais brīdis.

Dusmās trīcēdams, puišelis dzēlās viņos ar savu nevainīgo bērna skatienu.

Tusnīdams dakteris Jansons negribīgi notupās pie mirušā. Viņš pataustīja pulsu, tad, atbīdījis plakstiņus, ieskatījās redzokļos. Nodvesies: — Velns lai parauj! — viņš uzrāva Bertām krekliņu līdz zodam un uzsāka mākslīgo elpināšanu, apjukumā murminādams: — Tas nu gan ir par traku! … Tā taču nevar būt… Tas ir kaut kas pretdabisks… Tā ir īsta trako māja … Pret visiem dabas likumiem … Medicīnas zinātni var iemest atejā un no​raut ūdeni.

— Vai tad jūs nezināt, ka tie komunisti neko līdz galam nav spējīg' izdarīt? — puišelis nicinājumā teica.

— Paklusē, puika! — Ēriks izmeta, saspringti raudzīdamies Berta sejā, vai tur beidzot neparādīsies ar aci saskatāmas dzī​vības pazīmes.

Smagi elsodams, dakteris svīzdams ņēmās kādas desmit mi​nūtes. Tad atliecās.

— Helmūt, nāc tu! Man vairs nav spēka.

Puisis, kas savulaik bija strādājis slīcēju glābšanas stacijā, •viņu nomainīja.

Noslaucījis nosvīdušo seju ar to pašu mutautiņu, kuru bija pārklājis šķietami mirušajam, dakteris novilka: — Dzīvība viņā mirguļo kā vārga sveces liesmiņa … Ja tā izdzisīs, es būšu klāt pie sekcijas …

Nu kā var karaties cilpā desmitreiz ilgāk nekā vajadzīgs un palikt dzīvs? Vai viņam ;kāds īpašs kakls?

Varbūt elpvadā kāda patoloģija?

— Tā vien liekas, Bruņonkul, ka jūs būtu priecīgāks, ja izrādītos, ka Bērts ir miris, zēns pārmetoši teica.

20' — Ko tu, puikiņ! — dakteris Jansons satriekts iesaucās. — Nē taču, nē! Es esmu laimīgs, ka viņš ir dzīvs, būtu vēl 307 laimīgāks, ja izdotos dabūt viņu tik dzīvu, ka vismaz pakustētos… Bet to es nekādi nesaprotu — kā parasts cilvēks… Nu piecas minūtes, desmit, bet bija pagājusi vairāk nekā pusstunda, kad mēs viņu noņēmām. Kā to var?!

— Ļoti vienkārši, — grozīdams rckās nogriezto virves galu ar cilpu, teica Ēriks. — Paskatieties, dakter! Mezgls uzsiets tāds, lai cilpa ap kaklu nevarētu savilkties. Tāpēc jau mēs ne​varējām virvi noņemt, bija jāgriež ar nazi.

Dakteris drudžaini aptaustīja mezglu, un viņam izbrīnā pa​vērās mute.

— Kaut kas fantastisks! Bet, Erik, mezgls taču tāds sasiets speciāli!

— Man arī tā liekas.

— Vai tad starp viņiem būtu kāds mūsējais?

— Es vismaz nezinu.

— Es arī ne.

— Vai tad noteikti vajag būt ar mums saistītam? Var gluži vienkārši būt godīgs. Kādi naiviķi mēs nonācām Afgānā, un cik daudziem pēc tam atvērās acis. Ne jau katrreiz ir iespēja saskaņā ar savu pārliecību rīkoties atklāti.

— Vai jūs vienreiz beigsiet tarkšķēt pa tukšo kā komunisti! — Aivars izmisumā iekliedzās. —

Dariet taču kaut ko! Viņš taču nekļūst dzīvāks.

— Es nezinu, ko lai vēl iesāk? — pārstājis elpināt, Helmūts noprasīja. -Es visu daru tieši tā, kā mēs atdzīvinājām slīcē​jus. Tur viss bija skaidrs — atdzīvojas vai nomirst. Bet te ne šis, ne tas.

— Pag! — Ēriks iesaucās. — Es tūlīt!

Viņš aizjoza uz mežmalas krūmāju, kur piecdesmit metru dziļumā bija iebraukts viņu žigulis.

Atslēdzis mašīnas durvis, viņš tašā sameklēja divsimtgramīgo zīdaiņa pudelīti, kurā bija medicīniskais spirts. To viņš par sievasmātes naudu bija viņai nopircis priekš ierīvēšanas.

Izvilcis ar zobiem plastmasas korķīti, Ēriks pudelīti pasniedza dakterim Jansonam, kurš, vispirms paostījis, atpleta Berta muti un tievā strūkliņā ielēja gramus piecdesmit.

Elpu aizturējuši, visi raudzījās dzeltenīgi bālajā, iekritušajā sejā, kurā joprojām nemanīja nekādas dzīvības pazīmes.

— Jūs lejiet vēl — vai tad spirts dārgāks par cilvēka dzīvību? — Aivars sašutumā iekliedzās; tie pieaugušie gan dažkārt ir draņķi.

Daktera seja pauda neticību. Taču nekādu citu līdzekļu pie rokas nebija, Bertu tādā stāvoklī dzīvu nogādāt līdz slimnīcai nebija nekādu cerību, un dakterim vairs neatlika nekas cits kā ieliet Bertām rīklē vēl septiņdesmit piecus gramus.

Izķēris viņam no rokas pudelīti, Ēriks to žigli aizkorķēja un iebāza kabatā.

Bet vairāk jau nevajadzēja — Bērts norīstījās un, augumam raustoties krampjainā klepū, atvēra acis.

Vāri pasmaidījis, viņš mēģināja kaut ko pateikt, taču nežēlīgi sāpēja rīkle, arī mēli un mutes dobumu bija apdedzinājis sievasmātes spirtiņš.

— Bert! — Aivars laimīgs metās viņam ap kaklu. — Es jau zināju, ka Dieviņš neļaus tev nomirt.

— O! — Bērts sāpēs ievaidējās, un Helmūts atvilka puišeli nost.

Dakteris Jansons pārlaida vērīgu skatienu apkārtnei.

— Tā kā Bērts ir dzīvs, šeit vairs nevajag uzkavēties! — viņš tramīgi teica. — Ej nu zini, šie vēl ņems un atgriezīsies, lai paši nejauši uzietu pašnāvnieku.

Abi puiši paķēra Bertu zem padusēm, uzstutēja kājās un, balstīdami no abām pusēm, veda uz mežmalas krūmiem. Lai gan viņš centās iet pats, taču bija vēl ļoti vārgs. Turklāt nekā nevarēja saprast, kāpēc viņu arvien vairāk pārņem reibulis.

Nonākuši pie žiguļa, puiši viņu iestūma aizmugures sēdeklī.

Apsēdies pie stūres, Ēriks jau grasījās iedarbināt motoru, bet dakteris Jansons viņu aizkavēja.

— Bert, tu mani dzirdi? — sapurinādams sēdeklī atšļukušo Bertu, dakteris stingri noprasīja.

Patīkami reibdams, Bērts gribēja atbildēt «jā», taču iznāca vienīgi aizsmacis gārdziens «… ā …».

— Ēriks tevi aizvedīs uz Rīgu. Tur tu pazudīsi kā adata siena kaudzē.

— …ā…

Dakteris saudzīgi aptaustīja Berta kaklu.

— Nav nekas briesmīgs. Galvenais, ka esi dzīvs. Būsi mājās, aiziesi uz poliklīniku pie otorinolaringologa. Skalosi kaklu, sildīsi ar «saulīti», un runas spējas atgriezīsies. Kompreses arī no …

— Dakter, atstājiet ārstēšanu ārsta ziņā, — Helmūts viņu pārtrauca.

— Es jau arī esmu ārsts, — mazliet aizskarts, dakteris atcirta. — Vakar slimnīcas morgā ieveda divus neidentificētus slīkoņus. Vienu no tiem, jaunāko, mēs noformēsim par tevi, Bert! Tā ka neuztraucies.

— Bet, Erik! — dakteris uztraucies pieliecās pie priekšdurvīm. — Kā viņš tev varēs izstāstīt, kur dzīvo?

— Kur Rīga, to es zinu! — puisis dusmīgi teica. — Un rokas jau viņam vēl kustas — parādīs, kur jāgriež.

— Tu spēsi to izdarīt, Bert? Tāds kā no miskastes izvilkts, tu nedrīksti klaiņot pa pilsētu.

— …ā…

— Zini ko, Brūni? — Ēriks pikti uzsauca. — Lasies! Lai būtu «alibi», man vēl jāpagūst atpakaļ uz darbu.

— Piedod, Erik! — Jansons samulsis noteica un, aizcirtis pakaļējās durvis, soli atkāpās. Ēriks iedarbināja motoru.

Pie atvērtā vēdlodziņa pieplaka Aivars.

— Laimīgi, Bert! — viņš smaidīdams uzsauca. — Kaut kad jau mēs satiksimies, vai ne?

Gaismas spēki uzvarēs tumsu.

— … ā … — Bērts atsmaidīja. Žigulis sāka kustēties.

Divi vīri un puika noraudzījās tam pakaj. Ēriks brauca nevis pa taisnāko ceļu gar atkritumu izgāztuvi, bet iestūrēja stigā. Apmetuši līkumu, viņi uz šosejas izbrauca pa citu ceļu.

Bērts pamodas tikai tad, kad žigulis pabrauca garām Baložu krogam. Pamodās no tā, ka šausmīgi slāpa.

— o … o … — viņš iestenējās, cenzdamies pievērst sev ūsainā puiša uzmanību. Ēriks palūkojās spogulītī, kas bija nostādīts tā, lai viņš ik pa brīdim varētu uzmest skatienu pasažierim.

Bērts ar zīmēm skaidroja, ko grib.

— …ā…ī…ē…ū…o…

Nu nē, Ēriks nodomāja, sievasmātes spirtiņu tu man vairs nedabūsi. Viņam nez kāpēc neienāca prātā, ka Bertu varētu mocīt arī tīri cilvēciskas slāpes.

Nobraucis uz šosejas apmales, Ēriks no tašas izvilka vienu no abām «Aldara» alus pudelēm. Ar zobiem norāvis korķi, pa​stiepa Bertām.

Ar stiprām sāpēm norijis pirmo malku, jaunais cilvēks saprata, ka šitā tā lieta neies. Sagāzis galvu sāniski, viņš gar rīkles malu lēnītēm iemocīja iekšā visu pudeli. Sāpēja jau arī, bet ne tik briesmīgi.

Dievišķā veldze!

Iebāzis tukšo trauku tašā, Ēriks brauca tālāk. Bērts sāka justies brīnumjauki. Ja vien nesāpētu kakls, viņš būtu sācis dziedāt.

Pabraucis garām Juglas ezeram, žigulis uzjoņoja uz Rīgas galvenās ielas, kura dēvēta gan par uļica Ādolfa Gitļera, gan par Lenin-Strafie, bet pēc neilga laika atgūs savu patieso vārdu — Brīvības iela.

— Kur tālāk? — prasīja Ēriks. Bērts pamāja — uz priekšu!

89. rudens — 91. pavasaris Andris Pūriņš AR SKATIENU AUGŠUP jeb VAMPĪRU SAZVĒRESTĪBA Redaktors Andrejs Rijnieks Mākslinieciskais redaktors Andris Lamsters Tehniskā redaktore Viktorija Blaua Korektore Ilze Vilciņa Izdevniecība «Sprīdītis», LV-I080 Rīgā, Aldaru ielā 2/4. Izd-vn. As 13(158) J-29.

Reģistrācijās apliecība JV° 2-0375. Iespiesta tipogrāfijā «Rota», LV-1011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. 568.

Puriņš A. 554 Ar skatienu augšup jeb Vampīru sazvērestība. Ro​māns. — R.: Sprīdītis. 311 Ipp.