Bailes - Vladimirs Kaijaks

Annotation Vladimirs Kaijaks BAILES Romāns Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis izdevniecība «liesma» rīga 1977 Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis mākslinieks arvīds jēgers © «Liesma», 1977 Pagātne paliek tāda, kāda ir; tā atriebjas ikvienam, kas to grib slēpt vai sagrozīt.

I NODAĻA

II NODAĻA III NODAĻA IV NODAĻA V NODAĻA VI NODAĻA VII NODAĻA VIII NODAĻA IX NODAĻA X.NODAĻA XI NODAĻA XII NODAĻA XIII NODAĻA XIV NODAĻA XV NODAĻA XVI NODAĻA XVII NODAĻA XVIII NODAĻA XIX NODAĻA XX NODAĻA

XXI NODAĻA XXII NODAĻA XXIII NODAĻA XXIV NODAĻA XXV NODAĻA XXVI NODAĻA XXVII NODAĻA XXVIII NODAĻA XXIX NODAĻA XXX NODAĻA XXXI NODAĻA XXXII NODAĻA XXXIII NODAĻA XXXIV NODAĻA XXXVI NODAĻA XXXVII NODAĻA XXXVIII NODAĻA XXXIX NODAĻA

Vladimirs Kaijaks BAILES

I NODAĻA Puķītes ir novītušas.

Seja savilkusies neizskaidrojamu sāpju un izmi​suma ķēmīgajā grimasē.

Balto vizbuļu virtene kusli un ļengani nokarājas gar izdrupušās krāsns sāniem.

Sievietes dvēseli aumaļām plosa bēdas; viņa gluži dzīvnieciski iekunkstas, un asaras uz vaigiem atstāj melnas pēdas. Žagata, kas ārpusē rīta saules apmirgota tup uz apsūnojušā, vienīgi čukurā pairušā salmu jumta, pasit uz augšu un pasit uz leju garo asti, groza galvu un cenšas izprast, no kurienes nāk šīs drūmās, stieptās, arvien pieaugošās skaņas, tad satraukti iežadzi- nās un neveikli paceļas gaisā, aizlaizdamās uz krū​māja pusi.

Izmisums pamazām pārvēršas neizprotamā niknumā; sieviete metas uz sarkanīgo ķieģeļu mūri un sit to ar dūrēm; plati atvērtās mutes raidītie dusmu kliedzieni, kuru jēgu diez vai kāds spētu izprast, kāpj augšup gar melnajām sienām, šaudās starp gadsimtu dūmos nokvēpušajām sijām, atsitas pret biezo salmu jumtu un krīt atpakaļ pašai vaimanātā- jai uz galvas, uz skausta, liekdami tos aizvien zemāk un zemāk, it kā kārotu viņu nospiest uz aukstā, nelī​dzenā klona un apklusināt.

Pēkšņi viņa tiešām apklust, apklust pusvārdā, ar pavērtu muti un paceltu roku, attapusi, ka kliegt nav brīv. Kliegt nav brīv! Klusu! Uzmanīgi! Mierīgi! Tā.

Sieviete zaglīgi glūn apkārt, vai kāds neatrodas tuvumā, viņu nenovēro. Tas ir

bīstami. Tad atkal nāks, vedīs viņu projām, izjautās, mocīs… Nē! Nē!

Rija stāv melna un klusa; no tās krēslainajiem kaktiem pretī strāvo ziemas pelējuma dvaka, ko alpainie pavasara vēji vēl nav paspējuši izvēdīt. Bet neviena te vairs nav; neviens šobrīd nelūkojas uz viņu ar ļaunām un glūnīgām acīm.

Sieviete it kā nomierinās. Taču dvēseli plosošais izmisums paliek. Tas guļ kā nokaitēts akmens, kā ledus kalns viņas krūtīs. Tā ir jau bezgala ilgi, un tā laikam paliks mūžīgi. Tādēļ pat viņas prieks vienmēr ir tik skumjš un rūgts kā ievkoka miza, kā vērmele; pat līksmojot viņa nepasmaida. Bet visiem tas ir vienalga; neviens jau viņu nesaprot. Ja nu vienīgi… Nē, arī viņš nesaprot, nekad nav sapratis. Viņa acis… Tās veras viņā tik

lūdzoši un pārmetoši, vēl vairāk izmisušas nekā viņa pati. Šis skatiens viņu bieži pavada no ausmas līdz rietam un naktīs neļauj aizmigt. Kā pār citu cilvēku dzīvēm spīd kveldējoša saule, ko naktīs nomaina mēness samtainums, tā viņas dzīvei līdzi nāk šo dīvaino, reizēm prasīgo, paģērošo acu skatiens, kas viņā raugās nenovērsdamies. Ko tās jautā, ko saka, ko pārmet?

Vai tad viņai var ko pārmest?

Vēlreiz pārliecinājusies, ka tuvumā neviena nav, Alda ar delnu liegi pieskaras krāsns mūrim, tad iziet ārā.

Pār piekalni uzlēkusi spoža pavasara saule un nācējai iespīd tieši acīs. Cīrulis kā apžilbis vītero virs galvas, brīžam paceldamies augstāk, brīžam kā melns zemes kukurznis krizdams lejā, lai pēc

mirkļa, kā diegā iekārts, paliktu šūpojamies virs rijas jumta. Bet sieviete šo mazo, pārmērīgi skaļo, dzīvīgo nieku nemaz neievēro. Viņa, sakoncentrējusi savu izplūstošo, nenoturīgo uzmanību, cieši lūkojas apkārt, vai neieraudzīs kādu cilvēku. Skatiens taustīdamies slīd pāri plašajam pagalmam, nedaudz pakavējoties pie vecās guļbaļķu pirtiņas, kas atrodas tepat iepretī, — tur šobrīd neviens nevar būt, jo pirti kurina tikai pievakarēs un reti, bet tagad ir vēl rīts, agrs rīts, pirts durvis aizvērtas, nemana arī ne mazāko dūmu strūkliņu.

Tālāk skatiens apstājas pie klēts gala. No šejienes nevar redzēt, vai klēts durvis ciet vai vaļā. Domājams gan, ka ciet. Kas gan šobrīd tur varētu būt? Un, pat ja klētī kāds atrastos, tas nemaz nav tik

bīstami, jo no klēts viņu saskatīt nevar.

Daudz bīstamāka ir dzīvojamā māja, jo divi gala logi vērsti uz rijas pusi; tāpat no sānu logiem un durvīm viņu var pamanīt. Un durvis ir jau vaļā. Alda gan zina, ka pa šīm durvīm reti kāds staigā, tikai tik, cik uz klēti vai pirti; pārējā laikā tās stāv no​slēgtas. Parasti lieto otrās puses durvis, pa kurām var doties tieši uz aku, stalli un ratnīcu.

Ilgi viņa pētī, vai kur nepamanīs kādu kustību, vai neparādīsies cilvēka stāvs, nesašūposies aizkari pie Kārļa istabas loga. No Kārļa viņa baidās, jo brālis mēdz viņu izsekot; jau no sākta gala viņš ir bijis tās ļaunais gars. Ja nebūtu Kārļa, viss būtu pavisam citādi. Tomēr pēdējos gados Kārlis maz ir mājās un liek viņu mierā. Kārļa galā uzturas arī Nellija,

Kārļa sieva, un, protams, bērni. Bērni ir ziņkāri un draisko- jas bez ļaunuma. Bet par Nelliju nevar saprast, vai viņa ir ļauna vai laba; parasti viņa no Aldas izvairās; reizēm pat liekas, ka viņa no savas vīramāsas baidās.

Vecāku istabas logi atrodas mājas otrā galā, taču tas nenozīmē, ka viņi nenāk uz šo galu. Tēvs gan šopavasar mazāk rādās, bet māte vai ik dienas tekalē starp daudzajām saimniecības ēkām.

Alda vēlreiz aplaiž apkārt ciešu skatienu: nekur neviena cilvēka nav. Tikai kūtspriekšā kašņājas vistas un raibais Kohinhinas gailis, uzlēcis uz vecas, izkaltušas cūku barojamās siles, krūti izriezis, skaļi un izaicinoši dzied. Suns, piesiets ķēdē, skatās uz gaili, tad, laikam mušas izdzenādams, sapurina galvu, no-

žvadz ķēde, un mājas sargs, važu līdzi vilkdams, ielien būdā.

Nekur neviena cilvēka.

Alda uzmanīgi iznāk no savas slēptuves rijas nojumē un pieliekusies aizslij uz meža pusi. Pa ceļam apstājusies un paslēpusies aiz pirmā krūmu pudura, viņa vēlreiz nolūkojas uz kluso pagalmu un, nekā aizdomīga nesaskatījusi, iešļūc nesen izraktajā meliorācijas grāvī, tad žigli vien parādās otrā pusē un ienirst eglīšu jaunaudzē, kur viņu no mājām neviens vairs nevar pamanīt. Nu var tecēt lēnāk.

Krūmiem aizaugušā pļavmalē viņa apstājas. Te kā baltas salas pagājušā gada sūnainajā kūlā zied vizbuļu pālumi. Alda pietupstas un sāk plūkt vizbuļus, cenzdamās ziedus salikt skaistā pušķī.

Viņa jūtas mierīga, jo neviens viņas iziešanu no rijas nav ievē​rojis.

II NODAĻA Tomēr Alda kļūdās: viņa ir ievērota.

Torīt Kristjāns Pētertāle pamostas līdz ar gaismu, atkal pamostas ar sajūtu, ka tūdaļ jāceļas, jāiet, kaut kas jādara, ne minūti ilgāk nevar palikt gultā — ja viņš neies, tad notiks kaut kas nelabojams, bet piecēlies viņš to spēs vēl novērst, tikai jāceļas tūlīt, jāiet un jāsāk rīkoties. Tomēr viņš vilcinās, jo īsti nezina, kā lai novērš to, kas nemitīgi draud, tuvojas, krājas pār galvu kā sodība, kā nepielūdzams liktenis. Šī sajūta nav jauna. Dažbrīd pat liekas — tā viņu pavada vai visu dzīvi. Gadiem ejot, reizēm kļūst vājāka, it kā notrulinās, lai pēc laika atkal atjaunotos, kļūtu asa kā sāpe un liktos mūžīga.

Kristjāns paskatās uz sievas gultu, kas atrodas cieši līdzās. Milda vairs nav aizmigusi. Viņa guļ uz muguras, un acis ir atvērtas; sirmā, akurāti sasukātā galva atdusas uz zema, sniegbalta spilvena, un smailais deguns rāda tieši uz pelēcīgajiem, kādreiz ziloņkaula krāsas griestiem, kas jau sen zaudējuši savu pirmatnīgo svaigumu un tagad kā smaga, nenovēršama lietus tūce zemu gulstas pār viņu galvām.

Kristjāns sagrozās, lai celtos augšā; tajā brīdī viņa atkarenās ausis sasniedz sievas padevīgā, aizlūzusī balss, kurai pēdējā laikā viņš nemēdz atbildēt.

— Vai tu jau esi pamodies? — viņa jautā.

Būdams mazrunīgs pēc dabas un nespēdams paciest liekus, nevajadzīgus

vārdus, kurus cilvēki tomēr izrunā, un jautājumus, kas jau tāpat skaidri, Pētertāle sadusmojas un teic: — Ja jau es ceļos augšā, tad aizmidzis vairs nevaru būt. Mēnessērdzīgs tak neesmu.

Sieva nopūšas un vairs nekā nesaka.

Klusēšana guļ pār viņu dzīvi kā nepaceļams vāks, kā svina slogs, ko izkustināt nav iespējams, kur nu vēl pabīdīt nost. Katrs mēģinājums tuvoties vīra dvēselei sastop noteiktu, stingru pretestību, un maigums atduras pret rupjību. Kad tas sākās, viņa bija raudājusi, izmisusi, tad pamazām samierinājās, pierada pie klusēšanas, pie kuras — skaļai un runīgai savos labākajos saimnieces gados — pierast bija tik grūti. Vai maz bija brīžu, kad viņa

runājās ar šīm mēmajām sienām, ar stenderēm un pati izbijās, dziļajā klusumā izdzirdējusi savu balsi? Bet pamazām viņa pierada gan pie klusēšanas, gan pie vientuļās un noslēgtās dzīves Mežlaukos.

Vienīgi reizēm uzmācas bailes, ka klusējot būs arī jānomirst vienam otru neatradušiem, pazaudējušiem uz mūžu, un tad viņa mēģina runāt, tuvoties vīram ar maigumu, bet katru reizi tiek noraidīta, atstumta, it kā tieši viņa būtu pie visa vainīga. Bet viņa nejūtas vainīga, viņa jau nu vismazāk vainojama, ka tā noticis. Viņa bija centusies palīdzēt vīram visu pārmākt, tikt pāri tam, ko viņš nekādi nespēja pārvarēt un kas viņu dzīvi bija nolēmis vientulībai un atsvešinātībai, kad vārdiem, ja vien tie neskāra visnepieciešamāko — kur un kā ņemt

barību lopiem un pašiem, kā sagādāt apģērbu un kurināmo —, nebija nozīmes, nebija ne vietas, ne laika, jo ikviena saruna, ik vārds varēja atgādināt, atsaukt atmiņā to, kam viņi mēģināia tikt oāri un ko bezcerīgi katrs savā vientulībā centās aizmirst.

Kristjāns ir saģērbies un, uz sievas pusi pat nepa- lūkojies, it kā tur būtu tukša vieta, iziet ārā, skaļi aizvērdams durvis.

Kad durvis aizcērtas, Mildas plaksti nodreb; nodreb arī logu stikli — ķitējums ir nokritis, un rūtis vējā bieži vien trīs, tinkšķ un pa spraugām vecajā rāmī laiž iekšā saltumu —, sadreb arī pati vecā māja, un tur, kur siena saskaras ar durvju sleņģi, nobirst apmetums. Pēdējā laikā apmetums tā saplaisājis un samelnējis, ka istaba prasīt prasās pēc remonta un

balsināšanas. Tāpat visa māja. Bet vecais jau nu to netaisīs. Un jaunie ne tik. Viņi te dzīvo tikai veco dēj. Pēc viņu nāves aizies. Aizies kā likts. Un lai iet! Milda Pētertāle, dzimusi Pērkone un savā laikā pieredzējusi labākas dienas, tāpēc nožēlu nejūt. Viņa pati kādreiz kā jauna meitene diedama un dziedādama bija šais mājās ienākusi un tagad vecumā zina, ka tikpat viegli spētu no tām aiziet. Tā jau nav, ka viņa nekad nebūtu šīs mājas mīlējusi, nebūtu te jutusies labi. Nē, te pagājuši arī viņas laimīgie gadi, te bija dzimuši un auguši bērni, izauguši lieli; tagad te dzīvo un aug mazbērni, bet laime, miers un saskaņa ir aizgājuši uz neatgriešanos.

Vecā mājas saimniece guļ tai pašā gultā, kurā bija pirmo reizi apgūlusies pirms vairāk nekā pussimts gadiem, un

jūtas nelaimīga, salauzta un slima, lai arī nevar pateikt, tieši kāda kaite viņu piemeklējusi. Bet viņa zina, ka nevar gulšņāt, ir jāceļas, jāsāk mājas solis, jo visi ikdienas rūpesti guļ uz viņas pleciem, un labprātīgi atteikties no tiem viņa vēl nedomā.

Ar strauju, ašu kustību viņa atsviež strīpaino, pašausto segu, un tajā pašā brīdī viņas kailās pēdas abas reizē pieskaras grīdai. Garajā naktskreklā viņa izskatās vēl slaida un sprauna, tikai nedaudz uzkumpušie kamieši liecina par gadu un darba nastu, kas tiem bijis jānes.

III NODAĻA Kristjāns Pētertāle ir iznācis no mājas un pagalma vidū apstājas kā zemē iemiets. Kur tad viņš grib iet? šī taka tak ved uz veco riju! Tur viņam nav ko meklēt. Kādas aplamības! Kamēr Alda ir rijā, tur nav ko darīt.

Kristjāns stāv pagalmā un nezina, kur iet tālāk, un tas viņu kaitina. Viņš taču bija pamodies ar apziņu, ka tūdaļ jāceļas, jāiet, jāsāk rīkoties, ka viņš vēl var tikt vaļā no tā, no kā vaļā tikt gribējis jau daudzus gadus, bet ko tomēr līdz šim nav spējis izdarīt. Nu vairs kavēties nedrīkst, un šorīt viņš gandrīz skaidri bija zinājis, kā to paveikt. Viņš tikai bija aizmirsis Aldu, savu nelaimīgo meitu, kas mitinās rijā. Šis

neparedzētais, aizmirstais šķērslis viņu izsit no līdzsvara. Ja nevar darīt to, ko viņš izlēmis un kas nekavējoties jādara, tad pārējam nav nozīmes.

Aiz muguras noklaudz durvis, šķind spaiņi; droši vien Tā ir Milda, kas iet uz aku pēc ūdens. Kristjāns strauji kā sabiedēts zirgs cērtas sāņš: Mildai nevajag redzēt, ka viņš bijis ceļā uz riju.

Tas viņai nav jāzina! Un Kristjāns slāj taisni prom, kur deguns rāda, it kā pats iepriekš būtu tā nolēmis. Lieliem soļiem viņš aizsvampā garām pirtiņai, pāri āboliņa laukam uz lielceļa pusi.

Aizelsies no straujā kāpiena, piekalnītē viņš pieiet pie vecās ābeles un nostājas cieši līdzās repuļaina- jam stumbram. Pretēji druknajai, ziedošajai ābelei tās saimnieks un kopējs ir sīksts un

laidns kā biezoknī audzis, apsūnojis bumbierkoks, kas visu laiku tiecies uz augšu, tāpēc zarus nav pletis plašumā, bet augstumā. Un tāds nu viņš te stāv klaja lauka vidū, pavasara vēju pluinīts un ārdēts, nespēdams tomēr nekā cita kā vienīgi kurnot saņemt savu likteni un paslepus tam spītēt.

Tad viņš atskatās un pēkšņi ar agrāk neapjaustu skaidrību redz, ka Mežlauki jau ir vecas mājas un droši vien, tāpat kā viņš, dzīvo pēdējos gadus. Kādreiz tās bija labas mājas, pamatīgi būvētas, ar daudzām saimniecības ēkām un šo māju iedzīvotājiem nevajadzēja baiļoties, ka viņus kāds noturēs par būdeļniekiem.

Dzīvojamā māja pa gabalu ar sienu līdzeni tēstajiem, resnajiem baļķiem gan izskatās vēl it groda. Taču viņš zina, cik

apakšējais vainags iz- puvis, cik logu rāmji izčākstējuši un stenderes izļodzījušās. Arī skursteņi apdrupuši un nokvēpuši gluži melni. Veranda vairāk stāv noslēgta, un caur to sen neviens nav staigājis. Aizkari pie logiem un puķu podi uz palodzēm drīzāk pastiprina nekā noslēpj mājas nolaistību. Augstā televizora antena uz ielāpainā skaidu jumta jau izskatās kā piedauzība. Klēts jumts ir caurumu caurumos un pakšķi nosēdušies.

Vienīgi mūra kūts, kādreizējais saimniecības lepnums, stāv piesaulē, izaicinoši zibinādama no skaldītiem laukakmeņiem mūrētās sienas.

Platās durvis ir tikai pievērtas, un no turienes šurp skan govs mā- vieni.

Noklaudz mājas durvis, pa tām iznāk Milda un, slauceni vienā rokā šūpodama,

otrā stiepdama pilnu spaini, aizkumpā uz kūti.

Tad vecā vīra uzmanību piesaista tāls metālisks troksnis, un viņš strauji pagriežas uz pretējo pusi. Saule kā milzu ķiršoga stāv acu priekšā un žilbina.

Pārlicis plaukstu pār acīm, viņš lūkojas tālumā. Kristjāns mazāk redz, vairāk uzmin, ka skaņa nākusi no pārvadājamās ceļa būvētāju mājiņas, kas stāv pie Vijupīfes tilfa. Kāds sparīgi atrāvis vaļā ar skārdu apsistās mājiņas durvis, un tās, ar skaļu žļerkstu atsitušās pret sienu, iztraucē veco vīru zem ābeles. Un tad Kristjāns pamana, ka sāk pulcēties ceļa strādnieki, lai sāktu jaunu darba dienu.

Patlaban viņi vēl nestrādā, stājas bariņos, kaut ko pārspriež. Vai varbūt saņem algu?

Nē, algu tik agri nemaksā. Algu droši vien

maksās pievakarē. Un tad viņi iedzers, palustēsies — kā jau darba cilvēki. Kas šiem ko ne- lustēties līdz pirmdienai! Bet pirmdien atkal sāks. Saimnieks ar acīm nomērī attālumu no melnās mājiņas līdz rijai. Pēdējā nedēļā šis attālums nav sarucis, nav kļuvis mazāks. Mājiņa stāv uz vietas. Vakar Vijupītes gultnē viņi ieguldīja lielos betona grodus, pār kuriem ies jaunais ceļš. .Nu tas ir izdarīts, un viņi sāks virzīties tālāk. Jaunā ceļa trase ir nosprausta tieši pāri rijas galam. Varēja jau riju atstāt, ja tikai savlaicīgi būtu par to padomājuši. Bet kas tad domās? Vai šodien kādam rūp, kas notiek ar vecu riju?

Gluži otrādi, ceļu vajagot iztaisnot.

Blēņas! Cik gadu ceļš met tos nelielos līkumus, lokās ap pauguriem, kāpj augšup un lejup, bet neviens tāpēc nesūdzējās. Un

vai nebrauca pajūgi un mašīnas, negāja traktori? Ceļš tāds ir bijis no laika gala, kopš pa to braukuši cilvēki, un nevienam ne prātā nav nācis to būvēt par jaunu. Ceļš esot jāuzlabo, jāpaplašina … Ja cilvēki kaut ko par varītēm grib panākt, tad viņi vienmēr visam atrod attaisnojumu un pamatojumu. Tā šobrīd domā vecais Mežlauku saimnieks, stāvēdams zem sirmās ābeles zariem dīvainā pretstatā spēcīgajam kokam. Ābele vēl ir sulu pilna, ziedoša un neapšaubāmi daudzus gadus nesīs bagātas ražas. Bet par koka stādītāju to teikt vairs nevar. Uzlūkojot viņa izkaltušo, grumbaino, sirmiem, retiem bārdas kumšķiem apaugušo seju, iekritušās, čīkstošās krūtis, garās, kaulainās rokas, ir skaidrs, ka ābele — ja vien to nepiemeklēs spēcīga vēja alpa vai

ļauns cirvis — noteikti savu dēstītāju pārdzīvos. Un tam tā arī jābūt. Mūsu darbi tikai tad ir labi un vērtīgi, ja tie dzīvo ilgāk par mums pašiem. Mūsu domas un atziņas tikai tad ir pareizas, ja tās arī pēc mūsu nāves vēl atkārto un atzīst par pareizām. Kristjāns Pētertāle skaidri zina, ka viņa domas un darbus šodien neviens neatzīst par pareiziem. Ja nu vienīgi sieva, kas visu mūžu stāvējusi viņam cieši līdzās un nav atkāpusies no viņa sāniem ne baltās, ne nebaltās dienās. Un nebaltu dienu, kas zina, ir bijis vairāk nekā baltu.

Dēls Kārlis ilgi bija kopā ar viņiem.

Bet arī tam beigās kļūst par grūtu, un viņš sāk atkrist, raujas uz kolhoza centru, arvien mazāk uzturas mājās, ir kluss un nerunīgs, it kā nēsātu sevī lielu, neizteiktu pār​metumu.

Pirmā atrāvās Ilze, jaunākā meita, kad viņai vēl bija tikai divdesmit gadu.

Aizdiedza uz Rīgu, steigšus vien apprecējās un tagad audzina prāvu bērnu pulciņu. Pilsēta jau nu nav tā vieta, kur pasaulē būtu laižami daudzi bērni. Diez cik spoži viņiem neiet, bet uz tēva mājām nebrauc, kaut ir tikuši aicināti un lūgti. Aiz lepnības nebrauc. Tāpēc, ka toreiz pirms kāzām vecais Pētertāle skaidri un gaiši izteica meitai savu vi%dokli, apgaismoja un paskaidroja, kāpēc uzskata viņas līgavaini par nepiemērotu. Viņš domāja un vēl šodien ir stingri pārliecināts, ka lauku cilvēkam jāprecas ar lauku cilvēku, nevis ar pilsētnieku. Ja nu vēl Ilzes nākošais vīrs būtu, sacīsim, skolots, teiksim, inženieris vai vismaz ārsts vai aptieķnieks, tad vēl to varētu saprast, bet

nākošais vīrs bija tikai kuģu remonta rūpnīcas strādnieks, kāda tur peldoša doka atslēdznieks. Muļķības! Vīram ir jābūt gudrākam par sievu. No tā jau ceļas visas mūsdienu ģimeņu nelaimes, ka vīri apprec sievas, kas viņus pašus dīda un zuflierē.

Sievai ir jāzina sava vieta! Jāpakļaujas un jācienī savs vīrs! Bet kā sieva var vīru cienīt, ja viņš ir dumjāks? Tā noteikti ir ar Ilzi. Meitēns taču beidzis skolotāju institūtu, bet vīrs tikai atslēdznieks.

Vecais Pētertāle nemaz negrib teikt, ka Ilzes vīrs ir slikts cilvēks, tikai viņi abi neder pārī. Tāpat kā savā laikā Pētertāle nekad pļaujmašīnā nejūdza ērzeli kopā ar mazo, rāmo Baltiņu, bet jūdza ar Rudo ķēvi. Pie tam vienmēr ērzeli iekšpusē, lai tas dabū trūkties un neuzdomā palaidnības, bet ķēvi ārmalā, kur vieglāka

vilkšana. Šādi iejūgti, tie varēja vilkt savu velkamo no rīta līdz vakaram. Un dancīgais ērzelis vakarpusē bija rāms kā izrūnīts, bet nedod dievs, ja būtu iejūgts otrādi, tad vieglas dzīves izlutinātais ērzelis naktī norautos no ķēdes un kaimiņš Noru Miķelis varētu žēloties, ka viņa ķēves atkal nelaikā kļuvušas grūtas. Pēc Pēter- tāles pārliecības visa laulības padarīšana ir tieši tāda pareiza sajūgšana.

Lai abiem tiek pēc viņu spēkiem. Bet Ilzes vīrs nav īstais, tas ir tikai tāds Baltiņš, kas derīgs vairāk kartupeļu vagošanai, nevis pārī ar Rudo ķēvi. Pārāk jau lēns un miermīlīgs, īstais miegapūznis. Vajadzēja, vajadzēja Ilzei štra- māka vīra! Un kas tur ļauns, ka tā viņš pateica arī pašam jaunajam līgavainim, kurš pēc kāzām pie vecajiem Pētertālēm ne reizītes vairs nav

atbraucis? Kristjāns tālab jūtas ļoti sarūgtināts, jo iztulko, ka toreiz kāzās taisnību vien runājis. Ja cilvēks par to apvainojas, ka viņam taisnību acīs saka, tad gan vi​ņam ir maza vērtē.

Gaisu satricina dobji motora puksti.

Palūkojies uz Vijupītes pusi, vecais vīrs ierauga, ka buldozers kā šaudams izšauj zilganus dūmu mutulīšus. Strādnieki ir sanākuši, lai sāktu jaunu darba dienu, bet vecais Mežlauku saimnieks steidzas mājup, un ik ar soli, ko sper tuvāk mājām, viņu pamet nedrošība un neizlēmība, kas ik reizes pārņem, kad no redzes loka izzūd paša mājas skurstenis. Vienīgi šī uzmācīgā motora rūkoņa — no tās nekādi nevar aizbēgt, paslēpties, tā nāk pāri piekalnei un lien ausīs arī tad, kad viņš ir jau savas mājas pagalmā.

Augļu dārzā, kur patlaban zied ķirši un plūmes, vecais saimnieks apstājas un cenšas iedomāties, kur ies iztaisnotais, jaunais, asfaltētais lielceļš.

Aldu viņš ierauga tieši tajā brīdī, kad tā, iznākusi no rijas, slepšus aplūko māju un pagalmu. Pārliecinājusies, ka nedz no mājas, nedz no pagalma viņu neviens nenovēro, Alda gar rijas galu veikli aizme​tas uz meža pusi.

Kristjāns Pētertāle, paslēpies aiz kupla ķirša, brītiņu pagaida, iekams dodas uz riju. Kamēr Alda ir rijā, nav ko domāt tur iet. Trakā meita tad ņem rokās spriguli, šņāc un vaibstās, cenzdamās jebkuru rijas apmeklētāju padzīt. Rija ir viņas mājvieta, valstība un patvērums, un to neviens līdz šim nav uzdrošinājies apstrīdēt. Vienīgi suns, kaķis un bērni tur drīkst ieiet, pret

tiem Alda nekāda naida nejūt.

Alda ir izzudusi jaunaudzē, un Kristjāns, pametis augļu dārzu, taisnā ceļā aizlingo uz riju. Viņa solis ir straujš un nešaubīgs; tā iet cilvēks, kas zina, ko viņš grib. Jā, šobrīd, kad Alda ir mežā, viņš var justies kā saimnieks, bet, kad Alda ir rijā, tad viņš tai tuvoties nedrīkst, tad viņš rijai met apkārt līkumu, tad rija ir viņam aizliegta pasaule.

IV NODAĻA Pieejot pie rijas, saimnieks ir mazliet aizelsies un satraukts. Kur tie laiki, kad viņš rijā nav ienācis! Tālab viņš pašreiz ne dzird pārgalvīgo cīruļa trelli virs galvas, ne mana, ka saule jau pakāpusies krietni augstu un sola siltu dienu, ne redz, kā žūstot kūp rijas zemais salmu jumts.

Viņš apstājas pie durvīm un ieklausās, vai ko nesadzirdēs, atskatās, vai kāds nav viņu pamanījis un nenovēro. Nē, viss liekas mierīgi, nekur nekā nemana. Tad viņš pagrūž pievērtās durvis un iespraucas iekšā. Katru reizi, kad viņš šeit ienāk, viņu pārņem sīks, auksts drebulis, it kā viņam saltu, it kā viņš būtu saslimis ar gripu.

Viss šeit, piedarba galā, ir tāpat kā

pirms daudziem gadiem, priekšmeti, kā atstāti, tā stāv savās vietās: vecais, trīs metrus garais zemes rullis, kas nav vairs lietots kopš tā pavasara, kad vajadzēja kolhozā iestāties, kad vairs nebija citas izejas, ja negribēji, ka tevi notur par budzi. Nē, to viņš negribēja. Un par tādu sevi arī neuzskatīja. Un, patiesību sakot, šodien nožēlot neko vairs nevajag. Tiesa, pirmie gadi bija grūti, taču vēlāk gāja arvien labāk. Viņš pat kļuva par brigadieri un tā kā lepojās ar šo amatu, jo bija godkārīgs: ja ko darīja, tad gribēja labi padarīt, lai neviens nevarētu pārmest, ka Kristjāns Pētertāle ir šāds vai tāds. Nē, viņš vienmēr ir bijis goda vīrs un kā tāds grib arī nomirt. Un, ja kas nav tā, kā tam jābūt, tad tā ir viņa personīga darīšana. Jo vairāk tāpēc, ka izlabot jau neko vairs

nevar. Kas izdarīts, izdarīts. Tāpēc nav jāsit dūre pie krūtīm un jāzvēr, ka tu esi gribējis pavisam cifādi, nekā iznācis, ka fu esi rīkojies, likteņa un apstākļu spiests.

Tikpat neviens neticēs. Un tāpēc viss, ar ko pats sevī un savā darbībā neesi apmierināts, katram pašam jāpaņem kapā līdzi. Tas kā man​tojums nav jāatstāj.

Tā domā Kristjāns Pētertāle, acīm ar piedarba pustumsu aprodot. Nu jau var saskatīt pie resnajiem, gludajiem sienu baļķiem sakārtos, spīdīgos grābekļu un izkapšu kātus, ko gludinājušas viņa tēva un vec​tēva rokas; blakus rēgojas appelējušas, zirgu sviedru piesūkušās sakas ar apsūbējušiem, cakainiem apkalumiem. Tās viņš pasūtīja tai laikā, kad bija vēl jauns un no tēva mantoja Mežlaukus. Viņam

gribējās braukt tādā pašā lepnā iejūgā un federratos kā bagātākajiem un lielmanīgākajiem pagasta saimnie​kiem. Un viņš brauca. Tikai labuma no tā nekāda nebija. Vienīgi sīksaimnieķeļi, rentnieki un pusgraudnieki viņu apskauda, bet lielgruntnieki viņu par to nicināja un smējās, ka arī mežainis, kā tie viņu saukāja, sagribējis dižmaņoties. Kad Pētertāle to saprata, pakāra sakas šeit, piedarbā, un kopš tā laika tās nav vairs cilātas, jo smagajiem lauku darbiem nederēja. Blakus sakām baļķu starpā iesprausts linu kulstāmais. Pats viņš ar to nav strādājis, bet atceras, ka viņa bērnībā un jaunībā pie tā cauras ziemas te, rijā, līkņāja vectēvs, no ziemsvētkiem līdz lieldienām kulstīdams linus. Lini viņu zemē auga labi, un par tiem ieņemtā nauda

tika izlietota ēku celtniecībai. Kaktā ieslietas baļķu vedamās ragavas, blakus aizlauzts zirga loks. Un milzīga, ieplaisājusi piesta, nez no kādiem laikiem saglabājusies.

Rija un piedarbs ir kā muzejs, kurā uzskatāmi redzama latviešu zemnieka dzīve — no vācu baronu laikiem līdz pat četrdesmito gadu beigām.

Ap piecdesmito gadu rijā tika novietoti pēdējie eksponāti: lemeša arkls, dzelzs tapu ecēšas, zāles pļāvējs, ko noslēpa un neatdeva kolhozam. Tā vis» šie darbarīki te stāv un rūs, nez vai derīgi vairs lūžņiem. Par zāles pļāvēju iedomājoties, Kristjānu vienmēr pārņem tādas kā skumjas: aizgāja manta bojā, bet pirmajos kolhoza gados tak varēja noderēt, ai, kā varēja noderēt. Kad pašu

vēlāk iecēla par brigadieri, gribējās zāles pļāvēju izvilkt un likt lietā. Tikai to nekādi nevarēja izdarīt. Pētertāle negribēja atzīties, ka pats mašīnu tik ilgi slēpis, un kauns arī bija. Ja nav mantas, lai izput, viņš toreiz nosprieda un centās par zāles pļāvēju nedomāt. Palaikam tas izdevās, un, ja vien nebijis tas — vārdā nekad nenosauktais, kas līdzīgi slogam guļ pār visu viņa dzīvi un no kā vienīgā vecais Kristjāns vēl baidās, — viņš nekad te nestāvētu, netrūktos naktīs augšā un nedomātu domas, kuras nevar izdomāt, bet kuras nāk un pār kurām viņam nav varas, tāpat kā viņam nav varas pār gadalaikiem, pār pavasari, vasaru un ziemu, kas nāk un iet, kā tiem jāiet, tāpat kā neglābjami nāk vecums, kas citiem atnesot mieru un piepildījumu, bet viņam miera un

piepildījuma nav un nevar būt. Agri no rīta viņš gan bija pamodies ar sajūtu, ka zina, kas jādara: tikai jāpieceļas, jāatnāk šurp — un viss kļūs skaidrs un nostāsies savā vietā; tāpēc viņš bija te ielavījies, pats iepriekš nespēdams pateikt, ko tas viņam dos. Bet nenākt viņš nevarēja, un tagad, kad viņš te stāv, atkal uzmācas šaubas, vai viņš nelolo veltas cerības, kuras nekad nepiepildīsies.

Kristjāns paver zemās, nomelnējušās durvis, kas ved no piedarba rijā. Durvis žēli un griezīgi iečīkstas, un viņš negribot satrūkstas.

Brīdi pastāvējis un pavilcinājies, viņš pieliec galvu un pārkāpj augsto slieksni. Te, rijā, ir vairāk gaismas. Šī ir Aldas valstība, kurā nesodītam nevienam nav ļauts ienākt. Vai viņam par to kas draud tagad, kad viņš

pārkāpis savas trakās meitas aizliegumu?

Piegājis tuvāk krāsnij, viņš ierauga baltus, apvītušus vizbujus.

Tie viņu tā pārsteidz, ka ienācējs brīdi nemaz nespēj izkustēt no vietas.

Pēkšņi prātā iešaujas glābēja doma — varbūt tie nemaz nav ziedi? Cerība uzliesmo kā malduguns naktī un atkal nodziest. Viņš sper soli tuvāk krāsnij, pastiepj roku un satausta, ka puķu vītne ir vēl svaiga, baltie ziedi tikai apvītuši un nevarīgi sakļāvuši bālganos ziedkausus.

Pētertāle norauj puķu vītni un iesviež kaktā. Un berzē roku gar sāniem, it kā tā būtu apdedzināta. Vai Alda kaut ko zina, nojauš? Ko šī ziedu vītne nozīmē? Stāsta, ka trakiem cilvēkiem, tāpat kā dzīvniekiem, piemītot asa nojauta, dīvaina spēja just, paredzēt un uzminēt notikumus.

Uz krāsns stāv salmu maiss, sega un divi spilveni, nolikti blakus. Te Alda guļ.

Kājgalī, akurāti pārlocīts, nolikts vecais, rūsganais aitādas kažoks. Miga, cik nu to puskrēslā izdodas saskatīt, ir nevainojami tīra un kārtīga. Lai cik meita dulna, tīrības sajūtu nav zaudējusi.

Sākotnējais miers un pašsavaldīšanās tomēr ir pagaisuši. Vai tiešām viņš bija cerējis, ka Aldas saprāts mainījies, kļuvis citāds, ka viņa aizmirsusi?

Kristjāns Pētertāle jau atkal dusmojas, ka ir nespē​cīgs grozīt notikumus un cilvēku likteņus, šī nespēja viņu vienmēr ir baidījusi. Notikumi vienmēr bijuši stiprāki par viņu, lai kā viņš pret tiem cīnījies, da​rījis visu iespējamo un pat vēl vairāk. Un tagad viņš atkal jauš tuvojamies jaunus notikumus. Ko tie

viņam nesīs? Un cilvēkiem, kuri dzīvo Mežlaukos, par kuru likteni viņš jūtas un vienmēr juties atbildīgs? Ār​pasaules lielie notikumi, notikumi, kuru gaitu viņš nespēj grozīt, nekad nav nesuši labu. Viņam tie vienmēr ir nesuši ciešanas, zaudējumus, sāpes. Un tikai paretam ko labu.

V NODAĻA Atgriezies pie durvīm, Kristjāns Pētertāle izdzird laukā šalcošu skaņu, it kā pa zemi kāds ātri vilktu meiju, ķēdi vai ko citu. Skaņa tuvojas biedējoši strauji. Tā var skriet tikai Alda. Vai viņa pamanījusi tēva ienākšanu rijā? Vai meitas saasinātais instinkts pateicis, ka rijā kāds ir? Tādi gadījumi jau agrāk bijuši. Alda pa gabalu nojauš, ka rijā kāds ieiet, un tad metas nelūgto viesi izsviest. Tādās reizēs viņa kļūst bīstama un neaprēķināma.

Visbiežāk ķeras pie spriguļa, ko vienmēr tur pa tvērienam krāsns tuvumā. Bet dažreiz metas virsū, lai neaicinātajam ienācējam ar visiem desmit pirkstiem saskrāpētu seju. Viņa cilvēkus nešķiro,

pret visiem izturas vienādi nikni un noraidoši. Pret tēvu un māti — tāpat kā pret svešiniekiem. Bet brāli Kārli ienīst ar se​višķu naidu.

Kaut kas nodžinkst, un ārā kļūst dzirdami cilvēka soļi. Kristjāns ieraujas piedarba tumšākajā kaktā. Ja tā ir Alda, viņš cer, ka, viņu nepamanījuši, meita cauri piedarbam ieskries rijā un viņš pēc tam varēs netraucēts iziet. Vienīgi durvju čīkstēšana viņu nodos. Bet tad jau viņš būs ārā. Un ārā Alda nekad nav tik bīstama kā rijā vai piedarbā.

Ieklausījies Pētertāle pārliecinās, ka tie nav Aldas soļi. Cilvēks it kā savā nodabā pastaigājas gar riju. Alda tā nedarītu. Kristjāns neuzmanīgi izkustas no vietas un nejauši pieskaras baļķu starpā iespraustai sarūsējušai izkaptij, kas

iešķindēdamās nokrīt uz klona. Cilvēka soļi ārā noklust. Pēc brīža atskan vīrieša balss: — Ei, vai rijā kāds ir?

Viņš šo balsi nepazīst. Un cer, ka svešinieks iekšā nenāks, ja neatsauksies.

Nenāks tāpēc, ka visā apkārtnē cilvēki zina, ka rijā mitinās Pētertāles trakā meita.

Tomēr svešinieks projām neiet.

Pamīņājies viņš lēnām ver rijas durvis, kuras šobrīd, šķiet, čīkst vēl negantāk.

Pētertāle vispirms ierauga svešinieka ēnu, kas krīt pār slieksni. Tad svešais piesardzīgi ielūkojas iekšā, bet, tā kā viņš nāk no spožās saules gaismas pielietā āra, tad nekā nesaskata, kamēr acis aprod ar rijas pustumsu. Svešais sper kāju pāri sliek​snim. šajā brīdī Kristjāns uzsauc: — Ko jūs meklējat?

— Sveicināti! Vai jūs esat saimnieks?

— Un kas tad ir?

— Gribu aprunāties par riju.

— Ko?!

— Gribu aprunāties par riju. Esmu ceļa būves meistars. Pēc dažām dienām te virsū nāks buldozeri, sāksim līdzināt jauno ceļa trasi. Rija būs jānojauc. Jums tas ir teikts?

— Es to nejaukšu.

— Jums tas nebūs jādara. Ar kolhoza priekšniecību jautājums saskaņots. Vienīgi ja jums te būtu kādas mantas, tad izvāciet!

— Mantas! — Pētertāle nicinoši novelk. — Te dzīvo cilvēks.

— Tā man teica. Jūsu meita.

Nesaprotu, kāpēc vi​ņai būtu jādzīvo rijā.

— Es arī nesaprotu, bet viņa to dara. Un neviens viņai nevar iestāstīt, ka dzīvot vajag mājā.

— Kad rija būs nojaukta, viņai nekas cits neat​liks kā pārvākties uz māju.

— Tā tik skatieties, ka viņa jums ar spriguli pau​rus neielauž!

— Nu, zināt! Ja viņa sāks trakot, mēs izsauksim ātro palīdzību un liksim viņu aizvest uz psihiatrisko slimnTcu. Bet es ceru, ka jūs kā tēvs nāksiet mums palīgā un nekādu ekscesu nebūs.

— Tieši to es nevaru solīt. Riju vajadzēja nojaukt ziemā, ja citādi nevarēja. Tad viņa dzīvo mājā un tos eksesus taisa mazāk. Bet ziemā man teica, ka jaunais ceļš iešot vairāk pa augšu.

— Bija tāds projekts, bet mēs to grozījām. Tur, augšā, kolhoza lauki. Tāpēc

šaipus Vijupītes ceļu taisīsim gar piekalnes malu. Zemes darbu būs mazāk.

Un lētāk iznāks.

— Kam lētāk, kam dārgāk! Rija ir mana, un es negribu, ka to nojauc.

— Jūs varat gribēt vai negribēt.

Rija atrodas uz kolhoza zemes, nevienam tā nav vajadzīga. Ja jūs jautājumu pacelsiet augstās sfērās, jums samaksās malkas cenu. Tādas tiesības jums ir. Bet riju tikpat nojauks. Tā ir izlemta lieta.

Tāpēc nestrīdēsimies. Ceru, ka esat prātīgs cilvēks.

Svešais iziet ārā. Pētertāle viņam seko. Pie rijas sienas ārpusē stāv piesliets divritenis. Ceļmeistars pieliek roku pie cepures un atgādina; — Tātad ar pirmdienu mēs sākam.

Uz redzēša​nos!

Viņš uzlec savam braucamrīkam un sāk enerģiski mīt pedāļus. Švīkst riepas, braucējam attālinoties.

Pētertāle paliek viens ar savām domām. Tas nu ir noticis. Tā stunda, tas brīdis ir klāt. Arvien vairāk uzmācas briesmu sajūta. Kā toreiz, kad viņa mājām nelaime izgāja cauri. Vai ir kāda cerība, ka šoreiz nelaime varētu paiet garām? Jo vairāk Pētertāle par to domā, jo mazāk tam tic. Jo viņš jau ir vecs vīrs un spēku vairs nav atlicis daudz. Un tomēr viņš nav no tiem cilvēkiem, kas samierinās ar likteni, ar notiekošo, nemēģinādams darīt visu iespējamo vai pat vairāk par iespējamo, lai novērstu nelaimi no savas un savu tuvinieku galvām.

VI NODAĻA Puķu klēpis aug augumā, bet Alda arvien vēl plūc un plūc. Baltie vizbuli gandrīz jau noziedējuši, lejāk vizmo māllēpeņu lapas, ir atvērušās pirmās bezdelīgactiņas. Sīkie, mīlīgie ziedi viņai tā iepatīkas, ka Alda nometas četrrāpus.

Alda vienmēr dara tikai to, kas patīk, kas saskan ar viņas vēlmēm un iegrib bām.

Puķes lasīt šobrīd ir patīkami, un viņa tās plūc. Tā ir pirmatnēja vēlme — noplūkt, paņemt to, kas patīkams. Ziedi tik maigi, tik trausli, tie nomierina un ielīksmo; pēc pusstundas tie novītīs, bet Alda par to nedomā. Rija un viss pārējais šobrīd ir aizmirsies. Tik silti, tik klusu un mierīgi!

Pārlido tauriņš, tad atgriežas un nometas

uz saplūktajām puķēm. Tik skaists! Kūko dzeguze. Lai kūko! Alda ir gudra un viltīga. Viņa vienmēr kabatā līdzi ņem rupjmaizes doniņu, kādu garoziņu un# tikko pamodusies, nolauž gabaliņu un ieliek mutē. Tā viņa viltībā pārspēj dzeguzi. Tikai vienreiz dzeguze viņu aizkūkoja. Un tad bija slikti. Tad bija tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt.

Tajā tālajā pavasarī Alda vēl bija jauna sieviete, lai gan dažs ļaunmēlis sāka gar viņu zobus trīt un paslepšus par vecmeitu dēvēt. Bet vai viņa vainīga, ka dzīvoja sava tēva mājās? Kur lai viņa šais mežos atrastu vīrieti, kas viņu apprecētu?

Līdz tuvākajām mājām bija kilometri.

Kaimiņos vienīgi Noras, bet tur neviens neprecēts vīrietis nedzīvoja. Un Pētertāles nemeklēja saskari ar citiem cilvēkiem,

dzīvoja savrupu dzīvi kā vairums zemnieku. Kad sākās karš, tēvs no pasaules norobežojās vēl vairāk.

Satikšanās ar ļaudīm kara laikā varēja būt bīstama, nemaz nerunājot par pilnīgi svešiem, kas šad tad Mežlaukos mēdza iegriezties. Tēvs nelabprāt atvēra durvis šo ļaužu priekšā. Tomēr pavisam strupi un pilnīgi atteikt arī neiedrošinājās, jo tad bija jāriskē ar svešinieku atriebību, kas, kā baumas pauda, pa​laikam esot briesmīga un nežēlīga. «Izdzīvot! Sis nav mūsu karš,» — tā sacīja Kristjāns Pētertāle, un, viņam pakļaujoties, tāpat domāja sieva, meitas un dēls. Tomēr pilnīgi izvairīties no šī kara nespēja. Tas ienāca Mežlaukos tāpat kā katrā mājā, lai kā cilvēki tam pretojās, ienāca ar mūžīgo satraukumu un bailēm, ar nodevām, kuras obligāti

vajadzēja pildīt, ar labprātīgajiem ziedojumiem, kurus deva nelabprāt, lai atpirktos, lai liktu mierā. Bet mierā nevienu nelika. Karš ielauzās katrā mājā un katrā cilvēkā, lai kā viņš domāja esam sevi no tā pasargātu.

Mežlaukos karš savu obligāto nežēlību pieteica vispirms ar to, ka arī Kārlim bija jāiet karot. Un viņš aizgāja, atpirkties vairs nevarēja. Un kādu rītu mājās kļuva klusi, skumīgi kā pēc bērēm.

Visi staigāja nodurtām galvām, un sieviešu acis bija apsarkušas.

Alda brāļa aiziešanu smagi pārdzīvoja. Dienu no dienas kļuva vienfulīgāk un drūmāk. Ja šis karš nav mūsu karš, kā tēvs to mēdza atkārtot, tad kāpēc Kārlis tomēr karoja? Ka viņš ir frontē, liecināja vēstules; nekā

iepriecinoša tajās nebija. Viņš rakstīja, ka krievi nākot virsū kā dzīvs valnis, ka pēc artilērijas apšaudes- sāpot galva; un reiz, kad viņi divas nedēļas turējušies kādās pozīcijās, uz viņiem plūdusi tāda līķu smaka, ka nācis vēmiens; tomēr visbriesmīgāk esot tad, kad spēlējot «Staļina ērģeles». Alda šīs «ērģeles» iztēlojās desmit un simtkārt varenākas par visbargāko pērkona negaisu, kādu vien viņa bija piedzīvojusi, kad debesis vienos zibeņos un grāviens pēc grāviena nogāž kokus, aizdedzina mājas, nosper cilvēkus un dzīvniekus. Vai tas varēja būt, ka cilvēki kaut ko tādu spējuši izdomāt? Jā, laikam jau tomēr. Te vienā, te otrā lauku mājā pienāca ziņa, ka dēls vai vīrs kritis austrumu frontē. Un «Tēvija» — vienīgais laikraksts, ko viņi palaikam lasīja, —

rakstīja, ka arī vācieši izgudrojuši kaut kādu varenu ieroci «Fau», kurš drīz vien satriekšot pretinieku. Tātad šim «Fau» vajadzēja būt vēl stiprākam par «Staļina ērģelēm». Ak dievs, cik karš ir briesmīga lieta! Un tas tuvojās, arvien tuvojās.

Rudenī no Latgales, Rīgas un Vidzemes sabrauca cilvēki, kuri bēga no kara, un tādi, kuri baidījās no boļševikiem vai kurus fašisti šurp atdzina. Visas apkārtnes mājas bija pilnas ar bēgļiem, kā viņus vienkārši sauca, nešķirojot, kādu iemeslu dēļ katrs šeit nokļuvis. Tomēr starpība bija liela, jo bieži vien tie pēc savas pārliecības piederēja gluži pretējām karojošām pusēm. Vienīgi Mežlaukos viņus nešķiroja, jo viņu te vienkārši nebija. Kā tēvs to panāca, Alda nezināja, bet viņu mājās neviens neapmetās. Laikam

taču tēvs prata iestāstīt, cik viņu mājās, meža vidū, nedroši, ka te bieži vien garām klīst visādi bruņoti ļaudis un ka viņš pats, Kristjāns Pētertāle, grib savas mājas pamest, ja karš nāks vēl tuvāk. Šādu runu sabaidīti, Mežlaukos neapmetās pat tie, kam pagasta valde bija te noteikusi pagaidu apmešanās vietu. Bet Noras bija bēgļu pilnas. Un tās bija tādas pašas vientuļas mājas kā Mežlauki. Vienīgi Noru saimnieks Miķelis Klapkalns bija citāds cilvēks — viņš nevienam nekad un neko atsacīt nevarēja. Un laikam tak bija ieņēmis savā galvā, ka tur, kur vairāk ļaužu, drošāk. Taču šajā karā bija tieši otrādi: kur vairāk ļaužu, tur bailīgāk, jo tur biežāk radās dažādu uzskatu, politisku pārliecību sadursmes, kas arvien noveda pie traģiskām un asiņainām beigām …

Bet, pirms dzeguze Aldu aizkūkoja, mežā šāva. Tolaik mežos šaudīja bieži.

Kas šāva, Alda nezināja. Vai tie bija vācieši? Ko viņi tvarstīja? Vai tie varbūt bija sarkanie partizāni? Varbūt vācieši tvarstīja dezertierus, kuru, kā stāstīja, kļūstot arvien vairāk? Varbūt tie bija mežonīgie «mežakaķi», kas iedzina šausmas apkārtējos iedzīvotājos? Vai kurelieši, par kuriem runāja, ka tie esot sacēlušies pret vāciešiem? Vienalga, Mežlaukos uzskatīja, ka visi ir vienlīdz bīstami. Būsi palīdzējis vieniem, citi tavas mājas nodedzinās. Karš nepazīst žēlastības. Pat Kārļa atsūtīto fotogrāfiju, kas sākumā stāvēja lielajā istabā uz kumodes, novāca, lai neviena ziņkārīga acs to neredz, jo tajā Kārlis bija uzņemts vācu zaldāta uniformā. Ej nu zini, kam tas

var nepatikt! Tā sprieda Kristjāns Pētertāle un dēla fotogrāfiju noslēpa.

Vienīgi ja ienācēji nepārprotami bija latviešu šucmaņi vai vācieši, fotogrāfija tika izvilkta un nolikta vietā. Tā, no visa baidīdamies, viņi izdzīvoja līdz pēdējā kara gada pavasarim.

Kad sniegs jau bija gandrīz nokusis, bet zeme vēl nebija atlaidusies, Kristjāns Pētertāle saveda mājās ziemā sagatavoto malku; pārbaudīja rūpīgi slēptos graudus un, par jpīti karam, kā to darīja daudzi citi, slepus gatavojās pavasara sējai. Ja dievs dos. Apstaigāja rudzu zelmeni; tas izskatījās brangi pārziemojis un solīja bagātu ražu. Ja dievs dos. Bet pagaidām viņš ņēma lielo svīķurbi, gāja tepat uz birzs stūri pie resnākā bērza un urba sulas tāpat, kā to bija darījis visus iepriekšējos

mūža gadus.

Ar bērzu sulām arī viss sākās.

Alda apstājas. Viņa ir iznākusi birzs malā netālu no šķūņa. Un te, lūk, ir tas bērzs, viņas dzīves liktenīgais koks.

Neizpratnē viņa aplūko bērzu un nevar apjēgt, kā te nokļuvusi. Viņa taču meža norā lasīja puķes. Jā, pareizi, puķu klēpis ir rokās, bet tagad viņa stāv birzī pie bērza. Agrāk viņa bieži slepus nāca šurp un gaidīja, bet tas, kuru viņa gaidīja, nenāca. Viņš slēpjas rijā un nekad šurp vairs nenāk. Tur Alda bieži ir jutusi viņa klātbūtni, bet šeit, kā to solījis, viņš neatnāk. Tikai divas reizes viņi šeit satikās.

Torīt Alda paņēma tukšu spaini un gāja uz birzi pēc sulām. Mežā kūkoja tā gada pirmā dzeguze. Alda vēl nebija

brokastojusi, un dzeguze viņu aizkūkoja.

Jaunā sieviete gluži nevilšus sāka skaitīt, cik gadu vēl jādzīvo vienai, līdz apprecēsies. Iznāca tik daudz, ka viņa atmeta skaitīšanu. Ja tik ilgi jāgaida, tad gaidīt nav vērts. Tad jau taisnība vien būs, ka viņai vecmeitās jāpaliek.

Zem soļiem kraukšķēja ledus.

Lēzenākās peļķītes gandrīz visur bija sausas, tās klāja tikai plānas, sudrabotas ledus mežģīnes, kas šķindot sabirza, kad tām uzkāpa ar kāju. Vējš bija mainījies un pūta no dienvidiem. Varbūt nākamo nakti atkal piesals, bet šobrīd debesis bija piemākušās, drīzāk jau uzlīs lietus vai uznāks migla, ja vējš norims pavisam. Ja tā būs, tad pēdējās, netīrās sniega un ledus paliekas aizies, viss sāks ziedēt un zaļot.

Bet var gadīties, ka pēc īslaicīga siltuma

viļņa atkal uznāks aukstums. Dažkārt pat maijā vēl uzsnieg sniegs. Nekā skaidri nevar zināt. Laiks pavasarī pa lielākai daļai ir nepastāvīgs, viltīgs. Tā Alda rāmi prātoja, iedama uz birzs stūri pēc sulām.

Un nenojauta un nemanīja, ka viņu novēro svešas acis.

Bija tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada septiņpadsmitais aprīlis.

Neviens vēl nezināja, ka līdz kara beigām palikušas tikai trīs nedēļas.

VII NODAĻA Cilvēks paslēpās aiz zema paegļu krūma. Tālāk viņš netika, jo pārāk vēlu pamanīja nācēju. Viņš bija šeit nokļuvis nejauši, rīta mijkrēslī lūkojies uz tuvējām mājām, tad, gulēdams uz zemes, dzēris

spirdzinošās bērzu sulas, līdz viņu bija pievārējis snaudiens, pēkšņs nogurums, kad cilvēks gan nav aizmidzis, bet visi refleksi darbojas ārkārtīgi pagausināti, kad laiks ir zaudējis savu realitāti un stundas līdzinās minūtēm vai pat tikai sekundēm, vienam elpas vilcienam.

Cilvēks bija gribējis tikai īsu brīdi atpūsties, lai pēc tam tūdaļ dotos tālāk, bet šajā mirklī laiks pārstāja eksistēt, un viņu no šī transa atmodināja ledus skraukšķēšana. Viņš uzreiz apjauta drau​došo situāciju un centās aiziet projām.

Bet locekļi gribai nevēlējās klausīt; tie bija kā piesaluši zemei, likās, katra smilga, katra sūna tur ciet ar tūkstoš sīkiem piesūcekņiem, nelaiž vaļā, cenšas sasaistīt.

Soļi tikām tuvojās.

Cilvēks paslējās uz elkoņiem; viņa piere norasoja, bet šoreiz izdevās pussastingušo ķermeni izkustināt no vietas; viņš sāka rāpot projām.

Kad Alda pienāca pie bērza, cilvēks jau bija paguvis paslēpties aiz kadiķu krūma.

Alda iesākumā nekā nemanīja. Viņa tikai brīnījās, kāpēc sulu spainis nav pilns. Katru rītu tas bija pilns un sulas gāja pāri malām; parasti spainis bija apsalis ar pienaini baltām lāstekām, bet tagad lāsteku nebija, tās gulēja notrauktas zemē, un taisnā kārklu klūdziņa, pa kuru sulas no bērza stumbrā iedzītās silītes tecēja spainī, gulēja nosviesta blakus spainim. Kā stirna, kas, ganīdamās zelmenī, ik pa brīdim strauji paceļ noliekto galvu un, dziļi ievelkot gaisu

drebošajās, jutīgajās nāsīs, palūkojas apkārt, tā Alda, tramīga kļuvusi, pacēla galvu, atkāpās soli atpakaļ un palūkojās visapkārt. Taču viņa to darīja pārāk strauji. Mežā nekas nav ieraugāms uzreiz.

Mežs savus noslēpumus atklāj tikai tam, kas skatās mierīgi un uzmanīgi, bet paviršam, steidzīgam skafienam viss paliek apslēpts; tāds skatiens ātri pārslīd koku stumbriem, aizslīd garām krūmiem, nepamana sūnās atstātās pēdas, neierauga nolauzto papardi, kas vēl vakar slējās stāvus un lēni grozījās rāmajā vējā. Tā šobrīd skatījās Alda, tāpēc nekā nepamanīja. Un nomierinājās. Viņa pieļāva, ka pati vakar bijusi pavirša, aizmirsusi pielikt klūdziņu un vējš sulu pilienus sviedis pāri spaiņa malām, tāpēc tas tagad tikai pusē.

Pārlējuši sulas līdzatnestajā spainī, viņa kārklu klūdziņu uzstādīja ļoti rūpīgi, un pēkšņi — tas bija kā šāviens — viņas nervu sistēma saņēma triecienu, asu brīdinājuma signālu. Acumirklī viņa vēl nesaprata, kas tas ir. Bet zemapziņa jau zināja un signalizēja nepārtraukti — briesmas, briesmas! Un tikai tad viņas acu priekšā pie bērza stumbra, starp resnajām virszemes saknēm, kur vēl gulēja rupjgrau- dains sniegs, iegailējās rūsgans plankums. Vidū tas bija tumšs, netīrs, gandrīz vai brūns kā pagājušā gada ozola lapa, tālāk kļuva sarkanīgāks, bet malas bija koši sārtas. Un tikai tad viņa apjēdza: asinis! Asiņu plankums! Viņa atliecās tik strauji, ka sulas iz- šļakstījās no spaiņa, un panikā lūkojās apkārt.

No tā, kā sieviete atliecās, kā lūkojās

apkārt, cilvēks aiz paegļu krūma atskārta: viņa klātbūtne šeit atklāta.

Viņš nebija gribējis ieiet šajās mājās, nebija gribējis lūgt palīdzību cilvēkiem, kas šeir dzīvoja, un tagad apsvēra, ko darīt. Ļaut šai iztrar. dītajai sievietei aiziet? Kas tad notiks? Viņa, bez šaubām, tūdaļ kliegs pa visu māju, ka pie bērza ieraudzījusi asinis, ka sulu spainis bijis pusē. Saskries cilvēki un, protams, viņu atklās. Necik tālu aiziet viņš nepagūs.

Ja viņš būtu zinājis, ka neviens no Pētertālēm šurp nenāks, ka Kristjāns Pēfertāle ir cilvēks, kas ne mazo pirkstiņu nepakustina cita labā, ja nav pārliecināts, ka tas viņam pašam nekait, un tāpat nedara arī nekā ļauna, ja pašam nekas nedraud, tad svešais varbūt arī nepasauktu sievieti, kuru redzēja tik pārbijušos. Bet viņš par

Kristjāna Pētertāles dabu nekā nezināja, tāpēc izlēma, ka būs labāk, ja atklāsies pats, nekā tad, ja viņu šeit atradīs svešās mājas iedzīvotāji.

— Ei, sieva, nebaidies! — viņš teica. — Es biju tas, kas dzēra sulas.

Aldai gribējās skriet prom. Viņa bija pārāk nobijusies, bet svešais bija ievainots: zemē redzamas asinis. Taču viņa balss skanēja suģestējoši mierīgi, bez ļaunuma un bailēm. Šādai balsij varēja uzticēties.

— Ko jūs gribat? — Alda sadūšojusies jautāja un juta, ka jautājums ir muļķīgs.

— Nezinu, vai drīkst jums ko lūgt.

Vīrieša balsī bija saklausāma neizlēmība, neziņa un sāpes, kas līdzcietīgās sievietes sirdī atbalsojās, kā

ticīgā dvēselē atbalsojas baznīcas zvans, aicinādams uz dievkalpojumu. Alda pagājās uz viņa pusi.

Svešais pa tam, atspiedies uz rokām, uzslējās un atsēdās uz veca celma. Viņam nevarēja būt vairāk par trīsdesmit gadu.

Seja izmocīta, nogurusi, tomēr bārdas rugāji nebija pārāk lieli — pirms nedēļas vai pat dažām dienām viņš vēl bija skuvies. Tātad pārāk ilgi pa mežu nevarēja būt klīdis. Kāju viņš turēja kaut kā dīvaini izstieptu. No ceļgala līdz potītei kāja bija cieši nosaitēta, virsū vēl uztītas kaut kādas lupatas, taču no ievainojuma tomēr sūcās asinis.

Ievainotajā kājā uzautā zeķe bija slapja un netīra; otrā kājā bija stulma zābaks.

Acīmredzot ievainotā kāja bija tik vārga, ka iet viņš nez vai spēja. Kā viņš te bija

nokļuvis? Nabadziņš!

— Vai es varu jums palīdzēt? — Alda jautāja.

— Cilvēks cilvēkam vienmēr var palīdzēt. Ja vien ir vēlēšanās to darīt.

— Kā jūs šeit nokļuvāt? Kas jūs esat?

— Vai jums, lai man palīdzētu, noteikti jāzina mana biogrāfija? Esmu cilvēks. Vai ar to nepietiek? Cilvēks, kas nokļuvis nelaimē. Kam draud bojāeja, ja neatradīsies kāds, kas palīdzēs.

Viņa tūdaļ vēlējās svešo aizvest uz māju, paēdināt, pārsiet ievainojumu, bet saprata, ka ar to apdraudētu savus tuviniekus. Un tēvs jau nu nekādā gadījumā nebūs ar mieru.

— Es gribētu jums palīdzēt, tikai nezinu, kā to izdarīt, — viņa bezpalīdzīgi

teica.

— Redzat nu, ko karš ar mums visiem izdarījis.— Viņš iesmējās. — Cilvēks no cilvēka sācis baidīties.

Dzīvojam kā vilku barā, kur pastāvēt var tikai stiprais un veselais, vājais un ievainotais tiek saplosīts.

— Nē, tā nedrīkst būt! — viņa vārgi protestēja.

— Nē? Kā nu ne, meitenīt! Vai jūs, piemēram, vai jūs varat mani tā paslēpt, lai neviens neatrod?

— Nezinu. Es neesmu par to domājusi.

— Nu tad padomājiet! Bet es jau tāpat zinu, ka nekā neizdomāsiet. Uz mājām taču mani neaicinā​siet.

To viņa patiešām neuzdrošinājās. Bet svešo cilvēku vienkārši tāpat pamest

liktenim arī nespēja.

— Vai jūs jau ilgi tā… esat ievainots?

— Kāda tam nozīme? Es ticu, ka esat laba, jums pat ir vēlēšanās izdarīt labu darbu, tikai pietrūkst iespējas…

Vienīgais lūgums: nesakiet nevienam, nevienam pašam, ka esat mani te sastapusi! Tas var slikti beigties. Es ceru, ka neprasu no jums pārāk daudz. Līdzcilvēka labā.

Viņa kaunējās savas bezspēcības un neizlēmības. Ģimenē vienmēr visu bija noteicis tēvs. šis nebija tāds maznozīmīgs jautājums, ko viņa uzdrīkstētos izlemt viena pati, jo svešais bija ievainots, vajāts cilvēks, kuru droši vien meklēja, gribēja nogalināt. Par tāda cilvēka slēpšanu draud nāves sods visiem, kas tam

palīdzējuši. Pēc kara laika likumiem.

Tātad ko viņai darīt?

— Zināt ko? Man ir vajadzīgs kruķis. Es jau pirmīt to noskatīju. Redzat to pussauso priedīti ar resnāku zara līkumu? To vajadzētu nocirst vai nogriezt* Tad es varētu atbalstīties un iet. Vai jūs varat atnest cirvi? Tā, lai neviens to nemanītu.

— Jā, — viņa teica. — Tūdaļ es atnākšu.

Sieviete paņēma spaini ar sulām un gāja uz māju.

Palūkoties atpakaļ viņa neuzdrīkstējās, likās — svešā cilvēka skatiens, izmocīts un lūdzošs, dursta viņas pakausi.

— Un kādu gabalu maizes. Esmu izsalcis.

Viņa atskatījās, pamāja ar galvu, ka sapratusi, un asaras aizmigloja viņas acis.

VIII NODAĻA Alda vispirms devās uz klēti, kur sulas tūdaļ izlēja muciņā, lai neviens neredzētu, ka spainis bijis tikai pusē.

Apcirknī, graudos ierakti, gulēja pāris žāvētu gaļas gabalu. Viņa piezagās apcirknim un sameklēja gabalu, no kura jau bija griezts; turpat baļķu sienā bija iesprausts dūcītis; ar to viņa nošņāpa krietnu šķēli. Žāvēto gabalu atkal paslēpusi graudos, viņa nezināja, kur likt nogriezto šķēli; papīra, kur ietīt, nebija.

Vajadzēja dabūt vēl maizi. Maize glabājās mājā, pieliekamajā. Apdomājusies Alda arī gaļas šķēli paslēpa graudos un steidzās uz māju.

Neapdzīvotajā gala istabā atradās

ēvelsols un dažādi darbarīki; tur Alda sameklēja cirvīti, ar kuru tēvs strādāja tad, kad vajadzēja pietēst kaut ko precīzi un akurāti; šis cirvītis bija ļoti ass, un tēvs bija noteicis, ka neviens to nedrīkst ņemt ne rokā, lai nemākulīgi un nevajadzīgi neatcirstu. Tagad Alda šo cirvīti iznesa puslumšajā priekštelpā un paslēpa zem sola.

Tēvs sēdēja virtuvē pie galda, bet māte rīkojās ap pavardu — viņa gatavoja brokastis. Ak dievs, ja viņi abi tagad kaut uz brītiņu neizies ārā, tad nevarēs tikt pie maizes.

Alda iegāja dzīvojamā istabā, skapī sadabūja tīru linu drāniņu un iebāza to kabatā. Tā rīkodamās, viņa jutās kā zagle, kas apzog pati savus vecākus, savu māju.

Kāpēc tas, ko viņa patlaban darīja, bija

jādara slepus? Vai tad tas bija kāds noziegums? Viņa jau izgāja virtuvē, lai pateiktu, ka mežā, tepat pie mājas, slēpjas ievainots cilvēks, ka vajag palīdzēt, citādi viņš aizies bojā, bet, palūkojusies tēva cietajā, noslēgtajā sejā, atcerējusies mātes bezierunu pakļāvību tēvam, viņu kopīgos uzskatus, pilnīgo norobežošanos no visiem pasaules notikumiem, meita saprata, ka ne tēvs, ne māte viņai uz mežu iet vairs neļaus, ka vecāki, ja vien uzskatīs to par vajadzīgu, viņu ieslēgs un nelaidīs pat ārā.

Kā lai lēvu un māti izdabū laukā no virtuves? Ir jātiek rinkūzī pēc maizes! Bet rinkūzī viņa netika.

Līdz brokastīm, kas, kā par spīti, tika ēstas vēlu, ne tēvs, ne māte no virtuves neizgāja. Alda gribēja mātei palīdzēt, bet

māte viņai aizsteidzās priekšā un pati no pieliekamā iznesa visu brokastīm vajadzīgo. Alda, kas nekad savā dzīvē nebija sūdzējusies par apetītes trūkumu, šoreiz nejuta ēdiena garšu; kumosi spiedās kaklā, iedomājoties vien, ka ievainotais cilvēks tepat tuvumā mokās sāpēs un badā.

Pēc brokastīm tēvs tūdaļ izgāja ārā un māte uz brītiņu istabā — tieši tik ilgi, lai meita pagūtu nogriezt divas biezas maizes ņukas. Pati viņa brokastīs pie vakardienas grūbu zupas un ceptajiem kartupeļiem maizi neēda, lai kukuļa kritums nebūtu tik re​dzams.

Noskatījusi, kad tēvs ieiet ratnīcā, Alda iespruka klētī, ko pirmīt bija tīši atstājusi nenoslēgtu, un pēc tam ar savu guvumu un cirvīti padusē atgriezās mežā.

Cilvēka iepriekšējā vietā vairs nebija.

Alda stāvēja pie celma, uz kura viņš pirmīt bija sēdējis, un tramīgi lūkojās apkārt. Vai viņš aizgājis? Kur? Kāpēc?

Viņš taču bija ievainots un izsalcis. Bet varbūt… Nē, tas nevarēja būt! Un tomēr jauno sievieti pārņēma bailes, likās — uz viņu glūn no katra krūma. Ja nu viņu tagad novēro? Gaida, ko viņa darīs? Tomēr nē, svešais nevarēja būt nodevējs, viņš taču pats bija ievainots, nomocījies. Tas būtu pārāk nelietīgi. Bailes kā salta, lipīga eļļa pārplūda visam ķermenim, līda zem apģērba, kā čūskas lodāja pa ādu un tinās apkārt, liekot viņai griezties un lūkoties atpakaļ, jo visu laiku likās — tieši no mugurpuses kāds viņai zogas klāt. Cik visādu šausmu stāstu nebija dzirdēts! Viņa jau gribēja bēgt atpakaļ uz māju.

Saņēmusi sevi rokās un apgājusi

apkārt bērzam, viņa atgriezās pie celma un piespieda sevi lūkoties

meža dziļumā. Svešais, ja vien viņš pats labprātīgi, aiz piesardzības — jo kāpēc lai viņš uzticētos pirmo reizi sastaptai sievietei, kura vēl piedevām tik ilgi kavējās, — būtu meklējis citu slēptuvi, noteikti būtu gājis uz to tur biezoknīti, jo iet viņam grūti, tāpēc viņš būs izvēlējies īsāko ceļu.

Lai gan augumu kratīja nervozi drebuļi, Alda gāja uz biezokņa pusi, mierinādama sevi ar domu, ka, ja viņai uzglūn, tad tikpat glābiņa nav, viņa jau sen ir pamanīta un nav nekādas nozīmes bēgt, tāpat no​ķers.

Svešo viņa ieraudzīja pēkšņi un pavisam tuvu. Viņš stāvēja zem kuplas egles nokarenajiem zariem, stumbram piespiedies.

— Es jūs vairs negaidīju, — viņš

sacīja, pārbaidīdams sievieti, kas labprātīgi nāca viņu glābt, jo svešā balsi viņa bija izdzirdējusi, iekams to ierau​dzīja.

— Es ātrāk netiku, — viņa paskaidroja, — jo man vajadzēja atnākt slepus.

— Malacis! — svešais sacīja un lūkojās uz sai​nīti viņas rokā.

— Es jums atnesu drusku ēdamā, — viņa teica un pasniedza sainīti.

Svešais to paķēra trīcošām, steidzīgām rokām un nemākulīgi atplēsa vaļā, jā, nevis atraisīja, bet atplēsa. Tajā pašā brīdī viņš iecirta zobus maizē; vēl nepaspējis norīt vienu kumosu, jau kampa nākošo; šajā brīdī, izņemot barību, nekas cits viņam neeksistēja; acis pieriesās pilnas ar asarām, aizmig- iojās, elpa kļuva

slrauja, saraustīta. Pēc pirmajiem kumosiem viņš nožagojās, viss viņa izmocītais, izvārgušais ķermenis saļodzījās, tad saspringa, vidukli locīja sāpīgi krampji; pārāk strauji viņš barību bija rijis.

Alda nespēja nolūkoties šajās mocībās un novērsās. Nekad savā divdesmit sešus gadus garajā lauku sievietes mūžā viņa kaut ko tādu nebija redzējusi, nebija spējusi iedomāties, ka bads var būt tik liels, ka, jau pārtiku ieraugot vien, cilvēks sāk locīties sāpēs.

Pati viņa bija jutusi vienīgi veselīgu ēstgribu, kāda rodas pēc darba svaigā gaisā un ko apmierināt visā pilnībā viņai vienmēr bija izdevies. Bads viņas ausīs bija tukša skaņa, jo tas, kas pats to nav jutis, nespēj arī to iedomāties. Tagad

pirmo reizi viņa redzēja tikai dažas dienas neēdušu cilvēku, un jau tas likās briesmīgi. Kā gan izskatās cilvēki, kuri nedabū paēst mēnešiem, kuriem atmet vienīgi tik, lai neizdzistu viņu dzīvība?

— Jums neērti skatīties, — svešais atguvies teica. Spēji uznākušie krampji acīmredzot sāka pāriet. — Jūs novēršaties. Un pareizi darāt, nekā pievilcīga jau nav.

— Es atnesu arī, ar ko pārsiet ievainojumu, — viņa novirzīja sarunu uz citu pusi.

— Liels paldies. Bet man liekas — pārsiet pašreiz nebūtu ieteicams. Lai vēl pastāv.

— No ievainojuma pil asinis.

— Beidzot pārstāja. Un tieši tāpēc es to negribu aiztikt. Ka asiņošana nesākas

no jauna. Bet bindi jūs man, lūdzu, atstājiet!

— Tā nav binde, tikai veca linu drāna. Tomēr tā ir tīri izmazgāta.

— Ļoti labi. Jūs esat lieliska meitene. Vai varbūt esat precējusies? — Viņš jautāja, vēlēdamies par svešo sievieti uzzināt pēc iespējas vairāk.

— Vēl ne, — viņa aibildēja un drusku piesarka.

— Vēl ne? Bet tas nozīmē, ka jūs to grasāties darīt?

— Nē!

— Kāpēc?

Viņa piesarka vairāk, paraustīja plecus un pa​skaidroja: — Man nav līgavaiņa.

— Kā tad tā? Tādai meitenei nav līgavaiņa!

— Mēs dzīvojam ļoti noslēgti.

Pie mums neviens nenāk. Visapkārt mežs.

— Tas gan žēl. Tāda meitene kā jūs nedrīkst dzīvot viena. Tas ir noziegums, noziegums pašai pret sevi un pret visiem vecpuišiem, mani ieskaitot, kas grib vēl apprecēties. Zināt ko, ja es palikšu dzīvs, es jūs apprecēšu. Nopietni.

— Tā jokot nevajag, — viņa nopietni teica.

— Es nemaz nejokoju. — Viņš nelikās zinis par sievietes nopietnību un mēļoja tālāk: — Tiklīdz beigsies karš un man vairs nevajadzēs slēpties, es jūs…

— Nerunāsim par to!

— Labi, es paklausu. Nu, bet kā tevi sauc, to taču es drīkstu zināt?

— Alda.

— Alda. Ļoti labi, Alda, — viņš

it kā izgaršoja šo vārdu uz mēles, tad turpināja: — Ja tu neatnestu barību, es šodien droši vien nobeigtos badā. Bet tagad dzīvošu ilgi, ja vien mani nenožmiegs.

— Cerēsim to labāko.

— Jā, cerēsim. Tu vari man sacīt «tu». Tev jau es tā saku. Un tu vari mani saukt par Raimondu vai Raimi. Vārds ir izdomāts. īsto es nevaru nosaukt, man vienkārši nav tiesību to darīt, ja negribu kaitēt citiem. Bet, kad karš beigsies, es tev pirms kāzām pateikšu, kā īstenībā mani sauc.

— Beidziet pļāpāt! Mēs viens otru nemaz nepazīstam. Varbūt es jums nemaz nepatikšu, kad labāk iepazīsiet.

— Tu jau tagad man patīc.

— Te ir cirvis, ko jūs prasījāt.

— Ļoti labi. Tu nekā neesi aizmirsusi. Es tevi tā gaidīju. Kur tu tik ilgi kavējies?

— Es ātrāk netiku prom tā, lai neviens mani ne​pamana.

— Un tagad nepamanīja?

— Nē.

— Vai vācieši tuvumā ir?

— Pēdējās dienās nav manīti.

Tas ir, pie mums nav bijuši, bet pa ceļu garām brauc. Un reizēm mežā šauj.

— Jā, tas tiesa, šauj gan. Bet partizāni?

— Arī nav manīti. Jūs mani te visādi tincināt, bet kas jūs pats esat?

— Cilvēks. Nelaimē nokļuvis, ievainots cilvēks.

— Varbūt man aiziet atpakaļ un

nocirst to prie- dīti, kuru jūs no rīta rādījāt?

— Nē! Parunāsimies vēl! Es negribu, ka tu mani tik ātri atstāj.

— Man tikpat jāiet mājās, ka nesāk meklēt.

— Ļoti žēl. Es labprāt vēlētos, lai tu pēc iespējas ilgāk paliec pie manis.

— To nevar. Es jau teicu — mani var sākt meklēt.

— Jā, es saprotu.

Pusi nenoēstās maizes un gaļu svešais ievīstīja drāniņā un iebāza kabatā, lai gan Aldai likās, ka viņš to būtu gribējis apēst visu uzreiz.

— Nu, kuru tad cirst?

— To. Vai tu varēsi?

— Neesmu jau pilsētniece.

Cirvītis bija ass, un Alda norādīto

kociņu nocirta ar pāris trāpīgiem cirtieniem.

— Veikli gan, — svešais teica, — bet tagad dod man pašam!

Viņš piemēroja nocirsto kociņu un izgatavoja no tā kaut ko kruķim līdzīgu.

Ielicis to padusē, viņš mēģināja staigāt.

— Iet tīri labi, — viņš sacīja.

— Uz kurieni jūs gribat doties?

Svešais saviebās, bet nekā neteica, tad nenoteikti pamāja, kaut kur meža dzijumā norādot. Alda nodomāja, ka viņš vai nu neuzticas, vai arī viņam patiesībā nemaz nav kur iet.

-— Kā sauc tavas mājas?

— Mežlauki.

— Es to vienmēr atcerēšos. Un pēc kara tevi šeit sameklēšu.

— Labi. Tikai neaizmirstiet!

— Nekad. Vai tu jau gribi iet prom?

— Man jāiet.

— Cirvi neatstāsi?

— To es nevaru. Tas ir tēva instruments. Viņš to nevienam neļauj ņemt.

Ardievu!

— Vai roku man nesniegsi?

— Labi.

Viņa piegāja cieši klāt svešajam, kas tagad stāvēja, uz kruķa atspiedies, un sniedza roku.

— Ardievu!

— Uz redzēšanos! — viņš atbildēja, cieši turot plaukstu sievietes roku. — Man nu gan nemaz negribas tevi atlaist. Vai tu tam tici?

— Ja būtu jūsu vietā, es arī negribētu palikt viena, — viņa prātīgi

atbildēja.

— Labi, ka tu to saproti. Cilvēki reti kad saprot otru.

— Jā. Bet nu man jāiet.

— Nu tad ej ar, ja jau citādi nevari.

Bet man pa​tiesi žēl, ka tu aizej.

Alda atbrīvoja roku, paņēma cirvi un sāka lēnām iet. Pa gabaliņu viņa atskatījās. Svešais vēl stāvēja turpat. Viņa gāja tālāk, arvien tālāk, līdz atkal atskatījās. Svešā vairs neredzēja. Viņa paspēra dažus soļus sāņš un tad koku starpā to ieraudzīja. Viņš vēl stāvēja tai pašā vietā. Aldai kļuva smagi, viņa nopū​tās, pagriezās un gāja tālāk.

Pie bērza ar sulu spaini viņa atskatījās vēlreiz, lai gan zināja, ka no šejienes svešo vairs neierau​dzīs.

IX NODAĻA Kristjāns Pētertāle arvien vēl stāv pie rijas durvīm un domā. Ko gan var izdomāt vecs vīrs, stāvēdams pie simtgadīgas, melnas, nokvēpušas sentēvu rijas, ko nolemts nojaukt? Ceļa meistars sen aizbraucis, bet Kristjāns arvien vēl lūkojas turp, kur tas izzuda skatienam aiz uzkalniņa. Silta vēja pūsma nes šurpu buldozeru rūkoņu.

Tur darbojas strādnieki, būvēdami jauno ceļu. Trase ir nosprausta; jaunnedēļ viņi būs klāt un riju nojauks. Ko viņš var darīt, lai šos ļaudis aizkavētu?

Viņš lēnām iet uz mājas pusi, aizmirsis, ka pirmīt, šurp nākdams, bija slēpies. Tagad viņš funtulē, galvu nodūris,

domās iegrimis, un neredz, ka, stāvēdama kūts durvīs, Milda viņu novēro.

Milda jau visu rītu jūt, ka vecais kaut ko domā. Ko gan vecais var perināt savā paurī? Jā, viņai bija gan aizdomas, ko vecais perina. Bet aizdomas ir viena lieta, tagad viņa to zina. Kopš ieraudzīja veco pie rijas sarunājamies ar to velosipēdistu, viņai ir skaidrs, par ko tie divi runāja.

Viņai tak acis pierē ir! Viņa redz, ka jaunā ceļa līnija iet tieši uz riju. Arī viņa dzird buldozeru rūkoņu un saprot, ko tas nozīmē.

Drīz viņi būs klāt.

Milda vēro veco pie rijas. Cik ilgi viņš tur kruk- ņīs? Milda nestāv durvju vidū, kur krīt gaisma; viņa stāv dziļāk, ēnā, gandrīz aiz stenderes paslēpusies.

Vecajam nav jāredz, ka viņa to novēro.

Cik ilgi viņš tur stāvēs? Ko tagad darīt?

Iet uz istabu? Nē, to Milda nedarīs. Viņa gaidīs, kamēr vecais izkustēsies pirmais.

Kas tad būs, kad vecais izkustēsies pirmais, viņa vēl nezina.

Beidzot vecais, galvu nodūris, klamzā uz istabu. Velkas, nemaz nelūkodamies apkārt, nekā neredzē​dams.

Pagalma vidū viņš paceļ galvu un ierauga aku. Vāks vaļā. Viņš pieiet un vāku aizcērt. Jāstāv ciet! Tāpēc jau akai ir vāks, lai tā stāvētu ciet. Viņš ir kārtīgs savas mājas saimnieks un vienmēr tāds ir bi​jis. Kārtībai jāvalda viņa mājā.

5ajā brīdī no kūts ar spaini rokā izlaipo Milda. Viņa tipina pie vecā.

— Vai tu atstāji aku vaļā? — viņš saērcināts prasa.

— Jā jau, jā. Man tak vēl jāsmeļ ūdens. Nupat dzirdrnāju teļu. Vēl

jāaizstiepj pāris spaiņu un jāiz​mazgā cūkai sile. Piegāzusi pilnu ar sūdiem — kā tāda nešķīstā! Nez vai nav kuiļos?

Vecais kaut ko neskaidru noburkšķ, tad atceras: — Vakar ar aka bija atstāta vaļā.

— Maļ savu maļamo! Nu tāds kā apšņākts ar savu aku!

Tagad arī Milda kļūst nikna. Viņa zina — ja paļausies vecajam, tad tas drīz vien būs pavisam neciešams. Bet, ja sasparojas un sadod pretī, tad daudz ātrāk nomierinās.

— Labāk būtu domājis, kā istabai jaunus logus ielikt, grab vienā grabēšanā, tiklīdz vējiņš uzpūš, nevis man pakaļ uz aku staigājis kā tāds vecs gailis.

— Logus, — vecais iekliedzas, — logus! Kāda nozīme tagad par logiem

domāt? Vai nedzirdi, kā tie nāk virsū? — Viņš pamāj uz ceļa būvētāju pusi.

— Dzirdu jau, dzirdu, kurla neesmu.

Māju tak ne​jauks nost.

— Māju nejauks. Riju nojauks!

Mildai mute pēkšņi kļūst sausa un tāds kā slāba​nums izskrien caur locekļiem, tīri tā kā apsēsties vien gribētos. Tās ir bailes, kas viņu pārņem. Jā, šoreiz tās ir bailes, to viņa zina. Ka riju jauks nost, viņa bija sapratusi jau sen, tas nebija nekāds noslēpums. Viņu nobaidīja tas, ka vecais par to sāk runāt; tas nozīmē, ka viņš arī ir izbijies un nezina, ko darīt. Bet viņa bija domājusi — vecais nu gan tiks galā, bija paļāvusies uz viņu, ticējusi — viņš neteiks ne vārda, izdarīs visu, kas darāms, viņai ne pušplēsta vārda nebildis. Un viņa jau gandrīz bija nolēmusi izlikties, ka

patiešām nekā nezina un nenojauš. Taču vecais sāk runāt. Sāk runāt tā, it kā arī viņa visu zinātu. Tas nozīmē, ka bikses viņam ir pilnas. Un viņš neapjauš, ko tagad darīt. Vai nu viņai, vecai sievai, par to būtu jādomā! Viņai, kuras padoma, patiesību sakot, Kristjāns Pētertāle nekad nav prasījis. Ne jaunībā, ne arī vēlāk. Pats visu izlēma, pats darīja. Viņa tikai visam klusējot piekrita. Un tā bija labi. Ja viņas padoms toreiz būtu uzklausīts, tagad ne par ko nevajadzēfu baiļoties.

— Kad tas notiks? — viņa pajautā.

— Jaunnedēļ. Kur Kārlis?

— Jau aizgāja. Pēdējie sējas darbi, teicās būt vēlu. Viņam otrā maiņa.

— Ko tad tik agri skrēja?

— Teicās, viena sējmašīna no strīpas izkritusi, tā jāremontējot. Vai ta es

zinu! Dzirdēju tikai, pirmīt Nellijai stāstīja.

Vecais vairs nekā nesaka, pagriežas un aiziet uz istabu. Labi tas nav.

Nepavisam tas nav labi. Bet ko viņa var izdomāt? Viņa lēnām ielaiž spaini akā, tad vēl lēnāk pilno spaini velk augšā. Akas rullis griežas viegli un nemaz nečīkst, tas ir labi iesmērēts; ķēde akurāti tinas uz ruļļa, un gar grodiem tikai pavisam nedaudz šļakstās ūdens.

Ir tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešā gada pavasaris, divdesmit astotais pavasaris pēc kara. Mierīga, saulaina, darbīga diena.

X.NODAĻA Alda mājās nekur nespēja rimties.

Tēva cirvītis nolikts vietā. Viņa bija visu izdarījusi, kā vajag. Ievainotā cilvēka labā paveikusi tik, cik tas viņas spēkos. Un tomēr viņa arvien vēl atcerējās svešā pārmetošās acis, acis, kurās, par spīti viņa tīri ārējai brašulībai, jautās bailes un izmisums, mēms lūgums viņu nepamest mežā vienu. Bet kā gan lai viņa būtu spējusi to izdarīt, ja visapkārt staigāja nāve un ļauni cilvēki, visur atstādami bēdas un ciešanas? Ik pa laikam šurp atklīda ziņas par nodedzinātām mājām, nogalinātiem vai uz Vāciju aizdzītiem cilvēkiem. Šis bija laiks, kad visi no visiem baidījās. Ikviens varēja būt

nodevējs, ikviens varēja būt upuris.

Palīdzēt savam tuvākam bija noziegums, par ko draudēja iznīcība pašam. Un tomēr jaunā sieviete nejutās labi. Kaut ko viņa nebija izdarījusi tā, kā vajadzēja, kā lika viņas sirdsbalss. Kad Alda'pati sev jautāja, kā būtu bijis pareizi, viņa ar augošu nemieru atskārta, ka, ja vien tas būtu atkarīgs no viņas, viņa svešo būtu aicinājusi uz māju, devusi patvērumu un kopusi, kamēr tas izveseļojas. Bet to viņa nevarēja, ne tēvs, ne māte nepieļautu. Un, ja vēl māti izdotos pierunāt, tad tēvs nekad nepiekristu. Drīzāk viņš svešo izdotu vāciešiem nekā slēptu, riskēdams ar savu un savējo dzīvībām. Par to nevarēja būt ne runas. Un tomēr viņa nejutās labi. Pirmo reizi viņa apjauta, ka sirdī saceļas pret tēvu. Tā nevar dzīvot!

Kā vilku barā! Visi uz visiem kauc. Visi visiem kož. Ir jābūt kaut kam tādam, kas cilvēkus paceļ pāri zvēriem, kas viņus apvieno pat tad, kad viņi karo, kad cīnās, kad šauj cits uz citu. Ievainots cilvēks vairs nav karavīrs. Tādu nogalināt ir nelietība. Nedrīkst nogalināt tos, kas pasnieguši maizes kumosu ievainotam, kas pārsējuši viņa brūces.

Tā domāja Alda, bet viņai nebija neviena, ar ko savās domās dalīties. Ne ar vienu no mājiniekiem par to nedrīkstēja runāt. Ja nu vienīgi ar jaunāko māsu. Bet Ilzes nav mājās. Un, ja arī būtu, tāds skuķēns vien ir. Nesaprastu. Varbūt arī saprastu, taču labuma no tā nekāda nebūtu.

Tikai vēl lielāks ne​miers.

Nākamā rītā Alda jau agri sāka lūkoties uz meža pusi. Vai viņa cerēja

ieraudzīt svešinieku? Protams, ne. Svešais bija teicis, ka dodas prom. Ka viņam jāiet.

Ka viņš atnāks tikai pēc kara. Ja būs palicis dzīvs. Tomēr Aldai par šo cilvēku bija jādomā. Kas viņš bija? No kā bēga?

No kā slēpās? Vai bija dezertieris, kas gribēja izglābt savu dzīvību? Vai sarkanais, kas ticis kādā cīņā ievainots?

Ko viņš patlaban dara? Vai nonācis pie ļaudīm, kas viņam palīdzēs, izglābs? Vai varbūt jau atradis savu galu?

Kad Alda ar māti bija apkopušas mājas soli, meita pirmajā brīvajā brīdī steidzās uz birzi pēc sulām.

Sulu spainis pilns, neviens tam nebija pieskāries. Alda jutās vīlusies. Uz ko gan viņa cerējusi, ko domājusi? Nebija taču nekāda pamata gaidīt, ka svešo sastaps vēl šeit. Bet nekur tālu jau viņš

nevarēja aizklidzināt. Tepat šajos mežos viņam jābūt.

Viņa atgriezās mājās.

Bet pēcpusdienā atkal lūkojās uz meža pusi.

Pēc tam viņa gāja uz šķūni sagrābstīt pēdējos salmus: govīm vēl vajadzēja pa​kaišu.

Diena bija silta, piemākusies. Vakarā varēja uznākt pirmais pavasara lietus, pēc kura pumpuri sprāgst vaļā ne pa dienām, bet stundām. Siltums bija uznācis pēkšņi.

Aizpagājušo nakti vēl piesala, turpretī tagad pūta silts dienvidu vējš, svilpoja strazdi, zemu pārlidoja dzērvju kāsis. Un nezin kā​pēc bija skumīgi. Šķūņa galā izsvaidītie salmi bija smalki, pa ziemu žurku sagrauzti, un, kamēr ar dakšām tos krāva vienā kaudzē, tie kūpēja, putekļi koda

nāsīs un kaklā.

Darbu beigusi, Alda izgāja ārā, nostājās šķūņa galā ieelpot svaigu gaisu un lūkojās uz mežu. Pēkšņi atskanēja svilpiens, kluss, aicinošs svilpiens. Viņa satrūkās: svilpiens skanēja no birzs puses.

Un tad viņa to ieraudzīja stāvam briksnājā un mājam ar roku. Alda zagšus atskatījās.

Neviens, likās, nenovēro. Viņa aizlavījās ēkas otrā pusē un, izmantodama šķūni kā aizsegu, loba uz mežu. Pa ceļam pati sevi rāja, ka izkūkojusi prātu, paklausot pirmajam aicinājumam, pirmajam svilpienam, sliepdama uz mežu satikt cilvēku, kuru nemaz nepazīst, nemaz nezina, kas viņš tāds ir, kā viņu sauc. Tajā pašā laikā viņa saprata, ka rāj sevi veltīgi — viņa tā darīja tāpēc, ka citādi nevarēja; viņai vismaz likās, ka citādi rīkoties

nespēj. Ja kāds cilvēks ir nelaimē, tad citādi rīkoties nemaz nedrīkst.

Viņa turējās tā, lai šķūnis visu laiku slēptu no mājas, tāpēc mežā iedirba nevis tur, kur stāvēja ievainotais, bet krietni sāņus. Pēc tam Alda pagriezās uz svešā pusi un būtu aizlēkšojusi tam garām, ja viņš neuzsauktu: — Es esmu šeit.

Viņa apstājās un nezināja, ko atbildēt.

— Pirmīt es atnācu par vēlu. Tu biji sulas jau aiznesusi.

— Jā.

— Bet es pārnakšņoju jūsu rijā.

— Rijā?

— Nu jā, rijā. Tur nemaz nav tik slikti.

— Es domāju, jūs būsiet aizgājis.

— Es gribēju aiziet. Tiku līdz upītei. Tālāk ne.

— Nu jā. Kāja.

— Jā, lai velns to parauj!

— Vai, kā jūs lamājaties!

— Ko tad man darīt? Dziedāt, vai? Diez kā negribas, kad aiz apkakles līst ūdens.

— Man jūsu žēl, bet nezinu, kā palīdzēt.

— Ja tu patiešām vēlētos…

— Es tikai traki baidos. Cik visādu šausmīgu ziņu nav dzirdēts …

— Nu, tad teci vien mājās! Tur būs drošāk.

— Bet jūs?

— Gan jau… Varbūt te tuvumā ir kāds siena šķūnelis?

— Jā, Vijupītes krastā. Tikai tas

ir tukšs. Naktī sasalsiet ragā.

— Vai tavējie bieži iet uz riju?

— Nē. Tur jau nekā nav.

— Ja tu neteiktu viņiem, ka es tur pārnakšņoju …

— Neteikšu, bet…

— Atkal baidies, vai ne? Es aiziešu, tiklīdz kāja kaut cik klausīs.

Varbūt jau pēc pāris dienām. Kāpēc tu purini galvu?

— Diez vai tik drīz varēsiet staigāt.

— Varbūt arī nevarēšu. Ja kļūs sliktāk …

— Kāja būtu jāparāda ārstam.

Vajag zāļu, bet mums mājās nekā nav.

— Cilvēks var izveseļoties arī bez zālēm, ja ir kāds, kas… Tikai nenokar degunu!

— Es nenokaru. Es tikai paredzu, ka man būs jā​melo, jāapzog pašai savi vecāki, ja jūs te paliksiet. Viņiem teikt es nekā nedrīkstu.

— Protams, labāk ne. Bet varbūt tomēr? Kādi viņi ir?

— Tēvs laikam negribēs riskēt.

Viņš saka — tagad galvenais esot izdzīvot.

— Izdzīvot! Ha, ha… Izdzīvot, noturēties par katru cenu? Vai ne?

— Mans tēvs neko sliktu nav darījis.

— Viņš varētu izdarīt kaut ko labu. Palīdzēt. Bet, ja mani atrastu rijā, es teiktu, ka ielīdu tur slepeni, jūs nekā nezinājāt.

— Kas tam ticēs!

— Varbūt arī neticēs. Labi,

nesaki nevienam neko, un es iešu prom.

— Jūs taču jau mēģinājāt!…

— Mēģināšu vēlreiz. Iespējams, ka šajā apkārtnē ir tādas mājas …

— Kādas?

— Kurās nebaidītos palīdzēt.

Varbūt esi dzirdē​jusi?

— Ko? — Kur labprāt uzņem ciemiņus …

— Nezinu gan. Es tikai saprotu, ka jums būs jānomirst badā, ja es tagad nepalīdzēšu.

— Ēst patiešām gribas.

— Tur, tai piekalnītē iepretī rijai, ir vecas, krūmos ieaugušas kartupeļu bedres. Pa dienu no slapjuma varēs paglābties. Vai spēsiet aiziet līdz tām?

— Protams. Tavā tuvumā man uzreiz kļūst labāk.

— Beidziet vienreiz! Kāju vajadzēs pārsiet.

— Baidos taisīt vaļā, ka nesākas asiņošana.

Svešais visu laiku stāvēja, ievainotās kājas pēdu uzlicis uz veselās un balstīdamies uz vakar ātrumā izgatavotā kruķa. Pārsējs bija netīrs, brūnganām asinīm notašķīts.

Un vispār viņš izskatījās vārgāks, nekā tēloja. Brašulis, kas negrib atzīt, ka iekūlies ķezā. Aldai patiesi bija viņa žēl.

Tomēr viņa nezināja, kā rīkoties. Bez vecāku piekrišanas un atbalsta būs ļoti grūti svešajam palīdzēt. Tikpat kā neiespējami.

Līdzšinējos gadus nodzīvojusi vecāku paspārnē, pilnībā fiem pakļaudamās, Alda jutās gaužām nespējīga

kaut ko izlemt, it sevišķi tāpēc, ka lēmums, viņa zināja, būs pretrunā ar vecāku pārliecību. Viņi noteikti atsacīsies svešajam palīdzēt. Bet Alda, ar šo cilvēku runājusi, skatījusies viņa acīs, sapratusi, ka svešais patiesi ir bezpalīdzīgs, nevarēja vecāku viedoklim piekrist. Tas bija necilvēcīgs. Tātad viņai būs jānostājas pret savējiem, viņi jāpārliecina un arī jāpakļauj briesmām.

Cik šausmīgi! Bet pateikt, lai svešais taisās vien prom, viņa nevarēja, jo pārāk labi saprata, ka viņš patiešām nekur tālu netiks. Bez palīdzības šis cilvēks nolemts nāvei.

— Vakarā ejiet uz riju, — viņa beidzot teica.

— Varbūt labāk palikt bedrēs?

Tomēr tālāk no mājas.

— Tur, miklumā, ilgi neizturēsiet.

— Laikam gan, — viņš nevilcinādamies piekrita.

— Tagad jozīšu uz māju, salūkošu kaut ko ēdamu.

— Es tevi gaidīšu vecajās bedrēs, — ievainotais atbildēja.

XI NODAĻA Svešais nolūkojās, kā jaunā sieviete aiziet — sākumā lēnām, tad arvien ātrāk, bet, tuvojoties šķūnim, viņa jau skrēja.

Pirms pazuda aiz šķūņa, viņa apstājās un īsu mirkli atskatījās, taču svešo ieraudzīt, protams, nevarēja, tad strauji pagriezās un iz​gaisa skatam.

Svešais prom vēl netaisījās; viņš apskatīja Mež- laukus, it kā novērtēdams saimnieku turību un labklājību. Mājas atstāja tīkamu iespaidu. Tur bija gadsimtu mijā celtas ēkas, stipras, kārtīgas un labi saglabājušās, bet mūra kūts, trīsdesmito gadu lopkopības modes kliedziens, slējās vēl pilnīgi jauna. Aiz dzīvojamās mājas redzams augļu dārzs ar vecām, lielām

ābelēm, kurām pa vidu stādītas arī jaunas; augļu koku stumbri balti nokaļķoti. Viss liecināja, ka ļaudis šeit gatavojas dzīvei, ne iznīcībai kā dažs labs iielsaimnieks, kas savu turpmāko likteni un labklājību licis uz Lielvācijas uzvaras kārts. Šeit tā neizskatījās, šeit cilvēki ir dzīvojuši un gatavojās dzīvei arī tagad, kad kara iznākums svērās uz otru pusi; vienalga, kādas vētras pāri gājušas un vēl ies, šeit acīmredzot ticēja dzīvei un sīksti pie tās turējās.

Svešais vēlreiz ieraudzīja Aldu, kad viņa jau bija pie dzīvojamās mājas. Ap viņu luncinājās liels, pelēks sētas suns, sieviete to noglaudīja, un abi iegāja iekšā.

Uzreiz viņš jutās pilnīgi vientuļš un visu atstāts, viens šajā plašajā, viņam naidīgajā pasaulē. Vienīgā labvēlīgā būtne bija šī

sieviete, kurai — viņš to labi saprata — viņš sagādājis ļoti smagu pārbaudījumu.

Vislabāk viņš tagad aizietu un pie viņas atnāktu tikai pēc kara, kad viss jau būtu beidzies. Tomēr viņš pārāk labi saprata, ka šobrīd aiziet nespēj. Gluži vienkārši nepietiek spēka. Te, protams, bija bīstami palikt — vientuļas, meža ielenktas mājas vienmēr pievilkušas visādus likteņa un kara vajātos. Kas tad to nezina! Šādās mājās viņus arī ķer, gūsta un nobeidz, šādās mājās vienmēr notiek smagas un asiņainas traģēdijas, par kurām cilvēki bieži vien nekā pat neuzzina. No šāda viedokļa raugoties, te nav nekāda drošā slēptuve. Taču kur šodien ir drošāk? Vai maz ir tāda māja, tāds pagasts, kur šodien neložņā okšķeri un nodevēji? Bet, ja Aldai var ticēt, tad viņas tēvs nestāv nevienā no

karojošām pusēm, negaida neviena uzvaru, tātad nav arī sakompromitējies, un tas jau ir labi. Šāds cilvēks negribēs arī viņu nodot. It sevišķi tagad, piecas minūtes pirms divpadsmitiem. Un tas jau kaut ko nozīmē. Tas ir daudz. Varbūt šo zemnieku pie reizes izdodas pat pārvilkt savā pusē, padarīt par aktīvu un uzticamu sabiedroto. Šādi cilvēki ir vaja​dzīgi. Tie jāmeklē.

Tā domāja svešais, taču viņš bija par vārgu, lai šobrīd pieņemtu kādu noteiktu lēmumu; ievainotais vairāk paļāvās, ka notikumi attīstīsies viņam izdevīgā, vajadzīgā virzienā, uzticējās šai nejauši satiktajai sievietei, kas jau gluži negaidīti bija uzņēmusies rūpes par viņa likteni.

Varbūt viss vēl būs labi. Jo ilgāk svešais par to domāja, jo ciešāk tam ticēja.

Svešais sakustējās, smagi atbalstījās

uz kruķa un taisīja lēcienu. Tas bija neveikls un smags. Viņš atkal nostājās uz veselās kājas, pārlika kruķi tālāk, sakoda zobus un lēca. Pārlika kruķi, sakoda zobus un lēca. Lēca. Lēca. Līdz piere norasoja, sirds dobji dunēja krūtīs un atbalsojās kakla artērijās. Acu priekšā satumsa. Tas no vājuma, no asins zaudēšanas. Mazliet atpūties, viņš lēca atkal, lēca ar visu izmisuma spēku, it kā tā, lēkdams uz vienas kājas, varētu ielēkt atpakaļ dzīvē.

Nezin kāpēc pārņēma panika. Viņš steidzās, uzmācās bailes, sāka likties, ka viņš nokavēs, ka Alda, šī aizkustinoši uzticamā sieviete, jau gaida pie vecajām tupeņu bedrēm, ka viņa jau atnākusi, nevarēs viņu sagaidīt un aizies.

Ievainotajam šķita ka virzās uz priekšu ārkārtīgi gausi, ir nomaldījies un pus-

aizaugušās bedres vairs neatradīs, saļims nespēkā šai brikšņā, kurā nezin kā iekūlies, un nekad vairs nepamodīsies.

Tikai vēlāk, pēc kara, te atradīs baltus, zvēru apgrauztus kaulus. Vai Alda sapratīs, ka tie ir viņa kauli? Vai viņa kaut ko pārdzīvos? Un viņam gribējās, lai Aldai ir sāpīgi, lai viņai ir žēl.

Arvien gausāk viņš steberēja uz priekšu. Brikšņa kļuva biezāka. Viņš patiesi laikam zaudējis virzienu, apmaldījies. Steigā un panikā kāja aizķērās aiz sar trunējuša zemesstumbra, un viņš krita. Bet liktenis viņam vēl bija labvēlīgs: jau krizdams, viņš redzēja, ka iznācis pareizi; priekšā bija aizaugušās kartupeļu bedres, viņš tikai bija tām pienācis no otras puses; kārklājs tepat beidzās, un pāri krūmu smalcei melnēja

rijas jumts. Tad viņš atsitās pret zemi, bet trieciena nejuta. Vienīgi ievainotā kāja sāpīgi pulsēja, šķita, ka tā ir piepampusi līdz neiedomājamiem apmēriem un tūdaļ pārplīsīs.

Cilvēks gulēja zemē un jutās laimīgs, ka nav apmaldījies, ka viņam vēlreiz ir cerības uz dzīvi. Viņam ir apsolīts, ka viņš nebūs gluži viens un pamests. Pie viņa atnāks Alda. Cilvēks gulēja zemē, un asaras sakāpa acīs un aizmigloja mīļo un dārgo pasauli, no kuras viņš tik ļoti vēl nevēlējās aiziet.

XII NODAĻA Kad Alda atnāca pie kartupeļu bedrēm, viņa svešinieku atrada tādā pašā kņūpus stāvoklī, kā tas nespēkā bija paklupis. Viņš arvien vēl gulēja uz mutes un, šķiet, bija iesnaudies. Izdzirdējis iečabamies sausās pērnājās lapas, viņš sarāvās un ar roku grāba pie jostas, kur ādas makstī bija piestiprināts parabellums, bet, ieraudzījis blakus Aldas gumijas zā​baku purngalus, sāka smaidīt.

— Beidzot tu atnāci, — viņš čukstēja. — Es tevi ļoti gaidīju. Šobrīd viņš vairs neslēpa savu vājumu, netēloja prieku par viņas parādīšanos. Viņš patiešām bija vājš, nespēcīgs, bojā ejai nolemts. Un tālab

viņa prieks par otra cilvēka atnākšanu bija liels un neviltots un radīja brīnumainu izglābšanās ilūziju.

— Mīļā, mana vienīgā! — viņš turpināja un pats ticēja savu vārdu patiesīgumam.

— Jūs esat pavisam nesaprātīgs, — Alda izbijusies teica un nometās uz ceļiem pie viņa. —• Tas nemaz nav vajadzīgs. Ja jums nav cita, ko teikt, tad labāk klusējiet!

Viņš bija kā bērns, kas pilnīgi paļaujas mātes rokām. Viņa tam palīdzēja pagriezties un uztrausties sēdus.

— Es atnesu ēst.

— Jā, — viņš teica, un tajā pašā brīdī viņa gur- dme un nevarīgums izgaisa.

Bads izrādījās visuvarens un liels.

Cilvēks vairs juta tikai izsalkumu, ko vienīgo viņš vēlējās apmierināt. Sievieti,

kas barību atnesusi, viņš šķita jau piemirsis.

Alda novērsās, lai nebūtu jāuzlūko nežēlīgā pārvērtība, kas cilvēku spēj piemeklēt.

Pēc tam kad viņš izsalkumu bija kaut cik remdējis, Alda pārsēja ievainoto kāju.

Viņai šādās lietās nebija ne mazākās pieredzes, bija vienīgi vēlēšanās palīdzēt.

Bet ar to vien laikam nepietika.

Ieraudzījusi saplosītās miesas audus, dziļās brūces, sakaltušās, melnās asinis, saodusi sarecējušo asiņu smaku, viņa gandrīz paģība. Te acīmredzot bija nepieciešama ārsta iejaukšanās. Ko gan viņa spēja? Vai ar labu gribu vien nebija par maz?

Raimondam pašam piepalīdzot, savainoto kāju beidzot pārsēja. Bet, vai

ievainojumam tas nāca par labu, viņi nezināja. Vajadzēja zāļu, bet viņu rīcībā bija vienīgi joda pudelīte un linu drāna.

Pēc piepūles, ko prasīja brūces pārsiešana, ievainotais iegrima it kā snaudā, kā transā. Aizmidzis viņš nebija un visu laiku juta sievietes tuvumu, bet raksturīgais dzīvīgums bija viņu pametis.

Svešais klusēja un caur puspievērtiem plakstiņiem lūkojās tikko šalcošajās koku galotnēs, un turēja Aldas roku. Šobrīd viņš nejuta ne baiļu, ne bažu par savu nākotni. Viņš bija bezgala pateicīgs šai sievietei, kas sēdēja līdzās un bija godīgi centusies viņam palīdzēt. Tas arī ir vienīgais, ko līdzīgā stāvoklī no otra cilvēka var vēlēties. Kamēr Alda bija pie viņa, viņš varēja atpūsties, nedomāt par nākotni, par to, kāpēc te atradās. Sajā

brīdī viņš bija sevi nodevis otra cilvēka ziņā, tā rūpēm un gādībai. Viņš saprata, ka tas nav uz ilgu laiku, paies tikai īss brīdis, būs jāšķiras — un tad pašam atkal vajadzēs par sevi gādāt. Tieši tāpēc, ka atelpa bija tik īsa, ievainotais to izjuta tik spēcīgi. Viņš nekā nedomāja, klausījās savā elpā, kas plūda dziļi un vienmērīgi, dzirdēja vienīgi kluso, nomierinošo koku šalkšanu un juta šīs tuvās sievietes nomodu pār sevi. Brīžam viņš pavēra acis un redzēja pelēkās debesis, tik zemas, ka egļu smailes atdūrās dūmakā. Viss vēl bija pelēcīgs, bezkrāsains; dabā vēl tikko sāka jausties trausla, pavasarīga atmoda. Nolīs lietus, uzspīdēs saule, pēkšņi kļūs silts — un viss uzplauks, sazaļos. Ziemā cirstās brūces aizaugs, un sāksies jauna dzīve, jauna ziedē​šana. Un karš būs beidzies.

Bet patlaban karš vēl nebija beidzies un pavasarīgie spēki snauda. Viņu rokas gulēja rāmas un mierīgas. Ievainotais juta tikai klusu mieru un pašpaļāvību, ko izstaroja sievietes tuvums. Un viņš to juta atgriežamies arī sevī. Viņš jau bija pieķēries savai glābējai, kā bērns pieķeras mātei, neapzinīgi apjauzdams, ka māte ir vienīgais cilvēks, kas viņa labā spējīgs upurēt visu, pat dzīvību.

Alda vēl nezināja, ko un cik spēs izdarīt svešā cilvēka labā, un viņai drīzāk bija bail no atbildības, ko noģida uzņemamies. Bet tāda jau ir sievietes daba. Kā kusls bērns, tā spēcīgs vīrs, ko salauzusi pēkšņa nelaime, sievietē vienmēr modina līdzcietību, vēlēšanos uzupurēties. Tāds liktenis piemeklēja arī Aldu. Patlaban viņa tikai baidījās, ka būs

jānostājas pret vecākiem. Pārējās briesmas viņu jau biedēja mazāk.

Kad ievainotais pēc pārsiešanas bija kaut cik atpūties, Alda teica, ka jāiet mājās, jo citādi viņu var sākt meklēt. Viņi norunāja, ka vakarā Alda, ja vien varēs, slepus aizies uz riju.

XIII NODAĻA Bija tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada divdesmijf ceturtais aprīlis.

Pasaule jau centās noteikt kapitulācijas dienu, bet Kurzemes elles katls vēl vārījās, un neviens īsti nezināja, kad tas beigsies.

Leģionāru rota bija sakauta, izklīdināta un atkāpās. Sapulcēties vajadzēja pie kādām mājām, pirms tur nokļuvušas krievu uzbrūkošās daļas.

Tuvojoties šīm mājām, Kārlis Pētertāle atpalika, tīši vilkās lēnām, pieklibodams, it kā viņam kāja būtu noberzta vai sāpētu. Pēc viņa aprēķina, laika bija diezgan: līdz sapulcēšanās brīdim bija vēl minūtes divdesmit, un

krievu avangarda daļas te būs ne ātrāk kā pēc stundas, divām. Būdams pārliecināts, ka visi jau aizgājuši, ka palicis viens, Kārlis sāka iet normāli un mainīja virzienu, lai pazustu mežā.

— Laižamies, jā? — viņu no mugurpuses uzrunāja it kā dzirdēta balss, kuru viņš tomēr nepazina.

Kārlis sastinga uz vietas, tad ķēra pēc automāta, bet tajā pašā brīdī atskanēja šāviens un lode no- čakstēja priedes mizā viņam virs galvas.

— Beidz ākstīties! — balss uzbļāva.

Kārlis atlaida automāta spalu. Viņam nebija nekādu izredžu pretinieku pieveikt, jo tas viņu turēja uz grauda un atradās tepat aiz muguras; tikko viņš mēģinās pagriezties, lai saucējam uzlaistu kārtu, tas

viņu jau noguldīs.

— Redz, brāl, es tevi vēroju jau labu laiku, — balss turpināja, — un mana pārliecība, ka tu laidīsies, apstiprinājās.

Es redzēju, kā tu pulcēšanās vietai uzgriezi pakaļu un iešmauci krūmos. Ko tu tagad teiksi? Tikai nesaki, ka tev ir caureja.

— šauj! Ja tu esi tāds mēsls.

— Ha, ha… Man ir kaut kas labāks padomā. Kā tev liekas, kas tas varētu būt, ko?

Kārlis sastinga, viņa acu priekšā nostājās kāds pagājušās ziemas notikums pozīcijās. Viņi, seši vīri, atradās priekšējā postenī, kad naktī un miglā tieši ierakuma priekšā kaut kas sāka gurkstēt un čabēt.

Neapšaubāmi — kāds tuvojās. Varbūt krievu izlūki, kas kuru katru brīdi var

viņiem uz kakla uzmest granātas? Viņi sažņaudza rokās ieročus, gaidīdami feldfēbeļa komandu atklāt uguni. Tad atskanēja balss: — Ņe streļai, fovarišč! Ja k vam.

— Ti oģin? — jautāja feldfēbelis.

— Da. — Ļezai!

Kāds līda uz ierakuma pusi. Tad pārvēlās pāri valnim, un viņu priekšā nostājās tāds pats leģionārs kā viņi paši.

Acīmredzot viņš bija gribējis pāriet krievu pusē, bet necaurredzamajā naktī neitrālajā joslā zaudējis virzienu, apmaldījies un atlīdis atpakaļ, pats savas bijušās pozīcijas noturēdams par pretinieka pozīcijām. Aptvēris notikušo, viņš mē​ģināja izrauties un aizbēgt.

— Laidiet, brālīši! Karš tikpat

beigsies ar friču sakāvi. Glābjamies! Ļaujiet man iet!

Feldfēbelis viņam ieblieza pa skaustu un izlamājās. Bēglis pierima.

Nelīdzēja viņa lūgšanās, kaut viņi juta, ka dezertieris visnotaļ runā patiesību. Viņu aizveda un vēlāk nošāva bataljona acu priekšā. Par biedinājumu citiem.

Vai tagad šāds liktenis gaidīja arī Kārli?

— Mūdzi, ko vilcinies? Sauj tūlīt!

— viņš sauca un gribēja jau pagriezties, lai sāktu šaut pirmais un tā izbeigtu mokas pirms nāves.

— Netrako! — balss aiz muguras teica. — Es nemaz negribu tevi nošaut.

Man ir cits priekšlikums: laižamies kopā!

Būs jautrāk.

Pagriezies Kārlis ieraudzīja

pazīstamu leģionāru no trešās rotas. Viņi abi bija kurzemnieki, bet no dažādiem apriņķiem. Tika iesaukti vienā laikā un iepazinās kazarmās. Nekādi draugi viņi nebija, bet Kārlis nojauta, ka Vilnis — tā viņu sauca —, tāpat kā vairums mobilizēto leģionāru, karoja nelabprāt.

Tālāk viņi gāja kopā. Divatā patiešām bija jautrāk un arī drošāk. Kārlis tikai sākumā nevarēja piedot, ka Vilnis viņu tā bija pārbaudījis. Kaut gan, vairāk padomājis, saprata, ka uzticēties otram šādā brīdī patiešām ir bīstami. Katra uzticēšanās karā var maksāt dzīvību.

XIV NODAĻA Alda, būdama dziļi godprātīga, nespēja dzīvot konfliktā ne pati ar sevi, ne ar apkārtējo vidi, nemaz nerunājot par vecākiem. Kopš viņas dzīvē ienāca svešinieks ar savu noslēpumainību, Alda juta, ka pār viņas galvu sabiezē arvien baismīgāki negaisa mākoņi. Pastāvīgo dzīvības apdraudu dēļ un tādēļ, ka visu, ko viņa darīja, nācās darīt aiz vecāku muguras, tiem pat nekā nenojaušot, viņas dvēselē cīnījās arvien pretrunīgākas jūtas.

Alda saprata, ka drīkst izlemt un rīkoties ar sevi, savu dzīvi un likteni, kā pašai patīk, bet viņai nav ne mazāko tiesību apdraudēt savus tuviniekus. Taču tas bija noticis. Tagad,tramīgi apkārt lūkodamās,

pa tumsu manīdamās uz mājas pusi, viņa skaudri atskārta, kādām briesmām pakļauti visi Mežlauku iemītnieki, kamēr ievainotais slēpjas rijā. Un, cik viņa tagad saprata, nebija ne mazāko cerību, ka svešais tuvākās dienās spētu no rijas aiziet, nemaz nerunājot par to, ka liktenīga varēja būt katra diena, jebkura stunda.

Viņam gan nekļuva sliktāk, taču labāk arī nebija, un svešais pat vārdos vairs netaisījās doties prom. Un dīvaini — kamēr bija kopā ar svešo, Alda juta līdzi ievainotā ciešanām un atzina, ka viss, ko dara, ir pareizi darīts; turpretī tagad, kad apkārt tikai biedējoša, necaurredzama tumsa, viņai sāka likties, ka noziedzīgi vieglprātīgi apdraud piederīgos, un sava rīcība vairs nemaz nešķita tik cēl​sirdīga.

Mājās viņa atgriezās vairāk satraukta

nekā jebkad agrāk. Iet un visu izstāstīt tēvam viņa nespēja — bērnībā iedzītā bijība vēl arvien bija saglabājusies.

Kristjāns Pētertāle arvien bijis pietiekami bargs, lai pārējos ģimenes locekļus apspiestu un pakļautu savai gribai.

Vismazāk šo despotismu juta Kārlis; vienīgais dēls jau no bērna kājas bija atradis kopīgu valodu ar tēvu. Visvairāk cieta meitas, bet, no mazotnes audzinātas pakļāvībā tēva gribai, nekad pret viņu nesacēlās. Vienīgi māte reizēm iestājās par meitām un dažreiz arī guva kādus panākumus. Vislielāko uzvaru Milda izcīnīja tad, kad panāca, lai jaunāko meitu lizi sūtītu uz pilsētu mācīties ģimnāzijā.

Toreiz Milda uzstāja: ja Alda paliek ģimenē un palīdz saimniecībā — vismaz kamēr Kārlis, kas mājas mantos, apprecas

—, tad Ilzei jāskolojas. Tagad meitene mācījās jau ģimnāzijas pēdējā klasē un tikai pa svētdienām atbrauca mājās.

Pavadījusi murgpilnu nakti, ne acu neaizvērusi un neatpūtusies, Alda juta, ka ilgāk klusēt vairs nespēj; noslēpums, ko neizpaust viņa bija apņēmusies, spieda solījuma devēju nost; katrs sīkākais troksnī​ tis lika viņai uztraukties; sakarsētā un jutīgā iztēle pareģoja visbriesmīgākās nelaimes, kas viņus teju, teju piemeklēs.

Nogaidījusi izdevīgu brīdi, kad māte bija viena, Alda, satraukumu slēpt nemaz necenzdamās, iesteidzās virtuvē un iesaucās: — Ak, māt, ja tu zinātu, kas noticis!

Palūkojusies uz savu vecāko meitu, kuras savaldība un nosvērtība vienmēr

bija neizsīkstoša, Milda redzēja, ka ar Aldu patiešām kas noticis.

— Kas ir, meit? Vai kas nopietns?

Izstāsti!

To otrreiz atkārtot vairs nevajadzēja.

Alda tūlīt ņēmās stāstīt, kā atradusi ievainotu cilvēku pie sulu bērza un kā tas pasācis slēpties rijā. To darot, viņa tomēr nebija atklāta līdz galam, jo saprata, ka viņas stāstu tūdaļ uzzinās arī tēvs, un no tā viņa baidījās. Tādēļ pēc viņas stāsta iznāca, ka svešinieku viņa atradusi tikai vakar, nevis pirms nedēļas un ka šodien viņš to atkal pie bērza sagaidījis un teicis, ka slēpšoties rijā. Pēc tam ievainotais lūdzis, lai Alda nevienam neko nesaka un nes uz riju ēdienu.

Alda nebija pieradusi melot un izlikties, tāpēc arī šoreiz vārdi viņai

sprūda mutē un vaigi dega kā ugunīs — šādi izlocīties bija riebīgi, bet tajā pašā laikā viņa jutās kā nodevēja, pēdējā bezgode, vārda lauzēja, jo viņa taču nodeva cilvēku, kas viņai bija uzticējies.

Milda nebūt nebija tāda vientiese, lai nesaprastu, ka meita visu nepasaka līdz galam, un uzminēja, ka Alda ievainoto satikusi vairāk nekā tikai divas reizes.

Taču brīdis bija pārāk nopietns, tāpēc pamatīgākai iztaujāšanai patlaban neatlika laika.

XV NODAĻA Kūko dzeguze.

Alda spēji pielec kājās. Viņa bija aizklīdusi kādā tālā, senā pasaulē, kas nemaz nav tā, kura tagad ap viņu. Tajā pasaulē valda cits laiks; cilvēki, lai gan tie paši, tomēr pavisam citādi. Šeit cilvēki kļuvuši sveši, neizprotami, ļauni. Tajā pasaulē, kas arī ir bīstama un briesmu pilna, tomēr daudz labāka par šo, dzīvo Raimonds. Uz šo pasauli, kur viņai nez kāpēc bieži jāierodas, Raimonds līdzi nenāk. Kad Alda saprot, ka atkal nokļuvusi pasaulē, kurā Raimonds nekad neienāk, viņa jūtas viena, vientuļa, pamesta un nelaimīga. Tādās reizēs viņai liekas, ka sapņo, redz ļaunu, baismu pilnu

murgu, no kura par varītēm grib un nekādi nespēj pamosties. Tā ir arī tagad. Viņa atrodas birzī ar baltu vizbuļu pušķi rokā un nezina, ko darīr. Kāpēc viņa saplūkusi tik daudz vizbuļu? Ko viņa ar tiem gribēja iesākt? Un kūko šis ļaunais putns — dzeguze.

— Ku-kū, ku-kū! Muļķe! — Alda viņu izmēda.

Dzeguze apklust un no bērza pārlido uz egli. Varbūt tiešām saprata, ka Alda par to ir gudrāka un apmānīt viņu neizdosies.

Alda nekad neskaita, cik reižu dzeguze kūko, jo viņa jau neies ticēt muļķa putnam, kas ar savu kūkošanu sola, pēc cik ilga laika — dienām, bet varbūt mēnešiem vai gadiem — Raimonds atgriezīsies. Alda skaidri zina, ka viņš nekur nav aizgājis.

Viņš tepat ir, viņš tikai slēpjas, lai

neviens viņu neatrod. Cilvēki ir ļauni, tas tiesa. Bet nabaga nelaimīgais — vai tad viņš nesa​ prot, ka no Aldas nevajag slēpties?

Lai nu kurš, bet Alda nekad viņu nenodos.

Nevienam! Nekad!

Dzeguze, kādu brīdi klusējusi, atkal kūko. Kūko skaļi un apņēmīgi, it kā darīdama svarīgu, neatliekamu darbu, būdama pārliecībā par sava darba no​zīmību.

Alda jūt, ka pārāk ilgi bijusi prom, vai veselu mūžību kavējusies nezin kur.

Jā, kur tad viņa atrodas? Ak tā, viņa ir iznākusi pie vecajām kartupeļu bedrēm, kas sen jau aizaugušas. Patiesību sakot, nekādu bedru vairs nav, vienīgi tādi lēzeni iedobumi, kurus tikai tāpat vien pēc senas paražas vēl dēvē par vecajām kartupeļu

bedrēm. Bet šeit tuvumā pavasaros aug vizbuli, kurus Alda nāk plūkt. Un šeit kādreiz viņa slepus nāca tikties ar Raimondu. Slepus, slepeni, nevienam nezinot, slēpjo​ties …

Alda pēkšņi ieplok krūmājā un zaglīgi lūkojas apkārt. Vai kāds viņu nenovēro, nenoglūn? Ja kāds viņu te ieraudzīs, atklās arī Raimondu. Tieši tāpēc jau Raimonds slēpjas un nerādās pat viņai.

Alda piespiež puķu pušķi pie krūtīm, iespraucas briksnājā un slēpdamās pārskrien no krūma uz krūmu, no cera uz ceru. Ja kāds te ir, tas tagad sekos Aldai, un tā viņa novērsīs nelaimi no Raimonda, izglābs viņu.

Izlīkumojusi līkumu līkumus, izlocījusi līčloču cilpas pa mežu, pa

krūmiem, pa briksnāju, Alda beidzot apstājas iepretī rijai. Raimonds ir tur.

Tagad tikai labi viltīgi arī viņai jānokļūst rijā. Vakaru gai​dīt nevar. Saule vēl augstu.

Bet Raimondam varbūt kļuvis sliktāk, vajadzīga palīdzība. Viņš ir tik bezspēcīgs, tik nevarīgs. Nabaga Raimonds! Kad beig​sies viņa mokas?

Alda nošjūc meliorācijas grāvī un šļakā pa ūdeni uz rijas pusi, baltos vizbuļus pie krūtīm piespiedusi. Zem kājām žļurkst dubļi, bet viņa to nemana. Ik pa gabaliņam viņa kā dzērve izstiepj kaklu pāri grāvja malai un izskata apkārtni, vai tuvumā nav kāds cil​vēks. Nē, neviena nav.

Tālāk stampāt vairs nevar, grāvis ved garām rijai. Seit jārāpjas laukā. Uz slīpajām, mālainajām grāvja malām kājas mūk atpakaļ, pāris reižu viņa klūp, nokrīt

uz ceļiem, līdz izķepurojas laukā. Bet rēgoties te nevar. Alda ar skubu aizmetas aiz izpūruša ciņa, pieplok pie tā un pavēro sētienu. Tālāk joņiem vien līdz vientuļajam paeglim, līdz aploka mietam, aiz kura arī var paslēpties, līdz pērnajai papardei, līdz pelēkajam laukakmenim. Un tad rija ir klāt. Neviens viņu nav pamanījis. Viltīgā Alda!

— Raimi, neesi tik nepacietīgs! — viņa priecīgi čukst. — Es esmu klāt.

Tad sakārto mazliet saņurcīto vizbuļu pušķi un kāpj pāri rijas slieksnim.

— Jā jau, jā, es nāku. Nesauc mani tik skaļi! Kāds vēl izdzirdēs.

Viņa steidzas rijā un smaida, stiepdama vizbuļu pušķi neredzamajam, vienīgi viņas slimajās smadzenēs mājojošajam cilvēkam.

Tad viņa ierauga uz klona nosviesto puķu vītni, ko bija atnesusi vakar, un sastingst ar izstieptu roku. Viņas sejā atplaiksnās neizpratne, apjukums, bailes.

Kā tad tā? Raimim viņas puķu vītne nav patikusi. Viņš to sarāvis un nosviedis zemē, bet pats paslēpies. Viņš ir tik ļauns un tik kaprīzs, ka ne izturēt! Cik reižu viņš jau nav mocījis viņu līdz nāvei, nav rādījies mēnešiem ilgi! Un tagad viņa atkal rijā nav.

Kā pati sev neticēdama, Alda pietenterē pie krāsns un lūkojas uz to.

Raimja nav. Viņa aptausta guļvietu. Viņš to ir pametis. Viņu abu kopīgo guļvietu, kur viņa nāk, par spīti tēvam, par spīti mātei un brālim. Un nav tādas varas, kas spētu viņu atturēt.

Raimis ir visneģēlīgākais nelietis, kādu vien viņa

pazinusi. Viņš taču solīja viņu apprecēt, nekad neatstāt, bet tagad atkal aizlaidies, lauzis doto vārdu.

Skumjas kāpj no sievietes dvēseles kā migla no purva, kā bezcerīgs mākonis, kurš vāžas pāri, visu apklāj un nosedz, kurā jāpazūd, jānogrimst, jāno​slāpst.

Mežonīgs, sirdi plosošs kliedziens šaujas pret rijas melno jumtu; liekas, nočab vecie salmi, sakustas gadsimtu putekļi. Raudas juceklīgi svaidās no vienas resno baļķu sienas uz otru un atpakaļ, līdz no- plok uz izdrupušā klona, pārvērzdamās klusā, neizprotamā smilkstēšanā.

XVI NODAĻA Milda steidzīgi gāja uz slepeno pagrabu, kas atradās gubenī zem siena ķirpas; tur Kristjāns patlaban pārlūkoja sēklas kartupeļus. Būdams piesardzīgs un pietiekami tālredzīgs, viņš šo slēptuvi bija savlaicīgi ierīkojis jau otrajā kara gadā, un tā viņam bija labi kalpojusi. Parasti, kad uzlikto normu nodeva, viņa klēts un pagrabs bija tukši un, ja atnāca pārbaudīt apcirkņus, revidentiem vajadzēja atzīt, ka no Pētertāles vairs nav ko ņemt. Bet sevišķi noderīgs slepenais pagrabs bija tagad, pēdējā kara gadā, kad produkti bija jāslēpj ne tikai no oficiālajiem varas vīriem, bet arī no visiem tiem, kas siroja apkārtējos mežos. Pateicoties šim

pagrabam un tādiem pašiem slepeni un viltīgi zem grīdas ierīkotiem apcirkņiem, Pētertāle mierīgi varēja gaidīt brīdi, kad drīkstēs iziet tīrumā, lai to apsētu un apstādītu. Patlaban viņš šeit lāktura nespodrajā gaismā pārbaudīja sēklas kartupeļus, rūpīgi un pedantiski atlasīdams bojātos. Šajā slepenajā slēptuvē viņš nevienu nelaida; vienīgi viņš pats varēja pateikt, cik un kas krājumā ir.

Pat Milda te iekšā nekad nebija nākusi; viņa tikai zināja, ka tāds pagrabs ir un kur tas atrodas. Iegājusi gubenī, viņa paņēma siena dakšas un ar kātu sāka dauzīt pa grīdu, saukdama: — Krist, ei, Krist! Panāc šurp! Nu, ātrāk, Krist!

Drīz vienā vietā siena kārta pacēlās un Kristjāns saērcināts pabāza galvu.

— Kas ir, ko auro kā uz pažaru?

Deg, vai?

— Nekliedz! Mūsu mājā ienākusi nelaime. Un tāpēc… Aiztaisi tak lūku un nāc šurp!

— Nu tad arī atradusi īsto brīdi! — viņš vēl no- pukojās, bet, ciešāk uz sievu palūkojies, vairs nekā neteica, sāka steigties, lai ātrāk nomaskētu slēptuves ieeju. Tomēr, lai kā viņš steidzās, savu darbu padarīja labi; pateikt, ka zem sablīvētā siena smalkumu kārtas atrodas slepena lūka, neviens gan neņemtos.

Milda izstāstīja, ka rijā kāds slēpjas; viņa tikai noklusēja, ka Alda ievainoto vairākkārt satikusi. Tas, ka meita par svešinieku ilgāku laiku nekā nav teikusi, Kristjānu varētu saniknot. Tagad Mildas stāstījumā izklausījās, ka Alda svešo

pirmo reizi satikusi tikai šodien. Kā jau vairums sieviešu, kas vēlas būt priekšzīmīgas sievas arī grūtos dzīves brīžos, Milda neatturējās dot padomu: visdrošākais, pēc viņas domām, tagad bija neuzkrītoši aizkāpt vai arī iejūgt Rudo ķēvi un, it kā uz veikalu garām braucot, iegriezties pie policijas priekšnieka Rodes un par bēguli piemeldēt, lai tas tad izlemj, kā rīkoties. Viņi tak visus šos kara gadus neviena neesot slēpuši, tāpēc nevajagot riskēt arī tagad.

Protams, tā bija taisnība: slēpuši viņi neviena nebija, bet pārtiku bija devuši daudziem; tiesa, to viņi bija darījuši aiz bailēm. Vai tad, dzīvojot liela meža malā, drīkstēja kādam atteikt? Vienalga, kas prasītājs bija, viņi pagaudās par trūkumu un nabadzību, tomēr katrs, kas ienāca viņu

mājā, kaut ko dabūja un aizgāja. Vārdu sakot, dot bija bīstami, bet nedot vēl bīstamāk. Ar to viņi it kā atpirkās, maksāja par tiesībām dzīvot, pārlaist šos šausmu un juku laikus. Protams, par slepenajiem nakts apmeklētājiem Pētertāles nevienam nebilda ne pušplēsta vārda, uzskatīdami, ka no visiem ļaunumiem klusēšana tomēr ir tas mazākais ļaunums. Tāpēc arī tagad Kristjāns tūdaļ netraucās izpildīt sievas priekšlikumu.

— Redzi, siev, — viņš apdomādams teica, —tā kā mēs nezinām, kas viņš ir — un tīši atsūtīts, pēc visa spriežot, viņš nevarētu būt, jo mēs nu neesam tie ļautiņi, kas kādam būtu pārbaudāmi, — tad varam sev nodarīt tādu pašu ļaunumu ziņodami kā

neziņodami, jo, raugi, karš tomēr iet uz galu, dzird runājam, ka krievi jau pie Berlīnes, un, ja nu mēs to cilvēku izdodam un viņš izrādās sarkanais, tad pēcāk mums galviņu neviens neglaudīs.

— Tikpat labi viņš var būt kā dezertieris, tā sarkanais vai kāds spiegs, un pie sienas vācieši liek visos gadījumos, ja esi kādu atbalstījis, — Milda zināja, ko teikt. — Bet, ja tu tā paklusām to lietu nokārto, tad neviens gailis pakaļ nedziedās.

— Tādas lietas, siev, nekad nevar noslēpt. Gan jau kāds no tiem pašiem šucmaņiem pēcāk izpļāpās, sak, Pētertāle paziņoja un tad mēs to vienu… Nē, tas neder!

— Tu esi traks! Vienmēr biji piesardzīgs, bet nupat esi apdullis.

Bēdzināt savā mājā nezin ko! Un nezin kāpēc!

— Nē, siev! Varbūt viņa biedri pat zina, ka ievainotais glābjas mūsu rijā.

Padomā, kas ar mums notiks, ja tie uzzinās, ka esmu ziņojis. Ja nodot ir tikpat bīstami kā nenodot, tad labāk jāpagaida, var​būt pēkšņi kas grozās.

Pazīdama vīra cietpaurību, Milda apklusa, jo pārliecināt par pretējo, ja viņš ko ieņēmis galvā, nav iespējams. Un tas par drīzajām kara beigām varēja būt tiesa.

Visas zīmes to rādīja.

Tajā brīdī Kristjāns atkal ierunājās: — Bez tam Kārlis ir leģionā, nekādu tiešu sakaru ar partizāniem vai dezertieriem mums nav, tāpēc aizdomās mūs pagaidām neviens turēt nevar.

— Nu, dari, kā zini, — Milda

samierinājās, un viņai, patiesību sakot, labāk gribējās, lai svešais dzīvo, nevis tiek izdots šucmaņiem vai vāciešiem. Ja nu viņa tādu padomu vīram tomēr bija devusi, tad tikai tāpēc, ka baiļojās par savu māju un pašu dzīvībām. Bet, ja nu vīrs ir izprātojis citādi, tad lai notiek viņa griba, kaut gan, ja viņai atļautu rīkoties, viņa darītu, kā vīram teikusi.

XVII NODAĻA Dezertieri piesardzīgi tuvojās Viļņa mājām. Vilnis aicināja Kārli līdzi: — Atpūtīsies pāris dienu, paēdīsi, pieņemsies spēkā, tad varēsi jozt tālāk.

Patiesību sakot, Kārli ilgi pierunāt nevajadzēja. Abi slapstoties un badojoties bija veikuši krietnu gabalu un jutās noguruši. Viņi bija pārliecināti, ka no frontes izdevies lieliski aizlaisties un nevienam nekādu aizdomu par viņu bēgšanu nav, droši vien viņus uzskata par kritušiem.

Pie Viļņa mājām viņi nonāca naktī.

Kā jau zinātājs, Vilnis gāja pirmais.

Kārlis pa gabaliņu sekoja. Pēkšņi tumsā atskanēja sauciens:

— Stāt! Kas nāk?

Vilnis tūdaļ atklāja uguni. Tajā pašā brīdī sākās elle. Kas šāva pretim, Kārlis nezināja, un viņam šobrīd tas bija vienalga; viņš diedza atpakaļ uz mežu, jo uzskatīja par muļķību savu galvu nolikt šeit pēc tam, kad palaimējies aizmukt no frontes. Iespējams, ka tas viņu izglāba. Ja arī viņš būtu sācis šaut, ar to pašu būtu sevi atklājis un droši vien tad vairs nepaglābtos. Kas noticis ar Vilni, viņam nebija ne jausmas, un viņu mežā gaidīt Kārlis netaisījās. Un kur gan lai viņš to gaidītu? Nekādas norunas viņiem nebija.

Tāpat Kārlis nevarēja ne iedomāties, kas bija tie, kas uz viņiem tik pēkšņi atklāja uguni.

Tumsa sarecēja arvien vairāk. Gar bēguļa galvu aizplīvoja lēlis un uzšāvās

augstu gaisā. Kārlis, lai gan tūdaļ atmoda, ka tas ir tikai kluss, nekaitīgs nakts lidonis, tomēr sarāvās. Zem lāsumainās vācu armijas teltenes viņš sasvīdušā delnā žņaudza automāta spalu. Atskanot vissīkākam negaidītam sprakstam vai čaboņai, viņš bija gatavs šaut. Un tikko novaldījās, apjēdzis, ka šaut nevajag. Un katru reizi sevi lamāja, ka pēc pēdējās sadursmes, kad pazuda Vilnis, ir kļuvis pārspīlēti, histēriski nervozs kā pilsētas jaunkundzīte, kura ik reizes saraujas, kad lauku zēns tai amizējoties pieduras pie dibena.

Nakts bija silta, dūmakaina, tāpēc redzamība slikta. Viņš gāja vairāk pēc nojautas, nebūdams pil​nīgi pārliecināts, ka nenomaldīsies. Tomēr viņš cerēja, ka tuvojas mājām. Kādreiz bija gadījies šajā

pusē būt. Atceļu ļoti apgrūtināja tas, ka jālavās tikai pa mežu, pa krūmiem, jāmet līkumu līkumi, lai apietu svešas mājas un laukus. Tāpat viņš vairījās no visiem ceļiem. Arī meža ceļiem viņš neuzticējās, jo bija dzirdējis, ka meži patlaban čum un mudž no cilvēkiem, tajos slēpjas un pārvietojas visādi grupējumi, dažādu pārliecību un politisku uzskatu piekritēji.

Kārlis Pētertāle, tāpat kā viņa tēvs Kristjāns, uzskatīja, ka šis karš nav viņa karš. Tiesa, viņš dažus mēnešus bija spiests tajā piedalīties, bija uzvilcis šo formas erzactērpu, taču zināja, ka to nosviedīs pirmā izdevīgā brīdī. Un šis brīdis bija pienācis. Un vispār viņš to uzvilka tikai tāpēc, lai paglābtu savus piederīgos no represijām. Jā, tikai tāpēc viņš pagājušā vasarā aizgāja. Cik varēja,

izvairījās no aizsūtīšanas uz fronti, bet aizsūtīts karoja tikai tik, cik tas bija nepieciešams, lai sevi pasargātu, nekad necentās izcelties, šāva tikai pēc komandas, kad nešaut nevarēja. Jā, protams, bija arī tādi gadījumi, kad viņš cīnījās pēc visas savas saprašanas, jo pretējā gadījumā krievi viņu nošautu. Tad vairs nevarēja prātot un izlikties, tad bija jākaujas uz dzīvību un nāvi vai arī… Nē, to viņš nevēlējās. Viņš nebija tāds muļķis, lai tīši riskētu ar savu dzīvību. Viņš gribēja atgriezties tēva mājās un vienīgi.

Tāpēc jau nav jāpāriet pretējā pusē, kā to daži darīja. Kāds no tā labums? Pat ja krievi neapgājās tik nežēlīgi, kā to centās iestāstīt fašistu propaganda, tad dirnēt kādā gūstekņu nometnē droši vien nebija tas labākais, ko cilvēks var darīt.

Galvenais: bija jāizvairās no galējībām, ne pārāk daudz pa labi, ne pārāk pa kreisi, patiesība būs pa to vidu. Un tāds nu viņš tagad atgriezās — zemnieku puisis, kas pāris mēnešu frontē pulveri odis, bez politiskas pārliecības, vie​nīgi vēlēdamies, lai visi viņu liek mierā. Bet pats viņš bija gatavs ietriekt lodi vēderā katram, kas viņam trāpītos ceļā, un tāpat baidījās un gaidīja lodi no jebkura sastaptā cilvēka.

Pašreizējā situācijā uzticēties nevienam nedrīkstēja

XVIII NODAĻA Pēcpusdienā Kristjāns iejūdza zirgu, ar Aldas palīdzību iecēla ratos pāris kastu sēklas kartupeļu un aizveda uz riju. Viņš bija izprātojis, ka tā būs visdrošāk: ja tagad nāktu uz riju tāpat, kādam tas varbūt varētu likties aizdomīgi, jo uz riju, kas no mājas atradās patālāk nekā citas ēkas, viņi gāja reti. Bet, ja tur noliek sēklas kartupeļus, lai labāk saasno, un aizstaigā tos pārlūkot vai arī lielākos pārgriezt uz pusēm, tad nevienā tas aizdomas radīt nevar. Un tieši labi: šogad kartupeļus nolemts stādīt turpat aiz rijas; mēsli jau izvesti un iearti zemē. Lai viss izskatītos vēl ticamāk, rīt pat jāizdzen vagas, bet ar stādīšanu kādu nedēļu var pagaidīt.

Kad kartupeļu kastes bija ienestas rijā un noliktas uz piedarba klona, viņš meitai strupi pavēlēja: — Aizbrauc un nojūdz zirgu, ar pārējo es te pats tikšu galā!

Kas bija šis pārējais, viņš nepaskaidroja, bet tas nozīmēja, ka Aldai te vairs nav ko kavēties.

Citā reizē Alda bez vārda runas būtu tēvu paklausījusi, taču šoreiz viņa saminstinājās un prom vēl negāja. Tēvs meitu uzlūkoja, un viņa acis kļuva dzeldīgas, kad viņš jautāja: — Kas ir?

— Tēvs, pasaki, ko tu esi nolēmis darīt!

— Ko darīšu, to darīšu, ne padoma, ne atļaujas tev neprasīšu. Tikai vienu tev teikšu: savu degunu te vairs

nebāz!

— Bet tēt! — viņa izdvesa, taču Pētertāle neļāva meitai turpināt.

— Karš un viss, kas ar to sakarā, nav sieviešu darīšana. Brauc un nojūdz zirgu! Un lai es tevi te vairs neredzētu!

Atradusi, ar ko pīties!

Tēvs acīmredzot dusmojās par to, ka tā bijusi viņa, kas pirmā satikusi svešinieku. Bet, tā kā Alda nezināja, cik daudz māte tēvam atstāstījusi, tad viņa nolēma klusēt. Ak, ja tēvs zinātu patiesību!

Vilcinādamās viņa izgāja no rijas, apsēdās uz ratu malas un brauca uz šķūni.

Viņa nekādi nevarēja saprast, kas tēvam padomā, ko viņš izlēmis. Tas lika raizēties un darīja nemierīgu. Viņa Raimondu nebija brīdinājusi — un viņš

tam arī nebūtu piekritis —, ka visu izstāstīs vecākiem, un tagad mocījās pašpārmetumos. Likās, viņa izdarījusi nodevību. Vai var būt vēl kas ļaunāks kā nodot otra cilvēka uzticēšanos?

Tā viņa jautāja pati sev un atbildēja, ka ļaunāks nekas nevar būt. Kā viņa tagad lai skatās Raimon​dam acīs?

Jaunā sieviete bija pārāk godprātīga, lai meklētu sev attaisnojumu. Un viņai bija attīstīta atbildības sajūta. Reiz sākusi svešajam palīdzēt, viņa it kā uzņēmās atbildību par tā turpmāko likteni. Vismaz līdz tam laikam, kamēr viņš izveseļojas un aiziet. Bet tagad viņa tā likteni bija nodevusi, lai arī sev tuvu, tomēr Raimondam pilnīgi svešu cilvēku rokās.

Un Raimonds pats par to vēl nekā nezināja. Vai viņš šo pārsteidzīgo soli

attaisnos, piedos? Jā, Aldai jau šķita, ka viņa pārsteigusies. Briesmas, kas draudēja pašiem, tagad, saulainā, gaišā pēcpusdienā, vairs nelikās tik lielas. Bet ko par to domāja tēvs? Viņa pilnīgā varā un teikšanā atradās Raimonda turpmākais liktenis. Vai viņš svešajam palīdzēs vai liks aizvākties, padzīs viņu vai pat izdos šucmaņiem? Ka tēvs tā var izdarīt, likās pilnīgi iespējams, pārāk jau drūms un nepieejams viņš šobrīd izskatījās, taisni kā tāds, kas izlēmis kaut ko briesmīgu. Un pamazām, atcerējusies tēva agrākos izteikumus, ka vienīgi pareizais ir izvairīties, nejaukties, nepalaist mēli, nebāzt degunu, kur citi kaujas, viņa saprata: nevar būt, ka tēvs pēkšņi nolēmis svešo slēpt, viņam palīdzēt. Bet ko tad?

Viņu pārņēma baisma tuvojošos briesmu

nojauta.

Nojūgusi zirgu un aizvedusi to uz stalli, Alda traucās pie mātes.

Mežlauku saimniece patlaban virtuvē mala pienu. Centrifūga vienmērīgi dūca, un viņa savā nodabā kaut ko klusi vilka līdzi. Viņas sirdsapziņa bija mierīga.

Milda tika izdarījusi visu, ko no saimnieces un sievas var prasīt, par tālāko lai gādā vīrs. Svešā likteni nodevusi Kristjāna rokās, Milda ticēja, ka tas visu izdarīs pareizi un tā, kā vajag. Viņa savu bija pateikusi, tālāk jaukties vīra darīšanās nebija sievas pienākums.

— Māt, ko jūs ar tēvu izlēmāt?

— To, meit, es nezinu, ko tēvs darīs. Un arī tev tas nav jāzina.

— Māt, es tev jautāju nopietni.

— Kas tev ar to krūmubrāli ir, ka

tu par viņu tā iestājies?

— Viņš ir cilvēks, un man jāzina, ka ar viņu nekas jauns nenotiks.

— Tad ta nu gudrību pasacīji! Kurš tad nav cilvēks? Mēs paši par sevi nezinām, kā izdzīvosim, bet tu man te dumjus jautājumus uzdod. Kas viņš tev tāds ir, es tev prasu, ka tu par viņu tā klapatā?

— Viņš man nav nekas. Saproti, nekas! Bet, ja jūs esat nolēmuši viņu nodot, tad pasakiet man!

— Nodot? Kur tu grābi, ka tēvs viņu nodos? Lai gan turēt svešu cilvēku savā rijā ir tīrais ārprāts. Bet tēvs domā, ka nupat karš beigsies. Prasi viņam, ko viņš izlēmis!

— Es jau prasīju, bet vai tad no viņa var ko iz​spiest!

— Un nevajag. Ir lietas, kas sievietei nav jāzina. Ko dara un kārto vīra cilvēks. Esi pietiekami veca, lai saprastu, ko var un ko nevar. Kad apprecēsies, pašai būs vieglāk.

— Es nekad neprecēšos.

— Nu, ja tu tā runā, tad tas krūmubrālis tev ir galvu sagrozījis. Citādi neviena normāla sieviete tā nerunā. Tāpēc jau es pēdējā laikā skatos un vēroju, kas tev lēcies, ka ne vairs pasmaidi, nekā, staigā kā nolēmēta. Un produkti arī sākuši zust. Vai to maz tēvam drīkst sacīt?

— Māt, es nebūtu nekā ņēmusi, bet vai tad var jums kaut ko teikt vai prasīt?

Vienmēr jādzird: tā nav tava darīšana, klusē, nebāz degunu!

— Meit, meit, skaties, tā tu postā aiziesi, ja jau sveša vīrieša dēļ mātei acīs

lec!

Juzdama, ka ar māti šobrīd saprasties nevarēs un ne pie kādas skaidrības netiks, Alda sasarkušiem vaigiem izskrēja ārā.

Tas, ka vecāki vienprātīgi nevēlējās meitai tuvāk paskaidrot, kas Raimondu sagaida, šķita apliecinām, ka uz labu nav ko cerēt.

Viņa paslepus aizmetās atpakaļ uz šķūni un pa otrās puses durvju šķirbu lūrēja uz krūmmalu. Bija tāda sajūta, ka zeme sviltu zem kājām, gribējās tūdaļ drāzties uz mežu, meklēt un brīdināt Raimondu. Sī doma, prātā ienākusi, vairs neatstājās. Palūkojusies atpakaļ uz māju un nevienu neieraudzījusi, Alda gar šķūņa stūri aizlavījās uz birzi. Par katru cenu vajadzēja satikt Raimondu, viņu brīdināt, citādi būs par vēlu un Alda visu mūžu

nespēs sev piedot, ka viņu nodevusi.

Gar sulu bērzu, kas tagad bija aiztapots ciet, jo plauka jau pumpuri, viņa steidzās uz vecajām kartupeļu bedrēm.

Izstaigājusi tās, izložņājusi brikšņu brikšņus, Raimondu viņa nekur neatrada.

Skaļi saukt Alda baidījās, jo viņas balsi varētu sadzirdēt tiklab mājās savējie, kā arī visādi meža klaidoņi, ja tādi te šobrīd tuvumā atrastos. Kur gan Raimonds varēja būt? Tālu aizklibot viņš nespēj. Mezdama aizvien platākus lokus, viņu meklēdama, Alda iejo​ņoja biezoknī dziļāk un dziļāk.

Viņa meklēja ilgi, ik reizes satrūkdamās un spēji apstādamās, kad kaut kur iebrīkšķējās zars, nošalca krūms vai skaļāk iekliedzās putns.

Sīļa brīdinošais sauciens viņai lika pieplakt priedes stumbram un izbiedētai

lūkoties apkārt. Vai tur kas pazibēja starp kokiem? Ja tas bija cilvēks, tad nevarēja būt Rai​monds, jo Raimonds bija ievainots, kustējās lēnām, ar grūtībām; ja nebija zvērs, tad no tā vajadzēja baidīties, jo ikviens cilvēks, ko tagad satiek mežā, var būt bīstams.

Sāka krēslot. Viņa attapa, ka ir aizšāvusies līdz Vijupītes pļavām.

Pārvarējusi bailes, ieskatījās abos siena šķūņos, kurus bija Raimondam pieminējusi. Siens, ko tā īpašnieki ziemu baidījās izvest, bija sa- pleknēts, bet neviena te nemanīja. Nomocījusies un nogurusi sieviete steidzās mājup, un viņas sirds bija smaga, tik smaga, it kā viņa, pati to nevēlēdamās, būtu izdarījusi nelabojamu, nelietīgu noziegumu.

XIX NODAĻA Kristjāns Pētertāle pavisam nesteigdamies jau sen bija rūpīgi pārlasījis visus atvestos kartupeļus — mazākos atsevišķi, lielākos pārlūkojis, aptaustījis un asnainākos pārgriezis uz pusēm vai pat uz trim daļām, lai taupītu sēklu un varētu apstādīt pēc iespējas lielāku platību, jo, kas zina, rudenī kartupeļi būs cenā, labības būs maz, kas iesēs, kas neiesēs necik, un nav jau ko sēt, nav sēklas; karš, nodevas, milzīgais bēgļu pieplūdums — tas viss prasa savu, tāpēc laimīgs, kam vēl ir paslēpts kartupelis un kas to dabūs zemē iekšā, iekams to uzodīs vācieši vai vietējie varas vīri. Ja sēkla ir zemē, tad vari būt drošs, ka savu tiesu

atpakaļ dabūsi, jo zeme ir vienīgā, kas nepieviļ, kas cilvēku uztur un izaudzē; bez zemes cilvēks nav nekas, ne velti sacīts: no zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek. Tā tas ir. Tāpēc nav jābažījas, ka zemei kādreiz tiktu dots par daudz. Nē, zeme visu simtkārt ir atdevusi un atdos — jo sevišķi tam, kas zemi kopj un mīl. Lai arī patlaban grūti laiki, visādas jukas un nezināšana, viens tomēr skaidrs: visa tā kara padarīšana uz galu vien iet. Tagad tikai neizdarīt kādu muļķību! Visus šos kara gadus tak viņš ir izdzīvojis un sadzīvojis ar visiem, visiem licis mieru, un visi likuši viņam mieru. Mieru varbūt arī nav likuši, tomēr ļaunu neviens viņam nav nodarījis, ja neskaita, ka Kārlis tika iesaukts leģionā un patlaban droši vien karo, ja nav nogalēts, ir vēl dzīvs. Vismaz

jācer, ka ir vēl dzīvs, jo pirms nedēļas viņi vēl saņēma vēstuli no frontes, kas nemaz nav tik tālu. Vai nu Kārlis būs tāds muļķis, ka ļaus sevi nošaut, gan jau padosies krieviem gūstā vai pa- muks kaut kur un, kad viss beigsies, atgriezīsies mājās sveiks un vesels. Tāpēc pārmērīgi raizēties nevajag; daudz ļaunāk, ka te kāds pasācis nākt un slapstīties. Ka tā ir, par to viņš šeit, rijā, pārliecinājās pilnīgi. Viņš atklāja, ka redeļu kāpnes pieslietas pie ārdiem, kur augšā stāv pakulas un kaņepāju gumza. Tur kāds ierīkojis sev guļvietu un slēpies. Tātad Alda nav vis mātei melsusi niekus. Sākumā viņš diez ko negribēja ticēt, kad vecene atstāstīja, ko meita teikusi, bet tagad pārliecinājās, ka taisnība vien ir. Tikai kā Alda ievainoto atklājusi, ko te meklējusi, kad viņu

uzgājusi, to viņš vēl nezināja. Tam gan arī lielas nozīmes nebija. Svarīgi, vai svešais te vēl ieradīsies vai ne. Labāk jau lai neierodas. Velns viņu būtu rāvis! Jo no tā nekā laba gaidīt nevarēja.

Pētertāle skaidri zināja — un kurš tad to nezināja! — kas notiek, ja tādu bēguli atklāj. Tāpēc jau viņš tagad kvernēja te, rijā, lai būtu klāt, kad svešais atnāks, tad viņš ar to parunās, pateiks, citādi… Ko tad viņš īstenībā — velns viņu rāvis! — tādu pateiks? Lai vācas?

Lai jož, ko nagi nes, pie velna vecmāmiņas? Nez vai viņš tā teiks. Jo tā teikt nemaz nav tik vienkārši. M-jā…

Nekad jau nevar zināt, ko tāds no meža izsprucis cilvēks darīs. Varbūt nobīstas un aiziet. Bet varbūt kļūst nikns un atriebīgs.

Un nekad nevar zināt, vai tāds mežabrālis

ir viens vai viņam tepat kaut kur krūmos ir līdzzinātāji. Tomēr atstāt visu, kā ir, Pētertāle nevarēja. Viņš nebija radis ļaut, lai notikumi viņa mājā iet kā iedami, un gaidīt, kāds būs iznākums. Tas varēja būt bīstami. Lielajos pasaules notikumos viņš nejaucās, saprazdams, ka tos grozīt nav viņa spēkos, toties savās mājās viņš bija kungs un pavēlnieks, kam visi bez ierunām pakļaujas. Un tieši tāpēc, ka mājās visi viņam pakļāvās, viņš bija pieradis, ka viņa gribai klausa. Pētertāle ticēja, ka arī svešinieks, kas pēdējā laikā bija rijā pasācis slēpties, viņa gribu respektēs, pārstās te nākt un slapstīties, līdz ar to vairs neapdraudēs Mežlaukus ar dažādām briesmām. Jo vai tad nebija tā, ka visi tie mežabrāļi, bandīti, partizāni un pārējie sirotāji, kas te bija slepeni nākuši, bija arī

katru reizi aizgājuši, līdz šim viņam nekā ļauna nenodarot? Un arī viņš tiem nekā ļauna nebija nodarījis. Gluži otrādi — pabarojis un iedevis vēl līdzi, ne reizes nekā nejautājot, kas viņi, no kurienes un ko mežā dara. Jā, viņš bija mācējis turēt mēli aiz zobiem, un to mācēja arī pārējie viņa ģimenes locekļi. Tātad svešais, kas te slēpās, varēja būt drošs, ka par viņu nekas un nevienam netiks izpausts; vienīgi vajadzēja panākt, lai viņš aiziet, tāpat kā bija aizgājuši visi tie, kas agrāk te ieklīda.

Kā to izdarīt, Pētertāle vēl nezināja, bet bija pārliecināts, ka viņa prātam jānotiek.

XX NODAĻA Tuvojās vakars. Lai gan saule vēl nebija norietējusi, pāri Mežlauku sētsvidum jau stiepās garas un biezas ēnas, visu pārklādamas ar smagu, nospiedošu, miklu paklāju. No ieplakām cēlās drēgnums un apņēma vēsiem, stindzinošiem pirkstiem. Vienīgi lielo koku galotnes, nerimstošā vējā lēni locīdamās, vēl gozējās vakara saulē.

Egles melnas un svinīgas kā drūma goda sardze stāvēja mājas rietumos un gausi šūpoja galvas, bet austrumu pusē priežu stumbri, degdami vara sarkanumā, izskatījās nenopietni. Ap tiem šaudījās melnraibu dzeņu pāris, ik pa brīdim ar saviem nenogurstošajiem knābjiem pa-

tarkšķinādami pa kādu sausu zaru vai nokaltušu ga​lotni.

Cilvēks, kas lejā, starp stumbriem slapstīdamies, lēni klunkuroja uz rijas pusi, spēji sarāvās un apstājās; likās, meža dziļoksnī atskanējusi automāta kārta, ko nerimtīga vēju brāzma pārsviedusi koku galotnēm un ļāvusi viņam saklausīt.

Tūdaļ gan cilvēks aptvēra, ka alojies, nevainīgu putnu tarkšķināšanu noturēdams par šāvieniem; taču, pat to apzinādamies, viņš ik reizi apstājās un ieklausījās, kad dzeņi sāka kalt no jauna.

Iznācis mežmalā, viņš ilgi lūkojās uz riju, vēroja Mežlauku sētsvidu un, tikai pārliecinājies, ka neviena tuvumā nav, izšķīrās tuvoties rijai. Viņš apzinājās, ka dodas turp par agru, ka vajadzētu vēl

pagaidīt, lai vismaz iestājas īsta krēsla, lai cilvēki, beiguši vakara soli, saiet dzīvojamā mājā; bet viņš bija novārdzis, ievainojums sāpēja, steidzīgi vajadzēja atgulties; viņš baidījās, ka, atlaidies zem kāda koka, vairs nespēs piecelties, aizmigs un tik ātri nepamodīsies; Alda atnāks uz riju un viņu tur nesastaps.

Viņš šodien bija pārāk daudz staigājis — vairāk, nekā pieļaujams, — un meklējis sev drošāku slēptuvi, tomēr tādu nebija atradis. Viņš pat bija aizsteberējis līdz lielceļam, taču tam doties pāri neiedrošinājās — pa ceļu ik pa brīdim te vienā, te otrā virzienā brauca kara mašīnas ar vācu karavīriem, munīciju, lauku virtuvēm. Visā jautās piefrontes steiga un nemiers, jo šis nebija nekāds dižais lielceļš, tikai tāds parasts lauku

ceļš, kas, izlīkumojis cauri siliem, savienoja nelielu apriņķa pilsēteli ar Piejūras šoseju. Vēl pirms neilga laika pa šo ceļu varēja noiet vai nobraukt desmitiem kilometru, sastopot tikai parastu meža radību, bet nevienu cilvēku.

Kārklājā paslēpies, viņš ilgi bija vērojis tuvējās mājas, kas atradās otrpus ceļa, un centies atcerēties visu, ko pirms sadursmes, kurā viņu ievainoja, bija teicis grupas komandieris. Taču viņš nezināja daudz, tikai to, ka grupai jānokļūst kādās mājās, kur gaida papildinājums. Kā šīs mājas sauc un kur tās atrodas, zināja tikai grupas komandieris un ceļvedis.

Nolādētais ievainojums — tā dēļ nācās atpalikt no biedriem un nu tupēt Mežlaukos. Vai meklētās mājas no šejienes atradās tuvu vai tālu, viņš

īstenībā nezināja, taču, spriežot pēc tā, cik ilgi viņi bija gājuši, tām vajadzēja būt kaut kur šai apvidū. Ja izdotos šīs mājas atrast, viņš tur, ia vien viņam uzticētos, uzzinātu, kāds fiktenis piemeklējis grupu — vai tā uzdevumu izpildījusi vai arī sadursmē visi krituši. Labākajā gadījumā viņam izdotos atrast biedrus, kas pašu paglābtu, nogādātu drošākā vietā.

Apsvēris un apcerējis stāvokli, novērtējis savus izsmeltos spēkus un kustības spējas, ievainotais tomēr atzina, ka būtu liela vieglprātība doties pāri lielceļam, pa kuru visu laiku pārvietojas ienaidnieka mašīnas ar kareivjiem. Pat ja viņam laimētos tikt pāri ceļam, ja viņu neieraudzītu, nenoķertu un nenošautu, ja pietiktu spēka un veiklības pie svešajām mājām nokļūt un tās izrādītos meklētās,

viņa biedri noteikti jau būtu aizgājuši viņu nesagaidījuši, jo gaidīt viņi nevarēja.

Tagad pašam bija jādomā, kā izglābties, kā mazāk apdraudēt citus.

Nē, ceļam pāri iet viņš nedrīkstēja — ja viņu tagad atklātu, tas tūdaļ radītu aizdomas, tuvējās mājas pārmeklētu un tā viņš savējiem būtu tikai kaitējis. Ja viņš spētu veiklāk iet, ja katrs solis nesagādātu tādas sāpes, kas pilnīgi izsmēla spēkus, viņš tagad mēģinātu nokļūt atpakaļ lielajos mežu masī​vos, kur bāzējās vienība, un tur sagaidītu kara beigas, kas, pēc visa spriežot, bija tuvu. Bet droši vien nelaimētos, jo to rajonu no viņa šķīra daudzi kilometri. Visticamāk, ka nelaimētos, jo viņš tomēr bija daudz par vārgu, lai viens pats dotos dziļā mežā. Pat ja tur aizklibotu, nez vai izdotos atrast

savējos, viņš nobeigtos badā vai arī sastaptos ar kādu naidīgu bruņotu grupējumu, un tie viņam ielaistu lodi ribās, jo nepazīstams cilvēks vienmēr ir bīstams. Pat ja nokļūtu citā partizāņu grupā, ievainots viņš prasītu kopšanu un sadursmes gadījumā viegli varētu rtokļūt pretinieka nagos. Bet galvenais — viņš jau svešiem nevarēja pierādīt, kas pats ir; pierādījumiem ir jābūt neapstrīdamiem, tikai tad kāds tev sāks ticēt, pie tam arī ne uzreiz. Tā izdomājies, ievainotais griezās atpakaļ. Lai arī ne Mežlauku rija, ne vecās kartupeļu bedres, pēc viņa pārliecības, nebija pati labākā slēptuve, taču te vismaz viens cilvēks pagaidām, lai arī ne aiz pārliecības, tomēr viņu slēpa un palīdzēja.

Viņš nedrīkstēja šo vienu cilvēku zaudēt, ja pats tīšuprāt negribēja aiziet bojā.

Lai nokļūtu atpakaļ līdz rijai, vajadzēja mest krietnu līkumu — šeit, meža ielokā, iestiepās Mežlauku tīrumi.

Tos vajadzēja apiet, jo tāds klibiķis kā viņš klajumā nemaz nedrīkstēja rādīties, tāds uzreiz piesaistītu uzmanību.

Vējš pamazām norima; saule paslēpās aiz mežiem; egles arvien lēnāk locīja savas melnās galvas; priežu stumbri vairs nedega vara sarkanumā; dzeņi pārstāja kalt; tie paslēpās ērtos koku dobumos, lai rīt līdz ar pirmajiem saulstariem atkal iznāktu ārā un darītu savu darāmo. Karš un lielie pasaules notikumi šo sīko radību nespēja traucēt.

Un ievainotais domāja, ka tā ir ārkārtīgi liela laime būt paēdušam, atrasties siltumā, justies veselam un nebūt vientuļam. Viņš bija noguris, cieta arvien

pieaugošas sāpes, un viņam bija bail no tuvojošās nakts, no vientulības un briesmām, kas varēja uzglūnēt no katra krūma. Tāpēc viņš apskauda dzeņus, kas varēja paslēpties savos drošajos, nepieejamos mājokļos. Un, lai gan viņš apzinājās, ka šis visbriesmīgākais pasaules karš, kādu vien cilvēce piedzīvojusi, miljoniem cilvēku padarījis par nelaimīgiem bēgļiem, sakropļojis, iznīcinājis, tomēr vientulīgāku un nelaimīgāku par sevi viņš nevienu citu šobrīd iedomāties nevarēja.

Rija melnēja viņa priekšā klusa un aicinoša, un ievainotais nespēja pretoties kārdinājumam tai tuvoties, lai gan vēl bija par gaišu; ēnas vēl nebija kļuvušas tik biezas, lai viņu droši paslēptu. Viņš tomēr apjēdza, ka rijai jātuvojas tā, lai vismaz no mājām neviens viņu neredz. Lauki novakares krēslā izskatījās tukši un klusi, diez vai tur kāds cilvēks atradās. Tātad, ja vien no kāda krūma vai meža nostūra riju nenovēroja ļaunas un skaudīgas acis, par ko gan drošs viņš nevarēja būt, citādas briesmas nez vai draudēja.

Cilvēkam, kas pieradis slēpties aiz kokiem, spraukties caur krūmiem, līst pa ieplakām, rāpot pāri stigām un ceļiem, lai tikai neviens viņu nepamanītu, bija dīvaina sajūta pēkšņi izslieties visā augumā un iziet klajumā. Viņš, kas ilgu

laiku bija centies sarauties, ierauties, aizlīst, paslēpties, tagad jutās kā uz delnas, kā zem milzu mikroskopa, tūkstošreiz palielināts, šķita, uz viņu lūkojas simtiem acu pāru — ļaunas, izsmējīgas, ņirdzīgas, asinskāras, nodevīgas; gribējās nokrist zemē, ieplakt pērnajā kūlā, ierušināties kurmja alā. Tas, ko viņš tagad darīja, bija daudzkārt bīstamāk nekā kailam iziet tirgus laukumā un mēģināt to pārskriet, iekams tevi aiztur.

Bēglis tramīgi atskatījās — mežs bija tik aicinoši tuvu, ka tikko pietika spēka negriezties atpakaļ. Viņš centās sevi pārliecināt, ka tagad vairs nav nozīmes bēgt, slēpties — ja riju kāds novēro, tad viņš tik un tā ir jau pamanīts, tad bēgšanai tikpat nav nozīmes, viņu tā vai tā noķers un nošaus. Tātad jāiet vien uz priekšu,

jāpārvar bailes un uztraukums, kuram varbūt nemaz nav pamata, kuru varbūt viņš pats rada, ļaudams vientulības un pastāvīgu baiļu izmocītajiem nerviem pārāk lielu vaļu.

Cilvēks bija par agru iznācis no meža; viņš juta savu saraustīto elpu, kas plēsa krūtis, juta pēkšņu nogurumu, kas vilka pie zemes, un apstājās, apstājās, lai saņemtos, lai sevi pārvarētu, lai palūkotos apkārt un pateiktu pats sev, ka vertikālais — tas vienīgais ir cilvēka dabiskais stāvoklis, ka cilvēks, kamēr viņš staigā stāvus, ir un paliek cilvēks, ka nevajag baidīties no tā, ka esi cilvēks, ka gribi dzīvot, ikvienam uz to ir tiesības. Taču visa šī sevis iedrošināšana neiedarbojās uz viņu tik spēcīgi kā apkārtējās krēslainās ainavas miers un klusums.

Pirmo reizi kopš ilga laika viņš uz pasauli skatījās no klaja lauka, nevis no biezokņa, kur bija pieradis slēpties. Un pasaule izskatījās pavisam citāda. Varbūt cilvēks par cilvēku kļuva nevis tad, kad nokāpa no koka, bet tad, kad no biezokņa izgāja klajumā? Seit viņš vairs nebija viena no daudzajām dabas parādībām un kustoņām, kas no savas slēptuves šaurās spraugas izbijies un izbrīnēts lūkojās apkārtējā pasaulē; te viņš bija pasaules centrs, dominante un visi skatieni — gan iedomāti, gan reāli — traucās uz viņu. Tas mulsināja, biedēja un šausmināja. Taču reizē ar to arī iedrošināja un nomierināja.

Viņš taču ir šīs dabas, šo lauku, mežu un visas pārējās radības saimnieks, likteņa lēmējs un noteicējs, viņam tikai jāsaņemas, jāiedrošinās un jāapzinās sava

vara, spēks un tiesības. Protams, tā jau varēja filozofēt, bet sevi apmānīt neizdevās; reāli viņš bija ievainots, vajāts cilvēks. Un tikai tāpēc, ka līdzcilvēki bija zaudējuši jēgu, aizmirsuši, ka viņi pirmkārt ir cilvēki, ka viņiem nav vairs jāmetas četrrāpus, nav jāizlaiž nagi un zobi citam pret citu, ka par visu, kas šodien pasaulē labs un ļauns, derīgs un nederīgs, vajadzīgs un nevajadzīgs, var vienoties saprātīgāk, nevis salaužot kaulus, sakropļojot, apšaujot, iznīcinot citādi domājošos.

Lūkodamies uzartajā, noecētajā tīrumā, kas stiepās līdz rijai un tai vēl garām, redzēdams, kā no mājas skursteņa norieta sārtajās debesīs kāpj dūmi — viņi laikam dedzina stipru, sausu malku —, ieklausīdamies, kā kūtī, vakara slaukšanu

gaidīdamas, iemau- rojas govis, iešķindas spaiņi, ar visu savu būtību juzdams un neparasti spilgti uztverdams, kā elpo un dzīvo šī vientuļā, mierpilnā lauku sēta, arī ievainotais cilvēks nomierinājās; šķita, pēc ilga un grūta laika viņš atgriežas mājās, visas briesmas un pārdzīvojumi aiz muguras, šeit sagaida drošība, miers un atpūta.

Viņš tuvojās rijai. Nu jau bija tai klāt — šeit arī no mājas viņu neviens vairs saskatīt nevarēja —, vēl tikai jāatgrūž smagās, nosēdušās durvis, jāpārkāpj augstais slieksnis, un tad viņš būs paglābts; tur pie melnajiem, nokvēpušajiem ārdiem pieslietas stāv redeļu kāpnes, pa kurām varēs uzrāpties augšā un pakulu kaudzē atlaist nogurušos kaulus, atpūtināt līdz nemaņai sāpošo kāju

un gaidīt, kad kā brīnums atnāks šī nejauši sastaptā sieviete, kas, kaut arī ar dziļām bažām un šaubām, tomēr darīja visu, lai viņu paglābtu. To viņš nekad neaizmirsīs.

Viņš kā pa jokam bija solījis viņu apprecēt. Pēc kara, kad viss būs beidzies.

Kad visu vajadzēs un varēs sākt no gala.

Un kāpēc gan ne? Kāpēc gan lai viņš to neapprecētu? Ja vien viņa to gribēs. Bet kāpēc lai negribētu? Pēc kara visi gribēs precēties, laist pasaulē bērnus un dzīvot, dzīvot, kā jau tas pienākas. Un vai šeit, kur patlaban izšķiras viņa liktenis, vai tad tieši šim nostūrim nevajadzētu kļūt par viņa mājām, par to vietu, kur jāieaug ar saknēm, kas jāiemīl ar sirdi un jāpieņem ar prātu? Jā, tā tam būtu jābūt! Tieši tur, kur cilvēkam klājies visgrūtāk, kur viņš mācījies izprast dzīves jēgu un tās

vienreizī- gumu, tieši tur viņam jāpaliek, jāpaliek, lai tā pati vide, tie paši meži, lauki un pakalni viņam iķ, brīdi, kad kļūsti pats sev un saviem solījumiem neuzticīgs, atgādina, sauc atmiņā tos laikus un pārdzīvojumus, kad tu šeit izlēmi palikt — ja vien viss beigsies labi — un sākt dzīvi no jauna.

Bija tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada otrais maijs, Berlīnes kapitulācijas diena.

XXI NODAĻA Rijā jau bija pārāk tumšs, lai kaut ko skaidri saskatītu, taču ne tik tumšs, lai iekšāsēdētājs neredzētu, kā lēni un ieskrapstēdamās veras rijas durvis. Pret vakara debesīm varēja atšķirt nācēja siluetu, kruķi, uz kura viņš balstījās, kad kāpa pār augsto slieksni. Ticis iekšā, nācējs aizvēra durvis, palika atspiedies pret stenderi, smagi un saraustīti elpoja, it kā būtu steidzies un pārmērīgi noguris.

Kad svešais sakustējās, lai dotos dziļāk, Pētertāle sa​cīja: — Labvakar!

Sveicienu ienācējs neatņēma; viņš klusēja, laikam nogaidīja, kas notiks tālāk.

Protams, viņš nevarēja zināt, cik cilvēku

rijā patlaban atrodas un kas viņi ir. Tāpēc droši vien tur ieroci šaušanas gatavībā, labi saprazdams, ka aiziet nespēs, ja rijā slēptos viņa ienaidnieki un gūstītāji.

Iedomājies, ka svešais tur pret viņu pavērstu ieroča stobru, Pētertāle turpināja: — Parasti cilvēki vismaz paprasa atļauju, ja grib svešā pajumtē pārgulēt.

Esmu šīs rijas saimnieks.

— Vai jūs šeit esat viens? — svešā balss skanēja mierīgi un lietišķi.

— Viens gan. Es pirmīt te atvedu kartupeļus un atklāju, ka pakulās ierīkots midzenis. Nolēmu pagaidīt un iepazīties, ja jau man te radies mītnieks. Varbūt esat dzirdējis, ka bez pierakstīšanās vācieši ne​ļauj nevienu māiās pieturēt?

— Ak tā? Bet vai jūs nedomājat, ka

labāk ir nezināt, kas esmu, un arī drošāk, ja dzīvoju bez pie​rakstīšanās?

— Jums varbūt, bet man tas neko nelīdzēs. Ja jūs te atklās, tad mani tā vai tā pieliks pie sienas un mājas nodedzinās, vienalga, kas jūs esat — sarkanais vai dezertieris, vai vēl kaut kas cits.

— Jā, protams, viņi to darītu, bet tas nenozīmē, ka viņiem būtu taisnība vai tiesības to darīt.

— Stiprais nekādas tiesības nemeklē, viņam vienmēr ir taisnība, lai darītu ko darīdams.

— Tātad jūs piederat pie tiem, kas labprātīgi griež otru vaigu, kad viņus pļaukā pa vienu?

— Runāt jūs varat, kā jums tīk.

Man no tā ne silts, ne auksts. Es esmu zemnieks, kopju savu zemi, un lai liek

mani mierā. Es negribu iejaukties, kādu slēpdams.

— Jūs maldāties! Tādā pašā stāvoklī, kādā es patlaban esmu, var nonākt ikviens. Arī jūs. Jo šis karš nevienam neļauj palikt malā. Vai tad jūsu dēls neatrodas leģionā, neraugoties uz to, ka viņš negribēja karot? Jūs klusējat. Vai esat drošs, ka viņš ne- dezertēs? Varbūt arī viņam vajadzēs slēpties?

— To es nezinu. Bet kāpēc man būtu jāslēpj svešs cilvēks?

— Bet ja es nebūtu svešs?

— Nu, tad es vismaz zinātu, kas jūs esat, un mēs varētu parunāt.

— Redzat, cik tālu esam nonākuši!

Baidāmies runāt tikai tāpēc, ka neesam pazīstami. Bet patiesībai pazīšanās nav vajadzīga. Patiesību nevar ne nošaut, ne

pakārt, ne sadedzināt, ne citādi iznīcināt.

Jūs varat mani no šejienes izdzīt, jūs varat mani nodot, bet patiesība paliks. Un tā ir tāda, ka no fašistiem jums nekā laba nav ko gaidīt.

— Es arī negaidu. Man vienalga, kāda valdība nāk. Zemnieks nekad nekas nav bijis un nebūs. Es aru savu zemi, un cauri tā lieta.

— Jums tikai tā liekas. Ja fašisti uzvarētu, es gan neesmu tik drošs, ka ilgi jūs artu šo zemi. Un, ja artu, vai tad jūs nekļūtu par kādas lēņu muižas dzimtcilvēku tāpat kā jūsu vectēvs?

Pētertāle bija izlēmis, lai svešais teiktu ko teikdams, pret visu izturēties noraidoši. Viņš gribēja palikt neatkarīgs un brīvs no jebkādām saistībām. Jo ikviena saistība kara laikā var būt

bīstama. Tāpēc viņš sacīja: — To es nezinu. Bet jūs šeit esat apmeties bez manas atļaujas. Un tādu atļauju es nebūtu devis, jo es zinu, kas par to draud.

— Jūs spriežat pilnīgi pareizi.

Esmu jūsu mājās nelūgts viesis. Pie tam vēl bīstams. Bet ne jūs, ne es — mēs tur nekā nevaram darīt, tāds ir šis laiks, tāds ir šis karš. Man nav citas izejas kā vien slēpties šeit, jūsu rijā, jo nekur aiziet es nespēju, esmu ievainots, kāja vairs negrib klausīt. Tātad jums vienīgi atliek mani slēpt vai arī…

— Es esmu godīgs cilvēks, nevis nodevējs, — Pētertāle sašutis viņu pārtrauca.

— Tad rīkojieties tā, kā liek jūsu sirdsapziņa un godaprāts. Es tikai gribēju,

lai jūs pilnīgi skaidri apzinātos situāciju.

Jums jāizvēlas, kurā pusē nostāties, un jāsaprot, no kuras puses draud briesmas.

Līdzīgā situācijā šobrīd atrodas ikviens latvietis, ikvienam ir jāparāda sava pārliecība. Tie, kas savu likteni saistījuši ar fašistiem, tie jau ir zaudējuši, galīga sakāve ir tikai laika jautājums. Jums, pārējiem, jau tagad jāizšķiras, par ko un pret ko esat. Šādas runas pēdējā laikā nācās dzirdēt arvien biežāk, taču Pētertāle bija pārliecināts, ka viņam gar tām nav nekādas daļas. Viņš vienmēr domāja, ka ir pietiekami viltīgs, lai izvairītos, atpirktos, lai izdzīvotu un sadzīvotu ar visiem; tagad pirmo reizi viņu pārņēma šaubas, vai izlocīties būs iespējams. Jau tas vien, ka ienācējs ar viņu tik atklāti runāja,

liecināja, ka viņš no rijas saimnieka nebaidās. Tāpēc Pētertāle vēl mēģināja ar pēdējo, kas viņam atlika, — ar viltu, lai tiktu no svešā vaļā.

— Es visu saprotu. Es tikai gribu pateikt, ka garām iet ceļš, visapkārt vācieši, fronte veļas virsū, vai ik dienas dzird par tvarstīšanām, par to, kā šauj un dedzina. Te var izkratīt jebkurā brīdī…

— Vai jūs varat parādīt māju, kuru vācieši jebkurā brīdī nevarētu izkratīt?

Kāpēc jūs klusējat? Tāpēc, ka nav tādas mājas. Tātad lieki runāt. Ja man būtu drošāka slēptuve, es tūdaļ turp pārvāktos.

Gribu dzīvot — tāpat kā jūs.

Svešais Kristjānu Pētertāli bija pieveicis, viņam neatlika nekas cits kā vien pakļauties. Viņš cēlās un gāja, bet sirdī juta duramies dzeloni: neviens ar viņu paša mājā nebija uzdrošinājies tā runāt.

XXII NODAĻA Kārlis uz savām mājām zagās joti uzmanīgi, kūņodamies uz priekšu galvenokārt tikai pa dziļokšņiem, biežņām un dumbrājiem, atteikdamies no jebkura, pat aizauguša meža ceļa, apiedams pļavas un laukus, pat naktī nesadūšodamies šķērsot kādu nelielu tīrumu. Bija tāda paniska sajūta, ka, izejot klajumā, viņu tūdaļ ieraudzīs, atklās, un tad notiks tas pats, kas pie Viļņa mājām.

Kad Kārlis, ievērodams vislielāko piesardzību, beidzot izkumurojās pie Mežlauku pļavām, bija tikai pievakare.

Lai viņu nepiemeklētu Viļņa liktenis — nekāds labais jau tas nevarēja būt —, Kārlis cieši nolēma savās mājās iekšā

neiet, lai cik noguris un nomocījies arī jutās, lai cik liels bija kārdinājums to darīt. Vajadzēja nogaidīt līdz rītam, visu novērot, apskatīt, un tikai tad, kad būs simtprocentīgi pārliecinājies, ka Mežlaukos neviena sveša nav, tikai tad varēs iet iekšā. Apdomājot tomēr likās, ka viņš veltīgi zaudē laiku, sevi moca un spīdzina, jo vai tad viņš labi nepazina tēva atturību un piesardzību pret svešiem cilvēkiem, vai tad tēvs vienmēr necentās turēt māju tīru; tomēr pilnīgi drošs nevarēja justies, ka Mežlaukos tagad, frontei tuvojoties, neatrodas sveši, nevēlami cilvēki. Ha! Vai tad bija arī tādi, ko šobrīd vēlams sastapt? Nē, tādu nebija.

Dezertierim jābaidās no visa. Jābaidās pat no otra tāda paša dezertiera. Jo dezertieris pa lielākai daļai vienmēr ir tikai savas

ādas glābējs. Un par tādu nekad nevar zināt, cik augstu viņš vērtē otra ādu. Nē, Kārlim savām mājām vajadzēja tuvoties piesardzīgi, ievērojot vislielāko uzmanību. Karš gāja uz beigām, fričiem drīz gaidāms kaput, tagad tikai novilkt, neiekrist, nepārsteigties. Viņš savu laiku bija nokarojis. Pietiek! Lai karo tie, kam tas vēl nav līdz kaklam. Tomēr slikti, ka tagad vēl bija tikai vakars. Tas nozīmēja, ka vajadzēs gaidīt līdz rītam. Ja viņš nejustos izsalcis, nemaz nebūtu tik traģiski; galvenais, ko viņam vajadzēja, bija sasniegts — dzīvs un vesels viņš bija nokļuvis mājās; noguruma dēļ viņš būtu varējis likties zem biezokņa egles un, ietinies tel- tenē, nosnausties, jo laiks jau bija pietiekami silts, nesaltu. Bet izsalkums neļāva par miegu šobrīd ne

domāt, vēders kurkstēja un krampjaini prasīja ēst. Nekad savā mūžā Kārlis pa īstam nebija badojies, un šīs pēdējās dienas bija vislielākais gribas pārbaudījums. Tuvojoties mājām, viņš bija iztēlojies, ar kādiem ēdieniem māte viņu sagaidīs, ko cels galdā un liks viņam priekšā. Neviens gan viņu mājās negaidīja, nevarēja gaidīt un zināt, ka viņš ieradīsies, tāpēc droši vien nekas gatavots nebūs, taču viņa tēva mājās bija daži slepeni pagrabi un apcirkņi, kuros vienmēr kaut kas glabājās, kuri nekad nestāvēja pilnīgi tukši, vismaz visus šos kara gadus tajos vienmēr kaut kas atradās.

Un cerams, ka arī tagad tajos vēl tika slēpts kāds nožāvēts cūkas šķiņķis, sviesta mārciņa, miltu maišelis un šādi tādi citi la​bumi, ar ko bagātas tikai lauku sētas. Par

to domājot, miegs bēgtin bēga. Bet visvairāk gribējās siltu, 7 — 354 tikko slauktu pienu. To viņš šobrīd būtu dzēris neat- dzerdamies. Kad viņš pēdējo reizi bija dzēris pienu? Tas laikam bija pirms trim mēnešiem frontē, kad viņi pēc atkāpšanās apmetās lielās lauku mājās, kuru saimnieki vēl nebija aizbēguši vai arī nevēlējās bēgt — to viņš neatcerējās, laikam nebija par to interesējies —, bet tur viņi bija dzēruši pienu, divas dienas dzēruši pienu līdz acīm un ēduši svaigi ceptu maizi, kamēr viņus atkal trieca pretī uzbrūkošajām krievu daļām. Pie velna krievus, pie velna vāciešus! Viņam kurca vēders un gribējās ēst.

Brīdi pavāļājies mežmalā zem koka un velti izmēģinājies aizmigt, Kārlis

piecēlās, lēni izklumburoja laukmalē un no tālienes lūsinājās uz sabiezējušajā tumsā tikko saskatāmo, tik labi pazīstamo māju puduri, savām tēva mājām, kurās viņam bija visas tiesības ieiet, bet kurām viņš baidījās tuvoties, jo tur viņu varēja sagaidīt nāve. Cūcība!

Kārlis stāvēja un glūnēja uz mājām.

Nekur ne niecīgākā gaismas stara, ne suņa rējiena, nekā. Nomācošs klusums un ne mazākās kustības. Varēja domāt, ka māja izkauta tukša. Kārlim kļuva neomulīgi.

Viņš domāja: ja mājā atrastos kādi sveši cilvēki, tad tik klusu nebūtu, tad vismaz jaustu kādu kustību, troksni, kāds staigātu, ierietos suns. Bet nekā tāda nebija. Varbūt iebrukuši laupītāji, bandīti, paņēmuši, kas tiem vajadzīgs, un viņa piederīgos izslepkavo- juši? Par tādiem gadījumiem

bija dzirdēts. Un Mež- lauki bija vientuļas mājas.

Kārlis, zem teltenes sažņaudzis rokās automātu, gāja izlūkot; tādā neziņā viņš ilgāk nespēja palikt. Dārza malā viņš apstājās un, aiz vecas ābeles stumbra aizslēpies, urbās ar acīm tumsā. Cik varēja saskatīt, visu ēku durvis bija ciet.

Ja te būtu

saimniekojuši bandīti, durvis būtu pamestas vaļā. Bet viss izskatījās kārtībā un savā vietā, nekas neliecināja par iebrukumu. Tagad tikai nepārsteigties, jānomierinās, jānogaida. Ja nu nekas nav noticis, tad tuvojoties viņš var uzmodināt suni. Sunim vajadzēja būt piesietam ķēdē pie kūts, kur stāvēja būda. Bet suns varēja būt palaists vaļā vai arī atrasties mājā.

Tas gan bija mazāk ticami. Iespējams, ka suns bija vaļā. Ja nu tā, tad tomēr labāk mājai netuvoties, jo suns vienmēr nikni metās virsū katram, kas tikai no lauka vai meža iznāca, arī mājiniekiem, ikreiz saceldams lielu traci, iekams nācēju pazina. Bet Kārlis bijis prom ilgu laiku un tagad tērpies vācu armijas uniformā, tātad suns viņu nu gan pamatīgi aprietu, varbūt vispār nepazītu un negribētu atzīt par Mež-

laukiem piederošu.

Kārlis uzmanīgi attālinājās līdz krūmājam un, gar mežmalu taustīdamies, kudloja mājām apkārt, līdz nonāca iepretī rijai, kas zvilnēja visattālāk no pārējām saimniecības ēkām. Viņš tai izmanīgi laipoja klāt, gandrīz vai ik pēc soļa apstādamies un ieklausīdamies. Klusums kā smagums spieda ausīs. Vienīgi paša izbadējies vēders reizēm sažņaugdamies neciešami skaļi iekurcās, tad piesardzīgais gājējs ik reizes spēji sarāvās, sastinga uz vietas un pats uz sevi dusmojās.

Vienā šādā apstāšanās reizē vēlajam nācējam likās, nē, pat vairāk, viņš gandrīz vai varēja apzvērēt, ka sadzirdējis klusu, apslāpētu balsi. Balss varēja nākt tikai no rijas dziļumiem. Kārlis stāvēja sakņupis

un saspringti lūkojās, kur paslēpties. Bet kur paslēpties nebija. Bēgt? Paļauties uz sabiezējušo tumsu? Vai klusi pielīst, pieplakt pie rijas sienas un nogaidīt?

Tikām rijā kaut kas iečabējās, balss, šoreiz mazliet skaidrāka, ieskanējās vēlreiz un atkal apklusa. Ilgāk prātot nebija laika. Kārlis pieliecās, klusi kā kaķis palīda rijas nojumē un, automātu šaušanas gatavībā turēdams, vēderu krampjaini iežmaudzis, lai tas nerūc, gaidīja, kas notiks.

XXIII NODAĻA Kopš svešais rijā bija ticies ar Mežlauku saimnieku, Aldai vairs nevajadzēja atrasties pastāvīgā konfliktā ar sevi, nevajadzēja apzagt savu māju un vecākus. Tagad ar tēva svētību viņa darīja to, ko, pēc viņas domām, vajadzēja darīt ikvienam godīgam cilvēkam pašam pēc sava sirds aicinājuma, neviena nemudinātam un nepiespiestam. Tāpēc šo savu jauno pienākumu viņa uzņēmās labprāt, bez atrunām, pat ar zināmu prieku, ko gan centās vecākiem neizrādīt. Būt kopā ar svešo, kas sevi bija nosaucis par Raimondu, viņai jau kļuva par nepieciešamību.

Cilvēki no kara bija piekusuši,

vēlējās mieru; pēc tā ilgojās arī Alda, jo arī viņu bija nogurdinājušas pastāvīgās bailes, kas šeit, meža vidū, gāja soli solī.

Tagad, kad viņas dzīvē ienācis Raimonds, viss kļuva citādi; un tajā dzīvē, kas nāks pēc kara, viņai bija paredzēta īpaša vieta pie Raimonda sāniem. Tam gan viņa ar prātu centās neticēt, bet sirds jau bija pieņēmusi un apsveikusi viņu kā savu vienīgo un īsto. Tāpēc Alda tagad pa Mežlauku drūmo pagalmu staigāja, sevī lielu, pašai vien zināmu noslēpumu nēsādama.

Jauno sievieti nemierīgu darīja tikai vienas rūpes — tā bija nesaprašanās, kas nevienam citam nezināma brieda starp māti un meitu, pirmais nopietnais konflikts. Līdz šim viņas bija labi sapratušās. Un tieši tāpēc, ka līdz

divdesmit sešu gadu vecumam meita un māte nekad nebija ķildojušās, šīs domstarpības vērtās asākas un nepatīkamākas. Milda pēkšņi atskārta, ka meitas tiešā un atklātā dvēsele pret viņu noslēdzas un viņa tajā vairs brīvi neiekļūst, kā tas bija agrāk. Māte nepārprotami nojauta, ka viņas meitu un svešo, kas slēpās rijā, saistīja kaut kas vairāk nekā tikai cilvēcīga vēlēšanās viņam palīdzēt. Kad un kā tas bija radies? Un viņa, muļķe, pašā sākumā, pirmajā reizē, kad par svešo stāstīja Kristjānam, savas aizdomas, nojautas bija noklusējusi, pat vairāk, iztēlojusi, ka Alda svešo rijā atklājusi nupat; tagad, zinādama vīra straujo un bargo iedabu, baidījās vēlreiz par to runāt, lai negaiss nenāktu arī pār viņas galvu. Toreiz, meitu no vīra

bardzības pasaudzēdama, Milda bija ielaidusies melos, kuru sekas tagad vairs nemaz nebija tik viegli likvidējamas. Ja Pētertāle toreiz būtu zinājis visu patiesību, viņš droši vien būtu darījis tā, kā Milda ieteica, — aizbraucis pie policijas priekšnieka Rodes. Bet tagad bija par vēlu. Viņi visi bija iepiņķējušies; tagad atteikties svešo slēpt bija jau bīstamāk nekā sākumā nodot. To Milda meitai tagad atklāti pateica, pārmezdama tai vieglprātību un negodīgumu, uzskatīdama Aldu par vienīgo vainīgo, ka viņu māja tagad kļuvusi tik apdraudēta.

Alda spītīgi, sevī ierāvusies, klusēja.

Tas bija vienīgais, ko viņa varēja darīt, lai māti nekaitinātu vēl vairāk. Kamēr viņas noslēpumu nav uzzinājis tēvs, tikmēr Raimonds rijā var vēl palikt. Tāpēc

jāizdabā mātei, tāpēc jāklusē, jāpiekrīt visam, ko viņa saka. Kad Alda todien grozā lika pārtiku, māte tomēr atkal sāka šķendēties: — Ko tu tai rijā ik reizes tik ilgi vari sadarīt? Tā vien raugi, tas bandīts, tas mežabrālis, būs tev galvu sagrozījis, vai tad citādi skrietu kā muša uz medu!

— Nav tiesa, māt!

— Nerunā man pretī! Es gan laikam kaut ko arī zinu un saprotu un tāpēc tev saku — esi uzmanīga, meit, šitāda bizošana uz riju pie vientuļa vīrieša jaunai sievietei var sagādāt tikai kaunu un negodu. Kur man toreiz bija galva, kad Kristjānam tūliņ to nepateicu! Kā tāda aita domāju, sak, jāpažēlo meita, tēvs būs pārāk bargs, še tev! Par uzticēšanos! Par labo sirdi! Šī ņem un uzkaras tam

ieklīdenim kaklā! šim jau nekas. Kas ta šim! No​stāvējies, uzbarots kā meža kuilis.

— Māt!

— Bet vai man toreiz prātā nāca, ka Kristjāns kā tāds apdauzītais uz tādu trakumu ieies!

— Kā tu vari būt tik cietsirdīga, māt!

— Es neesmu cietsirdīga. Ja viņš būtu kārtīgs cilvēks, ja tevi mīlētu, pats labprātīgi aizietu, lai tevi un mūs neapdraudētu. Es paredzu nelaimi, kas mūs visus piemeklēs.

— Māt, ja tu viņam kaut ko ļaunu, ja viņam kas notiks, es izdarīšu pašnāvību.

— Tā nerunā, meit! Tu esi kļuvusi akla, ja sveša vīrieša dēļ liec uz spēles savu godu un visu mūsu dzīvības. Tu esi apmāta.

— Varbūt, māt, — Alda klusi piekrita un sāka šņukstēt. Viņai pašai kļuva sevis žēl. Neviens viņu nesaprata, nevienam neko nevarēja teikt. Katrs domāja tikai par sevi. Pat māte, vienīgais cilvēks, kurai viņa līdz šim neko nebija slēpusi, tagad no​stājās pret viņu.

— Apmāta, meit, apmāta gan.

Ko viņš tev tādu nodarījis, ka tu vairs nekā neapjēdz? — Milda piegāja meitai klāt, apskāva viņas plecus, glāstīja un teica: — Atsakies no tā ieklīdeņa! Uzstāj, lai viņš iet prom, lai liek mūs mierā!

— Viņš jau būtu aizgājis, ja tikai varētu. Laid mani, māt!

— Nu, kā zini, kā zini, meit! Bet tā arī nepaliks, kā tu iedomājies. Pagaidi, neskrej! Viņam nav jāredz tavs nopuņķotais deguns un saraudātās acis.

Nez ko vēl iedomāsies! Nomazgā seju!

Alda paklausīja, tad paņēma kartupeļu grozu ar pārtiku uz rokas un gāja uz riju.

Uzkāpusi augšā uz ārdiem, kur kaņepājos un pakulās bija ierīkota slēpne, viņa Raimondam snie​dza grozu.

— Ed, kamēr vēl silts!

Tomēr ievainotais grozu atlika sāņus, saņēma Aldas roku un pavilka uz savu pusi.

— Vēlāk. Kad tu aiziesi.

— Nē! — Alda protestēja un noteikti savu roku atvilka atpakaļ.

— Vai kas noticis?

— Nē, nekas nav noticis. Tikai es nemāku izlik​ties.

— Nesaprotu. Vai tad līdz šim tu pret mani nebiji patiesa?

— Manā dzīvē nav nekā slēpjama. Kas uz sirds, to no acīm var nolasīt.

— Vai tad kāds kaut ko ir nolasījis?

— Jā. Māte.

— Un viņai, protams, šķiet, ka tas ir kaut kas briesmīgs un nosodāms. Kā nu ne? Pārtikuša saimnieka meita un… cilvēks no meža, kam piedevām jāslēpjas.

— Raimond, vai tu vari man pateikt, kas īstenībā esi? Man tas ļoti svarīgi — zināt, pie kā es nāku. Kaut vai tādēļ, lai mātei spētu droši skatī​ties acīs.

Jo tuvāki, nepieciešamāki viņi kļuva viens otram, jo skaudrāk izvirzījās prasība vienam par otru uzzināt pēc iespējas vairāk. Alda jau no paša sākuma bija daudz atklātāka, viņai, patiesību sakot, nebija ko slēpt. Jaunās sievietes dzīve

bija izlīdzināta, gluda un pārskatāma kā viņas tēva āboliņa lauki. Taču svešais un reizē tuvais cilvēks arvien vēl neatbildēja ar tādu pašu atklātību. Un, lai arī Alda nojauta un apzinājās, ka viņa piesardzībai ir savi motīvi, nevis klaja neuzticēšanās, tomēr šodien, pēc sarunas ar māti, jaunā sieviete tīši izturējās noraidošāk un saltāk nekā agrāk.

Ievainotais to manīja. Pēc brīža viņš teica: — Vārdu sakot, tu gribi saņemt apliecinājumu, ka esmu godīgs cilvēks, kas nejauši un negribot nokļuvis nelaimē, ka man nav nekādu ļaunu nolūku un tā tālāk.

— Nu kaut vai. Pamēģini mani saprast! Ja es par tevi nekā nezinu, tad tas nozīmē, ka tu man neuzticies. Tomēr tev

nav nekas pretī, ka es tevi kopju, pat palieku pa nakti.

— Dažreiz ir labāk visu nezināt.

Var notikt, piemēram, tā: grupai cilvēku jāizpilda slepens uzdevums. Ceļā grupa uzduras ienaidniekam, sākas kauja. Viens krīt, otru ievaino, tas apmaldās un no grupas atpaliek. Pārējie aiziet izpildīt uzdevumu. Viņi var rīkoties puslīdz droši, jo pretinieks grupas uzdevumu neuzzinās pat tad, ja ievainotais kritīs gūstā, to nevarēs «izvilkt» — vienalga, kādas metodes lietotu.

— Cik šausmīgi!

— Pareizi, karš ir šausmīgs un pretdabisks. Nezinu, vai manas atbildes tevi apmierina, bet pateikt, kā mani īstenībā sauc un kas esmu, šobrīd savā stāvoklī nedrīkstu.

— Lai no manis nekā nevarētu «izvilkt», ja kaut kas notiktu?

— Es ceru, ka nenotiks un drīz pienāks diena, kad mēs no šejienes varēsim aizbraukt. Vai tu esi bijusi Vidzemē? Tur ir tik skaisti pakalni, no kuriem var redzēt tālumā ezerus. Vienā šādā pakalnā atrodas māja, kur dzīvo mana māte… Kādreiz mēs atbrauksim uz šejieni, lai pakavētos atmiņās, un tas, kas šodien ir ap mums, tad liksies neiespējams, ne​reāls. Tu tam tici?

— Es nezinu.

— Tieši tāpēc, lai tā būtu, man ļoti negribas, ka pēdējā brīdī ar mums kaut kas atgadās. Vispareizāk jau būtu, ja es tagad aizietu, bet staigāt kļūst arvien grūtāk. Tu jau esi labs dakteris, bet kaite laikam ir dikti nelāga.

— Ko lai dara? Mums kaut kas jāizdomā!

— Tikai nekrīti izmisumā!

Vienalga, kas notiek, mums jātic…

— Kam jātic?

— Ka viss beigsies labi.

— Jā.

— Ko tu vari man pastāstīt par saviem kaimi​ņiem?

— Norās?

— Aiz ceļa.

— Citu kaimiņu jau mums nav.

Tur dzīvo Miķelis. Viņam tikai divzirgu zeme. Pats liels zviegaļa, kas to vien zina kā ņirgāties.

— Smiekli nav tas ļaunākais.

Par ko tad viņš ņirdz?

— Par visu. Pirms kara viņš Ulmani saukāja par pūderēto vadoni. Pēc

tam stāstīja anekdotes par miličiem un PD. Skaidrs, labi viņam nav arī vācieši, tos viņš tāpat apņirdz, tikai piesardzīgāk, laikam vairāk baidās.

— Vai viņam liela ģimene?

— Paši četri, bet tagad sabraukuši kaut kādi bēgli no Rīgas un Vidzemes.

— Bēgļi?

— Nu jā. Esot bēguši no krieviem.

— Un kādi ir citi kaimiņi?

— Tie tālāk, aiz meža. Neceri vis, ka pie kāda no viņiem būs drošāk.

Tev jāpaliek tepat.

— Bet tava māte? Ko viņai teiksi? Kā skatīsies acīs?

— Mātei piedod! Viņa jau tevi nav pat redzējusi, tāpēc viņai liekas, ka tu esi bārdains, briesmīgs bandīts, gandrīz

vai lielceļa laupītājs.

— Ha! Un vai tu arī nesāc tam ticēt? — Tas atkal skanēja tajā pašā rotaļīgi nenopietnā izteiksmē, kādā ievainotais dažkārt, par spīti visām briesmām, runāja. Alda to uztvēra un tāpat atbildēja: — Protams, ticu. Tu esi visbriesmīgākais laupītājs, kādu vien es pazīstu.

— Varbūt tu arī zini, ko es vistuvākajā laikā gribu nolaupīt?

— Droši vien pagasta kasi vai arī aptīrīsi kādu veikalu. Tie gan tagad esot pilnīgi tukši. Tā ka nez vai ir vērts pūlēties.

— Neuzminēji. Es kādai mātei nolaupīšu viņas skaistāko meitu.

— Laid! — viņa atvilka roku un

sāka rāpties lejā.

— Bet vakarā tu atnāksi? — viņš jautāja un lūkojās pāri ārdu malai. Alda novāca redeļu kāpnes un neatbildējusi izsteidzās ārā.

Pagalmā viņa izlikās nemanām mātes jautājošo skatienu. Kā viss bija pārvērties! Ar tēvu viņa tagad sapratās labāk nekā ar māti. Varbūt tāpēc, ka tēvs nekā nezināja. Tāpēc Alda tagad meklēja tēva sabiedrību, nevis uzturējās mātes jautājošo, nosodošo acu tuvumā. No prāta neizgāja mātes vārdi. Kļuva drūmi un baismīgi kā nekad agrāk. Kādas briesmas viņiem uzglūnēja?

XXIV NODAĻA Lēni vērās rijas durvis, kāds iznāca, uzmanīgi pārkāpa pār rijas slieksni un, ar roku durvis pieturēdams, tikpat lēni tās atkal aizdarīja. Tad klusiem, steidzīgiem soļiem aizsteidzās Kārlim tuvu garām un izzuda tumsā mājas virzienā. Šis cilvēks noteikti bija sieviete. Un viņš gandrīz vai varēja apzvērēt, ka tā bija viņa māsa. Ko viņa šeit meklēja, ar ko sarunājās? Kas te notika? Ja nebaidītos sacelt troksni, viņš māsai uzsauktu. Bet to nedrīkstēja darīt.

Rijā vēl kāds noteikti atradās. Kārlis nolēma māsai sekot.

Viņš to atkal pamanīja, tuvojoties verandas durvīm, pa kurām parasti reti kad staigāja. Pirms viņa paguva ieiet

iekšā, Kārlis klusi uzsauca: — Aldona? Nebaidies, tas esmu es, Kārlis.

Viņa sastinga uz vietas, tad neticēdama tikpat klusi atjautāja: — Kas tu esi?

— Kārlis. Vai tad nepazīsti?

— Vai tu esi viens?

— Jā.

— Tumsā nekā nevar redzēt.

Vai, kā tu mani no​baidīji! — Viņa panācās brālim pretī un viņu aptaustīja. — Ja es nepazītu tavu balsi, nodomātu, ka esi vācietis. Kā tu tik vēlu te gadījies?

To pašu Kārlis gribēja jautāt viņai, bet nepaguva, kad māsa jau turpināja: — Nāc iekšā! Visi jau guļ!

— Es izbēgu. Par manu ierašanos neviens nekā nedrīkst zināt.

— Jā.

— Vai mājā neviena sveša nav?

— Nē!

Tā, māsa meloja! Vai viņai tagad drīkstēja uzticēties? Tomēr viņš tai sekoja, lai gan jutās neomulīgi. Nē, tas nevar būt, ka māsa viņam vēlētu ļaunu.

Aldona brāli ieveda virtuvē un iededzināja petrolejas lampu. Ap to darbodamās, viņa drudžaini domāja, vai brālis pirmīt ir redzējis, ka viņa nāca no rijas, vai nav redzējis. Vai brālim viņa savu noslēpumu drīkst atklāt vai nedrīkst?

Un tūdaļ nolēma, ka viņa to nedarīs. Lai jau labāk tēvs pastāsta, ka rijā viņi kādu slēpj. Vienīgi būtu labi, ja neviens nekā neuzzinātu par viņas nakts gaitām uz riju.

Arī brālis ne. Vismaz tik ilgi, kamēr viņa

nav pārliecināta, kurā pusē viņš nostāsies.

Vai brālis varētu kļūt par viņas sabiedroto? Nez vai. Kārlis droši vien do​mās un darīs tāpat kā tēvs.

Kārlis pa tam nosvieda uz krēsla maskēšanās pārvalku, automātu un rezerves patronkārbas, pie jostas viņam vēl karājās divas rokas granātas, kuras viņš atkabināja un nolika uz galda stūra.

Tā atbru- ņojies, viņš jutās vieglāk un atkrita krēslā. Gaismā miegdamies, viņš caur pieri pētīdams lūkojās uz māsu, kura meklēja kaut ko ēdamu. Kārlis domāja, vai tūdaļ māsai pajautāt, ko viņa rijā darīja, vai atlikt uz vēlāku laiku. Tikko viņš ieraudzīja uz galda rupjo, saziedējušo rudzu maizi, sviestu un gaļu, tā visas domas atmeta un sāka ēst.

Alda vēl atnesa no pieliekamā lielu

piena krūzi, tad gribēja iet istabā.

— Pagaidi! — Kārlis viņai uzsauca. — Kas tev padomā?

— Gribu modināt vecākus.

— Un ko vēl?

— Neko.

— Paklau, vai mūsu mājās nekas nav noticis pa šo laiku?

— Nē, visi sveiki un veseli.

Pamazām ņemamies ar pavasara darbiem un gaidām kara beigas.

— Tā?

— Jā. Mēs bieži tevi pieminējām.

Vai žagi tevi nerāva? Sevišķi jau māte bēdājās, vai esi vēl dzīvs. Tēvs vairāk klusē. Tu jau zini, kāds viņš mums ir.

Tagad nu gan priecāsies, ka beidzot esi mājās.

— Kas nu ko priecāties, — Kārlis

atturīgi bilda, — jāslēpjas būs. Mani var sākt meklēt.

— Tas nekas, brālīt, gan jau ko izgudrosim, varbūt nemaz tik briesmīgi nebūs.

— Kas nebūs tik briesmīgi?

— Nu, tava slēpšanās. Tēvs mums uz tādām lietām meistars. Viņš taču visādus slepenus pagrabus un apcirkņus izgudrojis, tu tak zini.

Kāpēc māsa viņam stāsta lietas, ko viņš zina? Kāpēc runā vienā laidā? Viņa atturīgā māsa. Nē, te pa​tiesi kas noticis.

— Nu tad es iešu, lai vecāki dabū tevi redzēt. Viņi gan priecāsies.

— Nu, ej! Ko tu vēl gaidi?

Alda izgāja priekšnamā, bet sirds klauvēja tik stipri, ka viņa apstājās. Brālis laikam kaut ko nojauta, kaut ko būs

redzējis, pārāk aizdomīgi jau viņu izprašņāja. Ak dievs, kaut viņš tūdaļ visu nestāstītu tēvam! Varbūt iet atpakaļ un pašai viņam visu pateikt, lūgt, lai par viņas šīs nakts gājienu uz riju nekā nesaka? Bet varbūt viņa pati ir pārāk aizdomīga? Brālis droši vien nekā nezina.

Kā saka, bai​lēm lielas acis.

Neizdomājusi, kā būtu pareizāk rīkoties, viņa vēra vecāku istabas durvis.

— Tēvs, mosties! Vai tu mani dzirdi?

Pirmā atsaucās mātes balss: — Kāpēc tu modini tēvu? Kas noticis, meit?

Arī tēvs pamodās, varēja jaust, ka viņš vienā rā​vienā bija uz gultas malas.

— Kas noticis? — viņš klusi iesaucās.

— Kārlis ir mājās. Atbēdzis.

Vecāki klusēdami saģērbās. Alda atgriezās pie brāļa, kurš arvien vēl negausīgi ēda.

XXV NODAĻA Kad aiz Aldas muguras aizvērās rijas durvis, svešais, atbalstījies uz elkoņiem, klausījās, kā viņa aiziet. Pie vientulības pieradušais cilvēks, kam jābaidās no izsekošanas un kas visu laiku, sasprindzinādams dzirdi, centies saklausīt vistālākos, apslēptā​kos, klusākos trokšņus, skaidri sadzirdēja vēl kādus soļus, kas nebija Aldas vieglie un steidzīgie soļi, kurus viņš jau pazina; tie bija citi, daudz platāki, gausāki, kaut arī piesardzīgi likti; tos uzreiz varēja atšķirt no sievietes soļiem. Šie noteikti bija vīrieša soļi. Tie sekoja Aldai un, īsu brīdi saklausīti, tikpat pēkšņi apklusa. Kāds Aldu izsekoja. Vai tas būtu pats Kristjāns Pētertāle, kas

atklājis, ka meitas naktī nav mājā, un atnācis, lai pieķertu, ka viņa slepus nāk uz riju pie svešā cilvēka? Bet nē, Pētertāle tā nedarītu. Viņš varēja meitu sagaidīt arī mājās, viņam tāpēc nevajadzēja nākt uz riju. Tas noteikti bija kāds cits. Ievainoto pārņēma trauksmes pilna sajūta, ja tas bija kāds svešs, tad briesmas bija ļoti lielas.

Cilvēks ar labiem nodomiem nekad otru neizseko, neiz- spiego.

Svešais uzmanīgi sataustīja kāpnes, ko vakaros Alda atstāja pieslietas, lai viņš naktīs varētu nokāpt lejā, tās novāca tikai pa dienu, kad kāds te varēja ienākt. Viņš nokāpa lejā. Ievainotā kāja sāpēja stiprāk un apgrūtināja iešanu vairāk nekā agrāk, tādēļ viņš arvien vairāk balstījās uz kruķa, ko viņi toreiz mežā pagatavoja.

Pārvarēdams sāpes, steigdamies un

klupdams necaurredzamajā rijas tumsā, viņš centās pēc iespējas ātrāk izkļūt ārā.

Bija tāda sajūta, ka ap riju savelkas cilpa. Ja Alda ir izsekota, tad viņam no šīs cilpas neizsprukt. Tomēr akli gaidīt un paļauties liktenim viņš nespēja, vajadzēja kaut ko darīt, rīkoties, cīnīties. Tiem, kas cīnās līdz pēdē​jam, reizēm gadās arī uzvarēt.

Arā uz viņu neviens nešāva, neviens nekliedza, ka jāpaceļ rokas, un viņš nedaudz nomierinājās. Cik varēja saskatīt, pie rijas neviena nebija. Tātad te bijis tikai viens cilvēks un tas pats sekojis Aldai. Ko viņam no Aldas vajag? Tas bija jānoskaidro. Akli ticēt, ka gan jau viss būs labi, viņš nedrīkstēja. Tas būtu pārāk vieglprātīgi.

Viņš slempa uz mājas pusi, līdz

izdzirda klusi aizveramies verandas durvis. Vai tas nozīmēja, ka atnācējs iegājis Aldai līdzi mājā? Vai slēpjas tepat ārā? Neko saskatīt nebija iespējams. Suns nerēja un nevarēja riet. Alda bija viņam stāstījusi, ka jau vakarā suni ieslodzījusi kūtī, lai tas nenāktu līdzi uz riju un tur nesāktu riet, uzmodinādams vecākus.

Tātad suns viņu nevarēja brīdināt arī tagad, ja draudēja briesmas. Parabellumu rokā turēdams, ievainotais klusi un uzmanīgi tuvojās mājai.

Pieplacis pie jasmīnu krūma verandas priekšā, viņš palika stāvam.

Tuvāk negāja. Tikai pēc krietna brīža sāka lēni klumburot apkārt mājai, vērīgi lūkodamies tumsā. Kādā logā ieraudzīja gaismas svītras un uzmanīgi piegāja klāt.

Dubultlogi acīmredzot bija jau izņemti, un

iekšā puslīdz skaidri varēja saklausīt balsis. Logs bija no ārpuses aizslēģots, bet slēģis bija šķirbains, un, ja pie tā šķirbām cieši piespieda aci, varēja redzēt, kas iekšā notiek.

Pie galda sēdēja jauns vīrietis, ģērbies leģionāra formā. Jaunais cilvēks bija izsalcis un patlaban ēda, bet Aldu nekur saskatīt nevarēja. Pa labi no leģionāra uz galda stūra stāvēja divas rokas granātas. Tad atvērās durvis, un ievainotais uzreiz uzminēja, ka tā, kas tur iesteidzās, bija Mežlauku saimniece, Aldas māte, ko viņš redzēja pirmo reizi.

Viņai vēl nevarēja būt ne piecdesmit gadu, un viņa izskatījās it stalta, sejā bija zināma līdzība ar meitu. šī sieviete metās klāt leģionāram un to apskāva, iešņuk​stēdamās, tomēr nesākdama raudāt.

— Dēls! Dēliņ!

Viņi stāvēja virtuves vidū apskāvušies, un svešais saprata, ka atgriezies Aldas brālis Kārlis. Aiz mātes un dēla mugurām parādījās pats Pētertāle, un turpat bija arī Alda, kuru nupat viņš pamanīja pie plīts.

— Nomierinies, māt, — Kārlis saudzīgi teica un, atbrīvojies no mātes apskāviena, gāja pretim tēvam.

— Labvakar, tēvs!

Viņi spēcīgi spieda viens otram roku, vērīgi ielūkojās viens otram sejā un cieši apkampās.

Tēvs atveda dēlu atpakaļ pie galda.

— Ēd! Būsi izsalcis.

Visi lūkojās, kā viņiem tuvais cilvēks ēda, un Alda cēla galdā, kas nu vien Mežlauku rinkūzī bija atro​dams.

Tad Kārlis, lūpas un zodu noslaucījis ar delnas virspusi, sāka stāstīt par pēdējiem notikumiem frontē, kā viņi atkāpušies, par to, ka leģionāri sākuši dezertēt ne tikai pa vienam, bet pat veselām grupām. Tā arī viņš izmantojis radušos apstākļus un aiz- šmaucis. Viņš vienīgi nekā neteica par Vilni, ar kuru kopā bija bēguši, lai vecākus pārāk nesabaidītu. Beidzis savu stāstu, viņš tikai piemetināja: — Mājā uzturēties es nedrīkstu. Jo nav nekādas garantijas, ka mani tomēr nesāk meklēt. Laiks ir iau pietiekami silts. Un karš ilgi vairs nevilksies. Ir pat tādas ziņas, ka krievi jau pie Berlīnes.

— Runāt jau runā daudz ko, — tēvs piesardzīgi iebilda, lūkodamies dēla sejā,

kas pa šiem mēnešiem bija kļuvusi vājāka, bet arī daudz vīrišķīgāka, stingrāka. — Bet, cik visā taisnības, ko sarunā, to vēl nevar zināt.

— Tā ir, — Kārlis nešaubījās. — Vācieši gan nez uz ko vēl cer, bet tās cerības nepiepildīsies.

— Ir pat tādas ziņas, ka angļi un amerikāņi pēc tam griezīšot stobrus pret krieviem un karš nemaz vēl nebeigšoties, — Pētertāle piesardzīgi ieminējās.

— Ko pēc tam darīs angļi un amerikāņi, es nezinu, — Kārlis attrauca, — bet ar vāciešiem drīzā laikā visam vajag beigties.

— Lai nu dievs dod! — māte, rokas uz krūtīm salikusi, sacīja un nopūtās, klusībā pie sevis sākdama raizēties, kas notiks tālāk, jo ziņa, ka dēls dezertējis,

viņai nebija patīkama un nedeva mieru.

Tāpēc viņa jautāja: — Bet kā tad tu, dēls, tagad, ja istabā nevar? Kur tad tu paliksi?

— lešu ārā. Mežā.

— Mežā? Kur tad tu tur gulēsi?

— Ha! Kas man kā vecam zaldātam! — Kārlis smējās. — Kur krīt, tur labi. Telteni apakšā, šineli virsū, un guli kā dieva ausī.

— Un vai tad auksti nav? — māte aizvien vēl vientiesīgi izprašņāja.

— Kas nu vairs par aukstumu, māt!

Ziemā, tad gan reizēm iznāca paklabināt zobus, kad nebija ierīkotas zemnīcas. Bet tagad! — Viņš atmeta ar roku. — Ja galīgi sākšu salt, ielīdīšu rijā vai uzkāpšu uz kūtsaugšas sasildīties. Uz mājām ēst nākšu tikai pa vakariem, pa tumsu. Pārējo laiku uzturēšos

kādā biezākā brikšņā. Piemērotu vietu te netrūkst. Ja akurāt nenāks ar suņiem, tad mani neviens velns te nenoķers.

Tā runādams un izklāstīdams savu slēpšanās plānu, Kārlis neuzkrītoši vēroja māsu. Dzirdot pieminam riju, viņa sarāvās, kļuva nemierīga. Ja Kārlim bija kādas aizdomas — un to nu ievainotais aiz loga skaidri redzēja, ka viņam tādas bija, — tad tagad brālis ieguva pierādījumu, ka ar māsas nakts gājienu uz riju noteikti saistījās kāds noslēpums, par kura esamību vecāki nez vai ko zināja.

Ievainotais aiz loga gaidīja, ka brālis sāks māsu tincināt, tomēr tas nenotika, laikam jau Kārlis, pusgadu leģionā atrazdamies, bija mācījies būt piesardzīgs, nepārsteigties. Acīmredzot ar

māsu viņš gribēs parunāt vienatnē, kad šo sarunu neviens neklausās. Ievainotais nebaidījās, ka vecāki varētu aizliegt meitai nākt uz riju, tomēr labāk, ja viņi pa​gaidām to nezina.

Tikām Kārlis iejautājās: — Kā jums te iet?

— Visādi. — Tēvs nebija runīgs, bet māte sāka stāstīt: — Nekādas drošības jau nav. Meži pilni ar dažādiem ļaudīm: mežabrāļiem, dezertieriem, pēdējā laikā dzird runājam vēl par kādiem tur… Vai tu, dēls, arī ar kādiem no tiem esi sapinies?

— Nē, es pats par sevi. Neesmu jau ķerts, lai iesaistītos kādā grupā.

Saņēmusi nomierinošu atbildi, māte turpināja: — Visi izbadējušies, nāk taisni

mājā iekšā, prasa ēst, dot nevienam nedrīkst, bet nedot bail. Vācieši vajā te vienus, te otrus, bet mums jācieš, jo visi tak nāk tiešā ceļā pie mums, privātajiem.

Un pa to vidu ir visādi, gan krievi, gan latvieši, ir arī poļi un leiši. Latviešiem jau tā kā vajadzētu palīdzēt. Tak savi tautieši.

Bet latvieši arī ir visādi. Daži tik nekau​nīgi …

Nav zināms, ko Milda Pētertāle stāstītu tālāk, varbūt pat izbazūnētu par svešo, kas slēpjas rijā, un atklātu, ka pašas meita tajā samīlējusies, bet Kristjāns uzskatīja par vajadzīgu viņu pārtraukt.

— Izbeidz! — viņš cieti teica. — Nav te ko muti dzisināt! Ko vajadzēs, to es pats Kārlim pateikšu.

— Labi jau, labi, es tikai gribēju

pastāstīt, ka šucmaņi kopā ar vāciešiem ne vienu vien latviešu māju nodedzinājuši.

Briesmu lietas runā, dēls. Dažu reizi klausāmies, šauj vienā gabalā. Kas šauj, ko šauj, nekā nezinām. Vai krievi jau klāt, vai angļi no jūras izcēlušies, varam tikai minēt. Lai dievs pasarga! Tāds bargs laiks. Asinis līst vienā līšanā.

— Labi, māt, izstāstīsi visu vēlāk.

Man tagad vajadzīgas vecās drēbes. Sitās jāmet nost. — Viņš norādīja uz savu leģionāra formu. — Kaut kur jānobāž.

Kamēr māte meklēja drēbes, Kārlis jautāja: — Kur tad suns? Nemaz nedzird.

— Mēs to slogām kūtī, — māsa paskaidroja, — jo citādi tas reizēm rej un plošās caurām naktīm. Baidāmies, ka apkārt klaiņātāji nenošauj.

Tēvs uzmeta skatu meitai un pārjautāja: — Vai tad šovakar arī ieslodzīji kūtī?

— Jā, viņš tā rūkdams uz meža pusi vien skatījās, — Alda meloja, bet bija redzams, ka viņai tas nenākas viegli.

— Ā, — Pētertāle novilka.

Acīmredzot šī ziņa viņam nepatika.

— Vajag suni atvest šurp, — Kārlis teica, — lai viņš redz, ka esmu mājās, aposta, atkal pierod pie manis. Lai citnakt, kad es atkal nākšu, viņš neceļ briesmīgu traci, nerej un neplosās.

Kamēr Alda aizgāja pēc suņa, māte atnesa drēbes un Kārlis pārģērbās.

Vispirms viņš uzvilka silto veļu, tad savas vecās ziemas darba drēbes, kājās garos zābakus. Uzvilka un pielāgoja tēva praķi.

Tas derēja. No ziemas cepures viņš atteicās, jo ārā jau bija pavasarīgi silti, tāpat nepaņēma cimdus.

Noklaudzēja durvis. Nerons iedrāzās iekšā un uzreiz sāka skaļi riet, zobus pret Kārli atiezis. Bet, tikko Kārlis suni pasauca, tas metās viņam klāt, smilkstēja, kauca, luncinājās un gribēja nolaizīt seju.

— Pazīst, — Kārlis apmierināts noteica. — Labs Nerons, labs suns. Se maize.

Bet suns nekā neēda, tik priecīgs tas bija par Kārļa atgriešanos.

— Dēls, varbūt šonakt tu pārgulēsi gultā, atpūtīsies, — māte ierunājās, — un tad citnakt iesi uz mežu?

— Nē, māt! Mēs nedrīkstam riskēt.

Ja mani te atrastu, tad mums visiem beigas. Katram gadījumam iegaumējiet:

jūs mani te neesat redzējuši. Es esmu frontē — un cauri.

— Pareizi, dēls, — tēvs piekrita, — atpūsties varēs pēc kara. Tagad ir jāizslapstās.

Kārļa karavīra somā salika līdzņemamos produktus. Norunāja, ka rītvakar Kārlis atnāks ap pusnakti. Ja viss būs kārtībā, nekādas briesmas nedraudēs, tēvs viņu mežmalā iepretī ratnīcai sagaidīs. Ja tēva tur nebūs, Kārlis uz māju nākt nedrīkst. Tad viņi cēlās kājās, tēvs ņēma piebāzto somu un gāja dēlu pavadīt.

Un Nerons tiem skrēja pa priekšu.

XXVI NODAĻA Ievainotais tajā brīdī jau atradās rijā.

Taustīdamies melnajā naktī, sperdams piesardzīgus soļus un cenzdamies netrokšņot, viņš klunkuroja caur tumsu, līdz sataustīja redeļu kāpnes. Iekāries tajās ar rokām, viņš brīdi atpūtās. Gājienā uz māju un atpakaļ sāpes bija izsmēlušas viņa spēkus. Taču ilgāk atpūsties nedrīkstēja, kaut kas bija jāpasāk, jādara — tūdaļ, nekavējoties, pirms ataust rīts.

Mazliet atpūties, atvilcis elpu, viņš lēni trausās augšā uz ārdiem, kur atradās slēptuve. Atbalstījies uz veselās kājas, pastiepa rokas, cik augstu vien iespējams, un vilkās uz augšu. Uzvilcies vienu pakāpienu, noslaucīja norasojošo pieri,

mazliet atpūtās, tad atkal pa​stiepa rokas un uzsvempās par vienu pakāpienu augstāk.

Un tā sešpadsmit reizes. Sešpadsmit pakāpieni.

Sešpadsmit atpūtas.

Sešpadsmit piepūles, kad katra nākamā šķita nepārvaramāka par iepriekšējo, kad sešpadsmit reizes gribējās saļimt, aizmigt, atteikties no cīņas, lai nāk kas nākdams.

Taču cilvēka apziņā bija iesēdusies doma, ka viņš nedrīkst pagurt, nedrīkst apstāties, ka apņemšanās, kas viņa smadzenēs radusies, jāizved galā.

Uz priekšpēdējā pakāpiena viņš apstājās, sataustīja biezo seģeni, ko Alda bija atnesusi, vilka to uz savu pusi, līdz tā nokrita zemē. Tad viņš sataustīja grozu, kurā glabājās pārtika, paņēma maizes donu, ko nebija apēdis, un iebāza azotē.

Vēl pačamdījies, sataustīja krūzi ar

dzērienu, pielika to pie lūpām un neatņēma, kamēr izdzēra tukšu.

Nolaisties lejā bija mazliet vieglāk.

Veselā kāja tikko pieskārās klonam, kad noskanēja šāviens. Cilvēks saspringa un nesaprata, kāpēc nejūt lodes triecienu, kāpēc uz viņu nešauj vēl un vēl, kāpēc nenāk, lai viņu sagrābtu vai nobeigtu pavisam. Un tad viņš apjēdza, ka nekāda šāviena nav bijis. Viņš pats bija piegrūdies kruķim, ko pirmīt atstāja pieslietu pie kāpnēm; tas bija nogāzies uz klona un radījis troksni, ko satrauktie un pārgurušie jutekļi uztvēra kā šāvienu. Kad ievainotais to saprata, viņš satraucās vēl vairāk. Slikti! Ar viņu noteikti bija daudz sliktāk, nekā viņš pats sev atzinās. Ja nespēs sevi saņemt rokās, ja drudzī, kas viņu pārņēma, ļaus nerviem vaļu, viņš

izdarīs kādu muļķību, kas kļūs liktenīga.

Bet to nedrīkstēja. Nedrīkstēja jau tādēļ vien, lai nekaitētu sievietei, kas viņam bija kļuvusi dārga, sievietei, kas viņa dēļ spēja būt pašaizliedzīga un uzupurēties.

Pieņemt vēl lielāku upuri viņš nedrīkstēja, uz to viņam nebija nekādu tiesību.

Ievainotais skaidri apzinājās, ka tagad, kad Aldas brālis dezertējis no leģiona un atgriezies mājās, viņa stāvoklis kļuvis daudz bīstamāks. Dezertieri var meklēt — vispirms, protams, vecāku mājās. Bet atradīs viņu. Uz to, kas notiks ar pašu, uz to ievainotais bija gatavs ik brīdi. Viņa trofeju parabellumā bija sešas patronas, seši droši šāvieni. Viss, kas bija jāatceras, kas jāpatur prātā, bija tas, ka sestais šāviens jāpataupa sev. To vienīgo nedrīkstēja aizmirst. Bet pirms tam, pirms

šī liktenīgā brīža, bija jātiek pēc iespējas tālāk prom, tik tālu, lai nekādas aizdomas nekristu uz šo māju, uz riju, kur bija slēpies un atradis patvērumu. Tagad, kad spēki bija gandrīz galā, cilvēks nožēloja, ka bija nācis šurp, rāpies augšā pēc segas, pēc maizes. Kad viņš gāja prom no mājas, vēl bija šķitis, ka spēka ir diezgan. Viņš bija domājis par dzīvi, kad vajadzēja domāt par nāvi. Acīmredzot viņš bija sevi pārvērtējis. Tagad viņš to nožēloja. Ja tūdaļ no mājām būtu gājis uz mežu, tad tagad jau atrastos pie vecajām kartupeļu bedrēm. Kamēr ataustu gaisma, tiktu vēl daudz tālāk. Tikai šajā brīdī viņš visā skaudrumā apzinājās, ka seģene, pēc kuras bija nācis, nez vai būs vairs vajadzīga.

Ar vienu roku turoties pie kāpnēm, ievainotais pieliecās un sataustīja uz klona

nosviesto segu, pārslīdēja tai ar plaukstu, bet to nepacēla. Kad viņš atliecās, rokā bija tikai kruķis. Viņš to iespieda padusē un jutās mazliet drošāks. Taču, tiklīdz atlaida vaļā kāpnes, juta, ka noreibst galva, šķita, ka krīt. Viņš vēl paguva satvert kāpņu šķērsli un atgūt līdzsvaru.

Bija jāsaņemas. Lai vai kas, jātiek mežā!

Rija, kas bija viņu slēpusi, tagad likās kļūstam par slazdu, kurā viņu noķers un sagūstīs.

Cilvēks centās vienmērīgi un dziļi elpot, nomierināties. Pēc brīža viņam tas izdevās. Ar kruķi pataustījis klonu, atlaida kāpnes un spēra soli uz priekšu.

Nodevīgais reibonis neuznāca. Tad viņš pārlika kruķi vēlreiz uz priekšu un spēra nākamo soli. Un nākamo. Tā tika līdz slieksnim. Uz sliekšņa apsēdās atpūsties.

Lai sevi nesatrauktu, lai spētu nomierināties, nedrīkstēja domāt, nedrīkstēja ļaut vaļu iztēlei. Un tā cilvēks sēdēja uz augstā rijas sliekšņa un domāja tikai par to, kas jādara nākamajā mirklī.

Pēc ieelpas jāseko izelpai, tad atkal ieelpa, tā, lēni, mierīgi, bez steigas. Sirdij jāpukst klusi, tās puksti nedrīkst atbalsoties ausīs. Tagad jāceļas, jāiet!

Vispirms svars uz veselās kājas, kruķis jāizbīda uz priekšu, svars pakāpeniski jāpārnes uz kruķi, mazliet jāatsperas, viegls atgrūdiens, un tad arī veselā (kāja jāsper uz priekšu tumsā. Maza atpūta. Un viss atkal no gala. Un tā, kamēr pietiks spēka. Citas izejas nav. Jāiet! Bet, iekams cilvēks paspēja vēlreiz pārlikt kruķi uz priekšu, viņš izdzirda klusus soļus,, kas zagās tuvāk rijai. Bija jātiek nost no

durvīm. Ja vajadzēs šaut, labāk atrasties iesāņus. Steigā ievainotā kāja kaut kur aizķērās, un viņš saprata, ka krīt.

XXVII NODAĻA Nakts bija kļuvusi gluži necaurredzama, pavasarīgi silta un miglaina. Šādās naktīs pumpuri sprāgst vaļā, mostas ziemas miegu izgulējušie tauriņi, mušas un vaboles, lai no rīta, saulei uzspīdot, raibā barā izlidotu laukos un pļavās.

Tēvs un dēls klusēdami aizgāja līdz ratnīcai. Nerons skraidīja apkārt, ik pa brīdim atgriezdamies atpakaļ, un smilkstēdams lumstījās ap Kārļa kājām.

Viņš suni atgaiņāja, lai tumsā pats nepakluptu.

Aiz ratnīcas viņi apstājās un tēvs klusi teica: — Dēls, tu pirmīt ierunājies par

riju. Neej uz tu​rieni!

— Kāpēc? — Kārlis saspringa.

— Redzi, lieta tāda, tur viens slēpjas.

— Ak tā? Un kas viņš ir?

Tēvs atstāstīja sarunu ar svešo un paskaidroja, ka nav stingri uzstājies un ievainoto aizraidījis, jo svešajam varot izrādīties taisnība, varbūt tiešām karš visdrīzākajā laikā beigšoties, un tādā gadījumā būtu pat labi, ja viņi šādu cilvēku, kas pret vāciešiem cīnījies, grūtā brīdī atbalstījuši.

Uzmanīgi noklausījies, Kārlis teica: — Tēvs, man visa šī šļura ar to fruktu nepatīk. Pēc manām domām, tu un līdz ar to mēs visi esam iekūlušies ķezā.

Kristjāns Pētertāle nebija radis, ka piederīgie viņa rīcību kritizē, tāpēc

saērcināts teica: — Kas tev patīk vai nepatīk, tā ir tava darīšana. Es tā rīkojos, domādams par mūsu nākotni, un uzskatu, ka esmu rīkojies paredzi.

— Pareizi tas būtu tad, ja šādai rīcībai būtu drošs pamats. Pašreiz tādu fruktu slēpt ir bīstami.

Pētertāle pats zināja, ka tas ir bīstami, un nebija apmierināts, ka svešais atradās rijā, bet, reiz nu viņš to nebija ne izsviedis, ne paziņojis šucmaņiem, bet gan slēpa un baroja, tad uzskatīja, ka rīkojas pa​reizi.

— Ko tad, pēc tavām domām, man tagad vajadzētu darīt? — Pētertāle tieši noprasīja.

— Viņš ir jādabū prom! Bet vispār — nevaja​dzēja pieņemt.

— Tev viegli runāt. Es viņu savā rijā neielūdzu. Viņš ir apbruņots. Un kur teikts, ka viņš ir viens? Ziņot par viņu tagad šucmaņiem arī nav prātīgi.

— Atļauj, es to lietu nokārtošu.

— Nē! Tu uz riju iet nedrīksti!

Jūs viens otru apšausiet un sacelsiet nekur nederīgu jezgu. Ja vajadzēs, es pats ar viņu runāšu.

— Vajag, ja nav jau par vēlu.

Tā viņi ne par ko nespēja vienoties.

Viņu uzskati bija dažādi, tāpēc viņi viens ar otru bija neapmie​rināti.

— Vai nav muļķīgi, es eju slēpties uz mežu, bet tas frukts tup rijā!

— Viņš ir ievainots, nekur aiziet nevar.

— Jo ļaunāk.

Pētertāle saīdzis atdeva dēlam

piebāzto mugursomu, pasauca Neronu un gāja atpakaļ uz māju. Dēls noskatījās, kā jau pēc dažiem soļiem tēvs izzuda naktī.

Pēc brīža tikko dzirdami noklaudzēja durvis. Tā. Viņš nu bija atgriezies mājās.

Pie sevis rūgti pasmējies, Kārlis attapa, ka grib smēķēt. Sameklējis cigareti, viņš tomēr to neaizdedzināja.

Jābūt piesardzīgam. Ļoti piesardzīgam. Ja jau visi te, mājās, kā apdulluši luncinās ap vienu fruktu, tad viņš nedrīkst kļūdīties.

Tas var maksāt dzīvību. Līdz šim viņam laimējies, bet kur teikts, ka laimēsies vienmēr?

Kārlis cigareti aizlika aiz auss un sāka klusi slāpāt uz meža pusi, automātu turēdams šaušanas gatavībā. Kā frontē, kā izlūku gājienā. Pie velna tādu, kas slēpjas rijā!

Viņš tuvojās melnajai meža sienai un ik mirkli bija gatavs reaģēt; vienalga, kas viņa priekšā parādītos, tas šonakt saņemtu lodi.

Mežā viņš sadzirdēja, ka koki tikko dzirdami šalc. Iespējams, drīz celsies vējš. Tad izklīdīs migla un kļūs gaišāks.

Kārlis lēni un klusi taustījās cauri brikšņai, uzmanīgi rokas uz priekšu izstiepis, sargādamies, lai neiz- durtu acis, ik brīdi apstādamies un ieklausīdamies.

Viņam nebija nekāda noteikta mērķa.

Aiziet tālu prom no mājām viņš negribēja.

Vajadzēja tepat tuvumā atrast kādu sausāku vietu un likties uz auss. Viņš jutās noguris, jo pēdējās naktīs bez pārtraukuma bija gājis uz mājām, maldījies, lauzies cauri biežņām, vairījies no cilvēkiem, gulējis tikai tad, kad

nogurums nospieda pie zemes, bet gulēt savukārt nebija ļāvis nepārtrauktais sasprindzinājums un izsalkums. Viņš bija nomocījies, bet juta, ka arī patlaban gulēt nevarētu. Viņam bija jādomā par svešo, kas slēpās rijā. Ja paša stāvoklis nebūtu tik riskants, pašam nebūtu jāslapstās un jābaiļojas, viņš varbūt nemaz tik loti uz svešo nedusmotos. Bet tagad… Nē!

Gluži nemanot viņš bija sācis iet uz rijas pusi. Pēc brīža Kārlis atradās tajā vietā, kur kādreiz bijušas tupeņu bedres.

No šejienes līdz rijai varēja ar roku pasniegt. Viņš nogūlās un lūkojās uz rijas pusi. To saskatīt nevarēja. Vienīgi debesis izdalījās kā gaišāks plankums melnajā tumsā.

Kārlis atcerējās cigareti, ko bija aizlicis aiz auss. Uzvilcis praķa apkakli

pāri galvai, viņš aizsmēķēja. Sērkociņa uzliesmojums viņu pašu apžilbināja un darīja aklu. Kamēr acis atkal ar tumsu aprada, viņš gulēja uz muguras un smēķēja. Cigaretes dūms aprei​bināja. Viņš to dziļi ievilka, aizturēja plaušās, tad, plati pavēris muti, izpūta ar īsu elpas pūtienu. Cigaretes oglīti viņš saujā neslēpa, tumsa un migla bija tik blīva, ka sīko dzirksti tālāk par desmit metriem neviens tikpat nevarētu saskatīt. Bet tuvāk par desmit metriem nevienas dzīvas dvašas nevarēja būt. Par to nu Kārlis bija pārliecināts.

Koki pārstāja šalkt. Kļuva kluss un vēl tumšāks. Migla sabiezēja vēl vairāk un krita lejup, līdz pārvērtās smalkā, sijājošā lietiņā. Seja aprasoja un rupjas piles slīdēja pār vaigiem un tecēja aiz kakla.

Kārlis aizsvieda izsmēķēto cigaretes galu un domāja, ka vajadzētu kaut kur glābties.

Vispiemērotākā vieta, protams, bija rija.

Bet tieši tur viņš nedrīkstēja iet. Krūtīs uzbangoja kaut kas tāds, ko vistiešāk varētu nosaukt par naidu. Ja viņš tagad ietu un meklētu patvērumu rijā, tas lops droši vien viņam ielaistu lodi ribās, neraugoties uz to, ka viņa tēvs to tur ielaidis un paša miesīgā māsa kopj un baro, laikam arī guļ ar viņu, citādi jau pie šā pa nakti nebizotu; izskatījās, ka veči šito nemaz nezina. Tāds, protams, savu vietu aizstāvēs līdz pēdējam. Kā suns kaulu. Nu, pagaidi tikai, fuksīt! Būtu nokļuvis frontē, tur tu biksēs kakātu. Bet, ja nu tupi aizmugurē, tad tas nenozīmē, ka te drīksti cūcības taisīt. Lai gan par svešā drošsirdību vai gļēvulību Kārlis nekā

nezināja, viņš gluži nepamatoti bija pārliecināts, ka tas ir pēdējais gļēvulis un mīkstpēdiņš.

Stāvoklis bija smags un sarežģīts. Ja no viņa karaspēka daļas būs uz šejieni paziņots, ka Kārlis Pētertāle dezertējis — pārliecības, ka neviens viņa bēgšanu nav pamanījis, viņam nebija, tikpat labi Vilnis pie savām mājām varēja krist gūstītāju rokās un atklāt, kas ir viņa biedrs, — tad arī Mežlaukos var ierasties šucmaņi, mājas aplenkt un izkratīt. Tad atradīs svešo, un tas droši vien nenovaldīs mēli un izļerkstēs, ka Kārlis tepat kaut kur tuvumā, jo muļķe māsa jau nu noteikti savam fruktam pirmajā brīdī atklās, ka brālis no frontes aizmucis un atgriezies mājās. Pat ja māsa svešajam nekā neteiks, briesmas, kas draudēja tuviniekiem,

palika. Tās ar viņa dezer- tēšanu bija kļuvušas vēl lielākas. Viņu neapšaubāmi varēja meklēt. Bet atradīs svešo. Un to nu Kārlis skaidri zināja, kas tad notiks.

Vajadzēja kaut ko izdomāt. Pavisam noteikti vajadzēja kaut ko iz​domāt.

XXVIII NODAĻA Ievainotais neapjauta, cik ilgi gulējis rijas melnajā tumsā, šķita, pagājusi vesela mūžība, iekams viņš atkal saklausīja tuvojošos soļus. Sāpes pārvarēdams, viņš lēni sataustīja ieroci. Tur, kur vajadzēja atrasties rijas durvīm, viņš saskatīja gaišāku plankumu un saprata, ka durvis ir atvērtas. Kāds, tāpat kā viņš, elpu aizturējis, lūkojās melnajā tumsā. Tad nācējs uzmanīgi kāpa pār slieksni. Kas bija vēlais rijas apmeklētājs? Draugs vai ienaidnieks? Un ko tagad vajadzēja darīt?

Atklāt savu klātesību? Vai censties palikt nemanītam? Ievainotais to vēl nebija izdomā​jis, kad atskanēja Aldas balss: — Raimondi Raimond, kur tu esi?

Uzrunātais neatbildēja, viņš iekunkstējās, ievaidējās aiz sāpēm un aiz prieka, ka Alda bija atnākusi, nebija šai naktī atstājusi viņu vienu.

— Kur tu esi? — atnācēja taujāja un lēni taustījās uz viņa pusi. — Kas te krita? Atsaucies! — Tad viņa to atrada, nometās blakus uz ceļiem. — Kas noticis?

Kāpēc tu guli šeit?

— Velns parāvis! — viņš izgrūda un atkal ap​klusa.

— Vai tev slikti? Sasities?

— Nē! Man jāiet! Es te nedrīkstu palikt. Tūdaļ.

— Tagad? Naktī? Nekur tu neiesi!

— Palīdzi man piecelties!

Viņa sataustīja ievainotā seju, juta karsto pieri, dzirdēja saraustīto elpu un saprata, ka viņš runā pusnemaņā, īsti

neapjēgdams, ko dara. Raimondam bija kļuvis sliktāk, un drudža mijrgos viņš bija gribējis aiziet. Sievieti pārņēma izmisums.

Viņa palīdzēja tam piecelties. Ievainotais vairāk balstījās uz viņas pleca nekā uz savām kājām, un Alda saprata, ka patiesībā aiziet viņš nekur nevar.

Ievainotais paklausīgi kliboja līdzi, atjāva sevi vest, pilnīgi paļaudamies savas glābējas gribai un gādībai.

Aizvedusi ievainoto līdz kāpnēm, viņa saprata, ka augšā uz ārdiem to neuzdabūt.

Viņš bija par vārgu, lai rāptos pa kāpnēm, un uznest viņa to nejaudāja. Sieviete izmisusi domāja, ko tagad darīt tālāk.

Beidzot šķita izdomājusi. Rijas krāsns bija daudz zemāka. Viņa ļāva Raimondam noslīgt zemē un pati steigā uz krāsnsaugšas no kaņepājiem ierīkoja guļvietu. Nokāpusi

lejā, viņa uzmina kam mīkstam, sapinās un paklupa. Sataustījusi un pazinusi seģeni, to uzsvieda augšā migā. Tad piegāja pie ievainotā, kurš nebija bildis ne vārda. Arī tagad vēl neteica nekā, un Alda šaubījās, vai viņš maz saprot, kas no​tiek.

— Vai mēs iesim? — taujāja un stiepa pretī rokas.

— Iesim, iesim, — viņa piekrita un palīdzēja tam piecelties. — Nu, ejam!

Ejam! Turies man ap kaklu! Vēl vienu solīti. Seit. Tagad apsēdies uz šīs kastes!

Tā.

Viņš paklausīja. Alda uzrāpās uz vecās pūralādes, kas stāvēja kaktā pie krāsns sāniem, un uzvilka augšā arī ievainoto. Tālāk viņa to uzdabūja uz krāsnsaugšas un atguldīja kaņepājos.

Brīžam viņš gan vārgi protestēja, tomēr

darīja, ko Alda lika. Atguldīts iegrima miegā vai nemaņā, sieviete to nesaprata.

Viņa apsedza ievainoto, apčubināja un azotē sataustīja ko cietu. Izvilka un pazina maizes donu. Ko tas nozīmēja? Atcerējās ievainotā pirmītējo dru​ džaino steigu, uz klona nosviesto segu un tagad atrasto maizi un saprata — viņš bija gribējis aiziet. Kāpēc? Vai tam bija sakars ar brāļa atgriešanos? Kā viņš to jau uzzinājis? Bet, patiesi, cita iemesla neva​rēja būt.

Viņa atgūlās tam blakus un juta, ka trīc. Viss sasprindzinājums pēkšņi izlauzās uz āru. Viņa raudāja. Raudāja aiz izmisuma, aiz bailēm, aiz pārpūles un nespējas kaut kā palīdzēt, kaut ko grozīt un vērst par labu viņai vistuvāko cilvēku likteņos.

Ne mazākā vēja pūsma nečabinājās rijas salmu jumtā. Ne skaņas, ne gaismas stara, tikai klusums, dziļš un biedējošs, ieskāva veco riju un divus cilvēkus, kas gulēja aklajā tumsā.

Viņa klausījās klusumā, kas džinkstēja ausīs, klausījās sava tuvā cilvēka elpā un domāja. Viņš tik strauji bija ienācis viņas dzīvē, ka viņa pat nebija vēl paguvusi attapties, kas īsti notiek. Alda gan centās sevi pārliecināt, ka tas noticis tikai īpašu apstākļu dēļ, tāpēc ka bija karš, kad uzreiz vajadzēja izlemt, kā rīkoties, jo ilgi domāt nebija laika. Ja viņa būtu atteikusies Raimondu slēpt, aizliegusi viņam rijā apmesties, šis cilvēks droši vien būtu jau miris. Vai toreiz — cik nesen tas bija! — viņa gandrīz neatteicās svešajam palīdzēt? Bet

tagad — jaunā sieviete to juta un zināja — tas bija dzīvē vienīgais īstais un lielais darbs, ko viņa centusies paveikt. Jā, pagaidām tikai centusies. Vai izdosies paveikt to līdz galam? Alda zināja, ka darīs visu iespējamo, lai šo cilvēku izglābtu. Un ne jau tāpēc, ka viņi bija kļuvuši tuvi, bet tāpēc, ka tā vajadzēja. Tā ir jārīkojas! Tikai tā cilvēks drīkst rīkoties. Es viņu neturēšu, nekā neatgādināšu, ja pēc tam, kad karš būs beidzies, viņš gribēs aiziet. Lai iet! Un sievietei kļuva sērīgi, bet viņa zināja, ka ir spējīga fā rīkoties, ka viņa patiesi tā arī darīs, ja vien izdosies Raimondu izglābt un sagaidīt kara beigas. Un viņa brīnījās pati par sevi. Nekad agrāk viņa nebija apjautuši, ka var būt tāda, ka spēj uzupurēties un būi laba pat tad, kad pašai

no tā nekāds labums netiek. Tieši pēdējā laika sarežģījumi, grūtības, kas agrāk liktos nepārvarami, bija viņā atraisījuši spēkus, ko patlaban juta sevī strāvojam.

Un šie agrāk neapjaustie spēki viesa cerības, ka varbūt izdosies tikt pāri arī tiem pārbaudījumiem, kas vēl nāks. Ja vien nenotiks kaut kas ārkārtējs, kaut kas tāds… To iedomājoties, pārskrēja salti drebuļi. Ko gan īstenībā viņa varēja, ko spēja? Patlaban pasaulē trakoja tāds ļaunums, ka atsevišķa cilvēka dzīvei un gribai nebija nekādas nozīmes. Vai Alda nealojās, ielaizda- mās cīņā ar šiem spēkiem, kas var samalt vienā sekundē, var iznīcināt viņu un viņas vecākus, noslau​cīt no zemes virsas vientuļo māju un riju, kurā viņa slēpa un gribēja izglābt šo pilnīgi svešo cilvēku, par kuru tikpat kā

nekā nezināja, kurš arvien vēl nebija atklājis pat savu īsto vārdu? Vai taisnība galu galā nav tēvam un mātei? Vai vietā nav viņu sašutums? Vai nav tiesa, ka tagad jāglābjas katram pašam par sevi? Par sevi? Bet vai tad kāds viens pats par sevi var izglābties? Arī brālis. Viņš taču spēs izdzīvot tikai tad, ja viņam palīdzēs.

Vienīgā priekšrocība ir tā, ka viņš nav ievainots, spēj staigāt, kustēties, tātad var slēpties krūmos, brikšņā, kur mazākas iespējas viņu izsekot. Bet vai Kārlis var iztikt viens pats? Viens pats par sevi?

Protams, ne! Neviens cilvēks nevar iztikt viens pats. Kā lai brālis dzīvo, ja tam nepalīdzēs? Tāpēc jau viņš tūdaļ bēga uz mājām, jo labi sapraia, ka nespēs izdzīvot bez tuvinieku atbalsta. To saprot visi.

Tāpēc jau dezertierus vispirms meklē mājās vai pie viņu radiniekiem. Lūk, kāpēc brālis nolēma mājā nenakšņot pat pirmo nakti pēc atgriešanās. Viņš saprot, ka šeit viņu meklēs vispirms. Tāpēc viņš tik stingri piekodināja nevienam neko neteikt. Bet neviens vārdiem šodien netic.

Un māju, protams, izkratīs, visu apgriezīs otrādi. Katrā ziņā ienāks arī rijā. Un tad…

Tikai tagad Alda pa īstam apjēdza, kādas briesmas visiem draud. Jaunā sieviete uzmanīgi atbrīvojās no vīrieša rokām, atbalstījās uz elkoņa un piecēlās sēdus. Bija jāiet, jāsāk rīkoties. Brāļa atgriešanās bija visu sarežģījusi, padarījusi grūtāku. Kuru katru brīdi var ierasties ķērāji. Viņu atkal pārņēma bailes. Ko gan viņa tādu spēja izdarīt, lai tie aizietu garām? Atbildības nasta, ko

viņa labprātīgi bija uzņēmusies, tā spieda plecus un sirdi, ka bija grūti elpot.

Alda nepaguva nokāpt lejā, kad atskanēja Rai​monda balss: — Tu jau aizej?

— Jā. Man ir jāiet. Bet tu mani gaidi!

— Kad tu atkal atnāksi?

Alda saklausīja lūgumu, bailes un lūgumu Raimonda balsī un centās ātrāk aiziet, lai nekļūtu viņa vēl vairāk žēl un pašai nenāktu raudiens. Šobrīd tas nepavisam vairs nebūtu vietā.

— Gaidi! Es atnākšu, — sieviete apsolīja.

Lejā viņa atvēra rijas durvis, kas rīta klusumā iečīkstējās asāk un griezīgāk. Ārā bija daudz gaišāks, nekā rijā pirms mirkļa likās. Varbūt viņa jau ir nokavējusi, riju

uzmana un tūdaļ ieraudzīs viņu no rijas iznākam un ejam uz māju? Bet vajadzēja iet, nekā cita jau darīt nevarēja.

XXIX NODAĻA Vecais Kristjāns Pētertāle, kā iegājis istabā pēc rīta pastaigas, tā laukā vairs neiziet. Te mazāk nekā ārā dzirdama buldozera rūkšana un traktoru ducināšana, kas viņu dara vai traku. Tā ir bezspēcības apziņa, kas viņu moca. Nekad vēl savā mūžā viņš nav juties tik nevarīgs kā patlaban. Un viņš dusmojas. Visvairāk uz Kārli, kas pat neaprunājies kā tāds pirpindriķis aizskrējis uz savu brigādi sējmašīnu remontēt, it kā tas šobrīd būtu pats svarīgākais, neatliekamākais darbs.

Vai tad viņš nekā nedzird, neredz un nesaprot, kas notiek? Bet nē, izliekas nekā nemanām! Taču tas viss uz viņu attiecas ne mazāk kā uz veco Kristjānu. Vai tad

Kārlis būtu aizmirsis? Nē, tādas lietas neaizmirst, tās nāk līdzi soli solī, saindē dienu pēc dienas, uzkrādamas dvēselē dīvainas mieles, kas visu dzīvi padara rūgtu; pat priecīgos brīžos tu nejūties priecīgs, un tavi smiekli neliek skanēt citu smiekliem. Nē, kaut kas tāds cilvēku pavada līdz pat kapam. Bet kāpēc tad Kārlis izliekas nekā nemanām? Kāpēc no tēva vairās, it kā bēg? Ja Kristjāns Pētertāle būtu jaunāks, ja viņam būtu vairāk spēka, viņš negaidītu palīdzību no dēla, kas izliekas, ka notikušais uz viņu neattiecas. Bet Kristjāns ir jau vecs vīrs, spēka viņam nav daudz, un tas viņu kaitina visvairāk. Dažbrīd uznāk pat kāre visam atmest ar roku, atteikties no šīs nogurdinošās cīņas, no urdošās vēlēšanās vēl kaut ko glābt, labot, novērst. Lai

notiek kas notikdams, ja jau nevienam nav daļas, ja visi to aizmirsuši.

Dziļā un niknā spītībā sirmais vīrs ieiet guļam- kambarī un ar visu svaru iekrīt gultā, zābakus ne- novilcis. Viņš guļ uz muguras un cepuri uzliek uz sejas, lai dienas spozme nespiež acīs. Tā. Tā viņš tagad gulēs, kamēr tas atnāks un notiks.

Pie velna! Galu galā — no kā viņam baidīties? Viņa gados! Mūžs tikpat ir galā.

Lai viņam iepūš!

Vecais Pētertāle guļ gultā un uz brīdi jūt pat tādu kā atvieglojumu, ka tik droši un ātri izlēmis, kā rīkoties. Tomēr tas neturpinās ilgi. Nez no kurienes uzrodas nemiers. Viņš vēl ar to cīnās, nepadodas, bet rāmais, bezdomīgais miers vairs neatgriežas. Kaut kas viņa zemapziņā ir sakustējies, un gluži nemanot viņš sevi

pieķer, ka sācis prātot, kā būs pēc tam.

Pēc tam, kad viss jau būs garām un noticis. Visvairāk viņu baida, ko cilvēki sacīs. Jā, viņam ir svarīgs citu vērtējums.

Viņš zina, ka grib no šīs dzīves aiziet kā goda vīrs. Pats viņš necenšas sev pierādīt, ka ir bez vainas. Kaut gan arī atzīt to nevēlas. Jā, viņš var piekrist, ka, apstākļu spiests, kādreiz kļūdījies, bet ļaunu viņš nav gribējis. Un par to, ko kādreiz nodarījis, viņš ir pietiekami samaksājis.

Maksājis visus šos ilgos gadus. Kāpēc tad vēl? Kāda tam nozīme? Nabaga Alda!

Kaut kur skan bērnu balsis. Zēns un meitene. Tie ir viņa mazbērni, kas tur čalo.

Atsprāgst durvis, bērni grūstās, kurš pirmais tiks istabā, bet, ieraudzījuši, ka vectēvs guļ, pieklust. Tomēr projām neiet.

Viņi, piebikstīdami viens otram pie sāniem un viens otru apsaukdami: «Klusāk, klusāk!» — saceļ vēl lielāku troksni un vēro, kā vectēvs guļ. Kāpēc vectēvs guļ? Gaišā dienas laikā? Vai viņam kas noticis? šai mājā dienas laikā guļ tikai tas, kas ir slims. Vai tad vectēvs ir slims? Kāpēc viņiem neviens nekā nav teicis?

Cepure, kas uzlikta uz sejas, ļauj Kristjānam paslepšus vērot bērnus. Zēns ir vecāks, viņam jau vienpadsmitais gads.

Anrijs, tā viņu sauc, ir izstīdzējis, ar laiku kļūs tāds pats kā vectēvs. Arī raksturā jaušama vectēva spītība un cietā daba. Un tieši tas, ka vecais Kristjāns mazdēlā saskata līdzību ar sevi, liek viņa krūtīs mosties siltām jūtām pret zēnu.

Vizma ir pāris gadu jaunāka, augumā

daudz mazāka un apaļīgāka, veselīga sārtvaidze, izteikti savā mātē, viņa vedeklā, atsitusies, tāpēc tā vecajam vīram nav tik mīļa. Nē, Vizmā viņš nejūt savu asiņu turpinājumu. Tā ir sveša suga.

Bet Anrijs ir izspļauts Pētertāle. Un viņam vienīgajam pagaidām lemts tālāk nest Pētertāles vārda labo slavu. Jaunākajai meitai Ilzei ir kādi četri vai pieci bērni, Kristjāns pat īsti nezina, cik, bet tie vairs nav Pētertāles. Tiem cits uzvārds.

Nogriezts zars. Bet Anrijs aug uz viņa celma. Šajā puikā viņš jūt savu turpinājumu. Tas Pētertāles vārdu no šī meža klajuma iznesīs pasaulē. Kārlis ne.

Kārlis ir tikai tāds starpposms starp šo meža klajumu un lielo pasauli. Tiekties gan viņš tiecas prom, tomēr stāv vēl šeit.

Bet Anrijs aizies. Agrāk vecais Pētertāle

par to noskumtu, tāpat kā skuma un dusmojās, kad atklāja, ka dēls tiecas prom, kad aizgāja Ilze, bet tagad laiki ir citi. Un arī viņš, Kristjāns, vairs nav tāds kā agrāk. Jā, arī viņš. Jo pa šiem ilgajiem mūža gadiem ir tomēr šo to domājis un šo to sapratis. Laiki ir mainījušies. Un cilvēki vairs nedzīvos, nevar dzīvot, kā dzīvoja viņš. Un tieši viņa mazdēls, šis izstīdzējušais puišelis, būs tas, kas no viņiem visiem aizies vistālāk. Ne jau tā, ka viņš aizies pavisam prom un aizmirsīs ceļu atpakaļ. Nē! Bet viņš sasniegs visvairāk. Viņš būs tas vienīgais viņam zināmais Pētertāle, kas viņa uzvārdu no šiem mežiem iznesīs ļaudīs, plašajā pasaulē. Un šim uzvārdam ir jābūt ar labu slavu. Tam līdzi nedrīkst nākt nekas no vectēva smagās pagātnes, no tēva kļūdām.

Tam visam ir jāpaliek tepat, šajos mežos.

Pasaulei tas nav rādāms. Viņš grib, lai šis zēns ar lielajām, atkarenajām ausīm, kurš ir tik līdzīgs viņam pašam, vēlāk nekad nevarētu pārmest, ka senči viņam devuši līdzi smagu mantojumu. Nekad nedrīkst būt tā, ka, pieminot Pētertāles vārdu, ļaudis pieklust, iekšēji nodrebinās un paslepšus lūkojas apkārt, vai tuvumā nav kāds no viņiem. Tā, ar dziļu maigumu sirdī domājot par sava vienīgā atzītā mazdēla nākotni, vecais vīrs jūt siltu vilni krūtīs, kas liek viņam saspringt un aizturēt elpu.

Bērni mana, ka vectēvs it kā nebūtu aizmidzis, un projām neiet. Viņi to vēro, bet klāt iet neiedrošinās, jo labi zina, ka vectēvam dažreiz uznāk ātrās dusmas. šoreiz viņi nezina, nesaprot, vai vectēvs ir

dusmīgs vai miermīlīgs un laipns. Tāpēc viņi klusi stāv pie durvīm un ir nesaprašanā, ko darīt, iet prom vai mesties vectēvam klāt. Jo, par spīti tā ātrajai dabai un skaļajiem uzkliedzieniem, ar kuriem viņš dusmās nemēdz skopoties, bērni savu vectēvu mīl. Biežāk vectēvs ir laipns un piemīlīgs un labprāt ar bērniem noņemas. Daudz vairāk nekā tēvs.

Meitene, kas ir jaunāka un mazāk rēķinās ar vectēva noskaņojumiem, sadrošinās pirmā un sper soli uz vectēva pusi. Anrijs māsu pavelk aiz rokas atpakaļ. Vizma, neciezdama 'brāļa aizbildniecību, strauji paraujas uz priekšu.

Bērni atkal sāk grūstīties, raustīties un čalot. Vectēvs gultā sagrozās, un Vizma pirmā iejautājas: — Vectētiņ, vai tu esi slims?

Slims? Protams, slims viņš nav. Tas, kas viņu nospiež, ir ļaunāks nekā slimība.

Tomēr bērna vientiesīgais jautājums viņu aizkustina. Aizkustina vairāk, nekā pašam tajā gribas atzīties, un siltais vilnis no krūtīm pārvietojas uz kaklu.

Anrijs pienāk, apsēžas uz gultas malas un saņem vectēva roku.

Vizmai tas ir signāls, un viņa uzmanīgi noņem cepuri, kas uzlikta uz sejas, un ierauga, ka vectēvam plaksti mikli.

— Vectētiņ, vai tu raudi? Vai tev kur sāp?

— Lieciet mierā! — viņš īgni atrūc, izberzē ar plaukstu acis un noburkšķ: — Acis sūrst.

Viņš pats saprot, ka nav izdevies bērnus piemānīt, viegli tos atstumj un

ceļas augšā. Šo bērnu dēļ viņš nedrīkst gulšņāt un gaidīt, lai notiek kas notikdams. Viņi ne pie kā nav vainīgi un nedrīkst ciest tāpēc, ka viņu tēvs un vectēvs kādreiz izdarījuši kļūdu. Jā, tagad viņš zina: ne tik daudz sevis, pat ne Kārļa dēļ, bet šo bērnu dēļ ir kaut kas jāpasāk, tūdaļ kaut kas jāizdomā, lai viņu nākotne būtu skaidra un neaptumšota.

Tad viņš iejautājas: — Kā jūs tik agri mājās?

— Stundas beidzās agrāk, un mūs atlaida. At​braucām ar pirmo autobusu.

Tātad ir jau pusdienlaiks, un viņš nekā vēl nav izdomājis. Bet pirmdien būs jau par vēlu.

XXX NODAĻA — Celies nu, meit, celies šorīt agrāk, jācep maizīte, pati zini, pēdējais kukulis galdā, — tā rīta agrumā māte modināja Aldu, kura pēc atgriešanās no rijas bija tikko iekritusi gultā un knapi paguvusi iesnausties.

Ar grūtībām acis atvērusi, viņa redzēja, ka jau parādījusies bālgana rīta atausma. Bet miegs gāzās virsū kā lietus, kā pali. Ja māte tagad izietu no istabas, Alda droši vien tūdaļ atkal aizmigtu, iegrimtu nemaņā un pamostos tikai lielā gaismā. Bet māte nekur prom negāja un turpināja runāt: — Aldonīt, meitiņ, kusties nu, celies nu augšā, vai tad pati nesaproti, ka

tagad nav laiks gulē​šanai!

— Jā jau, māt, jā. Es jau ceļos.

Esmu gandrīz jau piecēlusies. Tūdaļ saģērbšos. Tūdaļ iešu, — viņa atrunājās cerībā, ka māte izies, iekams viņa būs izkāpusi no gultas un sākusi ģērbties, un tad varēs vēl mazu mirklīti aizvērt acis un aizmirsties. Bet māte ir netaisījās iziet.

— Labi gan, meit, ka tu man esi tik čakla un strādīga. Citurīt jau atkal varēsi pavārtīties ilgāk. Bet šodien jācep maizīte, lai vakarā tiek gatava. Pati zini, — viņa balsi noklusināja līdz čukstam, — pati zini, Kārlītim arī vajadzēs.

Jā, to viņa zināja. Kārlim vajadzēs, un vajadzēs arī Raimondam. Trauksmainā un rūpju pilnā sajūta, kas viņu nepameta visas pēdējās dienas, atkal sevi atgādināja, aizdzina glābjošo miegu, kļuva

neciešama līdz nervozitātei un neiecietībai. Viņu kaitināja mātes lipīgi saldais tonis. Alda vēl it nemaz nebija aizmirsusi iepriekšējo strīdu, mātes aizvainojošos uzbrukumus. Gribējās mātei uzkliegt, lai klusē, lai nerunā par lietām, kas tāpat skaidras, bet, nevēlēdamās māti no jauna sapiktot, viņa neteica nekā.

Vismaz labi, ka māte pati šorīt atkal nesāk par Raimondu runāt. Jā, tagad jau viņa vairs nekā nevar teikt, tagad arī Kārlis ir dezertējis un slēpjas, nu viņu mājās ir divi bēgļi. Alda pie sevis cieši apņēmās būt laba, iecietīga, savaldīga, neatbildēt mātei ko asu, aizvainojošu.

Jau izkāpusi no gultas un ģērbdamās, Alda iedomājās, ka viņai laikam ir tēva raksturs, tāds pats neiecietīgs un strups, ja kaut kas nepatika; viņa, tāpat kā tēvs,

necieta lieku runāšanu, kurpretī māte mīlēja parunāt un pārrunāt, patērgot apkārt un riņķī, krustām un šķērsām, palaikam atkārtojot, ko visi sen jau zināja. Vai tad viņas abas nezināja, ka jācep maize?

Zināja. Vēl guldamās bija visu pārrunājušas un norunājušas. Bet šorīt māte par to pašu atkal varēja runāt tikpat kā par Rīgā braukšanu. Jocīgi, ka īsā laikā cilvēks var tā pārmainīties. To Alda domāja par sevi. Agrāk tak viņai mātes mēļošana nebija kritusi uz nerviem, tieši otrādi, viņas vienmēr bija labi sapratušās. It sevišķi tad, kad Kristjāns viņām sava skarbā rakstura dēļ nodarīja pāri. Tad viņas allaž meklēja viena otras sabiedrību un šai tuvībā rada mierinājumu, lai gan tieši par Kristjānu viņas viena otrai nekad ne ar pušplēstu

vārdu nežēlojās. Savas bēdas viņas izsūdzēja un pilnās sirdis izkratīja citādi.

Un tā bija labi. Bet tagad, kopš viņu mājās slēpās Raimonds, viss bija pārvērties. Un tieši māte kļuvusi neciešama. Alda pieļāva, ka mātei varbūt ir

ari zināma daļa taisnības, jo viņa Raimondu nepazina, pat nebija redzējusi un kā mātei viņai bija visas tiesības par savu meitu raizēties, tomēr to nej drīkstēja darīt tik aizskaroši un rupji, tik neiecietīgi un izsmejoši. Vai tad savai meitai viņa nemaz neuzticējās? Viņa taču vairs nebija tik jauna, ka nezinātu un nesaprastu, ko dara. Bet māte centās iztēloties viņu vieglprātīgu. Kāpēc tieši šoreiz, kad bija visgrūtāk, viņas nevarēja saprasties?

Tiesa, Alda savas jūtas pret Raimondu no mātes bija slēpusi. Bet ne jau tāpēc, ka viņa gribētu ko noslēpt. Tas bija noticis aiz bailēm, aiz neziņas, ko un kā darīt. Tie bija apstākļi, kas viņu spieda rīkoties paslepeni. Ja māte Raimondu redzētu…

Tiesa, diez cik pievilcīgi viņš patlaban neizskatās, ir diezgan mežonīgs, taču to

vajag saprast. Cilvēks, kas tik ilgi bēguļo, pie tam ievainots, gandrīz nespējīgs kustēties, nevar būt kā no «Atpūtas» vāka nokāpis. Tomēr, ja māte ar viņu parunātu, viņš tai noteikti iepatiktos. Tāds cilvēks nevar nepatikt. Kā tad tēvs piekrita viņu slēpt, kur- pretī no visiem citiem, kas agrāk ienāca viņu mājā, vaļā vien taisījās?

Vai tad tagad kādu slēpt bija mazāk bīstami nekā agrāk?

Varbūt līdz ar brāļa atgriešanos viss vēl būs labi. Mātei būs citas rūpes, un viņa par meitu tik daudz neraizēsies. Jau šorīt māte bija citāda, runīga, mīlīga, laipna. Protams, priecāties ir vēl par agru, vēl karš nav beidzies, neviens nezina, ko vakars, ko nākamā stunda nesīs, tomēr Kārlis ir mājās, te vismaz viņu neviens nedzen uzbrukumā, uz viņu nešauj ar

lielgabaliem, te lielākas izredzes sagaidīt kara bei​gas nekā frontē.

Tā domādama, Alda izgāja virtuvē, kur uz sola stāvēja nolikts ceturtdaļmaiss ar rudzu miltiem; pavārds bija iekūris, ūdens katlā sila, un abra bija ienesta. Alda atrotīja rokas līdz elkoņiem, rūpīgi nomazgāja un stājās pie mīklas iejaukšanas.

Vēlāk ienāca tēvs. Viņš izskatījās drūmāks un vairāk norūpējies nekā visas iepriekšējās dienas. Ko tas varētu nozīmēt, Alda centās uzminēt. Ilgi neziņā palikt viņai nevajadzēja. Tēvs teica: — Uz riju šodien vairs neej!

— Kā tā? — Viņa vēl rtesaprata.

— Es teicu — uz riju šodien vairs neej.

— Kāpēc? Viņam tak jāaiznes ēst.

— Nenomirs. Un, ja nomirs, liela nelaime nebūs.

— Tēvs, kā tu runā! Viņš ir cilvēks. Ja esam sākuši viņam palīdzēt, tad tagad atteikties vairs nedrīkstam. Kas tad ar viņu notiks?

— Tā nav mana darīšana. Rijā ilgāk palikt viņš nedrīkst. Tagad var sākt meklēt Kārli, atradīs viņu, un mums visiem beigas. Viņam jāizvācas. Un viņš izvāksies.

— Viņš nevar paiet. Pēdējās dienās atkal ir sliktāk. Viņš droši vien nemaz vairs nevarēs paiet.

— Ja vajadzēs, varēs.

— Nē! Tas ir briesmīgi! Ko tu esi nolēmis, tēvs?

— Cep savu maizi un nefunktierē! Uz riju tev vairs nav jāiet, tas

ir viss, ko tev gribēju pateikt. Uz riju iešu es, diviem tur nav ko meklēt. Un pielūko, ka jau tāpat neesi par ilgu pie viņa skrējusi!

Tēvs izgāja, aizcirzdams durvis.

Viņa palika pie abras stāvot, un viņu pārņēma nenovēršamas nelai​mes sajūta.

Māte tēvam ir izstāstījusi. Kas gan notiks? Pēc Kārļa atgriešanās visi kā sajukuši.

XXXI NODAĻA Bija jau pēcpusdiena. Uzspīdēja saule, kļuva silti jo silti. Kārlis gulēja, snauduļoja un nodevās patīkamai tīksmei, kāda cilvēku pārņem pēc ilgas un grūtas piepūles. Bija tik klusi un mierīgi; nervi atpūtās pēc pēdējo dienu baiļpilnā gājiena uz mājām. Mežs rāmi šalca un iemidzināja. Tomēr pa īstam Kārlis dienā vairs neaizmiga. Viņš klausījās tikko jaušamās meža skaņās, putnu dziesmās, kas, saulei uzspīdot, kļuva skaļākas.

Viņš atradās turpat pie vecajām kartupeļu bedrēm, kur zem kādas kuplākas egles zariem bija pārlaidis nakti; no rīta pamodies, bija nedaudz izmir- cis un īgns, bet līdz ar dienas iestāšanos drēbes izžuva

un garastāvoklis uzlabojās; tagad viņš tikai brīžam palūkojās uz riju, kas atradās tepat otrpus pļaviņas, un slinki domāja par ievainoto cilvēku, kas tajā slēpās. Tagad, saules gaismā, kad apkārt valdīja plauksme un miers, svešinieka klātbūtne vairs nešķita tik bīstama. Sāka likties, ka patiešām iestājies miers, karš kaut kur aizgājis vai pat beidzies. Tomēr tā nebija ilgi. Vienbrīd, kad Kārlis tīksmi snauda un vējš tikpat kā bija pierimis, viņš skaidri saklausīja ātr- šāvēja lielgabala dobjos pukšķus. Viņš strauji pagriezās, atbalstījās uz elkoņiem un pacēla galvu, cenzdamies noteikt, no kurienes tie atskanējuši, bet nekā vairs nesaklausīja. Vai tie bija krievu lielgabali vai vācu zenītnieki, to viņš pateikt nevarēja. Tomēr tam vajadzēja būt tuvu, daudz tuvāk nekā tad,

kad viņš no frontes aizbēga. Tātad fronte tuvojās. Ja tāpat turpināsies, tad drīzumā vācieši no šejienes tiks izsisti. Sakauti un izsisti. Cik labi, ka viņš no frontes aizbēga! Tagad tikai izdzīvot, neiekrist!

Vislielāko nemieru viņam sagādāja tas, ka viņš tomēr bija karojis. Vai to piedos? Komunistu propaganda gan aicināja dezertēt, pāriet viņu pusē, bet vai viņiem varēja pilnīgi ticēt? Ko viņi darīs, kad uzzinās, ka Kārlis Pētertāle trīs mēnešus frontē pret viņiem cīnījies?

Piedos vai notiesās, aizsūtīs uz Sibīriju?

Ja izdotos noslēpt, ka viņš karojis! Kas tad tik skaidri to varēs pateikt? Dezertējis, jau sen dezertējis, un cauri. Kas to pārbaudīs? Bet patlaban tas nebija galvenais un par to nevajadzēja galvu lau​zīt. Tagad tikai neiekrist, nedoties rokā,

tad jau redzēs. Kad būs iestājies miers, ar varu mobilizētajiem leģionāriem varbūt piedos. Viņš taču bija dezertējis, tātad…

Jo ilgāk Kārlis par to domāja, jo vairāk sāka likties, ka viss vēl var beigties labi.

Ko tad viņš tādu izdarījis? Vilcinājās līdz pēdējam, atpirkās, cūku nežēloja, lai tikai neiesauktu leģionā. Un aizgāja tikai tad, kad neiet vairs nevarēja, ja negribēja, ka pašu pie sienas pieliek. Jā, tad viņš aizgāja. Ko tad citu viņš būtu varējis darīt? Toreiz mežā skriet vēl bija par agru, večus nomušītu, droši vien nomušītu, friči ne ar vienu ceremonijas netaisīja, tagad arī vēl nomušīs, ja tik uzzinās, ka viņš ir dezertējis un te slēpjas.

Tātad nav viņam ko pārmest. Viņš ir izdarījis tieši to, ko komunisti no viņa gaidīja, tikko viņam tāda iespēja radās.

Nē, viss būs labi. Vēl tikai kādu mēnesi noturēties! Varbūt tikai nedēļu. Tad viss būs pāri un garām.

Koku šalku ieaijātas, Kārļa domas kļuva laiskas un miermīlīgas. Viņš vienīgi vēlējās dzīvot, atgriezties tēva mājās, kopt šo zemi — un lai visi viņam liek mieru.

Viņš pats nevienam ļauna nekad nebija vēlējis un nevēlēja arī tagad un to pašu gribēja sagaidīt no citiem. Karš, cik to bija iznācis redzēt, viņa uztverē bija viena liela cūcība. Nē, viņš nu noteikti nebija radīts asins izliešanai. To, ko frontē vajadzēja darīt, viņš bija darījis tikai piespiedu kārtā un nelabprāt kā daudzi latviešu leģionāri. Tāpēc jau arī šis leģions ne ar kādu īpašu varonību neizcēlās. Leģionāri vairāk domāja par savas dzīvības glābšanu, dezertēšanu vai

pārbēgšanu pretinieka pusē nekā par trakā jefreitora armijas ieroču slavu.

Jā, tagad — piesaulē gulšņājot, savu māju tuvumā — Kārlim likās, ka dezertieri ir vienīgie kārtīgie puiši visās pasaules armijās. Ja dezertieru būtu vēl vairāk, karš nemaz nebūtu iespējams. Tā tas ir vienmēr: mēs nepamatoti un gluži spontāni ieredzam cilvēkus, kas ar savu rīcību apstiprinājuši mūsu pašu rīcības pareizību, it īpaši vēl tad, kad pašiem par savas rīcības pareizību jāšaubās. Jā, arī Kārlis bija ilgi šaubījies, iekams izšķīrās par dezertēšanu. Viens pats viņš nekad to nebūtu iedrošinājies. Bet pirms viņa dezertējuši jau bija simti un tūkstoši, un šāda masveidīga parādība radīja pārliecību, ka dezertēt ir vienīgā pareizā rīcība, ja gribi izdzīvot. Dezertēt, lai

pārietu un cīnītos pretējā pusē pret fašismu? Nē, tāda doma Kārļa Pētertāles galvā neradās.

Tāpat viņam tagad neradās vēlēšanās pievienoties svešajam cilvēkam rijā. Viņš ienīda to tāpēc vien, ka tas rīkojās citādi nekā viņš un līdz ar to it kā apšaubīja Kārļa rīcības pareizību. Abi viņi slēpās, bet slēpšanās motīvi katram bija citi.

Kuram no viņiem taisnība? Kārlis domāja, ka viņam. Ja tā, tad tas frukts, tas maukurs nedrīkstēja līst viņa rijā. Un slikti darījis tēvs, to atjaudams, un vēl sliktāk dara māsa, pie viņa vilkdamās. Kā tad nu iznāk, ja tas svešais ir kopjams, lolojams un aprūpējams, ja paša māsa pie tā skrien un ķiķinās kā pie nez kāda varoņa, kas tad ir viņš, Kārlis, kas patiesi ir bijis frontē, karojis, lai arī ne savas gribas dēļ, pēc

tam dezertējis, bēdzis, riskējis ar galvu un tagad nīkst te, vecajās kartupeļu bedrēs, zem krūma? Jā, kas tad viņš tādā gadījumā ir, ja tam ķēmam viņa mājinieki izrāda lielāku pretimnākšanu, lai gan tas visu māju apdraud daudz vairāk nekā viņš, Kārlis? Interesanti būtu zināt, no kā tas pūslis dabūjis pa spārniem, ja jau nevar pat lāgā pakustēt. Bet, redz, kā laimējas tādiem visādiem fruktiem un maukuriem, paša māsa pa tumsu, pa mellu nakti skrien kā pie tāda…

Krūmājā kaut kas nošvīksfēja, nodunēja zeme. Tuvojās soļi. Kārlis apsviedās apkārt, sataustīja automātu, un viss laiskums bija kā ar roku atņemts. Pieplacis zemei, viņš līda gar paugura malu, lai saskatītu, vai nācējs tuvojas vai aizies garām. Viņš aši izlēma darīt visu, lai

izvairītos no jebkādas sastapšanās — vienalga, kas būtu nācējs. No mājiniekiem neviens te šobrīd nevarēja būt.

Viņš saklausīja pusbalsī izteiktus vārdus, kurus saprast tomēr neizdevās.

Tad Kārlis tos ieraudzīja. Viņi bija divi.

Vienam mugurā bija tāds kā pusmili- tārs frencis, bet bez militārām pazīšanās zīmēm; otram kājās tēraudpelēkās vācu armijas bikses un privāta žakete. Abi bija apbruņoti — viens ar automātu, otrs ar karabīni. Šie cilvēki lūkojās uz riju. Viens pat pacēla roku un kaut ko otram rādīja. Vai tas attiecās uz riju vai kaut ko citu? Varbūt *uz ceļu pakalnā aiz rijas, pa kuru nupat aizbrauca vairākas vācu armijas automašīnas? Bet, ja viņi interesējas par vāciešiem, tad tak viņi ietu tuvāk ceļam.

Kārlim ienāca prātā, ka viņš atrodas ļoti izdevīgā pozīcijā un abus aizdomīgos vīrus ar savu automātu varētu nokniebt kā cāļus, taču viņš tūdaļ sevi nolamāja par idiotu. Kālab jāceļ troksnis? Kamēr vien kāds viņu tieši neapdraud, nav ko šaudīties. Izdzirdēs vēl vācieši, tad vakars kā likts.

Abi nepazīstamie, vēl par kaut ko apspriedušies, atgriezās mežā. Kārlis viņiem uzmanīgi sekoja. Viņam noteikti bija jāpārliecinās, ka abi aiziet. Tikai tad, kad viņi pārgāja pusaizaugušo kvartāla stigu, pēc tam šķērsoja lielceļu un aizgāja Noru virzienā, Kārlis atgriezās savā slēptuvē, kur visu rīta cēlienu bija tik ērti un omulīgi juties. Tagad omulība bija izgaisusi un viņš tik droši vairs nejutās.

Ko šie divi vīri te meklēja? Vai viņu

parādīšanās pie Mežlauku rijas bija nejaušība, vai arī tie bija atnākuši ar noteiktu uzdevumu? Pat ja tie bija te nejauši uzkūlušies, nav nekādas drošības, ka viņi vēlreiz neatgriežas. Norās pie Miķeļa tak viņi nepaliks. Ja vispār tur iegriezīsies. Bet varbūt viņi meklēja to, kas paslēpies rijā? Vai arī grib izsekot viņu pašu? Mežlauki ir vientuļas mājas, tāpēc te var uzklīst gan tādi, kas bēguļo, gan tādi, kas bēgļus izseko, bet vienādi bīstami ir kā vieni, tā otri, kā vajātie, tā vajātāji. Šī atziņa Kārlim lika būt piesardzīgākam, un viņš savu slēptuvi tagad izvēlējās daudz rūpīgāk nekā iepriekš, tomēr tā, lai riju neizlaistu no acīm. Svešā cilvēka klātbūtne rijā likās kā lādiņš ar uzvilktu laika degli. Kad notiks eksplozija? Vai varbūt izdosies to

novērst?

XXXII NODAĻA Rūpju un nemiera pilnā diena beidzās, tuvojās nakts. Māju pildīja tikko izceptas maizes kārdinošā smarža. Māte kūtī ar novēlošanos slauca govis, lai tad, kad no meža atnāks Kārlis, piens vēl būtu siits. Aldu šovakar no govju slaukšanas atbrīvoja, jo viņa bija galvenā maizes cepēja. Patlaban viņa uz galda sarindoja brūnos maizes klaipus un pārsedza ar dvieli, lai atšaujas. Maizi istabā ilgi turēt nedrīkst — ja ienāks vīri no meža, atņems.

Tiklīdz maize būs atdzisusi, tā jāpaslēpj.

Alda atrāva vaļā logus un durvis, lai svaigās, aromātiskās maizes smarža izvēdinās, tad aizdedzināja kadiķa zarus un izkvēpēja māju, lai neviens nevar

pateikt, ka te nupat cepta maize.

Kad tas bija padarīts, viņa aiz noguruma krita vai no kājām. Patiesībā tagad varēja arī ieiet savā istabā, atlaisties gultā un nosnausties, bet viņa baidījās aizmigt un nepamosfies līdz rītam. Viņai vajadzēja, šonakt noteikti vajadzēja aizlavīties līdz rijai un uzzināt, ko tēvs Raimondam teicis. Pirmīt, dienā, viņa bija noglūnējusi, ka tēvs pie rijas piebrauc ar pajūgu. Viņa bija domājusi, ka tēvs Raimondu kaut kur aizvedīs, un viņa jau gribēja, par spīti aizliegumam, skriet uz riju, lai uzzinātu, kas tagad notiks.

Tomēr tēvs pēc laika no rijas iznāca viens pats un pajūgu aizbrauca uz šķūni. Tātad Raimonds vēl atradās rijā. Labi, ka tēvs pats teicās iet uz mežmalu aiz ratnīcas un sagaidīt Kārli. Pa to laiku viņa aizjozīs uz

riju, uzzinās, kā Raimondam ar veselību, un atpakaļ. Ja tēvs ar Raimondu kaut ko norunājuši, tad arī tas viņai noteikti jāzina.

Cik tas bija dīvaini! Vai sen, kad viņa jādu Raimondu nepazina, pat nezināja, nevarēja iedomāties, ka tāds cilvēks pasaulē dzīvo, bet tagad domas par viņu neatstāja Aldu ne dienu, ne nakti, pat ne stundu. Viņa varēja darīt ko darīdama, iet kur iedama, bet tas smagums, kas, Raimondam ienākot viņas dzīvē, bija uzgūlis pleciem un sirdij, spieda arvien smagāk. Sākumā viņa tikai zaga pārtiku, tad meloja un izlikās, līdz…

Pašai bija jābrīnās, cik viss ātri noticis, par spīti viņas stingrajiem uzskatiem. Vai tad šī nu bija tā mīlestība, kuras dēļ cilvēki gatavi uz visu, spēj paveikt varoņdarbus un izdarīt noziegumus, viņa

sev jautāja un nemācēja rast atbildi, kas viņu apmierinātu un pārliecinātu. Vīrieša un sievietes attiecības bez mīlestības viņa nespēja iedomāties. Bet pa kuru laiku viņa būtu spējusi iemīlēties? Tas viss notika tik pēkšņi, negaidot. Vai arī viņa, nevēlēdamās palikt vecmeitās, noticējusi Raimonda vieglprātīgajam, it kā pa jokam izteiktajam solījumam pēc kara viņu apprecēt? Raimonda, kas nemaz nebija Raimonds, bet dievs vien zina, kas. Un bez kura — bez šī svešā vīrieša viņa nespēja iedomāties savu dzīvi. Kas viņš tomēr ir? Vai pēc kara viņš maz varēs palikt ar viņu kopā? Un tāpēc šinī brīdī, kad pār pavasarīgo zemi nāca spožā, gandrīz apaļā pilnmēness nakts, viņa stāvēja istabas durvīs, pret stenderi atspiedusies, klausījās mostošās zemes

klusajās, noslēpumainajās skaņās un juta, ka pār rūpju izvārdzināto miesu pārskrien sīki drebuļi. Nē, auksti viņai nebija, tās drīzāk bija slepenu baiļu nervozās trīsas, kas lodāja pa augumu un ar saltu roku turēja sažņaugtu viņas sirdi. Vai pienākums, ko viņa labprātīgi bija uzņēmusies, nekļuva par smagu? Vai viņa jau nealka no tā atbrīvoties?

Viņu iztraucēja atslēgu skrapšķēšana.

Māte bija beigusi slaukt govis un patlaban noslēdza kūts durvis. Alda šobrīd nevēlējās māti sastapt un metās aizvērt istabas logus — maizes smarža droši vien būs jau izvēdinājusies.

Pa logu viņa redzēja, kā māte mēnesnīcā apstājās pie akas nomazgāt rokas, tad nāca uz ķēķi. Virtuvē viņa tāpat pa pustumsu pienu izkāsa un pasauca:

— Aldū, meit, kur tu esi, nāc nu vakariņās!

— Negribas. Es jau paēdu.

— Siltu pienu arī negribi?

— Nē.

No sava kambara iznāca tēvs un teica: — Nu, ja negribi ēst, tad ej gulēt!

— Viņa balsī varēja jaust aizturētas dusmas.

Alda nelika divreiz lūgties, novēlējusi: «Ar labu nakti!» — iegāja savā istabā. Viņa šovakar nesagaidīs brāli, bet tādēļ nejuta nekādus pašpārmetumus; sirdsapziņa bija mierīga.

Viņa nemaz nešaubījās par savas rīcības pareizību. Pirmītējais vājuma brīdis bija pārgājis, un viņa atkal zināja, kas jādara.

Bet uz riju vēl nedrīkstēja iet, vēl

bija par agru, viņu varēja pasaukt un atklāt, ka viņa pārkāpusi tēva aizliegumu.

Kas tad būtu, kas notiktu, Alda nespēja iedomāties, bet katrā ziņā notiktu kaut kas tāds, par ko labāk nemaz nedomāt. Tāpat jau viņa izjuta bailes; glūnošas, lodājošas bailes viņu pavadīja visu laiku, bet pēc sarunas ar tēvu šīs bailes bija vēl pieaugušas. Juzdama, ka viss viņas saspringtais augums trīc, Alda ielīda šaurajā koka gultā, cenzdamās sasildīties.

Viņa plati ieplestām acīm lūkojās savas istabas aklajā tumsā, kurā nekā nevarēja saskatīt. Logus pati pirmīt bija aizslēģojusi un tagad to nožēloja. Bet tā bija iegājies, patiesībā tēvs tā bija noteicis, ka logiem naktī jābūt aizslēģotiem, lai viņi paši varētu justies drošāk. Alda ieklausījās. Nez kāpēc likās,

ka gar logu kāds paiet garām. Bet nē, tas nevarēja būt, tad jau Nerons rietu; suni viņa bija atstājusi priekštelpā, kur tam uz klona atradās lupatu segas guļvieta.

Klusums bija pilnīgs. Varēja saklausīt tikai pašas izbiedētos sirdspukstus, asiņu šalkšanu ausīs. Sīkie drebuļi, kas viļņveidīgi ik pa brīdim viņu pārņēma, likdami muskuļiem saspringt, nepārgāja.

Viņa uzvilka segu pār galvu, bet tad likās, ka visu nedzird, ka tieši tagad var palaist gar ausīm, nesaklausīt kādu troksni, kādu skaņu, kas var būt izšķirīga, liktenīga, un Alda segu atkal atsvieda. Tumsa, kas valdīja istabā, bija tik blīva, ka nevarēja manīt ne mazāko gaismas plankumu, nevienu kontūru; tā gūlās uz krūtīm, spieda, smacēja, un gulētāja to ieelpoja un rija kā slīcējs ūdeni. Ilgāk viņa nespēja un

pietrūkās kājās. Ar kailo kāju pirkstgaliem grīdu taustīdama, viņa pielai- poja pie loga un uzmanīgi atspieda slēģu atsperi; slēģi nedaudz pavērās, un iekšā iespīdēja bāla mēnesnīcas gaisma. Izskatījās, ka ārā kļuvis gaišāks, bet varbūt tā tikai likās.

Viņa piespieda pie rūts karsto pieri un lūkojās laukā. Tagad, kad viņa kā caur miglu saskatīja verandas stūri un dažus metrus pagalma un pārliecinājās, ka šajā logam vistuvākajā laukumiņā neviena nav, nervu sasprindzinājums pārgāja un Alda pārstāja drebēt. Viss bija mierīgi.

Pagaidām briesmas nedraudēja. Suns, kas vienmēr dzirdēja pat niecīgāko troksnīti ārā, gulēja kluss un nerēja. Kārlis droši vien vēl nebija no meža at​nācis.

Kāpēc tēvs šorīt bija ar tādu neiecietību un naidu izturējies pret

ievainoto, pret viņas Raimondu? Pēc tam kad pats bija atļāvis viņam rijā uzturēties?

Mež- laukos tak neviens vēl nebija meklēts. Līdz šim neviens viņus nebija turējis aizdomās ne par sarkano atbalstīšanu, ne par dezertieru slēpšanu.

Vietējie šucmaņi zināja, cik Pētertāle ir piesardzīgs. Kāpēc tad viņi lai sāktu te kādu meklēt? Paga, vai tēvs neteica, ka tagad var sākt meklēt Kārli? Nūja! Viņu meklēs, bet rijā atradīs… Lūk, kāpēc tēvs bija tā pārmainījies. Lūk, kāpēc Raimonds pagājušo nakti bija gribējis aiziet. Tad patiešām, tad jau tēvam zināma taisnība. Bet varbūt tēvs dusmojās tādēļ…

Nu kāpēc māte, kāpēc tā šādā brīdī viņu nosūdzēja tēvam? Vai tad māte viņiem, Aldai un Raimondam, vēlēja ļaunu?

Uz šiem jautājumiem atbildes viņa

nemācēja atrast, un jaunajā sievietē modās neskaidras aizdomas. Bailes un aizdomas.

Nav nekā briesmīgāka kā tas, ja cilvēks vairs nevar ticēt pats saviem tuviniekiem; nekas tā nesaindē cilvēka prātu kā bailes un aizdo​mas. Bailes un aizdomas.

Alda ne mirkli ilgāk vairs nespēja palikt uz vietas un sāka steigā ģērbties, tomēr darīja to pietiekami piesardzīgi, lai neuzgrūstos krēslam vai galdam. Vecāki gan atradās mājas otrā galā, un viņai sevišķi nebija jāuztraucas, ka tie varētu ko dzirdēt. Un Nerons iekšas trokšņiem vērību nepiegrieza.

Viņa uzmanīgi atvēra durvis, nokļuva priekšnamā un caur verandu izgāja ārā.

Tas bija viņas parastais slepenais ceļš.

Līdz šim tas bija droši kalpojis. Vienīgi Kārlis tagad to zināja.

Rij'ai viņa tuvojās skaļi pukstošu sirdi, sperdama sīkus, uzmanīgus solus, ieklausīdamās un ielūkodamās naktī, kas bija mīksta un silta kā pūkains un trīsošs agra pavasara cālēns, kam no visām pusēm uzglūn nezināmas briesmas. Pat gaiss, ko, izgājusi ārā, viņa ieelpoja, šķita saindēts, baiļu trīsu piešal​kots.

Rija iznira nācējas priekšā kā milzīgs, melns blāķis, kurā kaut kur slēpās viņai tuvs cilvēks. Jā, viņš bija tuvs.

Vistuvākais. Savs. Nāvei un briesmām uz brīdi atkarots. Bet nāve un briesmas viņu vēl neatstāja. Viņš bija kā karsoņa slimnieks, kam pēc laika var iestāties jauna krīze, un nevarēja zināt, vai viņš šo pēdējo krīzi uzvarēs. Ko viņa tam teiks?

Un ko viņš sacīs?

XXXIII NODAĻA Kristjāns Pētertāle lūkojās debesīs.

Viņam nepatika mēness, kas spīdēja pār meža ieloku aiz šķūņa, kur viņam bija jāiet, jāsagaida dēls un — ja viss mierīgi, nekādas briesmas nedraud — jāatved uz māju paēdināt. Var jau būt, ka viss patlaban bija mierīgi, bet mēness viņam nepatika, tāpēc Pētertāle vilcinājās.

Iedzimtā zemnieka piesardzība brīdināja, ka mājas šobrīd, ja kāds no meža uz tām nolūkojas, ir kā uz delnas.

Dēla pārnākšana bija viņu izsitusi no sliedēm. Protams, dēlu viņš mīlēja. Kam gan citam, ja ne Kārlim paliks Mežlauki, kad viņa paša vairs nebūs! Tomēr šobrīd dēla pārrašanās viņu darīja ļoti

nemierīgu. Dēls — tas nav kurš katrs garāmgājējs, meža klaidonis, kuru tu labāk redzi ejam nekā nākam. Taču viņš skaidri atskārta, ka dēla pārnākšana mājās tādā veidā, kā viņš pārnāca, radīja draudus pārējiem. Daudz labāk būtu bijis, ja Kārlis atgrieztos, kad viss jau pāri un garām. Bet par to bija velti prātot, jo kaut ko labot vairs nevarēja. Tāpēc viņš notikušo nolēma uzņemt kā nenovēršamu pārbaudījumu. Ja karš viņu piespiež slēpt arī vēl paša dēlu, viņš to darīs, bet darīs to tik veikli un viltīgi, ka neviens netiks uz pēdām. Un tāpēc, lai gan pagājušo nakti tika norunāts, ka viņš ies un Kārli atvedīs uz māju, lai tas dabū paēst, tagad viņš izlēma citādi.

Kristjāns Pētertāle atgriezās virtuvē viens pats. Katls sīca uz plīts, izplatīdams

kairinošas smaržas. Milda bija izvārījusi zupu. Kad durvis vērās vaļā, viņa steidzās pretī, lai apskautu dēlu. Ieraudzījusi, ka vīrs ienāk viens, viņa piespieda pie krūtīm lielās, mezglainās rokas un izdvesa: — Bet Kārlītis? Kur tad Kārlītis?

— Nebūs.

— Kā tā — nebūs? Kas noticis?

Vai dieniņ, kas noticis!

— Nevēkšķi kā aizkauta! Nekas vēl nav noticis. Bet vest uz māju viņu nevar.

— Kā tā — nevar? Bija taču norunāts. Es izvārīju zupu.

— To var just pa puskilometru. Ja ienāks ķērāji, tie arī saodīs, nav jau bez deguniem. Un tad ej iestāsti, ka taisni pusnaktī esi gribējusi viņus pa​cienāt.

— Vai nu tik traki būs? Es pastāvēšu uz vakts, kamēr Kārlītis …

— Negvelz muļķības! Mājas — tās ir lamatas. Kas tik gaišā naktī te ienācis, tas ir sprukās, ja kāds no meža …

— Bet pagājušo nakti tak Kārlītis bija un…

— Pagājušo nakti bija nomācies, sijāja lietus.

— Nu, bet, Kristjān, tu taču neliksi pats savam dēlam mežā badā nobeigties?

— Sataisi grozu! Vairākām dienām.

Kad mēness aizies aiz eglēm, es aiznesīšu.

— Vai dieniņ, tikmēr viss būs atdzisis auksts. Kā tad viņš vairākas dienas iztiks?

— Gan jau iztiks. Nedomā, ka frontē šos labāk baroja. Tā ka ir jau pieradis. Beigsies karš, varēs atēsties, cik tīk. Bet tagad jāiztiek, kā var.

Milda saprata, ka strīdēties ar veco

nav nekādas nozīmes. Ja tas kaut ko ieņēmis savā stūrgalvīgajā paurī, tad ārā to ne ar veļas vāli neizdauzīsi. Viņa ņēma māla krūzi, ielēja tajā gaļas zupu ar kartupeļiem, pārsēja ar dvieli, ievīstīja vilnas lakatiņā, lai ilgāk turas silts, un ielika no klūgām pītajā kartupeļu grozā, iepriekš pavērusi durvis un pie stenderes to rūpīgi izdauzījusi, lai nobirst pieķērušās smiltis. Tad sadabūja sviesta pikuci, klaipu svaigi ceptās maizes un padomājusi izzvejoja no katla vēl vienu gaļas gabalu, kas bija domāts pašiem.

Nekas, paši jau iztiks. Tas Kārlītim būs rītam un varbūt arī parītam,, jo mēness, ja tas reiz sācis spīdēt un nav nemaz vēl gluži apaļš, tad, nešķīstais, var spīdēt ilgi.

Ja nu vienīgi piemācas, uznāk lietus kā viņnakt. Tad viņa vēl sameklēja emaljēto

divlitrīgo kanniņu un ielēja tanī šīvakara pienu. Vairāk viņa nekā izdomāt nevarēja.

Grozs bija piekrauts, un viņa teica: — Nu tad ņem un ej! Kārlītis citādi pārgaidīsies.

Pētertāle sievai nekā neatbildēja.

Sievas neatta- pība viņu kaitināja. Lai nebūtu nekas nikns viņai jāpasaka, viņš svempās kājās, ņēma grozu un klam- zāja ārā.

Mēness vēl nebija noslīdējis aiz egļu galiem, pagalmā lija spoža gaisma pārpārēm, vienīgi ēnas izskatījās melnas un dziļas, bet ēnu bija par maz, lai nemanīts aizietu līdz mežam. Viņš nožēloja, ka nav pasaucis suni, bet atpakaļ griezties negribējās, lai nebūtu jāatbild uz sievas muļķīgajiem jautājumiem.

Viņš saausījās: pa ceļu aizvien vēl

gāja automašīnas; starmešu ugunis redzēt nevarēja, bet motoru rūkoņa, te pieņemdamās spēkā, te pieklusdama vēlās šurp pāri piekalnei un biedinoši atbalsojās Pētertāles sirdī un smadzenēs.

Arī agrāk pa ceļu šajā pēdējā kara ziemā šad tad gāja mašīnas, bet nekad tās nelika viņam par to domāt, raizēties un uztraukties. Tagad viss bija citādi. Mājās slēpās cilvēks. Un dēls bija dezertējis no leģiona. Ik brīdi Mežlaukus varēja aplenkt un izkratīt. Vai viņš tomēr ar visu savu apdomību un piesardzību nebija vieglprātīgs, ļaudams svešajam rijā vēl slēpties? Bet ko gan viņš varēja izdarīt?

Ievainoto padzīt viņš nespēja. Šodien Kristjāns bija pārliecinājies, ka tas patiesi vairs nav nekāds gājējs. Galvenais tomēr, ka Kārlis bija dezertējis. Agrāk vai vēlāk

var sākt meklēt. Jo kritušu vai ievainotu viņa dēlu frontē neviens nav redzējis. Un nez vai komandieri ir tik dumji, lai visus, kas aizbēg, bez izņēmuma uzskatītu par kritušiem. Droši vien saprot, ka tie dezertē. Ja nu vienīgi dezertieru būtu tik daudz, ka par visiem nepagūst paziņot.

Nelāgi. Kārlis, protams, ir mežā, viņu tik viegli nenoķers. Bet svešais ir tepat rijā un, ievainots būdams, briesmu brīdī nekur aiziet nepaspēs. Tāda ir patiesība, un ar to jārēķinās.

Kamēr Pētertāle tā prātoja un mēness aizvien vēl nebija paslēpies aiz kokiem, viņš izdzirdēja tuvojamies soļus. Tie nāca no ceļa puses. Pētertāle grozu ar pārtiku steidzīgi iegrūda biezi saaugušajā ceriņu krūmā aiz puķu dobes, tad vēlīnajam nācējam pa​gājās pretī.

— Vai tur kāds nāk? — viņš jau pa gabalu uz​sauca.

— Pats nelabais!

Pētertāle pazina sava tuvākā un vienīgā kaimiņa — Noru saimnieka Miķeļa Klapkalna balsi.

— Vai tad tu vēl neguli, Kristjān?

Labvakar!

— Labvakar, labvakar! Ko tad daudz piegu- lēsi? — Kristjāns attrauca, un viņi sarokojās. — Laiki nemierīgi. Ej nu sazini, kā tas viss beigsies!

— Tā ir, tā ir, — Miķelis piekrita, — tāpēc jau atnācu.

— Tad iesim vien iekšā! — Pētertāle vedināja. — Ko mēs te ārā sarunāsim.

— Neiešu vis. Jāsteidzas mājās.

Prāts nav mierīgs. Redzi, kas par lietu,

šodien no Klintaines atbrauca mans radinieks Andrejs. Tu viņu pazīsti.

Stāstīja, fronte nākot virsū. Skolā ierīkota lazarete, pilsēta zaldātu pilna.

— Ak tā gan?

— Jā.

— Ko tad Ilze nenāk mājās?

— Vai tu, Kristjān, gribi, lai skuķis viens pats pa lielceļiem starp karaspēku blandās?

— Kur nu, kur nu! Tad jau jābrauc pakaļ.

— Tā gan, neko negaidi, citādi var būt par vēlu.

— Būs jābrauc vai šonakt.

— Kā tad! Šādos laikos labāk, ja bērni pie mājas.

— Paldies, ka piekāpi.

— Ko nu! Tad es iešu.

— Ej ar, Miķeli! Uz redzēšanos!

— Jā, uz redzēšanos, Kristjān! Ja dievs dos.

— Dos, dos. Kāpēc lai šis nedotu?

Viņi atrokojās, un Miķelis devās atceļā.

Pētertāle nolūkojās, kā Miķeļa platā mugura, sudrabainas mēness gaismas apspīdēta, attālinājās, kļūdama arvien šaurāka un šaurāka, un kā gara, melna ēna gāja viņam blakus. Nez kāpēc likās, ka Miķeļa vārdos slēpās vairāk rūpestu un satraukuma, nekā viņš pats to izrādīja.

Miķelis vienmēr bija nesatraucami mierīgs; tas bija cilvēks, kas par visu mēļoja un zviegāja, taču šovakar Miķelis ne reizi nepalaida smiekliņu. Vai tad Miķeļa mājās kas atgadījies? Nebūtu jau

nekāds brīnums, kur tik daudz cilvēku kopā. Vai varbūt Miķelis zināja kaut ko tādu, par ko viņa kaimiņam, Pētertālem, vēl nebija ne jausmas? Lai nu kā, Miķeļa izturēšanās Kristjānu satrauca vairāk nekā tas, ka steigšus jābrauc uz pilsētu pēc jaunākās meitas Ilzes, kura tur mācījās ģimnāzijas pēdējā klasē.

Kad gājējs un viņa ēna uz pakalna noērmojās pēdējoreiz, Kristjāns no ceriņkrūma izvilka tur paslēpto grozu ar pārtiku. Mēness sāka sēsties aiz kokiem, un meža tumšās ēnas sniedzās gandrīz līdz; sētsvidum. Pie akas Kristjāns tomēr apstājās un no​lēma nedaudz vēl pagaidīt.

Nakts bija mierīga, silta. Arī dienas kļūst aizvien siltākas. Būtu jāiet tīrumā, jāsēj, jāstāda, bija taču pats pēdējais sējas laiks, bet viņš visas šīs dienas vilcinājās,

šaubījās, nez ko vēl gaidīja. Vainīgi, protams, bija pēdējie notikumi, kas viņu bija izsituši no ierastā darba ritma. Taču cik ilgi tu vilcināsies, ko sagaidīsi?

Vienalga, kas būs, kas nāks, no zemnieka prasīs ēst, prasīs, lai dod. Un nedot nevarēs, būs vien jādod ar labu, citādi paņems ar ļaunu, un tas būs tikai sliktāk.

Ja nekā prātīga nebūsi iesējis, tad pēc nodošanas pašam nekas nepaliks. Tāpēc nav ko vilcināties, rīt pat ir jāiet tīrumā, jāapsēj, cik nu tās sēklas noglabāts, labi, ka zeme jau sastrādāta, tagad jau atsilusi, gaidīt gaida sējēju. Jā, šopavasar viņam būs grūti vienam to darbu lērumu apdarīt, jo laukā un tīrumā būs jāiet vienam, Kārlis tak slēpjas; vismaz jācer, ka uz siena laiku viņš varēs iznākt no meža un palīdzēt.

Tā izdomājies, Pētertāle uzmeta aci

mēnesim un nolēma, ka nu ir laiks, ņēma grozu pie rokas un sāka soļot. Pie šķūņa viņš klusi iesvilpās, tūdaļ no krūmiem izspraucās cilvēks un steidzās viņam pretim. Ieraudzījis, ka tēvam līdzi lielais grozs, Kārlis saminstinājās un klusi iejautājās: — Vai kas noticis?

— Ejam uz mežu, nav te ko rēgoties!

Kārlis uzreiz saspringa un urbās ar acīm krūmu un meža necaurredzamajā sienā, no kuras pats tikko bija iznācis, bet kurā tagad pie vislabākās gribas saskatīt nekā nevarēja. Miers, kas dienā viņu bija pārņēmis, pagaisa kā vēja trenkta putekļu vērpete.

— Vai kas nopietns? — viņš čukstus jautāja.

— Var gadīties, ka ķemmēs apkārtējos mežus. Un, ja nāks ar suņiem, tad es nezinu …

— Kas tev to teica?

— Visu dienu garām braukā miroņgalvainie. Vai tu pats to nemanīji?

Kārlis bija redzējis automašīnas, tikai viņš no tā nebija izdarījis citu secinājumu kā vien to, ka fronte acīmredzot ir tuvu, ja jau karaspēku pārvadā arī pa šādiem nomaļiem ceļiem.

Tagad tas izskatījās pavisam citādi.

Iespējams, ka vācieši gatavoja lielu pretpartizāņu akciju, par kādām viņš bija tikai dzirdējis no dažiem leģionāriem, bijušajiem policistiem, kas par nogrēkošanos nosūtīti uz fronti. Ja tā, tad viņa izredzes izglābties nebija augsti vērtējamas. Tāpat arī pārējo mājinieku

stāvoklis nebija labāks — jo vairāk tāpēc, ka rijā slēpās ievainotais.

— Līdz šim neviens pa manu māju vēl nav okšķerējis, — Pētertāle teica, — bet, kopš tu esi dezertējis, mēs ne par ko nevaram būt droši. Sliktākais ir tas, ka, meklējot tevi, var atrast to.

Kārlis saprata — tēvs tā runā ne jau pārmezdams, bet tāpēc, ka patiesi sakreņķējies. Viņa raizēm bija nopietns pamats. Un Kārlis pieņēma īsti frontiniecisku lēmumu: — Viņš ir jālikvidē!

Tēvs nekā neatbildēja. Viņu biedēja šāds notikumu pavērsiens. Lai gan sevi un savējo dzīvības viņš vērtēja augstāk par citu dzīvībām, tomēr par kaut ko tādu viņš nebija pat atļāvies domāt. Jālikvidē! Kas ar to jāsaprot? Vai tas nozīmē, ka

ievainotais jānogalina? Vai jādabū no šejienes projām? Vienalga, kādā veidā. Ar labu vai ļaunu. Dzīvs vai miris. Jādabū!

Jālikvidē! Jā! Tas ir vienīgais pareizais atrisinājums. Ja jau svešais pats to negrib saprast, tad viņam tas jāieskaidro.

Jāpiespiež! Jā …

— Mums nav citas izejas, — ieilgušo klusuma brīdi pārtrauca Kārļa balss.

— Bet mums var atriebties. Citi.

Tie, kas zina.

— Bet var arī neatriebties. Jo tādu citu varbūt nemaz nav. Un, ja ir, vai tie zina, ka viens no viņējiem te slēpjas? Tad tak kāds te būtu jau atkūlies. Bet, ja vācieši viņu te atrod, tad pilnīgi un galīgi skaidrs, ka mums visiem vakars. Kas nav ar viņiem, tos viņi pie sienas.

Pētertāle neko neiebilda. Tomēr dēla lēmumā kaut kās viņam nepatika. Nepatika tāpēc, ka tas sprieda par lietām, kuras izlemt drīkstēja tikai Pētertāle viens pats.

Viņš svešajam bija devis patvērumu, lai arī nelabprāt, tomēr ļāvis rijā slēpties, ar viņa paša svētību meita tam nesa pārtiku, tātad svešais zināmā mērā bija viņa aizgādībā. Bet tagad Kārlis bija dezertējis no leģiona, un nu vajadzēja baidīties, ka Mežlaukos var ierasties ķērāji. Visu viņu dzīvības bija briesmās. Un dēls atļaujas tēvu pamācīt, kā tagad būtu jārīkojas.

Pētertālem tas ļoti nepatika. Vienmēr viņš pats bija izlēmis, ko un kā darīt, kā rīkoties, kas labs, kas ļauns. Viņam pašam ir sava vērtību izpratne, un viņš nekad neaizmirsa, cik augstu vērtējamas viņa un viņa ģimenes locekļu dzīvības. Šajā

vērtību sarakstā dēla dzīvība tiek vērtēta visaugstāk. Tāpēc viņam pašam nav tiesību lemt par citu dzīvībām. Kristjāns pats zina, ka tajā brīdī, kad vajadzēs izšķirties, viņš nešaubīsies, kam ļaus aiziet bojā un ko centīsies izglābt. Bet viņš nav dievs, nav visuvarens, tāpēc nevar paredzēt, kā tas izdosies. Var arī neizdoties. Viss ir pārāk sarežģīti, briesmīgi un sarežģīti. Nevajadzēja, ai, kā nevajadzēja toreiz svešajam ļaut rijā apmesties. Bet kas varēja paredzēt, ka notikumi ievirzīsies tik nelab​vēlīgi?

— Jo ātrāk no viņa tiksim vaļā, jo drošāk.

Tā atkal bija dēla balss, un tagad, kad Pētertāle vēra muti vaļā, viņa balsī bija jaušams aizturēts nik​nums: — Liecies mierā! Es nezinu un

negribu zināt, kā jūs tur, frontē, krievus šāvāt, bet nogalināt paša mājā savējo, latvieti, kam esi patvērumu devis, — tā ir briesmīga lieta.

— Tava darīšana. Es nemaz nepastāvu, ka viņš jānogalina, bet prom viņš ir jādabū. Obligātil Pētertāle atkal klusēja. Tā jau tas bija. Prom viņš bija jādabū. Bet kā tu dabūsi?

— Tēvs, norunāsim tā: es būšu tepat tuvumā, ja tev vajadzīga mana palīdzība, tad panāc uz meža pusi un pasvilp, pasvilp, it kā tu aicinātu suni, un sauc arī viņu vārdā — Neron, Neron! Tad es zi​nāšu, ka tev manis vajag.

— Labi, — Pētertāle noburkšķēja un sabozās. Pēc tam viņš dēlam atstāstīja sarunu ar Miķeli.

— Kas brauks pēc Ilzes? — Kārlis jautāja.

— Gan jau.

— Nē, tēvs. Tas jādara tūlīt.

Tur, kur fronte iet pāri, jaunai meitenei nav jāatrodas. To nu es labi zinu.

— Rīt sūtīšu māti, lai brauc.

— Labāk lai brauc Alda. Te viņa var tikai traucēt.

Kā un ko traucēt, Kārlis nepasacīja, bet tēvam bija skaidrs, ko dēls ar to domājis.

Visa šī saruna viņam nepatika. Ļoti nepatika. Viņš pasniedza dēlam grozu un jau grasījās kāpt uz māju. Kārlis viņu aiz​turēja, sacīdams: — Es šodien pēcpusdienā redzēju divus, kas te slaistījās apkārt.

— Kurā vietā?

— Pie vecajām kartupeļu bedrēm. Ķīķerēja uz riju.

— Kur viņi palika?

— Aizgāja. It kā uz Norām. Es viņiem sekoju. Līdz ceļam. Viņi to šķērsoja un aizgāja Noru vir​zienā.

— Tad varbūt tāpēc Miķelis šovakar bija tik savāds. Kādi viņi izskatījās?

— Drēbes bija pa pusei privātas, bet abi bija ap​bruņoti.

— Tas nav uz labu. Kad tādi slamstās apkārt, vienmēr kaut kas nelāgs notiek. Vai viņi tevi re​dzēja?

— Nē.

— Esi uzmanīgs, dēls!

— Jā. Bet kā ar to tur, rijā? Viņi var atgriezties.

— Jā, var. Tu uz riju neej!

— Labi. Neiešu.

Tā vienojušies, viņi šķīrās, bet Pētertāle saprata, ka īstenībā norunāts nekas nav. Nekas nav skaidrāks, kā bijis.

Ir tikai vēl sliktāk. Viņš nepārprotami juta, ka ap Mežlaukiem un līdz ar to ap visu viņu kakliem savelkas cilpa. Bija jāizdomā kaut kas tāds, kas šo cilpu pārrautu.

XXXIV NODAĻA Bija tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada septītā maija rīts. Karš Eiropā tikpat kā beidzies. 5ajā dienā Padomju Savienības maršals Govorovs nosūtīs ultimātu Kurzemes katlā iedzīto vācu armiju pavēlniecībai. Kurzemes partizāni noraidīs Centram pēdējās radiogrammas.

Mežlaukos šonakt neviens nebija aizvēris acis. Pirms iet uz riju pie svešā, Pētertāle nolēma, ka jāaprunājas ar sievu, jāpastāsta, ka dēls ir dzīvs un vesels, ka viņam nekas nekait. Par diviem apbruņotajiem vīriem, ko redzējis Kārlis, viņš nolēma sievai neteikt, lai velti to nesatrauktu. Ja sieva to zinātu, viņa tikai raizētos, bet labuma nekāda

nebūtu.

Milda sēdēja uz siltā mūrīša, snauduļoja un gaidīja atgriežamies Kristjānu. Kad viņš ienāca, Milda uztrūkās un samiegojusies jautāja par Kārli, kā tam mežā klājas.

— Ar Kārli viss ir kārtībā, viņš tāpat vien pa krūmiem slaistās, bet tev tūdaļ jābrauc pēc Ilzes, citādi paliks otrpus frontes, jo krievi Klintaini kuru katru brīdi varot ieņemt, esot jau pavisam klāt. Un pilsēta vācu zaldātu kā piebāzta.

— Vai dieniņ, tad tak brauc tu pats, KristjānI Ja Ilze paliks pie krieviem, aizies vēl bojā, tie ar viņu diez ko izdarīs.

— Es nebraukšu. Tev būs jābrauc.

— Tas nu nav īsti pareizi, Krist, ka tu nebrauc, bet liec man, sievietei, braukt gandrīz vai uz fronti. Vīrietis tādās lietās

vienmēr vairāk ko sajēdz. Ja tur vēl sāks šaut, es pat zirgu nevarēšu savaldīt.

— Es nedrīkstu māju atstāt. Man te ir citas darī​šanas.

— Oja! Kas tad tev tās par neatliekamām darī​šanām?

— Pašreiz te ar nav droši, tāpēc es māju pamest nevaru, — Kristjāns pārkāpa pirmītējo apņemšanos sievu nesatraukt.

— Nav droši! Kas noticis, Krist?

— Nekas nav noticis. Bet var gadīties, ka ķemmēs mežus. Tad var ienākt arī pie mums. Būs labāk, ja es palikšu mājās.

Milda sāka uztraukties pa īstam. Arī viņa labi saprata, ko pašreizējos apstākļos nozīmēja, ja viņu mājās ienāktu mežu ķemmētāji.

— Krist, tad jau labāk, lai Alda

brauc. Es arī palikšu.

— Kā zini, — viņš negribot piekrita, tas ar viņu gadījās ļoti reti. Un no tā, ka viņš piekrita, Milda secināja — Kristjāns ir nobijies. Tātad briesmas, kas viņiem draudēja, bija lielas.

— Kā tu domā, kad vajadzētu izbraukt? — viņa jautāja.

— Jo agrāk, jo labāk. Es domāju — tūdaļ. Jā, tu ej un modini Aldu, es iešu iejūgt zirgu. Drīz svīdīs gaisma, lai viņa dodas ceļā.

— Labi, Krist. Kaut nu tikai viņa paspētu laikā! Citādi pazudīs vēl mūsu llzīte.

— Nevaimanā pirms laika! Es eju jūgt zirgu.

Kristjāns Pētertāle devās uz stalli, atkabināja lielo piekaramo atslēgu,

atgrieza masīvā dzelzs šķērs- stieņa skrūvi un atvēra staļļa durvis. Pretī sitās silta mēslu dvaka un skanēja klusa zirgu bubināšana. Viņš izveda ārā Rudo ķēvi, nolēmis, ka Aldai tā būs vispiemērotākā.

Pats viņš laikam brauktu ar ērzeli, bet Alda to nenovaldīs. Ērzelis bija pārāk nostāvējies, mīņājās un dīžājās savā steliņģī; tādu tik likt pie smagiem darbiem, lai velk, kamēr visa dancelība pāriet. Bet Aldai jādod ķēve. Tā arī nav tik stalta un izskatīga. Ērzeli vācieši var vēl atņemt, frontes tuvumā viss kas iespējams. Bet ķēvi varbūt neņems, lai gan vilcēja un rikšotāja tā ir nadzīga. Jā, tā bija pareizi, ka viņš jūdza ķēvi, nevis ērzeli. Ja brauktu pats, tad arī pareizāk būtu izvēlēties ķēvi.

Droši vien viņš tā arī darītu. Bet lai brauc vien Alda, tā ir izlemts, un tur nekā nevar

grozīt.

Kristjāns ar nolūku neņēma skrāpi un ķēvi nesukāja — labāk, lai tā izskatās pinkaināka; uzlika ķēvei sakas, saņēma pavadu rokā un gāja uz ratnīcu, kas, tāpat kā stallis, bija pamatīgi noslēgta ar divām atslēgām.

Ratnīcā viņš ķēvi iejūdza ikdienas darba ratos un patlaban piesprādzēja grožus, kad ārā izdzirda daudzu kāju dipoņu, kas tuvojās. Atskanēja klusas vīriešu balsis. Kas bija nācēji, viņš vēl nevarēja pateikt, bet bija jābūt gatavam uz visu. Ja tie bija ķērāji, tad būs kaut kas jāsaka, jāpasaka kaut kas tāds, lai viņi no šejienes aizietu. Ja tie būs vīri no meža, tad varbūt tiks no tiem vaļā ar pārtikas devu. Pirmo reizi Pētertāle bija nobijies pa īstam. Tomēr viņš spēja savaldīties,

būt mierīgs un gauss, kā jau tas zemniekam piedien.

Viņš izlumpačoja no ratnīcas nācējiem pretī. Puskrēslā Pētertāle saskatīja, ka vīri, kas tuvojās ratnī- cai, soļoja izstieptā ķēdē, visi bija vienādos formas tērpos un apbruņoti. Divi no tiem nāca Pētertālem klāt, daži piegāja pie akas, lai padzertos.

— Labrīt, Pētertāles kungs! Kāpēc tad jūs tik agri augšā?

Pēc balss Kristjāns pazina, ka runātājs bija vietējais policijas priekšnieks.

— Labrīt, Rodes kungs! Nav mierīgi ap dūšu. Pavisam nelāgi. Es visu nakti nevarēju aizmigt. Izlēmu, ka jāpiegriež pie jums un jāaprunājas.

— Kas tad par lietu, ja tāds

uztraukums?

— Ap manu māju te visādi klīst apkārt. Vakar pat divi te slaistījās.

— Kāpēc tad neziņojāt, ko?

— Taisni to jau es taisos darīt, es jau teicu, sajūdzu zirgu, lai brauktu pie jums. Pa dienu vakar nevarēja, tie tepat vien pa krūmiem blandījās, novēroja. Es jau negribu, lai mani nošauj, ir taču dzirdēts, ka viņi tā rīkojas, ja rodas kādas aizdomas. Tāpēc labāk pa tumsu, klusītēm, nemanot.

— Paklausies, nepūt man pīlītes!

Tikko ieiet kādā mājā, tā jūs visi pļurkstat, ka esat redzējuši, ka aizgāja garām, taču pie pašiem neviens nav bijis, nevienam nekā neesat devuši. Bet kāpēc jūs neviens laikā neziņojat, tūliņ, uz vietas, ka tādi te vazājas? Kā lai mēs viņus izķeram, ja jūs

visi viņus slēpjat? Ko? — Es, Rodes kungs, nevienu neslēpju. Tieši otrādi, es…

— To redz tikai tad, kad pie pakšķiem pieliek uguni. Tad no visām spraugām lec ārā brēkdami. Tā mēs tagad rīkosimies. Netiks laikā paziņots —uguni klāt. Tātad kur ir tie divi? Ko? — Rodes kungs! Viņi aizgāja tā kā uz Norām. To es arī jums šorīt gribēju paziņot.

— Ja viņu tur nebūs, tad vainojiet pats sevi. Par bandītu un dezertieru slēpšanu un atbalstīšanu mājas nolīdzina ar zemi. Tāds ir rīkojums. Jūs to saprotat, Pētertāles kungs? Ko? — Jā, pilnīgi saprotu. Es nevienu neatbalstu. Mans dēls ir leģionārs frontē, un es nu neiešu atbalstīt tos, pret ko viņš

cīnās.

— Būtu jau labi, ja visiem, kam dēli leģionā, varētu ticēt. Bet tā nav. Kas vakar bija leģionārs, rīt jau var būt dezertieris. Vai tā nav? Vai jūs pats zināt, kur jūsu dēls šobrīd atrodas? Ko? Varbūt jau slapstās pa krūmiem, nevis karo?…

— Nē, viņš ir frontē, vēl pirms pāris nedēļām saņēmām no viņa vēstuli.

Varu parādīt — ar visām štempelēm.

— Divas nedēļas ir pārāk ilgs laiks.

Tajā brīdī piesteidzās kāds šucmanis, pasauca Rodi sāņus un kaut ko tam iečukstēja ausī.

Atskanēja klusa komanda, un šucmaņu vienība atkal, garā ķēdē izstiepusies, aizlīgoja uz meža pusi. Viņi gāja tieši uz vecajām kartupeļu bedrēm.

Kāpēc viņi to darīja? Kāpēc tādā steigā devās prom? Tieši tur kaut kur slēpās Kārlis. Vai viņi būtu to atklājuši? Atausmā Pētertāle redzēja, ka vairāki tumšie stāvi aizgāja rijas virzienā. Ko viņš vairs varēja darīt? Varbūt, ja viņš rīkotos labi aši, tūdaļ ieskrietu mājās, pasauktu sievu un Aldu, varbūt viņi pagūtu iebēgt mežā un izglābt kailās dzīvības, ja viņiem laimētos. Tiklīdz noskanēs pirmais šāviens, būs jau par vēlu. Bet mukt, visu pamest, kad Kārlis jau būs beigts, — kāda tad viņu dzīvībām jēga, ja Mežlauki būs nodedzināti, kur tad viņi paliks, kur tversies? Nespēdams acumirklī izšķirties, Pētertāle redzēja, ka tumšie stāvi rijā tomēr neieiet, bet arī pagriežas uz meža pusi. Jā, rijai tie aizgāja garām. Bet tas nenozīmēja, ka garām būtu visas briesmas.

Tur kaut kur slēpās Kārlis. Ja viņi Kārli atklās, tad beigas tā kā tā.

No mājas iznāca Milda. Viņa pa logu nelūgtos viesus bija redzējusi. Pētertāle gaidīja, ka nupat, nu-» pat mežā atskanēs šāvieni. Kārlis jau nu ar labu rokā nedosies.

Kristjāns teica sievai: — Pasauc Aldu! Mums jābūt gataviem bēgt. Ašāk!

— Aldas nav. — Milda sāka elsot.

Viņas spēki bija galā.

— Kā nav? — Pētertāle vēl nesaprata.

— Viņa ir aizskrējusi uz riju pie tā …

Un tad viņi ieraudzīja. Alda nāca no rijas. Viņa steidzās, bija nodūrusi galvu un nemanīja, kas no​tika apkārt.

Pamanījusi tēvu, kas lēni nāca viņai pretī, Alda teica: — Tēvs, viņš ir jāpaslēpj slepenajā pagrabā! Tūdaļ.

— Ko?!

— Raimonds tūdaļ jāpaslēpj pagrabā. Tur viņš būs drošībā.

Tajā brīdī Pētertāle nesavaldījās, viņš juta, ka tas, ko viņš tūdaļ izdarīs, nebūs labi darīts, bet arī viņam nervi bija saspriegti līdz pēdējam. Šajā brīdī, kad viņiem visiem draudēja nāves briesmas, šī aita, nekā neapjēgdama, vilkās no rijas, kur, par spīti viņa aizliegumam, pavadījusi nakti, nāca, it kā nekas nebūtu noticis, it kā gar riju pirms minūtes nebūtu aizgājuši šucmaņi, kuru rokās tā varēja ieskriet kā akla vista.

Pētertāle atvēzējās, un uz meitas

vaiga noplīk​šķēja pļauka.

Milda uz sliekšņa skaļi ieraudājās un ieskrēja iekšā.

Alda satvēra vaigu, un tad Pētertāle savas meitas plati ieplestajos redzokļos pirmo reizi ieraudzīja kaut ko tādu, ka viņš pats nodrebēja un apjauta: ir noticis kaut kas nelabojams, briesmīgs, kam gan viņš vēl nespēja ticēt, bet kas viņu nobiedēja ne mazāk kā tas, ka caur viņu mājas pagalmu nupat bija izgājusi šucmaņu vienība, ka nupat, nupat mežā atskanēs šāvieni un viņiem visiem draudēs nāve. Viņa

meita stāvēja viņam iepretim, berzēja degošo vaigu un lūkojās tēvā tādu skatienu, ko neviens nespētu izturēt. Viņš novērsās.

— Tēt, tu esi labs, tu viņu paslēpsi pagrabā. — Alda izstiepa rokas un nāca viņam klāt. — Vai tad tu mani nemaz nemīli, nevēli man ne kripatiņas laimes? Tev viņš jāizglābj. Vienīgi tu to vari. Tēt!

— Labi, — viņš negribot piekrita. — Labi, iesim iekšā! Tev, meit, jābrauc pēc Ilzes! Tūdaļ jābrauc uz Klintaini pēc Ilzes! — Kā vienīgajam glābiņam viņš pieķērās šai domai, lai meitu pēc iespējas ātrāk dabūtu prom.

— Jā, tēt, tikko paslēpsim Raimondu, es braukšu.

Viņi iegāja virtuvē.

Milda,

izdzirdusi, ka abi pavisam mierīgi sarunājas, pārstāja raudāt un nāca pretī.

— Aldonīt, meitiņ, posies nu, brauc pēc llzītes!

— Jā, māt, mēs tikai paslēpsim Raimondu, tad es braukšu.

Milda palika ar pavērtu muti. Kas te notika? Vai tad arī Kristjāns zaudējis sajēgu?

— Par kādu slēpšanu jūs te runājat? Aldona, taisies! Slēpt vai neslēpt — tā ir tēva darīšana, tu te neuzstāj, bet posies, vajag tūdaļ braukt!

Aldonas sejas izteiksme mainījās, skatiens apdzisa, viņa kļuva drūma, bet piekrita.

— Tu to izdarīsi, tēvs? — viņa vēl pajautāja un, saņēmusi apstiprinošu atbildi, iegāja savā istabā saģērbties

braucienam uz pilsētu.

Milda Kristjānu jautājoši uzlūkoja.

Viņš nekā neteica, izgāja ārā, ieklausījās, vai ko nedzirdēs, bet viss bija klusu un mierīgi.

Tad viņš no ratnīcas izbrauca pajūgu, saKārtoja sēdekli un pirmo reizi sāka domāt par vecāko meitu, par kuras paklausību un padevību viņš nekad nebija šaubījies. Tagad likās, ka viņš savu meitu nemaz nepazīst. Kaut kas ar viņu bija noticis.

Viņa bija neiespējami pārvērtusies. Un šī pārvērtība nebija uz labu. Pie tās vainīgs svešais, kas slēpās rijā.

Alda jau bija saposusies un nāca.

— Tev vajadzēs braukt apkārt. Caur mežu nevar. Tur miroņgalvaino pilns, tevi nelaidīs cauri. Brauc pa lielo ceļu, apkārt.

Būs drošāk.

— Jā, — Alda piekrita un lūkojās tēvā tik izmisušu skatienu, ka pirmo reizi viņam meitas kļuva žēl. — Tēt, man bail.

Viņa trīcēja. Kristjāns piegāja klāt un nezināja, ko teikt. Meita piekļāvās viņam, apvija rokas ap kaklu un čukstēja: — Tu neaizmirsīsi, ko man apsolīji? Tu izglābsi viņu?

Pētertāle sajuta uz kakla meitas saltās, drebošās plaukstas un vēlreiz to apsolīja. Tad Alda iesēdās ratos un sāka braukt.

Pēc dažiem soļiem viņa atskatījās.

Viņš redzēja meitas lūdzošo, reizē paģērošo skatienu un jutās spiests iet uz riju. Viņai vismaz tas bija jāredz.

Kristjānam likās — ja viņš to tūdaļ nedarīs, tad Alda pagriezīs zirgu atpakaļ

un nekur nebrauks. Pirmo reizi Kristjāns Pētertāle juta, ka nespēj meitai pavēlēt, ka viņa vairs nepakļaujas, bet klausa kādai citai — vi​ņam neizprotamai varai.

Bet par to nebija laika domāt, jo nekas nebija beidzies, visas briesmas priekšā. Šāvieni gan vēl nebija atskanējuši, vēl uguns pie ēkām nebija pielikta. Pat ja Kārlim izdotos izbēgt, tas viss vēl varēja notikt. Kamēr svešais atradās rijā, viņu dzīvības, tāpat kā iepriekš, karājās mata galā. Šucmaņi tak atgriezīsies.

Kristjāns Pētertāle gāja uz riju.

Tobrīd Alda jau izbrauca uz ceļa un aiz uzkalna izzuda skatienam. Nezin kāpēc pārņēma sajūta, ka meitu viņš vairs neredzēs, ka viņi šķīrušies uz mūžu. Krūtīs brieda kamols, kas pašu draudēja padarīt

mīkstu, neizlēmīgu. Tad viņš saņēmās un teica pats sev: «Nē, pie velna, tā nebūs!

Būs tā, kā es saku!»

Izlēmis viņš vēra rijas durvis un, tiklīdz tās iečīkstējās, sadzirdēja svešinieka balsi: — Kas nāk?

— Nebļausties! Tepat tuvumā ir šucmaņi. Kāp zemē! Nāksi līdzi uz pagrabu.

— Alda jūs pārliecināja?

— Pilnīgi. Ātrāk, ātrāk! Viņi kuru katru brīdi var atgriezties.

— Jā, tūdaļ.

Svešais sāka steigties. Viņš neveikli rāpās lejā pa redeļu kāpnēm. Ievainotā kāja bija stīva un smaga kā bluķis, uz tās atbalstīties nevarēja, tāpēc viņš ķērās kāpņu šķērskokos ar rokām un rāpās lejā.

Ieķērās ar rokām un laidās zemāk.

Atbalstījās uz veselās kājas, pārlika rokas un laidās zemāk. Pārlika rokas un laidās zemāk. Zemāk. Zemāk. Zemāk. Tā!

Turpat blakus pie sienas stāvēja sprigulis, ar kuru Kristjāns pats nekad nebija strādājis. Tagad viņš paņēma šo spriguli, spožais, vairāku paaudžu roku gludinātais kāts labi iegūla plaukstā.

Kristjāns atvēzējās un sita. Svešais bez skaņas saļima zemē pie viņa kājām.

Kristjāns nolika spriguli vietā un izgāja ārā. Pie rijas stūra nostājies, viņš ieklausījās. Bija pilnīgs klusums. Tad viņš pasvilpa un sauca: — Neron, Neron! Fī-it, fī-it!

Kristjāns Pētertāle stāvēja pie rijas stūra, svilpa, sauca Neronu un lūkojās uz mežu, kaut gan labi zināja, ka suns

ieslodzīts istabā. Vai viņš cerēja, ka tur kāds parādīsies? Patiesību sakot, viņš tam neticēja, bet tā bija norunāts. Sīrīta notikumi viņu bija izsituši no līdzsvara vairāk, nekā viņš to apzinājās. Tālāk tikt galā viens pats viņš vairs nejaudāja.

Neziņa par dēla likteni viņu nomāca. Bez tam likās, ka pagājis pietiekami ilgs laiks; ja jau mežā nešāva, tad droši vien vairs nešaus; tas nozīmēja, ka šucmaņi aizgājuši garām un Kārlis tepat vien kaut kur tuvumā ir. Viņam par to nekavējoties vajadzēja pārliecināties, pārliecināties, ka dēls ir dzīvs, ka viņam nekas nav noticis. Tāpēc Pētertāle stāvēja rijas galā, svilpa un sauca suni. Un patiesi — pagāja tikai dažas minūtes, Kārlis parādījās un steidzās šurp. Viņš iznāca no meža — ne nu akurāt tur, kur pirmīt iegāja šucmaņi,

bet pārsimt metru uz mājas pusi, iepretī šķūnim.

Ieraudzījis dēlu, Pētertāle juta, ka tiek vieglāk.

Kad Kārlis pienāca, viņi viens otram nekā neteica. Abi iegāja rijā. Aplūkojis mirušo, Kārlis paņēma parabellumu un jautāja: — Kur mēs viņu raksim?

— Rakt nav laika, un to tūdaļ var redzēt. Viņi var atgriezties.

— Jā. Tad ko mēs darīsim?

Pētertāle pakāpās pa redeļu kāpnēm un no augšas, kur svešais bija slēpies, nosvieda zemē segu, ko Alda bija atnesusi. Tajā viņi ietina līķi. Tad Pētertāle uzrāpās uz vecās rijas krāsns un sāka atsviest ķieģeļu lauskas.

Krāsns sāni bija veseli un turējās stingri,

bet krāsns vidus un kurtuve bija saplaisājuši, daļēji iebrukuši. 5o vidu viņi iztīrīja. Kad bija izveidojusies pietiekami liela bedre, viņi tajā iecēla segā ietīto līķi un aizbēra ar gruvešiem un lauskām.

Rijas nojumē vēl no pirmskara laikiem, kad pārmūrēja mājas skursteni, stāvēja nokrauti veci ķieģeļi. 5os ķieģeļus abi vīri sanesa rijā un līdzenā, gludā klājienā vairākās kārtās sakrāva virsū gruvešiem. Tagad izskatījās, ka krāsns vidus nemaz nav iebrucis, tās virsa bija gluda un līdzena, kādai tai arī vajadzēja būt. Protams, ķieģeļi nebija iemūrēti, tikai līdzeni nokrauti. Lai to nomaskētu, viņi saslau- cīja visādu drazu, smalkumus no rijas un piedarba un sabēra virsū, it kā šī draza tur gadiem ilgi būtu krājusies; vēl uzsvieda dažus krāmus un kaņepājus, un nu

patiesi nevarēja pateikt, ka iebrukusī krāsns virsa nupat atjaunota. Vienīgi ja ielūkojās krāsns mutē, varēja redzēt, ka tā aizgruvusi apkvēpušām ķieģeļu lauskām.

Bet kas tad sāks izjaukt vecu rijas krāsni, lai paskatītos, kas tur iekšā?

Kad viņi klusēdami ar šo darbu bija tikuši galā un atlieca muguras, lai atelpotu, mežā atskanēja pirmie šāvieni. Uzreiz varēja pateikt, ka tas nebija tepat tuvumā. Šāvieni skanēja no Vijupītes pļavām. Šaušana sākās pēkšņi un kļuva aizvien intensīvāka. Šāva arī ložmetēji. Nepagāja ne divas minūtes, kad jau eksplodēja rokas granātas. Varēja domāt, ka no abām karojošām pusēm šai kaujā piedalās diezgan prāvi spēki. Tomēr tā laikam nebija, jo kauja strauji sasniedza kulmināciju un tikpat ātri kā iesākusies

sāka pierimt. Pirmie pārstāja šaut ložmetēji, tad apklusa granātu sprādzieni, un tikai paretam vēl skanēja šauteņu šāvieni.

— Tā, ar tiem nu ir cauri, — Kārlis noteica. —Viņiem laikam izdevies ielenkt kādu nelielu grupu.

— Ko tu tagad darīsi? — Kristjāns jautāja.

— Man jālaižas tālāk. Te palikt ir bīstami.

— Jā, viņi var mežus pārstaigāt ar suņiem.

— Cerēsim, ka neviens suns rijā neienāks.

Pētertāle vēlreiz uzkāpa augšā uz ārdiem, izpurināja sagulētās pakulas un kaņepājus, nosvieda lejā grozu, kurā Alda bija nesusi pārtiku. Pēc tam iznesa

piedarbā kāpnes un nolika guļus zemē.

Tagad pat pēc rūpīgas apskates vairs nevarētu pateikt, ka rijā kāds slēpies.

— Nu tad es iešu, — Kārlis teica.

— Nav gudri te ilgāk kavēties.

— Ej, dēls! Esi piesardzīgs! Kad paliek mierīgi, nāc atpakaļ. Kad šķūņa durvis ir vaļā, tad zini, briesmas vairs nedraud. Tomēr pats uz māju nenāc, kamēr es neaizeju tev uz mežmalu pretī.

— Jā, tēvs.

Tā viņi šķīrās. Kārlis, papētījis mežmalu, aizmetās uz krūmiem. Tēvs nolūkojās, kā dēla stāvu aprij biezoknis.

Brīdi viņš vēl klausījās, bet tuvumā viss bija klusi. Kauja Vijupītes pļavās arī bija beigusies, vēl noskanēja tikai pāris šāvienu. Tur droši vien piebeidza ievainotos. Un tad varēja dzirdēt, kā kūko

dzeguze. Ilgi. Skaņi. Aizgūdamās. Pār koku galiem lēca liela, koši sārta saule.

Kristjāns aizvēra čīkstošās rijas durvis un gāja uz māju. Viņš atkal bija mierīgs un gauss, kā jau zemnieks jaukā pavasara rītā, gauss un nesteidzīgs zemnieks, kas labi zina, ko viņš dara šodien un kas vi​ņam būs jādara rīt.

Milda lūkojās jautājošām acīm, bet viņš nekā neteica, un sieva nekā nejautāja — nedz todien, nedz arī kādreiz vēlāk. Tā sākās klusēšana.

Tomēr Pētertāles miers bija tikai ārējs. Briesmas viņiem šeit, mājās, draudēja tāpat kā Kārlim mežā. Kamēr vēl šucmaņi un miroņgalvainie klīst pa mežiem, tie ir vienādi bīstami gan tad, kad ienāk tieši mājā, gan tad, kad tepat tuvumā šaudās, jo neviens jau nevar būt drošs,

kad viņu asinskāre un atriebība prasīs jaunus upurus. Pilnīgi pietiek, ja viņi kādu puskilometru vai kilometru no tavām mājām zaudē kādu kritušo, lai aiz atriebības tuvākās mājas nodedzinātu un iedzīvotājus pieliktu pie sienas par partizāņu atbalstīšanu. Ar ko šodienas šaudīšanās Vijupītes krastos beigsies, neviens vēl nevarēja zināt. Tāpēc Kristjāna Pētertāles miers bija tikai ārējs.

Viņš bija darījis visu, lai sevi un savējos paglābtu. Tagad jāpaļaujas uz dievu un likteni, kam gan Pētertāle pārāk neticēja un uz ko visā pilnībā nekad netika paļāvies.

Milda piedāvāja brokastis. Kristjāns mēģināja ēst, bet negribējās. Bija jādomā par Kārli, kam jāslap- stās mežā, kad tur, patiesību sakot, bija vēl nedro- šāk nekā

mājās. Bija jādomā par Aldu, kas aiz​brauca uz pilsētu. Vai viņa paspēs laikā un atvedīs jaunāko meitu vai arī karš viņus izšķirs? Un kas būs, kad Alda atgriezīsies un svešo rijā vairs nesastaps? Ko tad viņš sacīs? Atceroties meitas izturēšanos, viņas balsi un skatienu, Pētertāle juta, ka uz meitas jautājumiem būs grūti atbildēt, jo Alda vairs nebija tāda kā agrāk, ar viņu bija notikusi kaut kāda neiespējama pārvērtība, kas tēvu biedēja.

Pētertāle cēlās no galda nepaēdis un gāja ārā. Uz sievas jautājumiem, kur ies, ko darīs, viņš neatbil​ dēja. Vai tad uz tiem varēja atbildēt?

Viņš pats nezināja, kas tagad būtu jādara, ko darīt būtu vispareizāk. Sirds nebija mierīga, tomēr labāk, ja gāja, rosījās, vismaz kaut ko darīja, nesēdēja klēpī

saliktām rokām. Ja šucmaņi nāks, atgriezīsies, kā solīja, kas tad notiks?

Rode izmeta, lai vaino pats sevi, ja Norās nekā neatradīs. Velns viņu dīdīja kaut ko tādu pasacīt. Tobrīd likās, ka tas ir vienīgais iespējamais, lai šucmaņus dabūtu prom. Bet viņš laikam kļūdījās, ar visu savu gausumu un apdomību pārsteidzās; šucmaņi uz Norām nemaz neaizgāja, viņi aizgāja uz Vijupītes krastu un līča pļavās šaudījās. Vai tas nozīmēja, ka viņi ne uz Norām, ne Mež- laukiem vairs nenāks? Nē, par to drošs neviens nevarēja būt. Vai viņa — Pētertāles uzdevums tagad nebija aiziet un Miķeli pabrīdināt, lai gaida ciemiņus? Jā, to laikam vajadzēja gan darīt. Miķelis tak pagājušo nakti bija atnācis un pateicis, ka meita steigšus jāved mājās. Patiešām,

šobrīd, kad apkārt bija mierīgi, vajadzēja aizkāpt uz Norām un Miķelim pateikt, ka šie var iegriezties. Galu galā tas pat bija viņa pienākums. Ja tagad ar Miķeli kas notiks, tad tak viņš būs pie tā vainīgs.

Droši vien Miķeļa mājās neviena aizdomīga persona neslēpās, tomēr vienmēr ir labāk, ja cilvēks skaidri zina, kas gaidāms. Cik tad te tālu? Pēc pusstundas viņš nāks jau atpakaļ. Tikmēr, jācer, nekas nenotiks.

Tā izlēmis, Pētertāle sāka iet, lai Miķelim pavēstītu, ka šorīt Rode draudējis Noras izkratīt. Ka pats izpļāpājies, pastāstīdams par diviem svešiniekiem, ko dēls vakar redzējis, to Kristjāns, protams, nolēma neteikt. Kāda tam nozīme? Arī bez viņa teikšanas šucmaņi varēja Noras izkratīt, tāpat kā

varēja izkratīt jebkuras mājas. Un, ja kāds ko slēpa, tad katram pašam bija jārēķinās, ka pie viņa var ierasties ķērāji. Bet nemaz jau nav sacīts, ka Miķelis kādu slēpj. Tie divi tiklab varēja aiziet Norām garām, kā arī tur iegriezties. Un kur teikts, ka viņi tur vēl atrodas, ja patiešām bijuši? Vai tad viņi nedzirdēja, ka pirmīt šāva? Šādos apstākļos katram pašam skaidrs, kas viņam jādara. Un, ja kāds ir tāds muļķis, ka nekā nedara, tas pats pie savas muļķības vainīgs.

Tā domādams, Kristjāns iznāca līdz ceļam, palūkojās uz vienu pusi, palūkojās uz otru pusi un pār- kumuroja pāri grāvim.

Viņš nolēma pa ceļu aiziet līdz ežai, kas starp lauku un pļavu veda tālāk uz Norām.

Pētertāle vēl nebija paspēris ne pārdesmit soļu, kad saklausīja dobju,

pieaugošu dunoņu un dārdoņu. Viņš apstājās, ieklausījās un nevarēja saprast, kas tas ir. Troksnis nāca no Vijupītes puses, bet ne no turienes, kur pirmīt bija notikusi kauja. Nē, tas nāca pa ceļu, pieauga, kļuva stiprāks, drebināja gaisu un biedēja. Kas tā varēja rūkt un dārdēt?

Kristjāns kā iemiets stāvēja ceļa vidū un klausījās draudīgajā skaņā, kas neapturami vēlās uz viņa pusi. Sī rēkoņa sākās un kļuva stiprāka tik pēkšņi, ka viņš nevarēja attapt, ko lai tagad dara — griežas atpakaļ uz mājām vai turpina iesākto ceļu uz Norām.

Kamēr Pētertāle tā stāvēja ceļa vidū, nespēdams izšķirties par tālāko rīcību, viņš tos ieraudzīja. Tuvojās vācu tanki.

Vēl tie atradās tālu pie Vijupītes, kur ceļš nogāzē meta asu līkumu. Tankus šajā

līkumā varēja labi saskatīt. Tie nāca cits aiz cita krietnām atstarpēm, smilšainajā nogāzē putekļu mākoni saceldami. Bija bezvējš, putekļu un dūmu mākonis cēlās gandrīz stāvus gaisā, lēnām veldamies uz rasainās,

nesen zaļot sākušās, vietām vēl rūsganās pļavas pusi un tikai negribīgi noplakdams liekņās un caurspīdīgajos krūmāju pudurkšņos Vijupītes kraujajos krastos.

Priekšējie tanki iejoņoja ieplakā un izzuda skatienam. Bet drīz vien tiem vajadzēja uzdrāzties pakal- niņā jau šaipus Vijupītes. Līdz tam laikam bija no ceļa jāpazūd. Kristjāns Pētertāle nejuta ne mazāko vēlēšanos sastapties ar vācu tankiem, kas drāzās uz fronti, kura, kā Miķelis vakar stāstīja, esot pārrauta. Jā, visu ziemu fronte bija nostāvējusi tikpat kā uz vietas, bet nu tā laikam vēlās šurp, katrā ziņā tālu tā vairs nevarēja būt. Nez vai šiem tankiem to izdosies apturēt. Kaut nu tikai Alda vēl paspētu at​vest Ilzi!

Kristjāns lēca pāri grāvim atpakaļ un

steidzās paslēpties aiz retajiem alkšņu un kārklu krūmiem, kas bija gluži caurredzami, vēl nepaspējuši atvērt sane​sušos pumpurus.

Viņš klunkuroja pa ciņaino, kurmju rakumiem izraibināto pļavu, bet tuvojošos tanku rēkoņa aiz muguras arvien pieauga, vēlās šurp, dārdēja ausīs un plosīja nervus, šķita — briesmīgās kara mašīnas tūdaļ gāzīsies viņam pāri, sajauks ar zemi un pērnē​jās zāles kumšķiem.

Bēglis ierāva galvu plecos, cenzdamies kļūt mazāks, saplūst ar zemo krūmāju, lai no garāmbraucošajām kara mašīnām viņu nejauši nepamana. Viņš gan mēģināja sevi mierināt, ka te vēl nav pati fronte, ka vācieši uz katru atsevišķu cilvēku nebūt nešauj, tomēr bailes viņu nepameta, jo vai tad nebija dzirdēts, ka

vācieši diendienā kļuva mežonīgāki, ikvienā un visos saskatīdami ienaidnieku.

Un vai viņiem nebija sava taisnība? Ik ar dienu, karam uz beigu pusi ejot, vairāk un vairāk cilvēku nostājās pretī. Tā bija.

Tikai tā nebija Kristjāna Pētertāles cīņa.

Viņš šai karā nepiedalījās. Tas nebija viņa karš. Ne viņš to sācis, ne arī pabeigs.

Lai karo tie, kam tas svarīgi. Kas grib kaut ko izkarot. Pētertālem karš ir vienaldzīgs. Šorīt viņš to bija izdarījis, lai atbrīvotos no jebkādas līdzdalības šajā karā.

Pētertāle apstājās un sakņupa; tanku rēkoņa tricināja gaisu un zemi tepat aiz muguras, tāpēc labāk nekustēties, saplūst ar krūmiem, pārvērsties par nolauzta koka stumbru, par nedzīvu priekšmetu.

Un tā viņš tur stāvēja, iespraucies vēl neizplaukušā kārklu krūmā, piespiedies

greizam, apdrupu- šam vītola stumbram, pats līks, uzkumpis un nekustīgs kā veca, nekur nederīga sieksta. Vienīgi dziļi iegrimušās acis zem biezajiem uzacu sariem bija dzīvas, dzirkstošas un viltīgas.

Viņš ir stāvējis uz šīs zemes un stāvēs. Ja vajadzēs, viņš pārvērtīsies ne tikai par koka stumbru, akmeni, celmu, viņš pazudīs kurmja alā, pārtaps par zāli un sūnu, sajauksies ar šo zemi, uz kuras stāv, bet no šejienes viņu neizkustinās nekas. Viņš ir šīs zemes saimnieks un sastāvdaļa un bez zemes nav domājams, tāpat kā zeme nav domājama bez viņa. Tāds ir zemnieka liktenis, tā ir viņa daļa — būt vienotam ar zemi, uz tās stāvēt un palikt. Ja vajag, viņš būs zemāks par zāli, bet viņš būs un atkal atlieks muguru, izsliesies, kad visas kara varzas būs pāri.

Tanki izzuda aiz nākošās piekalnes.

Tagad to rūkoņa atsitās pret meža sienu un atbalss, atsviesta lauku ielokā, maldināja klausītāju, šķita, it kā tanki nevis aizietu, bet joņotu šurp no pretējās puses.

Pētertāle pastāvēja, pamīņājās un nevarēja izšķirties, vai iet uz kaimiņu mājām vai neiet. Pēc tanku aizbraukšanas nez kāpēc to vairs negribējās darīt.

Tā bija dīvaina sajūta, kas viņu pārņēma katru reizi, kad izgāja ārpus mājas. Mājās drošs un pārliecināts, gudrs un visu zinošs — Kristjāns Pētertāle kļuva nedrošs un neizlēmīgs ārpus savu māju robežām. Kamēr viņš stāvēja uz savas zemes, staigāja pa savu pagalmu, starp savām ēkām, viņš jutās kā pavēlnieks, kā valdnieks, visuvarens izlēmējs, bet, tiklīdz vairs neredzēja savas mājas skursteni,

viņš jutās pazudis, kā pamatu zem kājām zaudējis. Tā arī tagad. Un pievienojās bailes, ka viņa prombūtnes laikā mājās kaut kas nelabojami slikts varētu notikt, šīs bailes viņu pārņēma katru reizi, kad viņš bija prom, šīs bailes uzmācās arī tagad. Tāpēc Norām viņš uzgrieza muguru.

XXXVI NODAĻA Bija ap pusdienas laiku, kad Kristjāns satrūkās, izdzirdējis pirmos šāvienus, kas atskanēja no Noru puses. To viņš vairs nebija gaidījis, bija cerējis, ka viss jau pāri un garām. Bet šāvieni neapklusa, tie arvien vēl skanēja, lai arī reti, kā negribīgi, ar lielākām atstarpēm.

Varbūt tas nemaz nebija Norās? Droši vien viņš kļūdījās. Iespējams, ka atkal šāva kaut kur Vijupītes krastos, tikai viņpus ceļa. Kristjāns ļoti gribēja, lai šoreiz viņš būtu kļūdījies. Tomēr šaubas bija pārāk lielas, un viņš, nespēdams rimties un tāpat vien nogaidīt, pagājās uz Noru pusi.

Aizgājis līdz ceļam un pakāpies

piekalnītē, viņš redzēja, ka Noru pagalms laužu pilns. Mājas bija aplenktas, vairākās vietās stāvēja vīri ar šautenēm rokās. Un — kas tad tas? Nē, dzirde viņu nevīla, varēja saklausīt spalgus sievietes kliedzienus un vaimanas. Tad viņš ieraudzīja, ka vairāki apbruņoti vīri aizved kādu cilvēku aiz mūra kūts, noskanēja šāvieni, un apbruņotie vīri atgriezās pagalmā. Pa to laiku citi pajūgos krāva kaut kādas mantas. Atkal atskanēja šāviens, un tad no mūra kūts jumta sāka kūpēt dūmi, kļūdami aizvien biezāki un celdamies gandrīz stāvus gaisā. Drīz iegailējās arī liesmas. Kliedzieni apklusa, bet daži šāvieni vēl noskanēja. Tad aizdedzināja arī dzīvojamo māju un pārējās ēkas. No Noru pagalma izbrauca vairāki pajūgi. Tie brauca šurp uz lielā

ceļa pusi, un, lai viņu nepamanītu, Kristjāns steidzās atpakaļ uz māju.

Dārza malā viņš aizslēpās aiz kuplāka korintes krūma un bažu pilns lūkojās atpakaļ, lai redzētu, uz kuru pusi pajūgi brauks. Tie pagriezās uz Vijupītes tilta pusi, un Pētertāle izbijies gaidīja, ka pajūgi tagad iegriezīsies viņa mājā. Zirgi soļoja lēnām, acīmredzot rati bija krietni piekrauti. Pētertāle stāvēja un gaidīja.

Rati viens pēc otra Mežlauku ceļagalam aizbrauca garām. Aizbrauca garām. Vai tas nozīmēja, ka garām arī visas briesmas? Pētertāle tam baidījās noticēt.

Pirms dažām stundām viņš bija noticējis, vismaz iedomājies, ka uz Norām pie Miķeļa neviens vairs neies, un bija kļūdījies — patlaban Noras jau dega pilnās liesmās, pat šeit, aiz piekalnes,

varēja redzēt, kā pret spilgti zilajām debesīm plandījās melni, biezi dūmu mutuļi. Vai tagad tie paši ciemiņi nebija gaidāmi arī Mežlaukos? Pajūgi gan aizbrauca garām, bet tur katrā sēdēja tikai pa vienam diviem vīriem. Tātad pārējie vēl atradās Norās.

Ko viņi tur darīja? Kāpēc kavējās? Šāvieni vairs neskanēja. Varbūt viņi aizgāja pāri laukam un pļavai taisni uz Vijupītes tiltu? Tikai pajūgi brauca apkārt? Kas to lai zina. Šobrīd drošs ne par ko nevarēja būt. Ko gan viņi Norās tādu atraduši? Vai tiešām tur kāds slēpās?

Pētertāle centās par to nedomāt, jo notikušais šķita pārāk neticams, neiespējams, baismīgs. Tomēr domas no viņa neatkāpās. Vai kaut kas būtu mainījies, noticis citādi, ja viņš pirmīt

būtu aizgājis pie Miķeļa un viņu brīdinājis, lai sagatavojas, ka gaidāmi ciemiņi? Ja nebūtu nākuši tanki? Ja viņš nebūtu nobijies un atgriezies pats savās mājās? Un vai šucmaņi vispār uz Norām būtu gājuši, ja viņš šorīt, tik agri pārsteigts, nebūtu ieminējies par tiem diviem, kas vakar aizgājuši Noru virzienā? Uz šādiem jautājumiem nevienam nebūtu viegli atbildēt. Arī Kristjānam Pētertālem nebija viegli. Vai viņš savu un savējo dzīvības bija pircis par Miķeļa un viņa tuvinieku dzīvību cenu? Tā nedrīkstēja būt. Tādu tiesību nevienam nebija. Tad jau viņš bija ļaunāks par Jūdasu, kas nodeva Jēzu Kristu. Viņam taču nebija ne naida, ne ļaunuma pret Miķeli. Viņš par to bija ieminējies tikai tāpēc, ka nekā cita ātrumā

nespēja izdomāt. Viņš taču netika teicis, ka tie divi iegāja Norās. Viņš tikai teica, ka aizgāja Noru virzienā. Viņš tak ne iedomāties nevarēja, ka šiem vārdiem būs tādas sekas. Kā tad tā? Vai tad nepietika, ka viņš nogalēja svešo, kam pats bija patvērumu devis?. Jau tās šķita briesmīgi.

Tomēr viņš to paveica. Lai glābtu savējos.

Lai glābtu Mež- laukus. Bet svešais pats bija vainīgs. Viņam tika teikts. Viņš tika brīdināts, lai iet prom. Par to nav ko domāt. Tas ir paveikts, un cauri. Bet kāpēc bija jāmirst Miķelim un viņa ļaudīm? Kāpēc jānodedzina Noras? Nē, tur Pētertāle nebija, nedrīkstēja būt vai​nīgs. Bet varbūt Miķelis nemaz nav miris? Varbūt viņi ir dzīvi?

Taču tūdaļ Kristjāns apjēdza, ka alojas.

Tie tak bija Miķeļa zirgi, kurus nupat

šucmaņi aizbrauca garām. Tur aizveda Miķelim nolaupītās mantas, pirms mājai pielaida uguni. Vai Mežlaukiem tāpēc nepielaidīs? Varbūt tāpat pielaidīs uguni un viņa zirgus aizbrauks? Varbūt tieši labi, ka viņa meitas nav mājās un dēls mežā?

Varbūt vismaz tie izglābsies un paliks dzīvi?

Lai cik satriekts bija Kristjāns Pētertāle par to, kas notika Norās, viņš tomēr lūkojās uz priekšu. Viņš nu nebija tas vīrs, kas padevīgi nolaiž rokas. Pat šādā brīdī ne. Ja Mežlaukiem draud briesmas tikt nodedzinātiem tāpat kā Norām, tad ko viņš vēl var darīt, lai mājas paglābtu? Ja ir vēl kaut kas tāds, kas cilvēka spēkos, tad viņš to paveiks. Bet Pētertāle nezināja, ko vēl vajadzētu darīt.

Patlaban viņa māja bija tīra. Vienīgā vājā

vieta bija rija un arī tikai tai gadījumā, ja kādam ienāktu prātā izjaukt krāsni.

Pētertāle gāja uz riju. Viņam vajadzēja redzēt, kā tur izskatās. Varbūt no rīta steigā un uztraukumā viņi ar Kārli kaut ko palaiduši garām, aizmirsuši izdarīt, neievērojuši? Tagad vēlreiz uz visu jāpaskatās ar vēsu prātu, jāpaskatās tā, it kā uz visu skatītos pats policijas priekšnieks Rode ar savu ietrenēto bendes un okšķera aci.

Pētertāle apstājās, sastinga uz vietas.

Viņu ķēra kā zibens. Varbūt Rode jau kaut ko zina? No rīta taču notika kauja. Ja nu šucmaņi kādu sagūstījuši, tad tas, savu dzīvību glābdams, var izpļurkstēt, ka viens no viņiem slēpjas Mežlauku rijā.

Tāpat kā Pētertāle izbailēs pateica par tiem diviem, kas aizgāja uz Norām. Tāpēc

nemaz nav izslēgts, ka pie viņa ieradīsies šucmaņi. Bet nē, ja ko zinātu, tad būtu atskrējuši tūlīt, pirms gājiena uz Norām.

Tad tagad liesmotu nevis Noras, bet Mežlauki.

Pētertāle mazliet nomierinājās, tomēr uz riju vajadzēja aiziet, palūkoties, pārbaudīt, vai nav ieraugāms kas aizdomīgs.

Viņš iesteidzās rijā, apstājās un gaidīja, lai acis aprod ar puskrēslu, kas te valdīja. Tad sāka lūkoties apkārt, bet nesaskatīja nekā tāda, kas norādītu, ka rijā kāds slēpies. Uz rijas klona pat nekādas pēdas nebija pamanāmas. Arī krāsns izskatījās tieši tāda, kādai vecai krāsnij jāizskatās. Nē, lai pateiktu, ka te kāds slēpies, tas iepriekš jāzina. Vienīgi suns, varbūt vienīgi suns kaut ko saostu un sāktu

gar krāsni kārpīties. Jā, šobrīd no cilvēka acs nebija jābaidās, bija vienīgi jābaidās, ka te varētu ievest policijas suni. Viņš bija izdarījis visu, lai cilvēka acs nekā nesaskatītu. Bet, ko varētu izdarīt, lai arī suņa deguns nekā nesaostu, to viņš nezināja. Un tas viņu uztrauca. Varbūt atvest šurp Neronu? Lai tas te pastaigā un paošņā. Nerons gan nebija policijas suns, nebija īpaši apmācīts, tak pēdas viņš mācēja dzīt. Ja Nerons ko aizdomīgu saodīs, viņam spalva uz kumbra sliesies stāvus kā meža cūku medībās un suns sāks rūkt. Tad viņš zinās — kaut kas jādara, jāizgudro kaut kas tāds, kas atņemtu sunim patiku ošņāties. Bet tam ir jābūt kaut kam tādam, ko cilvēks nevar ne saost, ne pamanīt. Kas tas varētu būt? Varbūt tabaka?

Kamēr Pētertāle tā domāja, viņš izdzirdēja balsis un nodrebēja. Vienalga, kas bija ienācis Mežlauku sētā, tas bija bīstams. Tomēr saimnieks, ne brīdi nevilcinādamies, gāja briesmām pretī, vienalga, kādas tās arī būtu.

Pagalms bija šucmaņu pilns. Milda durvju priekša sarunājās ar Rodi un raustīja plecus, acīmredzot viņa to darīja tāpēc, ka nevarēja pateikt, kur Kristjāns atrodas. Tad Rode pats viņu ieraudzīja nākam no rijas un sāka soļot pretī. Jau pa gabalu viņš sauca: — Vai jūs no sievas slēpjaties rijā?

Ko? — Es nekur neslēpjos, bet neba nu sievai viss jā​zina, kur vīrs iet un ko dara.

— Tas jau gan, he, hē, bet, es ceru, pret mani jums nekādu noslēpumu nav?

Ko? — Aizgāju apskatīties sēklas kartupeļus, vai ir labi sadīguši vai nav, būtu tā kā laiks stādīt.

— Vai tad jūs kartupeļus rijā turat?

Tas ir interesanti. Citi kartupeļus tur pagrabā.

— Man jau arī stāvēja pagrabā, bet pirms nedēļas es kādu daļu aizvedu uz riju, lai apžūst un labāk saasno. Pagrabs mums auksts un tumšs.

— Ā, tas ir interesanti. Ļoti interesanti. Kādas šķirnes kartupeļi jums ir? Ko? — Priekuļu agrie.

— Hm. Priekuļu agrie. Interesanti gan, man tādu kartupeļu nav. Man ir zilie.

Tādi lieli, bet tie nav garšīgi, īsti cūku kartupeļi. Un ir vēl Vāles kartupeļi. Bet

Priekuļu šķirnes man nav. Es labprāt no jums pāris pūru iemainītu. Vai jums patiktu man iemainīt savus Priekuļu kartupeļus, ko?

Rodem pašam piederēja lielas lauku mājas, un Pētertāle nešaubījās, ka policijas šefam pašam ir visas kartupeļu šķirnes, kādas vien vēlējās. Ja nu viņš tā runāja un runāja ar nepārprotamu ironiju uri izsmieklu, tad, neraugoties uz to, ka policijas priekšnieks bija jūtami iedzēris, viņa vārdos slēpās kaut kas pavisam cits.

Ne jau nu kartupeļi viņu interesēja. Tāpēc viņš piesardzīgi teica: — Diez cik to kartupeļu jau nav, bet pāris pūru varbūt varētu.

— Tas ir labi. Aiziesim apskatīsim!

Es gribu tos redzēt.

Viņi gāja uz riju. Pētertāle pirmais

kāpa pār sliek​sni un tikai tad pats Rode.

— Nu, kur tad ir tie slavenie kartupeļi? Nolāpīts ar vienu aci, es nekā neredzu! A, ak šite? šitie te? Hm. Nekas, ir tādi kartupelēni. Kāpēc tad vajadzēja tā sagraizīt? Ko? — Sēklas pamaz.

— Jā, pamaz. Es nu gan šitādus zemē nebāztu. Kas tad tur izaugs? Zirņi, nekas cits. Vai tad jūs, Pētertāle, pats zemnieks būdams, nezināt, ka sēklas kartupelim jābūt spēcīgam? Jo spēcīgāks, lielāks sēklas kartupelis, jo labāka raža.

Vai tā nav, ko?

— Tā jau ir, bet ko tu padarīsi, ka citādu nav.

— Nav? Nu gan jāsmejas. Kur tad šie paliek, ka nav? Lai nu kā, bet kartupeļu zemniekam nekad nav trūcis. Vai tā nav?

Varbūt jūs tos divkājainiem meža zvēriem izbarojat, ko? Ha, ha!

— To es nedaru. Bet, kad nodod visas normas un vēl bišķīt pa virsu, tad te nu ir redzams, kas pa​liek pāri.

— Ai, Pētertāle, Pētertāle, jūs runājat kā pēdīgais komunists, it kā jūs būtu šausmīgā nemierā ar to, ka jādod kaut kas arī fīrera armijai. Ko? Jūs esat nemierā?

— Armijai es atdodu nevis kaut ko, bet labāko. Un man nav žēl. Pašam dēls karo. Es tikai saku, ka pēc tam diez kas nepaliek. Knapi sēklas tiesa. Bet paldies par to pašu. Nekas vairāk nav vajadzīgs.

— Viltīgs jūs esat, Pētertāle, viltīgs! Bet es redzu jums cauri. Kā stikliņam. Ha, ha… Kā jūs domājat, kāpēc esmu atnācis? Ko?

Pētertāle juta, ka mute kļūst sausa un nekāda jēdzīga atbilde prātā nenāk. Tāpēc viņš tikai paraus​tīja plecus.

— Jūs redzējāt, kā svilst Noras, ko? Redzējāt, redzējāt, es zinu, ka lūrējāt gar stūriem, un tāpat dzirdējāt, ka mēs tur — ta-rah-ta-bah — bišķiņ šaudījām. Tā bija? Bija. Kā jūs domājat, kāpēc mēs to uguņošanu taisījām, ko? Tāpēc, Pētertāle, ka jums bija liela taisnība, tas prakvasts Klapkalnu Miķelis bija ierīkojis veselu lazareti. Jūs mums norādījāt pareizo virzienu, un mēs to likvidējām. Jūs, Pētertāle, savu pienākumu kā nebūt esat izpildījis. Pateicoties man. Tā jā. Tāpēc es gribu jūs vēlreiz brīdināt: ar tādām lietām nejoko. Jums vajadzēja ziņot savlaicīgi, tikko jūs tos divus redzējāt, nevis gaidīt līdz otrai dienai, kamēr es

pats ierodos. Tas ir nozie​gums, par ko liek pie sienas. Kā jūs to domājat izpirkt, ko?

Jo, raugi, nosvilinot tēva mājas, man nemaz negribētos apbēdināt varonīgo leģionāru Kārli Pētertāli, kas jau pusgadu cīnās pret sarkanajiem. Vai es pareizi runāju, ko? Nu re, jums mute stāv ciet kā atejas vāks. Bet es jums pateikšu, došu pēdējo iespēju: no šīs dienas un stundas jūs man ziņosiet par katru personu, kas te parādīsies vai ienāks jūsu mājā, vienalga, diena vai nakts. Skaidrs, ko?

— Jā, — Pētertāle ar pūlēm atbildēja.

— Šitos kartupelēnus es tomēr neņemšu, izaudzējiet lielākus, tad. Uz redzēšanos!

— Visu labu!

Rode aizgāja. Soļu dima un balsis

noklusa, bet Pētertāle arvien vēl stāvēja pie saasnojušo kartupeļu kastēm un nespēja atgūties. Vai tagad beidzot briesmas bija garām? Vai tam varēja ticēt? Vai gai​dāms vēl kaut kas?

Tad viņš tomēr pārvarēja sastingumu, kas bija pārņēmis, un izgāja ārā. Pavasara dienas žilbinošais spožums lika samiegt acis. Kad viņš atkal tās pavēra, Pētertāle ieraudzīja pajūgu, kas brauca uz mājām.

Alda atgriezās no pilsētas. Blakus viņai sēdēja Ilze. Laimīgi tikušas līdz mājām. Šucmaņu vienība patlaban gar mežmalu gāja taisni uz Vijupītes tilta pusi. Ja šucmaņi būtu gājuši pa ceļu, tad brau​cējas ar tiem būtu satikušās.

Alda laikam bija redzējusi šucmaņus iznākam no rijas, jo viņa izlēca no ratiem un kā ārprātīga lēkšoja šurp. Ieskrējusi

rijā, viņa sauca: — Raimondi Raimond, kur tu esi?

Raimondi Tēt, kur viņš ir?

Pētertāle meitai sekoja un nolēma, ka būs labāk, ja neatstās nekādu cerību, ka svešais vēl varētu būt dzīvs.

— Klusāk! Klusāk, meit! Visu dienu te apkārt dauzās šucmaņi. Viņi jau no rīta to atrada, aizveda un nošāva. Tikai Kārļa dēļ nenodedzināja mājas, jo domā, ka tas vēl leģionā. Pēc tam aizgāja uz Norām.

Miķelis esot vairākus slēpis. Tagad visi beigti. Pie Vijupītes notika vesela kauja.

Likās, Alda nesaprot teiktā jēgu.

Viņa skraidīja pa riju un piedarbu, it kā kaut ko meklēdama. Ieraudzījusi noliktās kāpnes, viņa tās slēja pie ārdiem, kur agrāk bija slēpies svešais. Uzkāpusi augšā, rakās pa kaņepājiem un elsoja vēl

straujāk un saraustītāk. Bargiem un pavēlošiem vārdiem Pētertāle to nosauca lejā. Tad Alda gribēja mesties pakaļ šucma- ņiem. Pētertāle tikko paguva meitu satvert aiz rokas, citādi tā būtu aizskrējusi un nezin kā viss vēl beigtos. Bet viņš to notvēra un aizveda mājās.

Otrā dienā pa ceļu garām gāja garas, zilganpelēkas kolonnas. Tās devās uz noteiktām pulcēšanās vietām, lai padotos gūstā. Kurzemes katlā iedzītās fašistu armijas bija kapitulējušas.

XXXVII NODAĻA Pētertāle ir piecēlies un arī izgājis ārā. Ausīs, tāpat kā no rīta, uzmācīgi lien traktoru ducināšana, kas veļas pār pakalni no Vijupītes puses, bet tagad Kristjāns par to vairs nedomā. Viņš ir izlēmis. Tas ir jāizdara. Viņa rīcībā vēl ir laiks. Pavisam nedaudz laika, bet to viņš izmantos. Tikai vēl jāredz, par visu jāpārliecinās, jāpaskatās, vēlreiz viss mierīgi jāapsver, tad.

Motoru rūkšana un ducināšana viņu pievelk, kā dzelzs skaidu pievelk spēcīgs magnēts. Kristjāns atkal iet uz ceļa pusi.

Ko viņi pa šodienu izdarījuši? Vai daudz pavirzījušies uz priekšu? Lai gan domas nemierīgas, solis ir stingrs un noteikts, cik

nu stingrs un noteikts tas var būt vecam vīram, kas zina, ko viņš grib un kas viņam jādara.

Kad vecais Kristjāns Pētertāle izsteberē uz ceļa un paceļ galvu, viņš sastingst, pavisam nevilšus un negribot viņam jāapstājas un jālūkojas pāri laukam uz to vietu meža ielokā, kur kādreiz slējās Noru mā​jas. No visa, kas palicis pāri, labi saskatāms vienīgi sarkanīgais kūts mūris, gandrīz tāds pats kā Mež- laukos; viss pārējais aizaudzis nātrēm un mežrozītēm.

Kad tās zied, drupas šķiet grimstam baltā kupenā. Kristjāns nekad neaiziet uz Norām, nekad nav tur bijis, vienīgi paretam aizstaigā līdz šai vietai, kur toreiz viņu apturēja tanku rūkoņa, un tālāk neiet.

Ja viņš toreiz būtu aizgājis, izrunājies ar Miķeli, brīdinājis viņu, varbūt kaut kas

notiktu citādi, varbūt tad Noras nenodedzinātu, bet viņš neaizgāja un tā arī Miķeli nekad vairs nesatika, tāpat kā nesatika nevienu no viņējiem. Bet Noras bija pilnas ar ļaudīm, tikai dzīvs neviens no tiem nepalika. Ne daudzie Miķeļa radi no Rīgas un Vidzemes, kas uz šejieni bija izdzīti, ne citi, kam Miķelis it kā patvērumu devis, ne pašmāju ļaudis. Jā, Miķelis jau nevienam nespēja atteikt, ja vien kādam varēja būt izpalīdzīgs. Un tas viņu nelaimē iedzina. Kur vairāk ļaužu, vairāk nelaimju. Jo katrs jau ir citāds, katram sava gudrība, sava pārliecība, kas nesadzīvo ar cita pārliecību. Kara laikā par to triec lodi pierē un sarkano gaili jumtā. Ar Miķeli tā arī notika. Un pats viņš pie tā bija vainīgs. Vajadzēja vairāk gādāt par savējiem, ne svešiem. Nē, kara

laikā nevienam patvērumu nedrīkst dot, ja negribi pats sevi postā iedzīt. Bet Miķelis jau vienmēr gribēja būt gudrāks un labāks par pārējiem. Un te ir iznākums! Mežlauku ļaudis arvien vēl staigā pa šo pasaulīti, kamēr Miķelis ar savējiem guļ zem zemītes, sajaucies ar sa​vas mājas pelniem.

Kristjāns Pētertāle stāv uz ceļa un pāri laukam lūkojas uz meža ieloku, kur kādreiz pacēlās viņa kaimiņa Miķeļa mājas, no kurām šobrīd vairs redzams tikai sarkanīgais kūts mūris, kas, pēcpusdienas saules apspīdēts, izskatās pat košs. Guli vien, Miķeli! Es jau nu pie tevis neiešu. Tāds ir karš, un te nav citus ko vainot.

Pētertāle strauji pagriežas un saspringti ieklausās: gaisu arvien vēl tricina dobjā motoru rūkoņa. Nogāzē pie

Vijupītes blarkšķēdams ārdās buldozers, pārbīdīdams veselus zemes kalnus, tālāk ducina traktori, slrādā greideri, brauc pašizgāzējas automašīnas, rūc un dūc visāda citāda tehnika. Tā ar visu šo lērumu pār Vijupīti šurp nāk jaunā šoseja.

Kas pa to ienāks viņa mājās? Katru reizi šopavasar, kad Pētertāle klausās šajā motoru kanonādē, viņu pārņem tā pati sensenā baiļpilnā jutoņa, kas viņu bija pārņēmusi toreiz, kad pār Vijupīti nāca vācu tanki, tā pati nelaimes priekšnojauta.

Toreiz viņš no nelaimes izglābās, kaut gan tā izgāja caur viņa mā​jas pagalmu.

Motoru rūkoņa pieņemas spēkā.

Pētertāle tāpat kā toreiz pārtiek grāvim, vienīgi tas neiznāk tik veikli kā agrāk.

Tagad te stāv vecs vīrs; galva reizēm notrīc uz stiegrainā kakla, un bārdas

kumšķi pazodē dreb. Bet sajūta tāda pati.

Tā tuvojas nelaime. Vai tā paies garām?

Noras ir nodedzinātas, un tuvumā neviena cita kaimiņa nav. Mežlauki kopš tiem laikiem ir vienīgās apdzīvotās mājas šajā meža ielokā.

Bet ne jau tas biedē Kristjānu Pētertāii, ne tas. No vientulības viņš nekad nav baidījies. Nē, tas ir pavisam kas cits. Visus šos gadus viņš un viņējie par to nekad netika runājuši. Ja arī iedomājās, tad runāt nerunāja neviens, lai gan tas kā slogs gulēja pār visu viņu dzīvi, saindēja sirdis un prātus, iekala tos nebeidzamā klusēšanā. Katrs, kā nu mācēja, dzīvoja savā vientulībā. Bet bija tak pagājuši gadi, Kārlis un Ilze apprecējušies, Pētertālem jau sen ir mazbērni,

tomēr laiks viņu mājās stāv uz vietas — lai viņi darīja ko darīdami, lai pasaulē notika kas notikdams, laiks viņu mājās arvien vēl rāda tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada maija dienu, kad caur viņu mājām izgāja nelaime. Alda arvien vēl tāpat staigā uz riju, arvien vēl gaida cilvēku, kuru nezin kāpēc bija iemīlējusi. Pētertāle no Mildas to uzzināja daudz vēlāk, kad sen jau bija par vēlu. Ja viņš to būtu zinājis toreiz! Jā, tad varbūt viņš meitai būtu paklausījis un svešo paslēpis pagrabā, nevis izdarījis to, ko izdarīja. Bet cilvēks jau bieži vien nezina, kā un kur viņš citiem un pašam atnes postu un nelaimi. Ja toreiz viņa meita — taču cilvēcības vārdā — nebūtu sākusi slēpt svešo, cik ciešanu būtu aiztaupīts!

Galvenokārt viņai pašai. Un viņam nebūtu

bijis visu mūžu jādzīvo kā nosodītam.

Tad, iespējams, nenodedzinātu Noras un Miķelis un viņa ļaudis vēl šodien staigātu dzīvi. Kur ir viņa — Kristjāna Pēter- tāles lielā vaina? Kāpēc viņam vēl šodien — pēc tik daudz gadiem no tā visa vēl nav miera? Viņš ir noguris. Viņš atmestu visam ar roku, lai notiek kas notikdams, bet viņam ir mazbērni, kuriem viņš grib palikt tīrs un nevainojams, kuriem viņš negrib atstāt mantojumā to, kas paša dzīvi pārvērtis par mocībām, lai tie no šejienes aiziet un pasaulē raugās skaidrām un mierīgām acīm. Bet tie kauli, kas guļ rijā, tie pirmdien tiks skatāmi visai pasaulei.

Pētertāle ir redzējis, kā strādā buldozers, kad tas nojauc vecu, nekam nederīgu ēku, tad tāda krāsns pāršķēlās kā ola un rāda, kas tajā iekšā. Nē, pasaulei tas nav jāredz!

Tāpēc vecais Pētertāle gaida mājās Kārli.

Un, kad tas beidzot pārrodas, viņš pavēl: — Šovakar atved zirgu! Saki, ka mēs rīt stādī​sim kartupeļus, — Labi.

— Un gādā, lai Nellijas ar bērniem šovakar ne​būtu mājās!

Tagad Kārlis ilgi veras tēva acīs un sejā un saprot, kas aiz tēva vārdiem slēpjas. Tagad viņš to zina, jo arī viņš dzird traktoru un greideru ducinā- šanu, redz, kur nosprausta jaunā ceļa trase.

Tāpēc viņš visu saprot un saka: — Jā.

Vairāk viņi par to nerunā.

XXXVIII NODAĻA Pievakarē Kārlis no fermas atbrauc pajūgu. Pēc tam, ar Nelliju par šo to parunājis, viņš saka: — Tāds jauks vakars. Siev, vai nepavizināsimies?

Nellija ir prātīga sieviete un atsaka: — Atradis laiku, kad vizināties!

Dārzs vēl nav kārtīgi apstādīts, bet viņš vizināsies.

— Dārzs nav zaķis, nekur nepaliks. Vakars tikpat klāt. Gan rīt visu paspēsim.

Kārlis, lai gan vienmēr ir nopietns cilvēks, tagad kā tāds auša iet uz šķūni un darbina motociklu. To tūdaļ sadzird bērni un ir klāt.

— Tēt, kur brauksi?

— Vizināties.

— Ko? Tad mēs ar.

Vajag tikai ieminēties par vizināšanos, kad viss tiek pamests pusratā, pa roku galam. Kārlis vēl pie​metina: — Bet mammu arī ņemsim līdzi.

Jā, jā, aiziet, mammu! Braucam!

Urrā!

Un Anrijs ņem māti pie rokas un velk pie motocikla. Un Vizma ņem aizsargcepuri un liek mātei galvā. Paši salien blakusvāģi, un Kārlis drāž pa ceju prom. Tādi kā apdauzīti. Nu labi, Nellija samierinās, var jau brītiņu pavizināties, aizbrauks līdz jaunajam ceļam aiz Vijupītes, kur uzklāts asfalts, padīdīsies pa to un brauks mājās. Jāslauc govs.

Nevar tak prasīt, lai vienmēr to darītu

vīramāte, pašai arī jāprotas. Bet Kārlis tik brauc un brauc, bērni aiz sajūsmas spiedz.

Nellijai šāds ātrs brauciens nekādu prieku nesagādā, ne viņa tam gatavojusies, nekā, vējš saldē stilbus un lien zem brunčiem.

Viņa vairs nav nekāda jauna meitene, kura cauru nakti ar mieru klabināt zobus, ka tik puisis vizina. Tie laiki garām. Vakars patiešām diezgan vēss, uz rīta pusi var uzkrist pat salna.

— Kārli, man salst, gribu mājās.

— Nē, nē! — spiedz bērni. — Vēl pabrauksim, tēti!

Kas šiem ko nespiegt? Ka tik nav jāmācās, ka tik vējš svilpo gar ausīm. Bet kāpēc Kārlis griež no šosejas nost?

— Vīrs, kur tu brauksi?

Kārlis neatbild, tikai drāž uz priekšu; bērni smejas, it kā viņi ar tēvu pēc

iepriekšējas norunas būtu apvienojušies pret māti.

Kārlis griež vēl vienā sānu ceļā iekšā. Tagad Nellija saprot — Kārlis brauc pie viņas māsas Teklas. Nu labi, var jau iebraukt, lai gan vajadzības nekādas nav. Tāpat jau diezgan bieži tiekas. Cik tad te nu tālu? Bet bija tak jāslauc govs, un vēls arī jau ir. Būtu vismaz iepriekš pateicis, kur brauks.

Teklas mājas pagalmā stāv «Žigulis», ap to rosās bērnu bariņš.

Izrādās, pie māsas atbraukuši vīra radi no Rīgas. Un nu Rīgas bērni Teklas bērniem izrāda savus jaunos motorratus. Protams, Anrijs un Vizma tūdaļ steidzas pie citiem bērniem un arī grib jauno mašīnu apskatīt un tajā pasēdēt.

Tekla iznāk atbraucējiem pretī un

aicina iekšā. Nellijai tas nemaz vairs nepatīk. Viņa nav ne tā apģērbusies, ne sagatavojusies, lai rīdziniekiem rādītos, bet Kārlis saka: — Jūs te papļāpājiet, es uz brīdi aizskriešu, man vēl darīšanas kolhoza centrā.

Vairāk viņš nekā nepaskaidro, griež motociklu ap​kārt un prom ir.

Tekla vedina Nelliju iekšā, bet Neliija iecērtas un neiet.

— Mēs nemaz netaisījāmies pie tevis braukt. Tikai tāpat, garām braucot, pieskrējām, kamēr Kārlis kaut kādas aizmirstas darīšanas centrā nokārtos. Viņš tūdaļ būs atpakaļ. Un tad mēs brauksim mājās. Vēls arī ir. Es nemaz iekšā neiešu.

Bet tu ej un ciemojies. Par mums neliecies ne zinis.

Nelīdz nekāda Teklas pierunāšana, Nellija iekšā neiet.

Tobrīd pagalmā ar motociklu iebrauc Teklas vīrs.

— Ā, sveika, radinieci — viņš sauc. — Kur tad tavējais tā aizplēsa, ka putekļi vien griezās?

— Uz centru. Kaut kādas darīšanas…

— Ej nu ej! Tu man kaut ko stāsti nepareizi. Kopš kura laika centrs ir uz Mežlauku pusi?

— Kā tā? — Nellijai izsprūk, un viņa zina, ka nosarkst. Kāpēc vīrs viņai būtu melojis? Bet nav arī pamata apšaubīt svaiņa vārdus, tāpēc viņa vairs nekā nebilst.

Tikām Tekla izkomandē vīru: — Ej iekšā pie saviem radiem!

Bet, paga, pa- priekšu nomazgājies! Es iedošu tīru kreklu.

Viņi ieiet iekšā. Nellija nedomā te vēl gaidīt. Ja Kārlis nostādījis viņu muļķīgā situācijā, viņa nu gan te par izsmieklu nestāvēs. Vēl jo vairāk to rīdzinieku priekšā. Tāpēc viņa pasauc bērnus un iet mājās. Tie gan sākumā protestē, grib gaidīt tēti, bet, kad Nellija stingri uzstāj un apgalvo, ka tēva nebūs, bērni beidzot paklausa. Un tā viņi iet mājās, no ra​diem pat neatvadījušies.

Ceļš ved pāri laukam lejā uz Vijupīti.

Tad viņi nogriežas uz takas, pāri laipām un pa Vijupītes līča pļavām taisni uz Mežlaukiem. Ja ietu apkārt pa ceļu, būtu daudz tālāk. Bet šeit tikai kādi četri kilo​metri. Pēc stundas viņi būs mājās.

Sākumā iet klusēdami. Bērni tāpēc,

ka nav paspējuši nemaz paciemoties un ka jāsoļo kājām, Nellija iegrimusi domās; viņu pārņēmis tāds kā nemiers, kā uztraukums: kāpēc Kārlis tā darīja? Bet atbildi atrast viņa nemāk. Un tas viņu kaitina. Jau visa šī neparedzētā, gluži nevajadzīgā auļošana prom no mājas, lai pēc tam viņus pamestu pie māsas un pats ar joni atgrieztos atpakaļ. Ko tas nozīmē?

Bet varbūt Kārlis nemaz nav mājās?

Var​būt…

— Memm, bet vectēvs šodien raudāja, — Vizma pirmā pārtrauc klusumu.

— Nepļāpā niekus! — Nellija netic.

— Raudāja gan. Gulēja gultā un raudāja. Vai ne, Anrij?

— Viņš teica, ka sāpot acis, tāpēc.

Cepure lai bija uz acīm uzlikta.

Nellija jūt, ka bērni gluži niekus vis nemelš, un nezina, ko domāt. Viņa pietiekami ilgi dzīvojusi Mežlaukos un nojauš, ka pār šīm mājām gulstas kāds noslēpums, kas viņus visus saista kopā un padara drūmus un nepieejamus. Parasti Mežlaukos tik biedējoši kluss, ka vakaros liekas — kāds staigā neredzams nedzirdamiem soļiem. Kad viņa Kārlim kādreiz par to iejautājās un pastāstīja par savām izjūtām, viņš tikai atmeta ar roku, lai neizdomājot, bet viņa jauš, ka arī Kārlis nav pilnīgi atklāts. Tāpat kā šovakar. Aizveda pie māsas, pameta un pats aizskrēja. Uz kurieni? Kāpēc? Kāpēc neteica taisnību?

Kad viņi nonāk pie Vijupītes, kļūst jau tumšs. Upes līča pļaviņā skan dziesma.

Aiz eglītēm, pret debesīm dzirksteļu spietu mezdams, deg ceļa strādnieku ugunskurs. Te palikuši tikai jauni puiši un meičas, vecākie jau devušies mājup.

Pēkšņi ietrinkšķas ģitāra, tā skan arvien spalgāk; skaņas sajūk un apraujas, tikai viena stīga nezin kāpēc negrib norimt; vibrējošā skaņa lidinās gaisā, kļūdama arvien klusāka, it kā meklēdama vietu, kur nolaisties. Strādnieki līksmojas, droši vien kādam vārda vai dzimšanas diena svinama, varbūt arī tāpat vien.

Nellija ar bērniem neviena nepamanīta pagājusi jau ugunskuram garām, kad viņa dzird kādu meiču sakām: — Ir jau vēls. Ko mēs tagad darīsim?

— Iesim baidīt trako meitu, kas dzīvojot rijā! — viens no puišiem atbild,

un pārējie iesmejas. Šķiet, tāds joks visiem būtu pa prātam.

Nellija neklausās, ko jaunieši vēl sapļāpās. Neviens Aldu no rijas nav spējis izbaidīt; viņa pati vienmēr pratusi sevi aizstāvēt.

Nellija ar bērniem soļo tālāk, kur meža ielokā drūmas un vientuļas stāv viņu mājas; ne tur deg uguns kādā logā, ne dzirdama kāda skaņa.

Viņi klusēdami iet gar lielo meliorācijas grāvi, kas izrakts starp riju un meža nostūri. Rija tepat netālu, otrpus grāvja stāv melna un milzīga kā biedinājums, kam viņa allaž gājusi tikai garām, baidīdamās tuvoties. Vai arī šobrīd tur iekšā kaut kas nečabēja, neiešķindējās? Droši vien tā ir Alda, kas tur mitinās. Ko viņa, nabadzīte, darīs, kad

riju nojauks? Kāpēc viņa sajukusi? Stāsta, viņai bijis iecerētais, kas kara laikā nošauts. Kādai vajadzēja būt Aldas mīlestībai, kādām vajadzēja būt jūtām, lai tās pārņemtu viņu tik stipri, ka saindējušas pat saprātu un padarījušas slimu! Nellija pati šādas spēcīgas jūtas nepazīst. Viņa iedomājas, ka tad, ja būtu jāšķiras no Kārļa, pat tad, ja viņš aizietu bojā, Nellija tādēļ nesajuktu. Protams, būtu sāpīgi, būtu grūti, bet veselo saprātu viņa nezaudētu.

Nabaga Alda! Bieži Nellijai Aldas ir žēl.

Bet reizēm tā viņu arī biedē. Tādēļ viņa negrib bērnus laist uz riju, kur pati nekad nav kāju spērusi. Baismīgi, kad bērni ir rijā un Alda ar spriguli draud gāzt pa galvu, ja vien Nellija ies vē! tuvāk.

Viņi ieiet pagalmā. Tur stāv Kārļa motocikls, bet paša nav. Nav arī neviena

cita. Nellijai kļūst neomulīgi. Ko tas viss nozīmē?

Viņa ved bērnus iekšā. Jau priekšnamā dzirdams, ka mājā kāds dauzās. Skaņas nāk no virtuves aklā kambara, kur ziemās pārnakšņo Alda.

Nellija uz bērnu ziņkārīgajiem jautājumiem nekā neatbild, ieved viņus istabā un ieslēdz televizoru.

— Skatieties un nedauzieties apkārt, kamēr es pagatavoju vakariņas! Vai esat izmācījušies? Rīt droši vien skolā nekā nezināsiet. Visu pēcpusdienu tikai nobumbulējāt.

— Zināsim, zināsim, esam izmācījušies, — bērni vienbalsīgi atbild un skatās ekrānā — patlaban skrien un šauj, laikam rāda filmu par karu.

Nellija iziet virtuvē, bet trokšņi, kas

nāk no kambara, viņu uztrauc un reizē dara arī ziņkārīgu. Nellija pieiet pie durvīm.

Tās no ārpuses ir aizbul​tētas. Kāpēc tā?

— Kas tur dauzās? — Nellija jautā.

Iekšā skan tādi kā šņuksti, kā vaidi.

Tad atskan Aldas balss: — Izlaid mani! Lūdzu, izlaid!

Balss ir lūdzoša un reizē prasīga. Kā tas gadījies, ka Alda te ieslodzīta?

Neviens tak viņu te nesloga. Vismaz Nellija nav to redzējusi. Viņa nespēj atteikt lūdzošajai balsij — kāpēc laiviņa to darītu? — un pavelk bultu. Tiklīdz durvis paveras, Alda metas garām, acīs deg dīvainas naida un ārprāta ugunis.

Trakā drāž ārā un prom. Tagad gan Nellija iedomājas, ka laikam rīkojusies nepareizi, Aldu izlaizdama. Pirmīt, kad viņi nāca gar

riju, tur taču skanēja kaut kādi trokšņi. Kas tad cits rijā varēja būt, ja ne Kārlis? Un pēkšņi Nellija jūt, ka laikam izdarījusi kaut ko sliktu, nelabojamu. Tad arī viņa metas ārā un durvīs saskrienas ar vīramāti.

— Ak dievs, tu jau mājās! Kāpēc izlaidi Aldu?

Vīramāte apgriežas un teciņiem vien steidzas uz riju. Kad Nellija grib skriet līdzi, viņa uzsauc: — Paliec mājā! Tev tur nav jānāk!

Bet Nellija šoreiz neklausa. Ja Kārlis ir rijā, tad viņai jāredz, ko viņš tur dara.

XXXIX NODAĻA Nakts ir tumša, tikai pa retai zvīļojošai zvaigznei mirguļo pie debesīm.

Vecā rija stāv lauka vidū vientuļa un sagumusi kā nogurumā pietupusies irbe ar zemu nolaistiem spārniem, zem kuriem ilgi un rūpīgi sargā noslēpumu, ko cilvēki tai likuši glabāt. Bet neviens noslēpums nav mūžīgs. Pienācis laiks, kad tie paši cilvēki, kas rijai noslēpumu uzticēja, ir nolē​muši to paņemt atpakaļ.

Nakts tumsā pie rijas piebrauc pajūgs. Divi vīri izkāpj no ratiem; viens nojumē piesien zirgu, otrs, jaunākais, ielavās rijā un aizdedzina vējlukturi, kura sarkanblāvā, raustīgā gaisma tikko sniedzas līdz nokvēpušajām sienām un

skopi apgaismo senos darbarīkus, kas te sakārti un sasprausti resno baļķu spraugās.

Lākturis uzplaiksnī gaišāk, un Kārlis, kas to iededzināja, iziet ārā, izceļ no ratiem vecu, izkaltušu sili, uzveļ to sev plecā un nāk atpakaļ. Vecais viņam seko, paņem uz klona nolikto lākturi, un abi no piedarba ieiet rijā.

Tur neviena nav. Uz krāsns, kuras sāni apvīti baltām puķu vītnēm, stāv tukša guļvieta. Šonakt neviens te negulēs.

Sieviete, kas tikpat uzticīgi kā rija glabāja noslēpumu, ir aizmānīta prom, aizvesta un ieslodzīta, un vecā rija stāv viena pret šiem vī​riem.

Ja vecajai rijai būtu balss, tā sauktu pēc palīdzības, žēlotos, ka viņu grib aplaupīt, nozagt to, ko tā tik ilgi glabājusi.

Bet rija ir mēma, viņa var tikai stenēt, likt

pacelties gadsimtu putekļiem, kad vīri

nosviež uz klona guļvietas drēbes, norauj puķu vītnes un sāk izārdīt krāsni.

Viņi nerunā, šie vīri, kas nakts tumsā ar viltu te ielavījušies. Vai tas, ko dara nakts tumsā un slepus, var būt labs darbs?

Lēnā vēja pūsmā iečabas vecie, pairušie jumta salmi vaļējā čukurā, pa kura plato spraugu te ielūkojas Marss un Venera. Marss un Venera, kas likuši šim noslēpumam tapt.

Pažobelēs sašūpojas viltīgi savītie tīkli, pamostas resnie, nekad agrāk netraucētie zirnekļi un stingām un izbrīnētām acīm blenž sarkanīgajā lāktura gaismā un divu vīru līkņājošās mugurās, kad tie iz​jauc veco krāsni. Ārā nojumē piesietais zirgs tramīgi mīņājas; viņu biedē dobjie būkšķi rijā, ķieģeļiem pret māla klonu atsitoties, biedē

rijas baļķu sausie sprakšķi, kas rodas, pamatiem aiz vecuma iegrimstot zemē un sie​nām nosēžoties.

Tad zirgs iekrācas un slienas stāvkājās; tepat tuvumā nodip zeme un kāds vētras aulī pajoņo garām, atrauj rijas durvis un pārklūp slieksnim.

Sieviete, kas iebrāžas rijā, metas uz sarkanīgās gaismas pusi.

Vīri rijā patlaban no atvērtā krāsns vēdera izcēluši cilvēka skeletu un to ievieto vecajā silē; viņi gan dzird, ka zirgs ārā kārpās, bet nepiegriež tam vē​rību. Viņi savu tūdaļ būs paveikuši. Vēl tikai silei jāuzliek plats dēļagals, jāaiznaglo un tad …

Tad rijā ielec Alda. īsu mirkli viņa sastingst pie durvīm, tad kampj spriguli, kas turpat krāsns tuvumā stāv pa

tvērienam, atvēzējas, un Pētertāle, kas viņu tagad pamana, nekā vairs nespēj aizkavēt; sprigulis triecas pret Kārļa pakausi, un viņš, nepaspējis ne lāgā atliekties, ar smagu būkšķi sabrūk turpat blakus silei. Ārprātīgā paceļ spriguli pret veco. Viņam gan izdodas satvert spriguļa gludo kātu, un viņš ar visu izmisuma spēku sāk nevienlīdzīgo cīņu, lai spriguli atņemtu. Nez vai viņa cīņa beigtos ar uzvaru, ja tajā brīdī neatskanētu sveša, uzstājīga balss: — Kas šeit notiek?

Sieviete apjūk, palaiž spriguļa kātu vaļā un tuvojas atvērtajai rijas sānu lūkai, kurā nupat parādījušās vairākas puišu un meiteņu sejas.

— Kas šeit notiek? — Balss ir vēl uzstājīgāka un prasīgāka.

Ārprātīgā pasliepj roku, bet nevar saprast, vai viņa rāda uz nekustīgi guļošo vai uz skeletu vecajā silē. Tad viņa tā kā iesmejas, kā nobijusies atkāpjas un metas prom no rijas. Bēgdama viņa uzgrūžas divām sievietēm, kas viena aiz otras ieskrien rijā.

Vecais vīrs smagi pieiet pie zemē guļošā un no​liecas.

— Vai viņš ir miris? — jautā strādnieks.

— Jā, viņš ir miris, — vecais tikko dzirdami apstiprina, neizpratnē blenzdams uz svešajiem ļaudīm, kas nez no kurienes te uzradušies, un viņa augums nodreb.

Jaunākā sieviete iekliedzas, vecākā apņem viņas plecus un tur, lai jaunākā nesabruktu pie zemē gu​ļošā.

Tad strādnieks saka:

— Jūs, meitenes, joziet, ko nagi nes, un izsauciet miliciju! Mēs te pieskatīsim, lai viss paliek, kā ir.

Puiši ieiet rijā. Viņi vēl nezina, nesaprot, kas te noticis, bet zina, ka šeit neko nedrīkst ne aiztikt, ne grozīt. Un to viņi vēlreiz pasaka arī abām sievietēm.

Jaunākā novēršas un sāk raudāt. Vecākā viņu ve​dina prom.

— Nāc, iesim, meit, mēs te neko vairs nevaram līdzēt!

Vienīgi vecais vīrs paliek, un puiši nezina, ka viņš kādreiz ir bijis stiprs un valdonīgs vīrs, tagad viņu priekšā stāv tikai sirmgalvis, kuru satriekusi milzīga nelaime.

Vladimirs Karja d. Kaijaks BAILES Redaktore A. Smite. Māksi,

redaktors A. Galeviuss. Tehn. redaktore S. Zand- berga. Korektore L. Zeilāra.

Nodota salikšanai 1077. g. 26. janvārī.

Parakstīta iespiešanai 1077. g. 28. aprīlī.

Ofseta papīrs Nr. 1, formāts 70xl00'/32.

6,5 fiz. iespiedi.; 8,30 uzsk. Iespiedi.; 8,18 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. JT 05106. Maksā 88 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24.

Izdevn. Nr. 228/28410 — Do-1037.

Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 354-D. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā Vienības gatve 11. Pašūt. Nr. 20.