Annotation RUTKU TĒVS BENDES MEITA
Mākslinieks OLAFS ŠAVELIS O MataBnlMtolai» noformējums. "Atmoda" 1991 C Mērim», "ArUvt". 1991 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Karātavu kalna spoks II III IV V VI VII VIII Audēju kāzās IX X XI XII Johans Herejs XIII XIV XV XVI XVII XVIII
XIX XX XXI XXII XXIII XXIV XXV XXVI XXVII XXVIII
RUTKU TĒVS BENDES MEITA
Karātavu kalna spoks Vētrainā rudens nakti 1676. gadā, kad godīgie Rīgas pilsoņi jau sen dusēja saldā miegā, klusi atvērās vidus bastiona vāzti un uz aizsargu grāvja tilta iznāca pajauns, plecīgs puisis ar lāpstu un maisu padusē. Kā spokaini jātnieki gaisā joņoja saraustītas mākoņu dūmakas, te aizsegdamas, te atklādamas pilno mēnesi. Starp vētras brāzieniem likās dzirdamas bērnu raudas. Bet nē. Tur vaidēja ūpis virs vārtiem bastiona akmeņa spraugā. Vārtsargs steidzīgi aizvēra vārtus, baigi nomurminādams: - Visi labie gari slavē to Kungu!
Paspēris dažus soļus, puisis apstājās uz tilta, nedrošu skatu pavērās mēneša apspīdētā klajumā, ātri pārmeta krusta zīmi un veicīgiem soļiem gāja uz priekšu. Pa labi un kreisi pletās pusnokopti lauki, vietvietām rēgojās krūmu puduriem un kokiem apaugušas gruvešu kaudzes, kur divdesmit gadus atpakaļ biji krietni apdzīvota priekšpilsēta. Toreiz, kad krievu cara Alekseja Mihailoviča karapulki ielenca Rīgu, visa pilsētas apkārtne tika nodedzināta un vēl līdz šai dienai nebija atjaunota, jo nemierīgo laiku dēļ jeb, pareizāk sakot, nemitīgu kara baumu biedēti, ļaudis vēl arvien neuzdrošinājās iebūvēties neaizsargātā priekšpilsētas joslā. Pagājis garām pussagruvušam tornim - atliekām no sv. Gertrūdes baznīcas -,
pēc minūtēm desmitām puisis nonāca pie Raunas vārtiem ārpilsētas vecajos apcietinājumos un nogriezās pa taku uz labo pusi, kur netāl pacēlās neliels pakalns. Pār to lidoja iztraucētu kraukļu bars. Kalnā, mēnesnīcas apspīdēti, rēgojās trīs melni stabi ar šķēršiem un rats. Puisis sasniedza karātavu kalnu. Viņš nemanīja ēnu, kas bez trokšņa ieslīdēja tuvākā krūmājā. Kas tad tas? - vēlais viesis nomurmināja, pamanījis vietvietām lāpstas apsviestas zemes un apstādamies pie lielākas tikko izraktas bedres. Vai te kāds meklējis apslēptu mantu? Vai kāds gribējis apbedīt notiesātā noziedznieka miesas, kas vēl atradās uz rata?
Bet puisim, likās, nebij laika ilgi prātot un gudrot. Viņē atmeta ar roku un noriica: - Jo labāk! Nebūs pašam jārok. Pārlaidis uzmanīgu skatu apkārtējiem krūmiem, viņš nolika bedres malā maisu un lāpstu, atkal pārkrustījās un, izvilcis no jostas asu dunci, piegāja pie rata. Atraisījis saraustīto līķi, viņš to nocēla zemē un sāka veikli rīkoties ar nazi, sadalīdams nedzīvās miesas gabalos, dažus gabalus likdams maisā, citus mezdams bedrē. Kas palika pāri, to ar visu ģindeni ari vēl noguldīja kapā, tad noraka un nolīdzināja zemi. Viņš bija tā aizrāvies darbā, ka nemanīja tuvākā krūmā dzirkstošu, nemierīgu acu skatu, kas drudžaini sekoja katrai viņa kustībai; arī to viņš nejuta, ka
no krūma pacēlās kalsens, salīcis stāvs izspūrušiem matiem, plaši ieplestām, kā drudzī kvēlojošām acīm, nokārtu apakšlūpu un lielu, melnu kārpu uz labā vaiga. Drausmīgā parādība izplestiem pirkstiem virzījās arvien tuvāk un tuvāk un. kad puisis, beidzis darbu, cēla maisu plecos, pēkšņi pielēca tam klāt un sakampa krampjainiem pirkstiem viņa kaklu. Pēkšņās izbailēs puisis paspēja tikai iekliegties, kad spoks to nogāza pie zemes un uzgūlās virsū. Spēka ziņā jauneklis droši vien varēja būt pārāks par uzbrucēju, bet bailes sastindzināja viņa locekļus un apmulsināja prātus. Kaulainie pirksti arvien ciešāk sažņaudzās ap nelaimīgā rīkli, un
aizsmakusi it kā aizkapa balss čērkstēja: - Saki, kurtu apslēpi manu mantu? Nāves bailēs žņaugtajam parādījās salti sviedri uz pieres. Apmiglojušās acis spiedās ārā no dobumiem. Viņš vairs nekā neatjēdza un redzēja tikai pār sevi noliekušos baismīgo seju ar degošām oglēm acu vietā, melnus, izdrupušus zobus zem nokārtās apakšlūpas un tumšu, spalvainu kārpu uz labā vaiga. Saņēmis pēdējos spēkus, viņš sametās uz sāniem un, atsvabinājis mazliet labo roku, sita uzbrucēja sejā. Tas uz bridi palaida vaļā savu upuri. Žņaugtais paspēja pāris reizes iesaukties: - Palīgā! Palīgā! Tad atkal spoks aizžņaudza viņa kaklu: - Kur tu liki manu mantu? Atbildi!
Tanī pat laikā pa Raunas ceļu nāca uz pilsētu vēls ceļa gājējs. Ar somu plecos, garos, putēkļu apklātos zābakos un lielajā platmalē to varētu noturēt par ceļojošu muzikantu, bet īsais, smailais zobens pie sāniem un labas vadmalas, kaut gan novalkātais, apģērbs liecināja, ka tas pieskaitāms mācītiem ļaudīm. Jauneklīgā seja bija noaugusi skaistu, tumšu bāfdiņu. Gausiem, vienmērīgiem soļiem ceļnieks tuvojās Raunas vārtiem. Domīgu, sapņainu skatu viņš raudzījās Rīgas torņu un namu jumtu siluetā sev priekšā. Te gājēja auss uztvēra ne visai attālu palīgā saucienu. Uz bridi viņš apstājās, tad, sataustījis zobena rokturi, veikli pārlēca pār ceļmalas grāvi un cauri krūmiem steidzās uz sauciena pusi.
Zem karātavām pamanījis kustamies cilvēkus, viņš ar pāris desmit soļiem bija pie kalna un uzsauca spēcīgā, skanīgā balsī: -Hallo! Kas te notiek? Žņaudzējs, ātri pagriezis galvu pret negaidīto traucētāju, pēkšņi saguba, atlaidās no sava upura un iebēga krūmos. Uzveiktais, jau tuvu nesamaņai, pamazām sāka atžirgt. Lēni viņš rausās kājās un ar vēl neizgaisušu baiļu skatu vērās sveš- niekā. Tad, atjaudies, apmetis ašu skatu sev apkārt, pieskrēja un izstieptām rokām pateicās glābējam: - Kungs! Pateicos! Pateicos! Atkal viņš bailīgi pavērās apkārt, ātri paķēra savu maisu un lāpstu un turpināja: - Atri, ātri, kungs, iesim prom no šejienes!
Bet kas tad te notika? svešnieks interesējās zināt, kam un pret ko viņš nācis palīgā. - Spoks! Spoks! Notiesātā gars man uzbruka. Svešais iesmējās. Nesmejieties, kungs! - puisis pārliecinoši viņu pārtrauca. - Es arī līdz šim neticēju, ka ir spoki, bet nu pats redzēju. Un vēl arvien baiļu varā, uzmetis maisu pār plecu, viņš virzījās uz pilsētas pusi. Glābējs sekoja. Aplūkojis puisi, viņš ievēroja uz tā svārka piedurknes uzšūtos krāsainos ielokus un uzminēja, ka tas ir bendes kalps; bez . šaubām būs nācis te nakti norakt notiesāto un pie tam iegūt kādas
mārciņas miroņa tauku, par ko aptiekas maksāja labu naudu. Uzbrucējs varēja būt kāds līķu aplaupītājs, kas uzsācis ciņu laupījuma dēļ… Nu tagad mums jāšķiras, sasniedzis pussagruvušo torni, teica svešnieks. - Man būs jādodas pa kreisi uz Lastadiju, meklēt naktsmājas. - Kāpēc, kungs? - visu laiku bailīgi apkārt skatījies un iedams svešniekam pa priekšu, tā aizmuguri nodrošinādams, puisis gandrīz lūdzoši teica: - Iekšvalnī jūs atradīsiet labākas naktsmājas. - Tā nu gan. Bet nakti pa pilsētas vārtiem nevienu nelaiž iekšā. - Mani laiž vienmēr. Es eju amata darīšanās. Man vārtsargs labs draugs, viņš
ielaidīs arī jūs. - Tādā gadījienā - iesim. Puisis, priecīgs, ka nav vienam jāiet pa baigo nakti, paātrināja soļus un pēc īsa brītiņa pieklauvēja pie pilsētas vārtiem. Kad viņš dažus vārdus bija pačukstējis sargam, tas bez iebildumiem ielaida ari svešo.
II Svešnieks Iekšpus vārtiem svešnieka vaibsti kļuva jautrāki. It kā senu atmiņu smaids pārlaidās pār viņa bārdaino, bet jauneklīgo seju. Te šur, te tur kavējās skats. - Sekojiet man, kungs, - teica puisis, - es jūs novedīšu Toma Josta ērberģī, kur, cerams, dabūsiet mitekli. Viņi nogriezās pa kreisi gar Rīdziņu. XVD gadusimteņa Rīga bija pavisam citādāka, kā tagad. Lai lasītājs tajā varētu iedzīvoties, ir nepieciešami dot īsu aprakstu pēc tā laika topogrāfijas. Kā zināms, Rīga nav celta tieši pie
Daugavas, bet pie Rīdzi- ņas upes, respektīvi- Daugavas nozarojuma, kā to daži pētnieki grib uzskatīt. Gadu simteņos jaunā pilsēta izpletās arvien plašāk un XV gadusimtenī jau ieņēma visu platību starp Daugavu un Rīdziņu. Rīdziņas upe, no Ulbroka ezera iztecēdama, pie tagadējā Bastejkalna sasniedza Rīgu. Te tā spēji pagriezās pa kreisi mezdama pusloku ap pilsētu. Viņas gultne te bija šāda: no Bastejkalna, vidū starp abām Ķēniņu ielām no vienas un abām Kalēju ielām no otras puses; tālāk gar Rīdzenes ielu; tad starp L. Kalēju ielu un tās turpinājumu - L. Minsterejas ielu no vienas un starp 13. janvāra ielu no otras puses, līdz Daugavai. Tāpat ziemeļos: no pils līdz tagadējam Pulvera tomim, starp Torņa un Trokšņa ielām stiepās grāvis. Bez šī
dabīgā aizsarga pilsēta nocietinājās ar bieziem mūriem un torņiem. Tā Rīga bija stiprākais cietoksnis Baltijas zemēs. Vēlāk, kara tehnikai attīstoties, Rīga vairs nevarēja paļauties uz saviem vecajiem mūriem un šauro Rīdziņu. Tā izraka jaunu aizsargu grāvi - tagadējo pilsētas kanālu - un gar to uzcēla varenus vaļņus ar bastioniem. Tā radās diezgan plašā josla Iekšvalnis - starp kanālu un veco pilsētas mūri, tagadējo ielu līniju: L. Minsterejas, L. un M. Kalēju, L. Trokšņa un Klostera ielām. Šis Iekšvalnis pamazām sāka apdzīvoties. Cienījamie Rīgas pilsoņi vislabāk jutās aiz saviem vecajiem, saplaisājušiem mūriem. Vācu amatnieki
ari ne visai labprāt iebūvējās Iekšval- nī, un te pa lielākai daļai sāka apmesties nicinātie latvju tautas amatnieki un strādnieki no nedrošajām priekšpilsētām. Te bija pirts, iebraucamās vietas, prieka nams, bendes mājoklis; te dzīvoja tiesas kalpi, pilsētas aptīritāji, vārtsargi, kaprači, muzikanti, torņinieki, ielu slaucītāji un citu nicinātu amatu strādnieki. Te nu, pa Iekšvaļņa galveno ielu, mūsu bendes kalps veda svešnieku. Svešais sekoja dažus soļus aiz tā, pētoši vērodams katru namu, katru torni, katru tiltui Šīs vietas viņam nebija svešas. To varēja redzēt no asā, noteiktā skata, kas senās atmiņās apstājās pie apkārtnes priekšmetiem, lasīdams viņu vēsturi laiku gaitā:
- Lūk, šī mazā, pussabrukusē būd, kā bezdelīgas perēklis piekļāvusēs pilsētas mūrim… Tā pati par sevi ir mazs cietoksnis: aiz tās augsta siena, priekšā Rīdziņas dzelme. Tikai šaura pussatrūdējusi laipa pārmesta no durvju sliekšņa uz tuvējo Kaļķu vārtu tiltu.Te kādreiz dzīvoja kapracis Biemis… Nez', vai vēl tagad viņš tur mīt? Rau, tālāk, priekšā, Jāņa tornis, caur kuru ved velve uz Jāņa baznīcas laukumu un kapiem. Šai vecajā tomī reiz tika novietoti baznīcas nabagi. Starp tiem bija dažs jautrs zellis… Laikam gan daudzi no vecajiem ļautiņiem būs miruši. Tad, te pa kreisi uz vaļņu pusi - kas te jaunu namu sacelts! Ar gatvēm un šķērsielām. Augstais, šaurais nams pie Pankūku bastiona kādreiz piederēja
Smilšu dzirnavniekam. Tas bija stūrgalvīgs vīrs un vienmēr un visur meklēja un aizstāvēja savu taisnību, lai tur lūst vai plīst!… Varbūt tagad bezgalīgās prāvās ar augsto rāti viņš jau izprāvojis visu savu mantu un namu? Pa labi atkal Audēju tornis un tilts. No tilta gala gar visu Rīdziņas krastu kā beciņas mazas, vecas būdiņas. Te kara laikā bija iebūvējušies latvju bēgļi — piebaldzēni audēji. Pēc sena likuma pilsēta tos vairs neizdeva viņu dzimtkungiem un ļāva mierā dzīvot. Bet aust tiem neļāva viņu pašu tautas brāļi, cunftīgie audēju amata meistari iekšpus mūriem. Tie sūdzējās rātei par "bēnaušiem". Bet tomēr par spīti visiem spaidiem no augstās rātes puses nabaga audēji paslepus, pa naktīm, turpināja aust
visskaistākos audumus un atrada tiem pietiekoši pircējus… Dievs zin, vai tagad viņi izkarojuši sava darba tiesības? Te atkal otrā pusē ielai, gabaliņu uz priekšu - tirgotavu rindas. Aiz tām Pirts bastions. Gandrīz pie paša bastiona zemas, plašas pirts ēkas. Tur dzīvo vecais pirtnieks Klāvs ar savu daiļo meitu Baibu. Vēl tālāk - lūk, dažus simts soļus priekšā - uz divu ielu stūra Toma Josta ērberģis: šeņķis un prieka nams zem viena jumta. Cauri aizslēģotiem logiem dzirdamas dūdu skaņas. Bet mūsu svešnieka skats jau pagriezies uz otru pusi. Te pilsētas mūri paceļas pussagruvis un pielāpīts tornis, vītnēm un kokiem apaudzis. Uz šaurās zemes joslas starp mūri un Rīdziņu mazs,
rūpīgi kopts dārziņš. Šaurs tilts ar paceļamu daļu savieno šo mītni ar lekšvalni. Tas ir Rīgas bendes miteklis. Torņa mazajā logā vēl spīdēja uguns. Svešnieks kā sastindzis palika stāvam. Pus skumja, pus priecīga dzirkstīte iemirdzējās viņa acīs. Viņa skats tiecās uz apgaismoto lodziņu, it kā par varu cenzdamies saskatīt torņa vēlo modrinieku. Viņa lūpas tikko dzirdami izdvesa: — Ak, Katiņa! Pa tam vedējs bija pagājis labu gabaliņu. Nejutis pavadoni sekojam, viņš atgriezās: - Kur jūs paliekat, kungs? Mēs tūlīt esam pie mērķa. Svešais pamodās kā no sapņa: -Jā… jā…
Pēc dažām minūtēm viņi sasniedza ērberģi. Diezgan prāvajam divstāvu namam tāds tas likās, salīdzinot ar apkārtējām būdām - bija divas ieejas. Viena - kungu kārtas viesiem, kas diezgam bieži nakts klusībā, kad viņu ģimenes locekļi un citi līdzpilsoņi jau dusēja saldā miegā, apciemoja lekšvalni, lai te, kur augstās rātes kārtības un miera noteikumus neņēma tik pārāk stingri, izlaidīgā vaļībā pajautrinātos pie vīna kannām un prieka meitām. Otra ieeja bija prastajā galā, kur saimnieks Tbms Josts kroģēja alu un svešiem ļaudīm deva kambarīti pārnakšņot. Puisis neziņā apstājās pie stūra. Varbūt kungam ērberģi būs par prastu… Te, otrā galā, ir greznas istabas,
bet… dažkārt iet mazliet trokšņaini. Te šad tad kungi no viņpus mūriem nāk priecāties. Nē, nē, draugs, - svešais ātri atbildēja. - es labāk pasēdēšu pie kannas alus ērberģi, kamēr man sagatavo vienkāršu kambarīti. Ar kungiem man nav nekā kopēja. - Tad labi! - Puisis vēra ērberģa durvis.
III Toma Josta ērberģi Ērtā, plašā, sakaltušām brūklenāju vītnēm un vaiņagiem rotātā telpa izskatījās diezgan mājīga. Pie zemajiem griestiem brieža raga lukturis ar sešām eļļas spuldzēm apgaismoja lielo vidus galdu, ap kuru sēdēja pie mielasta atliekām un alus kannām klusa, omulīga sabiedrība: pats ērberģa saimnieks Tbms Josts, divi bārdaini jūrnieki un trīs jaunavas, kuras pēc slikti nosārtinātiem vaigu galiem un lūpām varēja pazīt no pirmā skata par prieka meitām, kas te ērberģī piemita par prieku Rīgas kundziņiem uzdzīvotājiem un uz aicinājumu ieradās otrā, smalkajā
ērberģa galā. Gar sienām, puskrēslā, pie mazākiem galdiem lēni sūca savu alu daži pilsētas kalpi. Uz krāsns mūrīša skumji pūta somu dūdas vecis novalkātā zviedru kara tēipā. Dibenā, pretim durvīm, atradās koka redelēm nožogotā kroga lete. Viesim ienākot, no vidus galda piecēlās saimnieks un, panācies pretim, goddevīgi palocījās svešā priekšā. Puisis, svešā pavadonis, te jutās kā mājās. Nometis pie durvīm savu maisu un lāpstu, viņš uzsauca saimniekam: - Sagatavo, Tom, labāko kambari šim kungam! Tad, piesēdies lielā galda galā, mazliet attālāk no citiem, paprasīja sev kannu alus.
Svešais apmetās pie galdiņa krāsns kaktā un lika atnest maizi un alu. Meičas pie vidus galda, vienaldzīgi aplūkojušas svešo viesi, sāka vērot puisi. - Kas tad tev, Jirgen, gadījies? viena iejautājās. - Tu esi pavisam bāls, zods un kakls saskrambāti! Bendes kalps nodrebēja, pagaidīja, kamēr tam pasniedz kannu. tad, iesūcis krietnu malku, pamāja ar galvu uz sveēmeka pusi: Es tagad te nesēdētu ar jums, ja šis krietnais kungs nebūtu mani izglābis. - Nu, nu? Kas tad tev gadījās? ieinteresējās ari pārējie. Nupat es biju karātavu kalnā naga platumu no nāves. Jūs zināt, vakar tika notiesāts uz rata laupītājs Kozlovskis. - Nu un?…
- Viņa gars mani tikko nenožņaudza. -Mirušā gars? Jā, drausmīgs spoks! Vēl tagad man acu priekšā rēgojas viņa briesmīgā seja. Ej nu! - vecākais kuģinieks pretojās. - Spokam nemaz sejas nav! Tie parādās ar miroņa galvaskausu uz pleciem, - piebilda otrs jūrnieks. Ir seja! - Jirgens pastāvēja pie sava. - Ne miroņa galvaskauss, bet dzīva cilvēka seja! T&d acis tevi būs mānījušas. Pirmais paraustīja plecus. - Vakar notiesātā izskats tev iespiedies atmiņā, un šonakt tu iedomājies to atkal savā priekšā. Nebūt nē, kuģinieki Notiesātais bija resns, trekns vīrs, bet viņa gars man
parādījās kalsens, izdilis, degošām oglēm acu dobumos, nejauki nokārtu apakšlūpu un lielu, melnu kārpu uz vaiga. Tāds Kozlovskis nepavisam neizskatījās. Ko? Ko tu saki? - Kuģinieks pēkšņi pagriezās ar visu solu. pret Jirgenu, un viņa nopietnā seja pārvērtās pussmaidā. - Vai tu konojaud, stūrman? viņš pameta skatu savam biedram. - Nudien, kuģiniek, - tas smaidīja. man ari liekas… Tu saki: liela, melna kārpa uz vaiga? - kuģinieks atkal pievērsās bendes kalpam. - Uz kura vaiga? -Uz labā. Pareizi! Hā, hā, hā! Un nokārta apakšlūpa? Vai tu nepamanīji arī melnus, izdrupušus zobus? - Jā, tādi viņam bija!
KuģiniekB sāka nosiras smieties. Es jau teicu, ka Bpokam nav nekad skaidri saskatāma seja. Nekādu spoku tu neesi redzējis, bet nelaimīgo Pēteri Andersenu. - Pēteris Andersens - kas tas tāds? visas trīs meičas reizē iejautājās. Tas bija krietns, labsirdīgs vīrs, - kuģinieks nopietni turpināja. - Viņš pazaudēja visu savu mantību - daudz tūkstoš guldeņu vērtībā, un no šīm bēdām kļuva muļķa prātā. Nu viņš st aigā apkārt un meklē savu zudušo mantu. Jirgens kļuva domīgs. Iestājās īss klusums bridis. i- Ak Dievs! - vecākā meiča domīgi nopūtās, - nav nekā badīgāka, kā zaudēt prātu… v- Vai jūs zināt ko tuvāk par viņu,
kuģinieki* - jaunākā meiča iejautājās. * Jā, ūzeke. Tas ir bēdīgs stāsts. Bet, tā kā patlaban šo vīiu pieminējām, tad paklausieties, ko mēs abi ar manu stūrmani piedzīvojām mūsu pēdējā braucienā. Pa tam ari saimnieks, apkalpojis viesus, atsēdās atkal pie galfcla. Kuģinieks iesāka: Mans kuģis šovasar atstāja Stokholmas ostu ar bagātu kravu. Zviedru tirgonis Pēters Andersens, visu savu mantu pārvērtis naudā un sapircies dārgas preces, brauca uz Rīgu cerībā taisīt labu veikalu] Viņš bija labsirdīgs un devīgs kungs un neskopojās ar kuģa ļaužu pacienāšanu, par ko mani zēni viņu ļoti iemīļoja. Ap Sāmsalu mūs pārsteidza vētra.
Vienīgais glābiņš būtu meklēt patvērumu pie salas, bet vētra un viļņi to nepieļāva. Neklausīja ne stūre, ne zēģeles, un vecais kuģis savā vaļā tika nests uz Kurzemes piekrastes pusi. Beidzot vēl dabūjām sūci un sākām grimt. Visu dienu - ne ēdis, ne dzēris tirgonis notupēja uz klāja ceļos, apkampis lielo mastu, un lūdza Dievu par savu mantu. Par sevi un savu dzīvību viņš nedomāja Tris reizes mūžā viņš jau bija izputējis un atkal sapelnījies. Ja ari šoreiz tā gadītoe - tā viņš man atzinās pirms izbraukšanas tad vecajam vīram vairs nekad nebūtu cerība tikt uz pekām. Mēs visi jutām līdz. Ko darīt? Mani zēni sāka uzlauzt kuģa klāju un no vīsvēr- tīgākām un peldošām precēm gatavoja plostu, ar kuru
varētu mēģināt izpeldēt jeb ļauties izskaloties malā. Tā notika. Kuģis ar smago lādiņu starp citu bija ari dzelzs - nogāja dibenā. Ar vieglajām mantām mēs pēc lielām pūlēm sasniedzām krastu. Bij tuvu pusnakts. Noguruši turpat nokritām kāpās un iemigām cietā miegā. Ritā pamodies es ieraudzīju drausmīgu skatu. Preces bija pazudušas.Gar kāpām skraidīja Andersens izspūrušiem matiem, ārprāta lēkmē kvēlojošām acim. Ar malā izskalotu ve*cu lāpstu viņš rakņājās jūrmalas smiltī, te vienā, te otrā vietā apmezdams zemi. Kamēr dusējām cietā miegā, jūrmalas laupītāji bija aizvedini visas izglābtās mantas. Nelaimīgais tirgonis kļuvis muļķa
prātā. Ar lielām pūlēm atvedām viņu, uz Rīgu, novedām pie kāda viņa radinieka pils skrodera. Lūk, Jirgen, šis nelaimīgais vīrs ir bijis tavs šīsnakts spoks… Puisis domīgi grozīja galvu un klusēja. Pēc brītiņa viņš piecēlās, samaksāja alu, atsveicinādamies paklanījās pret svešnieku pie galdiņa krāsns kaktā, paņēma savu maisu un lāpstu, durvīs vēl atgriezās un teica: Patiesi, ja tas nav bijis spoks, kas šonakt mani tikko neno- žņaudza, tad neviena spoka es vairs nebīstos! Bendes kalps izgāja. Visi pie galda klusēja. Ilzekes skropstā mirdzēja liela asara.
Annel, - pēc brītiņa viņa domīgi teica vecākai biedrenei, - tu tik labi proti atstāstīt tā cēlā jaunekļa dzīves stāstu, kas kļuva muļķa prātā mīlas dēļ. Es biju vēl jauniņa, kad viņš te dzīvoja, un visu tik labi nesapratu. - Nu, pastāsti, pastāsti! - kuģinieki arī piebalsoja. Patlaban es par viņu domāju. - Annele palocīja galvu un sāka savu stāstu klusā, skumjā balsī.
IV Prieka meitas stāsts Būs gadi desmit atpakaļ, kad Rīgā atbrauca pulciņš komēdiju spēlmaņu. Veci un jauni, vīri un sievas. Jaunie spēlmaņi. smuki un iznesīgi, klejoja pa ielām un uzsmaidīja sievietēm. Toreiz es vēl biju jauniņa un Dzeke ar Margu gandrīz vēl bērni. Visas meitenes, kā tur aiz mūriem, tāpat te, Iekšvalnī, tvīka un jūsmoja. Pie rātsnama izkāra lielu, krāsainu ziņojumu, ka dažas dienas vēlāk Mārstaļu ielā būšot komēdija: jauka un aizgrābjoša spēle par Venēcijas princi. Visiem - arī Iekšvaļņa iedzīvotājiem - atļauts iet un
noskatīties par nelielu maksu izrādi. Nemierīgās gaidās pienāca noliktā diena. No visām pusēm ļaudis plūda uz Mārstaļu ielu kā uz baznīcu. Lielajā uzpostā spīķeri bija vietas viBiem. Vienā galā uzcelts dēļu paaugstinājums un nosegts ar samta aizkaru. Ap paaugstinājumu, pašā priekšā, krēsli augstai rātei un viņu kundzenēm; aiz tiem sedekļi cienījamo pilsoņu ģimenēm, tālāk soli amatniekiem un beigās plaša, nožogota telpa, kur sastāties vienkāršajiem ļau- dīm, kas - tāpat kā visi - kāroja redzēt notikumu. Uz paaugstinājuma malas iededza gaišas lampas. Tad atvļērās aizkars, un parādījās jauka aina. Spilgtajā gaismā glīti ģērbti kungi un dāmas sāka runāt, dziedāt un darboties kā dzīvē. Bij tāda
sajūta, ka esam visi pārcēlušies uz citu, brīnišķu pasauli un dzīvojam viņā līdzi spēlmaņiem. Tomēr ne tikai jautras un priecīgas ainas mums rādīja. Nācās arī pārdzīvot bēdas un ciešanas, un visi raudājām gaužas asaras. Par visiem pārāks bija Venēcijas princis. Kad viņš runāja, klausītāji aizturēja elpu. Un, kad aizkars beidzot aizvērās, neviens negribēja no viņa šķirties. Ar saucieniem un^oku plaukšķināšanu aicinājām viņu atkal parādīties. Un viņš iznāca aiz samta segas. Kā pateikdamies par iegūto cienīšanu, viņš dziļi paklanījās uz visām pusēm, ne tikai pret rātskungiem, bet arī pret vienkāršajiem ļaudīm otrā galā. Viņš gāja aiz samta segas, bet arvien to atkal sauca atpakaļ. Un tā daudzas reizes. Mājup ejot, mēs nevarējām beigt
cildināt Venēcijas princi. Ilzeke un Marga lēkāja kā kazlēni, pirtnieka Baiba un kaprača Tonija sastrīdējās slavināšanā; arī es nevarēju atrast diezgan labus vārdus. Tikai meistara Mārtiņa Katiņa gāja klusa un domīga un visu ceļu nebija teikusi ne vārda. - Un tev, Katiņ, nav nekā ko teikt? es smiedamās jautāju un apliku roku ap viņas vidu. Viņa tikai nolaida acis un nosarka. Uz Audēju tilta mums nāca pretim stalts, slaids jauneklis, viens no spēlmaņiem, kā domāju, jo biju to ievērojusi vēl vakar viņu pulkā. Tilta vidū viņš apstājās un smaidīdams mūs sveicināja: - Jūs, laikam, nākat no komēdijas, daiļās meičas. Nu, kā patika izrāde?
Brīnišķi! - jūsmoja kaprača Tonija. - Bet kā jūs, kungs, gadījāties te? es iejautājos. - Bez tam… es jūs komēdijā nemaz neredzēju. Es tur arī nebiju. - Viņš smaidīja. - Man labāk tīk klejot pa ielām un parunāt ar dzīviem cilvēkiem. Es apmulsu. -Bet vai tad jūs neesat… Ahā! - jauneklis iesmējās. Tu gribēji jautāt, vai gs neesmu spēlmanis? Nē, esmu students un tāpat atbraucu kopā ar komediantu sabiedrību. Pirtnieku Baiba bija kļuvusi domīga. Atļaujiet, kungs, man vienu jautājumu, - viņa teica. - Jūs nupat sacījāt, ka labāk paklejojot pa ielām un parunājot ar dzīviem cilvēkiem… Vai tad spēlmaņi
nav dzīvi cilvēki? Jaunais kungs iesmējās: Tas nav jāsaprot vārda tiešā nozīmē. Es gribēju teikt tā: komēdijā spēlmaņi runā citu cilvēku domas un tēlo citu cilvēku dzīvi, ko samācījušies no galvas. Bet uz ielas, piemēram, ar jums tagad, manas meičas, mēs varam runāt to, ko paši domājam un jūtam. Mēs esam cilvēki, bet komēdijā tikai tēli. Katiņa, vērīgi ausījusēs svešnieka valodā, pēkšņi jautāja: Vai tad spēlmaņi uz skatuves patiesi nemīl savas daiļavas? Vai viņi tikai izliekas vien tā?… Jā gan! Tā ir komediantu māksla: pēc vajadzības attēlot katru cilvēcīgu jūtu un tēlu. - Un Venēcijas princis patiesi nemīl
to augstmaņa meitu? Ak tu mazā muļķīte! Smiedamies jaunais kungs ieskatījās Katiņas acīs, un tad vienā acumirklī viņa seja kļuva nopietna. Kā apmulsis nenolaida skatu. - Cik tu esi daiļa! - viņš turpināja pēc brītiņa. Katiņa kautri aizgriezās. Stāstītāja ieņēma malciņu no savas kannas. Svešnieks pie galdiņa krāsns kaktā, ar lielu uzmanību klausījies prieka meitas stāstā, apspieda smagu nopūtu un uzvilka platmali dziļāk pār acīm. Annele turpināja: Vēl labu brītiņu mēs pļāpājām par spēlmaņiem un komēdiju. Jaunais students mums pastāstīja, ka viņu saucot Gabriēlu Franku un Venēcijas prinča
īstais vārds esot Johans Herejs; tas esot viņa draugs. Šķiroties Marga, muļķa meitēns, uzlūdza Franka kungu atnākt uz mūsu Iekšvaļņa svētkiem še, ērberģi, un paņemt līdz Venēcijas princi. Students paraudzījās Kātiņā un teica: - Varbūt. Vai atceries vēl, Marga, un tu, Dzeke? Jā, jā, lai gan tad vēl bijām pavisam jauniņas. Atkal Annele ieņēma alus malku un stāstīja tālāk: - Franka kungs un Herejs patiesi ieradās.Viņi bija uztraukti un šķendējās par uzpūtīgajiem rātes kungiem. Franks iepazinies ar zviedru baronu Kronstjemu to pašu, kas Kundzi- ņu salā atvēris kuģu
būvētavu. Tas patīkamo jauno studentu uzaicinājis pie sevis viesos. Franks apsolījies ierasties, ja tam atļauj ļlīdz ņemt draugu. Tad nogājuši abi pie barona ar spēlmani ftlereju. Viesībās bijuši arī daudzi rātes kungi. Tie negribējuši ciest savā vidū Franka kunga draugu, jo spēlmaņus, tāpat l^ā mūs visus te, lekšvalni, lepnie kungi uzskata kā negodīgu^. Tad, lai nama tēvam nesagādātu nepatikšanas, Franks .ar Hereju aizgājuši, vēl rātskungiem pateikdami dažu patiesu, skarbu vārdu. Še. svētkos, abi jutās kā mums visiem līdztiesīgi, un brīnišķi jauki pagāja vakars. Bendes Katiņa iemīlējās skaistajā Herejā. Izņemot pirtnieka Baibu, neviens nemanīja, kas notiek Gabriē- la Franka dvēselē.
Stāstītāja uz bridi apklusa. Svešnieks pie krāsns atspieda galvu rokās. Annele atkal turpināja: Aizbrauca spēlmaņi un līdz ar tiem Herejs, solīdamies Katiņai pēc gada, kad būs notecējis līgums ar spēlmaņu saimnieku, atkal atgriezties un svinēt kāzas. Franks palika te, izpildīt drauga lūgumu: pierunāt meistaru Mārtiņu nepretoties viņa meitas laulībām ar spēlmani. Un krietnais draugs, paša sirdij lūstot, visu nokārtoja. Kad Herejs atgriezās, še, ērberģī, sākās jautras dienas. Viņš neskopojās ar naudu, jo bija dabūjis prāvu mantojumu, un ik vakaru te deva dzīres, pats ar savu līgavu priecādamies līdz. Šad tad kungi no viņa gala, kad mēs,
prieka meitas, tiem bijām apnikušas, ienāca arī te, lai noraudzītos jautrajās dejās. Kādu vakaru viņās durvīs stāvēja rātskungs Johans Drei- lings un ņirdzīgi smīnēja. Viņš izmeta dažus nievājošus vārdus par saderinātiem. Es ievēroju Franka acis iedegamies dusmās. Viņš piecēlās, pakampa no sienas suņa pātagu un piegāja pie rātskunga. - Ejiet! - viņš tam uzsauca. - Šī sabiedrība jums nepiedienas. Te priecājas nicinātie: bendes un viņa kalpi, un meitas, komedianti, prieka meitas, kaprači, pirtnieki, aptīrītāji un citi negodīgu amatu strādnieki, kuriem uz ielas jūs ar līkumu ejat apkārt, kuriem jūs noliedzat rādīties savos priekos, un tomēr bez kuriem nevarat ne dzīvot, ne elpot. Še priecājas
tie cilvēki, kas savās dvēselēs ir simtkārt tīrāki un labāki par jums, godājamiem augstajiem kungiem, un kuriem būtu daudz vairāk tiesības jūs nicināt, bet kuri to nedara tādēļ, ka drīzāk jūs nožēlo, ne nīst. Ejiet! - Ko tu i ^drošinies, jaunekli! Rātskungs vīstīja dūres. - Es tevi nododu augstās rātes tiesai! Nelieti! Franks noskaities iecirta ar pātagu rātskungam pa kamiesi. Dreilings atgrūda durvis, bet, stāvēdams ārpus s lijekšņa, turpināja: - Tas tev dārgi maksās! Tu atbildēsi augstās rātes kakla tiesai! - Atbildēšu! - Franks smējās. -Esmu studēji^ tieslietas. Bet ko jūs stbildēsat savai cienījamai kundzei, kad šīs nabaga meičas, kuras jūs par niecīgiem grašiem
piespiežat paciest jūsu kniebienus un izvirtušos glāstus, kad šīs meičas ies pie jūsu nama un kliegs pa visu pilsētu, cik saldkaisls ir godājamais rātskungs Johans Dreilings Iekšvaļņa prieka namā un cik auksts tas var būt savā laulības gultā? Rātskungs, apmulsis, klusi aizvēra aiz sevis durvis. Te viņš vairs nerādījās, bet neaizmirsa apkaunojuma. Pēc Katiņas un Hereja uzsaukšanas baznīcā konsistorija uz rātes spiedienu atteicās laulāt. Viņas iebildumi bija, ka spēlmanis un bendes meita - divas tik negodīgas un nicinātas ļaužu kārtas nedrīkst savienoties, lai viņu pēcnācēji nebūtu elles izvirtumi. Tad krietnais Franks devās pie baznīcas valdes aizstāvēt draugu. Viņš
pierādīja, ka Herejs ir cienījamu vecāku dēls, viņa tēvs ārsts, viena māsa precējusies ar Meklenburgas rātskungu, otrs svainis tieslietu dakteris u.t.t. Rāte, Dreilinga naida uzkūdīta, aizraksta spēlmaņa radiem, nopeldama bendes meitu, un prasa, lai tie dod rakstisku pretošanos laulībām. Bet viss nekā nelīdz. Saderinātie aizbrauc uz Jelgavu, tur slepeni salaulājas un, atgriezušies Rīgā, nosvin te, ērberģi, savas kāzas. Kad jaunais pāris ievilkās savā ligzdiņā, krietnais Franks palika viens un atstāts. Viņa sirds vairs neizturēja. Visu viņš bija darījis Katiņas labā. lai tā būtu laimīga, jo viņš to mīlēja tā, kā laikam neviens cilvēks pasaulē nespēj mīlēt. Viens caurām dienām viņš te nosēdēja pie
galda, nerunādams ne vārda. Naktīs kā muļķa prātā viņš staigāja gar jaunā pāra dzīvokļa logiem. Kādā dienā viņš nozuda. Citi stāstīja, ka neprātā ielecis Daugavā, citi, ka aizgājis uz tālo Maskaviju. Bridi visi klusēja. Tad ienāca vecā kalpone un paziņoja saimniekam, ka viesa kambaris ir uzposts. Svešais krāsns kaktā ātri noslaucīja nepaklausīgo asaru, uzvilka platmali vēl vairāk sejai un sekoja saimniekam.
V Meistars Mārtiņš Bendes kalps, atstājis svešnieku Toma Josta ērberģi, devās uz torni, kura logā vēl arvien spīdēja gaisma. Pārgājis pāri tiltiņam, ar dzelzs āķi viņš atbīdīja durvju aizšaujamo, iegāja tumšajā priekšnamā, atkal durvis nobultēja, nometa kaktā lāpstu un ar maisu plecos uzkāpa pa šaurajām, apdrupušajām akmens kāpēm augšstāvā. Aiz atvērtajām durvīm parādījās gaiša, liela, apaļa telpa. Gar dibensienu plaukti ar krūkām, podiem, vācelēm. Vienā pusē degošs pavards, ap to retortes, katliņi, pannas, kā ārsta laboratorijā. Pie
otras sienas bija sagrupēti uz vairoga plats, smags šķēps, divi platasmeņu cirvji, melnas virves ritulis - bendes amata rīki. Telpas vidū pāri galdam no griestiem nokarājās fantastisks lukturis - trīs miroņgalvas ar degošām svecēm zobos. Pie galda sēdēja divi vīri: sīks, kalsens kungs ar kailu gal- vasvidu un skūtu seju, nemierīgām, viltīgām ačtelēm, melnas, dārgas drānas tērpā, kādu mēdza valkāt augstās rātes kungi; otrs - liels, stalts vīrs pāri pusmūžam, melnu, jau iesirmu bārdu, mierīgu seju un augstu pieri. Pēdējais piecēlās un nāca puisim pretim: - Kur tik ilgi, Jirgen? Aizkavējos, meistar, - kalps gribēja sākt stāstīt savus šīs nakts
piedzīvojumus karātavu kalnā, bet, ieraudzījis rātskungu,aprāvās, dziļi palocījās un sveicināja: - Labvakar, augstais kungs! Meistars, paņēmis maisu, nepiegrieza puisim vairs vērības, bet gāja uz pavardu. Pienāca arī viesis un vērīgi raudzījās, kā saimnieks izņēma no maisa notiesātā miesas šķēles, tās apmazgāja un salika podā kausēšanai. Kad trauks bija novietots uz uguns, viņš atkal atsēdās. Jirgens bija izgājis klusiņām, lai dotos pie miera. Saimnieks pagriezās pret viesi: Ir vēls. Varbūt jūs, rātskungs Dreiling, vēlaties iet mājās? Vēl paies daža stunda, pirms zalbe tiks gatava. Es varētu to jums ritu agri nonest. Nē. meistar Mārtiņ, es labāk
pasēdēšu, lai dabūtu īstu grēcinieku tauku zalbi - adeps peccatoriae, bet nevis kaut kādu adeps suillus - vienkāršus cūku taukus. Bende mazliet sarāva uzacis. Varat būt bez raizēm. Tas ir jūsu tiešs pasūtījums, un citur man nav, kur to likt. Hi, hi, hi, - rātskungs šķelmīgi iesmējās, - jūs esat liels blēdis, meistar Mārtiņ Om! -Kātā? Nu, ar saviem medikamentiem. Es tikai nesaprotu, kādēļ jums pirkt par dārgu naudu cūkas speķi, to kausēt un sagatavot, un pārdot ļaudīm par īstiem grēcinieku taukiem, kad bez graša un pūlēm jums pieejami īsti grēcinieku tauki no rata?
Bendes seja palika mierīga: - Cūku tauki ir mazāk kaitīgi. Mazāk kaitīgi! Bet grēcinieku taukiem ir dziedinošs spēks! Ak, nē! Cik liels grēcinieks kāds notiesātais arī nebūtu, viņa miesa nav ne drusku labāka par tā tiesātāju miesu. Vienalga, kāda tauku viela vispāri zalbei pamatā, ja tikai tā tīra. Dziedinošais spēks piemīt klātpieliktām zālēm. - Jums laikam tīk mani muļķot? Nē. Jūsu maldus aizdzīt. Cilvēka taukos, vai tas nu būtu taisns, vai grēcīgs, nav nekāda arkanuma. - Jūs, Mārtiņ Om, gribat būt gudrāks kā citi. Visi tam tic. - Tā ir tumšā pūļa māņu ticība. Dreilings mazliet piesarka, tad teica: - Tā? Nu, atstājiet man, lūdzu, manu
māņu ticību! Istājās klusums. Bende noskārta, ka velti skaidrot zāļu un zalbju dziedinošās īpašības, velti atspēkot šarlatānu izplatītos uzskatus par pārdabīgiem, noslēpumainiem brīnumiem ārstniecībā. Meistars Mārtiņš Oms - gaiša galva -, savā ilgajā bendes darbā iepazinies ar cilvēka anatomiju un tautas dabiskiem ārstniecības līdzekļiem, ikdienas jo vairāk pārliecinājās, kādi nejēgas, salīdzinot ar vienkāršajiem latvju zemniekiem, bija trulie Rīgas pilsoņi un vēl jo vairāk aizsprie- dūmu pilnie un iedomīgie rātskungi. Viņš savas zāles sagatavoja.pēc labākās sirdsapziņas un nemīlēja māžoties, kā to darīja dažs labs augsti mācīts doktors. Patmīlībā aizskartais Dreilings ari
klusēja. Viņam derdza bendes garīgais pārākums, ko neapzinīgi nojauta. Ak, kā viņš vēlējās to pazemot! Drīz viņa viltīgās ačteles iemirdzējās. Bija izdomāts plānB. Liekuļoti laipni viņš jautāja: Sakiet jel, meistar Mārtiņ, kā klājas jūsu meitai? Ilgi neesmu nekā dzirdējis par jūsu Kātiņu. Bende bija atkal piegriezies pavardam. Viņa piere sagfum- bojās. Savaldījies, viņš teica mierīgi: Kā zināt, viņa dzīvo pie sava vīra. Ar to jū3 tiekaties biežāk, kā es. Rātskunga viltīgajā sejā parādījās neīsts izbrīns. Tā?… Es domāju, ka viņi šķīrušies no gultas un galda un jūsu meita atgriezusies atkal pie jums. Cik labi, ka par to ieminējāmies! Vēl šodien es liku
rātei priekšā dot Johanem Here- jam sekretāra vietu, pēc kuras tas ilgus gadus tīkoja. Nu tas jāatsauc… - Kāpēc? - Nu, jūs tak pats sapratīsit, meistar Mārtiņ, ka rātes sekretārs nedrīkst būt negodīga amata strādnieka meitas vīrs! ' Bende drūmi pavīpsnāja: - Bet pats šis augstās rātes sekretārs var būt negodīgs? Tak gadus desmit atpakaļ, kad Johans salaulājās ar manu meitu, jūs viņu par tādu apzīmējāt! Rātskungs neapjuka: Toreiz - jā… Tad viņš bija komediants. Bet viņa vecāki ir cienījami un godīgi ļaudis! Bende sajuta iedzēlienu. Viņš atkal noliecās pie pavarda, maisot un filtrējot savu zalbi. Ko viņš varēja iebilst?
Zibeņātrumā viņa smadzenēs pazibēja visa viņa dzīve. Jā, nicināms amats - tā skatījās uz bendi. Bet reti kāds šo amatu labprātīgi izvēlējā3. Tas tika mantots no tēva uz dēlu. Pēc tēva nāves Mārtiņā, vēl jauns, tika par meistaru. Ak, pat lepns viņā tad jutās un, nevērodams sabiedrības vairīšanos, iedomājās strādājam taisnības labā. Ko kārtības un miera sargātāja augstā tiesa notiesā, to viņš. kakla meistars, soda! Bet ar laiku dzīves īstenība šo lepnumu iznīcināja: cik bieži, ak, pārāk bieži, augstā tiesa bija netaisna, savtīga un stulba! Šādos atziņas brīžos viņš lādēja savu amatu, bet pienākumu nevarēja nepildīt. Viņš centās griezt par labu pie nevainīgi notiesāto piederīgiem to, ko tiesa bija grēkojusi. Kopā ar savu
mīļoto, nu jau daudz gadu atpakaļ Dieva mierā aizgājušo sievu apmeklēja notiesāto ģimenes un atbalstīja, cik spēja, viņš katra nevainīgā nāvi slepus padarīja vieglāku un moku solu mazāk sāpīgu. No bendes parasti lielajiem ienākumiem viņš nebija nekā ietaupījis vecuma dienām. Palicis atraitnis, viņš visu savu dzīvi pievērsa meitenei - Katiņai. Vēl tik daudz iekrāt, lai varētu kaut kā dzīvot, aizbraukt kur citur un ķerties pie kura katra cita darba. Tad Rīgā ieradās komediantu trupa. Katiņa iemīlējās jaunajā, skaistajā spēlmanī. Ak, ja toreiz viņa mīla pret vienīgo bērnu nebūtu bijusi tik akla, tad tagad Katiņa nebūtu tik nelaimīga. Viņš nebūtu savu bērnu apprecinājis ar skaisto, bet vieglprātīgo bezrakstura Hereju, pie kura sāniem tagad viņa meita vārgst un
nīkst. Un godkārais komediants, cenzdamies izrauties no vienkāršo ļaužu vidus, tiekdamies pēc rātes sekretāra vietas, ir kļuvis paklausīgs ierocis viltīgo rātskungu rokās, spiegs un nodevējs. Jā, pazemots un iznīcināts - tāds tagad bija Johans, un meistars Mārtiņš nešaubījās, ka tā ir Dreilinga atriebība par to pātagas sitienu, ko bija gadus desmit atpakaļ saņēmis no Gabriēla Franka - Hereja drauga! Vēl tikai vajadzēja izšķirt viņu un Kātiņu! Un Dreilings, bez šaubām, jau bija tiktāl, ka varēja par to runāt kaut iedzelšanas labad. Lūk, un šāds cilvēks bija tiesnesis, kā spriedumu bendei jāpilda! - Jā, - pēc brītiņa viņš drūmi teica, jums taisnība, godātais kungs: bendes amats ir nicināms un arī negodīgs, ja
jāsoda nevainīgs. Bet vispirms atbildība par šo negodīgumu krīt uz tiesu! • Kļūdīties var ari tiesa. - ātri iebilda Dreilings. Ak, tā vairs nav kļūdīšanās, meistars Mārtiņš sāka iekarst. - Par piemēru, kaut vakardienas augstās rātes spriedums ielu slaucītājam Andrējam Kalpam: tas rit man jāper pie kauna staba par to, ka atgādināja jums, godājamais Dreilinga kungs, jūsu bagātību! - Tas tēviņš bija rupjš pret augsto rāti! - Viņš teica taisnību. Ir grūti laiki mūsu pilsētai: zviedru karalis atņēmis visus pilsētas kuģus kara vajadzībām, tirdzniecība sašaurinājusies, pilsētas kasē nauda izsīkusi; ir jāpaaugstina nodokļi. Bagātie pilsoņi nedod, bet nabadzīgie
nespēj. Šim nabaga Andrējam Kalpam būdā nav vairāk mantas kā pāris pussapuvuši salmu kūļi guļai, viņa bērni iztiek dažu dienu bez maizes kumosa, bet augstā rāte tam atņem nodokļos divas trešdaļas viņa nabadzīgās dienas algas! Šis izmisumā dzītais vīrs iedrošinās teikt, ka augsti godātam rātskungam Dreilingam ir 50000 dālderu lādē, lai arī viņš no savas pārpilnības ko ziedo pilsētas vajadzībām, tad nabaga ļaudīm nebūs viss jāatņem. - Tas dumpinieks bija rupjš. Patiesība izmisumā nevar būt smalka! Ņemiet vērā. augstais kungs: nemiers aug. Tas jau labu laiku jūtams. Būs dumpis! Rātskungs nicīgi pasmīnēja: Pret rāti neviens
neuzdrošināsies pacelt roku. Tad jau jūs, bende, stāvat tiem tuvāk. Meistaram Mārtiņam saskrēja asinis sejā. Jā. viņš bija vērojis naidīgu noskaņojumu pret sevi, bija dzirdējis ar pusausi, ka rāte visu vainu cenšoties uzvelt tam kā sodītājam. Ak. nelietība! Viņš gribēja teikt skarbu vārdu, bet aprāvās. Lejā uz ielas bija dzirdama kņada un balsis. Atskanēja kliedzieni: Nāve bendem! Lauziet durvis! Stiepjiet to uz ielu! Arī rātskungs ieklausījās. Viņš uzminēja, kas tur notiek. Jā. viņa sētā sēkla bija uzdīgusi! Bet viņš nobālēja: ja pūlis ielauzīsies un sastaps viņu te, kas var galvot, ka tas tomēr neuzdrošināsies arī
viņu, īsto vainīgo, apdraudēt? Viņš bailīgi paraudzījās bendē. Tā sejā bija atkal miers. - Kas tur notiek? - Viņš bailīgi pieplaka pie galda. Tas. ko jūs vēlaties. Labi. Lai viņi ielauž durvis, lai nāk un saka, kas tiem sakāms! Rātskungam sāka drebēt zods: Nē, meistar Mārtiņ! Še viņi nedrīkst mani sastapt! Bende mierīgi smaidīja. Tad padomāja un teica: . - Jums taisnībai Jūs gribat, lai jūs paslēpju kaut kur? - Jā, bet pats ejiet pie tiem ārā. Ienāca uztraukts Jirgens: -Meistar! Pūlis ielencis torni! Viņi jums draud!
Jā, es eju! Tu pa tam noslēp godājamo Dreilinga kungu. Visi trīs steigšus kāpa lejā pa kāpēm. Vidus stāvā Jirgens ievilka rātskungu pa kādām mazām durvtiņām slēptuvē. Bende kāpa lejā. Pret durvīm dunēja dobji sitieni. Rimstiet! - meistars Mārtiņš uzsauca spēcīgā balsī. - Es eju!
VI Dumpis Troksnis uz ielas pamodināja svešnieku ērberģa kambarī. Piecēlies, viņš piegāja pie zemā jumta loga. Pa to varēja redzēt tikai mēness apspīdēto pilsētas mūri un namu jumtu siluetus. Kņada nāca no torņa puses, pret kura apgaismoto logu tas nākot bija apstājies. Viņš sadzirdēja niknus saucienus: - Nāve bendei! Slīciniet to Rīdziņā! Svešnieks sarāvās. Ātri metās pie gultas un, nedaudz sekundēs saģērbies, ar zobenu rokā drāzās lejā, atšāva durvju bultu un skrēja uz Rīdziņas pusi, kur pūlis, mēnessgaismā pacēlis saistītu cii vāku uz
rokām, taisījās to mest dzelmē. - Stājaties! - viņš uzsauca pavēlošā balsī. Paceltais noslīdēja-barā. Visi pagriezās pret negaidīto traucētāju. Kas še notiek? - svešais sauca, spiezdamies cauri ļaužu drūzmai. Mēs sodām savu spīdzinātāju! - atskanēja no pūļa. - Bet kas jūs tāds esat? Neatbildējis uz jautājumu, svešais neatlaidīgi uzstājās: - Par ko? Stāstiet, stāstiet, draugi! Satrakotais pūlis it viegli varētu sviest ūdenī ari traucētāju, neraugoties uz viņa kailo zobenu, ar kuru tas barā nekā nevarēja padarīt. Bet drošsirdību ciena arī saviļņots bars, jo vairāk, ja sajūt to kā sev draudzīgu. Un tādu iespaidu pūlis bija
guvis no svešā. Atskanēja viens otrs paskaidrojums: - Mēs negribam sev bendi! - Sunim suņa alga. Tas jāslīcina! ' - Rīt viņš ģērēs asiņainu nabaga Andrēja Kalpa muguru, un tikai par to, ka tas teicis rātei patiesību acīs! - Tādēļ lai viņš nepiedzīvo rītu! Draugi! - svešais iesaucās. — Jūs pārsteidzaties. Raisiet viņu vaļā! Nē, tam jāmirst! Citādi viņš nobendēs mūsu biedru… Šodien viņš - jeb rit Andrējs Kalps! Ar bendes nāvi jūs neglābsat savu biedru, rāte liks izpildīt sodu tā palīgam. - Ho! Hermanim Fišeram? Arī to mēs noslīcināsim! Jūs darāt nepareizi, draugi!
Katram jāpilda savs pienākums. Arī bendem. - Jā gan, pienākums! Bet ne vairāk! - Viņš dara, ko tam liek. - Ko liek?… Ak nē! Viņš tiesas lielais padomnieks! - Kā tā? Uz viņa priekšlikumu rāte stiepj Andrēju Kalpu pie kauna staba! Saistītais bende pie zemes sakustējās, piecēlās uz elkoņa un teica drūmi: -Nav tiesa! Kā nav tiesa? - kāds drukns puisis iesmējās. - Es pats to krogū dzirdēju! - Kas tosaka? -Tavs paša znots! Johans!? - Mārtiņš Oms
pārsteigts ievaidējās un atkal sabruka uz Rīdziņas krasta. Uz mirkli iestājās pilnīgs klusums. Tad pūlis no jauna sagrāba upuri. Viens pagrūda sāņus svešo traucētāju. Tas stāvēja kā apstulbis. Tad attapās. Ar neatvairāmu spēku viņš iesaucās: - Rimstiet, draugi! Atkal viņš bija pie bendes un atgrūda tā vajātājus. Metiet abus upē! - iesaucās kāda histēriska balss. - Abi labi, rātes kalpi! Es neesmu rātes kalps! svešnieks saslējās. - Es esmu ar jums! - Kādēļ tad traucē? - Jūs gribat glābt savu biedru? -Jā, tomēs gribam! Tad taisnākais ceļš ir uz
cietumu! Ielauzt durvis! Atbruņot sargus! Izvest apcietināto brīvībā! Pūlī bija manāms pārsteigums. - Pareizi! - iesaucās dažas balsis. Citas: Kā to lai izdarām? Mums nav ieroču! Tikai nūjas! Nē, tas neizdosies! Izdosies! - svešais kā apgarots iesaucās. - Es eju līdz ar jums! Jā, jā, jā! - nu ari pūlis aizrāvās, juzdams vadoni. - Ejam! Ejam! Bet šo viru atbrīvosim! Jaunais vadonis ierāva dunci, veikli pārgrieza saistītā upura virves un iebāza tās kabatā. - Un nu sakiet, uz kurieni? -Uz jauno cietumu! Kaļķu tornī! Pūlis drāzās uz priekšu gar Rīdziņu. Bez trokšņa, draugi! - svešais
rikpja. - Labi būtu, ja mēs pārsteigtu sargus negaidīti, bez cīņas un upuriem. Bet tracis jau bija pietiekoši liels, lai vienā otrā logā atmirdzētu iedegtās ugunis. Viens otrs nomiegojies stāvs parādījās Iekšvāļņa ieliņās. Kas te notiek? - kāds noskrandojies, netīrs vecis jautāja garāmsteidzošam pūlim. Nav tava daļa, Hansi Avest! viens no bara tam atbildēja. - Tu esi rātes roklaiža un tu ar mums nenāksi, kad jāielaužas Kaļķu torņa cietumā! Pēc iespējas ieturēdams klusumu, pūlis steidzās aiz vadoņa. Netīrais vecis noraudzījās tam pakaļ un noņurdēja: Skat', tātad tomēr dumpis! No tā ari man vajag izsist sev peļņu! Un ātriem soļiem devās uz otru pusi.
Garāmejot Bendes tornim, viņš pamanīja Jirgenu uz tiltiņa un aiz tā bailīgi apkārt raugošos rātskungu. Viņš pazina Dreilingu un dziļi paklanījās: Labvakar, augstais kungs! Labi, ka jūs satieku še. Tur bars dienas zagļu aizgāja uzlauzt Kaļķu torņa cietumu. Sakiet, Hans Avest, - ātri iejautājās Jirgens, - vai neredzējāt starp tiem meistaru Mārtiņu? - Barā nemanīju. - Cik to dumpinieku bij? - jautāja Dreilings. - Tā… cilvēku divdesmit. . Labi! Pietiks ar vienu sargu nodaļu, lai tos neliešus saņemtu ciet. Jirgen! Seko man! Rātskungs steidzīgi pagriezās uz Audēju tilta pusi. Bendes kalps tam
sekoja. Lai jums izdodas, augstais kungs! - nodevējs uzsauca rātskungam nopakaļ. - Es arvien gatavs jums pakalpot. labi, - Dreilings jau gabalā atsaucās. - Es jūs nepiemirsīšu, Hans Avest! Ceturtdaļstundas laikā rātskungs ar Jirgenu bija pamodinājuši sargu nodaļas priekšnieku, sirmo trīsdesmitgadu kara kaprāli Fustu, un viņa ļaudis nu ar lāpām rokās steidzās pa Kaļķu ielu uz cietuma pusi. No torņa puses nāca dobja dunoņa. Tur laikam dumpinieki lauzās torņa durvīs. Pavērās viens otrs augšstāva logs, un tajā parādījās nomiegojusies seja. Bet, tā kā patlaban mākonis aizsedza mēnesi, tad uz tumšās ielas nekā nevarēja saskatīt.
Dreilings pameta skatu uz debesīm: Kaut jel izlīstu mēness! Šīs lāpas dod maz gaismas. Ka tumsā kāds nelietis mums neizmūk! Klausaties, Fust! Jūs ņemiet vērā: mums tie dumpinieki dzīvi jādabū rokā. Kad sargu pulciņš piesteidzās pie cietuma vārtiem, patiesi pašķīrās mākonis, un mēnesnīcā gūstītāji ieraudzīja izlauztos vārtus. - Pie velna, kad tik tie jau nav projām? - bažījās Dreilings. Nē, - sargu priekšnieks mierināja. - Dzirdiet: tomī balsis un kņada! Kareivji iebruka pagalmā. Tas bija tukšs. Torņa durvis sadragātas. Ap tjjm vairāki baļķi, no netālās jaunbūves te atnesti sturmēšanai.
- Ielenkt tomi! - Dreilings pavēlēja. Tanī brīdī pa torņa durvīm izskrēja pagalmā gavilēdami nemiernieki ar atbrīvoto Andrēju Kalpu savā vidū. Ieraudzījuši kareivjus ar lāpām un zobeniem rokās, mus- ketēm plecos, viņi pēkšņi apklusa un bailīgi sāka virzīties atpakaļ. Veiksmju reibonī tiem nebija ienācis prātā, ka varētu gadīties pretestība, Arī svešnieks, viņu vadonis, uz brītiņu apmulsis sastinga. Viņš stāvēja viens ar kailu zobenu rokā kareivju nodaļas priekšā. Tad viņš attapās. Pametis atpakaļ ātru skatu uz bisdriem, kas bailīgi drūzmējās ap torņa kāpēm, viņš ari lēni atkāpās. Ņemiet ciet šos dumpiniekus! Dreilings teica kaprālim. - Sie- niet tos!
Fustspamāja. Kareivji noteiktiem soļiem nāca tuvāk. Daļa nemiernieku sabēga atpakaļ tomi, citi drūzmējās durvīs. Tikai svešnieks, iebāzis zobenu makstī, palika mierīgi stāvam. Pirmais kareivis taisījās ņemt to aiz pleca. Te apcietināmais pēkšņi satvēra uz krūtīm tS musketes siksnu, ar apbrīnojamu veiklību pārmeta to pāri viņa galvai un ar iegūto ieroci rokās pārislēcienos atradās uz kāpēm. Atpakaļ! - viņš uzsauca, pielicis musketi pie vaiga un mērķēdams uz kareivju pulciņu. - Kas pirmais spers soli, tas kritīs. Velns! - pārsteigts iesaucās vecais kaprālis. - Tas tik ir veikls zellis! Nolādēts! - iešņācās rātskungs.
- Kas šis pārgalvis tāds ir? Uzbrukt ar zobeniem! Kareivji nekustējās. - Uz priekšu! - Dreilings kliedz, noskaities.-Uz priekšu! Tā nevar, kungs! - kaprālis aizstāvēja savus ļaudis. - Kurš labprāt ies tīšā nāvē, pretim lodei! Tad ari mums jāņem rokās musketes. Nē! - Dreilings pretojās. Mums tie nelieši dzīvi jāsaņem! Tiem jānobeidzas pie karātavām! Svešā seja smaidīja. Likās, ka viņš nebūt nenojauž stāvokļa nopietnību un uzskata to par joku. Padevis musketi tuvāk stāvošam biedram, viņš tam iečukstēja dažus vārdus ausī, tad izvilka atkal savu zobenu un jautri teica: Ja tā, tad būsim līdzīgs pret
līdzīgu. Kas stās man pretim? Li®liski! - iesmējās kaprālis Fusts, omulīgais trisdesmit- gadū kara kauslis, kurš. kā likās, uzskatīja savu pienākumu par patīkamu kareivisku izpriecu. - Jāzep! Izej cīņā ar šo zelli! No kareivju rindām iznāca plecīgs vīrs un ar niknumu bruka virsū dumpiniekam. Bet ta3 viņu dažās sekundēs atbruņoja, veikli izsizdams zobenu no rokas. - Velns! - kaprālis priecājās. - Tas bija meistara sitiena! - Ļaujiet man, kaprāl! - otrs stājās uzveiktā vietā. Tam neklājās daudz labāk. Dumpinieks rīkojās ar zobenu kā rotaļādamies un nemaz nesteidzās pretinieku pieveikt.
Tas vēl jo vairāk aizrāva veco kaprāli: Velns! Kas par kvarti! Šāda terce! Atkārtojiet, atkārtojiet to vēlreiz! Brīnišķīgi! Beidzot arī tas bija atbruņots. Tāpat trešais. Ceturtais. Tad Fusts vairs neizturēja. Viņš stājās pats pretim apbruņotam cīkstonim. Likās, viņš bija pilnīgi aizmirsis, ka nācis šurp gūstīt dumpiniekus, bet ne sarīkot turnīru. Dreilings dusmās lēca vai no ādas laukā. Neviens viņa neklausīja. Spēka un veiklības vingrināšana bija ilgusi jau droši minūtes desmit. Cīņas iekaisumā neviens nebija ievērojis, ka visi pārējie nemiernieki bija nozuduši tornī. Te durvīs parādījās puisis, kam
vadonis bija iedevis musketi; viņš uzsauca ; - Kungs! Viss kārtībā! Atri i Klusi! - kāds kareivis, piezadzies pie durvīm,tam gāza ar musketes laidni. Puisis streipuļodams nogāzās no kāpēm. Tanī pašā acumirklī Dreilings, izrāvis kādam kareivim pistoli no jostas, izšāva uz svešinieku. Tas sagrīļojās un smagi nokrita pāri puisim. Vecais kaprālis sirdīgi paraudzījās uz rātskungu, tad attapās. Viņš noliecās pie ievainotā: - Taisni sirdī!… Žēl… Nu tikai visi ievēroja, ka nemiernieki nozuduši tomī. Brukt iekšā! - Dreilings komandēja. - Ņemiet pārējos
gūstā! ' - Uz priekšu, zēni! — attapās ari kaprālis. Kareivji iebruka tomī. Ari Dreilings sekoja.
VII Pirmos gaiļos Tukšajā pagalmā no mūra ēnas iznāca Jirgens, kurš, pazinis savu glābēju, vislielākā uztraukumā bija sekojis cīņai. Viņš pieskrēja un noliecās pār ievainoto: - Kungs! Labais kungs! Tam smagi cilājās krūtis, no kurām plūda asinis, arī seja bija asiņaina, acis aizvērtas. Viņš neatbildēja. Te atskanēja balss zem ievainotā: - Vai tu tas, Jirgen? Puisis no balss pazina otru kritušo: Tu, Fabiān? Vai smagi esi ievainots?
Nepavisam arī nē. Dabūju tikai krietnu belzienu pa skaustu. Izlikos beigts, lai mani liek mierā. Paldies Dievam! Tad celies! Pievāksim jūsu vadoni, pirms kareivji iznāk. Fabiāns izrāpās no apakšas. Abi pacēla ievainoto un steidzās laukā no pagalma. Kur viņu nesīsim? - Fabiāns jautāja. - Uz kaprača Bierņa būdu. - Ahā! Pie tavas iecerētās, Tonijas. Jā, tā viņu kops, ja būs vēl glābjams. Teciņiem abi nonesa ievainoto līdz Kaļķu tiltam. Te. pie pilsētas mūra piekļāvusies - starp Rīdziņu un mūri —, balstījās vecā kaprača Bierņa būda. No
tilta uz durvpriekšu bija pārmesta laipa bez margām. Jirgens nokāpa uz laipas, un Fabiāns tam padeva rokās svešnieku. Nu tu vari iet, - teica Jirgens. Tālāk piekopšu viņu viens pats. Bet iegaumē: neviens nedrīkst nekā zināt! -Ko tad? - Nu, ka nemiernieku vadonis še apslēpts. Fabiāns iesmējās: Par ko tu runā? Es nekā nezinu. Jauka nakts šodien, vai ne? Nu, sveiks! Un ātriem soļiem viņš pazuda tumsā. Jirgens pārgāja pār laipu, pagrūda to ar kāju sāņus, un tā iekrita ūdenī, aizpeldēdama zem tilta. Tad, atvēris durvis, viņš ar savu nastu iegāja būdā. Kareivji, iebrukuši tornī, taisījās tvert dumpiniekus.
Rātskungs ar daļu kareivjiem pārmeklēja apakšstāvu. Fusts arpārējiem steidzās augšā. Velns! Viņi ieslēgušies! sauca no otrā stāva kaprālis. - Durvis noslēgtas! Arī pagraba durvis ciet! sauca Dreilings no lejas - Laužiet tās vaļā! Ar kaktā atrastu dzelzs stieni kareivji sāka lauzt pagraba durvis. Augšā strādāja musketu rezgaļi. Rātskunga viri tika" galā pirmie. Lāpām vienā un izstieptiem zobeniem otrā rokā, tie kāpa lejā. Te viņiem pretim nāca vecais cietuma slēdzējs, bāls un nobijies. Kur nemiernieki? - Dreilings uzsauca. Te viņu nav. Kad tie ielauza torņa durvis,' es iebēgu un ieslēdzos
pagrabā, jo viens nekā pret tiem neiespētu. Kareivji kāpa atkal augšā, Dreilings drāzās uz otro stāvu. Tur drīz atskanēja viņa satrakotā balss: Ak, blēži! Nelieši! Tie ir prom! Pa logu! Nolaidušies pa virvi Rīdziņā! Te, ap torni, tā piesērējusi, viņi pārbriduši ( un nu jau noslēpušies! Augšstāvā atrada tikai sasieto torņa sargkareivi. Ar smagu baļķa galu bija ietriekti biezie dzelzs logu spraišļi. Pie loga piesietā virve nokarājās lejup līdz ūdenim. Nu Dreilings saprata, kā cīkstonis piekrāpis viņus ar savu mākslu. Bet pats nu gan viņš gulēja pie torņa kāpēm. Varbūt tas vēl dzīvs, varbūt to izdosies izdziedēt! Jo labāk: tam jāmirst pie karātavām! Un savi biedru tam jāizdod!
Kaprālis pienāca. Viņš omulīgi braucīja savas sirmās ūsas un teica miermīlīgi: - Tātad te nu mums vairs nekā nav, ko darīt! - Kā! - Dreilings iekaisa. - Jādzen pēdas! Jānoklaušina sargi un ievainotie dumpinieki! Un kur, tad vaktmeistari. kas dzīvo tepat otrā pusē torņa pagalmam?! Kāpēc tie nav pretojušies? Visi devās atkal lejā. Pagalmā tos sagaidīja jauns pārsteigums. - Kur ievainotie? Izmeklēja visu torņa pagalmu. - Kur vaktmeistari? Dreilings pats skrēja pāri pagalmam uz kazarmām. Atrāva durvis. Piesteidzās kareivis ar lāpu, Te, savās guļas vietās, gulēja saistīti,
ar vīšķiem mutēs pieci vaktmeistari un sargkareivis no vārtiem. Pēdējais zināja pastāstīt tikai tik daudz, ka nemiernieki, klusi piezagušies cietuma vārtiem, uzrāpušies augšā, pēkšņi kā no gaisa šim uzkrituši, pirms tas paspējis iekliegties, aizbāzuši muti un sasējuši. Tad iebrukuši vaktmeistaru mītnē, tos tāpat bez trokšņa uzveikuši. Nolādētie! - Dreilings dusmās vīstīja dūres. - Un mēs pat nezinām, kas tie tādi! Bez šaubām, pilsētas aptīritāji ari bijuši to starpā! O! Ja to Andrēju Kalpu otrreiz dabūtu rokā! Bet šie nelieši prot viens otru ļoti labi noslēpt… Gūstītāji izgāja iekšvalnī. Bet ko te vairs? Viss bija tumšs un kluss. Iedziedājās pirmie gaiļi. Iekšvalnis vēl dusēja cietā miegā, it kā nekas nebūtu
noticis. Saīdzis, centīgais miera un kārtības uzturētājs atlaida kaprāli ar viņa vīriem un arī pats pēc nejaukās neizdevības gāja gulēt. Vēl pirmie gaiļi nebija beiguši dziedāt, kad no kaprača Bierņa būdas iznāca Jirgens. Vērīgi ieklausījies nakts klusumā un pārliecinājies, ka var justies drošs, viņš noliecās pie krasta, sataustīja samirkušu virves galu un to pievilka. Iešļakstējās ūdens, un no Kaļķu tilta apakšas izpeldēja laipa. Nostiprinājis to vecā vietā, viņš atstāja savu cietoksni un steidzās gar Rīdziņu uz Bendes torņa pusi. Kas te?! - viņš tikko neuzdrāzās virsū tumšam, sakņupušam cilvēka ķermenim uz paša krasta.
Tas lēni, klusēdams cēlās kājās. Jūs, meistar Mārtiņ?! - kalps no stāva pazina savu kungu. - Ko jūs te darāt? Es steidzos pie jums. Vajadzīga ātra palīdzība. .. Bet kas jums kaiš? Meistar?! Bende stāvēja, saņēmis galvu rokās. Viņš smagi nopūtās: Ak, Jirgen! Johans, mans znots, mani apmelo! Viņš rīda pret mani! Krogos kūda! Nevar būt, meistar! - puisis svētā pārliecībā iesaucās. - Es arī esmu sēdējis dzertuvē pie viena galda ar Hereja kungu, bei viņš nekad neko pret jums: Viņš bieži dzer par daudz, tas gan ir tiesa… Bet, mīļo meistar, jums jānāk tūlīt. Pie kaprača Bierņa guļ smagi ievainots… Labi! - Bende raisījās vaļā no
sava smaguma. - Citu bēdās būs vieglāk savas aizmirst. Es eju. Tu aizteci un paķer apsienamos, zalbes, ārsta rīkus. Jirgens aizskrēja uz tomi. Bende gāja uz Bierņa būdu. Puisis bija klāt reizē ar meistaru. Parastā kārtībā tie tika pār laipu. Iegāja būdā. Tās iekšiene bija nabadzīga, bet brīnum spodra un tīra. Diezgan lielajā telpā atradās gulta, lāde, galds un divi ķeblīši. Kaktā aužamās stelles. Uz galda dega eļļas lampele. Pie tās sēdēja vecais kapracis Biemis. Gultā gulēja ievainotais svešnieks nesamaņā. Pie tā ceļos nometusies, gadus divdesmit piecus veca jaunava, bālu sejiņu un melnām, dzīvām acīm, apmainīja apliktos drānas vīšķus uz ievainojuma.
Bendem ienākot, jaunava piecēlās un gāja pretim: Meistar Mārtiņ! Glābjiet šo vīru. jo viņš šonakt karātavu kalnā izglāba manam Jirgenam dzīvību. - Kā, Jirgen? - Bende izbrīnījies pagriezās pret savu puisi. - Jā, meistar, tā tas bija. - Tā? Bet par to vēlāk. Aplūkosim ievainoto. Piegājis pie gultas un uzmetis skatu vājniekam, viņš pārsteigts iesaucās: Dievs debesīs! Tas tak ir tas pats krietnais vīrs, kas arī mani šonakt izglāba! , Steigā nometis vamzi un atlocījis krekla piedurknes, viņš ar lielāko rūpību sāka izmeklēt ievainojumu.
Tas bija diezgan vārīgs, bet atlika cerēt. Lode, trāpījusi pavisam tuvu sirdij, tomēr neķerdama galvenos asinsvadus, bija izgājusi cauri plaušām un iestrēgusi ribā. Ari žoklis nodrāzts, laikam saļimstot pret mūri. Bet tas nieks. Vispirms bende stājās pie lodes izvilkšanas. Grūts uzdevums arī meistara Oma izveicīgajām rokām. Bet galu galā tā bija laukā, ievainojums izmazgāts un pārsiets sniegbaltiem lin- autiem- no Tonijas pūra lādes. Vēl atlika apsiet asiņaino žokli. Bārda traucēja. Tā bija jānoskuj. Tad, apmazgājis vainu un ieziedis ar zalbi, meistars Mārtiņš pēkšņi noliecās pavisam tuvu pie svešnieka sejas un saviļņots iesaucās:
-Žēlīgais Dievs! Biemis, kurš ķirurgam gaismoja ar lampeli, jau labu bridi bija vērīgi raudzījies slimniekā. Nu, saskatījies ar bendi, arī viņš līksmi pasma idīja un teica: - Tas tak ir… - Mūsu senais draugs - Gabriēls Franks!
VIII Audēju kāzās Toma Josta ērberģī skanēja dziesmas un dejas. Audējs Jānis Stadula svinēja kāzas. Jau pagājušo rudeni viņš taisījās: bija iekrāta nauda kāzu mielastam, atlikta samaksa mācītājam, izšūdināti brūtgāna svārki un līgavas ģērbs, bija ierīkota mājīga ligzdiņa jaunceltajā namelī pie Audēju tilta lekšvalni… Bet līgava nebija dabūjama. Un kāzas toreiz izjuka. Kā tas varēja notikt? Nu, daiļā Maija bija dzimtcilvēks. Viņas dzimtkungs, gan solījis to atdot pie veiklā Rīgas audēja, pēdējā brīdī apdomājās un pieprasīja simts dālderu. Tik daudz naudas līgavainis nebija varējis ietaupīt, kaut gan strādāja dien' un nakti,
auzdams visbrīnišķīgākos rakstus audeklā. Tik skaistus, ka pat cunftīgie meistari no viņpus Rīdzīņas nāca un vēlējās iemācīties neieredzētā bēnauša mākslu, solīdamies to uzņemt cunftē. Bet Jānis Stadula jutās ļoti labi tepat starp Iekšvaļņa biedriem. Tad citi audēji nāca palīgā, sameta naudu, ko izpirkt līgavu, un nu, šoruden, kāzas tika dzertas jo svinīgāk un bagātīgāk. Stadula neskopojās. Viņš neļāva nekam kāzu viesiem trūkt un ņēma uz sava rēķina ari pārējo šeņķa apmeklētāju dzērienus un uzkožamos. Ērberģa viesi dzēra pie atsevišķiem galdiem otrā galā, spēlēja kauliņus, pārrunāja pēdējo dienu notikumus, citi noraudzījās kāzu līksmībā, citi dejoja līdz ar kāzu viesiem.
Te bija pilsētas aptīritāji, ūdens vedēji, torņa sargi, prieka meitas Annele, Ilzeke, Marga -. pirtnieku Baiba, arī.bendes kalps Jirgens. Sarunāties varēja tikai tuvāk sēdošie, jo deju mūzika, čala un dziesmas skanēja pa visu telpu bez pārtraukuma. Pirtnieku Baiba, triekusi ar Anneli un Ilzeki, ievēroja uz sola Jirgenu omulīgi sēžam izstieptām kājām un lēni sūcam alu no lielās kannas. Viņa piegāja tam klāt un piesēdās līdzās: Klau', Jirgen! Kā tad neredzam kaprača Tonijas? Kam nepaņēmi līdz savu izredzēto? Jirgens sakrunkoja pieri briesmīgi nopietnās grumbās, brītiņu klusēja, tad teica svarīgi: - Tonijai ir masalas.
Ko tu saki! - Baiba nobīli iesaucās. Tad padomājusi iebilda: - Kā tad tas var būt? Masalas dabū tikai bērni… Tā? - Jirgens centās būt vēl nopietnāks. - Nu ja, Tonija jau arvien bijusi bērnišķīga. Ej nu! - Baiba pukojās. - Tu tikai melsi! Rīt pat iešu to apciemot. .. Nu Jirgens izkrita nosavas nopietnības: Nē, Baibiņ, labāk neej vis! Vecais Biernis ir savārdzis. Tu saproti, kad mājās lipīga slimība, tad nedrīkst to iznēsāt pa pasauli. Atkal jau! Vai tad vecajam Biernim ir masalas?! To es neesmu teicis. Tomēr viņam ir tāda slimība, no kuras neviens
nepaliek dzīvs… Nu, nu, neveicies jau prom no manis! Man tās slimības vēl nav, jo es tur vairs nerādos, un ieteicu arī tev to nedarīt. - Nu labi! - Baiba likās mierā. Jirgena acis slepus pasmaidīja. Kaut gan no ārējā paskata vientiesis, viņš bija niķu pilns. Par kaprača slimību viņš nebija neko daudz melojis, Biernis patiesi bija licies gultā - ar vecuma slimību, no kuras, protams, neviens neatveseļojas. Tā, lūk, ar stiķiem viņš bija atturējis Baibu no apciemojuma kaprača būdā, lai ievainotā slēptuve būtu drošāka. Nu tam uznāca jauna iedoma. Klau', Baiba, - viņš atkal sakrunkoja pieri, - kā būtu, ja mēs abi ari nodzertu kāzas? - Auša! - jaunava to norāja. - Tev
tak ir Tonija! - Tā var dabūt masalas. - Nejoko, Jirgen! Nu labi. Bet saki, kāpēc tu neprecies? Baiba nopūtās: - Es nekad neprecēšos. Var tikai vienreiz mīlēt, Jirgen. Arī Jirgens nopūtās, cenzdamies iejusties sarunu biedrenes jutoņā: Jā! Tev taisnība, Baibiņ… Bet saki, kāpēc tu negāji pie pirmā? - Viņš mīlēja citu. Kātiņu? Un tā atkal citu Hereju. Šo to pa ausu galam esmu dzirdējis. Nē. Jirgen! Katiņas sajūta pret Franka kunga draugu nebija mīla. Tā bija nepieaugušas meitenes aizraušanās.
Johans Herejs nav Katiņas mīlas cienīgs… Arī Katiņa mīlēja Franka kungu. Ak, mēs visas viņu mīlējām! Cik Herejs bija skaists un iznesīgs, tik Franks-cēls un vīrišķīgs!… Abi klusēja. Jirgena acis šķelmīgi smaidīja. Viņš ar nodomu bija ievadījis šo sarunu undabūjis zināt, ko vēlējās. Viņš bija dzirdējis no Tonijas par Franka mīlu pret meistara Mārtiņa meitu un domāja, ka slimniekam būtu vieglāk, ja pie tā gultas pasēdētu Katiņa. Jā, - viņš izbeidza sarunu. - Tā dzīvē iet… Labāk padejosim, Baiba! Abi pievienojās dejotājiem. Attālākā kaktā aiz krāsns trīs pilsētas aptīritāji apspriedās par iebrukumu Kaļķu tornī.
Kad tevi jupis! Tas patiesi bija tāds stiķis, ko ilgi varēs atminēt! Tādu garu degunu dabūja rātskungs! Velti šis pēc tam izošņāja visas mājas, nolika sargus visos vārtos, kad Andrējs Kalps jau sen bija aiz mūriem. Tagad viņš drošībā - Jelgavā. Jā, un neviens rātē nezin, kas bijuši tie vainīgie. Nakts bija krietni tumša un.izdevīga. Kad bija vajadzīgs - mēness noslēpās aiz mākoņiem, he, he, he!… Un meistars Mārtiņš, kurš vienīgais mūs pazīst, neizdos. Patiesi viņš ir krietns cii vēks. Velti mēs ticējām valodām. Un tas, ko viņa znots dzērumā par to krogū izmuldējies, ir blēņas. Dreilings viņam samelojis, ka tā sievas
tēvs būtu licis rātei priekšā Andrēju Kalpu siet pie staba un pērt. Patiesībā tas bijis pavisam citādi, kā to dzirdēju. Kad Andrējs Dreilingam pateicis tieši acīs, lai arī šis no savas'bagātības kaut cik dodot pilsētas lādē un neplēšot nabaga ļaudīm no muguras septiņas ādas, tad rātskungs noskaities un kā negudrs prasījis, lai Kalpu pakarot. Viņš jāsodot ar visbargāko sodu, lāi arī citi neuzdrošinātos teikt augstiem kungiem acīs taisnību. Un lūk, fad tikai meistars Oms pazobodamies izteicies, ka ar piesiešanu pie staba jau būtu soda par daudz. Uz tā pamata nu tad nelietis Dreilings iestāstījis Herejam, ka meistars Mārtiņš licis priekšā Andrēju pērt pie staba… Rau', tur Hansis, rātes kalps, viņā galā kroga letei, tas visu dzirdējis, kā patiesībā bijis. Oms ir un
paliek mūsu draugs. - Bet mēs, kā apmāti, būtu viņu noslīcinājuši! - Lai Dievs pasarg'! Tas svešais mūs paglāba no grēka. Zelta cilvēks! Un Andrējs Kalps brīvībā, un ari rāte mazliet aprāvusies. Bet kur tad tas svešnieks tā nozuda? Aha! Tu gribētu gan to zināt, lai nopelnītu simts dālderu, kas izsolīti par viņa galvu?! He, he, he!… Nerunā muļķības. Par visas pasaules bagātībām neviens no mums to nedarītu! - Viņu arī neviens nenotvers. - Bet kā viņš tā prata nozust! Dzirdēju no sargiem, ka tas
sašauts. Citi stāsta, ka kareivji viņu iemetuši beigtu Rīdziņā. Pa torņa logu izmetuši. Tas nu gan nevar būt, jo tad puse rēgotos virs ūdens. Tak pats redzēji, kā Rīdziņa piesērējusi: kad bridām pāri pēc nolaišanās pa torņa logu, man vietām ūdens sniedzās tikai līdz jostas vietai. Tā nu gan… Ja viņš mirktu Rīdziņā, tad neviens par tā izzvejošanu nesolītu simts dālderu… Runā, ka viņš neizprotamā kārtā, ar burvībām, nozudis no cietuma pagalma. Blēņas! Kam tukšu runāt? Rau", pie kāznieku galda sēd Fabiāns Riba. Tas ari palika pasists pagalmā, kad izskrēja pēc svešnieka.
- Jā. jā. tā bija gan! Vajadzētu to pasaukt. Audējs Fabiāns patlaban raudzījās šurp. Uz mājienu tas piecēlās no savas vietas un pienāca: - Nu. draugi, vai netrūkst alutiņa? Kad aptrūks, pasauksim. Lai Stadula maksā! Bet ko mēs tev gribējām jautāt? Saki jel, Fabiān, kur tad īsti nozuda mūsu vadonis tonakt? - Vai tad viņš nozudis? - audējs brīnījās. -Nu jā! Nevar būt. Gan jau kaut kur atradīsies. - Neviens par viņu nekā nezin. -Ej nu! Rāte tak par tā uzrādīšanu vai notveršanu izsolījusi simts dālderu.
- Ak tā jūs domājat? Nu ja: rātei viņš nozudis, bet pats sev ne. Tu mūžīgi uz jokiem, Fabiān. Mēs gribam zināt, vai viņš izglābies. Ai, ai. draugi, jūs tak paši ar mani dzenat jokus. Paši sakāt, ka viņu meklē, un tad jautājat man, vai viņš izglābies. - Mēs gribam zināt, kur viņš palicis. Tak mūsu draugs. -Aktā? -Nūjā! Audējs pielika pirkstu pie lūpām: -Tas noslēpums! Pasaki gan. Mēs nevienam neteiksim. - Tak pirms apzvēriet! Mēs zvēram! - Nopietnām sejām aptīritāji cēla gaisā pirkstu,
pašķielēdami apkārt, vai kāds šos nenovēro. Nu tad klausāties. Mēs, abi kaujā krituši, gulējām bez samaņas. Tad sapņojām, ka pēkšņi ceļamies un ejam. Ejam, ejam, pienākam pie sv. Pētera baznīcas. Te svešais iespļauj sev rokās un kā muša sāk rāpties uz augšu pa tomi. Uzrāpjas gailim uz muguras, pieķeras pie pirmā garām peldošā mākoņa, paceļ cepuri, liek jūs visus sveicināt un aizbrauc. - Ak. tavu traku iedomu! He. he, ko lai dara? Zināt ne jūs, ne es nekā nezinām, tad jau katram kaut kas jāiedomājas. - Fabiāns paraustīja plecus un atgriezās pie kāzu galda. Patlaban beidzās deja. Ērberģī ienāca jauni viesi: gadus
trīsdesmit vecs stalts vītb iznesīgām kustībām un skaistu seju, tam līdzi jaunāka brinum- daiļa sieviete. Lūk, Johans Hereja kungs, atskanēja balsis, - un Katiņas kundze! Līgavainis nāca pretim ienācējiem: Esat sveicināti! Priecājos jūs redzēt savās kāzās. Lūdzu, esiet tik laipni, sēstaties mūsu vidū! -Nē, nē, pateicos, -Herejs laipni noraidīja piedāvājumu. -Mēs ar sievu tikai garāmiedami iegriezāmies uz mazu brītiņu. Paraudzīsimies no malas jūsu līksmībā. Ak, Katiņas kundze, pierunājiet tak jūs savu vīru, - līgavainis lūdzās. Neņemiet ļaunā, līgavaiņa kungs, - Katiņa lūdzoši teica. - Bet mēs
patiesi neiederamies dzīrotāju vidū. Atļaujiet mums pasēdēt lūk te, stūrīti, un no malas papriecāties par citu priekiem. Ak, nu tad jau neko nevar darīt. Bet dzēriens jums jāatļauj maksāt man! No tā es neatkāpjos… Tom Jost! viņš griezās pie saimnieka. - Pasniedziet mūsu draugiem kannu vīna, vislabāko, kāds jums ir! Herejs ar Kātiņu piesēdās netāl no kroga letes. Garām ejot, viņus sveicināja Annele un Ilzeke. Pirtnieku Baiba pienāca un apkampa Kātiņu. Mūzikai sākoties, Jirgens apsveicinājās ar Hereju un, izprasījis atļauju, aicināja Kātiņu uz deju. Tā atteicās, jo esot nogurusi. Jā, tas bija redzams no viņas bālās, bet brīnumdaiļās sejiņas: viņa bija nogurusi - no dzīves. Tā nebija viegla nenosvērtā komedianta
sievai. Otrā galā pie letes stāvēja kāds rātskalps un torņa sargs. Tie paslepu pameta skatus uz Hereju un sačukstējās. Paraug' šo Hereju, - teica rātskalps. - Viņš noteikti te atnācis ošņāt. Un neviens nekā nenojauš! - Kāpēc tu tā domā? - otrs jautāja. Dreilingam nav miera, viņš grib uzzināt vainīgos pie Andreja Kalpa atsvabināšanas. Un Herejs, kā Iekšvaļņa ļaužu draugs, to var izošņāt. Viņš pārāk jau sapinies ar to ļauno glūņu Dreilingu. Par vari grib iekāpt rātē. Bet Herejs tak mūsu draugs, kā spēlmanis mūsu kārtai piederīgs. Cienījamie pilsoņi to nepieņem. Gan! Ja Dreilings dod tam rātes sekretāra vietu, tad rau', pēc gadiem
desmit viņš jau var tikt rātskungs! -Bendes znots?! Rāte toreiz nikni pretojās šim laulībām. Tā labprāt tos šķirs. - Muļķis viņš būtu, šķirdamies no tik daiļas sievas. Redzēsim. Bet no viņa jāpiesargās. , Līgavas vedējtēvs iznāca klona vidū un. rokas plaukšķinādams. paziņoja: -Brūtes deja! Līgavainis un līgava līdz ar kāzinieku pāriem cēlās un sastājās vietās. Herejs kaut ko pateica sievai. Tā pamāja ar galvu. Tad viņš piegāja pie kauliņu spēlmaņiem un sāka noraudzīties spēlē. Sākās līgavas deja, brīnišķīgā senlaiku latviešu līgavas deja, ar vijīgiem
gājieniem, raibām figūrām, graciozām pozām un jautriem piedziedājumiem. Katiņa mirdzošām acīm sekoja ik solim, ik tūrei. Viņas bālo vaigu gali sārtojās, dzīvojot līdzi dejotājiem. Ak, šī pati deja tak tika reiz dejota arī viņas kāzās, šajās brīnišķās, neaizmirstamās laimes dienās! Deja beidzās. Katiņa ievēroja, ka no dejās laukuma otras malas Annele un Marga, smaidot un galvu mājot, viņā noraugās. Pamodušos atmiņu uzplūdumā viņa piecēlās un piegāja pie agrākām draudzenēm. Bija, kopačalot. Pēc brītiņa Katiņa pamanīja, ka vīrs atkal atsēdies savā vietā un nepacietīgi uz viņu raugās. Atsveicinājusies, tā gāja. Te nostājās ceļā Jirgens:
-Katiņas kundze! Ko teiksi, Jirgen? - vira skata steidzināta, tā teica kā nevaļā.-Man jāiet. Vienu vārdu! - Jirgens viņu satvēra pie rokas. - Kaprača Tonija ļoti vēlas, lai jūs pieietu pie viņas. - Labi. Pie gadījiena. Atraisījusies, viņa jau steidzās pie vīra. Kas tev ar tiem ļaudīm ko tērzēt un apkārt klaiņāt? - viņš nelaipni tai teica. Bet, Johan, ar cilvēkiem tak vajaga parunāt. Šie ļaudis tev nepiedien: aptīritāji, prieka meitas, bendes kalpi… - Mēs tak abi esam te, Johan. Es, tā cita lieta. Tas mans pienākums. - Viņš aprāvās, atskārtis, ka
aplam izrunājies, tad pārlaboja, sapīdamies melos. - Man tas nekait… Tas ir, es gribēju teikt, ka ar mani ir cita lieta… - Es tevi nesaprotu, Johan. Herejs, uztraucies, bija piesarcis un nikni teica: < -Te nav nekā, ko saprast! Iesim! Katiņa padevīgi piecēlās līdz ar viru. Abi devās uz durvīm, ar galvas mājienu atsveicinādamies no kāziniekiem. Jirgens palika stāvam istabas vidū un domīgi grozīja galvu. Nu, ko es teicu! - rātskalps pie letes sacīja savam biedram. - Mēs esam tam kundziņam par prastiem. Viņš jau sajūtas kā rātes sekretārs. Arī kāzu viesi noraudzījās
neizprašanā: - Vai kāds viņu apvainojis? Te mūzika uzsāka audēju deju.
IX Katiņa Kādurīt kaprača Bierņa būdā ieradās viešņa. Tonija līksmi steidzās tai pretim. Katiņ! Mīļā Katiņ! - viņa to apsveica, sirsnīgi apkampdama un noskūpstīdama, tad aicināja piesēst. - Es tevi gaidīju dažas dienas agrāk. Vai biji nevesela? Tu esi tik bāla… Katiņa neatbildēja. Kā bez gribas tā sēdās pasniegtajā ķeblītī, izklaidīgu skatu, dziļām skumjām acīs. Tonija nojauta to smagumu, kas nospiež bendes meitas sirdi. Viņa nosēda? blakus, aplika roku ap tās plecu un lielākā līdzjūtībā raudzījās draudzenes skumjos vaibstos.
īsu brīdi abas klusēja. Tad Katiņa neizturēja. Tās skropstās iemirdzējās asaru pērlītes, viņa atslēja savu zelta cirtaino galviņu pie draudzenes tumšajām, smagajām bizēm uz pleca un iešņukstējās: - Tonij! Tonij! Es esmu tik vientuļa! Jā, Tonija to bija nojautusi. Jau sen. Ne tad vēl, kad Katiņas un Hereja kāzās pārgalvīgos priekos tika dejots līdz ar laimes apreibušo draudzeni, kad vēl nedēļu pēc tam Toma Josta ēr- berģī līksmoja, dziedāja, smēja panāksniekos. Tāpat ari ne pirmo gadu pēc laulībām, kad jaunais pāris maz rādījās ļaudīs, baudīdams saldos medus mēnešus klusajā ligzdiņā. Ne tad vēl… Bet jau dažus gadus vēlāk, kad gadījās novērot abus kādos Iekšvaļņa iemītnieku svētkos vai svinībās
Toma Josta ērberģi, jau tad Tonija ar bažām vēroja draudzeni un viņas vīru: ak, ziedošās, smaržojošās rožu vītnes, ar kurām jaunie ļaudis bija saistījušies, tagad likās pārvērtušās par smagām pienākuma važām. Kā aizsaluši atvari likās Johana skaistās acis, un Katiņas skati vairs negrima viņu bezdibeņos kā senās dienās. .. Jau tad Tonija nojauta, ka abu mīlas sapnis izsapņots. Tas izrādījās patiesi bijis tikai sapnis!… Tagad Tonija klusēja līdz ar draudzeni, maigi glāstīdama tās asaru mitros vaigus. Lai izraudas - viņa domāja. Tad sirds kļūs vieglāka, un būs spēka atklāt, kas to nospiež. Un, lūk, pēc brītiņa Katiņa sāka pati runāt:
Cik es esmu nelaimīga, Tonij! Mīļā Tonij! Ja tu kādreiz precies, nekad neaizraujies tikai no daiļas ārienes. Un kaut viņš būtu princis! Kaprača meita līdzjūtīgi pavīpsnāja: - Pat Venēcijas princis, vai nē? -Ak jā! Nu, Jirgens nav princis, bet tikai bendes kalps. Man šķiet, Katiņ. es būšu laimīgāka nekā tu. Jā, Jirgens ir lāga zēns. - Atkal Katiņa iesāka šņukstēt. - Cik nelaimīgas esam mēs, nicinātās, salīdzinot ar godājamo pilsoņu meitām! Kā tā? - Tonija nesaprata draudzenes rezignāciju. Es nerunāju par sevi, - bendes meita turpināja. - Es izgāju pie Johana, pati tā vēlēdamās, no sākuma tēvam
pretojoties. Bet es domāju par tām godājamo pilsoņu meitām, ko vecāki piespiež apprecēt viņu izraudzīto vīru, neprasot, vai sieva to mīl, vai ne. Un, ja nu šādā laulības dzīvē atveras plaisa abu starpā, tad pamazām tā aizlīdzinās. Kopēja dzīve rada kopējus priekus un bēdas, centienus, rūpes. Cilvēki sarod kopā un galu galā mācās vismaz viens otru cienīt. Nu labi, - Tonija mēģināja Kātiņu mierināt. - Ja arī starp tevi un Johanu nav īstas mīlas, tad cienība pret tevi viņam tak atliek. Katiņa rūgti pasmīnēja: Kā Johans var cienīt mani, bendes meitu, kas stāv tam ceļā uz laimi? Vakar beidzot rātskungs Dreilings tam klaji pateicis, ka rātes sekretāra vietu viņš
dabūšot tikai tad, kad mūsu laulība būšot šķirta. Tonija uztraucās. Viņas vaigi pietvīka, tumšās acis iedzirk- stījās: Ak. šis rātskungs Dreilings! To viņš tikai grib!Taisnība ir mana tēva vārdiem: viņa karstākā sirdsvēlēšanās esot jūs pazemot, padarīt nelaimīgus, iznīcināt. Tu, bez šaubām, nenojaut, cik tālu tavs vīrs jau ir ticis, bet tēvs saka, ka Dreilings Johanu pataisījis par savu okšķerētāju un rokas puisi, kas staigā apkārt pa krogiem un noklausās, ko te, Iekšvalnī, domā un runā par rāti, lai visu atstāstītu Dreilingam. Tā viņš to gribot savest naidā ar mums. Nu viņš vēl izšķirs jūs abus. Bet rātes sekretāra vietā tam netikt! Ar to viņš tikai mānās. Ne ievest
cienījamo pilsoņu sabiedrībā viņš grib Johanu, bet to iznīcināt, novest izmisumā, pataisīt par dzērāju un klaidoni, no kura visi vairās. Un par ko? O! Es zinu! Par to pātagas sitienu, ko viņš gadus desmit atpakaļ saņēma tevis dēļ! Tikai pie jums abiem viņš to var atriebt!… Saki man, Katiņ, vai tu patiesi mūi Johanu?… Tonija ieskatījās draudzenes sejā. Tā bija pēkšņi pārvērtusies. Kaut vēl asaru mitriem vaigiem, tak sapņainu laimes skatu viņa raudzījās sev priekšā, tukšumā. Tad, pēc īsa klusuma brītiņa, atbildēja, mierīga, sevī nogrimusi, it kā pati ar sevi runādama: -Nē. Patiesībā nekad Johanu neesmu mīlējusi. Tā bija nepiedzīvojuša muļķa bērna jūsmošana. Tas bija jaunas meitenes' sapnis par pasaku princi. Un,
man liekas, ari Johans mani nekad nav īsti mīlējis. Es viņam patiku, tāpat kā viņš man. Es biju lepna, ka visas pilsētas suminātais daiļais princis piegrieza man savu vērību, un šis lepnums mani saistīja pie Jo- hana. Viņš, augsto kungu nonievāts pulkveža Kronstjerna viesībās, apvainojuma spītē izraudzīja mani nicināto vidū. Bet viņa mīla bija tikai vieglprātīga aizraušanās. Ak, īsta mīla nekad nevar rasties no pirmā skata. Tā dvēseles dziļumos meklē cēlumu, krietnumu. Šāda mīla nekad nevar beigties, tā ir mūžīga… Tonija bija bezgala pārsteigta. - Cik jauki tu proti runāt par mīlu! Bet pati, nabaga Katiņ, nekad neesi mīlējusi! - Ak, Tonij, es esmu'mīlējusi, kad
vēl nesajēdzu, kas ir mīla! Es esmu mīlējusi krietnāko cilvēku pasaulē… Nekad tu man par to neesi stāstījusi. - Un nekad tu ari to nezinātu, ja šis cilvēks vēl būtu dzīvs, ja viņš būtu še. - Viņš miris? - Man liekas, jā. Kad tas nozuda no šejienes, ļaudis runāja, ka viņš noslīcis Daugavā. Citi domāja, ka aizbraucis uz tālo Maskaviju. Gabriēls Franks! - priecīgā pārsteigumā iesaucās Tonija. Katiņa nolieca galvu: -Jā. - Viņš ir dzīvs! -Dzīvs?! - Viņš ir atkal še, Rīgā. - Gabriēls Franks Rīgā?!
- Tepat lekšvalni. -Nevar būt! - Še, mūsu būdā. Katiņas rokas uztraukumā drebēja, spiežot draudzenes elkoni. Aiz gultas aizkariem dzirdēja klusu kāsēšanu. Viņa gribēja steigties turp. Tonija to atturēja: - Tur guļ tēvs. Savārdzis. Gabriēls ir manā kambarītī. Bendes meitas bālā seja pietvīka. Gandrīz sveši tā uzlūkoja draudzeni: -Tavā kambarī?! - Viņš smagi ievainots. - Mans Dievs - ievainots! Kad? Kur? Pie Kaļķu torņa cietuma. Atsvabinot nevainīgi ieslodzīto.
Kā? Tas svešnieks. kas manam tēvam izglāba dzīvību - tas bija Gabriēls? Jā. Un tāpat viņš izglāba ari Jirgenu karātavu kalnā. - Mans Dievs! Tonij! Tonij! Katiņa. no prieka apjukusi, atkal atsēdās: - Vai viņš bīstami ievainots? Jā, bet ir cerība sadziedēt. Kad Jirgens to še atnesa, viņš bija asinīm noplūdīs, bez samaņas. Viņa lūpas čukstēja tavu vārdu, Katiņ! -Tonij! Tonij! Pēc dažām stundām viņš atdabūja samaņu. Lode bija laimīgi izņemta, ievainojums apsiets. Mēs cerējām, ka atveseļošanās būs drīza. Mēs ar Jirgenu sapratām, ka viņš tevi mīl un iedomājāmies, ka tava klātbūtne nāks
slimniekam par labu. Jirgens tevi lūdz atnākt pie manis. - Mans Dievs! Un es kavējos… Nu. kopš vakardienas tam uznākusi karstumguļa. Drudža murgos viņš atkal sauc tavu vārdu, runā nesakarīgi un neviena nepazīst. Ak Dievs! Tonij, vai es nedrīkstu viņu mazliet redzēt; kaut pa durvju šķirbiņu paraudzīties? - Iesim! Būdā nekur nebija redzamas durvis uz kādu citu kambari. Bet Katiņa labi pazina draudzenes istabiņu, kur jaunības dienās tā bieži bija sēdējusi un čalojusi. Abas piegāja pie dibens sienas, noklātas ar drānām. Te Ibnija kaktā pacēla drānas malu. Sienā - tas bija pilsētas mūris, pie kura būda bija piebūvēta, - atradās mazas
durvtiņas. Pa tām Tonija ar Kātiņu iegāja nelielā, glītā, spodrā istabiņā - vecā, aizmūrētā ejā no tiem laikiem, kad pilsētas mūri vēl noderēja aizsardzībai un ieroču glabātuvei. No sākuma Biernis te bija ierīkojis kambari, kur novietot savas kaprača lāpstas, kapļus, virves un dvieļus, bet vēlāk atdeva šo telpu Tonijas rīcībā, kura to uzposa sev par guļamistabiņu. Te draudzenes gultā gulēja Gabriēls Franks, no lielas asiņu zaudēšanas līķa bālu seju un drudža karsonī sārtotiem vaigu galiem. Pusviru acīm viņš nespēcīgi pūlējās pacelt rokas, kā pret kaut ko tiekdamies. Viņa izkaltušās lūpas tikko dzirdami čukstēja nesakarīgus vārdus. Tak pāris aprautas frāzes Katiņa domājās saprotam: -.. .tevi… jāredz… Katiņ…
Gabriēl! Te es esmu! - Katiņa iesaucās un noliecās pār slimnieku. Tonija maigi atvilka viņu nost: - Viņš tevi nepazīst. Viņš murgo nesamaņā.
X Gabriēls Franks Pārcietis karstumguļu, Franks pamazām atspirga. Bet brūce, no ārpuses labi dzīdama, iekšā sāka pūžņāt, un atkal slimība pasliktinājās. Meistars Mārtiņš bija spiests sadzijušo rētu no jauna atvērt un iztīrīt. Drudzis atkal atjaunojās. Bija brīži, kad pat piedzīvojušais un tālu izslavētais brūču ārsts sāka zaudēt cerības uz izdziedināšanu, kaut pielietoja visu savu mākslu un ar lielāko uzupurēšanos bieži caurām naktīm, jo dienu neuzdrošinājās rādīties kaprača būdā nosēdēja pie senā drauga un dzīvības glābēja slimības gultas. Beidzot, ap
Ziemas svētkiem, lēni sāka iestāties atlabšana. Bet slimnieks vēl jutās pavisam vārgs un nespēcīgs. Un tomēr, - kādudien izteicās Oms, - ar savu mākslu vien es nebūtu viņu glābis. Liels nopelns te ir tev. Jirgen, ka iedomājies paziņot Katiņai. Vājniekam bija nepieciešama rūpīga uzraudzība un kopējas klātbūtne, ka tas nenorauj apsienamos un, nemierīgi svaidoties, neizsauc jaunu asiņošanu. Jirgens neteica nekā. Viņš zināja labāk, kas slimniekam var līdzēt, un par savas nojautas pareizību viņš pats pārliecinājās. Pēc pirmā apciemojuma Katiņa nāca kārtīgi ik dienas. Johans maz mājās dzīvoja, un tā arvien prata iekārtoties, lai viņas prombūtne paliktu apslēpta. Taisnība bija ari Omam, kas
attiecās uz slimnieka pieskatīšanu, jo pārmiju ar Toniju, kurai bija vēl slimais tēvs kopjams un jāsaimnieko, allaž viena no abām sēdēja pie Franka, kas drudža murgos gulēja ļoti nemierīgi. Jirgens nebija ārsts un šim apstāklim nepiegrieza tik daudz vērības, un tomēr viņš darīja vairāk kā ārsts, domādams par slimnieka gara stāvokļa pacelšanu. Viņš bija klāt. kad Franks pēc krīzes atmodās no īsas snaudas un ar skaidru apziņu sāka lūkoties ap sevi. Viņš ievēroja Franka skatu, kad tas apstājās pie Katiņas. Vājnieka acis iepletās kā lielā izbrīnā; tajās atspoguļojās šaubas, tad saldā smaidā atkal aizvērās. Ak, viņam likās, ka tas sapņo. Pēc brītiņa atkal plaksti atdarījās, atkal viņa skats lidoja pār Katiņas seju. nu jau daudz noteiktāk, neatlaidīgāk, kā stars
urbdamies iedomātā rēgā: vai tā tomēr nebūtu nomoda īstenība? Viņš pūlējās pacelt nespēcīgās rokas, lai sataustītu parādību. Tās neklausīja. Viņš atvēra sakaltušās, sasprēgājušās lūpas, lai ko teiktu. Bet spēja tikai vāji. tikko dzirdami izdvest: "Katiņa!" Tad Katiņa aizskāra Franka roku. Tā pirksti drebēdami taustījās, līdz satvēra viņas pirkstus un ar visu nespēku turēja ciet - kā slīkonis, kas grimst. Bet, kad Katiņas lūpas lēni teica: "Te es esmu, Gabriēl, pie tevis!", tad slimnieka izmisušā sejā atmirdzēja saulīte. No viņa krūtīm izlauzās atvieglota nopūta, lūpas čukstēja: "Man jādzīvo!" Pēc tam acis atkal aizvērās, seja sastinga laimīgā smaidā, un pēc nedaudz minūtēm iestājās ciets, atspirdzinošs miegs - pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem!
Un tad dien no dienas Jirgens vēroja, ka lēni, bet neatlaidīgi dzīvotgriba ņem virsroku pār vājību, dziļš miers un laimes izjūta sekmē spēku atgriešanos. To Jirgens bija domājis sasniegt. Pagāja ziema. Tuvojās pavasaris. Dažas dienas pirms Lieldienām Franks jau bija tiktāl atspirdzis, ka varēja piecelties un sākt pamazām staigāt. Oms domāja, ka pēc nedēļām divām tas varēšot atstāt kaprača būdu. Bet atspirgušo šī ziņa nebūt neiepriecēja. Te tak viņš netraucēti tikās ar Kātiņu, kura - kaut sen vairs nebija vajadzīga pieskatīšana - nāca kā agrāk, ikdienas, kaut stundiņu parunāties ar "slimnieku". Kurp lai viņš ietu, ko lai iesāktu? Kopš desmit gadiem, kad pēc Hereja un Katiņas kāzām atstāja Rīgu, šis nemiers gars bija klīdis no vienas vietas
uz otru, pārtik- dams kā mājskolotājs Tērbatā, Rēvelē, Narvā, Maskavā. Nevaldāmas ilgas to ikdienas dzina uz Rīgu; arvien viņš bija pratis tās apslāpēt, kamēr beidzot vairs neizturēja un liktenīgajā naktī ieradās Rīgā. Un tomēr— lai slavēts liktenis par rātskunga Dreiliņa lodi! Kā citādi viņš varētu pavadīt brīnumjaukās. neaizmirstamās stundas divatā ar Kātiņu?… Nu tam visam būs beigās… Beigas? Ak, varēs tak šad tad apciemot draugu Hereju un redzēt Kātiņu. Tādēļ Franks, pārskaitījis savu nelielo ietaupījumu, nolēma apmesties kaut kur Forburgā jeb Lastadijā lētākā kambarītī, lai pēc iespējas ilgāk varētu palikt te. Tagad viņā, ar skūtu seju, neviens nepazīs bārdaino nemiernieku vadoni. Slepus atstājis Bierņa būdu, viņš itkā ieradīsies
pilsētā, no Maskavas atbraucis. - Ir labi! Būs labi! - Franks noteica pie sevis, staigādams pa būdu no viena gala uz otru. Viņš bija viens. Vārgais Biernis gulēja aiz aizkariem, Tonija bija izgājusi uz tirgu. Franks piesēdās pie loga un ļāvās domām. Sen gadus viņš nebija jutis tādu mieru un līdzsvaru. Būt Katiņas tuvumā tā ir laime. Un vai ar to nepietika? Viņi tak pārrunāja un tērzēja par visu ko uz pasaules, smējās, jokoja, apsprieda nopietnākos dzīves jautājienus, prātoja un sapņoja. Tikai viena lieta netika minēta ne pušplēstā vārdā: viņu mīla. Bet ko vārdi vēl varētu dot tai lielajai, svētajai Sajūtai, kas piepildīja visu Franka dvēseli? Un tāpat Katiņai? Tak sapnis dziļāks par viņa izstāstījumu, sajūta varenāka par vārdiem!
Patiesi, šķiet, katrs vārds, pat visdzejiskākā frāze, drīzāk noniecinātu, aptumšotu neizsakāmo, neattēlojamo… Ir labi tā… No šīm domām Franku iztraucēja Katiņas ierašanās. - Gabriēl, jūs jau kājās? - viņa iesaucās, un tās balsī bija izmanāmas drīzāk skumjas, nekā prieks. - Jā, - Franks sveicienā saņēma viņas rokas. - Jūsu tēvs, Katiņ, liek man pēc nedēļām divām atstāt šo viesmīlīgo namu. Abi piesēdās: - Bet jūs tak nebrauksiet tik drīz no Rīgas prom? - Labprāt paliktu. Bet nez' vai te atradīšu sev iztiku? - Varbūt kā mājskolotājs?
Grūti ticēt, ka cienījamie pilsoņi man uzticēs savu bērnu audzināšanu. Gadus desmit atpakaļ tie bija ļoti naidīgi pret mani. Jau barona Kronstjerna viesībās man pretim pacēlās rātskungu sažņaugtās dūres, kad viņu priekšā aizstāvēju savu draugu Johanu, tie raudzījās manī nikni caur pieri; un konsistorijā pat baznīcas lāstiem man draudēja. Sieviete pat grūtākos brīžos arvien atrod padomu. Bet kā būtu, - Katiņa domāja, ja aprunātos ar baronu Kronstjemu? Viņš pret jums kādreiz bija labvēlīgs un draudzīgs. Tas Kundziņsalā atvēris lielu kuģu būvētavu, un viņam droši vien būs vajadzīgs mācīts cilvēks, kas kārto rēķinus.
Franks pasmaidīja. Viņš ari par to bija jau domājis. Tikai ne kā rēķinu kārtotājs. Kā vienkāršs strādnieks viņš būtu ar mieru strādāt, lai tikai atrastos Katiņas tuvumā. - Jā. - viņš teica, - es katrā ziņā apciemošu baronu. Ienāca Jirgens. Katiņas kundze! Jūsu vīrs jūs meklē. Viņš bija pie meistara Oma. Viegli piesarkusi, viešņa piecēlās: Man jāiet. Gabriēl. Pēdējā laikā Johans palicis aizdomīgs, kur es arvien nozūdu. Protams, es nedrīkstēju teikt, ka jūs esat Rīgājo bija norunāts, ka tam jāpaliek noslēpumam. Kad jūs vēlāk tiksaties ar Johanu Pareizi, Katiņas kundze. Mēs tiksimies, it kā es būtu tikko atbraucis no
Maskavas. Reibumā Johans nekā nevar paturēt pie sevis, un tā var iekrist nelaimē jūsu tēvs un Biemis, tāpat ari Jirgens. Tādu viņu pazīstu jau no senām dienām. Katiņa atvadījās un izgāja. Jirgens domīgs palika, pie durvīm stāvot. Franka kungs! - pēc brītiņa viņš nopietni, mazliet saviļņots, iesāka runāt: - Es vēlētos ar jums parunāt kādā svarīgā lietā. ' Kas ir, mans draugs? - Franks, raudzījies pa logu. pagriezās pret Jirgenu. - Piesēdi. Abi atsēdās, un Jirgens teica: Jūs mums trūkstat, Franka kungs! rātes spaidi atkal kļūst neciešami. Iekšvalnis rūgst, dumpojas. Gatavojas sacelšanās.
Franks iedegās: - Tā! Un jūs gribat, lai es stājos jūsu priekšgalā? Nē, kungs. Bet ļoti no svara mums būtu jūsu padoms. Ar varu mēs nekā nepanāksim, bet gan varbūt likumības un tiesas, uņ taisnības ceļā. Jūs esat studējis tieslietas… -Jā, kas pārlietu? Pilsētas kalpotāji iestiguši galīgā trūkumā, rāte izmaksā no algas tikai niecīgu daļu, ka nepietiek vairs maizi nopirkt. Bet visļaunākais ir tas, ka lielu daļu Iekšvaļņa iedzīvotāju grib atstāt bez pajumtes. -Kātā? Liek nojaukt viņu būdas, kas gadu desmitiem atpakaļ celtas, kur nu katram iznāca parocīgāk. Tās bojājot
pilsētas izskatu un ceļamas no jauna kārtīgās rindās. Tāpat pavēlēts nojaukt daudzas piebūves Uz ielas pusi, kas traucējot satiksmi. Pie barga soda aizliegts lāpīt Cauros jumtus. Vai tas varētu būt likumīgi un pēc taisnības? Vai nevaram šai lietā sūdzēties pie karaliskā burggrāfa? Franks savilka uzacis un pārdomāja. Tad teica: Man liekas, ar sūdzībām pie burggrāfa nekā nevarēs panākt. Šāda pavēle jau kādreiz agrāk ir dota pilsētai no paša zviedru karaļa, rātei ir tiesības izlīdzināt pilsētas ielu līnijas un namu grupas, neļaut labot un atjaunot noplēšanai nolemtās būdas. - Bet ne uz nabaga būdnieku rēķina! Diemžēl, jā. Šāds punkts, bez
šaubām, ir paredzēts rātes noteikumos. - Tiem ļaudīm nav līdzekļu. Paši viņi dzīvo pusbadā. Protams, tas ir nesaudzīgi, nežēlīgi no rātes puses, tak likuma ceļā nevar to aizkavēt. - Bet varas ceļā? Arī nē, mīļo Jirgen. Ko iespēs daži simti nabaga nicināto Iekšvaļņa iedzīvotāju pret cienījamiem pilsoņiem un vareno rāti? Abi brīdi klusēja. Franks raudzījās pa logu. Viņš intensīvi ko domāja, lēni tā seja apskaidrojās. Tātad atliek tikai padoties nežēlīgajam liktenim un vārgot, kamēr vēl elpa krūtīs… - nopūtās Jirgens. Nē, pag! - Franks strauji apsviedās riņķī. - Tā tā lieta ies!… Saki
man. Jirgen, vai visi pilsētas aptīritāji, ielu slaucītāji, ūdens vedēji un citi var būt vienprātīgi? - Jā, ja tikai ir cerības kaut kā uzlabot dzīvi. - Tad uzklausi, ko tev teikšu: nekā jums nevajag darīt! - Kā?… Iedomājies, kas notiks, ja neviens no pilsētas apkalpotājiem nepakustinās ne pirkstu - uz ielām krāsies netīrumu kalni, mēslu kastes stāvēs kaudzēm, Rātslaukums būs viena dubļu žurga, mirušie paliks guļot savās istabās, pirtis stāvēs aukstas, neviens nepievedīs godīgo pilsoņu kundzēm ūdeni no Daugavas - saki, kas tad būs? -Rīga smirdēs! - Jā! Tā nogrims netīrumu kaudzē,
rāte uzdos amatniekiem, ģildes brāļiem, rūpēties par tīrību. Tie pretosies. Kurš godājamais pilsonis strādās nicināto darbu? Neviens! - Franka kungs! - Jirgens iesaucās starojošām acīm. - Tā ir brīnišķa iedoma! rātei būs jāpiekāpjas un jāatzīst, cik pilsētai ir nepieciešami tā dēvēto "negodīgo amatu" strādnieki, būs jādod tiem cilvēka iztika un jāatstāj virs galvas pajumts. Saņemiet mūsu visu vārdā pateicību par šo padomu. Uz redzēšanos, Franka kungs! - Sveiks, Jirgen! Bet tu sapratīsi, ka tā lai ir tava doma! Jirgens pārdomās apstājās: Es to pastāstīšu audējam Fabiānam Ribām. Viņš ir viskarstākais nemiernieks un visu priekšgalā. Lai tas
visu vada. Jirgens aizsteidzās. Franks lieliem soļiem, kā vesels, sāka staigāt pa būdu. Šis cīņas un nemiera gars tikai darbojoties, kaut slepeni kā šoreiz, jutās īsti labi.
XI Augstās rātes ārkārtējā sēde Agrā rītā pēc lieldienu svētkiem, 21. aprīlī 1677. gadā, pa Raunas un Maskavas ceļiem ripoja uz Rīgu vairākas greznas karietes lielā steigā. Ceļa gājēji sprieda, ka Maskavijas cars būs pieteicis karu un rātskungi, nenodzīvojuši savās lauku muižās parasto lieldienu atpūtas laiku visu svētku nedēļu steidzas drošībā aiz pilsētas mūriem. Šādām iedomām pamatu deva atkārtojošās baumas par jaunu karu ar krieviem, kas, laiku pa laikam apklusdamas, atkal no jauna izplatījās arvien biedinošāk. Cita izskaidrojuma tie
neatrada kariešu steigai, kuru lodziņos šad tad parādījās nomiegojusies un saīgusi rātskunga seja. Patiesībā birģermeistars bija izsūtījis pie visiem izbraukušajiem rātes locekļiem vēstnešus ar aicinājumu ierasties steidzīgi un neatliekami uz ārkārtēju un ļoti svarīgu sēdi 21. aprīlī, nekādas tuvākas ziņas nedodams. Augstajiem kungiem nebija patīkami, pirmkārt, pārtraukt atpūtu, un, otrkārt, tos nomāca iedomas, ka varbūt pilsētai patiesi draud kara briesmas no krievu puses. Augstie kungi, kaut gan arvien orientēti par Eiropas politisko stāvokli un zinādami, ka krievu cars nebūt nedomā tagad par karu, labprāt ļāvās tumšo ļautiņu baumām. Tāpat bailēs arī lauku muižnieki saveda Rīgā pilnus spīķerus labības, ka nebija vairs nekur telpas.
Viefta pa Maskavas ceļu steidzošā kariete pēkšņi pieturēja Lastadijā, netāļ no Kārļa vārtiem, kur kāda kalpone nēšiem plecos gāja uz Daugavu. Pa karietes lodziņu izbāzās rātskunga Dreilinga kailā galva, un viņš uzsauca kalponei: - Ei, Johanna! Uz kurieni tu? Kas tev te darāms? Kalpone apstājās un, pazinusi savu kungu, sūdzējās: - Ak, augsti godātais kungs! Redzat, man pašai jāiet uz Daugavu pēc ūdens, pašai jāgrūž nost mēsli no durvju sliekšņa. Neviens nekā nedara! - Ko tu muldi. Johanna?- Dreilings sapīka. - Tā tas ir, kungs! Neviena ūdens vedēja nevar sameklēt, visi aptīritāji nozuduši, kā Daugavā iekrituši!
- Ko tas nozīmē?! - Tas nozīmējot, tā runā, ka neviens pilsētas kalpotājs nerādīšoties, iekam rāte neuzlabošot viņu dzīvi un neatlaidīšot netaisnos nodokļus. Nolādēts! - Rātskungs sakoda zobus. - Tad tādēļ birģermeistars būs saziņojis ārkārtēju sēdi! Brauc, Johan! viņš uzsauca kučierim un aizsita karietes lodziņu. Jau labu laiciņu pirms sēdes sākuma pilsētas namos sāka pulcēties rātskungi. Dreilings, nemaz mājā neiegriezies, lika braukt tieši uz sēdi. Te jau bija gandrīz visi kopā, un birģermeistars, nenogaidījis parasto sākuma stundu, atklāja sanāksmi. - Godājamie augstie kungi! - viņš iesāka. - Mūsu sirmajā pilsētā notiek vēl nebijušas trakas lietas, kas apdraud rātes
cieņu un visu mūsu labklājību. Tādēļ es atradu par nepieciešamu nekavējoties saziņot šo ārkārtējo sēdi, tā pārtraukdams lieldienu atvaļinājumu un vienu otru no godājamiem kungiem atraudams viņu ģimenes klēpim klusajos lauku īpašumos. Ir noticis kaut kas nedzirdēts un neiedomājams. Visus svētkus, jau kopš zaļās ceturtdienas, pilsēta ir bez svaiga ūdens, jau •veselu nedēļu ielās un pagalmos krājās mēslu kaudzes, tepat uz Rātslaukuma jau visas trīs gaišo svētku dienas guļ kritis zirgs un saindē gaisu. Doma baznīcā un svētā Pēterī iezārkoti gaida trīs līķi uz nesējiem un kapračiem. Neviens no pilsētas apkalpotājiem nepilda savus pienākumus! Mani kungi! Kas pie mums notiek?! Lielajā zālē iestājās nospiedošs
klusums. Rātskungu sejas bija drūmas. Dažs labs pat šorīt nebija mazgājies ūdens trūkuma dēļ, ar ko nācās ievērot lielāko taupību, jo ne katra kalpone, svētku laikā jau tā apkrauta darbiem, labprāt gāja ar smagajiem nēšiem pār plecu cauri pilsētai uz Lastādiju; tikai tur, augšpus Rīdziņas, ūdens bija kaut cik skaidrs un nesajaukts ar pilsētas netīrumu notekām. Un Rīdziņas ūdens jau pavisam nebija lietojams. Pēc brītiņa birģermeistars pārtrauca klusumu: Augstie kungi! Sakiet jel, kas mums darāms! Svētkus Rīgā pavadījušie rātskungi, kuri visas nepatikšanas un uztraukumus paši piedzīvojuši un galvas lauzījuši, klusēja, patiesi nezinādami izeju no nejēdzīgā stāvokļa. No apkārtnes
iebraukušie izrādījās enerģiskāki. Pirmais piecēlās visjaunākais rātes loceklis Lorencs Cimer- mans, tikai nule iecelts rātē. - Augstie kungi! - viņš sparīgi teica, - te nav nekā, ko domāt un spriest! Ar varu jāpiespiež šie aptīritāji pildīt pienākumu! Sirmais Nikolajs Brauers tam pretī pie galda izsmejoši pavīpsnāja: - Jā, jā!… Tā mēs tālu tiksim, ja pilsētas lietas vadīsim, nekā nedomādami un nepārspriezdami!… Še jaunības vieglprātība nepiederas. Cimermans apvainojās: - Es domāju, ka gudri spriedelēt un ilgi domāt tur, kur steidzīgi kas darāms, ir nosodoši! Vecais rātskungs neatlaidās savā zobgalībā:
- Jā, jā, mans dārgais Cimerman, steiga darbā var gan būt dažreiz laba lieta, bet jūs, kā redzams, nākat mūsu apspriedē ar savu ceļa steigu, kurai labi piemērots sakāmvārds: lēnāk brauksi, tālāk tiksi! Jūs vēl arvien dzīvojat savā karietē ceļā no Liepu muižas uz Rīgu. Mēs turpretim jau sēžam Rīgā veselu nedēļu netīrumu kaudzē, bez ūdens. - Augstie kungi! - birģermeistars pārtrauca šo sarunu, kas, nekurp nevezdama, varēja kļūt asa un nepatīkama. - Lūdzu, nestrīdēsimies savā starpā! Bet, kā jau saspīlētā gara stāvoklī, asumi pašu rātskungu starpā tik viegli negribēja rimties. Otrs jaunieceltais rātes loceklis Eberhards fon Šulcs, kurš atvaļinājumā bija braucis līdzi Cimermanim uz viņa muižu un reizē ar to
nupat atgriezies, mēģināja aizstāvēt draugu pret vecā Brauera iedzēlumiem: - Man liekas, ka augsti godājamam Nikolajam Brauera kungam nav iemesla zoboties par steigu tāda jautājiena izšķiršanā, kas nevar tikt atlikts no nedēļas uz nedēļu. Vēl šodien mēs gribam redzēt nepaklausīgos pie sava darba un pienākuma! » - Mēs ari. - smīnēja Brauers. Bet, kungi, - iejaucās arī Dreilings. - Uzklausīsimies vispirms, ko birģermeistars fon Benkendorfa kungs jau ir darījis kārtības labā. - To pašu, ko jūs, Johan Dreiling. Neko! -Brauers nesamierināms turpināja. - Bet fogts Kristianija kungs? -Arī neko! Augstie kungi! - birģermeistars
atkal centās novērst asumus un attaisnoties. - Tā tā lieta nav. Mēs ar fogtu darījām visu, kas bija mūsu varā. Mēs izsūtījām rātes ziņnešus pie visiem pilsētas apkalpotājiem ar stingru pavēli stāties darbā. Tie ieradās Rātslaukumā un paziņoja, ka neēduši nevarot strādāt, lai tiem izmaksājot pilnu algu bez atvilkumiem par labu pilsētas kasei un lai neskarot viņu būdas. Neklausīdamies uz fogta draudiem, tie izklīda. - Ar varu jums vajadzēja tos vilkt pie darba! - iekarsa Dreilings. - Priekš kā tad mums ir pilsētas kara kalpu nodaļas?! - Tā mēs ari darījām. Trešā svētku dienā fogts ar sargu nodaļām ieradās lekšvalni. Bet, dīvaini, neviena neatrada viņu būdās. - He, he! Izbraukuši uz savām lauku
muižām! - Brauers, šķielēdams uz Cimermani un Šulcu, vēl nevarēja rimties. Rātskungs Pauls Rigemans apsauca ecīgo veci: Augsti godājamais Nikolaj Brauera kungs! Jūsu žults pret rātes locekļiem, kas savā likumīgā atvaļinājumā izbraukuši no Rīgas, ir nevietā. Kā redzat, uz aicinājumu visi ieradušies, un tagad mums drīkst rūpēt tikai kārtības nodibināšana. Pareizi! - piebilda Johans Etingere. - Bet augsti godājāmā Brauera kunga īgnums un steidzība būs saprotami, ja visa godātā rāte zinās to iemeslus. Proti: viņš visvairāk no šīm nekārtībām cietis. Lieldienu rītā, saģērbies uz baznīcu, viņš pagalmā iekrita sava paša netīrumu bedrē, ko atstājuši vaļā aptīritāji,
pēkšņi pārtraukdami savu darbu. Kad godājamais Brauera kungs ar pūlēm izrāpies, tad kundze to tādu nelaidusi istabā, un viņam vajadzējis trīs stundas notupēt stallī, kamēr kučiers un kalpone sastiepj no Daugavas tik daudz ūdens, ka Brauera kungs tiek kaut cik pie cilvēka izskata un smaržas! Tā, augstie kungi, nu jūs sapratīsiet Brauera kunga sparibu par kārtības atjaunošanu. Es ceru, ka visi jutīsat tam līdz. Lielākai daļai rātskungu sejām pārlaidās smīns. Bet tie savaldījās. Brauers uztraukts piecēlās un piegāja pie loga. likdams pie deguna rokas un tās apošņādams. Tā. - Etingers nobeidza. - Un tagad, augsti godātais birģermeistara kungs, lūdzu, turpiniet.
Jā, - birģermeistars uzņēma atkal pārtraukto ziņojumu. - Fogts ar sargu nodaļām neatrada neviena mājās1 : Viņu ģimenes piederīgie stāstīja, ka tie gājuši pēc maizes. Bet aptīrītāju kungi, bez šaubām, sēdēja dzertuvēs! - Cimermans iesmējās. - Nē. Ari tās izgāja fogts ar savu nodaļu. Neviena nemanīja tur. Bet kur tie nelieši ielīduši?! Brauers atkal nervozi iespiedzās. Viņi būs noslēpušies tepat Lastādijā vai Forburgā, - domāja Johans Lomans. - Tie dzenami rokā ar lielāko neatlaidību un tad - tomi pie maizes un ūdens. Slikts padoms! - teica Pauls Dolmans. - Ļoti slikts!
-Kāpēc? Pirmkārt, kā no birģermeistara ziņojuma dzirdējām, tie prasa maizi un pajumtu. Ja mēs viņiem to dosim, kaut arī tomī. tad tā būs piekāpšanās. Otrkārt, mums ir vajadzīgi pilsētas kalpotāji, ne cietumnieki. Vislabāk nopērt visus pie kauna staba un tad dzīt darbā! - domāja Lomans. Jūs aizmirstat, - iebilda Dolmans, - ka pirms visi jādabū rokā! Ar kauna stabu gart viņus nevarēsim sodīt. - paskaidroja sindiks Pauls Brokhuzens. - Tie ir brīvi ļaudis. Šādā garā sarunas turpinājās labu laiku. Tad Rigemans viņas mēģināja ievirzīt lietišķā gultnē. Augstie kungi! - viņš piecēlies
ņēma vārdu. - Laiks Btei- dzas uz priekšu, un mēslu kalni pilsētā aug. Bet mēs te mīņājamies uz vietas. Viens ir skaidrs: mums nepaklausīgie jādabū rokā. Un tas ir fogta kunga uzdevums. Mēs tagad varam lemt par tālāko. Man liekas, ka ļoti vēlams būtu apspriest šo Rigas vēsturē vēl nepieredzēto gadījumu pēc būtības… Pēc pasaules kārtEbaa un Dieva likumiem ir kungi un kalpi. Kungi vadā dzīvi un rīko, kalpi paklausa un izpilda rīkojumus. Patlaban visa pasaules kārtība - vismaz mūsu mīļajā Rīgā — ir apgriezušies ar kājām gaisā: tagad kalpi rīko dzīvi un kungiem jāpiemērojas. Tas ir pretdabīgi, jo jāvalda spēcīgajam, kam tā vara. Bet vara jāizlieto ar prātu. Kungi! Vai mēs tā esam darījuši? Nē! Mēs izdodam būves noteikumus, zinādami, ka trūcīgajiem
pilsētas apkalpotājiem nav līdzekļu atjaunot savas būdas. Ja tiem vēl aptrūks maizes, tad neviens nevarēs viņus piespiest strādāt, un pilsētai tie gulsies uz kakla kā apgādājami nabagi un klaidoņi. Mans priekšlikums būtu šāds: rātei uz sava rēķina jāatjauno vecās būdas, izdevumus pamazām atvelkot no viņu algas. Tā tie būs atkarīgi no rātes, un tā varēs viņus izsviest uz ielas, ja kāds atsakās kalpot un maksāt kārtīgās atmaksas par sev uzcelto mitekli. Tad neviens vairs nedomās nepildīt savu pienākumu! Viens otrs rātskungs piekrītoši palocīja galvu. Bet Brauers, pa tam piesēdies savā vietā, atkal pielēca kājās un sāka staigāt, ostīdams rokas. Kungi! - viņš, gandrīz raudot,
iesaucās. - mēs grābstāmies pa mākoņiem! Es gribu redzēt tos neliešus pie staba asiņainām mugurām!… - Pēc likuma mēs to nedrīkstam darīt, - sindiks teica. - Bet tos, kas citus sakūdījuši, tos tiesāsim, kāds sods tiem paredzēts. - Jā, - Dreilings svinīgi piecēlās. Te vārds kakla tiesai! Augsti godātie kungi, es jums gribu likt pie sirds, ka te ir ļoti nopietna lieta. Šiem tumšajiem, neaptēstajiem negodīgo amatu strādniekiem ir kāda gudra galva, kas tos kūda un vada. Tā ir izgudrojusi šo ellišķīgi gudro plānu: nosmacēt pilsētu netīrumos! Tam vajaga būt tam pašam, kas pagājušo rudeni ielauzās Kaļķu tomī un atsvabināja Andrēju Kalpu! Ja to mēs dabūjam rokā, tad viBai nepaklausībai būs
gals. - Bet kas ir šī gudrā galva? Kur viņš atrodams? - jautāja viens pēc otra sēdes dalībnieki. - Kāpēc neviens to neuzdod? Ir tak izsolīti simts Alberta dālderi par viņu dzīvu vai mirušu! Jūs, Dreiling, reiz teicāties, ka dabūsat to savās rokās!… Dreilings paraustīja plecus: Simts dālderu ir par maz tik svarīgam noziedzniekam. Dubultojiet, trīskāršojiet šo sumņiu, un es galvoju, ka dažās dienās viņš būs torni. Tikai ļaujiet man rīkoties. Ak Dievs! Vēl dažas dienas! ievaidējās Brauers, atkal sēzdamies. Pārējie piekrita Dreilingam un uzdeva tam nokārtot pilsētas lietas.
XII Johans Herejs Rātes sēdei beidzoties, Dreilings bez kavēšanās sāka rīkoties. Vispirms apspriedās ar logtu. Norunāja, ka šo pašu vakaru, krēslai iestājoties, Kristianijs nosūtīs viņa rīcībā pilsētas sargu pulciņu pie Bendes torņa. Tad uzdeva rātes kalpam uzmeklēt Johanu Hereju un atvest uz viņa dzīvokli. Otru vēstnesi nosūtīja ar rakstu pie Kaļķu torņa vaktmeistariem: pārbaudīt cietumu kambarus, pastiprināt šis nakts sardzi un sagatavoties uz apcietināto novietošanu. Tad viņš devās mājās. Kalpone Johanna, no rīta satikusi kungu Rīgā iebraucot, bija parūpējusies par pusdienām. Bet rātskungam šodien
ēdiens negaumēja. Nieku iebaudījis, viņš piecēlās un gāja pa istabu no viena gala uz otru, nogrimis pārdomās par savu uzņemšanos. Pagāja stunda. Divas. Rātskalps ar Hereju vēl nerādījās. Sasodīts! - Dreilings nemierīgs pukojās. - Tas tēviņš, bez šaubām, būs nolīdis kādā klusā dzertvē, kur neviens to nevar atrast! Beidzot rātes kalps atnāca. Viens. -Nu? Kur Herejs? - Augstais kungs, viņš negribēja nākt man līdzi. - Hm… Sasodīts! Vai viņš bija mājās? Nē, kungs. Viņa sieva teica, ka jau no rīta izgājis. Lai meklējot to kādā vīnūzi.
-Nu? Izmeklējos visur. Beidzot kāds torņa sargs teicās to redzējis Toma Josta ērberģi lekšvalni. Jā, tur viņš bija. Bet atteicās nākt uz jūsu aicinājumu. - Vai viņš bija iereibis? - Nedaudz. -Labi. Vari iet. Rātskalps izgāja. Dreilings saīdzis atkal sāka staigāt. Sasodīts! - viņš pukojās. - Vai tas zellis patiesi nojauž, ka tikai mānos ar viņu? Jeb viņš vairās no okšķera goda?… Nē, bez viņa šonakt nevaru iztikt!… Labi. uzmeklēšu pats to. Sagrozīšu atkal galvu… Rātskungs sniedzās pēc mēteļa un cepures. Te Johanna atvēra durvis: - Kungs, kāds vīrs vēlas jūs satikt.
Ienāca Herejs. Piesarcis. Mazliet iereibis. Uzreiz rātskungs kļuva omulīgs: - Ā! Mūsu sekretārs! Kāpēc nenācāt reizē ar rātes kalpu? Herejs pameta aukstu skatu: Dreilinga kungs! Es negribu būt jūsu okšķeris!… Atnācu tikai lūgt noteiktu atbildi: vai jūs man dosat sen apsolīto sekretāra vietu, vai nē? Es gribu reiz skaidrību. Ai, ai, ai! - Rātskungs pussmaidīdams, pusnopietni uzlika roku uz viņa pleca. - Kā tad mans jaunais draugs uzreiz tik bargs?… Johanna, atnes mums kannu vīna!… Piesēdiet, mīļo Herej! Šodien mums jāparunā pavisam nopietni un galīgi. Herejs kā negribēdams piesēdās.
Johanna ienesa vīnu. Dreilings piepildīja kausu sev un viesim: Nu, uz jaunā rātes sekretāra veselību! Kā?! - Herejs priecīgi pārsteigts iesaucās. - Vai jūs runājat nopietni, Dreilinga kungs?! - Jā. paldies Dl -«am, nu jau mēs tiktāl esam. - Esmu rātē apstiprināts? Vēl nē. Bet rit vai parit tas notiks. Šonakt jums jāizpelnās savs jaunais amats. -Kā? Šonaki mums būs "jāpaokšķerē", kā jūs mīlat izteikties, he, he… Nu, nu, neviebjaties! Es saprotu, mīļais draugs, ka jums nav sevišķi patīkami novērot un atstāstīt iedzīvotāju
domas un valodas par rāti. sevišķi to ļaužu, ar kuriem kādreiz sagājāties kā ar sev līdzīgiem. Bet man tas ir jāzin kārtības labā. jo laiki ir ļoti nemierīgi. Mans pienākums rātē ir pārraudzība pār pilsētas apkalpotājiem, kā zināt. Un rātes sekretāram jāiet roku rokā ar rātskungiem, jo arī tas ņem dalību pilsētas pārvaldīšanā, miera un kārtības uzturēšanā. Tā, lūk, no šī brīža, mīļais Herej, jums jāpārrauj visas saites un attiecības ar zemo kārtu. - Bet kas tad noticis? No šīs dienas es esmu rātes pilnvarotais kārtības un miera ■nodibinātājs Rīgā. Šonakt man jāapcietina pilsētas nepaklausīgie apkalpotāji līdz ar viņu vadoni un galvu. Te man vajadzīga jūsu un Hansa Avestā
palīdzība. Tas būs grūts darbs, bet atmaksa, salda: jums sekretāra vieta! Tagad tā būs droša, jo neviens nekā nedrīkstēs iebilst. Nu, uz jaunā sekretāra veselību! Saviļņots Herejs pacēla kausu. Vai patiesi viņš reiz tiks pie mērķa?! Pēc daudzu gadu solījumiem un mierinājumiem, pēc daudz negodīguma pret saviem kādreizējiem draugiem… Tas nebija viegli. Bet ar visu dvēseli ilgodamies izrauties no nicināmo kārtas, viņš pazemoja sevi par pielidēju un nodevēju. Un mierināja sevi ar to, ka nevienam nebija vēl aizdomas par viņa nelabiem darbiem. Bet tagad? Šonakt viņam jāiet līdzi Dreilingam, jāizokšķerē apcietināmo mītnes, jānorāda
uz bijušiem draugiem, kas metami tomī, nododami spaidītāju patvaļai… Nē, tas par daudz! Kā viņš tiem vēl varēs acīs raudzīties, ja, kaut arī rātes sekretārs kļuvis, nejauši kādu satiek uz ielas?… Nē, ak nē! Dreilings likās viņa domas uzminējis un turpināja mierā un omulībā: Protams, mīļais Herej, jums nemaz tiem ļaudīm nav lieki jārādās. Nakts ir tumša. Jūs uzmetīsat plecos manu otru mēteli, lūk to, kas te pie sienas, ūzsitīsat apkakli un uzvilksat platmali pār acīm. Tā neviens nekā nevarēs uzminēt. Jūs noturēs par fogtu vai kādu citu rātes locekli. Jeb par Hileboldu, mūsu rātes sekretāru, kura vietā jūs jau stāsaties, he. he… •Herejs cīnījās ar sevi. Jā, bet kas
tad viņam cits atlika? Visas iekšējās saites ar nicinātiem negodīgo amatu strādniekiem sen bija sairušas. Viņa uzslavas un suminājumu alkstošā komedianta dvēsele tiecās pēc ārējā spožuma, kaut tikpat neīsta kā komēdiju būdas mākslīgās saules staru spīdums. Un, lūk, rātes sekretārs! Pat cienījamie pilsoņi - amatnieki un sīktirgotāji - goddevīgi viņam noņems cepuri un dziļi klanīsies. Un tad - viņš vēl diezgan jauns - kā rātes sekretārs viņš kādreiz var tikt rātskungos! Ak Dievs! Vai te vēl var būt vilcināšanās? Te nav ko gudrot, tas jādara, jo sekretāra pienā- kums tak ir iet talkā rātei miera un kārtības uzturēšanā! - Nu labi, Dreilinga kungs! - viņš izdvesa, kā atsvabinādamies noliela smaguma, kas gadiem to vilcis pie zemes.
- Es būšu klāt. Tā, - Dreilings atkal kļuva lietišķs un sauss. - Tagad jūs noejiet pie Hansa Avesta un sagatavojiet viņu šis nakts apstaigai. Lai tas krēslā ierodas pie Bendes torņa. Pats jūs atnāciet te pirms krēslas, tad saģērbsimies un dosimies pie citiem. Herejs gāja. Viens palicis, rātskungs atkal uzsāka staigāt pa istabu, apmierināti berzēdams rokas. Nelga! - viņš pie sevis iesmējās. - Tāds nelga! Tic, ka viņu kādreiz uzņems par rātes sekretāru. Nē, manu zēn, rātē tu netiksi! Un ceļš atpakaļ uz šiem mīļajiem aptīritājiem arī tev būs slēgts, kā nodevējam! Tā būs mana atriebība, jo Dreilings nekad neaizmirst to
nekaunīgo lepnumu, ar kādu tu, putniņ, pretojies rātes liegumam precēt bendes meitu; un Dreilings neaizmirst ari to pātagas cirtienu, ko tevis un tavas smalkās brūtes dēļ saņēma kādreiz no tava drauga. Tā vietā tagad tev jāsamaksā!… Kaut gan ar simtkārt lielāku gandarījumu es atriebtos viņam pašam - šim nelietim Gabriēlam Frankam!
XIII Dreilings okšķerē Pavasara vakars ātri satumsa. lekšvalni vienā otrā logā iedegās vāja gaismiņa. Uz Bendes tilta, piespiedies pie pilsētas mūra veco vārtu velves, stāvēja kāds skrandains, netīrs vecis. Nemierīgs viņš šad tad pieliecās, raudzīdamies pa vārtiem uz iekšpilsētas ielu. Tā bija tukša un klusa, tāpat kā Iekšvalnis. Sv. Pētera baznīcas vēl nepabeigtā tomī. kas gadus desmit atpakaļ bija sabrucis un vēl arvien netika gatavs, lēni atskanēja pagaidām uzceltā mazā zvana sitieni. - Astoņi, - izskaitīja vecis. - Kur
gan tie kavējas?… Vēl pagāja piecas minūtes, tad ar soļu dunoņu rakstā tuvojās no pilsētas kara kalpu nodaļa kaprāļa Fusta vadībā. Vārtos kaprālis pamanīja veco: - Kas tur? Tas esmu es, Hansis Avests, kaprāl Fust. - Kas tev te darāms? - Gaidu rātskungu Dreilingu. Aha! Tad tu būsi viņa okšķeris? Varbūt ar tavu palīdzību mums tvarstīšana izdosies labāk nekā aizvakar vieniem pašiem. Avests paplātīja rokas, kā ko atbildēt gribēdams, bet, nekā neteicis, nemierīgi atkal pavērās pilsētā. Fusts nicinoši paraudzījās uz veco: Saki man, ubags, vai tu
izokšķerē un nododi arī toe ļaudis, kas tev pasniedz dāvanas? Tas nav nabags! - iesmējās kāds kareivis. - Šim skrandainam skopulim ir liels nams un lāde pilna naudas. Te pienāca divi stāvi tumšoe mēteļos. Kaprālis vienu pazina pēc gaitas un pagāja tam dažus soļus pretim. Labvakar, godājamais Dreilinga kungs. Mēs, fogta sūtīti, jūsu rīcībā. Labvakar, augtais kungs, - viņš arī pret otru palocīja galvu, kura seju gandrīz aizsedza mēteļa apkakle un uz pieres uzvilktā platmale. Tas klusēja un vēl ciešāk ietinās. Dreilings pamanīja veci pie sienas un piegāja tam klāt.
- Nu, Hans Avest, vai novērojāt kādu no tiem neliešiem? - Kā nē, augsti godātais Dreilinga kungs! Tikai… Un jūs, Fust, - rātskungs ātri pagriezās pret kaprāli, - jūs neviena nevarējāt atrast? Fusts mierīgi pasmaidīja: Atvainojiet, Dreilinga kungs; kareivja pienākums nav bāzt degunu zem sievu brunčiem un ošņāt tur viņu vīrus. Mēs tikai izpildām pavēles: apcietināt norādītās personas un, ja vajadzīgs, ar ieroču palīdzību. Dreilings saviebās. Šī vecā Trīsdesmitgadu kara zaldāta miers un omulība tam nepatika jau no Kaļķu torņa iebrucēju neizdevīgās gūstīšanas. Augsti godātais Dreilingrf
kungs! - Avests nepacietīgs turpināja nepabeigto teikumu. - Tikai es baidos, ka dažs labs varbūt būs izšmaucis. -Kā? Kad Hereja kungs pie manis ieradās jūsu uzdevumā, es tūlīt sāku novērot Iekšvaļņa ielas, vai kur nemana nolienam kādu no šiem aptīritājiem, lai vēlāk zinātu, kur toe meklēt. - Un pamanījāt kādu? Ak jā! Pirms vārtu slēgšanas redzēju vienu otru izejam pūlī ārzemniekiem. - Nolādēts! Ak, Dreilinga kungs, ja jūs būtu aizvakar pie meklēšanas, tad dabūtu visus rokā, cik veikli tie ari neslēptos. - Sasodītie! - rātskungs dusmojās. Bet darīsim, ko vēl paspēsim. Pie darba!
Sāksim no šī gala! Vediet, Hans Avest! Skrandainais vecis teciņus devās pār tiltu uz lekšvalni. Visi tam sekoja. Kā jums liekas, Johan Herej, rātskungs jautāja mētelī ietinušamies pavadonim, - vai izdosies kādu notvert? - Cerēsim. - Galvenokārt viņu vadoni. Kas tas tāds varētu būt? Pa ausu galam dzirdēju, ka tas esot še, Rīgā, svešs. Vienu nakti viņš pārgulējis Toma Josta ērberģi. No citas puses atkal dzirdēju, ka pie Toma Josta tie šad tad salasoties un apspriežoties. - Jūs šo ērberģi labi pazīstat? Visus kaktus? -Jā. - Tas rūpīgi jāpārmeklē. Patlaban viņi pagāja tam garām.
Iekšā dzirdēja klusi skanam somu dūdas. Tur vēl bija viesi. Ap Ellenbrokas tomi Avests apstājās pie mazas būdeles. Te dzīvo ūdens vedējs Mārtiņš Suns, - viņš pačukstēja Dreilingam. - Man gan likās, ka to pamanīju izejot no pilsētas kopā ar citiem. Bet varbūt tomēr esmu pārskatījies. Dreilings pavēlēja Fustam aizdegt dažas līdzpaņemtas laternas. Tad spēcīgi piedauzīja pie durvīm. -rātes vārdā! Ķērāji iebruka nabadzīgajā mītnē. Mārtiņa Suņa sieva, apņēmusi ap pleciem skrandainu sedzeni, drebēja, jo pavasara naktis bija vēsas un viesi atstāja durvis līdz galam vaļā. Uz grīdas salmos gulēja trīs vārgi bērni un lielām, baiļu
pilnām acīm raudzījās iebrucējos. Te nebij daudz ko meklēt, pat gultas ne, kur Hansim Aves- tam pabāzt degunu. Vīrs aizgājis meklēt maizi - tas bija viss, ko varēja izdibināt. -Kad? -Nesen. -Naktī?! - Izsalkušais neprasa, vai nakts, vai diena. Tādi pat panākumi bija otrā, trešā, ceturtā būdā. Lielāka meklāšana iznāca Josta ērberģī. Lielajā istabā sēdēja pie alus kannām viens otrs Iekšvaļņa iemītnieks. Bet ar tiem nebij rātei nekādas darīšanas. Smalkajā galā Dreilings uzgāja rātskungus prieka meitu sabiedrībā. Atvainodamies viņš ātri nozuda. Herejs, kādreiz te
būdams pastāvīgs viesis, izvadāja tvērējus pa visiem kambariem, piebūvēm, pažobelēm. Izcēla no gultas vietām pāris nomiegojufios ceļniekus un kādus desmit zemniekus, iebraukušus un te apmetušos, bet neatrada neviena nepaklausīgā pilsētas kalpotāja. Pie Audēju tilta Avests norādīja uz kādu būdu: Te dzīvo audējs Fabiāns Riba. Vakar es ievēroju pie viņa ieslapstāmies ielu slaucītāju Kristu un aptīrītāju Tobiju. Varbūt tie te noslēpti! Kad iebruka negaidītie viesi, audējs Fabiāns vēl strādāja eļļas spuldzes gaismā pie stellēm. Vecā māte jau gulēja. Jaunais audējs i nepiecēlās no stellēm, bet mierīgā garā, jautri svilpodams kādu amata motīvu, ļāva
atspolei staigāt. - Ei tu! - uzsauca Dreilings. Tas pagrieza galvu: A! Augsti godātais rātskungs! Esiet sveicināts! Ar ko varu pakalpot? Skaisti izrakstītām prievītēm augsti godātai kundzei? Brīnišķīgiem skuju dvieļiem? Zīda meti. zelta audi, sidrabiņa strīpiņām!… Skat, vēl citi kungi arī! Nu būs darbs manai atspolei! Fabiāns izkāpa no stellēm. - Kur Krists ar Tobiju? - jautāja Avests. Audējs ieplēta acis. Tad teica nevainīgi: -Debesīs. Avests apmulsa no šādas atbildes. - Kā?…- viņš stostījās. - Miruši? -Jā.
Vecis pagriezās pret rātskungu. Tas ari bija pārsteigts. - Miruši?… Bet kā tad tā?… - Tāds visu mūsu liktenis. - Beigti?… Pavisam?… __ Par vienu noteikti zinu. Pats redzēju. -Kur? - Karātavu kalnā. - Nekā nesaprotu… - Par to otru man arī tā lieta nav skaidra. -Kas ar to? Tas augšām cēlies, kā svētos rakstos teikts. Dreilings pagriezās pret Hereju, kurš, seju slēpdams, stāvēja aiz tā: Man liekas, tas puisis nav pie prāta… Par ko tu runā? - viņš atkal
pagriezās pret audēju. Fabiāna nopietnā sejā nepakustējās ne vaibsts. Nu, - viņš teica vislielākā vientiesībā, - jūs man jautājāt par melnā Tobija nāvi, ko pagājušā gadā pakāra. Es pats redzēju, ka to mirušu noraka aiz sētas. Muļķi! - rātskungs noskaitās. Mēs tev jautājam par pilsētas aptirītāju Tobiju! -Ak par to? Nu jā! - arī Avests dusmojās, ka noticējis Fabiāna muldēšanai. - Un par ielu slaucītāju Kristu! Ak tā? Un es domāju, ka par mūsu Kunga un Pestītāja nāvi jūs nācāt apjautāties. Nē, tādu nelgu es vēl neesmu redzējis! - Dreilings noplātīja rokas un
taisījās iet. Augtais kungs! - Avests viņu atturēja. - Šis puisis nav tik dumjš, kā izliekas! Es pats savām acīm redzēju, ka Krists un Tobijs ienāca viņa būdā. Dreilings atkal atgriezās pret audēju: Mēs tev jautājam par ielu slaucītāju Kristu un Tobiju. Tie vēl dzīvi! - priecīgs iesaucās Fabiāns. - Tie tagad jau būs paradīzē! Ar to puisi nevar nopietni runāt! - atkal noskaities, Dreilings piegāja pie lāviņas būdas kaktā, kur gulēja Fabiāna Ribas māte un miegaini raudzījās neredzētos viesos. - Saki tu, vai Krists ar Tobiju bija te? Kā nē, augstais kungs! Bija ienākuši.
- Ko viņi runāja ar tavu dēlu? To nedzirdēju, kungs. Biju iemigusi. Pamodos tikai, kad tie jau gāja projām. Dreilingam atkal bija jāatgriežas pie nelgas dēla: - Ko tu melsi par paradīzi? Atbildi! - Es nē, kungs, to viņi teica. -Kādi viņi? - Krists ar Tobiju. -Ko viņi teica? Teica, ka te dzīve esot tīrā elle. rāte spaidot viņus ļaunāk kā pats nelabais. Viņi gribot iet atdoties muižniekiem dzimtcilvēkos. Tur dzīve, salīdzinot ar rātes dienestu, esot paradīze. Tā viņi teica un gāja turp. Dusmās nospļāvies, Dreilings steigšus muka laukā.
Meklēšana turpinājās no būdas uz būdu bez kādiem panākumiem. Nesaprotami, kur viņi varēja būt noslēpušies? Veltīgā staigāšana pat Fustu aizkaitināja, un tas, aizmirsis karavīra īstos pienākumus, kā bija ar tiem nesen vēl dižojies, palīdzēja okšķerēt ne sliktāk par nicināto Avestu. Tāpat Herejs. Ne bez iemesla viņš bija saīdzis: kā izpelnīties sekretāra vietu, ja neviena nenotver? Viņš, no sākuma atturīgs, tagad arī pats pārmeklēja pažobeles un šķūnīšus. Tad viņam ienāca prātā, ka velti meklēt aptīrītājus viņu pašu dzīvokļos. Zinādami, ka tos katrā ziņā centīsies uzmeklēt un piespiedīs tīrīt ielas un samazgu bedres, bez šaubām, tie būs uzmeklējuši drošāku slēptuvi pie draugiem un kaimiņiem, kur neienāks prātā viņus
meklēt. Viņš pateica Dreilingam savas aizdomas, un tas tūlīt pavēlēja pārmeklēt visu lekšvalni. Arī tas izrādījās velts darbs. Jau austrumu pamale kļuva gaišāka. Dreilings bija bez mēra noskaities. - Nolādēts! - viņš šķendējās. - Vai tie zemē ielīduši? Vai patiesi visi atstājuši pilsētu? Viņu sievas un bēmi tak paliek te! … Te paliek viņu būdas, kaut pussagruvušās, tak viņu īpašums!… Pilsēta smird, tā ir bez ūdens, baznīcās līķi gaida uz godīgu kapa vietu un bojājas… Trakas lietas!… Pie kaprača Bierņa mēs vēl neesam bijuši! - pēkšņi atcerējās Avests un atgriezās. - Rau', viņa logā gaisma spīd! - Kaut jel vienu vienīgu notvertu! -
iesaucās Dreilings un pusskriešus devās uz Kaļķu torņa tiltu. Citi. uzmudināti no varbūtēja panākuma, sekoja tāpat. Uz gludās, mitrās laipas Dreilings izslīdēja un līdz pusei samirka. Tonija atdarīja durvis. Fusts palika uz Kaļķu tilta; iegāja Dreilings ar Hereju un Avestu. Vārgais Biernis gulēja savās cisās, apgaismots no vājas spuldzītes. Tonija, likās, visu nakti bija sēdējusi pie tā gultas. - A! Viens tomēr rokā! - iegavilējās Dreilings un lika Aves- tam iesaukt Fustu ar pāris vīriem. Pa tam Herejs ar laterni apgaismoja tumšo telpu. Viņš paraudzījās aiz stellēm, pacēla dibenssienas segu, atklādams durtiņas uz Tonijas istabu. Iegāja. Te viņa skats apstājās pie zobena, pie sienas pakārta, ar skaistu rokturi. Kur
viņš tādu bija redzējis? Kaut kas neskaidrs pamodās viņa apziņā. Viņš piebāza galvu tuvāk un izlasīja rokturi iecirstus burtus: , "G. F." Domīgs viņš atgriezās lielajā telpā. Ienāca Fusts. Dreilings stāvēja pie gultas un baigi raudzījās Bierņa bālajā, iekritušajā sejā. Augstās rātes vārdā! - viņš it kā ar bailēm nomurmināja, tad, gulošām nekā neatbildot un nepakustoties, pieliecās vēl tuvāk, ieskatījās vērīgāk un ļāva' uz apcietināšanu paceltai rokai nespēcīgi noslīdēt gar sāniem. Fusts, arī pienācis pie gultas, saprata. Viņš teica rūgti: -Tā.. .Viens tak nu mums būtu. Tikaimiris!…
Rītā, Kaļķu vārtiem atveroties, ieradās lekšvalni Jirgens. No kurienes? Kas to zin?: Viņš devās gar Rīdziņu uz Bendes torņa pusi. Bet pagāja tam garām. Gāja tālāk līdz Audēju tiltam. Te apstājās un uzmanīgi paraudzījās visapkārt, kur jau iedzīvotāji gāja savās gaitās. Tad, nogaidījis brīdi, kad neviens to neievēro, ātri pazuda Fabiāna Ribas būdā. Audējs, likās, jau viņu bija gaidījis: -Nu, Jirgen?: Jirgens izvilka no azotes maisiņu: Viss labi. Te būs nauda - mūsu draugu pirmās nedēļas alga. Izdali to viņu ģimenēm. Fabiāns turēja rokās pasmago maišeli un klusēja. Viņš bija saviļņots, viņa seja līksmi smaidīja, bet acīs gandrīz
taisījās asaras: Vai zini, Jirgen, ej tu izdali šo naudu! Man gandrīz kauris klausīties viņu sirsnīgajos pateicības vārdos, jo galvenais nopelns pie šī trakā un tomēr sirsnīgā stiķa ir tev! Nē, Fabiān! Darītājs esi tu. Es tev pastāstu savas trakās iedomas, bet tu visu izved un vadi. Taisnību sakot, es arī nemaz tos stiķus pats neizdomāju, bet man tos pačukst cits. -Kas? Nu… teiksim… ercenģelis Gabriēls! Ha, ha. ha!… Nu, sveiks, Fabiān!
XIV Kundziņsalas kuģu būvētavā Mums mazliet jāatgriežas atpakaļ notikumu gaitā. Uz kaprača Bierņa būdu, kur atstājām Jirgenu ar Franku īsi pirms lieldienām. Jirgens aizsteidzās ar Franka priekšlikumu pie Fabiāna. Protams, viņš to izklāstīja kā savu iedomu. Sajūsmināts Fabiāns ar lielāko dedzību sāka nodomu izvest dzīvē. Sanāksmē pie Toma Josta visu plaši pārsprieda un nolēma. Tas bija pārdrošs solis, bet kaut kas tak jādara… Pa tam Franks cīņas priekā, neraudzīdamies uz savu nespēku pēc ilgās
slimošanas, norunāja ar Jirgenu tūlīt pēc svētkiem agrā rītā atstāt Bierņa būdu, lai dotos uz zviedru pulkveža barona Kronstjema kuģu būvētavu Kundziņsalā. Apmainījis savu veco, nodilušo studenta uzvalku pret vienkāršām, bet glītām pilsoņu drēbēm, ko Jirgens tam apgādāja, un noskuvies, viņš, neviena nepazīts un neievērots, kopā ar bendes kalpu atstāja pilsētu. Viņi gāja pār Kuba kalnu. Garām sv. Jura hospitālim. Tad gar pilsētas ganību malu nogriezās pa kreisi uz Daugavas krasta pusi, kur gāja ceļš uz Kundziņsalu. Pēc stundas abi sasniedza Daugavas nozarojuma augsto krauju pretim salai. No šejienes varēja labi pārredzēt plašo, ķīļveidīgo, krūmiem apaugušo sēkli, kura vidū atradās neliela mājele ar sarkanu
jumtu un grupu prāvu šķūņu - darbnīcas, materiālu noliktavas un strādnieku dzīvokļi. Ūdens malā pacēlās trīs augstas stalažas ar iesāktiem kuģu brangu skeletiem. Tie bija lieli tirdzniecības vai arī kaujas kuģi, droši vien, priekš simts lielgabaliem, kā domāja Franks. Pie krasta Daugavā un attekā peldēja jau atplūdinātas garas plostu rindas no staltām eglēm un vareniem ozoliem. Tas - būvmateriāls. Starp krūmu puduriem kūpēja dūmi: tur vārīja darvu. Daugavā, pretim salai, gulēja noenkuroti vairāki kuģi zem Zviedrijas flagas. Bez šaubām, ar dzelzi, naglām, vara plāksnēm, tauvām, audekliem no Zviedrijas. Salā dunēja veseru sitieni, skanēja cirvji, šņāca zāģi, žvadzēja ķēdes. Ap šķūņiem un kuģu celtnēm rosīgi kustējās strādnieki.
Franks ar Jirgenu izprasīja no tuvējā zvejnieka laivu un brauca pāri Daugavas nozarojumam. Jirgens palika laivā gaidot, bet Franks gāja uz kuģu būvētavu. - Vai es nevaru te satikt baronu Kronstjemu? viņš apjautājās strādniekiem pie šķūņiem. Kungs patlaban ir pie kuģu celtnēm. - Strādnieki norādīja uz krastu. Franks gāja turp. Jau pa gabalu viņš ievēroja staltu, plecīgu vīru, kurā pazina zviedru pulkvedi. Tas, ari pamanījis apmeklētāju, nāca pretim. Franks goddevīgi sveicināja. Dažu soļu attālumā Kronstjems apstājās. Viņa dzīvās, laipni mirdzošās acis brītiņu vērīgi raudzījās Frankā, tad sejā parādījās priecīgs, sirsnīgs smaids:
Patiesi! Tas esat jūs, mans jaunais draugs! Pag', kā tak bija jūsu vārds?… Gabriēls… - Gabriēls Franks. Pareizi! - Zviedrs satvēra viņa rokas. - Esiet sveicināts, mīļais Gabriēl Frank! Redziet, kādas man neizdzēšamas atmiņas par jums: pēc seši, septiņi gadiem, kad redzējāmies, pazinu jūs atkal no pirmā skata. Ir jau gandrīz desmit gadu, barona kungs, kamēr aizgāju no Rīgas. Desmit gadu!… Ak Dievs, kā laiks skrien… Bet jūs izskatāties bāls un noguris. Varbūt neesat vesels? - Iet uz labo pusi. - Vai ilgi jau esat Rīgā? Tikai šodien to atkal skatu. Franks izvairījās no atbildes,
neizpauzdams sava noslēpuma pat sirsnīgajam un draudzīgajam zviedru pulkvedim, kaut gan droši tas no sirds būtu pasmējies par Franka stiķi pret rāti. jo viņš ne sevišķi cienīja sīkstos, aprobežotos un iedomīgos Rīgas valdiniekus un sagājās ar tiem tikai tik daudz, cik tas bija nepieciešams viņa uzņēmumam un pieklājības formām. Jūs, jādomā, vēl nebūsat brokastojis? - Kronstjems saņēma jauno draugu zem rokas un veda uz glīto māju ar sarkano jumtu šķūņu rindu galā. - Es te esmu sev ierīkojis pilnīgu saimniecību un visu nedēļu pavadu salā, uzraudzīdams darbus, un tikai sestdienas vakaros atgriežos Rīgas mūros. Es gan negribētu jūs lieki uzkavēt, barona kungs, - Franks iebilda.
Ak, nē, jūs mani nebūt nekavējat. Darba darītāji te ir citi. Es tikai savai patikai visu vēroju un strādāju arī līdz, kad iepatīkas. Tie pienāca pie Kronstjema salas dzīvokļa - ēkas, kuras viens gals bija iekārtots kuģu būvētavas kantorim. Kristīn! - pulkvedis uzsauca zviedru valodā saimniecei, ļoti resnai un apaļai sievietei vidējos gados, kura rīkojās pie pavarda. - Kristīn! Šorīt brokastis diviem! Pie vienkāršā, bet spēcīgā azaida Kronstjems apjautājās par viesa dzīvi, kopš tā vairs nesaticis. Franks vaļsirdīgi pačalpja par Hereja mīlu pret bendes meitu, rātes un konsistorijas pretošanos, savu uzstāšanos un laimīgām kāzām; tad par aiziešanu no Rīgas, dzīvi Tērbatā,
Rēvelē, Narvā, Maskavā. Kā viņam uznākušas ilgas apciemot senos draugus, kā atnācis atkal še. Par pusgada noelimošanu Bierņa būdā viņš neminēja. Tad Kronstjems ar jauneklīgu jūsmošanu sāka stāstīt par savu kuģu būvētavu, kam nodevies ar sirdi un dvēseli. Aizraudamies viņš sīki iztēloja kuģa tapšanu no atpludināta plosta līdz lepnas, skaistas fregates ielaišanai ūdenī. Viņš zobojās par Rīgas tirgotāju un rātskungu mazdūšību un neuzņēmību, kun, angļu - holandiešu karā zaudējuši visus savus kuģus, pēc pēdējā - "Grāfa Ērika" nogrimšanas gadus sešus atpakaļ, neuzdrošinās vairs būvēt kuģus un palikuši bez tirdzniecības flotes. Tā jauko kuģošanas peļņu iegūstot Kurzemes hercogs un zviedru rēderi. Ari viņš,
Kronstjems, atvērdams savu uzņēmumu, cerējis, ka Rīga doe pārpilnām darba, bet veselu gadu būvētava bijusi gandrīz pilnīgi bez darba. Tikai pagājušo rudeni saņēmis karaļa Kārļa XI pasūtījumus zviedru flotei. Nu darba pilnas rokas, bet atkal, kā par nelaimi, trūkstot strādnieku un amatniekiem esot jāpadara arī vienkāršie darbi. Pieprasījis rātei uz kādu laiku pilsētu muižu dzimtļaudis zemniekus. bet tā atteikusi. Par šo apstākli Franks bija dzirdējis caur Toniju, kura atkal pilsētā noklausījusies valodas. Te es jums varētu izlīdzēt, Kronstjema kungs, - viņš teica smaidīdams. - Šai nolūkā es esmu pie jums ieradies. - Kā? Vai jūs, mans draugs, gribētu
strādāt manā kuģu būvētavā! Ak, tas darbs nav jums īsti piemērots, un bez tam man ar vienu strādnieku nav līdzēts. - Cik tad jums vajadzētu? - Nu, vismaz simts darba rokas. Es jums piedāvāju sešdesmit cilvēku - simtsdivdesmit spēcīgas rokas. Kronstjems, priecīgi uztraukts, pielēca kājās: Ja jūs runājat nopietni, mīļais Frank. tad patiesi pašas debesis jūs man atsūtījušas! Bet paskaidrojiet, kā tas jums ienāca prātā un kur jūs toe ļaudis domājat ņemt? Tad, lūdzu, piesēstiet atkal. Franks smaidīja. - Pareizi! - Ari barons pavīpsnāja un, atkal mierīgs, sēdās. Franks jautāja:
Vai jūs neesat dzirdējis, ka Rīgas aptīritāji un ūdens vedēji atsacījušies strādāt? Kā nē! Svētkos ari es ar ģimeni izbaudīju rātes spaidu un sīkmanības sekas. Odens trūkuma dēļ mēs palikām bez pusdienām. Bet, kad dabūju zināt šo ļaužu lielisko iedomu un drošsirdību, tad, kaut tukšā dūšā, smējos un priecājos no visas sirds… Bet kas man ienāk prātā - jūs tak… Es gribētu jūs lūgt pieņemt šos ļaudis pie sevis darbā. Ierados viņu vārdā. , Lieliski! Tie ir brīvi cilvēki un var meklēt sev pārtiku, kur atrod. Bez tam. ja rāte iedomātos celt ierunas, gubernators Kristens Horns ņems toe savā sardzībā! Tātad varu viņiem paziņot
jūsu prieka vēsti? Šie ļaudis patiesi ir novesti pēdējā postā ar rātes sīkstumu un spaidiem. Norunāts! - Kronstjems sniedza pār galdu roku. - Kad viņi varētu ierasties darbā? - Jau šovakar, lai rīt sāktu strādāt. - Jo agrāk, jo labāk. Pareizi. Man bail, ka rāte nesāk tvert nepaklausīgos rokā un ar varu nepiespiež darbā. - Labi… Bet viņu ģimenes? Tās var dzīvot savās būdās, it kā nekas nebūtu noticis. Jūs sapratīsat, ka strādniekiem te jāierodas slepeni, rātei nezinot. Tā lai nokaujas ar minēšanu, kur pilsētas apkalpotāji pazuduši. Viņu darba algu ik nedēļas kāds tāpat slepeni nogādās sievām un bērniem, un tad rātskungu
brīnumi būs vēl lielāki, kad bez vēsts nozudušo ielu slaucītāju bēmu bālie vaidziņi kļūs sārtāki un actiņas spodrākas. Mīļais Gabriēl Frank! Jūs man iepatikāties no pirmās redzēšanās gadus desmit atpakaļ, bet to nekad nevarēju iedomāties, ka piedzīvošu caur jums šādu prieku! Pirmkārt, man ļoti nepieciešami strādnieki, otrkārt, rātei būs laba mācība ar krietnām galvas sāpēm, treškārt - tiem drošsirdīgajiem krietniem ļaudīm būs līdzēts! Kronstjems apkampa Franku un noskūpstīja. Tas sniedzās pēc cepures: Tātad es varu nonest viņiem līksmo ziņu? Jā. Bet… cik žēl nojums šķirties!… Vai jums nav laika pēc tam
atgriezties un pavadīt kādu nedēļu še? Franks pārdomāja. Kurp steigties? Vēl lāgā neatveseļoju- šamies meklēt sev kur dzīvokli? Atgriezties Bierņa būdā? Labi, - viņš teica, - ar pateicību pieņemu jūsu laipno piedāvājumu. Es eju un pēc ceturtdaļstundas atgriezīšos jūsu viesmīlībā. - Kā? Jau pēc ceturtdaļstundas? Viņu priekšstāvis mani gaida tepat, pie krasta, laivā. Lieliski!… Kristīn! Ierīko un i^zpoe mūsu mīļajam viesim mazo kambari blakus manam… Te, mīļais Frank. jums būs miers, un, izņemot manu pļāpāšanu, neviens jūs netraucēs. Tas jums nepieciešams, jo jūs patiesi neesat vesels!
Franks gāja uz laivu un pastāstīja Jirgenam, kas darāms: jau šovakar pirms vārtu slēgšanas draugiem neuzkrītoši, neievērotiem jāatstāj Rīga, arī mājās nav jāsaka, kur darbu atraduši, lai viss paliek lielākā noslēpumainībā. Un lūk, viss noritēja, kā bija nodomāts. Jirgens apspriedās ar Fabiānu. Tas apstaigāja un sameklēja visus. Tie laikā paspēja nozust, un, kad Dreilings gāja tvarstīt, viņi jau saldi dusēja Kundziņsalas kuģu būvētavas strādnieku mītnēs. Ari Jirgens, kurš tos noveda darba vietā, tur pārnakšņoja un otrā rītā agri atgriezās Rīgā, nododams Fabiānam priekš draugu ģimenēm Kronstjema iepriekš izmaksāto pirmās nedēļas algu. Franks palika pie sava labvēļa.
XV Lastadija Pagāja nedēļa. Apaļās Kristīnes lieliski barots un kopts, Franks atkal gandrīz pilnīgi atguva spēkus, un viņa sirds sāka ilgoties pēc drauga Hereja, kā viņš atzinās Kronstjemam. Nieki! - zviedra nekā negribēja dzirdēt par šķiršanos. - Mēs arī esam draugi, un tad otram jāgaida… Jā, ja tā būtu draudzene, tad cita lieta! Franks pieliecās pacelt no grīdas skaidiņu - lai barons neredzētu tā vaigos pēkšņi pieplūstam asiņu šalti. Nē, viņš vairs nevarēja te izturēt —
cik patīkami ari neritēja dienas sirsnīgā brīvdomātāja un augsti attīstītā cilvēka un drauga sabiedrībā - sirds viņu vilka uz Rīgu. Tik ilgi viņš nebija redzējis Kātiņu! Beidzot zviedram bija jāpiekāpjas. - Es jūs apciemošu drīz, - Franks solījās. Nu tad - neko darīt. Patlaban te atbraucis gubernatora ziņnesis, kareivis Nils Nilsons ar kādu karaliskās kancelejas rakstu no Stokholmas. Tas drīz dosies atpakaļ uz pili. Viņš jūs novedīs līdz Rīgai savā laivā. Pēc pusstundas Franks jau sēdēja laivā, kas, plecīgā zviedra spēcīgo roku irta, ātri nesās pa Daugavu uz augšu. Brītiņu abi brauca klusēdami, tad Nils mēģināja uzsākt valodas: - Vai jums ari Rīgas pilī darīšanas?
Nē. Nils. Es braucu uz Rīgu meklēt sev dzīvokli. Gribu te kādu laiku uzturēties. - Pilsētā būs grūtāk atrast mitekli. - Varu ari ārpus mūriem. Tad varbūt lekšvalni?… Tur gan godājamie pilsoņi ne labprāt apmetas. - Kāpēc. Nils? - Franks smaidīja. Ak, tie rīdzinieki pārāk augsti ceļ savus degunus! Vienkāršos ļaudis viņi negrib uzskatīt par cilvēkiem… Bet man ienāk prātā kluss, tīrīgs kambarītis Lastadijā pie Krakava atraitnes. Tā gan ir neciešama pļāpa, bet citādi tīrīga un rūpīga saimniece. - Kā es viņu varētu atrast? Prasiet pēc Hansa Jurgensa nama. Gan to jums kāds parādīs. Bet vislabāk novedīšu pats jūs turp. Jūs
pagaidiet mani laivā, kad piestāsim pie pils. Es tur nodošu šos rakstus un tūlīt atgriezīšos. Tad brauksim tālāk līdz Lastadijai. Nu Frankam bija noteikts mērķis. Braucēji sasniedza Rīgu un piestāja pie pils. Franks uzgaidīja Nilsu atgriežamies, un tad abi brauca tālāk uz augšu gar Rīgas piekrasti garām Rīdziņas galam. Te. pret Zaķu salu, Nils piestāja krastā, piesēja laivu, un abi devās uz Jurgensa namu. Te vārtu priekšā sēdēja ar adīkli rokā ērmīgs radījums: tieva, kalsena sieviete neparasti garu degunu un mazām.apaļām, kā putna acīm. Labdien, Krakava kundze, sveicināja Nils. - Es jums atvedu iedzīvotāju, ja savu kambarīti vēl neesat
izdevusi. Ērmīgā sieviete ātri piecēlās, pārlaida skatu Frankam, no kājām sākdama, līdz galvai beigdama, un sāka ātri bērt valodu kā zirņus no maisa: Neesmu, neesmu! Man īrnieks vajadzīgs. Ak, kas par jauku kambarīti! Tīrs un spodrs! Taisni kā kungam radīts! Nāciet tik uz iekšu, nāciet tik uz iekšu un apskatiet! Tāds kambarītis, ka netiksies ir ārā nākt! Kambarītis bija gan ļoti mazs, bet tīrs. Nils atvadījās. Franks palika, jo maksa izrādījās ļoti maza, un viņam vajadzēja rēķināties ar savu plāno naudas maku. Samaksājis saimniecei mēnesi uz priekšu, viņš neuzkavēdamies atstāja savu jauno mītni un izgāja uz ielu.
Vispirms pie Hereja! Tik daudz Franks gan zināja, ka draugs dzīvo pie kanāla, kas ap Smilšu tomi atzarojas no Rīdziņas un tek gar pilsētas mūri un pili uz Daugavu. Bet kurā namā? Būtu jāpieiet pie meistara Oma, tas pateiks. Franks izgāja cauri Kārļa vārtiem un gar bastioniem nogriezās lekšvalni. Ap pirts bastionu viņš ievēroja pretim nākam glītu jaunavu ar grozu uz rokas. Franks viņu pazina: tā bija pirtnieku Baiba. Arī meiča, uzmetusi skatu pretimnācējam, pārsteigta apstājās. Apstājas un piesarka. Labdien. Baiba! - Franks smaidīdams sniedza tai roku. Franka kungs! Kāds negaidīts pārsteigums! Jūs atkal Rīgā! Es vairs necerēju nekad jūs satikt…
-
Es ari domāju, ka neiznāks vairs Rīgā atgriezties. Bet, redziet, ilgas pēc veciem draugiem mani atvilka. Šorīt apme- tos Lastadijā pie kādas Krakava kundzes. Jā, to pazīstu. Tā piemājo Jurgensa namā. Un nu jūs, kā liekas, gribat apciemot savu draugu? - Jā. Tik nezinu, kur Johans tagad dzīvo. Kerstena mājā, pie Rīdziņas kanāla, pretim pilij. Bet viņa patlaban neatradīsat mājās; viņš aizbrauca ar Kātiņu uz Jelgavu, kā Katiņa stāstījusi kaprača Tonijai, ar kuru tā pēdējā laikā bieži saietas. Vai viņi tur ilgi uzkavēsies? Nezini? Nezinu… Tie devušies turp
laulības šķiršanas lietā. - Kā? - Franks pārsteigts atkāpās soli. Jā. Hereja kungs grib tikt par rātes sekretāru, bet kā bendes meitas vīram viņam šo vietu nedod. Ļoti saviļņots, Franks vēl pārmija nedaudz vārdus ar meiču, tad atvadījās un devās uz bendes tomi. Baiba mirdzošām acīm noraudzījās tam pakaļ, tīksminādamās pie viņa cēlās gaitas, staltā stāva. Pie meistara Mārtiņa Franks nekādu tuvāku paskaidrojumu nedabūja. Tēvs pat nezināja par meitas braucienu, kaut gan paredzēja šādu Hereja soli. Viņš vispāri bija norūpējies par Katiņas likteni. Domīgs Franks atgriezās mājās. Arī viņš skuma par drauga un Katiņas nesaskaņām.
Viņam bija radusies nojauta, ka Katiņa savā pirmā meitenes mīlā jutās vīlusies, bet mierināja sevi cerībām, ka gan varēs viens pie otra pierast un samierināsies. Nu tie nonākuši līdz šķiršanos, un Katiņa būs vēl vientuļāka… Bet ari cita doma Frankam uzausa: nu viņa mīļotā sieviete būs brīva! Un varbūt… ak, nē! Viņš nekad ar to nevarēs savienoties, ar šķirtu sievu. To nepieļauj baznīcas likumi… Bet tomēr, ja abi aizbrauc uz Franka dzimteni, kur neviens nekā par Kātiņu nezin…? Ceļā domu domas izdomājis, Franks sasniedza savu dzīvokli un nolikās guļas vietā domāt tālāko. Bet jau pēc neilga laiciņa to iztraucēja ciemiņi. Gabriēla Franka atgriešanos Baiba nespēja noklusēt, un pēc stundas jau viss Iekšvalnis to zināja. Franks tak bija viņas
pirmā un pēdējā mīla, un tās sirdij nebija miera, neiztaujājušai par viņa dzīvi, nepačalojušai ar to. Visvienkāršākās pieklājības un labo tikumu dēļ, uz kuriem gan lekšvalni nepiegrieza tik daudz vērības kā starp godājamiem pilsoņiem, tā neiedrošinājās viena apmeklēt jaunu cilvēku viņa dzīvokli, un tādēļ, izlietodama mazu viltību, viņa nogāja uz Toma Josta ērberģi un aicināja Anneli, Ilzeki un Margu iet apsveikt seno draugu ar atgriešanos, kurš ļoti vēloties redzēt meičas. Kā ciema kukuli tās paņēma līdz kannu vīna. Ceļā Baiba satika Toniju un vilka to ari līdz. Tā sieviešu pulciņš iebruka pie Krakava kundzes jaunā īrnieka jau nedaudz stundu pēc viņa ierašanās. Mazajā kambarītī neiznāca visiem telpas, un Frankam nācās lūgt ciemiņus
apmesties pagalmā zem liepas. Jaunieši vienkārši un brīvi izlaidās zālītē, un Baiba nolika vidū vīna kannu. Maz vārdos Franks pastāstīja par savu dzīvi Maskavijā, jo tā bija aizritējusi ļoti vienmuļi svešā pusē, starp svešiem ļaudīm. Toties meičas prata jautri pačalot, un sirsnīgi smiekli atskanēja miegainajā, kūtrajā Lastadijā - līdz tuvākiem un tālākiem kaimiņiem, kuri pabāza galvas pāri saviem žogiem un pat pakāpās kokos. Lastadijas pilsoņu sievas sačukstējās: - Skat', skat' šo jauno Krakavienes īrnieku! Vēl lāgā nav cepuri nolicis, jau klāt tās palaidnes no Iekšvaļņa! - Vai dieniņ, kādi tikumi! - Un cik skaļi viņš smejas līdzi tām slampām! Ne kauna.
ne goda… - Nez' no kurienes tāds gadījies? Mūsu jaunieši dienu ar līkumu iet apkārt šīm pļurzām un tikai nakts tumsā aiz slēgtiem slē&iem uzdrīkstas aplikt kādai roku ap gurniem. Ak, samaitātais nekauņa! Viņš, mīļās, esot no tiem pagāniem maskaļiem, no Maskavijas atbraucis! Tur jau dzīvojot kā mīļie lopiņi bez kauna un goda!. .. - Vai dieniņ! No Maskavijas? Tad jau atkal kari gaidāmi! Šis būs atnācis izlūkot, kur Rīgai visvieglāk piekļūt… Tā labās Rīgas pilsones Lastadijā trina mēles par jauniešu brīvo pajautrināšanoe un čalošanu, kas pēc pilsonības kodeksa nesaderējās ar pieklājību. Un pievakarē, kad viešņas atvadījās
no Franka, un tas atkal nolikās gultā, kaimiņi pie Jurgensa mājas ļāva vaļu savam sašutumam par nekautrīgo jauno cilvēku, kas neievēro vispārējos tikumus. Tie apbēra Krakavieni pārmetumiem, ka šādu prieka meitu draugu nesviež laukā no sava dzīvokļa. Tā, kaut gan ari piederēja pie pieklājīgo un godājamo iedzīvotāju šķiras, šoreiz, kā par brīnumu, bija citādās domās kā visa pasaule. Viņa iespieda kalsenās rokas sānos, pastiepa degunu vēl vairāk uz priekšu un savām mazajām putna ačtelēm sāka zibsnīt visapkārt, un bērt vārdus kā zirņus no maisa: - Ujā! Ujā! Ko nu ķērcat kā vārnas! Ko trinat savas mēles, žagatas! Kas jums par daļu, kad mans īrnieks parunājas ar
sievietēm! Ak, jūs te nāksat ar savu tikumību!? Pašas esat gatavās plunckas! Lūk, skaistā Knorriene, kuras deguns mūžīgi balts no smalkajiem miltiem, lai patiktu savam vīra brālim! Un šī vēl drīkst te atvērt savu varzu! Un apaļā Zeifenberģiene, kuru viņas mīļākais, bodes zellis, ar rozīnēm tādu nobarojis, kad vīrs no mājas izgājis! Pag', gan tu uztūksi vēl vairāk - tikai ne no rozīnēm! Un svētā Foeiene, šī debesu brūte - kas, sv. Jāņa baznīcas ķesterim klēpī sēdēdama, ēd svētā vakariņa maizītes klusā pusnakts stundā! Lai tās tev rīklē sa- strēdz, ka nenāc godīgus ļaudis gānīt! Un kur tad Valber- ģiene?… Ak. slampas!… Viņas ātrrunība apsīka, jo nebija vairs nevienas, kas klausās; apbrīnojami veikli visas bija nozudušas aiz žogiem un
pakšiem. Tā! - Viņa beidzot atņēma elpu. - Lai viņas trin mēles par visu uz pasaules! Bet sava jaunā īrnieka neļaušu aizskart ne ar mēles galiņu!… Viņš ir tik daiļš! Ak, šīs acis! Un ērms sievietes paskatā, roku pie sirds spiezdams un saldi smaidīdams, iegāja savā dzīvoklī.
XVI Draugi Nedēļas divas Franks melanholisks klejoja pa Rīgas ielām, ikdienas pieiedams Kerstena namā raudzīt, vai Herejs nebūs jau atgriezies. Nemiers sāka viņu mākt: kādēļ Johans ar Kātiņu nebrauc mājās? Ko tie tik ilgi var darīt Jelgavas konsistorijā? Vai viņiem nav atgadījusies kādā nelaime?… Un kādudien viņš apņēmās doties uz hercoga rezidenci meklēt un aptaujāties. Pirms tam vēl reiz gribēja pa ceļam iegriezties drauga dzīvoklī. Viņš izgāja caur Kārļa vārtiem, lai dotos pa Kungu un Pils ielām uz Pils vārtiem.
Pie rātsnama vārtiem viņš satikās krūti pret krūti ar Hereju. -Johan! -Gabriēl! Draugi sirsnīgi apkampās un saskūpstījās. Herejs apbēra Franku jautājumiem, no kurienes, kad un kādā nolūkā tas ieradies Rīgā. kā tam klājies pa šiem ilgajiem gadiem un ko nodomājis iesākt, - ka Franks pats nemaz netika pie apvaicāšanās, ko Johans tik ilgi kavējies Jelgavā un kā klājas Katiņai. Beidzot viņš ari tika pie vārda: - Bet saki jel. kā klājas tev, Johan? Ko dara tava sieva? Hereja straujums uzreiz izgaisa. Viņš nolaida acis, dziļi nopūtās. Tad teica neapmierināts: Neiet kā vajadzētu, Gabriēl!
… Bet ko mēs te stāvam uz ielas? Vakar vakarā es atgriezos no Jelgavas pēc visādām nepatikšanām un neizdošanām. Patlaban iznācu no mājas, lai dotos uz Švarca pagrabiņu kannā vīna noslīcināt bēdas. Iesim turp, izrunāsimies no sirds. Paņēmis draugu zem rokas, Herejs gāja pāri Rātslaukumam, cauri ļaužu pūlim, uz Krievu ielas stūri. Tur abi nokāpa Švarca pagrabiņā. Pieprasījis vīnu, Herejs novilka Franku pie galdiņa attālākā stūri. Franks dega nepacietībā dzirdēt ko par Johanu un Kātiņu. Nu stāsti, stāsti! - viņš to mudināja. Man jāšķiras no sievas! Herejs izdvesa, paraudzīdamies draugā. Tas sēdēja mierīgs. Tikai skumji
pasmaidīja: - Tā tad mīlai beigas? Nē, Gabriēl. Katiņa man ir mīļa… Bet mīla cilvēka dzīvē tak vēl nav viss… Pirms desmit gadiem tu tā nedomāji. Tad - nē… Bet tad es ari vēl nedomāju par dzīvi… Man tak reiz kaut kas jāsasniedz! Noteikts stāvoklis! - Tu runā par darbu? - Jā Kā komediants - manos gados - es vairs nevaru pub- • liku valdzināt. Es izmēģināju. Gadus piecus, sešus atpakaļ aizbraucu uz Vāciju un sāku atkal spēlēt sava vecā principiāla Jora Jolifa komediantu trupā… Bet neatradu vairs piekrišanas un sapratu, ka tur vairs nav man vietas… Ak, Gabriēl, cik tas bija
sāpīgi!… Franks piekrītoši palocīja galvu. Un, lūk, - Herejs turpināja, - tā kā man tak reiz jānodibina dzīve, tad jau vairākus gadus tagad gaidu uz rātes sekretāra vietu. i - Tu ceri tikt rātē? Man apsolīja, ja šķiršos no Katiņas. - Tātad tava sieva stāv ceļā tavam darbam, tavai laimei? Jā, - Herejs piekrita, bet tad apķērās. - Laimei?… Ak, es nezinu, vai darbs un cienījams stāvoklis vien man doe laimi… Bet dīkā dzīvē pie mīļas sievas sāniem ari nevar būt nekādas laimes!… Ak Dievs. Gabriēl, es savā nelaimē esmu iesācis dzert… Viņš piepildīja kausu un izdzēra
vienā vilcienā. Franks padomāja: Bet vai tu nevarētu atrast sev citu darbu starp tām aprindām, kas neprasītu tavu šķiršanos no sievas? Darbu tur, lekšvalni? - Herejs rūgti pasmējās. - Ak, mīļo Frank, ne tev, ne man nedos apmierinājuma pilsētas aptīrīšana, ūdens vešana vai kapu rakšana. Franks klusēja; viņš saprata, ka Johanam taisniba. Herejs atkal pildīja savu kausu un dzēra kā lielās slāpēs. Tad turpināja: - Jā, kā jaunekļi, mīļais Gabriēl, mēs jutāmies labi šo nicināto vidū. Mēs sapratām, ka cilvēka vērtība nav viņa stāvoklī, vai tas nabags jeb bagāts. Mēs spītējam lepnajiem, uzpūtīgajiem cienījamiem pilsoņiem un rātei un
aizstāvējām nievātos un nicinātos, dzīvodami starp tiem kā starp draugiem. Bet ko mēs ar to viņiem varējām dot? Apziņu, ka viņi savā cilvēcīgā vērtībā nav sliktāki par augsti godātiem pilsoņiem! Šī apziņa ir katrā cilvēkā pašā. Ja pāris karstgalvji jaunekļi viņiem to atgādina, ar to šī apziņa netiek lielāka. Cita lieta, ja viņus aizstāv darbiem, kā, piemēram, kāds pārdrošnieks, kas pagājušo ruden te ieradās diez' no kurienes un, ielauzdamies cietumā, atbrīvoja nevainīgi ieslodzītu. Mēs tā nevaram rīkoties, ja negribam karāties karātavu kaJnā. - Kas tas tāds? - Franks nevainīgi jautāja. Kāds noslēpumains svešnieks,
kuru neviens nav tuvumā redzējis, kuru neviens nevar notvert. Viņš iztaisījis tādu traku stiķi, ko neviens cilvēks Rīgā nevarētu nosapņot: nogremdēt Rīgu mēslos! Bet tie tak pilsētas aptīritāji… - slēpdams smīnu, iebilda Franks. Ak, nē! Šiem vientiesīgajiem ļautiņiem tas nekad neienāktu prātā, un tie nekad tik vienoti nespētu ko izvest. Te strādā kāda gaiša galva! Rātskungi plēš sev matus un varbūt būs spiesti piekāpties pret nicinātiem. Lūk, tāds cilvēks ir noderīgs šiem ļaudīm… Bet mēs? Ko mēs, likuma robežās, varam darīt?… Es tagad esmu pat spiests iet pret tiem. -Tu, Johan…? Jā. Esmu sarāvis visas saites ar šiem Iekšvaļņa lāga ļaudīm. Man jāstāv
rātes pusē kā nākamam rātes sekretāram. Un es piedalījos šo nemiernieku un viņu galvas tvarstīšanā. - Un izokšķerēji? - Diemžēl nē. - Un tu šo vīru nodotu kakla tiesai, ja dabūtu rokā? -Jā. Bet nupat vēl izteicies, ka viņš ir nabaga nicināto aizstāvis. Tas viņš ir… Bet es piederu pie pretējās puses, tas ir - es tur piederēšu kā rātes sekretārs, un mans pienākums ir gādāt un rūpēties par kārtību un mieru. Es varu apbrīnot viņa gudrību, veiklību un pārdrošību, bet ne iet ar to roku rokā… Franks raudzījās vīna apreibušajā bijušā draugā, kas bija tagad pilnīgi pārvērties. Cik labi, ka nebija tam
atstāstījis vaļsirdīgi savas dēkas, kā no sākuma gribēja. Tagad to vairs nevarēja, jo pārāk liela plaisa izrādījās starp abiem. Un Frankam likās, ka tikai tagad pilnīgi saprot Hereju. Tādi ir šie komēdiju ļaudis… Spēlmanis savas mākslas panākumu reiboni saindējas no publikas jūsmošanas, uzslavas un nemitīgi alkst sumināSanas un atzinības. Ari ikdienas dzīvē viņš to prasa no savas apkārtnes. Bet vai viņam uz to ir kādas tiesības, kādi nopelni?… Visus cilvēka cēlos tikumus viņi var tēlot, bet paāam to nav, viņš var attēlot naidu un mūu, bet pats nav spējīgs ne mīlēt, ne nīst. Viņš domā tikai pats par sevi, un visa viņa cenšanās ir - patikt tūkBtošgalvainam pūlim. Viņš grib būt cienāms, ne nicināms. Un lūk, kādēļ Herejs tiecas pēc rātes sekretāra goda. kā
labā bija ar mieru ziedot sievu, draugus, sirdsapziņu, pārliecību. Mainīt zeltu pret mirdzošiem stikla gabaliņiem… Jā, tāda ir komedianta dvēsele, un pārvēret viņu citādu nav cilvēka spēkā - to saprata Franks. Bet viņš vēl nekā nezināja par Kātiņu un pārtrauca klusēšanu: - Tā tad tu domā šķirties no sievas? Jelgavas konsistorija, Gabriēl, no kuras tu ar lielām pūlēm izdabūji atļauju mūsu salaulāšanai, negrib laulību šķirt. Divas nedēļas pavadījām tur, gaidīdami uz lēmumu. Nē. nevarot. Franks pārdomāja un pēc brīža teica: - Ir tomēr iespējams saraut jūsu saites. Likums ir apejams. Herejs kļuva dzīvāks: Patiesi?… Tā ari Dreilings
man teica. Gabriēl, kā tieslietu pratējs, vai tu negribētu mums līdzēt? -Kā? - Nokārtot mūsu laulības šķiršanu. Franks pārsteigts paraudzījās draugā. Dgi viņš nezināja, ko teikt. Beidzot lēni nāca pār viņa lūpām: - Man nebij viegli jūs savienot, bet daudz grūtāk būtu šķirt. - Kādēļ? - Izpostīt divu dzīvi… Ak. Gabriēl. man dzīves nav. Šī ļaužu nicināšana mani iznīcina. Es gribu izrauties no šo nicināmo ļaužu vidus. Kaut jāziedo daudz. Tu domā tikai par sevi. Bet Katiņa…? Viņa pati vēlas šķirties! No sākuma, kad par to ieminējos, viņa
uztraucās un nebija mierināma. Bet tagad pati ieskata, ka labāk tā… Franka acīs iemirdzējās savāda dzirkstīto. Viņā nolieca galvu rokās un domāja. Katiņa pati vēlas… Vai viņa nemū vairs Johanu?… Jeb tomēr mū un ziedo savu mīlu vīra laimes dēļ?… Bet varbūt… kā tak Herejs teica: "No sākuma tā nebij mierināma, tad atkal pati skubināja…" Varbūt no tā brīža, kad redzēja atkal viņu! Ak Dievs! Ja tas tā būtu!… Varbūt tomēr. .. Vai viņa to nekopa pa slimības laiku ar aizrautību? Vai atveseļošanās dienās tie abi nečaloja kā vistuvākie cilvēki?… Nu viņa pati skubina Johanu uz āķirāanos… Un ja nu Katiņa patiesi būtu ar mieru braukt viņam līdz uz tā dzimteni, jauko Saksiju!… Frankam laimes uzplūdumā reiba
galva. Varbūt pirmo reizi mūžā viņš tagad domāja par sevi, nolemdams izpildīt drauga vēlēšanos. Ilgi abi sēdēja klusēdami. Herejs tukšoja vienu kausu pēc otra. Franks sēdēja, vēl arvien galvu rokās noliecis, lai Johans neredzētu pārdzīvojumus, kas viņa sejā atspoguļojās. Tad Herejs pārtrauca klusumu: -Nu, Gabriēl? - Labi! - Franks pacēla galvu. - Es pacentīšos tavu lietu nokārtot. Tad draugi pārrunāja lietišķi visus apstākļus, Herejs solījās pagādāt arī rātes rakstisku prasību šķirt sev pretīgās laulības, un Franks jau rit teicās doties ceļā. Ak, kā viņš tagad vēlējās satikt Kātiņu! Bet apspieda vēlēšanos. Labāk nē.
Labāk paciesties līdz tam, kad viss būs nokārtots.
XVII Rāte piekāpjas Agri no rīta piecēlies, Franks atstāja savu dzīvokli, pateikdams saimniecei Krakava kundzei, ka došoties uz Jelgavu, kur varbūt vairākas dienas palikšot. Viņš gāja pa Kārļa vārtiem cauri pilsētai, lai pieietu vēl pie Hereja un saņemtu rātes rakstu konsistorijai, ko Johans cerēja dabūt. Kaut pāris vārdus dabūs parunāt arī ar Kātiņu. Netīrās ielās šur tur pilsētas sargu uzraudzībā strādāja pie mēslu novākšanas zemnieki un nabagi, notverti kur gadījās un ar varu piespiesti pildīt nozudušo aptīritāju darbus, jo pilsoņi noteikti
atteicās. Pie pirmās izdevības tie pameta lāpstas un dakšas, laizdamies lapās, kādēļ Dreilings, kura uzdevums bija rūpēties par ielām, dabūja savā rīcībā pilsētas kara kalpu nodaļas. Viņš bija uzlicis par pienākumu katram pilsētā iebraukušam zemniekam, mājup atgriežoties, izvest vezumu mēslu. Bet tie, Jirgena un Fabiāna draugu sakūdīti, bieži vien izgāza ratus nākošā ielā, ja negadījās tuvumā, kas redz. Tā netīrumu kaudzes nevis mazinājās, bet pat vēl pieauga. Tad Dreilings atrada kaut cik glābiņu, likdams pagalmos un šķērsieliņās rakt dziļas bedres, kur sameta mēslus un aizbēra ciet, smiltis izkaisot pāri. Cūku ielas stūri Franks ievēroja pusizraktu bedri un blakus nomestas lāpstas. Racējs bija aizmucis, neraugoties uz apsardzību. Krāmera ielā viņš pats
redzēja, ka kāds ubags, kad sargs tam pagrieza muguru, ātri aizšmauca aiz Rozena ieliņas stūra. Franka lūpu kaktiņos raisījās smaids .Tagad, viņš domāja, man nav vairs raizes par Rīgas aptīritājiem; tie atraduši labāku darbu un vairs atpakaļ neatgriezīsies, kad tiepīgā rāte beidzot tomēr būs spiesta padoties. Vingriem soļiem viņš izgāja pa pils vārtiem un iegāja Kerste- na namā. Arī Dreilings jau agri no rīta bija kājās. Saīdzis viņš staigāja pa ielām, uzraudzīdams un skubinādams. Viņš zināja, ka šodien rātes sēdē nolems piekāpties. Visi bija pret viņu, kurš vienīgais tiepās, visiem spēkiem cenzdamies pārējos pārliecināt, ka aptīritāji pazemīgi atgriezīsies. Tādēļ viņš
domāja sēdē nemaz neierasties, bet pasteidzināt kaut ap rātsnamu tuvāko ielu notīrīšanu. Šorīt izrādījās notverts maz strādnieku. Dreilings gāja uz Daugavas malu, cerībā te satikt kādu dīkā stāvošu. Viņš pamanīja gar krastu no pils puses nākam domās nogrimušu kalsenu, salikušu vīru ar lāpstu padusē. Pēc apģērba tas likās pilsoņu kārtas, kam šoreiz Dreilings nepiegrieza vērības. Viņš to apturēja: - Nāc līdz. draugs. Tev ir lāpsta, kas mums ļoti noderēs. Tas pagrieza pret rātskungu bālo seju ar kārpu uz vaiga. nokārušos apakšlūpu, melniem zobiem un, trulu skatu paraudzījies traucētājā, izrāvās, un gribēja iet tālāk. Tev jānāk līdz! - Dreilings uzsauca un atkal gribēja satvert to. Šis
sāka skriet. Uz Dreilinga saucienu daži kara kalpi, nākdami no Grēcinieku ielas gala, sagrāba bēgli, kas rokām kājām pretojās, un veda pilsētā. Bet te, nostiepts pie iesāktās bedres, tas kā par brīnumu sāka naski rakt… Pa tam Franks bija ieradies Hereja dzīvokli. Viņš atrada Kātiņu vienu. Ar siltu rokas spiedienu tā apsveica draugu. - Johana nav mājās. - viņa teica. - Es atnācu pēc kāda rātes raksta. Viņš solījās to apgādāt. Nekā par to nezinu, Gabriēl. Vakar viņš pārnāca skurbulī un šorīt jau agri izgāja, liekas, atkal uz kādu šeņķi. Franks piesēdās piedāvātā solā. Viņš klusēja, jo jutās mazliet neērti sākt runāt par laulības šķiršanu, kuru pats ar tādu aizraušanos bija izcīnījis.
Bet Katiņa pirmā iesāka: Un tev. mīļais Gabriēl. atkal jāuzņemas manā labā tādas rūpes!… Tevis dēļ, Katiņ, man nekas nav par smagu. Es ceru, ka tagad nebūs pārāk grūt'. Jelgavas sv. Annas draudzes mācītājs Johans Sebastians Šmits, kas jūs salaulāja, man toreiz jau teica, tagad par to varam runāt, ka jūsu laulības dzīve nebūšot ilga. Viņš tevi uzskatīja par bērnu, kas aizrāvies no skaistas ārienes, un apsolīja, ka labprāt šķiršot jūsu laulību, ja es tam došot tikpat neatvairāmus argumentus šķiršanai, kā tad savienošanai… Bet saki man, Katiņ, vai tev nav grūts šis solis? Jaunā sieva papurināja galvu: - Tagad vairs nē. Gabriēl! Atkal viņi sēdēja un klusēdami
raudzījās viens otrā. Viņu skatos plūda miers un sirsnība. Tad Franks kā negribēdams piecēlās: Mēģināšu uzmeklēt Johanu. Varbūt viņam tas raksts klāt. Parasti viņš laikam mēdz pasēdēt Švarca pagrabiņā uz Krievu ielas stūra? Ak. viņš sēž visur! - nopūtās Katiņa un atvadoties paturēja Franka roku ilgāk savējā. Pie rātsnama stūra Franks ieraudzījā rātes kalpu piesitām ziņojumu. Viņš pirmais pienāca to izlasīt: "RESKRIPTS. Ar šo augstā rāte dara zināmu visiem pilsētas apkalpotājiem, kas atteikušies no sava darba, ka, apsverot apstākļus, atradusi par iespējamu tiem piedot viņu nepaklausību un aizmirst uz visiem
laikiem mūsu pilsētai nodarītās nepatikšanas un raizes un turpmāk izmaksāt pilnu dienas algu bez atvilkumiem pilsētas kasei par labu, kā ari neaizskart viņu mītnes, kas var stāvēt līdz to sabrukšanai. Tā kā minētie apkalpotāji šai brīdī neatrodas pilsētā, tad visi un katrs, kas zinātu to atrašanos vietu un kaut kā varētu ar tiem sazināties, lai viņiem dara zināmu šo augstās rātes lēmumu un liek pie sirds stāties atkal pie savu pienākumu izpildīšanas. Dots augstās rātes vārdā 12. maijā 1677. gadā un ar viņas zieģeli apstiprināts. Sekretārs Joh. Hilebolds." Franks, izlasījis publicējumu, nevarēja atturēties no smaida. Tanī brīdī nāca garām Dreilings,
kurš, dabūjis zināt par lēmumu piekāpties, saskaities uzsauca kaprālim Fustam, ka sargu nodaļas varot vākties mājās, atmeta ar roku uzraudzībai un gāja uz rātsnamu. Te, uz stūra, pie izliktā reskripta viņš ievēroja lasītāja smaidošo, zobgalīgo seju, ieskatījās vērīgāk un pazina Franku, savu neaizmirsto ienaidnieku. Viņa dzeltenīgā seja piesarka, dūres sažņaudzās. Viņš savaldījās, ātri paskrēja garām un iedrāzās rātsnamā, nošņākdams: Pie velna! Tas nelietis atkal Rīgā! Ak, kaut es tam varētu kādi nebūt atmaksāt savu pazemojumu! Franks nebija pamanījis Dreilinga. Viņš apgriezās un gāja pāri laukumam uz Švarca pagrabiņu, kur derēja satapt Johanu. Kādu minūti vēlāk Herejs izkāpa
turpat netāl no rātspagra- ba. Viņš bija salāpījis paģiras. Te atkal Dreilings parādījās uz rātsnama kāpnēm. Herejs viņu sveicināja: - Labrīt, augsti godātais Dreilinga kungs! Pāris vārdu… Nu?… - Dreilings norūca, valdīdams niknumu, kas viņā vārījās. Bij iemesli: rātskungu piekāpība un atmodušās atmiņas, atkal Franku redzot. Jūs teicāt, - Herejs iesāka, - ka šīsdienas rātes sēdē liksat priekšā manu lietu… Rātskunga mazās ačteles nikni iedegās. Viņš nelabi iesmējās: Nelga! Tu laikam patiesi domā, ka dienas zagļi un žūpas ir īstie vīri. kam jāsēd rātes sekretāra krēslā!? - Kā? - Herejs apstulba.
- Tu, muļķi, ticēji, ka tiksi rātē! - Bet jūs tak man solījāt, - nobālis nomurmināja Herejs. Ko man bija darīt pret tavu uzbāšanos diendienā? - Jūs mani krāpāt! Ak, nekrietnība! - Komediants! Herejs kā neprātā gribēja gāzties virsū rātskungam. Patlaban gāja garām daži pilsētas kara kalpi, atbrīvoti no ielas tīrītāju uzraudzīšanas. Ņemiet ciet šo vazaņķi! Dreilings tiem uzsauca. - Lieciet viņu pie mēslu vešanas! - Tad apķērās, ka pats pārtraucis darbus, un, atmetis ar roku. atkal iegāja rātsnamā. Kā apstulbis Herejs streipuļoja uz Daugavas pusi.
Ap Šāļu vārtiem viņš neviļus ieraudzīja pa šķērsieliņu gar mūri nākam Franku ar bendes kalpu, nogriezās un aizlīda aiz tuvējās būdas, negribēdams sastapties. Te, klusā stūri, apstājās arī abi nācēji un sarunājās. Herejs aiz būdas dzirdēja katru vārdu. Bendes kalps bija uztraukts un noraizējies. Nu, Jirgen. - Franks jautāja, kas tev man tik steidzami sakāms? Zviedru valdība vakar atsūtījusi baronam Kronstjemam simts kareivjus kā strādniekus kuģu būvētavā. Karalis gribot to pārņemt valsts rīcībā. Nu mūsu draugiem vairs tur darba nav. Mēs ar Fabiānu nezinājām izmisumā, ko darīt, jo domājām, ka jūs jau būsat aizgājis uz Jelgavu, kā vakar, kad tikāmies, teicāt.
Laime, ka tepat jūs vēl satvēru. Ko tagad darīt? Dodies uz Kundziņsalu un aicini mūsu draugus, lai vēl šodien ierodas Rīgā. - Tātad mēs esam zaudējuši! - Nē! Rāte piekāpusies. - Patiesi?! - Jā. Nupat izlikts ziņojums. Jirgens no prieka palēcās gaisā. Franks paspieda tam roku un gāja laukā uz Daugavmalu, celties pāri. Jirgens aizsteidzās uz rātsnamu. Kā nedzīvs Johans atstāja savu slēptuvi un lēniem soļiem kāpa uz mājas pusi. Viņš centās nekā nedomāt, vienaldzīgi raudzīdamies pretimnācējos, mēslu kaudzēs, pamestās lāpstās un
iesāktās bedrēs. Šaurajā Rozena ieliņā viņš apstājās pie dziļa cauruma zem nama pamata. Tajā vēl viens rakās. Tas bija nelaimīgais Andersens, kurš netraucēts meklēja savu nolaupīto mantu. Viņš pacēla galvu, un Herejs, ieraudzījis nemierīgo acu skatienu, nokārto lūpu. melnos zobus un lielo kārpu uz vaiga, nodrebēja. Viņam likās, ka ieskatās pats savā līdzsvaru zaudējušā dvēselē.
XVIII Lieks pakalpojums Tikai pēc nedēļas, vēlu vakarā, Franks atgriezās no Jelgavas. Pilsētas vārti jau bija noslēgti, un viņš, laivā pārbraucis uz Lastadiju, atgriezās mājās. Otrā rītā viņš steidzās pie Hereja un Katiņas ar prieka vēsti. Ceļā vairs nesatika pilsoņus un pilsones ejam uz Daugavu ar kannām un krūzēm pēc ūdens, bet redzēja braucam ūdens vedējus ar savām mucām. Mēslu kaudzes bija novāktas no ielām; tās nokaisītas baltām smiltīm un sacirstām skujām. Pēc ilga laika Rīgā atkal elpoja ciešami svaigu gaisu. Likās, svētdiena būtu pilsētā.
Pareizi! - Franks atcerējās. Šodien tak ir svētdiena - 20. maijs. Un ari savā dvēselē viņš juta svētdienu. Grūtais uzdevums bija veikts, Katiņa būs brīva! Franks vēra drauga dzīvokļa durvis. Pretim nāca Katiņa saraudātām acīm. Herejs gulēja uz lāviņas paģirās drūmu seju un ar dvieli apsietu galvu. Viņš, likās, vēl nebija izgulējis vakardienas dzērumu. Bija iespaids, ka abi sastrīdējušies. Katiņa bailīgi raudzījās Frankā, kā bažīdamās, vai tam izdevies, bet, redzēdama viņa vaibstos mieru un pašpaļāvību, tā izdvesa klusu atvieglojuma nopūtu. Herejs palika guļot un uz drauga sveicienu atbildēja, tikai galvu palokot. Katiņa piedāvāja viesim solu un pati nosēdās iepretim.
Visi klusēja. Franks bija pārsteigts par drauga vienaldzību, kurš pat neapjautājās par ceļojuma panākumiem. Katiņa. kuras jautājošais skats neatlaidās no Franka sejas, paraudzījās uz vīru; nesagaidījusi no tā kādu vārdu, pati jautāja: - Nu, Gabriēl, kā tev veicās? Nokārtoju. Jau vakar vēlu pārrados. Ak, kā lai tev pateicamies! Veselu nedēļu tu klapatāji un rūpējies… Jā, tas bija grūts uzņēmums. Man nebija nekāda atbalsta. Dodoties uz Jelgavu, es neatradu Švarca pagrabiņā Johanu, nedabūju rātes rakstu. Neko darīt, domāju, jāiztiek tāpat. Herejs pagrozījās savā guļas vietā un norūca:
-Rātes sekretārs atteicās tādu rakstu dot. Bez tam, - Franks turpināja, nesastapu vairs veco sv. Annas draudzes mācītāju Šmitu. Tas ir miris, un viņa pēcnācējs Johans Bemevics, īgns vīrs, ne tikai neatbalstīja mani, bet pat teicās konsistorijā visiem spēkiem pretoties laulības šķiršanai. Apstaigāju konsistorijas locekļus mājās, cik nu paspēju, bet arī tie nedeva nekādas cerības. Tad man ienāca prātā griezties pie paša hercoga. Man palaimējās ietikt pils dārzā un sastapt valdnieku, kurš patlaban par laimi bija atgriezies rezidencē. Viņš pacietīgi uzklausīja manu lūgumu un sīkus paskaidrojumus. Centos viņu aizgrābt ar jūsu likteni. Viņš apsolījās mums līdzēt. Un patiesi,
valdnieka vārds konsistorijā izšķīra jūsu likteni. Pēc vasaras svētkiem varēs saņemt šķiršanās apliecību. Katiņa sēdēja klusa, uz galda saliktām rokām un noliektu galvu. Herejs atkal pagrozījās un apātiski teica: - Tas nebūs vajadzīgs. - Kā? - izbrīnējušies reizē jautāja Katiņa un Franks. - Mēs nešķirsimies. - Ko tu runā, Johan? - Katiņa galīgi apmulsa. Tāpat Franks: - Es tevi nesaprotu… Johans gulēja, vienaldzīgi raudzīdamies griestos. Nē, mēs nešķirsimies, - viņš atkārtoja.
Franks jautājoši paraudzījās Kātiņā, gaidīdams no tās paskaidrojumu, bet no viņas pārsteiguma redzēja, ka arī tā dzird pirmo reizi šādu vīra apņemšanos. Johan, ko tas nozīmē? Katiņa, bez asins pilītes vaigos, piecēlās. Herejs ilgi neatbildēja, raudzīdamies griestos. Tad teica īsi, it kā izbeigdams šojautājumu: - Esmu pārdomājis citādi. - Bet Gabriēls tak visu nokārtojis! - Nē, mēs nešķirsimies! Pagāja bridis nospiedošā klusumā. Tātad mans pakalpojums ir bijis lieks? - Franks klusi kā pie sevis jautāja, ari pieceldamies. Herejs to dzirdēja. - Jā, atvaino, - viņš teica, - ka velti tevi traucējām.
Katiņas acis pieplūda asarām. - Johan! - viņa iesaucās. - Tā nevar! - Kāpēc nevar? Tā nevar svaidīties. Tev nevajadzēja dzert, kad šāda nopietna lieta priekšā. Nav tava daļa! - skarbi uzsauca Herejs, pēkšņi iekaisdams. Gabriēl! - Katiņa pagriezās pret Franku. - Neļaunojies. Johans to saka dzērumā. Rīt parunāsim prātīgi. Klusi tu! - Herejs teica drūmi, rausdamies sēdus, un bargi caur pieri paraudzījās Kātiņā. - Kā teicu, tā paliek… Franks vēroja, ka draugam skurbulis izgājis un viņš ar skaidru apziņu runā. Bet baigi kļuva no viņa. Tādu Franks nekad draugu nevarēja iedomāties, kādu tagad redzēja pirmo reizi. Nē, Johans nevarēja
būt mīlošs vīrs, mūža draugs, kas priekos un bēdās dalās ar sev tuvu cilvēku. Viņš nemīlēja, viņš domāja tikai par sevi, un Katiņa visus šos gadus tam bijusi tikai kalpone, viņa iegribu paklausīga izpildītāja. Un to, tā domāja Franks, šis patmīlīgais cilvēks negrib zaudēt un tādēļ pārdomājis citādi. Franks saslējās un, piegājis soli tuvāk Herejam, jautāja neatvairāmi: - Kāpēc tu mani lūdzi doties uz Jelgavu? - Ko jautā? - Herejs norūca. - Pats zini. -Bet tagad? - Es gribu dzīvot ar sievu. - Un Katiņa? - Ko Katiņa? - Vai tu ari viņai esi jautājis, vai tā
grib dzīvot ar tevi? Hereja piesarkušās acis iepletās.Uz šādu jautājumu viņš nebija sagatavojies un meklēja atbildi: - Sievas pienākums ir dzīvot ar vīru. - Pirms nedēļas tu domāji citādi. Johans strauji pielēca kājās. Viņa balss drebēja, uzsaucot draugam: - Gabriēl, ko tu gribi no manis?! - Skaidrību. -Priekš kā tev tā? - Ne man, bet tavai sievai. Ak, liec mani mierā! sakampis galvu, Herejs aizgāja aiz gultas priekškariem. Labi! - Franks noteica tam pakaļ. - Šodien tu neesi lietā- jams. Es
ceru, ka rīt atnāksi pie manis izrunāties skaidrā galvā. Sveiks! Sveika, Katiņ! Franks gāja uz durvīm. Katiņa to izvadīja un priekšiņā klusi teica: - Man tevi jāsatiek. Gabriēl. Rīt ap pusdienas laiku aiz Kārļa vārtiem gaidi mani. - Jā! - Franks saņēma viņas roku un cieši saspieda. Katiņa juta uz tās uzkrītam ko siltu. Tā bija asara.
XIX Jaukā maija dienā Pamodies no rīta. Herejs saģērbās un, nerunājis ne vārda, izgāja. Ārā bija brīnumjauka, silta diena - ai. maijs. Ļaužu sejas saulainās ielās likās prieka un līksmības pilnas. Bet Hereja sirds bija drūma un smaga; viņš neiederējās ziedoņa pamodinātā dzīves priekā un ātri nokāpa tuvākā dzertuvē. Te valdīja puskrēsla, drēgnums, smags gaiss. Viņš nolīda tumšākā kaktā, paprasīja kannu lēta vīna un dzēra kausu pēc kausa. Šodien, kā par brīnumu, viņš nejuta reibuma. Pārāk liels nemiers plosīja viņa dvēseli. Viņš sajutās pretīgs pats sev.
Dzīve salauzta. Vakarrīt, pirms Franka atnākšanas, viņš savas dusmas par Dreilinga nekrietnību bija izgāzis pret sievu bez kāda iemesla no viņas puses. Pēc Franka aiziešanas, kad Katiņa mīļi lūdza to pastāstīt, kā viņš tā uz reizi atmetis kopīgi norunāto un nolemto šķiršanos, kāpēc bijis tik strups pret Gabriēlu, kas viņu nospiež un kādēļ tas dzer tik daudz kā nekad, viņš bija sievu apvainojis visneglītākā kārtā un pat viņu sitis. Šis nemiers, ielīdis viņa dvēseles dziļākā kaktiņa, nemitīgi atgādināja: pielūdzies Kātiņu, atvainojies pret Gabriēlu, meklē dzīvei mērķi, un viss būs labi. Herejs šai balsij nepaklausīja, bet centās to noslīcināt vīnā. Viņš bēga pats no savas sirdsapziņas. Un lūk, ari viņam še nebija miera.
Iztukšojis lielo kannu, viņš atkal izgāja. Bez mērķa klīda pa ielām, kur mazāk ļaužu. Tā viņš nokļuva mazajās, šaurajās ieliņās ap sv. Jāņa baznīcu. Patlaban, pusdienas laikā, te maz staigāja. Viņš bija viens un noguris atsēdās uz kāda nama kāpnēm. Bez domu, bez jūtu, viņš dzirdēja kaut kur šķindam lāpstu cietā zemē. - Kapu rok! - viņš pēkšņi iesmējās. - Jāņa baznīcas kapsētā rok man kapu… Tad gausi piecēlās un kā mēnešsērdzīgs gāja uz Jāņa baznīcas pusi. aiz kuras žoga starp ziedos līkstošiem kokiem un krūmiem mirdzēja balti un melni krusti. Pēc nedaudz soļiem viņš apstājās: nē, lāpstas skaņas nāca no pretējās puses. Viņš griezās atpakaļ. Te raka, aiz veciem, pusizgāztiem vārtiem nama pagalmā. Herejs piekļāvās pie vārtu
staba un it kā apmiglotu skatu paraudzījās pagalmā. Pēkšņi viņš nodrebēja, ieraudzījis nemierīgi degošas acis bālā sejā ar kārpu uz vaiga un nokārtu apakšlūpu. Tas pats baigais vīrs, kuru bija novērojis pagājušo nedēļu Rozena ieliņā, tagad rakās te zem nama pamatiem. Kas tas tāds? Ko viņš rok? Kāpēc viņš atstāj tik baigu iespaidu? Vai tas nav ārprāts, kas glūn viņa nemierīgajās acīs?… Pēkšņi bedres dibens iebruka, un racējs pazuda zem nama pamatiem. Bet drīz atkal parādījās pār alas malu viņa dūrē sažņaugtā roka. tad baigā seja. Izrāpies no bedres, tas atvēra dūri un aplūkoja stikla gabaliņu saujā. Līksmi viņš to noglabāja azotē, tad atkal noliecās bedrē, kura, kā likās, bija izbrukusi cauri nama pagrabā. Tumsā viņš nekā nevarēja saskatīt, tādēļ
izņēma no kabatas šķiltavas, uzšķīla uguni, aizdedzināja garu salmu grīsti, kas gulēja turpat netāl no bedres, un ar šo lāpu pazuda pagrabā. Viņš var aizdedzināt namu, iedomājās Herejs. - Varbūt pagrabā ir salmi vai citas viegli degošas mantas… Bet kas man par daļu!… - Viņš atstāja vārtus un gāja tālāk, ļauni iesmiedamies: - Lai deg! Lai nodeg visa pilsēta! Viņš iznāca pa Jāņa vārtiem uz tilta. Tanī brīdī gar Rīdziņu steidzīgi pagāja garām kāda sieviete. Katiņa! Herejs to pazina no apģērba un gaitas. Laikam atkal apciemojusi kaprača Toniju?… Bet kurp tā tagad steidzas?… A! Laikam pie tēva. sūdzēties par mani?… Ha, ha, ha! Viņš pārgāja pār tiltu un pa gabaliņu
sekoja sievai. Bet Katiņa pagāja garām Bendes tornim. Cauri Iekšvalnim. pa Kārļa vārtiem ārā no pilsētas. Herejs sekoja. Te viņš pamanīja np Lastadijas nākam Franku. Franks ar Kātiņu sirsnīgi sasveicinājās, bridi pastāvēja sarunādamies, tad lēni kā pastaigādamies soļoja gar kanālu uz Speķupes pusi. Herejs bija palicis vārtu ēnā, vērodams Katiņas un Franka satikšanos. No sākuma viņš apmulsa. Tad briesmīgas aizdomas pamodās: Katiņa mani pieviļ! Šī satikšanās ir bijusi norunāta! Un tā nevar būt pirmā reize… Tad, drudžaini risinot domu pavedienu, viņš atcerējās noklausīto Franka un Jirgena sarunu pie Šāļu vārtiem. Franks ir pilsētas aptīritāju galva un
iedvesmotājs! Viņš ir ari tas, Kas pagājušo ruden ielauzās Kaļķu tomī un atsvabināja Andrēju Kalpu! Tātad pusgadu tas te slapstījies pa Rīgu un jau agrāk saticies ar Kātiņu! Lūk, kādēļ Katiņa bieži izgāja no mājām un arvien it kā izvairījās no noteiktas atbildes par savām gaitām. Tikai nesen, pēc lieldienām, tā atzinās, ka apmeklējusi kaprača Toniju. Kaprača būdā abi visu laiku satikušies.. .Un vēl viņš atcerējās: tonakt, kad ar Dreilingu tvarstīja pa lekšvalni aptīrītājus, viņš Bierņa būdā redzēja Franka zobenu. Kā citādi tas varētu tur gadīties?! Abi tur bijuši!… Viņš piekrāpts no sievas un drauga,! Nu ir skaidrs, kādēļ Katiņa savu mīļāko tā aizstāvēja, kad viņš pret to strupi izturējās. Ak jā, un tādēļ arī viņš tā uztraucās, kad Herejs vairs negribēja
šķirties! Tādēļ ari Franks - šis mīļais draugs, ha, ha, ha! - tā centās panākt Katiņas laulības šķiršanu, pat pie Kurzemes hercoga pielīzdams! Un cik nevainīgi abi prata izlikties! Cik stingri Franks drīkstēja noprasīt, kādēļ draugs negribot vairs šķirties, un kā Katiņa nobālēja, kad Herejs paziņoja apņemšanās grozīšanu, ka nešķiršoties vairs!… Herejs nešaubījās par savu slēdzienu pareizību. Ar tiem pietiktu, tā viņš domāja, lai sievu nodoti tiesai kā laulības pārkāpēju. Šāda doma tam acumirklī pazibēja smadzenēs. Bet vēl labāk būtu abus pieķert nozieguma vietā. Bez šaubām, tagad abi dosies kaut kur aiz Kellera tīruma, krūmājā, zem ziedošu ievu pudura baudīt jauko maija dienu… No uztraukuma kā drudzī drebēdams,
Herejs pa gabalu sekoja sievai ar draugu, neizlaizdams viņus no acīm. Franks ar Kātiņu, nemanīdami Hereja, lēni soļoja caur krievu karā nodedzināto, tagad ar zāli un krūmiem apaugušo priekšpilsētu, kas ļoti gausi atjaunojās jaunbūvēm. Viņi runāja par Katiņas un Johana laulības šķiršanas lietu. Uz Franka jautājienu, kas ar Hereju noticis, ka viņš tagad, kur viss nokārtots, pēkšņi vairs negrib šķirties, Katiņa nekā nezināja atbildēt. Kopš Franka aizbraukšanas uz Jelgavu, Johans vispāri pārvērties, ikdienas sadzēries un bijis ļoti nelaimīgs. - Viņš tevi mū? - pusjautājoši teica Franks. Katiņa papurināja galvu: - Nē. Gabriēl. Ja viņš mani mīlētu,
tad būtu labāks pret mani. Franks nopūtās: Jā. Man liekas, ka viņš baidās tevi zaudēt tādēļ, ka viņam vajadzīga atbalsts, apkopējs, kalpone. Par tevi viņš nedomā… Katiņas acis kļuva valgas. Franks ar dziļāko līdzjūtību raudzījās nelaimīgajā sievietē, bridi gāja tai blakus klusēdams. Tad viegli pieskārās viņas elkonim un teica, cik līksmi varēdams: Bet nu tu esi brīva, Katiņ! Centies visu aizmirst! Dzīve ir skaista! Kāds spēks bija Franka būtnē. Lūk, Katiņa, paraudzījusies viņā, jau mazliet uzsmaidīja, kaut arī caur skumju asarām. Tāpat braši un mieru iedvesmojoši Franks turpināja: Johans nav tevis vērts. īsta
mīla nav pārdodama jeb maināma pret godu, slavu, bagātību, cienījamu stāvokli. Bet viņš var tevi pamest rātes sekretāra vietas dēļ! Man rodas aizdomas, ka viņam šī vieta būs izputējusi, un tādēļ viņš atkal piegriežaš tev. Nē, Katiņ, ar Johanu tu vaire nedrīkstētu kopā dzīvot. Ja viņš vēl uzdrošinās teikt, ka tevi mH, tad tie ir meli. Tātad nedomā vairs par viņu, aizmirsti visas pārestības. Pēc vasaras svētkiem es tev apgādāšu tavu brīvības grāmatu… Es domāju, ka tad tu varētu atgriezties pie tēva? -Jā, Gabriēl. Un nu: nost skumjas! Redzi, cik jauka diena!… Vai neaiziesim līdz Smilšu kalniem? Tur priedēs jauki staigāt. -Iesim, Gabriēl! Viņi bija sasnieguši veco, aizaugušo
ārējo apcietinājumu valni. Netāl aiz tā pacēlās smilšu kalni ar staltu priežu mežu, kas gan šai pilsētas pusē, caram Aleksejam Mihailovičam 1656. gadā ielencot Rīgu un no šejienes apšaudot lielgabaliem, bija izcirsts un pārvērties smilšu nogāzē. Franks ar Kātiņu pārgāja valni un pēc ceturtdaļstundas jau atradās kalnā, nogāzes malā, no kurienes varēja pārredzēt pilsētu. Viņi nosēdās sūnās zem varenas priedes. Sēdēja un klusēja. Dziļš miers un laime plūda abu dvēselēs. Aizmirsts bija viss no ikdienas dzīves. Viņi juta tikai viens otru. Ak jā! Franks tak mīlēja Kātiņu, un Katiņa — Franku… Desmit gadus viņi bija mīlējuši
viens otru, ne vārda par to neteikdami. Tagad vairs vārdi nebij vajadzīgi. Kā dievišķs fluīds no katras viņu miesas un dvēseles poras plūda varens jūtu vilnis. Katiņas roka bija noplūkusi sīku ziediņu. Viņa ļāva tam krist, roka viegli pieskāra Franka roku, un tie abi dusēja viens pie otra krūts, savienodami lūpas ilgā skūpstā. Viņi nejuta nekā pa sevi. Nedzirdēja pat soļus un sausu zaru brikšķi dažus desmit soļus iesāņš, nedzirdēja klusu iekliegšanos.
XX Rīga liesmās Herejs, sekodams Frankam ar Kātiņu, ari uzkāpa kalnā. Viņš bija tos izlaidis no acim un gāja dziļāk mežā, uzmanīgi kāpdams pār siekstām un sausiem zariem. Tā viņš apstaigāja visu kalnu un atkal tuvojās kraujai, raudzīdamies visapkārt. Piepeši viņš satrūkās un paskrēja dažus soļus līdz nogāzei, bailēs ieplestām acīm raudzīdamies pāri krūmājam uz pilsētu. Visa Rīga stāvēja liesmās un dūmos! - Žēlīgais Dievs! - viņš iesaucās un saķēra rokās galvu. Tad kā neprātīgs leca lejā milzu soļiem pa smilšu nogāzi un
skrēja uz pilsētas pusi. Pārskrējis ārējam apcietinājumam, viņš apstājās; kā apmāts, nekā nesajēgdams, ko gribējis, kas jādara. Ar lielu piespiešanos viņš centās sakārtot domas. Kas man jādara? Kurp es skrienu?… Esmu kaut ko piemirsis… Ak Dievs, kas tas bija?… Kas tas bija?… Aha! Franks ar Kātiņu iegāja mežā… Bet nē, ne to es gribēju… Debesu tēvs! Tas briesmīgais cilvēka ar degošiem salmiem - to es gribēju aizkavēt izdarīt nelaimi!… Viņš atkal- sāka skriet. Paklupa pār veciem, ar zāli apaugušiem nama pamatiem. Zemē guļot, atjēdzās: - Kur es steidzos?… Par vēlu!… Vairs nekā tak nevaru līdzēt… Viņš atkal piecēlās. Vienā mirklī viss apjukušajā galvā noskaidrojās.
Nedomādams vaire par Kātiņu un Franku, viņš centās atcerēties briesmīgās nelaimes cēloņus. Viņš tak bija vainīgs pie šausmīgā ugunsgrēka, kas tā priekšā liesmu mēlēm apņēma pilsētu! "Lai deg! Lai nodeg visa Rīga!" Tie viņa vārdi, kad vājprātīgais ar degošiem salmiem ielīda Jāņa tilta ielas pagraba caurumā; viņš nebija steidzies novērst draudošās briesmas, bet bēga prom… Nu savas vainas apziņas mocīts un varenā elementa trakošanas saviļņots, viņš, kā smagu nastu plecos, tuvojās lēni pilsētai. Kā milzu ugunsstabs pacēlās augstais sv. Pētera baznīcas tornis. Gaišās liesmās dega sv. Jāņa baznīca. Visapkārt, viņpus pilsētas mūra, no Jāņa tilta apkārtnes līdz Bendes tornim, viena milzu liesmu jūra;
tālāk pa labi un kreisi namu jumti tinās biezos, melnos dūmu mākoņos. Mērens ziemeļrītenis nesa dzirksteles, ogles, degoēas pagales tālāk uz pilsētas centru. Jau Se, laukā, varēja dzirdēt liesmu sprakšķēšanu, izmisuSo iedzīvotāju baigo balsu klaigas un vēl uguns neskarto Doma un sv. Jēkaba torņu dobji dunošos zvanus. Dūmi un kvēpi aptumšoja sauli. Nesteigdamies, nenolaizdams skata no drausmīgā milzu sārta kopainas, Herejs pienāca pie Smilšu bastiona vārtiem un iegāja. Iekšvalnis bija pilns apdegušo ļaužu, kuri savas steigā izglābt paspētās mantas - pa lielākai daļai taisni visnevajadzīgāko - novāca tuvāk bastioniem; namu durvīs un logos noraudzījās liesmu jūrā nespēcīgi vecīši un sievietes ar maziem bērniem uz rokām.
Spēcīgākie visi bija pilsētā. Arī Herejs iegāja pa Kaļķu vārtiem. Te norisinājās neaprakstāma kņada un apjukums. Pilsoņi ar paunām un lādēm, viens otru grūstīdami, gar zemi pagāzdami un kājām mīdami, skrēja no degošo namu puses uz vēl uguns neaizskartām ielām; bet arī te baiļu uztraukumā svieda pa logiem zemē mantas, lasīja tās kopā un skraidīja bez mērķa šurp turp. Aukstasinīgākie, kam nebija ko zaudēt vai kuru mantas bija vēl neapdraudētas, sastājušies pulciņos uz ielu stūriem vai sakāpuši namu jumtos, noraudzījās varenajā uguns rotaļā. Pa Smilšu ielu Herejs sasniedza rātsnamu. Te, jau mazliet pa vējam, ielas tinās dūmu tvaikos, svelme smacēja nost. Bet mazāk vēroja neprātīgo skraidīšanu. No šīs, visvairāk apdraudētās puses, pats
gubernators Kristens Homs rūpējās par kārtību ar no pils izvestā karaspēka palīdzību. Daļa kareivju noorganizētā kārtībā stiepa no uguns apdraudētiem namiem pilsoņu mantas uz attālākām ielām, neļaudami pašiem apjukušajiem bez mērķa skraidelēt ar paglābto, otra daļa tukšoja ūdens vedēju nepārtraukti pievestās ūdens mucas un laistīja sakarsušās vēl glābjamo namu sienas un jumtus. Citi raka no ielas smiltis, ar tām slāpēdami iebrukušo namu degošās drupaB, vēja iznestās ogles un pagales. Grēcinieku un Cūku ielās rīkojās rātskungi ar pilsētas sargu nodaļu priekšniekiem. Tie, draudošās svelmes, dūmu un dzirksteļu mākti, soli pa solim atkāpās nevaldāmā elementa pnekšā uz Daugavas pusi. Te valdīja jukas un
panika; cauri klaigām un pavēlēm dūmos dzirdēja palīgā saucienus. Viens rātskungs lika darīt to, otrs to. Vecais kaprālis Fusts noskaities uzsauca saviem ļaudīm neklausīt neviena cita, kā tikai viņa pavēles, lika mest lietas, ko tie nesa ārā no apdraudētiem namiem, turpat uz ielas, pagrūda sāņš rātskungu Dreilingu un devās ar savu nodaļu atpakaļ dūmos, kur dzirdēja palīgā saucienus. Herejs, arī šur tur mēģinājis ko palīdzēt, tagad steidzās līdzi Fustam. Nežēlodams dzīvību, viņš iznesa no degoša nama bērnu un atdeva vaimanājošai mātei; tad devās palīgā kara kalpiem un kopā ar tiem vēl izglāba pusduci nespējnieku, kurus viņu piederīgie apmulsumā bija aizmirsuši. Liesmas trakoja līdz krēslai, lēkdamas no nama uz namu. no vienas
ielas puses uz otru, līdz uguni apturēja pilsētas mūris Daugavas malā. Kā milzu sārts vēl kvēloja degošo drupu kaudze līdz otras dienas rītam; tad liesmas apdzisa. No lekšvaļņa līdz Daugavmalas mūrim bija izdegusi josla pašā Rīgas centrā: sv. Jāņa un Pētera baznīcas ar apkārtējiem namiem, visas ēkas Grēcinieku un Cūku ielās, gandrīz visa Mārstaļu iela un mazākās ieliņas aiz Melngalvju nama. Otrā dienā apdegušie pilsoņi vaimanādami un nopūzdamies staigāja ap kūpošām, gruzdošām pelnu un sprikstu kaudzēm, kuru vidū rēgojās pussagruvušās sienu atliekas un skursteņi; tas bija vienīgais, kas atlicis no nelaimīgo īpašuma. Pēcpusdienā ar varenu brīkšķi sagāzās vēl neiebrukušais sv. Pētera tornis, saceldams gaisā milzu dzirksteļu
stabu, kas kā ugunīgs lietus nolija pār pilsētu. Bet vēl nebija gala Rīgas postam. Pievakarē no jauna uzliesmoja Doma skolas jumts. Vējš bija stiprāks kā vakar un vēl vairāk veicināja degšanu. Nojumta uz jumtu lēkāja liesmu mēles, un drīz atlikusē Rīgas daļa atkal pārvērtās liesmu jūrā. Tās ceļš tagad gāja no Doma gar Pelnu pagalmu. Jauno ielu, Krāmera ielu. Šāļu ielu un apstājās tikai tur. kur vairs nebija ko rīt, kur vakar viss jau bija izdedzis. Še palika neskarti tikai Doms, rātsnams un Šāļu vārtu pulvera tornis. Drupās gulēja divsimts namu. daudzas cilvēku dzīvības bija gājušas bojā. Jau pa degšanas laiku sāka izplatīties baumas, ka uguns pielikta no krievu cara atsūtītiem pārģērbtiem izlūkiem, lai tā
vieglāk varētu Rīgu ieņemt. Jauns uztraukums pārņēma pilsoņus un jo sevišķi rātskungus. Tie vairākas reizes ieradās pilī pie gubernatora un lūdza steigā pieprasīt no karaļa karaspēku pilsētas aizstāvēšanai vai ari lūgt Kurzemes hercoga palīdzību. Grūti nācās pārliecināt panikas pārņemtos, ka no Maskavas nekādas kara briesmas nedraud, ka starp Zviedriju un krieviem valda miers, ka ugunsgrēka iemesls varētu būt vienkārši neuzmanība. Rātskungu uztraukums nebija nomierināms. Gubernatoram vajadzēja dot rātes rīcībā pils kareivjus, lai tie kopā ar pilsētas kara kalpiem uzsāktu tvarstīt aizdomīgus svešiniekus un klaidoņus, un iecelt sevišķu tiesu ugunsgrēka izmeklēšanai un vainīgo tiesāšanai.
Nu fogtu vadībā sākās apcietināšanas. Notvēra cilvēku trīsdesmit, to starpā pat kādu iebraukušu mācītāju. Bet pratināšana nedeva nekādu panākumu; neviens neatzinās par vainīgo. Te, kādu dienu vēlāk, rātskungiem apspriežoties, sēdes zālē ienāca bāls, kalsens, salicis virs ar kārpu uz vaiga un nokārušos lūpu. Tas bija Pēteris Andersens. - Augstie kungi! - viņš izdvesa. - Es pie tās nelaimes esmu vainīgs! Un smagi saļima uz tuvējā sola.
XXI Jauna Dreilinga nekrietnība Maigās Saksijas ielejas, jaukā Cvikaua, Franka dzimtene, tagad bija Katiņas un Gabriēla nākotnes sapnis. Viņi norunāja pēc laulības šķiršanas nokārtošanas ceļot turp. Bet pagaidām, kamēr Katiņa vēl bija Hereja sieva, neviens nekā nedrīkstēja zināt par abu tuvumu - ģimenes goda dēļ. Nekas nedrīkstēja mest ne mazāko ēnu uz Kātiņu. Tomēr abi nolēma ik dienas redzēties, ja ne vairāk, tad uz pusminūti, kaut ar galvas pamājienu sasveicināties. Rīgas pilsoņu uztraukto prātu dēļ bija izdevīgs gadījiens.
Kā vīri, tā arī sievietes ik vakarus pulcējās Rātslaukumā dzirdēt jaunas ziņas par dedzinātājiem, gaidāmām kara briesmām, rātes nodomiem. Viens noziedznieks jau esot atzinies un sēžot rātsnamā; ik dienas te atveda kādu aizdomīgu cilvēku un izprašņāja sēžu zālē ieceltās sevišķās tiesas locekļi. Uz gubernatora rīkojumu rāte bija izvēlējusi tiesas sastāvu: priekšsēdētājs - karaliskais burggrāfs Hermanis SamBons fon Himelstjerns, divi piesēdētāji - Nikolajs Bauers un Gothards Fegezaks, tiesas locekļi - Johans Dreilings. Johans Lomans, Pauls Brokhuzens, Pauls Rigemans, un tiesas sekretārs - Johans Hilebolds. Pirms kārtējo sēžu atklāšanas tie izklaušināja aizturētos un gatavojās izmeklēšanai, un uz laukuma ik dienas
pūlis apspriedās par tām baumām un ziņām, ko viens otrs kaut kādā nebūt ceļā bija sadzirdējis no rātes kalpiem vai kāda rātes locekļa. Še, Rātslaukumā, norunāja satikties arī Franks ar Kātiņu. Kaut redzēties, varbūt apmīt pāris vārdiņu, slepeni ļaužu pūlī paspiest roku. Bet līdz tam godājamās Lastadijas pilsones, aizskartas savās svētākās tikumības jūtās no kādreizēja Toma Josta ērberģa meiču apciemojuma Jurgensa pagalmā zem liepas un apvainotas no Krakava kundzes runu plūdiem, trina mēles ap Franku: Vai, mīļās! Viņi tur rātsnamā meklē dedzinātāju, bet tas mierīgi dzīvo tepat blakus, mums!… - Jā, jā, šis palaidnis noMaskavijas
ir vainīgs! Ak, mīļās māsiņas! Kas tad cits?… Otra tik bezdievīga cilvēka mūsu pilsētā neatradīsat… Tūkstots dālderu tas saņēmis par savu grēka darbu, kā runā! - Vai manu dieniņ! Un šāds cilvēks dzīvo mūsu vidū!… Starp pļāpām atradās arī Jurgensa, Franka namsaimnieka, gaspaža. Tā uzstāja vīram, lai viņš tūlīt nekavējoties iet pie rātes uzdot ļaundari. Jurgens nebija mazāk uztraukts par svešnieka vaļīgo izturēšanos un brīviem uzskatiem, kurus bija dzirdējis, pāris reizes ar to sarunājoties; un to pašu vakaru vēl steidzās uz rātsnamu, kur satika Dreilingu pie pilsētas nama kāpnēm. Vienu vārdu, augsti godātais
kungs! Lieciet mani mierā! Dreilings sapīcis raisījās vaļā, noturēdams Jurgensu par kādu apdegušu lūdzēju, kādi tagad ik uz soļa griezās pie rātes pēc palīdzības. Bet, augstais kungs, man jums jāuzdod Rīgas dedzinātājs! - Kas tas tāds? - Viņš saucas Gabriēls Franks. Rātskungs uzreiz pārvērtās. Viņa seja priekā staroja. - Patiesi! Jums ir pierādījumi pret šo vīru?! īstu pierādījumu nav. Bet esmu pārliecināts, ka neviens cits šo kauna darbu nevar būt pastrādājis. - Tātad jūs domājat, ka tas jāņem ciet?
- Katrā ziņā! - Bet kur viņu notvert? Kur viņš dzīvo? Viņš piedzīvo pie Krakava kundzes manā namā, Lastadi- jā… Bet nupat pamanīju viņu šepat uz laukuma pūlī. Labi! Pagaidiet! - Dreilings pagriezās iet namā. Te ieraudzīja stāvam blakus uz kāpnēm rūpīgi iefrizētu smalku kundzi- ņu melnā uzvalkā ar baltu apkakli, kurš visu laiku vērīgi bija klausījies sarunu. - A! Hilebolda kungs! Te esot jāapcietina kāds puisis, kuru es labprāt gribētu dabūt savos nagos. Esiet tik laipns un izsauciet pāris kara kalpu! Acumirklī! - Hilebolds, tas bija rātes sekretārs, iegāja rātsnamā. Pēc brītiņa atgriezās ar diviem sargiem.
- Vediet mūs! Uzrādiet šo vīru! Dreilings teica Jurgensam. Tvērāji iegāja pilī. Hilebolds līdzi. Jurgens sāka acīm meklēt ļaudīs, bet rātskungs pirmais ieraudzījā Franku. Augstās rātes vārdā! Jūs esat apcietināts! Franks patlaban atvadījās no Katiņas un nemanīja pienākam gūstītājus. Katiņa nobālēja. Bet Gabriēls palika gluži mierīgs un pasmaidīja. . - Neraizējies. Man nekas nevar notikt! - viņš mierināja. Dreilings ar sargiem, Hileboldam sekojot, veda gūstekni uz rātsnamu. Ceļā stāvēja pulciņš pilsētas apkalpotāju. Lūk! Apcietināts ari barona
Kronstjema draugs! - viens iesaucās. Dreilings ausījās. Barona Kronstjema, zviedru pulkveža, vārds daudz nozīmēja. Ar tā draugiem nedrīkstēja neapdomīgi jokot. Bet vai tad Franks patiesi būtu tik ievērojams?… Uz rātsnama lielajām trepēm nāca pretim gubernatora vēstnesis Nils Nilsens. Ieraudzījis sargu vidū apcietināto Franku, ar kuru kopā bija braucis no Kundziņsalas un to ieteicis Krakava kundzei, viņš apjuka. Tomēr goddevīgi pagrieza ceļu un sveicināja. Dreilings pavisam sašļuka. Atcerējās, ka kādreiz, gadus desmit atpakaļ, Franks bija starp barona Kronstjema viesiem. Vai viņu starpā patiesi būtu tik atklāta draudzība, ka pat pilsētas aptīritāji par to runā? Arī
gubernatora ļaudis viņu pazina… Protams, Dreilingam nevarēja ienākt prātā, kādos apstākļos radusies šī pazīšanās. Ko jūs te atvedāt, Dreiling? sēžu zālē ienākušos saņēma birģermeistars fon Benkendorfs. Kāds pilsonis man uzrādīja šo vīru kā vainīgo pie ugunsgrēka. Bet varbūt te notikusi pārskatīšanās… Pienāca citi rātskungi un sāka arestēto izprašņāt. Dreilinga nedrošība un Franka izglītota cilvēka izturēšanās un atbildes galu galā iedvesa cieņu, un viņu atlaida atvainojoties. Katiņa Rātslaukumā bažīgi vēroja pilsētas nama durvis. Kad Franks atkal tajās parādījās, viņa izspiedās cauri pūlim un sastapās ar Franku pie stūra. - Kas bija, Gabriēl? - viņa bažīgu
skatu jautāja. - Pārpratums. Esi mierīga. Uz redzi rītvakar tepat. Atkal slepens rokas paspiediens, un abi gāja katrs uz savām mājām. Saīdzis Dreilings stāvēja sēžu zālē pie loga un kodīja lūpas. Te klusi pienāca sekretārs Hilebolds, gudrais lapsa, kurš uzmanīgi vēroja pazīstamo okšķeri un ļaužu nīdēju un saprata, ka rātskungam vajaga būt svarīgam iemeslam dabūt rokās šo Gabriēlu Franku. Man šķiet. Dreilinga kungs, viņš viltīgi sāka šķetināt savu nodomu pavedienu. - ka jūs pārsteidzāties. Kā? - Tas asi paraudzījās sekretārā. - Šo vīru tomēr vajadzēja paturēt apcietinājumā.
- Jūs arī viņu turat aizdomās?! Hilebolds viltīgi pasmīnēja: Es viņu nepazīstu. Bet man liekas, ka jums ir iemesli to nopratināt. Dreilinga piere sagrumbojās: - Kā jūs to domājat? Viņš varbūt ir nevēlams mūsu godājamā pilsētā? -Un tad?… Tagadējā vispārēji saspīlētā gara stāvoklī nebūtu grūti uz aizdomu pamata viņu iemest cietumā ilgākam laikam. Bet jūs tak dzirdējāt, ka tam laba pazīšanās ar augstākām zviedru aprindām. Tam nav nekādas nozīmes, ja pierāda viņa līdzdalību noziegumā. - Un jums būtu kādi pierādījumi?!
Tos tiesa var izspiest! Sekretārs viltīgi pamirkšķināja acīm. Dreilings saprata. Franks bija jāiepin šajā dedzināšanas prāvā. Uz pāris liecinieku aizdomām viņu varētu nodot moku solam. Un uz tā dažs labs atzinies lietās, par kurām pirms tam nebija ne jausmas. Ak, kā viņš vēlētos redzēt šo Franku iznīcinātu! Nu bija izdevīgs gadījlens… Kādēļ to neizmantot? … Bet barons Kron- 8tjern8?… Ak, ko! Visam tak jānotiek likumības un tiesas ceļā!… Viņš glūnoši paraudzījās sekretārā: Jūs, Hilebold, arī esat tiesas sastāvā… Jūs esat gudrs un veikls… - Par abiem, Dreilinga kungs, mēs izdabūsim taisnību, - viņš pavīpsnāja, neslēpdams rātskungam savu nelietību, jo
pazina tak ari to. Labi, sekretāra kungs! Dreilings paspieda tā roku. - Es vienmēr esmu stāvējis par to, ka jums jātiek par rātes virssekretāru. Man šķiet, šai prāvā jūs to izpelnīsaties. Hilebolds dziļi paklanījās. Tikai šo solījumu viņam vajadzēja, jo zināja, ka darbīgajam un viltīgajam Dreilingam rātē ir ļoti liels iespaids.
XXII Tiesa Rātsnamā, nelielajā kamerejas zālē, uz paaugstinājuma pie sarkanā tiesas galda sēdēja tiesas kungi, izmeklēdami Rīgas dedzināšanas prāvu. Priekšsēdētājs un daļa tiesas locekļu cerēja lietu ātri iztiesāt, jo blakus, aresta telpās, sēdēja cilvēks, kas labprātīgi bija atzinies par vainīgo. Bet citi, Dreilinga iedvesmoti, uzskatīja notikumu par ļoti sarežģītu, atsaucās uz pilsētā un tāpat rātē izplatītām baumām par politisku priekšspēli krievu cara Rīgas iekarošanas plāniem un pastāvēja uz bargu pratināšanu, lai izzinātu citus
līdzdalībniekus. Samsons fon Himelstjems atklāja sēdi. Sargi ieveda nelaimīgo Andersenu. Bāls, vainas sajūtu sejā, viņš noliektu galvu nostājās pie tiesas galda. Nemierīgā uguntiņa viņa acīs bija izdzisusi; tās raudzījās blāvi, bez dzīvības, kā caur miglu. Taujāts par savu personību, viņš gļēvi, kā ar mokām, paskaidroja, ka saucoties Pēteris Andersens, esot zviedru tirgotājs no Stokholmas, gribējis Rīgā atvērt tirgotavu, bet vētrā kuģis strandējis Kurzemes piekrastē. Tagad dzīvojot pilī pie sava radinieka, pils skrodera meistara Magnusa. Priekšsēdētājs sāka uzstādīt jautājienus pēc tiesas uzmesta plāna: - Tu aizdedzināji pilsētu?
-Jā. - Kurā vietā? - Jāņa tilta ielā. Kādas pakulu un linu noliktavas pagrabā. Kas tevi pavedināja uz šo nedarbu? Apsūdzētais klusēja. - Nu, - priekšsēdētājs mudināja, saki, saki! - Pats ļaunais! - Andersens nopūtās. - Kur tu viņu satiki? — tuipināja Dreilings. Apsūdzētais neatbildēja. -Nu? Vai Lastadijā? Andersens ļāva galvai noslīdēt. Aha! Lastadijā!… Sekretāra kungs, atzīmējiet! Hilebolds jau rakstīja. Šādā garā tika ievadīta iepriekšējā
noklaušināšana un tāpat turpinājās.Nelaimīgo mocīja neprātīgie jautājieni, un viņš teica visu, ko no tā vēlēļjās. Grūtības radīja Dreilinga un citu prasība aprakstīt pavedinātāju un minēt viņa vārdu. Nabaga plānprātiņš pūlējās izdomāt un teica, kas iekrita prātā. Viņš bieži sapinās atbildēs, minēdams kā pavedinātāju sava radnieka Magnusa vārdu. Pūles bija Dreilingam un Hileboldam izsargāt tiesu no galīga absurda, kaut smieklīga bija visa pratināšana jautā. Tad nelietis rātskungs nāca klaji laukā: - Saki, vai tas cilvēka nesaucās Gabriēls Franks? Jā, - noguris atbildēja mocītais. - Priekšvārda nezinu. Pavārds
laikam bija Franks. Tālāk uz Hilebolda veikli uzstādītiem jautājieniero, kuriem atbildi tas ielika tieši pratināmā mutē. šis bija spiests atzīties, ka saticies ar Franku Lastadijā, ka Franks esot no Maskavas aģentiem uzpirkts nodedzināt Rīgu, ka solījis arī Andersenam daudz naudas, ka abi kopā apstaigājuši pilsētu, aplūkodami, kur būtu vieglāk pielikt uguni, ka tam vēl bijuši citi palīgi - veci, sirmi ļautiņi. Ar lielām pūlēm nabagu izdevās izsargāt no galīgu aplamību sarunāšanas. Pa tam jau bija nosūtīti sargi apcietināt Franku. Viņu ieveda tiesas zālē, iepriekš izvedot Andersenu blakus telpās. Franks atbildēja uz jautājieniem, ka esot tieslietu students, dzimis Cvikauā, Saksijā, darbojies kā audzinātājs
Holšteinā, Libekā, vēlāk Rēvelē, Tērbatā, Narvā. Maskavā, Rīgā ieradies 26. aprīlī šajā gadā. apmeties Lastadijā pie Krakava kundzes. Viņš noslēpa savu slimības laiku un uzturēšanos Kundziņsalā pie Kronstjerna. Priekšsēdētājs sāka iztaujāšanu: Vai tu nepazīsti kādu Pēteri Andersenu? - Nē, nekad tādu neesmu pazinis. Kādēļ tu iedomājies pilsētu aizdedzināt? Tāda iedoma man nekad nav bijusi! - Franks ar humoru pasmaidīja. Ieveda Andersenu. To ieraudzījis. Franks apjuka. Šis vīrs tam nebija gluži svešs. Viņš pūlējās atcerēties, kur to redzējis, bet nevarēja iedomāties, ka tā seja tam liekas
pazīstama pēc Jirgena nostāsta Toma Josta ērberģi. Bet toreiz Karātavu kalnā viņš nemaz nedabūja ieskatīties uzbrucējā. Tiesnesis griezās pie Andersena: Lūk, te ir Franks, kas tevi pavedināja uz briesmīgo nedarbu! Vai pazīsti viņu? Andersens sveši uzlūkoja priekšā stādīto. Nu! - tiesa uzstājās. - Vai tas ir tas, kas tevi iegrūdis nelaimē? Skaties labi! Viņa dēļ tevi gaida mokas ratā! Vājprātīgais sāka šņukstēt: -Jā, jā, tas ir viņš! Tiesas kungi pamanīja Franka apjukumu un Andersena slimā prāta uztraukuma lēkmi uzskatīja par atzīšanos. Dreilings uzvaroši paraudzījās priekšsēdētājā. Tad piekrītoši palocīja
galvu. Lieta likās skaidra. Nu, vai tagad beidzot atzīsties, ka pazīsti šo vīru? priekšsēdētājs jautāja Frankam. Tas saņēmies atbildēja noteikti: -Nē! Bet tu kopā ar viņu esi redzēts ejam pa Jāņa tilta ielu! - iesaucās Dreilings. - Kas to redzējis? Dreilings apjuka. Hilebolds saviebās un pārmetoši noraudzījās sabiedrotā. Tas bija pārsteidzies, priekšlaikā apgalvodams to, kas bija pirms uzpirktajiem lieciniekiem jāliecina. Tas nav no svara! - Dreilingu izglāba vecais Fegezaks, piesēdētājs. Atzīsties, ka esi vainīgs pie Rīgas nodedzināšanas!
-
Nevaru atzīt vainas, kādas man
nav. Apsūdzētos izveda. Sauca iekšā pa vienam sameklētos un uzaicinātos lieciniekus. Starp tiem bija namsaimnieks Jur- gens, Krakaviene, Vilberģiene un, kā par brīnumu, ari sīkstulis no Iekšvaļņa - Hansls Avests. Liecinieks Jurgens attēloja Franku kā pēdējo palaidni, kas piedzeroties kopā ar prieka meitām atklāti ļaužu priekšā un neuzskatot to par kaunu. Viņš Franku apzīmēja par Maskavas izlūku, kas tikai labu stāstot par krieviem un draudot ar karu. Arī Krakaviene domas par savu īrnieku bija grozījusi. Tas esot dedzinātājs, jo ap ugunsgrēka izcelšanās laiku, - kā pirmdien, tā otrdien - bijis
prom no mājām. Viņa viena, nevarīga sieviete, esot bijusi spiesta glābt savu iedzīvi uz tālākiem namiem, kur īrnieka pienākums tak būtu viņai palīdzēt. Valberģiene apgalvoja, ka redzējusi Franku kopā ar Andersenu pie Daugavas. Hansis Avests zvērēja, ka redzējis abus ap Jāņa baznīcu. Franku ieveda un stādīja pretim lieciniekiem. Kā jurists, viņš veikli un lietišķi apgāza liecinieku tukšās liecības un aplamos apgalvojumus, ķerdams tos pašus pretrunās, un atspēkoja ar lielu asprātību visus apvainojumus. Tiesai jau tomēr bija savs spriedums par Franku. Bez tam Andersens to atzina kā savu pavedinātāju un līdzvainīgo. Šīsdienas sēdi slēdzot, Dreilings uzgavilēja. Tagad, viņš domāja, neviens
no viņa nagiem neizraus nīsto ienaidnieku. Pat gubernators Kristens Homsnē! Otrā sēdē Pēteris Andersens atsauca visus apvainojumus pret Franku. Viņš to nepazīstot un nekad iepriekš neesot redzējis. Nakti cietuma kambarī tam bijis sapnis: kāds labs gars viņu mudinājis teikt patiesību. Uz Dreilinga mulsināju- miem un iegalvojumu, ka tas gan varētu būt bijis ļaunais gars, nabaga vājprātīgais nomocīts piekrita beigās, ka varbūt arī tā bijis… Ik sēdes sākumā, pa nakti atspirdzis, Andersens noliedza Franka līdzdalību, bet, neatlaidīgās pratināšanas spīdzināts un nogurdināts, viņš krita apātijā un teica, ko no tā vēlējās. Šis un tas no tiesas gaitas rātsnamā nokļuva arī uz ielas. Jirgens Boks, bendes kalps, pazīdams Dreilinga nelietību,
bažījās par Franku. Viņš dzirdēja par Valherģienes liecību, ka tā redzējusi Franku kopā ar Andersenu otrā dienā pēc tam. kad pilsētas aptīrītāji atkal uzsākuši darbu. Jirgens tak pats pavadīja Franku līdz Daugavmalai, kad tas dienu iepriekš aizgāja uz Jelgavu. Liecinieces meli bija jāpierāda, un viņš steidzās uz rātsnamu. Bet to nepielaida pie liecības, jo bendes kalps tak skaitījās par negodīgu! Andersena atsaukumi galu galā mulsināja tiesu. Tā pati sapinās, cenzdamās prāvu noskaidrot. Neticami, ka augstās rātes kungi, tiesneši, nenojauda nabaga Andersena prāta ap- tumšoēanoe! Bet tā patiesībā bija. Kaut liela da|a viņu bija apmeklējuši augstskolas Vācijas pilsētās, kaut bija pat juristi viņu starpā, tie tomēr bija tumši nejāgas un aprobežoti
ļautiņi. Vienīgi Dreilings un Hilebolds zināja, ko dara. Kad tiesas gaita pārāk sarežģījās, tika nolemts ķerties pie moku sola.
XXIII Bende un viņa meita Ari Kātiņu sasniedza valodas par Franka apvainojumiem dedzināšanā, par tā drošsirdīgo aizstāvēšanos un tiesas kungu pamācīšanu un… ka tam draudot moku kambaris. Kur viņai griezties savās sirdsbailēs? Attiecības ar viru bija kļuvušas vēsas. Herejs pēc ugunsgrēka gluži pārvērtās. Dzertuves viņš vaira neapmeklēja, bet lielāko dienas daļu pavadīja gultā, bija kluss un domīgs; pret Kātiņu uzmanīgāks, bet ari atturīgāks. Ar Johanu Katiņa nevarēja runāt par Franku, to viņas sirds neatļāva. Un viņa nolēma iet pie tēva.
Meistars Mārtiņš sēdēja lielajā torņa istabā pie galda, ar kaut ko sev priekšā knubinādamies, kad meita ienāca. Novēlējusi tēvam dievpalīgu, viņa nosēdās tam pretim. Pēkšņi tā ievēroja tēva rokas savādu dzelzs daiktu, ko tas ar spalviņu ieeļļoja. Nagu skrūves! Viņa pazina šo bendes moku riku. Mans Dievsl Varbūt Gabriēlam?! Oms, aizņemts darbā, nemanīja Kātiņu nobālam. Nu, kā klājas pa mājām? - viņš pret meitu parastā maigumā un sirsnībā jautāja. - Vai Johans vēl dzer? - Kopš ugunsgrēka vairs ne. Paldies Dievam… Tu laikam atnāci pēc naudas? - Nē, tēt. Pateicos tev. Mums vēl
kāds mazumiņš ir. - Tātad tāpat pienāci - ciemos… Katiņa. raudzīdamās uz moku instrumentu tēva rokās, iesāka valodas par to, kas viņas sirdi nospieda: - Vai tev, tēt, šodien būs tortura? Bende nopūtās: - Jā. Andersenu pirmo reizi iztaujās moku kambarī. Bet viņš tak esot atzinies. Arī Gabriēlu apvainojis līdzdalībā. - Liecību pret Franku viņš atkal atsauca. - Un tiesa grib viņu piespiest ņemt atpakaļ atsaukumu? -Jā. - Bet kas tad notiks ar Gabriēlu? - Ari viņam draud moku sols. Un tev. tēt, - Katiņas lūpas sāka
drebēt, - tev Gabriēls būs jāspīdzina? Ak Dievs, jā! Tas man būs jādara. Bet es ceru, ka tiktāl netiksim. - Tiktāl netiks? Kā? Franks nav vainīgs. Viņš tiesas priekšā arī neizturas kā apsūdzētais, bet kā pats tiesātājs. Viņš apgāž visas apsūdzības, viņš smejas par tiesas kungu aplamībām, apsūdz tos pašus tiesas cieņas graušanā, ir jautrs un pašapzinīgs. Bet uz moku sola, kā tu pats, tēt, bieži stāstīji, dažs labs atzīstas… Man liekas, Franks nebaidās no torturas. Nešaubos, ka viņš jau sen varētu būt brīvībā, bet, liekas, tam dara prieku norādīt uz rātskungu aplamībām pie noklaušināšanas, tos pazobot. - Tā viņš sev uzvels viņu dusmas! Tiesa nedrīkst vadīties ne no
dusmām, ne laipnības. Tai jāspriež pēc likuma. Ai, tēt, cik bieži tu pats neesi stāstījis, ka tiesa uz moku sola piespiedusi nabaga nelaimīgos cilvēkus atzīties noziegumos, ko nebija pat nosapņojuši! Es tev teicu, bērns, ka Franks līdz moku solam nemaz netiks. -Kātā? Ar vienu vārdu viņš varēs attaisnoties. - Ar vienu vārdu? Jā. Viņam tikai jāpasaka un jāpierāda, kur tas bijis tanī brīdī, kad uguns pirmo reizi izcēlās. Katiņas vaigi pietvīka. Uztraukta viņa piecēlās, lai tēvs to neievērotu, un piegāja pie torņa loga. Frankam jāizstāsta un jāpierāda, kur viņš bijis viņā jaukajā
ziedoņa dienā? Tā domā tēvs, likdams visas cerības uz šo atzīšanos. Bet, ak vai! Gabriēls to nedarīs, nekad! Nekad viņš nepieļaus, ka uz Kātiņu rāda pirkstiem! Tak visu laiku pirms apcietināšanas, kad abi atzinās mīlā, viņš tik rūpīgi vairījās, ka kāds nemana tā jūtas pret Kātiņu… Un nu lai Franks aptraipītu drauga ģimenes godu, stāstīdams par slepenu satikšanos ar tā sievu? Lai viņš gāž kaunā stingri tikumīgo, nelokāmi godīgo meistaru Mārtiņu, varbūt uz viņa moku sola atzīdamies, ka skūpstījies ar viņa citam vīram izprecēto meitu? Nē. Gabriēls labāk mirs, nekā nodoe savus draugus ļaužu izsmieklam!… Ko darīt?… Atzīties tēvam, ka mīl Franku, ka visus desmit gadus, kamēr salaulāta ar Hereju, viņa mīlējusi Gabriēlu? Uzticēt tēvam
savas sirds dziļākos noslēpumus? Izstāstīt tam, ka Jelgavas konsistorija gatavojas šķirt viņas laulību un ka Franks to lietu kārto?… Vai tas nebūtu pārāk smags sitiens vecā vira goda jēdzienam? Vai viņš, cik maigi ari nemīlēdams savu meitu, varētu to attaisnot?… Viņa pazina tēva uzskatus laulības jautājienā: tak reiz tika runāts, ka viņa, Katiņa, stāvot ceļā Johana laimei, ka Herejs ieminējies par šķiršanos; tad Oms drūmi kratīja galvu, uztraucās un beidzot izteicās, ka tādā gadījienā šķirtai sievai jāatsakās no dzīves, tā nedrīkst iet ļaudīs, pat ne ar draudzenēm satikties, tai savs mūžs jānodzīvo vientulībā. Un, lūk, ko varētu teikt meistars Mārtiņš, kad dabūtu zināt, ka viņa meita, vēl būdama likumīga sieva vīram, jau skūpstās ar otru?… Un tad: ko
galu galā tēvs varētu darīt Franka labā? Vai bende drīkst iejaukties tiesnešu lietās? … Nē, viņa domāja, tagad labāk neatklāt tēvam savu sirdi. Nāks laiks, kad tas būs vieglāk izdarāms. .. Bet kā glābt Franku? Kā pierādīt viņa nevainību? Tikai Katiņa viena zināja, kur viņš bijis, ko darījis ugunsgrēka brīdī. Varbūt tak tēvs atrod kādu glābiņu! Un ja nu Gabriēls. tēt, nevar pierādīt, kur viņš bijis? - Viņš to varēs, meitiņ. Franks nekad nav mīlējis vientulību, viņš arvien saietas ar ļaudīm. Gandrīz ik dienas viņš redzas ar senajiem draugiem Toma Josta ērberģi. Arvien atradīsies pāris cilvēku, kas varēs apliecināt, ka liktenīgā brīdī bijuši ar to kopā. - Bet ja nu Gabriēls, varbūt, izgājis
viens pastaigāt ārpus pilsētas?… Kaut līdz Smilšu kalniem…? - Tas būtu ļauni. - Tad tam draud tortura? -Jā. - Un tev. tēt. - Katiņa iesāka Šņukstēt, - tev būs jāizspiež no Gabriēla atzīšanās!? Bende drūmi raudzījās sev priekšā uz galda stāvošā moku rīkā: - Var gadīties, ka man tas jādara… Ak Dievs! Jāstiepj uz moku sola krietnākais cilvēks, draugs un dzīvības glābējs… Jāsarausta viņa dzīslas, jāsalauž viņa kauli… - VisužēlīgaisDievs!… Tēt! Tēt! - Bet apmierinies, bērxi3. Es savu mākslu protu. Cik reizes neesmu izglābis inkvizītus, kas, pēc manām domām, bija
nevainīgi. Es remdēšu Gabriēla sāpes uz moku sola un nepiespiedīšu to teikt noklaušinātāju vēlamo atzīšanos. Es protu pievilkt nagu skrūves bez sāpēm, uzlikt spāņu zābakus, nesalaužot stilbu kaulus, staipīt locekļus, nesaraujot dzīslas. Man ir zāles, kas apreibina un neliek just pat spēcīgākās sāpes. Protams, Gabriēlam būs jāpaciešas, bet viņš neatzīsies, un tiesai nāksies viņu attaisnot. Bez atzīšanās nevienu nenodod kāķim vai ratam… Tēva noteiktā pārliecība, ka izdosies glābt Franku, Kātiņu mazliet nomierināja. Viņa atstāja tēvu. Gāja mājup pa Iekšvalni. Pārdomāja tēva vārdus: viņš remdināšot sāpes, lai izmisumā nepasprūk piespiesta atzīšanās. Tātad tomēr Frankam būs jāguļas uz moku sola, būs jācieš… No jauna viņu sagrāba
bailes, un galvā dzima doma: atzīties! Bet ne kā Johana Hereja likumīgai sievai - nē! Viņa dosies uz Jelgavu, lūgs konsistoriju pasteidzināt laulības šķiršanu un izdot rakstu -"brīvības grāmatu", kā Gabriēls bija ar jokiem teicis. Tad kā brīva tā stāsies tiesas priekšā un atzīsies, ka liktenīgā stundā bijusi ar apvainoto divatā Smilšu kalnos. Reiz tā kā tā tēvam būs j āzin, ka viņa mīl Gabriēlu un grib ar to kopā doties uz viņa dzimteni - Saksiju. Kādēļ tad ne pie laika, ja līdz ar to var aiztaupīt mīļotam cilvākam baigus brīžus un tēvam liekas pūles? Bet pirms tā gribēja aprunāties ar draudzeni Toniju, kura kopš Bierņa nāves viena apdzīvoja tēva būdu. Pie draudzenes Katiņa atrada Jirgenu. Līgavainis ar līgavu arī patlaban
bija runājuši par Franku. Jirgens tikko bija atgriezies no rātsnama. Viņš izskatījās saviļņots un spara pilns. - Labdien, Katiņas kundze! - viņš sveicināja viešņu. - Labdien. Jirgen… Vai neesi ko dzirdējis par Gabriēlu Franku? - Kā nē! Es nupat Tonijai stāstīju, ka pat viltus liecinieki nekā nevarēs pierādīt Franka kungam. - Tu biji uz Rātslaukuma? - Nē! Pašā tiesas zālē! Jau agrāk man gadījās dzirdēt, ka kāda Valberģiene no Lastadijas nodevusi nepatiesu liecību, it kā būtu redzējusi 13. maijā - tas ir otrā dienā pēc tam, kad pilsētas kalpotāji atjaunoja darbus - Franku kopā ar šo Andersenu Daugavas malā. Tā kā jau 12. maijā Franks bija aizgājis uz Jelgavu un es
pats viņu līdz Daugavas malai pavadīju, tad steidzos uz rātsnamu apgāzt nepareizo liecību. Bet mani nepielaida. Šorīt satiku rātskungu Fegezaku un tam klaji pateicu, ka tā ir netaisna tiesa, kas uzklausa viltus liecības un negrib dzirdēt īsto patiesību! Un kaut tas būtu nicinātais bendes kalps! Tad Fegezaks pats mani ieveda tiesas zālē un lika pierakstīt manu liecību. Arā ejot, aprunājoe ar rātes kalpu. Tas teica, ka tikai viena lieta nākot par sliktu Frankam: viņš nesaka, kur atradies ugunsgrēka laikā. Mājās tas neesot bijis. Ja te kāds varētu apliecināt, ka bijis ar to kopā, tad viņa navainība skaidra… Ak, man nav miera! Es gribu apstaigāt mūsu draugus, vai varbūt kāds nav to saticis tajā stundā… Puisis aizsteidzās. Jirgena stāstījums Katiņas
apņemšanos galīgi nostiprināja. Jādodas uz Jelgavu. Ari Tonija piekrita: kā šķirtai sievai viņai nevar nekā pārmest!… To pašu dien' Katiņa atstāja Rīgu, neko tuvāk vīram neatklādama. Viņa iešot uz Jelgavu. Herejs ari nejautāja, jo saprata, ka Katiņa tam zudusi.
XXIV Moku kambari Meistars Mārtiņš Oms ar palīgiem Hermani Fišeru un Jirgenu Boku rīkojās rātsnama pagraba moku kambari, gatavodamies torkvēt Gabriēlu Franku. Pie sarkanā inkvizitoru galda rātes sulainis ar mazu nazīti asināja zoss spalvu sekretāram protokola rakstīšanai. Meistar Mārtiņ! - viņš teica bendem. - Vai jums neliekas, ka šis Andersens ir muļķa prātā? Oms nopūtās: - Ak, mīļais Hans, to sajēdz katrs, kas ar šo nelaimīgo dažus vārdus parunājis, tikai rātskungi nē.
- Bet tad tak uz viņa liecībām nevar palaisties? Tā gluži nav. Šim Andersenam uzbrukuši laupītāji, un no tā viņš sajucis prātā… Viņš zaudējis visu savu mantu, kuģim bojā ejot Kurzemes piekrastē, paskaidroja Jirgens. - Es to dzirdēju Toma Josta ērberģī no paša kuģinieka. Preces izglābtas malā, un tur nakti laupītāji tās aizveduši. No tā laika viņš sajucis un visur meklē savu mantu. Varbūt arī tā, - Oms turpināja. - Bet šad un tad viņam uznāk skaidri brīži. Tiesnešu samulsināts, viņš saka visu, ko no tā vēlas dzirdēt, bet, atgriežoties skaidram prātam, atsauc nepatieso, izvilkto liecību. Tā jau divi reizes mocīts, viņš sāpēs no sirds atzinies, ka Franks nav
tā līdzdalībnieks un viņš to agrāk nepazinis. Man ari liekas, - teica rātes sulainis, - ka šis Franks nevar būt vainīgs. To redzēsim pie torturas! stulbi pasmaidīja bendes vecākais palīgs Fišers, drūmu, trulu seju. Oms 3tingri to uzlūkoja: - Tu, Herman, tā domā? - Jā, meistar. Varbūt tev taisnība… — bende pagriezās sāņus, un viņa lūpu kaktiņos rotājās smaids. Ieradās invizitori, tiesneši: Fegezaks, Dreilings, Rigemans un sekretārs Hilebolds. Hans! — Fegezaks pavēlēja sulainim. - Liec, lai atved inkvizītu Franku!
Tiesneši sasēdās pie galda. Pēc dažām minūtēm cietumsargs ieveda Gabriēlu Franku - bālu, nogurušu skatu, bet mierīgu, gandrīz miegainu un līdzsvarotu. Vienaldzīgi viņš aplūkoja moku solu, sveicinādams pamāja ar galvu meistaram Mārtiņam un Jirgenam. Tie stāvēja auksti, kā sastinguši. Fegezaks kā priekšsēdētājs paziņoja sēdi par atklātu. Sekretārs Hilebolds atvēra aktis un nolasīja jau uzmesto protokolu: Ar šo augsti godājamā tiesa dara zināmu apvainotam Gabriēlam Frankam, ka Pēters Andersens vairākkārtīgi atzinies esam pazīstams ar minēto Franku, ko zem zvērasta vēl apliecinājuši divi liecinieki. Bez tam
minētais Andersens pirms, pēc un pa torturas laiku izteicies, ka šis pats Franks viņu pavedinājis aizdedzināt pilsētu, kā ari pats pielicis roku pie negantā nozieguma. Tā kā apvainotais Gabriēls Franks stūrgalvīgi liedzas, tad augstā tiesa nolēmusi pielietot tam tor- turu, lai tā no viņa izdabūtu patiesību. Tiesas un taisnības labā. Nu, - piesēdētājs griezās pie inkvizīta, - vai gribi atzīties savā noziegumā, pirms ļauji salauzt kaulus? Esmu nevainīgs, - Franks teica mierīgi, - un nekā nevaru atzīties. Izģērbt! - tiesnesis uzsauca bendes kalpiem. - Stiept uz moku sola! Uzlikt rokām nagu skrūves! Abi bendes kalpi izpildīja savu darbu. Tad meistars Mārtiņā sāka
mocības: piegrieza skrūvi. - Vaidi! - viņš, tiesnešu nemanits, pačukstēja Frankam. Tas noraidoši papurināja galvu. - Piegriezt! - pavēlēja tiesnesis. Bende vēlreiz pagrieza skrūvi. Franks iekoda lūpu, bet gulēja mierīgs. - Kāpēc viņš nevaid? - brīnīdamies jautāja Dreilings. - Tas varēs daudz panest, - noteica Rīgemans. - Vēl ciešāk! Bende atkal piegrieza un teioa tiesas kungiem: - Jautājiet, augstie kungi. - Mēs gaidām viņa moku kliedziena! - Viņš nekliegs. Sasodīts!… Runā, Gabriēl Frank! Saki, kas vainīgs pie negantā nedarba?
-,Es esmu nevainīgs, - Franks tikpat mierīgi, tikai mazliet saspiestā balsī atbildēja. - Es nezinu neviena vainīgā. - Vai pazīsti zviedru Andersenu? - Pirmo reiz to redzēju tiesā. - Nogriezt matus inkvizītam! Fišers ar dzirklēm stājās pie darba. Meistara Oma seja ap- mācas.Tā bija slikta zīme, ja liek pie pirmā mocību grāda jau apcirpt matus: tiesneši nolēmuši spīdzināšanu turpināt bez žēlastības. Pagāja dažas minūtes, un inkvizīts bija apcirpts. -* No jauna piegriezt skrūves!… Stiprāk!… Nu, atzīstaties! Franks jau mazliet saviebās, bet atbildēja ar tādu pat mieru kā pirms tam: - Es neesmu vainīgs pie ugunsgrēka un nepazīstu Andersenu.
- Vēl piegriezti Tā pati atbilde. -Vēl! Vēl! Vēl! Velti tiesneši pūlējās. Spīdzinātais nezaudēja miera. - Vēl piegriezt! - noskaities sauca Rigemans. Bende pretojās: - Nevar, augstā tiesa! Pirmais grāds ir sasniegts. Kā plēsīga tīģera skatu raudzījies bendes darbā, Dreilings pielēca no galda un pieskrēja pie moku sola: Jūs esat pārāk maigs, meistar Om! Tā jūs varat auklēt mazus bērnus! Lūk kā to dara! Viņš ieķērās abām rokām skrūvēs, pirms bende paspēja aizkavēt, un spēcīgi pagrieza tās. Nobrikšķēja plīstoši nagi un
lūstoši kauliņi, no pirkstu galiem izšļāca asiņu strūkliņas. Bet Franks klusēja. Tikai viņa zobi sakodās tik cieši, ka ari uz lūpām parādījās asinis. Pārsteigts Dreilings noliecās pār savu upuri. Ari pārējie kungi bija ļoti izbrīnējušies. Nē, tādu spītību es vēl savu mūžu neesmu redzējis! - priekšsēdētājs Fegezaks raustīja plecus. - Viņš neatzīstas, pat neievaidas! - Vai viņš ar pašu nelabo sakaros? šņāca Dreilings. - Neiedomājama pašsavaldīšanās, norūca Rigemans. Dreilings pamata skatu uz bendi. Tas pārmetoši raudzījās viņā, galvu grozīdams.
Kas ir? - rātskungs satraukti uzsauca. Jūs vēl lāgā nepieprotat bendes amatu, augstais kunge! - Oms griezīgi atbildēja. - Tas bij pret visiem tiesas un cilvēcības likumiem! - Te pēkšņā iedomā viņa acis iedzirkstijās. - Tagad tiesai atliek tikai inkvizītu attaisnot! -Kātā? Ir vecs paraduma likums: ja pie pirmā tarturaa grāda tiek salauzti pratināmā locekļi, tad tortura jāuzskata kā pēdējā grādā, pēc kura inkvizīts vairs nav pratināms. Tiesas kungi apjuka, pareizi, tāds paradums bija. Še to nevar pielietot! - attapās vecais Fegezaks.- Tā bija pārskatīšanās, un tiesas locekļa darbu nevar uzskatīt par
bendes darbu… Šodien pietiks. Dreilings. glūnoši noraudzījies bendē un kaut ko pārdomājis, piegāja pie galda. Viņš kaut ko iečukstēja tiosneSiem. Tie piekrītoši pamāja ar galvām. Tad Dreilinga teica skaļi: Augstie kungi! Tā kā mūsu bende ir inkvizīta draugs, tad nedrīkstam to piespiest iet pret viņa sirdsjūtām. Viņš jāatbrīvo uz pāris nedēļām no amata izpildīšanas.. - Jā, jā. - piekrita pārējie. Meistar Mārtiņ Om! priekšsēdētājs paziņoja. - Augstās rātes inkvizīcijas tiesa atsvabina jūs šai prāvā no jūsu pienākumu izpildīšanas. Ejiet ar mieru mājās. Jūsu darbu novedīs galā palīgs Hermanis Fišers. Bende nobālēja. Ari Jirgens
uztraucās. Aizvest inkvizītu! - Fegezaks deva rīkojumu cietumsargam. - Un atvest otru - Andersenu. Oms kā nemaņā izgāja. Fišers ar Jirgenu noņēma Frankam nagu skrūves, atraisīja to no sola un piecēla kājās. Nelaimīgais skumji aplūkoja savus asiņainos, sašķaidītos pirkstus, tāpat paraudzījās Dreilingā un, saģērbts, grīļodamies sekoja cietumsargam. Šī pratināšana pārāk gari ievelkas, - saīdzis sacīja priekšsēdētājs. Es vēlētos reiz mieru. Vai jums, sekretāra kungs, spriedums jau uzmests. Jā, godājamais priekšsēdētāja kungs, - Hilebolds atbildēja. Tad šodien būs jābeidz ar šo
Andersenu. Bet ja viņš atkal atsauc apvainojumu pret Franku? - iebilda Dreilings. Piespiedīsim atzīties, - domāja Rigemans. - Tas nav tik stūrgalvīgs kā otrs. Nudien, apbrīnojama izturība šim Frankam! Sašķaidīti pirksti-bet neviena vārda!… DreilingB viltīgi saviebās: - Gan viņš atzīsies! . Cietumsargs ieveda Andersenu. Tas, iepriekšējo mocību novārdzināts, tikko spēja paiet, atbalstīdamies uz sarga pleca. ^ Mīļais draugs! - Fegezaks viņu tēvišķi uzrunāja.- Tev jāmirst par saviem grēkiem. Tādēļ nepaildzini sev mokas un atzīsties vaļsirdīgi savā vainā,
ko gan tu nenoliedz, bet līdz ar to atzīsti ari savus līdzbiedrus.,. Tātad atbildi: tu pielaidi uguni sv. Jāņa baznīcai?… Rakstiet, sekretāri -Jā. - Un tāpat ari Doma skolai?… Andersens pacēla pret griestiem savu pusizdzisušo skatu un centās saprast jautājienu: - Doma skolai?… - Jā, Doma skolai! - Nē, to neesmu darījis. Tiesneši sašuta: - Nolādēts! Stiept uz moku sola! Hermanis Fišers ar Jirgenu piesēja tiesājamo. Herman Fišer! - Fegezaks teica. - Tu tagad esi bende. Strādā, kā amata cieņai pienākas!
Fišers, saviebis trulo seju laimīgā smaidā, paklanījās. - Staipīt dzīslas! - pavēlēja tiesa. Jaunais bende veikli sasēja nabaga rokas un virves galu atsēja riņķī pie sienas. Otru virvi aptina ap kājām un galu piesēja rata spolē. -Sākt! Pagriezās rats. Nobrīkšķēja locekļi. Andersens izgrūda sirdi satricinošu sāpju kliedzienu. - Apturēt!… Nu, vai atzīsties Doma skolas dedzināšanā? -Jā, jā, jā!… -Vēlreiz pievilkt! Atkal sāpju kliedziens. - Apturēt!… Vai atzīsti Franku par savu līdzdalībnieku? - Ak Dievs…
-Nu? -Jā. Man šķiet, pietiks, - atvieglots izdvesa Fegezaks. - Rīt pilnsēdē nolasīsim spriedumu un ar vienu būsim galā. Aizvest inkvizītu! Sagatavot nāvei! Tiesa pasteidzās ar spriedumu, jo bendes kalps Fišers patiesi slikti vēl prata savu mākslu: saraustītais Andersens, novests cietumā, tikko vairs elpoja. Nēšus viņu ienesa tiesas zālē, nēšus aiznesa atkal atpakaļ uz cietumu. Nesamaņā viņš nodzirdēja sava nāves sprieduma. Otrā rītā agri, nepaspēdami izziņot svarīgo aktu pilsoņiem, tiesneši lika nonest sodāmo uz Rātslaukumu un piesiet pie kāķa. Un tomēr saradās labs bars ļaužu. Steigā vēlreiz nolasīja spriedumu, un
jaunais bende stājās pie darba: ar kvēlošām lūkšām saraustīja notiesātā rokas, tad - jau mirušam - nocirta galvu un sadalīja ķermeni četros gabalos. Galvu uzsprauda pie kāķa stabā, miesas gabalus iemeta bendes ķerrā un izvadāja pa pilsētu, pienaglodami galvenās ielās - par biedinājumu… Tā beidzās nabaga vājprātīgā Pētera Andersena mūžs.
XXV Otrais un trešais mocību grāds Dažas dienas pēc Andersena nāves atkal rātsnama pagraba moku kambarī ieradās uz pratināšanu inkvizitori. Priekšsēdētājs, vecais Fegezaks, tēvišķi pamācīja jauno bendi: Tu, Fišer, esi pārāk straujš. Ņem vērā, ka pie torturas nav jācenšas sadragāt inkvizīta locekļus, bet gan sagādāt ar pēc iespējas mazākiem līdzekļiem jo lielākas mokas. Es saprotu, augstais kungs, taisnojās puisis. Bet kāpēc tad tu Andersenu
gandrīz nogalināji? Pārsteidzos, augstais kungs. Aiz pārāk lielas centības. Es protu bendes mākslu, bet prieks, ka tieku ievērots un ka man uztic šo svarīgo lietu, mani uztrauca. Nu labi. Bet tagad esi uzmanīgs. Šis otrs noziedznieks var necilvēcīgi daudz paciest. Ja labi izvedīsi torturu, tad būsi grūtāko meistara stiķi veicis. Un tiksi Rīgas bende! Fišera trulā seja savilkās laimes smaidā. Viņš paklanījās gandrīz līdz zemei. Cietumsargs ieveda Franku. Kāds miers staroja viņa apskaidrotā, kaut gan nogurušā sejā! Baigs miers un garīgs pārākums. Dreilings novērsās no viņa skata. Neizturēja to.
Jirgens izģērba inkvizītu, kurš pats sašķaidītiem, lupatām aptītiem pirkstiem nevarēja. Tad to ar Fišera palīdzību piesprādzēja uz moku sola. Inkvizīt! - priekšsēdētājs iesāka sēdi. - Varbūt tu esi pārdomājis un atzīsies ar labu. Es, augstie kungi, nevaru atzīties noziegumā, ko neesmu darījis, bet ko man nelikumīgi uztiepj. Kā nelikumīgi?! Vai tiesa pēc tavām domām būtu netaisna? - Tā nerīkojas pēc likuma. - Uzsākt torturu! - dusmīgi iesaucās Dreilings. Nē. pagaidiet! - Fegezaks apturēja. - Uzklausīsim, kādus iebildumus šis cilvēks varētu celt. Runā! Jūs mani torkvējat uz
vājprātīgam cilvēkam izspiestā apgalvojuma pamata. - Kas ir vājprātīgs? - Andersens. - Kas to saka?. - To redz katrs. Tiesneši saskatījās. - Torturu! - sauca Dreilings. Franks turpināja: Jūs dibinājāt apsūdzību uz nepierādītām liecībām: es esot bijis Rīgā tajā pat laikā, kad atrados Jelgavā! Es esot redzēts kopā ar kādu cilvēku, kas bijis tāpat ģērbies kā Andersens! Tas nepierāda, ka esmu bijis kopā ar pašu Andersenu. Cik nav pilsoņu, kuru apģērbs ir pilnīgi vienāds?… Tālāk: Andersens izteicies, ka es esot bieži ar to sagājies, vairākas reizes bijis pie viņa mājās; bet
jūs liedzaties nopratināt tā istabas saimnieku skrodermeistaru Magnusu. Jūs… Pietiek! Pietiek! - rātskungi sašuta. - Bende! Torturu! Sākt otrā grādā! Uzlikt spāņu zābakus! Fišers sakārtoja briesmīgo moku rīku. -Sākt! Amūra sitiens pa ķīli; tas līda dziļāk, sažņaugdams zābaku ap nelaimīgā lielu un celi. Klusums. -Pievilkt! Atkal ķūis palīda. Franks gulēja gluži mierīgs. -Vēl! Pie jauna sitiena virs mocītā ceļgala parādījās asinis.
- Atlaist!… Nu, runā! Atzīsties! Franks dziļi ievilka elpu un turpināja aizrādījumus par tiesas nepareizībām: Jūs atteicāties izsaukt no Jelgavas mācītāju Bemevicu, kas varētu dot pretliecību, ka todien atrados Jelgavā, kad nepatiesie liecinieki zem zvērasta apliecināja redzējuši mani Rīgā kopā ar Andersenu jeb kādu citu tādās pat drēbēs. Tas ir tiesas un taisnības necienīgi. Es prasu… Neļaujiet viņam tiesu pelt! uztraucies kliedza Dreilings. - Turpinirt torturu! Atkal priekšsēdētājs pamāja, un bende no jauna pievilka zābaka žņaugu. Vēl un vēl. Bet Franks turpināja pat pa mocības laiku, neiestenēda- mies, nesaviebdamies,
tikai lielām sviedru lāsēm uz pieres: - Pēc sodu likuma 67. paragrāfa var stiept uz moku sola tikai pēc divu ticamu liecinieku liecībām, kas tiem arī jāpierāda. Valberģienes liecība ir nederīga, jo viņa nevar pierādīt, ka patiesi redzējusi mani kopā ar Andersenu, bet gan tikai ar cilvēku līdzīgā apģērbā. Turpretim Liecinieku, kas var apliecināt, ka todien Rīgā nebiju, jūs noraidījāt, tādēļ, ka tas pieder pie nicināmo kārtas, tas- bendes kalps… - Aizbāžiet tam muti! - uztraucās Fegezaks. - Bende! Neguli!… Vai tā ir spīdzināšana, kad inkvizīts uz moku sola pat neievaidas, bet apvaino tiesu?! Pievilkt! Neglāstīt! Fišers, uztraukumā nosvīdis, vēl pievilka zābaku.
Nobrikšķēja kauli. Franks klusēja. Tikai iekoda lūpu. Nudien! Ar pašu nelabo viņā biedros! - bailīgi čukstēja Dreilings. Viņš nejūt sāpes! Tiesneši atstāja savas vietas pie sarkanā galda un pienāca pie moku sola. Lika noņemt zābaku. Miesa izrādījās saspiesta gaļīgā, asiņainā masā, kurā pamirdzēja baltas kaulu šķembeles. - Jābeidz… Aizvest inkvizītu! Kamēr moku pagrabā bendes kalps šķaidīja nabaga Franka kaulus, gar rātsnama durvīm uz priekšu un atpakaļ nemierīgi staigāja Johans Herejs. Kopš Katiņas aizbraukšanas uz Jelgavu, viņš dzīvoja pats sevī noslēdzies: kā ēna klīda pa ielām, nekur neapstājās, neviena sveicienus neatbildēja, ne ar vienu
nerunāja. Johana sirdi plosīja greizsirdības mokas. Tikai tagad viņš atskārta, ka mū Kātiņu, ka bez viņas viņa dzīve ir tukša un nabaga. Bet tās nebija vienīgās jūtas un domas, ar ko nodarbojās līdzsvaru zaudējušā bezrakstura cilvēka smadzenes un sirds. Viņš domāja arī par Franku un tā likteni. Sirdsapziņa tam neatļāva nodot draugu nāvei, jo tikai viņš viens varēja to glābt, tikai viņš viens zināja, kur Franks atradies ugunsgrēka brīdī, tikai viņš redzēja, kā izcēlās briesmīgais posts. Un, lūk, jau vairākas reizes šī sirdsapziņa to bija novedusi pie rātsnama durvīm - iet un atklāt tiesai visu, ko zināja. Bet viņš netika tālāk par pilsētas nama durvju priekšu. Te uzausa atmiņā Katiņa, kuru Franks tam atņēmis. Greizsirdība cīnījās
ar sirdsapziņu un arvien ņēma virsroku. Šodien atkal Herejs bija atnācis ar labākiem nodomiem. Atkal izcīnīja sevi cīņu, un šoreiz labais uzvarēja: viņš saņēmās un gāja iekšā rātsnamā. Pa tam tiesneši ar sekretāru, beiguši Franka iztaujāšanu otrā grādā, uzkāpa no pagraba augšstāvā, tiesas zālē, kur pēc labām pusdienām bija sapulcējušies lielākā daļa tiesas locekļu un arī burggrāfs pačalot un gaidīt inkvizitoru ziņojumu.Tie nu ieradās un atstāstīja neizdevīgo pratināšanu un inkvizīta apbrīnojamo izturību. Tad apspriedušies nolēma, ka vēl šodien pēc pusdienas turpināma pratināšana trešā grādā līdz galīgai atzīšanās. Tad inkvizitori un sekretārs gāja iebaudīt aizkavētās pusdienas.
Uz trepēm tie satika Hereju. Augsti godājamie kungi, - tas sveicināja uztraukumā drebošā balsi, man jums kas svarīgs jāziņo. -Kas par lietu? - Apvainotais Gabriēls Franks nav vainīgs pie ugunsgrēka! Rātskungi saskatījās. - Kā tu to zini? - Dreilings nicinoši iesmējās. Kaut kas Hereja dvēselē sašķobījās. Vienā acumirklī atkal ļaunais bija ņēmis virsroku pār labo. Viņš bridi stostījās kā apjucis, tad teica gļēvi: -Es.. .tā… domāju… Nelga! - pasmīnēja Fegezaks, un visi četri kungi pagāja garām Herejam. Tas palika kā sastindzis stāvot. Dvēselē viņš sajuta bezgalīgi dziļu
nicināšanu pats pret sevi. Neaprakstāmi pretīgs smaids parādījās viņa sejā. Tanī brīdi pa koridoru nāca garām ļoti uztraucies Jirgens. Neviļus viņš ieraudzīja Hereja smaidu un satrūkās. Tas laikam bija briesmīgs, jo bendes kalps pārkrustījies nomurmināja: "Lai Dievs mums visiem žēlīgs!" un aizsteidzās. Skriešus viņš devās pa Kaļķu ielu, tad gar izdegušā kvartāla drupu kaudzēm un jaunceltnēm uz Jāņa tiltu, no turienes pa lekšvalni gar Rīdziņu uz Bendes torni. Uzskrēja augšā apaļajā istabā, kur Mārtiņš Oms sēdēja pie galda, galvu rokās atspiedis, smagās domās. Meistar! — Jirgens izmisuma balsi iesaucās. — Otrā grādā Hermanis sašķaidīja Franka kunga kāju spāņu zābakā!
Oms pielēca kājās: - Ak, nejēga! - Bet tas nav viss, meistar. -Kas tad vēl? Pēc pusotras stundas tiesneši grib mocības turpināt - trešā grādā, līdz galam. Meistars Mārtiņš nobālēja: - Neiespējami! Tas ir pret tiesas un cilvēcības likumiem! Viņi to darīs! Bet zāļu iespaids izgaisīs. Tādēļ es steidzos pēc jaunas porcijas. Bende bezspēcīgi sabruka krēslā: Velti! Jaunas zāles vairs neiedarbosies. Vecās būs zaudējušas savu spēku. Ak Dievs! Kādas mokas viņu sagaida! - Meistar! Vai patiesi nekā nevar
līdzēt? - Nē, manu mīļo Jirgen. Viss ir beigts! Pēcpusdienā tiesneši turpināja spaidu iztaujāšanu. Abi bendes kalpi ienesa Franku uz nestuvēm, tāpat kailu, kā to bija iznesuši, apklātu ar segu, un nolika uz moku sola. Viņš klusi vaidēja. Dreilings priekā palēcās no sēdekļa un ieklausījās: -Klau! Klau! Sāksim iztaujāšanu trešā grādā! - vecais Fegezaks atklāja sēdi. — Stiept ar ratu! Dažos acumirkļos moceklis bija sagatavots. Jirgens, līķa bālumā, drebošām rokām pieturēja Franka galvu. Fišers sāka
lēni griezt ratu. Iebrikšķējās locītavas. Franks izdvesa skaļu vaidu. Nu? - apmierināts jautāja Fegezaks, - vai atzīsies? Dievs mans liecinieks, Franks izdvesa, - es esmu nevainīgs noziegumā. Priekšsēdētājs pamāja. Ratam atkal pagrieždtie3, Franks briesmīgās sāpēs iekliedzās. - Atzīsties? - Žēlīgais Dievs! Es neesmu vainīgs pie uguns posta. -Turpināt! Tā tas atkārtojās reizes sešas. No nabaga Franka pieres tecēja sviedru urdziņas. Viņš vaidēja bez apstājas, sāpēs saviebtu seju un plaši ieplestām acīm. Tiesnesis nemitīgi atkārtoja.
-Nu? Atzīsties? Nelaimīgais vairs nespēja. No viņa krūtīm izlauzās sirdi saplosošs: -Jā!… Gavilēdams Dreilings piesteidzās pie moku sola: Tu pieliki uguni pie sv. Jāņa baznīcas? -Jā… - Un pie Doma skolas? - Tā pati aizdegās. -Kā?! No dzirkstelēm… Sv. Pētera tornim iebrūkot. Tiesneši pārsteigti saskatījās. Tas nevienam nebija ienācis prātā. Kā? - apmulsis atkārtoja Rigemans. - Vai tu to redzēji? Nē. No briesmīgā dzirkste)u
lietus. Tas katram saprotams. Vai nu apkaunoti par savu nejēdzību un stulbumu, vai arī neticēdami vienkāršam apstākļu izskaidrojumam, rātskungi sapīka. Nemelo! - Fegezaks uzsita dūri uz galda. - Tu esi aizdedzinājis ari Doma skolu! Bende! Pagriezt!… Atkal brākšķis. Kliedziens. -Nu? Vai tu to darīji? -Jā! Atzīsties, kas bija tavi līdzdalībnieki? - Man nebij līdzdalībnieku. Atkal mājiens. Rata pagriešana. Locekļu blīkšķis. Sāpju kliedziens. -Nu? Apžēlojaties! Es nezinu. Sakiet man priekšā, un es visu atzīšos.
Bet augsti godājamie tiesneši ar to neapmierinājās. Viņi lika inkvizītam pašam izdomāt līdzvainīgos. Dreilings, zvēriskā priekā noliecies pār pussaplosīto upuri, vilka no nelaimīgā asiņojošām lūpām vienu vārdu pēc otra, ko mokās satrauktie nervi spēja izgudrot. Sekretārs rakstīja. Beidzot Franks apklusa. Bija dzirdama tikai smaga elpošana un asins gārgstēšana saraustītās iekšās. Pietiek. Inkvizīts atzinās… Fegezaks pienāca pie moku sola. - Vai viņš izturēs, Fišer? Bendes kalps aptaustīja Franka locekļus, pulsu, paklausījās sirdspukstos: Izturēs, augstais kungs. Bet izveseļošanās prasīs vairāk nedēļu. - Labi. Nu vairs nav jāsteidzas…
XXVI Glābēja Gaismiņa ausa pār Jelgavu. Atvērās Lielupes vārti. Pirmais atstāja pilsētu vecs virs vieglos ratos ar mazu, labi barotu zirdziņu. Ar plostu pārcēlies upei, viņš nogriezās uz Rīgas ceļa, kur, ļaudams zirdziņam brīvi soļot, izvilka no ceļa somas maizi ar gaļu un sāka mierīgi ēst. Pagāja droči stunda, kad vecais beidza brokastot un aizsēja ceļa kuli. Labrīt, Klāva tēvi - viņš izdzirdēja sev priekšā spirgtu balsi un pieturēja: -Tprū~ū!… Meža krustceļā stāvēja jauns puisis,
pēc cepures spriežot - muižas mežsarga palīgs. Viņš pienāca pie ratiem un pasniedza braucējam rakstu vīstokli: - Esi tik labs un nodod šo Rīgas rātsnamā. Ko tad Skujienes lielkungs raksta Rīgas rātei? - vecais omulīgi apjautājās, itkā puisis pats būtu vēstules sūtītājB. Bet, kā par brīnumu, tas zināja raksta saturu: Mans kungs šai grāmatā izbar Rīgas rātskungus: tie esot slepkavas un nejēgas, ka notiesājuši nabaga galvā sajukušu cilvēku. - Ahā! To Andersenu! Jā. Kad viņa kuģis ar visu mantu gāja bojā, nabaga cilvēks zaudēja prātu. Tāds viņš iegriezās mūsu muižā.
Mans kungs to ļoti žēloja. Tas nav ļaundaris. Ak, tad par to raksta tavs kungs Rīgas kungiem?… Labi, labi, nodošu. - Nu, sveiks. Klāva tēv! Puisis aizgāja pa sānceļu. Vecais Klāvs atraisīja vienu no abiem ādas maisiem, kuri gulēja ratu dibenā, noglabāja tajā rakstu vīstokli, tad atkal pateica zirdziņam "nu-Q!" un nesteigdamies turpināja ceļu. Viņš nobrauca jūdzes divas. Te zirdziņš pēkšņi apstājās. Klāvs, pēc labām brokastīm snaudelējis, atvēra acis. Ceļmalā, pret milzu ozolu atspiedusies, sēdēja vēl jauna daiļa sieviete, ļoti bāla, nogurušu skatu.
-Mīļais vecais tēv! - viņa vājā, nespēcīgā balsī uzrunāja braucēju. - Esi tik labs un pavedi mani kādu gabaliņu. Nespēju tālāk paiet. Klāvs mazliet žirgtāk kā parasts iztūļojās no ratiem. Piegāja pie ozola. Ieskatījās sievietes sejā. Vai, meitiņlTu, kā redzams, esi nevesela… Kā tu te mežā gadījies? -Eju uz Rīgu. - No Jelgavas? - Jā. Vakar izgāju. Man rit agri jātiek Rīgā. Labi. labi. pavedīšu. Nu, celies! - Klāvs palīdzēja vājniecei iekāpt. No ādas maisiem sarīkoja tai pēc iespējas ērtu sēdekli. Tad turpināja ceļu. - Tu esi rīdziniece? - pēc brītiņa vecais uzsāka valodas.
Jā, veco tēv. Nedēļas sešas atpakaļ aizgāju uz Jelgavu pēc kāda raksta no konsistorijas. - Ak, tad slinki tie mācītāji: sešas nedēļas raksta rakstu! Nē, veco tēv. Es vārīgi saslimu un tās sešas nedēļas nogulēju patversmē. Tikai vakar cēlos no gultas. - Ai, ai, par agru būsi piecēlusies. - Nevaru ilgāk slimot. Rit agri man jābūt Rīgā. - Kā tevi sauc? - Katrīne Herej… ak, nē, nē, Oms! -Oms!.. .Vai neesi rados ar Rīgas bendi, meistaru Mārtiņu? - Esmu viņa meita. Nu skat' kā! Šī krietnā vīra meita! Jelgavā vienkāršie ļaudis to atmin ar siltu sirdi. Gadus sešus, septiņus
atpakaļ, kad mūsu bende bija saslimis, hercogs uzaicināja no Rīgas Omu nopratināt uz moku sola kādu nevainīgi apsūdzētu zemnieku. Tam bija nolemtas briesmīgas mokas. Bet tavs tēvs, pārliecinājies par nabadziņa nevainību, ar savu mākslu padarīja viņu nejūtīgu pret mokām, tas izturēja, neatzinās, un kakla tiesai gribot negribot vajadzēja viņu atlaist - gan pastīvu, bet veseliem locekļiem. Brīvībā viņš dabūja pierādīt savu nevainību… Bet saki. kam tev tik steidzīgi jādodas atpakaļ uz Rīgu. ka nevesela atstāji gultu? Arī man jāglābj kāds nevainīgi notiesāts. Ar Jelgavas konsistorijas rakstu ceru viņu glābt. - Par ko tad šo apsūdz? - Par Rīgas nodedzināšanu.
- Tad jau tas būs Gabriēls Franks! Jā gan! Viņš, veco tēv, ir nevainīgs. Tā ari es esmu dzirdējis. Man bieži Rīgā darīšanas, pastu novedot… Bet, mīļo meit, kā to agrāk neatģidu, rit tu neviena vairs nespēsi glābt. Šodien tak soda Franku! - Šodien! Žēlīgais Dievs!… Man Jelgavā stāstīja, ka tikai rit… - Tā gan bija nodomāts. Bet, tā kā tavs tēvs esot atteicies nevainīgu spīdzināt, tad rāte uzdevusi to darīt kalpam. Tas, nejēga, nelaimīgo tā sagandējis, ka ar soda izpildīšanu bijis jāpasteidzas, lai nabags nenomirtu pirms tam. - Debesu tēvs! - Katiņa, briesmīgā izmisumā saņēmusi visus spēkus, piecēlās
ratos stāvus, taisīdamās lēkt ārā un kājām skriet tālāk, jo patiesi slinkais zirģelis, tikpat kūtrā braucēja vadīts, kustējās uz priekšu daudz gausāk par krietnu gājēju. - Meitiņ! Meitiņ! - vecais ar pūlēm savaldīja izmisušo Kātiņu un atkal nosēdināja. - Kur tu tiksi? Pat dažus desmit soļus nepaskriesi! Gultā ir tava vieta!… Man jātiek! Man jātiek! nelaimīgā vaimanāja. - Apmierinies. Mēs pasteigsimies. Mans zirģelis var ari rikšot, ja tas, kā tagad, vajadzīgs. Parasti viņš ir lēns, jo man nekad nekāda steiga nav bijusi. - Ai, mīļo veco tēv! Pasteidzies! Pasteidzies! - Nū-ū! - vecais saparojies uzsauca zirgam un uzšāva ar vicu, ko gan parasti
mēdza pielietot tikai mušu gaiņāšanai. Zirgs no neparastā uzmudinājuma sāka sparīgi skriet. Turpmākie veča sitieni to pamudināja jau lēkšot. -Vai mēs, veco tēv, vēl paspēsim? Katiņa bailēs jautāja. - Varbūt paspēsim, meit. Vēl agrs. Bez tam tik svarīgā soda dienā kā šī, kungi velk tiesāšanu garumā, dodami gudras pamācības citiem. Tiku dzirdējis, ka šo gadījienu gribot atzīmēt vēl pēcnieku atmiņā, ierīkojot jaunu ielu ārpilsētā. Vecais Klāvs patiesi steidzās, gandrīz lēkšiem vien triekdams zirgu, un tikai piekalniņos ļāva iet ne soļiem, bet rikšos. Bet laiks gāja. Katiņa to skaitīja pēc savas sirds pukstiem. Droši pagāja stunda, kā Klāvs rēķināja, kad putās nodzītais zirgs
sasniedza Daugavas malu pie plosta, tikko vairs kājās turēdamies. Katiņai šis laiks bija licies kā pusmūžība. Otru pusmūžību tā pārdzīvoja, pārbraucot uz plosta Daugavu. Rīgas krastā Klāvs mazliet elpu atvilkušo zirgu atkal laida lēkšos pa Šāļu vārtiem iekšā pilsētā. Te, pie rātsnama uz cietā ielas bruģa, salūza ritenis. Par laimi braucēji krita viegli. Katiņa, nepaspējusi pateikties, rausās kājās un streipuļojošiem soļiem traucās pa ļaužu tukšo Kaļķu ielu cauri pilsētai uz karātavu kalnu. Rīga likākā izmirusi. Visi bija soda vietā. Tikai šur tur durvīs redzēja nespēcīgu sirmgalvi vai māti ar mazu bērnu uz rokas. Tie izbrīnējušies noraudzījās sievietē ar bailēs ieplestām acīm, kā sapītām kājām streipuļojošu.
Nodomāja: tā vājā prātā. Nav, kas viņu pieskata. Visi soda vietā.
XXVII Staba ielas dibināšana 14. jūlijā no rīta, ap to laiku, kad Jelgavas pastnieks, vecais Klāvs, pie lielā ozola uzņēma savos ratos ceļā pakritušo Kātiņu, Rīgas rātsnamu atstāja bēdīga procesija - Franka gājiens uz soda vietu. Taurei atskanot, no pilsētas nama ienāca burggrāfs Samsons fon Himelstjems ar pārējiem tiesas locekļiem. Tiem sekoja, pa pusei nests no diviem kara kalpiem, Gabriēls Franks. Viņa seja bija pelēka kā zeme, acis dziļi iekritušas, bez mirdzuma, kā mironim, salauzītās rokas ļengani nokarājās pār vedēju pleciem. Viņš tikko varēja pakustināt
slikti sadzijušās kājas, kas patiesībā arī nebija vajadzīgs, jo kalpi to turēja pie drēbēm un vilka sev līdz uz melnā zirgā iejūgto divriča ķerru pie rātsnama durvīm, kur stāvēja arī bendes kalps Jirgens un Hermanis Fišers, jaunā bendes tērpā, kā no grūtā uzdevuma atsvabinātā meistara Mārtiņa vietnieks. Rātslaukums un visas apkārtējās ielas, kā arī drupu kaudzes aiz tām bija ļaužu pārpildītas. Abi kareivji iecēla notiesāto ķerrā. Jirgens nosēdās vienā un Fišers otrā pusē. Pūļa aizturētās elpas klusumā ķerra sāka virzīties uz Kaļķu ielas galu, kur pilsētas sargu nodaļas Fusta un citu priekšnieku vadībā atklāja bēdīgo gājienu. Ķerrai sekoja divpadsmit mūrnieki amata tērpos ar ķellēm rokās. Tad nāca tiesneši
pa divi rindā, tiem sekoja rāte pilnā sastāvā, tad pirmās un otrās čildes pilsoņi un aiz tiem pārējie - pilsoņi un vienkāršie iedzīvotāji. Trūka tikai Iekšvaļņa iemītnieku. Tie, baigi un nospiesti, asarās gaidīja procesiju aiz Kaļķu vārtiem un te pievienojās. Nicinātie pazina Franku, un nekas tos nevarēja piespiest ticēt viņa vainai pie ugunsgrēka. Tā visa Rīga izgāja aiz vaļņiem. Pāris mēnešos pilsētas apakārtne bija pilnīgi pārvērtusies. Neseno, zāli un krūmiem apaugušo gruvešu vietā tagad stāvēja taisnās līnijās un kārtīgās grupās uz ātru roku saceltie nameļi, pa daļai jau nobeigti, pa daļai vēl celtnē. Pajumta trūkums pēc lielā ugunsgrēka bija uzveicis nepamatotās bailes par gaidāmu ienaidnieka iebrukumu miera laikā zemē
un jaunu Rīgas ielenkšanu. Kaut kur ļaudīm pajumts bija vajadzīgs, un, tā kā rāte veicināja šo priekšpilsētas daļas atjaunošanu, tad te iebūvējās un apmetās ne tikai bez mītnes palikušie vienkāršie iedzīvotāji, bet arī turīgie Ģildes brāļi, amatnieki un pat bagātie tirgoņi, gan pagaidām, kamēr atjaunos viņu nodegušos pilsētas namus, kas ies gausi uz priekšu. Procesija virzījās pa Raunas ceļu uz soda vietu - šaipus karātavu kalna, pa kreisi, uz pakalniņa. Te, nomalē, vēl daudz no apbūves nemanīja, un tikai šur tur pacēlās kāda būda, tomēr ne vairs izkaisīti, kur katram patika, bet rātes nospraustās robežās, lai vēlāk iznāktu kārtīga un taisna ielu fronte. Te, piekalnē, viss bija sagatavots svinīgajam soda aktam: nokrauta kaudze
kaltu akmeņu, tai blakus gulēja prāvs, apaļi izkalts akmens ar iekaltiem dzeloņiem kā stariem, četras redeļu kāpes, vairākas lielas baļļas ar kaļķu javu - kā kādai nama būvei sagatavots materiāls. Pašā vidū bija jau uzmūrēts četrstūrains akmens pamats - pēdas divas augsts, ar koka stabu vidū. Netāl kurējās neliels ugunskurs ar ieliktām dzelzīm. Še apstājās gājiens. Uz burggrāfa mājienu bendes kalpi izcēla no ķerras notiesāto un nosēdināja to uz mūra pamata, atsliedami viņa ļimstošo stāvu pret stabu. Atkal atskanēja taure. Hilebolds. rātes virssekretārs, nesen šai godā iecelts, pakāpās uz pamata Frankam aiz muguras ar pergamenta rulli rokā. Atritinājis to, viņš lasīja skaļā balsī:
- Augtās, godājamās rātes vārdā! Spriedums. Uz augstā kunga, karaliskā gubernatora, rīkojumu no augstās rātes ieceltā kakla tiesa pēc rūpīgas izmeklēšanas, liecinieku nopratināšanas, jau notiesātā ļaundara Pētera Andersena labprātīgās atzīšanās un inkvizīcijas aktu stingras pārbaudes, pašam apsūdzētam vainu nenoliedzot, atzinusi inkvizītu Gabriēlu Franku no Cvikauas par vainīgu Rīgas nodedzināšanā un notiesājusi to uz nāvi, pirms četras reizes ar nokaitētām lūkšām knaibot, tad sadedzinot, bet tā, ka apdegušais ģindenis par mūžīgu brīdinājumu paliek pie staba. Tiesas un taisnības labā. Nolasījis spriedumu, sekretārs nokāpa. Atkal burggrāfs pamāja.
Bendes kalpi satvēra zem padusēm paģībušo Franku, uzcēla uz mūra un piesēja ķēdēm pie staba. Tad Hermanis Fišers izņēma no ugunskura sarkani nokaitētās lūkšas un tām sagrāba notiesātā kreiso roku. Franks neizdvesa ne skaņas, tikai galva, ko tas ar pūlēm centās turēt augšā, nokārās. Tāpat saplosīja otru roku. Tad krūtis. Nelaimīgajā tiesas un taisnības upurī vairs nebija dzīvības zīmes. Tad bende aplēja to ar eļļu un pielaida uguni. īsā laikā pie staba stāvēja tikai apdedzis stāvs. Nu piesteidzās divpadsmit mūrnieki ar savām ķellēm, lika uz pamata apkārt apdegušajam akmeni uz akmeņa, ar javu nostiprinādami. Stabam paceļoties, pieslēja kāpes; ķelles ar javu un akmeņi gāja no rokas rokā. Apbrīnojama bija
mūrnieku amata veiklība: ceturtdaļstundā sodīto apņēma asis divas augsts mūris staba veidā. Beidzot tam galā uzcēla apaļo akmeni ar dzelzs stariem. Šinī brīdī pūlis nemierīgi sakustējās un atgriezās pret pilsētu. No tās puses, grīļodamās un klupdama gandrīz ik uz soļa, tuvojās Katiņa. - Pagaidiet! Pagaidiet! - tā sauca vājā balsī, ka to sadzirdēja tikai pavisam tuvumā. — Pagaidiet! Viņš nav vainīgs! Meistars Mārtiņš Oms, stāvējis attālāk no lielā ļaužu pūļa, piesteidzās un uztvēra saļimstošo meitu savās rokās. - Kur viņš? Kur viņš? - tā slējās gaisā, raudzīdamās pāri ļaužu galvām uz soda vietu. Viņa vairs nav, bērns! - Oms iešņukstējās un piespieda pie krūtīm
samaņu zaudējušo Kātiņu. Atkal taure. Pūlis pagrieza muguru Omam un Katiņai un pagriezās pret stabu, kur, pakāpies uz pieslietām kāpēm, birģermeistars Benkendorfs atritināja jaunu pergamentu. - Augstās rātes vārdā! - viņš iesāka. - Grūta likteņa sitiens mēnešus divus atpakaļ piemeklēja mūsu mīļo pilsētu, līdz pusei to iznīcinot un daudz ļaužu dzīvības aprijot. Nu vainīgais pie visas mūsu nelaimes, briesmīgais dedzinātājs un slepkava Gabriēls Franks, ir saņēmis savu sodu par atmaksu sev un brīdinājumu citiem.,Bet, lai šis brīdinājums paliktu arī mūsu bērnu bērniem, tad augstā rāte nolēma uzcelt šo kauna stabu, lai tas vēl gadu simteņiem vēsta par neganto
noziegumu un taisno sodu. Bet. ja tomēr laika zobs kādreiz šo pieminekli sagrauztu, tad uz visiem laikiem lai paliek šī vieta, šī iela, ko tagad, līdz ar soda izpildīšanu, nodibinām un nosaucam par Staba ielu. Tāds ir augstās rātes lēmums. Tiesneši un rātskungi salasījās pulciņā un sāka svinīgi soļot uz pilsētu, ļaužu jūrai pašķiroties.Viņu sejas bija svinīgas un pašapmierinātas. Tiem sekoja pilsoņi. Bet nicinātie Iekšvaļņa iedzīvotāji noliektām galvām ilgi stāvēja un klusēja. Arī meistars Oms, turēdams rokās bez dzīvības zīmēm saļimušo meitu.
XXVIII Pus gadu simteni vēlāk 1727. gada vasarā, agrā rītā, kalsens, salīcis sirmgalvis ar somu mugurā un kūju rokā pa Raunas ceļu tuvojās Rīgai. Visapkārt apcietinājumu grāvim tālu stiepās ārpilsētas taisnās namu rindas. Te, ap Raunas ceļu, tās izbeidzās tikai pie karātavu kalniņa. Svešnieka skats slīdēja pāri šo nameļu jumtiem uz Iekšpilsētu, kā atmiņās to vērodams un pētīdams. Gājējs savā nodabā sarunājās pats ar sevi: - Rau, atkal Rīga atjaunojusies. Bet ne vairs vecā izskatā. Sv. Pētera tornis vairs cēli neslienas pret mākoņiem. Sv.
Jānis gan atjaunots, kaut mazliet zemāks kā agrāk. Bet nodegušo namu vietā - augstāki un svešāki… Jā, laiks steidzas, dzīve iet savu gaitu… Un, lūk, kādas visapkārt vaļņiem līdzenas un taisnas ielas… Pag', te vajadzētu būt… Viņš bija jau pagājis garām malējai namu grupai un paraudzījās pirmajā ielā pa labi. - Rau, tur piekalnē stabs ielas vidū! … Viņš apstājās, raudzīdamies pa ielu uz asis divas augsto mūra stabu… Senās atmiņās viņa vaibsti sāpīgi savilkā^, acīs pamirdzēja asaru mitrums. Tad, pārvilcis sejai ar plaukstu, viņš devās uz pieminekli. Pa ielu skraidīja jau izlaistie sivēni, smiltīs kašņājās vistas. Viens otrs iedzīvotājs pagāja garām, uz darbu
steigdamies. Gājējs apstājās pret pieminekli un lasīja cilvēka stāva augstumā akmeni iekalto uzrakstu: "1677. gada 14. jūlijā te kvēlošām lūkšām knaibīts un dzīvs sadedzināts dedzinātājs un slepkava Gabriēls Franks no Cvikauas, kurš 21. un 22. maijā pielicis uguni divās vietās, caur ko pus pilsētas ar divām baznīcām un skolām pelnos sagrauts." Te pie Btaba pienāca nabadzīgi ģērbta vecīte baltu galvu, ar spieķi taustīdama ceļu. Tā bija, kā redzams, akla. Rokā viņa turēja lauku puķu pušķīti. Vecais vīrs pagājās mazliet sāņš. Vecīte ar spieķi sataustīja stabu, nolika uz pamata ziedus, brītiņu, kā lūgšanā nogrimusi, pastāvēja un atkal taisījis iet. Vīrs ar lielu interesi raudzījies
aklajā, to atturēja sveicinādams: - Labrīt, māmiņ! Labrīt! - vecā atņēma un apstājās, kā gaidīdama vēl kādu vārdu. Bet vecais vīrs, ieklausījies balsī, saviļņojās un, vērīgi raudzīdamies tās krunkainā sejā un izdzisušās acīs, nedabūja vārdu pār lūpām. Vecā atkal gribēja pagriezties uz iešanu. Tad vīrs manāmā uztraukumā jautāja: - Vai šodien te notiesātam kāda piemiņas diena? Nē. Es te nāku diendienā, gadu no gada, vasara vai ziema, ar dažiem ziediņiem vai arī skuju zariņu. Jau piecdesmit gadus… Vīrs aizgrābts raudzījās aklajā: - Pus gadu simteni?! Jā. Tu laikam esi svešnieks…
Še notiesātais bija krietns vīrs. Viss Iekšvalnis viņu apraudāja. Un arī es esmu acis izraudājusi par viņa bēdīgo likteni. Svešais izslaucīja pēkšņi radušos asaru: - Vai šis Gabriēls Franks tev bija tuvs? Ļoti tuvs. Bet viņu notiesāja nevainīgu. - Jā, es zinu! - izlauzās no vecā krūtīm smaga nopūta. - Ak, nē, to zinu tikai es viena pati. -Es ari. Vecīte neticīgi papurināja galvu: Nē, nē… Viņa nevainībai ticēja daudzi. Bet zināju tikai es viena. Varbūt ari tu, tētiņ būsi no vecajiem Rīgas iedzīvotājiem?… Jā. Tai laikā ari es te dzīvoju.
Nu, daudzus gadus klīdis pa pasauli, atkal atgriezos. Varbūt tu pazini arī Gabriēlu Franku? Vecā rīkle it kā aizžņaudzās. Ar pūlēm viņš izdabūja vārdu: -Jā. Brītiņu abi klusēja, katrs savu domu domādami. Tad vīrs atkal iesāka: Es pazinu daudz krietnu cilvēku Iekšvalnī. Nabaga audējus Fabiānu Ribu un Jāni Stadulu… Vai tie vēl dzīvi? Dzīvi gan vēl. tētiņ. Rīgas meistari tos uzņēma cunftē, un tie kļuvuši turīgi pilsoņi. Jā, jā, tie prata savu amatu… Bij jautri zēni. Un brīnišķi dejotāji, kad lēca Josta ērberģī… Nez' vai Toms
Joets… - Tas, tētiņ, jau sen miris. Ērberģis noplēsts. - Tur piedzīvoja trīs meičas. - Arī tās mirušas. - Vēl pazinu kādu Jirgenu Boku. Jirgens vēl dzīvs. Arvien vēl strādā kaprača darbu. - Man šķiet, viņš bija bendes kalps. To darbu atstāja. Kad nomira vecais kapracis Biemis, apprecēja tā meitu Toniju un palika viņas tēva vietā. Pazinu arī meistaru Mārtiņu Omu. Bet jau tad viņš bija vecs vīrs. Vecīte nopūtās: Viņš mira drīz pēc Gabriēla Franka nāves, kad rāte to atlaida, jo bija apsolījusi bendes amatu Hermanim Fišeram.
Brīdi klusums. Vecā skats zem biezajām uzacīm nemierīgi šaudījās kā cīņā ar kādu apņemšanos. Tad teica it kā jautādams: - Tie visi bija krietni ļaudis. - Krietni, tētiņ. Arī kāds… Johans… Herejs bija… - kā ar mokām izrunāja sirmgalvis, cieši raudzīdamies aklās sejā. - Šķiet, ari labs cilvēks? Vecītes mīlīgie vaibsti pēkšņi kļuva asi. Viņa neatbildēja. Tikai 3magi nopūtās un, kā nepatīkamas atmiņas gainīdama, atmeta ar roku. Vecais vīrs, it kā gaidīdams labu vārdiņu par seno paziņu, neatraisītu smaidu pieliecies pret sarunu biedreni, saguba. Viņa acis apmiglojās. Aizklājis ar roku seju, viņš ātri aizgriezās
un kā bēgšus skrēja prom pa ielu. Likās, viņa pleci raustās raudu elsās. Aklā stāvēja klusa, domās. Tad bridi ausijās: kam arī sarunu biedrs apklusis? Pēkšņi, kādas domas apgarota, iesaucās: -Vai tu… Bet aprāva teikumu, jo sajuta, ka palikusi viena. - Žēlīgais Dievs! - viņas lūpas murmināja. - Tas bija Johans!… Laikmetu tumsā izgaisuši seno dienu varoņi un gļēvuļi, labie un ļaunie, godājamie un nicināmie. Iekšvalnis līdz ar viņu iemītnieku būdām ir nozudis no Rīgas sejas, un tā vietā paceļas milzu akmens namu masas. Ir izzudusi nicināto šķira. Noārdīts ir arī uz mūžu mūžiem celtais senās Rīgas tiesas nejēdzības un ļaunprātības piemineklis - kauna stabs. Pat
vieta, kur tas stāvējis, nav skaidri zināma. Kaut vecā Staba iela, kuras nozīme gadu simteņos aizmirsta, vēl tagad savā vietā, tak viņas pārgrozītais vārds - Stabu iela nekā nestāsta pēcniekiem par savām asins kristībām pirms divi ar pus gadusimteņiem. Rutku Tēvs (Arveds Mihelsons) BENDES MEITA (Nicinātie) Vēsturisks rornān3 no senās Rīgas XVD gadusimtenī Par izdevumu atbild Vladis Spāre. Galvenā redaktore Lienīte Medne Redaktors Viesturs Vecgrāvis. Mākslinieciskais redaktors Zigurds Zuze Tehniskais redaktors Vilnis Kreilis. Izdevums salikts ar datoru Macintosh. Programmētājs Uldis Straujums. Datora operatore Dzidra
Medne. Nodots aalikSanai 10.1a.90. Parakstīta iespieāanai 19.03.91. Ofseta papīrs. Formāts 80x100/33. Grāmatu garnitūra. Ofsetiespiedums. 8,0 flz. iespiedi.; 7.8» uz ak. iespiedi.; 6.46 izdevn. L; Metiens 35000 eks. Līgumcena. Apgāds "Artava", 326400. PDP, Rīgā, Kr. Barona ielā la. Licence Nr. 000033 Iespiests tipogrāfijā "Rota". 226011, Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 462-4