Burbonu nama bagatibas - Janis Ivars Stradins

Annotation

Jānis Ivars Stradiņš Burbonu nama bagātības RĪGA, 2003 klasiskais detektīvs sakausejot piedzīvojumus ar intriģējošu noslēpumu un izsmalcinātu loģisko analīzi, ir kļuvis par patiesi aizraujošu lasāmvielu. Lasītāju atsaucību jau ieguvuši šajā stilā sarakstītie Jāņa Ivara Stradiņa detektīvromāni: ATVĒRTĀ SEIFA NOSLĒPUMS; DĒMONU VILLA; PIEDZĪVOJUMI FRANCIJĀ; BAUMANU LI AUSTRUMU BANKAS MILJONI; LĒDIJAS ŠARLOTES GESKELAS NOLAUPĪŠANA; Z PAVEDIENS; MELNĀ PILS; VECĀS KAPSĒTAS SPOKS; ZELTA ORDA; KONRĀDA LAUB NOSLĒPUMS; MEŽVIDU VELNS; VILTUS LIETA; Intriga ap Burbonu nama bagātībām, kas aizsāk grāmatā "Viltus lieta", ar jaunu sparu turpinās šajā. Ejot pa slepkavas Aleksandra Kravcova pēdām, Kronbergs un Štāls pārceļas uz Fuā - apdzīvotu vietu Francijas dienvidos. Viņus sagaida pārsteigums visai pilsētiņai zināms Kloda Fuā novēlējums, un katrs, kam bijusi vēlēšanās piedalījies dārgumu meklēšanā. Slēptuve tomēr nav atrasta. Vai tiešām šī neveiksme liks Kravcovam atmest ar roku izzust pasaules plašumos un izbēgt no atmaksas? Un kas notiks ar divus gadsimtus veco noslēpumu? Vai tā arī tas nekad netiks atklāts? Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Jānis Ivars Stradiņš Burbonu nama bagātības I nodala II nodaļa III nodaļa IV nodaļa V nodaļa VI nodala VII nodaļa VIII nodaļa IX nodaļa X nodala XI nodala XII nodaļa UZ FUĀ XIII nodala XIV nodala XV nodaļa XVI nodala XVII nodala PAZEMĒ XIX nodaļa XX nodaļa XXI nodaļa XXII nodala XXIII nodala XXIV nodaļa XXV nodaļa PARKETA SPODRINĀTĀJS XXVI nodala XXVII nodaļa

Jānis Ivars Stradiņš

Burbonu nama bagﾄ》ﾄｫbas

I nodala SIMTGADNIECE Kārtējā veiksmīgi atrisinātā lieta bija uzlādējusi Valtu Kronbergu ar jaunu enerģijas devu, gluži kā elektriskā strāva akumulatoru. Ieinteresētību jo vairāk sakāpināja fakts, ka mūsu rokās bija nonācis pavediens, kuram vajadzēja novest pie senajām Burbonu bagātībām. Līdz šim bija nācies pamest meklējumus novārtā, lai netraucēti varētu nodarboties ar aktuālāko - kīmisko ieroču lietu. Tas bija kā bērnam parādīt kūku līdz ar paziņojumu, ka dabūs to tikai pēc kāpostu zupas. Taču - lai cik loti bērnam negaršotu zupa, šāda lietu secība nevis nomāca, bet - gluži otrādi - veicināja apetīti. Tāpēc es nepavisam neizbrīnījos, kad nākamajā rītā pēc atskata par paveikto, jau sastapu Kronbergu virtuvē sēžam pie pārtulkotajām Kloda Fuā vēstulēm. Uz galda viņa priekšā atradās kūpoša kafijas tase, bet iezilganais mākonis, kas slāņojās pie griestiem, liecināja, ka draugs paguvis izsmēķēt vairākas cigaretes.

- Tas esi tu? - nepaceldams acis no papīriem, viņš sveicienā pacēla roku. — Kafija krūzē, viss pārējais - ledusskapī.

Gādība nav tava stiprā puse, - es bildu, par ko Valts tikai paraustīja plecus, liekot saprast, ka ir aizņemts.

Kas jauns? - tāpat vien pajautāju un ķēros pie brokastu gatavošanas.

Vieni minējumi, - Kronbergs atbīdīja vēstules un atgāzās krēslā. - Bet ko tie var dot, ja balstīti uz tik nedrošiem pamatiem kā šī divus gadsimtus vecā korespondence? Tomēr nevaru noliegt, ka ar vēstuļu palīdzību man izdevies puslīdz aptvert un novērtēt tā laika politisko situāciju Francijā. Tas vismaz daļēji ļauj izprast Kloda Fuā rīcību.

— Vai to, kāpēc viņš nevēlējās atgriezties dzimtenē?

To un daudz ko citu, - Valts pamāja. - Mēs šos jautājumus apspriedām jau agrāk, taču, vismaz no manas puses, tā bija kaila teoretizēšana. Spriedelēšana. Bet tagad, kad esmu paturējis rokās oriģinālus, pataustījis veco papīru un pat paostījis, es izjūtu, jā - izjūtu laiku, kurā tie rakstīti. Zini, tas izrādījās kaut kas vairāk par vienkāršu, lasot iegūtu informāciju. Man pat šķita, ka esmu pārcēlies divus gadsimtus atpakaļ. Patlaban kopā ar šo sajūtu esmu ievadījis visus datus savā skaitļotājā, - viņš piesita sev pie pieres, - un atliek gaidīt, ko tas sniegs. Diemžēl vienīgā reālā persona, kura kaut ko varētu pastāstīt Aleksandrs Kravcovs jeb Andrejs Fuā -, mums izbēdzis. Ja izdotos viņu dabūt rokā, manuprāt, lieta ievērojami vienkāršotos.

— Kāpēc tu tā domā? — es vaicāju, apziezdams sviest​maizes.

Nu kaut vai tāpēc, ka Rūdolfs Grieze tika noslepkavots, jo bija traucēklis, kas liedza tikt pie vajadzīgajiem dokumentiem. Nav šaubu, ka vēstules satur kādu norādījumu. Gluži tāpat kā tā zīmīte, kuru namā iebrucējs toreiz bēgdams pazaudēja.

— To, kuru atradām uz nelaika rakstāmgalda?

- Jā. Ar saraustīto tekstu un dīvainajiem aplīšiem. Ja jau viņš vilcis papīru laukā, skaidrs, ka tam bijis savs iemesls. Varbūt gribējis kaut ko salīdzināt, lai atrastu trūkstošo ķēdes posmu. Nav izslēgts, ka te viens papildina otru, - vēstules zīmīti -, un otrādi. Pag! - Kronbergs piepeši izslējās un ar vienu vēzienu pievilka sev klāt vēstuļu paciņu. Ieskatījies dažos papīros, viņš beidzot tos atgrūda un atlaidās pret atzveltni. Drauga seja pauda vilšanos.

- Ko tu biji iedomājies? - es gribēju zināt.

To, ka varbūt vēstulēs ir atrodami vārdi, ar kuriem aizpildīt tukšās vietas zīmītē. Teikumu konstrukcija liecina, ka katrā vietā izlaists viens vai divi vārdi. Ja sagrupē uzrakstītos pa trim, katrā grupiņā faktiski trūkst vidējā. Izņemot pēdējo grupiņu. Redzi, tas ir pilns teikums, jo sākas ar lielo burtu.

Atšifrējums, es domāju, ir vienkāršs - lai Dievs jums palīdz! Izlaistais vārds te šaubas nerada. Bet to pašu

diemžēl nevar teikt par pārējiem. Rododendru… austrumos? Kā? Pušķa?

Piepeši man prātā iešāvās kāda doma.

Atceries, Zatlers stāstīja, ka reiz sarunā Grieze izmetis dīvainu frāzi. Kaut ko par rododendriem? Rododendriem un kādu noslēpumu… Nevaru atcerēties pilnīgi, bet kaut kas tāds tur bija.

Varbūt tu vari?

Kronbergs pakratīja galvu, tāpēc es turpināju: Un ja nu rododendri saistās ar viņa dzīves vietu Francijā? Arī zīmītē ir pieminēti šie krūmi.

Varbūt tam ir kāda mums pagaidām nesaprotama nozīme? Diez vai tā ir vienkārša sakritība. Atliek pamēģināt… - es noliku nazi un pievilku sev klāt zīmīti. — Tas varētu būt… krūmājs? Rododendru krūmāja austrumos?

Tikpat labi - dobe. Rododendru dobes austrumos… Nemaz neskan sliktāk. - Valts paraustīja plecus un ieskatījās pulkstenī. - Jau deviņi. Labāk neminēsim, bet es piezvanīšu Zatleram. Vecais būs jau augšā. - Draugs piecēlās un izgāja priekšnamā, un es, ielējis sev kafiju, ķēros pie brokastīm.

Ieleja? - piepeši no gaiteņa atlidoja vārds, un es acumirklī atcerējos no Zatlera dzirdēto frāzi: "Rododendru ieleja… Un es vienīgais to zinu!" Jā, te tas bija - noslēpums par rododendriem! Kad draugs parādījās durvīs, redzot viņa smaidu, es varēju saderēt, ka ari viņš to sapratis.

Liekas, tev taisnība, Robi. Tā tiešām varētu būt vieta. Pat vairāk. Ņemot vērā, ka ar šo pašu vārdu aizsākas arī zīmīte, mēs to varētu apzīmēt par starta vietu. Un finišā, izejot noteiktu maršrutu, varbūt atrodas Burbonu dinastijas manta.

Loģiski, - es piekritu. - Tātad Rūdolfs Grieze zinājis, kur tā glabājas. Kāpēc viņš to nav ņēmis?

Kronbergs paraustīja plecus.

Bet vai no vienas frāzes, ko atstāstījis vecs vīrs, kurš tobrīd, kad to dzirdēja, noteikti nebija skaidrā, tu neizsecini pārāk daudz? Varbūt tā skanēja citādi, nekā Zatlers to saklausīja. Teiksim - es vienīgais zinu, kur atrodas Rododendru ieleja. Tādā gadījumā noslēpums attiecas uz krūmiem, nevis uz Burboniem. Bet par to, ka Grieze bagātības nav pievācis… Ir taču iespējams, ka, būdams gados un zinādams, ka ilgi dzīvot nav atlicis, viņš tās atstājis dēlam.

- M… jā, - es norūcu, - proti gan tu visu apgriezt ar kājām gaisā! Bet ko domā darīt?

Dabūt rokā Rūdolfa Griezes slepkavu - Kravcovu. Cilvēks nevar aizlidot kā putns, aiz viņa allaž paliek pēdas. Jānoskaidro adrese. Policijā Jānim Lācim noteikti tā jau zināma. Es gan esmu pārliecināts, ka mēs viņu tik viegli neatradīsim. Kravcovam droši vien adreses ir vairākas. Taču kaimiņi varbūt kaut ko varēs pastāstīt. Galu galā, ja visi striķi trūks, mums rezervē ir Griezes seifā piesviestā viltība.

- Kāda, to tu, protams, neteiksi? - es vaicāju, caur pieri uzlūkodams Kronbergu.

Neteikšu, - Valts iesmējās. - Kam velti muti dzesēt, jo nav nekādas garantijas, ka tā iedarbosies. Paskat, cik jauks laiks, viņš piepeši pamāja uz loga pusi. - Varu derēt, mežā sēņu ka biezs.

Protams, protams, - es pamāju. - Ari kartupeli šogad labi padevušies, bet Argentīnas premjers ārzemju vizītes laikā saķēris gripu. Un, kaut gan mans dzīvokļa alter ego ir pamatīgs sivēns, nākas pieciest…

Tas ir liktenis, Robert. Tu pieciet likteni. Bet, atgriežoties pie temata, var gadīties, ka mūsu draugam policistam Lācim izdevies kaut ko izspiest no arestētajiem detektīvu aģentūras "Alfa" cīkstoņiem. Par Kravcovu-Fuā. Vismaz privātdetektīvam Blūmfeldam noteikti būtu kaut kas, ko pastāstīt.

Taču mums tas diezin vai līdzēs, jo Burbonu lietā jaušama personīga, nevis grupas ieinteresētība. Būtu absurdi domāt, ka šīs bagātības bijušas VDK mērķis. Kravcova otrais uzvārds - Fuā, kurā viņš sevi nosaucis, iepazīdamies ar Zentu Pētersoni, skaidri pierāda, ka par tām zināms vienīgi viņam. Pārējie bijuši iesaistīti tiktāl, cik tas nepieciešams "Alfas" priekšniekam.

- Tomēr konspiratīvo dzīvokļu adreses zināja ne jau viņš viens, - es iebildu.

Protams, - Kronbergs piekrita. - Taču Kravcovs būtu apaļš muļķis, ja pēc aresta mēģinājuma atkal rādītos "Alfā".

Bet ģimene? Viņam jābūt ģimenei!

Kronbergs paraustīja plecus.

Rezidenti nemīl apkrauties ar liekām saistībām. Nereti tās var apdraudēt gan tuviniekus, gan pašus. Labāk pagud​rosim, ko viņš tagad iesāks. Iedomāsimies sevi šā cilvēka vietā.

Drošības komitejas vairs nav, "Alfa" likvidēta un ieroči konfiscēti. Tādējādi sabrucis viss, kā dēļ viņš dzīvoja šeit. Priekšniecības un arī atbildības nav, pienākumu - tāpat. Ko darīt?

Kravcovam nekas cits neatliek, kā pilnībā mesties Burbonu nama bagātību medībās, - es sacīju, un Valts piekrītoši palocīja galvu.

Noteikti. Turklāt Latvija nav tā zeme, kur viņam derētu apmesties, bet dzīvei ārzemēs vajadzīgi līdzekli. Te viņu meklē, un nav izslēgts, ka arī Krievijā. Faktiski šis cilvēks ir ārpus likuma, vai ne? Viņš plānojis teroru pret valsti kopumā un līdz ar to aptraipījis arī Krievijas godu. Kas no visa izriet?

Manuprāt, neatradis šeit to, ko meklējis, viņš dosies uz Franciju, lai informācijas trūkumu mēģinātu kompensēt ar praktisku rīcību.

Patiesi, Kravcovu te vairs nekas nesaista! - es iesaucos. - Kas zina, varbūt jau rīt viņš pametīs Latviju uz visiem laikiem!

- Tā varētu būt, ja vien… - nepabeidzis Kronbergs piemiedza man ar aci un piecēlās, lai atbildētu uz kārtējo telefona zvanu. Skaidrs, ka ar šo pusi no teikuma viņš bija domājis Griezes seifā atstāto viltību.

Jāatzīstas, ka cerības vēlreiz apmeklēt Franciju ielīksmoja manu sirdi. Man šī zeme patika, par spīti tam, ka savulaik gandrīz biju zaudējis tur dzīvību. Turklāt Parīzē dzīvoja mūsu labs draugs Žans Lanū, speciālists terorisma apkarošanā. Un tad es atcerējos, ka Valts bija apsolījis ar viņu sazināties. Tāpēc, kad, iztērzējies pa tālruni, draugs atgriezās, es jautāju: - Vai ar Lanū esi runājis?

- Pagaidām ne. Pats zini - ķīmisko ieroču problēma uzkrita mums kā sniegs uz galvas, un nebija, kad aprunāties. Bet labi vien ir. Priekšlaicīgi kādu satraucot, varētu pat rasties šķēršļi, nevis palīdzība. Šī ir visai delikāta lieta, Robi. Burbonu bagātības ir ne tikai atsevišķu personu, bet visas valsts īpašums.

Tādējādi, kamēr tās nebija parādījušās un izmeklēšanas galvenais mērķis bija atrast Griezes slepkavu, Lanū iesaistīšana būtu pati par sevi saprotama. Bet tagad svešinieki, kas dzen pēdas Francijas mantai, daža laba acīs varētu izskatīties pēc parastiem tīkotājiem. Gandrīz vai pēc zagjiem. Tālab pagaidām prātīgāk atturēties. Ja liktenis būs lēmis, paši izstāstīsim Rūdolfa Griezes dēlam par tēva traģisko nāvi.

Turklāt, kamēr Kravcovs vēl var būt šeit, jāmēģina noskaidrot par viņu pēc iespējas vairāk. Kā VDK aģents uzzinājis Kloda noslēpumu un kāpēc piesavinājies nevis Ivanova, bet Fuā uzvārdu. Nejaušība te izslēgta. Labi būtu, ja mums izdotos tikt pie šīm ziņām, pirms viņš šķērsojis robežu. Sāksim ar Alberta ielu. "Alfas" privātdetektīvs Blūmfelds pastāstīja, ka tur — namā ar sesto numuru - "Alfa" regulāri rīkojusi tikšanās ar ekstrēmistiski noskaņotiem krievu jauniešiem.

Bet policija? Vai tad Lācim reizē ar "Alfas" arestu pilnīgi zudusi interese par tās bijušo vadoni Kravcovu?

Nav, bet ar sava priekšnieka Blumberga laipnu atjauju Lācis dod priekšroku mums. Īstenībā tagad tā jau vairāk ir mūsu, nevis viņu lieta. Un katrā saieta reizē Alberta ielā noteikti piedalījies Kravcovs.

- Vai viņa dzīvesvietas adrese noskaidrota?

Lācis atzinās, ka nav. Tā, kas figurējusi uzņēmuma "Alfa" dokumentos, neatbilstot īstenībai, bet no arestētajiem neviens neko neesot varējis pateikt. Viņš var mitināties jebkur. Turklāt ar izdomātu vārdu.

Bet, ja Kravcovs spēj to apliecināt ar dokumentiem, tad viņu meklēt nozīmē to pašu, ko meklēt adatu siena kaudzē. Un jāpiebilst, ka VDK aģentam prasme mainīt savu ārieni ari nav nekāds noslēpums.

- Dīvaini. Padomju laikā - visbargākais varas sargs, tagad - parasts noziedznieks.

Tu kļūdies, - draugs pakratīja galvu. - Arī toreiz VDK nebija nekas cits, kā noziedzīga organizācija. Tātad - sastāvēja no noziedzniekiem. Nav šaubu, ja Otrajā pasaules karā būtu uzvarējuši vācieši, Nirnbergā tiesātu nevis SS vai SD, bet gan VDK. Tagad posies. Pēc desmit minūtēm dodamies projām.

Alberta iela mani vienmēr vilinājusi ar savdabīgo arhitektūru. Biju dzirdējis, ka pirms kara tur vairākos namos atradušās ārvalstu vēstniecības. Nami patiesi bija iespaidīgi. Krāšņi rotātajās fasādēs šur tur varēja manīt noslēpumainas zīmes, kas piesaistīja uzmanību un lika meklēt tajās slēpto domu. Šī bija klusa, ar veco - apaļo bruģi klāta ieliņa, kurā retumis varēja ieraudzīt braucam automašīnu. Vajadzīgā nama priekšā Valts apstājās. Gluži kā pircējs, kavēdamies pie katra sīkuma, viņš pārlaida tam vērtējošu skatienu. Lai gan uz plāksnītes rēgojās uzraksts "privātīpašums", ēka joprojām glabāja sabrukušā režīma pamatiezīmi - nolaistību. Acīmredzot remontdarbi saimniekam nebija pa kabatai, tomēr vietumis jaunās vēsmas lika sevi manīt. Spriežot pēc cementa nokrāsas, iebraucamo vārtu velve nesen tikusi labota, bet parādes durvis - nokrāsotas. No mūsu atrašanās vietas varēja saskatīt pagalmu. Mans draugs nebija radis paļauties uz nejaušību un, izspraucies cauri pievērtajiem vārtiem, devās to izpētīt. Aina, kas pavērās, nudien vairāk atgādināja cietumnieku pastaigas vietu nekā dzīvojamās mājas pagalmu. Tas bija liels, asfaltēts četrstūris, kuru no trim pusēm iežogoja augsts mūris, bet no ceturtās - pati ēka visā garumā. Ielas pusē fasāde izskatījās vēl gluži ciešami, bet no pagalma nams šķita visīstākais grausts. Nodrupis apmetums, atrauta notekcaurule, mitruma saēsts mūris ar bālganiem pelējuma plankumiem, bet durvju vietā - melns caurums. Gaisā jautās puvuma dvaka. Kronbergs ieskatījās tumšajā ailā un paklusām nomurmināja: - Augšup - uz dzīvokļiem, lejup - pagrabā. Mājai noteikti nav kārtībā kanalizācija. Jūti, kā smird?

- Labāk kāpjam augšā. - Es aizspiedu degunu. - Te var nosmakt! Kurš stāvs?

- Nav ne jausmas. Ceturtais dzīvoklis.

Izrādījās, ka katrā stāvā bija trīs dzīvokļi. Tādējādi nenācās kāpt iekšā apšaubāmā izskata liftā, kas, iesprostots režģotajā šahtā, dīvaini atgādināja lauku tualeti. Otrajā stāvā pagraba smaka bija maz jūtama, un es atļāvos nedaudz dziļāk ievilkt elpu. Kad piezvanījām, mums atvēra vecum veca sieviņa un krieviski vaicāja: - Ko vēlaties?

Aprunāties, - Valts atbildēja, un, kaut gan mēs saimniecei bijām sveši, tā, vēlīgi pamājusi, aicināja: - Ienāciet, lūdzami.

Priekšnams, kurā mūs ieveda, noteikti bija lielāks par manu istabu, un es varēju tikai iztēloties, kādas ir pārējās telpas. Tā arī izrādījās. Vecenītei nopakaļ iegājām ar brīnišķīgu parketu izliktā viesistabā. Manuprāt, tās platība varēja būt ap četrdesmit kvadrātmetriem. No katra stūra te vēdīja pagājušie laiki. Vienu brīdi man pat šķita, ka esam nokļuvuši antikvāro priekšmetu veikalā. Sekretārs, galds, flīģelis, krēsli, — mēbeles noteikti nāca no deviņpadsmitā vai pat vēl agrāka gadsimta. Pie sienām karājās eļļas gleznas, smagos, greznos ietvaros. Pārsvarā marīnistu darbi - grimstoši kuģi, vētras sabangota jūra, jūras kaujas. Bija skaidrs, ka šeit mitinājušies inteliģenti, mākslu mīloši cilvēki. To apstiprināja ari milzīgais globuss un grāmatplaukti, pilni ar seniem izdevumiem, - veciem kā pati saimniece. Zeltītie uzraksti, kas rotāja prāvo sējumu muguriņas, lika straujāk iepukstēties manai sirdij.

Mēbeles un parkets bija kopti, arī grāmatplaukti liecināja, ka saimniece rūpējas par šim pagātnes relikvijām. Apsēdinājusi mūs mīkstos krēslos pie ovāla galdiņa, vecenīte salika rokas klēpi un jautāja: - Ar ko varu pakalpot?

Mani sauc Valts Kronbergs, viņu - Roberts Štāls, - draugs pamāja uz manu pusi. Graciozi palocījusi galvu, sirmā namamāte sacīja: Priecājos iepazīties. Esmu šā dzīvokļa saimniece. Tātad — ar ko varu pakalpot?

Mēs izmeklējam noziegumu…

Neiespējami! - Varētu saderēt, ka večiņas blāvajās acīs iedegās intereses uguntiņas. - Un kas noticis?

- Slepkavība, diemžēl.

- Ak Dievs! Bet kāds sakars man ar to?

Kronbergs paraustīja plecus.

Iespējams, ka nekāds. Izmeklēšanas gaitā mums jānoklaušina ne viens vien, kam pat jausmas nav par noti​kušo. Vai varam uzzināt jūsu uzvārdu, kundze?

Mani sauc Aleksandra Kravcova, - namamāte vienkārši atbildēja, un mēs ar Valtu saskatījāmies.

II nodaļa LIKTEŅA LĪKLOČI Droši vien ari Kronbergam dzirdētā atbilde bija negaidīta, jo, spriežot pēc viņa satumsušā skatiena, tā reizē ar pārsteigumu bija izraisījusi ari neizpratni. Nebija šaubu, ka, neatliekot uz vēlāku laiku, viņš mēģina tai atrast vietu loģisko spriedumu ķēdē, kurā atsevišķi, savā starpā saistīti fakti veidoja versiju.

Bet es, gluži kā bojāta plate, domās atkārtoju vienu un to pašu - Aleksandra Kravcova, Aleksandrs Kravcovs, Aleksandra Kravcova, Aleksandrs Kravcovs…, it kā tas palīdzētu kaut ko apjēgt. Ieilgusi klusēšana sāka kļūt nepieklājīga, jo, nemierīgi sarosījusies, namamāte neveikli piecēlās un, solīdama parūpēties par tēju, devās uz durvīm. Tikai tad Valts beidzot attapās. Pasmaidījis viņš atvainojās: — Piedodiet, aizdomājos. Mūsu darbā tā gadās. Vai ilgi šeit dzīvojat?

Gandrīz piecdesmit gadu. Šis ir mana vira vecāku dzīvoklis. Mēs apprecējāmies četrdesmit piektajā gadā. To​reiz vairs nebijām jauni.

- Un tūlīt pārvācāties uz šejieni? - draugs nez kāpēc gribēja zināt.

Vecenīte skumji pasmaidīja un nogludināja galdautā neredzamu kroku.

— Nē. Pārvācāmies desmit gadu vēlāk, — viņas vārdos jautās neslēpts rūgtums. - Mēs apprecējāmies kolonijā.

- Ieslodzījumā? - es izbrīnījos.

- Jā, ieslodzījumā, - namamāte palocīja galvu. - Krav​covs ir mans otrais vīrs.

Bet pirmais?

Tas ir sens stāsts. Par mūsu izsūtīšanu četrdesmitajā gadā. Manam pirmajam vīram bija ļoti skarbs raksturs, viņš viegli aizsvilās, bet, ja saniknojās, neviens viņu nespēja savaldīt. Turklāt daba viņu bija apveltījusi ar ļoti lielu fizisko spēku. Tāpēc, kad mums atnāca pakaļ, vīrs pārskaitās un kā salmu kūļus sasvieda čekistus vienā kaudzē. To redzēdams, viens izrāva pistoli un viņu nošāva! Uz vietas! Bet man - par pretošanos likumīgajai varai - piesprieda piecpadsmit gadus vispārējā režīma kolonijā.

Sibīrijā. Tur es iepazinos ar Vadimu Kravcovu un apprecējos. Administrācija mums pat atļāva uzcelt kolonijas teritorijā pašiem savu mājiņu. Šī pretimnākšana laika ziņā sakrita ar Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā un droši vien tādējādi arī bija izskaidrojama. Lai gan, - kas tā par māju! Būda, taču dzīvot kļuva nesalīdzināmi vieglāk. Barakās taču… — Viņa atmeta ar roku. - Lai cik dīvaini tas būtu, kā man, tā vīram ieslodzījuma termiņš beidzās vienā mēnesī, turklāt abi bijām no Latvijas. Vadima tēvs Ulmaņa laikā bijis liels uzņēmējs. Viņam piederējusi tekstilfabrika.

- Par ko Sibīrijā nonāca Vadims Kravcovs?

Par neko. Iedzēris, gājis mājās dziedādams. Uz ielas viņu aizturējuši miliči un pamatīgi piekāvuši. Bet milicijas nodaļā, uz kurieni pēc tam aizveduši, kāds stulbs jaunākais leitnants, kam pat ūsas vēl neesot augušas, piedevām sadomājis Vadimu pāraudzināt, izskaidrojot komunistu pamat- baušļus.

Vadimam tolaik jau bija pāri četrdesmit, un, lai gan miermīlīgs pēc dabas, viņš neesot novaldījies.

Pasmīnējis un sacījis zaļknābim, ka nu gan esot laiki pienākuši - olas sākušas mācīt vistas. Vārds pa vārdam, līdz Vadimam pasprucis, ka Staļins tikai iedomājoties sevi par vadoni, bet īstenībā esot neizdevusies popa dzimtas atvase, kuras laiskais tēvs, par nožēlošanu, pārāk taupījis stibu. Ar to pieticis, lai arī viņš tiktu nosūtīts uz Sibīriju. Piecpadsmit diennakšu vietā - par trokšņošanu nakts laikā uz ielas viņš dabūja piecpadsmit gadus! Par vienu nepiesardzīgu teikumu! Tas arī saveda mūs kopā. Dzīve ir dīvaina, vai ne, kungi?

- Dīvaina gan, - es piekritu. - Turklāt nepiedodami atkarīga no apkārtējiem cilvēkiem. Iegribēsies kādam - būsi priekšnieks, citam kas ienāks prātā - būsi ieslodzītais!

Paldies Dievam, tie laiki jau garām, - cenšoties atgaiņāt smagās domas, Kravcova papurināja

galvu.

- Vai Vadims vēl…

- Nē. Jau miris. Deviņdesmitajā.

- Un bērni?

- Mums to nebija. Dzīvoju viena.

- Tik lielā dzīvoklī! - es izbrīnījos. - Droši vien tāda īre tikai bankas prezidentam būtu pa spēkam.

Kāpēc nepār- vācaties uz mazāku?

Vecenīte paraustīja plecus.

- Šī ir mana dzīve. Manas atmiņas. Protams, flīģeli var turēt ari malkas šķūnītī… Bet cilvēku? Kā piespiest cilvēku atteikties no visa, kas tam dārgs? Tas nav tikai dzīvoklis, iekārtojums, māja, iela, nē!

Tā, kungi, ir dzīve.

- Bet kā jums izdevās to saglabāt? - es gribēju zināt.

Sākumā patiešām gāja grūti. Pēkšņi viss kļuva tik dārgs - apkure, ūdens, elektrība… Lai gan taupīju, kā mācēdama, bija redzams, ka ilgi tā nepavilkšu. Vajadzēja kaut ko izdomāt. Vīra vecāki bija loti bagāti, un pirmajā laikā es iztiku, pārdodot Vadima mātes atstātās rotaslietas. Bet ari tā ilgi nevarēja turpināties. Tad kādu dienu atradu pie parādes durvīm piespraustu zīmīti, kurā bija teikts, ka reliģiska organizācija savām sapulcēm labprāt izīrētu telpu mūsu mājā. Lielu. Acīmredzot viņiem bija zināms šā nama plānojums. Sapulces notikšot tikai divas reizes nedēļā. Es piezvanīju, un mēs vienojāmies, ka par atlīdzību viņi nomaksās visus manus komunālos rēķinus. Mani tas apmierināja, un nu jau gandrīz desmit gadu šī viesistaba otrdienās un piektdienās uz vairākām stundām pāriet to cilvēku rīcībā. Pārvēršas par kaut ko līdzīgu dievnamam.

- Vai esat piedalījusies šajos saietos?

Nē. Man ir Bībele, un ar to pietiek. Turklāt te pārsvarā pulcējas jaunieši. Un tikai vīriešu kārtas.

Savāda sabiedrība, - es paraustīju plecus. - Baznīcās novērojams pretējais — draudžu lielum lielo daļu veido sievietes. Bet varbūt tie ir musulmaņi? Vai zināt, kā sauc šo organizāciju?

Nē. Mūsu attiecības ir vienkāršas - katra mēneša piecpadsmitajā datumā es atdodu visas kvītis viņu pārstā​vim. Un sapulču laikā, lai netraucētu, nolienu gala istabā palasīt kādu grāmatu.

Bet kādam taču jāvada šī grupa, vai ne? Varbūt viņi iztiek bez mācītāja?

Ko jūs, nē! Tomēr viņš ne ar ko neatšķiras no laicīgā cilvēka. Smēķē, joko, gluži kā visi. Un nemaz nav uzpūtīgs - kā tie tur, talāros. Vienkāršs, patīkams vīrietis, jau pusmūžā.

Domāju, ka nekļūdlšos, ja teikšu, ka viņš nēsā bārdu. Nelielu. Un žokejcepuri. Brūnu.

- Kļūdāties gan! — it kā tas viņai būtu sagādājis lielu prieku, Kravcova sasita plaukstas. - Nav ne bārdas, ne žokejcepures. Bet… - viņa pēkšņi kļuva nopietna un apveltīja mūs ar pētošu skatienu, - jūs sākumā teicāt… Šie cilvēki un… Vai tam ir kāds sakars ar slepkavību?

Nomierinieties, kundze, - Kronbergs teica, - viņi gan daļēji tur iejaukti, taču varas darbus pastrādājis kāds cits. Diemžēl, man jums jāpaziņo, ka šī nav reliģiska organizācija un tās mērķis nav Dievs.

- Bet kas tad? - vecenīte bija pagalam satraukta.

Terors, kundze. Jau desmit gadu jūs savā mājā uzņemat slepenas VDK grupas ļaudis. Grupas, kuras mērķis noteiktos apstākļos ir terors pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Galvenokārt pret krieviem. Tās kodols tika izveidots jau pirms padomju iekārtas sabrukuma, un ideja par iekārtas atjaunošanu šajos cilvēkos joprojām ir dzīva. Redziet, cik ^ bīstami ir ielaist savā mājā svešiniekus. Un šiem jauniešiem tika mācīti ne jau Svētie raksti, bet gan ieroču lietošana, līdztekus skalojot smadzenes ar Ļeņina murgainajām idejām par vispasaules kopējo laimi.

Vai manu dieniņ! - Kravcova saķēra galvu. - Vai manu dieniņ! Viņiem taču rīt notiks sapulce!

Ko man darīt?

Neko. Sapulce nenotiks. Grupas kodols jau arestēts, bet, ja ari kāds ieradīsies, to šeit sagaidīs mūsu cilvēki. Manuprāt, tiem, kas pakļāvās melīgajiem vārdiem un viltus patriotisma sludināšanai, pietiks ar atklātu sarunu. Dzīve patiesi ir dīvaina, kundze. Bet mani interesē šīs grupas vecākais. Tas, par kuru jūs stāstījāt - bez bārdas un žokej​cepures, - Valts pasmaidīja. - Vai zināt viņa vārdu?

Visi viņu sauca par Vaņu. Uzvārdu gan nezinu. Ļoti inteliģents cilvēks. Erudīts visos jautājumos. Prot gan stāstīt, gan klausīties, bet tādas īpašības mūsdienās vispār k|uvušas par retumu.

Nekādi nespēju aptvert! Man šķita, ka viņš ir mākslinieks, kas aiz pārliecības kļuvis par mācītāju, bet… terorists! To es nekad nevarētu iedomāties.

- Vai spēsiet aprakstīt viņa ārieni?

Noteikti ne. Lai gan ar redzi man joprojām viss kārtībā, taču nespēju iegaumēt sejas. Protams, satiekot uz ielas, es viņu pazītu, bet aprakstīt izskatu vārdos nevaru. Žēl, - it kā pats pie tā būtu vainojams, Valts noplātīja rokas. - Jāatzīst, ka daudziem tas nepadodas, pie​mēram, gleznotājiem mēle nespēj izteikt to, ko redz acis. Apsoliet, ka neapvainosieties, bet man jums jāuzdod vēl viens delikāts jautājums. Piedodiet jau iepriekš, bet mums tas jāzina. Cik jums gadu?

Nomirdzinot divas sniegbaltu zobu rindas, Kravcova skaļi iesmējās.

Pirms gadiem sešdesmit man varbūt iešautos prātā nedaudz pietvīkt, paklīrēties, bet simt viena gada vecumā tas izskatītos nedaudz… muļķīgi, vai ne?

Simt viena! - man neviļus paspruka. Tik pārsteidzoši tas šķita! Bet kurš gan nebrīnītos, jo nedz kustībās, nedz ārienē nekas neliecināja par milzīgo gadu nastu. Ari brilles namamāte nelietoja. Fantastiski!

- Nekā fantastiska tur nav, drīzāk - iedzimtība. Arī mans tēvs nodzīvoja līdz apaļam simtam.

- Kā viņa vārds?

Pēteris. Bet… - Kravcova nedaudz saminstinājās, - bet vai šis cilvēks…, šis Vaņa joprojām ir brīvībā? Redzot ar kādu neatlaidību jūs par viņu interesējaties, tādas domas pašas no sevis nāk prātā.

- Diemžēl, - Valts palocīja galvu, - viņam vienīgajam izdevās izbēgt.

- Vai man nedraud…

Ko jūs! 5o cilvēku ne par kādu naudu neviens nepiespiestu te iegriezties. Tas ir profesionāls VDK aģents, tātad - piesardzīgs, un viņš izvairīsies no jebkura, kas to varētu pazīt. Turklāt viņam tagad ir citas intereses - kā tikt projām no Latvijas. Jūs ar viņu bieži sarunājāties?

Divas reizes nedēļā. Gadījās, ka viņš ieradās agrāk. Tad pie tējas tases patērzējām. Man šis cilvēks likās vaļsirdīgs un neuzmācīgs. Tagad visi mīl runāt galvenokārt par sevi, bet viņš - ne.

Interesējās par manu dzīvi, par radu​rakstiem. Kopā ar tādu cilvēku laiks gluži vai aizlidoja.

Par radurakstiem? - Kronbergs nomurmināja un, spēji pacēlis galvu, jautāja: - Kāds ir jūsu pirmā vīra vārds?

- Artūrs.

- Bet uzvārds? - Kronberga pelēkās acis dega nepacietībā.

Grieze. Artūrs Grieze, - viņa vienkārši atbildēja, bet uz mani tas iedarbojās gluži kā strāvas trieciens.

III nodaļa KLODA FUĀ NOVĒLĒJUMS Kravcovas teiktais mani izraisīja milzu pārsteigumu, bet par Valtu to gan nevarētu teikt. Drauga skatienā es drīzāk lasīju gandarījumu. Man pat šķita, ka viņš bija gaidījis tieši tādu atbildi. Vecenītei visnotaļ bija taisnība - dzīve patiešām izrādījās dīvaina. It sevišķi viņas pašas. Taču kaut kur mana drauga sirds dziļumos laikam joprojām rosījās neticības velniņš. Droši vien to pie dzīvības uzturēja pastāvīgi ap mums virmojošais viltus. Tāpēc es nebrīnījos, kad pēc īsām pārdomām viņš uzdeva nākamo jautājumu: - Vai pirmajā laulībā jums arī nebija bērnu?

- Bija. Man no tās palika dēls.

Kur viņš ir tagad?

Nezinu. Kad četrdesmitajā gadā mums atnāca pakaļ, viņa nebija mājās. Pēc atgriešanās no Sibīrijas es pirmām kārtām ievācu par viņu ziņas. Izrādījās, ka dēlu pie sevis bija mitinājusi mana draudzene. Par nožēlošanu, tolaik viņa jau bija mirusi. Taču kaimiņi stāstīja, ka mans dēls iestājies leģionā, bet, lai kā klaušināju, tālāk pēdas sadzīt neizdevās. Droši vien kritis Kurzemes frontē.

Kāpēc nerunājat latviski?

Vide, - vecenīte vainīgi pasmaidīja. - Sibīrijā nācās ^pietta pilnīgi pāriet uz krievu valodu. Tad nāca Vadims, viņa radi un draugi. Pašai nemanot, es pat pārstāju domāt latviski. Protams, ja vajadzīgs, runāju, taču… ari tā ir mana dzīve.

- Jūsu dēla vārds…

Rūdolfs. Rūdolfs Grieze, - ar vecišķām skumjām balsi viņa atteica. Un es iedomājos - kā lai mēs pasakām, ka noslepkavotais bijis viņas miesīgais dēls! Taču, kad sastapos ar drauga skatienu, tas atbildēja viennozīmīgi - klusē! Protams, tā bija labākā izeja. Kam velti uzplēst šīs vecās sievietes apdzijušās brūces, ja neko citu kā bēdas tas nedos? Viņas dzīve jau tā ir bijusi ciešanu pilna, un no mūsu puses būtu cietsirdīgi tās papildināt ar vēl vienām.

Atvainojiet, kundze, ka rakņājos jūsu pagātnē, bet tāds ir mans darbs, neslēpjot līdzjūtību, Kronbergs sacīja. - Tā kā Grieze bija jūsu pirmā vīra uzvārds, mums atlicis vien noskaidrot jūsu sākotnējo - meitas uzvārdu. Kā tas skan?

- Fuā, - viņa ar nelielu lepnumu balsī atteica. - Esmu senas franču dzimtas pēcnācēja. Šī atbilde bija gaidīta, tā ka es pat uzacis nesaraucu.

- Vai jums ir brāli?

- Nē. Ģimenē es biju vienīgais bērns.

- Šķiet, ka, jums izejot pie vīra, šis uzvārds aprāvies. Vismaz Latvijā.

Tā nevarētu būt, - Kravcova papurināja galvu. - Varbūt jūs interesē, ka Fuā dzimtas aizsācējs šeit bijis kāds Klods Fuā, Napoleona armijas virsnieks. Kad franču armija pēc sakāves Krievijā šķērsojusi Latvijas teritoriju, viņš palicis šeit.

Dezertējis?

- Nē un reizē - jā. Klods bijis jakobīnis un savas organizācijas uzdevumā nav atgriezies dzimtenē.

Kas tas par uzdevumu?

Nezinu. It kā, lai sargātu kādu noslēpumu, kuru Francijā varētu apdraudēt politiskie pretinieki.

Klodam bijuši divi dēli, tādējādi nav izslēgts, ka otrā brāļa pēcnācēji nēsā joprojām šo uzvārdu. Es, diemžēl, ģimenē biju vienīgā meita, taču mākslīgi saglabāt Fuā uzvārdu neredzēju nekādu jēgu.

Interesanti. Vai esat mēģinājuši noskaidrot Kloda Fuā otrā dēla likteni?

- Esmu.

- Jā, — draugs pamāja, - vecumdienās cilvēkus nez kāpēc sāk interesēt radi, vai ne?

Kravcova paraustīja plecus.

Laikam tā ir. Šoreiz tā nebija vienkārša interese. Redziet, mans sencis Klods Fuā atstāja katram dēlam rakstveida testamentu, ja to tā var nosaukt. Tajā bija teikts, ka tikai pēc divtūkstošā gada iestāšanās, ja Francijā pie varas nebūs jakobīņi, vioa pēcnācēji iegūs tiesības uz mantojumu. Savādi, bet tā ir patiesība, jo es, būdama tiešā pēcnācēja, glabāju tādu vēstuli. Šis testaments jeb vēstule, līdz ar rakstveida norādījumu to glabāt līdz noteiktajam laikam, aizzīmogota tika nodota no paaudzes uz paaudzi.

Esmu vien​mēr to uzskatījusi par tādu kā dzimtas relikviju. Un vienīgi. Bez kādas praktiskas vērtības.

Kā jums izdevās to saglabāt Sibīrijā pavadītajos piecpadsmit gados?

Es jau teicu. Man tā nozīmēja vienu - relikviju. Visi nostāsti par to ietvēra domu - šī vēstule nes sevī dzimtas svētību. Kad mūs izsūtīja, vienīgais, ko paņēmu līdzi, bija šī svētība, iemiesota Kloda Fuā sūtījumā pēctečiem. Slēpu un glabāju to kā acuraugu - tas arī viss noslēpums.

- Vai jūs to atvērāt norādītajā termiņā?

Namamāte pakratīja galvu.

- Ilgi nespēju iedrošināties. Man pat doma par to šlpta svētuma apgānīšana. Pagāja janvāris, tad februāris… tad - gads, un tikai šogad - septembra sākumā — piespiedu sevi to izdarīt. Būtu dzīvs Vadims, viss noteikti būtu vienkāršāk. Grūti to izskaidrot, bet, izpildot Kloda pavēli, šī vēstule pārstāja būt relikvija. Tā atvērta zaudēja savu noslēpumainības oreolu, neizskaidrojamo svinīgumu, kuru bija izraisījusi, un pārvērtās vienkāršā… vēstulē. Sūtījumā, kuru pēc izlasīšanas iemet papīrgrozā, jo tas savu pienākumu ir izpildījis.

- Un jūs tā arī izdarījāt? - es jautāju, bet, pavērusies manī, saimniece papurināja galvu.

- Kāpēc?

- Tā nebija vienkārša vēstule. Tā bija tikai puse.

Kā to saprast - puse?

Es jau teicu, ka savu vēstījumu Klods bija atstājis abiem dēliem. Tā kā novēlējuma stāšanās spēkā bija paredzēta divtūkstošajā gadā, skaidrs, ka saņēmēji nebūs dēli, bet viņu pēcnācēji.

- Kur tad problēma? - es nesapratu.

Katrs no dēliem, izpildot tēva gribu, nodeva vēstuli savam vecākajam dēlam, bet tas - savējam, un tā tālāk. Novēlējums bija viens, bet katra tā daļa tikusi iešifrēta atsevišķā vēstulē, un kopīgo varēja izlasīt, vienīgi apvienojot abas. Tikai tā to varēja atšifrēt. Vai stāstu saprotami?

- Es aptveru, - Valts palocīja galvu. - Un tālāk?

Runa ir par bagātībām, kas noslēptas kaut kur kalnos. Francijas Pirenejos. Kopīgā vēstule lautu tās atrast un sadalīt mantojumu.

M… jā, - Konbergs norūca un nez kāpēc pārmetoši nogrozīja galvu. - Jautājums - kā atrast trūkstošo dalu, vai ne? Juku laiku vētras izsvaidījušas kur nu kuro, turklāt nav izslēgts, ka aiz tīrās vieglprātības otrs savējo daļu izmetis. Uzdevums noteikti nav no vieglajiem. Un ko jūs darījāt?

- Es? Ko es - simtgadīga vecene. Veselu gadu mēģi​nāju atrast kādu Fuā, bet viss velti.

- Vajadzēja kādam uzticēt šo darbu savā vietā.

Beigu beigās es tā arī izdarīju, - Kravcova palo​cīja galvu.

- Attiecībā par to, kam ticis šis gods, mums jautā​jumu nav.

- Kāpēc?

Tāpēc, ka mēs to zinām. Tas bijis erudītais cilvēks ar plašajām zināšanām, patīkamais sarunu biedrs, un tā tā​lāk. Jūs pat nezināt viņa īsto vārdu, kundze!

Bet… - Vai jums nav tuvinieku, kam uzticēt šo lietu? Ja nav pašas, tad varbūt ir vīra?

Bet… Es saprotu. Jūsu gados tā ir problēma, un tad - viss iegadījās pa rokai. Uzticību pierāda ne jau

veikla mēle, bet darbi. Varu teikt, ka ar savu nepārdomāto rīcību jūs iekustinājāt ļoti smagu un ļaunu akmeni, kas veldamies var samalt ne vienu vien dzīvību! Ar pirmo tas jau ir noticis.

- Vai tiešām? Tātad tā slepkavība…

Ir uz viņa sirdsapziņas, - Valts pabeidza Kravcovas vietā, un es varēju tikai iedomāties, kāda būtu viņas reak​cija, uzzinot, ka pati, lai ari netieši, kļuvusi par sava dēla slepkavu! Acīmredzot Valtam ari bija ienākusi prātā šī doma, jo es redzēju, kā viņa sejā iegūla dziļa līdzjūtība. Par laimi, saimniece nedz to ievēroja, nedz spēja saprast. Kādu brīdi mēs klusējām, droši vien vainas apziņā grumbas padziļinājās, jo pēkšņi viņas seja šķita vairāk novecojusi. Un tomēr pat šobrīd es viņai tik daudz gadu nedotu. Varbūt tāpēc, ka Kravcova bija pirmā simtgadniece, ar kuru runāju, vismaz nevienu citu es neatcerējos. Man trūka vecuma salīdzinājuma.

Sakiet, vai tā Kloda testamenta dala, kas attiecās uz jūsu atzaru, jums joprojām ir saglabājusies?

- Jā. Es viņam…

Iedevāt kopiju. Mums tas zināms. Esiet tik laipna, parādiet oriģinālu!

Vecenīte ar pūlēm atvāza sekretāra durvis, pasniedzās un… sastinga.

Nav! - tas izskanēja čukstus. - Papīrs vienmēr stāvēja šeit! Varbūt esmu ielikusi citur? - viņa, kā sviedrus slaukot, pārvilka ar delnas virspusi pār pieri. - Nē, es labi atminos. Vēl otrdien tas gulēja savā vietā! — Kravcovas seja pauda reizē apmulsumu un bailes.

- Vai pa šo laiku pie jums nebija iegriezies tas… Vaņa?

- Aizvakar notika sapulce, un viņš arī bija.

Un jūs, kā parasti, gala istabā lasījāt?

- JāSkaidrs. Kā redzat, šis pieklājīgais cilvēks noteiktos apstākļos spēj rīkoties bez ceremonijām.

Bet neuztraucieties. Viņam iedotā kopija laimīgas nejaušības dēļ nokļuva pie mums, tā ka cerības uz mantojumu nav zudušas.

Cik žēl! Man dzīvot atlicis pavisam maz, un gribējās vēl pirms nāves izdarīt kaut ko labu. Es šo mantojumu būtu ziedojusi bezpajumtniekiem. Bagātie savu naudu gatavi ieguldīt pagalam bezprātīgos pasākumos, tikai ne tur, kur atrodami cietēji.

Nodoms patiesi apsveicams, - Kronbergs palocīja galvu, - es apsolu, ka darīsim visu, lai jūs savu daļu saņemtu. Ja vēlaties, jums atnesīšu Kloda testamenta, ja tā var teikt, kopiju. Kopijas kopiju.

Varbūt tā kļūs mierīgāk ap sirdi. Kaut gan arī tā nav pilnīga, tomēr savā ziņā relikvija tā joprojām ir, vai ne?

Paldies, kungs. Būšu loti pateicīga. Es tikai tagad īsti sajutu, ko man šis dokuments nozīmē.

- Bet vai tas ir vienīgais, kas jums palicis no Kloda Fuā, varbūt bijušas vēl kādas vēstules?

- Bija gan, - viņa pamāja. - Vēstules. Taču tās šķita nesvarīgas un mētājās, kur pagadās. Tinte bija gandrīz iz​dzisusi, un es tās saglabāju tikai ieraduma pēc. Taču, kad mani izsūtīja, vēstules palika mājās.

- Vai dēlam par tām bija zināms?

Protams, pēc manis taču viņš kļūtu par Kloda Fuā mantinieku. Kaut gan tik daudz laika aiztecējis, vēl šodien atceros, kā viņš tās pētīja. Rūdolfu interesēja dažādi rēbusi. Viņš pat ar kaut kādu paņēmienu, liekas - izmantojot virzienu, kādā krīt gaisma, - bija ieguvis pilnu tekstu. Vēstules rakstītas franču valodā, un viņš tās bija arī pārtulkojis. Man gan to saturs likās tik bezjēdzīgs, ka vienīgi aiz cieņas pret savu senci es atturējos, lai tās nenosauktu par muļķībām.

- Kāpēc tā?

Vēstules bija šifrētas. Mainīta vārdu nozīme. Tas bija laiks, kad par varu Francijā cīnījās dažādi savstarpēji naidīgi grupējumi. Ja cīņu zaudētu jakobīņi, pie kuriem acīmredzot piederēja Klods, sāktos represijas. Droši vien tāpēc mantojuma iegūšanu ierobežoja gan laiks, gan Francijā valdošais politiskais spēks. Tolaik neviens nespēja paredzēt, pa kādu ceļu ies dzimtene.

- Tad jau faktiski šī manta ir organizācijas īpašums?

Mēs ar dēlu arī tā domājām. Tās varētu būt revolūcijas laikā atsavinātās Burbonu bagātības.

Vēstulēs tās bija pieminētas.

Sapratu, - Valts palocīja galvu. - Ja divsimt gadu laikā tāda politiskā partija kā jakobīņi būtu izzudusi un izzudusi ari Burbonu dinastija, šis bagātības varētu kļūt par Fuā dzimtas mantojumu.

Pretendentu, kam apstrīdēt šīs tiesības, vienkārši vairs nebūtu.

Vienīgi valsts, - es piebildu. - Nav šaubu, ka dala bagātību bija radusies no valsts kases līdzekļiem.

- Par to varētu strīdēties, - Kravcova atbildēja. - Bet Kloda Fuā uzticība savai lietai apliecina, ka viņš bijis go​dīgs cilvēks.

Jā, - Kronbergs piekrita. - Un nav izslēgts, ka viņa rīcību noteicis jakobīņu kluba kopīgais lēmums. Bet tagad pēdējais jautājums. Vai esat stāstījusi šim cilvēkam par savu dzīvi? Grupas vadonim Vaņam?

- Tikai vispārīgos vilcienos.

- Vai viņam bija zināms jūsu pirmā vīra uzvārds? Vai esat teikusi, ka, pirms kļuvāt par Kravcovu, jūs bijāt Grieze?

Nē, par Fuā gan viņš zina.

- Paldies, kundze! Pagaidām tas būtu viss. Bet uzmanieties! No viņa var sagaidīt visu. Tāpēc kādu laiku jums nāksies pieciest nelielas neērtības. Tas ir jūsu pašas drošības labad. Es runāju par slēpni, kuru katram gadījumam jūsu dzīvoklī ierīkos policija. Lai gan esmu pārliecināts, ka tas nenotiks, tomēr nav izslēgts, ka šim Vaņam tomēr ienāk prātā jūs vēlreiz apciemot. Uz redzēšanos!

IV nodaļa TESTAMENTA PAPILDINĀJUMS Nespēdams nociesties, Valts jau kāpnēs izvilka cigaretes. Aizsmēķējis viņš ievilka dūmus un paklusām nomurmināja: - Simt gadu, bet cik skaidra galva!

- Arī acis, - es piebildu.

- Jā. Ne jau katram tas ir dots. Esmu redzējis piecdesmitgadīgus graustus, kam pašu vienkāršāko patiesību ne​kādi nevar ieskaidrot. Labi, ejam! Mājās visu pārrunāsim.

Kad tikām uz ielas, draugs tomēr nenocietās: Patiesi, sievietes lāsts ir viņas mēle! Cik nelaimju tā nesusi, cik raižu un dusmu izraisījusi! Un kura sieviete gan spējusi to valdīt? Ja Kravcova zinātu, ko viņa savārījusi, droši vien nerunātu līdz pat kapa malai. Viņa pati gan domā, ka šim Vaņam nav bijis zināms viņas pirmā vīra uzvārds. Cilvēkam, kurš rakņājas pa svešiem sekretāriem, to iespējams noskaidrot, pat neko nejautājot, un tādējādi tikt uz pēdām Rūdolfam Griezem. Šķiet loģiski.

Es paraustīju plecus.

Pieņemsim. Bet kāpēc viņš tam būtu vajadzīgs? Ak tā, Griezem bija vēstules. Izrādās, ka tās satur kaut ko tādu, ko mēs joprojām nezinām. Varbūt vecenīte pastāstījusi ari par dēla pētījumiem. Jā, tas gan varētu būt. Ak, šī mēle! Starp citu, ko tu domā par sakritību - Aleksandra Kravcova? Par vārdu un uzvārdu?

To pašu, ko tu teici, - ka tā ir sakritība. Jau VDK kartotēkā šis cilvēks figurē ar tādu vārdu, bet anketa aizpildīta pirms gadiem divdesmit pieciem.

- Uz kurieni? - Es sagrābu draugu aiz piedurknes.

Mēs nepajautājām par dēlu. Varbūt viņa pati Krav- covam stāstījusi. Par viņa eksperimentiem ar vēstulēm, - censdamies atbrīvot roku, Valts atteica. - Kas zina, varbūt tur slēpjas jēga - kāpēc šis cilvēks tik loti tīkojis pēc tām.

- Pag, tu vecenītei apsolīji Kloda testamenta kopiju.

Un tad?

Tas ir tikai dažu minūšu gājiens. Iekodīsim, aizskriesim nokopēt un ienesīsim. Pie viena pavaicāsi, kas vaicājams.

Nu labi, - Kronbergs diezgan negribīgi padevās. - Jāpiezvana Lācim. Varbūt kāds no arestētajiem kaut ko atce​rējies. Un lai parūpējas par slēpni.

Alberta ielā mēs atgriezāmies pēc stundas. Paēduši, ar kopiju kabatā un bez jaunām ziņām no policijas. Kravcova, mūs ieraugot, brīnījās.

- Jūs gluži kā Figaro - te šurp, te turp. Bet man pat doma, kā nokļūt līdz ielai, liekas gara gara.

- Lūdzu, kundze. Te būs solītais, - sniegdams papīru, Valts sacīja.

Vecenīte loti nopriecājās un, piespiedusi roku pie sirds, zemu paklanījās.

Esmu jums dziji pateicīga. Nudien, it kā mājās būtu atgriezies kaut kas mīļš un tuvs. - Viņa ieskatījās tekstā, tad pagrieza kopijas otru pusi un pacēla pret manu draugu neizpratnes pilnas acis. - Bet te arī bija viens teikums.

Mūsējai šī puse bija balta.

- Nu jā, tā taču ir tā pati kopija. Es viņam iedevu tikai vienas puses novilkumu. Galīgi izkrita no prāta, — nepatikā par savu aizmāršību Kravcova atmeta ar roku. - Redziet, - viņa rādīja, - teikumos starp vārdiem ir nelielas atstarpes, kuras var aizpildīt vienīgi otrais testaments. Katrā tukšajā vietā trūkst viena vai divu vārdu.

- Mēs to sapratām, - Valts atbildēja. - Bet es gribu uzdot jums vēl dažus jautājumus.

Tad nāciet iekšā, - viņa atvēra plašāk dzīvokļa durvis, jo mēs joprojām stāvējām kāpņu laukumiņā.

Nekas, jautājumi ir tik īsi, ka nav vērts. Pirmais - vai jūs Vaņam stāstījāt par dēla eksperimentiem ar vēstulēm un krītošo gaismu?

- Jā. Viņu interesēja katrs sīkums.

Bet tādā gadījumā tas, ka esat precējusies otrreiz, viņam nebija noslēpums, vai ne? Ja šajā laulībā jums bērnu nebija, tad dēls taču varēja rasties vienīgi iepriekš.

Vecenīte paraustīja plecus.

- Var jau būt, ka viņš kaut ko aptvēra, bet Griezes uzvārdu es noteikti neminēju.

Kronbergs nopūtās un sacīja: - Lai nu paliek. Un pēdējais - vai atminaties teikumu, kas bija rakstīts testamenta otrajā pusē?

- Vārds vārdā.

- Un kā tas skan?

- Silts sveiciens barona de K. vēstulē.

- Silts? - Kronbergs brīnījās.

Jā, - vecenīte apstiprinoši palocīja galvu. - Vēstuļu valoda bija diezgan arhaiska, un mēs pieņēmām, ka tas varētu nozīmēt — no sirds. Silts novēlējums, kad piepildīsies visi noteikumi mantojuma saņēmējiem.

- Varbūt, - mans draugs domīgi novilka, - varbūt…

Spriežot pēc visa, jūsu atzara aizsācējs bijis Kloda Fuā ve​cākais dēls.

- Jā, bet kā jūs to zināt?

Vēstuļu saņēmējs bijis pats Klods, tātad tās bijušas tikai vienā eksemplārā. Tas nozīmē, ka turpmākajām paaudzēm tās nodevis pats Klods Fuā ar vecākā dēla starpniecību. Citam tādu privilēģiju parasti nemēdz būt, ja nu vienīgi nāves gadījumā.

Man patīk jūsu domāšanas veids, - Kravcova atzinīgi pasmaidīja. - Viss ir tieši tā, kā jūs spriedāt. Vai jūs vēl kaut kas interesē?

Pagaidām viss. Drīz pie jums ieradīsies cilvēki no policijas. Uz redzēšanos kundze, un lai jums laba veselība.

- Pateicos.

Kāpjot lejup pa kāpnēm, es atskārtu - cik gan vientuļa jūtas šī vecā sieviete. It kā uzminējis manas domas, Kronbergs teica: - Ar Lāča puišiem vecenīte nejutīsies tik skumji.

- Ja vien Kravcovam neienāks prātā atgriezties pēc vēl kaut kā. Jā, kāpēc gan viņam ievajadzējies testamenta oriģinālu? Turklāt - kāpēc tas jāzog?

- Tu aizmirsi, ka savu kopiju viņš bēgot pameta uz Griezes rakstāmgalda un tā nonāca mūsu rokās.

- To es saprotu. Bet kāpēc zagt? Varēja paskaidrot Kravcovai, ka pazaudējis, un nokopēt vēlreiz.

- Varbūt juta, ka esam "Alfai" uz pēdām un steidzās. Bet varbūt gribēja tikt vaļā no iespējamiem konkurentiem. Teikums testamenta otrajā pusē taču bija tikai uz oriģināla. Tā vismaz varētu izskaidrot šādu rīcību. Neraugoties uz piederību pie VDK, šķiet, viņam ir mākslinieka raksturs. Līdzīgus secinājumus taču izdarījusi arī vecenīte. Lai nemitīgi vērptu ap sevi viltu un pats tajā nesapītos, ar izdomu vien nepietiek. Jābūt kaut kam vairāk par profesionālām iemaņām. Kādai mākslinieciskai dzirkstij. Ja tev nekas nav pretī, ieskriesim kafejnīcā un iedzersim pa tasei? - Valts izteica negaidītu priekšlikumu, un es bez šaubīšanās palocīju galvu.

Nez kāpēc tonizējošais dzēriens, ko pasniedz sabiedriskajās vietās, gluži tāpat kā ēdiens, atšķiras no mājās gatavotā? Tas nez kāpēc šķiet garšīgāks. Liekas, produkti ir tie paši, receptes - tāpat, bet rezultāts cits. Nekad neesmu izpratis šo dīvainību. Kādreiz man šajā jautājumā iznāca domu apmaiņa ar

profesionālu restorāna pavāru. Viņš atzinās, ka, mājās gatavojot, viņam nav izdevies iegūt tādas pašas garšas ēdienu kā darbā. Arī šoreiz kafija, kuru mums pasniedza smaidoša oficiante, izrādījās daudz garšīgāka nekā tā, ko lietojam ikdienā. Bieza, aromātiska un, lai gan tasīte diezgan miniatūra, ievērojami tonizējošāka. Tomēr nebūtu taisnīgi, ja nepieminētu vēl vienu, praksē pārbaudītu faktu. Pēc ilgstošas ēdnīcu apmeklēšanas, piepeši viss mainījās pretējā virzienā, uz mājās gatavotais ēdiens kļuva garšīgāks par sabiedriskās vietās piedāvāto.

Kronbergs vietu bija izvēlējies pie loga, un, lēnām malkodami kafiju, mēs vērojām garāmgājējus.

Man joprojām no prāta neizgāja simtgadīgā, vientuļā sieviete. Visa viņas dzīvē koncentrējās pagātnē, kas ne par matu nebija laimīgāka par tagadni. Bet nākotnes viņai vispār nebija. Tikai tieksme katrā ziņā saglabāt pastāvošo. Laikam vienīgās zāles, lai paglābtos no bezcerības, bija - turpināt eksistenci iedomu pasaulē. Atmiņās, ar kurām, izvēloties priecīgākās no tām un prātā apsverot iespējamos - vēl laimīgākos vari​antus, gremdēties tādā kā iedomu izraisītā nirvānā.

- Kādu ceļu mums izvēlēties tālāk? - Manu domu plūdumu piepeši pārtrauca Valts. Policijai nav izdevies atrast Latvijā nevienu cilvēku ar Fuā uzvārdu. Varbūt tiešām Grieze-Kravcova pie mums ir pēdējā šīs dzimtas pārstāve?

- Iespējams, pārstājuši nākt pasaulē zēni…

M… jā. Ko darīsim?

Bet varbūt mēs kraujam aplamību uz aplamības? Klodam bija nopietni iemesli neatgriezties dzimtenē, vai ne? Bet dēliem? Tēva saistības taču uz viņiem neattiecas. Viņiem Francija, kaut arī nebija dzimtene, bet tēvzeme - gan. Es pazīstu dažus svešumā pārkrievojušos latviešus, kam pat otrajā un trešajā paaudzē attieksme pret Latviju ir īpaša. Latvija šķiet tuva, vilinoša. Un, lai gan pienākumi, darbs un ģimene tos saista pie Krievijas, šīs ilgas esot loti spēcīgas. Tādējādi iespējams, ka Kloda dēli tomēr devušies uz Franciju.

Tas nu būtu tas pats, kas ķert vēju klajā laukā. Ja šeit Fuā uzvārds ir retums, tad tur tas būs sastopams uz katra sola. Pamēģini atrast īsto pēcteci tādā jūklī.

Es paraustīju plecus un, vērdamies nepārtrauktajā garāmgājēju plūsmā, nospriedu, ka draugam taisnība.

- Bet, Valt! — no pēkšņās iedomas man paspruka ne​piedodami skaļš sauciens.

- Kas ir? — draugs veltīja man pārmetošu skatienu.

Mums noteikti jāiedomājas sevi Kloda vietā. Vai tu, atstājot testamentu, nebūtu ņēmis vērā šo iespēju? Ter​miņu viņš bija noteicis divtūkstošajā gadā. Skaidrs, ka pa šo laiku sazin kas varētu notikt. Tas būtu visīstākais brīnums, ja abu brāļu pēcnācēji, uzturēdami savstarpējus sakarus, joprojām dzīvotu vienuviet. Nē, te kaut kas īsti nesaskan! Ja Klods gribējis, lai bagātības nonāk īstajās rokās, viņš noteikti vēl kaut ko paredzējis. Kādu spēku! Līdzīgu tam, kas pašam lika dzīvi pavadīt emigrācijā. Varbūt tā ir pienākuma apziņa, bet varbūt kaut kas cits. Lai gan man vispieņemamākais šķiet pienākums. Bet pret ko?

Domīgi lūkodamies tālumā, Kronbergs mehāniski izvilka cigaretes un aizsmēķējis teica: Izskatās, ka tu patiešām esi uztaustījis kaut ko būtisku. Man šķiet, ka mums pietrūkst tā, kas ir Kravcovam. Izdomas. Zini, pamēģināsim prātā iztēloties Kloda ģimenes ainu. Vajadzētu uzrakstīt scenāriju, par pamatu ņemot mums zināmos faktus,- iedomāties katra dēla iespējamo rīcību un pamēģināt iztēloties to dzīvē. Taču mums nav zināmi pat dēlu vārdi!

Bet Griezes zīmētais Fuā dzimtas koks?

Tur bija pieminēts Klods un tikai viens dēls - Žaks. Atzars, pie kura piederēja pats Rūdolfs Grieze. Pārē​jos es nemanīju. Šķiet, ka mēs vienkārši nepievērsām tiem uzmanību. Toreiz nekas nebija zināms par dīvaino testamentu, kas paredzēts abu dēlu pēcnācējiem. Tādējādi uzpeld jautājums - kā Grieze ticis pie šīm ziņām?

Kronbergs iemalkoja kafiju un, ievilcis pamatīgu dūmu, atzinīgi pasmaidīja.

Tu esi ģēnijs, Robi! Pilnīgi pareizi - vienīgā vieta, kur viņš varēja par to uzzināt, ir Francija.

Tas nozīmē, ka otrais dēls vai arī viņa tuvākie pēcnācēji ir pārcēlušies uz dzīvi tur. Un izņēmums ir nevis viņš, bet Zaks, kas pali​cis dzīvot šeit.

Būs mājās jāpārbauda. Ja tas izrādīsies taisnība, tu būsi ārkārtīgi pārliecinoši pierādījis nepieciešamību vēlreiz apciemot mūsu draugu Žanu Lanū. Bet mēs nedrīkstam izlaist no redzesloka ari Kravcovu. Kādas kārtis ir viņa rokās un kā viņš tas izspēlēs. Pirmā — testaments ar dīvaino tei- kurnu lapiņas otrajā pusē. Tāpat viņam zināms, ka Grieze atgriezies dzimtenē no Francijas. Un tas, ka tieši uz Fuā dzimtu attiecas Kloda atstātais mantojums. Bet kā lai sadzen tam pēdas bez barona de K. vēstules?

Tāpat - bez otra testamenta? Interesanti, kāpēc viņš tik lielu uzmanību velta vēstulēm?

Tāpēc, ka nevienu ar šo franču uzvārdu nav atradis. Bet to, ka Grieze ir Kravcovas pirmā vīra uzvārds, viņš noteikti zina, jo kā citādi būtu uzgājis tās dēlu. Zinot, ka māte paņēmusi izsūtījumā līdzi testamentu, bet vēstules atstājusi mājās, skaidrs, ka tās meklējamas pie Rūdolfa Griezes. Tā arī izrādījās, mēs tās atradām, bet viņš joprojām to nezina. Kravcovs ir pārliecināts, ka Apūzes ielā to nav. Bet kur tās varētu būt? Nu, protams, vienīgi Francijā. Ja Griezem tur palikuši bērni, tad pie kāda no viņiem.

Manuprāt, šis cilvēks grasās izmantot ceļu, kādu gribējām iet mēs, - viņš ir noskaidrojis no kuras pilsētas Grieze saņem pensiju. Būdams VDK virsnieks un pilnībā pārvaldīdams latviešu valodu, viņš varēja bankā ticami notēlot policijas pārstāvi un noskaidrot departamentu, kas pārsūta Griezem naudu. Pilsētiņas nosaukums vien noteikti iedarbojās uzmundrinoši. Bet tālāk - par Fuā dzīvojošo Andreju Griezi, Rūdolfa dēlu, saklaušināt nebūtu grūti, vai ne? Kaut vai ar telegrammas palīdzību. Teiksim - notariāta kantoris meklē Rīgā nesen mirušā Rūdolfa Griezes radiniekus, lai nodotu tiem mantojumu. Tādā kārtā viņš tiktu pie adreses. Skaidrs, ja vēstules nav pie tēva, tām jābūt pie dēla - Andreja Griezes.

- M… jā, - Kronbergs drūmi norūca. - Gluži manas domas. Kravcovs dosies uz Fuā. Turklāt viņš būs sapratis, ka arī trūkstošā testamenta dala jāmeklē turpat. Bet kāda loma visā šajā jezgā atvēlēta Blūmfeldam? Atceries, Viņš mums pūta pīlītes, ka Andrejs Fuā ieradies, lai nolīgtu sev miesassargu.

Vai tas nozīmē, ka "Alfas" šefa avantūra viņam bijusi zināma?

Mirkli padomājis, es sacīju: - Diez vai. Kravcovs ir loti piesardzīgs. Visu laiku lieto citu cilvēku vārdus, izmanto līdzību un tā jauc gan pēdas, gan mums galvu. Manuprāt, viņš jau iepriekš - katram gadījumam - bija sagatavojis versiju par grupu, kas darbojusies pret OMON, bet sīkākās detaļas pievienojis Blūmfelds. Lielākai ticamībai. Kā ēdienam sāli - pēc garšas. Un nekāds ekspromts tas nav bijis.

Iespējams, - Valts pamāja, - pat ļoti iespējams. Kravcovs varēja radīt ilūziju, ka "Alfa" ievilkta viņa afērā, tikai tāpēc, lai novērstu triecienu no sevis. Būs jāpalūdz, lai Lācis noskaidro - kas un cik lielā mērā zinājis par Kloda Fuā mantojumu. Bet domāju, ka tev taisnība - viss darīts ar vienu nolūku — jaukt mums kārtis. Taču iespējams, ka nostrādās tā viltība, kuru atstāju Griezes seifa.

- Varbūt beidzot pateiksi - kas tas īsti ir?

- Es tikai ieliku tur policijas konspiratīvā dzīvokļa adresi.

- Un viss? — es neticīgi vaicāju.

Nē. Ari tur it kā dzīvojošā cilvēka vārdu — Linards Grieze. Akis primitīvs, bet varbūt Kravcovs. uzkeras. Ja nodomās, ka tas ir nelaika radas, kuram Rūdolfs uzticējis savus noslēpumus, varbūt iegriezīsies. Viņu tur jau gaida, tas saskaņots ar Blumbergu. Lai izskatītos vilinošāk, es zīmītē pierakstīju skaitli četri un mazo burtu - v. Lai domā, ka runa ir par vēstulēm. Policijai viņš vajadzīgs kā divkāršs slepkava un teroristiskas grupas vadonis, tāpēc lai viņi arī rīkojas. Ja slazds iedarbosies, Lācis mums paziņos. Bet esmu gandrīz pārliecināts, ka, pamatīgi izpētījis, Kravcovs neuzkersies. Viņš ir profesionālis. I^bi, izdzer savu kafiju, un kātosim uz mājām. Papētīsim vēlreiz barona de K. vēstuli. Nez kas tie par siltiem sveicieniem?

Uz ielas, jau tuvojoties mūsu mājai, Kronbergs piepeši apstājās un, uzlūkodams mani ar neredzošu skatienu, sacija:

Mēs palaidām garām kādu sīkumu. Runājot par spēku, kas varētu būt pienākuma apzina vai godaprāts, mēs aizmirsām, ka Rūdolfs, kad uzzināja par mantojumu, bija vēl loti jauns. Turklāt vinu, kā teica Kravcova, interesējuši rēbusi.

- Nu un? - es nesapratu. - Kāda tam nozīme, ka jauns?

Cilvēks tādā vecumā ir vēl neizveidojusies personība, - draugs paskaidroja. - Tādai godaprāts vēl ir kaut kas miglains, izplūdis. Vēlamais, nevis likums, kam būtu jāpaklausa. Viņa draugam Zatleram teiktā frāze, šķiet, to apstiprina - "un es vienīgais to zinu!". Lepošanās nekad neiet kopsolī ar godaprātu, Robert. Ja teiktais attiecās uz Burbonu bagātībām, viņš, mātei nezinot, būs paklusām ieskatījies tes​tamentā pirms termiņa. Iespējams, paredzot varbūtību, ka tā varētu rīkoties kāds no pēcnācējiem, Klods arī sadalīja testa​mentu divās daļās, kas atkarīgas viena no otras.

- Bet ja tā ir, tad kāpēc viņš bagātības nepiesavinājās?

Valts paraustīja plecus.

- Iespējams, viss ir daudz sarežģītāk. Nav izslēgts, ka mēs par Rūdolfu Griezi spriežam virspusēji - varbūt, atradis mantu, viņš atcerējās par svarīgāko - godaprātu, sirdsapziņu un pienākumu. Un nepaņēma…

V nodaļa ATŠIFRĒJUMS Vienīgi mājās man ienāca prātā, ka tā būtu bijusi aplama, galīgi nepamatota Griezes rīcība. Svešā zemē, būdams bez naudas, atteikties no bagātībām varētu vienīgi trakais. Kā lai tuksnesī slāpēs mirstošais atsacītos no ūdens. Rindodams uz galda vēstules, Kronbergs noklausījās manos iebildumos, paraustīja plecus un atteica: Esmu sastapis tādus ne vienu reizi vien. Tie pēc savas būtības ir sportisti. Vismaz kaut kas līdzīgs, - viņš piebilda. - Ņemsim, piemēram, viduvēju basketbolistu. Kas viņu dzen uz treniņiem, mačiem, ja lauru nav nekādu? Tikai sviedri un trenera pārmetumi. Pats esmu spēlējis un varu atbildēt process. Vilina pats process. Spēle! Bet rezultāts ir otršķirīgs. Ja Rūdolfs Grieze bijis no tiem, viņu par visu vairāk saistījusi intriģējošā mīkla. Tās atrisinājums. Process līdz tam. Un nemaz nav zināms, varbūt to mantu viņš tomēr pievācis… — kā vienmēr, Valts savus spriedumus nobeidza ar pilnīgi pretēju domu.

Draugs zināja, ka mani tas kaitina, tomēr ik reizi atkārtojās tas pats. Šoreiz, pašam par brīnumu, es nesadusmojos. Tas šķita dīvaini un nepaslīdēja garām arī Kronbergam.

- Tu allaž esi paradis kļūt agresīvs, kad it kā saduras diametrāli pretēji viena un tā paša notikuma skaidrojumi, - viņš sprieda. - Kaut gan tie ir tikai pieņēmumi, tu ik reizi satraucies. Bet tas nomāc smadzeņu darbību. Taču prātam, tāpat kā bokserim, vienmēr jābūt formā. Kāpēc tad tu nesadusmojies ari šoreiz? Nebūdams pārsteigts par drauga iz​pratnes spējām, paraustīju plecus.

- Nezinu.

Tas tāpēc, ka tevi pārāk ieinteresējusi šī lieta, Robert. Galvai šoreiz ir svarīgāk domāt nekā dusmoties. Šajā reizē saprāts izrādījies stiprāks un liedzis dusmām tevi pārņemt. Pakļaut. Bet tad, kad tu bez pretestības ļaujies niknumam, sakarīga prāta darbība atjaunojas tikai pēc laba laika. Man nebūt nav interesanti tevi tīšuprāt kaitināt. Tā, šķiet, viss. Varam ķerties pie darba!

Es laikam nekad nebeigšu sajūsmināties par to smalkjūtīgo un reizē mērķtiecīgo pedagoga talantu, kas mita manā draugā. Viņš nemēdza izsliet gaisā pirkstu un noturēt pamācošu monologu, kaut gan dažkārt runāja visai didaktiskā, pašpārliecinātā manierē. Arī to es izpratu tikai laika gaitā. Šis defekts, ja to tā var nosaukt, parādījās tad, kad klausītājs izrādījās kūtrs uz domāšanu, pārāk slinks, lai piespiestu sevi aptvert pagalam vienkāršas patiesības. Tad Valts atmeta visas ceremonijas un vienkārši iedzina cietajā pauri nepieciešamo. Bet, ja viņš gribēja kaut ko iemācīt, metode bija pavisam cita. Tas notika pakāpeniski. Un, gluži kā zēns, kas augot īsti nemaz nemana savu pārtapšanu vīrietī, pieņem citu dabu, saprātu, sāk apjēgt pasauli un pats sevi pavisam citādi nekā agrāk, tā Kronberga neuzbāzīgi mācītais cilvēks vienā jaukā dienā it kā pats no sevis piepeši visu saprata. Turklāt rezultāts bija paliekošs, nevis kā skolā, kad apgūtais bieži saglabājas prātā tikai līdz eksāmenam.

Draugs bija izvietojis vēstules noteiktā kārtībā, gluži kā pasjansa kārtis. Pirmajā vietā, protams, atradās barona de K. vēstījums. Taču, pirms ķerties pie tā, Valts jautāja: Vai ievēroji, kā Kravcova un pārējie Alberta ielas apmeklētāji uzrunājuši mūsu noziedznieku?

- Vaņa.

- Jā. Bet vai atminies šajā lietā vēl kādu vārdu, ko iespē​jams šādi saīsināt?

Atbildes vietā, es paraustīju plecus.

- Jermolajevs. Ivans Jermolajevs, - Kronbergs atgādināja. — Blūmfelda "pīlē" tas bijis cilvēks, kas strādājis kara proku​ratūrā un īsi pirms armijas izvešanas gājis bojā autokatastrofā.

- "Pīle" ir "pīle", vai tad to var ņemt nopietni? Un kur nu vēl attiecināt uz kaut ko konkrētu.

Var jau būt, - draugs domīgi nomurmināja un pievilka tuvāk barona vēstuli. — Es vēlreiz izlasīšu. Lai labāk iegulst atmiņā. Klausies! "Dārgais, Klod! Grāfa uzdevumā man ir tas gods paziņot

jums, ka nama atjaunošanas darbi nesokas tik labi, kā cerēts. Grūti šajos laikos sameklēt piemērotu darbaspēku, taču mēs esam pārliecināti, ka ar laiku šis jautājums tiks atrisināts. Tagad par materiāliem.

To, kas sagādāts, bieži sabojā žurkas. Tas satrauc arhitektu, un daži ieteic ķerties pie glābšanas apļa.

Taču viņš nav pierunājams. Pēc V. nāves jūs esat vienīgais, kuram zināms ap|a noslēpums, un mēs pateicamies Dievam par jūsu uzticību mūsu lietai. Gaidiet! Tā diena nav tālu, kad pazemojošo emigrāciju nomainīs gods dzimtenē. Ar cieņu - nama pārraugs barons de K." - Kronbergs adaidās pret atzveltni un aizsmēķējis jautāja: - Ko teiksi?

Es domāju, ka pilnībā to apjēgt nav iespējams. laiki mainījušies, un tas, kas bija svarīgs toreiz, padaban ir pilnīgi bez jebkādas jēgas. Ko nozīmē vārdi - nams, arhitekts, glāb​šanas aplis?

Pūšot pret griestiem dūmu ripulīšus, draugs klausījās, bet, kad es apklusu, teica: Nemetīsim visu vienā kaudzē. Sāksim ar pirmo. Nams. Kas ar to domāts? Tolaik Francijā bija loti spēcīga pāvesta ietekme, un es domāju, ka šis jēdziens ņemts no Svētajiem rakstiem. Atceries, pēc septembra traģiskajiem ASV notikumiem mums izraisījās neliela diskusija par organizāciju būtību.

- Jā. Bet kāds tam sakars ar vēstuli?

Organizāciju var apzīmēt ar namu, Robert. Cilvēku kopa, kuras apvienotais gars jeb saprātu summa mīt vienā būtībā - namā! Tāda var būt reliģiska organizācija, interešu klubs vai jakoblņu partija.

Ari rojālistus var dēvēt par Burbonu namu. Tas nozīmē, ka šis nams funkcionē gluži kā dzīvs organisms.

To grūti aptvert, jo mūsu apziņā lielākoties pastāv vienīgi reāli saskatāmas dzīvības formas. Bet ja šī ir garīga, vai tai nepiemīt fiziskas īpašības? Protams, turklāt daudz noteicošākā līmenī. Nevar noliegt, ka jebkurai organizācijai piemīt gan rīcības spēja, gan kopējais saprāts. To, ko ar radioteleskopiem meklē citās galaktikās, var atrast tepat - uz Zemes. Bet viens ir neapšaubāms - visi šie nami lielākā vai mazākā mērā vērsti uz ļaunu. Pareizāk būtu teikt — pakļauti ļaunumam. Šī patiesā būtība tiek daudzmaz slēpta aiz šķietamas cilvēkmīlestības, aiz cēlos vārdos ietērptiem mērķiem. Taču, tiklīdz tos pakļauj nopietnākai analīzei, neglābjami uzpeld savtīgums, egoisms un ļaunprātība. Tās ir gan kopējā nama, gan atsevišķā indivīda īpašības. Nav vērts to apstrīdēt, Robert, nav vērts. Katrs cilvēks dzīvo kādā namā, pat ja viņš to noliedz. Un ir atkarīgs no kopējās ļaunprātības jau tāpēc vien, ka ir cilvēks, visas cilvēces sastāvdaļa.

- Drūma aina, - es murmināju. - Vai tāda ir pasaule?

- Jā, tāda ir pasaule. Redzamā un neredzamā kopā.

Bet neredzamā parādās ikvienā konkrētā rīcībā uz šīs planētas. Nobriedusi absolūta nepieciešamība pēc visuaptverošas revīzijas. Būtu jāatšķir nederīgie nami un jāiznīcina. Pilsēta sastāv no namiem, un šā Visuma Jaunā pilsēta apzīmēta ar vārdu Bābele. Haoss, sajukums. Tai, tāpat kā tās valdniekam - kopējai garīgajai būtnei - jātop iznīcinātai. Lie​kas, ar pirmo vārdu vēstulē mēs tā kā būtu tikuši galā.

Bet vai tik sarežģīta šā vārda izpratne bijusi zināma arī baronam de K., Klodam un visiem pārējiem?

Diezin vai. Cilvēki bieži lieto vārdus, kuru patieso jēgu paši neizprot. Izjūtas un asociācijas palīdz viņiem piešķirt tiem savu iedomāto nozīmi. Tomēr esmu pamanījis, ka jēdzieni lielākoties tiek lietoti pareizi. Šis fakts apstip​rina nama kā kopējās garīgās būtnes saprātu.

Bet pilsēta…

Neiedziļināsimies, Robert. Pietiks ar to, ko esam noskaidrojuši. Tātad ar vārdu nams šoreiz apzīmēta jako- bīņu organizācija. Burbonu nams - rojālisti. Runājot par Burbonu nama bagātībām, mēs tās nevaram atzīt par vienai dzimtai piederošām, bet gan par monarhistiskās savienības kopīgo īpašumu.

Dīvaini, bet pamazām, liekas, es sāku saprast.

Tad turpināsim. Vēstulē teikts, ka nama atjaunošanas darbi sokas slikti, tāpēc ka esot grūti sameklēt piemērotu darbaspēku. Ja nams jāatjauno, skaidrs, ka tas guļ drupās. Te, šajā de Neija vēstulē skaidri pateikts - kāpēc. Iekšējo spēku - nesaskaņu dēļ, kuru cēlonis ir katra atsevišķa indivīda egoisms. Ļaunums iznīcina pats sevi.

Bet Klods bijis godīgs cilvēks.

- Kā to ņem. Varbūt daļēji jā, bet pilnībā - nekādā ziņā. Nams ir nams, un kopējam saprātam ir arī kopēja vara. Un īpašības. Es par tām jau minēju. Vēsturē tu zini vairāk par mani, tāpēc atbildi - ko labu paveikuši jakobīņi?

Uz tādu jautājumu es spēju vienīgi paraustīt plecus, tāpēc Kronbergs turpināja pats.

- Tu zini, ka tūkstoši septiņi simti deviņdesmit trešajā gadā, nākuši pie varas, jakobīņi nodibināja diktatūru, tas ir, neierobežotu šīs partijas, organizācijas jeb kluba - sauc, kā gribi — varu pār visu valsti.

Vai mani līdzību ar proletariāta diktatūru? Tāpat kā Ļeņina partija savu varu īstenoja laupīšanas, tā sauktās nacionalizācijas ceļā, tāpat to darījusi arī šī organizācija. Un ar represijām. Sabiedriskās drošības komiteja un revolucionārais tribunāls, cīnoties pret ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem, lietoja tās pašas metodes, ko mūsdienās VDK, cenšoties noturēt varu, - iznīcināja gan svešos, gan savējos. Paši sevi. Tad, tūkstoš septiņsimt deviņdesmit ceturtajā gadā, jakobīņu nams termidora apvērsuma rezultātā tika sagrauts. Idejiskie vadoņi, tādi kā šis barons de K., pielika ne mazums pūļu tā atjaunošanā. Diemžēl viņiem trūka darbaspēka. Kas domāts ar šo apzīmējumu? Manuprāt, trūka ar ideju apsēstu maniaku, kas noderīgi, lai savervētu pārējos. Ļaudīm noteikti bija dzīvā atmiņā šīs organizācijas pastrādātās zvērības, un ar kailiem lozungiem piespiest kādu noticēt gandrīz vairs nebija iespējams. Tagad pāriesim pie nākamā - materiāliem. Namus būvē no ķieģeļiem vai akmeņiem. Katrs atsevišķs akmens simbolizē cilvēku. Ne idejas apsēsto, bet ar vadoņa lokano mēli idejai pakļautu vientiesi. Visos laikmetos izmantoto lielgabalu galu. Tādus kā tie, kas regulāri apmeklēja sapulces Alberta ielā. Ja par materiāliem jautājumu vairāk nav, pāriesim pie nākamā.

- Kas tas būs?

- Žurkas. Antisanitārie, pretīgie grauzēji, mēra pārnēsātāji viduslaikos. Ari mūsdienās liela cilvēces dala pret tiem izjūt tikpat nepārvaramu riebumu kā pret čūskām. Skaidrs, ka tieši ši attieksme bijusi ieslēpta formulējumā. Pret ko vislielāko pre​tīgumu spēj izjust idejiskais cīnītājs?

- Laikam jau pret ienaidnieku.

Nē, Robert. Pret nodevēju. Pirms vēl jakobīņi bija tikuši pie varas, no kopējā ideoloģiskā kada izrāpās fejāni, bet pēc viņiem arī žirondisti. Pēc termidora apvērsuma droši vien arī daudzi no politiskajiem biedriem apmeta kažoku uz otru pusi un kļuva par pretiniekiem. Par ko tos uzskatīja ārpus likuma pasludinātie jakobīņi? Protams, par nodevējiem. Iespējams, ka šie, par nodevējiem uzskatītie cilvēki no jauna savervētajiem izskaidroja patiesību, tādējādi vēl vairāk novājinot jau tā izretinātās jakobīņu rindas. Lūk, kas, manuprāt, bijušas šīs žurkas.

- Ticami. Bet kas domāts ar šo, - es ieskatījos vēstulē, - ar šo arhitektu?

Lai to aptvertu, jānoskaidro vārda jēga. Domāju, ka iztiksim bez vārdnīcas. Tas ir speciālists celtniecības plānošanā. Tātad tieši no viņa darba ir atkarīga visa topošā ēka. Domāju, ka tas bijis cilvēks, kas pēc Robespjēra giljotinēšanas uzņēmies jakobīņu organizācijas atjaunošanu. Bet cita vēstule ar vienu burtu S. paraksta vietā liecina, ka žurkas izrādījušās spēcīgākas un nams beigu beigās sagrauts līdz pamatiem. To apliecina arī de Neija ieteikums Klodam Fuā atdot Burbonu nama bagātības to likumīgajam īpašniekam.

- Mēs izlaidām glābšanas apli, - ieskatījies vēstulē, es atgādināju.

Nedomāju, ka to grūti saprast. Ir divi varas pamati - ideoloģija un nauda. Kad pirmais zaudē spēku, rezervē jābūt otrajam. Tādējādi skaidrs, ka te ir runa par Burbonu bagātībām. Droši'vien tās bija paredzētas vajadzīgo cilvēku uzpirkšanai. Taču man tev nebūtu jāiegalvo, ka no tā nekas nevar iznākt.

Acīmredzot tieši tāpēc ši manta joprojām kaut kur guļ. Protams, ja Rūdolfs Grieze to nav pārvietojis uz citu vietu, - Kronbergs uzmeta man šķelmīgu mirkli.

Bet tas, ka Klods Fuā bija uzticams, diezin vai nozīmē, ka mulkis. Tikai muļķis varētu iedomāties palikt sveiks un vesels, dzīvojot šeit, Latvijā. Neija brīdinājums izskan ļoti pārliecinoši.

Jā, - Valts palocīja galvu, — lai saglabātu dzīvību, viņam bija jābēg. Secība, kādā esam salikuši vēstules, nebūt nenozīmē, ka tādā tās saņēmis Klods. Nav izslēgts, ka šī, pirmā, pienākusi pēdējā,

bet vēstule ar parakstu S. — pirmā. Nams sagrauts, un pāri palikušajiem izsūtītas instrukcijas. Ja Klods Fuā bijis vienīgais, kam zināma paslēptuves vieta, pārējiem vismaz bija jābūt informētiem, kur meklēt viņu pašu, lai vajadzības gadījumā tiktu bagātībām klāt.

- Loģiski, - es piekritu. - Tātad tu domā, ka Klods gan devies bēgļu gaitās, bet ne pats pēc savas gribas?

Esmu par to pārliecināts. Un man liekas, ka norāde, kurp viņam doties, ir ieslēpta barona vēstulē.

- Kur? Saturu tu atšifrēji. Tas ir vispārinošs. Tur nav nekā konkrēta.

Tu aizmirsi par šo, - Valts ar pirksta galu norādīja uz sadzeltējušajā papīrā tikko saskatāmo tīklojumu. - Zini, šīs vēstu​les Klodam pavēlēts saglabāt. Tāpēc arī Kravcovs dzen tām pēdas.

- Kādam nolūkam?

Tās ir tā testamenta daļa, kurai jāatrodas pie vecākā dēla pēcnācējiem. Silts sveiciens nākamajām paaudzēm! — Kronbergs noteica un, pieslējies kājās, izstaipījās. - Laiks kafijas tasei, bet pēc tās - gludeklim. - Redzot manā sejā neizpratni, viņš skaļi iesmējās un devās uz durvīm.

VI nodala SLEPENRAKSTS Par to, ka drauga mācība nav bijusi velta, liecināja turpmākais. Aptvēris savas dusmas, atcerējos par brīdinājumu - tās nomāc saprātu. Un tā vietā, lai vēl vairāk saspringtu, kā allaž biju darījis, sāku apdomāties. Patiesi, it kā ieslēdzās pretējs process - niknums pamazām pierima un modās interese. Es labi zināju, ka draugs nekad nesvaidās ar vārdiem, tātad piezīme par gludekli nav bijusi tikai tukša frāze.

Diemžēl, lai ari kā lauzīju galvu, atbilde nedevās un nedevās rokā. Kaut kas tur bija, bet kas? Droši vien es tā ilgi mocītos, bet, mehāniski pacēlis pie lūpām tasīti, noriju pārāk karstu kafijas malku. Apdedzinājis rlldi, tajā pašā mirkli aptvēru Kronberga mājienu. Tāpat kā mans kakls reaģēja uz karstumu, tā vēstulē ielikto noslēpumu palīdzēs izlasīt… siltums! Protams - silts sveiciens nākamajām paaudzēm! Tātad Valts domā padarīt slepenrakstu redzamu ar karsta gludekļa palīdzību! Un bezjēdzīgu dusmošanos bija aizstājis uzvaras prieks. Kronbergs, kas visu šo laiku neuz​krītoši bija mani vērojis, pasmaidīja: - Iekams nav pārbaudīta, teorija ir tukša, vai ne? Un kāds tad ir atrisinājums?

- Slepenraksts.

- Bravo, Robert! Izrādās, tu esi gluži labs skolnieks.

- Ja ir tāds skolotājs, kas cits atliek? - es kautrīgi paraustīju plecus. - Eju sagatavot gludekli.

Izdzer vispirms kafiju.

Es tomēr nebiju pierunājams, un, vienīgi nostatījis gludināmo dēli un ieslēdzis gludekli, atgriezos virtuvē. Jāatzīstas, degu nepacietībā ātrāk ķerties pie eksperimenta, bet Kronbergs vienā mierā sūca kafiju un, it kā nekas nebūtu gaidāms, iztirzāja piemājas dārza ierīkošanas problēmas: Viss atkarīgs no platības, Robert. Protams, ari no tā, ko paredzēts stādīt. Augļu koku vainags, plešoties pla​šumā, ar laiku var nomākt citus augus, bet zemenes…

Pie velna zemenes! — es neizturēju. — Man gludek​lis silst!

Līdz ugunsgrēkam vēl tālu, - draugs divdomīgi pasmaidīja, tomēr paņēma barona vēstuli un piecēlās. - Labi, ejam.

Taču vispirms viņš pārbaudīja sildvirsmas karstumu ar īstu lauku sievas paņēmienu - uzspļaujot.

Uzvērpās tvaika mākonītis, un skaļi nočūkstēja.

Tev ieslēgts trešais režīms! Tā mēs vēstuli nevis izlasīsim, bet sadedzināsim. Pārslēdz uz pirmo. Tā, labi. Bet tagad pagaidīsim, lai gludeklis nedaudz atdziest.

No kurienes šis dīvainais tīklojums?

Manuprāt, vainojams laiks. Ja labi ieskatās, redzams, ka papīrs ir ar kaut ko apstrādāts.

Slepenrakstu var veikt ar dažādiem paņēmieniem - ar īpašu tinti uz speciāla papīra vai arī, noklājot virsmu ar kādu vielu. Droši vien ir vēl kādi paņēmieni, bet es tos nezinu. Šoreiz izskatās, ka ticis lietots otrais variants. Tā būtība ir šāda - pēc uzrakstīšanas papīru noklāj ar īpašu sastāvu, kas nemaina tā faktūru, bet tikai tekstu padara neredzamu. Tā ir ķīmiskā reakcija, nevis vienkārša aizkrāsošana. Bet, runājot par dzīslojumu, manuprāt, tas radies, sastāvam lēni reaģējot vai nu ar gaisā esošo skābekli, vai uz gaismu. Varbūt dzeltējot notikušas pārmaiņas vairāku iemeslu dēļ. Neesmu ķīmiķis un precīzi atbildēt nevaru. Bet, lai atjaunotu tekstu, manuprāt, tam jānonāk siltumā. Sāksies termoreakcija, un tad kompleksais savienojums var atjaunoties.

Skaidrs. Liekas, varam sākt. Gludeklis būs pietie​kami atdzisis.

Kronbergs apslapināja pirkstu un piedūra pie spīdīgās virsmas. Tikko dzirdama nočūkstēšana, gluži kā čūskas brī​dinājuma šņāciens, liecināja, ka man taisnība. Papīrs sasils, bet nepāroglosies. Droši vien no malas mēs izskatījāmies diezgan dīvaini - divi vīri piesardzīgi, kā gaisīgas mežģīnes, gludina vecu, sadzeltējušu lapu. Diemžēl, neraugoties uz mūsu pūlēm, viss palika pa vecam, vienīgi asinsvadiem

līdzīgais dzīslojums kļuva it kā blāvāks.

- Varbūt siltuma par maz, - es ieminējos.

Valts pārslēdza gludekli uz otro režīmu, bet, kad arī tas nelīdzēja - uz trešo. Un tad beidzot sāka parādīties pirmās rakstu zīmes. Gluži kā iznirstot no miglas sabiezējuma, sākumā blāvi, bet tad arvien izteiktāk vispirms iezīmējās atsevišķi burti, tad rindas un teikumi. Bažīdamies, ka tas viss pēc brīža var izgaist kā mirāža tuksnesī, es paķēru papīra lapu un steigā sāku pārrakstīt jauno tekstu. Tas parādījās zem ķīļrakstam līdzīgajām zīmēm un bija tik labi salasāms, it kā nule būtu rakstīts. "Klod! Izmantoju barona vēstuli, lai nosūtītu jums brālības pavēli. Situācija liecina, ka nekas labs nav gaidāms un arī aplis nelīdzēs. Varbūt vēlāk. Tieši jūs esat tā drošības atslēga, kurai jāgarantē, ka B. n. b. neviens neizlietos personīgām vajadzībām. Bet atslēgai jābūt pa rokai. Tāpēc mūsu lēmums — jums jāatgriežas Fuā. Ģimeni ņemt līdzi būtu pārāk bīstami, tāpēc brauciet viens. Kambrona ielā 17 jūs sagaidīs dokumenti uz Pjēra Ekē vārda. Tā ari būs jūsu nākamā dzīve.

Grāfa un barona de K. nepamatotais optimisms liek piesardzīgi izturēties pret viņiem abiem. Taču vienā ziņā viņiem taisnība - jūsu emigrācijai pienācis gals. P." Šo tulkojumu mēs ieguvām desmit minūšu laikā un vīlušies saskatījāmies.

- Tur nav ne mazākā norādījuma! - es pārmetoši norūcu. Paraustījis plecus, Kronbergs atteica: - Nevaram jau gaidīt, ka mums kāds visu ceļu noklās ar ziediem. Taču vielu pārdomām šī vēstule dod pietiekami! Varbūt vērts pārbaudīt ari pārējās? Ja nu kādā glabājas tas, ko neatradām šajā?

Mēs tā arī izdarījām, diemžēl vairāk neviena vēstule uz siltumu nereaģēja. Nolikuši savus darbarīkus vietā, apsē​dāmies pārspriest situāciju.

Zini, man liekas, Kravcova aizmirsa mums pateikt kaut ko būtisku, - Kronbergs sacīja. - Es nevaru pateikt, kas tas ir, bet jūtu ka kaut kam jābūt. Laikam nāksies piezvanīt.

Un ko tu jautāsi? Pasakiet man, lūdzu, ko aizmirsāt? Labāk mēģini vispirms pats aptvert - kas īsti tev nedod mieru, bet pēc tam vāri zvanīt.

- Adrese! — Valts pēkšņi tā iekliedzās, ka es patiešām salēcos, un izskrēja no istabas. Atgriezies viņš nometa manā priekšā lapiņu. Pieliecies tuvāk, es lasīju: "Francija, Fuā, Kambrona iela, 17. Zoržs Andrejs Grieze." Velns parāvis! - man paspruka.

Pareizi, tā taču ir tā pati Rūdolfa Griezes adrese Francijā! Iznāk, ka vecenīte aizmirsusi mums pateikt…

Tieši to! - Kronbergs pamāja un devās pie tālruņa. Nostājies līdzās, es klausījos. - Vai Kravcovas kundze? - viņš tikai pēc laba brīža ierunājās. - Te Kronbergs. Jā, tas pats.

Manuprāt, jūs aizmirsāt mums kaut ko pateikt. Nē, nē, - Valts iesmējās. - Lai gan patīkami to dzirdēt, taču runa ir par ko citu. Par Klodu Fuā. Mums ir aizdomas, ka viņš atstājis ģimeni šeit un viens pats pārcēlies atpakaļ uz dzimteni. Jā. Ak tā? Tātad sieva pēc kāda laika sekojusi vīram, bet bērni palikuši sievas vecāku gādībā. Jums saglabājusies šī vēstule? Nav. Cik žēl! Mēs gribējām noskaidrot adresi.

Nevar būt! Es pagaidīšu. - Piesedzis mikrofonu ar plaukstu, draugs pačukstēja: - Viņai pierakstīta adrese!

- Tikai pēc minūtes, sadabūjusi vajadzīgo, vecenīte atgriezās pie telefona, jo Valts sacīja: — Joprojām tepat. Klausos! Fuā, Kambrona ielā 17. Pateicos, kundze! Vai esat šo adresi devusi arī Vaņam? Jā.

Paldies! Uz redzēšanos!

Nolicis klausuli, draugs pagriezās pret mani.

- Tu visu saprati?

- Daļēji. Izrādās, ka viņai bijušas vēl kādas vēstules?

Viena. Adresēta Katrīnai Fuā. Kloda sievai. Tajā bijusi minēta adrese un izteikta pateicība, ka Katrīna nolēmusi braukt pie vīra uz Franciju. Bērni palikuši fon Bergeru - sievas vecāku — aprūpē. Bet bijusi piebilde, ka visā drīzumā ģimene no jauna apvienosies. Lai gan šī vēstule nav saglabājusies, galveno vecenīte atcerējās, bet adresi bija pierakstījusi. Par nožēlošanu, šīs ziņas nonākuša ne tikai mūsu, bet ari Kravcova rokās. Šķiet, ka nams Kambrona ielā līdz šai dienai palicis Kloda Fuā dzimtas īpašumā.

Ko darīs šis mazcienījamais Vaņa, konstatējis, ka Kloda Fuā un Andreja Griezes adreses sakrīt?

- Brauks turp! Tagad viņš noteikti ir pārliecināts, ka tēvs savu noslēpumu ir vai nu atklājis dēlam, vai arī mek​lētās Kloda vēstules atrodas pie dēla.

Bet vai tas neapdraudēs Rūdolfa dēlu?

Pakasījis aiz auss, es atbildēju: - Domāju, kamēr viss vēl zem jautājuma zīmes - nē. Bet, tiklīdz Kravcovs uzzinās slēptuves vietu, es nedodu ne pliku grasi par Andreja Griezes dzīvību.

Vai nav dīvaina likteņa ironija? - Kronbergs uzmeta man savādu skatienu. - Mātei mājās glabājas gan dēla, gan mazdēla adrese, bet viņai par to nav ne jausmas! Nemaz nerunājot par pārējo… Viņš nogrozīja galvu un no jauna pacēla klausuli. - Pajautāšu Lācim, vai Blūmfelds nav kaut ko atcerējies un vai slazds konspiratīvajā dzīvoklī joprojām tukšs.

Diemžēl ari policija Kravcova meklēšanā nebija pavir​zījusies ne soli uz priekšu. Šis cilvēks šķita kā ūdenī iekri​tis. Pēc Kronberga sejas spriežot, tas viņam loti nepatika.

Cilvēks nav adata, dzīvo starp citiem. Bet, ja pat varas iestādes neko nespēj uztaustīt, skaidrs, ka viņš nav ar pliku roku ņemams. Es pieļauju, ka viņš ir bijušais spiegs. Profesionāls aģents, kas strādājis kaut kur ārzemēs. Es tā spriežu pēc konspirācijas prasmes, mākas maskēties, kā arī likvidēt nevēlamus lieciniekus. Turklāt viņš prot domāt. Bet uz to VDK bija spējīgi tikai "vieninieki". Es nedomāju par dažādiem, pat ar viszemiskākajiem paņēmieniem savervētiem inteliģentiem cilvēkiem, bet gan par štata darbiniekiem. Liekas varbūtība notvert viņu Latvijā sarukusi līdz minimumam. Ja Kravcovs tiešām gatavojas braukt projām, par ko viss liecina, mūsu pienākums ir sekot. Griezes slepkavības lieta nav pabeigta, un viņam jāatbild likuma priekšā.

- Turklāt tu apsolīji vecenītei nokārtot viņas mantojuma lietu, - es atgādināju, bet draugs pakratīja galvu.

Neesmu aizmirsis. Taču es nesolīju nokārtot, bet gan darīt visu, lai viņa saņemtu mantojumu.

Tas nav viens un tas pats, Robert. Es tagad aizbraukšu pie Blumberga. Šajā reizē negribas rīkoties uz savu roku, turklāt mūsu līgums ar policiju joprojām ir spēkā. Ja valsts sankcionēs braucienu, varēsim justies ievērojami brīvāk un arī palīdzība no Francijas iestādēm nebūs jāizlūdzas uz ceļiem. Bet tu sāc kravāties.

Ja paveiksies, rīt izlidosim. Lūdz Dievu, lai mani argumenti liktu viņiem teikt - jā! Zini, man ir tāda sajūta, ka tieši Francijā mums izdosies aizpildīt tukšās vietas Kloda Fuā testamentā. Un ja arī neizdosies, tad nebraucam jau kā tukšinieki. Rododendru ieleja mums ir zināma. Atskaites punkts. Tomēr pats galvenais - dabūt rokā Kravcovu. Man liekas, šā cilvēka agrākie "varoņdarbi" ievērojami pārsniedz to, ko mēs par viņu zinām. Es paņemšu opeli. Mājās būšu… - Valts paskatījās pulkstenī un, paraustījis plecus, nobeidza, - tad, kad būšu. Uz redzi! Ja atliek laiks, sāc iepazīt Pirenejus jau tagad. Teorētiski.

Tā nebija pirmā reize, kad, izmeklējot kādu lietu, mums nācās pārcelties uz citu valsti. Francijā mēs jau bijām bijuši, valodu pratām, nekādas īpašās problēmas mani nenomāca. Zobu suka, bārdas skujamais, tīra veļa un daži virskrekli - tā bija visa mana bagāža. Lieki apkrauties ne es, ne Kronbergs nemīlējām.

Katram gadījumam iemetu somā ari treniņtērpu. Noderēs, ja nāksies klimst pa kalniem. Tā kā nekas skaidri nebija zināms, ieliku somu skapī un izņēmu Francijas karti. Lai gan vēl pavisam nesen biju pētījis Pireneju rajonu, nosaukumu lielākā daja jau bija paguvusi izdzist no atmiņas. Uzlūkojot upju zilo dzīsliņu izvagoto mainīga augstuma grēdu, nebija šaubu, ka šie kalni ir grūti pārvarami. Kopš bērnības ģeogrāfiskā karte un globuss man šķituši ļoti vilinoši. Kad kļuvu vecāks un uzkrājās zināšanas, ar laiku ieguvu spēju pēc reljefa krāsas intensitātes iztēlē uzburt jebkuras pasaules daļas vismežonīgāko apvidu ainas. Tā bija īsta realitātes sajūta, un to jo vairāk padziļināja daudzās izlasītās grāmatas par ceļojumiem. To saturs, iesēdies galvā, darbojās reizē ar iztēli. Pēkšņi pamanīju, ka Fuā apkārtnē bija sastopamas ari alas. Nelieli dziļā karsta apgabali bija atrodami visā Austrum- pireneju grēdā. Nebija šaubu, ka arī virszemē tur būs gan akas, gan karres, gan gravas. Viss liecināja, par ainavas vienmuļību šajā mežonīgajā nostūri, kur jau veselus divus gadsimtus gulēja paslēptas Burbonu bagātības. Man ienāca prātā - ar cik gan līdzīgām metodēm darbojušies revolucionāri gan Francijā, gan Krievijā. Abās šajās valstīs ar ieročiem un

lozungiem "par līdztiesību un vienlīdzību" iekarojuši varu, tie īstenoja pilnīgi pretējo - klajas laupīšanas politiku. Dumjš, caurredzams viltus - kā slikta reklāma nederīgai precei - atsedza šo cilvēku patiesos nodomus un reizē atmaskoja viņus pašus labāk par asu kritika spalvu. Bija interesanti apzināties, ka, nupat pabeiguši padomju režīma lietu, tūdaļ ķersimies pie Francijas politisko kataklizmu atstātā mantojuma.

Visīstākā likteņa ironija - abas šo "darbaļaužu aizstāvētāju" iekārtu izraisītās sekas bija it kā apvienojusi Rūdolfa Griezes slepkavība. Ar noziegumu, kas faktiski bija to abu patiesā, acij neredzamā un skaļi nedeklarētā nostāja.

Nebija šaubu, ka vienā paņēmienā nokļūt līdz galamērķim neizdosies. Nāksies ceļot ar pārsēšanos.

Droši vien Parīze. Būs jāatgādina Valtam, lai paziņo par to mūsu vecajam draugam Žanam Lanū. Piepeši es atcerējos, ka neesam pārbaudījuši, vai Fuā ģenealoģiskajā kokā atzīmēts arī otrais Kloda dēls. Ja viņš tur būtu, turklāt kopā ar visiem saviem pēcnācējiem, problēma ievērojami vienkāršotos. Vajadzētu tikai sameklēt šo dzimtas atzaru un apvienot testamentus vienā. Diemžēl Rūdolfs Grieze bija iezīmējis vienīgi savus radus, — pie Kloda Fuā vārda bija tikai viens ieraksts - Žaks Fuā. Šķita, ka visu informāciju, ko bijām ieguvuši par Burbonu nama bagātībām, nekādi šeit papildināt vairs nevarēja. Atlikusi testamenta daļa meklējama tikai un vienīgi Francijā. Klods Fuā bija izvēlējies īsto ceļu, kā atgādāt dzimtenē savus pēctečus un reizē tos materiāli nodrošināt. Tomēr likās zīmīgi, ka bija pagājuši jau divi gadi, kopš novēlējums stājies spēkā, tomēr nekas joprojām nebija noticis. Un tad man ienāca prātā - cik gan maza ir iespējamība, ka visi priekšgājēji izturējušies nopietni pret sava senča novēlējumu. Tas taču nebija attiecināms uz viņiem, bet gan uz nākamajām paaudzēm. Kas zina, varbūt kāds vieglprātis, muļķīgi pasmiedamies, bija izmetis savu testamenta dalu mēslainē. Diemžēl psiholoģija nav eksakta zinātne, kas Jautu izskaitjot katra indivīda rīcību. Bet varbūt izpratnei bija vajadzīga kāda līdzība? Salīdzinājums?

Teiksim, kā šādā situācijā būtu rīkojies vidusmēra cilvēks, kaut vai tāds kā es? Un tad es aptvēru, ka, neraugoties ne uz ko, pienākums pret dzimtu neļautu man pārkāpt testamenta rakstītāja gribu. Pienākums pret tiem, kam tikai nākotnē būtu jāsaņem mantojums. Cik dīvaina ir sirdsapziņa! Tas, ko es varētu ar prātu nobīdīt malā kā nesvarīgu, jo uz mani taču tas neattiecas, sirdsapziņas ielikts godīguma svaros, acumirklī pārtop likumā! Un to jau nu es spētu pārkāpt vienīgi pret paša gribu! Tad, lūk, uz ko bija balstījies Klods Fuā! Griba ir pakārtota sirdsapziņai! Bet, ja tā ir netīra vai tās vispār nav? Dzīvo taču virs zemes visdažādākie nelieši, kam par sirdsapziņas pastāvēšanu nav ne jausmas? Un tad beidzot pār mani nāca apskaidrība. Ja Kloda ieceres pamatā bijusi sirdsapziņa un viņa pēcnācējiem ar to būtu viss kārtībā, mantojums nevarētu paiet Fuā dzimtai secen! Ja, turpretī, pēcnācēji aizgājuši neceļos, Burbonu bagātībām tādu cilvēku rokās nenonākt. Tādējādi šis bijis ne tikai testaments, bet reizē ari visa ciltskoka pārbaude ar sirdsapziņu. Būdams godīgs, Klods bija gatavs atbalstīt tādus kā pats, turpretim tādiem, kam šī īpašība būtu tukša skaņa, viņš nenovēlētu ne graša. Kad Kronbergs pārradies noklausījās manos argumentos, es redzēju, ka viņš atzīst tos par svarīgiem Paldies, Robert! Tev izdevies pamatot šā godīgā, bet idejas apstulbinātā cilvēka domu gājienu.

Tas, kas man agrāk šķita nejaušība, tagad kļuvis par likumsakarību jeb apzinātu, mērķtiecīgu rīcību. Un droši, ka vienīgā, kas izkrīt no viņai paredzētās vietas, ir Aleksandra Kravcova. Klods cerēja savākt visus vienkopus dzimtenē, bet ar Žaku kaut kas izgājis greizi. Te nu viņš ir - šis izņēmums, kam ar sirdsapziņu viss nav bijis kārtībā! Paša vecākais dēls! Un kas var pateikt — vai viņš bijis vienīgais?

Tomēr viena detaļa Griezes teiktajā - "un es vienīgais to zinu!" liek domāt, ka pārējie par savu pienākumu nav aizmirsuši. Es joprojām negribu šos vārdus atmest kā tukšu frāzi, - redzot manu iebildumam pacelto roku, Kronbergs iestarpināja. - Bet, ja labi padomā, ari Žaks tomēr nav tik viegli atmetams, jo viņa pēcnācējs taču atgriezies tēvzemē, lai izpildītu novēlējumā tam paredzēto daļu.

Bet tad jau testamentu rakstītāja griba ir izpil​dīta! - es norūcu.

- "Es vienīgais to zinu!" — Valts atkārtoja. — Vienīgais!

Sapratu! - es palocīju galvu. - Bet pāriesim pie kaut kā praktiskāka. Kā tev gāja?

Viss kārtībā. Varas iestādes ir ar mieru mūs komandēt uz Franciju. Bet ar norunu - ja

saņemsim no Parīzes biroja uzaicinājumu. Un tas jāsagādā mums pašiem. Es par to jau parūpējos, sazvanījos ar Lanū. Viņš apsolīja, ka rit no rīta nepieciešamais dokuments jau gulēs uz vajadzīgā galda.

Tā ka varam kravāties. Tiklīdz formalitātes būs nokārtotas, mēs bez kavēšanās izlidosim. Uz Parīzi, un tālāk jau Žans pateiks, kā ērtāk.

Bet kāds sakars Parīzes birojam…

Kravcovs ir terorists, bet Lanū nodala nodarbojas tieši ar tādiem. Abpusēja ieinteresētība, draugs. Laiks kafijai!

Pie galda es atcerējos par Blūmfeldu.

- Vai no "Alfas"…

"Alfa" ir kā izspiests citrons, Robert, - draugs atmeta ar roku. - Leons Blūmfelds un vēl daži, pēc VDK ieceres, bijuši tikai bandinieki, bet pārējie neko vairāk par miesassargu pienākumiem nezina.

Lai gan Kravcovs vairījās no fotoaparāta, vienu attēlu man tomēr sadabūt izdevās, - Valts izzvejoja no kabatas neliela formāta uzņēmumu un nolika manā priekšā. - Šefs visā savā godībā. Noknipsēts pie "Alfas", droši vien pašam nezinot. Izskatās, ka bārdu viņš nēsājis ikdienā, darbā, bet uz tikšanos ar savervētajiem gājis, gludi skūts. Hameleons, kas hameleons. Nevienā brīdī nevari būt drošs par to, ko redzi, — masku vai patieso seju.

Uzņēmumā bija redzams atvērtās durvīs stāvošs vidēja vecuma vīrietis ar - cik nu bārdas dēj varēja saskatīt - patīkamu, inteliģentu seju. Vienīgi acīs vai — varbūt - galvas pagriezienā jautās kaut kas viltīgs un nodevīgs. Par spīti Počas liecībai, viņa apģērbā nebija ne miņas no melnās krāsas. Moderns pelēks uzvalks, brūnas kurpes, gaišs krekls. Ārienē nekā īpaša. Puspagriczienā Kravcovs, izstiepis roku, kaut ko rādīja aizmugurē stāvošam gara auguma vīrietim. Un tad es manīju, ka viņam kaut kas nav īsti kārtībā ar pirkstiem. Pieliecies tuvāk, saskatīju, ka izstiepti bija tikai pirmie trīs, bet pārējie divi savilkti. Tas padarīja gan roku, gan žestu nedaudz kroplīgu.

- Manuprāt, viņam ir defekts, - es ierunājos.

- Pirksti?

Jā, - es palocīju galvu. - To stāvoklis nav dabisks. Izstiepjot pirmos trīs, neizbēgami sāk iztaisnoties arī pārējie. Vispirms ceturtais un pēc tam arī piektais. To muskulatūra ir savstarpēji saistīta.

Bērnībā, spēlējoties - kurš kuram atdarīs dūri, - ja pretinieka pirkstus atlieca, sākot no rādītāja, pēdējie divi atvērās bez jebkādas piepūles - paši no sevis.

Lielākas skaidrības labad, izstiepis roku, mēģināju atdarināt Kravcova žestu, bet, neraugoties uz piepūli, man tas pilnībā neizdevās. Ceturtais - zeltnesis — nekādi nebija piedabūjams palikt saliektā stāvoklī.

Tas nozīmē, ka viņa labās rokas pirkstiem bijusi trauma, - Valts apstiprināja manas aizdomas.

Pārrauts vai pārgriezts savienojums starp trešo un ceturto pirkstu un reizē ari abu pēdējo pirkstu iztaisnotājmuskuli. Es arī pamanīju šo pazīmi. Vēlāk to apstiprināja divi no arestētajiem "Alfas" miesassargiem. Šādu defektu nav grūti noslēpt, jo rakstot to nevar pamanīt. Rokai atrodoties dabiskā stāvoklī, ar pussaliek- tiem pirkstiem, tas nedursies acīs. Izrādījās, Kravcovs sasveicinoties mēdzis tikai pamāt ar galvu, bet nekad nav sniedzis roku. To sniedzot, protams, trauma nenovēršami atklātos.

Bet rētas? Vai tās viņi manījuši?

- Nē. Iespējams, ka brūce meistarīgi aizšūta, bet varbūt bijušas pārrautas cīpslas. Defekts atklājies vienīgi šajā, - Kronbergs norādīja uz fotogrāfiju, - neuzmanīgas kustības gadījumā. Tik pastāvīga un apgrūtinoša piesardzība nevar būt bez iemesla. Manuprāt VDK uzdevums ir bijis tikai dala no tā, ar ko Kravcovs šeit nodarbojies. Mokpilna dzīve - nemitīgi slēpties un baidīties no katra skatiena. Medveds pabija Maskavā, bet ari tur par viņu neko jaunu neuzzināja. Kadru virsnieks, anketa - bez mazākā traipiņa.

Bet līdz pulkveža dienesta pakāpei VDK izkalpoties spēja tikai retais. Tas nozīmē, ka Kravcovs ir ļoti bīstams! - Valts atbīdīja tasīti un piecēlās. - Iešu šo to samest ceļasomā. Ja rīta pusē nevarēsi mani sasaukt, projām nekur neej. Tiklīdz tiks saņemts Žana Lanū sūtījums, mums piezvanīs. Arlabunakti!

VII nodaļa ALEKSANDRA KRAVCOVA RADURAKSTI Nākamais rīts atausa pelēks un apmācies. Acīmredzot īsā atvasara bija garām, un tās vietā stājās rudens. Vējš šķita mainījies, un gājēju uzkumpušās muguras liecināja, ka temperatūra pa nakti paguvusi krietni nokristies. Pēdējā laikā Kronbergs bija paradis celties agrāk par mani, tātad klusums dzīvoklī nozīmēja, ka viņš jau ir projām. Izstaigājis istabas, aizstāju paredzēto skrējienu pa parka celiņiem ar parastu rīta vingrošanu. Atverot logu, pārliecinājos, ka netīkamākais gadalaiks patiesi pieteicis savas tiesības. Drēgnās, aukstās vēsmas vairs nesaturēja nedz vīstošo lapu aromātu, nedz svaigumu. Toties gaiss likās ar divkāršu sparu uzsūcis benzīna un oglekļa oksīda izgarojumus. Lai gan nelija, bija skaidrs, ka arī līdz lietum nav tālu. Par laimi, vecās mājas biezie mūri tik ātri nepaguva atdzist, un dzīvoklī joprojām valdīja omulīgs siltums. Ar vairākiem enerģiskiem, straujā tempā izpildītiem vingrinājumiem iedarbinājis gurdo nakts asinsriti un vēsā dušā aizskalojis pēdējās miega atliekas, varēju ar labu ēstgribu ķerties pie drauga sarūpētajām brokastīm. Tās gan bija visai pieticīgas, toties atkrita vajadzība pašam kaut ko gatavot. Ūdens tējkannā vēl bija silts, tātad Kronbergs aizgājis pavisam nesen. Laiski malkodams kafiju, domās kavējos pie miglā tītās nākotnes. Ko tā mums solīja svešajā zemē? Valta ne vienreiz vien izteiktie secinājumi par Kravcovu apstiprināja, ka medījums, kam dzenam pēdas, nebūt nav vientiesīgs trusītis, kuru var Inoķert parastā cilpā. Drīzāk - asinskārs, nežēlīgs un viltīgs cilvēkēdājs - tīģeris, kam pašam tīk uzbrukt no slēpņa un izsekot savus medniekus. Terorisms visā pasaulē bija sakuplojis kā nezāles tīruma vagās. Cik gan daudz Kravcovam līdzīgu cilvēku klīst pa pasauli, ārēji ne ar ko neat- škirdamies, — gatavi slepkavot savus līdzpilsoņus naudas vai visnejēdzīgākās idejas dēļ! Droši vien Parīzes biroja pretimnākšanu vispilnīgāk izskaidroja nevis mūsu draudzības saites ar terorisma apkarošanas nodaļas vadītāju Žanu Lanū, bet tieši šie fakti. Valdības kļuva aizvien piesardzīgākas, un varbūt daža laba no tām jau nožēloja savu atbalstu kopējās Eiropas idejai, kas brīvi ļāva šķērsot robežas daždažādiem aizdomīgiem ļautiņiem. Nebija šaubu, - ja valstis neatmetīs savtību un nebalstīsies uz vienprātību, terorisma apkarošanas centieni būs lemti neveiksmei gluži tāpat kā daudzi citi. Pēkšņi manas pārdomas iztraucēja tālruņa zvans. Pacēlis klausuli, izdzirdēju nepazīstamu balsi: - Vai Kronbergs?

- Viņa nav.

- Tātad Štāls?

- Jā- Ielūgums no Parīzes biroja pienācis. Dokumentus un biļetes uz lidmašīnu varat saņemt Iekšlietu ministrijā pie Ķīša. Reiss - četrpadsmitos nulle trijās. Sveiciens Kronbergam.

Tikai nolicis klausuli, atcerējos, ka nebiju pajautājis, no kā? Bet, spriežot pēc pārliecinātā runas veida, tā bijusi kāda augsta amatpersona. Jau grasījos piecelties, kad telefons iedžinkstējās no jauna. Man par patiesu prieku, tas izrādījās Lanū. Ar īsu francūža degsmi apsveicinājies, viņš jautāja: - Izlidosiet?

- Ja Valts pārradīsies nekavējoties, - jā. Četrpadsmi​tos pēc vietējā laika.

Par sagaidīšanu varat neraizēties, es būšu lidostā. Tūlīt, tūlīt, - to laikam 2ans teica kādam sānis, jo balss skanēja neskaidri, un atvainojies viņš man sacīja, - tātad norunāts. Es jūs sagaidīšu.

Tiksimies Parīzē!

Paldies, Žan! Uz redzēšanos! - es atbildēju un, saklausījis kādu balsi, kas, liekas, steidzināja manu sarunas biedru kaut kur doties, noliku klausuli.

Kad mani jau sāka mākt bažas, vai pagūsim uz šodie​nas reisu, beidzot pārradās Valts.

- Biļetes un viss pārējais pie manis, - jau no sliekšņa paziņojis, viņš nozuda savā istabā.

Piepeši man iešāvās prātā, ka neesmu iesaiņojis līdzņemšanai Kloda vēstules, kā arī pārējos dokumentus, kas liecina par Burbonu bagātībām. Nedod Dievs, ja tie paliktu mājās! Būtu pamatīga izgāšanās, ja Fuā kopīgā testamenta atjaunošanai pietrūktu tieši to. Ticis ar šo darbu galā, paraudzījos pulkstenī. Mums vēl atlika pusotra stunda - laika pietiekami, lai izdzertu pa kafijas tasei. Uzvārījis ūdeni, noblāvos pa visu dzīvokli!

- Valt!

Drauga istabā kaut kas noklaudzēja, un pēc brīža vir​tuves durvīs parādījās viņa atlētiskais stāvs.

Kur deg?

Nāc dzert kafiju, kas zina, kad mājas apstākļos nākamreiz izdosies to nobaudīt, - likdams uz galda tasītes, es atteicu. - Ko darīsim ar ledusskapi? Izslēgt, lai atpūšas pa mūsu prombūtnes laiku, vai atstāt tāpat?

Ja tur produktu daudz, lai strādā, - apsēdies atbildēja Kronbergs. - Ilgstoša dīkstāve tam nenāk par labu.

Ja durvis neviens nevirinās, ledus neveidosies, un mums pārbraukušiem būs ko likt uz zoba.

Lai top! — es piebēru karstajam ūdenim šķīstošo kafiju un piebīdīju Valtam kārbu. - Tātad biļetes tev kabatā?

- Jā. Viss nokārtots, varam doties ceļā.

- Zvanīja Lanū. Apsolīja sagaidīt lidostā.

Pavisam jauki.

- Bet vai nevēlies padalīties? Man no tā kļūtu vieglāk.

- Ko dalīt? Desu? - draugs ieplēta acis, bet es bez mazākajām dusmām atteicu: Dalīties noslēpumā par to, ko šorīt darīji. Tu izgāji ap septiņiem, vai ne? Šajā laikā visi tikai mostas. Uzņēmumi vēl slēgti, bet cigarešu tavā bāriņā pietiktu veselam mēnesim. Tas nozīmē, ka arī veikals atkrīt. Man liekas, tu izgāji tik agri, lai satiktu kādu pirms darba dienas sākuma.

Izsmeļoši, - Kronbergs palocīja galvu, - turklāt gandrīz nekļūdīgi.

- Vai tad kaut kas bija citādi?

Vārdu "gandrīz" es lietoju tāpēc, ka piecēlos tik agri, nevis lai pagūtu pārtvert man vajadzīgo personu pirms darba, bet gan lai - nenokavētu lidmašīnu.

- Bet… - Mans mērķis bija Kravcovs. Gribēju šo to noskaidrot.

Bet ja pat Medveds Maskavā…

Runa nav par Aleksandru Kravcovu, bet gan par Aleksandras Kravcovas nelaiki vīru. Vadimu.

Es izbrīnījos.

- Kālab tev viņu ievajadzējies? Nolikt kapsētā ziedus?

Man bija vajadzīgi viņa radi. Izrādījās, ka šim cilvēkam vēl ir dzīva māsa. Jaunākā. Viņai patlaban ap astoņdesmit. Vēlais bērns. Starp mums pazīstamo simtgadnieci un šo sievieti kādreiz izskrējis melns kaķis, jo pēdējo desmit gadu laikā dāmas ne reizi nav tikušās.

Kur tu dabūji adresi?

Aizmirsu pateikt, ka vēlreiz biju piestaigājis pie Aleksandras Kravcovas. Jāatzīstas, man nedeva mieru uzvārdu sakritība. Tu saproti, par ko runāju?

Protams, - es palocīju galvu.

Vismaz par astoņdesmit procentiem es biju sliecies uz domu, ka tā ir vienkārša sagadīšanās.

Taču iekšā man kaut kas gruzdēja, droši vien atlikušie divdesmit procenti. Patērzējām par šo un to, gan par mākslu, gan antikvāriem priekšmetiem, par vecajiem laikiem un pirmskara modēm. Zini, mūsu meklējamais patiesi mācējis atraisīt sievietes mēli. Ar katru minūti viņa kļuva aizvien runīgāka un runīgāka. Pļāpāšana uz Kravcovu iedarbojās reibinoši, un tā visbeidzot es tiku pie vajadzīgajām ziņām.

Gan par Vadimu Kravcovu, gan viņa tuviniekiem. Sākumā mani pārsteidza - kāpēc atraitne tik atturīgi

runāja par savu mirušo vīru. Protams, viņi iepazinās un noslēdza savienību nometnē, un tā nav vieta, kuru gribas atcerēties. Tomēr kaut kas tur slēpās, es to jutu. Tāpēc sarunu sāku aplinkus. Par Kravcova seniora tekstilfabriku, reizē piepinot klāt par tā laika labklājību un dzīves drošību, pārrunājām pat valsts perspektīvas nākotnē. Izrādījās, ka Kravcova uzņēmums bijis ienesīgs. Dažkārt viņš uzaicinājis draugus uz vakariņām Stokholmas lepnākajā restorānā un izmaksājis ceļu ar kuģi turp un atpakaļ. Protams, ar Benjamiņu sacensties viņš nav varējis, taču par nākotni bažu neesot bijis. Tā šķitusi pat rožaina, jo uzņēmums plaucis, un ap četrdesmito gadu vecais Kravcovs plānojis atvērt vēl vienu tekstiluzņēmumu.

Diemžēl nodzīvot līdz tai dienai viņam nav izdevies, un, iespējams, ka tā ari bijis labāk. To apstiprina kaut vai tās pašas Emīlijas Benjamiņas liktenis. Jāteic gan, ka Kravcova par to laiku neko daudz pastāstīt nevarēja, bet, līdzko pieminēju Vadimu, uzreiz centās novērst sarunu uz citu pusi. Taču mēle, droši vien pašai negribot, pateica, ko galva slēpa. Proti, pirms apcietināšanas Vadims bijis precējies.

Precējies?

- Jā gan. Bet to viņš atklājis tikai pēc tam, kad nometnē jau bijis apņēmis jauno sievu.

Nesaprotu - kas tur slēpjams? - es paraustīju plecus. - Latvijā gandrīz katrā otrajā ģimenē kāds no laulā​tajiem precas atkārtoti. Tas taču nav nekāds noziegums.

Nelaime tā, ka viņš nav bijis šķīries, Robert. Laulība joprojām bijusi spēkā, bet tā, kuru nometnē noslēdza Vadims ar Aleksandru, izrādījusies nelikumīga! Un, kaut ari tā varētu šķist tīrā formalitāte, jo tolaik viņi abi bija ārpus likuma, taču no morāles viedokļa Kravcova rīcība tomēr nosodāma gan.

- Ā… — es beidzot aptvēru.

Jā. Par laimi, kad viņi atgriezās Latvijā, Vadima pirmā sieva jau bija mirusi, tā ka nekādi juridiskas dabas sarežģījumi neradās. Diemžēl traips palika. Droši vien Aleksandru tas mocījis visu mūžu, ja jau viņa to tik jūtīgi pār​dzīvoja pat šodien.

- Domāju gan. Sievietēm nez kāpēc šādi sīkumi ķeras pie sirds.

- Pateicies Dievam, ka viņa to nedzird. Sīkumi. Kravcova par tādiem Vārdiem tev sazin ko teiktu.

Bet turpināsim. Tā es uzzināju, ka ari Vadimam no pirmās laulības palicis dēls. Pēc atgriešanās viņš gan esot iztaujājis radus, bet neviens neko jēdzīgu par puisi nav varējis pateikt. Bet to, ko nespēja noskaidrot Kravcovs, man izdevās uzzināt pavisam viegli. No viņa māsas. Melnais kaķis, kas atsvešinājis Kravcovu radiniekus, izrādījās šīs nelikumīgās laulības. Tas, par ko ar tādu pietāti runāja Aleksandra - dzīvoklis, vide, radi un paziņas, faktiski izrādījās vēlamais, nevis īstenība. Manuprāt, viņi ar vīru dzīvojuši loti vientuļu dzīvi, vismaz vīra radi viņus nav apmeklējuši. To visu man pastāstīja Svetlana Kravcova, Vadima māsa. Šorīt. Lai gan viņa ir vecmeita, taču bez aizspriedumiem. Vadima dēls tūdaļ pēc vidusskolas beigšanas iestājies kādā Lepingradas institūtā. Un pēc tam Latvijā vairs neesot redzēts. Tā vis​maz māsa stāstīja, bet es nedomāju, ka tā būtu patiesība.

- Kāpēc?

Tāpēc, ka viņa vārds ir Aleksandrs. Aleksandrs Kravcovs, - Valts mierīgi atbildēja.

- Tu domā — tas ir mūsu meklētais? - man pat elpa aizrāvās.

- Spried pats. Institūts bijis tieši pakļauts Aizsardzības ministrijai. Tajā bijusi kāda īpaša ķīmijas fakultāte, kas gatavojusi inženierus kara rūpniecībai. Līdztekus mācībām studenti ieguvuši virsnieka dienesta pakāpi. īpaša - tas nozīmē - slepena. Un tieši tajā mācījies Aleksandrs Kravcovs. Šie dati sakrīt ar tiem, ko man paziņoja Medveds. Apvienojot šos jēdzienus - kara rūpniecība, slepenība un ķīmija, kas tur sanāk? Ķīmisko ieroču rūpniecība.

Jā, - Kronbergs palocīja galvu. - Veidojas patiesi apbrīnojama aina, vai ne? Kravcovas, pareizāk - Aleksandras Griezes - pēcnācēja slepkava bijis viņas otrā vīra dēls no pirmās laulības Aleksandrs Kravcovs! Tagad skaidrs, kāpēc Griezes kabinetā visās malās mētājās kalašņikova čaulītes.

Tā tiešām bijusi atriebība. Gan par tēvu, gan leģionu, gan sevi pašu. Nav šaubu, ka institūtā viņš

iekļuvis, pateicoties kādai viltībai. Represēto bērnus šādai slēgtai mācību iestādei pat tuvumā nelaistu, tas ir skaidrs kā diena. Viņš noteikti bijis karjerists, ja mūsu pašu augstskolas vietā izvēlējies tādu mācību iestādi. Jāņem vērā, ka tēva ieslodzījuma dēl Aleksandram bija jādzīvo pastāvīgās bailēs, ka viņa noslēpumu kāds atklās. Droši vien savas nožēlojamās karjeras laikā šis cilvēks pamazām vien akumulējis sevī atriebības kāri. Pat pret tēvu un viņa otro ģimeni, kas izpaudās slepkavībā Apūzes ielā. Jā, jā, kaut arī Vadims jau tolaik sen bija miris. Morālā atriebība ari nes gandarījumu. Izdarot kopsavilkumu, esmu pārliecināts, ka konspiratīvā tikšanās vieta Aleksandras Kravcovas dzīvoklī bija izraudzīta ar nolūku. Arī tur jautās mērķtiecība, kuru bija pa​manījusi pat saimniece. Viņš zinājis plānojumu, tātad…

- Jo kādreiz tur dzīvojis pats! - es piebildu.

Pilnīgi pareizi. Bet pie Fuā noslēpuma viņš būs ticis jau pasen. Manuprāt Vadims, sievai nezinot, tomēr re​dzējies ar dēlu.

Bet… Aleksandras Kravcovas vārdi, kad viņa stāstīja par to, ka pēc atgriešanās no ieslodzījuma vīrs nesekmīgi centies sameklēt savu atvasi, izskanēja nepārliecinoši. Šķiet, dāma kaut ko noklusēja. Tagad es saprotu, ka tā bija attieksme kopumā. Krasi negatīva pret jebkuru no šīs dzimtas, kas bija viņu atstūmusi.

Pat pret vīra dēlu. Tāpēc man liekas, ka Vadims ticies ar dēlu, sievai nezinot.

Un kādā sarunā izpļāpājis par Burbonu bagātībām.

Jā. Es cenšos atrast šīs mīklas risinājumu. Uzzinājis par bagātībām un sapratis, ka VDK plāni atjaunot agrāko režīmu nav reāli, viņš pievērsies tām. Ieguvis vecenītes uzticību un vēlāk, kad noskaidrojis, ka Grieze ir Latvijā, sācis rīkoties. Viss liecina, ka Rūdolfa Griezes slepkava bijis nevis Semjonovs, bet viņš.

- Apbrīnojami! Bet ko tas mums dod?

- Izpratni, un tas nav maz.

Bet varbūt izpildītājs tomēr bijis cits? Vai tad VDK virsnieks tik nemākulīgi bārstītu lodes uz visām pusēm?

Pie tā vainīgs pirkstu defekts, Robert. Droši vien šaujot tas liek sevi manīt. Pilnīgi iespējams, ka tieši tāpēc Rūdolfs ticis aizraidīts uz viņpasauli nevis ar pistoli, bet ar automātu. Beidzot visā viltus jūklī sāk izkristalizēties patiesība. Bet, - Valts uzmeta acis sienas pulkstenim, - laiks uz lidostu. Es sarunāju ar Lāci, ka pēc mūsu aizlidošanas opelis tiks nogādāts stāvvietā. Liekas, viss nokārtots, un va​ram doties ceļa.

- Tad - uz priekšu! Un lai Dievs stāv mums klāt!

VIII nodaļa PARĪZE Rīga mūs izvadīja ar nemīlīga, drēgna rudens vēsmām, bet Parīze viesmīlīgi sagaidīja ar siltas, saulainas vasaras glāstiem. Un Žana Lanū žilbinošais smaids it kā papildināja dabas vēlīgumu.

Priecājos jūs atkal redzēt pie mums, draugi! - sirsnīgi kratīdams mūsu abu rokas reizē, viņš apsveicinājās. - Kas jauns Rīgā? Vai ilgi uzkavēsieties Francijā? Un kas tas par Aleksandru Kravcovu?

Varbūt viņa labās rokas divi pirksti negrib locīties? - jautājumi bira kā no pārpilnības raga, bet pēdējais apliecināja, ka tā ir tikai uzspēle. Mūsu franču kolēģis zināja vairāk, nekā mēs domājām.

Varbūt vispirms kaut ko iedzersim? - pacēlis sporta somu, Valts lika priekšā. - Burzma nav ērtākā vieta sarunai. Tā ir tava mašīna? - viņš norādīja uz elegantu automobili, kas stāvēja netālu no lidostas izejas.

Mana un nav mana, - francūzis atbildēja. - Biroja. Reizēm izmantoju privilēģijas, ko darbs piešķir! Bet nāciet, draugi, nāciet! Valtam, nudien, taisnība. Kafijas tase pēc lidojuma ir labs veids, kā atgūties.

Pa šiem gadiem Zans gandrīz nemaz nebija mainījies. Joprojām ekspansīvs, elegants un allaž gatavs palīdzēt. Taču es zināju, ka noteiktos apstākļos viņš spēj kļūt apdomīgs, bet, ja nepieciešams, - arī bezbailīgs. Jāteic, ka mūsu sim​pātijas bija abpusējas. Bet Kronbergu ar viņu saistīja tāda cieņa, kas valda vienīgi starp augstas klases profesionāliem.

Droši vien Lanū pazina Parīzi tikpat labi kā Kronbergs Rīgu, jo, izlīkumojis cauri veselam ielu labirintam, viņš apturēja automašīnu vientulīgā vietā, noplukušas kafejnīcas priekšā. Droši vien tā bija savdabīga maskēšanās, jo aiz nepievilcīgās nama fasādes slēpās apbrīnojami omulīga, vidēji liela telpa.

- Šī ir mākslinieku tikšanās vieta, - paskaidroja mūsu gids un, aizvedis telpas dziļumā, apsēdināja pie brīva gal​diņa. - Šeit mūs neviens netraucēs. Viesmīli Oficiants acumirklī bija klāt.

Ko pasūtīsiet?

Kafiju un - pa maizītei. Pēc lidošanas pārslogot kuņģi nebūtu prāta darbs, vai ne, draugi? Kā pagāja ceļš?

- Ciešami, - Valts atteica un, kad uz galda bija nolikts pasūtītais, apjautājās: - Tātad Kravcovs tev pazīstams?

Lanū ieplēta acis.

Kāpēc tu tā domā?

Tagad bija mana drauga kārta brīnīties. - Bet par pirkstiem tu taču zini!

Mūsu sarunas biedrs nomērīja Kronbergu ar neticīgu skatienu un klusā balsī palūdza: - Atkārto, ko tu teici.

- Par pirkstiem tu zini, tātad Kravcovs tev pazīstams.

Lanū atkrita krēslā un pavilka vaļīgāk kaklasaites mezglu, it kā tas žņaugtu.

- M… jā, kas gan notiek pasaulē! Jūs patiesi esat kā Dieva sūtīti! Par pirkstiem… - Viņš saslējās krēslā un, pārliecies galdam, čukstus teica: - Par pirkstiem, draugi, es ieminējos vienkārši tāpat. Droši vien vainīga zemapziņa, jo šī īpašā pazīme piemīt cilvēkam, kuru jau vairākus gadus meklē Interpols visās valstis. Kā gan man varēja ienākt prātā, ka jūs dzenat pēdas tieši viņam! Ak Dievs! Man nebūtu ne jausmas, par ko ir runa, ja nejauši nepaspruktu frāze par pirkstiem! Ziniet, šī pazīme ir vienīgais, kas zināms par šobrīd - es apzinos, ko runāju - loti ievērojamu teroristu! Uz viņa sirdsapziņas guļ tik daudz dzīvību, ka ar desmito daļu no tām būtu pietiekami, lai viņam piespriestu nāvessodu pat tādās valstīs, kur

tas ir atcelts! Strādā pēc pasūtījumu, likvidējot atsevišķus cilvēkus vai grupas, veicot terora aktus visās pasaules daļās, nevairoties ne no kādas netīrības. Alkatīgs līdz bezgalībai, jo mēraukla visam ir nauda.

Darbojas viens, tāpēc viņu tik grūti notvert.

- Bet pasūtītāji kaut kā taču viņu atrod, - es ieminējos.

Jā, - francūzis palocīja iesirmo galvu. - Tas tiesa. Diemžēl, mums ar šo paņēmienu pie viņa netikt.

Kāpēc?

Redzi, lielākā daļa terorisma pakalpojumos ieinteresēto personu pa pastu saņēmušas savdabīgu reklāmas paziņojumu - ja nepieciešama noteikta veida palīdzība, tām pa internetu tikai jānoraida par darbu piesolāmā summa un objekts, kuru jālikvidē. Ja triju dienu laikā pienāk apstiprinājums, tas nozīmē, ka šis cilvēks stājies pie darba. Nekādu personīgo kontaktu. Kur un kā tiek pārskaitīta nauda, varam tikai minēt. Viens ir skaidrs - viss pārdomāts līdz pēdējam sīkumam, un, kā apliecināja banku eksperti, atklāt šo ceļu nav iespējams. Informācijas pārraide un šifrēšanas iespējas ir patiesi sarežģījušas mūsu darbu.

Kādā veidā tiek likvidētas nevēlamās personas? - Valts gribēja zināt.

Vienā. Vai tas būtu cilvēks, nams, vai lidmašīna. Spridzinot. Sākumā, cik mums zināms, viņš lietojis dina- mitu un detonatoru iedarbinājis ar tālvadības pults palīdzību. Bet pēc kāda negadījuma pārgājis uz plastiskajām sprāgstvielām. Toreiz viņš arī guvis traumu, par kuru es minēju, - pārrāvis cīpslas diviem labās rokas pirkstiem. To mums pastāstīja kāds Bobs, kam pašam patika pielikt roku pie līdzīgiem darbiem. Iekritis viņš atzinās, ka nav spējis izturēt konkurenci ar šo "trīspirkstaini". Protams, izmeklētājs tūdaļ centās noskaidrot, ko viņš ar to domājis. Tad ari atklājās, ka divi pirksti slepkavam traumēti.

Bet tas nozīmē, ka šādi tādi kontakti ar citiem Kravcovam tomēr ir!

Tikai ar noziedzniekiem. Viņš mēdzot nolīgt dziļi pagrimušus cilvēkus, un tikai vienam darījumam, lai noskaidrotu visu par vajadzīgo objektu. Turklāt - lai pārbaudītu, vai tas nav policijas inscenējums. Uz tikšanos ar palīgu viņš ierodoties nebrīdinājis, slēpdamies aiz grima kārtas, parūkas vai liekās bārdas. Viņa īsto vārdu neviens nezina, jo izmeklēšanas gaitā šo vārdu jau savācies vismaz desmit.

Tu domā, ka Kravcovs ir īstais? - Žana debeszilajās acīs bija lasāmas gaidas.

Kronbergs palocīja galvu.

Liekas, viss sakrīt, lai gan pavisam nesen zinājām vienīgi par tāda Aleksandra Kravcova eksistenci. Man ir viņa fotogrāfija. Tomēr, pēc mūsu pieredzes un tā, ko tu stāstīji, redzētā atbilstību patiesajai ārienei gribot negribot nākas apšaubīt. Šis cilvēks ir īsts hameleons.

Lanū iesmējās.

Tieši tā mēs viņu saucam. Un, kaut arī tu domā, ka Kravcovs ir viņa īstais vārds, iekams tas nebūs simtprocentīgi apstiprinājies, sauksim šo tipu, kā pie mums ierasts, - par Hameleonu. Tam ir ari sava jēga. Tu jau zini, ka nevietā pasprucis vārds var iedarbināt nevēlamus procesus. Bet tā - ej nu sazini, par ko ir runa.

Labi, - Valts pamāja, - sauksim viņu par Hameleonu. Kaut gan tik specifiska pazīme un viss pārē​jais liecina, ka man ir taisnība.

Zvanot tu murmināji par kādu tur slēptuvi pie mums - Pirenejos, - celdams pie lūpām tasīti, ieminējās Lanū. - Vienīgais, ko aptvēru, - Kravcovs brauc šurp, lai piekļūtu tai. Ko tu ar to biji domājis?

Burbonu nama bagātības. Žana roka apstājās pusceļā.

Ko? Vai neesmu pārklausījies? Burbonu nama bagātības?

Neesi gan. Bet, lai situācija tev kļūtu skaidra, pastāstīšu, kas noticis Latvijā un kāds bijis tas līkloču ceļš, kas galu galā atvedis mūs šurp.

Par laimi, mūsu sarunas biedrs tāpat kā Valts bija apveltīts ar izcili loģisku prātu. Tur, kur citam būtu

nepieciešami paskaidrojumi, viņš ātri un reizē dziji aptvēra lietas būtību, problēmas kopsakarā spēja sasaistīt tagadni ar pa​gātni bez jebkādiem papildjautājumiem.

Kronbergs sāka ar vēsturi, tad pastāstīja par Kloda Fuā novēlējumu un pakāpeniski, izmantojot ciltskoku, tuvojās mūsdienām, līdz nonāca pie nozieguma Apūzes ielā. Pie slepkavības, ar kuru faktiski bija aizsākusies izmeklēšana. Tādējādi nepilnās divdesmit minūtēs Lanū uzzināja gan par VDK plāniem, ieročiem, gan par Kravcova vadītās grupas pretvalstiskajiem mērķiem neatkarīgajā Latvijā un visbeidzot - par paša Kravcova radurakstiem un darbības metodēm.

VDK pulkvedis! - visu noklausījies, Zans grozīja galvu. - Kas to būtu domājis! Man jau agrāk dūrās acīs kāds fakts - šā cilvēka rīcībai bija raksturīga augsta profesionalitāte. Indivīds, raugies kā gribi, ir un paliek diletants, neatkarīgi no tā, ar kādu veiklību to apbalvojusi daba. Bet Hameleons ir citāds. Tur, kur viens otrs rīkotos pats savas domas vadīts, viņš rīkojās, zinādams, kā pareizāk. Tā dara tas, kurš ir mācījies, nevis savā nodabā izprātojis. Un tā ir profesionālas sagatavotības pazīme. Jā, šis cilvēks ir ļoti bīs​tams, un labi, ka jūs atbraucāt. Man patiess prieks jūs pavadīt uz Fuā.

- Tu arī gribi doties turp?

Mēs esam viesmīlīga nācija, turklāt ņem vērā, ka Hameleona lieta ir manā pārziņā. Kopā ceļš būs īsāks. Ari vietējos apstākļus es pazīstu labāk. Bet ja meklēšanā ap​vienojam Hameleonu ar Aleksandru Kravcovu, skaidrs, ka mēs cits citu netraucēsim. Taču Burbonu bagātības, - viņš atmeta ar roku, - tā ir otršķirīga problēma. Noder vienīgi par ēsmu, lai pievilinātu tik alkatīgu tipu, šādā ziņā tās tiešām ir pirmšķirīgas. Izbrauksim rīt. Šo nakti pavadīsiet pie manis. Sieva ciemojas pie radiem, un pēdējās dienas dzīvoju kā vecpuisis. Ar mieru?

- Protams, - Valts pamāja. - Vai Fuā viss kārtībā?

- Vietējā policija uzmana namu Kambrona ielā. Viss, kā lūdzi. Tā ir pamatīga māja, bijušais grāfu Fuā īpašums. Andrē Grieze dzīvo tajā kopā ar sievu un kalpotājiem. Apartamentos vietas pietiktu pat karalim ar visu galmu, bet viņi tur mitinās divatā!

Hm… Laikam bagāti?

- Neapšaubāmi. Lai uzturētu kārtībā tādu pili, vaja​dzīgi prāvi līdzekļi.

- Vai par īpašnieku esat ievākuši ziņas? Par Andrē Griezi? Bet varbūt - Andreju?

Andrē. Viņam pieder vīna darītava, kas ik gadu nes pasakainu peļņu. Tādējādi nav nekāds brīnums, ka šis kungs var atļauties to, ko nevar citi. Tas ari viss, ko par viņu esmu uzzinājis. Tātad šis Andrē ir Rīgā noslepkavotā Griezes dēls?

Jā, - Valts apstiprināja. - Bet tēvs, lai gan nedzīvoja trūkumā, nebija nekāds Krēzs.

Deviņdesmitajos gados viņš pārcēlās uz dzimteni un nopirka Rīgā nelielu mājiņu. Tur viņu ari pārsteidza negaidītā nāve. Tev, Žan, par norisēm pie mums ir visai miglains priekšstats, tāpēc nav jēgas iedziļināties nozieguma psiholoģiskajos motīvos. Tie balstās uz netaisnību, un nāves galvenais iemesls bijusi atriebība. Diem​žēl revolūcija ne Krievijā, ne Francijā neko labu nav nesusi.

To nevar apšaubīt, - Lanū piekrita. - Andrē patlaban esot nedaudz pāri piecdesmit, tātad noslepkavotais tēvs bijis krietni gados.

- Ap astoņdesmit.

Es meklēju izskaidrojumu - kāpēc viņš dzīvojis tik pieticīgi. Dēls bagāts, bet tēvs… Manuprāt, atbilde ir vienkārša. Vecumā, kad atlikušas vienīgi atmiņas un dienišķā maize, cilvēki nereti kļūst vienaldzīgi pret mantu. Ja ir apģērbs, ēdiens un jumts virs galvas - pietiek. Protams, gadās ari tādi, kuriem, lai viņi pat pēc nāves nedldltos un neceltu nemieru kapsētā, nākas vēl pat zārkā iemest naudas žūksni. Taču, ja nelaiķis bijis saprātīgs, spēkā ir biežāk sastopamais gadījums.

- Viņš tāds bija. Lai gan esmu ticies un runājis ar Griezi tikai reizi, šāds iespaids radās.

Tātad pagaidām lai ir spēkā mana versija. Gan Fuā uzzināsim, vai tāda tā ari paliks. Bet ķerieties pie maizītēm. Laika pietiekami, gan mājās papļāpāsim. - Viņš izņēma mobilo tālruni un atvainojās. - Man jānokārto ar priekšniecību formalitātes par savu braucienu uz Fuā. - Pagājis dažus soļus

sānis, Žans brīdi kaut ko klusā balsī skaidroja, tad izslēdza telefonu un atgriezās savā vietā.

Piekrita? - es painteresējos.

Un kā vēl! Kad uzzināja, ka Hameleons ir tas pats, kam pēdas dzenat jūs, turpmākie paskaidrojumi kļuva lieki. Ja es pat nebūtu gribējis, mani jums piekomandētu. Vadība ir nobažījusies par visu, kas saistās ar šo cilvēku. Pēc nedēļas neoficiālā vizītē pie mums ieradīsies Fernands Albuhars.

Metālieguves magnāts no Limas. Visai odioza figūra. Multimiljonārs. Viņa vārds jau divas reizes ticis pieminēts "Figaro" slejās sakarā ar neseno kokaīna skandālu Dienvidamerikā. Diemžēl pie mums ir cilvēki, kam tieši tāda persona ir vajadzīga. Var lētāk nopirkt molibdēnu, varu… turklāt - kas zina varbūt vēl kaut ko. To, par ko skaļi nemēdz runāt.

- Narkotikas? - Valts aizsmēķēdams, vaicāja.

Iespējams. Dažiem viņš ir kā dadzis acī, un nav izslēgts, ka Albuharu centīsies novākt. Lai viņš būtu, kas būdams, tomēr izrēķināšanos es nedrīkstu pieļaut. Protams, nervozo atmosfēru, kas šajā sakarā valda policijā, varbūt kāds ir tīši uzkurinājis, lai radītu ažiotāžu ap šo vārdu.

Skaidrs, - Kronbergs pamāja. - Tas nozīmē, ka mums atliek nedēļa, lai sadzītu pēdas Kravcovam.

Lanū noliedzoši pakratīja galvu.

Tā nedēla dota man. Solīts balts zirgs, ja izdosies ko paveikt, bet neveiksmes gadījumā jāatgriežas Parīzē, lai no​drošinātu Peru bagātnieka drošību. Automobilī, nevis zirgā.

Tātad policijā ir pārliecināti, ka slepkavība tiek plānota un ka to veikt uzņēmies Hameleons?

Jā, jūsu sniegtā informācija šīs aizdomas noteikti pastiprinās, jo, lai iepazītu apstākļus un sagatavotos, viņš parasti ierodoties nedēļu iepriekš.

Bet ne jau Fuā, - es iebildu. - Parīzē.

Tas neizslēdz viens otru. Es jau teicu - sagatavošanās darbu viņa vietā veic citi — pagrimuši cilvēki, kuriem viņš par to maksā. Hameleons tādus prot atrast. Bet pa to laiku viņš var sauļoties Nicā, vai par dzīt pēdas Burbonu bagātībām. Galvenais - laikus atgriezties, lai izdarītu to, kādā nolūkā viņš nolīgts.

Vai šoreiz - attiecībā uz Albuharu - ir zināms, kas tīko viņu novākt?

- Varu nosaukt vairākus uzvārdus, sākot ar konkurentiem krāsaino metālu noieta tirgū un beidzot ar kokaīna ražotājiem citās valstīs. Peru viņiem klāt netikt, jo Albuhara rezidences gan Limā, gan Andos tiek apsargātas ar pašu modernāko tehniku un par apsardzību atbild vesela rīkļurāvēju armija. Vienīgi ārzemju ceļojumu laikā. Bet viņš paradis visur ņemt līdzi savus miesassargus un pilnīgi ignorē vietējo policiju.

Gādāt par tāda cilvēka drošību, paši saprotiet, nav nekāds vieglais uzdevums. Kā to izdarīt, ja Albuharam visapkārt uzticamas apsardzes mūris, kura gatava nogalināt jebkuru, kas pārāk pietuvojies viņu dieveklim? Tā ja. Bet nu laiks uz mājām. Tur pārspriedīsim, kā mums rīkoties.

Lanū pasauca viesmīli un, neraugoties uz Kronberga protestiem, samaksāja kopīgo tēriņu. Piepeši mani pārņēma savādi pazīstama sajūta. Varbūt tāpēc, ka atrados nevis Rīgā, bet Parīzē, uzreiz nespēju rast tai izskaidrojumu. Tikai pēc atkārtota impulsa aptvēru - mūs novēroja! Tas bijis kā grūdiens, un gluži neviļus es apsviedos. Taču neko aizdomīgu nesaskatīju. Jauniešu grupiņa zāles otrā galā par kaut ko jautri trieca, bet pie durvīm, galvu piešķiebis, šveicars lasīja laikrakstu. Nodomājis, ka man tikai licies, pagriezos pret galdabiedriem un sastapos ar četru acu pētošajiem skatieniem.

Kas noticis? - Valts jautāja, un es redzēju, ka atbilde viņam jau zināma.

Mūs novēro! - pieklusinājis balsi, es atbildēju. Man par izbrīnu, Žans Lanū, palocījis iesirmo galvu, apstiprināja: - Tev taisnība, arī es to sajutu…

IX nodaļa KOTLETE Tagad šī mākslinieku kafejnīca šķita zaudējusi ievērojamu daļu sākotnējās omulības. Droši vien arī abi pārējie atviegloti uzelpoja, kad aiz mums aizcirtās durvis. Paveroties atpakaļ, nepievilcīgā fasāde nu šķita pat atbilstoša tai noskaņai, ko nama iekšienē bija radījis svešais skatiens. Bet varbūt tas cilvēks stāvējis viņpus milzīgajiem skatlogiem? Es pat piespiedu degunu pie biezā stikla, taču aiz dekorējuma spēju saskatīt tikai ēnas. Un te man ienāca prātā pagalam vienkāršs šā fenomena izskaidrojums. Panācis abus draugus, kas jau vēra automašīnas durvis, jautāju Lanū: - Tevi laikam daudzi pazīst?

Pavēries manī ar neizpratnes pilnu skatienu, francūzis paraustīja plecus.

Kinozvaigzne gan neesmu, bet vizītkaršu manā mājā netrūkst.

- Tādā gadījumā mūsu satraukumam nav nekāda pa​mata. Iespējams, kāds paviršs paziņa, pamanījis tevi, mirkli svārstījies - iet klāt vai ne. Bet, redzēdams svešus - tas ir, mani un Valtu, atmetis savu nodomu un devies tālāk, ne​gribēdams būt uzmācīgs.

Paldies par nomierinošajiem vārdiem, Robert, - komisārs pasmaidīja, - taču diez vai tik vienkārši būs. Neitrālam skatienam nepiemīt tā specifiskā nianse, kas spēj tā iedarboties uz otru cilvēku.

Tādu izraisa tikai novērotājs.

Droši vien acis tad pauž spēcīgu domu enerģiju, tāpēc šis impulss ir tik jūtams. Neapšaubāmi, tā ir garīgā ietekme, kaut kas līdzīgs telepātijai, un mūsu smadzeņu atbildes reakcija ļauj to nofiksēt. Bet kāpjam iekšā, draugi. Izliksimies, ka nekas nav noticis.

Ierausies sēdekli, tomēr nespēju apvaldīt kakla muskuļus, kas it kā paši no sevis grieza galvu, lai paraudzltos atpakaļ- Nez kāpēc šādos brīžos pirmā vieta, no kuras varētu draudēt briesmas, vienmēr šķitusi aizmugure. Lai gan ielā cilvēku bija maz, droši vien pēkšņo pārmaiņu dēļ, kas radās, pārceļoties no vienas laika zonas uz otru, uztvere likās pavājināta. Redzēju tikai kustīgus stāvus, bet sejas izplūda kā migliņā. Žans iedarbināja motoru, un pēc brīža nobružātā māja pazuda aiz pagrieziena. Gluži kā vīzija, kas uz acumirkli pārņēmusi jūtas un domas. Un tad pēkšņi tās vairs nebija. Komisāra sarauktā piere liecināja, ka viņš joprojām meklē notikušā izskaidrojumu. Man Lanū patika. Jau pirmā Francijas apmeklējuma laikā, bīstamajos, ar melno akmeni saistītajos piedzīvojumos, izveidojās tā garīgā saskaņa, kuru dēvē par draudzību. Laikam tāpēc mēs bez iepriekšējas norunas, gluži nemanot, bijām pārgājuši uz visai personīgu sarunas toni. Piepeši sāka strauji satumst. Paraudzījies augšup, pamanīju, ka tā nav tikai vakara tuvošanās - visa de​besu pamale milža un vārījās zili melnos padebešos.

- Gaidāms negaiss, - Valts ieminējās.

- Tūlīt būsim klāt, - Lanū mierināja un iegrieza automašīnu privātmāju rajonā. - Tas nu ir mans nožēlojamais miteklis, - nobremzējis vārtu priekšā, viņš pamāja uz skaistas, dārza kokos grimstošas villas pusi.

- Hm… Tu esi pārāk pieticīgs, Žan, - Valts norūca.

Komisārs atslēdza vārtus. Aizripinājis automobili līdz garāžas durvīm, izkāpa un pavērās debesīs.

- Izskatās, ka būs ne tikai lietus… Nāciet iekšā! Ieliešu kaut ko dzeramu un parādīšu, kur atrast dušu.

Kamēr iekārtosieties, novietošu braucamo zem jumta. Šādas debesis dažu minūšu laikā var pārtapt negantā dabas kata​klizmā. Nāciet!

Komisāra bažas piepildījās, turklāt ar tādu ātrumu, kādā negaiss mēdz uznākt vienīgi tropos. Mākoņi, it kā gigantiska sūkņa vilkti, savācās vienkopus. Pāri zemei nolaidās necaurredzama nakts. Pēkšņi uzliesmoja vientuļa zibens šautra, un mājas pamatus satricināja apdullinošs pērkona grāviens. Un tad gāja

vajā! Šķiet, tādu negaisu nebiju piedzīvojis visā savā mūžā! Lietus negaidīti nogruva ar milzu ūdenskrituma dārdiem līdzīgu troksni, šķita, ka ielūzīs jumts. Cauri piķa melnajai tumsai ik pēc mirkļa izbrāzās apžilbinoši, dīvainas līkloču formas zibeņi. To uzliesmojumi aizlocījās kā nokaitēti vadi.

Atsevišķie pērkona grāvieni, saplūdušu vienlaidu kanonādē, plēsa vai pušu bungādiņas. Nudien. Ja tāds būtu pasaules gals, tas patiesi būtu baismīgs. Man ienāca prātā Visuma bezgalība, salīdzinājumā ar kuru Zeme nebija pat smilšu graudiņš. Un ja uz šīs mikroskopiskās pasaulītes vietējs negaiss šķita kā globāls notikums, kas gan būtu tuvplānā skatītas kosmiskās norises! Un uz šā fona es piepeši ieraudzīju cilvēku.

Putekli Visuma telpā, kas iedomājies, ka spēj visu, patiesībā nespēdams ne nieka. Pat apturēt tādu dabas katastrofu kā šī. Cik paradoksāli!

Par laimi, negaisa trakošanā mēs varējām noskatīties, sēdēdami mīkstos krēslos un malkodami vecu, labu vīnu. Šis telpas iespaids it kā mazināja stihijas spēku, bet, tiklīdz iedomājos sevi klajā laukā vai nedod Dievs! - kalnos, drebuli pārskrēja pār muguru. Varbūt tāpēc sākumā bijām visai nerunīgi. Taču pēc trešās glāzītes mēles pamazām sāka raisīties.

- Vai pie jums bieži plosās tādi negaisi? - pamājis uz loga pusi, skali, lai pārkliegtu vētras aurus, jautāja Valts. - Izskatās visai baigi.

Agrāk tādu nebija, bet pēdējā laikā daudz kas sagriezies ar kājām gaisā. Vieni apgalvo, ka aziātu pieplūdums vainīgs, citi - ka plānā ozona kārta, vēl citi - ka atmosfēras globālā sasilšana. Kam taisnība, nav zināms, bet dabas kataklizmu kļuvis ievērojami vairāk, turklāt tās ir spēcīgākas nekā agrāk.

Dabas stihijas piemeklēto rajonu vidū Latvija netiek minēta, tāda mierīga vietiņa. Ne tornado, ne viesuļvētru, ne plūdu.

Kronbergs pamāja, izņēma cigaretes un piedāvāja namatēvam, taču Lanū atteicās. Aizsmēķējis Valts pievilka tuvāk pelnutrauku un jautāja: Kur bērni?

- Kopā ar sievu. Bet tu, šķiet, par ģimeni joprojām nedomā?

Nē, - Valts skumji pasmaidīja un strauji mainīja tematu. — Kā tu izskaidro faktu, ka mūs novēroja?

Komisārs paraustīja plecus.

Varbūt to darīja Albuhara ienaidnieki? Viņiem noteikti zināms, kas es esmu.

Bet līdz vizītei vesela nedēļa.

Jā, tā jau tas būtu. Faktiski es spēju iedomāties tikai divas versijas. Objektīvi loģiskas. Rūpīgi apsverot, no mums visiem es padaban esmu vismazāk ievērojamā persona, par kuras gaitām nevienam nevajadzētu interesēties. Cita lieta - jūs.

- Bet… Nepārtrauc! - Žans bargi pakratīja pirkstu. - Ielikšu kaktā! - Man ienāca prātā, ka tieši ar šādu žestu viņš audzinājis savus bērnus, jo bargāk sodīt šķita pavisam nespējīgs. - Un tā, kā jau teicu, versijas ir divas. Pirmā. Mūs novērojis vietējais policists, kam, teiksim, Roberta seja likusies aizdomīga. Vajag tikai ieskaitīties - nu īsti gangstera vaibsti, vai ne, Valt? - Lanū iesmējās pats par savu joku. - Otrā. Šo glūņu jūs paši esat atveduši sev līdzi. Kā citādi tik lielā pilsētā kā Parīze viņš jau pirmās tikšanās laikā spējis mūs sameklēt? Kafejnīcā, par kuras eksistenci zina tikai mākslinieki un… policija.

- Bet vienīgais, kas… Vai tiešām Kravcovs?

Citu atbildi es nezinu. Varbūt pie jums glabājas kaut kas tāds, kas neļauj viņam atrast Burbonu mantas slēptuvi? - Jautājums noteikti bija uzdots mums, un, sapratis mājienu, Kronbergs sadabūja Kloda vēstules, kā arī pārējos dokumentus. Akurāti tos sarindojis uz galda, viņš sacīja: - Nav izslēgts, ka tev taisnība. Šeit ir viss, kas attiecas uz šo lietu, un pilnīgi iespējams, ka viņš daudz ko atdotu par vēstulēm. Lieta ir sarežģīta, tāpēc es paskaidrošu būtību.

Ilustrēdams stāstījumu ar dokumentu palīdzību, mans draugs iepazīstināja Lanū ar Kloda Fuā testamenta sīkākām dētajām. Zilo acu skatiens liecināja, ka komisārs ir patiesi pārsteigts.

Dīvains, nesaprotams novēlējums, - kad Valts bija apklusis, viņš atzinās. - Tev droši vien izdevies atrast tam ticamu pamatojumu?

Robertam izdevās. Tas ir gluži psiholoģiskas dabas. Klods gribējis pārliecināties par savu pēcnācēju morālo tīrību. Godaprātu. Bet, tā kā runa ir par dzimtu, tad izvēlējies attiecīgu kopatbildību viens par visiem un visi par vienu! īsti Dimā garā. Ja atbildība sakristu ar to, ko viņš iztēlojies, bagātības automātiski, ja tā var teikt, nonāktu mantinieku rokās. Šis Burbonu pretinieks faktiski iedarbinājis likumsakarību virkni, kura galu galā arī būs tā, kas noteiks galīgo rezultātu.

Savādi. Tālredzīgs novēlējums, - komisārs pasmīnēja, - gandrīz divu gadsimtu garumā. Cilvēki ir dīvaini, esmu to sapratis un pat netaisos apstrīdēt sen mirušā virsnieka domas pareizību. Arī motīvus.

Galvenais - loģisks pamatojums tiem ir.

- Jā. Pietrūkst tikai viena līdzmantinieka testamenta, lai varētu sastādīt kopējo. Mēs cerējām, ka Fuā tādu izdosies atrast. Un pie reizes tikt uz pēdām Kravcovam.

Ja vien viņš nav mainījis scenāriju un, pretstatā jūsu domātajam, dzen pēdas jums pašiem. Kas gan cits varētu par jums interesēties Francijas galvaspilsētā? Un šķiet, ka esat ieradušies šeit ar vienu lidmašīnu.

Man no šiem vārdiem pārskrēja nervozi drebuļi, bet Kronbergs, iedzēris mazu malciņu, nogrima domās.

Tādā gadījumā, - pēc brītiņa pacēlis galvu, viņš pavērās manī, - šis cilvēks mums kļuvis ļoti bīstams. Mēs bijām tie, kas sagrāva "Alfu", un tieši mēs izjaucām viņa plānus Rūdolfa Griezes mājā. Zini, Robert, ja šis tips ir tikpat gudrs, cik atriebīgs, mums draud nopietnas briesmas. Žanam, iespējams, taisnība, viņš var būt ieņēmis galvā, ka mēs esam pilnīgi pārslēgušies uz paslēptās mantas medībām. Un, ja tā ir, tad mūsu rokās jābūt atslēgai, kā tikt tai klāt. īstenībā viņam nav jausmas vienīgi par Rododendru ieleju.

- Par ieleju, - es izlaboju. - Rododendri viņam zināmi.

- Par ko jūs runājat? - iejaucās Lanū.

- Par novēlējumu. Šo, - Valts pastūma uz viņa pusi papiru, kuru padarīt saprotamu varēja vienīgi, papildinot ar trūkstošo Fuā dzimtas pēcnācēja testamentu. - Vai iespējams noskaidrot kaut ko par citiem mantiniekiem?

Komisārs paraustīja plecus.

- Pats teici, ka, atgriezies Francijā, Klods mainījis vārdu. Pjērs Ekē, ja atminos.

Jā. Bet nav izslēgts, ka ar laiku viņš nomainījis atpakaļ īsto. Kad beidzās represijas. Fuā ne tikai skan labāk, bet arī pieder ievērojamai dzimtai.

Pirmais arguments jau nu ir gaumes jautājums, toties otrais uzskatāms par nopietnu. Turklāt attiecībā uz dēliem nav zināms, kā viss noticis. Bet paskaties pats - Griezes radurakstos visi atzīmēti kā Fuā, — komisārs teica.

- Arī Klods, - es iebildu.

Te vēl daudz neskaidrību, - Kronbergs pamāja. - Un pilnīgi iespējams, ka Burbonu bagātībām lemts atdusēties zemes klēpī vēl divsimt gadu. Necelsim sapņu pilis, bet joprojām uzskatīsim šīs bagātības tikai par - ēsmu. Mums nepieciešama vienīgi pietiekami stipra aukla, lai izvilktu krastā plēsīgo haizivi. Tas tik ir negaiss! - Valts piecēlās un, piegājis pie loga, sāka lūkoties tumsā. - Tādā laikā pekles vārti droši vien stāv vajā, lai izlaistu visus gribētājus izdarīt kādu nekrietnību zemes virsū.

Pēkšņi tik apžilbinoši uzliesmoja zibens, ka acis pašas no sevis samiedzās. Gandrīz reizē ar to atskanēja švirkstoņa, kā uzraujot sērkociņu, un lielgabala šāvienam līdzīgs grāviens. Tas bija tik spēcīgs, ka es pa īstam salēcos savā krēslā. Kad atkal atvēru acis, ieraudzīju Kronbergu cieši veramies logā.

Izskatījās, ka viņš nebija reaģējis ne uz gaismu, ne skaņu. Valta saspringtā poza darīja uzmanīgu arī Žanu Lanū.

Kas noticis? - viņš jautāja.

- Vai tev ir suns? - Atbilde bija visai dīvaina.

- Nav. Kāpēc jautā?

Redzēju tādu kā salīkušu ķermeni, izskatījās pēc liela suņa. Uzliesmojums bija tik spilgts un negaidīts, ka visa apkārtne, šķiet, aizdegās, un acumirklī viss parādījās izkropļotā veidā.

Zibens nestāv uz vietas, - saimnieks nomierinoši sacīja un nostājās līdzās manam draugam. Pārvietojoties pa debesjumu, tas padara ēnas kustīgas. Tādās reizēs var pat celms izskatīties dzīvs.

Varbūt tiešām licies, - Valts paraustīja plecus un atgriezās savā vietā. - Būtu vismaz aizkarus pielicis, bet tā - viss kā uz delnas.

Kālab? Putekļiem? - Arī Lanū atgriezās pie galda un, pacēlis glāzīti, uzsauca: - Uz veiksmi! Un rādi priecīgāku seju. Ja nu tiešām tu nekļūdījies, tad lai tie, ko pamanīji, redzot tavu valdzinošo smaidu, nodomā, ka nav ieraudzīti. Kaut gan līdz smaidam tev vēl tālu, tā noteikti ir labāk, - nopētījis Kronbergu, viņš atzina un apslacināja pats savu tostu. t Manā uztverē vīns bija viegls un izraisīja vairāk mie​ gainību nekā reibumu. Taču novēlējums ir novēlējums. To sausā nevarēja atstāt, un es pacēlu savu glāzi. Vai nu uz Kronbergu vīns iedarbojās citādi, vai arī viņš tiešām klausīja komisāra padomam, bet turpmākās minūtes kļuva neparasti dzīvīgas. Tādu anekdošu birumu no sava drauga mutes tiku dzirdējis pirmo reizi. Turklāt tās pavadīja atbil​stoša intonācija un mīmika, tā ka mēs ar Lanū, kas pats šajā ziņā bija meistars, smējāmies, vēderus turēdami. Pēkšņi Valts aprāvās un atvainojies nozuda durvīs. Komisārs, vēl joprojām nespēdams izdzēst sejā smaidu, izcēla no bāriņa jaunu pudeli un, paraudzījies uz tās saturu pret gaismu, sacīja: - Ungāru. Divdesmit septītā gada raža. Sauc to…

Vai tev nekā stiprāka nav? - iedzeršanas ziņā būdams visīstākais pragmatikis, pavaicāju.

Apveltījis mani ar izteiksmīgu skatienu, Žans izņēma konjaku.

- Tas būs… viņš atkal pacēla pudeli, - tas būs…

Konjaks, es to pazīstu, - es pārtraucu Lanū. - Neesmu izvēlīgs, turklāt absolūts nepraša šķirņu noteikšanā. Man konjaks ir konjaks un nekas vairāk. Kodīgs, negaršīgs šķidrums, kas, neraugoties uz trūkumiem, spēj padarīt jaut​rāku prātu. Tas jau arī ir mērķis, kāpēc to dzer.

Lanū, apveltījis mani ar līdzjūtīgu skatienu, atkorķēja pudeli un pielēja manu glāzīti.

- Izsmeļošs paskaidrojums. Bet mēs, francūži, dodam priekšroku vīnam. Rituālam.

- Un tilpumam, vai ne? Cik litru tu ielej sevī nedējas laikā? Bet es? Dažreiz gramus, bet dažreiz vispār neko.

- Drūma dzīve, - paraustījis plecus, komisārs iesmē​jās. - Nez kur tas Valts pazudis?

Vietā, kuru, kā viņš saka, karalis apmeklē pats savām kājām. Droši vien apcer nākamo anekdošu sēriju. - Es pasniedzos un, pacēlis glāzīti pie deguna, paostīju. - Tas ir īstais! No smaržas vien kļūst omulīgāk ap sirdi, bet no vīna uzpūšas vēders un nāk miegs. Prozit!

Taču izdzert to man neizdevās, jo piepeši atsprāga durvis, un pa tām vārda tiešā nozīmē ievēlās slapjš lupatu maiss. Viņam sekoja Kronbergs, kas izskatījās kā nule ar visu uzvalku izpeldējies upē.

Ko tas nozīmē? - Namatēvs ar pārvērtušos sejas izteiksmi pielēca kājās. — Kas tas par eksponātu?

Lupatu maiss pamazām mainīja formu, izslējās, un tagad tajā varēja pazīt visparastāko klaidoni noskrandušu, izspūrušu un netīru. Šis suns vazājās pa tavu pagalmu, Žan. Redzi, nemaz tik daudz neesmu kļūdījies. - Valts ielēja sev konjaku. Ar vienu malku iztukšojis glāzi, saņēma skrandaini aiz apkakles un raušus uzrāva kājās. Viņi bija divi. Par nožēlošanu, otrs paguva aizlaisties. Dežurēja žoga viņā pusē. Runā! - Kronbergs sapurināja nelūgto viesi. - Kas tevi atsūtījis? Ar kādu nolūku? Kāds viņš izskatās? Stāsti! Kā pie bikts, citādi… - Drauga varenā dūre, piebāzta pie nožēlojamā, drebošā cilvēciņa nozilējušā deguna, runāja izteiksmīgāk par vārdiem.

Mēs, mēs… vienkārši pastaigājāmies… - aizturētais aismakušā, nodzertā balsī atvervelēja, un viņa neskūtais zods ietrīcējās. Man šķita, ka viņš tūlīt, tūlīt apraudāsies.

Pūt pilītes citam! Tad ta' pastaiga - pa svešu dārzu, turklāt tik brīnišķīgā laikā, vai ne? Kronbergs runāja bargi. Pēkšņi viņa skatiens kļuva ciešs un nekustīgs. Kaut ko tādu klaidonis nespēja izturēt.

Es pateikšu, visu pateikšu, kungs! Pirms stundām trim mūs skvērā uzrunāja nepazīstams vīrietis.

Tobrīd mēs pusdienojām. Viņš piesolīja katram desmit franku, ja izdarīsim, ko viņš liks. Gan man, gan Sebastjanam darbs ir līdz kaklam, tāpēc pasūtījām viņu tālāk. Taču šis uzplijās - došot katram divdesmit.

Darbiņš pavisam niecīgs - esot tikai jānovēro trīs cilvēki. Viņš parādīja.

Mēs? - iejaucās Lanū.

- JāDroši vien mākslinieku kafejnīcā?

- Jā, kungs. Taisni iepretim mūsu soliņam.

- Tālāk!

Beigu beigās mēs tomēr piekritām un, kad jūs iznācāt, sekojām automašīnai.

Kājām?

- Viņam bija savējā.

- īrēta?

Kā lai es to zinu. Vārdu sakot, mūs izsēdināja tūlīt pēc tam, kad iegājāt šajā mājā. Viņš piekodināja - par katru cenu noskaidrot, vai jūs pētīšot kādus papīrus. Ja paveikšoties, apsolīja piemest vēl pa piecniekam. Pavēlēja viņu nemeklēt, pats mūs atradīšot. Kas mums, ja maksā! Izspieduši pa desmitniekam rokasnaudai, ķērāmies pie darba. Tobrīd sākās negaiss, bet Sebastjans apgalvoja, ka tā būšot vēl labāk. Nolēmām, ka viņš savas greizās kājas dēj paliks sardzē, bet es pamēģināšu tikt līdz logam. Pārrāpos pāri žogam un ieskatījos istabā. Jūs visi sēdējāt pie galda, dzērāt vīnu un pētījāt kaut kādus vecus papīrus. Tas nozīmēja, ka prēmija mums rokā. No priekiem skrēju to pavēstīt draugam. Kad mēs jau grasījāmies doties projām, man ienāca prātā, ka, uzzinot vēl kaut ko vairāk, varētu nopelnīt kādu lieku franku. Tāpēc es atgriezos pie mājas, bet pēkšņi kāds mani sagrāba…, un te nu es esmu. Jūs taču nenodosiet mani policijai? - Lūdzošā, glaimā balss un zilais deguns ar pili galā patiesi bija nožēlojami.

Ja, neko neslēpjot, atbildēsi uz visiem jautājumiem, varbūt, - Valts pārlaida mums skatienu, ļausim viņam iet?

Mēs ar Lanū reizē pamājām, un Kronbergs pasmīnēja.

- Redzi, cik augstsirdīgus ļaudis tev uzdots novērot. Liec to aiz auss un nemēģini stāstīt pekstiņus.

Nosauc auto​mašīnas marku un numuru. Tās, ar kuru jūs atveda.

Klaidonis pārbijās.

Nezinu, kungs. Dievs ir mans liecinieks! Tik daudzus gadus neesmu ne par ko interesējies…

Atrast ēdamo, naktsmītni vai izdiedelēt kādu grasi vīnam - visa tā dzīve. Bet mašīnas… Šī bija pirmā reize kopš… kad atkal tajā sēdēju! - Nelūgtā ciemiņa balss intonācija liecināja, ka viņš nemelo. Viss, sākot ar derdzīgo ārieni un beidzot ar bezpersonisko sejas izteiksmi, apstiprināja, ka šis cilvēks noslīdējis gandrīz līdz dzīvnieka līmenim.

- Kā tevi sauc?

- Nezinu. Neatceros. Pārējie dēvē mani par Kotleti.

Dīvains vārds, šaubos vai to tev devuši vecāki. Kāpēc tevi tā sauc?

- Reiz, kad vairākas dienas nevarējām sadabūt neko ēdamu, man izdevās nospert veselu paplāti ar kotletēm. Pa kāda restorāna virtuves durvīm. No tā laika…

Bet Sebastjans? Vai tas ir viņa īstais vārds?

Nē. Bet draugs vienmēr bijis tāds savāds. Pie mums zem tilta mitinās kāds zinātnieks. Gudrs, ka bail. Kad Sebastjans iemeta viņa cepurē savu pēdējo naudu, šis arī izdomāja to vārdu. Tā saukuši kādu

svēto.

Parādi naudu! - piepeši no savas vietas skarbi uzsauca Lanū, un skrandainis sarāvās.

Kādu? - piesmakusī balss ieskanējās agresīvi, liecinot, ka nožēlojamais radījums gatavs aizstāvēt savu īpašumu pat tik nelabvēlīgā situācijā kā šī.

Pats zini. To, kuru tev iedeva darba devējs. Rokasnaudu. Nebaidies, neatņemšu. Gribu tikai aplūkot.

Solījuma nomierināts, klaidonis izvilka banknoti no kabatas, kas brīnumainā kārtā bija saglabājusies kankaros, un pastiepa komisāram. Uzmanīgi saņēmis aiz stūrīša, Žans to appētīja no abām pusēm. Nolicis uz galda, izņēma kabatas portfeli un, sameklējis citu tādu pašu, pasniedza Kotletei.

- Es to pievākšu. Vietā ņem šo. Vērtība tā pati. Ja netici, vari pārbaudīt. Vai esi apmierināts?

Skrandainis neticīgi aplūkoja jauno naudas zīmi un pamājis iebāza kabatā.

- Esmu, kungs. Paldies, kungs.

Bet tagad apraksti cilvēku, kas jūs nolīga. No galvas līdz papēžiem, neaizmirstot ne mazāko īpatnību, - Valts no jauna pārņēma sarunas grožus savās rokās.

Kotlete paraustīja plecus.

Man tā atmiņa, kungs, caura kā siets. Nekas neturas iekšā, - trulais skatiens liecināja, ka tā varētu būt.

- Tomēr pacenties.

Gluži kā bērns, kuram uzdots pārāk sarežģīts uzdevums, skrandainis iebāza netīro rādītājpirkstu mutē. Mirkli domājis, izvilka, kritiski aplūkoja, nokoda melno nagu un, izspļāvis uz paklāja, teica: Viņš bija vidēja auguma. Kā es. Rudiem matiem. Ģērbies… nu kā jau ģērbjas - žaketē, biksēs, kurpēs.

Bezcerīgi nošūpojis galvu, Kronbergs pavērās komisārā.

- Varbūt tev kas piebilstams, Zan? Lanū palocīja galvu un vaicāja: Vai nepamanīji šā cilvēka runā kādu īpatnību? Varbūt viņš šļupstēja? Akcentu?

- Akcentu? Nē. Šļupstēt arī nešļupstēja, tikai vārdus gan izrunāja tā… mīksti. Tie vēlās viņam no mutes.

- Hm. Bet kad viņš sniedza vai skaitīja naudu, tev nekas neiekrita acīs? Kustības vai kas cits?

Nē. Pag! - Piepeši skrandainis it kā pastiepās garāks, Kotlete laikam bija izslējies pilnā augumā. - Divi labās rokas pirksti viņam nelocījās. Lai ko viņš darīja, tie visu laiku bija savilkti… Pat stūrējot.

Lanū pasmaidīja, un, atbildot viņam, Kronbergs palocīja galvu.

X nodala PLANS Tagad izzuda pēdējās šaubas - Kravcovs nevis gāja mūsu pavadā, bet - gluži otrādi — izsekoja mūs.

Lai tiktu līdz jakobīņu slēptuvei, acīmredzot iegūtās informācijas viņam joprojām bija par maz, jo tikai tā varēja izskaidrot šo interesi par dokumentiem. Bet tad man iešāvās prātā, ka izskaidrojums varētu būt cits - pārbaudīt, vai mēs patiesi esam izgājuši bagātību medībās. Un, ja tas apstiprinātos, atbilstoši rīkoties.

Spriežot pēc sarauktajām pierēm, kaut ko tamlīdzīgu pārdomāja arī mani biedri. Kad klusums jau sāka kļūt neomulīgs, Lanū piecēlās. Izņēmis no bāra lielu vīna glāzi, viņš piepildīja to ar konjaku. Pēc tam uzsprauda uz dakšiņas ceptas vistas gabalu un, visu nolicis uz paplātes, aiznesa istabas stūrī uz žurnālu galdiņu. Pamājis Kotletei, sacīja: Iestiprinies, bet mēs pa to laiku aprunāsimies. Tu, draugs, esi iekūlies pamatīgā ķezā, un mums jāpadomā, kā tevi no tās izvilkt.

- Jūs taču nenodosiet mani policijai! - Varēja redzēt, ka no tā viņš baidās visvairāk.

Esmu policijas komisārs, un tu pats esi atnācis šurp, - Lanū pasmīnēja.

Skrandaiņa blāvās acis iepletās.

- Policijas komisārs! - tik tikko saklausāmais čuksts izklausījās kā mirēja pēdējā nopūta.

Bet nebaidies. Solījums joprojām ir spēkā - mēs atlaidīsim tevi. Diemžēl, to pašu nevar teikt par cilvēku, kas atgādāja jūs ar Sebastiānu šurp. Ar tādu viegli slēgt darījumu, bet grūti tikt vaļā. Sēdi te un ēd!

Dīvainais viesis pārvietoja savu skrandu kaudzi uz istabas stūri un pārsteidzoši delikāti ķērās pie vistas. Bet mēs sākām pārspriest situāciju. Balsi pieklusinājis, pirmais sāka Valts, turklāt tieši ar to, ko būtu teicis es: Kravcovam joprojām trūkst izsmeļošu norādījumu par slēptuves atrašanās vietu, citādi viņš nebūtu interesējies par papīriem. Žanam taisnība - mēs, pat nenojaušot to, atlidojām vienā lidmašīnā. Viņš ne mirkli nav izlaidis mūs no redzesloka, - Bet automobilis? - es jautāju. - Kā tik ātri tikt pie braucamā svešā pilsētā?

Lanū paraustīja plecus.

- Pārstāj spriest godīga pilsoņa kategorijās un redzēsi, ka tā nav problēma.

- Ā, skaidrs, - man atlika tikai pamāt. - Tātad viņš joprojām domā, ka vienīgi Kloda vēstulēs ir meklējams atrisinājums?

"Silts sveiciens barona de K. vēstulē!" — atgādināja Valts. - Nešaubos, viņš aptvēris, ka vārdam "silts" šeit ir īpaša nozīme, un līdz ar to ir pārliecināts ka tajā iešifrēts precīzs norādījums.

Loģiski, neko teikt. Tieši šis īsais teikums vainīgs pie tā, ka Kravcovs ieradās Rūdolfa Griezes mājā un tagad dzen pēdas mums.

Bet Kravcovs nav muļķis, un viņam jāsaprot, ka tikt pie vēstulēm nebūs viegli, - iestarpināja Lanū.

- Kā viņa vietā būtu rīkojies tu? - atjautāja Kronbergs.

- Es? - Komisārs pakasīja pakausi un sarauca pieri.

- Es… Noskaidrotu - kādi ir jūsu nodomi.

Kādā veidā? - gluži kā skolotājs, Valts ar jautājumiem centās ievirzīt sarunas biedra domas īstajā gultnē.

Kādā veidā? Nu jā, tieši tā, kā rīkojās viņš. Atklājis, ka Francijā jūs sagaida kāds cilvēks, tas ir - es, pirmām kārtām pacenstos uzzināt, kādas īsti ir mūsu attiecības. To viņš ari darīja mākslinieku kafejnīcā un secināja, ka tā nav oficiāla sagaidīšana. Tātad - attiecības draudzīgas. Nākamais posms -

jāatklāj, vai esmu līdzzinātājs. Ja esmu, jūs noteikti iepazīstināsiet ar vēstulēm. Lai to izdarītu, pats vienkāršākais - nolīgt tādu kā Kotlete. Bet automašīnu var "aizņemties" uz katra stūra. Tieši tā vienmēr rīkojies Hameleons. Interesanti, vai viņa ierašanās Francijā ir saistīta vienīgi ar Burbonu bagātībām.

Varbūt arī ar Albuhara vizīti?

Uzdod, lai pārbauda internetā, - ieteica mans draugs. - Ja pasūtījums…

Kā? - viņu pārtrauca Žans. - Mums nav zināms ne tas, kur un kā tiek ievadīts pasūtījums, nedz arī atbilde. Tas var būt tiklab darba piedāvājumos, kā arī skaistuma konkursu ziņās. Un kur nu vēl - kādā formā tas izteikts vai šifrēts. Nē, Valt, tas nav iespējams. Adatu siena kaudzē vieglāk atrast, jo tad vismaz zināms meklējamais. Es jau teicu - sakaru tehnikas attīstība ir pamatīgi sarežģījusi mūsu darbu. Uz šā fona agrākā pēdu dzīšana liekas visīstākā bērnu spēlīte. Pasts, telefona sarunu noklausīšanās, izsekošana.

Tagad noziedznieks mierīgi aiziet uz kafejnīcu, kas piedāvā internetā pakalpojumus, un ievada datorā vajadzīgo informāciju. Un vienīgi tas, kam tā domāta, zinās, kur meklēt, kā atšifrēt un kā rīkoties. Nekādu pēdu! Nekādu pierādījumu! Taču ļaundarības mašīna ir iedarbināta! Protams, sīkāka mēroga nodarījumos viss joprojām pa vecam, bet teroristu pasūtījumu jomā - pat runāt negribas, - komisārs atmeta ar roku. Tādējādi vienīgais rādītājs mūsu gadījumā ir laiks. Hameleons paradis ierasties vajadzīgajā vietā nedēļu pirms terora akta. Pagaidām varam tikai minēt, vai viņš ir nolīgts. Tas, ka Albuhars būs klāt tieši pēc septiņām dienām, it kā apstiprina versiju, ka ir. Taču Kravcova rīcība - gluži pretēji, ka nav. Ko izvēlēties? Vai Albuhars var justies drošībā? Kā domājat jūs?

Spriežot pēc tā, ka Hameleons-Kravcovs ieradās vienā lidmašīnā ar mums, manuprāt, Albuhars var neuztraukties, - atbildēja Kronbergs. - Tā būtu patiesi fantastiska sagadīšanās, ja mūsu izlidošanas laiks sakristu ar kādu cilvēku tumšajiem plāniem pret aizdomās turamu Peru magnātu. Un kur nu vēl mūsu izsekošana un pārējais… — viņš norādīja uz Kotleti, kurš, pieveicis vistu, patlaban apslacināja to ar konjaka malku. Viesa nemazgātā seja pauda augstāko svētlaimi.

Valtam taisnība, - es piekritu. - Viņš dzen pēdas mums un Burbonu mantai. Bet, runājot par Kotleti, vai nebūtu laiks ļaut viņam iet?

Pagūsim, - Kronbergs papurināja galvu. - Nelaupīsim vīram prieku izbaudīt civilizācijas labumus. Kas zina, kad nākamreiz viņš tiks pie kaut kā tāda. Turklāt es domāju, ka mums jāpacenšas maksimāli izmantot radušos situāciju. Reizē tas ir arī pienākums, jo klaidonis noteikti ir apdraudēts.

- Apdraudēts? - Lanū sarauca uzacis. - Kāpēc?

Nav šaubu, ka Hameleons patlaban ir kaut kur tuvumā, vai ne? Viņam taču jāzina — cik ticamu informāciju piegādās abi klaidoņi. Tas nozīmē, ka Kotletes iekrišana viņam nav noslēpums. Kravcovs jau būs nopratinājis Sebastjanu un zina par papīriem. Atcerieties, tos ieraudzījis, Kotlete nekavējoties skrēja pavēstīt draugam prieka vēsti. Tādējādi tagad šis VDK izdzimtenis var mierīgi doties projām. Bet atcerēsimies, ka, tāpat kā jebkurā citā gadījumā, arī šoreiz viņš pirmām kārtām centies neatklāt savu personību. Kam citam būtu vajadzīga tā spilgti rudā parūka, par kuru runāja mūsu paplukušais draugs. Kā gan citādi saglabāt inkognito, ja, sagūstījuši Kotleti, mēs centīsimies izspiest no viņa patiesību? Tik pagrimušus cilvēkus viņš noteikti izvēlas ar nolūku, lai tie nespētu aprakstīt viņu pašu. Taču kuram gan pa spēkam aptvert otra saprāta un atmiņas dziļumus? Un kāda būs Kravcova reakcija, ieraugot, ka viņa skrandainis parādās sveiks un vesels? VDK darbības pamatā vienmēr bijis aizdomīgums. Ja nu Hameleonam ienāk prātā, ka esam Kotleti savervējuši? Par to varētu pasmieties, ja trīsdesmito gadu realitāte Krievijā nebūtu apstiprinājusi neskaitāmus līdzīgus secinājumus. Ja, neizdibinot patiesību, vienīgi uz aizdomu pamata varēja nošaut savējos, kālab taupīt svešas valsts klaidoņus? Tāpēc nav nekādas garantijas, - Kravcovs var nolaist mūsu viesi no kājām. Kopā ar svēto Sebastjanu.

- M… jā, - Lanū domīgi pamāja, - kaut kas tāds patiešām varētu notikt. Bet nevar taču lūgt, lai šis skrandai​nis pārvācas uz dzīvi pie manis.

- Tev tas nemaz nav jādara. Laid viņu vaļā.

Paraugies logā! — sapratis drauga nodomu, es iebrēcos. — Vismaz mani tādā negaisā neviens

nepiespiedīs iet laukā! Vai tādā laikā ir reāli kādu izsekot? Un kur nu - pasargāt no briesmām, kas apdraud no attāluma. Cik tālu sniedzas snaipera šāviens! Ja Kravcovs mūs pamanīs, un tas ir kā āmen baznīcā, viņš uzreiz apjēgs, ka ir atmaskots. Bet tas nu galīgi nav mūsu interesēs. Šādā laikā kārtīgs saimnieks suni nedzen laukā…

Kā apstiprinājums maniem vārdiem nodārdēja bais​mīgs pērkona grāviens.

Nebauro! - Valts mani dusmīgi apsauca un pameta uz istabas stūri neuzkrītošu skatienu. Taču Kotlete, iegrimis konjaka un vistas izraisītajā labsajūtā, neko nemanīja. Dumji smaidīdams, viņš bija pilnīgi atslēdzies no ārpasaules.

Nu labi, es viņu atlaidīšu, - Lanū teica. - Bet tālāk? Robertam taisnība - tādos laika apstākļos vieglāk sevi atklāt, nekā kādu izsekot. Mana mašīna ir garāžā, bet Hameleona rīcībā — visi četri riteņi.

Varbūt iet kājām?

Padomā, gan jau ir kāda izeja.

Likties gultā, - es ieteicu, bet Valts pat necentās atbildēt.

Ja izdotos nofiksēt, kur šis paliek, mēs varētu mainīties lomām. Turklāt ari tu nevari simtprocentīgi droši apgalvot, ka viņa vienīgais mērķis ir bagātību slēptuve, vai ne? Varbūt tiešām Kravcovs grib nogāzt vienā reizē divus zaķus? - Kronbergs izmeta. - Arī Albuharu…

Pēdējā piezīme lika komisāram padomāt. To viņš darīja lēnām, ik pēc noteiktiem starplaikiem iemalkojot no savas glāzes. Kad pauze beidzot kļuva neizturama, es sapratu, ka atbilde rokā. Tā ari izrādījās.

Kaimiņš. Būs jārāpjas pāri žogam. Ja to spēja Kotlete, tad mēs - katrā ziņā. Aizņemšos automašīnu. Izbrauksim pa kaimiņa vārtiem, un Hameleonam aizdomas neradīsies. Cerams, neradīsies… vienam būs jāpaliek un pēc mana zvana jāizlaiž neaicinātais ciemiņš. Kurš no jums uzņemsies šo pienākumu?

Par to šaubu nav, - Kronbergs paraustīja plecus. - Viņš jau pieteicās.

- Labi. Es iešu piezvanīt, bet tu gatavojies. Katram ga​dījumam paķer līdzi ieroci.

- Palika mājās. Tev lieka nav?

Lanū papurināja galvu un paņēma konjaka pudeli.

- Iztiksim ar vienu.

Iedams garām skrandainim, viņš no jauna piepildīja tā ietilpīgo glāzi un, saņēmis gurdu, atsvešinātu smaidu, nozuda durvīs. Šī bija tā reize, kad mani ne ar kādiem līdzekļiem nevarētu piespiest pamest pajumti. Ārā valdīja piķa melna tumsa. Pērkons vairs nedārdēja tūlīt pēc zibens uzliesmojuma, tātad negaiss bija aizvirzījies tālāk. Taču lietus gāza kā ar spaiņiem, saceļot mežonīgu skaņu jūkli, kurā ar grūtībām varēja izšķirt trīs galvenās - šalkoņu, bungošanu un šļakstus. Jāatzīstas, es gandrīz vai cerēju, ka komisāra iecere neizdosies - tik baismīga šķita stihijas trakošana, taču atgriezies Lanū pamāja Valtam.

- Ejam! Es visu nokārtoju. Priekšnamā uzvilksim kaut ko ūdens necaurlaidīgu. Bet tev, Robert, es parādīšu, kur atrodas tālrunis.

Lai ciemiņš nesēdētu dīkā, Žans apveltīja to ar vēl vienu vistas gabalu un pēc tam ieveda mani kabinetā. Lielā, mājīgā, pilnā ar grāmatām.

- Lūk, tur uz rakstāmgalda. Domāju, ka būtu prātīgāk, ja tu tomēr pārvāktos tam tuvāk. Tādā vētrā zvanu var nesadzirdēt. Savāc dokumentus, pudeles, Kotleti un iekārtojies šeit. Grāmatplauktos noteikti atradīsi kaut ko interesantu. Bet mums, Valt, laiks doties ārā. Pārbaudīsim, vai negaiss ir tik briesmīgs, vai arī tā ārdīšanās ir tikai tāda tukša skaņa.

Paklausot ieteikumam, es vispirms savācu papīrus, bet pēc tam pārvietoju uz kabinetu dzērienu un uzkodas. Visgrūtāk to izdarīt bija ar Kotleti. Muļķīgi smaidīdams, viņš it kā klausījās manos vārdos, taču pat nedomāja kustēties. Laikam vieta istabas kaktā tam šķita augstākās svētlaimes templis, un to atstāt skrandainim nenāca ne prātā. Beigu beigās mana pacietība bija galā. Savācis paplāti ar viņa pusapēsto

vistas stilbu, pudeli un glāzi, devos uz durvīm. Un tad notika brīnums. Skrandainis, it kā dabūjis dūrienu dibenā, acumirklī bija kājās un, gluži kā pavadā, sekoja man pa pēdām. Nudien, kā ēzelis burkānam. Par laimi, viņam laiku kavēt nevajadzēja, jo, tiklīdz biju atradis vietu un parocīgi novietojis visu svētlaimei nepieciešamo, viņš tūdaļ iegrima agrākajā atsvešinātības stāvoklī. Laiks ritēja, bet Lanū joprojām nezvanīja. Pēkšņi manas apkārt klīstošās acis apstājās pie pamatīga folianta. Citu grāmatu vidū tas izcēlās ne vien ar apjomu, bet arī ar zeltītajiem rotājumiem. Ģeogrāfijas atlants - man izdevās saburtot rotājumu mudžeklī. Ar grūtībām izdabūjis atlantu no plaukta, redzēju, ka tas ir Franču ģeogrāfijas biedrības pirmskara izdevums. Loti precīzās kartes citu no citas atdalīja zīdpapīra ielīmes. Patlaban, protams, visas manas domas saistījās ar Franciju. Vispirms sameklēju atsevišķu Fuā apvidus daļu sīku attēlojumu.

Diemžēl burtiņi bija tik mikroskopiski, ka bez optikas palīdzības izlasīt rakstīto praktiski nebija iespējams. Pārlaidis acis kabinetam, piepeši ieraudzīju citā plauktā apzeltītu lupu. Tā bija liela, turklāt salokāma, neapšaubāmi agrāko laiku darinājums. Jau gribēju turpināt pētījumus, kad piepeši iezvanījās tālrunis.

- Robert, - klausulē atskanēja Lanū balss, — vari laist Kotleti vaļā.

- Viņš neies, - es atbildēju.

- Kā tā?

Izskatās, ka viņam te iepaticies. - Nedaudz pieklusinājis balsi, es pastāstīju, ar kādu paņēmienu man izde​vās nepievilcīgo viesi pārvilināt no viesistabas uz kabinetu.

Viņš ies. Piedraudi, ka tūlīt izsauksi policiju, un redzēsi - teciņus aizskries. Kompensācijai iedod līdzi pudeli. Līdz vārtiņiem vari nepavadīt - tie ir vajā.

- Kur jūs atrodaties?

Metrus simts no tevis. Uz ielas stūra. Zvanu pa mobilo. Kādu puskvartālu tālāk stāv aizdomīga automašīna. Neizlaiž no acīm manus vārtiņus. Ļauj, lai Kotlete iet, bet gan jau ar pārējo mēs tiksim galā.

- Labi. Kā negaiss? Tikai tukša skaņa?

- Iznāc ārā un paskaties, - skanēja atbilde, un pīk​stieni liecināja, ka saruna beigusies.

Skrandainis ari šoreiz uzvedās uz mata kā iepriekš - vēlīgi klausījās, bet nereaģēja. Un tikai tad, kad, draudoši pacēlis klausuli, apsolīju, ka pēc piecām minūtēm būs klāt policija, viņš it kā atguva saprātu un negribīgi pieslējās kājās. Pēc tam, mani ļoti pārsteigdams, pieklājīgi pateicās par cienastu un radītajām neērtībām. Pēkšņi viesa blāvais skatiens apstājās pie kaut kā man aiz muguras. Nezinu, kas neizteiksmīgajā skatienā atainojās vairāk — bailes vai pārsteigums, bet - es neizturēju un apsviedos.

Nākamajā mirkli, saņēmis apdullinošu triecienu pa galvu, noraudzījos dzirksteļu spietā, kas aizšāvās gar acīm, un, nepaguvis pat ievaidēties, iegāzos melnā bezsamaņas bezdibeni.

XI nodala VIENTIESĪBAS SEKAS Robert! - Kaut kur necaurredzamā tumsā atskanēja balss, taču es nebiju spējīgs ne atbildēt, ne pakustēties. Turklāt tā šķita vienlīdz nereāla kā es pats un likās nākam nevis no cilvēka mutes, bet no Visuma dzīlēm. Kas tas par vārdu, kuru minēja? Roberts? Brīdi es bezjēdzīgi pūlējos izprast, kas notiek, un piepeši, it kā kāds būtu nospiedis slēdzi, plakstiņos iesitās gaisma. Reizē ar to atgriezās arī atmiņa. Šī balss bija saukusi vārdā mani. Bet acis, neraugoties uz piepūli, joprojām nevērās vaļā. Pēkšņi es viscaur nosvīdu no domas - esmu akls! Taču, tūdaļ pat nomierinājos. Ja jau spēju cauri plakstiņiem saskatīt gaismu, acis ir veselas!

- Robert! - atskanēja atkārtots sauciens, un šoreiz es pazinu arī balsi - Valts Kronbergs.

Gribēju atbildēt, taču no lūpām nolidoja tikai nopūta. Tomēr tās izrādījās pietiekami, lai draugs mani sadzirdētu.

Paldies Dievam! Dzīvs! Robim pauris kā no akmens, vai neteicu? Pudele izšķīdusi, bet šis joprojām apaļš un vesels. Tikai apdullināts, Zan. Pēc stundas, varu derēt, būs uz pekām. Zāles nav vajadzīgas. Tikai miers. Nabadziņš iztiks bez tām, jo nolijis ar dziedinošo balzamu no galvas līdz kājām.

Nākamā savas spējas atguva oža. Piepeši degunā iesitās ass un riebīgs, patiesi šķebinošs konjaka smārds.

Nekad agrāk tas nebija licies tik nepanesams, un es beidzot sapratu, ko draugs bija domājis ar dziedinošo balzamu. Bet balsis joprojām skanēja kā no tālienes, acīmredzot dzirde pilnā mērā vēl nebija atjaunojusies. Tāpat kā redze. Nezinu cik prāvs brīdis pagāja, bet piepeši abas šīs maņas atguvu reizē.

Acis pašas no sevis atvērās un mute jautāja: - Kas noticis?

Izrādījās, ka guļu uz tā paša dīvāniņa kabineta stūrī, uz kura pirms tam bija sēdējis Kotlete. Līdzās, noliekušies pār mani, stāvēja Lanū un Valts.

Kas noticis? - es atkārtoju un pēkšņi sajutu, cik briesmīgi sāp galva. Pacēlis roku, sataustīju kaut ko aukstu un mitru. - Kas tas?

Dvielis, - Kronbergs atbildēja. - Guli rāmi. Vai slikta dūša nav?

- Nē. Tikai galva sāp. Kas… - Mēs atradām tevi uz grīdas. Bezsamaņā. Varbūt tu spēj atcerēties - kas notika?

Mēģināju sasprindzināt atmiņu, taču neko citu kā triecienu un zvaigžņu spietu atminēties nevarēju.

Turklāt no piepūles sāka reibt galva. Redzēdams, ka tas man nenāk par labu, Valts viegli pieskārās pie mana pleca.

Pagaidām centies mazāk runāt un domāt. Gan viss pats no sevis nostāsies savās vietās. Kotlete aizgāja?

- Nezinu…

Un tad es atminējos klaidoņa skatienu, ar kādu tas lūkojās pāri manam plecam - pārsteiguma un baiļu pilnu. Brīdi prātoju - ko īsti viņš bija ieraudzījis? Un tad, itin kā no malas redzēju sevi apsviežamies…

Gandrīz reizē ar šo kustību sekoja trieciens un… tumsa.

- Valt! - es pasaucu, un draugs acumirklī bija klāt.

Paskaties rakstāmgalda augšējā atvilktnē! Kloda papīri… Vai tie tur ir?

Lanū, kas patlaban sēdēja pie galda, pavilka niķelēto rokturi un pieliecies ieskatījās atvilktnes dziļumā. Kad viņš izslējās, sejā bija iesities pelēcīgums.

- Nav! Papīri ir pazuduši! - tas drīzāk izskanēja kā čuksts sev, nevis kā atbilde mums.

Līdz ar to viss tiešām nostājās savās vietās.

Klaidonis… Kotlete ar skatienu izprovocēja mani atskatīties un ar konjaka pudeli iebelza pa galvu. Cita ne​viena tur nebija. Tūlīt pēc jūsu zvana.

Lanū ar Kronbergu saskatījās.

Bet mēs domājām, ka tu viņu jau biji izlaidis. Liekas… - francūzis sacīja, un, piekrītoši palocījis galvu, mans draugs pabeidza viņa vietā: - Esam pamatīgi izgāzušies. Kravcovs mūs apvedis ap stūri kā bērnus. M… jā. Ko darīsim?

Rakstīsim memuārus! - Žans izvilka no rakstāmgalda papīra lapas un sadabūja pildspalvu. Sēdies manā vietā un sāc! - Nekas balsī neliecināja, ka viņš jokotu. - Kad Roberts būs atguvies, viņš darīs tāpat.

Apmainījies ar komisāru vietām, Valts pievilka sev klāt tīru lapu un paņēma rakstāmo. Viņam paskaidrojumi bija lieki, un pat savās galvassāpēs es spēju vienīgi pabrīnīties, cik labi viņi saprot viens otru. Tikai tad, kad Kronbergs izmeta: - Sākšu ar Kloda vēstulēm, - es aptvēru, par kādiem memuāriem ir runa. Lanū nenoliedzami bija taisnība - kamēr vēl nebija izkritušas no prāta dokumentos, kuri tagad atradās mūsu pretinieka rokās, pieminētās detaļas, vajadzēja visu iespējamo izlikt uz papīra.

Mazpamazām man kļuva labāk. Žans ik pa brīdim samitrināja dvieli, un galvassāpes sāka atkāpties.

Droši vien pārmaiņas atspoguļojās manā sejā, jo, apsēdies uz dīvāna maliņas, francūzis jautāja: - Kā tu domā, vai Kotlete… varbūt pie mums vizītē bija ieradies pats Hameleons?

- Nezinu, - joprojām vārgā balsī atteicu. — Maz ticams. Kāpēc gan šim būtu jāstāsta pašam par savu defektu? Par pirkstiem? Visdrīzāk skrandainis nolēma tikt pie prēmijas. Viņš redzēja, kur ielieku papīrus, un, zinādams, ka tieši tie ir svarīgi darba devējam, izprātoja, ka, nododot tos Krav- covam, izspiestu krietni vairāk.

Lanū papurināja galvu.

- Varmācība nav klaidoņu dabā. Tādiem ir savi eksistences noteikumi - izgāztuves, diedelēšana, un tā tālāk. Pēc pieredzes zinu, ka vienīgais vardarbības veids viņu starpā ir kautiņš dzērumā. Pat ne kautiņš - izplūkšanās. Kopumā tā ir miermīlīga, neuzbāzīga tauta, kas dzīvo, kā pašiem tīk. Visdrīzāk mums darīšana ar līdzzinātāju. Kā citādi Hameleons tik īsā laika sprīdī būtu paguvis tikt pie automašī​nas? Bet par to, ka tā viņam ir, šaubu nav. Iepriekš teikto vari neņemt vērā - tā nav zagta.

Bet līdzzinātājs nekādā ziņā nebūtu ieminējies par pirkstiem, - es iebildu, un Lanū domīgi pamāja.

- Tā jau tas ir…

Ziniet, - Kronbergs piepeši grozāmajā krēslā apsviedās uz mūsu pusi, - tās ir tikai ilūzijas.

Vīzijas, ko savērpis šis cilvēks. Patoloģisks viltus, kas kļuvis par viņa otro dabu.

- Tu raksti, - Lanū atbildēja. - Nav ko noklausīties citu sarunas.

Pagūšu. Man ienāca prātā, ka varbūt pat pirkstu defekts ir inscenējums ar mērķi - jaukt galvu.

- Bet uzņēmums, kas izdarīts pie "Alfas"? Viņš neesot zinājis, ka to kāds fotografē, - es sacīju. Pirksti tur…

Pirksti, tāpat kā bārda vai žokejcepure, funkcionē noteiktā laikā un vietā. Darbā - tā, uz ielas tā, bet citā vietā — šitā, - Kronbergs atmeta ar roku. - Nekur nevari būt pārliecināts, ka tas, ko redzi, ir viņa patiesā āriene. Starp citu - VDK lietā, Kravcova lietā ielīmētā fotogrāfija nepavisam neatbilda cilvēka izskatam pieminētajā uzņēmumā. Diezin vai pat izcilam fizionomistam izdotos atklāt kaut mazāko līdzību. Tāpēc jau es to nepaņēmu līdzi. Izskatās, ka mums nav nekādu izredžu noskaidrot par šo cilvēku kaut ko būtisku, vienīgi… - Valts apklusa un ar ciešu skatienu sāka blenzt kaut kur tālumā.

- Vienīgi? - Lanū nepacietīgi atgādināja.

- Tas jānotver nozieguma vietā.

- Kādā veidā?

Kaut vai upurējot to pašu Albuharu.

- Tu esi jucis! - komisārs sašutis atmeta ar roku.

- Un vispār - kā tāda doma tev varēja ienākt prātā!

Kronbergs skali iesmējās.

Neuztraucies. Es domāju — šķietami upurējot. Spriežot pēc tā, cik enerģiski Kravcovs meties Kloda dokumentu medībās, pasūtījumu likvidēt Peru magnātu neviens nav izteicis. Bet neņem mani nopietni. Šis cilvēks tiešām panācis, ko gribējis, — galva iet riņķī, iedomājoties par viņa izskatu vien.

Labāk iešu rakstīt tālāk.

- Tev nekur nav jāiet, pietiks, ja apgriezīsies, - Lanū pasmaidīja, ieskatījās man sejā un jautāja: - Kā jūties?

- Gandrīz normāli, — es paslējos uz elkoņa, bet tūdaļ pat atkritu guļus - atkal sāka reibt galva.

- Nesteidzies, katrai lietai savs laiks, gan vēl pagūsi izskraidīties.

- Žan, bet kā gāja jums? Kotleti redzējāt? Un kā ar aizdomīgo automašīnu?

Nekā negāja. Gaidījām, gaidījām, bet klaidonis nerādījās, un es vēlreiz tev piezvanīju. Tas, ka atbildes nebija, mūs satrauca, un, atmetuši savus plānus, braucām mājās. Ļaunākās aizdomas, paldies dievam, neapstiprinājās, bet, redzot tevi nekustīgi guļam uz paklāja, gandrīz vai nodomājām ļaunāko. Jā, Hameleons mūs apspēlējis kā pēc notīm, nākas to atzīt. Es domāju, ka mums jāturpina iesāktais - jābrauc uz Fuā. Tur jau redzēsim, kas un kā. Jūs apgalvojāt, ka viena priekšrocība mums ir - Rododendru ieleja.

Es nedomāju, ka Kravcovs centīsies savākt vienkop abus testamentus - tas būtu ne tikai sarežģīti, bet viqam pat bīstami. Visdrīzāk - nepilnīgo tekstu viņš mēģinās aizpildīt pats.

Bet Albuhars? - Valts pāri plecam atgādināja.

- Ar viņu lai tiek galā citi. Neesmu jau vienīgais uz pasaules, turklāt pats teici - visticamāk, ka viņam nekas nedraud.

Teorētiski… Kravcova rīcība ir neprognozējama, - Valts atkal ar visu krēslu pagriezās pret mums. - Mēs esam sastapušies ar līdzvērtīgu pretinieku, draugi. Gudru un nežēlīgu. Varbūt izmeklēšanā esam pārāki, taču plānošanā - diezin vai. Un es nebrīnītos, ja šis nožēlojamais Kotlete patiesībā izrādītos pats bijušais VDK pulkvedis. Smalka stratēģija. Un izpildījums! Par psihologa dotībām pat nav vērts runāt! Iespējams, arī tās ir tīši palaistas baumas, ka Hameleons saviem mērķiem algo pagrimušus cilvēkus. Padibenes. Varu droši teikt - uz mani tas iedarbojās. Viņš izskaitļoja visu pat mūsu turpmāko rīcibu pēc tam, kad būsim saņēmuši ciet novērotāju. Būsim reālisti. Ari tas bijis viņa izplānots, nevis mans nopelns. Ēsma! Protams, ka mums radīsies, un ari radās doma atlaist skrandaini, lai iekārtos astē pašam Kravcovam. Turklāt viņš, mēsls tāds, zināja ka mums mīkstas sirdis, ka nemēģināsim nodot klaidoni varas iestādēm! Tāpat ari to - kāds kļūs spēku samērs mājā un kāds - ārpus tās, kad dosimies viņa medībās. Jā, tas viss liek domāt, ka šeit varbūt pabijis nevis īsts klaidonis, nevis līdzdalībnieks, bet pats Hameleons. Ko darīsim? Manuprāt, to, ko ieteica Žans — brauksim uz Fuā. Pacentīsimies notvert. viņu tur. Diemžēl nākas atzīt, ka mūsu turpmāko rīcību Kravcovam nebūs grūti izskaitļot, bet citu iespēju, kā tikt viņam klāt, es neredzu. Uz bagātībām ved viena taka, un tā aizsākas Rododendru ielejā. Un, kas zina, varbūt kaut kur tajā mums izdosies uzlikt rokudzelžus šim cilvēkam.

Aiz loga joprojām trakoja negaiss. Lietus gan šķita nedaudz pierimis, toties spēcīgais vējš bija izvērties īstā viesuļvētrā. Tā kauca gar pakšķiem, gaudoja skurstenī, koki dārzā krakšķēja un brakšķēja, bet jumta skārds dunēja kā milzu bungas. Pāri visam klājās melna, necaurredzama nakts, kas uzjundīja dvēselē neizprotamas bailes. Ja jau pilsētā šī ārdīšanās bija tik baiga, varēju iedomāties, kāda tā būtu kalnos. Un tieši uz turieni veda mūsu ceļš.

Jautājums - vai Roberts būs spējīgs izturēt tik tālu braucienu? - pēkšņi ierunājās Lanū. Protams, mēs varētu braukt ar vilcienu. Tas būtu ātrāk, taču ierobežotu mūsu rīcības brīvību. Es dodu priekšroku automobilim, bet jūs?

Pagaidīsim līdz rītam, - Valts atbildēja. - Mana drauga galvaskauss ne jau pirmo reizi ticis pakļauts cietības un triecienizturības pārbaudei. No pieredzes zinu, ka nekādas kaitīgas sekas šāda veida eksperimenti viņā nav izrai​sījuši. Bet par to jāpārliecinās. Ja rīt viņš jutīsies labi, brauksim ar mašīnu.

Bet — ja ne?

Nāksies pagaidīt un izsaukt ārstu. Bet vilciens mums tiešām nav piemērots. Būtu labi, ja tu sazinātos ar vietējo policiju - lai pastiprina apsardzi Kambrona ielā. Hameleonam-Kravcovam var ienākt prātā tur iegriezties.

- Labi, - Lanū pamāja. - Tevi, Robert, prātīgāk būtu atstāt tepat. Iedošu tikai segu. Ja ko ievajagas, pieklauvē pie sienas - būšu otrā pusē. Bet tu, Valt, nāc man līdzi. Pag, es savākšu lauskas, bet tu paķer līdzi savu sacerējumu.

Palicis viens, nodzēsu naktslampiņu, cerēdams, ka tumsā ātrāk uznāks miegs. Taču galva, gluži kā smeldzošs zobs, nejāva iemigt. Vētra, lai gan ieaijāja, tomēr arī traucēja, jo uzjundīja iztēli. Bet tā lika atkārtoti izdzīvot daždažādas literatūrā aprakstītas kataklizmas gan jūrā, gan uz sauszemes. Un, kaut arī kopumā Žana Lanū māja bija iekārtota visai omulīgi, pēdējie notikumi tomēr neļāva justies atbilstoši.

Man pat šķita, ka tajā joprojām kāds slēpjas. Aizkaru trūkums nebija patīkams, jo platais logs šķita kā radīts, lai ļauna acs netraucēti varētu ieskatīties telpā. Beigu beigās glābējs miegs tomēr pārmāca rūpju, sāpju un bažu izraisīto nervozitāti, un es, gluži nemanot, atslēdzos no ārpasaules.

Rīts atausa skaidrs un vēss - to es jutu pat cauri segai. Negaiss bija norimis, un spoži spīdēja saule.

Acīmredzot vakardienas vētra bija aizdzinusi pēdējās vasaras paliekas, ļaujot rudenim stāties pie savu pienākumu pildīšanas. Galva nesāpēja un bija tik skaidra kā gaiši zilās debesis. Jutos svaigs un atpūties.

Vienīgi pieceļoties kaut kur tālu tālu - smadzeņu pašos dziļumos - kā neskaidras atmiņas jautās trieciena sekas. Aiz sienas skanēja balsis, un es devos to virzienā. Mana ierašanās izraisīja abos biedros nedalītu sajūsmu.

- Tāds pauris tik tiešām ir Dieva dāvana! - Lanū sasita rokas. - Apskaužams!

- Ko es teicu - ar to var betonā naglas dzīt, - Valts piebalsoja. Veselīgais izskats liecina, ka viņš tūlīt pieprasīs brokastis.

Bez šaubām, - es pamāju. - Vai ir kas jauns?

Nekas, izņemot šo, — komisārs parādīja sīku, mēteļa pogai līdzīgu aparātiņu, kas gulēja galda vidū.

Kas tas ir? - Pieliecies tuvāk, saskatīju pat kaut ko līdzīgu caurumiņiem diegam. Taču šaubu nebija, ka tā nav poga.

Noklausīšanās ierīce. Ar magnētisko piesūcekni. Atradās galda lampā. Droši vien mūsu viesis, kamēr tu gulēji nemaņā, to tur noslēpis. Skaidrs, ka nekāds klaidonis šis Kotlete nav. Tie ar šādām ierīcēm nestrādā, - atbildēja Valts.

- Vai… - Nebaidies. Viņš dzirdēs tikai to, ko gribēsim mēs. Un kad gribēsim. Taču šī mantiņa liek domāt, ka Kravcovs nebūt negrasās pa galvu, pa kaklu mesties uz Fuā. Šis secinājums vismaz vienam no mums izklausās drūmi - Kron​bergs pamāja uz sadugušā komisāra pusi.

Kāpēc?

Tāpēc, ka Parīzē Hameleons var kavēties vienīgi… Albuhara dēļ. Bet tas nozīmē, ka slepkavības pasūtījums tomēr bijis…

XII nodaļa UZ FUĀ Valta vārdi sašķobīja mūsu nākotnes nodomus. Bet tad es atcerējos, ko pats Lanū bija teicis šajā sakarībā — "lai ar viņu tiek galā citi". Protams, ne mirkli nevilcinādamies, es viņam to atgādināju.

Komisārs pakratīja galvu.

Tu piemirsi nobeigumu - "ja Albuharam nekas nedraud". Tādi bija mūsu apsvērumi pirms pēdējiem notikumiem. Diemžēl tagad nāksies tos pārvērtēt. Kravco​vam noteikti zināms, kas es esmu.

Par to vari nešaubīties, - Valts pamāja. - Pilnīgi iespējams, ka mikrofons paredzēts, nevis lai noklausītos mūsu sarunas, bet gan tavas - par drošības pasākumiem AJbuhara vizītes laikā. Lampa atrodas turpat līdzās tālrunim… Tas it kā apstiprina secinājumu, ka Hameleons gatavojas Peru multimiljonāra slepkavībai.

- It kā? - es pārjautāju, un draugs paraustīja plecus.

- Izdarot kategorisku slēdzienu, mēs varam pieļaut kār​tējo kļūdu.

- Nesapratu?

Kronbergs izvilka cigaretes un atlaidās atzveltnī.

Ja nekļūdos, es to jau teicu agrāk - šis cilvēks nav prognozējams. Gudrs psihologs un smalks aprēķinātājs, kas pats nepakļaujas ierastajam. Tu zini, Robert, manu metodi - pamēģināsim iztēloties sevi viņa vietā. Kādā nolūkā tu ris​kētu uzstādīt noklausīšanās ierīci Interpola komisāra kabinetā?

Komisāra, kurš tieši nodarbojas ar terorisma apkarošanu valsti.

Domīgi nobraucījis zodu, es atteicu: Tu jau nesen to pats sacīji. Lai sekmīgi sagatavotos terora aktam, man ārkārtīgi noderētu ziņas par policijas pret- pasākumiem. Tā kā Lanū rokās satek visi pavedieni… paskaidrojumi šķiet lieki.

Bet ja pasūtījums tomēr nav izsūtīts?

Nav? Māki gan tu jaukt galvu! Ne sliktāk par Kravcovu. Ja nav? Ja nav, tad, noklausoties sarunas mājā, viņš varētu uzzināt gan par slēpni Pirenejos, gan par mūsu plāniem pret viņu. Ko darīsim, kur un kādus slazdus gatavojamies novietot, un tā joprojām. Katrā ziņā iegūt informāciju. Kā vienā, tā otrā gadījumā. Lai izsargātos no lamatām.

Ir vēl trešais variants, - piepeši ierunājās Lanū, un Kronbergs atplauka smaidā.

Runā, Zan! Šo noklausīšanās ierīci viņš ielicis, lai atraisītu sev rokas. Tiktu vaļā no mums. Pieņemsim, ka slepkavības pasūtījumu Hameleons nav saņēmis, bet, zinādams par Albu- hara ierašanos, tīši izspēlējis šo kārti ar mikrofonu, lai radītu ilūziju, ka terora akts tomēr notiks! Tūlīt uzpeld jautājums - ar kādu mērķi, vai ne? Lai aizkavētu mūs uz nedēlu Parīzē, draugi! Skaidrs, ka, zinot par gaidāmo slepkavību, mēs atliktu braucienu uz Fuā. Kāda velna pēc skriet uz turieni, ja Kravcovs paliek šeit? Un ja, turklāt, radusies iespēja ne tikai novērst vardarbību, bet notvert ari izpildītāju? Tādējādi šis aparāts var nebūt domāts informācijas iegūšanai, Robert, bet gan dezinformācijai. Viltus spēle. Ja varētu noskaidrot - ir vai nav izsūtīts pasūtījums? Tas lautu rīkoties droši.

- Varbūt to izdarīt nemaz nav tik grūti, kā šķiet? Valts izpūta gaisā vairākus dūmu aplīšus un virtuozi, kā cirka artists, uzdūra uz pirksta. — Kas cits atliek, kā vien pārbaudīt?

- Bet kā? - es paraustīju plecus, - Ja pat Interpolam tas nav pa spēkam, kur nu mums.

- Bet pamēģināt taču varam. Ejam uz kabinetu! - Viņš paņēma pelnutrauku un mikrofoniņu un devās uz durvīm.

Mēs ar komisāru saskatījāmies un, paraustījuši plecus, sekojām. Kabinetā Valts apsēdās pie rakstāmgalda, nolika savā priekšā lampu un noņēma matētā stikla abažūru. Lampa bija veca - sešdesmito gadu ražojums. Kā es to zināju? Gaužām vienkārši - manā atmiņā glabājās kāda franču filma par šo laiku.

Psiholoģiskais detektīvs, kura darbība lielākoties risinājās privātmājas istabā, kur uz galda stāvēja tieši tāda lampa kā šī. Tā viscaur bija no metāla, izņemot kupolu, Kronbergs pielipināja mikrofonu pie viena no trim stienīšiem, kas saturēja apli, uz kura balstījās abažūrs.

- Vai nekļūdos? Šķiet, te mēs šo mantiņu atradām? - draugs pavērās komisārā.

Jā. Tikai es joprojām nesaprotu, kā ar šāda daikta palīdzību var noteikt, vai slepkavības pasūtījums ir izsūtīts?

Valts uzlika kupolu savā vietā un ieslēdza gaismu.

- Redzi? Tieši pēc šā plankuma mēs viņu pamanījām, vai ne? - viņš norādīja uz gaiši pulēto galda virsmu, kur, nedaudz izplūdusi, rēgojās ierīces mestā ēna.

- Nu un?

Kronbergs atgāzās krēslā un pārlaida mums skatienu.

Kravcovs ir ārkārtīgi, gandrīz patoloģiski piesardzīgs, tas mums zināms. Šāda neuzmanība ir viņam absolūti neraksturīga. Bet tas var nozīmēt vienu - mikrofons ar nolūku uzstādīts tā, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atklāts. Bet, ja tā ir, kādi secinājumi izriet?

Viņš atkal mūs uzlūkoja ar ciešu skatienu.

Tev taisnība, - pēc brīža atbildēja Lanū, - nekāda slepkavības pasūtījuma nav bijis! Visas šīs izdarības ar noklausīšanos bijušas tikai dezinformācija. Hameleons gaida, ka, atraduši mikrofonu, mēs nolemsim palikt Parīzē, bet viņš pats netraucēti varēs doties uz Fuā. Šis rīks liks domāt, ka tiek gatavota slepkavība. Tas mums bija jāatrod pirms aizbraukšanas. Nekavējoties. Šķietamā paviršība patiesībā bijusi mērķ​tiecīga rīcība un apstiprina, ka baumas par terora aktu ir tikai "pīle".

Pilnīgi pareizi. Zinādams, ka esi pienākuma cilvēks, kam pats galvenais ir cilvēka dzīvība, viņš izspēlēja šo kombināciju. Inscenēja savu interesi par Interpola plāniem, lai gan šajā reizē tie viņam bija vienaldzīgi. Tā nu varam secināt, ka viss darīts ar nolūku - aizkavēt mūs Parīzē.

- Tas nozīmē - mēs varam braukt? — es vaicāju, un abi mani biedri pamāja.

Lanū pacēla miniatūro aparātiņu, pasvārstīja delnā un nolika atpakaļ. Sarauktā piere un neizteiksmīgais skatiens liecināja, ka viņš kaut ko apsver. Kronbergs pameta uz viņa pusi acis un pēkšņi tik skaļi iesmējās, ka es pat satrūkos.

- Kas tevi uzjautrina?

- Analoģija.

Kas tā par analoģiju? - es nesapratu.

Varu derēt, ka mesjē komisārs padaban prāto, ko no šīs mantiņas varētu izspiest, - Draugs norādīja uz mēteļa pogai līdzīgo mikrofonu. - Tieši to, ko nule darīju es.

Tad iepazīstini ar rezultātiem, - Lanū uzjautrināts pavērās Kronbergā.

- Tie ir analogi, - skanēja atbilde, un tagad jau abi iesmējās reizē.

- Tātad — nekādi?

Diemžēl, - Valts pamāja, - mums taču tas bija vienīgi jāatrod. Ja runa būtu par noklausīšanos, varētu viņam kaut ko piedāvāt. Bet tā… - viņš noplātīja rokas un pārvietoja aparātu uz pelnutrauku, - kam citam tas derīgs? Žans paskatījās rokas pulkstenī un sacīja: Hameleons-Kravcovs, pat ja tas būtu iespējams, handikapu mums nepiedāvātu, tāpēc nevajag lieki kavēties. Ja Roberts neiebilst, dodamies ceļā. Iemetīšu tikai mašīnā šo to līdzņemamu, un varam braukt.

Roberts neiebilst, - pataustījis prāvo punu, es atbildēju, un negaidot mani pārņēma sajūta, ka priekšā mūs gaida briesmas. Lai gan impulss bija īss, toties spēcīgs, un atbrīvoties no tā man izdevās vienīgi tad, kad garām automašīnas logiem sāka slīdēt mainīgā Francijas ainava. Tās nomierināts, ērti atlaidies aizmugures sēdeklī, es tādā kā pussnaudā vēroju novāktos, rudenīgos laukus, dzeltējošos kokus, upes, kas uz šā fona izskatījās divtik tumšas, un nelielās mazpilsētiņas, no kurām dvesa miers un omulība.

Taču pagājušās nakts negaisa atstātās pēdas apliecināja, ka tā ir tikai šķietamība, izskats, nevis būtība.

Neraugoties uz tehnikas progresu, cilvēks joprojām bija neaizsargāts un atkarīgs no dabas untumiem.

Pārrautās elektrolīnijas, noplēstie namu jumti, zemākajās vietās pārplūdušie ciemati un ceļi, kā ari ar visām saknēm izgāztie koki, to skaidri apstiprināja.

Negaidīti galva atkal kļuva neskaidra, un sazin kā viss būtu turpinājies, ja neuznāktu miegs. Atmodos kā no grūdiena. Automobilis stāvēja nelielā, krūmu iežogotā pļaviņā, aiz kuras draudīgi burbuļoja upīte.

Uz izklāta dvieļa sakārtojuši uzkodas, gluži kā tūristi, kas izbraukuši zaļumos, mani ceļabiedri patlaban grasījās ieturēties.

Labrīt! - ieraudzījis mani raušamies ārā, Lanū pamāja, bet Valts nopētīja ar vērtējošu skatienu.

- Liekas, vienu brīdi tu pabiji uz visai kritiskas ro​bežas? - viņš jautāja, un es palocīju galvu.

- Bija tāds mirklis. Par laimi, paguvu laikus aizmigt. Gribēju jums kaut ko paziņot. Izbraucot mani pārņēma spēcīga nojauta, ka priekšā mūs gaida briesmas.

Valts ar Lanū saskatījās.

- Es cienu tavas spējas sajust to, ko nevar citi, Robert, bet mums taču nav jāņem vērā kaut kas tik nekonkrēts…

Man ne prātā nenāk celt paniku, Žan. Tas būtu ne tikai muļķīgi, bet pamatīgi traucētu darbu.

Vienkārši šajā sakarībā man ienāca prātā kāda doma.

Sēdies un runā, - Komisārs norādīja uz vietu sev līdzās, un, atlaidies aukstajā, sadzeltējušajā zālē, es turpināju.

Ideja pagalam vienkārša. Starp citu, ik reizi šāda veida nojautu es uztveru kā brīdinājumu.

- Kā brīdinājumu? - Lanū neticīgi rauca uzacis. - No kā? Kas to sūta? Sargeņģelis vai?

Nezinu, - es nopietni atbildēju. - Bet pēc tam, analizējot plānus, mums tas ne vienreiz vien ļāvis izvairīties no pārsteidzīgas rīcības, vai ne, Valt?

Draugs apstiprinoši palocīja galvu.

Tālab, iespējams, arī šoreiz varētu notikt kaut kas līdzīgs. Mums un Kvarcovam pagaidām ir viens mērķis - nams Kambrona ielā 17. Mūsu sejas viņam zināmas, un, patrāpoties ceļā, viņam uzreiz kļūs skaidrs, ka viltība ar noklausīšanās ierīci nav iedarbojusies.

Protams, - Kronbergs pamāja.

Nenoliedzami, tas nav mūsu interesēs. Parīzē jūs abi pārdomājāt, kā savā labā izmantot šo Hameleona dāvanu, un nonācāt pie slēdziena - nekā. Bet, manuprāt, kaut ko izmantot tomēr var. Piemēram — (aut viņam palikt ilūzijas varā, ka vismaz nedēļu Fuā neviens viņam neliks šķēršļus ceļā. Lai tas notiktu, mums vajadzētu ķerties pie tā, kas Hameleonam ir ikdienas darbs - mainit ārieni.

M… jā, - Lanū skatiens bija atzinīgs. - Tev gadījies priekšzīmīgs un gudrs skolnieks, Valt.

Atminos jūsu pirmo vizīti pie mums Francijā, toreiz… Roberta progress ir nenoliedzams. Tev nudien taisnība - tieši tā mums jārīkojas. Atzīšos — kaut kāda neapmierinātības dzirksts visu laiku manī gruzdēja. Nedeva mieru. Nespēju aptvert, kas tas bija. Līdzko tu izteici savu priekšlikumu, - it kā ūdeni būtu uzgāzis - neapmierinātība apdzisa! Tagad skaidrs - kas tā bijusi. Draugi, ignorēt šo brīdinājumu mēs nekādi nedrīkstam. Tāpēc vispareizāk būs, ja apstāsimies viesnīcā un parūpēsimies par maskarādi. Un tikai pēc tam parā​dīsimies sabiedrībā. Iebildumus izsakiet tūlīt.

Klusībā jāatzīst, Interpola komisāra uzslava man loti gāja pie sirds. Līdz šim biju juties kā doktors Vatsons - neprazdams nedz aptvert lietu kopumā, nedz likt lietā dedukciju un savas prāta spējas. Biju gatavs vienīgi izteikt iebildumus un izrādījos atkarīgs no sava Šerloka Holmsa jeb Valta Kronberga pieņemtajiem lēmumiem. Tagad atklājās, ka ari es neesmu gluži zemē metams. Valts jau agrāk bija pievērsis tam uzmanību, atzinīgi izsacīdamies par vienu otru manu piedāvāto domu, bet tik izteiktu gandarījumu kā tagad, izjutu pirmo reizi. Varbūt tāpēc, ka to izteica svešāks cilvēks.

- Iebildumu nav, dosimies tālāk, - sacīja mans draugs, un es pamāju, lai gan īsti drošs par to, vai izturēšu atlikušo ceja gabalu, nebiju. Kaut kur galvas vidū jautās smagums, un, kas zina, vai tas nepāraugs

simptomos, kas liecina par smadzeņu satricinājumu.

Ar apetīti paēduši, novācām improvizēto galdu un turpinājām ceļu. Manis dēļ Lanū bija izvēlējies to cauri Tūrai un Bordo, kur tas bija salīdzinoši labāks un apvidus mazāk kalnains. Šoseja bija līdzena kā galds, un pamazām nepatīkamās sajūtas pārgāja. Pie Puatjē benzīna tankā uzpildījām patukšo bāku un turpat izdzērām pa kafijas tasei. Valts pie stūres nomainīja Žanu, un atkal zem riteņiem sāka traukties ātrgaitas šosejas teicamais segums. Divu stundu laikā mēs tikām līdz Bordo, un tur stūri savā ziņā no jauna pārņēma komisārs.

- Es zinu īsāko ceļu cauri pilsētai, - viņš paskaidroja. - Lielās franču revolūcijas laikā te atradās viens no žirondistu kustības centriem. Labprāt jums izrādītu pilsētu. Te ir daudz interesanta, - no romiešu amfiteātra drupām līdz pat viduslaiku vecpilsētai, kas, starp citu, ir apbrīnojami līdzīga jūsu Vecrīgai.

Diemžēl laika mums pamaz, tāpēc parādīšu tikai to, kas būs pa ceļam.

Lanū labi orientējās šajā slaveno vīnu pilsētā. Pabraukuši nelielu līkumiņu sānis, mēs paguvām uzmest aci gan Andreja katedrālei, gan Lielā pulksteņa vārtiem, gan mērijai. Tikuši cauri Bordo, pārbraucām pāri Garonnai un nogriezāmies pa kreisi. Tagad šoseja veda līdztekus upei, gan pa vienu, gan otru krastu. Pie Tulūzas parādījās lēzeni, upju gravu izroboti pakalni, kas, vieglā dūmakā tīti, izgaisa tālumā - pirmie vēstneši, ka reljefs visā drīzumā mainīsies. Tā arī notika, kad gar Arjēžas labo krastu devāmies galvenās Pireneju grēdas virzienā. Atstājuši aiz sevis Pamjē, nepilnas stundas laikā pa ceļu, kas veda augšup, iebraucām Fuā. Tūlīt aiz robežstaba Žans apturēja mašīnu un izslēdza motoru.

Mums jāaprunājas. Pa ceļam es visu pārdomāju un nonācu pie atzinuma, ka viesnīca mums tomēr nav pieņemama. Kāpēc? Tāpēc, ka Fuā ir privātmāju pilsētiņa. Pārsvarā. Tātad moteļu vai viesnīcu šeit nebūs ne tik, cik vienai rokai pirkstu. Neticu, ka Hameleonu ari te gaida līdzzinātājs, tāpēc pajumti viņam nāksies meklēt vienā no tiem. Tas nozīmē, ka varam nejauši saskrieties jau pirms Kambrona ielas apmeklējuma.

Loģiski, - Valts piekrita. - Turklāt ar šīm, dabas dotajām fizionomijām, kas viņam labi pazīstamas. Ko darīsim?

- Es sazināšos ar policijas priekšnieku, varbūt viņš kaut ko ieteiks, - Žans sadabūja mobilo tālruni un izkāpa no mašīnas, lai saruna vieglāk raisītos. Acīmredzot tā izrādījās veiksmīga, jo atgriežoties komisāra seja pauda apmierinātību. Ļoti pretimnākošs cilvēks šis Fuā policijas priekšnieks. Viņu sauc Žiskārs Fando. Droši vien pilsētiņā viņam darba nav nekāda, jo pēc desmit minūtēm viņš pats piebraukšot. Solīja pajumti savā mājā.

Lai nebūtu jāuzdod jautājumi, paskaidrošu uzreiz - Kambrona ielā joprojām bez pārmaiņām.

Septiņpadsmitais numurs, saimniekam nezinot, tiek uzmanīts dienu un nakti. Aizdomīgi cilvēki tuvumā ne​esot manīti.

Var gadīties, ka tur Kravcovs vispār neparādās, - es ieminējos. - Visi dokumenti tagad ir viņa rokās.

- Taču trūkst viena, tikai tad norādījums būtu precīzs.

- Tas gan, - man nācās piekrist, - bet kurš var garantēt, ka tieši Kambrona ielā glabājas noslēpuma atslēga?

To, protams, varētu vienīgi pats Klods Fuā, - Valts atbildēja. - Tā ir viņa dzīvesvieta pēc atgriešanās dzimtenē. Turklāt nams - dzimtas īpašums, ja jau tur tagad mitinās Andrē Grieze - Kloda pēcnācējs. Vai tad nevarētu būt tā, ka testaments ir sastādīts Kambrona ielā 17 un tieši tur abas daļas jāsavieno? Pretējā gadījumā - kādā pasaules ģeogrāfiskajā punktā būtu jātiekas mantotājiem - Montevideo vai Jaunzēlandē? Es sliecos uz domu, ka nevis Rododendru ieleja ir īstā starta vieta, bet Kambrona ielas nams. Šķiet, mēs tomēr neesam salikuši Kloda dokumentus pareizajā secībā. Nevis Latvijā viņš sadalīja dēliem testamentu, bet Francijā, šajā pilsētiņā. Tādējādi…

Bet Grieze? - es iesaucos. - Rūdolfs Grieze? Visi viņa senči, sākot no Kloda vecākā dēla, taču dzīvojuši Latvijā?

- Kā tu to vari apgalvot? - Kronbergs nolaida sānstiklu un izņēma cigaretes. - Var būt, ka vecākais dēls kopā ar māti un pārējiem ģimenes locekļiem tomēr pārcēlās uz Fuā un tikai vēlāk nolēma atgriezties Latvijā. Te daudz kas nezināms.

M… jā, - komisārs novilka. - Pat šī nelielā diskusija pierāda, cik vēsturnieka darbs ir neprecīzs. Bet, ņemot vērā to, ka ikviens pētnieks mīl iestarpināt savas domas un secinājumus, rezultāts var izrādīties gaužām neatbilstošs īstenībai. Tā kā pie atbildes jūs neesat nonākuši, lieku priekšā maķenīt izlocīt kājas. Kas "par" - lai kāpj laukā.

Atvēris durvis, es ar grūtībām iztrausos ārā, un, kauliem krakškot, izslējos pilnā augumā. Viss ķermenis šķita kā notirpis. Tā tas bija vienmēr - lai cik ērta būtu sēdekļu konstrukcija, pēc garāka brauciena vienmēr jutos stīvs. Mūsu priekšā atklājās patiesi brīnišķīga pilsētas panorāma - dārzos grimstošas savrupmājas, ceļš, kas aizstīdzēja starp dārziem un aprāvās lēzena paugura virsotnē. Bet aiz tā, šķiet, tūlīt, bet īstenībā vēl krietni tālāk, slējās kalni. Pat no šejienes tie izskatījās mežonīgi un noslēpumaini. Droši vien katra cilvēka dvēselē tā zeme, kurā viņš piedzimis, atstāj savdabīgu tuvības zīmogu. Par sevi varu teikt: lai ko man parādītu - Papes apkaimes neskarto dabu, Gaiziņa ezerus vai Gaujas senleju, jau pēc fotogrāfijas vien es nekļūdīgi nosauktu valsti, kurā tie atrodas. Latvijā pat neredzētās vietas apvienoja kaut kas kopīgs, intīms un pazīstams. Šo sajūtu nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Bet šeit viss bija svešs, mājas, dārzu iekārtojums, augļu koki un visbeidzot - kalni, kas šķita kā bargs un draudīgs pārraugs pār šejieniešu dzīvi. Skaista, gleznaina ainava, bet sveša.

Noliktajā laikā, riepām nokaucoties, mums līdzās apstājās noputējusi policijas automašīna, un no tās izkāpa omu​līgs resnītis.

Ziskārs Fando, - viņš stādījās priekšā. Neraugoties uz formas tērpu, no šā cilvēka strāvoja patiesa noblese. Pēc ārienes - alus kroga pastāvīgs apmeklētājs, pēc būtības - aristokrāts. Pat rokasspiediens to apliecināja - ne par ciešu, ne par gļēvu, ne pārāk ilgs, lai neizraisītu nepatiku, ne ari pārāk īss. Žans iepazīstināja ar mums un beigās ar sevi pašu.

Komisārs Žans Lanū! - bez jebkādas pazemības galvaspilsētas pārstāvja priekšā resnītis pašūpoja galvu. - Par jūsu nodajas darbu klīst leģendas. Vai tiešām terors tā izplatījies, ka sasniedzis pat tādu nomali kā Fuā?

Ne gluži, - Lanū atteica, - bet, ja jums nekas nav pretī, pārvietosimies uz neuzkrītošāku vietu.

Esam ieradušies inkognito un gribam saglabāt slepenību ari turpmāk. Ceļa vidus nav īsti piemērots šim nolūkam…

Fando pamāja.

- Sēdieties mašīnā un sekojiet! Būsiet mani viesi.

XIII nodala PĀRSTEIDZOŠĀ ZIŅA Pēc piecu minūšu brauciena, policijas priekšnieks apturēja automašīnu šķērsieliņā pie akāciju dzīvžoga, kas bija cilvēku augumā. Tas izskatījās necaurejams, un, kad nedaudz tālāk mūsu jaunais paziņa nozuda ērkšķainajos zaros, es sapratu, ka tur ir vārti. Tā arī izrādījās. Iebraukuši plašā pagalmā, apturējām braucamos nelielā, flīzēm izliktā laukumiņā, zemas garāžas priekšā, un izkāpām. īsajā mauriņā, neraugoties uz rudeni, joprojām ziedēja un, šķiet, pat negrasījās pārstāt ziedēt daždažādas puķes. Pa visu dārzu izklaidus stādītie augļu koki karstajās vasaras dienās droši vien deva patīkamu pavēni, zem lielākā no tiem stāvēja balts galdiņš un vairāki pīti krēsli. Pati māja bija vienstāvu, neparasti gara. Pārzāģējot namu vidū un uzliekot vienu pusi uz otras, pēc Latvijas standartiem iznāktu tieši Mežaparka villas lieluma celtne. Atvērtajās durvīs mūs sagaidīja gadus četrdesmit veca, slaida sieviete ar atklātu skatienu.

Roza, - Fando mūs iepazīstināja. - Mana sieva. Parūpējies mīļumiņ, par galdu. Vai klāt to ārā vai iekšā?

- Labāk iekšā, - Lanū atbildēja, un Valts piekrītoši palocīja galvu.

Namamāte cēlā gaitā mūs ieveda zālē, kuras vienu stūri rotāja eksotisku augu oranžērija. Mīkstie, baltie ādas atzveltņi, kas puslokā bija novietoti ap žurnālu galdiņu, nedaudz atgādināja slimnīcu, bet zemie griesti raženam basketbolistam neļautu izslieties pilnā augumā. Pie sienām - vairākas gleznas ar kalnu ainavām. Acīmredzot viesistaba bija paredzēta visdažādākajām sabiedriskajām norisēm, jo uz flīģeļa pults atradās atvērtas notis, bet līdzās oranžērijai uz bāra letes - kokteiļu maisītājs. Droši vien šī telpa bija pieredzējusi gan svinīgus koncertus, gan jautras, saviesīgas iedzeršanas. Lielais logs ar skatu uz dārzu, tāpat kā Lanū mājā, bija bez aizkariem. Man ienāca prātā, vai tikai mūsu vajadzība pēc tiem nav latviskās mentalitātes - atturības un norobežošanās tieksmes - izpausme? Gluži kā žogs apkārt savam privāt​īpašumam.

Saimniece uzklāja galdu telpas vidū. Tas bija ovāls, pulēts un ar tik brīnišķīgām inkrustācijām, ka gandrīz kļuva žēl, redzot, ka viss šis skaistums tiek pārklāts ar galdautu. Protams, kā ja Francijā, goda vietu uz galda pirmais ieņēma vīns.

Bordo? Varbūt balto? Vai šampanieti? Man to liela izvēle - Fuā ir sava rūpnīca, - atvēris bāra durvis, aiz kurām, gluži kā šautenes statnī, rindojās pudeles, vaicāja Fando, un mēs ar Valtu reizē paraustījām plecus. To pamanījis, Žans pasmīnēja.

Pēcpusdienās dodu priekšroku baltajam, - viņš atbildēja.

Pēc garā ceļa jutāmies krietni saguruši, un mēs ar Valtu noteikti būtu labprāt nobaudījuši kaut ko stiprāku. Acīmredzot pēc manas sejas izteiksmes atcerējies par mūsu attieksmi pret iecienītāko vietējo dzērienu, Žans palūdza kon​jaku mums. Kā jau francūzi, pasūtījums nedaudz pārsteidza Fando.

Viņi ir no Latvijas, - lai, iespējams, turpmāk izvairītos no neveiklām situācijām, komisārs paskaidroja.

Es pamanīju akcentu, bet nodomāju - vācieši. Vismaz pēc uzvārdiem tā šķita, - namatēvs pasmaidīja un sadabūja vēlamo.

Vajadzētu kādu tostu, - paceldams glāzi, es ieteicos. - Varbūt - uz Burbonu bagātībām? ierosināja Lanū, un saimnieka jau tā paplatās acis kļuva pavisam apaļas.

Burbonu bagātībām? - viņš pārjautāja, un pēc balss nevarēja saprast, vai resnlti dzirdētais pārsteidza, vai ari viņš nebija pārliecināts, ko paša ausis uztvērušas.

- Jā, - komisārs apstiprināja. - Esam, ja tā var teikt - izgājuši medībās.

Bagātību?

Nē jel. Mūsu medījums ir šis mantas mednieks. Vai esat kaut ko dzirdējis par šajā rajonā kaut

kur noslēp​tajām dārglietām?

Fando paraustīja apaļos plecus un, pārlaidis mums skatienu, mierīgi atbildēja: - Pie mums visi par tām zina. Taču ne par dārglie​tām, bet - bagātībām. Tas nav viens un tas pats.

Nu gan bija pārsteigums! Kloda dokumenti, šifrētā vēstule, dīvainais testaments un galu galā slepkavība, — Latvijā viss bija ietinis šo notikumu tādā kā vēsturiski dramatiskā noslēpumainībā. Bet te izrādījās, ka Fuā tas nav nekāds noslēpums! Visai pilsētai! Spriežot pēc drauga sarauktajām uzacīm, viņam šī ziņa bija ne tikai negaidīta, bet ari pārdomu vērta. Pirmais attapās komisārs.

Ceru, ka saimnieka pārsteidzošais paziņojums neatcels manu tostu? - viņš aplaida apkārt vaicājošu skatienu un, tā ari nesaņēmis atbildi, maziem malciņiem iztukšoja savu glāzi. Bet es jutos kā drupu vidū. Sākumā domās nolamāju mūsu neapskaužamo likteni vispēdīgākajiem vārdiem, tad, lai izkļūtu no drūmā garastāvokļa, sekoju komisāra piemēram. Dedzinošais malks darīja savu, un jau pēc brīža šķita, ka nekāda katastrofa nav notikusi.

Spriežot pēc jūsu vārdiem, slēptuve joprojām nav atrasta? - es jautāju, un Fando piekrītoši palocīja galvu.

- Nav. Kaut gan laimi ir izmēģinājusi teju vai puse pilsētas. Tajā skaitā es pats. Toreiz, kad, tāpat kā daudzi, vēl domāju, ka dzīvē visu nosaka manta.

- Bet no kurienes jūs uzzinājāt par bagātībām?

Kā — no kurienes? Fuā, taču.

- Nu jā, pilsēta ir Fuā, bet kas no tā izriet?

Policijas priekšnieks pasmaidīja.

Pilsētnieku lielākā dala ir vairāk vai mazāk saistīti ar grāfu Fuā dzimtu. Īstenībā šī pilsēta ir kā nams, kurā mitinās radi. Bet kādi gan noslēpumi var būt radu starpā?

- Arī jūs piederat pie tiem? — Kronbergs ar pārstei​guma pilnu skatienu apveltīja resnīti.

- Protams, - Fando ar cieņu atbildēja, un tikai tagad es sapratu, ka viņa noblese nav audzināšanas, bet gan ie​dzimtības nopelns.

Piepeši durvīs parādījās jauna meitene ar paplāti rokās, spriežot pēc baltā, mežģīnēm apšūtā priekšautiņa - kalpone, un sāka klāt galdu. Redzot parādāmies uzkodas, es aptvēru, ka jau klāt vakariņu laiks. Visvairāk bija augļu, bet gaļas ēdieni ieņēma pēdējo vietu. Šajā sakarā namatēvs pat atvainojās: - Esam veģetārieši un nebijām gatavojušies viesu uz​ņemšanai.

Meitene kaut ko iečukstēja viņam ausī un, savākusi uz paplātes liekos traukus, klusi kā slimnieku kopēja nozuda durvīs. Fando no jauna piepildīja glāzes un teica: Nojaušu, ka visai drīz sāksiet mani tincināt par apslēpto mantu. Iedzersim, lai raitāk raisītos domas. Un iekodiet, ko Dievs devis. Pēc ceļa droši vien būsiet izsalkuši.

- Bijām gan apstājušies brīvā dabā, bet, uzlūkojot šos gardumus, tas liekas tik sen, - atzinās Lanū.

- Labi, šī glāzīte būs par to, lai veiklāk domāt. Iestiprinieties, draugi, un ķersimies vērsim pie ragiem.

Kolēģa zobgalīgais tonis izvilināja resnītim vieglu smaidu, un, padevīgi paplētis rokas, viņš pamāja: - Kā priekšniecība teiks… Jā, Roza lūdz viņu atvainot.

Veģetārās uzkodas izrādījās apbrīnojami garšīgas, un gandrīz negribējās ticēt, ka tās var pagatavot bez jebkādas gaļas piedevas. Man pat ienāca prātā iegādāties franču pavārgrāmatu ar šādām receptēm, taču tūdaļ pat nācās šo domu atmest. Mūsu dārzeņu izvēle ir skopa, un noteikti trūktu ne viena vien būtiska komponenta, bez kura atbilstoša garša nebūtu iegūstama.

- Kas sievai atgadījies? - pēc brītiņa apvaicājās Valts.

Migrēna. To varētu nosaukt arī par - ikdienu. Pārlieku pastāvīga kaite. Spriežot pēc jūsu sejām, pienācis laiks ķerties vērsim pie ragiem, jo vēl viena glāzīte nevis uzmundrinās prātu, bet aizdarīs acis.

Tātad jūs pārsteidz tas, ka mums Fuā ir zināms par Burbonu bagātībām. Taču mani, jāatzīstas, pārsteidza, ka par tām zināms jums. Varbūt lietas labad par pirmo vērsi neizvēlēsimies mani?

- Lai notiek, - komisārs pamāja. - Jā, tā problēma pat labāk izgaismosies. Sāc tu, Valt!

- Tencinu. Arī par komplimentu, lai gan mani ragu problēma skar vismazāk, - draugs pasmējās un iepazīstināja namatēvu ar sarežģīto lietu, kas bija atvedusi mūs šurp. Sākot no Rūdolfa Griezes slepkavības, līdz ieročiem, kas tika atrasti noliktavās. Pēc tam, lai paskaidrotu, kāpēc iesaistījies Kravcova meklēšanā, vārdu ņēma Lanū.

- Tātad, šis Hameleons ir tas pats Kravcovs? Turklāt VDK pulkvedis? - Fando nogrozīja galvu. Ir nu gan lie​tiņas! Un bez jebkādām īpašām pazīmēm?

Viena ir, - es iespraucos vidū. - Divi labās rokas pirksti viņam nelokās. Bet vienu gan es joprojām nesapro​tu - kāpēc Kotlete pieminēja šo defektu?

Tāpēc, ka tas ir zināms, - atbildēja Valts Kronbergs. — Padomā pats — kā citādi viņš būtu izdabūjis mūs no Žana mājas, turklāt tik baismīgā negaisā. Viss loģiski pamatots. Skrandainis tikai ieminējās par pirkstiem, un mēs jau bijām gājēji. Mednieki… Rezultāts, diemžēl, nav mūsu labā - pie viņa tagad ir Kloda dokumenti.

- Viltīgs? - saimnieks it kā vaicāja, it kā apstiprināja paša secinājumus.

Un kā vēl. Mums ir viņa fotogrāfijas, gan mūsdienu, gan vecās - vēl no VDK lietas, taču noziedznieka patiesais izskats joprojām nav īsti zināms. Seja šajos uzņēmumos liek apšaubīt, vai attēlotais ir viens un tas pats cil​vēks. Droši vien tuvāk patiesībai ir čekas dokumentos iemūžinātais, bet, tā kā Kravcovs nekur neparādās, nemai​nījis ārieni, apspriest šo tematu nav nekādas jēgas.

- Čekas? - nesaprata Fando.

- Tās pašas VDK pirmskara nosaukums. Kā redzat, šis cilvēks ir īpašs. Gudrs un bīstams.

Tagad saprotu kāpēc man uzdots novērot Kambrona ielas namu. Izrādās, ka Rīgā noslepkavotais Grieze ir pašreizējā īpašnieka radinieks?

- Tēvs. Liekas, stāstot es to teicu.

Būšu palaidis garām, - Fando paraustīja plecus.

- Pārāk sarežģīti, lai no pirmās reizes paturētu visu galvā. Tātad, pēc jūsu domām, Kravcovs meklēs pārējo testamenta dalu tur?

Tāda versija ir. Mantojuma saņemšanas termiņš stājies spēkā ar pagājušā gada pirmo janvāri, un vienīgā noteiktā adrese Kloda Fuā vēstulēs, turklāt šifrētā veidā, bija Kambrona iela 17. Domājam - tā varētu būt manti​nieku tikšanās vieta.

Saprotu. Bet pilnīgi iespējams, ka man izdosies problēmu vienkāršot.

Viegli paraustījis plecus, komisārs jautājoši pavērās runātājā.

Un kādā veidā?

- Esmu labi pazīstams ar Andrē, un, ja palūgšu, var​būt viņš atļaus ierīkot savā namā slēpni.

Tā tik bija ideja! Visā nenoteiktībā, iespēju mudžeklī bija atspīdējis pirmais cerības stariņš izkristalizējies kaut kas noteikts, kas varētu dot rezultātus.

Un ja nu tiešām izdodas… — pieri saraucis, paklusām nomurmināja Kronbergs un, strauji pacēlis galvu, skaļi sacīja, - doma patiesi apsveicama. Jautājums — vai viņš piekritīs? Cilvēks, kas viens pats ar sievu mitinās karaliskos apartamentos, kuri vairākkārt pārsniedz viņu vajadzības, var neielaist svešiniekus.

To viegli noskaidrot, - Fando piecēlās un, piegājis pie bāra letes, pastūma sānis kāda eksotiska auga plato lapu. Izrādījās, ka aiz tās atrodas telefons. Kad man jau šķita, ka tiek zvanīts velti, Fando beidzot ierunājās. Acīmredzot telpas Kambrona ielas namā pārsniedza manā iztēlē iedomātās, ja jau tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai kalpotāji nonāktu līdz tālrunim. - Andrē? - policijas priekšnieks skali, laikam lai dzirdētu ari mēs, jautāja. - Labvakar! Šeit Žiskārs. Gribēju aprunāties. Pie manis sēž divi viesi no Latvijas. Jā. Viņu vizīte tieši skar tevi. Varbūt vēlies satikt? Jā, pie manis mājās. Pēc divdesmit minūtēm?

I>abi. Gaidīsim.

No dzirdētajām frāzēm nebija grūti saprast, ka saruna noritējusi veiksmīgi, tāpēc, saimniekam

atgriežoties pie galda, neviens neko nejautāja. Pie mūsu miegaini inertā stāvokļa daļēji bija vainojams alkohols, taču pārsvarā - nogurums. Turklāt pāri zemei strauji nolaidās tumsa. Uzlūkojot mūsu neizteiksmīgās acis, resnītis saprotoši nogrozīja galvu.

- Ceļš bijis tāls, un jūs esat zaudējuši spēkus. Nāksies uzmundrināt.

Valts pakratīja galvu un ar kategorisku kustību at​stūma savu glāzi.

- Nē. Pietiek, citādi iesnaudīšos tepat pie galda.

Fando iesmējās.

Man padomā kas cits. Šoreiz mana kārta pastāstīt, kas par Burbonu bagātībām zināms pie mums Fuā.

Neapšaubāmi, šis bija labākais paņēmiens, kā likt mums saņemties, jo, nezinu kā pārējie, bet es, gluži kā zirgs, biju gatavs aizmigt pat stāvus. Līdz ar namatēva vārdiem modās interese, un miegainība bija spiesta atkāpties. Lai gan tā neizzuda pavisam, taču lāva vismaz puslīdz skaidri aptvert stāstītāja domu gaitu. Un faktus. Redzot mūsu gatavību klausīties, namatēvs palaida vaļīgāk kaklasaiti un iesāka: Pirmo reizi baumas par Burbonu bagātībām paklīda Otrā pasaules kara laikā. Tolaik, kad pie varas Francijā bija profašistiskais Višī režīms. Jāatzīstas, ka ne jau visi Fuā dzimtas pārstāvji bija tik patriotiski noskaņoti kā mans tēvocis Ferdinands. Viņš jau no paša sākuma iesaistījās pretošanās cīņās un krita Parīzes sacelšanās laikā. Ar nožēlu jāatzīst, ka bija arī kolaboracionisti. Man pašam gan zināms tikai viens - tiešais Kloda Fuā pēcnācējs. Es spriežu tā pēc jūsu pašu vārdiem, jo viņam bija testaments, pareizāk - tā viena daļa.

Kā viņu sauca?

Saris Fuā. Dzīvojis kaut kur ziemeļos, liekas, Amjēnā. Pēc Denkerkas operācijas un Patēna parakstītā miera līguma, viņš piepeši uzpeldēja kā dedzīgs vācu interešu aizstāvis Francijā. Stāsta gan, ka viņa māte bijusi tīrasiņu āriete. Ja tā ir patiesība, un tā šķiet, tad skaidrs, kā šis cilvēks tik īsā laikā spēja iekarot okupantu uzticību. Četrdesmit otrajā, varbūt - trešajā gadā viņš ticis nosūtīts uz Fuā, lai nodibinātu kārtību, jo Pamjē apkārtnē tolaik atradusies partizāņu bāze. Makiji bieži uzbrukušu Tulūzā dislocētā vācu garnizona virsniekiem, kā arī veikuši vairākus diversijas aktus gan uz dzelzceļa, gan pie upes. Cilvēkam, kurš nolēmis izsisties uz augšu, tāda nomale kā Fuā nozīmētu karjeras beigas. Neveiksmi. Taču paklīdušas baumas, un tas notika jau vēlāk, ka viņš pats pieteicies šim darbam. Dīvaini, vai ne? Koloboracionisti bija gatavi uz sadarbību, bet ne uz melno darbu. Lai nu kā, Saris Fuā ieradies šeit ar gestapo pilnvarām un pavēli - atrast un iznīcināt partizāņu vienības bāzi. Kaut gan tā, kā jau teicu, atradusies Pamjē tuvumā, viņš apmeties Fuā. Un, vai ziniet, kur? Kambrona ielā 17!

Pavēries drauga acīs, izlasīju to, ko domāju pats - sazin cik pārsteigumu Burbonu lieta vēl glabā sevī? Politika, radniecība, pagātne un mūsdienu labais un ļaunais, patriotisms un nodevība, viss bija savij ies kā zari biezā dzīvžogā un it kā ķircināja - pamēģini mūs atpiņkēt! Droši vien mūsu sejas pauda ne tikai pārsteigumu, bet arī nelielu apjukumu. Lai Jautu sakārtot domas, policijas priekšnieks piepildīja savu glāzi un pacēlis aplaida apkārt acis. Neatradis atsaucīgu dvēseli, viens pats iztukšoja un turpināja: - Tagad uz brīdi atstāsim Šarlu Fuā un nedaudz pievērsīsimies tās mājas vēsturei. Arī tā ir visai intriģējoša. Nams celts ap astoņpadsmitā gadsimta vidu. Projektu izstrādājis kāds tolaik ievērojams itāļu arhitekts. Lai gan tas bija baroka norieta laikmets, taču viņam diezgan veiksmīgi izdevies apvienot atdzimstošā klasicisma idejas ar aristokrātiskajam barokam raksturīgo greznību. Pasūtītājs - grāfs Antuāns Fuā, vietējo zemju īpašnieks. Šis cilvēks bijis pēc dabas labsirdīgs, un viņa zemniekiem klājies ievērojami labāk nekā citiem. Taču, kad pēc viņa nāves valdīt sācis dēls Alberts, zemniekiem sākušies citi laiki - nežēlīgas klaušas un vēl nežēlīgāki sodi. Un, kaut gan centralizēta valsts vara pastāvēja jau kopš piecpadsmitā gadsimta, feodālā sadrumstalotība joprojām nebija likvidēta. īpašnieks savā novadā tāpat kā agrāk bija visu atzīts valdnieks, kam tiesības gan nonāvēt, gan apžēlot. Bet Alberts Fuā izcēlies ar tik izsmalcinātu, gandrīz vai sadistisku cietsirdību, ka pat viņa sieva drebējusi nāves bailēs šā tirāna priekšā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tā kādā jaukā dienā neizturējusi, savākusi savas mantas un kopā ar

dēlu slepus devusies projām. Runā, ka viņa gribējusi atgriezties pie vecākiem. Diemžēl vīrs izrādījies viltīgāks un bēgli notvēris vēl uz savas zemes. Kopš tā laika neviens viņu vairs neesot redzējis. Klīda baumas, ka despotiskais, greizsirdības pārņemtais vīrs licis sievu ieslodzīt nama pagrabā, kur viņa aizvadījusi vairākus gadus līdz pat savas nāves brīdim. Bet bijuši vēl baismīgāki nostāsti - it kā nelaimīgā sieviete tikusi dzīva iemūrēta šā nama sienā. Gluži tā, kā to darīja svētā inkvizīcija ar ķeceriem, kuriem bija pārāk daudz mantas. Droši vien jums noprotams, ka grāfs Alberts Fuā bijis jums no vēstulēm pazīstamā Kloda tēvs, - Fando apklusa un, laikam pats sava stāsta satraukts, pavērās pāri galdam ar satumsušu skatienu.

XIV nodala ANDRĒ GRIEZE Cik dīvaina gan ir cilvēka garīgā uzbūve! Kas ir tās neredzamais veidotājs un mainītājs? Iedzimtībā, kurai faktiski būtu jānosaka katra pēcnācēja daba, kārtējo reizi bija parādījies defekts. Absolūtā neatbilstība starp vecākiem un bērniem lika apšaubīt šis teorijas pareizību. Ja Klods tiešām bija šā sadistiskā tirāna dēls, tad kādu gan garīgo manto​jumu, būdams visnotaļ godīgs, - un šī īpašība nav šķirama no labsirdības - viņš saņēmis no tēva? Vai arī Alberts Fuā - no savējā? Man ienāca prātā, ka Rīgā starp Griezes mājā atrastajām vēstulēm vienu, kā spriedām, bija rakstījusi Kloda māte. Par to liecināja gan teksts, tā izklāsts, gan burts M. paraksta vietā. Tādējādi versija par šīs sievietes nāvi un Alberta Fuā despotisko raksturu varēja būt stipri pārspīlēta.

Lai uzmundrinātos, namatēvs izdzēra vīna glāzi, un šoreiz viņam piebiedrojās Lanū. To varēja saprast, jo no mums trim viņš bija vismazāk noguris. Un tikai tagad es atcerējos par savu nabaga cietušo galvu. Ar prieku, jo vienīgais, kas joprojām liecināja par triecienu, bija pamatīgais puns.

Fando nolika glāzi un, pavēries pulkstenī, turpināja: - Jūs, protams, visvairāk interesē dēla liktenis? Kādas bijušas viņa attiecības ar tēvu? Lai gan kādas varētu būt attiecības, ja puisēnam tolaik bijis ne vairāk par trim gadiem. Cik zināms, drīz pēc aprakstītajiem notikumiem viņu pieņēmusi krustmāte - mātes māsa. No Parīzes. Alberts Fuā šo soli uzņēmis ar atvieglojumu, jo nav varējis ciest bērnus. Apkārtnes iedzīvotāju vidū tolaik it kā tīši paklīdušas baumas, ka grāfiene gājusi bojā nelaimes gadījumā kalnos. Tāpēc viņas māsa, pazīdama svaiņa raksturu, rīkojusies tīras cilvēkmīlestības vārdā. Klods Parīzē izglītojies un, spriežot pēc bērnībā redzētā, piebiedrojies jakobīņu kustībai aiz pār​liecības.

Vai jums zināms krustmātes vārds? - jautāja Kronbergs, un es ar prieku pamanīju, ka mūsu domas gā​jušas pa vienu ceļu.

- Marija Onegēra.

Tad, lūk, no kurienes šis burts M. Droši vien, dzīvodams pie viņas, Klods to dēvēja par krustmāti Mariju. Tagad, atminoties dažas vēstulē pieminētās detaļas, likās skaidrs, ka no tās dvesmojusi galvaspilsēta, nevis tāla province.

Par spīti nešpetnajam raksturam, Alberts Fuā nodzīvoja diezgan garu mūžu un nomira tieši impērijas pasludināšanas gadā. Labu laiku māju pieskatījis vietējās draudzes mācītājs, līdz beidzot dzimtajā ligzdā atgriezās Klods Fuā. Tolaik kaislības ap jakobīņiem jau bija norimušas, un viņš droši varēja pārņemt Kambrona ielas namu savā īpašumā. Diemžēl vilcināšanās dēl zeme jau bijusi sadalīta starp tuvākajiem pretendentiem, un viņam tikusi vie​nīgi niecīga daja.

- Vai Klods atgriezās kopā ar ģimeni? - Valts pa​interesējās.

- Tikai Dievs to zina, - Fando paraustīja plecus. - It kā sākumā viens pats, bet vēlāk ieradušies arī pārējie - sieva ar bērniem, taču droši atbildēt nevaru.

Ko jums izsaka Pjēra Ekē vārds?

- Neko. Kas tas ir?

- Lieta tāda, ka Klods atgriezās Fuā jakobīņu kluba uzdevumā. Bet šis varētu būt tāds kā segvārds.

Kontaktiem vai slepeniem uzdevumiem. Viņu šajā Kambrona ielas namā gaidījuši dokumenti uz Pjēra Ekē vārda, tas bija iešifrēts vienā no mums Parīzē nozagtajām vēstulēm. Dīvaini, ka nekādas valdības sankcijas nesekoja. Mums zināms, ka, vēl uzturoties Latvijā, viņam no de Neija pienākusi vēstule ar priekšlikumu labprātīgi atdot konfiscētās bagātības to likumīgajam īpašniekam.

Resnītis ieplēta acis.

- Tad jau šīs ziņas bija nonākušas līdz pat Luijam?

Jā. Noslēpumu izpļāpājis marķīzs Senžermēns. Cilvēks, kurš pārzinājis jakobīņu kasi. Taču slēptuves vieta bijusi zināma vienīgi Klodam. Hm… Protams, ja kopš trīs gadu vecuma viņš dzīvi bija pavadījis Parīzē, kam gan varēja ienākt prātā, ka kaut kur dienvidos, pašā valsts nomalē, to gaida mantojums. Turklāt nemaz nav zināms cik lielu nozīmi šai mantai piešķīris pats Luijs. De Neija apgalvojumus varbūt noteica nevis vēlēšanās izdabāt valdniekam, bet gan savtīgas intereses. Bet pēc restaurācijas atgūtais tronis un citu problēmu kaudze Luijam šo jautājumu varēja sākumā pieklusināt un pēc tam jau galīgi nogremdēt Lētā. Un ar Ekē vārdu Klods jau nekādi nevarētu atgūt dzimtmuižu. Viss loģiski. Pie​dodiet, ka pārtraucu. Lūdzu turpiniet, Fando kungs!

Nobeigumā par Kambrona ielas namu varu piebilst, ka šaušalīgie pagātnes notikumi iespaidojuši arī vietējo iedzīvotāju iztēli. Daži apgalvo, ka tur spokojoties, un vairums namam labprātāk met līkumu. Bet Andrē pilnīgi atsities tēvā. Es pazinu Rūdolfu Griezi. Tas bija ne vien stipra rakstura, bet arī bezbailīgs cilvēks, kam maza bēda par baumām. Viņš šeit parādījās kara laikā un ar dokumentiem pierādīja savu piederību Fuā dzimtai. Tolaik nams jau vairākus gadus stāvēja tukšs, un vienīgie saimnieki tajā bija pārvaldnieks un viņa laulātā draudzene. Nebija neviena, kas namu būtu pieprasījis, bet pēdējais īpašnieks, kurš pats dzīvoja Nantē, nomira trīsdesmit devītajā gadā. Kad uzradās Rūdolfs Grieze, tiešs Kloda Fuā pēcnācējs, un pieteica savas tiesības, nevienam nenāca ne prātā ne iebilst, ne tās apšaubīt.

- Taču iepriekš jūs teicāt, ka Šarls Fuā, šis kolabo- racionists, apmeties tajā mājā.

Jā. Taču tas notika četrdesmit otrajā vai trešajā gadā, bet Rūdolfs ieradās četrdesmit ceturtajā.

Tobrīd Šarls Fuā jau skaitījās pazudis bez vēsts.

- Kā tā - bez vēsts?

Neko daudz par to nezinu. Runāja, ka kalnos viņš uzdūries makiju slēpnim un nejauši nošauts.

Tas tā varēja notikt, jo viņš jau vairākus mēnešus bija ložņājis pa kalniem Burbonu bagātību meklējumos.

Kambrona ielas nama pārvaldnieks, kas bijis saistīts ar pretošanās kustību, regulāri informējis par Šarla gaitām partizāņu bāzes vadību. Tā nolēmusi viņu neaiztikt. Kālab lieki izsaukt uguni uz sevi, ja šā gestapo pārstāvja rīcība viņus neapdraud, vai ne? Tādējādi versija par nejaušu pārskatīšanos ir visticamākā. Bet par to, ka viņa patiesais mērķis ir noslēptā manta, Saris dzērumā pats izpļāpājies pārvaldniekam. Turklāt parādījis pat savu testamenta dalu.

- Vai viņš vēl dzīvs?

- Kas? Pārvaldnieks.

- Kur nu. Jau tolaik viņam bijis ap piecdesmit.

Piepeši mūsu sarunu pārtrauca melodisks zvans, un Fando piecēlās.

- Tas droši vien būs Andrē. Tūlīt atgriezīšos, - viņš izmeta pāri plecam un devās uz durvīm.

Burbonu lieta ir pārbagāta ar personāžu, - kad bijām palikuši vieni, piebilda komisārs. - Paturēt visu prātā nemaz nav vienkārši. Varbūt mums jau laikus derētu iegā​dāties īpašu piezīmju grāmatiņu?

- Tā ir vēsture, Zan, - Kronbergs palocīja galvu. - Garš laika posms, un, ja tā nebūtu, tas patiesi būtu brīnums. Bet par piezīmju grāmatiņu tiešām derētu padomāt. Uzticēsim to Robertam. - Viņš uzsmaidīja man un atkal pievērsās Lanū. - Nabaga Klods! Viņam droši vien ne prātā nenāca, kādi būs paša pēcnācēji. Interesanti, kas gan iznā​cis no šā puslatvieša?

Resnītis atgriezās solīda pusmūža kunga pavadībā.

- Andrē Grieze, - viņš pēc kārtas sarokojās ar visiem un apsēdies uzrunāja Fando kā vecu draugu, - Man martelu, Ziskār, - tad, pievērsies mums, vaicāja, - tātad jūs esat atbraukuši no Latvijas?

Varbūt viņa manieres nebija tik izsmalcinātas kā īstam salona lauvam, taču tajās jautās gan pašcieņa, gan valdonīgums. Varēja redzēt, ka Grieze vairāk radis pavēlēt nekā pakļauties. Pieklusinātā, noteiktā balss liecināja, ka viņa teiktais allaž tiek uzklausīts, bet ciešais skatiens - par godīgumu un drosmi. Man viņš patika.

Ziņas par Rūdolfa Griezes, jūsu tēva, nāvi ir… - Valts iesāka, bet, strauji pamājis, ciemiņš viņu pārtrauca: Jā, man pienāca telegramma. No teksta nebija grūti izprast, ka tā nav bijusi parasta nāve. Bet vārdam "traģiska" ir neskaitāmi skaidrojumi… - Viņa nepacietību varēja saprast.

Jums taisnība - nav jēgas vilkt garumā. Jāpa​skaidro, ka Rīgā jūsu tēvs krita par upuri lodei.

- Nejauši?

- Nē. Tā bija tīša slepkavība.

- Ak Dievs! - viesis izdvesa un, ar vienu malku iztukšojis glāzi, paberzēja pieri. - Atvainojiet, bet to grūti aptvert. Vai jums zināmas šīs vardarbības detaļas? Kas un kāpēc to izdarījis? Kam varēja ienākt prātā nogalināt vecu vīru? - ar katru vārdu Griezes balsī ievijās aizvien draudīgāki toņi, un tas man nepavisam nepatika.

- Tas ir garš stāsts.

- Man nav jāsteidzas.

- Tad klausieties.

Par spīti nogurumam, kas vismaz manas smadzenes bija ietinis kā vatē, draugam izdevās visai sakarīgi un pietiekami ātri izstāstīt par notikumu Apūzes ielā, arī par to, kādā ceļā beigu beigās bijām nokļuvuši Fuā. Valts noklusēja tikai vienu - to, ka mūsu medījums ir tas pats slepkava, kas nogalinājis Rūdolfu Griezi. Kad viņš bija beidzis, Andrē nogrozīja galvu un atzinās: - Kaut ko tādu man nākas dzirdēt pirmo reizi. Bet pats stāsts nemaz tik garš nebija.

Kā kuram, - Kronbergs paraustīja plecus. - Esmu noguris kā suns, turklāt stāstu to visu ne jau pirmo reizi. Vai jums ir kaut kas zināms par Šarlu Fuā, cilvēku, kurš kara laikā aptuveni gadu dzīvojis Kambrona ielas namā?

- Protams. Tēvs man pat rādīja viņa testamentu.

- Testamentu? Vai tekstu atceraties?

- Nē. Bet, ja vēlaties, varu parādīt oriģinālu. Lai gan par testamentu to var dēvēt tikai nosacīti — tāds dīvains nesakarīgu vārdu savārstījums.

Attiecībā uz bagātībām šī patiesi bija necerēta veiksme. Diemžēl mūsu pamatuzdevums bija Kravcovs. Taču, ja viņam izdosies tikt uz pēdām slēptuvei, pilnīgi iespējams, ka vecā kolaboracionista atstātais dokuments savukārt palīdzēs atrast ceļu pie noziedznieka. Pietika ar īsu klusuma brīdi, lai Grieze līdz apziņas dziļumiem aptvertu notikušo. Viņa jauneklīgā seja sadrūma. To redzēdams, Fando uzlika roku viņam uz pleca un izjusti teica: Izsaku savu visdziļāko līdzjūtību, draugs! Labi, ka slepkavības vēsts nepienāca reizē ar ziņu par tēva nāvi, citādi trieciens būtu divkāršs. Diemžēl mūsu viesi ir pārliecināti, ka nelaime var atkārtoties.

- Ar ko? - Fuā uzrāva uzacis. — Taču ne ar mani?

Tieši no tā mēs baidāmies. Esmu gan parūpējies par tavu drošību, bet ar to vien var izrādīties par maz.

- Ak tad tie ir tavi vīri, kas dienu un nakti kvern uz ielas stūra?

- Arī dārzā, - policijas priekšnieks atzinās. - Neņem ļaunā, tā bija direktīva no augšas. Starp citu, Lanū kungs ir no Parīzes biroja. Policijas komisārs, tā ja.

Grieze neticīgi nogrozīja galvu.

Iznāk, ka par manu necilo personu sākuši interesēties pat metropolē? Dīvaini. Un kāds tā visa iemesls?

Burbonu bagātības. Cilvēks, kurš ir starptautiska mēroga slepkava, meklēs kādu pavedienu, domājams, tieši tavā mājā, Kambrona ielā 17. Ja kāds gadīsies ceļā, nav izslēgts, ka var atkārtoties tas pats, kas notika Rīgā…

Rīgā? Tātad šis cilvēks ir mana tēva slepkava? - Griezes izteiksmīgā seja pietvīka, un man

kļuva žēl, ka šo faktu nav izdevies paturēt slepenībā. Andrē Grieze bija pārlieku tiešs un ekspansīvs cilvēks, bet šī īpašība varēja izspēlēt ar viņu ļaunu joku pašā kritiskākajā brīdī. - Un ko tu iesaki?

Māja tev tikai pa pusei apdzīvota, lielākā tās dala ir tukša, vai ne?

- JāAtvēli trīs istabas mūsu ciemiņiem. Lai neizraisītu aizdomas cilvēkā, kuru gaidām, savus vīrus es atsaukšu. Tādējādi tev tiks garantēta drošība, un reizē būs, kas uz​ņem nelūgto viesi.

- To laikam sauc par slazdu?

- Jā- Esmu ar mieru, bet…

- Kas vēl?

Tikai tādā gadījumā, ja Jausiet man piedalīties šā zvēra aizturēšanā.

- Tas ir bīstami, Andrē! Reizēm pat profesionāli…

Man nospļauties par to! - Grieze saknieba lūpas. - Noslepkavotais bija mans tēvs, Žiskār! Un neiedomājieties vairāk nekā es lūdzu - vienīgais, ko vēlos, ir - uzlikt viņam rokudzelžus. Iedoma? Varbūt, bet es loti gribu izdarīt to pats. Un paskatīties viņam acīs.

Ko tu tur ieraudzīsi? Dzīvnieka tukšo skatienu, neko vairāk. Ne jau vainas apziņu vai nožēlu.

Tādi nejūt. Tādi eksistē, lai nokautu. Kā draugs es tev iesaku - atmet šis domas! Lai rīkojas tie, kas to prot.

Bet es taču netaisos piespiest viņu pacelt rokas un padoties. Nē. Bet punktu viņa līdzšinējai dzīvei gan pielikšu es. Rokudzelžus. Neko vairāk. Zini, ar tiem taču viņam beidzas viss, un aizsākas kaut kas pavisam cits — cietums, tiesa, sods… Neizbēgamība. Un to ievadīt vēlos es. Varbūt to var nosaukt par atriebību, taču es tā gribu.

- Hm, - policijas priekšnieks domīgi norūca un pār​laida mums acis. - Ko teiksiet?

- Ar vienu norunu - nekādā gadījumā neiejaukties aizturēšanā! - Lanū stingri noteica. - Nekādā!

Grieze piekrītoši palocīja galvu.

- Apsolu. Vai braucam tūlīt?

Pagaidiet! - Valts pacēla roku. - Mēs nedrīkstam savā izskatā rādīties Kambrona ielā. Viņš mūs pazīst. Lai viss izdotos, kā iecerēts, jums, Fando kungs, jāpalīdz mums mainīt ārieni.

Vienkāršāk par vienkāršu, - namatēvs piecēlās un pamāja, - nāciet līdzi! Mums ir sava grimētava. Sieva reizēm piedalās vietējā, pašu organizētā teātra izrādēs. Uzvedam tās īsti provinciālā garā — brīvā dabā. Pie viņas atradīsiet visu - no parūkām līdz viduslaiku balles tērpiem, - viņš pasmaidīja. - Pirms izrādēm trupa parasti sapul​cējas pie mums.

Piedodiet, - Andrē Griezes sejā pirmo reizi parādījās tāda kā tāla atblāzma no smaida, - bet man gadījies redzēt uz brīvdabas skatuves arī Ziskāru Fando. Neesi nu tik kautrīgs.

Resnītis, kā vainīgs juzdamies, paraustīja plecus.

Diemžēl aktieris no manis nav iznācis, bet statists gan noteikti. Man piemīt šīm lomām nepieciešamā īpašība - protu klusēt. Nāciet, draugi!

Nama kreisajā spārnā saimnieks ieveda mūs diezgan plašā telpā, kuras vienu sienu rotāja spoguļu rinda ar tualetes galdiņu zem katra no tiem, bet pretējā sienas pusē atradās skapīši. Gluži kā teātra grimētavā. Manī pamazām nostiprinājās pārliecība, ka Fuā dzīvojošie, paaudzēm mitinoties līdzās, bija padarījuši kopīgu pat kultūras dzīvi. Kad ieminējos par to, Fando piekrita: - Jums taisnība. Iedzīvotāju lielāko daļu tiešām apvieno radniecība, tad kāds tur brīnums, ja organizējam paši savu teātri, kopīgi svinam svētkus vai rīkojam pilsētas ikgadējas sporta sacensības?

Mēs te esam kā viena liela ģimene. Bet tagad izvēlieties sev piemērotākos rekvizītus. Šeit atradīsiet parūkas, lādītēs glabājas grims. Ceru, ka virsdrēbes paturēsiet savas, jo trīs musketieru tērpi būs pārlieku uzkrītoši. Diemžēl modernās lugas neuzvedām, un vienīgais, ko varu piedāvāt, ir kāda cepure vai svīteris. Galvenā, manuprāt, ir seja.

Kravcovs-Hameleons ir īpaši uzmanīgs cilvēks, tāpēc mums jāparūpējas arī par pārējo, Kronbergs iebilda. - Par laimi, mēs ar komisāru esam vienāda auguma, un pietiks, ja apmainīsimies ar mēteļiem. Bet Robertam gan noderētu kaut kas, - viņš atvēra pirmās pagadījušās skapīša durvis un izņēma vecu, nosmulētu vējjaku. - Kā būtu ar šo?

Fando papurināja galvu.

- Tā ir tik netīra. Es to uzvelku, kad strādāju dārzā.

- Jau rudens, kāds tagad var būt darbs dārzā! Bet ja jau jums šis apģērba gabals tik dārgs…

Resnītis skali iesmējās.

- Pašņukstēšu vienatnē. Labi, pacietīšos līdz pavasa​rim. Lai ņem.

Grima tūbiņām mēs nepieskārām ies. Iztikām vienīgi ar parūku, bārdu un ūsām. Vērojot mūs, saimnieks nenocietās: Izskatās, ka arī jūs piedalāties savu dramatisko pulciņu uzvedumos? Pārlieku profesionāli pielaikojat.

- Tā vienkārši ir mūsu ikdiena, - Valts atteica. - Bet pie jums noziegumi laikam ir retums?

- Smagus pārkāpumus pat neatminos. Pārsvarā jauniešu nesaskaņas. Visumā dzīvojam draudzīgi, un, ja arī gadās kāds pārkāpums, parasti iztiekam bez tiesas. Nodarītājs atvainojas cietušajam, un ar to lieta beidzas. Reizēm gan ieklīst viens otrs vieglas pelņas tīkotājs, bet ilgi pie mums neuzturas. Atrast kādu, ko varētu izmantot, ir gandrīz neiespējami, jo mēs cits par citu stāvam un krītam. Viena ģimene.

- Izklausās ideāli.

Priekšniecības klātbūtnē citādi nevar, - Fando slepus pameta ar galvu uz komisāra pusi, kurš patlaban pie spoguļa uzlaikoja gaišu parūku. - Ir jau arī traipi, bet negribas par tiem runāt.

Tas cilvēks, kuru gaidām ierodamies, atsver veselu noziedznieku armiju. Jābūt ļoti piesardzīgiem, lai neatgadī- tos kāda nelaime. Pacentieties uzzināt, vai pilsētā ieradušies sveši cilvēki.

Un, ja ir - kur tie apmetušies.

- Sveši?

Pilnīgi iespējams, ka Kravcovs nebūs viens. Francijā viņam ir līdzdalībnieks. Es par to jau stāstīju. Nu, vai mani var pazīt? - Valts nostājās Fando priekšā, ģērbies komisāra garajā mēteli, ar švītīgām ūsiņām un ogļmelnu parūku galvā. .- Nepavisam ne, - resnītis pakratīja galvu un kritiski aplūkoja pārējos. — Augstākās klases maskarāde! Tagad ti​kai jāpielāgo ārienei izturēšanās, un pats nelabais nepateiks, kas aiz tās slēpjas.

Tad braucam. Jā, diez vai viņš ieradīsies šovakar, tāpēc neaizmirstiet par savu solījumu arī turpmāk. Griezes kungs, vai jums nevajadzētu piezvanīt uz mājām un brīdi​nāt sievu?

Viņa jau gul. Nekas, pamodināšu kalpones un tās jūsu istabas viens divi savedīs kārtībā. Ejam!

Ar labvakaru, Ziskār! - Viņš paspieda resnītim roku. - Paldies par rūpēm!

Pienākums, nekas vairāk. Sēdieties mašīnā, draugi, bet es atvēršu vārtus. Ceru, ka dosiet kādu ziņu arī man?

Varat nešaubīties, — Lanū pamāja un iekāpa melnajā Griezes limuzīnā, kas stāvēja tikai dažus solus no sliek​šņa, gandrīz nesaredzams apkārt valdošajā tumsā.

Izbraucot pa vārtiem, es atskatījos. Fando māja - zema un gara, gluži kā spoku kuģis ar apgaismotiem ilumi​natoriem, noslēpumaini balsnīja naktī.

- Vai jūs nerunājat latviski? - kad bijām tikuši uz ielas, Kronbergs iejautājās, un Andrē papurināja galvu.

- Nemaz. Vide, un māte… - viņš, kā atvainodamies, atbildēja.

- Kāpēc jūsu tēvs dzīves nogalē sadomāja atgriezties Latvijā?

Ilgas pēc dzimtenes. Turklāt viņš loti pārdzīvoja mātes nāvi. Bet šeit viss atgādināja par zaudējumu, un galu galā viņš aizbrauca.

- Jūs labi satikāt?

Andrē Grieze paraustīja plecus.

- Man viņa vienkārši pietrūka. Lai gan tēvu dažkārt bija grūti izprast, taču es viņu mīlēju.

- Vai finansiālu grūtību jums nav?

Man pieder vīna darītava. Apkārtnes zemkopji galvenokārt audzē vīnogas. Uzņēmums ir ienesīgs, turklāt dod darbu vietējiem iedzīvotājiem. Šajā ziņā sūdzēties nevaru.

- Bet citā?

Andrē sarauca pieri.

- Mums nav bērnu…

- M… jā.

- Lūk, ari Kambrona iela klāt, - mūsu vedējs pamāja ar galvu sānis un nogriezās pa kreisi. Ātri gan. Tādos attālumos visērtāk pārvietoties ar divriteni. Parocīgs braucamais. Var apstāties pat uz laipas.

Vietējie to ari lieto. Ja gribas nokļūt kalnos, ar mašīnu braukt ir riskanti. Ceļā gadās akmeņi, reizēm pat nogruvumi. Visapkārt klintis un aizas, bet taciņa un rite​nis ir kā radīti viens otram.

Grieze nobremzēja augstu vārtu priekšā, virs kuriem kā melna svītra rēgojās nama jumts. Pēc mirkļa uz vārtu staba sarkano gaismu nomainīja zaļā un abas vārtu puses pilnīgi bez skaņas aizslīdēja katra uz savu pusi. Priekšā pavērās liels dārzs, kurā zemu novietoto laternu gaismas atblāzmā slējās trīsstāvu nams. Beidzot bijām pie mērķa un varējām vienīgi pateikties liktenim, ka viss nokārtojies tik veiksmīgi.

Tumsā māja šķita neparasti liela un nepievilcīga. Droši vien šo sajūtu izraisīja tumšie logi. Visā fasādē tikai viens bija gaišs - pirmajā stāvā, līdzās parādes ieejai. Kad, uzkāpuši pa platām kāpnēm, tikām līdz durvīm, to spraugā pēkšņi uzliesmoja gaisma.

- Kas tas varētu būt? - Grieze nomurmināja un izņēma atslēgu. Taču nepaguva ielikt slēdzenē, kad durvis pašas atvērās. Uz sliekšņa, tērpusies garā rītasvārkā, stāvēja sieviete. No aizmugures krītošajā griestu lampas gaismā vi​ņas seju nevarēja saskatīt.

Tā esi tu, Šarlote? - Grieze neslēpa savu izbrīnu. - Domāju, ka guli. Mums ciemiņi. Pamodini Lizu, lai saga​tavo trīs istabas viesu spārnā. Viņi kādu laiku šeit dzīvos.

Es tūdaļ, tikai, tikai vispirms parūpēšos par galdu, - sieviete pagriezās, un pēkšņi atklājās visskaistākā seja, kādu man jebkad bija nācies redzēt. Tajā viss bija ideāli proporcionāls un reizē nenoliedzami savdabīgs. Man ārkārtīgi nepatīk šablonisks skaistums, dāmiņas, kas, savilkušas lūpas vienādā smaidā, raugās no žurnālu vākiem. Viņas visas izskatās kā darinātas vienā veidnē. Lai gan arī šajā sejā vīdēja kaut kas no standartskaituma, to apgaroja dzīva daile, citādi to nosaukt nevarēja. Nekā samākslota vai iemācīta.

Vakariņas nav vajadzīgas, - Grieze atteica, - jo mēs esam tikko cēlušies no galda. Šie ir tie ciemiņi, par kuriem stāstīja Žiskārs.

Turpat priekšnamā Grieze vispirms iepazīstināja mani un Valtu ar daijo būtni, kas nevarēja būt neviena cita, kā Kambrona ielas nama saimniece un Griezes sieva, bet pēc tam - arī ar Lanū.

Policijas komisārs? No Parīzes? - šķita, ka Šarlotes skaistās acis satumsa. - Tikai nesakiet, ka dzenat pēdas no​ziedzniekam!

Diemžēl, - Žans kā nožēlā noplātīja rokas, bet, man par brīnumu, apburošā namamāte iedegās.

- Jums noteikti par to jāpastāsta.

Dārgā, viesi ir pēc ce]a noguruši. - Grieze maigi saņēma sievu zem elkoņa. - Nāksies paciesties līdz rītdienai. Pamodini Lizu, bet mēs iesim uz biljarda istabu uzsmēķēt. Jā, kāpēc tu esi nomodā?

Kā — kāpēc? - sieviete neviltoti izbrīnījās. — Tu taču pats liki pateikt, ka drīz būsi mājās, lai es pagaidot - pastāstīšot jaunumus.

Es? - Andrē acis iepletās, bet vaigi pietvīka.

Jā. To man pateica tas policists, kuru tu atsūtīji. Kāpēc tev tik dīvains skatiens, mīļais? Vai

esmu izdarījusi kādu aplamību?

- Vai policists nosauca savu vārdu? - iejaucās Lanū.

- Nē. Tikai sacīja, ka Andrē drīz būšot. Lai neuz​traucoties.

- Un viss? - Grieze neticīgi jautāja.

Nē, vēl viņš palūdza to papīru, kuru jums esot 10—1375 ievajadzējies. Kā viņu… testamentu. To, kas savulaik esot sajaucis galvu visai pilsētai.

Un tu to atdevi?

Protams, - Šarlote Grieze mierīgā balsī atteica, un ar šiem vārdiem pār mani jau otro reizi nolaidās drūma nojausma, ka līdzīgi miglai ap mums aizvien vairāk sabiezē draudošas briesmas.

XV nodaļa PARALĒLAIS MARŠRUTS Smagās dienas pēdējās minūtes man pagāja kā transā. Neskaidri atminos mājīgi iekārtoto biljarda istabu un nepatīkamo cigarešu dūmu smaku. Tad - velvētu, garu galeriju, durvis, baltus, smaržojošus palagus un visbeidzot - tumsu un neko.

Pamodos no trokšņa. Kaut kur pavisam tuvu, varbūt aiz loga, aizraudamies rēja suns. Pirmajā brīdī nevarēju aptvert, kur atrodos. Apkārt viss bija svešs. Sienas, griesti, aizkari, mēbeles un smarža. Ne jau nepatīkama, bet nepazīstama. Droši vien cilvēka gaume, ceļot un iekārtojot namu, ieliek veikumā kaut ko neredzamu - it kā daļu no sevis paša. Un tieši tas strāvoja no visa. Man trūka tās tuvības, kuru izraisīja kaut vai mūsu senču necilie mitekļi Brīvdabas muzejā. Lai cik arhaiski, tomēr savējie. Bet te - augstie griesti, biezās sienas jau pašas par sevi raisīja asociācijas nevis ar cilvēku mitekli, bet aizsardzībai domātu cietoksni. Logu forma šķita parasta, diemžēl proporcijās pietrūka kaut kā tāda, lai tos varētu atzīt par ikdienišķiem. Pie sienām - milzīgas gleznas greznos rāmjos, bet masīvās mēbeles, lai gan spīdēja un laistījās, noteikti nāca no deviņpadsmitā gadsimta vai divdesmitā gadsimta sākuma. Laukā jau bija liela diena, un cauri aizkariem plūstošās, rudenīgās saules stari to visu ietērpa vēl svešādāku. Tikai pēc laba brīža sāka rosīties atmiņa. Ar nokavēšanos tā atgādināja par pēdējiem notikumiem.

Pēkšņi aiz durvīm atskanēja soļi. Lai gan tie bija klusi, pēc gaitas es nekļūdīgi pazinu Kronbergu, un, kad atskanēja klauvējiens, bez bažām ieraudzīt svešu seju - uzsaucu: Iekšā!

Valts izskatījās atpūties un reizē norūpējies.

- Sveiks! - viņš pamāja ar roku un apsēdās uz gultas malas. - Ienācu apsveikt tevi ar mūsu kārtējo neveiksmi. Pele pievākuši sieru, pirms mednieks paguvis izlikt slazdu. Nudien, šis cilvēks ir apbrīnas vērts. Vismaz tā viņa dala, kas pieņem un īsteno lēmumus. Gandrīz vai jāsāk domāt, ka mums darīšana ar gaišreģi.

Nu jau Kravcovs būs atradis slēptuvi, un mēs varam mierīgi braukt mājās. Sameklēt viņu Eiropas, pat pasaules plašumos nav ne mazāko cerību. - Es izlīdu no siltās segas apakšas un sāku ģērbties.

Tik vienkārši tas nebūs. Šīs ziņas taču bija visas pilsētas rīcībā, bet rezultāts - viens čiks!

Andrē man pastāstīja, ka vispirms slēptuves meklējumos meties viņa tēvs. Bet pēc vairākām neveiksmēm nodevis ziņas atklātībā. Katram, kam laimēsies. Lai meklē, ja nav slinkums. - Tas izklausījās tik neticami un pārsteidzoši, ka es sastingu ar zeķi rokā.

- Esi tik laipns un atkārto!

Lieta loti vienkārša. Apvienotās testamenta daļu kopijas Rūdolfs Grieze uzspraudis uz nagliņas vietējā kafejnīcā, visiem pieejamā vietā. Kam vien iegribējies, tas varējis izmēģināt roku Burbonu bagātību meklēšanā.

- Bet viņa frāze - "Rododendru ieleja… un es vienī​gais to zinu…" Uz ko tā zīmējas?

Varbūt uz atmiņām, bet ne uz mantu. Izrādījās, ka vecais bijis neparasti altruistiskas dabas cilvēks, kura acīs bagātībai bijusi tieši tik liela vērtība, cik prieka tā spējusi sniegt citam. Ar to ari izskaidrojams viņa pieticīgais dzīvesveids Rīgā. Sākumā, pēc tēva pārcelšanās uz Latviju, Andrē ik mēnesi sūtījis viņam vairākus simtus franku un tikpat regulāri saņēmis tos atpakaļ. Tēvam pieticis ar pensiju. Mēs ar Andrē šorīt nopļāpājām vismaz stundu. Kā jau domājām, Rūdolfs Grieze dezertējis, lai paciemotos pie radiem Francijā. Vecais tieši tā izteicis savu vēlmi - paciemoties. Dēls ir pārliecināts, ja pēc kara Padomju Savienība nebūtu slēgusi savas robežas, viņš jau sen būtu atgriezies Latvijā. Bet Rūdolfs ieradies Fuā, pamatīgi apgādājies ar visiem personību un radniecību apliecinošiem

dokumentiem.

- Tu izskaties norūpējies.

Jā. Ja Kravcovs no kāda uzzinās, bet te par to zina katrs, ka Burbonu bagātību meklēšanā piedalījusies visa pil​sēta, viņš tiešām var atmest ar roku.

Tagad bija mana kārta uzmundrināt draugu.

Pirmīt tu pats teici - tās joprojām nav atrastas. Domā, viņš par to nebūtu painteresējies?

Pazīstot šā cilvēka mērķtiecību un neatlaidību, nedodu ne pieci, ka viņam pat prātā neienāks atsacīties no sava nodoma.

Kronbergs silti pasmaidīja.

Paldies, Robert! Tiešai tas man bija vajadzīgs. Bet tagad nomazgā muti - vannasistaba ir trīs durvis tālāk pa labi. Pēc tam nāc brokastis. Viesistaba - vēl divas durvis tālāk, bet kreisajā pusē.

- Ir nu gan mājele! - es nopurpināju, siedams kurpju auklas. - Pašā laikā bērniem.

Kādā nozīmē? - piecēlies apvaicājās draugs.

Paslēpēm.

- Sākotnēji šī bijusi muiža, bet, pilsētai paplašinoties, tikusi pieskaitīta pie tās. Labi, gaidīšu pie galda. Lieki nekavējies, mums šodien daudz darāmā.

Vannasistaba izrādījās pavisam mūsdienīga, toties viesu uzņemšanai paredzētā telpa manī raisīja asociācijas par viduslaikiem. Tā bija tik milzīga, ka prāvais brokastu galds izskatījās pavisam maziņš.

Vienā sienā bija iebūvēta šauru "baznīcas" logu rinda, bet pārējās trīs klāja gleznas. Te varēja aplūkot gan greznu augstmaņu portretus, gan jūras kaujas Aivazovska manierē, gan monumentālus dabas skatus.

Arī izpildījums bija tikpat raibs - impresionistu stilā darināti darbi mijās ar flāmu glezniecībai raksturīgajām krāsām un detalizēto pedantiskumu, bija arī galīgi neizprotami mūsdienu abstrakcionistu darbi. Sienas līdz pat griestiem bija apšūtas ar dekoratīvām koka plāksnēm, kas, laika gaitā nomelnējušas, padarīja lielo telpu drūmu. Pie galda sēdēja Valts un par kaut ko dzīvi sarunājās ar namatēvu. No malas izskatījās, ka sastapušies seni draugi - tik brīvi un nepiespiesti ritēja viņu saruna.

Labrīt! - es sveicināju un bez uzaicinājuma apsē​dos brīvajā krēsla.

- Kā labi gulējāt? - saimnieks painteresējās.

Es paraustīju plecus.

Pēc pulksteņa spriežot, pagājušas desmit stundas, par kurām neko nevaru pateikt.

Tātad labi. Es tikai nupat uzzināju, ka Parīzē jums iesists pa galvu. Ilgs un dziļš miegs šādos gadījumos ir pats labākais. Mēs ar Valtu jau esam pabrokastojuši, tagad jūsu kārta. Pagaidījām, lai jums būtu kāda sabiedrība.

Lai gan mana ēstgriba joprojām atradās pussnaudā, garšas izjūtu tas neietekmēja, un es ar baudu notiesāju pat vairāk nekā parasti.

Tagad, kad Roberts ir šeit, jums, Andrē, būtu istais laiks iepazīstināt mūs ar pilnu testamenta tekstu.

Saimnieks piespieda zvana pogu zem galda malas, un, it kā gaidījusi šo signālu, durvīs parādījās skarba, valdonīga izskata sieviete.

- Liza, vai sameklējāt, ko lūdzu?

- Te būs, - viņa nolika uz galda malas papīra lapu un klusuciešot izgāja.

Es pastiepu kaklu, bet burtiņi bija tik sīki, ka no savas vietas neko nespēju salasīt.

Kas tas ir?

- Tas, ko lūdza Valts - testamenta pilns teksts. Mana tēva un Sarla Fuā tekstu apvienojums.

- Bet tad jau nav nekādu problēmu atrast slēptuvi!

Nesteidzieties! - Grieze atlaidās krēslā un, izzvejojis no bikšu kabatas brilles un noslaucījis salvetē stiklus, uzlika tās uz deguna. Tad, pievilcis tuvāk lapiņu, sacīja: - Es tagad nolasīšu, kas te rakstīts, un pēc tam pārdomāsim, ko darīt tālāk. - Pēc teiktā spriežot, viņš gatavojās papildināt mūsu

komandu ar savu personu jau tūlīt.

- Bet Lanū? - tikai tagad es atcerējos par komisāru.

Rīta agrumā viņš aizbrauca uz policiju, - Kronbergs atteica. - Pie Fando. Nopratināt vakar šeit dežurējušos policistus - varbūt viņi kaut ko atcerēsies par cilvēku, kas izvilināja no Griezes kundzes testamentu. Vari neuztraukties, pēc stundas Žans zinās to pašu, ko mēs. Lasiet Andrē!

Griezem bija slikta redze, jo, lasot arī ar brillēm, viņš piemiedza acis un pacēla pie tām atnesto papīru.

Klausieties! "Rododendru ielejas austrumos, Trīs ērgļu aizā, sestā ala pa labi, tālākie norādījumi uz sienas. Lai Dievs jums palīdz!" - Viņš apklusa un, nolicis lapu uz galda, pāri brillēm uzmeta mums visiem savādu skatienu.

- Viss?

- Viss.

Bet kur te problēma? - es nesapratu. - Norādījums būtu skaidrs pat bērnam, ja minētie nosaukumi atbilst še​jienes vietām.

Ir. Visi ir - Rododendru ieleja, Trīs ērgļu aiza, arī alas. Diemžēl, lai kā tēvs un pēc tam arī pārējie meklēja, sestajā, kā teikts testamentā, nav ne bagātību, ne uzrakstu uz sienām.

Hm… Nevar taču būt, ka Kloda Fuā novēlējums bijis (auns joks?

Nekādā ziņā, — Grieze noņēma brilles un pakratīja galvu, - neskaitāmi, oficiāli apstiprināti fakti liecina, ka, nākdami pie varas, jakobīņi tiešām konfiscējuši Burbonu mantu - pārsvarā zelta izstrādājumus un dārglietas, turklāt krietni paplicinājuši arī valsts kasi. Varbūt tāpēc viņu valdīšanas laiks bijis tik īss un rezultātā Robespjērs zaudējis ne tikai varu, bet arī galvu.

Bet, ja jau bagātības nav atrodamas pat ar pilnu testamenta tekstu, Kravcovs neko neuzzinās, un visticamāk tā būs, ka viņš nekavējoties dosies ceļā, jo kālab lieki pievērst sev uzmanību, - pēc maza klusuma brīža es ieteicos. - Visi norādījumi taču ir viņa rokās.

Nē. Tieši tāpēc viņš vispirms mēģinās izdibināt patiesību, - iebilda mans draugs. - Tik precīzi un neslēpti norādījumi varētu nozīmēt tikai vienu - bagātības ir atrastas un alā vairs neatrodas! Taču, kad viņš uzzinās, ka tā nav, tad gan dosies meklēt. Tas nozīmē - dažas stundas vai dienas vēlāk. Tāpēc mums pietiks laika, lai sagatavotos ekspedīcijai. Vispareizāk būs, ja izvēlēsimies paralēlu maršrutu. Tas ļaus Kravcovam justies droši un zaudēt modrību. Bet pie alas mēs sagatavosim slazdu. Kamēr viņš būs iekšā.

Ala esot dziļa, turklāt ar vairākiem atzarojumiem, un mums būs laika gana, lai pienācīgi sagaidītu šo nelieti pie ieejas. Lanū parūpēsies par papildspēkiem.

Bet ja Hameleons jau ir ceļā?

- Ari tas ņemts vērā. Vietējie zemnieki jau brīdināti, un, ja, kalnos parādīsies kāds svešs, tie tūdaļ dos ziņu.

- Tātad tur ir saimniecības?

- Tikai līdz testamentā norādītā maršruta sākumam, - Grieze atbildēja. Daba šajā rajonā ir visai skopa, zemes virskārta plāna, vietām augsnes vispār nav, tā kā neko jēdzīgu izaudzēt nevar. Var vienīgi turēt kazas un aitas. Lai nokļūtu līdz Rododendru ielejai, pa ceļam ir tikai divas mājas, bet no tām ziņu neviens nav sūtījis. Paralēlais maršruts, par kuru ieminējās Valts, ir daudz grūtāks un ved pa klintīm.

Toties aizsegā.

- Vai viņš nevarētu izvēlēties to? Šo ceļu zina retais. Man to parādīja tēvs. Viņam patika klejot pa kalniem. Kopā ar māti. Tur ir divas ļoti bīstamas vietas, un tikt tām pāri var tikai zinātājs. Turklāt uz Trīs ērgļu aizu ved vienīgi šie divi maršruti.

- Varbūt labāk iet pa ieleju, - es piesardzīgi ieminē​jos, bet Grieze pakratīja galvu.

Ieleja ir plaša un lēzena kā b(oda. No jebkura punkta tā pārskatāma kā uz delnas. Tur nav, kur paslēpties, vienīgi atsevišķi rododendru ceri. Varat iedomāties, kādas būs sekas, ja arī viņš tur parādīsies

šajā laikā. Vai ari, jau šķērsojis ieleju, pie ieejas aizā atstās sardzē savu līdzzinātāju. Grozi kā gribi, bet vissaprātlgāk ir iet pa klintīm. Nebaidieties, Robert. Bīstamākajās vietās tēvs atstājis nodrošinājumu ldintis iedzītus alpīnistu kāšus. Būs grūti, toties drošāk, ka plāns izdosies.

- Nevarat atmest domu par rokudzelžiem?

Nevaru. Vislabprātāk šo mūdzi… - Grieze nopūtās un, atmetis ar roku, atzinās, - es pirmo reizi piedalīšos šādā pasākumā.

Turieties man līdzās, jo es šādus gadījumus pat saskaitīt nespēju, - Kronbergs viņam ieteica. Bet kā mēs nokļūsim aizā? Jaušu, ka tur ir visai stāvas klintis.

- Rododendru ieleja rietumu virzienā pamazām sašaurinās, iegūst tādu kā karotes apveidu un caur iežmaugu pāriet Trīs ērgļu aizā. Tās dibenā tek upīte. Šo nosaukumu aiza ieguvusi tāpēc, ka uz robežas ar ieleju slejas vientuļš, augsts akmens stabs. Tā galotnē gadu no gada ligzdo ērgļu ģimenes. Droši vien tās nomainījušas cita citu, ja jau Kloda testamentā aiza pieminēta ar šo vārdu. Es tur esmu bijis vairākas reizes. Turpinot ceļu gar upītes malu, pēc simt metriem kreisajā pusē sākas alu rinda. Šis rajons ir bagāts ar dolomītu un kaļķakmens nogulām. Tie ir ūdeni šķīstoši ieži, kuros strauti un avoti izskalojuši vairākas, precīzi - tieši desmit alas. Dažas ir seklas, taču trīs no tām ir ne tikai dziļas, bet ari sazarotas. Šie atzari cilpojas savā starpā, veidojot veselus labirintus. Viena no tādām ir arī testamentā pieminētā - sestā pa labi.

- Savāds formulējums - pa labi, - es paraustīju plecus.

- No kāda punkta skatoties?

Protams, no pirmās grotas, kas alu rindā atrodas kreisajā pusē. Ja darītu to no labās, teikums skanētu citādi. Jā, ari manā uztverē tas liekas savādi, bet es to citēju pēc Kloda oriģināla. Teksta oriģināla, - Andrē palaboja. - Tēvs, pametot Latviju, paņēma līdzi tikai šā dokumenta norakstu. Pašu testamentu piesardzības dēļ, bet varbūt aiz kāda cita iemesla, viņa māte bija paņēmusi līdzi izsūtījumā.

Viņa māte.

- Jūsu vecmāmiņa?

- Jā. Četrdesmitajā gadā viņu izsūtīja uz Sibīriju. Kā redzat, likteņi mūsu dzimtā cilpojas gluži kā alu atzari.

Bet vai jums zināms, ka viņa vēl dzīva?

Griezes acis iepletās.

Nevar būt!

Viņa dzīvo Rīgā ar Aleksandras Kravcovas vārdu. Nebrīnieties un tikai neiedomājieties kaut ko ļaunu. Lai gan… Cilvēks, kuru medījam, ir viņas otrā vīra dēls. Sibīrijā viņa apprecējās ar kādu Kravcovu, un…

Grieze atkrita pret atzveltni un lūkojās uz mums ar apmulsušu, aizmiglotu skatienu.

Gandrīz vai pusbrālis… - tikai pēc brīža, viņš izdvesa un noslaucīja spēji norasojušo pieri kabatlakatā. — Ir gan jaunumi! Vecāmāte dzīva, un cilvēks, kuram es kāroju atņemt brīvību, ir mans… Ak nē! Rads! Iznāk, ka… - it kā baidīdamies no tā, ko gribējis teikt, Andrē apklusa un nodūra galvu.

Jā, jūsu tēvu nogalinājis viņa radinieks! - Kronbergs pabeidza viņa vietā, un es pamanīju, ka Griezes, šā nepavisam ne vairs jaunā un pieredzējušā cilvēka pleci nodrebēja.

Ejot pa līdztekus maršrutu un nonākot līdz aizai, - es pārtraucu neomulīgo klusumu, - mums tomēr nāksies nokāpt lejā. Bet, cik noprotu, tas nebūs viegli, jo aiza ir aiza. Grava ar stāvām sienām, vai ne?

Kā aizgaiņājot smagās domas, Andrē pakratīja galvu, bet tikai pēc laba brītiņa spēja dot atbildi.

- Lejā var tikt pa eju, kuru zināja vienīgi tēvs. Tagad ari es. Aizbraucot viņš man parādīja. Tā sākas virszemē un ar lielu loku nolaižas līdz aizas dibenam. Faktiski tas ir trešās alas atzars, kuru lietus ūdeņi izskalojuši kaļķakmens slānī. Brīnišķīgs veidojums. Ala ir pilna ar stalagmītiem, kas izskatās pēc milža bārdas, kurā vizuļo kvarca kristāli. Šī eja nonāk, kā jau teicu, trešajā alā - metrus divus vai pat vairāk virs

zemes - un atrodas aiz milzīga akmeņu krāvuma. Droši vien tāpēc neviens līdz pat šai dienai nenojauš par tās eksistenci. Tēvs atrada virszemē tās sākumu.

Kāpēc viņš to slēpa?

Baidījās, ka vienkārši aiz gara laika kāds barbars var sabojāt dabas pirmatnējo skaistumu. Tā ir brīnišķīga. Un noslēpumaina. Gan paši redzēsiet. Taču gribu jūs brīdināt - aizbraucot tēvs piekodināja nevienam par šo eju nestāstīt. Es lūgšu arī jūs ņemt vērā tēva vēlēšanos. Man šķiet, ka kopā ar māti viņi tur pabijuši ne vienreiz vien, un tāpēc šī vieta viņam nozīmēja tik daudz.

- Mums zināms, ka jūsu mātes pirmslaulību uzvārds bijis de Urhela, - Valts ieteicās.

Jā. Tā ir sena Spānijas bīskapu dinastija. Kādreiz tā pārvaldījusi veselu apgabalu Pirenejos, kuru, lai cik dīvaini būtu, tai periodiski atsavinājuši grāfi Fuā. Tagad tur atrodas Andora, šī minivalstiņa, kura, starp citu, jau pieminēta devītā gadsimta sākumā. Tur vēl mūsdienās var apskatīt grāfu Fuā pilsdrupas. Kā paši saprotat, de Urheli nebija draudzīgi noskaņoti pret Fuā, un tikai pēc trīspadsmitajā gadsimtā parakstītā līguma par kopīgo valdījumu, attiecības šo dzimtu starpā kļuva nedaudz… iecietīgākas. Dīvaini, bet tieši mūsu ģimene pierādīja, cik absurdi aizspriedumi var valdīt pār cilvēkiem, ja tie ietiepīgi nevēlas cits citu izprast un atrast kompromisu. Es jau to pieminēju, bet atkārtošu vēlreiz laimīgāku pāri par manu tēvu un māti būtu grūti atrast. Tieši viņi, noslēdzot laulību, šīs divas naidīgās dzimtas ir savienojuši.

- Vai ar mātes radiem satiekaties?

- Nē. Tie visi dzīvo Spānijā. Mātes vecāki pārcēlās uz Franciju tik sen, ka par saišu atjaunošanu nav vērts pat runāt. Mātes pirmais vīrs bija francūzis un nelaimīgā kārtā gāja bojā no zirga spēriena.

Atraitne, kurai bija prāvs pūrs, trīs gadus pēc viņa nāves iemīlējās manā tēvā un nevīlās. Viņas naudu laulātie ieguldīja muižas atjaunošanā un uzcēla vīna darītavu, kas tagad pārgājusi manā īpašumā. - Mūsu sarunas biedra seja pamazām noskaidrojās, bet es droši zināju - tiklīdz viņš paliks viens, drūmās domas atkal pārņems dvēseli.

- Paldies par brokastīm! Kas kavē mūs doties ceļā?

Lanū, - pavēries pulkstenī, atbildēja Valts. - Viņam kuru katru brīdi jābūt klāt. Kādu dalu no iecerētā maršruta, es ceru, tomēr var veikt automašīnā?

Protams, - kilometrus divdesmit, bet pārējo gan - vienīgi kājām. Pat ar divriteni tur grūti izbraukt. Ja esat paņēmuši līdzi sporta tērpus un apavus, būtu labāk, ja jūs pārģērbtos. Ja neesat, nāksies sameklēt kaut ko piemērotu. Rāpjoties pa klintīm, kustības nedrīkst ierobežot apģērbs vai slidenas pazoles.

Skaidrs, - Kronbergs piecēlās, - tūlīt pat pārģērbsimies. Arī maskarāde vairs nebūs vajadzīga, Robert. Kravcovs nav muļķis un šajā spēlē aprēķinājis gandrīz visus gājienus uz priekšu. Nav jēgas sevi lieki apgrūtināt. Tagad, kad esam saķērušies ar šo cilvēku pa īstam.

- Vai arī to viņš paredzējis?

Bez šaubām. Taču par trumpi mūsu rokās nezina neviens. Ari viņš. Es runāju par otro maršrutu un eju. Tas ļaus viņu apspēlēt. Nepārdzīvojiet tik loti, draugs, - Valts pieskārās sadrūmušā namatēva rokai. - Lai cik nepatīkami būtu, mums visiem nākas samierināties ar faktu, ka neviens uz šis planētas nav izolēts. Mēs visi esam radinieki. Savstarpēji. Kā labie, tā ļaunie. Kloda Fuā pēcnācēju dīvainais liktenis ir tikai vēl viens tā apstiprinājums. Tas nozīmē, ka ari mēs ar Robertu varam šo Hameleonu-Kravcovu pieskaitīt pie saviem radiem.

Grieze piespiesti pasmaidīja.

- Nosacīti. Ceru, ka par bēdīgo notikumu vecāmāte neuzzināja?

- Par to, kas bijis jūsu tēva un viņas dēla slepkava?

- Jā. - Saimnieka gaiši zilās acis nemirkšķinot cieši vērās Valta pelēkajās.

- Protams, ne, - atbildēja mans draugs, un atvieglo​juma nopūta nolidoja no Andrē lūpām.

- Paldies.

Pēkšņi noklaudzēja durvis, un uz sliekšņa parādījās Zana Lanū elegantais stāvs. Bez maskarādes.

Acīmredzot arī komisārs bija aptvēris, ka tagad tai vairāk nav nozīmes.

- Beidzot! - Kronbergs piecēlās viņam pretim.

Zans, atjauju neprasīdams, ielēja manā glāzē vīnu un, ar vienu malku iztukšojis, sacīja: - Viņi ir trīs.

- Tā jau es domāju… - tik tikko dzirdami nomurmināja Valts, un es redzēju, kā viņa pierē ievilkās stāva rieva.

XVI nodala CEĻA Sārtie vaigi un dzirkstošais skatiens liecināja, ka komi​sārs aizvadījis ražīgu rīta cēlienu.

Mēs noklaušinājām visus, pie kuriem Hameleons būtu varējis doties pajumtes meklējumos, taču neviens neko nevarēja pateikt. Ari pilsētā nebija manīti svešinieki, izņemot to viltus policistu Kambrona ielā. Fando viri nodomājuši, ka tas atbraucis kopā ar mums. No Parīzes. Tādā miestiņā neko nenoslēpsi.

Jau stundu pēc mūsu ierašanās vietējā krodziņa paklīdušas baumas gandrīz vai par ministra un viņa miesassardzes vizīti Fuā. lai gan dežurējošie policisti neesot nevienu aizturējuši, automašīnas numuru tomēr pierakstījuši. Turklāt cauri tonētajiem stikliem saskatījuši, ka iekšā sēž vēl divi. Tā kā nekādi pārkāpumi nav notikuši, viņi Jāvuši automobilim mierīgi aizbraukt. Neviens no viņiem šai epizodei uzmanību nav pievērsis, tāpat arī nav ziņojis policijas iecirknī. Vienīgi patruļas vecākais, dežūrai beidzoties, notikumu žurnālā ierakstījis par nepazīstamā policista vizīti jūsu mājā, Griezes kungs. Spriežot pēc visa, Hameleons vairās rādīties svešās acīs. Un tad man ienāca prātā piezvanīt uz Pamjē. Uz to mazo pilsēteli, kurai iz​braucām cauri šurpcejā.

Tā, šķiet, bija vienīgais apdzīvotais punkts starp Tulūzu un Fuā? - iejautājās Kronbergs.

- Jā. Spriežot pēc visa, nekur citur viņi naktsmājas nevarēja atrast, ja nu vienīgi nakšņojuši mašīnā.

Vēl ir Tulūza, bet līdz tai pārāk tālu. Man laimējās. Policijā izteica varbūtību, ka viņi apmetušies vietējā kempingā, un iedeva tālruņa numuru. Apkalpotājs, kuru izdevās sazvanīt, liecināja, ka pie viņiem nakti pārlaiduši trīs vīri no Parīzes. Tūristi. Parasti šajā gadalaikā viņi jau gatavojoties uz kempinga slēgšanu, bet te piepeši ieradušies viesi. Vasaras mītnēs naktīs kļūst vēsi, un skaidrs, ka kempings nav īstā atpūtas vieta vēlā rudenī. Taču ciemiņi šos argumentus neesot uzklausījuši, turklāt mājiņa viņiem bijusi vajadzīga tikai uz vienu nakti, tāpēc apkalpotājs to izīrējis. Kad piezvanīju, viesi jau bija projām, bet kalpotājs patlaban slēdza telpas ciet. Uz ziemu. Paguvu noķert pašā pēdējā mirklī. Lai gan viņš aprakstīja visu triju ārieni, tam maz var ticēt. Hameleona drauģeļi noteikti ir no tās pašas sugas kā pats Hameleons. Kempinga darbinieka vārdus, gluži kā horoskopu tekstus, var piemērot jebkuram. Viss vidusmēra, viss nenosakāmos toņos. Nekā konkrēta, lai gan nelielu līdzību ar Kotleti, kā vismaz man šķita, es saskatīju. Bet tās tikpat labi varēja būt iedomas. Vēlamais, nevis patiesība. Taču to, ka viesi bijuši trijatā, viņš varēja apgalvot nekļūdīgi. Rīta agrumā samaksājuši par naktsmītni, viņi iesēdušies mašīnā un izbraukuši uz… Tulūzu. Tas ir - pre​tējā virzienā Fuā.

- Ko? - man izlauzās.

Uz Tulūzu, - komisārs atkārtoja. - Taču, slēdzot ciet kantori, apkalpotājs aiz muguras izdzirdis motora rūkoņu un pamanījis to pašu mašīnu traucamies uz Fuā pusi.

Vai viņš ir pārliecināts? - pārjautāja Kronbergs un izņēma cigaretes. Atbildot uz viņa skatienu, namatēvs pie​stūma pelnu trauku.

— To pašu es ari pavaicāju viņam, — Lanū palocīja galvu. - Tas lika apkalpotājam mazliet padomāt, lai atcerētos sīkumus. Detaļas, kuras viņš minēja, lāva secināt, ka šis cilvēks nav kļūdījies. Tas bijis pelēks mersedess ar skrāpējuma pēdām uz labajām durvīm un tonētiem stikliem. Pazīmes sakrita ar automobili, kuru vakar Kambrona ielā fiksēja Fando cilvēki.

Sākotnējais virziens uz Tulūzu bijis vienkārši acu apmānīšanai, — iestarpināja Valts.

— Bez šaubām. Mēs ar Fando visu pārspriedām, izrēķinājām un, pārbaudījuši kartē, secinājām, ka patlaban — tas bija pirms pusstundas - viņiem jābūt pusceļā līdz Rododendru ielejai. Ziskārs piedāvāja izsaukt no Tulūzas helikopteru, bet es nepiekritu. Lidaparātu varētu pamanīt un sagatavoties pretuzbrukumam. Tagad Stinger tipa raķetes viegli ievietojamas pat mugursomā. Zinot, ar ko mums darīšana, šāds solis varētu beigties bēdīgi. Katram gadījumam, jo viss var notikt, Fando ar saviem vīriem

parūpēsies, lai izeja no Rododendru ielejas tiktu aizšķērsota. Tādējādi Hameleons nokļūs kā maisā un, ja ari mums nepaveiksies Trīs ērgļu aizā, rokudzelži gaidīs viņu pie izejas. Domāju, mēs tiksim galā. Tāpēc šie būs jums, — mums par pārsteigumu, viņš izvilka no kabatas tērauda aproces un nolika Griezem priekšā, — ņemiet, kā vienojāmies. Vai maršruta detaļas jau apspriedāt?

— Jā, — namatēvs pamāja. — To, kas jums vēl nav zināms, es pastāstīšu pa ceļam. Tūlīt brauksim.

Vai jums ir sporta tērps?

Protams. Kalnos nekāpj smokingā.

- Tad ejam pārģērbties. Tiksimies pēc pāris minūtēm, - viņš iebāza rokudzelžus kabatā un pirmais devās uz durvīm.

Noteiktajā laikā mēs atkal no jauna sapulcējāmies viesistabā. Droši vien no malas izskatījāmies pēc bijušo sportistu — veterānu komandas, kas, atceroties jaunību, vēlreiz sadomājusi doties kalnos. Grieze bija sagatavojis drošības virves rituli, tālskati un šādus tādus kāpšanai nepieciešamos rīkus. Lanū izsniedza katram pa pistolei un stingri piekodināja: Šaujamos likt lietā vienīgi galējas nepieciešamības gadījumā. Ja viņi pretosies. Braucam?

- Mašīna gaida lejā, — Grieze pamāja. Sastūķējis visu mantību prāvā mugursomā, viņš uzmeta to plecā un devās uz durvīm. Aiz tām mūs gaidīja bargā izskata Liza. Rokās viņa turēja pamatīgu saini.

Stiegdama to saimniekam, stingri paziņoja: - Ceļā noderēs.

- Kas tur iekšā?

- Ēdamais.

Laikam jau ne man vienam tikai tagad iešāvās prātā, cik nepārdomāta bijusi mūsu rīcība. Visā, kas saistījās ar noziedznieku meklēšanu un aizturēšanu, jautās neapšaubāms prāta un loģikas darbs. Diemžēl par pašu nepieciešamāko, no kā atkarīgs pārējais - operācijā iesaistīto cilvēku enerģijas un spēku uzturēšana -, bija atcerējusies vienīgi šī sieviete. Ar novēlošanos to aptvēra arī Grieze, jo palocījies atzinīgi teica: Paldies, Liza! Nemaz nezinu, ko mēs bez jums iesāktu…

Skarbās sievietes bālajos vaigos pēkšņi iesitās košs sārtums. Negaidīti silti uzsmaidījusi, viņa pagriezās un ātrā solī devās projām pa gaiteni.

- Liza strādā šeit jau sen un joprojām pārdzīvo mana tēva nāvi, - domīgi raudzīdamies nopakaļ aizejošajai, Andrē pusčukstus paskaidroja. - Labi, ejam!

Durvju priekšā mūs sagaidīja nenosakāmas krāsas, līdz pēdējam nobružāts džips. Spriežot pēc ārienes, tā bija daudzus un dažādus ceļus pieredzējusi automašīna.

Parasti es to lietoju, izbraucot kalnos vai uz fermām, — paskaidroja saimnieks un, iemetis mugursomu bagažniekā, apsēdās vadītāja vietā. - Satiksme šeit nav pārlieku intensīva, tāpēc varat nepiesprādzēties. Jums, Valt, vajadzēs manā vietā pastāstīt komisāram par iecerēto maršrutu, jo man nāksies stūrēt.

Pagaidījis, līdz motors sāka vienmērīgi strādāt, viņš viegli izkustināja džipu no vietas. Man tā arī neizdevās dienas gaismā aplūkot pilsētu, jo, nogriezušies pa kreisi, pēc simt metriem automašīna izbrauca uz izdangāta lauku ceļa. Pēdējās savrupmājas palika aizmugurē, liecinot, ka Fuā robeža jau šķērsota. Valts klusā balsī klāstīja komisāram par ieplānoto gājienu, kuru Lanū tūdaļ pat pārbaudīja uz ceļgaliem izklātajā kartē.

- Necerēta veiksme! - Uzzinājis par eju, kas ļāva no kraujas iekļūt vienā no Trīs ērgļu aizas alām, viņš priecīgi uzplāja ar delnām pa priekšējā sēdekļa atzveltni. - Andrē no rīta ieminējās par šo paralēlo maršrutu, diemžēl es pārāk steidzos, lai pilnībā noskaidrotu detaļas. Nudien liekas, ka operācija veidojas apbrīnojami veiksmīgi. Ja izdosies Hameleonam uzlikt rokudzelžus, tas būs manas karjeras pienācīgs vainagojums.

- Cerēsim, - Valts norūca un, vēlreiz ielūkojies kartē, atzvila sēdeklī.

- To var nosaukt par jau notikušu faktu… - Lanū pameta uz mana drauga pusi izaicinošu skatienu.

— Es gan to tā nosauktu vienīgi pēc tam, kad tas patiesi būs noticis. Kravcovs nav parasts cilvēks, un tas tev zināms, Zan. No tāda var sagaidīt visu. Paldies Dievam, kalni nav pilsēta, viltības iespējas tur stipri ierobežotas. Viņš ir tālredzīgs. M… jā. Es būšu priecīgs vienīgi tad, kad redzēšu viņu aiz furgona restēm, turklāt ar saslēgtām rokām. Paskat, kāda ainava!

Taču Lanū savā mūžā laikam bija redzējis ne tādas vien, jo, pametis logā vienaldzīgu skatienu, no jauna iegrima kartes pētīšanā. Skats, kas pavērās pa džipa logu, bija dīvaini svešāds un - nenoliedzami monumentāls. Ceļš, mezdams līkločus ap lieliem klinšu bluķiem, pamazām kāpa kalnā un kļuva aizvien šaurāks, kaut kur priekšā tas izzuda dīvainos akmeņu sablīvējumos. Lēzenā nogāze, gar kuras malu braucām, labajā pusē pārgāja aizvien kraujākā, līdz aprāvās aizas priekšā, kuras dibenā urdzēja neliels, atvariem un krācēm bagāts strauts. Bet kreisajā pusē ceļa augstumā pletās akmeņains plato, kurā retumis varēja ieraudzīt kādu krūmāju vai vientuli augošu koku. Zeme šeit patiešām nebija auglīga, tāpēc arī iekoptus laukus nekur neredzēja. Paši kalni man šķita savādi. Tie nebija kupolveida, kādus pārsvarā var skatīt Alpos, bet izskatījās tā, it kā apkaimei pāri būtu braucis milzu arkls, atstādams aiz sevis dažādas formas kukuržņus. Viens bija ar nošķeltu virsotni, cits - ar smailu, vēl cits - ar izrobotu. Tālumā, zilganpelēkas miglas autā tinās kārsliela, vismaz kilometru rādiusā, - kā fugasa bumbas izrauta bedre. No tās kalnā veda terasveida pakāpieni. Pāri šai neparastajai ainavai klājās gaiši zilas, dzidras debesis bez kaut viena mākonīša, un rudenīgā saule tajās šķita divtik spoža nekā pilsētā. Gaiss bija dzestrs pat mašīnā, un es uzvilku virs treniņtērpa līdzpaņemto vējjaku.

Andrē! - piepeši ierunājās Lanū un pacēla galvu no kartes. - Mums stāstīja, ka jūsu mājā Kambrona ielā spokojoties. Vai tas tiesa?

Grieze paraustīja plecus.

- Ja jūs ticat spokiem, tad spokojas, bet, ja ne, - tad nespokojas.

- Kā to saprast?

Pavisam vienkārši, - neatslābinot uzmanību, jo ceļš patlaban veda cauri lielu, haotiski izmētātu laukakmeņu labirintam, mūsu šoferis pāri plecam atteica. - Ja ticat, peles skrubināšanās jums šķitīs kā grīdas skrapstoņa zem spoka soļiem, bet, ja neticat, - tā nebūs nekas vairāk, kā šā nenogurstošā grauzēja darbs. Tā kā es neticu, pele man ir tikai pele. Šiem vārdiem nācās piekrist. Es pats būtu varējis minēt neskaitāmus piemērus, kad negaidīta, noslēpumaina skaņa bija izraisījusi baigas un pagalam aplamas iedomas.

- Tātad nekāda reāla pamata šīm baumām nav?

Nav, to es varu apgalvot droši, jo visu mūžu esmu nodzīvojis šajā mājā. Tā gan ir liela un cilvēkam ar jutīgu iztēli pusnakts stundā var izraisīt kaut ko tamlīdzīgu, taču mūsu ģimene vienmēr bijusi reāli un praktiski noskaņota. Bet tenkas mums nekad nav nācis prātā atbalstīt, - viņš atmeta ar roku, taču tūdaļ atkal satvēra stūri. — Starp citu, tās te klīstot vai kopš Napoleona laikiem.

Mūsu jaunā paziņas spriedumi liecināja, ka viņš ir ar skaidru un loģisku prātu apveltīts cilvēks.

Sākumā es apšaubīju Griezes lietderību mūsu komandā, bet tagad ar katru brīdi aizvien vairāk pārliecinājos, cik viņš ir noderīgs. Kad, nobraucis no ceļa, viņš apturēja džipu gravā, milzīga klintsbluka aizsegā, laikam mēs visi sapratām, ka viņš ir vienkārši neaizstājams. Šis vīrs mums bija gluži vai paša Dieva sūtīts.

Viņi ir trīs, vai ne? - izslēdzis motoru, Andrē pagriezās sēdeklī un, uzlicis roku uz atzveltnes, uzlūkoja mūs ar savām gaiši zilajām acīm.

- Jā, - Lanū palocīja galvu.

Man ienāca prātā - kā es rīkotos, ja būtu šā Hameleona vietā. Zinot, ka mani vajā, un reizē neparko negribēdams atteikties no Burbonu mantas.

Kronberga un Interpola pārstāvja sejā atspoguļojās nedalīta uzmanība.

Un ko jūs darītu?

Grieze domīgi piemiedza acis. Šis cilvēks ir ne tikai slepkava, bet arī egoists, īstenībā varmāka jau var būt draugs tikai vienam - pašam sev. Tas nozīmē, ka pārējo divu līdzbiedru dzīvībām viņa acīs nav nekādas vērtības.

Vienīgi bagātībai. Jūs jau esat iepazi​nušies ar šo apvidu gan pēc mana stāsta, gan pēc kartes. Ziņām, kas ir mūsu rīcībā, liecina, ka tas atgādina murdu, vai ne? Vispirms platā atvere - Rododendru ieleja, tad sašaurinājums, un seko maiss - Trīs ērgļu aiza, no kuras nav izejas. Pie ieejas šur tur vēl var atrast vietu, pa kuru uzrāpties kraujā, bet citur tādas nav. Klintis ir stāvas kā siena, un pieveikt tās pa spēkam tikai profesionālim ar pilnu kā​pēja aprīkojumu.

- Jā, īsts murds, - Valts pamāja. - Loti precīzs salī​dzinājums. Un tālāk?

Vislielākās briesmas viņam draud pie abām atverēm - pie ieejas ielejā un pēc tam - aizā. Viņa vietā es tieši tur atstātu savus biedrus un nodrošinātos ar sakariem. Ja tie pēkšņi pārtrūktu, tas būtu signāls, ka esam viņa līdz​zinātājus izsekojuši. Bet to atklāt taču nav mūsu interesēs?

Bez šaubām.

Tāpēc es lieku priekšā apmest likumu ieejai Rododendru ielejā. Pie reizes pārbaudīsim, vai man ir bijusi taisniba. Džipu atstāsim šeit - to te neviens neatradīs - un turpināsim ceļu, apejot aizdomīgo vietu. Bagažniekā man glabājas pa rezerves tālskatim katram no jums, bet kabatā - mobilais tālrunis.

Liekas, Fando būs Lanū kun​gam iedevis kādu sakaru ierīci no sava arsenāla?

- Rāciju. Ļoti labi. Policija var ierasties pārāk agri un visu sabojāt. Tāpēc labāk būs, ja tieši mēs noteiksim, kad situā​cija ir labvēlīga.

Mūsu ceļabiedra doma bija tik skaidra un pamatota, ka Lanū galvu vien nogrozīja.

- Nemaz nezināju, ka vīndara profesijā veidojas tik loģiski spriedumi…

Mantojums no tēva, - atvērdams mašīnas durvis, Andrē pasmaidīja. - Viņam vienmēr patika mīklas un rēbusi. Es sadabūšu līdzi ņemamo, bet jūs pa to laiku sazinieties ar Fando. Ja piekrītat.

Lanū pat nepapūlējās atbildēt. Izņēmis no kabatas melnu kastīti, viņš izvilka antenu un ierunāja mikrofonā: - Vilks, te aita! Kā mani dzirdat?

- Aita te vilks. Dzirdu jūs labi. Vai radušās problēmas?

Tikai nedaudz mainījusies taktika. Jūsu komanda dosies uz norunāto punktu tikai pēc mūsu signāla, ne ag​rāk! Apstipriniet!

- Komanda izbrauks tikai pēc jūsu signāla.

Pareizi. Gaidiet! Beidzu.

Izslēdzis rāciju, komisārs žigli pamāja uz automašīnas aizmuguri, kur gar saiņiem rosījās Grieze, un nočukstēja: Mums paveicies! Kāpjam laukā!

Izrādījās, ka tālredzīgais namatēvs visu bagāžu sadalījis pa četrām mugursomām. Tās bija samērā vieglas - liela priekšrocība, ja nākas iet pa šķēršļotu apvidu. Man tika soma, kurā glabājās Lizas sarūpētais proviants, bet prāvāko - ar visu kāpšanai nepieciešamo - uzmeta plecos Grieze. Valts nesa guļammaisus, plītiņu, kā arī dažus tādus saimniecībā nepieciešamus sīkumus, bez kuriem nevar iztikt ne ēdot, ne dzerot. Bet Žans Lanū izbrīnījās, kad ieraudzīja no savējās somas rēgojamies saritinātas telts galu.

Kam tā? Mēs taču neejam uz nedēlu.

Katram gadījumam, ja būs nakti jāpavada kalnos, - Andrē paskaidroja. - Viss var gadīties, un varbūt šī manta izrādīsies pat svarīgāka par drošības virvi vai ieroci. Naktis šeit ir aukstas. Ja visi gatavi, varam doties ceļā. Es rādīšu taku. Visu laiku turieties klinšu aizsegā un nekādā ziņā nerādieties korē.

Mūsu ceļš gan vedīs augstāk par vietu, kur varētu slēpties novērotājs, bet viņam noteikti būs tālskatis.

Ieeja ielejā atradīsies metrus trīsdesmit zemāk, nogāzes pakājē, divu augstu klinšu starpā. Tā ir vismaz

divsimt metru plata. Nezinot, kur Hameleona cilvēki atrodas, būsim uzmanīgi, līdz tā paliks aizmugurē.

Nav izslēgts, ka no viņiem kāds būs ierīkojies pat mašīnā.

Sekojot pavadonim, mēs no jauna atgriezāmies uz ceļa un, to šķērsojuši, pa sausu strauta gultni sākām kāpt kalnā. Jo augstāk, jo plašāks skats pavērās aizmugurē. Apgrūtinot virzīšanos, zem kājām bez apstājas bira oļi. Rododendru ieleju nekur neredzēja, un, kad es ieminējos par to, Andrē tikai pamāja ar roku - augšup! Kad bijām sasnieguši virsotni, šķita, ka vismazāk piekusis ir tieši šis ikdienā elegantais un pēc izskata pat mīkstčaulīgais vīna darītavas īpašnieks.

Atpūtīsimies! - apsēzdamies uz akmens, viņš paziņoja un, ar saprotošu skatienu apveltījis mūs, sacīja: Pirmajā reizē kāpšana šķiet grūta, bet ar laiku pierod. Rododendru ieleju ieraudzīsim, kad tiksim līdz tam tur krūmu pudurim kraujas malā. Es teicu - mēs metam līkumu tā, lai netiktu pamanīti.

Kamēr nebūsim tikuši šai vietai garām, būtu labi, ja mēs atturētos no liekas runāšanas. Kalnos balsis reizēm aizskan tālu un ir sadzirdamas pat tur, kur līdzenumā tas nebūtu iedomājams.

Lanū atkal atlocīja karti un salīdzināja tajā attēloto reljefu ar priekšā redzamo skatu. Valts kāri smēķēja, bet es biju pārāk piekusis, lai pievērstu uzmanību apkārtnei. Neko nedomādams, sēdēju uz aukstā akmens un vienkārši atpū​tos, līdz atskanēja komanda: - Uz priekšu!

Tagad ceļš kļuva vieglāks, jo neveda kalnup. Tikai reizēm nācās mest līkumus, apejot lielus akmeņus vai klinšu atlūzas. Skopā veģetācija man drīzāk atgādināja tundras augu valsti nekā Eiropas dienvidus. Šur tur, galvenokārt ie- dobēs, auga gara, asa, grīslim līdzīga zāle, kuras zaļumu jau bija skārušas rudens salnas. Tas liecināja, ka naktis kalnos patiesi kļuvušas aukstas. Pat krūmi šeit bija panīkuši - zemi un bezformīgi - vēju un nabadzīgās zemes virskārtas dēļ. Paklausīdami ieteikumam, soļojām klusēdami, līdz nonācām pie Griezes norādītā pudura. Nolaidis zemē mugursomu, mūsu pavadonis piesardzīgi aizzagās līdz kraujas malai un caur binokli pavērās lejup. Ikviens saprata, ka viņš kalnos ir noteicējs. Labu bridi uzmanīgi pētījis apkārtni, Andrē pamāja. Reizē ar aicinājumu, šis žests ietvēra arī brīdinājumu.

Acīmredzot viņam bija izrādījusies taisnība, un zem mums slēpnī sēdēja novērotājs. Krauja šajā vietā bija gandrīz vertikāla un ļāva pārredzēt katru sīkāko detaļu gan pakājē, gan tālumā. Pirmais, kas saistīja manu uzmanību, bija milzīgs kalns ar dīvaini robotu virsotni, kas it kā nošķīra no pārējās grēdas lielu, bļodai līdzīgu ieplaku. Stāvās, nepieejamās klintis, kas to apjoza, un uz iedzeltenā zāles paklāja redzamie rododendru krūmāji liecināja, ka šī ir Kloda vēstulē pieminētā vieta. Rododendri jau bija noziedējuši, taču lapas, šķiet, pat netaisījās dzeltēt. Citu krūmu sugas vai kokus ielejā neredzēja, toties akmeņu bija papilnam. Viss liecināja, augsne nekam lielākam par rododendriem barības vielas nespēja sagādāt.

Ielejas viņā pusē, kur klinšu sienas tuvojās viena otrai, rēgojās sprauga. Turpat līdzās tai es ieraudzīju vientuļu akmens stabu. Nebija šaubu, ka tā ir ieeja Trīs ērgļu aizā, un neviļus mana sirds sāka pukstēt straujāk.

Jā, tas ir viens no viņiem, - pēkšņi līdz manai apziņai atlidoja tik tikko sadzirdami vārdi, un, pavēries lejup, tieši mūsu kraujas pakājē, paslēptu aiz milzīga bluķa, ieraudzīju automobiļa jumtu.

Mašīnas pelēkā krāsa šķita ar nodomu pieskaņota apkārtnes klintīm un padarīja to gandrīz nemanāmu. Lai kā pētīju, ne tuvumā, ne tālumā diemžēl neviena nebija, un es neizpratnē pavēros biedros.

- Bet tur neviena nav!

Ieskaties vērīgāk, - Valts atčukstēja, un es no jauna paraudzījos tālskatī. Rūpīgi appētīju katru akmeni, ko varētu izmantot aizsegam, taču neko aizdomīgu ieraudzīt neizdevās. Vēlreiz pavērsu binokli pret automašīnas jumtu, un tad pamanīju vienā tās pusē iezilganu dūmu mutulīti. Mirkli tādā kā prāta apmulsumā meklēju šai, nenoliedzami pazīstamajai parādībai izskaidrojumu, līdz aptvēru — tie ir cigaretes dūmi! Mašīnā kāds sēdēja, smēķēja un pūta dū​mus pa logu.

Bet varbūt tur ir divi?

- Tas nebūtu saprātīgi, - atbildēja Grieze. - Šeit pilnīgi pietiek ar vienu, otrs novērotājs būs atstāts

kaut kur pie aizas sākuma. Šādu rīcību var pamatot ar vairākiem apsvērumiem.

Paldies Dievam! - nopūtās Lanū. — Beidzot viņš mums ir rokā! No šā slazda izsprukt var vienīgi ar spārniem.

Kad viņš patiesi būs mūsu rokās, šo faktu tā arī pieminēsim, - pasmaidīja mans draugs, taču pēc dzalkstošā skatiena varēja jaust, ka arī viņš sācis izjust operācijas noslēguma asumu. - Notikumi tiešām tuvojas beigām, - nenocieties viņš uzsita komisāram uz pleca. - Teju vai gribas jau apsveikt. Varbūt turpināsim ceļu, Andrē?

Jā, nav, ko kavēties, - uzrunātais piecēlās un, atgājis no klints malas drošā atstatumā, tā, lai visi dzirdētu, sacīja: - Tā kā ielejā nevienu neredzējām, nav šaubu, ka Hameleons jeb Kravcovs jau sasniedzis Trīs ērgļu aizu. Tagad jāiet ātri, jo, neatradis uzrakstu uz alas sienas, viņš ilgi nekavēsies. Mums par laimi, sestā ala ir stipri sazarota, un paies ne viena vien stunda, iekams viņš par to pārliecināsies.

Soļojiet manās pēdās. Nebūs liela nelaime, ja kāds novirzīsies no maršruta pa kreisi. Taču pa labi, gribu nopietni brīdināt, nespert ne soli! Neaizmirstiet, ka novērotāju ir divi, tāpēc vēlreiz atkārtoju - ne soli pa labi!

- Skaidrs, - Lanū pamāja. - Mēs esam disciplinēta tauta un klausīsim uz vārda.

Grieze pasmaidīja un uzmeta mugursomu plecos.

- Tad - uz priekšu!

Ja izmērītu mūsu maršrutu līdz Trīs ērgļu aizai, droši vien tas izrādītos gandrīz divas reizes garāks, nekā, šķērsojot Rododendru ieleju. Lai gan strauji kāpumi un kritumi negadījās bieži, toties līkloči un strupceļi - uz katra soļa. Kārtējo reizi griežoties atpakaļ, Andrē atvainojās: Neesmu gājis pa šo ceļu vismaz trīs gadus. Daudz kas mainījies. Diemžēl kalnu dēdēšana ir nepārtraukts process, kurš var sagādāt visai nepatīkamus pārsteigumus.

- Gan jau aizkulsimies, — mierinot norūca Lanū. — Gal​venais — kaut eja nebūtu aizgruvusi.

Vieta, kur tā sākas, ir samērā līdzena, un aizdarīt to spētu vienīgi akmens no debesīm. Ja runājam nevis par cilvēkiem, bet par dabas spēkiem.

Pēc stundas gājuma apmetāmies atpūsties nelielā pļaviņā, kuru no visām pusēm iejoza klintis.

Nelīdzenais, līkumotais ceļš un sākotnēji šķietami vieglais, bet tagad par smagu kļuvušais sainis bija pamatīgi izsūcis spēkus. Saule pārgājiena laikā bija sākusi sildīt krietni vairāk. Novilku vējjaku un, iebāzis somā, atlaidos zālītē. Taču ilgi guļus palikt bija bīstami - sāka salt mugura, un jau pēc pāris minūtēm biju spiests slieties sēdus. Par ēdienu neviens pat neieminējās - bija paēstas sātīgas brokastis.

Atjaunojot spēkus, ceļabiedri bija ieņēmuši katrs savu ērtāko pozu un sarunājās maz. Grieze jau bija pamanījies nozust paša aizliegtajā virzienā, un mēs ar nepacietību gaidījām, kādas ziņas viņš pārnesis.

Kad no kraujas puses atskanēja soli, visas galvas reizē pagriezās skaņas virzienā.

- Nekā, - Andrē paplēta rokas un atlaidās dzeltējo​šajā zālē. — Plašāku skatu šeit aizsedz klintis.

- Bet aizu?

- To varēja saskatīt, taču novērotāju neredzēju. Ja viņš izraudzījies vietu slēpnim mūsu pusē, mēs viņu vispār nemanīsim. Jo tuvāk aizai, jo vairāk nogruvumu, turklāt mūsu taka ved sāņus. Prom no ielejas.

Bet pareizāk tomēr rēķināties, ka viņš tur atrodas, nekā vieglprātīgi atmest ar roku un salaist visu dēlī.

Celieties, laiks doties tālāk!

Ir nu gan nenogurdināms… - es dzirdēju paklusām norūcam Lanū. Komisāram bija krietni pāri piecdesmit, un viņu varēja saprast. Taču paildzināt atpūtu viņš nelūdza. Ceļa grūtības nemaz nebūtu tik lielas, ja mūsu gids virzītos uz priekšu puslīdz mērenā ātrumā. Diemžēl Grieze soļoja tik raiti, ka pārējiem, lai neatpaliktu, ik pa brīdim nācās pāriet uz vieglu riksi. Bija skaidrs, ka Andrē, tāpat kā tēvs, bija iemīļojis pārgājienus kalnos.

Nākamo atpūtu mēs izvēlējāmies vietā, no kuras varēja labi saskatīt akmens stabu pie ieejas Trīs ērgļu aizā. Tā virsotne atradās metrus trīs zemāk par mums. Milzīgā ligzda izrādījās tukša. Kas notiek vēl zemāk - ielejā, to, par nožēlu, no šejienes redzēt nevarēja. Arī pieiet tuvāk kraujas malai nebija nekādas

iespējas, jo klinšu bluķi bija sagruvuši haotiskā kaudzē. Daži no tiem noteikti turējās vaļīgi, un viens kļūmīgs solis varēja dārgi maksāt. Šoreiz notiesājām katrs pa sviestmaizei un no termosa iedzērām pa kafijas krūzei. Pēc tam ar Griezes atļauju, lai gan nepacietīgā seja liecināja, ka vislabprātāk viņš nekavējoties būtu devies tālāk, desmit minūtes, atspieduši muguru pret akmeni, ļāvā- mies saulei. Gaiss bija tik reibinoši svaigs, dienas spīdekļa stari tik silti, ka, gluži nemanot, nogurums pārvērtās vieglā snaudā. Taču tā izrādījās pārāk īsa, lai sniegtu atpūtu, jo pēc mirkļa atskanēja kārtējā komanda: Mostieties! Ejam tālāk! - Tā vien šķita, ka mūsu pavadonis taisnā ceļā nācis no armijas kazarmām.

Visīstākais feldfēbelis, — kāds noburkšķēja, apstiprinot, ka šīs domas nav tikai manējās, taču visi acumirklī bija kājās. Armijas disciplīnai tomēr ir savas pozitīvās priekšrocības - tā ne tikai novērš lieku kavēšanos, bet arī nevajadzīgas runas.

Lai cik dīvaini liktos, tagad Griezes uzsāktais virziens veda nevis uz Trīs ērgļu aizu, bet projām no tās. Taču mūsu ceļvedis zināja, ko dara.

Lūk, - apmēram pēc puskilometra, viņš norādīja uz dīvainu klinti, kas apbrīnojami atgādināja salīkušu ve​ceni. - Šo raganu mans tevs izvēlējās par zīmi. Nedaudz tālāk sākas eja.

Brr, - Lanū nodrebinājās. - Ja alai vajadzīgs šāds sargs, varu tikai iedomāties, kas mūs gaida pazemē…

Savādās akmens vecenes viņā pusē mēs atradām visīstāko daždažādas formas un lieluma klintsbluku krāvumu. Kaut ko līdzīgu man nācies skatīt kapakmeņu firmas pagalmā, kur atlūzas vienkārši sasviestas kaudzē. Vai tiešām šajā haotiskajā sablīvējumā Rūdolfam Griezem bija laimējies atrast eju? Bet, kad Andrē norādīja uz ne pārāk lielu ak​meni, un aiz tā zemē atklājās caurums, šaubu vairs nebija.

Eja! - mūsu gids noslaucīja pieri un jau grasījās kāpt lejup, kad pirmo reizi atskanēja vienbalsīgs protests: - Nē! Pagaidiet!

Grieze atskatījās un nomērīja mūs pēc kārtas ar jautājošu un reizē nicīgu skatienu.

- Vispirms sagatavosimies, - visu vārdā atbildēja Žans Lanū. - Lukturi, ieroči. Manuprāt, lai mēs būtu mobi​lāki, mantas labāk atstāt šeit.

- Noteikti, - Kronbergs piekrita. — Tās tikai traucēs. Kas tur būs vajadzīgs, Andrē?

Uzrunātais paraustīja plecus.

Varbūt… nekas. Bet katram gadījumam paņemsim drošības virvi un kāšus. Jums taisnība, komisār, saiņi lai paliek, - viņš pasmaidīja, tā apliecinādams, ka bargā ko​mandiera loma ir visai nosacīta.

Sabāzām kabatās lukturīšus, arī Grieze, izkravājis pusi savas mantības, atstāja tikai nepieciešamās lietas. Pēc tam, uzmetis patukšo mugursomu vienā plecā, viņš pārlaida mums acis.

- Vai visi gatavi?

Piekrītošās murdoņas apmierināts, pamāja: Ejam!

- Lienam! - atkal kāds - vai nu Valts vai komisārs - nopurpināja, un mēs cits aiz cita sākām kāpt lejup.

XVII nodala KATASTROFA Sākumā eja veda visai stāvi lejup, bet mazpamazām kļuva arvien līmeniskāka. Nekā skaista es tajā nesaskatīju, pat pretēji - visīstākā kurmja ala, tikai daudz plašāka. Zemi klāja ūdens izskaloti oļi, apstiprinot, ka šeit patiesi tecējis pazemes strauts. Šaurība nomāca. Jo zemāk nokāpām, jo grūtsirdlgāk kļuva - milzīgā masa virs galvas šķita gluži fiziski iedarbojamies, - tā spieda uz katru nervu šūnu. Šķita, ka uz muguras uzkrauta nepanesami smaga nasta, kas neļauj pat prātīgi ievilkt plaušās gaisu. Par laimi, sienas sāka atkāpties, un piepeši mēs iznācām lielā, apajā telpā ar līdzenu pamatu un sienām, kuras veidoja kvarcu saturoši ieži. Lukturu gaismā sīkie kristāliņi uzliesmoja visās varavīksnes krāsās, un mirklī parasta ala pārvērtās dārgakmeņu krātuvē. Ikviens luktura stars atvizēja mūsu acīs dzeltenā topāza, sarkanā rubīna, zilā safīra vai koši zaļā smaragda krāsā. Nudien, tādu krāšņumu diezin vai glabāja vis​bagātākā austrumu valdnieka mantnīca.

- Sargieties! Tur tajā kaktā, - Grieze čukstēja, - atrodas dziļa aka! - Mūsu gids ar pirkstu norādīja uz velvētu padziļinājumu, zem kura rēgojās melna atvere. - Bet vai nav skaisti? , M… jā, - bijīgi grozīdams uz visām pusēm galvu, nomurmināja Lanū. - Kaut ko tādu grūti pat iedomāties! Bet kāpēc mēs runājam čukstus?

- Atbalss, - paskaidroja Grieze. — Priekšā vēl vairākas zāles ar pirmšķirīgu akustiku. Nav nemaz vajadzīgs dina​mīts, lai sevi šeit apraktu, pietiktu ar spēcīgu bļāvienu.

Tad jau šeit tik droši nemaz nav? - es pavaicāju un sakaunējos, jo, izņemot mani, neviens cits šādu domu nebija atļāvies.

Ja nemainīsies dabas izveidotais līdzsvars, šie dobumi stāvēs līdz pasaules galam, - mani mierināja Andrē. - Bet vajag tikai iejaukties, un viss var notikt. Par laimi, šis ir seismiski mazaktīvs apgabals, citādi ejas jau sen nebūtu. Vispār alu sistēmas jau pašas par sevi liecina, cik trausls ir šis līdzsvars - klintis ar ūdenī šķīstošu iežu ieslēgumiem. Tāds savienojums nevar būt nekāds stiprais, vai ne?

Pietiek izskalot vēl kādu alu, līdz ar to novirzot kopējo smaguma centru sāņus, un sāksies nogruvumi.

Virszemē, pie ieejas Trīs ērgļu aizā, jūs tādus jau redzējāt. Tās bija sekas, bet procesi, kas tos izraisījuši, ir tie paši - ūdens sagrauj klin​tis, izskalojot karsta iežus. Vai ari augsni.

- Par laimi, patlaban nelīst, - Kronbergs pasmaidīja, - tā kā droši varam doties tālāk, nebaidoties, ka uz galvas uzgāzīsies ejas griesti. Šķiet, tur ir tās turpinājums? - viņš norādīja uz melnu atveri dzirkstījošā sienā.

- Jā. Ja visu estētiskās vēlmes apmierinātas, ejam tālāk.

Pēc kādām pazīmēm jūs noteicāt, ka eja virzās pa apli? - es vaicāju. - Manuprāt - uz priekšu vien. Uz leju.

Pēc kompasa. Tēvs nekad nedevās kalnos bez šā instrumenta. Nedomājiet, ka Pirenejos nav mežu. Ir, un vēl kādi. Bez kompasa nevar izkļūt tiem cauri un atgriezties.

- Man tas ir iemontēts rokaspulkstenī, - sacīja Valts.

- Spriežot pēc adatiņas un stundu rādītāja, mēs esam veikuši ceturtdalapli.

Jā, tā varētu būt. Tieši ar šādu paņēmienu - kompasu un pulksteni - mēs arī noteicām ejas virzienu. Tagad nāksies pieliekties. Vismaz metrus desmit griesti neļaus iet pilnā augumā, toties pēc tam gājiens būs kā pastaiga.

Kad es aiz Valta iespraucos šaurajā spraugā, kas turklāt bija tik zema, ka gandrīz vai nācās mesties četrrāpus, nepatīkamā smaguma sajūta, kas pirmīt bija atkāpusies, no jauna pārņēma mani. Nez kāpēc tā uzradās kopā ar elpas trūkumu. Galvā dobji sāka dunēt asinis, un šķita, ka tūlīt tajā kaut kas plīsīs. Par laimi, kā jau bija teicis Andrē, grūtais posms nebija garš un noslēdzās teātra zāles lieluma telpā. Ja pirmā

zāle bija pārsteigusi ar krāsām, tad šī to pašu darīja ar formām. Gadsimtu gaitā kaļķainais, no griestiem pilošais ūdens bija izveidojis īstu muzeju. Bagāta iztēle šajā stalaktītu un stalagmītu formu dažādībā spētu saskatīt visu - gan cilvēku, zvēru un putnu figūras, gan namus un pat kokus. Viens, apbrīnojami līdzīgs vītolam, savus nokarenos zarus, ko veidoja vesels sīku lāsteku pulks, pleta pāri krūmājam līdzīgu stalagmītu virknei. Bet arī šajā reizē daba nebija skopojusies ar krāsām. Nesot līdzi kvarca kristālus, ūdens kā dekorējumu bija iemontējis tos savos veidojumos, šķietami iedvešot tajos dzīvību un reizē padarot ainu neikdienišķu, dīvainu un skaistu. Vismaz minūti, gluži kā apburti, mēs vērojām brīnišķīgo skatu. Beidzot komisārs nopūtās: - Jūsu tēvam droši vien te ļoti patika?

Grieze pamāja.

Tāpēc jau viņš sargājās - kaut tikai kāds par to neuzzinātu. Un pavēlēja arī man glabāt noslēpumu.

Tagad ari mums jāklusē, - piebilda Valts. - Jā, darīt zināmu par šo vietu atklātībā būtu tas pats, kas ieaicināt savā dārzā uz pusdienām ziloņu baru un cerēt, ka viss pēc tam būs parastajā kārtībā. Varbūt kustēsimies tālāk? Kravcovs ir kaut kur tuvumā. Es to ne tikai zinu, bet arī jūtu. Vai rokudzelžus neaizmirsāt, Andrē?

Uzrunātais atbildes vietā uzsita sev pa kabatu.

- Tad viss kārtībā, - mans draugs pasmaidīja. - Vai sojojam, priekšniek?

Pasmīnējis Grieze palocīja galvu.

Tagad cita citu nomainīja lielas telpas. Dažas bija kā pati pirmā - tērptas vizuļojošās uguntiņās, citas - kā otrā - pilnas ar stalaktītu un stalagmītu kolonnām un fantastiskām figūrām, bet pārējās - jauktas. Taču ar pirmajām divām neviena nevarēja sacensties. Šīs zāles savienoja it kā talantīga arhitekta izplānotas velvētas arkas. Nepatīkamā nomācošā sajūta bija atkāpusies plašuma un jauno iespaidu priekšā. Ceļš joprojām veda lejup. Uzmanīgi raudzīdamies zem kājām un vairīdamies sacelt pat mazāko troksnīti, pa priekšu soļoja Grieze. Visklusākā skaņa šajās pazemes velvēs atbalsojās ar desmitkārtīgu spēku, un, kas zina, cik tālu tā aizskanēja. Kad man sāka likties, ka esam pagājuši garām vajadzīgajam atzarojumam, kārtējā telpa mūsu priekšā noslē​dzās bez turpinājuma.

Klāt esam, - mūsu pavadonis nometa no pleca mugursomu. - Maķenīt atvilksim elpu.

Akurāt pilns aplis, - raudzīdamies pulkstenī, apstiprināja Kronbergs. - Bet es neredzu turpinājumu.

- Izejas vieta ir tur, - Andrē pamāja uz tumšu kaktu, kurā es pamanīju melnu ēnu, kas, uzmanīgāk ieskatoties, pārvērtās par žurku ejai līdzīgu alu. Protams, tikai salīdzinājumā ar arkveidīgajām ieejām zālēs. No domas vien, ka atkal nāksies saliekties līkumā, lai tiktu cauri, man sametās nelabi, taču Griezes turpmākie vārdi nedaudz nomierināja. Šis caurums ir tikai metru garš un beidzas Trīs ērgļu aizas alā. Esiet uzmanīgi! Tur, viņā pusē, ir šaura, neērta karnīze, bet tai priekšā - akmeņu krāvums. Uz tā kāpt nedrīkst - var nobrukt. Mēs ar tēvu šajā vietā atstājām klintī iedzītu kāsi. Es piesiešu tam virvi, un mēs viegli tiksim lejā.

Sākas bīstamākais posms, - ierunājās Lanū. - Vienam, bez nodrošināšanās, iet riskanti. Cik noprotu, uz karnīzes vietas mums visiem nepietiks?

- Tikai diviem. Tā ir pēdu plata un metru gara.

Tādā gadījumā iesiet jūs ar Valtu. Kronbergam spēka un izveicības ir par diviem, turklāt krietnas iemaņas noziedznieka aizturēšanā. Vai iebildumu nav?

Viņam iemaņas, man - rokudzelži, - Grieze sacīja un, izvilcis no mugursomas virvi, uzmeta to plecā.

Lai soma paliek, - es ieteicos, - Mēs atnesīsim.

Nē! — pavadonis kategoriski papurināja galvu. - Nekad nevar zināt - kad un ko no tās ievajadzēsies. Kalni nepiedod paviršību, un staipīt līdzi kāpšanai nepieciešamos rīkus ir kļuvis par manu

otro dabu. Ejam, Valt!

Pieliekušies mūsu ceļabiedri viens aiz otra nozuda spraugā, kas kabatas lukturīšu gaismas atblāzmā iezīmējās pelēkajā klints sienā kā blāvs, iedzeltens plankums. Sirds man sažņaudzās drūmās priekšnojautās, un, kad pēc brītiņa spraugā atkal parādījās mana drauga galva, biju gatavs no laimes iekliegties. Laikam jau pazemes ekspedīcija bija pamatīgi sabojājusi manus nervus.

- Viss kārtībā, nāciet! - Valts pamāja. - Pa vienam. Virve sagatavota. Mēs gaidīsim lejā.

Viņš atkal nozuda, un mēs ar komisāru saskatījāmies.

Es iešu pēdējais, — Lanū paziņoja. Laikam viņam nebija palikusi nepamanīta mana nepatika pret šaurām un zemām ejām. Bet zinot, ka draugi ir gan priekšā, gan aiz muguras, to veikt šķita tīrais nieks.

Pateicīgi uzsmaidījis, pieliecos un pāris sekundēs atrados klints otrā pusē. Kaut kur no lejas plūda gaisma. Pavēries zem kājām, ieraudzīju šauru un tiešām neērtu karnīzi. Turklāt tā bija ieslīpa uz alas pusi.

Akmens krāvums izskatījās pavisam nestabils. Bet pie resna kāša piesietā virve, kas pārmesta krāvumam pāri, solīja, ka šo šķērsli tomēr iespējams pārvarēt bez traumām. No lejas spīdošā gaisma to apstiprināja.

Iebāzis savu lukturīti kabatā, satvēru virvi un uzlicis kāju uz visstabilākā akmens, pārsviedos atlūzu viņā pusē. Līdz zemei izrādījās pavisam tuvu, un man izdevās nolaisties tikpat viegli kā pārvarēt žogu. Arī komisārs šo ceju veica bez sevišķas piepūles. Pavēries augšup, neko citu saskatīt nespēju, kā vien akmeņu nobiras. Ja no turienes nenokarātos virve, nevienam nevarētu ienākt prātā, ka tur ir eja. Ar pāris asām kustībām iešūpojis virvi, Grieze atkabināja to no kāša un saritinātu iebāza mugursomā. Pamanījis mūsu jautājošos skatienus, viņš paskaidroja: Lai atgrieztos pa šo ceļu, kādam būs jāļauj pakāpties sev uz muguras. Bet no turienes uzmest virvi kā laso uz kāša spēs ikviens. Esmu to jau darījis.

Mums jāapspriežas, - komisārs čukstus sacīja. - Tālāk, manuprāt, jāiet visiem četriem.

Hameleons var būt apbruņots ar automātisko ieroci, bet, redzot savā priekšā vairākus mērķus, apmulsis.

Kas tur čurkst?

- Aizas dibenā tek strauts, — Andrē atbildēja.

Skaņa gan liekas cita. Tajā ir kāda nianse… - piešķiebis galvu, Lanū ieklausījās.

- Ūdenskritums.

- Jā, - komisārs šoreiz piekrita. — Tātad priekšā ir ūdenskritums?

Ir. Turklāt augsts. Mums vajadzīgā ala atrodas strauta viņā pusē. Nebaidieties, pāri tikt tam viegli - ūdens gan ir izgrauzis vagu, bet tikai metru vai pusotru platu. Tai pārlēkt spētu pat mana kalpone Liza.

Tātad viņš ir otrā pusē! - Žans apmierināti saberzēja rokas. - Loti labi! Tas ļaus mums vispirms paskatīties, novērtēt situāciju un pēc tam droši varēsim doties uzbrukumā. Hameleons vēl nebūs ticis galā, vai ne? — viņš pavērās Griezē.

Lai detalizēti izpētītu alu, turklāt rūpīgi pārmeklētu sienas… nekādā ziņā. Es jau minēju - tā ir liela, ar ' vairākiem atzarojumiem, kas iestiepjas dziļi kalnā.

Es domāju, ka nav nekāda jēga kavēties, - Valts sacīja. - Ja viss ir, kā domājam, Kravcovam jābūt vienam. Līdzdalībnieki stāv savos posteņos, un, lai kā gribētu, nespēs viņam palīdzēt.

- Varbūt dot ziņu Fando? - ieminējās Grieze.

Vēl par agru. Ja Hameleons sazinās ar viņiem, teiksim, ik pēc piecām minūtēm, tad izlaists sakaru seanss liks mūsu medījumam saausīties. Bet tādā gadījumā viņa bezierunu kapitulāciju varam negaidīt. Patlaban galvenais mūsu ierocis ir pārsteigums.

Es piekrītu Valtam, - Lanū palocīja galvu. - Darīsim tā - vispirms sadalīsimies pa pāriem. Es iešu kopā ar mūsu gidu, bet jūs - kā parasti. Cik tālu alā iesniedzas dienas gaisma, Andrē?

Metru divdesmit, ne vairāk. Bet sānejās pat tik daudz ne.

Labi. Pirmais pāris noies šo attālumu un, ja nepamanīs Kravcova klātbūtnes pazīmes - trokšņus

vai luktura gaismu -, dos signālu pārējiem ar kabatas baterijas zibsni. Pēc tam gaidīs, līdz ieradīsies atlikušie. Bet tālāk jau dosimies visi kopā. Pats galvenais - ievērot klusumu. Ceļu apgaismosim tikai ar vienu bateriju. Jūsējo, Andrē. Jūs vienīgais pazīstat šo vietu, tāpēc arī jums nāksies iet pa priekšu.

Vispirms izpētīsim galveno eju un, ja Hameleona tur nebūs, pāriesim uz atzarojumiem. Ik pēc noteiktiem starplaikiem, teiksim - minūtes, apstāsimies, nodzēsīsim gaismu un ieklausīsimies. Cerams, ka šāda taktika būs īstā un mēs viņu atradīsim. Bet saņemt ciet šo bīstamo tipu būs vienkāršāk, nevis piedraudot ar pistoli, bet uzpūšot viņam iemidzinošu gāzi. Ņemiet, man te katram ir pa baloniņam. Vislabāk to darīt pēkšņi - no slēpņa. Tāpēc nāksies apbruņoties ar pacietību. Un tikai tad, ja visas iespējas būs izsmeltas, lai tad ari atskan - rokas augšā! Diemžēl būs jāpagaida, jo šeit visi ceļi ved uz vienu izeju, taču nekādā gadījumā nepārsteidzieties. Vai visu sapratāt? - komisārs aplaida apkārt bargu skatienu un, redzot, ka mājam ar galvu, apmierināti nokrekškējās.

- Tad pie lietas. Lozēsim - kuriem kritis iet pirmajiem.

- Jūs pats tikko teicāt, ka man, - Grieze rauca pieri.

- Tātad ejam mēs. Es un jūs.

Nesteidzieties, Andrē. Es runāju par alu, nevis par ce(u līdz tai. Šis posms būs teju vai visbīstamākais. Kas var apgalvot par visiem simt procentiem, ka novērotājs patiesi sēž pie akmens staba, bet nevis alas tumsā?

Jāatzīstas, uz mani šie vārdi iedarbojās visai nelāgi, un sirdi no jauna pārņēma ļaunas priekšnojautas. Taču nonākt panikas cēlāja lomā nav nekāds gods, tāpēc atzinu par labāku klusēt.

Lanū sadabūja divus sērkociņus. Slepus nolauzis vienam galu, pastiepa roku Kronbergam.

- Velc! Pirmie ies tie, kam īsākais.

Bez liekas vilcināšanās Valts izvilka tuvāko. Tas izrā​dījās nolauztais.

Mums veicas, Robert, - draugs iesmējās. — Iet avangardā vienmēr bijis goda pienākums. Bet būtu labi vispirms iepazīties ar apstākļiem. Pastāstiet, Andrē, par aizas īpatnībām, par alu. Visu, kas var noderēt. Varbūt aiziesim līdz mūsu alas mutei un uzmetlsim acis apkārtnei?

Aptuvenu ieskatu varu sniegt tepat, - uzrunātais atbildēja. - Lai gan ūdenskritums balsis apslāpēs, gara sazināšanās pie alas var mūs nodot. Turklāt daudz, ko rādīt, ari tur nav. Sestā ala, kā jau teicu agrāk, veido diezgan sarežģītu eju tīklu. Bet sākas tā ar platu, augstu, metrus trīsdesmit gani aiļu.

Lielāko atzarojumu ir pavisam trīs, un pats pirmais sākas gandrīz pie ieejas. Dažas atzara sānejas noslēdzas strupceļā, bet dažas, savienojoties cita ar citu, veido labirintu. Trīs ērgļu aizā ir pavisam desmit alas. Piecas atrodas strauta šajā, piecas - viņa pusē. Mums vajadzīgā būs vistuvāk ūdenskritumam.

Līdzās ieejai tur aug panīcis vītols. Vai es stāstu saprotami?

Tā kā nedz apstiprinājums, nedz iebildumi nesekoja, Andrē turpināja: Kā jau norunājām, neieslēguši lukturīšus, jūs iesiet uz priekšu, līdz tālāk nokļūt neļaus tumsa.

Pēc tam dosiet signālu mums. Uzgrūsties šajā posmā nekam nevar, jo aila ir četrus, piecus metrus plata, pamats līdzens, bet sienas gludas. Arī apmaldīties nav iespējams, jo vienīgais atzars ir pie ieejas. Mēs ar komisāru paslēpsimies piektajā alā. Tās atrodas viena otrai pretim.

- Labi - pretim. Bet vai signālu no tās varēs redzēt? - Lanū jautāja.

Noteikti. Tā ala ir visplatākā un ļauj brīvi pārvietoties gan pa labi, gan pa kreisi. Mēs atradīsim piemērotu vietu. Liekas, tas būs viss. Bet tagad nāciet! Parādīšu, cik iespējams, dabā.

Jo tuvāk nāca izeja, jo skaļāk šalca ūdenskritums. Kļuva aizvien gaišāks, un nevajadzīgos lukturīšus mēs visi sabāzām kabatās. Pašus pēdējos metrus Grieze veica viens pats. Uzmanīgi pavēries pa kreisi, tad - pa labi, viņš pamāja. Izrādījās, ka strauts ir pavisam šaurs un vairāk atgādina noteku. Izgrauzis īstu reni, tas, burbuļus mezdams, traucās ar pamatīgu ātrumu. Aizas abās pusēs slējās stāvas klints sienas, bet pašā tās galā es ieraudzīju ūdenskritumu. Tas bija kaskādes tipa un gāzās lejup kā pa kāpnēm. Lai gan kopējais augstums bija ievērojams, terasveida pakāpieni to sadalīja mazākos, reizē vājinot straumes spēku un droši vien - arī troksni. Tomēr skaņas vārda tiešā nozīmē triecās pret bungādiņām. Spriežot pēc ūdens

daudzuma, kas nāca no augšas, strauts, lai gan šaurs, noteikti bija ļoti dziļš. Andrē pieminētais vītols tiešām izskatījās panīcis. Par ūdens trūkumu tas sūdzēties nevarēja, taču par gaismas trūkumu gan.

Spriežot pēc aizas virziena, tās dziļumā laikam nekad nespīdēja saule. Melnās alu mutes, kas atradās upītes pretējā krastā, šķita kā pētījošas acis un vairoja jau tā drūmās apkārtnes neomulību. Man šī vieta likās īsti piemērota bagātību slēptuvei.

Nu ko, Robi, velkam ārā ieročus un dodamies triecienā! - pēc tam, kad bijām rūpīgi nopētījuši ikvienu tumšāku ēnu alu atverēs, mans draugs sacīja. - Gāzes baloniņu pagaidām atstāj kabatā. Uz priekšu, veco zēn!

Viņš ieskrējās un ar vienu lēcienu pārvarēja burbuļojošo šķērsli, un gar strauta malu skriešus metās uz sestās alas pusi. Nekavējoties ne mirkli, es sekoju, bet Lanū ar Griezi pa šo pusi devās uz savu mērķi.

Pagaidām viss noritēja pēc plāna un saskaņoti. Atlika vienīgi cerēt, ka tā būs ari turpmāk. Satraukumā es pat lāgā nepamanīju, kā tiku garām pārējām grotām, jo vienīgā vieta no kuras dvesa briesmas, manā uztverē bija sestās alas draudīgi atplestā, melnā mute. Ticis tai klāt, Kronbergs piesardzīgi ielūkojās tumsā. Ausis šajā gadījumā līdzēt nevarēja - visas skaņas pārmāca ūdenskrituma dārdoņa. Neko aizdomīgu nesaskatījis, draugs pamāja, un mēs viens aiz otra ieslīdējām iekšā. Uzbudinājumā nosvīdis, gaidīdams, ka tūlīt tūlīt kaut kas notiks, elpu aizturējis, žagos nopakaļ Kronbergam. Taču viss palika pa vecam. Apkārt valdošā miera iespaidā pulss pamazām normalizējās, bet, kad ari elpa atguva vienmērīgu ritmu, satraukums izzuda pats no sevis. Ar katru soli kļuva aizvien tumšāks un klusāks. Kad vairs nevarēju saskatīt, kur spert kāju, draugs apstājās. Vēl brīdi ieklausījies, izvilka kabatas lukturīti un, pagriezies uz izejas pusi, deva norunāto signālu. Pēc brīža ailā parādījās divas figūras, un mums pievienojās Lanū ar Griezi. Lai gan bijām norunājuši klusēt, Žans nočukstēja: - Viņš ir šeit?

Pat tumsā es jutu, kā draugs paraustīja plecus.

Nezinu. Andrē! Ejam!

Piepeši tumsu pāršķēla pret zemi vērsts lukturīša stars, un tā atblāzmā es ieraudzīju pelēkas sienas un tādus pašus, tikai nelīdzenākus, griestus. Grota aizstiepās tālumā un izzuda, šķiet, aiz pagrieziena. Mūsu pavadonis pamāja un sāka virzīties uz priekšu. Ticis līdz vietai, kur aila pārvērtās ejā, Grieze izslēdza lukturīti, un mēs ieklausījāmies. Izņemot attālo ūdenskrituma šalkoņu, ausis neko citu neuztvēra. Tad no jauna atspīdēja gaisma, un mēs devāmies tālāk. Pagrieziens izrādījās gandrīz par deviņdesmit grādiem, un aiz tā no ārpuses nākošās skaņas k(uva nedzirdamas. Eja ievērojami sašaurinājās, un mums nācās izkārtoties virtenē. Vēl pēc trīsdesmit soliem pirmais gājējs no jauna apstājās, un ala iegrima tumsā. Un tad tas notika! Tas, no kā biju baidījies! Manas ļaunās nojautas apstiprinājās, turklāt pavisam negaidītā veidā. Pēkšņi klintis nodrebēja līdz pašiem pamatiem un apdullinošs grāviens aizsita ausis. Nākamajā mirkli spēcīgs trieciena vilnis sasvieda mūs kaudzē kā žagarus, un tad iestājās klusums…

PAZEMĒ Pagāja vairākas sekundes, lai attaptos un reizē aptvertu notikušo. Pārsteigums, melnā tumsa un vēl īsti neapjaustā nākotne koncentrējās kaut kur sirds apvidū kā fiziski sajūtama un drūma nezina. Tad kā cilvēka vitalitātes apliecinājums piepeši atspīdēja gaisma. Kāds bija ieslēdzis lukturīti.

Vai visi veseli? - atskanēja Kronberga balss, un mani ceļabiedri sakustējās.

- Kas tas bija? - aplūkodams sava krītot sasistā luk​turīša atliekas, Grieze jautāja. - Zemestrīce vai meteorīts?

- Hameleons-Kravcovs, - pieceldamies sēdus, atbildēja Lanū. - Šķiet, kauli veseli… Sastiepts arī nekas nav… Kā pārējiem? Atbildiet pēc kārtas! Valt?

- Viss kārtībā.

Robert?

- Liekas… normāli, - reizē kustinot rokas, kājas un kaklu, es atteicu.

- Griezes kungs?

- Man uz dibena radies zilums, - skanēja atbilde.

Gan noies, galvenais, lai netraucē pārvietoties. Interesanti - kā jūs to uzzinājāt? Bet - lai nu paliek. Tā tomēr ir intīma, atklātībai neparedzēta vieta un personīga lieta. Ko darīsim?

- Jāiet atpakaļ un jāpaskatās, ko vipš tur sagāzis. Bet pēc tam arī izlemsim, - ieteica Kronbergs.

Lai gan Valts un komisārs vairījās no skali izteiktiem, konkrētiem secinājumiem, visiem bija skaidrs, kas noticis. Bet par spīti neapskaužamajam stāvoklim un nākotnei, kas nesolīja nekā laba, nevienā balsī es nemanīju ne kripatiņas no bailēm vai izmisuma. Man ienāca prātā, ka tas ir gods - dalīties ar šiem vīrišķīgajiem cilvēkiem nelaimīgā liktenī.

Mēs cits pēc cita uzslējāmies kājās, ieslēdzām lukturīšus un, nopurinājuši putekļus, devāmies uz izeju. Tagad, kad nebija jābaidās no svešām ausīm, varējām iet brīvi un sarunāties skaļi.

Par paviršību jāmaksā, - nopūtās Valts. - Viņš noteikti slēpies atzarojumā pie ieejas. Pirmajā.

Viss bijis sagatavots iepriekš.

M… jā, - kāds domīgi nopurpināja, taču sarunā neiesaistījās, arī Kronbergs vairs neko neteica.

Tikuši garām pagriezienam, mēs iznācām ailā. Lanū, spēji ievilcis nāsīs gaisu, sacīja: Dinamīts. Viņš uzspridzinājis ieeju!

Lai gan jau agrāk manā prātā bija ienākusi šī neizbēgamā atziņa, taču, kad tā skali atskanēja no komisāra mutes, es negribot sarāvos. Droši vien — kaut kur dvēseles dziļumos joprojām bija mājojusi cerība, bet, kad vārdi to apdzēsa, vietā nāca skaidrība par nākotni - ala ir kā zārks, un Trīs ērgļu aiza — kapliča. Vienlaikus es atcerējos, ka mums taču ir sakaru līdzekli - policijas rācija un mobilais tālrunis.

Fando droši vien skaita minūtes, kad beidzot dosim signālu. Kad pateicu to skaļi, sajūsma tomēr neizraisījās.

Mēģināt jau var, - Komisārs apstājās un izņēma rāciju. - Vilks, te aita! Kā mani dzirdat? Diemžēl atbildes vietā skanēja tikai sprakšķi- Paraustījis plecus, Lanū vēlreiz atkārtoja izsaukumu, bet atkal - tas pats.

Nav vērts, - Valts viegli aizskāra viņa roku. - Kalns ekranē signālu. Jācer vienīgi, ka Fando pats…

Fando bez mūsu pavēles nekustēsies ne no vietas, - atgādināja Lanū un, sabīdījis antenu, noglabāja rāciju kabatā. - Ejam! Varbūt posts patiesībā nav tik liels, kā esam iedomājušies.

Diemžēl, kad nokļuvām līdz izejai, apstiprinājās pašas ļaunākās nojausmas. Aila visā tās augstumā bija piegāzta ar tik milzīgiem klintsblukiem, ka attīrīt to bez tehnikas palīdzības nebija, ko domāt. No ārpuses neiespīdēja ne sīkākais gaismas stariņš, apliecinot, ka Hameleons savu darbu prot.

M… jā, te mums nav ko darīt, — Kronbergs nomurmināja un, ieraudzījis, ka Grieze paņem

mobilo tālruni, atmeta ar roku. - Ja jau policijas rācija nespēja tikt cauri šai blīvai, tad telefons ne tik.

Masīvs noteikti satur rūdas un magmatiskos iežus. Tas viss kopā rada radio​viļņiem necaursitamu ekrānu.

- Bet ko citu darīt?

- Vai ala ir izpētīta līdz galam?

Diez vai. Es jau teicu - tālāk sākas sīko eju labirints. Neviens tur nelīda, jo skaidrs, ka uzrakstam, par kuru minēts Kloda novēlējumā, bija jāatrodas pieejamā vietā. Pretējā gadījumā tas būtu nevis norādījums, bet jauna mīkla, kuru pašu vispirms vajadzētu atrisināt.

- Varbūt kāda no ejām izved kalna viņā pusē.

Tad tai jābūt vismaz desmit kilometru garai. Uz to pusi slejas viengabalains masīvs bez jebkādiem kritu​miem. Ne ieleju, ne gravu.

Bet ir vēl viens variants — varbūt kāda eja izved zemes virspusē? Mēs taču tieši pa tādu nolaidāmies Trīs ērgļu aizas dibenā.

Grieze paraustīja plecus.

- Viss var būt, bet es tādu nezinu. Un ko jūs iesakāt?

Kronbergs, kā meklējot izeju turpat uz vietas, pārlaida acis pelēkajām sienām, tad - griestiem un teica: Kvernēt šeit nav jēgas. Ja ieradīsies glābēji, eju atraks bez mūsu palīdzības. Tātad ir vienalga - esam šeit vai neesam. Kaut ko darot, ātrāk paiet laiks un galvā rosās mazāk domu. Es iesaku mēģināt atrast izeju. Darīsim to visi kopā, jo, kas zina, cik sarežģīts galu galā ir šis labirints. Varbūt sāksim ar pirmo atzaru. Vai tas nav aizbērts?

- Paskatieties pats. Jūs stāvat ar muguru pret to.

Tikai tagad ievēroju klints sienā šauru spraugu. Ienākot nebiju to pamanījis tieši šā iemesla dēļ, jo tās platums nekādi nesaskanēja ar Griezes teikto par lielākajām sānejām. Laikam pamanījis manā sejā izbrīnu, Andrē paskaidroja: Tā vienīgi sākumā ir tik šaura. Pēc dažiem metriem eja sāk paplašināties un, lai gan netop tik prāva kā šī aila, taču divi cilvēki, viens otru netraucējot, var brīvi solot līdzās. Varbūt es atkal iešu pirmais? - viņš nedroši, it kā būtu vainīgs notikušajā nelaimē, uzlūkoja Valtu un Lanū.

Protams, - Kronbergs pasvieda Griezem savu lukturīti. - Līdz šim jūs vienīgais ar saviem pienākumiem esat ticis galā. Ne tā, kā mēs…

Es labi pazinu savu draugu un zināju, ka pārmetumu viņš visvairāk veltījis sev pašam. Nez kāpēc Valts katru neveiksmi izjuta kā savas neizdarības vai nepārdomātas rīcības sekas. Un, lai gan nenoliedza pretinieka saprātu, atbildību vienmēr uzkrāva sev pašam. Pat gadījumos, kad lēmumus pieņēma nevis vienpersoniski, bet, būdams izmeklēšanā iesaistīto personu grupas dalībnieks. Kad ieminējos par šo nepamatoto, pat skarbo attieksmi pret sevi, Kronbergs atbildēja, ka viņa pienākums bijis pakļaut kopējos argumentus dziļākai analīzei un tikai tad, ja neatklātos pretrunas vai nepilnības, piekrist vairākumam. Mēs reiz pat sastrīdējāmies, jo man šī attieksme nepavisam nepatika. Un tad Valts atzinās, ka viņa iekšējā taisnīguma sajūta - tā viņš toreiz nosauca sirdsap​ziņu - neļauj vainot nevienu citu.

Pamājis Andrē sāniski iespraucās ejā, un pārējie sekoja. Pirms pamest aiļu, es vēlreiz uzmetu skatienu sprādziena sagāztajiem klints bluķiem. Tā kā biju palicis pēdējais, nodzēsu lukturīti cerībā ieraudzīt kaut mikroskopisku gais​mas stariņu. Diemžēl melnā tumsa liecināja, ka izejas aiz- sprostojums ir tik blīvs kā korķis pudelē un iekšā neiekļūst ne tikai gaisma, bet arī gaiss. Pagaidām neviens par šo dzīvībai nepieciešamo vielu nebija ieminējies, taču nebija izslēgts, ka tā pati par sevi atgādinās kā tuvās nāves vēstnese. Nodrebējis no baigās domas, steigšus ieslēdzu gaismu un sekoju biedriem. Kā jau Andrē bija teicis, izspraucies caur sašaurinājumu, nokļuvu platā ejā ar līdzenu pamatu. Pa priekšu, klusi sarunādamies, soļoja Lanū ar Griezi, bet aiz viņiem, nez kāpēc - ar elkonī saliektu roku - Kronbergs.

Panācis draugu, ieraudzīju viņa rokā piezīmju grā​matiņu.

Ko tu dari?

Atzīmēju maršrutu. Tāpat kā to darījis Rūdolfs Grieze. Pulkstenis un kompass man ir, bet sola garums zināms. Zīmēju šīs pazemes ejas plānu.

— Kam tas vajadzīgs?

— Kas zina? — draugs mīklaini atbildēja un paraustīja plecus. - Bet labāk jau tā, nekā truli blenzt pelēkajās sienās, meklējot neesošu uzrakstu. Iespējams - neesošu, - viņš ar novēlošanos izlaboja.

Tiešām, tā bija laba ideja, kā aizmirsties, un es nekavējoties iesaistījos darbībā. Ik reizi, kad kompasa adatiņa novirzījās no iepriekšējā stāvokļa, mēs apstājāmies. Es apgaismoju bloknotiņu, jo Valts savu lukturi bija atdevis Andrē, un viņš, pierakstījis noieto solu skaitu, ievilka kārtējo līniju. Tādējādi mūsu ceļš tika iezīmēts kā no sīkām taisnītēm sastāvoša līkne. Tās bija īsas, tātad novirzes kļūdu varēja īpaši neņemt vērā.

Izskatās, ka ari šī eja ved pa apli, - pēc kāda laika, aplūkodams drauga zīmējumu, es teicu. Tikai ar krietni lielāku diametru nekā iepriekšējā.

Turklāt - līmeniski, - Kronbergs piebilda. - Pagaidām gan esam nogājuši tikai pusapli, un nav zināms, kāds būs tās turpmākais virziens.

Piepeši priekšā ejošie apstājās.

Kas noticis? — es uzsaucu.

- Eja šeit sadalās, - atbildēja Lanū. - Mums jāizlemj, pa kuru atzaru iet.

Pa kreiso, - pat nedomādams, atbildēja Kronbergs, un komisārs apveltīja viņu ar aizdomīgu skatienu.

Kāpēc?

Vai nav vienalga? - Valts atjautāja ar tādu izteiksmi, ka arī Grieze pamanīja, - viņš to nesaka tāpat vien.

Jums kaut kas aiz ādas… - cieši uzlūkodams manu draugu, Andrē norūca, bet, tā kā Valts neatbildēja, pa​raustīja plecus. - Nu, ja pārējiem iebildumu nav, iesim pa kreiso. Šeit visi ceļi vienādi…

Tā kā neviens neprotestēja, ceļvedis nogriezās pa kreisi. Tikai tad, kad mēs kārtējo reizi apstājāmies, lai atzīmētu noieto ceļu, es iedomājos, ka šis virziens sakrīt ar jau iezīmētā pusapļa turpinājumu. Nogriežoties pa labi zīmējuma sākotnējā virzība tiktu izjaukta. Ja nu Kronberga priekšlikuma pamatā nav bijusi tikai nejaušība, bet noteikts plāns? Taču viņš klusēja, un es negribēju uzmākties ar savu ziņkārību. Eja bija krietni šaurāka par iepriekšējo, bet tikpat līdzena, un iet varējām ērti, lai gan viens aiz otra. Piepeši manas ausis uztvēra dīvainu troksni. Ar katru soli tas kļuva skaļāks un nāca kaut kur no augšas.

Kas tas ir? - es uzsaucu Griezem un rādiju ar pirkstu pret griestiem.

Strauts, - sekoja atbilde. - ŠI eja acīmredzot pāriet aizas pretējā pusē pa ūdenskrituma apakšu.

Līdz šai vietai esmu gājis, bet tālāk gan ne, - viņš norādīja uz iedobumu labajā sienā cilvēka augumā. Man tas atgādināja kādā baz​nīcā redzētu nišu, tikai toreiz tajā stāvēja koka tēls ar mir​dzošu nimbu ap galvu.

Vēl pēc piecdesmit soliem ūdenskrituma troksnis izgaisa. Tagad mēs atradāmies tajā aizas pusē, pa kuru bijām ieradušies šeit. Kārtējā apstāšanās brīdī Valts ar pārtrauktu līniju iezīmēja strauta aptuveno gultni. Lanū, kurš tagad gāja otrais, piepeši pacēla roku.

- Desmit minūšu atpūta! Daba pati parūpējusies par soliņu.

Pienākuši viņam klāt, ieraudzījām nošķeltu akmeni, kas ļoti atgādināja sēdekli. Sēdēšana gan nebija visai patīkama, jo akmens saldēja, un šajā sakarībā komisārs izmeta kaut ko par zilumu ārstēšanu ar aukstuma palīdzību. Uz to mūsu ceļvedis atbildēja ar vieglu smaidu un iegrozījās ērtāk.

Ko tu tur zīmē? — mūsu biedri, kas visu laiku bija gājuši pa priekšu, tikai tagad pamanīja piezīmju grāmatiņu Kronberga rokā.

- Ejas plānu, - Valts atbildēja un pasniedza blok- notiņu komisāram. - Precizitāte, manuprāt, būs ar novirzi par desmit procentiem uz vienu vai otru pusi. Taču sum​mējot, īpaši liela kļūda neradīsies.

- Hm… - pētīdams zīmējumu, Lanū norūca. - Tātad esam atgriezušies Trīs ērgļu aizas otrā pusē.

Šis laikam ir strauts, bet te - kur tie punktiņi, mēs droši vien dzirdējām ūdenskrituma troksni?

- Pilnīgi pareizi.

- Eja virzās pa apli… Bet tagad tai it kā būtu jā​maina virziens - priekšā strauts.

- Es tieši ceru, ka tas nemainīsies, - skanēja pārstei​dzoša atbilde.

- Patiešām? - komisārs izbrīnījās. - Kāpēc?

Nav izslēgts, ka eja ved zem ūdens līmeņa un mums ir iespēja tikt no šejienes ārā.

Oho! Bet… mjā! - gluži apmulsis no atbildes, Žans iesita sev pa pieri, un tā savedis kārtībā prāta darbību, jau mierīgi secināja, — tad tāpēc tev bija vajadzīga tieši kreisā eja?

Kronbergs paraustīja plecus.

Zīmējot un redzot, ka, iedami pa apli, mēs nonāksim pie strauta, doma radās it kā pati no sevis.

Un ja šī ir viena no piecām zināmajām alām, kas gan ir stipri apšaubāms, tad citur tā nevar nonākt, kā zem ūdens līmeņa. Protams, izņemot strupceļu kaut kur pirms tam, - viņš laikus pacentās apslāpēt pārlieko optimismu, kuru varētu izraisīt šie vārdi. - Tā, draugi, ir tikai teorija, pagaidām bez praktiska seguma. Bet ja turpināsim iet, gan jau redzēsim.

Kādu brīdi visi klusēja. Andrē, uzlicis kājas uz mugur​somas un atzvilis pret sienu, snauda. Komisārs, rūpīgi izpētījis zīmējumu, atdeva grāmatiņu Valtam un domīgi jautāja: - Nez ko Hameleons darīs tālāk? Uzraksts alā nav atrasts, tātad bagātības zudušas, pretinieki dzīvi aprakti Pire- neju katakombās… Kā tu domā - viņš atkal ķersies pie bijušā?

Kronbergs izvilka cigareti un, paviļājis pirkstos, iebāza atpakaļ paciņā.

Grūti pateikt. Algota slepkavas eksistence saistas ar pastāvīgu risku un briesmām. Bet viņam jau garām tie gadi, kad fiziskais spēks šķiet neizsīkstošs. Pēc visa spriežot, Kravcovs grib teikt ardievas savai profesijai un nomainīt to pret mierīgu dzīvi. Tādai vajadzīga nauda, liela nauda. Zinot, ka tās šim cilvēkam nekad nav par daudz, izeja ir viena - Burbonu bagātības. Varbūt tieši tāpēc tu patlaban sēdi nevis Parīzē un rūpējies par Albuhara drošību, bet uz auksta akmens pazemes ejā. Domāju, ka apslēptā manta viņam vajadzīga tieši šim nolūkam — izgaist, lai uzsāktu jaunu dzīvi tur, kur neviens to neapdraud.

Nav izslēgts, ka Hameleons tālredzīgi piešķīris tik lielu nozīmi maskēšanās principu dzelžainai ievēro​šanai, lai dzīves nogali varētu aizvadīt bez bailēm.

Tā varētu būt, - Žans pamāja. - Bet runājot par šo brīdi - ko viņš iesāks? Pametīs bagātību meklēšanu vai nepametīs?

- To tikai viņš zina, - Valts paraustīja plecus. - Taču šis cilvēks ir neatlaidīgs. Un pašpārliecināts.

Tādi vienmēr vērtē sevi augstāk par citiem. Pat zinot, ka visa Fuā pilsētiņa cietusi neveiksmi slēptuves meklējumos, vai tas viņu apstādinās? Liks atkāpties?

- Nedomāju, - Lanū pakratīja galvu.

Es arī. Drīzāk otrādi. Lepnība vienmēr ir centusies pierādīt savu pārākumu. Iztēlosimies šā tipa domu gājienu — kaut kādi nežēlojami provinciāļi no pašas Francijas nomales nav tikuši gaiā ar Kloda atstāto mīklu. Vai tas nozīmē, ka tā nav atrisināma? Nebūt ne. Un vai viņš — bijušais VDK pulkvedis, pieredzējis, ar analītisku prātu apveltīts profesionālis, būdams nesalīdzināmi pārāks, - nespēs paveikt to, ko nevarēja viņi? Nē, Zan, Hameleons neatkāpsies!

Tātad tu domā, ka viņš Fuā nepametīs? komisārs, šķiet, par katru cenu gribēja salikt punktus uz visiem i .

Jā, tā es domāju. Varbūt viņš noslēpsies un turpinās ievākt ziņas vai arī izdomās ko citu, bet projām nebrauks. Tas taču nozīmētu attālināties no mērķa, vai ne?

- Tad jau ari man nav ko steigties atpakaļ uz Parīzi!

Vispirms tiec laukā no šejienes, - Kronbergs pavīpsnāja un piebikstīja Griezem. - Vai nebūtu laiks kustēt tālāk, priekšniek?

Gluži samiegojies, Andrē izberzēja acis, un es varēju tikai pabrīnīties par viņa stiprajiem nerviem.

Sejā ne miņas no bailēm vai satraukuma. Izstaipījies viņš piecēlās un, uzmetis plecā savu mugursomu,

pamāja. Pēc tam pagriezās un aizsoļoja ejas tumsā. Šķita, ka mana drauga paredzējums piepildīsies. Mēs joprojām gājām pa apli, un, ja vien virziens paliks nemainīgs, atzarojumam neizbēgami būtu jāatduras pret strautu. Bažas radīja vienīgi tas, ka eja visu laiku veda horizontāli, tātad virs ūdens līmeņa. Un ja kaut kur ari nedaudz noliecās lejup, jau pēc brīža atgriezās iepriekšējā augstumā. Pēkšņi Grieze apstājās, un, palūkojies pāri viņa plecam, priekšā ieraudzīju plašu zāli ar zemiem griestiem un dīvaini melnām sienām. Mūsu pavadoņa lukturīša stars, meklējot izeju, slīdēja pa loku. Diemžēl piķa melnajās, gludajās sienās nebija nevienas spraudziņas, kas norādītu uz ejas turpinājumu, un komisārs dobjā balsī sacīja: - Strupceļš…

XIX nodaļa DUBULTA SLEPKAVĪBA Droši vien tas, no kā ikviens klusībā baidījās, tomēr bija noticis. Labu bridi mēs klusuciešot vērojām melnās sienas un griestus un nespējām iedrošināties spert kāju pēdējā šā atzara telpā, kurš bija viesis cerību. Tagad tas šķita kā viltus ceļš uz nekurieni. Neticot savām acīm, apgājām zālei apkārt pa perimetru un rūpīgi iztaustījām katru plaisu vai nelīdzenumu, taču no tā nekas nemainījās - izejas nebija!

Atlika vienīgi tā pati eja, pa kuru bijām šeit ienākuši. Melnais akmens maiss uzjundīja manī vēl melnākas domas, taču es tās atstāju sev pašam. Beigu beigās - vīlušies, nomākti, tomēr, nebūdami izmisuši, sanācām zāles vidū uz apspriedi.

- Savādi, - norūca Grieze. - Nekur neesmu redzējis tik melnu iezi. Kas tas varētu būt?

Varbūt grafīts. Ne pamatiezis, bet kāda sastāvdaļa. Piejaukums, kas piešķir šo krāsu, - minēja Lanū. - Taču, lai kas tas būtu, mums nav laika apbrīnot šo dabas veidojumu. Jādomā, kā tikt no šejienes laukā.

- Varbūt Fando… - es ierunājos, bet, redzot komi​sāru atmetam ar roku, apklusu.

- Nekas cits neatliks, kā iet atpakaļ un izmēģināt laimi citā atzarā, - Valts norūca. Skaidrs, ka no šejienes izejas nav.

Kā vēršoties pie Dieva, Grieze pacēla acis pret griestiem, un pēkšņi viņa skatiens kļuva ass un vērīgs.

Paskat tik! — viņš nogrozīja galvu. - Gandrīz būtu palaiduši garām! Kā melnā istabā melnu kaki-..

- Kas tur ir? - mēs reizē pacēlām galvu.

Izeja, - atskanēja patiesi mulsinoša atbilde, jo vismaz es neko neredzēju, - un nevis uz leju, bet uz augšu.

Tikai tagad griestu melnajā blīvā mēs pamanījām apaju caurumu. Ja iezis kaut nedaudz saturētu citas krāsas piejaukumu, tas uzreiz kristu acīs. Taču melnā krāsa pilnīgi apslāpēja krītošo gaismu un ieraudzīt vertikālo eju varēja, vienīgi cieši ieskatoties. Patiesi, melns uz melna fona ne ar ko neizceļas, bet šeit pat ēna bija melna un nesaskatāma. Negaidītais atradums no jauna atmodināja mūsu sirdīs vāru cerību, bet, kad Kronbergs, iededzinājis sērkociņu, tuvināja liesmu atverei, tā vērtās pārliecībā. Liesmiņa noplivinājās - droša pazīme, ka no ārpuses pieplūst gaiss!

Lai gan mani ceļabiedri bija savaldīgi, nosvērti cilvēki, taču šoreiz nevienam neizdevās apvaldīt prieku par atklājumu. Tas pats no sevis lauzās uz āru. Man arvien vairāk iepatikās Andrē, un diez vai es kļūdīšos, teikdams, ka simpātijas bija abpusējas. Nocēlis no pleca savu allaž līdzi nēsāto mugursomu, viņš pārlaida mums skatienu un jautāja: - Ko mēs iesāktu, ja soma būtu palikusi virszemē?

Jautājums neprasīja atbildi, bet laikam jau šī frāze iegūlās atmiņā - kalni nepiedod paviršību!

Kādam nāksies man palīdzēt, - izkravājis savu mantību, Grieze paziņoja. - Par laimi, griesti šeit zemi, un pietiks pakāpties kādam uz pleciem, lai aizsniegtu caurumu. Kad būšu iedzinis pirmo kāsi, tālāk jau ies pats no sevis. Labāk pat būtu divi balsti. Lanū ar Valtu ir vienāda auguma. Nāciet, nostājieties šeit! Bet Roberts mani pastums.

Andrē izrādījās pārsteidzoši veikls un lokans, tā ka mana palīdzība bija gluži simboliska. Uzsējis lukturīti uz pieres, viņš pērtiķa veiklībā uzrāpās mūsu ceļabiedriem uz pleciem un izslējies izvilka no azotes kāsi. Atradis nelielu spraugu, viņš ar vairākiem spēcīgiem āmura triecieniem stingri iedzina tērauda stieni klintī. Pēc tam, vienā līmenī ar pirmo, tikai nedaudz atstatu, - vēl otru. Tad, Valtam

piepalīdzot, viņš vispirms uzvilkās augšā, un iegrozījies, apsēdās uz viena no dzelzs balstiem. Mirkli atpūties, turēdamies pie cauruma sienām, viņš pastiepās augšup un, ticis uz kājām, izslējās pilnā augumā.

Tālāk jau, mums neredzams, viņš atkārtoja operāciju, šoreiz tikai ar vienu kāsi, un piesēja tam drošības virvi. Pats grūtākais posms bija garām. Pēc tā, kā izritinājās virve, mēs varējām noteikt, cik augstu ticis mūsu drosmīgais ceļvedis. Pagāja vesela stunda, klausoties vienmērīgajos klinšu āmura klaudzienos.

Retumis no augšas nobira kāda sīka draza, bet reizēm - ķieģeļa lie​luma gabali.

Tikai āki un virve, - rūca Lanū. - Ne piemērotu apavu, ne karabīnes… Paša sieti mezgli… Kā viņš tiek augšā?

Pēkšņi kā ruporā atskanēja vertikālās ejas izkropļotā Griezes balss: - Viss kārtībā!

- Vai tiksim ārā? -.Valts uzsauca.

- Jā, - skanēja atbilde, un man kā akmens novēlās no sirds. - Tikai nekliedziet tik skaļi, vēl iegrūs griesti. - Acīmredzot Andrē bija nokļuvis telpā ar ļoti labu akustiku. - Tagad darīsim tā - vispirms jūs piesiesiet manu mugursomu. Kad būšu to uzvilcis, nolaidīšu virvi un jūs pa vienam kāpsiet augšā.

Turieties pie kāšiem. Tie iedzīti pietiekami tuvu cits pie cita, lai nebūtu pārāk jāpiepūlas. Vai kāds no jums prot siet astotnieka mezglu?

Es, - atsaucās komisārs.

Labi. Vispirms apliksiet brezenta jostu un kārtīgi aizsprādzēsiet. Pēc tam ar astotnieka mezglu piesiesiet pie tās virves galu. Es no augšas drošināšu un reizē palīdzēšu. Josta ir tikai viena, un to es nolaidīšu nākamajam kopā ar virvi. Pārsiet nevajadzēs.

Lanū vispirms sakravāja Griezes mantību mugursomā, atstājot vienīgi pieminēto brezenta jostu, un piesēja pie virves, kas pa to laiku gluži kā čūska bija noslīdējusi no augšas un saritinājusies zemē. Pēc tam viņš deva signālu, un mēs noskatījāmies, kā sainis nozūd melnajā caurumā. Pēc minūtes no augšas atskanēja sauciens: - Tas nav īstais mezgls!

- Zinu, - atbildēja Lanū. - Astotnieku grūtāk atsiet, tāpēc piesēju ar parasto.

- Labi. Tagad es nolaidīšu virvi, un pirmais lai apliek jostu. Pēc tam sāciet kāpt. Neuztraucieties, eja ir ērta, un, stāvot uz kāšiem, būs iespēja atpūsties, atbalstoties ar mu​guru pret sienu.

Cik augstu jākāpj?

Tīrais nieks - piecpadsmit metru. Nu… varbūt divdesmit, - viņš pēc mirkļa piemetināja.

Iedomājoties šo "nieku", man drebuli pārskrēja pāri mugurai - jau pirmais skaitlis atbilda piecstāvu mājas augstumam, bet par otro nemaz negribējās domāt. Pēc brīža no augšas atkal noslīdēja virves gals un, kad tas bija sa​sniedzis zemi, komisārs paraustīja.

Pietiek!

Kurš kāps pirmais?

Roberts.

Bet… - es gribēju iebilst, taču šoreiz viņš nejāva.

- Kāp un nerunā pretī! Vispirms apliec jostu, - Žana balss skanēja pavēloši, nepieļaujot nekādas ierunas, un es paklausīju. Siksna bija plata, aprīkota ar tērauda gredzeniem. Līdzīga tām, kādas lieto strādnieki, montējot augstsprieguma elektrolīnijas. Ar dīvainu mezglu palīdzību piesējis virvi, Lanū uzplāja man pa plecu: - Uz priekšu, varoni!

Kad abu biedru stumts, pieķēros pie pirmajiem diviem kāšiem, man ienāca prātā, kā pēdējais tiks tiem klāt. Kā atbildot uz to, no augšas atlidoja sauciens: Es vilkšu! Jūsu uzdevums - pēc iespējas ātrāk dabūt kāju uz kāša. Paraustiet, ja vajadzīga atpūta.

Negaidīti virve saspringa, un, it kā nokratījis labu tiesu sava svara, es viegli pieslējos kājās un

uzvilkos pie nākamā kāša. Nostājies uz tā, uzsaucu Andrē: - Mazliet lēnāk! Neesmu pieradis, un man jānoorientējas. Labāk es paraustīšu virvi ik reizi, kad būšu gatavs nākamajam kāpienam, bet, ja gribēšu atpūsties, uzsvilpšu.

- Norunāts.

Izrādījās, ka kāpiens tiešām nav tik grūts, kā biju iedomājies. Tikt no kāša uz kāsi varēju bez grūtībām, bet augstuma izjūta, redzot sev apkārt klints sienas, izzuda. Kad, ticis augšā, izrausos no vertikālās ejas, atlika piekrist Andrē - nieks vien bija. Piecēlos kājās un pavēries apkārt, paliku ar vaļēju muti - es atrados pirmajā, krāšņākajā zālē, kurai bijām izgājuši cauri, ienākot alā no virszemes. Izrādījās, ka aka tās kaktā ir tieši savienota ar melnajā iezī izskaloto telpu!

- Ahā! - redzot manu pārsteigto seju, Grieze ar gandarījumu pasmaidīja. - Kaut ko tādu bija grūti iedomāties, vai ne?

Viņš atsprādzēja man jostu, un iesviedis akā, sāka lēnām ritināt vajā virvi. Reizēm tā aizķērās aiz kāda no sienā iedzītajiem kāšiem. Tādos brīžos viņš pacēla virvi augstāk vai palaida zemāk un iešūpojis atraisīja. Nepagāja ne stunda, kad visi bijām augšā. Ieraugot, kur noslēdzies ceļš, pārējie brīnījās ne mazāk par mani.

Lūk, ko nozīmē instinkts! - komisārs sacīja Valtam. - Ja nebūtu iejaucies saprāts un notiktu paļaušanās tikai uz instinktiem, neveiksme būtu izslēgta. Esmu pieredzējis to vairākkārt. Nojauta neļauj pieņemt kļūdainu lēmumu. Un tieši tā tev lika izvēlēties kreiso atzaru, bet apsvērumi nāca jau pēc tam.

Pilnīgi iespējams, - Kronbergs piekrita. - Taču - lai nu kā, mēs esam glābti. Paldies, Andrē!

Jūsu veiklība ir apbrīnojama. Lai gan šajā ziņā ari es neesmu nepraša, atzīšos - mazliet apskaužu. Nu… pavisam, pavisam ne​daudz, - viņš iesmējās un paspieda Griezem roku.

Manuprāt, pienācis laiks kaut ko uzkost, — vainīgi paraustījis plecus, ierosināja Lanū.

Izrādījās, ka ikvienam vēders kurkstēja. Līdz šim nelaime un grūtības bija apslāpējušas organisma pamatoto prasību, bet tagad, kad viss jau bija garām, tā kļuva svarīgākā. Pēc piedzīvotā ceļš līdz virszemei likās pavisam īss un viegls. Gluži kā kurmji izlīduši dienasgaismā, tā apžilbām, ka pagāja labs brīdis, iekams redze normalizējās. Mantas neskartas gulēja, kur bijām tās atstājuši. Izkravājuši pārtiku, sasēdāmies apli un uz ātru roku ieturējāmies. Tase karstas kafijas arī izrādījās pašā laikā.

Brīnišķīgi - skatīt virs galvas debesis… - aizlicis rokas aiz pakauša un atlaidies uz muguras zālē, sapņaini novilka komisārs. - Vienu bridi man ienāca prātā, ka ne​kad vairs tās neredzēšu.

Mums taču bija drošības garantija - Fando, - es atgādināju, un tikai tagad Lanū atcerējās par rāciju. Izvilcis antenu, viņš ierunāja mikrofonā paroli: - Vilks, te aita. Kā mani dzirdat?

- Aita, te vilks, - atskanēja atbilde. - Dzirdamība normāla. Kāpēc izsaucāt?

- Kā - kāpēc? — komisārs izbrīnījās. - Operācija vēl nav beigusies.

- Nesapratu? - dežūrējošā policista balsi izskanēja aiz​domas.

Kas tur ko nesaprast! Kur Fando?

- Tūlīt pieaicināšu.

Dzirdamība bija tik laba, ka mēs saklausījām gan atstumta krēsla troksni, gan solus un pat durvju klaudzienu. Pēc brīža atskanēja Fuā policijas priekšnieka balss: - Kas noticis?

Neko nesaprazdams, Lanū pārvilka ar delnas virspusi pār pieri un, laikam lai tiktu pie skaidrības, pavēlēja: - Paskaidrojiet, kas ar jums noticis!

Nekas īpašs. Pēc tam, kad jūs atsaucāt mūsu norunu, komanda, kuru gatavojos sūtīt palīgā, stājusies pie savu ikdienas pienākumu pildīšanas.

- Kā to saprast - atsaucāt? Neesmu ar jums sazinājies!

- Man jūsu uzdevumā piezvanīja kāds cilvēks. Uzdevās par vietējo zemnieku no šā rajona. Viņš paziņoja, ka Hameleons izmucis un jūs esot devušies viņam pa pēdām. Līdz ar to plānotā operācija

nenotikšot.

- Vai jūs nepajautājāt, kāpēc es neesmu to darījis pats?

It kā sabojājusies rācija.

Skaidrs. Bet tagad savāciet savus vīrus un brauciet. Ja pa cejam sastapsiet pelēku mersedesu, aizturiet! Ja ne - izķemmējiet Rododendru ieleju līdz Trīs ērgļu aizai. Un uzmetiet acis sestajai alai. Tā jums pateiks - kāpēc operā​cija tikusi atcelta. Beidzu!

Gluži pikts, Lanū izslēdza rāciju un pārlaida mums satumsušu skatienu.

Ko teiksiet, draugi?

- M… jā, - norūca Grieze. - Šis Kravcovs parūpējies par visu, lai sestā ala kļūtu par mūsu kopīgo kapu. Kaut gan viņš nav vienkāršs pretinieks, rokudzelžus es šim riebeklim uzlikšu - lūst vai plīst! Skarbā balss un izaicinošais skatiens liecināja, ka viņš pilnīgi atsities tēvā. Kā mums stāstīts, tā pati drosme un pārgalvība, kas jaunībā bijusi raksturīga Rūdolfam Griezem un viņa tēvam, tagad parādījās jau trešajā paaudzē.

Vispirms viņš jādabū rokā, - mūsu biedra degsmi nedaudz apslāpēja Kronbergs. - Bet es prātoju - kāpēc Ha​meleons gribēja mūs novākt?

Iemeslu pietiek, - es atbildēju. — Jau Latvijā mēs šim bandītam bijām kā dadzis acī. Šeit mums pievienojās Žans ar skaidru nolūku iesēdināt viņu aiz restēm. Un kur nu vēl Andrē, ienīstās dzimtas pārstāvis. Mēs visi Krav​covam esam kā sprunguļi spieķos. Ne tikai traucējam, bet arī apdraudam.

Protams, protams, - mans draugs domīgi pašūpoja galvu. - Nudien, šis velna viltus apsēstais nemitīgi jauc prātu. Haoss plus mērķtiecība — tur pat Einšteins netiktu skaidrībā! Lai viņš iet… uz turieni, kurp karalis staigā kājām! Bet mums es ieteiktu doties uz Kambrona ielu 17 un ar saimnieka laipnu atļauju likties uz auss. Kamēr tiksim līdz Fuā, klāt būs vakariņu laiks, vai ne, Andrē? Bet rīt… viņš nožāvājās un nepārliecinoši nobeidza, - rīt mēģināsim kaut ko izdomāt.

Sakravājuši mantību mugursomās, klusuciešot uzsākām gājienu atpakaļ. Tagad nebija jāslapstās, un, kad bijām tikuši garām nobrukuma vietai, es piegāju pie kraujas malas, lai uzmestu skatienu Rododendru ielejai no tuvāka atstatuma. Diemžēl, arī no šejienes skatoties, nekādu jauko iespaidu tā uz mani neatstāja.

Starp lielākiem un mazākiem akmeņiem izmētātas krūmu skupsnas, - tas bija viss, ko ieraudzīju. Kalni lielākoties mēdz būt krāšņi — bagāti gan ar augu, gan dzīvnieku dažādību. Bet šis apgabals šķita izņēmums kopējā likumsakarībā. Tas izcēlās vienīgi ar drūmām, smagām klintīm. Var jau būt, ka rododendru ziedēšanas laikā te viss pārvērtās, bet tagad, rudenī, es nespēju atrast nevienu, kaut mazdrusciņ dzīvespriecīgāku krāsu. Tad prātā ienāca, ka pavisam nesen šo ieleju šķērsojis baismīgais slepkava. Es nodrebēju un steigšus atgāju no kraujas malas.

Jāatzīstas, ka tik garu un piedzīvojumiem bagātu pār​gājienu vienas dienas laikā veicu pirmo reizi, un, ceļam tuvojoties beigām, kājas nepavisam negribēja klausīt. Vienīgi Grieze un Valts vēl izskatījās diezgan sparīgi. Komisārs, kas, par spīti gadiem, nežēlodamies turēja līdzi, spriežot pēc sejas izteiksmes, bija tuvu spēku izsīkumam. Kad tikām līdz vietai, kur no augšas bijām redzējuši Kravcova pirmo rokaspuisi, pareizāk - viņa cigaretes dūmus, man iešāvās prātā atkal pieiet pie malas un paskatīties.

Pārlaidis acis apkārtnei un pēc tam palūkojies lejup, sastingu. Viss izskatījās kā šurpnākot - tas pats pelēkais automašīnas jumts, vienīgi dūmi nekūpēja. Pārējie jau bija pagājuši soļus divdesmit uz priekšu, kad es tos pasaucu.

- Kas tur ir? - Kronbergs atskatījies jautāja.

- Tas pats braucamais, - pieklusinājis balsi, es atteicu.

- Nevar būt! - drauga acis iepletās, un viņš teciņus metās pie manis. Bet aiz viņa — abi pārējie.

Uzmanīgi pavēries lejup, Valts atrāvās atpakaļ un pārlaida mums nesapratnes pilnu skatienu. - Tas nevar būt, bet tā ir! Mer​sedess stāv lejā!

- Vai cilvēkus redzēji? - gribēja zināt Lanū.

- Nē, - Kronbergs pakratīja galvu. - Tikai jumtu.

Liekas, Kravcovs atkal ko nelāgu izdomājis, - komisāra balsī jautās aizdomas. - Interesanti ko? Nevar būt, ka viņš savu braucamo tā vienkārši pametis. Vai tikai mums nav sagatavots kārtējais slazds… Ko iesāksim?

- Kāpsim lejā un paskatīsimies, - es atbildēju pēkšņi mundrumu atguvušajam Lanū. - Nav izslēgts, ka viņš nepavisam nav rīkojies tā, kā spriežam mēs. Uzspridzinājis sesto alu, Hameleons taču atbrīvojās no mums. Vismaz viņš pats tā domā. Bet pēc zvana Fando, tagad jau būdams pilnīgi pārliecināts, ka neviens to netraucēs, mierīgi turpina Trīs ērgļu aizas izpēti. Un tikai tad, kad būs pārliecinājies, ka visas iespējas šajā vietā izsmeltas, viņš ķersies pie nākamā plāna. Bet tādā gadījumā iespējams, ka novērotājs joprojām dirn savā postenī.

Man tas nepatīk, - norūca Žans. - Kaut kas te nav kārtībā. Labi, kāpsim lejā. Bet pārbaudīt - vai mersedesā kāds ir, iesim tikai mēs ar Valtu. Mums ir pieredze, - droši vien, lai laikus apslāpētu iespējamos protestus, viņš piebilda un nez kāpēc uzmeta man stingru skatienu. - Pārējie no paslēptuves uzmanīs apkārtni. No Hameleona var sagaidīt visu, un tās var būt lamatas.

Ceļš lejup bija viegls, un, jau pēc dažām minūtēm sasnieguši kalna pakāji, sadalījāmies. Mēs ar Griezi noslēpāmies iedobē aiz retiem krūmiem tā, lai būtu saskatāma gan klints, aiz kuras stāvēja aizdomīgā automašīna, gan ceļš uz Fuā. Bet Valts un komisārs ar ieročiem rokās, salīkuši, piesardzīgi liekot solus, devās izlūkgājienā. Redzot viņus nozūdam aiz pelēkās, stāvās sienas, es smagi nopūtos - tā vien šķita, ka nekad vairs viņus neredzēšu. Kārtējā nelaimes nojauta pēkšņi bija smagi uzgūlusies sirdij un, likās, to tūdaļ apstādinās. Bet, kad pēc dažām minūtēm atskanēja Kronberga skaļais sauciens - Nāciet šurp! -, biju gatavs palēkties no prieka. Skaidrs, ja jau viņš neslēpās, arī mums to darīt nebija nekādas vajadzības. Apgājuši ap stāvo klinti, mēs aci pret aci sadūrāmies ar saviem biedriem. Man pietika viena skatiena, lai pateiktu - kaut kas ir noticis! Lanū un Valts noliekušies kaut ko pētīja sev zem kājām.

- Kas atgadījies? - es uzsaucu.

Ej, paskaties, - Valts pameta ar galvu atpakaļ un paklusām piebilda, - bet pēc tā ciešu miegu negarantēju…

Drauga vārdi šķita aizdomīgi, un, satvēris aiz piedurk​nes Andrē, kas jau grasījās iet tālāk, vaicāju: Ko mēs tur ieraudzīsim?

Līkus, - pacēlis galvu, dobji atbildēja Lanū. - Divus. Liekas, viņi noindēti, jo tik baismīgus viepļus var redzēt vienīgi šausmu filmās. Viens no viņiem stipri atgādina to bezpajumtnieku, kas tev Parīzē iekrāva pa galvu ar pudeli.

- Kotleti?

- JāBet otrs?

Dievs to zina. Izskatās kā no skatloga. Švīts, ģērbies pēc pēdējās modes. Bet ej un paskaties pats.

Mēs ar Griezi nedroši apmetām līkumu ap klints stūri un tūdaļ ieraudzījām pelēko automašīnu. Cauri tonētajiem stikliem priekšējos sēdekļos neskaidri vīdēja divas figūras. Durvis bija vaļā, un, paskatījies iekšā, es sastingu gluži kā krampju sarauts. Man pretī, pavēris muti ņirdzīgā smīnā, atsedzot dzeltenus, nikotīna saēstus zobus, raudzījās patiesi baismīgs ģīmis. Izvelbtās, asinīm pieplūdušās acis un putas lūpu kaktiņos gaužām nesaderējās ar eleganto uzvalku, balto kreklu un neuzkrītošo kaklasaiti. Viņam līdzās ar atkārušos apakšžokli, galvu atgāzis, griestos stīvi blenza tas pats skrandainis, ar kuru liktenis mani bija savedis kopā Lanū mājā Parīzē.

XX nodaļa SLEPENĀ ATGRIEŠANĀS Grieze nebija radis pie šādiem skatiem un, neraugoties uz pārgalvīgo raksturu, pamanījis līkus, mirkli atsprāga atpakaļ. Tad, kā sakaunējies par savu mīkstčaulību, pameta uz manu pusi mulsu skatienu un, pārvilcis ar roku pār matiem, tikko dzirdami nomurmināja: - Zvērs…

Droši vien katrs no mums klusībā piekristu, jo, ņemot vērā ziņas, kas bija mūsu rīcībā, šim pēdējam noziegumam piemērotāku apzīmējumu diezin vai izdotos atrast. Vēlreiz bijām saņēmuši atgādinājumu turpmāk jārēķinās ar faktu, ka briesmas apdraud visur un var uzbrukt pilnīgi negaidot. Tikai tā es pagaidām spēju novērtēt nā​kotni. Mana jutīgā nojauta, liekas, to bija sapratusi labi sen.

Mēs panācāmies atpakaļ, kur Lanū un Valts joprojām pētīja zemi, un apstājāmies pa gabaliņu. Pēc baigā skata es jutos kā samalts. Sirds dauzījās kā negudra, bet nez no kurienes uzradušās spazmas rīklē traucēja ievilkt elpu. Grieze bija bāls kā līķis. Pavēries uz mūsu pusi un ar vienu skatienu novērtējis situāciju, komisārs izslējās un vaicāja: - Tāds nu ir šis cilvēks, Andrē, kuram jūs gatavojaties uzdāvināt rokudzelžus. Varbūt pēc redzētā būsiet pārdomājis?

Acīm nikni nozibsnot, Grieze caur zobiem atrūca: Tieši otrādi, tagad mana apņemšanās kļuvusi negrozāma. Pirms tam es mazliet šaubījos, nē, ne jau baiļu dēļ, bet savu tiesību ziņā. Tagad vairs ne. Un ziniet — kāpēc? Būtībā viņš taču nav cilvēks, bet ļauns un plēsīgs zvērs, ar kuru bīstami sastapties ikvienam. Un tāda dzīvnieka sagūstīšanu likums neaizliedz, drīzāk apsveic kā labu darbu. Pat — ja tā nebūtu, es nespētu… Bet ko jūs te pētāt? - Grizes seja pamazām bija atguvusi normālu krāsu.

Ko? - arī Valts izslējās. - Kur viņš palicis, lūk, ko. Lai pastrādātu tik baismīgu noziegumu, pēc tam pamestu braucamo kalnos, turklāt ar visiem pierādījumiem, un kājām dotos projām, jābūt bez prāta.

Vai arī ārkārtīgi jūtīgam. Kravcovam neko tādu nevar piedēvēt, un mēs ar Žanu domājam, ka te darīšana ar kārtējo pēdu slēpšanas mēģinājumu.

Tāds ir Hameleona rokraksts — likvidēt līdzdalībniekus, - apstiprināja Lanū. - Parasti tas nozīmē vienu - operācija pabeigta un, kā mīl izteikties krievu kriminālajās aprindās, - gali ūdenī.

- Bet vai zeme kaut ko pastāstīja? - es vēlējos uzzināt.

- Tikai to, ka viņš aizbraucis ar divriteni, - aizsmēķēdams atbildēja Valts. - Droši vien Kravcovs to atvedis līdzi. Var jau būt, ka tā ir sagadīšanās, bet tikpat labi viņš varēja būt visu izplānojis. Pilnīgi iespējams, ka, neraugoties uz to, kā beigtos ekspedīcija Trīs ērgļu aizā, līdzdalībnieku liktenis jau bija izlemts iepriekš. Sagaidīsim Fando un brauk​sim mājās, patlaban tas ir vienīgais, ko vēlos.

Gluži kā indiāņi, smēķējot miera pīpi, mēs sasēdāmies lokā uz akmeņiem. Manu ceļabiedru sejas bija nomāktas, acīmredzot katrs apjauta stāvokļa nopietnību. Tā kā policija kavējās, es laika īsināšanai atsāku sarunu.

Mani tomēr neapmierina tavs skaidrojums, Žan. Labi, līdzdalībnieki tiek likvidēti, bet kāds šoreiz no tā labums Hameleonam?

Kas zina? — komisārs paraustīja plecus. - Varbūt viņi pāragri sākuši izteikt augstas prasības, varbūt pārāk daudz zinājuši. Es personīgi sliecos uz pēdējo variantu, jo Kravcova ierašanās Francijā tika gaidīta. Tagad skaidrs, kas bijuši sagaidītāji. Un iespējams, ka no tiem kāds, - Lanū pamāja uz mersedesa pusi, - jau iepriekš ticis norīkots uz Fuā ievākt ziņas par Burbonu bagātībām. Varbūt pat sagatavot bosam apmešanās vietu. Kāds labums no slepkavības Hameleonam? Vienatnē viņš var justies daudz drošāk un neuzkrītošāk nekā trijatā. Nav jau zināms, kas par cilvēkiem bijuši pārējie. Pietiek ar vienu paviršību vai

vieglprātību, lai iegāztu visus. Tā nu iznāk -, protams, ja Kravcova plāni attiecībā uz Burbonu mantu nav mainījušies, ka tie divi vienkārši kļuvuši lieki. Fuā ir pārāk maza pilsētiņa, un, ja iesaistīta policija, viņam vēl vairāk jāuzmanās.

- Kravcovs var nezināt par policijas līdzdalību, - ie​bilda Grieze.

Bet zvans? Tas, ka tika atsaukta operācija? Šis cilvēks zināja, ko dara. Viņš noteikti izsecinājis par maniem kontaktiem ar Fando, bet pārējo aprēķināt ir bērnu spēlīte. Nav šaubu, ka viņš gaidījis mūs alā ar vienu vienīgu nolūku - aprakt dzīvus. Tas, ka ieradāmies negaidīti, ka līdzdalībnieki viņu nebrīdināja, Kravcovam noteikti bija pār​steigums, jo par eju te neviens nezina. Varbūt tas varētu būt īstais viņa rokaspuišu nāves iemesls? - komisārs pavērās Valtā. — Hameleons varēja iedomāties, ka tie viņu nodevuši?

Zini, - Valts domīgi izpūta gaisā dūmu strūkliņu, - iespējams, ka tieši tā ir pareizā atbilde uz Roberta jautājumu. Cita ceļa, izņemot Rododendru ieleju, uz Trīs ērgļu aizu nav, un, nesaņēmis norunāto brīdinājumu, viņš pēkšņi ierauga mūs… Hm, tāda doma patiesi varēja rasties.

Bet vienlaikus nav noliedzams, ka šī akcija varēja būt jau ieplānota. Tāpēc jāsecina, ka līdzdalībnieku nāve nav nekas neparasts, tā ir likumsakarīga.

- Labi, - es piekritu. - Bet kāpēc tas darīts tik uzkrītoši? Viņš taču varēja nogāzt mašīnu kopā ar upuriem no kraujas vai izdomāt ko citu. Tagad tiešām visa policija tiks sacelta kājās.

Valts uzmeta skatienu Lanū, un abi pieredzējušie izmeklētāji paraustīja plecus. Piepeši tālumā atskanēja vairāku automašīnu dūkoņa. Nebija šaubu, ka tuvojas Fando ar savu komandu. Lai brīdinātu par mūsu klātbūtni, Žans atgriezās uz ceļa, un signāls jau iztālēm apliecināja, ka viņš ir pazīts. Pēc brīža mums līdzās nobremzēja divas vieglās automašīnas. No priekšējās izkāpa Fando un, neslēpdams samulsumu, sacīja: - Komisāra kungs, pēdējais sakaru seanss krietni izsitis mani no sliedēm. Kas īsti noticis? Varbūt esmu pieļāvis kādu kļūdu? - varēja redzēt, ka viņš loti pārdzīvo neziņu.

- Man jāatvainojas, — komisārs draudzīgi saņēma viņu aiz elkoņa. - Vienkārši - pēdējās stundās esam pārdzīvojuši tik daudz, ka pietiktu veselam gadam. Tas arī bijis par iemeslu, ka sarunā ar jums biju tik nepiedodami ērcīgs.

Paldies Dievam! - policijas priekšnieks atviegloti nopūtās. - Es jau iedomājos, ka esmu izdarījis kaut ko nepareizi un manas vainas dēl notikusi nelaime. Jā, jūsu pieminēto mersedesu mēs ceļā nesatikām.

Tas stāv tur - aiz klints, - Lanū pamāja ar galvu uz priekšu. - Bet kaut kas cits netrāpījās?

Teiksim - gājējs vai riteņbraucējs?

- Nē.

- Hm… labi, nāciet man līdzi, es parādīšu mersedesu.

Lietas labā vajadzētu pieaicināt kriminālekspertu. Fuā jūs to izdarīsiet, labi?

- Ko? - Fando acis iepletās. - Vai tas nozīmē…

Jā. Mersedesā sēž divi līki. Liekas, Fuā miers reizē ar Kravcova un mūsu ierašanos ticis nedaudz izjaukts?

Nedaudz? - atbraucēja apaļā seja pietvīka bietes sarkanumā. - Divi līki, un jūs sakāt - nedaudz!

Tā ir īsta katastrofa! Mums desmit gados nav bijis tik daudz!

Lanū pasmaidīja.

- Piedodiet! Laikam jau esmu pārāk pieradis pie starptautiska mēroga uzskaites. Vai vēlaties mūs pavadīt, draugi?

Trīs noraidoši pakratītās galvas izteiksmīgi liecināja par mersedesā redzētā skata iespaidu.

Lanū bija prom minūtes desmit. Visu šo laiku mēs klusuciešot sēdējām uz saviem akmeņiem. Saule strauji gāja uz rietu, un ar katru minūti kļuva aukstāks. Acīmredzot sapratuši, ka nekāda reida nebūs, atbraucēji nolaida sānlo- gus un sāka īsināt laiku smēķējot. Beidzot parādījās Žans ar Fando, un šķita, ka

mēs varēsim doties ceļā, taču komi​sārs apstādināja mūs ar rokas mājienu.

- Mirkli pagaidiet, zēni. Pēc minūtes dosimies ceļā, vēl tikai jāsalabo mersedess.

Kā tā - jāsalabo? Valts sarauca uzacis.

Kravcova automobilim kāds izskrūvējis aizdedzes sveci, - komisārs atbildēja un uzmeta manam draugam izteiksmīgu skatienu. - Pēc tam nāksies nedaudz saspiesties, kamēr nonāksim līdz savam braucamajam. Fando apsolīja mūs aizvest līdz gravai. Lai arī nav tālu, toties ātrāk nonāksim galā. To taču, manuprāt, vēlas visi?

- Jā, - atskanēja vienota atbilde, un Žans pasmaidīja.

Viens no atbraukušajiem vīriem parakņājās bagažniekā un, atradis vajadzīgo detaļu, sava biedra pavadībā devās labot automašīnu, bet Žans teica: Te mums būs pārāk maz vietas, tāpēc, ja kāds vēlas, var braukt kopā ar mani. Kas piesakās brīvprātīgi?

Mēs visi bijām ar mieru, bet komisārs pakratīja galvu.

- Vairāk par diviem paņemt nevaru.

Atbilde darīja mūs uzmanīgus, un Kronbergs pie​sardzīgi apvaicājās: - Ar ko tu gribi braukt?

Ar mersedesu. Līķus pārvietosim aizmugures sēdeklī, tā ka divus es varu paņemt līdzi. Taču trešajam diez vai būs ērti pie blakussēdētāja aukstajiem sāniem…

- Nē, tad jau labāk kājām! - protests atskanēja kā no vienas mutes, un Lanū iesmējās.

Es tikai pajokoju. Ar to katafalku brauks Fando puiši, bet mēs kaut kā sasēdīsimies viņu vietās.

Jāatzīstas, šī bija retā reize, kad jokošana nespēja rast atsaucību. Pastāvīgais nāves tuvums un mersedesā redzētais bija padarījuši mani drūmu un nomāktu. Arī maniem biedriem komisāra kriminālais humors neizvilināja pat smaida atblāzmu. Es kļuvu mundrāks tikai tad, kad, iespiedušies policijas automašīnā, izkustējāmies no vietas. Brauciens bija īss, bet laika pietika, lai Fando sīkāk uzzinātu par notikušo. Jaunās ziņas uz policijas priekšnieku iedarbojās tikpat satrie​coši kā mersedesā atrastie miroņi.

- Interpols netiek ar viņu galā, Latvijas policija tāpat, bet tagad uz mana kakla šis bandīts! - it kā vainojams būtu kāds no klātesošajiem, Fando sašutis iesaucās. - No domas vien par kaut ko tādu man sametas nelabi!

"Dīvains cilvēks," es nodomāju, uzlūkodams resnīša pietvīkušo seju. Šķita, viņš šeit dzīvojis kā oāzē — nošķirts no pasaules ļaunuma un noziedzības, pilnīgs profāns jomā, kurā pats strādāja. Bet jau nākamais teikums apliecināja, ka tāds secinājums būtu pārsteidzīgs.

Nāksies apziņot iedzīvotājus un brīdināt. Jau agrāk teicu - mēs te esam kā viena ģimene, un nebūs grūti to neuzkrītoši izdarīt. Acīmredzot tuvākajā laikā šā noziedznieka gūstīšana būs mans galvenais darba lauks Fuā.

— Plus Pamjē, - piebilda Lanū, un policijas priekšnieks piekrītoši pamāja.

Plus Pamjē. Pacentīšos noskaidrot - vai pie kāda iepriekš bijusi aizrunāta mājvieta. Viņi varēja sagatavoties jau agrāk, bet kempings bijis tikai starpposms. Varbūt vietu sev bija paredzējis tikai Hameleons…

Fando domu gaita sāka iekļauties mūsējā, tapa skaidrs, ka resnīša pirmā reakcija nebūt nav atspoguļojusi visu viņa darbības norisi.

Pie gravas, kurā bijām noslēpuši savu braucamo, policijas mašīnas apstājās. Lai gan saule jau bija paslēpusies aiz kalniem, tās atblāzma atmosfēras augšējos slāņos joprojām ļāva bez grūtībām saskatīt ceļu. Pārsēdušies Griezes apbružātajā automobilī un ar nodomu palaiduši policijas kolonnu pa priekšu, jau tumsā iebraucām Fuā. Fando ar savējiem pirms laba brīža bija izgaisis aiz Kambrona ielas stūra, kad mēs, izslēguši gaismas, pieripojām pie pirmās mājas žoga un apstājāmies.

— Pagaidīsim, - Lanū pusčukstus sacīja. — Apspriedīsim situāciju un, tikai izlēmuši kā rīkoties, dosimies tālāk. Izsakiet savas domas, draugi, un neslēpiet arī nojautas, - Zīmīgs skatiens liecināja, ka

pēdējie vārdi veltīti galvenokārt man.

Kādu brīdi valdīja klusums. Es skatījos pa logu, galvā neraisījās neviena kaut cik vērā ņemama doma. Privātmāju ugunis ne ar ko neatšķīrās no citur redzētajām, tomēr likās dīvaini svešādas. Iespējams, kalnu tuvums kādā nenosakāmā veidā ietekmēja uztveri, - es to sajutu ik uz sola. Pirmais atkal ierunājās Lanū: Es pārdomāju Hameleona iespējamo rīcību kopš brīža, kad viņš pirmo reizi uzzināja par apslēpto mantu. Kā es rīkotos līdzīgā situācijā? Ja būtu iespēja, noteikti vispirms ievāktu ziņas no pirmavotiem. Fuā. Tieši tur, kur aizsācies šis noslēpums. Fando taisnība. Tā kā Francijā Hameleonam bija savi cilvēki, kāds no tiem te noteikti pabijis. Bet visu sarežģījāt jūs, Valt, un Robert. Ja nebūtu jezgas ar "Alfu" un Kloda papīriem, notikumi droši vien būtu ievirzījušies citādi. Bet informācija, kura, pēc Hameleona domām, atradās pie jums, lika viņam rīkoties. Jau Rīgā. Un pēc tam arī Francijā. Vislabāk par to Parīzē dabūja pārliecināties Roberta galva. Ar šo rīcību viņš pilnībā apstiprināja savus mērķus šeit. Ja Hameleonam bija zināms, ka visa Fuā pilsēta nav spējusi atrast slēptuvi, un tomēr šis ambiciozais cilvēks nezaudēja cerības to izdarīt, viņam vajadzēja mūs novākt! Visus!

Skan diezgan baigi… - norūca Andrē.

Bet tāds viņš ir. Kāpēc es izteicu šo atziņu? Tāpēc, ka vienīgie, kas traucēja un traucē Kravcovam brīvi rīkoties, esam mēs. Taču lietu sarežģīja fakts, ka esam profesionāli. Likvidēt mūs pa vienam būtu pārāk riskanti - tā varētu sacelt kājās visas Francijas policiju. Zinot, ka ari mēs interesējamies par Burbonu bagātībām, viņš visai vienkārši varēja nonākt pie atrisinājuma - sestā ala Trīs ērgļu aizā! Tā pati, kurā vajadzēja būt, Kloda norādījumiem, bet to nebija. Uzspridzinot ieeju, apglabāt mūs dzīvus! Medījuma vietā pašam kļūt par mednieku! To, ka tieši tur mēs mēģināsim izlikt viņam slazdus, izskaitļot nebija grūti. Bet pēc tam, kad mēs būsim novākti, viņš bija nolēmis likvidēt savus rokaspuišus. Un tālāk jau - rīkoties brīvi. Tā, - esmu izteicis savas domas par notikušo. Tagad Hameleons ir pārliecināts, ka ieguvis rīcības brīvību. Nebūtu slikti šos maldus izmantot savā labā. Tāpēc arī ieteicu nebraukt vienā kolonnā ar Fando un apturēju mašīnu šeit.

Loģiski, - nomurmināja Kronbergs. - Taču par Kravcova rīcības iespējamo turpinājumu mēs runājām jau agrāk - nams Kambrona ielā 17. Varbūt tieši tur meklējams lietas atrisinājums. Burbonu mantas noslēpums.

- Tēvs pārmeklēja namu no bēniņiem līdz pagrabam, - iebilda Grieze, - un neatrada neko.

Bet varbūt jāmeklē citur? - es ieminējos.

Kur? - Nezinu, - es paraustīju plecus, - bet Žans ieteica neslēpt ari nojautas.

- Hm… - norūca mans draugs, pūlēdamies apspiest žāvas. - Atgriezīsimies pie patlaban aktuālākā - naktsmiera! Tālāk gudrosim no rīta. Ko ieteiks komisārs? Kā lai tiekam gultā pēc iespējas ātrāk un, nevienam nezinot?

- Varam paieties kājām, vai - kā ieteiks Andrē. Tev taisnība, galvenais - priekšlaikus neatklāt, ka esam dzīvi.

- Vienkāršākais paņēmiens, kā to izdarīt, ir piebraukt pie mājas no aizmugures, - atbildēja Grieze.

- Arī tur žogā ir vārti, bet iekļūt namā var pa rezerves ieeju. Ja Kravcovs novēro namu no ielas puses, tad māja mūs aizsegs. Ceļš līdz turienei gan vairāk atgādina taku, bet uz manu džipu var paļauties. Jāapbrauc tikai šis, - viņš ar atliektu īkšķi norādīja uz namu, pie kura žoga bijām apstājušies.

Labi, tā ari darīsim. Domājams, ka palicis viens, Kravcovs diez vai namu novēros, būs jau mūs apracis, taču uzmanīties vajag, - Lanū piekrita. — Bet vēl pirms ausmas jums nāksies sapulcināt visus kalpotājus un nedaudz izskaidrot situāciju, kā arī darīt zināmu par mūsu klātbūtni mājā. Turklāt stingri jāpiekodina nevienam nestāstīt, ka esam atgriezušies. Vai viņi zināja, kurp dosimies?

Nē. Es pat sievai nestāstīju. Pateicu vienīgi, ka dodamies izbraukumā kalnos.

Pareizi darīts. Bet tagad brauciet, Andrē, citādi Valts aizmigs Robertam uz pleca.

Uzrunātais pabrauca džipu atpakaļ līdz žoga stūrim un nogriezās pa labi. Metrus desmit braucis melnā tumsā, kā šķita - uz labu laimi, viņš ieslēdza tuvo gaismu. Man ar to nepietiktu, lai orientētos nekārtīgajā krūmu, akmeņu un bedru jūldl. Pat, kājām ejot, būtu problēma tikt uz priekšu, taču automašīna lēnām un ietiepīgi kārpījās, līdz sasniedza nākamo sētas stūri. Tad Andrē vēlreiz nogriezās pa kreisi - uz pavisam neciešama ceļa. Pirmatnējā daba nekādi nesaderējās ar domu par pilsētu. Vienīgā liecība, ka atrodamies apdzīvotā vietā, bija žogs, gar kuru kūņojāmies. Par laimi, Griezes māja atradās pašā nomalē, un pēc dažu minūšu mežonīgas kratīšanās džips apstājās nelielu vārtu priekšā. Aiz tiem tumsā kā masīva klints slējās pazīstamais nams. Andrē, palūdzis Valtu pārsēsties vadītāja vietā, devās atdarīt vārtus.

Salonā ieplūda dzestrs rudens gaiss līdz ar dūmu smārdu - kāds laikam bija iekurinājis krāsni. Debesis virs galvas bija melnas, piesētas ar zvaigžņu miriādēm, un atgādināja vizuļojošu samtu. Šajā mājas pusē bija apgaismoti divi logi. To blāvajā gaismā krūmi un koki meta savādas, rēgainas ēnas. Jau kuro reizi šejienes nomācošais izskats uzjundīja dīvainu nerealitātes sajūtu. Vārti izrādījās tikai nedaudz platāki par automašīnu, un Valtam nācās pielikt visu prasmi, lai iebrauktu pagalmā, nenoskrāpējot džipa sānus.

Grieze pa to laiku pieturēja vārtu vienu pusi, kas cītīgi centās aizvērties. Nobremzējis dažus metrus tālāk - pagalmā, Kronbergs izslēdza motoru un, ar elkoni balstī​damies uz atzveltnes, teica: No malas raugoties, noteikti rastos iespaids, ka nevis mēs esam varas pārstāvji, bet Kravcovs.

Slēpjamies, maskējamies, kaut gan par to nāktos raizēties vienīgi viņam. Nedabiska situācija, un man tā krīt uz nerviem.

Bezprincipu slepkava, nežēlīgs un reizē mērķtiecīgs, gudrs, turklāt nav gļēvulis… ar tādu grūti cīnīties, - atbildēja Lanū. - Godīgas spēles noteikumi šim bandītam šķiet kaut kas pavisam muļķīgs, velnišķīgs viltus piederas viņa dabai. Kā tādam lai stājas pretī? Man Hameleons atgādina bezsirdīgu snaiperi, kas sēž slēptuvē un to vien gaida, lai kāds no mums parādītos atklātā vietā. Tikpat vienaldzīgs kā šautene.

M… jā, - mans draugs domīgi novilka. - Tāds viņš ir. Cilvēks, kam daba nav piešķīrusi sirdsapziņu.

Džipa durvis pavērās un tajās parādījās Grieze.

Kāpiet laukā, draugi!

Sargādamies sacelt troksni, mēs pametām džipa iesildīto salonu. Tagad āra gaiss vairs nelikās dzestrs, bet pavisam auksts. Acīmredzot gadalaikus šajā rajonā vairāk noteica nevis kalendārs, bet Pireneju kalnu grēda. Tā aizsargāja no Sahāras tuksneša svelmainajiem vējiem, bet, tā kā apgabals atradās vismaz kilometru virs jūras līmeņa, klimats vairāk līdzinājās tālās Latvijas nekā tuvās Āfrikas apstākļiem.

No šīs puses Kambrona ielas namā veda vienas durvis.

Tās bija zemas un vairāk atgādināja ieeju pagrabā. Tā ari izrādījās. Kad, atdarījis durvis, Grieze ieslēdza elektrību, nokvēpušas spuldzītes blāvajā gaismā atklājās kāpnes lejup. Neko nejautādami, cits aiz cita sekojām saimniekam pa laika zoba sagrauztiem pakāpieniem drūmā, senatnīgā pagrabā. Gar sienām novietotās milzīgās mucas liecināja, ka Griezes senči nodarbojušies ar vīna darīšanu. Kā uzminējis manas domas, Andrē sacīja: Šīs mucas te stāv kopš Kloda Fuā laikiem, tā ka šajā dzimtā esmu tikai vīndara profesijas turpinātājs.

Mēs izlīkumojām cauri velvētu eju labirintam, līdz nonācām pie vēl vienām kāpnēm. Šoreiz tās veda uz augšu un noslēdzās nelielā, ar margām iežogotā laukumiņā smagu ozolkoka durvju priekšā. Grieze izņēma no kabatas atslēgu saišķi un, izvēlējies vienu, tikpat senatnīgu kā pats nams, ielika slēdzenē. Kluss skrapškis, un biezās durvis bez trokšņa atvērās. Izrādījās, ka aiz tām atrodas vāji apgaismots pirmā stāva gaitenis. Andrē nospieda elektrības slēdzi, un pagrabs iegrima necaurredzamā tumsā. Kad visi bija ienākuši, viņš aizdarīja smagās durvis un, rūpīgi aizslēdzis, iebāza saišķi kabatā.

- Vai vienmēr esat piesardzīgs? - Kronbergs apvaicājās.

- Agrāk nebiju, - namatēvs pakratīja galvu. — Taču, kad pirms pusgada pa šo ceļu mājā iekļuva zaglis, nekas cits neatlika. Kopš tās reizes lieku vakaros aizslēgt visas durvis. Šo pienākumu esmu uzticējis Lizai.

- Vai toreiz kaut kas pazuda?

Jā, - Andrē pamāja. - Zaglis bija no inteliģentajiem un pievāca vairākas visai vērtīgas gleznas.

Diemžēl viņu nenotvēra, un man šie darbi tagad zuduši.

Hm… Gleznas… - mans draugs nomurmināja, un es būtu par tām pilnīgi aizmirsis, ja pie vakariņu galda viņš neatgrieztos pie šā temata.

XXI nodaļa IECERE — Šķiet, gleznas bijušas visas mūsu dzimtas vaļasprieks, - kad Valts vakariņojot par tām ieminējās, stāstīja saimnieks. - Cik man zināms, viens no Fuā dzimtas deviņpadsmitā gadsimta pārstāvjiem bijis pat sava laika iecienītākais mākslinieks. Diemžēl gleznas mājā nav sakārtotas ne pēc žanriem, ne autoriem. Mani senči sākotnējo kolekciju vienkārši papildinājuši katrs ar savai gaumei atbilstošiem darbiem. Nevaru noliegt - dažiem tā bijusi pavisam apšaubāma. Tēvs vairākus no tādiem darbiem bija licis noņemt un nonest pagrabā. Laikam jau vienīgi es nedaudz atšķiros no kopējās dažādības. Man patīk ainava. - Viņš norādīja uz gleznu rindu pie viesistabas labās puses sienas. Diemžēl nepavisam nevaru teikt, ka man patiktu portreti. - Nākamais bija pavērsts pret darbiem, kas greznoja kreisās puses sienu. Tajos redzamie augstmaņi, manuprāt, vairāk atšķīrās cits no cita ar greznajiem tērpiem nekā ar sejas vaibstiem.

Neredzu nekā nosodāma, - sarunā iekļāvās Lanū. - Vienam patīk zirgi, otram - derbijs, bet trešajam - tikai totalizators. Glezniecības jautājumos esmu apaļš profāns, taču šis skats man liekas kaut kur redzēts. - Viņš piecēlās un piegāja pie nelielas gleznas labajā pusē.

Tikai labi ieskatījies, es aptvēru, ka arī man attēlotā ainava nav sveša. Audekls bija gleznots plašiem triepieniem, un tikai no pienācīga attāluma vatēja atšķirt detaļas. Pirmais, kas piesaistīja skatienu, bija ūdenskritums. Virs kraujas pacēlās sīku ūdens pilieniņu veidots varavīksnes loks. Cieši ielūkojies, es sapratu, ka tā nav vienlaidus ūdens plūsma, bet gan vairākas kaskādes. Un tikai tad līdz manai apziņai nonāca doma, ka gleznā attēlots Trīs ērgļu aizas ūdenskritums. Mākslinieks bija ietvēris visu - gan stāvās nogāzes, gan upītes gultni un pat alas tās krastos. Saskaitīju visas desmit.

Trīs ērgļu aiza, - apstiprināja arī komisārs, un Grieze piekrītoši palocīja galvu.

Tā pati. Droši vien šajā gleznā saglabāsies tās agrākais izskats, jo sestā ala tagad aizbērta uz visiem • laikiem. Kā redzat, gadi ir maz mainījuši zemes seju. Šis darbs ir datēts ar tūkstots astoņi simti divdesmito gadu. Diemžēl autors nez kāpēc nav atstājis savu parakstu. Bet varbūt mums laiks no mākslas pāriet pie aktuālākiem tema​tiem? Teiksim — ko iesākt ar Kravcovu?

- Nogaidīsim, — visu vārdā atbildēja Valts. - Pagaidām tas ir vienīgais, ko varam darīt. Pacietīgi gaidīt. Kā mednieks slēpnī. Kustība viņu nodos.

Pareizi, - atgriezies savā vietā, piekrita Lanū un, iemalkojis vīnu, ar glāzi rokā atlaidās krēslā. Hameleonam jādomā, ka esam gājuši bojā. Tas viņu iedrošinās, un, ja mēs savās prognozēs nevijamies, viņš meklējumus turpi​nās jūsu namā, Griezes kungs. Un te mēs viņu arī sa​gaidīsim.

Brrr, - nodrebinājās namatēvs. - Man no brīvas gribas jāielaiž mājā zvērs!

Diemžēl, - komisārs palocīja galvu, - citas iespējas es neredzu. Varbūt tomēr kādam ir labāks priekšlikums? Viņš aplaida apkārt skatienu. - Nav! Labi, tad rīkosimies tā, kā es ieteicu. Jums, Andrē, laiks informēt sievu un kal​potājus par radušos stāvokli.

Jums taisnība, - iemetis acis pulkstenī, Grieze piecēlās. - Liza jau būs visus sapulcinājusi virtuvē. Pagaidiet, es tūdaļ atgriezīšos. Nebaidieties, - viņš atbildēja, ievērojis Kronberga pacelto roku, neko lieku nestāstīšu.

- Es nedomāju par to. Gribu vienīgi pateikt, ka vajadzētu pie viena brīdināt, lai abas durvis, pa kurām šovakar atgriezāmies namā, turpmāk netiktu aizslēgtas. Ne dienu, ne nakti.

Bet… - saimnieka acis izbrīnā iepletās.

Tā vajag, jo kā citādi Kravcovs šeit iekļūs? Lai viņš nepārdomātu, mums viņam jādod zaļā gaisma. Bet gaitenī vai telpā iepretim pagraba durvīm mēs izliksim lamatas. Ja jau gribam rīkoties kā

mednieki, tad tā arī jādara.

Lai gan, iedams laukā, namatēvs neko neteica, viss liecināja, ka mana drauga priekšlikums viņā nav izraisījis sajūsmu. Griezi varēja saprast - cīņa ar ienaidnieku klajā laukā, neitrālā vietā, nav viens un tas pats, kas paša mājā. Ja tur tiek apdraudēts tikai viņš pats, tad šeit — arī viņam tuvie cilvēki. Taču biju pārliecināts, ka, labi visu apsvēris, Andrē piekritīs ne tikai vārdos, bet arī ar pārliecību.

Kad bijām palikuši vieni, Lanū, uzmetis domīgu ska​tienu Kronbergam, vaicāja: - Vai tu patiesi domā, ka Kravcovs ieradīsies šādi?

Valts paraustīja plecus.

- Mēģinu veidot kādu kombināciju vai īstenībā, ejot viņa pēdās, radīt mērķtiecīgu haosu. Izmantot viltu visur, atstājot vienu vienīgu spraugu, kas ļaus Griezem piepildīt savu nodomu attiecībā uz rokudzelžiem. Protams, ir iespējams, ka Kravcovs tomēr izvēlēsies šo ceļu, taču es to stipri apšaubu. Mums tagad zināms, ka viņš mēdz iesaistīt operācijās arī svešiniekus, turklāt - vairākus cilvēkus. Izmanto arī sievietes. Tādējādi neko nevar droši apgalvot, - varbūt kāda no kalpotājām tomēr ierij viņa pamesto āki- Šā apburošā intelektuāļa, patīkamā sarunbiedra ēsmu. Tad pir​mais, ko viņš uzzinās, būs par šīm abām pagraba durvīm. Un, protams, par to, ka tās nav aizslēgtas.

Pag, pag, - es pārtraucu draugu, - tātad tu pieļauj, ka Hameleons uzzinās, ka esam palikuši dzīvi? Kāpēc tad mums bija jāslēpjas?

Kronbergs pasmaidīja.

- Nav nemaz tik viegli pārslēgties no pakārtotas, loģiskas mērķtiecības uz haotisku rīcību? Bet arī tā var būt mērķtiecīga, ja līdz galam saglabā sākotnējo nodomu. Haoss… Esmu šo jautājumu pārdomājis ne vienu reiz vien un nonācis pie secinājuma, ka arī tas ir mērķtiecīgs. Jo, tīšuprāt radot haosu ap kādu problēmu, var iegūt ideālus apstākļus patieso mērķu slēpšanai. Teiksim, birokrātija nomenklatūrā - kam tā ir vajadzīga? Ko citu, izņemot haosu, tā rada? Nemaz nerunājot par lauvas tiesu no budžeta, ko tā apēd, un kukuļņemšanu, kas sagandē tautu! Pamēģiniet noskaidrot patiesību tur, kur cits aiz cita rindojas kabineti un katrs tajos sēdošais liek šķēršļus ceļā, novirza sānis, līdz, atgriezies sākuma punktā, jūs esat spiests kapitulēt. Drūma neizpratne un zināšanu trūkums kopā ar klaju bezsirdību un tāda pašā gara radītiem likumiem spēj novest izmisumā paša stingrākā rakstura cilvēku. Un kā visur, - vai tas būtu indivīds, vai grupa, - aiz tā stāv mantkārība. Šis tiešām atbaidošais elks, lāsts, kas sagrauž valsti. Tieši tas rada šo rakstvežu un veidlapu pārprodukciju, lai noteikti cilvēki nesodīti varētu piesavināties svešu īpašumu, mantu, tiesības un varu. Tiek absolūti nomākts godīgums, un, ja kādam ienāktu prātā sacelties un rīkoties pēc sirdsapziņas, tas tūdaļ tiktu atlaists par neatbilstību amatam. īstenībā šis monstrs saēd ne tikai valsti, bet ari pats sevi. Tikai nevienam negribas par to domāt, jo iespēja iegūt mantu nomāc saprātu. Piemēram, nekrietns, netaisns likums, kuru savtīgos nolūkos parlamentam uzspiedusi kāda partija. Vai tad tas neskar viņus pašus? Viņu bērnus? Radus un draugus? Tautu? Nākotni? Un kā vēl! Jau pēc mirkļa viņi var kļūt par šā netaisnā likuma gūstekņiem, un prieks par kāda bez- godlga finansiālā grupējuma atmestajiem nožēlojamajiem grašiem var pāraugt milzīgā nelaimē. Vai zināt, kāpēc Dievs iznīcināja Sodomu, Zan? — Izlaidības un izvirtības dēļ.

It kā tādēļ, lai gan tā vienkārši ir iekšējās būtības ārējā izpausme. Bet patiesībā - mantkārības dēļ, kas arī bija šīs būtības patiesā veidotāja. Būdami bagāti, sodomieši neiežēlojās par grūtdieņiem, nelaimīgajiem, vienkāršajiem ļaudīm, bet - gluži otrādi - aplaupīja tos līdz pēdējam! Lūk, cik briesmīgas sekas slēpj sevi šī atbaidošā tieksme. Bet atgriezīsimies pie haosa. Ja mēs to radīsim mākslīgi - izplatot baumas, pretrunīgas un it kā patiesas, tad, lai tiktu pie mērķa, Kravcovam gribot negribot būs jāatgriežas pie secīgas, loģiskas domāšanas. Ko tas nozīmē? Vienu - mēs gūsim iespējas prognozēt šā cilvēka rīcību.

Ar Hameleona paša metodes palīdzību mēs iespiedīsim viņu stūrī. Atvērtas rezerves ieejas durvis - ko tas nozīmētu šā slepkavas uztverē? Vai vaļā atvērts logs pirmajā stāvā? Slazdu, neko citu. Nē, draugi, viņš uz tā neuzķersies. Toties juceklis Kravcova smadzenēs savu darbu darīs, viņam pašam par to pat

nenojaušot. Ja parādīsim, ka sargājamais noslēpums ir tik viegli pieejams, turklāt cilvēki; kurus viņš savām rokām dzīvus apracis sestajā alā, manīti pilsētā, un, ja vēl baumas nonāks viņa ausīs, Hameleons apmulsis. Apmulsis un ķersies pie tā, ko gribēsim mēs.

Un tas būtu? - es jautāju.

Pie sievietes. Nekas cits viņam neatliks. Tādas, kura ir neprecējusies vai atraitne, bet vēl pietiekami jauna, lai nezaudētu cerības tomēr nodibināt ģimeni. Tai noteikti jā​mitinās Kambrona ielā 17.

Hm… - norūca komisārs un, vienā malkā iztukšojis glāzi, saslējās krēslā. - Tur kaut kas var iznākt. Jautā​jums vienīgi - kur mēs atradīsim piemērotu personu.

Liza. Viņai piemīt visas manis nosauktās īpašības.

- Šī sieviete man likās… skarba. Viņa var nepiekrist.

Var, bet domāju, ka piekritīs. Manuprāt, Lizas galvenā īpašība ir uzticība saimniekiem. Lai pagrozās kafejnīcā, pastāsta vienai otrai draudzenei un, protams, bārmenim par to, ka Griezem līdz Burbonu bagātībām atlicis tikai viens solis. Ja Kravcovs tur būs, tādas ziņas noteikti liks viņam tuvoties.

Turklāt - steigšus, jo iecerētā manta var aiziet gar degunu. Pats galvenais - likt noticēt, ka slēptuve atrodas Kambrona ielas namā. Tāpat - lai piemin mūs, kas it kā medījam kādu noziedznieku gan pilsētā, gan Rododendru ielejas apkaimē. Mazpilsētiņās krodziņš ir pieejamākais vietējo notikumu avots. Hameleons noteikti tur iegriežas. Bet mēs nogaidīsim. Nevis pasīvi, bet aktīvi. Līdz brīdim, kad, sācis rīkoties, viņš nodos sevi.

Kas tev padomā? - vaicāju, redzot drauga acīs mednieka dzirksti, taču atbildes nebija, jo atgriezās namatēvs.

Kronbergs iepazīstināja Griezi ar jauno plānu, kura lielākā daļa, kā man šķita, bija dzimusi drauga smadzenēs tieši saimnieka prombūtnes laikā. Tas Andrē likās vairāk pieņemams nekā uz labu laimi izliktās lamatas. Protams, ja ēsma — krogā nonākušās ziņas - iedarbosies, var gadīties, ka Kravcovs tomēr iekrīt. Taču gan manī, gan saimniekā šaubas izraisīja kandidātes vārds.

Liza? - Grieze neslēpa izbrīnu. - Jā, viņa ir uzticama. Pat loti. Bet, lai tiktu galā ar lomu, ir vajadzīgs talants un… Pag! - Viņš pēkšņi iesita sev pa pieri. - Pavisam biju aizmirsis! Liza kopā ar Fando kundzi taču piedalās mūsu teātra uzvedumos! Esmu pat dzirdējis, ka no viņas būtu iznākusi laba aktrise, ja būtu sākusi nodarboties ar skatuves mākslu jaunībā.

- Paaiciniet viņu!

- Labi. - Andrē nospieda zvana pogu, un pēc mirkļa durvīs parādījās jauna meitene.

Pasauciet, lūdzu, Lizu!

- Tūdaļ. - Meiča palocījās un pēc minūtes atgriezās bargās sievietes pavadībā.

Sēdieties, - Grieze piebīdīja Lizai tuvāk krēslu un, licis meitenei aiziet, piebilda, - mums jāaprunājas.

- Vai kas noticis? — sievietes skarbajos vaibstos ieza​gās sārtums.

Nē, neuztraucaties. Jūsu saimniecība arvien ir priekšzīmīgā kārtībā. Runa nebūs par darbu. Par darbu šeit, - viņš izlaboja. Pēc tam pacēla mulsu skatienu un, laikam nezinādams, kā sākt, palūdza Kronbergu, - pastāstiet jūs!

Valts kodolīgos un saprotamos teikumos iepazīstināja sievieti gan ar radušos situāciju, gan ari ar to, kāpēc mums ievajadzējies viņas palīdzību. Kā jau biju gaidījis, izdzirdusi priekšlikumu, Liza aizsvilās.

- Jā, teātris vienmēr bijis mans sapnis, un skatuve man ir mīļa. Lomas mēdz būt dažādas, bet starp tām ir ari man nepieņemamas. Tādas, kuras tēlot es neuzņemtos ne par kādu pasaules naudu. Un tieši tādu jūs man pie​dāvājat! Turklāt - ne uz skatuves, bet…

Mans draugs papūlējās apdzēst šo uzliesmojumu, pirms tas bija isti iededzies.

Pirmām kārtām tā nav tikai loma. Pareizāk būtu to nosaukt par drosmīga izlūka reidu ienaidnieka nometnē. Tādam vajadzīga drosme, vai ne? Bet līdz galējībām nemaz nav jānonāk, - viņš paraustīja plecus. - Lai kas viņš būtu, taču brunču mednieks vārda tiešākajā nozīmē šis virs nav. Vienkārši

- es varbūt attēloju viņa domu gājienu atklātāk nekā vajadzēja. Un attieksmi pret sievietēm kā mērķa sasniegšanas līdzekli. Jūsu uzdevums būs aplinkus iegalvot, ka saimnieks nule atradis neapstrīdamus pierādījumus par Burbonu bagātību slēptuvi viņa namā Kambrona ielā 17. Tās atrast esot tikai laika jautājums. Bet par tālāko nerūpējieties. Ja viņš mēģinās pierunāt, lai meklējumos iesaistāties jūs, kategoriski atsakieties. Pagaidām pāragri spriest, kā viņš rīkosies tālāk, bet es gandrīz vai nešaubos, ka nākamo randiņu viņš pacentīsies norunāt tieši Kambrona ielā.

- Un man jāpiekrīt? - Lizas ausis rožaini kvēloja.

Noteikti, - Valts pasmaidīja. — Tikai atcerieties, ka arī viņš dzīvē ir aktieris. Pietiek ar vienu niecīgu kļūdu, lai mūsu plāni izgāztos. Vai jums pietiks drosmes, Liza?

- Nezinu, — viņa paraustīja plecus, bet pēc tam jau apņēmīgi izgrūda, - pietiks! Ļoti labi, galvenais ir apņemšanās. Rit no rīta apspriedīsim jūsu misiju detalizētāk, jo patlaban esam pārāk noguruši. Bet galvenais ir panākts - jūs esat piekritusi.

Kad saimniecības vadītāja bija aizgājusi, ar neizteiksmīgu skatienu vērdamās kaut kur tukšumā, Grieze nošū- poja galvu.

- Neticu, ka viņa to izdarīs…

Gan jau. Patlaban Liza spēj uztvert tikai fonu - noslēpumainu, bailes uzdzenošu un reizē nepievilcīgu. Bet rīt, kad, uzklausījusi mūsu argumentus, iedziļināsies sīkumos, tieši tie viņai vienkāršos uzdevumu, padarīs to par kaut ko visai ikdienišķu. Par pļāpām. Kas tur liels - viens teikums tam, otrs citam, un lieta darīta. Turklāt nekur nav teikts, ka Hameleons izvēlēsies viņu par… partneri. Bet nu gan laiks likties uz auss, draugi. Piedodiet, ja izklāsts par haosu un tā izmantošanu bija juceklīgs.

Es to sapratu, - nomierinoši palocīja galvu Lanū. - Mēs pasviedīsim Hameleonam pretrunīgu informāciju, lai novirzītu viņu uz Lizu un pēc tam — uz šo namu.

- Liza ir tikai starpposms. Galvenais - māja.

- Protams. Bet ko nozīmēja vārdi - nogaidīt aktīvi?

To, ko tie arī izsaka. Nogaidīsim, līdz viņš sāks rīkoties. Kravcovam, kā lēšu, vismaz trīs dienas paies, lai visu apgūtu un sagatavotos, mēs šo laiku varēsim veltīt aktīvai atpūtai kalnos. Mēģināsim vēlreiz iziet maršrutu līdz Trīs ērgļu aizai un uzmest acis mūsu kopīgam kapakmenim. Dažādības pēc šoreiz iesim Hameleona pēdās un šķērsosim Rododendru ieleju. Vai varat izbrīvēt laiku šādai ekspedī​cijai, Andrē, vai arī pienākumi pret rūpnīcu un pasūtī​tājiem to neļauj?

Esmu īpašnieks, nevis direktors. Mana līdzdalība ražošanā ir gluži simboliska. Attiecībā uz noietu, tur gan. Taču ikgadējie līgumi jau sagatavoti, turklāt līdz to noslēgšanai man ir rezervē vismaz divi mēneši, tā ka es iešu.

Tikai palieciet pie ieraduma - ņemiet līdzi visu nepieciešamo, kas vajadzīgs, lai kāptu klintis.

Ari mums pārējiem, - Kronbergs gurdi piemetināja un, smagnēji piecēlies, palocījās. - Ar labu nakti, draugi! Novēlu saldu miegu un interesantus sapņus! Ejam, Robert!

Tādā kā transā, gāzelēdamies un tik tikko vilkdami kājas, mēs aizklunkurējām līdz manas istabas durvīm, un šķiroties Valts nez kāpēc nomurmināja: - Varavīksne virs ūdenskrituma…

Drauga seja liecināja, ka viņš nav tālu no tā, lai aizmigtu stāvus, un palocījis galvu, es nopietni atbildēju: - Septiņpadsmit.

- Nesapratu? - Kronberga balsi jautās, ka nogurums pieveicis uztveri.

Tieši tik pietrūkst, lai, pieskaitot pie trim, iegūtu divdesmit veselīgus zvirbuļus. Saprati? Uz žoga - dienvidu pusē, turklāt septembri, kas jau grasās pārtapt oktobri.

- Ā… - ar šo izsmeļošo atbildi noslēdzās mūsu domu apmaiņa, un jau pēc minūtes es gulēju ciešā miegā.

XXII nodala "EJ, NO KURIENES NĀCIS!" Neesmu nekāds miegamice, taču izmeklēšanā, kas Rīgā aizsākās ar "viltus lietu", notikumi risinājās tik strauji, ka pārmērīgā slodze darīja savu - jau kuro reizi pamodos, kad aiz loga bija liela diena.

Kronbergs miegā spēja divreiz ātrāk par mani atjaunot spēkus, tāpēc es nebrīnījos, kad gludi skūts un možs viņš parādījās manas istabas durvīs.

Izgulējies?

- Un tu? — es atjautāju.

- Kā Dieva ausī. Diemžēl, kad atmodos, man piesitās uzmācīga, muļķīga doma, no kuras līdz pat šim brīdim ne​esmu spējis atbrīvoties.

Kas tā par domu?

- Viens vienīgs vārds, plus nojausma.

Runā taču - kas tas par vārdu?

- Skaitļa vārds. Septiņpadsmit… Un kaut kas par zvirbuļiem. Tas ir vairāk nojausmu nekā domas līmenī. Man nedod mieru skaitlis. - Izskatījās ka viņu patiešām nomoka kaut kas līdzīgs galvassāpēm vai džinkstēšanai ausīs, jo, pa​berzējis pieri, draugs nopurpināja kaut ko par mēsliem.

- Gribi, es palīdzēšu?

- Nopietni? - Valta acīs uzliesmoja cerības, gluži kā migrēnas mocītai sievietei, saņemot tableti.

- Protams. Tik nopietnā jautājumā - kādi var būt joki. Runa ir par trim zvirbuļiem.

Kronbergs skaļi iesmējās.

Un viss?

- Nē. Lai uz žoga septembra saulitē sēdētu visa saime, pietrūkst tieši septiņpadsmit, vai ne? Tie ir tie, kas tevi vajā un nomoka, jo, ja viņus nesapulcinās vienkopus, pirmie trīs nonīks aiz bēdām. Nu kā?

Palīdzēja? Pateici, kurp lidot?

It kā ieskatīdamies sevī, Valts lēnām aizvēra acis, tad atvēra un, neticīgi palūkojies manī, nočukstēja: Palīdzēja! Tu esi burvis, Robčik! Viņi jau aizlidoja! Kā tev tas izdevās?

- Gaužām vienkārši - iedomājos varavīksni pār ūdenskritumu… - es atbildēju. - Var teikt, ka mani tā nomoka līdzīgi taviem zvirbuļiem. Varbūt - dots pret dotu?

Drauga seja acumirklī pārvērtās.

Pagaidām tā ir tikai teorija, nekas vairāk, - viņa balsī kā arvien, kad atklātība varēja kaitēt lietai, ieskanējās atturība. - Celies, mums laiks doties ceļā!

Bet Liza?

Kamēr tu čučēji zīdaiņa miegā, mēs ar Andrē visu ritu veltījām viņai. Bet, kad no migas izlīda papildspēki komisāra Lanū personā un mums piebiedrojās, esmu pārliecināts, ka izdosies. Žans ļoti labi prata pielāgot viņas uzdevumu sievietes dabai. Turklāt, pārliecinoši ilustrējot ar piemēriem, ieguva pilnīgu Lizas piekrišanu un atbalstu mūsu plānam. Celies un nāc brokastīs! Mums jābrauc.

Izrādījās, ka brokastu laiks jau sen garām. Pacietīgi gai​dot, kamēr būšu apmierinājis ēstgribu, pārējie spriedelēja par laiku un politiku. Es manīju, ka, gluži kā magnēta vilkts, drauga skatiens ik pa brīdim neuzkrītoši apstājas pie gleznas, kurā bija attēlota Trīs ērgļu aiza. Tiklīdz mana dakšiņa noškindēja pret tukšā šķīvja malu, visi tūdaļ piecēlās.

- Braucam! - Grieze pamāja un aši devās uz durvīm.

Lai tiktu līdz džipam, viņš izvēlējās neuzkrītošāko ceļu - cauri pagrabam. Redzot biezās sienas un smagās velves, es iedomājos, ka te arī tad, ja

saimniekam neienāktu prātā māju nojaukt, bagātību meklējumos paietu vesels mūžs. Protams, ja tās te būtu. Tāpēc nav brīnums, ka, neatradis tās alā, Rūdolfs Grieze atsacījās no meklēšanas. Pagalmā mūs apsveica silti saules stari. Diena solījās būt jauka un ceļojums - viegls. Mani pacilāja apziņa, ka šoreiz alās nebūs jālien, taču darīja uzmanīgu prāvais sainis, kuru au​tomobilī iestūķēja Andrē.

Kas tur iekšā? - es neizturējis painteresējos.

- Viss kalnā kāpšanai, - viņš īsi izmeta un apsēdās vadītāja vietā.

Tikai tagad es atcerējos par Valta lūgumu. Neciešu augstumu, un no domas vien, ka varbūt atkal nāksies rāpties klintīs, man kļuva nelāgi ap sirdi. Taču mierināju sevi, ka tas viss sarūpēts katram gadījumam. Tiešām, ja Grieze vakar nebūtu staipījis līdzi mugursomu, diezin kā viss būtu beidzies.

Lai gan bija diena, izdangātais posms līdz Kambrona ielai tāpat kā vakar izkratīja visas iekšas. Un tikai tad, kad zem riepām sāka traukties līdzens ceļš, es atcerējos par poli​cijas aizvāktajiem līķiem.

- Vai Fando zvanīja?

- Jā. Rīta pusē Andrē ar viņu runājis, - atbildēja Kronbergs. - Vai nepastāstīsiet visiem par šo sarunu?

Nekā daudz tur nebija, - mūsu vedējs paraustīja plecus. - Abi noslepkavotie… Ekspertīze pierādījusi, ka viņi noindēti ar kaut ko līdzīgu zariņam vai zomanam. Tās ir indīgās kaujas vielas, kas pat nelielās devās izraisa vispārēju nervu paralīzi. Abi atpazīti — bijuši jau agrāk tiesāti reci- dīvisti. Uz viņu sirdsapziņas esot vairākas ielaušanās un laupīšanas, galvenokārt Parīzes nomales veikalos. Tas arī viss.

- Bet par divriteni?

Fando apgalvoja, ka šorīt agri riepu atstātās pēdas apskatījuši eksperti, bet pie vienota secinājuma par braucamā piederību neesot nonākuši. Katram gadījumam noņemti vairāki ģipša nospiedumi. Taču riepas viegli nomainīt…

Kur vien Kravcovs pieliek roku, tur allaž parādās kādi masu iznīcināšanas ieroči, - norūca Kronbergs. - Es nebrīnītos, ja kādā jaukā dienā presē parādītos paziņojums, ka viņam jāiemaksā astronomiska summa, pretējā gadījumā visai cilvēcei draud mokoša nāve no nepazīstamas slimības epidēmijas. Vai rokudzelžus paņēmāt, Andrē?

Grieze izbrīnā atskatījās, un, mirkli zaudējusi vadību, automašīna gandrīz iebrauca grāvī. Ar pūlēm izvadījis to atkal uz ceļa, viņš vainīgi pasmaidīja: - Cik tur trūka… Bet kālab gan jautājat - mēs taču dodamies ekskursijā?

- Braucot kalnos, jūs nekad neatstājāt mājās mugur​somu ar alpīnisma piederumiem, vai ne?

- Protams. Nav zināms - kad un ko var ievajadzēties.

Tieši tāpat ir ari šoreiz. Mēs nekad nevaram būt droši, ka nesastapsim uz savas takas Hameleonu. Vai tas būtu Kambrona ielā vai Trīs ērgļu aizā, dzelžiem, ja vien gribat piepildīt savu vēlmi, vienmēr jābūt pa rokai. Kabatā.

- Tur tie arī ir. Ļoti labi. Kas tas par kalnu - tur, kreisajā pusē? - Valts norādīja uz dīvaini robotu virsotni, kas atgādināja cietokšņa mūra augšdaļu. Šoreiz Grieze pameta īsu skatienu sāņus un pasmai​dījis atbildēja: - Nezinu, kā rakstīts kartēs, bet pie mums to dēvē par Cietpauri. Tieši tur senos laikos norisinājusies viena no niknākajām kaujām starp Fuā un de Urheliem no Spānijas. Mantas dalīšana ar ieroču palīdzību, tā šo sadursmi var raksturot. Nekā jauna un — visīstākā cietpaurlba. It sevišķi manā uztverē, ja atcerieties to, ko stāstīju par sava tēva un mātes attiecībām.

Ceļš pamazām kāpa kalnā, un aiz muguras atklājās arvien plašāka panorāma. Lēzenajā ielejā kā zila dzīsliņa viļņus vēla straujā Arjēža, bet tālumā, abos tās krastos, gluži kā mazas sērkociņu kastītes grupējās namiņi, kas nevarēja būt nekas cits kā Fuā. Bet aiz pilsētiņas dūmakā grima, šķiet, bezgalīgas tāles. Toties priekšā kā dzīvs, ātraudzīgs klinšu žogs, cel- tin cēlās Pireneju grēda. Grieze apturēja džipu

netālu no vietas, kur bijām atraduši mersedesu. Atminoties nepievilcīgo sabiedrību tā salonā, neviļus nodrebēju. Izkāpuši visi pirmām kārtām ievilka plaušās svaigu gaisu un tikai pēc tam kopīgiem spēkiem izkravāja bagāžu. Lielā saiņa saturu sadalījām vienlīdzīgi pa mugursomām. Liza arī šoreiz nebija aizmirsusi iedot līdzi ceļamaizi, un man ienāca prātā, ka labā, saticīgā ģimenē kalpotāji kļūst it kā par ģimenes locekļiem. Mitinoties zem viena jumta, turklāt gadiem, attiecības noteikti izveidojas kā tuviem radiem. Varbūt tāpēc man šī skarbā sieviete Kambrona ielas namā nešķita svešiniece, bet tikpat līdztiesīga kā Grieze vai viņa laulātā draudzene. Taču var jau būt, ka es kļūdījos un neredzamā plaisa kungu un kalpu starpā bija daudz platāka, nekā es iedomājos.

Lai gan ekspedīcija notika pēc Kronberga iniciatīvas, neviens par iemesliem, kā ideja radusies, netaujāja. Mēs ar komisāru zinājām, ka tas ir bezcerīgi, bet Andrē šķita pilnīgi aizņemts ar turpmāko gājienu.

- Esiet uzmanīgi! - kad, uzmetuši plecos mugursomas, gatavojāmies doties lejup pa nogāzi un priekšā pletās Rododendru ieleja, viņš brīdināja. - Šī vieta pārgājienam nebūt nav tik piemērota, kā varētu likties no pirmā acu uzmetiena. Priekšā mūs gaida akmeņaini lauki, tāpēc ejot skatieties uzmanīgi, kur liekat kāju.

Reizēm akmeņi ir loti nestabili, tāpēc, tikai iepriekš pārbaudījuši, cik stingri tie turas, izlemiet - izmantot tos atbalstam vai iet apkārt. Te jums būs pa spieķim. Tie nav švītībai, bet atbalstam un pamata kontrolei.

Tāpat sargieties no bedrēm. Tās grūti pamanīt. Parasti iedobumu malas ir klātas ar oļiem, un, neuzmanīgi liekot soli, kāja viegli ieslīdēs kādā caurumā. Neaizmirstiet, ka Rododendru ielejā mudž no čūskām. Par laimi, gada aktīvākais posms tām jau garām, bet, ja tomēr kādu sastapsiet, iesaku labāk apmest tai līkumu.

Parasti šie rāpuļi nav agresīvi, bet, negaidot iztraucēti, var tādi kļūt. Liekas, viss. Uz priekšu, draugi!

Sākums izrādījās pavisam viegls. Līkumota taciņa, kuru laikam bija ieminušas neskaitāmas Burbonu bagātību meklētāju kājas, noveda mūs lejā, kur klinšu sašaurinājuma vietā aizsākās Rododendru ieleja.

Tiklīdz klintis palika aiz muguras, iekļuvām tādā akmeņu gūzmā, kādu esmu redzējis tikai jūras piekrastē.

Un, lai gan daudzus daba bija papūlējusies nogludināt, pārējie apdraudēja gan apavus, gan kājas ar asām, griezīgām šķautnēm. Tiešām, notika tieši tā, kā Andrē bija brīdinājis. Bieži vien liels un masīvs akmens, kas, šķiet, nebija izkustējies no savas vietas kopš pasaules radīšanas laikiem, no viegla spieķa pieskāriena negaidīti apvēlās, atklājot zem sevis slazdam līdzīgu, nodevīgu bedri. Ja tādā iekļūtu kāja, būtu patiesi jānotiek brīnumam, lai sveiku un veselu to dabūtu ārā. Tādēļ uz priekšu mēs virzījāmies ļoti lēnām, bet, tiklīdz akmeņu lauks palika aiz muguras, Grieze pielika soli, līdz ceļu aizšķērsoja nākamais krāvums. Šādiem lēniem, piesardzīgiem posmiem mijoties ar ātriem izrāvieniem, mēs neatvairāmi tuvojāmies Trīs ērgļu aizas ieejai. Piepeši Kronbergs, kas gāja man pa priekšu, atlieca galvu un, pielicis roku kā cepures nagu pie pieres, cieši sāka skatīties gaiši zilajās debesīs.

Kas tur ir? - arī es pavēros uz augšu, bet neko īpašu nemanīju. Šīs vietas īstenie saimnieki, - Valts norādīja uz diviem sīkiem punktiņiem.

Tagad ari es saskatīju, kā augstu augstu gaisā, līganus lokus mezdami, majestātiski riņķo divi ērgli.

Gribot negribot nācās apbrīnot šo putnu redzi, ja no tik liela augstuma tie spēja uz zemes saskatīt medījumu. Viņu planējošā gaita debesīs ar kaut ko tiešām atgādināja pārliecināta saimnieka nesteidzīgo, nosvērto soli, pārlūkojot savu saimniecību.

- Čūsku ērgļi, - pāri plecam izmeta Andrē. - Rododendru ielejā tie par pārtikas trūkumu sūdzēties nevar.

Lai gan pavadonis bija brīdinājis par bīstamajiem rāpuļiem ieplakā, par laimi, mēs ceļā nevienu tā arī nesastapām. Mani čūskas nebiedēja, vienīgi terārijā, uzlūkojot to nekustīgo skatienu, gluži neapzināti pārņēma riebums. Pretīgums, kas bija spēcīgāks par bailēm, un, ja tagad uz manas takas kāda patrāpītos, tieši tas un nekas cits liktu apmest šai vietai līkumu.

Pēdējais ceļa posms līdz augstajam akmens stabam - aptuveni ceturtā daļa no noietā - izrādījās kā pastaiga. Tā bija līdzena pļava, kurā auga, gluži kā dārznieka cirpta, vienāda garuma zālīte - pilnīgs pretstats pārējās Rododendru ielejas segumam. Pats stabs bija visai apjomīgs - pie pamatnes metrus

septiņus diametrā. Stiepjoties uz augšu, tas savu cilindrisko formu pamazām nomainīja pret konusveida.

No lejas ērgļu ligzdu aizsedza virsotnes malas. Taču apkārtne viscaur bija nosēta ar putnu mēsliem — pārliecinošu liecību, ka ligzda ne tikai tur atrodas, bet joprojām ir apdzīvota. Beidzot klāt bija Trīs ērgļu aiza, un sirds krūtīs nodrebēja gaidās, ko tur ieraudzīsim. Bet kad, izgājuši cauri vārtiem - klinšu spraugai, nonācām strauta malā, tikai divi vai trīs klintsgabali, kas bija novēlušies krastā, liecināja par šajā vietā notikušo katastrofu. Skita, ka Kravcovs tīšuprāt bija novietojis spridzekli tā, lai sprādziens pēc iespējas mazāk iežu izmestu ārpusē.

Piegājis pie pašas strauta malas, Kronbergs vērīgi aplūkoja aizas sienas un pēc tam arī ūdenskritumu. Vismaz pavirši uzlūkojot, man tas likās apbrīnojami līdzīgs Griezes viesistabas gleznā redzētajam, taču, ieskatoties vērīgāk, kāda ar prātu netverama nianse tomēr neļāva to atzīt. Nometuši mugursomas, mēs izstaipījāmies, kā nu kurš prata, un reizē ar manu draugu pievērsāmies apkārtnei.

- Drūma vieta, - Lanū nošūpoja galvu un, pavēries Valtā, jautāja, - ko darīsim tālāk?

- Paiesim uz priekšu un uzmērīsim acis aizgruvumam.

Bet pēc tam?

Tad jau redzēsim. Vispirms apskatīsim alu, varbūt Kravcovs atstājis kādas pēdas. Mēs gan zinām, ka tas bijis viņa darbs, taču tiesai būs vajadzīgi pierādījumi. Bez tiem viņš no Hameleona var pārtapt rēgā. Bezmiesas spokā, kam rokudzelžus nav iespējams uzlikt. Faktiski viņu vajadzētu atzīt par starptautiska mēroga noziedznieku un izsludināt meklēšanu visās valstīs. Bet tagad, kamēr klaju pierādījumu par viņa varoņdarbiem Francijā nav, lieta ir visai piņķerīga.

Pat Latvijas pusei būtu grūti kaut ko inkriminēt cilvēkam, kura personību nav viegli pierādīt. Viņš taču var izlikties par jebko, un, kamēr mūsu rīcībā nebūs neapgāžamu faktu, saglabāsies risks, ka šis slepkava var tikt cauri sveikā. Ejam, apskatīsim no šīs puses, ko viņš tur sastrādājis.

Tikai piegājuši cieši klāt, mēs spējām aptuveni novērtēt sestās alas postījumu apmērus. Metru no ieejas tā bija līdz griestiem aizsprostota ar lieliem klintsbluķiem. Tātad sprādziena rezultātā bija aizblīvēta metrus desmit vai divpadsmit gara eja. Skaidrs, ka bez tehniskām ierīcēm to attīrīt nebūtu cilvēku spēkos. Ārējā, uz aizas pusi vērstajā klints sienā neredzēja ne mazāko plaisiņu. Tas varēja vie​nīgi nozīmēt, ka sprādziena virziens bijis aprēķināts, nevis spridzināts, kā pagadās.

Speciālists, - pēc apskates redzēto komentēja komisārs un no jauna vērsās pie Kronberga ar iepriekšējo jautājumu: - Ko tālāk?

- Jāmeklē ala.

- Ala? - Lanū izbrīnījās. - Kāda ala?

- Sestā… - skanēja dīvaina atbilde, un visu acis pie​vērsās manam draugam.

Ko jūs ar to gribat teikt? - lēnām, it kā nespēdams uzreiz pieņemt neparasto domu, kas laikam modās viņa sma​dzenēs, jautāja Grieze.

Kloda Fuā norādījums attiecībā uz sesto alu taču nav pārprotams, vai ne? - Valts atjautāja. Tajā uz sienas kaut kam jābūt uzrakstītam?

- Jā.

- Kā jus izskaidrosiet to, ka tur nekā nav?

Andrē paraustīja plecus.

- Varbūt teksts gadu gaitā izdzisis…

Ala ir specifisks dabas veidojums, kurā cauru gadu saglabājas vienmērīga temperatūra un mitrums. Ja Altamiras alā līdz šai dienai izteiksmīgumu nav zaudējuši vairākus tūkstošus gadu veci sienu apgleznojumi, tad kāpēc lai tas notiktu šeit ar nepilnus divsimts gadus vecu tekstu? Nē, manuprāt, tāda iespēja nepastāv.

Un ja nu tomēr mans sencis tikai pajokojis? Nekāda testamenta nav bijis, un Burbonu bagātības ir vien​kārši mistifikācija. Es runāju par testamentu bagātību no​vēlējuma izpratnē.

Man par to pastāstīja jūsu vecāmāte.

- Skleroze, kad īstenība jaucas kopā ar sapņiem, var piedāvāt sazin ko.

Neskaitāmas liecības apstiprina, ka Burbonu bagātības tiešām eksistē, un Kloda vēstules ir tā pamatojums. Arī testamenta. Kāda muša jums iekodusi, Andrē?

Tad kāpēc tās līdz šim nav uzietas? — Grieze ne​slēpa savu aizkaitinājumu.

- Atbilde ir vienkārša, draugs. Tāpēc ka tās meklētas nepareizajā alā.

Mūsu pavadonis, greizi pasmaidījis, atmeta ar roku.

- Absurds! Sestā ala ir tikai viena, turklāt visas citas pārmeklētas ne mazāk rūpīgi.

Man ne prātā nenāk to apšaubīt, - aizsmēķēdams cigareti, mans draugs pamāja. - Atkārtoju - jūs esat meklējuši nepareizajā. Kāpēc? Tāpēc, ka vienkārši līdz šim neesat atraduši īsto alu! Jā, jā. Esmu pārliecināts, ka galvenā uzmanība tikusi veltīta nevis sestajai, bet septītajai alai.

Visi kā pēc komandas pagriezās, un, pārskaitījuši gro- tas, nesaprotot - vai Kronbergs joko, vai runā nopietni, pārmija ar viņu skatienus.

Un kur, pēc jūsu domām, atrodas šis neatklātais "sezams"? - neslēpjot sarkasmu, painteresējās Andrē — Te viss ir kā uz delnas.

Tur, - Valts norādīja uz ūdenskritumu. - Tam jābūt zem viena no kaskādes pakāpieniem.

Zem pakāpiena? - Grieze tikko dzirdami nočukstēja. - Zem pakāpiena! Nu, protams, nekur citur tas nevar būt! Sasodīts! Tātad Trīs ērgļu aizā alu kopējais skaits ir nevis desmit, kā domā visa Fuā, bet…

Vienpadsmit, - viņa vietā pabeidza mans draugs un tūdaļ pat, pārņēmis vadību, izrīkoja, sagatavojiet visu nepieciešamo, Andrē, un kāpsim augšā. Ja neviļos, tur - zem otrās pārkares, kur ūdens izskatās tumšāks nekā zem citām, mēs beidzot atradīsim meklēto. Ejam!

Kronberga ideja iedarbojās uz visiem gluži kā alkohola glāze uz paģirās sirgstošu organismu. Sejas piesārta, acis kļuva možas un vērīgas, bet kustības - mērķtiecīgas un drošas. Man tas nozīmēja vienu uzvaru! Divus gadsimtus veca, stingrā slepenībā turēta noslēpuma atklāšanu. Tā kā balva pienācās vienīgi Kambronas ielas 17 nama īpašniekam un viņa Rīgā dzīvojošajai vecmāmuļai - simtgadniecei, tad uzskatīt materiālo ieinteresētību par mūsu triju satraukuma cēloni būtu kļūda. Bet pašu Griezi negaidītā iespēja kļūt par Kloda Fuā mantinieku, liekas, iespaidoja vismazāk. Man pat šķiet, ka viņš vairāk par visu pārdzīvoja faktu, ka tāda doma nebija ienākusi galvā viņam pašam.

Kad nonācām pie ūdenskrituma, šļakatu dēļ bijām spiesti atkāpties un pārspriest situāciju.

Diemžēl te mums augšā netikt, - Andrē bezcerīgi secināja. — Pārāk liels risks. Kāši nevarēs noturēt, klintis slide​nas, kāpjot ūdenskrituma zonā, var atgadīties nelaime.

- Varbūt jānolaižas virvē no augšas? - ieminējās Lanū, un ikviens pacēla galvu, lai paskatītos turp, no kurienes gā​zās ūdens straumes.

- Varbūt. Taču tam vajadzīgs laiks. Mēs pārāk daudz tā izlietojām, šķērsojot Rododendru ielejas akmeņus.

- Vainīgs esmu es un manas novēlotās brokastis, - dusmodamies pats uz sevi, es noburkšķēju.

Andrē skaļi iesmējās, bet pēkšņi viņa skatiens kļuva ciešs un vērīgs.

Vai nu mani viļ sliktā redze, vai ari tur tiešām iedzīts kāsis? - Viņš norādīja uz metrus piecus augstu karnīzi, kas, turpinādamās gar klints sienu, savienojās ar mūsu nolūkoto kaskādes pakāpienu.

Tiešām, pusmetru zemāk klintī rēgojās iedzīts kāsis.

- Jums taisnība, Andrē. Kāds pavisam nesen gājis pa šo ceļu. Ko darīsim draugi? - Tagad jau no Valta mutes izskanēja šis jautājums.

- Nekas. Kāpsim augšā, neatkarīgi no tā, vai tur kas ir, vai nav, — bezierunu toni paziņoja Lanū. Ja ari slēptuve būs tukša, tad vismaz beidzot rimsies baumas un intrigas.

Grieze neiebilda un pirmais, dzīdams sienā kāsi pēc kāša un reizē drošinādamies ar virvi, lēnām sāka virzīties uz augšu - turp, kur rēgojās klinti aizmirstais, aizdomīgais kāsis. Šeit bijis iedzīts vēl viens, - viņš piesita ar āmuru pie akmens sienas un, izmantojot atstāto

caurumu, iedzina tajā savu kāsi. Nepagāja ne pusstunda, kad viņš jau bija augšā un nostājās uz dzegas. Pēc tam - ar seju pret klintīm, sāniski sāka virzīties uz priekšu, ik pēc pāris soliem iedzenot pa kāsim un piesienot tam drošības virvi. Vēl pēc brīža no augšas atlidoja ziņa: - Dzega kļūst platāka. Tagad starp kāšiem viņš sāka atstāt četru soļu atstarpi, bet, kad līdz mērķim atlika kādi trīs metri, apstājās un, stingri piesējis virvi, uzsauca: Kāpiet augšā! Neklājas man pirmajam spert kāju vietā, kuru pats neesmu atradis. Turklāt jums būs interesanti, bet vēlāk - netrūks ko atcerēties. Kāpiens ir viegls un drošs. Ejot pa dzegu, ļaujiet virvei slīdēt cauri pirk​stiem, to nepārtverot.

Andrē izrādījās taisnība. Cits pēc cita bez īpašas piepūles tikuši augšā, drīz vien pilnā sastāvā stāvējām dzegas galā. Šeit, gan krītot lejup, gan no pakāpieniem uzšjācoties augšup, ūdens šļakatas nelāva neko saskatīt. Droši vien tāpat kā no gleznas vajadzētu atkāpties, lai labāk uztvertu detaļas, bet, par nožēlošanu, nebija kur.

Aizkabinājis pie virves piesieto karabīni aiz jostas riņķa, - šoreiz viņš bija paņēmis līdzi ari šo kalnos nepieciešamo detaļu -, turēdamies pie klints izciļņiem, Grieze ar muguru pret aizu no jauna sāka virzīties uz priekšu, bet, piepeši apstājies, skaļi, lai pārspētu ūdenskrituma dār​doņu, iekliedzās: Ja trīs reizes paraustīšu virvi, tas nozīmēs, ka priekšā ir ala un nākamais var sekot.

Bija baigi un reizē interesanti noskatīties, kā mūsu drosmīgais gids soli pa solim iespiežas stāvajā ūdens sienā. Pēc dažām sekundēm viņš jau bija pazudis zem pārkares. Pēkšņi virve mūsu rokās trīs reizes noraustījās, un Lanū, kas tagad atradās pirmais rindā, uzsauca: - Eju! Aizkabinājis aiz drošības virves jostai piestiprināto karabīni, viņš droši devās putojošajā ūdens haosā. Pēc viņa, saņēmis to pašu signālu, sekoja Valts, un tad pēdējais - es. Ienirstot ledusaukstajās šaltis kā ziemas peldēšanas cienītājs āliņģī, man uz mirkli aizrāvās elpa, taču vēl viens solis izveda sausumā.

Tagad es stāvēju nelielā grotā, kur mani jau gaidīja biedri. Dīvainas zalganzilas ēnas dejoja pa sienām, bet alas dziļumā rēgojās melna tumsa. Izņēmis no ūdensnecaurlaidīga maisiņa kabatas lukturīti, Grieze nospieda slēdzi un pavērsa staru vispirms zem kājām, bet tad uz priekšu. Atklājās līdzena, oļiem klāta grīda, kas taisnā ceļā veda iekšā kalnā. Tagad, kad bijām droši, ka priekšā negaida kāda nodevīga bedre, uzmanīgi - soli pa solim - sākām virzīties grotas dzijumā. Andrē pārmaiņus apgaismoja te zemi, te sienas.

Negaidīti viņš apstājās kā iemiets un, pa​griezies pret mums, nočukstēja: - Ir! Tagad arī pārējie ieraudzīja uz pelēkās sienas baltu uzrakstu. Tas bija iecirsts klintī, bet spraugas iekrāsotas. Dažviet, par spīti mana drauga apgalvojumiem, akmens bija izdrupis, tāpēc uzrakstu tik viegli nevarēja salasīt. Stingri saņēmis lukturīti abās rokās, lai kustīgās ēnas netraucētu, mūsu pavadonis vispirms klusībā izburtoja uzrakstu un, kad bija ticis skaidrībā, vienā elpas vilcienā pateica to skaļi: - Ej no kurienes nācis!

XXIII nodala HAOSS Šadatāns! - piepeši, pārspējot pat ūdenskrituma dārdošo balsi, alu piepildīja Griezes skaļie smiekli. - Šarlatāns! Tik daudz laužu iztrenkāt pa klintīm! Bez jēgas! Bet varbūt šis Klods Fuā bijis tāds pats kā Kravcovs-Hameleons? Sadists, kas pat pēc nāves cenšas kādam nodarīt ļaunu?

Brīdi mēs pārmijām apmulsušus skatienus, bet tad Lanū sacīja: - Ja jau mums pavēlēts vākties, aizvāksimies arī. Taču pirms tam pārmeklēsim alu. Nav izslēgts, ka slēptuve tomēr atrodas šeit. Manuprāt, attiecībā uz nepiederošām personām šis norādījums ir vairāk nekā trāpīgs. Būtu bēdīgi, ja tas domāts arī savējiem, Andrē. Paspīdiniet, draugs! Cerēsim tomēr, ka tas attiecas tikai uz svešiem…

Grota izrādījās pavisam neliela - tāda vidēja zāle, un, lai to izpētītu, mums nepagāja ne pusstunda.

Acis pamazām aprada ar dīvaino pustumsu, kuru izkropļoja kustīgās, zal- ganzilās tekošā ūdens ēnas.

Traucēja ūdenskrituma dārdoņa, lai gan tā nebūt nebija tik stipra, kā varētu iedomāties. Vairāk par šo vienmuļo troksni man nepatika tik tikko manāmā pamatnes vibrācija. Mēs rūpīgi izpētījām visu alas platību, ari sienas, līdz bijām spiesti atzīt, ka alā nekādas slēptuves nav. Pat neatlaidīgais Lanū, kurš vēl pēc tam, kad pārējie jau bija metuši mieru, ar Griezes lukturīti rokā viens pats turpināja ložņāt alas dziļumā. Bija pēdējais laiks doties mājās, turklāt nekavējoties, jo samirkušajās drēbēs sāka salt.

- Zan! - uzsauca Valts. - Met mieru! Ejam atpakaļ!

Labi, labi, - komisārs negribīgi izslējās. - Oļu kārta, bet zem tās pirmatnēja klints. Iztaustīju katru iedobi - te nekā nav. Vienlaidus granīts, ciets kā tērauds. Neatradu arī nekādas pēdas, ka pirms mums te kāds būtu bijis. Lai gan uz oļiem tās varēja arī nepalikt. Šoreiz pa priekšu būs jāiet jums, - Grieze iespieda komisāra rokās drošības virvi. - Kad tiksiet līdz pirmajam āķim, tāpat kā iepriekš, dodiet signālu nākamajam, trīs reizes paraustot, labi? Es iešu pēdējais. Ko darīt ar aizdo​mīgo kāsi? To, kuru atradām? Ņemiet līdzi, — ieteica Kronbergs. — Lai gan maz ticams, varbūt uz tā saglabājušies pirkstu nospiedumi. Šā vai tā, kāda jēga to atstāt, vai ne? Ejiet, Žan, - viņš piedūrās pie pleca komisāram, kas vēl kavējās ienirt stāvajā ūdens sienā, - citādi mēs te visi sasalsim ragā.

Ja neņem vērā ūdenskrituma ledaino straumi, atpakaļceļš grūtības nesagādāja, jo gar dzegas malu stiepās drošības virve, kas tālāk nokarājās līdz pat zemei. Ejot pēdējais, Andrē savāca visus āķus, un drīz vien mēs visi četri nosaluši un vīlušies stāvējām Trīs ērgļu aizas dibenā. Atrasto kāsi Lanū rūpīgi ievīstīja vecā avīzē, - atsevišķi no pārējiem, un ielika savā mugursomā. Pēc tam mēs pārlēcām pāri strautam un ātrā solī, lai kaut nedaudz sasildītos, devāmies uz izeju. Tikuši līdz akmens stabam, atradām pļavā siltās saules apspīdētu vietu un, nenovilkuši mitrās virsdrēbes, izdzērām pa kafijas tasei. Griezes termoss joprojām bija savos uzdevuma augstumos, dzēriens izrādījās tik karsts, ka, neuzmanīgi norijot pirmo malku, es gandrīz applaucējos. Runāt nevienam negribējās. Mūsu vienīgā vēlēšanās - pēc iespējas ātrāk tikt laukā no slapjā apģērba. Tāpēc, tiklīdz tukšās plastmasas krūzītes bija samestas mugursomā, nekavējoties ne sekundi, devāmies atceļā. Par laimi, kalnos valdīja tā retā dabas parādība, kuru sauc par absolūtu bezvēju. Akmeņiem nosētā ieleja prasīja ne tikai maksimālu uzmanības, bet arī spēku atdevi.

Tam bija arī sava pozitīva nozīme, jo kustības sasildīja daudz labāk par kafiju. Kad Rododendru ieleja beidzot palika aiz muguras, zobi vairs nevienam neklabēja. Iedarbinājis motoru, Grieze papildus iesildīja džipa salonu, un grūtākais nu jau bija garām. Mājās pārradāmies pa rezerves ieeju. Bija jau vēla pēcpusdiena, un mēs tūdaļ iz- klīdām pa savām istabām pārģērbties. Pēc tam sapulcējāmies viesistabā. Uz pārrunām, un lai atjaunotu ekspedīcijā zaudēto enerģiju. Mūs apkalpoja jau pazīstamā jaunā meiča. Kad

saimnieks apjautājās par Lizu, viņa īsi noteica: - Lizas nav.

- Vai nezināt, kurp viņa devusies?

- Nē. Lai gan… Liza piezvanīja draudzenei, un iespē​jams, ka viņas norunāja tikties.

- Paldies, Zo! Kad, pasniegusi uzkodas, meitene izgāja, Grieze sacīja: Izskatās, ka Liza devusies uz kafejnīcu. Pildīt uzdevumu. Protams, viņas gados iet vienai būtu, khm, bet kopā ar draudzeni - pilnīgi dabiski, vai ne?

- Tā vien liekas, ka jūs joprojām lolojat piepildīt savu sapni - uzlikt rokudzelžus Hameleonam? Lanū šūpoja galvu. - Ja klints sienā atrastais kāsis bijis viņa, tad šis slepkava jau ir ceļā uz Parīzi vai vēl tālāk. Viņš izskaitļojis precīzi - ja sestajā alā ne uzraksta, ne bagātību nav, tad tas nozīmē, ka šī grota nav īstā vieta, nevis to, ka norādījuma vai Burbonu mantas vispār nav. Jā, šis cilvēks nav muļķis, Valt.

Lai gan tādēļ man, kā jūtu, turpmāk kļūs vēl vairāk darba, es priecājos, ka viņš ir projām.

Jā, ja kāsis tiešām bijis viņa, - Andrē iebilda. - Bet ja nu nav?

- Tādā gadījumā atbildiet man, - komisārs pacēla ska​tienu uz namatēvu, - vai vietā, kur to atradām, ir kaut kas tāds, kas piesaistītu alpīnista uzmanību? Kaut kas, kā dēļ būtu interesanti uzveikt aizas sienu?

Nē, šāda veida sportistam tā nebūtu vilinoša, - Grieze pakratīja galvu. - Klints ir bīstama, slidena, turklāt nekāda sevišķās grūtības pakāpe tā arī nav. Piemērotu vietu treniņam šajā rajonā var atrast, cik vajag. Jums taisnība, Lanū kungs. Kāsi iedzinis tas, kurš gājis pa mūsu ceļu. Uz alu.

- Vai to nevarēja izdarīt kāds no vietējiem?

Fuā visi jau sen atmetuši šai lietai ar roku. Padomājiet pats - bagātības taču nav atrastas, kāda jēga velti tērēt laiku? Nē, no vietējiem taču neviens nelīstu. Hameleons - cita lieta. Tāpēc jau viņš ir šeit, vai ne?

Tātad, pēc jūsu domām, Zan, atradis uzrakstu, Kravcovs tagad paklausīgi aizvāksies no Fuā? nolicis dak​šiņu, sarunā iesaistījās Kronbergs.

Komisārs paraustīja plecus un pēc tam nez kāpēc vai​nīgi pasmaidīja.

Diezin vai. īstenībā es izteicu vairāk vēlamo, nekā patiesību. Atzīšos, mani šā cilvēka neredzamā klātbūtne sākusi pamatīgi nomākt un krist uz nerviem. Liekas, viņš kādā pārdabiskā veidā ne mirkli neizlaiž mūs no acīm. Un vēl - par spīti mūsu pūliņiem radīt haosu. Paši esam kļuvuši par tā upuriem. Nudien, reizēm šķiet, ka esmu zaudējis spēju loģiski domāt un spriest.

Es sarunā nepiedalījos. Klausījos un ēdu. Notikušais mani izraisīja dīvainu sajūtu. Liktenis, kuru varētu uzskatīt par nejaušu notikumu secību kāda cilvēka dzīvē, man pēkšņi šķita kā dzīvas būtnes saprāta radīts. Bet pati šī būtne - ņirdzīgs briesmonis, kas tiecas pazemot cilvēkus. Tiešām, ļaudis vienmēr saskatījuši likteni kaut ko fatālu, neizbēgamu, mūsu saprātam neaptveramu likumsakarību. Turklāt divējādu. Laimīgu vai nelaimīgu. Pārsvarā - nelaimīgu. Bet varbūt tas nemaz nenotiek tik atrauti no mūsu pašu gribas, kā tiek uzskatīts? Un ja nu otrādi - ja šā ņirdzīgā monstra rīcība izriet nevis no viņa tieksmēm un domām, bet no mums pašiem? Varbūt tādā gadījumā šis briesmonis ir nevis noteicējs, bet izpildītājs?

Mūsu tieksmju? Nez pie kādiem secinājumiem es galu galā nonāktu, ja pa ausu galam nebūtu saklausījis Andrē jautājumu: - Ko darīsim ar lamatām?

- Jūs runājat par rezerves ieeju cauri pagrabam? - atjautāja mans draugs.

- Jā, - namatēvs pamāja.

Domāju, ka tomēr vajadzētu tās izmantot. Pēdējie notikumi daudz ko mainījuši un, šajā kopsakarā lietderīgi būtu pārskatīt sākotnējos spriedumus. Ja līdz Kravcova ausīm nonāks Lizas dezinformācija, kā arī fakts, ka, būdami miruši un aprakti, mēs joprojām darbojamies un teju teju atklāsim Burbonu nama bagātību noslēpumu, viņš tomēr var uz- kerties. Vai zināt, kas ir ceitnotš - Termins šahā. Laika trūkums.

- Pilnīgi pareizi. Visu to uzzinājis, viņš tā arī jutīsies. Laika trūkums vienmēr liek pasteigties - vai tas attiecināms uz vilciena atiešanas laiku, vai uzdevumu risināšanu matemātikas eksāmenā. Bet steiga palielina iespēju pieļaut kļūdu. Ceitnots plus informācijas presings. Kā tu domā, Zan, vai tur kaut kas var iznākt? Saglabāt slēpni? - viņa balsī, diem​žēl, nebija pārliecības.

Komisārs, kas savā nodabā patlaban malkoja vīnu, nolika glāzi uz galda.

- Citā reizē es teiktu - nē, bet šajā - varbūt.

Izsmeļoša atbilde, - Kronbergs pasmaidīja. - Varbūt pie reizes arī pasacīsi - cik droši tas var dot rezultātu?

To vari pajautāt Hameleonam. Es jau nezinu, kas notiek viņa pauri. Norises tavējā es vēl dažkārt spētu prognozēt, bet viņa - ne. Kravcovs var pieņemt visnegaidītākos lēmumus. Atvainojiet, uz brīdi es pametīšu jūs vienus. Gribu sazvanīties ar Fando un Parīzi. Tuvojas Albuhara vizīte, un, par spīti tam, ka galvenais slepkava joprojām, kā domājam, maisās pa Fuā, mani nepamet raizes. - Beidzot lanū piecēlās un, atvadām pamājis ar roku, nozuda augstajās, smagajās durvīs.

Paklau Robert, - Valts uzlika plaukstu uz manas rokas, - mēs tomēr esam viesos, un trīs musketieru paņēmiens, ar kādu tie iztukšoja mācītāja pagrabu, pieļaujams vienīgi ārkārtas gadījumos. Met mieru, citādi, nudien, pārēdīsies.

Kronberga zobgalība nāca īstajā laikā, jo pēdējos kumosus es gremoju mehāniski kā mašīna - bez garšas un vajadzības.

- Pats nesaprotu, kas man uznācis. Parasti esmu pratis ieturēt sātu, un neviens nav mani saucis par rīmu. - Es atbīdīju tukšo šķīvi un, juzdams smagumu visā ķermenī, atslīgu krēslā. - Tagad tikai grāmatu, un jūs būsiet brīvi no manas klātbūtnes līdz vakaram.

Mājā ir diezgan liela bibliotēka, turklāt daļa literatūras ir latviešu valodā, - ar šiem vārdiem ielīksmodams manu sirdi, sacīja Grieze. - Tēvs sākumā pasūtīja grāmatas no Zviedrijas, bet vēlāk - pēc dziesmotās revolūcijas - arī no Latvijas. Nāciet, es parādīšu.

Bet ko darīsi tu, Valt? - es pajautāju draugam, kas ir negrasījās izkustēties no savas vietas.

- Vēl kādu brīdi pakavēšos pie vīna glāzes un pārdomāšu. Ja pa ceļam jums patrāpīsies Zo, lūdzu, Andrē, brīdiniet, lai mani netraucē. Galdu viņa varēs novākt ne agrāk kā pēc pusstundas, labi? - Viņš piepildīja savu glāzi, pēc tam aizsmēķēja un omulīgi ierīkojās krēslā. Viss liecināja, ka tuvāko trīsdesmit minūšu laikā Kronbergs mēģinās, kā viņš mīlēja teikt, "savilkt galus", lai izstrādātu konstruktīvu plānu turpmākajam. Šādās reizēs viņš necieta nedz svešinieku klātbūtni, nedz vispār kādu traucētāju. To es arī paskaidroju Griezem, lai viņš neiedomātos sazin ko, kad pa velvēto gaiteni devāmies uz bibliotēku.

Lanū man viņu aprakstīja kā mūsdienu Šerloku Holmsu. Vai tas tiesa?

- Savā ziņā — jā, - es atbildēju un jau grāmatu krātuvē izstāstīju divus no mūsu interesantākajiem piedzīvoju​miem, kuros Kronberga talants bija izpaudies visā pilnībā.

Pārsteidzoši! - namatēvs nogrozīja galvu. - Un policija to nespēja?

Grūtākos gadījumos policija pati vēršas pie Valta, - es atteicu un ar iekšēju gandarījumu pārlaidu acis pilna​jiem grāmatplauktiem. - Tēvs bija lasītājs?

Viduvējs. Vairāk par visu viņam patika ceļojumi. Šajā plauktā jūs atradīsiet izdevumus latviešu valodā, tajā - krievu, bet visi pārējie ir franču. Izrādīt pārējo diemžēl nevarēšu, jo man ir jākārto savi darījumi. Tātad, kā noru​nājām, pagaidām no mājām ārā neejam?

Protams. Tas bija mūsu kopējais lēmums.

Sabāzis rokas kabatās, Andrē piegāja pie loga un, rau​dzīdamies dārzā, jautāja: Kā jūs domājat, Robert, mans sencis, šis Klods Fuā, ir bijis pie pilna prāta, vai ari rakstītais nav ņemams nopietni? Jāatzīstas, sarkasms, ar kuru Trīs ērgļu aizā es apšaubīju jūsu drauga vārdus, man visu laiku nedod mieru. Varbūt vajadzētu atvainoties?

- Nē, - es pasmaidīju. - Kronbergs jūs saprot labāk nekā domājat. Turklāt pie viņa īpatnībām ir jāpierod, bet tas prasa laiku. Atcerieties vienīgi to, ka viss, ko Valts dara, ir pakārtots lietas interesēm.

Nevis ambīcijām vai iegribām. Bet attiecībā uz jūsu senci, Andrē, esmu pārliecināts, ka mīkla vienkārši nav līdz galam atminēta.

Paldies! - Grieze atviegloti nopūtās. - Gan par mani, gan Klodu Fuā. Nudien, vienu brīdi man tiešām likās, ka mums ir darīšana ar kāda plānprātiņa niekošanos. Apzināties tādu par savas dzimtas priekšteci nav īpaši patīkami. Jūs ne tikai mani nomierinājāt, bet reizē atmodinājāt cerības. Ja jūsu draugs tiešām ir tāds ģēnijs, tad nav izslēgts, ka Burbonu manta reiz atradīs savu likumīgo īpašnieku, bet Fuā pilsēta - mieru. Tās meklēšanu gan visi pametuši novārtā, taču diemžēl baumas nav rimušās.

Ne​pārprotiet, Robert! Vārdus "likumīgo īpašnieku" es nebūt neattiecinu uz sevi.

Dzirdētu to Kravcovs… - es norūcu.

- No tā nekas nemainītos, - Andrē paraustīja plecus un, atkāpies no loga, devās uz izeju.

Ar skatienu pavadījis namatēvu, pievērsos grāmatplauktiem, kas ar savu īpašo smaržu vien izraisīja mani vārdos neizsakāmu omulību. Par nožēlu, izdevumu klāsts manā dzimtajā valodā izrādījās samērā neliels, tomēr man izdevās atrast kādu vēl nelasītu darbu par baltās meitenes piedzīvojumiem Dienvidamerikas indiāņu gūstā. Notikumi tajā cieši savijās ar mežonīgo Amazones džungļu aprakstu, tā ka grāmata izrādījās patiesi manā gaumē. Pasitis to padusē, devos uz savu istabu, lai garīgajā atpūtā rastu aizmiršanos no pē​dējo dienu drausmajiem notikumiem.

Diemžēl nebiju vēl īsti ticis līdz notikumu attīstībai, kad pie durvīm klauvēja. Tas atkal izrādījās Grieze.

- Esat aizņemts? - ieraudzījis man rokā grāmatu, viņš pagriezās uz promiešanu. - Atvainojiet!

- Ko niekus! - es bildu. - Nāciet iekšā, Andrē! Vai kas atgadījies?

Pazudusi Liza, - aizvēris durvis, namatēvs apveltīja mani ar savādu skatienu, kurā, sev par pārsteigumu, es pirmo reizi pamanīju bailes.

- Kā tā - pazudusi? Šorīt viņu pats savām acīm redzēju.

Bija gan, bet pēc tam viņa jau sešas stundas nav manīta. Liza nemēdz ilgstoši uzturēties ārpus mājas.

Nolicis grāmatu uz galdiņa, paraustīju plecus.

Nesaprotu, viņa taču nav nekāds bērns. Turklāt mēs paši viņai uzticējām uzdevumu. Varbūt patlaban jūsu Liza sēž kafejnīcā un vienā mierā mielojas ar kūku.

- Tur jau pabija Zo — viņas nav.

Bet pie Fando kundzes? Viņām kopīgas intereses.

- Sieva zvanīja - nav rādījusies.

Varbūt jūsu saimniecības vadītāja vienkārši pastaigājas vai klīst pa veikaliem. Kālab jāuztraucas par niekiem?

- Tie nav nekādi nieki, - Grieze pietvīka. - Arī kalpotāji satraukušies. Uz Lizas turas visa šī māja.

Viņa nav tikai saimniecības vadītāja. Liza nosaka kārtību namā un reizē pilda gan pārvaldnieka, gan šefpavāra un - dievs vien to zina - kādus vēl amata pienākumus. Tā ir neaizstājama sieviete, ja viņas nebūtu, es tiešām nezinātu, ko iesākt.

Bez Lizas tieša norādījuma Kambrona ielā 17 nekas nenotiek.

Dīvaina vienvadība. Tad jau viņa ir kā elektrība. Pietiek tai pazust, un datoru var uzskatīt par lūžņu kasti…

- Ļoti trāpīgs salīdzinājums. Tā tas ir. Tagad esmu neziņā. Iet meklēt nevaru - nejauj noruna. Sūtīt citus - maz jēgas, ja jau bez Lizas pavēles tie pat atkritumu spaini nejēdz iznest. Varbūt mums sanākt kopā un izlemt - ko darīt?

- Vai Kronbergs un Lanū zina?

Nē. Vispirms ienācu pie jums. Pēc padoma. - Grieze laikam bezgala baidījās kļūt smieklīgs citu acīs.

Labi, - es piecēlos. - Kur tiekamies?

- Kaut vai šeit.

Norunāts. Pagaidiet tepat, es viņus pasaukšu.

"Cik dīvaini ir cilvēki," iedams laukā, es klusībā nodomāju. "Rāpšanās stāvā, bīstamā klintī Andrē acīs ir nieks, bet citu domas baida."

Komisāru es atradu viņa istabā tērzējam ar Valtu. Pretstatā gaidītajam, mans paziņojums abiem šķita pietiekami nopietns, lai tūdaļ pārtrauktu sarunu un sekotu man.

Kaut nu nebūtu notikusi nelaime, - sacīja Lanū, kad saimnieks bija izklāstījis savas bažas. — Mēs Lizu aizsūtījām, ja tā var teikt - izplatīt pilsētā baumas. Vai nevarētu notikt tā, ka, gribēdams noskaidrot sīkāk par dzirdēto un vēl par šo to, kas varētu noderēt nākotnē, Kravcovs sievieti ir vienkārši nolaupījis? Piedodiet, Andrē, bet mums jāņem vērā visas iespējas, arī visnepatīkamākās.

Kronbergs pakasīja pakausi un noraidoši pakratīja galvu.

Neredzu vajadzību. Ja Kravcovs tiešām tur bijis, viņš varēja pajautāt par to, kas viņu interesē.

Liza, kā pieteicām, noteikti runāja pietiekami atklāti, lai rastos aizdomas, ka tas ir inscenējums, vai ne?

Bet tehniska rakstura detaļas viņš censtos iegūt pats, nevis pajautos uz sazin kādas pļāpas tenkām. Nē, te vēl ir daudz iebildumu, kāpēc es… - viņš aprāvās, jo tobrīd kāds pieklauvēja.

- Iekšā! — kaut ari biju tikai šis telpas pagaidu īpaš​nieks, es uzsaucu.

Durvis lēnām atdarījās, un sveika un vesela mūsu priekšā nostājās… Liza!

- Ak tu tētīt! - Grieze izdvesa. - Tā esat jūs? - it kā neticēdams, viņš pietrūkās kājās un, tuvredzīgi miegdams acis, pēc mirkļa apstiprināja: - Nudien Liza! Paldies Dievam! Mēs jau domājām, ka notikusi nelaime!

- Ko jūs, kungs. Tik brīnišķīgu dienu kā šī neatceros agrāk piedzīvojusi.

- Kafejnīcā bijāt?

Protams. Kā jau norunājām.

- Kā apmeklētāji uztvēra jūsu stāstīto?

Ar smiekliem. Izrādījās, ka Burbonu mantu neviens vairs neņem nopietni. Par to Fuā klīstot pat anekdote. Neviens vīrietis ne par mani nedz arī par to, ko runāju, nepainteresējās Toties es iepazinos ar patiesi brīnišķīgu sievieti - gobelēnu audēju. Jums, kungi, noteikti vajadzētu iegādāties kādu no viņas darbiem. Tā ir visīstākā māksla! Viņa parādīja. Un tik sīki izstrādāti! Turklāt viņa arī glezno. Biju gribējusi pierunāt draudzenes nākt līdzi, bet tagad priecājos, ka neviena nevarēja ierasties. Es viņai apsolīju jūs aizvest un parādīt darbus.

- Ļaujiet attapties, Liza. Tātad pilsētā vairs netic, ka bagātības eksistē?

- Jā.

- Kā jus iepazināties ar mākslinieci? - sarunā piepeši iejaucās komisārs.

Liktenis mūs saveda kopā pie viena galdiņa.

Bet bez sarunām tas diez vai būtu izdevies. Kura tad bija tā, kas sēdēja, un kura pienāca klāt?

Saimniecības vadītāja pasmaidīja.

Pienācu es. Dāma pusdienoja viena pati, un citur apsēsties man nebija vietas.

Un jūs iepazināties? Kā tas notika?

- Man ļoti iepatikās viņas aproce, un tā mēs sākām sarunu.

Tātad pirmā to iesākāt jūs?

- JāBet kur jūs bijāt pēc tam?

Paēdušas mēs kopā izgājām ārā. Pēc tam brīdi skvērā papļāpājām, un, uzzinājusi, ka jūs, kungs, esat… turīgs, viņa uzaicināja pie sevis. Tas nav tālu - Sendē bulvāri 3. Tur mēs dzērām kafiju, aplūkojām gobelēnus, gleznas un tērzējām par mākslu. Un par visu, kas ienāca prātā. Atvainojiet, bet laiks aizlidoja kā ar spārniem, un es nebūtu ticējusi, ka pulkstenis rāda tik daudz, ja pārnākusi neuzzinātu, kādu trauksmi sacēlusi mana prombūtne.

Mēs bijām loti noraizējušies par jums, — Grieze atbildēja, un skarbās sievietes acis iemirdzēja pateicībā.

- Vai drīkstu iet?

- Jā, lūdzu.

Saimniecības vadītāja viegli palocījās un jau pagriezās uz durvju pusi, kad viņu apstādināja Kronberga jautājums: Ja jūs iepazināties, tad zināt arī viņas vārdu. Kā šo mākslinieci sauc?

Sandra. Sandra Stīvensone. Viņa nesen pārcēlusies uz dzīvi Fuā no Londonas. Šendē bulvāri 3.

Pateicos.

XXIV nodaļa IZLŪKGĀJIENS - Te tev nu bija! - kad Liza bija aizvērusi aiz sevis durvis, pikti norūca Lanū.

Ne jau mēs sacēlām šo jandāliņu, — mierinoši noteica Valts. - Vainīgi apkalpotāji, vai ne, Andrē?

- Jā, - saimnieks pamāja. - Visi skraidīja kā sasviluši, neviens nezināja, ko darīt, turklāt sieva…, un beigu beigās kopējais satraukums pārsviedās uz mani. Piedodiet, man vajadzēja būt līdzsvarotākam, bet tā es tikai izjaucu jums sarunu un Robertam atpūtu.

- Nekas, nekas, nekāda traģēdija nav notikusi, un to visu var atsākt no jauna, - komisārs atmeta ar roku. - Vai zināt, ka abi mersedesā atrastie līķi noindēti ar kaut kādu nepazīstamu indi? Sis fakts man šķiet nesalīdzināmi svarīgāks.

- Teica taču, ka ar zariņu vai… - es iejaucos, bet Lanū pakratīja galvu.

- Tikai attiecībā uz iedarbību un sekām. Indīgās kaujas vielas toksiskumu saglabā ilgi, un, atverot automašīnas durvis, mēs noteikti būtu saindējušies. Taču tas nenotika. Tātad šīs indes iedarbība ir līdzīga nosauktajām, bet ievērojami ātrāka. Izdarot sekciju, ekspertam neizdevās upuru organismos atklāt indi, vienīgi, kā jau teicu, - iedarbības sekas. Iespējams, reaģējot ar gaisa skābekli, jau dažas sekundes pēc vardarbības tā pārvērtās nevienam nekaitīgā savienojumā, bet iespējams, ka, būdama ārkārtīgi gaistoša, vienkārši izkūpēja kā dūmi. Pagaidām tas nav noskaidrots. Bet par vienu gan varam nešaubīties stāvoklis ir nopietns, un ignorēt briesmas nebūtu saprātīgi. Padomājiet - Hameleonam tikai jāiekļūst mājā, un mēs pārvērtīsimies līkos ātrāk, nekā paši to pagūsim aptvert. Ņemiet vērā, - viņš ir slepkava, kuram upuru skaits nav nekas vairāk kā vienkārši cipars!

- Tev taisnība, stāvoklis ir nopietns, - piekrita Valts, taču uzreiz piebilda, - bet ne bezcerīgs.

Drauga vārdi izklausījās ne vien optimistiski, bet šķita arī priekšvēstneši lietas veiksmīgam noslēgumam. Viņu pazīdams, es tos tā uztvēru. Acīmredzot komisārs reaģēja līdzīgi, jo, uzmetis Kronbergam ciešu skatienu, vaicāja: Bet ko tu liksi pretī, ja viņam ienāks prātā laist šo indi darbā?

- Parastu gāzes baloniņu, mums tādu ir pietiekami, — Valts paraustīja plecus.

Lanū nikni nosprauslojās.

Tikpat kā ar "kaķeni" doties ziloņu medībās.

Negaidīts pūtiens sejā momentā paralizē kustibu centrus - mums nekas vairāk nav vajadzīgs, mans draugs mierīgi atbildēja. - Bet pēc tam, kad Andrē būs viņu apdāvinājis ar tērauda aprocēm, Hameleons vairs nevienu nespēs apdraudēt. Tā kā mums atlicis vienīgi sīkums - nokļūt viņam pietiekami tuvu, lai to paveiktu.

Izklausās itin labi, - komisārs neslēpa nervozitāti, - tikai kā to izdarit?

Par to atjaujiet parūpēties man.

Ja to nebūtu teicis Kronbergs, es neticētu nevienam vārdam. Taču, ja draugs atjāvās kaut ko apsolīt, tas tika dzelžaini izpildīts. Vispār viņš nemēdza kaut ko priekšlaicīgi apgalvot, tāpēc mani pārsteidza viņa pārliecība.

Bet… Pienāks laiks, Robi, kad visu uzzināsi. Tu un ari pārējie. Pagaidām svarīgāk ir atpūsties, - viņš piecēlās. - Iešu mazliet nosnausties, jo katram gadījumam lamatas tomēr izliksim. Mēs ar Robertu dežurēsim pirmie. Cikos visi liekas gulēt, Andrē?

- Ap vienpadsmitiem. Protams, gadās izņēmumi…

Labi, tātad mēs dežurēsim no vienpadsmitiem līdz trijiem naktī, bet jūs, Andrē, ar komisāru -

līdz septiņiem rītā. Ilgāk nav jēgas, tad jau apkalpotāji būs augšā, vai ne? Paslēpsimies telpā, kas atrodas iepretim pagraba durvīm. Tiklīdz iebrucējs parādīsies, sagatavojieties, bet nogaidiet, kamēr viņš ienāk gaitenī un aizver durvis. Pēc tam atraujiet savējās un ar diviem baloniņiem reizē nolieciet viņu guļus.

Novērošanai vajadzētu ierīkot durvīs "actiņu".

- Tiks izdarīts! - Grieze militāri palocīja galvu.

Brīnišķīgi. Bet es parūpēšos, lai pagraba durvis sāktu čīkstēt. Tādējādi mums būs gan vizuālā, gan skaņas signalizācija. Mums ar Robertu nav sevišķi daudz laika atpūtai, tāpēc - ardievu!

Neko vairāk nepaskaidrojis, mans draugs pagriezās un nozuda durvīs. Komisārs saskatījās ar Andrē, un abi, reizē paraustījuši plecus, sekoja Kronbergam. Palicis viens, paņēmu grāmatu, bet, atcerējies par dežūru, nolēmu labāk likties gultā un lasīšanu atstāt uz nakti. Bažas, ka neizdosies iemigt, izrādījās veltas, jo tiklīdz auss sajuta spilvenu, es iegrimu ciešā miegā. Atmodos no durvju klaudziena, gaismas un drauga balss: - Slienies augšā, Robert!

Lai gan nakts tā īsti vēl nebija sākusies, par brīnumu jutos možs un izgulējies. Turklāt izbadējies.

Kronbergs bija labu bridi ar interesi vērojis manu pamošanos, un apmierināts pasmaidīja: - Nu tu esi uz pekām. Ja nekļūdos, tev gribas ēst?

- Kā vilkam, - es atteicu un žigli izmetos no gultas.

- Vai tev ir kaut kas ēdams?

Viesistabā uz galda vakariņas, - it kā es būtu uzbrukumam gatavs kanibāls, draugs pakāpās soli atpakaļ.

Mēs jau paēdām. Vari nokopt visu. Bet es pa to laiku "salabošu" durvis uz pagrabu. Lai tās čīkst. Tiksimies šeit. Mūsu dežūra sākas pēc pusstundas.

- Vai kalpotāji zina par mūsu nodomiem?

Protams, ne. Labi, ej. Bet es pacentīšos atrast kā​dus silīcija savienojumus, ko sabērt eņģēs.

Viesistabā neviena nebija, un, netraucēti ieturējies nedaudz pāri mēram, es ar vīna glāzi rokā atslīgu krēslā. Dīvaini, ne priekšā stāvošā nakts, ne slepkava, pat ne bīstamā inde, kurai varējām krist par upuri, mani vairs nebiedēja. Es laiskā omulībā malkoju vieglo vīnu un gremdējos atmiņās. Nemīlu dienā gulēt, un manu inerto stāvokli droši vien radīja tas, ka biju pārkāpis diennakts ritmu. Jau kuro reizi aplūkoju gleznu, kas attēloja Trīs ērgļu aizu, bet tā arī nespēju atrast, kāpēc man tā šķita nepareiza. Tajā viss it kā bija redzēts - alas, ūdenskritums, stāvās, drūmās klinšu sienas, ari aiza, pa kuru tecēja strauts, taču atbrīvoties no sajūtas, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt, es nespēju. Uzmetis acis pulkstenim, redzēju, ka laiks celties, bet nekādi nespēju piespiest sevi atrauties no krēsla. Beigu beigās iztēlojos baigu skatu — salīkušu slepkavas augmu padaban zogam ies pa tumšo Griezes dārzu uz pagraba durvju pusi. Tas līdzēja, un, negribīgi uzslējies kājās, devos uz savu istabu. Priekšā jau gaidīja draugs.

- Vai durvis "ieeļļoji"? - ienācis apvaicājos un atslīgu uz gultas malas.

Jā. Ar mēru, tā, lai čīkstēšana būtu tik tikko sadzirdama. Grieze jau parūpējās par "actiņu". Te tev būs gāzes baloniņš, bet grāmatu paņemsi pats. - Valts pasmīnēja. - Arī ieroci. Šķiet, ka viss. Varam iet.

Telpa, kuru bijām izvēlējušies slēpnim, atradās ļoti parocīgā vietā - durvis tieši pretī pagraba durvīm. Ja Krav​covs parādītos, viņu no gāzes izraisītās nesamaņas varētu glābt vienīgi brīnums.

- Vai gaismu gaitenī atstāsim?

Noteikti. Citādi vēl iemidzināsim viens otru, bet iebrucējs aizies sveikā. Turklāt tumsā "actiņa" spīd, ja viņpus tās parādās kāds apgaismojums. Tas var mūs nodot.

Nelielajā istabiņā, kas acīmredzot kalpoja Lizai par veļas noliktavu, atradās pietiekami vietas, lai, viens otru netraucējot, varētu novietoties durvju priekšā. Es izvēlējos krēslu, kas atradās lampas pusē, bet Kronbergs - iepretī "actiņai". Pirmām kārtām Valts izmēģināja, vai tā ierīkota pietiekami augstu, un bija apmierināts.

- Akurāt.

Es atšķīru grāmatu, bet, pirms sākt lasīt, uzmetu Kronbergam pētošu skatienu.

Atminos, vēl pavisam nesen kāds, liekas, viņa vārds bija Valts, apgalvoja, ka KravcovsHameleons uz šīs makšķeres neuzķeršoties. Kālab tagad šis kāds tik piepeši mainījis savas domas? Man tas liekas aizdomīgi.

Kronbergs pameta uz mani paviršu skatienu un viegli pasmīnēja.

Aizdomas, Robčik, pieder pie mūsu profesijas. Bet, runājot nopietni, - haoss ir haoss.

Iedomājies sevi sabangotā jūrā un metrus trīs tālāk - glābšanas riņķi- Ideāli, vai ne? Bet kā tikt tam klāt, ja jūs abus svaida haotiskas bangas? Šādos apstākļos der visas - pat niecīgākās iespējas, un tieši tā es rīkojos. Vai tevi tas apmierina?

Apmierina, — es palocīju galvu, - bet aizdomas tomēr paliek.

- Tā nu ir tava darīšana. Bet tagad paklusēsim. Es savā nodabā meditēšu, bet tu - turi ausis vaļā.

Kā priekšnieks pavēl, - es iegrozījos ērtāk un, uzmetis acis pulkstenim, apmierināts par atvēlēto laiku, ie​grimu Amazones selvas aprakstā.

Droši vien nav vienkārši attēlot dabu visā tās daudzveidībā, taču šim rakstniekam tas bija izdevies.

Bet, kad sāka risināties piedzīvojumi, es drīz vien biju aizmirsis par draugu, apkārtni un pats par sevi.

Tagad laiks nevis vilkās, bet joņoja. Piepeši Kronbergs sakustējās. Uz mirkli atrāvies no teksta, ielūkojos pulkstenī un neticēju savām acīm - divi! Lūk, ko ar cilvēku var izdarīt interesanta grāmata!

- Uz kurieni? - redzot viņu pieceļamies, es nervozi noprasīju.

Turp, uz kurieni pat karaļi dodas kājām. Neuztraucies. Zinot tavu veiklību un drosmi, esmu mierīgs. Tu viens tiksi galā ar viņu, ne sliktāk par mums abiem. Katram gadījumam atstāšu tev arī savu baloniņu.

Bet rokudzelži?

- Zem Andrē spilvena. Diez vai šonakt tos ievajadzēsies.

Kronbergs uz pirkstu galiem izslīdēja ārā, bet es, nolicis grāmatu uz viņa krēsla, saspringu uzmanībā.

Tagad ar laiku notika kaut kas pilnīgi pretējs. Tas vilkās tik neciešami lēni, ka man atlika vienīgi pabrīnīties par grāmatas brīnumaino iespaidu uz laika ritumu un atzinīgi novērtēt tās lomu manā dzīvē.

Taču patlaban kaut kas šķita savādi. Dīvaini, ka Valts tik ilgi neatgriezās. Sekoju minūšu rādītājam, kas gliemeža gaitā vilkās pa ciparnīcu, bet draugs kā nenāca, tā nenāca. Pamazām mani sāka pārņemt satrau​kums, bet, kad beidzot saklausīju gaitenī viņa klusos soļus, tas pēkšņi pārauga dusmās.

- Varbūt tu man gribēsi iestāstīt, ka veselu pusstundu nosēdēji uz poda? - es sagaidīju Kronbergu ar niknu jau​tājumu, bet viņš tikai pasmaidīja.

- Ak tad Kravcovs nav rādījies?

Man nekas cits neatlika, kā dusmīgi nosprausloties un novākt grāmatu no viņa krēsla. Diemžēl mazais starpgadījums bija tiktāl izsitis mani no līdzsvara, ka tā arī īsti neizdevās atsākt lasīšanu. Tagad notikumi it kā slīdēja garām bez manas līdzdalības. Turklāt bija pienācis laiks nodot dežūru maiņai - komisāram un Griezem. Viņi parā​dījās tik pēkšņi, ka, durvīm atveroties, mana roka pati no sevis sagrāba gāzes baloniņu.

Tie esam mēs. Laikam vajadzēja pieklauvēt? - pamanījis manu reakciju, Lanū pasmaidīja. Ziņojiet!

Mūsu dežūras laikā nekādu notikumu nav bijis, komisār, - izslējies pavēstīja Valts. - Svešinieki nav redzēti.

Brīvi. Hm, notikumu nav bijis… Labi, lai tā ir. Varat iet!

Atlikušo nakts daļu es aizvadīju tramīgā, caurā miegā. Tā vien likās, ka kuru katru mirkli no veļas noliktavas atskanēs trauksmes kliedziens, kas sacels kņadu visā namā gluži kā skudru pūznī, ja tajā paurkē ar zaru. Taču viss palika klusu, tikai es palaikam gan iemigu, gan pamodos, lai no jauna aizmirstos savādajā pusmiega stāvoklī, kas šķita caur caurēm pievildzis ar nemieru un gaidām. Kad, kārtējo reizi uzmetis skatienu pulkstenim, ieraudzīju, ka jau ceturksnis pāri septiņiem, baismīgais slepkava tā arī nebija

ieradies. Ar šo domu es aizmigu un ar to arī atmodos. Vienīgās pārmaiņas, kas pa šo laiku bija notikušas, - pulksteņa rādītājs nez kā no cipara septiņi bija pārlēcis uz vienpadsmit! Satriecoši! Likās, man nebūs lemts Fuā ieturēt brokastis kopā ar pārējiem. Bet es līdz šim tā arī nebiju iepazinies ar Griezes kundzi, lai gan izmantoju viņas viesmīlību jau vairākas dienas. Cik? Par to man, diemžēl, nebija ne jausmas.

Acīmredzot notikumu virpulis tāpat kā lasāmviela spēja pārmākt laika uztveri. Saposies un nomazgājies apsēdos palasīt, - ar domu, ka gan jau kāds uzaicinās mani brokastīs. Diemžēl neviens nerādījās. Nolēmu rīkoties pats un devos uz Kronberga istabu. Taču tā izrādījās tukša, tāpat ari Lanū un Griezes istabas.

Beigu beigās nolēmu ieskatīties viesistabā - varbūt kāds tomēr būs atcerējies par mani. Droši vien tā bijusi Liza, jo galds stāvēja nenovākts. Stūrī pie loga, noliekušies pār nelielu žurnālu galdiņu, komisārs ar namatēvu spēlēja šahu.

Labrīt! - es sveicināju, bet, aizrāvušies ar spēli, abi sēdošā sporta veida cienītāji pat nesadzirdēja. Nācās atkār​tot, un šoreiz Lanū pacēla galvu.

- Tas esi tu? Sveiks! Viss, kas ir uz galda - tavs. Proti gan tu iekārtoties…

Kur Valts?

- Aizgāja.

- Kā tā - aizgāja? - es nesapratu. - Uz kurieni, ja nav noslēpums?

- Uz pilsētu. Viņa ierosinājums bija - nerādīties ārpus mājas, bet šī ir viņa jaunā iniciatīva, kas pašam ļauj pārkāpt iepriekšējo norunu. Valts gribēja pilsētā kaut ko noskaidrot.

Ko? - apsēdies pie galda, jautāju, bet tobrīd Grieze izdarīja savu kārtējo gājienu, un atbildes nebija. Laikam nemaz neaptvēris, ka pārtraucis sarunu, Žans no jauna sāka blenzt rūtotajā četrstūrī. Nācās to pašu jautājumu atkārtot vioa partnerim, kura acīs ari tikai pēc brīža parādījās saprātīga izteiksme.

Ko? - Grieze atkārtoja un, pārslēdzies no sešdesmit četru lauciņu problēmām uz reālajām, paraustīja plecus. - Viņš jau nesaka. Ēdiet, Robert, bet mēs spēlēsim. Pirmo partiju komisārs vinnēja, un nu mana kārta. Vārdu sakot - neesam runājami.

Nevienam nav noslēpums, ka šaha mīļotāji ir pa daļai apsēsti. Tiklīdz viņu priekša parādās rūtotais dēlis un pretinieks, tie acumirklī zaudē jebkādu interesi par apkārtni. Par laimi, es viņus sapratu, jo piederēju pie līdzīgas sugas, tikai ar to atšķirību, ka spēles vietā mani tādu padarīja grāmata. Kad biju ieturējies, parādījās Liza. Pateicies par laipnību, piecēlos, lai paskatītos, cik reālas ir namatēva izredzes uzveikt savu pretspēlētāju. Saimniecības vadītāja pametusi uz abiem šahistiem greizu skatienu, skaļi teica: - Kungs!

- Jā, Liza? - Grieze pacēla galvu.

Gribēju brīdināt - tūlīt ieradīsies Žo, lai novāktu galdu, bet pēc tam es gaidu spodrinātāju, kas uzkops par​ketu. Vai kungi savam vaļaspriekam nevarētu sameklēt pie​mērotāku telpu?

Neapmierināti saskatījušies, pretinieki, it kā atļauju dodami, vispirms pamāja viens otram, bet pēc tam Andrē paziņoja: - Labi. Mēs pārvāksimies uz manu istabu. Vai kun​dze mājās?

- Aizbrauca pie māsas. Dzirdēju, ka viņa sasirgusi.

Palīdziet, Robert! - Grieze man sacīja un norādīja uz nokautajām figūrām. - Bet mēs ar komisāru divatā aiz​nesīsim dēli.

Man pietiek spēka to izdarīt vienam, - Lanū pa​sniedzās pēc dēla, taču Andrē nebija ar mieru.

Jūs varat paklupt, aizķerties ar plecu aiz stenderes, ja situācija izjuks, kas to atjaunos? Tā nedrīkst, man šī par​tija noteikti jāvinnē. Žans kā nožēlā pašūpoja galvu.

Vai jums, draugs, nav pielipusi kāda izmeklētāja profesijai piemītoša īpašība.

- Un tā būtu?

- Aizdomīgums. Nebaidieties, es nepaklupšu, un, ja arī nesīsim dēli divatā, tas jūs tāpat neglābs

no zaudējuma.

- To mēs vēl redzēsim…

Sabāzis figūras kabatās, sekoju nepiekāpīgajiem pretiniekiem līdz Griezes istabai un, izbēris tās uz galda stūra, atstāju abus pilnā apņēmībā visdrīzākajā laikā pieteikt matu. Diemžēl uzvarētājs varēja būt tikai viens. Toties es vienmēr biju vinnētājs, pat tad, ja grāmata izrādījās pagalam neinteresanta. Jau sen biju iemanījies arī tādā atrast pa kādam domas graudam - kaut vai sinepju sēkliņas lielumā, un tas spēja atsvērt lasīšanā patērēto laiku.

Kronbergs pārradās uz pusdienām un tūdaļ pat ienāca pie manis. Es sarāvos, redzot nepazīstamu vīrieti brīvi ienākam manā istabā un apsēžamies atzveltnī. Pat tobrīd, kad draugs ierunājās, nespēju grima pārvērstajos vaibstos saskatīt Valtu. Manī tas izraisīja zināmu pretestību, un bez īpašas kautrēšanās es strupi paziņoju: - Vispirms nomazgājies! Runāsim tikai pēc tam.

Laikam sapratis, kā es jūtos, Kronbergs paklausīja. Šī procedūra viņam aizņēma ne vairāk par trim minūtēm, un, kad viņš atkal ieņēma vietu, es apmierināts pamāju.

- Tagad cita lieta. Tu, protams, ienāci atvainoties par to, ka, būdams pavēju devējs, reizē pats esi to pārkāpējs?

Valts iesmējās.

- Ja tas tevi apmierina — lūdzu. Piedod, Robert, man šo grēku! Ceru, ka tas vairs neatkārtosies.

Pilnīgi. Bet tagad pastāsti, kas jauns? Kādam medījumam tu šoreiz dzini pēdas? Turklāt viens. - Aiz​vainojums manā balsī, lika draugam paraustīt plecus.

Piedod, tu gulēji. Čučēji tik saldi, ka bija žēl modināt. Bet mani interesēja kāda dāma - gribēju pārbaudīt, vai viņa patiesi bijusi tā, par kuru uzdevusies.

- Skaidrs. Tu runā par gobelēnu audēju Sandru Stī- vensoni no Šendē bulvāra, vai ne?

Patīkami, ja kolēģis ir tik apķērīgs. Viņas dzīvesvieta tiešām izrādījās gandrīz akmens sviediena attālumā. Protams, šādos gadījumos labākais ziņu avots vienmēr ir kaimiņš. Piesardzības pēc es klauvēju pie durvīm divas mājas tālāk. Man atvēra sprigana jaunkundze, kas, izņemot spoguli un vīriešus, neko citu nevēlējās saskatīt.

Kā tu panāci, ka tevi uzklausa?

Fando apgādāja mani ar policista apliecību. Liekas, aizmirsu pieminēt - vispirms biju iegājis pie viņa.

- Tātad šī meiča par gobelēnu audēju neko pastāstīt nevarēja?

Galīgi neko. Tuvākajā mājā it kā noteikti būtu kaut kas jāzina, taču es baidījos pieiet pārāk tuvu, un, pretēji loģikai, atkāpos vēl vienu namu tālāk. Šoreiz man atvēra vecs vīrs, un pirmais, ko ieraudzīju priekšnamā, bija skaists gobelēns, kas klāja visu sienu. Tas lāva, pat neuzrādot apliecību, uzreiz ķerties vērsim pie ragiem.

Vai Sandra Stīvensone mājās? - es vaicāju, bet viņš, pablenzis uz mani ar neuzticīgu skatienu, atrūca: - Šeit tāda nedzīvo.

Nevar būt! Jums pie sienas karājas gobelēns, bet viņa ir tādu mākslas darbu audēja. Ienācu ar nolūku kādu iegādāties. Šis taču ir Šendē bulvāris?

- Jā- Un numurs - trīs?

Deviņi, jaunais cilvēk, - vecais pasmaidīja. - Jums noteikti laiks iegādāties brilles. Kad pāri četrdesmit gadiem un trijnieka vietā sāk rādīties devītnieks vai devītnieka - trijnieks, laiks ir pienācis.

Brillēm. Tātad trešajā numurā mitinās šī audēja - kā jūs viņu nosaucāt?

Sandra Stīvensone.

- Muļķības, mans draugs. Šo dāmu es labi pazīstu, un mans gobelēns patiesi ir viņas roku darbs.

Kāpēc - muļķības? - es izlikos nesaprotam.

- Tāpēc, ka viņas vārds ir Terēza. Terēza Lī.

Izklausās pēc anglietes?

Jā. Tikai pirms dažiem gadiem viņa pārcēlās šurp no Londonas un nopirka māju. Terēza ir pa pusei francūziete un Joti mīl piedalīties izstādēs. Mēs iedraudzējāmies, tiklīdz uzzināju, ka viņa auž gobelēnus, jo pats, lai gan tas skan necili, visu mūžu esmu nostrādājis par zīmēšanas skolotāju. Māksla cilvēkus tuvina. Man pat ir viņas fotogrāfija.

Tādā gadījumā man jāatvainojas un jāiet tālāk. Cerams, ka šoreiz numurus nesajaukšu.

- Nav vērts, jaunais cilvēk, nav vērts. Terēza aizvakar aizbrauca uz Aviņjonu. Šķiet - uz kārtējo izstādi.

Vecā vīra atbilde it kā salika visus punktus uz "i".

- Tātad māja ir tukša?

Nē. Savas prombūtnes laikā Terēza paradusi iemitināt īrniekus. Vasarās tādu šeit netrūkst pietiek izlikt pie kafejnīcas vai dzelzceļa stacijā paziņojumu, kad divi trīs ir klāt. Tagad tūristu sezona garām, bet dažs labs aizvien uzrodas.

Un šoreiz - kas ir tas laimīgais, kam liktenis atvēlējis mājvietu gobelēnu pasaulē?

- Tāds vidēja auguma vīrietis, ļoti patīkams sarunu biedrs, kam temats par gobelēniem nav svešs.

Ieraudzījis saimniekojam kaimiņienes mājā nepazīstamu cilvēku, es katram gadījumam iegāju painteresēties.

Nu bija laiks uzrādīt Fando iedoto apliecību. Par brīnumu, veco tā nemaz nepārsteidza.

- Jūsu jautājumi, mans draugs, bija pārāk mērķtiecīgi, lai noturētu tos par parastu ziņkārību. Fuā klīst baumas, ka pilsētā uzradies slepkava, kuram par upuri jau krituši divi cilvēki. Vai tiesa?

Diemžēl, - es apstiprināju.

- Un šis… Vai šis ir…

Vienkārša pārbaude, nekas vairāk. Gadās, ka vīrs, sievai nezinot, dodas uz citu pilsētu nedaudz atpūsties. Jūs saprotat, ko es gribu teikt? Vienu gan palūgšu - pat tuviniekiem nestāstīt par mūsu sarunu.

Ne vārda! Jā, varbūt ievērojāt Terēzas īrniekā kādu raksturīgu pazīmi?

- Nē.

- Padomājiet labi. Atcerieties visu - augumu, kājas, rokas, seju. Pirkstus…

Pirkstus? Hm… Patiešām, runājot par pirkstiem… Atvadoties, mēs paspiedām viens otram roku. Jā, divi labās ro​kas pirksti viņam bija savilkti. It ka viņš kaut ko turētu.

- Paldies! Vai jūs man uz laiku neaizdotu Terēzas Li fotogrāfiju? Pats teicāt, ka jums tā ir.

Protams, tikai pēc tam atdodiet! - Šķita, ka vecajam šī kaimiņiene nozīmē vairāk nekā gobelēnu meistare vien.

Noteikti, - es apsolīju un taisnā ceļā devos uz vietējo baumu perēkli - kafejnīcu.

- Tātad Šendē bulvāri patlaban sev mājvietu atradis tik ilgi meklētais VDK pulkvedis Kravcovs?

- Par to šaubu nav. Beidzot, kaut kas konkrēts.

Kā jau spriedām, pirms Kravcova Fuā bijis tā rokaspuisis un vienojies ar Terēžu par īri. Ja viņa zinātu, ko ielaiž mājā!

Bet šī - Sandra Stīvensone? Vai arī viņa ir Ha​meleona līdzdalībniece?

Nē, Robert, — Kronbergs pakratīja galvu. - Lizas paziņa, apburošā gobelēnu audēja bijusi mums maz pazīsta​mais Aleksandrs Kravcovs.

-

XXV nodaļa PARKETA SPODRINĀTĀJS Pādiecība drauga vārdos mani pārsteidza.

- Kā to tik droši var apgalvot?

Gaužām vienkārši - pamatojoties uz bārmeņa liecību. To, ko nebija pamanījusi Liza, bija ievērojis viņš - kroplos pirkstus un sievietei nedabiski muskuļotās kājas, ko sēžot nespēja apslēpt pagarā kleita. Turklāt viesmīlis saņēmis dzeramnaudu, lai bez viņa atļaujas pie galdiņa nevienu nesēdinātu. Tas, ka Griezes saimniecības vadītājai izdevies tur apsēsties, nesastopot nekādu pretestību, nozīmē vienu Kravcovam pazīstami visi Kambrona ielas nama iedzīvotāji. Pēc sejas. Liza, pati to nezinot, precīzi nokļuva pie vajadzīgā galdiņa, un tā nav bijusi sagadīšanās.

Hameleons, klaji neko neizrādot, tādā veidā bija rezervējis vietu vajadzīgajam cilvēkam. Lizas baumas noteikti likušas tam pasteigties, lai viņa, nevis Griezes rokās, nonāktu Burbonu bagātības. Tas nozīmē, ka tuvākajā laikā pie mums ieradīsies viesis.

Bet vai tagad, zinot kur viņu meklēt, nebūtu prātīgāk lietu nodot Fando rokās? Lai aplenc namu Sendē bulvāri un izsvēpē slepkavu ārā?

Nē, Robert, nē! Tas nav droši. Kas var garantēt, ka viņš tur ir iekšā? Un - kādā izskatā parādīsies? Turklāt, kā mēs attaisnosimies Griezem? Vajag, lai rokudzelžus uz​liek viņš. Nesmaidi, tas nav sīkums. Nē, nē, padaban tāda rīcība galīgi nav pieņemama. Mēs zinām, ar ko mums darīšana, bet pamēģini iestāstīt ierindas policistam, ka viņam jāaiztur sieviete, kas patiesībā nav sieviete, bet pārģērbies vī​rietis. Labāk paļausimies uz saviem spēkiem. Kur komisārs?

Spēlē ar Andrē šahu.

Ejam pie viņiem.

Skita, ka abi spēlētāji, kopš pametu tos vienus, nebija izkustējušies. Galvas joprojām noliektas pāri šaha galdi​ņam, bet acis pētoši meklēja pareizāko risinājumu.

- Andrē! - es uzsaucu, - vai varu jūs apsveikt?

Par atbildi tika drūmi pakratīta galva un rādītājpirksts notēmēts uz Lanū krūtīm.

Manuprāt, jums jāpārtrauc spēle, draugi, - Valts sacīja. - Gribu pastāstīt jaunumus.

Neapmierināti izslējušies, abi pretinieki uzplāja uz sejām ieinteresētības grimasi. Varēja redzēt, ka viņi ar lielāko prieku sūtītu mūs prom, nevis klausītos mana drauga piedzīvojumos. Taču, kad Kronbergs izteica galīgo spriedumu par Lizas jauno paziņu, Lanū nespēja noslēpt prieku.

Tūlīt jāzvana Fando! - gluži tāpat kā es, tikai kategoriskā toni, paziņoja Interpola komisārs.

Protams, tā viņš izaicināja manu draugu uz veselu pretargumentu virkni. Uzklausījis tos, Lanū padomāja un piekrītoši pamāja. Biju ievērojis, ka viņš spēja bez aizskarta pašlepnuma izpausmēm mainīt savu viedokli, ja tas nāca lietai par labu.

- Labi. Vai Lizai šis Stīvensones, nē, Terēzas Lī foto​uzņēmumu jau parādīji?

Nē.

Es viņu pasaukšu. - Grieze piegāja pie sienas un parāva auklu ar pušķi galā. Kaut kur namā nodžinkstēja zvans, un pēc brīža durvīs parādījās jauniņā Zo. Pasauciet Lizu! - Šķiet meitene pildīja tādu kā izsūtāmā amatu.

Acīmredzot saimnieka aicinājums bija atrāvis saimniecības vadītāju no virtuve darbiem. To apliecināja uzrotī- tās piedurknes un ar miltiem nobārstītais priekšauts.

- Jūs mani saucāt?

Jā. Sēdieties, tas nebūs ilgi. Gribējām aprunāties par vakardienu. Par jūsu jauno paziņu Stīvensoni.

- Esat izlēmis iegādāties gobelēnu, kungs?

Vēl pāragri par to runāt. Vispirms vajadzētu noskaidrot, kas viņa ir. Valt, parādiet, lūdzu, fotogrāfiju!

Kronbergs izvilka no iekškabatas krāsainu, vidēja formāta uzņēmumu un nolika uz galda Lizas priekšā.

Paskatieties uzmanīgi - vai tā ir viņa?

Saimniecības vadītājai pietika ar paviršu skatienu.

Nē. Ne mazākās līdzības. Šī ir jau veca sieviete, bet Sandra…

Sandra Stīvensone ir fikcija. Liza, šī ir Šendē bulvāra īstā namīpašniece. Viņas vārds - Terēza Lī, - mans draugs maigi teica, tomēr sieviete sarāvās.

Bet kā tad tā? - viņa pacēla izbijušos skatienu uz Kronbergu. - Sandra man izrādīja gobelēnus, stelles, izvadāja pa māju… - varēja redzēt, ka viņa ir pagalam apmulsusi.

Mēs noskaidrojām, ka šī viltvārde patiesībā bijusi vīrietis, kas pārģērbies par sievieti.

Slepkava. Tas pats, kuram mēs dzenam pēdas. Ne velti viņš tiek saukts par Hameleonu. Nevar noliegt — izcils aktieris, otru tādu neatrast. Bet neuztraucieties, jums ar viņu vairs nevajadzēs tikties. Taču zinot, kā abpusējas simpātijas spēj atraisīt mēli, esmu spiests noskaidrot jūsu sarunas detaļas.

- Jautājiet, kungs, es neko neslēpšu.

- Pēc jūsu vārdiem, galvenā domu apmaiņa bijusi par mākslu?

- Jā. - Liza bikli pamāja.

- Šajā namā ir daudz gleznu, kas būtu šādas sarunas vērtas. Vai par tām jūs stāstījāt?

Protams. Griezes kungam piederēja vēl vērtīgāki audekli, diemžēl mums tos nozaga. Bet ari atlikusi kolekcija ir visai prāva - kopumā trīsdesmit trīs darbi. Taču es, kā viņa teica, bez otas, ar vārdiem vien spējot attēlot no​laupītās gleznas visā to mākslinieciskajā pilnībā.

- Vai runājāt tikai par portretiem, vai ari par ainavām?

- Ir par to, ir — to.

Vai gadījās pieminēt ari to darbu viesistabā, kurā attēlota Trīs ērgļu aiza?

Runājot par Burbonu bagātībām, lai labāk ilustrētu stāstīto, es pieminēju šo audeklu. Bet pārējā saruna, kā jau sievietēm, vairāk risinājās par ikdienu, pienākumiem, apģērbu. No darba virtuvē līdz telpu uzkopšanas līdzekļiem. Savukārt viņa pastāstīja par savu dzīvi Londonā, vīra nāvi un ilgām pēc Francijas.

Sandra apgalvoja, ka esot pa pusei francūziete, dzimusi Turlnā. - Šķiet, Liza nespēja aprast ar domu, ka viņas sarunas biedrs bijis vīrietis.

Jā, viņš zinājis daudz, - domīgi norūca Kronbergs - Vienīgais, ko pirms savu līdzdalībnieku nogalināšanas Kravcovs aizmirsis paprasīt, bijis Šendē bulvāra namīpaš- nieces īstais vārds. Ak, šie sīkumi! Cik daudzi patiešām izcili noziedznieki iekrituši tieši sīkumu dēl! Par visu viņi paguva izstāstīt, vienīgi par vārdu ne. Lūk, kāpēc Terēzas Lī vietā parādījās Sandra Stīvensone. Tātad Kravcovs lika priekšā piedāvāt saimniekam iegādāties gobelēnu?

- Jā- Ko teiksiet, draugi? - Kronbergs pagriezās uz mūsu pusi. - Varbūt uzaicināt, lai parāda preci?

- Gobelēns nav avīze, - norūca Lanū. - Tādu nedz iebāzīsi kabatā, nedz pasitlsi padusē.

Diemžēl. Bet ja Muhameds neiet pie kalna, kalns nāk pie Muhameda. Vai tālruņa numuru viņš iedeva? - Valts pavērās sievietes apmulsušajā sejā.

Nē. Bet Šendē bulvāris ir tepat blakus. - Piepeši, laikam aptvērusi pašas mājienu, Liza nobijās.

- Jūs solījāt, ka man ar viņu vairs nebūs jāsatiekas! Es neparko uz turieni neiešu! Tad jau labāk…

- Hm, ko darīsim?

Varam iemest pastkastītē zīmīti, — es sacīju. - Tā un tā - vēlos nopirkt gobelēnu, bet vispirms vēlos apskatīt. Tas būtu dabiski, vai ne?

Bet… - Sarkana kā roze Liza satraukumā pielēca kājās. - Es teicu, ka…

Pagaidiet! - saprazdams, kā viņa jūtas, es pacēlu roku. - Ja mēs pieņemsim šo variantu, zīmīte

nonāks past​kastītē ar Zo palīdzību. Šie vārdi manāmi atvēsināja iekarsušo saimniecības daļas vadītāju, un, tikai tagad aptvērusi savu izturēšanos, viņa atvainojās: Piedodiet, lūdzu! Manī kaut kas sagriezās. Tiklīdz iedomājos par… Sandru un zem tās apģērba paslēpušos slepkavu, nudien, tūdaļ pat kļūst slikti. Turklāt satraukums… Piedodiet, kungi! Parasti nemaz tik jūtīga neesmu, bet jūsu paziņojums mani galīgi izsitis no sliedēm. Vai varu iet?

Vēl mirkli, Liza, — Kronbergs pieskārās viņas plecam. - Lai izslēgtu kļūdu, pastāstiet - par ko vēl jūs sarunājāties?

- Es jau sacīju — pavisam mazsvarīgas ikdienas problēmas. Teiksim - laiks nomainīt gultas veļu, paklāji nav tīrīti veselas trīs dienas. Rēķini, trauki, putekli… vai visu var atcerēties. Sieviešu saruna.

- Vai stāstījāt ari par nama iekārtojumu?

Vispārīgos vilcienos. Bet viesistabu uzzīmēju - kā es to pārkārtotu, protams, ja kungs piekristu.

Tagad tā ir drūma, bet gaišas tapetes un tām pieskaņotas mēbeles noteikti atdzīvinātu kopainu, un telpa kļūtu mājīga. Es par to jau sen sapņoju.

- Kāpēc tad nepateicāt man? - sarunā iejaucās Grieze.

Kungs mūždien aizņemts, turklāt… - viņa samin- stinājās un apklusa.

- Turklāt?

- Kundze nebūtu ar mieru. Viņai patīk, kā ir, - Liza vainīgi nodūra skatienu.

Nelielā epizode apliecināja, ka viņa ne tikai rūpējās par saimniecību, bet arī par mājas mieru. ŠI sieviete patiesi bija zelta vērta.

- Tātad jūs uzzīmējāt viesistabas plānu? - Kronbergs centās ievirzīt sarunu iepriekšējā gultnē.

- Kas nu tas par plānu - viens četrstūris.

- Taču, lai saprotami attēlotu savu ieceri, bez logiem un durvīm neiztikāt, vai ne?

Mēs kopīgi prātojām - kur piekārt gobelēnu, ko viņa… viņš man pirms tam bija parādījis.

Tāpēc es tos iezīmēju. Ir logus, ir durvis.

Bet gaiteni un pārējās telpas?

Nē, tikai viesistabu. Ja novāktu tās smagās gleznas, gobelēns izskatītos daudz… - viņa aprāvās un atmeta ar roku. - Ko es te runāju!

- Paldies, Liza, tagad, liekas, viss. Ja pārējiem jautājumu nav, domāju, ka Griezes kungs (aus jums iet.

Protams, protams, - Andrē pamāja, un palocījusies saimniecības vadītāja kā kaķis izslīdēja pa durvīm.

Tiešām žēl, ka mums nav Terēzas Li tālruņa numura, - Lanū domīgi nomurmināja. - Uzzināt jau nebūtu grūti, diemžēl zvanīt mēs tā kā tā nedrīkstētu. Nudien, liekas, vienīgais variants ir Roberta ieteiktā zīmīte.

Koks ar diviem galiem - var un nevar izdoties, - es sacīju. - Drīzāk jau ne, tikai izraisīt aizdomas. Es gan ie​teicu šo gājienu, bet, kārtīgi apdomājis, esmu gatavs noraidīt.

- Kāpēc? - komisārs izbrīnījās. - Tu runāji tik pār​liecinoši.

Kravcovs patlaban ir kā uzvilkta stiga, un katrs cilvēks tam liekas aizdomīgs. Bet te - viņa paša rokām apglabātais Andrē Grieze pēkšņi piesaka savu vizīti. Haosa teorija nelīdzēs. Viņš noteikti sajutīs briesmas.

Bet ja uzrakstītu, teiksim, tā: "Saimnieks piekrita apskatīt darbus un, ja patiks, nopirkt gobelēnu. Diemžēl nebijāt mājās, tāpēc atstāju savu tālruņa numuru. Liza."

Teksts it kā būtu piemērots, - Kronbergs pamāja. - Bet, lai būtu simtprocentīgi droši, mums jāzina, ka Hameleona nav mājās. Citādi, ieraudzījis pie pastkastītes Žo un izlasījis vēstuli, viņš sapratis, ka ir atmaskots. Novērot māju Šendē bulvāri mēs nedrīkstam - Hameleons ir īsts profesionālis. Diezin vai viņa "oža" atpaliek no Roberta nojau​tas. Manīt svešu skatienu noteikti spēj ne tikai mans draugs.

- Tad atliek vienīgais - policijas specvienība, - paziņoja Lanū. - Iešu zvanīt Fando. Lai sagatavo ļaudis. Dosimies triecienā, ja jau neko citu nevaram izdomāt.

Viņš piecēlās un paspēra soli uz durvju pusi, kad pēkšņi tās ar blīkšķi atsprāga vaļā. Uz sliekšņa, sarkana kā purpurs, stāvēja saimniecības vadītāja.

- Kas noticis, Liza?

Pazudis parketa spodrinātājs!

Grieze iesmējās, droši vien uz pārējo problēmu fona šis notikums viņam šķita pagalam uzjautrinošs.

Un tad? Nepaguvāt samaksāt? Vai arī nabags nobijies no darba apjoma un savlaicīgi laidis Iekas vaļā?

Zo gatavojās klāt pusdienu galdu, - Liza norīstījusies atbildēja, bet spodrinātājs joprojām strādāja. Taču pulkstenis… Pirms tam meistars stingri palūdzis netraucēt viņu darbā. Tad nu Zo gaidījusi, gaidījusi, līdz neizturējusi un tomēr gājusi pasteidzināt. Bet, kad viņa atvērusi durvis, tur neviena nav bijis, tikai kaktā sīkusi spodrināmā mašīna… Es piezvanīju uz firmu, kas bija spodrinātāju atsūtījusi, bet man atbildēja, ka pasūtījums šorīt atsaukts. Ak Dievs, ko tas viss nozīmē? - viņa tā saspieda pirkstus, ka kauliņi kļuva balti.

To saprast nav grūti, — Kronbergs mierīgi atteica. - Kā vienmēr, mūsu diskusija par iespējamo Kravcova rīcību vai par tās pakārtošanu mūsu plāniem izgāzusies. Vai kaut kas pazudis?

- Neredzēju, biju tik satraukta.

Ieraugot Sandru Stīvensoni vīrieša apģērbā? Piedodiet, es laikam visai neveiksmīgi pajokoju.

Bet, atcerēdamās sarunas Šendē bulvāri, jūs aizmirsāt par vienu.

Kādu?

Par parketa spodrinātāju, Liza. Tā bija?

Sieviete nedroši pamāja un, laikam pēkšņi visu atcerējusies, nobēra: - Nu jā, mēs runājām par pienākumiem… Vispirms - par mākslu, pēc tam par manējiem. Es teicu, ka parketam viesistabā jau pienācis laiks noēvelēt virskārtu… Tad izvilku no kabatas lapiņu, kurā ierakstu svarīgākos dienas darbus un sacīju, ka man rītdien jāpasūta spodrinātājs… Sandra pavadīja mani līdz vārtiņiem un vēl pajautāja - kāda ir tās firmas adrese, jo arī viņai esot pienācis laiks parūpēties par grīdām. Jā, kungs, esmu vainīga, bet vai man varēja kaut kas tāds ienākt prātā?

Nevarēja, Liza, - Grieze piegāja viņai klāt un uzlika roku uz pleca. - Nevienam nevarēja, kā redzat. Par laimi, nekas briesmīgs nav noticis - visi sveiki un veseli. Bet aiziesim uz viesistabu - nevar būt, ka šis cilvēks te iezadzies, tikai lai pajūsmotu par gleznu kolekciju.

— Ko var zināt… - es dzirdēju Kronbergu pie sevis nomurminām, bet nepievērsu tam uzmanību.

Kad ciemiņu uzņemšanai paredzētās telpas smagās durvis atvērās, šķita, ka nekas nav noticis.

Mēbeles stāvēja savās vietās, un viss bija, kā parasti. Piepeši Andrē sastinga. Paraudzījies viņa skatiena virzienā, paliku stāvam ar vaļēju muti. Trīs ērgļu aizas ainavas vietā rēgojās caurums - brūns finieris, kas no aizmugures bija sedzis audeklu. Ar visbarba​riskāko paņēmienu glezna bija izgriezta tieši no rāmja!

XXVI nodala PĒDĒJĀ NĀVE Labu bridi valdīja klusums. Kopš nozieguma Apūzes ielā jau kuro reizi mani pārņēma tumša, drūma nojauta, nedabiska, sabiezējusi krēsla, tāda, kas saules aptumsuma laikā it kā uzsūc gaismu. Visur, kur vien gājām, Kravcovs jau bija priekšā, visu, ko plānojām, izjauca viņa neprognozējamā rīcība. Viņš tiešām darbojās kā rēgs - bezmieslgs, nenotverams un reizē reāls, ar milzu ļaunumu pilnībā piepildīts cilvēks. Haoss, ko šis baismīgais slepkava bija radījis ap sevi, padarīja lietu šķietami neatrisināmu. Un tad es atcerējos Kronberga pēdējo piebildi, pat ne piebildi, bet murmināšanu. Ko tā nozīmēja? Labu bridi mokoši pūlējos aptvert, jo nešaubīgi jutu, ka tai ir kāds sakars ar nule atklāto nejēdzīgo zādzību. Diemžēl domas, it kā neredzama spēka bīdītas, atkal un atkal aizslīdēja sānis. Beidzot man izdevās atcerēties, ka Andrē tobrīd kaut ko teica gleznām… Bet Valts? Ak tā, mans draugs ar tādu kā ironiju vai sarkasmu novilka - ko var zināt… Nebija šaubu, ka aiz šiem vārdiem kaut kas slēpās. Un tad pār mani nāca apskaidrība. Protams, Kronbergs bija paredzējis kaut ko tamlīdzīgu, ne velti viņš par notikušo bija vismazāk pārsteigts. Kā man tas uzreiz neienāca prātā! Taču, ja viņš pats vairījās runāt atklāti, man nebija nekādu tiesību savus apsvērumus darīt zināmus pārējiem. Skaidrs, ka šo atturību noteica Hameleona lietas specifika. Jā, kopš brīža, kad pirmo reizi sastapāmies ar Kravcova varoņdarbiem, lai kur mēs atrastos, mani nepameta sajūta, ka pat sienām ir ausis.

Tas nozīmēja, ka piesardzība, gluži kā gaiss elpošanai nepieciešama, it visur. To vēlreiz apstiprināja arī šī pēdējā epizode ar Lizu un parketa spodrinātāju. Lai gan joprojām nekas konkrēti nebija zināms, Kronberga īsā frāze modināja cerības. Vārās, bet noteiktas - ciņa nav zaudēta, un taisnība tomēr gūs virsroku.

Tātad mums tepat līdzās viesistabā - ak Kungs! - vēl nupat šis nenotveramais Hameleons vienā mierā, kā savās mājās, spodrināja parketu! - Pēkšņi Lanū griezīgi iesmējās. — Bet mēs, mulki, cauru nakti nodirnējām veļas noliktavā! Kāds stulbums! Garīgais trulums, nekas vairāk!

Nomierinies, Zan, - Kronbergs aizsmēķēdams sacīja. - Varbūt pa to laiku, kamēr Žo klās galdu, mēs mierīgā garā patērzēsim tur, stūrī? - Viņš norādīja uz žurnālu galdiņu, pie kura rīta pusē abi šahisti bija cīnījušies par lauriem. Gar sienu novietotie mīkstie klubkrēsli aicināt aicināja apsēsties. - Vēl viss nav zaudēts…

Nav? - vairāk par izbrīnu vai cerībām komisāra sejā atspoguļojās aizkaitinājums. - Pat idiotam skaidrs, ka gleznā bija apslēpts norādījums, un varbūt jau tagad Kravcovs, savā nodabā dungodams Padomju Savienības himnu, cilā lāpstu vietā, kur apraktas Burbonu nama bagātības. Un tu ceri, ka pēc tam viņš te vēl uzkavēsies? Ne mirkli, vari būt pārliecināts. Šī bija tā retā reize, kad Žans nespēja valdīt pār sevi. Viņu varēja saprast - garie, stresa pilnie gadi, kas aizvadīti noziedznieku medībās, briesmas un bieži vien nāves tuvums, no kura viņš bija paglābies tikai laimīgas nejaušības dēļ, nevarēja palikt bez sekām. Salīdzinot ar mūsu iepriekšējo viesošanos Francijā, bija skaidri redzams, ka komisāra nervi vairs nav stipri. Un pie tā noteikti bija vainojams ne tikai saspringtais darbs, bet ari pārāk augstais prasīgums pret sevi. Atbildības sajūta, gluži tāpat kā Valtam, lika ari svešas neveiksmes ieskaitīt savā kontā. Kronbergs to redzēja labāk par citiem un, droši vien saprazdams, ka ar vārdiem vien būs par maz, lai Lanū atgūtu līdzsvaru, skaļi sacīja Griezem: Kā būtu ar vīna glāzi, Andrē?

Katrā laikā, - namatēvs atsaucās, un vēl pēc dažiem mirkļiem uz žurnālu galdiņa parādījās četras glāzes, kurās dzirkstīja prasītais šķidrums. Zanam, un laikam jau ne mazāk ari pašam saimniekam, tas palīdzēja vairāk par nomierinošu argumentu virkni. Vainīgi pasmaidījis, Lanū atmeta ar roku.

Pēdējais pierādījums, ka man pienācis laiks doties pensijā, - viņš skumji secināja un, nolicis

tukšo glāzi uz galdiņa, atlaidās atzveltnī. - Hameleons bija mans sapnis, Valt. Tas būtu manas karjeras augstākais sasniegums un reizē punkts. Ja viņš aizies sveikā, es nekad nejutīšos, kā pēc labi paveikta darba. Mani tas mocīs līdz pat kapa malai! Tā ja…

Andrē tomēr reiz uzliks Kravcovam rokudzelžus, - Kronbergs skarbā tonī paziņoja. - Un esmu pārliecināts, - jau šonakt. Draugi, lai jūs mierina šie vārdi, - redzot visus saspringstam, viņš piebilda. Ilgi nenāksies ciesties, bet pa​gaidām man jāsagatavojas. Kad pienāks laiks, es jūs pasaukšu.

Nodzēsis cigareti, it kā viņu kāds būtu pasaucis, Valts ātriem soļiem izgāja no viesistabas.

Jūsu draugs, Robert, liekas visai pašpārliecināts, - Grieze pamāja uz durvju pusi. - Dievs dod, lai šī pārlie​cība balstītos realitātē, nevis uz tukšām iedomām.

Valta rīcību vienmēr noteicis tieši loģiskais pamatojums, Andrē, - es atbildēju. - Bet par to, cik tā ir vai nav bijusi veiksmīga, jums pastāstīs komisārs. Atvainojiet, ari es steidzos. Gribu noķert draugu varbūt laimējas iz​vaicāt kaut ko par viņa plāniem.

Lanū tikai atmeta ar roku, bet namatēvs atgādināja: Pēc trīsdesmit minūtēm pusdienas, Robert. Pacentieties vismaz šoreiz ierasties laikā, labi?

Mana sieva vēl līdz šai dienai nav īsti ar jums iepazinusies, - viņš pasmaidīja un pacēla savu glāzi.

Kronbergu notvēru viņa istabā, diemžēl draugs nebija runājams.

Man tiešām nav laika, vecīt, — apsteidzot manus jautājumus, viņš aši teica. - Lai viss notiktu pieklājīgi un man nevajadzētu tev teikt - vācies! - vari aizvērt muti un lasīties pats labprātīgi.

- Cik delikāti! Ko tu tur meistaro?

- Spļāvējmehānismu, - draugs pavīpsnāja. - Sajā mājā dzīvo ne tikai kalpotāji, bet arī cilvēks, kas apvieno sevī vairākus amatus - santehnika, galdnieka, skārdnieka, mūrnieka, un tā tālāk. Visus tikai viņš pats zina. Jau vakar aizņēmos šādus tādus instrumentus. Lai ātrāk nosistu laiku. Tu jau mani pazīsti vienkārši sēdēt un blenzt sienā neprotu.

- Un ko šis mehānisms spļaus? Bumbas vai apaļus laukakmeņus?

- Ak, Robert, tu nemaz neproti izlikties! Nekam nederīgs izlūks. Labāk uzreiz būtu vaicājis - kādi ir tavi plāni?

- Kādi ir tavi plāni? - es atkārtoju, bet atbildes vietā Kronbergs savilka seju baismīgā grimasē un, pastiepis pirkstu pret durvīm, pērkona balsī norēcās: - Vācies!

Diemžēl draugs spēja mani atmaskot pat ar paviršu skatienu, tāpēc, paraustījis plecus un ir nedomādams apvai​noties par nelaipno uzņemšanu, paziņoju: - Pēc divdesmit minūtēm pusdienas. Tikai neuzmeis- taro masu iznicināšanas ieroci, vēl nospļaus visu cilvēci… - ar šo sarkasmu atvadījies, devos uz savu istabu.

Neraugoties uz nepatīkamo atgadījumu, pusdienas pagāja brīvā, labvēlīgā un atraisītā noskaņā.

Gādīgā Liza nolaupītās gleznas ietvaru bija pārsegusi ar košu drānu, un nevarēja nepiekrist viņas plānam par viesistabas pārkārtošanu. Pat šis nelielais auduma gabaliņš padarīja telpu manāmi dzīvespriecīgāku.

Griezes skaistā sieva dienasgaismā izskatījās vēl daiļāka nekā tovakar, kad ieraudzīju viņu pirmoreiz.

Abu laulāto starpā valdīja siltas, draudzīgas attiecības. To pauda gan pārmītie skatieni, gan neuzbāzīgā uzmanība, kādu tie veltīja viens otram. Komisāram nervu krīze jau bija pāri, un tagad viņš atkal bija tas pats asprātīgais un galantais Lanū, kādu es pazinu kopš mūsu pirmajiem piedzīvojumiem Francijā.

Izmeklētās delikateses un viegli reibinošais vīns padarīja visu omulīgāku, tomēr ne tik ļoti, lai aizmirstu par saimniecības vadītājas ieteikumu. Pusdienām beidzoties, dāma atsveicinājās, lai dotos pie šuvējas, Žans un Andrē sēdās pie šaha galdiņa, bet es, protams, ķēros pie grāmatas. Vakariņas aizritēja pavisam jautrā noskaņā. Programmas nagla bija anekdotes un izpildītājs - Lanū. Komisārs anekdotes zināja neierobežotā daudzumā - gan bērnu, gan piparotās. Izklāsts apvienojās ar mīmiku un komisku intonāciju, labāku meistaru šajā jomā būtu grūti atrast. Izsmējušies pēc sirds patikas, bet dāma - līdz asarām, un tā arī nesagaidījuši no Kronberga ne mazākos paskaidrojumus, pat mājienu par viņa nodomiem, izklīdām pa

istabām. Vienīgais, ko Valts piekodināja, - dežūra pie pagraba durvīm netiek atcelta. Kad pulkstenis nosita vienpadsmit, es piecēlos un, pasitis padusē grāmatu, soļoju uz veļas noliktavu. Visu šo starplaiku biju novāļājies uz dīvāna, truli blenžot griestos un kavējoties atminās par mūsu agrākajām dēkām. Valts jau gaidīja, turklāt ar tik bērnišķīgi vientiesīgu sejas izteiksmi, ka man nekas cits neatlika, kā demonstratīvi ķerties pie lasīšanas.

Salīdzinot ar pagājušo nakti, dežūrēšana likās zaudējusi visu nopietnību. Tagad tā šķita kā bērnu spēle, nevis bīstama noziedznieka medības. Taču nakts kādā dīvainā veidā, gluži kā migla, kas pamazām sabiezē un padara aklu vientuļu ceļinieku, pārņēma jutekļus, sējot dvēselē neizprotamas drausmas.

Smadzenes ar katru brīdi vājāk uztvēra rakstnieka domu, toties ausis kā divi lokatori, pašam to neapzinoties, sāka fiksēt katru niecīgāko troksnīti. Piepeši Valts, kas līdz šim ne reizi nebija ielūkojies "actiņā", sa​rosījās un paskatījās rokas pulkstenī.

- Cik? - es pajautāju.

Tieši divpadsmit. Ja namā mājo spoki, kādam būtu laiks ķerties pie darba. Ķēdēm žvadzot, sāpīgu vaidu pava​dībā aizklamzāt garām vai noūjināt kā ūpim.

Kā atbilde uz drauga vārdiem pēkšņi atskanēja sirdi plosoša nopūta, kurā šķita koncentrētas visas pasaules sāpes. Kronbergs saslējās.

Kas tas bija? - ar pūlēm apvaldīdams nervozus drebuļus, es vaicāju.

- Šķiet, ka mūsu slazdā iekritusi pele…

- Pele… Žurka, protams, ja tu ar to domā Kravcovu, būtu pārāk maigi teikts. Uz kurieni tu?

- Jāiet pārbaudīt. Turi pistoli gatavībā!

Neko nesaprazdams, bet pilnībā paļaudamies uz drauga intuīciju, sekoju viņam pa pēdām. Šķērsojis gaiteni, Valts uzmanīgi pavēra durvis uz pagrabu. Man par brīnumu, šoreiz tās atdarījās pilnīgi bez trokšņa. Lejā valdīja necaurredzama tumsa un klusums. Par laimi, pagraba apgaismojums bija ierīkots tā, lai to varētu ieslēgt un izslēgt gan pie izejas uz pagalmu, gan pie ieejas gaitenī. Brīdi klausījies, Kronbergs nospieda slēdzi, un lejā uzliesmoja blāva gaisma.

Uz priekšu, draugs! - viņš pamāja un, vairs nekavēdamies, noskrēja pa kāpnītēm. Pēc tam pa līkloču eju starp nama balstiem un milzīgajām mucām ātrā solī devās uz izeju dārzā. Piepeši manas nāsis uztvēra savādu, bet reizē pazīstamu smaku.

Kas tur smird? - es jau gribēju apstāties, taču Kronbergs parāva mani aiz piedurknes uz priekšu.

Uzvara, Robčik! Reizēm arī tai ir smaka. Soļo veicīgāk.

Ar katru mirkli smaka kļuva aizvien stiprāka, bet, kad tikām aiz pagrieziena - iepretim pagalma durvīm —, tās avots kļuva skaidrs - gāze! Tāda pati gāze, ar kādu mēs gatavojāmies iemidzināt Kravcovu, ja viņš parādītos veļas glabātavas tuvumā. To, ka neesmu kļūdījies, apstiprināja zemē guļošais, nekustīgais augums!

- Vai tiešām Kravcovs? - neticēdams savām acīm, es apstājos kā iemiets.

Kronbergs apvēla guļošo uz muguras un, pat nepaskatījies sejā, satvēra viņa labo roku. Trīs pirksti bija izstiepti taisni kā stīgas, gluži kā volejbolistam, izdarot precīzu piespēli, bet divi pēdējie savilkti dūrē. Kopumā roka izskatījās nedabiska, pretīga.

Kravcovs, Robert! Viņš pats! Beidzot! Būs jāiet modināt Andrē - lai stiepj šurp savus dzelžus.

Nebaidies, Hameleons tik drīz neatjēgsies. Paskat, arī Burbonu nama bagātības galu galā, tā sakot pārnestā nozīmē - ierau​dzījušas dienasgaismu.

Tikai tagad es pamanīju, ka kāpnes uz dārzu vairs nav viengabala veidojums, bet to apakšējais pakāpiens atdalīts un novelts sānis. Zem tā, betona padziļinājumā, gulēja tāda kā vecmāmiņas pūralāde.

Atvērta. Tās saturs zaigoja visās varavīksnes krāsās. Kas gan tur atradās! Briljanti, kaklarotas, zelta monētas, gredzeni un auskari. Manuprāt, arī šo priekšmetu mākslinieciskā vērtība bija milzīga. Bet pašā virsū šim vizuļojošajam skaistumam gulēja kaut kāda kē- mīga konstrukcija.

- Kas tas?

Kronbergs paraustīja plecus, pēc tam piegrūda man pie sāna un skaļi iesmējās: Ekskluzīvs modelis cīņai pret bezmiegu, saukts — spļāvējmehānisms. Darbojas ar gāzi. Par spīti nepievilcīgajam izskatam, kā redzi, ar saviem pienākumiem galā tiek nevainojami. Atverot lādes vāku, Kravcovs dabūja sejā pietiekamu devu, lai nesagādātu mums nekādus pārsteigumus. Redzi, krītot viņš sadauzījis savu lukturīti! Bet es brīnījos - kāpēc pagrabā tik melns kā akā.

Izslējies pilnā augumā, sakrustoju rokas uz krūtīm un ar iznīcinošu skatienu nopētīju draugu no galvas līdz kājām.

Tātad tu jau iepriekš zināji, kur atrodas bagātību slēptuve! Kālab tad bija vajadzīga šī ampelēšanās ar veļas noliktavu un… - sašutums neļāva man turpināt.

Izskaidrojums tam ir vienkāršs - tā bija vienīgā, pagrabam vistuvākā telpa, no kurienes varēja saklausīt manu aparātu iedarbojamies. Tur ir ari krēsli, uz kā apsēsties, un tas nav maz. Liekas, mums laiks modināt pārējos.

- Bet viņš? - es pamāju uz guļošo, kura neizteiksmīgajā sejā nevarēja saskatīt neko citu, kā vienīgi dziļu, para​līzei līdzīgu miegu.

Lai pagaida tepat. Šā sintētiskā Morfija apkam​pieni noteikti ir ciešāki par neilona virvi.

Es tomēr aizbultēšu durvis. Drošības labad. - Pakāpies pa kāpnēm, aizšāvu smago bultu un ar daudz mierī​gāku sirdi atgriezos pie drauga. — Kārtībā. Tagad varam iet.

Pārsteidzošā vēsts uz mūsu biedriem iedarbojās stipri atšķirīgi. Padzirdējis, ka Kravcovs notverts, lēnīgais komisārs kā lode izsprāga no gultas. Turpretim Grieze, izberzējis ar dūrēm acis, izstaipījās un piesmakušā balsī jautāja: - Vai laiks uzlikt rokudzelžus?

- Un pie viena parūpēties par Burbonu nama bagā​tībām, - Valts mierīgi atbildēja.

Ko? - tikai tagad pa īstam atmodies, Andrē neticīgi pablenza manā draugā ar izbrīnītu skatienu, bet Lanū ar šķietamu nožēlu norūca: - Es taču zināju - tiklīdz Kronbergam sākas noslē​pumi, lietas atrisinājums ir klāt.

Gāzes apdullināto mēs atradām turpat, kur atstājuši. Beidzot Andrē varēja piepildīt savu sapni, un pēc mirkļa guļošā Hameleona apakšdelmus apjoza tērauda aproces. Taču pirms tam, gluži tāpat kā Valts, pat neuzmetot acis sejai, komisārs pārbaudīja gūstekņa labās rokas pirkstus.

Paldies Dievam! - tas bija vienīgais, ko viņš teica, bet man šķita, ka šajos vārdos izskanēja viss, ko Žans bija atklājis saistībā ar sevi pašu.

Pēc tam, kad guļošais bija padarīts nekaitīgs, mēs pievērsimies atradumam. Savādi, ne tikai mani, bet ari pārējos vairāk par dārglietām pārsteidza dīvainā ierīce virs tām. Kronbergam nācās viņus iepazīstināt ar īpatnējā me​hānisma darbību.

Bet… bet tas nozīmē, ka Burbonu bagātības pirmais atradi tu, nevis šis bandīts? - pārsteigumā pats to ne- apjauzdams, Lanū iekliedzās tā, ka noskanēja viss pagasts.

Pilnīgi iespējams, - Valts kautri pasmaidīja un, novirzīdams sarunu sāņus, pamāja uz gulošo.

— Vajadzētu viņu nogādāt uz viesistabu. Pēc tam piezvanīsim Fando, lai atsūta pakaļ savus cilvēkus.

Uzturēties vienās telpās ar šo…, varu derēt, ilgstoši nebūs patīkami nevienam. Viņš ar savu klātbūtni vien spēj saindēt gaisu. Tāpēc nevajag kavēties. Tiesai nebūs viegli - lieta droši vien sasniegs visu Šekspīra darbu kopējo apjomu. Nesam to izdzimteni projām, draugi. Jo ātrāk tiksim ar šo darbu galā, jo ātrāk būs miers. Ceļam uz trīs. Viens, divi… trīs! - viņš komandēja, un, satvēruši gulētāju aiz rokām un kājām, mēs reizē piecēlām. Būdams vidēja auguma, Kravcovs tomēr izrādījās diezgan smags, taču šā tā mums izdevās aizdabūt ļengano ķermeni līdz viesistabai un iegāzt klubkrēslā. Pēc tam piebīdījām krēslu pie loga, un Kronbergs ar otru rokudzelžu pāri pieslēdza viņu pie apkures caurules. Tā nodrošinājušies, izdzērām pa vīna glāzei un gaidījām, kad gūsteknis modīsies.

Raugoties dusošā Kravcova neizteiksmīgajā sejā, es nekā nespēju aptvert, ka manā priekšā guļ Rūdolfa Griezes slepkava - mūsu medījums Latvijā, kas vienmēr paguva izsprukt pašā pēdējā mirklī.

Starptautiska mēroga noziedznieks, uz kura melnās sirdsapziņas gulēja neskaitāmas dzīvības. Un reizē VDK pulkvedis. Šis fakts it kā simboliski apliecināja baismīgās organizācijas nedalāmo vienību ar katra tās idejiskā darbinieka būtību. Bet tagad Kravcovs izskatījās pēc vienkārša, pagalam nekaitīga pilsoņa.

Saticis uz ielas, es paietu viņam garām, pat neievērojis.

— Vai kabatas pārbaudīji? - Lanū negaidīti vērsās pie Valta. Atbilde bija noliedzoša.

Tur viņam var glabāties sazin kas… — komisārs pieliecās un iztaustīja gulošo no galvas līdz kājām. Pamazām uz žurnālu galdiņa sāka krāties priekšmeti, no kuriem lielāko dalu miermīlīgs cilvēks sev līdzi nenēsātu. Pistole, divi naži, kaut kādi instrumenti, knaibles, divi atslēgu komplekti, dīvainas tabletes bez nosaukuma un ampulas - tas nebūt nebija viss kabatu satura uzskaitījums. Ar ampulām Žans apgājās sevišķi piesardzīgi.

— Tā, liekas, Hameleons ir izpakots, - atviegloti nopūties, viņš atslīga atzveltnī. - Tagad mūsu viesis nevarēs nodarīt ļaunu ne mums, ne sev.

Es jau gribēju pajautāt - kāpēc sev? - bet Kvarcovam notrīsēja plakstiņi. Viņš gribēja pagriezties uz sāniem, taču tērauda rokassprādzes neļāva. Acīmredzot neparastā situācija pat miegā noraidīja uz smadzenēm trauksmes signālu, jo nākamā kustība bija daudz mērķtiecīgāka. Kreisās rokas pirksti gluži kā taustekļi pārslīdēja rokudzelžiem, kas iespīlēja labo apakšdelmu, un pēkšņi viņa acis iepletās. Diemžēl vienīgais, ko tās atspoguļoja, bija velnišķīgs, neremdināms naids. Ne miņas no bailēm, vienīgi naids.

Esiet sveicināts, pulkvedi! - Valts sacīja un nostā​jās viņa priekšā. - Kā jūtaties?

— Kronberg! - Hamelenons skaļi ierāva plaušās gaisu.

- Viņš pats. Bet šis ir komisārs Žans Lanū no Parī​zes biroja. Vai esat dzirdējis par tādu?

Un es, muļķis, jau Rīgā varēju tevi piebeigt! Cik daudz izdevību bija… Šeit… - Kravcovs redzēja tikai vienu - savu ienaidnieku Valtu.

— Slikti strādā, Kravcov! Gribu tevi iepazīstināt ar vēl kādu cilvēku - Andrē Griezi. Viņš ir Rūdolfa Griezes dēls, Griezes, kuru tu nošāvi Rīgā, Apūzes ielā, ar kalašņikovu. Dāvana, kas rotā tavas rokas, ir no Andrē.

Hameleons pameta ašu skatienu uz namatēvu, tad — uz Lanū un visbeidzot - uz mani. Piepeši viņa labais vaigs it kā pietūka, acis samiedzās divās šaurās ambrazūrās, un, sacērtoties žokļiem, starp zobiem noskrapšķēja stikls. Nākamajā mirklī spēcīgi krampji sarāva viņu čokurā, ķermenim pārskrēja konvulsiju vilnis, tad tas atkal izstiepās un sastinga.

- Ak Kungs! - izdvesa Grieze un paskatījās Kron- bergā. — Kas viņam notika?

— Pašnāvība, Andrē! - mans draugs skumji secināja. - Kabatas mēs pārbaudījām, bet mutē neieskatījāmies. Acīmredzot viņš, tāpat kā Himlers, katram gadījumam aiz vaiga nēsājis ciankālija ampulu.

Tikai tagad es sapratu, ko komisārs bija domājis ar vārdiem - nodarīt ļaunu sev.

XXVII nodaļa ATSKATS No pārējiem šīs savādās nakts notikumiem manā atmiņā saglabājušās tikai atsevišķas epizodes policistu vienības ierašanās, ārsts, Fando, nestuves, dažu sarunu fragmenti un vīns, kuru katrs, kas vēlējās, varēja dzert neiero- I bežotā daudzumā. Andrē bija nokrāvis pusdiengaldu ar pudelēm un glāzēm. Kad līķis bija aiznests un mājā bei- ļ dzot iestājies miers, Valts sacīja: Sarunu atstāsim uz brokastīm, labi? Man pārāk smaga galva, lai kaut ko jēdzīgi paskaidrotu, bet jums - lai uzklausītu.

Pats dīvainākais bija tas, ka neviens neiebilda. Gurdi pamājuši cits citam, mēs izklīdām pa istabām, lai miegā aizmirstos no nakts satraucošajiem piedzīvojumiem.

Rīts atausa silts un saulains. Atvēris logu, dziļi ieelpoju svaigo gaisu un saposies pirmo reizi noteiktajā laikā ierados viesistabā uz brokastīm. Galds bija klāts, taču neviena nebija. Domādams, ka esmu kļūdījies, vēlreiz iemetu acis pulkstenī, taču tas rādīja brokastu laiku. Nesaprazdams, ko iesākt, jau gribēju iet atpakaļ, bet balsu čala gaitenī lika mainīt šo nodomu. Apsēdos savā vietā un sāku gaidīt pārējos. Beidzot smagās durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās daiļā namamāte, bet aiz viņas - trīs mani biedri. Ierau- t, dzījuši mani priekšā, visi jautri iesmējās.

Bet mēs gājām tevi modināt, - Valts paskaidroja.

- Viltnieks tāds! Pa kuru laiku tu tiki mums priekšā?

- Biju iegriezies, nu…

Es sapratu, - Kronbergs palocīja galvu. - Laiks ieturēties, draugi. Bet sarunas - pēc tam.

Līdz ar Kravcova nāvi, šķiet, mēs visi jutāmies kā atbrīvoti no lāsta. Smagums, briesmu nojauta, bailes, - viss bija izkūpējis kā dūmi skurstenī. Tā vietā nācis miers, kas likās īsta Dieva dāvana. Kad visi bija paēduši un mundrumam grasījās dzert vīnu, Valts ar saimnieci aizsmēķēja, bet Grieze piepildīja glāzes un sacīja: - Jums vārds, Kronberga kungs.

- Vai Fando nebūs?

Nē, viņam sarežģījumi. Ampulās atrasta ļoti toksiska inde, un viņš patlaban gaida ierodamies ekspertu no Tulūzas.

- Skaidrs. Tādā gadījuma atstāstīsiet viņam pats.

Iebildumu nav. Taču, lai es to varētu, stāstu par man nezināmo izmeklēšanas da(u vispirms jādzird no jūsu mutes. Ķerieties pie lietas! Jūs taču redzat, ka visi vai bei​dzas nost aiz ziņkārības.

Namatēvam bija taisnība - klātesošo vaigi un ausis dega kā ugunīs, bet acis dzirkstīja - droša zīme, ka nepa​cietība sasniegusi kulmināciju. Valts ierīkojās atzveltnī ērtāk un sāka stāstīt: Par to, kā šī lieta aizsākās un risinājās Rīgā, kā arī par atgadījumu Parīzē, jums jau zināms, tāpēc sākšu ar Fuā. Pirmā satriecošā vēsts, kuru, ieradušies šeit, uzzinājām, bija tā, ka par Burbonu bagātībām ir informēta visa pilsēta! Un ne tikai - liela daļa iedzīvotāju paši bija pielikuši roku meklēšanā. Šķita, ka līdz ar to arī Kravcovs zaudēs jebkuru interesi par bagātībām un tad varēsim vienīgi minēt, uz kuru pusi viņš devies. Par laimi, šis cilvēks tā nedarīja.

Domāju, ka tas izskaidrojams ar lepnību, līdzīgu tai, ar kādu savā laikā dižojās nacisti - āriešu rase pāri visam! Bet tādam arī iespējams viss, vai ne? Tāds taču pat domās neuzdrīkstas līdzināties parastam zemcilvēkam, kuram pietrūcis saprāta atminēt Kloda Fuā atstāto mīklu.

Tāpat kā mūsu priekšgājējiem ari mums sestā ala diemžēl sagādāja vilšanos. Un ne to vien - mēs gandrīz būtu gājuši bojā, ja neatrastu aku, kas savienoja alu ar virszemi. Uzspridzinot grotu, Kravcovs pierādīja, ka ļoti labi zina gan par mums, gan par mūsu apsvērumiem attiecībā uz viņu pašu. Jautājums -

kāpēc viņš nogalināja savus līdzdalībniekus, manuprāt, daļēji izskaidrojams ar jau pieminēto lepnību, kas nelāva viņam atrasties uz zemāka pakāpiena, līdzās pārējiem, arī ar faktu, ka tādi kā Hameleons nemīl dalīties. Turklāt viņi savu jau bija padarījuši un kļuvuši par traucēkli. Atcerieties, tas ir tikai daļējs skaidrojums. Slepkavība ļāva izdarīt secinājumu, ka šis cilvēks gatavojas forsēt notikumus. Kā zināms, pirmo nakti noziedznieki pavadīja kempingā Pamjē. Noteikti tāpēc, ka Kravcovs nebija drošs, vai Li kundze jau aizbraukusi uz Aviņjonu. Bet jau nākamajā dienā viņš, pārliecinājies, ka nams Sendē bulvārī atstāts tā rīcībā, bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem nolēma savus biedrus nāvei. Turklāt nav izslēgts, ka viņu starpā nevaldīja vienprātība, bet par to vēlāk.

Nesaprotu, kāpēc Hameleons atstāja automašīnu ar līkiem vietā, kur to viegli ieraudzīt? iejaucās Andrē.

— Arī to nav grūti izskaidrot. Inde, ar kuru tika aizraidīti pie senčiem viņa līdzdalībnieki, bija ārkārtīgi toksiska. Un reizē neparasti ātri gaistoša. Taču ne tik ātri, lai tūdaļ sēstos pie mersedesa stūres.

Būdams ķīmiķis, Kravcovs to noteikti zināja. Bija vajadzīgs laiks, lai tā zaudētu savas spējas nonāvēt.

Bet tad pēkšņi parādījāmies mēs. Dzīvi! Atpakaļceļu taču mēs veicām, neievērojot nekādus drošības pasākumus. Pamanījis mūs nākam, Kravcovs sēdās uz divriteņa un devās uz Fuā. Tādējādi mersedess netika vieglprātīgi pamests likteņa varā, kā varētu domāt, vienkārši - noziedzniekam nepietika laika, lai pagūtu izdzēst visas pēdas.

- Bet Fando komanda ceļā nesastapa nevienu riteņ​braucēju, - iebilda Andrē.

Varbūt, cerot uz laimi, ka mēs mašīnu nepamanīsim, Kravcovs kaut kur slēpnī nogaidīja un tikai, redzē​dams, ka atbrauc policija, devās tālāk.

- Cik briesmīgi! — Griezes laulātā draudzene nodre- binājās. - Tas jau nebija cilvēks!

Hameleona acīs cilvēkam, arī viņam pašam, nebija vērtības, - Valts pamāja. - No šā slepkavības fakta izriet tāda atziņa. Bet turpināsim. Tātad viņš jau todien zināja, ka esam palikuši dzīvi, un tas sarežģīja ieceres īstenošanu. Sprādziens alā jau pats par sevi pierādīja, ka mēs stipri traucējam.

Tāpēc arī es ieteicu lieki nepakļaut sevi riskam un labāk pasēdēt mājās. Raudzīties no malas, kā notikumi attīstīsies tālāk. Ja padomā dziļāk, mēs bijām pārstājuši tos ietekmēt, nodevuši visu varu Kravcova rokās.

Tāpēc bija vajadzīgs kāds, kas, izplatot baumas, liktu mūsu pretiniekam pasteigties, nervozēt, atņemtu pārliecību, ka viss notiek pēc viņa prāta, un liktu izdarīt kļūdu. Šim nolūkam mēs arī izvēlējāmies Lizu.

Tagad es saprotu, ka Hameleons šo gājienu bija izskaitļojis, vēl pirms tas radās mūsu smadzenēs. Tāpēc jau viņa bez kādām grūtībām, taisnā ceļā nokļuva pie Kravcova galdiņa kafejnīcā. Un nelietis nevis pieņēma saimniecības vadītājas teikto par patiesību, bet izmantoja viņu pašu, lai iegūtu izsmeļošu informāciju par māju, par gleznu, par…

Tu domā, ka viņš pat to zinājis? - tagad sarunā iejaucos es.

Kronbergs paraustīja plecus.

Varbūt ne toreiz, bet… Es parēķināju, ka pēc sprādziena, lai tiktu atpakaļ līdz ieejai Rododendru ielejā, mums pagāja aptuveni tikpat daudz laika, bet varbūt mazliet vairāk, cik vajadzētu Kravcovam, lai izdarītu to pašu, plus atrastu īsto — sesto alu. Kamēr mēs klaiņājām pa apakšzemi, meklējot izeju, viņš varēja alu atrast un atgriezties pie sava transporta līdzekļa īsi pirms mums. Manuprāt, viņš savā galvā jau visu bija izplānojis - likvidēt mūs, tad atrast īsto alu, ar savu biedru palīdzību pārnest bagātības uz mašīnu un turpat novākt līdzdalībniekus. Lai gan par pēdējo es īsti pārliecināts neesmu.

Vismaz ne pilnībā.

Ievācot ziņas, noskaidrojis, ka Fuā visi bez sekmēm pārmeklējuši sesto alu, viņš tajā nemaz nelīda.

Uzrīkoja pie ieejas savu elles mašīnu un, kad bijām iegājuši, uzlaida gaisā. Skaidrs, ka tā nevarēja būt īstā ala, jo Kloda vēstulē minētajā uz sienas bija jābūt norādījumam. Klints sienā atstātais kāsis apstiprināja, ka Kravcovam izdevies izskaitļot pareizo alu, bet arī tur viņu sagaidīja vilšanās - bagātību nebija. Saīsinot uzrakstu līdz vienam vārdam, tas skanētu - vācies! Redziet, draugi, nav izslēgts, ka, uzzinājuši par neveiksmi, Hameleona biedri sadumpojās un tādējādi paātrināja savu galu. Par to, ka

viņiem tāds vispār bija paredzēts, es ne mirkli nešaubos. Divritenis, ar kuru pēc slepkavības Kravcovs devās uz Fuā, to apstiprina. Lai nu kā veicās, bet spēlīte turpinājās. Pārģērbies par sievieti un ar saviem dotumiem savaldzinājis pat Lizu, Hameleons ieaicināja viņu savā miteklī Šendē bulvāri. Kā jau minēju, viņam bija absolūti nepieciešama informācija par māju un par to, kā tur iekļūt. Tas nozīmē, ka uzraksts sestajā alā bija viņu nevis atbaidījis, bet vēl vairāk saintriģējis. Sarunas laikā uzpeldēja gleznas. Arī šī, Valts norādīja uz sienu. Aizsegts ar košo drānu, pie tās karājās ietvars, kurā agrāk varēja apskatīt Trīs ērgļu aizu. - Glezna jau no paša sākuma arī manī izraisīja aizdomas, ka Burbonu nama bagātību mednieki tās meklējuši nepareizajā alā.

Vai tā varavīksne… - es ieminējos, bet Kronbergs ar nepacietīgu mājienu mani apklusināja.

Darīsim visu pēc kārtas, Robert. Esi nu pacietīgāks. Jā, pirmā it kā dabiskā un reizē nepareizā detaļa, kas man šajā gleznā dūrās acīs bija varavīksne. Virs ūdenskrituma. Tā ir dabiska parādība, kuru var novērot pat strūklakas tuvumā. Es tai nebūtu pievērsis uzmanību, ja vien gleznotājs, strādājot pie darba, nebūtu izvēlējies skata punktu aizas dibenā. Redziet, tā ir drūma vieta, kur nekad neiespīd saule, jo aiza atrodas precīzi virzienā no rietumiem uz aus​trumiem. Es pārbaudīju. Lai varavīksne rastos vietā, kurā tā attēlota gleznā, dienā saulei būtu jāatrodas pilnīgi citā stāvoklī attiecībā pret aizu, nekā tas ir īstenībā.

Tātad varavīksne tur nevarēja veidoties! Nevarēja, bet bija! Vai tiešām tā izrādījusies tikai mākslinieka iedoma, kā padarīt iespaidīgāku savu darbu. Par laimi, es šo domu nepieņēmu, toties pārbaudīju darba rašanās gadaskaitli. Tūkstoš astoņi simti divdesmitais gads aptuveni sakrita ar Kloda Fuā atgriešanos Kambrona ielā. Tātad šo krāšņo pusloku vajadzēja pieņemt nevis par nejaušību vai gleznotāja pārlieku centību, bet par norādījumu! Un tad es atcerējos vārdus, ar kādiem noslēdzās vēstījums mantiniekiem "Lai Dievs jums palīdz!" Vienkārša, ierasta, ikdienā lietota frāze, par kuras saturu nav pieņemts pat īpaši padomāt. Bet varbūt šoreiz tā slēpa sevī zemtekstu? Vai kāds zina - kad pirmo reizi parādījās varavīksne?

Pēc grēku plūdiem, - atbildēja Žans. - Dievs to uzcēla debesīs kā liecību savai derībai jeb līgumam ar pa​sauli. Par zīmi, ka ūdens plūdi nekad vairs neizpostīs zemi. Tā rakstīts Bībelē.

Pareizi. Tad - nākamais jautājums - kāds ir vara​vīksnes zinātniskais izskaidrojums?

Optiska parādība, kuru izskaidro kā gaismas mijiedarbību ar lietus pilieniem. Atstarošanās, staru laušana un - liekas - difrakcija ūdens putekļos arī veido šo savdabīgo pusloku. Kaut ko līdzīgu var redzēt, kad gaisma plūst caur stikla prizmu. Katrs viļņa garums iekrāso spektru savā krāsā, kā tas ir dabā.

Valts palocīja galvu.

Bet Rakstos Dievs ir apzīmēts par gaismu. Protams, ne jau par tādu, kā nupat runājām. Šī ir dota, lai mēs varētu izprast viņa būtību. It kā viendabīga, balta gaisma, bet pēkšņi izrādās, ka tā nebūt nav tāda. Tās sastāvs ir ārkārtīgi sarežģīts, bet vienlaikus pastāvošā duālā daba - korpuskulārā un viļņveida padara to neizzināmu. Dievs ar varavīksnes palīdzību pirmo reizi ieskicēja glābšanas plānu, parādot tieši sevi par tā īstenotāju. Būtu ārkārtīgi interesanti, varētu daudz par to runāt, diemžēl šoreiz tas nav mans uzdevums. Vienu gan es aptvēru - Klods ar šo īso teikumu gribēja saviem pēcnācējiem pateikt - ja jums palīdzēs Dievs, jūs to atradīsiet! Un laikam jau Dievs arī palīdzēja, jo piepeši es sapratu, ka varavīksne tur iezīmētā tīši - kā līguma vai kā mantojuma zīme, zīmogs, tieši tur, kur vajadzēja atrasties sestajai alai!

Bet kāpēc tieši alai? - Grieze gribēja zināt. - Vai nepietika jau ar to, ka…

Alai, Andrē. To apstiprināja otrā nesakritība tajā pašā gleznā. Iedomājieties sevi mākslinieka vietā, tur, kur viņš novietojis molbertu, lai iemūžinātu skatu Trīs ērgļu aizā! Žēl, ka audekla vairs nav, bet varbūt pietiks ar atmiņu? Pievērsiet uzmanību alām. Vai jums neliekas, ka tur kaut kas nav pareizi?

Un pēkšņi pār mani nāca apskaidrība - mokošās aizdomas, kas jau sen mani tirdīja, negaidīti pašas no sevis pārvērtās izpratnē. - Tādas vietas aizā vispār nav, ko kuras vienlaikus būtu saskatāmas visas ieejas alā! - es iesaucos, un Kronbergs piekrītoši palocīja galvu.

- Jā, tādas vispār nav! Tas apstiprināja, ka gan varavīksne, gan šī, it kā nejauši pieļautā atkāpe no īstenības, patiesībā ir vēl viens norādījums, ka sestā ala atrodas zem ūdenskrituma. Vai tas jūs pārliecina, Andrē?

Pilnīgi, - Grieze pamāja. - Sevišķi tāpēc, ka es tur pabiju pats. Diemžēl man līdz šim nav skaidrs - kāpēc Klods izvēlējās tik dīvainu uzrakstu?

Norādījumu, Andrē. Norādījumu. Vai jaušat atšķirību? Jau agrāk par to minēju - tādam kā Kravcovam tas būtu jāsaprot kā viens vārds, bet mantiniekam, kam palīdzējis Dievs, tas skanētu citādi atgriezies vietā, kur tev ienāca prātā šī ideja! Bet radās tā Kambrona ielā, un tās izraisītāja bija tieši šī glezna ar savām divām nepilnībām. Tādējādi šis, šķietami nepieklājīgais teikums viennozīmīgi norādīja uz necilo mākslas darbu, kurš jau trešo gadsimtu grezno jūsu viesistabas sienu, kundze, - Kronbergs tik pēkšņi paklanījās namamātei, kas ar interesi sekoja stāstam, ka viņa satrūkās, nevis par atbildi uzsmaidīja. - Atlika apsvērumus pārbaudīt. To es arī atļāvos izdarīt pirmās nakts dežūras laikā, ar savu ieilgušo prombūtni pamatīgi nokaitinādams savu draugu. Noņēmis gleznu no sienas, apgriezu ar mugurpusi uz augšu un ieraudzīju, ka to nosedz ar nagliņām piestiprināts brūna finiera četrstūris. Koks bija izžuvis, un naglas pavisam viegli nāca ārā. Noņēmis finieri, audekla aizmugurē ieraudzīju ar melnu krāsu zīmētu plānu. Man pietika acu uzmetiena, lai pazītu tajā šā nama pagrabtelpu. Bet, kad redzēju, ka pagalma kāpņu apakšējais pakāpiens apzīmēts ar burtu B, vairs nebija šaubu, ka noslēpums, ar kura atklāšanu nodarbojās vesela pilsēta, beidzot atrisināts. Nevienam neko nesakot, es to pārbaudīju un, kā paši varējāt pārliecināties, mani apsvē​rumi izrādījās pareizi.

Diemžēl mūsu galvenais mērķis - Kravcovs - joprojām staigāja brīvībā. Bet tagad manās rokās bija droša ēsma. Pēc Lizas stāsta es nopratu, ka Hameleonam galvā jau iesēdusies doma par gleznu - ne velti viņš tik daudz laika veltīja sarunām par mākslu. Diemžēl saimniecības vadītāja sākumā aizmirsa pastāstīt, ka reizē ar informāciju par Trīs ērgļu aizas gleznu šī viltus Sandra Stīvensone iztincinājusi arī par parketa spodrināšanu. Uzzinājis par nolaupīto mākslas darbu, es vakar uzmeistaroju dīvaino rīku, kam devu visai savādu nosaukumu - spļāvējmehānisms. Ierīce sastāvēja no trim kopā sasietiem gāzes baloniņiem un ieslēgšanas sviras, kur es savienoju ar lādes vāku. Paceļot to noteiktā augstumā, Hameleons saņēma sejā tādu devu, ka spēja attapties tikai viesistabā. Savu mehānismu biju papildinājis arī ar primitīvu skaņas signālu, lai veļas glabātavā dežūrējošie varētu saklausīt, ka medījums notverts. Biju sagatavojies, ka mums nāksies tur pavadīt visu nakti, bet Kravcovs nebija no tiem, kam tīk kavēties. Tas arī viss, draugi, un esmu priecīgs, ka uz pasaules vairs nevienam nenāksies saskarties ne ar šo briesmoni, nedz ar viņa var​darbību. Liekas, tu vari būt apmierināts, Zan? Vairāk nekā apmierināts. Paldies, Valt! Tagad ar mierīgu sirdi varu doties pensijā! - Komisārs paspieda manam draugam roku. - Bet gribēju tev vēl kaut ko pajautāt - kāpēc gan Klods Fuā izvēlējās tik sarežģītu ceļu, kā nodot Burbonu bagātības savu pēcnācēju rokās?

Kronbergs nodzēsa cigareti, kas pa stāsta laiku bija izkūpējusi uz pelnutrauka malas, un atbildēja: Nav šaubu, ka visa pamatā bijusi piesardzība. To noteica tā laika politiskā situācija, kā arī fakts, ka valdība bija informēta par to, ka slēptuves vieta zināma vienīgi viņam. Ne velti, atgriežoties Francijā, Klodu gaidīja doku​menti ar svešu vārdu.

Kāpēc Kravcovs izdarīja pašnāvību? - atglaudusi matus, jautāja daiļā namamāte.

Precīzi uz to atbildēt spētu tikai viņš. Taču, pazīstot VDK darbinieku psiholoģiju un ar komunisma idejām saindēto prātu, domāju, ka viņš visu šo laiku - pēc padomju valsts iziršanas - dzīvojis savā, rēgu pasaulē. Nedomāju, ka viņš sevi uzskatīja par slepkavu. Drīzāk jau katrs upuris viņa acīs bija kārtējais, idejai naidīgais, likvidējamais pretinieks. Bet gals… Gals, kā jau katram īstenam fanātikim bezizejas stāvoklī. Taču, kā jau teicu - patiesību zināja tikai viņš viens. Nu ko, draugi, savu darbu mēs šeit esam pabeiguši, tagad laiks mājup. Ko domājat darīt ar dārglietām, Andrē?

Grieze pavērās sievā, un šā īsā skatiena pietika, lai atbildētu: Nodošu tās Francijas valdībai kā atradumu. Nesaskatu nekādas morālas tiesības atstāt šo mantu sev.

Apsveicami, no tiesas, apsveicami. Ne jau manta nes laimi, bet… varavīksne. Ja tevi te nekas vairs neaizkavē, mums būtu laiks doties atpakaļ, Žan.

- Arī man, — Andrē pacēla roku. - Es braukšu līdzi!

Uz Parīzi?

Jā. Aizvedīšu Burbonu bagātības to likumīgajam īpašniekam un pēc tam pavadīšu jūs līdz Rīgai.

Līdz Rīgai? - Kronbergs izbrīnījās.

Protams. Kas gan cits parūpēsies par vecenīti, kurai jau pāri simts gadiem, ja ne mazdēls?

Esmu patiesi priecīgs, ka mums šo ceļu nāksies mērot kopā, - mans draugs atbildēja un piecēlās. - Ejam sakravāties, Robert!

Jau durvīs es viņu parāvu aiz žaketes stūra.

Kas ir?

Mani interesē, kāpēc tu savu ierīci nosauci tik dīvainā vārdā - splāvējmehānisms? Tai labāk piederētos - pūtējmehānisms, vai ne? - es pusčukstus vaicāju. Kronbergs noskurinājās.

Robert, es tādiem kā Kravcovs vislabprātāk ie​spļautu sejā… Tātad kļūdas nav. Kas vēl?

Tu aizmirsi paskaidrot, ko Klods bija domājis ar tiem dīvainajiem aplīšiem? Atceries?

Atceros, - Valts pamāja. - Bet kāda gan tagad tam nozīme, Robert? Burbonu bagātības atrastas.

Noslē​puma vairs nav, bet, pēc tam, kad lieta pabeigta, dīkai interesei manā galvā nav vietas.

Ja nav, tad nav, - es nopūtos. - Tā jau ir… Bet toties tu varbūt varētu pateikt - kam gan bija vajadzīgs izplatīt baumas par spokošanos?

- To būs izdarījis pats Klods Fuā, Robi, — Kronbergs mierīgi atbildēja. Es gandrīz nešaubos, ka tieši tās gan man, gan arī Kravcovam lika domāt, ka patiesā slēptuve atrodas nevis kalnos, bet Kambrona ielā. Viņam vajadzēja ar kaut ko atbaidīt tos, kam par Burbonu bagātībām toreiz bija kāda nojausma. Ne jau visi apkārtējie bija tik godprātīgi kā viņš pats. Astoņpadsmitais gadsimts, kad viduslaiku māņticības vilnis vēl nebija noplacis, šim nolūkam bija īsti piemērots. Tādējādi nav izslēgts, ka nelaimīgās sienā iemūrētās sie​vietes stāsts īstenībā bijis sacerēts tikai pasargāšanai.

Paldies Dievam! Bet diemžēl tu kļūdies. Tas, kas tolaik uzbudināja ļaužu fantāziju un iedvesa bailes, jopro​jām ir dzīvs.

Kronbergs noskatīja mani no galvas līdz kājām un iesmējās: - Vai tiešām tu tici šīm blēņām?

Es paraustīju plecus, un piepeši, kā atbildot uz mana drauga jautājumu, kaut kur namā atskanēja dobjš, sāpju pilns vaids. Necilvēcīgās ciešanas, kas jautās šajās baigajās, sirdi plosošajās skaņās, varēja nākt vienīgi no sievietes mutes…

- Kas tas bija? - es stīvām lūpām nočukstēju.

- Virtuves ventilācija. Reizēm tā iegaudojas, - lietišķi paskaidroja Grieze, un man atlika vienīgi klusībā nopūsties pašam par sevi.