Latvija

Annotation Jāzeps Juzefs Bēdīgie vaļasprieki humors -latviešu satīra (humoreskas).

Autors krājumu iedalījis trīs daļās: pirmajā - "Savas centības upuri" viņš apkopo daudzveidīgas humoreskas, otrā daļa - "Vētra kafijas tasē" ir stilistiski vienādu dialogu cikls, bet trešajā "Zaķīša darbi un nedarbi" Juzefs par galvenajiem varoņiem izvēlējies populāro Vilku un Zaķīti ...

Savas centības upuri Tad jau labāk restorānā

Palīdzība Dažādas intereses Izpalīdzīgs cilvēks Bumerangs Popularitāte Dārgais revanšs Sekas Laipnības augļi Nokauts Divi raksturojumi Maluzvejnieks Sports prasa upurus Konflikts ar senčiem Sarežģīta operācija Šī trakā, trakā, trakā pasaule!

Manas atmiņas par Zemtauru Profilaktiskais remonts Sods par atturību Nevainīgs jociņs

Trešais variants Bumba savos vārtos Neliela atkāpšanās no projekta Nabadziņi Karjera Antikarjera Runas ir garas …

Nogurdinošs maršruts Pārprasta centība Pēdu dzinēji Maiņa ar pārsēšanos Mūzika Vietējā slavenība Prasīgs lasītājs Vētra kafijas tasē Vilšanās Dārgais viesis Pirmizrāde Grāmatu mīļotāja

Vētra kafijas tasē Zinātkāre Vienkāršs gājiens Veltīgas ciešanas Šis patīkamais sports Puķu mīlotāja Zaķīša darbi un nedarbi Zaķītis priekšnieka amatā Zaķīša varoņdarbs Sūdzies nu!

Vilka pateicība Zaķīša karjera Vienīgi zaķītis nenobijās Zaķīša jubileja Gleznu izstādē Lāča pakalpojums Zaķīša nāve un augšamcelšanās

Savas cent朝bas upuri

Tad jau labāk restorānā Visvairāk par Jaungada sagaidīšanu mājas apstākļos uzstājās inženieris Kanceleja.

— Nu padomājiet paši, godājamie kolēģi, — viņš ar neviltotu degsmi izklāstīja savu redzes viedokli. — Kas tā par Jaungada sagaidīšanu restorānā? Kas mēs — skolnieki, vai, esam? Ne tur pa īstam var uzdziedāt, ne uzdejot, ne īstu tostu uzsaukt. Tikko kaut kas mazliet pāri normai — zāles pārzinis klāt kā nagla!

— Nekas nemainīsies, ja to balli rīkosim mājās. — Tabeļvedis Buka skeptiski nožāvājās.

— Tas pats vien būs …

— Ko tu runā?! — Kanceleja sašuta.

— Tu droši vien neesi nekad Jaungadu sagaidījis mājas apstākļos? Cita romantika! Iedomājies tikai: es uzsaucu tostu un — bah! — glāzi pret sienu!

Restorānā tu to nedarīsi.

— Arī mājās tas nebūtu ieteicams, — Kanceleju drūmi pārtrauca iecirkņa priekšnieks! Avotiņš. — Glāzes taču maksā naudu!

— Ak, nieki! — Kanceleja turpināja.

— Jaungadu taču mēs sagaidām tikai vienu reizi gādā!

— Tas nu gan tiesa, — piekrita rēķinvede Klikatiņa. — Tas būtu vareni!

— Nu, redzēsiet! — Kanceleja iekaisa arvien vairāk. — Un kādas mēs dziesmas palaidīsim! Nu kaut vai to pašu

«Anniņ,.nāc uz pirti…».

— Atradis, ko dziedāt! Ko bērni teiks? — Tabeļvedis Buka kļuva vēl skeptiskāks.

— Liela muiža! Bērnus var iespundēt virtuvē vai aizsūtīt pie kaimiņiem … Un dejas! Godājamās kolēģes, klausieties, kas tas būs par dejām! Grīda paliks vienās ugunīgās svītras — galvoju! Paliks kā ledus laukums pēc daiļslidotāju uzstāšanās…

— Tev labi runāt, — sarunā iejaucas arī ekonomists Knābis. — Tev grīda no parketa, bet man dēļu — tikko krāsota.

— Beidz čīkstēt! — Kanceleja Knābi apsauca. — Svinam taču vienu reizi gadā!

Nākamreiz tu varbūt nebūsi starp dzīvajiem … Šis arguments Knābi apklusināja

uzreiz, un Kanceleja turpināja: — Tālāk sekos laimes liešana. Jūs ņemat svinu, liekat to uz pannas, pannu liekat uz elektriskās plītiņas, kad svins izkūst, tad — plunkš — jūs ar visu plītiņu pannu vannā! Romantiski, vai ne?

— Ļoti! — Kantora priekšnieks Avotiņš smagi nopūtas.

— Bet kur paliek raķetes! — Kanceleja Avotiņa repliku saprata citādi.

— Kas tā par raķešu laišanu ārā? Istabā — tur tik bus efekts! Pat apmetums no griestiem kritīs!

Bet spēles un rotaļas? Mājas apstakļos iespējamas visdažādākās atrakcijas. Futbols ar cepurēm, lēkšana pār galdiem, olu mešana bļodās … Vai, piemēram, tāds interesants triks: es ņemu nama saimnieka žaketi, sagriežu to

gabalos, ha, ha, ha (ievērojiet, patiešām sagriežu!), tad ielieku veļas mazgājamā mašīnā un saku, ka izņemt to drīkst tikai nākamajās Jaungada svinībās.

— Pārliecināji! — tabeļvedis Buka beidzot piekrita. — Norunāts. Trīsdesmit pirmā decembra vakarā visi būsim pie tevis.

— Kāpēc pie manis? — Kanceleja sāka šļupstēt. — Vislielākais dzīvoklis taču ir Avotiņam!

— Es neiebilstu, — Avotiņš piekrita.

— Bet manā dzīvoklī pašreiz taču ir kapitālais remonts. Piemirsis, vai, esi?

— Ak, velns parāvis, pareizi! — Kanceleja pavisam apjuka un stostīdamies turpināja: — Tad lai paliek, kā sākumā runājām, — sagaidīsim Jauno gadu

restorānā …

Palīdzība Grābeklīšu ģimenē visiem ļoti garšoja kartupeļi. Gan vārīti, gan sautēti, gan smalki sarīvēti un pankūkās sacepti.

Un, kaut gan no pieciem pieaugušajiem ģimenes locekļiem neviens nesēdēja mājās, rokas klēpī salicis, bet visi strādāja pilnu darba dienu, ar kartupeļu gatavošanu un — pats nepatīkamākais — ar to mizošanu allaž nācās noņemties Grābeklīšu mātei. Tā tas bija iegājies jau no laika gala …

Taču vienā jaukā dienā Grābeklīte, vecākā, pēkšņi nāca pie slēdziena, ka tāda kārtība ir netaisnīga.

— Paskatieties, — viņa iesaucās,

—– kādas manas rokas no tās mūžīgās mizošanas! Vai tiešām neviens no jums nevar man drusku palīdzēt?

— Ak, māmiņ! Kāpēc tu agrāk neko neteici?! — pirmā atsaucās meita. — Tūlīt, tūlīt! — Viņa iesteidzās savā istabā un pēc mirkļa atgriezās ar krēma tūbiņu rokā. — Še, māmiņ,: iesmērē! — meita laipni sacīja. — Noies visi melnumi, un āda atkal kļūs maiga un mīksta.

— Ja nelīdzēs krēms, es, māt, tev palīdzēšu, — znots savukārt apsolīja. — Rīt atnesīšu gumijas cimdus. Mūsu rūpnīcā virtuves strādnieces bez tiem pat gurķus nemizo!

— Piedod, lūdzu… — arī dēls izteica līdzjūtību mātei. — Pēdējā laikā biju tā ieracies grāmatās, ka neko citu nemanīju. Bet turpmāk tā nebūs! No

nākamās algas nopirkšu tev kartupeļu mizojamo mašīnu.

— Dod šurp nazi! — sarunā iejaucās arī Grābeklīšu paps. — Kamēr jūs visi te gudri runājat, es labāk uztrīšu nazi, būs vieglāk mizot.

Tikai mazmeita Dacīte nesacīja neko Saspiedusi vienā rociņā nazi, otrā — lielu kartupeli, viņa neveikli centās atbrīvot to no mizas …

Dažādas intereses — Kā patika ekskursija uz lielpilsētu? — sastapis pirmdienas rītā kaimiņu Mutenieku, es jautāju.

— Nebūtu jau slikta… — Viņš noplātīja rokas. — Tikai tās sievas ļoti nekulturāli uzvedās …

— Vai tīri tik traki bija?

— Galīgi traki, es tev saku! — neveiksmīgais ekskursants pikti rūca. — Nepaspējām iebraukt lielpilsētā, šīs jau jož uz tirgu! Izskrējušas no tirgus, tūlīt pat uz universālveikalu. Tad uz «Bērnu pasauli» …

— Es arī būtu iegājis pāris veikalos apskatīties un šo to nopirkt, — mēģināju

sievietes aizstāvēt.

— Nerunā labāk! — kaimiņš mani dusmīgi pārtrauca. — Es pats biju vienā veikalā. Bet, mīļo cilvēk, nevar visu dienu pa tiem veikaliem vien skraidīt! No «Bērnu pasaules» šīs taisnā ceļā kātoja uz komisijas veikaliem, tad uz modes ateljē, tad uz nocenoto preču paviljonu un pašās beigās vēl uz kulinārijas izstrādājumu izstādi — pārdošanu.

— Jā, viegli tev nav gājis, — es līdzcietīgi nopūtos. — Un kur tad tu pats pa visu šo laiku blandījies?

— Par mani nebēdājies. — Kaimiņš lepni atstūma cepuri uz pakauša. — Es ar savu draugu Janku laiciņu pavadīju kulturāli!

— Nu, nu?

— Vispirms Mēs bijām «Noskaņā»

tad iegājām «Astotajā kontinentā», tad «Jūras dāvanā», pēc tam apskatījām «Zibens šāvienu», mazliet vēlāk — «Brūno brīnumu» un beidzot apstājāmies «Milzeņa» lielajā zālē.

— Vareni! es iesaucos. — Kādu uzvedumu tur rādīja?

— Kur rādīja?! — kaimiņam manas nezināšanas nebija saprotamas. — Vai tad neesi tur nekad bijis?

— Nav gadījies, — kautrīgi atzinos.

— «Milzenis», tavai zināšanai, ir restorāns ar veselām piecām zālēm, saproti?

— Saprotu, — es atbildēju. — Bet «Brūnais brīnums»? Tā taču ir izstāžu zāle!

— Esi gan tu atpalicis! — Kaimiņš noskatījās manī ar neslēptu nicinājumu. —

«Brūnais brīnums» ir alus bārs, «Zibens šāviens» ir auksto uzkožamo un dzērienu paviljons, «Jūras dāvana» — speciāls zivju restorāns, «Astotais kontinents» — arī viens neliels restorāniņš, nu, bet «Noskaņa» — tā ir vienkārši kafejnīca.

Tagad saproti?

— Saprotu. — Pamaju ar galvu, jutu, ka esmu noreibis. —– Bet kādā tad tomēr veikalā tu biji? Pirmīt kaut ko minēji…

— «Strautiņā», — jau atsveicinājies, kaimiņš laipni paskaidroja. — Ir tāds brīnišķīgs dzērienu veikals tajā pilsētā ….

Izpalīdzīgs cilvēks Es sēdēju namu pārvaldes klubā un drebinājos. Telpā bija auksts kā ledusskapī, un es klusībā lādēju Henhūzenu, kas mani bija šurp atvilcis, solīdams interesantus pašdarbības priekšnesumus.

— Pacieties! Drīz kļūs karsti, — Henhūzens mani mierināja. — Sāksies radošās atskaites.

Noņurdējis, ka mazu brīdi vēl pacietīšos, sāku klausīties. Namu pārvaldes darbinieki cits pēc cita cēlās kājās, izgāza savas dusmas par nekurinātajām telpām un pēc tam kautrīgi stāstīja, ko katrs papildus tiešajam darbam

paveicis gada laikā. Nekā sevišķi izcila nebija. Viens organizējis muzeja apmeklēšanu, otrs nolasījis lekciju, trešais sarīkojis savu mārku izstādi … Kāds nosarcis vecītis atzinās, ka sabiedriskā kārtā izgatavojis pasta kastītes.

Un tad vārdu ņēma pajauns, izskatīgs vīrietis.

— Tas ir Pūciņš! — Henhūzens man iebukņīja sānos.

— Biedri, es te nerunāšu par mūsu tiešo darbu, — Pūciņš samtainā balsī iesāka. — Par to mēs saņemam algu, un tas mums katram jāveic pēc labākās sirdsapziņas! Šoreiz atļaušos mazliet pakavēties pie sabiedriskās slodzes. — Runātājs uzmeta godbijīgu skatienu priekšniekam un turpināja: — Nevarētu teikt, ka esmu paveicis daudz. Nē, nē,

visas savas iekšējās rezerves es vēl neesmu izmantojis. Un tomēr zināms darbiņš ir padarīts. Piemēram, sabiedriskā kārtā esmu salabojis kantora motociklu …

— Priekšnieks šim simt rubļus samaksāja, jo pats bija to verķi salauzis, — Henhūzens man iešņāca ausī.

— Grāmatvedībā iekārtoju akvāriju.

— Galvenā grāmatvede šim par to trīs litrus spirta atnesa, — Henhūzens sašutis piebilda.

— Pārsēju dīvānu, kas stāv uzgaidāmajās telpās.

— Par to matraci komandants Pūciņām piešķīra prēmiju …

— Tuvojoties jubilejām, vienmēr esmu vācis no kolēģiem naudu un pircis jubilāriem dāvanu.

— Savāc rubļu piecpadsmit, bet

dāvanu nopērk par pieciem. Pārējo noplītē… — Henhūzens nerimās.

— Nekad neesmu žēlojis savu laiku, ja ir bijusi vajadzība palīdzēt kaimiņiem.

Pasta kantorim esmu uzmūrējis krāsni, pārtikas veikalam iestiklojis logu, kafejnīcai — salabojis ventilatoru.

— Un par visu to iekasējis krietnu summiņu.

— Arī kultūras gājienu uz kaktusu izstādi esmu organizējis.

— Aizvilka mūs visus pie savas māsīcas un gandrīz ar varu piespieda katru nopirkt vismaz pa vienam kaktusam.

— Un tagad pat, — beigdams runu, Pūciņš vēl piemetināja, — jūs pēc sapulces skatīsities pašdarbības priekšnesumus, bet man jāskrien. Jānolasa bērnudārzā lekcija par namu pārvaldes

darbu.

— Lekcija … — Henhūzens sašutis noņurdēja. — Pateiks pāris vārdu bērniņiem, bet pēc tam audzinātāju sabiedrībā dzers kafiju ar konjaku un ēdīs kūkas.

Pēc Pūciņa neviens vairs nerunāja, un sapulce drīz vien beidzās. Nosalušie pašdarbnieki mēģināja kaut ko uzdziedāt, taču, redzēdami, ka nekas prātīgs neiznāk, atvainojās un koncertu atlika līdz pavasarim.

— Nesaprotu, kāpēc tu visu laiku tam Pūciņām piekasies, — projām iedams, jautāju Henhūzenam. — Viņš liekas tāds krietns, izpalīdzīgs cilvēks.

— Izpalīdzīgs gan! — Henhūzens, zobus klabinādams, vīpsnāja. — Pie joda šitādu izpalīdzību! Lai labāk padara savu

tiešo darbu! Pūciņš taču ir mūsu kurinātājs …

Bumerangs Dīvaini, bet, kā jau tas dzīvē bieži mēdz gadīties, arī Grīdāža žilbinošajai karjerai pamatus lika cilvēks, kas viņu kritizēja visvairāk, — pats kombināta direktors Dižpupa.

To, ka Grīdāzis ir sliņķis, plencis, bļauris, kašķāzis, sūdzībkalis, vārdu sakot, pagalam beigts cilvēks, Dižpupa zināja vislabāk. Tieši Grīdāža dēļ direktors bija dabūjis ne vienu vien sirmu matu. Un tomēr, kad kārtējo reizi radās jautājums, ka Grīdāzi vajadzētu no darba padzīt, Dižpupas sirdī ieblējās žēlastības velniņš: «Pažēlošu vēlreiz. Varbūt ņems un pāraugs.» Taču Grīdāzis pāraugt

netaisījās. Tieši otrādi — viņš pļēguroja vēl trakāk, slinkoja vēl negantāk un skandalējās kā pats nelabais.

Kad vienā jaukā dienā Grīdāzis, krietni iešņabojies, nogūlies garšļaukus, aizmiga zem goda dēļa, žēlastības velniņš Dižpupas sirdī beidza blēt.

— Atlaist! — bargā balsī direktors nodeva sekretārei pavēli. Bet, mazliet padomājis, piebilda: — Uz paša vēlēšanos, — un, zobiem šņirkstot, sāka sacerēt Grīdāzim raksturojumu.

«Sliņķis, dzērājs, skandālists …»

Vārdi kā smagi akmeņi gūlās uz papīra un neglābjami veidoja Grīdāzim kapu.

Dižpupa jau gribēja raksturojumu parakstīt, kad pēkšņi sāka prātot: «Negudrais! Ko es daru? Kas šo plenci ar tādu raksturojumu pieņems darbā?

Neviens, protams. Un galu galā vīri no pārvaldes ņems un atkal uzkārs man šo akmeni kaklā. Nē, nē, paldies par kūkām!»

Dižpupa noskurinājās. «Šeit jārīkojas diplomātiski.»

Pēc desmit minūtēm sekretāre jau pārrakstīja sekojošu raksturojumu: «1. mēbeļu kombināta galdnieks Grīdāzis cēlies no strādnieku ģimenes.

Kombinātā nostrādājis gandrīz 10 gadus.

Rājienus nav saņēmis.»

2. mēbeļu kombinātā Grīdāzis nostrādāja divas nedēļas, bet ar to pašu pietika, lai direktors Vecbriedis ziemas vidū paņemtu atvaļinājumu un steidzīgi dotos atpūtināt nervus uz laukiem.

— Ir gan tas Dižpupa gatavais lapsa!

— pārradies no atvaļinājuma un visu mierīgi pārdomājis, Vecbriedis bija

spiests atzīt. — Iesmērēt man šitādu putnu!

Cūcība … Ar tādu fruktu es Ceļojošo karogu neredzēšu kā savas ausis. Arī par prēmijām nav ko domāt… Gribot negribot būs tas Grīdāzis jāiesmērē kolēģim Krītzaķim, tā teikt, kolektīva interesēs. — Un, ilgi negudrodams, Vecbriedis sēdās pie galda un rakstīja Grīdāzim raksturojumu: «Sabiedrisks … Zinātkārs …

Atsaucīgs .. Iejūtīgs, apveltīts ar radošu izdomu …»

Vārdi kā vieglas pūciņas maigi gūlās uz papīra un padarīja Grīdāža tumšo vārdu baltu jo baltu.

3. mēbeļu kombinātā Grīdāzis noturējās tikai trīs dienas. Ceturtajā dienā direktors Krītzaķis iespieda viņam rokā trīs rubļus un lūdzošā balsī sacīja:

— Biedri Grīdāzi! Neizaiciniet velnu! Pazūdiet un pēc iespējas žiglāk!

Citādi es par sevi negalvoju. Ejiet, salāpieties un vairāk man acīs nerādieties!

Raksturojumu es jums aizsūtīšu uz mājām.

Saņēmis Krītzaķa raksturojumu, Grīdāzis sākumā atplauka priecīgā smaida. Taču, atcerējies, ka rajonā ir tikai trīs mēbeļu kombināti, sadrūma un devās sūdzēties uz mēbeļu kombinātu galveno pārvaldi. Precīzi nav zināms, par ko Grīdāzis pārvaldē runāja, bet viņa vizītei bija pavisam negaidīts rezultāts.

— Cienījamie biedri! — sasaucis kopā visu triju kombinātu direktorus, pārvaldes priekšnieks teica. — Mēs jau sen gribējām visus trīs kombinātus apvienot. Taču līdz šim nekādi nevarējām atrast cilvēku, kuram varētu uzticēt šo

grūto un atbildīgo vadīšanas darbu. Tagad tāds cilvēks mums ir. Tiesa, viņš gan vēl nav strādājis vadošā amatā. Bet tas nekas.

Gan iestrādāsies. Šis cilvēks ir cēlies no strādnieku ģimenes. Pats gandrīz desmit gadus nostrādājis ražošanā. Sabiedrisks, zinātkārs. Atsaucīgs. Iejūtīgs. Apveltīts ar radošu izdomu. Brīnišķīgs organizators …

Vārdu sakot, darbinieks ar visām labam vadītājam nepieciešamām īpašībām. Šī cilvēka uzvārds ir Grīdāzis.

Popularitāte Mans bērnības draugs Propāns sēdēja kafejnīcā drūms ka novembra nakts.

— Pasaules sāpes? — apsēdies viņam blakus, līdzcietīgi ierunājos.

— Ak, nejautā! — Propāns kļuva vēl drūmāks. — Vakar biju rajona kultūras namā…

— Un nekādas piekrišanas?

— Tieši otrādi! Par mani vien interesējās un runāja.

— Ironizēja tātad …

— Nebūt ne. Sākumā viens solīds vīrišķis uzsauca tostu par ievērojamo dziedoni Propānu. Izrādās, pirms desmit

gadiem esam kaut kādā korī kopā dziedājuši.

— Brīnišķīgi…

— Nu protams! Tad pienāca kāda sieviete un teica: «Jūs gan esat izcils futbolists, biedri Propān!» Atzinās, ka esot redzējusi mani nofotografētu ar bumbu rokās.

— Arī labi.

— Protams. Tad pati kluba vadītāja uzlūdza mani uz valsi. Godāja par vārda meistaru. Vēlāk noskaidrojās, ka viņa esot mani redzējusi uz skatuves kādā pašdarbības sarīkojumā.

— Apsveicami!

— Un kā vēl! Tad mani godāja par dambretistu (saproti, darba vietas komandā man reiz nācās aizstāt rezervistu), tad piešķīra Nopelniem bagātā

makšķernieka nosaukumu (man pie svārku atloka bija piesprausta nozīmīte, uz kuras attēlota līdaka tīklā), pēc tam painteresējās, kad māksliniekam Propānam būšot personālā izstāde (es vienam kolēģim biju reiz uzdāvinājis akvarelīti — nu, saproti, ūdenskrāsās saslapinātu papīra lapu) …

— Nekā nesaprotu … Par tādu popularitāti tev vajadzētu priecāties!

— Nu protams, — Propāns skumji piekrita.

— Tikai, redzi, tāda popularitāte man nemaz nav vajadzīga. Es taču esmu rakstnieks. Un man jau ir iznākusi vesela grāmata …

Dārgais revanšs Kas mūsu kantora vīrus pamudināja sacensties ar ugunsdzēsējiem bļitkošanā, lāgā vairs neatceros. Liekas, vainīgs bija ugunsdzēsējs Henhūzens. Viņš apspēlēja musu labāko dambretistu Vilhelmu, un nu viss kolektīvs alka revanša.

— Sarīkosim revanša maču! — kolektīva priekšsēdētājs Neteters, vīstīdams dūres, kareivīgi šņāca. — Pie desmit galdiņiem!

— Bet kas tad spēlēs? — Vilhelms samulsis grozīja galvu. — Kantorī, cik man zināms, vienīgais spēlējošais dambretists esmu es. Visi pārējie — teorētiķi…

— Tev tad arī jāspēlē, — teorētiķi neapvainojušies ierosināja. — Samal Henhūzenu un visus viņa kolēģus ugunsdzēsējus! Lai atceras visu mūžu!

— Arī viņiem nav desmit spēlētāju.

— Vilhelms plātīja rokas.

— Nu, tad spēlē ar Henhūzenu maču.

Viens pret vienu. Desmit partijas. Tāpat kā čempions ar čempionu.

— Vai tas butu solīdi? — Vilhelms nez kāpēc no mača saka izvairīties. — Henhūzenam ir divi mazi bērni…

— Un tad? — teorētiķi vienaldzīgi iejautājās.

— Jūs taču zināt, kā Henhūzens pārdzīvo zaudējumus. — Vilhelms līdzjūtīgi nopūtās un žigli ierosināja citu plānu. — Izaicināsim viņus uz bļitkošanu!

Ugunsdzēsēji mūsu priekšlikumu

uzņēma bez sevišķa entuziasma.

— Atraduši sporta veidu! — Ironiski smīnot, viņi rādīja ar pirkstu uz mūsu labāko dambretistu. — Nu, saprotam jau … Tev jauna sieva, tāpēc tu negribi spēlēt ar mūsu Henhūzenu. Baidies palikt kaunā …

Beigu beigās viņi tomēr piekrita.

— Tikai ar vienu noteikumu, — Henhūzens pavēstīja ugunsdzēsēju prasības. — Jūs izvēlējāties sporta veidu, mēs nosakām vietu.

Mums, protams, iebildumu nebija.

Svētdienas rītā, apbruņojušies ar vergām un bļitkām, pulcējāmies, kā bija norunāts, Asaru ezera krastāJ — Dīvaini… — Paskatījies pulkstenī, Vilhelms sāka uztraukties. — Pēc norunas astoņos var sākt bļitkot.

Pašlaik ir astoņi, bet šo vēl nav.

— Noruna paliek noruna. — Fizkolektīva priekšsēdētājs Neteters pirmais sāka cirst –āliņģi. — Varbūt šie nolēmuši bļitkot ezera pretējā krastā.

Galvenais taču, kam būs vairāk zjvju pulksten piecos vakarā …

Zivis ķērās labi. Pulksten piecos mums bija 42 asari, 19 raudas un 3 pliči.

— Ā… lūk, tuvojas ari Henhūzens ar savu komandu, — pirmais pretiniekus pamanīja Vilhelms. — Varu likt galvu ķīlā, ka šie ir zaudējuši.

— Ne tikai zaudējuši, bet padevušies bez cīņņas, — Vilhelmam piebalsoja arī Netetefs.

— Paskat, šiem pat štrumentu nav līdzi…

— Jā … Mēs padodamies bez cīņas.

Šodien neesam formā, — pienācis tuvāk, Henhūzens apstiprināja Netetera vārdus.

Uzzinājis, ka mēs esam noķēruši 42 asarus, 19 raudas un 3 pličus, Henhūzens viltīgi nosmīnēja un piebikstīja ar elkoni kādam vīram ādas mētelī.

— Ko es teicu? Šitie droši vien būs tie, kuriem jūs dzenat pēdas …

Svešinieks atvēra portfeli un izņēma kaut kādus tur aktus …

— Esmu zivju aizsardzības inspektors, — viņš stādījās priekšā. — Asaru ezerā bļitkot ir aizliegts … Lūdzu, dokumentiņus!

Sekas Jaunākais ekonomists Palags ir nesmēķētājs. Taču, kad kantora vīri taisa pīppauzi, arī viņš iznāk gaitenī un kopā ar visiem pārspriež jaunumus.

Kad kārtējā hokeja spēle pārrunāta, apspriesti jaunākie notikumi politikā un iztirzāta pēdējā sportloto izloze, valodas nemanot novirzās uz darbu.

— Šodien atkal iesākām vēlāk, — ieminas Pamugurs. Viņš ir kantora vietējās komitejas priekšsēdētājs, tāpēc nekad neaizmirst pieminēt ražošanas jautājumus.

— Ko citu varējām darīt, ja priekšnieks ieradās ap pusdienas laiku?

— izpūtis kuplu dūmu, Pamuguram atbild

Kaļķis. Viņš ir lāga zēns, tikai dažreiz pārāk dziļi ieskatās glāzītē, un priekšnieks uz viņu raugās greizi. Kaļķis to jūt, tāpēc nekad nelec priekšniekam acīs. Sapulcē sēž kā ūdeni mutē ieņēmis. Taču pīppauzēs cenšas panākt nokavēto un runā par septiņiem mēmiem.

— Pagājušajā pirmdienā arī priekšnieks nokavēja. Ko līdz nākšana laikā, ja darba uzdevumus saņemam tikai pēcpusdienā?

— Tad pasaki to viņam … — saviebis ģīmi lapsas smaidā, Kaļķi pamāca Muldmičs, reti viltīgs vīrs.

— Paldies! — Kaļķis atkal iegrimst dūmu mākonī. — Viņš jau tāpat mani ēd nost… bez lielas runāšanas.

— Nevajag taisīt lielu runāšanu, — sarunā iekļaujas Palags. — Vajag

priekšniekam vienkārši un biedriski pateikt: «Dārgais biedri priekšniek!

Lūdzu, neapvainojieties, bet mēs te esam nākuši pie slēdziena, ka neracionāli izmantojam darba laiku … Pacentīsimies turpmāk ierašanos darbā saskaņot…»

— Pareizi, — Palaga priekšlikumu tūlīt atbalsta Pamugurs. — Tieši tā arī vajag pateikt.

— Un pie viena šefam jalūdz, lai viņš tos sarežģītos rasējumus pats netaisa!

Neiznāk viņam! Teorētiķis viņš liels, bet praktikis pašvaks.

— Pilnīgi manas domas! — Arī Kaļķī kārtējo reizi uzliesmo runātāja dzirksts. — Beidzot jātiek skaidrībā par sacensības rezultātiem, par jaunās tehnikas uzstādīšanu, par darba grafiku …

Citādi mēs sapulcēs par to runājam, bet

faktiski neko nedarām.

— Vērtīga ideja! — rezumē Muldmičs. — To visu noteikti vajag priekšniekam pateikt! Tāda vaļsirdīga domu apmaiņa nekad nepaliek bez sekām.

Palags nav nekāds liels runātājs, taču, kad nākamajā pirmdienā notiek ražošanas apspriede, viņš vienkārši un biedriski priekšniekam saka: — Jūs tikai, lūdzu, neapvainojieties, bet mēs te nācām pie slēdziena, ka bieži vien jūsu dēļ laikā nesaņemam darba uzdevumus! — Palags ietur pauzi, gaidot, kad viņam piebiedrosies pārējie darbabiedri, bet, redzēdams, ka tie vēl nav iešūpojušies, turpina: — Tāpēc mēs nospriedām, ka labāk būtu, ja jūs tos rasējumus pats netaisītu. Tik un tā tie ir jāpārtaisa. — Palags atkal apklust,

paskatās darbabiedros, tad īsumā atgādina priekšniekam par sociālistisko sacensību, par jaunās tehnikas uzstādīšanu, par darba grafiku un nobeidz ar vārdiem: — Arī Muldmičs tā domā.

— Paga, paga! — Muldmičs paceļ roku.

— Norunāsim tā: atbildi par sevi, es — par sevi. Vai tu jau beidzi?

— Nu ko es viens runāšu. — Palags apsēžas. — Runājiet arī jūs!

— Biedra Palaga priekšlikumi, bez šaubām, ir interesanti, — Muldmičs ņem vārdu un iztapīgi paskatās priekšniekā. — Taču tos realizēt nemaz nav tik viegli un nemaz nav tik vienkārši …

— Vispār par ražošanas jautājumiem jārunā biežāk, — savu vārdu saka ari vietējās komitejas priekšsēdētājs

Pamugurs. —• Tikai sākumā viss rūpīgi jāapsver.

Kaļķis nesaka nekā, viņš ir saaukstējies. Sāc nu runāt tādā aizsmakušā balsī! Priekšnieks noteikti nodomās, ka viņš visu svētdienu plītējis.

Telpā iestājās nomācošs klusums.

Beidzot priekšnieks nokremšļojas, tā dīvaini paskatās uz Palagu, it kā būtu to ieraudzījis pirmo "reizi, un saka: — Vispār biedra Palaga priekšlikumi ir aktuāli. Tos vajadzēs ņemt vērā …

Kopš minētās sapulces jau aizritējis vesels mēnesis. Nekas būtisks nav mainījies. Pirmdienās kantora vīri darbu uzsāk ar nokavēšanos tāpat kā agrāk, sarežģītos rasējumus priekšnieks turpina rasēt, un tie ir jāpārtaisa, sociālistiskā sacensība nav iekustināta, jaunā tehnika

nav uzstādīta, nav izstrādāts arī darba grafiks. Un tomēr Muldmičam taisnība: tāda vaļsirdīga domu apmaiņa nekad nepaliek bez sekām. Palagu priekšnieks tagad ir paaugstinājis par vecāko ekonomistu un, lai tas lietderīgāk varētu izmantot savu kūsājošo enerģiju, norīkojis to darbā uz kādu attālāku kantori.

Laipnības augļi — Dārgumiņ, ko tev uzdāvināt? — es jautāju sievai dzimšanas dienā. — Veļas mazgājamo mašīnu vai piepūšamo laivu?

— Ko tu, vīriņ, tik drausmīgi tērēsies, – viņa atbildēja. — Labāk aizved mani uz kādu kafejnīcu.

— Tu prasi neiespējamo! — Es nevarīgi noplātīju rokas. — Pie «Dzintara lāsītes» no agra rīta līdz vēlam vakaram stāv garu garā rinda. «Zilajā vistā» parasti apkalpo tikai ārzemniekus, bet «Silajāņu eņģelī» bez iepriekšēja pieteikuma par iekšā tikšanu nav ko domāt…

— Bet kā tu visu to tik labi zini? — sieva izbrīnījusies jautāja. — Nebūsi taču

bez manis tur bijis?

— Ko tu? — Apvainojies paraustīju plecus. — Darbabiedri stāstīja.

— Es tomēr gribētu pamēģināt. — Sieva mani noskūpstīja. — Varbūt laimēsies.

Jubilāres lūgums man ir likums.

Astoņos vakarā mēs soļojām uz «Zilo vistu».

— Droši vien slēgta, — pamanījis, ka pie kafejnīcas durvīm nav neviena cilvēka, izteicu sievai savas bažas. — Iesim uz «Dzintara lāsīti»!

— Pieklauvē! — sieva lūdzās. — Varbūt mums tomēr atvērs.

Tikko es pāris reižu biju pieklauvējis, nez no kurienes parādījās šveicars un laipnā balsī sacīja: — Lūdzu, lūdzu!

— Ko? — Es pārsteigts mīņājos uz sliekšņa.

— Vai tad drīkst iet iekšā?

— Jūs vienmēr esat šeit gaidīts viesis. — Šveicars godbijīgi palocījās.

— Ir gan brīnumi! Kas to būtu domājis! — Palīdzēdams sievai noģērbt mēteli, pēkšņi kļuvu ļoti runīgs. Mana laulātā draudzene klusēja.

— Portfelis, bez šaubām, jāņem līdzi? — pasniedzis garderobistei mēteļus, pieklājības pēc jautāju.

— Dodiet tik šurp! Būs brīvākas rokas! — Mēteļu pieņēmēja man draudzīgi pamirkšķināja.

Nezin kāpēc, bet es pēkšņi nosarku.

Sieva to ievēroja un ironiski pasmīnēja.

— Tev nu gan šeit ir piekrišana! Ai, ai, ai

Nepaspējām vēl lāgā apsēsties pie galdiņa, kad klāt bija oficiante.

— Ko godājamie viesi šodien ēdīs?

— apburoši smaidīdama, viņa jautāja. — Jums esmu pataupījusi nēģus marinādē, ikru maizītes un Holandes sieru …

Es jau pēc dabas esmu kautrīgs, bet te vēl tāda Uzmanība!

— Dāmai šam-pam-pānieti, — uztraukumā sāku stostīties. Bet man …

— Konjaciņu. — Oficiante saprotoši palocīja galvu un aizgāja pēc pasūtījuma.

— Jūtu, ka tiešām mīļi pavadīsim vakaru. Te jau no acīm nolasa katru tavu domu. — Sieva bija sajūsmināta.

— Tikai, lūdzu, nedomā kaut ko sliktu … — kafejnīcas darbinieku laipnības samulsināts sāku atvainoties. Šajā mirklī pie mūsu galdiņa pienāca

orķestra vadītājs.

— Kādu dziesmiņu vēlaties dzirdēt?

— vinš laipni jautāja.

— Varbūt «Savādo vasaru»? — Cik vien sirsnīgi mācēdams, paskatījos sievai acīs.

— Ja vēlaties — lūdzu! Lai gan šo dziesmu mēs jums atskaņojam katru vakaru. — Orķestra vadītājs paklanījās.

— Vai dāma arī vēlas to pašu?

— Nē! — sieva atbildēja un iespēra man zem galda ar kāju. — Ja jau jūs viņam katru vakaru spēlējat šo dziesmu, šoreiz dažādības pēc atskaņojiet «Somu pirti»! … Diemžēl tā bija tikai uvertīra.

Fināls skanēja mājās. Ek, kas tā bija par «somu pirti»! Un galvenais — par ko?

Nokauts Viņi iekāpa autobusā, jautri klaigādami un smiedamies. Treneris, vēl pajauns puisis ar boksera degunu, apsēdās priekšgalā. Audzēkņi, cits citu grūstīdami, sakrita pakaļējos sēdekļos.

Nogaidījis, kamēr iekāpj pārējie pasažieri, šoferis iedarbināja motoru, un autobuss devās ceļā.

Brauciens nebija no īsajiem, tāpēc, kad visas līdzpaņemtās avīzes bija izlasītas, nācās klausīties puišu sarunās, jo jaunie bokseri runāja cits par citu skaļāk.

Uz tādu bramanību viņus acīmredzot mudināja tas, ka ejā starp sēdekļiem stāvēja ļoti glīta meitene.

— Mūsu treneris zina visu, — tā, lai šos vārdus sadzirdētu arī pats skolotājs, apgalvoja viens no gaišcekulainajiem stipriniekiem. — Un prot arī visu, kas labam bokserim jāprot.

— Bet tas nozīmē, — tikpat kategoriski iesaucās cits dūšīgs sārtvaidzis, — ka arī mēs zinām visu un protam visu …

Sārtvaidzis pirmais sāka smieties par savu asprātību, un viņam bez vilcināšanās piebiedrojās viss bars. Varēja redzēt, ka puišiem,, kā mēdz teikt, ir dzelzs plaušas.

Kad smiekli beidzot apklusa, saruna turpinājās. Mezdami vāji maskētus skatienus uz glīto meiteni, puiši centās parādīt visu, ko zina un prot. Nebija šaubu — treneris viņiem iemācījis daudz.

Jautājumi un atbildes mijās kā sitieni

ringā. Taču uzbrukums un aizsardzība atradās uz vienādi augsta līmeņa, tāpēc nevienam no cīnītājiem nebija pa spēkam gūt izšķirošu parsvaru.

— Kas ir bijis olimpiskais čempions boksā trīs reizes pēc kārtas?

— Ungārs Laslo Paps!

— Kur mūsu lieliskais hokeja vārtsargs Mellups izkopa tik zibenīgu reakciju?

— Boksa treniņos!

— Cik svara kategoriju ir boksā?

— Vienpadsmit.

— Kas bokserim jāmāk pirmām kārtām?

— Viegli pārvietoties ringā, pareizi elpot un trāpīgi sist.

Mirklī, kad valodas mazliet pierima, meitene, kurai puiši visu laiku bija

demonstrējuši savu meistarību, uzdeva sportistiem negaidītu jautājumu: — Sakiet, lūdzu, — vai treneris jums nav mācījis, ka jāpiedāvā vieta vecākiem braucējiem? Lūk, tās divas mammiņas stāv kājās jau no pašas Rīgas.

Autobusā iestājās absolūts klusums.

Meitene bija uzvarējusi ar tehnisko nokautu.

Divi raksturojumi Vai patiesi jūsu kaimiņi ir tik labi cilvēki, kā jūs viņus raksturojat?

— Varat nešaubīties. Brīnišķīgi!

Dzīvot kopā ar tādiem ir atpūta.

— Ko jūs sakāt? Tas skan gandrīz neticami.

— Pilnīgi jums piekrītu. Tādus cilvēkus es sastopu pirmo reizi. Virtuvē mēs viņus gandrīz nekad neredzam. Tāpat — vannas istabā. Pieliekamajā viņi izvēlējušies vismazāko plauktiņu, bet arī to tikpat kā neizmanto. Ciemiņi pie viņiem nenāk. Paši nedzer un netrokšņo. Bērnu viņiem nav…

— Piedodiet, bet kā viņi vispār

skatās uz bērniem? Droši vien nemīl?

— Ko jūs! Viņi bērnus dievina.

Mums, redzat, ir puika — Jānītis. Piecus gadus vecs resgalis. Es jums teikšu: kaimiņi mūsu Jānīti uz rokām nēsā. Katru dienu pērk viņam konfektes, aicina skatīties televizoru, ved laukā pastaigāties.

— Apbrīnojami…

— Jā, un kāda smalkjūtība, kāda pretimnākšana … Jums, piemēram, ir grūtības ar naudu. Jūs piezvanāt vienam paziņam, otram — nav. Te pēkšņi ienāk kaimiņi un paši piedāvā naudu. «Lūdzu!» saka. «Labāk aizdodam jums nekā nesam uz krājkasi.»

— Neticami…

— Jā, un, kad mēs rīkojam viesības, viņi ir pirmie palīgi. Aizdod traukus,

magnetofonu, fotoaparātu. Vienreiz pat savu istabu mums atļāva izmantot. Paši aizbrauca uz laukiem, lai tikai mūsu sievām būtu kur palikt. Lūk, kādi ir mūsu kaimiņi! Bet tagad, lūdzu, nāciet dziļāk, apskatiet mūsu labierīcības: virtuvi, vannas istabu, pieliekamo …

— Piedodiet, nesaprotu, kāpēc jūs man to visu gribat rādīt?

— Kā? Vai tad jūs neatnācāt sakarā ar mūsu sludinājumu par dzīvokļa maiņu?

— Nē, te acīmredzot noticis pārpratums. Es esmu no namu pārvaldes.

Kaimiņi par jums uzrakstījuši sūdzību.

— Ak sūdzību!… Nu, zināt, tad teātri nav ko spēlēt. Tūlīt jums izstāstīšu par kaimiņiem vistīrāko patiesību … Lielākus briesmoņus es savā mūžā neesmu redzējis!

Dzīvot kopā ar tādiem ir tīrākās mokas!

Par iešanu virtuvē nav ko domāt! Jūs tūlīt aplies ar verdošu ūdeni vai uzmauks kastroli galvā. Vannas istabā viņi ierīkojuši somu pirti. Pieliekamajā audzē trušus. Ciemiņi pie viņiem dzīvo caurām dienām un naktīm. Bļaustās un trokšņo!

Piecu gadu laikā savus kaimiņus ne reizi neesmu redzējis skaidrā!

Un kā viņi kropļo mūsu bērnu! Stāsta viņam nepieklājīgās anekdotes, māca smēķēt, sūta uz veikalu pec dzeramiem.

Pirms pieciem gadiem kaimiņi no mums aizņēmās simt rubļus un šo naudu nav atdevuši vēl šobaltdien. Bet, tikko aptrūkst dzeramā, nāk pie mums un atkal prasa, lai aizdod. Šausmas! Un cik mantu viņi mums sabojājuši! Aizņemas traukus — sadauza!

Palūdz fotoaparātu — salauž! Paņem

magnetofonu — pārdedzina …

Lūk, kādi cilvēki ir mūsu kaimiņi!

Tikai, lūdzu, nestāstiet to nevienam!

Citādi mums ar viņiem visu mūžu būs jādzīvo kopā …

Maluzvejnieks Šo gadījumu man atstāstīja zivju aizsardzības inspekcijas darbinieks Priks Turlūris. Piektdienas vakarā pēc darba, kā parasti, ieskrējām uz pāris minūtēm «Brūnajā pūķī» (tā mēs saucam nelielu bufetīti, kurā pārdod alu) un aizsēdējāmies. Kad pusastoņos bufetniece Anniņa, zinādama, cik mūs grūti dabūt laukā, sāka brīdinoši žvadzināt atslēgas, Priks kļuva drūms.

— Tikko pārnākšu mājās, vecene atkal uzdos sutu, — viņš man sūdzēja bēdas. — Nu jau vīrietis pat krūzi alus nevar izdzert bez skandāla. Pārmetumi un pārmetumi… Bet mēs taču sieviešu dēļ

velns zina ko esam ar mieru izdarīt: lai tikai viņām būtu labi, lai tikai vi ņām nevajadzētu uztraukties.

Pēc šī nelielā ievada Priks lūdzoši palūkojās uz Anniņu, norādīja uz savu pulksteni un sāka stāstīt.

—… Bez sevišķiem piedzīvojumiem aizturējuši dažus maluzvejniekus un sastādījuši aktus, mēs ar Janku gribējām doties mājup, jo kā nekā bija jau pusnakts.

Te pēkšņi ieraudzījām viņu. Vīrietis — viņam varēja būt gadu trīsdesmit pieci — vērīgi pētīdams kanāla akmeņaino grunti, piesardzīgi un klusi brida uz mūsu pusi.

Nepazīstamais bija pilnīgi kails. Augstu virs galvas paceltajās rokās viņš turēja drēbes un kaut kādu iegarenu, papīrā ietītu priekšmetu.

«Ir gan jocīgs maluzvejnieks.» Janka

klusi iesmējās. «Tādu es redzu pirmo reizi.»

Arī man plikais vīrišķis diez kādu «brakoņjēru» neatgādināja, tomēr, kad viņš sasniedza krastu, es izlēcu no krūmu pudura, kurā mēs ar Janku bijām ierīkojuši slēpni, un bargā balsī jautāju: «Ko jūs te nakts laikā darāt? Vai tad nezināt, ka šī ir aizliegtā zona?! Uzrādiet dokumentus! …»

Pārsteigtais svešinieks pirmajā brīdī pamatīgi nobijās. Viņš izlaida no rokām nesamo un, šķiet, taisījās pazust krūmos.

Taču, ievērojis, ka mēs divi vīrieši vien esam, ātri nomierinājās: un pat sāka jokot: «Gribēju saplūkt ūdensrozes un savai mīļajai Mārītei uz klētiņu aiznest. Bet, liekas, esmu uzdūries milicijas patruļai.

Tavu neražu! Ceru, ka jūs šo vīniņu

nekonfiscēsiet.» Plikais norādīja uz iegareno vīstokli. «Diemžēl dokumentu man nav. Palika mājās.»

Plikā vīra vaļīgais tonis mums diez kā nepatika. Sapratuši, ka viņš mūs ir noturējis par kārtības sargiem, nolēmām viņu mazliet pabaidīt.

«Uzvārds?» es jautāju, cik stingri vien pratu.

«Apiņš. Kārlis Apiņš.» Strupais jautājums svešinieku nemaz nenobiedēja.

«Es dzīvoju, lūk, tai baltajā mājā ar sarkano jumtu,» viņš norādīja uz pretējo krastu. «Tepat uz vietas tiesāsiet vai uz cietumu vedīsiet?»

«Tiesāt mēs jūs, pilsoni Apiņ, netiesāsim.: Nav par ko. Un arī uz cietumu nevedīsim,» es gluži nopietni atbildēju.

«Bet aktiņu gan sastādīsim. Un ierakstīsim

tajā, ka pilsonis Apiņš nakts laikā aizturēts aizliegtajā zonā, kur gribēja saplūkt ūdensrozes un aiznest tās savat mīļajai Mārītei.»

«To nu gan, lūdzu, nerakstiet!» vilkdams kājās bikses, Apiņš uztraucās.

«Neblamējiet godīgu cilvēku un neaptraipiet viņa reputāciju. Es taču pajokoju.»

«Ko tad jūs te darījāt?» šoreiz jautāja Janka. «Tēlojāt Ādamu paradīzē?»

«Kāpēc tāds vulgārs salīdzinājums?»

Apģērbies aizturētais atguva pašapziņu.

«Es ķēru zivis.»

«Ak zivis!» Es smīnēju. «Bet vai jūs nezināt,, ka šajā zonā jebkāda zveja ir aizliegta?»

«Zinu,» Apiņš, aci nepamirkšķinājis, atzinās.

«Un tomēr gribējāt zvejot?»

«Jā. Gribēju noķert kādu lasīti.»

«Nestāstiet niekus!» Apiņa uzvešanās mani sāka kaitināt. «Nekādu lašu tev nav.

Pats zināt, ja jau dzīvojat tepat tuvumā. Šeit ir tikai nēģi.»

«Bet es gribēju noķert lasi,» svešais stūrgalvīgi atkārtoja. «Gadītos nēģi, ņemtu arī tos.» «Ņemtu! Interesanti, ar ko?»

«Ar rokām.»

«Beidziet mūs muļķot! Ja tiešam esat maluzvejnieks, parādiet, kur noslēpāt zvejas rīkus. Mēs tos konfiscēsim un laidīsim jūs uz mājām.»

«Man nav nekādu rīku.» Pateicis šos vārdus, Apiņš izskatījās tīri nelaimīgs.

«Ticiet, lūdzu, esmu iesācējs, bet gan jau ar laiku man būs savs murds un savs

žebērklis …»

«Ko tu ņem par pilnu šo muldēšanu…» — Arī Jankam acīmredzot izbeidzās pacietība. «Kas šis par maluzvejnieku? Brunču mednieks, un viss!

Raksti protokolā, ka gāja pie brūtes.»

«Lūdzu, lūdzu, godājamie kārtības sargi, sodiet mani, kā vēlaties, samaksāšu, cik vajag, tikai tādu protokolu gan nerakstiet. Neapvainojiet godīgu cilvēku!

Ja jūs gribat zināt — ar maluzvejniecību es nodarbojos jau kopš zēna gadiem. Un, ja tagad mūsu kanālā maz zivju, tad tā ir tikai mana vaina. Es maisiem esmu; nesis lašus un nēģus uz tirgu. Uzrakstiet, ka esmu aizturēts, durot nēģus. Nedariet, lūdzu, man pāri…»

Savā laikā mēs ar Janku bijām aizturējuši ne vienu vien «brakoņjēru»,

taču tādu, kas ar asarām acīs lūgtos, lai sastādām aktu, ka viņš ķēris nēģus aizliegtajā zonā, — tādu sastapām pirmo reizi.

Mocījāmies ar viņu līdz rīta gaismai, kamēr beidzot pār mums nāca apskaidrība.

Pasaucis mani sāņus, Janka ierosināja: «Laidīsim viņu vaļā!»

«Ko-o? Tāpat — bez protokola?

Nekādā gadījumā! Viņš te visu nakti mūs vazā aiz de guna, bet mēs viņu nesodīsim?

Ne prātā nenāk!»

«Paklausies,» Janka tomēr neatkāpās.

«Vai tad tiešām tu nesaproti: viņš taču visu to melš savas Mārītes dēļ .. . Negrib, lai nesmukas valodas sāktu klīst apkārt: ka puisis, lūk, naktī pie meitas gājis uz klētiņu …»

Iedomājos es savu veceni, mūsu grēciņus jaunībā, — te Prikam pat asaras acīs saskrēja, — un piekritu Jankam.

Atlaidām mēs to Apiņu. Bez kāda protokola. Lai Mārītei nebūtu nepatikšanu.

Saproti tagad, kādi mēs, vīrieši, esam džentlmeņi un bruņinieki! Mīļotās sievietes dēļ esam ar mieru maksāt jebkādu sodu, lai tikai viņai nebūtu nepatikšanu. Bet mana vecene par krūzi alus sados man sutu …

— Saprotu, saprotu… — mūsu sarunā pēkšņi iejaucās bufetniece Anniņa un, stumdama mūs uz durvju pusi, piemetināja: — Ejiet nu, eņģelīši, uz mājām un saņemiet, kas jums pienākas. Un nedomājiet, ka jūsu cēlais bruņinieks Apiņš arī paliks bešā. Es viņa sievu Grieču labi pazīstu …

Sports prasa upurus Kādu dienu es uz īsu mirkli ieskrēju kurpnieku darbnīcā. Gribēju mazliet papļāpāt ar savu draugu Trakūzi. Viņš tagad ir darbnīcas vadītājs, tāpēc vienmēr izliekas drausmīgi nevaļīgs. Parasti viņš apmainās pāris vārdiem un tad, aizbildinādamies, ka steidzīgi jānotur kāda lapulce, bīda mani uz durvju pusi. Šoreiz notika brīnums: ierāvis mani savā kabinetā, Trakūzis pats uzsāka lielu runāšanu.

— Tikai paklausies, kāda ģeniāla ideja man iešāvusies prātā! — kad biju ieslīdzis kabineta vienīgajā klubkrēslā, viņš sajūsminati iesāka j sarunu. — Tu jau

zini: iepriekšeja spartakiādē (mūsu darbnīcas kolektīvs atradas pēdējā vietā.

Pietrūka dalībnieku. Nu, bet tagad mums sportistu pietiks! Gada laikā mēs visi apgūsim vismaz trīs sporta veidus!

Es, protams, atļāvos izteikt šaubas par tādu iespējamību. Tāpēc Trakūzis iekaisa un tūlīt sāka skaidrot savu plānu.

— Lieta, redzi, ir ļoti vienkārša: trīs cilvēki no trīspadsmit mūsu kolektīva cilvēkiem ir sportisti. Miķelis spēlē šahu, Ivars — galda tenisu, bet Atis — novusu.

Tāpēc turpmāk mēs rīkosimies tā: ja kāds no darbiniekiem ieies Miķeļa istabā, viņam noteikti būs jāspēlē šahs.: Ivara istabā uz visiem galdiem atradīsies pingponga rīki. Nu, Atis, protams, ar visiem koleģiem, kas iegriezīsies pie viņa, sacentīsies novusa spēlē.

Kādu laiku biju izbraucis un dzīvoju laukos. Kad pēc gada atgriezos Rīgā, pirmām kārtām, protams, apciemoju draugu.

— Nu, kā veicas ar sportu? — sastapis Trakūzi, es jautāju. Vai visi darbinieki jau apguvuši trīs sporta veidus?

— Protams, — Trakūzis noņurdēja.

Uz lielu runāšanu, kā varēja redzēt, viņš šoreiz nebiji noskaņots. — Visi spēlē gan šahu, gan galda tenisu, gan novusu …

— Tad jau brīnišķīgi! — Es sajūsmināts spiedu Trakūža roku. — Apsveicu!

— Izsaki labāk līdzjūtību, — mans draugs drūmi atbildēja. — Ja darbnīcā ienāk kāds klients un lūdz salabot apavus, jāskrien uz tuvāko ateljē pēc palīgiem.

Izrādās, pa šo laiku esam galīgi aizmirsuši

savu amatu. Neviens pat āmuru vairs lāgā neprot turēt rokā …

Konflikts ar senčiem — Paklau, senci! — vienā jaukā dienā jaunais Gunvaldis uzrunāja veco. — Es ienācu tavā alā, lai paziņotu priecīgu vēsti.

— Rauj tik va|ā! — vecais Gunvaldis atrūca, neatraudams acis no lielā dzintara gabala, kuru viņš pašlaik apstrādāja.

— Es atradu sievu! — jaunais Gunvaldis iesaucās un, uzvaroši smaidīdams, sāka mudžināt savas garās krēpes.

— Pieraksti dzimtsarakstu alā, lai nepazūd, — vecais pamācīja, turpinādams slīpēt dzintaru. — Un ved mājās …

— Tik vienkārši es negribu, —

jaunais Gunvaldis, uzlēcis kājās, sāka protestēt. — Sarīko mums kāzas! Un glaunākas nekā kaimiņu Viesturam! Senču stilā!

Piecas nedēļas Gunvaldis—tētiņš par kāzām senču stilā negribēja ne dzirdēt.

Tomēr sestajā, kad neatlaidīgais līgavainis piedraudēja neapmeklēt vairs zinību alu, kur viņam drīz vien vajadzēja saņemt lopu un zvēru zintnieka birku, vecais padevās un solīja rīkot kāzas, kādas tik dēliņš vēlas.

Un kādas bija kāzas! Pat visvecākie novadnieki tādas neatcerējās redzējuši.

Līgavainim bija pašūts kāzu tērps no īstas buļļa ādas.

Kājās teļādas pastalas. Ikdienišķās prievītes vietā karājās lāčzobu virtene.

Līgavas jaunavīgo stāvu skaisti izcēla lūku

un pakulu kostīms. Viss vienos dzintaros!

Gan lielos, gan mazos…

Uz dzimtsarakstu alu jaunais pāris izteica vēlēšanos braukt mamuta mugurā.

Lielie svētki notika milzu lapenē, kuru Gunvaldis, vecākais, bija speciāli uzcēlis dēla svinībām par godu. Un kādas mitekļa mantas jaunie sev bija pasūtījuši! Īstus ozola celmus sēdēšanai un īstas lāča ādas gulēšanai!

Kāzas notika sveču gaismā un ragu mūzikas pavadībā.

Bet kas par ēšanu un dzeršanu!

Līksmība ilga veselas sešas dienas! Pat aprakstīt nevar! Vecais Gunvaldis bija nomedījis divas mežacūkas, no vislabākajiem graudiem izbrūvējis milzīgu dižtoveri stipra jo stipra ugunsdzēriena un salējis to daudzās krūkās, kas bija

krāšņākas cita par citu. Viesi dzēra, savas iekšas nežēlodami. Krita zemē cits pēc cita kā ienaidnieka bultu ķerti, bet cēlās atkal un nebeidza slavēt Gunvaldi un viņa kāzas senču stilā.

Pat kāzu kautiņš bija grandiozs un ieturēts īstākajās senču tradīcijās. Ar mietiem.

Septītajā dienā, kad viesi beidzot izklīda, vecais Gunvaldis apvaicājās jaunajam: — Ja jau kāzas esat nosvinējuši senču garā, tad droši vien arī dzīvosiet pēc tādiem pašiem tikumiem?

— Ko tas nozīmē? — jaunais Gunvaldis, uzacis raukdams, vaicāja.

— Tas nozīmē, Gunvaldi, ka nu jums abiem jāķeras pie darba. Un pašiem sev jāgada iztika, — vecais Gunvaldis lietišķi

paskaidroja.

— Beidz, tētiņ, jokot! — jaunais vīrs pārbijies iesaucās — Paspēlējāmies, un pietiek! Negribu vairs dzirdēt ne par kādiem senču gariem! Un, ja negribi mūs abus ar sievu uzturēt, tad es labāk šķiršos!

Un vēl, lūdzu, tētuk, neaizmirsti, ka es tev neesmu nekāds Gunvaldis, bet gan mazais Gunītis! …

Sarežģīta operācija Es soļoju pie Dreboļa un visu laiku skaitu lūgšanu.

Kaut tikai Drebolis nebūtu izkāpis ar kreiso kāju no gultas, kaut tikai Drebolim būtu labs garastāvoklis, kaut tikai Drebolis mani uzklausītu …

Manam uztraukumam ir pamats. Esmu iekūlies briesmīgās nepatikšanās un glābt mani var tikai Drebolis. Neviens cits — ne pats pārvaldes priekšnieks, ne vecākais inženieris, ne galvenais grāmatvedis.

Tikai Drebolis! No viņa ir atkarīgs, vai manas dzīves nākamās dienas būs klusas

un mierīgas vai satraukuma un nepatikšanu pilnas.

Man par laimi Drebolis nav izkāpis no gultas ar kreiso kāju, viņam ir labs garastāvoklis, un viņš uzklausa manu lūgumu.

— Ļoti sarežģīta operācija! — Noņēmis cepuri, viņš dziļdomīgi sāk kasīt pakausi.

— Jums taisnība, — es tūlīt piekrītu.

— Nav vienkārša.

— Un laiks arī šodien, kā par nelaimi, lietains. — Drebolis turpina kasīt pakausi.

— Patiešām lietains… — es bez mazākās vilcināšanās apstiprinu.

— Runā, ka drīz varot uznākt pamatīgs sals.

— Jā, tādas valodas klīst.

— Redzi nu. — Drebolis uzliek cepuri galvā.

— Vai bērni tev ir?

— Ir, — es apstiprinu, Veseli trīs.

Viens iet skolā, bet divi knēveļi tup mājās.

— Nezinu, ko darīt. — Drebolis smagi nopūšas un atkal noņem cepuri. — No vienas puses, negribas tevi atstāt nelaimē, bet no otras puses…

— Es parādā nepalikšu!

— Ko nu par to! — Drebolis atmet ar roku.

— Saki labāk — kurā stāvā tu dzīvo?

— Pirmajā, — es knapi dzirdami čukstu.

— Tad, draudziņ, tā lieta ir gandrīz vai bezcerīga.— Drebolis uzliek cepuri galva un grasās iet projām.

— Pagaidiet! — Es krampjaini

ieķeros Drebolim žaketes stūrī. — Vajadzīgos instrumentus es jums sagādāšu.

— Jocīgs cilvēks gan tu esi! — Drebolis atkal noņem cepuri. —Ne jau instrumentu dēļ ir aizķeršanās. Mani taču jūsu rajonā visi pazīst. Tikko palīdzēšu tev, visi man klups virsū. Lūgsies, žēlosies … Atkauties nevarēšu.

— Atnāciet naktī! — es ierosinu.

— Tā ir ideja! — Drebolis uzliek cepuri galvā un pirmo reizi paskatās man acīs. — Bet kā tad ar troksni? Es taču nevaru to lietu nokārtot bez viena sitiena.

— Aptīsim instrumentus ar lupatām!

— Neder! — Drebolis saviebjas. — Ar aptītiem instrumentiem nav nekāda strādāšana.

— Nu labi, — redzēdams, ka Drebolis atkal pošas iet projām, ierosinu

citu variantu, — es pierunāšu kaimiņus izbraukt uz laukiem.

— Tas jau skan pieņemami. — Drebolis beidzot izņem no kabatas piezīmju grāmatiņu, tomēr vilcinās pierakstīt manu adresi. — Tikai nedomā, ka es to daru naudas dēļ…

— Nu, protams, biedri Dreboli! Es pamāju ar galvu. — Ko mūsu laikos nozīmē nauda! — Un spiežu viņam rokā desmitnieku.

— Vienkārši gribas cilvēkam izpalīdzēt, Drebolis beidzot pieraksta manu adresi piezīmju grāmatiņā un apsola: — Rīt pat ūdenskrāns jūsu virtuvē vairs netecēs. Namu pārvaldes meistara goda vārds!

Šī trakā, trakā, trakā pasaule!

(Skečs) — Vai tu mani patiešām mīli?

— Jā!

— Apzvēri!

— Zvēru!

— Un tu izdarīsi visu, ko es tev lūgšu?

— Itin visu. Tikai pavēli!

— Tad klausies: kultūrpreču veikals nupat saņēma brūnas āžādas somiņas …

— Tūlīt es tev tādu somiņu nopirkšu!

(Aizskrien.)

— Lūk, dārgā, te būs āžādas somiņa!

Vai tev ir vēl kāda vēlēšanās?

— Jā, mīļais! Es gribu vēl vienu tādu somiņu!

— Tūlīt es tev …

(Aizskrien.)

— Te, dārgā, būs vēl viena somiņa!

— Paldies, mīļais!

— Varbūt tev ir vēl kāda vēlēšanās?

— Jā, dārgais. Nopērc man vēl vienu brūnu āžādas somiņu!

— Tūlīt…

(Aizskrien.)

— Saņem, dārgā, vēl vienu somiņu!

— Pateicos! Tu esi burvīgs! Es tiešām sāku domāt, ka tu mani mazliet mīli.

— Ļoti, mīļā!

— Tad nopērc man vēl vienu somiņu!

— Ko? Vēl vienu? Un tādu pašu?

Hm… Labi, tūlīt…

(Aizskrien.)

— Mīļā, piedod, bet veikalā tādu somiņu vairs nav.

— Arī zem letes nav?

— Nekur.

— Apzvēri!

— Zvēru!

— Brīnišķīgi! Tagad, dārgais, sameklē lāpstu un izroc mūsu dārziņā labi dziļu bedri!

— Klausos, mīļā! Bet kāpēc?

— Nepārtrauc mani! Iemet bedrē visas trīs brūnās āžādas somiņas un rūpīgi aproc!

— Bet, dārgā, es domāju, ka tev tās somiņas patīk…

— Ļoti patīk. Bet man, redzi, viena tāda somiņa jau ir.

— Dārgumiņ, kāpēc tad tu mani trīs reizes sūtīji uz veikalu?

— Muļķīti! Kā tu nesaproti: tagad taču nevienai citai sievietei mūsu pilsētā tādas somiņas nebūs!

Manas atmiņas par Zemtauru … Tātad drīz mēs atzīmēsim ievērojamā rakstnieka Kārļa Zemtaura simt divdesmit piekto dzimšanas dienu.

Izcilais spalvas meistars, kā jūs droši vien zināt, aizgāja no mums nelaikā, daudz ko nepadarījis un arī memuārus par sevi neuzrakstījis. Bet tas nekas… Es Zemtauru pazinu veselus piecpadsmit gadus, bieži ciemojos pie viņa mājās un redzēju visu, kas ap rakstnieku notika.

Runājot par Zemtauru, nevar neatzīmēt, ka dzīvniekus viņš ne sevišķi mīlēja. Nevarētu teikt, ka viņš tos nīda.

Nē, to es neapgalvoju. Viņš tiem vienkārši nepiegrieza tik lielu vērību kā, teiksim, rakstnieka laikabiedri Ozolbeka, ČiekursSakne un Klimpakalis. Un tomēr, lai cik dīvaini tas izklausītos, Zemtaura mājā dzīvnieku bija ļoti daudz.

Kā tagad redzu acu priekšā vienmēr rosīgo papagaili Čiko. Šis gudrais putns (dzimis 1902. gadā) ne mirkli nestāvēja mierīgs, un knābis viņam allaž bija vaļā.

Kādus gan vārdus šis papagailis nezināja — visus pat grūti uzskaitīt! Tomēr visbiežāk viņš patīkamā tenoriņā skandēja: «Urā! Lai dzīvo Zemtaurs!» Šādā pavadījumā (to atzinis rakstnieks pats) viņam darbs vislabāk veicies. Putns nodzīvoja rakstnieka mājā septiņdesmit gadus bez pārtraukuma un nomira sirmā vecumā; par apaļiem diviem gadiem

pārdzīvojis savu ievērojamo saimnieku.

Ja atceramies Zemtauru, nevar nepieminēt arī Škici. Šis raibais runcis ir dziļi ietekmējis Zemtaura daiļradi. Reiz, atceros, pie meistara ieradās ciemos kritiķis Sitbunga un, noņēmis platmali, uzlika to nevis gaitenī uz pakaramā bet gan sev blakus uz krēsla. Viltīgais Škicītis izmantoja šo apstākli un, ielīdis platmalē, to pamatīgi sabojāja.

Vispār, ja runājam par Škici, jāsaka, ka tas bija slinks un nekaunīgs runcis.

Manuprāt rakstnieks to ir izmantojis romānā par nodevēja Trīskājiņa prototipu.

Runcis nomira tajā pašā gadā, kad rakstnieks strādāja pie garā stāsta «Elsas».

Grūti iedomāties Zemtaura māju bez Henrija II. Daži biogrāfi norāda, ka

rakstnieks šo suni mīlējis un tāpēc atvēlējis viņam dzīvokļa lielāko istabu.

Manuprāt, tā nav patiesība Rakstnieks, kuram, kā mēs zinām, bija ļot maigs raksturs, acīmredzot no suņa baidījās un tikai šī iemesla dēļ atstāja Henrijam lielo istabu, bet pats strādāja pustumšā kambarītī Arī rakstīt agrajās rīta stundās meistars biji pasacīs suņa deļ. Pa dienu Henrijs vai nu mežonigi gaudoja, vai skaļi rēja. Starp mums runājot, Henrijs rakstnieku nemīlēja. Bet, atklāti sakot, viņš vispār nemīlēja ne cilvēkus, ne citus dzīvniekus. Vienīgi pret Ledu viņam bija simpātijas (tikai lūdzu nejaukt Ledu ar Sedu!). Kuce Seda piederēja rakstnieka sievai, bet Leda — Zemtaura kaimiņam.

Leda bija ļoti skaista vilku sunene.

Bet par to citreiz. Jo tās jau būs

manas atmiņas par citu spalvas meistaru.

Leda taču piederēja pazīstamajam dramaturgam Blaukšķeniekam, kura jubileju mēs atzīmēsim nākošajā gadā.

Profilaktiskais remonts Henhūzens pie manis iedrāzās pusdienas pārtraukumā un vaimanāja tik skaļi, ka visas kantora sienas sāka šūpoties.

— Glāb mani, ja esi draugs! — Viņš lauzīja pirkstus.

— Kas noticis? — aizvadījis satraukto kaimiņu tālāk no ziņkārīgo kolēģu skatieniem, jautāju. — Vai sieva grib tevi iekaustīt?

— Nedzen dumjus jokus! — Henhūzens turpināja vaimanāt. — Pats zini, ka man ar Ausmiņu ir vislabākais kontakts. Ja viņa izkāpj no gultas ar kreiso kāju, es arī. Viņa nemīl vīramāti, es

nemīlu sievasmāti. Viņa …

— Vai nevarētu tuvāk pie lietas? — pārtraucu iekarsušo draugu. — Kas tad galu galā tev lēcies?

— Man tūlīt jādabū rokā ļoti labs meistars.

— Notikusi avārija?

— Daudz trakāk …

— Gribi mainīt dzīvokli?

— Nemuldi niekusl — Henhūzens sabozās.

— Pats zini — man dzīvoklis ir ideāls! Nepieciešams tikai profilaktiskais remonts. Brauc ciemos sievasmāte …

Ko tur slēpt: no paša Henhūzena ne vienu reizi vien biju dzirdējis nostāstus par viņa sievasmāti. Un katrs no tiem bija šausminošāks par iepriekšējo.

Tāpēc, izdzirdis, ka Henhūzens pirms

šīs raganas ierašanās vēlas izremontēt dzīvokli, biju stipri pārsteigts. Bet, lai ātrāk tiktu vaļā no skaļā vaimanātāja, bez mazākās vilcināšanās iedevu viņam sava labākā meistara adresi.

— Paklau, vai tas tavs Henhūzens ir pilnīgi normāls? — nākamajā dienā, sastapis mani, meistars jautāja.

— Normāls gan! — pārliecinoši paskaidroju.

— Bet kāpēc tu tā jautā?

— Redzi, viņš par remontu samaksāja man simt rubļus!

— Vai tas būtu par maz?

— Nē. Tā visi maksā …

— Tādā gadījumā es nesaprotu, kas tevi neapmierina. Kāpēc tev pret Henhūzenu ir pretenzijas?

— Pretenziju nav! — Iedams prom,

meistars paraustīja plecus. — Viss ir kārtība. Mani tikai mazliet samulsināja darba profils. Redzi, saimnieks lūdza pamatīgi noskrāpēt visas grīdas, pēc iespējas pretīgāk apsmērēt sienas, sabojāt durvīm rokturus, noslēgt silto ūdeni, atvienot telefonu, aiznaglot tualetes telpu un uz laiku padarīt nelietojamu liftu …

Sods par atturību — Nespēlējies ar uguni! — mēs visi vienā balsī brīdinājām Pikto, kad viņš, atgriezies no komandējuma, izņēma no rakstāmgalda konjaka pudeli un, kā parasti, gribēja no tās ieraut krietnu malku. — Tavas prombūtnes laikā notika ārkārtēja sapulce. Tagad katru, kas darba laikā izdzers kaut vai glāzi alus, bargi sodīs.

— Kā es to varēju zināt! — Piktais apvainojās, taču, izdzirdis koridorā soļus, steidzīgi iegrūda aizliegto dzērienu atvilktnē un sāka enerģiski šķirstīt atskaites. Šī piesardzība bija vietā: istabā

ienāca priekšnieks.

Pārmijis dažus vārdus ar nodaļas vadītāju, viņš devās uz durvju pusi, taču, nejauši uzmetis skatienu Piktajam, apstājās.

— Ko tu šodien tāds jocīgs? — viņš smīnēdams teica. — Vienmēr pastaigājies koridorā un smēķē, bet tagad sēdi pie galda.

— Es strādāju … — Piktais, nodūris acis, paskaidroja.

— Dīvaini… — Priekšnieka smīns kļuva dzēlīgs. — Mēneša sākums, bet tu jau strādā. Vai tikai neesi…

— Ko jūs, priekšniek… biedri… — Piktais apjuka un nobālēja. — Goda vārds, ne.

— Nu, nu … — priekšnieks neticīgi grozīja galvu. — Es tevi pazīstu piecus

gadus. Vienmēr tu esi veselīgi sārts, bet šodien — neveselīgi bāls …

— Vai es vainīgs, ka man tāda sejas krāsa? — Piktais nobijies raustīja plecus.

— Esi gan! — priekšnieks smagi noelsās.

— Kā tu runā?

— Kā? Man liekas, normāli…

— Tu taču knapi vari mēli pakustināt!

— Ko jūs! Es tā runāju vienmēr! redzēdams, ka pār viņa galvu savelkas negaisa makoņi, Piktais sāka runāt ātrāk.

— Paklausies pats, priekšnieks viņu pārtrauca. — Tu taču vārdus ber kā zirņus uz pannas! Saki labāk atklāti, cik esi izrāvis! … Nākamajā rītā, izlasījis pavēli, kas bija piesprausta pie ziņojumu dēļa,

Piktais sadusmojās un, protestēdams pret netaisnību, iztukšoja galdā paslēpto konjaka pudeli.

Sajutis siltumu kaulos un sārtumu sejā, viņš visu dienu slaistījās pa koridoru, smēķēja un stāstīja anekdotes.

— Nu re! — Iedams Piktajam garām, priekšnieks vēlīgi pasmaidīja. — Pavēle tev tomēr gājusi labumā. Šodien tu izskaties pēc normāla cilvēka …

Nevainīgs jociņs — Sveiks, Miķeļi! Ko tu tāds sabozies?

— Par ko lai priecājos? Nupat darbā labākie draugi mani izāzēja. Izlaka no termosa visu kafiju, bet tās vietā ielēja visprastāko šņabi …

— Atradis, par ko uztraukties! Tas taču ir tikai joks.

— Labs joks… Vēl tagad slikta dūša.

— Ha, ha, ha… Beidz dusmoties, citādi es domāšu, ka tev nemaz nav humora izjūtas!

— Atradis humoru, neko teikt…

— Protams! Tādas izdarības vienmēr jāuzņem ar smaidu. Pamācies kaut vai no

manis! Nesen mūsu sekretāre ielika galvenā grāmatvēža portfelī dzīvu kaķi.

Tev vajadzēja redzēt, kā vecītis pārbijās, kad attaisīja to vaļā. Gandrīz vai sirdstrieku dabūja. Spļaudījās veselu stundu. Un pēc tam uzmeta lūpu. Es gan smējos kā kutināts.

— Nūja, bet tā jau ir cita lieta…

— Nekā cita te nav. Humors vienmēr paliek humors. Labāk paklausies!

Pastāstīšu tev vēl vienu gadījumu.

Pagājušajā nedēļā mūsu revidents atgriezās no komandējuma un tūlīt no stacijas atskrēja uz kantori. Bet, kamēr šis ar priekšnieku runāja, puiši viņam iebāza svārku kabatā lūpu zīmuli. Tu pat iedomāties nevari, kāds tracis pēc tam izcēlies viņa mājās! Ņemdams no svārku kabatas atslēgas, revidents nejauši izmetis

lūpu zīmuli. Ha, ha, ha … Sieva viņu esot pamatīgi iepļaukājusi. Šis tagad ar mums nerunā. Vai nav savādnieks? Nevainīga jociņa dēļ dusmojas. Es smējos līdz asarām. Izstāstīju sievai, un arī viņa smējās.

— Ē, viena lieta ir izdarības, kas tevi pašu neskar. Un pavisam kas cits …

— Nerunā niekus! Skar vai neskar … kāda tam var būt nozīme? Nesen puiši iezieda uzskaitveža krēslu ar līmi. Lāga zēns, neko nenojauzdams, apsēdās un pielipa. Gribēja piecelties un nevarēja.

Ha, ha, ha! Jautāja, kas to izdarījis. Puiši jokodami rādīja uz mani. Uzskaitvedis kļuva zils no dusmām. Bet es tikai smējos.

Joks taču paliek joks.

— Jā, ha, ha, ha …

— Nu redzi, izrādās, es tevi esmu jau

pārliecinājis.

— Ha, ha, ha …

— Ko tu tik traki smejies?

— Paskaties, cik jocīgi kūp tavs portfelis!| Ha, ha, ha …

— Va velns! Tiešām! Gruzd! Kā tas varēja gadīties? Palīdzi taču apdzēst!. Ko smejies kā tāds plānprātiņš?

— Kā lai nesmejos… ha, ha, ha… es nupat iebāzu tavā portfelī degošu cigareti!

Bet netaisi nu tik dusmīgu ģīmi! Tas taču ir pavisam nevainīgs jociņš…

Trešais variants Šļūtenieks sēž pustukšā vilciena vagonā un pārmaiņus gan ar labo, gan ar kreiso roku spaida tenisa bumbiņu. Kāds paziņa sportists viņam atklājis, ka tādā veidā varot tikt pieļ baigiem muskuļiem.

Neticēt sportistam nav nekāda iemesla — kad šis sasveicinoties spiež Šļūtenieka roku, kauliņi vien krakšķ.

Kādu laiku Sļūtenieks cītīgi skaita, cik reizes viņš bumbiņu saspiedis. Taču drīz šī grāmatvedība Šļūteniekam apnīk, un viņš sāk sapņot.

Pirmais variants. sļūtenieks sēž un garlaikodamies skatās logā. pēkšņi atveras vagona durvis un ienāk viņa — slaida

tumšmate ar dzintarbrūnām acīm. Brīdi viņa vēro vagonu, tad liegā, bet drošā gaitā soļo uz Šļūtenieka pusi.

— Vai šeit nav aizņemts? — viņa jautā un, apburoši smaidot, raugās Šļūteniekam tiest acīs.

— Nav… — Sļūtenieks vienaldzīgi pasaka un turpina skatīties logā.

— Sakiet, lūdzu, — kas jums rokā?

— apsēdusies uz sola un graciozi pārlikusi vienu kāju pār otru, viņa ar bērnišķīgu izbrīnu jautā.

— Tenisa bumbiņa, — Sļūtenieks sausi atbild.

— Bet kāpēc jūs to tik dusmīgi spaidāt? — tumšmate nerimstas.

— Es to daru nevis dusmīgi, bet ļoti mierīgi, — Sļūtenieks paskaidro un, izstiepis rokur nodemonstrē meitenei savu

vingrinājumu.

— Viens, divi! Viens, divi!…

— Tas ir jūsu hobijs? — meitene vaicā un skanīgi iesmejas.

— Ne. gluži. — Arī Sļūtenieks beidzot pasmaida. Redzat, izpildot šo vingrinājumu ar bumbiņu, es trenēju muskuļus.

— Tad jums droši vien ir ļoti stipras rokas … — meitene pasaka un, neslēpdama sajūsmu, apbrīno Sļūtenieku.

— Mazliet ir, — Sļūtenieks nosarkst un atkal sāk skatīties logā.

— Tad jau jūs esat stiprinieks!

— Mazliet… — Sļūtenieks apstiprina un dusmīgi paskatās uz blakussolā sēdošo vīrieti.

Vīrietis nobāl, tad žigli pieceļas un neatskatīdamies metas uz citu vagonu.

— Tad jau jūs varat savaldīt jebkuru huligānu!

— Varu, — Sļūtenieks lepni atbild un sāk skatīties uz kompāniju, kas uz soliņa pie dur vim spēlē kārtis.

Pēc mirkļa kāršu spēlmaņi kļūst nervozi, uzliek cepures galvās un seko aizgājušajam vīrietim.

— Tad jau gan jums ne no viena nav bail…

— Nav! — Sļūtenieks platāk izslien plecus un skaļi nokrekšķinās. –— Tūlīt es, lūk, no tā «matrača», kas uz jums tik nepieklājīgi glūn, izpurināšu visas federes!

«Matracis» izskrien gaitenī un izlec no ejoša vilciena.

— Ar jums ir tik patīkami, tik patīkami … tumšmate runā kā pasaku

princese. — Es gribu ar jums iepazīties …

Vilciens apstājas. Nočīkst durvis.

Daži braucēji izkāpj. Daži iekāpj. Slaidās tumšmates viņu vidū nav. Šļūtenieks mazliet paspaida tenisa bumbiņu un sapņo tālāk.

Otrais variants. vienā no stacijām vilcienā iekāpj kāds laulāts pāris. viņš — izplūdis vīrietis ar trīskāršu zodu — steidzīgi izņem no kabatas saņurcītu laikrakstu un iedziļinās lasīšanā. Viņa — vēl ļoti jauna, eleganta sieviete ar apbrīnojami skumjam acīm — klusi nopūšas, tad izņem no somiņas Petrarkas sonetu grāmatiņu.

— Ak dzejolīšus lasīsiet?! — viņai blakus pēkšņi nobuldurē kāds kā tomāts piesarcis plencis. — Es arī mīlu

dzejolīšus.

Elegantā sieviete klusē un jautājoši skatās uz savu viru. Tas noslauka nosvīdušo pieri un izliekas, ka neko nedzird.

— Varbūt palasīsim kopā? — plencis nerimstas, un viņa netīrā roka jau sniedzas pēc dievišķo sonetu grāmatiņas.

Beidzot trīskāršā zoda īpašnieks pamostas.

— Helēn! — neskatīdamies huligānam acīs, viņš uzrunā eleganto sievieti. Varbūt pilsonis patiešām vēlas palasīt dzejoļus? Atdod viņam grāmatu!

— Nekad! iesaucas dievišķā Helēna.

— Šo grāmatu es nevienam neatdošu! Ļaudis! Palīdziet!

— Tūlīt, tūlīt! — Nosvīdušais vīrs pieceļas un steidzas uz blakusvagonu. —

Mēģināšu sameklēt milici.

— Veltīgi viņš aizskrēja. — Huligāns kļūst arvien nekaunīgāks.

Milicija ar šito vāģi nebrauc. Sadzersim tubrālības, Helēnīt!

Visi pasažieri pēkšņi iedziļinās avīžu lasīšana.

Tad negaidot pieceļas Sļūtenieks. Viņš sagrābj plenci aiz apkakles, sapurina viņu un saka: — Ja tu, staigājošais brāgas aparāt, tūlīt neatvainosies šai dāmai, es tev uzlikšu tādu korķīti!…

Te atveras vagona durvis un …

Trešais variants.

— Ko tu te kverni? — Sļūtenieka domu gājienu pēkšņi pārtrauc kāds tēvainis. — Iepazīsimies! — Viņš nokrīt uz soliņa Šļūteniekam blakus un sniedz pretī sasvīdušu roku, — Alus Žanis!

— Sveiki, sveiki! — Sļūtenieks norūc, pavirzās tālāk un pagriež seju uz loga pusi.

— Kāpēc tu bumbiņu turi rokās? — dzērājs nerimstas. — Lai pirksti nedrebētu?

— Lūdzu, nepiesienieties! — Sļūtenieks cenšas šos vārdus pateikt pēc iespējas iespaidīgāk, taču aizrādījums izskan ļoti bikli.

— Ak šitā?! — nepazīstamais draudoši nodārdina, izņem no kabatas vermuta pudeli, tāpat no kakliņa iedzer un atkal pievēršas Sļūteniekam: — Vai tu vispār, ute, zini, ko Žanis dara ar tādiem kā tu? Šļūtenieks neuzkrītoši paskatās apkārt. Par laimi, vagonā nav nevienas sievietes, kas būtu jāaizstāv. Ir tikai

vīrieši, kas cītīgi lasa avīzes.

— Nu, nu, mierīgāk, vecīt! — Sļūtenieks samierinoši norūc un pāriet uz citu vagonu…

Bumba savos vārtos Futbola čempionāts Argentīnā vēl nebija sācies, kad mūsu kantora vasarnīcā jau risinājās pirmās cīņas.

— Es uzskatu, ka televizors jāuzstāda dārzā, lai visi varētu noskatīties translācijas no Argentīnas, — Bruncis ierosināja.

— Kas par muļķībām! — tūlīt iebilda Vāvulis. — Tad jau skatīsies arī bērni un sievas un trokšņa dēļ neko nevarēs saprast!

— Nu labi. To vēl apspriedīsim, — samierinoši piekrita Bruncis. — Bet tagad sāksim organizēt totalizatoru. Katram jāiemaksā viens rublis.

— Kategoriski iebilstu! — šoreiz protestēja Padancis, mūsu vietējās komitejas priekšsēdētājs. — Ar biznesu lai nodarbojas kapitālistiskajā pasaulē. Es ierosinu par godu pasaules čempionātam izravēt gurķu dobi!

— Kāds sakars gurķiem ar futbolu?!

Un, vispār, tādā gadījumā es vedu savu televizoru uz mājām! — Pavisam neapmierināts strīdā iejaucās vasarnīcas vienīgā televizora īpašnieks Mikusāns.

— Labi, labi, ņemu savus vārdus atpakaļ!

— Vietējās komitejas priekšsēdētājs steidzās Mikusānu nomierināt. — Nebūs nekādas gurķu ravēšanas! — Un, paskatījies uz Brunci, piebilda: — Un arī nekāda totalizatora!

Viskaislīgākie strīdi radās telereportāžu grafika dēļ. Vieni bija stāvā

sajūsmā par to, ka varēs noskatīties gandrīz visas pasaules čempionāta spēles, otri rauca ģīmjus un atklāti izteica neapmierinātību.

— Baigā interese skatīties! Laika starpība taču visu sabojā! Kad mums to maču translēs pa televīziju, rezultāts jau būs zināms. Šis fakts, protams, skumdināja visus, un tikai Henhūzens nelikās noskumis.

— Jūs esat jocīgi! — viltīgi smīnot, viņš mūs pamācīja. — Neieslēdziet radio pirms televīzijas pārraides, un rezultāts jums nebūs zināms!

— Viegli teikt! — Bruncis neapmierināti grozīja galvu. — Bez radio ir arī vēl citi informācijas avoti.

Piemēram, telefons, kaimiņi, darbabiedri…

— Telefonu es atvienošu! Ar kaimiņiem nerunāšu. Uz darbu neiešu — paņemšu bezalgas atvaļinājumu! — Henhūzens pavēstīja un, pacēlis hūti, atvadījās. … Nākamajā dienā pēc pasaules futbola čempionāta finālspēles mūsu vasarnīcā ļodzīgā gaitā ietenterēja Henhūzens.

— Kas tev? — mēs līdzjūtīgi apvaicājāmies. — Gripa, vai?

— Nē-ē … — Henhūzens kratīja galvu. — Nenoskatījos finālmaču.

— Nemuldi niekus! — Mums visiem pārskrēja auksti šermuļi. — Ar tādām lietām nejoko!

— Es arī nejokoju! — Henhūzens žēli novaidēja. — Man sabojājās televizors.

— Varēji taču izsaukt meistaru!

— Es biju atvienojis telefonu.

— Nu tad varēji vismaz ieslēgt tranzistoru un noklausīties radiotranslāciju no Argentīnas!

— Es savu tranzistoru biju aiznesis pie kaimiņa!

— Nu tad varēji pats ieiet pie kaimiņa!

— Es viņam speciāli uzliku konjaku, lai viņš mani nekādā gadījumā nelaiž pie sevis iekšā.

— Tad varēji atbraukt uz mūsu vasarnīcu!

— Nevarēju, — Henhūzens norūca un sāka skatīties grīdā. — Es biju palūdzis sievu, lai nodod ķīmiskajā tīrītavā visus manus uzvalkus …

Neliela atkāpšanās no projekta Svinīgais bankets, kas bija rīkots par godu parvaldes priekšniekam un iesākās visai jautri un daudzsološi, draudēja beigties skumji un nepatīkami.

— Es droši vien būšu pārklausījies… — Nemaz nepieskāries konjaka glāzei, priekšnieks ieurba skatienu priekšsēdētājā. — Cik, tu teici, izmaksāja tava jaunā vistu kūts?

— Trīs simti tūkstošus! Banketa rīkotājs kolhoza priekšsēdētājs Albatrusis steidzīgi uzrausās kājās un stāvēja bāls kā nedarbos pieķerts skolnieks. — Jūs taču

pats, biedri priekšniek, atļāvāt…

— Lēnāk, lēnāk! — priekšnieks Albatrusi pārtrauca un sita dūri galdā tā, ka ne tikai glāzītes palēcās, bet arī smagās karafes draudoši salīgojās. — Tu man teici, ka būvēsi kūti piectūkstoš vistām. ' — Tieši tik daudzām arī uzbūvējām.

— Nepūt pīlītes! — Priekšnieka baltie acu āboli atkal draudoši sagrozījās.

— Šāda kūts maksā tikai simttūkstoš rubļu! To es zinu. Tādu pašu uzcēla tavs kaimiņš Šampēters.

— Bet biedri priekšniek, — atkāpies pāris soļu tālāk, Albatrusis sāka skaidrot, — Šampēters cēla pēc vienkāršota projekta. Mana kūts ir stipri glaunāka.

— Ko nozīmē — glaunāka? Varbūt parketa grīdu vistu kūtī esi ielicis?

— Ko jūs, priekšniek! Grīdas ir no

dēļiem.

— Tad varbūt sienas ir no daudzkrāsainām flīzēm?

— Ko jūs, priekšniek, smejaties, vai? Arī sienas ir no dēļiem.

— Nu, tad jumts tai pilij varbūt ir no apsudrabota skārda?

— Ko jūs, priekšniek, ko jūs! Jumts ir no visparastākā šīfera!

— Tad es nekā nesaprotu. Kūts tāda pati kā Sampēteram — šis uzceļ par simt tūkstošiem, bet tu izdod trīs reizes vairāk!

— Bet, biedri priekšniek, Šampēteram nav tāda pati. Man ir uzlabots variants — ar dušas telpām. Jūs pats atļāvāt mazliet atkāpties no projekta.

— Atļāvu gan. — Priekšnieks atpogāja krekla apkaklīti. — Bet tu taču neapgalvosi, ka dušas telpas maksā dārgāk

nekā visa kūts!

— Nē, biedri priekšniek, to es neapgalvošu. Es tikai gribu pateikt, ka dušas telpu projekta mums nebija pie rokas un tāpēc mēs uzcēlām somu pirti. — Redzēdams, ka draudīgais negaisa mākonis iet viņam secen, Albatrusis noslaucīja sviedrus no pieres un, apsēdies agrākajā vietā blakus priekšniekam, klusi piebilda: — Šo pašu, kurā pašlaik svinam jūsu jubileju …

Nabadziņi Mušenieks bija pirmais cilvēks, ar ko iepazinos, tikko sāku strādāt siera caurumu pētīšanas institūtā. Redzējis gan šo vīru netiku un pat tagad, kad man aiz muguras jau krietns darba stāžs, vēl nezinu, kāds viņš izskatās. Kasiere tikai ieturēja no manas pirmās algas piecus rubļus un pateica: — Tas Mušeniekam. Nabadziņš ļoti lūdza izpalīdzēt un samest kadu simtiņu.

«Droši vien tam vīram kāda’nelaime uzkūlusies,» es nospriedu, ievērojis, ka arī pārējie kolēģi, smagi pūzdami, atmeta Mušeniekam pa piecītim. Šī pārliecība nostiprinājās, kad pēc

paris nedēļām kasiere mani palūdza aiznest uz pastu piecdesmit rubļus.

— Tas ir vietējās komitejas pabalsts, — viņa paskaidroja. — Aizsūtiet nabadziņam, varbūt šis nieciņš viņu uz kādu laiku paglābs.

— Jā, tāda, lūk, ir tā dzīvīte! — nesot pārvedumu uz sakaru nodaļu, skumji prātoju.

— Šodien tu esi stiprs un vesels, vari svilpodams strādāt un pelnīt sev iztiku, bet pēkšņi gadās kāda nelaime, teiksim, slimība vai autokatastrofa, un guli nu mājās kā nabaga Mušenieks…

Kad arodbiedrība saņēma ceļazīmi uz apūtas namu, es pirmais ierosināju to piešķirt Mušeniekam.

— Pareizi! Vīram jāatpūšas! — kolēģi mani atbalstīja. —– Citādi viņš

mums galīgi pazudīs.

Kad mūsu institūtam piešķīra ceturkšņa prēmiju, direktors atvēlēja Mušeniekam pašu apaļāko summiņu.

— Šajā ceturksnī gan, nabadziņš, darbā tikpat kā nav rādījies, — šefs taisnodamies plātīja rokas, — bet tāda ķibele katram var gadīties. Gan jau atstrādās!

Kad pienāca Mušenieka dzimšanas diena, visi bez liekas runāšanas iedeva kasierei pa desmitniekam un teica: — Lūdzu, ielieciet aploksnē un pasniedziet jubilāram! Nauda, nabadziņam tagad var no derēt visvairāk.

Bet tad (tas notika gada beigās, mēs visi sēdējām šefa kabinetā un spriedām, ka nebūtu slikti pāris simtiņu no direktora fonda līdzekļiem piešķirt Mušeniekam)

pēkšņi ierunājās mūsu kolēģis Utenieks.

— Pietiek palīdzēt tam Mušeniekam!

— viņš teica. Atmetiet beidzot taču arī man kaut ko!

Visi institūta ļaudis bija sašutuši par tādu netaktisku izlēcienu.

— Tu taču pats zini, ka Mušenieks nevar dzīvot no aldziņas vien, — kasiere sniedza izziņas, — viņam ir vasarnīca jūrmalā, kas katru sezonu jāuzpucē kā cimperlīga jaunkundze. Viņam ir mašīna, ar kuru katru dienu jāauklējas kā ar mazu bērnu. Viņam ir motorlaiva, kas arī prasa uzmanību un naudu rij kā gatavais krokodils. Un, beidzot, nabadziņam ir trīs sievas: vienai viņš atdod aldziņu, bet divām maksā alimentus…

— Arī es esmu nabadziņš! Arī man ir trīs sievas! Negribēju jūs tikai uztraukt! —

Utenieks histēriski iekliedzās. — Arī man ir mašīna un vasarnīca, jahta un motorlaiva! Bet tagad es vēl būvēju somu pirti! Varbūt jus domājat, ka man to tās nieka aldziņas atliek arī maizei? Smiekli nāk! Paskatieties, kā es esmu novājējis!

Tagad mēs palīdzam arī otram nabadziņam.

Karjera Jauns un dumjš būdams, kasieris Riča izzaga no sava kantora kases simts rubļus. Kad iztrūkums atklājās, Riču tiesāja un piesprieda viņam brīvības atņemšanu uz diviem gadiem.

Sīkais noziegums vienu dienu figurēja tiesas protokolos un droši vien tā arī nekad nekļūtu zināms plašākai sabiedrībai, ja gluži nejauši tam nepieskartos žurnālists iesācējs Ķerra.

Viņš par simt rubļu izzagšanas gadījumu uzrakstīja nelielu stāstiņu.

Stāstiņu — tas saucās «Kļūda» nodrukāja kāds jaunatnes žurnāls. Saņēmis par savu literāro mēģinājumu honorāru

simt rubļu apmērā, Ķerra nolēma pievērsties rakstniecībai. Nekādu lielo dzīves pieredzi puisis vēl nebija paspējis uzkrāt. Arī sevišķi interesantus gadījumus nebija piedzīvojis, tāpēc, ilgi negudrodams, viņš pārstrādāja savu pirmo un vienīgo stāstu romānā.

Romāns — tas saucās «Klupiens» — savā stāstījumā bija raits, satraucošiem momentiem pārbagāts un tāpēc lasītājiem iepatikās.

Drīz vien Ķerra kopā ar dramaturgu A. no sava romāna izveidoja lugu.

Luga — tā saucās «Katastrofa» — rādīja naivā kasiera iekrišanu, tā grūto dzīvi noziedznieku vidū, jauneklim izciešot sodu, un laimīgu atgriešanos godīgā darbā. Uz vienmuļo sadzīves lugu fona «Katastrofa» guva jūtamus

panakumus.

Pēc kāda laiciņa par Ķerras darbu sāka interesēties kinorežisors B. — Uzrakstīsim kopā scenārijul — viņš piedāvāja. — Manuprāt, te iznāks pozitīvs grāvējs.

— Lai notiek! — piekrita Ķerra un, sadarbojoties ar režisoru, uzrakstīja scenāriju «Laime tramvaja otrajā galā».

Godīgi runājot, pati filma izcilus panākumus neguva, taču Ķerra jutās apmierināts. Viņš saņēma pieklājīgu honorāru, tika uzņemts kinematogrāfistu savienībā un, galvenais, saprata, ka ir atradis savu tēmu. īsā laikā pēc sava pirmā stāsta motīviem Ķerra uzrakstīja leļļu ludziņu «Krahs», scēnāriju bērnu filmai «Nav dūmu bez uguns», libretu operai — «Katrs

pats ir savas laimēsi kalējs».

Kad Ķerra nesen atzīmēja savu piecdesmito dzimšanas dienu, kāds enerģisks žurnālists uzdeva jubilāram jautājumu: — Cik man zināms, jūs savu literāro darbību sākāt ar aprakstu «Kļūda». Un, šo darbu dažādi pārstrādājot, pilnveidojot, attīstot un bagātinot, jūs esat pratis savu tēmu iemūžināt pat operā. Kā jums tas izdevās?

— Katrs pats ir savas laimes kalējs!

— apmierināti smaidot, jubilārs atbildēja,; — Starp citu, Ķerra ir pseidonīms. Mans īstais vārds ir Riča.

Antikarjera Nesen es uz ielas satiku Henhūzenu.

Viņš joņoja man garām, izslējis galvu kā zirgs.

— Pagaidi! — iesaucos. — Iesim izdzersim kādu kausu alus!

— Nav laika, — šis tūliņ atteicās, — steidzīgas darīšanas!

— Ko nu mels niekus! — Iesmējos.

— Kādas tev var būt darīšanas? It kā es nezinātu, ka tu nekur nestrādā …

— Tas tiesa: es vēl joprojām meklēju sev piemērotu vietiņu, — Henhūzens atzinās. — Bet laika man tomēr nav it nemaz. Skrienu pierakstīties rindā pēc automašīnas.

— Skat, ko! Nemaz nebiju dzirdējis, ka tu esi vinnējis sportloti izlozē lielo laimestu!

— Neesmu jau arī … — Henhūzens kratīja galvu.

— Bet kur tad tu ņēmi tos tūkstošus?

— Nav man nekādu tūkstošu, — Henhūzens čukstus zvērēja. — Pat piecinieka pie dvēseles nav.

— Kāpēc tad tu, mēnessērdzīgais miljonār, gribi stāties tai pircēju rindā?

— Lai taisītu karjeru!

— Nesaprotu …

— Esi gan tu neattapīgs! — Henhūzens iesmējās. — Mašīna nemaz nav obligāti jāpērk. Galvenais, lai visi zina, ka tu esi pierakstījies rindā. Ar to pašu vien tavs sabiedriskais stāvoklis jau uzlabojas. Kolēģu un paziņu acīs tu esi

cilvēks ar līdzekļiem. Tātad – enerģisks, ar plašu vērienu. Tāds, kuram droši vien ir iespaidīgi draugi, kas savukārt var tev piegādāt visjaunākā modeļa automašīnu, izplēst garāžu jebkurā pilsētas rajonā, sameklēt visas nepieciešamās rezerves daļas. Un tā tālāk, un tā joprojām. Ar tādiem vīriem rēķinās, tādus aizicina ciemos. Tādiem piedāvā amatus. Saproti?

— Skaidrs, — es norūcu. — Izrādās, tev tomēr uz pleciem ir galva, nevis ķirbis.

Nākamajā dienā ari es pierakstījos tajā mašīnu pirkšanas rindā.

— Kas to būtu domājis! — kolēģi izbrīnā saskatījās un spieda man roku. — Apsveicam!

Vēl pēc pāris dienām ievietoju avīzē sludinājumu, ka vēlos pirkt divstāvu māju

Jūrmalā.

Tagad pat vistuvākie darbabiedri mani uzrunāja uz «jūs».

Pēc tam sāku interesēties, kur var nopirkt ugunsdrošos ķieģeļus somu pirts celšanai. Un ko jūs domājat? Turpmāk mūsu kasieris allaž sveicināja mani pirmais.

Kad kādā dienā it kā nejauši ieminējos, ka nākamajā vasarā braukšu ceļojumā uz Bulgāriju, nodaļas vadītājs man ierādīja atsevišķu kabinetu.

«Nu jau mani, domājams, itin drīz paaugstinās,» es spriedu. «Henhūzena sistēma darbojas nevainojami.»

Un patiesi, kad izplatīju baumas, ka esmu nolēmis nopirkt arī jahtu, pats kantora priekšnieks mani iesauca pie sevis.

— Redzat, mēs jums esam sagatavojuši mazliet pieticīgāku vietiņu, — viņš svinīgi paziņoja. — Saprotiet, kamēr norims valodas. Citādi man katru dienu zvana un jautā, vai tikai jūs nedzīvojat pāri saviem līdzekļiem. Es jau, protams, nešaubos, ka jūs dzīvojat godīgi… Taču drošs paliek drošs …

Kamēr valodas apklusīs.

Tagad es strādāju mūsu kantora rajona filiālē. Manu vietu ieņēmis Henhūzens.

Runas ir garas …

Pirmo reizi Jeronīmu Zvabiķi ciema iedzīvotāji ieraudzīja sabiedriskās ēdināšanas darbinieku sanāksmē. Un, jāsaka atklāti, viņš atstāja neaizmirstamu iespaidu.

Visi jau bija paspējuši izteikt savas domas: ne sevišķi oriģinālas, toties lietišķas. Un tad— tribīnē uzkāpa viņš.

Vidēja auguma sārtvaidzis ar gludi pieglaustiem matiem.

— Biedri! — pieskandinājis ar zīmuli karafei, viņš lūdza uzmanību. — Par jaunā restorāna celtniecību te jau daudz tika runāts, un tāpēc es neatkārtošos. Taču atļaujiet man atgādināt,

ka vispirms jāaizvāc vecā bufete, kas mums visiem dara kaunu. Jau senie romieši tādās reizēs teikuši: «Kartāga ir jānojauc!»

Nevaru neapstāties arī pie vienmēr aktuālā audzināšanas jautājuma. Arī Sokrāts savā laikā ir teicis: «Nav kauns nezināt, bet kauns — negribēt zināt!» To, lūk, mēs bieži aizmirstam. Bet tā nav mūsu vienīgā nelaime. Vēl lielāku ļaunumu mums nodara tukša runāšana. — Zvabiķis uz mirkli apklusa, no karafes ielēja sev glāzē ūdeni, izdzēra to un turpināja vēl enerģiskāk: — Tāpēc nekad nevajag aizmirst skaistos dzejnieka vārdus: Runas, biedri, ir garas, Darbs, biedri, ir īss.

No… Hm, nu ar to šoreiz pietiks.

Ar šiem vārdiem Zvabiķis savu

uzstāšanos arī beidza. Tā, kā redzat, nebija gara. Bet kāda erudīcija, kāds zināšanu plašums, kāda domu bagātība mirdzēja šai nelielajā runā!

Tāpēc biju stipri izbrīnījies, kad sanāksmes dalībnieki Žvabiķa nokāpšanu no tribīnes sveica tikai ar pašķidriem aplausiem. Daži pat atļāvis smīnēt.

«Tumsoņas!» nopūties secināju. «Kur gan tādiem saprast šīs runas dziļumu!»

Otru reizi Jeronīmu Zvabiķi sastapu lopkopju salidojumā.

Govis ir jāslauc! — Zvabiķis, uzkāpis tribīnē, paziņoja un tūlīt savu domu apstiprināja ar dzejnieka vārdiem: — Runas, biedri, ir garas, Darbs, biedri, ir īss!

No … Hm, nu, tālākais šoreiz lai paliek.

— Bet tas vēl nav viss! — Zvabiķa balss ieskanējās vēl pamācošāk. — No kūtīm jāizved mēsli! Jau senie grieķi to zināja un tāpēc mēza Augija staļļus.

Nezinu, kāpēc, bet šoreiz Zvabiķa uzstāšanās mani vairs nesajūsmināja.

«Esmu izlepis,» klusībā sevi nosodīju. «Arī kūkas apnīk, ja tās ēd katru dienu.»

Trešo reizi ar Jeronīmu tikos rajona frizieru sanaksmē.

— Lētais odekolons ir jāizskauž! — ērti iekārtojies tribīnē, Zvabiķis sāka runu.

— Vai, kā senie ēģiptieši būtu teikuši…

Tālāk es neklausījos. Pikti piecēlos un izgāju laukā.

Tagad, kad tribīnē kāpj Zvabiķis, es lieku cepuri galvā un dodos uz izeju, jo — Runas ir garas,

Darbs ir 朝ss!

Nogurdinošs maršruts — Dārgais, kur tu tik ilgi biji?

— Tu taču zini, piedalījos orientēšanās sporta sacensībās.

— Nemānies nu! Sacensībām, kā tu pats vakar teici, vajadzēja notikt priekšpusdienā, bet tagad jau ir vēls vakars.

— Vainīgi sacīkšu organizētāji. Viņi izvēlējās ārkārtīgi sarežģītu un neizpētītu maršrutu.

— Šausmas! Kā tu izskaties! Viss vienos putekļos! Varētu domāt, ka esi vārtījies miltos…

— Tie nav milti. Lai izlauztos līdz mērķim, man vajadzēja pārvarēt cementa

laukus.

— Nesaprotu. Vai tad sacīkšu trase bija speciāli apbērta ar cementu?

— Speciāli — nē. Tad jau drīzāk aiz pārpratuma.

— Un kāds tavs jaunais treniņtērps — vienās driskās!

— Ceļā gadījās samudžinātu dzeloņstiepļu ruļļi.

— Vai tad nevarēji stieples apiet ar līkumu?

— Tajā velnišķīgajā tumsā par manevrēšanu nebija ko domāt…

— Bet, dārgais, par kādu tumsu tu runā? Sacensības taču notika gaišā dienas laikā! Priekšpusdienā pat saulīte spīdēja.

— Tajos necaurejamajos biezokņos, kur cilvēks, tā vien liekas, vēl nekad nav kāju spēris, valdīja velnišķīga tumsa.

— Un kādas tev rokasl Vienās skrambās!

— Ceļā kāds nekauņa bija sakrāvis neēvelētu dēļu grēdas — vajadzēja tām kāpt pāri. Citādi netiktu uz priekšu.

— Ārprāts! Un kas noticis ar tavām kājām?! Kedas ir vienos caurumos!

— Pa visu maršrutu kāds kretīns it kā tīšām izkaisījis dažāda kalibra naglas.

— Ak tu nabaga moceklīt.. . Tādas sacīkstes taču ir saistītas ar dzīvības briesmām!

— Uzskatu, ka esmu ticis cauri samērā viegli. Citiem dalībniekiem klājās daudz grūtāk, viņi no sacensībām vēl šobrīd nav atgriezušies …

— Un kur tad tās trakās sacensības notika?

— Mūsu pašu apvienības

būvmateriālu noliktavā.

Pārprasta centība Kopš priekšnieks ir piedraudējis tuvākajā štatu samazināšanas reizē atlaist no darba tos, kas nemācās, mūsu kantorī visi ir kļuvuši ļoti zinātkāri. Kankalis apmeklē lektoriju, Papļauks katru nedēļu piedalās filatēlistu seminārā, Kūlītis mācās kulinārijas vakarskolā, bet sekretāre Blīniķe iestājusies sambo pulciņā.

Tāpēc, kad vienā jaukā dienā arī ne sevišķi apzinīgais Dievpodiņš paziņoja, ka viņš esot nolēmis apgūt mūrnieka profesiju, nevienu tas nepārsteidza.

Taisnība gan, mūsu projektēšanas institūtam mūrnieki nav vajadzīgi, taču

frizieri, filatēlisti, kulināri un sambisti štatu sarakstos arī nav paredzami. Tāpēc Dievpodiņa aizraušanos neviens nenosodīja — galvenais taču bija tas, ka cilvēks mācās.

Kad, saņēmis mūrnieka diplomu, Dievpodiņš saka apmeklēt namdaru kursus, mēs,tikai smīnējām: mūsu kūtrais kolēģis pēkšņi bija kļuvis neticami apzinīgs.

Apguvis namdara profesiju, Dievpodiņš iestājās elektriķu skolā. Tas nu bija par traku!

— Karjerists! — mēs dusmīgi čukstējām Dievpodiņam aiz muguras. — Grib izcelties priekšnieka acīs.

Bet Dievpodiņš, izlikdamies nedzirdam mūsu indīgās piezīmes, tikmēr sāka apmeklēt santehniķu kursus.

Tik aizdomīga zinātkāre beidzot sāka uztraukt arī pašu priekšnieku.

— Varbūt tu iesi prom uz celtniecības pārvaldi? — priekšnieks, iesaucis censoni savā kabinetā, pratināja.

Esi godīgs, atzīsties, lai varam tavā vieta sameklēt citu.

— Nekur es neiešu. — Dievpodiņš noraidoši kratīja galvu. — Parakstiet, lūdzu, vēl arī šo iesniegumu! Gribu apgūt māldera profesiju.

— Te pat muļķim viss skaidrs! — uzzinājuši par Dievpodiņa pēdējo izlēcienu, mēs sašutuši spriedām. — Viņš ir ticis pie apbūves gabala un nu būvēs sev personīgo māju. Tātad visu laiku viņš tikai par sevi vien ir domājis. Kolektīvs viņam bijis nebijis.

— Jāsasauc vietējās komitejas

sapulce un jāizskata Dievpodiņa personīgā lieta! — sekretāre Blīniķe ierosināja, un mēs visi tam piekritām.

— Kas par privātmāju?! — noklausījies apsūdzību, Dievpodiņš brīnījās. — Par ko jūs mani uzskatāt? Jūs taču paši zināt: pēc mēneša saņemu dzīvokli jaunajā mājā.

Pēdu dzinēji Mēs izkāpām no vilciena pulksten četros kādā pavisam nomaļā stacijā.

Laukā vēl bija melna nakts. Pūta stindzinošs vējš, un neganti putināja.

— Vai neesam nokavējuši? — . es nobažījies paskatījos Bakalejiņam acīs.

— Nekādas dzīvības.

— Tā izskatās… — uzcēlis augstāk kažoka apkakli, Bakalejiņš izvairīgi atbildēja un sāka pētīt pēdas sniegā. — Kāds jau būs izbaidījis.

— Tad veltīgi esam braukuši šo gaisa gabalu, — es sašļucis izdvesu un noliku smago patronu somu uz perona.

— Nečīksti kā vecas durvis! —

Bakalejiņš uzmeta plecā bisi un soļoja uz tikko saredzamā meža pusi. — Nekur šis neaizbēgs. Gan sadzīsim …

Ilgi negudrodams, paķēru somu un jozu viņam pakaļ. Kad klusēdami bijām nosoļojuši pa šauro, sniegā iemīto taciņu kilometrus trīs, Bakalejiņš apstājās, noslaucīja pieri un, ceļos nometies, atkal sāka pētīt pēdas.

— Tās lielās varētu būt viņa, — Bakalejiņš ne visai pārliecinoši sacīja.

— Bet pārējās? Izskatās, ka te būtu pārvietojies vesels bars …

— Atradis, par ko brīnīties! — Mans pieredzējušais biedrs iesmējās. — Ne jau mēs vienīgie viņu vajājam. Te, brālīt, mednieku šodien sabrauks čupu čupām ...

Vējš pieņēmās. Putinaja arvien briesmīgāk. Es knapi varēju saskatīt

Bakalejiņa muguru. Ne pēdas, ne taciņas vairs nebija redzamas. Es klusībā lamāju sevi par pēdējo muļķi, ka biju iepinies šai avantūrā. Būtu labak gulējis mājās. Bet tagad — stampā nu šo sniega biezputru …

— Tā. Nu bus vieglāk. Vējš vairs nepūtīs,— manās drūmajās pārdomās ielauzās Bakalejiņa mundrā balss.

Pacēlis acis, ieraudzīju, ka esam jau mežā. Patiešām, vējš vairs nepātagoja seju, taču brist vajadzēja pa sniegu, kas sniedzās līdz jostas vietai.

— Vai tev neliekas, ka, mēs meklējam adatu siena kaudzē? —kad bijām nomocījuši vēl pāris kilometru, jautāju. — Bez suņa te nav ko darīt.

— Esmu labāks pēdu dzinējs par jebkuru suni, — Bakalejiņš lepni noteica, un mēs bridām tālāk.

«Tā patronsoma gan ir kā ar akmeņiem piekrāmētā,» es atkal klusībā sāku lādēties. «Gadītos vismaz kāds zaķis, varētu daļu patronu izšaut…»

Ap pusdienas laiku negaidīti atskanēja Bakalejiņa apslāpēts gaviļu sauciens: — Re, kur ir! Re, kur ir!… — viņš čukstēja, lai neaizbaidītu medījumu, un rādīja uz lielām, svaigi iemītām pēdām.

— Tas ir viņš! Es tev teicu, ka zinu tās vietiņas … Tūlīt mēs viņu dabūsim rokā.

Tālāk iet bija vēl grūtāk. Soļojām klusi un piesardzīgi, vērīgi aplūkodami katru egļu pudurīti, katru pauguru…

Beidzot mūsu pūles vainagojās ar panākumiem tur, nelielā klajumiņā bērzu birzītes vidū, stāvēja viņš, lepni izslējis galvu.

Pirmais uz priekšu metās Bakalejiņš — viņš droši iznira no apsnigušā egļu pudura un paspēris dažus soļus uz mūsu upura pusi, izšāva: — Ko es redzu! Biedri priekšniek, arī jūs te medījat? Kāda laimīga sagadīšanās!

Priekšnieks sarāvās, taču, ieraudzījis Bakalejiņu, māksloti iesmējās.

— Fu, kā pārbaidīji! Tiešām, negaidīta tikšanās!

— Jā … Un vēl tādā dienā! — Bakalejiņš pagaidām šāva ar skrotīm. — Tādā dienā… 1 — Kas tad dienai vainas? — Priekšnieks sarauca uzacis.

— Jums taču šodien vārda diena, biedri priekšniek! — Bakalejiņš beidzot rāva vaļā ar renkuļiem. — Daudz laimes

…

Tagad pēc mūsu izstrādāta medību plāna vajadzēja šaut man. Taču es nolēmu brītiņu nogaidīt. Papļāpāsim, iedzersim, un tikai tad, kad priekšnieka uzmanība būs iemidzināta, es it kā gluži starp citu palūgšu tās nolāpītās rezerves daļas, kuru dēļ mēs ar Bakalejiņu negulējām gandrīz visu nakti, turklāt salā un putenī kūlāmies tādu gaisa gabalu …

Maiņa ar pārsēšanos Manam draugam Henhūzenam ir apbrīnojama īpašība: viņš vienmēr ierodas, kad viņa palīdzība vajadzīga vismazāk, un sarežģī pašas vienkāršākās lietas.

— Paklausies, vai tu neesi iesaistījies kādā aizdomīgā pasākumā? — viņš reiz ņēmās prašņāt. — Pēdējā laikā mani sapņos moka žņaudzējs un rādās melni kaķi.

— Nē-ē… — es atbildēju. — Viss kārtībā. Vienu laiku gan lauzīju galvu par dzīvokli. Bet tagad esmu izlēmis — ievietošu avīzē sludinājumu: «Mainu divistabu dzīvokli Ķengaragā pret

līdzvērtīgu Mežaparkā.»

— To gan, lūdzams, nedari, — Henhūzens mani brīdināja. — Būsi pazudis cilvēks!

— Kāpēc? — brīnījos. — Visi tā dara. Visi liek «Reklāmā» sludinājumus, ja vēlas apmainīt dzīvokli.

Henhūzens mani cieši nopētīja, brīdi klusēja, tad līdzjūtīgi jautāja.

— Vai tu zini, kas visbiežāk apmeklē nervu ārstus?

— Nezinu un arī negribu zināt. — Sašutis paraustīju plecus. — Kāds man ar tiem sakars?

— Drīz būs vistiešākais… — Henhūzena balsī ieskanējās satraucoši toņi. — Nervu ārstus visbiežāk apmeklē vieglprātīgi cilvēki, kas ievietojuši avīzē sludinājumu par dzīvokļa maiņu… Tu,

protams, savu adresi arī gatavojies uzdot?

— Kā gan citādi, — es apstiprināju.

— Nu, nu! — Henhūzens daudznozīmīgi pašūpoja galvu. — Sāksies nepārtraukti zvani, galvenokārt naktī, tad visādi aizdomīgi tipi nāks tevi apciemot, ieradīsies veselas delegācijas, centīsies tevi pierunāt, mēģinās iespaidot …

— Neviens mani neiespaidos, — bezbailīgi iesaucos, bet, godīgi runājot, nebiju par to diez cik pārliecināts.

— Nu, nu … — Henhūzens vairs neko neteica, tikai šūpoja galvu. — Nu, nu…

Tāda noslēpumaina klusēšana mani uztrauca. Henhūzens to droši vien manīja un turpināja klusēt.

— Bet kas tad man būtu jādara? — beidzot neizturēju. — Esi taču draugs!

— Es vienmēr esmu bijis tavs draugs, —Henhūzens apliecināja. — Un arī šoreiz būšu. Dod šurp sava dzīvokļa orderi!

Nākamajā dienā Henhūzens bija klāt unr priecīgi starodams, paziņoja, ka dzīvoklis Mežaparkā sameklēts.

— Nevar būt! — Es viņa vārdiem vēl nespēju ticēt. — Tik ātri?

— Nu redzi, bet tu gribēji likt avīzē sludinājumu. — Henhūzens man uzsita pa plecu. — Un kas par dzīvoklīti — gatavā konfekte!

— Es tiešām nezinu, kā tev pateikties. — Kad bijām apskatījuši dzīvokli, sirsnīgi spiedu Henhūzenam roku. — Goda vārds, nebiju gaidījis.

Vanna, gāze, balkons… Viss tāpat kā man Ķengaragā. Turklāt man ir piektais stāvs,

bet te — otrais. Man trīsdesmit kvadrātmetri, te — trīsdesmit septiņi…

Man ir trīs logi, te — četri… Un, galvenais, nav jāpiemaksā. Tu taču tā teici?

— Pareizi, — Henhūzens apstiprināja. — Godīga maiņa. Nekādu mahināciju, nekādu spekulāciju.

— Un kad es varu pārvākties? — vēlreiz apskatījis brīnišķīgo dzīvokli, vaicāju Henhūzenam.

— Iziesim svaigā gaisā, — viņš ierosināja, tur aprunāsimies. — Uz ielas Henhūzens tēvišķīgi sacīja: — Lūdzu, neuztraucies! Šaja dzīvoklī tu noteikti tiksi… tikai ar nelielu pārsēšanos.

— Ko tas nozīmē? — jautāju, sajuzdams pakrūtē ledainu aukstumu. — Tātad dzīvokļa īpašnieks nav ar mieru

mainīt?

— Nē, — Henhūzens iebilda. — Viņš grib mainīt. Tikai, redzi, apstākļu sagadīšanās dēļ vienkārša maiņa te neiznāk. Tāpēc tev vispirms jāpāriet dzīvot uz Šampēteri.

— Nekādā gadījumā! — es protestēju. — Man vajadzīgs dzīvoklis Mežaparkā.

— Vispirms paklausies! — Henhūzens mani pārtrauca. Es jau teicu — tu dzīvosi Mežaparkā. Bet īsu brīdi tev jāpadzīvo Šampēterī.

— Un pēc tam es pārcelšos uz Mežaparku? Uzreiz ne, — Henhūzens izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu, mirkli tajā ieskatījās, tad turpināja: — Pēc tam savu dzīvokli Šampēterī tu samainīsi pret divām atsevišķām istabām…

— Es taču nešķiros. Kāpēc man tas jādara?

— Neuztraucies! Tev nemaz nav jāšķiras. Šķiras Šņorēni.

— Es tādus Šņorēnus nepazīstu.

— Nav arī nekādas vajadzības.

Galvenais, ka tu no Šņorēniem dabūsi dzīvokli Rumbulā.

— Es negribu dzīvokli Rumbulā.

Gribu pārcelties no Ķengaraga uz Mežaparku.

— Lūdzu, saglabā mieru! Dzīvoklis Rumbula ir vajadzīgs manam onkulim, kas dzīvo Ilģuciemā.

— Negribu dzīvot arī Iļģuciemā.

— Tur tev arī nebūs jā dzīvo. Tu tikai samainīsi dzīvokli Iļģuciemā pret komunālo mājiņu Bolderājā, mēs vēlreiz brauksim un Mežaparku, un viss būs

kārtībā.

— Ahā! — Es aplaizīju sakaltušās lūpas un izdvesu. — Šo to sāku saprast.

Tātad mežaparkietim vajadzīga komunālā mājiņa Bolderājā.

— Nu kā tad! — Henhūzens apstiprināja. — Tūlīt sāksim realizēt, maiņas pirmo pakāpi. Tu pārbrauksi uz manu dzīvokli Šampēterī, bet es pārcelšos uz Ķengaragu.

No Ķengaraga uz Šampēteri ar Henhūzena palīdzību pārvācos dienas laikā. Ļoti ātri izmainīju dzīvokli Šampēterī pret divām atsevišķām istabām dažādās vietās. Taču tad mans : draugs kaut kur pazuda. Nodzīvojis vienā no atsevišķajām istabām Vecmīlgrāvī veselu pusgadu, beidzot sameklēju Henhūzenu.

— Vai zini, — es teicu, — sieva

spļauj zilu uguni! Kamēr es mitinos Vecmīlgrāvī, viņai ar bērniem jādzīvo otrā atsevišķajā istabā Āgenskalnā.

Realizē taču maiņas trešo pakāpi! Mudini, lai tie Šņorēni ņem mūsu divas atsevišķās istabas un dod mums dzīvokli Rumbulā!

— Šņorēniem divas atsevišķas istabas vairs nav vajadzīgas, — skatīdamies griestos, Henhūzens paziņoja, — Viņi nešķiras … Bet tu neuztraucies! Šo trešo — izkritušo pakāpi mēs aizvietosim ar papildu variantu, kas sastāvēs no sešām citām maiņām.

Gods kam gods — arī šoreiz Henhūzens mani neatstāja likteņa varā.

Divos mēnešos viņš man palīdzēja īstenot papildvariantiņu. Savas divas atsevišķās istabas es apmainīju pret divistabu dzīvoldi bez ērtībām. Pēc tam šo dzīvokli

atdevu pret trim istabām Asaros. Trīs istabas Asaros apmainīju pret komunālo mājiņu Ikšķilē, komunālo mājiņu Ikšķilē — pret trīsistabu dzīvokli Saulkalnē, trīsistabu dzīvokli Saulkalnē — pret labiekārtotu dzīvokli Vecāķos, dzīvokli Vecāķos — pret vasarnīcu Mellužos.

— Nu tā! — kad tiktāl bijām tikuši, Henhūzens atguva mazliet saplakušo pašpārliecību.

— Beidzot izkritušais posms ir salabots. Tagad uz tavu vasarnīcu Mellužos nāks mans onkulis no Rumbulas.

Es viņu pierunāju. Bet tu apmetīsies Rumbulā.

— Pēc tam pārcelšos uz Iļģuciemu…

— Pareizi, — Henhūzens mani uzslavēja, — no Iļģuciema pārceļosi uz Bolderāju, un tad — dzīvoklis Mežaparkā

būs tavs!

— Man nav vajadzīgas nekādas mājiņas Bolderājā! — kad bija realizēta arī pēdējā maiņa un mēs ar Henhūzenu ieradāmies Mežaparkā, dzīvokļa īpašnieks mūs aplēja kā ar aukstu ūdeni.

— Piedodiet, — man sāka drebēt apakšlūpa, — bet jūs taču pats teicāt, ka gribat mainīties uz Bolderāju.

— Jūs kaut ko jaucat… — Mežaparkietis raustīja plecus. — Agrākais dzīvokļa īpašnieks, kas te dzīvoja pirms manis, gribēja mainīties uz Bolderāju. Tas bija pirms dažiem gadiem … Bet es mainīties uz Bolderāju negribu, es patsv esmu no Bolderājas. Ja jau mainīties, tad tikai uz Ķengaragu …

— Iziesim svaigā gaisā! — Droši vien ievērojis, ka es kļūstu bīstami bāls,

Henhūzens mani izveda laukā.

Neuztraucies! Man te prātā ir vēl viens variants. Redzi, mans brālēns, kas dzīvo Preiļos, grib pārnākt uz Bolderāju. Bet krustmeita, kas dzīvo Sarkandaugavā, grib pārbraukt uz Rīgas centru. Tātad tu uz laiku izraksties no Rīgas un brauc uz Preiļiem…

Tālāk es neklausījos … Tagad Henhūzens ir uz laiku apmeties slimnīcā.

Bet es viņa sievai cenšos iestāstīt: jo ātrāk viņa samainīs dzīvokli Ķengaragā pret atsevišķu komunālo mājiņu Bolderājā, jo drīzāk slimnieks izveseļosies …

Mūzika — Nu, zootehniķi, apsveicu ar atgriešanos! Kas interesants bija tai pieredzes apmaiņas salidojumā?

— O, ļoti daudz, biedri priekšsēdētāj! Esmu saviļņots līdz sirds dziļumiem.

— Nu tad nestiepj gumiju! Stāsti, kas īsti, pēc gudru vīru domām, ir tas galvenais vistko pībā. Modernas kūtis, vai?

— Nē, biedri priekšsēdētāj! Kūtis nav galvenais!

— Daudzpusīga, vitamīniem bagāta barība?

— Nē, biedri priekšsēdētāj! Arī

barība nav galvenais!

— Paklau, zootehniķi, nespēlē paslēpes! Kas tad ir galvenais? Kas ceļ vistu dējību?

— Mūzika, biedri priekšsēdētāj!

— Ko? Ko tu teici? Vistām ir vajadzīga mūzika?

— Tieši tā, biedri priekšsēdētāj!

Vistai mūsu laikos acīmredzot ir radušās estētiskas prasības. Lai kāpinātu produktivitāti, tai nepieciešama mūzika.

— Ej nu, ej! Ha, ha, ha!

— Jā, jā, nesmejieties, biedri priekšsēdētāj! Kaimiņu saimniecības vistkopji ir pierādījuši: ja vista dzird mūziku, tai uzlabojas garastāvoklis, aug dzīvotprieks un līdz ar to vairojas ēstgriba. Bet, ja vista vairāk ēd, tā vairāk arī dēji

— Apbrīnojami! Neticami! Paga, paga, zootehniķi! Panāk tuvāk un uzpūt dvašu! Varbūt tu esi…

— Biedri priekšsēdētāj! Jūs taču pats zināt, ka man ir čūla … Es jums ārsta zīmi rādīju … Citādi jau jūs mani nemaz nebūtu laidis uz to pieredzes apmaiņas salidojumu.

— Ak jā, atceros gan. Bet kas to būtu domājis! Cekulainēm kā tādām madāmām jāspēlē mūzika! Bet kas tad ir jāspēlē?

Klavieres? Vai varbūt akordeons?

— Uz šo jautājumu, biedri priekšsēdētāj, es jums atbildēšu pēc pāris dienām, jo, redzat, mūsu kaimiņi ir novērojuši, ka dažādām šķirnēm patīk dažāda mūzika. Leghornas vistām, piemēram, patīk simfoniskā mūzika.

— Vai traks! Tad jau būs jāpērk

ērģeles! Vai jāved tās vistas uz koncertiem kulturas namā!

— Nav izslēgts, biedri priekšsēdētāj!

Toties dējība celsies. Taču zinātnieki ir konstatējuši ka citu šķirņu vistām patīk tautas dziesmas un estrādes melodijas.

Tāpēc nekrītiet izmisumā pirms laika! Pēc pāris dienām es jums paziņošu savu novērojumu rezultātus.

Pagāja nedēļa.

— Nu tad, zootehniķi, apsveicu ar eksperimenta beigšanu! Tikai, lūdzu, nestiep gumiju un žigli stāsti, kāda mūzika mūsu vistām patīk!

— Estrādes melodijas, biedri priekšsēdētāj!

— Vai tiešām?

— Kā es te stāvu, biedri priekšsēdētāj! Tikko paņēmu rokās

akordeonu un sāku spēlēt «Silavas valsi», vistas uzreiz kļuva priecīgas…

— Brīnišķīgi! Bet, ja vistas kļūst priecīgas, tām uzlabojas ēstgriba! Un, ja vistas vairāk ēd un dzer, tās vairāk arī dēj! Urā! Paga, paga, zootehniķi, bet kāpēc tu esi tik bēdīgs?

— Ak, nejautājiet, biedri priekšsēdētāj! Tiklīdz sāku spēlēt to valsi, vistkopes aizskrēja uz veikalu, atnesa ēdamos un dzeramos, sanāca ciemos puiši, un nu gāja vaļā tāda balle, ka par vistām nevienam nebija laika domāt.

Vietējā slavenība Pagājušā gada atvaļinājums man iekrita decembrī, un es to pavadīju Priežlapciemā. Šo kluso nostūri man ieteica bērnības draugs — tagad pazīstamais rakstnieks N. — Klusāku vietiņu tu neatradīsi visā republikā! — vezdams mani personiskajā mašīnā uz Priežlapciemu pie savas tantes Jūles, N. pacilāti stāstīja. — Varēsi cauram dienām gaiņāt asarīšus ezerā vai baidīt vāveres apkārtējos mežos. Ja nu galīgi mirsi nost aiz garlaicības, — N. gādīgi piemetināja, — savāc, atmiņas par kādu no vietējām slavenībām. Nu kaut vai par Vilhelmu Baltpraķi. Trīsdesmitajos

gados viņš tur esot dzīvojis.

Drauga vārdi mani ieintriģēja.

Tāpēc, iebraucis Priežlapciemā, tūlīt sāku izprašņāt mājas saimnieci, vai viņa kaut ko nezina par Vilhelmu Baltpraķi.

— Kā tad! — Vienkāršā lauku sieviņa nopriecājās, ka mums ir kopīgs paziņa. — Kas tad mūsu ciemā nepazina kalēju Vilhelmu! Tas jaunības dienās vienmēr staigāja baltā praķī.

Kad paskaidroju, ka mani interesē nevis kalējs, bet rakstnieks Baltpraķis, večiņa ilgi rauca pieri, taču beigās godīgi atzinās, ka tādu vīru viņa neatceroties.

Gribēju jau atmest meklējumiem ar roku, bet tad pilnīgi negaidīti man uzsmaidīja laime: pie Jules iegriezās viņas attāls radinieks Paduksis, kais arī dzīvoja turpat Priežlapciemā, tikai pretēja

galā.

— Kā var neatcerēties Vilhelmu Baltpraķi! — uzzinājis no tantes Jūles, ka vācu materiālus par slaveno novadnieku, Paduksis sašuta. — Es gan viņu atceros, turklāt — vienreizēji skaidri! Tas vīrs bija paķerts uz dzejošanu un kā gaiša svece ir palicis manā atmiņā .. . Kad mēs ar Tedi dzērām brandvīnu, tad vienmēr …

— Piedodiet, kas tas par Tedi? — sācis pierakstīt Padukša atmiņas, jautāju.

— Vai Vilhelmu Baltpraķi jaunībā godāja par Tedi?

— Nē, nē! — Paduksis iebilda. — Tedis bija Vilhelma kaut kādas pakāpes brālēns. Ar viņu mēs bijām lieli draugi.

— Piedodiet, — es vēlreiz Paduksi pārtraucu. — Mani vairāk interesē Vilhelma Baltpraķa dzīves gājums …

— Nu protams, — tantes Jūles runīgais radinieks piekrita. — Baltpraķis jau bija pavisam cits cilvēks. Izturēts!

Brandvīnu nedzēra. Tintes pudelē vien skatījās un visu laiku rakstīja …

Lai cik gaiša svece Baltpraķis bija Padukša dzīvē, atklāti sakot, uzreiz viņš neko būtisku un vērtīgu par savu ievērojamo jaunības dienu paziņu pastāstīt nevarēja.

Kad Paduksis aizgāja, es domāju, ka viņš vairs nerādīsies. Taču biju maldījies.

Jau nākamajā rītā vīrs bija klāt.

— Lūk! — Izvilcis no kabatas vecu tintes pudeli, viņš to lepni pasniedza: — Tā ir vēl Vilhelma paša pirkta!

Tas jau bija kaut kas būtisks. Tāpēc ar divkāršu enerģiju ķēros pie Vilhelma Baltpraķa mantojuma vākšanas.

Drīz vien no Vilhelma Baltpraķa brālēna Teda atraitnes nopirku galīgi sarūsējušu modinātāja pulksteni, ko, pēc viņas vārdiem, Tedis bija mantojis no slavenā radinieka.

Pierakstīju arī viņas atmiņas.

— Vilhelms bija liels savādnieks, — Teda atraitne stāstīja. — viņš pilnīgi ignorēja sievietes. Taču, kad Vilhelms dažreiz runāja par mīlestību, tas iznāca vēl aizkustinošāk nekā pašam mācītāja kungam. Saklausījies sava brālēna smukās runas, Tedis mani apprecēja. Un tāpēc es mūsu lielo dzejnieku ļoti mīlu un cienu.

Atklāti runājot, nekā liela jau tajas atmiņas pagaidām nebija, taču Baltpraķa tēls saka iezīmēties. Un šī iemesla dēļ es nepacietīgi mudināju Paduksi, lai viņš papurina vēl citus ciema iedzīvotājus.

— Tiks izdarīts! — Saņēmis no manis nelielu honorāru vīniņam vai, kā mēdz izteikties pats Paduksis, benzīnam, vīrs izvērsa tik enerģisku darbību, ka rezultāti nekādi nevarēja izpalikt. Un patiesi, drīz vien pie manis vai ik pārdienas sāka nākt vīri un sievas, un katram bija kaut kas stāstāms par ievērojamo novadnieku Vilhelmu Baltpraķi.

Visas šīs atmiņas rūpīgi pierakstīju, jo gribēju tas nodot Rakstnieku savienībai.

To vērtība, bez šaubām, nav vienāda.

Dažās runāts par pašu dzejnieku, citās par viņa radiniekiem,, draugiem un laikabiedriem. Taču vienu noliegt nevaru: visām atmiņam cauri vijas gaišais iemīļotā dzejnieka tēls, kas, runājot Padukša vārdiem, ir palicis vienkāršo

ļaužu sirdīs kā gaiša, svece.

Lūk, dažas no šīm atmiņam.

«Godīgi sakot, dzejnieku Baltpraķi es tik. labi neatceros kā mans paziņa Paduksis. Taču, ja viņa jubileja tuvojas, arī man šai sakarībā ir kas sakāms.

Es diezgan labi pazinu Paduksi. Nu, to pašu, kas savukārt ļoti labi pazina dzejnieku Baltpraķi. Paduksis ir nācis no nabadzīgu zemnieku ģimenes. Viņa tēvu un māti es neatceros. Vairāk varu pastāstīt par Padukša māsu Faniju. Viņu es jaunībā gribēju bildināt. Taču no tā nekas neiznāca, jo Fanija apprecējās ar Zani Pliko. Vēl es atceros Padukša brāli Pēteri.

Tas bija traki muzikāls cilvēks. Labi dziedāja un brīnišķīgi spēlēja kārtis. Taču, neskatoties uz smagajiem apstākļiem mūžīgo parādu dēļ, Pēteris bija ļoti

dzīvespriecīgs, tāpat kā visi Patukši, kas ļoti labi pazina dzejnieku Baltpraķi. Un tas ir noteikti ietekmējis ievērojamā dzejnieka daiļradi!

Miķelis, Stūrķieģelis.»

«Nesen no sava kaimiņa Padukša uzzināju, ka mūsu slavenajam novadniekam Baltpraķim šogad aprit deviņdesmit gadu dzimšanas jubileja. Es gan Baltpraķi personīgi nepazinu. Strādāju veikalā, un ar literatūru man tuvu sakaru nebija. Tomēr Baltpraķa balsi es biju dzirdējusi. Tad, lūk, vienā jaukā dienā, atceros kā tagad, tas bija trīsdesmit pirmajā gadā pēc jāņiem, bet varbūt arī trīsdesmit trešā gada 1 lieldienās, lai gan patiesībā tas būs bijis tomēr divdesmit piektajā gadā pēc ziemassvētkiem, rmanā veikalā atskanēja telefona zvans.

— Sakiet, lūdzu, — vai jums šodien siļķes ir? — kāds lietišķi jautāja.

— Ir, — es atbildēju.

— Vai treknas? — šis atkal jautāja.

— Treknas, — es atbildēju.

— Ļoti labi! — šis noteica un nolika klausuli.

Protams, simtprocentīgu pierādījumu, ka runāja Baltpraķis, man nav. Bet es domāju, ka pēc siļķēm vaicāja dzejnieks.

Jo, cik man zināms, siļķes uz paģirām tajos grūtajos laikos derēja visiem. Ari dzejniekiem.

Berta Riekšavniece.»

«Es, Ēriks Jukuma dēls Puncinieks, satikos ar dzejnieku Baltpraķi ļoti bieži.

Mums ir daudz kopēju interešu, tāpēc mūsu ceļi nereti vijās blakus.

Lieta tāda, ka viņš bija kaislīgs

makšķernieks. Un es arī. Viņš priecājās, kad zivis ķērās. Es arī. Viņš lādējās, kad necopēja nemaz. Es arī.

Runāt gan mēs nerunājām. Viņš makšķerēja vienā krastā, es — otrā. Tilta toreiz nebija. Bet bļaustīties pāri upei nedrīkstējām, lai neaizbaidītu zivis.

E. Puncinieks.»

«Man ar godājamo dzejnieku Baltpraķi savā laikā ir bijuši tīri personīgi sakari.

Vienā zaļumballē, tepat kaimiņos, Paniņkrogā, mani uzlūdza dejot ellīgi švītīgs kavalieris. Ar tumšām ūsām un brillēm spožos rāmjos. Es gan toreiz, muļķa skuķis būdama, nezināju, ka lūdzējs ir dzejnieks Baltpraķis. Ļoti žēl, jo tad mana dzīve būtu iekārtojusies pavisam citādi. Tagad es labi saprotu, ka glaunais

kavalieris nevarēja būt neviens cits kā Vilhelms Baltpraķis. Viņš gan priekšā nestādījās, jo zaļumballēs tas toreiz nebija pieņemts. Taču vienu es labi atceros, ka brilles tik spožos rāmjos mūsu pusē vienkāršs cilvēks nevarēja nēsāt.

Tad nu tā, mēs valsējām, un pēkšņi tad arĪ notika tas personīgais gadījums.

Baltpraķis man uzmina uz kājas. Viņš noklepojās, galanti palocījās un teica: «Pardon!»

Diemžēl tūlīt pēc šīs dejas zaļumballē izcēlās ellīgs kautiņš un es savu kavalieri pazaudēju… Taču viņa gaišais tēls vienmēr ir ar mani.

Alma Puķīte.» … Atgriezies no Priežlapciema, es tūlīt priecīgs un pacilāts nesu savāktos materialus uz rakstnieku savienību. Pie

durvīm sastapu rakstnieku N. — Kā pavadīji atvaļinājumu? — viņš tūdaļ apjautājās. — Vai bija vērts kulties uz to elles nostūri?

— Tas bija vērtīgs brauciens! — es atbildēju un pārādīju savu piestūķēto portfeli.

— Kas tur ir? — N. acīs iemirdzejas interese. — Žāvēti asarīši?

— Tur ir Vilhelms Baltpraķis! — es triumfēdams pavēstīju.

— Kāds Baltpraķis? — N. izbolīja acis. — Kas tas tāds? Es tadu vīru nepazīstu!

— Beidz izlikties! — es teicu. — Vilhelms Baltpraķis ir slavenais Priežlapciema dzejnieks. Ārkārtīgi interesanta un mīklaina personība! Es par viņu savācu bagātīgas atmiņas.

N. paskatījās uz mani un smiedamies teica: — Beidz muldēt! Nekāda Vilhelma Baltpraķa nekad nav bijis. Es viņu izdomāju, tā teikt lai tev nebūtu garlaicīgi.

Skaidrs?

Prasīgs lasītājs Vairums lasītāju ir slinki. Izlasa rakstnieka sacerējumu, nožāvājas vai pasmaida — un viss. Ne pārdzīvot sāk, ne diskutēt. Nekādu emociju.

Man tādi lasītāji nepatīk. Es jau sen sapņoju par aktīvu un prasīgu lasītāju.

Tādu, kas mīlētu manus varoņus, dzīvotu viņiem līdzi, vārdu sakot, nepaliktu vienaldzīgs.

Un reiz es tādu lasītāju sastapu.

— Jasmīns Paspruks, — viņš galanti stādījās priekša, paceldams savu filca platmali. — Nupat izlasīju jūsu romānu.

— Nepārspīlējiet! Nav jau nekāds romāns,— es nosarcis iebildu. — īsais

stāstiņš vien ir.

— Nē, nē, tā nerunājiet vis! — Paspruks mani partrauca. — Tas ir romāns. Pat vairāk — veselas dzimtas epopeja!

— Piedodiet… — es vēlreiz iebildu.

— Liekas, jūs mani jaucat ar kādu citu autoru. Es nesen esmu publicējis tikai nelielu stāstiņu — «Divi vīri un trīs pudeles alus».

— Tieši par šo darbu es runāju.

Atzīšos godīgi — man personīgi vislabāk patīk Eidis.

— Kāds Eidis? Cik atceros, manā stāstā darbojas tikai Jānis un Kārlis.

— Nu, nu … Tikai Jāni un Kārli redz vienkāršs lasītājs. Šis pieticīgais ierindnieks ņem pretī visu, ko rakstnieks viņam dod, un ir apmierināts. Es tāds

neesmu, es esmu prasīgāks. Es gribu līdzdarboties, saprotat? Ja esmu samaksājis par kotleti trīsdesmit astoņas kapeikas, tad es gribu zināt, ko ēdu. No kādas gaļas ir šī kotlete. Kāda barojuma ir bijis lopiņš. Kur tas ir nokauts. Kas gaļu apstrādājis. Tā, lūk …

— Bet kāds sakars ir manam stāstam ar jūsu kotletēm?

— Vistiešākais. Kas, pēc jūsu domām, ir literatūra? Tā pati barība. Tikai garīga. Un, lai organisms šo barību labāk pārstrādātu, tā ir rūpīgi jāsagremo.

Saprotat?

— Ne visai…

— Nekas, nekas… Tūlīt es jums paskaidrošu. Tātad jūs parādāt mums trīs vīrus.

— Divus. Es taču jums jau

atgādināju, ka pie galda sēž divi vīri.

— Trīs. Nestrīdieties! Ja uz galda ir trīs pudeles alus, tad ir jābūt arī trim vīriem. Tas viens ir piecēlies un uz brītiņu izgājis.

— Goda vārds, jūs maldāties!

— Es maldos?! Cik jums ir gadu?

— Divdesmit divi.

— Bet man, jaunais cilvēk, ir sešdesmit seši. Tieši trīs reizes vairāk.

Tātad varat ticēt manai pieredzei. Es zinu, ko runāju.

— Varbūt … — es piekritu. Kaut kur manī jau sāka briest aizdomas, ka aktīvais lasītājs ir daudz nepatīkamāks par pasīvo.

Taču strupi pārtraukt diskusiju es neuzdrošinājos, tāpēc turpināju: — Bet kā jums patīk mana Jāņa uzskati?

— Patīk. Man imponē viņa attiecības

ar sievu.

— Ar kādu sievu? Manā stāstā nav nevienas rindiņas par sievu. Nav neviena pat visapslēptākā mājiena.

— Vai tiešām nav? Bet starp rindām?

Saprotošs lasītajs lasa arī starp rindām.

— Lasiet, cik gribat, starp rindām!

Tur nav nekādu sievišķu. Divi viri runā par darbu. Skaidrs?

— Jūs gribat atraut darbu no ģimenes dzīves. Smieklīgi! Ticiet man, tas nav iespējams. Man ir bijušas trīs sievas, un visas ir jaukušās manā darbā. Kāpēc?

— Nezinu … Tā ir jūsu personiska darīšana.

— Nav vis personiska darīšana. Ja es runāju par jūsu stāsta varoņiem, tad tā pirmām kārtām ir jūsu darīšana. Sakiet, ar kādām tiesībām jūs ļāvāt Kārlim smieties

par savu uzticīgo līgavu?

— Bet viņam taču līgavas nemaz nav! Un, ja arī būtu, viņš nesmietos.

Kārlis nav tāds.

— Ir gan. Man blakus tieši viens tāds dzīvo. Tikko iedzer alu, uzreiz met acis uz citām sievietēm. Bet par savu sievu smejas.

— Piekrītu. Jūsu kaimiņš ir slikts vīrs. Bet es viņu, goda vārds, nepazīstu.

— Ko nu runājat! Kas tad jūs par rakstnieku, ja nepazīstat? Rakstniekam visi jāpazīst. Jūs tikai izliekaties.

— Goda vārds, nepazīstu.

— Nu labi, labi. Saprotu. Tas ir jūs profesionālais noslēpums. Bet sakiet, lūdzu, — kāpēc Jānis ir pārdevis govi?

— Jūs droši vien smejaties par mani.

Jānim nekad govs nav bijusi. Viņš ir

pilsētnieks. Vai tad tas nav jūtams?

Atcerieties, kā viņš runa!

— Neuztraucieties! Padomājiet labi, un jūs pats man piekritīsiet. Vai tad laucinieks nevar iemācīties runāt kā pilsētnieks?

— Var, protams. Bet mans Jānis ir pilsētnieks. Es arī esmu pilsetnieks. Tāpēc rakstu par saviem vienaudžiem.

— Kaut ko jūs te slēpjat no manis.

Jānis ir laucinieks. Viņam ir bijusi govs.

Es taču viņu labi pazīstu. Kad es dzīvoju laukos, viņš dzīvoja man kaimiņos.

— Vai tad mazums pasaulē ir Jāņu!

Mans Jānis nav tas, kuru jūs pazīstat.

— Ir gan! Un, ja jūs rakstāt par manu Jāni, tad jums nav nekādu tiesību– apgalvot, ka viņš sapņo nopirkt motociklu.

Salti meli! Jānis vienmēr ir gribējis pirkt

zirgu. Tāpēc jau viņš pārdeva govi…

Man sāka trīcēt kreisā kāja un auksti sviedri aumaļām tecēja pa pieri, tāpēc es teicu: — Paldies par vērtīgajiem aizrādījumiem.

Tie man noteikti noderēs turpmākajā darbā.

— Ņemiet par labu, — Paspruks norūca. — Tikai turpmāk gan tā nerīkojieties!

— Tas ir — kā? Es jūs nesaprotu.

— Tā jau nu nesaprotat! Patapinājāt no cita spraigu sižetu, dzīvus tēlus, spožas idejas un pat nepaprasījāt atļauju. Varbūt tam citam bija kādi iebildumi.

— Kas par muļķībām! Es pats visu izdomāju!

— Smiekli nāk! Pats izdomājis… Bet

nezina, ka Kārlis ir precējies. Ka ir vēl arī autora tiesības un to aizsardzība! Jānis ir pārdevis govi un grib pirkt zirgu, nevis motociklu. — Paspruks dusmīgi pacēla savu filca platmali. — Jaunais cilvēk! Ja jau izmantojat manus materiālus, tad vismaz nekropļojiet tos!

Vētra kafijas tasē

Vilšanās

— Mīļumiņ, kas ar tevi noticis? Tu izskaties ļoti uztraukusies.

— Tev taisnība, dārgumiņ! Es esmu galīgi sašauta.

— Kas par lietu? Vai ar kaimiņiem saskrējies?

— Man ar viņiem nav nekā kopēja.

Viņi mani pie sevis istabā nelaiž, es atkal

viņus — komunālajā virtuvē nelaižu …

— Bet kas par lietu? Nemoki mani, mīļumiņ! Stāsti ātrāk!

— Es nupat veikalā ieraudzīju saliekamo lietussargu!

— Ko tu saki?!

— Un spožos perlamutra zābaciņus!

— Ko tu saki?!

— Jā, un importa skropstas …

— Tev nu gan, mīļumiņ, ir laimējies.

Un visu tu, protams, sapirki?

— Tur jau tā lieta, ka ne.

— Ko tu saki?! Tev nebija līdzi tik daudz naudiņas?

— Naudas man patiešām nebija, bet…

— Vajadzēja aizņemties no manis.

— Tu taču nebiji mājās.

— Ak jā, piedod, mīļumiņ. Es sēdēju

kafejnīca. Tad vajadzēja ieskriet pie Melānijas.

— Tā jau arī darīju. Bet viņa esot aizbraukusi uz dienvidiem.

— Nu, tad vajadzēja zvanīt Zoržam.

— Zvanīju, bet viņu izsaukuši uz prokuratūru.

— Tavu nelaimi! Vai tad viņa vietniece Mirdziņa arī nesēdēja uz vietas?

— Sēdēja gan.

— Un viņa tev neaizdeva?

— Aizdeva.

— Ak, saprotu! Tavu likteņa ironiju!

Kad tu otrreiz atskrēji uz veikalu, smukās lietiņas jau bija pārdotas?

— Nē, dārgumiņ! Tās atradās turpat, kur agrāk. Uz atsevišķa plauktiņa, netālu no skatloga.

— Tad jau vajadzēja teikt, lai

izraksta…

— Es jau arī teicu, bet pārdevēja tikai nosmējās.

— Nekauņa! Mīļumiņ, tev vajadzēja prasīt sūdzību grāmatu!

— Es jau arī prasīju, bet pārdevēja tikai nopukojās un pagrieza man muguru.

— Mīļumiņ, vajadzēja izsaukt vadītāju.

— Es arī izsaucu.

— Un ko šis teica?

— Ak, dārgumiņ, viņš teica, lai es nebāžot degunu darbinieku garderobē!

Dārgais viesis — Dārgumiņ, kur tu tā skrien? Es tevi neesmu redzējusi veselu mūžību!

— Ak, nejautā, mīļumiņ! Labāk pasaki, vai tavs Zoržs vēl strādā alus brūzī?

— Tu taču zini, ka es to vienkārši nevaru ciest! Mēs gandrīz vai izšķīrāmies šīs pretīgās suslas dēļ. Mums bija nopietns ģimenes konflikts.

— Ko tu saki, mīļumiņ!

— Ka es tev saku! Biju vienkārši spiesta likt viņam izvēlēties: vai nu es — vai alus brūzis.

— Ko tu saki, mīļumiņ! Un kur tagad Zoržs strādā?

— Noliktavā. Bet, ja tu zinātu, kas tur ir par kulinārijas nodaļu … Mmmm …

— Apburoši! Dod, mīļumiņ, es tevi noskūpstīšu! Tu šodien izskaties kā Bridžita … Kardināle! Un kā tev piestāv šis džemperis! Tu pat iedomāties nevari!

Labi gan, ka es tev to pagadāju, vai ne, mīļumiņ?

— Protams, dārgumiņ! Bet neluncini tik ilgi asti! Es jau, viltniece, tev tik un tā cauri redzu. Tu droši vien gribi, lai Zoržs tev kaut ko pagādā.

— Uzminēji, mīļumiņ! Tu vienkārši esi gaišreģe! Pie manis rīt naks viens ļoti, ļoti dārgs viesis.

— Saprotu, mīļumiņ! Pāris kilogramu nēģīšu pietiks?

— Pietiks, mīļumiņ, pietiks!

— Kārbiņu melno ikru?

— Tos gan varbūt nevajag, mīļumiņ.

Viņš, redzi, man tāds vīrišķīgs … Vairāk uz asām lietām. Varbūt labāk kādu burciņu marinēto sēnīšu.

— Saprotu, dārgumiņ. Tad jau arī marinētos pipargurķīšus?

— Jā, arī tos, mīļumiņ! Un to …

— Balzamiņu?

— Jā, kādu pudelīti vajadzētu.

— Dabūsi arī balzamiņu, dārgumiņ.

— Un… — Nu? Saki, saki, nekautrejies!

Priekš tevis Žoržs dabūs visu. Viņam taču pašam vajadzīgs importa lietussargs.

— Man tomēr neērti, mīļumiņ …

— Nu saki taču, dārgumiņ! Starp citu, kad Zoržs saņems prēmiju, es tevi lūgšu, lai tu man pagādā vēl vienu tādu pašu džemperīti. Tikai citā krāsā …

— Kaut kā neērti tomēr …

— Man liekas, es zinu, kas tev vajadzīgs! Jamaikas rums?

— Nē.

— Franču martels?

— Nē, mīļumiņ. Man vajadzīga čehu pernica. Trīs pudeles. Zaržam taču ir tādas pazīšanās!

— Dārgumiņi Tu mani vienkārši satriec! Balzams ar pernicu! Kā es pati to agrāk nebiju iedomājusies?! Tas droši vien ir pasakaini kolosāli! Tavs viesis noteikti ir kāds ārzemnieks!

— Nē, mīļumiņ.

— Nu, nu, viltniece, droši vien kāds jūrnieks …

— Goda vārds, nē, dārgumiņ. Pie manis rīt nāks meistars Fredis. Taisīs dzīvokļa remontu …

Pirmizrāde — Rauj, mīļumiņ, rauj ātrāk no galvas cepuri!

— Fui, ko tu mani baidi, dārgumiņ?

Saki taču, kas noticis!

— Mīļumiņ, tādas cepures vairs nav modē! Vakar es to noskaidroju. Tagad modē ir cilindriskie katliņi.

— Ko tu saki?!

— Jā, jā, mīļumiņ! Kamēr dzersim kafiju, es tev visu izstāstīšu.

— Lūdzu, lūdzu, dārgumiņ, tikai ātrāk! Citādi es mirstu aiz ziņkārības …

— Nu tad klausies! Putnu ligzdas

vairs nav modē. Tagad dāmas nēsā cilindriskos katliņus. Jā, jā. Galvenokārt aveņu un debesmannas toņos.

— Ko tu saki?! Debesmannas!…

— Jā, bet tas vēl nav viss.

Vispārsteidzošākais noticis ar vakartērpiem. Tu pat iedomāties nevari!

Mini un māksi tagad ir kopā.

— Ko tu saki? Mini un māksi kopā?

Ak kungs, es vairs nevaru… Stāsti taču ātrāk!

— Kā es varu stāstīt, ja tu mani nemitīgi pārtrauc?

— Piedod, dārgumiņ! Es būšu mēma kā cepta zivs.

— Nu tad klausies! Mini un māksi kopā — tas nozīmē garas, ļoti garas kostīmjakas un pavisam īsus svārciņus.

Tik īsus, ka no jakas apakšas nemaz nav

redzami.

— Vai tiešām? Tas ir ģeniāli!

— Es domāju gan! Jakā tu esi māksi, svārciņos — mini.

— Dārgumiņ, es skrienu! Skrienu pasūtīt jaunu vakartērpu …

— Pagaidi taču, mīļumiņ! Es vēl neesmu visu izstāstījusi. Tu nemaz nezini, kādi džemperi tagad ir modē!

— Pareizi, pareizi, piedod, dārgumiņ! Bet es tik tiešām uztraucos.

— Labi, labi, es tev piedodu. Modē tagad ir zaļas kamieļvilnas džemperi.

— Ka tu saki?!

— Goda vārds! Pati nevarēju nobrīnīties. Bet tā tas ir. Un kāds adījums!

Nu gatavais šūpuļtīkls!

— Tūlit skriešu…

— Atkal tu uztraucies. Pagaidi! Vai

zini, kādas zeķes tagad valkā dāmas?

— Kādas?

— Redzi nul Bet tu jau gribēji skriet prom. Dāmas tagad valkā zeķes ar divām vīlēm.

— Ej nu ej!

— Kad es tev sakul — Piedod, dārgumiņ, un kādā modes skatē tu visu to redzēji?

— Mīļumiņ, nedzer tik daudz kafijas!

Vai tad es teicu, ka biju modes skatē? Es taču biju teātri! Uz pirmizrādi! Četras stundas pie garderobes nostāvēju.

Grāmatu mīļotāja — Varu derēt, mīļumiņ, tūlīt pat tu iekodīsi sev pirkstiņā!

— Es to nevaru darīt, dārgumiņ! Man nupat iztaisīja manikīrīti.

— Un tomēr tu iekodīsi sev pirkstiņā, mīļumiņ!

— Fui, nemoki mani, dārgumiņ! Saki, kas tev uz sirds!

— Es dabūju …

— Ko tu dabūji?

— Uzmini!

— Nemoki!

— Es dabūju… Nu, kod pirkstiņā, mīļumiņ, — Agatas Kristi jauno romānu.

— Kādu?

— «Austrumu ekspresis»!

— Fui, kā tu mani pārbiedēji! Es jau tiešām saku domāt, ka tu esi dabūjusi kaut ko kolosālu. «Austrumu ekspresi» Zoržs man pagādāja jau pagājušajā nedēļā.

— Ko tu saki!

— Jā. Un, ja gribi, es tev varu iedot apskatīt jaunāko «Panorāmu». Zini, kāds tur Klaudijai Bardo ir dekoltē? Nu — fantastiski! Zoržs paģība.

— Ko tu saki?!

— Jā, un, starp citu, man ir jaunākais Si-menona gabals.

— Kāds, mīļumiņ?

— Neatceros. Kaut kas ļoti mīklains.

Liekas, slīkoņa noslepkavošana …

— Ko tu saki?!

— Jā. Un vēl man ir Hemingvejs.

Fragments no nepabeigtās grāmatas. Zoržs

dabūja no jūrniekiem. Zini, grāmatiņa ielikta tik debešķīgā celofāna maisiņā! Es tev saku, burvīgs paskats! To maisiņu es tagad somiņas vietā nēsāju līdzi. Protams, ar visu grāmatu.

— Ko tu saki?!

— Nu! Efekts vienreizējs! Pats šefs mani iesauca pie sevis un pazemīgi lūdza arī viņu pierakstīt lasītāju rindā. Un kā paskatījās uz mani! Teica, nekad neesot domājis, ka man varētu būt tāda grāmata.

Muļķis, vai ne? Būtu viņš redzējis manu Sentekziperī izlasi! Nu, atceries, to, ko liku iesiet krokodilādas vākos! Viņš nobeigtos aiz skaudības! Īpaši, ja redzētu mani pelēkajā kleitā ar to grāmatu rokās.

— Protams, mīļumiņ! Saki — vai interesants?

— Kas interesants? Šefs?

— Nē. Tas Hemingveja romāns.

— Dārgumiņ, tu smejies par mani!

Tikko atnāku darbā, tūlīt skrienu uz kiosku un stāvu rindā pēc «Panorāmas» un «Ekrāna». Pēcpusdiena man arī vienmēr aizņemta. Stāvu rindā pēc vācu kinožurnāliem. Tikko darbalaiks beidzies, es steidzos pie Lilitas, un mēs abas kopā braucam pie Ņinas. Nu, zini, pie tās sarkanmatainās grāmatu veikala pārdevējas. Viņai vienmēr kaut kas priekš mums nolikts. Tad ņemu taksi un tieši no Ņinas braucu pie Elvīras. Nu, pie tās, kura par stjuarti strādā. Starp citu, viņa man apsolīja Imantu Ziedoni. Vācu valodā!

Tad… Jā, tad es apciemoju Ilonu. Viņai brālis vienmēr kaut ko no Maskavas atsūta. Dažreiz Ahmaduļinu, dažreiz Jevtušenko … Nu, kolosālos dzejoļus!

Tātad, redzi pati, dārgumiņ, man nav neviena brīva mirklīša, bet tu jautā — vai es izlasīju, kas tur tai grāmatā rakstīts!

Vētra kafijas tasē — Ir gan tā kafija, dārgumiņ, viens brīnišķīgs stimulators!

— Gluži manas domas, mīļumiņ!

— Nezinu, ko es bez kafijas darītu.

Goda vārds, mana dzīve bez kafijas būtu viens liels, balts tukšums. Vēl briesmīgāk: man pat liekas, es itin neko nevarētu padarīt.

— Es tāpat, mīļumiņ!

— Iedomājies pati: ja Zoržs man no rīta nepasniedz gultā tasi kafijas, es nevaru piecelties.

— Es arī!

— Tagad es saprotu tos lielos Balzakus, kāpēc viņi caurām naktīm

dzēruši kafiju. Izdzer tasi, un pāriet viss miegs. Un kas par enerģiju sāk raisīties vaļā! Muti nevar noturēt ciet.

— Man tāpat, mīļumiņ!

— Tici vai ne, dārgumiņ, bet, izdzērusi tasi kafijas, es kļūstu pavisam cits cilvēks. Domā m ja es nebūtu no rīta izdzērusi tasi kafijas, es izgudrotu šo brīnišķo frizūru? Fui, nekādā gadījumā! Es sevi pazīstu.

— Pilnīgi manas domas!

— Un, zini, kafija man uzlabo arī atmiņu. Atceries, es tev nupat stāstīju par to skandālu Kokaušu ģimenē. Nevis par to, kas notika šogad, bet par to, kas viņgad.

— Jā, mīļumiņ!

— Nu redzi! Sen es gribēju tev par to pastāstīt, taču biju piemirsusi. Bet šodien, tikko izdzēru tasi kafijas, uzreiz atcerējos.

— Ar mani, mīļumiņ, viss notiek tieši tāpat, tieši tāpat!

— Starp citu, kad es dzeru kafiju, man vienmēr rodas baigās idejas. Vakar pat. Dzeru es ar Zoržu kafiju, un pēkšņi it kā pats dieviņš man iesistu pa galvu: jādabū japāņu portat¬vais kafijas automāts! Zoržs kā traks no tadas idejas.

Visu dienu šodien ķemmē komisijas veikalus.

— Mīļumiņ, tas man viss ir saprotams, pilnīgi saprotams! Tikko izdzeru tasi kafijas, es vienkārši nezinu, ko darīt. Viss manī rosās, cilājas, kustas.

Saproti, man gribas izdarīt kaut ko tādu, kas apgrieztu otrādi visu pasauli. Nu, teiksim, izdomāt tādu frizūru kā tev vai sarīkot skandālu, vēl trakāku nekā pie Kokaušiem, vai uztaisīt vēl nebijušu

ekstravagantu kleitu, vai vienkārši… izdzert vēl vienu tasi kafijas …

— Tā ir brīnišķīga ideja, dārgumiņ!

Iesim uz kafejnīcu!

Zinātkāre — Mīļumiņ, kāpēc pie tevis šodien tāda šausmīga nekārtība? Kāpēc tu visas grāmatas esi izņēmusi no grāmatu plauktiem un izmētājusi kur kuro?

— Tu maldies, dārgumiņ! Tā nav nekārtība, bet gan mākslinieciska kārtība.

Mans dēliņš iedziļinās literatūrā.

— Ko tu saki, mīļumiņ?! Cik es atceros, Džeraldiņš līdz šim izrādīja interesi tikai par tavu krājkases grāmatiņu.

— Jā … Bet, kopš krājkases grāmatiņa tukša, šī aizraušanās, paldies dievam, pārgājusi. Tagad Džeraldiņš meties uz īstām grāmatām.

— Ko tu saki! Un, ja nav noslēpums,

uz kādām?

— Uz visām! Uz visām uzreiz.

— Kas to būtu domājis!

— Jā, jā, dārgumiņ! Pati savām acīm neticu. Agrāk gāja uz visvisādiem dančiem, mačiem un ballītēm. Ar striķi mājās nevarēja noturēt. Tagad caurām dienām sēž istabā un tik ņemas ar grāmatām. Lasa, šķirsta, pēta, studē… Šodien pat visu Vili Lāci izlasīja.

— Ko tu saki, mīļumiņ! Tik daudz sējumu!

— Džeraldiņam tas ir tīrais nieks!

Vakar viņš izbūrās cauri visam Porukam, izskatīja mākslas vēsturi, izlasīja piecas dzejoļu grāmatas un, tici vai netici, izšķirstīja visus «Dadža» komplektus no piecdesmit septītā līdz septiņdesmitajam gadam.

— Nu brīnumi kas brīnumi! Viņš noteikti būs ģēnijs! Tici man! Tik zinātkāru bērniņu es redzu pirmo reizi.

— Tas vēl nekas. Aizvakar Džeraldiņš izlasīja visu Lielo padomju enciklopēdiju — piecdesmit sējumus!

— Ko tu saki! Kas to būtu domājis!

Un agrāk tikai par tavu krājkases grāmatiņu vien interesējās …

— Cst! Te jau nāk mūsu literatūras mīļotājs. Varu galvot, tūlīt atkal ķersies pie grāmatām. Dārgumiņ, patērzē ar viņu kādu mirklīti, es iešu uzvārīt kafiju.

— Labi, labi, mīļumiņ, neraizējies!

Es patērzēšu ar tavu zinātkāro puisīti…

Hh, hm… Saki, lūdzu, Džeraldiņ, — tevi patiešām visas šīs grāmatas interesē?

— Un kā vēl! Gribu uzzināt, kurā gramatā mana memmīte to naudu nobāzusi.

Jau piekto dienu riju putekļus un šķirstu tās bībeles, bet vēl neesmu kļuvis bagātāks ne par kapeiku…

Vienkāršs gājiens — Vai, dārgumiņ, cik labi, ka es tevi sastopu!

— Kas par lietu, mīļumiņ?

— Ak nerunā! Tu esi laimīgākā sieviete pasaulē. Tev nav bērnu, bet man ir. Un, lūk, šogad Džeraldiņam jātiek universitātē. Pie tam — noteikti ķīmiķos.

— Kāpēc noteikti ķīmiķos?

— Fui, kāda tu nekulturāla! Ķīmija tagad ir modē. Kas mēs, piemēram, būtu bez ķīmijas? Bail iedomāties!

— Nu labi, labi, piekrītu. Bet, goda vārds es tev nevaru palīdzēt. Ķīmijā esmu galīga analfabēte. Galīga un absolūta.

— Vari, dārgumiņ!

— Goda vārds, mīļā sirsniņ, nevaru!

— Vari! Tu taču pazīsti Belcebuļski.

— Tas tiesa. Bet kāds sakars Belcebuļskim ar ķīmiju? Viņš taču ir mūziķis. Konservatorijas pedagogs.

— Nu redzi, dārgumiņ. Tu viņu iepazīstināsi ar manu Džeraldiņu.

Džeraldiņš Belcebuļskim noteikti iepatiksies. Tu pat iedomāties nevari, kā mans puisītis tagad spēlē vijoli! Ausis pašas veras vaļā. Visu vasaru ņēma privātstundas.

— Labi. Bet es tomēr tevi nesaprotu.

Pieņemsim, ka Džeraldiņš Belcebuļskim tiešām iepatiksies. Nu, un tad?

— Ak, cik tu esi neapķērīga!

Belcebuļskis pazīst docentu Capļu …

— Bet, mīļumiņ, Gapļa taču ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs.

Grafiķis.

— Brīnišķīgi. Kad Belcebuļskis iepazīstinās Džeraldiņu ar Capļu, šis noteikti būs sajūsmināts par manu puisēnu.

Redzi, Džeraldiņam ir nags uz zīmēšanu.

Talants! Vieni apaļi piecnieki …

— Bet es tomēr nesaprotu, ko Capļa var …

— Capļa pazīst sporta meistaru Dūšu.

— Piedod, mīļumiņ, bet man jau galva sāk reibt. Belcebuļskis, Capļa un tad vēl šis Dūša … Kāds tam visam sakars ar ķīmiju?

— Vistiešākais, dārgumiņ! Mans puisītis lec kā briedis. Kad Dūša to redzēs, viņš noteikti izpildīs Džeraldiņa lūgumu un iepazīstinās viņu ar Āksli.

— Ākslis?! Kas tas tāds?

— Tas ir ķīmijas fakultātes docents.

Tas pats, pie kura Džeraldiņam jāliek iestāju eksāmeni. Vai tagad tu saproti manu plānu?

— Saprotu, mīļumiņ. Iesim dzert kafiju! Tu esi ģeniāla. Bet kāpēc tu negribi, lai Džeraldiņš iestājas konservatorijā, akadēmijā vai, teiksim, fiziskās kultūras institūtā? Dotības puisēnam taču ir?!

— Dārgumiņ, kāda tu esi nekulturāla!

Tagad modē ir ķīmija. Kas mēs, piemēram, būtu bez ķīmijas? Bail pat iedomāties!

— Vislaipnākā būtne — Mīļumiņ, man beidzot pietiek! Es rakstīšu sūdzību.

— Dārgumiņ, par ko tad?

— Par mūsu bodnieci.

— Par kādu?

— Nu, par to pašu, kas strādā pārtikas veikalā.

— Ko tu saki?!

— Jā. Viņas nekaunība ir neciešamai Uz katru jautājumu atbild vai nu ar rupju bļāvienu, vai ar aizskarošiem smiekliem.

— Nevar būt.

— Tas vienkārši vairs nav izturams!

Nepietiek ar to, ka labākās preces viņa tur zem letes un paklusām izdala saviem draugiem. Šī mamzele visus pārējos pircējus nekaunīgi apsver …

— Pirmā dzirdēšana!

— Jā, jā, un apskaita arīl — Negribas ticēt.

— Tici vai netici, bet tā tas ir.

Veikalu viņa atver ar lielu nokavēšanos un

aizslēdz, kad vien ienāk prātā …

— Tu kaut ko jauc! Mūsu pārdevējā biedrene Podziņa ir vislaipnākā būtne, kādu vien esmu sastapusi.

— Nerunā muļķības! Tā sieva ir drausmīga!

— Dārgumiņ, tu noteikti alojies!

Biedrene Podziņa ir laipnības etalons!

Vakar pat. Goda vārds, es tev, dārgumiņ, nemeloju! Katrs otrais vārds viņai bija «lūdzu» vai «paldies».

— Brīnums!

— Kad es tev saku! Un par to preču slēpšanu zem letes es arī neticu. Es taču viņai neesmu nekāda draudzene, bet šī pati man iedeva apelsīnus.

— Neticami!

— Patiešām! Un, kad es pajautāju, kāds siers, pēc viņas domām, ir tas

labākais — «Latvijas» vai «Holandes», — biedrene Podziņa man nolasīja veselu lekciju par sieru kvalitāti un ieteica nopirkt Krievzemes sieru.

— Neiedomājami!

— Goda vārds! Un nekādu apskaitīšanu es arī nemanīju. Kad par kilogramu Krievzemes siera iedevu viņai trīs rubļus, viņa man precīzi izdeva laukā desmit kapeikas.

— Neaptverami!

— Un par to agro veikala slēgšanu, tu, dārgumiņ, arī pārspīlē. Biedrene Podziņa man tos apelsīnus iedeva tieši pēcpusdienā.

— Neticu savām ausīm! Un tu pēc pusdienas tiki bodē iekšā? Tā negantniece tevi ielaida?

— Dārgumiņ, tu atkal kaut ko jauc!

Mūsu frizētavā pēc pusdienas taču ir viskarstākais darba laiks, tāpēc man nav vaļas skraidīt pa veikaliem. Biedrene Podziņa pati bija atnākusi pie manis uztaisīt manikīru …

Veltīgas ciešanas — Mīļumiņ, glāb mani!

— Dārgumiņ, neuztraucies, es tevi noteikti izglābšu. Tikai pasaki, kas ir noticis! Vai kaimiņiene nopirkusi tādu pašu kleitu, kādu tu nupat pašuvi?

— Nē.

— Varbūt viņa uzgājusi frizieri, kas liek dabiskos ilgviļņus?

— Nē.

— Uzzinājusi tavas maksikleitas garumu?

— Nē.

— Dārgumiņ, goda vārds, nevaru iedomāties, kas īsti ir noticis!

— Es pieņemos .. . svarā.

— Bet tā ir labojama lieta; Kāpēc tu taisi no tā tik lielu traģēdiju? Tev jāiet pie ārsta. * — Labdien, dārgumiņ! Neesam redzējušās veselas četras dienas. Nu stāsti, kā tev pa šo laiku gāja!

— Ak, nerunā, mīļumiņj Biju pie ārsta un atzinos viņam … iedomājies tikai, svešam vīrietim atzinos, ka es pieņemos svarā … Atzinos, ka nevaru strādāt. Ka nevaru pat domāt par darbu, kad esmu paēdusi. Tad es gribu gulēt. Gribu zvilnēt klubkrēslā. Gribu izstiepties uz dīvāna.

Man uzmācas doma, ka sauļojos, klausos

mūziku, atpūšos… Man ausīs san bērzu lapotnes. Es jūtu peoniju smaržu. Nevaru koncentrēties.

— Mīļumiņ, un kādu recepti ārsts tev izrakstīja?

— Viņš sacīja, ka nedrīkstot tik daudz ēst. Ja es tik daudz neēdīšot, visas vīzijas izgaisīšot.

— Apsveicu tevi, dārgumiņ! Redzi nu, viss būs labi! * — Dārgumiņ, ko es redzu? Tu ēd cīsiņus!

— Jā, mīļumiņ, ēdu cīsiņus.

— Bet tev taču jāievēro stingra

diēta!

— No šīs dienas man nekas nav jāievēro.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka visi ārsti ir šarlatāni.

Es neēdu veselu nedēļu! Iedomājies tikai — veselas septiņas dienas neēdu ne kūkas, ne cīsiņus, ne vistu! Pat kafiju dzēru bez cukura!

— Labi, dārgumiņ! Ļoti labi. Tev negribēsies gulēt, tu varēsi strādāt.

— Muļķības! Tiesa, gulēt es negribu, bet strādāt tik un tā nevaru. Visu laiku acu priekša man šūpojas kūpoši cīsiņi, smaržīgas kotletes un pasakaini skaisti bifšteki! Glāb mani, mīļumiņ!

Šis patīkamais sports — Mīļumiņ, pagaidi taču! Iesim kopā, iedzersim vienu kafiju!

— Nevaru, dārgumiņ, es steidzos!

— Uz kurieni, ja nav noslēpums?

— Uz stadionu! Es kārtoju GDA normas.

— Ko tu saki, mīļumiņ! Tu un — sports?!

— Es pati sevi nepazīstu, dārgumiņ!

Es vienkārši nesaprotu, kā es agrāk varēju dzīvot bez sporta!

— Tad satiksimies rīt… Man tev jāpastāsta dažādi jaunumi!

— Rīt es eju uz peldbaseinu.

— Tu mani vienkārši šokē!

— Brīnies, brīnies! Parīt es braucu uz mežu!

— Ko? Arī tas ietilpst GDA normās?

— Jā, dārgumiņ! GDA normu kompleksā ir paredzēts krosa skrējiens mežainā apvidū.

— Vai drīz, mīļumiņ, šitās tavas mocības beigsies?

— Tās, dārgumiņ, nav mocības! Šis komplekss manī raisa tādu enerģiju, tādu enerģiju, ka es nemaz nedomāju to tik ātri nokārtot. Sākuma es trenēšos …

— Ko tu saki, mīļumiņ! Tas taču būs ļoti grūti un nepatīkami!

— Tu nemaz nezini, kāda mājīga bufetīte ir stadionā! Un kādi sportisti tajā iegriežas! Ar baigiem muskuļiem!

— Ko tu saki, mīļumiņ!

— Kad es tev saku! Sevišķi man

patīk viens svarcēlājs. Ja gribētu, viņš varētu nēsāt uz rokam mūs abas kopā.

— Ko tu saki?

— Un kāda brīnišķīga somu pirts ir mežā, kurā mums jātrenējas! Pat iedomāties nevari! Kā ieskrienu iekšā, ārā negribas skriet!

— Ko tu saki?

— Kad es tev saku! Tikai peldbaseinā ir nedaudz garlaicīgāk. Bet kāda tur mūzika! Dažkārt pat ūdenī gribas mesties!

— Un tomēr man tevis ir žēl. Tas GDA komplekss droši vien atņem daudz laika?

— Tev taisnība, dārgumiņ. Taču komplekss ir iegājis man asinīs. Pat dienu nespēju bez tā nodzīvot.

— Nabadzīte… Tev droši vien tagad

neatliks laika ne frizētavai, ne kafejnīcām, ne modes skatēm?!

— Dārgumiņ, necel paniku!

Priekšnieks man atjāva GDA normas kārtot darba laikā …

Puķu mīlotāja — Mīļumiņ, kas ar tevi ir noticis? Tu raudi un bojā savas dārgās importa skropstas!

— Jā, dārgumiņ! Bet es nevaru valdīt pār sevi. Man tik žēl, tik žēl…

— Ak šausmas! Tā jau es domāju!

Tev notikusi nelaime, jā?

— Jā, dārgumiņ. Vakar nolūza mans gumijkoks.

— Fui, mīļumiņ, kā tu mani nobiedēji! Un es jau domāju … Varbūt tavam Zoržam noliktavā atklājies iztrūkums … Varbūt tavs Bobītis saslimis … Diezin ko iedomājos!

— Bobitis ir vesels, dārgumiņ. Bet

gumijkoka vairs nav.

— Kā tu mani tomēr nobiedēji! Fui, goda vārds, mīļumiņ, nezināju, ka tev tik briesmīgi patīk puķes. Es pat atcerēties nevaru, kur tad īsti tas gumijkoks tavā dzīvoklī atradās.

— Dzīvoklī tas nemaz nestāvēja.

Gumijkoks atradās darbā.

— Ak darbā? … Tad nu gan tu velti birdini asaras. Vai tiešām tev tas iestādes krāms tik ļoti pieaudzis pie sirds?

— Gumijkoks nav nekāds krāms.

— Nesaprotu šoreiz tevi. Cik atceros, jums to zaļumu tāpat jau pilns kantoris. Citronkoks, ķīniešu roze, palma, rododendrs… Un kur tad vēl kaktusi! Tos jau ne saskaitīt nevar.

— Jā, bet gumijkoks man tomēr bija tas vistuvākais un vismīļākais. Es pati to

kopu un katru rītu aplaistīju.

— Mīļumiņ, ko tu runā! Es neticu savām ausīm! Mājās puķu laistīšanu tu nevari ciest. Vienmēr liec to darīt savam vīram…

Ak tā, mīļumiņ, tevi droši vien piespieda!

Laistīšana bija tavs sabiedriskais pienākums!

— Neviens mani nespieda. Tavai zināšanai, es to darīju labprātīgi, dārgumiņ. Gumijkoks stāvēja mūsu priekšnieka kabinetā …

Zaķīša darbi un nedarbi

Zaķītis priekšnieka amatā

… Beidzot šī diena bija pienākusi!

Zaķītis, nabaga ļepausis, kuru visi rāja, kuram vienmēr darīja pāri, par kuru visvairāk smējās, sēdēja Vilka krēslā.

Dažus soļus no viņa, ausis nolaidis,

pavisam pārbijies tupēja Vilks.

— Nedarīšu, goda vārds, es vairs tā nedarīšu! — Vilks žēli gaudoja. — Neatņem man, lūdzams, prēmiju! Bija taču tikai piecas minūtes pāri deviņiem …

— Nesmilksti! — Zaķītis Vilku strupi pārtrauca. — Tam nav nekādas nozīmes — piecas minūtes vai piecas stundas. Disciplīnai jābūt! Un netupi šeit!

Marš, pie darba! Citādi vēl stingro rājienu izteikšu. Pie viena pasaki, lai ienāk Lācis …

Lācis ieradās pie Zaķīša neticami ātri. Tā vien likās, ka viņš butu sēdējis turpat aiz durvīm un visu laiku pazemīgi gaidījis, kad Zaķītis viņu iesauks.

— Vairāk tā nedarīšu, goda vārds, nedarīšu! — ķepainis sāka vaimanāt jau no sliekšņa.

— Nepļāpā! — Zaķītis arī Lāci apklusināja. Man te ienākušas ziņas, ka tu vakar dzēri medalu.

— Goda vārds — dzēru …Lācis nemēģināja liegties. — Bet vakar taču bija izejamā diena. Un mana sieva svinēja dzimšanas dienu.

— Tas nekas. Dzērājus neciešu, — Zaķītis bargi noteica. Šoreiz iedošu tev tikai rājienu. Nākamreiz dabūsi aprēķinu.

Izvadījis Lāci, Zaķītis žigli piegāja pie telefona un, uzgriezis Kurmja numuru, teica: — Biedri Kurmi! Es tevi ieceļu par ceha priekšnieka palīgu.

— Bet es taču esmu ceha priekšnieks! — Kurmis, pavisam uztraucies, kliedza klausulē.

— Nekas! Turpmāk būsi ceha

priekšnieka palīgs! Priekšnieka amatam vajadzīga augstāka kvalifikācija …

Ticis galā ar šo uzdevumu, Zaķītis izsauca sekretāri Lapsu, lai nodiktētu viņai referātu par darba laika lietderīgu izmantošanu. Šai dziļi nopietnajā brīdī Zaķīti iztraucēja vētraini aplausi. Vissirsnīgāk aplaudēja Vilks.

— Bravo, Zaķīt! — Vilks sauca. — Bravo, ļepausi!

Teātra izrādes un lugas ar pozitīvajiem varoņiem bija Vilka lielākā vājība.

Zaķīša varoņdarbs Pie visa vainīgs, protams, bija reibonis.

— Dzirdi? — Izdzēris ar Āpsi pudeli šņabja, Zaķītis kļuva ārkārtīgi drošsirdīgs.

— Ko jūs visi tā no Vilka baidāties? Nu, liela lieta, ka viņš ir priekšnieks! Lai ir!

Tūlīt pat iešu pie viņa un teikšu …

— Labāk nerādies priekšniekam acīs, — Āpsis, kurš bija iedzēris mazāk, mēģināja Zaķīti atrunāt. — Nepatikšanas vien būs.

— Nemēģini mani aizturēt! — Zaķītis kļuva arvien kareivīgāks. — Tūlīt ieiešu un…

— Nedari to! — Āpsis lūdzās, taču

Zaķītis nebija savaldāms.

— Tūlīt redzēs — ieiešu un … lai visi zin, ka man nav bailes no Vilka! Āpsis gan vēl mēģināja Zaķīti vest pie prāta, bet veltīgi. Zaķītis ievilka elpu un ieskrēja Vilka kabinetā.

— Un tu tiešām iegāji pie Vilka? — kad Zaķītis pēc mirkļa izlēca no priekšnieka kabineta, Āpsis neticīgi berzēja acis, — Kā redzi! — Zaķītis lielīgi izslēja krūtis.

— Ko tu viņam pateici?

— Es pateicu — sveiki, biedri priekšniek! Darba laiks beidzies, un es eju uz mājām…

Sūdzies nu!

Uzrakstīja reiz Zaķītis sūdzību par savu meistaru Vilciņu un nosūtīja uz galveno Mežu pārvaldi.

— Slikti, protams, ka Vilciņa iestādē nav kārtības, — sūdzību izlasījis, nosprieda Vilks.

— Taču Vilciņš ir mans draugs.

Neaizvietojams kadrs.

Ja gribi izklaidēties, šim vienmēr padomā kāda aitiņa. Lai sodu par nekārtībām saņem viņa vietnieks!

Tā izlēmis, Vilks uzlika sūdzībai rezolūciju un nodeva savam vietniekam tālākai kārtošanai.

— Hm, kāpēc par nekārtībām jācieš

Vilciņa vietniekam Lācītim? — kasīdams ausi, prātoja Vilka vietnieks Lācis. — Lācītis ir mans draugs. Vēl nesen dzēru pie viņa medalu. Lai to zupu izstrebj grāmatvede.

— To nu gan es nepieļaušu! — padzirdējusi, ka grāmatvedei Lapsiņai draud nepatikšanas, savu vārdu teica arī galvenās Mežu pārvaldes grāmatvede Lapsa. — Ko eš darīšu bez Lapsiņas? Tā man allaž pagādā vislabākās importa vistiņas… Nē, nē, sodu lai saņem… nu, teiksim, brigadieris.

Un, tā kā galvenās Mežu pārvaldes štatos brigadiera draugu nebija, neviens Lapsas lēmumu neapstrīdēja.

—… Brigadieri Zaķīti! — saņēmis no galvenās Mežu pārvaldes papīru, Vilciņš iesauca savu padoto. — Te, lūk, ir

pavēle ar galvenās grāmatvedes Lapsas parakstu. Jums izteikts rājiens par nekārtībām mūsu kantorī.

Vilka pateicība Zaķīša priekšnieks Vilks bija ļoti aizmāršīgs. Te viņš atstāja tramvajā savu koferi, te tualetes telpās cepuri, te ēdnīcā naudas maciņu…

Zaķītis savu priekšnieku uzmanīja un vienmēr piegādāja viņam pazaudētās mantas.

— Vai tas nav jūsu koferis? — izņēmis pazudušo mantu glabātavā Vilka koferi, Zaķītis to rādīja savam priekšniekam.

— Mans, mans! — Vilks priecājās un spieda Zaķītim ķepu. — Paldies! Es tev piešķiru brīvdienu.

— Smuka cepure, vai ne? —

sameklējis Vilka cepuri, Zaķītis ar to neuzkrītoši grozījās pie spoguļa.

— Jā, — Vilks piekrita. — Tā ir mana. Kaut kur biju to atstājis. Piešķiru tev prēmiju par labu darbu.

— Tas ir jūsu maciņš? — Atradis ēdnīcā uz grīdas naudas maku, Zaķītis to steidzīgi pasniedza Vilkam.

— Paldies, paldies! — pateicās Vilks. — Še tev ceļazīme uz atpūtas namu, tā teikt, par modrību.

Pārējiem darbiniekiem, protams, nepatika Zaķīša panākumi darbā, tāpēc viņi nolēma savu kolēģi izjokot.

— Zaķīt! Še, aiznes Vilkam skrūvīti, nupat izkrita, paši redzējām …

Zaķītis noticēja un tūlīt steidzās pie Vilka.

— Priekšniek! Vai jūs neko neesat

pazaudējis? — Draiski smaidīdams, viņš nostājās Vilka priekšā.

— Neko, — Vilks, kas pašlaik dzēra tēju, nevaļīgi izmeta.

— Padomājiet labi! — Zaķītis neatlaidās. — Vai jums nekā netrūkst?

— Nekā, — Vilks dusmīgi norūca.

— Bet šī skrūvīte?

— Pirmo reizi tādu redzul — Nevar būt… — Zaķītis sāka nojaust kaut ko nelabu. — Visi runā, ka jums tā izkritusi…

Taču bija jau par vēlu. Tagad uz ziņojumu dēļa karājas Vilka pavēle. Tajā izteikts rājiens Zaķītim — par nepamatotu baumu izplatīšanu.

Zaķīša karjera Zaķīša karjera sākās pavisam negaidīti — brīdī, kad viņš jau bija zaudējis jebkādās cerības uz paaugstinājumu.

— Zaķīt! — vienā jaukā diena Zaķīti iesauca pie sevis Vilks. — No šīs dienas tu būsi noliktavas pārzinis!

— Nevar būt… — No pārsteiguma Zaķītis nevarēja ne pār lūpu pārspļaut. — Bet ko tad Lapsa?

— Viņa vairs nebūs noliktavas pārzine, — Vilks vēl pastiprināja savus vārdus. — Es jau sen tevi vēroju. Un man likās — tev ir iekšā. Tagad tev būs jāsēž Lapsas krēslā!

Pirmo nedēļu Zaķītis staigāja kā pa mākoņiem. Kur tik viņš negāja, visi viņu apsveica, lielīja un sumināja.

— Tu tik esi velna puika! Pat mani izēdi no vietas! — arī Lapsa teica Zaķītim komplimentu. — Nu, strādā, strādā! Viegli jau nebūs …

— Nekas… Es no darba nebīstos! — Zaķītis neuztraucās un gribēja jau ķerties pie darba. Bet te otras nedēļas sākumā viņu izsauca Apsis — Meža galvenais prokurors.

— Vai tu no Lapsas pieņēmi noliktavu? — viņš bargi jautāja.

— Pieņēmu, — Zaķītis apliecinaja.

— Visas mantas pārskaitīji?

— To gan ne… — Zaķītis atzinās. — Lapsa dievojās, ka viss esot kārtībā.

— Ak šitā? — Āpsis žēli paskatījās

uz Zaķīti. — Nekas… Tik un tā tu tagad skaities noliktavas pārzinis un tev būs jāsēž.

— Lapsas krēslā … — piekrita Zaķītis.

— Nevis krēsla, bet Lapsas vietā cietumā, muļķīt! — Āpsis tēvišķi noglaudīja Zaķītim galvu. — Šis te ķirbītis ir paredzēts domāšanai …

Vienīgi zaķītis nenobijās Vienā jaukā dienā Meža kantori satrauca negaidīta vēsts: Vilks gatavojās aiziet pensijā.

— Jā, dārgie biedrīši, — slaucīdams asaras,: viņš sūrojās. — Nevaru… nevaru vairs turēt, šito slodzi. Būs mums jāšķiras.

Atsūtīs jums. jaunu priekšnieku.

Visi padotie, kā jau tas tādos gadījumos pienācās, birdināja rūgtas asaras un lūdza Vilku nedarīt šo pārsteidzīgo soli. Taču Vilks palika pie sava.

— Nav man vairs to spēciņu, — viņš

žēlojās.

Redzēdami, ka Vilks nav pierunajams, visi padotie samierinājās ar to un nolēma savam priekšniekam sarīkot lepnu atvadu balli.

Kas tā bija par balli! Galds lūza no uzkožamajiem, dzērienos varēja muti mazgāt. Un dāvanas! Televizors, portatīvais radioaparāts, pulkstenis ar 14 akmeņiem, uzpūšamā gumijas laiva, pilns lieko zobu komplekts no tīra zelta…

Vārdu sakot, katrs darbinieks centās pats sevi pārspēt. Un tikai Zaķītis Vilkam neuzdāvināja neko.

— Iešu es tam rīkļurāvējam vēl ko dāvināt! — mazliet iedzēris, Zaķītis turpat pie galda skaļi prātoja. — Kas nu šis bija par priekšnieku! Sev vien visu rausa …

— Pilnīgi tev piekrītu, — apsvēris

— ja jau Vilks vairs nebūs priekšnieks, tad nav ko liekuļot — savas domas izteica arī Bebris. — Kritiku necieta nemaz.

— Arī glāzītē mīlēja ieskatīties, — drošības labad iedzēris pāris stopiņu ārpus kārtas, piebalsoja Mežacūka. — Bet mums neļāva …

— Savus radus visos labākajos amatos sasēdināja, — beidzot Briedis pateica savas sen izdomātās domas. — Kretīns jūs, priekšniek, bijāt pamatīgs!

Redzēdama, ka visi Vilku kritizē, arī Lapsa nolēma no kolektīva neatrauties.

— Žēl, godājamais priekšniek, ka jūs aizejat pensijā! Citādi mēs jums vēl parādītu…

— Redzēsim, redzēsim, godājamie biedrīši! — pēkšņi, uzsitis dūri uz galda, Vilks dusmīgi iekaucās. — Galvenā

pārvalde nav apstiprinājusi manu atlūgumu. Mums būs kādu laiciņu vēl jāpastrādā kopā …

Ballē, protams, izcēlās vispārējs apjukums.

— Es esmu piedzēries kā cūka! — vaimanāja Mežacūka. — Es nezinu, ko runāju!

— Es ņemu savus vārdus atpakaļ, — nobučojis Vilkam roku, atvainojās Bebris.

— Man ir zīme. Es neatbildu par saviem vārdiem. Bērnībā man zilonis uzkāpa uz galvas.

— Sieva ir lieciniece. Zaķītis mani piedzirdīja, — ragus noliecis, taisnojās Briedis. — Jūs esat labākais priekšnieks, kādu dzīvē esmu sastapis.

— Pilnīgi manas domas, — piebalsoja Lapsa.

— Palieciet, un mēs jums visi parādīsim… kā mēs jūs mīlam …

Un vienīgi Zaķītis no Vilka nenobijās un savus vārdus atpakaļ neņēma. Jo Zaķītim jau trešo dienu kabatā bija pensionāra grāmatiņa un viņš Vilkam vairs nebija padots.

Zaķīša jubileja Kad Zaķītis bija nokalpojis Meža kantorī 25 gadus, priekšniecība nolēma viņu apbalvot.

— Saki droši, Garausi, nebaidiesl Ko lai dāvinām tev darba jubilejā? — Vilks jautāja.

— Ko jūs, biedri priekšniek! — Zaķītis apmulsis sāka šļupstēt. — Man nekā nevajag! Paldies par to pašu, ka nedodat rājienus…

— Nē, nē… — Vilks dusmīgi sarauca uzacis. — Tā to lietu mēs atstāt nevaram! Ir norādījums no augšas: ja darbinieks priekšzīmīgi nokalpojis tik daudz gadu, viņš noteikti jāprēmē,

saproti? — Un, tā kā Zaķītis turpināja stūrgalvīgi kratīt galvu, priekšnieks sacīja: Darīsim tā: es šo lietu ņemšu savās rokās.

Tūlīt sastādīšu komisiju un uzdošu tai organizēt banketu par godu tavai lielajai jubilejai.

Vilka vārdi šoreiz neatšķīrās no darbiem. Tai pašā dienā tika sastādīta komisija, kurā ietilpa Vilks, viņa vietniece Lapsa, vietējās komitejas priekšsēdētājs Bebris, Zaķīša tiešais priekšnieks Lācis un aktīvists Šakālis. Zaķīša jubilejas rīkošanai Vilks no sava priekšnieka fonda atvēlēja veselus divus simtus rubļu.

Un kas tā bija par jubileju!

Lapsa veltīja Zaķītim tik spožu apsveikuma runu, ka sanākušie veselas trīs reizes uzsauca Vilkam «Urrā!».

Galvenās Meža pārvaldes pārstāvji,

apbalvojuši Zaķīša garīgo tēvu un audzinātāju ar nelielu zelta pulkstenīti, pasniedza jubilāram milzīgu plastmasas kāpostgalvu.

Meža kantora pašdarbnieki aktīvista Šakaļa vadībā izpildīja oratoriju «Lai dzīvo Vilka Zaķītis!» tik jūsmīgi, ka klātesošie ilgi nebeidza aplaudēt Vilkam.

Zaķīti iepriecināja arī viņa tiešais priekšnieks, vēl pavisam jauniņais Lācis.

— Kad iešu pensijā, noteikti panākšu, lai tevi ieceļ manā vietā, — Pekainis čukstēja Zaķītim ausī.

Un kādu mielasta galdu bija sarīkojuši komisijas locekļi! Un kā viesi ēda, suminādami Zaķīti! Prieks bija skatīties.

Vilks, kāri laizīdams lūpas, rija dabīgos jēra bifštekus. Lapsa mielojās ar

siltām vistiņām, Bebris sukāja iekšā gan svaigas, gan saldētas reņģes. Lācis aurodams ņēmās ap medus mucu…

Arī Zaķītis neatpalika no citiem.

Neatradis uz cienasta galda sev neko piemērotāku, viņš cītīgi grauza plastmasas kāpostgalvu.

Gleznu izstādē Zaķītis bija liels gleznu mīļotājs un pazinējs. Par sevišķi kompetentu viņu uzskatīja klusās dabas skatos. Tur viņam nebija līdzīgu. Tāpēc arī neviens nebrīnījās, ka, atklājot kārtējo klusās dabas skatu izstādi, Lapsa pirmajam deva vārdu Zaķītim.

— Pastāstiet mums, lūdzu, Zaķīt, kādi darbi pēc jūsu domām būtu tie vērtīgākie! Ātri iepazinies ar visiem izstādes eksponātiem, Zaķītis apstājās pie kāda sevišķi skaista eksemplāra un, ar lietpratēja aci to vēlreiz apskatījis, teica: — Manuprāt, šis darbs pelnījis vislielāko uzslavu. Pēc formāta tas nav

liels. Arī parādīts uz audekla nav nekas sevišķs. Tikai kāpostgalviņa un daži burkāni. Bet paskatieties, kādu vitālu spēku izstaro šie necilie dārzeņi!… Toņi, pavirši raugoties, liekas nabadzīgi, taču ieskatieties vērīgāk — un jūs uztversiet veselu krāsu gammu! Nekļūdīgi var teikt, ka šo gleznu radījis pilnīgi nobriedis mākslinieks, kuram ir savs rokraksts, savi estētiskie uzskati, kuram…

— Kāposti paliek kāposti! — Zaķīti pēkšņi pārtrauca Vilks. — Es domāju tā: kur nav gaļas, tur nav arī mākslas. Jebšu tu, Zaķīt, man varbūt nepiekrīti? Tad, mājās ejot, apmetīsim mazu līkumiņu un iegriezīsimies pie manis. Parunāsimies …

— Nē, nē, ko jūs… — Zaķītis steidzīgi piekrita. — Jums taisnība. Es labāk iešu taisni mājās.

Kopš tās reizes Zaķītis par mākslu vairs ne¬mēdz izteikties, ja klāt ir Vilks.

Lāča pakalpojums Zaķīša dzīve bija raiba kā dzeņa vēders. Garausītis savā mūžā bija daudz ko pieredzējis.

Gribēdams, lai viņa novērojumi un atziņas neietu zudumā nākamajām paaudzēm, Zaķītis uzrakstīja memuārus un aiznesa tos uz izdevniecību.

— Interesanti, ļoti interesanti! — izlasījis manuskriptu, redaktors Lācis uzslavēja Zaķīti. —– Tikai, manuprāt, stils vēl būtu jāpagludina un pie dažām epizodēm jāpiestrādā.

— Iespējams. — Zaķītis nokāra ausis. — Tā ir mana pirmā grāmata.

— Tā jau es domāju… — Lācis

norūca.

— Lūk, piemēram, šī vieta, kurā jūs par kāpostgalviņām jūsmojat, mani nepārliecina.

— Es, redzat, gribēju aprakstīt savas emocijas, — Zaķītis taisnojās.

— Ticiet man, tas nav raksturīgi, — Lācis autoritatīvi paziņoja. — Tāpat kā epizode, kurā jūs, atriebdamies kaimiņam, no viņa dobes izraujat visus burkānus. Vai tā kāds dusmās rīkojas?

— Man šķiet… — Zaķītis aizstāvēja savu viedokli.

Bet Lācis viņu pārtrauca: — Ņemsim kaut vai jūsu mīlestību pret peleko Zaķieni. Izklausās, hm… diezgan neticami …

— Bet viņa, goda vārds, bija skaista!

— Zaķītis aizstāvēja savu pirmo

mīlestību.

— Nekļūstiet smieklīgs! — Lācis aizrādīja. — Un tad vēl šī vietiņa par skriešanas sacīkstēm. Nenopietni, ļoti nenopietni!

— Man patīk, — Zaķītis tiepās.

— Bet tas nav raksturīgi! Un tāpēc neatbilst mākslinieciskajai patiesībai, — Lācis skaidroja autoram.

— Es biju domājis… — Zaķītis bēdīgi raustīja plecus.

— Nenokariet degunu! — Iztirzājis manuskriptu, Lācis draudzīgi uzsita Zaķītim uz pleca.

— Es jums palīdzēšu. Pielabošu stilu, šo to noīsināšu, šo to pagarināšu, šo to precizēšu… Redzēsiet: būs nevis grāmata, bet gatavā medus konfekte!

Zaķītis pateicās Lācim un priecīgs

devās mājup.

— Drīz iznāks mana grāmata! — viņš lepni pavēstīja radiem, draugiem un paziņām. — Tā sauksies — «Patiesība par zaķiem». Nesadomāts stāsts iz dzīves.

— Tu paveici labu darbu! — Zaķīša draugi viņu slavēja. — Mēs esam lepni par tevi un ar nepacietību gaidīsim tavu grāmatu.

Taču, kad Zaķīša mūža darbs beidzot nokļuva uz veikalu letēm, notika kaut kas negaidīts. Grāmatu tikpat kā neviens nepirka.

— Te kaut kas nav kārtībā. — Zaķītis, izbrīnījies un sarūgtināts, steidzās pārlasīt savu darbu.

«Mans mīļākais ēdiens ir medus…

Sadusmojies, es izrāvu no kaimiņa dārza kokus ar visām saknēm… Jaunībā man ļoti

patika brūnā Lācene … Es vairākkārt piedalījos svarcelšanas sacensībās…»

Tālāk Zaķītis nelasīja. Žigli izpircis visu grāmatas metienu, viņš paziņoja, ka rīkos jaunā autora darbu ugunskuru.

Taču ko tas deva? Tiklīdz Zaķītis iziet uz ielas, pat bērni skrien viņam pakaļ un sauc: — Re, re, tas ir tas nenormālais Zaķītis, kas mielojas ar medu, sadusmojies rauj kokus ar visām saknēm no zemes laukā, skrien pakaļ Lācenēm un cilā svaru bumbas!

Zaķīša nāve un augšamcelšanās Nevarētu teikt, ka likteņa spēriens šoreiz nāca negaidīti. Nē. Zaķītis jau labu laiku manīja, ka Vilks, lasot viņa sacerējumus, rauc pieri un neapmierināti rūc.

— Tas nu gan vairs nav jocīgi!

Un tā vienā jaukā dienā Vilks izsauca Zaķīti pie sevis un, neskatīdamies Garausītim acīs, sāka lēni caur zobiem pātarot: — Lai cik sāpīgi arī būtu, bet man tev tomēr tas jāpasaka. Jo es taču pats biju tas, kas tevi uzveda uz lielā cīņu ceļa un

visu laiku mudināja neturēt spalvaskātu zem pūra. Bet tagad, draudziņ, tu esi izrakstījies. Tici man. Droši vien vecs esi kļuvis. Nav tev vairs talanta.

— Nevar būt, biedri priekšniek! — bargā sprieduma apdullināts, Zaķītis tomēr atrada sevī spēku, lai iebilstu. — Es vēl esmu jauns! Es jūtu, ka es varu rakstīt… Es varu dot daudz laba.

— Neko tu vairs nevari man dot!

Vilks viņu strupi pārtrauca. — Tu esi zaudējis humora izjūtu.

— Neesmu… — Zaķītis zvērēja, spiezdams ķepu pie krūtīm. — Zvēri taču smejas, lasot manus darbus…

— Un slikti dara.— Vilks dusmīgi atņirdza zobus. — Arī viņi ir zaudējuši humora izjūtu.

— Nevar būt, — Zaķītis bailīgi

čukstēja. — Es nekā nesaprotu …

— Tur jau tā lieta! — Vilks jau miermīlīgāk noņurdēja. — Redzi, kad tu rakstīji, kā pārsteidzi savu kaimiņu Kacēnu svešā kāpostlaukā un vedi viņu uz miliciju, tas bija jocīgi. Es no visas sirds smējos. Kad tu izjokoji Āpšus par viņu nepārtrauktajiem ģimenes strīdiem, tas bija jocīgi. Tas man patika. Kad tu uzrakstīji, ka mans vietnieks Lācis darba laikā dzer medalu, es arī neko neteicu.

Jocīga es tur nekā neredzēju. Ko var darīt, ja nabadziņam garšo medus? Bet kārtībai jābūt. Tas tiesa.

Bet tagad, draudziņ, tu sāc rakstīt galīgas muļķības. Nu, paklausies pats! Tu raksti: «Kur skatās arodbiedrība? Vilks nesen atkal sataisīja kārtējo jēriņu vakaru.» Nu — kas tas ir? Nejēdzība!

Manas autoritātes graušana. Vai atkal: «Vilks atļāvās bez speciāla ielūguma ierasties kolhoza ganāmpulka ballē un sataisīja tur neiedomājamu traci.» Vai tu saproti, ko raksti? Tās taču ir galīgas muļķības! Kāda man vajadzīga atļauja?

Smiekli nāk! Un, galvenais, draudziņ, visos šajos faktos es neredzu ne kripatiņas humora, saproti?

— Saprotu … — Zaķītis caur asarām iešņukstējās. — Bet ko tad man darīt?

Pakārties, vai? Es bez rakstīšanas vairs dzīvot nevaru.

— Ja nevari, draudziņ, tad karies!

Nevaru tev palīdzēt. Ar talantu ir grūti. Ja tas ir, tad ir, ja nav — tad nav. Tikai uzraksti, lūdzu, paskaidrojumu, kāpēc tu esi nolēmis pakārties, un parādi man. Lai nerodas sliktas baumas. Kārtībai jābūt.

Sāka rakstīt Zaķītis paskaidrojumu, un viņam kļuva sevis žēl. «Mirt tik agrā jaunībā! Kad pasaulē vēl ir tik daudz neizrakstītas tintes un neaprakstītu papīra lapu! Kā es vēl varētu cīnīties, šaustīt ar savu aso spalvu visus blēžus, ierāvējus, kritikas apspiedējus! Šaustīt tik ilgi, kamēr visā mežā vairs nepaliktu neviena slikta zvēra. Visi būtu godīgi, paklausīgi un apzinīgi. Un vislabākais, protams, būtu Vilks,» sapņoja Zaķītis. «Jo, ja jau priekšnieks būs labs, visi būs labi.» Un, aizrāvies, Zaķītis kaismīgi uzrakstīja, kādam, pēc viņa domām, jābūt priekšniekam. Godīgam, nesavtīgam, pretimnākošam, izpalīdzīgam, biedriskam, drošam, gudram, kritiku mīlošam utt., utt.

Visu to uzrakstījis, Zaķītis aiznesa Vilkam paskaidrojumu, nolika to uz galda

un lūdza, lai tad nu viņam izsniedz striķi.

— Pagaidi! — uzlicis uz deguna brilles, Vilks sāka iedziļināties Zaķīša paskaidrojumā.

— Man liekas, tev nemaz nav jākaras. Tev tomēr vēl ir talants!

— Vai patiesi? — Garausis bijīgi iejautājās.

— Nu kā tad! — Vilks vēlreiz apstiprināja teikto. — Lūk, šī pati garā vieta par Vilku ir ļoti laba. Tikai gramatika mazliet klibo. Sajaukti laiki.

«Jābūt» vietā jāraksta «ir». To es tūlīt pats izlabošu un došu rakstu salikšanai.

Pūcē tikai tālāk tādā pašā garā!

— Jūs tā domājat? — Zaķītis priecīgs uzelpoja. — Tad jau es atkal dzīvošu?!

— Un kā vēl! — Vilks uzsita

Garausim uz. pleca. — Uzskati, ka tu jau esi augšāmcēlies! … Pēc aprakstītā gadījuma literāts Zaķītis nodzīvoja vēl ilgus, ilgus gadus un sacerēja vēl daudz, daudz spožu rakstu.

Diemžēl biogrāfi, kas pētī Garauša literāro mantojumu, nez kāpēc par viņa miršanas datumu uzskata tieši Zaķīša augšāmcelšanās dienu.