Atgriesanas - Vladimirs Kaijaks by firmaartcom

Annotation

Vladimirs Kaijaks Atgriešanās RīGA «LIESMA» 1980 Mākslinieks MARĢERS VĪTOLIŅ Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

BEZ VĒSTS SĀTANS SLIEKSNIS SIEVA AKĀCIJA AKMENS PAGALMĀ SVEŠAIS MAZULIS VISTU ELKS IEŠANA PA PEDAM SATURS VLADIMIRS KAIJAKS ATGRIEŠANĀS

BEZ VĒSTS

Albertu Brikūnu nepameta paniskas bailes, ka tūlīt viņam mugurā ieurbsies lode, no kāda krūma nodārdēs pavēle: «Rokas augšā! Stāt!» Viņš bēga elsodams, sēkdams, neapzinīgi čukstēdams: — Tūliņ… Tūliņ… Ak dievs… Dīriķis un pārējie paskrēja garām, šķērsodami lēzenu ieplaku; Brikūns drusku atpalika, atskatījās: vajātājus vēl nevarēja redzēt, bet viņi tuvojās, dzinās pa pēdām, viņi neapšaubāmi bija jau tepat <iiz muguras… Brikūns pēkšņi cirtās sāņš, metās krumos ieplakas kreisajā pusē un paguva tajos pazust, pirms uz viņu atskatījās Dīriķis un pirms par«ulījās vajātāji — abos gadījumos Brikūnam draudēja droša nāve. Nē, viņš negribēja, viņam pietika, viņš bēga. Bēglis nogāzās zemē biezās papardēs, iespieda seju sūnās, aizturēja elpu, kas atgādināja šņukstēšanu un pašam likās pārāk skaļa, daudz skaļāka nekā sirds dauzīšanās; sirdi neapturēsi, katrs pukstiens dunēja ausīs kā bungu zvēliens; vēl Brikūns dzirdēja, ka viņam garām aizdimd soļi, soļi, aizjoņo vajātāji… Un pēkšņi klusums, baigs un nedabisks, neticams pēc nule trakojušās kaujas trokšņiem, klusums, kas spēji iekrita ausīs un aizbāza tās kā vate. Brikūns pacēla smago galvu, izgrūda ar mēli mutē salīdušās sūnas, bet tūlīt atkal iespieda galvu sūnās — netālu atsāka tarkšķēt automāti… kārta pēc kārtas … Kauja atkal plosījās tur, kurp bija aizbēdzis Dīriķis un viņa nedaudzie sekotāji. Brikūns atspiedās uz elkoņiem, ieklausījās, paskatījās apkārt, tad pietrūkās kājās un metās bēgt prom no kaujaslauka. Viņš skrēja ilgi, šāvieni sprakstēja arvien klusāk, klusāk un tālāk… Bēglis apstājās platā paegļu krūmā; viņš bija iespraucies tajā, abām rokām pieķēries pie paegļa stumbra un turējās, lai nenokristu; kājas trīcēja un ielīka ceļgalos, tās vajadzēja ar piepūli atliekt taisnas. Šāvieni vairs nebija dzirdami, kauja laikam galā — vajātāji vajātos apšāvuši vai saņēmuši ciet, citādi šī sadursme nemaz nevarēja beigties … Galā bija arī diena, ātri sabiezēja krēsla, sijāja rudenīgs lietus; mežs piesmircis, sīkie pilieni, pa

zaru zariem saritējuši smagās lāsēs, pilēja sūnās, malu malās pakšķēja un čabēja. Brikūns sāka domāt. Bēgt tālāk? Kurp? Vai viņam bija kurp aizbēgt un patverties? Vai viņš neatradās kraujas malā, kur izbeigušās visas tekas — gan tās, kas rit uz priekšu, gan tās, kas ved atpakaļ? Nē, vēl briesmīgāk: Brikūns jutās kā uz šļūdoņa. Viņš bija lasījis par šļūdoņiem kalnos, milzīgiem un smagiem; tādos iekļuvuši, kalnā kāpēji iesākumā pat nemanot, ka jau sākuši kopā ar sniegu un ledu slīdēt lejup uz bezdibeni, kurā gaida vienīgi gals. Vēl atrodoties Dīriķa bandā, Brikūnu dažreiz naktīs, kad valdīja klusums, bija pārņēmušas bailes, neskaidras nojausmas, ka tuvojas kaut kas baigs un nenovēršams. Bet Dīriķis bija velnišķīgi drošs un traks; viņš mācēja apvārdot arī citus, uzpurināt ar bravūrīgiem jokiem, zobgalībām, ar stipriem dzērieniem… Dīriķim Brikūns par savām drūmajām nojautām un baiļu lēkmēm ne iepīkstēties neiedrošinājās, arī citiem ne; citi Dīriķim mutē vien skatījās, viņi Brikūnu uz pēdām un bez žēlastības nosūdzētu un tad… tad vēl ātrāk gals … Patlaban Alberts Brikūns juta, ka par spīti neapskaužamajam stāvoklim krūtīs brīžam paplaiksnās nedroša cerība: vēl viņš tomēr bija dzīvs… Iespējams, ka Brikūns bija nolēcis no šļūdoņa beidzamajā acumirklī… Bet vai tiešām? Kā tikt prom no meža, atpakaļ pie cilvēkiem, dzīvē?… Atpakaļ! Ja tikai bija vēl ceļš, kāda teciņa, kaut vai visšaurākā, visgrūtāk ejamā… Brikūns nešaubījās, viņš ietu pa to, ietu salīcis, rāpotu rāpus, turētos ar zobiem un nagiem. Bet ja nu nebija pat iespējas kaut kam pieķerties un noturēties? No šīm domām bēglim izkalta mute, atkal lika sevi just briesmīgās slāpes, kas viņu bija mocījušas visu dienu. Brikūns pazina šīs vietas: tuvumā vajadzēja būt upei. Viņš pamīņājās, izkustināja nejūtīgās kājas, palaida vaļā paegli, pie kura turēj<is, paraudzījās apkārt un augšup. Izlijušie mākoņi bija kļuvuši plānāki, aiz tiem blāvo ja gaismas plankums, kas vērtās apaļāks un apaļāks, kļuva saskatāms dilstošs mēness. No tumsas palēnām iznira koku un krūmu aprises, nogāze. Netālu lejā bāli vizēja upe. Brikūns nolēma nokāpt pie tās un padzerties, bet neuzdrošinājās: šķita, ka viņš ir drošībā un citiem neieraugāms vienīgi tik ilgi, kamēr nav izlīdis no paegļiem; mežs glāba, bet bija arī neuzticams, katrā krūmā varēja nolīst tiklab bēglis, kā arī tie, kas viņam varētu uzbrukt un noķert. Brikūns centās iestāstīt sev, ka aizbēdzis pietiekami tālu, ka te viņam nekas nedraud, tomēr mīņājās vēl krietnu brīdi, iekams izspraucās no paegļiem un, piesardzīgi ausīdamies, nokāpa lejup pa nogāzi pie upes. Krastā viņš nometās zemē, atspieda rokas un krūtis pret smiltīs iegrimušu siekstu un sāka kāri dzert, reizēm pilnīgi iegremdēdams galvu ūdenī; ūdens likās gaisīgs, netverams, Brikūns dzēra un dzēra, bet slāpes kā neaprima, tā neaprima… Aiz muguras nobrīkšķēja, nošalca zari, un bēglis izbailēs pielēca kājās, sagrāba automātu, apsviedās un satrūkās vēl vairāk: muļķis gatavais, nometies dzert tik neizdevīgā vietā, ja viņam te uzbruks, uz glābiņu vairs nav ko cerēt — visapkārt krūmājs, bet Brikūns pilnīgi klajā vietā. Tad viņš iedomājās, ka automāts pašreiz ir tikai traucējoša un bīstama nasta. Brikūns ieroci iesvieda tālu upē — ja viņu kāds no krūmiem novēro, lai redz, ka viņš vairs nepretojas, uz viņu nevajag šaut. Krūmos noteikti kāds atradās! Alberts Brikūns bija iemācījies pazīt meža trokšņus — zari nelūst un nebrikšķ paši no sevis… Tikai kāpēc tik ilgi neviens viņam neuzkliedza, neviens nerādījās? Tomēr… krūmu režģī kaut kas pavīdēja, nošvīkstēja zari. Tur neapšaubāmi kāds gāja, viens vai pat vairāki… Brikūna nervi neizturēja, viņš iekliedzās spalgi, pilnā rīklē: — Nešaujiet! Ei, jūs tur, ko jūs… Es nekā… nekā… — Balss aizlūza, Brikūns apklusa un klausījās. Neviens neatbildēja. Tad viņš spējā, apdullinošā izmisumā pats metās uz to vietu krūmos, kur tikko bija nošalkuši zari. Skriedams Brikūns iegrūda roku kabatā, sakampa revolveri un nodomāja: «Ja tur man uzglūn viens pats cilvēks, es viņu nošaušu, nepadošos… Ja vairāki, izlaidīšu ieroci no rokas, lai paliek guļam zālē…» — Ei! Nāc laukā, te es esmu! — viņš iebrēcās vēlreiz, lauzdamies iekšā krūmājā, ar kreiso roku pašķirdams zarus, labajā sažņaudzis šaujamo. Krūmu josla beidzās, Brikūns izskrēja līča pļavā, pār kuru kā lidot aizlidoja stirnu bariņš.

— Stirnas! Ak, es muļķis! Tikai stirnas, — viņš nočukstēja un sāka histēriski smieties, atģidās, aizspieda ar plaukstu muti, paskatījās apkārt un atgriezās krūmos. Smieklu krampji vēl kratīja augumu, bēglis no tiem galīgi nobijās: ko tas nozīmēja, ar viņu nebija labi, pats sev vairs nevarēja uzticēties, nupat bija sacēlis lērumu, klaigājis un ālējies pilnīgi par neko. Jātiek ātrāk prom no meža, no šī apvidus, labi tālu prom! Bet uz kuru pusi iet? Nevar tikai skriet un skriet, kurp kājas nes. Kur bija ceļa mērķis, vieta un cilvēki, kas pasniegs palīdzīgu roku, patvers un paglābs? Nokļūt svešā vietā, svešos ļaudīs? Tā viņš varēja iekulties tikai jaunā nelaimē, no vilka bēgdams, uzkrist lācim. Iet turp, kur cilvēki viņu pazīst? Vēl trakāk, neiespējami. Ja padomāja, atlika doties tikai pie Ernas, vienīgā cilvēka, kas laikam neatteiktu, ja vien viņš… Brikūns izšķīrās un sāka ātri iet nolemtajā virzienā, bet drīz vajadzēja gaitu pagausināt: viņš jau bija noguris, un kājas negribēja paklausīt. Priekšā pavīdēja stiga — jā, tā bija laba virziena rādītāja, tā palīdzēs šķērsot mežu pa vistaisnāko ceļu… Protams, pa stigas vidu nav jāiet, tad viņš atkal no divām pusēm būs pa gabalu redzams kā uz delnas, jāiet līdztekus stigai pa mežu. Brikūns gāja visu nakti, un viņam nedeva mieru atmiņas, arī tādas, no kurām viņš raisījās vaļā kā no ļauniem murgiem. Pašam likās ērmoti — piekusis pēc suņa, bet atmiņas un domas nepagurst, kaļ un kaļ kā dzeņi, kas noņēmušies izkalt viņam caurumu pierē… Biedējošas, draudīgas iedomas: «Un ja nu tomēr noķers? Kas ar mani notiks? Kā es atbildēšu?» Rītausmā, kad Brikūns aiz noguruma jau streipuļoja, viņš atradās tālu no vakardienas drausmīgo notikumu vietas, bet līdz Ernas mājām nebija nostaigāts vēl ne pusceļš. Atpūsties tomēr vajadzēja, un bēglis bija laimīgs, kad ieraudzīja meža pļavā sakrautas siena kaudzes; vienā no tām viņš ielīda un tūdaļ aizmiga kā nosists, nogulēja līdz pat vakaram. Vakarā nogurums likās kaut cik pārgājis, lai gan kājas vēl sāpēja. Briesmīgi gribējās ēst, bet šai ziņā Alberts Brikūns sev nekā nevarēja līdzēt, vienīgi pūlēties par ēšanu nedomāt un paciesties, kamēr tiks pie Ernas. Iegriezties kādās mājās un palūgt ēdamo būtu tikpat kā stāvus ielēkt nelaimē, par to nedrīkstēja ne domāt. Soļodams tālāk pa nomaļiem ceļiem, spraukdamies cauri birzīm un krūmājiem, Brikūns nemitīgi domāja par Ernu. Kāda sievai patlaban noskaņa? Kā un vai vispār viņa Brikūnu uzņems savā pajumtē? Un ja nu ne? Erna, vienīgais cilvēks, kas viņam vēl varētu līdzēt, viņu glābt… Nez cik daudz taisnības ļaužu baumām par Ernu un klibo Zīrāku? Ja nu tās bijušas gluži tukšas tenkas? Varbūt Ernas dusmas uz aizbēgušo vīru aprimušas… un viņa vēlreiz piedos, kad viņš sirsnīgi nolūgsies … No Ernas piedošanas patlaban atkarīga viņa dzīvība vai bojāeja. Pēdējo taču Erna nevarēja vēlēties; tādu ļaunumu Brikūns sievai nejutās nodarījis, lai tā kārotu viņa nāvi. Bet, ja Erna piedos, izglābs, paslēps, cik pateicīgs viņš būs, cik labs un gādīgs … Arī vēlāk, kad laiki atkal mainīsies … Par to, ka mainīsies, nebija taču šaubu… Politikā Dīriķis orientējās un mācēja arī saviem ļaudīm apskaidrot galvas, kas un kā. Angļi un amerikāņi drīz vien apsviedīšot kažoku otrādi — pavērsīšot šaujamos pret sarkanajiem, citādi nemaz nevarot būt… Dīriķis, ek, Dīriķis!… Sazin zem kura krūma tagad mētājas viņa kauli… Ja apdomā, tad man, lai cik pašreiz grūti, tomēr veicies labāk nekā viņam. Un vēl skaitījās saprātīgs vīrs, citus dresēja un rīkoja, kā gribēja. Gudrība! To nu pēdējā sadursmē gan redzēja, pie kā Dīriķa gudrība noveda. Labs gudrinieks! Plātīgs un varmācīgs, tāds gan. Un traks… kā apsēsts, kā paša velna dīdīts: atriebt, apkaut, diversijas! Droši vien cerēja uzkalpoties to pašu angļu acīs, citādi nemaz nevar saprast viņa dullumu… Cerēja, ka viņu vienreiz par varoni sauks, par ģenerāli iecels. Nu dabīgi — ceri vesels, uzkalpojies, pelni savus laurus, bet ko tu piespied, lai citi tos tavā labā pelna, ko tu citus pazudini? Vai tu kādreiz otram padomu prasīji, vai iepīkstēties ļāvi? Va—do—nis, domājies! Kapā uz galvas visus ievadīja… Jo vairāk Brikūns domāja, jo lielākas dusmas un sarūgtinājums viņu pārņēma. «Nebūtu Dīriķa, tad es un vēl dažs labs, kas varbūt paslepus tāpat domāja, dotu daudz prātīgāku padomu: ierīkoties kādā mierīgā slēptuvītē un — ne čiku, ne grabu, nekādas izlēkšanas, nekādu diversiju! Ņemties ar tādām — tikpat kā aizmigušu lauvu aiz ūsām raustīt, vai tas kāds prāta darbs? Paciesties vajadzēja, pagaidīt, dzīviem tos angļus un amerikāņus

sagaidīt, dzīviem, kas tur beigtam vairs par labumu… Nejēga Dīriķis! Nolādēta tā diena, kad ar tādu ieķibelējos! Ē, ko tik daudz par draņķa Dīriķi… Jāapsver labi rūpīgi, ko un kā sacīšu Ernai, kā piedabūšu… Bet ja nu laimēsies, ja šī nemaz nebūs tik grūti pielabināma? … Reiz taču viņa mani mīlēja, neviena cita nav tik dedzīgi man pieķērusies. Nevajadzēja pārnest, nevajadzēja… Nevajadzēja noticēt draugiem, kas man sasolīja nez kādus labumus, vajadzēja vairāk paļauties uz paša iekšējo balsi, ne vienu vien reizi tā mani brīdinājusi — neieķibelēties nekādos dullumos, slaktiņos, turēties malā… Draugi! Ko tie man beigu beigās sagādājuši? Piemuļķojuši, dzīvi izpostījuši. Velcies nu vēlreiz atpakaļ pie to pašu draugu dēļ pamestās un nokaitinātās sievas! Velcies — un kāds! Nomocīts, salauzts, iekūlies postā, gandrīz bez cerībām. Kādas vilšanās un briesmas pārdzīvotas, kādi negaidīti likteņa sitieni! Piedevām vēl rokas sasmērētas — jūsu barā, draugi, jūsu barā!… Un pēc tā visa laisties jums līdzi galīgi dibenā — nu, atvainojiet!… Ja vien Erna… Vai tas maz iespējams, ka viņa klibajam sušķim ļāvusi sirdī pilnīgi aizņemt manu vietu? Un ja nu tā ir? Ja piedevām Zīrāks viņai par Salaspili… Viss jāpārliek! Bet nē, nē, Zīrākam nevar būt ne jausmas, ka es viņu… Vispār, paldies dievam, biju piesardzīgs… Pietika sajēgas — kas darāms, padarāms klusībā, kāpēc jāizbazūnē pa visu pasauli, kā tolaik darīja dažs mans amata brālis. Man mēle nekad nav niezējusi plātīties. Kāda vajadzība sagādāt sev lērumu ienaidnieku, kas tev pie reizes var ielingot ja ne pierē, tad vismaz loga rūtī? Un ja nu tomēr šis vai tas… Visu tikpat neizdomāšu, grūti iepriekš paredzēt. Runāšu un rīkošos tā, kā apstākļi prasīs uz vietas. Kas attiecas uz Zīrāku — visprātīgāk izlikties, ka par viņa un Ernas attiecībām nekā nezinu. Neko es Ernai nepārmetīšu, pārmetumi otru cilvēku tikai sakaitina un nocietina. Būšu mīksts kā zīds pret Ernu, mīļo sievu…» Ik ar brīdi vairāk Brikūnam sāka likties, ka sirds dziļumos viņš sievu nekad nav pārstājis mīlēt. Vēl vienu nakti un pusi no nākošās dienas pavadījis ceļā, Brikūns beidzot bija nonācis meža nostūrī, kuru ļoti labi pazina. Mežs sniedzās līdz pat Ernas mājiņai, nu vairs nevajadzēja steigties; viņam nenāca ne prātā iedrāzties pie sievas dienas laikā… Šo meža gabalu Erna reiz bija vēlējusies nopirkt, lai Brikūns te līstu līdumu… Toreiz viņu bija atbaidījušas līdumnieka dzīves grūtības, kurpretī tagad, tagad viņš nekurnēdams strādātu visgrūtāko darbu, ja vien… Mežs beidzās ar eglēm apaugušu pakalnu. Ja Brikūns paietos vēl tālāk, viņš no augšas ieraudzītu Ernas mājiņu. Gribējās uz to palūkoties, tikai jātuvojas mežmalai uzmanīgi, lai viņu pašu kads neierauga. Aizlavījies līdz beidzamajiem mežmalas kokiem, Brikūns paglūnēja lejup, bet varēja saskatīt vienīgi skursteni un jumta galu. Pakalna nogāze, pie kuras atradās mājiņa, pa šiem gadiem bija aizaugusi: mazās eglītes, kas te zaļoja arī senāk, pieņēmušās kuplumā un garumā… Zemāk šai pašā nogāzē Brikūns ar sievastēvu kādreiz bija ierīkojuši bedres kartupeļu un citu sakņaugu uzglabāšanai. Kartupeļu bedres? Brikūnam iešāvās galvā, ka tās noderētu par teicamu paslēptuvi, ja vien vēl nebūtu iegruvušas. Bet to viņš varēja pārbaudīt kaut vai tūlīt, nokāpt lejā sakuplojušo eglīšu aizsegā. Bedres no mājiņas pietiekami atstatu. Kartupeļu bedres bija veselas, un viena no tām pat tukša. Brikūns iekāpa iekšā un apskatījās. Bedres segums labi saglabājies… Ja te sanestu sausus salmus, kur gulēt, pārklātu ar salmiem ari bedres lūku un no ārpuses vēl uzmestu smiltis… Protams, atstājot vaļā ventilācijas caurumu… Hm, šai pašā bedrē varētu nodzīvot labu laiku, naktīs reizumis izkāpjot laukā, izstaigājoties, izvēdinot plaušas… Plāns pamazām pilnīgi nobrieda Brikūna galvā; viņš nolēma izraudzītajā paslēptuvē pakavēties un sagaidīt vakaru. Arā līņāja, bedrē — vismaz sausumā. Vēlreiz izrāpies ārā, Brikūns uzmanīgi salauza mežā lielu zaru klēpi, ienesa paslēptuvē, nosvieda zemē un apsēdās uz tā, atbalstījis muguru pret apaļkoku sienu. Pats nemaz nemanīdams, viņš bija aizsnaudies. Pamodies aklā tumsā, padomāja, atcerējās, kur atrodas, taustīdamies aizlīda līdz lūkai un izrausās ārā. Melna nakts: zini nu, cik pulkstenis, vai Erna jau neguļ? Viņš steidzīgi devās uz mājiņu. Nē, Erna par laimi vēl nomodā: istabā dega uguns. 2ēl, ka logam priekšā aizvilkti rupja, bieza

audekla aizkari, istabā Brikūns nevarēja ieskatīties. Nedrīkstēja arī uzreiz iet iekšā, ja nu pašreiz pie Ernas čurn klibiķis… Vai arī vēl nomodā puika, mazais Alberts — Erna dēlēnu tomēr bija nosaukusi tēva vārdā — dēlam rādīties arī nedrīkst, tāds nesaprātīgs knēvelis var vēlāk kuram katram izpļāpāties. Gaisma istabā dega un dega. Brikūns piezagās logam pilnīgi klāt un uzmanīgi klausījās: iekšā klusums. Viņš nogaidīja labu brīdi — ne skaņas. Nē, sieva laikam viena pati; ja tur iekšā atrastos Zīrāks, tad taču viņi būtu pārmijuši kaut vienu vārdu, lai gan — kas šos zina… Puika, domājams, jau aizgājis gulēt. Cik ilgi lai Brikūns vilcinās un nepakustēdamies tā stāv — miklās drēbēs, aukstumā, līdz nāvei izsalcis? Viņš beidzot viegli piegrabināja pie rūts un pats ierāvās ēnā, lai varētu neieraudzīts pazust, ja ārā iznāktu nevis Erna, bet… Aiz priekšnamiņa durvīm iedegās gaisma, tās atvērās, uz sliekšņa stāvēja Erna, un Brikūns ātri devās viņai klāt. Sieva, nācēju ieraudzījusi, klusi iekliedzās… Laikam tomēr gaidījusi citu ciemiņu, ak tu draņķe! — Erna! Tas taču esmu es, ko tu kliedz! Labvakar, sieviņ! — Tu! Tu… — Nūjā, es pats. Ko tu manī skaties tādām acīm kā lielceļa burlakā? Vai pie tevis iekšā ir… kāds ciemiņš? Erna klusēdama papurināja galvu. — Vai tad tu nemaz nepriecājies, ieraugot pašas vīru sveiku, veselu?… Pēc tik ilga laika? — Viņš centās šos vārdus izrunāt mīlīga joka tonī, slēpdams aizvainojumu un vilšanos. Erna stāvēja uz sliekšņa, klusēja un nekustējās. — Iesim labāk iekšā, siev, esmu nosalis pēc suņa… — Brikūns negaidīja uzaicinājumu un iemetās iekšā pirmais, viņš galu galā bija atgriezies mājās, pie paša ģimenes, nevis ielauzies svešā pajumtē. Erna viņam sekoja un atguva balsi. — Neej istabā! Puika guļ, pamodināsi. Brikūns iegāja virtuvē un atkrita krēslā. Erna aizvēra durvis, atspiedās pret tām ar muguru un skatījās Albertā, acis platas un izbaiļu pilnas… Bet pati kļuvusi vēl apaļāka, viņai nemaz nav tik ļauni klājies… — Kā tu… no kurienes? — Ek, mīļā sieva, no turienes, kur manis vairs nav. Galvenais, ka esmu ticis mājās. Vai ar vakariņām nepacienāsi? Esmu briesmīgi izsalcis. Erna sakustējās un sāka rīkoties, tikai neparasti gausi; Brikūnam šķita, ka viņai aiz nobīļa kājas stīvas un rokas neklausīgas. Tā nu nebija nekāda laipnā uzņemšana. Viņš apsvēra, ar ko sākt, tagad tikai nepārsteigties … Erna uzlika galdā maizi un ievārījuma burciņu, parušinājās un uzpūta plītī ogles, uzcepa kartupeļus ar speķi. Brikūnam likās, ka sieva nespēj vien attapties no nepatīkama pārsteiguma: pavisam mēma, izklaidīga, tramīgi ieklausās katrā āra troksnītī. Aizdomīgi, nelāgi… Viņš noņēma cepuri, atpogāja biezo virs jaku, gribēja kaut ko teikt, bet nevarēja: ceptas gaļas smarža sadzina mutē siekalas, vispirms jāpaēd. Brikūns ēda ar īstu vilka apetīti, centās gan nesteigties, taču ēdiens pazuda no šķīvjiem pārāk žigli. Erna stāvēja, atspiedusies abām plaukstām pret galdu, it kā citādi viņai trūktu spēka noturēties kājās. — Piesēdies taču, mīļā sieva, ko tu tā… ko tu ausies? Ciemiņi, ja nav atnākuši, tik vēlā stundā vairs nenāks. Erna neapsēdās un neatbildēja, izgāja priekšnamā. Brikūns dzirdēja, ka sieva pieslēdz durvis. Kāpēc viņa tur vēl kavējas? Vai Brikūnam izlikās, vai ari Erna patiesi skaļi, bet aprauti iešņukstējās? — Sieviņ, Ernuk! Nāc šurp! Parunāsimies.

Erna gausi atgriezās virtuvē. — Apsēdies! Paklausies, ko tev teikšu! Esmu atgriezies mājās pie tevis un dēla pavisam… Tikai tev man jāpalīdz! — Hm, viņš laikam nebija sācis ar pareizajiem vārdiem, vispirms taču vajadzēja nolūgties, nožēlot…. Brikūns neļāva Ernai atbildēt, steigšus turpināja: — Esmu slims, sieviņ, galīgi slims, vēlāk tev visu pastāstīšu. Bez tavas palīdzības … — Bet vai tu maz saproti, ko runā? Kā es tev tagad vairs varu palīdzēt? Kad tu no manis mukdams aizmuki, tad manu padomu neprasīji. — Nepārmet, mīļā sieva, es tev lūdzu no visas sirds!… Par savām kļūdām esmu bargāk sodīts un pats sevi bargāk tiesājis, nekā tu vari iedomāties. — Debestiņ! Vai tevi maz var tiesāt pārāk bargi! Ko tu darīji šos gadus? Šausmas nāca virsū, kad to uzzināju. Acīs cilvēkiem nevaru paskatīties… Šausmas un kauns! — Cilvēkiem? Mīļā sieva, ne jau nu citi cilvēki tev par mani var patiesību pastāstīt, ne tev ko šausmināties vai kaunēties, nekādus briesmu darbus neesmu pastrādājis. — Ko tu runā! Cilvēkus neesi nomaitājis un mocījis, laupījis neesi? — Ak dievs! Sieva, mīļā sieva, apžēlojies! Kas tev tādas trakas blēņas sapūtis? — Sapūtis? Visas avīzes par to raksta, asinis stingst, kāds ļaunums cilvēkiem nodarīts un tagad nāk gaismā. — Avīzes! Erna, apdomājies taču, kam tu notici! Muļķīte, vai nesaproti, ka viņi tagad mums gāž virsū, ko vien grib, ko vien sagudro? — Nē, tu pats mani gribi par muļķi pataisīt un apcelti Acis un ausis tak man ir? Tepat mūsu pagastā netika redzēts, netika dzirdēts? Par ko tie paši tev līdzīgie policijas sušķi pietempušies bļaustījās, par ko lielījās pilnā rīklē? — Dzērumā! Dzērumā tev pat trusītis lielīsies, ka lāčus kodis, vilkus plēsis, pakaļkājām zemē iestampājis, he, he! — T Jn tu vēl smejies! Tev vēl smiekli nāk? — Es taču smejos par tavu vientiesību, mīļo sieviņ, neskaisties! Ja tu dzērāju muldēšanā klausīsies — nu, atvaino! — Nerunā tā, pa tukšo nav vis muldēts! Kur tad tie cilvēki palika, kurus jūs… Tepat kaimiņu Zīrāks — pats nometnē izsēdējies, paša acīm redzējis, kā tur jūsējie cilvēkus bendējuši… 2* Kad Erna pieminēja Zīrāku, Brikūns tā satrūkās, ka caurcaurēm nosvīda un cieši pieķērās galda malai ar abām rokām, jo tās sāka drebēt. Bet Erna atkal apklusa. Nē — paldies dievam! — viņa nekā noteikta nezināja. Brikūns nomierinājās, paraustīja plecus un sacīja: 19 — E, nometnē… Mīļā sieva, pārdomā taču visu prātīgi: cietums paliek cietums, karš paliek karš. Karā aizvien kādā pusē jāstāv, ar kādu jākaro… Vai tad es to lielo slaktiņu izgudroju, vai es to gribēju? Es pēc dabas esmu miermīlīgs cilvēks, asinis ne uzskatīt nevaru, to nu gan tev vajadzēja atcerēties… Teļam — ko nu par teļu! — vistai neesmu spējis rīkli pārgriezt. — Ko tu runā! Kā nav kauna — es par cilvēkiem, viņš par teļiem! Brikūns sāka dusmoties: Erna itin kā tīšām runāja par to vien, par ko viņš vairījās pat iedomāties. Bija grūti saglabāt laipno toni, pierunāt un skaidrot, bet viņam vajadzēja to darīt, sašutumu neizrādot. — Nedusmojies, sieviņ, bet brīžiem tu spried kā mazs bērns. Atkārtoju: karš ir karš. Daudziem mūsu puišiem bija par ko kauties ar sarkanajiem, bija ko atriebt… To tu jau aizmirsi? Neatceries? Vai manu tēvu un māti, vai citus cilvēkus neizsūtīja, neaizrāva postā? Bet tev iznāk tā, ka sarkanie mums būtu tikai galviņu glaudījuši, mēs vien tie sliktie… — Brikūnam likās — nule viņš runājis tik pareizi, ka Ernai atliek vienīgi piekrist, bet — kur nu! — viņa mala savu maļamo: — Atriebēji! Kam tad jūs atriebāt? Ar ko karojāt? Ar neapbruņotiem cilvēkiem, ar veciem,

maziem … — Ak dievs! Tu visu apgriez tā, it kā nekur nebūtu bijis ne komisāru, ne partizāņu, ne viņu atbalstītāju … it kā mēs būtu uzglūnējuši tikai maziem bērniem… Ē, zini, mīļā sieva, izstrīdēsimies citreiz, patlaban esmu galīgi pārguris, izvārdzis un slims… Un par to policiju tev galīgi nepareizas domas, nepareizas gan. Vai vācietis mums ko jautāja? Mums pavēlēja. Kaut vai man — mani tā noņēma, ka ne iepīkstēties. Kā skaidu ierāva starp dzirnakmeņiem. Kurš meta vācietim kaut pušplēstu vārdu pretī, to viņš pie sienas… kā dezertieri… Ko nu par to! Es tev saku kā cilvēkam, mīļā sieva, es tev lūdzu: izrunāsimies vēlāk! Kāpēc vēl krimst un grauzt slimu cilvēku… — Citreiz, tu saki? Tu tak nedomā… — Esmu atgriezies pie tevis, es jau teicu, pie tevis un mūsu bērna, sieva. Liels jau laikam dēliņš izaudzis, visā šai ļaunajā laikā ne redzējis viņu neesmu. Brikūnam balss piesmaka un aizlūza, viņam patiesi bija drausmīgi bēdīgi ap dūšu. Mocīja viss: nogurums, Ernas pārmetumi, sarūgtinājums, bailes, ka sievu gandrīz neiespējami pierunāt. Brikūns nekad nebūtu ticējis, ka Erna spēj būt pret viņu tik salta un skarba: ik vārdam cirta pretī kā ar pātagu, acīs ne dzirkstiņas līdzjūtības, seja sveša un cieta, kā no ozolkoka iztēsta. Re, viņa jau atkal. — Atgriezies?! Nu nē — kā tad tu vari tā atgriezties pie mums… Uz savu galvu vien? Tagad? Dikti man tevis vajag… tāda… It kā es vēl nebūtu diezgan izmācīta, vēl nezinātu, ka pie manis tu nāc vienīgi tad, kad nekur citur vairs nav kur dēties. Nekā nebūs! Neesmu vairs tāda aita, par kādu mani apcel. Tad, kad tavai mīlestībai noticēju, — tad gan biju īsta… — Sieva, sieva! Vai tad es to noliedzu, ka neesmu pret tevi bijis tāds, kā vajadzētu, vai man nav žēl? Visas savas kļūdas un vainas atzīstu. Kaut tu zinātu, cik briesmīgi tas mani mocījis, grauzis un sagrauzis … garīgi un miesīgi… Bet tev iznāk tā: ja tu, cilvēks, vienreiz esi paklupis, tad neceri vairs piecelties kājās, neceri kļūdu labot un vainu izpirkt. — Nu tad izpērc arī, izpērc! Ej un pats piesakies kā jau dažs labs, izciet savu sodu un… Brikūns sastinga, viņam aptrūka' vārdu; lai kaut cik atjēgtos, viņš aptvēra galvu abām rokām un noguldīja to uz galda malas kā līdz nemaņai pārguris. Tikai pēc brītiņa izšņukstēja: — Erna, man ir tuberkuloze, es tikpat vairs ilgi ne… kur nu vēl katorgā! Tad man tūdaļ jāmirst, sieva… Vai tu to vēlies? Kā gan tu vari būt tik nežēlīga, un kā tu skatīsies acīs mūsu bērnam, viņa tēvu pazudinājusi? Tīrā nelaime, Brikūns laikam atkal nebija atradis pareizos vārdus, jo Erna sasita plaukstas un iesaucās: — Pazudinājusi! Es! Pats tu sevi esi pazudinājis, bet tagad — ļautiņi mīļie, kur tas dzirdēts! — tagad viņš pārmetīs man! Nekā nebūs! Manu sirdi arī tu pats esi pataisījis cietu. Es tagad saku tā: ja tev jāpazūd, tava vaina, pazūdi arī, bet pazūdi viens, mani un dēlu sev klāt nepin! Gadiem ilgi neesmu tevi ne acīs redzējusi un negribu arī. Vai dzirdi? Brikūnu sagrāba tāds niknums un izmisums, ka gribējās trakot — pielēkt kājās, triekt dūri galdā, iekliegt Ernas kokainajā sejā: «Jā, jā, to tu gribētu gan — no manis tikt vaļā! Ne jau tāpēc, ka es nu būtu tavās acīs pēdējais… Bleķis! Tikai tāpēc tu gribi tikt vaļā, ka tev ir cits, tev ir mīļākais… Zīrāks!» Brikūns nepadevās dusmām, nedrīkstēja tās sev atļauties; viņš klusēja un nepacēla galvu no galda malas, nogaidīja. Erna pēc brītiņa turpināja jau gausāk un mierīgāk: — Kad mani par tevi izjautāja, pratināja, es viņiem tā arī pasacīju — tu esi pazudis bez vēsts no manas pajumtes, no manas dzīves, kopš pašas kara sākšanās neesmu tevi ne acīs redzējusi un negribu redzēt. Ko tad tu domā? Lai mani tevis dēļ pašu paņem ciet kā Baltiņa sievu, kas pa kluso bija slēpusi un barojusi savu vīru, tādu pašu nelieša tēviņu kā tu! Ko ta šis — pa dienu gulšņājis siena šķūnītī un ēdis sievas pienesto labumu, bet pa naktīm lodājis apkārt kā vilks, uzbrucis nevainīgiem, godīgiem cilvēkiem par to vien, ka viņi jaunās valdības pusē, kādā amatā…

Brikūns tikai ar vienu ausi klausījās Ernas valodā; viņš drudžaini domāja vienīgi par to, kā sievu iežēlināt un pierunāt, viņam tas patlaban bija dzīvības un nāves jautājums; katru vārdu vajadzēja apdomāt, apsvērt. Lai viņa pārmet, lai pazemo — vai nu viņš tādus vien krupjus rijis! Tikai neiekaist! Beigās Brikūns atsāka runāt, galvu joprojām nepaceldams, apslāpētā un vārgā balsī. Balsi nenācās sevišķi mākslot — izmisīgās bailes un žēlums pret sevi pašu runātājam spieda vai rīkli ciet. Viņš lūdzās Ernas piedošanu un līdzjūtību, lūdzās un sūrojās par savu tuberkulozi — tā taču neesot izgudrota, katrs dakteris sievai varētu apliecināt, cik viņš pašreiz smagi slims. Un galu galā — ja Erna viņam dod padomu pieteikties… to Brikūns arī pats esot jau iedomājies. Vienreiz viņš tiešām aiziešot un pieteikšoties, uzņemšoties sodu. Tikai patlaban vien lai viņu uz to vēl nespiežot, prom nedzenot… Lai aprimstot bargās tiesas spriedēju pirmais dusmu karstums, un lai viņš, Brikūns, pirms tik izšķirīga soļa pagūstot kaut cik atveseļoties un atgūt spēkus. Tādu žēlsirdību taču Erna neliegtu pat pilnīgi svešam cilvēkam, kur nu vēl sava bērna tēvam… Šķita, ka beidzot runātājam izdevies iedragāt sievas cietsirdīgo vienaldzību pret viņa likteni. Kad viņš apklusa, Erna nopūtās un šaubīdamās sacīja: — Nezinu gan… Ja nu tu no tiesas esi tik slims… un vēlāk piesacīsies… Varbūt īsu laiciņu … Bet kur tad tevi lai lieku? Šur tur vēl siro bandīti, pastrādā negantības… Un, ja notiek kratīšana, tad tak manai mājai tāpat garām nepaies, dzīvojam liela meža malā… Ja nu tādā reizē tevi saņems ciet, tad būsi ne vien pats iekritis, bet iegāzis mani ar puiku līdzi ne par šo, ne par to. Brikūns pacēla galvu un sacīja: — Es sēdēšu tukšajā kartupeļu bedrē, siev. Tagad, kad tu pēdīgi runā ar mani kā cilvēks, atzīšos: es tai bedrē jau slēpos… Neliku tev ne manīt, kamēr vien… Jā, jā, nebrīnies, kartupeļu bedre ir īstā vieta! Ne tur svešiem garām ejams, ne braucams, nedz arī kādam iešausies galvā okšķerēt, vai bedre tukša vai piebērta ar kartupeļiem tāpat kā pārējās, ja vien tu no ārpuses… — Vai dieniņ — un tu tur jau slapstījies! — Jā… Bet nupat mani spēki galā, esmu tā savārdzis un piekusis, ka acis krīt ciet. Pavadi mani līdz tai pašai bedrei! Man tur bija tikai zari kaktā pasviesti, bet vajadzētu aiznest kādu nastu salmu, naktis jau aukstas. Lūku varēsi no ārpuses aizbāzt, drusku uzmest smiltis… lai izskatās tāda pat kā citas, pilnās bedres. — Vai dieniņ, nemaz gan nesaprotu… — Tici man, tā būs vislabāk! Vai tad kādam var ienākt prātā? Vai kāds zina, ka tā viena bedre tukša? — To jau nu ne, bet… — Tur vairs nav ko vilcināties. Kaut tu zinātu, mīļā sieva, cik esmu tev pateicīgs par tavu zelta sirdi! Kā es tev vienreiz visu atlīdzināšu, ja palikšu dzīvs! — Ko vēl ne… Tu man pasaki ko citu: vai neblēdies? Vai no tiesas tikai paveseļosies un pēcāk pieteiksies? Tos bandītus, kas paši dodas rokā, pie sienas neliek. — Erna, mīļā! Un tu mani tomēr sauc tādā drausmīgā vārdā!… Jā, es pieteikšos, tiklīdz drusku atspirgšu. Es tev to zvēru, pie mūsu bērna galvas es tev to apzvēru, sieva. — Nu… iesim! Paņemšu tikai… Tagad Erna likās tikpat nogurusi kā Brikūns: viņa kustējās gausi, platie pleci bija salīkuši, it kā tiem būtu uzvelts neredzams smagums. Brikūns veltīgi centās uztvert kādu sievas skatienu; Erna staigāja pa virtuvi, uz vīru neparaudzīdamās, izklaidīgi pieķerdamās gan šim, gan citam priekšmetam. — Vējlukturis jāpaņem, — viņa murmināja, — jā, un kāda seģene… ka var aiznest tos salmus… Tā, nu ejam! Nē, es pa priekšu, jāredz tak, kas un kā tur sētā… Arā bija tumšs un kluss, drusku līņāja. Brikūns palika stāvam un gaidām, Erna aizgāja uz gubeni un pēc brītiņa atgriezās ar salmu nastu uz muguras. Abi klusēdami devās uz kartupeļu bedrēm. Brikūns ielīda bedrē, saņēma pretī salmus un pačukstēja, ka salmu vajadzētu vēl, lai aizbāztu ieejas

lūku. — Izdarīšu, — Erna klusi atbildēja, — tikai nezinu gan, vai tādā pazemes alā tev tā slimība ies mazumā. — Ko nu tagad, būs silta guļa… Ja jau uz plikiem zariem varēja vārtīties … — Vai ilgi te slēpies? — Erna jautāja. — Kā to ņem, — Brikūns atbildēja. Tad viņš vēl apvaicājās, vai sieva varēšot atnākt citurīt un atnest viņam pārtiku visai dienai. To vislabāk izdarīt labi agri, kamēr ārā vēl pilnīgi tumšs, drošs paliek drošs. Vējlukturi lai atstājot viņam, neiespējami taču taustīties pa aklu tumsu… Un lai no rīta atnesot arī kādu vecu spaini, pašai jāsaprotot, ka gaišā dienas laikā no bedres laukā nevarot rāpties. — Vai dieniņ! — Erna nobažījās. — Un pa nakti? Tu tak nedomā pa naktīm apkārt vazāties kā Baltiņietes vīrs? — Neesi nu muļķīte, atvaino, vai man tādas lietas prātā! Nekur es nevazāšos, tepat vien, paelpot… Nu tad ar labu nakti! Erna neatbildēja, tikai nopūtās, pasniedza Brikūnam vējlukturi un sērkociņus, pēc tam aizgāja. Brikūns stāvēja tumsā, klausījās un domāja: «Tagad viņa vēlreiz atgriezīsies, nomaskēs lūku… Noticēja taču, ka es te jau sen. Slimībai arī noticēja. Bet ja nu ne? Nodos vai nenodos?» Pēc brīža Erna bija atgriezusies: ārā čabēja salmi, viņa aizbāza lūku. Tad atkal viss apklusa. Brikūns vairs nespēja noturēties kājās. Viņš aizdedzināja «sikspārni» — vispirms uzgrieza lielu liesmu, lai stikls apkvēpst vēl nespodrāks, pēc tam — gluži mazu. Vārgās gaismas pietika, lai sapostu salmu cisas uz kaktā nomestajiem zariem. Brikūns novilka mēteli, apgūlās, apsedzās, nolika blakus sērkociņus, vējlukturi un revolveri, lai gan pats nezināja, ko ar to šobrīd varētu iesākt. Viņš vēl daudz ko nezināja, galva vai rūca no minējumiem, neskaidrām un šaubu pilnām domām. Skatiens maldījās ap bedres sienām — tās tomēr bija miklas; gaiss bedrē tik drēgns, ka, elpu ievelkot, to juta mutē kā biezu, ieskābušu pienu… Tik tālu nu viņš bija ticis — jā, varen tālu — līdz šai nemīlīgajai bedrei. Taču, lai nu kā, sūroties nenācās — kaut vai tāpēc, ka Dīriķis un tie citi droši vien pašreiz gulēja mežā sašauti kā sieti, un, salīdzinot ar tiem, Brikūnam tomēr bija laimējies. Pagaidām. Bet tālāk? Visvairāk atkarīgs tas bija no Ernas. Ko darīs viņa? Varbūt jau aizskrējusi savam klibiķim, savam mīļākajam, padomu prasīt? Ak dievs, kāpēc gan tas gaudenis nebija toreiz Salaspilī dabūjis galu!… Brikūns iekunkstējās, pavērās uz vējlukturi. Jānopūš tas smirdoņa. No četriem dēļiem sanaglotā un no bedres laukā izlaistā vēdlūka bija par mazu, lai gaiss bedrē paspētu pietiekami apmainīties. Nosmaks vēl te jau pirmajā naktī… «Un Erna par to tikai priecātos, atradusi mani no rīta beigtu,» Brikūns ar rūgtumu domāja. «Bet citādi… Ja viņa nenodos mani jau šonakt, pēc tam būs par vēlu. Tad pašai par slēpšanu draudēs sods. Nē, nenodos. Baidīsies… Bet, ja es te slēpjos jau sen, tad ir labi, tas nozīmē, ka Dīriķa bandā nemaz neesmu bijis, kas tad to var apliecināt tagad, kad dīriķieši beigti?… Ak dievs, kaut taču viņi būtu jau beigti, visi!… Vai tas kāds ļaunums, ka to vēlos? Visticamāk, ka tiešām pagalam: Dīriķis taču nepadosies — kur nu to! — un nevienam citam arī neļaus padoties… Tātad ar mani viss vēl var beigties labi. Var sākties karš… Bet ja ne?… Varbūt vienreiz es tiešām varētu noriskēt — pamest bedri, pieteikties… šitiem pašiem. Ja vien zinātu skaidri, ka dīriķieši jau zem zemes, nebūtu kas nosūdz… Neviens cits nevarētu skaidri pierādīt, ka esmu kādu nomaitājis… Notiek taču dzīvē brīnumi. Kāpēc gan es nevarētu pieredzēt brīnumu? Ak dievs, ja tas notiktu! Visu es izpirktu, viss mans mūžs tiktu veltīts labiem, krietniem darbiem. Ne mušai vairs pāri nedarītu …» Izglābšanās cerības Brikūnu iežūžoja miegā. No rīta Erna atnesa grozu ar ēdienu, arī svaiga piena krūzi. Viņa esot jau izslaukusi govi, izvadījusi dēlu uz skolu; tā atrodoties pagasta otrā galā, puikam labs gabals nostaigājams ik dienas turp un atpakaļ. Erna grasījās tūlīt aiziet, bija mazrunīga un nevaļīga, bet Brikūns sāka lūgties: — Pagaidi, pakavējies taču pie manis kaut īsu brīdi! Kur tev jāsteidzas? Gan darbus apdarīsi. Vai tad tie svarīgāki par mani, dzīvu cilvēku? — Ko es tev ar savu palikšanu varu līdzēt, kas mums vēl runājams? Jau tā esi mani ierāvis postā,

visu nakti ne acis neaizvēru, par to domādama. — Sieviņ, nenokar degunu! Nekas ļauns nav noticis. Kādu postu tu daudzini? — Domā, ka man nav baigi? Kā ass cirvis pār galvu pakarināts… Un kādēļ? Tevis dēļ! Kas tu esi, ka man tevis dēļ… Nevajadzētu man žēlot tādu, kas pats savu mūžu nevienu nav pažēlojis… — Rimsties, mīļā sieva, es tevi lūdzu! Tādi pārmetumi tikai veltīgi sāpina, guļošam taču nesitot… Vai tu nevarētu man pagādāt kādas zāles pret manu kaiti? — Ko tu runā! Pagādāt pagādātu, vai es kāds mežazvērs, bet ko tad aptiekā sacīšu, kāpēc man tādu diloņa zāļu ievajadzējies? Pati esmu vesela, puika vesels, mūsu pagastā tak visus dakteri pārbaudīja. — Nu, atvaino! Vai tad tev aptiekā prasīs, kam tu zāles gādā? Varbūt kādam radam, varbūt pavisam svešam cilvēkam? — Ja nu pilsētā nopirktu… Pašu aptiekā nevaru vis, pazīstami meitēni strādā, uzprasīs kā likts. Paga, bet no pilsētas tiešām varētu atvest. Brikūns uzelpoja: ja jau Erna sāk pārlikt, kā viņam zāles sadabūt, tad taču laikam viņai nav prātā nodevība. Viņš sacīja: — Visvajadzīgākais ikvienam slimniekam ir sirdsmiers. Un to, dabīgi, man sagādāt vari vienīgi tu. Pasaki, ka beidzot esi man piedevusi, pasaki, mīļā! — Brikūns satvēra Ernas roku, bet viņa to atrāva, aizlika aiz muguras un nomurmināja: — Nevajag, neaiztiec! — Erna! Vai tad tev tā riebjos, ka nedrīkstu ne piedurties? Kādreiz taču tu mani mīlēji… Bet nē, tā nav bijusi īsta mīlestība, kas iztur pārbaudi ar uguni un ūdeni. — Ko nu tu vēl runā! Toreiz manu muļķes mīlestību tikpat kā ar zābaku smiltīs iemīdīji… Un neizliecies nemaz: pats mani nekad neesi mīlējis. — Tas nav tiesa, nav tiesa! Es tevi mīlu, mīlu vairāk nekā jebkad un no visas sirds! Kā lai tev to pierādu, sieva? Pagaidi, pacieties, vēlāk… Saki tikai, vai pati neesi pret mani atsalusi, vai labāk nav iepaticies kāds cits? Erna strauji pagriezās, lai ietu prom, tikai izmeta: — Liec tu mani mierā ar tādām runām! Man jāiet pie darba. Brikūnam gribējās uzkliegt Ernai — kad ne, ne, lai skrien ellē, lai skrien pie sava klibā ērma, — taču viņš nekliedza, tikai ieķērās sievas adītās jakas piedurknē, nevarēja taču viņu laist prom sadusmotu. — Piedod! — viņš čukstēja. — Es jau tevi neaiztikšu, nebaidies un piedod… Man vajadzēja uzreiz saprast, ka tev nevar patikt tāds vārgulis, par kādu dzīve mani padarījusi… Slims un piedevām nemazgājies, neapkopies, ar bārdu noaudzis. — Laid vaļā! — Erna atsacīja jau mierīgāk. — Skujamos daiktus tev atnest nevaru, nav kur ķert, varbūt citreiz… Bet ziepes, ūdeni un kādu tīru kreklu, tos tev vakarā atnesīšu, varēsi apkopties. — Sieviete atbrīvoja savu piedurkni no Brikūna rokām un, neklausīdamās viņa pateicības vārdos, aizgāja projām. Vēlu vakarā Erna atnesa Brikūnam visu, ko bija apsolījusi, bez tam vēl vilnas zeķu pāri. Šoreiz Brikūns sāka ar viņu runāt par citu tematu — par dēlu. Viņš gribēja zināt, cik liels puisēns paaudzies, kurā atsities — tēvā vai mātē, kā mācās skolā, vai viņš lēnas dabas zēns vai delveris. «Šo izvaicāšanu sieva nemaz nevar ņemt ļaunā,» Brikūns domāja, «vismaz par savu bērnu tēvs taču drīkst interesēties jebkādos apstākļos.» Erna tiešām likās pamazām atsilstam un atdzīvojamies, viņa Brikūna jautājumiem atbildēja arvien izsmeļošāk, kļuva valodīgāka. Atsila arī pats Brikūns, saruna par dēlu viņu aizkustināja, un bija labi pēc ilga laika parunāties ar sievieti. Tā bija pavisam cita sajūta nekā mežā, kur vienīgie sarunu biedri bija Dīriķa puiši, kur skanēja tikai lāsti, rupjības un jēlības… Jā, sākdams sarunu par dēlu, Brikūns bija piesitis pareizo toni, kā pats klusībā nosprieda.

Sieviete, paša sieva… Viņas balss un tuvums modināja sen iesnaudušās atmiņas, skurbināja. Erna «sikspārņa» gaismā izskatījās gandrīz pievilcīgāka nekā senāk — acis spožas, vaigi un mute sārti, kakls un pleci apaļi, spēcīgi un tvirti, krūtis plēsa vai pušu šauro vilnas jaciņu. Kādreiz viņš bija turējis skaujās šo augumu — piekļāvīgu un karstu… «Kāda nejēdzība! Te nu viņa sēž pāris sprīžu atstatumā — sieviete, mana sieva —, sēž neskarama kā diezin kāda princese, nemēģini pirkstu piedurt, apskaitīsies un laidīsies lapās kā šorīt. .. Tāpēc, ka viņai ir cits. Viņai ir tas riebeklis… Pēdīgā nejēdzība!» Brikūnam tikko pietika spēka apvaldīties, lai pēkšņi nesagrābtu Ernu apkampienos, nesāktu smacēt viņu ar glāstiem, sist vai žņaugt… Viņš nebija skaidrībā, ko darītu tādā brīdī, kas ņemtu virsroku — iekāre vai greizsirdības niknums. «Ak dievs!» viņš iedomājās un iespieda nagus pats sev delnās. «Vai es kļūstu galīgi dulls, vai, šitās bedres dvingā? Paļaušu vēl rokām vaļu, izstrādāšu kādu trakumu, pārkaitināšu viņu tā, ka nekas vairs nebūs glābjams un man beigas…» Šī doma kaut cik atskurbināja, ļāva turpināt mierīgo sarunu par dēlu, neierādīt Ernai satraukumu. Brikūns paslēpa plaukstas aiz muguras, lai tās sievietei nepieskartos pret paša gribu, saprātīgajai apņēmībai par spīti. Beigās Erna nožāvājās un sacīja: — Jā, nu es iešu, viņunakt ar tām rūpēm nemaz negulēju un esmu dikti sagurusi. Laiks doties pie miera, sen jau laiks. Brikūns vēl mēģināja sievu aizkavēt, bet Erna bija kļuvusi atkal sveša un vienaldzīga, pasēdēja pāris minūšu un tad aizgāja. Viens palicis, Brikūns jutās pavisam nejēdzīgi, viņu slāpēja greizsirdība un naids pret Zīrāku. Ik mirkli vairāk likās: tieši Zīrāks ir visu Brikūna neveiksmju vaininieks, visu nelaimju dzīvs iemiesojums. Likās: ja negadījies Zīrāks, Brikūns jau sen būtu atradis atceļu pie Ernas un sava dēla, būtu laikus atbrīvojies no bīstamā policista amata, dzīvojis savā ģimenē klusi un mierīgi, vēlāk nebūtu iekūlies ķezā ar Dīriķa bandu un nebūtu spiests tagad sēdēt bedrē, kur viņam jālokās tumsā kā nožēlojamam pazemes tārpam … Tonakt Brikūns vairākkārt uztrūkās no savas svaidīšanās un stenēšanas, viņu mocīja murgi. Dusmojās pats uz sevi: «Kā bez jēgas! Tādu bļaustīšanos pa miegam taču noteikti var sadzirdēt laukā… Ja nu pavisam nejauši kādam gadās iet bedrēm garām …» Lai kā Brikūns sevi bāra, lai ko sev piekodināja, no murgiem atkratīties viņam vairs neizdevās ne šajā, nedz arī nākamajās naktīs. Beigās viņš gandrīz vairs neuzdrošinājās iemigt, baiļodamies, ka miegā sāks skaļi kliegt. Bezmiegs naktīs viņu nomocīja arvien vairāk, laupīja līdzsvarotību un spēju skaidri domāt, uzdzina īgnumu, tādu smacīgu īgnuma mākuli, no kura Brikūns vairs nespēja izkļūt. Ik dienas lielāku piepūli maksāja sarunas ar Ernu, kuru nedrīkstēja padarīt tramīgu … Ne viņš varēja tai tuvoties kā sievietei, ne bilst kādu niknāku vārdu. Ienaidu Brikūns sāka just pret Ernu tikpat bieži un spēcīgi kā iekāri. Tikko tā aizgāja no Brikūna paslēptuves, viņa iztēle turpināja sievas gaitas vienā un tai pašā virzienā: «Tagad šī padauza atver durvis un apkampienus savam mīļākajam… Pati apķeras ap kaklu, pieplok pie krūtīm, vai nu es neatceros viņas uzvešanos šitādās reizēs. Katru sīkumiņu atceros: karsta mācēja būt kā pamatīgi sakurināta krāsns … Tagad noteikti ir vēl karstāka — nobriedusi, nogatavojusies… Vīru nogrūž slapjā bedrē, kad tik no acīm nost, lai pati varētu… Slampa, slampa nekrietnā!» Neviens vārds, kādā Brikūns sievu domās sauca, nelikās tik neķītrs, kādu viņa pelnījusi. Tas, ka viņš nedrīkstēja nevienu no šiem vārdiem iekliegt Ernai tieši sejā, niknumu tikai kāpināja, darīja vai traku. Palicis bedrē pēc Ernas apmeklējuma viens pats, Brikūns reizēm dauzīja ar dūrēm bedres klonu, iztēlodamies, ka sit Zīrāku, sit Ernu, viņus abus. Belza un belza pa klonu, čukstēdams: «Tā es jūs… draņķi! Tā es jums … Aukstus pataisīt…. abus … Pelnījuši esat, jūs … jūs …» Reizumis viņš, tā iztrakojies, izplūda nevarīgās niknuma asarās, elsoja un raudāja, kamēr pārgura un ieslīga nemierīgā pussnaudā. Diena ritēja aiz dienas, nakts aiz nakts — tumsas un murgainības ziņā tās gandrīz neatšķīrās cita no citas. Brikūna noskaņojumam, kas pašam likās nepanesams un bīstams, darīja galu negaidīta, satriecoša

Ernas vēsts. Todien sieva ieradās pie viņa neparastā laikā — agrāk nekā citus vakarus, ārā bija tikko sācis krēslot. Erna arī likās neparasti satraukta, tikko ielīdusi bedrē, šāva vaļā: — Ko domājies, Pēteris ir mājās! Pēteris! — Paga, mīļā sieva, ne tik skaļi! Kas tas tev par Pēteri? — Viņš vēl prasa! Nu Pēteris tak, tavs brālis! — Ej nu, nevar būt! — Ko tu runā! Klāt viņš ir, pati savām acīm redzēju, pati ar viņu izrunājos. Klāt, sveiks, vesels un vēl kādā skatā! Divas medaļas pie krūtīm! Apsēdīšos, pastāstīšu tev pēc kārtas. — Erna atsēdās Brikūnam līdzās salmos un sāka stāstīt: — Nu tad klausies! Kā viņi toreiz vesti, tā aizvesti gan līdz pašai Sibīrijai, nonākuši vienā kolhozā. . . Bet tūliņ tak gāja vaļā karš, vīriešu cilvēki iesaukti armijā. Tā tavs brālis izkarojis līdzi visu karu. Viņam laimējies, ievainots tikai pašās beigās. Tagad viņš demobilizēšoties. Uzdienējis par staršinu, ko tu domā. Esot te atbraucis meklēt rokā brāli, nu tevi.. . Bet mūsu pusē tūlīt dabūjis smagi vilties — cilvēki viņam pasacījuši, ka tu turējies kopā ar vāciešiem, policijā iestājies, bet pēcāk tevi sazin kāds nelabais parāvis… To man pats Pēteris atstāstīja. Bija gan viņš sadrūmis kā mella nakts, šito runādams. .. Mani vis vēl par tevi izklaušināja… — Un tu? — Ko es? Kā jau bija, tā arī pasacīju, kas tur vairs slēpjams, kas noslēpjams. To vien neminēju, kur tagad atrodies, tikai tā… noprast liku, ka dzīvs vēl esi, varbūt kaut >kur pa mežiem slapsties. 3 — V. Kaijaks 33 — Ak dievs! Kāda tu ar esi mu… muļķīgas baumas par mani izplati. Kāpēc tev tā vajadzēja, sieviņ? — Kas tur nu sabaumots, vai tad tu pa mežu neslāpsti j ies? — Kur tu to grābi? Kas tev to iestāstījis? Es tikai biju citā pusē, nodzīvoju savu laiku pie viena saimnieka … Skaitījos viņa radinieks, strādāju … Tikai tad, kad tur sāka zeme degt zem kājām, ļaudis kļuva aizdomīgi, laidos šurp. — Kāpēc tad tūliņ tā nerunāji? Kā es to varēju zināt? Atnāci tāds … mežonīgā izskatā… — Cik esmu slapstījies pa riktīgam, tik šai pašā bedrē. Bet ko tur nu vairs bārties, sieviņ, izlietu ūdeni nesasmelsi… Un ko tad šis tagad? — Vai brālis? Nu, viņš pēc demobilizācijas atgriezīšoties pats savās mājās. Viņam esot tiesības. Un kā mājās, tā sākšot klapatāt, lai jūsu vecākus arī pārlaiž mājās. — Tā? Antiņ, pūt stabulīti, tas jau nu šim akurāt izdosies! — Nemaz nesaki, izdosies ar. Pēteris tā stāstīja. Viņš tak frontinieks un vēl ar medaļām. — Jā, kas to būtu gaidījis — pilnīgi apsviedies gan. — Ko tu atkal runā! Vai tad nepavisam nepriecājies, ka brālis dzīvs, kas zina, tēvu, māti vis mājās pārvāķīs? — E, nepriecājos, nepriecājos … Vai es to saku? Tikai galva gan tīri dulla no tādiem brīnumiem. — Varbūt Pēteris gribēs un varēs tev šā vai tā izlīdzēt? Brālis vien ir, lai tur nu kā. — Ak dievs! Tā nu vairs nav nekāda prātīga valoda, siev. Apdomā vien pati, ja Pēterim tagad kažoks otrādi… Viņiem skrien līdzi, viņiem no rokas ēd … Sacīji taču: drūms kā nakts rādījies, mani pieminēdams … Bet man nu jāpriecājas, man nu no tāda jālūdz žēlastība, jā? Nu, atvaino … — Labi, padomā, apdomā visu, varbūt tomēr… vēlāk, ar laiku … 3* Erna cēlās un posās prom. Viens palicis, Brikūns tiešām sāka visu pārdomāt, bet šīs pārdomas bija tik rūgtas, ka pat ēstgriba pārgāja; viņš nepieskārās sievas atnestajām vakariņām. «Kā tad tā, ak dievs! Kā tad tā? Kas tagad sanāk: kamēr es cīnījos ar sarkanajiem, galvu liku uz spēles, lai to pašu Pēteri atriebtu, šis mīļu prātu pārmeties viņu pusē. Būtu es vēl tai iesākuma karstumā leģionā iežāvies, nonācis līdz

frontei, ko tad? Tad būtu pienācis brīdis, kad brālis miesīgam brālim stāv pretī aci pret aci… Un kurš pirmais ietriektu otram durkli vēderā? Pēteris lielāks, spēcīgāks — skaidrs, ka viņš piespraustu mani ar durkli pie zemes kā dunduru… Lielisks brālītis, neko teikt!» Brikūns tik spilgti iztēlojās, kā Pēteris viņu nodur, ka sāka vīstīt dūres. «Saprotams, pēteris atkal pēteris ir tas vinnētājs! Kas dabūja mājās? Vlņš. Kas dzīvoja bez bēdas? Viņš. Kas tagad atkal uz zaļa zara? Viņš. Frontinieks, varonis, par staršinu uzdienējis. . . Bet es tā draņķa dēļ vēl skrēju atriebties, kamēr šai bedrē ieskrēju. Un nu mīļais brālītis vēl degunu rauc, ka es esmu licis uz citas kārts un izrādījies, ka tā zaudējusi. Miličus šitāds brālītis uzlaistu man virsū, ja zinātu … Labi vēl, ka Erna to nav izpļāpājusi. Cik ļauni kumēdiņi gan ir dzīve! Cik netaisnīgi, šķībi un greizi viss var sagriezties… Pēteris pie mierīgas dzīves un goda, os bedrē . .. Bedre! Tik man no plašās pasaules vēl palicis pāri, tik nu man pieder. Kas tad man dzīvē vispār ir piederējis? Sieva? Hē — sievai jau cits, sieva to vien gaida, kad dabūs mani prom no acīm, lai varētu netraucēti meņģēties ar savu klibiķi. 35 Draugi? Draugi mani tikai stumdījuši un raustījuši šurpu turpu, izmantojuši par savu stulbo iedomu ieroci, pierunājuši uz aplamībām, pēc tam pievīluši … Dēls? Pats savam miesīgajam dēlam vairs nedrīkstu ne acu uzmest. E, lai viss un visiem iet šķērsām, kaut vai uz elli! Interesanti gan — man laikam vajadzēs pašam tupēt sapelējušā alā un vēl priecāties, ka citiem laimējies vairāk, citi tikpat kā pa rožu alejām staigā… Nu, atvainojiet! Citi… Nu viņi man uzmetīsies par tiem soģiem. Pat zostiņa Erna, jā, nu viņa man pārmetīs, nu viņa tā gudrā! Kur tad gudrā sieva bija tolaik, kad viņas vīrs ieķibelējās ar to pašu policiju? Vai Erna kaut roku pastiepa, lai mani atturētu no bīstamā soļa? Nekā tamlīdzīga! Jau toreiz vaļā vien kratījās, acis draudēja izskrāpēt, ja es šai tuvumā parādīšoties . .. Tagad gan šī arī uzmetusies man par tiesnesi. Kad jau tāpat visi mani pamet, visi novēršas, pat brālis, kura dēļ… Nejēdzība, ak dievs, kāda nejēdzība! …» Nakts pagāja bez miega. Vai nu gaiss bedrē bija neciešami sastāvējies, vai smacēja nevarīgās dusmas un rūgtums, bet Brikūnam trūka elpas; viņš vairākkārt ķēra pie kakla, lai gan krekla apkaklīte bija atpogāta, valstījās no vieniem sāniem uz otriem, beidzot pietrūkās kājās un sāka staigāt, drīzāk gan svaidīties pa bedres tumsu — pāris soļu turp, pāris atkal atpakaļ, — bedre bija šaura kā visdraņķīgākā cietuma kamera … Citvakar Erna aizkavējās, Brikūns dabūja krietni nogaidīties, vismaz pašam tā likās, pulksteņa viņam nebija. Gaidīdams viņš naidīgi domāja: «Nenāk un nenāk, laikam jārējas ar klibiķi, skaidra lieta, nevar vien diezgan izvārtīties, slampa. Pagaidi, es vēl tevi pataisīšu mīkstu, neesmu nekāds Antiņš… Un tu nemaz nezini, cik stingri esmu tevi saņēmis nagos un turu ciet, tu nemaz vairs nevari ar mani izdarīlios tā, kā nu tev kuroreiz iešaujas prātā…» Beidzot Erna atnāca ar grozā saliktu ēdienu. Rūpīgi pievēra lūku, aizdedzināja «sikspārni» un pasacīja, ka esot pagādājusi arī zāles: krūšu tēju, drusku medus un kaut kādas kalcija tabletes — viņai teikuši, ka tās tuberkulozes slimniekiem labas, — kaimiņiene bijusi pilsētā, atvedusi. — Zāles? — Brikūns caur zobiem pārjautāja. — Nūjā. Tu prasīji. Un vienreiz tak tev jātiek uz kājām. — Uz kājām? Tā, tā. Ak tad deg gan tev… ātrāk tikt no manis vaļā? Ko brīnies? It kā es nezinātu, kāpēc tev tā deg! Ernas acis, kas beidzamajā laikā, uz Brikūnu paraugoties, bija mierīgas un dažubrīd pat līdzjūtīgas, pēkšņi kļuva atkal saltas. — Tādu valodu tu ar mani nerunā! — viņa nosacīja. — Te ir grozs, un tur viss iekšā, bet es nu eju, man nav vaļas. — Ak vaļas nav? Ak ar mani kā ar cilvēku parunāt tev vairs nav vaļas, jā? — Kas mums ko runāt? Visu esam izrunājuši. — Paliec! Nekur tu vēl neskriesi.

— Ko vēl ne? Pavēlētājs atradies! — Un pavēlēšu ar: sēdi! Ja skriesi prom — es arī iešu tev līdzi laukā un beigta balle. — Tu? Līdzi? Vai tev prāts, vai, aptumšojies? — Prāts bija aptumšojies tad, kad tev ļāvu uzkārties man kaklā. Sieva esot! Būtu es toreiz apprecējis kārtīgu sievieti, būtu tagad savs draugs, būtu atbalsts pie sāniem. Erna pasviedās uz izejas pusi, bet Brikūns cieši sagrāba viņu aiz pleciem un atrāva atpakaļ, iešņākdams tieši sejā: — Neskriesi vis mani nodot. Pie Zīrāka arī vairs neskriesi. Ak brīnies gan? Par Antiņu turēji? Pārrēķinājies. Piesargies, siev, piesargies! Visu es zinu, sen zinu. — Un ja tā būtu? Kas mani pameta? Ar mazu bērnu? — Es gribēju atgriezties. Vai tu ļāvi? Acis draudēji izplēst. Naudu mūsu bērnam nepieņēmi, bet tagad … — Naudu? Toreiz? No tāda? — Kāda tad, kāda? E, ko nu … Lai nu kā, dieva un likuma priekšā esmu tavs vīrs. — Ļautiņi! Viņš vēl runās par dievu, par likumu! — Sēdi, es saku! Sēdi un nespirinies veltīgi! — Brikūns nogrūda sievu kaktā, salmos, nometās blakus, sagrāba aiz rokām un nošņāca: — Tā, pavārties vien, pavārties arī pati pa to midzeni, kādu savam vīram esi saposusi. Un tagad pēc kārtas. Kāpēc tu mani turi tik suniskos apstākļos? Ierīko man slēptuvi bēniņos! Tur vismaz var paelpot. — Nu nē! — Dabīgi! Negribi, lai vīrs dzird, kas pa naktīm tur apakšā pie tevis notiek, jā? — Es tev sacīju pašā sākumā: kratīšanas var būt. Mani un puiku piepiņķēt tavam liktenim klāt — nu nē, to neļaušu, to tu negaidi! — Šitā? Stulbā aita, tikpat jau esi ar mani sapiņķējusies, vai ne tik vēl nesajēdz? Abus mūs pakārs vienā valgā. Ja ar mani šā vai tā, es vis neklusēšu — pasacīšu, ka visu laiku slēpi mani te. — Kā? Tu taču teici, ka esot dzīvojis pie kāda saimnieka. — Nē! Pie tevis vien, mīļā sieviņ, pie tevis vien dzīvoju visu laiku, kaunies tā aizmirst un noliegt. — Un tu teicies aiziet. Tu apzvērēji. — He, apzvērēju… Vai tad ar tevi citādi varēja tikt galā? Prom vien trieci. — Un es tev vēl noticēju! — Erna skatījās Bril-uii.i platām, tumšām acīm. Ko nu pātaro! … Ko skaties, kā pirmo reizi lii.nidzījusi? Varbūt esmu ar … pirmo reizi… — Siev, labāk beidz ākstīties, beidz lauzīties, izIirsim! Parunāsimies prātīgi! Tā mums abiem izdevīgāk. Līdz šim man dzīvē nav veicies, to pats atzīsi u, nekad vēl nav palaimējies likt uz pareizās l.ii Is — uz tās, kas vinnē. Bet vēl jau visām dienām n.iv vakars. Vēl es, visam par spīti, varu izrādīties vinnētājs un tu tāpat, ja turēsies man blakus. Karš, irdzi, var sākties, jo angļi… — Ko vēl ne! Ļautiņi mīļie, uz ko viņš cer! Nu ne, nedod dievs vēl kādu karu un slaktiņu! Bet tavi .mgļi man vajadzīgi kā sunim piektā kāja. — Tātad negribi izlīgt? Negribi ar labu? Negribi, j.i? Zīrāka tev vajag, jā? — Neliec man nagus klāt! Laid vaļā! — Lika pagaidīt! Bedrē jau esi mani iegrūdusi, ellē gribi iegrūst? Bet iegaumē labi, iegaumē reizi par visām reizēm: ja es iešu dibenā, tu man līdzi, ka nomurdēs vien … Un to tavu tizlo klibiķi, to es vēl šīm pašām rokām nožņaugšu kā kucēnu… Tikpat pie mana rēķina — viens vairāk vai mazāk — neko nenozīmē… Vai arī, hā, es viņam pateikšu, kā tu dzīvo… ka tu, slampa, visu laiku guli ar mani un viņu, ar viņu un mani… Erna pūlējās atbrīvoties, sita un grūda. Viņa bija spēcīga un atbrīvotos arī, ja Brikūns, policijā

dienēdams, nebūtu apmācīts dažādiem paņēmieniem: viņš «iilauza Ernai rokas uz muguras. — Sāp? Pretosies? … Vīram? … Sāp, padauza, s.ip, jā? — Viņš iekodās Ernas blūzes apkaklītē, ati.iva to vaļā un koda arī kaklā, plecos un krūtīs, elsodams: — Tā, tā tev vajag, saņem, tā… Šitās Zīmes tu Savam klibiķiiii vis nerādīsi, ai" tādiem zīmogiem tu, slampa, pie viņa nevilksies, nevilksies, nevilksies… Kad galva kļuva skaidrāka, Brikūns atģida, ka Sieva guļ viņa rokās smaga, sastingusi un nedzīva kā koka gabals. Viņš paskatījās Ernas sejā: arī tā bija kokaina, no aizvērtajām acīm ritēja asaras. — Izbeidz! — Brikūns izdvesa. — Tūliņ izbeidz! Vai tu dzirdi? Ai, ai, ai, iedomājieties, kādas šausmas, pašas vīrs viņai rokas pielicis! Erna iestenējās, savilka pie kakla ciet pārplēsto blūzi, piecēlās sēdus un sāka ģērbties. Sievas šņaukāšanās Brikūnam patlaban likās tik pretīga, ka gribējās uzbrukt viņai vēlreiz, sist un sist, kamēr tā lūgtos, kamēr… Viņš saknieba dūres, klusēdams noskatījās, kā Erna sakārto apģērbu un apsien matus ar lakatiņu, pēc tam sacīja: — Tā, un tagad es iešu tev līdzi uz māju, lai tu neiedomājies mani nodot. — Nevajag, — Erna ierunājās negaidīti padevīgi un klusi, — es tevi nevienam nenodošu. — Viņa pārvilka plaukstu slapjajai sejai un turpināja vēl mierīgāk: — Uz māju? Tādas muļķības gan nevajag darīt! Kāda tur jēga? — Tagad tu beidzot sāc runāt prātīgu valodu. Pati saproti, ka kopīgā valgā esam sasieti. Nenodosi, jā? Nu, dabīgi… Citādi taču es varētu pasacīt, ka tu ilgāk negribi mani slēpt tikai tāpēc, ka tev ir Zīrāks. — Jā, jā, to tu varētu gan… — Erna mierīgi stāvēja Brikūna priekšā, rūpīgi aizpogādama jaku, vairs nepavisam netraukdamās ātrāk aiziet prom. Brikūns mazliet apjucis prātoja, ko nozīmē sievas necerētā padevība un rāmums. Vai viņa padevusies liktenim, kas to cieši saista ar vīru? Sapratusi, ka ar Brikūnu nav nekāda rotaļāšanās un joki? Vissvarīgāk — vai viņa aptvērusi, ka, vīru nododot, arī pati var nokļūt postā? Brikūns sacīja: — Labi, es tevi neaizkavēšu ilgi… Uz bēniņiem vēl neiešu, visu pārlikšu. Pagaidām ierīko man kārtīgāku guļamvietu tepat! Atnes labi daudz svaigu salmu! Šitie jau guļot saberzti pelavās. Varbūt vēl kādu segu … un manu veco kažoku, ja neesi izputinājusi … — Nē! Atnesīšu … pēc brītiņa … Erna aizgāja, un Brikūns sāka nemierīgi soļot pa bedri. Kas tagad gaidāms? Vai viņš drīkstēja sievu tā atlaist? Bet varbūt tieši tagad drīkstēja, varēja paļauties uz Ernu vairāk nekā iepriekš? Vai nebija dzirdēts, ka sievietēm labāk patīk, kad viņas saņem stingrāk, nevis apietas ar tām kā ar jēlām olām; jo tu pret viņām vēlīgāks un mīkstāks, jo vairāk viņas slien degunu gaisā, izlaižas un uzkundzējas… Turpretī, ja vīram ir nags … Erna atgriezās pēc maza brītiņa, kā jau bija solījusies, un atnesa Brikūna pieprasīto segu un kažoku. — Tā, — viņa sacīja, — tagad iešu pēc salmiem. — Labi. Pagaidi drusku! Ko es vēl iedomājos … Vienunakt laukā ierējās suns… Aiztaisi ieeju labi no ārpuses, es laukā neiešu … Suņiem smalks deguns, ja tāds draņķis ko odīs, var sākt kārpīties, sacelt traci. Derētu izkaisīt laukā ap ieeju kādu šķipsnu šņaucamās tabakas, tad te neviens suns nekašņātos, nošķaudītos un muktu prom. Bet tev jau laikam tabakas mājās nav? — Nē, tabakas man nav. — 2ēl! Bet zini ko? Izšļakstini ārpusē drusku petrolejas uz smiltīm, to tāpat suņi neciešot. Saproti? — Kā ne … — Labi, tad ej vien. Uz redzēšanos, sieviņ! Erna palocīja galvu un aizgāja. Brikūns palika vieng ar savām domām, pašreiz viņš domāja tikai par sievu: «Tiec nu gudrs ar sieviešiem! Es vēl bažījos, ka pirmīt tā … Domāju — nu kādu laiku būs dusmīga kā pūķis, skaties — šī kļūst lēnīga un

paklausīga kā jērs, gandrīz tāda pati kā senajās dienās … Šonakt es tomēr gulēt neiešu, drošs paliek drošs, vēlāk izlīdīšu laukā, apskatīšos, pavērošu: ja šī raudzīs aizlavīties pie sava klibiķa — nošaušu abus. Nē, troksni netaisīšu, nožņaugšu… Abus nožņaugšu, tad jau tikpat te vairs palikšanas nebūs, jālaižas atkal prom uz mežu … Bet ko es uztraucos! Nekur viņa neies, pašai neizdevīgi… Pie Zīrāka nepavisam neies … rādīt savus zīmogus, hē … Nudien, šoreiz būšu dabūjis sievišķi pie prāta …» Pēc laiciņa Erna klusēdama sabāza pa lūku iekšā svaigus salmus. Posdams sev jaunu guļasvietu, Brikūns dzirdēja, ka sieva ārpusē vēl labu brīdi rosās, rūpīgi nomaskēdama ieeju, paklausīga arī šai ziņā. Klusajos trokšņos klausīdamies, Brikūns izstiepās savās cisās, palika rokas zem pakauša un nolēma kādu brīdi pavāļāties, nogaidīt. Domas kļuva saraustītas un gurdenas, uzmācās snaudiens … Miegā Brikūnu atkal mocīja murgi: brālis Pēteris, Zīrāks un Erna bija uzmetuši viņam kaklā cilpu un grasījās nožņaugt. Brikūns bija ieķēries cilpā ar abām rokām, kaut ko kliedza, zvērēja, lūdzās, bet veltīgi, tie trīs viņā neklausījās, cilpa aizžņaudza kaklu, viņš slāpa nost… Brikūns uztrūkās sēdus, bet tikko spēja apjēgt, kas ar viņu notiek, jo elpas tiešām trūka, viņš elsoja un kāsēja. Bedie bija pieplūduši ar dūmiem — bieziem, smacīgiem, smirdīgiem petrolejas dūmu mutuļiem un nepanesamu karstumu. Dega! Bedre dega! Sprakstēdami dega jau izejas lūkas dēļi, ap tiem lodāja liesmu mēles, nespodri zalgodamas caur dūmiem. Brikūns gribēja pielēkt kājās, bet tas neizdevās; viņš bija par daudz sarijies biezo tvanu — ausis dunēja un dārdēja, galvu sāpes plēsa vai pušu. Klepodams, aizrīdamies ar dūmiem un slāpdams, pūlēdamies nezaudēt samaņu, Brikūns aizlīda līdz lūkai, metās tajā ar izmisuma spēku, bet lūka nepadevās, tikai sejā ietriecās dzirksteles. Viņš vēl un vēlreiz metās pret lūku ar plecu, grūda abām rokām — veltīgi. Un tad Brikūns saprata: lūkai no ārpuses bija kaut kas aizvelts priekšā, viņš te bija ieslodzīts, viņš tika tīšuprāt nobendēts, nosmacēts, sadedzināts … — Erna! Apžēlojies! Erna! Palīgā! Pa—II—gā! Erna! Esi tu nolādēta, no—lā … «Jāizsit lūka! Jāizlauž kāds koks no sienas, kur vēl nedeg…» Tā bija pēdējā doma, kas pavīdēja Alberta Brikūna galvā. Ar petroleju aplaistītie salmi un žagari, kas bija sakrauti lūkas priekšā, dega versmaini un strauji… Kad Erna beidzot noņēma plaukstu no acīm un paraudzījās uz uguns pusi, tā jau sāka saplakt. Sieviete atspiedās uz lāpstas, pēkšņi manīdama, ka pārvērtējusi savu aukstasinību un izturību. Viņa vēl brīdi kavējās uz vietas, pūlēdamās domāt vienīgi par to, kaut uguni naktī neviens notālēm nebūtu ieraudzījis un pievērsis tai uzmanību. Tad Erna devās uz izdegušās bedres pusi un sāka rakt. Atraka vēl gruzdošos bedres pārsega kokus, parāva nost; uzvirpuloja dzirksteļu un dūmu mutulis, iebruka smiltis. Tagad jāsasviež bedrē iekšā atlikušie apdegušie sprunguļi. Vēl smiltis virsū. Un vēl. Ātri, bet mierīgi, apdomīgi… Un nedomāt, neko vairs nedomāt… Kad bedre bija aizrakta ciet, sieviete nolīdzināja smiltis. Savāca un aiznesa uz mājām atlikušos apdeguļus un lāpstu; gāja un atgriezās vairākas reizes; laiciņu pastāvēja nekustīga, padomāja un mazliet pakāpās augstāk pa nogāzi. Tur zem egles kopš senseniem laikiem gulēja paprāvs laukakmens. Erna pamēģināja, vai to var izkustināt no vietas. Ar grūtībām, bet varēja — smiltīs un sūnās iegulušais akmens padevās. To izkustinājusi, sieviete izgrūda akmeni no vietas un pēc tam uzmanīgi vēla lejup, līdz pat aizraktajai bedrei. Tā, tagad viss bija tā, kā tam jābūt. Nora pavasarī aizaugs, zālē un smilgās ieaugs arī laukakmens, bet tepat tas paliks arvien kā zīme tam, ka te nedrīkst rakt, par to viņa gādās. Bija arī pēdējais laiks iet prom, drīz ausīs gaisma, debesis jau metās palsenas. Erna lēni soļoja uz mājām, nolaidusi galvu, sabāzusi salstošās rokas vecā mēteļa piedurknēs. Patlaban, kad viss jau galā, viņa juta, ka nule pagājusī nakts prasījusi pēdējos spēkus, tie tagad bija galā, ceļgalos sagulis nodevīgs vājums. Labi, ka viņa izturēja, ka spēki neapsīka ātrāk… Labi?

Sieviete apstājās un saduga, vairākkārt dziļi ieelpoja salto gaisu un tad atkal lēni atlieca muguru taisnu, domās sev apliecinādama: «Jā, labi… Tas, kas tur palika guļam zem akmens, nebija cilvēks, sen vairs nebija cilvēks, pasaulē bez viņa būs tīrāks gaiss … Ko gan te vēl minstinos, jāiet un jāmodina puika … Tam laiks uz skolu … Un jāatgādina viņam, jāpiekodina: ja kāds vēl vaicā, kur tēvs, lai saka — pazudis. Pazudis bez vēsts.» 1967

SĀTANS

Vīlis Dīriķis gulēja uz vēdera un skatījās uz suni. Suns ņurdēja un skatījās uz Dīriķi. Viņi neuzticējās viens otram. Dīriķis domāja, ka viņš labi pazīst suņus. Suns domāja, ka labi pazīst cilvēkus. Dīriķis bija gribējis caur plato padurves spraugu ielīst šķūnī, bet tur priekšā jau atradās ņurdošais kustonis. Dīriķis nedomāja, ka suns viņam uzbruks, bet baidījās, ka suns varētu sākt skaļi riet, to sadzirdētu cilvēki un atnāktu šurp. Patlaban Dīriķis apsvēra, ko iesākt. Šorīt, iznākot no meža, viņš bija juties galīgi pārguris un sašļucis; tad ieraudzījis šo nomaļo šķūni un devies šurp, cerēdams patverties pajumtē no sīkā, bet nerimtīgā lietus, kas bija sācis smidzināt un, dienai austot, pamazām kļuva arvien blīvāks; šķūņa salmos beidzot varētu arī iemigt — miegs pašreiz likās visnepieciešamākais. Muļķīgi! Te nu viņš vārtījās, pieplacis pie zemes, galva un pleci šķūnī, kājas ārā, no jumta uz tām lāsoja ūdens; Dīriķis jau tā bija samircis un nosalis, gribējās ātrāk ielīst salmos un atsilt. Taču suns . . . Suns, sabozies un ausis saslējis, tupēja pelavās šķūņa vidū, lāgiem rādīja zobus un nerimās rūkt. Dīriķi sagrāba dusmas: ja tuvumā nebūtu apdzīvotu māju, viņš suni nošautu. Vajadzēja savaldīties. Cilvēks uzmanīgi vēroja negaidīto pretinieku, kura dēļ draudēja izputēt viņa nodomi. Suns bija liels, rūsganpelēks, ar tumšu muguru un atgādināja vilku. Viņa acis zaļgani zalgoja. Dzīvnieks izskatījās novājējis: mugurkauls izspiedies, spalva izpūrusi. Tas, ka suns, Dīriķi pamanīdams, nebija tūdaļ sācis skaļi riet, bet tikai draudīgi un apslāpēti rūca, lika Dīriķim domāt, ka tas nav šķūņa likumīgais sargs, droši vien tikai klaidonis, savā ziņā viņam pašam līdzīgs, kas, glābdamies no draņķīgā ]aika, iemanījies šķūnī atpūsties. Skaidrs, ka tagad suns negribēja savu vietu atdot citam. Tā gudrojot, Dīriķa niknums pierima, viņš pat sāka just pret kustoni zināmas simpātijas. Suns nebija muļķis, Dīriķis nodomāja, vienīgi muļķi necīnās par savām tiesībām, par savu vietu zem saules. Re, ņirdz baltus

zobus un rūc! Lai nu kurš, Dīriķis gan labi zināja, ko tādi zobi spēj .. . Nudien, saprātīgs, varens suns! — Ei tu, suns, neesi nu bezkauņa, neklabini uz mani zobus un nerej! — Dīriķis sāka dudināt. — Noslēgsim labāk pamieru, es nekā ļauna nedarīšu . . . un iesaku arī tev veltīgi netaisīt troksni, nesacelt ļembastu. Man pašreiz neklājtis labāk kā tev, saproties. Tā ka . .. Mums izdevīgāk turēties uz vienu roku. Nu suns, suns, gudrais suns … Dzīvnieks, kuru pusbalsī labināja, tomēr nepārstāja ņurdēt, lai gan ne tik nikni un pārliecināti kā iesākumā. Dīriķis atcerējās, ka viņam somā ir maize un gaļa, bet pašreiz, padurvē iespraucies, viņš nevarēja pagrozīties un kaut ko sameklēt. Piesardzīgi, nenovērsdams acis no dzīvnieka — bēgšanai līdzīga, strauja attālināšanās suņus padara vēl nejaukākus —, Dīriķis pavilkās atpakaļ, izlīda ārā pavisam, sameklēja somā maizi, nolauza gabalu un, to sažmiedzis saujā, atkal ielīda spraugā. Suns apklusa, saslēja ausis un vēl uzmanīgāk skatījās cilvēkā, laikam jau saodis barība? smaržu. Dīriķis pasvieda viņam maizi. Ne mirkli nevilcinādamies, suns to pakampa un aprija. Tūlīt viņš sāka guldzīties — acīmredzot dzīvnieks tiešām bija klaidonis, tā izbadējies, ka no pirmā kumosa uznāk krampji, Dīriķim iešāvās prātā. Tad, negaidīti ātri piekāpdamies un atsacīdamies no tālākiem draudiem, suns ļodzīgā gaitā aizvilkās uz tālāko šķūņa kaktu, joprojām guldzīdamies un lāgiem iesmilkstēdamies aiz sāpēm. Dīriķis ielīda šķūnī. Salmu te netrūka: nesen bija nokulta labība. Zem soļiem mīksti čabēja pelavas. Šķūņa smaržas atmodināja Dīriķa atmiņās kaut ko tīkamu, tikai jau pusaizmirstu. Dīriķis bija laukos dzimis un uzaudzis, vēl šodien svaigo salmu smarža atgādināja tēva mājas un kulšanas talkas. Apkūlībās bagātā saimnieka dēls Vilis Dīriķis toreiz piedalījās labprāt, lai gan nebija spiests to darīt, un kulšana nebija nekāds vieglais darbs. Viņš, jaunais, brašais spēkavīrs, tādā reizē pat būtu kaunējies izraudzīties vieglu darbu: gribējās padižoties talcinieku acīs, pacilāt un pasvaidīt pilnos graudu maisus, it kā tie būtu piebāzti ar putnu spalvām … Neviens darbs uz laukiem nenoritēja tik jautri kā apkūlības, nekad netika pastrādāts tik daudz nebēdīgu ēverģēlību. Kādā no šīm kulšanas talkām vai pats nelabais Viļa Dīriķa ceļā bija pagrūdis Zelmu, neaizmirstamo, trako meitieti, kura mācēja bez mazākās piepūles sajaukt galvu lielmanīgajam saimniekdēlam tik pamatīgi, ka viņš nedēļām ilgi ne atcerēties neatcerējās paša sievu un paša mājas.. . Kaut arī Zelmas vairs nebija pasaulē — dullā bija aizšāvusies kādam fricim līdzi uz viņa fāterlandi un tur, kā dzirdēts, esot dabūjusi galu, kad pilsētu bombardējuši amerikāņi —, Dīriķa atmiņās viņa aizņēma lielu vietu; vēl šodien — lielāku nekā viņa sieva un bērni, kas patlaban arī atradās aiz robežām kādā dīpīšu nometnē. E, būtu viņš agrāk zinājis, ka visa kara šļura šādi beigsies . .. Būtu, būtu . .. Nolādēts! Vēl jau nekas nebija beidzies, un ne par to patlaban vajadzēja domāt … Suni šķūņa kaktā vairs nemocīja krampji, viņš bija noguldījis galvu uz ķepām un, acis nenolaizdams, novēroja cilvēku. Dīriķis izvilka no somas un pasvieda sunim vēl vienu maizes ņuku, paskatījās apkārt un uzkāpa pa redeļu kāpnēm uz salmu grēdas, kas aizņēma vienu šķūņa galu. «Jāizguļas, jāatgūst spēki un vairāk nekā,» Dīriķis nolēma. «Atmiņas cilvēku tikai pataisa jēlu un mīkstu kā mīkla.» Viņš sāka ērti iekārtoties salmos: izkasa bedri, nolika pagalvī somu, novilka biezo vadmalas jaku un ar to apsedzās. Automāts blakus, pa ķērienam, revolveris … Revolveris drusku spieda gurnu, Dīriķis to pārvietoja — iebāza svārku iekškabatā, atlaida vaļīgāk jostu. Tad sāka mierīgi un dziļi elpot, pievēris acis un ieklausīdamies lietus vienmuļajā čabēšanā uz skaidu jumta, tuvu, tuvu pār viņa galvu. Miegs vēlās virsū kā biezs mākonis, Dīriķis jau laidās nemaņā, kad lejā — jā, lejā atkal ierūcās suns, čabēja salmi, kustonis laikam klīda apkārt pa šķūni. Dīriķis kļuva modrs, mazliet pacēla galvu, suns pēkšņi bija izgrūdis tādu kā brīdinājuma skaņu: «Pfut!» Tas nebija rējiens, bet tieši piesardzīgs un kluss brīdinājums; Dīriķis zināja, ka suņi ar tādu pa pusei iešķaudīšanos, pa pusei sparīgu elpas izpūtienu vēlas pievērst cilvēka uzmanību kaut kam neparastam. Ko un kāpēc suns brīdināja? Vai draudēja briesmas? Dīriķis uzmanīgi saslējās, nometās uz ceļgala, satvēra automātu un palūkojās lejup. Viņš ieraudzīja suni. Suns skatījās augšup uz viņu un vēlreiz izgrūda: «Pfut!»

— Mierā! Klusu! — Dīriķis čukstēja, sastinga nekustīgs un klausījās. Sevišķi izbijies viņš nebija, jo neticēja, ka viņam kāds būtu varējis izsekot līdz pat šejienei, bet sirds tomēr sāka pukstēt satrauktāk, ne vienmērīgāk. Pēdējo dienu notikumi laikam iedragājuši nervus vairāk, nekā Dīriķis pats apjēdza. Suns skatījās gan uz cilvēku, gan uz durvju pusi; spalvas kumšķi uz viņa kumbra atkal bija sabozti; virslūpa paraucās uz augšu, atsegdama zobus. Tad viņš, ķepas uzmanīgi cilādams, tuvojās durvīm, paglūnēja ārā pa šķirbu. Laikam taču dzīvnieks bija ieraudzījis ko bīstamu un nelāgu, jo sabozās vēl vairāk, žigli metās atpakaļ, nemierīgi pavērās šurp turp, tad nobēga kaktā un dzīrās iespiesties spraugā starp sienmali un dēļiem, kas tur bija nokrauti. Viņš nepārprotami mēģināja paslēpties, bet tas neizdevās — sprauga bija par šauru. Dīriķis satrūcies redzēja, ka dzīvnieks pamet dēļu kaudzi, pieskrien pie redeļu kāpnēm un sāk pa tām rausties augšup. Nagi slīdēja un skrapšķēja uz kāpņu šķēršļiem; suns pāris reižu atsitās ar purnu pret kāpnēm un iesmilkstējās. Dīriķis nekustējās; ja viņš suni tagad no kāpnēm nogrūstu, troksnis būtu vēl lielāks. Viņš varēja vienīgi noskatīties. Varbūt vajadzēja pastiept roku, sagrābt kustoni aiz čupra, lai… Iekams Dīriķis paguva šo domu izdomāt līdz galam, suns atradās jau augšā. Tikai tagad bija pilnīgi saskatāms, cik dzīvnieks noliesējis, noplucis un kaulains, pie tam viņš pašreiz drebēja kā drudža kratīts. Nedroši pablenzis Dīriķī, bet viņam netuvodamies, suns ieplaka salmos un vairs nekustējās. Arvien skaidrāk bija dzirdams, ka šķūnim tuvojās smagi, šļūcoši soļi, zem nācēja kājām šļakstēja dubļi. Ap durvīm kāds grabinājās, tad tās atvērās. Dīriķis nolieca galvu vēl zemāk, tomēr tā, lai varētu saskatīt, kas notiks tālāk. Šķūnī ienāca sieviete; viņas galvu un plecus klāja liels vilnas lakats, gali krustiski saņemti pār krūtīm un uz muguras sasieti mezglā; kājās koka tupeles, padusē seģene. Galvu nepacēlusi, sieviete izklāja lupatu segu zemē, aizgāja uz kaktu pie dēļiem, paņēma grābekli, grāba un rauša uz seģenes pelavas. Sakasusi un sasējusi prāvu nastu, sieviete to noelsdamās uzsvieda sev uz muguras un aizgāja, šķūņa durvis atkal aizvērdama un noslēgdama. Dīriķis juta, ka pret paša gribu viņa sejā izplūst muļķīgs smīns. Viņš vēl nekustējās, brīdi ieklausīdamies, kā soļi ārā attālinās, pēc tam pavērās sunī. — Nu, — viņš nočukstēja, un tas izskanēja kā atvieglinājuma nopūta. Suns bija pacēlis galvu un arī skatījās uz Dīriķi, bet neizturējās tik mierīgi un sagrozījās, it kā juzdams nepatiku, ka cilvēks viņā tik cieši nolūkojas. Dīriķis novērsās, vēlreiz pagrābstījās pa somu, sataustīja maizi, nolauza klunci un pasvieda sunim. Suns to sakampa gaisā, ka zobi vien noklakstēja, un aprija. — Ehē, — Dīriķis nomurmināja, — tev taču klājies vēl švakāk nekā man… Bet tagad liecies mierā, netraucē mani vairs! Tagad gulēt, gulēt, neko vairāk … Suns atkal nolika pinkaino galvu uz ķepām. Dīriķis atlaidās salmos. Sajūta, ka briesmas pāri — īstas briesmas šoreiz pat nav draudējušas —, ļāva atslābināt muskuļus. Dīriķis patlaban jutās neparasti labi, gandrīz neticami labi, tikai pirmīt iztraucētais miegs tik ātri neatgriezās, cilvēks domāja par suni. Blakus atradās dzīva būtne, un sāka likties, ka tā kļūst par viņa sabiedroto. Suns briesmu brīdī nebija laidies lapās, bet brīdinājis Dīriķi un palicis pie viņa. Kāpēc suns pirmīt uztrausās uz salmu kaudzes? Meklēdams sev drošību cilvēka tuvumā vai pats apņēmies savu barotāju sargāt un aizstāvēt? Vai kustonis instinktīvi apjauda, ka cilvēki Dīriķim naidīgi, tikpat naidīgi kā tādam klaidonim sunim? Vai suns jutās drošs, ka Dīriķis viņu atzīs par savu sabiedroto? Pat tik nožēlojami panīcis, īsts kaulu kambaris, šis dzīvnieks neizskatījās ne pēc parasta ganu suņa, ne sētas sarga; īsts vilks, varbūt pat dresēts, paklausa cilvēka rīkojumiem… Ja nu Dīriķis tiešām šo suni paturētu? Tāds saprātīgs kustonis varēja būt savā reizē noderīgs. Ja tikai paklausīs, sekos … Cilvēkam, kuru sargā gudrs suns, ienaidnieks nevar paslepus un nemanīts piezagties klāt… Dīriķis juta, ka atslābst, atlaižas briesmīgais nervu sasprindzinājums, kas viņu tik bieži, smagi un neatlaidīgi nomocījis. Sasprindzinājums atslāba pirmo reizi, kopš Dīriķis bija palicis viens, pilnīgi viens.

Ja padomāja, bija grūti ticēt, ka viņš patiesi palicis dzīvs un pat neievainots, kad viens pēc otra bija aizgājuši bojā visi viņa līdzgaitnieki… Drausmīgā sakāve! Tā ar vienu cirtienu bija iznīcinājusi Dīriķa cerības sagaidīt dienu, kad Latvijā ienāks angļu un amerikāņu karaspēks. Sabiedrotie taču neapšaubāmi bija tikai tēlojuši uzticamus Sarkanās Armijas cīņas biedrus; pēc vāciešu sakaušanas viņiem drīzi vien vajadzēja pavērst ieročus pret Padomju zemi, Dīriķis tam vēl nesen bija ticējis nešaubīdamies. Pēc paša ciešākās pārliecības, Dīriķis bija atjautīgs un viltīgs komandieris: viņš nekad neielaidās atklātā cīņā ar lielākiem pretinieka spēkiem, tāpēc viņam bija izdevies saglabāt savu grupu gandrīz pilnā sastāvā līdz pat šim — otrajam pēckara rudenim. Dīriķa banda slapstījās, pārvietojās un uzbruka trīs apriņķu robežās. Katrā no šiem apriņķiem atradās jau laikus mežā izraudzīta bāze, savi sakarnieki un atbalstītāji. Pateicoties tiem, Dīriķis puslīdz labi zināja, kad un kur notiek komunistu un aktīvistu sapulces, ko tajās runā un izlemj. Lielākas sanāksmes Dīriķa banda lika mierā, drošāk taču bija sagaidīt piemērotā vietā apriņķa komitejas mašīnu, miliča motociklu, kādu komjaunieti vai vietējās partijas organizācijas sekretāru… Nogalināt un uz pēdām pazust, steidzīgi aizlavoties pa labi pazīstamām līkloču takām uz citu bāzi, kur tad vajadzēja kādu laiku pavadīt pilnīgi mierīgi, bezdarbīgi, klusībā rūpīgi kaldinot jaunu uzbrukumu plānus. Tādu plānu izgudrošanā Dīriķis šķita nenogurdināms un viņa naids pret padomju varu neremdināms; līdzīgi noskaņoti bija visi viņam padotie. Par šo cilvēku uzticību nenācās šaubīties, atceļa uz citādu dzīvi nevienam nebija. Dīriķis bija cieši pārliecināts, ka cilvēku attiecībās drošākā saistviela, drošāka par draudzību un mīlestību, ir kopīgi izlietas asinis… To nolādēto neveiksmi beidzamajā uzbrukumā! Kādā pagastā ļaudis gatavojās svinēt Oktobra revolūcijas gadadienu. Dīriķis bija uzzinājis, ka svinīgajā sanāksmē tikšot runāts par apriņķa pirmās kopsaimniecības organizēšanu; sanāksmē piedalīšoties ne vien apriņķa komitejas sekretārs, bet arī pārstāvis no Rīgas. Sanāksme notika, to izjaukt Dīriķim nebija pa spēkam, bet sakarnieks viņam bija paziņojis, ka rītausmā sekretārs un galvaspilsētas pārstāvis braukšot prom. Dīriķis zināja, pa kuru ceļu. Piemācies un miglains ausa rīts. Dīriķis ar savējiem bija nolīdis slēpnī. Gaidītā mašīna tuvojās lēni, prožektoru ugunis taustīja ceļu miglainajā mijkrēslī. Dīriķa mājiens, un — mašīnas priekšā šķērsām pār ceļu nogāzās egle. Dīriķis uzkliedza braucējiem, lai padodas bez ierunām. Pavērās mašīnas durvis, uz ceļa izkāpa divi cilvēki un pacēla rokas… Tai pašā brīdī notika negaidītais: no mašīnas tika atklāta ložmetēja uguns, bet vīri, kas bija izkāpuši, svieda rokas granātas un paši metās grāvī… Dīriķis aptvēra, ka iekļuvis lamatās, kļūdījies, ļaudams uzminēt savu nodomu. Nebija šaubu, ka mašīnā nav sēdējuši tie cilvēki, kuriem viņš uzglūnējis, bet gan pieredzējuši kaujinieki. Lai kā, nebija laika minēt mīklas. Netālu aiz piebraukušā gazika apstājās otra, smagā mašīna, no kuras izlēca kareivji un pieliekušies saskrēja ceļmalas mežā. Dīriķim atlika vienīgi dot pavēli atkāpties, bet aizbēgt vairs nebija iespējams: viņa ļaudīm tika uzspiesta kauja. Atrauties no uzbrucējiem neizdevās… Divas dienas kaujinieki vajāja Dīriķa bandas ļaudis, iznīcinot citu pēc cita… Lietus pakšķēja un pakšķēja uz lubiņu jumta; šis vienmuļais troksnis mierināja un bija iemidzinošs, bet domu un atmiņu svilinošais sūrums joprojām neļāva Dīriķim gulēt. Te nu viņš vārtījās pa sveša šķūņa salmiem, viņš, kuram tagad laupīti visi līdzgaitnieki un laikam taču kādas viņa pieļautas kļūdas dēļ… Gļēvulību Dīriķis sev nepārmeta, viņš nebija atstājis savējos likteņa varā, lai glābtu paša ādu. Viņš aizbēga tikai tad, kad bija nogalināts pēdējais no viņa ļaudīm. Šis pēdējais bija smagi ievainots, un viņš varēja dzīvs nokļūt gūstā; Dīriķis ievainoto nošāva pats. Kad viņš pēc tam pieliecies skrēja caur priedīšu jaunaudzi, visapkārt spindza lodes; ja neviena no tām netrāpīja, tad tikai tāpēc, ka viņam velnišķīgi laimējās, iekams pilnīgi paglāba uznākusi tumsa. Tumsā Dīriķim bija izdevies atrauties no vajātājiem, neviena sekotāja soļi vai šāviens vairs netraucēja biezokņa klusumu jau ilgāku laiku. Viņš apstājās un ieklausījās, aizturēdams gārdzošo elpu, tik pārmocīts un aizelsies, ka vienīgā vēlēšanās bija pakrist sūnās un aizmigt. To viņš nedrīkstēja, vajadzēja

vēl nostaigāt daudzus kilometrus, sajaukt pēdas, nokļūt līdz meža slēpnim, kuru Dīriķis jau sen tika sagatavojis, bet vēl ne reizes nebija izmantojis. Neviens, izņemot Dīriķi, tagad vairs nezināja šī slēpņa atrašanās vietu; tie, ar kuriem kopā slēpnis reiz bija iekārtots, abi pagalam. • Kad Dīriķis pēc ilga un nogurdinoša gājiena tuvojās slēpnim, bija atausis pelēks rīts. Mežs piesmircis un drūms. Bēglis bija izbridis uz saliņas dumbrāja vidū, vēl tikai jāizspraucas cauri jaunu eglīšu smalcei, tad būs sasniegts mērķis. Dīriķis apstājās bunkura priekšā, novāca kritalas, kas maskēja ieeju, iegāja iekšā un vispirms norāva slapjos apavus un drēbes. Drēgns, sasmacis gaiss … Dīriķim aizdedzināja sveci, atritināja no sienmalas lāvas segu, paņēma kandžas blašķi. Domas bija nesakārtojami juceklīgas. Iekrita prātā, ka vispirms vajadzētu paēst, te taču atradās prāvs krājums konservu kārbu, iedzert kandžu un tikai tad apgulties … Bet nez no kurienes iznira doma — uzspridzināt bunkuru ar pārdesmit rokas granātām, kas bija paglabātas kastē un stāvēja uz plaukta, uzlidojot gaisā arī pašam. Dīriķis satrūkās, tik neparasta viņam bija vēlēšanās mirt. Viņš laikam kļuva vājprātīgs. Te kaut kas jādara uz pēdām. Nedomādams vairs par ēdienu, Dīriķis izrāva kandžas pudeles aizbāzni, piegrūda pilno trauku pie mutes un dzēra. Stipra, laba kandža, tā droši vien degtu, ja pielaistu sērkociņu. Reibums pārņēma gandrīz acumirklīgi, lai gan Dīriķis nebija blašķi iztukšojis ne līdz pusei. Grūti vēlāk bija atcerēties, kurobrīd viņš nolika pudeli, nodzēsa sveci, atkrita uz lāvas un apsedzās. Gulētājs juta, ka nezin kāpēc dreb; viss viņa garais, smagnējais, spēcīgais augums raustījās drebuļos, no mutes izlauzās rēcieni, kunksti un gārdzieni. Dīriķis savu mūžu nebija raudājis — neaptvēra, kas ar viņu notiek, tikai juta mokas, tās nespēja rimties pat reibonī. Izmisums, šausmas, naids? Trūka vārdu, bet mokas bija negantas, neuzveicamas; ja Dīriķis raudzītu tās apslāpēt, viņu laikam izvērstu ar iekšām uz ārpusi kā vecu cimdu… Tad, līdzīgi sabrūkošam akmens mūrim, pār piedzērušos cilvēku nogāzās akla un Kurla nesamaņa. # Dīriķis pamodās mijkrēslī un laiciņu gulēja nekustīgs, blisinādams acis, raudzīdams apjēgt, kas noticis un kur viņš atrodas. Kauja… Bēgšana… Apziņas atgriešanās bija nežēlīga, un Dīriķis uz mirkli atkal aizžmiedza acis ciet, taču glābēja nesamaņa vairs neatgriezās. Acis atvēris, viņš ieraudzīja, ka bunkura durvis vaļā, blāvā, šaurā četrstūra augšdaļā pret pelēkām debesīm melnēja koku zaru režģis, bet apakšdaļā uz sliekšņa kustējās mazs, dzīvs kamols… Zemē tupēja vāvere. — Tiš! Atvilkusies, maita, un jūtas tik droša, it kā es jau būtu līķis, — Dīriķis izdvesa ar stīvu mēli. Zvērēns piecirta kuplo asti un vienā lēcienā pazuda kaut kur gaisā. — It kā es jau būtu līķis, — Dīriķis atkārtoja. — Nē, velns parāvis, esmu dzīvs, man jāpaliek dzīvam! Man jāatriebjas! Desmit es vēl nomaitāšu par katru savu vīru, bet par to pēdējo, kuru pats biju spiests nošaut, — simt… Viņš piecēlās sēdus, juzdamies vēl vārgs; galvu spieda neredzama stīpa, pakrūtē svila. Dzert… Dīriķis notrausās no lāvas, truli paskatījās uz slapjajām drēbēm, kuras nebija pat izžāvis, paspārdīja tās ar kāju un klusi izlamājās. Mocīja slāpes, bet ūdens bunkurā nebija. Dīriķis aizvēra durvis, iededzināja atkal sveci, pašķielēja uz granātu kasti, tad sagrāba to, nocēla no plaukta un pagrūda zem lāvas. Būs labāk, ja šo kasti nemaz neredzēs; viņa domām joprojām trūka skaidrības. Izdzert atlikušo kandžu, lai vispār nebūtu jādomā? Nē! Tagad viņš tomēr vispirms ēdīs. Paēdis Dīriķis attapās izžaut drēbes, pēc tam atkal piedzērās un aizmiga vēlreiz. Šoreiz viņš pamodās no rīta, neciešamu slāpju mocīts; apģērba miklās drēbes, izvilkās ārā, aizklunkuroja līdz salas malai, pieplaka pie pirmā purva dobuja, aizgūtnēm dzēra un dzēra rāvaino ūdeni, kamēr sametās nelabi. Vēlāk, kad Dīiiķis bunkurā atsēdās uz lāvas, zābaks pret kaut ko atsitās; Dīriķis noliecās, paskatījās — granātu kaste. Kaste biedēja, pievilka un arī biedēja; no tās vajadzēja tikt vaļā. Viņš iznesa kasti ārā, iegrūda eglīšu smalcē, sagrābstīja un sasvieda tai virsū mētras, sūnas un žagarus. Bunkurā atgriezies, Dīriķis tā drebēja no galvas līdz papēžiem, it kā būtu paveicis ilgu un pārvarīgi grūtu darbu. Nevēlēdamies tikt skaidrībā ar savām domām un izjūtām, ķērās atkal pie kandžas blašķes. Apreibums, miegs …

Miegs un miers neieilga; ārā vēl bija gaiša diena, kad gulētājs atvēra acis. Šoreiz viņš pietrūkās sēdus uz lāvas ātri un atsperīgi, ar sajūtu, ka tūliņ kaut kur jāiet, kaut kas jādara, viņš nedrīkst vairs tūļāties ne mirkli… Bet kurp jāiet, kas jādara? Steigties nevajadzēja, neviens viņu nekur negaidīja un nekad vairs negaidīs. Hā, gaidīt — nedod dievs, ja viņu kāds tagad gaidītu, gaidītājs varētu būt vienīgi ienaidnieks un nāve. Dīriķis apņēma galvu ar delnām, cieši saspieda, sēdēja, līgodamies uz priekšu un atpakaļ kā veclaicīga sienas pulksteņa svārsteklis, un mēģināja nedomāt par bijušo, domāt par nākotni. Tad viņš piecēlās, bija atcerējies, ka bunkurā nolikti daži sausi drēbju gabali. Tos apskatījis, Dīriķis redzēja, ka nekādas lielās izvēles nav, bet pārģērbties tomēr varēs; viņš nez kāpēc nespēja paciest sev mugurā apģērba gabalus, kurus bija valkājis līdz šim; likās: ja viņš pārģērbsies, jutīsies labāk, kļūs it kā par citu cilvēku ar atjaunotiem spēkiem. Pārģērbies Dīriķis tiešām jutās spirgtāks; iztīrīja un ieeļļoja automātu, bet, to darīdams, samanīja, ka viņa nervi tiešām vairs nav kārtībā; pietika paraudzīties uz ieroci, kad sākās kaut kādi māži: viņš dzirdēja šāvienu sprakšķus, ložu spingšanu, redzēja, kā viņa tuvumā saļimst cilvēki, līdzīgi kinofilmas kadriem gar acīm slīdēja nule pārdzīvotās cīņas ainas. Velnišķīga nejēdzība un dullums, ieroci taču viņš nedrīkstēja nosviest un pamest kā tikko novilktās drēbes! Dīriķis saņēmās, beidza rosīties pa bunkuru, saposās ceļam un izgāja ārā, nomaskēja bunkura ieeju, pārlika, uz kuru pusi iet, un devās ceļā. Lienot caur eglītēm, kāja aiz kaut kā aizķērās un gājējs paklupa. Granātu kaste! To uzlūkojot, Dīriķis juta, ka kļūst karsti, viņš nosvīst. Kas te notika? Kaste ar granātām, šķita, viņu vajāja, iedvesa šausmas; viņam vajadzēja tikt no tās vaļā. Dīriķis pacēla smago priekšmetu un stiepa līdzi. Dumbrāja malā viņš izraudzījās prāvu bedri, kas bija pieplūduši ar ūdeni, un iesvieda tajā savu nesamo. Līdzko kaste nogrima, Dīriķis noslaucīja slapjo pieri un brīdi stāvēja bedres malā, kā no apmātības atģidies, pats par sevi brīnīdamies un būdams nemierā. Ākstīšanās un stulbums, sasodīta plānprātība! Līdz šim viņš arvien bija nēsājis līdzi pāris granātu, bet tagad… Labs cīnītājs, kurš netika galā pats ar savu nervu niķošanos, tāds nolēmis kļūt par savu līdzgaitnieku nāves atriebēju, viens tikt galā ar daudziem… Tik daudziem. Viens, tik šaušalīgi viens… Ē, velns ar ārā, mūžīgi taču viņš nejutīsies kā lupata! Mieru un pacietību, mieru un pacietību! Dīriķis pārbrida dūksnāju, izkļuva uz priedulāja cietās zemes. Tur viņš pārāva kājas, apvilka līdzpaņemtās sausās zeķes un zābakus, slapjos paslēpa krūmājā un turpināja ceļu. Vēl bija gaiša diena, kad gājējs tuvojās meža malai. Tālāk nedrīkstēja iet. Viņš izraudzījās biezu kārklāju un ielīda tajā atpūsties, atgūlās uz muguras, laiciņu raudzījās pelēkajās debesīs un nemanot iesnaudās. Pamodies Dīriķis ilgi nevarēja aptvert, kur nokļuvis, bet, kad to atskārta, nespēja atcerēties, kāpēc bija pametis bunkuru un atnācis šurp. Tāpēc, ka bunkurā līda galvā domas, kādas viņam nekad nebija uzmākušās? Tāpēc, ka nepanesama likās vientulība? Vietu, kur atnācis, Dīriķis patiesībā labi pazina, šai novadā viņam nebija svešu vietu. Atcerējās: pāris kilometru attālāk atradās mājas, kurās dzīvoja viens no Dīriķa slepenajiem atbalstītājiem — Dzenis. Dzeņa radinieks, vīrs no Dīriķa bandas, bija dabūjis galu kopā ar pārējiem. Dīriķis nolēma aiziet uz Dzeņa mājām. Tur viņš nonāca pievakarē, kad jau krēsloja; brīdi slapstījās tuvējā birzī, mājas un apkārtni novērodams. Labi pazīstamais, ķēmīgais putnu biedēklis atradās savā vietā, un vienā rokā šis ērms turēja vecu spaini; tas nozīmēja, ka viss kārtībā; ja spainis gulētu zemē, mājām nedrīkstētu tuvoties, tā bija norunāts. Tagad Dīriķim jāapgāž birzs malā pie bērza pieslietie žubērkļi, tad pie viņa drīz vajadzētu atnākt pašam saimniekam vai viņa sievai; cerams, ka viņiem nav piemirsies uz birzi un žubērkļiem reizēm paskatīties. žubērkļus apgāzis un gaidīdams atnācēju, Dīriķis prātoja, ka norunātās zīmes vairs neder: putnu biedēkli sen laiks novākt, tik vēlā rudenī neviens tādu dārzā netur, kāds var kļūt aizdomīgs…

Bet paskat, saimnieks jau tuvojās. Dzenis bija sīka auguma vīrelis vidējos gados, neizteiksmīgiem sejas vaibstiem, skatienu un balsi; Dīriķim arvien bija licies — šis cilvēks neko nevēlas, nekā nedomā un ne par ko nevar izšķirties, gatavais salmu maišelis, kuru ikviens var bikstīt un grūstīt, kā tīk. Acīmredzot Dzenis bija domājis, ka birzī viņu gaida radinieks, jo, savā priekšā ieraudzījis Dīriķi, iepleta acis un muti, pārbijās un sāka mīņāties, nespēdams izsacīt ne vārda. Dīriķis Dzeni nekad nebija lāgā ieredzējis, taču šis mīkstpēdiņš, kā Dīriķis domās viņu saukāja, savā laikā bija vairākkārt labi pakalpojis viņa bandai. — Aiztaisi vismaz to muti ciet, Dzeni! — Dīriķis vīrelim uzsauca. — Neesmu nekāds spoks, un, lai gan nāku tieši no elles, pavisam mani izvārīt savā grāpī nelabajam vēl nebūt nav izdevies. — Hi, hi, — Dzenis iesmējās sīkus smiekliņus, no kuriem pats atkal satrūkās, aizlika plaukstu mutei priekšā, nokrekstējās un pusbalsī sacīja: — No elles… Tādas runas iet gan riņķī… ka tu pagalam. — Pats redzi, galva uz pleciem… un mani zeļļi arī sveiki, veseli… Maza saķeršanās iznāca gan, dažus savus puišus man nācās norakstīt… Vai sarkanajiem daudz kritušo? Par to arī runā? — Esot gan — trīs gabali. Bija bēres un milzīgs mītiņš… Savs pusducis ievainoto lai guļot slimnīcā … Bet tava banda esot pilnīgi iznīcināta. — Ha, ha, ha, — Dīriķis pūlējās smieties skaļi un droši, lai gan balss lāgā neklausīja, — tici vien, ko visādi mītiņotāji melš, tad tu tiksi varen gudrs… Mana banda šodien stiprāka nekā jebkad! Dzenis Dīriķa vārdos pazemīgi noklausījās, bet pēc tam nokrekstējās plaukstā un turpināja savu: — Kādi divi no taviem nošautajiem jau esot sazīmēti … Tas viens — Kalniņu Valdis, viņa sieva vis jau paņemta ciet, bet otrs bijis no kaimiņu apriņķa … Par tiem citiem nemāku teikt. — Dzenis atkal iesmējās savus sīkos smiekliņus, laikam pats attapās, cik tie pašreiz nepiedienīgi, steigšus aizšāva plaukstu mutei priekšā un apklusa. Klusēja arī Dīriķis. Tad Dzenis nokāsējās un nedroši vaicāja: — Bet kā tad mans švāģeris, vai vēl pūš? Sieva par to vien vairs gaužas, ka arī viņš būšot noklapēts. Dīriķis sagrozījās un sacīja: — Tāpēc jau pie tevis atnācu. Neviens mēs nezinām, kur mūsu lode skries pretī. — Tad tā gan? Ak mī un žē! Tas nu pagalam slikti, viņi taču būs švāģeri pazinuši, nu tikai pats dabūšu gaidīt ciemiņus, un būs ar viņi klāt kā likts. — Muldi un nekā vairāk! Tavs radagabals nebija šejienietis. Kas viņu te pazīs un sazīmēs? Lai nu kam, tev nav ko raustīties. — Agrāk vai vēlāk sazīmēs, sazīmēs kā likts. Un sievai šito pasacīt… — Nesaki, aiz mēles tevi neviens nevelk… Dzeni, man vajadzīga pārtika! — Daudz? — Maizes kukulis ar krietnām piedevām. Dzenis aicināja, lai Dīriķis aiziet viņam līdzi uz mājām. Dīriķis atteicās, viņš labāk palikšot birzī… Negribējās rādīties Dzeņa sievai un noklausīties viņas satraukto izvaicāšanu. Dzenis atnesa pārtikas kuli. Laikam tikai pa ceļam viņš bija pilnīgi aptvēris, ko pašam nozīmē Dīriķa vēsts par radinieka nāvi: viņš vairs nesmējās nevietā, likās pavisam baiļu nomākts, tramīgi šķielēja apkārt un tik acīm redzami ilgojās ātrāk tikt vaļā no ciemiņa, ka viņa klātbūtne nevis pagaisināja, bet drīzāk vēl padziļināja Dīriķa vientulības sajūtu. Nē, ar tādu diegazeķi runāt nebija ne prieka, ne jēgas. Strupi atvadījies no Dzeņa, Dīriķis devās prom. Pēc tam viņš gāja visu nakti — gribēja satikt vēl pāris atbalstītāju. Zemapziņā paslepus gailēja sīka cerību dzirksts: varbūt tomēr kāds no viņa puišiem palicis dzīvs, izbēdzis, atstājis sakarniekiem par sevi ziņas. Cerības nepiepildījās. Vienu no sakarniekiem Dīriķis nesastapa — esot aizbraucis uz ilgāku laiku. Tikšanās ar otru sakarnieku Dīriķi sakaitināja un samulsināja: tas cilvēks izrunājās tik bezcerīgi un ērmoti, ka Dīriķim uzmācās aizdomas, vai tikai pagāns nav kļuvis neuzticīgs, paslepus nosvēries uz

sarkano pusi. Ko citu varēja nozīmēt izmestie vārdi, sak, vai tikai Dīriķim nevajadzētu pavisam no šejienes pazust, nekādi neizlēkt, neba nu viņam vienam būšot pa spēkam ar visu zemi… — Visu zemi? — Dīriķis bija iebrēcies. — Kas tev tā par visu zemi? Stulbeni, paskaidro — kāpēc tu ņem mutē tādu valodu? Pārbiedētais vīrs nominstinājās un nekā saprātīga nepasacīja. Dīriķis bija tā pārskaities, ka nospļāvās un neatvadījies aizgāja naktī prom, lai dusmās nepastrādātu muļķību — neaizžņaugtu tam stulbenim dziesmu ciet… Pēc garā nakts pārgājiena bija pienācis šis lietainais rīts, kad viņš ielīda šķūnī… Visu atcerēdamies, Dīriķis pamazām bija aizsnaudies, bet, kad pamodās, brīdi vēl gulēja nepakustēdamies un acis neatvēris, juzdamies atsilis, atpūties. Viegla, laba sajūta; viņš laikam bija krietni izgulējies, atžirdzis un atguvis spēkus… Bet kur tad viņš gulēja? Tumsa, lietus čaboņa uz jumta … Ak jā, šķūnis… Tikai ne Zelmas siena šķūnis, kā viņam nupat vēl pussapnī likās, labam garastāvoklim nebija nekāda iemesla… Pašam šķita ērmoti — ja viņš kādreiz sapnī atgriezās savā agrākajā dzīve, tad parasti redzēja sevi Želmaš šķūnī uz siena stirpas, juta blakus Zelmas augumu; sapnī nekad nerādījās tēvamājas, kur taču viņam bija labi klājies; vai tiešām viņš Zelmas tuvumā un šķūnī bija juties vairāk mājās nekā pats savā pajumtē vai vēlāk pilsētas dzīvoklī, lieliskā dzīvoklī, kad viņš bija apriņķa pilsētas policijas priekšnieka vietnieks… Muļķīgi tādi sapņi, bet vēl muļķīgāka īstenība … Klusa, aprauta iesmilkstēšanās… Suns! Dīriķis izberza acis, pacēla galvu un paskatījās uz to pusi, no kurienes bija atskanējusi smilkstēšana: tur zalgoja apaļi, iezaļgani fosforescējoši punkti — suņa acis. — Suns! — Dīriķis klusi pasauca, bet suns neklausīja, netuvojās. Ko nozīmēja suņa iesmilkstēšanās? Bailes, šaubas, neuzticību? «Hē, tik tālu nu ar mani ir, nekas prātīgāks acīmredzot vairs nav ne apsverams, ne darāms, ka domās noņēmos ar noklīduša suņa smilkstu nozīmes atšifrēšanu, muļķis un vairāk nekas!» Dīriķis īgni nodomāja un sāka rosīties aiziešanai. Saposās, sataustīja tumsā kāpnes un rāpās lejup. Tad tomēr vēlreiz pasauca suni, bet uz salmu grēdas nekas nečabēja, nesakustējās. Dīriķis raudzīja atvērt šķūņa durvis, bet tās nepadevās. Pareizi — noslēgtas. Nekas cits neatlika — vajadzēja atkal mesties uz vēdera un līst ārā caur durvju spraugu, lai kā negribētos to darīt. Ārpusē Dīriķis vēl mirkli pakavējās pie durvīm. Iesviest šķūnī degošu sērkociņu? Aušīga iedoma! Kāda tam būtu jēga? Bijis šķūnis vismaz piebāzts ar neizkultu labību… Kāda nozīme pilnīgi veltīgi sacelt trauksmi? Ļaudis sāks meklēt dedzinātāju, var nokļūt uz viņa pēdām. Ja tādas blēņas nāca prātā, tas nozīmēja tikai vienu: viņam jānolien dziļā mežā, kādu laiciņu jādzīvo bezdarbīgi un mierīgi, jāatpūtina sasodītie nervi pēc ilgā nemiera un pastāvīgā sasprindzinājuma, bet jo sevišķi pēc beidzamajiem pārdzīvojumiem; tad galva arī kļūs skaidra, varēs labi pārdomāt un ķerties pie atriebības … Pēkšņi, pašam negaidot, Dīriķis pieplaka pie durvīm un vēlreiz pasauca: — Suns! Suk, suk, suk, suns! — Ieklausījās — klusums, iekšā nenošvīkstēja ne salms, suns nepaklausīja. — Nu tad paliec arī tepat, sprāgoņa, nobeidzies badā, liela vajadzība man pēc tevis! — Dīriķis norūca un devās prom. Pēc brīža viņš atkal atcerējās suni. Varbūt kustonis būtu paklausījis, būtu beidzot nācis un pat labprāt, tikai neprata nokļūt lejā pa redeļu kāpnēm? Augšā — jā, augšā viņš vēl kaut kā uzkļuva, bet pa kāpnēm nokāpt lejā… to neprot neviens suns… Taču nē, ja suns gribētu nākt līdzi, tas nošļūktu lejā pa salmiem, ka noput vien, un būtu jau klāt; ja gribētu, atskrietu pats, bet, ja negrib, nekāda ilgāka saukšana nelīdzēs. Domādams Dīriķis bija atkal apstājies, bet nu atsāka iet, izlamājis pats sevi par to, ka kļūst jūtelīgs, žēl šķirties no nepateicīga, plušķaina badmiras suņa. «Jūtelīgs kā vecmeita, tpū! Nez vai visi cilvēki pārvēršas, kad sajūtas vieni, tā pārvēršas, ka paši sevi vairs nepazīst un paši sev apriebjas?» Dīriķis gāja tālāk, acis bija daudzmaz apradušas ar tumsu. Lietus pārstājis, pieņēmās vējš un klīdināja mākoņus; debesīs pavīdēja pa retai zvaigznei. Vēss, bet labāk vēsums un vējš nekā miklums; gājējs sabāza rokas kabatās un soļoja možāk.

Gājiena mērķis bija vakar pamestais bunkurs 5 — V. Kaijaks 65 mežā. Pēc labas apdomāšanās tā tomēr šķita visdrošākā vieta. Ne uz vienu no iepriekšējām bāzēm nedrīkstēja iet — ja nu tomēr kāds no viņa ļaudīm dzīvs nokļuvis pretinieka nagos, tas nevarēja nozīmēt neko labu, zini nu, kas varēja notikt; paļauties uz gūstekņa pilnīgu klusuciešanu būtu vieglprātība, vairāk nekas … Ap pusnakti Dīriķis jau bija nostaigājis garāko ceļa gabalu. Tālāk vairs nevajadzēja steigties; visnotaļ ap gājēju pletās lielie meži, kuros viņš jutās drošs pat skaidrā dienas laikā. Varēja atpūsties; Dīriķis apsēdās uz baļķiem izcirtuma malā un ieturēja maltīti. Viņš gausi grieza maizi un žāvēto gaļu, ar labpatiku ēda, noskatīdamies zvaigznēs, kas, gaisam skaidrojoties, bija kļuvušas spožākas, ieklausīdamies koku šalkoņā. Kopš viņš dzīvoja mežā, koku šalkoņa Dīriķim bija kļuvusi tīkama, iedrošinoša un nomierinoša, bet patlaban viņš šo mierinājumu nespēja pilnā mērā izjust; prāts apliecināja, ka drošība ap viņu pilnīga, bet pakrūtē brieda smeldze un kņudēja netīkama, traucējoša sajūta — tāda sajūta, it kā mežs pēkšņi būtu ieguvis acis un skatītos viņā, novērotu… Laikam vainojami tikai nervi; tie nu gan bija pagalam neaprēķināma un neuzticama ierīce cilvēka miesās… Pēkšņi Dīriķis sarāvās: viņš nemaldīgi pamanīja, ka iesāņus no viņa aizslīdēja tumša ēna, tad tā apstājās, sastinga priedulāja malā. Sēdētājs tomēr neķērās pie automāta — ieraudzītā ēna nevarēja būt cilvēks, vienīgi kāds četrkājainis, nezināms meža zvērs. Bet kāds? Vilks, lapsa? Dīriķis turpināja ēst, bet laiku pa laikam uzmeta acis priedulājam. Brīdi nekas nebija samanāms; ēna šķita zemē ielīdusi, bet tad uzreiz… Suns! Tas, kas te neredzams bija blenzis viņā, novērojis, nepamanīts lodādams apkārt, noteikti bija suns. G6 — Sē, sē, sē! Suns, suns… Nē, netuvojās. Vai iespējams, ka acis sākušas tā mānīt? Dīriķis pagrozīja galvu, nošķēla maizes riku, pakasīja no gaļas gabala taukus, uzzieda maizei un pasvieda ņuku uz to pusi, kur bija saredzējis suni. Nu vairs neatlika ne nieciņa šaubu: no priedulāja izšāvās dzīvā, melnā ēna un ošņādama metās uz zemē nosviestās barības pusi. Meklēto atradis, suns atkal pabēga sāņš. Neuzticējās, pagāns, bet tas tomēr bija viņš. Dīriķim kļuva gandrīz kauns, sajūtot, ka lūpas savelkas smīnā, kauns, ka viņš priecājas par negaidīto atkalredzēšanos. Pilnīgi skaidrs, ka suns tagad nekur neaizies, paliks cilvēka tuvumā, sekos soli solī. Dīriķis atgriezās bunkurā; te nu bija pajumte, kurā viņš nolēmis padzīvot, atņemt elpu un atspirgt, labi nomaskēta vieta; un kur viņam tagad vēl piederēja suns… Tikai nejauši, pavisam nejauši kāds varētu šo nostūri atklāt; vienīgi skaidrās bezvēja dienās jāuzmanās ar skārda krāsniņas kurināšanu, jo tādās dienās dūmi kāpj stāvus gaisā un jau notālēm saredzami. Pašreiz bunkurā bija pārmērīgi drēgns gaiss, un Dīriķis nolēma iekurināt krāsniņu. Labi, ka tā savā laikā te ierīkota. Nebija tikai sagatavotas malkas, toties cirvis gulēja zem lāvas. Rītausmā Dīriķis, paņēmis aprūsējušo, bet aso cirvi, izgāja mežā, savilka vienuviet milzīgu sausu kritalu kaudzi un ņēmās to sasmalcināt; kamēr viņš tā darbojās, suns nebija ne dzirdams, ne redzams. 5* Nākamajās dienās suns parādījās tikai ēšanas reizēs un aizvien laikā, it kā iepriekš nojauzdams, kad Dīriķis ēdīs, lai gan tas notika neregulāri. Kad cilvēks ķērās pie barības, suns stāvēja pa gabalu, nenovērsdams no Dīriķa izsalkušu, plēsīgu skatienu; 67 pasviestos kumosus paķēris un aprijis, turpināja vērot cilvēku tikpat neatlaidīgi. Dīriķim šķita, ka dzīvnieka acīs zvīļo tikai badīguma un ļaunuma kvēle, nekādas citas jūtas; reizēm viņam kļuva neomulīgi, gandrīz baigi, ieskatoties izsalkušajās acīs, un viņš sunim pasvieda vairāk ēdamā, nekā bija nolēmis. — Sātan, tu taču aprij vairāk nekā es — tavs kungs un saimnieks, — Dīriķis reizēm pārmeta. — Drīz vien mums būs jādodas pārtiku meklēt. Tu laikam man izmaksāsi dārgāk, nekā pats esi

vērts, piebarot vien nevarēšu… Nu kur tu esi tā izkārsies, un kāpēc tev tik ļaunas acis, sātan? Hē, tas ir īstais vārds, saukšu tevi par Sātanu… Pāris reižu Dīriķis mēģināja pieklīdeni pielabināt tuvāk, bet suns tādus aicinājumus vai nu nesaprata, vai neatzina un tiem nepaklausīja; ja cilvēks pats mēģināja tuvoties un spēra dažus soļus uz suņa pusi, tas pazuda krūmos. — Baro vilku, kā gribi… — Dīriķis ņurdēja. — Nu, skrien ellē, briesmīgi man vajag tavas suņa mīlestības, ha! Nelikšos par tevi vairs ne zinis. Maizi no manas rokas tu kamp, bet klāt nelaid, laikam esi pērts un no sukām baidies, gļēvuli. Gļēvulis un pērkama dvēsele, vairāk nekas, tpū! Kādu vakaru Dīriķis atkal iekurināja krāsniņu un nolika uz tās tējkannu ar purva ūdeni — labāka te nesameklēsi; tēja pastāvīgi oda un garšoja pēc rāvas, pēc dūņām, bet tur nu nekā nevarēja līdzēt. Krāsniņa sakarsa, Dīriķis vēroja, kā uz tās skārda sāniem sprēgā sīkas zvaigznītes, un atcerējās, ka bērnībā viņam kāds bija teicis: ja uz plīts riņķiem sprēgā un zvīļo zvaigznītes, tas uz vēju. Jā, bērnība … Bet kāda velna pēc viņam atcerēties bērnību, ar to sen cauri. Neko nevajadzēja atcerēties, neko. Ej pa kuru atmiņu teku iedams, tās visas noveda pie sakāves, pie sagrāves… Drošākais līdzeklis, kā atkauties no atmiņām, bija kandža. Kandžas blašķu te netrūka. Dīriķis nocēla no plaukta vienu un sāka dzert. Ugunīgais šķidrums dega mutē, rīklē, pakrūtē, bet tam piemita burvju vara izgaisināt atmiņas. Viss, kas Dīriķi senāk saistīja ar dzīvību un pasauli, kļuva arvien nenozīmīgāks, tālāks un svešāks, līdz iznīka pavisam, nogrima nebūtībā kā akmens ūdenī. Neizgaisa vienīgi niknums un naids, atriebības kāre; tā bija kā ērce iezīdusies Dīriķa sirdī un prātā visus beidzamos gadus, kļuvusi par viņa otro dabu; pašreiz tā mocīja vēl negantāk, īpaši dzēruma sākumā. Dzēruma sākumā Dīriķis atsāka savu atriebības plānu kaldināšanu, prātoja, ko un kā darīt; taču domu un jūtu rosībai, uzbudinājuma brīdim parasti sekoja pagurums un trulums. Ērmoti — šovakar Dīriķis pirmo reizi atklāja, ka trulumam ļaujas ar lielāku baudu nekā prātošanai par atriebību. Tas, nudien, nebija uz labu… Viņš nepaguva līdz galam par to izdomāt, kad sāka drausmīgi dedzināt pakrūtē. Šīs sāpes Dīriķis nejuta pirmo reizi. Vai viņš būtu izplaucējis kuņģi, dzerot pārāk stipro kandžu? Arī tēju — lai rāvaino šķidrumu dabūtu iekšā bez pretīguma, Dīriķis to centās aprīt pēc iespējas karstāku un vairākkārt jau bija apdedzinājis lūpas un mēli… Šoreiz sāpes pakrūtē un zem ribām bija neizturamas; Dīriķis saliecās, sakampa vēderu abām rokām un saspieda, tad sāpes cik necik rimās un neņēma dvašu ciet. Dega, sāpēja katrs dziļāks elpas vilciens, Dīriķis nosvīda aiz sāpēm. Kas notika ar viņa kuņģi? Vai ar aknām? … «Muļķi,» Dīriķis pats sevi uzrunāja, «ko tu te mini? Kam tu vaicā: kuņģis vai aknas? Kas tev atbildēs? Purvs, mežs?… Varbūt tas rīma un gļēvulis suns, tas Sātans?» Suni atcerējies, Dīriķis pagrūda tālāk iztukšoto kandžas pudeli, piecēlās kājās, pārvarēdams svilinošās sāpes pakrūtē, un izsteberēja no bunkura ārā. Aiz sliekšņa vējš šmīkstināja koku zarus. Piemākusies, akla nakts. — Sātan, ei, Sātan! Sē, sē, suk, suk, suk! Suns nebija ne dzirdams, ne redzams. Cilvēks viņu izlamāja nešpetniem vārdiem, ievilkās atpakaļ bunkurā, aizcirta durvis ciet, nogāzās uz lāvas un iemiga līdz rītam. Agri no rīta Dīriķi uzmodināja sāpes pakrūtē. Sāpošo vietu spaidīdams, Dīriķis lādējās par agrāko iedomu — sastiept bunkurā tādu kandžas lērumu. Atlikušās pudeles jāsadauza, uz pēdām jāsadauza! Bet ja nu tā ir beidzamā muļķība? Nesen viņš jau bija tā izākstījies — nogremdējis akacī kasti ar granātām. Pašam vien vajadzēja saņemties — dzert ar mēru, nevis… Visu dienu Dīriķis nogulēja uz lāvas, gandrīz neko neapēzdams un sāpju mocīts. Pāris reižu piecēlās, viebdamies un spļaudīdamies iekampa malku atdzisušās tējas, izgāja ārā, truli pablenza apkārt. Suns nerādījās — nu, lai vilki šo vilku plēš, ne viņš to vairs sauks, ne baros …

Vakarā Dīriķis aizkurināja krāsniņu, bet kandžu nedzēra. Lai nebūtu jāredz, kā plauktā zalgo pilnās pudeles, viņš uzsvieda tām virsū savu brezenta mēteli. Nākošajā rītā sāpes vismaz ļāva kustēties un šo to domāt. Dīriķis piecēlās, attaisīja bunkura durvis, lai to izvēdinātu, un atvēra konservu kārbu brokastīm. Kā tad, Sātans bija klāt — tupēja aiz bunkura sliekšņa, acis ļaunas, badīgas . .. — Še rij! — Dīriķis pasvieda sunim kumosu. — Tikpat šodien jāiet pārtiku meklēt… Pēc brīža Dīriķis devās ceļā. Reizēm vienā vai otrā tekas pusē pavīdēja suns. Mežmalā Dīriķis nonāca ap pusdienlaiku. Tepat vajadzēja nogaidīt vakaru; laikam veltīgi viņš bija tik agri pametis bunkuru . .. Dīriķis izraudzījās krūmājā sausāku laukumiņu un izstiepās zālē. Uzspīdēja saule, kļuva siltāk; viņš aizsnaudās. No miega gulētājs uztrūkās spēji un neticēja paša acīm: viņa bikšu starā bija cieši ar zobiem ieķēries suns. Tikko Dīriķis pavēra acis, Sātans palēca nost un izgrūda brīdinājuma skaņu: «Pfut, pfut!» Pēc tam brīdinātājs, klusi ierūkdamies, pazuda tuvākajās eglītēs. Dīriķis pietrūkās kājās un sekoja sunim. Pēc pārdesmit soļiem viņš ieraudzīja teku, kuru pirmīt nemaz nebija pamanījis. Netālu bija dzirdams soļu troksnis, lūzdami sprakstēja sausi zari, pa teku kāds nāca … Dīriķis tikko paguva paslēpties kadiķu pudurī. No slēpņa viņš noskatījās, ka tuvojas un paiet viņam garām vīrietis ar mežsarga cepuri galvā. «Tpū tu,» Dīriķis nodomāja, «būtu nu es vēl tagad sutis krūmājā, mežsargs noteikti pamanītu. Nemaz nevar zināt, kas viņš par cilvēku, man pavisam svešs. Varēju iekrist slazdā kā muļķa sesks… ja ne Sātans . . . Izrādās, ka esmu ieguvis gudru, lielisku suni, tāds tomēr ir aprītās barības vērts.» Dīriķis paskatījās apkārt; suns netālu tupēja zemē un lūkojās uz cilvēku. — Sātan, Sātan, — Dīriķis nomurmināja. — Tu taču mani tomēr esi iemīļojis. Ko? Hā . .. Cik nu tāds lops vispār jēdz no mīlestības … — Viņš spēra dažus soļus uz suņa pusi, bet Sātans piecēlās un ievilkās krūmos. — Tpū, — Dīriķis nospļāvās, paskatījās apkārt un paberzēja ar dūri degunu. Jāuzmeklē cita vieta, kur nogaidīt tumsu; un šoreiz viņš darīja to uzmanīgāk, vispirms apstaigājis apkārtni un nopētījis, vai tuvumā nav cilvēku iemītas tekas, vai slēptuve no kādas vietas nav labi ieraugāma. — Tā, te nu mēs būtu drošībā, — Dīriķis beidzot nogruģināja un nometās izraudzītajā vietā sūnās. Sātans nebija redzams, bet Dīriķis nešaubījās, ka suns tepat tuvumā vien ir. Viņš atkal murmināja: — Jā, jā, kas to būtu domājis, ka tu tik attapīgs lops. Turies vien pie manis, turies, to tu nenožēlosi, divatā abiem labāk, divatā mēs bojā neaiziesim. Tā ir gan velnišķīgi laba sajūta — divatā… Un kad tevi tā apsargā… Vakarā Dīriķis aizgāja uz mājām, kuru saimnieku Tolēnu labi pazina. Šis bija drūms un nerunīgs vīrs, bet patika Dīriķim labāk nekā Dzenis. Tolēns neko lieku nejautāja un arī nepļāpāja. Uzzinājis, ka atnācējam vajadzīga pārtika, viņš bez vārda runas sagādāja pieprasīto, sadusmodams Dīriķi vienīgi ar to, ka šķita pārāk steidzamies, laikam to vien sevī domādams, kā no nelūgtā ciemiņa ātrāk atkratīties … «E, tādi viņi kļūst, maitas, tie, kuriem pašiem nav jātup meža midzeņos, izļēpst, izlaižas…» Dīriķis atgriezās bunkurā. Dažas dienas viņš novalstījās pa lāvu, neko nedarīdams, atturēdamies no dzeršanas, mēģinādams sevi bez apreibināšanās pieradināt pie bezdomīgas kvernēšanas. Brīžam tas gluži labi izdevās: ne viņš ko atcerējās, ne domāja, ne gudroja par atriebību, nolēmis, ka viņam jāatpūšas, jāļauj aprimt sāpēm pakrūtē. Suni Dīriķis baroja labprātāk un bagātāk nekā iepriekš, vairākkārt laipnā balsī saukdams sev klāt, bet šai ziņā Sātans bija un palika nepielabināms. Samērā siltā un saulainā dienā novembra beigās Dīriķis jutās tik atpūties un atspirdzis, ka devās paklaiņot tāpat prieka pēc vien. Aizgāja līdz meža malai, vietumis pavērdamies uz klajumu: šur tur zaļoja rudzu zelmenis, no māju skursteņiem kāpa gaisā dūmu stabi, kādā dārzā rotaļājās bērni… Dīriķis bija domājis, ka šī pastaiga viņu tīkami izklaidēs, bet iznāca otrādi, viss kaitināja: pavardu dūmi, apkoptie tīrumi, bērnu rotaļas . ..

— Dzīvo, velni, — viņš murmināja, — dzīvo, it kā nekas nebūtu noticis, plukatas. .. Sākuši sildīties tai komunisma saulītē. Gnīdas! Vīriem jāslapstās pa purviem, pa mežiem kā… bet viņi… Sēnalas un vairāk nekas! Ek, paša rokām uzstādītu ložmetēju, notēmētu uz tādu perēkli kā te dažs labs un tad … ar aizdedzinošajām, ar aizdedzinošajām, ar aizdedzinošajām… — Iešāvās prātā sakarnieka izmestie vārdi: sak, ko viņš, Dīriķis, viens pret visu zemi… «Visu zemi? Visu latviešu zemi? Tad nu gan! It kā šai zemītē būtu mituši vienīgi tukšinieki, plikadīdas, kuriem ne sava kakta, ne savas zemes, ne ko zaudēt, ne ko sargāt… Skaidrs, no tiem laba negaidi, tādiem jau šitais viss — dieviņ augstais! Nu tak viņi arī vienreiz riktīgi pie teikšanas, lemšanas, urjavošanas… Bet tie, kuriem draudēja izputēt bijusī labklājība, turīgie saimnieki? Tādi arī dzīvoja šai zemē, tādi taču nenoskatīsies stulbu jēru acīm, kā viņus apcērp, izputina, par budžiem nokristī, pazemo? Vai viņu vidū es varu palikt viens, lai gan… Pagaidiet vien jūs, bijušie lupatlaši, mēs vēl. . .» Dīriķis bija sevi tā uzkurinājis, ka sakoda zobus, nočirkstēja vien, apsviedās un ātri gāja prom. Cituviet Dīriķis mežmalā ieraudzīja lielas, svešas mājas. Rūsganajā āboliņa laukā, kas stiepās starp ēkām un mežu, ganījās aitas, pieklīdušas pavisam tuvu mežmalai. Dīriķim iešāvās prātā . . . Bet kur tad bija Sātans? Viņš atskatījās: suns par laimi tuvumā, raudzījās uz Dīriķi jautājošām acīm, laikam nojauta: cilvēks no viņa kaut ko grib, un modri saslēja ausis. — Se, se, seko! — Dīriķis nočukstēja un pa krūmiem aizaugušu grāvi, saliecies un ierāvis galvu plecos, tuvojās aitu bariņam. Vēl drusku … Tā, nu no mājām neko vairs nevarēja redzēt. Dīriķis dzina aitas uz mežmalu, un tās, muļķes, rikšoja arī. Kad aitas sāka blēdamas izklīst starp kokiem, Dīriķis uzšņāca sunim: — Sātan, puc! Ņem ciet! Suns strauji metās uz priekšu — neieriedamies, saglaudis ausis kā īsts meža zvērs, uzklupa prāvam pavasara jēram, nostiepa to gar zemi un uzvēlās virsū ar smago ķermeni. Dīriķis pieskrēja klāt, aizspieda izmisīgi blējošajam jēram purnu, uzsvieda to uz pleca un veicīgi devās mežā iekšā dziļāk un dziļāk. Mežā viņš jēru nokāva, uzšķērda, izgāza iekšas iepriekš izkārpītā bedrē. Aknas, plaušas un sirdi viņš pasvieda Sātanam, kas rūkdams savu devu ievilka krūmos un aprija. Bunkurā Dīriķis ar laupījumu atgriezās naktī; iekurināja krāsniņu, cepa uz iesma un kāri ēda svaigās jēra gaļas gabalus. Lai labsajūta būtu pilnīga, viņš šoreiz atļāvās atkorķēt kandžas pudeli, nolēmis iedzert, tikai būt pret sevi stingrāks — dzert ar sātu. Pēc brīža bunkurā pa vaļā pamesto durvju spraugu ielīda Sātans;, attupies pie ieejas, viņš, galvu pašķiebis, vēroja sava saimnieka rīcību un laikam atzina to par labu un pareizu. Dīriķis uzrunāja suni: — He, klāt gan! Tu mani tiešām sāc iemīlēt, jo tavas acis vairs nedzalkstī kā meža zvēram, kad manī skaties. Un tas ir prātīgi, prātīgi. Laipni lūdzu, dziru galds klāts, tava tiesa jau gaida, vesela čupa kaulu, hā. Starp mums runājot, tu esi viens feins lops, to es nevienam citam sunim vēl neesmu teicis … Tāpat kā neesmu teicis nevienam sievietim, ka viņu mīlu … Bet sievieši man … un suņi ari ir bijuši, he … Neņem ļaunā! Dīriķis apklusa, iedzēra kandžas malku un pasvieda sunim kaulus. Sātans šoreiz nepakampa tos un neizmanījās ārā no bunkura, viņš sāka grauzt turpat pie sliekšņa. Dīriķim tas patika, viņš kļuva vēl runīgāks: — Sievieši, jā… Bet neviena varenāka, neviena trakāka par Zelmu neesmu redzējis, to tu vari man ticēt. Kas tai bija par uguni iekšā, kā viens drudzis viņa uzkrita cilvēkam. Viņai… na, viņai jau gan tiku sarunājis un sasolījis sazin ko. Bet tās citas… tpū … Ja Zelma vēl dzīvotu, nebūtu, maita, sapinusies ar to plukatu frici, ne vienreiz vien viņa te būtu atskrējusi kaut vai pa mellu nakti, uz galvošanu, Sātan. Nekad ne ar ko nerēķinājās… Toreiz, kad saošņājāmies, viņa taču skaidri zināja, ka man jau sieva kaklā … Pašai precinieku uz katra pirksta pa ducim, bagāta tēva vienīgā meita… Tikai mani viņa gribēja, nevienu citu, vismaz tikām, kamēr es no viņas sāniem ne soli… Bet vai tad es varēju? Vajadzēja taču paša mājas

ar kaut kā savākt. Hā — un prom tā šaudīkla bija… Ek, Zelma, Zelma, miers taviem pīšļiem … Uz to mums atkal jāiedzer. — Un Dīriķis dzēra, piemirsis apņemšanos būt atturīgam, dzēra un runāja skaļi, arvien skaļāk: — Tā ja, Sātan… 2ēl, ka mēs abi jau senāk nebijām pazīstami. Neba vienmēr es dzīvoju tik knapi, tik bēdīgi. Kad ap mani vēl bija mani ziķeri, es biju jautrs, mēs visi bijām jautri, iemetām, uzdziedājām. — Dīriķis iedziedājās, ar plaukstu bungodams takti pa ceļgalu: — Še, kur līgo priežu meži… — Balss ķērās kaklā, viņš sāka klepot, aizdomīgi paskatījās uz Sātanu, paliecās uz suņa pusi un jautāja: — Bet ko tu lūri, tu? Netici, ka mums pa za]o mežu gāja augsti? Oho—ho, bračiņ, mums vis nevarēja pirkstu mutē bāzt. . . Tikai es zinu, cik kaulu norakts šitajos biezokņos, es, saproties… Lūri vai ne, saproties … Na, tā jau ar nebija, ka mēs tikai ķerstījām . .. tos nolādētos. . . Nemaz nelūri, neņirgājies tu, maita! — Dīriķis dzēra un runāja, klausīdamies pats savā balsī. Tiklīdz pārstāja runāt, šķita — ap viņu savelkas klusums, sabiezē, smacē un spiež vai nost kā šaura, bet nesalaužama dzelzs stīpa. — Jā, papriecāties .. . Vienunakt Ruņģis un Mazteteris, velna zeļļi, atvilka uz lēģeri sievišķi, pilsētnieci. . . smuku un smalku sievišķi, smaržoja kā puķu dobe. .. Atbraukusi, saproties, ar nakts vilcienu un nu tikai slāj pa meža ceļu … kā tāda aita. Iedrāzusies maniem ziķeriem akurāt krūtīs… un vēl prasīt — vai šie nezinot, kur viņa varot dabūt naktsmājas. Hē, šie nu to nezinās! … Tikpat kā tādu indevi ievilka lēģerī, kā sērgu . .. kur šitāds bars riktīgu vīriešu, bet sieviešiem viņi ne nagus nedabū pielikt.. . Elle, es tev saku! Vīri, nupat vē) radi un brāļi, lūr cits citā kā buļļi, kuram, sak, meitietis … Bet kuram tad ne? Es biju kungs un pavēlnieks lēģerī. Es .. . Tpū . .. Atradās starp mums viens tāds muļķis, puišelis, memmes dēliņš, pašam vēl piens aiz lūpām, bet viņš man acīs . .. Ak tu maita! Lai neaiztiekot sievišķi! Viņš … Uz ma— ani… Bet kā to sauc, kad lēģerī pret vadoni? … Buntošanās tā ir, suņa dvēsele! Muti ciet! … Kā man pistole rokā, tas memmiķis ķer * savu … Pah, pali, pah … Nošāva sievišķi kā irbi. Tādu stulbeni! Tpū … Ko tad man? … Bunti pieļaut? Nē, lai tad velns par zīdaini paliek! Es viņu pataisīju mēmu … uz vietas. Citādi. .. Bet ko tu lūri?! Ko lūri tik riebīgi, suņagalva! Muti! … Dis— cip—lī—na! Uz svilpiena tai jābūt, kur es esmu kungs savā lēģerī. To es tev saku … — Dīriķis skatījās sunī asins pieplūdušām acīm. Sātans, ausis pieglaudis, skatījās savā saimniekā. Suns Dīriķim šķita aizdomīgs, sasprindzis kā atspere, gluži kā lēcienam sagatavojies, un dzērājs pēkšņi ierēcās: — Iz—beigt! Ak šitā? Tu arī? Buntosies? Nu tu man, pa … Ska]a dārdoņa, šķindoņa. Grābdams galda vidū nolikto revolveri, Dīriķis bija nogrūdis zemē tējkannu un skārda krūzi. Mirkli dzērājs, pats sava rēciena un trokšņa apstulbināts, truli blenza uz apgrauzto gaļas gabalu savā priekšā, tad atskatījās uz bunkura durvīm: tās stāvēja pusvirus, suns bija pazudis. Dīriķis izlaida no plaukstas pagrābto revolveri un izgrūda: — Sātans! — Tas bija pēdējais tovakar izrunātais vārds. Dīriķa galva un pleci brīdi zvārojās uz priekšu un atpakaļ, tad saguma uz taukainās galda malas. Otrā rītā Dīriķa pirmā sajūta bija drausmīgas, dedzinošas sāpes pakrūtē. Viņš iestenējās, pavēra salipušos plakstiņus, pacēla galvu un brīdi veltīgi raudzīja pilnīgi atjēgties un pakustināt kājas, bet tās bija notirpušas un gulēja pagaldē kā bluķi. Ilgi viņš nevarēja izkustēt no vietas, sēdēja kā pieķēdēts pie gaļas gabaliem apkrautā galda. Tauko, pusapcepto gaļu uzskatot, sametās šķebīgi ap dūšu. Beidzot kājas kļuva paklausīgākas. Dīriķis aizvilkās līdz lāvai un sabruka uz tās. Acis paverot otrreiz, viņš ieraudzīja suni, kurš tupēja pie sliekšņa un cieši noraudzījās gulētājā. — Vācies prom, tu nešķīstais gars! — Dīriķis nošļupstēja ar stīvu mēli. Viņš jutās tik draņķīgi, ka iespertu sunim, ja vien tas atrastos tuvāk. Sāpes pakrūtē kļuvušas nepaciešamas, un vainīgs bija suns: ja Sātans nebūtu nogrābis jēru, ja nebūtu sākušās dzīres un dzeršana … Suns laikam samanīja, kāds saimniekam garastāvoklis, pašķielēja uz galdā sakrauto gaļas kaudzi un, asti nolaidis, izvilkās ārā. Vairākas dienas Dīriķis nekur negāja, nomocījās ar sāpēm. Bija tik grūti kā vēl nekad, un šoreiz

Dīriķi sagrāba bailes: kas notiks, ja viņš nopietni saslims? Pakrūtē neapdzisa elles ugunis, tur spieda, it kā iekšās būtu salādēta nokaitētu akmeņu krava. Uz labā sāna nemaz nevarēja atgulties: zem ribām brieda otrs sāpju kamols. Dīriķis to aptaustīja, laikam tiešām bija pietūkušas un sāpēja aknas. Velns sazin, savu mūžu viņam nebija sāpējušas aknas! Spēki izsīkuši; tikko pietika jaudas, lai pieceltos, atnestu ūdeni, norītu kādu kumosu gaļas … Lāgiem Dīriķis pieķēra sevi pie domas, ka būtu labi sagaidāmo ziemu pavadīt mierīgi, siltumā. Jā, beidzamajā laikā viņam bija iepaticies siltums, patika sēdēt pie krāsniņas, skatīties oglēs, kas pūta sejā karstu elpu. Nemocīja sāpes vien, mocīja arī pieaugošās bailes no vienatnības, no pamestības. Mežs vairs nešķita paša izraudzīts patvērums; viņš jutās tajā kā cietumā. Raudzīja sevi uzmudrināt ar atriebības domām, bet tās šķita zaudējušas asumu, slīdēja garām neiekarsēdamas un neatdzīvinādamas; par tām spēcīgāka bija cita, senāk nepazīta sajūta, kurā Dīriķis vairījās atzīties: sīvs žēlums pret sevi pašu. Arvien vēlīgāk viņš uzrunāja Sātanu, kaut ko stāstīja vai vienkārši melsa niekus. Suns bija kļuvis uzticīgāks, biežāk uzturējās cilvēka tuvumā. Kādā brīdī, kad Dīriķis pussnaudā bija skaļi vaidējis sāpēs, suns pirmo reizi bija pienācis slimajam pilnīgi klāt, uzlicis galvu uz ceļgala un skatījies sejā. Dīriķi bija pamodinājis ciešais skatiens, kurā vairs negailēja naidīgā un neuzticīgā uguns; viņš pastiepa roku, bet tad Sātans tomēr parāvās atpakaļ, noņurdējās un attālinājās. — Tikpat esi iemīlējis, Sātan, tikpat tu mani mīli, — Dīriķis nosacīja un apmierināts pievēra acis. Arā bija sācis piesalt. Bunkurā aptrūka pārtikas, vajadzēja kaut ko sagudrot, kaut kur iet; un beidzot Dīriķis saņēmās tiktāl, ka devās ceļā. Nebija viegli aizkļūt pāri dumbrājam uz mežu: sals pārvilcis ūdeņus ar plānu ledus garozu, tā plaisāja un lūza zem katra soļa, ūdens stindzināja kājas. Kamēr Dīriķis, izkļuvis sausumā, kājas pārāva, nosala rokas; viņam vajadzēja tikt pie cimdiem… Ziemā klāsies pavisam plāni — sniegs, pēdas … Nemaz nedrīkstēs iet pēc ēdamā . .. Un, ja gadās vēl smagāk saslimt, tad vakars klāt kā likts. Jau tagad viņš laikam bija galīgi slims. Dīriķis pūta uz nosalušajām rokām un domāja. Viņš bija gribējis aiziet pie Dzeņa, sadabūt pārtiku, bet tagad pārlika citādi. Labi, ka aizejot bunkurs tika nomaskēts, viņš tur vairs neatgriezīsies, par katru cenu kaut kur jātiek pie kārtīgākas ziemas mītnes. Jāiet bija tālu. Kaimiņu apriņķī dzīvoja saimnieks Zeltiņš, uz kuru Dīriķis paļāvās; Zeltiņam bija dažādas iespējas … Ejot Dīriķis nogura, bieži vajadzēja atpūsties. Salts vējš saldēja rokas. Kas nekaitēja Sātanam, re, atkopies labā maizē, spalva atauguši kupla un spoža … Ap pusdienas laiku gājējs jutās piekusis, nolīda aizvējā, sabāza rokas azotē un pāris stundu snauduļoja. Sātans saritinājās pie sava saimnieka kājām un arī snauda, tikai modrāk: lāgu lāgiem pacēla galvu, saslēja ausis, ievilka gaisu nāsīs. Kopš Dīriķis slimoja, viņš bija pieķēries sunim vairāk un vairāk, tāpat suns viņam. Pašreiz, atpūties un posdamies soļot tālāk, viņš Sātanam sacīja: — Tā, kātosim nu atkal, suņadvēsele, vēl mums daudz rūpju un darīšanu. Gan jau veiksies, hē, mums ir sava cūcene, cūkas laime. Ko? Lai gan arī kopīgas raizes, abus kož vienas un tās pašas blusas … Runādamies ar suni, viņš tagad vienmēr sacīja «mēs». Naktī Dīriķis noklauvēja sarunātu signālu pie Zeltiņa māju loga. Pavērās vēdlodziņš, Zeltiņa balss jautāja: — Kas tur tik vēlu grabinās? Vai kaimiņš, vai, atnācis? — Kaimiņš guļ, — Dīriķis atbildēja paroles vārdus. — Vai tad kaimiņu vien ciemos gaidi? — Pēc balss nepazīstu, paga, atvēršu durvis, varbūt atcerēšos. Dīriķi ielaida iekšā. Zeltiņš, paresns vīrs ar tuklu pazodi un brūnām, mazām, šaudīgām acīm, iededzināja gaismu virtuvē, kuras logs bija aizslēģots.

— Sēdies! — Zeltiņš pamāja Dīriķim, bet pats nevaļīgi palika stāvam. — Nu? Pūt vaļā! — Šie vārdi skanēja nelaipni un Dīriķi nokaitināja. — Rāmi, rāmi, Zeltiņ, — viņš drusku paaugstināja balsi, — vispirms jautāšu es. — Ak tā gan, ciemiņ? Manās mājās .. . — Tavās. . . Neba tu par šo jumtu, sienām un skursteni esi licis galvu uz spēles, sargādams un … — Sargā, nesargā, tikpat kolhozā ieriposim… kā zirgāboli no kalna. Tas viss priekš . .. — Mierā, Zeltiņ, mierā! — Dīriķis valdīdamies pagrozīja galvu. — Ķērc te kā krauklis. Ja visi tikai tā nosūkstīsies, noplātīs rokas … — Priekš kaķiem, saku, priekš kaķiem, — Zeltiņš tiepīgi atkārtoja. — Ja nesāksies karš, ellē mēs būsirm — E, ko es te ar tevi! — Dīriķis vēlreiz apvaldīja niknumu, paklusēja un piemetināja jau pielaidīgāk: — Mums nu nepiedien kašķi sākt. . . Zeltiņ, tev man jāpalīdz … citādi mēsli līdz ausīm. Dīriķis izstāstīja, ka viņam esot piemetusies nesaprotama liga, nepieciešama ārstēšanās un ziemas miteklis. Stāstīdams Dīriķis juta, ka Zeltiņš viņu uzmanīgi pētī, bet, tikko stāstītājs pats paraudzījās uz kājās stāvošo saimnieku, brūnās acis novērsās, skatiens nenoteikti skraidelēja pa kaktiem. — Ziepes gan, — Zeltiņš beigās noņurdēja, padomāja un jautāja: — Kādā caurumā tad biji iesprūdis, ka tik ilgi nerādījies? Sākumā mēs te nemaz nezinājām, vai esi vēl pie dzīvības, kamēr Dzenis nepasacīja … Cik vīru tev vēl palicis? Dīriķis sakoda zobus tā, ka izspiedās bārdas rugājiem apaugušie žokļu kauli. Zeltiņš, kura skatiens skraidelēja pa Dīriķa seju žigli kā prusaks, pats secināja: — Tā, tā . . . Tad galīgi čupā gan . .. Nu, lai iet, manās mājās tu vari palikt līdz rītam, bet ne minūti ilgāk… Ne tādi laiki, ne tādi cilvēki apkārt. Pašam jāsajēdz … — Kas man jāsajēdz? Ko tu man te .. . — Ta nekā. Tikai… spārdi pret to dzeloni, cik gribi, pēc manas saprašanas, tas viss priekš… — Izbeigt! — Dīriķis smagi uzcirta plaukstu uz galda. — Zaķpastala! … E. .. Rādi, kur varu pārgulēt! Saimnieks klusēdams uzveda Dīriķi otrā stāvā, mazā, patukšā istabā, pielaida sērkociņu krāsnī sabāztiem iekuriem un malkai. — Atnesīšu, ko likt uz zoba, — Zeltiņš noņurdēja un nokāpa lejā. 6 — V. Kaijaks 81 Dīriķis skatījās uz krāsni, kas iedegdamās sāka rūkt; viņš kodīja lūpas un domāja: «Te nu bija, iznācu cilvēkos, bet dūšu vien apšķebina. Sēnalas! Vai uz tādiem var paļauties? E, tāds vēl ies un nodos . .. Vai nebūtu prātīgāk ņemt kājas pār pleciem? … Nē, nenodos, diezgan ar mums pinies, diezgan no mums cerējis, kamēr neuzgāzās tā šļura. Vai nu tāds gribēs, lai es to, ko par viņu zinu, palaižu klajā? Un kur tad lai šonakt palieku? Ko tālāk?» Zeltiņš atnesa vakariņas un termoforu. — Termoforā karsts ūdens, izsildi krietni to savu sāpīgo vietu, — viņš samierinoši nosacīja un izgāja. Ja Dīriķim vēl pirms pāris mēnešiem kāds būtu teicis, ka viņš drīz gulēs gultā ar tīriem palagiem un sildīs vēderu ar termoforu kā vārga veča, viņš būtu apvainojies vai smējies pilnā kaklā… Pašreiz viņu pārņēma ērmotas jūtas. Pēc tik ilga laika tīra gulta, kārtīgs ēdiens … Uguns rūca krāsnī, ārā plosījās vējš. Sarkanīgā liesmu atspīduma apgaismotā, mazā, patukšā istaba likās ārkārtīgi mājīga, omulīga. Velns, šitie lempji! Kas viņiem nekaitēja — siltumā, drošībā, mājās. Ed, dzer, guli. Sieva aptekā, nenāks miegs — papēžus pakutinās … Domas bija skaudīgas un īgnas, bet acumirkļa omulība tās izklaidēja, palēnām iemidzināja. Dīriķis uztrūkās no nesaprotamas, negantas kņadas: suņu riešana, kaucieni, sieviešu spiedzieni,

troksnis… Pie velna, kas tur lejā notika! Likās, kāds ar varu ielauzies mājā … Dīriķis izlēca no gultas, pagrāba no grīdas automātu. Līdzko paguva noslēpties aiz krāsns, atskanēja stiepts suņa kauciens. Nudien, Sātana balss! Kaut kas joņoja augšā pa kāpnēm, nenoslēgtās istabas durvis atsprāga vaļā, rūkdams un nagus pa grīdu skrapšķinādams, iekšā iedrāzās suns. — Sātan, ē, Sātan! — Dīriķis čukstēja. Piegrūdis purnu pie sava saimnieka ceļgaliem, suns atgriezās pie durvīm un atkal ierūcās. — Sātan, mierā! Muti! Dīriķis aizvēra durvis, pataustīja — muļķīgi, atslēgas nebija. Pēc brītiņa viņš tomēr atkal ielīda gultā un nolika ieroci uz grīdas. Sātans vien būs sacēlis trako jezgu, trokšņi lejā pašreiz rimās, cilvēki bubināja pusbalsī, pa kāpnēm augšā neviens nekāpa. Laikam bija vēl ļoti agrs. Soļi uz kāpnēm atskanēja tikai pēc laba laika. Dīriķis apsauca skaļi ierējušos Sātanu. Ienāca Zeltiņš un dusmīgi sacīja: — Nevarēji kā cilvēks man uzreiz pasacīt, ka tev līdzi šitāds zvērs? Uzbrucis sētā mūsu Dūksim, saplēsis kā traks vilks… Sieva, traci laukā dzirdēdama, pavērusi durvis drusku vaļā, lai vismaz apskatītos, kas tur notiek, uzreiz šis, nešķīstenis, iedrāzies iekšā kā lielgabala bumba, gandrīz notriecis sievu no kājām un — augšā pa trepēm… — Ē, biju pavisam piemirsis to suņadvēseli, — Dīriķis taisnojās. 6* Saimnieks pastāstīja, ka nakti nemaz neesot gulējis — aizstaigājis pie Rubeņa, uzticama cilvēka, sarunājis, ka pie viņa Dīriķis varētu apmesties pa ziemu. Tajās mājās Dīriķi vakarā gaidīšot… Tikai suns — nē, ar šo zvēru gan tur nevarēšot rādīties, nākšoties pamest tepat, vai… Bet pašam Dīriķim vajagot vākties prom tūliņ, kamēr vēl tumšs; kaimiņi te pārāk tuvu, pārāk ziņkārīgi un vispār… šādi tādi… Laikam atcerēdamies Dīriķa vakarējo uzkūsāšanu, Zeltiņš ilgāk nesūkstījās, pateica Dīriķim paroli un adresi, kur ierasties vakarā. 83 — Zeltiņ, — Dīriķis pa vilcinājies ieminējās, — iet jau es iešu, bet… liec aiz auss: ja man kaut kur būs izliktas lamatas, tava un tavējo galvas noripos tai pašā grāvī, kur mana. — Nemuldies pa tukšo, neesmu vakarējais, — Zeltiņš drūmi atbildēja. — Celies un saģērbies, atgādāšu tev visu, kas vajadzīgs. Pēc brīža Zeltiņš atnesa skujamos piederumus, ēdienu un brezenta mēteli. Dīriķis noskuvās, paēda un saposās pārgājienam. Pustumsā Zeltiņš Dīriķi izvadīja pagalmā un aizveda līdz piebūvei staļļa galā. — Te mums jāiemāna iekšā tavs nezvērs, — Zeltiņš sacīja. — Piebūve tagad stāv tukšā. Lai mitinās kādu laiku, kamēr aprod ar mani… Pēcāk varēsi atkal pievākt. Dīriķim negribējās no Sātana šķirties, bet suņa dēļ palaist gar degunu iespēju vieglāk pārlaist ziemu — nē, to arī viņš nevēlējās. Dīriķis Zeltiņam jau bija izstāstījis, kā pie suņa ticis, tagad vēl piemetināja: — Rūpējies par Sātanu pienācīgi, šitais kustonis ir to vērts. Pavasarī man viņa atkal vajadzēs kā labās rokas. — Labi jau, labi… Ja vien suns pa to laiku nebūs pieradis pie manis, gribēs vēl tevi atzīt un sekot. — Kāda ruņa! Sātans manis dēļ no torņa uz ecēšām nolēks, tā viņš man pieķēries. Sātans tupēja sniegā pa gabaliņu no abiem runātājiem, satraukti cilāja ausis un grozīja galvu. Dīriķis iegāja piebūvē, apskatījās. Tā bija stipri būvēta no jauniem un bieziem dēļiem. Vienīgais logs — augstu no zemes, pa to Sātans laukā neizspruks, lai kā censtos … Zemē gulēja salmi. — Sātan, sē, Sātan! Suns saslēja ausis, bet nepaklausīja. — Te tev nu bija, — Zeltiņš nosmējās, — tavs uzticamais zvērs nepavisam nav tev pieķēries kā

brūte, ja jau nepaklausa uz pirmā vārda. — Muļķības! Kustonis nojauš.. . Sā—tan! Klausīt! Šoreiz balss skanēja tik pavēloši un nepārsūdzami, ka Sātans — gausi, stīvām kājām — tomēr aizvilkās uz piebūvi, vēl pakavējās pie durvīm, aizdomīgi ierāva nāsīs gaisu, bet tad iegāja iekšā, vairākkārt atskatīdamies uz durvīm. — Labi, malacis! — Dīriķis suni uzslavēja un paraudzījās apkārt. Sunim te būs mītne, kuru pie reizes pats Dīriķis varētu apskaust, veltīgi viņš te vēl tūļājās, veltīgi, šķiroties no Sātana, uzmācās tāda kā skābena, nelaba oma. «Tā tikai vēl trūka, lai kļūtu mīksts kā mīkla, hē … Lops paliek lops… Tikai kā tas Zeltiņš domā suni te barot? Pa logu, vai, sviedīs barību iekšā? Durvis taču nevērs vaļā, baidīsies, ka pašam neiziet tāpat kā pirmīt viņa vecenei…» Dīriķis atģidās, ka ātrāk jāmanās prom, paskatījās uz Sātanu un devās uz durvīm. Sātans noteikti bija nojautis ko nelāgu; viņš pēkšņi saausījās, iesmilkstējās un metās atpakaļ, nokļūdams pie durvīm pirmais, bet Zeltiņš paguva no ārpuses tās aiztaisīt. — Sē, atpakaļ, mierā, maita! Ta nē jel… labs, labs suns, nāču! Sātans negribīgi atgriezās, bet nenomierinājās; viņš sāka skraidīt apkārt, nemitīgi un skaļi smilkstēdams. Brīdī, kad suns atradās vistālākajā kaktā, Dīriķis pielēca pie durvīm, izspraucās ārā, pagūdams laikā tās aizgrūst ciet. Iekšā atskanēja mežonīgas gaudas, suns gāzās durvīs ar visu ķermeni vienreiz, otrreiz, bez mitas . .. — Mu—ti! Izbeigt! Paliec te! — Dīriķis nikni uzbrēca. Ieslodzītais suns apklusa, bet tikai uz mirkli. Dīriķis, līdzās Zeltiņam soļodams prom, dzirdēja aiz muguras skaļu un naidīgu riešanu. Ja nezinātu, ka piebūvē tiešām ieslodzīts Sātans, Dīriķis rējēja balsi nebūtu pazinis, — tik rupja, piesmakusi un ļauna tā skanēja. — Tpū, — viņš nospļāvās, strupi atvadījās no Zeltiņo un steidzās prom; suņa rejas likās apsūdzam, vajājam un vēl vairāk saasinām nelāgās sāpes pakrūtē. Tajā rītā pagasta jaunais milicijas pilnvarotais Donis bija nolēmis braukt uz pilsētu. Viņš pamodās stundu agrāk, nekā vajadzēja, bet miegs vairs nenāca; pa gultu staipīties un nosist laiku Donis nebija radis, viņš cēlās augšā. Māte, kura arī jau rosījās pa virtuvi, dēlam lika pie sirds saģērbties labi silti — sals laukā pieņemoties. Donis nomazgājās, rūpīgi saposās, uzvilka biezu vilnas džemperi. Tad ar labu ēstgribu notiesāja mātes pasniegto azaidu un dzīrās iet prom. — Kas tevi dīda un urda, agrs, laika vēl atliku likām, — māte rājās, paskatījās sienas pulksteņa raibajā ciparnīcā. — Nekas, iešu vien, kāpšu lēnāk, pastaigāties svaigā gaisā taču veselīgi, ko es te kvernēšu istabā, — Donis atbildēja, uzvilka šineli, atvadījās no mātes un izgāja pagalmā. Arā bija vēl tumšs; zem soļiem viegli čirkstēja naktī uzkritušais plānais sniegs. Patiesībā Doni kaut kas urdīja gan, pastāvīgi gumdīja un urdīja — alkas pēc darbības, pēc veiksmes un arī pēc nopelnītas atzinības. Viņš vēl bija ļoti jauns, tikai pagājušajā vasarā beidzis Rīgā milicijas skolu un nesen atkomandēts uz dzimto pagastu par milicijas pilnvaroto. Tiklab priekšniecībai, kā pašam Donim tas likās teicami darīts: jaunais milicis te labi pazina apkaimi un cilvēkus, zināja no galvas ikviena šejienieša biogrāfiju, pārliecību, noskaņojumu; kurš cilvēks gan šeit būtu tik piemērots kā viņš — tepat audzis, gājis ganos, beidzis vietējo skolu. Donim netrūka savu nopelnu arī Dīriķa bandas sagraušanā; viņš pats bija tajā piedalījies un ne tikai kā teku zinātājs un ceļa rādītājs vien. Dažu labu no nošautajiem bandītiem milicis bija pazinis, tikai veltīgi cerējis to vidū ieraudzīt arī Dīriķi. Dīriķis acīmredzot kaut kur blandījās apkārt, nebija izslēgts, ka palicis dzīvs vēl kāds no viņa zeļļiem… Pirms pāris nedēļām kaimiņu apriņķa meža biezoknī bija atrasta viena no sagrautās bandas vecajām apmetnes vietām un tajā ierīkoti slazdi, bet pagaidām tur neviens nebija rādījies, neviens nebija mēģinājis apmetnei pat tuvumā pieiet…

Kad Donis torīt, lēnā gaitā soļodams uz staciju, bija nostaigājis kādu puskilometru un tuvojās Zeltiņu mājām «Vārpām», viņš izdzirdēja, ka «Vārpu» pagalmā rej, smilkst, izmisīgi kauc un plēšas suņi. Nanu, kas tad tur bija uzkritis Zeltiņu Dūksim? Vilks? … Donis nogrozīja galvu, bet būtu gājis tālāk, ja pēkšņi neatskanētu izbaiļu pilns sievietes brēciens. Tas milicim lika žigli nogriezties no ceļa un gar mežmalu paieties uz «Vārpu» pusi. Viņš apstājās aiz eglīšu dzīvžoga, kas iejoza «Vārpu» augļu dārzu, un skatījās uz mājām. Divi logi bija aizslēģoti, bet pa šķirbām varēja redzēt, ka iekšā deg gaisma, kas likās ļoti spilgta, dzeltensārta mijkrēšļa zilgajā dūmakā. Trokšņus vairs nedzirdēja. Donis nodomāja, ka laiks iet tālāk, ja negribēja nokavēt vilcienu; viņš pagriezās, bet tai pašā brīdī ieraudzīja, ka «Vārpām» tuvojas kāds cilvēks. Neērti bija šeit tā glūnēt, nācējs varēja milici ieraudzīt. Donis žigli iespraucās dzīvžogā un sastinga. Pēc brīža, uz miliča slēptuves pusi ne acu nepamezdams, garām pagāja «Vārpu» saimnieks. Hm, no kurienes? Tik agri? Ja Donis agrīnā gaitā ieraudzītu kādu citu cilvēku, viņam šādi jautājumi nez vai ienāktu prātā, bet uz «Vārpu» iemītniekiem jaunais milicis sen noskatījās modrām un neuzticīgām acīm. Brītiņu pavilcinājies un pārlicis — steigties beidzot prom vai vēl pakavēties —, Donis izšķīrās par pēdējo. Zeltiņš iegāja mājā, un gandrīz tūliņ pēc tam otrajā stāvā iedegās gaisma. Kāpēc? Augšā parasti dzīvoja Zeltiņu bērni, bet pašreiz tiem vajadzēja būt pilsētā, skolā… Te bija un bija kas aizdomīgs. Doņa darbabiedri reizēm mīlēja pazoboties par viņa aizdomīgumu, turpretī Donim pašam likās: labāk dažkārt pazaudēt laiku, veltīgi pētījot kaut ko šaubīgu, nekā vienreiz pieļaut liktenīgu vieglprātību, pieļaut, lai notiek noziegums, deguna priekšā aizbēg noziedznieki. . . Gar otrā stāva loga četrstūri lāgu lāgiem aizslīdēja plata un gara ēna — iekšā kāds ātri staigāja no vienas vietas uz otru. Uz kūti aizgāja divas sievietes. Brīdi nenotika nekas. Viena sieviete atgriezās no kūts ar slauceni, iegāja iekšā. Pēc tam «Vārpu» pagalmā iznāca divi vīrieši ar suni. Mazākais, paresnais, bija Zeltiņš. Bet otrs, garais un plecīgais? Donis kļuva vēl uzmanīgāks un dusmojās, ka nevar saskatīt, ko Zeltiņš ar savu viesi pagalmā dara. Abus vīriešus milicis atkal ieraudzīja tad, kad Zeltiņš svešo pavadīja līdz pirtij, atsveicinājās un atgriezās uz mājām; svešais ātri soļoja uz netālā meža pusi… Mežā iegriezies, Dīriķis gāja bez steigas. Laba tāda cilvēcīgos apstākļos pavadīta nakts, viņš bija atpūties un jutās spirgts. Nepatīkamas vienīgi atmiņas par pašu Zeltiņu. Nē, nē, uz tādiem vīreļiem nevarēja paļauties, nekādu lielo atbalstu no viņiem nesagaidīsi; Zeltiņa izturēšanās nepārprotami liecināja, ka viņš simtkārt labāk redz Dīriķi aizejam nekā atnākam . .. Ne tikai Zeltiņš .. . Dzenis … tas pēdējais sakarnieks . .. «Vienā maisā bāžami, lupatas, vairāk nekas… Man jāvada dienas kā mežā iedzītam, vajātam zvēram, jācieš neērtības, pusbads un mocības, un vēl nākas uzpurināt šos diegazeķes . .. Karu vien gaida, paši_negrib ne pirksta pakustināt, baidās, gļēvuļi… E, padzīvotu es cilvēcīgos apstākļos, gan pāris nedēļās atgūtu savu agrāko formu: kļūtu vesels kā rutks, uzņēmīgs kā nelabais… Tā tikai mana sasodītā kaite, kas uzdzen drūmu omu, muļķīgās iedomas, ka esmu paša zemē palicis bez domubiedriem, iespundēts, iemūrēts vienatnībā … Izvilkt tikai līdz pavasarim, tad varēs atkal atgriezties zaļajā mežā, ja vēl vajadzēs gaidīt, ja angļi un amerikāņi vēl tūļāsies… E, muļļājas arī viņi, vilcinās kā tādi teļapēteri… Tiem jau zeme nedeg zem kājām …» — Stāt! Rokas augšā! — aiz muguras noskanēja spalga, uzstājīga balss. Dīriķis iestenējās — automāts atradās zem sapogātā mēteļa. Idiotisma kalngals! Viņš gausi pagrieza kreisos sānus pret neredzamo pretinieku; labajā kabatā — revolveris. Lēni sliedams gaisā kreiso roku, Dīriķis cerēja labo iegrūst kabatā un. .. Cimdi! Viņam rokas cimdi, pats šorīt bija Zeltiņam šitos dūraiņus paprasījis. Velns … Dīriķa priekšā izlēca Donis, rokā — pistole, acis — zils tērauds, kas tikpat nenovēršami kā pistoles

tērauds urbās pretiniekā… Uz pleciem jaunākā leitnanta zvaigznītes . .. Nē, tādam roka nedrebēs . . . Donis turpināja savā spalgajā, vēl puiciskajā balsī: — Dīriķi, es šauju nekļūdīgi, ja spārdīsies — sašaušu kājas un rokas, kā sietu tevi sašaušu, bet saņemšu dzīvu. Apkārt griez—ties! Rokas turēt paceltas! Dīriķis lēni pagriezās, iekšēji sasprindzis, gatavs izmantot pirmo iespēju, pretinieka kļūdu … Milicis izrāva revolveri no gūstekņa kabatas, aptaustīja, atpogāja mēteli un ar kreiso roku atsprādzēja automātu, visu laiku bakstīdams Dīriķim mugurā pistoles stobru. Doņa kustības bija straujas, stingras un drošas. Dīriķis domāja, drudžaini domāja, bet viņam nebija ne niecīgākās iespējas izmantot savu spēku un iemaņas, pilnīgi skaidrs, ka pie pirmās kustības milicis viņu sašaus. Mežs, viņi atradās jau patālu mežā, varbūt… — Rokas uz muguras! Soļos marš! Un Dīriķis paklausīja, gāja, salicis uz muguras jaunajos, zaļajos dūraiņos iemauktās rokas. Viņu smacēja izmisums, naids un minējumi, kur milicis mežā radies. Zeltiņš? Nodevība? Te nu viņš, Dīriķis, velkas nevarīgs un padevīgs kā vērsis uz kaušanu … Nē, nē, nē! Viņš nedrīkst iet! Viņš neies, cirtīsies apkārt un uzbruks, lai labāk nošauj uz vietas, ja no nāves vairs neizbēgt… Bet milicis draudēja viņu tikai sašaut, saņemt dzīvu … Dīriķis iekunkstējās, tās vairs nebija bailes, kas viņam uzkrita, tās bija šausmas… Dzīvu! Kāpēc dzīvu? Dīriķis juta, ka nosvīst, ka aptrūkst elpas. — Ļauj atpūsties! — viņš caur zobiem izdvesa. — Ļauj brīdi apstāties un atpūsties, esmu slims. — Apsēdies, tikai… Dīriķis apgriezās, noslīga zemē zem priedes, atspiedās ar muguru pret stumbru. Milicis stāvēja dažus soļus atstatu no Dīriķa; uz rokas — Dīriķim atņemtais automāts, kura stobrs tagad vērsās pret sava bijušā saimnieka krūtīm… Dīriķis domāja: «Cik nelietīgi jauna seja, zeņķim nav vēl ne divdesmit, vaidziņi sārti, mutīte maiga, acis tik bezjēdzīgi zilas, ka riebīgi tādās skatīties, skuķa ģīmītis, skuķa tieviņais augums… Varējis viņu sasniegt… kaut ar vienu roku … Nepagūšu, nē, nepagūšu. Velns…» — Celties! Ejam tālāk! Bezcerīgi… bezcerīgi… Tikai šis vienīgais vārds brīdi klaudzināja kā ar veseri Dīriķim smadzenēs. Priekšā pavīdēja upe. Vēl kāds puskilometrs — mežs beigsies, sāksies lauki, mājas … Kā šis milicēns, šis pretīgais zilacis, varēja viņu pazīt? Pēkšņi Dīriķis atcerējās: Zelmas mājas… ganāmpulks un baskājains, gaišmatains ganupuika ar tādām pašām zilām bunduļacīm kā šim… Noteikti Zelmas bijušais gans, nekrietnelis! … Te vairs nevarēja būt tālu līdz Zelmas mājām. Šī pati upe taču tek garām Zelmas dārzam … Upe aizsalusi, ziema … Tagad ir ziema. Tikai pie paša krasta vēl melno šaura neaizsaluša ūdens josla … Bet, ja Dīriķis tagad cirstos atpakaļ — nu, milicis viņu sašautu, droši vien kājās, taču pēc tam viņš būtu spiests Dīriķi vilkt tālāk … tad varētu sagrābt zeņķīti… aiz rīkles … vienalga… Un tad tikai velties lejup pa stāvo krastu., zem ledus … abiem vienā murskulī, kopā … Upe te atvaraina, dziļa … — Nevaru, karsts! Atpūsties, — Dīriķis vēlreiz izgārdza, saļodzījās, norāva dūraiņus un atskatījās. Milicis nešāva, raudzījās gūsteknī — starp gaišajām uzacīm iegula rieva, acu dzidrais zilums sasala ledū, pleci drusku uzrāvās, augums saspringa … Dīriķis atcerējās: somu dunci, paslēptu zābaka stulmā, milicis viņam nebija atņēmis. Dunci — jā, bet vai tas vēl kaut ko nozīmēja? — Dīriķi, nelauzies, man pietiek tavu pekstiņu! — Muļķi, apskaties, piere slapja, es no tiesas esmu slims. — Drošībā atpūtīsies. Ejam! — Ak tāds tu esi, Zelmas ganupuika! — Rokas uz muguras! Soļos, marš!

Tai mirklī nostiepās spēcīgs, pazems augums — Sātans lēca milicim pie kakla. Donis norāva labo roku no automāta spala, lai instinktīvi aizsargātu seju; suņa zobi iecirtās plaukstā. Gandrīz tai pašā mirklī Doņa krūtīs ietriecās dunča asmens. Pār zemē noslīgušo pārliecies, Dīriķis noskatījās, kā izbālē un apdziest skatiena zilums … Noguldza upes ūdeņi. — Sātan, mans suns, mans zelta suns! Dīriķis gandrīz izšņukstēja šos vārdus, noslaucīja pieri, kļuva steidzīgs: pakāra kaklā automātu, pacēla no zemes zaļos dūraiņus, pārlaida upes krastam pētījošu skatienu un strauji devās prom. Sātans sekoja viņam pa pēdām, satraukti elsodams, izkāris sarkanu mēli. Kad cilvēks un suns atradās jau dziļi mežā, Dīriķis vēlreiz cieši paskatījās uz savu pavadoni un nočukstēja: — Sātan, kāds brīnums tevi atbrīvoja īstajā brīdī? Ir tomēr dievs debesīs, Sātan! Ir, ko? Šodien tu biji vairāk vērts nekā es … to es mūžam atcerēšos … Jā, tiešām: kā gan Sātans izkļuvis brīvībā? Dīriķim likās — no tās piebūves nav iespējams izlauzties cilvēkam, kur nu vēl sunim. Vai kāds no Zeltiņiem tomēr mēģinājis Sātanam ienest ēdienu un ticis notriekts no kājām? Vai arī Sātans izkāsis eju zem pamatiem? Dīriķis varēja tikai minēt, bet minēt nebija jēgas; viņam jāizdomā svarīgākas domas. Ko tagad iesākt? Vai Zeltiņš bija nodevējs vai ne? Bija vai ne -— tas šobrīd visnozīmīgākais. Bet kas to lai pasaka? Tikai, ja loģiski padomā, jāšaubās, ka milicis būtu drāzies Dīriķim pa pēdām viens pats. Nudien ne! Viņam līdzi būtu vismaz vēl daži apbruņoti cilvēki. Un, ja Zeltiņš gribētu nodot, visdrošāk viņam būtu bijis uzlaist milicijas puišus Dīriķim naktī; viņu būtu saņēmuši ciet turpat «Vārpās» bez sevišķām klapatām… Nē, aizdomas pret Zeltiņu laikam gan bija nepamatotas; tas nozīmēja, ka uz Zeltiņa norādīto adresi varēja iet. Kurp tad citur lai dodas? Bez pārtikas? Uz citu apriņķi, pie citiem cilvēkiem iznāktu iet vēl daudz tālāk, un jāšaubās, vai tādam pārgājienam pietiktu spēku. Dīriķis atkal jutās savārdzis, svīda, galva pašam likās tukša un apdullusj. kā pēc pamatīgas žūpošanas. — E, ar visu to šļuru esam iedrāzušies brikšņā par dziļu, Sātan, — Dīriķis murmināja. — Kamēr aiziesim līdz galam, kur mums sola jumtu virs galvas, tumsa būs klāt… Puskilometru aiz pirmītējās notikumu vietas Dīriķis atgriezās pie upes un devās gar to uz priekšu . .. Upe, tā pati upe, Zelmas mājas … Dīriķis nolēma iet gar šīm mājām, paskatīties kaut notālēm. Pašreiz tajās ierīkots mašīnu un zirgu iznomāšanas punkts, dzīvo sveši ļaudis . . . Soļodams tumsā garām pazīstamajai sētai, naksnīgais gājējs mirkli apstājās, paraudzījās notālēm uz apgaismotajiem logiem, aiz kuriem kustējās cilvēki. Dīriķis izjuta pret nepazīstamajiem cilvēkiem tādu naidu, ka roka neapzinīgi grābstījās ap jostu, pie kuras viņš senāk arvien bija nēsājis grānātas… Ietriekt kādu pārīti sprāgstošo olu gaišajā logā, tad tikai būtu … Granātu nebija, viņš pats tās bija nogremdējis dūksnājā, ptū… Nekas, vienreiz viņš tikpat šeit vēl atnāks un izsvēpēs visus gnīdas no Zelmas mājām. Neremdināmās dusmas svilināja un kaltēja tikpat nikni kā sāpes pakrūtē, Dīriķis nospļāvās un gāja tālāk. Ceļamērķi gājējs sasniedza vēlāk, nekā paredzēts, drusku bažīdamies, vai nebūs jau nosebojies. Tātad šeit dzīvoja Rubenis… Vieta neiedvesa sevišķu drošības sajūtu — mājas te stāvēja pudurītī, pārāk tuvu cita pie citas, bet nekā darīt… Rubeņi, vīrs un sieva, Dīriķi tomēr vēl bija gaidījuši, jau pa dienu sakārtojuši viņam slepenu istabiņu; tā atradās bēniņos, virs mājas galā piebūvētās garāžas. Garāža un darbnīca bija apkurināma, krāsniņa atradās arī bēniņu istabiņā. Istabas logs mazs, tāds pats kā bēniņu logs mājas otrā galā; dienā, protams, Dīriķis nedrīkstēja pa to neuzmanīgi skatīties laukā un vakaros nevarēja iededzināt gaismu, to no āra tūdaļ ieraudzītu. Rubenis, garāžas īpašnieks, bija mehāniķis; viņš strādāja vietējā kokzāģētavā, bet piepelnījās arī ar automašīnu un citādu motoru remontiem. Viņa garāžā un darbnīcā pievakarēs apgrozījās daudz ļaužu, un

tieši viņu dēļ Rubenis iebilda pret to, ka Dīriķis pie viņa apmetas ar suni. Kad nu Sātans tomēr bija atvests līdzi, Rubenis īgni nosacīja: — Mums pašiem savs Poģis, sirdīgs, teļa lielumā, nesatiks ar tavējo … Bet ko nu vairs, lai paliek, citiem teikšu, ka pieklīdis, redzēsim, kas tur sanāks. Rubenim bija taisnība: Sātans un Poģis uznīda viens otru no pirmā acu uzmetiena; pat dažādās telpās ieslodzīti, abi bija nemierīgi, draudīgi rūca, ausījās un kļuva niķīgi. Dīriķa istabiņā Sātanu nevarēja turēt: izdzirdot Poģa riešanu ārā, viņš skraidītu un saceltu bēniņos troksni. Sātanam vajadzēja vien palikt lejā, bet suns gribēja tikt pie Dīriķa. Lai kur Sātanu iespundēja, viņš plosījās, nerimtīgi skrāpējās gar durvīm, smilkstēja, brīžam pat iekaucās vai sāka nikni riet. Vienvakar istabā ieslodzītais Sātans izsita logu, izšmauca pagalmā, smagi saplēsās ar Poģi un nevienam virs nedevās rokā: rūca un rādīja zobus katram, kurš mēģināja satrauktajam dzīvniekam tuvoties. Rubenis pārskaitās un paziņoja, ka suns jāaizvāc, citādi mājās vairs neesot dzīves. — Bet kā lai es to izdaru? — Dīriķis murmināja. — Un uz kurieni… Rubenis paraustīja plecus un atcirta: — Tas nu man viens pīpis, bet šonakt lai suns būtu prom! Pietiek ar uzvijām, ka tevis dēļ riskējam ar pašu galvām, bet šitā velna suņa dēļ… Prātiņ, nāc mājās! Ieved padziļāk mežā un šauj nost! Cita padoma nezinu. — Rubenis bija ne pa jokam noskaities; tālākā sarunā viņš neielaidās un aizgāja prom, nikni piecirzdams durvis. Dīriķis, palicis viens pats tumšajā istabiņā, sāka satraukti pārdomāt Rubeņa vārdus. Sava taisnība Rubenim bija: suns tagad ātrāk nerimsies, kamēr ielauzīsies viņa slēptuvē, bet to pieļaut nedrīkstēja — ja suns te ierietos, kādam dzirdot, tas tūdaļ radītu aizdomas … Klau! Tur jau viņš patlaban lejā, pagalmā, ārdījās ap ieejas durvīm, ļaudams vaļu gan rīklei, gan nagiem. Pēc brīža suņa rejas atskanēja no mājas gala. Dīriķis paglūnēja lejā — jā, tur jau Sātans stāvēja, nepārprotami skatījās uz Dīriķa slēptuves lodziņu un rēja. Ja nu to kāds ievēro? … Tomēr žēl aizvest un nošaut: suns bija izrādījies noderīgs un vēl varbūt noderēs … Jā, bet ko tad? Atgriezties ar Sātanu sasodītajā bunkurā — vēl vārgam, slimam, riskējot, ka saslims vēl vairāk un tā vai tā dabūs vienatnē galu … Turklāt ārā sasnigušas biezas kupenas, laiks skaidrs, salst, ceļu uz bunkuru, Dīriķa pēdējo slēpni, iezīmēs labi saskatāmas pēdas . .. «Beidzamā muļķība tādas pēdas atstāt, nav te ko slienāties, suns jālikvidē, ja pats negribi nosprāgt suņa nāvē! Tā ja!» Dīriķis bija izlēmis. Pret rīta pusi viņš kopā ar suni, kas no atkalredzēšanās priekiem likās vai sajēgu zaudējis, devās uz mežu. Sals knieba vaigos, sniegs gurkstēja zem zābakiem, pūta nikns, spēcīgs ziemelis. Tumsa, aukstums un nedrošības sajūta pēc bēniņu istabiņas omulības Dīriķim likās atbaidoša un stiprināja viņa apņēmību atbrīvoties no Sātana. Dīriķis ar Sātanu gāja pa meža cirtēju iebraukto ceļu — kupenās atstāt pēdas nedrīkstēja, vismaz sākumā ne. Gaismai svīstot, cilvēks un suns jau atradās dziļi mežā. Sātans skrēja pa priekšu, lāgiem nemierīgi un jautājoši atskatīdamies uz savu saimnieku; kaut kas viņam laikam šķita netīkams un neparasts, varbūt tas, ka saimnieks šā gājiena laikā viņu ne reizes neuzrunāja .. . Kad Sātans sāka atskatīties pārāk bieži, Dīriķis uzbrēca: — Marš, sliep uz priekšu, ko tūļājies! Lūr kā . . . Beidzot Dīriķis apstājās. Šeit! Tālāk iet nebija jēgas; visapkārt kā sabangota jūra krāca biezokņa egles, un vējš pūta no klajuma puses; šādā laikā šāviena troksni tālu nedzirdēs. Sātans stāvēja pārdesmit soļu atstatumā no Dīriķa un vērīgi uz viņu noskatījās: viena kāja pacelta, kā spēji apstājoties, gaisā sastingusi, ausis saslietas, galva pašķiebta uz sāniem; suns centās uz minēt cilvēka nodomu. Saimnieka uzvedība un rīcība viņam likās un likās citāda nekā parasti; instinkts brīdināja … Briesmas? Kādas, no kurienes? Sasprindzis kā atspere, Sātans nenovērsa acu no Dīriķa.

Tikko cilvēks, mēteli atpogājis, noņēma no pleca automāta siksnu un pavērsa stobru pret suni, rūpīgi tēmēdams, Sātans pazuda brikšņā tik negaidīti straujā lēcienā, ka Dīriķis jau izšaudams saprata: garām, velns parāvis, garām! Kā tad tas bija iespējams, kā varēja notikt, ka nolāpītais kustonis … Dīriķis pēkšņi atcerējās: Sātans taču jau agrāk bija ērmoti satraucies un dīvaini izturējies, kad viņa saimnieks cilāja ieročus, stobru pat nepavēršot uz dzīvnieka pusi… Un — kā viņš bija varējis to pilnīgi izlaist no prāta — Sātanam pie auss bija labi saredzams un sataustāms dobulis, aizaugusi rēta; suns necieta, kad tai pieskārās Dīriķa pirksti. Šāviena rēta?… Ja tā bija, tad skaidrs: suns bija iegaumējis reizi par visām reizēm, kas ir ierocis, ko nozīmē viņam pievērsts stobrs; suns kādreiz jau ticis šauts un palicis dzīvs . .. Tādā gadījumā Dīriķim te vairs nebija ko darīt un ko cerēt; varbūt vienīgi tagad Sātans liks viņu mierā, nerādīsies ne tuvumā, bēguļos un atsāks klaidoņa gaitas. Nu, lai taču, suns bija atkopies, kļuvis atkal spēcīgs, daudz ko izturēs … Dīriķis aizsoļoja lidz eglītēm, kuru tuvumā Sātans bija atradies šāviena brīdī: uz sērsnas neredzēja ne piliena asiņu. «Varbūt tā arī ir vislabāk, pēc Sātana asinīm es nepavisam neesmu izslāpis,» Dīriķis nodomāja. 97 Viņš noklaiņoja pa mežu līdz novakarei un jutās gluži apmierināts: Sātans bija un palika tikpat kā ūdenī iekritis, nekādas zīmes neliecināja, ka suns slapstītos apkārt cilvēka tuvumā. Dīriķis varēja mie7 — 2266 rīgu prātu atgriezties pie Rubeņiem, uz savu bēniņu istabeli. Vairākas dienas Dīriķis mierīgi aizvadīja savā paslēptuvē, bezdomīgi un laiski iejuzdamies neierasti tīkamajā mājībā: kamēr bija gaišs, palasīja kādu vecu grāmata, uzmanīgi paraudzījās pa mazo logu — kāds laiks, vai debesis aizvilkuši mākoņi, vai arī tās skaidras un saltajā zilgmē stāvus gaisā stīdz dūmi no māju dūmeņiem; pievakarēs, kad satumsa, Dīriķis gulšņāja, klausīdamies cilvēku soļos un balsīs apakšstāvā … Labs ēdiens, siltums, nekādu uztraukumu un raižu… Veselība uzlabojās — Dīriķis dzēra kaut kādas zāles, kuras Rubeņa sieva viņam piegādāja, pats sevi drusku nicinādams: «Strebju drapes, vārtos pa migu, izļēpšu vēl kā… Bet jāatkopjas taču man ir? Ir. Neko neesmu aizmirsis un neaizmirsīšu, vēl tie nolādētie dabūs no manis trūkties, tikai pašreiz … Labs atriebējs, kas ne pār lūpu lāgā pārspļaut nejaudā! Jāpaciešas, jāatlabst…» Kādā pēcpusdienā, kad Dīriķis miegojās pa gultu, šķirstīdams sadzeltējušas «Atpūtas», viņam pēkšņi kāds ieblieza it kā ar pagali pa pieri: kaut kur lejā, ārā, iegaudojās suns … Vēl un vēlreiz — skaļi, izmisīgi, drūmi. Nudien, tā bija Sātana balss! Vismaz ārkārtīgi līdzīga. Rubeņa Poģis nekad negaudoja, un Poģim bija augstāka balss. Klau, Poģis pašreiz apakšā sirdīgi ierējās, droši vien arī manīdams, ka viņa ienaidnieks atkal tuvumā … Dīriķis piecēlās, uz pirkstgaliem pielavījās pie loga un paskatījās ārā, bet, lai kā viņš snaikstīja kaklu, redzēt Sātanu neredzēja. Taču gaudas laiku pa laikam atkārtojās. Vēlu vakarā sabozies un nervozs pie Dīriķa uznāca Rubenis, atnesa ēdienu un sāka lamāties: — Prātiņ, nāc mājās, ko tu esi izstrādājis, palaidis mežā savu nezvēru vaļā dzīvu! Un vēl meloji man, ka ar suni cauri, tā dēļ vairs nebūšot jāraizējas. Bet kas nu ir? Klāt viņš ir, velna kustoņa, ložņā apkārt pa krūmiem, pa grāvjiem un piedevām kauc vilkača balsī! Mēs ar sievu mēģinājām sasaukt, pielabināt, bet kas tev deva: kolīdz mēs soli uz viņa pusi, iekaucas kā aizdurts un mūk prom, kolīdz atgriežamies mājās, pēc brītiņa atkal klāt un purns vaļā līdz ausīm, blenž uz bēniņu logu un stabulē… Kuru katru mirkli kāds kaimiņš var sākt ausīties. Un kas tad būs? — Beidz ņerkstēt! Saproties, es taču toreiz šāvu, bet nopūdelēju, aizbēga, pagāns, tikko sāku tēmēt. Tas suns jau reiz ir šauts, tādu tik viegli vis uz grauda nepaņemsi. Un es domāju … — Tītars domā. Ar tevi es garās penterēs vairs neielaižos — taisies, ka tiec … Runājām un spriedām abi ar sievu, bet cita padoma nezinām. Pārtiku sadosim līdzi, cik vari nest. Tev jāpazūd — un

vēl šonakt pat! Un, kamēr neesi pabāzis savu draņķi zem zemes, lai tu man vairs acīs nerādītos! Mēs arī esam cilvēki un gribam dzīvot! — Pēc šīs niknās izrunāšanās Rubenis aizgāja prom, Dīriķa iebildēs neklausīdamies. Dīriķis drebēja no dusmām uz Sātanu, Rubeni, uz sevi pašu. Cauri un beigas ar visu — ar drošo un ērto pajumti, atpūtu, veseļošanos … Rubenis izsviež viņu, Dīriķi, ārā salā un tumsā, izsviež kā.. . Un tikai tā riebekļa suņa un paša mīkstčaulības un neuzmanības dēļ. i* Ārā tumsā nerimtīgi un izmisīgi gaudoja suns; šīs skaņas sadzirdot, Dīriķis nostenējās — ek, tiktu tagad tam blandonim klāt, plikām rokām nožņaugtu … 99 Dīriķis piegāja pie loga, paskatījās: iepretī logam, otrpus takas, kas iemīdīta ap māju, kaut kas melnēja pret sniega balsnējo vizmu. Pievilcies pavisam tuvu, maita! Pavērt drusku rūti, sviest… Pabēgs tālāk, bet gaudos tāpat. Uzrunāt, apsaukt? Jāšaubās, ka tas līdzēs, un tādu saukāšanu var sadzirdēt kāds garāmgājējs. Klau! Gaudo, nogalējamais, atkal gaudo! Jāpošas vien prom, ar Rubeni strīdēties nebija nozīmes; un Rubenim taču sava taisnība: suns, Dīriķa nelaime, varēja iegāzt un pazudināt tiklab viņa slēpējus, kā pašu bēgli. Arā gaudoja suns, gaudoja gari, žēli, izmisīgi… Pēc pusnakts, apkrāvies ar smagu pārtikas nešļavu un nodievojies Rubenim, ka šoreiz neatgriezīsies, kamēr Sātans vēl dzīvs, Dīriķis atkal devās ceļā; drīz pār viņa galvu sāka šņākuļot vējā meža koki. Sātana gaudas apklusa, Dīriķim sperot jau pirmos soļus Rubeņa pagalmā, bet, vai suns viņam sekoja arī mežā, Dīriķis netika gudrs. Vēja dēļ mežs bija trokšņu pilns, debesis piemākušās — ne lāgā dzirdēt, ne saredzēt, kas notika apkārt. Dīriķis gāja uz savu bunkuru dumbrājā, citur nevarēja iet; ja Sātans sekos līdz bunkuram, kur pieradis dzīvot, tur Dīriķim izdosies visātrāk viņu atkal pielabināt un … Rīta agrumā, nonācis bunkurā, Dīriķis iekūra krāsniņu; tādā kapa aukstumā iemigt nebija ko domāt. Viņš sēdēja krāsniņas priekšā, sildījās un cīnījās ar kārdinājumu atkorķēt vienu no atlikušajām kandžas pudelēm, bet nē, to nu nedrīkstēja atļauties. Viņam vajadzēja skaidras galvas un drošu roku. Ne lāses, kamēr nebūs ticis vaļā no Sātana, savas nelaimes … Dīriķis salēcās vien, kad bunkura tuvumā iegaudojās suns. «Tātad klāt gan, na, pagaidi tu man, maita, otrreiz nepielaidīšu nevienu kļūdu!» Dīriķis piecēlās, nošķēla gabalu no līdzatnestā speķa, pavēra bunkura durvis un pasauca: — Sē, Sātan, Sātan, sē! Bija saklausāmas tikai koku šalkas. Dīriķis sauca vēlreiz, bet, kad Sātans nerādījās, izsvieda speķi ārā, nobubinādams: — Gan aprīsi, un rij, rij vien, nav žēl, tagad tu dabūsi tik daudz, cik savu mūžu neesi dabūjis, es neesmu es, ja tevi vēl nepielabināšu. Pēc saullēkta, izgājis ārā, Dīriķis redzēja, ka speķa gabals pazudis; Sātana pēdas sniegā. . . Bet pašu Sātanu gan neredzēja. Dīriķis suni pāris reižu pasaukāja, bet pats neticēja, ka sasauks, vajadzēja bruņoties ar pacietību, bet tas nebija viegli: Dīriķis bažījās par kupenās iemītajām pēdām, kas palikušas pa ceļam uz bunkuru; jauns sniegs kā par spīti neuzsniga, pēdas neaizputināja. Dīriķis neapgūlās, lai gan miegs mācās virsū; laiku pa laikam viņš izgāja ārā un sauca suni, līdz pēcpusdienā to tiešām ieraudzīja: Sātans stāvēja krūmos un neaizbēga, Dīriķi ieraudzījis, tikai izskatījās sasprindzis un tramīgs, lēcienam gatavs — aste atšauta, ausis pieglaustas, skatiens neuzticīgs. — Muļķi, es tev nekā nedarīšu, esi rāms! — Dīriķis klusi sacīja un rādīja sunim tukšās rokas. — Redzi, muļķi, ieroča man nemaz nav klāt! — Viņš spēra soli uz suņa pusi. Sātans vēl stāvēja turpat, bet spalva uz skausta sabozās, acis nikni iespīdējās, suns sāka drebēt no

purna līdz astes galam, it kā palikšana uz vietas maksātu briesmīgu piepūli, it kā viņu plēstu vai pušu pilnīgi pretējas dziņas: vēlēšanās bēgt un vēlēšanās palikt… Kad Dīriķis paspēra vēl vienu soli, Sātana virslūpa bez skaņas uzraucās augšup, nospīdēja draudīgi atvieztu zobu rinda, un suns pazuda krūmos. — Riebeklis! — Dīriķis nosēcās un atgriezās bunkurā; tur viņš atgūlās uz lāvas un sāka gudrot, kā tikt galā ar suni. Beidzot viņš bija kaut ko izdomājis, apmierināts nosmīnēja un pašķielēja uz kandžas pudelēm; tās spīguļoja lielas, vēderainas, vilinoši pilnas un tuvas, bet vēl starp tām un Dīriķi stāvēja suns, pārvērties par sava saimnieka lāstu un spīdzinātāju. Na, redzēsim, kurš kuru … Nākošajā rītā Dīriķis rūpīgi veica dažus priekšdarbus, lai realizētu jauno nodomu; viņš novietoja šaušanai sagatavoto automātu uz žagaru kaudzes aiz bunkura tā, lai suns, pat tuvumā pienācis, nevarētu ieroci saskatīt. Pēc tam Dīriķis, paņēmis līdzi gaļu un maizi, atkal izgāja ārā un sāka saukt Sātanu. Saukt un gaidīt nācās ilgi, tik ilgi, ka gaidītājs pārsala, staigādams šurpu turpu gar žagaru kaudzi, pārsala un noskaitās arvien vairāk. — Sātan, Sātan… Elles izdzimums, nevelkas vis… Man būs te jānobeidzas badā, jāsapūst dzīvam viņa dēļ… Sātan, Sātan, Sā—ā—tan . .. Virinādams muti saltajā gaisā, Dīriķis bija jau piesmacis, bet joprojām vēl mīņājās pie žagaru kaudzes, it kā būtu ar neredzamu ķēdi pieķēdēts. Sāka jau krēslot, kad Sātans kā melna ēna pavīdēja eglīšu smalcē; vispirms bija redzamas tikai viņa krūtis un galva ar Dīriķim stingi pievērstām acīm un saslietām ausīm. — Suns, suns, labs suns. Sātan, še, ņem! — Dīriķis šļupstēja un pasvieda sunim gaļas kumosu pār žagaru kaudzi. Sātans lēni, neuzticīgi pienāca gaļai klāt, tad, acīmredzot būdams izsalcis, pakampa to, ka zobi noklakstēja, aprija un sastinga atkal uz vietas. Dīriķis stāvēja pie žagaru kaudzes; vajadzēja tikai pastiept roku un šaut, bet viņš gribēja, lai suns panākas vēl tuvāk: otrreiz pūdelēt nedrīkstēja, citādi … — Suns labs, labs, še tev vēl, še, ķer, še! — Dīriķis labināja un svieda Sātanam kumosu pēc kumosa. Kas ar velna kustoni notika: tuvāk viņš tomēr nenāca, gaļu arī vairs nekampa, ne purnu pie zemes nepiedūra, tikai blenza cilvēkā modri un ļauni, it kā lasītu viņa domas. Dīriķis vilcinājās pastiept roku, sagrābt ieroci. Mirkļi ritēja, krēsla sabiezēja, tūliņ visam vajadzēja izšķirties — drīz vairs nevarēs redzēt. Jāšauj, lai nu kā, suns daudz tuvāk nekā iepriekš … «Jā, bet tā smalce… eglītes. Nelāgi, maita, pagūs ielēkt smalcē, pazudīs … Atlikt?» Dīriķis domāja, pēkšņi pārskaitās, pārvilka plaukstu pierei un acīm. «Ko es tūļājos?! Cilvēku dzīvības esmu apdzēsis acumirklī,. ceturtdaļmirklī, bet te . ..» Dīriķis sacirta zobus, zibenīgi sagrāba ieroci; mežā notarkšķēja automāta kārta, pajuka sakapāti eglīšu zari, sniegs un sūnas, iekaucās bēgošais suns. Dīriķis skrēja pa Sātana pēdām, vairs nekā nedomādams, skrēja un šāva, kamēr nebija izšauta pēdējā patrona; kad ierocis apklusa, šāvējs apstājās un izgrūda caur zobiem: — Sātans, īsts sātans, prom viņš ir, un šoreiz es viņu vairs … Viņš brīdi stāvēja uz vietas elsodams, satracināts, gatavs kliegt neprātīgās dusmās, dauzīt galvu pret koku stumbriem … Pēkšņa iedoma lika nomesties zemē, paskatīties. Tumši, sīki lāsumi — asinis… tomēr asinis. — Paldies dievam, ū… Trāpīts, tomēr trāpīts! Varbūt riebeklis pat ievainots nāvīgi un jau beidzas nost! Noteikti — nāvīgi, noteikti — beidzas nost, paldies dievam … Viņš aizvilkās uz bunkuru, drusku atvēsis un atžilbis. Bunkurā bija tikpat auksts kā ārā; Dīriķis, uzglūnēdams sunim, dienā nebija kurinājis krāsniņu. Viņš sanesa iekšā malku; tās likās par maz, un viņš nesa un nesa, svieda un krāva pagales kaudzē pie krāsniņas.

Beidzot, kad pār malkas grēdu tikko varēja tikt krāsniņai klāt, Dīriķis to iekurināja, aptupās uguns priekšā un sāka sildīt drebošās rokas. — Dreb kā vecim, kā pēc kalnu gāšanas, tpū. Kāpēc? Amen, beigts un pagalam, ar to nelaimi cauri, āmen baznīcā! — Dīriķis murmināja, plaukstas sirdīgi berzēdams, atsildīdams un nomierinādamies. Un tad … Nevar būt! Viņš pārklausījies … Nē, tomēr… Dīriķis uzlēca kājās, pastiepa kaklu un klausījās. Arā, naktī, gaudoja suns, gaudoja skaļāk un drausmīgāk nekā jebkad; gaudoja, nē — kauca; gari stieptie, baigie kaucieni griezās ausīs, kaucējam vajadzēja būt tuvu, iztālēm skaņas nebūtu tik skaidri saklausāmas. Dīriķis norāva ausenīcu, klausījās un klausījās, domās minēdams: «Tepat, noteikti tepat, pie paša bunkura. Nosprāgt atvilcies … Nosprāgs … apklusīs …» Kaucieni neapklusa, šķita, ka tie laužas vai no pašas elles rīkles, tajos klausoties, stinga asinis. Dīriķim likās: nežēlīga plauksta dzelžainā tvērienā sagrābusi viņu aiz pakauša, uzraudama matus stāvus gaisā. Viņš iestenējās, paklupdams pār malkas kaudzi, un, apdauzījis ceļgalus, metās pie automāta, kuru bija nosviedis uz lāvas, uzlika tam jaunu disku; tad, turēdams ieroci šaušanas gatavībā, tuvojās durvīm — lēni, ieklausīdamies, it kā ar katru soli būtu jāpārvar milzu pretestība. Durvis Dīriķis atgrūda vaļā ar automāta stobru, ierāvās aiz stenderes. Tumsa, dur kaut acī. Tumsa, meža šņākoņa un nevienas citas skaņas. Kā, viņš taču bija dzirdējis skaidri? Pirmīt durvis bija ciet, bet iekšā bungādiņas vai pušu plīsa no tuvajiem, mežonīgajiem kaucieniem. Viņam taču nespokojās, viņš nekļuva traks, nemurgoja? Ap viņu viss bija reāls, viņš visu apjauda, redzēja un dzirdēja; ja iekoda sev mēlē, iesāpējās. Nekādu murgu! — Dullais, neķēmojies, ko tu te kverni! Velcies iekšā, izlaidīsi laukā pēdējo siltumu, vairāk nekā! — Dīriķis pats sevi izlamāja, aizvēra durvis atkal ciet, nolika ieroci, bet šoreiz pa ķērienam, uz malkas; piesvieda pagales dziestošajā ugunī; pieķēra sevi staipām kaklu un ieklausāmies; vēlreiz izlamājās un uzmeta acis kandžas pudelēm. Uz pudeļu sāniem gailēja dzeltensarkani uguns atspulgi, izskatījās, ka aizdegusies pati dzira, tā iezaigojās gan spēcīgāk, gan apdzisa. Klau, atkal! Suņa kaucieni un gaudas vēl mežonīgāki un skan vēl tuvāk, it kā Sātans būtu piegrūdis purnu pie pašām bunkura durvīm un viņa vaimanas lauztos iekšā pa daudzajām plaisām. Dīriķis apsviedās ar seju pret durvīm, nespēdams vairs apjēgt, kas te notiek, pilnīgi apdullis, vēl nekad nepiedzīvotu šausmu varā. Viņš mēģināja aizspiest ausis, bet arī tas nelīdzēja: kaucieni turpinājās … Tad Dīriķis vēlreiz saķēra ieroci, atgrūda durvis vaļā un tai pašā mirklī sāka šaut tumsā, zemu tēmēdems, grozīdams automāta stobru puslokā • •, Izšāva visas patronas un atvilka elpu. Apkārt bija kluss, pilnīgi kluss. Nekādu gaudu, tikai vējš reizēm ieklupa kokos. Durvis aizcirtis, cilvēks vairs neatgriezās pie krāsns sildīties; viņš stāvēja, klausījās un gaidīja; beidzot sakustējās, pablenza uz automātu un atžilba. Nu gan viņš bija izdarījis pamatīgu nejēdzību, izšaudams tādu lērumu patronu … Bet ja nu otrādi, ja šaušana nemaz nebija nejēdzība? Varbūt viņam, šaujot «uz aklo», beidzot tomēr palaimējies ievainoto Sātanu galīgi nobeigt? Pašreiz taču vairs nebija saklausāmi baigie kaucieni, uf … Dīriķis sāka rosīties pa bunkuru: jāliekas gulēt, šī nakts, tikai šī vienīgā nakts vēl jāpavada tepat, rīt viņš varēs atgriezties pie Rubeņa. Vispareizāk varbūt būtu ne mirkli ilgāk nekavēties bunkurā, uz kuru bija iemītas pēdas, vajadzēja steigties tūlīt prom, taču pēc piedzīvotā Dīriķis šaubījās par saviem nerviem un spēkiem. Pirmo reizi mūžā iedomājoties vien, ka aukstumā un naktstumsā vajadzēs vienam pašam brist pa kupenām, klimst pa šņācošā meža biezokņiem, Dīriķis juta, ka pār muguru pārskrien tirpas — tāpat kā reiz siena talkā, kad viņam aiz apkakles bija iekūleņojusi pele un skraidīja pa muguru, ar asiem nagiem ķerdamās ādā, tik ilgi, kamēr viņš atzvēlās pret koku un peli nospieda… Nē, viņš neies, atpūtīsies, izgulēsies un dosies atceļā rīt no rīta …

Gaudas, kaucieni… tuvu, tuvu … — Atkal, dievs kungs žēlīgais, atkal! — Dīriķis iekunkstējās. Viņš vairs nesagrāba automātu, pat nepakustējās, tikai stāvēja — apakšžoklis atkāries, mute vaļā, acis izvalbītas; nesamanīgais skatiens, maldīdamies apkārt pa bunkuru, pārslīdēja atspulgiem, kas zvēroja uz kandžas pudeļu sāniem. Dīriķis pieklupa pudelēm, pakampa tuvāko, atrāva vaļā un dzēra, no mutes neatņemdams, kamēr tā bija tukša … Tad viņš ķērās pie otras, pēdējās . .. Bija svētdienas rīts. Pa lielo mežu soļoja vilku mednieki. Kara gados neizšaudītie plēsoņas biezokņos bija savairojušies, kļuvuši pavisam bezkaunīgi un pārdroši; ziemas naktīs tie veselām varzām aizklīda līdz mežmalai, siroja apkārt pa klajumu, lodāja ap zemnieku mājām, mēģinādami ielauzties lopu novietnēs, saplosīdami sētās suņus un apdraudēdami arī atsevišķus cilvēkus, kuriem tumsā kāds ceļš zem kājām. Tam vajadzēja darīt galu; plašākas apkaimes mežziņi un mežsargi rūpīgi izstrādāja kopīgu medību plānu. Torīt mednieki bija sadalījušies vairākos pulciņos; mežsargi šīs grupas no dažādām pusēm veda uz izraudzīto medību iecirkni. Mežsargs Dekšenieks, kurš soļoja pa priekšu savai mednieku grupai, kādā vietā pašķieba galvu un ieklausījās: kaut kur mežā atskanēja gaudošana. To pašu dzirdēja arī citi mednieki, viņi neizpratnē saskatījās un pārmija pa vārdam: — Suns? — Varbūt pelēcis? Kur te suns . .. — Nē, vairāk pēc suņa … Dekšenieks vēl ieklausījās tālajās gaudās un pārlika: doties gaudošanas virzienā vai ne? Ja to darītu, būtu jāmaina uzsāktais virziens … bet ja nu tomēr gaudotājs ir vilks? Brīdi vēlāk Dekšenieks un viņa mednieki mainīja virzienu. Necik tālu neaizgājis, mežsargs spēji apstājās, noliecās un skatījās: sniegā skaidri varēja redzēt lielu ķetnu nospiedumus un asins traipus. Vai pēdas ieminis suns vai vilks, grūti uzminēt; ķetnas bija stigušas pārāk dziļi kupenās; vienīgi tas pilnīgi skaidrs, ka dzīvnieks ievainots: vietām viņš bija streipuļojis, pakritis, atkal slējies augšā un vilcies tālāk, pamezdams sniega baltumā lielākus asins plankumus. Vīri izkārtojās ķēdē un izklaidus gāja uz priekšu, sekodami pēdām. Viņu priekšā vēl pāris reižu atkārtojās kaucieni. Mednieki bija nonākuši līdz purvainai zemienei, te vairs neredzēja augstu koku, tikai pa zemai kroplu priedīšu audzei, retam kārklu puduram, bērziņam. Dekšenieks zināja, ka vasarā šai vietā plešas neizbrienams staignājs, bet patlaban pa sniegu un ledu varēja iet tālāk samērā droši, jāuzmanās vienīgi no neaizsalušiem akačiem. Mežsargs gāja pirmais un jau pēc brītiņa atskatījās, māja medniekiem un kaut ko rādīja. Vīri pielika soli: viņu priekšā, brīžam pavīdēdams starp priedītēm, brīžam starp tām pazuzdams, kumuroja tumšspalvains dzīvnieks. Suns, nevis vilks, pašreiz to jau varēja saskatīt pavisam skaidri. «Ievainots suns, bet kā viņš te atklīdis?» Dekšenieks domāja. «Varbūt atvilcies uz biezokni nosprāgt? Dzīvnieki, juzdami galu tuvu klāt, reizēm aizbēgot nobeigties vientulībā . .. Tomēr savādi, pavisam savādi, kāpēc suns no mums bēg?» Izgājuši augstākā vietā, mednieki izspraucās cauri eglīšu smalcei un pārsteigti ieraudzīja ne tikai suņa, bet arī cilvēka pēdas, gluži svaigas, smagi un dziļi sniegā iemītas vīrieša zābaku pēdas.. . Nomīņāts laukums, žagaru kaudze … un tur, kadiķos, ieeja … ieeja bunkurā . . . Pie žagaru kaudzes bija sniegā saļimis suns; viņam laikam aptrūcis spēka vilkties tālāk. Dzīvnieks bija atspēries uz priekšķepām, pūlējas noturēt taisni smago galvu, atvieza zobus un lāgiem ierūcās bezspēcīgā niknumā, lai gan cilvēki viņam vairs nepievērsa uzmanību. Vīri, saprazdamies bez vārda, pārkārtojās un ielenca bunkuru. Dekšenieks, veterinārārsts Sliede un apriņķa prokurora palīgs, bijušie frontinieki, uzmanīgi sperdami soļus, tuvojās kadiķiem. Jā, te bija saredzamas bunkura durvis. Piegājuši tām pilnīgi klāt un ieklausījušies, vīri pārsteigti saskatījās: bunkurā

noteikti atradās cilvēki, bet tie laikam gulēja ciešā miegā — varēja skaidri dzirdēt skaļus krācienus un gārdzienus. Dekšenieks piesardzīgi pavilka bunkura durvis, tās viegli padevās un pavērās; mežsargam sejā iesitās spēcīga kandžas dvaka, biezs tvans … Dīriķi sagūstīja bez cīņas; viņš atjēdzās vienīgi tad, kad bija jau uzrauts sēdus; rokas atlauztas uz muguras un tām apmesta siksna, kuru patlaban savilka un sasēja ciešā mezglā. Sliede un vēl kāds mednieks notverto bandītu bija pazinuši ar pirmo acu uz metienu. Ievainoto Sātanu vīri aizveda līdzi, kaut gan tas nenācās viegli. Lai suns kādu nesakostu, vajadzēja viņam uzmest virsū Dīriķa segu un, tajā savīstītu, aizstiept līdz mežā atstātajām ragavām, ar kurām mednieki bija atbraukuši. Sātanu pievāca veterinārārsts Sliede, liels dzīvnieku draugs. Sātans palika dzīvs; Sliedem izdevās šāvienu brūces sadziedināt un suni apkopt, lai gan tas prasīja daudz grūtību un pacietības, turklāt ārsta pūles netika atalgotas ne ar niecīgāko pateicību. Suns neatzina un nelaida tuvumā nevienu cilvēku, arī ārstu ne. Pagalmā, iepretī savas istabas logam, Sliede Sātanam bija uzcēlis aploku, ko iejoza augsts žogs. Viņš par suni rūpējās kā prazdams, labi baroja un brīvajos brīžos bieži vien kavējās pie aploka, dzīvnieku pār sētu klusā balsī uzrunādams un labinādams. Sātans ārstu vēroja notālēm, gulēdams zemē aploka stūrī. Suns izskatījās modrs, bet pilnīgi rāms, taču tas bija šķietams rāmums: tikko Sliede mēģināja pavērt aploka vārtiņus, lai ieietu iekšā, Sātans pietrūkās kājās un ierūkdamies metās pie vārtiņiem, nepārprotami grasīdamies savam glābējam uzbrukt. Suns neuzticējās nevienam cilvēkam un šķita, ka neuzticēsies vairs nekad.

SLIEKSNIS

Todien mani bija pārņēmusi dīvaina, nemierīga noskaņa. Dīvaina tāpēc, ka šo manu iekšējo stāvokli ir grūti attēlot un ārēji nekas sevišķs nebija noticis. Viss bija kā parasti, un tomēr es jutos kaut kā dīvaini un nenoteikti. Visvairāk mani mulsināja tas, ka nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebiju piedzīvojis. Manu noskaņu radīja daudzi komponenti. Tāds komponents — šķiet, pats spēcīgākais — bija vēlēšanās iet, steigties, it kā es kaut ko varētu nokavēt, palaist garām, pazaudēt. No otras puses, mani pārņēma neziņa un neizpratne, kurp un kāpēc steigties, neizlemtība, vai vispār vajadzēja kaut ko darīt, jo ko tad es varēju palaist garām vai nokavēt, nekas taču nebija noticis, neviens mani negaidīja… Es staigāju pa māju, cenzdamies sevi izprast, tad atkal bezdomīgi ieklausījos plosīgā vēja spindzoņā aiz verandas loga, vīnogulāju nokaltušo lapu čabēšanā un kāda vaļīga dēļa klaboņā uz bēniņiem virs manas galvas. Tad piegāju pie loga un lūkojos uz kalniem. Sjur Ju-kajas smailā virsotne slējās draudīgi melna un izskatījās kā degunradža ilknis. Tūdaļ gan tā mainīja savu izskatu, jo mākoņu ēna, kas bija to apsegusi, aizslīdēja, stāvā krauja pārlija ar oranžu gaismu un kļuva bāli zeltaina. Paņēmu grāmatu un mēģināju lasīt, bet biju pārāk izklaidīgs, lai kaut ko saprastu. Dīvainais nemiers mani nepameta, gluži otrādi, tas kļuva arvien mokošāks. Vistuvāk manu sajūtu varētu raksturot brīdis pirms negaisa — mana dvēsele, tāpat kā atmosfēras slāņi, bija piesātinājusies ar kādu dīvainu elektrību, spriegumu, kas prasījās izlādēties. Nevarēdams vairs dēties uz vietas, nolēmu aiziet izpeldēties, atsvaidzināties, varbūt vainīgs bija mežonīgais karstums — termometrs pat ēnā pie manas verandas sienas rādīja +37°C, B — 226H

Paņēmu pleznas, masku, elpojamo cauruli un izgāju uz ielas. Te svelme bija vēl nežēlīgāka, šķita, ka saules stari iziet cauri ādai un miesai, karsē kaulus un kaulu smadzenes sāk vārīties. Nesapratu, pa kuru laiku bija norimis vējš, tikai pēkšņi atskārtu, ka nebija jūtama ne mazākā pūsmiņa; ne gaisā, ne uz zemes nekas nekustējās. Viss bija sastindzis, apklusis, bezkrāsains, pat šis svelonis likās smags un nekustīgs, to atdzīvināja vienīgi sakaltušu mālu un vīstošu vērmeļu smarža. Nedzirdēja dziedam neviena putna; apklusušas bija pat dienas cikādes, kuras šajā gadalaikā nepārtraukti griež ausīs savu uzmācīgo, sauso un vienmuļo čirkstoņu. Es lēni gāju, pareizāk sakot, tikko kustējos pa putekļaino, tukšo ielu uz jūras pusi. Truli raudzījos apkārt, un mani nepārņēma nekādas jūtas, kad skatiens slīdēja pāri miglainajā dūmakā gaistošajiem kalniem, sastingušām, pelēkzilām debesīm, noputējušām, karstumā sačervelējušām akāciju lapām … No kādas mājas iznāca cilvēks platu salmu cepuri galvā, bez krekla, ģērbies tikai īsās biksēs. Tas bija mākslinieks dekorators, kuru labi pazinu. Vulgārs tips. Taču savus paziņas mēs ne vienmēr izvēlamies paši. Dažkārt tos mūsu mājās ieved draugi, radi vai pat sieva. Un šis noformētājs jau nebija ļaunāks par daudziem citiem. Frivolitātē, pašpārliecinātībā, uzpūtībā un tā tālāk. Viņš mani uzrunāja: — Sveiks! Ir nu gan sutoņa… Šitādā laiciņā pat pie meitenēm negribas. Jutu, ka mani pārņem niknums. Kad nekā neatbildēju, mans paziņa turpināja: — Ko tu velcies kā uz bērēm? Nezin kāpēc man gribējās viņam kraut — manam paziņam, kurš nebija ļaunāks par citiem. Bet. šis trulenis pašpārliecināti turpināja, kā jau visu, ko viņš darīja: — Nāc ēnā! Es tev pastāstīšu pēdējo anekdoti — par zaķīti un ziloneni? Neesi dzirdējis? Skatījos viņa apaļajā sviedriem noplūdušajā sejā, blisinošajās acīs, kas vērās manī laipnā muļķībā, un valdījos, lai, pēkšņa impulsa dzīts, nepārkāptu kriminālkodeksu, — viņa žoklis atradās tik kārdinoši tuvu un bija plats, pamatīgs un labi noskūts. Ar pūlēm novērsu acis no šā žokļa un aizsmacis noņurdēju: — Aizbāzies! — Kāda muša tev iekodusi? Spēru soli uz priekšu. Es viņu laikam būtu notriecis zemē, ja viņš neatsprāgtu sāņus. Varbūt mans paziņa domāja, ka mani ķēris saules dūriens. Nezinu, vienalga. Es gāju prom. Akmeņainais liedags bija pilns laiskiem ļaudīm. Vairākums gulšņāja zem nojumēm vai uz pašu izstieptiem palagiem. Vieni spēlēja kingu, otri «zolēja», trešie kaut ko lasīja, cenzdamies neklausīties dziedošajos, runājošajos un ķērcošajos tranzistoros. Raiba, apnicīga, daudzbalsīga drūzma. Skaļš koķetējošs pārītis ielīda jūrā peldēties, pēc tam atkal izvilkās akmeņainajā krastā un turpināja zvilnēt. Pretīgi… Kāpēc manī uzviļņoja šādas negatīvas emocijas? Tā ar mani notika pirmo reizi. Nezin kāpēc kļuva skumji. 8* Uzmeklēju klusāku, vientuļāku vietu, apsēdos uz sasiluša akmens un, lai nebūtu jāskatās uz slinkajām, treknajām miesām, sāku raudzīties uz vizuļojošo Hameleona ragu viņpus līča. Patlaban tas bija dzeltenīgi lāsumains, ar dažām tumšākām svītrām un atgādināja dīvainu zebru, kas iebridusi jūrā padzerties. Hameleona rags — viens no eksotiskākajiem dabas veidojumiem, kādu esmu redzē11.5 jis. Tas ir šaurs un augsts maīkalnes turpinājums, kas tālu iestiepies jūrā. Vakaros tā virsotnē deg bākas uguns, bet dienā tas maina savas krāsas vai katru stundu. Rītos Hameleons gluži melns iznirst no jūras, pamazām kļūdams gaišāks austošās saules staros, drīz zilgans, mēļš un rožains; ap dienas vidu dominē zeltainie, dzeltenie vai bēšie toņi; ap launaga laiku tas kļūst strīpains un lāsumains kā patlaban, bet pret vakaru būs pelēks un liksies krokains kā ziloņa āda vai kļūs brūni sarkanīgs, ja gaidāms spējš pērkona negaiss… Jūra bija ārkārtīgi mierīga, klusa, arī sastingusi — kā viss šajā dienā. Tās spilgtais zilums izbālēja

tālāk no krasta, kļūdams zaļgans, pelēcīgs un izgaisdams bālganā dūmakā. Pie nespodrā apvāršņa neredzēja neviena kuģa, ne laivas. Bet man šis tālums tāpēc likās vēl jo noslēpumaināks, pievilcīgāks, aicinošāks… Līča otrajā pusē slējās melna kalnu grēda. Tā šobrīd likās drūma, nepievilcīga un vienmuļa; to atdzīvināja tikai robainās virsotnes. Līča galā, kur kalnu grēda ietiecās vistālāk jūrā, no ūdens kā spīdīgas roņu muguras ārā rēgojās vienīgi nogludinātas zemūdens klinšu galotnes. Esmu bieži turp peldējis, lai pie zemūdens klinšu sāniem zvejotu mīdi jas vai arī tāpat laiskumā gulētu uz glumajiem, viļņu noslīpētajiem akmeņiem. Taču patlaban man nepatika skatīties uz melnajām radzēm, mani vilktin vilka gaistošā, mānīgā dūmaka viņpus līča, šķita, ka tur — aiz šās dūmakas, aiz šās mānīgās, noslēpumainās sienas sākas cita pasaule, kaut kāda dīvaina, vilinoša tāle. Esmu šo līci pētījis uz kartēm, īries turp laivā un labi zinu, ka tālāk aiz sēkļiem sākas atklātā jūra, taču šoreiz noticēju vilinājumam, aizmirsu laivu, kartes un visu, ko zinu, — vārdu sakot, es piecēlos, uzliku peldmasku un pleznas, ielaidos Siltajā ūdeni un saku peldēt. Uzreiz kļuva labi, viegli un smagā, mokošā sajūta izgaisa, kā nebijusi. Sākumā ūdens bija blāvs, necaurspīdīgs, redzamība slikta, pretī peldēja sīki gruži un duļķes, kur ganījās stavridu mazuļu bars. Tālāk ūdens kļuva skaidrāks, saskatīju jūras dibenu. Piekrastes zemūdens josla bija akmeņaina, lielie klinšu bluķi apauguši ar brūnganām jūras zālēm un mīdiju kolonijām. Tālāk starp akmeņiem pavīdēja smiltis, kļuva dziļāks. Vēl pēc dažām minūtēm viss jūras dibens bija smilšains, ūdens dzidrs, caurspīdīgs. Te vairs neredzēja nevienas zivs, ne gliemeža. Vēl pēc brīža priekšā pamanīju kaut ko tumšu un lielu, kas ieslīpi tiecās dziļumā, un sapratu, ka esmu piepeldējis kefaļu tīkliem. Tie vēl atradās samērā tuvu krastam, un man nebija ne mazākās vēlēšanās tiem peldēt klāt. Mainīju virzienu, uzņemot kursu uz lielajiem sēkļiem. Vienmēr biju lolojis cerības turp aizpeldēt. Jā, tieši aizpeldēt, nevis aizirties laivā. Kas bija šī vēlēšanās — uzdrīkstēties atrasties tālu prom no krasta bez laivas, bez peldvestes? Man vienalga, kā to nosauc citi — par neprātu, muļķīgu iedomu, par savas dzīvības pakļaušanu briesmām… Vienmēr to esmu vēlējies un… baidījies. Bet šodien es uzdrīkstējos. Tā ir bezgalīga laime — uzdrīkstēties, nerēķinoties, kas būs pēc tam. Protams, peldēdams prom no krasta, es par to nedomāju, es tikai to izjutu, mani it kā bija pārņēmusi mežonīga līksme, un es tai ļāvos, kā dzīvespriekam ļaujas visas dzīvās radības zem saules, izņemot cilvēku, jo vienīgi cilvēks apdomā, sver un paredz, kas būs pēc tam. Domāt un paredzēt neapšaubāmi ir ārkārtīgi svarīgi, ar to mēs esam lieli un atšķiramies no pārējās radības, taču man liekas, ka dažkārt tieši domāšana, pārlieka apsvēršana un rēķināšana cilvēku padara ari gļēvu, bailīgu un mazdūšīgu, tādēļ mēs bieži vien vairs nedarām neko… Es neapsvēru un neparedzēju, un prieks un līksme tādēļ bija pilnīgi, jo varēju peldēt brīvi, ne ar ko nerēķinoties. Kļuva dziļāks. Ūdens vairs nebija tik silts kā piekrastē un atsvaidzināja. Ieturēju virzienu pēc sīko vilnīšu ņirbošajiem atspulgiem un ēnām uz jūras dibena dzeltenajām smiltīm; ēnu lāsumi plūda man visu laiku pa kreisi, un to lēno plūdumu noteica vēja virziens, tikko jaušamā brīze. Vietām dziļumā pavīdēja spoža sudrabota gliemežnīca, brūngans rapans vai aizpeldēja pa retai zivij. Arvien vēl kļuva dziļāks. Ūdens bija tik dzidrs, ka to tikpat kā nemanīja, šķita, ka slīdu augstu virs dzeltenīgajām smiltīm, kuras tālāk no krasta pārklājās ar tādu kā pelēcīgu plēvi. Tālāk jūras dibens kļuva akmeņaināks un kāpa uz augšu. Tas nozīmēja, ka tuvojos sēkļiem, aiz kuriem sākas atklātā jūra… Parādījās lēni līgojošas jūras zāles. Te bija vairāk zivju. Aizpeldēja pelamīdas. Starp divām smiltīs iegrimušām radzēm laiski un majestātiski aizslīdēja kefales ar varenu un acīmredzot gudru vadoni priekšgalā. Tas ir rets skats — vērot vadoņa mierpilno un neatkarīgo gaitu, kad viņam seko kefaļu bars, pilnīgi pakļaudamies un uzticēdamies sava vadoņa izvēlētajam ceļam. Zvejnieki pat stāsta, ka vecas, piedzīvojušas kefales saprotot, kas tas ir — tīkli, un mēdzot tos apiet vai bieži vien izvedot baru pa visšaurākajām spraugām starp tīkliem… Peldēju tālāk, kļuva tik viegli, ka gribējās ienirt dzīlē, lai sajustu, kā saspiež ūdens smagums. Un es ieniru. Nezinu, cik — seši, astoņi, desmit metru. Kad sāka trūkt elpas, peldēju augšā, iekampu gaisu,

sakārtoju nedaudz sašķiebušos masku un ieniru atkal, slīdēju gar jūras dibenu, skardams retās zāles, sagrābdams plaukstās smalkās smiltis un tās izkaisīdams caur pirkstiem, mezdams lokus ap klinšu bluķiem un akmeņiem. Beidzot apgriezos uz muguras un nekustīgi ļāvu ūdenim sevi celt augšup. Atguvis elpu, es niru atkal un atkal. Dažreiz no visa spēka sakūlu ūdeni putās un raudzījos, kā balti, sudrabaini un varavīkšņaini burbuļi uzpeld līdz ūdens virsmai, uz brīdi sastingst kā mazi, daudzkrāsaini baloniņi, tad pārsprāgst un izgaist. Vispār peldu gausi un neveikli, taču šajā reizē šķita pazudis parastais zemes smagnējums, jutos brīvs, viegls un atraisīts, itin kā būtu nokļuvis savā patiesajā dabas elementā, itin kā būtu šā elementa radīta sastāvdaļa. Var jau būt, ka tur ir arī sava daļa patiesības, jo visa dzīvā esība taču kādreiz iznākusi no ūdens, un pilnīgi iespējams, ka mēs kaut kur sevī glabājam neskaidras atmiņas par šiem tālajiem laikiem — līdzīgi Zemei, kas savos iežos, slāņos, nogulumos glabā jaunības — tālās pagātnes noslēpumus. Arī bērnības atmiņas bieži vien ir neskaidras, taču dažreiz tās pēkšņi uzplaiksni tik spilgti, it kā viss būtu noticis nupat. Varbūt manī tobrīd pēkšņi bija pamodušās neskaidras atmiņas par tiem tālajiem laikiem? Varbūt tādējādi var izskaidrot neizprotamo spēku, ar kādu mēs tiekam vilkti pie ūdeņiem — tad, kad iemīlam jūras un okeānus, kļūstam par jūrniekiem vai kad mūs pārņem neskaidrs nemiers, ilgas, stāvot jūras krastā un raugoties šai varenajā stihijā. Varbūt šādos brīžos mēs neapzināti jūtam sevī runājam tāltālo senču balsis, jūtam, ka esam atgriezušies pie sava pirmsākuma, savas pirmās dzimtenes, kura tomēr mums vienmēr paliks zudusi?… Nezinu. Tobrīd es par to nedomāju. Es ļāvos vienīgi savām izjūtām un darīju, ko man pateica priekšā no zemapziņas dzīlēm nākošie impulsi un instinkts. Es ļāvos pirmatnējam priekam — to laikam var saukt arī par savas esības prieku. Varbūt jau biju noguris, varbūt apreibis, kad, ieniris dziļumā, ieraudzīju garu, strauji slīdošu ēnu. Tās kustībās, formā un izmanībā bija kas plēsīgs… Haizivs! Jā, tā bija haizivs. Lai gan labi zināju, ka šejienes haizivis nav cilvēkiem bīstamas, es tomēr sabijos un vairs neizlaidu šaudīgi slīdošo ķermeni no sava redzes loka. Tas bija milzīgs savas sugas eksemplārs, un izskats tam bija ļauns. Haizivs bija savus divus metrus gara. Tūdaļ gan centos sev ieskaidrot, ka ūdenī visi priekšmeti it kā kļūst lielāki, ka tas ir optisks māns un patiesībā šis plēsoņa ir krietni mazāks. Haizivs laikam juta manas izbailes, jo tā riņķoja ap mani tik tuvu, ka likās — es tai tūdaļ varēšu iespert ar pleznu. Kaut vismaz tai nebūtu bijis tik ļauns un plēsīgs izskats! Pēkšņi haizivs izdarīja strauju vēzienu ar asti un aizpeldēja dziļumā; es tūdaļ sāku steidzīgi irties uz pretējo pusi. Nezin kāpēc nevarēju saskatīt ūdens virsmu, lai gan apkārt pletās spožs, žilbinošs dzidrums. Sāka trūkt elpas. Galvā jutu pieaugošu spiedienu. Un kas bija tā slīpā, zeltainā plakne, kurai es tuvojos? Jūras dibens? Ar šausmām sapratu, ka tā bija patiesība. Pievērsis visu uzmanību haizivij, biju aizmirsis orientēties un ieniris pārāk dziļi. Zināju, ka šādās situācijās pats svarīgākais ir saglabāt mieru un rīkoties. Bet, pirms paguvu ieņemt vertikālu stāvokli, jau jutu, ka neglābjami trūkst elpas un sirds sāpīgi saraujas. Ar atlikušajiem spēkiem centos tikt uz augšu, taču ūdens virsma vēl nebija pat ieraugāma, tikai kā tāds blāvs gaišums zalgoja kaut kur virs galvas. Šķita, ka iznirstu ārkārtīgi gausi. Sasniedzu tādu stāvokli, ka gribējās noraut masku. Sakodu žokļus tā, ka likās — pārkodīšu elpojamās caurules gumijas uzgali. Krūtis plēsa pušu krampjainas, konvulsīvas kustības pēc gaisa. Kļuva tumšs, izsīka pēdējie spēki; to pietika vienīgi vēl pāris mirkļiem… Tajā brīdī, kad norāvu masku, es izniru. Pirmais elpas vilciens mani apdullināja, es it kā zaudēju apziņu — vismaz daļēji, jo nekā neredzēju, nedzirdēju, vienīgi gārdzoši, mokoši riju gaisu, šķita, nekad man vairs nepietiks dzīvinošā skābekļa. Atslābums pēc milzīgā sasprindzinājuma bija tik liels, ka likās — tūdaļ zaudēšu samaņu. Ar grūtībām uzliku masku, un tad muskuļi atslāba pilnīgi. Kad atkal apjēdzu, kur esmu un kas notiek, stāvēju, vertikāli iegrimis ūdenī, un turpināju smagi elpot. Nebiju nogrimis tikai tādēļ, ka maskā bija gaiss un elpojamā caurule pietiekami gara — tās gals visu laiku atradās nedaudz virs ūdens līmeņa. Ja jūra būtu nemierīga, pirmais vilnis pielietu cauruli un es aizrītos un noslīktu. Kad atguvu sajēgu, pirmā spēcīgākā sajūta bija drausmīgs vājums: ķermenis smeldza un dīvaini

kniesa, pakausī it kā dūrās gara, neasa adata… Ar piepūli pakustināju kājas, ieņēmu horizontālu stāvokli, sāku lēnām peldēt. Taču niecīgākā piepūle drīz nogurdināja, un mani pārņēma jauns pilnīga atslābuma vilnis. Sirds smagi, reti un sāpīgi dunēja krūtīs un atbalsojās ausīs. Vajadzēja atpūsties, bet atpūsties neizdevās, dīvainie atslābuma viļņi mani atkal un atkal nokausēja. Pamazām tomēr kļuva vieglāk. Ja vēl pārietu reiboņa sajūta un sāpes pakausī, no kā acu priekšā ņirbēja krāsaini un melni loki, varētu sākt peldēt uz malu. Es apskatījos: krasta nebija. Tas nevarēja būt! Un tomēr… uz visām pusēm tikai zems un dūmakains apvārsnis, nespodra, blāva gaisma kā pirms negaisa. Saule? Nebija arī saules. Melnas un pelēkas debesis pār mani. Jūras virsma kā sasalis spogulis, kurš tikai tuvumā notrīsēja no manām vārgajām kustībām. Sāku aprēķināt: vakars vēl nevarēja būt. Vai mani būtu aiznesusi spēcīga straume? Ari ne. Jo tādu spēcīgu straumju te nav, kas īsā laikā varētu cilvēku ieraut tik tālu jūrā, ka pat krastu vairs nesaredz. Vai cēlās migla? Migla… kas paslēpa krastu? Tuvojās negaiss? Vakars? … Ja nejustos tik draņķīgi, es tagad peldētu, lai gan nezināju, uz kuru pusi. Bet varbūt maska aizsvīdusi? Es to spēji atstūmu uz pieres… Nē! Krasts tāpēc nekļuva saskatāms. Tikai mieru! Mieru! Saberzēju ar plaukstu sirds apvidu un kreisos sānus, kas bija sāpīgi savilkti, šķita, ka smeldz pat āda. Uzliku atkal masku, jo tā bija vieglāk peldēt. Taču… kur lai peld, ja nav krasta? Pasaule bija dīvaini izgaisusi, saslēgusies šaurā lokā ap mani un manī pašā; šķita — bez manis un izgaistošā ūdens klajuma vairāk nekā nav. Mēģināju atcerēties mājas, pēdējos notikumus savā dzīvē, grāmatas, kādas esmu lasījis. Tas izdevās tikai ar pūlēm, viss likās tāls un nenozīmīgs, kā neskaidrā sapnī redzēts. Sapratu, ka ar mani nav labi. No šās domas iesmeldzās pakrūtē. Lai cilvēks cīnītos par savu dzīvību, ir jājūt bailes no nāves, jāalkst dzīvot. Bet man viss izlikās nereāls. Arī nāve. Jā, ar mani noteikti nebija labi. Nav normāli, ja cilvēks nebaidās no riskantām, bīstamām situācijām, nicina nāvi. Tas nozīmē, ka dzīvības instinkts snauž, kļuvis nejūtīgs … Un tajā pašā brīdī dzīvība tiek pakļauta briesmām, iznīcībai. Ar prātu es to it kā sapratu, bet es to neizjutu. Ik pa brīdim paraudzījos apkārt. Likās, apvārsnis tuvojas, savelkas ap mani šaurā, mānīgā, gaistošā lokā. Uznāca pilnīga vienaldzība, sāpes pakausī kļuva trulākas, pārņēma visu galvu un spieda kā milzīgās knaiblēs. Uzmācās snaudiens. Es visu laiku centos lēni peldēt — vienkārši tāpat, lai noturētos uz ūdens. Tagad jutu, ka, uzmācoties snaudienam, reizēm pārstāju kustināt kājas, iegrimstu tādā kā nemaņā, saldā nebūtībā, no kuras man nebija bail. Cik ilgi tā turpinājās, es nezinu. Tikai kādā brīdi atkal konstatēju, ka stāvu ūdenī, vertikāli iegrimis līdz kaklam, un smagi elpoju, mani spiež ūdens un ir grūti un mokoši tā stāvēt. Saņēmos un sāku peldēt, cīnīdamies starp miegu un nomodu. Kādā brīdī šķita, ka es tā peldu jau veselu mūžību un tas nekad nebeigsies. Tomēr man izdevās izrauties no apātijas. Es laikam biju stipri pārpūlējies un noguris, pietiekami nedarbojās asinsriņķošana. Pavīdēja jūras dibens. Es to biju pilnīgi aizmirsis, jo tas nebija saskatāms. Tagad tas parādījās — sākumā neskaidrs, gaistošs, pēc tam kļuva zeltains, iznira jūras augiem pārklāti akmeņi… Paga, paga… Šī lielā, sašķiebusies klints? Vai biju jau to kādreiz redzējis? Tik pazīstama… Vai uz tās kādreiz netupēja milzīgs vientuļš krabis? Nu kā tad! Bet tad taču krasts nav tālu, tam jābūt redzamam! Pacēlu galvu. Krasta nebija … Dīvaini. Mēģināju atcerēties, kā pirmīt piepeldēju klintij, kad ieraudzīju krabi. Liekas, no kreisās puses… Šķiet, no tās. Jā. Noteikti no tās! Klints bija sašķiebusies uz labo pusi. Tātad… tagad man jāpeld pa kreisi — tā visātrāk es tuvošos krastam… Un tur jau tas bija — pelēcīgi sarkanīga svītra… Un tie mazie, kustīgie punkti… Vai tie nebija cilvēki? Un tur, šķiet, spīdēja saule. Saule? Ap mani taču bija migla. Dīvaini. Sāku steigties un tūdaļ noguru. Migla sabiezēja, un krasts atkal aizvilkās ar pelēcīgu autu, cilvēki, kustīgie punkti, izgaisa. Un tad es sapratu: nekādas miglas nav. Pareizāk sakot, migla bija manī. Saberzēju atkal krūtis, kaklu, centos elpot dziļi un mierīgi. Krasts parādījās. Tagad kļuva baigi. Sapratu,

ka esmu atradies aiz robežas, aiz sliekšņa un šī migla slēpusi manam skatienam pasauli, no kuras te biju ieradies. Kāds baigs klusums! Tur nav ne skaņu, ne formu, ne krāsu — nekā. Tikai šī bezkrāsainā, visu aptverošā migla . . . Nezinu, cik ilgi tā cīnījos, atrazdamies pusnemaņā, cenzdamies nezaudēt virzienu. Beidzot migla mani atlaida. Un tūdaļ redzēju, ka krasts ir pavisam tuvu, ir saule, var sadzirdēt ļaužu balsis, atšķirt peldētāju krāsainās cepurītes. No redzētā vēlreiz apreiba galva, iesāpējās acis, bet migla vairs neuzplūda. Lēni tuvojos krastam. Izvilkos malā. Jutu sevi svina smagu, un zeme zem kājām šķita lēnām griežamies. Nokritu uz karstajiem akmeņiem un ilgi cīnījos ar sīkiem, sāpīgiem drebuļiem, kamēr beidzot tos pārvarēju. Kur tagad manas šārīta nīgrās izjūtas? To nebija. Es vēl nevarēju pilnībā novērtēt to, ka esmu izglābies, jo pārāk daudz no manis bija prasījis slieksnis, kuru vieglprātīgi tiku pārkāpis. Es vēl gulēju uz akmeņiem un klausījos ļaužu balsīs, tranzistoru melodijas un liegajā ūdens plenkošanā gar krasta akmeņiem, un sajutu atgriežamies prieku — prieku par visu, kas atrodas zem saules. Piecēlos. Sameklēju savas drēbes. Gāju mājās. Lēnām, ar piepūli. Pēdējo stundu notikumi no manis bija izsmēluši visus spēkus. Putekļainajā ielā bija daudz ļaužu, apkārt klīda suņi un vistas, bija sākušas čirkstināt dienas cikādes, un koku ēnā iedziedājās putni, vīstošā zāļu un vērmeļu smarža bija kļuvusi spēcīgāka … 1970

SIEVA

Ciemu sauc par Visu Vēju ciemu, un trāpīgāk to nevarētu iedēvēt: vējš ir pirmais, ar ko šeit tiecies, no rīta atvērdams logus un durvis, vējš ir pēdējais, kas uz atvadām sajauc tev matus, kad vakarā logus un durvis aizdari ciet. Spēcīgi, neganti vēji pār ciemu brāzmo visos gadalaikos. Bieži tie maina virzienu, reizumis pat vairākkārt dienā, neaprēķināmi un patvaļīgi savās gaitās. Pie tam vēji tā svaidās starp Melno jūru un kalnu klintājiem, ka tu, pagalmā stāvēdams, netiec gudrs, kurš no četriem mākoņu trenkātājiem patlaban ticis pie vārda. Visvieglāk vējus atšķirt pēc smaržām. Dienvidu vējš pūš uz ciemu tieši no jūras, tam arvien sāļo ūdeņu un aļģu smarža. Ziemelis atjoņo no stepēm, kas plešas aiz ciema, un tā vēsajā elpā jaušams gan vērmeļu sūrums, gan pļavu ziedu saldums. Austrenis, kas trauc šurp pār nolaideno māla nokalnu mugurām ciema saullēkta pusē, triec sev pa priekšu balsnējus māla putekļu mākuļus un pakalnu nolaidenajās nogāzēs iekopto tabakas plantāciju stipro dvaku. Rietenis, savā gaitā uz ciemu spiests pārlēkt neskaitāmām kalnāju klinšu korēm, pa ceļam arvien paķer līdzi vilkābeļu, mežrožu un kalnu kadiķu reibinošās smaržas. Visu Vēju ciems… Esmu dzirdējis valodas, ka ciema nosaukumu gribot mainīt, bet man šīs valodas netīk. Vecos pārdēvējot vai jauniem ciemiem dodot vārdus, to cilvēku iztēle, kuriem šai lietā teikšana, nezin kāpēc nesniedzas tālāk par nosaukumiem «Bagātais», «Priecīgais», «Auglīgais» un tamlīdzīgi. Naivi vizuļojoši, ārišķīgi nosaukumi. Gadu gaitā piejūras ciems sadalījies divās daļās jeb galos, kā šeit saka, — vecajā un jaunajā galā. Vecajā galā tikai divas ieliņas, pareizāk būtu sacīt, divas krietni iemītas takas. Tās vijas līču loču Caur kalnu grēdas apakšējo klinšu atradžu jūkli, stīdz augšup un lejup pāri milzīgu akmens bluķu

krautnēm. Abpus grumbuļainajām takām dārzu kuplumā — pārdesmit kleķa mājeļu. Lai gan saskaņā ar šejieniešu parašu vecie mājokļi ik pavasari tiek nobalsināti, tie nevar noslēpt, ka ienākuši mūsu gadsimtenī no pagājušā: jumti ielāpu ielāpos, skursteņi apdrupuši, logi un durvis tikko turas virās. Šaurie pagalmi izlikti ar akmens plātnēm, kuras saulē spīguļo kā stikls, tik gludenas tās gadu ritumā noslīpējuši vairāku paaudžu soļi. Pagalmiņus un dārzus ietver zemi žogi. Zogu akmeņus šeit satur kopā pelēkais māls un plaisās saspraukušos vīteņaugu saknes un dzieti. Jāapbrīno prasme, ar kādu žoga akmeņu šķautnes tā pielāgotas cita citai, ka žogi tik ilgi nesabrūk, neraugoties uz to, ka māla java salaidumu vietās sen izdrupusi. Ik acij redzams, ka šai ciema nostūrī daba vēl veiksmīgi uzbrūk civilizācijai un nevis otrādi, kā vērojams citur. Akmeņainos liedagus zem stāvā krasta izcilā un kremt vaļējā jūra; bangas valdonīgi joņo no selgas uz malu; tās izgrauzušas piekrastes klintīs milzīgas, ērmotas spirāles, apļus un alas. Vētru laikā jūra nedaudzās stundās pārvērš vecā ciema liedagu līdz nepazīšanai. Vakarā tu staigā pa saberztu gliemežvāku un sīku daudzkrāsainu oļu klāstu, bet no rīta izej ūdens malā un brīnies: liedags piekrauts ar akmens bluķiem un piedzīts ar aļģu kaudzēm tā, ka nezini, kur soli spert, lai tiktu līdz ūdenim izpeldēties. Tās pašas dienas pievakarē milzīgie akmeņi varbūt jau atkal tiks bangu aprīti, ierauti dzelmē, bet krasts, pārplūdināts ar mālainu granti, būs gludens kā grīda … Vienīgais viļņlauzis šeit, ciema rietumos, — neliels, stāvs un strups klinšu rags; tur no kalnu grēdas augstākās virsotnes — Dārdu kalna nogruvušas dažas klinšu kaskādes un ietriekušās jūrā. Vecais ciems atrodas kalnu grēdai tik draudīgi tuvu, ka, labi apskatoties, brīžiem uzmācas baismas: tepat aiz ieliņām kāpj zilgmē viduslaiku katedrālēm un cietokšņiem līdzīgas kailas, sarkanīgas, pelēkas, vietumis gandrīz melnas klintis. Torņi, stāvas sienas, vaļņi. Smailes — kā gaisā paslietas milzeņu dūres, kā lielu šķēpu mežs, grotesku un arī šaušalīgu nezvēru un elku tēlu silueti un profili, varenas figūras, kas sastingušas visneiedomājamākās pozās. No klintāju pakāpes uz veco ciemu vijas olīvkoku, tamarisku, akāciju un izpūrušu irbuleņu audzes. Sīksti, kreveļaini stumbri, sīksti, čokuru čokuros sagriezušies zari, raupjas lapotnes čemuri; izšķērdīga ziedēšana pavasaros, kad augsnes māls vēl saglabājis ziemas lietu valgumu; skops un sauss zaļums karstajās vasarās, kad māls izkalst un sasprēgā līdzīgi pārāk strauji krāsns versmē cepināta maizes klaipa garozai. Pamežā, starp koku stumbriem, — staipekņu un dzelkšņainu krūmu valstība. Celtniecībai vecajā ciemā nav ko iejaukties un meklēt. Kāpēc gan cilvēkiem būvēt jaunus mājokļus šaurajās spraugās starp klinšu radzēm, ja ciema austrumu galā daudz ērti apbūvējamu, nolaidenu māla nokalņu un plašu ieleju? Austrumos tad arī izaudzis ciema jaunais gals, tur apmetušies un joprojām apmetas cilvēki. Turpat tālāk iekoptas arī nepārskatāmas vīnogu un tabakas plantācijas, kilometru kilometriem plaši augļu dārzi. Jaunā ciema parkos un skvēros ņudz cilvēku drūzma. Labierīkotu daudzstāvu namu kvartāli, ērti un spodri: lieli logi, platas kāpnes, spilgti plastmasas lāsumi balkonu un jumtu apdarē .. . Apvaldīta daba: kociņu vainagi, dārznieka rokām veidoti, puķes, sastādītas simetriskās dobēs. Jūras plūsmu pie jauna ciema nomierinājušas lielai, lēzenai gliemežnīcai līdzīga līča stingrās skaujas un vairāki moli; ūdeņi šeit rātni pat vētru laikā. Krastā — zvejnieku osta, glābšanas stacija, satiksmes kuteru piestātne. Nesen uzbūvēto atpūtas namu un viesnīcu liedagi ir gludi, un liedagiem līdzās stiepjas asfaltētu ietvju un apstādījumu joslas. Viskrasākā atšķirība tomēr piemīt skaņām un balsīm, kas saklausāmas vecajā un jaunajā ciemā. Vecais ciems: runā jūra, visas ūdeņu balsis, sākot ar rāmo dienu ritmisko gulgošanu un plenkošanu, beidzot ar mežonīgu elsošanu, rēkoņu un dārdoņu, kad auku sabangotie ūdeņi valsta piekrastes gultnē no kalnu grēdas tajā sagāzušos akmeņu bluķus. Runa kalni, arī ļoti dažādās balsīs. Kad no augstienēm lejup attrizuļo vienīgi ganībās izklīdušo aitu zvārgulīšu šķindas, gana svilpes prasīgās skaņas un suņu — gana atjautīgo palīgu vaukšķēšana, tās ir

mierīgas, laipnas dienas. Bet, kad pēc retajām, toties izšķērdīgajām un izslāpušās zemes gaidīt gaidītajām negaisa lietusgāzēm kalnus atkal sāk tveicēt nežēlīgā saule — izvējotajās klintāju smailēs sākas nogruvumi. Kalnu valoda kļūst barga un dramatiska. Atsevišķi spalgi rībieni kā mitoloģiskā Cerbera rejas vēstī, ka dažs prāvāks klintsgabals augšā, izkustējies no sen izgulētās, lietu izskalotās mālāju gultas, meklē un atrod ceļu uz jūru. Dobji un īsi, atbalšu atkārtoti dārdu pērkoni pār veco ciemu pauž par bīstamākām un smagākām nogruvumu lavīnām, kas, brāzdamās lejup, rauj līdzi arvien jaunus akmens blāķus, nopostīdamas un iznīcinādamas visu dzīvo, kam aizveļas pāri, atstājot akmeņainās irdnes slāņos platas, dziļi ieplēstas rētas. Runā koki, nerimtīgo vēju pātagoti; šmīkst un šķind biezās .cietās lapas; ceļmalās čab izkaltušie dadži. Sakliedzas jūrasputni, sasaucas zaļžubes un ķivuļi krūmu biezokņos, pa putekļaino zāli tekalēdami, reizēm iedziedas cekulaini cīruļi. Nerimstas cikādes — it kā neredzams, jautrs spēlmanis ik pa mirklim vilktu lociņu pār vijoles stīgām, izvilinot augstu, smalku skaņu, mazliet čirkstošu, mazliet svilpojošu. Skaņas jaunajā ciemā? Galvenokārt te dzird mūzikas instrumentu un cilvēku balsis, jauniešu dziesmas un bērnu smieklus. Saprotams, ciema bērnība un jaunība uzkavējas šeit, kur atrodas visi sadzīves mezgli: bērnudārzi, skolas, sporta laukumi, kinoteātri, klubi, ēdnīcas, veikali, saldējumu un dzērienu kioski… Liekas: jūras paisums, vējš un koki jaunajā ciemā runā cilvēku nemīļotā vai viņiem pilnīgi neizprotamā svešvalodā, kurā neviens nevēlas ieklausīties. Savādāk taču jaunciemieši tā nenopūlētos pasauli pārpildīt ar citādām balsīm: malu malās klusāk vai skaļāk runa, dzied, kliedz skaļruņi, radiolas, tranzistori; pievakarēs sacenšas apkārt klīstošu jauniešu koris, skan ģitāras … Raiba, daudzbalsīga, dzīvespriecīga burzma, kuru es nespēju paciest ilgāk par dažām dienām. Jau trešā gada rudeni pavadu šeit, bet apmetos uz dzīvi tikai vecajā ciemā, kur veci ne vien mājokļi un koki, bet arī vairums iedzīvotāju. Vienīgā dižā, kaut arī senlaicīgā celtne vecajā ciemā ir mirušā tēlnieka Daniela nams jūras krastā. Tēlnieka uzvārds ir Krečets, bet uzvārdā viņu neviens šeit nedēvē, sauc vienīgi vārdā, it kā tēlnieks te visiem būtu bijis radinieks. Daniela namu, divstāvu koka celtni ar plakanu jumtu un daudzām piebūvēm, gandrīz nevarētu ne saskatīt olīvkoku un akāciju biezoknī, ja jūras pusē tam nebūtu piebūvēts sešstūrains, savus piecpadsmit metrus augsts trīsstāvu tornis, daudzu logu iejozts. Šādā tornī va rētu atrasties viduslaiku alķlmiķa laboratorija vai zvaigžņu lūkotava, bet es zinu: tornī iekārtota tēlnieka darbnīca un viņa bibliotēka — telpas, kurās Daniels Krečets visbiežāk mājojis sava samērā īsā, bet darbīgā mūža laikā. Logi pazemi, iegarenām ambrazūrām līdzīgi. Gar torņa stūriem kāpj augšup glicīnijas, ap kurām pavasaros pēkšņi sāk margot neticami trausli, mirdzoši ziedi. Torņa austrumu puses dzega aplipināta ar bezdelīgu ligzdām. Namu un torni Daniels Krečets esot pamazām cēlis gandrīz visu mūžu, paša rokām un pēc paša ieceres. Vēl savā nāves dienā viņš no ausmas līdz pievakarei strādājis pie platajām ārējām kāpnēm, pa kurām tieši no dārza var uzkāpt torņa otrajā stāvā. Ciema ļaudis, garām iedami, vērojuši, kā acugaismu zaudējušais vīrs piestiprina kāpņu apakšējā staba galā koka skulptūru, lielu zivju ērgli, kas, pastiepis kaklu, blenž selgā apaļām acīm, trauksmaini sasprindzinājis ķermeni… Tās dienas rieta stundā Dānieļu Krečetu atraduši mirušu zem lielā putna. Viņš sēdējis uz pakāpiena, atzvēlis muguru pret kāpņu margām, galva noslīgusi uz krūtīm, labā roka ar cieši sažņaugtu āmuru gulējusi uz ceļgala, kreisā atmesta sāņš. Sirdstrieka — viegla, ātra nāve … To, ka torņa apakšstāvā atrodas Daniela darbnīca, zinu tikai pēc citu cilvēku nostāstiem. Pats viņa namā vēl neesmu bijis un nelaiķa mantojumu, viņa skulptūras, esmu skatījis vienīgi žurnālu fotoattēlos. Vairākās pilsētās sarīkotās Daniela Krečeta izstādes man nav laimējies apmeklēt. Namā dzīvo Daniela sieva Mirjama. Esmu viņu redzējis bieži — gan strādājam dārzā, gan nekustīgi sēžam aiz margām uz torņa plakanā jumta. Arī jūras malā, kalnos un vecā ciema ieliņās esmu ar Mirjamu

ticies. Pēc izskata spriežot, nezinātājs nepateiktu, ka viņai jau krietni pāri piecdesmit gadiem. Audekla vējjakā un biksēs tērpusies, parasti ar kedām kājās un mugursomu plecos, viņa kāpelē pa kalniem vingri kā puisietis, dodas garos pārgājienos. Maza auguma, kalsnēja, lokana. Seja savdabīga, bet neviens to nesauktu par skaistu: nesamērīgi augsta un plata piere; stāvi un plati vaigu kaulu izciļņi; liela mute; tumša, raupja āda; nenosakāma šauro, iešķībi guļošo acu krāsa, tā dažreiz šķiet brūna, citreiz zaļa, vēl citreiz tumši pelēka; biezas, melnas uzacis, virsdegunē gandrīz saaugušas kopā, un starp tāmiegulusi stāva, dziļa kroka; mati pakausī savīti grodā mezglā, kas šķiet par lielu un smagu mazajai galvai; izskatās, ka matu mezgls galvu velk atpakaļ un tāpēc piere tik augstprātīgi atmesta, ka skatiens liekas nicīgs un izaicinošs. Visuzkrītošākais un skaistākais, kas man pirmo reizi ieraudzītajā Mirjamā lika uzmanīgāk ielūkoties, ir viņas matu zilganā vizma; tā laistās pār gludi sasukāto galvu k.i mēnesnīcas atspulgs, visspožākajā medusdzellenas saulesgaismas pārplūdušajā dienā šī mazā sieviete nes uz galvas mēnesnīcas naksnīgo zilgmi, kas viņu vērš atšķirīgu no citiem, atšķirīgu un svešadu, kā vietējo ļaužu pulkā ieklīdušu no nezināmas tālas malas. Nevaru saprast, ar ko Mirjama sariebusi vecā ciema iemītniekiem. Cilvēki kā jau cilvēki, ne bez savas gudrības, labsirdības un iecietības, ikviens par ikvienu pamēļo ko nelāgu, bilst arī pa labam vārdam … Bet Mirjamu visi šķiet neieredzam pilnīgi vienprātīgi. Viņas vārdu vecie vīri un sievas min, galvas grozīdami, pieres sagrumbodami, ar nosodošu un īgnu pieskaņu balsī un pie tam nekad nesaka vienkārši «Mirjama», tikai — «tā Mirjama». Nudien, laikam viduslaikos ļaudis tamlīdzīgi runāja par sievām, kuras uzskatīja par burvēm un raganām… Taču, kad esmu mēģinājis kādu uzvedināt uz klajāku valodu, man tas nekad nav izdevies. Viens gan nosauca Mirjamu par viltvārdi: viņa nekad neesot bijusi tēlniekam īsta sieva … Es pabrīnījos — kā tad tā? Daniels Krečets taču vairākus gadus pirms savas nāves ar Mirjamu salaulājies — arī to ciemā biju dzirdējis. Salaulājies? Jā, jā, bet kā tā Mirjama esot pie sievas goda tikusi… E, ne runāt par to negriboties. jo šīs būšanas metot ēnu arī uz Dānieļu, bet nelaiķus nedrīkstot pieminēt ar ļaunu… Daži citi stāstīja: Daniela īstā sieva bijusi Ada, dejotāja. Adu, jauniņo, daiļo un jautro gaišmati, Daniels atvedis līdzi no svešzemju ceļojuma. Ada — jā, tā tikai bijusi skaistule! Un ne jau ar košu vaigu vien — arī ar labu sirdi krūtīs, laipna pret katru, kas patrāpījies viņas ceļā… Kā viņa mīlējusi Dānieļu un viņš savukārt mīlīgo mūža biedreni, to nevarot ne dziesmā izdziedāt… Ja nu Adai stingrāks cilvēks varējis ko pārmest, tad vienīgi to, ka ikdienišķīgajās dzīves lietās, saimniekošanas izdarībās un vajadzībās viņai trūcis iemaņu un prasmes. Bet kas to ari varējis no viņas sagaidīt — jauniņa, ar trauslu veselību, pie tam vēl māksliniece. Turpretī tā Mirjama, ieklīdene, piķis viņu zina no kurienes … Bijusi tāds parupjš, spēcīgs skuķis, vairāk pēc puisieša nekā pēc sievieša cilvēka, pie tam viltīga kā lapsa kūmiņš; vienudien, gluži kā no pazemes alas pēkšņi izlīdusi, ieradusies te — visa manta mugurā, bagātība vēderā — un palikusi kā dzeguzes bērns citu vītā ligzdā, tā teikt, uz kakla Danielam un Adai… Bet to nu gan laikam zinot vienīgi pats nelabais, kā Mirjamai izdevies te ieperināties uz laiku laikiem, sagrābt visu varu Daniela namā savos nagos un — kā jau dzeguzes bērnam — vēlāk izspiest Adu pavisam laukā no mājas … Te es bildu: labi, labi, Adu… bet bez paša Daniela ziņas un piekrišanas taču Mirjama nebūtu varējuši viņa pajumtē «ieperināties»? Parasti tad dzirdēju izvairīgas, apmēram šādas atbildes: «Jā, Daniels . .. Ko nu par to dievabērnu …» — «Mākslinieks .. . savādnieks . . . Visi viņi palaikam tādi drusku … kā ne no šīs pasaules. Un piedevām viņš toreiz bija nevesels, neredzīgs …» — «Daniels? Cilvēks, kas bija caurcaurēm godavīrs, pats viltu un māņus nepazīdams, arī no cita nespēja ļaunu sagaidīt, citam ticēja uz vārda …» — «Neba nu tik liela māksla sievišķim, kas manīgs un blēdīgs kā kaķis, vīrieti ap pirkstu aptīt un apmuļķot…» — «Muļķe jau tā Mirjama, bezkauņa, nav un nebija, muļķe ne! Skuķim, kuram ne kārtīgu brunču mugurā . .. pēkšņi liela vara, laba māja — ar visu, kas tur iekšā … Tādi klaidoņi jau ir slīpēti, acīgi, izdevību gar degunu nepalaidīs.» Dānieļu pašu — lai gan arī viņš nav dzimis šejienietis, bet kopā ar vecākiem ieradies un apmeties uz dzīvi Visu Vēju ciemā pagājušā gadsimta beigās — piemin gan ar mazu, iecietīgu neizpratni, bet tikai ar

labu. Augums viņam bijis kā milzim, bet pierē bērna acis — zilas, zilas, smaidīgas. īpaši jaunekļa gados bijis tīkams cilvēks, kas ar ikvienu pajoko, vaļsirdīgi patērzē. Bērnišķīgs un liels ērmaputns jau nu gan: no kalniem nesis puķes kā meitene, liedagā uzlasījis raibus akmentiņus, malā izskalotas, nekur nederīgas koku saknes stiepis mājās kā nez kādus dārgumus. Vēlāk, kad saslimis, gaužām pārvērties, bet to taču varot saprast, — kļuvis pārlieku domīgs, drūms un mazrunīgs, lai gan par savu nelaimi nesūrojies ne ar pušplēstu vārdu. Ko par Daniela dzīvi runā ciema jaunajā galā, to es nezinu, jo turp reti aizeju un turieniešus tik labi nepazīstu. Vecajā ciemā Mirjamu nepiemin ar ļaunu vienīgi krustmāte Anna, tās mājiņas saimniece, pie kuras īrēju istabu. Anna vispār ir mazrunīga; kad es reiz uzvedināju viņu uz valodām par Daniela nama iemītnieku likteņiem, viņa tikai apdomīgi un gausi nosacīja: — Vienam cilvēkam otra dvēsele ir tikpat kā rīta vai novakara mijkrēslis, ko tur skaidri var saskatīt, ko spriest. Es pats arī neieredzu baumotājus. Ne jau baumu dēļ vēl neesmu iegājis Daniela namā aplūkot viņa darbus. Nams tagad ir kļuvis tikpat kā par muzeju, tam netrūkst apmeklētāju, veselas ekskursijas bieži jo bieži ieplūst vecajā celtnē un atkal izplūst no tās ārā. Ekskursanti ziņkārīgi iztaujajot Mirjamu ne vien par Daniela darbu, bet arī par viņa mūža gājumu, un viņa labprāt šo to pastāstot. Es būtu varējis pievienoties kādai ekskursantu grupai, bet nezinu pats, kāpēc nav bijis vēlēšanās to darīt. Kaut kas man nepatika masveidīgajos «svētceļojumos», kaut kas liedza tādos piedalīties; šaubos, vai dabas ainavās un mākslas darbos vispār var noraudzīties un iejusties ļoti daudzu, dažādi noskaņotu, runīgu cilvēku pulkā. Iespējams, mani atturēja bailes, ka būšu spiests noklausīties skaļās čalās, dzirdēt netaktiskus, ziņkārīgus jautājumus, paviršu jūsmošanu un spriedelēšanu. Taču droši vien jau šoruden ieiešu Daniela namā viens pats. Gan jau kaut kā tikšu garām Mirjamai, neielaidies paskaidrojumos par apmeklējuma iemesliem. Tāpat kā pērn un aizpērn, arī šoruden esmu noīrējis istabu pie krustmātes Annas. Viņas mājiņa atrodas gandrīz iepretī Daniela namam. Te ir tuvu viss, kas mani saista: kalni, jūras krasts un veco koku audzes, kur varu klaiņāt un pēc patikas nodoties domām, skaļuma netraucēts; pēdējais apstāklis sevišķi vēlams, jo pretēji Visu Vēju ciema apmeklētāju vairumam es te neierodos atpūsties un izklaidēties, bet strādāt. Šodien sēžu vientulīgs uz apbirzuša akmens sola, pār kuru vējš loka milzu putna spalvām līdzīgos tamariska zarus. Notālēm redzama jūra un Daniela nama tornis, ap kuru spurdz bezdelīgas. Spīd saule. Pūš spēcīgs dienvidrietenis; gaiss, koku audzes ap rnani un jūras ūdeņi ir sabangoti, šalkaini; viļņi kreš putas jau pa gabalu no krasta. Par šādiem baltcirtainiem viļņiem vietējie iedzīvotāji saka: jūrā ganās jēri, nāk vētra. Baltas, niknas, līksmas putu šļakatas vizuļodamas izšķīst pār krasta akmeņiem strauji, kā mīlot vai ienīstot, glāstot vai izdalot pļaukas. Pie Dārdu kalna pakājes baltpieri, viļņu jēri, augstu palecas, iekams atkrīt dzelmē, un tiem pāri joņo un rauga palēkties vēl augstāk citi skrējēji un lēkātāji. Gaisā nemitīgi trīc un dūc kāda neredzama, saspringi a stiga, dabā kaut kas pārvēršas, nobriest un gatavojas. Kam? Vētrai, negaisam? Arī mani pamazām pārņem vārdā nenosaucams satraukums, it kā man uzdotu mīklas, kurām nezinu atminējuma, jautājumus, kuriem neprotu atbildēt. Nē, šai satrauktajā jutoņā domām trūkst tvirtuma un skaidrības, šai mulsajā noskaņā nespēšu ne rindu uzrakstīt. Esmu piecēlies kājās un sācis iet… Attopos, kad jau stāvu pie Daniela nama durvīm. Vaļēja terase, dolomīta plātņu grīda. Pazemā joslā terasi ieslēguši kaktusi, tie zviln un spurojas ap mani kā ērmīgi svešas planētas dzīvnieki — drukni, ķeburaini, rūsgani, dzeloņu apaugušiem kumbriem. Pieklauvēju pie divviru durvīm; tās negaidīti strauji atveras, un es stāvu vaigu vaigā ar Mirjamu. Tik tuvu redzu viņu pirmo reizi. Mēnesnīcas vizma uz melnmatainās galvas kā aizvien ir pirmais spēcīgais iespaids, otrs — slīpo, zaļgano acu dzedrums un mutes nopietnība. Man nekas nav jābilst, Mirjama pati

ierunājas zemā balsī: — Pie Daniela … Ienāciet! — Viņa atkāpjas no sliekšņa un ielaiž mani iekšā pirmo. Stāvu patumšā telpā. Aiz logiem sadrūzmējušies koki, zari vietumis kļaujas pie rūtīm, tāpēc iekšā vēss, iezaļgans mijkrēslis. Istaba gandrīz tukša: pie sienām pāris gleznu, telpas vidū no nekrāsotiem dēļiem sanaglots galds, ap to daži ķeblīši. Senlaicīga krāsns no lieliem, šķautnainiem, zaļganiem akmeņiem. — Piesēdiet, esiet viesis! — Mirjama man pamāj uz ķeblīti pie lielā galda. — Šodien ārā nikna saule. Ēdiet, tās ir skābas un atspirdzina. — Viņa pastumj , tuvāk bļodu ar dzeltenām un sarkanīgām plūmēm, apsēžas man iepretī, pagrābj sauju augļu un ēd, nelikdamās par mani vairs zinis un skatīdamās ārā pa logu. Mirkli pa mirklim uzmetu namamātei zaglīgu skatienu. Viņa laikam pirms manas ierašanās strādājusi dārzā, piesaulē — seja tumši satvīkusi, lūpas saplaisājušas. Mugurā Mirjamai dzeltena blūze bez apkaklītes un piedurknēm; īsas zaļpelēka audekla bikses. Kaklu, rokas un basās kājas klāj iedeguma brūnums, tumšs kā rupjmaizes garoza. Sieviete ar savām šķībajām acīm un pastingajiem sejas vaibstiem pašreiz visvairāk atgādina senlaicīgu, no tumša koka izgrebtu austrumzemju elkudieva tēlu. — Jums jāieiet darbnīcā, kamēr tur vēl gaišs, — Mirjama ierunājas. Pieceļamies kājās. Namamāte parāda uz durvīm istabas vidussienā. — Aiz tām ir darbnīca un turpat kāpnes uz torņa pārējiem stāviem. Es brītiņu vilcinos pie norādītajām durvīm. — Varbūt ir… kāds katalogs? — ieminos un tūliņ manu, ka esmu izteicis muļķību. Mirjama cieši lūkojas manī, slīpo acu skatiens ir zobgalīgs, lūpas savelkas smīnā, tad tas apdziest un viņa pārmetoši saka: — Cilvēk, ja tie radījumi, kas dzīvo tornī, paši par sevi visu nepastāstīs, tad jums nav līdzams ne ar kādu katalogu. Vai esat no tiem, kuri labprāt iededzinātu pie nakts debesīm neona uzrakstu: «Šīs ir debesis naktī, pie kurām spīd zvaigznes»? Saīdzis pasteidzos ieiet tornī. Pretī liesmo varena gaisma, un brīdi es stāvu nekustīgs, mirkšķinādams apžilbušās acis. No sešstūrainās telpas ved augšup koka kāpnes. Starp logiem, gan tuvu pie sienām, gan no tām atkāpušās, savrup un grupās stāv būtnes, kurām Daniels reiz pavēlējis: «Lai top!» Visa starojošā telpa dzīvības un kustības pilna: paceltas, izstieptas rokas, augumi, kas atliekuši plecus, saspringti skrējienā, sagumuši.. . Sāku apstaigāt telpu soli pa solim, pakavēdamies tēlu priekšā. Pie pašām durvīm sež meitene, viņai ir Mirjamas stūrainā seja un slīpais plakstiņu šķēlums. Meitene kaut ko gaida ar jaunības nepacietības, alkainas iekvēles un uzticības izteiksmi sejā. Ko viņa gaida, es nevaru uzminēt, bet gaidītais šai gaidītājai nozīmē brīnumu, tāds paļāvības mirdzums viņas sejā. Pamajis ar galvu gaidītajai meitenei, kā labu ceļavēju viņas sapnim novēlēdams, dodos pie nākošā tēla. Man pievērsts veca vīra vaigs, acis, kas domā kādu labu domu. Aiz šīs sejas izlīdzinātajiem vaibstiem, aiz grumbu vijuma un skatiena miera jaušama mūža laipnīgā gudrība. Šis vīrs ir zinājis un atradis savu īsto vietu uz cilvēku zemes. Ja viņš iekaisījis irdnē graudus, tad ne jau uz akmens. Ja bijis dārznieks, tad ne no bezrūpīgiem aušām, kas dēstiem ļauj panīkt. Ja vecais vīrs bijis zvejnieks, tad tāds, kas veltīgi neizmet tīklus vietā, kurai zivis peld garām. Varbūt viņš diendienā tikai slaucījis sodrējus no sava ciemata māju skursteņiem, rūpīgi veikdams vienīgi šo necilo pienākumu. Vienalga, šis vīrs ir bijis vajadzīgs sev līdzīgajiem, vajadzīgs dzīvei, tāpēc viņa acis vecumdienās negaužas par noniekotu, drumslās sapluinītu un vējā palaistu mūžu … Minēdams seju un augumu mīklas, iejuzdamies, pārdomādams un līksmodams, es dodos no vienas būtnes pie otras, ieeju vienā dzīvē un tad atkal kādā citā. Saule riet, darbnīca pieplūduši ar biezu, sārtdzeltenu spožumu. Jābeidz mēmā saruna ar šīs telpas

iemītniekiem, es pie viņiem vēl atgriezīšos. Neesmu redzējis ne pusi no visa, kas jāredz. Pavilcinājies pie kāpnēm, piepešas iedomas pārņemts, kāpju augšup uz otro stāvu. Divas sienas līdz griestiem aizņem grāmatplaukti, pie pārējām — atkal tēli, daudz tēlu; mazāki nekā apakšstāvā, krūšutēli, galvas … Uzmanīgāk ieskatījies, atklāju: šeit novietotās skulptūras veidotas no māla. Kāpnes ved vēl augstāk, un man ļoti gribas pakāpties, pamest skatu visapkārt no torņa virsotnes … Augšā atrodu tukšu telpu; te nav nekādu istablietu, nav arī skulptūru, tikai pie vienas sienas liela glezna smagā, čokurainā, apzeltītā rāmī — sievietes portrets … Tikko uzmetu acis grezni tērptajam augumam, matu rūsgani zeltainajam vainagam ap sievietes galvu, man iešaujas prātā: tai jābūt Adai, Daniela pirmajai sievai. Ārkārtīgi ziņkārīgs un uzmanīgs pieeju portretam pavisam tuvu klāt. Jaunā sieviete atlaidusies uz šauras kušetes spilveniem. Rožaina mežģīņu tērpa krokas mīksti sakļāvušās ap glezno augumu kā putas ap ūdensauga kātu. Lielas, dzidri zilas acis, mazās mutes lūpas pusvirus. Liekas, mute tūdaļ pasmaidīs — bālsārtā mute, Lenkorānas akācijas ziedķekars, pusgatavā zemeņoga … Es lūkojos sievietes sejā un arvien skaidrāk apjaušu, ka esmu pārsteigts, brīnos par visu: šo sievieti, Dānieļu, bet sevišķi par sevi pašu. Skaistums? Jā, nenoliedzams skaistums, reti sastopama, nevainojama sejas vaibstu un auguma līniju saskaņa un pareizība. Tātad šī ir labā feja, kura… Kāpēc tad es daiļā tēla priekšā stāvu nesavaldzināts, neiekveldināms un neizskaidrojamas neuzticības varā? Jo uzmanīgāk noraugos, jo kļūstu saltāks, apaugu lāsteku adatām. Kas ar mani notiek? Daiļava Ada, kāpēc man, tevī noraugoties, nāk prātā tikai nodeldēti un banāli salīdzinājumi: tava āda atgādina putukrējumu un marcipānu, acu zilums — neaizmirstules… Dīvaini, nevis dīvaini vien, bet tieši satriecoši ātri man uzmākusies un kļūst arvien noteiktāka viena vienīga doma… Nē, tā nav doma, nav atziņa, drīzāk izjūta: daiļava Ada, tu neiederies šai namā un šai ciemā; neiederas tavā baltā āda, tavu cirtu apaļie, mākslīgi satīņātie gredzentiņi, tavas mežģīnes un brokāta kurpītes; no galvas līdz papēžiem tu esi šeit neiederīgs radījums, ne velti atrodies trimdā, ieslodzīta tukšā istabā… Ņem vai neņem to ļaunā man, nejauši pie tevis atklīdušajam, bet es padzītu tevi arī no torņa telpas, lai tu vairs nekad neskatītos uz šo jūru, šiem kalniem … Paraustu plecus, netikdams gudrs, kas īsti man uznācis, novēršos no gleznas un steigšus kāpju atkal lejup. Vēlos aiziet prom, Mirjamas nepamanīts, jo man patlaban negribas ne ar vienu runāt. Apstājos pie sliekšņa un ieklausos: otrā istabā pilnīgs klusums. Jo labāk, namamāte laikam kavējas kaut kur citur. Aši atveru durvis, ieeju krēslainajā telpā, tajā tiešām valda klusums, tikai pie sienas tikšķ vecs pulkstenis ar misiņa ķēdēs piekarinātiem atsvariem. Grasos izslīdēt ārā bez trokšņa un manīgi kā zivs. Tā arī notiktu, bet piepeši manu skatienu piesaista plankums uz grīdas istabas kaktā, koši dzeltens plankums … Tur taču … — Mirjam! Kas jums kaiš? Mirjam! Dzīva viņa ir, to atģiedu tūliņ, tikko, nometies uz ceļiem, pieskaros sievietes plecam. Viņa guļ uz mutes, plecus zem dzeltenās blūzes cilā tikko manāmi elpas vilcieni. — Mirjam! Nekādas atbildes. Cik vien saudzīgi mācēdams, es satveru nekustīgo ķermeni rokās, pieceļos un izbīstos no tā, cik nevarīgi pār manu elkoni nokaras galva ar smago matu mezglu un aizvērtajām acīm. Istabas kaktā redzama koka lāviņa, pārklāta ar raibu segu. Novietoju Mirjamu uz lāviņas un domāju, kas ar viņu noticis un ko lai iesāku. Ģībonis? Kaut kas ļaunāks? Steigties pēc ārsta? Protams, bet kā lai pametu viņu pilnīgi vienu? Laikam pareizāk būs vispirms aizskriet pie krustmātes Annas, atsūtīt viņu šurp. — Mirjam? Gulētājas skropstas notrīc, roka pasviežas augšup un tver pie kakla. — Mirjam! Vai jūs varat parunāt?

Klusums. Dzīros doties ārā, lai steigtos pie Annas, bet tai brīdī sieviete pagriež galvu uz manu pusi, skropstas paveras un lūpas sakustas: — Nekas … neuztraucieties! Uz krāsns dzegas stāv lādīte … Atnesiet! Piesteidzos pie krāsns un atnesu Mirjamai lādīti, bet viņa atkal aizvērusi acis un klusē. Atsitu vaļā lādītes vāku, ieraugu raibu akmentiņu sauju, samta lentas galu un brūna stikla pudelīti. — Mirjam! Vai šīs ir jūsu zāles? Atnest ūdeni? Nesagaidījis atbildi, izeju otrā istabā, tad tai cauri. Nākošā telpa tiešām ir virtuve, tur es ātri sameklēju krūzīti, pasmeļu no spaiņa ūdeni un atgriežos pie slimnieces. — Cik pilienu iepilināt? Šķībās acis paveras. — Divdesmit. Mirjama pieceļas sēdus, paņem krūzīti un izdzer tukšu. — Ārstu? — Nē! Tūliņ būs pāri, — viņa atbild un atlaižas guļus. — Jus esat slima. Ar slimībām nejoko. — Neraizējieties! Esmu sīksta nezāle. — Es pat nedzirdēju, ka jūs pakritāt. — Es jau nemaz nepakritu. Kad galva apreiba, ņēmu un gluži prātīgi apsēdos kaktā uz grīdas. Gribēju jūs pasaukt, bet likās tik smieklīgi kliegt «palīgā» … Esmu paradusi tikt ar sevi galā pati. Tādas lēkmes uznāk un pāriet. — Lēkmes? Ja esat slima, tad ļoti šaubos, vai tas ir pareizi, ka šeit dzīvojat — nu tā — pilnīgi viena . .. — Pareizi, nepareizi… Vai tas nav jocīgi, ka ikviens no mums iedomājas zinām labāk par otru cilvēku, kā tam otrajam būtu pareizāk dzīvot? Tikai paši par savas rīcības pareizību parasti netiekam skaidrībā. — Labi, atturēšos no padomiem. Bet slimība . .. — Nieki! Nerunāsim par to! Ja nedomājat tūliņ bēgt prom, tad apsēdieties, nestāviet kā stabs ceļmalā. Atnesu ķeblīti, apsēžos un domāju, varbūt man nemaz nevajadzētu viņai paklausīt, labāk aiziet un atsaukt ārstu. Tiešām nezinu, man nav ne mazākās slimnieku aprūpētāja prakses. — Nē, patlaban es jūs nepametīšu, pat ja jūs dzīšus dzītu mani prom, es jums nepaklausīšu, lai tas cik nepieklājīgi pret namamāti. — Ai! Pieklājība … — Mirjama saka un iesmejas. — Vai tas ir tik smieklīgs vārds? — Man noteikti! Man šī vārda sinonīms šķiet «glazūra», kaut kas, ko uztriepj no virspuses. — Nezobojieties! Domāju, ka neveseliem cilvēkiem kaitīgas tādas, teiksim, negatīvas emocijas kā ironija. — Kaitīgas … Cilvēkam kaitīga visa dzīve, ik uz soļa taču kaut kas jāizjūt. Nekaitīga laikam gan vienīgi veģetēšana. Vai esat jau iemācījies? — Piedodiet, ko? — Vai esat iemācījies veģetēt? — Nē! Un man nekad nav ienācis prātā, ka derētu ko līdzīgu mācīties. — Nu tad lieki spriedelēt par to, kas cilvēkam kaitīgs un kas ne. Jūs nemākat dzīvot, nekaitēdams savai dārgajai veselībai, es arī nemāku … Kā jūs sauc? — Viktors… Laikam ļoti mufķīgi, ka ielauzos te un pat…. — Nieki! Jūs neatnācāt ciemos pie manis, bet pie Daniela. Bez tam es jūs pazīstu, cik nu pa

gabalu var pazīt. Piemēram, zinu, ka esat rakstnieks. Nebrīnieties! Vecais ciems ir mazs. Krustmāte Anna man stāstīja, ka jūs pie viņas apmetaties jau vairākus gadus. Arī uz ielas un kalnos esam dažkārt tikušies. Vai ne? — Jā. — Jus bieži redz vienu. Man prieks, ka jus arī ciemos pie Daniela atnācāt viens pats … Vai manai sarunu biedrei nav drudzis? Viņas acis pašreiz izskatās melnas kā antracīts un aizdomīgi spīguļo, rokas taustās pa lāviņas malu. Es iesāku diezgan uzstājīgi: — Jūs man liekaties slimāka nekā ierādāt. Pasakiet skaidri: ko es varētu izdarīt jūsu labā? — Lai notiek, pateikšu. Vispirms: nepamāciet mani! Es iespītējos pret pamācībām un pamācītājiem. Esmu arvien iztikusi pati ar savu galvu un iedomājusies, ka pati zinu vislabāk, kas man kurobrīd nepieciešams un kas ne. Ja vēlaties ko izdarīt manā labā, lūdzu, pakavējieties manā sabiedrībā šovakar, ja jūs negaida citi cilvēki vai pienākumi. — Nē, negaida. Es jau teicu, ka neiešu prom. — Norunāts, rakstniek. — Rakstnieks — tas skan pārāk … Esmu vēl tikai ceļā uz to, lai būtu rakstnieks. — Kā? Lūdzu, atkārtojiet! — Esmu tikai ceļā . .. — Savādi, ka jūs to izsacījāt tieši tādiem vārdiem. Daniels man reiz teica: «Visi esam ceļinieki, mūždien ceļā uz to, lai reiz kļūtu par cilvēkiem.» Daniels nebija tēlnieks vien, viņš bija arī domātājs … Man šķiet, ka varu ar jums runāt par Dānieļu. Jūs man neuzdosiet jautājumus, kas sasmīdina, sarūgtina vai nokaitina. Man bieži uzdod muļķīgus jautājumus. Ko tad gribēju jums teikt par Dānieļu? Ak jā: domātājs … Bet vārdos, vismaz skaļi izsacītos, viņš domāja reti. Viņš domāja ar cirtni, āmuru, kaltu… Varbūt Daniels ar saviem darba rīkiem juta un nojauta skaidrāk un skaudrāk nekā ar sirdi… Lai nu kā, viņš mīlēja dzīvi, ne tikai lielos centienus un cīniņus, bet arī mazos, ikdienišķīgos, vientiesīgos priekus … Viņš mīlēja šīs pasaules dzīvās radības — spēcīgās un vājās, gudrās un negudrās. Laikam mīlestība ir katra īsta mākslinieka dienišķā maize. — Mīlestība? — Saprotams, vai nu jums par to jābrīnās, rakstniek. Vienīgi mīlestība ļauj vienai būtnei otrā iejusties, viņu tik labi saprast, lai tās likteni iecirstu akmenī vai iekaltu vārsmās. Tā taču ir? Tikai mīlestībai ir redzīgas acis, modra atmiņa, laipnas rokas, kuru pieskaršanās liek atsilt un ļauj būt vaļsirdīgam. Pret vienaldzību un garāmgājēja ziņkārību dvēseles noslēdzas līdzīgi gliemežiem, kas ievelkas čaulās, kad uzdveš nemīlīgs vējš vai saltums. Iesvied straumē akmeni — ūdens ņirb un nerāda dzīli, tikai sīku viļņu sakrokoto virsmu. Dzīlēs ieskatīties spēj vienīgi mīlestība, kas ar akmeņiem nesvaidās … Es laikam runāju par mīlestību pārāk daudz, bet nedusmojieties: mīlestība ir vienīgā pasaule, kuras robežas esmu centusies apstaigāt un pazīt, jo labās laumas bija piemirsušas ielikt manā šūpulī kaut niecīgu kāda cita talanta drumstalu. Laikam šie vārdi skan kā dižošanās, ka vismaz mīlēt esmu pratusi … Ak nē! Daudzējādā ziņā esmu tā pati neaptēstā mežone, kāda biju, kad ienācu šai namā, lai nekad vairs neaizietu prom. Man toreiz bija deviņpadsmit gadu, un Danielam divreiz vairāk. Es, jaunā mežone, pacēlu acis un pirmo reizi ieraudzīju Dānieļu, lielo spēkavīru. Viņš pasmaidīja, manu sveicienu atņemdams, un nebrīnījās, kāpēc stāvu mēma, blenžu caur pieri un … Bet tagad es jums, Viktor, došu dažus rīkojumus un jūs tos izpildīsiet bez iebildēm, ja jau esat šeit ieradies kā labvēlīgs viesis, kas grib man, nabaga vājiniecei, palīdzēt un nevis kaitēt. — Esmu pilnīgi jūsu rīcībā, — es nomurminu. Sieviete dzeltenajā blūzē mani mulsina, drusku pat biedē, tomēr esmu apņēmies nerunāt viņai pretī, pieceļos kājās un vēlreiz apliecinu gatavību

paklausīt: — Tātad, lūdzu? — Te ir drēgni un pavēsi, lai gan dienā no debesīm lija balta uguns. Šai istabā gandrīz nekad neiespīd saule, koki logiem priekšā. Vai protat iekurināt krāsni? — Tas gan ir jocīgs jautājums! Protu … — Malka pie krāsns zemē. Sērkociņi uz dzegas. Es pacilāju sausās malkas šķilas, kas sakrautas kaudzītē krāsns priekšā, izvelku kabatas nazi, plēšu skalus un domāju: «Nudien, Mirjamai ir drudzis, istaba gluži silta, bet iekurināšu vien, tas viņai var nākt tikai par labu. Un, ja esmu tā apņēmies, tad nerunāšu arī vairs pretī ne balsiena. Visi slimnieki kļūstot vairāk vai mazāk gražīgi.. . Tad tāda viņa ir… Bet kāda tad? Es taču nezinu. Visskaidrāk viņas klātbūtnē apjaušu to, ka man nez kādēļ par viņu bail, un vēl ir tāda nedroša izjūta, ka esmu saskāries ar ērmotu būtni, kalnu trolli… Iebāžu krāsnī saplēsto skalu sauju, saslienu tai pāri un apkārt malku, pielaižu uguni. Deg labi, liesma jautri lēkā un lodā ap pagalēm. Mirjama no sava kakta ziņkārīgi noskatās manā rīcībā, pieceļas sēdus un jautri uzsauc: — Jūs var laist pašā ellē iekšā par krāsnkuri, Viktor, tā jums sokas. Tūliņ būs cits gaiss, siltums un priecīga noskaņa. Kā man tīk siltums un uguns! Un saulgozis ari man patīk, kā ķirzakai. Nekad nav par karstu, biežāk salst, visu mūžu salst… — Mazasinība? — Jā, mazasinībai vainu uzveļ arī ārsti, es pati gan ne. Cilvēku ligu cēloņi jāmeklē drusku dziļāk, nevis asinīs, kaulos un muskuļos vien. Dvēselē. — Dvēselē … — Kā lai to izsaka citādi? Dvēsele gan esot vecmodīgs vārds, bet vai tad ir izgudrots cits, jaunāks, kas ietvertu sevī… mūsu iekšējo pasauli, pats saprotat. — Laikam saprotu. Ko es vēl varētu izdarīt? — Pirmīt jūs iebrukāt manā nekārtīgajā virtuvē. Atgriezieties tur vēlreiz. Plauktā virs plīts stāv ar klūgām appīta, apaļa krūka. Atnesiet to šurp, tikai neizlaidiet no rokām, krūka ir pilna un smaga. Turpat plauktā ir arī trauki, paķeriet līdzi trīs krūzītes. ' Es dodos uz virtuvi, lauzīdams galvu: vai šķībacainais trollis tiešām nolēmis dzert vīnu? Trīs krūzītes? Vai viņa gaida kādu ciemiņu? Atgriežos ar krūku un trim māla krūzītēm. Uz krūzīšu sāniem ar dažām prasmīgām, vijīgām svītrām uzzīmēti kumeļi ganībās. Viens kumeļš dižodamies pasviedis gaisā pakaļkājas, otrs auļo, trešais plūc zāli; pļavu zem kumeļu kājām apzīmē pāris zaļu zālesstiebru un stilizētu pīpeņu. — I.ūdzu, te nu būs, — es ierunājos, novietodams nesamo uz galda. — Puslīdz skaidrs, ka esat nolēmusi rīkot dzīres, pilnīgi skaidrs, ka es arī neatteikšos no līdzdalības, ja vien ielūgsiet, bet nepavisam nav skaidrs, kāpēc man bija jāatnes trīs krūzes. — Gan jau sapratīsiet, — Mirjama atbild. — Tagad, lūdzu, pievelciet galdu tuvāk pie uguns. Pēc tam atnesiet no terases divus ērtākus krēslus, klūgu pīteņus. Rīkojieties, es pa to laiku sakārtošos un piecelšos. Ejiet vien, tikšu galā pašas spēkiem, nejūtos vairs slima un vārga. Izdaru visu, kas pavēlēts. Mirjama pienāk pie galda, apsēžas vienā no klūgu pīteņiem un rīko: — Ielejiet vīnu visās krūzītēs! Tā šai pajumtē ierasts: galdu klājot, vienmēr tiek nolikts arī kāds lieks kauss un šķīvis — viesim, kas varētu ierasties neparedzēts. Ja viņš ierodas, nu jauki, ja ne — maltīti beidzot, tie, kas sēž pie galda, sadala liekā kausa vīnu un uzdzer uz neatnākušā viesa veselību. Es nezinu, no kuras malas Daniels bija atvedis līdzi šo paradumu, bet man tas patīk. — Man arī. — Es rīkojos ap vīna krūku. Biezais, tumšais dzēriens, kas guldzēdams līst krūzītēs, spēcīgi smaržo pēc kalnu vasaras, pēc puķēm un vērmelēm. — Šī man tomēr ir laba un savā ziņā pat svinama diena, neraizējieties veltīgi, — Mirjama saka.

Viņas matos zvīļo zilgā mēnesnīca arī šeit, līdzās ugunij, kas uz visu citu met tikai iesārtus vai dzeltenīgus atspulgus. — Tā, tagad man pavisam silti un labi, — Mirjama paziņo, miegdama šķībās acis kā kaķis, kuru glauda pa spalvai. — Dodiet šurp manu krūzi! Tāpēc, ka esat labs, paklausīgs viesis, uzsaucu tostu: kaut jums nebūtu jādzīvo ilgāk par to, kas jums visdārgākais, un jūs aizietu pirmais! Ar mieru? — Ar mieru. Lai notiek. Mēs saskandinām māla krūzītes, tās gan lāgā nešķind. Pieskandinām arī trešajai pielietajai krūzei, kas gaida viesi, kurš vēl var ierasties, un dzeram. Dzēriens ir salds un arī ierūgtens, tik stiprs, ka drīzāk atgādina zāļu uzlievi nekā vīnu. — Vēl vienu! — Mirjama iesaucas. — Hm . .. Nu, lai iet, — es nenoteikti novelku un piepildu krūzītes otrreiz. — Tagad uzdzersim mīlestībai, divdabei mīlestībai! — Mirjama saka un pazibina zobus smieklos. — Uzdzersim ļaunajai mīlestībai, kas pazemo uzpūtīgus spēkavīrus, kas rātnos mudina uz aušībām un pat pavedina uz nelietībām. Uzdzersim labajai mīlestībai, kas apsargā cilvēku un putnu bērnu šūpuļus, dēsti kokus tuksnešos, atliec taisnus vārguļu augumus, apdāvinādama viņus ar spēku aizstāvēt savus vistuvākos un cīnīties par viņiem. — Uzdzersim mīlestībai! — Vīnā esot patiesība. To es nezinu, bet vaļsirdība gan tajā ir, jo man gribas runāt, mans viesi. Esmu dzimusi pļāpa, neņem ļaunā, sendienās taču mans galvenais uzdevums un arī prieks bija nomierināt un izklaidēt Dānieļu tajos brīžos, kad viņš pagura un dusmojās, ka nespēj cirtni noturēt rokās tik ilgi, cik to kāroja viņa negausīgā sirds … Tad es, lielā neveikle un nemākule citās dzīves lietās, godīgi nopūlējos būt vismaz naska un neapnicīga Šeherezāde … Ko tu zini par Dānieļu, mans viesi? — To, ko cilvēki runā, viņu pieminot. — Sveši cilvēki, ha—ha—ha! Ko sveši par svešu var pasacīt? Visu viņi iztulko pēc sava prāta, sagroza, izpušķo, notriepj pārāk melnu vai nospodrina pārāk spožu… bez traipa — kā tikko noberztu misiņa pogu… — Zinu vēl to, ko šodien redzēju darbnīcā un ko redzētais liek atskārst un uzminēt. — Neviens nevar zināt, kas viņš bija par cilvēku, mans vīrs. Pat es, kas pazinu Dānieļu gan viņa radošo panākumu brīžos, gan arī pie zemes notriektu un sabrukušu, pazinu viņa domu skaidrību un arī viņa bērnišķīgos, mazos niķus, zinu par Dānieļu nožēlojami maz. Cilvēks par cilvēku arvien zina pārāk maz. Vai nu gribam, vai ne, bet mēs neapzināti raugām citus mērot ar savu olekti, pabāzt zem savas cepures. Nesmejies, rakstniek, ka es tā prātuļoju, ļauj parunāties, tas man dara labu, neesmu ne ar vienu no sirds runājusi, kopš Daniels aizgājis… Es tev vēl šo to pastāstīšu par Dānieļu. Viņš atnāca dzīvot uz Visu Vēju ciemu kopā ar saviem vecākiem, kad bija vēl gluži mazs, desmitgadīgs zēns. Tēvs, paputējis muižnieks, drīz vien nomira. Māte, kuru tajos laikos uzskatīja par emancipētu sievieti, strādāja par ārsti… Toreiz šeit bija pavisam mežonīga, tuksnesīga vieta, cilvēka rokas neskarta daba. Ciema iedzīvotāji — kāds ducis bulgāru, grieķu, tatāru un krievu ģimeņu … Bet tas nav svarīgi. Svarīgi vienīgi tas, ka Visu Vēju ciems kļuva par Daniela pirmo lielo mīlestību. Daniela mīlestība izraudzījās šo vietu, kā izraugās līgavu, kurai viņš palika uzticīgs visu mūžu. Tik daudz līdzekļu Daniela māte bija mantojusi, lai šeit nopirktu neauglīgu zemes gabalu jūras malā. Uz tā viņa kopā ar dēlu sāka celt šo namu un dēstīt pirmos kokus… Māte nomira, kad Danielam bija divdesmit gadu. Viņš tolaik dzīvoja, strādāja un studēja Parīzē… Daudzas zemes uzņēmīgais Daniels bija apceļojis, daudzas kājām izstaigājis, bet arvien ceļagaita viņu atveda atkal šurp … Taču arī šeit viņš bija ceļā, līdzīgi nerimtīgam vilnim jūrā, līdzīgi nerimtīgam vējam gaisos… Vienmēr ceļā uz kādu tālu zvaigzni… Vai tu mani saprati? Laikam runāju dzejiski, nedusmojies, par Dānieļu es nemāku citādi runāt. Esmu arī pamatīgi apskurbusi, bet tas taču ir labs skurbums, kas liek un ļauj vārdam meklēt ceļu no cilvēka uz cilvēku… Man, dzimušai pļāpai, klājas diezgan grūti pēc Daniela aiziešanas, dzīvojot šeit kā dzīvai iemūrētai klusēšanā… Ielej man trešo krūzi! Trešais tosts būs

par to, lai liktenis pasargā un glābj mūs no garāmgājējiem un ekskursantiem, kas nāk un iet caur mūsu mūžu, neko neatnesdami un neko arī nepaņemdami līdzi. — Labs tosts, namamāt, es pievienojos ar prieku. Mēs saskandinām viens ar otru un arī ar viesi, kurš vēl var ierasties. Mirjamas balss skan pārgalvīgi jautri. Mēģinu iejusties namamātes noskaņā, apjaust, ko Mirjama patlaban pārdzīvo, bet man pašam ir tik labi kopā ar viņu, ka vieglprātīgi ļaujos šai noskaņai un ik mirkli vairāk piemirstu analizēt un apsvērt. — Kur es pārstāju stāstīt?… Jā, Daniels ceļoja un atgriezās, bet pēdējo reizi viņš neatgriezās mājās viens pats. No Dantes un Beatričes dzimtenes viņš bija atvedis līdzi Adu, dejotāju, savu pirmo sievu… Vai tu redzēji Adu? Es negribot saraujos, Mirjamas jautājums šobrīd izskan tik negaidīts un traucējošs kā starpsauciens no zāles izrādes laikā, un muļķīgi stostos: — Adu?… Jā, laikam… Redzēju lielo gleznu pašā augšā, tukšajā istabā, ja tā ir viņas ģīmetne. — Nu, protams! Tukšajā istabā, ha—ha—ha! Es, greizsirdīgā sāncense un ļaunvēle, viņu tur ieslodzīju, padzinu trimdā. Saproti? Labi, ka tu viņu redzēji paša acīm. Es māku daudz runāt tikai par sevi un Dānieļu, bet Adas daiļumu gan neprastu tev pienācīgi attēlot… Tās pašas greizsirdības dēļ. Greizsirdību taču sauc par aklu ne gluži bez pamata, vai ne? — Laikam gan. — Cilvēki stāv Adas ģīmetnes priekšā, apbrīnas pārņemti, kā pie atdarītiem paradīzes vārtiem. Bet tu vari gan iedomāties, cik grūti man, greizsirdei, klātos, ja vēl šodien vajadzētu novērot no malas viņas apbrīnotāju sajūsmas pilnos skatienus un noklausīties viņu «ak» un «vai». Es uz to istabu nekad neeju ekskursantiem līdzi… Na, viens otrs to ari pareizi iztulko, bet kas man daļas! Vai gribi manī vēl klausīties, vai esi jau miegains un noguris? — Lūdzu, stāstiet tālāk! — Paldies. Kur es pārstāju? Ak jā, Ada… Es jau sacīju: mana leksika kļūst aprobežota, kad jāattēlo Ada. Neattēlošu tev arī Daniela mīlestību pret Adu, tas man būtu sāpīgi… vēl tagad. Viņš bija pilnīgi Adas burvības varā, vairāk es tev nesacīšu. Visi bija šīs burvības varā, visi Adu mīlēja, jaunekļi un sirmgalvji, jēri un puķes, būsi jau dzirdējis. — Esmu gan. — Jā… Kā krievi saka: uz kuru Ada paskatījās, to kā ar dālderi apdāvināja. Apskaužams laimesbērns, jaukā feja … Ko tur vēl piemetināt? Laikam vienīgi es izturējos pret viņu kā… Bet manos spēkos nebija atbrīvoties no trakās greizsirdības. Es pret Adu jutu tikai greizsirdību, skaudību un nenovīdību. Pelnrušķes apskauž princeses ne tikai pasakās vien. Es pati biju iemīlējusies Danielā kā negudra, bet man nācās tieši kā izsalkušai pelnrušķei dienu dienā sēdēt pie viņa un Adas mīlestības bagāti klātā galda… un krāt indi kā sprostā ieslodzītai čūskai, kuru nemitīgi ķircina, baksta ar nūju. Saproti, ja vari, — iemīlējusies un greizsirdības pārkarsēta sirds neprotas ne kaunu, ne godu. Labi vēl, ka man pietika viltības laimīgajam Danielam un laimīgajai Adai neizrādīt savas īstās jūtas, jo pēc tam man būtu vajadzējis uz pēdām vākties prom, bet mans vienīgais sūrais prieks taču bija kaut vai elpot Daniela tuvumā. Dzīve citur likās neiedomājama un neiespējama. Man par laimi Ada reižu reizēm aizbrauca dejot uz kādu pilsētu. Daniels to sievai neliedza, labi saprazdams, ka viņai nepieciešama skatuve un skatītāji. Ada taču nevarēja dejot šeit — tatāru un bulgāru večukiem un aitu ganāmpulkiem priekšā. Vai arī dejot vienīgi Danielam par prieku … Man gan toreiz likās — Adas vietā būdama, es Dānieļu nekad nepamestu vienu, man atliku likām pietiktu ar to, ka manas dejas redz viņš. Slepenībā brīnījos par to, ka Ada spēj aizceļot un vēl uz ilgāku laiku, brīnījos un nosodīju. Greizsiržiem piemīt prasme uzcītīgi meklēt un arī sameklēt savu laimīgo sāncenšu vājības un nepilnības un viņus nosodīt. Es, protams, to darīju tikai domās, dziļā klusībā. Tā vien vēl trūka, lai es Adu būtu sākusi pierunāt nepamest Dānieļu, palikt arvien kopā ar viņu!… Tēlnieks Adu uz lielajām pilsētām nekad nepavadīja, jo tolaik ar viņa redzi kļuva arvien

ļaunāk. Nojauta, ka ārstu māksla nelīdzēs, lika Danielam arvien vairāk baiļoties, ka viņš nepagūs mākslā izteikt un atdot cilvēkiem labāko no iecerētā, tāpēc viņš strādāja drudžaini, sevi nesaudzēdams. Starp nemiera netramdītiem cilvēkiem, kas caur dzīvi drīkst soļot mierīgā gaitā, viņš jutās aicināts un arī spiests neaprimt un steigties, steigties, steigties… Dienas viņam kļuva par īsu. Viņš par to nerunāja. Man dzirdot, vienu vienīgu reizi izgrūda caur zobiem nikni un strupi kā lāstu: «Nolādētais laiks! Veļas kā lavīna no kalna lejā, neļauj ne elpu atņemt…» Vēl citu reizi, kad Daniels saaukstējās, bet nebija pierunājams pakavēties gultā un es uzdrošinājos viņam lūgt, lai atpūšas, viņš paskatījās manī un klusi, bet rūgti nosacīja: «Meitēn, vai tas nav sasodīti netaisnīgi, ka stulbam vērsēnam vai aunam pietiek laika mierīgi ganīties puķainā pļavā, bet cilvēkam arvien par maz laika, arī man nepietiks laika, nepietiks. ..» Tieši tad es pēkšņi izpratu Daniela nelaimi — tik spēji, tik pilnīgi, it kā mani kāda stipra roka būtu sagrābusi aiz matiem un ierāvusi atvarā, kur ne iekliegties, ne paelpot, ne saskatīt gaismas atspulgu … Pēc tam nekad vairs neuzdrošinājos tēlniekam bilst kaut vārdu, lai viņš sevi saudzē. Es ātri biju iemanījusies būt Danielam noderīga, nolasīt vēlēšanās viņam no acīm vien, iekams viņš paguvis tās izsacīt balsī. Tēloju nepagurstošu, neapnicīgu, rosīgu, kalpojošu rūķi, kura vienīgā pazemīgā un pieticīgā vēlēšanās ir — būt noderīgam pajumtē, kuru liktenis viņam piešķīris… Tu droši vien būsi dzirdējis arī tādas ciemaļaužu valodas, ka mana mīlestība, nepateicīga kā nepielabināms mežazvērs, kas iekož savam barotājam rokā, viltīga kā lapsa, kas piezogas un saplosa mīlīgu trusīti, pārvērtusi šai namā par elli likumīgās namamātes dzīvi? Ka mana mīlestība sviedusi akmeņus Daniela un viņa sievas gludenajā mūža ceļā? — Atklāti sakot, jā, esmu dzirdējis… šo to līdzīgu… — Nestomies! Es jau zinu… Kur tad paliku? Jā… Toreiz, neko vairāk uzreiz un ar joni neiespēdama, es soli pa solim, drusku pa druskai atkaroju Adai dārgās tiesības Dānieļu kopt un aptecēt ari tajā laikā, kuru viņa pavadīja šeit, mājās. Daniela redze strauji pasliktinājās, turklāt netika arī pienācīgi saudzēta. Līdz ar to kādam tiešām vajadzēja tēlnieku dažā ziņā pieskatīt un kopt. Ja tā nebūtu, Daniels savām ikdienišķajām vajadzībām neveltītu ne brītiņu, strādātu un strādātu ne ēdis, ne dzēris, ne gulējis — kamēr pārvērstos pelnos vēl ātrāk, nekā tas ar viņu notika… Kādam vajadzēja gādāt par viņa ēdienu, drānām un miegu, vismaz šīs rūpes es varēju atņemt Adai. Biju jauna un spēcīga, bez sevišķas piepūles tiku galā ar mājassoli. Reizi nedēļā no veca tatāra aizņēmos zirgu un jāju uz pilsētas tirgu pēc pārtikas, kopu sakņudārzu un vistas, mazgāju, lāpīju, šuvu. Līdz ar to man izdevās atbīdīt Adu no Daniela tālāk un tālāk, viņa izpalika no mājām biežāk un biežāk. Es vēl pati viņu pierunāju, lai brauc vien prom un dejo, neizšķiež viņai nepiedienīgās rūpēs jaunības dienas, tās taču dejotājai neatsverami dārgas. Lai brauc prom ar mierīgu prātu, jo Daniela slimību sievas klātbūtne tik un tā nevar novērst, bet par saimniecību viņai nav ko raizēties, gan es mājās visu apdarīšu un aprūpēšu. Jādomā, ka tādā pierunāšanā vien Ada nebūtu klausījusies, bet šai ziņā man talkā nāca pats Daniels. Var saprast, cik tādam spēkavīram pretīgi un pazemojoši kļūt dažā ziņā nevarīgam un atkarīgam no citiem kā bērnam. Tāpat kā tēlnieks bijās nokavēt sava radošā darba pēdējo cēlienu, viņš baiļojās un kautrējās kādu apgrūtināt ar savu piespiedu nevarību. Vismazāk jau nu Daniels vēlējās kļūt par nastu mīļotajai sievai, droši vien baidījās arī kādudien pamanīt, ka viņas mīlestība pārvēršas līdzjūtībā un žēlumā pret kropli. Protams, viņš par to nevienam un nekad nav bildis ne vārda, bet tik daudz jau es pati varēju noģist un šai ziņā nekļūdījos… Biju arī iemācījusies Dānieļu saprast, uzminēt iemīļotā domas un izjūtas, pietika palūkoties uz viņa sejas izteiksmi, kustībām, gaitu… Tātad: baiļodamies no žēlastības dāvanām, Daniels ne vien nemēģināja Adu aizkavēt un paturēt savā tuvumā, bet pats dedzīgi pierunāja lidot turp, kurp spārni vieglo feju nes. Es Adu mudināju aizlidot, Daniels mudināja … Jāņem vērā arī pašas Adas ilgas pēc skatuves dēļiem. Viktor, ciema ļaudis mani sauc par dzeguzes bērnu, tas ir diezgan izdevies salīdzinājums, ha—ha—ha! Bet ko lai es būtu iesākusi ar sevi un savām jūtām? Mīlestība ne arvien ir laba. Mīlestība ir ari alkatīga, vismaz tāda slepenībā perināta, beztiesīga, bezcerīgi izsalkusi mīlestība, kāda bija manējā. Tā kāroja arvien vairāk — visu sev vien, sev vien — un nekautrējās līdzekļu

izvēlē … Bet vai gan tikai man vienīgajai sajaukušas galvu ilgas, vēlēšanās, kaislības?… Pamazām, laikam ritot un ritot, Ada sāka just, ka kļūst gandrīz lieka un sveša savam vīram, un neapgalvošu, ka es nebūtu pacentusies šo viņas skumjo atziņu nostiprināt arvien vairāk. Kā nopūlējos būt vajadzīga šai namā! Centos, tecēju viegla kā susuriņš, slīdēju klusa kā lēlis. Mācēju paslēpt plēsīgos nagus samta pēdiņās kā kaķis. Ai nē, slepena mīlestība nav peļama padomdevēja! Mana seja, kustības, balss… Biju teicami sev pielāgojusi pazemības izteiksmi, nevienam nevajadzēja nojaust manas iekšējās gaviles, kad Daniels kļuva pret mani arvien uzticīgāks un draudzīgāks. Klusai man vajadzēja būt, jo, Daniela redzei pavājinoties, viņa pārējās maņas kļuva arvien skaudrākas, sevišķi dzirde. Viņš vairs necieta savā tuvumā skarbus trokšņus, skaļas balsis. Biju rūpīgi ielāgojusi viņa parašas, pazinu viņa vaibstu spēli, pratu būt īstajā brīdī viņam pa rokai, kad biju vajadzīga, un īstajā brīdī pazust, kad viņš vēlējās būt viens… Ada prombūtnes laikā Danielam bieži rakstīja, attēlodama savu dzīvi un panākumus dažādās vietās un pilsētās. Viņas vēstulēs bija daudz Danielam veltīta maiguma, laba vēlējumu un ilgu pēc mājām, tikai tēlnieks sievas vēstules vairs nevarēja izlasīt pats un palūdza man, lai tās nolasu viņam priekšā… Ko lai vēl pasaku skaidrības labā? Notālēm es pret Adu nejutu sevišķu naidu — cita sieva, kas no sava slimā vīra ne soli neatkāptos, man būtu šķitusi vēl neciešamāka. Daniels bija mans, šo vēlēšanos nepiepildījusi, vairs nevēlējos un nespēju dzīvot. Vēlēšanās kļuva jo valdonīgāka tieši tāpēc, ka tiklab Daniela radinieki, kā arī Visu Vēju ciema iemītnieki bija mani uznīduši, tā teikt — pārkoduši kā riekstu un atklājuši, kādas negantības man padomā, ha—ha—ha! Viņi juta Adai līdzi un bija gatavi mani vai saplosīt gabalu gabalos. Es to nojautu, uzminēju, biju arī saklausījusies savu tiesnešu niknās valodas, jo ciema sievas dažkārt tīšuprāt par mani izteica nosodījuma vārdus, man pašai dzirdot. Ne jau tieši man acīs, bet it kā viena otrai, toties tik skaļi, ka kurlam vajadzēja saklausīt katru vārdu… Valodas bija aptuveni tādas: gan jau tā nekrietnā viltus vērpēja lauzīšot sprandu, gan Adai atvēršoties acis, kādu odzi azotē sasildījusi, un tad viņa aiztriekšot blēdi turp, no kurienes tā reiz atklīduši… Gan, gan arī pats Daniels izspļaušot to kumosu, ar kuru ļaunā meita — es — viņu ieēdinājusi… Šīs valodas mani vēl vairāk nocietināja un uzpūta manu spītību karstās liesmās. Nē, to prieku maniem ļaunvēļiem nepieredzēt, to dienu, kad es būtu spiesta no Daniela nama aiziet! Lai vai visa pasaule pret mani — Daniels piederēja man, vienīgi man. Viņu taču es mīlēju sāpīgi un īsti, viņš man bija viss. Lai izpelnītos viņa mīlestību, kaut vai tikai viņa labvēlību, biju gatava basām kājām izbrist saltus sniegalaukus, ugunīgus tuksneša smiltājus. Man likās: vienīgi es spēju Dānieļu īsti mīlēt. Mīlēt visu, kas bija viņā, kas bija viņš — cilvēks un mākslinieks. Mīlētar viņa slimību, vājuma, paguruma un melnā izmisuma brīžiem. Gribēju saprast, iepazīt Dānieļu tik pilnīgi kā pati sevi. Viņa cilvēcīgo iedabu un arī viņa darbu. Ik brīvu mirkli pavadīju starp Daniela veidotajiem tēliem. Daniela darbnīcā pavadītie brīži bija bagātākie un skaidrākie, kādus esmu pieredzējusi savā mūžā. Tie mani kaut īslaicīgi atbrīvoja no manas norobežotības un saspringtības, izveda tīrā gaisā no tumši gruzdošo kaislību ieslodzījuma, lika izjust un izdzīvot līdzi arī citu radību dzīves… Jā, bet Ada?— Jo dziļāk pieķēros Danielam, jo sīvāka un dzelkšņaināka kļuva mana neiecietība pret Adu. Es Adu apskaudu, nenovīdu viņai vairs ne stūrīti Daniela sirdī vai darbnīcā, vispār — zem viņa nama jumta. Ne stūrīti Daniela dzīvē… Kad Ada reizumis ieradās mājās un gribēja pati ko padarīt vīra labā, es viņai laiku pa laikam uzšņācu: «Ļauj labāk to nokārtot man, tu neesi pieradusi, tu to nemaz neproti…» Vai arī: «Danielam tas nepatiks, tu taču nepavisam nezini, kas viņam vajadzīgs un kas ne.» Citreiz: «Staigā taču klusāk, neklaudzini papēžus uz grīdas, te nav dejas zāle, tēlniekam vajadzīgs miers un klusums mājās.» Dabiski ka ilgi Ada to nespēja paciest, viņa taču arī bija dzīvs, diezgan iedomīgs un slavas palutināts radījums, bet šai namā nu izrādījās — lai viņa iesāk ko iesākdama, viss tiek nopaļāts kā nevīžīgi un aplam paveikts. Nemākules un blakus personas loma, kuru nopūlējos viņai uzplīt, nepavisam nevarēja būt Adai pa prātam. Galu galā laikam arī viņa bija kļuvusi uz mani drusku greizsirdīga. Beidzot Ada atģidās, ka tiešām vispareizāk būtu mani padzīt. Jā, jā, tikai to nu viņa bija atskārtusi mazliet par vēlu. Bez tam Ada nebija izvēlējusies īstos vārdus, kādos savu vēlēšanos izteikt. Aizvainotā sieviete izsacījās dusmu brīdī pārāk tieši un asi, es viņas un Daniela sarunu noklausījos. Šī greizacainā persona kļūstot diendienā

nekaunīgāka, atļaujoties sev pārāk daudz, raugot īsto mājasmāti tā komandēt un dīdīt, it kā tieši Ada un nevis greizace pati būtu šai namā kalpone. Tā, protams, nebija valoda, kādā drīkst runāt ar Dānieļu. Tēlnieks viņai mierīgi, bet diezgan pavēsi apvaicājās, kādus kalpones darbus tad es esot uzdevusi Adai darīt. Uz šo jautājumu sieva neattapās neko atbildēt, tikai sadusmojās vēl vairāk un beidzot pieprasīja, lai Daniels nekavējoties padzen mani no mājām. Nē, tēlnieks atbildēja, to viņš tomēr nedarīšot, tas būtu necilvēcīgi un nepateicīgi attiecībā uz mani… Nav brīnums, ka pēc neveiksmīgā mēģinājuma mani padzīt Ada uzturējās arvien retāk vīra tuvumā un uzkavējās mājās arvien īsāku laiku. Pienāca brīdis, kad viņa šeit nerādījās vairs nemaz un pieprasīja šķiršanos… Laikam taču man beidzamajos gados bija izdevies izstumt Adu ari no Daniela sirds… Vai arī viņš aiz lepnuma vien bija stingri apņēmies nesaistīt skaistuli sievu pie sava sakropļotā mūža un novēlēja viņai laimi citur un citos ļaudīs … Lai būtu kā būdams, Daniels Adai neliedza brīvību… Bija pienākusi mana stunda, laiks, kad Daniels ieraudzīja mani, ieraudzīja tieši tāpēc, ka fiziskā redze viņam bija jau zudusi. Savai iekšējai redzei jau viņš varēja uzburt un pārradīt Mirjamas tēlu tādu, kādu pats to vēlējās redzēt. Daniels pazina manu uzticību un rūpes par viņu, bet manu viltību neapjauta. Arī mana stūrainība un neglītums vairs nebija redzami tēlnieka acīm, kurām tik dārgs daiļums. Turklāt — ar mani taču bija mana mīlestība, lielā valšķe, tā apvija manas iedabas asos stūrus savām puķuvijām, vismaz ārēji apklusināja manas skarbās, kaislību pilnās dvēseles negaisus, Daniela tuvumā tiem neļāvu plosīties. Saprotams, ka Adas samtaino mīlīgumu sevī iedzīvināt man nav bijis iespējams, bet tolaik, kad jau neapstrīdami valdīju Daniela namā un sirdī, manu vēlēšanos piepildījuma rimtība lika man kļūt daudz gaišākai… Sava īsā mūža norietā Daniels mīlēja mani, es vairs nebiju ubadze, lai gan par mierīgu būtni, kas iemācījusies dzīvot laipnā saskaņā ar visu pasauli, visām citām dzīvajām dvašām ap sevi, neesmu kļuvusi un arī nekļūšu. Ir stīgas, no kurām neizvilināsi tikai dzidras un liegas skaņas, ko tur lai dara… Atzīšos, ka neesmu pat vēlējusies … Bet tas gan attiecas vienīgi un mani pašu un nevar interesēt nevienu citu … Laikam gan tev, mans viesi, šķiet nekautrīgi, ka runāju arī par Daniela jūtām pret mani, bet manai vēlu gandarītajai mīlestībai tā gribas palepoties… Jā, nu beidzot es tomēr drusku nokaunējos. Nedaudzināšu vairs mīlestības vārdu. Vēl tikai drusku par Dānieļu… Mūža beidzamajos gados aklums viņu piespieda atsacīties no akmens, marmora un koka. Atlika vienīgi māls, kuru varēja mīcīt ar dūrēm, veidot ar pirkstiem. Danielam bija jutīgi un redzīgi pirksti… Apskaties vēlāk viņa pēdējos tēlus, neviens neuzminētu, ka veidotājs bijis neredzīgs cilvēks… Bet nē, arī par Dānieļu man nav daudz jārunā, viņa tēli nav mēmi un labāk nekā jebkurš cits zina pastāstīt par savu radītāju… Un tagad pat es, dzimusī pļāpa, Daniela pasaku vērpēja un teicēja, esmu nogurusi. Arī tu būsi noguris klausīdamies, ir jau vēla stunda. Paldies tev par visu, sevišķi par pacietīgo klausīšanos, ej tagad mierīgs uz savām mājām! … Atnāc rīt vēlreiz ciemos, ja vēlies. Ej vien un neraizējies, nejūtos vairs slima un nevarīga. Tikai uzrušini vēl ogles krāsnī! Bet mūsu trešais viesis neatnāca. Paraša prasa, lai sadalām vīnu un uzdzeram viesim, kurš neatnāca. Es ielēju pusi no trešās vīna krūzes Mirjamai, pusi sev, mēs saskandinām un novēlam labu neatnākušajam viesim. Jauka paraša, es to neaizmirsīšu … Pēc brīža lēni soļoju mājup pa nelīdzeno taku, uz kuras grumbuļiem un akmeņiem parasti vairs neskatos, esmu pa tiem staigājis tik bieži, ka ceļu kājas atrod pašas… Pār zemi sijājas zvaigžņu gaisma, viegla kā plāna migla, vizmaini putekļi. Kakts nav miegaina: vējš tikai mazliet pierimis, taču gaisā visu laiku kaut kas trīs, san, sīc kā uzvilkta stīga, un jūrā dvašo paisums. Kad citurīt atveru acis, saules zvērojoši sarkanā ripa pašreiz uzrit pār māla paugura skaustu. Pieveru plakstiņus, bet sarkanīgā gaisma spiežas tiem cauri; esmu gulējis pietiekami ilgi, taču nejūtos atpūties, mani nepamet neskaidrs nemiers. Brīdi vēl neceļos augšā, palieku rokas zem pakauša un atceros vakardienu, namu, darbnīcu, tēlus, Mirjamu, viņas slimības lēkmi, kas mani nobiedēja un aizkavēja Daniela namā, trīs krūzītes ar vīnu, namamātes drudžaino dzīvīgumu un ērmoto vaļsirdību, viņas vēstījumu …

Piepeši ir tā, it kā mani kāds būtu pasaucis vārdā, jāpaklausa, jāceļas un jāiet. Mani vilktin velk uz Daniela namu, it kā sirds būtu pārvērtusies dzīparu kamolā un šai namā aizķēries pavediena gals, kas man jādabū rokā… Tēlnieka nama durvis stāv vaļā. Pieklaudzinu pie stenderes. — Nāc vien iekšā, es tevi jau sāku gaidīt, — aicina Mirjama. Viņa laikam nejūtas pilnīgi atveseļojusies, vismaz nav piecēlusies no guļvietas. Apģērbusies un sasukājusi gludu galvu, bet guļ. — Labrīt! — Labrīt un paldies! — Par ko? — Saprotams, par to, ka neesmu vakar tevi galīgi pārbiedējusi ar savām lēkmēm, ar nelūgto pļāpāšanu un tu atnāci. Man šorīt smaga galva. Neņem ļaunā, ka vāļājos pa migu, viesi sagaidīdama! Lai durvis paliek vaļā, rīta gaiss ir tīkami svaigs. Apsēdies! Vai tu pabrokastoji? — Taisnību sakot, nē. — Es arī vēl ne. Virtuvē ir maize, siers un vīnogas. Pietiks mums abiem. Paēdam brokastis. Cenšos pakalpot namamātei, cik nu labi prazdams. — Vai tu tagad iesi darbnīcā un turpināsi aplūkot skulptūras? Kaut kāda pieskaņa Mirjamas balsī liek man ātri atbildēt: — Nē, šorīt es labāk parunātu ar jums, ja neiebilstat. Man vēl atlicis daudz dienu, kuras te pavadīšu, pagūšu apskatīt un izpētīt visu. — Tad ir pavisam jauki, tikai drusku jocīgi, ka mana pļāpāšana tev nav uzdzinusi garlaiku. Priecājos. Es tev jau sacīju, ka dzīvoju ļoti vientuļa un jūtos labi… Bet laikam katram vientuļniekam reiz pienāk brīdis, kad gribas izsprukt ārā no alas. Tu esi patrāpījies manā ceļā tieši tādā nestundā, kad man vairs negribējās būt pilnīgi vienai, tā negribējās, ka, ja nebūtu tevis, es laikam sāktu sarunāties pati ar sevi. Dažkārt tā darot veci cilvēki, neatrazdami vairs klausītājus, kuriem viņi liktos vēlami sarunu biedri: runājot un pat ķīvējoties paši ar sevi pilnā balsī. — Veci cilvēki! Kas jums vēl neienāks prātā! — Nu, ārēji varbūt vēl nešķietu pilnīgi sabrukusi, bet patlaban jūtos gan veca, jūtos gan, to taču cilvēks pats zina vislabāk. Es jau aizvien esmu steigusies. Bērnībā man nebija vaļas rotaļāties, pāragri uzmācās nopietnība, uzplijās visādas domas un sapņi, kuru varā staigāju kā mēnessērdzīga starp saviem bezrūpīgajiem spēļubiedriem, bet, kad pieaugu, laikam pārāk ašā solī sāku steigties uz mūža norietu, uz ziemu. Varbūt tiešām es būšu laimesbērns un nedzīvošu ilgi. _— Laimesbērns? Vai tad laime nav dzīvot — un vēl šeit — tādas jūras malā, tādu kalnu vidū? — es iebilstu, kā Mirjamu pētīdams. — Ir laime, ir, bet ja tev piederējusi vēl pilnīgāka … Līdz punktam vien jau ikviens var nodzīvot. Neizprotu, kāpēc mani šorīt vēl vairāk nekā vakar, uz Mirjamu raugoties un viņas balsī klausoties, pārņem bailes. Man par Mirjamu bail, itin kā viņa stāvētu zem vienas no Dārdu kalna klintssienām, no kuras ik mirkli var velties lejup akmeņu gāzma. Skaļi es saku: — Punkts? Par kādu punktu jūs runājat? — Viņš vēl jautā, būdams rakstnieks! Nu pavisam parasts punkts pabeigta teikuma galā. Kad viss vajadzīgais un iespējamais padarīts, arī mūžam var pielikt punktu. Esmu jau kļuvusi lieka zem saules, nevienam un nekam pa īstam vajadzīga neesmu, šai ziņā neloloju nekādas ilūzijas. — Viņa to pasaka bez rūgtuma, mierīgi, pat pasmaida un pēc mirkļa turpina: — Nerunāsim vairs par to! Labāk pastāstīšu tev šodien vēl vienu pasaku. Tikai nebrīnies un nedusmojies, ka šī pasaka būs par to pašu, par ko tev jau izstāstīju vakar, proti, par Dānieļu, Adu un mani. Un nedusmojies, ka mana otrā pasaka būs sīvāka un bēdīgāka par pirmo. Ko lai dara! Nedomāju ķīvēties ar tevi vai kādu citu un drūmi apgalvot, ka dzīve nav

skaista. Bez šaubām, dzīve ir skaista un arī bagāta, tikai ne jau prieku gaišās krāsas vien piemīt tās godībai un bagātībai. Padomā vien: vai nav aušīgi un muļķīgi dēvēt par priekpilnu cilvēka mūžu, kurā ik sirdspuksts kļūst par neatgriežamu pagātni, tikko tas noskanējis, kurā mums bez mitas jāšķiras no kaut kā, jāatvadās no acumirkļiem, diennaktīm, no mūsu nedaudzo brieduma gadu spēka un saprāta skaidrības? Atri un nežēlīgi tagadne pārvēršas pagātnē, kur vairs nav iespējams atkārtot vai mainīt nevienu aizvadītu acumirkli, izsacītu vārdu, izdarītu darbu un izdomātu domu… Mirkļu ritēšana un trauksme ir likumsakarīgi. Bet vai likumsakarības atzīšana spēj novērst mūždienīgās atvadīšanās sāpes? … Mēs tikai mēģinām spēkoties ar dabu un šā tā samierināties ar nenovēršamo, taču samierināšanās vēl nav ne miers, ne laime… Lai nu paliek manas prātuļošanas atkāpes! Savērpsim grodāk sižeta pavedienu, kā jums, rakstniekiem, bieži vien liek pie sirds… Vēl tikai viena atkāpīte, tā būs pēdējā: ir tomēr ļoti dažādi sižeti. Vienu šķetina, sapin un atpin ārēji notikumi, bet otru — mūsu iekšējās dzīves plūsma, domu un pārdzīvojumu paisumi un bēgumi. Tas, kas cilvēka mūžā norisinās «zem ūdens līnijas», tu, bez šaubām, mani saproti. — Saprotu. — Nu labi. Redzi, vakar tev neizstāstīju pilnīgu patiesību par Dānieļu, Adu un sevi pašu, tāpēc nespēju atrast mieru. Tas, kas šeit norisinājās, bija tomēr daudz raibāks dancis pa trim, mūsu triju lomas drusku citādi sadalītas. Bet atsāksim no gala … Es atkal runāšu par mīlestību, jo tai vien esmu dzīvojusi, cita uzdevuma un citas kaislības, lielāka nopelna un lielāka pārkāpuma man nav. Es tev meloju vakar par Dānieļu un Adu. Manuprāt, dzīve nekad nav savienojusi divas būtnes, kas viena otrai būtu tik svešas, kā Ada bija Danielam un viņš Adai. Tāpat kā es laikam pārspīlēju Daniela personības diženumu, tā — iespējams — pārspīlēšu arī Adas ēnas puses un vājības, bet šai ziņā man nekas nevar līdzēt. Klausies un atsijā pats graudus no sēnalām… Daniels nekad nav mīlējis Adu, un viņa nekad nav mīlējusi Dānieļu. Tu jautāsi, kā tas iespējams — Daniels taču bija sev izraudzījies sievu, kura viņa dēļ atvadījās no savas gaišās, jautrās dzimtenes un devās iemīļotajam līdzi nepazīstamā ceļā uz nepazītu krastu? Bet tev būtu jāzina arī tas, ka mēs bieži vien neiemīlam cilvēku viņa paša dēļ, mēs pieaudzinām izredzētajam pie pleciem paši savu iedomu krāsainos spārnus, kuri viņam pat lāgā neturas klāt un ar kuriem viņš nepavisam nespēj uzlidot. Tā Daniels daiļajā, bet tukšajā sievietes veidolā bija iebūris dvēseli, kas tai nepiederēja. Un Ada? Daniels arī nekad nav bijis viņas gaidītais, viņas sapņotais, pat ne viņas draugs. Adai, kādu es viņu labi un ilgi pazinu, Daniels un zeme, no kuras viņš ieradies, nozīmēja vienīgi eksotiku… Mazā zeltgalve un tukšgalve domājusi, ka viņu nolaupa un aizved līdzi uz savu teiksmu pili teiksmu maharadža… Bet šeit Adai nebija ne maharadžas pils ar dārgakmeņu piebērtiem pagrabiem, ne apkalpojošu rūķu, nekādu izpriecu, tikai viens vienīgs viņas daiļuma apbrīnotājs: mazrunīgais, bārdainais milzis, kurš pie tam vēl šķita mīļojam savu tēlnieka cirtni tikpat kvēli, ja ne vēl kvēīāk par jauno sievu. Bargs, toreiz pavisam tuksnesīgs krasts, neganta jūra. Ada garlaikojās un skuma līdz nemaņai. Ir tādas sievietes, saltas kā zivis, kuras atdzīvojas un atplaukst vienīgi tad, kad izsalkušu jūsmotāju acis pavada katru viņu soli. Bet pietiks, naids pret Adu manī tiešām iekodies pārāk dziļi un deg neapdzisdams. Naids un riebums… Vienīgi tad, ja es pati nekad nebūtu mīlējusi Dānieļu, tie būtu sen apsīkuši, pārvērzdamies rāmā un remdenā nicināšanā, bet šodien es nespēju piedot Adai neko: ne daiļumu un kaķenes pieglaudību, ar kuru viņa visus apmuļķoja, ne viņas izturēšanos pret Dānieļu… Vismazāk šo izturēšanos pret Dānieļu — kaut vai to, ka Ada viņu pie pirmās izdevības apbalvoja ar ragiem. Nešūpo galvu un neviebies, es pašreiz nemeloju. Torņa augšstāvā, turpat, kur Adas ģīmetne, stāv lāde ar viņas mīļāko un pielūdzēju vēstulēm. Un tur taču sakrājušās gandrīz tikai tās vēstules, kuras pienāca šeit uz viņas vārda pašas Adas prombūtnes laikā un kuras es toreiz atjautu laikus pievākt, lai kāda nenokļūst Daniela rokās. Krievzemes lielās pilsētas, kurp Ada drīzi vien no šī nostūra aizlidoja aizvien biežāk un kur uzkavējās aizvien ilgāk, — jā, tur bija viņas īstā vieta un vide: skatuve, spožums, aplausi, aplidotāji… Bet es?… Kad ierados šeit, biju jau bārene — sevī noslēdzies, grūtas dzīves skarbuma pāragri ietramdīts, bet arī norūdīts radījums. Kādā ziņā norūdīts? Biju iemācījusies iztikt

bez ģimenes pavarda siltuma, mātos un tēva maiguma un saudzības. Dzīvodama pie svešiem ļaudīm, biju arī saklausījusies nostāstus par Dānieļu: esot man tāds attāls radinieks, mākslinieks, gaužām ērmots savādnieks, kas apmeties uz dzīvi mežonīgos apstākļos, nomaļā ciemā jūras krastā. Vēlāk manās rokās nokļuva mazs Daniela veidots koka tēls, kas saucas «Vientulība» — bārdains vīrs sēž uz akmens un lūkojas tukšumā, kur mīt viņš vienīgais, nevienas citas dzīvas, siltas dvašas. Šis tēls bija tik radniecīgs manām izjūtām, ka šķitu iepazinusi savu brāli, savu līdzinieku, sev vistuvāko būtni. Kaut kur tātad mita mans tuvinieks, un viņam trūka manis tikpat sāpīgi, kā man līdz šim bija trūcis viņa. Biju nepieciešams viņam, viņš gaidīja un aicināja mani, tā es iedomājos. Un viņš savukārt bija nepieciešams man, lai es atrastu spēku elpot tālāk pasaulē. Manā iztēlē vientulīgais virs, mans gaidītājs un aicinātājs, bija pats Daniels. Neatvairāma iedoma… Cik tā tomēr bijusi gaišredzīga un patiesībai tuva, to apjautu tikai daudz vēlāk… Tā, sasapņojusi sev karstu galvu, pilnīgi savu iedomu varā, nolēmu uzmeklēt vientulīgo vīru. Dēkaine biju no maza gala un arī stūrgalve, neatlaidīga jebkuras iedomas piepildīšanā. Izmācījos par slimnieku kopēju un labu laiku strādāju, pelnīdama sev dienišķo iztiku un arī cenzdamās sakrāt ceļanaudu, lai atkļūtu šurp. Nav nozīmes sīki attēlot to laiku. Kad man jau bija deviņpadsmit, es pēc garas un smagas ceļagaitas, kuru nostaigāju kā mēnessērdzīga, grūtības pat lāgā neapjauzdama, ierados šeit… Pirmie iespaidi bija ļoti pretrunīgi, vienlīdz laimes un negaidītu ciešanu pilni. Man neatlika ne niecīgāko šaubu, ka te esmu atradusi savas īstās mājas un īsto dzimteni, tikko ieskatījos jūrai zaļajās acīs, ieraudzīju, kā vējš triec pinkainus mākoņus pār vecā vulkāna stāvo pieri. Pareiza bija izrādījusies arī mana iedoma, ka vientuļnieka tēlā Daniels patiesi atveidojis pats sevi. Tikai — vai tad viņš mājoja tuksnesī un raudzījās saltā tukšumā? Ieraudzīju tēlniekam līdzās jauno sievu, samtainu kā pūpols, daiļu kā pasaku princesi… Izcīnīju sevī sīvu cīniņu, jo sapņainai un dedzīgai jaunībai vilšanās cerībās ir pārliecīgi rūgtas zāles. Daudz bija negulētu nakšu, daudz nemierpilnu sirojumu pa kalniem un vētru kultās jūras piešalktiem līčiem. Jautāju sev, vai man tomēr nevajadzētu aiziet un pazust, ja biju ieradusies kā nelūgta, negaidīta viešņa. Bet kā gan es varēju aiziet no šī krasta, kur jutos īstajās mājās, aiziet no Daniela, vienīgā man dārgā cilvēka? Vai gan nebija neviena stūrīša viņa dzīvē un dvēselē, kur manai mīlestībai patverties un laist saknes? Brīžos, kad Daniela tuvumā atradās Ada, viņš redzēja un dzirdēja vienīgi viņu. Taču bija ari citādi brīži. Atri pamanīju, ka tikpat labprāt, kā tēlnieks uzkavējās Adas tuvumā, viņa no šī tuvuma vairījās, aizklīda prom no mājām uz iespējami ilgu laiku, sauļojās kaut kur liedagā un žāvādamās šķirstīja grāmatu. Ada bieži aizbrauca arī uz rajona pilsētu un tur uzturējās dienām ilgi. Pilsētā dzīvoja daži Daniela paziņas, pie kuriem Ada varēja pārnakšņot. Pilsētā notika koncerti, balles — un skaistulei bieži gribējās izklaidēties… Bet reiz, kad es, ieradusies pilsētā pēc iepirkumiem, Adu sastapu uz ielas jautru jaunekļu sabiedrībā, viņa pati pamodināja manas aizdomas, jo, mani ieraudzīdama, satrūkās, pienāca klāt un mulsi sacīja: «Lūdzu, lūdzu, neizpļāpā tikai mājās Danielam, ka satiki mani šai kompānijā, jo viņš… Daniels, zini, ir šausmīgi greizsirdīgs, viņš var iedomāties nezin ko…» Es Adai nosolījos klusēt un solījumu arī pildīju, bet iekšēji biju pārsteigta un pat satriekta, nojautu ko ļaunu… Toreiz man vēl neienāca prātā, ka Adas vieglprātība, tas, ka viņai citur patika labāk nekā Daniela tuvumā, var nozīmēt kādu cerību man pašai. Nē, klusībā jutos tikai nepatīkami pārsteigta un sarūgtināta, sevī nosodīju Adu un ar izbailēm iedomājos, kas tā būtu par nelaimi, ja Daniels pēkšņi uzzinātu, ka sievai ir no viņa slēpjamas gaitas… Adas prombūtnē, savos īsajos vaļasbrīžos, Daniels izretis pievērsās man: izjautāja par manu bērnību, manu agrāko dzīvi, gribēja zināt manus ieskatus un domas. Runāja viņš sirsnīgi, uzklausīja mani uzmanīgi. Vēl citreiz divatā kāpelējām pa kalniem vai klīdām gar jūras malu, bet tādās reizēs nesarunājāmies — it kā būtu mēmi vienojušies par to, ka vārdi visbiežāk tikai traucē uztvert dabas skaistumu. Ļoti drīz biju atskārtusi, ka šajā pajumtē trūka jebkādas kārtības un apgādības.,, trūka saimnieces, kalpones un kopējas roku. Ar to Ada nedz prata, nedz arī vēlējās noņemties, šīs sīkās, bet daudzās rūpes bija uzņēmies Daniels. Nē, manuprāt, tā nedrīkstēja būt! Viņam pienācās būt brīvam, lai strādātu… Viņam, kurš gausi, bet neatvairāmi kļuva slims un akls. Pēdējo apstākli man bija

atklājusi Ada, tēlnieks pats par to nekad nerunāja, iesākumā pat rūpīgi slēpa… To taču var saprast: par tādu nelaimi neviens nekliedz pilnā balsī… Uzņemdamās mājas rūpes, es biju atradusi sev vietu, paliekamu vietu ja ne Daniela dvēselē, tad vismaz viņa tuvumā un viņa dzīvē, jo biju šai namā noderīga un vajadzīga. Karsti vēlējos un, kā izrādījās, arī varēju kalpot Danielam un līdz ar to viņa darbam… Atgriezīsimies pie Adas. Es jau teicu, ka bieži viņa kavējās citur, bet, ja arī uzturējās mājās, tad beidzās te vai nost aiz garlaika. Par to, ar ko pilna viņas galva un sirds, Ada vismazāk varēja runāt ar savu vīru. Arī cita sarunu biedra viņai šeit trūka, tā nu Ada sāka tērzēt ar mani. Ka nekļuvām draudzenes, to pats vari iedomāties, taču to gan arī pats varēsi saprast, ka viņas vaļsirdībai un pļāpībai es ļāvu vaļu — sākumā vienaldzīga, bet vēlāk… Zini, grūti attēlot jūtas, kas mani sagrāba vēlāk, kad sāka noskaidroties, kādi māņi ir miers, saskaņa un laime, kas, no malas skatoties, mājoja Daniela pajumtē. Ada man atzinās, ka esot vīlusies un nelaimīga, jūtoties šeit kā cietumā ieslodzīta, jo viņa Dānieļu nemīlot. Šis atklājums mani atkal vispirms tā satrieca un pārbiedēja, ka pat neatģidos, ko tas nozīmē man. Dusmas uz Adu, bailes, kas notiks ar Dānieļu, kad viņš visu uzzinās… Neesmu ne laba, ne nesavtīga, bet arī pēc Adas atzīšanās man neienāca prātā, ka manas pašas jūtas pret Dānieļu vairs nav gluži bez nākotnes, nav pilnīgi bezcerīgas. Mēģināju pat pierunāt Adu, lai viņa savas jūtas vismaz slēpj no Daniela, lai smagi neievaino cilvēku, kurš jau tāpat pārdzīvo traģēdiju. Zini, ko Ada man atbildēja? Aptuveni tā: «Bet es? Vai tad es arī neesmu māksliniece? Vai man tas nenozīmē traģēdiju, ka esmu spiesta nīkt šajos džungļos, tālu prom no visa, kas man sagādā prieku, no mana darba, no ērtībām un man tīkamiem cilvēkiem? Pamēģini tu diendienā sēdēt pie viena galda ar pusaklu vīru, noskatīties, kā viņš ēd… Es nevaru, baro un kop tu viņu, ja tev tas neapšķebina dūšu!» Kad to noklausījos, manās krūtīs sāka vārīties tāds sašutuma negaiss, ka tikko neiecirtu Adai pļauku. Bet vienlaikus ar trakajām dusmām — un pirmo reizi — manī negaidot ierunājās kāda cita balss: lai taču, lai šī stulbā bezsirde atsakās no saviem pienākumiem un aizbēg prom kaut vai uz neatgriešanos, tā taču būtu mana laime… Mana laime, jā, bet Daniela? Ko šķiršanās no Adas nozīmētu viņam, kas notiktu ar viņu? Kā es drīkstu Daniela nelaimi saukt par savu laimi? Apjukusi, iekšējo pretrunu nomocīta, pēc šīs un līdzīgām sarunām pametu Adu, ne vārda skaļi nepasacījusi, ienesu Danielam ēdienu un, galdu klādama, stomīgi aizbildinājos: «Tā esmu tikai es, atnesu pusdienas… Varbūt ir labāk Adai aiztaupīt šo uzdevumu, viņa tevi pārāk mīl, lai nenoskumtu, noskatīdamās … Redzi…» Tālāk nezināju, ko teikt, ko ne, bet Daniels pats mani atbrīvoja no izmisīgajām bažām, nopietni nosacīdams: «Es jau saprotu, tas tiešām nav nekāds prieks — novērot, cik liela kļuvusi mana neveiklība…» Es ienīdu Adu, ienīdu ļoti. Kā gan viņa to nenojauta un nepamanīja? Tieši otrādi: Adas vaļsirdība pret mani augtin auga. Ada man atzinās, ka Daniels ne šodien, ne agrāk neesot bijis viņas mīlestība… Ka viņai drīzi vien pēc laulībām bijušas jau vairākas aizraušanas, bet patlaban Ada esot pavisam nopietni iemīlējusies kādā citā vīrietī. Ļaunu viņa Danielam nevēlot, bet palikt kopā arī vairs nespējot. Drīz pēc tam Ada aizceļoja no šejienes uz neatgriešanos. Labu laiku viņa rakstīja Danielam. Vēstules pienāca gan no mūsu zemes ziemeļiem, gan dienvidiem … Tikai ar to īsto iemīlēšanos gan viņa mani bija pamatīgi piemānījusi, vismaz tāda pārliecība man radās, kad beidzot ieskatījos Adas vēstuļu lādītē. Jā, jā, mans viesi, tu jau vari grozīt galvu un pārmest man šo nejauko nedarbu — svešo vēstuļu lasīšanu, bet es to darīju un tādēļ nemaz ar sevi sevišķi netiesājos… Ar Dānieļu, redzi, kļuva ļaunāk un ļaunāk. Vēlāk, kad Ada rakstīja arvien retāk un paviršāk, es izmantoju pat šo apstākli, proti, kad Daniels pats vairs nespēja lasīt un palūdza man, lai nolasu vēstules viņam priekšā, es sāku Adas īsās un nenozīmīgās rindas papildināt, pievienojot tām pati savus vārdus. Tēlnieks parasti klausījās klusēdams šīs manis sacerētās vēstules, reiz domīgi pasmaidīja un nosacīja: «Ada raksta arvien izjustāk, vai tu to neatrodi, meitēn?» Kā es izbijos! Melot un viņu mānīt biju sākusi pamatīgi, bet ko citu es toreiz būtu varējusi iesākt? … Pienāca taču drīzi vien arī tās dienas, kad Ada vairs neatsūtīja šurp ne rindas, bet tēlniekam viņas vēstules joprojām šķita vajadzīgas kā gaiss, ko elpot. Atzīšos tev, ka tolaik es reizēm biju pat laimīga, ka Daniels jau akls. Viņš neredzēja, kā lasu

viņam priekšā it kā Adas atsūtītās, bet īstenībā pilnīgi manis sacerētās vēstules, burzīdama pirkstos pašas aprakstītās papīra lapas… Pamēģini iedomāties, cik neapskaužami jutos, tā blēdīdamās, it īpaši tad, ja viņam kādas vēstules labie vārdi sevišķi gāja pie sirds, un viņš runāja: «Cik maz cilvēki, pat tie vistuvākie, zina viens par otru! Es senāk iedomājos, ka esmu diezgan modrs pret cilvēkiem, ari pret Adu, un tomēr dažubrīd ienāca prātā, ka manai sievai gan ir tikpat koši spārni kā kolibri, taču ari tikpat maza, muļķīga galva kā šiem putneļiem, tikpat niecīga, viegla sirds… Bet — brīnies nu vien — tagad no Adas vēstulēm gan izverd karsti apakšzemes avoti, gan atspīd laipns zvaigžņu spožums. Mēs daudz spriežam par cilvēku brālību, savstarpēju izpratni un cieņu, bet paši acīmredzot bieži vien bradājam pa citu cilvēku dzīvi un dvēselēm tik nevīžīgi un akli kā degunradži pa pļavu. Iestāsti nu degunradzim, kas ir magone vai pīpene un kāpēc to nedrīkst sabradāt…» Jutu dīvainu gandarījumu par to, ka viņš manu mānīšanos neizprot, — kas nolēmis pievilt tādu milzi kā Daniels, tam jābūt apdāvinātam, gluži izcilam melim, šīs nožēlojamās mākslas meistaram, laikam es tāda biju. Lai gan… Viss, ko Danielam pasacīju pašas sacerētajās vēstulēs, nebija salti meli vien. Man nāca talkā mana mīlestība, tai nevarēja aptrūkt vārdu, ko vistuvākajam cilvēkam teikt. Māniju Dānieļu ar Adas vēstulēm gandrīz gadu, kopš viņa bija pavisam aizbraukusi. Protams, man kļuva grūtāk un grūtāk izgudrot, kāpēc kaismīgā mīlētāja vairs ne reizes neatbrauc pati. Beidzot izgudroju arī… Nenozīmīgāki vai nozīmīgāki meli, ko gan es vairs varēju zaudēt? Izgudroju, ka Ada ceļo pa ārzemēm, ka arī tur viņas dejām vētraini aplaudē, vārdu sakot — viņa plūc pelnītus laurus un atbraukt nevar, vismaz pagaidām ne. Neviens nevarēja Danielam manu blēdību atklāt, jo, neredzīgs kļūdams, viņš bija atsvešinājies no agrāko gadu draugiem un paziņām, lai dzīvotu vienīgi savam darbam… Tikai nedomā, ka ar vieglu prātu un vieglu mēli krāpu cilvēku, kas man dārgs, pie tam vēl Adai, savai sāncensei, piedēvēdama un likdama mutē manas mīlestības vārdus. Brīžam paguru, apriebās, likās necienīga un groteska pašas divkosīgā spēle, brīžam sadumpojos pat pret tēlnieku, domādama: lai Daniels cik liels mākslinieks, bet tas tomēr nožēlojami, ka viņš ļauj sevi piemānīt kā klēpja bērns… Vārdu sakot, biju pamatīgi sapinusies pretrunīgās izjūtās, noskaņās un spriedumos. Pašai brīnums, ka toreiz nekļuvu ciniska un rūgta. Nekas taču nav ērtāk, kā pašam savu mūžu samudžināt un pēc tam uzvelt vainu dzīvei — sak, dzīve ir neīsta, nav daudz vērta… un tā tālāk, un tā tālāk … Ar mani tomēr tas nenotika, un glābēja bija atkal mana mīlestība. Redzi, arī toreiz man netrūka vaļas pārdomām, tas, ka rokas bija krietni nodarbinātas, netraucēja domāt. Un es domāju: labi, es Dānieļu mīlu, bet viņš man neatbild ar to pašu. Mīlu bezcerīgi tikai tai ziņā, ka netiek remdētas manas savtīgās alkas. Tādēļ vien mīlestība nedrīkst būt un palikt vienīgi iedoma un apgalvojums. Mīlestība nav miegaina, tā tiecas iejaukties dzīvē un to veidot. Vējazieda liktenis man liegs izvadīt pasaulē jaunas paaudzes, nekādu talantu arī man nav. Toties man līdzās rit Daniela mūžs, un Daniels ir aicināts un izredzēts apbalvot ar dzīvu dvašu lielus mākslas darbus, man vajag palīdzēt viņam, kā un cik nu to pieprotu, gādāt par viņu, tad veltīgi aizvadītas nebūs arī manas dienas… Taču meli, pat labi domāti meli nav īstais pamats, uz kura nostāties, celt un būvēt. Kādu laiku man bija laimējies tai ziņā, ka Daniels pats neatbildēja uz Adas vēstulēm. Viņš reiz sacīja: «Es tīšuprāt esmu kļuvis mēms pret Adu. Manā stāvoklī jebkurš maiguma vārds pārvērstos par ubagošanu, nokristu kā piedauzības akmens uz viņas ceļa. To es nevēlos! Lai Ada iet savu gaitu neaizkavēta. Tikai tā būs pareizi un godīgi.» Godīgi! … Bet pār manu negodīgo, pārgalvīgo galvu vienudien iebruka griesti; Ada, ilgi klusējusi, pēkšņi atrakstīja dažas rindas: viņa gribot no Daniela šķirties, atgūt savu brīvību arī juridiski un lūdzot viņu saprast, nenosodīt pārāk bargi… Tā nu es, blēdīgā lapsa, biju notverta lamatās … Vairākas dienas klusēdama nēsāju Adas vēstuli kabatā, bet tā gruzdēja kā ogle, nekur jau ilgi nevarēju nobēdzināt rindas, kas gaidīja noteiktu atbildi. Nobēdājusies, baiļu un bažu pilna novēroju Dānieļu, gaidīju mirkli, kad viņš būs pavisam mierīgs. Reizēm Daniels tāds kļuva — mierīgs līdz miegainībai, līdzīgs izlijušam negaisa mākonim, kas sagulst apvārsnī vieglās, izlīdzinātās svēdrās. Tie bija brīži pēc tam, kad tēlnieks jutās paveicis ko labu, kaut cik apmierināts ar padarīto. Beidzot biju spiesta vēstuli Danielam nolasīt. . . Liels bija mans pārsteigums, ka Daniels par šo vēstuli pat nebrīnījās. Bija dzedrs vēla rudens vakars, mēs sēdējām šai pašā istabā krāsns priekšā un sildījāmies.

Kad es pēc vēstules nolasīšanas, elpu aizturējusi, lūkojos Danielā, viņam ne skropsta neparaustījās. Viņš sēdēja savā lielajā krēslā, aizvēris acis, laiciņu paklusēja un tad nosacīja: «Es vienmēr esmu bijis pret putnu un zvēru ieslodzīšanu krātiņos. Man nenāk ne prātā mēģināt kādu dzīvu radījumu noturēt pie sevis manu vēl atlikušo mūža dienu šaurībā un tumsā. Pilnīgi skaidrs, ka mēs zeltgalvei, vieglkājei neliegsim brīvību, vai ne, Mirjam?…» Es saausījos — viņš to jautāja man, pie tam tādā balsī, kādā runā ar sazvērnieku… vai ļoti tuvu draugu. Daniels pievērsa man seju, pasmaidīja vēl bezrūpīgāk, gandrīz jautri, pasniedzās, satvēra manu roku un sacīja: «Tev arī tagad būs vieglāk, mana Šeherezāde. Pasaciņas, kuras tu uzcītīgi sacerēji, man par prieku izgudrodama tādu Adu, kas varētu būt mana laime un draugs, tev pašai maksājušas visai dārgi. Nemēģini nu vairs liegties un mānīties!» Es sēdēju viņam līdzās mēma un nekustīga kā viens no viņa akmens tēliem. Daniels laiciņu klusēja, tad piemetināja: «Neskumsti, pasaku vērpēja, tu taču nevarēji uzminēt, kā ir ar aklajiem. Zaudēta acugaisma vēl nenozīmē, ka jāaptumšojas arī iekšējai redzei… Nemeties tikai tagad bēgt kā ietramdīts zvēriņš, es taču tev neko nepārmetu … Pasaule ap mani kļuvusi lielāka, labāka un gaišāka, kopš esmu tajā atklājis tevi…» Par to vakaru tev vairāk nestāstīšu. Ir notikumi un pārdzīvojumi, ap kuriem jāvalda saudzīgai klusēšanai… Pateikšu tev vienīgi to, ko Daniels vēl sacīja par iekšējo redzi, jo tas man tagad arvien ienāk prātā, lūkojoties uz skulptūrām vai gleznu, noklausoties dziesmu vai dzejoli. Viņš teica apmēram tā: «Mēdz taču sacīt, ka mana amata ļaudīm iekšējā redze skaudra jo skaudra. Būtu viņiem tikai tās acis, kas pierē, tie nemaz neieraudzītu, cik dabas pasaule un cilvēku pasaule saistošas un skaistas. Taču viņi to saskata, par to priecājas… Un skaistā, kas iepriecina, ir tik daudz! Skaistas ir bērna acis, kas vēl prot brīnīties, un apbrīnot ir ļoti svarīgi, ļoti jauki. Skaista ir ik vecmāmuļa, kas vada mazbērna soļus un pacietīgi atbild viņa neskaitāmajiem «kāpēc» … Skaisti ir katrs puisis un meitene, vīrs un sieva, kad viņi mīl, smaida vai apņēmīgi veic kādu neparastu vai arī pavisam parastu darbu … Un beidzot: skaists ir katrs zaķakāposts un sēne, olis un skudra … Skaistas, ievērības un prieka cienīgas ir visikdienišķākās sejas un lietas ap mums, tas mana amata ļaudīm jāapliecina darbos atkal un atkal, lai arī citi cilvēki pasauli ierauga kā no jauna, īstajā gaismā un krāsā, ierauga it kā ar paša mākslinieka skaudro skatienu…» Nākamajā rītā Daniels nestrādāja, viņš pēc brokastīm palika tepat pie manis un teica, ka gribot man uzdot kādu pārdrošu un netaktisku jautājumu: vai es esot ar mieru klaji un skaidri visas pasaules priekšā sevi atzīt par viņa mīļāko? «Jā, jā, jā,» es nešaubīdamās iesaucos, nevaicādama, kāpēc tas vajadzīgs. «Labi,» viņš pamāja. Es nomanīju, ka neko citu Daniels arī nebija no manis sagaidījis. «Labi, tad es tev tūlīt nodiktēšu atbildi Adai.» Vēstule, kuru Adai pēc tam nosūtīju, skanēja apmēram tā: «Saprotams, neliedzu tev brīvību. Ierosini laulības šķiršanas prāvu. Lai tev šai ziņā nebūtu nekādu sarežģījumu, kā šķiršanās iemeslu ieteicu minēt to, ka man šeit ir mīļākā — tu pati zini, kā viņu sauc.» Mans viesi, varbūt tu kādreiz esi bijis laimīgs, varbūt arī šobrīd tāds jūties, tad jau zināsi pats, ka laimīga sirds reti ir skopa. Liela un patiesa laime mūs padara devīgus un augstsirdīgus. Tāpēc jo sāpīgāk ievaino atskārsme, cik niecīgas mūsu iespējas laimē dalīties ar kādu citu, pat ar mums vistuvāko cilvēku. Mūsu iespējai aplaimot citus novilktas pārāk šauras robežas — vai nu pret to iekšēji dumpojamies, vai ne … Daudz vairāk iespēju nodarīt kādam pāri. Kāpēc par to runāju? Tāpēc, ka man varbūt biežāk nekā vienam otram citam nācies par to domāt ar rūgtu sašutumu un skumjām. Kā es savos neapēnotās laimes gados alku nolīdzināt ceļu arī zem Daniela kājām un padzīt katru mākoni no debesīm pār viņa galvu un cik maz to spēju! Draugs un mīļākā, aukle un pasaku teicēja… Tas bija viss, par ko varēju kļūt Danielam. Bet viņš taču galvenokārt bija tēlnieks … Tēlnieks bez acugaismas! Viņa melnāko postu, tumsas mūri, kas iegūlis starp Dānieļu un pasauli, es nespēju sadragāt, lai kā pūlētos, lai cik stipru laime bija mani padarījusi. Daudz ko es pat nemēģināju… Nemēģināju, piemēram, Danielam iegalvot, ka viņa beidzamā laika darbi, viņa māla tēli ir tikpat labi kā iepriekšējo gadu akmens un marmors, bronza un koks. Ne ar skaņu, ne kustību vairs nevēlējos viņam melot. Kur nu vēl šai jautājumā! Viņa beidzamie darbi arī bija vienīgais, par ko Daniels nekad ar mani nerunāja. Toties par visu citu viņš izklaušināja mani bieži un sīki: kas kurodien pārmainījies uz zemes, uz jūras un debesīs, kādas krāsas ūdenim, kalniem un dārzam. .. Kas norisinās ap mūsu namu un ciemā … Šai ziņā drīkstēju būt Daniela

acis. Vēl es varēju lasīt viņam priekšā, ar viņu sarunāties un dalīties domās. Tik liela muļķe mākslas pasaulē vairs nejutos kā tad, kad biju šeit ieradusies, jo visus šos gadus biju urbusies cauri Daniela grāmatu krātuvēm, vēlāk arī rajona pilsētas bibliotēkas grāmatu kaudzēm .. . Reizēm kopā ar Dānieļu aizgājām pakavēties pie jūras vai kalnos … Tā, mans viesi. .. Visumā šai otrai pasakai, kuru tev savērpu, ir laimīgas beigas. Vai ne? Un tu jau zini: tēlnieks nomira pēkšņi, darbodamies un pat neapjauzdams, ka aiziet uz laiku laikiem no savas darbnīcas, no viņam dārgā Visu Vēju ciema. Īstenībā viņa aiziešanas brīdī beigusies arī mana dzīve. Vēl es šeit pieskatu Daniela darbnīcu, viņa namu un dārzu, bet tu sapratīsi: šāda dzīvošana ir par nabadzīgu man, pelnrušķei, kurai laime tomēr reiz pacēlusi princeses zelta krēslu. Kavēties atmiņās vien es nespēju, atmiņas pat neieredzu un dzenu prom. Nesaprotu, kā gan tuksnesī no slāpēm vai mirstošam ceļiniekam varētu palīdzēt dzīvot atmiņas par saldūdens pilnajām akām, no kurām viņš agrāk dzēris? Nē, manai dzīvei pielikts punkts. Sīkos pienākumus Daniela namā labprāt uzņemtos un veiksmīgi pildītu jebkurš cits cilvēks, nams arī bez manis kļūtu par muzeju.. . Tā, tagad esmu atkal daudz runājusi, izrunājusi daudz ko no tā, kas pēdējo gadu vientulībā sagulis uz sirds. Viegli izrādījās runāt ar tevi arī tāpēc, ka t.u maņā dzīvē ienāci no citurienes un atkal turp aiziesi, neatgādinādams man pēkšņo pļāpību, kuras dēļ vēlāk varbūt pašai samestos kauns. — Kāpēc esat tik pārliecināta, ka nekad vairs neatgriezīšos Daniela darbnīcā un pie jums? — es pārtraucu Mirjamu. — Nedusmojies un nepārproti, mans viesi! — viņa atbild. — Nepaguvu izsacīt visu līdz galam. Ko darīsi tu, nezinu un neņemšos zīlēt, bet, redzi, man pašai jāaizceļo. — Vai uz ilgu laiku? — To vēl nevaru pateikt. Zināmā mērā tas notiks piespiedu kārtā. Neiztaujā mani, patlaban jūtos par nogurušu un par laisku, lai tev visu izstāstītu. — Mirjama apklust un aizver acis. Es, diezgan samulsis, arī klusēju un lūkojos uz viņu. Matu uzkrītošā, zilgani lāsmojošā vainaga ieskautā seja šobrīd izskatās noslēgta, ar kaut ko atgādina aizvērtus logu slēģus. Aizdarīti slēģi, aizslēgtas durvis … un būtne, kas aiz tām mājojusi, man šķiet negaidot un strauji aizsteigusies kaut kur tālu prom. Ko tas nozīmē? Ko nozīmē viņas pieminētā aizceļošana? Jūtos aizdomīgs un arī sarūgtināts. Mirjamas skropstas nodreb, un es novēršos, lai viņa, acis atvērdama, neuztvertu manu pētījošo skatienu, novēršos, it kā būtu pieķerts mirklī, kad mēģinu ieskatīties otra cilvēka mājoklī pa atslēgas caurumu. — Kāpēc tu vairs nekā nesaki un mani neizvaicā? — Mirjama ierunājas. — Es domāju par jūsu aizceļošanu. .. Bet jūs tikko lūdzāt neiztaujāt. .. — Attiecībā uz aizceļošanu es tevi nemaz nemānu. Paskaties, ceļasoma jau sakravāta un gaida! — Viņa iesmejas un rāda uz kaktu, kur stāv neliels, apbružāts čemodāns, tad lietišķi turpina: — Vai tu būtu ar mieru pieņemt šī nama atslēgas un te visu mazliet pieskatīt, kamēr būšu prom, vai arī tev drīz jāatgriežas dzimtajā pusē? Jautājums ir pārsteidzošs, es apjūku. Labi, ka viņa runā tālāk, manu atbildi nenogaidījusi: — Paldies! Zināju, ka tu piekritīsi. Paņem no palodzes un atver manu rokassomu, tur ir divas atslēgas. Vienu paturēšu pati, otru atdodu tev. Ja neatgriezīšos mājās līdz Jaungadam — tad jau laikam tev arī būs jābrauc prom —, vari savu atslēgu mierīgi aizvest līdzi, man taču paliks otra. Man vislabāk patiktu, ja tu jau rīt pārvāktos šurp un padzīvotu šeit. Nedomāju, ka tev pret to kādi iebildumi. — Iebildumu nav, tikai… — Man jādodas ceļā jau šovakar. — Atkal aizvērusi acis un saraukusi uzacis, Mirjama padomā un vēl piebilst dažus vārdus par apkopšanu, kāda rudenī būtu vajadzīga dažiem stādījumiem dārzā, par vēlamo kārtību telpās. — Neraizējieties! — es viņu mierinu. — Centīšos te neko nemainīt. — Bibliotēkā tev netrūks lasāmvielas, — viņa piemetina, pēc tam kļūst izklaidīga, raugās kaut

kur sāņus un pat nedzird kādu jautājumu, ko tai uzdodu. Varbūt viņa vēlas iemigt, vēlas, lai beidzot atvados. — Vai man tagad atstāt jūs vienu pašu? — Jā, — Mirjama nevilcinādamās piekrīt. — Tikai norunāsim visu… Tātad tu vari un gribi pārcelties šurp uz dzīvi jau rīt no rīta? — Jā, — es atsaucos. — Lieliski! Ja man vēl būs kaut kas steidzīgi pasakāms, atstāšu šai istabā uz galda vēstuli… Bet tagad piecelšos, iešu mazu gabaliņu jūs pavadīt. Viņa mani vairs neuzrunāja ar «tu» … Izejam ārā un dodamies uz jūru, tur klusēdami apsēžamies krastā uz liedagā izskalotas siekstas, kuras otrā galā, nepavisam nebaiļodamās no mums, saulgozī sildās liela ķirzaka; lēna elpa cilā viņas sānus, acis vizuļo kā apaļi, zaļi akmentiņi. Neliekas traucēties arī melnkrūtainie, garkaklainie zivju ērgļi, bariņā nometušies pašā ūdens malā uz akmeņiem, ap kuru sāniem viļņi cirtojas putās; putni snauduļo, ievilkuši pavēderes dūnās ķeburainās kājas, kas tik nevarīgas uz sauszemes, bet spēcīgas un veiklas, kad zivju ērgļi peld vai nirst. Mirjama klusē, arī es klusēdams domāju savu domu. Visu Vēju ciems var cilvēku bagātīgi apdāvināt — tikai ne ar mieru, ne ar tīksmu, samiegojušos labsajūtu … Allaž vēju saviļņotais gaiss, koku audzes un ūdeņi… Pār ciemu spīvi saslējušies Dārdu kalni… Esmu redzējis kalnus — ar noapaļotām, cildena rāmuma pilnām aprisēm, it kā apcerē vai rimtā atdusā ieslīgušus, turpretī šejienes klintāju nekārtīgais jūklis ir draudīgs, padrūms, tam piemīt kaut kas valdzinošs, bet arī satraucošs. Planētas Zemes sendienās, tās jaunības gadsimteņos Dārdu kalns bijis gaužām sirdīgs vulkāns, tuvu un tālu ap to grandušas nemitīgas zemestrīces. Piekrastes klinšu fantastiskos tēlus veidojusi no pazemes verdošajām dzīlēm izlauzusies lava. Visi šie ērmīgie radžu veidoli, niknie vai labdabīgie pūķi, aizvēsturisko zauru galvas un kūkumainie, spurainie kumbri, ciklopu silueti… It kā risinoties spriegai milžu un nezvēru cīņai uz dzīvību un nāvi, burvju zizlis būtu cīnītājus pēkšņi sastindzinājis nepabeigtās kustībās — skrejot, lecot, uzbrūkot, krītot… Ik reizes, kad palūkojos uz klinšu jucekli, netieku vaļā no smieklīgas, bet arī nemierpilnas un aizdomīgas izjūtas, ka draudīgās pozās sastingušie gigantiskie neradījumi tur augstienēs vienubrīd var nokratīt burvestību, sakustēties un, zemi drebinādams, var turpināties milzeņu drāmas senatnē nepabeigtais cēliens … Nesaprotu, kas šeit meklējams tā sauktajiem «atpūtniekiem», skaļas burzmas un bezrūpīgu izpriecu mīļotājiem. Visu Vēju ciems nav īstā vieta, kur līdzīgā veidā izklaidēties. Te ir tieši tas zemes stūris, kur spriegi domāt un darboties, vieta, kur pienāktos mājot vienīgi niķu pilniem troļļiem un arī — radīšanas spēka pilniem cilvēkbērniem. Daniels un Mirjama … Jā, viņi šeit bijuši mājās, viņu likteņi iederējās šai vidē… Abu negludais mūžaceļš, abu nerimtīgā gaita — katram uz savu, bet vienlīdz spēcīgu un darbīgu vēlēšanos nospraustu apvārsni… Mirjama pieceļas kājās, pasniedz man roku un ieskatās acīs, bet nebilst neviena atvadu vārda. Arī es neatrodu nekā, ko viņai pasacīt. Čirkst oļi zem aizgājējas soļiem. Mirjama no manis attālinās — gaita gausa, bet stingra, galva drusku atmesta. Vēlreiz manī uzbango neizprotams, sāpīgs nemiers, gribas steigšus sekot Mirjamai, pateikt vai arī vaicāt viņai kaut ko piemirstu, nokavētu, bet nozīmīgu … Taču es vilcinos un palieku pie siekstas ūdens malā, jo kādos vārdos gan lai ietilpinu savu dīvaino nemieru? Naktī manas satrauktās un juceklīgās noskaņas pārvērtušās murgos. Dārdu kalnu lavas milzeņi, dinozauri, pārdabīgi lielās ķirzakas un pūķi ir atdzīvojušies, bet viņi necīnās, neuzbrūk ne viens otram, nedz arī Visu Vēju ciemam, viņi tikai sapulcējušies vienuviet kādai kopīgai gaitai. Pēkšņi arī es pats stāvu milzeņu vidū, sīciņš kā smilšu grauds, salīdzinot ar ērmiem, bet baiļu neizjūtu. Man pie sāniem skaļi dvašo un smagām pleznām stampā zemi milzīga ķirzaka, uz viņas skausta augstu gaisos sēž kāds cilvēks un māj man ar roku, es dzirdu pārgalvīgus smieklus un pazīstu balsi: Mirjama. Atgāzis galvu, raugos augšup

— jā, tā ir viņa, šobrīd daudz jaunāka un pavisam līdzīga trollim: mati palaisti vaļā — nezināju, ka tie tik gari, melnās šķipsnu vērpetes pland vējā aiz viņas pleciem, bet pār pieri kā dīvaina rota zili lāsmo pusmēness . .. Iekams pagūstu Mirjamai kaut ko uzsaukt, milzeņu augumi ap mani sagrīļojas, sazvārojas, zeme dun un ļogās; tad es pamanu, ka milzeņi dodas prom, aiziet no Visu Vēju ciema. Gribu šausmās kliegt, bet tikai vārstu muti bez skaņas, gribu sekot ķirzakai, kas aiznes uz muguras līdzi Mirjamu, bet manas kājas ir nekustīgas kā siekstas; mēms noskatos, kā attālinās, ienirst pilnīgā tumsā ērmu augumi; Mirjamu es nemaz vairs neredzu, arī viņu aprijusi tumsa; vienīgi pusmēness, kuru nupat redzēju uz viņas pieres, iezili blāzmodams, rit, aizrit tālāk un tālāk … Tad es tomēr izbīlī iekliedzos un pamostos pats no savas balss aizžņaugtās skaņas. Bieza tumsa, tikai jaunais, mēness spīd man tieši acīs. Brīdi guļu un ieklausos, cik satraukti dauzās sirds. Vēl šķiet, ka man garām gausi slīd mugurainais milžu gājiens. Ārā vējā šņāc un dūc koki. Aizrit labs brīdis, iekams aizmiegu atkal, pārvilcis segu pār acīm, lai tajās nekristu mēness gaisma. Nākamajā rītā mani pamodina klusa, bet nerimtīga klauvēšana. — Jā? Atsaucas krustmātes Annas balss: — Atvainojiet, ka neļāvu jums izgulēties, bet vai jūs neaizietu uz Krečeta namu … Strauji pietrūkstos no gultas, saģērbjos. Kad atveru durvis, aiz sliekšņa stāv Anna, viņa izskatās raižpilna un noraudājusies. — Kas noticis, krustmāt Anna? — Mirjama āizvesta uz slimnīcu ātrās palīdzības mašīnā … Esot dikti slima. Te bija atnākusi medmāsiņa un piekodināja, lai jūs aizejot uz Daniela namu. — Bet kā ar Mirjamu? — Nu slima tak, bet, kas viņai tā par kaiti, nemāku sacīt, nesaprotu, ko māsiņa skaidroja, tādi svešādi vārdi… Iešļācu sejā auksta ūdens riekšavu un pēc mirkļa steidzos prom. Atslēdzu Krečeta nama durvis un redzu jau no sliekšņa, ka uz lielā galda balto četrstūris, protams, Mirjamas apsolītā vēstule man. Atplēšu aploksni vaļā, apstājos pie bālganzaļas gaismas pieplūdušā loga un lasu: «Labrīt! Man tomēr ienāca prātā, kas Tev vēl pasakāms. Laikam jau ikvienam vientuļniekam pienāk mirklis, kad viņš vairs nespēj rimties savā alā. Bez tam Tava ierašanās sakrita ar mirkli, kad pilnīgi skaidri atskārtu, ka dodos no šejienes prom uz neatgriešanos. Liekas, Tu neesi no tiem ļaudīm, kas zaudē galvu dabas vai cilvēcīgu katastrofu priekšā, turklāt viss, ko šeit izlasīsi par mani, ir tikai tāda mikrozemestrīce. Cilvēki, kas aiz sevis neatstāj tuviniekus, ne lielus darbus, no pārējo ļaužu vidus aiziet nemanāmi, gluži tā, kā jūras krasta smiltīs noplok vilnis, dodams vietu nākošajam. Es, redzi, slimojot ar leikēmija, tā apgalvo dakteri, un tie paši dakteri nelokāmi pastāv uz savām tiesībām laist darbā visu medicīnas izdarību un zāļu arsenālu, lai manu dzīvību glābtu un nosargātu. Es gan jūtu un zinu, ka tas pilnīgi veltīgi un man vairs nav līdzams. Lai cilvēks dzīvotu, viņam sīksti jāturas pie dzīvības, pašam jāvēlas spēkoties ar savu kaiti, bet tieši šīs vēlēšanās man nav un nevar taču to sev buršus pieburt. Es Tev jau sacīju, ka nejūtos vairs dzīvībai nepieciešama. Viss aiz muguras: mani veikumi un neveiksmes, mīlestība un sirdssāpes, un arī to es Tev jau pasacīju, ka piederu negaušām, kas nemāk pārtikt no atmiņu sūrās maizes. Protams, aizejot uz neatgriešanos, kaut kā žēl. Man tagad itin kā jāieslēdzas tumšā telpā, jāaizver aiz sevis durvis ciet, bet es to daru lēni, lēni un atskatos uz Visu Vēju ciemu. Ūdeņi, kalni, sīksto koku audzes un zilās ugunīs liesmojošās debesis pār galvu — tas viss šajos acumirkļos ir neredzēti skaists, vēl neizjusti dārgs, viss itin kā tiek iededzināts manī, kaist un sāp tā, ka aizraujas elpa. Tad durvis tomēr ir

ciet, tikai pēdējais redzējums palicis manī iededzināts. Vēl man Tev jāpasaka: neņem ļaunā, ka tai īsajā mūža ceļa gabalā, kuru nostaigājām kopā, jaucu Tev galvu ar nesakarīgām, pat pretrunīgām pasakām. Tev uzmāksies šaubas, kura no abām tuvāk īstenībai, bet šai ziņā es ietiepšos un liegšos Tev līdzēt. Pārliecinājies par manu peļamo patiku mānīties, Tu tagad tik un tā vairs pilnīgi neuzticētos nevienam manam apgalvojumam, tātad Tev atliek vienīgi atsijāt patiesību no māņiem pašam pēc sava prāta. Ko lai daru, iznācis tā, ka esmu mānījusies tik daudz un tik ilgi, ka pasaku vērpšana kļuvusi par manu otro dabu. Ko lai daru, ka man arvien bijušas mijas pasakas, smaidīgās gaišaces, kuras visām cilvēka nedienām grib piemelot laimīgas beigas un nomelot nost netaisnību un bezcerību. Valšķīgās, maigās blēdes pasakas, tās taču tik modri noklausās un noskatās, ko meklē cilvēkbērnu vēlēšanās un sāpīgās ilgas, lai pēc tam mīļuprāt un devīgi kā vien prazdamas un spēdamas alkstošos apbalvotu. Nabagajam, bet krietnajam vientiesim, trešajam brālim, pasakas jau sensenos laikos pamanījušās uzdāvināt ķēniņvalsti, kuru skopā īstenība viņam liegusi, pelnrušķei — kristāla kurpītes, bārenei — ābeli, pa kuras zariem var uzkāpt līdz pat debesu vārtiem … Un tagad paliec sveiks, nepiemini mani ar ļaunu, un lai Tev pašam labi klājas! Mirjama.» Ir pienākusi ziema arī šeit, kur saule tai pretojas daudz ilgāk un ietiepīgāk nekā manā ziemeļu dzimtenē. Sniegs neputina, un īsts sals neiekož, kad izej ārā, bet pār Dārdu kalnu klintājiem, jūru un piekrasti tagad biežāk brāzmo nežēlīgi, plosīgi ziemeļaustrumu vēji. Tad tie pēkšņi atkal aprimst — tikpat spēji, kā iesākuši pūst; debesis sadugst, no jūras siltajiem ūdeņiem mutuļodama kāpj migla; tā sabiezē un paslēpj skatienam apvāršņus, lēveru lēveriem tīņājas ap kalnu pakājēm, sagulst ielejās un neizklīst diennaktīm ilgi. Man skumji bez apvāršņiem, jo migla sašaurina pasauli, nolaupa krāsas un augstumu debesīm, krāsas uti dziļumu ūdenim, krāsas un tālumus zemei. Vēl es neatgriežos mājās, kavējos tēlnieka namā, kurā jau lietišķi saimnieko dažādu komisiju ļaudis, viss tiek uzskaitīts un sakārtots — nams pārvēršas par muzeju. Mirjama ir mirusi, bet viņu man bieži un dzīvi atgādina gan cilvēki, gan paša domas. Komisijas ļaudis drusku sašutuši, jo, visu pārskatot un kārtojot, izrādījās, ka Mirjama sadedzinājusi vēstules, to vietā atstādama īsu zīmīti, kurā zobgalīgi un spīvi paziņo, ka viņa tiešām pastrādājusi tādu nedarbu — sabāzusi krāsnī daudzas Daniela nama vēstules. Viņa uzskatot par nosodāmu takta trūkumu to, ka pēc cilvēku nāves pa viņu vēstulēm un dienasgrāmatām, kas skar nelaiķu intīmo dzīvi, rokas sveši cilvēki. Tā Mirjama, Visu Vēju ciema šķībacainais un spītīgais trollis, pat pēc savas nāves dažu labu vēl kaitina. Man Mirjama vairs neliekas sveša, man par viņu pašam savas domas, kurās nevēlos dalīties ne ar vienu. Mazā, ietiepīgā, skarbā, bet arī maigā pasaku vērpēja manā piemiņā ir dzīva, kļuvusi man tuva un mīļa. Es neesmu lauzījis galvu, mēģinādams uzminēt, kura no Mirjamas pasakām par Krečeta namā dzīvojošo triju cilvēku mūžagaitu atbilst patiesībai. .. Patiesībai un īstenībai, kuru ikviens drīkstētu un varētu pārbaudīt, nekļūdīgi saskatīt un nešaubīgi apliecināt. Ziņkārīgajiem, kuri tik karsti kāro zināt par šo namu visu, vajadzētu izvaicāt pašu Dānieļu, viņš uz daudziem jautājumiem atbildētu vēl šobaltdien: tēlnieka darbnīcā visjaukākie, izteiksmīgākie sieviešu tēli ir līdzīgi Mirjamai, tikai Mirjamai, turpretī Adu neatgādina neviens. Arī es, domājot par tēlnieku Dānieļu Krečetu, nespēju iztēlē uzburt viņam līdzās Adu, lai gan esmu mēģinājis to darīt. Viņa neiztur šī vīra tuvuma pārbaudi kā papīra zieds uguns pieskaršanos vai miglas vērpete spēcīga vēja brāzmu. Vienīgi Mirjamu redzu līdzās aklajam tēlniekam un roku rokā ar viņu. Mirjamu, kaismīgo un uzticamo, kas izgājusi Daniela un pašas mūža dienām un nedienām cauri, nesdama līdzi pati savu gaismu,

iezilo, neapdziestošo pasaku mēnesnīcas atvizmu uz augstu paceltās galvas. 1966

AKĀCIJA AKMENS PAGALMĀ

Diena, kā tas bieži te atgadās rudens nogalē, bija padevusies karsta; taču patlaban, no kalniem nākdama un līdzi atnesdama kalstošo vērmeļu un ciprešu smaržas, uzplūda spirgta vēja pūsma un elpot kļuva vieglāk. Es sēdēju kastaņkoka ēnā un lūkojos lejup uz ostu, vērodams, kā no tās iziet liels ārzemju pasažieru tvaikonis, un domāju, ko man šovakar pasākt. Biju pavadījis savu atvaļinājumu — peldējies, sauļojies, skrējis, gājis, kāpis kalnos, garšojis Krimas vīnus — un tagad daudzo iespaidu slinkā pārsātinātībā vairs nezināju, ko man darīt divās atlikušajās dienās. Baltā tūristu tvaikoņa vērošana uzdzina tādu kā melanholiju, kas savukārt radīja pasīvu ilgošanos pēc kādas tālas eksotiskas zemes, kur pret dienvidnieciski zilajām debesīm slejas smaili minareti un melnmatainas sievietes vēl staigā čadrās ietinušās, tālabad likdamās daudz noslēpumainākas un pievilcīgākas. Manas pārdomas iztraucēja gausu soļu tuvošanās aiz muguras; centos iedomāties, kuram no mājas iedzīvotājiem tie varētu piederēt. Biju te nodzīvojis divas nedēļas; gulēju verandā pie vaļēja loga, un visi, kas nāca un gāja, staigāja man garām; viņu soļi man bija jau tik pazīstami, ka es vairs nekļūdījos, nosakot, kas nāk vai iet. šie bija sveši soļi. Nācējs tuvojās lēni. Es turpināju vērot kuģi, izlikdamies soļu troksni nedzirdam. Svešais apstājās netālu no manis. Klusējām. Kad tvaikonis bija pagājis garām bākai, es, galvu nepagriezis, izmetu: — Apsēdieties, ja ir apnicis stāvēt! Dzirdēju, kā zem pienācēja svara nočirkstēja pītais krēsls; tam vajadzēja būt liela auguma vīram. Pievēris acis, iedomājos viņa izskatu: vispirms — kājās kurpes ar ādas pazolēm (ādas pazoles tāpēc, ka soļi klaudzēja uz pagalma akmeņiem), un, ja jau tādas kurpes, tad virs tam jābūt labi gludinātām biksēm, visticamāk — gaišpelēkā krāsā; mugurā, domājams, būs balts krekls ar atrotītām piedurknēm. Kas viņš tāds? Novēlojies atpūtnieks, kas meklē istabu? Septembrī gan neviens te augšā vairs nekāpj, istabu pietiek

lejā, centrā, kur līdz liedagam desmit, piecpadsmit minūtes ko iet, kur restorāni, autobusi, kinoteātri, viss, pēc kā tik izslāpuši atvaļinājumos esoši cilvēki. Taisni brīnums, cik viena ļaužu daļa atvaļinājumu laikā kļūst nevarīga un mazkustīga! Stundu iet pret kalnu viņiem jau liekas varoņdarbs, un, ja pēc piecpadsmit minūšu ilgas gaidīšanas netiek pie kārotajām pusdienām, daži jau gatavi ģībt… Pagriezu galvu pret svešo. Es nebiju daudz kļūdījies. Viņš tiešām bija atlētiska, muskuļota auguma vīrs gadus četrdesmit, četrdesmit piecus vecs, gaišiem, paplāniem, atpakaļ atsukātiem matiem, apģērbies gandrīz tā, kā biju iedomājies; vienīgi bikses nebija gaiši pelēkas, bet olīvzaļas. Svešais bija pilnīgi iegrimis apkārtnes aplūkošanā; viņa skatiens — reizē ass un pētošs — tomēr izklaidīgi pārslīdēja pār akmens plātnēm izlikto pagalmu, dažādajām piebūvēm, pakavējās pie verandas, kurā es dzīvoju, pārlēca pāri nobalsinātai vienstāva mūra mājai, beidzot apstājās pie akmens žoga, kas ieskāva māju un pagalmu. — Meklējat istabu? — es vienaldzīgi iejautājos. Svešais uzreiz neatbildēja, bet turpināja vēl visu pētīt. Beidzot viņš attrauca: — Nē … Šis nav tas pagalms. Es pārdomāju, ko šāda atbilde varētu nozīmēt. Ko nozīmēja «nē»? Vai «nē» bija atbilde uz manu jautājumu, jebšu «nē» attiecās uz pagalmu, kurš nebija «tas»? Nolēmu, ka tā, un piekrītoši atbildēju: — Jā, liekas gan, ka šis nav tas pagalms. Svešais laikam nemanīja ironiju, kas noteikti bija saklausāma manā balsī, un it kā vīlies piebilda: — Tajā pagalmā auga akācija, bet šeit. .. kastaņa. Šāda neatlaidība mani ieintriģēja. — Akācija? Akācijas aug, lūk, tur zemāk. Svešais ilgi lūkojās norādītajā virzienā, kur piekalnē terasveidīgi kāpa uz augšu nelielas augļu dārzos un vīnogulājos slīgstošas mājiņas. Beidzot viņš pievērsās man un paskaidroja: — Es tur biju. Tur nav tās akācijas… Un tās mājas . .. Akācija, kuru es meklēju, auga akmens pagalmā. Vairāk tur nekā nebija. Tikai akācija un akmens mūris visapkārt. Mans miegainums izgaisa pilnīgi. Vīrs, kas tik norūpējies meklēja kādu akāciju, nevarēja būt parasts cilvēks. Man gribējās uzzināt, kāpēc viņš meklē tieši akācija, nevis ko citu. Pastāstīju, ka esmu te nodzīvojis jau divas nedēļas, krustām šķērsām izstaigājis visas nomales ieliņas, ielūkojies vai katrā pagalmā un gandrīz visur redzējis augam akācijas. — Vai jūsu meklētā akācija, — es iejautājos, — ar kaut ko īpašu atšķīrās no citām akācijām? Svešais padomāja un teica: — Jā un nē. Protams, akācija droši vien bija parasta. Es to meklēju tālab, ka tā man ir gandrīz vai vienīgais orientieris, kā atrast… kādu cilvēku. Un visspilgtāk es atceros tieši akāciju. Akmens pagalms, žoga mūris, skats lejā uz jūru un akācija pagalma vidū. Akācija bija diezgan liela; blakus tai, pie resna, zemē ierakta staba, pierīkots mazgājamais trauks; vēl soliņš ar ūdens spaini, bļoda un emaljēta skārda krūzīte. Man šķiet, šo akāciju es atšķirtu starp simtiem citu līdzīgu. — M-jā, — es novilku, nezinādams, ko sacīt. — Patiešām jūsu orientieri nav diez cik droši, jo tādus var atrast gandrīz vai visos Krimas piejūras pilsētiņu nomales māju pagalmos. Bet vai jūs vismaz esat pārliecināts, ka tieši šis ir tas rajons, tā vieta, kur jūsu akācija meklējama? — Absolūti pārliecināts. — Tad mēs to atradīsim, — es apsolīju. Mani pēkšņi pārņēma alkas atrast šo noslēpumaino pagalmu un palīdzēt cilvēkam, kurš tik neatlaidīgi to meklēja. Es piecēlos. — Nāciet līdzi, paskatīsimies, vai mūsu kaimiņienes vecmāmuļas Poļas pagalms nav tieši tas, ko jūs meklējat! Nāciet, nāciet, es jūs izvedīšu pa taisnāko ceļu, cauri žogiem un dārziņiem, jo pazīstu te katru kaktu! — Paldies, bet… vai es jūs …

— Nepavisam! Tieši otrādi, priecāšos, ja izrādīšos jums noderīgs, jo, patiesību sakot, esmu jau sācis garlaikoties. Tātad … Ejam! — Tas ir labi, ka gribat man palīdzēt… Pateicos! Bet… man nezin kāpēc liekas … — Svešais nostostījās un apklusa. Viņa balsī es saklausīju šaubas un neziņu, ko darīt. Viņš tomēr nāca man līdzi. Ar to pilnīgi pietika. Es gāju uz priekšu; pa spraugu mūra žogā ielīdām kaimiņu pagalmā, nokļuvām vīnogulājiem apauguša slieteņa ēnā, pagājām garām slaidu ciprešu rindai, un tad pa slīpu taciņu es viņu ievedu vecmāmuļas Poļas pagalmā. Biju pārliecināts, ka tieši šis ir īstais un svešinieka tik neatlaidīgi meklētais pagalms. Un patiesi — viss te bija tā, kā viņš attēloja. Akmens pagalma vidū auga viena vienīga akācija, bija mūra žogs un skats uz jūru … Taču svešais tūdaļ purināja galvu un protestēja: — Nē, nē! Sis nav tas pagalms! Tajā izvietojums bija citāds. Ieejai, vārtiņiem, vajadzēja atrasties te, mūra žogā, nevis mājas galā … Un pati māja un veranda… Šai ir pakāpieni, bet tai pie durvīm bija tikai zema akmens plātne … — Akmens plātne, jūs sakāt? — es domīgi iejautājos. — Acumirkli! Kur esmu redzējis akmens plātni durvju priekšā? Ahā, atceros! Ejam! Taču arī nākamais pagalms, kur es svešo aizvedu, nebija īstais. Tā mēs apmeklējām vēl daudzus pagalmus, krustām šķērsām izklejojām visu nogāzi, bet vajadzīgo neatradām. Sāka jau krēslot, un mēs jutāmies izslāpuši, jo laiks aizvien vēl pieturējās ļoti silts. Iegriezāmies nelielā veikaliņā, kur laipna pārdevēja labiem paziņām ar nelielu uzcenojumu pārdeva vēsu vīnu, ņemtu tieši no ledusskapja. Es skaitījos šo paziņu pulkā; mēs iegādājāmies divas norasojušas «Feteasca» pudeles un uzkāpām nelielā paugurā aiz pēdējām nomales mājām. Lējām dzirkstošo dziru kartona dzeramtraukos, lēnām sūcām vēso dzērienu, domīgi raudzījāmies lejup uz strauji satumstošo pilsētu un mierīgi vizuļojošo jūru. Kad ielās iedegas apgaismošanas laternu bālganie spieti, kuru vidū kā spilgti ziedi iekvēlojās nedaudzo reklāmu uguņu uzbāzīgā mirga, svešais ierunājās: — Jūs droši vien domājat, ka es pats nezinu, ko meklēju. Atzīstieties, tā ir. Es klusēju, jo patiešām biju tā iedomājies. Beidzot izmetu: — Esmu pārliecināts, ka tāda pagalma nav. Svešais sarūgtināts iesmējās. — Nav… Varbūt vairs ari nav… Bet bija! Nelaime tā, ka viss mainās… Un pagājis tik daudz gadu. — Kaut kam taču vajadzēja palikt. Bet jūs visur kategoriski apgalvojāt: šis nav tas pagalms! Liekas, jums par to nebija nekādu šaubu. — Jā. Un tomēr šim pagalmam ir jābūt kaut kur tuvumā. Reizēm tāda sajūta, ka mēs klīstam apkārt un garām … apkārt un garām. — Varbūt vajadzēja iztaujāt vietējos iedzīvotājus? — Esmu jau to darījis… pirms jums. Bez panākumiem. Es vairs nezināju, ko sacīt. Pēc brīža svešais pats ierunājās: — Lai gan pagājuši ilgi gadi, es visu atceros tik spilgti — kā vakar notikušu. Jāatzīstas, tas man nedod miera. Ja vēlaties, es jums izstāstīšu šo atgadījumu. Es biju pilnīgi patiess, apgalvodams, ka esmu ļoti ieinteresēts dzirdēt, kas tad īsti noticis un kāds tam visam sakars ar akāciju akmens pagalmā. Svešais aizsmēķēja un sāka runāt. Tālāk kā bezkaislīgs un objektīvs vērotājs es saviem vārdiem centīšos atstāstīt to seno gadu notikumu, kas gluži kā negaidīti spalga kalnu atbalss nonāca līdz manām ausīm. Bija pirmais pēckara rudens. Toreiz kuģot pa Melno jūru bija bīstami: dziļumos nogremdētas, gulēja vācu mīnas — gan parastās kuģu mīnas, gan zem ūdens noenkurotās, gan magnētiskās elles

mašīnas, kurām desmit kuģu mierīgi varēja pāriet pāri, bet vienpadsmito vai divpadsmito tās sašķaidīja gabalu gabalos. Tāpēc kuģi kursēja pa stingri noteiktiem, pārbaudītiem maršrutiem — pat neliela novirze no kursa dažreiz varēja kļūt liktenīga. Svešinieks jeb mana stāsta varonis toreiz dienēja uz viena no mīnu meklētājiem traleriem. Komanda jau bija padarījusi nekaitīgus daudzus desmitus dažādu mīnu un lādiņu. Strādāja sistemātiski un rūpīgi, izkāšot kvadrātu pēc kvadrāta. Šāds darbs bija nogurdinošs un bīstams, bet viri zināja, ka malā netiks, kamēr uzdevums nebūs paveikts. Viņus komandēja jauns, bet pieredzējis virsnieks — kapteinis leitnants Fomins. Todien jūra bija gluži mierīga un nekas neliecināja, ka tuvojas vētra. Atminētāji darīja savu darbu un nelikās zinis par to, kas notika apkārt. Tomēr pēcpusdienā viņi ievēroja, ka jūra, kas rīta cēlienu bija gluži rāmi un piemīlīgi zvilnējusi, tikko jaušami un maigi elpodama pie krasta akmeņainajām krūtīm, pēkšņi zaudē savu dzidrumu, kjūdama pelēcīgāka un pelēcīgāka, un pār to pārskrien trīsas kā pār milzīgi liela zilpelēka bifeļa ādu. Apvārsnis satumsa un šķita veļamies virsū. Tālumā paplaiksnīja zibeņi, aizjoņoja dažas svaidīgas vēja brāzmas, un tad viss likās atkal pierimstam. Taču nevienu šādas jūras un vēja izdarības nevarēja piemānīt. Laivas, baržas un kuteri steidzās uz ostām un piestātnēm; vienīgi lielie jūras tvaikoņi, nemainīdami kursu, turpināja uzsākto ceļu. Arī mazais mīnu meklētājs darīja savu bīstamo darbu, līdz jūra sāka spēcīgi viļņoties un arvien vairāk satumstošais apvārsnis pienāca tik tuvu, ka šķita — melnie mākoņi sabruks pār viņiem. Kaut kas līdzīgs patiesībā arī notika: drūmais padebesis slīga lejā, jūra kāpa tam pretī; izveidojās tā sauktais smerčs — ūdens stabs, ko nekāds spēks nespēj satriekt. Sākumā tas likās nekustīgs, bet jūrnieki labi zināja, ka šī varenā piltuve spēj pārvietoties ar milzīgu ātrumu — un vai tam kuģim, kas patrāpītos šāda tūkstoštonnīga ūdens staba ceļā! Komandieris pavēlēja darbus pārtraukt un nekavējoties doties uz ostu. Strauji pagāja garām Aluštai un tuvojās Jaltai. Viļņi kļuva lielāki un lielāki un svaidīja nelielo kuģīti arvien negantāk. Piekrastes kalnu gali šķita verdam melnbaltā miglas bazaltā, caur kuru aizlocījās spilgtu zibeņu čūskas. Pie Gurzufas traleris pietuvojās cieši pie krasta un brīdi slēpās no asā vēja aiz Lielā Lāča muguras, tomēr drīz vien atkal vajadzēja iziet atklātā jūrā, pretējā gadījumā vējš un milzīgie viļņi draudēja kuģīti izsviest uz piekrastes akmeņiem. Lai gan vēl nebija vakars, sāka zibsnīt bākas ugunis. Jaltas krastmala bija tukša un klusa. Toreiz — pirmā miera rudens pievakarē šai izslavētajā kūrorta pilsētā nebija gandrīz neviena atpūtnieka. Visiecienītāko «samta» sezonu baudīja tikai dažu kara hospitāļu un sanatoriju iemītnieki, bijušie frontinieki, kuri vēl līdz tam nebija paguvuši sadziedēt smagākos ievainojumus. Uznākot vētrai, kas šļāca ūdens vērpetes pār krastmalu, retie gājēji paslēpās savās mājās, un osta izskatījās tukša un klusa kā izmirusi. Ostas dežurants vienrocis Matvejs Serafimovičs, vērojot tuvojošos smerču, pamanīja, ka mola galā stāv kāda sieviete un raugās saputotajā ūdens klajumā; bākas uguņu atspulgi mainījās uz viņas sejas, to padarīdami reizēm spocīgi zaļganbālu, te atkal apliedami ar rožainu, nedabisku vizmu, un tad likās, ka sievietes mute savelkas platā, plēsīgā smīnā. Tā viņa tur stāvēja un atspulgi sejā mainījās, ik mirkli vērzdami to citādu. Sieviete nepārprotami kaut ko gaidīja, un šķita — viņai nebija nekādas daļas par to, kas notika apkārt. Nez vai viņa maz saskatīja krāsu maiņu uz jūras, vai dzirdēja pieaugošos vētras aurus; viņa atkal lūkojās pamazām izgaistošajā apvārsnī un gaidīja, gaidīja.., Matvejs Serafimovičs viņu bija ievērojis jau agrāk, redzējis viņu atnākam, lūkojamies jūrā un atkal aizejam. Bet vai maz bija toreiz sieviešu, kas, pēkšņi apstājušās, bezcerīgi un satumsušu skatienu nesamanīgi raudzījās tālumā, tad, it kā apjēgušas savu alošanos, atkal kļuva skarbas un steidzīgas? Arī sieviete uz mola it kā saduga sevī; tuvojās tumsa un nakts, un nez vai kāds kuģis vairs ostā ienāks. Ūdens vērpetes arvien augstāk uzlidoja gaisā, viļņiem pret molu atsitoties. Vēja dzītās šļakatas izmērcēja sievieti gandrīz slapju, taču viņa to nemanīja. Beidzot sieviete sakustējās, lai dotos prom. Tajā

brīdī cauri vētras auriem viņa sadzirdēja motora pukšķus, strauji pagrieza galvu un ieklausījās. Un tad viņa to pamanīja kā mazu pelēku vabolīti uzlienam viļņa mugurā, pazvalstāmies un atkal noslīdam lejā. Traleris brīdi izzuda skatienam, tad atkal sāka rāpties uz kāda baltputaina viļņa muguras. Taču šoreiz tas netika līdz augšai — pelēkā vabolīte noslīdēja sāniski no viļņa un bīstami sasvērās. Tomēr tā izskatījās tikai no malas. Patiesībā traleris tuvojās ostai droši, pārliecinoši likdams galā ar lielajiem viļņiem un vētru. Ieraudzījusi kuģīti, sieviete no tā vairs nenovērsa skatienu, paiedama līdz pašam mola galam; viņa it kā tiecās tam pretī, nevērodama viļņu brāzmas, kas, atsizdamās pret viļņlaužiem, viņu aplēja arvien no jauna. Traleris ieslīdēja ostā un uzreiz pārstāja zvalstīties. Sieviete skrēja tālāk pa krastu. Viņa apstājās iepretī pontonu piestātnei, kur pietauvojās traleris, un izturējās tā, it kā viņa gaidītu kādu nokāpjam no mīnu meklētāja. Matroži, kas kārtoja klāju, sākumā pat neievēroja vientuļo stāvu piestātnes galā, bet tad viens iesaucās: — Lai velns mani parauj, ja tā negaida kādu no mums! Matroži pārstāja kārtot vētras savandīto klāja inventāru, uzmeta skatienus gaidošajai sievietei, kāds pat iesvilpās. — Polundra, veči! Es gribu malā, — paziņoja brašs jūrnieks ar ziemeļnieciski blondu matu ērkuli pār pieri. — Vai mēs to varam nokārtot? Sirmūsains bocmanis ar mičmaņa uzplečiem ieteica: — Aizej pie vecā un saki, ka tevi krastā gaida … nu, sacīsim, māsa vai kāda cita radiniece. — Saki tieši, ka tevi gaida meitene! — sarunā iejaucās cits jūrnieks. — Nu? Ja tu neej, tad iešu es. — Nē, neder, atlikt! — atkal iejaucās mičmanis. — Es mūsu veco pazīstu, ja teiksiet taisnību, nelaidīs. Jāsaka — radiniece! Viņam, redziet, Sevastopolē gājusi bojā meitene, un kopš tā laika viņš atzīst tikai kuģi un dienestu. Nevienam citam arī neļauj ar meitenēm satikties. Kamēr matroži strīdējās, kurš ies pie vecā prasīties krastā, tikmēr pats tralera komandieris izlīda no sava kubrika un iznāca uz klāja. — Nu, zēni, par ko spriežat? — viņš iejautājās. Mirkli valdīja klusums, matroži atrāva skatienu no sievietes auguma piestātnes galā un pievērsās komandierim, kurš pēc gadiem nebija vecāks par saviem padotajiem, taču bija stingrs un bargs, daudzās jūras kaujās pieredzējis virsnieks, un ar tādu dzīt nepiedienīgus jokus nebija vis diez cik ieteicams. Tomēr jūrnieki bija noilgojušies pēc krasta, nepārtrauktais, nogurdinošais atminētāja darbs bija viņus padarījis izlēmīgus. Gaišmatainais un vēl otrs matrozis reizē spēra soli uz priekšu. — Biedri komandieri, mani krastā gaida māsīca, izrādās, viņa strādā kara hospitālī, tāda necerētā satikšanās, nejauši gājusi garām, bet es viņu uzreiz pazinu. — Labi. Un ko jūs teiksiet? — virsnieks pievērsās otram matrozim. — Biedri komandieri, mani krastā gaida līgava, l ūk, viņa! Tāda negaidīta sastapšanās! Sešus mēnešus neesam tikušies. — Pagaidiet, jūs gribat teikt, ka sieviete, kas stāv krastmalā, ir vienam no jums māsīca… — Tieši tā, — piekrita blondais. — Un otram līgava? — Tieši tā, — atsaucās otrs matrozis. — Un es domāju, ka man līgavu daudz nepieciešamāk sastapt nekā viņam māsīcu. — Tā, — novilka komandieris un lūkojās uz krastu, kur vējš arvien vēl pluinīja pacietīgi gaidošās sievietes stāvu, kas, krēslai tuvojoties, sāka zaudēt savus apveidus, taču bija vēl pietiekami labi saskatāms, lai kapteinis leitnants saprastu, ka sieviete bija jauna un droši vien skaista un simpātiska. Uz

brīdi viņa acu priekšā nostājās citas meitenes tēls lāds, kādu viņš to pēdējo reizi l>ij<i redzējis šāviņu saārdītā Sevastopoles ostā. Tad jaunā virsnieka seja kļuva skarba, uzacis saraucās, un, pagriezies pret biondo ziemeļnieku, viņš teica: — Varat satikties ar savu radinieci. Rīt pulksten septiņos būsiet atpakaļ! — Tieši tā, būt septiņos atpakaļ! Atļausiet iet? — Ejiet. Laimīgais iemetās kajītē, steigšus saģērbās, visu laiku drudžaini domādams, ko viņš sacīs sievietei krastmalā, jo skaidrs, ka viņam jāiet klāt, pārējie taču no tralera skatīsies, un, nedod dievs, skatīsies arī kapteinis leitnants, kurš taču domā, ka sieviete ir viņa radiniece. Tad jūrniekam iekrita prātā — ja nu gaidītāja aiziet, kamēr viņš te pošas? Viņš tūdaļ steigšus uzmetās augšā. Komandas biedri bija vēl turpat. Ari komandieris, kurš pasniedza jau izpildītu atvaļinājuma zīmi. Konkurents, kurš uzdevās par gaidītājas līgavaini, teica: — Pasveicini savu māsīcu no manis… un neaizmirsti, ka viņa tomēr ir mana līgava. — O' key! — atsaucās laimīgais un izlikās neredzam konkurenta dūri, kuru tas slepus rādīja, lai to nepamana komandieris. Tad viņš nolēca no klāja un, sperdams platus, līgojošus soļus, devās pa klaudzošajiem piestātnes dēļiem uz krastmalu, kur aizvien vēl stāvēja sieviete. Jūrnieks gandrīz vai fiziski juta pakausī savu biedru skatienus. Kļuva samanāma sievietes seja; viņa lūkojās tieši jūrniekā, acis nenovērsdama. Jūrnieks palēnināja soļus un centās smaidīt. Kad līdz sievietei bija atlikuši vairs tikai daži soļi, viņš apstājās. Un tad jūrnieka biedri no tralera klāja redzēja, ka sieviete pastiepa uz priekšu rokas un metās pretī matrozim, apkrita ap viņa kaklu un kā neprātīga skūpstīja viņa seju. Kapteinis leitnants pirmais atrāva skatienu un devās uz kajīti. Kad aiz viņa aizcirtās durvis, nelaimīgais konkurents izdvesa: — Pagalam mana līgava! Kā viņš to dabūja gatavu? Vienā rāvienā! Daži iesmējās, kāds izteica piezīmi, kas apšaubīja sievietes tikumību; vairums klusēja. Tovakar jūrnieki ilgi runāja par sievietēm, runāja skaļi un bravūrīgi, it kā kautrēdamies sentimentālu jūtu, tomēr nespēdami pilnīgi noslēpt ilgošanos un maigumu balsīs. Arī tad, kad beidzot noklusa, ikviens no viņiem vēl atcerējās kādu sievieti, un viņu miegs bija nemierīgs. Bet vecākais matrozis, staltais ziemeļnieks, bija gluži apstulbis, kad sieviete pēkšņi metās viņam ap kaklu. Kaut ko tādu viņš nebija spējis pat iedomāties. Pie tam sieviete izskatījās ari skaista un bija noteikti jauna. Likās, ka viņa neapšaubāmi gaidījusi tieši viņu. Kaut arī jūrnieks zināja, ka tas tā nav, viņu pārņēma dīvainas jūtas, it kā viņš patiešām būtu atgriezies pie šīs sievietes, kas viņu gaidījusi. — Es zināju, ka tu atgriezīsies, — sieviete, arvien vēl turēdama viņu cieši apskautu, iešņukstējās. — Tev bija jāatgriežas… ja tā gaida. Jūrnieks, nespēdams apvaldīt samulsumu, nezināja nekā cita kā nomurmināt: — Jā, protams, es atnācu. — Iesim prom, mīļais, es jau tā esmu cauri slapja, tevi gaidīdama. Tā bija taisnība; sievietes drānas izmērcējis jūras ūdens, pat no matiem pilēja rupjas lāses. Un tad jūrnieks ievēroja, ka mati viņai tumši un taisni, nesen īsi apgriezti kā slimniecei. Viņam ienāca prātā, ka tā matus apgrieza arī meitenēm, kuras bija armijā. Bet nu jau karš beidzies, meitenes demobilizējušās, un viņu mati sen atauguši. Mati aug ātri. Ja tikpat ātri pazustu, izgaistu, aizaugtu arī brūces… Sieviete ar nepacietīgu kustību ieķērās jūrnieka elkonī, un viņi sāka iet pa kluso, satumsušo krastmalu. Drīz abi iegriezās kādā šķērsielā, un zem kājām klaudzēja gludi, ieapaļi bruģakmeņi. Nogriežoties ap stūri, vējš pēkšņi pierima — to aizturēja piekrastes nami. Te bija daudz siltāk, un sieviete pārstāja drebināties. Jūrnieks visu laiku bija jutis, ka sieviete dreb, bet tagad samanīja, ka starp viņiem strāvo siltums un viņas mati smaržo pēc jūras. Sieviete klusēja un, likās, veda ceļabiedru kādā noteiktā virzienā. Jūrnieks pārstāja domāt, kur iet un kas būs pēc tam. Atri satumstošā dienvidu nakts, strauji joņojošie mākoņi pie debesīm, kuru spraugās ik pa brīdim parādījās lielas, spožas zvaigznes un

gandrīz pilnīgi apaļš mēness, melni kalnu silueti un vēja šmīkstēšana kaut kur augstu virs galvām koku galotnēs un jumtu korēs — tas viss kopā vērta šo gājienu neparastu, neikdienišķu, tāpat sievietes klusēšanā un viņas kakla liekumā bija kaut kas aizkustinošs un nevarīgs. Un tas, kā viņa jūrnieku bija sagaidījusi, kā viņas tumšajās acīs pamirdzēja asaras, — tas lika domāt, ka šis nav viens no tiem parastajiem frivolajiem notikumiem, par kādiem tik bieži jādzird ostmalas krodziņos jautru, iedzērušu jūrnieku sabiedrībā. Vēja šmīkstēšana noklusa, atsevišķus pūtienus vēl varēja dzirdēt kaut kur augstu kalna nogāzē, un jūrnieks saprata, ka viņi iegājuši gravā, abās pusēs auga koki, starp kuriem vīdēja baltas mājiņas. Paveroties atpakaļ, aizmugurē, lejā blāvi iezaigojās jūra, pār kuru šad tad varēja samanīt aizveļamies baltmelnas viļņu muguras; smieklīgi maziņa pie ostas ieejas zibsnīja bāka, kuras tuvumā no šejienes nesamanāms kaut kur rāmajos ūdeņos viegli šūpojās mazais mīnu meklētājs; arī jūras šalkoņu tikko varēja saklausīt, toties labi varēja dzirdēt dobjo bunkšķēšanu, viļņiem pret molu un krasta betonējumu atsitoties. Melnais smerča padebesis bija izgaisis. Jūrnieks zināja, ka viņš šeit agrāk nekad nav bijis; ši bija sveša vieta, sveša sieviete turējās pie viņa sāniem, un viņi nerunāja. Bet bija tāda sajūta, ka sieviete steidzas, ka viņai pēc iespējas drīzāk jānokļūst kādā noteiktā vietā, kur tai jāaizved arī jūrnieks. Un viņš, nekā nejautādams, gāja svešajai līdzi, gāja tā, kā iet vīrietis līdzi iemīļotajai, kuru saticis pēc ilga, briesmu pilna ceļa un kura viņu nepārtraukti gaidījusi un viņa dēļ baiļojusies. Zem kājām atkal ieklaudzējās bruģis; viņi gāja gar augstu mūra žogu, iegriezās ar akmeņiem izliktā pagalmā, izgāja tam cauri, iegāja citā, kaut kur kāpa uz augšu un steidzās atkal tālāk. Pēc brīža sieviete viņu paņēma aiz rokas un pačukstēja: — Uzmanies, te izjauktas kāpnes, visur mētājas akmeņi. Nelielā akmeņiem bruģētā pagalmā, kam visapkārt slējās mūris, auga tikai viena kupla akācija, stāvēja ūdens spainis un mazgājamais trauks. Šeit viņi apstājās un sieviete atlaida jūrnieka elkoni. Vēja nebija, un nebija nekādu trokšņu; klusums tik dziļš, ka sāka džinkstēt ausīs, tomēr pēc brīža tālu aiz akmens žoga ieskanējās cikādes trellis, kas šķita nākam no augšas, un droši vien tā arī bija — cikāde mājoja kaut kur nogāzē, kur sākās kalnu pļavas un krūmājs. Sieviete atdarīja zemās būdas durvis un iegāja iokšā. Uzdegās sērkociņš. Jūrnieks arvien vēl stāvēja un kā apburts raudzījās naksnīgajās debesīs, ātri skrejošajos mākoņos un retajās zvaigznēs, klausījās neparastajā klusumā un vientuļajā cikādes dziesmā, kas bija viens un tas pats. Gluži negaidot viņš apjauta, ,ka nezin kāpēc kautrējas sekot svešajai viņas mājoklī; viņam likās, ka tad, kad būs laiks, sieviete pati viņu paaicinās. Un tad viņa arī nāca. Patiesību sakot, jūrnieks to nemanīja, viņš tikai juta, ka sieviete atkal nostājusies blakus un viņu plaukstas saskaras. Brīdi abi stāvēja, ielūkodamies naktī, tad vienlaicīgi pagriezās viens pret otru, un sieviete pieglaudās jūrnieka krūtīm. Pirmo reizi viņš to apskāva un brīnījās par sevi, kāpēc to dara tik saudzīgi, kā baiļodamies tai nodarīt pāri. — Tagad tu vari nākt, — viņa sacīja. Viņi izgāja cauri tumšai priekštelpai, laikam virtuvei, un iegāja mazā, pazemā, sen nebalsinātā istabā, kur uz dēļu galda, kas apklāts ar vaskadrānu, dega paštaisīta eļļas lampiņa. Galds bija klāts, pašā vidū stāvēja degvīna pudele, konservu kārba, pusklaips maizes, vīnogu ķekars un aprikozes, divi šķīvji, nazis, dakšiņas, divas dažāda lieluma tējas glāzes. — Sēdies, mīļais, tu būsi izsalcis. Nekā sevišķa jau nav… Es nezināju, ka atnāksi… šovakar. Sieviete runāja kā atvainodamās, un viņas balss skanēja gausi. Jūrnieks apsēdās; viņam šķita — tas sievietei sagādās prieku. Viņa apsēdās blakus, piespiedās cieši klāt un palika nekustīgi sēžam, it kā ieklausīdamās pati sevī un kaut ko svarīgu pārdomādama; viņas skatiens aizmaldījās un kavējās tālumā. Tā viņi sēdēja labu brīdi. Jūrnieks pēkšņi uzplūdušā maigumā pieglauda vaigu sievietes vēl miklajiem matiem un pasmaidīja par sevi; viņš iedomājās, ka karabiedri 11u gan ņirgtu, redzēdami viņu tik nedrošu

un sasaistītu sēžam cieši līdzās jaunai sievietei. Sieviete pēkšņi pagriezās pret viņu un kā izbrīnījusies iejautājās: — Kāpēc tu nekā neēd? Jūrnieks iesmējās. Jā, patiesi, cik ilgi tad viņi domā tā sēdēt? — Labi, — viņš teica, — tad sāksim ar. — Izvilka savu trofeju nazi, atvēra degvīna pudeli un atgrieza konservu kārbu. Kamēr jūrnieks tā rīkojās, sieviete skatījās uz viņa rokām un izlikās ārkārtīgi nopietna un norūpējusies, šķita, viņa cenšas kaut ko atcerēties. Jūrnieks pielēja abas glāzes. Viņi saskandināja. — Par to, ka es tevi sagaidīju. Jūrniekam šāds tosts likās mazliet dīvains un divdomīgs, bet viņš nekā neteica, jo negribēja būt nesmalkjūtīgs, aizrādot, ka viņa vietā tiklab te varēja sēdēt kāds cits. Eda klusēdami. Patiesību sakot, jūrnieks nebija izsalcis, un sieviete ēdienam tikpat kā nepieskārās; viņa, nemaz nekautrēdamās, spiedās jūrniekam klāt, acīm redzami alkdama jo lielāka tuvuma. Lai gan viņš bija jūrnieks, cilvēks, kas divus pēdējos kara gadus ne vienreiz vien skatījies nāvei acīs un turpināja to darīt vēl tagad, tomēr sieviete ar savu atklāto tiekšanos pēc viņa darīja matrozi nedrošu, it kā sasaistīja. Neraugoties uz brašo stāju un ārējo bravūru, viņam ar sievietēm tikpat kā nebija nekādu piedzīvojumu, kaut savā dvēselē viņš pēc tiem alka un tāpēc pats sev šķitās samaitāts; un sevišķi samaitāts viņš sev likās tāpēc, ka dzimtajā ciemā viņu aizvien vēl gaidīja kāda dzeltenbižaina meitene, kura bija viņu pavadījusi uz fronti. Visu kara laiku viņi sarakstījās un turpināja sarakstīties vēl tagad. Viņš zināja, ka šī meitene viņu patiešām gaida. Taču, neraugoties uz to, pirms gada, kara slimnīcā ārstējoties no ievainojuma, viņš sastapa kādu jaunu māsiņu, pie kuras nodzīvoja divas nedēļas — visu atvaļinājuma laiku, ko piešķīra pēc iznākšanas no slimnīcas, lai varētu atpūsties un apmeklēt vecākus. Toreiz vecāki tā arī palika neapmeklēti, tāpat meitene, kura viņu gaidīja mājās. Vēstules turpināja pienākt, taču viņam bija tāda sajūta, ka ir kaut ko nodevis un bijis negodīgs. Ar laiku šie pārmetumi gan noklusa, bet pavisam aizmirsti netika. Un nu viņš atkal pa galvu pa kaklu metās jaunā dēkā! Protams, tāpat būtu rīkojušies lielākā daļa viņa biedru, taču šobrīd, sēdot pie šīs dīvainās sievietes sāniem, dzerot viņas degvīnu un raugoties vāji mirguļojošās eļļas lampiņas liesmā, jaunais matrozis pats sev likās nelietīgs. Arī toreiz, pirms gada, viņš bija juties nelāgi. Bet tā bija pagātne, no kuras viņš vēlējās tikt vaļā. Un māsiņa jau toreiz labi zināja, ka viņš var palikt tikai divas nedēļas, taču toreiz pār visu gulēja nāves ēna, kas notiekošajam piešķīra citu spožumu, it kā attaisnoja šādu rīcību, jo abi jaunieši vienādi stipri alka mīlestības un maiguma. Bet tagad? «Nu gan atradies ēzelis!» jūrnieks sevi norāja. «Kurš vīrietis gan nakts laikā, sēdot blakus daiļai sievietei, nodosies filozofiskām pārdomām? Muļķis tāds!» Tad viņš vēlreiz pielēja abas glāzes. Lai notiek kas notikdams! Ha! Kas tad varēja notikt? Viss bija tieši tā, kā tam jābūt. Un matrozis pirmo reizi tā vērīgāk ieskatījās sievietes sejā. Viņa bija pietiekami daiļa… un laikam vientuļa; droši vien sen neviens to nebija glāstījis … ne jau velti skrēja uz ostu sagaidīt kādu jūrnieku. Jebšu viņa varbūt bieži lā dara — sagaida kādu… un krīt ap kaklu. Visas viņas vienādas — bez glāstiem ilgi nevar, un viņš iedomājās, ka dzeltenbižainā droši vien dara tāpat. Šāda iedoma sāpēja, kaut kur sirds dziļumos viņš juta, ka ir netaisns gan pret šo, kurai blakus tik nejauši un negaidīti atradās, gan pret to, kura viņu gaidīja mājās. Taču viņš nolēma būt īsts vīrietis un nešauboties ņemt to, ko no sievietes var paņemt. Spēji atliecis sievietes galvu, pieplaka viņas lūpām. Šķiet, viņa to vien bija gaidījusi — piekļāvās jūrniekam cieši un kvēli. Viņi piecēlās un apskāvušies stāvēja istabas vidū. Jūrnieka rokas, slīdot pār viņas augumu, sataustīja apģērba pogas, bet tad sieviete viņu atstūma, sacīdama: — Es pati… Ej gultā! Un netrokšņo, neuzmodini kaimiņus! — Un izgāja. Jūrnieks iemetās vēsajos, mazliet miklajos palagos un sāka gaidīt, vērodams nelielo istabiņu, pieticīgās mēbeles, ja par tādām varēja saukt šo čīkstošo gultu, melno kumodi ar izlupušo spoguli, dažādos krēslus un solu, uz kura tikko bija sēdējuši; skapja nebija, tā vietu, šķiet, izpildīja kaktā pie

sienas piestiprināts palags, aiz kura karājās šīs istabas iemītnieces drānas. Sieviete atgriezās, pa ceļam priekštelpā aizšaujot durvju šautru. Liekas, viņa mazgājusies, jo, izbalējušo un par mazu kļuvušo halātu novilkusi, bija kaila. Eļļas lampiņu nopūtusi, viņa nāca uz gultu. Mēnesnīcas starā, kas krita istabā pa šauro logu, viņas āda ieguva samtaini zeltainu nokrāsu. Vēsa un smaržīga viņa lēni apgūlās blakus, uzlika galvu uz jūrnieka pleca un palika mierīgi guļam. Jūrnieku pārņēma nepacietība, viņš to pievilka ciešāk un piekļāvās vēsajām krūtīm. Sieviete iesmējās. Tad, apvijusi rokas ap jūrnieka kaklu, smējās klusi un nepārtraukti. Tas viņu mulsināja. Vai šie smiekli nebija kaut kādi dīvaini? Toties viņas miesa bija vingra, gluda un vēsa; tā ātri sasila, un jūrnieks reiba viņas smaržās… … Mēness lēni slīdēja pāri kalniem, guļošajai pilsētai un akāciju galotnēm, mezdams blāvus atspulgus sabangotajā jūrā. Smerčs, kas pievakarē tik draudīgi tuvojās piekrastei, bija aizgājis garām; pret rītu norima vējš un debess noskaidrojās. Spīdēja zvaigznes. Mīnu tralera matroži gulēja dziļā miegā, un vienam no viņiem sapnī rādījās sieviete, kas pie ieejas ostā stāvēja uz mola. Bet simtiem kilometru tālumā kāda dzeltenbižaina meitene tonakt pietrūkās no miega, it kā viņu kāds pēkšņi būtu piecēlis, pasaucis un licis kaut kur iet, steigties, skriet un glābt, it kā būtu notikusi nelaime. Un viņa patiešām piecēlās, izgāja ārā, klīda pa rudenīgo dārzu, taču sirds kļuva aizvien smagāka un smagāka, it kā būtu zaudēts kaut kas ļoti dārgs un neatgūstams. Vēlāk, ziemā, viņa šo atgadījumu atstāstīja jūrniekam, kuru beidzot bija sagaidījusi mājās no kara, bet tas klusēja un neteica nekā… … Uz rīta pusi viņš iemiga. Šķita, ka guļ arī sieviete, uzlikusi izpūrušo galvu uz jūrnieka krūtīm. Taču viņa negulēja, bet klausījās ritmiskajos sirdspukstos; piekļāvīga un padevīga izjuta sava vistuvākā, dārgākā cilvēka tuvumu, baidīdamās pat elpot un kustēties, lai neiztraucētu mīļotā cilvēka miegu. Cik ilgi viņa to bija gaidījusi! Baiļojusies. Cerējusi. Zaudējusi ticību un atkal to atguvusi. Un beidzot viņš bija šeit. Domas bija smagas, reizēm drūmas, nenosakāmas un reizēm arī priecīgas, tik priecīgas, ka gribējās reizē i raudāt, i smieties. Nez pa kuru laiku istaba bija kļuvusi gaiša, pienācis rīts. Viņa noglāstīja jūrnieka blondo matu ērkuli un nodomāja, ka tas pa šiem gadiem stipri izbalojis. Un vispār viņš bija pārvērties, kļuvis citāds. Vakar, kad viņš tik necerēti parādījās, to tik spilgti nevarēja samanīt. Tā neapšaubāmi bija tā pati gāzelīgā, straujā gaita, tās bija viņa rokas, viņa lūpas, vienīgi balss šķita nedrošāka, gausāka, bet to viņa izskaidroja ar ilgo šķiršanos, ar atsvešināšanos, kurai pēc šiem gadiem neglābjami vajadzēja nākt. Tomēr tas nebija tik svarīgi. Galvenais, ka viņš bija atgriezies, pārnācis. Ar visu, kas nodarīts dvēselei, viņa apņēmās tikt galā, visas brūces pārklāt ar mīlestības saudzējošo maigumu, sadziedēt. Sievietes plauksta glāstā pārslīdēja pār jūrnieka krūtīm, un tad viņas acis iepletās, kļuva nedabiski lielas un spožas, bet šis spožums tūdaļ apdzisa — tām priekšā it kā aizvilkās migla… …Jūrnieks spēji uztrūkās. Kāds plēsa viņa krūtis. Atvēris acis, viņš ieraudzīja pār sevi pārliekušos sievieti. Viņa bija tik ļoti pārvērtusies, kļuvusi mežonīga, ka jūrnieks to tikko pazina. Un galvenais — viņā raudzījās divas platas, divas ārprātīgas acis. Sievietes nagi līdz asinīm plēsa un skrāpēja jūrnieka krūtis. Tad viņa iekliedzās: — Tu neesi tu! Kāpēc mani piemānīji? Kāpēc tu atnāci viņa vietā?… Pār kalniem gailēja lielas, samtainas dienvidu zvaigznes; es lūkojos tajās, ļaudams svešajam atgūties no savas pēkšņās un neparedzētās atklātības, kuru mēs, cilvēki, agrāk vai vēlāk parasti nožēlojam, no kuras bēgam un no kuras visā pilnībā tomēr nekad īsti netiekam vaļā, it bieži un negaidot viens otru padarīdami par savu noslēpumu, gļēvulības, nejaušas augstsirdības, nožēlojamas pārsteidzības vai slepenu šaubu māktās dvēseles izbaiļu kliedziena līdzdalībniekiem. Kad, domās iegrimis, es no svešinieka vairs negaidīju ne vārda, viņš beidzot sacīja: — Jūs jau saprotat, mans stāsts ir beidzies, varu to papildināt vienīgi ar atzīšanos, ka es negribēju nekā ļauna, biju vienkārši jauns, tikko atgriezies no kara… Saprotiet pareizi, es nemeklēju attaisnojumu

savai rīcībai, gribu tikai pateikt, ka taisni apbrīnojami viegli un vienkārši mēs bieži vērtējam ļoti nopietnas lietas. Kā jau sākumā teicu, laikam gan ikviens no jūrniekiem manā vietā būtu rīkojies tāpat un, no rīta atgriezies, biedru priekšā palielījies ar piedzīvojumu. Es nebiju labāks ne par matu. Vienīgi es nestāstīju, ka viņas prāts aptumšojies, gaidot savu izredzēto, ka viņa kļuvusi slima no gaidīšanas un tādēļ mani noturējusi par citu. Pametis torīt sievieti, es steidzos prom, lai nekad pie viņas vairs neatgrieztos. Bija jau uzlēkusi saule, gaiss svaigs un spirdzinošs: es pamodos kā pēc murgaina sapņa. Aiz manis palika akmens plātnēm izliktais pagalms un akācija tā vidū. Tas ir viss, ko es skaidri atceros. Drīz mūs aizkomandēja uz Bulgārijas piekrasti, kur gaidīja tāds pats darbs kā šeit. Pēc pusgada es demobilizējos, atgriezos dzimtajā pusē un apprecējos ar meiteni, kura mani bija gaidījusi. Mūsu laulību var uzskatīt par laimīgu. Tagad mums ir jau pieauguši bērni. Šad tad es tomēr atceros akāciju akmens pagalmā un sievieti, kura tur dzīvoja. Reiz man gadījās atbraukt uz šejieni, un es nolēmu šo pagalmu sameklēt. Bet dīvaini — es to nevarēju atrast. Viss šķita izmainījies, kļuvis citāds, un tādu akmens pagalmu, kur augtu man zināmā akācija, es neatradu. Tad iegriezos vairākās apkārtējās mājās un jautāju, vai šeit nedzīvo sieviete, kas gaidīja kādu mājās no kara. Un tad es pirmo reizi apjēdzu, ka gandrīz katrā mājā ir tāda sieviete, kas kādu vēl gaidīja atgriežamies vai vismaz bija gaidījusi. Gandrīz visur bija pa akācijai. Bet neviena no sastaptajām sievietēm nebija tā, kuru es meklēju. Viņa šķita pazudusi, izgaisusi kā vēja trenkta ūdens vērpete. Ostā es vēl sastapu vienroci dežurantu, veco Serafimoviču, ar kuru biju pazīstams no kara laika. Viņš patiesībā bija tas, kurš toreiz izstāstīja, ka tajā rudenī pēc kara kāda dīvaina sieviete bieži nākusi uz ostu, kā apmāta skatījusies jūrā stundām ilgi, sastingusi kā klintsgabals, kā betona stabs. Pēc apraksta pazinu, ka tā ir sieviete, kuru es meklēju, kuru nezin kāpēc vēl gribēju sastapt. Taču Serafimovičs apgalvoja, ka rudeni viņa pārstājusi nākt, tā sakot, pēkšņi pazudusi. Varbūt kur aizbraukusi. Un nu atkal ir pagājuši gadi, bet vēlēšanās viņu atrast kļuvusi vēl skaudrāka. Patiesību sakot, es pats īsti nezinu, ko gribu. Tomēr man nav miera. Laikam man vajag pārliecināties, ka viņa vēl ir, ka ir vēl dzīva un varbūt… pat laimīga. Man tāda sajūta, ka tieši manis dēļ viņa pārstāja gaidīt, saprata, ka piemānīta un viss veltīgi. Taču viņai faktiski nekas nekaitēja. Viņas slimību bija radījusi vienīgi pārmērīgā gaidīšana, ilgas, izmisums. Varbūt viņa varēja satikt citu, kura mīlestība spētu viņu izdziedēt? Ja es viņu nebūtu pametis, varbūt viņa būtu izveseļojusies? Bet es toreiz nobijos… nesapratu viņu. Un mani taču gaidīja tā, kas vēlāk kļuva mana sieva… Cilvēka vārdi skanēja kā taisnošanās, kā aizbildināšanās. Šķiet, viņš meklēja mierinājumu savām šaubām un neziņai. Ko gan es varēju sacīt? Kā mierināt? Sarunas vairāk nevedās, un drīz vien mēs šķīrāmies. Viņš aizgāja un izzuda melnajā dienvidu naktī tikpat pēkšņi, kā pirmīt dienā bija parādījies. Es devos mājup. Naktī ilgi domāju par svešā viesa stāstu. Otrā rītā es vecajai mājas saimniecei pavaicāju, vai šajā pagalmā, kur tagad zarus pleš kastaņa, agrāk neauga akācija. Un saimniece apliecināja, ka tā tas tiešām bijis, tikai akācija pirmajā pēckara ziemā nosalusi, pavasarī gan dažus pumpurus vēl izdzinusi, taču arī tie drīz vien sačervelējušies, sakaltuši karstajā saulē. Un tad viņi iedēstījuši kastani. Es iejautājos, kas notika ar jauno sievieti, kura toreiz šeit dzīvoja. — Vai jūs par viņu kaut ko zināt? — Saimniece aizdomīgi raudzījās manī. Apliecināju, ka nekā nezinu, vienīgi esmu dzirdējis, ka tāda šeit dzīvojusi. Tad saimniece man pastāstīja, ka viņa kādu dienu izgājusi no mājas un vairs nav atgriezusies. Laikam aizgājusi meklēt savu jūrnieku, kurš neatgriezies no kara. Briesmīgi jau viņu mīlējusi, bijusi tīri vai tāda kā jocīga. Un dīvainākais tas, ka pa visiem šiem gadiem par viņu nekas neesot uzzināts. Pazudusi — un viss. — Varbūt klīst vēl kur, miera nerazdama? Bet varbūt palaimējās un viņa beidzot sastapa savu

jūrnieku? Tak nē jau! Kur nu vairs. Cik gadu pagājis! — Saimniece nogrozīja sirmo galvu un nopūtās. — Tak ej nu zini, ko dzen mīlestības slima sirds, tas miera neatrod nekur. Man nav zināms, kā sauca svešo, karš man izstāstīja šo stāstu. Ja viņš nebūtu tik pēkšņi aizgājis, ja būtu pateicis savu vārdu vai atstājis adresi, es tagad savukārt viņam pastāstītu, kas noticis ar akāciju un sievieti, kuru viņš pēc daudziem gadiem bija nolēmis sameklēt. Taču neesmu pārliecināts, vai tas viņam atnestu sirdsmieru. 1971

SVEŠAIS

Melodiski ieskanējās grīdas pulkstenis un nosita trīs: laika man vēl bija diezgan. Es sēdēju sava vadītā uzņēmuma darba kabinetā ādas krēslā un sacerēju aizstāvības runu, ko šodien sacīšu kolēģijas sēdē. Sekretārei biju piekodinājis pie manis nevienu vairs neielaist, lai pagūtu visu pārdomāt un pienācīgi sagatavoties. Gads tuvojās beigām, bet galvenie ražošanas un finansu rādītāji nebija tādā augstumā, kādā tiem vajadzēja būt. Vienmēr jau var atrunāties un meklēt objektīvus apstākļus, kas nav ļāvuši nospraustās robežlīnijas sasniegt un pārsniegt, taču es nekad neesmu piederējis tiem atbildīgajiem darbiniekiem, kas allaž slēpjas aiz cilu neizdarības un nolaidības. Ja esi vadītājs, tu atbildi par visu. Pat par to, kas tieši neietilpst tavā darbības sfērā, bet kas tavam resoram, uzņēmumam, iestādei traucē, neļauj izvērsties ar pilnu jaudu un sasniegt pēc iespējas augstākos rādītājus. Vienmēr esmu maksimālists. Un domāju valstiski. Esmu godīgs, un mana sirdsapziņa jūtas tīra. Un to mūsu sarežģītajā laikmetā nemaz tik viegli neizdodas saglabāt. Tātad, lai arī sev nekā īpaša nevarēju pārmest, es tomēr atrados nepatīkama notikuma priekšā, kad gribot negribot vajadzēs atbildēt par nebūšanām, pie kurām patiesi nebiju vainīgs, bet kas kaut kādā pagaidām man nezināmā un neizskaidrojamā veidā bija aiz manas muguras paslepus milzušas, augušas un veidojušās, līdz tagad, gada beigās, parādījās neiedomājamā pilnībā: valsts zaudēja lielas naudas summas, sabiedrība neieguva produkciju, ko tai pienācās saņemt, bija plānota un tātad nepieciešama. Es labi apzinājos šādas neizrīcības sekas, tomēr biju arī pārsteigts un izbrīnīts, jo ne jau p]rmo gadu atrados šajā postenī, un vienmēr viss bija veicies gods godam. Jāatzīst, es nemaz nespēļu paskaidrot, kā šīgada neveiksme radusies, īsumā to varētu nosaukt par sīku neveiksmīšu ķēdi, kuru summa sastāda zināmu lielumu. Taču dīvainākais bija tas, ka šī summa iznāca krietni prāvāka, nekā tai vajadzēja būt. Kā tas iespējams? Kur meklējams noslēpums?

Atkal pie pretējās sienas ieskanējās grīdas pulkstenis. Līdz sēdes sākumam bija vēl viena stunda. Es piecēlos. Pārlaidu skatienu savam kabinetam, kas pilnībā iekārtots ar manu ziņu un līdzdalību. Biju gatavojies te pavadīt sava mūža labākos gadus, bet tagad tas diez vai būs vairs iespējams. Ikviens, kas pārdzīvojis kaut ko līdzīgu, mani sapratīs. Kas tādas lietas nav pārdzīvojis, tam mana atzīšanās neko nenozīmēs, un tam tā arī nav domāta. Es uzvilku ratīna mēteli, uzliku bebrādas cepuri un tagad, patiesību sakot, nebija nekāda iemesla te ilgāk vairs kavēties. Pēdējo, iespējams, ka pēdējo reizi pārlaidu saimnieka skatienu kabinetam, tai vietai dzīvē, ko neatlaidīgā darbā biju iekarojis, un, iedomājoties vien, ka varbūt jau pēc dažām dienām te ienāks cits cilvēks, man pirmo reizi kamols iekāpa kaklā. Nē, es nebaidījos, ko darīšu pēc tam; mūsu valstī tā iekārtots, ka cilvēks bez darba nekad nepaliek, vienīgi viņš var zaudēt dažas privilēģijas, priekšrocības, pie kurām jau pieradis, kuras tam mīļas un ar ko viņš ir pārāks par citiem. īstenībā tās ir lielas un būtiskas lietas, kas apmierina cilvēka godkāri un pašlepnumu. Es izgāju no kabineta, un sekretāre izbrīnījusies piecēlās un jautāja: — Vai jau ceļā, biedri Tumulkān? Vai izsaukt mašīnu? Šoferis vēl nav piebraucis. — Lai paliek, — es teicu. — Gribu paieties kājām, ieelpot svaigu gaisu. Es patiešām to gribēju; es pat cerēju, ka pastaiga svaigā gaisā nomierinās manus nervus, radīs skaidrību smadzenēs. Viņa līdzjūtīgi un saprotoši manī nolūkojās; sekretāres vienmēr ir pārāk labi informētas. Es pagriezos un izgāju pagalmā. Ļaudis mani goddevīgi sveicināja, nekas vēl neliecināja, ka viņu attieksme pret mani mainījusies, lai ari nevienam vairs nebija noslēpums, ka mūsu uzņēmums gada plānu neizpildīs. Bet es zināju, tiklīdz viņiem pateiks, ka neesmu vairs priekšnieks, dažs labs izliksies mani neredzam un ies garām kā svešam. Es viņus nevainoju, tāda acīmredzot ir cilvēku daba. Daudzi tikai varas un augsta stāvokļa priekšā ceļ cepuri un loka muguru. Es izgāju uz ielas. Skvērā uz zemes un kokiem gulēja balts un pūkains sniegs, bet ietves bija apkaisītas ar smilti, kam piejaukta sāls, tāpēc bija nepatīkami slapjš, lai gan sals pieturējās četri pieci grādi zem nulles. Es jau nožēloju, ka esmu sācis iet kājām. Pa slapju un dubļainu ietvi nebija nekāda pastaiga, tāda ļāpāšana manu slikto garastāvokli varēja padarīt tikai vēl sliktāku. Jau gribēju griezties atpakaļ un no caurlaižu telpas pa telefonu izsaukt mašīnu, kad ar sānskatu sev ieblakus pamanīju ejam cilvēku. Viņš gan turējās pussolīti aiz manis, taču pietiekami tuvu, lai rastos aizdomas, ka viņš mani pavada. Palūkojos ieslīpi uz svešā pusi un man viņa seja likās tā kā redzēta, kā pazīstama, taču man tobrīd nebija nekādas vēlēšanās ar kādu runāt, un es sāku soļot ātrāk. Svešais atpalika, un es atkal domāju par priekšā stāvošo sēdi, par savu neapskaužamo stāvokli un gluži cilvēcīgi meklēju attaisnojošas atrunas, kas manu vainu mīkstinātu. — Jūs ne pie kā neesat vainīgs, — kāds, it kā atbildēdams manām domām, tepat pavisam tuvu sacīja. — Tas ir kā? — es pārsteigts pārjautāju un sev blakus atkal ieraudzīju svešo; viņš bikli, it kā atvainodamies palūkojās manī. — Gan viss varbūt nokārtosies. — Balsī es saklausīju patiesu cerību. — Bet kā tad kaut kas var nokārtoties, ja plāns… — Tikai nepārsteidzieties! — viņš tūdaļ iebilda. — Nekad nevajag izdarīt priekšlaicīgus secinājumus. Cilvēkam nevis jāskatās atpakaļ un nožēlā jākošļā nagi tāpēc, ka kaut kas nav iznācis, kā esi gribējis, bet gan jālūkojas uz priekšu un ar skaidru skatienu jāredz mērķis, ko viņš grib sasniegt. — Mērķi var sasniegt tikai tas, kas uz savu mērķi iet nekļūdīdamies. — Jā, bet vai jūs pats tik labi zināt savu liktenīgo kļūdu? Un kāda tā ir? — Es cenšos to atrast, tai jābūt, jo… — Bet es nemaz par to tik pārliecināts neesmu. — Patlaban man šķiet, ja toreiz, kad parādījās pirmās neveiksmes, ja toreiz būtu celta trauksme

… — Diez vai jums ir taisnība! Es varu saprast jūsu pašpārmetumus, taču pārmērīgām pašapsūdzībām nav vietas. Jā, nav! Jau tāpēc vien, ka jūs savā laikā dažu savu vietnieku un inženieru uzmanību vērsāt uz vairākām nepilnībām. Vai viņi ko izdarīja? — Tas nebija tik vienkārši. Protams, atsevišķu cilvēku — manu padoto vieglprātība, nespēja un neizdarība, no vienas, un stingras kontroles trūkums, no manas puses… — Bet vai jūsu uzņēmuma neveiksmēs vainojams tikai kontroles trūkums? Vai jūs pats ik brīdi zinājāt, ko īsti prasīt, ko darīt? — Man to vajadzēja zināt. — Arī tad, kad savas šaubas par plāna izpildi darījāt zināmas dažiem biedriem tai iestādē, uz kuru patlaban ejat? Es klusēju, jo atbildēt viennozīmīgi uz šo jautājumu nebija iespējams. Svešais turpināja: — Un tad jūs vēl zvanījāt… — Jā, bet viss palika pa vecam. — Redziet, redziet, kā nu iznāk! Ne jau jūs viens zinājāt, ka šis tas nav kārtībā. Zināja daudzi. Nu, labi, sacīsim daži, bet tieši tie, kam tas bija jāzina, kuru pienākumos ietilpa jums palīdzēt trūkumus novērst. Uz ko jūs attiecīgiem biedriem norādījāt. — Jā, norādīju, bet man vēl laikam vajadzēja … — Jūs bijāt viens, viņi vairāki. Ja katrs kaut cik būtu savu uzdevumu augstumos… Esiet iecietīgs arī pret sevi! — Jā, es zinu, iznākums būtu pavisam citāds. — Redziet nu! — Es vienmēr esmu bijis pret dažādām nebūšanām, cik manos spēkos… — Bet visam ir savas robežas. Viens cilvēks visu nevar. Un tas arī netiek prasīts. — Tomēr es esmu vadītājs, tātad… — Vadītājs, jā… bet cik es zinu, vadība mūsu valstī ir kolektīva, tātad arī atbildība. Vai ne? Bet jūs visu gribat viens pats. Es apklusu. Ko lai atbild cilvēkam, kas zina manas nelaimes cēloņus un sekas, zina manas slepenās domas, kurās es pats sev vēl neesmu iedrošinājies atzīties? Tomēr mēģināju iebilst: — Jūs mani pārprotat. Es nerunāju par formālu atbildību, bet par to, ko liek ikviena godīga cilvēka sirds — izdarīt visu iespējamo, lai uzdevums, kas tev uzticēts, tiktu izpildīts. — Ja tā domātu ikviena ranga vadītāji, tad nebūšanu nemaz nebūtu. Pie mūsu plānveida saimniecības! Kā tas būtu iespējams? — Tā ir, — es biju spiests piekrist. — Un tāpēc jūsu iedoma, iedoma vienam atbildēt par visu ir pašapmāns, tas ir nereāli. Gluži vienkārši jau tāpēc vien, ka neviens cilvēks nav apveltīts ar visaptverošām zināšanām. Tā taču ir. Kā jūs varat spriest, vadīt un atbildēt par to, ko pats pilnībā nepārzināt? Neņemiet ļaunā! Jūs esat ķīmiķis, taču samērā šaurs speciālists un tāpēc nespējat spriest par ķīmiju kopumā, nemaz nerunājot par transportu un sagādi, par būvniecību un citu, ar ko jums ikdienā jāsaduras. Šajās nozarēs jums ir speciālisti un no tiem arī jāprasa. — Līdzšinējā praksē ar prasīšanu kaut kā nav veicies. Es paļāvos, nē, ticēju, cerēju, biju pārliecināts, ka tas, kam attiecīgais darbs jādara, attiecīgā kļūme jānovērš, to arī izdarīs. Tāpat kā es paļāvos uz kādu, tā kāds cits paļāvās uz mani. Un tagad jautājums ir tāds: vai nu es, kas stāvu sava uzņēmuma priekšgalā, atzīstu, ka neesmu bijis uzdevumu augstumos… — Vai arī to noliedzat un norādāt… — Tas ir… Ko jūs gribat sacīt? — Neuztraucieties! Nekad vainīgs nav tikai viens cilvēks. Es jau teicu, vainīgi ir arī tie, kam jūs

par sava uzņēmuma grūtībām darījāt zināmu, zvanījāt, lūdzāt palīdzību, bet kas arī nekā nedarīja; tāpat vainīgi ir tie, kam jūs norādījāt veikt pasākumus, uz kuriem paļāvāties, bet kas arī nekā nedarīja, cerēdami, ka jūs viens pats tiksiet galā. Tātad līdzvainīgie, tā teikt, ir augšā un apakšā. Jūs saprotat? — Visi nekad nevar būt līdzvainīgi. — Kāpēc tad visi? Es tikai gribēju sacīt, ka jums ir izvēle, uz ko norādīt. Vai nu uz augšu, vai apakšu. — Pirmajā gadījumā man pierādīs, ka vienīgais vainīgais esmu es pats. — Pilnīgi pareizi. Un jūs atlaidīs un sodīs. Bet otrajā? — Otrajā, iespējams, atstās savā vietā, bet sodīs man padotos. — Un viņi šo sodu būs pelnījuši. — Nē! Visvairāk vainīgs tomēr esmu es pats. Man jābūt stipram un jāatzīst sava uzticēšanās, pārliekā pašpaļāvība ar visām no šī fakta izrietošām sekām. Jā, tā ir pareizi. Es to jūtu un zinu. — Tātad, lai notiek kas notikdams, jūs gribat būt cēls un atbildēt par visiem. — Es gribu būt godīgs un principiāls. — Labi, jūs tāds esat. Tikai es nesaprotu, kamdēļ pašam jālec uz ecēšām. Ja grēkāzis vajadzīgs, tad to atradīs, atradīs bez tā, ka jūs pats ar pirkstu badāt sev krūtīs. Tas nemaz nav vajadzīgs. — Es apzinos, ka to izdarīt nav viegli. — Ja tas vispār ir jādara. Jūsu līdzšinējā, apzinīgā dzīve ir pagājusi, ieņemot mazākus un lielākus vadošos amatus. Vadīt, tas īstenībā ir vienīgais, ko jūs protat, kam esat gatavojies no skolas sola, no tā brīža, kad kļuvāt par klases vecāko, kursa vecāko un tā tālāk. Vienmēr jūs atradāties priekšgalā. Pati dzīve jūs nolika tur, kur patlaban atrodaties. Vai tas jaunais pēctecis, kas nāks pēc jums, nāks ar garantiju, ka no kļūmēm tiks pasargāts? Droši vien — par ko es esmu pilnīgi pārliecināts — viņš vadītāja amatam būs mazāk sagatavots nekā jūs. Kam tādā gadījumā no jūsu pārsteidzīgā soļa būs kāds labums? — Es nevēlos būt gļēvulis, kas slēpjas aiz citu mugurām. Es to izdarīšu, lai notiek kas notikdams. — Es varu paredzēt, kas būs, kas nāks pēc tam. — Vienalga, tas nav svarīgi, svarīgi ir palikt godīgam, lai tu pats zinātu, ka neviens nav cietis tavā vietā; naktīs varētu mierīgi gulēt un dienā citiem acīs skatīties. Vienmēr to esmu spējis, un tā ] ir labi un pareizi. — Pareizi tas būtu tad, ja tā justu un domātu I arī citi. Es palūkojos uz svešo. Ko viņš gribēja sacīt? Bet viņš gāja man blakus, galvu nodūris un viņa acis es nevarēju saskatīt. Mēs bijām nosoļojuši krietnu gabalu un tuvojāmies ēkai, kurā vajadzēja notikt kolēģijas sēdei. Palūkojos pulkstenī, līdz sākumam bija ļ palikušas divdesmit minūtes. Es pieliku soli un sacīju: — Man jāsteidzas. — Jūs nenokavēsiet, laika diezgan. — Jā, bet es vēlos ierasties kādu brīdi agrāk. — Lai izošņātu, tas ir, es vēlējos sacīt, izlūkotu, kāds noskaņojums tur valda. — Jūs neesat izvēlīgs izteicienos. — Dzīve iemāca. Un labāk ir, ja tu pats šos izteicienus lieto, nevis tie tev jāuzklausa. Tāda iespēja mums katram ir dota. — Jūs domājat? — Nevis domāju, bet zinu. Piemērus diezin vai vajag nosaukt, katrs, kam ausis nav aizbāztas, būs tos dzirdējis. Un jūs arī dzirdēsiet, ja vien nemācēsiet sevi pareizā gaismā nostādīt. •— Lai neviens man nepārmet to, pie kā nejūtos vainīgs. Ar kādām tiesībām! — Es sāku uztraukties; saruna ar svešo bija mani gan nogurdinājusi, gan padarījusi nervozu, gan arī likusi šaubīties par savu vainu. Un, itin kā uzminējiis manas slepenās domas, svešais izmeta: — Pašapsūdzība ne vienmēr ir labākā aizstāvēšanās forma. Dažreiz ir jāuzbrūk, jāapsūdz arī citi.

Un ja nu vēl nebūtu iemesla! Nežēlojiet nevienu, jo neviens jūs nežēlos. Tāda ir dzīves dialektika. Viss atkarīgs no tā, kādā gaismā pats sevi nostādīsiet no paša sākuma. Varbūt man jums drusku palīdzēt? Pārsteigts es palūkojos uz savu sarunu biedru. Viņš pamāja ar galvu, likdams saprast, ka tas ir viņa spēkos. Kaut kas man svešinieka priekšlikumā nepatika, tomēr biju spiests atzīt, ka viņa valodā bija arī sava patiesība, un es klusēju. Bijām sasnieguši ceļa mērķi. Es apstājos, jau grasījos no nelūgtā pavadoņa atvadīties, kad viņš piedāvājās: — Es iešu jums līdzi. — Vai jūs tur ielaidīs? Viņš pasmīnēja. — Viss atkarīgs no jums. Ja neprotestēsiet .. . Kāpēc gan lai es protestētu? Ja kāds iet tur, kur viņu ielaiž, tad acīmredzot tā vajag. Es pagriezos un kāpu tos dažus pakāpienus, kas ielu šķīra no parādes durvīm. Svešais man sekoja. Garderobē mēs nodevām mēteļus un kāpām augšā uz sēžu zāli — es pa priekšu, viņš dažus soļus aiz manis. Sekretāre, mani ieraudzījusi, iesaucās: — Biedri Tumulkān, labi, ka ieradāties laikus. Priekšnieks grib zināt, vai jūs pats runāsiet pirmais. Es sastomījos, jo šis nebija mazsvarīgs jautājums: lai nerastos nekādi pārpratumi, man pašam vajadzēja runāt pirmajam un patiesi un objektīvi atklāt sava vadītā uzņēmuma neveiksmju cēloņus. Bet iekams paguvu piekrītoši atbildēt, svešais, kas bija nostājies man aiz muguras, sacīja: — Šoreiz tas nebūtu vēlams, pirms nav izteiktas pretenzijas, jo… — Skaidrs, — sekretāre noteica un iesteidzās priekšnieka kabinetā; viņai acīmredzot bija vienalga, ar ko sākt un ar ko beigt. Es nervozēdams pastaigājos pa gaiteni un plašajām uzgaidāmajām telpām. Dažs mani sveicināja, bet viens otrs agrāk labi pazīstams kolēģis no cita radniecīga uzņēmuma izlikās mani neredzam un uzspīlētā steigā pagāja garām. Un tikai retais apstājās, lai ar mani sarokotos un pārmītu dažus vārdus. Šādu riebīgu sajūtu atceros vēl no skolas laikiem, no tām retajām reizēm, kad nebiju izmācījies, un manai nezināšanai nebija nekāda attaisnojuma. Atsevišķu biedru līdzcietība, kurai piejaukta ironijas deva, mani apvainoja. Taču to kolēģu sejās, kas gāja man garām un neturēja par vajadzīgu apstāties, es saskatīju pat ļaunu prieku, ko viņi centās neizrādīt. Un prātā ienāca tās daudzās reizes agrāk, kad biju šeit, un tā attieksme, kāda manai personai tika izrādīta, un mani pārņēma niknums. Ko gan mani kolēģi domā! Vai kāds no viņiem ir pret neveiksmi apdrošināts, saņēmis garantiju, ka nekad nekļūdīsies? Un kāpēc viņu attieksmē pret sevi es redzu noraidījumu, nicināšanu, ko nejutos pelnījis? Kāpēc neviens irian nepienāca klāt un neizrādīja neviltotu līdzjūtību un izpratni? It kā starp mums pēkšņi būtu radusies stikla siena, nepārkāpjams valnis! Bet mēs taču bijām vienādi, vienādi atbildīgi par visu. Es it kā neatcerējos tāda gadījuma, kad būtu slējis degunu gaisā, kad kādam no mums klājās slikti. Kāpēc tad viņi tagad pret mani tā izturas? Es nervozēju un uztraucos arvien vairāk. Un tajā pašā laikā kļuvu klusāks, vientulīgāks un vaii<ik ierāvos sevi, taču tas manus kolēģus iespaidoja vēl ļaunāk: jo es kļuvu pazemīgāks, jo viņi vairāk izrādīja savu augstprātību un savu nicinošo attieksmi pret mani. Nezinu, kā tas būtu beidzies, bet tad sev blakus atkal ieraudzīju svešo. Viņš soļoja neatkarīgu, mierīgu gaitu un ironiski, it kā no augšas aplūkoja manus kolēģus, draugus un paziņas, piegrūda man ar elkoni un pateica tikai vienu vārdu: — Vīzdeguņi. Es sapratu, ka svešais viņus nicina un turpmāk vēroju pamācīgu ainu, kas pirmajā brīdī mani pārsteidza. Izrādījās, ka arī svešajam te ir daudz paziņu. Dažam viņš pamāja, citam padeva roku, ar citu aprunājās. Taču viņš runājās vēl augstprātīgāk un ar vēl lielāku aplombu nekā mani kolēģi, un viņa sarunas temats bija mana persona un pēdējie notikumi manā uzņēmumā. Sarunājoties svešais mani paņēma

zem elkoņa, tā likdams noprast, ka mēs esam tuvi draugi. Viņš sarunas ievirzīja par mani un manām neveiksmēm un rada tām izskaidrojumu: dzirdot viņa pašpārliecināto valodu, katram kļuva skaidrs, ka ne jau es esmu pie neveiksmēm vainojams, bet gan citi. Man svila ausis klausoties; reizēm pat likās, ka svešais pieļauj tīšprātīgu demagoģiju, lai tik mani nomazgātu baltu. Pavisam patiesīgi varu apgalvot, ka man bija neērti, dažbrīd pat gribēju pagriezties un bēgt prom, taču svešais mani saņēma aiz elkoņa ciešāk, un es biju spiests palikt. Pats dīvainākais bija tas, ka kolēģi, ar kuriem viņš runāja, sāka uz mani lūkoties draudzīgāk; viņu attieksme nepārprotami mainījās man par labu; mani sāka sveicināt, nāca klāt, it kā neviens nekā nezinātu un negribētu zināt par manām neveiksmēm. Citi mani mierināja, apgalvodami, ka katram var nepaveikties, cilvēku mēdz piemeklēt nelaime, bet tāpēc nav jānokar deguns, gluži otrādi, jāievelk dziļāk elpa krūtīs un drosmīgi jāstājas nedienai pretī. Nepamanīju, kā bija pienācis arī priekšnieka vietnieks, tikai sadzirdēju viņa optimistiski dimdošo balsi: — Gan būs labi, palīdzēsim. Viss atkarīgs no paša. Viņa vārdos es saklausīju ne tikai apsolījumu, bet arī tādu kā cerību, kā norādījumu vai mājienu, ko tobrīd vēl nespēju aptvert. Tomēr iedragātā pašcieņa saņēma gandarījumu; manī atgriezās ticība; es nomierinājos un jau cerēju, ka viss beigsies labi. Drīz vajadzēja sākties sēdei, un sanākušie devās uz zāli. Kā parasti šādās reizēs, pie durvīm radās neliela drūzmēšanās. Es laikam biju pārāk aizņemts pats ar sevi, savām domām, šaubām un nenoteikto stāvokli, kādā atrados — tāpēc nejutos labi un daudz ko no tā, kas notika apkārt, skaidri neredzēju un neizpratu; tikai tā izskaidrojams apstāklis, ka es murskuli pie durvīm neattiecināju uz sevi un viens no pirmajiem izspraucos tam cauri, iegāju zālē un tikai tad, it kā ar atpakaļskatu, vēroju interesanto un pamācošo parādību: dažs no maniem kolēģiem zālē iegāja pēdējais, kaut gan pie durvīm bija pienācis pirmais. Lai man tiek piedots! — taču likās: viņi tikai tāpēc sākumā steidzās, lai pie durvīm ievērojamākajiem biedriem un priekšniekiem parādītu subordināciju. Tfū, tā laikam bija zemiski domāt, bet, ko lai dara, pēc pārdzīvotā un, ņemot vērā to stāvokli, kādā aizvien vēl atrados, es uz daudz ko skatījos pavisam citādām acīm. Turpmāk centīšos no šādām nevajadzīgām atkāpēm izvairīties, jo ne jau citi ir šī stāsta varoņi, bet gan es pats. Man līdzi zālē bija ienācis arī svešais; redzēju viņu paklanāmies, iztālis kādu sveicinām. Šis kāds, izrādās, bija galvenais priekšnieks. Vietnieks, kas nesen man teica, ka viss atkarīgs no manis paša, viņam kaut ko stāstīja un skatījās uz manu pusi. No tā, kā viņi mani aplūkoja, es sapratu, runa ir par mani. Vietnieks vēl kaut ko pateica un priekšnieks piekrītoši pamāja ar galvu. Jutos neērti: lai gan šāda uzmanība man glaimoja, tomēr tai jaucās klāt ari kaut kas manu pašlepnumu aizskarošs. Iedomājos, ka vislabāk tagad būtu aizmukt, lai spriež un izlemj bez manis, jo kas gan mani te gaida, tikai pazemojoša taisnošanās, pie kuras neesmu pieradis; vienmēr esmu bijis labāko skaitā bez jebkādām atlaidēm un ar lepnumu esmu varējis skatīties cilvēkiem acīs. Svešais laikam apjauta manu dvēseles stāvokli: viņš pieliecās man klāt un čukstēja: — No jums nekādu taisnošanos neprasīs, tikai vajadzēs norādīt iespējamos neveiksmju vaininiekus. Jūs saprotat? Es jau jums teicu. Ceru, ka tas jums lielas grūtības nesagādās. Nepaguvu nekā iebilst, kad sēde sākās. Pirmo izskatīja ne manu, bet citu jautājumu. Es centos ieklausīties referenta vārdos, izprast, ko runātājs grib pateikt, taču nekas nesanāca, biju pārāk aizņemts ar domām par sevi, par savu un sava uzņēmuma likteni. Saldie un nomierinošie vārdi, ko pietiekamā daudzumā jau biju dzirdējis, viesa manī gan optimismu, gan satraukumu, un man bija jādomā, kā attaisnot šo cilvēku cerības, ko tie uz mani lika. Biju tiktāl aizdomājies, ka nepamanīju, kā beidza apspriest pirmo jautājumu un kādu šajā sakarā pieņēma lēmumu. Atmodos kā no transa, kad izdzirdu minam mana uzņēmuma nosaukumu un savu uzvārdu. Es sarāvos, gribēju traukties kājās, bet tad sapratu, ka man tas vēl nav jādara; kā pirmais runātājs tika pieteikts pārvaldes referents. Viņš iznāca priekšā, ilgi kārtoja daudzos papīrus, kas atradās mapē; pa to laiku sekretāre atnesa tējas

glāzi un nolika viņam priekšā; referents ieņēma malku, pārlaida briļļotu skatienu sanākušajiem, arī man, nokremšļojās un sāka. Viņš runāja par vispārējo stāvokli mūsu pārvaldes sistēmā, minēja skaitļus un faktus un secināja, ka gada plānu mūsu pārvalde izpildīs, atsevišķi uzņēmumi un cehi jau strādājot uz nākamā gada rēķina. Bija arī atpalikušie un starp tiem arī manis vadītais uzņēmums, bet tā ka tas tika minēts citu vidū, tad neizklausījās tik pārāk slikti. Nez kāpēc tā ir, ja nolaidību pieļauj viens, tad tā vairak duras acīs nekā tad, ja vainojami daudzi. Un kad nu vēl pašreizējā gada rādītājus salīdzināja ar agrāko gadu rādītājiem, tad varēja izsecināt, ka ražošanas līkne tomēr ir kāpusi uz augšu, nav tikai pilnībā izpildīts šīgada plāns; acīmredzot uzņēmums šādam straujam ražošanas kāpinājumam ne fiziski, ne morāli nav bijis pietiekami sagatavots, jo, raugi, pirmajos ceturkšņos plāns gandrīz izpildīts, atpalicība stiprāk iezīmējusies tikai pēdējā ceturksnī, kad ražošanas pieaugumam vajadzējis būt vislielākajam. Iespējams, ka pārvaldes attiecīgo daļu darbinieki nav arī pievērsuši pienācīgo uzmanību biedra Tumulkāna vadītā uzņēmuma augšanas grūtību pārvarēšanai. Tomēr tas nenozīmējot, ka neviens par notikušo nav jādara atbildīgs. Un te nu es sapratu, ka jautājums par atbildību nebūt nav noņemts no dienas kārtības, un man nu ir jāizlemj, kam šo atbildību uzvelt. Un tā kā jautājuma ievirze kopumā bija man labvēlīga un neviens acīmredzot netaisījās tieši mani par grēkāzi padarīt — beigās tika pat uzskaitīti mani nopelni, kādi vien man līdzšinējā darbā bija, un izteikta pārliecība, ka turpmāk es, biedrs Tumulkāns, būšu stingrāks prasībās pret saviem padotajiem un radušās grūtības mācēšot pārvarēt, tad man kļuva skaidrs, kam tieši smagā atbildības nasta uzkraujama. Un nu man vajadzēja celties kājās un dāvāto uzticību attaisnot, gan minot apstākļus, kas mani darbā traucējuši, gan nosaucot darbiniekus, kas visnotaļ nav bijuši uzdevumu augstumos. Sākumā mana runa man pašam likās diezgan neskaidra un saraustīta. Es drīz vien apjēdzu, ka tā turpināties nevar. Bija jārunā skaidra valoda. Neizpildīts plāns ir neizpildīts plāns, citādi to nenosauksi. Un katrai darbībai, tāpat kā katrai bezdarbībai, ir savi cēloņi un sekas, un man bija jāsaprot, ka tos neminēt neizdosies. Es jau arī nebiju tik naivs, lai ticētu brīnumiem, sak, gan jau viss tāpat no sevis izkārtosies un griezīsies uz labu. Jo ilgāk runāju, jo skaidrāk man kļuva, ka pienācis brīdis nosaukt vainīgo. Es pārlaidu klausītājiem ašu skatienu. Ko viņi domā? Vai viņi man tic? Varbūt netic? Nicina? Jut līdzi? Kādas ir viņu patiesās jūtas un domas? Atbildes uz šiem jautājumiem es nesaņēmu. Varbūt viņi vispār neko daudz nedomāja, bet tikai klausījās, ko es saku un, izejot no dzirdētā, izdarīja savus secinājumus. Varbūt pat neklausījās, tāpat kā es, kad izlēma pirmo jautājumu. Priekšniecība sēdēja, sevī noslēgusies, neizdibināmām sejām., un es skaidri sapratu, ka līdz šim pateiktais viņus neapmierina. Tad es ieraudzīju svešo, viņš uzmundrinoši mani uzlūkoja un kā senās Romas patricietis rādīja ar īkšķi uz leju. Es sapratu. Negribu ne taisnoties, ne mazgāt sevi baltu. Kas pats šādā stāvoklī nekad nav bijis, varbūt mani nesapratīs, tāds lai mani nosoda. Es ievilku elpu un raudzījos ārā pa logu, kur uz kokiem tīrs un balts gulēja decembra sniegs, un man pašam it kā vairs nebija līdzdalības pie tā, ko mana mēle sacīja. Savu runu es nobeidzu apmēram tā: — Domāju, ka gada plāna neizpildē vainojami ari daži objektīvi apstākļi, kurus es te vairs nenosaukšu, jo jūs tos labi zināt, un vainojama dažu manu padoto neizdarība un daļēji mana pašpaļāvība to negatīvo kavēkļu novēršanai, uz kuriem tiku savlaicīgi norādījis; taču no viņu puses, tagad ar nožēlu jākonstatē, nav veikti tie pasākumi, kurus veikt viņi tika aicināti. Pavisam godīgi un principiāli, sevi ne mazākā mērā nesaudzējot un neaizstāvot, man jāatzīst, es pārāk paļāvos uz savu vietnieku, inženieru un tehnisko speciālistu izdarību, prasmi, godaprātu un darba mīlestību, ticēju, ka viņi ir sava uzņēmuma patrioti, kādi viņi diemžēl tagad ar rūgtumu jāatzīst, nav bijuši. Tāds pilnā mērā neesmu bijis arī es, jo ticība un paļāvība cilvēkam ir laba lieta, bet tikai tad, ja šai ticībai un paļāvībai seko stingra kontrole … Varbūt es vēl kaut ko būtu teicis, runājis, centies savus padotos attaisnot, bet priekšnieks mani pārtrauca: — Labi, skaidrs. Domāju, ka biedrs referents un biedrs Tumulkāns no savas puses pateica

pietiekami daudz, pateica to būtiskāko, lai klātesošajiem rastos puslīdz saprotama aina, priekšstats par to, kas viņa vadītajā uzņēmumā īsti notiek. Komisija, kas pārbaudīja atpalicības cēloņus, ir bijusi uzdevuma augstumos un visu pienācīgi noskaidrojusi, tāpēc mēs jau šodien droši varam pieņemt attiecīgu lēmumu par to, kas jādara, lai trūkumus novērstu un ietu tālāk. Pēc tam viņš lēmumu nolasīja. Es klausījos ar aizturētu elpu. Man tika izteikts aizrādījums. Tas bija mazākais sods, kāds iespējams. Karstas pateicības jūtas kāpa manī uz augšu, tajā brīdī es ieredzēju, nē, mīlēju cilvēkus, kas tik labvēlīgi izšķīra manu likteni, atstāja mani iepriekšējā vietā un amatā; viņi man vēl uzticējās, un es skaidri zināju, ka dalīšu visu iespējamo, lai viņu uzticību attaisnotu. Tas ir piedevēja lielākais ieguvums, ka piedošanu saņēmušais jūtas viņa parādnieks un ir gatavs līst no ddas ārā, lai piedevējam izdabātu. Kā caur biezu aizkaru pie manis nonāca vārdi, ka vairāki mani padotie tiks atlaisti no darba, vairākiem izteikti stingrie rājieni, citi pazemināti amatos. Man sods bija vismazākais. Un, lai cik tas dīvaini, tajā mirklī likās, ka lielāku sodu man uzlikt būtu bijis netaisni. Tālāk lēmumā sekoja vesela rinda organizatorisku pasākumu, kas būtu veicami, lai mana uzņēmuma darbu uzlabotu. Klausījos pavirši, jo biju pārāk satraukts, un nekā tāda, ko es jau nezinātu, tur nebija. Bez tam rīt vai parīt man piesūtīs lēmuma norakstu un tad es ar to varēšu smalki jo smalki iepazīties. Lēmumu nolasījis, priekšnieks jautāja, vai ir kādi priekšlikumi, papildinājumi. Tādu nebija. Viss jau iepriekš bija gods godam nodarīts. Sēdei beidzoties, sanākušie it kā atplauka. Sejās atplaiksnījās apmierinātas izteiksmes. Ļaudis cēlās kājās. Daudzi nāca man klāt, sita uz pleca un apsveica. Izrādījās, neviens nebija .šaubījies, visi jau zinājuši, iepriekš paredzējuši, ka sēde beigsies tieši tā un ne citādi, jo kam gan nevar gadīties grūtības darbā, ikviens esam mirstīgs, bet tāpēc nav jānokar deguns nepatikšanu priekšā, igluži otrādi, pret neveiksmēm ir jācīnās, citam cits jāsaprot, jāatbalsta un jāsniedz palīdzīga roka. Pārsteigts un aizkustināts es lūkojas šajos ļaudīs, savos labajos draugos un kolēģos, viņu atklātajās, labsirdīgajās acīs, un man likās, ka pirms sēdes biju tīrais ģeķis, ka neesmu sapratis cilvēkus, mācējis viņus novērtēt. Un man kļuva neērti viņu priekšā, gribējās atzīties, cik slikts un nožēlojams esmu bijis, ka īstenībā neesmu ne viņu draudzības, ne uzticības cienīgs. Pamazām visi izklīda, paliku viens. Es sapratu, ka šodienas sēdes rezultāti man jāuzskata vismaz par labvēlīgiem. Brītiņu pagrozījies un pamīņājies, arī es gāju prom. Un tomēr, ticis uz ielas, es nejutos īsti labi. Kaut kas nebija tā, kā jābūt. Bija radusies kaut kāda disonance starp to, ko es gribēju, un starp to, ko izdarīju. Pirms nākšanas uz šejieni es taču rēķinājos, biju pārliecināts, ka pieņems lēmumu par manis atbrīvošanu no darba, uzskatīju, ka tas būtu pareizi; neviens cits, es pats biju visvairāk vainīgs, un šī sajūta mani nepameta vēl tagad, kad sliktākais faktiski bija jau beidzies, kad bija skaidrs, ka mani neviens par galveno grēkāzi neuzskata; vainīgi bija objektīvi apstākļi un neizdarīgi palīgi. Lūk, tā! Tad kāpēc mani tomēr nepārņēma atvieglojuma un gandarījuma sajūta? Es lēni soļoju uz mājas pusi, jo iet uz darbu nebija nozīmes; bija jau vēls, un es jutos pārāk noguris. Un ko gan es 'savā kabinetā viens pats lai darītu? Sāls dubļi ķērās pie kājām, un drēgnums šķītās lipīgs un pelēks. Nogriezos skvērā, un mans skatiens atkal krita uz apsnigušajiem kokiem un krūmiem, uz kuriem jau pirmīt caur logu biju lūkojies. Uz tiem skatoties, acis veldzējās un atgādināja senus bērnības ziemsvētkus, kaut ko pagājušu, neatgriežamu un skaistu, kaut ko tādu, ko atceroties pārņem skumjas un kaut kā kļūst žēl, visbiežāk pašam sevis. Tomēr šīs atmiņas bija arī patīkamas, tām klāt jautās dī^ vaina, salda pašmocība, no kā cilvēks pats labprātīgi nemaz nespēj atteikties. Tāpēc es gāju pie kokiem, sniega klātajām eglītēm, apsnigušajiem rododendru krūmiem, kurus zem biezām kupenām tikko varēja saskatīt. Bet tad es apstājos un biju pārsteigts. Tagad, kad biju piegājis tuvu, redzēju, ka sniegs, lai gan nupat vēl bija balts, izskatījās pelēks. Un tad es ieraudzīju: no vienas vietas tas bija pārklāts ar sodrējiem, sīkām, melnām skrotiņām,

kas pa gabalu nemaz nebija saskatāmas, bet kļuva redzamas, kad piegāju klāt. Arvien vēl stāvēju pie apsnigušajiem krūmiem, kad aiz muguras saklausīju ašus soļus. Es neredzēju, kas nāk, bet biju pārliecināts, ka zinu. Gribēju steigties prom, tomēr tūdaļ atjēdzu, ka aizbēgt neizdosies, un es paliku uz vietas. Un tad nācējs jau bija klāt: viņa soļi kļuva gausāki, līdz apstājās man blakus. Centos uz viņu nepaskatīties. Tā mēs brītiņu stāvējām un lūkojāmies uz sodrējaino sniegu. Tad svešais teica: — Ir vajadzīga pietiekama laika un telpas distance, lai lietas un notikumus ieraudzītu pareizā gaismā. Tā dzīvē ar visu. Tuvumā ik sīkums, visniecīgākais neglītums … Es nepacietīgi atmetu ar roku un sāku soļot uz priekšu. Svešais tūdaļ apklusa, bet nāca man līdzi. Jutos nelāgi un man negribējās runāties. Taču svešais to izlikās nemanām, izskatījās pat, ka viņš gaidīja, lai es par viņa atnākšanu priecājos, ko nu nekādi nevarēju. Drīzāk man uz viņu bija dusmas: kā cilvēks var būt tik neattapīgs un nemaz nesaprast otru! Vislabāk es tagad gribēju būt viens pats. Gājām garām restorānam, kur pirmajā stāvā atradās bārs; svešais pamāja, norādīdams, ka vajadzētu iegriezties un atzīmēt šodienas apspriedes necerēti labo iznākumu. Es saniknojos un teicu: — Ejiet! Esmu noguris. — Es jūs saprotu, — viņš ķiķināja, — tomēr pašpārmetumiem nav vietas. Ne mazākā mērā. Dzīve it bieži cilvēkam sagādā tādus brīžus, kad viņam jāizlemj, jāizšķiras, kā rīkoties — par ļaunu sev vai citiem. Jūs ar savu rīcību šodien pierādījāt, ka esat tāds pats kā citi, kā lielais vairums, es gribēju sacīt. — Līdz šim es sev nekā nevarēju pārmest. — Un nevajag tagad arī. Kas tad ir noticis? Nekas. Absolūti nekas. Kam kļūtu labāk, ja jūs atbrīvotu no amata? Nevienam. — Bet tagad atlaidīs citus! — Un citā vietā atkal pieņems. Tur viņiem nemaz neklāsies sliktāk. — Tomēr pazeminās darbā. — Gan jau drīz atkal paaugstinās. Pie mums neviens spējīgs cilvēks netiek bezcerīgi aprakts. Viņam tikai sevi jāparāda, jāapliecina. — Bet morālais pārdzīvojums? Apvainojums, kad cilvēks nepatiesi… — Jūs kļūdāties. Pirmīt, ejot uz apspriedi, mēs vienojāmies, ka vainīgi ir jūsu padotie, ka viņi nav bijuši uzdevumu augstumos. Jūs viņiem norādījāt, bet viņi nepildīja. Tātad. Es apklusu. Man bija grūti ar svešo strīdēties, domas bija izklaidīgas, projām slīdošas un nenoteiktas. Bijām atnākuši pie manas mājas. Pagriezos, lai ieietu parādes durvīs; pagriezās arī svešais un nāca man līdzi. Ko tas nozīmēja? Kāpēc viņš mani tik neatlaidīgi pavada? Kāpēc neatstājas? Ko viņam vajag? Ar kādām tiesībām viņš tagad lūko ienākt manā mājā? Par to, ka viņš to vēlējās, man nebija nekādu šaubu. Es strauji apstājos un dusmās drebošā balsī teicu: — Es te dzīvoju. — Jā … jā, ļoti labi, ka mēs iepazināmies, patiesību sakot, es jūs pazīstu jau sen, tikai kaut kā nebija iznācis satikties. Es ļoti priecājos, ka varēju jums šodien palīdzēt, jāsaka atklāti, man tas nemaz nenācās grūti. Turpmāk tiksimies bieži, jo tagad mūs saista … — Jūs pārspīlējat, — es sašutis viņu pārtraucu; man kļuva nelāgi no viņa lišķīgā smaida, no uzbāzīgās laipnības, ko viņš man nepārprotami izrādīja. Vēlējos tikt no viņa vaļā, bet svešais izlikās to nemanām. Es strupi atvadījos: — Esmu noguris. Ar labunakti! Svešais smīnēja; viņš palocījās un teica: — Uz redzēšanos. Es pagriezos un kāpu augšā uz savu dzīvokli. Un visu laiku mani pavadīja sajūta, ka svešais man seko, ka nespēšu no viņa aizbēgt; es pat pieliku soli, itin kā viņš man dzītos pakaļ.

Uzskrējis trešajā stāvā, es biju satraukts un aizelsies, mazliet drebošām rokām mēģināju atslēgt durvis, bet nevarēju trāpīt atslēgas caurumā un nepacietīgi sāku zvanīt. Neviens nenāca, kaut gan sievai un dēlam vajadzēja būt mājās, un es atkal mēģināju atslēgt dzīvokļa durvis. Beidzot man tas izdevās; pirms iesprukt iekšā, es pār plecu atskatījos, it kā mani kāds vajātu un apdraudētu, bet neviena nebija; es pārkāpu slieksnim un aizvēru durvis. Nepaspēju uzgriezt gaismu, kad pustumšajā priekštelpā uzgrūdos virsū sievai, kas beidzot nāca mani ielaist. Acis apžilbināja spoža gaisma; es biju aizelsies un laikam neizskatījos labi, jo sieva brīnījās: — Tu skrēji augšā pa kāpnēm? Vai tad lifts nedarbojas? Un kāpēc tu tik traki zvanīji? Tev tak pašam ir sava atslēga. Es saīgu vēl vairāk; mani kaitināja, ka sieva pamanījusi manu satraukumu, bet es negribēju viņai stāstīt par to, kas šodien notika; likās, viņa mani nesapratīs, nosodīs. Es nekā neatbildēju, novilku mēteli un gāju uz vannas istabu nomazgāt rokas. Kad es no tās iznācu, sieva piedāvāja vakariņas. — Mēs jau paēdām, — viņa teica, — jo nezinājām, cikos tu pārradīsies mājās. Ēdīsi tepat virtuvē vai uzklāt istabā? — Tepat, — es noburkšķēju, jo šobrīd nevēlējos, lai sieva sēdētu otrpus galdam un lūkotos man acīs. Klusēdams gaidīju, kamēr sieva uzsildīja karbonādi un nolika man priekšā. Par laimi, viņa tūdaļ iegāja istabā un lika mani mierā ar jautājumiem, uz kuriem būtu diezgan grūti atbildēt, jo viņas sievišķīgajai intuīcijai parasti neko neizdevās noslēpt. Tāpat labi, ka uz mani nelūkojās dēla — septiņpadsmitgadīgā šķeista atklātās, panaivās acis, kurās skatoties jebkuri meli un izlikšanās liekas bezjēdzīgi. Lai arī manā dzīvē tikpat kā nav vajadzējis izlikties un izlocīties, tomēr tās retās reizes, kad mīļā mājas miera labad šo to ģimenei noslēpu, mani vienmēr dziļi traumēja, un es katru reizi apņēmos būt godīgs, patiess un atklāts. Šodienas notikumus, patiesību sakot, ģimenei nevajadzētu slēpt, tomēr man likās, ka svešā aizbildniecība un tas, ka es vainu par nebūšanām novēlu uz saviem padotajiem, sievas un dēla acīs metīs ēnu uz mani pašu, ka viņi mani nesapratīs un manu šodienas rīcību uzskatīs par gļēvulību. Man ļoti negribējās, lai dēls sāktu apšaubīt manu godīgumu. Līdz šim savu autoritāti ģimenes un tāpat citu priekšā es vienmēr biju saglabājis. Vakariņoju viens pats un jutu, ka manī pamazām atgriežas miers un noskaņojums uzlabojas. Patiesi, vai es nepārspīlēju? Kas tad ir noticis? Nekļūdās tikai tas, kas nekā nedara. Un cik tad kļūdu un neveiksmju manā dzīvē ir bijis? Tikpat kā nav. Ja nu kāds sīkums, ko pat pieminēt nav vērts. Vai tad citi nekļūdās vēl vairāk? Un nekas — dzīvo. Pat posteņus ieņem. Nedomāju, ka viņus tāpēc moka sirdsapziņas pārmetumi, pazūd apetīte un naktīs vajā bezmiegs. Vismaz pēc neirastēniķiem viņi neizskatās. Tātad. Dzīvojamā istabā no televizora skanēja hokeja komentētāja žirgtā balss, ko ik pa brīdim pārskanēja mana dēla uzmundrinošie saucieni, protesti vai lāsti — atkarībā no tā, kam par labu mainījās situācija. Viņš bija aizrautīgs hokeja līdzjutējs, un jāsaka, arī man reizēm patika kopā ar viņu noskatīties cīņu uz ledus laukuma. Starpība vienīgi tā, ka dēls vienmēr un nemainīgi auroja par labu mūsējiem, bet, ja spēlēja svešas komandas, tad par to komandu, kura mūsējiem bija mazāk bīstama. Turpretī es izvēlējos komandu, kas spēlēja labāk, un tāpēc mēs bieži vien bijām pretējās pusēs. Man patika viņu reizēm paērcināt, jo dēls savu komandu aizstāvēja un fanātiski cerēja uz uzvaru pat tad, kad tā darīja acīmredzamas kļūdas un sakāve bija nenovēršama. Šāds patriotisms, protams, ir aizkustinošs, taču es domāju, ka uz lietām un notikumiem jāskatās reālāk. Iegāju istabā, sasveicinājāmies ar galvas mājienu un es pajautāju, kas ar ko spēlē. Dēls bija sašutis: — Kā! Un tu nekā nezini! «Izvestijas» kausa izcīņa! Trīs pret vienu čehu labā. Mūsu aizsardzība baigi pūdelē. Viņš bija pārsteigts, saniknots un nekādi nespēja samierināties ar šādu rezultātu. Pēc viņa domām, tūdaļ vajadzēja nākt lūzumam, notikt kaut kam tādam, kas mūsu komandu izvirzītu vadībā. Vienus vārtus

mūsējie tiešām atguva, un tas manā dēlā radīja mānīgu ilūziju, ka gaidītais lūzums iestājies. Taču sis panākums bija īslaicīgs: čehi izrādījās tik ciets rieksts, ko pat mūsu slavenā komanda nespēja pārkost. Skatoties pa televizoru to bija grūti saprast; un mans dēls to arī nesaprata; viņš kliedza, auroja un protestēja pie katras ripas, ko čehi turpmāk iemeta mūsu vārtos, sauca tos par kretīniem; mūsu aizsargus dēvēja par nodevējiem un agrāk dievināto Balderi par galīgu kropli un ķēpausi, kad tas ar juveliera precizitāti trāpīja nevis pretinieka vārtos, bet pa vārtu stabiņu un ripu pārtvēra pretinieka spēlētājs. Ja mans garīgais līdzsvars šodien nebūtu, pārdzīvojis tādas svārstības, es ar vislielāko patiku vērotu sava gandrīz pieaugušā dēla bērnišķības un netaisnos spriedumus, uz kādiem tikai jaunībā cilvēks spējīgs. Tretjaka nespēja atvairīt uz vārtiem traucošās ripas bija aizkustinoši nevarīga, un tajā pašā laikā viņš izskatījās pārsteigts un aizvainots. Man viņa kļuva žēl un bija arī jādusmojas: nu kā viens rūdīts pasaules klases sportists var būt tik neveikls, it kā viņš nupat būtu atnācis no kādas kolhoza komandas, taisni nebaudāmi skatīties. Un tad notika kaut kas dīvains. Tas nebija Tretjaks, tas biju es pats, uz ko šobrīd ar šaušalīgu ātrumu traucās ripas. Tas biju es, kas stāvēja vārtu priekšā, un katram uzbrucējam bija svešā seja. Es nespēju ripas atvairīt. Tās lidoja un šāvās man garām kā lādiņi, kurus neviens cilvēks nespēj uztvert. Un arī es to nespēju. Satrūkos: kas ar mani notiek! Taču izbailes nelīdzēja. Es biju kā lēmēts. Un tāds bija Tretjaks. Viņā it kā no jauna es saskatīju savu šodienas nevarību, Un tas, ko savā pašpārliecinātībā biju noturējis par uzvaru, pārvērtās zaudējumā. Veltīgi bija dusmoties, pārmest un sevi pārliecināt, ka tas ir muļķīgi, ka tam, kas ar mani notika, nav nekāda sakara ne ar Tretjaku, ne hokeju. Tas tomēr biju es pats, kas ripu pēc ripas salaida savos vārtos. Gribēju aiziet, bet nespēju, kaut kas suģestējošs bija šajā spēlē. Nevienlīdzīgā divkauja uz ledus beidzās ar rezultātu astoņi pret trīs čehu labā. Dēls trakoja un ārdījās tā, ka man vajadzēja viņu apsaukt.. Viņš vēl varēja pieļaut, ja mūsējie zaudētu ar minimālu rezultātu līdzvērtīgā spēlē, taču tas, ko mēs skatījām, bija sagrāve, un nekādi vārdi, žesti un grimases nespēja izteikt mana dēla vilšanos un dvēseles stāvokli, kad mīlētie un dievinātie elki nogāzās no pjedestāla. Arī es biju nogāzies lejā. Vai tam, kas nogāzies no pjedestāla, ir iespējams tikt augšā? Manu kritienu, par laimi, netranslēja televīzija, un tāpēc to neviens vēl nezina. Bet pats? Es pats? Spēle bija mani uztraukuši, bet tajā pašā laikā es jutos arī bezgala noguris. Soļoju uz guļamistabu. Sieva savā ierastajā manierē un tonī apjautājās, kā man šodien veicies. Es, protams, neko nesāku stāstīt, pateicu, ka normāli, un gāju gulēt. Es patiesi gribēju atpūsties, taču miegs nenāca ne tuvumā; gar acīm aizpeldēja šodienas notikumi; svešā uzbāzīgā laipnība un mana paša nespēja viņam pretoties, pateikt, lai vācas pie velna un vēl kaut kur tālāk. Atkal redzēju žilbinoši baltu sniegu, kas izrādījās pelēks, kad tam piegāju klāt. Tomēr šobrīd tas tā vairs neuztrauca; nogurums bija beidzot mani pievārējis, un es kļuvu miegains. Atrados kaut kādā nenoteiktā, gandrīz svētlaimīgā stāvoklī starp miegu un nomodu, kad domas gan vēl darbojas, bet tām pietrūkst asuma, viss it kā attālinās, grimst miglā un vatē. Atnāca sieva un apgūlās blakus mūsu platajā laulības gultā. Viņa čukstus jautāja, vai es jau guļot. Nekā neatbildēju, nebija ne mazākās vēlēšanās runāt, un viņa drīz vien elpoja dziļi un vienmērīgi. Protams, kādas domas gan lai traucētu viņas miegu! Dzīve manā aizvējā, taisna, rātna un mierīga kā caur parku plūstošs kanāls, bez straujākiem tecējumiem un asākiem pagriezieniem. Viena diena līdzīga otrai. Turpretī manējā… Tā ir kā nepakļauta kalnu upe — visvisādu pārsteigumu, krāču un līkumu pilna. Snaudā slīgstot, man patika šis salīdzinājums; tiešām, tā tas bija. Tomēr tādu pagriezienu kā šodien es vēl nebiju piedzīvojis. Bet kur teikts, ka asi un strauji pagriezieni ir slikti, ka tie nav vajadzīgi? Tas atkarīgs no cilvēka. Ir taču miermīlīgie, bailīgie un gausie, kas visu dzīvi nav spējīgi ne uz kādu pārmaiņu, kas ikvienu notikumu, asāku pagriezienu uztver kā katastrofu, kā zemestrīci, kā postošu vētru. Un vai es pats arī līdz šim neesmu tā dzīvojis — rāmi un rātni kāpis pa karjeras kāpnēm, bez straujiem lēcieniem, pēkšņiem pagriezieniem, bes izraušanās. Jā, tā tas bija. Vai citiem maniem laikabiedriem, kolēģiem daudz biežāk negadās tādi notikumi kā man šodien, pirmo reizi mūžā? Vai tāpēc jāuztraucas? Jākrīt izmisumā? Vai cilvēkam manā stāvoklī maz iespējams dzīvi nodzīvot bez šādiem asiem, krasiem un spēcīgiem pārdzīvojumiem? Vai tāds nav viss šis gadsimts — pasaules karu, revolūciju, atombumbas, kosmosa

iekarošanas, nodevību un lielu politisku notikumu gadsimts? Kā šādā laikā lai atsevišķi cilvēki arī nepārdzīvotu tās pašas kolīzijas, ko pārdzīvo mūsu planēta, visa pasaule? Ja tas ir likumsakarīgi lielajā pasaulē, tad kāpēc lai tas nebūtu likumsakarīgi atsevišķu cilvēku dzīvēs? Dīvaini ir ar cilvēka sirdsapziņu. Reizēm tā mūs nomoka par tīriem niekiem, bet tad, kad tai patie šām vajag runāt, neļaut mums iemigt un nomierināties, tā pēkšņi apklust, un mierā un klusumā, kas iestājies, mēs dzirdam tikai saldu žūžošanu. Tonakt es aizmigu mierīgā un dziļā miegā, tik dziļā un atspirdzinošā, ka, no rīta pamodies, es pat nekā neatcerējos. Vēl pusmiegā saodu kārdinošu kafijas smaržu, sieva acīmredzot bija piecēlusies un brokastoja viena. Mūsu ģimenē bija pieņemts, ka katrs pats rūpējās un atbildēja par savu celšanos laikā, gatavoja sev brokastis un gāja uz darbu. Retas bija tās reizes, kad mēs divatā vai visi trīs kopā brokastojām vai pusdienojām. Vienīgi pie vakariņu galda mēs satikāmies biežāk, protams, ja mani neaizkavēja sanāksme, komandējums vai neparedzēts atgadījums darbā. Tāpēc tās reizes, kad varējām būt kopā, mums bija svētki, ko negribējām palaist garām. Atvēru acis; pa puspievērtajām durvīm istabā spīdēja gaisma. Palūkojos pulkstenī: astoņi un četrdesmit četras minūtes. Biju aizgulējies. Dēls noteikti jau aizgājis uz skolu. Stundas sākas deviņos. Parasti es cēlos pirmais, tad Aigars un tikai tad — sieva. Agrāk gan viņa cēlās reizē ar dēlu, centās Aigaru izvadīt, bet pēdējā laikā vairs to nedarīja. Par to pārliecinājos sestdienas rītos, kad uz darbu nevajadzēja iet. Iespējams, ka Aigars jau bija pietiekami liels, lai ar brokastīm pats tiktu galā. Bet varbūt starp viņiem bija radusies kāda nesaskaņa, ko es nezināju? Nebiju par to painteresējies. Un nebija ari pieņemts, ka es jauktos dēla audzināšanas jautājumos. Atsviedu segu un strauji piecēlos; ar kāju pirkstgaliem sataustīju čības un pa ceļam uz vannas istabu uzsaucu sievai: — Mīļumiņ, vai tu jau pabrokastoji? •— Vēl ne. Tu celies augšā? — Jā, esmu aizgulējies. — Kāpēc tad vakar nepateici, cikos tev jāceļas? — Aizmirsu. Vai tu ļoti steidzies? — Kas tad ir, dārgais? — Uzvāri man ari kafiju! Es tūliņ. — Labi. Olu ari? — Jā. — Vienu vai divas? — Divas, ja nav grūti. — Kāda tur starpība? — Vajag vairāk ūdens. Biju labā garastāvoklī un gribējās būt kopā ar sievu, parunāt muļķības un pasēdēt brītiņu viņas sabiedrībā. Bārdu skujot, atcerējos, kā es viņu pirmo reizi ieraudzīju, — trauslu un neveiklu, laucinieciski biklu un pie pilsētas nepieradušu. Un tāda viņa man tūdaļ iepatikās, iepatikās vairāk nekā studentes pilsētnieces. Apprecējāmies pusgadu pēc iepazīšanās. Viņa vēl bija tikai pirmajā kursā. Es jau gatavojos diplomdarba aizstāvēšanai. Tad piedzima Aigars, un viņa vienu gadu mācības pārtrauca. Pēc augstskolas sieva sāka strādāt redakcijā, kas izdeva tehnisko literatūru, jo bija inženiere ķīmiķe pēc izglītības un prata arī vairākas svešvalodas, uz ko viņai neapšaubāmi bija ķēriens. Es pa to laiku biju jau krietni pavirzījies pa dienesta kāpnēm un varēju viņu iekārtot pie sevis, taču sieva gribēja būt patstāvīga un, jāsaka, viņai tas izdevās. Pa šiem gadiem viņa savā darbā bija iekarojusi zināmu neatkarību un tāpēc reizēm varēja ierasties darbā vēlāk vai no tā aiziet agrāk. Šorīt acīmredzot viņai nebija jāsteidzas. Atri nomazgājos, saģērbos un iegāju virtuvē.

— Labrīt, mīļumiņ! Viņa pagrieza vaigu, un es to noskūpstīju. Šī sen vairs nebija tā biklā studente, ko es kādreiz apprecēju. Šī bija sieviete, sabiedrības dāma, ar brīviem, moderniem, es pat teiktu, ekstravagantiem uzskatiem, kas mani reizēm pat biedēja. Taču mūsu starpā vienmēr valdīja godīga atklātība — pat to, kas otram varēja likties nepatīkams, mēs viens otram neslēpām, varbūt tieši tāpēc mūsu draudzība un tuvība bija pārvarējusi laiku un saglabājusi savu pirmreizību. To es šeit pieminu tikai tāpēc, lai pateiktu, ka starp mums arvien vēl valdīja labas un veselīgas laulātu cilvēku attiecības un nekas būtisks vai nepatīkams tās neaptumšoja. Es, cik vien manas aizņemtības dēļ bija iespējams, brīvo laiku vēlējos pavadīt sievas sabiedrībā; viņa — šķiet, ne tikai manās acīs — arvien vēl bija skaista un iekārojama, iespējams — pat gudra; vismaz viņas veselīgo saprātu man nekad nebija nācies apšaubīt. Un kad nu sieva pajautāja, kas par burbuli man vakar bijis uz sirds, ka ne vārda ar viņu lāgā nepārmijis, tikai tad es atcerējos iepriekšējās dienas notikumus un sievai turpat pie brokastu galda, kamēr apēdu divas olas un izdzēru kafiju, īsumā atstāstīju sapulces norisi un savus pārdzīvojumus. Taisni brīnums, cik viegli tas bija, ne par ko neuznāca šaubas, likās, viss ir tā, kā tam jābūt. Sieva mīļi, bet ar nelielu ironijas piedevu balsī jautāja: — Un tāpēc tu vakar skatījies pasaulē kā tāds vecs un pārbaidīts ūpis? Es pamāju ar galvu un lūkojos viņas piemiegtajās, zaļganajās un mazliet viltīgajās acīs. Dīvaini, kopš kura laika tās bija tādas kļuvušas? Kā tāla nelaimes nojausma pavīdēja kaut kur manā zemapziņā; es pat mazliet satraucos, bet tūdaļ nomierinājos: nekas jau nestāv uz vietas, jebkurš cilvēks ar laiku pārvēršas, kļūst citāds, zaudē vecos un iegūst jauīrus vaibstus. Mēs taču tik ilgi jau esam nodzīvojuši kopā; skaidrs, ka viņa vairs nav un nevar būt tā pati meitene, kādu es viņu kādreiz apprecēju, un arī es pats vairs neesmu tas, kas biju toreiz. Tas viss bija likumsakarīgi. Tomēr šī laika plūduma un visa mainības, šīs likumsakarības atzīšana padarīja mani mazliet skumju un nemierīgu. Tā mēs aizeejam — pa atomam, pa daļiņai kļūstam citādi, bieži vien arī svešāki viens otram, lai gan dzīvojam tepat blakus, radām bērnus, tomēr paši paliekam katrs par sevi un sevī, bieži vien attālināmies tiktāl, ka nespējam vairs saprasties. Kur paliek tas, ko mēs neizsakām, kas gruzd kaut kur dziļi mūsos, bet tikai reti uzpeld virspusē un tiek parādīts otram, ko paši bieži vien negribam atzīt, bet kas tomēr pastāv un droši vien ir tas vērtīgākais, kas mūsos ir? Kāpēc mēs tik bieži cenšamies viens otru ievainot ar ironiju, izsmieklu, nevajadzīgām dzelkšņu bultām, it kā pa jokam raidītām, rotaļīgi pasviestiem vārdiem, kuros veikli ieslēpta patiesība, smalki savīta kopā ar apvainojumu, pārmetumu vai nicinājumu? Ko lai viņai atbildu, ko pasaku, kā izskaidroju savu vakardienas noskaņojumu un klusēšanu? Un vai maz vajadzēja? Kāpēc sieva tik nejēdzīgi atgādināja to, ko biju gandrīz vai aizmirsis? Manī modās īgnums, labais garastāvoklis sāka bojāties. Nenoteiktība ir pretīga, bet tā rodas no neziņas, ko darīt, ko sacīt, kā rīkoties. Un es nezināju, kā tagad izturēties. Par svešo es pat negribēju domāt, kur nu vēl stāstīt sievai! Un ko, patiesību sakot, lai būtu stāstījis? Es saīgu, paskatījos rokas pulkstenī un traucos kājās. — Man jāsteidzas, — es teicu. Taču šī steiga bija uzspēlēta un, skaidrs, ka sieva to redzēja un saprata. Mans garastāvoklis sabojājās vēl vairāk. Piegāju pie tālruņa un uzgriezu savas darba vietas numuru. Kad klausulē atskanēja sekretāres lietišķā balss, es teicu: — Labrīt! Kas jauns? . .. Nekā sevišķa? Tad labi. Vai šoferis atbraucis?… Jā, atsūtiet mašīnu. Tūdaļ. Sekretāre apsolīja, ka mašīna nekavējoties izbraukšot. Piegāju pie spoguļa un uzsēju kaklasaiti. Un centos pieņemt savu parasto, mierīga, ne ar ko nesatraucama cilvēka izteiksmi. Vismaz ārēji tas izdevās. Strupi atsveicinājies no sievas, es izgāju no dzīvokļa. Apgaismošanas spuldzes jau bija izslēgtas, tāpēc ārā valdīja nenoteikta puskrēsla bez spilgtākiem gaismas un ēnu kontrastiem; vienīgi no namu logiem un durvju ailēm vēl krita blāvs spožums, kas ielas puskrēslu caurredzamāku tomēr nepadarīja. Naktī atkal bija snidzis. Varēja saklausīt, kā sētnieki kaut kur

no ietvēm skrāpē sniegu, kā aiz attālāka nama aizšvīkst trolejbuss. Es lēni pastaigājos pa ielu un gaidīju piebraucam dienesta mašīnu. Paejot garām neapgaismotai vārtu telpai, ieraudzīju sakustamies tumšu stāvu. Cilvēka augums it kā atdalījās no melnās sienas un nedzirdamiem soļiem nepārprotami nāca uz manu pusi. Es nevienu negaidīju, ne ar vienu man nebija norunāta satikšanās un nekādu paziņu man te nebija, jo šajā namā dzīvoju nesen. Gluži nevilšus pieliku soli, lai pēc iespējas pagūtu tālāk aiziet no vietas, kur tumšais stāvs šķērsos manu ceļu. Viņa solī un gaitā bija kaut kas tik pazīstams, ka es nodrebēju. Lai arī seja vēl nebija saskatāma, es noteikti zināju: tas bija svešais. Es aizgriezu galvu un izlikos viņu neredzam. Tā mēs parasti bēgam un izvairāmies no cilvēkiem, kuru padomus klausīdami, esam izdarījuši kaut ko tādu, no kā pašiem vēlāk jākaunas, ko par katru cenu cenšamies aizmirst. Un lai arī es sapratu, ka šī kaunpilnā bēgšana mani pašu pazemo un dara smieklīgu, es tomēr turpināju steidzīgi iet, baidīdamies, ka svešais mani uzrunās, un tad būs jāapstājas, jāatbild, jātaisnojas. Dzirdēju aiz muguras soļus; viņš man noteikti sekoja, nāca līdzi. Es neatskatījos, bet spītīgi gāju arvien tālāk. Kāpēc viņš man seko? Ko viņam no manis vajag? Jutu, ka man kļūst karsti, un es nožēloju, ka pirmīt nebiju pasteidzies un aizbraucis ar trolejbusu. Es skaidri zināju, ka svešo nekad vairs nevēlos sastapt. — Labrīt! Es ierāvu galvu plecos un pieliku soli; izmisis paskatījos uz priekšu — līdz trolejbusa pieturai vēl bija soļu trīsdesmit. It kā trolejbusa pietura būtu kāds glābiņš! Sāku dusmoties gan uz svešo par to, ka viņš mani vajā ar savu nelūgto klātieni, gan pats uz sevi par to, ka no viņa baidos. Tas, ko es patlaban daru, taču ir smieklīgi. Kāpēc man no viņa jābēg? Jau gribēju apstāties un svešajam pateikt, lai liek mani mierā, ka man no viņa nekā nevajag, kad pavisam tuvu sadzirdēju balsi: — Biedri Tumulkān! Biedri Tumulkān! Hallo! Mans izmisums un gļēvulība pārvērtās dusmās, es cirtos apkārt, lai svešajam pateiktu kaut ko rupju, un ieraudzīju sev blakus pa ielu lēni braucam volgu. Tikai tagad es sapratu, ka mani uzrunā šoferis. Durtiņas pavērās, es ielēcu mašīnā un nez kāpēc juzsaucu: — Atri! Ātrāk! Viņš bija vecs iestāžu šoferis, radis bez ierunām izpildīt savu priekšnieku pavēles un ne par ko nebrīnījās. Arī tagad viņš diezgan strauji — cik nu to atļāva slidenā iela — uzņēma ātrumu, un mašīna traucās uz manu darba vietu. Es atskatījos. Rīta nokrēslī pie trolejbusa pieturas vīdēja vientuļš cilvēka stāvs. Pec dažām minūtēm lēni un svinīgi atvērās mana uzņēmuma vārti, ielaizdami volgu pagalmā. Lifts mani uzveda trešajā stāvā. Sekretāre, mani ieraudzījusi, piecēlās, sveicināja un panāca pāris solīšu pretī. Viņas seja šķilās priecīgāka nekā citkārt, kad ierados darbā. — Pasts uz jūsu galda, — viņa teica. — Es jau to pārskatīju, nekā sevišķi svarīga nav. Iegāju savā kabinetā, un uzreiz man kļuva labi, es uzelpoju brīvāk. Kā man vakar varēja ienākt prātā tāda muļķība —• labprātīgi atteikties no cīņas, aiziet no šejienes! Kā vārdā? Kāpēc? Saviļņots es novilku mēteli un iekāru skapī. Apsēdos pie sava galda. Pilnīgi atgriezās iekšējs miers, un mani pārņēma gandarījums, ka atkal esmu te, savā vietā. Un es sapratu, ka pasaulē nav nekā tāda, kādēļ būtu vērts šo vietu labprātīgi atstāt. Te es biju kļuvis par to, kas šobrīd esmu; te biju iemantojis godu, slavu un cieņu. Šos gadus, kamēr te atrados, es biju viens no labākajiem uzņēmumu vadītājiem un pilnīgi pareizi, ka viena neveiksme nav pietiekams iemesls, lai mani kā nekam nederīgu lietu norakstītu. Tātad vakar es biju rīkojies pilnīgi pareizi, un svešais man bija devis pilnīgi pareizus padomus. Dzīvē ir jācīnās ne tikai par ideāliem, bet arī par savu vietu, stāvokli sabiedrībā. Tikai mu|ķi atsakās no šīs cīņas. Līdz šim es, protams, šāda veida cīņā nepiedalījos, es domāju, ka pietiek būt godīgam, savu darbu labi padarīt un gan jau tad tevi novērtēs. Un, patiesi, mani arī novērtēja, taču tagad bija pienācis brīdis, kad pašam

vajadzēja iejaukties un kaut ko darīt. Un labi, ka vakar izšķirošajā brīdī es neap juku. Ilgi es nepaguvu gremdēties pārdomās, ieskanējās tālruņa zvans. Galvenais inženieris jautāja, kā vakar gājis. Uzņēmuma atbildīgajiem darbiniekiem nebija un nevarēja būt noslēpums, ka mani vakar izsauca uz pārvaldi; tāpat viņi nevarēja nezināt, kādu iemeslu dēļ tas tika darīts. Teicu, ka šajā sakarībā sniegšu īsu ziņojumu un liku tiem pēc stundas sapulcēties kopā. Es runāju un rīkojos tā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis. īsumā pastāstīju, ka vakar atskaitījos par mūsu darbu, kādus pārmetumus dzirdēju, teicu, ka pēdējās vecā gada dienas jāizmanto spraigam darbam, jādara viss iespējamais, lai neizpildītie plāna procenti būtu pēc iespējas mazāki. Tas katram bija skaidrs, ikviens to saprata, bet saprata arī, ka uz radikāliem uzlabojumiem nav ko cerēt, jo gads strauji 'tuvojās beigām. Bija jādomā, kā neveiksmes novērst nākajamā gadā un atgūt zaudēto. It kā zaudēto varētu atgūt! To es zinu tagad. Bet toreiz likās, ka viss ir iespējams, sasniedzams, atgūstams. Tas ir maldīgi, ai, cik tas ir maldīgi! Tātad es sniedzu ziņojumu optimistiskā garā, lai nenokautu viņu garastāvokli un ticību saviem spēkiem. Man šķiet, es runāju pietiekami parasti, pārliecinoši un lietišķi, mans runas veids ne ar ko neatšķīrās no tā, kā runāju agrāk, savas jūtas, šaubas un pāidzīvojumus es noslēpu pietiekami veikli, un neviens nekā nemanīja. Savu uzstāšanos nobeidzot, liku saprast, ka tiem, kas bijuši nolaidīgi, par savu rīcību vajadzēs atbildēt, ka vienam otram mūsu uzņēmuma darbiniekam nāksies no šejienes šķirties, ka šajā sakarībā saņemsim attiecīgu kolēģijas lēmumu. Taču, neraugoties uz to, jāatzīst, mana runa un biedinājumi laikam nebija pietiekami bargi izteikti un tāpēc neizrādījās mobilizējoši, gluži otrādi, tie cilvēkus atstāja vieglprātīgus, tas bija acīm redzami. Mani padotie mierīgi izklīda un, cik nu tas iespējams, tomēr bez pārliecīgas steigas turpmākās dienās mēģināja saglābt to, ko varēja, vismaz centās, lai ražošanas temps līdz gada beigām kaut nedaudz pieaugtu. Es redzēju, ka šāds stāvoklis nevienu īpaši neuztrauca, un arī es to jau pieņēmu kā nenovēršamu ļaunumu. Diena pagāja mierīgi. Vakarā pie ģimenes atgriezos pat bezrūpīgs. Vienīgi tuvojoties savas mājas parādes durvīm, nezin kāpēc iedomājos svešo. Man kļuva kaut kā neomulīgi. Neuzkrītoši palūkojos apkārt, tomēr nekā neieraudzīju. Kāpēc gan lai viņš te būtu? Kādas muļķības! Lifts mani uzveda augšā. Es atslēdzu sava dzīvokļa durvis. Neviens man pretī nenāca. Noģērbu virsdrēbes un ieklausījos. Klusums un vientulība dvesa visapkārt. Man pat kļuva neomulīgi. It kā es nebūtu atgriezies savā dzīvoklī, bet ienācis svešā mājā, kur neviens mani negaida, kur esmu lieks un nevajadzīgs. Nezin kāpēc es pat centos iet uz pirkstgaliem, lai nokļūtu savā kabinetā. Tomēr klusums, kas valdīja dzīvoklī, bija mānīgs. Kad apstājos pie kabineta durvīm un vēlreiz ieklausījos, es sadzirdēju sievas smieklus un dēla uzmācīgi skaļo balsi, kas lauzās man pretī caur kabineta durvīm. Un vēl es sadzirdēju vīrieša balsi — daudz klusāku un mierīgāku par manu tuvinieku balsīm. Kam piederēja šī balss? Kur biju to dzirdējis? Tā reizē likās sveša un pazīstama. Tieši tāda, kāda izklausās paša personīgā balss, kad dzirdi to ierunātu magnetofonā un atskaņojām pa radio. Ko šī balss runāja, es nesapratu, vārdi bija neskaidri un slīdēja garām manai apziņai, es vienīgi klausījos šīs balss intonāciju un centos noteikt, kur esmu to dzirdējis. Man kļuva arvien neomulīgāk. Un tad man likās, ka mati uz galvas sakustējās: tā bija svešā balss, kas skanēja caur mana kabineta durvīm; tas neapšaubāmi bija svešais, ar ko mana sieva tik aizrāvusies trieca, un tas neapšaubāmi bija mans dēls, kas ar svešo tik sajūsmināti sarunājās. Bet tā nekad nerunā svešs ar svešu, tā var runāt tikai tuvi, labi pazīstami cilvēki. Kur un kādā sakarībā viņi būtu iepazinušies? Kā tas iespējams? Pirmā doma man bija mesties iekšā, pārtraukt viņu sarunu, bet es nespēju. Sevī sagumis, es atkāpos no durvīm. Klusi, lai viņi manu atnākšanu nedzirdētu, es ielavījos virtuvē un pārlūkoju, vai man ir atstātas vakariņas. Pacilāju katlu vākus, ieskatījos ledusskapī un jutu, ka ēstgriba pārgājusi. Paņēmu aukstu kotleti un tomēr mēģināju to košļāt; nē, ēstgriba neatgriezās.

Noāvu kurpes un uz pirkstgaliem ielavījos mūsu guļamistabā. Ko man tagad darīt? Svešo redzēt es nevēlējos. Viņš man bija dziļi antipātisks. Bet varbūt viņš mani gaida un sieva un dēls viņam kavē laiku? Vienalga. Ja viņam no manis ko vajag, lai nāk uz darbu. Mājās es nevienu nepieņemu. Tad kaut ko iedomājos; klusi pavēru durvis un ieklausījos. Pēc dzīvīgās sarunas kabinetā es spriedu, ka svešais prom vēl netaisās. Uz pirkstgaliem aizlavījos līdz pakaramajam, paņēmu savu mēteli un cepuri un ienesu guļamistabā. Lai svešais promejot nepamana, ka esmu atgriezies. Tad es apsēdos pie galdiņa, iededzu gaismu un sāku pāršķirstīt jaunākos ārzemju žurnālus, ko sieva šeit turēja. Viss bija ārkārtīgi skaisti, krāsaini un apetītlīgi, mašīnas superelegantas, sievietes superskaistas, mājas un dzīvokļi superērti. No šī krāsainā skaistuma žilba acis un uznāca apātija. Bet visu laiku mani nepameta sajūta, ka tepat blakus, otrā istabā, atrodas svešais, kuru es nevēlos redzēt. Nē, es nevēlējos par viņu pat domāt! Jutos noguris, nolēmu atlaisties un pagaidīt, kamēr svešais aiziet. Tad es sievai pajautāšu, ko viņam no mums vajag. Un kāpēc arī dēls bija kopā ar svešo? Par ko viņš smējās? Ko svešais tik jautru varēja stāstīt manai sievai un dēlam, ka viņi smējās aizgūdamies, trieca un jokoja ar viņu kā ar vislabāko draugu vai paziņu? Cik vien atceros, ne sieva, ne dēls ar mani parasti nejokoja; mums mājās valdīja savstarpējas uzticības un nopietnības atmosfēra, bez banālības un nevajadzīgas uzspēles. Kā mana sieva, kas visnotaļ bija apveltīta ar veselīgu saprātu — kāpēc visus šos gadus esmu viņu cienījis —, varēja ielaisties vulgārā, vieglprātīgā flirtā ar pilnīgi svešu vīrieti! Es sāku dusmoties. Varbūt man vajadzēja celties, iet un svešo izlidināt ārā? Nē, to es nespēju. Tas būtu pārāk. . . pārāk … Jā, kā tad tas būtu? Nē! Par to es negribēju domāt. Es skaidri zināju, ka ar svešo nevēlos turpmāk ielaisties nekādās darīšanās. Tik daudz viņš par mani zināja! Bet tas nedeva svešajam nekādas tiesības ienākt manā dzīvoklī un … un uzturēties te kā savējā. Jutos noguris un nomocījies, bet svešo aizejam nedzirdēju. Gulēju vaļējām acīm mūsu laulības gultā un lūkojos griestos. Man negribējās ne kustēties, ne domāt. Nemanot biju aizmidzis. Pamodos no kāda trokšņa un jutos pilnīgi atspirdzis, gribēju strauji piecelties, kad atcerējos savu atgriešanos mājās un svešo. Vai viņš beidzot aizgājis? Palūkojos uz sievas gultu un redzēju, ka tā nav vēl uzklāta. Tikai tagad sapratu, ka bija jau rīts un sieva piecēlusies. Tātad es nebiju dzirdējis, kā svešais aiziet. Labi, ka tā. Man arī šobrīd nebija ne mazākās vēlēšanās ar viņu satikties. Piecēlos un izgāju no guļamistabas. Sieva bija virtuvē, jo no turienes pa durvju spraugu spīdēja gaisma, pārējā dzīvoklī vēl valdīja tumsa. Dēls, domājams, jau skolā. Es lēni uz pirkstgaliem piezagos pie sava kabineta durvīm. Man nepārvarami gribējās paskatīties, vai pēc kādām atstātām pazīmēm neizdosies uzminēt, kas te vakar īsti noticis. Es zaglīgi pavēru sava kabineta durvis un ielavījos iekšā. Tad sataustīju elektrības slēdzi. Oranžīgajā gaismā es ieraudzīju savu rakstāmgaldu. Nekas neliecināja par kaut kādām pārmaiņām. Grāmatu plaukts stāvēja aiz rakstāmgalda, un aiz mirdzošā stikla vīdēja biezu un gudru sējumu zeltītās muguras. Tur bija daiļliteratūra, pasaules klasikas šedevri, kurus kādreiz biju apņēmies izlasīt, bet ko līdz šai dienai vēl nebiju paspējis. Zemāk atradās tehniskās terminoloģijas vārdnīcas un jaunākā speciālā literatūra, kurai centos sekot vairāk, jo to prasīja mans darbs … Un tad . .. Stop! Uzmanību! Es vēl nebiju pagriezis galvu, vēl nekā neredzēju, bet jau jutu, zināju, ka kaut kas istabā ir citādi, nekā tam jābūt. Es saspringu. Gribēju ieraudzīt un apjēgt, kas mani darīja tramīgu, satrauca līdz skaļiem sirdspukstiem krūtīs, baidījos no tā,' ko tūdaļ ieraudzīšu. Veselais saprāts lika atkāpties soli vai divus, pastiept roku, izdzēst gaismu un aiziet, taču nolādētā ziņkārība lika grozīties un riņķot acu āboliem kā asteroīdiem, mazām planētām, pa savām orbītām. Galvu es baidījos pagrozīt, tā man palika nekustīga kā antīkai statujai. Jau likās, satraukums mānīgs un nevietā, ka esmu vienkārši kļuvis pārāk nervozs, iedomājos, ka jāņem atvaļinājums un mēnesis vai divi jāpavada pie Melnās jūras vai Armēnijā, vienalga, tikai tālāk no šejienes. Tajā brīdī viena no manām acu planētām, gandrīz izlēkdama no orbītas, pamanīja kaut ko neiedomājamu. Mana kabineta izvelkamais dīvāns bija uzklāts un uz tā kāds nepārprotami gulēja. Kas

manā kabinetā varēja gulēt? Vajadzēja bēgt, aiziet to nenoskaidrojušam, varbūt viss vēl grieztos par labu, taču ziņkāre reizēm ir tik nepārvarama, ka bieži vien iegrūž cilvēku postā. Es varbūt par pusotru grādu pagriezu galvu un tagad saskatīju, pazinu, ka tas, kas uz mana dīvāna gulēja, bija svešais. Mani pārņēma dusmas, sašutums un reizē arī bailes. Ko tas nozīmēja? Kāpēc šis cilvēks te atrodas? Ko viņam vajag? Ko viņš grib? Es stāvēju sastindzis ar pagrieztu galvu. Es nojautu, ka svešais nav aizmidzis, ka viņš caur puspievērto plakstu spraugām mani novēro. Un es varēju apgalvot, ka viņa lūpas bija savilktas ironiskā, izsmejošā grimasē. it kā viņš man jautātu, ko es tagad teikšu, ko pasākšu. Jā, ko man vajadzēja darīt? Biju tik loti pārsteigts un apstulbis, ka neattapu nekā labāka, kā izlikties viņu neredzam. Galvu es lēnām pagriezu atpakaļ, it kā atkal lūkotos uz galdu un grāmatu plauktu, tad piesitu ar pirkstu pie pieres, it kā ko svarīgu atcerējies, apsviedos riņķī un steigšus izgāju no sava kabineta, pa ceļam nogriezdams gaismu. Gribēju kabinetu noslēgt, bet atslēga atradās iekšpusē, un man pietrūka drosmes durvis vēlreiz atvērt un to izņemt. Metos uz virtuvi, bet sievas tur vairs nebija, acīmredzot pa to īso laiciņu, kamēr atrados kabinetā, viņa bija aizgājusi. Ko man tagad darīt? Tad manī uzbangoja sašutums. Nu, kā viens cilvēks var būt tik uzmācīgs! No otras puses, ja svešais vakar gatavojās palikt mūsu dzīvoklī, sievai vajadzēja man to darīt zināmu. Bet es vakar aizmigu. Un sieva nebija turējusi par vajadzīgu mani pamodināt. Svešais sievai arī bija svešs. Tak vakar viņi, manu dēlu ieskaitot, trieca un smējās tā, kā to varēja darīt tikai tuvi draugi vai vismaz labi paziņas. Pa kuru laiku viņi būtu iepazinušies? Jo vairāk par to domāju, jo neomulīgāk man kļuva. Man ne par ko negribējās ar svešo satikties vienatnē, aci pret aci. Man likās, ka dzirdu savā istabā roslšanos, ka svešais ceļas augšā un tūdaļ no turienes iznāks. Mani pārņēma neizskaidrojama panika. Es lielā steigā saģērbos un metos prom no sava dzīvokļa. Aizvēris durvis tik klusi, cik vien 'tas iespējams, itin kā baidīdamies, ka svešais man varētu dzīties pakaļ, es uz pirkstgaliem aizgāju līdz liftam un nospiedu pogu. Ticis uz ielas, atelpoju mazliet brīvāk un soļoju uz trolejbusa pieturu. Kāpdams iekšā, es pār plecu atskatījos: svešais man nebija sekojis. Tā. Vismaz pagaidām būšu no viņa brīvs. Bet brīvs es nebiju. Domās man ik brīdi bija pie svešā jāatgriežas. Kas viņš bija? Ko viņam no manis vajadzēja? Galvenais, kā viņš iepazinies ar manu sievu un dēlu? Kā ieguvis viņu uzticību un iekļuvis mūsu mājā? Uz šiem jautājumiem es nespēju atbildēt. Par laimi, bija klāt mana darba vieta, un es steidzos sevi apkraut ar ikdienas pienākumiem, kuru šobrīd bija mazliet vairāk nekā parasti. Darba steigā patiesi es uz brīdi aizmirsu savas personīgās nepatikšanas, vismaz centos par tām nedomāt un kaut kādā mērā tas man izdevās. Atkal apspriedies ar saviem padotajiem, liku viņiem atkārtoti un skaidri saprast, ka dažam labam būs no mūsu uzņēmuma jāatvadās, ka tagad vēl līdz gada pēdējām dienām katram ir dota kaut kāda iespēja sevi parādīt un izcelties un ka to, iespējams, vadība ņems vērā. Manī bija radusies pārliecība, ka ikviens no maniem padotajiem pēdējā laikā tiešām strādā pēc labākās sirdsapziņas un dara, ko var. Bet tā nu ir, ka reizēm jāatrod neveiksmju grēkāži un tie jāsoda. Man par to, protams, nebija nekādas vēlēšanās domāt, bet notikumi paši sevi atgādināja, tie gāja savu gaitu, un manos spēkos vairs nebija tos apturēt vai grozīt. Ražošanas plānu mēs neizpildījām, vairākus manus tuvākos palīgus patiešām atlaida un apstiprināja jaunus. Nedomāju, ka viņi bija gudrāki, spējīgāki vai apzinīgāki par iepriekšējiem, bet tie bija jauni cilvēki, ar labu apņemšanos, tīrām biogrāfijām un teicamiem raksturojumiem. Un tad kādu rītu uzņēmumā ieradās arī svešais. Viņš ienāca manā kabinetā kopā ar jaunajiem darbiniekiem, kas bija pieņemti atlaisto vietā, — biju viņus aicinājis, lai iepazītos un atklāti pastāstītu par uzņēmuma grūtībām, dalītos pieredzē un uzklausītu viņu domas. Tā biju rīkojies agrāk un uzskatīju, ka vaļsirdība un savstarpēja uzticēšanās ir pavisam nepieciešamas lietas vadītāja un padoto attiecībās. Taču runājot es visu laiku redzēju svešo, un man nepalika apslēpta viņa nepatika; viņš sēdēja neapmierināts, rauca pieri un noraidoši purināja galvu. Nojautu, ka viņš no manis gaida pavisam citādu uzstāšanos. Es saminstinājos. Kad apklusu, svešais sāka runāt. Viņš apelēja pie ikviena jaunā darbinieka pienākuma

apziņas un goda jūtām, teica, ka jaunais gads būs saspringts, bet plāna izpilde ir svēta lieta un katram savā vietā un postenī jābūt atbildīgam, lai plāns tiktu godam sasniegts un pārpildīts. Viņš ne brīdi nešaubījās, ka varam strādāt labāk un vairāk, ka nav un nevar būt nekādu objektīvu apstākļu, lai nospraustās robežlīnijas nesasniegtu. Viņš izvirzīja stingras, paaugstinātas prasības un piekodināja, ka no katra prasīs noteiktu rīcību un stingru atbildību. Ka arī es, uzņēmuma vadītājs, būtu par visu atbildīgs, viņš nebilda ne vārda. Man sākumā nebija skaidrs, es neizpratu, ko svešais te dara, ko pārstāv, kāds viņa uzdevums. Tikai pamazām es atskārtu, ka svešais vienmēr un konsekventi aizstāv manas intereses; viņš ir tikpat vai pat vairāk nekā es pats. Drīz vien es ievēroju, ka vienlīdz jaunie darbinieki un vecie kadri, ja bija kāda vajadzība ko noskaidrot, griezās pie svešā, nevis manis. Un viņš, sēdēdams pie mana galda, manā krēslā, nepārprotami sniedz atbildes, kas visnotaļ bija pareizas, es pat teiktu, gudras, bet man noteikti vienmēr izdevīgas; viņš nekad neaizmirsa mani nostādīt labvēlīgākā gaismā, nekā tas īstenībā bija. Es tajā laikā stāvēju ierāvies kabineta kaktā vai paslēpies aiz loga aizkariem. Bet nevienam šāda situācija nelikās dīvaina, un es nomierinājos. Pēc jaunā gada darbs uzņēmumā iegāja normālās sliedēs; gada pēdējā mēneša drudzis un sturmēšana bija beigusies, jaunie speciālisti sāka iejusties un iestrādāties, un visi uzelpoja un ticēja, ka turpmāk nekas tāds vairs neatkārtosies. Svešais bija pilnīgi ieņēmis manu vietu; ar viņu runāja, rēķinājās un prasīja padomu. Un ne tikai jaunie darbinieki, arī mūsu uzņēmuma veterāni, ar kuriem te kopā sāku strādāt, arvien biežāk griezās pie svešā, lai viņš izšķir vienu vai otru jautājumu. Un, jāsaka, viņš to darīja nestomīdamies, it kā tam tā vajadzētu būt, it kā tieši viņš būtu vienīgais un īstais uzņēmuma vadītājs, nevis es. Taisnības labad vēlreiz jāpiebilst, ka vienmēr un visur viņš stingri vadījās no principa — runāt Un darīt tikai tā, lai tas būtu man izdevīgi. Un tā kā īstenībā pie kaut kā vainīgs nejutos, tad pret šādu svešā rīcību man nebija ko iebilst. Es ļāvu viņam rīkoties, jo, patiesību sakot, kopš tā brīža, kad viņš deva man padomu, kā kolēģijas sēdē izturēties, viss bija ievirzījies man ļoti izdevīgā gultnē. Ja tāpat turpināsies uz priekšu, iespējams, ka mani pat paaugstinās. Un, ja nebijis tas, no kā es baidījos, ja es nebūtu atklājis, ka svešais ir pazīstams ar manu ģimeni, man pret viņu nebūtu lielu iebildumu. Bet tā nakts, ko svešais pavadīja manā mājā, neizgāja no prāta. Lai gan ne sievai, ne dēlam par svešo netiku jautājis ne vārda un ari viņi svešo ne ar zilbi nepieminēja, es jau sāku ticēt, ka tā ir bijusi tīrā nejaušība, ka svešais vienu nakti pavadīja manā dzīvoklī un ka turpmāk kaut kas tāds vairs neatkārtosies. Bija jau vēls, kad šoferis mani aizveda mājās. Lēni kāpu pa kāpnēm augšup uz savu dzīvokli. Nezin kāpēc atcerējos savus vietniekus un palīgus, kuri, pazemināti darbā un nosodīti, tagad jau strādāja kaut kur citur un jutu nelielus sirdsapziņas pārmetumus, ka nekā netiku darījis, lai viņus paglābtu. Taču neviens jau tiesai nodots netika, tātad cietums nevienam nedraudēja. Un pie kaut kā jau viņi vainīgi bija. Tātad. Nekas viņiem nav atņemts, vienīgi pazemināti darbā. Bet ikviens, ja nav galīgs ķēpausis, var atkal izvirzīties, ja ir kaut drusku spējīgs. Turpretī man tas būtu grūtāk, jo esmu vadītājs. Sodīts vadītājs reti kad spēj no sevis nomazgāt kauna traipu. Es viņiem palīdzēšu, saviem bijušajiem padotajiem, ja tāda iespēja radīsies. Patiesi, kāpēc es dažu labu no viņiem neieteicu saviem kolēģiem priekšniekiem? Tāpat kā dažs mans kolēģis ir ieteicis man savus bijušos padotos? Tie nemaz nav tie sliktākie darbinieki. Tie ir tikai tādi grēkāži, ja tāda nepieciešamība rodas. Bet viegli, ai, cik viegli es pats varēju kļūt pat… Fū! Nu gan aizdomājos! Es noskurinājos un kāpu augstāk. Man ļoti negribējās domāt, jo domas nebija nedz priecīgas, nedz patīkamas. Jutos noguris un vēlējos atpūsties. Un to es pa īstam spēju vienīgi mājās. Sameklēju kabatā atslēgas, atvēru durvis un iegāju iekšā. Novilku mēteli un pakāru. Mājas miers un klusums tina kā zīdpapīrā, un es zināju, ka mīlu savu māju, savu ģimeni. Man te bija labi. Un viss sliktais, kas man darbā varēja draudēt, bija beidzies. Jutu, ka uzelpoju un pēdējo dienu sasprindzinājums atslābst. Protams, nākotne nevienam nav izzīlējama, varbūt tā priekš manis slēpj ne vienu vien pārsteigumu, taču šis brīdis, šī atelpa man bija dota, un tas bija pats labākais, ko liktenis man spēja piešķirt. Mierīgs un

atbrīvots es iegāju savā kabinetā, pasēdēju pie rakstāmgalda un ieklausījos savas mājas klusumā. Man patika mājas klusums. Tas nav ne ar kādu citu klusumu sajaucams. Tomēr mājas klusums nekad nav absolūts. Māja, dzīvoklis elpo, dzīvo savu patstāvīgo dzīvi, bet šī dzīve, šī elpa ir manas dzīves atspulgs, manas ģimenes attēls, un tas skan man ausīs, raugās uz mani no sienām, no mēbelēm, lustrām un plauktiem, no tām neizlasītajām grāmatām, kas uzticīgi mani gaida, gaida jau gadiem un gaidīs vēl. Un tur nav nekā slikta, ka šīs sienas, mēbeles un grāmatas mani gaida, tam tā jābūt, jo tas viss ir mans, manis paša radīts un veidots, šis dzīvoklis, šis klusums un tā īpatnējā noskaņa, kas valda manā mājā. Es ieklausījos: aiz sienas sāka skanēt vai nu Roda Stjuvarta vai Sjuzijas Kuatro balss; es tās lāga neatšķiru. Acīmredzot mans dēls vēl nenojauš, ka esmu pārnācis no darba un kaifo, kā viņš pats saka. Zēnam šāda mūzika sagādā prieku. Manā jaunībā, protams, bija citādi; mēs klausījāmies «Vakars reidā» vai «Silavas valsi». Bet ko lai dara, katrs laiks nāk ar savu modi un aizraušanos. Nē, šī mūzika tomēr kļuva par skaļu, bija jāiet un jāpasaka, ka esmu pārnācis mājās,' lai pieklusina magnetofonu. Es pavēru istabas durvis un aina, kas atklājās, mani sastindzināja. Manā vietā, kur parasti sēdēju un skatījos televizoru, bija atgāzies svešais, un mans dēls bija apmeties viņam blakus, roku nolicis uz atzveltnes viņam aiz muguras, tieši tā, kā viņš lo kādreiz darīja, kad starp mums valdīja laba saskaņa. Mana sieva sēdēja viņam iepretim un raudzījās uz svešo ar neslēptu patiku, pat apbrīnu. Man iedūra sirdī: diez cik bieži uz mani viņa nav vis tā skatījusies. Skanēja tipiska roka mūzika un, ja tas nebūtu tik satriecoši, varētu domāt, ka tur sēž un priecājas laimīga ģimene. Par spīti sirdssāpēm, es nespēju ne aiziet, ne arī svešo izsviest pa durvīm un kā lēmēts lūkojos uz saviem vienīgajiem mīļajiem cilvēkiem un nesapratu, kas notiek. Tad sieva pagrieza galvu uz manu pusi. Sagaidīju, ka viņa trauksies augšā, piesarks, skries man pretī, bet nekas tāds nenotika; viņa vēsi palūkojās man sejā un ar redzamu nepatiku aizgrieza galvu projām un tūdaļ, šķiet, mani bija aizmirsusi, jo viņas lūpas pavērās smaidā, kad svešais viņu uzlūkoja. Ko man bija darīt? Es lēnām aizvēru durvis un atgriezos savā kabinetā. Nakti pavadīju uz izvelkamā dīvāna. Neviens te mani netraucēja. No rīta ielavījos virtuvē. Uzvārīju kafiju un padzēru. Neviens pie manis neienāca. Prom ejot, blakus savam mētelim ieraudzīju pakārtu svešu mēteli un cepuri. Ar lo mans stāsts, patiesību sakot, ir beidzies. Varu vienīgi piebilst, ka svešais manā dzīvē ieņēma arvien lielāku vietu. Pamazām viņš pilnīgi piesavinājās mana uzņēmuma vadību; šobrīd jau neviens vairs ar mani darbā nerēķinās, darbinieki visos jautājumos griežas pie svešā, un viņš kārto uzņēmuma darīšanas un saistības, un neviens par viņa klātbūtni nebrīnās. Pa laikam es stāvu kaut kur nomaļā stūrī un vēroju viņa pašpārliecinātās izdarības, klausos labi nostādīto balsi un apbrīnoju viņa veiklo vadības stilu. Man tāds nekad nepiemita. Un, jāsaka, cilvēki viņu klausa un respektē. Es esmu tikai viņa ēna, kas viņu klusi pavada. Arī mājās viņš tagad audzina manu dēlu, un puika viņu klausa bez ierunām. Sieva guļ ar viņu mūsu laulības gultā, bet es esmu apmeties kabinetā. Tā mēs cits citu netraucējam. Ko lai dara, tāds acīmredzot mans liktenis, jo esmu apjēdzis: tas, kas ar mani notiek, nav ne pārmērīgi traģiski, ne neiespējami. Tā nu tas ir, ka šis otrais maniem piederīgajiem un daudziem citiem patīk labāk nekā es pats. Vienīgi naktīs man reizēm uznāk skumjas un tad gribas ar nagiem skrāpēt sienas un skaļi vaimanāt. Tomēr es savaldos un netrokšņoju, jo tad es varētu pamodināt savus tuviniekus, un viņi par mani varētu nodomāt ko sliktu. Bet to es nevēlos. 1978

MAZULIS

Viņš bija nācis pasaulē prāva, avenājiem aizauguša izcirtuma malā, ap kuru slējās augsts egļu mežs. Koku celmi, saulē sprēgādami, spēcīgi dvakoja, un nepieradušajās, jutīgajās nāsīs cirtās asas, nepazīstamas smaržas, satrauca, reibināja un darīja nemierīgu. Kāds, kuru viņš vēl nepazina, stāvēja aiz muguras un ar siltu, nomierinošu mēli laizīja miklos, pūkainos sānus. Viņš neapjauta, cik ilgs laiks pagājis, kopš skatīja šo pasauli; izbrīnītās un tramīgās acis bikli lūkojās apkārt, viņš grozīja smago galvu, kuru tikai ar grūtībām spēja noturēt, kustināja ausis, aizdzenādams odus, mušas un dundurus, kas uzmācīgā mākonī zvingstēja apkārt un turpmāk pavadīja viņu katru dienu no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Netālās egles rāmi šalca vējā, tikko manāmi šūpodamas nokarenos zarus, kuros palaikam nometās sīļi, lai pēc brīža, aizsmakušās balsīs ieķērkstējušies, atkal aizlidotu tālāk. Izcirtuma vidū atstātas pussausas apses kroplajā galotnē tarkšķēja dzenis, un lejup bira smalkas mizas un satrunējušas koksnes drupatas. Daba dzīvoja savu ikdienas darbīgo dzīvi, un nekas netraucēja tās ierasto mieru un klusumu. Mazulis lūkojās šai mežu ieskautajā klajumā, sakarsušajos celmos, avenājos, un pasaule viņa acīm likās jauna, neizpētīta un vilinoša; nekas neliecināja, ka tā ir arī liela un draudošu briesmu pilna. Pats nesaprazdams, cik ilgi skatījis apkārtējo klajumu no zemes un smilgu līmeņa, viņš apjauta, ka pasaulē ir ne tikai smaržas, skaņas un attēli, bet arī kustība; debesu zilgmē augstu pāri koku galotnēm aizlidoja putns, tepat gar degunu sūnās tekalēja skudra, sīka daudzkājaina radība, lēni savas elpas ritmā kustējās lielā būtne aiz viņa muguras. Un viņš apzinājās, ka spēj kustēties arī pats. Spēj kustināt galvu un ausis; kājas, kurām viņš vēl guleja virsu, kniesa un prasīt prasijas, lai uz tam nostātos. Viņš grīļīgi slējās augšā. Lielā būtne, kas bija viņu laizījusi, piegrūda pie sāna mīkstu, samtainu purnu, it kā uzmundrinādama, it kā atbalstīt gribēdama, un viņš drīzāk nojauta nekā saprata, ka tā ir māte,

kas stāv viņam cieši līdzās. Ikviens, kas pasaulē nācis, visdziļākā zemapziņā apjēdz: māte ir vienīgā dzīvā būtne, kurai drīkst bezgala uzticēties, uz kuru vienīgo īstenībā var pilnīgi paļauties. Viņš bija uztrausies augšā, neiedrošinādamies spert ne soli, stāvēja uz nespēcīgām, trīsošām kājām, kas šobrīd vēl nespēja viņu ne paglābt, ne aiznest, ja vajadzētu bēgt, un apbrīnas pilns vērās briežumātē, it kā saprast gribēdams, kas īstenībā noticis, kā viņi abi te gadījušies. Un arī briedene valguma pilnām acīm nolūkojās kuslajā radībā, kas līdzīgi trauslai smilgai, tikko savu svaru noturēt spēdama, bezgalīgā uzticībā stāvēja viņas priekšā un manāmi grīļojās. Aiz sajūsmas un maiguma viņa ieīdējās, abi reizē — lielā un mazais, garkājis, stilbiķis — pastiepa purnus uz priekšu un saostījās. Tā iepazinās māte un dēls, pirms sākās viņu grūtais, briesmu pilnais ceļojums caur dzīvi, kas to sagaidīja aiz vientuļā meža izcirtuma. Apbrīnojamākā par citām maņām ir oža — pārējo maņu karaliene. Mazulis var būt akls, kurls, nespējīgs kustēties, bet oža jau darbojas, signalizē par visu, kas notiek apkārt. Kad briedene gāja Mazulim apkārt, viņš to apostīja vēl un vēl, līdz beidzot saoda kaut ko tādu, ka siekalas straumē sāka tecēt zemē. Iespējams, ka māte ne bez nolūka pagrieza pret viņu savus sānus. Mazulis saoda pierietējušā tesmeņa smaržu, piena pilienus, kas lāsoja zemē, un šaudīja mēli, līdz satvēra pupa galu, ievilka mutē un tūdaļ sāka zīst, Viņš zīda ilgi, kāri, neatraudamies, pārvērties nepārvaramā tīksmē, kas izplūda pa ķermeni, ielija grīļīgajos locekļos un darīja tos stiprākus. Beidzot māte griezās prom, bet Mazulis neparko nevēlējās zīžamo atlaist. Kad māte viņam to atņēma, viņš saniknojies šņāca, cenzdamies palīst zem lielā vēdera un atgūt zaudēto. Briedēnam bija palaimējies nākt pasaulē labā laikā. Kad satumsa nakts, tā bija silta un samtaina; mīlīgas vēja pūsmas nesa kairinošas smaržas no pļavām, un zvaigznes, kas trīsuļoja pār galvu, šķita siltas un pūkainas. Mazulis gulēja izcirtuma malas sūnainajā zālē, klausījās mierpilnajā mātes gremošanā, oda daudzveidīgās smaržas, kas nepārtraukti kairināja nāsis, un snauduļoja, līdz iemiga dziļā bezsapņu miegā. Arī viņa apziņa snauda, kā snauž balts sniega klajums, kurā neviens un nekas vēl nav ieminis savas pēdas, kā tīrs ezera spogulis rāmā bezvēja laikā, pār kuru likai zils debesu jums no bezgalības līdz bezgalībai. Un tāpēc viņa miegs bija dziļš un bez sapņiem, nekādas atmiņu ainas to netraucēja un nelika trūkties augšā bailēs ieplestām nāsīm. Rīts., tāpat kā iepriekšējais, bija silts un saulains. Briežumāte stāvēja pa gabalu no Mazuļa, briksnāja malā paslēpusies, tramīga un nemierpilna lūkojās izcirtumā, pār kuru laidelējās putni, aiztecēja stirna, vientiesīgi aizcilpoja zaķis, taču visa šī sīkā redzamā un neredzamā radība, kas tepat apkārt tekalēja, ošņāja, rāpoja, šaudījās un lidinājās, nespēja viņu izbiedēt un izkustināt no vietas. Viņa lūkojās, vai kaut kur neparādīsies cilvēks, neatklīdīs suns, no krūma neizlēks vilks, vai egļu biezajos zaros nepazibēs lūša lunkanais augums. Tad būtu jābēg, jājoņo, cik jaudas, jāpamet Mazulis tā liktenim. Bet viņas niknākie ienaidnieki neparādījās, briežumāte lēni gremoja, tomēr modri ieklausīdamās ik troksni, ik skaņā, kas nokļuva līdz viņas nokarenajām ausīm, vienalga no kurienes šīs skaņas nāca — tepat no izcirtuma, no mežāja vai tālajiem laukiem un pļavām. Skaidros bezvēja rītos pēc miglas nokrišanas gaiss ir tik dzidrs un skanīgs, ka skaņas lidot lido no apvāršņa līdz apvārsnim, pāri un cauri siliem, vēriem un mistraudzēm, sasniedzot arī meža klajumu un laimīgās briežumātes ausis. Bet viņa šajā pasaulē bija dzīvojusi pietiekami ilgi un zināja, no kā jābaidās, no kā baidīties nevajag. Skaņas, kas atlidoja līdz viņai, bija mierpilnas, tās nenesa līdzi trauksmi, tās nebija nelaimes priekšvēstneses. Arī smaržas nevēstīja, ka tuvojas kādas briesmas. Briedene piegāja pie Mazuļa, stāvēja un gremoja, kamēr tas vēl snauda pie viņas kājām. Viņa to nemodināja, bet atļāva gulēt, cik tīk. Dzīvnieki šai ziņā ir ļoti gudri, viņi it kā nojauš, ka tieši miegs ļauj jaunajai radībai attstīties. Kad dzīvnieks sajūt izsalkumu, viņš sāk kustēties, darboties, lai izsalkumu remdētu. Miegs un izsalkums ir kā divas labi saskaņotas sviras, no kurām viena darbojas tad, kad otra

snauž. Kad saule, pakāpusies pāri egļu galotnēm, jau bija iesildījusi dienu un rasa nožuvusi, briedēns slējās kājās. Šoreiz viņš bija daudz veiklāks nekā vakar. Slaikās, lai arī vēl trauslās kājeles vairs nedrebēja un ļodzījās daudz mazāk nekā agrāk. Viņš pietrausās kājās, pastiepa purnu un meklēja tesmeni, ko māte nedomāja liegt. Kamēr viņš zīda, tā modri lūkojās apkārt, laiku pa laikam nolaizīdama Mazuļa sānus. Vēlāk briežumāte pati sajuta izsalkumu un pāri celmiem un kritalām kumpā ja Uz tuvējo stigu, kur bija saauguši sīki krūmi un zāles. Viņa šķina jaunos sulīgos dzinumus, darīja to lēni un mierīgi, nekā pārmērīgi nebrāķēdama, grozīdamās vairāk uz vietas, lai neaizietu pārāk tālu prom no Mazuļa, kas, pīdamies zālēs un stublājos, viņai neatlaidīgi ģeņģerēja līdzi. Uz pusaizaugušās stigas vēl bija rasa un vēss. Te nelidoja ne mušas, ne dunduri un tālab nekas netraucēja abu dzīvnieku mieru un labsajūtu. Briedēns vēl bija pārāk mazs un trausls, tāpēc māte nedevās garākos pārgājienos; abi ganījās izcirtumā, tuvējās stigās, mežaudzēs un pļaviņās. Tomēr pakāpeniski gājieni kļuva arvien ilgāki un grūtāki; māte meta arvien plašākus lokus ap izcirtumu; bieži vien vakaros Mazulis jutās noguris un noskrējies, lai gan māte dienā bija slājusi tikai soļos. Kad pienāca ogu un sēņu laiks, izcirtumā parādījās dīvainas būtnes — cilvēki. Briedēns tādu radījumu vēl nebija redzējis. Tomēr māte ļoti uztraucās, cilvēkus ieraudzījusi, un bēga, tos pēkšņi sastapusi. Ik reizes viņa draudīgi nošņācās un veda Mazuli tālāk. Briedene bija gudra un piedzīvojusi, tāpēc arvien viņai laikus izdevās izvairīties kā no cilvēkiem, tā suņiem un pārējiem plēsoņām, kas spētu viņus apdraudēt. Mātes pastāvīgā gādībā Mazulis auga drošs un bezbēdīgs, un viņam likās, ka māte gluži veltīgi pārspīlē draudošās briesmas, allaž bēgdama prom, tiklīdz ko aizdomīgu pamanījusi. Kad Mazulis bija jau paaudzies, tas īsāka izrādīt zināmu patstāvību un aizklīda no mātes aizvien tālāk un tālāk. Dzīvība, kas valdīja viņa ķermenī, vissīkākajā šūnā, dzīvība, kas bija šī ķermeņa visdziļākā būtība, neatkarīgi no paša gribas un apziņas lika viņam kustēties un tiekties uz priekšu. Viņš bija kļuvis nenogurdināms, caurām dienām varēja klaiņot pa izcirtumu, mežu un pļavām. Vienā šādā reizē Mazulis atjauta briesmas, strauji pacēla galvu: uz viņu, asti nolaidis, blenza liels rūsgans suns. Suns pieglauda ausis un pietupēs. Šis suns nerēja un netaisījās to darīt. Kad tas upuri bija ieraudzījis, viņš uzbruka, iepriekš savu uzbrukumu nepiesacījis. Briedēns apjēdza, ka nokļuvis briesmās, bet instinkts brīdināja, ka bēgt arī tūdaļ nedrīkst: ja viņš tagad Rūsganajam pagrieztu muguru, tas nekavējoties lēktu virsū. Vai viņš spētu aizbēgt līdz izcirtuma otrai malai, kur bija atstājis māti? Kamēr briedēns skatījās uz suni un suns degošām acīm urbās savā upurī, gatavodamies lēcienam, aiz muguras atskanēja ņerināšanās, iesmilkstēšanās, un, strauji pagriezis galvu, briedēns ieraudzīja, ka uz viņu drāžas divi citi suņi. Lai gan tie bija augumā mazāki un neizskatījās ne uz pusi tik draudoši kā Rūsganais, tomēr Mazulis, šādus uzbrukumus agrāk nepiedzīvojis, šausmīgi izbijās. Vienmēr to bija glābusi māte, nostādamās briesmām pretī vai to aizvezdama projām. Tagad mātes tuvumā nebija, pa kaklu pa galvu viņš metās pāri izcirtumam. Suņi ieņerkstējās skaļāk, sākās pakaļdzīšanās, kurā abi mazākie dzinēji vieni paši arī nespētu uzvarēt. Aizlēkšojis līdz izcirtuma vidum, briedēns saprata, ka skrējis nepareizā virzienā, jo pamanīja Rūsgano, kas nebija dzinies pakaļ, bet lieliem lēcieniem joza iešķērsu priekšā, tieši tur, kur viņam bija jānokļūst. Rūsganais tagad noteikti pagūs aizsteigties priekšā un atgriezīs viņu no mātes. Mazulis pazaudēja galvu un cirtās uz pretējo pusi. Suņi savu bija panākuši. Sākās parastā trenkāšana, kas varēja beigties tikai ar nepieredzējušā, jaunā briedēna galīgu nokausēšanu un saplosīšanu. Kverpji neatlaidīgi tecēja pa pēdām, bet Rūsganais noteica virzienu, aizvien aizskriedams briedēnam priekšā un pagriezdams to sev vēlamā virzienā. Izbīlī Mazulis vairs nezināja, kur atrodas. No izcirtuma viņš bija izdzīts un, izskrējis cauri jaunaudzei, nokļuva svešā, nepazīstamā laukmalē. Auļodams, cik jaudas, viņš gan bija atrāvies no abiem mazākajiem vajātājiem, bet nezināja, kur atrodas lielais. Instinktīvi bēglis juta, ka galvenās briesmas draud tieši no lielā, bet, tā kā to šobrīd nevarēja

redzēt, tad kļuva jo tramīgāks. Lauks bija plats, līdz pretējai meža malai tālu, un briedēns nojauta, ka pāri tam netiks, ja suņiem izdosies viņu izdzīt šā lauka vidū. Tāpēc viņš, saņēmis pēdējos spēkus, atkal metās sāņus, cenzdamies atgriezties mežaudzē, kur būtu lielākas iespējas pagaist suņu acīm, lai arī izbēgt viņu kājām un deguniem nebija gandrīz nekādu cerību. Tikko pagriezies uz meža pusi, briedēns ieraudzīja Rūsgano, kas it mierīgi un nesteidzīgi tecēja gar krūmmalu, aizšķērsodams viņam atceļu uz glābiņu. Rūsganais bija pieredzējis mednieks, kas, noklīdis no saimnieka, sācis medīt patstāvīgi. Un, tā kā viņam palīgā bija nākuši divi pēdu dzinēji, tad jaunajam, nepiedzīvojušajam briedēnam nebija nekādu cerību izbēgt. Ja viņš būtu mazliet lielāks, mazliet dūšīgāks, viņš būtu varējis mesties abiem sīkajiem kverpjiem tieši virsū; tie aiz bailēm viņu palaistu, neiedrošinātos divatā vien ķerties uzbrucējam klāt; kamēr piesteigtos Rūsganais, briedēns jau būtu atpakaļ mežā un tur atrastu glābiņu. Bet Mazulim šāda rīcība, uz ko spējīgs pieaudzis, patstāvīgs briedis, bija sveša. Viņš bija pieradis paļauties uz māti, justies drošs viņas aizsardzībā un tagad bija galīgi pazudis un nevarīgs, aci pret aci sastapies ar šāda veida briesmām. Mazulis arvien vēl rikšoja pāri laukam, un abi dzinēji ķaukstēdami tecēja pa pēdām. Rūsganais apstājās, aplaizījās un vēroja, uz kuru pusi viņu upuris dosies, kad būs sasniedzis aploka žogu lauka vidū. Vajātais dzīvnieks, pret žogu atdūries, pagriezās pa kreisi. Rūsganais tūdaļ ielēca brikšņā, un, aiz krūmiem slēpdamies, joņoja tam priekšā. Tur, kur aploka žogs sasniedz mežmalu, viņš to sagaidīs. Mazulis vēl neizprata Rūsganā nodomu. Pazaudējis to no acīm, viņš apmierinājās un ar pēdējiem spēkiem steberēja uz meža pusi; abi kvekšķi mina uz papēžiem nokausētajam dzīvniekam un laiku pa laikam aizsmakuši ierējās. Viens no viņiem sadūšojās pat tiktāl, ka mēģināja iekost bēglim stilbos, bet saņēma spērienu, kas to atsvieda atpakaļ. Suns iekaucās, bet atpalikt nedomāja. Galīgi nomocījies, Mazulis tuvojās mežam. Viņš pārlēca nelielam grāvim, vēl vajadzēja pārskriet noras stūrim, un glābējs mežs viņu varbūt paslēptu no suņu uzmācības, ja vien izdotos pietiekami tālu atrauties. Taču dažus soļus no biezokņa briedēns sastinga kā zemē iemiets; priekšā, spalvu sabozis, viņā blenza Rūsganais, gatavodamies lēcienam. Kamēr abi plušķi briedēnu dzenāja pa lauku, viņu vadonis bija labi atpūties. Tagad lielais, mežonīgais suns gatavojās nokausēto upuri pievārēt. Un droši vien suņi to arī iespētu, bet, kā tas dzīvē dažkārt gadās, liktenis šoreiz vajātajam dzīvniekam vēl bija labvēlīgs. Kad briedēns jau gaidīja, ka kuru katru brīdi viņa miesā iecirtīsies plēsonīgie suņa zobi, atskanēja varens troksnis. Rūsganais iekaucās un apvēlās uz sāniem. Plēsoņa vēl mēģināja traukties kājās un iebēgt krūmos, bet nogranda otrs grāviens, suns apklusa un palika uz vietas. Abi kvekšķi iekaukdamies pajuka katrs uz savu pusi. Briedēns no negaidītā trokšņa pārbijās, skrēja, cik jaudas, un pēkšņi pārmeta kūleni — viņš nebija pamanījis dzeloņstiepļu murskuļus, kuri te mežmalā pēc aploka remonta bija atstāti un vēl neaizvākti, Sapinies asajās stieplēs, pilnīgi apdullis pēc kritiena, Mazulis pat sāpes nejuta, gulēja nekustoties zemē un nekā nesaprata. Vai grāvieni, kas lika kaukt un iegaudoties suņiem, bija trāpījuši arī viņu? Cilvēks, uzpravījis bisi plecā, lēnām laipoja klāt. Briedēns mēģināja traukties augšā, taču tas nebija iespējams: dzeloņstieples, kas bija pārplēsušas ādu, savainojušas miesu līdz kaulam, urbās ar asajiem dzeloņiem dziļāk, turēja ciet, plosīja un saistīja tā, ka nebija iespējams pakustēt. Dzīvnieks, velti izmēģinājies pielēkt. kājās, beidza raustīties, apātiski nokāra galvu un elsoja. Viņš padevās, atzinis, ka nespēj atbrīvoties no sāpīgā tvēriena, kas to žņaudza arvien ciešāk, nepakustējās pat tad, kad cilvēks pienāca pavisam klāt un gūstekni uzmanīgi apskatīja. Briedēns bija caurcaurēm slapjš, mēle arvien vēl izkārta, un aprautās elsas un straujā sānu cilāšanās liecināja par neiedomājamo piepūli, kas tam bijusi jāiztur. Cilvēks kaut ko klusi murmulēja; briedēns nekā nesaprata, bet balss miermīlīgais tonis, lēnās kustības, vieglais rokas pieskāriens nomierināja, it kā iemidzināja, viesa paļāvību, lika uzticēties. Mazulis ātri aptvēra, ka cilvēks nav ļauns; ja cilvēks patiesi gribētu viņam nodarīt ko sliktu, tad viņš

to būtu izdarījis, bet cilvēks lēni glāstīja dzīvnieka kaklu un kaut ko murmināja. Tad viņš uzmanīgi mēģināja atmudžināt stieples, taču tas neizdevās. Briedēns vienu kāju bija iegrūdis murskuļa vidū un, kūleni mezdams, stieples tā nostiepis un savilcis, ka tās viņu turēja cieši kā cilpas, turēja tā, ka mežsargs ar kailiem pirkstiem nekā nevarēja izdarīt. Veltīgi izpūlējies, viņš atlieca muguru un gāja uz māju. Pēc brīža mežsargs atgriezās ar knaiblēm, un viņam līdzi atnāca bērni — zēns un meitene. Trijatā viņi briedēnu atbrīvoja no stiepļu murskuļa, taču izrādījās, ka dzīvnieks ievainots nopietnāk, nekā sākumā šķita. Kājas, āda un muskuļi, bija tā saplosītas, sāpes tik lielas, ka Mazulis augšā necēlās. Zēns skrēja projām un drīz atgriezās ar pajūgu. Trijatā izdevās dzīvnieku iedabūt ratos, un viņi to aizveda uz māju. Mazulis atkopās strauji. Jau otrā dienā viņš piecēlās un, lai arī vēl kliboja, sāka staigāt. Tomēr viņš neizrādīja ne mazāko vēlēšanos māju pamest un atgriezties mežā, laikam vēl jutās par vārgu. Mazulis sāka pierast pie jaunajiem apstākļiem, pie tā, ka viņu baroja no rokas, pienesa visu klāt. • Bērniem nebija lielāka prieka, kā kopt briedēnu un redzēt, kā tas pie viņiem pierod. Drīz Mazulis atsaucās bērnu aicinājumam, vienalga, kur atradās. Briedēna dzīve atkal kļuva jauka un patīkama; ja viņš neilgotos pēc meža, pēc izcirtuma un mātes, neko labāku pat iedomāties nevarēja. Tomēr dzīve mežsarga mājā neritēja tik bezrūpīgi, kā tas varbūt varēja likties. Kad briedēns savas brūces bija kaut cik apdziedējis, varēja staigāt un rikšot, mežsargs, par sirdēstiem bērniem, izlēma, ka briedēns jāizlaiž brīvībā. Viņam nepatika, ka meža dzīvnieks pārāk pierod pie mājas; tāds zaudē pirmatnējo instinktu, pārstāj no cilvēka baidīties un vēlāk medībās ir neaizsargāts. Mazuli aizveda atpakaļ uz mežu. Viņš labprāt bērniem sekoja, tecēja līdzi. Biezoknī mežsargs lika bērniem aiziet, atgriezties mājās. Pēc tam viņš briedēnu iepēra, padzina un pats no tā aizbēga. Palicis viens, Mazulis jutās ļoti apvainots, viņš nebija pieradis, ka pret viņu tik rupji izturas. Bet viņš nebija pieradis arī pie vientulības. Un tajā vecumā, kādā viņš bija, arī nepienācās vientuļam būt, Viņš patiesi vēl bija tikai mazulis, kam vajadzīga māte vai vismaz kāds, kas māti spēj atvietot. Par tādu atvietotāju viegli bija varējis kļūt cilvēks, ko viņš jau sāka iemīlēt. Apvainojums vēl nebija aizmirsies, bet neskaidras bailes no apkārtējā, svešā biezokņa, no nezināmā uzmācās no visām pusēm, ik skaņa lika sarauties, kļūt tramīgam, un viņš devās meklēt māti, devās uz to vietu, kur pēc viņa nojautas vajadzēja atrasties izcirtumam un lielajai būtnei, kuras tuvumā un aizsardzībā nekādas briesmas viņam vēl nebija uzbrukušas. Diena sliecās uz vakara pusi, bet briedēns arvien vēl lēni steberēja uz priekšu, taču apkārtne bija sveša, nepazīstama, nekas neliecināja, ka tuvumā atrastos izcirtums, kur vajadzēja ganīties briedenei, viņa mātei, kuru tas vieglprātīgi bija pametis attālākā nostūrī, lai steigtos iepazīt pasauli viens pats. Ja Mazulis šobrīd spētu izpaust savas vēlmes, viņš teiktu, ka nevēlas neko citu kā vien atrasties pazīstamajā izcirtumā, blakus mātei, pie kuras sāniem nekad to nebija pametusi drošības sajūta. Mazliet atpūties, viņš juta mostamies izsalkumu, bet mātes nebija, un pirmo reizi vajadzēja iztikt bez dzīvinošā avota, ko tikai māte spēja sniegt, bez piena pudeles, no kuras mežsarga mājā bērni viņu bija iemācījuši zīst. Viņš noplūca pa zālei, pa lapai, pa kādam jaunam dzinumam un meklēja atceļu uz izcirtumu. Vēlāk Mazulis nonāca pie upes. Šī vieta nebija pazīstama. Nojauta sacīja, ka izcirtums atrodas vairāk uz augšu, un briedēns, kāri padzēries, steberēja gar krastu pretēji straumes virzienam, bet tālu viņš netika. Upes līkumā ierējās suns. Pār augumu pārskrēja izbaiļu trīsas, un viņš metās biezoknī dziļāk un dziļāk. Sastapties ar suni, šo rejošo un smilkstošo neradījumu, kas ar asiem zobiem spēj iecirsties stilbos, viņam nebija ne vismazākās vēlēšanās. Mazulis gāja ilgi, un viņu pārņēma arvien pieaugoša nelaimes nojauta, kas beigās izvērtās panikā. Viņš vēl bija pārāk jauns, lai viens pats spētu pastāvēt; viņš tīri instinktīvi nojauta, ka vienam tam jāaiziet bojā. Tuvojās vakars. Saule laidās zemāk un paslēpās aiz sila eglēm. Aprima dienas putnu vidžināšana,

iestājās klusums, ko netraucēja nekādas skaņas, ja vien neskaita tikko saklausāmo iešalkšanos, ko radīja vēsas, no upes ūdeņiem nākošas un meža klajumos sakarsušas gaisa plūsmas kaut kur virs galvas egļu skujās un bērzu galotnēs. It kā tieši šo brīdi gaidījis, iedziedājās purva strazds, lakstīgalas pusbrālis, un vairs negribēja norimt. Viņš patiešām bija gaidījis visu dienu, kad pārējie putni vīteroja cits caur citu un cits citu pārkliegdami un traucēdami, purva strazds dziedāja viens un gribēja tapt dzirdēts. Vienīgi kāds novēlojies meža balodis vēl nodūdoja savu skumjo un komisko dziesmu, žēlodamies par ilgstošo un veltīgo darbu, ko pirms tam paveicis. Briedēns ieklausījās šajās balsīs, tās viņam neko nenozīmēja, jo nepalīdzēja orientēties un atrast māti, tāpat kā nevēstīja par briesmām. Sāka krēslot. No ieplakām kāpa migla, ap galvu uzmācīgi džinkstēja odi un līda acīs un ausīs. Briedēns brīdi stāvēja, galvu nokāris, iepletis nogurušās kājas. Ja viņš prastu izteikt savas dvēseles stāvokli, tad teiktu, ka ir skumjš .un vientuļš. Mazulis ilgot ilgojās pēc mātes vai cilvēku sabiedrības, pie kuras jau bija sācis pierast. Pienāks laiks, kad viņš klīdis viens un jutīsies labi, taču pagaidām viens viņš vēl nespēja dzīvot. Iedegās zvaigznes. Kaut kur tepat tuvumā gar viņa galvu klusi kā ēna aizslīdēja lēlis, augstu kokā spalgi iesaucās pūce, un briedēns sarāvās. Viņš atkal sāka iet, lēni klunkurodams uz priekšu, lauzdamies caur sīku brikšņu, nobijies, satraukts un vientuļš. Pārējo īsās nakts daļu viņš pavadīja nelielas pļaviņas malā, ielīdis sīkos krūmeļos, un atpūtās. Tiklīdz kļuva gaišāks, briedēns atkal gāja uz priekšu, turēdamies tajā virzienā, kur pēc viņa nojautas atradās tik mīļais un labi pazīstamais izcirtums. Pirmie saules stari krita uz veciem celmiem, un sastingušas sveķu lāses dzelteni iemirdzējās. Avenāji, pilni zaļu nenobriedušu ogu, smagi līka vai līdz zemei. Pazudušais dēls atgriezās mājās. Visapkārt bija kluss un tukšs, vienīgi tālumā vālodze izmisīgi sauca lietu. Viņu neviens negaidīja. Māte bija aizgājusi, varbūt viņu kaut kur vēl meklēja. Briedēns panikā sāka skraidīt pa izcirtumu un ošņāt; visas pūles izrādījās nesekmīgas. Izcirtums, kas līdz šim bija viņa mājas un patvērums, uzreiz zaudēja savu mājīgumu, un drošības sajūta izgaisa. Bez mātes viņš arī te jutās nevarīgs un pazudis. Egļu sils, kas slējās otrpus izcirtuma, šķitās drūms, tā tuvumā negribējās atrasties. Pretējā pusē viņš bija saticies ar suņiem. Tobrīd, kad viņš atšķīrās no mātes, tā ganījās jaunaudzes tuvumā. Tur briedēns kavējās biežāk; pārējo laiku pavadīja, skraidīdams pa izcirtumu un citām zināmām vietām, kur kādreiz māte bija viņu atvedusi. Tikko viņš kādu vietu atstāja, tā likās, ka tieši tur māte viņu meklē un gaida. Un tā briedēns, ik pa brīdim klusi ieīdēdamies, rikšoja no vienas vietas uz otru un atkal atpakaļ. Izmisums auga augumā, piedevām viņš bija arī izsalcis un noguris, bet apstāties un kaut ko apēst viņš šobrīd nejaudāja. Saule uzkāpa pār koku galiem, taču šodien tās stari bija izkliedēti, tālumus aizklāja pelēka dūmaka un kļuva neciešami tveicīgs. Ne mazākā vēja pūsma nesatrauca sastāvējušos, skurbu smaržu piesātināto izcirtuma gaisu. Tas šķita smags un nekustīgs, un vaivariņu tvans purvājā spieda vai pie zemes. Pamalēs tūka lieli mākoņu blāķi, kas gumdījās arvien augstāk pret debesu vidu. Kaut kur virs meža tiem bija jāsatiekas. Saule aizvilkās ar pelēku plēvi, kļuva blāvāka un blāvāka, līdz izzuda pavisam, tomēr sutoņa nemitējās. Briedēns no visa tā nekā nemanīja. Vienīgi, kad nogranda pirmais pērkona grāviens, viņš sastinga uz vietas. Šis nebija tāds grāviens, kas lika iekaukties suņiem un palikt nekustīgi guļam zemē, bet kaut kas daudz varenāks. Troksnis aizdārdēja pār izcirtumu un, atbalsojies mežos un upes krastos, vēlās atkal atpakaļ, izklausījās, it kā izcirtums būtu pilns rēcošiem suņiem un tie no visām pusēm gāztos viņam virsū. No rēcieniem drebēja gaiss, un nebija kur bēgt. Briedēns sastinga uz vietas; nespēks un izbīlis viņu vilktin vilka pie zemes. Tomēr uz ceļiem viņš nemetās, bet lēnām griezās apkārt, it kā gribēdams ieraudzīt, no kuras puses parādīsies pirmie vajātāji, milzīgie, rēcošie suņi. Kad tie neparādījās, viņš jutās vīlies, piespēra kāju pie zemes un nošņācās. Viņā pamodās niknums, pārāk ilgi bēdzis, slapstījies un baiļojies, viņš vairs to negribēja darīt. Ikvienai dzīvai radībai pienāk brīdis, kad tā pārvar savas izbailes,

aizmirst iedzimto gļēvulību un pretēji instinktam metas briesmām pretī. Tā briedēns, tramdīts un nomocīts, nezinādams, kur paglābties, kur ielīst, pēkšņi apstājās izcirtuma vidū, gatavs sagaidīt jebkuru uzbrukumu, atvairīt jebkuras briesmas, vienalga, no kā tās draudētu. Bet šobrīd viņam to vēl nevajadzēja darīt. Tā nu viņš stāvēja pavisam īsu brīdi, tikai tik ilgi, kamēr tepat viņa tuvumā uzliesmoja spoža uguns, nogranda tāds sprādziens, ka visiem pasaules suņiem vajadzēja būt beigtiem uz vietas. Tādu troksni arī viņš neizturēja, salēcās un šāvās uz priekšu, joņodams caur avenāju, klupdams pār celmiem, pīdamies zālēs un vīteņaugos, traukdamies arvien augšā un uz priekšu. Izcirtuma malā, kur sākās pusaizaugusī stiga, viņš uzdrāzās virsū kaut kam lielam un tumšam, pārbaidīdams arī to. Un tikai tad, kad viņš jau traucās atpakaļ, lai pagaistu biezoknī, briedēns saprata, ka tā, kas tur ieīdas, ir viņa māte un aicina viņu atpakaļ. Acumirklī visas izbailes pagaisa kā nebijušas, briedēns steidzās tai klāt un apkārt. Viņu tikšanās bija reizē maiga un vētraina prieka pilna. Māte aizelsdamās laizīja atgūto mazuli, droši vien to arī rādama, izteikdama pārmetumus un audzinošas pamācības, kas tūdaļ tika laistas gar ausīm, jo šajās pamācībās bija pārāk daudz maiguma un mīlestības, lai sacīto uzņemtu nopietni. Tajā brīdī, kad debesis atvērās un zemē murdēdamas šļācās baltas un stāvas lietus šaltis, Mazulis pieplaka pierietējušam, sakarsušam tesmenim un ņēmās remdēt mātes ilgās sirdssāpes, pats savas slāpes un izsalkumu, nenieka nemanīdams, ka kļūst slapjš, nejuzdams, kā pār viņa muguru urgo ūdens, kā spirdzinošā dvesmā sāk smaržot mežs un gaiss visapkārt. Un pat tad, kad nogranda jauni pērkona grāvieni, viņš sarāvās tikai nedaudz, kļūdams arvien mierīgāks un drošāks. No šī brīža abu dzīve kļuva citāda, daudz interesantāka un daudzveidīgāka. Māte bija sapratusi, ka Mazulis jau tiktāl paaudzies, ka tam ar pasaules daļu, ko sauc par tuvumu vai mājām, vairs nepietiek. Tāpēc viņi pie izcirtuma necentās turēties, ik dienu abu kopīgie gājieni kļuva tālāki, grūtāki un arvien retāk viņi atgriezās atpakaļ. Tālums un plašums gulēja pie viņu kājām, sauca un vilināja, un viņi šim aicinājumam atsaucās. Ja briedene to nedarītu, nedaudz agrāk vai vēlāk viņas lolojums tikpat aizietu. Dzīvnieki to saprot un pa lielākajai daļai, pretēji daudzām cilvēku mātēm, kas aklā mīlestībā savu lolojumu par varītēm grib piesaistīt dzimtajai vietai un pavardam, dodas saviem pusaudžiem pasaulē līdzi, tā būdamas tiem ne vien rūpīgas un pašaizliedzīgas mātes, bet arī vecākais biedrs un draugs līdz tam brīdim, kad bērns ir paaudzies, kļuvis patstāvīgs un viņu ceļiem jāšķiras uz mūžu. Tas ir dabiski, un tur nav nekā traģiska. Vēlā rudenī, kad gaisos skanēja aizejošo dzērvju klaigas, kad zāle un sūna naktīs kļuva balta, briedēns bija tik liels, ka augumā daudz neatpalika no mātes. Viņa gaita bija zaudējusi telēnam raksturīgo neveiklo stūrainību, kļuvusi elastīga, līganāka un daadz drošāka. Kad viņš piecirta kāju sasalušai zemei, tā nodimdēja dobji un skanīgi. Bija pienācis laiks, kad naktīs tuvi un tāli varēja saklausīt aizsmakušus māvienus, kaut kur sacērtoties noklaudzēja ragi un noslēpumainas un karstas elsas skanēja no biezokņiem, siliem un dumbrājiem, kur tika izcīnītas varenas cīņas, asiņainas un sīvas divkaujas par tiesībām būt vadonim savā novadā, par tiesībām uz jauno briedeņu pirmo mīlestību. Briežumāte ieklausījās šajā skaņu jūklī, ieīdējās, un viņu pārņēma pilnīgi dabisks nemiers un ilgas, kas pārņem katru, kurš saklausījis savas sugas aicinājumu. Dzīvība ir visīstākā peipetuum mobile, kas, reiz radusies, pati sevi neatlaidīgi dzen uz priekšu. Arī briedene saklausīja šo aicinājumu, juta nepārprotamas ilgas noskatīties tēviņu cīņās un izvēlēties to vienīgo, ār kuru sānu pie sāna doties uz visdziļākajiem mežu biezokņiem. Tomēr viņa palika kopā ar savu pusaugu Mazuli, kuram bija bezgala pieķērusies. Varbūt tas izskaiddrojams ar to, ka Mazulis pasaulē bija nācis pavēlu un viņas sirdi tas vēl šķitās par mazu, nepieaugušu, lai to jau atstātu vienu. Bet varbūt briedene vienkārši bija par vecu, un tāpēc viņa šajā rudenī negāja noskatīties varenajās divkaujās — diezgan savā mūžā viņa tās bija redzējusi, jūsmojusi par platradžu tēviņu drosmi, neatlaidību un spēku, piedzīvojusi viņu aizrautību mīlestībā, pēc kuras katru reizi nākamajā pavasarī dienas gaismu bija ieraudzījis kāds jauns, pārsteigts

briežabērns, kas brīnumu pilnām acīm lūkojās šajā pasaulē un savā mātē, kura viņu šajā pasaulē laidusi, aizkustinādams mātes sirdi līdz valgumam rāmajās, miermīlīgajās acīs. Taču šogad viņas asinis bija vēsas, aicinājumam tā neatsaucās. Pat tad, kad viens no viņas agrākajiem kvēlākajiem pielūdzējiem, nepārspējams cīkstonis un daudzu citu briežu uzvarētājs, greizsirdīgi patriecis Mazuli, gribēja viņu aizvest: sev līdzi, briedene aizbēga, pirms noraidītais trakā iekārē paspēja tai pāršķelt vēderu ar briesmīgajām, asajām ragu smailēm. Aizbēgusi no šī tēviņa asinskārās mīlestības, viņa sameklēja Mazuli un devās tālā pārgājienā prom no satrakotiem un kvēliem briežu tēviņiem. Briežumāte veda Mazuli uz kādu viņai vien zināmu vietu. Likās — tā steidzas, it kā varētu ko nokavēt vai zaudēt. Jaunais savu māti mīlēja, tai uzticējās, pat pilnīgi paļāvās uz to, un tomēr pamazām sāka atpalikt. Paklausība ir apnicīga, jo sevišķi jaunībā. Kad viņš atpalika pārāk tālu, briedene nepacietīgi atskatījās un aicināja Mazuli sekot. Dažreiz viņš mātei paklausīja, bet citreiz spītavnieks izlikās izsalcis un gausi plūca jaunos paegļu dzinumus vai garlaikoti ošņāja zāli un sūnas, tā izrādīdams savu nepatiku pret viņas nodomu doties tālāk. Tādās reizēs māte piegāja pie viņa un, maigi piegrūdusi purnu, skubināja iet uz priekšu. Jaunais negribēdams viņai sekoja. Naktis viņi pārlaida vientuļās vietās mežu ielokos, purvainās pļavās, gāršās un dumbrājos, kur retāk ienāk cilvēks. Briežumāte jo dienas, jo noteiktāk sāka vairīties no cilvēkiem. Jaunajam šāda rīcība šķita nesaprotama, jo pēc tās reizes, kad cilvēks viņu bija izglābis, viņš no tā nekādu baiļu nejuta, gluži otrādi, bieži atcerējās mežsarga mājas un bērnus, kas viņu bija kopuši un barojuši. Vasaras otrā pusē, mežā saticis ogotājus un sēņotājus, viņš vairs no tiem nebēga, un arī tie viņam nekā ļauna nedarīja. Viņš jutās izaudzis liels, kļuvis drošs un pašpārliecināts. Pāris reižu viņiem abiem kopā bija iznākušas sadursmes ar suņiem, un Mazulis pārliecinājās, ka arī tie nebūt nav tik bīstami, ja droši tiem stājas pretī. Kopš Mazulis bija paaudzies, māte no suņiem vairs nebijās, un šo drosmi tā iedvesa arī Mazulim, parādīdama/ ka suni it viegli var patriekt, ja tam uzbrūk. Suns ir drošsirdīgs tikai tad, ja no tā bēg. Šo bausli Mazulis iegaumēja uz visiem laikiem un iedomājās, ka citādas briesmas pasaulē nemaz nepastāv. Beidzot viņi bija nonākuši tajā vietā, uz kurieni briežumāte nepārprotami tiecās. Viņa bija pietiekami veca, pietiekami piedzīvojusi un domājās labi pazīstam cilvēkus. Viņa bija iegaumējusi, ka rudeņos un ziemas sākumā cilvēki kļūst citādi. Vasaru tie it kā izliekas briežus un citus savvaļas dzīvniekus neievērojam, bet pienāk laiks, un tie kļūst mežonīgi un asinskāri, cilvēki veseliem bariem un pa vienam iebrūk mežos, uzglūn un nogalina aļņus, briežus, meža cūkas — visu, kam tiek klāt, nekam nav glābiņa no viņu nāvējošām lodēm. Briežumāte bija iegaumējusi, ka ir vietas, kur cilvēki nemedī. Tomēr viņa, lai arī bija gudra, par cilvēkiem nezināja visu. Tur, kur cilvēks dažkārt ar bisi neparādās gadiem ilgi, viņš var pēkšņi ierasties. Un tur, kur medījis ilgi, var to nedarīt. To briežumāte nezināja un tāpēc Mazuli veda turp, kur domājās visdrošāk esam. Kādu nakti uzsniga sniegs. Mazulis vēl nebija redzējis mīkstās, pūkainās sniega pārslas, kas visu pasauli vērta baltu, kad saplūda tuvums ar tāli un pāri pļavai vairs nevarēja saskatīt mežu, kas pirms brīža tur bija melnējis, — šāda pārvērtība Mazuli sākumā biedēja, un viņš atkal, kā citos līdzīgos gadījumos, kad nezināja, ko darīt, spiedās pie mātes. Redzēdams viņu mierīgu un staltu bezbailīgi uzlūkojam balto pasauli un arī pašu kļūstot baltu, bet neizrādot ne mazāko satraukumu, arī Mazulis nomierinājās. Savai mātei viņš nešaubīgi ticēja. Un patiešām, kad sniegs pārstāja snigt, mežu atkal varēja saskatīt, tikai tas bija kļuvis citāds, svešs un neizprotams. Sniegs zem kājām dīvaini gurkstēja, kad viņi gāja šī svešādā meža virzienā, gāja nesteigdamies, stalti, majestātiski un savā pašpārliecinātībā neaizsargāti. Kad svaidīgai vēja brāzmai untuma pēc uz mirkli iepatikās iegriezties pretējā virzienā, briežumāte apstājās, dziļi ievilka nāsīs dvašu un sabozās. Kaut kas viņai nepatika, un tāpēc viņa vilcinājās iet tālāk. Viņi stāvēja gandrīz klajā vietā, kad iesāņus . saklausīja kaut kādus attālus trokšņus, tuvojošās balsis. Šīs skaņas briedene pazina un kļuva nemierīga. Kādreiz kaut ko līdzīgu viņa jau bija piedzīvojusi. Tā tuvojās

nelaime. Viņa pieglauda ausis, sapurinaja galvu un pagriezās, lai ietu atpakaļ. Paspērusi dažus soļus, viņa apstājās. Mazulis saprata, ka māte nevar izšķirties, ko darīt, tas viņu satrauca, lika būt uzmanīgam, māte vienmēr bija zinājusi, kas jādara, bet šobrīd tā svārstījās, vilcinājās. Tomēr viņš pats vēl bija par jaunu, par nepiedzīvojušu, lai apjēgtu, kādas briesmas viņiem īstenībā draud. Kaut kur aiz muguras varēja saklausīt slapjā, kūstošā sniega gurkstēšanu zem smagi un strauji liktām kājām. Parādījās liela aļņu tēviņa žuburotā galva, kamēr pārējo ķermeņa daļu slēpa biezi krūmi. Alnis acīmredzot steidzās, viņš devās tieši tur, kur pirmīt bija gribējuši iet briedene un Mazulis. Tagad vējš atkal pūta no meža un nekāda smarža alni brīdināt nevarēja. Bēglis jau gandrīz bija sasniedzis mežu, kad noskanēja šāviens, alnis cirtās atpakaļ, atbalss vēl nebija noklususi, kad noskanēja vēl viens šāviens, un varenā galva noslīga zemē, lai nekad vairs netiktu nesta, augsti pacelta pār pusaizaugušās pļavas krūmiem, jaunaudzes priedītēm, klajām vai purvainām vietām. Briežumāte metās atpakaļ pa pirmītējām pēdām, taču tālu viņi netika; atkal kļuva dzirdamas balsis, dīvainie, biedējošie trokšņi, no kuriem bēgdams alnis bija ieskrējis nāvē. Uz mežu viņi nedrīkstēja iet, to nu briedene zināja, bet no pretējās puses arī nāca briesmas. Un tā viņi novirzījās ieslīpi, kaut kur pa vidu starp medniekiem un dzinējiem. Taču arī tas varēja būt bīstami, jo mednieku ķēde bija nostādīta visgarām mežam līdz pat pļavas galam. Viņi gāja gar mednieku ķēdi, pamazām tai tuvodamies. Kaut kur šīs ķēdes galā abiem vajadzēja uzdurties pēdējiem medniekiem, bet to viņi nezināja, jo mednieki stāvēja vēja pusē un saost nekā nevarēja. Mednieku viņi ieraudzīja tajā brīdī, kad tas aši un izmanīgi cēla bisi pie pleca. Lai gan briedene acumiiklī metās sāņus, bija jau par vēlu. Iekams viņas ausis sasniedza šāviena troksnis, asa sāpe iecirtās sānos un vairs neatlaidās, urbdamās arvien dziļāk un dziļāk; neizturams smagums lielo dzīvnieku spieda pie zemes, briedene atpalika un sagrīļojās. Mazulis, palicis viens, apmeta loku un atgriezās pie mātes, kas bija pakritusi. Ieraudzījusi Mazuli, tā ar pēdējiem spēkiem pietrausās kājās un mēģināja skriet, izmisusi pagrūda Mazuli ar purnu, skubinādama bēgt prom. Tad noskanēja vēl viens šāviens, un briedene palika aiz kārklu krūma. Mazulis saprata, ka atgriezties nedrīkst, gabalu paskrējis, sāka riņķot uz vietas, gaidīdams māti, kurai taču tūdaļ vajadzēja viņu panākt, un tad viņi abi kopā atkal skrietu tālāk. Bet māte nenāca. Mīkstā purna pieskāriens, sakarsusi dvaša vēl bija jūtama uz sāna, kad mātes pašas vairs nebija. Tur, kur palika māte, skanēja cilvēku balsis, un pirmo reizi Mazulis saprata, ka viņi spēj nodarīt arī ļaunu. Izmisums, bailes un pēkšņi uzbrukusi vientulība neļāva palikt uz vietas; Mazulis lēkšoja projām, taču no bailēm, no šausmām, kas iesēdušās paša smadzenēs, nav iespējams aizbēgt, tās sekoja soli solī, uzglūnēja no katra krūma, pat nevainīgs žagatas sauciens lika cirsties sāņus, svaidīties no vienas puses uz otru, bēgt, bēgt, bēgt… Pec ilga skrējiena Mazulis apstājās pie upes. Viņš elsoja, mēle bija izkārusies, un siekalas pilēja sniegā. Upe, kurai viņš piedūra sakarsušo purnu, nebija aizsalusi, un pāri tai viņš nedevās. Šī nebija tā vieta, nedz ari tā upe, kuru viņš jau pazina. Šī bija sveša upe, sveša vieta un sveša, balta vientulība visapkārt. Pastāvējis nolaidenajā krastā, Mazulis atgriezās mežā, bet arī te nebija labi. Nekur vairs nebija labi. Viņš ilgi klīda apkārt, gāja, maldījās un, tomēr pats to nemaz neapjauzdams, atkal tuvojās vietai, kur bija pazaudējis māti. Viņš to apjēdza tikai tad, kad bija jau iznācis pļavā, kur bija sācis snigt viņa mūža pirmais sniegs, kur svaidīga, neaprēķināma vēja brāzma bija brīdinājusi māti par draudošām briesmām, kur kāds vecs aļņu bullis bija nesis augsti paceltu galvu, kura bija noslīgusi aiz krūma, lai nekad vairs nepaceltos augšup. Mazulis satraucās arvien vairāk un steidzās pa paša — tagad jau aizsnigušām — pēdām. Bija kluss. Te kaut kur bija palikusi māte. Likās, ka viņš tāpat kā vasarā pārbijies pēkšņi tai uzgrūdīsies virsū, abi

satiksies un atkal viss būs labi. Bet mātes nekur nebija. Te, šajā vietā, māte bija piedūrusi viņam savu silto, mīksto purnu, mudinādama bēgt projām. Te viņš bija to pazaudējis. Briksnāja malā viņš ieraudzīja aplauzītus krūmeļus, vēl pilnīgi neaizsnigušu platu sliedi pļavas zālē un sūnā. Kaut kas smags te bija vilkts pa zemi. Nāsīs iecirtās asins smaka; Mazulim spalva sacēlās stāvus, un stindzinošas bailes viņu piekala pie zemes, ka ne pakustēt. Vai tam, ko viņš te skatīja, ko saoda jutīgās nāsis, bija kāds sakars ar māti? Viņš nodrebēja, it kā tikai tagad apjēdzis, ka tieši šajā vietā kaut kas liels, bargs un neizsakāms nostājies starp viņiem, kam nekad nepārkāpt, kas viņus šķir uz mūžu. Mazulis ilgāk neizturēja un rāvās uz priekšu, vienā lēcienā atkal bija mežā iekšā un joņoja tālāk, lai uz šo vietu nekad vairs neatgrieztos. Ziema uznāca barga, ar dziļu sniegu, salu, kuru nomainīja spēji atkušņi, kam atkal sekoja strauja temperatūras pazemināšanās. Savilgušais sniegs sasala, pārvērtās cietā garozā, kam laiku pa laikam sniga virsū jauns sniegs. Biezā sniega kārta bija nepārvarams šķērslis savvaļas dzīvniekiem, kuri nespēja tai izrakties cauri. Stirnas un zaķi klīda pa laukiem, ap liellopu fermām, barības noliktavām, meklēdami kādu nokritušu siena skupsnu. Meža cūkas zaudēja rudenī uzkrātos taukus un manāmi novājēja. Pārdroši tās uzbruka kartupeļu bedrēm un noliktavām meža tuvumā, uzraka sasalušo zemi un pārēdās līdz nemaņai. Rītausmā iztraucētas, tās aizvilkās uz savām slēptuvēm biezokņos, tikko spēdamas panest savus pārmērīgi smagos vēderus. Brieži smalknēs un jaunaudzēs apgrauza pagājušā gada maigākos dzinumus un tāpēc necieta tik stipri dziļās sniega segas dēļ, tomēr viņu kājas stiga kupenās, salauzdamas atkušņa ledus kārtu, nobrāzdamas potītes līdz asinīm. Pēc nepārtrauktās klaiņošanas kāju potītes bija noberztas jēlas, smeldza un sāpēja pat tad, kad Mazulis apstājās atpūsties; sniegā bieži vien palika sārti asins plankumi, kur viņš ilgāk bija stāvējis vai mīņājies, ieturēdams skopu azaidu pie kādaatkārpīta viršu pudura, līdz viņu kaut kas izbiedēja, aiztramdīja kāda skaņa, straujāks putna lidojums pāri galvai, no egles galotnes nokrituša čiekura paukšķis sniegā vai vēl kaut kas cits, ko viņš nebija ne gaidījis, ne paredzējis. Palicis viens, Mazulis ilgāk nekur nespēja uzkavēties, viņu no vietas uz vietu trenca bailes no kaut kā nezināma, baismīga, kas rēgojās aiz katra krūma, katrā nepazīstamā, svešā vietā, bet pazīstamu vietu nebija, viņš ilgojās pēc vasaras izcirtuma, kuru neatlaidīgi meklēja, bet nespēja atrast, jo bija no tā aizklīdis pārāk tālu, skuma pēc mātes, kuru nevarēja aizmirst, pēc nomierinošā, mīkstā purna pieskāriena, pēc drošības sajūtas, kura no viņa bēgtin bēga, cieta no vientulības, pie kuras vēl nebija pieradis. Neskaidras atmiņas viņu dzina meklēt izcirtumu, kur viņš bija nācis pasaulē, vienīgo mierpilno vietu uz zemes, kur bija juties laimīgs un bezrūpīgs; likās, ja šo izcirtumu atrastu, māte viņu tur sagaidītu un viss atkal būtu kā agrāk. Drebošajās nāsīs ievilcis salto ziemas gaisu, sapurinājis nokārto galvu, dzīvnieks atkal un atkal neatlaidīgi meklēja pazaudēto paradīzi, ko sauc par bērnību, bet ko vairs nevar atgūt, ko neviens nekad vēl nav atguvis, jo visi ceļi ved no tās projām — un nav neviena, kas ļautu atgriezties. Tramīgu viņu darīja vai ik dienas saklausāmie šāvieni mežos, pļavās, uz stigām un jaunaudzēs. Katru reizi pēc noskanējuša šāviena Mazulis satrūkās, strauji pagriezās, lai bēgtu no šiem trokšņiem tālāk. Taču ne vienmēr tas izdevās. Kādu reizi, bēgdams no šāvieniem, kas atskanēja necik tālu, Mazulis, šķērsojot meža ceļu, gandrīz uzgrūdās automašīnai, kas stāvēja ceļa un kādas kvartāla stigas krustojumā. No automašīnām viņš nebaidījās, tāpat kā no tām nebaidījās viņa māte; tās bija nekaitīgas; ne vienreiz vien māte bija viņu vedusi pāri ceļiem un šosejām, pa kurām skrēja smagnējās kastes ar īsām, apaļām kājām. Vajadzēja tikai šādai kastei noiet no gludā ceļa, kad tā grambās un bedrēs sāka svaidīties un gorīties, kļūdama neveiklāka par aploka govi. Kad Mazulis lēnā riksī paskrēja garām automašīnai, kaut kas nočirkstēja. Ja bēglis būtu pagriezis galvu, atskatījies, viņš ieraudzītu, ka atveras mašīnas durvis, pa tām izbāžas bises stobrs un pavēršas pret viņu.

Tajā brīdī, kad atskanēja šāviens, Mazulis pazuda aiz kuplas egles, lode, kam vajadzēja viņu trāpīt, atsitās pret nokarenu egles zaru un, vāvuļodama kā pārbiedēts putns, aizrikošetēja sānis. Mednieks, kas šo lodi raidīja, bija karstgalvīgs ķēpausis, netrāpījis ar pirmo šāvienu, viņš tomēr nespēja savaldīties un, pat lāgā nenotēmējis, izšāva otrreiz, kaut arī egle jauno briedi jau bija paslēpusi. Aizgājis palūkoties, vai nav dzīvnieku ievainojis, vai tas nav nokritis, mednieks atgriezās pie mašīnas, iebāza kabatās katrā pusē pa pudelei un aizsvampāja turp, kur gaidīja viņa biedri. Mazulis pa tam joņoja tālāk, lēkdams pāri iesnigušiem kadiķiem, celmiem ar baltām sniega cepurēm galvās, cauri vējlauzes džungļiem, izvairīdamies un līkumodams ap lielajiem kokiem, vētras izgāztām eglēm, kas augstu gaisā slēja saraustītus sakņu mudžekļus, lēkdams pāri novadgrāvjiem, šķērsodams stigas, vientuļus meža ceļus, un saprata, ka tikai laimīga gadījuma dēļ izbēdzis tam liktenim, kas bija piemeklējis viņa māti. Tad kādu dienu mežos atkal iestājās klusums, jau ilgāku laiku Mazulis nebija dzirdējis šāvienus un domāja, ka aizbēdzis tik tālu, kur cilvēki vairs nedzīvo. Tomēr liels bija viņa pārsteigums, kad kādu rītu, iznācis no dziļi iesniguša priedulāja, atklāja svaigi iebrauktu ceļu un cilvēka pēdas. Izbīlī viņš sastinga uz vietas, tad gribēja mesties biezoknī atpakaļ, tomēr, pirms tam ieklausījies, nekādu troksni nesadzirdēja, ievilcis nāsīs salto ziemas gaisu, nekādu aizdomīgu smaržu nesaoda un nomierinājās. Pa ceļu bija vests siens. Kuplās egles un nokaltušie priežu zari bija siena vezumu plucinājuši un raustījuši, visgarām ceļam bija izmētāti siena kumšķi, vai arī tie, vēl nenokrituši, karājās žaukraino zaru galos. Mazulis, sienu uzlasīdams, sāka uzmanīgi iet pa ceļu, brīžam saausīdamies, satrūkdamies lūkojās apkārt, vai nemanīs kur parādāmies cilvēku, gatavs ]k mirkli ienirt un izgaist biezoknī, bet apkārtne bija klusa, mierīga, cilvēku nekur nemanīja, un ne no kā cita šobrīd viņš nebaidījās. Tā kā izsalkums bija liels, tad Mazulis lēni lumačoja tālāk, apēzdams visu, kas bija izsēts gar ceļu, pat nolasīdams siena skupsnas no zariem. Vēlāk viņš uzdūrās stirnu barotavai, kur siens bija izgāzts zemē un pēc tam sabāzts starp redelēm. Viņa sīkās māsas te bija jau priekšā un daudz nelikās zinis par jaunā brieža parādīšanos. Vēl panašķējies ar sienu, Mazulis devās tālāk. Pievakarē viņš iebrida svešā izcirtumā un apstājās. Te nesen bija gāzti koki un dedzināti ugunskuri, dūmu rūgtenā smarža vēl vēsmoja gaisos, tā dvakoja ap izdegušajām ugunskuru vietām, bija iesākusies uz priežu stumbriem augošajos ķērpjos. Nesenais cilvēku tuvums lika dzīvniekam kļūt modram un ar tramīgām acīm lūkoties apkārt, bet nekā aizdomīga saskatīt nevarēja. Mazulis snāja tālāk un atklāja, ka izcirtumā auga melleņu mētras, ko meža cirtēji bija atkārpījuši, un sāka ar tām mieloties. Drīz viņš saprata, ka nebija pirmais izcirtuma apmeklētājs, pirmais, kas šķina zaļos dzinumus. Sniegā rēgojās dziļas pēdas. Bet tās bija savējo pēdas. Viņš ieraudzīja vairākus staltbriežus, kas jau pirms viņa bija atraduši bagātīgo, cilvēku nejauši radīto barotavu. Mazulis, lielāko daļu sava īsā mūža pavadījis mātes sabiedrībā, tikai īslaicīgi bija ticies ar citiem pieaugušiem briežiem, kas pret viņu īstenībā izturējās vienaldzīgi vai pat noraidoši. Bet, tā kā tas bija noticis rudenī, auru laikā, kad gandrīz visi pieaugušie brieži bija pārāk satraukti un savas sugas turpināšanas instinkta pārņemti, tad īstenībā Mazulim par saviem ciltsbrāļiem nebija radies pareizais priekšstats. Tāpēc viņš parasti no tiem pēc iespējas vairījās. Turpretī tagad viņš prom iet negribēja. Te bija labi, ja paliktu, tad nevajadzētu brist pa biezo, cieto sniega kārtu, kas nespēja izturēt dzīvnieka svaru, paliekot izcirtumā, nevajadzētu ik dienas no jauna meklēt pārtiku, kuras te vismaz kādam laikam bija diezgan. Svešie ciltsbrāļi Mazuli pieņēma bez jebkāda naidīguma, to tūdaļ atzīdami par savējo. Kad tas bija noticis, neviens par viņu vairs nelikās ne zinis. Starp pieaugušajiem staltradžiem bija pāris jaunuļu, Mazuļa viengadnieki, ko mātes bija pametušas, atzīdamas par pietiekami pieaugušiem, lai paši spētu turpmāk pastāvēt, un paklausījušas briežu tēviņu un savu asiņu balss aicinājumam. Jaunie brieži turējās kopā. Mazulis pirmo reizi bija nokļuvis tik lielā sabiedrībā un uz visiem lūkojās ar neuzticību un aizdomām. Kāds liels briežu tēviņš ar iespaidīgiem ragiem un neatkarīgu, cēlu

gaitu viņam pat nepatika, un no tā Mazulis vairījās. Toties viņu bija ieinteresējusi kāda briedene, kas atgādināja māti. Mazulī ilgāk nekā citos jaunajos bija saglabājušās atmiņas par māti, par to, kā viņi divatā bija klaiņojuši pa mežiem, pa svešām pļavām, purvājiem un brikšņām, bēguļodami no cilvēkiem, gainīdamies no citu briežu sabiedrības, kad māte šajā pēdējā savas dzīves rudenī nepildīja un nevēlējās pildīt dabas uzlikto pienākumu, varbūt nojauzdama, ka tikpat jaunu dzīvību tai vairs neiznēsāt. Varbūt tieši tāpēc tā bija steigusies tālu prom, neapzinādami vēlēdamās izbēgt savam liktenim, pasargāt Mazuli, pēdējo no visiem, kam viņa vēl varēja būt noderīga. Šī mazliet ieilgusi bērnība Mazulī bija atstājusi dziļas pēdas, viņš spilgtāk nekā citi atcerējās savu māti, vairāk pēc tās ilgojās, un grūtāk viņam bija pieņemt citu draudzību — jūtas, kas visnotaļ nav svešas briežu sugai. Mazulis meklēja maigumu, ko spēja sniegt tikai māte, nevis draiskie vienaudži, kas labprāt ar viņu būtu kaitējušies. Tāpēc viņš mēģināja tuvoties briedenei, kas atgādināja māti, bet tika īgni noraidīts. Būtne, kas bija tik līdzīga mātei, viņu neatzina. Mazulis šādu izturēšanos smagi pārdzīvoja, jo ilgi saņemtais maigums viņu bija veidojis par atsaucīgu, viegli ievainojamu radījumu. Briežumātes atstumts, viņš nolīda tālākā izcirtuma stūrī, gremzās un ļaunojās, nekādi nespēdams izprast, kāpēc pret viņu izturas tik nelaipni. Pēc ilgā sala iestājās atkusnis, biezā sniega sega saplaka, veidojot jaunu ledus kārtu. Dienas nāca nomākušās un drūmas — ar miglas, smalka lietus pilieniem ik sīkākās skujas galā, kas lēni krājās, lāsoja, tecēja lejā un pakšķēja kūstošajā sniegā. Ja šādā laikā piegrūdās kokam vai krūmam, nolija salts lietus un izmērcēja neuzmanīgo. Neviens nekur tālu negribēja doties, katrs, kas nolīdis meža nostūrī, izcirtuma vai jaunaudzes malā, centās palikt tur pēc iespējas ilgāk. Bet laiks gāja. Siltās atkušņa dienas nomainīja skaidras, ar mērenu salu, kraukstošu sniegu zem kājām un ziemeļu vēju, kas līdzi atnesa veselu sniega lavīnu. Šajās brāzmainajās dienās dzīvnieki meklēja aizvēju, vairīdamies iziet klajā vietā, bozdamies un saldami. Sniegs pārstāja snigt, vējš norima, un iestājās spelgonis. Sals tomēr ilgi nepieturējās. Dienas valdonīgi stiepās garumā, kļuva siltākas un gaišākas. Sniegs gan vēl spīdēja žilbinoši balts, tomēr saulē tas sāka jau atlaisties, kļuva rupjgraudains un ass. Zīlītes tinkšķināja arvien skanīgāk un ilgāk, svilpj i pameta biezokņus, kur bija tvērušies bargajā ziemas salā, bet krustknābji augstu, varenu •egļu galotnēs jau rosījās, ierīkodami ligzdas. Līdz ar pavasara tuvošanos meža radība kļuva možāka un kustīgāka; ikvienam, kas pārdzīvojis ziemu, sākās jaunas rūpes. Mazulis tā arī nebija iedraudzējies ne ar vienu no jaunajiem briežiem, saviem vienaudžiem. Tas viņa raksturā bija atstājis zināmas pēdas, vēršot par vienpatni, kas vienmēr un visur labāk no sabiedrības izvairījās nekā to meklēja. Sākumā viņš arī nekādas ilgas pēc citiem nejuta, gluži otrādi — labāk uzturējās vienatnē nekā briežu bariņā. Pavasarim strauji tuvojoties, Mazulis bija ļoti novājējis, tomēr vēl pietiekami spēcīgs, vienīgi viņu nepārtraukti mocīja arvien pieaugošais izsalkums, ko viņš nekādi nemācēja remdēt. Kad staltbrieži atstāja izcirtumu un katrs savmaļš aizgāja meklēt citas — labākas ganību vietas, Mazulis kādu laiku vēl kavējās tepat. Viņš nelabprāt devās jaunā pārgājienā, baidīdamies, ka atkal varētu satikties ar nelaimi, ko slepeni uzglūnam gaidīja no jebkura krūma, neiepazītas vietas. Viņš vēl nezināja, ka nelaime var pienākt, piezagties vispazīstamākā vietā, visdrošākā slēptuvē, ka nav tādas vietas uz pasaules, kur kāds no nelaimes būtu ilgi vai mūžīgi pasargāts. Pienāca diena, kad izsalkums kļuva tik liels, ka tas beidzot viņu aizdzina no atkārpītā, izmīņātā izcirtuma, un viņš, bada dzīts, steidzās prom. Reiz Mazulis, meklēdams jaunas ganības, gluži nejauši uzgāja mežā izkārtas lapu slotiņas. Visapkārt krustu šķērsu bija nopēdots, te jau ilgāku laiku bija barojušies kā aļņi, tā zaķi un stirnas. Lai arī viss svešais, neparastais un neizprotamais Mazuli biedēja, radīja neuzticību, tomēr arī viņš, pārējo dzīvnieku iedrošināts, nekur tālu neaizbēga' pat tad, kad parādījās cilvēki, kas no jauna atveda barību. Dzīvnieki izlikās no cilvēkiem nemaz nebaidāmies, tik lētticīgi un viegli pieradināmi tie bija. Vienīgi retais vēl atcerējās baismās rudens medības; pārējie jau bija tās aizmirsuši. Bet, tā kā šāvieni

neatskanēja un bads bija tik nežēlīgs un liels, ka pat tramīgās stirnas atgriezās barotavā, arī Mazulis devās turp. Liels bija viņa pārsteigums, kad Mazulis pazina cilvēku, kas barību pieveda. Lai arī laiks, ko viņš mežsaiga mājā pavadīja, bija pavisam īss, tomēr tas bija palicis jo spilgtā atmiņā. Aizvainojums, ko Mazulis pārdzīvoja, kad mežsargs viņu iepēra, padzīdams no mājām, bija aizmirsts. Vairākkārt Mazulis mežsargu vēroja. Arī cilvēks šķita viņu atceramies, jo ilgstoši to aplūkoja. Kad mežsargam līdzi uz mežu atbrauca zēns un meitene, Mazuļa iegūtā piesardzība izgaisa, un viņš steidzās cilvēkiem klāt, pilnīgi tiem uzticēdamies, it kā nebūtu pagājis laiks, bargie ziemas mēneši, it kā viņi tikai vakar, būtu šķīrušies. Mazulis atkal ņēma maizi, ko tam sniedza cilvēka roka. Bērni jūsmoja, vienīgi mežsargs pats pret Mazuļa draudzību palika noraidošs un vēss. Pagāja tikai dažas dienas, kad Mazulis savā iedzimtajā lētticībā jau bija aizmirsis rudens medības — kad vajātie dzīvnieki bēga kur kurais, kad viņi zaudēja cits citu, uz viņiem šāva, — un uzskatīja, ka cilvēks ir viņa draugs, labvēlis, sabiedrotais. Visuvarenās un lielās pirmatnējās baiIes, kas mantotas no paaudžu paaudzēm uz mūsu pārapdzīvotās zemes, kur cilvēks iespiedies visattālākajos dabas stūrīšos, — šīs bailes atkāpās. Dzīvnieks, it kā atzinis cilvēka pārākumu, nodod sevi tā rokās un, neizprazdams cilvēku dabu, biežāk iet pretī lodēm nekā savas draudzības un uzticības piepildījumam. Iebarotie dzīvnieki patiesībā no cilvēka vairs nebaidījās. Kad atveda barību, tie gan pabēga tālāk, bet turpat viņi stāvēja un bezrūpīgi nolūkojās uz saviem iedomātajiem labvēļiem, kas, barību pasniedzot, bija ieguvuši miermīlīgo dzīvnieku uzticību un līdz ar to arī tiesības lemt par viņu dzīvībām. Mežsargs labi izprata Mazuļa dvēseles stāvokli un, vēlēdamies to pasargāt no pārmērīgas uzticē* šanās rūgtajām sekām, izturējās pret jaunā brieža draudzību noraidoši. Viņš pat kļuva nežēlīgs un, tāpat kā toreiz jau bija darījis, ņēma rokā pātagu. Liels bija Mazuļa pārsteigums un apvainojums, kad, sāpēs palēkdamies, aizbēdzis tālāk, viņš pārmetuma un neizpratnes pilnām acīm nolūkojās cilvēkā, kam atkal bija uzticējies. Bet cilvēks neatskatījies aizbrauca, lai tuvākajā laikā te vairs neatgrieztos. Pavasaris pienāca pēkšņi: ar aizgūtnēm kūstošu sniegu piesaulē; kūpošām, garojošām dienvidu nogāzēm, kur atsilušajās vietās caur kūlu jau spraucās sniegpulksteņi; ar burbuļojošiem, urdzošiem, skanošiem meža strautiem; ar gājputnu klaigām un sasaukšanos gaisos; ar strauju atmodu visā dzīvajā dabā. Vienīgi naktīs vēl pieturējās aukstums, kas veidoja dīvainus ledus rakstus atkusušajos 1āsmeņos, lika sastingt un dienas gaismu ieraudzīt fantastiskām lāstekām, ledus gālei, kas, saulei uzlecot, zaigot zaigoja neiedomājamās krāsu dārdedzēs. Līdz ar pavasara atnākšanu cilvēki par meža dzīvniekiem pārstāja rūpēties, barību vairs nepieveda, lapu slotiņas neizkāra; bija pienācis laiks, kad dzīvniekiem pašiem par sevi atkal jāgādā. Dzīvniekiem tāpat kā cilvēkiem piemīt slinkums. Ja dzīvnieku vai putnu kādu laiku baro, tas pie šāda stāvokļa tā pierod, ka aizmirst pats par sevi rūpēties. Tāpēc dzīvnieki uzskatīja par labāku uzturēties barotavu tuvumā un gaidīt barības pievedumu nekā meklēt to patstāvīgi, jo sevišķi tāpēc, ka atvestā barība bija garšīgāka un tās sameklēšana neprasīja nekādas pūles. Vairākas dienas veltīgi izriņķojušies ap tukšo barotavu, dzīvnieki beidzot aizgāja, izklīda kur kurais; daži vēl turējās kopā pa divi, pārējie nošķīrās un izzuda mežā. Mazulis nevienam no tiem pievienoties nevēlējās, un neviens arī viņam neveltīja tādu uzmanību, kas spētu pāraugt draudzībā. Kādu dienu, kad pat naktis jau bija kļuvušas siltas un maigas un pērkļos, ligzdās, migās un alās čiepstēdama, pīkstēdama, ņurdēdama, elsodama un šņākdama dzima šī gada jaunā dzīvība, Mazulis gluži neapzināti bija atgriezies savas bērnības izcirtumā. Sākumā viņš to nepazina, gāja pa to, kā mēdza iet pa jebkuru citu vietu, līdz kaut kas pazīstams lika apstāties, sastingt pussolī un kā apburtam lūkoties apkārt. Viņš pēkšņi zināja, ka tālāk būs pusaizaugusi stiga, kur viņš kādreiz jau ganījies, ka tepat netālu no lielajām eglēm atrodas zaļš, mīksts laukums, kur viņš jau ir gulējis, ka te, šajos avenājos, šajā reibinošajā sveķu smaržā, kas cēlās un virmoja ap celmiem, viņš jau ir skraidījis un juties laimīgs. Dzīvnieka nāsis uzbudinājumā ietrīsējās, neskaidras atmiņu ainas atgādināja, ka viss, kas viņa dzīvē bijis labs, priecīgs un

nebēdīgs, saistās ar šo vietu, izcirtumu, celmiem un avenājiem. Un Mazulis atcerējās, ka te ar viņu kopā bija būtne, kuras zaudējumu viņš izjūt vēl tagad. Neizpratnē viņš lūkojās apkārt uz šīm kopš senlaikiem pazīstamām vietām, kuras pazaudētas tik negaidīti atkal iznirušas no nebūtības, un bija reizē pārsteigts un laimīgs. Tomēr ilgi Mazulis izcirtumā neuzkavējās, atmiņas viņu darīja grūtsirdīgu. Lai ari dzīvot bija bezgala skaisti, dzīves neizprotamība viņu nomāca. Mazulis, pats to neapzinoties, auga citāds nekā pārējie meža dzīvnieki. Tas, ko citi dzīvnieki uztvēra ikdienišķi un parasti, viņā uzbangoja izjūtas, ko nebija iespējams nosaukt vārdā. Lai no tā visa paglābtos, lai aizbēgtu no atmiņām, kas vēlās virsū, nospieda un darīja grūtsirdīgu, Mazulis pameta izcirtumu, lai nekad te vairs neatgrieztos. Tāpat bieži vien rīkojas cilvēki, kas atstāj dzimtās vietas, tās reizumis pārstaigādami vienīgi sapnī, atcerēdamies brīžos, kad ir bezgala grūti vai kad tuvojas nāve. Nāve bieži slapstījās mežos, lodāja pa brikšņām un biezokņos, uzglūnēja dumbros, purvos, aizaugušās pļavās, izsekoja, alka asiņu un ciešanu. Ne vienreiz vien tā piezagās tuvu klāt, ar piemiegtu aci pār stobra galu meklēdama, uztaustīdama vārīgāko vietu, kur lodei ieurbties, taču Nejaušība paglāba, un Nāve pagāja Mazulim tuvu garām, apdvesdama ar saltu, iznīcinošu dvašu. Mazulis bez apstājas devās prom, gāja, kur acis rāda, kur instinkts un nojauta lika. Viņa ceļojums bija tāls un ilgs, tomēr tas nebija grūts, jo briesmas, kas tam dažkārt draudēja, viņš nesaprata, pat nenojauta, ka tādas uzglūn. Tā iedams viņš bija sasniedzis to vietu, no kuras atkal sākās ceļš atpakaļ. Ikviena kustība, kas sākta, reiz sasniedz savu apogeju un tuvojas atceļam uz sākumu. Bija atkal pagājis gads. Tas nebija ne labāks, nedz sliktāks par iepriekšējo, tas bija parasts gads ar parastām, ikdienišķām grūtībām, parastiem notikumiem meža iemītnieku dzīvē. Taču Mazulis šajā gadā bija pieņēmies svarā un augumā, nu jau to gandrīz varēja uzskatīt par pieaugušu briedi, vienīgi ragu žuburojums vēl bija sīks, neizveidojies, bet tur nekā nevarēja darīt, tas nāk tikai ar laiku kā nodzīvoto gadskārtu, apēstas barības un iegūtās pieredzes mērs. Ja labāk ieskatījās, viņa jaunību nodeva arī augums; tam trūka padzīvojuša staltradža smagnējā majestātiskuma, mierīgās un cēlās nosvērtības; viņš vēl bija glezns, trausls un graciozs, nenobriedis sīvām briežu cīņām, divkaujām, kas nepazīst žēlastības, kad jāstāv līdz pēdējam, jāstāv pat tad, kad kājas līdz lieliem iegrimušas zemē, kad vairs nav kur atkāpties. Vai tam, kas šādu sasprindzinājumu neiztur! Tas tiek salauzts, sabradāts, nogalēts, bet uzvarētājs iegūst augstāko balvu, kāda uz šīs zemes iespējama. Nē, Mazulis šādām cīņām vēl nebija gatavs, vēl nebija tiktāl izaudzis. Šādās cīņās var doties tikai līdzvērtīgi pretinieki. Un tomēr, kad Mazulis savas dzīves trešajā rudenī silos saklausīja staltradžu tēviņu maurošanu, viņš jauta sevī mostamies agrāk nepazītus spēkus, kas vērta viņu pārgalvīgu un uzņēmīgu. Spalgā un izaicinošā balsī atsaucies kara pieteikumam, viņš devās meklēt pretinieku. Pēkšņi kādā dienā viņš bija kļuvis citāds — reizē ķildīgs, vieglprātīgs un nikns. Gandrīz nepārtraukti taurēdams, viņš drāzās tur, kur bija saklausījis citu tēviņu maurošanu. Kad viņš piesteidzās, cīņa vēl turpinājās: divi staltbrieži, kā iemieti zemē visām četrām kājām, žuburotiem ragiem centās viens otru atspiest atpakaļ. Neviens no ragaiņiem neiespēja pirmais spert soli uz priekšu, tik līdzīgi bija to spēki. Un tā abi sāncenši stāvēja, saspringti līdz pēdējam, asiņu pieplūdušām acīm, saniknoti un satracināti, taču pietiekami pieredzējuši agrāko gadu cīņās, lai saprastu, ka ir viens otra cienīgi pretinieki. Netālu mīņājās vairākas briedenes un satraukumā trīsošām nāsīm, valgām acīm apbrīnas pilnas nolūkojās sāncenšos. Mazulis, lai arī šādās cīņās vēl nekad nebija piedalījies, nojauta, ka viņš ir lieks, ka te nedrīkst iejaukties. Patiesību sakot, viņš to arī nemaz nekāroja. Dižmanīgi apgājis abiem cīkstoņiem apkārt, viņš visu uzmanību veltīja briežu govīm, tās aptekādams un apošņādams, cenzdamies aizvilināt prom. Taču padzīvojušās briedenes bija spēka, drosmes un varonības cienītājas, tāds lēkājošs jaunulis viņas nu nekādi nespēja ne aizraut, ne aizkustināt, ne iejūsmināt. Neviena no tām pat netaisījās sekot. Mīkstos, karstos, strauji elsojošos purnus izstiepušas, viņas nolūkojās abos cīkstoņos, kas arvien vēl

nespēja viens otru ne pievārēt, ne izkustināt no vietas. Neapmierināti un noraidoši Mazulim, šim nelgām, uzšņākušas, piesitušas kāju pie zemes, tā karstgalvi brīdinādamas, ka viņš tām nepatīk, briedenes raudzījās varenajos muskuļos, asiņu pieplūdušajās acīs un kaisli trīsēja pie visām savām lielajām, graciozajām miesām, gatavas sekot uzvarētājam soli solī. Šāda izturēšanās Mazuli satracināja līdz neprātam, tas bija apvainojums, ko spēja nomazgāt tikai asinis. Viņš, nikni iemaurojies, skrēja abiem sāncenšiem apkārt, ārdījās, pieņēma izaicinošas pozas, draudēja, it kā gribētu tos aizdzīt prom. Mazuļa dusmīgās un skaļās balss kaujas sauciens abus cīkstoņus satrakoja vēl vairāk, tie kā pēc komandas atrāvās no vietas, ar vēl lielāku spēku triecās viens otram virsū, pilošās, slienainās mēles izkāruši, sarkanās acis pārgriezuši, vai pllsdami aiz niknuma. Nav zināms, kā šī līdzvērtīgā cīņa beigtos, ja tik vieglprātīgi nebūtu iejaucies Mazulis, kas, pieskrējis pie sāncenšiem, tuvākajam iebadīja sānos. Viņam par attaisnojumu jāsaka, ka šo pēkšņo, nodevīgo uzbrukumu vienam nevadīja simpātijas pret otru; viņš ienīda vienlīdz abus un bija gatavs tos saplosīt, patriekt, un to viņš arī izdarītu, ja vien pietiktu spēka. Tik pēkšņi apdraudētais dzīvnieks pazaudēja līdzsvaru un, lai nepakluptu, lēca sānis. Pretinieks no tā neatkāpās, neatlaidīgi mākdamies virsū, trāpīdams ar plato ragu žuburu kaklā, pasizdams augšup sāncenša galvu tā, ka tas vairs nespēja pretoties, un, ne pussoli neatpalikdams, turpināja pretinieku vajāt, jo labi saprata, ka pusuzvara vēl nav uzvara; uzvara ir nodrošināta tikai tad, kad pretinieks satriekts pilnīgi, sabradāts, nospiests ceļos, saplosīts. Viņš to dragāja bez žēlastības; uzvarētāja ragi plosīja zaudētāja kaklu, krūtis un sānus, kas sārtojās sarkani. Nāve būtu bijusi briesmīga, ja vajātajam gadītos paklupt. Tomēr viņš bija laimīgs zaudētājs; atzinis pretinieka pārākumu, kuram patiesībā par uzvaru bija jāpateicas Mazuļa vieglprātībai, uzvarētais bez ierunām atzina sevi par zaudētāju, metās bēgt, un viņam tas izdevās. Uzvarētājs lēni un svinīgi atgriezās, lai pielūdzējas aizvestu sev līdzi. Sajā brīdī viņa priekšā nostājās Mazulis, satraukumā trīsošs, lēkājošs un vieglprātīgs. Redzētā cīņas aina un aizvainojums viņu bija tā uzbudinājuši, ka arī viņam vajadzēja cīnīties. Uzvarētājs izlikās Mazuli noturam par govi, niecīgie raģeļi un graciozā, līganā gaita neradīja viņā nekādu cieņu. Tas Mazuli aizvainoja līdz sirds dziļumiem; viņš bija gatavs mirt, lai tikai apvainojumu nomazgātu. Kad uzvarētājs jau gandrīz pagāja viņam garām, Mazulis iemaurodamies nekauņam pieteica karu un tūdaļ metās virsū. Tomēr pretinieks bija pārāk spēcīgs un piedzīvojis, viņu pat nebija iespējams pārsteigt. Uzvarētājs sastinga, atspērās ar visām četrām zemē un iesāņis doto triecienu saņēma bez grīļošanās. Tad viņš lēnām, it kā pretinieku iztaustot, pagriezās tam tieši pretī un devās virsū. Mazulis bija daudz par vieglu, lai šo uzbrūkošo masu noturētu, sāka slīdēt atpakaļ, noplēsdams sūnas ar nagiem, zemē izārdāms dziļas vagas. Lai kā viņš pūlējās nepaklupt, atsperties, pretinieks nebija apturams. Cīņa acīm redzami bija nevienlīdzīga. Un šajā nevienlīdzīgajā, bezcerīgajā cīņā valgām un apbrīnas pilnām acīm, izsmējīgos un maigos purnus izstiepušas, nolūkojās briedenes, pirms viņas labprātīgi aizies līdzi uzvarētājam. Mazulis bija cīņu zaudējis, atsviests tālu prom, notriekts uz ceļiem, un tikai jaunības laime, veiksme un vieglprātība palīdzēja izglābties no nāvējošiem triecieniem, kas pāršķeltu sānus vai salauztu kaulus. Atzinis, ka cīņa zaudēta, viņš bēga. Bēga, bet tā nebija kaunpilna bēgšana no līdzvērtīga pretinieka. Tā bija bēgšana no nenovēršamā, no nāves. Bet viņš nebija garīgi salauzts. Šī pirmā nevienlīdzīgā cīņa viņu tikai darīs uzmanīgāku, savaldīgāku, viltīgāku, bet no cīņas viņš neatteiksies. Ja liktenis būs labvēlīgs, pienāks laiks un viņš kļūs par visu briežu uzvarētāju, apbrīnotu un atzītu vadoni. Aizbēdzis no savas pirmās cīņas vietas ar nobrāztu pieri un asiņojošu kaklu, Mazulis tomēr nomierināties nespēja. Jaunības enerģija viņu tirdīja, trieca uz priekšu, urdīja uz jebkuru nepiesardzīgu pārdrošību, dzina meklēt dēku. Rītausmā viņš to ieraudzīja. Protams, viņš vēl nezināja, ko sastapis, ar ko viņam darīšana, un apstājās uzbudinājumā drebošām nāsīm, sasprindzis līdz pēdējam, gatavs uz visu, piesardzīgs un neaprēķināms. Tikpat izbijusies un izbiedēta apstājās jaunā briedene, stāvēja un lūkojās pēkšņi viņas priekšā no biezokņa dziļumiem iznirušajā parādībā. Viens otru pa gabalu aplūkojuši, viņi atzina, ka

vienam no otra nav jābaidās. Mazulis lēni viņai tuvojās. Tā panācās pretī un it kā apmulsusi un sakautrējusies apstājās. Viņa bija tikpat jauna, cik viņš, jauna, naiva un lētticīga, nepavisam ne tāda, kādas bija lepnās un noraidošās pieaugušās briežumātes, ko viņš sastapa vakar. Kad viņš iedvesmots tai stādījās priekšā kā nepārspējams cīkstonis, drošulis un uzvarētājs, Naivule bez šaubīšanās tam noticēja. Lai vēl vairāk nostiprinātu viņas pārliecību, Mazulis uzsāka briesmīgu cīniņu ar iedomātu pretinieku. Viņš lēca, mauroja, izaicināja, draudēja un uzbruka, izkārpītās sūnas un smiltis lidoja ap viņu gaisā, lūza un brīkšķēja zari, kad viņš gāzās virsū kuplai eglītei, triecās tai apkārt un pāri, līdz, nokapātu gluži kailu, nolauza arī stumbru. Uzsitis kāju uz sabradātā kociņa, Mazulis, augstu izslietu galvu, spulgojošām acīm, lūkojās Naivulē un viņas acīs savukārt saskatīja patiesu apbrīnu, ticību viņa spēkam un varenībai. Viņa bija sajūsmināta un kā jauna meitene uzreiz iemīlējās pirmajā satiktajā vīrietī, jo ticēja, ka šai nepārspējamajā varonī patiesi sastapusi drosmīgu, neuzvaramu un cēlu pielūdzēju. Naivule sekoja Mazulim soli solī, ik mirkli uzlūkodama to valgām, sajūsmas pilnām acīm, maiga, padevīga un piekļāvīga kā meža liāna izraudzītam kokam. Sānu pie sāna un soli solī draiski, laimīgi un apreibuši viņi klejoja pa rudens mežiem un gāršām, nemanīdami, kā nodzeltējušās un salnu apsvilinātās koku lapas aiztrauc pa gaisu gaisiem pēkšņa vēla elpa, kā mīkstiem un nedzirdamiem soļiem piezogas sals, kā strauti, upes un dumbrāji pārvelkas ar ledu, grūtsirdīgi klaigādamas aizlido meža zosis. Kaut kur jau, sākot ar rītausmām un vēlāk caurām dienām, skanēja šāvieni, kas atbalsojās mežos, upju krastos un biedinoši aizskanēja pāri laukiem un ezeriem. Kādu rītu viņi ienāca jaunā priežaudzē, kur uz pakalna atradās no baļķiem celts tornis. Šādus torņus viņi jau bija redzējuši paaugstinātās vietās un tiem īpašu vērību nepiegrieza. Vispār, kāzu nakšu apreibināti, viņi maz kam piegrieza vērību, bija pārgalvīgi, pašpaļāvīgi un līksmi, it kā viņu priekšā gulētu mūžība un laiks būtu bezgalīgs. Te attālinādamies viens no otra, te rotaļīgi viens otram tuvodamies, viņi gāja garām tornim. Pie torņa bija sapulcējušies mednieki. Mazulis saklausīja cilvēku balsis, kad jau bija tos ieraudzījis, bet arī tad vēl draiskā pašpaļāvībā gāja tiem tuvāk — viens no tiem likās labi pazīstams. Vai tas nebija mežsargs, kas viņu reiz bija glābis, kas ziemā uz mežu veda pārtiku? Ja pie viņa nebūtu citu cilvēku, Mazulis ietu mežsargam klāt. Bet Naivule bija atpalikusi, Mazulis apstājās un nevarēja izšķirties, ko darīt. Tikām jauno briedi pamanīja arī mednieki. Visi apklusa. Viens no viņiem lēni pakāpās tornī, pielika bisi pie pleca un gaidīja, kad medījums pienāks tuvāk. Kad dzīvnieks pagriezās, lai ietu prom, atskanēja šāviens. Mazulis sajuta pēkšņu triecienu mugurā, no sāpēm palēcās, paskrēja dažus soļus, paklupa, un tad norībēja otrs šāviens. Kam tas tika raidīts? Viņam? Vai Naivulei? Mazulis pielēca kājās un skrēja uz netālo biezokni. Arvien tālāk un gausāk. Bet sāpes urbās dziļi, arvien dziļāk, dedzinošāk, nežēlīgāk. Kaut kur viņa smadzenēs atbalsojās tie tālie šāvieni, kas reiz nogalināja viņa māti, un Mazulis zināja, nojauta, ka atkal sastapies ar kaut ko tādu, kas šķir uz mūžu. Viņš nodrebēja, juzdams, ka asinis siltā straumē plūst pār muguru, ka nodevīgs slābums ienāk locekļos, un viņu pārņēma bailes, baismas no svešā, neizprotamā, nenovēršamā spēka, kas tagad sēdēja viņā, spieda pie zemes un no kā vairs nebija iespējams aizbēgt, izvairīties, ko nebija iespējams ne nokratīt, ne padzīt. Kā ikviens, kam uzbrukusi nelaime, Mazulis juta vajadzību pēc kāda, kam uzticēties, uz ko paļauties. Pat ja šis tuvais, vienīgais nespēj nekā palīdzēt, tad viņa klātbūtne vien jau daudz ko nozīmē, spēj atvieglot ciešanas, iepriecināt bezcerīgo. Mazulis gāja arvien lēnāk, biežāk apstājās un lūkojās apkārt. Naivules nebija. Pēc šāviena, kas viņu notrieca zemē, Mazulis savu ceļabiedreni vairs nebija redzējis un vēl nebija paspējis meklēt. Taču tepat kaut kur tuvumā tai vajadzēja būt.

Ierējās suņi. Mazulis ieklausījās un nodrebēja; no suņiem viņš šobrīd aizbēgt nespēja. Tie atvedīs šurp medniekus, un tās būs beigas. Tomēr Mazulis arvien vēl steidzās tālāk, cik to atļāva viņa zūdošie, aizplūstošie spēki. Dzinējsuņu rejas tikām tuvojās, tie skrēja ātrāk par ievainoto Mazuli, drīz plēsoņas viņu panāks, un tad izbēgt vairs nebūs iespējams. Ko varēja darīt Mazulis savas dzīvības glābšanai? To izdomāt viņš nespēja, un to droši vien nespētu neviena dzīva būtne. Mežs, kā nocirsts, pēkšņi izbeidzās: priekšā pavērās pļava. Nekas cits neatlika, kā doties tai pāri. Pat ja viņš tiktu līdz egļu biezoknim otrā pļavas pusē, vai tas viņu paglābs? Spēku palika arvien mazāk, viņa gaita palēninājās, suņu ķaukstēšana kļuva skaļāka, tie neapšaubāmi tuvojās, drīz izskries pļavā, viņu ieraudzīs un vairs neatstāsies, kamēr nokausēs galīgi. Ja viņš nebūtu tik nespēcīgs, noasiņojis, Mazulim ne prātā nenāktu baidīties; tas laiks, kad viņš no suņiem baidījās, kad viņu bija vajājis Rūsganais, tas laiks bija tālā pagātnē, kopš tās reizes viņš daudz ko bija mācījies. Nē, no suņiem viņš nebēgtu; viens ašs kājas spēriens un visstiprākais suns apklustu uz visiem laikiem; viņš baidījās no medniekiem, kas noteikti suņiem sekoja, arī to viņš zināja, bija to pieredzējis. Bezcerīgais stāvoklis dzina viņu izmisumā. Nebija nekā nožēlojamāka par bezpalīdzību, bezcerību, kādā viņš tagad atradās. Sasniedzis meža malu otrpus pļavas, Mazulis vairāk nejaudāja — sāpes, asiņu zaudējums bija viņu tā nokausējuši, ka nomocītais dzīvnieks apstājās. Te viņš savus vajātājus sagaidīs. Viņa kājas vēl bija pietiekami spēcīgas un veiklas, viņš cīnīsies, metīsies suņiem virsū, metīsies tā, kā bija uzbrucis stiprajam briežu bullim, bradās, spārdīs, aizstāvēsies. Mazulis smagi elsoja, neapzināti gatavojās priekšā stāvošajai cīņai, centās atpūsties, savākt kopā izzūdošos spēkus, pārvarēt līdz nelabumam pretīgās un asās sāpes. Dzīvnieka tramīgā dzirde uztvēra klusas skaņas, mežā viņpus pļavas kaut kas skrēja, tuvojās, bet tas nevarēja būt suns; suņi ķaukstēja kaut kur tālāk, tie vēl nevarēja būt klāt. Tas, kas tur skrēja, nebija suns, tas bija kaut kas daudz lielāks un ātrāks. Mazulis saspringa un gaidīja to parādāmies. Vēl daži mirkļi, nošalca un pavērās krūmi, un viņš to ieraudzīja. Pļavā izlidoja Naivule, kas kaut kādā dīvainā kārtā bija atlēkšojusi šurp pa viņa pēdām un tagad, izrikšojusi pļavas vidū, apmeta loku, kā kaut ko meklēdama, nepievērsdama uzmanību suņu riešanai, kas nu jau skanēja pavisam tuvu, un apstājās. Skaļi un biedinoši iešņākusies, viņa soļoja pa pļavu satraukta, elsojoša, skaista un gracioza. Mazulis, viņu ieraudzījis, uz brīdi aizmirsa nelaimi, kas to piemeklējusi, jau gribēja steigties tai pretī, kad pļavā izlēca melns suns. Dzinējs tūdaļ pamanīja stalto dzīvnieku, pameta Mazuļa pēdas, ko bija dzinis, un aizsmakdams metās uz jaunās briedenes pusi, noturēdams to par upuri, kas tam jāpanāk, jānoķer, jāvajā, kamēr piesteidzas mednieki un nobeidz pavisam. Aiz melnā no meža, biedinoši ieriedamies, izlēca vēl viens suns. Abi sāka vajāt Naivuli, kas tagad, virzienu mainījusi, skrēja pa pļavu, attālinādamās no Mazuļa, kas nepamanīts palika stāvot starp kokiem. Mazulis stāvēja ilgi, daudz ilgāk par to brīdi, kad viņa acīm izzuda Naivules augums, ieklausīdamies, kā suņu rējieni kļuva tālāki un klusāki, kā tie apklusa pavisam, kā pilnīgi iestājās klusums, un šajā klusumā gandrīz nemanāma drēgna ziemas vēsma lēni un svinīgi iedūcās, iešalcās egļu galotnēs, tās tikko jaušami sašūpodama. Mednieki neparādījās, tie bija aizgājuši turp, kur Naivule sev līdzi aizveda dzinēj suņus. Naktij uznākot, viņš nolīda biezoknī un stāvēja sastindzis un nekustīgs, tikai trauksmainā, karstā nomoda elpa liecināja, ka te stāv dzīva būtne. No augšas mugurā iešautā brūce beidzot pārstāja asiņot, taču sāpes nerimās, tagad tās gan kļuva it kā trulākas, toties izplatījās tālāk, sāpēja jau visa mugura; sāpes izstaroja starp ribām, spieda, gūlās virsū kā kalns un neļāva atvilkt elpu. Tā nekustīgi stāvēt kļuva neciešami. Mazulis lēni paspēra soli, bet sāpe sažņaudza vēl nežēlīgāk, un viņš atkal apstājās. Tomēr stāvēt un gaidīt, lai notiek kas notikdams, viņš nevarēja. Bija jāatrod Naivule! Kur tā bija palikusi? Kāpēc neatgriezās? Ja Naivule atrastos blakus,

Mazulim šķita, arī sāpe pārstātu mocīt, viss atkal būtu labi. Bet Naivules nebija, un viņš devās to meklēt. Pagājis dažus soļus, apstājās, ik reizes no jauna saņēma spēkus un ar grūtībām svampāja tālāk. Apstājās, saņēma spēkus un svampāja tālāk. Pēc brīža juta, ka brūce sāk dedzināt, bija atsākusies asiņo^na. Tomēr viņš neatlaidīgi virzījās uz priekšu. Vienīgi, kad sāpe kļuva neciešama, apstājās, atvilka elpu, tad atkal spītīgi gāja tālāk. Bailes no vientulības, bailes par Naivuli bija lielākas par sāpēm un ciešanām, dzina uz priekšu, uz to vietu, kur viņš to bija pazaudējis, kur tā pēdējo reizi pavīdēja un izgaisa viņa acīm. Naivule bija jāatrod, vienīgā būtne, kura viņam bija, kurai bija pieķēries, bez kuras nevarēja un negribēja dzīvi pat iedomāties. Lēni viņš pārkumuroja pļavu, it kā cerēdams, ka no dūmakainā rīta mijkrēšļa dziļumiem pretim izlēks Naivule. Bet Naivules nebija, tā nenāca, tikai vientulība, liela un biedējoša, soli solī šļakāja blakus. Mazulis gāja tur, kur Naivule vakar nogriezās mežā un izgaisa skatienam. Pēc tam, nekā vairs nebaidīdamies, pārmeklēja jaunaudzi, kur vēl vakar abi bija draiskojušies, aizčāpoja garām tornim, kas drūms, vientulīgs un nodevīgs slējās pret tumšajām debesīm. Tornis klusēja, neviens šodien no tā nešāva. Patiesību sakot, Mazulis torni arī nevainoja; viņš tikai zināja, ka šāvis neizprotamais divkājainais radījums, ko sauc par cilvēku, kam viņš arvien un no jauna gluži veltīgi uzticējies. Jaunaudzē Naivules nebija. Un, protams, nevarēja būt. Neviens dzīvnieks nemēdz atgriezties vietā, kur iepriekšējā dienā uz viņu šauts. Mazulis to darīja vienīgi aiz bailēm Naivuli pazaudēt, palikt viens, kā tas reiz ar viņu jau bija noticis. Bet Naivule nekur nebija atrodama, ne pļavā, ne dziļāk mežā, kurp viņš devās, un Mazuli pārņēma izmisums. Suņi Naivuli varēja būt aizdzinuši tik tālu, cik tālu aiziet viņš nekad vairs neiespēs. Un viņa savukārt varēja neatrast ceļu atpakaļ. Mežā atkal skanēja šāvieni. Tie vēl bija tāli, tikko saklausāmi, bet Mazulis no agrākās pieredzes zināja, ka drīz tie var atskanēt arī tuvumā, jebkurā vietā. Naivules dzīvība bija briesmās; ja tikai viņa nebūs pietiekami viltīga, piesardzīga, pienāks cilvēkam par tuvu. Bailes par Naivules dzīvību stindzināja, nomāca, un īsti pirmo reizi Mazulis izjuta, kas ir izmisums. Tā ir pilnīga bezspēcība kaut ko darīt vienīgās tuvās būtnes labā. Ja vien varētu, viņš tagad joņotu pa mežu, Naivuli meklēdams, noteikti to atrastu un aizvestu tālu prom, kur nav cilvēku, kur nekad neskan šāvieni, kur ziemas nav bargas un visu gadu netrūkst pārtikas, tā domātu Mazulis — ja viņa domāšana nebūtu jēdzieniska —, nolīdis biezā brikšņā, klausīdamies tālajās šāvienu atbalsīs, ciezdams neciešamas sāpes, skumdams un arvien vēl gaidīdams parādāmies Naivuli. Pēc ilgās staigāšanas ievainojums atkal dega kā ugunīs un asiņoja, šķita, ka lode, kas viņā jau tā bija dziļi ieurbusies, urbās arvien dziļāk, sāpīgāk, mokošāk, no kā locekļos ielija smags gurdums, kas spieda pie zemes, kratīja drebuļi, kas sāpes padarīja tikai asākas, uzmācās apātija. Cik ilgi tā var izturēt? Cik ilgi viņam vajadzēs bezpalīdzīgi mocīties? Šāvieni, brīžam apklusdami, brīžam atsākdamies no jauna, neatlaidīgi tuvojās, vēlās šurp, atbalsojās mežā un jaunaudzēs, pārskanēja gāršas un izcirtumus, bet Mazulis, kā nolīdis biezoknī, tā nostāvēja līdz vēlai pēcpusdienai. Viņš nekustējās arī tad, kad izdzirda balsis, kad dzinēji tuvu aizkūņojās garām, kad netālu uz stigas noskanēja šāvieni, droši vien izdzēsdami kādu dzīvību. Vakarā medības izbeidzās, cilvēki, apreibuši un trofejas automašīnā sakrāvuši, atstāja mežus, un beidzot iestājās miers un klusums. Mazulis nepakustējās arī tad, kad jau satumsa, kad sāka snigt mīksts un balts sniegs, pārsegdams asiņainās pēdas, vienādi balts un mīksts visiem, apklādams dzīvos, mirstošos un ievainotos. Mazulis stāvēja un neapjauta, ka stāv; kājas bija it kā nolēmētas, kļuvušas nejūtīgas; sāpošais ķermenis šķita balstāmies nevis uz kājām, bet peldam gaisā, iekāries sīkajos, biezajos kociņos, starp kuriem viņš bija iespraucies. Apkārtne, mežs, koki no rīta bija kļuvuši balti; tikpat balts un sastindzis kā ziemas neatņemama sastāvdaļa stāvēja Mazulis, vienīgi sarkanais plankums uz viņa skausta liecināja, ka tas starp kroplajiem, apsnigušajiem kociņiem nav sniega kupena, bet kaut kas vēl dzīvs. Turpmākās dienās, izdzirdīs šāvienus, Mazulis vairs nebaidījās; tie nelika sarauties viņa sirdij,

nespēja piespiest panikā bēgt, slēpties. Galvu nokāris, viņš klausījās retajos šāvienos, kas laiku pa laikam šur tur vēl noskanēja. Kad atbalsis noklusa, viņš lēni un bezmērķīgi klīda apkārt, jo sāpes neļāva ilgi uz vietas palikt. Naivule bija pazudusi, un viņš pat nevarēja iedomāties, kur to meklēt. Tālākiem gājieniem nepietika spēka, un Mazulis ar grūtībām riņķoja apmēram ap vienu un to pašu vietu, vienmēr vēl atgriezdamies pļavā, kur Naivuli bija redzējis pēdējo reizi. Kad mocīja slāpes, viņš laizīja sniegu, mēģināja apēst kādu jauno dzinumu, kas gadījās ceļā, bet ēstgribas nebija, nekas negaršoja, un dzīvnieks strauji novājēja, spalva uz sāniem un muguras kļuva pelēcīgi nespodra, savēlās, sapinkojās, zem tās skaidri varēja saskatīt viņa iekritušos sānus, izspiedušos kaulus, taču dzīvība viņā vēl sīksti turējās, dega un kvēloja, tā negribēja un negribēja šo lielo, izvārgušo ķermeni atstāt, pretojās pat domai par iznīcību. Katras dzīvības varmācīga izdzēšana ir briesmīga, jo pretdabiskāka, sāpīgāka un nepieņemamāka tā ir jaunībā, kad ik šūna tiecas dzīvot, radīt, priecāties par dzīvi, kad nāve un iznīcība liekas tāla un neiespējama. To pieņemt negribēja arī Mazulis; visa viņa būtība tam pretojās, protestēja, un tomēr kaut kur zemapziņā viņš nojauta tās tuvošanos, neizbēgamību, taču vēl negribēja nolīst biezoknī, klusā vietā un padevīgi nobeigties, nevēlējās šo pasauli atstāt, pārāk maz viņš bija dzīvojis, pārāk maz, lai to pilnībā iepazītu un saprastu, kas tajā labs, kas ļauns. Neviens, kas pasauli pilnībā nepazīst, kas nav to daudzveidībā iepazinis, nespēj spriest taisnīgi. Arī Mazulis to nespēja; pārāk agri ļauna lode viņa dzīvi pārvērta par mocībām, un tā vietā, lai šo pasauli mīlētu, iepazītu, par to priecātos, viņš sāka to nīst, nīst ar visiem saviem gaistošajiem spēkiem, pasauli, kas bija liela un briesmīga. Sākumā viņš tak nebija ne labs, ne ļauns, nepazina domas par atriebību, bet tagad šīs domas viņu neatstāja ne dienu, ne nakti. īsās, nenodzīvotās dzīves ainas stājās acu priekšā, atgādināja un apsūdzēja, no kā smeldza un sāpēja krūtīs. Nekad agrāk viņš nebija jutis aukstumu, bet tagad saltums ložņāja zem ādas, aukstums, kas zagās klāt, žņaudza un smacēja, no tā kļuva baigi, no tā viņš bēga un baidījās, bet aizbēgt nevarēja, tas nāca līdzi soli solī, stindzināja un biedēja. Dzirdot kārtējos šāvienus mežā, viņā modās dusmas, kas auga augumā; smadzenēs perinājās naids pret cilvēkiem, kas lika viņam ciest, mocīties, baiļoties no kaut kā liela, nepasakāma, kas soļoja blakām, neatkāpās, mina uz papēžiem, lika justies vārgam, vajātam, nespēcīgam. Ilgi Mazulis trīcēja pie visām miesām, centās aizskriet, aizbēgt, taču aizbēgt viņš nekur nejaudāja. Kādu reizi, iznācis uz ceļa, viņš apstājās. Pretim nāca cilvēks ar suni. Citā reizē Mazulis būtu padevis cilvēkam ceļu, atgriezies mežā, bet tagad, kopš viņš cieta mežonīgas sāpes, kopš Naivule bija pazudusi, kopš bija bezcerīgi viens, Mazulis vairs nebijās ne no suņiem, ne cilvēkiem. Dziļajā sniegā cilvēks nekur aizbēgt nevarēja. Mazulis to notrieca zemē, un cilvēks palika guļam. Tāds pats liktenis piemeklēja suni, kas gribēja cilvēku aizstāvēt; īss, zibenīgs kājas spēriens noguldīja suni blakus cilvēkam. Izrādījās, ka cilvēks nav visvarens, arī viņu varēja satriekt tā, ka viņš paliek guļam. Tagad Mazulis zināja, kas darāms. Viņš lēni gāja tālāk pa ceļu, pa cilvēka iemītām pēdām; viņš gāja uz to mājokļiem, gāja, lai atriebtos. Viņa naids bija akls un neprātīgs, tikpat liels, cik lielas un neprātīgas bija viņa ciešanas. Laukmalē Mazulis ieraudzīja salmu grēdas, ap kurām rosījās vairāki cilvēki. Aizņemti darbā, viņi briedi pamanīja tikai tad, kad tas jau bija pienācis klāt. Ātri paskriet Mazulis vairs nespēja, taču viņa kustības tomēr bija pietiekami ašas un straujas, lai cilvēki nepagūtu aizbēgt, kad viņš tiem uzbruka. Cilvēki kliedza, krita zemē, mēģināja aizstāvēties, taču naids, kas dzīvnieku vadīja, bija lielāks par visu, tāpat kā aklas un nejūtīgas pret viņu bija cilvēku sagādātās ciešanas. Kad kaujas laukā neviens vairs nekustējās, Mazulis apstājās, nokāra galvu, elsoja, un rūgtas, lipīgas slienas no mēles pilēja sniegā. Viņš bija noguris, un nepārvarams spēks spieda pie zemes, taču viņš intuitīvi nojauta, ka tad, ja nogulsies, nekad vairs nepiecelsies. To nezināmo,kas neapturami tuvojās, viņš gribēja sagaidīt stāvus. Un tas nāca. Nāca cilvēku izskatā pāri laukam. Viņu bija daudz, un tie tuvojās no visām pusēm, lēni,

neatlaidīgi, arvien tuvāk. Kādam no tiem, ko viņš bija vajājis, tomēr bija izdevies aizbēgt un pavēstīt pārējiem par satrakoto meža dzīvnieku, kas cilvēkiem uzbrucis. Un tagad viņi nāca, lai to nobeigtu, jo meža dzīvnieks, kas cilvēkam uzbrūk, nedrīkst dzīvot. Kad cilvēki bija jau tuvu, Mazulis pacēla galvu un spēra soli tiem pretī. Viņš nedzirdēja, kā norībēja šāviens, lēni nolaidās uz ceļiem, liels, pārguris un nomocīts, lai uz mūžīgiem laikiem paliktu Mazulis, kas nekad pa īstam neizaugs liels. Viņš bija Mazulis, kas pasaulē nācis plaša, avenājiem aizauguša izcirtuma malā, un kāds, ko viņš vēl nepazina, stāvēja aiz muguras un ar mīkstu mēli laizīja viņa sānus. Tad viņš aizmiga dziļā bezsapņu miegā, un viņa apziņa gulēja kā balts sniega klajums, pār kuru tikai zils debesjums no bezgalības līdz bezgalībai.

VISTU ELKS KRIMINALSTĀSTS

I Bija skaidrs rīts jūlija sākumā. Malu malās ziedēja liepas. Dārzu lapotnē vēl nebija apžuvuši bagātīgā rasa, un saule tajā zibināja daudzkrāsainus dzirksteļu spietus. Rīga man torīt likās neparasti skaista un visi nevaļīgie gājēji, kas steidzās savās ikdienas gaitās, priecīgāki par mani pašu: es nevarēju palikt viņu vidū, biju norīkots darbā uz nomaļu rajona pilsētiņu, un šīs izredzes mani nevilināja. Apkrāvies ar ceļa somām, es sēdēju tramvajā, kas no Pārdaugavas brauca uz stacijas pusi. Pie autoostas izkāpu. Līdz autobusa atiešanai bija vēl vesela stunda. Nodevu savus nesamos autostacijas bagāžas glabātavā un aizgāju uz biļešu kasi. Man blakus nostājās cilvēks ar smagu mugursomu plecos. Rokā viņam bija gluži jauns spinings. Acīmredzot cilvēks devās kaut kur patīkami pavadīt laiku. Tikko biju nopircis biļeti, svešinieks mani uzrunāja: — Atvainojiet, ka traucēju, bet jūs paņēmāt biļeti uz Kalnieni… Vai jūs tur dzīvojat? — Nē. — 2ēl gan, — svešais novilka, nopirka biļeti uz to pašu Kalnienes autobusu un atkal pievērsās man. — Gribēju apvaicāties, kas tas ir par nostūri. Es braucu vēl drusku tālāk, uz kolhozu «Dziļais arums» … Nekad neesmu tur bijis.

— Es gan vienreiz. Esiet mierīgs! Jūs, kā skatos, esat makšķernieks, bet ūdeņu Kalnienes apkaimē papilnam: upe, ezers un vēl visādas urgas un strauti… Pat vēži tur esot atrodami… Jauka vieta! — es slavēju tik sirsnīgi, ka sevī nobrīnījos, kāpēc man pašam turp negribas braukt. — Jā-a, — svešinieks piekrita, taču bez sajūsmas, kādu biju vēlējies viņā pamodināt. Šis puisis man patika, un likās gluži pašsaprotama lieta, ka, aizejot no kases, viņš jau soļoja man blakus. Svešais ari nodeva savu mugursomu bagāžas glabātavā, pēc tam, itin kā atcerējies kaut ko nenozīmīgu, jautri teica: — Ak jā!_Mani sauc Ojārs Vanadziņš. — Bērts Adamsons, — es nosaucu savu vārdu, mēs sarokojāmies un bijām iepazinušies. Mans jaunais paziņa bija vidēja auguma gaišmatis ar patīkamu atklātu skatienu, ļoti žirgts un kustīgs. «Nemaz nav makšķernieka tips,» es nodomāju, «makšķernieki parasti ir smagnēji, rāmi cilvēki, kas spējīgi ilgi un pacietīgi gaidīt.» Brīdi mēs klusēdami klīdām gar kanālu, tad Ojārs iesaucās: — Zināt ko, aizjozīsim līdz tirgum un nopirksim ķiršus! Gājām. lej ūkām tirgus kņadā un steigā. Saskrējāmies ar cilvēkiem, kas mums mina uz kājām, nejauši paši uzminām uz kājām citiem, aizsardzības nolūkos paplētām elkoņus platāk un spraucāmies starp galdiem, kas bija apkrauti ar zaļumiem un augļiem… Likās, ka Ojārs nevar izraudzīties, kādus ķiršus pirkt, jo viņš, izstiepis kaklu un pētīdams dzelteno, oranžo un tumšsarkano ogu kaudzes, gāja visiem galdiem garām… Biju mazliet pārsteigts, kad pie nomaļa galda mans ceļabiedrs apstājās un nopirka kādas vecas sieviņas ķiršus, kas man nemaz neizskatījās vislabākie no līdz šim aplūkotajiem. Es arī nopirku prāvu turzu ķiršu. Atceļā uz autoostu, apēdis sauju skābeno ogu, ievaicājos: — Kāpēc jūs izvēlējāties tieši šos ķiršus? — Bet kas tad ir? Vai nav garšīgi? — Ojārs saviebās. Nevarēju saprast, vai viņam tā šķobīt seju lika ogu skābums vai pēkšņa smieklu lēkme, kurai puisis negribēja ļaut vaļu. — Es jums tā jautāju aiz profesionālas intereses pret cilvēkiem un viņu rīcību, — sacīju, — īpaši tādos gadījumos, kad man šī rīcība šķiet neizprotama. — Rakstnieks! — Ojārs noraudzījās uz mani kā uz neredzētu un visai ērmotu kukaini. — Izmeklētājs, — es noņurdēju un biju gatavs atteikties no tālākas sarunu biedra izvaicāšanas. — Vēl trakāk! — Ojārs iesaucās, nogrozīja galvu un piebāza pilnu muti ar ķiršiem. — Trakāk? Nezinu gan, kas tur tik traks! Manuprāt, ar aizspriedumiem pret izmeklētājiem un viņu profesiju var noraudzīties vienīgi… — Visu sugu blēži. Un ja nu es esmu tieši šīs izmirstošās sugas pārstāvis? Ahā! Sākāt ausīties! Jā, man jūsu profesija šķiet tāda… ē… mūžīga noņemšanās ar citu cilvēku kļūmēm un nebūšanām. Vai pasaule jums tāpat neizskatās padrūma? — Hm, es negribētu vis redzēt, kāda pasaule izskatītos — arī jums —, ja manas profesijas nemaz nebūtu! — Tikai, lūdzu, bez lekcijas par sabiedrības interešu sargāšanu. Ēdiet ķiršus! — Jūs man pirmīt neatbildējāt. — Ak jā! Vai tad jums nav gadījies tā, ka, paraudzījies svešā cilvēkā, pēkšņi uzminat, ko viņš tai mirklī domā un izjūt? — Ar telepātiju gan nekad neesmu nodarbojies, bet cilvēku domas atšifrēt man izretis tomēr laimējies … zināmā mērā. — Tad jūs mani sapratīsiet. Pirmīt man šķita, ka tā vecā sieviņa ir nelaimīga, un vienīgais, ko es tobrīd viņas labā varēju izdarīt, bija nopirkt viņas ķiršus. Smieklīgi, vai ne! — Kas tur smieklīgs? Jūs laikam esat lāga cilvēks. — Muļķības! — Ojārs novērsās; šķita, ka viņš jūtas neērti savas vaļsirdības dēļ. Autoostā atgriezāmies klusēdami. Bija jau laiks izņemt bagāžu un sēsties mašīnā. Starp braucējiem

bija vairākas lauku sievas ar smagiem groziem un iepirkumu saiņiem, viņas nevarēja vien sameklēt savas vietas un atbrīvot eju. Ojārs, balamutīgs un kustīgs, tūliņ metās tūļīgajām sievām palīgā, un es viņu gandrīz apskaudu par apbrīnojamo māku pāris mirkļos atrast kopīgu valodu ar jebkuru cilvēku. Pēc manām domām, šāda prasme man bija daudz nepieciešamāka nekā Vanadziņam. Kad visi bija laimīgi sakāpuši iekšā un autobuss sāka kustēties, Ojāra vietā man līdzās atkrita briļļains resnītis. Ojārs noplātīja rokas un palika stāvot resnītim blakus. Kasiere rādamās dažiem braucējiem pārdeva biļetes. Šoferis paātrināja autobusa gaitu. Pa vaļējiem logiem ielauzās vējš, kļuva drusku vēsāk, taču resnais pilsonis man blakus nemitīgi tusnīja un elsa, slaucīdams piesarkušo seju ar lielu mutautu. Tad viņš pašķielēja uz Ojāru un sāka rūkt: — Apkaunieties, jaunais cilvēk, es jau tā smoku nost, bet jūs man te vēl spiežaties virsū, it kā nevarētu pats savu augumu taisni noturēt! Es jau pavēru muti, lai nekauņam atgādinātu, kā vietā viņš apsēdies, bet Ojārs man aizsteidzās priekšā: — Pacietību, dārgais pilsoni, es daru, ko varu, vienīgi pagriezienos jums piespiežos ciešāk klāt, un tur vainojami daži fizikas likumi, ne es. Pilsonis acīmredzot šādai atbildei neticēja un laikam būtu sācis kašķēties, ja pārējie pasažieri nesāktu viņu zobot. Pa ceļam vairāki braucēji izkāpa. Tad mēs ar Ojāru apsēdāmies blakus un sākām tērzēt. Uzzināju, ka viņš esot inženieris un strādājot Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā. Uz kolhozu «Dziļais arums» braucot tāpēc, ka tur pie saviem radiniekiem pavadot atvaļinājumu kāda meitene. Ojārs mani drīz vien sāka uzrunāt ar «tu», un man pret šo straujo tuvināšanos nebija nekādu iebildumu. Pieminējis meiteni, kas pavada kolhozā atvaļinājumu, Ojārs brītiņu klusēja, pēc tam piebilda: — Viņu sauc Līvija. Tas ir ļoti labskanīgs vārds. — Neiebilstu. — Un viņa pati ir visjaukākā būtne, kādu esmu redzējis. Vai tev skaidrs? — Absolūti skaidrs! Tikai, kāpēc tu ved līdzi spiningu, tas gan nav skaidrs. Tam tev neatliks laika. Netici? Saderēsim! Ojārs sāka smieties un paskaidroja: iepazinies ar Līviju, kura jūsmojot par dabu, viņš tai neapdomīgi samelojis, ka viņa mīļākā nodarbošanās esot klīst ar makšķeri pa idilliskiem upju līčiem. Pašreiz viņš to rūgti nožēlojot, jo Līvija atrakstījusi, lai nepiemirstot paņemt līdz makšķerēšanas piederumus. Tagad viņš esot tos sapircies, lai gan savu mūžu neesot makšķerējis, un vispār pat neapjēdzot, kā ar spiningu jārīkojas. Es Ojāru pazoboju, ka viņš kļuvis par makšķernieku mīlestības dēļ. Kad autobuss iebrauca Kalnienē, uzaicināju Ojāru kādreiz mani apciemot un liku pasveicināt «jaukāko būtni pasaulē». Ojārs savukārt aicināja, lai aizbraucu uz «Dziļo arumu» un pamācu viņu, kā jārīkojas ar spiningu un kā ķerami vēži. Es apsolījos aizbraukt, un mēs atvadījāmies.

II Pirmās divas dienas Kalnienā man bija brīvas — priekšniecība šo laiku atvēlēja, lai iekārtojoties. Dzīvoklis, kuru man piešķīra — paliela istaba un miniatūra virtuve, — atradās jaunas mūra mājas otrajā stāvā. Abas telpas pilnīgi tukšas. Lieli logi, nesen krāsotas sienas, neapdzīvotības smarža. Rīgā biju īrējis istabu pie radiniekiem, man pašam savu mēbeļu nebija. Tāpēc iegādājos nepieciešamākos saimniecības piederumus un atzveltnes krēslu, kuru vajadzības gadījumā varēja pārvērst par gultu. Gribēju iegādāties arī galdu, bet šis nodoms izjuka: ieraudzīju komisijas veikalā gleznu, bez kuras piepeši vairs nevarēju

dzīvot. Kad es to nopirku, naudas bija palicis pavisam maz, un man pagaidām vajadzēja ēst un reizēm arī rakstīt, sēžot pie kādas palodzes. Gleznas ir mana vājība, bet līdz šim nebiju tās pircis, jo radinieki nevēlējās, lai dzenu naglas viņu dzīvokļa sienās. Nupat nopirktajā gleznā bija attēlota nezināmas jūras nezināma piekraste. Nezināms arī autors, bet par to es nebēdāju — glezna pati par sevi runāja pietiekami skaidru valodu: klinšains, tuksnesīgs liedags, negaisa mākoņu pilnas debesis; mēļi un dzelteni toņi smiltīs un uz akmeņiem; zaļgans, sabangots ūdens, kas uzvēdīja varenu dziļuma un plašuma izjūtu; un cilvēks — vecīgs vīrs ar īsu pīpi mutes kaktā… Ja viņa vaibsti paustu visniecīgāko sentimentalitāti, glezna man liktos sadomāta, pat banāla, sak, cilvēks skumīgi apcer aizvadīto vētraino mūžu, ilgu pilns kavējas pie ūdeņiem … Bet nekā tamlīdzīga: uz akmens sēdošais vīrs pat nelūkojās uz jūru! Salicis rokas uz ceļiem, viņš sēdēja, pavērsies pret skatītāju; raupjā, stūrainā seja ar līku degunu un smīnīgajām acīm izskatījās gudra, mierīga, pat mazliet zobgalīga. Tādi vaibsti varētu būt kādam no sendienu nerriem ar viņu aso prātu un vēl asāko mēli. Taču nebija ne mazāko šaubu, ka šis te ir bijis matrozis vai zvejnieks. Viņš iederējās skarbajā ainavā tik labi kā jebkuiš no vēja drupinātajiem un saules kveldētajiem akmeņiem, jebkurš no plosīgajiem viļņiem. Arī viņa labsajūta mazpriecīgajā ainavā man likās dabiska: cilvēks atradās ierastā vidē, ar tīksmi ieelpoja tās gaisu un jutās labi… Nudien, šis paskarbais zobgalis būs man tīkams istabas biedrs! Trešajā dienā pēc atbraukšanas sāku strādāt, bet īsti iejusties darbā nevarēju. Nebija nekā nozīmīgāka: mani garlaikoja tīri kancelejiskā mazsvarīgu lietu sagatavošana tiesai; papīra kaudzes aizvien iedvesušas man lielu nepatiku. Ar darba biedriem vēl nebiju tuvāk iepazinies, bet visumā viņi man patika gluži labi. Patika arī rajona prokurors otrā ranga tieslietu padomnieks Puķudruva ar iespaidīgi lielu, kailu galvu, platu muti un skaudru skatienu. Toties es, cik varēju manīt, viņam nepatiku. Taču tas nebija tik svarīgi: ne jau izpatikt biju šurp braucis, bet strādāt. Pirmie jautājumi, kurus Puķudruva man uzdeva, bija šādi: — Kādas vājības jums piemīt? — Hm… — Tātad — parastā pašapmierinātība!… Aizraušanās? — Hm … varbūt gleznas … — Kurš no glezniecības «ismiem»? — Ak nu … patika vispār … ļoti subjektīva … Kaut kas iepatīkas, un tas ir viss. — Patīk arī labi ģērbties? — Pieklājības robežās. — Uzskatāt, ka esat pieklājīgi apģērbies? — Nesaprotu … — Vai jūs domājat, ka izdabāšana modei par katru cenu ir pieklājīga? Nu, šie knābji kurpju priekšā; mati, kas sasukāti uz pieres, lai tā izskatītos zema kā neandertālietim… Manuprāt, mēs jau ļoti sen esam iznākuši no džungļiem un sākuši celt cilvēku sabiedrību … Tīri fiziski jutu, ka Puķudruvas skatiens slīd pār manu matu sasukājumu, seju, apģērbu un apstājas pie kurpēm. Sadusmojos un pārgāju pretuzbrukumā: — Ar prieku noklausījos jūsu pamācības modes jautājumos. Paldies! — Lūdzu! Pamācīt ir divkārša bauda, ja var rēķināties ar atsaucīgu klausītāju … Es personīgi esmu pret to, ka cilvēkiem jādomā vienīgi specialitātes sašaurinātā virzienā. Fiziski būt vienacim ir tikai bēdīgi, bet garīgi būt tādam — ne vien bēdīgi, bet arī nepiedodami… Jā, tieši nepiedodami! Tā beidzās mana pirmā garākā saruna ar Puķudruvu jeb Veco Samu, kā prokuratūras un milicijas darbinieki viņu paslepus saukāja. Pagāja vēl dažas dienas, un es, pats nemanīdams, kā tas notika, biju jau apkrauts līdz ausīm ar dažādiem sabiedriskiem pienākumiem.

Manas dienas tātad sāka ritēt aizvien lielākā steigā, bet, ar ko aizpildīt vakarus, es nepavisam nezināju. Lasīt vasarā daudz negribējās. Biju apmierināts pats ar sevi un visu pasauli. Es nebūt nevēlējos, lai manā apkārtnē notiek kas ļauns, man tikai šķita, ka citur es laikam gan būtu noderīgāks un vairāk savā vietā. Lai nejustos pustukšajā istabā kā vientuļš un sabozies ūpis, sāku pēc darba klīst apkārt pa pilsētu, gribēju to pamatīgi iepazīt, ja jau reiz man te jādzīvo.

III Kādu vakaru pa šauru nomales ieliņu biju izgājis ārā no pilsētas. Ievēroju, ka liepas, vēlie jasmīni un rudzi jau noziedējuši. Atcerējos, ka biju solījies aizbraukt uz kolhozu pie Ojāra Vanadziņa, un nožēloju, ka netiku to izdarījis. Tagad braukt vairs nebija nozīmes, viņa atvaļinājums jau beidzies un viņš atgriezies Rīgā… Bet ko gan es sev pārmetu — ja Ojārs būtu vēlējies mani redzēt, viņš jau arī būtu varējis iegriezties Kalnienes prokuratūrā! Nu — visu Ojāra laiku droši vien bija piesavinājusies Līvija. Un es nebiju pat redzējis šo «jaukāko būtni pasaulē» . .. Domājot par abu cilvēku iespējamo laimi, vēl skaudrāk izjutu savu vientulību; saskaitos pats uz sevi, sāku atkal vērot apkārtni. Bija jau pienācis vakars, zālē sagulusi rasa. Laikam jauzdama tuvo pļaujas laiku, rudzu druvā izmisīgi grieza grieze. Sāku soļot atpakaļ uz Kalnieni. Pilsētas parkā skanēja mūzika un mirgoja daudzkrāsainas spuldzes, to apstarotās koku lapas likās gan zilganas, gan sārtas, gan tumši violetas. Brīdi no raudzījos iztālēm, kā pa deju laukumu virpuļoja pārīši, tad pēkšņi tā sagribējās būt starp bezrūpīgajiem cilvēkiem, ka devos parkā iekšā. Sāku skatīties apkārt, kuru meiteni uzlūgt, bet visas jau dejoja. Tikai dīķa malā uz soliņa, patālu no drūzmas, sēdēja vīrietis un divas sievietes. Šī trijotne mani ieinteresēja, neuzkrītoši tuvojos soliņam. Vīrietis kaut ko klusi, bet dedzīgi stāstīja vienai no meitenēm; otrai sēdētājai viņš bija gluži nepieklājīgi pagriezis muguru. Meitene, ar kuru vīrietis sarunājās, šķita par kaut ko saniknota un uztraukta. Tieši virs viņas galvas dega viena no krāsainajām spuldzēm, kuras gaismā meitenes seja izskatījās gluži kā nogrimēta spilgtā ceriņu krāsā. Viņa bija uzmetusi lūpu, un es ievēroju, ka viņai ļoti nemierīgas rokas: tās bez mitas nežēlīgi ņurcīja un plūkāja mazu mutautiņu — likās, tas tūliņ būs saplosīts sīkās strēmelēs. Otra meitene sarunā nepiedalījās; viņa, acīm redzami garlaikodamās, bija pacēlusi no zemes akmentiņu sauju un lingoja tos dīķa tumšajā ūdenī. Piegāju klāt un uzlūdzu šo meiteni uz deju. Viņa paraudzījās uz mani platām acīm un saviebās, it kā mans uzaicinājums viņu būtu apvainojis. Izbrīnījies un sašutis gribēju jau iet prom, bet tad meitene atskatījās uz saviem kaimiņiem, piecēlās kājās, nesteigdamās ielingoja dīķī vēl atlikušos oļus un nevērīgi sacīja man: — Tikai vienu deju. Pēc tam jūs mani atvedīsiet atpakaļ. Meitenes balss skanēja tā, it kā viņa man parādītu ārkārtēju žēlastību. Es dusmīgi nodomāju, ka šai sasodītajā pilsētelē pat jaukām meitenēm trūkst īstas grācijas un tās staigā tik stīvi kā vistas, kurām bažīga saimniece sapinusi kājas, lai neaizklīst pārāk tālu … Mēs dejojām, ne vārda nerunādami. Meitene izklaidīgi skatījās apkārt. Viņa man šķita pievilcīga, bet ļoti noslēgta, nepieejama, pat uzpūtīga. Viņas brūnajiem matiem bija rudenīgu kļavlapu iesārtā nokrāsa, bet acis pavisam gaišas un vēsas. Dejas partneres augstprātīgā vienaldzība mani vienlaikus kaitināja un intriģēja. Kad deja beidzās, aizvedu meiteni atpakaļ pie pārīša, kas vēl aizvien kavējās uz soliņa dīķa malā. Pašreiz viņi vairs nesarunājās, bet sēdēja blakus — abi klusi un sabozušies — kā cilvēki, kas nupat viens otru apvainojuši, sastrīdējušies un tomēr vēl nespēj aiziet katrs uz savu pusi. Man nepavisam negribējās šķirties no meitenes, ar kuru biju dejojis, un atstāt viņu īgnā pārīša sabiedrībā, taču meitene šķita gluži apmierināta, ka tiek no manis vaļā. Pavirši pamājusi man ar galvu, viņa apsēdās uz soliņa tiem diviem

klusētājiem blakus un nepievērsa man vairs ne mazāko uzmanību… Otrā rītā piecēlos neizgulējies un īgns. Uz darbu devos ātrāk, nekā vajadzēja. Bet tad, sev par lielu pārsteigumu, uz ielas ieraudzīju pazīstamu stāvu — man pretī ātri nāca Ojārs Vanadziņš. — Ojār! Kur tu te radies? Vai beidzot atcerējies mani un savu solījumu? — es iesaucos. Uzrunātais neizskatījās sevišķi iepriecināts. Drīzāk otrādi. — N-nē, draugs, piedod, — viņš stostījās, — man diemžēl traki jāsteidzas … — Jāsteidzas? Domāju, ka sen esi Rīgā. — Nē, ar Rīgu ir cauri. Es tagad strādāju tepat … «Dziļajā arumā». — Ej nu? — Jā, par remonta darbnīcu vadītāju… — Tā?! Negaidīta, bet patīkama vēsts. Un «visjaukākā būtne pasaulē»? — Par to pašreiz nerunāsim! Lūdzu! Ojārs man atbildēja gandrīz asi, viņa seja pārvērtās. «Kaut kas nav kārtībā,» es nodomāju, bet rnans sarunas biedrs aši pastiepa plaukstu. — Uz redzēšanos! Nedomā, ka esmu aizmirsis norunu, bet man tiešām nebija ne mirkļa brīva laika, tā iznāca… Tagad jau dzīvojam tuvu kaimiņos … — Ojārs iekāpa smagajā mašīnā, kas stāvēja ietves malā. Es vēl mīdījos turpat uz vietas. Ojārs atskatījās un uzsauca: — Jābrauc uz mašīnu remontstaciju pēc rezerves daļām. Piezvani… Mašīna iegriezās šķērsielā. Nākamajās dienās vairākkārt atcerējos Vanadziņu. Nodomāju, ka puisis laikam sastrīdējies ar savu meiteni. Nolēmu neapvainoties par viņa nevērību pret mani un apciemot viņu pirmais. Siltā atvasaras svētdienā devos uz Kalnienes autoostu. Vasara šķita pagājusi gluži nemanot; neskaitāmu sīku, bet neatliekamu pienākumu dēļ nebiju varējis atlicināt brīvu dienu, lai apciemotu Vanadziņu. Tagad beidzot gribējās to izdarīt, bet neparedzēts atgadījums manu nodomu atkal izjauca. Nebiju vēl paguvis nopirkt biļeti uz «Dziļo arumu», kad pie saldējumu kioska ieraudzīju meiteni ar rudenīgu kļaviapu krāsas matiem. Meitene pirka saldējumu, es nostājos viņai aiz muguras un arī nopirku plombīra porciju, bet pēc tam saņēmu dūšu un sveicināju. Viņa atņēma manu sveicienu un pasmaidīja. Ne vēsts no augstprātības un vēsuma, meitenes gaišās acis smējās man pretī, lūpas smējās, arī abos vaigos bija iegūluši smieklu dobulīši. Es pat apmulsu, tā viņa bija pārvērtusies. Sākām sarunāties. Šoreiz mana jaunā paziņa bija arī daudz valodīgāka. Apņemšanās aizbraukt pie Ojāra izputēja kā nebijusi. Lai pats sev neliktos vieglprātīgs, iekšēji taisnojos: «Galu galā Ojārs nekur nepazudīs, apmeklēšu viņu citreiz… Bet viņa — viņa gan var man pazust… un šķiet, ka es nevēlos, lai tas notiktu.» Jau pēc brīža uzzināju, ka meitenes vārds ir Aija un ka viņa strādā īpar tehnologi Kalnienes dārzeņu un augļu konservu fabrikā. Turpmāk Aija iekaroja manā dzīvē arvien lielāku vietu, un es braucienu uz «Dziļo arumu» atliku un atliku. Acīmredzot tās dienas, kad cilvēka dzīvē ienāk mīlestība, ir viņam tik nozīmīgas un žilbinoši neparastas, ka pārējais atvirzās otrā plānā. Egoistiski, taču šis egoisms laikam vienreiz mūžā piemeklē visus… Reiz, atgriezies no komandējuma, atradu uz sava darba galda zīmīti: «Biju, nesastapu. Žēl! Ojārs.» Tobrīd man nevarēja ienākt prātā, kādos apstākļos notiks mana nākošā atkalredzēšanās ar Ojāru Vanadziņu…

Bija viena no tām nemīlīgajām dienām, kad cilvēkiem kļūst pilnīgi skaidrs, ka vasara pagājusi. Vējš bija iegriezies no ziemeļrietumiem un aizvilcis debesis ar blīviem, zemu un ātri slīdošiem mākoņiem; izskatījās, ka pār debesīm veļas nebeidzami gara un vienmuļa milzīgu zilganpelēku kamolu karavāna — vieni aizvēlās, bet tiem tūdaļ sekoja citi, pirmajiem uz mata līdzīgi. Reizumis nosijāja smalks lietus, pavīdēja nespodra saules ripa, aizīrās kāds novēlojies steidzīgs gājputnu kāsītis … Es stāvēju savā kabinetā pie loga un noraudzījos, kā untumainais ziemeļrietenis trenc pa ielu un tad pielipina pie miklajiem bruģa akmeņiem raibus nobirušu lapu spietus. Ak, šīs" ar akmeņiem bruģētās ieliņas, nomaļās pilsētiņas pagātnes mantojums! Tās mani vienmēr kaitināja: kad pa bruģi brauca rati, jau iztālēm bija dzirdama ellišķīga rīboņa un dārdoņa … Man bija mazliet skumji. Sāku domāt par Aiju un tūdaļ kļuvu priecīgāks: viņas dēļ man Kalniene bija pārvērtusies par gluži tīkamu vietu. Citu draugu gan man te vēl nebija. Ojārs… Jā, pie Ojāra es tomēr netiku aizbraucis, un arī viņš mani otrreiz vairs nebija meklējis … Pieplaku ciešāk pie rūts, biju ieraudzījis pazīstamu augumu: Aija nenāca sāniski kā visi citi, nē, viņa ļāva vējam brāzmot sejā un bija pat mazliet atmetusi galvu, it kā par šīm brāzmām priecātos. Es lūkojos viņā savaldzināts un lepns. Iepriekšējā vakarā mēs abi kopā bijām teātrī. Šai mirklī es jau skaidri zināju, ka negribu, nevaru un nedrīkstu pazaudēt šo meiteni ar augstprātīgi atmesto galvu un nopietno sejiņu, kas smaidot tik brīnumaini pārvēršas … Es jau dzirdēju, kā klaudz papēdīši uz lietus noskalotās ietves, paķēru mēteli, lai izsteigtos viņai pretī, kad uz mana darba galda iešķindējās telefona aparāts. Pametu acis uz pulksteni — bez ceturkšņa trīs. Satvēris klausuli, tūdaļ pazinu Puķudruvas balsi: — Kolhoza «Dziļais arums» teritorijā, pie pārceltuves ceļa, atrasts smagi ievainots cilvēks. Nekavējoties izbrauciet līdz ar milicijas operatīvo grupu! Viņi tūdaļ būs klāt. — Klausos, biedri prokuror, — es atsaucos un šai mirklī redzēju, ka Aija neatskatīdamās paiet logam garām. — Nokavēts! — es nošņācos, jo zināju, ka veltīgi viņu tagad saukt un censties kaut ko izskaidrot. Izskrēju uz ielas, kur patlaban nobremzēja operatīvās grupas mašīna. Tikko ar vienu kāju uzlēcu uz automašīnas kāpšļa, tā jau atkal rāvās uz priekšu. Pēc dažiem mirkļiem pajoņojām garām meitenei ar atmestu galvu, spītīgi sakniebtām lūpām un steidzīgu gaitu. Es viņai māju ar abām rokām, bet meitene izlikās to neredzam. Tas mani sāpīgi aizvainoja, jo notikušo vēroja visi līdzbraucēji, un man likās, ka viņi saslieto mēteļu apkaklēs paslēpj smīnu. Pat pēdu dzinējs suns, krietnais Džeroms, nicīgi noņurdējās, un tad es nosolījos — nepiedot meitenei tādu izturēšanos. Tajā mirklī es lādēju sevi par to, ka biju viņai tik izmisīgi mājis, lādēju viņas nevēlēšanos izprast situāciju, lādēju visu pasauli un pat savu izmeklētāja darbu. Mašīna joņoja tik ātri, ka mālainā lielceļa dobuļos, kas bija pielijuši pilni līdz malām, nepalika ne piles ūdens, kad aizbrāzāmies tiem pāri. Blakus šoferim sēdēja Lielpēteris ar savu slaveno suni; par Džeromu un viņa saimnieku man bija zināms, ka tie nevienam vien likuma pārkāpējam padarījuši neiespējamas tālākās noziedzīgās gaitas. Aiz Lielpētera un šofera sēdēja operatīvais pilnvarotais Jurjāns, bet man blakus — ārsts Švarcs ar savu neiztrūkstošo somu. Savus ceļa biedrus es jau pazinu, bet šādā operācijā devos pirmo reizi.

V Kad ieradāmies notikuma vietā, tur jau drūzmējās daudz, pārāk daudz cilvēku. — Laikam gan te būs noticis ļaunākais, kas šādā reizē var notikt, — Jurjāns norūca, izlēkdams no mašīnas. Viņš tā sadusmojās tāpēc, ka daudzu cilvēku nomīdītā vietā ļoti grūti tikt skaidrībā par to, kas īsti norisinājies. Šeit bija apstājušies ne vien retie garāmgājēji, ne vien tuvējo māju ļaudis, bet bija arī

sanācis bariņš skolēnu. Mūs ieraudzījuši, zēni skrēja pretī un daudzbalsīgi ziņoja, ka viņi jau paši uz savu iniciatīvu esot «izķemmējuši» apkārtējos krūmājus. — Mjā, — Lielpēteris drūmi pazibsnīja ar acīm un noglaudīja nemierīgi ņurdošā Džeroma galvu, — p-pacentušies esat, neko teikt. Mums te vvairs nebūs ko d-darīt, vai ne, Džerom? Šitā nostampātā vietiņā mēs nekā vairs nesaodīsim. Zēni manīja, ka te kaut kas nav labi, un pašķīda uz visām pusēm kā zvirbuļu bariņš, kuru vidū iesviesta smilšu sauja. Turpmāk viņi mūsu izdarības bijīgi vēroja tikai iztālēm. Liels bija mūsu pārsteigums, kuru gan centāmies neizrādīt, kad, ļaudīm pašķiroties, atbrīvotajā laukumiņā neviena ievainota vai miruša cilvēka neredzējām; tur bija saskatāma tikai nobradāta sūna un brūns plankums. Jurjāns strupi uzaicināja sapulcējušos ļaudis atstāt notikuma vietu un palikt uz ceļa. Cilvēki, nomākti sačukstēdamies, paklausīja. — Kurš var paskaidrot, kas te noticis? — Jurjāns jautāja. Cita caur citu atsaucās vairākas balsis, taču Jurjāns palūdza ļaudis izteikties pa vienam. Beidzot priekšā iznāca vecīgs vīrs salāpītos svārkos, ar ausaiņu ziemas cepuri galvā. — Es esmu Dimdonis, liellopu fermas strādnieks, — viņš sāka stāstīt. — Pirms kādas stundas meitenes, nu, tās jaunās strādnieces, sacīja, ka jābrauc pēc siena, bet es biju sācis pielabot fermas durvis. Tā nu es šām teicu, lai pirmo reizi aizbrauc vienas pašas, es pa to laiku būšu ticis galā ar durvīm un tad braukšu līdzi. Bet šīs pēc maza brītiņa laiž tukšā atpakaļ, ka rati vien dārd, un brēc vienā brēkšanā, ka ne saprast viņas, ko tu neteiksi, esot te. garām braucot, redzējušas, ka briksnītī gul viens cilvēks un galva viņam pušu! Tad nu es viņām gan šā, gan tā — lai saka skaidri, vai tas cilvēks dzīvs vai miris, — sak, ja vēl dzīvs, tad tak jāpalīdz, kaut kas jāpasāk. Bet ko tu no meiteņiem daudz sapratīsi! Šīs tikai žadzina, ne nieka skaidrāk nemākot pateikt — zirgs sācis trakot un skriet auļos. Tad es sapratu: tā tak nu ar nevar! Kāpu uz divriteņa un aizlaidu pie daktera … Bet viņa nebija mājās. Sieva man sacīja, ka pieņemšana jau esot beigusies un tā viņš aizgājis, bet, ja man kas makten svarīgs, lai pasakot viņai vai arī pienākot pievakarē. Tad nu sacīju ar, kas man sakāms. Nu gan viņa ellīgi nobijās, teicās tūliņ dzīt dakteri rokā, bet man pienākoties ziņot milicijai. Tā nu es piegriezu mūsu pašu Dambītim, bet viņš, cilvēks, tak tāpat nav pie mājām piesiets, nevarēju šo sazvanīt. Jā, bet ko tad nu? Tad es ņēmu, piegriezu uz rajonu — sak, tā un tā, pie mums viens beigts vai pusbeigts, ko lai darām? Tā nu tas, ar ko es runāju, piekodināja, lai gaidot speciālistus, bet to cilvēku neviens, izņemot dakteri, lai neaiztiekot, klāt vis nedrīkstot iet, kamēr ieradīšoties kādi tur operatīvie … Laikam jūs, vai? … Tā nu kāpu atkal uz sava divriteņa, laidu pats uz pārceltuves pusi… Bet jau ceļā es skatos, ved kaut ko tā palēnām man pretī… Ko ta nu vairs? Tie paši meiteņi bija paķēruši līdzi Zemīšu Jāni, iecēluši cietušo ratos un veda pie daktera… Jā, un, kad nu cēluši ratos, tad tikai ieskatījušies sejā un pazinuši mūsu pašu jauno darbnīcu vadītāju Ojāru Vanadziņu… Licies gan jau pavisam beigts, nabadziņš … Kad gausais runātājs izsacīja pēdējos vārdus, sirds man krūtīs strauji un sāpīgi sarāvās. Lielpēteris ar Džeromu ložņāja pa krūmiem. Kāds zēns ar ārkārtīgi nopietnā grimasē savilktu seju apmeta ap Jurjānu pāris nedrošu apļu, pēc tam sa^ dūšojās un pasniedza viņam asiņainu medību patronas filca aizbāzni. Kad viss, ko te vēl varēja izpētīt, bija izpētīts un nofotografēts, mēs ar ārstu Švarcu braucām uz medicīnisko punktu. »

VI Mūsu mašīna nobremzēja pie medicīnas punkta ēkas tajā brīdī, kad trīs meitenes, kas Vanadziņu bija atvedušas šurp, pašreiz sasēdušās ratos, gatavojās braukt projām. Uzsaucu meitenēm, lai pagaida mani,

bet pats devos ārstam līdzi. Arī vietējais ārsts jau bija atgriezies, tagad viņš kopā ar Švarcu līkņāja pār Vanadziņa ķermeni. Pārvarējis baiguma izjūtu, es nenovērsdamies raudzījos uz lielu brūci cietušā labajos deniņos. Brūci ietvēra tumšs loks, kāds rodas no pulvera apdegumiem. Tātad uz Vanadziņu bija izšauts no pavisam neliela atstatuma: skrotis «neizkliedētā kūlī bija ietriekušās deniņos. Ārsti apskati beidza. Švarcs paziņoja: — Nāve iestājusies aptuveni pirms pāris stundām. Šodien pat ķersimies pie sekcijas. Lai arī es šādu paziņojumu biju gaidījis, tomēr klusībā cerēju, ka ārstiem varbūt izdosies Vanadziņu glābt. Tagad viss velti! Kā tas varēja būt, ka Ojārs miris? Negribējās ticēt. Neizpratne un dusmas mani smacēja, šķita, ka telpā trūkst gaisa, un es steidzīgi izgāju laukā. Pagalmā, sēdēdamas ratos mēmas un nekustīgas, mani gaidīja trīs meitenes. Piegāju klāt un sāku viņas iztaujāt. Visas trīs bija pavisam jauniņas, ieradušās šovasar strādāt kolhoza fermā pēc skolas beigšanas. Meitenes likās līdzīgas cita citai un vienādā mērā noraudājušās un izbiedētas. — Mēs varbūt nemaz viņu nebūtu ieraudzījušas, — stāstīja meitene, kura sevi nosauca par Ritu, — bet zirgs pēkšņi kļuva tāds jokains, ausīgs un tramīgs. Es piecēlos ratos kājās, gribēju uzšaut zirgam ar groža galu, neviļus pagriezu galvu sāņš un tad pamanīju, ka tur kāds guļ… — Jā, un tad mēs divas, es un Spodra, aizlīdām paskatīties, — turpināja otra meitene Laila. — Vai! Mums ne prātā neienāca, ka tas varētu būt Vanadziņš. .. Mēs vēl iesākumā domājām, ka tur guļ kāds piedzēries . .. Viņš gulēja uz mutes, viena roka šitā — tālu atmesta — bet otra nebija redzama, tai viņš laikam bija uzkritis virsū. .. Cepures viņam galvā nebija, un tad .. . Vai! Tas bija tik šausmīgi! Tad es pirmā ieraudzīju … ka galva asiņu peļķē … Tad es vairs nemaz neskatījos… tādēļ, ka es nevaru skatīties uz asinīm … Un tad uzreiz tomēr palūkojos, un man likās, ka viņš drusku sakustas … Un tad es briesmīgi pārbijos, iekliedzos un skrēju prom, atpakaļ pie ratiem . .. Un Spodra tāpat iekliedzās un skrēja man līdz. Bet Rita stāvēja uz ceļa, viņa turēja zirgu ciet, lai tas neaizauļo prom. Zirgs galvu vien svaidīja un brīžam tā kā iekrācās… — Nūjā, es to zirgu tikko varēju novaldīt; kad viņš netika uz priekšu, tad kāpās atpakaļ, tik nemierīgs, tik nemierīgs tas bija! — turpināja atkal Rita. — Kad viņas atskrēja pie manis un Laila sauca, ka tur laikam guļ viens beigts vai smagi ievainots cilvēks, kurš pašreiz mirst nost, mēs sametāmies ratos, apgriezām zirgu apkārt un kā negudras drāzām atpakaļ uz fermu. Izstāstījām visu Dimdonim … Tad viņš bārās, ka mēs tā pametušas cilvēku, kuram varbūt nepieciešama palīdzība … — Un tad? Kas notika pēc tam? — es jautāju. — Nu, tad Dimdonis aizbrauca ar divriteni, bet mēs ieraudzījām, ka nāk Zemīšu Jānis, un lūdzām, lai brauc mums līdz, — tagad atkal stāstīja Laila. — Un viņš sākumā nesaprata, kur un kāpēc jābrauc, bet, tā kā mēs bijām briesmīgi uztrauktas, tad viņš brauca arī, un mēs viņam cita par citu stāstījām, ko pie ceļa redzējām un ka tur kas jāpalīdz un jāved pie daktera… Un Zemītis palīdzēja rriums iecelt to cilvēku ratos … Un tikai tad mēs pazinām Vanadziņu . .. — Bet kur tad tas Zemīšu Jānis pats palika? — es jautāja. Rita paskaidroja, ka tobrīd, kad viņi Vanadziņu te atveduši, ārsta vēl neesot bijis mājās. Viņi Vanadziņu ienesuši iekšā, tad Zemītis aizsteidzies ārstu meklēt un varbūt meklējot vēl tagad, jo ārsts atnācis pirmais un teicis, ka Zemīti viņš nemaz neesot saticis. — Vai jūs mirušā tuvumā neredzējāt kādu ieroci? — es jautāju, lai gan bija jau gandrīz skaidrs, ka meitenes nekā cita nebūs ievērojušas. — Vai jums neienāca prātā, ka notikusi slepkavība? Un ka, aizvedot mirušo, jūs varat nojaukt noziedznieka pēdas? Tad pirmo reizi ierunājās Spodra, resnākā un klusākā no meitenēm: — Bet mēs taču gribējām palīdzēt! Dimdonis jau tā lamājās, ka mēs pametušas to cilvēku … Un

kā tad varēja zināt, ka viņš pavisam miris? … Un ja nu ne? Vai tad nebija jāpalīdz? Saprotams, ka Vanadziņš pats sev neiešāva … Bet tad jau … Kas tad to varēja izdarīt? — To mēs arī gribam zināt, un to mēs uzzināsim, — es nosacīju. Pierakstīju meiteņu vārdus un adreses un atjāvu viņām braukt prom. Brīdi es stāvēju viens, skatījos uz savu kurpju purngaliem un domāju. Atcerējos, ka nošautais Vanadziņš bija ģērbies jaunā uzvalkā un zīda kreklā, pat aplicis kaklasaiti. Tātad viņš nebija nācis no darba; tādas drēbes cilvēks neuzvelk ari tad, ja dodas uz mežu medībās vai tāpat vien paklaiņot… Manas pārdomas iztraucēja motocikla tarkšķēšana. Atbrauca ciema milicijas pilnvarotais jaunākais leitnants Dambītis — jauneklis ar sportista stāju, bet sievišķīgi apaļiem un sārtiem vaigiem. Viņš tikai nupat bija uzzinājis par notikušo, jo atradies kaimiņu kolhozā. Es Dambīti jau pavirši pazinu, jo bijām tikušies raionā.

VII Stundas ceturksni atpūtušies, atgriezāmies Kalnienē. Tūdaļ devos uz savu dzīvokli. Pastkastītē atradu zīmīti ar divām rindiņām: «Es uz tevi nemaz nedusmojos. Aija.» Steigšus satvēru tālruņa klausuli. — Hallo! — pēc brītiņa atskanēja man jau labi pazīstamā balss. — Jā, jā, es te kā uzticīgā Penelope gaidu, kad tu mani atcerēsies. — Aija mīļā, es nekādi nevarēju, nu saproti, nevarēju. Ārkārtīgi svarīgs uzdevums! Pats prokurors … Bet Aija mani pārtrauca: — Es tikai gribēju zināt, vai vienmēr būs tā, ka tevi negaidot varēs aizraut nezin kur un nezin uz cik ilgu laiku? — Aija, tev jāsaprot, ka mans darbs… mans pienākums . . . Kamēr vēl notiks _ dažādi pārkāpumi … — Skaidrs! Tikmēr personīgās dzīves tev nebūs un nedrīkstēs būt, tikmēr tu modri stāvēsi sabiedrības interešu sardzē un tā tālāk. — Jā, Aija, bet… — Ir jau labi! Tev nemaz nevajag taisnoties. Vai esi ļoti noguris? — Jā, bet tas nenozīmē … — Ahā! Noskrējies kā medību šunelis, jā? — Nu labi, ja tev patīk tā izteikties. — Patīk. Bet ko tu darīsi rīt? — Rīt? Par nožēlošanu, rīt man laikam vajadzēs … — Parīt? — Nezinu, bet… — Skaidrs! Ar labu nakti! Guli, atpūties, sakrāj spēkus, cēlais sabiedriskā miera sargs! — Tev nav tiesību zoboties! Es tev pastāstīšu, tikai… — Nekā tu man nepastāstīsi! It kā es jau nezinātu, ka par sava dienesta lietām tu ne drīksti, ne gribi… Atskanēja klikšķis un klusi pīkstieni. Aija bija nolikusi klausuli. Cik nesavaldīgi un apvainojoši! Es viņu sapratu, bet viņai nebija pat vēlēšanās mani saprast. It kā es negribētu būt kopā ar viņu! Hm, ja šādas sarunas sāks atkārtoties.. . Un tas bija vairāk nekā ticams . .. Kas tas īsti bija? Sarūgtinājums, kaprīze,

egoisms? Piezvanīt vēlreiz? Nē! Es arī biju nikns. Nosviest klausuli! Nē un nē! Man tiešām jāatpūšas, lai rīt varbūt turpinātu izmeklēšanu, nevis tagad, nakts laikā, jāanalizē sieviešu gražošanās cēloņi. . . Drīz vien es jau gulēju gultā un izbaudīju uz paša ādas gandrīz neticamo patiesību: ir tāda noguruma pakāpe, kad gulēt gribas vairāk par visu pasaulē, bet aizmigt nav iespējams. Cita pēc citas atmiņā atplaiksnījās dienā redzētās ainas un sejas, atkārtojās sarunu fragmenti. Brīdi tā nomocījies, iededzi nāju atkal uguni. Raudzīju lasīt, bet nevarēju. Domas mala vienu un to pašu: kas vainīgs Ojāra Vanadziņa nāvē? Vai tā ir slepkavība? Nelaimes gadījums? Kur patlaban atrodas «visjaukākā būtne»? Vai viņa zina, kas noticis ar Vanadziņu? Un pats galvenais: vai man uzdos izmeklēt Vanadziņa nāves apstākļus? Tas būtu… būtu īsts manu spēku pārbaudījums, pēc kāda visu vasaru biju alcis. Tādā gadījumā es, protams, ilgāku laiku būtu ļoti aizņemts … Un … hm … Kā uz to reaģēs Aija? Nejauši uzmetu skatienu gleznai, un pēkšņi man likās, ka vecais jūrnieks, neizlaizdams pīpi no mutes kakta, par mani vīpsnā: — Ak nervi gan? Interesanti — darba vai tavas aušīgās Aijas dēļ? Tikai nepūt man miglu acīs! — Tiklab viens, kā otrs. — Neapskaužu. Tad jau laikam neesi izraudzījies īsto profesiju. Vāji nervi un šitas darbs?! He, neērti pat runāt. Jā, tieši tā: neērti. — Tas man varētu būt — pirmais nopietnais uzdevums. — Vienalga. Ja gribi būt izmeklētājs, paturi galviņu vēsu. — Jā gan … Bet Ojārs Vanadziņš .. . Kas vainīgs viņa nāvē? — Ja tev tā gribas zīlēt, ņem palīgā kafijas biezumus. Es tavā vietā nevis zīlētu, bet atpūstos. Tātad mieru, zaļknābi! Tieši tā: mieru un vairāk pašdisciplīnas! Manu murgaino dialogu ar veco jūrnieku pārtrauca tālruņa zvans — tik negaidīts un spalgs, ka pietrūkos gultā sēdus. Sagrābu klausuli: zvanīja prokuratūras sekretāre un aicināja mani nekavējoties ierasties pie Puķudruvas. Tikai tagad sapratu, ka biju aizgulējies.

VIII Kad iegāju prokurora kabinetā, viņš, kā arvien, man uzmeta neapmierinātu skatienu, paskurināja savu smago galvu un sagrumboja pieri. Zināju, ka Puķudruvu vēl aizvien kaitina mana āriene — viņš pie tās nevarēja un nevarēja pierast; sevišķi rajona prokurora nepatiku bija izpelnījušies mani īsi apgrieztie mati un kurpes ar smailajiem purngaliem, pēdējās, domājams, tāpēc, ka viņam pašam bija platas kāju pēdas; ik reizes, kad Puķudruva uzmeta skatienu maniem apaviem, viņa seja savilkās tādā kā ciešanu grimasē. Viņš man jautāja: — Kad jūs beidzot sviedīsiet prom šīs briesmīgās tupeles? Šo pašu jautajumu biju dzirdējis jau agrak, tāpēc uzdrošinājos to palaist gar ausīm. Prokurors sarūgtināts atrāva skatienu no manām kurpēm, aizsmēķēja, paaicināja mani pie galda, lika apsēsties un sāka: — Nu tā… Līdz šim jums nevar pārmest atjautības trūkumu, esat sevi parādījis no labās puses … Liekas, šos vārdus dzirdot, es izslēju seksti, un laikam arī Puķudruva to pamanīja, jo tūlīt piemetināja: — Tā nav uzslava, es tikai konstatēju faktu, bet mūsu darbā faktiem ir galvenā, tieši izšķirīgā nozīme; jāņem tomēr vērā tas, ka jūsu darbā pozitīvi vērtējamu faktu vēl pamaz… Viens atsevišķi pozitīvi vērtējams fakts vēl neļauj spriest par cilvēka spējām… Vai vēlaties iebilst? Apvainojāties? — Nē, — es sašutis attraucu, — es klausos. Lūdzu, turpiniet! Es ļoti mīlu kritiku. Puķudruva noraudzījās mani aizdomīgi spožām acīm un ievaicājās: — Ko jūs domājat par vakardienas nāves gadījumu?

Ko es varēju domāt? Zināju vēl pārāk maz, lai riskētu ar kaut cik konkrētu spriedumu. It kā mans sarunu biedrs arī to nezinātu! Noskaitos uz viņu un iesaucos: — Atļaujiet šo lietu izmeklēt man! Man tas ir ārkārtīgi svarīgi. Simtkārt svarīgāk nekā klausīties jūsu zobgalības … Atvainojiet. Taču Vecais Sams nebija satricināms savā mierā. — Tāpēc jau es jūs aicināju, — viņš sacīja, — jā, tieši tāpēc. Nesaprotu, kāpēc jūs paceļat balsi. Manas izjūtas bija ārkārtīgi pretrunīgas: žēlums, ka traģiski gājis bojā man simpātisks cilvēks, nespēja klusināt prieku par to, ka man tiek uzticēts atbildīgs darbs. Man laikam vajadzēja vienīgi kvēlot svētās dusmās pret nelieti, kas vainojams Ojāra Vanadziņa nāvē, bet es jutos arī priecīgs kā no ķēdes norāvies telēns. Vēlēšanās piespiest Veco Samu novērtēt manas spējas darbā bez zobgalībām — tāpat nebija spēkā vājāka par svētajām dusmām … Bet, tā kā cilvēka izjūtu pretrunīgums ir sarežģīts un plaši diskutējams jautājums, es par to ilgi neprātoju un sāku rīkoties. Devos uz darbistabu. Vispirms sazvanījos ar Švarcu. Medicīniskais slēdziens notikušo traģēdiju skaidrāk neapgaismoja, tikai apstiprināja iepriekšējo pieņēmumu, ka Vanadziņa nāves cēlonis ir medību bises šāviens deniņos, kas izdarīts apmēram no viena metra attāluma. Nāve iestājusies divarpus stundas pirms tam, kad mirušo atrada, tātad trešajā oktobrī ap pulksten trīspadsmitiem. Vienīgie «taustāmie» pieturas punkti bija trešā numura skrotis, kas atrastas nogalinātā galvaskausā, un notikuma vietā paceltais medību patronas filca aizbāznis, kas atbilda sešpadsmitā kalibra bisei. Jā, vēl kas, — blakus tai vietai, kur tika atrasts mirušais, kādas egles mizā bija neliels, svaigs, nesen iesists robs. Kā šī skramba radusies un vai tai vispār kāds sakars ar Vanadziņa nāvi, vēl nezināju. Galvenais: līķi apskatot, netika konstatētas nekādas uzbrukuma vai vardarbības pēdas. Vanadziņš nebija aplaupīts — naudu un dokumentus atradām viņa kabatās. Steidzos atpakaļ pie Puķudruvas. Pie pašām viņa kabineta durvīm uzmācās nedrošība pašam par sevi, bet tai es ilgi nepaļāvos un aši pieklauvēju, tā sakot — «sadedzināju tiltu», pa kuru būtu varējis atkāpties. — Ienāciet! Prokurors, drusku paliecies uz priekšu un uzgūlis galdam, brītiņu manī noskatījās, tad piecēlās un piegāja pie loga. Pret gaišo rūti skaidri iezīmējās viņa prāvais, taisnais deguns, smagnējā zoda un pasmakres līnija. Noglaudis ar plaukstu kailo, noskūto galvu, viņš vaicāja: — Ar ko domājat sākt? Pēdas? Tur esot bijis daudz ļaužu. Un lietus . .. — Šo to mēs tomēr jau zinām. Pirmkārt: šauts ar sešpadsmitā kalibra bisi un trešā numura skrotīm. — Hm… Tas jau ir kaut kas reāls … Bet otrkārt? Ko gan es varēju atbildēt, ja manā rīcībā vairāk faktu nebija? — Otrkārt, — Puķudruva, piemiegtām acīm raudzīdamies logā, turpināja, — visdziļākās pēdas ir atstājis pats nogalinātais… Ne jau smiltīs. Dzīvē. Turklāt šīs pēdas ved atpakaļ… uz pagātni. Vai ne? Tām sekojot, jūs agrāk vai vēlāk nonāksiet līdz tam brīdim… vietai, kur slepkava jau kādreiz šķērsojis nogalinātā ceļu. Protams, ja notikusi slepkavība … — Bez šaubām! — Un vēl — neaizmirstiet psiholoģiju! To nekad nedrīkst novērtēt par zemu! Vai Vanadziņam ir bijuši ienaidnieki? — Vēl nezinu, bet grūti iedomāties. Simpātisks, sabiedrisks cilvēks. — Kas izteicis šo spriedumu? — Es pats. Es viņu drusku pazinu. īsumā izstāstīju, kā biju ar Vanadziņu iepazinies. — Ilm, — Puķudruva pasmaidīja. — Un, jūsuprāt, simpātiskiem cilvēkiem nevar būt ienaidnieku? Tādā gadījumā traģiskos apstākļos ietu bojā tikai nepievilcīgie ļaudis. Diemžēl… prakse pierāda, ka tā nav.

Es centos nenosarkt. — Mjā, — Puķudruva noņurdēja. — Ar ko sāksiet? — Protams, ar bisēm… Un jāiepazīstas ar vidi, kādā Vanadziņš dzīvojis … — Labi. Informējiet mani par izmeklēšanas gaitu! Norunāts? — Norunāts. — Nu tad ejiet… Velns viņu neredzējis! Šis teiciens Vecajam Samam nozīmēja apmēram to pašu, ko citiem labas veiksmes novēlējums.

IX Pēc stundas jau sēdēju autobusā un braucu uz «Dziļo arumu». Centos atkratīties no domām, ka tagad tomēr dodos turp, kur ierasties Vanadziņš, dzīvs būdams, mani bija veltīgi aicinājis. Kāda rūgta ironija! Visu vasaru biju gribējis iepazīties tuvāk ar simpātisko, dzīvespriecīgo puisi un viņa dzīvi… Braucu uz kolhozu tieši tādā nolūkā, bet tagad par Ojāru un viņa dzīvi man būs jāspriež vienīgi pēc citu cilvēku liecībām, vērtējumiem un atmiņām… Cik pareizi vai greizi tās atspoguļos patiesību par Ojārus Psiholoģija — Puķudruva man bija to licis pie sirds … Man jābūt ļoti piesardzīgam … Gatavam arī uz to, ka spriedumi par Vanadziņu būs dažādi … Ir dzīvojis cilvēks, šai gadījumā Ojārs Vanadziņš; vienam viņš ir paticis, otram ne; ar vienu viņam saskanējis, ar otru ne; vienu viņš mīlējis, ar otru bijis draudzīgs, ar trešo varbūt strīdējies… Un katrs droši vien neapzinīgi uzgleznos drusku citādu Vanadziņa portretu, nemaz nerunājot par to, ka iespējami arī apzinīgi patiesības sagrozījumi … Patiesību sagrozīt var tiklab nedraugs, kā draugs. Vārdu sakot, man būs jāorientējas ne vien dažādu faktu, bet arī psiholoģisku minējumu labirintos … Atri un paturot prātu vēsu … Ļoti vēsu … Jo man nedrīkst patikt tas, ko saka viens, un nepatikt tas, ko saka otrs, — citādi nevar būt ne runas par objektīvu analīzi… Devītajā kilometrā, pie pārceltuves, izkāpu no autobusa: kājāmgājējam tas bija vistuvākais ceļš. Ieraudzījusi nācēju, no dēļu būdas iznāca gara auguma tumšacaina sieva ar dzeltenu lakatiņu galvā. Lūdzu pārcelt mani upei pāri uz «Dziļo arumu». Mēmi palocījusi galvu, sieva iekāpa laivā, pagaidīja, kamēr apsēžos, un ķērās pie airiem. Viņas tumši iedegušās rokas bija stiegrainas un spēcīgas kā vīrietim. — Sakiet — vai jūs pazināt Ojāru Vanadziņu? — es viņu uzrunāju. Biju pēkšņi iedomājies, ka šai laiviniecei nākas tikties ar ļoti daudziem cilvēkiem un, iespējams, ka viņa arī zina vairāk nekā dažs labs cits. Pat parastās ļaužu tenkas reizēm glabā kādu mūsu darbā noderīgu patiesības graudu. Izrādījās, ka sarunu ar laivinieci neesmu sācis veltīgi. Viņa ne vienreiz vien cēlusi inženieri pāri upei. Pirmajās dienās pēc Vanadziņa ierašanās kolhozā laiviniece esot jauno cilvēku bieži redzējusi pie upes kopā ar Zemīšu Līviju. Arī makšķeres jaunieši dažreiz ņēmuši līdzi, tikai, pēc laivinieces domām, nekas prātīgs viņiem neesot ķēries, abi visbiežāk aizgājuši ar savām badapātagām tukšā, tāpat kā atnākuši. Drīz vien viņa tos divus redzējusi retāk, domājusi, ka upes krasts pārītim apnicis. Bet tad ļaudis stāstījuši, ka inženieris pasācis nez ko tur darīties pa kolhozu, pie mehanizatoriem, kamēr tie viņu iejūguši pavisam. Citi atkal ar joni sākuši melst, ka pārītim pa vidu izskrējis melns kaķis — Ojāram esot iepatikusies cita… Un tad laiviniece vēl vairākkārt redzējusi Līviju vienu pašu atnākam uz līcīti izpeldēties un ik reizes nobrīnījusies vien, kā tik smuku meiteni var pamest. Jaunā pilsētniece izskatījusies gaužām bēdīga. Drīz viņa aizlaidusies atpakaļ uz Rīgu… Bet baumas par to, ka jaunais inženieris lakstojoties ap kolhoza priekšsēdētāja meitu Teodoru, skanējušas arvien skaļāk. Beigās laiviniecei vajadzējis vien tam ticēt, jo pašai nācies divas reizes Vanadziņu un Teodoru celt pāri upei — viņi kopā aizbraukuši uz Kalnieni… kino vai teātri skatīties, ko tur varot zināt. Vēlu vakarā atgriezušies kolhozā… Teodora bijusi varen jautra un valodīga. — Ko nu par Teodoru, tai vispār vējš galvā! — laiviniece sašutusi runāja. — Šauda tās savas zaļās acis kā atspoles, groza gurnus, rausta plecus, visādi dīdās … Man jau Zemīšu Līvija patika pulka labāk,

es tā inženiera vietā šitai Teodorai ne virsū neskatītos, bet vīrieši jau uz tādām … kā uzburti… Un kas man tur galu galā par daļu, kā citi savas siržu lietas nokārto! Bet uz inženieri gan savā prātā biju tik puktīga, tik puktīga, ka ne virsū neskatījos… tagad atkal pašai žēl… Bet pēdējo reizi Teodora gaidīja inženieri vēl vakar, laikam tak bija iepaticies .. . Pastaigājās, re, tur pa krastu, kur tās kļavas, bet lejā līdz laivai nenokāpa. Kad nu gaidītais neieradās, bet autobuss otrpus upes jau bija aizgājis uz pilsētas pusi, šī arī aizmetās prom… Ko tad citu Teodora te būtu gaidījusi, ja ne to pašu Vanadziņu? Laiva atdūrās pret piestātnes laipām. Samaksāju laiviniecei un devos augšup pa smilšaino nogāzi, prātā vēlreiz pārcilādams tikko dzirdēto. «Tātad ap to laiku, kad Ojārs Vanadziņš tika nogalināts, viņu pie upes gaidījusi sieviete un gaidījusi ne jau pirmo reizi?! Laivinieces ziņām jābūt. .. hm… daudzmaz objektīvām. Viņai nevarētu… it kā nevarētu būt nekādas vajadzības mani maldināt. Bet ja tā … Vai tiešām Vanadziņš bijis tāda rakstura cilvēks, kas, vienu romānu ātri un viegli aizmirsis, ātri un viegli sāk nākošo?… Bet vai bez laivinieces vēl kāds zina, ka tā zaļace Teodora ar Vanadziņu tikušies upmalā un ka viņi… Laiviniece pieminēja baumas un to, ka abi redzēti kopā. Tātad tas daudziem nebūs noslēpums. Teodora gaidījusi, bet Vanadziņš neesot ieradies … Tad Teodora aizgājusi… Laikam viņi gribējuši kaut kur braukt, acīmredzot abi kopā. Autobuss aizgājis, ilgāk viņa negaidījusi… Vanadziņš tika atrasts uzposies. Visticamāk, ka viņš tiešām būtu saticies ar Teodoru, ja .. .» Vispirms biju nolēmis iegriezties ciema padomē. Tālu no pārceltuves tā neatradās — apmēram pusotra kilometra. Tur es gribēju tikties ar milicijas pilnvaroto jaunāko leitnantu Dambīti. Dambītim, dabiski, vajadzēja šai lietā kļūt man par palīgu.

X Kad iegāju Dambīša pieņemamajā istabā, milicijas pilnvarotais vingroja ar hantelēm, pie kam viņš to darīja ar ārkārtīgi koncentrētu sejas izteiksmi. — Es vēlētos uzzināt to cilvēku uzvārdus, kuriem te pieder medību bises … Faktiski tikai to, kuriem pieder sešpadsmitā kalibra bises, — paziņoju Dambītim, apsēdies viņa piedāvātajā krēslā. — Jūs, ja nemaldos, esat Mednieku biedrības biedrs. Varbūt varat šai ziņā man palīdzēt? Jautājums acīmredzot Dambītim nesagādāja nekādas grūtības. — Kolhozā, vispār ciemā, medību ieroči ir vienpadsmit cilvēkiem, bet sešpadsmitā kalibra bises — pieciem: kolhoza priekšsēdētājam Grīnblatam, mehanizatoram Ošiņam, kolhozniekam Dimdonim, pasta priekšniekam Dzērvēm un kolhozniekam Ješkulim. Tātad šauts bija ar vienu no šīm bisēm? Nē … ne tik strauji! Varbūt kādam piederēja sestā bise, kura nemaz nebija reģistrēta Mednieku biedrībā un par kuru Dambītim nebija ne jausmas? Bez tam šāvējs varēja arī nebūt šejienietis. — Vai apkaimē ir bijuši malu medniecības gadījumi? Jaunākais leitnants savā atsperīgajā gaitā piegāja pie skapja un atgriezās ar aktu vākiem. Vākos bija iešūts protokols, kas sastādīts par to, ka uz kolhoza un valsts mežu robežām, netālu no «Liekņu» mājām, atrasts nobeidzies alnis. Dzīvnieks bijis ievainots ar diviem šāvieniem: viens kaklā, otrs krustos. Dambītis pastāstīja, ka pāris dienu pirms beigtā aļņa atrašanas bērni nejauši ieraudzījuši divus nepazīstamus vīrus, kas rīta agrumā šķērsojuši meža stigu. Pamanījuši, ka viņus novēro, abi nekavējoties patvērušies biezoknī. Vienam — tam, kurš gājis pāri stigai pēdējais, noteikti bijusi bise, bet to, kurš gājis pa priekšu, bērni nevarējuši lāgā saskatīt. Tātad arī malu mednieki bija te rīkojušies … No tādiem vīriem bieži vien var sagaidīt visļaunāko, viņi nerēķinās ne ar likumiem, ne ar cilvēku dzīvībām un pieķerti dažreiz kļūst gluži līdzīgi zvēriem … Es jautāju: — Kas jums zināms par Vanadziņa attiecībām ar kolhoza ļaudīm? Vai ir dzirdēts par

konfliktiem personīgajā dzīvē vai darbā? Dambītis ilgi, manuprāt, pat pārāk ilgi berzēja pieri ar plaukstu, iekams atbildēja: — Neko pilnīgi konkrēti apgalvot neņemos, lai gan konflikti esot bijuši. Neizpratnē nolūkojos uz jaunāko leitnantu — nez kāpēc viņš pirms atbildes tik ilgi prātoja — un jautāju: — Piemēram? Kādi un ar ko? — Ar Ošiņu. — Ar to pašu mehanizatoru, kuram pieder viena no piecām sešpadsmitā kalibra bisēm? — Jā, ar to pašu. Vanadziņš esot pieprasījis, lai Ošiņam neļauj strādāt par traktoristu, jo viņu nedrīkstot laist traktoram ne tuvumā … Un Ošiņam tūliņ pēc tam tiešām atņemtas traktorista tiesības. — Interesanti! Jūsu domas par Ošiņu, biedri Dambīti? — Reizēm iedzer… Par huligāniskiem izlēcieniem iereibušā stāvoklī nekas nav dzirdēts. — Pārbaudīsim… Bet kādas bija Vanadziņa attiecības ar Grīnblatu ģimeni? Dambītis brīdi klusēja, viņa sārtie vaigi kļuva vēl sārtāki — domāšana, kā redzams, nebija puiša stiprā puse un prasīja no viņa pamatīgu piepūli. — Ļoti labas attiecības! — viņš strauji izgrūda, atkal paklusēja, tad stomīgi papildināja: — E-ē… Iesākumā bija labas, es gribēju sacīt. Vanadziņš priekšsēdētāju Grīnblatu bieži apmeklēja ne vien viņa kantorī, bet arī mājās … Taču vēlāk … ē … protams, tās ir tikai baumas… vēlāk apgalvoja, ka Vanadziņš ar Grīnblatu vairs nesatiekot. Proti, starp viņiem esot radies konflikts. — Kāpēc? — Konkrēti nevaru spriest. Saskaņā ar baumām … kolhozā sen klīst valodas, ka Grīnblats būtu jānomaina, esot izlaidies, kļuvis nevīžīgs darbā… Tādas valodas tika dzirdētas jau pērn, bet tad kolhozniekiem nebija padomā neviena kandidatūra, ko izvirzīt Grīnblata vietā. Kad te parādījās Vanadziņš … un kur viņš pielika roku, tur viss veicās… īsā laikā novērsa nekārtības remonta darbnīcās… Nāca klajā ar visādiem jauniem ierosinājumiem. Un tad vēl viņam bija sava māka — patikt tiem cilvēkiem, kuriem viņš, ē . .. gribēja patikt… — Piedodiet! — es ieinteresēts pārtraucu Dambīti. — Vai tas jūsu personīgs spriedums? Nu tas, ka Vanadziņš paticis tiem, kuriem gri-bē-jis patikt? Dambīša vaigi kļuva vēl par vienu niansi sārtāki, kad viņš atbildēja: — Nē. To man teica, tā vispār runā, bet kas … konkrēti neatceros. — Turpiniet! — Jā, Vanadziņš… Nu, vairāki valdes vīri likuši Grīnblatam saprast, ka Vanadziņš itin labi iederētos priekšsēdētāja krēslā. Par to it kā jau esot bijusi runa arī rajonā. — Tā? Bet Vanadziņa un Grīnblata konflikts, kuru jūs pieminējāt? — Atkal nekā konkrēta, tikai baumas! Proti, Grīnblats esot kam tur izteicies, ka Vanadziņš attīstot bīstamu aktivitāti. Un ja jau Vanadziņš Grīnblatu vairs neapmeklēja … — Kā jūs saprotat vārdus «attīstot bīstamu aktivitāti»? — Laikam ar to bija domāts — aktivitāti, kas bīstama pašam Grīnblatam. — Hm… Vai jūs, biedri Dambīti, nepieļaujat, ka Vanadziņš, apmeklējot Grīnblata māju, nemaz negāja pie priekšsēdētāja, bet gan pie kāda cita? — Izslēgts! — Dambītis tūlīt iesaucās un šoreiz kļuva iau uzkrītoši sarkans. — Un tomēr, — es turpināju, — Grīnblata meita Teodora esot ļoti skaista, un Vanadziņš varēja… — Nebūt ne! — mans sarunu biedrs neiecietīgi protestēja. — Teodorai… Grīnblatai ar Vanadziņu nebija nekā kopīga. Nolēmu neizrādīt, ka esmu ievērojis Dambīša dīvaino satraukumu, un teicu: — Ojārs Vanadziņš vakar tika nošauts tajā brīdī, kad gāja uz satikšanos ar Teodoru Grīnblatu, kura viņu tolaik gaidīja pie pārceltuves.

— Tas nevar būt! Tā ir sagadīšanās, nejaušība … — Dambītis ar grūtībām izsacīja un sāka cilāt aktu vākus, kas gulēja uz galda, bet viņa kustības bija pārāk steidzīgas — aktu vākus viņš tikai bezmērķīgi svaidīja. — Kādi i ūsu ieskati par pasta priekšnieku Dzērvi? — es novirzīju sarunu uz citu pusi. — Tas ir ļoti laipns, ļoti miermīlīgs cilvēks. Liekas, viņš un Vanadziņš nebija pat īsti pazīstami. — Un kas par cilvēku ir Ješkulis? — Ješkulis ir vientuļš vīrs, atraitnis. Bērni pieauguši un dzīvo citur. īpatnējs, jocīgs vecis, bet labi satiek ar visiem. Izpalīdzīgs. Draudzīgs ar ikvienu, kas ar mieru viņa draudzību pieņemt. Mīl stāstīt komiskus atgadījumus. — Labi. Bet ko jūs varat teikt par pašu Ojāru Vanadziņu? Kā viņš jums patika? Likās, pēdējais jautājums Dambītim atkal sagādāja grūtības. Pagāja krietns brīdis, iekams viņš atbildēja un, kā man šķita, ļoti izvairīgi. — Patiesību sakot, es Vanadziņu pazinu diezgan pavirši. Bez šaubām, viņš bija spējīgs cilvēks un krietns organizators, to apliecina viņa darbs. — Nē, biedri Dambīti, — es viņu pārtraucu, — gribētu dzirdēt jūsu spriedumu par to, kāds Vanadziņš bija kā cilvēks. Vai jums viņš likās simpātisks? — Nevaru spriest. Pārāk maz pazinu … Nesen Vanadziņš iestājās kārtības sargos. Kad klubā notika sarīkojums, ar Vanadziņa palīdzību tika aizturēti divi dauzoņas. Viņš bija aktīvs un sabiedrisks. Ar pēdējo dežūrfrāzi jaunākais leitnants laikam cerēja beidzot tikt no manis vaļā, jo šādus izteicienus mēdz lietot vai nu tad, kad cilvēkam par otru nav ko teikt, vai arī — kad izvairās atklāt savu personīgo nostāju. Visas pazīmes liecināja, ka Dambītis būs man gaužām vājš palīgs. Vismaz pagaidām sataustīt kādu grodāk sašķeterētu pavedienu viņš man nepalīdzēja un dažubrīd pats likās uzkrītoši ērmots. Es iejautājos: — Ko dara Ošiņš, kopš atbrīvots no mehanizatora pienākumiem? — Viņš esot meklējis darbu pilsētā un mašīnu remontstacijā, bet, kādas Ošiņam tur izredzes, nezinu. — Nu tā: lūdzu, noskaidrojiet visu iespējamo par Ošiņu! Kur pašreiz atrodas, ko dara, kādā noskaņojumā? Skaidrs? — Tieši ta! Pēc tam Dambītis ar savu ižu aizveda mani līdz kolhoza mehāniskajām darbnīcām. Norunājām vakara pusē atkal tikties pie viņa.

XI Brīdi es uzkavējos darbnīcu pagalmā, pārlaidu skatienu nojumēs stāvošajiem kombainiem un citām mašīnām, un neviļus man ienāca prātā, ka par priekšzīmīgo kārtību, kāda te valdīja, droši vien jāpateicas Vanadziņa uzņēmībai. Iegājis jaunceltajā darbnīcu ēkā, vispirms nokļuvu smēdē. Pie plēšām stāvēja divi vīri: viens pašreiz aizsmēķēja papirosu, otrs piesvieda ēzē ogles. Es padevu labdienu. Smēķētājs kaut ko noņurdēja un pagrieza man muguru, otrs laikam pat nebija mani pamanījis. Nākošajā telpā ieraudzīju jaunu, vēl neuzstādītu darbgaldu un kasti ar instrumentiem, bet neviena cilvēka tur nebija. No kādas citas telpas skanēja cilvēku balsis un darba trokšņi. Devos turp. Šai telpā rosījās vairāki vīri, viņi bija aizņemti un mani pat lāgā neievēroja. Noskatīju kādu garu, plecīgu milzi, sveicienam pamāju viņam ar roku un gāju klāt. Milzis izslēdza elektromotoru, kas grieza smirģeļa ripu, pie kuras viņš bija apslīpējis kāda metāla gabala asās šķautnes, noņēma aizsargbrilles un pasniedza man biezu, ļenganu plaukstu.

— Dvēselīte, — viņš norūca. Es pat apjuku — kā šim milzim, kurš tik veikli rīkojās ar lielo dzelzsgabalu, varēja būt tāda gļēva, nedzīva roka un tik nepiedienīgs uzvārds! — Sakiet — vai jūs pazināt Ojāru Vanadziņu? — Kāpēc jums tas jāzina? — milzis kļuva aizdomīgs, — Mani interesē Ojāra liktenis. Kā tas varēja notikt, ka viņš aizgāja bojā. — Nezinu. Kas jūs tāds esat? Ko jums vajag? No psiholoģijas viedokļa es tobrīd rīkojos nepareizi, bet šajā situācijā man neatlika nekas cits kā vien pabāzt viņam zem deguna dienesta apliecību. — Gribu noskaidrot, kāds cilvēks bija nelaiķis, darbnīcu vadītājs, — es sacīju aizdomīgajam Dvēselītēm. — Ko jūs par viņu varat teikt? — Ko es tur varu teikt, — milzis atņurdēja, — viņš rīkoja, mēs strādājām. — Tā nav nopratināšana, — pasteidzos piemetināt, jo zināju, ka tādās reizēs, kad visu, ko izjautājamais pasaka, pieraksta, daudzi cilvēki nezin kāpēc pēkšņi kļūst pagalam mazvārdīgi. — Ja jūs varētu viņu raksturot kā cilvēku, tas man jūtami atvieglinātu darbu un palīdzētu noskaidrot, kāpēc viņš aizgājis bojā. — Es pat uzsmaidīju netīkamajam Dvēselītem, lai viņu iedrošinātu, un jautāju: — Vai jūsu darbā notika kādas izmaiņas, kad Vanadziņš kļuva par darbnīcu vadītāju? — Hm … Gumiju stiept jau nu viņa laikā vairs nevarēja vis … — Un pie jums ir cilvēki, kam tas patīk? — Hm… Kuram katram jau pie reizes var atgadīties, — milzis izlocījās. — Bet vai Vanadziņa laikā nopelnījāt vairāk vai mazāk? — Vairāk strādājām, vairāk arī nopelnījām. Nojautuši vai arī sadzirdējuši, par ko mēs spriežam, pārējie vīri apstādināja savas virpas un urbjmašīnas. Jautāju, tieši nevienu neuzrunādams: — Kāpēc no jums aizgāja Ošiņš? Klusums, krekšķināšana un neveikļa mīņāšanas. Beidzot kāds puisis ar dzeltenām, eļļas pietrieptām ūsiņām izmeta: — Saskrējās ar vadītāju, skaidrs. — Kāpēc? — Izgāza baigos podus. Sasita traktoru. — Ošiņš? Kā tas varēja atgadīties? — Bija sametis pa lampu, skaidrs. Tālākajā sarunā noskaidrojās, ka pēc Vanadziņa pieprasījuma Ošiņam atņemtas tiesības vadīt traktoru, kamēr viņš neatradināsies no dzeršanas, bet Ošiņš, būdams iecirtīgs un spītīgs, aizgājis no darba pavisam. Aizejot Ošiņš atkal bijis «dūšā» un pat rūcis, ka viņa nelaime Vanadziņu laimīgāku nepadarīšot, gan viņš, Ošiņš, tam ieklīdenim vēl aplauzīšot ragus. Šāds sarunas pavērsiens Dvēselītem acīmredzot nebija pa prātam. Viņš izslējās vēl staltāks un, no saviem augstumiem noraudzīdamies manī kā liliputā, noņurdēja: — Neticu. — Ko tad? — es gribēju zināt. — Ka Valdis, mūsu Ošiņš, kaut ko tādu… Tiesa kas tiesa, ar muti braukt — it īpaši, ja iemetis — tas vīram patīk gan, bet citādi… ē! — milzis nicīgi pavicināja savu pārmērīgi plato plaukstu un sāka atkal cilāt un pētīt dzelzsgabalu, kuru pirms tam bija slīpējis. — Tā jau nu gan ar nav, ka Valdis muti vien palaistu, ka roku ne pret vienu nepaceltu, — ierunājās kluss, maza auguma cilvēciņš, pilnīgs Dvēselītes pretstats. — Kad pilnā, cik reižu nav meklējis kašķi! Tev pašam, Dvēselīt, vienreiz…

— —

Un ko tad šis man būtu nodarījis? — Dvēselīte šķībi noskatījās runātājā. Nūjā … tev … Bet bijis tavā vietā cits, kam tā miesasbūda, teikt, ne tik zvērīga… Kaut vai

es… Daži vīri iesmējās un atkal aprāvās. Iepriekšējais runātājs turpināja kā taisnodamies: — Es nemaz nedomāju piedēvēt Valdim visus pasaules grēkus: kad viņš skaidrā prātā, labāku cilvēku ne ar uguni nesameklēsi, bet ja… Ek, ko tur nu runāt! Paprasiet labāk viņa sievai… — Eka, tu nu atkal klabi pa tukšo! — Dvēselīte iekarsa— Ar sievu — tur varbūt pavisam cits āķis… — Cits vai tas pats, tikai sieva nesen veselu nedēļu staigāja apkārt ar greizu ģīmi, — ietiepās mazais vīrelis. — Bet viņa tak esot novēlusies no kūtsaugšas! — Tādā reizē viņa vis tik ilgi neraudātu un nesūrotos cilvēkiem, ka vīrs tāds un šitāds. — Kā tad, ņem vien galvā, ko kurais sievišķis par savu vīru!… Es klusēju un klausījos, kā strādnieki strīdējās par savu bijušo darba biedru. Likās tomēr, ka Ošiņš ir pabrutāls, dzērumā kašķīgs un nesavaldīgs cilvēks. Bet tad pēkšņi saruna ievirzījās gluži citā plāksnē. — To ar mēs patiesībā nemaz nezinām, kas Vanadziņam bija lēcies toreiz, kad viņš staigāja ar apskrambātiem vaigiem un aplipinājies ar plāksteriem, — tiepās tas pats mazais vīrelis. — E, zini, tas jau par daudz! — Dvēselīte acīmredzot kļuva arvien dusmīgāks. — Būtu tā, kā tu savā nelāgajā prātiņā domā, tad tak pats Vanadziņš kādam būtu ko teicis. — Tev neteica, man neteica, — ierunājās cits strādnieks, — bet kādam varbūt pateica arī. Kas to lai zina. — Bet ko tad Vanadziņš toreiz jums paskaidroja? — es iejaucos. — Par tiem ielāpiem? — pārjautāja puisis ar dzeltenajām ūsiņām. — Nu, kaut kādi švaļi viņam esot uzbrukuši pilsētā, kad šis vakarā gājis uz autobusu, lai brauktu mājās. Piesējušies parkā. Trīs pret vienu. Piķis, ka manis tur nebija klāt! Tad Ojārs būtu izgājis pa gludo. — Kad tas bija, kad Vanadziņam pilsētā uzbrukuši? — es jautāju. — Pirms trim nedēļām. Tā bija pirmdiena, kad viņš atnāca uz darbu salāpīts, — ūsainis atbildēja, — bet šodien ir jau trešdiena. Viegli aprēķināt, bet, ja bail kļūdīties, var palūgt vecaimātei kalendāru. Iegaumēju ūsainā balamutes vārdus un apvaicājos, kā ģērbies un tieši cikos Vanadziņš bija vakar aizgājis no darba. Viņam esot bijis mugurā kombinezons, kā jau parasti. Aizgājis gan agri — tūlīt pēc divpadsmitiem. Teicies braukt uz pilsētu. Beigās vēl painteresējos, kāds Vanadziņš viņiem licies kā cilvēks. Nekādas sūdzības vai pārmetumus nedzirdēju, tieši otrādi — nelaiķis bijis ne tikai izdarīgs, bet arī sirsnīgs, valodīgs, jautras dabas cilvēks; nelicies kašķīgs, ne plātīgs, bez iemesla nevienu neaizticis … Kad atvadījos no strādniekiem un gāju ārā, aiz manas muguras mirkli valdīja klusums. Dzeltenūsainais puisis to iztraucēja pirmais: — Žēl, protams, cilvēka … Bet ko tu vairs padarīsi? — Un sāka dungot: — Ai daiļā Teodora, tev pieder mana sirds . .. Arā es paraudzījos pulkstenī: ar Dambīti tikties vēl bija par agru. Devos uz māju, kur dzīvoja priekšsēdētāja Grīnblata ģimene. Visvairāk mani interesēja Teodora. Šodien biju dzirdējis jau trīs cil vēkus pieminam viņas vārdu, un katrs to izsacīja ar citādu izteiksmi: laiviniece nicīgi, Dambītis sarkdams, strādnieks ironiski apdziedādams …

XII

Pēc brīža pieklauvēju pie divstāvu ķieģeļu ēkas durvīm. Tās atvēra tukla sieviete. Viņa izskatījās bēdīga un noraizējusies. Pasacīju, ka man jārunā ar Teodoru Grīnblatu. — Tepat augšā jau viņa ir, — sieviete atbildēja, pavēra priekšnama durvis uz iekšējo kāpņu telpu un sauca: — Meitiņ, tev ciemiņš! — Lai nāk vien augšā! — atskanēja augsta un, kā man likās, nikna sievietes balss. Teodoras māte, man ne vārda nebilduši, rūpīgi aizvēra durvis. Kāpnēm viegli iečīkstoties, kāpu augšup. Nebiju vēl ticis līdz pusvirus pamestajām augšdarvīm, kad augstā balss atskanēja atkal un vēl dusmīgāk: — Ak beidzot saņēmi gan tik daudz dūšas, lai man parādītos? Ko velcies kā paģirains? Iegāju augšstāva istabā. Ieraugot mani, pilnīgi svešu cilvēku, kuru tikko kā bija apveltījusi ar citam domātu un ne visai pieklājīgu rājienu, jaunā sieviete ieplēta acis, it kā būtu ieraudzījusi diezin kādu ērmu. Viņa pat neatņēma manu sveicienu, tikai nervozi iesaucās: — Kas jūs esat? Ko jums vajag? — Bērts Ādamsons, — es stādījos priekšā un, neteicis, kas esmu, turpināju: — Es pazinu Ojāru Vanadziņu … Mēs bijām draugi… Es nezinu, vai viņš jums to ir stāstījis. Man gribētos ar jums aprunāties, jo… jo es domāju, ka tieši jūs par Ojāru zināt vairāk nekā jebkurš cits … Un tāpēc … Runāju tīši saraustīti, lai iegūtu laiku un labāk varētu novērot Teodoru Grīnblatu. Viņa patiešām bija skaista, lai gan pirms manas ienākšanas nepārprotami bija raudājusi. Vāji slēpto baiļu izteiksmi, kas viņas sejā bija radusies, man tik pēkšņi parādoties, nomainīja nervozs satraukums un sievišķīga ziņkāre. Viņa steigā izgrūda: — Atvainojiet! Lūdzu, nāciet iekšā! Apsēdieties … Es tūliņ … Iekams paguvu pakustēties un Teodoru aizkavēt, viņa jau bija pašāvusies man garām, un viņas kurpītes aizklaudzēja pa kāpnēm lejup. Nopukojos par savu tūļību un nolēmu gaidīt, kas notiks tālāk. Būtu izskatījies pavisam smieklīgi, ja es tobrīd sāktu dzīties bēglei pa pēdām. Bet kāpēc un kurp viņa tā aizjoņoja? Sāku pētīt istabu. Tā bija diezgan parasta jaunas sievietes istaba — koši aizkari, pāris puķu podu uz palodzēm, spogulis, daudz glītu nieciņu… Istaba tikai likās drusku par greznu lauku apstākļiem, bet, ņemot vērā, ka skaistā bestija, kas to apdzīvoja… Starp citu, ka Teodora ir neganta bestija, tas man bija jau skaidrs ar pirmajiem mirkļiem viņas mājās. Pirmkārt, kad viņa augšā, mani neredzot, bārās, viņas balstiņai bija tāda pieskaņa, it kā tur ņaudētu gražīga un izlutināta kaķene. Otrkārt — ar kādu zebiekstes lunkanību viņa aizmanījās man garām un kā paglūnēja manī savām zaļganajām acīm! Turpināju apskatīt istabu; tā tiešām likās gandrīz par greznu, bet to varēja saprast: Teodora taču bija vienīgais Grīnblatu bērns — ļoti ticams, ka viņa tika krietni vien lutināta… Pie loga stāvēja mazs galdiņš, uz tā radiola un vesela kaudze skaņuplašu. Ieskatījos — estrādes mūzika… Ap galdu — viegli ķeblīši. Starp nieciņiem uz grāmatu plaukta un pie spogu|a nebija neviena bezgaumīga zilonīša, viss — glīta keramika. Pie sienas — tenisa rakete un kāda gandrīz abstrakcionistiska glezna. Beidzot kāpnēs tomēr nodipēja Teodoras papēži. Steigšus apsēdos ar muguru pret logu, lai sarunājoties gaisma kristu sejā Teodorai. Viņa ienāca uzposusies un laikam bija arī tikko nomazgājusies — āda bija svaiga un sārta, acis spožas, neviens vairs nespētu iedomāties, ka viņa nesen raudājusi. Skaista viņa izskatījās, pat uzkrītoši skaista. Man nepatika vienīgi tas, ka Teodora laikam pati savu skaistumu pārāk labi apzinājās; viņa tā pacēla un nolaida skropstas un pašķieba galvu gan uz vienu, gan otru pusi, it kā būtu rūpīgi pārbaudījusi spoguļa priekšā, kādos pagriezienos viņas seja izskatās vislabāk. īsi sakot: viņa man pozēja kā fotogrāfam. Kustībās varēja just zināmu nervozitāti un sasprindzinājumu. Es pirmais uzsāku sarunu: — Atvainojiet, ka jūs tik pēkšņi nelūgts iztraucēju. Jūs, man šķiet, kādu gaidījāt.

— Ak, tam nav nozīmes… Kādā vajadzībā jūs mani uzmeklējāt? — Sakiet — vai jums zināms, ka pirms trim nedēļām nelaiķim Vanadziņam bijusi savainota seja? Acīmredzot Teodora bija gaidījusi pavisam citu jautājumu, viņa pārsteigta samirkšķināja acis: — Jā, es to zinu… Tas ir, es nezinu, kas to darījis, bet Ojārs pēc tam stāstīja… Viņš man nekad neko neslēpa. — Jo labāk. Lūdzu, apsēdieties un izstāstiet tagad ari man visu, kas jums par šo atgadījumu zināms! Teodora nelabprāt apsēdās, pagriezās pret mani un sāka stāstīt: — Tosvētdien mēs ar Ojāru bijām pilsētā. Apmeklējām kinoteātri, pēc tam pasēdējām kafejnīcā, bet vakarā noklausījāmies koncertu. Tad ar autobusu abi kopā braucām šurp. Ojārs mani pavadīja līdz mājām. Kādu laiciņu mēs dārzā… nu… mēs sarunājāmies… — Šai vietā Teodora nolaida skropstas un izskatījās tik pārliecīgi sakautrējusies, ka tas nemaz nesaskanēja ar viņas iepriekšējo izturēšanos. Man pat radās neizskaidrojamas aizdomas, ka Teodora grasās mani muļķot. Pēc ieilgušās pauzes viņa atkal pacēla valgās acis un turpināja: — Mēs ar Ojāru norunājām, ka satiksimies nākošajā dienā, tātad pirmdien, bet Ojārs uz satikšanos neatnāca. Tikai pēc trim dienām, kad viņu ieraudzīju, es sapratu, ka nabadziņš kaunējies man rādīties, jo viņam uz zoda un vaigiem bija uzlīmēti neglīti plāksteri… Tad Ojārs izstāstīja, ka svētdienas vakarā pēc tam, kad mēs šķīrāmies, viņš devies mājās, un viņu uz ceļa notriekusi no kājām automašīna. Ojārs nemanījis, ka tā tuvojas, jo viņam pretī braukusi cita automašīna; tās ugunis apžilbinājušas acis, bet motora dūkšana apslāpējusi no mugurpuses braucošās mašīnas troksni. Automašīna, kas braukusi no mugurpuses, aizķērusi viņu, un Ojārs notriekts ar seju uz ceļa. — Vai automašīna pēc tam apstājusies? — Jā. Šoferis esot bijis ļoti nobažījies. Ojārs viņu kārtīgi izbāris, pēc tam abi sasmēķējuši un šķīrušies. — Vai Vanadziņš pilsētā dzēra? — Jā, viņš mani pacienāja ar pāris glāzītēm liķiera un arī pats dzēra, bet no tā taču nevar apreibt … Un kopš tā brīža bija jau pagājušas vairākas stundas. — Vai Vanadziņu toreiz kas nomāca? Vai viņam bija kādas nepatikšanas, rūpes? — Ak nē! Tad es pirmā būtu ko manījusi. Bez tam Ojārs bija pārāk dzīvespriecīgs cilvēks, lai sīku rūpju vai nepatikšanu dēļ kļūtu izklaidīgs. Es jau nu viņa raksturu pazinu vislabāk! — Un ja nu tomēr nepatikšanas bijušas? … Es zinu, ka Vanadziņš mīlēja kādu meiteni, Līviju Zemīti. Pēc tam starp viņiem kaut kas notika un meitene aizbraukusi. — Nu, vai zināt! — Teodoras acis iedzalkstījās, un viņa nicīgi pasmīnēja. — Nekļūstiet smieklīgs! Lai Ojārs šīs personas dēļ nokārtu degunu vai pat mestos zem mašīnas! Tādas klīrīgas sievietes dēļ! Iia, ha, ha! — Hm! … Bet vai jūs personīgi noticējāt Vanadziņa stāstam par to negadījumu ar automašīnu? — Vai zināt, tas atkal ir smieklīgs jautājums! Ojārs man nekad nemeloja. Bet… — Teodora pēkšņi aprāvās un paraustīja apaļos plecus. Visu laiku biju cieši raudzījies jaunajai sievietei sejā un ievēroju, ka mulsuma brīžos viņas zaļganās acis tikko jaušami šķielēja. Tas viņas skaistumam nekaitēja, drīzāk piešķīra skatienam interesantu un īpatnēju izteiksmi. Mani tikai ne uz mirkli nepameta sajūta, ka jaunā sieviete ar mani ir neīsta, kaut gan viņas vārdi paši par sevi likās patiesi. Teodora atkal ierunājās: — Kad jūs man tā jautājat, tad zināt… Toreiz, kad Ojārs man izstāstīja notikumu ar automašīnu, es tam, protams, noticēju, nepievērsu notikumam uzmanību un drīz vien to piemirsu. Bet tagad… Nupat man nezin kāpēc ienāca prātā: varbūt Ojārs toreiz tikai negribēja mani uztraukt un sarūgtināt? Varbūt ar viņu patiesi bija noticis kas nopietnāks, bet viņš, mani saudzēdams, to noklusēja? Viņš pret mani vienmēr bija tik smalkjūtīgs! — Vai viņš bija aizgājis pie ārsta?

— To pušumu dēļ? Nezinu. Man likās — nē. Bez jebkāda ievada ierunājos par beidzamajiem notikumiem: — Jūs vakar gaidījāt Vanadziņu pie pārceltuves. — Jā, gaidīju, — viņa nesamulsdama apstiprināja. — Vai man jums vēl jāpaskaidro, kāpēc? — Lūdzu, — strupi sacīju, noskaities par to, ka viņa ar savu jautājumu man aizsteidzās priekšā. — Mēs gribējām braukt uz pilsētu, uz Filharmonijas vieskoncertu. Man bija divas biļetes. — Jums? — Jā, man. Par ko jūs tā brīnāties? Man taču arvien bija vairāk vaļas nekā Ojāram, biju biļetes sadabūjusi jau pirms kādas nedēļas. Kad Ojārs vakar … vairs neieradās… — Teodora iešņukstējās, piespieda pie acīm mutautiņu un tikai pēc pauzes turpināja: — Jā, un, kad autobuss aizgāja… tad es biļetes saplēsu un nosviedu turpat zemē. — Kāpēc? Dusmās? — N-nē … Protams, es nekā vēl nezināju … par šo traģēdiju … Biju tikai mazliet sarūgtināta … Jums vispār man jāpiedod un jāattaisno… Es jau tā valdos, cik spēju. Brītiņu paklusējis un pats sev pārmezdams, ka Teodoras bēdas mani atstāj tik vēsu, cik vien iespējams smalkjūtīgi apvaicājos: — Vēl tikai viens jautājums, atvainojiet: vai jūs ievērojāt, cikos aizgāja garām autobuss? — Jā, ievēroju. Es gaidīdama bieži skatījos pulkstenī … Uz pārceltuvi gāju pa to ceļu, kura malā viņu „.. vēlāk atrada … Iepretī pārceltuvei biju piecas minūtes pēc trim, gaidīju, kamēr trijos divdesmit divās minūtēs aizgāja autobuss… Un tad es atgriezos mājās, šoreiz nācu taisni, pa taciņu, un pēc divdesmit minūtēm biju jau mājās. Es ļoti steidzos, jo laiks bija tik nemīlīgs … Šāvienu es … es nedzirdēju. Tagad viņa tiešām izskatījās tik satriekta, ka vairāk izvaicāt bija neērti. Kaut gan man joprojām bija sajūta, ka vissvarīgākais palicis neizrunāts, devos tomēr projām, nolēmis par šo ciema skaistuli ievākt izsmeļošu informāciju. Atmiņā bija iespiedušies Teodoras niknie, parupjie vārdi, kurus dzirdēju, tikko ienācis Grīnblatu mājā. Kam šie vārdi bija adresēti? Ne jau nu kādam no mājiniekiem. Un tomēr tam vajadzēja būt cilvēkam, no kura viņa nemēdza slēpt savas dusmas un asaras … Teodora izvairījās atbildēt uz manu jautājumu, vai viņa kādu gaidījusi… Viņa visādi centās uzsvērt savu tuvību Vanadziņam, brīžam pat iešņukstējās. Bet es nez kādēļ nespēju just līdzi šai sievietei, kura tikko bija zaudējusi mīļotu cilvēku … Reizēm ar izmeklētājiem notiekot bēdu lietas — viņi kļūstot pārāk skeptiski, pārāk aizdomīgi un vairs neticot it nevienam … Līdz brīdim, kad biju norunājis tikties ar Dambīti, bija vēl atlikušas divpadsmit minūtes — apmēram tik, cik vajadzīgs, lai nokļūtu līdz ciema padomei, bet… Biju nonācis ceļa līkumā — īss skatiens atpakaļ — no Grīnblatu mājas mani vairs nevarēja redzēt. Iegriezos birzī un, turēdamies koku un krūmu aizsegā, aizgāju labu gabalu atpakaļ un nostājos aiz kuplas eglītes, kas vientuļa auga starp bērziem, — no šejienes varēja labi saredzēt Grīnblatu mājas durvis un pagalmu. Pūta salts, ziemīgs vējš; es saslēju mēteļa apkakli un gaidīju, lai gan šajā novērošanas postenī pats sev likos diezgan komisks. Pēc brīža no mājas, kas atradās Grīnblatiem kaimiņos, iznāca kāds vīrietis, bet viņš pagāja Grīnblatu durvīm garām. Sāku salt. Stāvēt te laikam bija ne vien komiski, bet ari veltīgi. Protams, Teodora kādu gaidīja, bet gaidītais varēja arī neierasties. Paskatījos pulkstenī: nē, vairāk laika man nebija — Dambītis būs jau sen atgriezies. Gāju uz lielceļa pusi. Taču iekams to sasniedzu, garām pabrauca zils moskvičs. Pie stūres sēdēja vīrietis un, ja īsais, viņam veltītais skatiens mani nevīla, — jauns. Domās sev jautāju: «Un ja nu tas ir gaidītais?» Mani pārņēma azartiska tieksme to uzzināt. Steidzīgi pierakstīju automašīnas numuru un metos atpakaļ. Pie

pirmītējās eglītes nonācu tieši tajā mirklī, kad zilā moskviča vadītājs atvēra Grīnblatu mājas durvis.

XIII Stundas ceturksni vēlāk es sēdēju silti sakurinātajā Dambīša istabā un dzēru viņa iemīļoto zaļo Indijas tēju; jaunākais leitnants, mani gaidīdams, bija to nostāvinājis gluži biezu. Nedaudz atsilis, apjautājos, kam pieder zilais moskvičs ar tādu un tādu numuru. — Johanam Raibacim, — Dambītis tūdaļ atbildēja, bet, šo vārdu nosaucot, jaunā miliča seja piemācās. «Ahā,» es nodomāju, «viņam, šķiet, ir zināms, ka Raibacis skaistajai Teodorai nav svešs!» — Kas viņš par cilvēku? — es iejautājos, lai neļautu Dambītim klusībā nodoties greizsirdībai, jo man vairs nebija šaubu, kas vainojams mana palīga dīvainībās. — Raibacis? … Hm … Nenopietns cilvēks, — Dambītis izdvesa, — uzdzīvotājs… Strādā rajona patērētāju biedrību savienībā. Nolēmu, ka ar to man pagaidām pietiek. Jautāju, ko Dambītim izdevies noskaidrot, un viņš sāka man stāstīt. Kopš Ošiņam atņemtas traktorista tiesības, viņš gandrīz nemaz vairs neuzturoties mājās. Pirms nedēļas sācis strādāt mašīnu remonta stacijā par atslēdznieku. Vakar ar motociklu atbraucis uz kolhoza kantori, lai saņemtu galīgo aprēķinu. Pēc tam aizbraucis līdz veikalam, kur izdzēris pudeli alus. Tas noticis ap pulksten divpadsmitiem. Dambītis pievērsa manu uzmanību tam, pēc viņa ieskatiem, svarīgajam apstāklim, ka izdzerta tikai šī vienīgā alus pudele. Parasti Ošiņš pēc algas saņemšanas esot pircis pusstopu degvīna un pat vairāk, ja ticies ar citiem sīvā cienītājiem. Tā pati kompānija pie veikala bijusi arī vakar — daži «hroniskie» pat mēģinājuši Ošiņu pierunāt «drusku izdezinficēt iekšas», bet Ošiņš atrunājies, — pēc pusdienas viņam esot ar skaidru galvu jābūt jaunajā darba vietā — un aizbraucis. Aizbraucis… tikai nevis uz mašīnu remonta staciju, bet uz savām mājām, kur uzkavējies ne ilgāk par pusstundu. Teicis arī sievai, ka jābrauc uz mašīnu remonta staciju… Jā — un vēl kas: savu bisi Ošiņš jau pirms kādām piecām dienām it kā aizvedis uz mašīnu remonta staciju, kur viņš apmeties kopmītnē, — to pastāstījusi Ošiņa sieva. Viņa vēl piezīmējusi, ka vīrs tagad iegriežoties mājās tikai pāris reižu nedēļā — līdz mašīnu remonta stacijai esot par tālu, lai ik dienas izbraukātu no mājām uz darbu un atpakaļ. Kaimiņi, ar kuriem Dambītis arī bija aprunājies, gan izteikušies, ka braukšanas neērtības Ošiņam tikai tāds iegansts, viņam ar ģimenes dzīvi kaut kas neesot kārtībā, jo sieva vēl nesen žēlojusies, ka vīrs beidzamajā laikā kļuvis visai ass un neiecietīgs, viņi vairs nekādi nevarot sadzīvot. — Vai patiesi viņš savu sievu sit? — es pārtraucu Dambīti. — Par fizisku iespaidošanu nekā konkrēta nezinu, — jaunākais leitnants atbildēja, — sieva par to nesūdzas. Ļaudis gan runā, ka tāds incidents reiz esot noticis… Bet tas jau ir cits jautājums. Es domāju, ka Ošiņš vakar ieradās mājās ar zināmu nolūku — nekas konkrēts viņam neesot bijis vajadzīgs… Kas attiecas uz mašīnu remonta staciju, tad tur Ošiņš parādījies tikai vakar vakarā un krietni iesilis. Bet galvenais: Ošiņš atvedis līdzi arī bisi — tātad piecas dienas, kopš bise aizvesta no mājām, tā nav vis atradusies kopmītnē, bet diezin kur. Pašā vakarā Ošiņš kopā ar dažiem mašīnu remonta stacijas strādniekiem vēl organizējis iedzeršanu, bet pēc tam visi šaudījušies ar Ošiņa bisi, cenzdamies trāpīt gaisā uzsviestai cepurei. Kad Dambītis beidza savu vēstījumu, es noskatījos viņa sārtajā, triumfējoši līksmajā sejā, drusku apskauzdams šo pašpārliecināto cilvēku, kurš ne mirkli nešaubījās, ka nokļuvis uz pēdām — tieši uz īstajām pēdām, kuras mēs meklējām. Es sevi pieķēru pat pie sīkas, nekrietnas domas, ka gandrīz vēlos, lai Ošiņš nebūtu īstais vainīgais, ka es nenovīdu jaunākajam leitnantam viņa triumfu. Juzdamies domās Dambīša priekšā vainīgs, kļuvu pret viņu pārspīlēti laipns un uzmanīgs, un viņš, nudien, šo apstākli

izmantoja: jo es pret viņu kļuvu pazemīgāks, jo viņa pašapziņa auga augumā. Drīz viņš man jau sāka izsacīt pamācības, kā atklājami un tvarstāmi noziedznieki. Visu pacietīgi noklausījies, es beigās sadusmojos un teicu: — Jūsu garie spriedelējumi gan pelna zināmu ievērību, tomēr pārliecinoši tie nav. — Pēc pauzes jautāju: — Vai — un kā — Ošiņš vakar būtu varējis uzzināt, ka Vanadziņš brauks uz pilsētu un piedevām — ka viņš iet tieši pa to ceļu, kur viņu atrada nošautu? Pirms uz šādien jautājumiem nav iegūta apstiprinoša atbilde, pret Ošiņu nekādu apsūdzību izvirzīt nevaram. Dambītis ilgi domāja, iekams atbildēja: — Kāpēc Ošiņš to nevarēja uzzināt? Pieņemsim, ka viņš to noskaidroja jau kolhoza kantorī, jo tur vajadzēja zināt, ka Vanadziņš brauks uz pilsētu… Bet varbūt Ošiņš satika cilvēku, kas zināja par Vanadziņa braucienu … pa ceļam vai pie veikala … Ja vien vispār kāds ir zinājis par Vanadziņa nodomu braukt uz pilsētu. — Vislabāk, protams, to ir zinājusi Teodora Grīnblata, — es nesavaldīgi ieminējos. Jā, nekādas pārskatīšanās nevarēja būt: Dambītis atkal samulsa. Neļāvis jaunākajam leitnantam ne muti pavērt Teodoras labā, turpināju: — Zināja diemžēl ari daudzi darbnīcu strādnieki … Vanadziņš pats viņiem to pateicis. Iespējams, ka Ošiņš vakar ticies ar kādu no šiem strādniekiem, lai gan no veikala līdz darbnīcām patālu … Labi, biedri Dambīti, uzdodu jums pārbaudīt, vai Ošiņš vakar sastapis kādu no bijušajiem darba biedriem. Vēlams arī uzzināt, par ko viņi runājuši. Kas attiecas uz Teodoru Grīnblatu, atstājiet viņu mierā! Ar viņu runāšu es pats. Lieku reizi pārliecinājos, ka, tikko es pieminēju Teodoru, jaunākā leitnanta sejā pavīdēja tāda izteiksme, it kā viņam sāpētu zobs un piedevām būtu augsta temperatūra. Lai neliktu Dambītim ilgāk mocīties, lietišķi vaicāju: — Sakiet — kur tad īsti Vanadziņš dzīvoja? — «Smilšlauku» mājās. — Vai jūs varat mani turp aizvest ar savu ižu? — Tieši tā, varu! — Dambītis noskaldīja, un mēs nekavējoties devāmies ceļā.

XIV Vienīgie «Smilšlauku» iemītnieki bija vīrs un sieva Jauntirāni, abi kolhoza pensionāri — vientuļi dzīvojuši sirsnīgi vecīši. Viņi teicās Ojāru iemīļojuši kā pašu dēlu, un viņu sirdssāpes par Ojāra nāvi bija tik dziļas, ka aizkustināja arī mani. Vecīši stāstīja par Ojāru neapnikuši, viens otru pārtraukdami, un Jauntirānietei laiku pa laikam vajadzēja izslaucīt acis. Sākumā Ojārs esot dzīvojis «Zemīšos» — turpat, kur Līvija. Vecais Zemītis esot Līvijas tēvocis, bet viņa dēls Jānis — krietns jauneklis, tādu pašu jauku dabu, kāda bijusi Ojāram, — iznākot Līvijai tāds kā pusbrālēns. Kas attiecās uz Līviju, veco Jauntirānu spriedums bija bargs: kamēr jau tā smalkā, gražīgā pilsētas mamzele varējusi Ojāriņu tīt ap pirkstu, tikmēr viss esot bijis labi, bet, kad nu Ojārs iesaistījies kolhoza dzīvē un darbā un vairs neturējies šai pie brunču stērbeles vien, mamzelīte sākusi gražoties — tai jau vajagot nevis kārtīga vīra cilvēka, bet gan klēpja sunīša, ko var zīda saitiņā piesietu apkārt vadāt… Tā nu Līvija aizšmaukusi atpakaļ uz pilsētu pameklēt kādu vieglāk dancināmu kavalieri, bet Ojārs pārnācis dzīvot uz «Smilšiaukiem». Un prātīgi vien tas Ojārs esot darījis, tādai vējaslotai pagriezdams muguru. Kas nu no tādas kārtīgam jauneklim par sievu! Vārdu sakot, vecīši nosodīja Līviju un cildināja Ojāru pilnīgi tā, kā to palaikam dara savus dēlus akli mīloši vecāki.

Un tad — jā, jā — kādas izbailes viņi dabūjuši pārdzīvot pirms kādām nedēļām trim, kad Ojārs naktī pārradies mājās sadauzīts un vienās asinīs! Jauntirāniete gribējusi skriešus skriet pie daktera, bet puisis esot tikai pats sev spogulī parādījis grimasi un, lai viņus, vecīšus, nomierinātu, jokojis un smējies, ka nieki vien esot — līdz kāzām sadzīšot; paķēris savu divriteni un pats aizbraucis pie daktera … Vēlāk stāstījis Jauntirāniem, ka automašīna viņu nejauši nogāzusi uz ceļa zemē… Vecīši jau toreiz nojautuši, ka puisis mānās — negrib, lai baiļojas un raizējas viņa dēļ. Tad Jauntirāniete kā vislielāko noslēpumu man uzticēja savu pārliecību, ka Ojārs palicis kolhozā strādāt priekšsēdētāja skaistās meitas Teodoras dēļ. Kad vecītis mēģināja ko iebilst, vecenīte uz viņu saskaitās — tā vien šķita, ka viņai ļoti gribējās, lai Vanadziņa palikšanai kolhozā katrā ziņā būtu romantisks iegansts … Teodora jau nekad nevarējusi ne atkauties no saviem pielūdzējiem, bet ielaidusies gan viņa nekad ne ar vienu tā īsti neesot, ni un ni. Varen lepna esot tā staltā meita! Visneatlaidīgāk Teodoru esot lencis tas pats Raibacis no patērētāju biedrības. Tikai Teodorai ne tāds Raibacis, ne viņa moskvičs neesot vajadzīgi. Viņa savā sirdī esot tīra un cēla, Jauntirāniete apgalvoja … Un tagad viņa ar vīru savās vecajās galvās domājot tā, ka tas pats Raibacis vien savā greizsirdības trakumā Ojāram tai zināmajā naktī būšot triecis savu moskviču virsū un, lai dievs katru pasargā no tāda ļauna prāta, vakar Ojāriņu arī nogalējis … Vecīši abi pilnīgi skaidri atceroties, ka tai dienā, kad Ojārs sadauzīts, Raibacis savā moskvičā aizjoņojis garām uz «Liekņām» pie sava drauģeļa Trilgu Elmāra … Un vakarrīt tāpat Raibacis redzēts iebraucam «Liekņās» un atkal aizlaižam prom … Tā, nu beidzot bijām aizrunājušies līdz Vanadziņa nāves dienai. Vakar Ojārs esot laikus pārnācis mājās no darba, nomazgājies un apvilcis savu «goda kārtu», kā vecīši sauca Ojāra labāko uzvalku. Kā jau parasti, arī vakar izstāstījis viņiem, mājiniekiem, kur ies, ko darīs. Teicies braukt uz pilsētu — viņam jau aizvien tur bijis kas darāms un kārtojams. Pirms iziešanas — arī kā parasti — apjautājies, vai viņiem nevajagot kaut ko no pilsētas atvest. — Vai jūs nepa vaicā jāt Vanadziņam, ar ko un kā viņš brauks uz pilsētu? — es ieminējos. — Nē, — Jauntirāniete atbildēja, — domājām, ka brauks ar kolhoza mašīnu. — Un cikos Vanadziņš izgāja no mājām? — Tūdaļ pēc vieniem. Tā bija, vecais? — Jā, tā varēja gan būt. Dambītis, kurš bija uzmanīgi klausījies, pēkšņi nolēma iejaukties. Viņš acīmredzot nebija apmierināts ar tiem nedaudzajiem jautājumiem, kurus es uzdevi: Jauntirānu pārim, un vaicāja, vai Vanadziņš kādreiz neesot stāstījis, ka viņš sanaidojies ar kādu? Konkrēti — ar Ošiņu? — Ošiņu? — Jauntirāns pārvaicāja un paskatījās uz Jauntirānieti. — Siev, vai viņš kādreiz pieminēja kādu naidu? — Nē, — večiņa noteikti pakratīja galvu, — Ojārs nu nebija tas cilvēks, kas ar kādu ietu nīsties un plēsties! Un viņu tāpat visi labi ieraudzīja, tikai tas Raibacis, tas pagāns… bet šim jau tā niknošanās tās pašas Teodoras dēļ. Atvadījušies no laipnajiem vecīšiem, izgājām ārā. Tagad man bija pilnīgi skaidrs: lai nokļūtu no «Smilšiaukiem» līdz autobusu pieturai, nav jāiziet no mājām vismaz divas stundas pirms autobusa atiešanas. Ja dodas pa īsāko ceļu, ierēķinot pārcelšanos pār upi, tas prasa ne vairāk par divdesmit piecām līdz trīsdesmit minūtēm. Taču Vanadziņš nebija gājis pa īsāko, bet gan pa apkārtceļu. Kāpēc? To mēs pagaidām neizpratām. No «Smilšiaukiem» devāmies uz to vietu, kur Vanadziņu atrada mirušu. Dambītis ar motociklu lēnām brauca man pa priekšu, rādīdams ceļu. Es, uzņēmis laiku, viņam sekoju bez sevišķas steigas, bet arī ne pārāk gausi. Iedomājos, ka tā vajadzēja iet Vanadziņam — apzinoties, ka laika diezgan, bet paturot prātā ari to, ka viņu gaida Teodora. Vīrieši tādās reizēs satikšanās vietā ierodas pirmie, protams, ja tā, kura jāsatiek, viņiem nav vienaldzīga. Domājams, līdzīgi rīkoties vakar vajadzēja arī Vanadziņam.

Teka iesākumā veda gar laukmali, vēlāk iegriezās vēri. Te bija siltāk, nepūta griezīgais klajuma vējš. Drīz iesākās izcirtums. Kad tikām tam pāri, nonācām vietā, kur vakar bija nošauts Vanadziņš. Kopš iziešanas no «Smilšiaukiem» bija pagājusi tieši pusstunda. Vajadzētu vēl minūtes piecpadsmit, lai nokļūtu līdz pārceltuvei, un piecas līdz astoņas minūtes, lai pārceltos uz pretējo krastu. Tātad viss ceļš līdz autobusa pieturai prasīja apmēram piecdesmit minūtes, bet ne jau pilnas divas stundas, kas vakar bija Vanadziņa rīcībā. Neticēju, ka Ojārs būtu nācis ar nolūku stāvēt zem klajas debess lietū un vējā un vairāk nekā stundu gaidīt Teodoru, kura pie pārceltuves ieradās tikai septiņpadsmit minūtes pirms autobusa atiešanas. Tātad vēlreiz — kāpēc viņš vakar izgājis tik agri? Un vēlreiz — mēs to nezinājām. Nozīmīgs bija arī kas cits: izrādījās, ka bez Ošiņa, pret kuru vērsās visas Dambīša aizdomas, iegansts neieredzēt Vanadziņu bijis arī Raibacim. Pirmajam tumšas atriebības domas varēja iedvest Vanadziņa dēļ zaudētās traktorista tiesības. Ļoti ticams, ka Ošiņš savu nelaimju cēloni saskatīja tikai Vanadziņā — dzērāji paši sevi gandrīz nekad nevaino. Otrajam greizsirdība varēja laupīt prāta skaidrību un uz brīdi apklusināt sirdsapziņu… Dambītis ar motociklu gaidīja uz ceļa. Es stāvēju, atspiedies ar muguru pret spējās vēja brāzmās drebošu koka stumbru. Piesmirkušais mežs smagi šalkoja. Aukstais, šaudīgais vējš notrauca apsēm pēdējās sarkanbrūnās lapas un dzina tās pāri izcirtumam. Līdz ar lietus mākoņiem debesis palēnām pārplūdināja tuvā vakara krēsla… Manu grūtsirdīgo noskaņu un pārdomas iztraucēja motocikla tarkšķi — Dambītis uz ceļa bija iedarbinājis savu ižu. Pasaucu jaunāko leitnantu pie sevis un, mirkli pārlicis, palūdzu viņu nogulties zemē un nekustēties, ko viņš diezgan negribīgi izpildīja. Es izgāju uz ceļa un noraudzījos, kā viņš no turienes saskatāms. Jā, speciāli nepievēršot uzmanību, gulētāju varēja arī nepamanīt. Es nodomāju: «Vanadziņš vakar te jau gulēja miris, kad Teodora pa ceļu aizgāja garām. Tā tam vajadzēja būt, viņa noteikti sadzirdētu šāvienu, ja būtu nākusi agrāk. Bet vai tas vispār ir taisnība? Un ja nu Teodora šāvienu tomēr dzirdējusi? Hm… Savu mūžu neesmu runājis ar cilvēku, kas man liktos tik neīsts kā šī sieviete.» Nolasīdams no sava jaunā formas tērpa pielipušos gružus, Dambītis īgni sacīja: — Biedri izmeklētāj, nav nekādas nozīmes te nīkt. Pilnīgi skaidrs, ka vainīgs Ošiņš. Atļaujiet man ātrāk izpildīt uzdevumu — noskaidrot, vai Ošiņš vakar ticies ar kādu no bijušajiem darba biedriem. — Labi. Es vēl par šo to pārliecināšos arī pats. Cik tālu no šejienes līdz Ošiņa mājām? — Apmēram pusotra kilometra. — Kā man turp nokļūt pa visīsāko ceļu? Dambītis izstāstīja, atdeva man savas darbistabas atslēgu un aizbrauca.

XV Kad piegāju pie mājas, kur dzīvoja Ošiņa ģimene, jau bija krietni satumsis. Logos mirdzēja gaisma. Kaut kur pagalmā slinki ierējās suns. Tad ieraudzīju, ka tas man tuvojas. Suns bija liels un pinkains, bet izrādījās labsirdīgs, jo, izpildījis savu svešinieka apriešanas pienākumu, mierīgi devās uz mājas pusi. Sekoju sunim līdz ieejas durvīm, pie kurām pinkainis, nenoteikti ņurdēdams, palaida mani sev garām. Pieklauvēju, bet neviens neatsaucās. Tad es atvēru durvis un iegāju tumšā priekšnamā. Suns iespraucās man līdzi. Sataustīju vēl kādas durvis, piegrabināju un atvēru. Manī nolūkojās divi bērni: puišelis sēdēja pie galda, uz kura gulēja burtnīcas un grāmatas, — viņš acīmredzot bija mācījies; meitene uz grīdas rotaļājās ar diezgan sapluinītu lelli — viņa bija mazāka par brāli un laikam vēl neapmeklēja skolu. Pār galdu dega spuldze bez abažūra. Istabā valdīja liela nekārtība, pat netīrība. — Labvakar, — es sveicināju un mēģināju sākt ar zēnu sarunu, bet sākumā man neveicās — zēns bija ārkārtīgi kautrīgs vai arī ietramdīts. Uz maniem jautājumiem viņš atbildēja ar vienzilbīgiem «jā» un «nē». Tikai pēc krietna brīža saruna tiktāl pavirzījās uz priekšu, ka es uzzināju: māte esot aizgājusi pie

kaimiņiem «televīziju apskatīt», bet tēvs esot darbā un mājās nepārnākšot. — Kad viņš atkal būs mājās? — es jautāju. — Nezinu, — zēns sacīja. — Mēs nezinām, — piebalsoja meitene. — Un kad viņš bija mājās? — Vakar, — zēns atbildēja. — Un tu ar tēti runājies? — Jjā, — zēns, kļuvis jau drošāks, sacīja. — Tētis brauca ar motociklu, kad es nācu no skolas, un viņš atveda mani mājās. — Ak tā? Cik stundu tev vakar skolā bija? — Četras. — Un tad tu tūlīt nāci mājās? — Jā. — Bet vai tu zini, cikos ceturtā stunda beidzās? — Jā — arvien tāpat: pusvienos. — Un ko tavs tētis vakar mājās darīja? — Es nezinu… Tāpat. Apmēram pusstundu tā sarunājies ar zēnu, es beigās uzzināju kaut ko, kas man likās svarīgi: viņa tēvs vakar neesot palicis pusdienās, lai gan māte lūgusi nedaudz pagaidīt, kamēr ēdiens būs gatavs. Viņš laikam ļoti steidzies. Tēvs iegājis otrā istabā, paņēmis veselu sauju bises patronu un iebēris tās kabatā; zēns pa pusvirus durvīm to bija redzējis un, protams, nedomāja man slēpt. Pēc tam tēvs izgājis pagalmā un gribējis aizbraukt, bet zēns izskrējis līdz un lūdzis, lai viņu vēl pavizina. Ošiņš bijis ar mieru, aizvedis dēlu līdz pat «Zemīšu» mājām un tikai tad licis viņam nākt atpakaļ. Beigās Ošiņa dēlēns kļuva tik drošs, ka pavilka mani aiz piedurknes un pačukstēja tā, lai māsa nedzird: — Paskatieties! Zēns atšķīra aritmētikas grāmatu, un es ieraudzīju starp lapām ieliktu desmitrubļu banknoti. — To man vakar tētis uzdāvināja. Agrāk viņš man nekad nedeva. Puisēns lepni paskatījās manī, pēc tam pielika pirkstu pie lūpām un paskatījās uz māsiņu, likdams saprast, ka tai par viņa noslēpumu nekas nav jāzina. Es palocīju galvu — sak, saprotu gan — un čukstus pavaicāju, vai māte arī par to nekā nezina. — Nē-ē, — puika sparīgi pakratīja galvu. Piecēlos un sniedzu mazajam sarunu biedram roku; viņš no visa spēka iesita saujā, un mēs šķīrāmies kā labi draugi. Man bija mazliet nepatīkami, ka esmu izprašņājis bērnu. Bet tur nekā nevarēja līdzēt — patiesību taču vajadzēja noskaidrot. Līdz šosejai bija savi divi kilometri, ko iet, un es pamatīgi nomocījos, kamēr pa uznākušo tumsu turp aizkūlos, sevī nožēlodams, ka biju aizsūtījis projām Dambīti ar motociklu. Vienīgo gandarījumu sagādāja tas, ka gājiens nav bijis veltīgs: Ošiņa vakardienas uzvedība mājās lika domāt, ka te tiešām kaut kas nav kārtībā. Vai tas, ka Ošiņš dēlēnam uzdāvinājis desmit rubļus, neliecināja par neparastu satrauktlbu? Senāk taču viņš neesot dēlēnu tā apdāvinājis … Varbūt jaunākais leitnants Dambītis nemaz nebija tik pārsteidzīgs? Varbūt viņš, labi pazīdams vietējos apstākļus un cilvēkus, pareizāk novērtē situāciju, un īstais pavediens ir tieši viņa rokās, kurpretī aizdomas, kas vēršas pret Raibaci… Lai nu kā, par Ošiņu noteikti jātiek skaidrībā! Un, jo ātrāk, jo labāk.

XVI

Noguris vēru Dambīša darbistabas durvis. Uzgriezu gaismu. Ieslēdzu elektrisko plītiņu. Arā, pieņemdamies spēkā, auroja rudens vējš… Drīz sāka sīkt tējkanna, un tas man lika drēgnajā, nemīlīgajā telpā justies drusku mājīgāk. Cik labi tagad būtu atrasties Kalnienes istabā! Tur no gleznas ar smīnīgu labvēlību noraudzītos vecais jūrnieks… Te sienas bija tukšas un kailas, no tām dvesa iestādes oficiālā vienaldzība. Taisnība, nesen arī Kalnienes dzīvoklis man bija šķitis tukšs un padrūms. Bet nu jau esmu tajā tiktāl iedzīvojies, ka ilgot ilgojos turp atgriezties. No turienes varētu piezvanīt Aijai un … Paraudzījos uz telefona aparātu. Nē! Pārāk vēls, lai pieteiktu sarunu. Aija droši vien jau guļ. Pulkstenis rādīja otro nakts stundu. Bez tam: kāpēc lai es viņai zvanītu pirmais? It īpaši pēc vakardienas… Ielēju glāzē zaļo tēju un sāku pārdomāt, ko tad īsti esmu šodien uzzinājis, ko noskaidrojis. Atriebība, greizsirdība vai varbūt nejaušība? Veltīgi šobrīd minēt, kas vainīgs — Ošiņš vai Raibacis? Vai vēl kāds trešais? Teodora? Vai pat… «visjaukākā būtne pasaulē», kurai taču arī varēja būt iemesls justies apvainotai un greizsirdīgai… Atgūlos uz pacietā dīvāna. Tikko galva pieskārās spilvenam, biju iemidzis. Mani pamodināja skaļa klauvēšana pie durvīm. Vēl. galīgi nomiegojies, tās atslēdzu. Iekšā iebrāzās milicijas pilnvarotais Dambītis. — Atvainojiet, ka uzdrīkstējos traucēt, bet viss ir skaidrs, — jaunākais leitnants kareivīgi ziņoja. — Tikko Vanadziņš bija atstājis darbnīcu, daži strādnieki nolēmuši, ka jāizmanto acīgā priekšnieka prombūtne un jāiestiprinās. Atslēdznieks Pētersons ar mopēdu aizbraucis uz veikalu un nopircis trīs pudeles «Kristāla». Pie veikala Pētersons ieraudzījis Ošiņu un aicinājis viņu arī līdzi, iepriekš izstāstīdams, ka Vanadziņš aizgājis mājās un vēlāk brauks uz pilsētu. Pacietīgi noklausījies Dambīša garo runu, sacīju: — Paldies! Pagaidām pietiks. Varat būt brīvs. Dambītis aizgāja. Izberzēju acis un paraudzījos apkārt: logā lauzās pelēcīga gaisma. Apsēdos pie rakstāmgalda un pusstundu nodarbojos ar hronoloģiju: laika secībā uzrakstīju visas man zināmās Vanadziņa un Ošiņa gaitas trešajā oktobrī. Viss saskanēja! Pēc stundas es jau biju Kalnienē, savā dzīvoklī, kur nomazgājos un pārģērbos. Tad piezvanīju Puķudruvam, pieteicu apmeklējumu un devos pie viņa.

XVII Tikko spēru kāju pār kabineta slieksni, Vecais Sams man jautāja: — Sūdzēsieties? Grūtības, neskaidrības … — Nesūdzēšos, — es moži atsaucos. Tikai tad mēs sasveicinājāmies. Uzaicināts apsēdos pie galda iepretī prokuroram, kas noraudzījās manī ar neslēptu interesi. — N-na? Klājiet vaļā! Klausos. — Līdzšinējā izmeklēšanā uztaustīti divi pavedieni. — Hm?! — Puķudruva nenoteikti noņurdēja. — Viens no tiem gandrīz jau atšķetināts, īsumā pastāstīju visu, ko biju uzzinājis par Ošiņu un Raibaci. — Vainīgs, bez šaubām, var būt tikai viens no viņiem, — neveikli piebildu un sāku pamatot, kāpēc Dambīša un šobrīd arī manas aizdomas vēršas tieši pret Ošiņu. — Notikumi, manuprāt, risinājušies tā: Vanadziņš pēc pulksten divpadsmitiem aiziet no darba vietas un dodas uz «Smilšiaukiem», lai pārģērbtos; tūdaļ pēc vieniem viņš iziet no mājām. Pēc Vanadziņa aiziešanas strādnieks Pētersons ar mopēdu brauc uz veikalu pēc degvīna. Tajā pašā laikā Ošiņš no kolhoza kantora, kur viņš saņēmis naudu, pa paradumam brauc uz veikalu iedzert; pie veikala satiekas ar

Pētersonu, uzzina, ka Vanadziņš devies uz «Smilšiaukiem», lai pēc tam brauktu uz pilsētu. Starp Pētersonu un Ošiņu notiek saruna, Pētersons esot atgādinājis: «Iegrieza gan tev tas Vanadziņš!» Droši vien Ošiņā ar jaunu spēku uzliesmoja naids. Par atriebību Ošiņš domājis jau agrāk, Pētersons viņu uzkurina vēl vairāk. Un tad pēkšņi viņš atsakās no iedzeršanas pie veikala; vēl vairāk — atsakās no braukšanas Pētersonam līdzi uz darbnīcu, lai palīksmotos kopā ar veciem draugiem. Kaut kas tāds ar šo cilvēku nekad neesot noticis. Pētersons par to nobrīnījies vien. Ošiņa iemīļotākais teiciens arvien bijis: «Darba dēļ jau nedrīkst dzeršanu kavēt.» Un tomēr Ošiņš šoreiz nedzer, aizbildinoties, ka viņam jābūt jaunajā darba vietā. Bet uz turieni, lūdzu ievērot, viņš nemaz nesteidzas. Ošiņš aizbrauc uz mājām, paķer patronas un šķiroties rīkojas atkal tā, kā senāk nekad nav darījis: uzdāvina dēlēnam desmit rubļu. — Cikos Ošiņš izbraucis no savām mājām? — Aptuveni tai pašā laikā, kad Vanadziņš izgājis no savām. Abi devušies «Zemīšu» māju virzienā. Mežā viņu ceļiem vajadzēja krustoties un… Stāstīju ilgi un izsmeļoši. Kad es beidzu, Puķudruva sacīja: — Mjā, daži fakti neapšaubāmi apliecina, ka Ošiņš varētu būt vainīgs, bet šo to var arī apšaubīt. Jā, tieši tā: var apšaubīt. — Piemēram? — es jautāju, pa pusei sarūgtināts, pa pusei ziņkārīgs. — Piemēram: kur atradās Ošiņa motocikls, kamēr viņš pats uzglūnēja Vanadziņam? Neiespējami, ka tas zellis brauca pretī Vanadziņam ar motociklu, ieraudzīja ienīsto cilvēku, apturēja motociklu, noņēma bisi no pleca, notēmēja un izšāva no viena metra atstatuma, apgrieza savu braucamrīku un — aiziet! Turklāt: ne jau uz ceļa Vanadziņš nošauts. — Motocikls varēja būt paslēpts kaut kur tālāk, desmit līdz divdesmit minūšu gājiena attālumā. Šādā attālumā no slepkavības vietas atrodas vairāki ceļi un šosejas, blakusceliņus un takas nemaz neieskaitot. Apkārtne maz apdzīvota, motociklu bez kāda riska varēja atstāt jebkurā krūmājā. — Un vēl, — prokurors likās manus iebildumus neievērojam, — jums nav ne jausmas, kur Ošiņa bise atradusies piecas dienas. Pēc jūsu versijas iznāk, ka Ošiņš nolēmis Vanadziņu nošaut vismaz pirms piecām dienām un bisi savlaicīgi paslēpis ārpus mājām, eventuāli — un visticamāk — netālu no vietas, kur Vanadziņam jāiet garām. Iznāk, ka viņš jau tad zinājis, ka Vanadziņš diezgan bieži iet uz pārceltuvi? — Jā, es to pieņemu. Ja to zināja laiviniece un darbnīcu strādnieki, kāpēc lai to neuzzinātu ari Ošiņš? Galvenais: kāpēc Ošiņš trešajā oktobrī pie veikala izdzēra tikai pudeli alus, bet atteicās no nopietnākas iedzeršanas, kas parasti viņu tā valdzinājusi? — Varbūt cilvēks nolēmis laboties? — Laboties! Tās pašas dienas vakarā viņš atkal plostojis! Es taču stāstīju. — Varbūt bijās pa ceļam uz mašīnu remontstaciju saskrieties ar autoinspektoru? — Lai zaudētu tiesības, pietiek arī ar pudeli alus — vienkārt. Otrkārt: ar braukšanu uz mašīnu remontstaciju viņš pie veikala tikai atrunājies. Treškārt: kurp viņš todien vispār steidzās? Nekur neaizkavējās, visur meloja, mājās veicīgi paķēra patronas un aizjoņoja … — Ar patronām vien, bez bises, cik man zināms, nevar šaut. — Jums labpatīk jokot. Lūdzu uzklausīt vēlreiz: Ošiņš, nolēmis Vanadziņam atriebties, laikus aizgādāja bisi prom no mājām, lai neviens neredzētu, ka viņš Vanadziņa nāves dienā cilā ieroci. — Tagad jūs runājat pats sev pretī: tieši Vanadziņa nāves dienas vakarā Ošiņš ar bisi tomēr ieradies mašīnu remontstacijā. — Pretruna tikai šķietama: sarīkojot cepures apšaudīšanu, Ošiņš gribēja slēpt pēdas — tagad taču nekāda ekspertīze neatklās, cik reižu ar viņa bisi izšauts un ka viens šāviens izdarīts pāris stundu agrāk. Vai ne? Prokurors iegrima domās, tad atkal palūkojās manī. — īsi un skaidri: ko jūs gribat iesākt? — Nopratināt Ošiņu, lai man nevajadzētu ap viņu ilgi taustīties un laipot. Ja Ošiņš nav vainīgs,

viņam nebūs grūti to pierādīt. Bez tam: pat ja viņam būtu nevainojams alibi, lai paskaidro, kur piecas dienas atradusies viņa bise! Vanadziņš taču nošauts ar sešpadsmitā kalibra bisi. Un tādas bises kolhozā ir tikai piecas. Manuprāt, nedrīkst zaudēt laiku. Katra minūte dod Vanadziņa slepkavam papildu iespējas paslēpties vai jaukt pēdas. Jūs taču piekritīsit, ka šoreiz izņēmuma kārtā ir izdevīgāk ātri atšķetināt šo vienu pavedienu līdz galam un tikai tad, ja vajadzēs, ķerties pie citiem. — Mjā. Bet vai tie divi nevarētu būt savstarpēji saistīti — Ošiņš un Raibacis? Vai viņi pazīstami? — To gan vēl nezinu. — N-nekas. Noskaidrosiet pēc tam… ja būs vajadzība. Na, velns viņu neredzējis! Brauciet pie Ošiņa!

XVIII Mašīnu remontstacijas direktors, sasveicinājies ar mani, apjautājās: — Kāds vējš jūs šurp atpūtis? Ak jā! Atvainojiet. Tādus vīrus kā jūs jau nedrīkst iztaujāt, var iekulties nepatikšanās. — Gribu aprunāties ar kādu strādnieku — atslēdznieku Ošiņu. Lūdzu, iekārtojiet tā, lai par to nevienam nebūtu ne jausmas! — To var, — direktors piekrita, — es pats no šīs telpas pazudīšu, runājieties te ar viņu, cik uziet. — Nav teikts, ka manis dēļ jādodas trimdā, — es iesmējos, — pietiktu arī ar lasītavu vai citu mierīgu stūrīti. — Nē, nē, mani tas netraucēs! Pašreiz tieši uzstāda jaunos darbgaldus, iešu paskatīties… Izvēršamies, izvēršamies! Tāpēc jau pēdējā laikā esam » pieņēmuši darbā tik daudz cilvēku… ej nu ielien katram aiz ādas un nosaki, kas viņš par indivīdu … Tātad jums vajag Ošiņu? Tūliņ! Pēc brīža pie durvīm pieklauvēja un ienāca Ošiņš. Viņš bija paģirains un drūms. Noberzējis gar biksēm eļļainās rokas, viņš noņēma naģeni un sveicināja: — Labdien … Jums manis vajagot? Palūdzu, lai viņš apsēžas. — Ko jūs gribat? — Ošiņš nedroši jautāja. — Paskaidrojiet,kur un kā jūs aizvakar pavadījāt laiku, — sākot ar to brīdi, kad pie «Zemīšu» mājām šķīrāties no sava dēla, līdz tam brīdim, kad vakarā ieradāties šeit? — es tieši vaicāju, nenolaizdams acis no Ošiņa sejas. Nebija grūti tajā pamanīt pārsteigumu un satraukumu. Ošiņš nodūra galvu un nomurmināja pie sevis kaut ko nesaprotamu, pēc tam, dusmīgi palūkodamies manī, norūca: — Kāpēc jums tas jāzina? Tā ir mana personīga darīšana! — Pilsoni Ošiņ, par atteikšanos liecināt, kā arī par nepatiesas liecības došanu draud sods pēc 92. un 95. panta. Lūdzu, parakstieties, ka esat brīdināts! Liekas, mana saltā tonī ieturētā tirāde Ošiņu apmulsināja. Neļaudams viņam attapties, turpināju: — Pret jums vēršas aizdomas, ka esat izdarījis noziegumu. — Noziegumu? Kas tad tie par muļķīgiem jokiem! Vai patiešām sieva būtu?… Bet viņa tak tur nekā nevar zināt… pēc manas saprašanas! — Ošiņš bija pietrūcies kājās un, burzīdams cepuri rokās, uzlūkoja mani. — Apsēdieties! — es uzaicināju. — Jūs trešajā oktobrī ieradāties kolhoza kantorī, saņēmāt naudu un, kā parasti, gribējāt atzīmēt to ar iedzeršanu, ' bet pie veikala sastapāt cilvēku, ar kuru aprunājies atteicāties no dzeršanas, iztukšojāt tikai pudeli alus un braucāt uz mājām. Tur jūs ielavījāties otrā istabā, slepus paņēmāt patronas un iebērāt kabatā … Tā kā gatavojāties izdarīt noziegumu, bijāt zināmā mērā satraukts un jūtu apmulsumā uzdāvinājāt dēlēnam desmit rubļus, ar to it kā atpirkdamies no

sirdsapziņas — sak, vismaz pret dēlu esmu labs … Vai tālāko izstāstīsiet pats? … Nu, kā vēlaties… Bet man jums jāatgādina, pilsoni Ošiņ, ka labprātīga atzīšanās jums var nākt tikai par labu. Tātad? Ošiņš neskatījās manī un murmināja: — Laikam jau jāizstāsta vien būs, lai gan jūs tā miglaini vien runājat… Cikiem nav atgadījies tā kā man, bet neviens vēl tāpēc par noziedznieku nav pataisīts… Nemaz jau es tā sākumā negribēju, ne jau es viens pats esmu vainīgs … — Negribējāt, bet izdarījāt! Kā tad tas iespējams? — Tas ir garš stāsts… Nezi, vai jūs, jaunais cilvēk, to maz sapratīsiet… Bet, ja jau esat sākuši pa manu dzīvi rakāties, tad man būtu tāds lūgums: nestāstiet sievai, ja vien neesat jau izpļāpājuši! … Ar viņu jau tāpat vien man galu galā būs jāsadzīvo … Bet viņa gan arī nav bez savas vainas. Vai es uz to pašu, kā jūs te skaitījāt priekšā, briesmīgo noziegumu maz būtu iegājis un vai dzeršanā arī tā būtu palaidies, bijušas man tādas īstas mājas … Bet nebija. Ko tad tur! Sieva vairāk tāda dusmīga vien un nevīžīga. Kā tai dziesmiņā: ar visiem pakšķiem baras… Un par ko? Tas jau tas āķis, ka — ne par ko. Un tā nevīžība! Mūžīgi malu malas netīras! Tā tas viss sākās… toreiz, kad pilsētnieki bija atbraukuši uz mūsu kolhozu talkā. Iepazinos, aizbraucu pie viņas uz pilsētu vienreiz, otrreiz — un tā tas gāja: ar vienu kāju šeit, ar otru tur… Es pats sapratu, ka ilgi tā nevar turpināties. Akurāt aizvakar sanāca tāda dūša, ka biju izšķīries un nolēmis tai divkosībai darīt galu, tāpēc arī nedzēru pie veikala, domāju — papriekšu visu nodarīšu, pēc tam varēs nosvinēt. Tad vēl sagribējās apskatīties, kā iet pa mājām: sieva todien bija itin mierīga, aicināja paēst pusdienas, un es samanīju, ka viņa arī grib izlīgt… Un bērni priecīgi, ka dabū mani redzēt. Tā ka es pavisam izšķīros: pie bērniem vien man tā īstā vieta un palikšana, kas nu bijis — izbijis, vilkšu strīpu pāri. Izvizināju vēl savu puišeli … Kas tur nu par sirdsapziņas pirkšanu un jūtu samulšanu, kā jūs te sakāt, tāpat vien sametās sava puišeļa žēl: sak, tāds sīks, bailīgs, it nemaz nav apmīļots un palutināts, mātei ērcīga daba, tēvs bēg no mājām prom; sak, iedošu viņam to desmitnieku, kamēr tas vēl nav notriekts, lai puikam tiek… Iestājās neveikls klusums. — Un tālāk? — es beidzot ieminējos. — Izstāstiet visu līdz galam! — Kas tur nu vairs ko stāstīt, ko būt! Aizbraucu pie šīs uz pilsētu, paņēmu savu mugursomu, bisi un vecos zābakus … Sacīšu: nu ardievu un beigas … Bet tā neiznāca: šī sataisīja mērenu jandāliņu. Un labi, ka tā, man uzreiz atklājās: no vecās sievas pie šitādas atnākdams, es no vilka būtu bēdzis, bet uz lāča uzkritis, kā saka. Saprotams: sievietim arī savas errastības … neslava … Bet vai tad šī nemaz nevar apjēgt, ka bērni, tie tak man arī kaut ko sver. Bet viņa vēl aklās dusmās visādi… Nosist mani vajagot un visu manu odžu dzimumu… Tādu traci sataisīja, ka radiem un kaimiņiem vajadzēja nākt un savaldīt, bet es gāju vien prom… Tikai es gan viņai ne matiņu neaiztiku … Kas tad tas par noziegumu? Tas sievišķis tak nebūs pats sev nagus pielicis, sev ko nodarījis? … Es vaicāju Ošiņam, kā sauc to sievieti, par kuru viņš nupat stāstījis, un kur viņa dzīvo. Ošiņš pārsteigts pagriezās pret mani. — Vai tad jūs to nemaz nezināt? Viņu sauc Milda Meijersone. — Viņš, šķiet, joprojām neizprata, kas te notiek. — Un kur viņa dzīvo? — Amatnieku ielā 6, Kalnienē. Es jutos diezgan nelāgi. Te tev nu bija! Un es tā biju pūlējies šo vīru ātrāk «piespiest pie sienas»! Pārbaudot Ošiņa izteikumus, izrādījās, ka viņš stāstījis patiesību. Ne vien pati Milda Meijersone, bet ari viņas radinieki un kaimiņi apliecināja, ka Ošiņš trešajā oktobrī bijis šai mājā un ar savu bisi, kas tur uzglabāta, un mugursomu pēc skaļas šķiršanās scēnas aizbraucis prom tikai pievakarē. Visas pret Ošiņu vērstās aizdomas izputēja kā ziepju burbuļi. Alibi, kā saka, bija neapstrīdams …

XIX Lieki attēlot manas izjūtas, kad sēdēju prokurora kabinetā un gaidīju, ko viņš tagad sacīs. Puķudruva staigāja, rokas salicis uz muguras, tad strauji paķēra no galda papirosus, aizsmēķēja un piedāvāja arī man. Es vienu paņēmu un aizkūpināju, lai gan esmu nesmēķētājs. Nemākulīgi vilku un riju sīvos dūmus, kamēr sāka reibt galva. Es novērtēju prokurora klusēšanu — viņš bez vārdiem saprata mani un tikai pēc krietna brīža ieminējās: — Cerams, neļausiet pirmajai kļūdai sevi izsist no segliem. Jūsu tālākie nodomi? Atkārtoju viņam īsumā stāstu par Līviju, Teodoru, Raibaci un to, ko par Raibaci bija teikuši Jauntirāni. — Brīdinu jūs no vienpusības un pārsteidzībām, — prokurors man sacīja, — pats redzat, cik nepatīkamās situācijās tad var iekļūt. Jāuztausta visi iespējamie pavedieni, obligāti jāpārbauda fakti un tikai pēc vispusīgas apstākļu analīzes jāizstrādā versija … Nu — turpiniet.. . vilks viņu neredzējis! Klusībā biju pateicīgs Puķudruvam par taktisko izturēšanos — no bērna kājas nevaru ciest garas un pamācošas notācijas. Pēc pāris stundām atkal devos uz «Dziļo arumu» — šoreiz ar dienesta mašīnu, lai nebūtu atkarīgs no Dambīša un viņa motocikla. Vispirms nolēmu noskaidrot, kas ar Vanadziņu noticis toreiz, kad viņam nācies līmēt uz sejas plāksterus. Iegriezos medicīnas punktā un izjautāju ārstu. Viņš atšķīra pacientu reģistrācijas grāmatu un paziņoja: jā, astotajā septembrī Ojārs Vanadziņš ieradies pie viņa ar savainotu seju. Ārsts ļoti labi atcerējās, ka Vanadziņš viņam stāstījis par huligānu uzbrukumu pilsētā. — Vai jūs nejautājāt Vanadziņam, kāpēc viņš turpat Kalnienē nav gājis uz miliciju un meklējis ārsta palīdzību? — Jautāju gan. Vanadziņš atbildēja, ka neesot gribējis tik sīka atgadījuma dēļ palikt pilsētā, jo tad būtu nācies nokavēt pēdējo autobusu uz kolhozu. — Pieņemsim, — es teicu, — bet vai Vanadziņš neieminējās, ka pilsētā bijis kopā ar kādu paziņu? — Nē. — Pēdējais jautājums: vai vieglie ievainojumi, kurus redzējāt Vanadziņa sejā, varēja rasties arī no tā, ka viņu būtu, pieņemsim, ar seju pret zemi notriekusi automašīna? — Nekādā ziņā! Cilvēks nevar atsisties pret zemi vienlaicīgi ar abiem vaigiem un pazodi, ja vien nav ietriecies irdeni sakrautu priekšmetu, teiksim, akmeņu vai malkas kaudzē. Nobrāzumi un asins izplūdumi zem ādas bija varējuši rasties no sitieniem ar dūri vai vēl cietāku priekšmetu. Atvadījos un izgāju ārā. Tātad versija par negadījumu ar automašīnu atkrita. Vai Vanadziņam uzbruka? Kur? Pilsētā? Atgriežoties no turienes kopā ar Teodoru, viņš taču bijis vēl sveiks un vesels. Uzbrukums acīmredzot noticis pēc tam, kad viņš šķīries no Teodoras. Visticamāk, ka uzbrukts «Smilšlauku» tuvumā, citādi viņš būtu devies tiešā ceļā pie ārsta, nevis vispirms iegriezies mājās pēc velosipēda. Uzbrucēji… Uzbrucējs varēja būt tas pats cilvēks, kas vēlāk kļuva par slepkavu. Pieņemsim, ka varēja … Tikai — kāpēc Vanadziņš šo notikumu slēpa? Teodorai un mājiniekiem stāstīja par automašīnu … Ārstam un darba biedriem stāstīja par uzbrukumu pilsētā .. . Hm? Un ja nu taisnība Jauntirāniem, kas svēti tic, ka vainīgs Raibacis? Ja Vanadziņam būtu uzbrucis kāds svešinieks, viņš nekavētos to paziņot Dambītim. Ticami, ka vecos Jauntirānus viņš tiešām mānījis tāpēc, ka nav gribējis uztraukt… Bet Teodoru? Arī nav gribējis uztraukt? Ja uzbrucis Raibacis — Vanadziņam diezin vai bija patīkami atzīties, ka sāncensis viņu piekāvis? Domas pārsviedās uz pašu Teodoru. Kad viņu apmeklēju, Teodora bija gaidījusi ierodamies citu un

nezināmajam nācējam uzsauca niknus vārdus. Vēlāk moskvičā pie viņas atbrauca Raibacis. Vai niknie vārdi bija domāti viņam? Ja tā, tad kas aiz tiem slēpās?

XX Piebraucis pie ciema padomes, devos taisni uz Dambīša kabinetu. Vēl ārā sadzirdēju, ka viņa istabā kāda sieviete gandrīz histēriski kliedza: — Jūs nekā nesaprotat! Jūs domājat tikai par sevi, savām muļķīgajām fantāzijām! Dambītis dudināja kaut ko nomierinošu. Pieklauvēju un atvēru durvis. Manā priekšā, zaļajām acīm nikni zibot, stāvēja Teodora Grīnblata. Jaunākais leitnants, piesarcis kā pīlādžu ķekars, mīņājās otrā istabas galā. Teodora metās man pretī ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu atradusies biezoknī, kur viņu apdraud vesels vilku bars, un es ierastos kā glābējs beidzamajā brīdī. — Cik labi, ka jūs nākat! Palīdziet! Man nekavējoties jāsatiek izmeklētājs, kas esot te ieradies sakarā ar Ojāra noslepkavošanu… Bet šis te, —• viņa pamāja uz Dambīša pusi, — grib mani ar varu piespiest, lai es savu liecību vispirms nododot viņam… Es to nekad nedarīšu, tas nav iespējams! Man noteikti jārunā ar izmeklētāju! Lūdzu, palīdziet! — Labprāt. Es pats esmu izmeklētājs… — Tā jau domāju, ka jūs neesat tikai Ojāra draugs. Ai! Kāda laime! Meklēju jūs jau no paša rīta. Man jums nekavējoties kas jāsaka! Tikai, lūdzu, zem četrām acīm… un atbrīvojiet mani no šī nelgas! — Viņa atkal pazibsnīja acis uz Dambīša pusi. — Viņš man te grib apvārdot zobus! Viņš iedomājies, ka mani mīlot un man pa priekšu vajagot visu izstāstīt viņam … — Jūs… jūs… kā jums nav kauna! — Dambītis sašutis iesaucās. — Jūsu izturēšanās, konkrēti sakot, ir nepieklājīga. To gan es no jums ne… •— Biedri Dambīti! — es, smieklus valdīdams, iesaucos, bet jaunais milicis, nenogaidījis, kamēr es teikumu pabeidzu, izmetās no istabas laukā, ka norībēja vien. Manīju, ka Teodora nenovērš no manis dzirkstošās acis. Lūdzu viņu apsēsties, apsēdos pats un raudzījos viņai sejā: tā vairs neizskatījās nikna, tikai uztraukta, pat baiļu pilna. Nolēmu pirmais sarunu neuzsākt. Atkal mani nez kādēļ darīja tramīgu sajūta, ka Teodoras izturēšanās ir mākslota. Viņa pāris reižu dziļi ievilka elpu, smagi nopūtās un izdvesa: — Ja jūs zinātu, cik tas — tas ir mežonīgi! Turpināju klusēt. — Laikam es savā ziņā… negribot esmu vainīga … esmu vainīga Ojāra nāvē… Ai! — sieviete izdabūja pār lūpām un … paģība. Lai gan es nekad nebiju redzējis ģībstošas sievie tes, Teodoras ģībonis man likās teatrāls: iesaucoties «ai», viņa pacēla roku pie pieres, tad ļāva tai ļengani atkrist gar sāniem, galva atslīga pret krēsla atzveltni, taču vaigi palika sārti, sārtas bija arī drusku pavērtās lūpas, aiz kurām spīguļoja lielisku, baltu zobu virkne. Pacēlu telefona klausuli. — Centrāle? Savienojiet, lūdzu, ar ārstu! Steidzīgi! Medicīnas punktā diemžēl neviens neatsaucās. Ko darīt? Blakus karafei stāvēja pilna ūdens glāze. Laikam pirmīt Dambītis ar to bija raudzījis mierināt Teodoras vai pats savus satrauktos nervus. Paņēmu glāzi, ātri pagriezos un iešāvu tās saturu Teodorai _sejā. Viņa sarāvās, ieplēta acis un iesaucās: — Ārsta nevajag! — Nosusināja seju ar mutautiņu un turpināja: — Reibonis uznāca. Man kļuvuši vārīgi nervi… pēc pārdzīvotā. Tad cik varēdama sakārtoja aplietās drēbes un sāka lietišķi stāstīt: — Es atnācu atzīties, lai cik tas grūti. Es ļoti mīlu patiesību. Redziet… Ojārs man liptin lipa klāt,

tā nav mana vaina. Man tikai bija viņa, nabaga, žēl… Esmu līdzjūtīga. Un man ļoti patika, ka viņš pievērš man uzmanību .. . tas taču patīk visām sievietēm. Vai ne? Jūs laikam to nevarat saprast… IJ11 es tā drusku … — Vai ar Johanu Raibaci jūs arī «tā drusku»? — Ko nu par Raibaci! Nemaz nerunājiet par viņu! — Teodora atmeta ar roku. — Galīgi sīks cilvēciņš, bez kāda vēriena un… bez garīgām interesēm. Galīgi man nepiemērots. Pie tam vēl zemiski greizsirdīgs un ļauns. Biedri izmeklētāj, viņš ir Ojāra slepkava! — Ļoti smaga apsūdzība. Vai varat savu apgalvojumu pierādīt? — Pierādīt? Es? Nē, to es nevaru, tas taču jādara jums! Bet es gribu jums palīdzēt! Ojāra nāve nedrīkst palikt neatriebta! Raibacis sen draudēja, ka viņš Ojāram «izplūkāšot spārniņus» un tamlīdzīgi. Es zinu, ka Raibacis nejokoja… Bet mana vaina ir tā, ka es jau agrāk neaiztriecu Raibaci no savas mājas… Kādreiz aiz gara laika ļāvu viņam cerēt… un sevi aplidot.. . Man, kā jau sievietei, patika viņu paķircināt… Tagad viņš ir izdarījis noziegumu! Nemūžam nespēšu to aizmirst un sev nepiedošu! Ai! Tikai tagad sāku saprast, ka būtu Ojāru iemīlējusi no tiesas . . . Viņš bija tik neparasts cilvēks! Tagad ir par vēlu, par vēlu! Klausījos šai pašapsūdzībā un neizpratu, ko par to domāt. — Ak, šie vīrieši! — Teodora iesaucās no jauna. — Ko gan viņi manī atrod! Ticiet man, es nemaz nejūtos laimīga, ka viņiem tā patīku. Un vēl Dambītis, taisni liptin līp … Es nezinu … Nabaga Dambītis! Man šajā mirklī tiešām bija viņa žēl.

XXI Kad beidzu sarunu ar niķīgo Teodoru un viņa aizgāja, bija jau vēla pēcpusdiena. Drūms kā sniega mākonis savā istabā atgriezās Dambītis. Par to, ko biju runājis ar Teodoru, es viņam nekā nestāstīju — negribējās pagalam sabojāt jaunākā leitnanta omu. Uzdevu Dambītim noskaidrot, vai vēl ar kādu no mums zināmajām sešpadsmitā kalibra bisēm pēdējās dienās nav šauts. Pats aizbraucu uz «Liekņu» mājām, kur dzīvoja Trilgas. Elmārs Trilga, vietējās bitumena bāzes vadītājs, tobrīd atradās darbā. Viņa sieva pastāstīja, ka Raibacis te iegriežoties diezgan bieži — viņš draudzējoties ar Elmāru. Pastāvīgi Raibacim līdzi ierodoties arī viņa draugi: Reimaņu Uldis, kurš arī strādājot bitumena bāzē, un vēl kāds ceļa strādnieks Koļa — ar iesauku Korķētājs. Kad šī kompānija sapulcējoties, tad sitot «zoli» un pa reizei mēdzot arī «pacilāt glāzītes». Trilga nopūzdamās atzinās, ka vīra brāļošanās ar šo kompāniju viņai briesmīgi nepatīkot, it īpaši ar Raibaci ne. No jaunās sievas uzzināju arī par šādu notikumu. Tas bijis kādu vakaru septembra sākumā. Kompānija atkal sapulcējusies «Liekņās». Sākuši spēlēt kārtis uz naudu. Raibacis bijis briesmīgi nelāgā omā, bet tomēr visu laiku vinnējis. Citi laikam zinājuši, ka Raibacis tik drūms Teodoras dēļ, un sākuši šo «vilkt uz zoba»: sak, priekšsēdētāja meita nemaz neesot tāda muļķe, izraudzīdamās labāk Vanadziņa — inženiera un stalta puiša sabiedrību un nevis turēdamās pie Raibača moskviča — tās vecās kastes… Raibacis, skaidra lieta, sabozies vēl drūmāks, bet citādi nekā liela — klusējis un izlicies, ka viņam vienalga, ko draugi sarunā. Kad viņš kārtējo reizi vinnējis, nolēmuši, ka jāiemet. Tā viņiem esot tāda mode — vinnētā nauda jānodzer — kas vinnē, tam jāuzstājas. Raibacis, Reimanis un Koļka-Korķētājs aizbraukuši uz veikalu Raibača mašīnā. Iekļuvuši veikalā pa «melno pusi», un Raibacis nopircis trīs «Dzidros». Atceļā vienu attaisījuši, izdzēruši. Un tad — neesot paši savām acīm ticējuši — prožektora gaismā pa ceļu pretī soļojis Vanadziņš. Tā Reimanis ar Koļku-Korķētāju atstāstījuši Trilgam, un sieva arī pie tās sarunas bijusi klāt, visu dzirdējusi. Ieraudzījis Vanadziņu, Raibacis sācis skaļi lādēties un strauji nobremzējis. Laikam tas šņabis arī darījis savu — izkāpis no moskviča, ne vārda nesacīdams, meties

Vanadziņam virsū. Tas, cilvēks, iesākumā licies tik pārsteigts, ka neesot ne lāgā pretojies. Pēc tam gan devis Raibacim pretī tā, ka šis ievēlies grāvī. Tad no moskviča izkāpuši arī Reimanis un KoļkaKorķētājs. Vanadziņš pārlēcis pāri grāvim un viņiem uzsaucis: tas esot varen labi, ka šie te atrodoties, citādi viņam pašam nāktos «to lielo teļu» nogādāt uz atskurbtuvi. Tagad lai pievācot savu drauģeli, viņam neesot vaļas ilgāk ķēpāties. Reimanis atkliedzis kaut ko rupju, bet Vanadziņš gājis vien prom. Reimanis un Koļka-Korķētājs ievilkuši Raibaci mašīnā un atveduši atpakaļ uz «Liekņāin». Te berzējuši ar šņabi Raibacim kāju, jo viņš sūrojies, ka klupdams to sadauzījis. Tad ķērušies pie atlikušā šņabja, un Raibacis draudējis, ka «šito Vanadziņš ilgi pieminēšot» … — Kad Raibacis te bija pēdējo reizi? — es jautāju. — Aizvakar no rīta, — Trilgas sieva atbildēja. «Tātad Vanadziņa nāves dienā,» es nodomāju. — Ko viņš te meklēja? — Es nemaz skaidri netiku gudra… Vai šis neesot aizmirsis kaut kādus papīrus. Es uz viņu biju dusmīga, ne runāt negribējās. Atsacīju, ka nekādu papīru neesmu redzējusi. Sis pagrozījās, pagrozījās un teicās aizlaist pie Elmāra uz bāzi. Kad vīrs pārnāca no darba, prasīju, vai Raibacis šo meklējis. Nē, neesot vis. — Cikos Raibacis no šejienes aizbrauca? — Bija jau pāri vienpadsmitiem, bet uz minūti nevaru pateikt. «Tātad pirms slepkavības,» es konstatēju. Devos prom. «Vajadzēs noskaidrot, kur Raibacis bijis, ko darījis trešajā oktobrī pēc pulksten vienpadsmitiem …» es domāju. «Varbūt izrādīsies, ka viņš nemaz nav vainīgs … tāpat kā Ošiņš … vai arī… Protams, manās rokās ir vēl četri «pavedieni» — četras sešpadsmitā kalibra bises, bet vai Raibacis varēja šaut ar vienu no tām? Viņam pašam taču bises nav… Interesanti, kāpēc Teodora tur aizdomās tieši Raibaci?»

XXII Izgājis «Liekņu» pagalmā, tūdaļ pamanīju, ka ap manu mašīnu grozās divi puikas. Domāju, ka viņi apbrīno pilnīgi jauno moskviču 408, kas laistīties laistījās. Ieraugot mani nākam, puikas tomēr nebēga prom, kā biju sagaidījis; viņi tikai sabāza degunus kopā un steigšus par kaut ko sačukstējās. Piegāju pie mašīnas un pavēru durtiņas; puikas mani sveicināja, bet lielākais no viņiem, pienācis tuvu klāt, drūmi un noslēpumaini sacīja: — Mēs kaut ko zinām. Uzaicināju abus zeperus gabaliņu pabraukties man līdzi. Puikas mēmi palocīja galvas, sakāpa mašīnā, bet viņu sejas tālab nekļuva labsirdīgākas. Kad bijām pabraukuši gabaliņu, apjautājos: — Ko tad jūs zināt? — Mēs zinām, ka jūs esat tas, kas izmeklē, kāpēc Vanadziņš… Vārdu sakot, jūs esat slepenais, — lielākais puika sacīja. — Nu, pieņemsim. Bet kas esat jūs? — Es esmu Edvīns, — lielākais puika paskaidroja, — un viņš ir Aivars, mans brālis. — Labi. Ko tad jūs, biedri, no manis vēlaties? — Mēs tajā dienā dzirdējām šāvienu … — Edvīns svarīgi noskaldīja. — Neviens nekā nav dzirdējis, bet mēs esam dzirdējuši… — Vai patiesi? Kā tad tas notika? Izstāstiet! — Es… nē, mēs abi nācām no skolas, — sāka stāstīt Edvīns, bet Aivars viņu pārtrauca:

— Jo Edvīnu izdzina no stundas par to, ka viņš… Te Aivars aiz manas muguras laikam saņēma belzienu sānos, jo noelsās un apklusa, bet Edvīns viņam uzšņāca: — Tas nav svarīgi! Nejaucies, ka nedabū… Nu tad mēs aizgājām līdz līča pļavām, kur siena šķūņi; mēs tur drusku pakavējāmies, izpētījām visas malas … jo tur ir sauss, bet laukā reizēm stipri lija… Kad mēs nācām atpakaļ, uzreiz dzirdu — bums! — Es arī… Es arī to dzirdēju! — Aivars iesaucās. — Nejaucies! Nu mēs dzirdējām — bums! Man jau bija tā jocīgi… Kas tur šādā dienā var šaudīties? Un nav nemaz medību laiks! Es taču zinu. — Jā, mēs taču zinām, — Aivars piebalsoja. — Pagaidi! — Edvīns dusmojās. — Bet tas šāviens nebija tur, kur nošāvuši Vanadziņu; tas bija tālāk. — Tā? — es neticīgi novilku. — Vai lielu gabalu tālāk? — Kādu kilometru… vismaz! — Edvīns apstiprināja. — Vai tur var aizbraukt ar mašīnu? — Jā! Jā! — puikas vienbalsīgi iegavilējās. Pēc tam Edvīns man skaidroja: — Tikai jābrauc apkārt līdz pat pārceltuvei un tad gar upi — tur ir ceļš. Braucu tā, kā zēni man norādīja. Kreisajā pusē gulēja rudenīgi smagā un pelēcīgā upe. Labajā pusē, pakāpušās piekalnē, melnoja diženas egles. Ceļš veda augšup. Nedaudz tālāk piebraucām pie plaša, pauguraina izcirtuma. — Šeit kaut kur! — Edvīns iesaucās. — Jā, jā, šeit! Es pieturēju mašīnu. — Te mēs nācām no šķūņiem, — Aivars mēģināja kaut ar pāris vārdiem piedalīties stāstīšanā un skaidrošanā. Zēni parādīja, kur viņi stāvējuši šāviena brīdī un kur, pēc viņu domām, norībējis šāviens; tas skanējis spēcīgi un izklausījies, ka tiek šauts pavisam tuvu. Pārstaigāju manu pavadoņu uzrādīto vietu — ciņainu, pārsimt metru platu, viršiem aizaugušu zemes strēmeli. Retuviet slējās pa nelielai priedītei. Vienā pusē šai vietai piegūla miklas zemienes pļavas, otrā — izcirtums. Pakāpāmies paugurā, un zēni iztālēm rādīja man to vietu, kur bija nošauts Vanadziņš; itā varēja gan atrasties kādu kilometru atstatu no šejienes. Atcerējos, ka trešajā oktobrī pūta spēcīgs ziemeļrietumu vējš, un traģiskā notikuma vieta atradās uz ziemeļrietumiem no šejienes. Zēni apgalvoja, ka šāviens atskanējis no pļavas puses. Bet varbūt viņi dzirdējuši itā liktenīgā šāviena atbalsi? Pūšot svaidīgam un spēcīgam rudens vējam, tas pilnīgi iespējams. Zeperi gan tēloja speciālistus medību un šaušanas lietās, bet es šaubījos. Abi tomēr ietiepīgi palika pie sava: šāviens atskanējis upes pusē — viņi skaidri dzirdējuši tiklab šāvienu pašu, kā arī šāviena atbalsi. Hm… Ja tā būtu bijusi tikai Vanadziņam raidītā šāviena atbalss, kur tad radusies vēl otra skaņa? Taču ne atbalss atkārtošanās, to viņi nemaz «skaidri» nebūtu dzirdējuši; bet mani maldināt zēni nevēlējās, tieši otrādi, tas bija redzams no visa, pat no viņu ietiepības. Tātad: vai trešajā oktobrī šauts divas reizes? Viens šāviens nogalinājis Vanadziņu, bet ko nozīmēja otrs — upes pusē dzirdētais? Cikos zēni dzirdējuši atskanam šāvienu upes pusē, man neizdevās precīzi noskaidrot. No skolas viņi izgājuši tūliņ pēc trešās stundas. Abi apgalvoja, ka apmēram stundu pavadījuši ceļā uz siena šķūņiem. Par to, cik ilgs laiks pagājis, kamēr viņi šķūņus izložņājuši, nebija skaidrības, un puišeļi nevarīgi un nelaimīgi saskatījās, kad viņiem to jautāju … Kāda stunda? Bet varbūt pusstunda? Vēl ļaunāk bija tas, ka viņi nezināja arī to, cikos atgriezušies mājās. Aivars gan apgalvoja, ka dzirdējis veco sienas pulksteni nositam vienu reizi; viņš domāja, ka pulkstenis bijis viens… Bet tikpat labi sitiens varēja nozīmēt pusdivi vai pat pustrīs … Par to, ka mazie brāļi Smiltiņi — tāds bija viņu uzvārds — patiesi dzirdējuši šāvienu pļavu tuvumā,

biju gandrīz pārliecināts. Hm, divi šāvieni… abās pusēs izcirtumam… Pārāk ilgs starpbrīdis starp tiem tomēr nevarēja būt… Vai šāvusi viena un tā pati persona? Ja tā, acīmredzot jāatmet doma par Vanadziņa nogalināšanu ar iepriekšēju nodomu: neviens slepkava neies ne pirms, ne pēc paveiktā nozieguma šaudīties turpat slepkavības vietas tuvumā … Pieņemot, ka šāvējs bijis viens un tas pats, jāpieņem arī tas, ka pļavas tuvumā viņš izšāvis pirms Vanadziņa nogalināšanas. Nošāvis Vanadziņu, viņš gan otrreiz vairs nešautu, tas būtu neloģiski; viņš būtu domājis tikai par bēgšanu, nevis pievērsis sev uzmanību … Mēs sasēdāmies mašīnā un braucām projām. Pēkšņi manas pārdomas iztraucēja sačukstēšanās aizmugurē; redzēju mašīnas spogulītī, ka Edvīns izskatās ļoti dusmīgs un atkal iebukņī Aivaru; bet mazākais Smiltiņš tomēr noņurdēja: — Jā, bet viņš atrada … — Kas atrada? Ko atrada? — es smaidīdams jautāju. Aiz manas muguras iestājas klusums. Tusnīšana. Edvīns, apveltīdams brāli greiziem skatieniem, kaut ko meklēja pa kabatām, sameklēja un, saujā iežmiedzis, sniedza man pār plecu. Manā plaukstā ieslīdēja kaut kas gluds un ciets; paskatījos — akmentiņš, skaists, zaļš akmentiņš ar dzeltenām svītrām un caurumiņu vienā malā; tas izskatījās tik neparasts, ka es, ik mirkli vairāk ieinteresēdamies, pagausināju mašīnas gaitu. Akmentiņš atgādināja seno inku dievekļu galvu, tikai miniatūrā. Deguns, mute, acis; barga, pat draudīga izteiksme — acis piemiegtas, uzacis sarauktas, lūpu kaktiņi noslīguši lejup… Vai šie vaibsti iegrebti, vai arī akmentiņš tāds jau bijis no dabas un tikai drusku pieslīpēts? Lai nu kā, tas bija mazs mākslas darbs… — Kā jūs pie tā tikāt? Un tad es uzzināju negaidīti interesantas lietas… Trešajā oktobrī, pēc tam, kad zēni atgriezušies mājās no tālajiem siena šķūņiem, pie viņiem atskrējis kaimiņu Ilgonis un ļoti uztraukts kliedzis, kā mežā nupat atrasts beigts cilvēks. Protams, mazie brāļi Smiltiņi kopā ar vēsts atnesēju drāzušies turp, ko kājas nes. Bet mirušais Vanadziņš bijis jau aizvests, kad puikas tur nokļuvuši. Viņi sākuši uz savu roku ložņāt pa krūmiem un pārmeklēt malu malas… Un tad Edvīns kādus pāris metrus no asins plankuma zemē atradis šo dīvaino akmentiņu, iespiestu vai iemīdītu sūnās, tikai viena maliņa bijusi saredzama. Edvīns atradumu steigšus paslēpis kabatā — katru dienu negadās atrast tik jocīgus un neparastus akmentiņus… Sākumā Edvīns nemaz neiedomājies, ka tam varētu būt sakars ar briesmīgo notikumu. Un vēl: tai akmens caurumiņā bijis ievērts brūns diegs, tikai tas vēlāk pārtrūcis un pazudis … To izstāstījis, Edvīns sāka stostīties, un es viņu sapratu: pat ja zēns pilnīgi apzinātos, ka akmentiņam kāds sakars ar noziegumu, šķirties no tādas lietiņas viņa vecumā nav viegli. Tāpēc centos ilgāk nemocīt viņu ar izprašņāšanu. Man pašam taču vēl nebija skaidrs, vai — un kāda — akmentiņam var būt nozīme nozieguma noskaidrošanā; tā varēja līdzināties nullei vai arī — varēja palīdzēt atšifrēt visu.

XXIII Lai gan bija jau vēla novakare un man ļoti gribējās ātrāk atgriezties Kalnienē un satikt — nu, protams, nevienu citu kā Aiju, tomēr pienākums mani raidīja vēl citās gaitās, nevarēju aizbraukt no kolhoza, nepārbaudījis dažas ziņas. Apskatīju triju meiteņu — liellopu fermas jauno strādnieču adreses un braucu pie Rritas; ne tāpēc, ka Rita mani interesētu vairāk, bet tāpēc, ka viņa dzīvoja tuvāk. Man laimējās sastapt Ritu mājās, tikai viņa bija nevaļīga — gribēja tūdaļ steigties uz kora mēģinājumu kolhoza klubā. Apsolīju, ka aizvedīšu viņu līdz klubam ar mašīnu, un teicu, ka mums jāparunā. Tad izvilku no kabatas dīvaino akmentiņu un to ātri pacēlu Ritas acu augstumā. — Vai neesat kādreiz agrāk redzējusi šo lietiņu, Rita? — Nē! — meitene atsaucās. — Kas tas tāds ir? Tā kā rotas lietiņa, tikai — vai, vai, kur nejauka

seja tur virsū. Brrr, es nu gan tādu nenēsātu! — Žēl! — es noteicu un paslēpu akmeni atpakaļ kabatā; ievīstīt kabatas lakatiņā vai mīkstā papīrā — apieties ar šo ieguvumu saudzīgāk — nebija nozīmes: brāļi Smiltiņi, bez šaubām, akmentiņu tik bieži un ilgi laiduši no rokas rokā, ka meklēt uz tā derīgus pirkstu nospiedumus būtu veltīgi darbs. — Bet tagad vēl kas, — es domīgi turpināju. — Lūdzu, Rita, vēlreiz tā labi mierīgi, bez steigas, nevienu sīkumu neizlaižot, izstāstiet man, kā jūs trešajā oktobri, atradušas mirušo Vanadziņu, braucāt atpakaļ un ko darījāt tālāk… Meitene sāka runāt; tagad viņa nebija vairs tā uztraukusies kā notikuma dienā un stāstīja tiešām ļoti lēni un pamatīgi. Es kļuvu sevišķi uzmanīgs stāsta beigās. — .Tā, un tad… Pirmais cilvēks, kuru mēs pie fermas ieraudzījām, bija Dimdonis. Viņš… — Atvainojiet! — es pārtraucu. — Vai jūs tālāk nevarētu stāstīt vēl sīkāk? Patēlojiet, kāds Dimdonis izskatījās, kādā noskaņā bija. Mēģiniet atcerēties katru viņa sacīto vārdu! Rita brīnīdamās palūkojās uz mani, padomāja un atsāka: — Dimdonis? Nu… Viņš darbojās ap fermas durvīm, tās labodams. Es labi atceros, ka viņš toreiz bija tāds jocīgs, errīgs … Kad gribējām braukt pēc siena, Dimdonis vēl lika Spodrai paturēt vienu dēli, kamēr viņš tajā ieskrūvē skrūvi, un sāka bārties, kad Spodrai dēlis izšļuka no rokām… Parasti viņš nekad mūs nerāja, ja kaut ko nepratām vai kas neizdevās… — Labi, stāstiet tālāk! — Jā, nu tad… piebraukušas klāt, mēs izlēcām no ratiem un, viena otru pārtraukdamas, sākām stāstīt, ko bijām ceļmalā redzējušas. Dimdonis sākumā neko, tikai rūca pie sevis, pārjautāja, vai tas cilvēks bijis pagalam… Tad izmeta, ka tur kaut ko vajagot darīt, bet laikam vēl nebija izdomājis, ko, jo pacēla no zāles āmuru, kuru pirms tam bija nosviedis zemē, un sāka dzīt durvīs naglu… Bet mēs, muļķes, uztraukumā mīņājāmies ap viņu, acis nenovērsdamas un gaidīdamas, lai tieši viņš izdomā, ko nu darīt, it kā pašām galvas uz pleciem vairs neatrastos… Pa to laiku tramīgais zirgs, laikam manīdams, ka viņš pamests savā vaļā, sāka iet; es paķēru grožus, bet Laila teica, lai piebraucu pie slitas un piesienu. Tā mēs ari izdarījām. Bet Dimdonis sita savu naglu… Zirgu piesējusi, es sāku runāt ar draudzenēm, ko nu lai iesāk. Spodra domāja, ka jāpiezvana Dambītim. Mums fermā telefona nav. Es metos atkal raisīt vaļā pie slitas piesieto zirgu; tad Spodra — viņa tāda mierīga, viņa tik ātri nezaudē galvu — ieminējās, ka Dimdonim taču ir divritenis… Bet tad, divriteni stumdams, Dimdonis pats pienāca lieliem soļiem mums klāt un sāka kliegt, ka tā nedrīkst darīt — pamest mežā ievainotu cilvēku, varbūt, ka viņam vēl var kaut kā palīdzēt; ko mēs vēl gaidot un kladzinot kā vistas! Viņš uzkāpa uz divriteņa un kaut kur aizbrauca… Mums sametās kauns, ka pašām uzreiz nebija ienācis prātā palīdzēt… ļoti liels kauns! Tad mēs ieraudzījām, ka nāk Zemīšu Jānis; viņš apjautājās, kas te notiek; mēs izstāstījām un kopā ar viņu braucām atpakaļ uz to vietu… Mēs zirgu tā dzinām, tā dzinām… Zemītis mums palīdzēja Vanadziņu aizvest uz medicīnas punktu … Tālāk Rita ļoti sīki atstāstīja, kā viņi Vanadziņa līķi veduši, ko pa ceļam runājuši. — Ļoti labi, paldies, — es pateicos, — vēl tikai pāris jautājumu: vai tad, kad darbojāties ar zirgu pie slitas un sarunājāties, varējāt Dimdoni redzēt? — Nē, — meitene nevilcinādamās atbildēja, — slita taču atrodas fermas otrā galā! — Un ja, teiksim, Dimdonis tajā brīdī ar kādu sarunātos, vai jūs to varētu dzirdēt? — Nē… Saprotams, ja nu viņi kliegtu ļoti skaļi… — Pēdējais jautājums: vai tad, kad jūs piebraucāt pie fermas… jeb drusku vēlāk… neredzējāt tuvojamies vai aizejam projām kādu cilvēku? — Nē… Nevienu gan. — Vai apkārtne ap fermu pilnīgi klaja un skaidri pārskatāma? — Jā… Tikai pašā fermas tuvumā ir viena ar alkšņiem aizaugusi graviņa … tur tek upīte … Citādi gan apkārt viss klajš… Nē, neviens nenāca un negāja …

Turēdams savu solījumu, aizvedu Ritu līdz kluba ēkai. Tur viņa lepni izkāpa no mašīnas un paskatījās, vai citi arī redz, kā viņa šurp atvizināta.

XXIV Vakarā, kad atgriezos pilsētā, bija tik vēls, ka nez vai būtu pieklājīgi apciemot meiteni vai aicināt viņu uz satikšanos. Paraudzījos uz veco jūrnieku gleznā; viņš smīnēja, kā vēlēdamies sacīt: — Interesanti, no cikiem līdz cikiem cilvēkam otru cilvēku satikt ir pieklājīgi un kad, pēc mietpilsonības kodeksa, sākas nepieklājīgais laiks? Un kāpēc tas ir nepieklājīgs? Es iesmējos, ātri pārģērbos un piezvanīju Aijai. Labu brīdi neviens nenāca pie aparāta; tad kāds nocēla klausuli, un mani pārsteidza mīksta, nepatīkama (noteikti nepatīkama, pat pretīga!), stomīga vīrieša balss: — Hallo… hallo! Vai tur kāds ir? Lūdzu, runājiet! Klusums. Es apjucis, izbrīnījies un pat satriekts neatbildēju. Kas tur notiek? Vai Aijai ir ciemiņš? Šai «nepieklājīgā» stundā?! Tad sadzirdēju Aijas balsi — tālu tālu: — Jautā taču, kas pie tālruņa! — Neviena nav, — vīrietis atbildēja. — Nu tad liec klausuli nost! — tā atkal bija Aija. Pīkstieni klausulē. Atvienots. — Velna milti! — es skaļi izgrūdu. Mans skatiens sastapās ar vecā jūrnieka acīm gleznā; šķita, viņš smējās: — He, he, he! Te tev nu bija! Nu, Bert, vai esi greizsirdīgs? — Tev, vecam zēnam, varu atzīties: jā! Pēc velna greizsirdīgs! — Tava Penelope, šķiet, atradusi laika pakavētāju tām stundām, kad tu neesi mājās?… Tādu, kas neskrien apkārt, nedzen likuma pārkāpēju pēdas; tādu, kuru nevar paraut prom katrā dienas un nakts stundā… Tādu, kura vienīgā nodarbošanās — sēdēt sievietei pie kājām, nolasīt no lūpām katru viņas vārdu, izpildīt katru viņas vēlēšanos, pat untumu… Iezvanījās telefons. Tā noteikti ir Aija! Tagad tikai mieru! Bez steigas piegāju pie aparāta. — Jā? — Bert! Vai tu man tikko zvanīji? — N-n-'hē … Un tad? — Kāpēc tu tā ņurdi? Vai esi ļoti aizņemts? — Jā. Nupat ieskrēju mājās, lai pārģērbtos un sastādītu ziņojumu šefam. Esmu noguris, bet pēc pusstundas atkal jājoņo laukā — lietū, vējā un salā… Kā medību sunim… Tā tev nesen labpatika izteikties. Toties tev, es ceru, klājas jauki: miers, mājība… labi draugi, kas pakavē laiku… Nerunāsim vairs par to! — Bert? Kāpēc tu tā? Nedusmojies, lūdzu! — Nē, nē, man neatliek laika pat dusmoties. — Man tevi vajadzētu satikt. — Tikai ne pašreiz! — Labi, es jau saprotu… Lūdzu, piezvani man, kad tu kaut cik tiksi galā! Jā? — Jā. Atvaino, bet — ar labu nakti! Nosviedu klausuli un tūliņ domās izlamāju sevi par ēzeli. Biju melojis, nesavaldīgi izrunājies, atteicies satikt Aiju un visu tūdaļ noskaidrot. Ēzelis, spītīgs un nesaprātīgs ēzelis!

Atsēdos savā guļamkrēslā un nikni raudzījos apkārt. Pievērsos atkal smīnīgajam jūrniekam — vienīgajam sarunu biedram manā mītnē. — Sievietes! — es nīgri iesaucos. — Cik viņas tomēr neizprotami radījumi! — Turpini vien tādā pašā garā, — jūrnieks atbildēja. — Ir arī vēl citi prātojumi, kurus tu tikpat cinismā nepārspēsi. Kāds pusvājprātis izteicies aptuveni šādi: «Kad ej pie sievietes, ņem līdzi pletni!» — Bet, piemēram, tāda Teodora? Kāpēc viņai šodien ievajadzējās tēlot ģīboni? — Teodora! Vai tad Aija līdzīga Teodorai? — Ak, tagad tu uzmetīsies Aijai par aizstāvi? Kas pie viņas šovakar sēž? Kāpēc viņa par savu vēlo viesi ne vārda man nesacīja? — Kas sēž? Jā, jā, ar tādu metodi, kādu tu nupat pielietoji, to visvieglāk noskaidrot. «Ej apkārt,» teica Līkais. Nekad neej taisnu ceļu. Tā tu tālu tiksi. — Un tu manā vietā? — Na, es tavā vietā būtu Aijai uz pēdām pavaicājis, kas tur pie viņas atrodas un kāpēc. Sarūgtināts novērsos no vecā zobgaļa, pārvērtu savu krēslu par guļamvietu un apgūlos. Paņēmu dīvaino akmentiņu, kuru man bija iedevuši brāļi Smiltiņi, un aplūkoju to. Šķības, viltīgi piemiegtas acis… Ko mazais, neglītais elks slēpa savā akmens paurī? Ko tas man palīdzēs atklāt? Vai varbūt 'tas visu tikai sarežģīs?

XXV Nākošajā rītā devos pie prokurora ziņot par izmeklēšanas gaitu. Brīdi pārrunājām dažus tīri teorētiskus jautājumus, tad atstāstīju Puķudruvam vakardienas notikumus. Parādīju dīvaino, zaļo akmentiņu un pateicu, kā tas nokļuvis manas rokās. Puķudruva kā maiglēs iespīlēja akmentiņu savos strupajos, spēcīgajos pirkstos, pagrozīja un jautāja: — Vai tajā bija ieverta ķedite, varbūt — saitīte? — Hm… Puikas stāstīja, ka esot bijis ievērts diegs, bet viņi rotaļājoties pazaudējuši. — Vistu elks! — mans sarunas biedrs paziņoja. — Krieviski — KypHHbiH 6or. — Kas tad tas tāds? — manā balsī laikam ieskanējās lielāks pārsteigums, nekā vēlējos izrādīt. — Vistu elks?… Pagātne tam prozaiskāka nekā šodiena, — Puķudruva iesmējās. — Senatnē, redzat, šādus akmentiņus ar dabiski radušos caurumiņu — tieši tā: dabiski radušos, nevis mākslīgi izurbtu — māņticīgi ļautiņi uzskatījuši par spēcīgiem talismaniem, kas spēj pasargāt no visām nelaimēm tieši vistas. Caurumainos akmentiņus uzkāruši vistu kūtīs. Skaidrs? — Skaidrs, bet… — Bet šodien, hm… Vai esat kādreiz bijis pie Melnās jūras? — Jā: Sočos, Odesā, Sevastopolē… — Un Plaņerskojē, bijušajā Koktebelē, netālu no Feodosijas neesat bijis? — Nē. — Kā musu Baltijas jura izskalo mala dzintaru, tā Plaņerskojē Melnā jūra izskalo dažādus pusdārgakmeņus: jašmas, halcedonus, ahātus, serdolikus… Šie jaukie akmentiņi par tādiem sakausēti Karadaga vulkāna elleskatlā, kas tagad sen vairs nedarbojas. Gadās, ka tiek izskaloti malā arī akmentiņi ar dabiskiem apaļiem caurumiņiem… Vai nu cauruma vietā reiz atradies kāds mīkstāks olis, kas vēlāk izbirzis laukā, vai gaisa pūslītis… Nu, bet — galvenais — Plaņerskojē tūristi un atpūtnieki saslimst ar vistu elku meklēšanas māniju. Tikai atrastos elkus vairs neuzkarina vistu kūtīs, bet paši sev kaklā. Tāda jocīga un jautra ieraša izveidojusies, visi tur staigā apkārt, pakāruši kaklā apmēram šādu caurumainu akmentiņu — Melnās jūras suvenīru. — Bet vai caurumainais akmentiņš nevarēja atrasties arī citur?

— Varēja, tikai ne šis. Tas ir tipisks Plaņerskojē sastopamās jašmas gabaliņš, turklāt mākslinieciski apdarināts … Gandrīz vai ņemos galvot, ka šī jašma atceļojusi no Melnās jūras piekrastes. Atzīšos grēkā: man pašam mājās ir Piaņerskojes ahātu un jašmu kolekcija… arī daži šādi vistu elki. — Hm. Cik man zināms, Vanadziņš nekad nav bijis Krimā, — es nosacīju. — Nav jau arī teikts, ka tas izkritis tieši Vanadziņam, — Puķudruva iecietīgi pavīpsnāja. Izgājis no prokurora kabineta, ieraudzīju Dambīti, kurš mīņājās aiz durvīm. — Es gaidīju jūs. Atļausiet ziņot? — viņš satraukti iesaucās. — Tikai ne te, gaitenī! — es sniedzu viņam roku. — Vispirms — labrīt! — Labrīt. Gājām uz manu darbistabu. Es apvaicājos — ne gluži bez zemteksta: — Kā labi gulējāt? Dambītis uz šo jautājumu atbildēja tikai ar īgnu skatienu. Viņš tiešām izskatījās neizgulējies un nervozs; man nebija šaubu, ka pie tā vainojama Teodoras izturēšanās. Iekodu mēlē: ko es te ņirgājos! Vai es pats nenervozēju Aijas dēļ? — Ziņojiet! — es atvēlēju, kad apsēdāmies. — Jūs man uzdevāt noskaidrot, ar kādām sešpadsmitā kalibra bisēm beidzamajās dienās šauts. Ar Grīnblata bisi nav šauts vismaz dažus mēnešus — tā ir gluži apputējusi un pieputējusi. Par Ješkuļa bisi pagaidām ziņu trūkst, jo Ješkulis jau otrajā oktobrī aizbraucis pie radiem un nav vēl atgriezies. Bet Dimdonis… atceraties, tas liellopu fermas strādnieks, kas trešajā oktobrī braucis pēc ārsta un zvanījis… viņš atzinās, ka esot šāvis tieši trešajā oktobrī, rīta pusē. Dimdonis gribējis nošaut vanagu, kas pasācis uzglūnēt viņa vistām, bet neesot trāpījis — vanags pazudis aiz koku galotnēm. Es to bisi atvedu līdzi. — Kas jums, biedri Dambīti, zināms par Dimdoni? Kādas varēja būt viņa attiecības ar Vanadziņu? — Dimdonis? Neesmu par viņu dzirdējis ne labu, ne ļaunu. Ar Vanadziņu viņš nav bijis pat lāgā pazīstams, tāpat kā pasta priekšnieks Dzērve, kurš savu bisi jau pirms divām nedēļām pārdevis, jo nolēmis no Mednieku biedrības izstāties. Brīdi domāju. No vienas puses Raibacis un viņa naids pret Vanadziņu, no otras — Dimdonis, kurš todien šāvis. Nekādu attiecību ar Vanadziņu… Tomēr dīvaina sagadīšanās… Un vēl vistu elks. Kam tas piederējis? — Biedri Dambīti, vai Raibacis… Vai arī Teodora Grīnblata ir bijuši ārpus mūsu republikas robežām? — Jā gan! Raibacis bieži vien braukājis apkārt; pēdējo reizi viņš uz ilgāku laiku bija kaut kur aizceļojis šopavasar, bet kurp — to gan konkrēti nezinu. Grīnblata arī ir kaut kur braukājusi toreiz, kad vēl studēja … — Studēja? Viņa ir studējusi? — Jā gan! Lauksaimniecības akadēmijā. Kurp viņa toreiz braukusi kopā ar citiem studentiem, to gan es nezinu. Viņa pārtrauca studijas slimības dēļ. — Ar ko 'tad viņa slimo? — Bijušas kavernas plaušās. — Un ar ko viņa pašreiz nodarbojas? — Strādā pienotavā. — Kā? Slimo ar diloni un strādā pienotavā?! — Process esot izbeidzies. Bet kāpēc jūs to jautājat man? Ja ārsti viņai atļāvuši strādāt, tad jau laikam viss kārtībā … — Nenervozējiet, biedri Dambīti! Vairāk jautājumu man nav. Palūgšu jūs nekavējoties noskaidrot iespējami sīkāk, kurp Raibacis ceļojis agrāk, bet jo īpaši — šogad … Un nododiet Raibacim šo uzaicinājumu. Rīt viņam jāierodas pie manis. Jūs personīgi atbildat par to, lai viņš ierastos. Skaidrs?

— Tieši tā! Skaidrs. Pēc desmit minūtēm es atkal braucu uz «Dziļo arumu».

XXVI Nobremzēju pie Grīnblatu mājas un, iepriekš pat nepieklauvējis, steidzos augšup pa jau pazīstamajām, čīkstošajām koka kāpnēm. Laikam Teodora savā istabā bija sadzirdējusi manus ašos soļus, jo nespēju vēl tikt līdz augšdurvīm, kad tās pavērās un daiļā durvju vērēja uzsauca: — Lūdzu, lūdzu! Es jau zināju, ka jūs ieradīsieties. Iegāju istabā. Teodora šodien izskatījās tā, it kā nekas nebūtu noticis: svaiga, mundra, zaļās acis spulgot spulgoja kā rasainas ceriņu lapas vasaras saulē. — Nū-ū, — viņa novilka un vēlīgi, gandrīz pārāk vēlīgi nolūkodamās manī puspiemiegtām acīm, mēģināja ieņemt sarežģītu pozu: pacēla kreiso roku, aizlika plaukstu aiz pakauša, elkoni atbalstīja pret grāmatplauktu, galvu pašķieba drusku sāņš, labo roku iespieda sānos, bet kājas ne visai graciozi sakrustoja. Pūlēdamies nesmīnēt par šīs pozas samākslotību, piegāju viņai cieši klāt, ātri izņēmu no kabatas roku, kurā biju sažņaudzis vistu elku un pacēlu to Teodoiai pretī; zaļo acu plakstiņi pavērās mazliet platāk, sieviete iesaucās: — Ai! Kāds burvīgs spociņš! Vai jūs to atnesāt man? Es pat neattapos, kad viņa jau bija pastiepusi roku un izķērusi jašmu man no plaukstas. Sašutumā man tikko nepaspruka: «Velna milti, neesmu ieradies te flirtēt!» Par laimi, laikus savaldījos un jautāju: — Kādos apstākļos jūs to esat redzējusi agrāk? Teodoras acis ieplētās gluži platas: — Šito? Bet, mīļais! Es to agrāk nekad neesmu redzējusi. — Labi. Redzējusi neesat, bet kas tas ir — zināt? — Kas tas ir?! Vai tad pats nesaskatāt — akmenī izveidots purniņš! Ļoti ērmots un interesants. Biju vīlies. Šurp braucot, jutos gandrīz pilnīgi drošs, ka Teodora akmentiņu pazīs. Pašreiz likās, ka viņa patiesi to iepriekš nav redzējusi vai arī… Vai ari viņa bija lieliska aktrise, un viņas prasme izlikties pilnīgi meistariska. — Atdodiet! — es strupi sacīju. Teodora šķelmīgi pasmaidīja, atkal samiedza acis un čukstēja: — Bet ja nu ne? Ja es to nevēlos atdot? — un paslēpa roku aiz muguras. Viņas sejas izteiksme un poza nepārprotami pauda izaicinājumu, lai mēģinu viņai atņemt savu īpašumu ar varu. Atzīšos, tā bija viena no groteskākajām situācijām manā dzīvē. Sazini nu, ko man iesākt, ja kolhoza koķetei tiešām iešaujas prātā akmentiņu neatdot ar labu? Pāris mirkļu stāvēju viņai pretī, mulsi mirkšķinādams acis, tad nosacīju caur zobiem: — Jums derētu izraudzīties mazāk vulgārus koķetēšanas paņēmienus. Laikam biju izvēlējies īsto taktiku — viņu aizvainot, jo nākamajā mirklī Teodora nosvieda akmentiņu uz grīdas. Noliecos, pacēlu to un atvieglots paslēpu kabatā, bet Teodora smējās: — Ha—ha—ha! Koķetēt! Ar jums! Nu, vai zināt … Tāda iedomība un naivitāte jums neglaimo, cienījamais izmeklētāj. Tagad es vairs nebrīnīšos, ka… ka jums ne visai veicas ar… — Viņa apklusa, palūkojās caur pieri un nicīgi novērsās. — Sveiki, — es strupi atvadījos, atvēru durvis un kāpu lejā. Iesēdies moskvičā, nīgri nodomāju: «Sasodītais vistu elks pagaidām apstākļus tikai sarežģī… Vai varu ticēt, ka Teodora akmentiņu agrāk nav redzējusi? Melot viņai vajadzētu vienīgi tai gadījumā, ja pilnīgi skaidri zinātu, ka akmentiņš pieder Raibacim, zinātu arī, kur tas atrasts, un ja vēlētos novērst no

Raibača aizdomas… Bet viņa pati taču Raibaci apsūdzēja Vanadziņa slepkavībā! Toreiz, kad tēloja ģīboni… Varbūt Raibacis akmentiņu viņai nav rādījis? Un ja nu tas piederējis kādam citam un slepkavības vietā nokļuvis nejauši? Lai nu kā, man tomēr no liela svara noskaidrot, kam īsti šis savdabīgais suvenīrs pieder.» Kur sākas dažādi minējumi, kļūstu nepacietīgs un īgns. Sāku domāt par Aiju, bet ari šīs domas manu garastāvokli neuzlaboja. Teodoras mājiens par manām neveiksmēm bija mani sāpīgi ievainojis, kaut arī negribēju to atzīt. Nebiju atģidies pat iztaujāt viņu sīkāk par Raibaci. Lai gan . .. kādu skaidrību tas varēja dot? Viņa taču melo ne vien runājot, bet pat ar katru skatienu, izteiksmi un kustību. Uzzināt no Teodoras kaut daļēju patiesību? Neticu, ka tas ir iespējams. Patiesība, jā, patiesība … Droši vien citu profesiju ļaudīm tā nav, bet mans darbs tai īsajā laika posmā, kopš te strādāju, licis manī nostiprināties skumīgai atziņai: ir ļoti grūti tikt pie patiesības par cilvēku raksturiem, viņu izdarībām un attiecībām. Laikam jāpapildina: grūti tikt pie patiesības par vairumu no tiem cilvēkiem, ar kādiem man ik dienas jāsatiekas … Izmeklētājs ir cilvēks, kuram visbiežāk patiesību slēpj tik centīgi, ka viņam sāk likties: zem saules nav nekā labāka, cildenāka par patiesību. Bet nesen telefona sarunā ar Aiju es pats viņai nesacīju patiesību! Kādas tad man tiesības gaidīt patiesīgumu no citiem, ja pašam šai ziņā sirdsapziņa var pārmest?! Tik tiešām: ārsts, dziedini pats sevi! Šādā noskaņojumā piebraucu pie ciema padomes ēkas. Iegāju iekšā. Dambītis vēl nebija atgriezies. Tagad būtu pienācis laiks runāt ar Dimdoni. Bet nē, kamēr nebūšu ticies ar Dambīti, Dimdoni nolēmu netraucēt. Bija vēl kāda persona, kura, iespējams, varētu man sniegt noderīgas ziņas. Tas bija jau agrāk pieminētais Zemītis, kas trim meitenēm palīdzējis aizvest uz medpunktu Vanadziņa līķi un kas, būdams mehanizators, pēdējo nedēļu strādāja liellopu fermā, tātad kopā ar Dimdoni.

XXVII «Zemīšos» iebraucu pa liepām apstādītu gatvi. Koki bija ļoti veci; vecas, lai gan kārtīgi pielabotas, izskatījās arī saimniecības ēkas. Pagalmā mani sagaidīja sieva pelēkos vadmalas lindrakos un adītā jakā. Izrādījās, ka tā ir pati šo māju saimniece. Zemītiene bija laipna un runīga. Uzzinājusi, kāpēc esmu ieradies, viņa mani palūdza pakavēties istabā un pagaidīt: dēls Jānis nesen esot ar motociklu aizbraucis uz kolhoza kantori, bet pirms iešanas darbā viņš vēl iegriezīšoties mājās. — Ak tad jūs tas izmeklētājs? Vai esat arī jau ticis pie kādas skaidrības? — Zemītiene dzīvi ievaicājās, kad bija ievedusi mani istabā. — Gan jau tiksim pie skaidrības, — es nenoteikti atbildēju. — Tad gan labi! Vanadziņš taču kādu laiku dzīvoja mūsmājās … Pavasarī, kad viņš ar to mūsu radinieci Līviju … Ko tur nu teikt par tiem diviem? No malas skatoties, par jauno cilvēku siržu lietām grūti spriest un tiesāt… Līvija, meitietis tāpat ar saviem kumēdiņiem, saviem pilsētnieces nerviem, diezgan gaisīga, diezgan čīkstīga … Radiniece vai ne, tādās lietās jāvērtē pēc taisnības. Nevar jau zināt, kā viņai ar Vanadziņu viss būtu beidzies, nebūtu sākusi maisīties pa vidu tā otra … — Jā, zinu… šo to. Kāds cilvēks bija pats Vanadziņš? — Maz viņu tiku redzējusi, bet slikta vārda ar! nevaru teikt. Darbīgs cilvēks, laipns, jautrs … Tik jaunam aiziet bojā! Kopš kara laikiem te neviens nav miris nedabiskā nāvē; nav brīnums, ka ļaudis tagad par to vien spriež un runā. — Vai tad apkārtējiem iedzīvotājiem … vai jums pašai ir kādas aizdomas par to, kas varētu būt vainīgs?

— Nē … Un šai ziņā laikam visi vienis prātis: to ļaundarību būs pastrādājis kāds no citurienes uzklīdis neģēlis. It sevišķi mēs ar vīru tā domājam. Negribas ne pieļaut domu, ka starp mūsu sen zināmajiem ļaudīm atrastos viens tāds, kas nevainīgam cilvēkam atņēmis dzīvību un pēc tam mierīgi dzīvo tālāk, klusē un dzīvo … Izvaicāju Zemītieni par Raibaci, Teodoru, Dimdoni. Nekā sevišķa viņa man nezināja pastāstīt. Beidzamajos gados viņa vairs neejot kolhoza darbos, esot par vecu, piekopjot mājas soli — ļaudīs būt iznākot reti. Beidzot pagalmā atskanēja motocikla tarkšķēšana. Pēc brītiņa istabā ienāca Zemītienes jaunākais dēls Jānis — slaids gaišmatis ar gludu, augstu pieri, inteliģentu, drusku nogurušu sejas izteiksmi; viņš man atgādināja drīzāk kādas zinātniskas iestādes darbinieku nekā kolhoza mehanizatoru. Uzzinājis, kas esmu un ko vēlos, Zemītis kaut ko neskaidri nomurmināja, atglauda matus no pieres, apsēdās blakus mātei un ne sevišķi laipni nosacīja: — Lūdzu! Esmu jūsu rīcībā. Jautājiet! Savādi! Kaut kas Zemīti man likās pazīstams… Kur un kad šo cilvēku jau biju redzējis? Neparko nevarēju atcerēties. Teicu, lai Zemītis man pastāsta, kādos apstākļos viņš uzzinājis par Vanadziņa nāvi un kas norisinājies pēc tam. No viņa diezgan saraustītā, neskaidrā stāstījuma uzzināju sekojošo: Jānis tajā dienā izgājis no savām mājām, kur tikko paēdis pusdienas, un devies uz liellopu fermu, kur viņš strādājot — labojot automātiskās lopu dzirdīšanas ierīces; jau no «Zemīšu» pagalma redzējis, ka pa ceļu uz meža pusi aizbrauc trīs fermā strādājošās meitenes, bet, kad viņš atradies jau fermas tuvumā, ieraudzījis, ka meitenes triec zirgu atpakaļ; Jānis piegājis klāt tai brīdī, kad meitenes beigušas Dimdonim stāstīt par mežā notikušo nelaimi un pabraukušas pajūgu tālāk, kur piesējušas zirgu pie slitas; Dimdonis, ļoti uztraukts, atstāstījis Zemītim to, ko pats tikko kā noklausījies; Zemītis pirmais sacījis, ka jāatved ārsts; tad Dimdonis paķēris savu divriteni, kas stāvējis turpat tuvumā, lai steigtos meklēt ārstu; meitenēm viņš vēl uzsaucis pārmetumus par to, ka viņas pametušas mežā ievainotu cilvēku, kuram varbūt jāpalīdz, par ko viņas nav pat pārliecinājušās; tad Dimdonis aizbraucis, bet meitenes uztraukušās vēl vairāk, atsējušas zirgu no slitas un gribējušas braukt prom; tad ieraudzījušas Jāni, sākušas lūgties, lai viņš brauc līdz, ko viņš arī izdarījis … Te es izteicu Zemītim pārmetumu: lai nu neapdomību būtu pieļāvušas pārbiedētās meitenes, bet kā viņš, pieaudzis cilvēks, varējis rīkoties tik pārsteidzīgi — vest mirušo Vanadziņu uz medicīnas punktu, ja zināms, ka, tā rīkojoties, var nojaukt noziedznieka pēdas un ļoti apgrūtināt izmeklētāja darbu. Zemītis nokāra galvu un sadudzis man atbildēja: — Tā jau ir, tā tas ir, tagad jums tiesības man pārmest… Un es pats to saprotu … Bet toreiz mani bija pārņēmis liels satraukums, galvā nebija nevienas skaidras domas… Un meitenes tā kliedza, spiedza un vaimanāja… Bez tam es domāju — sašautais cilvēks varbūt tikai dziļā bezsamaņā, varbūt patiesi vēl iespējams viņu glābt… Kamēr Dimdonis ar savu gausumu aizkulsies līdz medicīnas punktam, kamēr atnāks dakteris … — Kā — atnāks? Vai tad ārstam nav nekāda braucamrīka? — Motocikls viņam ir gan, bet toreiz tas bija sabojājies un atradās remontā, es to zināju. Tāpēc es domāju… vienīgi par to, kā palīdzēt. Jūs pats sapratīsiet, ka ikviens tādā gadījumā uztraucas… Un ja vēl nelaime notikusi ar labi pazīstamu cilvēku … Zemītis izskatījās tik nelaimīgs, ka es aprāvos. Apstākļos, kad cilvēks nav varējis izprast, vai viņam darīšana ar mirušu vai smagi ievainotu cilvēku, pārmetumi šķita tiešām nevietā … Parādīju Zemīšiem vistu elku. Ne viens, ne otrs to agrāk nebija redzējuši. Atvadījos no viņiem un braucu pie Dambīša. Šo to man tomēr bija izdevies uzzināt, un es domāju: «Tātad Dimdonis pats nebūt nav steigšus devies pie ārsta, viņam to darīt ieteicis Zemītis . .. Bet, ja nu

Zemītis nebūtu tur ieradies, dzirdējis meiteņu stāstu un Dimdoni pamudinājis, vai tad Dimdonis pie ārsta vispār nebūtu braucis? Un, ja nebūtu, tad kādēļ? Bet Raibacis? … Aizdomas mani un līdz ar to visu izmeklēšanas procesu rāva vienlaikus vairākos virzienos. No aizdomām pret Raibaci nevar atteikties; man ir vairāki un ļoti nopietni jautājumi, ko viņam uzdot. Labi, atlikšu domāšanu par Raibaci līdz iritam. Nezīlēšu… Bet Dimdonis? Jo vairāk par viņu kļūst zināms, jo arī viņa izdarības liekas aizdomīgākas. Piedevām vēl vistu elks, kas atrasts tieši nozieguma vietā. Teodoras māžošanās… Kaut kur tālumā — vēl kāds man pilnīgi neskaidrs tēls: Līvija Zemīte — cilvēks, kura dēļ Ojārs Vanadziņš vispār ieradies «Dziļajā arumā» un kur, sev par nelaimi, palika…»

XXVIII Dambīša istabā sēdēdams un viņu gaidīdams, domāju par Līviju Zemīti. Kāda ir viņas vieta un loma notikumu virknē, kuras dēļ Vanadziņš aizgāja bojā? Vai tā nebija nolaidība, ka netiku viņu vēl uzmeklējis? Līvija aizbraukusi no šejienes uz Rīgu pēc tam, kad saķildojusies ar Ojāru… Kura vainas dēļ viņi saķildojušies? Kurš kuru pametis? Ja jau Ojārs un Teodora… Kāda loma te greizsirdībai? Manas domas šai virzienā pārtrauca Dambītis, kurš atgriezās un ziņoja, ka viņš Raibaci esot saticis un «tas tips» rīt noteiktajā laikā būšot pie manis rajona prokuratūrā. Par Raibača iepriekšējo gadu ceļojumiem vēl neko neesot izdevies noskaidrot, bet šopavasar viņš bijis Krimā. Dzirdot pēdējo vārdu, man likās, ka vistu elks manā kabatā sarosās kā dzīvs. Krimā? Interesanti. Man gandrīz vairs nebija vēlēšanās braukt kopā ar jaunāko leitnantu uz kolhoza liellopu fermu pie Dimdoņa. Taču paļauties noskaņojumam nedrīkstēja, un mēs abi ar Dambīti devāmies ceļā. Dimdoni sastapām pagalmā. Ieraudzījis mani un Dambīti, viņš krietni satrūkās. Turklāt uzreiz ievēroju kādu sīkumu: Dimdonim galvā žokejcepure, bet trešajā oktobrī, Vanadziņa nāves dienā, viņš valkāja auseni, īstu ziemas cepuri. Kāpēc? Laiks taču toreiz bija krietni siltāks nekā šodien. Bez kāda ievada jautāju Dimdonim: — Kāpēc jūs mūs maldinājāt par to, ko esat darījis, ko saticis, kas noticis jūsu tuvumā Vanadziņa nāves dienā? Lai nu kā, rūdīta blēža aukstasinības Dimdonim nepavisam nebija, viņš tūlīt sāka stostīties: — Es gribēju… Es domāju … Es baidījos … — Te viņš apklusa, tikai skatījās manī nelaimīgām acīm. — Es ceru, ka nevajadzēs visu no jums izvilkt kā ar knīpstangām, ceru, ka pats izstāstīsiet, — es teicu. Uzmetos uz pagalmā stāvošo ratu malas un izvilku protokola blanku, lai pierakstītu liecību. Dimdonis stāstīja: — Es nekāds likuma pārkāpējs neesmu bijis, to jums kurš katrs cilvēks kolhozā apliecinās, bet todien tā iznāca … Tiku jau teicis Dambītim, kā tas sākās: ieraudzīju pa logu to uzbāzīgo vanaģeli, paķēru bisi un izskrēju laukā… Bet, kamēr bisi pielādēju, kamēr tiku pie šaušanas, šis bija jau prom un neba nu tukšā, aizstiepa, pagāns, līdzi šī pavasara gailīti… Tā man dūša aptecējās, domāju tanīs dusmās — aizkāpšu drusku uz meža pusi, necik tālu, pagāns, manu gailīti nebūs nesis, droši vien nometis kaut kur, sācis plucināt, var būt, ka vēl ieraugu. Pēc mana rēķina tam plēsoņam turpat aiz izcirtuma eglēs kaut kur jāpiemīt, biju vairākas reizes šo redzējis tieši no tās puses paceļamies gaisā… Eju, skatos — nekā … Gribēju jau kāpt atpakaļ, bet uz reizes — cilpo savā nodabā paprāvs zaķis… Ne jau nu garauša dēļ tiku uz mežu gājis… Bet, kad šis, ačka, skrien man vai stāvus virsū, jā, nu tad uznāca tāds kārdinājums, nenoturējos tam pretī… Garausis bija jau pavisam klāt, kad plāju virsū. Un, saprotams, trāpīju. — Tieši izcirtumā jūs viņu nenošāvāt, vai ne? — es iejautājos. — Nē, izcirtumā ne, vairāk malā, tai graviņā pie pļavām … uz upes pusi. Jā, tas varēja būt šāviens, par kuru man bija stāstījuši abi zēni.

Dimdonis turpināja: — Pēc tam es palēnām aizsoļoju uz mājām, noliku bisi, paēdu pusdienas un gāju uz fermu. Biju tur jau sācis labot durvis, kad mūsu meitēni ierunājās, ka vajadzētu ķerties pie siena vešanas, fermā vairs neesot. Tā viņas aizbrauca, bet mudīgi vien bija atkal atpakaļ un sāka stāstīt par ceļmalā guļošo cilvēku… Tas tad nu arī būtu viss, to citu jūs jau zināt. — Zinām, — es piekritu, — tikai agrāk jūs liecinājāt savādāk. Pastāstiet vien ari to, kas notika vēlāk! — Nu, tad es viņām drusku uzkliedzu … par to, ka atstājušas cilvēku bez palīdzības .. . — Tā? — es iejaucos. — Tikko noklausījāties, ko meitenes stāsta, tā uzreiz viņām uzkliedzāt? — Uzreiz? … Var būt ar, ka uzreiz ne … Ar to uztraukumu un sajukumu man šis tas jau izgājis no prāta. Dimdonis atkal apklusa un nedroši skatījās manī, acis bieži mirkšķinādams. Mēs ar Dambīti savukārt lūkojāmies Dimdoni, bet nekā nesacījām. Tad viņš pačāpstināja lūpas un vēl piemetināja: — Zemītis jau arī bija visu dzirdējis. Viņš bija pienācis pie fermas gala, netikām nemaz šo pamanījuši … Kad meitenes aizbrauca piesiet zirgu pie slitas, Jānis pienāca klāt un man pārmeta: tas nu gan neesot pareizi, ka cilvēks atstāts bez palīdzības … Ja nu ar to ievainoto šā vai tā, tad vēl piedevām varot iznākt… vārdu sakot, varot iznākt, ka es ar savu vilcināšanos tīšām gribējis, lai… nu, lai viņš nomirst… Tā viņš teica, un tad es … — Un tad jūs sabijāties, sabārāt meitenes, bet pats braucāt pie ārsta un ziņojāt milicijai? — es precizēju. — Jā-a, — Dimdonis nopūties piekrita. — Bet, ja tur nebūtu Zemlša, ko tad? — es jautāju. — Kā — ko tad? — Dimdonis parjautāja, vēl žiglāk mirkšķinādams acis. — Tad ievainotais cilvēks varētu mežā vēl ilgi gulēt… un noasiņot, jā? — Vai nu tik traki būtu? — Dimdonis noskurinājās. — Es jau tūliņ pats ari sāktu štukot, ka tur kauc kas jādara; Zemītis mani tikai paskubināja, viņam, jaunam, ātrāka domāšana … Meitenes tak ari būtu attapušās. — Labi, pagaidām pietiks, bet tagad iesim uz mežu! Vediet mūs tieši tā, kā todien gājāt, sekodams vanagam, līdz pat tai vietai, kur nošāvāt zaķi! Biedri Dambīti, paaiciniet pāris slaucējas par lieciniekiem! Dimdonis smagi nopūtās, un mēs devāmies ceļā. Dambītis izskatījās dusmīgs un neslēpti aizdomīgs, viņš ejot nenolaida no Dimdoņa pētījošu skatienu. Es pa ceļam iejautājos: — Kāpēc jūs tik vēsā laikā nevalkājat savu ziemas cepuri? Dimdonis aizkāsējās, nolaida galvu un tikai pēc brītiņa atbildēja: — Baidījos… Domāju, ja nu kāds pa gabalu todien mežā redzējis vīru ausenīcā?… Tad es nolēmu: labāk nelikšu to vairs galvā… Baidījos no tā paša, kas tagadiņ notiek — ņems vēl un apvainos mani par slepkavnieku… Kur es tādu noziegumu neesmu darījis, nedz arī iespētu izdarīt… I ne domas… Pat redzējis tai trešajā oktobri Vanadziņu netiku. Nekad un nekāda naida uz viņu neesmu turējis. — Dimdonis sāka uztraukties arvien vairāk, bet es nesteidzos viņu mierināt. Bijām nonākuši tuvu pie tās vietas, kur tika atrasts nošautais Vanadziņš. Šeit Dimdonis asi pagriezās pa labi un devās pāri izcirtumam, pa ceļam vairākkārt ieminēdamies, ka tieši tā viņš toreiz esot gājis, it kā mēs ar Dambīti mēģinātu to apšaubīt. Drīz mēs atradāmies tur, kur es reiz jau biju staigājis kopā ar brāļiem Smiltiņiem. Dimdonis parādīja arī to vietu, kur pacēlis no zemes nošauto zaķi. Pēc ilgākas rāpošanas pa zemi un rūpīgas pārbaudes man izdevās tur atrast spalvu kušķīti, kas bija pieķēries pie brūklenāja. Ieliku atradumu stikla stobriņā. Pēc tam Dimdonis aizveda mūs līdz žagaru kaudzei, kur paslēpis nelikumīgo medījumu. — Tikai paša zaķa gan tur vairs nav, — Dimdonis sašļucis mums paskaidroja, — es vēlāk atnācu

tam pakaļ, bet no zaķa vairs ne smakas… Kur tas izputējis, kas viņu pievācis, to gan nezinu… Varbūt kāda lapsa uzodusi, izvilkusi. Uzmanīgi izpētījām žagaru kaudzi. Tai stūrī, kur Dimdonis teicās paslēpis medījumu, daži alkšņu žagari bija aizlauzti, daži sagrūstīti, izcilāti. Arī žagaros atradu pielipušas spalvas. Hm. Biju gatavs ticēt, ka vismaz par zaķi Dimdonis nemelo. Arī šeit atrastās spalvas paņēmu līdz, lai varētu vēlāk savus secinājumus pilnīgi pārbaudīt. Es Dimdonim vēl pajautāju: — Kāpēc jūs, pirmo reizi stāstot par trešā oktobra notikumiem, ne ar vārdu nepieminējāt, ka esat pie fermas runājis ar Zemīti? Dimdonis vainīgi atbildēja: — Nu, es jau … man bija bailes, ka sāksiet to Zemīti tincināt, un viņš vēl nejauši izpļāpāsies, ka redzējis mani nākam no meža ar bisi… Tad jūs tūliņ tiktu aizdomīgi uz mani. Kam tas var patikt? Kad ļāvu Dimdonim aiziet un paliku divatā ar Dambīti, viņš vaicāja: — Ja drīkstu zināt — vai jūs domājat, ka Dimdonis vainīgs? — Pagaidām es tikai vācu faktus. Man diezgan grūti iedomāties, kāpēc Dimdonim būtu vajadzējis Vanadziņu nogalināt. — Bet ja nu nejauši? — Nejaušība nekad nav izslēgta … — Dimdonis taču toreiz atradies tik tuvu notikuma vietai, pavisam aizdomīgi tuvu… Un ar bisi rokās! Vai ievērojāt, cik spēji viņš mainīja virzienu, nonācis gandrīz līdz tai vietai? — Ievēroju. — Ja nu viņš nekādu konkrētu zaķi nav nošāvis, tikai pūš mums miglu acīs? — Bet mēs taču abās viņa norādītajās vietās atradām pavisam konkrētas — kā jūs teiktu — spalvas; cik es no tā sajēdzu, īstas zaķa spalvas. Bez tam man ir zināms, ka trešajā oktobrī vietā, uz kuru mūs aizveda Dimdonis, tiešām atskanēja šāviens. — Bet ja viņš nogalināja Vanadziņu un tikai tad zaķi? — Neticu. Iedomājieties šādu ainu: Dimdonis nošauj Vanadziņu, pēc tam mierīgā garā dodas pāri izcirtumam zaķa medībās?! Vai nav ticamāk, ka pēc izdarītā nozieguma vainīgais būtu bēdzis prom? — Un ja nu viņš tieši ar to zaķa medīšanu viltīgi mēģināja jaukt pēdas? Man saruna par Dimdoni bija apnikusi. Brīdi klusēdams, man līdzās soļoja arī Dambītis, bet tad ekspansīvi iesita sev pa pieri un iesaucās: — Bet ja nu otrādi? Ja Dimdonis vispirms nošāvis zaķi un pēc tam izdarījis slepkavību? — Noskaidrosim. Nezīlēsim kafijas biezumos! — Kāds tam sakars ar zīlēšanu?! — Dambītis aizvainoti iesaucās. — Vai gan teorētiski nav iespējams, ka vainīgs tieši Dimdonis? — Ir iespējams, ir. Teorētiski iespējams arī tas, ka Vanadziņu nošāvis esat jūs. Tālu nebūtu jāmeklē pat iemesls, kālab jūs varētu būt to izdarījis. Dambītis novērsās un apklusa; tieši to patlaban biju vēlējies. Kad atgriezāmies pie automašīnas, apvaicājos: — Vai esat noskaidrojis, kā Raibacis trešajā oktobrī pavadījis laiku? — Vēl ne. — Dambītis bija kļuvis visai lakonisks.

XXIX Raibacis pie manis ieradās laikā. Viņš bija labi ģērbies, trīsdesmit divus gadus vecs, padrukns, bet diezgan stalts cilvēks; likās nevaļīgs un mazliet aizvainots par to, ka viņu, godīgu pilsoni, tik kategoriskā

veidā izsaukuši uz prokuratūru. Nevērīgi nosviedis man priekšā uz galda uzaicinājumu, viņš vispirms paskatījās savā rokas pulkstenī, pēc tam nepacietīgi vaicāja: — Vai šī saruna ieilgs? — Jūs steidzaties? — Kā aizvien. — Par nožēlošanu nevaru iepriekš pateikt, cik ilgi saruna turpināsies. Tas būs ļoti lielā mērā atkarīgs tieši no jums. — Kālab esmu izsaukts tādā steigā? — Par to mēs tūlīt runāsim. Lūdzu, sēdieties! Kad biju saņēmis viņa atbildes uz dažiem formāliem jautājumiem, vaicāju: — Jūs šopavasar bijāt garākā ceļojumā, vai ne? — Jā. Biju. Bet… — Palūgšu jūs atbildēt vienīgi uz jautāto! Lūdzu, pastāstiet man par savu ceļojumu! Tā nolūku, maršrutu, ceļa biedriem. Uzzināju sekojošo: maijā un jūnijā Raibacis ar savu draugu Ilgvaru Zubērkli, kādas Rīgas rūpnīcas darbinieku, braukuši kā autotūristi cauri Lietuvai, Baltkrievijai un Ukrainai; bijuši arī Krimā, pēc tam braukuši uz Kerču un Krasnodaras novadu un no turienes atpakaļ uz mājām. Pievērsu uzmanību visiem ģeogrāfiskajiem vietu nosaukumiem, bet ne Plaņerskoji, ne Feodosiju Raibacis neminēja. — Lūdzu, sīkāk! — es teicu. — Kurp jūs braucāt no Aluštas? — Es jau teicu — uz Kerču. — Nekur pa ceļam neapstājāties? — Nepilnu dienu pavadījām Feodosijā. Kamēr runājām, izņēmu no kabatas un noliku uz galda vistu elku. Raibacis šo manu izdarību uzņēma ar pilnīgu vienaldzību — īstu vai tēlotu, to bija grūti izprast. Stāstot par ceļojumu, viņš tomēr manāmi nervozēja, pinās vārdos, šķita neatceramies, kur un cik ilgi ar savu ceļa biedru uzturējies. Dažbrīd, laikam mēģinādams maskēt savu nedrošību, viņš pēkšņi pārtrauca stāstījumu un sāka bravūrēt: — Nesaprotu, kāpēc jums tas tik sīki jāzina? Neesmu nekāds blēdis! Rēķini visās viesnīcās tika kārtīgi samaksāti. Konfliktu un satiksmes noteikumu pārkāpumu nebija. Pamāju uz vistu elku un ievaicājos: — Kad un kur jūs pazaudējāt šo priekšmetu? — Izbeigsim blēņošanos! Neesmu ne ieguvis, ne zaudējis, ne jebkad redzējis. — Vai jūs zināt, kas tas ir? Raibacis paraustīja plecus un strauji novērsās, katrs viņa vaibsts pauda dziļāko sašutumu un aizvainojumu. — Pastāstiet, kā un kāpēc jūs pirms mēneša uzbrukāt Ojāram Vanadziņam! Pirmo reizi sarunas laikā Raibacis apjuka, pat manāmi satrūkās, pāris reižu noplātīja muti un tad pēkšņi iesaucās: — Ak tādu lietiņu gribat man piešūt?! Neizdosies … Jūs kļūdāties! Es viņu neesmu nogalinājis! — Man šķiet, es jūs nemaz netiku apsūdzējis slepkavībā? Bet, ja nu pats esat sācis par to runāt, tad paskaidrojiet: kur bijāt un ko darījāt trešajā oktobrī pēc tam, kad izbraucāt no «Liekņām»? — Es meklēju Trilgu. — Kur? Uz bitumena bāzi taču jūs nemaz neaizbraucāt. — Nē. — Starp citu, jūs tajā dienā meklējāt arī kaut kādus pazaudētus papīrus. Vai jūs tos atradāt? Raibacis sakoda zobus tā, ka uz vaigiem izspiedās muskuļi, paliecās pret mani ar visu augumu un naidīgi iekliedza man sejā:

— Es neesmu viņu nogalinājis! — To jūs man vienreiz jau teicāt. Cerams, ka nebūsiet piemirsis, cik reižu jūs esat draudējis ar Vanadziņu izrēķināties? — Jā, draudēju, to es nedomāju noliegt. Bet es neesmu tāds muļķis, lai rīkotos tik … tik … — Tādā gadījumā atbildiet uz jautājumu, es to atkārtoju: kāpēc jūs uzbrukāt Ojāram Vanadziņam? — Nu … es tovakar biju iereibis. — Vai jūs, būdams iereibis, parasti meklējat ķildu un uzbrūkat cilvēkiem? — Nē!… Nu, ja jau jums tas jāzina… Biju uz Vanadziņu dusmīgs … pēc velna dusmīgs. — Iemesls? — E! … Par mirušajiem nerunājot sliktu … — Tātad tomēr gribat vainu uzvelt Vanadziņam? — Viņš bija brunču mednieks… Tiešām ļoti nepatīkami par to runāt! — Uzliksim punktus uz visiem i: jūs bijāt uz Vanadziņu greizsirdīgs? Raibacis pārvilka plaukstu pār seju un atkal paraustīja plecus. — Vai man tiešām jāatbild uz visiem — arī šāda rakstura jautājumiem? — Šoreiz — jā. — Labi, ē… Jā, es biju uz Vanadziņu greizsirdīgs … viņas — Teodoras Grīnblatas dēļ… Jo Vanadziņš, velns parāvis, viņai uzplijās… Uzplijās sievietei, kuru es mīlu. — Ko nozīmē — uzplijās? Teodora Grīnblata liecina, ka viņa Vanadziņu mīlējusi. — E!… Tas viņai tagad tā liekas. It kā jūs nezinātu. ka ir sievietes, kurām patīk, ka viņas aplido … Un, lai visa tā būšana izskatītos pieklājīgāka, saka, ka tā ir mīlestība. — Vai arī pret jums Teodorai ir tikai… «tāda būšana»? — Es viņu mīlu … pa īstam. Nebūtu tas Vanadziņš te uzkūlies, mēs tagad būtu jau apprecējušies. — Pietiks par to. Tālāk: kur un kā jūs pavadījāt laiku trešajā oktobrī? — Es no «Liekņām» tiešām braucu uz bitumena bāzi, bet pa ceļam sabojājās motors, nokasījos ap to gandrīz trīs stundas. — Kur tas notika? — Aizbraucu līdz Ješkuļa mājām un tur arī paliku: biju kā par nelaimi ielējis tvertnē netīru benzīnu … no sarūsējušas mucas. Jūs pats zināsiet: kamēr tvertne pilna, tikmēr vēl nekas, bet vēlāk, kad benzīna paliek maz, tas draņķis piesērē karburatoru. Tāpēc motors pie Ješkuļa mājām sāka slāpt nost. Domāju: ko nu darīt? Lietus līst. Spēros iekšā Ješkuļa šķūnī un tur, lādēdamies uz velna paraušanu, tīrīju karburatoru. — Vai kāds jūs redzēja iebraucam šķūnī? — Varbūt kāda vārna zara galā. Cilvēku gan tur tuvumā nemanīju. Paša Ješkuļa nebija mājās un tuvinieku viņam .nav. — Vai jūs Ješkuli labi pazīstat? — Kā ne, pazīstu. — Vai esat draugi? Raibacis aizvainoti paraustīja plecus. — Kas man ar šo sevišķi ko draudzēties. — Jūs teicāt, ka tobrīd lija. Vai lietus lija ilgstoši, nepārtraukti? — Nu jūs no cilvēka atmiņas prasāt par daudz! Paga… līt sāka tad, kad braucu prom no «Liekņām». Bet, kad man sākās tā ķibele ar motoru, gāza pamatīgi. Vēlāk… Jā, vienbrīd pat uzspīdēja saule. — Tātad tomēr atceraties.

— Atcerēsies, kad tev rauga pakārt kaklā velns zina kādu bumbu!… Bet nu nāks tas, kas jūs var interesēt vairāk: pirms tā saule uz brītiņu uzspīdēja, es stāvēju šķūņa durvīs, smēķēju un izdzirdēju šāvienu … kaut kur mežā. — Cik tālu no Ješkuļa mājām līdz vietai, kur nogalināts Vanadziņš? — Nezinu, neesmu pētījis. Varētu būt kādi divi kilometri. — Un jūs apgalvojat, ka tīrījāt karburatoru trīs stundas? — Kas man tur ko apgalvot? Kā bija, tā stāstu. Es taču vēl paskatījos pulkstenī un nošķendējos par to, ka esmu tik ilgi noķēpājies ap mašīnu un piedevām notašķījies līdz ausīm. Bet tagad atļaujiet ieteikt: nešķiediet veltīgi savu dārgo laiku, izlikdami man te visādus mušpapīrus, meklējiet slepkavu citur! Man tādi uzskati, ka dzīvi var pavadīt jaukāk un lietderīgāk, nekā aiz restēm nokvernot. Raibacis acīm redzami bravūrēja. Tālākā saruna ar viņu neatklāja nekā būtiska. — Labi, — es beigās teicu, — tagad jūs brauksiet man līdzi!

XXX Piezvanīju Dambītim, lai dabū pieaicinātos lieciniekus un pēc pusstundas ierodas Ješkuļa mājās. Pēc brīža kopā ar Raibaci devāmies ceļā. Raibača bravūra šķita saplakusi; viņš sēdēja redzami sadrūmis. Mašīna joņoja ātri. Pagriezienā Raibacis smagi sazvēlās uz manu pusi, un es ar nepatiku parāvos sāņš, tūdaļ domās pats sevi aprādams: «Rāmāk, rāmāk! Nupat laikam klāt brīdis, kad tevi pārlieku sāk ietekmēt personīgās antipātijas pret Raibaci. Skaidrs, ka šis frivolais tips tev nepatīk, bet pārējais vēl nepavisam nav skaidrs. Tāpēc rāmāk, Bert! Aukstasinīgāk!» Dambītis mūs sagaidīja Ješkuļa mājas pagalmā. Viņš stāvēja blakus savam mirdzoši spodrajam motociklam, smēķēdams cigareti. — Ješkuļa vēl aizvien nav mājās, — viņš man paziņoja. Uz Raibaci Dambītis palūkojās ar tik neslēptu niknumu, ka man nebija ne mazāko šaubu par to, kuram no mums Raibača atmaskošana sagādās dziļāku gandarījumu. Devāmies uz šķūni. Nebija grūti konstatēt, ka tur pirms neilga laika iebraukta automašīna: uz melnzemes klona skaidri varēja saskatīt vieglās automašīnas riepu nospiedumus. — Redziet nu, — Raibacis steidzīgi iesaucās, — skujiņu raksts! Manas mašīnas riepu nospiedums. — To mēs vēl redzēsim. Nenāciet klāt! Vairākās vietās uz klona bija tumši plankumi. Raibacis paskaidroja, ka tur viņš zemē izlējis netīro benzīnu. Es paņēmu smilšu paraugus. Laboratorijā nebūs grūti konstatēt, vai benzīnam bijis rūsas piejaukums, kā to apgalvoja Raibacis. Tas, protams, vēl nepierādīs, cik ilgi Raibacis tīrījis karburatoru trešajā oktobrī. Klons bija arī pamatīgi nopēdots. — Redzat, — Raibacis jau atkal nepacietīgi iesaucās, — tām ir jābūt manām pēdām! Un šodien man kājās tās pašas kurpes, kuras bija todien. To pat bērns varētu konstatēt. — Jā, bet te ir vēl kādas citas pēdas arī, — es konstatēju. — Te nu jums kaut kas būs samisējies, — Raibacis nosmīnēja, — todien šai vecajā būdā biju viens kā tuksnesī. — Nu, nu, — es noņurdēju, — otras pēdas tikpat skaidras. Izgāju no šķūņa, lai paņemtu ģipsi un visu citu, kas nepieciešams pēdu atliešanai. Vēlāk Raibacim jautāju, vai viņš trešajā oktobrī uzturējies tikai Ješkuļa šķūnī vai iegājis arī istabā. Raibacis nervozi atbildēja, ka viņam neesot bijis nekādas vajadzības ieiet Ješkuļa istabās. Bez tam: durvis bijušas noslēgtas.

Tobrīd šķūnī ienāca Dambītis, kurš bija atradies ārā, un priecīgi paziņoja, ka pa ceļu šurp nākot pats Ješkulis. Es un Dambītis devāmies Ješkulim pretī. Pārējie palika šķūnī. Sagaidījām Ješkuli pagalmā. Viņš izskatījās īdzīgs. Dambītis pirmais sveicināja. Kad sākām runāt, Ješkuļa īgnums izzuda. Viņš smaidīja tīri laipni un šķita arī valodīgs. Dambītis apvaicājās, kā Ješkulim ciemos klājies, vai viņš labi atpūties, kā atbraucis. Ješkulis atbildēja, ka ciemošanās esot laba lieta, bet mājās tomēr labāk. Tad Dambītis jautāja: — Kā tad būs ar medībām, Ješkuļa tēv? Vai drīz sāksim? — Ko t' nu lielu sāks, ko nesāks, — Ješkulis atrunājās, — lapsas saviešusās. Visus zaķus izķer. Kamēr tās nešpetnās neizskaudīs, no zaķiem nekā nebūs. — Gan jau mūsu tiesa paliks, — Dambītis bija optimistiskāks un diplomātiski ieminējās: — Tev, Ješkuļa tēv, laikam cita vaina — bise pa vasaru ierūsējusi, baidies zaķim garām aizšaut. —^_Nav vis ierūsējusi, — Ješkulis noliedza. — Are, tas pats Vanadziņš gāja uz pīlēm un pirmajā reizē veselas divas noknieba… Bet kā ta nu būs, Vanadziņš, nabags, tagad miris… Cilvēki šodien man pa ceļam izstāstīja, kas te noticis… Kā nu es savu tulieti atpakaļ dabūšu? Tas bija kaut kas jauns. Dambītis ar vāji slēptu izbrīnu skatījās uz mani, laikam gaidīdams, ko es tagad teikšu. Es atcerējos, ka, apskatot Ojāra Vanadziņa atstātās mantas «Smilšlaukos», mēs bisi neatradām. Laikam to atcerējās arī Dambītis, jo atguva valodu: — Vai tik tu, Ješkuļa tēv, labi atmini, kam savu bisi iedevi? Vai tas noteikti bija Vanadziņš? Ko? Varbūt kāds cits? Ješkulis acīmredzot sadusmojās. — Runā tavu runāšanu! Ače, vēl viņnedēļ es Vanadziņu satiku, teicu, lai nes bisi šurp. Apsolīja tuvākajās dienās atnest, bet neatnesa. Tagad vēl mana bisīte izčibēs … Ješkulis sāka uztraukties arvien vairāk, piegāja pie mājas, pieliecās pie lieveņa pakāpieniem, izvilka no kādas spraugas atslēgu un atslēdza durvis. Es viņu aizturēju. — Sakiet — vai jūsu draugi vai kaimiņi zina, kur māju atslēga noglabāta jūsu prombūtnes laikā? — Nu, zina… Kas tad ir? — Ješkulis ar izbrīnu paskatījās manī. — Vai jūs nebūtu tik laipns un neatļautu mums ieiet līdzi mājā? — Kāpēc ta ne! Lūdzu! Ješkulis palaida mani pirmo. Iegāju. Durvis no priekšnama uz istabu bija vaļā. Jautāju Ješkulim: — Neatceraties, vai durvis aizbraucot atstājāt atvērtas vai arī aizvērāt ciet? Ješkulis izskatījās mazliet apmulsis. — Hm… Tā kā ciet gan vajadzēja būt. Liku Dambītim pasaukt lieciniekus. Pats turpināju uzmanīgi vērot istabu… līdz aizdurvē ieraudzīju bises laidi. Pats bises īpašnieks šķita ārkārtīgi izbrīnījies, ka ierocis atradies viņa istabā, un apgalvoja, ka tam vajadzējis un vajadzējis atrasties «Smilšlaukos» pie Vanadziņa. — Vai Vanadziņš nezināja, kur jūs glabājat durvju atslēgu? — es jautāju. — Nē. To viņš nevarēja zināt… Es to viņam neesmu teicis. Ar Ješkuļa atļauju bisi paņēmām līdzi. Jauniegūtais materiāls bija daudzsološs. Toties Raibača pašpārliecinātība šķita saplokam tieši tikpat strauji, cik strauji bija pieaugusi manējā: viņš kļuva kluss, nopietns un noraudzījās uz mums ar nedrošu noraizējušos skatienu. Kad atgriezāmies Kalnienē, bija jau vēla pēcpusdiena. Rīt, svētdienā, apbedīs Vanadziņu. Bija zināms, ka bērēs ieradīsies arī Līvija Zemīte. Man vajadzēs ar viņu iepazīties un runāt…

Tātad brīvs vakars? Lieliski! Aija, Aija… Piezvanīju, lai pateiktu: «Nāc! Atnāc! Tūlīt! Mīļā, tu nespēj ne iedomāties, kā es …» — Aija? — Jā, es. — Aija, lūdzu, atnāc vai ļauj man aiziet pie tevis… Tūlīt! Vai dzirdi? Vēss, noraidošs klusuma brīdis, es to uzreiz jūtu, tad balss: — Atvaino, bet par to pašreiz nevar būt ne runas. Es tieši šovakar nepiederu pati sev. — Ko tas nozīmē? — Pie manis ir cilvēks, kas pārdzīvo tik smagu traģēdiju, ka būtu nepiedodams egoisms viņu pamest vienu. — Vai… vai tad es nevarētu tev … — Nē, Bert, lūdzu, ne! Tu pašreiz nekā nevari rnums līdzēt. Es ļoti steidzos, Bert. Rītvakar. Labi? — La … Velns! Cik es viegli piekritu! Bet Aija jau bija nolikusi klausuli. Es stāvēju pie tālruņa kā pie durvīm, kas aizcirstas man degungalā. Viņa nebija pat apvaicājusies, vai rītvakar savukārt es nebūšu aizņemts. Mēģināju sevi mierināt: «Ko tad es vēlos? Lai Aijai nebūtu nekā cita ko darīt kā vien sēdēt mājās un gaidīt, kad es piezvanīšu un viņu pasaukšu?» Tas nu likās varen saprātīgs apsvērums, taču man no tā nekļuva vieglāk, jutos vīlies. Brīvais vakars šķita zaudējis pievilcību. Nezinu, no kāda materiāla tēsti tie cilvēki, kas māk ar saprātīgiem mierinājumiem apvārdot savu sirdi, un vai tādi vispār ir …

XXXI Ar nelielu nokavēšanos ierados pilsētas nomalē pie morga: gribēju no malas pavērot sanākušos ļaudis. Šeit jau bija sapulcējušies visi, kas izvadīja Vanadziņu uz dzimtas kapiem tālā, man pilnīgi svešā Latvijas nostūrī, no kura viņš reiz bija devies uz Rīgu, lai kļūtu par inženieri. Centos nepaļauties nospiestībai, kāda mani pārņem, īpaši tad, ja tiek apbedīts cilvēks, kas nav man pilnīgi svešs. Ielūkojos bērinieku sejās. Pirmie, kurus pamanīju, bija vecie Jauntirāni. Viņi ar savu vainagu stāvēja pie atvērtā zārka un izskatījās tik satriekti, ka nezinātājs viņus noturētu par mirušā radiniekiem. Viņiem blakus stāvēja vairāki man pilnīgi sveši cilvēki. Nenācās grūti uzminēt, ka tie ir Vanadziņa tuvinieki. Tieši man pretī stāvēja remontu darbnīcas strādnieku pulciņš, Vanadziņa darba biedri. Pazinu milzi Dvēselīti, dzeltenūsaino balamuti un vairākus citus. Tad pievērsos Teodorai. Viņa vienīgā no izvadītājiem bija tērpusies melnās drānās no galvas līdz papēžiem. Teodora izskatījās uzkrītoši bāla. Ik pa brīdim viņa, nevaldāmi raudādama, paslēpa seju pie līdzās stāvoša vecīga vīrieša pleca. Tam vajadzēja būt Teodoras tēvam, priekšsēdētājam Grīnblatam; turpat stāvēja arī Teodoras māte, kuru jau pazinu. Atvadu runas bija norunātas, zārku aizvēra ciet un iecēla mašīnā. Teodora pirmā pasniedza milzīgu sarkanu rožu vainagu. Zārks jau bija apklāts ar ziediem, kad gandrīz sev blakus ieraudzīju trīs pazīstamus cilvēkus, ieraudzīju un pārsteigts sastingu — tur stāvēja tā pati trijotne, kuru reiz jau biju novērojis pavisam citos apstākļos — deju vakarā Kalnienes parkā, uz soliņa pie dīķa: Aija, Jānis Zemītis … un… nu protams, tai vajadzēja būt Līvijai Zemītei. Tad tāpēc, tiekoties ar Jāni Zemīti, nebiju ticis vaļā no sajūtas, ka esmu viņu kaut kur redzējis! Un vakar… Tātad vakar pie Aijas bijusi Līvija Zemīte? «Cilvēks, kas pārdzīvo smagu traģēdiju …» It kā juzdama, ka viņā cieši noskatos, Aija palūkojās uz mani un viegli pamāja ar galvu; viņa neizskatījās pārsteigta; laikam zināja, ka mani te ieraudzīs; tātad zināja arī to, ka tieši es esmu nodarbināts ar Vanadziņa nāves apstākļu noskaidrošanu … Aija zināja? Visu laiku? … Šie minējumi man iešāvās prātā, bet ilgi es par tiem nedomāju, jo manu uzmanību saistīja Līvija

Zemīte. Jaunā sieviete neraudāja, viņas seja likās sastingusi bezcerīgās ciešanās. Plati atvērtās acis šķietami aklas pret notiekošo. Tādi laikam izskatās mēnessērdzīgie … Aija un Jānis Zemītis stāvēja Līvijai abās pusēs un balstīja viņu zem elkoņiem. Līvijai rokās bija puķes, bet viņa netuvojās zārkam, lai tās noliktu; viņa arī neskatījās uz zārku, bet kaut kur sāņš. Ierūcās automašīnas motors un pavadītāji sāka jau izklīst. Jānis Zemītis, kurš bija stāvējis tikpat nekustīgs kā Līvija, viņai kaut ko klusi pasacīja. Līvija sarāvās, mehāniski palocīja galvu un spēra soli uz priekšu. Aija un Zemītis palaida vaļā Līvijas elkoņus. Jaunā sieviete lēni virzījās uz puķēs slīgstošā zārka pusi; katrs solis likās viņai prasām tādu piepūli, ka es sāku justies neērti savā. svešu ciešanu novērotāja lomā un novērsos. Kad atkal palūkojos uz to pusi, Aija un Zemītis bija satvēruši Līviju pie elkoņiem, visi trīs piegāja pie mašīnas. Līvija atbrīvojās no pavadītāju atbalsta, bet laikam bija pārvērtējusi savus spēkus; ziedu klēpis izslīdēja no viņas rokām, Līvija noslīga zemē un aizsedza seju ar plaukstām. Automašīna ar zārku izkustējās no vietas un aizbrauca. Zemītis palika pie Līvijas, bet Aija pagriezās, un viņas skatiens meklēja mani. Devos viņai pretī. Nesasveicinājušies pagājām sāņš, un Aija man sacīja: — Zinu, ka tu izmeklē… visu to… lai gan tu man to slēpi. Nedomāju, ka tik pilnīga noslēpumainība bija nepieciešama … Vismaz šoreiz. — Piedod, mīļā Aija, bet par to runāsim citos apstākļos. Iepazīstini mani ar Līviju! — Protams. Es jau pati domāju, ka tev ar viņu jārunā … Un Līvija arī esot atrakstījusi Zemīšiem, ka gribot tikties ar izmeklētāju… Starp citu, vienvakar Zemītis bija ieradies pie manis, gribēju jūs iepazīstināt, bet tovakar tu biji tik aizņemts, ka nevēlējies ar mani runāt… Nē, nē, es pašreiz nepārmetu, tikai… — Tātad Zemītis tovakar bija pie aparāta, kad es tev piezvanīju? — Jā. — Redzi, Aija … — Neizskaidrosimies tagad, vai ne? Vakar vakarā, kad Līvija ieradās pie manis, viņa ieminējās par tevi, bet viņai pietrūka spēka… Tu taču sapratīsi. — Bet patlaban? Lai cik tas netaktiski, man jārunā ar viņu, vislabāk — vēl šodien. — Labi… Un netaisnojies! Starp citu: tu izskaties gluži pelēks, nabadziņš. — Aija, es neesmu robots. — Sāku to saprast, un man tevis žēl… Labi, es pateikšu viņai. Aija atgriezās pie Līvijas un Zemīša. Līvija bija piecēlusies kājās un Zemītis atkal satvēris jauno sievieti zem elkoņa un, klusi viņai kaut ko stāstīdams — laikam čukstēdams mierinājuma vārdus —, veda Līviju prom. Aija viņus panāca, visi trīs pārmija dažus vārdus. Pēkšņi Zemītis pameta sievietes vienas un tuvojās man. Manā priekšā viņš apstājās un saminstinājās. — Vai jūs nesaprotat, ka viņa… Ka nedrīkst ar cilvēku runāt, kad viņš … Tādā brīdī … — Saprotu, — es atbildēju, — bet, neraugoties uz to, esmu spiests … — Necilvēcīgi! Vai tiešām nav iespējams… — Nē, šo sarunu nedrīkst atlikt. Zemītis kaut ko nomurmināja, vēl mirkli pasvārstījās, tad pagriezās un lieliem soļiem devās atpakaļ. Es lēnām gāju prom no morga, apstājos pie automašīnas un sāku gaidīt. Beidzot Aija un Līvija iznāca pa vārtiņiem. Līvija izskatījās jau mazliet savaldījusies un iepazīstoties vārgi paspieda manu roku.

XXXII Lai mūsu sarunu neviens netraucētu, piedāvāju Līvijai vietu moskvičā. Aija ar Zemīti teicās pastaigāt pa parku un tur pagaidīt, kamēr mana saruna ar Līviju beigsies. Es Līvijai sacīju: — Mēs ar Ojāru Vanadziņu bijām pazīstami, tāpēc zinu, ka viņš pret jums nebija vienaldzīgs, jāsaka pat vairāk… Piedodiet, ka pienākums man liek runāt par jums dārgām un sāpīgām atmiņām, bet man tas jādara, lai pēc iespējas ātrāk atklātu, kāpēc Vanadziņš aizgāja bojā. Viss, ko jūs man par viņu pastāstīsiet, var man palīdzēt noskaidrot patiesību. Zinu, ka Vanadziņš atbrauca šurp pavadīt atvaļinājumu vienīgi tāpēc, ka te atradāties jūs. Tas, ko viņš par jums sacīja, apliecināja, ka… — Te es apklusu, pēkšņi iedomājoties, ka viņai būs pārāk sāpīgi dzirdēt tālāko, bet Līvija reaģēja citādi: piespiedusi dūrēs sažņaugtās rokas pie zoda, viņa elsodama sāka lūgties, lai pasakot viņai visu, visu, nevienu Ojāra vārdu es nedrīkstot noklusēt. Iedomājos, ka tā visbiežāk mēdz būt — tikai pazaudējuši mīļotu cilvēku, mēs apjēdzam viņa īsto vērtību; katra atmiņu drumstala, katrs cita cilvēka vārds par zaudēto tad tiek vākti kopā ar sāpīgu kaislību, lai r.o dzirdētā domās celtu mirušajam pieminekli… Tas, ko zināju par Vanadziņu, Līvijai likās ārkārtīgi nozīmīgs, un kādu laiku nevis es viņu, bet viņa mani izjautāja. Katru vārdu par mirušo man nācās atkārtot vairākkārt. Tikai tad, kad biju izstāstījis līdz beidzamajam sīkumam visu, ko par Vanadziņu zināju Līvija šķita nedaudz nomierinājusies. Beidzot sāku jautāt es: — Sakiet — kā tas vispār varēja notikt, ka jūs aizbraucāt un Ojārs šeit palika viens? — Jūs nezināt, kā man šis jautājums sāp, — Līvija klusi atbildēja. — Stāstīšu pa kārtai, lai jūs, saprastu, kāda nejēdzība notikusi… Atzīšos, ka biju pret Ojāru diezgan neiecietīga… Viņš bija cilvēks, kas loti aizraujas ar savu darbu. Kad viņš. negaidot sāka te noņemties ar lauksaimniecības mašīnām, pret kurām es nejutu ne visniecīgāko interesi, man šķita, ka laiks, ko viņš pavada pie šīm mašīnām, tiek nolaupīts personīgi man… Bet tas vēl nebija izšķirīgais, lai gan es loti apvainojos . . . Reiz, kad mums ar Ojāru bija norunāts gājiens uz netālo Mežezeru, bet viņam paziņoja, ka vienai viņa rūpnīcā ražotajai mašīnai kaut kas nedarbojoties, kā pienākas, Ojārs atteicās no mūsu pastaigas, lai steigtos mašīnu salabot… Tā diena bija brīnišķīga! Es viena pati klīdu pa laukiem noskumusi un ļaunojos uz viņu. Ar šo vienu dienu vien nepietika, lai mašīnu izlabotu; Ojārs sāka iet uz darbnīcu arvien biežāk, aizkavējās tur aizvien ilgāk; viņu bija aizrāvusi ideja par šīs mašīnas vienkāršošanu; viņš to gribēja pārbaudīt darbā, praksē. Tā Ojāram radās savas, man svešas un neizprotamas gaitas. Es ar sirdssāpēm domāju, ka tieku pamesta viena, ka cita aiz citas aizrit atvaļinājuma dienas, bet viņam tas Vienalga. Ierāvos sevī, sarūgtinājos arvien vairāk; mūsu attiecības kļuva vēsas, neīstas; es viņa vienaldzībai — vismaz manis iedomātajai — atbildēju ar divkāršu tēlotas vienaldzības mēru… Un tad kādu dienu, kad Ojārs atkal bija prom, mana krustmāte ierunājās, ka kolhoza priekšsēdētāja Grīnblata meita Teodora sākusi izrādīt neparastu interesi pret to, kas notiekot mehāniskajās darbnīcās; vai ik dienas pēdējā laikā esot tur manīta. «Bet ne jau mai šinas viņu turp velk — tā tik tāda izlikšanās,» 1 krustmāte man beigās pačukstēja, «būs uz kādu metusi savas acis. Viņai jau tāda nelaba mode — ! tikko šeit parādās kāds izskatīgāks vīrietis…» Es sapratu, kā lāga krustmāte šos vārdus domājusi, bet sākumā ar sašutumu tos noraidīju. Tad pienāca tā diena … diena, kad es saņēmos un nolēmu aiziet uz remonta darbnīcām apskatīties, ko tad īsti Ojārs tur dara . .. Viņš likās priecīgs, ka esmu ieradusies, bet, tikko bijām dažus vārdus pārmijuši, piebrauca vieglā mašīna, un no tās izkāpa Grīnblats un Teodora. Priekšsēdētāja meitu biju redzējusi arī agrāk; jāsaka, es viņu instinktīvi nevarēju ciest no pirmā acu uzmetiena; redzēju viņā tikai tukšu koķetes dvēseli skaistā čaulā. Ja gribu būt pavisam godīga un atklāta, tad man jāsaka jums, ka tās «skaistās čaulas» dēļ pusneapzinīgi viņu tomēr apskaudu.

Tagad, kad ieraudzīju Teodoru darbnīcā, atcerējos krustmātes brīdinājumu, un man pat tumšs sametās acu priekšā… Un ko es dzirdēju! Šī sieviete familiāri uzsauca Ojāram: «Sveiks, zēn! Kā es skatos, tu šeit nenopūlies ar mašīnām vien, bet esi savienojis lietderīgo ar tīkamo, un tev jau ir viena laika kavētāja. Bija man to zināt, nemaz nebūtu braukusi šurp!» Ojārs apjucis pasmaidīja un aši palūkojās manī. Es tikko novaldījos, nepateikuši Teodorai kādu asu piezīmi. Grīnblats meitai uzsauca: «Pagaidi tu ar savu pļāpāšanu, paspēsi vēl!» — un uzaicināja Ojāru ieiet darbnīcā; viņš pieminēja kaut kādu dokumentācijas kārtošanu, bet Teodora nosacīja: «Redzi nu, nepateicīgais vīrieti, es tēvu pierunāju tavā labā ātrāk izkārtot dokumentāciju, bet tu te amizējies!» Mēs palikām darbnīcas priekšā divas vien. Teo^ dora, kaut ko trallinādama, grozījās manā priekšā kā uz skatuves, tad viņa no augšas lejup paskatījās manī un apjautājās: «Nu, kā patīk mūsu pusē? Kāpēc jūs esat tik uzpūtīga un pat neatbildat? Vai tiešām Ojāriņa dēļ?! Runā, ka jūs, trakoti sērodama; klīstot viena pati gar upi kā nāra. Ha, ha, ha! Smieklīgi! Vīriešu dēl nu gan nav vērts asaras liet un nervus bojāt… Runāsim kaut ko citu! Kā jums liekas, vai man piestāv šis tērps?» Viņa atkal sāka grozīties manā priekšā kā manekene, tikai loti neveikla un pārbarota … Lūdzu, atvainojiet, ka tā izsakos, bet mēs, sievietes, bieži vien esam diezgan neizvēlīgas spriedumos un vārdos par otru sievieti, sevišķi, ja saskatām tajā bīstamu sāncensi!… Mani kaitināja Teodoras pārāk atsegtie pleci un dziļajā izgriezumā redzamā brūni iedegusi mugura. Ļoti labi zināju, ka man pašai pleci pārāk kalsni un esmu vēl pilsētnieciski bāla … Es Teodorai uzšņācu: «Zināt, ja man zem ādas būtu tāds tauku slānis, es to nevienam nerādītu; pat ne savam vīram, ja būtu precējusies… lai viņam nekļūtu pretīga.» Pati manīju, cik rupji un vulgāri tas skan, bet… savaldīties tobrīd nespēju. Teodora nobālēja tā, ka viņas sārtā seja, man par prieku, kļuva zilganpelēka. Pēc tam viņa paspēra pāris soļu tuvāk un nočukstēja caur zobiem man pie pašas sejas: «To jūs nožēlosiet!» — un ieskrēja darbnīcā, pa ceļam tīšām, lai mani kaitinātu, tā gorīdama gurnus, ka aiz dusmām pilnīgi pazaudēju galvu. Viņai pa pēdām iedrāžos telpā, kur pie mašīnām sarunājās Ojārs, Grīnblats un vēl kāds ūsains vīrietis; saķēru Ojāru aiz rokas un, parāvusi viņu sāņš, sāku steidzīgi čukstēt, lai viņš, ja kaut drusciņ mani vēl mīl, nekavējoties nāk man līdzi; lai pamet visu — nekas taču nevar būt tik vērtīgs, ka mums tādēļ jāizposta mūsu atvaļinājums un varbūt vēl kas vairāk… Grīnblats un ūsainais puisis noraudzījās uz mums ar neizpratni, Teodora — ņirdzīgi. Ojārs laikam jutās neveikli svešu cilvēku klātbūtnes dēl un atčukstēja, lai es drusku pagaidot, mēs par visu parunāšot vēlāk, te esot neērti. «Ak neērti!» es pacēlu balsi. «Kopš kura laika tu no manis kaunies?» Man tajā brīdī nebija ne prātā, cik divdomīgā un nožēlojamā situācijā nostādu Ojāru un arī pati sevi; ar manām lūpām runāja tikai aizvainojums, dusmas un greizsirdība. Ojārs attapās un palūdza Grīnblatu un ūsaino strādnieku uz mirkli iziet laukā. Grīnblats paraustīja plecus un gāja; ūsainis, kājas šlūcinādams, viņam negribīgi sekoja. Teodora smiedamās izgāja pēdējā un pusbalsī, bet pietiekoši skali, lai es sadzirdētu, novilka: «Nabadziņš! Histēriskas personas savaldīt nav viegli.» Ojārs aizvēra durvis, atgriezās pie manis un pūlējās nomierināt: lai taču es saprotot arī viņu — acumirklī viņš patiesi nevarot aiziet, jo tikko apsolījis aizbraukt un saņemt jaunos darbgaldus un rezerves daļas; pašreiz darbnīcās neesot cita cilvēka, kas tajās pietiekami orientētos. Viņš lūdza mani būt prātīgai — esot taču pavisam ērmoti, lieki un pat smieklīgi bez kāda iemesla sarīkot scēnas. Pēdējie vārdi mani galīgi satracināja, es iekliedzos pilnā balsī: «Ak tad tev tas šķiet smieklīgi?! Un es — tā liekā? Viss ir skaidrs. Netēlo, zinu, kāds magnēts tevi velk šurp — ne jau mašīnas, bet tā pusplikā. Nu, ja viņa tev tik nepieciešama, paliec vesels pie viņas!» Tad es pasviedos un metos ārā. Kā pa miglu padrāžos garām Grīnblatam, kas stāvēja pie kalves durvīm. Apžilbuši no saules spožuma un savām neprātīgajām dusmām un sirdssāpēm, es ieskrēju krūtīs dzeltenūsainam puisim, kurš oda pēc alus un izplēta manā priekšā abas rokas. Izdzirdēju Teodoras balsi: «Ja man būtu tāds žurkulēna ģīmis, es to nekad nesaviebtu tik neglītā grimasē, pat ja būtu precējusies… lai nekļūtu pretīga savam vīram.» — «Vai tu nestāvēsi klusu!» meitai uzrūca Grīnblats un iegāja darbnīcā. Teodora iespraucās viņam līdzi, bet dzeltenūsainais puisis turēja mani ciet un zobojās: «Dullā muša, ko tu karies kaklā tādam, kas negrib?

Neredzi vai, ka viņš sapinies citos lindrakos? Un vai tev viņa maz vajag? Nebēdā — mierinātāju netrūks! Es pats uzņemos! Lūdzu! Ko tu saki? Pulksten septiņos pie pārceltuves . . . Ak meitenīte daiļā, tev pieder mana sirds!» Tagad pazinu — tas bija tas pats puisis, kas pirmīt darbnīcā sarunājās ar Ojāru un Grīnblatu. Atbrīvoju vienu roku no viņa plaukstas, grūdu dūri viņam krūtīs, izrāvos un bēgu projām. Visu laiku man ausīs skanēja puiša vārdi: «Sapinies citos lindrakos… Sapinies citos lindrakos…» Šo vārdu jēga man pārvērtās par neapstrīdamu patiesību, nekā cita nespēju aptvert. Skrēju uz «Zemīšiem» ar vienu vienīgu domu — braukt prom. Ojārs bija izšķīries, kur un ar ko viņam palikt. Lai es vēl kaut acumirkli uzturētos te, apkaunota, pazemota, noraidīta?! Kad aizskrēju uz «Zemīšiem», mājās bija tikai mans radinieks Jānis. Laikam biju briesmīgi noraudājusies un uztraukta; es nabaga Jāni galīgi pārbiedēju .. . Zināt, mēs ar Jāni arvien lieliski sapratāmies, mums daudz kopīgu bērnības atmiņu, viņš •tāds kluss un labs… Es, izmisumā elsodama, steigā kravāju kopā savas mantas — sviedu visu čemodānos pa roku galam, bet Jānis staigāja apkārt, skatījās manī apjucis, žēluma pilnām acīm, tad sāka palīdzēt un bikli ieminējās: «Līvij, man būs loti smagi, ja aizbrauksi prom, nekā nepaskaidrojusi.» Viņa līdzjūtība grūtajā brīdī mani tā aizkustināja, ka, skaļi raudādama, metos Jānim ap kaklu … Man tagad taisni kauns atcerēties, kādas muļķības toreiz sarunāju… Apmēram ko tādu, ka viņš vienīgais mani saprot; ka viņš ir krietna un skaidra cilvēka ideāls; ka viņā apvienots maigums, cēlsirdība un garīgs spēks; ka viņš nemūžam tik ļauni nepazemotu un nepiekrāptu sievieti, pat ja nekad nebūtu to īsti mīlējis… Nemaz neapsvēru, kā Jānis manus vārdus var iztulkot… Redziet… Kādreiz … pirms diviem gadiem, kad tikko biju beigusi tehnikumu un atbraucu uz «Zemīšiem» pavadīt vasaru, Jānis bija manī iemīlējies … ja par mīlestību var saukt to, ka viņš mani pavadīja uz visām apkaimes zaļumballēm, uz kurām es, juzdamās pirmo reizi īsti pieaugusi, tovasar labprāt gāju. Ballēs visbiežāk dejoju ar Jāni. Pēc tam nācām kopā mājās. Viņš mani pāris reižu noskūpstīja, bet mīlestības vārdu vietā gan dzirdēju tikai nozīmīgas nopūlas. Vēlāk es Jāni sabāru — teicu, ka mums nevajag skūpstīties, jo esam radinieki… Un tā tas izbeidzās. Jānis bijā smalkjūtīgs un atturīgs, nemēģināja tuvoties, ja es to nevēlējos. Vēlāk satiekoties, mēs pat pasmējāmies par savām agrākajām draiskulībām … Bet šoreiz Jānis manus vārdus bija iztulkojis tā, kā pats vēlējās, un piepeši atzinās, ka viņš mīlot mani vēl vairāk nekā agrāk — nekad neesot aizmirsis, tikai nespējis man to teikt un arī nevēlējies, jo viņam licies, ka esmu savu laimi atradusi kopā ar kādu citu. Es pateicos Jānim par labo sirdi un to, ka viņš grib mani mierināt… Manas mantas bija sakravātas. Jānis mani pavadīja līdz autobusam. Es aizbraucu — tikai ne uz Rīgu, bet uz Kalnieni, kur dzīvo manas mātes otra māsa; biju nolēmusi pavadīt pie viņas vēl atlikušās atvaļinājuma dienas. Sākumā gribēju Ojāru pilnīgi aizmirst — izsvītrot no savas dzīves kā nebijušu. Vēlāk, kaut cik atjēgusies, iedomājos, ka vienreiz tomēr vēl vajadzētu ar viņu izskaidroties, nopietni parunāt, tikai nekādi nevarēju sevi pārvarēt, aizbraukt uz kolhozu — tā vien likās, ka mana izturēšanās darbnīcā visiem zinama, tāpat arī tas, ka Ojārs nav man paklausījis un devies līdzi; šķita, ka kolhoznieki mani «pirkstiem nobadīs», ja tur parādīšos; par mani smiesies; ka mans sievietes lepnums to nepieļauj .. . Tāpēc atliku izskaidrošanos uz to laiku, kad atkal redzēšos ar Ojāru Rīgā … Bet, kad ierados Rīgā, mani sagaidīja rūgta vilšanās: Ojārs bija atsūtījis garu vēstuli, kurā rakstīja, ka palikšot «Dziļajā arumā», viņš aicināja uz kolhozu arī mani — ciema bibliotēkai esot vajadzīga vadītāja. Izlasīju šo vēstuli, ieliku to aploksnē un nosūtīju viņam atpakaļ ar īsu piezīmi mani vairs neapgrūtināt ar līdzīgiem sūtījumiem, Ojārs tomēr man atrakstīja vēl dažas reizes. Arī šīs vēstules sūtīju viņam atpakaļ … Es pat ķēros pie nevainīgas viltības — Ojāra vēstuļu aploksnes vispirms paturēju uz karstiem tvaikiem, tās atvēru, vēstules izlasīju, bet pēc tam ieliku atpakaļ, aploksni aizlīmēju no jauna, uzrak* stīju sūtītāja adresi un iemetu pastkastītē — lai Ojārs domā, ka nosūtu vēstules atpakaļ nelasītas… Man bezgala grūti jums to atstāstīt… Bet jūtu, ka tas ir jādara, jābūt godīgai un vaļsirdīgai līdz galam … — Lai atvieglotu sirdsapziņu, — es novilku, kad Līvija uz brīdi apklusa, un tūlīt nožēloju, ka esmu

Jāvis vaļu savai gluži cilvēciskajai nepatikai pret sievieti, kura šobrīd, jādomā, tiešām bija patiesa. Par laimi, Līvija nebija pamanījusi nicīgo pieskaņu manā balsī, jo naivi piekrita: — Jā, man kļūst drusku vieglāk, — viņa ar nopūtu atzinās un tūdaļ pat turpināja: — Bet . . . stāstīšu tālāk .. . Ojārs vēstulēs centās motivēt, kāpēc apņēmies palikt kolhozā: viņam šķietot, ka tur viņa darbs vajadzīgāks; un viņam pašam ļoti iepatikusies dzīve laukos; Teodora viņam neko nenozīmē]Ot — kā gan es esot varējusi iedomāties tādas blēņas? Bet es ietiepīgi domāju: nekas, ja Ojārs mani mīl, gan jau viņa pretestību salauzīšu; gan viņš atbrauks pie manis pirmais . .. Un tad es pārliecināšu viņu — lai atgriežas Rīgā. Man likās neiespējama dzīve kolhozā, kur par mani smejas. .. Smejas arī Teodora … Teodoru iedomājoties vien, man asinis sakāpa galvā… Saprotiet, izmeklētāj: pati biju izturējusies muļķīgi, bet nespēju piedot tiem cilvēkiem, kas mani izprovocējuši uz šo muļķīgo, vulgāro izturēšanos … Līvija apklusa. Arī es nerunāju. Laikam vajadzēja pateikt viņai kaut vienu mierinošu vārdu, bet man bija tādas dusmas uz šo sievieti, ka nespēju liekuļot līdzjūtību. Un tad pēkšņi man iešāvās prātā: «Jā, no malas noraudzīties un ar vēsu prātu svērt, analizēt un kritizēt .viegli. Bet kā es pats izturējos pret Aiju tovakar, kad piezvanīju viņai un izdzirdēju klausulē vīrieša balsi?!» No šīs spējās iedomas man kļuva tik neomulīgi, ka pagaisa bargā soģa paštaisnums. Nesakarīgi nomurmināju: — Jā, cilvēks nedrīkst. .. nedrīkstētu nekad aizmirst, ka pat viņa spēcīgākajām emocijām nav jāpiejauc … Te nu beidzot labi domātie, bet pārlieku pamācošie vārdi man pašam iespiedās kaklā. Vēlēdamies ātrāk izkļūt no neveiklās situācijas, sāku signalizēt ar automašīnas tauri. Drīz vien Līvijas pavadoņi atgriezās, un es viņus aizvedu uz «Zemīšiem». Atvadoties Līvija sniedza man roku: — Atrodiet slepkavu! Atrodiet ātrāk! — viņa iesaucās un atkal sāka raudāt. Paraudzījos uz Jāni: viņš lūkojās savā radiniecē ar tik izmisušu skatienu, ka tas noteikti izsacīja vairāk nekā tikai līdzjūtību. Un tad es kaut ko atcerējos. — Atvainojiet, man vēl viens jautājums! Piegāju Līvijai klāt un parādīju viņai vistu elku. — Kur jūs to ņēmāt?! — Līvija satraukti iesaucās. — Vai jūs … — Tas ir mans! Pirms pāris gadiem atradu šo akmentiņu Krimā … Liku drusku apstrādāt… Tur tic, ka šie akmentiņi atradēju darot laimīgu… Es to šopavasar uzdāvināju Ojāram, — Līvija neskanīgi nobeidza. — Ņemiet! — Nē! — Līvija iekliedzās un kāpās atpakaļ, raudzīdamās uz manu pastiepto plaukstu tādām acīm, it kā tajā gulētu nevis mazais talismans, bet indīgs rāpulis. Līvija apsviedās un gandrīz bēgšus iebēga mājā. Vistu elks palika manā saujā.

XXXIII — Brauksim, — Aija sacīja. Klusēdami aizbraucām līdz šosejai. Es domāju par vistu elku. Pilnīgi iespējams, ka Vanadziņš to nēsājis līdzi un akmentiņš izkritis zemē traģiskā notikuma vieta… Ja Līvija nesameloja. Ja turpretī viņa meloja. . . Bet kādēļ lai Līvija melotu? Vienīgi tai gadījumā, ja viņa pati būtu … Nē, šai virzienā man negribējās domāt. Tas šķita neiespējami. Bet Raibacis? Pat ja Raibacis nav vistu elka īpašnieks, tas

nepierāda, ka viņš trešajā oktobrī nav atradies tur, kur Vanadziņš nošauts . . . Pietiek prātot! Jābrauc uz laboratoriju . .. Pateicīgi palūkojos Aijā — viņa klusēja un ļāva man domāt, lai gan šī bija pirmā reize kopš Vanadziņa nāves, kad mēs bijām divatā, un mums netrūktu par ko runāt. Tik daudz sīku, nelāgu pārpratumu sakrājies! Taču pēc tā, ko bija stāstījusi Līvija, man par tiem negribējās ne domāt. — Aija, mīļā. . . Vai tu Līviju un Jāni Zemīti pazīsti ilgāku laiku? — Jā. Līvija ir mana draudzene kopš vidusskolas laikiem. Abas sākām un beidzām skolas gaitas Kalnienē. — Un Jānis? — .Jāni pazīstu mazāk… Faktiski tikai kopš šīs vasaras. Atceries balli parkā? — Toreiz tu negribēji ar mani dejot un uzlūgta nāci tik stīvi kā vista ar sapītām kājām .. . — Bert! Kas par daudz, tas par daudz! Tādus vārdus teikt par sevi es neļaušu pat tev! — Nu, es jau tos tev nepateicu, tikai tā nodomāju. — Un kā tu drīkstēji tā domāt? Ko tad tu gaidīji — tev laikam būtu paticis, lai tevī iemīlos no pirmā acu uzmetiena? — Hm, tiešām nebūtu neko iebildis, ja tā notiktu. — Nu nē, mīļais, tādi brīnumi ar mani nenotiek! Es uz to balli nemaz nebiju gājusi dejot; iegriezāmies parkā tikai pa ceļam, kad pavadīju Līviju un Jāni… Līvija man tikko bija izstāstījusi, ka viņu pametis un pazemojis cilvēks, kuru viņa mīlējusi. Vismaz toreiz Līvija tā bija iedomājusies un uzgleznoja man tik nepievilcīgu Vanadziņa tēlu, ka uz brīdi man visi vīrieši likās pretīgi patmīli. . . Atzīstos: es gāju ar tevi dejot vienīgi tāpēc, lai Līvija varētu izskaidroties ar savu radinieku Jāni… Viņš bija atbraucis uz Kalnieni, jo gribēja — vismaz tā man likās — pateikt Līvijai kaut ko svarīgu. Jānis vispār pret Līviju izturējās ļoti sirsnīgi un smalkjūtīgi… Tā viņa man teica. It īpaši pēc tam, kad Līvijas un Vanadziņa attiecības bija tik nelaimīgi sapostītas … — Un ko tad viņš Līvijai tovakar pasacīja? — Nezinu. Kad aizvedi mani pie viņiem atpakaļ, abi sēdēja kā mēmi. Arī pēc tam visu ceļu klusējām. Līvija nelikās kļuvusi jautrāka; Jānis izskatījās gluži nošņurcis. — Būtu es toreiz zinājis, ka tā ir Vanadziņa «jaukākā būtne pasaulē» .. . — Vai tas būtu ko grozījis? — Nezinu … Iespējams. Es pazinu Vanadziņu, zināju, ka viņš brauc uz «Dziļo arumu» Līvijas dēļ… Bet pasaki, ko Zemītis meklēja tavās mājās toreiz, kad tev piezvanīju un pie aparāta pienāca viņš? — Viņš man pastāstīja, kāda traģēdija notikusi ar Vanadziņu… Mēs lauzījām galvas, kā to vissaudzīgāk paziņot Līvijai. Uzrakstījām par abiem vēstuli. Un tad — man tūliņ ienāca prātā, vai tikai tieši tu neizmeklē Vanadziņa slepkavības lietu … Ieminējos Jānim, ka tevi pazīstu. Viņš teica, ka ar tevi parunāšot. Vai viņš to darīja? — Jā. Tikai… Ko viņš tev teica šodien parkā, kamēr es runāju ar Līviju? — Dusmojās, ka tu pratinot jau tā traģisko pārdzīvo jumu nomocīto Līviju… Es pat apvainojos tavā vietā un diezgan asi pateicu, ka traģēdiju jau nu Līvija pārdzīvo gan, bet vai viņam nešķiet, ka par vēl smagākas, nelabojamas traģēdijas upuri kļuvis Vanadziņš… Un vai viņam nešķiet, ka, iekams tā nav noskaidrota, pārējam jāatkāpjas otrā vietā? Pēc maniem vārdiem viņš laikam nokaunējās. Ilgi klusēja… Vēlāk iejautājās: kā man liekoties, vai Līvija vēl kādreiz varēšot kaut cik aizmirst šo nelaimi, dzīvot kaut cik mierīgi, izjust kaut nieku laimes?… Es nenoteikti pieminēju sen zināmo patiesību, ka laiks dziedinot visas rētas, un vairāk nekā neatģidos piemetināt. Pēc tam staigājām apkārt klusēdami. — Vēl tikai drusku par šo tematu, Aija! Vai Līvija ir spējīga melot un izlikties? — Nepavisam ne, cik es viņu pazīstu. Nezinu neviena gadījuma, kad viņa būtu man samelojusi. — Kā tev patīk Jānis Zemītis? — Nu tā … Ne visai.

— Par spīti labajam, ko Līvija tev par viņu stāstījusi? — Zini, man nepatīk auksta prāta cilvēki, bet šis atkal šķiet pārmērīgi emocionāls. Šo sarežģījumu un bēdu jucekli no malas vērojot, man sāk riebties jebkura veida eksaltācijas un histērijas iezīmes … tiklab citos, kā sevī pašā. Tuvojāmies Kalnienei. Aija pēkšņi iesaucās gandrīz vai nikni: — Aizmirsti mūsu muļķīgos ķīviņus, Bert, ja tu to spēj! No manas puses tie neatkārtosies, vari būt drošs. — Norunāts. — Un tev nevajag tik pārmērīgi noslēpumaini… — Mīļā, to gan nevaru tev apsolīt. Tas nav atkarīgs no manas patikas vai nepatikas. — Bert, vai tu jau kaut ko zini? Par vainīgo. — Kaut ko — jā. Kaut ko pavisam noteikti — jā. Bet tikai kaut ko. — Pietiekami izvairīgi… Laikam šai virzienā nav nozīmes tev ko jautāt? — Priecājos, ka tu pati to esi sapratusi. Un paldies tev par šo izpratni, — es aizsteidzos Aijai priekšā. — Bert?! Tu acīmredzot esi demagogs… Tu vienkārši netici, ka es protu glabāt noslēpumus. Neuzticēties draudzībai un mīlestībai! — Jā, tas būtu ļauni, ja šai medaļai nebūtu otras puses. Proti: es nedrīkstu uzticēties arī savām un citu antipātijām, derdzīgumam, dusmām un naidam. — Vai iespējama mīlestība bez pilnīgas atklātības un patiesīguma? — Kamēr atklātība skar vienīgi mūsu abu dzīvi, tā ir skaista, skaidra un nepieciešama kā tīrs gaiss. Bet atklātība jautājumos, kas skar citu cilvēku dzīvi… Piedod, Aija, to tikai labākajā gadījumā var dēvēt par pļāpību vien; ļaunākajā gadījumā tā pelna, lai to nosauc pat par nodevību. Aija raudzījās manī lielām, nopietnām acīm, bet nelikāt; manu notāciju aizvainota. — Tev taisnība, — viņa pēc brīža piebilda. Kalnienē Aija izkāpa netālu no sava dzīvokļa.

XXXIV Prokuratūrā mani gaidīja jaunas un nozīmīgas vēstis: uz Ješkuļa bises bija atrasti divu cilvēku pirkstu nospiedumi. Vieni no tiem bija paša Ojāra Vanadziņa pirkstu nospiedumi. Kam piederēja labās rokas īkšķa nospiedums, pagaidām nebija zināms. Arī pēdas, kuras bijām atraduši Ješkuļa šķūnī, piederēja kādai nezināmai personai… Kādam X … Bez šaubām, Raibacis bija uzkavējies Ješkuļa šķūni, un analīzes apstiprināja, ka benzīnam, kuru viņš tur izlaistījis, bijis rūsas piejaukums… Kas bijis otrs cilvēks, kurš atstājis pēdas šķūnī un pirkstu nospiedumus uz bises? Vai šis X bijis šķūnī vienlaicīgi ar Raibaci, ātrāk vai vēlāk? Skaidrs bija viens: Raibacis melo. Ješkuļa bisi bija lietojis kāds X. Kur viņš ņēmis Ješkuļa bisi, kas atradusies pie Vanadziņa? Vai paņēmis to «Smilšlaukos» un pēc tam uzglūnējis Vanadziņam? … Vai nošāvis viņu no neliela attāluma pēc tuvcīņas? … Bise pēc Vanadziņa nogalināšanas atkal atnesta uz Ješkuļa mājām … Noziedznieks būs juties drošs, ka slepkavības ieroci nemeklēs mājās, kuru saimnieks atrodas prombūtnē. Tātad X ļoti labi zinājis, kur Ješkulis glabā mājas atslēgu. Raibacis varēja viņu par to informēt… Tagad jautājums: kur meklējams X? Starp Raibača paziņām? Vai neatkarīgi no Raibača starp cilvēkiem, kas zina, kur Ješkulis glabā mājas atslēgu? Ar nepatiku konstatēju, ka esmu vēl ļoti tālu no skaidrības. Galvenais — panākt, lai Raibacis runā patiesību!

Ko lai ziņoju Puķudruvam? Devos uz savu darbistabu. Sāku pārlasīt Raibača iepriekšējās nopratināšanas protokolu, bet tas man nekādu jaunu pieturas punktu nedeva. Tādēļ nolēmu vēl parunāt ar Jauntirāniem.

XXXV Pēc brītiņa es jau braucu uz «Smilšiaukiem». Jauntirāni man noteikti kaut ko par bises atrašanos «Smilšlaukos» pateiks: ja tā bijusi pie Vanadziņa, neiespējami, ka viņi to nebūtu zinājuši… Abi vecīši bija nobēdājušies un nomākti, bet mani sagaidīja ļoti sirsnīgi; tūlīt sāka rosīties, salika galdā ceptas olas ar gaļu un ņēmās mani mielot. Protams, saruna novirzījās uz Vanadziņu un viņa bērēm. Vecīši runāja vienā runāšanā. Pie pirmās izdevības ieminējos: — Stāsta, ka Ojārs bijis arī veiksmīgs mednieks? — Kā tad! —Jauntirāniete piebalsoja. —Tai pašā vienīgajā reizē divas lepnas pīles pārnesa mājās un atdeva man: viņš pats nezino^ ko ar tām iesākt. Tad jau es noplūcu un izcepu. Edām ar gardu muti. — Vanadziņam būs bijusi laba bise. — Bise? — vecīte novilka. — Tā jau bija Ješkuļa bise, — Jauntirāns atcerējās. — Bet kur tas ierocis tagad varētu būt? — es jautāju. Jauntirāni saskatījās, pagrozīja galvas un paraustīja plecus. Jā, par to viņiem gan neesot ne jausmas. Visdrīzāk gan Ojārs, kārtīgs puisis, būšot bisi atkal atdevis Ješkulim, tās īpašniekam. Parunājām vēl par šo, par to, tad palūdzu, lai viņi man vēlreiz sīki atstāsta tās dienas notikumus, kad Vanadziņu pēdējo reizi redzējuši dzīvu. Vecīši sāka palēnām stāstīt, viens otru pārtraukdami, viens otru papildinādami. . .. Vanadziņš atgriezies mājās, pasacījis, ka brauks uz pilsētu, nomazgājies, iegājis savā istabā un pārģērbies. Pēc tam pabāzis galvu pa durvīm un pajautājis Jauntirāniem, kuri virtuvē pusdienojuši, vai nevajagot kaut ko atvest no pilsētas. Saņēmis noraidošu atbildi, Vanadziņš uzsaucis sveikas, aizvēris durvis un pēc maza brītiņa devies prom. — Bet kā jūs zināt, ka viņš tik drīz aizgāja? — es vaicāju. Jauntirāniete atbildēja, ar izbrīnu noraudzīdamās manī: — Nu varēja tak dzirdēt, ka priekšiņā un pēc tam pagalmā noskanēja soļi. Viņš jau gāja tā žigli, raiti, kājas dūšīgi piesperdams pie zemes, viņa soļi allaž jau pa gabalu bija sadzirdami. — Bet redzēt, kā viņš aiziet, jūs neredzējāt? Nē, redzējuši viņi neesot, vecīši apliecināja. Kad piecēlušies no galda, piekopuši traukus un izgājuši ārā, Ojārs jau bijis prom. Tātad: ja Vanadziņam todien, izejot no mājām, plecos būtu bijusi bise, Jauntirāni to nebūtu redzējuši. Šāds pieņēmums šķita visai reāls. Turklāt tas deva iespēju izskaidrot, kāpēc Vanadziņš no «Smilšiaukiem» trešajā oktobrī izgājis krietni agrāk, nekā viņam to būtu vajadzējis darīt, ja Ojārs būtu gājis tieši uz autobusu. Kādā no iepriekšējām dienām Ješkulis Vanadziņam taču bija prasījis, lai atdod bisi. Vanadziņš būs nolēmis bisi Ješkulim aiznest pa ceļam uz pārceltuvi. Līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēc Vanadziņš nav gājis uz pārceltuvi pa taisnāko ceļu, bet izvēlējies apkārtceļu gar Ješkuļa mājām. Bet Teodora? Teodora, kura gaidījusi Vanadziņu ar koncerta biļetēm, kurai ar Vanadziņu bijusi sarunāta tikšanās? Tieši no «Smilšiaukiem» braucu atkal pie Teodoras, pa ceļam apsvērdams, ko un kā ar viņu runāšu.

XXXVI Man laimējās arī šoreiz sastapt Teodoru mājās. Viņa mani sagaidīja vairāk nekā vēsi. — Vai jūsu apciemojumi manās mājās nekļūst pārāk bieži? Ļaudis sāks vēl domāt, ka turat mani aizdomās par slepkavību, vai arī esat… par dziļu ieskatījies man acīs. — Pirmais variants nepavisam nav izslēgts, toties otrs pilnīgi, — es asi atbildēju un ne bez labpatikas noskatījos, ka arī šī aukstasinīgā un ciniskā būtne var nobālēt un apjukt. Neļaudams viņai atgūties, strauji turpināju: — Tagad pilnīgi noskaidrojies, ka esat man vairākas reizes melojusi un sagrozījusi faktus, pilsone Grīnblata. Jūs ļoti labi zināt, ka tā ir. Kāda vajadzība jums likusi melot un maldināt, jūs, bez šaubām, vislabāk zināt pati. Brīdinu jūs, piisone Grīnblata: šī saruna būs ļoti nopietna. Neiesaku jums atkārtot mēģinājumus mani muļķot. — Bet es nezinu — par ko jūs … — Netēlojiet! Jūs esat melojusi visos gadījumos, kad ranājāt par Ojāru Vanadziņu. Vispirms: viņš nekad nav jūs mīlējis, nav turējies pie jums kā «pielipis» … Nevis Vanadziņš, bet gan tieši jūs esat nemitīgi stājusies viņam ceļā. — Paliecos sarunu biedrenei tuvāk un sacīju pusbalsī, cieši raudzīdamies acīs, kas nobālējušajā sejā izskatījās vēl zaļākas: — Vai man pateikt, kāds, tā rīkojoties, bija jūsu nolūks? Teodora pašreiz atgādināja lamatās iekritušu, saniknotu zvērēnu. Viņa bija iekodusi apakšlūpu zobos, baltie zobi spīguļoja. — Noziedzīga rīcība ir melot un sistemātiski maldināt izmeklētāju, — es turpināju. Jo nedrošāka kļuva Teodora, jo pārliecinātāks par savām aizdomām jutos es. Nolēmu, ka pienācis brīdis runāt par to, kādēļ biju te ieradies. — Tātad trešajā oktobrī, Vanadziņa nāves dienā, jums bijusi norunāta tikšanās? Jeb, pareizāk sakot… — Nekas nebija norunāts, — Teodora steidzīgi pārtrauca. — Pareizāk sakot, — es turpināju, — jūs viņam uzglūnējāt, lai… — Bet tas taču nav nekāds noziegums … Es tikai gribēju satikt… man patiesi bija tās biļetes uz koncertu … un … — Pietiks! Ja tagad esat apjautuši, ka jums pašai izdevīgāk runāt patiesību, paskaidrojiet sekojošo: kāpēc jūs, atskrējusi pie manis toreiz uz Dambīša pieņemamo istabu, apsūdzējāt Raibaci Vanadziņa slepkavībā? Pat tēlojāt ģībšanu … — Nē! … Jā … man tā likās … — Tik pēkšņi? Bez jebkādas nopietnas motivācijas? — Te man kas iešāvās prātā, un es aši piebildu: — Vai patiesi vienīgi tāpēc, ka toreiz bijāt ar Raibaci saķildojusies? — Es! … Kas jums to teica? … Nu, zināt… tas Raibacis ir nāvīgs pļāpa! Es klusēju, nemaz nedomādams noliegt, ka man kaut ko izpļāpājis Raibacis, lai gan par iespējamo ķildu biju tikai nupat iedomājies un šo makšķeri pasviedu Teodorai uz labu laimi. Piemetināju ar netēlotu sašutumu: — Raibaci nosodāt, bet pati bijāt gatava cilvēku nomelnot, lai tikai atriebtos viņam par nenozīmīgu strīdiņu?! — Nenozīmīgs gan tas strīdiņš nebija. Viņš mani nepelnīti apvainoja. Piecēlos kājās un izmetu: — Patlaban jūsu tālākie izteikumi šai virzienā lieki! Fakti tāpat skaidri un saprotami. Bez tam, ko jūs tēlojāt todien pie morga, Vanadziņu izvadot? Ko jūs gribējāt piemānīt? Sevi vai citus? Domājams, kad tiksimies nākošreiz, jūs būsiet pilnīgi apjēguši, ka turpināt jūsu komēdijas ir lieki un komiski. Pagaidām! Aši gāju ārā. Teodora uz manu atvadu mājienu neatbildēja. «Tā, zaļacainā bestija, pavāries vien tagad pati

savā niknumā!» es nodomāju, iekāpdams moskvičā, lai brauktu atpakaļ uz pilsētu. Sarunā biju ieguvis apliecinājumu, ka Vanadziņš trešajā oktobrī nav zinājis, ka viņu pie pārceltuves gaida Teodora. Atlika secināt, ka Vanadziņš no mājas izgājis agrāk tādēļ, lai pa ceļam uz autobusu aiznestu Ješkulim bisi.

XXXVII Man galva rūca un dūca. Ko tagad darīt? Paliek dīvainā sagadīšanās, ka tieši slepkavības dienā Dimdonis bijis mežā… un tik tuvu slepkavības vietai… Viņš šāvis .. . Dimdonis apgalvoja, ka nošāvis zaķi… un paslēpis to žagaru kaudzē… Paslēpis žagaru kaudzē … Vēlāk atnācis zaķim pakaļ, bet vairs to neatradis… Bet, sasodīts, kāpēc viņš slēpa zaķi žagaru kaudzē?! Vai viņu būtu kāds iztraucējis? — Tūliņ uz fermu pie Dimdoņa! — es iesaucos laikam pārliecīgi skaļi, jo Dambītis manī paskatījās ar izbrīnu. Dimdoni ieraudzījām netālu no fermas braucam ar velosipēdu mums pretim. Apturēju mašīnu. Dimdonis nokāpa no velosipēda un, ne vārda neteicis, izbijies skatījās manī. — Labdien, — es sveicināju un tūdaļ devos uzbrukumā: — Pēdējā sarunā ar mani jūs šo to neizstāstījāt līdz galam, šo to noslēpāt, noklusējāt… Kā tad būs, vai šoreiz izstāstīsiet visu vai vēl kaut ko pietaupīsiet nākošajai reizei? — Es … jā … Es nekā nenoslēpu. — Kāpēc jūs teicāt, ka zaķi iebāzāt žagaru kaudzē? — Jā … Bet es tak to izdarīju. — Kāpēc? — Nu, es toreiz gāju… gāju, bet — kā tiku jau laukā uz noras, kur tā aizaugusi nogāzlte, skatos — kāpj man pretī Zemīšu Jānis… Ko nu darīt? Saprotu, ka nupat nemaz nav labi. Jānis mani noturēs par sazin kādu malu mednieku. Bēgt atkal būtu vēl dumāk — ja es Zemīti pazinu, tad tak viņš mani arī būs pazinis… Necik tālu pamanīju vecu žagaru kaudzi, iegrūdu zaķi tajā pašā. Domāju toreiz, ka Zemītis neredzēja, ko pie tās žagaru kaudzes daru, bija jau vēl gabaliņā… Kad mēs nu devāmies viens otram pretī un satikāmies, Jānis iesaucās: «Ak tad tu biji tas, kas te šaudās, Dimdoņa tēv? Bet es iedomājos— vai tik nav atkal malumednieki uzklīduši… Vai tad nošāvi ar ko?» Es, protams, meloju, ka nenošāvu, sāku stāstīt par zaglīgo vanagu . .. Pagājām gabaliņu kopā, bet pēc tam šķīrāmies: Zemītis iegriezās savās mājās, es gāju uz savējām, iepriekš vēl norunājām, ka drīzumā iesim uz fermu pie darba,.. — Kāpēc jūs uzreiz neteicāt, ka satikāt mežā Zemīšu Jāni? — E… Jānis man sacīja, ja tas sašautais cilvēks mežā nomiršot, tad varot vēl iedomāties, ka es tas vainīgais. Nu tad es sāku lūgties, lai viņš mani, vecu vīru, negrūž postā un nevienam nesaka, ka esam tikušies… Beigās Zemītis — tāds lāga jauneklis! — bija ar mieru. Viņš teica: «Labi, Dimdoņa tēv, es tevi mežā neesmu redzējis… Bet, ja tu pats kādam izpļāpāsi, ka esi mani saticis, tad, saprotams, man būs jāsaka, ka esmu redzējis tevi ar bisi, un pie kā tas var novest, vari iedomāties. Es tikai tāpēc esmu ar mieru klusēt, ka ticu — tu neesi vainīgs…» Tāpēc es neteicu. Bet tik tiešām, kā es te stāvu — es neesmu Vanadziņu šāvis! Vairāk neklausījos Dimdoņa žēlabainajos vārdos. Man prātā iešāvās kāda doma. Tā bija tik spēja, skaidra un skaudra, ka lika izjust kaut ko nervu šokam līdzīgu. Vēlreiz visu apsvēris, vienlaikus izjutu gandarījumu un nepatiku. Cik gan tūļīga un virspusīga līdz šim bijusi mana analītiskā domāšana, cik nevarīga mana prasme no šķietami mazsvarīgiem sīkumiem sastādīt izteiksmīgu kopainu! Nebiju pratis pietiekami ātri orientēties situācijā un līdz ar to — ātri reaģēt un rīkoties. Bija vakars, kad atgriezos savā darba vietā. Saņēmu vēl dažus ekspertu slēdzienus. Bioloģiskās analīzes rādīja, ka spalvas, kuras biju atradis meža izcirtumā tai vietā, kur Dimdonis

teicās nošāvis zaķi, un pārējās, kuras biju izvilcis no žagaru kaudzes, kur Dimdonis esot paslēpis savu nelegālo medījumu, tiešām pieder vienam un tam pašam zaķim. Līdz ar to Dimdoņa izteikumi ieguva ticamību, un pret viņu vērstās aizdomas kļuva vēl vājākas. Apsvēru to izklaidīgi un bez sevišķas intereses: manas domas ik mirkli intensīvāk nodarbināja noslēpumainais X, viņa pēdas Ješkuļa mājās, pirkstu nospiedumi uz bises. Pārlapoju vēlreiz visu sakarā ar Vanadziņa traģēdiju nopratināto cilvēku liecības, rūpīgi tās salīdzināju un analizēju… Un… te nu man pēkšņi radās ideja. — Tā! — es sparīgi uzsitu ar plaukstu pa rakstāmgaldu, piecēlos, aizslēdzu sienas skapi un žigli pārskatīju vairākas aploksnes, līdz atradu to, kura man šķita visvairāk piemērota; apsēdos atkal pie galda un izkratīju uz galda aploksnes saturu. Manā priekšā gulēja kāda vairākos eksemplāros pavairota ģīmetne — pretskatā un profilā. Uzmanīgi ielūkojos fotoattēlā: jauna, apaļa, šķietami vientiesīga seja; vaibsti drusku uzblīduši un izplūduši; lūpas tuklas; zem neizteiksmīgajām acīm — maisiņi; gludi noskūta galva . .. Profilā seja izskatījās vēl netīkamāka: strupais deguns uzrauts; zemā pieres līnija slīpi tiecās atpakaļ; apakšžoklis vāji izveidots; apakšlūpa slābani atvirusi. .. Nebija jābūt speciālistam fiziognomikā, lai pasacītu: šim cilvēkam nav rakstura, šis cilvēks var kļūt par nožēlojamu spēļlietu kādas paša vājības vai enerģiskākas, uzstājīgākas personas ietekmē . .. Cik nu vispār uz fiziognomiku var paļauties un ar to spekulēt — spriest pēc ārienes par kāda cilvēka iekšējo pasauli…

XXXVIII Otrā dienā, pabraukuši garām liellopu fermai, iegriezāmies «Zemīšu» māju gatvē. Kad iegājām iekšā, Zemīši sēdēja plašajā virtuvē pie gara, nekrāsota galda un ieturēja pusdienas. — Labdien, — es sveicināju. — Nemaz necerēju jūs visus sastapt vienuviet… Un jūs arī mājās? — pievērsos Jānim Zemītim. — Tā iznāca, ka šodien pusdienās atbraucu mājās … Es jau to daru bieži, — viņš neveikli paskaidroja. — Mums fermā darba laiks nav stingri noteikts. Gadās, ka aizejam agrāk… bet gadās arī tā, ka raujamies līdz melnai tumsai. — Sēdieties nu arī jūs pie galda un ņemiet par labu, — uzsauca vecais Zemītis. Pārējie nekavējoties sabīdīja krēslus ciešāk kopā, atbrīvodami man vietu. Svinīgā klusumā manā priekšā nolika šķīvi. Visi mierīgi turpināja ēst. Likās, te vēl valdīja vecas latviešu zemnieku ģimenes patriarhālais gars. Laikam arī vakardienas bēru noskaņa viņus darīja tik klusus. Man iepretim, blakus Jānim Zemītim, skatīdamās savā šķīvī un neveltīdama man ne Visniecīgāko uzmanību, sēdēja Līvija. Kad maltīte tuvojās beigām, vecais Zemītis, kuram bija skarba un nopietna seja, mani uzrunāja: — Kā tad nu sokas, biedri izmeklētāj, vai drīz atradīsiet Vanadziņa slepkavu? Es saprotu gan, ka par to laikam neklājas jautāt, tālab jūs man varat arī neatbildēt, bet šis jautājums daudziem un to skaitā arī manai ģimenei nedod miera. Tā ir briesmīga apziņa, ka ļaundaris vēl arvien piemīt mūsu vidū. Tu, cilvēks, dzīvo starp citiem cilvēkiem un — gribējis vai negribējis — kļūsti savās domās šaubīgs, uzdod sev jautājumu: un ja nu ir vainīgs šis vai atkal tas? Ļoti bēdīgi tā prātot, kurš no taviem paziņām staigā šeit apkārt ar noziegumu uz sirdsapziņas … Un kā viņš var izturēt: spiest citiem cilvēkiem roku, skatīties viņiem acīs! Pats tu jūties piekrāpts un pievilts, jo nemāki viņu atšķirt no pārējiem, viņu, noziedznieku.Uz jums jau nu ceram gan, ka spēsiet atbrīvot mūs no tāda lietuvēna, tāda sloga. — Spēsim! — es centos pēc iespējas mierīgi apliecināt. Citādu atbildi vecais Zemītis arī nebija gaidījis. — Teicami, — viņš palocīja galvu. — Bet kā tad nu šajā brīdī ir: laiku pakavēt vien jau mūsu

pajumtē nebūsiet ieradušies, kazi, varam jums kā izlīdzēt un būt noderīgi to lietu noskaidrošanā? — Jā, — es atbildēju. '— Tā jau domāju, — Zemītis sacīja. — Ar kuru no mums tad gribat izrunāties? Citi varbūt varētu paiet malā un netraucēt… — Vai es varu parunāt dažus vārdus ar jums, Līvija? — Ar mani? — Līvija paraudzījās lielām acīm un piesarka. Pārējie sēdēja mierīgi, tikai Jānis Zemītis paskatījās manī satraukti un pārmetoši, — laikam biju runājis pārāk sausi un oficiāli. — Lūdzu! — Līvija klusi teica. — Ne šeit! Man jārunā ar jums divatā. — Tad jau ieejiet tur, — vecais Zemītis piecēlās kājās un pamāja uz blakusistabas durvīm. Piecēlās arī Jānis; izskatījās, ka viņš grib iet Līvijai līdzi, bet tad, itin kā piespiezdams sevi savaldīties, satvēra abām rokām sava krēsla atzveltni un palika stāvam, pavadīdams aizejošo Līviju ar skatienu. Es sekoju jaunajai sievietei. Iegājām blakusistabā, un es aizvēru durvis, kas veda uz virtuvi. Pa otrām šīs istabas durvīm varēja iziet uz verandu. Apsēdāmies uz dīvāna. Es jautāju: — Kad jūs esat nodomājusi atgriezties Rīgā? — Šovakar. — Esmu spiests jūs palūgt šo braucienu atlikt… Pāris dienu jums laikam būs jāpakavējas tepat; tas ir — ne tieši šeit, bet Kalnienē. Jūsu liecību vajadzēs protokolēt. — Ja tas … nepieciešams … Tikai domāju, ka esmu vakar jums pateikusi visu… Noteikti pat par daudz. Aizmirsos un runāju ar jums kā cilvēks ar cilvēku, nevis kā nopratināmā ar pratinātāju … — Starp citu, jūs pieļāvāt mazu neprecizitāti: neesmu pratinātājs, bet izmeklētājs, skaidrības labad … Man vēl šāds jautājums: vai — teiksim, vakar un šorīt — Jānis Zemītis ir atkal jums kaut ko teicis? Kaut kā atgādinājis savas jūtas pret jums? Līvija mokoši piesarka un pārmetoši čukstēja: — Tagad jūs izmantojat manu vakardienas vaļsirdību un … un … man jūsu jautājums šķiet netaktisks! — Lūdzu tomēr man atbildēt: jā vai nē? — Nē. Nesaprotu … — Precizēsim: nevēlaties saprast. — Pateicu to un aprāvos: patlaban laikam biju par daudz ļāvis vaļu savai augošajai nepatikai pret Līviju… Es turpināju skaļākā balsī: — Kuru jūs tagad raugāt piekrāpt? Mani vien vai pati sevi arī? Tātad: vai viņš ir mēģinājis ar jums izskaidroties? — Nekā noteikta… Domāju, ka vakar pietiekami apgaismoju jums sava radinieka raksturu… lai jūs negaidītu no viņa … elementārākā takta trūkumu šādās dienās. Bez tam es… neesmu pat palikusi ar viņu divatā … — Izvairījāties? Tātad pieļaujat iespējamību, ka dažas citas jūtas jūsu radiniekā būtu varējušas ierunāties spēcīgāk, nekā to pieļauj saprāts un takts? — Tas, ko jūs sakāt… tas ir cietsirdīgi! … Tā rakņāties citu cilvēku pārdzīvojumos! … Man par jums bija drusku citāds priekšstats, un es brīnos… — Es arī. Ir tiešām ko brīnīties, cik jūtelīgi topam, kad kaut. kas skar mūsu personīgos pārdzīvojumus, un cik noziedzīgi pavirši pret citu pārdzīvojumiem. Pagaidām palūgšu jūs iziet ārā… Nē, ne pa tām durvīm, bet caur verandu. Un neejiet pie citiem mājiniekiem, iekams nebūšu jums to atļāvis. Uzmetusi man izbaiļu pilnu skatienu, Līvija izsteidzās verandā, pēc tam pagalmā. Pavēru virtuves durvis un aicināju:

— Biedri Zemīti, ienāciet pie manis! Kad viņš ienāca un apsēdās, pasniedzu viņam ģīmetni un teicu: — Apskatiet vērīgi šī cilvēka attēlu! Vai esat viņu kādreiz redzējis? Tolaik, kad Vanadziņš dzīvoja jūsu mājās .. . Vispār — Vanadziņa sabiedrībā? Jānis Zemītis turēja rokās attēlu un to uzmanīgi aplūkoja, kā pūlēdamies kaut ko atcerēties, bet acīmredzot šaubījās un vilcinājās ar atbildi. Es viņu nesteidzināju, staigāju pa istabu uz priekšu un atpakaļ. Beidzot Zemītis palūkojās manī un ierunājās: — Grūti pateikt… Šķiet, ka būtu šo seju kaut kur redzējis, bet kur, kad un kādos apstākļos? … Nespēju atcerēties. .. Pazīt gan šo cilvēku nepazīstu. Izņēmu ģīmetni viņam no rokām. — 2ēl, ka neatceraties … Parīt atbrauciet uz prokuratūru. Noformēsim jūsu liecību, kā likums prasa.

XXXIX Bija jau pēcpusdiena, bet Zemītis vēl arvien nenāca. Sāku šaubīties, vai viņš vispār ieradīsies. Varbūt vajadzēja atstāt oficiālu uzaicinājumu? Taču man negribējās viņu satraukt. Likās, viņš drīzāk paklausīs mutvārdu aicinājumam, nevis oficiālam izsaukumam. Tobrīd pie durvīm kāds pieklauvēja. Aicināju iekšā. Ienāca Zemītis un, ne vārda neteicis, apsēdās norādītajā krēslā. Es gaidīju, taču viņš lūkojās uz savu cepuri, ko bija nolicis uz galda malas, un acīmredzot negatavojās runāt pirmais. Izņēmu no atvilktnes protokola blanku. Noprasīju Zemītim vārdu, tēva vārdu un pārējās ziņas; brīdināju, ka par nepatiesas liecības došanu draud sods un tad jautāju: — Sakiet, kā jūsu pirkstu nospiedumi varēja rasties uz Ješkuļa bises? Zemītis lēni pacēla galvu un pārjautāja: — Mani? — Jā, tieši tādu pašu labās rokas īkšķa nospiedumu kā uz bises jūs aizvakar atstājāt uz fotogrāfijas. — Un tomēr es neesmu… neesmu Vanadziņu noslepkavojis! — Tātad jūs turpināsiet liegties? Noliegt visu? Jā vai nē? Jānis Zemītis sēdēja, krampjaini pieķēries krēsla atzveltnei, tad viņa rokas atlaida atzveltni vaļā un nošļuka uz ceļgaliem. Viņš izmocīja: — Nē. .. Visu nē. Tikai es neesmu slepkava, nē! Tas tā nav… Ja es varētu . . . izstāstīt visu, no paša sākuma … — Tieši to es no jums gaidu. Iesākumā Jāņa Žemīša stāstu klausījos diezgan nepacietīgi un skeptiski. Zemītis runāja saraustīti, stomīgi, meklēdams vārdus. .. Taču šai stāstījumā un runātāja balss intonācijā arvien nepārprotamāk ieskanējās kaut kas tāds, kas man pamazām lika kļūt vērīgākam: vārdiem bija patiesīguma skaņa, kuru grūti viltot. Stāsta iesākums bija veltīts Zemīša jūtām pret Līviju. Kā es arī pats nesen biju sācis aptvert, šīs jūtas bija bijušas daudz spēcīgākas, noturīgākas un dziļākas, nekā man tās raksturojusi Līvija … Jānis nekad nebija pārstājis Līviju mīlēt; katra tikšanās ar iemīļoto viņu «neprātīgi aplaimojusi», katra šķiršanās skumdinājusi un satriekusi. Laikam ritot, šīs noklusētās, ar iedomām un slimīgu sapņainību uzkurinātās jūtas pārvērtušās gandrīz vai par apmātību… īsiem smeldzīga prieka mirkļiem mijoties ar vientulībā gruzdošu alku un grūtsirdības pilniem

periodiem, kad Līvija atradusies tālu prom, Zemītis «kaut kā novārdzis» līdz šai vasarai. Tad Līvija atkal ieradusies «Zemīšos» … It kā tā pati agrāko dienu Līvija, bet tomēr savādāka, iemīlējusies citā cilvēkā … Vanadziņā, kurš arī drīz vien ieradies «Dziļajā arumā» … — Neviens nevar iedomāties, un nevienam es to nemācēšu attēlot, par kādu elli tolaik pārvērtās mana dzīve, — Zemītis stāstīja. — Jebkurš cilvēks, kam citāds raksturs, varētu man pārmest… Bet ko es varēju darīt? Vai tad katrs cilvēks — un vienmēr — ir stiprāks par savu dabu, savu nelaimi, par savām jūtām!… Nez vai tādā gadījumā nebūtu jāizsvītro … kaut vai no Šekspīra traģēdijām … ļoti daudzi tēli, kurus kaislības iznīcināja … Tātad Zemītis smagi cietis. Tik uzņēmīgs un pašpārliecināts viņš nekad neesot juties, lai mēģinātu ar Vanadziņu sacensties, stāties sāncensim ceļā. Viss, ko viņš spējis, bijusi vienīgi sīva, rūgta cīnīšanās pašam ar sevi, savām jūtām. Viņš mēģinājis sev iegalvot, ka nedrīkst būt patmīlis — neredzēt, cik atplaukusi un laimīga ir Līvija, kopš Vanadziņu mīl… Svētulīgi iestāstījis sev: ja viņš Līviju tiešām dziļi un patiesi mīl, tad taču vajadzētu būt tā, ka mīļotās laime tam svarīgāka nekā viņa paša laime … Bet tad, pilnīgi negaidot, sākušās Līvijas nesaskaņas ar Vanadziņu. Līvijas pamestība, Līvijas vientulība un grūtsirdība, valodas par Teodoru, kuras dēļ Vanadziņš no Līvijas atsvešinājies… Laimīgās Līvijas vietā Zemītis ieraudzījis arvien nelaimīgāku sievieti, kuru vēlējies, bet neuzdrošinājies pat mierināt, ieskatot, ka Līvija jutīsies pazemota, ja redzēs, ka viņš zina visu par viņas nelaimi… Visļaunāko joku dzīve arZemīša jūtām esot izspēlējusi todien, kad Līvija pēc scēnas ar Vanadziņu un Teodoru darbnīcā atskrējusi uz mājām raudādama, satraukta metusies Jānim ap kaklu, sākusi apgalvot, ka viņš — īsts vīrišķības ideāls, vienīgais viņas izpratējs … Es pārtraucu: — Esmu spiests jautāt: vai zinājāt, ka Līvija pret jums jūt tikai māsas maigumu? — Māsas?… Es gan esmu tikai viņas pusbrālēns .. . Un ne mirkli neesmu juties kā brālis … Tāpat … Par viņas jūtām man gan grūtāk spriest… Domāju, ka … toreiz … — Bet viņa jūsu glāstus atvairīja. — Nē! Nē! Tikai… lūdzu, nerunāsim vairāk par to! … Pec tam Līvija aizbraukusi, diena aiz dienas ritējusi tālāk… Un tad — tad Līvija pēkšņi paziņojusi Zemītim, ka viņi varot būt tikai draugi tāpat kā agrāk, ka viņa mīlējusi, mīlot un mīlēšot vienīgi Vanadziņu… To, ka viņa zināmajā kļūmīgajā dienā metusies Zemītim ap kaklu, lai viņš pacenšoties aizmirst … un iztulkojot kā viņas sievišķīgo vājību izmisuma mirklī… ne vairāk. Pēc šiem vārdiem Zemītis domās pirmo reizi sacēlies pret Līviju, gandrīz ienīdis viņu… Kas viņam atlicis? Turpināt sev iestāstīt, ka jārespektē Līvijas jūtas pret Vanadziņu? … Šoreiz viņam vairs neizdevies atgūt līdzsvarotu attieksmi pret Līviju un Vanadziņu. Nenojauzdami, ko Līvija nozīmē Zemītim, tiklab paša mājinieki, kā paziņas stāstījuši, ka Vanadziņa flirts ar Teodoru pārvēršoties īstā romānā … — Un jūs šīs tenkas ņēmāt par pilnu? Tūdaļ un bez ierunām tām noticējāt? — es iesaucos. — Kāpēc tenkas? Teodora pati bija to apliecinājusi … — Teodora pati bija to sacerējusi. — Sacerējusi? Nē! Tā ir patiesība! Ikviens zina, ka… — Vai Līvija Zemīte jums pateica, ka Vanadziņš turpina viņai rakstīt… ka pārpratums noskaidrojies? … — Nē! — Zemītis skatījās manī, elpu aizturējis. — Kāds pārpratums? Bija skaidrs, ka viņš neizliekas. Es teicu: — Labi. Turpiniet stāstīt! Zemītis domājis, ka Līvija gan mīl Vanadziņu, bet šī mīlestība ir vienīgi nožēlojama ilūzija. Un tad … Jā, Zemītis nedomājot slēpt, ka tad viņu pārņēmušas negantas dusmas uz Vanadziņu. Sācis likties: ja ne Vanadziņš, viņam, Jānim, noteikti būtu izdevies iekarot Līvijas mīlestību … Un te nu vēl šis laimīgais

sāncensis uzvedas kā pēdējais nekrietnelis. Rīkoties tik divkosīgi — zinot, ka Līvija viņu mīl, flirtēt ar vieglprātīgo ciema dēku meklētāju … Apmainīt Līviju pret Teodoru … — Līviju pret Teodoru! Ieklausieties šajos vārdos! — Zemītis iesaucās. — Tas jau tikpat kā nosviest zemē … kaut ko skaistu, retu, dārgu… un tīksmināties ar lētu, neīstu vizuli… Atzīšos — Zemīša kaisme iededzināja arī mani, tikai pilnīgi pretējā virzienā, nekā viņš, varbūt neapzinīgi, gribēja mani noskaņot. Diezin kas notiktu, ja es tagad atsauktu Līviju un liktu, lai viņa cilvēkam, kas joprojām viņu tik augstu vērtēja, izstāsta par savu ļauno spēli ar Vanadziņu. Redzams, viņa Zemītim par to nav nekā teikusi. — Tā kā rīkojās Vanadziņš, — Zemītis iekarsis turpināja, — varēja rīkoties vienīgi banālu piedzīvojumu meklētājs un bezgodis! Es jutu nepārvaramu vēlēšanos viņu atmaskot, izkliegt viņam sejā savu nicinājumu, piespiest, lai godīgi pasaka Līvijai… ka viņu nemīl, krāpj … Jā, neslēpšu . .. Meklēju iespēju tikties ar Vanadziņu, izrunāties zem četrām acīm … Trešajā oktobrī… klīdu apkārt pa mežu, nokaudamies ar savu nemieru un rūgtajām domām … Ieraudzīju — pa izcirtumu iet Vanadziņš … Iet un bezrūpīgi svilpo … Te Zemīša stāstījums kļuva vēl satrauktāks, dažuviet — nesakarīgs. Viņš nekavējoties devies Vanadziņam pretī. .. Kad abi satikušies, norisinājies sekojošais. Zemītis: — Labi, ka jūs satieku. Mums nepieciešams nopietni izrunāties. Vanadziņš (pārsteigts): — Jums? Ar mani? Ērmots priekšlikums. Man šādas nepieciešamības nav. Zemītis (nostādamies Vanadziņam ceļā): — Jūs nepaiesiet man garām. Mēs runāsim. Pat ierocis jūsu rokās mani no šī nodoma neatturēs! Vanadziņš (zobgalīgi pabrīnīdamies): — Oho! Kāds patoss! Bet, lai notiek, klājiet vaļā, kas jums uz sirds. Ko vēlaties? Zemītis: — Vai patiks vai ne, jums nāksies izbeigt savu divkosīgo spēli. Vanadziņš: — Šāds mistisks apgalvojums prasa komentārus. Varbūt paskaidrosiet? Zemītis: — Neizliecieties! Līvija jūs mīl… Ja viņai nāksies to nožēlot, tad … tad … Vanadziņš (pāris mirkļu pārdomājis, varbūt atcerēdamies vēstules, kuras Līvija sūta viņam atpakaļ neuzplēstas): — Zināt ko, jaunais cilvēk? Nebāziet savu degunu tur, kur neviens jums to nav lūdzis! … Varbūt apgalvosit, ka jūsu radiniece iecēlusi jās par savu aizbildni un pilnvarojusi viņas vārdā atzīties man mīlestībā? Zemītis: — Neuzdrošinieties tā! … Līvija cieš, bet jūs . .. Vanadziņš: — Cieš? Neesmu gan manījis. Bet tagad pietiks! Pēc manām domām, jūs uzvedaties smieklīgi. Zemītis: — Vienalga! … Es jūs piespiedīšu Līvijai visu… Vanadziņš: — Nē! Jūs mani nekādā veidā un ne uz ko nepiespiedīsiet. Jūsu rūpes šoreiz ir liekas. Zemītis (aklās dusmās): — Ak tad tāds jūs esat?! Nelieti! Metas Vanadziņam virsū, sagrābj bisi, grib to izraut. Tas viņam neizdodas. Zemītis sit Vanadziņam, bet Vanadziņš paceļ bisi šķērsām sev priekšā; Zemīša sitiens trāpa pa bises laidi. Zemītis vēlreiz ieķeras bisē, cenšas to izraut. Brīdī, kad viņam tas gandrīz izdodas, bises laide slīd gar egles stumbru, gailis atsitas pret koku, norīb šāviens. Vanadziņš, nāvīgi ievainots, pakrīt ar seju pret zemi. — Tā tas notika, — Zemītis saraustīti stāstīja tālāk, — un tā ir skaidra patiesība. Kad norībēja šāviens un viņš pakrita. .. Pirmajā brīdī nemaz neaptvēru, kas noticis. Es nevēlējos Vanadziņu nogalināt, kad viņam uzbruku … Gribēju tikai sist, pārmācīt nelieti, kas ņirgājas par Līviju, ņirgājas par mani… Viņš bija stiprāks, veiklāks par mani, nespēju viņam pat iesist… Jā, dusmas bija mežonīgas, bet nogalināt… Nē, nē, nē!… Es pat nemēģināju bises stobru pavērst pret viņu … Nezināju, ka bise pielādēta … Tikai centos to izraut… — Bet jūsu tālākā rīcība, — es ierunājos, kad Zemītis apklusa, — liek domāt, ka aukstasinīgi slēpāt nozieguma pēdas.

— Nezinu, vai tas bija tik aukstasinīgi. .. Kad Vanadziņš pakrita un es tur stāvēju ar bisi rokās .. . Noliecos, redzēju šāviena sašķaidītos deniņus … Aptvēru, ka vairs nekas nav līdzams … Šausmās bēgu.. . Un visu laiku atkārtoju, brīžam pat balsī, ka neesmu slepkava, neesmu to gribējis … Tikai ne to! Jā, es paslēpu bisi… Zināju, ka tā pieder Ješkulim. Jā, es meloju, izvairījos … Pats saprotu! Man vajadzēja iet un izstāstīt… Bet es nespēju. Protams, tā bija gļēvulība… Man likās, tas nozīmētu — iet un atzīties, ka esmu tīšām Vanadziņu nogalinājis. Domāju: neviens neticēs, ka tā bija nejaušība, nesapratīs … Tas bija viss. Es netiku vaļā no niknas domas, ka uz apsūdzēto sola blakus Jānim Zemītim būtu jāsēž arī Līvijai un Teodorai…

XL Gāju pēc pusnakts mājās pa pieklusušajām Kalnienes ieliņām; ar tīksmi ieelpoju tīro, dzestro gaisu un ļāvu atslābt nervu sasprindzinājumam. Tikko iegāju savā dzīvoklī un iededzināju gaismu, atsēdos guļamkrēslā. Izvilku no kabatas vistu elku un pasvārstīju to plaukstā. Domu pilns pavēros uz gleznu, no kuras man pretī smīnēja vecais jūrnieks. Pēc klusuma mirkļa viņš gluži miermīlīgi un saprotoši apvaicājās: — Un ko tu tagad iesāksi ar šķībacaino elku tavā saujā, noslēpumaino talismanu, kas īstenībā nekādu noslēpumu un jēgu neslēpj? — Hm… Jēgu? Neslēpj? Un ja nu tomēr? — Piemēram? — Piemēram… Vai nedzirdi, ka tas nikni saka: «Cilvēki, cilvēki! Es ar jums runāju, es — cietais, saltais, nesadragājamais akmens … Vulkāna ēzē dedzis un nesadedzis, gadsimteņu un sirdīgu jūras ūdeņu grauzts un nesagrauzts… Cilvēki, jūs neesat man līdzīgi, neesat akmeņi. Kas tik trausls, viegli salaužams un satriecams kā jūs, nedrīkstētu piedevām kļūt arī nesaprātīgs, paviršs, nesaudzīgs pret otru tikpat vārīgu radījumu, jo …» Jūrnieks gleznā spalgi iesvilpās, mani apklusinādams, un tad novilka: — N-negaidīju! Cik gan tu vēl zaļš, ka sliecies uz patētiku un didaktiku … Paviršs, nesaudzīgs … N-na! Kas jau nu tāds ir, tas tikpat tava akmens deklamāciju nesapratīs, nedz ņems par pilnu. Jā, tieši tā: neņems par pilnu! Tas izskanēja nepārprotamā Puķudruvas tonī un izteiksmē. Velna milti! Tikai tagad atģidos, ka šī balss un izteiksme man nav nepatīkama. Citādi taču es jūrniekam, manu vientulīgo pārdomu lieciniekam, nebūtu piešķīris kaut ko no Vecā Sama ironiskās mentalitātes… Negribējās viņam atzīties, ka viss, ko šobrīd vēlos, ir vienīgi tas, lai rīt, parīt, aizparīt un tā joprojām nenotiktu nekas traģisks un nelabojams. Ieskanējās tālrunis. — Aija, tu? — Jā, kas tad cits? Zvanu tev ik pēc stundas ceturkšņa. Nebaidies, es tevi neizjautāšu … Pasaki tikai… Vai tev nu beidzot… Vai rīt mēs… — Nē! Rīt ne. Tūlīt. Šovakar. 1965

IEŠANA PA PEDAM Ja rakstnieks literatūrā nostrādājis vairāk nekā trīsdesmit gadu, tad mums ir pamats runāt par viņa daiļrades ce|u, tā attīstības posmiem un īpatnībām. Šis ceļš ir individuāls, meklējumu pagriezieniem iezīmēts. Dažreiz pat var rasties iespaids, ka rakstnieks vienlaikus ir gājis pa vairākiem ceļiem, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Bet arī tad gala rezultāts ir tikai viens — viņš pats, viņa mākslinieciskās personības atraisīšanās un pilnveidošanās. Vladimira Kaijaka literārās gaitas sākušās ar dzeju un atdzejošanu. Pirmais publicētais dzejolis — 1949. gadā. Un šodien mums grūti pateikt, kā būtu ievirzījies Kaijaka literārais liktenis, ja viņš būtu soļojis pa dzejas taku. Viņa nelielā dzejoļu grāmatiņa «Putni laižas pret vēju» (1963), kas, jauno autoru almanaham pagaistot, iznāk reizē ar citu iesācēju krājumiem, ir uz tā laika debitantu dzejas līmeņa ar dažiem īpatniem ievilcieniem no autora personiskās biogrāfijas (nodaļa «Mežierlkotāji»). Bet tai pašā 1963. gadā bērnu un jaunatnes literatūras konkursā tiek godalgots Kaijaka garais stāsts «Putenī». Stāstu tūdaļ publicē žurnāls «Karogs», nākošajā gadā tas iznāk atsevišķā grāmatā. 1964. gadā Kaijaku uzņem Rakstnieku savienībā. Līdz ar to beidzas Vladimira Kaijaka personības tapšanas ekspozīcija (diezgan pagara — četrpadsmit piecpadsmit gadi). Sākas ceļš uz profesionālu strādāšanu literatūrā. Garais stāsts «Putenī» iezīmīgs 'divējādā ziņā. Seit V. Kaijaks, izmantodams savu personisko pieredzi, palūkojas uz Tēvijas kara notikumiem it kā savām to dienu acīm, izvirzot par centrālajiem stāsta varoņiem trīs zēnus. Neraugoties uz to, ka vietumis autoram nav izdevies sakoriģēt savu paša viedokli ar šo zēnu skatpunktu, pats kompozīcijas un tēlu sistēmas paņēmiens liekas visai svaigs un pievilcīgs. Ar stāstu «Putenī» V. Kaijaka daiļradē sākas arī «cilvēcības — necilvēcības» tēma, kas vēlāk attīstās tādos viņa īsprozas darbos kā noveļu diptihs «Bez vēsts» un «Sātans» (1968) un romāns «Bailes» (1975). Visi šie darbi balstās kara laika un pēckara šķiru cīņas skaudrajā vielā, tie veido stingri reālistisko līniju V. Kaijaka prozā. Sevišķu popularitāti iemantojis «Sātans» ar tajā spilgti un detalizēti izzīmēto bandītu vadoņa Dīriķa tēlu, kura spēcīgākam izgaismojumam kalpo viņa uzticamais pavadonis suns. Uz pretmeta — cilvēciski godīgais un uzticamais suns un pēdējās cilvēcības paliekas zaudējušais Dīriķis — balstās viss vēstījums. Ari novelē «Bez vēsts» rakstnieks sprīdi pa sprīdim atsedz, kā Brikūnā izzūd cilvēciskais satvars, kā šis bandīts pārvēršas zvērā un tad saņem pelnīto atmaksu. Humānisma triumfs šeit izriet no visa tēlojuma norises (galvenokārt — tuvplāni), no jebkura personāža (Dīriķis — Sātans; Brikūns — sieva) savstarpējo attieksmju fineses. Rakstnieka būtību, viņa darba vērtību mēs nosakām pēc zināmiem etaloniem, kurus radījis viņš pats, ne kritiķi vai lasītāji. Vladimiram Kaijakam šādi augstpunkti ir minētās noveles, kā arī romāns «Bailes». Bet atkārtoties nedrīkst, jāmeklē atkal kas jauns. Tomēr kaut ko no veiksmīgi atrastā gribas arī paņemt līdzi. Domāju, ka animālistiskajā stāstā «Mazulis» (1977), kas uzrakstīts kā jauna briedēna negarā mūža izklāsts, ari atrodam ne tikai tiešo konfrontāciju (sižetiski tēlisko) — dzīvnieks un cilvēki —, bet arī šī pretstatījuma idejisko jēgu. Tā slēpjas šodienīgajā domā par cilvēka un cilvēces attieksmi pret faunu un floru, pret dabu vispār. Domā par to, kur beidzas cilvēks kā dabas draugs un sākas postītājs, pat ļaundaris. Ja skatāmies pēc rakstības manieres, tad var sacīt, ka Kaijakā ir apvienojies acīgs pēddzinis ar rūpīgu un pacietīgu psihologu. Viņa proza — tā ir iešana pa pēdām, un mēs līdz ar rakstnieku soli pa solim sekojam gan necilvēka Dīriķa izmisīgajiem centieniem glābt savu melno, noziedzīgo būtni, gan jaunā briedēna gaitām dažu gadu garumā. Sižets, sadzīves tēlojums un psiholoģiskie atsegumi vienmēr tiek lietpratīgi izsvaroti un pareizās devās pasniegti. Tas sakāms ari par V. Kaijaka kriminālprozu, kas veido otru nozīmīgāko līniju viņa līdzšinējā veikumā. Kriminālžanrs gan ir tāds žanrs, kur sižeta spraigums un interesantums ir obligāti nepieciešamas

sastāvdaļas, un V. Kaijaks arī šo prasību respektē it visos savos kriminālstāstos — «Vistu elks» (1967), «Direktora klints» (1969), «Brigitas brīnums» (1970) un «Aizejoša cilvēka soļi» (1973). (I. Sokolova atzīmējusi, ka no 204 «Vistu elka» lappusēm izmeklētājs vēl 177. lappusē saka: «Esmu vēl ļoti tālu no skaidrības» — žanra apguves apliecinājums.) Tai pašā laikā V. Kaijaks nekad un neko īpaši neupurē sižetam. Un vispār viņš nav Agatas Kristi tipa detektīvliteratūras adepts, viņu nesaista kriminālgabals kā vienaldzīgi nospēlējama kāršu partija vai krustvārdu mīkla, kur risinātājs mierīgi ieraksta atrasto personvārdu vai jēdziena apzīmējumu rūtiņās, nemaz nepadomājot, kāds cilvēciskais saturs aiz tiem slēpjas. V. Kaijaku interesē gluži ikdienišķi cilvēki (ne profesionāli slepkavas), kas dažādu apstākļu dēļ (personiski motīvi, nejaušība, resp., apstākļu sagadīšanās) izdara likumpārkāpumu. Šādos gadījumos nozieguma izdarīšanas veicinātājs var būt arī pats upuris (piemēram, «Direktora klintī»). Rakstnieks cenšas noskaidrot visu galveno varoņu raksturu īpatnības, psiholoģiju un rīcības motīvus, uzklausot, kā mēdz teikt, abas pases. Kādā intervijā V. Kaijaks izsakās, ka augstāk par Simenonu viņš vērtējot Dostojevski. Simenons un Dostojevskis šķiet tādi kā nesalīdzināmi lielumi, tomēr šinī gadījumā teiktais pareizi raksturo «Vistu elka» autora pozīciju pret kriminālliteratūras saturu un uzdevumiem. Literatūrvēsturiskās patiesības labad jāteic, ka V. Kaijaka prozas ceļos bijis vēl kāds virziens, kuru — diezgan aptuveni — mēs varētu apzīmēt kā romantisko līniju viņa stāstniecībā. Te būtu jānosauc tādi darbi kā «Kraukļa valstībā», «Sieva», «Akācija akmens pagalmā» u. c. Daži no šiem stāstiem stipri kritizēti pārlieku lielās abstraktības un saromantizēšanas dēļ. Tai pašā laikā jāteic, ka šīs ievirzes darbos samērā spēcīgi atsedzas mīlestības un uzticības tēma — acīm redzami tuva autoram un nepieciešama mums, lasītājiem. Un nav nemaz slikti, ka pāris šo stāstu joprojām paturēti rakstnieka aktīvā — iekļauti šinī grāmatā. Rakstnieka pienākums gan ir uzklausīt kritikas spriedumus, bet ne akli un uzreiz paklausīt. Ja vien nav runa par parādībām, kas atrodas ārpus mākslas robežām, sava pārliecība jāaizstāv ikvienam. Pēdējos gados Vladimira Kaijaka stāstniecībā iezīmējies ceturtais ceļš, kuru — atšķirībā no pirmā, «tīri» reālistiskā — mēs varētu nosaukt par nosacīti reālistisko. Runa ir par tādiem stāstiem kā «Mēmais» (1970), «Pirtī» (1971), «Svešais» (1978) un «Zirneklis» (1979). Formāli arī šeit tiek ievērota reālistiskam daibam raksturīgā atbilstība pašas dzīves formām. Stāstā «Pirtī», kas veltīts kāda cilvēka gļēvulības traģēdijai, tikai daži situācijas momenti ir nosacīti, reālā dzīvē grūti iespējami, turpretī pārējos trijos stāstos klāt nācis jau fantastikas elements. Joprojām ieturot pamatvēstījumu realitātes un ticamības gultnē, prozaiķis šeit galvenajiem varoņiem atņem vai piešķir kādu vienu īpašību (pareizāk — īpatnību), kas tos atšķir no viņiem līdzīgajiem. Citiem vārdiem sakot, notiek kāda viena aspekta hiperbolizācija, kas raksturu vai situāciju sakāpina līdz paradoksam. Tā stāstā «Mēmais», kura ideja — konformisma, pielāgošanās nosodījums, centrālajam varonim Visvaldim Tāmulim rakstnieks liek pēkšņi zaudēt runas spēju, valodu. Paradoksālākais šeit tas, ka neviens — ne ģimenes locekļi, nedz darba biedri — šo zudību pat nepamana. Visi jau sen pieraduši pie Tāmuļa mazrunības. («Lai nu kam, tikai ne tev ir nācies nožēlot, ka esi kādreiz pateicis kaut ko lieku. Jā, tu esi kaps… un tāpēc tālu tiksi.») Analoģiska situācija izveidojusies stāstā «Svešais», kur kāda uzņēmuma vadītājam Tumulkānam, līdz šim principiālam priekšniekam un godavīram, piesitas nelūgts svešinieks, kas visu runā un kārto paša Tumulkīlna vietā, glābjot viņa ādu un karjeru. Ar laiku šis uzbāzīgais nekauņa ieņem vietu pat Tumulkāna ģimenē, liekot viņam sarauties i teritoriāli, i garīgi, morāliski. Bet, kā zināms, par visu jau ar kaut ko jāmaksā — arī par karjerismu. Gan «Mēmajā», gan «Svešajā» ieskanas arī pa ironiskai notij, kaut gan satīras līdzekļi V. Kaijaka prozā nav pārāk bieži lietoti ieroči. Savukārt «Zirnekli», kur attēlota — atkal hiperbolizēti — kāda šīs sugas hipertrofiska pārstāvja mīlestība uz jaunu, skaistu sievieti, prozaiķis nedaudz sabiezinājis krāsas, lai pasvītrotu notiekošā pretdabiskumu un ļaunumu (stāsta fināls). Emocionālā efekta ziņā «Zirneklis» — vismaz šo rindu autora uztverē — sasaucas ar daudzināto «Sātanu». Kopumā V. Kaijaka nule pieminētie 70. gadu stāsti liecina par mākslinieciskajiem meklējumiem, kas principā ir attaisnojušies. Tai pašā laikā redzam arī patstāvību un noturību prozaiķa rokrakstā. Vladimirs Kaijaks nav īpašu leksikas slāņu — senvārdu, apvidus vārdu, profesionālismu — urdītājs, viņš nemeklē vārda

meistarību spožos salīdzinājumos un metaforās. Viņa vēstījums ir pagauss, frāzes veidojums vienkāršs, sižetu risinājumā un tēlu izkārtojumā jūtama zemnieciska nesteidzība un reizē mērķtiecība. Ne velti taču rakstnieks pieder pie tās mūsu inteliģences paaudzes, kurai bērnība un agrā jaunība pagājusi laukos un kurai Latvijas lauki nav neobligāta pārmaiņa pēc Rīgas burzmas, bet vitāla nepieciešamība spēku atjaunošanai, atpūtai, daiļradei. Tā nu esam mazliet pagājušies pa Vladimira Kaijaka prozas ceļiem un nonākuši līdz viņa pirmajai oficiālajai jubilejai. Un šis krājums dod pietiekamu ieskatu rakstnieka visumā vienmērīgajā attīstības solī. Bet par paša rakstnieka biogrāfiju sīkākas ziņas rodamas Ilgoņa Bērsona grāmatā «Padomju Latvijas rakstnieki» (1976). Ja nu ziņkārīgajiem arī ar to nav gana, ieteicams noskatīties Rīgas kinostudijas filmu «Zem apgāztā mēness» (1977), kur Vladimirs Kaijaks filmējies radista lomā. Jo viņš ir arī kinoscenārists — scenārists šai zvejnieku sadzīvei un darbam veltītajai lentei un scenārija līdzautors detektīvfilmai «Šahs briljantu karalienei» (1973). Jānis Čākurs

SATURS

BEZ VESTS 5 SĀTANS 45 SLIEKSNIS 111 SIEVA 125 AKĀCIJA AKMENS PAGALMĀ 169 SVEŠAIS 215 MAZULIS 263 VISTU ELKS Kriminālstāsts 313 Cākurs Jānds IEŠANA PA PĒDĀM 467 Владимир Карлович Кайяк ВОЗВРАЩЕНИЕ Рассказы Издательство «Лиесма» Рига 1980 На латышском языке Художник Маргср Витолинь HB № 2573 Vladimirs Kaijaks ATGRIESANAS Redaktore A. Smite Mākslinieciskais redaktors A. Jēgers Tehniskā redaktore M. Zaumane Korektore D. Vējāle Nodota salikšanai 26.09.79. Parakstīta iespiešanai 04.02.80. Formāts 70X100/32. Tipogrāfijās papīrs № 1. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 19,02 uzsk. iespiedi.; 20,54 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pašūt. № 2266. Cena 1 rbl. 50 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 114/30370/Do-1237. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un gramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfija «Cīna», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.