Cilveks, kas skreja pari ielai - Andris Kolbergs by firmaartcom

Annotation

Andris Kolbergs Cilvēks, kas skrēja pāri ielai ROMĀNS IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RīGA 19 Māksliniece Karina Upīte Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

LEITNAT DOBĒN, IENĀCIET PIE MANIS! 1. nodaļa 2. nodaļa 3. nodaļa VILJAMA ĀRGAĻA BIOGRĀFIJA 1. nodaļa 1. nodaļa 2. nodaļa 3. nodaļa 4. nodaļa 5. nodaļa 6. n o d a ļ a 7. nodaļa 4. nodaļa VILJAMA ĀRGAĻA BIOGRĀFIJA 9. nodaļa 10. nodaļa 11. n o d a ļ a 12. nodaļa 13. nodaļa 3. nodaļa 4. nodaļa 5. nodaļa 14. nodaļa 5. nodaļa VILJAMA ARGAĻA BIOGRĀFIJĀ 15. nodaļa 16. nodaļa 17. nodaļa DIEVS DEBESIS PRIEKš VISIEM 6. nodaļa 7. nodaļa 8. nodaļa 9. nodaļa VILJAMA ĀRGAĻA BIOGRĀFIJA 18. nodaļa 8. nodaļa 9. nodaļa 19. no d a ļ a

20. nodaļa 21. nodaļa 22. nodaļa 23. nodaļa 10. nodaļa 11. nodaļa 12. nodaļa LEITNANT DOBEN, IENĀCIET PIE MANIS! 11. nodala EPILOGS ANDRIS KOLBERGS Cilvēks, kas skrēja pāri ielai

LEITNAT DOBĒN, IENĀCIET PIE MANIS! ,,

1. nodaļa Man sacīja, ka tas ir nelaimes gadījums. Pulkstenis varēja būt kādi divpadsmit vai mazliet vairāk, bet tas bija noticis ap desmitiem. Tikai vēlāk es uzskatīju par vajadzīgu laiku precizēt. To izdarīt nebija grūti, jo visas telefona sarunas ar Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes dežūrtelpu tiek ierakstītas magnetofona lentā. Tiklīdz cilvēks uzgriež nulle divi un dežurants noceļ klausuli, automāts fiksē laiku un sāk ierakstu. Saruna bija lietišķa. — Pilsētas dežurants klausās! — Vai milicija? — Milicija. — Te pie mūsu mājas tramvajs sabrauca sievieti. — Sen? — Tikko … Nupat tikai sāk pulcēties cilvēki… — No kurienes jūs, lūdzu, zvanāt? — Es atrodos savā dzīvoklī… Mētru ielā simt trīsdesmit deviņi. — Dzīvokļa numurs? — Divpadsmit. — Paldies, ka pazvanījāt. — Lūdzu, lūdzu … Saruna bija sākusies desmitos un astoņās minūtēs, liekas, notikumu no šī brīža šķīra ne vairāk par minūti. Pēc sarunas viss bija gājis tālāk savu parasto gaitu — atbraukusi ātrā medicīniskā palīdzība, atbraukusi autoinspekcija un eksperti. Viss liecināja, ka ir noticis nelaimes gadījums, par to faktiski šaubu vairs tikpat kā nebija. Es saku «tikpat kā» tādēļ vien, ka dažkārt var apšaubīt arī gluži redzamas lietas. Ievērojot augšminēto, man nebija nekāda prieka braukt aplūkot notikuma vietas bruģi, bet pavēle ir pavēle, un es, paņēmis dienesta automašīnu, braucu. Simt trīsdesmit devītais nams ir liela, pelēka ēka ar pašauriem logiem, tāpēc izskatās smagnēja. Tai ir veci dzelzs vārti, kas noslēdz vārtu telpu līdz pašai augšai, un asfaltēts pagalms, pilns vieglajiem automobiļiem un motocikliem. Pagalmam pretējā pusē ir vēl viens celtnes spārns ar caurbraucamu vārtu telpu, pēc tam vēl viens, bet aiz tā jau stiepjas paralēlā iela — var redzēt garām šaujamies krāsainas automašīnas. Iešana cauri pagalmiem laikam stipri saīsina ceļu, jo gājēju nav mazāk kā uz ielas. Tramvaja sliedes liktas ielas ārmalās līdz ar pašām ietvēm. Nelaimes gadījums noticis citādi, nekā es sākumā iedomājos. Es domāju, ka sieviete, iznākusi pa simt trīsdesmit devītā nama vārtiem, aizmāršībā ir paskrējusi zem garāmbraucošā tramvaja, bet autoinspekcijas slēdziens liecināja citu. Sieviete bija gājusi u z vārtiem. Viņa stāvēja uz ielas braucamās daļas, laizdama garām tramvaju. Tramvaja vadītāja viņu ir redzējusi, bet tad pēkšņi gājēja nokļuva starp pirmo un otro vagonu. Pēc tam viņai neviens vairs, protams, nevarēja palīdzēt, viņa ir vilkta un malta metrus divdesmit, līdz tramvajs spēja nobremzēt. Uz bruģa vēl varu redzēt asins traipiem uzbērtās smiltis un ar krītu apvilktās kontūras — stāvokli, kādā atradies līķis. Apstādinājuši mašīnu pretī namam, mēs brīdi skatāmies, kā pa vārtiem iekšā un ārā nāk ļaudis. Pārejas zīmes gājējiem te nav, taču gandrīz visu laiku pāris cilvēku atrodas uz ielas braucamās daļas, laizdami garām transporta līdzekļus. Vairums ir sieviešu no apkārtējām rūpnīcām — šis rajons celts priekš pirmā pasaules kara, kad Rīga būvējās visstraujāk un galvenokārt uz strādnieku īres dzīvokļu rēķina, viņi ieplūda no laukiem un piepildīja apkārtējās fabrikas. Sievietes izmanto pusdienas pārtraukumus, lai iepirktos, gandrīz visām rokā ir tīkliņi — tām, kas iet

uz vārtiem, tukši, tām, kas nāk atpakaļ, pilni produktiem, jo vairums veikalu atrodas uz paralēlās ielas. Lai gan arī šī iela nav gluži bešā — dažus namus tālāk var salasīt it kā gaisā pakārtiem burtiem veidotu vārdu «Gastronomija». — Vai tev ir kādas šaubas? — man jautā šoferis. — Man par šaubīšanos maksā lielāko daļu no algas, — Es kāpju ārā, lai divpadsmitajā dzīvoklī sameklētu milicijas dežuranta informētāju. Kāpņu telpa ir pašaura, tumša, bet tīra. Dzīvokli es atrodu viegli, vienpadsmitā un divpadsmitā durvis stāv blakus un atšķiras vienīgi ar to, ka vienpadsmitajam ar misiņa plāksni apsista stendere un viena atslēga vairāk. Man atvēra žirgta sieva un, pirms es kaut ko paspēju jautāt, izstāstīja, ka viņa kopš pagājušā gada esot pensijā, bet mājā nevarot nosēdēt, tāpēc strādājot arī ēdnīcā par apkopēju. Es pavaicāju, kā viņai ienācis prātā zvanīt uz miliciju, un viņa man izstāsta vairāk, nekā gribu dzirdēt. No rīta viņa cepusi zaļus kartupeļus, tāpēc sprēgājuši tauki un ar tiem nošķiesta visa plīts virsa. Viņa paņēmusi karstu ūdeni un plīti ar lupatu kārtīgi noberzusi. Lai spīd! Logs bijis vaļā. Un tad viņa izdzirdusi kliedzienu un tramvaja bremzēšanu. — Ko jūs redzējāt, pieskrējusi pie loga? — No sākuma es neko neredzēju. Es tikai redzēju, ka ir apstājies tramvajs, bet bija tāda nojauta, ka labi nav. «Vai kaut kas notika?» es jautāju kaimiņam. — Kādam kaimiņam? — No vienpadsmitā dzīvokļa. Viņš arī bija pienācis pie loga. Kaimiņa istaba ir izvirzīta uz priekšu un nama fasādē veido tādu kā cilni. Lai savāktu vairāk gaismas, blakus platajam logam ir šauri sānlodziņi, kas dod iespēju pārskatīt ielu visā kvartāla garumā. It kā nojautusi par maniem ekskursiem arhitektūrā, saimniece piemetina: — Mums labāki dzīvokļi nekā citiem, tāpēc ka mums ir namsaimnieka dzīvoklis, tikai sadalīts. Tas aizņem visu otro stāvu, sanāktu laikam kāds ducis istabu. — Vai kaimiņš kaut ko redzēja? — centos sarunu atgriezt pie galvenās tēmas. — Viņš sacīja, ka neko nevarot saprast. Jā, gan. drīz piemirsu… Kad es paskatījos ārā, pa Loņu ielu skrēja vīrietis. Loņu iela ir diezgan šaura šķērsiela, kas sākas iepretī simt trīsdesmit devītajam namam, iespiesta starp divu fabriku korpusiem un stiepjas līdz dzelzceļa stacijai. Parasti pa to iet kājāmgājēji, mašīnas redz reti, un man šķiet, ka arī tālāk gar tās malām ir tikai uzņēmumu sētas, bet nav neviena dzīvojamā nama. — Skrēja? — Jā, prom pa Loņu ielu uz stacijas pusi. Kur atradās vīrietis, kad sieviete pakļuva zem tramvaja? Viņš varēja atrasties pavisam netālu no viņas, varbūt pat blakus. Ļoti iespējams, ka blakus. Varbūt viņš sievieti pagrūda. Netīšām? Tīšām? Vienā vai otrā gadījumā viņam bija iemesls bēgt. Ja tāda notikuma brīdī cilvēks skrien projām, tad to var uzskatīt par bēgšanu, bet bēgšana savukārt nav bez iemesla. — Jūs viņu labi ievērojāt? — Nē. — Vecs? Jauns? — Nezinu. Es redzēju, ka viņš skrēja projām. — Varbūt viņam bija kāds zīmīgs apģērba gabals? Galvā platmale? Padomājiet, nesteidzoties padomājiet… — Nē, neko neatceros. Redzēju tikai, ka viņš skrēja… Es labāk nekā jebkurš cits zinu, ka šīs ir vispatiesākās atbildes. Viņa cilvēku vispār ir ievērojusi tikai tāpēc, ka viņš skrējis. Skrejošus cilvēkus ievēro, jo tas mums asinīs nāk līdzi no tāliem gadu tūkstošiem, kad viss bēgošais varēja kļūt mums par barību un mēs savukārt varējām k]ūt par barību visam

pakaļskrejošam. Bet daudz vairāk mēs neko arī neievērojam. Lai ievērotu, vajadzīga īpaši saasināta uzmanība uz to vai citu objektu, to parasti mēs kriminālmeklēšanā gribam uztaustīt, bet tas izdodas reti. Es jau rakstīju diplomdarbu, kad kriminālistikas pasniedzējs mani uzaicināja piedalīties eksperimentā ar ceturtā kursa studentiem, tātad jau gandrīz gataviem juristiem. Pasniedzējs, kā parasti, ienāca auditorijā ar portfeli, izņēma piezīmes un sāka lasīt lekciju. Bet tad viņš no portfeļa izņēma nomizotu kāli, nolika uz katedras un ļāva tam labu laiku pastāvēt, līdz iebāza atpakaļ portfelī. Pēc divām nedēļām mēs izdarījām aptauju. Vairums vispār neko nebija ievērojis, tikai daži varēja pateikt, ka tas bijis kāds auglis, un gandrīz neviens, ka tas bijis nomizots kālis. Un tomēr man šoreiz vajadzēja noskaidrot bēgošā vīrieša pazīmes. Gan jau. Cerēsim. — Vai jūsu kaimiņš arī redzēja skrējēju? — Droši vien. — Viņš ir mājās? — Nē, viņš strādā. — Un pēc pavisam īsas pauzītes precizēja: — Viņš strādā veikalā par vadītāju. Viņu sauc Alberts Cauna. Es pazvanīšu, vai viņš ir uz vietas. Kaimiņa veikalā nebija, teicies braukt uz bāzi, bet neviens nevarēja pateikt, uz kuru. Kas vēl varēja redzēt skrejošo? Citi kaimiņi, kuru logi iziet uz ielu. Tātad man jāaptaujā vēl vismaz pussimts dzīvokļu. To šodien nevar izdarīt. Garāmgājēji? Es varu publicēt vakara avīzē lūgumu atsaukties cilvēkus, kas redzējuši negadījumu, lai gan zinu, ka atsaucas reti, jo tikai retiem patīk staigāt pa milicijām un tiesām, sniedzot liecības. Tas galu galā ir saistīts ar atprasīšanos no darba un citādu ierastā dzīves ritma laušanu. Galvenais — aicinātie būs pārliecināti, ka runa ir par satiksmes negadījumu, ko uzskata par ceturtās šķiras pārkāpumu, lai gan viens piedzēries šoferis pie stūres ir bīstamāks par duci dzīvokļu uzlauzēju. Bet ir pieņemts domāt citādi — un tāpēc ilgi vēl domās citādi. Jā, ja ir runa par bandīta ķeršanu — bija tāds gadījums, kad pa televīziju aicinājām talkā iedzīvotājus; šķita — mums vienlaikus zvana visi Rīgas telefoni. Nodaļu dežuranti nespēja nošķirt graudus no pelavām, signālu bija pārāk daudz, ope-; ratīvās automašīnas nobraukāja liekus kilometru simtus, likās, ka ar savu aicinājumu esam pieļāvuši kļūdu un ka šis kļūdas dēļ tagad pašiem tiek traucēts darbs, taču tā bija tikai šķietamība. Nākošās dienas vakarā atkal ar televīzijas palīdzību varējām izteikt pateicību visiem, kas mums palīdzēja,— bandīts jau sēdēja drošā vietā. Bet šoreiz ir citādi, satiksmes negadījums palīgus neaktivizēs. Kas vēl varēja redzēt vīrieti? Tramvaja vadītāja. Ar viņu man jāsāk. — Vai drīkstu izmantot jūsu telefonu? — Lūdzu, lūdzu! Autoinspekcijā uzreiz pacēla klausuli. — Jūs traucē kriminālmeklēšanas daļas inspektors Juris Dobens … — es runāju salti un oficiāli, bet vada otrā galā uzreiz priecīgi atsaucās: — Sveiks, vecais! Tas mani nedaudz izsit no līdzsvara, jo, ja tu visu mūžu esi nodzīvojis Rīgā un ja šis mūžs tev jau ir divdesmit septiņas vasaras garš, un ja tu esi te trinies ne vien pa vidusskolu, bet arī pa universitāti un nekad neesi bijis tikai tāds mājā sēdētājs, bet apguvis pie Zaņa Dzeņa pat sitienu kombinācijas, ko sāk ar labo roku, kad pretinieks iedzīts ringa stūrī, un ja, apejot afišētos deju kursus, esi mācījies ballītēs rokenrolu, čarlstonu, tvistu unšeiku, ja visu to tu esi darījis, tad bezgala daudziem cilvēkiem ir tiesības tevi uzrunāt ar «Sveiks, vecais!» un tu gandrīz nekad nevarēsi uzminēt, kas to saka, lai gan atzīties savā nezināšanā tev būs neērti. Un tu mēģināsi laipot. — Sveiks! Mani interesē lieta par nelaimes gadījumu Mētru ielā … — Sievišķis zem tramvaja? — Jā. — Ta lieta ir pie manis; kas tevi tur interesē? — Tramvaja vadītāja.

— — — — — —

Tad drāz šurp, viņa vēl ir te! Kāds tev bija kabinets? Pa kreisi no ārdurvīm. Uz redzi! Man vajadzētu satikt jūsu kaimiņu, — saku saimniecei. Viņš mēdz būt ap astoņiem, — viņa laipni atbild.

2. nodaļa Pēdējos gados, kopš cilvēkus no pilsētas sāk spiest ārā automobiļi, autoinspekcija laikam ir mūsu visbiežāk apdzīvotā teritorija. Visādā ziņā apakšējā stāva gaitenis bija pilns pilsoņiem un pilsonēm, kas alkatīgi lasīja satiksmes noteikumu brošūriņas, vietu trūkuma dēļ turot tās paceltas tieši virs galvas. Kāpnes uz augšējo stāvu veda no gaiteņa otrā gala, tādēļ man cerību tur nokļūt nebija gandrīz nekādu. Jā, ja man mugurā būtu mundieris ar leitnanta uzplečiem, kurš mājā karājas skapī, ja man mugurā būtu mundieris, šī dzīvā siena manā priekšā, protams, pavērtos, bet mugurā man ir pelēks rupjvilnas džemperis, liecinieks par laikiem, kad es vēl biju precējies. — Varbūt jūs mani tomēr palaidīsiet garām? — es diezgan uzstājīgi noprasu cilvēkam, kas spītīgi negribēja mani pat pamanīt. Cilvēks lēni un negribīgi paspiežas sāņus, bet visapkārt sāk kladzināt, ka viens jau iegājis tikai paprasīt un jau veselu stundu nenākot ārā. Lielā uzgaidāmā telpa augšējā stāvā ir patukša. Pāris cilvēku pie galdiem raksta paskaidrojumus, un sieviete saraudātām, sarkanām acīm koda lakatiņa stūri. Mugurā viņai ir tramvajnieku šinelis ar zīmotnēm, un man nav šaubu, ka šurp esmu nācis tieši viņas dēļ. — Sveiks, vecais! — es saku, ieraudzījis cilvēku aiz rakstāmgalda, lai gan viņam ir augstāka dienesta pakāpe un pats viņš kļuvis apaļš un solīds kā sudraba naudas gabals. Mēs mācījāmies dažādos kursos, bet universitātes .basketbola komandā bijām visīsākie. Lai gan toreiz tas vēl pilnīgi nebija pārvērsts par guliveru spēli, mēs air saviem metru astoņdesmit varējām spēlēt tikai aizsardzībā, mest «tālos» un «pustālos» un sērīgi noskatīties uz atlecošajām bumbām. — Kas tevi dīda? Kas traucē tavu miegu? — Es jau teicu. — Tas ir tīrs nelaimes gadījums. Vēl sekcija nav taisīta, bet man šķiet, ka tas sievišķis ir bijis pamatīgi sadzēries. Viņa palaidusi garām motorvagonu un tad neskatīdamās likusi soli uz priekšu. No ielas puses starp vagoniem nožogojošā pinuma nav, tas ir tikai trotuāra pusē, krustojuma dēļ ātrums mazs, un viņa iekāpusi tieši spraugā. — Kāds krustojums? — Tur pretī ir Loņu iela. Tāda maza ieliņa, ko okupējuši gājēji. Tramvaja vadītāji to zina un vienmēr tur samazina ātrumu. — Tev ir aculiecinieki? — Jā. Viens uzgaidāmajā telpā raksta paskaidrojumu, tu varēsi aprunāties arī ar viņu. — Kabineta īpašnieks pieceļas, atbrīvodams man savu vietu pie rakstāmgalda. — Kāpēc šī lieta tevi tik ļoti interesē? Paraustu plecus. Es arī vēl nevaru saprast, kāpēc tieši šis nelaimes gadījums izpelnījies Šefa ievērību. — Šefs pavēlēja. — Ahā! Tātad jūs viņu arī saucat par Šefu! — Viņam nedzirdot, par Šefu, viņam dzirdot, par biedru pulkvedi. — Un domājat, ka viņš to nezina? — Es arvien vairāk sāku domāt, ka viņš vienmēr visu zina. — Uz redzi! — Bet, pie durvīm nonācis, viņš apgriežas un piebilst: — Runā saudzīgi, viņa ļoti pārdzīvo. Jā, un pasveicini Gitu! — To nu es tev neapsolu, — cenšos atbildēt rāmi. — Kāpēc? — Mēs izšķīrāmies. Pavasarī. — Atvaino, bet man pat prātā nevarēja ienākt, ka jūs varat šķirties!

— Zini, man arī ne. — Uz redzi! Man vēl arvien sāp viss, kas atgādina šķiršanos ar Gitu. Es, protams, to neizrādu, tāpat kā neizrādīju tad, bet trulā sāpe nepamet mani. Tramvaja vadītājai ir gadi trīsdesmit pieci, viņa nav skaista, nav arī neglīta — viena no tām sievietēm, kurām vīriešu lielum lielais vairums paiet garām neievērojuši, bet, ja kāds ievēro un apprec, tad parasti viņiem tas nav jānožēlo. Viņa zina, ka pie notikušā nav vainojaņia, ka viņu arī nevaino, un tomēr notikušajam, tam faktam, ka ar viņas līdzdalību — attālu, nesodāmu un tomēr līdzdalību — gājis bojā cilvēks, viņa, šķiet, nespēs pārkāpt. Viņa to pārdzīvo traģiski, te raud, te smēķē, te lec kaut kur pavisam malā no uzdotā jautājuma un visu laiku atkārto, ka varējusi vēlreiz paskatīties spogulī, un nelīdz mani iebildumi, ka viņa taču nevar skatīties visu laiku tikai atpakaļ. Viņa ir izšķīrusies rakstīt depo vadībai lūgumu E ārcelt citā darbā, un tā laikam ir labāk, jo pret raukšanu viņa kādu laiku izturēsies slimīgi nervozi. — Vai viņai paiika bērni? — viņa pēkšņi man jautā. — Nezinu, — es atbildu. — Mēs par viņu absolūti neko nezinām. — Varbūt bērni ir dārziņā… Gaida… Viņa sevi runājot uzkurina, un es jūtu, ka saruna jābeidz pēc iespējas ātrāk. Un dusmojos uz sevi par godīgumu — varēju taču samelot, ka bojā gājušajai nav ne bērnu, ne vīra, ne piederīgo. Par laimi, uznāk mūsu dežūrinašīnas šoferis apskatīties, kur esmu palicis, un varu viņu palūgt liecinieci aizvest uz mājām. Lai gan saruna mums diez kā nevedās, biju uzzinājis, kas mani interesēja. Sievieti tramvaja vadītāja bija redzējusi, vīrieti ne. Varbūt viņš ir tikai možās pensionāres fantāzijas auglis? Tā domāt man nebija lemts ilgi. Notikuma brīdi tramvajs ir bijis tukšs. Vagonā sēdējuši daži cilvēki, bet tramvaja vadītājas kabīnes pusē tikai viens. Vīrietis pāri pusmūžam. Viņš ir no tās liecinieku šķiras, kuri man vissimpātiskākie. Viņš te nav nācis, lai paslepus justu līdzi vadītājas nelaimei un kaut kā mēģinātu griezt visu viņai par labu, un nav nācis arī ka tāds, kas ar savu liecību domājas novēršam visas pasaules netaisnības. Viņš ir vērtīgs liecinieks, jo atšķirībā no tramvaja vadītājas viņam bijusi laupīta iespēja skatīties uz .priekšu, viņš varējis skatīties tikai uz .sāniem un to arī darījis. Kad viņš ir izstāstījis precīzi to pašu, ko uzrakstījis paskaidrojumā un kas atbilst tam, ko liecinājusi tramvaja vadītāja, es pēkšņi jautāju: — Bet vai vēl kaut .ko neredzējāt? Kustībā… Viņš mirkli iegrimst domās, tad, piemiedzis acis, saka: — Redzēju vīrieti… J.a tā sakāt, redzēju gan. .. Viņš aizskrēja pa to ieliņu… Es nezinu, ka sa'iic… — Loņu … — Jā, Loņu ieliņu .. Tramvajs jau bremzēja … — Viņš sievieti pagrūda? — Nē, to es nezinu … Sieviete jau manam logam bija paslīdējusi garām. Pavisam tuvu. Tad bija kliedziens, tramvajs bremzēja, es pagriezos atpakaļ, redzēju skrejošo vīrieti, bet es viņam pat it kā nepievērsu uzmanību, piecēlos, lai redzētu, kas noticis ar sievieti, bet tā arī neredzēju. Tramvajs apstājās. — Kā vīrietis bija ģērbies? — Nezinu, nevaru pateikt. — Ar galvassegu? Bez? — Nevaru pateikt. — Bet sievieti ievērojāt?

— Viņai bija brūna rokassomiņa ar apaļu, hromētu sprādzi. Cehu. Laikam pamanījis manā sejā neticību, viņš steidzīgi piebilst: — Tas ir saistīts ar manu profesiju, es modelēju dažādus galantērijas priekšmetus, ari sieviešu rokassomiņas. Vairākus gadus atpakaļ mums par šīm apaļajām sprādzēm bija strīds uz dzīvību un nāvi. Vienā no mūsu lielajām mašīnbūves rūpnīcām pēc štancēšanas atlikumos izmeta tieši tik lielus metāla ripuļus, kādus mums vajadzēja sprādzēm. Pirmo partiju mēs saņēmām par skārda cenu, bet. . . Atvainojiet, es aizrāvos! — Turpiniet, turpiniet… — Pēc saspringtās sarunas ar tramvaja vadītāju tā man ir lieliska atslodze. -Es mēģināšu īsāk. Pēc latn lielā rūpnīca uzskrūvēja cenu — un sākās strīdi. Tāpēc šīs sprādzes jnan tagad var rādīt pa kilometru — un es pazīšu. — Tātad rokassomiņa tomēr ražota Rīgā? — Nē, modeļi pat nav līdzīgi, tikai sprādzes. — Un ko vēl ievērojāt? — Vai runāt atklāti? — Protams. — Viņā bija kaut kas vulgārs, it kā izteikta iespēja viņu viegli iegūt. Atvainojiet, ja es kļūdos, bet man tā izskatījās. Tas ir viss. Dažas minūtes pēc tam, kad es atgriežos nodaļā, man piezvana Šefs, laikam viņš lūdzis dežurantu brīdināt par manu ierašanos.

3. nodaļa

— Leitnant Doben, ienāciet pie manis… — Un klausule tiek nolikta. Kādā formā tas pateikts? Vēstījuma? Pavēles? Laikam tomēr vairāk pavēles, jo teiktais vienmēr tiek precīzi izpildīts. Gandrīz vienmēr. Tāpēc ka Šefs nekad neuzdod uzdevumu, kas nav izpildāms. Ja viņš pats nav pārliecināts, ka to var izdarīt, tad nekad neaizmirst piebilst — «lūdzu, pamēģiniet!». Ielieku seifā dokumentus, aizslēdzu kabinetu un dodos ceļā uz augšējo stāvu. 17 Gaitenis ir garš un kailsienains. Dīvainā kārtā uzskatāmās aģitācijas stendi, kas vietām pie tās piekārti, daira sienu vēl kailāku, jo tiem trūkst nepieciešamības siltuma. Tieši pretī mana kabineta durvīm pieplakusi sienas avīze. Milzīgs finiera dēlis ar milzīgiem finiera burtiem augšējā malā — «KARTĪBAS SARDZE». Burti ir zeltīti, ar reljefa virsmu. Es no vidusskolas laikiem atceros, kā tādu taisa. Apsmērē ar līmi, uzkaisa putraimus un tad noklāj 2 4233 ar zelta bronzu. Uz sola tieši zem sienas avīzes, it kā vainagoti zeltītajiem burtiem «Kārtības sardzē», mēdz sēdēt pilsoņi — nereti pat gludi skūtiem pakaušiem —, kuri ar manu gādību nonāk tiesas apskāvienos un pēc tam labošanas kolonijās uzzina, ka darbs no pērtiķa radījis cilvēku. Pieklauvēju. — Lūdzu! Šefam ir plašs kabinets ar lielu rakstāmgaldu un garu, tumši pulētu galdu, kas piebīdīts rakstāmgaldam burta «T» veidā. Apspriedēm. Ar šādu mēbeļu izkārtojumu kabinetos sākas īpaša laužu kategorija, kas ir vai arī ļoti cītīgi cenšas izskatīties labi organizatori. Ja no «T» veida galdiem kāds tiek pārcelts pie parastā rakstāmgalda, tad tas gandrīz vienmēr ir pazeminājums amatā. Mūsu Šefs savu kabineta iekārtojumu uzņem kā pašu par sevi saprotamu, nekad neviens nav manījis viņa pieķeršanos tam, ne arī kādu īpašu attieksmi pret to, un tas viņu mūsu acīs vērš simpātisku. — Piesēdiet, Doben! — Paldies! — Es apsēžos rakstāmgaldam vistuvākajā krēslā. Šefs smēķē garas kubiešu cigaretes ar gandrīz melnu tabaku un kodīgiem dūmiem. Kādu mirkli, kā parasti, viņš 'klusē. Sakoncentrēdamies. Sakoncentrēdamies kā augstlēcējs pirms lēciena vai šķēpmetējs pirms metiena. Viņš ir liela auguma, vienmēr iededzis tumši brūns. Viņam ir piecdesmit pieci gadi — tieši uz pusi vairāk nekā man —, un tik vecs viņš arī izskatās. Uzvalkus viņš šūdina pie laba drēbnieka un diezgan spilgtus, virskrekla apkaklīte vienmēr ir pedantiski gluda un tīra, kaklasaite moderna un ar modernu mezglu. Viņš nēsā citrondzeltenas kurpes, cimdus un tādas pašas krāsas ādas platmali. Un tumšas, lielas acenes. Viņam ir smagas zella apročpogas un smags zelta rokaspulkstenis ar sprādzi. Ja šīs mantas valkārtu es, tad noteikti izskatītos sists uz ārišķību, bet viņš, ņemot vērā viņa stāvokli, vecumu un dienesta pakāpi, ar šiem atribūtiem panāk gluži pretējo efektu, kļūst it kā svarīgāks, pat simbolizē stabilitāti. Mēs zinām, ka daži par viņa ģērbšanās manieri smīkņā — īpaši tie, ikas visur mēdz izrādīties kā parādē. — Doben, ko jūs paguvāt? Jūs esat pārliecināts, ka tas ir nelaimes gadījums? — No notikuma vietas ir aizskrējis kāds vīrietis… — Turat aizdomas? — Jāsagaida medicīniskās ekspertīzes slēdziens. Autoinspekcijā domā, ka tīrs nelaimes gadījums. — Un jūs? — Man nepatīk tas skrejošais vīrietis. Vai sievietes personība vēl nav noskaidrota?

Šefs pakrata galvu. Viņš laikam grib kaut ko teikt, bet viņu pārtrauc sekretāres balss skaļrunī uz rakstāmgalda attālākā stūra: — Biedri pulkvedi, no bankas … — Lai ienāk! Pie durvīm īsi pieklauvē, un kabinetā uzrodas divi mazi, korekti vīriņi. — Mēs no bankas, — viņi reizē saka. — Lūdzu, piesēdieties! — Šefs norāda uz krēsliem un noliek viņiem priekšā uz galda brūnu rokassomiņu ar hromētu sprādzi. 2' Vīriņi, it kā viņi ar to vien diendienā nodarbotos, atver somiņu un sāk ņemt no tās ārā naudu. Simtrubļu zīmēs. Lielu kaudzi naudas simtrubļu zīmēs. Es nekad neesmu redzējis vienkopus tik 19 daudz naudas un laikam nekad neredzēšu. Bet abiem vīriņiem šī nauda, šķiet, neizsauc nekādas emocijas, viņiem pat acis spožāk neiespīdas. Viens no viņiem sāk naudu lietišķi pārskaitīt. Vīriņa pirksti gandrīz vai ņirb. Simtnieki ir glītās paciņās pa deviņi, pārlocīti ar desmito. Pārskaitījis vienu paciņu, pirmais vīriņš to piestumj otram, un arī tas, pirkstus ņirbinot, pārskaita. — Vienpadsmit tūkstoši četri rubļi un sešdesmit kapeikas, — pirmais vīriņš pēc brīža paziņo. — Es tūlīt izrakstīšu čeku. Tie četri rubļi un kapeikas blakus pārējai naudas kaudzei man atgādina drupatas uz nenokopta galda. — Esiet tik laipni! — Šefs pamāj. — Lūdzu! — Šefam piebīda aizpildītu veidlapu, kuru viņš ļoti uzmanīgi izstudē. Otrais vīriņš atver savu portfeli ar rāvējslēdzēju un saliek naudu tajā. — Varbūt jums piekomandēt apsardzi? — Šefs jautā. — Paldies, mūs apakšā gaida bankas automašīna, — saka pirmais vīriņš un pieceļas. — Paldies un uz redzēšanos! — Otrais vīriņš paklanās. Tad viņi abi izgaist. Šefs pētoši paskatās manī. — Tā ir tās sievietes somiņa. Es, Doben, par to jums iepriekš neko neteicu, lai nepamudinātu priekšlaicīgiem slēdzieniem.

VILJAMA ĀRGAĻA BIOGRĀFIJA ;;;

1. nodaļa Kad viņš pamodās, Beala un puika jau bija projām. Beatai darbs slimnīcā sākās agri, bet, būdama apveltīta ar lielu kārtības mīlestību, viņa mēdza ierasties vēl agrāk, lai tad, kad atnāks apkopējas un sanitāres, viņai viss jau būtu sagatavots un tām nevajadzētu dīki gaidīt maināmo gultas veļu, sodu grīdu mazgāšanai vai ko citu. Beata bija priekšzīmīga saimniecības māsa, un slimnīcas administrācija viņu nereti minēja citām kā piemēru. Atsperēm čīkstot, viņš pagriezās, lai varētu saskatīt pulksteni. Deviņi. Vajadzētu celties. Rolim skolā sākas otrā stunda, viņam iešāvās prātā. Aiz loga nīka apmācies oktobris. Lietus bija smalks, miglai līdzīgs, tāpēc uz palodzes krita tikai •retas, smagas piles. No jumta. Viņš vēl arvien flegmātiski skatījās pulkstenī, kas jautri tikšķēja uz pulētā galda virsmas, it kā aizslidinādams pa to sekundes. Istaba, kā vienmēr, bija tīri un svētdienīgi uzposta, Beata pat akurāti salikusi uz krēsla atzveltnes viņa vakarā pa roku galam nomestās drēbes. Tumšais ozolkoka parkets spīdēja blāvi — kā ezers naktī. Vajadzētu celties, viņš vēlreiz nodomāja un tomēr palika gultā, skatīdamies pulkstenī. Galva dunēja, muti vilka čokurā sausums, pakrūtē spieda kā ar īkšķiem, un negribējās absolūti neko darīt. Negribējās, šķita par grūtu pat pakustēties. — Es neesmu alkoholiķis! — viņš pēkšņās dusmās iesaucās. — Es uzturu ģimeni! Es pārnesu mājās visu algu un vēl vairāk! Dzīvoklī neviena nebija, un viņš varēja kliegt droši. — Lai visi būtu tik iztikuši kā mēs! — viņš atkal iesaucās, skatīdamies uz lielekrāna televizoru, ko pa atvērtajām durvīm varēja redzēt otrajā istabā. Kāpēc es kliedzu? Gribu dzirdēt savu balsi? Gribu sevi pārliecināt? Par ko? Un apklusa kā nokaunējies. Pulksteņa rādītāji neatvairāmi virzījās uz priekšu. It kā padodamies tiem, viņš piecēlās, aizgāja uz vannas istabu un atgrieza karstā ūdens krānu. Arī viņa diena bija sākusies. Viņam tā iesākās ar bārdas skūšanu un vannu. Mazliet trīcēja rokas, viņš baidījās, ka žilete, šņāpdama īsos bārdas rugājus, iecirtīs arī ādā. Pēc vannas viņš jutās možs, bet zināja, ka šī sajūta nepaliks uz ilgu laiku, ja to nenostiprinās ar melnu kafiju. Viņš aizdedzināja gāzes plīti un uzlika kafijkannā vārīties ūdeni. Uz virtuves galda, pārklātas ar tīru dvieli, gaidīja brokastis. Viņš apzieda baltmaizes šķēli ar aknu pastēti un ar piespiešanos apēda. Kafiju gaidīdams. Kārtīgi paēst varēs pusdienās. Lieliski izgludināts virskrekls — Beata pēc mazgātavas tos vienmēr mājās pārgludina —, kaklasaite, uzvalks, pāris reižu ar suku kurpēm, lietus mētelis, platmale. Un gatavs. Lielā rīta joņosana jau bija garām, automašīnas ripoja paretās rindās un it ka nesteigdamās — mīksti, klusi, negaudinot motorus un nečīkstinot bremzes. «Iešu kājām,» viņš nolēma. «Tas man nāks par labu.» Viņš pagāja garām jaunajai Ģertrūdes baznīcai, veikalam «Prasmīgās rokas», kur pārdeva dažādu rūpniecības uzņēmumu produkciju nelikvīdus un pārpalikumus un ko bija ielencis sievu bars ar maisiem padusē, garām Vidzemes tirgum, garām kafejnīcai, kur no rītiem varēja dabūt arī konjaku, šķērsoja Miera ielu, paskatījās pa labi uz mazo skvēriņu pie slimnīcas sētas, novērsās, nolieca galvu un pielika soli. Tur jau viņi atkal sēdēja, tie, kas ar savu esību viņu biedēja! Uz skveriņa sola, satupušies kā salijuši, nelaimīgi zvirbuļi, nīka seši vai septiņi cilvēki. Nīka tas, kas bija palicis pāri no cilvēkiem. «Zilā divīzija», kurai nebija sakara ar Franko palīdzības korpusu

fīreram. Vecene Oļa, kas pirms vairākiem gadiem spekulēja ar zivīm, bet tagad diedelēja un zaga šādus tādus sīkumus, lēja glāzē kaut kādu duļķaini violetu dziru, un šo procedūru pavadīja viņas bēdubrāļu alkatīgie skatieni. Tā, klāt bija darbnīca. Priekštelpā, mīkstajos atzveltņos ieslīguši, šķirstīja modes žurnālus pasūtītāji. — Labrīt! — viņš sveicināja pieņēmēju, kas pie sava galdiņa numurēja kvītis. — Labrīt, priekšniek! Viņš nozuda aiz portjerām. Viņa — piegriezēja istaba bija tukša, bet tālākajās jau dūca šujmašīnas, un varēja dzirdēt, ka gludinātājs Saša liek ligzdās ap čuguna krāsniņu savus pletdzelžus. Saša neatzina elektriskos gludekļus, jo amatniekam tie bija par viegliem, ja vajadzēja šūt biezos ziemas mēteļus. Pārnācis no citas darbnīcas, Saša atveda līdzi savu čuguna krāsni ar visiem pletdzelžiem, kurai bija vismaz simts gadu, — pletdzelži rindoja apkārt tai speciālās ligzdās, tie bija no monolīta metāla, ļoti smagi, ar nodilušiem koka rokturiem. Krāsns izplatīja telpā svelmainu karstumu, kura dēļ darbnīcas sievieši, kam vasarās uz miesas nekad nebija vairāk par plānu halātiņu, tomēr vai ģība pie vaļējiem logiem, bet darbs ar šiem gludekļiem veicās daudz ātrāk, tāpēc nedzirdēja pat skaļāku kurnēšanu. Viņš iekāra skapī mēteli, bet «zilā divīzija» vēl arvien neizgāja no prāta. Viņš paskatījās spogulī — mati bija sasukāti nevainojami. Kāpēc tādiem ļauj vazāties apkārt? Viņš atkal jau domāja par vrakiem uz parka soliņa. Garais, ar tūku apvilktais piegriezēja galds gaidīja amatrīkus. Viņš izņēma no atvilktnes taisnos un figurālos lineālus, centimetra mēru, izvilka no zamšādas futrāļa lielās šķēres un sāka asināt krītu. Tā viņi tur, velns parāvis, sēž katru rītu! Denaturāta lacēji! Viņš nometa krītu, piegāja pie telefona un uzgrieza milicijas numuru. — Dežurants klausās, — laiski atsaucās vada viņā galā. — Seit zvana modes ateljē vadītājs Viljams Argalis. Zināt, tas vairs nav paciešams! Nākot uz darbu, katru rītu es redzu skvērā uz Miera ielas stūra sēžam visādus deklasētus elementus. Lieto alkoholiskus dzērienus, rupji lamājas. Tur garām tomēr iet sievietes un bērni… Iebraucējiem var rasties pilnīgi nepareizs priekšstats par mūsu pilsētu … Dariet taču kaut ko! — Skvērā uz Miera ielas stūra? — Jā. — Paskatīsimies… — Lūdzu, paskatieties gan! Uz redzēšanos! — Visu labu! Kad viņš nolika klausuli, viņam bija novēlies kā liels smagums. — Kas tev, Vili, lēcies? — Saša bija ienācis nemanot un pa skroderu modei atsēdies uz galda malas. Acīmredzot viņš bija dzirdējis visu sarunu. — Riebjas skatīties! — Sitieni neviens neko nevar padarīt. Sitie ir neaizskaramas personas. — Aizraus uz atskurbtuvi, ka nebūs ko redzēt! — Sitos nekur nerauj. Šitādus atskurbtuve neņem pretī, jo no viņiem neko nevar iekasēt, — tur viņus visus pēc ģīmjiem pazīst. — Manis pēc lai ar viņiem dara, ko grib, bet lai viņi tur nesēž! — Nekas neiznāks! Tici man! Vienu laiku jau viņus mēģināja likt darbā, bet strādnieki no viņiem vairs nav. Aiziet, kādu sīkumu nosper un atkal pazūd. Vai tu pieņemtu? Nepieņemtu! Domā — citi ir dumjāki? Man ir vīniņš. — Es negribu. — Pavisam? — Varbūt vēlāk.

— Diezin vai vēlāk būs. — Nenomiršu. Iedzēru kafiju. — Skaties, ar to kafiju var sabeigt sirdi! Jā, tas veikalvedis gaida uz uzprovi. Neredzēji? — Nē. — Ir, ir! Tup ka ķipis. Ja tu tomēr vienu glāzīti gribi, es atnesīšu. — Nevajag! Viljams jau uzlaikošanai sadiegto uzvalku rindā meklēja veikalveža svītraino žaketi. Veikalvedis bija izdevīgs klients un uzvalkus šūdināja bieži, lai gan pats vadīja gatavo apģērbu veikalu. Sadabūjis meklēto, Viljams pabāza galvu vestibilā un sauca: — Biedrs Cauna! Alberts Cauna bija cilvēks, kas vienmēr un par visu smējās. Viņš smējās par savu papliko galvvidu, smējās par saviem piecdesmit gadiem un smējās par savu lielo vēderu, kas smejoties kratījās starp divām šaurām, modernām bikšu lencēm. Pie tam viņa smiešanās nebija uzbāzīga vai mākslota, tajā nemanīja dziļi slēptu īgnumu vai kādu dzeloni — Cauna smējās patiesi un ar prieku par pasauli, kurā viņam ir tā laime dzīvot. Un šajā patiesajā priekā viņš bija ar mieru dalīties. Ar Viljamu viņi bija pazīstami jau gadus piecus, Viljams vairs nevarēja atcerēties, kurš no paziņām viņu atsūtīja uz ateljē. — Man sacīja, ka jūs mani mācēšot iztaisīt tievu kā pātagas kātu, — Cauna pirmajā likšanās reizē teica. — Sagādājiet, ja varat, mana veikala skuķiem to prieku! Kā tajā dziesmā — Daugav's malā slaids kā niedra Pidriķis reiz dzīvoja… — Kas jums šuva līdz šim? Cauna nosauca veca un dārga privātmeistara uzvārdu. Viljams brīdi svārstījās. Viņš zināja, ka šis viņa slavenais kolēģis strādā akurāti, bet ka viņam piemīt vainas, kas ir gandrīz visiem vecajiem meistariem. Reiz iemācījušies amatu, viņi it kā sapulcējās kalna galā un vairs neredzēja tālāk, kur kāpt. Un tad viņi tā arī teica: «Mums tālāk nav kur kāpt!» Un vairs cīnījās tikai savā starpā par mazsvarīgiem sīkumiem, katrs uzskatīdams sevi par visaugstāk uzkāpušu. Parasti viņus traucēja skatīties plašāk un dziļāk zināšanu trūkums, jo vismaz līdz šī gadsimta pirmās trešdaļas beigām valdīja uzskats, ka amatniekam ir jāprot tikai lasīt un rakstīt, un tāpēc retam bija pilna pamatskolas izglītība. Mode mainījās, virzoties augšup pa dubulti vītu spirāli, cits pēc cita modeļos atgriezās vecie elementi, ar kuriem «miera laika amatnieki» jau bija strādājuši pirms daudziem gadu desmitiem, tāpēc viņi domāja, ka priekš viņiem nekā jauna vairs nav, un tāpēc viņi šos vecos elementus vienkārši pārcēla uz modernajiem uzvalkiem. Viss it kā bija kārtībā, viss it kā bija pareizi, lielā rutīna palīdzēja pielīdzināt, nogludināt, un tomēr klienti redzēja, ka pašūtajos uzvalkos trūkst tās elegances, ko viņiem solīja attēli modes žurnālos. Un nevarēja saprast, kāpēc. Bet vaina slēpās pašos pamatos — piegriešanas sistēmās, pēc kurām strādāja vecie meistari. Piegriešanas sistēmas dzima, nodzīvoja savu laiku un mira, atdodamas vietu nākošajām — daudz sarežģītākām, daudz precīzākām, atbilstošākām modelētāju ieceru realizēšanai. Dažādās pasaules malās tās izstrādāja, pārstrādāja un gadu no gada uzlaboja milzīgi institūti, savu darbu virzot uz piegriezuma līniju eleganci un materiālu ekonomiju. Jaunās sistēmas bija gandrīz vai neapgūstamas vecajiem meistariem. Viņi bija mācīti pēc Kadiķa grāmatām, pēc Kadiķa sistēmas, kad uzvalka piegriešanai pietika zināt pārdesmit formulu, bet nu jau vajadzēja strādāt pēc rietumvācu Millera, kur formulu jau ir gandrīz divi simti. Ja modelēšanas institūtu jaunās grāmatas kādreiz arī nonāca līdz vecajiem meistariem, tad, ieskatījušies tajās, viņi tās atrada par sarežģītām un noliedza. Kāpēc mežģīt smadzenes ar kaut kādu algebru, ja «pēc Kadiķa» ir skaidri un gaiši teikts: «izdali gurnu apkārtmēru ar četri un pieskaiti vienu centimetru». Kāpēc mežģīt smadzenes, ja pasūtītāji, vienalga, stāv garās rindās un

maksā to pašu naudu? Viljams Argalis piederēja paaudzei, kas savu piegriezēja karjeru nebija sākusi ar slotu meistara darbnīcā, bet ar tehnikuma beigšanu, viņam algebra īpašas pūles nesagādāja. Un, par laimi, viņam nebija sveša ari profesionālā godkārība. Ja Viljams mazliet svārstījās, baidīdamies uzsākt cīņu ar vecmeistaru, tad vaina nebija jāmeklē viņā pašā — par sevi viņš bija drošs —, Viljams baidījās par savu šuvēju brigādi, jo viņš nestrādāja augstākās klases ateljē, bet otrās kategorijas darbnīcā. Labi, viņš beidzot izšķīrās, ja nevarēs citādi, pats kādas stundas pasēdēšu pie šujmašīnas. Arī šoreiz veikalvedim Caunam žakete gulēja kā uzlieta, un, kamēr Viljams ar spraužamadatām ielāgoja plecu augstumu, Cauna jautri tērgāja: — Jūs, meistar, mani izputināt! Ja cilvēkam ir tik labs skroderis kā jūs, tad viņš netiek garām nevienam drēbes gabalam. Roka pati grābsta ķešā pēc maka. Sitas jau būs kāds desmitais ancuks, kuru jūs man šujat, vai ne? — Apmēram. — Nu, tas nemaz nav tik daudz. Ir tāds franču rakstnieks Balzaks, tam pēc nāves palikušas simt vestes. Zēl, ka tagad vestes atkal ārā no modes, es vestē jutos ļoti ērti. Žakete mazliet traucē, ja ir kas jāpārnes vai jāpaceļ. Tagad jau veikala direktors ir pa pusei tāds kā krāvējs — bieži vien pašam jāstaipās. Noliktavas strādniekus nevar dabūt. Jums jau cauri? Taisni žēl vilkt nost! — Pienāciet pēc dienām trijām, domāju, ka uzvalks būs gatavs. — Nekas, nekas, — Cauna atmeta ar roku un sāka ģērbties, — man nekādas īpašās steigas nav. Steigties nevajag, kas steidzas;, tas klūp, bet, kas klūp, tas krīt gar zemi. Apģērbies Cauna veikli attaisīja savu portfeli, izņēma lielu zīdpapīrā ietītu pudeli un nolika uz galda. — «Havannas klubs». Pa vienai tējkarotei pirms gulētiešanas vai pa tējas glāzei pēc ēšanas, halia-ha! — Paldies! — Viljams pudeli ar ierastu kustību ielika nelielā skapītī. Tur tā atsitās pret citām jau tukšām un dzidri ieskanējās. — Uz redzēšanos! — Visu to labāko! Cauna laikam vēl nebija izgājis pa ārdurvīm, kad klāt bija Saša. — Smalks šņabis? — Tev smalks deguns. Jau burās! — Ķēmā. Tādā mazā, smukā ķēmiņā… — Ej strādāt! — Kāds var būt darbs, ja apakšniekam jāizdzer arī priekšnieka porcija? — Ej, cilvēki mani gaida! Saša nemaz neapvainojās, ka tiek aizdzīts atpakaļ gludināt. Viņš nekad un ne par ko neapvainojās. Klientu bija kāds ducis vai mazliet vairāk, bet Viljams ar viņiem ātri tika galā, jo atšķirībā no «vecajiem meistariem» viņam uzlaikošana daudz darba neprasīja. Vairāk laika viņš zaudēja piegriežot, jo Millera sistēma paģērēja precizitāti. Tiklīdz Viljams uzstiepa uz galda audumu un uzasināja krītu, Saša bija klāt atkal. — Parīt divdesmit pirmais datums, — Saša teica. — Nu, un tad? — Viljams bija drūms. — Pārtikas rūpniecības darbinieku diena. Es apskatījos kalendārā. Bulkas ēdu? Edu. Tātad man ir pienākums iedzert par pārtikas darbiniekiem. Un tu ari ēd bulkas. — Sašam bija rāmā dzērāja neatlaidība, kura nedzird nekādus iebildumus. — Ja tu iedzersi vēl vienu glāzīti, tu būsi galīgi pilns.

Tā nebija taisnība. Vecais Saša nekad nebija galīgi pilns, viņš vienmēr turējās vienā reibuma līmenī un iedzēris neklenderēja riņķī pa darbnīcu, bet strādāja. — Tas, kas manī bija iekšā, tas pie tās karstās pečkas jau ir izgarojis. Viljams atmeta ar roku. — Bet tikai vienu! — viņš piekodināja. Saša sadabūja skapītī pudeli, atskrūvēja metāla uzgriezni, pielēja sev glāzi un izdzēra. — Tā ir manta! — izpūzdams dedzinošu dvašu, Saša lielīja. — Tu negribi? — Nē. — Bet ja ta labi padomā? Pašam paliks vieglāk, vakar jau iznāca tomēr par daudz. — Uzkūlās tas dullais ar savu spirtu! Saša jau lēja. — Pusīti, — Viljams brīdināja. Rums ielija rīklē maigs un apaļš. — Labi, jāiet pletēt! — Saša ielika pudeli atpakaļ skapītī. — Es ienākšu vēlāk. Viljams izlika pa audumu piegrieztnes, atzīmēja kontrolmērus, apvilka lielākajām piegrieztnēm līnijas un dzēsa tās, piedzīdams kontrolmēriem. Pēc tam nāca kārta sīkumiem. Nekā jauna te viņam nebija, piegriežņu pamatkārtība gandrīz nemainījās, un pusglāze ruma, protams, traucēt nevarēja. Gluži otrādi — tā darīja možāku. Viņu tikai nedaudz uztrauca tas, ka viņš sāk dzert arvien agrāk no rītiem. Pirms vairākiem gadiem darbnīcā cilāt glāzes atļāvās vienīgi pēc slēgšanas, tagad to darīja jau pēc pusdienas laika, bet viņš pats nereti ieņēma jau no rīta, lai gan atmostoties bija cieši apņēmies šodien nebaudīt ne lāsi. Tas kreinta. Kremta nespēja apņemšanos izpildīt. Apņemšanās tik ļoti zaudēja savu vērtību, ka nu jau viņš apņēmās nedzert katru rītu un šo apņemšanos lauza bez sevišķiem sirdsapziņas pārmetumiem. — Biedri Ārgali, pie telefona! — no priekštelpas sauca pieņēmēja. Viljams pēc balss pazina Caunu. — Cienījamo meistar, man ir vērā ņemams priekšlikums! — Jā, es klausos. — Viljams domāja, ka Cauna vēlēsies mainīt žaketes modeli, vēl jau šo to izmainīt varēja. — Es lieku priekšā kopīgi paēst pusdienas. — Hm… — Neatsakieties nu, dariet man to prieku! Tas nebūs vienkāršas pusdienas. Vismaz es tā ceru. — Jāpadomā … — Meistar, es gaidīšu! Nokāpiet pie manis veikalā, kad esat no steidzamajiem darbiem izbrīvējies! Uz redzīti! Iegājis atpakaļ savā istabā, Viljams nolēma izdzert vēl pusglāzīti. Ruma pudele jau atkal bija nokritusies — droša zīme, ka Saša paspējis te būt vēlreiz. Nē, labāk iet pusdienās nekā piesūkties ar Sašu! Caunas veikals nebija tālu. Tas atradās uz stūra neapmestā ķieģeļu mājā, un lielo logu dēļ tam varēja redzēt cauri. Veikals nebija nekāds milzenis, tajā strādāja tikai dažas pārdevējas, bet dzīvās vietas dēļ te laikam ietirgoja brangi, jo tas vienmēr bija cilvēku pilns. Gari, hromēti statīvi stiepās visā zāles garumā, l!Z tiem bija sakārti mēteļi un uzvalki, lai pircēji preci varētu aptaustīt un pagumzīt. Tā viņiem patika, un tā viņi labprātāk pirka. Gar iekšējo sienu rindojās uzlaikošanas kabīnes, pie kurām stāvēja pārdevējas gaišzilos uzsvārčos. Tūlīt aiz uzlaikošanas kabīnēm atradās durvis ar melnu, respektablu plāksnīti «Direktors». No tām lejup pagrabā veda stāvas kāpnes. Pretim pirmajām kāpnēm bija vēl otras, kas izgāja uz nama pagalmu. Tā bija dienesta ieeja. Pa to rītos nāca personāls, piegādāja preces un ieradās pēc naudas inkasenti. Abas kāpnes kopā veidoja tādu kā burtu «V», kura sānu līniju apakšējais punkts beidzās noliktavā, pilnā tādiem pašiem statīviem un pakaramajiem kā augšā.

Vienā no noliktavas kaktiem bija spoži apgaismots stikla būris, kurā pie neliela rakstāmgalda sēdēja Alberts Cauna un kaut ko atzīmēja pavadzīmēs. Kā sargādami viņam aiz muguras stāvēja divi neapģērbti manekeni pārlieku rožainā krāsā. — Tā nu es, meistar, te dzīvoju, — Cauna jautri teica. — Tūlīt iesim! — Viņš jau vilka mēteli. — Nekā sevišķa nav… Uķis! Bet negribas uz citu veikalu prasīties, mēs te pārpildām plānu. Ko līdz varens kabinets, ja maciņš patukšs? Alantas no bāzes es arī māku izplēst labas. Varbūt jūsu kundzei vajag kažoku? Man daži ir. Sibīrijas vāvere. Padārgs, bet krāsotais trusis jau arī vairs nav lēts. Un tie sintētiskie… Kārtīga dāma tādu mugurā nevelk. Sibīrijas vāvere ir retums, uz letes tie nemaz nemēdz būt. — Nevajag. — O, tad jums ir laimējies, tad jūs esat apskaužami apprecējies! Es gan nevienu sievieti nepazīstu, kurai nevajag kažoku. Patiesībā Beata par kažoku jau sapņoja sen, bet tādas naudas Viljamam nebija. 2. nodaļa «Vilnis» bija neliels, bet mājīgs restorāns ar sarkaniem mākslīgas ādas krēsliem, spodru grīdu un neuzbāzīgu interjeru. Vakaros te nedejoja, un tas zināmā mērā noteica apmeklētāju sastāvu — jaunatne iegriezās reti, lielākoties nāca vecāki vīri darīšanu pilnām galvām un viesnīcas apdzīvotāji, zem kuras «Vilnis» atradās. — Es parasti te nāku pusdienot, bet šoreiz ir sevišķs gadījums, šoreiz mums pasniegs kaut ko īpašu, — Cauna stāstīja. Kad pienāca viesmīlis, viņš atteicās no ēdienu kartes un prasīja, lai pasauc šefpavāru, kurš tūlīt arī parādījās — smaidošs kā augusta mēnestiņš. — Sumināti, sumināti!… — tas ar profesionālu lišķību balsī sveicināja. — Zupas taču neēdīsim, vai ne? Nav ko pieliet vēderus ar zupām! Zupas atšķaida kuņģa sulu, bet konjaks to uzlabo. Ja jūs paļaujaties uz manu izvēli, tad sāksim ar aukstu vārītu lasi. — Mēs uz tevi, gudreli, pilnīgi paļaujamies! — Cauna pamāja ar galvu. Cauna bija no tiem, kuriem reibumu nemana, lai gan viņš izdzēra ne mazāk kā Viljams. Šefpavārs izmeta pa glāzītei, atvainojās un skrēja uz virtuvi rīkot darbus. Viņš tā pie galdiņa uzradās vairākas reizes, līdz nozuda virtuvē pavisam. 33 Ap pieciem Viljamā pamodās apzinīgums un viņš teica Caunam, ka viņam jāejot atpakaļ uz darbnīcu, jo tur noteikti vēl gaidot klienti, bet Cauna viņu negribēja laist. Beidzot vienojās pasēdēt vēl pusstundu. Velns zina par ko viņi tik interesantu runāja, bet, kad Viljams par darbu atcerējās nākošreiz, bija jau septiņi un vairs neredzēja iešanai 3 4233 jēgu — darbnīcu var aizslēgt arī pasūtījumu pieņēmēja. — Sēžam tālāk, — sacīja Cauna. — Šodien mums tas neko nemaksā. Šodien maksā šefpavārs, jo viņa sieva tika pie Sibīrijas vāveru kažoka. — Un pamāja viesmīlim, lai atnes vēl vienu pudeli. Pēc stundas Cauna pamanīja pie blakus galdiņa divas jaunas sievietes vakariņojam — laikam iebraucējas, kas dzīvoja tepat viesnīcā, — un ierosināja tās aicināt šurp. — Manis dēļ viņas var sēdēt turpat, — Viljams sacīja. — Man ir sieva, kura ir skaistāka par viņām abām kopā. Un bez tam es mīlu savu sievu un viņa mīl mani. — Es arī kādreiz biju precējies, bet vairs neprecēšos. — Kāpēc? — Tāpēc, ka šķiršanās vīriešiem pārāk sālīti izmaksā, ho-ho! — Nevajag šķirties! — Tālredzīgāk ir nemaz neprecēties. Prozīt! Lai gan uz ielas svilpoja ass vējš un Viljamam līdz mājām ko iet vairāki kvartāli, sakarsušo galvu tas

neatdzesēja nemaz — konjaks bija iesēdies dzi]i. Beata vēl negulēja, lai gan parasti šajā laikā gujarnistabā uguns vairs nedega. Viljams iztaustījās cauri priekšistabai, dzirdēja, kā, sīkdams caur degunu, cietā miegā guļ Rolis. Viņam bija kauns, ka atkal ir sadzēries, un droši vien .būtu vieglāk, ja Beata viņu sagaidītu ar dusmu brāzienu. Bet viņa sēdēja klusa, ceļgalus pie zoda pierāvusi, līdz pusei apsegusies ar vatēto segu. Zem plānā naktskrekla viļņoja lielas, vingras krūtis. Kaut arī iereibis, Viljams redzēja, ka viņa ir satraukta. — Piezvani uz darbu, — viņa bez ievada sacīja. — Pusnaktī tur var būt tikai spoki. — Viljams gribēja būt asprātīgs. Tad Beata izstāstīja to mazumu, ko viņa pa telefonu bija izspiedusi no Sašas. Tūlīt pēc pusdienas laika savākušies un gaidījuši vairāki klienti. Kad pagājusi stunda, viņi sākuši uzplīties pasūtījumu pieņēmējai, lai pasaka precīzi, kad būs piegriezējs. Viņi velti nevarot tērēt laiku, viņi gribot zināt, kad šajā darbnīcā beidzot būs kārtība. Pieņēmēja no sākuma mierinājusi ar nodeldēto«Tūlīt būs, mazliet pagaidiet!» — bet vēlāk vaja< dzējis ķerties pie pasaciņas par pārvaldes priekšnieka pēkšņi izziņoto apspriedi. Kā par nelaimi, izrādījies, ka viens klients ir no avīzes. Viņš teicis, ka jau sen gaidījis tādu faktu, un aizdrāzies pie pārvaldes priekšnieka. No turienes tad atgāzusies vesela komisija. Tā neļāvusi pieņēmējai aizslēgt arī darbnīcu, to izdarīt drīkstot tikai pats vadītājs. — Vai tad līdz šim laikam darbnīca vēl būtu vaļā? Beata paraustīja plecus un palīda zem segas. Viljams piegāja pie telefona un uzgrieza darbnīcas numuru. Jau pēc otrā pīkstiena kāds pacēla klausuli — un nepazīstama balss teica: — Hallo! Viljams, neko neatbildējis, paskatījas pulkstenī — bija pāri pusnaktij. s* Beata beidzot aizmiga, bet Viljams gulēja uz muguras vaļējām acīm un klausījās, kā uz ielas lēnām pieklust automobiļu trokšņi. Tātad tik tālu gan, viņš domāja. Esi nožūpojis darbnīcas vadītāja posteni. Tagad tu droši vien būsi ierindas drēbnieks, dzersi vēl — būsi tikai gludinātājs, dzersi vēl… Un viņš atcerējās vrakus skvēriņā un garo, kaulaino veceni Oļu, kas dalīja violeto šķidrumu. Tas viņu uzrāva kājās un mudināja glābties. Tikai viņš nezināja, kā 35 to darīt. Beidzot viņš izlēma piezvanīt veikalvedim Caunarn. Kad viņš īsumā bija izstāstījis lietas būtību, Cauna teica, lai tūlīt braucot pie viņa. Lai gan bija nakts vidus, Cauna šiverējās pa virtuvi, vārīdams ūdeni kafijai. — Sēdēdama tavā darbnīcā līdz pusnaktij, komisija būs tā pārskaitusies, ka noteikti tevi izlidinās, — Cauna prātoja. — Pa to līniju tevi pazīšanās neglābs. Es zinu tikai vienu ceļu. Tev jālaižas uz Strauti ārstēties. Pret alkoholismu. Tā ir pārbaudīta taciņa, citi pa to cilpo trīs un vēl vairāk reizes un vienmēr atgriežas no turienes ar zīmīti kabatā, ka nu ir eņģelīši. Arī tev iedos tādu papīrīti. — Tas nav tik vienkārši. Es jau kādreiz domāju par ārstēšanos. Ir vajadzīgas visādas analīzes, tas velkas nedēļām. — Aizgādā sievai darbnīcas atslēgas un uzraksti žēlabu pilnu vēstuli pārvaldes priekšniekam! Atvainojies par nebrīdināšanu un uzšņāp vēl kādu pusduci līdzīgu muļķību — tās patīk. Analīzes tevi lai neuztrauc, es visu nokārtošu. DIEVS DEBESIS PRIEKS VISIEM ,,,,,

1. nodaļa Piecdesmito gadu sākumā tagadējā Brasas gaisa tilta vietā atradās dzelzceļa pārbrauktuve ar rokas vinču paceļamu šķērskoku un apaļu alus kiosku pilsētas centra pusē. Kiosks bija diezgan prāvs, svētdienās, kad Mežaparka trasē dārdēja motosports, kioskā saspiedās pat lidz pussimts vīru, galdiņi bija mazi, apaļi un balstījās uz vienas kājas kā raganu namiņi. Vairums vīru par galdiņiem likās zinis tikai tad, kad kausi jau rādīja sausus dibenus. Viņu uztverē galdiņi bija domāti tieši sauso kausu nolikšanai. Pilnos viņi turēja rokā un dzēra tāpat, pastutēdami kādu sienu, vai izgāja uz ielas svaigā gaisā. — Dievs debesīs priekš visiem, — teica tumīgs vīrs, iznākdams no bufetes saulītē. Katrā rokā viņš bija iemanījies saņemt pa trim pilniem alus kausiem, gar kuru zaļganajiem stikla sāniem vēlās un slīdēja biezo putu pikuči, līdz neprātam satracinādami izslāpušos rindas galā. Vīrs uzmanīgi nolika kausus sētmalē uz lielās dēļu kastes vāka, kur sētnieks glabāja savus darbarīkus, un sāka lēnām, tīksminādamies liet sevī zeltaino šķidrumu. — Gauners! — sauca viņam no rindas, kad viņš pacēla otro kausu. — Dievs debesīs priekš visiem, katrs pats priekš sevis! — vīrs svarīgi sacīja, nopūta zemē putas un ķērās pie trešā. Izdangā bufetniece — mutīgs sievišķis ta ap četrdesmit, kas katru rītu sāka darbu baltā, stērķelētā priekšautā un baltos, stērķelētos uzročos, lai vakarā tos nestu mājā mazgāt, cietināt un gludināt, — pildīja no mucas kausos alu un atvairīja tos, kas spiedās virsū letei. Tas notika neticami vienveidīgi: kāds pļāpādams aizmirsās un piespiedās ar plecu vitrīnai, lepnā, stiklotā vitrīna, kura letei bija tikai uzlikta, paslīdēja pussprīdi uz priekšu. Vēl sprīdis — un tā ar skaistu, šķindošu troksni nogāztos uz grīdas, bet tik tālu tā nekad netika, jo bufetnieces modrās, brūnās acis visu pamanīja savlaicīgi. Uz vienas alus mucas gala stāvēja padziļa paplāte ar alus kausiem, kuros sēdās putas. Alus bija mazliet par siltu, tāpēc putas sēdās lēni, un dažu kausu, lai dabūtu pilnu, vajadzēja liet trijos paņēmienos. — Kas vēl nebūs? Stāvēt nemācēs? —Bufetniece nolika puspildīto kausu paplātē un tik nikni paskatījās uz vainīgo, ka šķita — viņš tūlīt sadegs un uz piemīņātās grīdas paliks tikai pelēku pelnu kaudzīte. Pēc tam viņa devās pie vitrīnas un atbīdīja to atpakaļ sākuma stāvoklī. Vitrīna nebija diezin kāda dārgumu krātuve — maizītes ar apžuvušām ķilavām, kurām sviests virsū palicis tik daudz, cik ar naža muguru nevar nokasīt, maizītes ar tādu pašu apkaltušu sieru un aizpagājušajā nedēļā ceptas ķimeņmaizes, kas jau skanēja kā barankas. Ienācis kioskā, Zutis uzreiz novērtēja situāciju un manīgi nostājās rindas gadā aiz platplecaina ugunsdzēsēja jaunā uniformā — tas izskatījās mazliet piepūties, lai sevi labāk varētu izrādīt. Zutis no ārpuses caur durvīm bija glūnējis diezgan ilgi, līdz pie letes izveidojās viņam nepieciešamais rindas garums. Nostājoties aiz ugunsdzēseja, viņš atradās tieši līdz ar vitrīnas attālāko galu. Uzmanīdams katru bufetnieces kustību un vienlaikus paredzēdams, vai viņas nākošais skatiens nevar būt adresēts vitrīnai, Zutis pabāza gar leti roku, piespieda pirkstus vitrīnas gala stiklam un sāka to klusi bīdīt atpakaļ. Kad izveidojās sprauga, Zutis pa to iebāza roku un aizstiepās līdz ķimeņmaizīšu šķīvim, kas viņam bija vistuvāk. Maizītes varēja aizsniegt tikai ar pašiem pirkstu galiem, ja tās būtu mīkstas, pirksti tās spētu ne vien satvert, bet arī noturēt, taču maizītes bija cietas. Viss šķita notiekam vienā mirklī — ķimeņmaize skanēdama nokrita uz grīdas, bufetniece pārmaiņas pēc iekliedzās: «Oho!» — Zutis metās uz durvīm, bet ugunsdzēsējs apsviedās un paspēja iecirst roku viņa vējblūzes mugurā. Zibenīgi un asi, kā peli ķerdams. Sekoja sabiedrības reakcija — jo vairāk kāds baudījis alu, jo spējīgāks pedagogs viņš sev liekas. — Pa oriņiem! Ritīgi sadot pa oriņiem! — Pieklapēt un pēc tam milicijai! Izeja uz durvīm bija noslēgta, roka ieķērusies mugurā. Alus dzērēji visapkārt sašutumā murdēja kā

vēži kulē. Gaidīja, kurš dos pirmo dunku, lai sekotu priekšzīmei, taču, par laimi, tik pilns vēl neviens nebija. Varbūt gaidīja bufetnieces slēdzienu, galu galā taču viņa ir apzagtā. Zutis sāka klusi īdēt, rīdams naida asaras. Apzinātās bezspēcības asaras. Mati bija savēlušies netīrās pinkās, rokas melnas, sen ūdeni neredzējušas. Asarām atstājot uz neglītās, piņņainās sejas gaišākas taciņas, divkrāsainā no vecām segām šūtā vējblūzē — viss, ko mode spēja radīt no pēckara nabadzības, — kailajās kājās pusjukušas tenisčības un izsalkuma spiediens pakrūtē — tāds nu viņš tagad stāvēja tiesātāju vidū. Bufetniece apgāja riņķī letei, saņēma puiku aiz auss, bet neplēsa. — Cik tev gadu? — viņa jautāja. — Vienpadsmit, — Zutis šņukstot sameloja. Viņam jau bija pilni divpadsmit. Bufetniece palaida vaļā viņa ausi, piegāja pie letes, uzlika uz šķīvīša divas ķimeņmaizes, atvēra pudeli limonādes un iedeva to visu Zutim. — Ēd! Incidents šķita izsmelts. Ugunsdzēsējs palaida zeņķi vaļā un sameklēja savu vietu rindā pēc alus. Puika, vēl arvien īdēdams, nolika limonādes pudeli uz galdiņa blakus tukšiem, alus putām aplipušiem kausiem un sāka badīgi ēst. Šķiet — visus iekaut gribētājus apmierināja notikuma attīstība, un viņi ar prieku atsāka izgaršot apiņu rūgtumu. — Kā tevi sauc? — bufetniece laipni jautāja. — Zutis, — puika atbildēja. Zutis reizē bija viņa uzvārds un iesauka. Tikai vārds Vilberts pēdējā laikā bija kaut kur pavisam noklīdis. — Mamma ir? Zutis papurināja galvu, jo mute bija piestūķēta ar ķimeņmaizi. — Tēvs? Zutis pamāja, ka tēvs ir. — Kur tu guli? — Mājā. — Ēd vien! — Bufetniece domīgi sarauca pieri un gāja atpakaļ aiz savas letes. Laikam tēvs dzer, viņa nodomāja. Izkļuvis no bufetes, Zutis pievienojās gājēju straumei, kas plūda pāri dzelzceļam, lai mēģinātu laimi pie iekļūšanas sabiedriskajā transportlīdzeklī. Svētdienās, kad notika motosacīkstes un pa asfaltu drāzās uz «Nortoniem» abi līderi Grīnbergs un Pops, tramvajnieki vienpadsmitajai līnijai piespēlēja vēl krietni daudz vagonu, taču ari ar tiem nepietika. Katafalkiem līdzīgie salonvāģi ar raustāmiem bronzas zvaniem un vaļējām platformām aplipa kā spieta izraudzīts zars. Sēdēja uz buferiem un jumtiem, rokās atkārušies, stāvēja uz kāpnītēm, un pretībraucošie tramvaji piebremzēja, lai skatītos, vai kādu neaizķers. Rīta pusē miliči vēl mēģināja uzturēt kārtību, bet pirms pusdienas laika jau bija galīgi atteikušies no šī nodoma. Nokļuvis Mežaparkā, Zutis pirms biļešu pārdevējas galdiņa palīda zem norobežojošajām virvēm un, trases sargu svilpju treļļu pavadīts, šķērsoja šoseju, viņš zināja, kur tēvu var meklēt. Gar virvēm, kas, apkārtas trīsstūrainiem, sarkaniem karodziņiem, stiepdamās no priedes uz priedi, apņēma sacīkšu apļa iekšējo un ārējo malu, stāvēja līdzjutēji. Viņi šķirstīja programmiņas, atzīmēja tajās ar zīmuļu galiem garām pajoņojušo motociklu numurus, ēda saldējumus, brīžiem sauca: «Urrā!» — ja kāds no dalībniekiem aplī bija apsteidzis citu un nu >drāz.a pa priekšu. Brīvajos Laika posmos starp braucieniem viņi aizstaigāja līdz daudzajām bufetēm pēc karstām desiņām vai pīrādziņiem. Visomulīgāk iekārtojās ģimenes. Gādīgās mājasmātes bija ņēmušas līdzi smagas somas ar piknika gardumiem un baltus galdautus. Viņas tos izklāja pauguriņu galos, no kuriem tad visi ģimenes locekļi un draugi, šķīvīšus ar zeltītām apmalītēm klēpī turēdami, varēja pilnām mutēm vērot cīkstēšanos trasē. Vel pagājušajā vasarā Zutis gāja garām šīm ģimenes saliņām kaunīgi, kā lietū noklīdis kucēns, viņš it

kā baidījās, ka tūlīt kāda mājasmāte paķers koku un viņam sitīs, dzīs projām, un viņš nezin kāpēc jutās tā, 'it kā viņām būtu tiesības to darīt. Bet tas bija pagājušajā vasarā, Šogad viņam jau zibēja acis uz tukšajām pudelēm, kuras daudzi nevēlējās stiepi lidzi tālajā ceļā uz tramvaju. Un, ja vien rastos iespēja, viņš nekautrētos paķert arī kaut ko citu. Paķert vienalga ko, gan jau vēlāk varēs pārdot vai iemainīt pret ēdamo. Visvairāk skatītāju pulcējās ap «Aso līkumu», kur stāvi pakalni izveidoja visai pieņemamu amfiteātri, bet pārāk trakulīgi braucēji slīdēja pagriezienā šķērsām pa asfaltu vai, aizslīdējuši līdz smilšanajai apmalei, tika izmesti kā kovboji no segliem. Taču lielajam vairumam šo kritienu nejuta asins piegaršu, un tādēļ tos skatījās un gaidīja ar interesi. Sevišķi jau tādēļ, ka ikviens šāds kritiens nesa līdzi nelielu sensāciju un korektīvas uzvarētāju vietu izkārtojumā. Pretī nelielajām dēļu tribīnēm, kur uz šosejas balsnīja finiša līnija, starp priedēm un aiz milzīgas krāsota skārda plāksnes ar liesmainu saukli «Stādīsim koksagīzu kvadrātligzdās!», atpūtās pirms skrējiena vai jau pēc skrējiena sacīkšu motocikli. Starp tiem grozījās vīri ādas blūzēs ar rāvējslēdzējiem un elkoņos iekārtam ķiverēm, te staigāja tiesnešu kolēģijas amatpersonas ar dzeltenmelnrūtotiem starta karodziņiem padusēs, te palaikam saskrēja sajūsminātie līdzjutēji, lai sviestu gaisā uzvarētājus ar visiem motocikliem. Gadījās, ka braucējs, kas tik cieši bija turējies motocikla ragos visu garo trasi, pēkšņi nespēkā tos palaida vaļa, un tad gaisā viņi lidoja atsevišķi, bet urrāja abus. Pirms starta te vēl parūcināja motorus, vēlreiz pārbaudīja, kā turas paštaisītie izpūtēji, kas atgādināja trombonus, un ar platknieblem pievilka dalībnieku numuru stiepļu stiprinājumus. Tēvs sēdēja, atbalstījis muguru pret koku, un skatījās uz priekšu stiklainām acīm. Viņam iepretim bija notupies viens no braucējiem un kaut ko prasīja. Zutis tikai dzirdēja tēva atbildi: — Viss kārtībā … Galvenais — mieru … Jautātājs sašutis piecēlās kājās un uzklupa tuvākajiem vīriem, kuriem, spriežot pēc stūrainajām, spožnagotajām un kokardētajām cepurēm, ari bija tiešs sakars ar motocikliem un motosportu. — Kurš mērglis jau paspēja pieliet Zivtiņu? Vienreiz par to vajag nopietni parunāt! Tagad es varu mierīgu sirdi nemaz nebraukt uz starta, bez pieregulēta karburatora man tur nav ko darīt! — Paregulē pats! — Es māku regulēt tāpat kā tu un kā visi pārējie! Bet tā kā Zivtiņš mēs nemākam neviens! Un kāds mērglis pielej viņu pilnu jau pirms starta! Valsts meistarsacīkstēs! Kad sāka pirms kārtējā brauciena rūcināt motorus — rūcināt, protams, ir pārāk maigs vārds tam elles troksnim, no kura, šķita, apbirs priedēm visas skujas, — motociklu atpūtas bāze uzreiz kļuva tukša no cilvēkiem, jo visi aizsteidzās noskatīties startu un redzēt vietu kārtību pēc pirmā apļa. Pat Zutis Vecākais, starp motosportistiem iesaukts Zivtiņš, mēģināja izkustēt no savas sēžas mīkstajās sūnās, tomēr viņam tas neizdevās, un viņš atmeta ar roku. — Viss kārtībā … Galvenais — mieru … Zutis Vecākais atgriezās no kara, zaudējis vairāk nekā roku vai kāju. Viņš bija zaudējis cerības kļūt par to, par ko vēlējās būt. Pēc izglītības viņš bija inženieris mehāniķis, pirms mobilizēšanas leģionā viņš jau bija vairāku patentētu izgudrojumu autors, un kāds populārs žurnāls buržuāziskās Latvijas republikas pēdējos gados bija publicējis divu izskatīgu un laimīgu jaunu cilvēku fotogrāfiju. Paraksts skanēja — «Laulības inteliģentu aprindās. Konservatorijas absolvente, dziedātāja Veronika Daudone, sniegusi savu roku inž. mech. Jānim Zutim». Ar Zuti saistījās Latvijas mehānikas cerības, un Zuša cerības saistījās ar Latvijas mehāniku un lauksaimniecības mašīnu fabriku «Iganta». Padomju Latvijas nodibināšanu Jānis Zutis pat it kā nemanīja — ne viņa, ne sievas vecākiem nekas tāds nepiederēja, kam draudētu nacionalizācija, politikā viņš nemaisījās, jo uzskatīja to par tukšu salmu kulšanu — galu galā jebkuru valsti tomēr virza ekonomiskās sviras —, bet kā tehnokrāts sprieda, ka sociālisms tomēr ir lielāku iespēju pilns. Kad sākās karš, viņš ilgi stāvēja krustceles, nezinādams, uz kuru pusi iet. Viņam visu vajadzēja

pārdomāt, bet nebija laika. Un viņš pieņēma visneracionālāko lēmumu — nogaidīt. Ja vācu armijā viņš būtu iestājies brīvprātīgi, ja viņam būtu apziņa, ka jākaro tieši tajā pusē, viņš kara beigās mazāk būtu zaudējis. Viņš varētu zaudēt, piemēroties ikdienai un dzīvot revanša gaidās, bet vismaz būtu kā dēļ dzīvot. Bet viņš vācu armijā bija tikai ieklīdenis, tikai mobilizēts latviešu leģionā. Kapitulācija viņam šķita kā atpestīšana. Izsēdējis gūstekņu nometnes un izslimojis cingu, Zutis Rīgā atgriezās tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā. Darbotieskāres pilns. Pārējais viņam bija gandrīz vienaldzīgs — viņš gribēja strādāt. Strādāt — tas bija galvenais. Viņa galva bija pilna ideju, kas sakrātas karalaikā un gūstekņu nometnē. Viņš šīs idejas gribēja realizēt. Tās bija idejas par spēka pārvadu uzlabošanu un motoru jaudas lietderības koeficienta celšanu. Stāšanās darbā vērtās par loti svarīgu notikumu. Zutis apģērba uzvalku ar svītrainām smokinga biksēm un vesti, iebāza vestes kabatā sudraba pulksteni — Nē, par direktoru negribu… Direktors vairāk ir administratīvs darbinieks, tam vajadzīgs cits talants. Brokastīs kadru daļas vadītājs bija ēdis tikai rupjmaizes šķēli ar plānu margarīna kārtiņu, lai vairāk paliktu bērniem. Kā sācis kara gados badoties, viņš vēl nebija dabūjis kārtīgi paēst. Vēl spēkā bija kartiņu sistēma, ja nebūtu tās, ģimeni vispār nevarētu uzturēt. Tirgū viss maksāja fantastiskas cenas, par savu algu viņš varētu nopirkt kilogramu cūkgaļas un ceturtdaļpūra kartupeļu. Labi, ka kartupeļi nebija jāpērk; kad uz Rīgu pārvācās sieva, viņi dabūja ģimenes dārziņu pie hipodroma. Dārzeņi izauga. Ja rudeņos pagulēja darbarīku būdiņā, arī zagļus varēja atvairīt, un ziemā vajadzēja pirkt tikai maizi, cukuru, aizdaru un mahorku. Vakar sievu tirgū bija piekrāpuši ar konserviem: amerikāņu cūkgaļas vietā, — svešā mēlē velns zina kas uz tās rakstīts, — izrādījās, ka bundžā ir pupas ar tomātu mērci. Sieva raudādama staigāja visu rītu. Un tagad te viņa priekšā stāv šis tips lakkurpēs un prasa galvenā konstruktora posteni. Viņš varbūt ir uz mani šāvis, varbūt tieši viņa dēļ man tagad nav kājas. Es, maksādams ar savām asinīm, esmu viņu uzvarējis, bet tagad viņš stāv manā priekšā lakkurpēs. Galvenais konstruktors — tas nozīmē, ka viņš ir viens no tiem pieciem, kas rūpnīcā saņem pirmās kategorijas «litera kartiņas». Tiem nevajag ģimenes dārziņos atkauties no zagļiem, tie katru nedēļu saņem litru kondensētā piena, cūkgaļu un vēl konfektes. Tātad es par savām asinīm dabūšu redzēt, kā mani bērni ēd rupjmaizi ar margarīnu, bet tavi laizās ap kondensēto pienu? — Ārā! — kadru daļas vadītājs iebrēcās. Un pie viena sakliedza muļķības: — Mums nevajag nekādus ar Tālavijas breloku, atloka pogcaurumā iesprauda baltu neļķi un aplika košu kravati. Un, piesvilpodams pirmskara šlāgera melodiju, viņš iemaršēja kadru daļā. Kadru daļas vadītājs, cilvēks saņurcītā blūzē, ar koka stumbeni kājas vietā, sagaidīja viņu piemiegtām, neuzticības pilnām acīm, ar kādām varētu sagaidīt diversantu, kas fabrikā ienesis čemodānu ar sprāgstvielām. Sevišķu neuzticību izraisīja kravate, breloks un lakādas kurpes. Par ko šis tips vispār priecājas? Kadru daļas vadītājs nebija īstais cilvēks tai krēslā, kurš viņam uzticēts, bet īsto cilvēku trūka, kadru daļā alga bija maza, neviens tur negribēja strādāt. — Ko jūs vēlaties? — Pietiek slinkots! — Ko jūs protat? Zutis nezināja, ka darbā pieņēmējam ir tikai pamatskolas izglītība. Zinātniskiem terminiem bagātā valodā viņš izklāstīja savas zināšanas mehānikas jomā. Darba devējs neizrādīja, ka no visas garās runas neaptver ne desmito daļu, viņš pat sāka šķirstīt kaut kādus dokumentus, lai liktos, ka runa viņam ir pavisam saprotama.

— Tātad kādu darbu jūs gribat? — Viņš atkal piemiedza acis. — Es domāju, ka vispiemērotākais būtu tāpat kā agrāk… — Ja vajag aizņemties simtu, prasi vismaz tūkstoti, Zutis nodomāj.a un .cirta par visu banku. — Rūpnīcas galvenais konstruktors … Kadru daļas vadītājam nobāla pat lūpas. — Bet par direktoru jūs negribat? Jānis Zutis mirkli padomāja, tad papurināja galvu. konstruktorus, konstruktoru laiks ir beidzies! Kungu laiks ir beidzies! Administrējošo kadru trūkums lika rīkoties taupīgi ar cilvēkiem, kam ir gaišas galvas. Uz katru fabriku iznāca labi ja pa vienam. Zuša bijušajā fabrikā tāds tagad bija partorgs; ja viņš pēc tam būtu aizgājis pie partorga, viss droši vien nokārtotos, taču Zutis nezināja, ka tāds partorga postenis vispār eksistē. No fabrikas Zutis izgāja vairāk apjucis un pārsteigts nekā satriekts. To, ko četros gados nebija iespējusi Gebelsa propaganda, ik pa brīdim atgādinādama, ka pēcrevolūcijas Krievija ir barbaru zeme, kam amerikāņi piesviež desmitriteņainos studebekerus un citu tehniku, to pāris minūtēs paveica cilvēks, kurš nebija iesēdināts īstajā krēslā. Zutis mēģināja apjēgt, kā valsts varēs iztikt bez konstruktoriem, bet nevarēja. Visas viņa domas bija savērpušās neatšķetināmā mudžeklī, viņš gāja, sev priekšā neko neredzēdams. Ļeņina un Ģertrūdes ielas stūrī viņam gandrīz uzbrauca virsū ar tačku — tur novāca gruvešus. Tīrīs nama sienas vēl slējās gaisā, bet vidus bija tukšs — atgādināja vecu, pārlūzušu ozolu ar izdedzinātu dobumu. Viņš atcerējās, ka tajā namā bija kinoteātris, bet neatcerējās nosaukumu. Apdullis viņš aizgāja līdz Vidzemes tirgum. Pie sieviešu atejām milicis ķēra papirosu spekulantes. Milicim parādoties, sievas pajuka uz visām pusēm, taču vienu tas paspēja sakampt aiz tirgus somas. Uz ielām ļaužu bija maz, bet tirgus murdēja. Gandrīz katram vajadzēja kaut ko pārdot vai pirkt. Spiežoties cauri drūzmai — Zutis pats nevarētu pateikt, kāpēc te klīst, — viņam piedāvāja saharīnu, veļas zilumu, eļļas krāsu, ziepjakmeni un žiletes. Neviens taču nezināja, ka viņam kabatā nav ne kapeikas. Un tad pēkšņi atskanēja prieka pilns rēciens: — Lai dzīvo Latvijas mehānikas cerība! Zutim it kā atvērās acis. Viņa priekšā apkampienam atplestām rokām un appūstu, piesarkušu seju stāvēja bijušais rotas biedrs Alberts Cauna. — Sveiks! — Zutis vēl arvien nebija īsti attapies. — Uz šito satikšanos es maksāju daudzus mazus šņabīšus! — Alberts, kas arvien bija stipri plātīgs, sagrāba Zuti aiz rokas un ierāva vienā no tirgus pelēkajām finiera būdām. Tā bija piesmēķēta telpa ar četriem galdiņiem, netīru, pievazātu grīdu, taukainām glāzēm, šķovētu skābu kāpostu smaku un kaulainu viesmīli ar dvieli elkonī. — Leopold! — Alberts ar viesmīli bija familiārs. — Atnes mums saulainās zemes dievišķīgo dzērienu! — Cik zvaigznes? — Ar burtiņiem. Un melno kaviāru! Kad pirmās trīsdesinitgadīgā konjaka glāzītes bija iesildījušas kuņģus un galvas, Cauna gribēja, lai Zutis atzīstas, ka tik lielisku konjaku viņš nekad agrāk nav dzēris. — Vai pie Ulmaņa ar savu inženiera algu tu to varēji atļauties? Nevarēji! Un kaviāru? Toreiz tikai diplomātu pieņemšanās uzlika pa kādai piekiņai uz maizītēm. Bet šodien mēs, vienkāršie darbacilvēki, pērkam konjaku par šņabja cenu un ēdam kaviāru ar karotēm. Lai slavēts par to Josifs Visarionovičs! Un āmen! Cauna Rīgā bija atgriezies jau pirms gada. Kad viņa karaspēka daļa padevās gūstā, daļai fašistu mobilizēto latviešu deva iespēju turpināt cīņu Padomju Armijas rindās, un viņi to apzinīgi arī darīja. Caunu Ieskaitīja pulkā, kas pie Kenigsbefgas un Tilzites bija sevišķi izcēlies. Kad atsūtīja

apbalvojumus, ari Caunam lika viena medaļa. — Ko tu strādā? — Zutis prasīja. — Es skaitos koku pludināšanas kantorī… — Kā tas ir… skaities… — O, tur, mīlīt, tagad var arī tikai skaitīties! Es ierodos reizi mēnesī parakstīties par algas saņemšanu un reizi gadā parakstīties uz Valsts aizņēmuma obligācijām. Manu algu bāž kabatā brigadieris. — Bet no kā tad tu dzīvo? — Manam vecajam pie Vef-a ir būdele ar lielu šķūni. Viņš tajā šķūnī pa kara laiku sadzinis četrus vieglos un divus smagos autiņus. Klausies, nāc šansēt pie manis! Par automehāniķi. — Redzi, es esmu konstruktors, man ir sakrājies vesels lēvenis ideju … — Idiot, neviens tevi par konstruktoru neņems, tu taču esi bijis leģionā! — Kāds tad darbam sakars ar biogrāfiju? Es politikā nekad neesmu jaucies. — Tu muldi kā ģimnāzists. — Pastaigāšu pa fabrikām, pamēģināšu. — Mēģini… Pat ja tev laimēsies, tu pelnīsi sešus simtus mēnesī, bet kilograms sviesta maksā četrus. Es tev noskaitīšu sešus tūkstošus. Padomā par ģimeni! — Es tomēr pamēģināšu… Alberts Cauna piesauca Leopoldu un nokaisīja uz galda trīsčervoncu naudas zīmes, kā kaisa vistām knābāšanai graudus. 49 — Neskaiti, — viņš piebilda, paplakšķinādams viesmīlim pa plecu, — bāz tik ķešā! 4 — 4233 Rūpnīcām vajadzēja mūrniekus, apmetējus, krāsotājus, elektriķus un atslēdzniekus. Konstruktoru laiks vēl nebija pienācis. Visur darba bija atliku likām, svētdienās rīkoja talkas gruvešu novākšanai, darbdienās uzstādīja jaunus un laboja sapostītos darbgaldus. Jo vairāk Zutis staigāja, taujādams pēc vietas, jo vairāk atskārta, ka Caunam daudzējādā ziņā bijusi taisnība. Ja arī konstruktoru kādā vietā vajadzēja, tad vai nu vairāk, vai mazāk aplinkus viņam norādīja, ka cerību uz pieņemšanu maz. Biogrāfijas dēj. Gandrīz mēnesi Zutis staigāja, dusmojās un lūdzās, tad atmeta ar roku un devās meklēt Albertu. Paies kāds gads vai mazliet vairāk, gan jau tad viss nokārtosies. Tā viņam ari lika saprast kadru daļās. Pagaidām konstruktorus vēl varēja izvēlēties ar atbilstošākām biogrāfijām un nopelniem. Caunu mājele bija maza un neizskatīga — kā gandrīz visas, kas būvētas pēc pirmā pasaules kara. Sākumā uzslieta baļķēnu būda ar vienu kambari un virtuvi, pēc gadiem tai sānos pielipināta vēl viena istaba, vēl pēc gadiem lipināta atkal — otrā pusē. Vecākajai istabai grīdas dēļi jau satrupējuši un pa spraugām nāk iekšā smiltis, jaunākajai — līdzena kā parkets, vecākajai lodziņš šaurs un aizkvēpis, jaunākajai plats, gandrīz pār visu sienu. Tā, ielāpu uz ielāpa likdama, māja bija ieplētusies uz kvadrātmetriem četrdesmit. Tagad tai vienus sānus jau plēsa nost un mūrēja augšā ķieģeļu sienu ar šlagas pildījumu divstāvu ēkai, un betonēja pamatus siltumnīcai. — Pagaidām es tur ielikšu cūkas un govis, — Alberts stāstīja, — gan vēlāk redzēs. Pļavu Purvciemā pietiek, gan es kādu veceni pie ganīšanas arī dabūšu … Ne jau visiem letiņiem ir laimējies tā kā mums ar tevi. Daļa zāģē Sibīrijā kokus, daļa izklīdusi pa Vāciju vai Ameriku, vēl daļa baro tārpus Volhovā, bet muterītes ir te un slauka asaras. Jāpalīdz kā nebūt izsisties, lopu ganīšana jau kaulus nelauž. Atšķirībā no mājas Alberta šķūnis bija stipri darināts, ar spundētu dēļu durvīm. Koka konstrukcija balstījās uz laukakmeņu mūri cilvēka augumā, kas šķita likts mūžībai. — Te nu būs tavs darbalauks. — Cauna ar plašu žestu norādīja uz noputējušajām automašīnām. — Pats sev priekšnieks, vietnieks un padotais. Cauna bija uztaustījis īstu zelta dzīslu. Armijā iemācījies braukt ar automašīnu, viņš pa kaut kādiem

aplinkus ceļiem bija ticis pie autovadīšanas tiesībām un reizi nedēļā devās ceļā uz kādu attālāku Vidzemes pagastu. Alberta automašīnas ierašanās tur bija notikums. Visi zināja, ka viņš būs ceturtdien, un tāpēc jau no agra rīta sāka nervozēt, ka tik viņam ceļā kaut kas negadās. Viņam sagaidīšanā parādīja godu, kāds diezin vai būtu ticis «Titānika» kapteinim, ja tam būtu izdevies sasniegt Ameriku. Viņu gaidīja uzbužināta, balta gulta ar tikko cirstām meijām abos galos, izkurināta pirts, gaidīja siltas vakariņas. Pagastos, kurus viņš apceļoja, jau zināja, ka viņam vislabāk garšo mīklā iecepts cūkas šķiņķis vai līņi želejā. Saimnieces tik ļoti sacentās šo ēdienu gatavošanā, ka gadus desmit vēlāk, kad jau Caunas ceļojumu laiks dzīvoja atmiņās vairs tikai dažām meičām, kas toreiz karsti kāroja, lai tieši Alberts viņām iekniebtu sānos, mīklā iecepts šķiņķis greznoja visus lielāku godību galdus un runāja, ka tas ir ši novada nacionālais ēdiens. v Albertu cildināja, Alberts bija visgudrākais, Albertam prasīja padomus, Albertu uzrunāt vārdā bija reta privilēģija. Jo visi bija spiesti lūgt 51 pakalpojumus Albertam, visi bija atkarīgi no Alberta. Līdz kolektivizācijai vēl bija atlikuši divi gadi, vēl saimniekoja savās individuālajās saimniecībās, vēl strīdējās ar kaimiņiem, kas arot atkal bija aizķēruši ežas, vēl maksāja nodok]us. Nodevas graudā lauciniekus sevišķi neuztrauca, bet vajadzēja maksāt arī naudā. Prāvas summas. Lai samaksātu, vismaz bullis un pāris cūku jāgāž no kājām. Un jāaizgādā uz tirgu. Bet ar ko lai tiek uz tirgu? Labi, ja pats vari ietikt mazajā bānītī un aizkļūt līdz Valmierai, un tad pārsēsties otrā vilcienā. Sēžot uz grīdas mazā bānīša lopu vagonos un skatoties, kā lukturītī pland sarkanā svecītes liesmiņa, braucēji lamāja vāciešus. Dažas dienas pirms viņu atkāpšanās pa Rīgas — Rūjienas dzelzceļu aizbrauca divas pēdējās lokomotīves. Tās bija sakabinātas viena aiz otras un vilka arklam līdzīgu ierīci. Tā it kā satina sliedes ar visiem gulšņiem divos atsevišķos rituļos. Sie rituļi pēc tam ilgi mētājās uzbēruma malā, pierādīdami, ka vairākos gados darītu darbu var iznīcināt pāris stundās. Vāciešus varēja lamāt, bet nodokļus jau par to neviens nesamazināja, nodokļi, vienalga, bija jāmaksā. Vīri jūdza zirgus, un pa seši, pa desmit pajūgu reizē devās uz tālo galvaspilsētu. Ceļā vajadzēja divarpus dienu, bija jābrauc cauri mežiem, kur gan politisku, gan kriminālu iemeslu dēļ slēpās demoralizējušies subjekti. Viņi laupīja. Politiskie no kriminālajiem atšķīrās ar to, ka deva pret nolaupīto papīrīšus ar kapitulējušo un izbijušo armiju virsleitnantu parakstiem, ko apmaksāšot nākošās valdības, par kurām viņi cīnoties. Toreiz gandrīz katrā mājā glabājās vismaz pāris pistoļu un kaste ar granātām, dažs labs varētu uzstādīt uz saviem ratiem pat ložmetēju, bet, ja nu akurāt kāds atrastos, kam nekā tāda nav, tas taču var aiziet uz mežu un salasīt kaut pilnu kurvi. Un tomēr vīri neriskēja bruņoties, jo uz ceļiem patrulēja arī čekisti, un tādā gadījumā brauciens uz Rīgu varētu beigties kādus piectūkstoš kilometrus tālāk. Sādā drūmā brīdī pie vienas no pagasta iekoptākajām saimniecībām, putekļu vērpetes aiz sevis vīdams, piestūrēja kravas automobilis — un no kabīnes izkāpa jauns, enerģisks cilvēks. — Labdien jūsmājās! — viņš jautri teica. — Labdien, labdien! — Saimnieks bija rezervēts. Viņš pēdējā laikā bija redzējis galvenokārt tādus labdienu devējus, kas atbrauc kaut ko pievākt. — Vai saimnieks nevar nopārdot kartupeļus? — Cauna bija sagatavojies uz visparastāko spekulāciju — pirks par rubli, pārdos par divi. Pārdot? Kāpēc nevar pārdot? Maksā tik naudu! Stop! Bet kāpēc vest kartupeļus, ja var vest gaļu? Sieva! Sildi ūdeni, cūka būs jāplucina! Puika, diedz pēc Jūļa, viņam viegli mirst! Jūs, šoferīt, piesēdiet, iekodiet, par velti dabūsiet tos kartupeļus! Tikai aizgādājiet man cūku uz tirgu! Turpmāk savos apkopjamos pagastos viņš ieradās pēc kārtas — katrā savu ceturtdienu.Trešdienā viņa gaidāmo ierašanos ievadīja cūku pirmsnāves kviecieni, ceturtdienas vakarā viņam par godu notika

ballēšanās ar «Bellakorda» patafona platēm un saviesīgām dziesmām, piektdien viņš izdalīja to, ko nu katrs bija lūdzis no pilsētas atvest, un pielādēja autiņu, bet sestdien no rīta surķu īpašnieki algoja uz tirgus gaļas izcirtējus. Vēlāk, kad jau zināja, uz kuru pagastu automašīna brauc, pie Caunu mājas savācās arī pasažieri, bet ta salīdzinājumā ar pārējo peļņu bija tikai tāda pusdienu nauda un labdarība. Vispirms Zutim vajadzēja salabot kravas «Opel Blitz», jo tam bija gāzes ģenerators, un, kad nevarēja dabūt benzīnu, tad kulbā iemeta kādus maisus ar sausiem koka klucīšiem un zāģi gadījumam, ja to pietrūkst. Un varēja laisties ceļā — mežu un pasažieru gar ceļu malām vēl diezgan, zāģētāji atradīsies. Tad nāca kārta vieglajiem, tur bija divi fiati — «Topolīno» un «Balilla» — un piecvietīgais «Mercedes», it kā pats zemi iegrimis savos komfortablajos sēdekļos.

2. nodaļa Caunas tēvs bija sauss, salīcis vecis ar tizlu kāju, kurai okupācijas laikā, preču stacijā vagonus izkraujot, bija uzkritusi eļļas muca, un tās dēļ viņš iekļuvis invalīdu sarakstos. Pēc profesijas smagais ormanis, viņš kā ložmetējnieks bija izkarojis cauri visu pirmo pasaules karu, bet, kad sāka cīnīties baltie latvieši pret sarkanajiem, veikli nozudis no skatuves. Rīgā viņš iebrauca ar gumijriteņotiem smagā ormaņa ratiem divdesmito gadu sākumā un tika nolīgts pie kraušanas darbiem — Latvijas Sarkanais krusts sūtīja palīdzību bada cietējiem Pievolgā. Viņam Rīga bija cerību zeme, un tai vajadzēja piepildīt viņa godkārīgos nodomus, jo kas galu galā ir vienlīdzības un brālības propaganda — ierakumos tā līdz viņam bija atnākusi — pret stalli ar desmit zirgiem un fūrmaņiem, kam tu sestdienās maksā algu. Grīziņkalna pažarnieku balle — viņš uz turienes bufeti veda alu — nesenais laucinieks iepazinās ar trauslu, sīku meiču. Viņa sacīja, ka tēvam piederot smago ormaņu kantoris, un līdz ar to bildinājums viņai bija rokā, jo viņa nesacīja, ka tēva kantoris apkrauts ar parādiem un mājās nekad rlevaf sadzīt pat divi lati skaidrā naudā. Līgavainim no sajūsmas tā aizrāvās elpa, ka viņā uz brīdi piemiga zemnieka piesardzība pret pilsētnieku viltību, jo līgavas tēvs staigāja baltā pikē vestē, ar zelta pulksteņķēdi pāri vēderam, un lauķim tas izskatījās pieklājīgs nodrošinājums. Viņš aprija trekno grunduli kā ogu un tikai tad sajuta, ka iekšā ir pamatīgs āķis, kas piesiets stiprā auklā. Nepagāja ne gads, kad sievastēva ormaņu kantori ūtrupnieka āmurs sasita smalkās druskās — visu: ēkas, inventāru, .zirgus un radagabala zelta pulksteņķēdi. Lauku censonis gribēja paķert ilksi un mesties uz ūtrupes vadītāju, kliegdams: «Kur ir mana apsolītā pūra nauda?» Vienīgi ar sievu viņam bija laimējies — apprecējusies viņa vairs nekādu sabiedrības dāmu netēloja, bet čakli ķērās pie darba. Viņa bija sīciņa, taču sīksta. Tēva izūtrupēšana viņu bija padarījusi slimīgi taupīgu — gadu gadiem Caunas nepirka malku, sīkā sieviņa sanesa no Biķernieku meža kritušos zarus un čiekurus, kaimiņi viņu pat bija iesaukuši par Sprungulīti; un nedod dievs, ja kādam no viņas kaut ko vajadzēja nopirkt vai pārdot! To nelaimīgo viņa ar savu čīkstēšanu, asarām un kaulēšanos noveda dažreiz vai tik tālu, ka tas pameta savu mantu un metās bēgt. Bet sievele lika santīmu pie santīma, santīmu pie santīma. Simt santīmu — viens lats. Citu peļamu īpašību viņai, šķiet, nebija. Nabadzīgā mājele vienmēr spodra, puķu pilns pagalms, un sakņu dārziņā nevienas nezāles. Sievas taupība ļāva vīram mazliet vairāk tērēties nekā citiem ormaņiem, tāpēc, ēdienveikalā baudot pusdienas, viņš vienmēr ņēma kādu porciju alus desu vairāk nekā pārējie un ar to kļuva pašapzifi'fgs — ja sākās kādas .sarunas, viņš vienmēr lamāja valdību par dārgām auzām. Caunas tēvs kliboja, atbalstījies uz kūjas, un traucēja Zutim strādāt. Viņš vienmēr piezagās no muguras un kā tāds vagars skatījās, vai Zutis neslinko, vai arī atnesa kaut kur uzlasītu uzgriezni un iesvieda instrumentu kastē, sacīdams: — Ja es noķeršu, kas to mantu te izmētā! Bet skaidrs jau bija viens, ka tikai proletārietis Zutis var to darīt un ka viņš to dara apzināti, lai izputinātu saimnieku. Karš Caunas bija uznesis virspusē, kā uguns uznes zupai virspusē tauku ripuļus. Vēl dažas dienas pirms frontes līnijas pietuvošanās Rīgai Cauna bija lēcu virumu sastrēbies kroplis, kas trīc par savu noslēpto zirģeli. Bet tad reiz naktī, kad artilērija grāva jau pavisam tuvu un padomju lidmašīnas pavisam bieži «izkāra» virs pilsētas «svecītes», pie viņa atskrēja ormanis Saismaks, kas dzīvoja tuvāk centram un kam tādēļ zirgu noslēpt nebija izdevies. — Rintelis aizbrauca, — viņš sacīja. — Aizlaidās uz Vāciju. — Nu, un tad?

— Jūdz iekšā, nav ko tadoties! Viņam palika pilns šķūnis ar dēļiem! — M-m-m-m, — Cauna sāka īdēt kā teļš, jo dēļus viņam vajadzēja, bet bija bail arī. — Varbūt viņš brauks atpakaļ? — Nebrauks. Viņa znots ir no žīdu šāvējiem. — M-m-m-m … Ka mēs neiekuļamies sūdos… — Bet prātā jau pārlika, kuros ratos jūgt. — Es teikšu, ka viņš man tos dēļus pirms prombraukšanas atdeva. — Nu, tad vedīs ar … Šķūnis pat nebija aizslēgts. Viņi aizveda trīs kravas. — Labi, ka mēs atbraucām, citādi būtu pievācis kāds cits, — Saisrnaks sacīja sevis attaisnojumam. — Noteikti! — draugs piekrita. Nekad un nekā sveša līdz tam viņi nebija ņēmuši, bet tagad no rīta, kad pēdējā krava jau bija vezumā, viņi kāri skatījās pāri ielai, kur dziļumā aiz plaša, veca augļu dārza vīdēja lielas savrupmājas rūsganie sāni. Tajā dzīvoja kaut kāda departamenta direktors. — Tas arī droši vien ir projām … — Tur jau sētnieks, maita, visu būs pievācis. — Nē, man rādās, ka sētnieks ir nozudis… Un viņš jau te nemaz nedzīvoja. Mana vecene visu izostīs. Nākošā naktī viņi atlauza savrupmājas sētas ieejas durvis un, nokāpuši puspagrabā, attapās plašā virtuvē. Elektrības slēdzis bija pie pašas stenderes. Tik lielu virtuvi Cauna nekad nebija redzējis, tā bija lielāka nekā visa viņa māja kopā. Virs plīts, sakārti pie baltu flīzīšu sienas, karājās kastroļi, cits par citu spodrāki. Viņus satrieca kārtība, kādā viss te bija atstāts, likās, ka ķēkša tikai uz mirkli izgājusi kaut kur tepat pagrabā vai pieliekamajā kambarī. Pat putekļi nekur vēl nebija sakrājušies. Viņi nevarēja saprast, ko te varētu ņemt. Saismaks iebāza galvu sakņu pagrabā, kura durvis izgāja tieši uz virtuvi, — apcirknī bija sauja sažuvušu burkānu, karš ar pārtiku nelutināja arī departamentu direktorus. Vēl brīdi viņi mīņājās bailēs, izjuzdami respektu, ko augstais ierēdnis viņiem iedzina, pat nebūdams klāt, tad draugs paņēma vienu emaljēto kastroli un pagrozīja rokā. — Aiznesīšu vecenei, lai viņai tiek! Tas bija it kā signāls, Caunam arī ievajadzējās kastroļa. Ar kastroļiem rokā viņi pa dienestnieku kāpnēm devās iekšā mājā. Aizkļuva hdz otram stāvam, gāja pa kaut kādu grīdsegām klātu gaiteni, redzēt diezin ko nevarēja, jo vējlukturis bija piekvēpis un tā gaisma aizspiedās tikai pa metram uz katru pusi. Beidzot viņi iegāja uz labu laimi pa kādām stiklotām durvīm, un Saismaks pacēla vējlukturi virs galvas. Viņi atradās apaļā istabā, kuras logi bija aizklāti ar melnu papīru, kā to stingri jo stingri noteica pretgaisa aizsardzības priekšraksti. — Ieslēdz elektrību … Iežilbjoties kristāla kareklīšiem, iedegās divas no lustras divdesmit elektriskajām svecēm. It kā atgādinādamas par karu un taupības režīmu. Salonā stāvēja tikai melns flīģelis un pusducis vecmodīgu mīksto krēslu. Arī sienas bija tapsētas ar zīdu. Rozīgu, mazām, neuzkrītošām puķītēm. Sienas klāja gleznas. Tās bija saspiedušās gandrīz rāmis pie rāmja. Dažas mazākās ,noņe,mt.as, kā liecināja izbalējušie sienu tapsējuma laukumi, īpašnieks laikam tās bija pievācis līdzi savā ceļojumā, no kura vairs nekad neatgriezīsies. — To mēs pa diviem nevarēsim kustināt! — Draugs pamāja uz flīģeli. — Nav jau kur nolikt ar. — Cauna izslēdza elektrību. Viņi devās sirojumā uz citām istabām. Ormaņi netieši ieraudzīja dzīvi, kādu nebija spējuši pat iztēloties, kādu gan centās pasniegt «smalkais» kinematogrāfs un pūlim rakstītie romāni, bet kuri vai nu aiz pārcukurotības, vai kailuma, vai

ari tādēļ, ka paši autori šajā dzīvē netika ielaisti, slimoja ar nerealitātes kaiti. Un vai nu ormaņi ir romānu lasītāji, viņi izlasa «Jaunākās Ziņās» vai «Pēdējā Brīdī» sensāciju par izcūkotu policistu, izlasa Tupiņa «Aizkulisēs» par rūpnieka kungu N., kas ceturtdienas pēcpusdienā ieslēdzies kāda restorāna atsevišķā kabinetā ar kundzi M., uzturējies tur divas stundas, apstellējis pudeli franču exstra dry šampanieti un omāru salātus, bet, abiem promejot, izrādījies, ka salāti tikpat kā nav aiztikti. «Aizkulises» baltus cimdus neatzina, tās ķērās pie rīkles bez māņu kustībām, nobeigdamas rakstiņus ar trafaretu teikumu: «Sīkākas ziņas nākamajā numurā.» Un, kaut gan nākošajā numurā sīkākas ziņas gandrīz nekad nesekoja, jo viesmīļu izspiegotais rūpnieka kungs N. metās pie redaktora ar naudas žūksni «Aizkulišu» mutes aizbāšanai, lasītāji nākošo numuru gaidīja ar nepacietību. Kas tas par rūpnieka kungu? «Renola» ziepju ražotājs, Dzirnavnieks Skribe? Un maztikurnīgā dāma? Vai kāda aktrise? Bet pats galvenais: būs vai nebūs skandāls un tiesāšanās ar naktspodu Tupiņu, — reiz kāds žurnāls publicēja karikatūru, kurā Tupiņš ar garu mēli laiza naktspodu, un tā viņš dabūja iesauku visam mūžam. Vai gan pasaules literatūras klasiķi varēja sacensties ar Tupinu? Taisni kaut kā pietrūka, kad trīsdesmit otrajā gadā «Aizkulises» vairs neiznāca, jo studenti — «Aizkulišu» šantāžas dēļ jauna vijolniece izdarīja pašnāvību — uz Jūrmalas šosejas apturēja Tupiņa automobili, saplēsa viņa rūtainos nikerbokerus, sadauzīja lupatās braucamrīku, piekāva pašu līdz ilgtermiņa gulēšanai slimnīcā un pilnīgi izdemolēja redakciju. Abi ormaņi, kādreizējie «Aizkulišu» cienītāji, kuru zaglīgums auga stundu no stundas, maldījās pa gaiteņiem, vestibiliem, vannas istabām — savrupmājā pēc amerikāņu modes bija vairākas plašas vannas istabas — un citām telpām. Viņi nezināja, ka Tupiņš — kaut kā netieši viņi bija kļuvuši Tupiņa sīko blēdību līdzjutēji, jo Tupiņš spieda naudu no bagātajiem, Saismaks viņa dēļ varētu likties ar svešu sievu kaut baznīcā uz sola — vairākas reizes bezsekmīgi bija centies pārkļūt šī nama slieksni. Sis bija viens no tiem namiem, kuros ar Tupiņu varēja nerēķināties, kuram viņš bija tik sīks, ka viņu pat neievēroja. Sis bija izraudzīto nams, kluss kokospalmu salas līcis satrakota okeāna vidū. Tagad, naktī, divi Rīgas ormaņi ar apkvēpušu vējlukturi apbrīnoja tā krāšņumu un gudroja, kā aiznest sev līdzi visu līča dzidro, smaragdzaļo ūdeni. Caunam iekārojās grāmatskapja, kurš stiepās gar visu kabineta sienu un kura stiklos atspoguļojās vējluktura kūpošā liesmiņa. Istabā tādu nav ko likt, viņš nodomāja, ķēķī derētu traukiem, tur gan smuki izskatītos, īpaši, ja nokrāsotu baltu. Cauna sāka kraut uz grīdas grāmatu klēpjus. Tur bija ādā iesietas grāmatas dažadās valodās, ar zeltītiem rotājumiem un uzrakstiem uz muguriņām. Tās bija smagas grāmatas, un Cauna sāka svīst. Draugs ar vējlukturi aizgāja uz citu istabu, Cauna drošības labad negribēja dedzināt uguni, viņš strādāja pilnīgā tumsā, tāpēc nereti klupa pār iepriekš noliktajiem grāmatu blāķiem. Un tad nezin kāpēc viņš sāka meklēt savai rīcībai attaisnojumu. Šoreiz vairs nederēja tik naivs kā iepriekšējā naktī — ja Viņš atgriezīsies, Mēs atdosim —, šoreiz Cauna .nolamājās: «Tik daudz nemaz nevar sapelnīt, viņš pats ir bijis zaglis!» Draugs iespraucās pa durvīm ar milzīgu gludenā audumā iesietu paunu un sūdzējās, ka mezgli slīd vaļā. — Te pietiks manām preilenēm visādas špicainas bikses līdz pastardienai. — Viņš nometa saini uz grīdas, un Caunam uzreiz bija skaidrs, ka grāmatu skapis nav lā lieta, kas tūlīt jau jānes projām no šejienes. Grāmatu skapis var pagaidīt. Ko tik viņi tajā naktī neaizveda uz saviem šķūņiem! Beigās pat neizvēlējās, bēra un bāza no skapjiem un lādēm tieši maisos, krāva ratos, veda un izkratīja tieši uz klona. Lai vecenes ņemas ar šķirošanu! Viņi ir vīri, viņiem manta jāatgādā tikai mājā. Pret rīta pusi atrada gofrētas papes kastes ar dzeramajiem. Tos saimnieks bija iepircis buržuāziskās republikas pašās pēdējās dienās, vairāk zinādams nekā paredzēdams turpmākos vēsturiskos notikumus. Tur bija dzidrie Mozeles un Rcinas vīni slaidās pudelēs un smagie portugāļu heresi un madeira, tur bija lipīgi saldie Pouse-caf un Cassis, tur bija araks un kubiešu rums.

— To es esmu dzēris, tas ir labs! — Cauna paķēra kādu tumšu, pieplacinātu pudeli. Uz tās gotiskiem burtiem latviešu valoda stāvēja rakstīts «Dominikāņu liķieris». Etiķeti dzīvināja novelkamo bildīšu krāsu jautrums ar sārtvaigainu, veselības pārpilnu mūku priekšplānā. Labajā rokā viņš turēja augstu paceltu spieglāzīti, šķiet, ar dzīvības eliksīru. Pāri aizbāznim bija bandrole — «Nodoklis kultūras fondam iekasets». Tādu pudeli Caunam uzdāvināja bezbēdīgs dīvainis, kas viņu kādā agrā rītā nofraktēja braucienam uz māju. Tam bija stērķelēta krūteža, ketovejs un cilindrs galvā, tas katrā ziņā gribēja braukt ar smago ormani un dziedāt «Šitā dzīvo saimniekdēli, kam nav rente jāmaksā!». Viņš iedeva Caunam piecus latus un vēl uzdāvināja liķiera pudeli. Cauna jutās priecīgs un pārāks par savu draugu, jo bija atradis vismaz kaut kādu pavedienu, kas viņu vienoja ar departamenta direktora kungu. Viņi bija dzēruši vienu un to pašu Otto Švarca liķieri. Dīvaini, viņi te varēja aiztikt un ņemt visu, viss te tagad bija viņu — un tomēr viņi jutās kā zemāki radījumi. Čaklā vecene ne vien paspēja nobāzt mantu vairumu, bet arī uzcirst mugurā spožu, bārkstotu kleitu un ziemišķādas kurpes burkānu krāsā, kas viņai bija kādus pāris numurus par lielu, un tāpēc kājas atgādināja pleznas. Viņa pēkšņi bija kļuvusi pašapzinīgāka, bet šīs kleitas dēļ Cauna pirmoreiz pamanīja, ka viņai nemaz vairs nav krūšu. Daugavmalā, tur, kur tagad stiepjas Komjaunatnes krastmala, lādējās lieli kuģi ar atplestām mutēm. Vairums bija pietauvoti tieši pie iebetonētajiem, resnajiem dzelzs pāļiem, kas, neizkustināmi ieķērušies, stāvēja uz krasi nolaidenā, kaltiem laukakmeņiem bruģētā krasta, — pāļus un bruģi pēdējā valdīšanas dienā uzspridzināja vācieši, pēc tam tur rēgojās tikai lielas bedres — tik cieši cita pie citas, it kā tām būtu par šauru. Jezga uz krasta pie kuģiem lielā mērā atgādināja sīkumtirgu. Visur spiedās, kliedza, tielējās un lamājās cilvēki ar dažādu — bieži visai jautru krāsu saiņiem, mēģinādami piekļūt trapiem, kas veda augšā uz kuģiem. Turpat viņiem blakus, pa plaši atvērtiem vārtiem kuģu sānos, tilpenēs iebrauca tanketes un tanki, zirgu daudzjūgi vilka iekšā lielgabalus, un to apkalpes raibos maskēšanās tērpos stiepa kastes ar munīciju. Arī uz Daugavas valdīja kņada — starp lielajiem kuģiem ložņāja velkoņi, aizvadīdami tos garām Zirgu un Kurpnieku salu sēkļiem. Aizbraucošie kara kuģi atgādināja apkārtas Ziemas svētku eglītes, tik dīvainus tos darīja sievietes, bērni un citi civilisti, kas tiem, burtiski, bija aplipuši. Daudzi no viņiem nezināja, uz kurieni bēg un kāpēc bēg, daudzi no viņiem domāja atgriezties un pēc kara arī atgriezās. Daudzi brauca uz neatgriešanos, un vajadzēja paiet desmitiem gadu, līdz viņi atkal ieraudzīja dzimto pilsētu, bet šoreiz jau kā tūristi. Aizbraucošo kara kuģu civilistu krava bija tik dažāda, ka tilpenēs atradās pat ieslēgto kategorija — žandarmērijas medījums. Pēdējās dienās žandarmi ar suņiem Rīgas ielās medīja vīriešus, kurus veda uz rietumiem, lai steigā apmācītu rīkoties ar ieročiem un pēc tam sūtītu uz fronti. Bet lielākais vairums bēdzēju, protams, nebija vietējās izcelsmes — Teitoņu zobena mantinieki, pīto uzpleču sudrabam mirdzot, meklēja glābiņu uz saviem kuģiem no Latviešu gvardes divīzijas. Un liktenim kā dažkārt patika jokot — tas notika tajā pašā vietā, kur pirms daudziem simtiem gadu pirmais teilonis, bruņām žvadzot, bija izrausies Daugavas krastā. Straume, kas gāzās pār pilsētu, šķita raujam visu sev līdzi, bet tā bija tikai šķietamība. Palika pastraumes aiz ciņiem, kur patverties medīgiem sapaliem. Tas notika tai dienā, kad vācieši atkāpās uz Pārdaugavu. Krišjāņa Barona ielā, netālu no Gaisa tilta, bija maizes ceptuve un lielas produktu noliktavas. Tās izvietojās milzīgos, velvētos pagrabos, kur milzīgās mucās tonnu tonnām glabājās skābēti kāposti un gurķi, kastes ar šokolādes konfektēm, sviests, margarīns, cukura maisi, degvīns, spirts, olas, marmelāde un vēl simtiem citu mantu, par kuru esību pusbadā dzīvojošā -piisēita jau 'sen bija aizmirsusi. Sarkanās Armijas uzbrukuma pēkšņurns kaut ko bija sajaucis vācu intendantūras precīzajā mehānismā, un, lai ar šiem labumiem neaplaimotu pretinieku, vāciešiem nekas cits neatlika kā atvērt plaši noliktavu durvis un sacīt:

— Ņemiet! Ziņa par vāciešu labdarību Saismaku sasniedza apmēram pēc stundas, jo, par spīti informācijas līdzekļu trūkumam, šādi jaunumi izplatījās ātri. Fabriku sirēnas ārā iegaudoja uzlidojuma trauksmi, taču Saismaks ar Caunu izlēma, ka jājūdz tūlīt, jo citādi var palikt bešā. Un, lai gan šur tur paretam, izsizdamas dzirksteles uz ielas bruģa, krita zenītartilērijas šāviņu smagās šķembas, viņi pie Rumpmuižas ielas šķērsoja pārbauktuvi un, slēpdamies aiz Grīziņkalna, — ja pajūgu ieraudzītu vācieši, viņi to uz vietas rekvizētu, — aizklipināja līdz Zemitānu stacijai un noslēpa savu transporta līdzekli ģimenes dārziņos. Pie ieejas noliktavā stāvēja vācu virsnieks, bet spridzinātāju vads mīnēja maizes ceptuvi un noliktavas ēku. Virs pilsētas vēl arvien dūca lidmašīnas, un zenītartilērija laiku pa laikam šāva, tāpēc tie, kas bija paķēruši kaut kādu ēdamo labumu nastiņu, naigā riksī joza uz blakus nama vārtu telpu, kur šķembas nevarēja ķert. Apakšā pagrabos viss norisa organizēti. Vienā milzīgā kāpostu .mucā, kura vairs bija tikai līdz pusei, stāvēja dūšīga sieva, piegrāba sev pie kājām pilnu spaini ar kāpostiem un padeva uz augšu otrai, kura stāvēja mucai pieslieto trepju galā, bet tā spaini padeva savukārt tām, kas apakšā stāvēja rindiņā. Pie citas mucas dalīja cukurbiešu sīrupu, vēl tālāk bija cukura maisu kalns, bet sievas tos nespēja panest, tāpēc viņas vienkārši iegrieza maisos caurumus un ļāva cukura urdziņai tecēt līdzpaņemtajās kulītēs. Līdz Saismaka atnākšanai te darbojās tikai divi vīrieši, viņi nesa ārā olas. Tās bija kastēs pa tūk stotim, kastēs ar gariem nestuvju rokturiem, vīri uz vienas kastes uzlika vēl otru un tad skrēja starp reti krītošajiem šrapneļiem uz blakus namu, kur kāpņu telpā gaidīja sievietes. Sie vīri tikai nesa un nesa, jo žēloja sievietes, kuras bija palikušas vienas ar bērniem — viņu skrējiens draudētu bērniem ar apaļu bāreņu likteni. Cauna domāja, ka visizdevīgāk ņemt degvīnu, jo tā ir manta, kas tik drīz nebojājas. Viņi jau sāka stiept uz izeju degvīnu, kad Saismaks pamanīja, ka apakšējās kastēs ir pudeles ar sarkanu aizbāžņu lakojumu. Spirts! Lai gan līdz pajūgam bija tālu, viņi aizstiepa kastes divdesmit. Pa to laiku arī uzlidojums bija beidzies, bet viņi pat nedzirdēja trauksmes atsaukumu. Viņi jau bija ļoti noguruši, kad, atgriezušies pie noliktavas, pamanīja, ka virsnieku aplencis lūdzošs sievu bars. — Labi, — virsnieks vāciski sacīja, paskatījies desantnieku pulkstenī ar melnu ciparnīcu. — Vēl desmit minūtes. Tieši pēc desmit minūtēm atskanēs sprādziens. Saismaks ar Caunu metās atpakaļ noliktavā ar jauniem spēkiem. Tagad viņi mantas vairs nestiepa uz pajūgu, bet tepat ārā uz ielas krāva kaudzē. Saismaks bija atradis maisus ar šokolādi un nu nevarēja vien nopriecāties par vērtīgo ķērienu. Kad pēdējo reizi viņš metās garām vācietim, tas brīdinoši teica: — Četrdesmit sekundes … — Jā, jā, — Saismaks atsaucās. 65 Tieši pēc četrdesmit sekundēm vācietis, aci nepamirkšķinādams, deva komandu — un noliktava un maizes ceptuve uzlidoja gaisā. 5 4233 Arī sešstāvīgais blakus nams it kā pacēlās, bet tad atsēdās atpakaļ savos pamatos. Tā vārtu telpā skaļi iegaudojās sievu bars, uz ietves žļerkstēdams nokrita kaut kur augstu uzlidojis kantaino kukulīšu skārda formiņu saišķis. Uz drupām vēl sēdās putekļi, kad Cauna metās pie tām, bet apakšā, pagrabos, neko nedzirdēja. Cauna kļuva bagāts vienā nedēļā. Ar to, ko viņš savilka mājās dažās dienās, ģimene varētu nodzīvot visus grūtos pēckara gadus. Kā pēdējais tika atripināts mersedess. Vāciešiem bija aptrūcis benzīna, un

viņi mašīnu bija .pametuši ielas malā ar atvērtām durtiņām. Cauna aizjūdza priekšā zirģeli, nolaida kabrioleta jumtu un, stāvēdams uz aizmugurējā sēdēkļa, sagrieza gaisā groža galu. Uh, velis, kur mīksta braukšana! Pēc Rīgas atbrīvošanas Cauna ar strādāšanu nesteidzās. Uz tizlās kājas rēķina viņš atkal iekļuva invalīdos un sāka saimniekot pa māju, pieskatīdams jaunās ēkas mūrniekus un Zuti. Mūrnieki bija augstu uz stalažām, Zutis bija turpat uz zemes, tāpēc viņam iznāca ciest vairāk. Cauna vai desmit reižu dienā atsēdās viņa tuvumā uzpīpēt lepnu cigāru ar zelta jostu un sāka mācīt, kā jādzīvo. Runas parasti beidzās ar vaimanu: — Ja man būtu bijusi vesela kāja! Pēc intonācijas varēja domāt — ja Caunam būtu bijusi vesela kāja, viņš uz savu šķūni būtu pārvilcis visu Rīgas pilsētu. Cauniene dienu vadīja, pārtīdama un pārlikdama citā vietā audumu baķus, kaisīdama kažokos naftalīnu pret kodēm un pārskaitīdama sudraba karotes. Kad viņa tā pāris stundu bija padarbojusies ap savu mantu, tad krita galīgā lielinanībā; reiz viņa, piemēram, atskrēja pie Zuša ar svaigas cūkgaļas gabalu rokā un sacīja: — Aiznesiet savai ģimenei! Tas ir griezts no vēdera, mēs tādu neēdam. To sacīja sieva, kas tik nesenajā okupācijas laikā līdz ar citām sievām dežurēja pie lopkautuves caurām naktīm, gaidīdama, kad atšķūrēs uz izgāztuvi iekšas. Piesmirdinot visu apkārtni, viņas zarnas un kuņģus grozos nesa uz māju un vārīja zilcgaļā. Kolektivizācija visvairāk skāra Alberta Caunas — Caunas, jaunākā, labklājību. Pirmais sitiens gan nāca gadu iepriekš, kad bija jāšķiras no kravas automašīnām, bet Alberts tās veikli atdeva kādam artelim, pats tajā iestādamies par šoferi. Rezultātā viņš zaudēja vienu automašīnu, taču ar otru varēja joprojām apbraukāt savus zelta laukus. Taču kolektivizācija viņu pieveica, jo nu nodokļi vairs nebija jāmaksā un tāpēc atkrita arī vajadzība triekties uz tirgu. Ja kāds gribēja braukt, tad tās bija tikai sēnaliņas pret tiem apaļajiem, piebriedušajiem graudiem, ko Cauna te bija pieradis ievākt. Alberta mudināts, arī Zutis pārvācās uz arteļa garāžām. Tā bija liela būve ar estakādēm, acetilēna metināmo aparātu, virpu un vēl dažādiem atslēdznieku rīkiem. Zuti pieņēma par autoatslēdznieku. Viens autoatslēdznieks jau garāžās strādāja; kad Zutis viņu pirmoreiz ieraudzīja, viņš laboja <rHarley Davidson» motociklu. Viņš bija nerunīgs vīrs un parasti ņēmās pa lielās būves otru galu. Kad Zutis pēc desmit dienām saņēma pirmo algu, vīrs viņu arteļa pagalmā — valde atradās pavisam citā pilsētas malā — nogrāba un atņēma pusi. 5* — Karbīds jāpērk? Jāpērk. Skābeklis jāpērk? Jāpērk, — vīrs murmināja, atskaitīdams no Zuša algas vajadzīgo rubļu daudzumu. — Un, ja malku nesagādāsim, nosalsim ziemā kā mušas … 67 Tad nu Zutis atzinās, ka viņam vispār nav skaidrs, kas tas artelis tāds par iestādījumu, divu nedēļu laikā viņš pat nebija redzējis nevienu automašīnu, kur nu vēl remontējis. — Autiņus šoferi tur mājā, tā viņiem ērtāk haltūrēt. Ja kas salūzis, gan jau atbrauks! — Un pēc brīža piebilda: — Bet vispār artelis ir cilvēces mūžsenais sapnis. Mūžīgais dzinējs. Dod tam izejvielas vai nedod, vienalga, strādā un pilda plānu. Pamazām Zutis apjauta, ka artelī jēdzieni «darbs» un «atalgojums» nav vienoti. Ar to atalgojumu, ko maksāja artelis, ģimeni uzturēt nevarēja, taču daudz darba arī no viņa neprasīja. Tatad ģimenes budžeta līdzsvarošanai vajadzēja meklēt papildu līdzekļus, un tam nu artelis bija vispiemērotākais. Garāža drīz vien kļuva par visā pilsētā izslavētu motociklu remonta darbnīcu, jo Zuša zināšanas un virpa ļāva daudzas detaļas izgatavot pašiem, īpaši pēc tam, kad viņi ar kolēģi vienotiem spēkiem nopirka nelielu, bet jaudīgu termiskās apstrādes krāsniņu. Pie viņiem gaidīja rindas, viņiem maksāja naudā un graudā, bet vēlāk kā

obligātā piedeva kļuva grādīga dzēriena pudele. Daži klienti uzskatīja, ka divas pudeles paātrinās pasūtījuma izpildi. Pēc gada abi meistari sāka dzert jau no rīta, lai netrīcētu rokas. Tad arteļa vadību iebāza aiz restēm, jo prokurors uzskatīja, ka mūžīgo dzinēju griež kukuļi, ar kuru palīdzību arteļnieki tiek pie valsts uzņēmumiem paredzētajām izejvielām. Tad nu atklājās, ka nauda kukuļiem nāk no kreisās preces, un pēc rūpīgas izmeklēšanas pat noskaidrojās, ka plāna produkcija salīdzinājumā ar kreiso preci ir tikai tāds puteklītis uz ziloņa muguras. Izmeklētāji ieradās arī visu aizmirstajā garāžā, un te viņiem par upuri krita Zutis, jo pēc dokumentiem izrādījās, ka viņš pirms kāda laika paaugstināts par garāžas priekšnieku. Tā kā citiem arteļa priekšniekiem tiesa piesprieda no pieci līdz desmit gadiem, tad Zutim vajadzēja būt laimīgam, ka viņu atbrīvoja tikai no darba ar ierakstu par uzticības zaudēšanu. Un tieši tad nomira viņa sieva, atstādama vienam uz kakla puiku Vilbertu. Taču bez iztikas līdzekļiem Zutis nepalika, jo viņš, tāpat kā agrāk, rītos gāja uz garāžu remontēt privātos motociklus, tikai artelis viņam par to vairs nemaksāja algu, un atlīdzību tagad viņam vairāk gribējās saņemt pudelēs. Pēc sievas nāves Zutis faktiski jau bija miris cilfēks, lai gan nodzīvoja vēl ilgi. Viņš skaidrām acīm pasauli vairs neieraudzīja. Dažreiz rītos viņš apzinajās sevi galīgi pagrimušu, apzinājās, ka viņa dēļ iet postā arī dēls, bet šādos apziņas brīžos iemanījās mesties uz veikalu pēc pārbaudītajiem nomierinošajiem līdzekļiem. Dēlu pēdējo reizi viņš redzēja motosacīkstēs. — Tēti, Agatas tanti aizveda uz slimnīcu, — puika sacīja. — Viss kārtībā … Galvenais — mieru … — Teti, par dzīvokli nav maksāts! — Puika rija asaras. — Viss kārtībā … Pēc mēneša Vilbertu Zuti par sīkām zādzībām un klaiņošanu nosūtīja uz mazgadīgo koloniju. Viņš tur sabija gandrīz četrus gadus un beidza astoto klasi kā apaļš teicamnieks, taču audzinātāji ierakstīja viņa raksturojumā «ļauns, neuzticīgs un viltīgs, brīžiem arī nežēlīgs». VILJAMA ĀRGAĻA BIOGRĀFIJA …

3. nodaļa — Pie mums visiem pacientiem obligāti ir jāstrādā, — sacīja slimnīcas galvenais ārsts, — diemžēl darbu izvēle nav sevišķi plaša. — Iešu mūrniekiem par palīgstrādnieku, — Viljams atbildēja. — Dabūšu reiz atkal kārtīgi pasvīst. — Tas jums nāks tikai par labu. — Es ceru. Sākumā Straute Viljamam bija gandrīz tikai glābiņš no nepatikšanām, tagad viņš jau gribēja izārstēties. Izārstēties par visu varu. Viņš te paliks kaut pusgadu, kaut gadu, bet viņam jākļūst veselam. Viņš rakstīja Beatai garas, pārliecības pilnas vēstules, ka nekad glāzes vairs necilās. Viņam radās visādas idejas ģimenes pavilkšanai uz zaļāka zara. Viņš nopirks vasarnīcu Saulkrastos un dažos gados sakrās automobili; te bija kāds automehāniķis ar iesauku Zoste, kurš sacīja, ka par diviem tūkstošiem viņš apņemas sataisīt gluži braucamu zaporožecu. Viljams pat sāka iedalīt dienas tam laikam, kad viņš atkal būs kopā ar Beatu. Viņš apskatīja avīzes un gandrīz vai pārsteigts secināja, ka bez krogiem vēl ir ļoti daudz vietu, kur cilvēkiem vakaros aiziet. Ir teātri, kino, izstāžu un koncertu zāles, ir muzeji un sporta sarīkojumi. — Es ar sievu iepazinos basketbola mačos, — viņš stāstīja automehāniķim Zostem, jo viņam gribējās kādam stāstīt par Beatu. Viņam gribējās par viņu runāt. Vismaz runāt. — Es toreiz biju tikko izdienējis. Aizgāju līdzi draugam paskatīties spēles «B» klasē. Beatu viņš pamanīja uzreiz. Spēlēja viņa vidēji, bet komandā neapšaubāmi bija visskaistākā meitene. Viņai bija labs augums un tumširudi mati, un viņa visu laiku saulaini smējās par savām veiksmēm un neveiksmēm. Viljams sāka dzīvot līdzi viņas caurgājieniem un metieniem. — Saproti, tikai tagad es atskāršu, ka vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu redzējis sievu smejamies, — Viljams stāstīja automehāniķim. — Es viņai ļoti esmu darījis pāri. — Tu esi pārliecināts, ka izārstēsies? — Izārstēšos. Tad es tev došu labu padomu. Maini darbavietu! — Kāpēc? — Maini, ka tev saka! Galvenais ārsts tev ieteiks to pašu. Tā nav velna dzīšana. Es nemainīju un esmu atpakaļ. Beatas komanda uzvarēja. Spēles beigās tiesnesis svinīgi pavēstīja, ka ar tādu un lādu rezultātu uzvarējusi medicīnas skolas komanda. Mazliet vēlāk, sasarkušas no spēles un karstajām dušām, meitenes cauri zālei gāja uz ārdurvīm. Viljams panāca Beatu pagalmā. — Mani sauc Viljams, — viņš teica. — Šekspīrs! — vienā balsī iesaucās Beatas komandas biedrenes, kam pēc uzvaras bija varen jautrs prāts. — Urā! Šekspīrs! Viņš bija sagatavojies uz cienīgu iepazīšanos, bet te viņu aprēca, un viņš pēkšņi zaudēja visu savu atjautību. Viņš palika stāvam. Meitenēm bija jāiet pa garu, šauru pagalmu, kas izbeidzās uz ielas, un viņš dzirdēja, ka viņas vēl pie vārtiem klaigā: — Šekspīrs! Kur palika Šekspīrs? Te tikko bija Šekspīrs! Viņš sabozās un iegāja atpakaļ zālē, bet nozuda, spēles beigas nesagaidījis. Viņš vēl visu laiku redzēja smejošo Beatu pieguļošajā sporta tērpā. Otrā dienā viņš pie medicīnas skolas nokavēja, lekcijas jau bija beigušās, taču nākamo reizi ieradās laikā. — Mani sauc Šekspīrs, — viņš teica, sastopoties ar Beatu.

— Piedodiet, mēs toreiz tiešam jūs negribējām apvainot! — Viņas acis zobojās. Pēc gada Beata beidza skolu un viņi apprecējās, vēl pēc gada viņiem piedzima dēls. Robim tagad bija piecpadsmit, bet Viljams gaidīja no Beatas vēstules kā nākošo tikšanās reizi pēc pirmās skūpstīšanās. Beata atbildēja īsi un rakstīja vairāk par dēlu. Tad viņš atrada citu sazināšanās līdzekli. Viņš katru vakaru mēroja divus kilometrus kājām uz pasta nodaļu un pieteica ar Rīgu tālsarunu. Pa dienu viņam bija sakrājies tik daudz sakāmā par saviem nākotnes iekārtošanas plāniem, ka Beata tikpat kā netika pie vārda.

4. nodaļa No vecās darbavietas viņu atlaida nelabprāt. Solīja citu darbnīcu ar visu brigādi, bet Viljams zināja, ka slava par viņa nozušanu uz Strauti noteikti būs sasniegusi arī to, tādēļ kategoriski atsacījās. Viņam vajadzēja sākt visu kaut kur pilnīgi no jauna. — Aizstaigājiet lidz «Modei», — kadru inspektors deva padomu. — Tur esot masu produkcija … — Aizstaigājiet gan! Es tikai zinu, ka viņiem steidzīgi vajadzīgi piegriezēji. — Kaut kas lēcies? — Daži ebreji pēkšņi sajutuši ilgas pēc leģendārās dzimtenes. Viljams devās ceļā, nekādus sevišķus sapņus nelolodams. Fabrikas «Mode» galvenais cehs un kantoris atradās netālu no centra uz tās nekur nefiksētās teritoriālās līnijas, kas ap gadsimtu miju nodalīja Rīgas īres dzīvokļu .namus no .pilsoni,sīkajiem namiem. «Modes» kantoris vēl atradās pilsoniskajā daļā, nama portālu vēl balstīja divu stipru sfinksu skausti, dzīvokļi vēl bija piecu un septiņistabu, ar ozola paneļu griestiem, bet jau nākošie nami, cik vien acis tālu uz Maskavas priekšpilsētas pusi spēja redzēt, bija divstāvīgi, koka, ar sīkiem dzīvoklīšiem tin sausajām atejām koridoros vai neapmestu ķieģeļu, ar tumšiem kazarmveida mitekļiem, kas, patiesību sakot, visvairāk atgādināja cietuma korpusus. Tālāk pēkšņi vairs nebija ne konditoreju, ne kafejnīcu, ne veikalu. Pat ne frizētavu. Pat nevienas izkārtnes. Apkalpojošās sfēras te vairs nefunkcionēja — .ar visu bija jātiek galā pašiem iedzīvotājiem. Augstā vārtu velve stiepās cauri namam. Tālāk sākās nelīdzens pagalms ar nekaltu bruģi, gar kura kreiso malu rindojās agrākie zirgu staļļi ar stiprām spundētu dēļu durvīm, aiz kurām tagad droši vien atpūtās automašīnas, lakotos sānus gandrīz vai piespiedušas cita citai. Pagalma labajā pusē bija trīsstāvīga silikātķieģeļu celtne ar dienasgaismas spuldžu zilganumu logos un to neritmlsko, bērnu vilciņu dūkšanai līdzīgo troksni, tikai daudz, daudz skaļāku, — tāds mēdz būt cehiem ar elektriskajām šujmašīnām. Apakšējais stāvs atradās puspagrabā, un Viljams ieraudzīja divas sievietes klājam piegriešanai audumu. Viena stāvēja garā galda galā, kur ar atduriem bija fiksēts vajadzīgais klājiena garums, un ļāva slīdēt auduma cilpai, ko otra sieviete stiepa projām gar galdu, lai galā nostiprinātu ar metāla lineālu. Tehnoloģija nebija sarežģīta. Kad klājienā sakrājās pussimts auduma kārtu vai mazliet vairāk — cik nu kuro reizi vajadzēja —, atnāca piegriezējs ar lekālu bunti, izkārtoja tos pa virsējo klājiena kārtu, apvilka ar krītu, un tad sievietēm vairs atlika tikai ar elektrisko nazi nostumt pa krītotajām līnijām un apsiet gatavo detaļu paciņas, lai tās pārnēsājot vai transportējot neizjūk. Viljams atskārta, ka ieejai kantori jau paiets garām — tā veda pa labi tieši no vārtu velves, ja varēja ticēt plāksnei «Fabrika «Mode»». Gaitenī, kura ozolkoka paneļi bija nokrāsoti ar rožaini pelēku eļļas krāsu, neviena neredzēja un Viljams varēja pastudēt uzrakstus uz apkārtējām durvīm. «Plānu daļa». «Darba un algu daļa». «Kase». «Direktors». «Realizācijas daļa». Viņš izstaigāja nelielo gaiteni — kantora telpas aizņēma vienu no vecajiem dzīvokļiem — vairākas reizes, taču kadru daļu neatrada un nolēma iet pie direktora. . Sekretāre bija ierūmēta tik šaurā skabūzītī, ka šķita iebāzta vienkārši starp dubultdurvīm. — Ko jūs meklējat? — viņa jautāja pāri rakstāmmašīnai ar to vēlīgo ieinteresētību, kāda piemīt vai visām sievietēm uzņēmumos, kur reti redz vīriešus. — Es meklēju kadru daļu. — Pie mums ar kadru jautājumiem nodarbojas pats direktors. — Viņai sīciņā auguma dēļ varēja dot gadus divdesmit, lai gan faktiski droši vien bija vairāk. Seja šķita bāla, un uzacu tuša vietām salipinājusi skropstas.

— Varbūt pieteiksiet? — Pašlaik tur rit sapulce, bet pagaidiet, es pajautāšu. Viņas augumā nebija nekā izcila, bet nebija ari nekā peļama. Standarts. Atveroties un aizveroties durvīm, varēja sadzirdēt balsis un uz mirkli pat saost asus papirosu dūmus. — Pagaidiet mazliet, sapulce tūlīt beigsies, — atgriezusies sekretāre sacīja. Viljams pateicies izgāja gaitenī. Sapulce beidzās gandrīz vai tūlīt. Vispirms, pūkas no kostīma lasīdams, iznāca apaļīgs sievišķis un nozuda aiz durvīm ar uzrakstu «Tehnologs». Tūliņ aiz viņas sekoja garš vecis sīkiem vecuma soļiem — šķita, ka viņam vienā laidā ķeras viena kāja aiz otras, — un nozuda grāmatvedībā. Pēc tam nāca spēcīga, diezgan izskatīga sieviete ar tik sūru izteiksmi sejā, it kā viņai vienai būtu uzkrautas visas uzņēmuma rūpes, vienai jāsedz visi zaudējumi, vienai jāstrādā divdesmit piecas stundas diennaktī, vienai par visu jādomā un vēl jāsaņem «nepateicība tā pasaules alga». Bet bija redzams, ka viņa nekapitulēs. — Lūdzu, nāciet! — Viljamu aicināja sekretāre. Direktors Andrejs Pavlovičs Krokatovs stāvēja diezgan nolaista kabineta vidū. Viņš bija stalta auguma, gluži sirmiem matiem, kas nedaudz cirtojās, un stāvēja, nostiepies kā ierindā. Viņš nēsāja kājnieku virsnieka formas tērpu bez uzplečiem, uzvalkā viņu varēja redzēt tikai izrīkojumos. Sos virsnieka mundierus viņš armijas veikalā pirka diezgan bieži un tāpēc gandrīz nekad divas dienas pēc kārtas vienā un tajā pašā neparādījās. Viņam bija tāda kā mundieru mānija, bet varbūt viņš tos valikāja, laii 'klīstu pa pasauli kā apsūdzība tiem, kas viņu bija atvaļinājuši rezervē, kaut ar visai iespaidīgu pensiju. Kad armijas izaugsme kārtējo reizi pārgāja jaunā kvalitātē un katram virsniekam vajadzēja speciālo izglītību vismaz vidējās tehniskās izglītības līmenī, radās nepieciešamība atbrīvoties arī no liekā balasta. Taču balasts bija kalpojis nevainojami, vienīgā viņa vaina bija tā, ka viņš bija sava laika bērns, bet jau tik pilngadīgs, ka skolot to vairs nav nekādas jēgas. Tas bija kalpojis ar fanātisku ticību un iztēlē jau redzēja sev pie krūtīm arvien vairāk un vairāk atzinības zīmju, bet pēkšņi tam pavēlēja nozust rezervē, kuru droši vien nekad neievajadzēsies kustināt. Protams, ka balasts jutās nepatiesi apvainots un noņēma tikai uzplečus, ko nēsāja kabatā, lai momentāni mundierim varētu piepogāt, kad svētā taisnība svinēs uzvaru pār melnajiem spēkiem. Pats to īsti neapjauzdaims, Andrejs Pavloviios vēl arvien dzīvoja šīs svētās taisnības gaidās. — Es jūs klausos, — Andrejs Pavlovičs teica. Viņš izskatījās noguris. Viņam bija vājība rīkot sapulces, jo, pirmkārt, viņš īsti nezināja, kas cits direktoram būtu jādara, otrkārt, viņš gribēja pelnīt savu maizi godīgi, sviedriem vaigā un bez tam gribēja, lai visi to redz. — Esmu piegriezējs. — Kategorija? — Augstākā. — Sestā? — Sestā. — Lūdzu, piesēdieties! — Andrejs Pavlovičs norādīja uz krēslu pie rakstāmgalda un pats apsēdās savā vietā aiz tā. — Kur bija jūsu iepriekšējā darbavieta? Kad Viljams pateica, direktors kļuva domīgs. — Tā ir individuālā šūšana, — viņš teica. — Ar masu produkcijas ražošanu laikam neesat pazīstams? — Tehnikumā mācīts tika. — Tātad jūs gribat strādāt pie mums? — To es vēl neesmu teicis. Es gribu redzēt un dzirdēt, ko jūs man piedāvājat. — Dzerat? — Nē. Andrejs Pavlovičs acīmredzot nevareja saprast, kāpēc Viljams aizgājis no iepriekšējā darba, un tieši

jautāt viņam bija neērti. — Varbūt vispirms apskatīsim pašu cehu? — direktors ierosināja. Puspagrabā bija trīs telpas ar galdiem un elektriskajiem nažiem un lentas zāģim līdzīga ierīce sīko detaļu izgriešanai. Bez tam bija vēl skabūzis ar tukšiem plauktiem gar sienām — piegriešanas ceha gatavās produkcijas noliktava. Noliktavas pārzinis, absolūti neizteiksmīga persona, spēlēja dambreti ar večuku, kuram bija skūta, apaļa galva, apaļas brillītes bieziem stikliem un asas roņa ūsas. Viņš patlaban par kaut ko smējās, rādīdams zelta zobus. — Kā veicas? — sveiciena vietā jautāja Andrejs Pavlovičs. — Karojam, — atbildēja noliktavas pārzinis. Otrs, pieklājīgi kailo galvu paklanīdams, atņēma Viljama sveicienu un atsmēja direktoram: — Karojam. Divi pret divi. Pusdienu maize un piena pudeles vēl stāvēja neskartas. Toties klājējas ēda pilnām mutēm un pilnu garšu. Viņas bija sagājušas bariņā un ēzdamas par kaut ko vareni tērgāja. — Tas ari ir viss, varam iet uz āru, — direktors sacīja. Viljams bija domīgs. — Darba daudz, bet tikai vienā maiņā. Atbildība. Bet ar divsimt piecdesmit varat mēnesī rēķināties. — Nav maz, — Viljams piekrita. — Rit došu atbildi.

5. nodaļa Izgājis no «Modes», Viljams kādu mirkli svārstījās, tad tomēr pagriezās uz Alberta Caunas veikala pusi. Viņš bija Caunam pateicību parādā, jo, pat atmetot bēgšanas idejas piespēlēšanu, viņš bez Alberta pazīšanās loka nebūtu tik ātri Strautes slimnīcā iekšā ticis, bet toreiz glābšanās bija atkarīga tieši no ātruma. Pie Alberta vajadzēja aiziet. Ari stratēģija to prasīja. Stipru ģimenes pamatu likšanu Viljams saprata vispirms ar materiālās labklājības celšanu. Viņam bija daži vēl miglaini plāni par vasarnīcas būvi, motorlaivu un tamlīdzīgi, jo cilvēkam, ja viņš nežūpo, paliek sasodīti daudz laika un uzņēmības. Pagaidām plāni gan bija tikai ideju līmenī, jo tiem absolūti trūka materiāla seguma. Cilvēki parasti uzskata, ka individuālās šūšanas darbnīcās meistari naudā var peldēties, Viljamam neko uzskatīt nevajadzēja, viņš zināja. Viņš zināja un tāpēc tagad, ejot uz Caunas veikala pusi, kalkulēja. Ko viņam sola individuālo pasūtījumu darbnīca? Simtu sešdesmit mēnesī, ap simt rubļu dzeramnaudās un pāris pudeļu konjaka ik dienas. Citi dzeramnaudās saņem divreiz vairāk, jo viņi «māk plēst», bet Viljams nesaņems, jo viņam nav pa prātam klientu izspiešanas paņēmieni, atklāti sakot, pat dzeramnaudas ņemt nav patīkami. Tāpēc ka būtībā tās ir nepelnītas, jo lielākoties to dēļ izstrādājuma kvalitāte nemainījās, Viljams nepiederēja amatniekiem, kas dažreiz mēdz pastrādāt pa roku galam. Ja vien šuvēju brigāde kaut ko nesalaida grīstē, vienlīdz labi tika pašūts gan tam, kas pats nokaunējies spieda saujā piecrubli, gan tam, kas nolika uzlaikošanas kabīnes stūrītī konjaka pudeli, gan tam, kas pateica tikai paldies. Kāds labums viņam tiks no konjakiem? Kāds labums cilvēkam var būt no dinamīta, ko viņš stiepj uz savu māju, lai gan ir pārliecināts, ka nekad to neizmantos? Viņš tomēr riskē uziet gaisā. Un tad vēl brigāde. Kādu šuvēju brigādi viņš dabūs? Var dabūt tādu, ka pat vecā klientūra pamūk. Un, jo vairāk Viljams rēķināja, jo vairāk nosvērās uz «Modes» pusi. Sevišķi viņam patika darbalaiks — no septiņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā. Tad jau vakaros vēl kaut ko var iespēt, pašūt mājā kādu uzvalku naudīgajiem — tādiem kā Alberts Cauna. Tagad viņš no tiem vairs nesaņems dzeramnaudu, bet glītus septiņdesmit rubļus par uzvalku. Viens uzvalks — pāris vakaru cītīga darba, un tevi par ātrumu cels vai debesīs. Labi, katru dienu mājās ko darīt nebūs, bet viņam pilnīgi pietiek ar četriem pieciem pasūtījumiem mēnesī. Paliks brīvs laiks Beatai un Roli'in, viņš iir liels parādnieks tiem, un šis parāds jālīdzina ar steigu. Uz stūra pie dzērienu veikala murdēja kņada. Pie durvīm nezin kāpēc bija izveidojušās divas rindas — un tagad nu skalās balsīs tika pierādīts, kurai lielākas tiesibas uz vietu zem saules. Viljams bridi svārstījās, tad ātri nostājās rindas galā, viņam vēl arvien šķita, ka iet ciemos bez pudeles ir gluži vienkārši nepieklājīgi. Rindas virzījās uz priekšu lēni, visapkārt Viljamam īgni ņurdēja slikti skūtas sejas, pārdevējas darbojās ātri kā automāti, klaudzēja letes dēļi, liekot uz tiem pudeles, klaudzēja skaitāmie kauliņi, žvadzēja sīknauda, uzliesmoja un apdzisa īsi konflikti — pārdevējas vienā laidā «kļūdījās» par piecpadsmit kapeikām sev vēlamajā virzienā. Šis triks bija sviests uz viņu dienišķās maizes. Zem skaitāmajiem kauliņiem viņas turēja piecpadsmitkapeiku monētu, pircējiem izdeva par piecpadsmit kapeikām mazāk, berot sīknaudu tieši uz letes. Ja apskaitīšana neizdevās un pircējs sāka dumpoties, pārdevējas pacēla skaitāmos kauliņus, «atrada tur noklīdušo monētu» un pieprasīja, lai viņām atvainojas. Virzīšanās gausums Viljamu neuztrauca, viņš pat šajā gausumā atklāja zināmu gandarījumu. Viss te notiekošais taču uz viņu vairs neattiecās, viņš stāvēja tam pāri. Viņš uz apkārtējiem skatījās pat ar tādu kā līdzjūtību, cenzdamies pēc sejām noteikt, kuriem vīriem pirmajiem vajadzētu doties uz atpestīšanas vietu Strautē, lai beidzot sāktu atkal dzīvot. Viņam bija patīkami apzināties, ka patlaban ir saprātīgākais šajā veikalā, ka patlaban viņam te ir visskaidrākā galva. Skatiens pārslīdēja pudeļu pilnajiem plauktiem vienaldzīgs, viņu neskāra ne mazākā mērā pat košās, medaļotās etiķetes, skatiens un viņš pats slīdēja garām pudelēm, it kā tās būtu tukšas, un viņam bija savāds lepnums par sevi.

Alberts Cauna sēdēja savā stikla būrī, manekenu apsargāts. — Sveiks lai dzīvo! — Viņš nāca pretī apkampt kā labs draugs. Viljams nolika uz galda smalkā zīdpapīrā ietītu vīna pudeli un sacīja: — No dzeršanas es būtu tā kā atradināts, bet no stiķēšanas vēl ne. — Pagaidi, pagaidi, gan jau paliksi arī skops,— Alberts atsmēja un nobāza pudeli kaktā aiz dokumentu kaudzēm. — Gan es ar to izrēķināšos, kad tu nebūsi klāt. Sātans nemīl, ka viņu kaitina. — Uz mani tas vairs neattiecas, — Tik stingra apņemšanās? — Dzelžaina. — Nu, tad vēl atliek meitas un labi paēst. — Man ir skaista sieva. — Tad tu esi pavisam apskaužams, lai gan sievas mūsdienās nemaz neiznāk lētāk. — Vienīgi itad, ja šķiroties tiesa piespriež no kāzu dāvanām pusi, — Viljams atjokoja. — Šķiroties vīrieši kļūst pliki kā kabatas nazīši. — Alberts gardi nosmējās. — Es tevi noteikti mājās esmu gaidījis vairāk nekā tava sieva. Jau trešo mēnesi staigāju vienā un tajā paša uzvalkā, manas mīļās dāmas noteikti domā, ka esmu kritis nabadzībā. — Es laikam pāriešu uz masu produkcijas piegriešanu. Šodien biju «Modē» skatīties vietu. — Sī likteņa spēriena man, cilvēkam ar paaugstinātu asinsspiedienu, vēl trūka! — Nebīsties, man mājās ari ir šujmašīna. «Modē» man vienkārši sola labi maksāt. — Ir jau teikts: katram pēc viņa spējām … 81 — Zini, man pat gribas mājā pastrādāt. Tā vairs nebūs sienu pindzclēšana, bet kārtīga bilde. Es izrakstīšu kādu desmitu ārzemju modes žurnālu un pats modelēšu katram klientam atsevišķi. Darbnīcā tas man bija darbs, tur es vienmēr biju iedzīts laika trūkumā, tagad šūšana man būs ari 6 4233 vaļasprieks. Atklāti runājot, modelēšana man vienmēr ir bijis ari vaļasprieks, tikai nekad tai nav iznācis laika. — Es tev dabūšu angļu žurnālus. Jūrnieki ieved. Varu nokārtot vēl labāk. Man uz viena mūsējā štīmera ir mašīnists, viņš priekš tevis var degvielas tilpenēs nogremdēt un atvest kaut lokomotīvi ar visu svilpi. Ļoti izdevīgs vecis! Nedēļu sēž te krastā, mēnesi ganās pa ārzemēm. Un gandrīz vienmēr tie paši reisi. Ventspils—Liverpūle, Ventspils—Amsterdama. Viņam tur noteikti ir pazīšanās visās branžās! — Vēl tas man būs par dārgu. — Es tev naudu neprasu. — Zini, man gribas slavu. Dumji, vai ne? Man gribas, lai par mani teiktu — tur aiziet Rīgas labākais drēbnieks. Es gribu, lai manu sievu kabinetā iesauc slimnīcas direktors un kautrīgi lūdz, vai viņas vīrs nevar pašūt viņam žaketi. Es gribu, lai manam dēlam skolā tēva dēļ tiek cieņa, es gribu, lai ar mani rēķinās visi. Un zini, kāpēc es to gribu? Zini? Tāpēc, ka es apzinos, ka to varu. Varu! Un grēks ir negribēt, ja vari. — Tevi aptīrīs finanšu inspektori. Par slavu, mīļais, ir jāmaksā. — Visu jau nenotīrīs, pietiks man pašam arī. Es sarēķināju, ka divos gados principā tikšu uz ķepām, un tad varbūt «Modi» varēšu mest pie malas. — Ko nozīmē «uz ķepām»? — Teiksim, sākt būvēt vasarnīcu… Man vajag sievai dot kaut kādu stimulu ārpus darba… Vajag, lai viņa par kaut ko vienmēr domātu, kaut ko vienmēr darītu. Tas stiprina ģimeni. — Ar gruntsgabaliem grūti… — Neiespējami? — Neiespējams nav nekas. Sociālistiskā iekārtā viss ir iespējams, jo, kad mums kaut kā nepietiek

sociālismā, mēs varam ieķert ar pirkstiem kapitālisma paliekās. — Klausies, es laikam esmu šausmīgs mietpilsonis… — Es nezinu, kas ir mietpilsonis. Es zinu, ka vieniem ir vasarnīcas, bet citiem nav. Es zinu, ka vieniem ir automašīnas, bet citiem nav. Un es zinu, ka tic, kam nav, arī labprāt gribētu. Tātad viņi būtībā ir akurāt tādi paši kā tie, kuriem jau ir. Saka — viņš dzenas pēc garā rubļa; bet vai tāds pļurkstētājs pats ir meklētājs, kur var mazāk nopelnīt? Lai mani ķēza pa avīzēm, un tomēr es labāk gribu būt mietpilsonis ar autiņu nekā nemietpilsonis ar pliku pakaļu! Viljams aizgāja mājā un staigāja pa tukšo dzīvokli, nezinādams, pie kā ķerties. Beidzot viņš apsēdās atpūtas krēslā un paņēma avīzi, bet arī lasīt negribējās. Un tad viņš sāka tā kā no malas vērtēt dzīvokļa iekārtu, domāt, kas te prasītos pēc nomainīšanas. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš pārbrauca dzīvoklim ar saimnieka skatienu. Vakar, kad atgriezās no Strautes, viņam nepietika tam laika. Vakar viņš tikai domāja, kā ātrāk dabūt gultā Beatu. Viņš to brīdi bija tik daudz un tik pamatīgi apcerējis, ka, ieraudzījis viņas rīta svārka šaurajā izgriezumā baltās krūtis, vairs nespēja izturēt un, satvēris viņu, nesa uz dīvānu. Beata mazliet pretojās, un tas viņu satracināja pavisam, viņš skūpstīja viņas ceļgalus, gurnus, muguru, krūtis, viņa atbildēja pakļāvīgām lūpām. Viņš aizdegās, viņš liesmoja, un tomēr viņam likās, ka redz viņas acīs skumjas. G* — Tevi kaut kas nomāc? — vēlāk viņš jautāja. 83 — Nē. — Viņa ieritinājās viņa azotē. Un tomēr viņam šķita, ka viņas acis ir iegūlušās skumjas.

6. n o d a ļ a Pārnāca Rolis un tūlīt ieslēdza televizoru. Rādija hokeju. Lai gan Viljamu hokejs nekad nebija interesējis, viņš apsēdās dēlam blakus. Ta viņi skatījās. Klusēdami. Starp viņiem bija kaut kāds tukšums. Viljamu tas biedeja, viņš sāka runāt. Viņš izteica piezīmes par spēli, cerēdams, ka tā visvieglāk būs tuvināties dēlam, bet panāca pretējo. — Netraucē skatīties! Tu taču neko nesajēdz! Tas tika teikts asi, kategoriski. Bet pārtraukumā dels kļuva it kā piekāpīgāks, līdzīgs kaķēnam, kas gatavojas pieglausties. Viņš domāja, ka dēls nožēlo pirmītējās asās frāzes un ka vienīgi pašlepnums neļauj viņam klaji atvainoties. — Tēt, vai tu man neparakstīsi uzdevumu burtnīcu? Viljams it kā atplauka, tā jau bija viņa galīga atzīšana par ģimenes galvu. Vienu mirkli viņš iedomājās, ka uzdevumu burtnīcā varbūt ir divnieks vai piezīme, bet, lai arī tā, viņš parakstīs. Galvenais taču ir pats parakstīšanas fakts. Un viņam paliek iespeja arī neparakstīt, iespēja izteikt neapmierinātību, iespeja interesēties, kā un kāpēc ir šis divnieks. Viljams piecēlās un izņēma no rakstāmgalda atvilktnes pildspalvu. Tā bija vecas konstrukcijas, ar zelta spalvu un sudraba uzgali. Viņš to gadiem nebija lietojis, tā glabājās kā piemiņa, viņam to labi sen uzdāvināja darbnīcas kolektīvs dzimšanas dienā. Tinte sūknītī bija izžuvusi, viņš virtuvē ievilka tajā pāris pilienu ūdens un sakratīja — parakstam pietiks. Uzdevumu burtnīcu vajadzēja parakstīt par iepriekšējo nedēļu. Dēls tad bija saņēmis trīs atzīmes — divus piecniekus un vienu četrinieku. Parakstīdamies Viljams domāja, vai nebūtu pedagoģiski pareizi apjautāties, kāpēc angļu valodā tikai četrinieks, un pamudināt būt centīgākam. — 1.udzu! — Viņš pasniedza atpakaļ parakstīto burtnīcu. — Tu labi mācies. — Esmu klasē viens no sekmīgākajiem. Viljamu pārņēma lepnums par dēlu un lepnums par sevi, ka viņš dēlu jau tikpat kā atguvis. — Tēti! — Dēls atkal uzmeta mīlīgu kūkumu. — Es apsolos arī turpmāk labi mācīties, bet tev man jānopērk mopēds. Mēs esam sarunājuši pa vasaru ceļot. Kas t a bija? Apzināta tirgošanās? Smalki aprēķināts psiholoģisks piegājiens? Vai tiešām tāds zeņķis jau uz to spējīgs? — Tēti, nu kā būs? — Puika bija nepacietīgs. — Redzēsim, kā tu nobeigsi devīto klasi. Atbilde jaunekli neapmierināja, bet viņš nekā neiebilda, tikai atkal ierāvās savā atsvešinātības skafandrā un hipnotizēja ar skatienu hokeja spēlētājus uz televizora ekrāna. Viljams arī vēl brīdi pasēdēja un skatījās. Viņu neatstāja sajuta, ka nupat ir zaudējis kādu ļoti svarīgu cīņu. Pie tam nevis zaudējis godīgā ceļā, bet tādēļ, ka bijuši neobjektīvi tiesneši. — Par to mopēdu mēs parunāsim ar mammu. — Viņš pēdējā mirklī piedāvāja neizšķirtu. — Mamma nepiekrīt, — dēls ļoti auksti atbildēja. Tātad zeņķis tiešām ir glaudies klāt ar aprēķinu. Tas Viljamu tā sarūgtināja, ka viņš aizgāja uz otru istabu un sāka rakņāties pa grāmatplauktu, meklēdams kādu vieglāku lasāmvielu, lai varētu atkratīties no domām par attiecībām ar deiu. Bet varbūt puika nemaz tā nedomāja? Varbūt tā ir tikai pieaugušā viltīgo smadzeņu hipotēze? Viņš meklēja sev mierinājumu. Rakņājoties pa grāmatplauktu, Viljams atrada pabiezu žurnālu spilgtiem vākiem. Tas bija zviedru žurnāls, kurā iespieda tikai reklāmas. Žurnāls piedāvāja visu, sākot ar žiletēm un sērkociņiem līdz

divvietīgajām sporta lidmašīnām. Žurnālu uz darbnīcu atnesa kāds klients, lai uzskatāmi parādītu, kādus atlokus viņš žaketei vēlas. Nu Viljams atcerējās, ka vairākas žurnāla lappuses aizpildīja kotedžu fotogrāfijas. Viņš piesēdās žurnālu pašķirstīt. Un, lūk, bija arī šīs mājeles — ar mansardiem un bez, ar peldbaseiniem un bez, ar īsi cirptiem angļu mauriņiem un bez tiem. Bija patīkami pat tikai iztēloties iespēju tādās reiz dzīvot. Tādā. Viljams beidzot izvēlējās vienu — noteiktu. Aiz ornamentāli kaltas sētas, aiz zaļā zāles paklāja, aiz balto un violeto hrizantēmu dobēm pacēlās māja ar smailu jumtu un ziemas verandu, kas apaugusi vīnogulājiem, kuriem cauri spīguļoja logu stikli. No ielas nekas vairāk nebija redzams. Par laimi, cita fotogrāfija rādīja mājas sānskatu ar nojumēm līdzīgām saimniecības būvēm un garāžu. Bija rakstīts, ka māja maksā simt četrdesmit tūkstoš zviedru kronu, ka pirmā iemaksa noteikta desmit procenti no visas vērtības, ka līdz baznīcai ir nepilni divi kilometri un ka māja apkurināma ar naftu. Viljams nezināja, cik lielu vērtību apzīmē simt četrdesmit tūkstoši zviedru kronu un cik ilgā laikā tās var nopelnīt ministrs, un cik ilgā laikā — krāvējs, bet viņš redzēja cenas pie pārējo kotedžu fotogrāfijām un visai viegli varēja secināt, ka viņa izvēlētā pieder pie vislētākajām. Kad pārnāca Beata, hokejs jau sen bija beidzies un puika otrā istabā gaudināja tranzistoru — viņš pat mācījās apdullinošo elektroģitāras akordu pavadījumā, bet Viljams arvien vēl sēdēja, šķirstīdams reklāmžurnālu un apsvērdams, kādas lietas viņam vēl vajag iegādāties. Vajadzēs iegādāties. Beata teicās nogurusi un bija nervoza. Viņa ātri sāka taisīt vakariņas. Kad Viljams viņai gribēja parādīt žurnālu ar kotedžu fotogrāfijām, viņa atbildēja, ka nav ko celt gaisa pilis. Tas nostiprināja vēlēšanos jo ātrāk tikt pie gruntsgabala, jo Beatas atbildi Viljams atrada par loģisku — ilgus gadus taču viņš par ģimeni tikpat kā nebija domājis, tikai apgādājis, tagad nu Beata negribēja riskēt ar saviem sapņiem, jo baidījās, ka vienā jaukā dienā tie visi atkal varētu noslīkt puslitra pudelēs. Man, protams, vispirms vajag pierādīt savu ciešo apņemšanos ar darbiem, gan tad arī viņa atplauks. Gultā Beata nokratīja Viljama roku, kas tiecās viņu apskaut, — viņai rīt agri esot jāceļas, un vispār viņa nejūtoties vesela. Viljams bija aizvainots, taču viņš krietnu daļu pietēloja vēl klāt, kad demonstratīvi uzgrieza viņai muguru.

7. nodaļa Bija pagājis jau mēnesis kopš Viljama atgriešanas no Strautes, par spīti grandiozajiem plāniem pelnīt ar šūšanu mājā, viņš pa šo laiku bija uzšuvis tikai vienu uzvalku Caunam. Nevarēja atrast lieku minūti. Uzņēmies «Modes» piegriešanas ceha vadīšanu, viņš tikai pamazām sāka apjaust, kādu slogu nesis — ceha saimniecība bija nolaista līdz gruntij. Protams, tie, kas taisījās ceļā uz savu līdz tam neredzēto dzimteni, pēdējos gadus par saimniecību nebija likušies zinis. Lekāli — piegrieztnes, pēc kurām grieza attiecīgos uzvalku un mēteļu klājienus, — bija nolietoti, spurainām un pat robainām malām, dažas līnijas vajadzēja turpināt pēc acumēra. Tas nozīmēja, ka jebkurā brīdī var uzgāzties standartu inspekcija un cehu slēgt, jo piegrieztie uzvalki atbilda visam kam, tikai ne standartam — piecdesmitais izmērs svārstījās starp četrdesmit astoto un piecdesmit otro, bet nekādā ziņā nebija precīzi piecdesmitais. Vertikālo elektrisko nažu mehānismi bija izdiluši, tādēļ klājienu apakšējās kārtas bieži tika sakapātas, iznāca nelīdzenas vai neatbilda lielumam. Tās vajadzēja izgriezt no jauna vai pielīdzināt ar parastajām šķērēm. Pielīdzināšana prasīja laiku, darbaspēku un papildu materiālu. Viljams pavēlēja klājienus klāt uz pusi plānākus, trīsdesmit kārtu vietā liekot tikai piecpadsmit. Līdzēja, bez pielīdzināšanas varēja iztikt, taču kurnēja strādnieces, jo tas sita pa viņu izpeļņu. Ar strādniecēm vēl varēja izlīgt, pierakstot fiktīvas darba operācijas, piemēram, dažu klājienu griešanu ar rokām, nevis ar elektrisko nazi, lai gan patiesībā grieza ar to. Ja vien paši nepalaida muti, fikciju principā nemaz nevarēja atklāt, jo darba norīkojumus algu aprēķināšanai «Modē» izrakstīja tikai divas reizes mēnesī. Tad vairs nekāda revīzija nevarēja konstatēt, kas un kā griezts, jo uzvalki jau bija sašūti, nosūtīti uz veikalu un varbūt pat pārdoti. Administrācija pret fikciju neiebilda, jo Viljams zvērēja, ka algas fondi pārsniegti netiks. Direktors Viljama ziņojuma netīkamo daļu noklausījās ar redzamu īgnumu, viņš dienu bija sācis tai laimīgajā apziņā, ka fabrikas iepriekšējā mēneša plāns izpildīts par simt diviem procentiem un pārējo ministrijas šūšanas uzņēmumu vidū «Mode» tāpēc iekļuvusi līderos, bet nu atnāk šis jaunais piegriezējs un sūdzas, uzstāj, pieprasa. Direktoram pat bija tāda sajūta, ka viņam liek darīt to, par ko nemaksā algu, jo viņš neredzēja iespēju Viljamam kaut kā līdzēt. Kad Viljams beidzot izteicas par iespēju fiktīvi samaksāt strādniecēm, it kā neaizskarot fabrikas intereses, direktors piekrita uzreiz un viņam atkal atgriezās labsajūta par «Modes» līderpozīcijām. Taču Viljams bija priecājies veltīgi, klājienu biezuma samazināšana pie vēlamajiem rezultātiem tomēr nenoveda. Kamēr strādāja divatā ar Konstantīnu Ivanoviču, viņi paspēja sagatavot klājienu zīmējumus, klājējas paspēja saklat, taču aizkavēja pati griešana, galdi drīz vien bija pilni, un klājējām nebija ko darīt. Dīkstāve piegriešanas cehā momentāni atsaucās uz šūšanas cehiem — tur sievieši vai katru dienu dabūja pa stundai papļāpāt —, un šūšanas cehi tūlīt sita pie plāna gonga. «Deviņdesmit četri procenti!» dobji aizvirmoja līdz administrācijai, un tūdaļ gāja vaļa otrais raunds, kurā ar redzamu pārsvaru Kvantitāte uzvarēja Kvalitāti. Ka izteicās Konstantīns Ivanovičs — tā viņu uzrunāja direktors, un tāpēc viņu cits pa jokam, cits pa īstam tā sāka uzrunāt arī pārējie kolēģi, lai gan latvieši uzrunā tēva vārdus lielot nemēdz, — viņš bija notēs puļķis. Kad Viljams īsti neizprata, ko nozīmē vārds «notēs puļķis», tad Konstantīns Ivanovičs gari un plaši izskaidroja, ka vecos laikos vairumam alus mucu nav bijis krānu, taču katrai mucai obligāti bijuši divi caurumi — lielakais spundei, mazākais alus notecināšanai. Mazākajā tad arī bijis notēs puļķis — gara un tieva tapa, kas stiepusies čauri gandrīz visai mucai, lai alus spēks to nevarētu izsist tecinātājam no rokām. — Es «Modei» esmu taisni tāds notēs puļķis, — viņš sacīja. — Kad Izraēļa bērni sasēdās lidmašīnās, es ļāvos pierunāties pāris mēnešu būt par notēs puļķi un vadīt piegriešanas cehu, kamēr sameklēs kādu jaunāku. Man jau bija apnicis grozīties tikai pa māju. — Konstantīns Ivanovičs bija

pensionārs, lai gan pēc viņa stājas, ģērbšanās manieres un vitalitātes to nevarētu pateikt. — Nu pāris mēnešu jau sen ir garām, nu es gribu atpakaļ uz krāsns. Konstantīns bija vietējās izcelsmes polis, vienlīdz labi runāja trijās valodās, ziņas par jaunumiem pasaulē saņēma caur Varšavas radio un pusdienas pārtraukumos neizbēgami spēlēja dambreti ar noliktavas pārzini, kas bija tāds pats notēs puļķis un taisījās atpakaļ uz krāsns, lai gan pagaidām tikai vārdos, nevis darbos. Konstantīns atstāja tāda cilvēka iespaidu, kas šajā pasaulē visu jau izdarījis un tagad nezina, ko iesākt ar pāri palikušo laika sprīdi. Viņš pirms kara bija uzcēlis Pārdaugavā krietnu māju, viņa dēls stradāja dzelzceļa institūtā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku un rakstīja doktora disertāciju, meita bija labi izprecēta, pensija liela. Kad Viljams redzēja viņa šūto žaketi, viņš uzreiz saprata, ka darīšana ar klases amatnieku, kurš gan varbūt nepaspēj izlēkāt līdzi modes prasībām, toties strādā ļoti pamatīgi un ar prieku. Kā jau kārtīgs amatnieks, Konstantīns uz masu produkcijas šūšanu skatījās ar smīnu, jo viņš vispār zemu vērtēja cilvēkus, kas valkā veikalos pirktus uzvalkus; lai cik ideāls būtu augums, tie nekad negulēs, kā nākas, vienmēr kaut kur metīsies kāda kroka. Attieksme pret masu produkciju vispār noteica Konstantīna attieksmi arī pret darbu «Modē». — Kāpēc tu uztraucies, — viņš patiesā neizpratnē jautāja Viljamam, — kāda tur starpība, vai tāds masu uzvalks ir mazliet lielāks vai mazāks? Kāda pircējam daļa gar izmēriem, viņš veikalā pielaiko! Bet Viljams uztraucās. Pēc garajiem apdulluma gadiem viņš gribēja darboties. Viņam bija uzticēts cehs, un viņš to gribēja pārvērst par paraugcehu. Vispirms viņam vajadzēja cīnīties par cena saimniecības atjaunošanu. — Katrā pieklājīgā fabrikā ir lekālists, — Viljams sacīja galvenajai inženierei. — Cilvēks, kurš nolietoto. lekālu vietā izgatavo jaunus un attiecīgās instancēs apstiprina. — Kā tad! — Inženiere nīgri pasmīnēja. — Priekš manis tas ir liels jaunums! — Mums tāds cilvēks ir nepieciešams! — Viljams nebija ironiju saklausījis. — Mums jau tāds cilvēks ir, biedri Argali. Jūsu simpātija un direktora sekretāre vienā personā. Irēna. Varbūt pazīstat? 8. nodaļa Inženierei Valentīnai Mukšānei bija krietni pāri trīsdesmitiem, viņa ģērbās dārgi un ar gaumi. Viņa dzīvoja viena, un tādā vecumā tas jau radīja kompleksus: pirmkārt, viņa izlikās, ka vīrieši viņai ir absolūti vienaldzīgi, ka viņu interesē tikai darbs, otrkārt, viņa katram fabrikas vīrietim bija savā iztēlē pielaulājusi kādu no glītākajām strādniecēm un izturējās pret tām aizvainojoši. Viņa ļoti pārdzīvoja savu vientulību un neredzēja no tās izeju. Valentīna nāca no katoļticīgas daudzbērnu ģimenes, viņa ģimenē bija vecākā meita, tāpēc jau piecpadsmit gadu vecumā pameta Latgales krāšņos ezerus un ieradās Rīgā. Lai pārējiem brāļiem un māsām brokastīs un vakariņās paliktu kāds kumoss vairāk. Galvaspilsētas iekarošanai viņai bija līdzi dots lauku bērna darba rūdījums, katūna kleitiņa, pievilcīgas, jau gandrīz nobriedušas sievietes auguma līnijas un gabals speķa attalas radinieces pielabināšanai, pie kuras viņa cerēja dabūt gultas vietu. Viss sagadījās ārkārtīgi laimīgi — radiniecei bija virtuvē ar zaļu drānu pārvilkts pašaurs matracis, ko viņa skanīgi dēvēja par «košeti», un diezgan liela garlaicība. Tada skuķa piedzīvošana viņai solīja jūtamas pārmaiņas, dienu dažādošanu un kopēju saslimšanas gadījumā — viņa bija tajā vecumā, kad jau var likties slimības gultā kaut tūlīt. Valentīna iestājās darbā par mācekli šūšanas darbnīcā, kas bija netālu no radinieces mājas, — Rīga ar savu plašumu meiteni baidīja, visapkārt runāja par zādzībām, laupīšanām un cilvēku vārīšanu ziepēs un ne bez sava pamata, tā bija reakcija, kas vilkās aiz kara. Valentīna uzreiz nolēma, ka no dzīvokļa ārā ies tikai uz darbu un baznīcu, nu, varbūt kādreiz arī uz kino, viņa par trofeju filmām bija dzirdējusi daudz jūsmīgu atsauksmju.

Valentīna agri ieaudzināja apziņu, ka visu mūžu būs jāstrādā, un viņā ne mirkli neuzplaiksnīja doma, ka iespējama arī dīka dzīve. Viņa jau bija iekodusi pa druskai no visiem smagajiem lauku darbiem un zināja, ka tie nozīmē raupjas rokas. Tāpēc viņas praktiskais prāts nevilka uz rūpnīcu, bet uz šūšanas darbnīcu par mācekli ar smieklīgi mazu algu — Valentīna vienmēr paturēja prātā iespēju, ka varbūt būs jāatgriežas atpakaļ laukos un tad varēs strādāt mājās par šuvēju. Reklāmai — «Rīgā mācījusies» tad būtu liela nozīme. Šūšanas darbnīca atradās tagadējā piegriešanas ceha telpās. Valentīna bija loti centīga, un tomēr viņai bieži vajadzēja bēgt ārā sētā pie zirgu staļļiem izraudāties, jo vienmēr atradīsies kāds, kas lētticīgo lauku meitēnu izāzēs, citiem par lielu jautrību un smiekliem, vai stulbenis, kas nevarēs izdomāt neko labāku kā atdarināt viņas latgalisko dialektu. Vissāpīgāk tas bija tādēļ, ka viņa visiem spēkiem centās iemācīties pareizu latviešu valodu. Svētdienās viņa kopā ar radinieci gāja uz baznīcu. Zinot, kāda ir vispārējā nostāja pret reliģiju, viņa par šiem gājieniem darbā nevienam neko neteica. Baznīca bija liela, lūdzēju arī daudz, taču galvenokārt veci cilvēki vai arī pavisam mazi bērni, ko sieviņas atvedušas sev līdzi, — atšķirībā no Latgales jauniešu te nemanīja nemaz. Daudzajos katoļu svētkos Mukšānu ģimene devās uz Krāslavas Svētā Ludviķa dievnamu, kam Rigas baznīca netika līdzi ne iespaidīgās Mateiko altārgleznās, ne procesiju spožuma ziņā. Kāpēc Valentīna drīz pārtrauca iet uz baznīcu, neviens nevarēja pateikt, arī viņa pati ne. Varbūt tāpēc, ka arī radiniece uz turieni vairāk gāja, lai uzzinātu kādus jaunumus, nevis reliģiskas pārliecības dēļ, varbūt tāpēc, ka iestājās vakarskolas sestajā klasē un viņai beidzot radās vienaudzes draudzenes. Vienīgi droši var apgalvot, ka Valentīnas pārtapšanā par atkritēju nebija nekādu nopelnu antireliģiskajai propagandai, kas toreiz mācēja tikai daudzināt: «Dieva nav!» — bet uz jautājumu — vai ir velns? — atbildēja izvairīgi. Pamatskolu beidzot, Valentīna ar lielpilsētu jau puslīdz bija apradusi, viņa iestājās tehnikumā. Vakara nodaļā. Pēc tam sekoja parastās karjeras kāpnes: maiņas meistare, — šūšanas darbnīca tad jau bija pārvērtusies šūšanas uzņēmumā ar pāris filiālēm, — ceha priekšniece un, beidzot, pat galvenā inženiere. Lai gan šim postenim bija arī kandidāti ar augstāko izglītību, Andrejs Pavlovičs, ne mirkli nesvārstīdamies, izvēlējās Valentīnu. Gadu gaitā viņu domāšana bija pieslīpējusies, un bez tam Andrejs Pavlovičs vienmēr vairāk ticēja praktiķiem — praktiķis virzīsies uz priekšu stabili, pielikdams soli tieši par tik, cik to prasa plāns, bet teorētiķi vienmēr domā par aulekšošanu, kura Andrejam Pavlovičam asociējās ar anarhiju un totālām nepatikšanām. Cilvēki, kas līdz rūpnīcu vadībai nokļūst no pašiem pirmsākumiem, parasti mēdz būt divu pilnīgi dažādu kalumu. Vieni ir savi puikas, pie kuriem jebkurš var vienkārši aiziet izkratīt sirdi, otri kļūst par neieņemamiem cietokšņiem, kas noslēpušies aiz rūpju nomāktām sejām un no saviem bijušajiem biedriem it kā gaida tikai provokācijas, viņiem šķiet, ka viņu izvirzīšanās visiem skauž, viņi jūtas it kā nodevēji, jo pēc amata ir jācīnās ar bijušo kolēģu mazajām viltibiņām, kuras visas no vecajiem laikiem viņiem ir labi zināmas. Bieži viņi apzinās, ka trūkst ieņemamajam amatam atbilstoša intelekta, atrodoties starp tiem, kam dienā nav bijis jāstrādā un tūlīt pēc maiņas beigām jāskrien uz vakarskolu, bet pēc tās vēl dažas stundas jāmācās, starp tiem, kas varējuši dienā klausīties institūtos lekcijas, bet vakaros diskutēt par literatūru un mākslu, atrodoties starp tādiem, viņi savu intelekta trūkumu sevišķi sajūt. Sava loma vēl ir pašapmierinātībai, jo vairums ir ticis augstāk, nekā sākumā cerēts, dzimtajās vietās ap viņiem vij leģendas, un viņi tur atvaļinājumos atgriežas kā pasaules uzvarētāji. Valentīna Mukšāne piederēja pie pēdējiem. Kļuvusi ceha priekšniece, viņa kļuva iznesīgāka, staltāka, tikai viņas visumā glītajā sejā ievilkās vēl pa kādai rūpju rievai. Un viņa sāka smēķēt. Papirosus. Tas it kā piederējās pie paaugstinājuma, sapulcēs īstajos brīžos aizsmēķēts papiross it kā uzsvēra stāvokļa svarīgumu. Viņa sāka abonēt vairāk avīžu, tās pašas, ko Andrejs Pavlovičs, neabonēja vienīgi armijas avīzi, jo no tās galīgi neko nesaprata. Tā nebija pielišana, viņa gluži vienkārši cerēja, ka šajās

avīzēs atradīs tieši to, kā viņai trūka, atradīs materiālus, kuri paplašinās redzes loku. Ja pa ražošanas un ekonomikas līnijām viņa arī tika pie daļējas skaidrības, tad jautājumi par literatūru, glezniecību un mūziku viņas domāšanu tikai dezorganizēja. Gadījās, ka autoru par vienu un to pašu darbu kāda avīze ceļ debesīs, bet cita bāž dūņās līdz ausīm vai atkal viena un tā pati avīze vienu un to pašu estrādes ansambli vispirms nolīdzina ar zemi, izsludinot par absolūti beztalantīgu, reklāmas uzpūstu, bet dažus mēnešus vēlāk slavē par diplomu iegūšanu festivālos un vēl aizrāda, ka tas jau no tik talantīgiem jauniešiem bijis gaidāms. Bet Valentīna Mukšāne meklēja skaidrību, meiklēja ceļa rādītāju. Kad viņa iedomājās, ka līdz pat pēdējam brīdim gājusi pavisam uz otru pusi, viņai pie lūpu kaktiņiem uzradās vēl viena rieva. Kopš tās reizes viņa vairs nekad neizteica savus spriedumus, jo baidījās vēlāk kļūt smieklīga. Par kavalieru trūkumu Valentīna nevarēja sūdzēties. Būdama maiņas meistare, viņa gatavojās precēties ar kādu šoferi, bet tad viņu paaugstināja par ceha priekšnieci — un viņa puisim atteica. Skatīdamās «Silvu», viņa līdz asarām dzīvoja līdzi dejotājai, kurai vecais zilasiņu aristokrāts neļāva precēties ar savu dēlu. Viņa kategoriski noliegtu — un no tīras sirds —, ka atteikusi puisim tikai tāpēc, ka viņš ir šoferis, bet faktiski tas bija tā. Toreiz viņai jau bija pāri divdesmit pieciem, neprāta mīlu laiks jau pagātnē — un viņa iedomājās, ko Jaudis runās, kad viņa vasarā aizbrauks uz savu Latgali. «Par ko tad jūsu meitiņa strādā?» kaimiņi jautās mammai. «Par ceha priekšnieci,» mamma lepni atbildēs. «Oho!» izsauksies kaimiņi. «Bet vīriņš?» «Šoferis.» «Prasts šoferis?» «Kāpēc prasts? Šoferis!» mamma atcirtis un tomēr domās, ka meitai gan vajadzējis piemērotāku vīru. «Nūja, nav jau viņa vairs nekāds skuķis…» Valentīna nolēma pagaidīt. Un aizgaidījās, jo atkal sekoja paaugstinājums. Satikties ar sava iedomātā līmeņa vīriešiem vairs tikpat kā neiznāca, un tie nedaudzie jau bija izprecēti, bet ar padotajiem viņa sen ieturēja distanci. Un gadi gāja. Un viņa, kā jau administrējoša sieviete, ar katru zaudēja daudz vairāk sievišķības nekā pārējās Ievas meitas. Tikai reizi gadā, atvaļinājumā, ko tagad viņa mēdza pavadīt slavenos kūrortos, vienmēr uz turieni braukdama ar klusu cerību satikt īsto, vienīgo, mūžīgo, viņa atplauka un, uzspļāvusi visām distancēm, metās īsu un aizraujošu romānu viļņos. — Vai tad es savas simpātijas direktora sekretārei esmu tik atklāti izrādījis? — Viljams jautāja. Viņš bija pārsteigts un mēģināja atsaukt iztēlē sīko, meitenigo siluetu. — Neskatoties uz ieņemamo amatu, es tomēr esmu sieviete, — galvenā inženiere Mukšāne īgni atbildēja. Viljams paraustīja plecus. LEITNANT DOBEN,, IENĀCIET PIE MANIS! …

4. nodaļa Nolemju nepadoties ziņkārībai un audzināt raksturu, ienesis somiņu kabinetā, nolieku uz galda, bet neatveru. Vispirms pusdienas, pēc tain darbs. Ēdnīca atrodas nodaļas pagrabstāvā, ēdienu izvēle parasti nav liela, bet gatavo te pieklājīgi, un es uzskatu par baudāmu visu, atskaitot ķiļķenus. Pie kases ir dažu cilvēku rindele. Tieši tik liela, lai trīs reizes varētu izpētīt ēdienu karti un sameklēt naudu. Man no rīta veikalā izdeva diezgan daudz sīknaudas, un nu laikam es no tās tikšu vaļā. Pusporcijas biešu zupas, bifšteks ar olu un glāze kefīra — septiņdesmit divas kapeikas, es laicīgi saskaitu, lai ātrāk tiktu garām kasei. Un aizdomājos. Par naudu. Vienpadsmit tūkstoši! Kur cilvēks var ņemt vienpadsmit tūkstošus? Tikai krājkasē. Tātad tūlīt pēc pusdienām man jāapzvana krājkases — un es uzzināšu, kā sauc cilvēku, kas izņēmis tik lielu summu. Ģeniāla doma! — Jums, lūdzu? — Kasiere ir laipna pat pret miegamicēm. — Pusporcijas biešu, bifšteku ar olu un glāzi kefīra. — Septiņdesmit divas kapeikas. 97 Vienpadsmit tūkstoši… Ko cilvēks var grasīties pirkt par šādu naudu? Ne jau bifšteku ar olu, bet, 7 — 4233 teiksim… Nē, es nevaru izdomāt, ko cilvēks var pirkt par tik lielu naudu. Bet patiesībā tas man arī nemaz nav svarīgi. Kaut vai tāpēc, ka rit es to noteikti uzzināšu bez kādas galvas lauzīšanas. Ja ne šodien. Kad esmu papildinājis savus enerģijas resursus, dodos atpakaļ uz kabinetu un vispirms sazvanu mūsu izziņu biroju un palūdzu, lai man saraksta visu krājkašu vadītāju telefonus. — Rīgas pilsētas? — darbiniece jautā. Es iedomājos, ka Loņu iela iet gar dzelzceļa staciju, un saku: — Jūrmalas un Rīgas rajona arī. Varu ķerties pie somiņas, kuru kopā ar apskates protokolu saņēmu no pulkveža. Tā jau diezgan sen vairs nav jauna, čehoslovaku ražojums — es ar gandarījumu konstatēju, ka liecinieks tramvaja vagonā nav kļūdījies, — āda apstrādāta tā, lai atgādinātu bruņurupuča čaulu. Somiņas odere ir tā izdilusi, ka vietām pat redz caurumus. Ķemmīte ar igauņu fabrikas marku «Tartu kemmivabarik». Divpusīgs spogulītis. Balta, apaļa plastmasas kārbiņa «LTB vitaminizētais sejas krēms». Kārbiņa ir vēl gluži pilna. Latvijas Teātru biedrībai ir darbnīcas, kurās ražo šādus tādus sīkumus. Kā apgalvoja Gita, šis krēms esot diezgan reti nopērkams un labas kvalitātes. Un vairāk nekā. Protams, es necerēju atrast dokumentus, bet vismaz kaut kādu pieturas punktu. Man taču vispirms jāuzzina, kas ir bijusi šī sieviete, un tikai tad es varēšu sameklēt vīrieti, kas skrēja projām pa Loņu ielu. Varēšu mēģināt sameklēt. Ja viņu ar šo sievieti vai notikumu kaut kas .saista. Ja skrejošais vīrietis piegrūdies viņai nejauši, ja nejaušība ir par iemeslu negadījumam vai vīrietim ar negadījumu vispār nav nekāda sakara, tad manas izredzes ir ļoti minimālas. Pagaidām man ir trīs nezināmie, būtībā nevis nezināmie, bet fakti, izejot no kuriem, man jarīkojas: lielā naudas summa, sabrauktās sievietes personība un vīrietis uz Loņu ielas. Es izņemu no rakstāmgalda atvilktnes lupu un apskatu spogulīti uzmanīgāk. Nē, pirkstu nospiedumu nav. Nav arī uz ķemmītes un krēma kārbiņas. Un tomēr es priekšmetus ievietoju atsevišķi celofāna maisiņos un aizlīmēju tiem galus, pēc tam maisiņus salieku somiņā, bet somiņu ieslēdzu seifā.

Saņēmis telefona numurus, sāku zvanīt krājkasēm. Stādos priekšā un prasu, vai kāds pēdējās dienas nav izņēmis noguldījumu lielāku par desmittūkstoš rubļiem. Es nevaru prasīt, kurš un cik noguldījis vai izņēmis no krājkases, uz šādu jautājumu man neatbildēs, bet, ja man pateiks, ka šādu summu kāds ir izņēmis, tad jau es atradīšu likumīgu ceļu, lai noskaidrotu, kas to darījis. — Tādas summas nemēdz izņemt, — man kādā krājkasē pasaka. — Es strādāju ļoti ilgi, bet neatceros izņemam tik lielu summu. Automašīnas pircējs ņem čekus, aizceļotāji akreditīvus… — Bet ja es vēlos pirkt, teiksim, māju? — Pārdevējs atvērs mūsu vai citā krājkasē rēķinu, un no jūsu rēķina uz to pārskaitīs vajadzīgo summu. Pārdevējs taču arī neturēs mājā tik daudz naudas un negribēs staigāt ar to maisā pa pilsētu. Pirmkārt, tas ir neizdevīgi, otrkārt, neērti, treškārt, riskanti… — Paldies, es uzzināju daudz jauna. — Lūdzu, nav par ko. Un tomēr es neatlaidīgi zvanīju, apzvanīju visas krājkases, jo likumsakarībām mēdz būt izņēmumi, 99 bet man vajag pārliecību, ka nauda nav saņemta no krājkases. Bet varbūt tā ir valsts nauda un izņemta no bankas? Varbūt sieviete ir kāda neliela uzņēmuma kasiere, kas bankā saņēmusi naudu algām? Vieta, kur notika nelaimes gadījums, faktiski liecina pretējo, jo no bankām atrodas tālu un bez tam sieviete devusies ceļā uz pretējo pusi, uz pilsētas centru, bet es zinu, ka dažu kasieru vieglprātībai nav robežu un viņas var ieskriet frizētavā Itaisīt manikīru vai veikalu drūzmā apbrīnot gaisīgus apģērbu gabalus. Bet tad es tūlīt apķēros, ka bankas variants atkrīt. Viņai taču nav bijis līdzi nekādu dokumentu. Ar spogulīša rādīšanu bankā nepietiek. Krājkasē, ja tevi pazīst personiski, vari saņemt noguldījumu arī bez pases, bet bankā pat ar pasi un pilnvarām nepietiek. Un simtnieki… Parādiet man to fabriku, kur algu izmaksā simtniekos! — Doben? — Jā, biedri pulkvedi! — Kādi panākumi? — Nav panākumu, biedri pulkvedi! — Ienāciet pie manis pēc desmit minūtēm! Šefs vienmēr nosaka precīzu laiku, kad pie viņa jāierodas, un vēl nekad nav bijis gadījuma — vismaz man ne —, ka jāgaida priekšistabā kaut minūti. — Sēdieties, Doben! — Pateicos. — Ko jūs paspējāt izdarīt? — Apzvanīju krājkases. — Simtrublis ir reta naudas zīme. Laikam jums arī to nav bieži izdevies turēt rokā. Es palocīju galvu. — Simtrublis ir ērta naudas zīme tādam, kas naudas glabāšanai var atvēlēt maz telpas. — Slēpšanai? — Var teikt ari tā. — Es uzskatīju, ka vispirms vajag apzvanīt krājkases, biedri pulkvedi. — Es jums neko nepārmetu. — Šefs piestumj man lielu, zilu, aizpildītu veidlapu. — Sis ir apģērba apraksts. Es paņemu zilo veidlapu un pieceļos. — Pēc sekcijas datiem es aizbraukšu pats. — Mani maz interesē, kā jūs organizējat savu darbalaiku, mani interesē rezultāts. — Šefs laikam atskārš, ka pret mani bijis pārāk oficiāls, jo piebilst: — Vēlu veiksmi! Jau krēslo, es ieslēdzu galda lampu un sāku lasīt apģērba aprakstu.

Rudens mētelis ar firmas zīmi «BELCO 30 godina poverenja», no lielrūtota auduma, stipri izbalojis. Melns trikotāžas auduma bikšu kostīms. Salātzaļa zīda blūzīte, jauna. Kurpes — franču firmas «El», daudz lietotas, pazolētas. Tumši sarkana sintētiska auduma veļa. Kaprona zeķubikses, ražotas Rīgas fabrikā «Aurora». Balta metāla gredzens ar brūni violetu, gludu aci. Es pārlasu apģērba aprakstu reizes desmit un dusmojos uz sevi, ka nevaru iedomāties, kāda sieviete izskatījusies. Darbalaiks tuvojas beigām, es novācu no rakstāmgalda un ieslēdzu seifā dokumentus. Uz ielas smidzina lietus, viss izskatās netīri pelēks — nami, gājēji, automašīnas. Mājās iet negribas. Kopš tur vairs nav Gitas, mājās iet negribas. Dzīvoklis kļuvis nemājīgs kā auksta viesnīcas istaba, kurā tu pārgulēsi tikai nakts melnumu, lai no rīta dotos uz staciju. Telpa, kurai nekā nav no tevis un nekas no tevis nepaliks. Kaut kas tāds notiek ar manu dzīvokli. Pirms Gitas tas bija silts, ar Gitu tas bija silts, bet tagad kļuvis tukšs un auksts. Varbūt mainīt? Man šī doma ir iešāvusies prātā vairākkārt. Nē, mājās iet negribas. Varbūt aizbraukt pie Artura? Tas ir tālu, Imantā, no centra ko braukt minūtes četrdesmit, tāpēc es svārstos. Un tomēr braucu, jo mājās iet negribas. Tramvajs ripo žvadzēdams. Vēlāk būs jāpārsēžas autobusā. Vagona vidū izcēlies ķīviņš. Līdz manim atlido salīdzinājums: «Nobarojies kā sanatorijas galvenais kaķis!» Pēc tam ķīviņš iet skaļumā, bet vairs neko nevar saprast, jo karojošās puses nolēmušas iztikt bez klausīšanās. Nopriecājos, ka man mugurā nav forma, jo tad mani tūlīt censtos iesaistīt taisnības iztiesāšanā. Loģika šādās reizēs ir vienāda — kāpēc lai cits smērējas, ja ir milicis? Mēs tāpēc maksājam ienākumu nodokli, viņam tāpēc maksā algu. Lai viņš ņem to plenci un aizvelk, kur pienākas! Tu vari būt negulējis divas diennaktis, tu tobrīd vari braukt uz māju nogulēt pāris stundu, jo pēc tam atkal divas diennaktis varbūt nedabūsi gulēt, bet gar to nevienam nav dajas. Jo tu esi milicis un tev jāgādā par kārtību, ja tu esi milicis, tad tev vispār nav darbalaika, jo, atklāti runājot, tu taču neko arī nedari, tikai gādā par kārtību. Es iedomājos, ka vajadzēja Arturam vispirms piezvanīt, jo varbūt sekcija būs tikai rīt un es braucu to elles gabalu uz Imantu veltīgi. Arturs ir tiesu mediķis. Viņš teica, ka šoreiz, ja man sevišķi žēl laika, es drīkstot pie līķa sekcijas izpalikt. Ar viņu mēs esam pazīstami tik sen, ka es nemaz precīzi nevaru atcerēties, kopš kura laika. Pēc izglītības viņš ir dakteris, bet jūt aicinājumu mesties kriminālistikā, tādēļ kļuvis par ļoti plaša diapazona speciālistu. Viņa intereses sākas ar toksikoloģiju un beidzas ar ballistiku vai vēl kaut kur aiz tās. Pasaulē ir tikai četras vietas, kur šo cilvēku var meklēt — mājās pie salīdzinošā mikroskopa, darbā pie salīdzinošā mikroskopa, ar abiem dēliem laivā uz ezera vai kaut kādos kvalifikācijas celšanas kursos kriminālistikā. — Es jau domāju, ka tu būsi klāt, — Arturs saka, mani ieraudzījis. Artura istaba, tas nozīmē — grāmatplaukti gar trim sienām līdz pašiem griestiem. Pie ceturtās sienas grāmatplaukta nav — Arturs dzīvo jaunā mājā, un ceturtā siena ir vieni vienīgi stikli, kas iziet uz lodžiju, līdz kurai stiepjas priežu galotnes. — Jūties kā mājās! Tas nu ir par daudz prasīts, jo istabā vēl ir tikai liels rakstāmgalds un pa krēslam katrā pusē. — Kāpēc tu domāji, ka es būšu klāt? — Sakarā ar to sievieti. — Tu uzskati šo gadījumu par kaut ko sevišķu? — Mani neliktu mierā tie vienpadsmit tūkstoši. Tevi arī neliek. — Neliek, — es atzīstos.

Braucieni pie Artura nav tikai laika ekonomijas labad. Tāpat īstā strādāšana sāksies tikai rīt no rīta, un faktiski laika ziņā es neiegūstu vairāk par pusstundu, jo, tiklīdz ieradīsies kurjere, ekspertīzes slēdziens būs man uz galda. Arturs taču slēdzienu nedos, slēdzienu man, vienalga, nesīs kurjere, un ne jau slēdziena dēļ es te braucu. Es gribu dzirdēt, ko Arturs stāstīs par to sievieti, gribu dzirdēt Artura domas, jo slēdziens ir pilns sausiem teikumiem, kas diemžēl nespēj manu iztēli iedarbināt. Gandrīz nekad nespēj. Bet ir vajadzīgs par to sievieti noteikts priekšstats. — Stipri samalta? — es jautāju, un mani pašu nokrata drebuļi, iedomājoties ķermeni, kam pārbrauc ' tramvajs. — Diezgan… — Kas tev konkrēti par viņu interesē? — Arturs pēc brīža jautā. — Es vēl neko nezinu. — Apģērba aprakstu taču saņēmi. Es pamāju ar galvu. — Vidēja auguma, gandrīz jāsaka — trausla… Baltu, slaidu kaklu… Krūtis mazas, stingras… Viduklis normāls, gurni izteikti, absolūti nevainojamas kājas. Mati melni, rupji. Krāsojas. — Ko? — Krāso skropstas, lūpas… Es netarkšķu par atru, tu vari sagremot? — Turpini turpini! — Vecums apmēram divdesmit trīs gadi. — Visumā bijusi glīta meiča? — Jā. Šķiet, ka mazliet mongoloīda seja. — Fotogrāfiju dabūt varēšu? — No sejas maz palicis pāri, būs pamatīgi jānopūlas restaurējot. — Varbūt iztikšu bez fotogrāfijas. — Kā zini. Tātad glīta, bet diezgan nabadzīgi ģērbusies jauna sieviete. Kur tādai var gadities vienpadsmit tūkstoši? Arturs sāka klīst gar plauktiem, acīm meklēdams kādu grāmatu. Beidzot viņš to laikam pamanīja, bet tā atradās ļoti augstu. Arturs paņēma krēslu un pakāpās. Taču viņš bija kļūdījies, tā bija cita grāmata. Viņš to tikai mazliet pavilka uz āru un, apvāku ieraudzījis, tūlit atstūma atpakaļ vietā. Un runādams atkal turpināja klīst gar grāmatplauktu. — Varbūt tiešām tu iztiksi bez fotogrāfijas… Man liekas, viņa ir tiesāta. Mūsu kartotēkā viņas pirkstu nospiedumu nav, tev rīt vajag sazināties ar Maskavu… Dīvaini, ka Artura izrīkošana un pamācīšana neskar, to klausies it kā pašu par sevi saprotamu. Beidzot viņš meklēto ir atradis un, stāvēdams turpat pie plaukta ar muguru pret mani. šķirsta. Tas ir kaut kāds albums, jo uz lapām tekstu neredz, tikai ilustrācijas. — Tev ir stabils pamats tā domāt? — Diezgan. Tas ir tetovējumu albums. Katras lapas centrā viens zīmējums. — Skaties šito! — Arturs piebungo zīmējumam ar pirkstu. Trekna līnija izloka sirdi. Es saku izloka jo tā man atgādina stiepli. Sirds apakšējā daļā mēģināts uzzīmēt rozi, augšējā balodis nes aploksni, vidū burti «A» un «C». — Viņai ir gandrīz tāds tetovējums, tikai burti «B» un «B». Bet šie burti laikam uz tevi neattiecas, jo pēc idejas tiem jābūt mi]otā cilvēka iniciāļiem. Sis ir paraugs, kādu visbiežāk sastop un tetovē sieviešu vai mazgadīgo likumpārkāpēju labošanas darbu kolonijās, — Arturs turpina, kamēr es skatos zīmējumus blakus lappusē. — Mazgadīgie jau tetovējas arī brīvībā, ja kompānijā gadās viens «rūdīts vilks» un ir savākusies

«īstā» kompānija. — Un tomēr es domāju, ka tetovējums izdarīts kolonijā, jo tas atrodas gūžas iekšpusē kādu sprīdi virs ceļgala. Bez tam tas nav zīmēta ar tušu. bet ar surogātu, ko pagatavo no gumijas kvēpiem un cukura. Arturs runā nosvērti un ļoti atgādina lektoru, kas auditorijai vēsta neapgāžamas patiesības. — Man pirms diviem gadiem bija lieta, kurā darbojās … — Tetovētājs, kas bakstīja drauģeļu stilbus un dilbus ar parasto adatu un arī lietoja no sadedzināta zābaka papēža izgatavotu tušu. Atceros. Tā viņiem šķita romantiskāk, jo vairāk oda pēc cietuma. — Precīzi atceries. — Saproti mani, es tev neko negribu uzspiest, bet savas domas man tev jāpasaka. — Mums nav par ko strīdēties. Pirkstu nospiedumus es, vienalga, rīt nosūtīšu. — Vai tad mēs strīdamies? — Arturs noliek albumu atpakaļ vietā. — Jā, es aizmirsu pateikt… Tetovējums ir izdarīts pirms gadiem pieciem vai pat vairāk, līnijas dažviet tik izbalējušas, ka pat nav saredzamas. — Cik viņai toreiz bijis gadu? — Parēķini! Kādi piecpadsmit, sešpadsmit… — Grūti audzināms bērns. — Grūti audzināmi bērni mēdz būt grūti audzināmiem vecākiem. Vēlreiz mēģināju uzkonstruēt sev sievietes tēlu. Viņa ir izskatīga, bet šim ziemas laikam viņas mētelis noteikti ir par plānu. Un kāpēc nav ne šalles, ne cimdu, ne lakata? Kā tas man agrāk nedūrās acīs? — Klausies, — es saku. — Viņai nav ne šalles, ne cimdu, ne lakata! — Hm! — Beidzot Arturs arī par kaut ko ir pārsteigts. Kā parasti tādos brīžos, sāk birt versijas, un Arturu nemaz netraucē tas, ka viņam ir medicīniskā izglītība. — Viņa ir piebraukusi ar taksometru. Taksometrs apstājās otrā ielas pusē pie ieejas fabrikā." Viņa samaksāja, izkāpa, taksometrs tūlit sāka braukt, bet viņa gāja pāri ielai uz vārtiem un pakļuva zem tramvaja. — Un taksometrs aizvizināja šalli, lakatu un cimdus. Pazvani uz taksometru parka atradumu galdu! Un viss noskaidrosies. — Smejies vai ne, bet es rīt pazvanīšu. — Tikai es neticu, ka tev veiksies. — Es arī neticu. — Zini, viņa varēja braukt ar privāto mašīnu. — Tad, paldies dievam, man nav atradumu galda, uz kuru zvanīt. — Es domāju citādi. Viņas vīram, kavalierim, paziņam, draudzenei vai kaut kam tam līdzīgam var piederēt automašīna, un viņš viņu izsēdinājis pie vajadzīgā nama. — Vienalga, atģistos par lakatu, ja aukstais vējš sāktu purināt matus. — Varēja uzreiz arī neatģisties. Asinīs bija daudz alkohola. Viņa bija dzērusi pat šodien no rīta. Konjaku. Augstas klases armēņu konjaku, diemžēl marku mēs nevarējām noteikt. — Sis slēdziens vispār ir kaut kas fenomenāls! — Nu, bet nekā fenomenāla. Viņa dzerot bija aplējusi blūzīti. — Vai tu vēl kaut ko neesi aizmirsis man pateikt? — Vel nebija pienākusi kārta. Par gredzenu. Balta metāla, skaists. Un laikam arī dārgs. — Platīna? — Raudzes nav. Laikam sudrabs vai melhiors. — Tad jau nav dārgs. — Ļoti smalks un akurāts izstrādājums. Ļoti smalks!

Ja sieviete ir bēgusi no dzīvokļa, tad viņu noteikti būs kāds redzējis un es liecinieku atradīšu, bet, ja viņa izlēkusi stacijā no vilciena, tad manas cerības uz lieciniekiem ir plānas. Par laimi, pirms gadiem desmit mūsu namā ievilka centrālapkuri, citādi es mūžīgi saltu, jo, vēlu pārnākot, krāsni .kurināt nav nozīmes. Vismaz sev iestāstītu, ka nav nozīmes, lai nebūtu jāatzīstas slinkumā. Uzlieku vārīties tēju un paskatos ledusskapī. Ir sviests, bet tad izrādās, ka nav maizes. Tikai sakaltusi doniņa. Apmūrēju doniņu ar sviestu un, tēju gaidīdams, sāku grauzt. Istabā zvana telefons. — Dobens klausās, — es saku. Kopš strādāju milicijā, man vairs mēle nelokās pateikt «Juris klausās». Neviens neatbild. Es iesaku nospiest automāta pogu. Velti. Nolieku klausuli. Pēdējā laikā man dažkārt zvana tādas nerunājošas personas. Lai gan esmu pārliecināts, ka vainīgi nerunājoši telefoni, mani neatstāj nojauta, ka zvanītājs gluži vienkārši negrib runāt, lai gan mani dzird. Es iedomājos, ka tā varētu būt ļoti skaista meitene. Bet, lai cik brīnišķa un romantiska šī iedoma, tā man ir jāatmet, jo es skaidri zinu, ka mūsdienās tik kautrīgas un romantiskas meitenes vairs nav.

VILJAMA ĀRGAĻA BIOGRĀFIJA ,,,

9. nodaļa Žilbinoši baltā blūzītē ar žabo apkakli, gurniem pieguļošos svārkos, slaidu — pulēta alabastra kaklu un gariem, pār pleciem atrisušiem matiem Irēna izskatījās pavisam meitenīga. Viņa ir iekārojama, Viljams nodomāja. Pēdējā laikā viņš redzēja arvien vairāk iekārojamu sieviešu, jo Beata no darba pārradās vēlu un nogurusi; slimnīcā trūka sanitāru, un savā kārtības mīlestībā Beata, protams, nevarēja atstāt kaut ko nenokoptu, tāpēc ķērās pie spaiņa un lupatas palti. No grīdu mazgāšanas viņai rokas bija kļuvušas sarkanas un sasprēgāja. Viņa teica, ka tas turpināsies, ilgākais, mēnesi, tāpēc Viljams nosprieda labāk dumpi necelt. Viņš pats tagad pirka veikalā produktus un gatavoja vakariņas — tā bija vienīgā maltīte, ko ģimene ēda mājā. Viljams mēģināja gatavošanā iesaistīt arī puiku, bet tas vienmēr pamanījās kaut kur nozust — vai arī viņam bija jāmācās. Tā Viljams palika virtuvē viens ar kartupeļiem, malto gaļu un kastroļiem, bet viņš par visu to nežēlotos, ja Beata nenāktu mājā tik ļoti nogurusi. — Nevajag, es tevi ļoti lūdzu, nevajag… — Beata gultā kratīja nost viņa rokas no pleciem, un Viljams tad klusībā lādēja slimnīcu, slimnīcas administrāciju, kas negādā paF štatiem, un pat Beatas kārtības mīlestību. Ja arī tuvības brīži bija, tad vērtās auksti, vienpusēji un drīzāk atgādināja nodevu kārtošanu vai maksu par dzīvokli. Tāpēc Viljams redzēja arvien vairāk iekārojamu sieviešu, tas bija dabiski, citādi nemaz nevarēja būt. Andrejs Pavlovičs Viljamu uzklausīja negribīgi, viņš jau sāka nožēlot, ka pieņēmis šo kasīkli. — Drīz būs divdesmit gadu, kopš es te strādāju, bet nevienam nekādus lekālus nav vajadzējis, — Andrejs Pavlovičs teica ar vāji slēptām dusmām. Tikai pēc tam, kad Viljams trīs reizes bija izstāstījis par iespējamo valsts standartu inspekcijas uzbrukumu, Andrejs Pavlovičs nospieda zvana pogu rakstāmgalda sānos. Aiz durvīm iedžinkstējās elektriskais zvans, un tūlit ienāca Irēna. Tagad stāvot, gaidot pavēli, viņa izskatījās vēl pievilcīgāka. Cik viņai var būt gadu? Virs divdesmit. Virs divdesmit, bet zem divdesmit pieci. — Irēna, — Andrejs Pavlovičs teica, — jūs pēc štatiem skaitāties lekāliste. — Jā, es zinu… — Apjukums viņu darīja meitenīgāku. — Irēna, biedram vajag dažus lekālus, esiet tik laba un uztaisiet! — Labi, — Irēna piekrita. — Kā man tas jādara? — Biedrs pateiks. Viljams saprata, ka jāiejaucas, lai nenostādītu direktoru pavisam smieklīgā stāvoklī. Viņš sacīja, ka Andrejs Pavlovičs viņu laikam ir pārpratis, ka viņam nav vajadzīgi sīkie lekāli, bet lielās piegrieztnes, kuru izgatavošana precizitātes dēļ ir ļoti darbietilpīga, ka tam vajadzīga atsevišķa telpa ar galdu un spēcīgu apgaismojumu, ka vajadzīgs atbilstošas markas kartons un speciāli instrumenti rasēšanai. Andrejs Pavlovičs ar otru signālpogu izsauca Valentīnu Mukšāni. Ar viņas palīdzību kļuva zināms, ka «Modei» ir gan kartons, gan rasēšanas piederumi, gan laboratorija ar attiecīgu iekārtojumu, tikai saimniecības pārzinis tur pašreiz sabāzis visādus krāmus. Pēc stundas bija noskaidrojies, ka direktors kādu laiciņu mēģinās iztikt bez sekretāres, ka grāmatvedis no ārštata fondiem varēs par darbu samaksāt un ka Irēna tagad nāks uz darbu reizē ar pēcpusdienas maiņu, jo Viljamam vispirms jātiek galā ar uzdevumiem piegriešanas cehā un tikai tad viņš var ķerties pie lekāliem. Kad viņi visi gāja ārā no Andreja Pavloviča kabineta, Valentīna nīgri sacīja: — Es nebrīnīšos, ja jūs abi tos lekālus taisīsiet cauras naktis! Tagad Viljams, kā no rīta cēlās, tā atgriezās tikai ap spoku stundu. Kad viņš izstāstīja Beatai, ka turpmāk dažus mēnešus strādāšot pēc kārtas divas maiņas, viņa tikai piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš

gaidīja kaut kādu reakciju, kaut mazliet greizsirdīgu šaubu, bet nesagaidīja. Tas viņu sarūgtināja. Viņš domāja, kāpēc tas noticis tieši tā, iedomājās par pagātni un atskārta, ka, cik vien tālu spēj atcerēties, Beata vienmēr pakļāvusies, piekritusi visam, ko viņš teicis. Jā, viņam bija gadījusies reti laba sieva! Pat tad, kad viņš nāca katru vakaru mājā sadzēries, pat tad viņa necēla ķildas, ko noteikti būtu darījusi cita. Vienīgi pirmajos laulības gados viņa, liekas, protestēja, bet arī tad tikai klusi raudāja otrā istabā vai virtuvē. Viņu daba bija apveltījusi ar ļoti rāmu raksturu. Kamēr saimniecības pārzinis, lamādamies par jauno klapatu, bāza savas grabažas pa bēniņiem un pagrabiem, kamēr elektriķis saveda kārtībā laboratorijas instalāciju un nomainīja dienas gaismas spuldzes, kamēr galdnieks salaboja izļodzīto inventāru, Viljams vakarus nosēdēja tehniskajās bibiotēkās. Lekālu konstruēšanu viņam tehnikumā pasniedza, bet daudz kas bija piemirsies. Tagad viņš atsvaidzināja zināšanas. Atšķirībā no elektrotehnikas, radiotehnikas vai metālapstrādes literatūru, kas attiecas uz šūšanas rūpniecību, bibliotēkās laikam pieprasīja rets apmeklētājs, jo Viljams sev priekšā vienmēr varēja sakraut veselas kaudzes. Dažus izdevumus vācu valodā neviens pirms viņa pat nebija atšķīris. Neteiksim, ka ikviena diena deva atklājumus, bet atklājumi bija. Lekālu konstruēšanā un pārkopēšanā gan to pietika, augstākais, nedēļai, taču līdztekus tiem Viljams iepazinās ar materiāliem par masu produkcijas šūšanas organizēšanu, paņēmieniem un jaunievedumiem dažādās valstīs. Visur cīnījās par ekonomiju, par atgriezumu samazināšanu līdz minimumam. Ja uz katru uzvalku izdevās ieekonomēt tikai vienu centimetru auduma, tad kopējā ekonomija pat pundurvalstīs sniedzās desmitos kilometru. Tika izstrādātas racionālas piegriešanas metodes, darbus maksimāli automatizēja. Par automatizāciju Viljams varēja izlasīt tikai zināšanai, jo «Mode» jau nu nebija tā vieta, kur var uzstādīt klāšanas automātus, par tādiem republikā vēl vispār nebija dzirdēts, taču par piegriešanas metodēm derēja priekšdienās padomāt. Tas Viljamam bija kas aizmirsts — domāšana. Pēdējos gados viņš galvenokārt balstījās uz rutīnu, viņam viss jau bija lieliski zināms, piegriezt uzvalku bija tikpat viegli kā paēst, teiksim, brokastis vai aizstaigāt līdz avīžu kioskam. Interesantāk bija vienīgi tad, ja gadījās spilgti musturoti audumi vai pavisam šķībi klienti. Ja arī kaut kas kādreiz bija nošņāpis mazliet nepareizi, tad uzlaikošanā to vēl varēja labot. Salīdzinājumā ar masu produkcijas piegriešanu individuālā Viljamam sāka likties kā tāds lēns tvaika bāņis, kas gan precīzi laikā pienāk visās pieturās un noteikti sasniedz galapunktu, nekādu pārsteigumu nesagādājis. Kad laboratorija bija savesta kārtībā, Viljamam vairs neiznāca laika iet uz bibliotēku, bet viņš apņēmās atkal vēlāk tur atgriezties. Viņš tur sāka atklāt arvien vairāk interesanta. Laboratorija atradās ielas nama ceturtajā stāvā. Zem tās, virs tās un abās pusēs tai bija dzīvokļi, bet no loga pavērās skats uz zirgu staļļa melni darvoto jumtu un kaķiem, kas tur promenēja. Tā bija vidēji liela istaba, kādreizējā namīpašnieka kantoris ar ieeju tieši no kāpnēm, kur tika iekasētas īres naudas. Otras durvis bija vedušas uz namīpašnieka dzīvokli, bet tagad tās bija aizmūrētas — un tikai nelīdzenais sienas apmetums rādīja vietu, kur tās atradušās. Telpas vidū visā tās garumā stāvēja piegriezēju galds ar beicētām apmalēm un no griestiem zemu nolaistām dienas gaismas spuldzēm. Gar vienu sienu bija vadži, kur sakārt pusgatavos un gatavos lekālu komplektus, gar otru — kantora skapji, pāris ķeblīšu un milzīgs ādas klubkrēsls, kurā iegrima kā dūnu pēlī, — droši vien bijušā namīpašnieka manta, kas varbūt sava milzīguma dēļ vai varbūt tādēļ, ka ievesta inventāra sarakstos, vēl nebija noklīdusi. Irēna, burtiski, ielēca tajā, šūpojās un priecīgi smējās, kā prot smieties tikai bērni. Viņai sākumā tika izsniegi trīs instrumenti: šķēres, kurpnieka nazis un skalpelis. Ar tiem viņai vajadzēja izgriezt uz kartona uzzīmētos lekālus, ko nemaz nav ik viegli izdarīt, nogludināt malas un, beidzot, tās ieparafīnēt. Otrajā dienā Viljams viņai atnesa ari galodu un ļāva ar velci vilkt uz lekāliem diegu virzienu līnijas un rakstīt izmērus. Tagad, kad viņi strādāja kopā, Irēna it kā centās ieturēt noteiktu atstatumu, ko agrāk nemanīja. Agrāk

šķita, ka viņu var jebkurā brīdī uzaicināt uz kafejnīcu vai kino un viņa tūlīt būs gatava gājēja, •tagad tā vairs nelikās. Viņi atradās tuvāk, bet bija tālāk viens no otra, toties agrāk Viljams nekad nebija domājis, ka vajadzētu viņu iegūt, bet tagad domāja. Varbūt tas bija Beatas izvairības dēļ, no kuras viņš cieta, varbūt arī tikai tādēļ, ka mode bija uzrāvusi bruncīšus krietni virs ceļiem un Irēnai bija absolūti nevainojamas kājas. Taču viņa ar savu izturēšanos nemudināja uz tuvību, nemudināja spert pat soli tajā virzienā, un Viljams to arī nedarīja. Viņš tik ilgi nebija lakstojies ne ap vienu, ka tagad spēja to izdarīt vienīgi savā fantāzijā. Varbūt viņš tomēr būtu mēģinājis tuvoties, ja nebītos no lielās gadu starpības. Viņš iztēlojās, ka viņa plati iepletis acis un uzspēlētā neizpratnē jautās: «Ko tu gribi, onkulīt?» Viņš neko nevarēja viņai solīt. Viņš bija tik vecmodīgs, ka domāja — vienmēr ir jādod kaut kas pretī, kaut vai miglains solījums. Irēna bija saprātīga meitene, viņa daudz lasīja un teica, ka pa ballēm vispār nestaigājot. Agrāk, kad bijis septiņpadsmit, tad gan. Tagad uzlēkāt šeiku ejot pat trīspadsmitgadīgas, viņa ar saviem divdesmit diviem izskatoties tādā kompānijā pēc vecmāmiņas. Bet klubos, kur rīkojot vakarus vecākiem gadagājumiem ar saksofonu orķestriem, fokstrotu un lēno valsi, kavalieros esot tikai pārslkstējuši vecpuiši, kas jau smirdot pēc āžiem, vai daudzkārtīgi šķirteņi. Tas notika pavisam negaidīti. Irēna stāvēja pie galda un nevarēja salasīt, kādu izmēru Viljams ar zīmuli uz lekāla uzrakstījis. Viņai šī izmēra numurs bija jāpārvelk ar treknu tušas līniju, bet zem tā sīkiem cipariem jāuzraksta valsts standarta numurs. Viņa teica Viljamam, lai viņš nākot un pats izburtojot, ko te sarakstījis. Viljams pienāca no aizmugures, saņēma abām rokām Irēnas trauslos plecus, gribēja paskatīties uz lekālu viņas priekšā, bet pēkšņi sajuta, ka viņa ir it kā sastingusi, ka augums zem plānās zīda blūzītes viegli trīc, un redzēja, ka, dziļi ieelpojot, augstu cilājas viņas krūtis. Viņš pieskārās ar lūpām viņas matiem un kaklam, bet viņa arvien palika nekustīga. Viņš pagrieza viņu ar seju pret sevi un skūpstīja. Lūpas bija pakļāvīgas. Divu soļu attālumā gaidīja milzīgais klubkrēsls. Viņa padevās viegli, klusēdama, pretošanās kusa mīksti kā sviests uz pannas. Pēc tam, guļot mājā blakus Beatai, Viljams sevi attaisnoja — sieva pati pie notikušā ir vainīga. Sieva un tā nolādētā slimnīcas administrācija, kas negādā sanitārus. Patiesībā viņš bija lepns, ka tā noticis, ka ir iekarotājs, ka Irēnai tik maz gadu. Tad viņš iedomājās, ka rit atkal viņi ar Irēnu būs vienatnē, un apjuka. Ko lai rīt viņš saka viņai, ko lai sola? Un izdomāja, ka simulēs lielo mīlestību. Uzskatāmības labad viņš pusdienu pārtraukumā aizskrēja līdz puķu sievām un nopirka viskrāšņāko tumšsarkano rozi. Irēna ieradās pavisam jaunā tērpā, mazliet nokaunējusies. Roze viņu sajūsmināja. Viņa kaut kur nozuda un pārradās ar vāzi. Valentīna Mukšāne ienāca apjautāties, vai nevajag sagādniekam pasūtīt kartonu. Viņa rozi pasmaržoja un teica, ka tā esot viena no jaunajām šķirnēm, kas selekcionēta tepat Latvijā. Kad inženiere aizgāja, Viljams, lai gan bez sevišķas vēlēšanās, atkal satvēra Irēnu aiz pleciem. — Tā nevajag! — Šoreiz viņa nesastinga. — Tu drīksti atnākt pie manis mājā… — Tad pēkšņi pieplaka Viljamam. — Man kauns par vakardienu! Viljams nezināja, kā viņu mierināt, tāpēc klusēdams glaudīja viņas matus. Nākošajā dienā klubkrēsls tika pārnests uz direktora kabinetu, bet Irēna atsāka savas sekretāres gaitas, galvenā inženiere bija atradusi par iespējamu izbrīvēt kādu no vecajām konveijera strādniecēm, kas atlikušajās nedēļās palīdzēja Viljamam lekālu izgriešanā. Sieviete bija priecīga par darbu vakara maiņā, jo viņas vīrs strādāja tikai no rītiem, vienam radās iespēja vienmēr būt mājā pie bērniem. Ari Viljamu pārkārtojums apmierināja, jo savu un Irēnas attiecību turpināšanā viņš nekā laba neparedzēja. Viņš pat neredzēja bāku, uz kuru tās virzāmas. Tāpēc viņš atkāpās. Lēni, bet noteikti,

aizbildinādamies ar lielo aizņemtību. Tā no Valentīnas Mukšānes pārkārtojuma vinnēja visi, izņemot Irēnu, kas to visumā veikli mācēja neizrādīt.

10. nodaļa Kad avīzes un kalendāri kārtējo reizi bija izskaidrojuši, kas ir sieviete, kāda ir šodienas sieviešu loma sabiedrībā un kāpēc svinams tieši astotais marts, un pierādījuši, ka pasaule varētu gluži labi pastāvēt bez vīriešiem, arī piegriešanas cehā parādījās vietējās komitejas pārstāvis ar ziedojumu listi un traģiskā balsī teica: — Veči, katram jādod vismaz pa trīnītim, jo mēs iznākam tikai pa vienam uz duci! Viljamam bija beidzies lekālu piegriešanas laiks, lie jau bija apzīmogoti un nonesti lejā, cehā. Tic bija plānāki par vecajiem, nevainojami gludi, un tāpēc darbs veicās raitāk. Galvenā inženiere jau bija noslēgusi laboratoriju un pievākuši atslēgu. Irēnu Viljams centās nesatikt. Tā kā viņam īpašu darīšanu kantorī nebija un turklāt tas atradās cilā ēkā, tad šī nesatikšana šķita visai dabiska. Sastapšanos nemeklēja arī Irēna, lai gan pāris reižu viņa, šķiet, tīšām bija gaidījusi pie loga Viljamu iznākam pagalmā, jo viņi sastapās velvētajā vārtu telpā. Pirmoreiz tā bija nejaušība, ka viņš gāja kopā ar Konstantīnu Ivanoviču, nākošreiz jau viņš meklēja ceļabiedru apzināti. Sieviešu dienā Viljamam sāka uzmākties sirdsapziņas pārmetumi — un viņš uzsūtīja Irēnai lielu baltu mimozu pušķi, ko nopirka ielas stūrī, nākdams uz darbu. Vispirms Viljams nopirka vienu pušķi, tad padomāja un nopirka arī otru — pavecajai sievietei, kas atnāca strādāt pie lekāliem Irēnas vietā. Tā būs neuzkrītošāk. Darbu beidza mazliet ātrāk, un galējā istabā piegriešanas ceha sievietes saklāja galdu no līdzatnestajiem labumiem. Pēdējā brīdī kā vainagu visam Konstantīns Ivanovičs nolika uz tā ļoli dārga konjaka pudeli — ar to viņš atvadījās no «Modes» kolēģiem, jo ar pirmdienu atgriezās savā pelnītajā atpūtā. Viņš bija jautrs, trieca jokus, ka zelta zobi vien zibēja, un vismazāk izskatījās pēc pensionāra. Uzradās galvenā inženiere, piesēdās, pielika lūpām glāzīti un teica, ka visos cehos iet jautri. — Tikai Irēna iedzēra par lieku, sāka raudāt, un vajadzēja sūtīt uz māju, — Valentīna stāstīja, pat nepaskatīdamās uz Viljamu. — Kāda Irēna? — jautāja viena no klājējām. — Sekretāre. — A … Es viņu nupat ar mehāniķi Romku redzēju pie vārtiem. — Es lūdzu Romānu skuķi pavadīt, — Valentīna paskaidroja. — Nu, tas viņai iekniebs sānos, — klājēja nosmējās. — Tas ir īstais kniebējs! Viljams dusmās notrīcēja. Viņš jutās tā, it kā viņam kaut kas ticis atņemts, it kā viņš būtu aplaupīts. Viņš juta naidu pret Valentīnu, mehāniķi Romku un Irēnu. Visvairāk pret neapdomīgo Irēnu. Viņam šķita, ka Irēna viņam nodarījusi pāri. Ar savu vieglprātību. Vakars bija sabojāts. Ap pieciem sāka izklīst, jo īstās svinēšanas lielum lielā daļa vēl gaidīja. Bija piesalis, pavasari nemaz nemanīja. Pie krustojumiem automašīnas nebrauca, bet slidinājās. Ielas bija pilnas ļaužu, steidzīgākie, lai tiktu garām, kāpa ietves malās sadzītajās sniega kaudzēs. Viljams vēl arvien dusmojās par Irēnas vieglprātību, dusmojās uz brunču mednieku Romku, kas aizsūtīts viņu pavadīt, bet beidzot nosprieda, ka reiz tā tomēr bija jānotiek un labāk, ja tas noticis ātrāk. Ar prātu tā Viljams varēja nospriest. Tikai ar prātu. Taču, iedomājies, ka Romka tagad varbūt ir pie Irēnas istabā, Viljams gandrīz fiziski juta viņas pakļāvīgās lūpas un trīcošos plecus zem plānās blūzītes un šajā brīdī bija gatavs ar Romku cirsties zobeniem vai duelēties pistolēm. — Cienīgais! — kāds viņu uzrunāja un centās panākt. — Izpalīdziet ar divdesmit kapeikām! Tikko iznācu no slimnīcas un netieku uz māju, nav autobusam … Lūdzējs bija apaudzis bārdas rugājiem, kaklā pakārta apsaitēta roka, taču saitējums šķita vismaz nedēļu vecs.

Turpat maliņā stāvēja vēl daži tādi paši saņurcīti vīreļi un badīgām acīm skatījās, ko lūdzējs panāks. Šņabja smaka no viņiem vilka tā, ka vēja pusē sita vai gar zemi. Viljams piestājās, paskatījās uz rokas netīro saitējumu un gribēja jau iet tālāk, bet lūdzējs pēkšņi iesaucās: — Skroders! Piespļaujiet man acis, skrodersl Tagad arī Viljams viņu pazina. Tas bija automehāniķis Zoste, ar kuru viņš Strautē gulēja vienā palātā. — Tu, skroder, vēl turies? — Zoste priecīgs jautāja. — Turos. — Nu, tad jau tu esi bagāts, tad jau tu vari atmest tiem, kam vairs nav kur pieķerties … — Sen atsāki? — Viljams sagrābstīja pa kabatu kapeikas, pielika vēl rubli un iebēra Zostem saujā. — Pirms kāda mēneša … Pēc sieviešdienas laidīšu atpakaļ uz ārstēšanos… Paldies par glābšanu! — Nauda Zosti padarīja ārkārtīgi nevaļīgu, un viņš ar saviem drauģeļiem nozuda drūzmā. Pamazām sāka snigt. Viss vīriešu dzimums samērā vienprātīgi aplenca veikalus, kur varēja nopirkt smaržas, gludena vai kruzuļaina zīda apakšveļu vai vislabāk jau iesaiņotas dāvanas, jo tās izskatījās visefektīgāk — celofāns spuldžu gaismā zibēja maziem saules zaķīšiem, sējumu lentas blāvoja no lašu krāsas līdz asinssarkanai. Beatas mājā nebija, puika skatījās pa televizoru koncertprogrammu un skaļi smējās. Viljams novilka mēteli un sanesa virtuvē pirkumus. Izlietnē, vēl neiztītas no papīra, mirka dēla atnestās puķes — Viljams no rīta viņam iedeva tām naudu. — Labvakar! — Puika priecīgs parādījās uz virtuves sliekšņa. — Es atnesu neļķes. — Kādā krāsā? — Raibas. Man patīk. — Nu, tad jau būs smukas. — Papu, vai mums nevajadzētu uztaisīt mammai vakariņas? Es nomizošu kartupeļus … Vai puika Beatai ir tik ļoti pieķēries, vai viņš atkal par savu labo sirdi mēģinās kaut ko izspiest? — Ja tu mizo kartupeļus, taisām … Rīt mums vēl stāv priekšā brokastis un pusdienas … — Tad tev agri jāceļas un jāiet uz veikalu. Beata pārradās diezgan vēlu, vakariņas jau bija gatavas, un viņi visi varēja sēsties pie galda. — Kur tu priekšsvētku dienā tik vēlu? — Viljams jautāja. — Visi skabūži jāaizzīmogo … Vīrieši mums bija uztaisījuši mazu pacienāšanu … — Es skriešu, — Rolis steidzīgi norija atlikušo kotletes gabalu, — pa televizoru futbols… Ar dienvidslāviem … Nodipēja papēži, un puikas vairs nebija. — Kur tad tev dāvanu maiss? — Tūlīt parādīšu. — Beata piecēlās un ienesa no gaiteņa rūpīgi pārsietu paciņu. Tajā bija rokassomiņa. Brūna lakādas somiņa ar zeltītiem apkalumiem, nēsājama garā saitē uz pleca. Viljams sāka smieties. Viņš smējās ilgi un saldi. Beata bija galīgā neizpratnē. Tad Viljams iegāja istabā un atgriezās ar otru gluži tādu pašu somiņu un svinīgi pasniedza Beatai. — Šī no mums ar dēlu! Beata pasmaidīja, bet smaidā nejautās ne mazākā prieka. ' — Es to nopirku «Modes precēs». . . Domāju, ja visi pērk, tad jau laikam tagad tādas nēsā… — Nēsā. — Beata nopūtās un sāka vākt nost traukus.

11. n o d a ļ a Bija nakts. — Noņem roku, — Beata teica. Viljams nepakustējās. — Lūdzu, noņem roku! … — Beata lūdzās. Viljams mēģināja viņu noskūpstīt, bet viņa aizgriezās. Gandrīz tieši zem loga bija laternas stabs, no tā arī uz augšu nāca gaismas kūlis, un tāpēc varēja redzēt lēni planējošas sniegpārsliņas. Viljams pārliecās Beatai, un viņa lūpas aizslīdēja no viņas pleca līdz krūtij prāvajā naktskrekla izgriezumā. — Nē! — Beata pēkšņi iekliedzās un, izlēkusi no gultas, atkrita krēslā. — Nē! Nekad vairs ne! — viņa kliedza caur asarām. Viņa bija aizmirsusi par puiku, kas guļ blakus istabā, viņa bija aizmirsusi visu sev apkārt. Pēc tam viņa runāja klusu un it kā lūgdamās, lai viņu saprot: — Es nevaru būt palaistuve! Es nevaru gulēt ar vienu, bet pēc dažām stundām atkal ar otru … Nespied mani to darīt… Kopš bija izskanējušas pēdējās frāzes, Viljams tikai truli raudzījās griestos. Viņš dzirdēja visu, visi vārdi nozuda viņā kā sūkli, bet viņam pašam gluži vienkārši negribējās runāt. — Tu man esi vienaldzīgs … Beata runāja ar lielām pauzēm. Viņa teikumus it kā lādēja vienstobra bisē, izšāva, izvilka tukšo čaulīti, atkal lādēja un šāva. — Es mīlu citu… Mēs viens otru mīlam jau sen… Atkal pagāja diezgan ilgs laiks, līdz viņa turpināja: —• Es gribēju prasīt šķiršanos, bet tu aizbrauci ārstēties… Tu rakstīji vēstules… Es gribēju… Tā t iešam bija veca mīlestība. Lians Svikša Beatā samīlējās jau, būdams students, kad nāca uz slimnīcu praksē. Toreiz viņš bija pēdējā kursā. Viņš izdarīja viņai visādus sīkus pakalpojumus un nesa puķes cerībā, ka viņu pamanīs, bet Beata viņu neņēma nopietni. Pēc studiju beigšanas viņš palika mācīties aspirantūrā — un viņa ceļš atkal veda uz slimnīcu. Un pie Beatas. Un atkal sekoja tas pats vecais iepazīšanās mēģinājums. Viņš nebija neglīts, pasniedzēji viņu uzskatīja par apdāvinātu un cerēja no viņa lielas lietas, viņš nebija arī nekāds muļļa attiecībā uz meičām, bet Beatas klātbūtne viņu paralizēja, padarīja kautrīgu līdz smieklīgumam. Un Beata par viņu smējās. Mājās Beatai tas bija visgrūtākais laiks, Viljamu skaidrā prātā viņa neredzēja mēnešiem, bet, ja arī viņš kādreiz gadījās skaidrs, tad bija īgns un kašķīgs. Viņa zināja, ka tā ir pēcalkohola reakcija, bet vieglāk no tā nekļuva. Tajā pašā laikā Liāns viņu bildināja. Pavisam nopietni. Viņam jau pusgadu bija vienistabas dzīvoklis, viņš tajā bija savilcis šādas tādas mēbeles, un tāpēc uzskatīja, ka tagad Beatu drīkst bildināt. Viņš bija gadus piecus par Beatu jaunāks. Beatai toreiz vajadzēja kādu, kam pieķerties. Visu laiku viņai tāds balsts nebija bijis, bet nu pēkšņi uzradās. Un tomēr viņa vēl svārstījās. Tad izšķīrās par labu Liānām, lai gan sev sacīja, ka dara to puikas dēļ. Bērnam vajag kaut vai patēvu. Ja no Viljama tiešām nāksies šķirties, dēlam būs Liāns. Vainas apziņas mākta, viņa mājās bija klusa un paklausīga — cik nu viņa mājās bija, pēc darba taču vajadzēja sakopt arī Liāna dzīvokli. Ta vilkās apmēram gadu. Laiks, kurā Viljams dzēra un meklēja sevī tās lieliskās īpašības, kuru dēļ Beata viņam pat īsti dzeršanu nepārmeta. Tad sadumpojās Liāns un pieprasīja, lai Beata šķiras. Viņa jau gandrīz piekrita, bet Viljams aizbrauca ārstēties, un viņa domāja, ka nepiedodami viņam nodarīs pāri, ja šķiršanos pieprasīs tieši tagad. — Bet es taču atgriezos! — iesaucās Viljams.

— Man nebija drosmes tev to pateikt. — Ko tad tu gaidīji? Ko tu vēl gaidīji? — Es domāju… Es domāju, ka tu atkal sāksi dzert… Gandirīz visi ja>u sāk… Liāns sacīja … — Es tev to dzeršanas prieku vēl sagādāšu! — Kāpēc tu tā runā … — Es rīt vairs netraucēšu! — Tu jau vari vēl palikt… Es tevi nedzenu… Vai tev ir kur iet? — Atradīsies! Viņš bērnībā dzīvoja mazā dienestmeitas istabiņā ar ieeju no virtuves. Tā bija tieši tik gara, lai varētu novietot gultu un uz naglām pie sienas sakārt drēbes. Viņš rīt nopirks polietilēna maisus uzvalku novietošanai. Tūlīt pēc kara viņa dēļ mātei šo istabiņu bija piešķīruši, lai gan prasīja visi komunālā dzīvokļa kaimiņi. — Kā mēs šonakt gulēsim? — Beata jautāja. — Es pie dēla nevaru iet. — Es nozudīšu tūlīt, ja tu tā vēlies. — Viljams piecēlās un sāka ģērbties. Tā nu viņš pēc daudziem gadiem atgriezās savā istabiņā ar pāris uzvalkiem, apakšveļu un kurpēm, ko pabāzt zem gultas. Un, atgūlies gultā, aizlika rokas aiz pakauša, klausījās, kā pagalmā džinkst riņķa zāģis, un atcerējās, ka agrāk tāpat te bija klausījies rokas zāģu čigāšanā. Reiz viņu māte aizsūtīja pēc zāģeriem. Tie parasti uzturējās pie Vidzemes tirgus Tērbatas ielas vārtiem. Viņu ārējais izskats neiedvestu uzticību, ja nebūtu akurāti kopto darbarīku — cirvji brezenta vai ādas uzmavās un zāģi, kuru asi izvīlētos zobus sargāja dobta lietas koka līste. — Vai saimnieks pusdienas ar kortelīti arī dos? — Veči smīkņāja, skatīdamies uz apmulsušo puiķeli. Māte par šķiršanos tuvāk neko nejautāja, un viņš par to viņai bija pateicīgs. Dīvaini, ka viņš sevišķi neilgojās pēc dēla. Dzeršanas gados krātā atsvešinātība viņu starpā bija uzcēlusi mūri, un nevarēja paredzēt, vai tam vispār kādreiz vairs varēs tikt pāri. Toties Viljams gan dusmojās, gan ilgojās pēc Beatas. Viņš sev centās iestāstīt, ka tas ir tikai aizvainotais pašlepnums. Viņš atcerejās, ka pret sievieti palīdz tikai vienas zāles — cita sieviete. Irēnu! Irēna ir jauna! Irēna ir skaista! Irēna ir iemīlējusies! Bet varbūt ārstēties ar Valentīnu? Viņai ir stāvoklis, viņa vis nav kaut kāda saimniecības māsa, kas dala palagus, viņa ir eleganta. Varētu arī ar viņu, acis viņai spīd kā kaķenei riesta laikā. Reiz pēc darba viņš nostaigāja gar Caunas veikalu. Cauna, kā arvien, būrās pa savām pavadzīmēm, bet pusdienu dēļ tās bija gatavs pamest līdz nākošās dienas rītam. — Man liekas, ka pasaulē vismazāk ir tādu vīriešu, kas vismaz vienu reizi nav šķīrušies, — uzzinājis jaunumu, Cauna noteica. — Bet kāpēc tu viņai atstāji visu dzīvokli? — Ko tad lai es darītu? — Mainiet uz diviem vienistabas! Sājos laikos vīrieši pelna par maz, lai varētu atjauties būt džentlmeņi ar vērienu. — Gan es kaut ko noīrēšu! — Bet kāpēc? — Puika ir par lielu, lai varētu ar Beatu dzīvot vienā istabā. Un bez tam nav tik viegli samainīt. — Lai tas viņas nākošais vīrs atdod savu teritoriju! Šodien viena istaba maksā vismaz divus tūkstošus. Tev ir lieki divi tūkstoši? Tev ir cerības tuvākajā laikā divus tūkstošus nopelnīt? — Ir. — Viljams pasmaidīja. — Jā? — Jā. Lekālu izgatavošana Viljamu bija vedusi uz domām par visa «Modes» piegriešanas ceha darba

modernizēšanu. Nē, viņš neko nebija izgudrojis, jo šodien izgudrojumu pamatā ir dažādu nozaru speciālistu kopīgs darbs un eksperimentu tūkstoši. Laiks, kad viens cilvēks varēja izdarīt atklājumus mehānikā, fizikā, ķīmijā un vēl rakstīt dzejoļus, ir beidzies un nekad vairs neatgriezīsies. Viljamam pat nebija pietiekami daudz zināšanu, lai viņš varētu strādāt kādā zinātniski pētnieciskā institūtā, bet viņš bija lielisks praktiķis un saprata elementāro — institūtu atklājumi jāievieš ražošanā, tie nāks par labu uzņēmumam. Atlasījis bibliotēkā visu pieejamo literatūru, Viljams sāka sijāt materiālus, kas attiecās uz masu produkcijas šūšanas uzņēmumu piegriešanas cehu darbu. Tur bija gan institūtu materiāli, gan materiali, kas stāstīja par tā vai cita uzņēmuma pieredzi. Daudz kas no lasītā viņam nederēja. Beidzot viņš pat atsacījās no visa, kas attiecās uz piegriešanas ceha darbu automatizāciju vai mehanizāciju, jo viņš nezināja, kāds ir «Modes» finansiālais stāvoklis un kādas ir jauno darbgaldu iegādes iespējas. Bez tam traucēja šaurās telpas. Par mehanizāciju varēs padomāt vēlāk, tagad vajag apgūt no citu pieredzes pašu elementārāko, kas neprasa ne kapitālieguldījumus, ne jaunas štata vietas. Viljams sāka ar klājēju darbu un konstatēja, ka uz katru uzvalku var ieekonomēt divus centimetrus. Pēc tagadējās auduma klāšanas manieres klājumu galos izveidojās cilpas, kuras nogrieza ar elektrisko nazi. Centimetra attālumā no gala. Bet, ja klājējas vilka tikai vienu auduma kārtu, tad cilpas neradās. Vēl lielāku ekonomiju solīja dažāda izmēra uzvalku griešana no viena klājiena. Bija pat izstrādāta speciāla tabula, kas noteica, ka piecdesmit otro izmēru vislabāk griezt kopā ar četrdesmit astoto, bet piecdesmit sesto — ar četrdesmit ceturto. Protams, tas mazliet sarežģīja darbu, tas prasīja lieku pusstundu pie skaitāmmašīnas, jo piegriežot vajadzēja vadīties pēc tirdzniecības organizāciju pasūtījuma — veikalnieki katrā partijā pieprasīja tik un tik procentu i tāda un tāda auguma un izmēra uzvalku — un auduma baķu faktiskā garuma. Un tomēr tas viss bija tīrais sīkums, jo visvairāk varēja ekonomēt, gatavojot klājuma zīmējumu. Līdz šim «AAodē» piegriezēji vienkārši bija sagrupējuši lekālus pēc atmiņas uz gatavā klājuma. Katrā komplektā bija vairāki desmiti lekālu, auduma platums pēc valsts standarta drīkstēja svārstīties par vairākiem centimetriem, tāpēc kombināciju radās tik daudz, ka piegriezējs vienkārši samierinājās ar iekļaušanos materiāla patēriņa normās. Bija vietas, kur strādāja savādāk. Tur laboratorijās izstrādāja visracionālāko lekālu izkārtojumu katram izmēram pie katra iespējamā drānas platuma, uzzīmēja tādu kā plānu, un piegriezējs vadījās pēc tā. Atgriezumus varēja saņemt divos pirkstos. Tagad, kad viņam vakaros faktiski vairs nebija kur iet, ja vien viņš neiedomājās aizklīst pie Irēnas, kas vai nomāca ar savu pakļāvību, viņš līdz pusnaktij nopūlējās, darot to, ko citos uzņēmumos darīja laboratorijas, — gatavojot visekonomiskākā piegriešanas varianta skices. Bija dienas, kad viņš netika galā ar vienu, bet dažreiz izdevās pat divas trīs. Jaunais paša izvēlētais darbs viņu satvēra ar tādu dzelžainu spēku, ka domāšanai par Beatu tikpat kā neatlika laika. Beatai šāda nelikšanās ne zinis laikam nebija pa prātam, jo viņa piezvanīja pati. Viņi apmainījās tikai dažiem teikumiem, taču gandrīz norunāja, ka Viljams dabūs Liāna vienistabas dzīvokli. Ar Roli viss šķita normāli, viņš vēl arvien klasē bija labākais skolnieks.

12. nodaļa Vel nebija nokusušas kupenas, vējš vēl virpināja puteni, vēl pat kārkliem nebija piebrieduši pumpuri, uz upēm vēl nelūza ledus, bet jau bija klāt kovārņi ar pavasari. Melnie putni ķērkdami griezās putenim pa vidu un meklēja guļasvietas uz dekoratīvajiem izciļņiem virs lielo namu augšējo stāvu logiem. Kovārņu atlidošana pirms pēdējiem pavasara puteņiem Viljamam nekad nebija šķitusi saprotama, viņš te vienmēr bija saskatījis kādu kļūmi — pat traģisku. Un vienmēr vēlāk priecājies, redzēdams šos pašus putnus nosvērti staigājam aiz arkliem un uzlasām sliekas. 129 Šogad kovārņu atlidošana Viljamam sakrita ar pabeigto darbu. Visas skices bija pabeigtas, atlika 9 <233 vienīgi uzrakstīt racionalizācijas priekšlikuma pieteikumu un iesniegt galvenajai inženierei, jo «Mode» bija pārāk maza, lai tai būtu savs racionalizācijas un izgudrojumu birojs. Pārslodze nekādas pēdas Viljama sejā nebija atstājusi, viņš izskatījās žirgts. Nepatīkamais posms, pats šķiršanās process, bija aiz muguras. Tiesā iztika bez veļas mazgāšanas, Beata pat neteica, ka viņš agrāk dzēris. Vienīgi dzīvokļa jautājums palika neatrisināts. Beata vairs nezvanīja, viņam arī bija neērti to darīt, bet, reiz saticis vecus ģimenes paziņas, uzzināja, ka Beata sievietes apskaužamajā prakticismā nolēmusi Liāna dzīvokli pietaupīt dēlam. Pret tādu jautājuma nostādni Viljams pat nezināja, ko iebilst, lai gan viņā rūga īgnums pret Beatu, kas par viņu nedomā nemaz. L'n viņam bija tiesības uz īgnumu, jo viss, kas dzīvokli atradās, bija iegādāts par viņa pelnīto naudu. Taču Beata spītīgi pat tiesā no visām mantām viņam neko nepiedāvāja — un viņš tikpat spītīgi neprasīja, pats viņas acīs tāpēc varbūt tiekot muļķa lomā. Galu gala viņai vienai tagad būs jāaudzina puika. Viņš nezināja, ka par puiku Beata nedomāja, kad klusēdama cīnījās par mantību. Kā vairums sieviešu viņa uzskatīja, ka dzīvoklis un iekārta paliek kā daļēja kompensācija «par izpostīto jaunību». Viljamu nomāca atmosfēra mātes dzīvoklī. Virtuvē vienmēr kāds cepa vai vārīja, vienmēr gaisā bija vircu un piedegušu tauku smaka, un nelīdzēja aizvērtās durvis, nelīdzēja Viljama apsistais filcs, kas nosedza spraugas, smakas, vienalga, salīda istabiņā, bet logu visu laiku atvērtu nevarēja turēt aukstā laika dēļ. Viljams varēja pārvākties pie mātes gaiteņa otrā galā, bet viņš zināja, ka viņa labāk jūtas viena, un uzkraut savas likstas mātes pleciem, kad esi jau pie ceturtā gadu desmita sliekšņa, vismīkstāk izsakoties, nav pieklājīgi. Viņš mēģināja istabu noīrēt, bet labākā gadījumā viņam piedāvāja neapkurināmas verandas. Tad viņš meklējumos iesaistīja Caunu, tomēr arī tas neko nevarēja atrast — Rīgā bija daudz vairāk cilvēku nekā istabu, un šī realitāte lika sevi nežēlīgi manīt. Beidzot Cauna caur paziņu paziņām izrāva iespēju ieslīdēt kooperatīvās celtniecības rindā, taču uz karstām pēdām vajadzēja dabūt trīs tūkstošus rubļu. Mātei bija neliels ietaupījums, nedaudz varēja aizņemties, bet ar to arī visas iespējas bija izsmeltas, un Viljams pie dzīvokļa tā arī netika. Viņš ziemoja vien tālāk savā kastē ar apmestajām sienām, kur, uz gultas malas sēžot, nevarēja izstiept sāniski rokas, lai tās neatdurtos pret auksto mūri. Ja viņš savas nākotnes cerības nesaistītu ar racionalizācijas priekšlikumu, kura ekonomiskais efekts bija tik prāvs, ka autors varēja cerēt ne tikai uz naudu dzīvoklim, viņš droši vien būtu no Beatas daļu apdzīvojamās platības izplēsis, bet viņš ne brīdi nešaubījās, ka pats tiks uz zaļa zara. Priekšlikuma pieteikums bija īss. Tas sagāja uz divām mašīnraksta lapiņām, un vēl tad daļa palika balta. Valentīnai Mukšānei iesniegtās mapes prāvāko daļu aizņēma skices. Viljams pat nepamanīja Valentīnas ironisko smaidu, kad viņa ieskatījās mapē. — Labi, — Valentīna teica, — izskatīsim, garumā nevilksim! — Jo ātrāk priekšlikumus ieviesīs ražošanā, jo labāk rūpnīcai…

Vēl nebija pagājusi nedēļa, kad Viljamam oficiāli paziņoja priekšlikuma izskatīšanas dienu. 9* Autors pārgludināja virskreklu, uzsēja jaunu kaklasaiti, uzvilka uzvalku, kas viņam gulēja kā 131 uzliets, un rūpīgi jo rūpīgi spodrināja kurpes. Viņš gribēja apzināties, ka izskatās nevainojami, tam vajadzēja dot drosmi, komisiju pārliecinot. Komisijā ietilpa trīs cilvēki — «Modes» remontatslēdznieku brigadieris, Mukšāne dzeltenā bikšu kostīmā un blonda, patukla ministrijas pārstāve. Komisija ieradās pēc maiņas beigām, kad galdi bija brīvi un klājējas jau aizgājušas. Mukšāne palūdza Viljamu uzzīmēt piecdesmit otrā izmēra uzvalku. Kamēr Viljams zīmēja, komisijai nebija ko darīt — un tā nolēma iziet priekštelpā uzpīpēt. Viljams zīmēja ātri un ar ļoti plānu krītiņu. Lai gan viņš bija pārliecināts par rezultātu, zīmējot tomēr uztraucās. Nē, viss beidzās veiksmīgi, zīmējums izdevās tieši tāds kā skicē. Viņš jau gribēja doties komisiju meklēt, bet tā atgriezās pati. — Nu, tad sāksim pa punktiem! — Ministrijas blondīne mīļi pasmaidīja, uzmezdama īsu, vērtējošu skatienu klājiena zīmējumam un atvērdama mapīti, no kuras izņēma Viljama iesniegumu. — Vispirms par auduma diviem centimetriem, ko var ietaupīt klājējas… — viņa turpināja, skatīdamās iesniegumā. — Paņēmiens, tā sakot, ir zināms, ko apšaubīt te nav… — Par to, ka paņēmiens zināms, neuztraucies! — Remontnieku brigadieris sāka smaidīt. — Honorāram tas neskādē. Ja šādu paņēmienu mūsu fabrikā nepielieto, tad ieviests tas jau skaitās racionalizācijas priekšlikums. — Paklausieties, Ārgali, — brigadieri pārtrauca galvenā inženiere. — Tas, ko jūs iesakāt, jau bija vecs jaunums, kad es mācījos tehnikumā. Un, ja es vēl to «Modē» neesmu ieviesusi, tad tikai tāpēc, ka mūsu uzņēmuma specifika to neatļauj. Piegriešanas cehs ir šaurs, bet jūsu ieteiktais paņēmiens klājēju darba ražību pazemina par trīsdesmit procentiem. Šūšanas cehiem gluži vienkārši nebūs ko šūt, jo piegriezeji neuzspēs, un fabrika paliks bez plāna. Viljams bija rēķinājies, ka darba ražīgums klājējām mazināsies, bet nedomāja, ka par trīsdesmit procentiem. Mukšāne turpat cehā aizpīpēja papirosu un kļuva nikna. — Jūs iesakāt griezt vienā klājienā divus izmērus, bet tā arī nav nekāda Amerika. To zina katrs profesionālis. Bet šo galdu garums taču to neatļauj! Neatļauj! Vai jūs saprotat? Neatļauj! — Galdus var uztaisīt garākus, tas taču ir elementāri! — Bet pagaidām viņu nav! Kad būs, tad varēsiet rakstīt pieteikumus un stūķēt naudu kabatā par citu izkūkotām gudrībām! — Vai tad galdi, Vaļečka, ir kāda problēma? — blondīne jautāja. — Protams, ka problēma. Jāsaskaņo ar ugunsdzēsējiem, būvniekiem un velns zina ar ko vēl. Bet tu neuztraucies, mēs padomāsim! — Padomājiet gan! — ministrijas blondīne teica izlīdzinoši. Tālākais norisinājās zibenīgi. Mukšāne paņēma no blondīnes mapi ar Viljama skicēm un pieteikumu un nosvieda viņam priekšā uz galda. — Pievāciet, darbi, kas darīti mūžībai, nenoveco! Jums jau tur divizmēru skices vien ir. Tad atskanēja «uz redzēšanos», «turpiniet vien, citreiz būs veiksmīgāk», un komisijas piegriešanas cehā vairs nebija. Viljams palika tā kā apliets ar ūdeni, tā kā apspļauts. Tikai pēc krietna brīža viņš atskārta, ka viņam vajadzēja pierādīt, vajadzēja parādīt, ka vidējie — tirdzniecības darbinieku visvairāk pieprasītie uzvalku izmēri ir piegriežami uz šiem pašiem vecajiem galdiem, taču viņam nepietika dūšas skriet komisijai pakaļ. Viņam bija sajūta, ka viņa priekšlikums «Modei» ir drīzāk nevēlams nekā vēlams. Taču viņš nesaprata, kam ir izdevīgi, ja audumu neekonomē, bet sagriež lupatās. Ka grieza, patiešām grieza, to viņš

pieredzēja katru dienu. Viņš sameklēja kabatas grāmatiņā Konstantīna Ivanoviča telefonu. — Labvakar, labvakar! — klausulē atskanēja priecīga balss. — Atnāciet ciemos, iedzersim kādu glāzīti… Ak, pavisam aizmirsu, ka jūs nedzerat! Tad es uzlieku tēju. Varbūt kafiju? Nē, nē… Man vienalga. Viss, kas atradās Konstantīna Ivanoviča viesistabā, bija iegādāts vēl pirms kara — smagnējs, izturīgs, noapaļots. Pat tējkanna un krūzītes bija pirmskara Kuzņecovs, piemērots pilsonības gaumei. — Varbūt uzspēlēsim dambreti? — saimnieks mīkstā balsī piedāvāja. — Uzspēlēsim! — Būs vieglāk runāt, Viljams nodomāja. Tā nu viņi abi dzēra tēju un spēlēja dambreti. Viljams pamazām izstāstīja visu, kas šodien cehā notika, bet Konstantīnu, šķiet, interesēja tikai dambrete. Tad viņš pēkšņi — kā starp citu teica: — Jūs tos garos galdus nesagaidīsiet… — Nesaprotu… — Te aizmirsīs ieplānot naudu, te nebūs kas tādu pasūtījumu uzņemas… Bet visdrīzāk jau jūsu priekšlikums ir sadedzis zilām un zaļām ugunīm … — Lai iedod man divus namdarus, un es galdus pagarināšu nedēļas laikā! — Mans racionalizācijas priekšlikums arī sadega zilām, zaļām ugunīm … — Ko? — Man jau tas nebija tik nopietni izstrādāts kā jums… Es vienkārši ieteicu samazināt materiāla patēriņa normas diviem izmēriem … — Kas tad īsti notiek? — Viljams pielēca kājās. — Vai tiešām Mukšāne ir stulba? — Viņa ir gudra. Iesiet sūdzēties pie direktora — nekā nepanāksiet! Uz ministriju — tas pats! Neviens to drēbīti nezags, to drēbīti sagriezīs lupatās, pēc likuma viss būs kārtībā. Bet žēl — laba drēbīte! — Ja zagtu, tad es vēl saprastu … — Viljams lēja sev krūzītē tēju. Varbūt tas bija reflekss. Tikko gadījās sasprindzinājuma mirkļi — viņam vajadzēja kaut ko liet. Bet degvīnu pat negribējās. — Es esmu maziņš cilvēciņš, skolā arī daudz nav iets… Man viņi teica, ka tā ir valstiska lieta… — Uzvalkam patērēt trīs metrus drēbes, ja var pašūt no diviem metriem astoņdesmit? — Man viņi teica, ka tā valstiska liela … Mēs fabrikā saņemam drēbi. Tai jābūt metru četrdesmit platai, bet dažreiz nav. Vai nu žāvētavā, vai krāsotavā, vai kaut kur citur nokļūdījušies, un lūdzu — saraujas par vienu centimetru šaurāka … Jāsauc audēju pārstāvji, jāstāda akti, jālādē konteineros, jāsūta atpakaļ… Bet cehi stāv… — Cehi var šūt kaut ko citu … — D.abūs šūt vēl neizdevīgus pasūtījumus. No tā baidās. Bet kāpēc viņiem jāšuj kaut kas cits? Ja man ir tāda brīva materiāla patēriņa norma kā tagad, tad manis pēc tā drēbe var būt arī divus centimetrus šaurāka. Vai atkal… Gadās brāķis… Gadās,ka no veikala atsūta aitpa'ka] uzvalkus… Ja jums ir brīvas normas, jūs piecdesmit uzvalkus katrā laikā varat piegriezt lieki un atsūtītos saplēst lupatās. Un vēl iedot pāris lieku veikalvedim par mutes turēšanu, jo par brāķi administrācijai griež nost prēmijas. Vai atkal… Gada beigās ministrijas audumu ekonomēšanas plānam trūkst pārsimt metru. Tūlīt zvana uz «Modi», lai glābj. Un «Modē» momentāni «saekonomē» akurāt tik daudz, cik ministrijai vajadzīgs. Gan piegriezēji izkulsies! Gan saekonornēs! Vai nav apzeltījami pirmrindnieki? Redziet nu, cik valstiska lieta — griezt uzvalku no trim metriem, nevis no divi astoņdesmit. Tā man arī teica — valstiska! — Liela valsts! Sākas mūsu kantorī, bet beidzas ministrijā. — Es tikai saku, ka jums to galdu nebūs… — Jā, laikam jau nebūs… — Nebūs! Droša lieta.

13. nodaļa Gāja jautri. Svaigajā gaisā pasprukušos pilsētniekus bija apdullinājis ne vien miežu alus un sausās somu pirts karstums, bet arī dzeltenās puķītes, kas spraucās ārā turpat pakrastē. Upē peldējās galīgi nosaluši puišeļi, jo ūdens vēl arvien pieturējās auksts. Tie, kas kūpēdami drāzās ārā no pirts, pēc pārdesmit sekundēm ar zosādu un klabošiem zobiem vēl ātrāk skrēja atpakaļ. Kailās pēdas pliķēja pa slapjajām kāpnītēm, kas savienoja lāvas telpu ar upi, un spilgtie sieviešu peldkostīmi uz vēl brūni zaļo kārklu fona izskatijās neparasti krāšņi. Viljams tā arī nesaprata, vai bāzes darbinieki pirti no kolhoza noīrējuši vai ar visu alu saņēmuši kā atlīdzību par kādu speciālpakalpojumu. Viņu tas arī neinteresēja. Viņš te nekad nebūtu atkļuvis, ja iepriekšējā vakarā nepiezvanītu Cauna un negaustos, lai viņu glābj. Cauna jau ilgāku laiku nesekmīgi mēģināja sapīties kādos brunčos. Viņš jau nesekmīgi bija izrisinājis lielo pusi no sava iekarošanas arsenāla, līdz beidzot iekārotais objekts bija ar mieru braukt uz somu pirti. Bet ar draudzeni. Vakar vakarā Caunam bija iešāvusies prātā doma, ka viņa pozīcijas manāmi uzlabotos, ja viņš draudzenei apgādātu kavalieri, jo tad viņai neatliktu daudz laika maisīties pa kājām. Taču šoreiz vecajam donžuānam bija lemts ciest fiasko, jo cerētais meitietis ar savu draudzeni plivinājās visur kur, tikai ne tur, kur uzturējās cienījamais veikalvedis. Cauna savu nelaimi loti ņēma pie sirds, tāpēc bija uzlējis tai virsū dažas glāzītes par daudz, un nu viņam gribējās runāt par sevi un par dzīvi. — Vai tu domā, ka man ir nauda? — Cauna prasīja Viljamam, jo cita klausītāja nebija. Viņi vienīgie sēdēja pirts plašajā priekštelpā pie tik bagātīgi klāta mielasta galda, ka, to ieraugot vien, paģībtu uzreiz ducis dietologu. Pārējie bija izklīduši apetītes veicināšanas nolūkos. Citi dauzījās pa pirti un upi, citi, sadalījušies pārīšos, gāja uz mežu skatīties, vai jau neaug murķeļi. — Vai tu domā, ka man ir nauda? — Cauna vēlreiz noprasīja un pats sev svinīgi atbildēja: — Nav! Pēc tam viņš izmeta mēriņu konjaka un izstāstīja, kāpēc viņam nav naudas. Tāpēc, ka viņš visu apzinīgi notērējot. Algu. Kur tic gadi, kad viņš saņemot gandrīz tikai algu! Ar tām vecajām šķinu jaukšanas blēdībām neesot nekādas jēgas noņemties — nauda tikai kapeikās, bet no milicijas var daibūt kā ar zveņģeli starp acīm. Un, ja priekš kāda viņš pieturot noliktavā mēteli vai bikses, tad arī viņš naudu neņemot, jo atkal varot dabūt ar to pašu zveņģeli. — Cik, tu domā, man ir alga? — Cauna katrā ziņā gribēja runāt. — Divi simti. Bet es nesūdzos, man pietiek. Man pietiek tāpēc, ka es pret citiem esmu cilvēks un citi pret mani ir cilvēki. Tu ēd pusdienas krogā par pieciem rubļiem, es ēdu vēl labākas par rubli, tu pēc zviedru žiletēm stāvi veselu dienu rindā un nemaz nedabū, man pienes klāt un vēl lūdzas, lai ņemu. Uz teātri — kad vēlies, direktora ložā. Uz koncertu? Par brīvu — darbinieku vietās. Hokejs? Lūdzu, biedri Cauna, jums katrā laikā! Pēc kara man bija četras automašīnas, mehāniķis un zupara kule ar červoncicm, bet es dzīvoju sliktāk, jo man nebija sabiedriskā stāvokļa. Kas tev iznāca ar tiem trim tūkstošiem? Dabūji? Viljams izstāstīja, kā ticis nokautēts. — Cik tu teici? Vari ieekonomēt trīsdesmit metrus? — Cauna pārprasīja. — Apmēram. — Par cik metrā? — Divdesmit septiņi. — Astoņsimt desmit… — Cauna reizināja galvā kā aritmometrs. — Tu viņiem dodi astoņsimt rubļu dienā, bet viņi negrib ņemt? — Tā iznāk. — Viljams stulbi pasmaidīja. — Lai neņem, citi paņems! — Citi nepaņems. Darbs, ko es esmu velti padarījis, der tikai «Modē». Citur ir citi modeļi, tātad

vajadzīgas citas skices, un visiespējamākais, ka to jau cits būs paveicis. — Par skicēm es neko nesaprotu un negribu saprast, bet astoņsimt rubļi ir nauda. To es paturu prātā! Ls paturu prātā un parunājos ar vajadzīgo cilvēku. Bet tagad uz lāvas! Un, dziedādams līdzi magnetofonam, kas, kaktiņā pamests, uzjautrinājās ar moderno šlāgeri «Pirtī, pirtī, somu pirtī gribas būt», Cauna sāka izģērbties. Viljams par sarunu jau faktiski bija aizmirsis, jo uzskatīja to par dzērāja pļāpāšanu. Kādam uzņēmumam gan var interesēt viņa skices? Nevienam. Bet nebija vēl pagājis mēnesis, kad Alberts ieradās tieši uz pusdienas pārtraukumu, lai aizvestu Viljamam parādīt vietu, kur Rīgā dabūjami šampinjoni krējuma mērcē. — Es parunājos, — Cauna pēkšņi teica, kad viņi bija sākuši maltīti. — Drēbi viņš negrib ņemt… — Kādu drēbi? — Nu to, ko mēs runājām. — Ā… — vairāk Viljams neko nevarēja pateikt. — Bet principā es viņu ieinteresēju, viņš padomās. — Pie drēbes jau nemaz nevar tikt. Katrs centimetrs tiek desmit reižu uzskaitīts. — Tu nelauzi galvu! Es viņam pateicu, lai viņš domā. Visumā saruna izklausījās nenopietna. DIEVS DEBESĪS PRIEKS VISIEM ;;;

3. nodaļa Ja šis garais, piņņainais, ļoti neglītais zellis būtu bijis sabiedrisks vai politisks darbinieks, viņa darīja spējas cildinātu avīzes dažādās valodās, ja šis cilvēks būtu administrators, tad viņa uzņēmums noteikti plauktu un ziedētu, ja šis cilvēks gribētu plūkt laurus zinību laukā, viņš tur nokļūtu pait cauri vissarežģītākajiem labirintiem, ja šis cilvēks būtu vienkāršs ierindas strādnieks… Nē, tāds viņš nemaz nevarēja būt, jo viņa ārkārtīgais darbīgums un atsperīgā domāšana gluži vienkārši nerīmējās ar vienveidīgām darba operācijām, ar sēdēšanu uz vietas, pastāvīgu kontaktu ar to vai citu darbagaldu. Ja viņš būtu… Bet viņš nebija. Viņš bija blēdis. Ne visai parasts blēdis, tomēr blēdis. Viņam bija tikai viens apblēdāmais objekts — valsts. Viņš it kā bija pasīvs, viņš it kā spēlēja aizsardzībā, ja salīdzināšanai lietojam futbola jēdzienus, taču patiesībā viņš acīgi gaidīja, kad valsts smagnējie plānošanas, cenu noteikšanas, nodokļu, apgādes vai citi institūti mazliet kļūdīsies, un tad viņš tūlīt ar bumbu bija pāri centram un no soda laukuma līnijas ietrieca to vārtu augšējā stūrī. Viņš žonglēja uz soda laukuma līnijas. Ja arī viņam gadījās tai pārkāpt, tad tikai mazliet — nekad vairāk par gadu viņam tiesa nebija piespriedusi, jo viņš lēkāja pa kriminālkodeksa aizliegtās rūpalas panta plašumiem un vienmēr veikli izvairījās ietikt apakšpunktā «zem valsts vai sabiedriskas organizācijas izkārtnes», jo šis apakšpunkts vilka sev līdzi piecus gadus smagu sodu. Viņu sauca Vilberts Zutis, bet to zināja retais. Viņam savos trīsdesmit un mazliet gados bija droši vien bijis daudz naudas, katru reizi pēc iznākšanas no cietuma viņš pirka jaunu automašīnu, jo vecā parasti tika konfiscēta. Iekritis Zutis nekad nevienu līdzi sev cietumā nevilka, un tas viņam nodrošināja reputāciju veikalnieku aprindās. Patiesībā tieši uz šis reputācijas pīlāriem balstījās viņa labklājība. Atšķirībā no citiem.aizliegtās rūpalas mīļotājiem, kas metās uz deficītpreču ražošanu un pārdošanu tirgū «no rokas» un sīki blēdījās, pašadītām jaciņām piešujot ārzemju etiķetes, Zutis ražoja to, ko varēja realizēt ar veikalu starpniecību. Viņa piedāvātā prece bija līdz pēdējam iesaiņojuma sīkumam vienāda ar to, kas atradās veikala plauktā un bija ražota tajā vai citā uzņēmumā. Un arī kvalitāte neizsauca ne mazākās bažas. Veikalnieki parasti par Zuša precēm maksāja septiņdesmit procentus skaidrā naudā. Viņiem ar atlikušajiem trīsdesmit pilnīgi pietika, jo nekādus nepārdodamus krāmus jau Zutis neražoja. Zuša firma neražoja. Parasti tā sastāvēja no vairākām filiālēm — vienā kāds onkulis presēja un meistaroja modernas saules brilles, otrā štancēja pogas, trešā tapa pildspalvas un pulksteņu siksniņas, ceturtā darināja iesaiņojumus. Ģenerāldirektors ieradās dažās nomaļās lauku mājās reizi mēnesī, lai atvestu izejvielas, ko viņam vāca un šķiroja tīros papīra maisos izgāztuvē, izmaksātu algu un pievāktu gatavo produkciju. Kad Zutis izlasīja avīzē lēmumu par kolhoznieku nodarbināšanu palīgnozarēs, viņš greizi nosmīnēja. — Es varētu dalīties pieredzē! Ieslodzījuma laikus viņš uzņēma ar rāmu mieru, lai gan pats pie iekrišanas parasti nemaz nebija vainojams. Ieslodzījumā viņš lasīja klasiķus, studēja praktisko jurisprudenci, izstrādāja jaunas ražošanas tehnoloģijas — mode tomēr mainījās ātri —, kalkulēja un errojās par izejmateriālu sagādes nepilnīgajām iespējām. Bija gadījumi, kad vajadzēja pirkt saimniecības preču veikalā polistirola bļodas un pārkausēt saules briļļu rāmjos, bet tas produkciju stipri sadārdzināja. Viņam gan piedāvāja fabrikā zagtus materiālus, bet tos viņš nekad nepirka, baidīdamies iekulties krimināllietā par valsts īpašuma izlaupīšanu. Izejot no cietuma, Vilberta Zuša ceļš vispirms veda pie vecajiem draugiem veikalniekiem, pēc tam viņš apceļoja milicijas neskartos firmas objektus, pavēlēdams tiem atsākt darbu, un vienā mierā vadīja savas dienas ceļojumos un kulturālas atpūtas iestādījumos. Laikā, kad Cauna, Viljamam izpalīdzēt gribēdams, meklēja Zuti, lai aprunātos ar viņu par audumu realizācijas iespējām, ģenerāldirektora kungs bija nogrimis smagās pārdomās. Viņš bija izsecinājis, ka

sociālisma apstākļos vairs nespēs ilgi eksistēt. Viņš bija pateicīgs sociālismam par tām spraugām ekonomikā, kas ļāva viņam pastāvēt vispār; bet ko līdz spraugas, ja ir izlaisti strādnieki? Pret sliņķiem viņš, Zutis, vēl varēja cīnīties, jo viņš maksāja pēc gabaldarbu sistēmas, pret zagļiem viņš arī vēl kaut kā atrastu zāles; bet ko pasākt ar dzērājiem? Ko viņš viens var pasākt pret dzērājiem, ja fabrikās ar dzērājiem netiek galā vesels administratīvais aparāts, biedru tiesas un vietējā komiteja? Viņš pat nevarēja tādu plenci atlaist no darba, jo plencis, kā jau morāli grimis elements, var aizskriet uz miliciju, un tā būtu tūlīt klāt pēc presformām un slīpripām, kas visas maksā baltu naudu. Tātad no plenčiem vaļā tikt nevar. Bet plenči ražo brāķi, plenči neievēro termiņus, plenči ir skandālkāri. Beigsies ar to, ka ieradīsies kārtības sargi uz viņu skandāliem, ieraudzīs ražošanas rīkus, un tad vairs neglābs ne krustu mešana, ne zvēresti. Un vēl kolhoznieku problēma! Agrāk par desmit rubļiem dienā viņam strādāja visa ģimene, tagad dod katram desmit, bet negrib kustēties. Tāpēc ka viņiem pārlieki maksā par izstrādes dienām. Taču visvairāk viņu satrauca pēdējais arests. Viņš bija gatavs derēt, ka tam pamatā ir sūdzētāja darbs. Viņu arestēja Lietuvā, tikko viņš izkāpa no vilciena. Viņam bija divi lieli čemodāni ar tūristu plastmasas sālstrauciņiern. Ļoti parocīgiem, ļoti izskatīgiem un pietiekami dārgiem. Kad viņš ar čemodāniem izgāja no stacijas teritorijas, kad viņš jau bija šķērsojis laukumu un gandrīz sasniedzis taksometru pieturu, viņu aplenca vairāki vīri un mīļi palūdza iekāpt milicijas automašīnā. — Kas jums ir čemodānos? — nodaļā prasīja. — Nezinu, — Zutis drūmi atbildēja. — Kā tad tā? — Es tos atradu. Vagona tambura. — Tātad nozagāt? — Nē, atradu. Vai ir pieteicies kāds apzagtais? Neviens, protams, nebija pieteicies. Pēc tam izmeklētājs ilgi pētīja skaisto lietuviešu firmas zīmi uz sālstrauciņa dibena un jautāja, kādam veikalam šī prece domāta. Zutis turējās kā vīrs, izmeklētājs noskaitās un nosūtīja līdz tiesai Zuti uz cietumu, jo par atrastas valsts mantas piesavināšanos draud četri gadi. Izmeklētājs cerēja, ka jau nākošajā pratināšanas reizē Zutis atzīsies aizliegtajā rūpalā, par ko draud mazāks sods. Bet Zutis neatzinās. Viņa advokāts tiesai pieprasīja aizzīmogot čemodānus un ar ekspertīzes palīdzību vispirms pierādīt, ka tā ir valsts manta. Ekspertīze, protams, deva slēdzienu, ka firma sālstrauciņus ražo no citas markas plastmasas. Izmeklētājs saprata, ka ir roti smalki izvazāts aiz deguna: ja sālstrauciņi nav valsts manta, tad tā ir privāta manta, bet par atrastas privātas mantas piesavināšanos tiesa Zutim var piespriest tikai sabiedrisko nopēlumu. Pēc divu mēnešu domino izspēlēšanās brāļu tautas cietumā sabiedriski nopeltais Zutis atgriezās Rīgā, bet ausīs viņam arvien vēl skanēja izāzētā izmeklētāja atvadu šņāciens: — Atbrauc, draudziņ, vēlreiz pie mums uz leišiem! Šņāciens bija tik nepārprotams, ka uz leišmali Zutim prāts vairs nenesās. Kas varēja palaist miličiem ziņu? Zutis piecēlās un sāka mest apļus pa istabu. Sajā istabā tikpat kā nebija mēbeļu. Tikai paklājs, smags, milzīgs rakstāmgalds, rotāts kokgriezumiem. Tas bija pagājušā gadsimta darbs, droši vien paša meistara konstruēts, ar slepenām atvilktnēm un izbīdāmām plātnēm, kas ļāva vienā pusē izveidot galdu astoņām personām. Sienas klāja gleznas. Tām bija visdažādākie rāmji, citi gleznu kolekcionāri viņu pat iesauca par «Rāmju maniaku». Viņš ātrāk nemaz nekāra gleznu pie sienas, pirms nedabūja atbilstošu rāmi. Zutis sāka ar sērkociņu kārbiņu etiķešu kolekcionēšanu mazgadīgo kolonijā. Uz to viņu pamudināja audzinātājs, kas sarakstījās ar filumēnistiem dažādas pasaules malās. Tad sekoja pastmarku periods, ko, protams, nomainīja monētas, un tad pavisam nejauši viņš nopirka vai veselu vezumu gleznu. Par gleznām viņam pateica Alberts Cauna. Tās kara laikā no kāda departamenta direktora mājas esot savedis vecais Cauna un sabāzis uz bēniņiem. Par vecā Caunas nekustamā īpašuma vienīgo mantinieci

bija kļuvusi Alberta māsa, nu viņas virs gribēja bēniņos izbūvēt juintistabiņu un cerēja par bildēm dabūt naudu deļiem un rigipsam — viņš bija atsities savā sievasmātē un neparko nevilka arā no maka nevienu kapeiku. Gleznas bija sabāztas pažobelē, lai aizņemtu mazāk vietas. Rāmju zeltījums bija apdrupis, peles apgrauzušas audeklu stūrus, līstes atlēkušas vaļā no mitruma, un pāri visam tam klājās ceturtdaļgadsimta putekļu kārta. — Galvenais… Saki, ka tev nevajag, lai meklē citu kundi, — tika mācījis Alberts, jo pie mantojuma viņš bija apdalīts, tāpēc trina uz māsasvīru zobus. — Te par bildēm nemaz nevar būt runa … Caurumi neko nemaksā … — Nu, nu… Tik traki jau nav… — īpašnieks aizstāvējās, klusībā lādēdams sievastēvu, kas bildes nav mācējis pieklājīgi saglabāt un tā nodarījis pāri saviem mantiniekiem. — Es tūkstošus neprasu. Bija viena no tām retajām reizēm, kad apmierināti šķiras pircējs un pārdevējs, jo abos līksmo pārliecība, ka otrs ir galīgi .apkrāpts. Kad paveica elementārākos restaurācijas darbus, Zutis sakāra bildes pie sienām. Tās noklājās līdz pat griestiem. Tur bija ciešamas vecmeistaru kopijas, mākslinieki, kuru vārdus Zutis dzirdēja pirmoreiz, tur bija filigrāns Romāna Sutas tušas zīmējums, tur bija baskāja Voldemāra Irbes kroga skats, tur bija savdabīgā Hilda Vīka, bija pārstāvēts tagadējais slavenais amerikānis Ludolfs Liberts ar Venēcijas laukumu, bija pat Purvīša rudenīga studija dziļā, smagā, zeltītā rāmī. 145 Zutis paņēma krēslu, nolika istabas vidū un apsēdās. Viņš sajuta to, ko nekad nebija sajutis, kamēr kolekcionēja monētas. Tie varēja būt pat simtiem gadu veci dālderi ar uzpūtīgo ķeizaru krūšutēliem 10 4233 un vapeņiefri, vienalga, šo izjutu tie nedeva. Katra glezna būra ar savām krāsām, katra glezna bija kā logs, kas tik ļoti pazīstamo pasauli parāda pavisam citādu, un tu pēkšņi šo pazīstamo pasauli, šos pazīstamos cilvēkus saproti pavisam citādi un pats jūties daļa no šiem cilvēkiem un no šīs pasaules. — Tante! — Zutis iekliedzās. — Tante! Istabā lēni iestūrēja tante Agata, viņa toreiz vēl tikai sāka astoto gadu desmitu. — Nu, Vilbertiņ? — Tante, tagad es zinu, kāpēc gleznotāji tomēr neapmirst badā! — Pēc špoka! Nāc ēst, zupa dziest! Tā bija Zutim iemīļotākā poza — nolikt krēslu istabas vidū, izstiept garās kājas un tīksmināties par gleznām. Parasti tas nomierināja, taču šoreiz nervu saspīlējums bija par lielu. Kas varēja palaist ziņu miličiem? Kas? Viņš pārcilāja atmiņā visus cilvēkus, kuri zināja, ar ko viņš patiesībā nodarbojas, pēc tam no visiem izdalīja tos, kam bija kaut kāda informācija par tūristu sālstrauciņu ražošanu. To bija maz, tikai daži, un tomēr viens no viņiem bija padevis ziņu miličiem. Bet tas nozīmēja, ka ziņošana atkārtosies, jo ziņotājs vēl savu mērķi nav sasniedzis. Kāds bija ziņošanas iemesls? Nauda? Nekad! Privātrūpalnieki bez viņa bija nespējīgi turpināt savu piepelnīšanos, jo viņiem trūlka ļoti .svarīgo sakaru veikalos. Uz naudu viņi varēja tikai cerēt, ja brīvībā bija Zutis. Viņš vēl ilgi veltīgi lauzīja galvu par ziņošanas iemeslu, bet nekā neizdomāja. Apskaidrība atnāca naktī. Viņu pamodināja mājai garām braucošais tramvajs. Tas bija viens no pirmajiem tramvajiem, jo pēc tam ilgi cits nenāca un māju nedrebināja. Marta! Zutis jutās taisnīgs kā pravietis. Marta! Marta bija sievišķis, kam dievs liedzis īpašu smukumu, bet tā vietā devis fanātiski greizsirdīgu vīru, kurš brauca uz pikapa par šoferi. Marta mājā priekš Zuša montēja mēteļu pogām klāt kājiņas, jo vīrs viņai nevarēja atrast darbavietu, kur strādātu tikai sievietes un vīriešiem ar likumu būtu aizliegts ieiet. Reiz, kad viņi satikās un Zutis saņēma produkciju, viņš uzaicināja Martu izdzert tasi kafijas, jo viņam pēc

pusstundas tepat bija vēl cits randiņš. Un, nākot ārā no kafejnīcas, šī Marta viņu noskūpstīja uz vaiga, sacīdama: «Paldies!» Tad Zutis pamanīja Martas vīru, kas sievu acīmredzot bija izsekojis. Viņi sasveicinājās, vīrs bija drūms un nerunīgs, Zutis jutās neērti, viņam bija aizdomas, ka Marta viņu noskūpstījusi tīšuprāt, lai vīru tracinātu. Tātad Martas vīrs! Ko zināja šis vīrs? Viņš zināja sasodīti daudz. Viņš zināja visas četras firmas filiāles, jo, kad Zutis rudenī saķēra plaušu karsoni, Martas vīrs veda tur materiālus. Zutis saprata, ko tas nozīmē. Viņam vēl nebija atauguši leišu cietumā nocirptie mati, tāpēc viņš sevišķi labi saprata, kas jādara. Dažu stundu laikā darbarīki tika nogādāti drošā vietā un presformas pat iznīcinātas. Firma pārtrauca darbu uz nenoteiktu laiku. Nenoteiktais laiks jau bija vilcies gandrīz pusgadu, kad pie Zuša ieradās Alberts Cauna un piedāvāja audumu. Zutis kategoriski atteicās, beidzot tomēr solījās padomāt. Lai ar godu tiktu no vecā drauga vaļā.

4. nodaļa io« Kad dzimis azarts, nezina neviens, bet nevienam nav jāpierāda, ka vispirms bijis azarts un tikai pēc tam gladiatori, krūšu bruņas un turnīru uzvarētā147 jiein sirdsdāmu dāvinātās tērpu piedurknes, ko spraust pie ķiverēm. Azarts ir tikpat vecs netikums, cik veca ir pasaule, un ies bojā reizē ar pēdējo homo sapienu, ja vien tam smadzenes nebūs aizstātas ar elektronu skaitļojamo mašīnu un redzokļi ar fotoelementiem. Vilberts Zutis bija aprēķinātājs, un šķita, ka viņam jau nu ar azartu nav nekāda sakara, bet tad azarts veikli aptinās kā vīnogulājs ap stabilo aprēķina koku — un arī Vilberts Zutis zaudēja orientēšanās spējas. Ja sākumā viņš kategoriski noraidīja Alberta Caunas piedāvājumu un tikai pieklājības pēc solījās par to padomāt, tad pēc nedēļas viņš vairs tik kategorisks nebija. Un viņu varēja saprast, viņu jau krietnu strēķi mocīja bezdarbība. Cauna, nemaz pats to nezinādams, bija ieslēdzis Zuša domāšanas sistēmu. Pirmajā dienā domāšanas sistēma teica: «Ncpinies ar to audumu, tur nekas labs nav gaidāms! Audums ir valsis manta un valsts mantu kriminālkodekss sargā sevišķi modri, un tiesas sodi par valsis mantu ir īpaši bargi.» Nē, pirmajās dienās Zutim vēl bija absolūti skaidrs, ka viņu šajā pasākumā neievilinās. Neparko! Nekad! Un tomēr bezdarbības novārdzinātā domāšana jau maisīja savas kārtis un lika pasjansa kombinācijas. Drīz nemaldīgajam un negrozāmajam slēdzienam radās kontrargumenti. Aizliegtā .rūpala pamesta novārtā, labi, pēc kādiem mēnešiem atkal to varētu sākt, bet jāmaina produkcijas veids, un tāpēc par presformām atkal vajadzēs izdot milzu naudu, vajadzēs izdot gandrīz visu, cik tev, Zuti, ir. Un tad atkal vajadzēs no jauna fraktēt darbaspēku, jo vecie gandrīz visi diendienā upurē zaļajam pūķim, bet, ja kāds arī neupurē, tad to, vienalga, nevar ņemt, jo upurētāji uzreiz nojautīs, kas par lietu, un no nenovīdības jau nu nekad labums izaudzis nav. Un garantija, ka atkal negadās upurētāji? Griezies, kur gribi, traktorists jau bez salāpīšanās vairs rītos nemāk iedarbināt traktoru. Pagaidiet vien, šitie traktoristi nobrauks līdzenu ne vien privātrūpalniecību, bet visu industriju! Un kur vēl neaprēķināmās stihiskās nelaimes, kā milicija un plānprātīga greizsirdība? Ja Martas vīram vajadzētu atmaksāt tos izdevumus, kas viņa greizsirdības dēļ Zutim nodarīti, viņš pats būtu ar mieru upurēt desmit sievas. Nākotnes perspektīvas aizliegtajā rūpalā vairs nebija rožu dārzs ar garās, baltās kleitās tērptām madonnām, kas pastaigājas pa grantētiem celiņiem, tā bija motokrosa trase lietainā rudens dienā, kur zem katras peļķes var slēpties dziļa bedre, katrā pagriezienā motocikls var aizslīdēt pa pieskari un, no katra pakalniņa braucot, var lauzt kaklu. Kakla laušanu solīja arī tā Caunas drēbe. Trīsdesmit metru dienā, tā ir liela lieta! Par to draud liels sods, bet var dabūt arī lielu naudu. Nē, protams, Zutis nevazāsies ar baķīšiem padusē pa veikaliem piedāvādams. Tā ir parasta drēbe, ar kādām nokrāmētas audumu veikalos visas letes, pircēji to diezin kā nepieprasa, labi, ja bodnieki maksās puscenu. Bet tas jau nav galvenais, varētu dot arī par puscenu, galvenais ir tas, ka trūktu noņēmēju. Nedēļas laikā visi robi būtu pilni, un vajadzētu gaidīt jaunu pavasari. Vai. ir vērts riskēt, ja vari nopelnīt tikai dažus simtus? Protams, ka nē! Bērnībā viņš riskēja, zagdams no veikala vitrīnām konservu kārbas, žāvētas siļķes un cietas bulciņas, bet tad viņš riskēja tāpēc, ka gribējās ēst, tā ir pavisam cita lieta — riskēt, kad kurkst vēders, tagad ēšanas dēļ viņam riskēt nevajadzēja. Zutis paņēma zīmuli un garlaikodamies sāka reizināt. Trīsdesmit metru — desmit uzvalku. Desmit uzvalku reiz simts — tūkstoš rubļu. Tūkstoš rubļu! Odere, stīvdrēbe, pogas un šūšana — lai būtu, lai tiek, vēl jau no maka nav laukā jāvelk — mīnus četrdesmit. Par desmit uzvalkiem četri simti. Tīrā peļņa…

Seši simti tīras peļņas! Seši simti dienā! Zutis pārrēķināja visu vēlreiz un tad pielēca kājās. Seši simti tīras peļņas dienā! Viņš sāka svilpot veco kupleju «Ja tu bagāts, katra meiča mīlēs tevi.». Seši simti. Bet uz cik galviņām? Piegriezējs, Cauna, gan jau atradīsies vēl kādi… Nē, nav te ko zīlēt kafijas biezumos, tas viss ir precīzi jānoskaidro! Un viņš lika galvā cepuri, lai dotos pie Caunas. Azarts viņu jau veda siksniņā kā takšeli — tāda naudīga firma viņam nekad nav bijusi! Tāda naudīga firma nevienam nav bijusi! Pēcpusdienā Cauna pazvanīja Viljamam uz darbu un teica, ka ielūdzot vakariņās. — Klausies, vecais, — Cauna sacīja, griezdams gabalos karbonādi. — Tavs finansiālais stāvoklis nav spožs, es jau saprotu, ka tev nepatīk prasīt Beatai par to dzīvokli… Negribi uzlabot? — Tev atkal vajag uzvalku? — Nē. Tas cilvēks ir padomājis, ar kuru es runāju. — Par audumu? — Jā. — Karbonāde bija sulīga un trausla. — Nekas neiznāks. Es jau nevaru baķus stiept ārā pa vārtiem! — Ieekortomēt vari? Vari. Par to tev iznāks trīs tūkstoši mēnesī. Pārējo tas cilvēks izdomās pats. Vakarā viņi satikās pie Caunas. Zutis gribēja zināt par cehu dažādus sīkumus, par produkcijas ceļu no piegriešanas uz šūšanas cehiem un tamlīdzīgi. Viņu iepriecināja, ka no pusfabrikātu noliktavas vienas durvis iziet tieši uz ielu, bet otras — uz piegriešanas cehu. Un vēl vairāk viņu iepriecināja ziņa, ka tās pārzinis nu patiešām taisās pensijā. — Galvenais — bez steigas, — Zutis atvadoties teica. — Bez steigas un klusām. Peles jāķer klusām! Ejot mājās, Viljams tomēr domāja, ka tā ir bijusi tikai tukša runāšana.

5. nodaļa Cigarete bija mazliet mitra un tāpēc sūra. Zutis viebdamies to nosmēķēja līdz pusei, taču tālāk nevarēja — atvēra žiguļa vējlodziņu un izsvieda laukā. Jāpērk citas, viņš nodomāja un iegrieza automašīnu Stučkas ielā, kur bija kioskiņš, kas tirgoja ar tabakas izstrādājumiem un vēl šādiem tādiem sīkumiem. Kā jau bija sagaidāms, vajadzēja nobraukt krietnu gabalu, līdz ietves malā atradās vieta, kur atstāt automašīnu. Zutis noslēdza žiguli un, drebinādamies no aukstuma, gāja atpakaļ uz kioskiņu — automašīnā bija silti, kājām viņš parasti nestaigāja, tāpēc mēteli līdzi neņēma. Tagad tas viņam atspēlējās — sals viegli izdūra cauri savas garās adatas plānajām ādas zolēm un žaketei. Pie kioskiņa, kārtu gaidīdami, nepacietīgi mīņājās vairāki cilvēki, un Zutis nostājās aiz bieza, tumšzaja drapa ziemas meteļa ar lielu karakulādas apkakli. — Paradiet man, lūdzu, Havannas cigārus, — no lielās apkakles vīrišķīga balss prasīja pārdevējai. Atradis vietu, kur tūļāties, Zutis nikni nodomāja un bija gatavs iegāzt ar celi pa priekšā stāvētāja dibenu. — Divus. — Vīrišķīgā balss izvēlējās vislētākos. Dabūjis savu «Rīgas» kārbiņu, Zutis gribēja mesties projām, bet ieraudzīja, ka cigāru īpašnieks stāv turpat maliņā un pēta pirkuma firmas zīmes. Un pazina viņu. — Sveiks, Džongl — Zutis iesaucās. Džoņa, saukta arī Džonga, seja atplauka platā smaidā. — Moins! Arvīdu Floksi no Džoņa par Džongu pārkristīja iepriekšējās izmeklēšanas kamerās. Ar noskūtu galvu, — lai liecinieki tiesā viņu pazītu, šauro ūsu svītriņu uz virslūpas atstāja, — iekritušiem vaigiem un mazliet iešķībām acīm Džongs izskatījās pec dzimuša ķīnieša, lai arī augumā bija padevies apjomīgs. — Tēšam uz autiņu, citādi es nosalšu, — Zutis ierosināja. — Tev ir autiņš? — Katram kārtīgam cilvēkam tagad ir autiņš. — Nu, nu … Benaroviču mājiņa bija patālu no kolhoza centra un vēl kādu gabalu iekšā ineža. Visā apkārtnē to vēl arvien sauca par Benaroviču māju, lai gan Erna jau diezgan sen tajā bija palikusi viena pati. Viņa kopa teļus, jo vecais Benarovičs savā laikā bija uzcirtis tādu akmens laidaru, ka necerēja divdesmit gadus tikt ārā no parādiem, bet tad uznāca karš, krājaizdevu sabiedrības likvidēja, parādus dzēsa, kolektivizējās, un tā galu galā kolhozs tika pie patālas, bet ļoti lepnas teļu kūts un Benaroviča vienīgā meita Erna pie teļkopes goda; vecajam to laiku dievs nejāva piedzīvot. Ernai jaunībā bija izgadījies nelaimīgi samīlēties, pēc tam viņai iegribējās staigāt apkrāptajās un pamestajās, lai visi viņu žēlotu, bet tad pēkšņi izrādījās, ka precinieku laiks ir garām. Erna gan izdarīja pāris izmisīgu lēcienu te uz vienu, te otru pusi, taču rezultāti izpalika. Tad viņa kā apsēsta metās darbā un tikai paretam vairs sestdienas vakaros mocījās ar pašpārmetumiem par nogulēto precību laiku. Kad Erna izdzirda pastnieces mopēda plirkšķi, viņa tīrīja teļiem siles. Erna precīzi zināja, ka plirkšķis tūlīt picklusīs, jo pastniece bāzīs pastkastītē avīzes un žurnālus, un pēc tam atsāksies ar pirmītējo spēku, jo pastniece brauks projām. Šoreiz viņa kļūdījās, jo mopēds apklusa pavisam un žļerkstinot zābakiem vircainos dubļus, pastniece slāja šurp. Erna noslaucīja priekšautā rokas un iestājās kūts durvīs. — Ei, Erna, tev vēstule! — pastniece sauca jau pa gabalu. — Kas tev par rakstītāju uzradies? — Brūtgāns! — Erna atcirta ziņkārīgajai, lai gan nevarēja iedomāties nevienu visā plašajā pasaulē,

kas viņai varētu sūtīt vēstuli. Tā bija visparastākā aploksne ar visparastāko pastmarku. Erna beidzot atcerējās attālus radus Zemgales pusē un nodomāja, ka tas ir ielūgums uz kādām bērēm un ka uz tām viņa noteikti nebrauks, jo tad viņai jāprasa nomainītāja pie teļiem, bet svešs cilvēks teļus satrauks, un tie pārstās nobaroties. Bet, ja teļi nebarosies kaut tikai pāris dienu, viņa var izgāzties, jo neizpildīs saistības. Tad nu visi varēs bakstīt ar pirkstu avīzē, kur sakarā ar saistību uzņemšanos ielikta viņas fotogrāfija, un smīnēt. — Nu, nu… pastniece nepacietīgi mudināja. — Plēs vaļā! — Vēlāk. — Erna iešāva aploksni pelēkā uzsvārča kabatā. Ar to saruna beidzās. Bija vēls rudens, un tumsa ātri. Erna ieslēdza stāvlampu, atslīga klubkrēslā un paņēma aploksni no pulētā žurnālu galdiņa. Visu dienu tā bija svilinājusi uzsvārča kabatu. Nē, neko sevišķu viņa no tās negaidīja, taču šodien vairs nebija ari parastā ikdiena, šodiena bija mazliet svinīgāka, ar mazliet citādu nozīmi. Tāpēc viņa vispirms apdarīja mājas soli, iekūra istabā krāsni, paēda vakariņas un tikai tad ķērās pie aploksnes. Ļoti parasta aploksne. Divi zīmogi. «25.10.60. p. n. Virpēni.» — «23.10.60. Rīga 13.» — Rīga! — Erna paraustīja plecus. Tas bija vīzdegunīgi noraidošs žests. Viņa sev pateica «Rīga!» tādā intonācijā, it kā vienmēr būtu paradusi saņemt vēstules tikai no Londonas. «Dziļi cienījamā Erna! Šajā drūmajā rudens vakarā, kad ārā gaudo vējš un kokiem krīt pēdējās dzeltenās lapas, kad tālumā aizgājušas lakstīgalas no Gaujas līčiem, kad cilvēkam paliek vairs tikai viņa paša sirds siltums, gribas šai sirds siltumā dalīties ar kādu citu. Piedodiet to viņam! Dziļi cienījamā Erna! Atvainojiet, ka es Jūs tik familiāri uzrunāju, bet tā pavēl manas jūtas. Es ticēju, ka Jūs reiz atradīšu. Es Jūs pirms tam jau daudzas, daudzas reizes biju redzējis savos sapņos. Jā, es nemeloju. Tieši tādu, kādu tagad varēju apskatīt fotoattēlā avīzē. Jā, tā esat Jūs, kuru tik daudzus, daudzus gadus velti esmu meklējis. Man izbailēs sažņaudzas sirds, iedomājoties vien, ka Jūs varbūt jau esat cita sieva. Un tomēr es nevarēju nerakstīt. Piedodiet man to! Lai paiet kaut mēneši, lai paiet kaut gadi, es nekad nepārtraukšu gaidīt kaut pāris vārdu no Jums! Vēlreiz pazemīgi lūdzot piedošanu, Arvīds Floksis. 1960. gada 23. oktobrī Rīgā.» Atpakaļadresē nebija minēta ne iela, ne nams, tikai kaut kāda burtu un ciparu kombinācija. Erna juta, ka lasot kļuvušas sausas lūpas. Viņa piecēlās un sāka staigāt pa istabu, nezinādama, ko pasākt. Beidzot izņēma no kumodes paštaisīta ķiršu vīna pudeli un pielēja sev glāzīti. Tad sadabūja avīzi, kur bija viņas fotoattēls, un ņēmās to pie stāvlampas vēlreiz apskatīt. Toreiz viņu brīdināja, ka atbrauks fotokorespondents, un viņa iepriekšējā dienā aizdrāzās uz rajona centra frizētavu taisīt frizūru. Jā, jā, nevis ilgviļņus, bet tieši frizūru. Frizūra piestāvēja, un tomēr viņa neizskatījās īpaši jaunāka par saviem gadiem. Seja vēl tā nekas, bet sastrādātās rokas tādos fotoattēlos neredz. Varētu kādu dienu aizbraukt uz Rīgu, uz kosmētisko kabinetu, gan tur dabūtu zināt, kā seja masējama un kopjama, — naudas pietiktu, kādi simti šurp vai turp — nav liela muiža. Arvīds Floksis… Ar ko tad viņa, velns lai parauj, riskē? Vecmeita jau tikpat kā ir, par dubultvecmeitu palikt nevar. Viņa ilgi pārdomāja atbildes vēstules uzrunu, bet tā arī līdz skaidrībai netika. «Cienījamais kungs» vai «cienījamais biedri»? Beidzot viņa atmeta abus divus un uzrakstīja «Sveiciens no Virpēniem». Vispirms viņa rakstīja par pārsteigumu, ko vēstule tai sagādājusi, pēc tam apšaubīja, vai pēc fotogrāfijas vien tā var iemīlēties, un tā bilde fotogrāfam nemaz tā īsti neesot izdevusies, tā ka Arvīdu varbūt gaidot vilšanās. Pēc tam tika aprakstīti pārdzīvojumi sakarā ar nelaimīgo iemilēšanos agrīnajā jaunībā un aplinkus izteiktas bailes no jauna tikt piekrāptai.

Roka ilgi nebija turējusi pildspalvu, burti iznāca nelīdzeni, saraustīti. Viņa vēstuli tādēļ pārrakstīja vairākas reizes. Un domāja — kāpēc vīrietis viņas gados ir bez sievas? Šķīries un maksā alimentus? Varbūt tāds lupata dzērājiņš? Kaut kāda vaina viņam noteikti ir. Tad viņa staigāja atbildes gaidās, lai gan veselais saprāts un piesardzība sacīja, ka diezin kādas precības no tādas sarakstīšanās nevar iznākt, ka no tāda iesīkstējuša vecpuiša — labi, ja tikai vecpuisis! — īsts vīrs nav iztaisāms. Un tomēr viņa sieviešu žurnālu kaudzē sameklēja tos numurus, kur gari bija izklāstītas skaistumkopšanas receptes, un izvēlējās sev tās, kas lauku apstākļiem bija vispiemērotākās, — olu maskas, kliju kompreses un sejas mazgāšanu ar svaigu gurķu sulu. Vienu šī vēstule viņai bija iedvesusi noteikti, to, ka nemaz nav tik bezcerīgi veca, ka dzīvē bez teļiem viņai vēl var būt arī kas cits. Viņa sāka kopt savu atlikušo skaistumu, šī kopšana viņai sāka iepatikties pati par sevi, jo ta dienai piešķīra savu dažādības devu. Vēl dieriU vēlāk viņa nolēma revidēt savu attieksmi ne tikai pret sejas ādu. Kāds labums no naudas, kas netiek notērēta? — viņa iedomājās. Tikai tērējot šo naudu, tu baudi sava darba augļus! Un pēkšņi viņai vairs negribējās šūdināt kleitas pie vietējās skroderienes, viņa aizbrauca uz rajona centra «Modes ateljē». Tikpat pēkšņi ievajadzējās visādus karuļus, ķēdītes un gredzenus, pret kuriem līdz tam viņa bija vienaldzīga. Bet visvairāk dabūja ciest brigadieris, jo Erna paziņoja, ka braukšot uz Rīgu skatīties «Trembitu» operetes teātrī un ka ar to viņas braukšana vēl nebeigšoties, viņa vēl braukšot uz cirku, kur rāda dresētus tīģerus, un uz Drāmu, kur var redzēt Antu Klinti. Sads triecienuzbrukums kultūras jomai brigadieri traumēja tik ļoti, ka viņš norāva sev cepuri un trieca pret zemi pagalma vidū vistu mēslos. Un izkliedza vienīgo jautājumu, kas viņu tagad interesēja: — Kurš paliks pie teļiem? — Vismaz desmit gadus es esmu prasījusi tikai pa brīvdienai kapu svētkos, tagad vairs tā nebūs! Desmit gadus citi ar kolhoza autobusu braukā pa teātriem, bet es sēžu mājā, tagad vairs tā nebūs! Brigadieris pazina Benaroviču dzimtas iecirtīgo raksturu, tāpēc gāja projām, lādēdams savu grūto amatu. Kamēr norisinājās visi augšminētie notikumi, Virpēnu pastniece Ernai atnesa otru vēstuli. Tā bija mazākā aploksnē un papīrs nedaudz rožainos toņos. «Dārgā Erna! Kad saņēmu Tavu atbildi, debesis tieši bija noskaidrojušās un visa daba it kā pamodusies. Es nekad nespēšu aprakstīt to prieku, kāds mani uzbangoja, turot rokā Tavu vēstulīti. Bet tad mani pārņēma dusmas uz sevi par to, ka es uzdrošinājos Tev, mans sapņu gulbi, rakstīt. Jā, es ticu, ka Tev ir saprotoša un silta sirds; bet vai man ir tiesības to izmantot? Vai man ir tiesības vērsties pie šīs sirds ar saviem lūgumiem? Nē, man nav šādas tiesības! Un tomēr es esmu nolēmis Tev izstāstīt itin visu par sevi. Pagājušajā vēstulē aizmirsu minēt, ka esmu notiesāts un atrodos labošanas darbu kolonijā. Sods man bija liels, četri gadi, bet nu jau vairs atlikuši tikai sešpadsmit mēneši. Esmu notiesāts gandrīz bez vainas, tikai par to, ka uzticējos draugiem. Nē, tālāk es neko rakstīt vairs nespēju, jo Tu, vienalga, man vairs neatbildēsi. Paliec sveika un esi laimīga, mana sapņu Erna! Mīlestība, uzticība Vienmēr spīd kā skaidrais zelts, Tālab tāds, kas mīļo svēti, Lai vis nekad netiek pelts. Paliekot vienmēr Tavs Arvīds Floksis. 21. novembri 19G0. gadā Rīgā.» Erna vēstuli izlasīja ar dalītām jūtām. No vienas puses, bija izkliedētas viņas bažas par Flokša jūtu nopietnību, no otras — neviens Benarovičs nekad nebija pinies ar cietumniekiem. Pievakarē viņa atzina, ka visi notiesātie nav mērāmi ar vienu mēru, pat ja viņi arī ir vainīgi. Laupītājs, kas uzbrūk nakts melnumā un norauj tev mēteli no muguras, taču nav pielīdzināms tādam, kas pa kluso pievāc kādu mēriņu sēklas

graudu savām pīlēm. Vai atkal slepkava nav pielīdzināms tādam, kas, dažas glāzītes iemetis, ar automašīnu apgāž avīžu kiosku. Un vispār nav divu vienlīdz vainīgu cilvēku, par katru gadījumu jāspriež atsevišķi. Šīs savas atziņas Erna plāja uz papīra visu vakaru, līdz iznāca tik bieza vēstule, ka ar parasto četrkapei'ku marku vien vairs nepietika un pastā vajadzēja piemaksāt. Džongs sēdēja pie galda labošanas darbu kolonijas bibliotēkā, iekrāvies papīru kaudzēs kā rūdīts birokrāts. Viņš rakstīja vēstules. Tas bija viņa dienišķais pavalgs, maizi .ar kolonijas priekšnieka gādību izsniedza ēdnīcā, to viņš nopelnīja pats. Kolonijas bibliotēka bija paprāva, tīra telpa bez logiem un atgādināja klasi — perpendikulāri abām sānsienām novietoti taisnstūraini galdi ar četriem ķeb]iem pie katra. Te gandrīz vienmēr valdīja klusums, jo te nāca palasīt grāmatu, uzspēlēt šahu vai kolonijas vakarskolas skolnieki mācīties. Džongs nāca rakstīt vēstules. Viņš pie galda mēdza iekārtoties viens pats. Džongam bija mazs vārdu krājums, toties rakstītajam viņš dzīvoja līdzi ar mīmiku, staipīdams lūpas un piepūzdams vaigus. — Nu, Džong, kā ķeras? — jautāja garš, piņņains cilvēks ar slīpi iešķeltu, rijīgu asara muti. Džongs ar abām rokām izdarīja gaisā riņķveida kustības, kas viņa izpratnē nozīmēja: «Pamazām strādājam…» Piņņainais cilvēks paņēma no kaudzītes vienu aploksni, izvilka no tās vēstuli, atsēdās pretī Džongam, kurš turpināja zīmēt reti kaligrāfiskus burtus, un sāka lasīt. Tā bija Ernas vēstule. — Šeit tu, Džong, cietīsi fiasko, — Zutis sacīja. — Šitai nevajag tādu bulvāru slīpētāju, šitai vajag, kas prot art un ecēt! Džongs apskatījās apkārt un tikai tad izvilka no kabatas fotogrāfijām pilnu aploksni. Tās visas bija mazliet mušu apķēzītas un visas vienāda lieluma, Džongs tās noplēsa no veca pirmrindnieku dēļa, ko viņam nodaļas priekšnieks palūdza aiznest uz galdnieku darbnīcu pārtaisīšanai. Zutis fotogrāfijas pārlapoja ātri kā spēļu kārtis un izvēlējās reti nopietnu vīru trakoti sakniebtām lūpām un ieplestām acīm. Galvā viņam bija žokejcepure. — Sūti šito, — Zutis pamācīja. — Sitam uz pieres ir rakstīts, ka visu mūžu jāsēž uz traktora un svētdienās jāhaltūrē, aparot piemājas lauciņus. Tas viņai būs īstais. To teicis, Zutis piecēlās un gāja projām. Džongam viņu izdevās panākt tikai uz kāpnēm. — Sapīpēsiin! — Džongs pastiepa Zutim lepnu ārzemju cigareti. Viņš to izvilka no azotes. — «Philip Morris», — Zutis izlasīja un pavirpināja cigareti pirkstos. — Sitai māsa strādā veikalā, kur mantas pārdod par dolāriem, — Džongs paskaidroja. — Man tai Ernai būtu tagad jāuzraksta, par ko es sēžu… Trešā vēstule… Es gribēju uzdoties par stacijas priekšnieku, kuram sabojājies telegrāfs un… — Dzelzceļa katastrofa? Nē, nē… Tas neder… Uzreiz nāk prātā asinīs peldoši līķi… Tas neder… Un kāds labums sievišķim no dzelzceļnieka? Ar lokomotīvi neko apart nevar… Traktors — tā ir cita lieta! — Bet man viņai jāuzraksta, par ko es sēžu! — Kas tur ko neuzrakstīt? Iedevi traktoru draugam pamācīties braukt, viņš novēlās pa krauju. Draugs vesels, traktors pagalam, kolhoza priekšsēdētājs — mērkaķis, tev divi gadi. — Četri… —• Nu, lai būtu četri! Lai Ernai liek! Faktiski Ernu Benaroviču vajadzēja godāt par Ernu otro, jo viena Erna Floksim jau paciņas sūtīja. Tajos tālajos laikos, kad Zutis ar Džongu, vatniekos tīstīdamies, labošanas darbu kolonijas kāpnēs pīpēja «Philip Morris» cigaretes, «tur vēl varēja dzīvot». Toreiz vēl varēja sūtīt un saņemt vēstules, cik un kam vēlas, un bija arī citas brīvības, kas vēlāk tika liegtas. Sākumā Džongarn pietika ar vientuļo sieviešu adresēm, ko viņam no savu bijušo kaimiņieņu vidus

piespelēja līdzsēdētāji, bet vēlāk viņš uzvārdus un vārdus vienkārši izrakstīja no avīžu rakstiem, kur slavēja tā vai cita kolhoza slaucējas, cūkkopes vai fabrikas pirmrindnieces. Tāpat viņam derēja pārdevējas, pastnieces un skolotājas. Džongs bija konstatējis, ka no pirmām sešām izsūtītām vēstulēm viņam atbild vismaz uz vienu, bet līdz trešajām vēsulēm nonāk tikai katra trīsdesmit sestā. Bet trešās vēstules bija svarīgs posms — tās nesa Džongam pirmo, sīko, bet vel nerentablo uzvaru. Trešo vēstuļu beigās Džongs post seriptum piebilda, ka patlaban kolonijas veikalā nav dabūjamas pastmarkas, tāpēc ar nākošo atbildi varbūt būs spiests aizkavēties. Ja pēc tam aploksnē viņš bez vēstules atrada arī kādu duci pastmarku, tad bija skaidrs, ka rakstīšanu atmaksājas turpināt, lai gan tā ne vienmēr attaisnoja cerības. 161 Pēc trešās vēstules Džongs atgādināja makšķernieku, kas ar ļoti tievu auklu cenšas no straumes izvilkt lielu zivi, — viņš kļuva pati uzmanība, viņš zaudēja laiku, bet neizdarīja nevienu sraujāku kustību, lai zivs nenorautos un viņš to laimīgi dabūtu krastā. 11 4233 Džongs mīlēja kārtību. Atbildētāju viņš tūlīt ierakstīja tukšā kontu grāmatas lapā, kam bija lemts apkopot visas ziņas par tālo sirdsdāmu, par viņas ģimenes locekļiem, par attālākiem radiniekiem, par veiksmēm vai neveiksmēm darbā, par interesēm, par vēlmēm, uzskatiem un nākotnes cerībām. Tikai paturot vērā šos dotumus, vēlāk varēja kļūt neatvairāms. Ja sirdsdāma dzīvoja laukos un netiecās uz pilsētu, tad Džongs sevi pat nevarēja iedomāties pilsētas drūzmā, bet, ja sirdsdāmai lauki bija apnikuši, tad izrādījās, ka Džonga supervecajai krustmātei ir liels dzīvoklis, viņa jau sen viņu aicina pie sevis un viņam kā smalkmehāniķim laukos, protams, nav ko darīt. Viņš solīja katrai tieši to, ko viņa vēlējās. Ja kāda mīlēja mūziku, Džongs spēlēja akordeonu un klavieres, ja nemīlēja — viņam nebija muzikālās dzirdes. Ja kāda no šķirtenēm vairs nealka mesties oficiālā laulībā, tad viņai tas nebija jādara, bet, ja viņa gribēja, lai Džongs viņu prec un pat adoptē bērnus, tad, ne mirkli nešaubīdamies, Džongs to apņēmās darīt. Katrai veicās kā ķinītī. Pēc pastmarku sūtīšanas būtnei, kas nākamībā tiks aplaimota, vajadzēja atsūtīt kādu grāmatu. Ne jau kaut kādu beletristiku vai aušīgos dzejoļu krājumus, bet ko pamatīgu un nopietnu — «Namdara rokasgrāmatu» vai «Traktora «Belorus» tehniskā apkope». Cilvēks ar nopietniem nodomiem lasa nopietnas grāmatas. Vienas sirdsdāmas sūtītās grāmatas Džongs tūlīt aizsūtīja otrai. Lai paglabā. Viņa tās varot uzskatīt par viņu pirmo — kopīgo mantu, kam sekos gulta, skapis, galds, krēsli un tā tālāk. Parasti tas otro sirdsdāmu iedrošināja — un viņa iebāza velnam rīklē jau vairāk nekā mazo pirkstiņu: vai nevajagot aizsūtīt kaut ko no produktiem? Viņai jau tas neko nemaksājot, brālis nupat esot nokāvis cūku. Nē, viņš principa pēc no viņas neko nevarot pieņemt. Bet starp rindām varēja izlasīt bada mākta cilvēka elsas, kurš saticies ar paēdušo. Un pasts Džongam atnesa sainīti ar tikko kūpinātu speķi un āboliem. — Man ir tikai daži gadījumi, kad noraujas tās, kuras sākušas sūtīt, — Džongs stāstīja. — Ja nesūtīs vēl, es varu sadusmoties un pārtraukt sarakstīšanos. Un aizies dibenā skaistā pils ar visiem jau atsūtītajiem āboliem. Vai jūs gribētu, lai aiziet nebūtībā jūsu labumi? Negribētu. Tas ir tāpat kā hipodromā — zaudē pēc kārtas vai nezin cik reižu, bet atkal lieni ar naudu pie kases, jo ceri noraut lielo laimestu. No kolonijas Arvīds Floksis izgāja daudz bagātāks nekā pirms tās — viņu māca sasūtīto goda uzvalku svars, starp kuriem daži gan bija lietoti, un par tiem uzpirkšanas punktā viņš ne velna nedabūja. — Vai kāda tevi necentās ietupināt par krāpšanu? — Zutis ieinteresēts jautāja. — Varbūt. Bet man par to nekas nav zināms. Vai tad var tiesāt par to, ka es pieņemu dāvanas, ar kurām man uzbāžas? Zutis paraustīja plecus. Džonga izskats nerādīja, ka viņš sēdētu pie pārpilnības raga. — Ko tu šancē? — Zutis apprasījās.

— Neko. Tāpat vien dzīvoju. Iztikšana ir. Ilgi neesam redzējušies — būs gadi desmit, vai? — Es zvejoju tālos ūdeņos. Uz kurieni man tevi aizvest? — Brauc vien, kur tev vajag! Siļķes zvejoji? — Naudu. — Zutis iesmējās. — Smuku naudu. — Viņš paplikšķināja pa žiguļa stūri, kā saimnieks mēdz plikšķināt pa kaklu mīļam zirgam. 11 — Negribi paēst pusdienas? — Džongs pēkšņi ievaicājās. 163 Zutis vienaldzīgi paraustīja pledus. — Ēdīsim! — Džongs izlēma. — Apturi pie telefona, man tikai jāpiezvana. Pēc tam vajadzēja braukt uz Āgenskalnu. Dzīvokļa durvis atvēra gadus piecdesmit veca kundzīte neuzkrītoši krāsotiem matiem. — Iepazīsties, dārgā! — Džongs stādīja priekšā Zuti. — Mūsu biedrs kurators. — Priecājos! — Namamāte pieglaimīgi pasmaidīja. Zutis izmeklēti stīvi paklanījās. Pusdienu galds bija klāts divām personām un bagātīgi rotāts salvetēm. Pasniedza buljonu ar pīrādziņiem, cepeti un kompotu ar putu krējumu. Džongs pildīja glāzes no mazas, apsarmojušas karafītes un kaut ko muldēja par steigšanos uz apspriedi un kvartāla plānu. Automobiļa dēļ Zutis no dzeršanas bija spiests atteikties. Viņš ēda, skatījās uz respektablajām pildspalvām Džonga svārku krāšu kabatiņā, uz viņa manierīgo izturēšanos un domāja, ka Džongu šādās situācijas var gan rādīt, bet nedrīkst laist pie runāšanas. Beidzis mieloties, Zutis noslaucīja salvetē lūpas, akurāti to salocīja un nolika blakus šķīvim. — Jūs, kolēģa, var vienīgi apskaust par šādu lielisku saimnieci! — Nu, vēl jau es nekāda īstā saimniece neesmu, — namamāte atsaucās koķeti — kā jauns skuķis un izteiksmīgi paskatījās uz Džongu. — Šīs tikai tādas ierindas pusdienas. Džongs izgreznoja savu paplato ģīmi ar cigāru un dziļdomīgi vērās paša izpūstajos dūmos, kas diezgan draņķīgi smirdēja. — Vai tu, āmur, maz zini, ko nozīmē vārds «kurators»? — Zutis noprasīja, kad viņi bija uz kāpnēm. — Nu, tas ir tāds… tāds… — Džongs plātīja rokas, zīmēdams ar tām gaisā ap]us. — Ja nezini, tad nevajag muldēt! Saki — direktors vai direktora vietnieks. — Direktors te jau bija, bet direktora vietnieks esmu es pats. — Džongs apvainojās. — Viņa strādā frizētavā, es pie viņas dzinu bardu… — Kurators ir persona, kurai uzdots novērot kādas citas personas vai iestādes darbu. Iekal paurī, priekšdienās var noderet! — Paēst es varu dabūt, cik lien, — Džongs žēlojās, braucot atpakaļ uz centru, — bet pie skanošā netieku. Tu negribi man par tām pusdienām samaksāt kādu rubli? Citur tu būtu noēdis vairāk. Zutis iedeva divus un šķiroties apjautājās, kad vajadzības gadījumā Džongu var atrast. Blēžus spieda termiņi. Līdz vecā noliktavas pārziņa aiziešanai pensija bija atlicis mazāk par mēnesi, un līdz tam laikam vajadzēja sameklēt vairākas kandidatūras, lai būtu izvēles iespēja un neiedomātos pieņemt cilvēku «no ielas». Cauna bija sarunājis kādu savu paziņu, bet noliktavas pārziņā alga nevarēja iekārdināt, tāpēc Cauna pasolīja mēnesī kādu simtu piemest, un paziņa nu sāka spicēt ausis, par ko viņam to naudu piemetīs. Sāda pārlieka ziņkārība rādīja, ka vīrs vēlāk bāzīs visur degunu. Zutis ieteica no viņa atkratīties, un to nu Cauna nostrādāja godam. Cauna paziņoja, ka līdz šim noliktavas pārzinim piemaksājuši arī transporta strādnieka algu, bet turpmāk tās vietā saņemšot tikai desmit procentus prēmijas. Ziņkārīgais parēķināja, ka vairāk par simtu tomēr nesanāks, un no piedāvātās vietas atteicās. Paskatījies uz Zuša bēdīgo seju, Cauna sāka smieties un parādīja Zutim avīzi. Pāri visai lappusei

bija virsraksts trekniem burtiem «Trūkst darbaroku». — Man tie tavi joki pie vienas vietas! — Zutis noskaitās. — Darbaroku par labu naudu netrūks, tikai jādod viņiem iespēja izlikties, ka viņi nesaprot, ko dara. Šuvēji jau man ir rokā. Bikses astoņi rubļi, žaketes piecpadsmit. Normālas cenas. Sākumā Zutis gribēja atgriezties pie vecu vecā arteļu laikos piekoptā paņēmiena un šūšanas darbnīcai noīrēt kādu privātmāju Rīgas nomalē. Kas tik tā savā laikā no zagtiem materiāliem un pusfabrikātiem netika ražots — pogas, rāvējslēdzēji, saules brilles, džemperi, ādas cimdi, kurpes, lakatiņi un vēl noteikti vismaz simts citu lietu! Zutis pat noraudzīja atbilstošu māju pie Sudrabkalniņa — saimnieks dzīvoja viens, viņš bija ar mieru pārvākties uz augšējo stāvu un apakšējā nerādīties. Divās prāvajās istabās desmit šuvēji varētu labi patverties. Zutis meklēja norakstītas šujmašīnas un dienas gaismas spuldzes, bet tad viņš sāka iztēloties, kā tas viss izskatīsies kopumā. Un kopumā viss izskatījās bēdīgi. Vakars. Vientuļa autobusa pietura. Tukšas nomales ielas, cauri augļu dārziem spīd retas privātmāju ugunis. Piebrauc autobuss, no tā izkāpj vienpadsmit cilvēku. Desmit dodas uz savu papildu darbavietu, viens lēnām viņiem soļo nopakaļ un domā, kur viņi iet, — šeit, nomalēs, ļaudis ir vienā laikā būvējušies un cits citu labi pazīst. Un tas nopakaļ soļotājs, mājās pārgājis, saka sievai — nezin kas tam atraitnim par balli, desmit gabali sabrauca. Un sieva to pasaka kaimiņienei, un kaimiņiene arī pabrīnās. Un nākošā vakarā tos desmit redz cita kaimiņiene. Bet pēc trim dienām viņas vairs ziņkāri nevar apvaldīt un pielien pie loga. Skrodera darbnīca, tavu brīnumu! Un tad nočukst pa visu apkārtni: — Csst, par to nevajag runāt! Katrs dzīvo, kā māk. Nezog jau! To, par ko nevajag runāt, parasti izpļāpā pēc nedēļas, jo šķiet, ka nu tas jau ir katram pašam zināms. Milicijas rajona inspektors ieradīsies it kā pavisam citos nolūkos, pēc viņa nāks citi, kas fotografēs automašīnas, kuras apstājas pie mājas, un tad nu visi ceļi vedīs nevis vairs uz Romu, bet uz neizteiksmīgo ēku ansambli, kas vienīgi izceļas ar augsto žogu un sargtornīšicm. Ne, ne, Zutis nodomāja. Tas nav priekš manis! Protams, viņš varēja ievērot dažādus drošības pasākumus, viņš varēja pavēlēt ierasties pa vienam, varēja darbnīcu centīgāk piemaskēt, varēja kaut kā locīties, un tomēr visi šie pasākumi neiespētu neko vairāk kā pagarināt darbnīcas pastāvēšanas laiku, jo būtība nemainījās, riska momentu palika pārāk daudz. Pat viņam pašam reizi dienā te jāpiebrauc, lai saņemtu gatavo produkciju un atvestu piegrieztos uzvalkus. Un kur tad viss šis desmit cilvēku bars, kas iekrituši neriskē dabūt vairāk kā pērienu? Ko darīt, ja kāds no viņiem sāk šantažēt? Kā uzturēt disciplīnu? Atlaist? Tāds taisnā ceļā aizies uz miliciju pēc sirsnīga paldies. Nē, tas nav priekš manis! I.ai būtu mazākas zivtiņas, ka tik pieklājīgi duļķains ūdens! Un tad, kad viņš jau bija pavisam nopietni nolēmis atteikties no Caunas pasākuma, viņu aplaimoja ideja. Tā viņu pacēla kā spārnos. Kāpēc vajag darbnīcu? Nevajag nekādu darbnīcu! Vai Rīgā trūkst skroderu, kas labprāt paņemtu vakaros sadiegt pa biksei vai žaketei? Netrūkst. Ja viens sievišķis var pa vakaru nopelnīt desmit rubļu, tad tā ir laba nauda. Un nekādu izdevumu par darbnīcas iekārtošanu, nekādu izdevumu par īrēšanu un elektrību. Un ļauns kaimiņš var uzsūtīt tikai finanšu inspektoru, bet no tā jābaidās pašai šuvējai. Un disciplīna būs uz goda. Un no šantāžas nav jāraustās — pie jebkura pasūtījumus vairs var nenest, un viņam zūd iespēja kūdīt citus, jo viņš tos nepazīst. Pa dažādiem kanāliem Zutis savāca bikšu šuvēju adreses. Tās visas bija sievietes. Viņam par labu nāca apstāklis, ka trūkst vietu bērnudārzos. Daudzas sievietes bērnu dēļ bija spiestas dzīvot mājās, viņas kādas stundas varēja pastrādāt arī pa dienu, un iespēja pieklājīgi nopelnīt viņas ļoti iepriecināja. Tad vēl bija pensionāres, kas nejutās tik vecas, lai amatu pamestu novārtā pavisam, un labprāt vēlējās ģimenes budžetu papildināt ar savām artavām. Viņas strādāja lēnāk, bet Zutis viņām to varēja atļaut. Šūšanas

firmas, kur no laika gala bija iegājies brēkt pēc darbaspēka, bet kur trūka tā iniciatīvas minimuma, lai padomātu, kā iesaistīt darbā arī visas augšminētās sievietes, varēja turpināt neauglīgo brēkšanu, turpretī uzņēmums «Ārgalis, Cauna un Zutis» bija gatavs kuru katru dienu sākt darbu labāko standartu līmenī. Ja arī žakešu speciālistus Zutim atrast bija grūtāk, tad tas nebūt nenozīmēja, ka viņš tos neatrada. Pagaidām virknē trūka vienīgi noliktavas pārziņa — un Zutis sāka apdomāt Arvīda Flokša kandidatūru. Džongs, bez šaubām, bija stulbs; bet kāda īpaša gudrība tad vajadzīga noliktavas pārzinim? Ja pārbaudītu visu noliktavu pārziņu redzes loku, tad diezin vai Džongs maz būtu pēdējais. Bez šaubām, Džongam ir vēl vismaz desmit nepatīkamu rakstura īpašību, bet katram jau sava uts. Lai Džongam ir trīs — nu, un tad? Vienos palagos taču viņiem nav jāguļ, pat vienā istabā nav jādzīvo, Aizklīdis atmiņu laikos, Zutis atcerējās Džonga kontu grāmatu ar izsmejošajām ziņām par katru sirdsdāmu — Džongs būs akurāts un neko nesaputros. Pagājušajā reizē Džongs iekrītot līdzzinātājus cietumā iekšā nebija rāvis, tātad apzinājās — ja arī pats neizgrozīsies, sods tomēr būs mazāks. Un nedzer līdz pelītēm, un nepļāpā, par ko nevajag. Zutis nopirka konjaku un aizbrauca Džongu apciemot. Bija dienas vidus, bet Džongs vēl gulšņāja. Viņš atvēra durvis, ģērbies svītrainā frotē rīta svārkā, kas viņam bija par šauru, un Zutis nodomāja, ka tas piederējis viņa priekšgājējam. — Viens mājā? — Vikai šonedēļ maiņa. — Ko viņa dara? — Blēdās ar kokteiļiem. — «Viktorijā»? — Nē, citā vietā. Dzīvoklis nebija liels, bet patīkami mājīgs. Aiz logiem varēja redzēt apsnigušas koku galotnes. — Un tā tu viens saimnieko? — Zutis nolika uz galda konjaka pudeli. — Iesim gala istabā, Vikas puika drīz nāks mājās no skolas. — Džongs izņēma no bufetes glāzītes un atnesa no virtuves šķīvi ar apziestām maizītēm. Pēc tam viņš ilgi meklēja citronus, taču neatrada. Gala istaba bija piesmēķēta. Uz grīdas blakus savandītai, platai laulības gultai stāvēja kaudzīte vecu žurnālu. Un tad Zutis ieraudzīja to, kas šajā istabā nemaz neiederējās, — rasējamo dēli ar aprasētu vatrnaņa loksni uz tā. Pēc daudzajām un dažādajām līnijām Zutis sprieda, ka rasējums ir visai sarežģīts. — Kur tad pats meistars? — Zutis apjautājās. — Es Sitos atradu uz ielas. — Džongs pamāja uz skapja pusi, un Zutis uz skapjaugšas pamanīja apaļu melna futrāļa galu, kādā mēdz nēsāt rasējumus. — Laikam kāds pazaudējis. — Un tu uzlabo? — Nē, es šitai dāmai pūšu, ka nodarbojos ar izgudrošanu. Es tās bildes šad tad pamainu. — Džongs pielēja glāzes un iesmējās. — Tā dullā domā, ka es par to pēc trijiem mēnešiem dabūšu lielu prēmiju. Priekā! — Izdzīvot jau tā var, — Zutis piekrita un paņēma maizīti, — bet pēc kādiem gadiem tev būs jāprec pavisam vecas tantiņas un jāgaida uz viņu nāvi, lai tiktu pie mantas. — Man jau šitādas ir gadījušās, bet es negribu precēties. Vienai bija māja ar baigo dārzu, zemenes vien katru gadu pārdeva par tūkstoš rubļiem. — Vajadzēja ņemt ciet. — Es jau neesmu muļķis! — Gaidi naudīgu šanci? Džongs sadrūma. Par ko tikai viņš nebija paspējis izstrādāties! Viņš bija filmējies masu skatos, naktīs krāvis no vagoniem graudus, staipījis skatuves dekorācijas, līmējis afišas un bonierējis grīdas.

Viņš pats nemaz nevarēja atcerēties visu, ko strādājis, jo bija viens no tiem cilvēkiem, kas pie sludinājumu dēļiem, kur mēdz izkārt darba piedāvājumus, profesijas trūkuma dēļ meklē palīgstrādnieka vai gadījuma darbu strādnieka vietas. Un, kādu mēnesi nostrādājis, viņš rakstīja atlūgumu, jo palīgstrādniekiem maksāt daudz nemēdz, lai gan darbu viņiem sevišķi nežēlo. Viņš bija bēdzis no vilka un kritis uz lāci, un, bēgot no lāča, uzkritis vilkam. — Nekur jau neko nemaksā. Nostrādā visu mēnesi un nevari nopirkt parķa kreklu. — Cik tu gribi pelnīt? — Nu, kāda pusotra simta vajag. — Citur tev ir kur dzīvot? — Es varu dzīvot pie māsas. — Parādi darba grāmatiņu! — Šoreiz glāzēs salēja Zutis. Džonga daudz pieredzējusī darba grāmatiņa Zuti, protams, iepriecināt nevarēja. Ar tādu var meklēt visu ko, tikai ne noliktavas pārziņa vietu. — Aizej kaut uz to teātri un pasaki, ka esi pazaudējis! — Zutis atdeva darba grāmatiņu atpakaļ īpašniekam. — Lai izraksta jaunu. Ja nokārtosies, divarpus es tev garantēju. VILJAMA ARGAĻA BIOGRĀFIJA ,,,

14. nodaļa Cauna Argalim piezvanīja vēlu vakarā. Viljams taisijās līst gultā un bija apvilcis pidžamu. Māte virtuvē laikam mazgāja traukus, jo dzirdēja šķindam kastroļus. — Nu, ko tu labu dari? Meitas mīlē? — Klausulē skanēja Caunas smiekli. — Domāju palasīt. — Tad jau nu labāk liecies un izgulies, rīt būs skaidrāka galva. Argalis nogaidoši klusēja, ļaudams Caunam turpināt: — Mēs te ar puišiem parunājām, rīt vajadzētu sākt. Ārgalis klusēja. — Tu dzirdēji? — Jā. — Nu, tad . . . Lai velns mums palīdz! Jāpārdodas nelabajam — gribi vai negribi, jo, kā stāsta lekcijās, uz dievu vairs nevarot paļauties. Guli vesels! Un uz sadzirdēšanos! — Uz sadzirdēšanos! Ārgalis domāja, ka pēc šī zvana viņam būs grūti aizmigt, bet tomēr aizmiga, un pat murgi viņu nemocīja. Bija beidzies otrais sagatavošanās posms. Pirmais beidzās ar Džonga ielsārtošanu par noliktavas pārzini. Ar Zuša un vēl kāda nezināma cilvēka pūlēm Džonga darba grāmatiņa bija pārveidota līdz nepazīšanai, un, kā stabils ķilis laivai, tai blakus tagad stāvēja arī kaut kāds diploms par uzskaites grāmatvežu kursu apmeklēšanu Ļeņingradā. No teātra izņemtās darba grāmatiņas dublikāts vēstīja, ka pēc skatuves strādnieka karjeras beigšanas pilsonis Arvīds Floksis izmācījies kāda rajona sadzīves pakalpojumu kombinātā par virsdrēbju piegriezēju un tur nostrādājis vairākus gaduis. Spriežot pēc darba grāmatiņas, Arvīds Floksis bija daudzkārt prēmēts, viņam bija izteiktas pateicības un kaut kad ļoti sen — arī rājiens par nedisciplinētību, palīdzot kolhozniekiem rudens ražas novākšanas laikā. Kadru daļā labāku pusfabrikātu noliktavas pārziņa kandidātu nemaz nevarēja vēlēties — kā piegriezējs viņš lieliski orientesies detaļu kvalitātē un ir pazīstams arī ar uzskaites dokumentāciju. Reti laimīga sagadīšanās! Ar visu Argaļa centīgo piepalīdzēšanu pirmo nedēļu Džongam darbs gāja kā pa celmiem, bet tad viņš tomēr ielauzījās un vairs nejauca piegriezto žakešu sānu un muguras gabalus. Daudz vairāk no viņa netika prasīts. Vienkāršā dokumentācija tika rakstīta kaligrāfiskā rokrakstā un precīzi — par to viņš saņēma galvenā grāmatveža uzslavu. Uz pēdējā ieteikumu Džongs pat izveidoja personisko kartotēku, un nu viņš katrā laikā varēja pateikt, kad, cik, kāda auduma un kāda modeļa piegriezumu kuram ceham nosūtīts un kas tos saņēmis. — Centīgs cilvēks, — galvenais grāmatvedis teica. — Vēl gan pilnībā nav apguvis mūsu ražošanas specifiku, bet tas jau nāk tikai ar laiku. — Reti pieklājīgs un akurāti ģērbjas, — grāmatvedi papildināja pirmā ceha priekšniece. — Laikam neprecējies. — Alga nav liela, ka tikai neaizbēg. — Galvenā inženiere norūpējusies kodīja papirosa iemuti. — Algu daļai vajag padomāt, kā viņu materiāli stimulēt. Starp mums runājot, nekāds jēdzīgais piegriezējs gan no viņa nav bijis — ja zina, tad zina tik daudz kā satrāklēt lauķiem nātnās bikses. Bet tas nav svarīgi, mēs par piegriezēju viņu neesam pieņēmuši. — Neparasti skaidrs rokraksts, — galvenais grāmatvedis turpināja uzslavu. — Es pat nevaru atcerēties, kam vēl esmu redzējis tik skaidru rokrakstu. Prieks ņemt rokā tādus dokumentus. Tiešām jāpadomā par materiālo stimulēšanu. Uzņēmumā pastiprināti meklēja ražošanas rezerves. Te vienā, te otrā cehā atrada kādu iespēju kāpināt tempus un samazināt dīkstāves, bet ne viss bija atkarīgs tikai no pašiem cehu ļaudīm, jo no

piegriešanas nodaļas viņus šķīra lieli attālumi, tāpēc gadījās, ka piegrieztās detaļas cehos nenonāca savlaicīgi un augsti kvalificētām šuvējām vajadzēja pārsēsties pie tik vienkāršām operācijām, ko var izpildīt mācekles. Tas kaitēja darba ražīgumam un kvalificēto šuvēju izpeļņai. Mēnešu beigās priekšnieki nereti tvarstīja pat taksometrus un par savu naudu triecās cauri visai pilsētai uz piegriešanas cehu, lai ķertu mediegtos uzvalkus tieši no piegriezēju galdiem. Sapulcēs tika apstiprināti 'pasākumi šāda nenormāla stāvokļa likvidēšanai — transporta daļa sastādīja dzelžainu grafiku. Tikos un tikos automašīna saņem pusfabrikātus, likos un tikos ierodas pirmajā cehā, tikos un tikos otrajā. Nelīdzēja. Transporta daļa varēja vadīties tikai pēc cehu vidējiem darba ražīguma rādītājiem, bet šuvējas tos pārsniedza, un pārsniedzējām atkal kādu stundu vai pusstundu vajadzēja nostāvēt dīkā. Tad sāka blēdīties cehu priekšnieki. Ja ceha jauda bija simts uzvalku dienā, priekšnieks pieprasīja simt divdesmit pusfabrikātu, lai cehā paliktu kaut kada rezerve. Kad trīs cehi dabūja pa simt divdesmit, tad ceturtajam atlika tikai četrdesmit — un pēc pusdienas ļaudis varēja mierīgi iet mājās. Administrācija uzņēmuma interesēs izrēķinājās ar trim blēdīgajiem, lai gan lieliski saprata, ka būtībā viņiem ir taisnība un pusfabrikātu rezerves cehos vajadzīgas, jo bez tām nebūs ražošanas tempa kāpinājuma. Administrācija arī saprata, kur slēpās īstā vaina — piegriešanas ceha jauda neatbilda šūšanas cehu jaudai. «Mode» bija pāraugusi no lielas darbnīcas vidusmēra uzņēmumā, bet augšana nebija notikusi vienmērīgi — piegriešanas ceha platības bija palielinājušās minimāli, tas vairs nespēja turēt līdzi šūšanas cehiem. Piegriešanas cehu vajadzēja izplest, bet tam nebija kur plesties. Sākumā tas bijis varenāks par citiem, agrāk nekad nebija licis par sevi bažīties, tāpēc palicis ārpus rūpju loka. Kad atvēra ceturto šūšanas cehu, arī tad nebija ievērots, ka piegriezēji jau strādā ar vislielāko iespējamo ātrumu un ka šūšanas cehos darba ražīgums vēl augs. Izeja bija viena — piegriezējiem jāpaplašina telpas, jāuzstāda vēl vismaz pāris desmitinctrīgu galdu. Bet, lai tos uzstādītu, vajag noteiktu kvadratūru. Direktors āva kājas un gāja pie saviem priekšniekiem pēc kvadratūras. Bet arī viņiem tās nebija, arī viņi bija spiesti aut kājas. Un tomēr-rezultāti neiepriecināja. Pat nebija iemesla apvainoties par atbildi. — Jums ir piešķirts zemes gabals pilnīgi jaunas rūpnīcas būvei. Jums ir piešķirta nauda šai būvei, projektētāji drīz beigs projektu, pēc trim gadiem jums būs māja, ka prieks. Tas ir pat vairāk par to, uz ko jūs drīkstējāt ceret. Pagaidām… Pagaidāni meklējiet iekšējās rezerves… Paldies par apciemojumu, mums ir vēl citas rūpes! Kad reiz atkal sapulcē gāja vaļā runas un raudas par šķērsli, kuram «Mode» nekādi nevarēja tikt pāri, Viljams Ārgalis sacīja: — Daudz līdzēts no tā, protams, nebūs, bet kāds mazumiņš tomēr. Ja es uz darbu atnāku agrāk vai aizeju vēlāk, tad darbu uzreiz varētu sākt ne tikai •klājējas, bet arī griezēji. Varbūt pa dienu iznāktu viens lieks klājums. Četrdesmit uzvalku… — Mēs par virsstundām maksāt nevaram, — biedinoši pacēla balsi algu daļa. — Pieliksim trīs dienas pie atvaļinājuma kā sabiedriskajam kārtības sargam un trīs dienas kā brīvprātīgajam ugunsdzēsējam, — teica galvenā inženiere. — Var pielikt tikai trīs dienas, un viss, — brīdināja galvenais grāmatvedis. — Teiksim, ka ļoti aktīvs. Izņēmuma kārtā atļaus, — iejaucās direktors. — Un mums ir vēl cita iespēja. Divas_ nedēļas pirms atvaļinājuma komandējam biedru Ārgali pieredzes apmaiņas braucienā, nu, teiksim… Uz kurieni jūs gribēsiet… Nu, teiksim, uz Krimu vai Kaukāzu. Tikai jānoskaidro, kas tur ir par šūšanas fabrikām. Ieiesiet, apzīmogosiet komandējumu — cik tur tā darba . . . Bet ceļš un ēšana par brīvu … — Jā, to var, — piekrita grāmatvedis. — Par to mums pie dziesmas neviens neķersies. Pēc sapulces Viljams sāka palikt cehā vēlāk. Viņš sagatavoja klājējām auduma baķus, gatavoja griezējiem zīmējumus un dažreiz pat sašķērēja pa klājienam, lai kantora darbinieces un apkopējas pieradinātu pie elektriskā naža skaņām vēlajās vakara stundās. Tikai kad visi bija aizgājuši, viņš aizslēdza un aizzīmogoja ārdurvis un gāja projām. Pie viņa ilgās

palikšanas pierada neticami drīz un, šķiet, būtu pārsteigti, ja viņš pēdējais 'kādreiz nepaliktu. Baiļu Viljams Ārgalis nejuta, jo viss notiekošais bija pārāk tuvs viņa ikdienai. Nē, viņš to pat neuztvēra kā zādzību, zādzība viņa apziņā saistījās ar kaut ko pavisam citu — ar svešas mantas paņemšanu, ar bēgšanu, ar miliciju. Viņš taču gluži vienkārši strādāja. Nekāda milicija te uzrasties nevarēja, jo durvis uz ielu no iekšpuses viņš bija noslēdzis. Varēja uzrasties vienīgi galvenā inženiere — viņa klauvētu, un durvis vajadzētu atvērt —, bet ko sparīgā dāma spētu saprast? Viņš taču bija saņēmis visas administrācijas piekrišanu palikt ilgāk darbā. Lai viņu iegāztu, vajadzētu noplombēt cehu, vajadzētu pārmērīt tūkstošiem metru drānas. Un rezultāts? Atrastu liekus trīsdesmit metrus. Un arī tad viņš vēl varētu izlocīties. Droši vien viss beigtos ar viņa izmešanu no darba. Džongs iznāca no savas noliktavas bezrūpīgs. Palīdzēt saklāt auduma kārtas. Viljams viņam parādīja, kā tas darāms, un, lai gan Džongam nebija iemaņas, klāšana nevilkās ilgāk par ceturtdaļstundu. Pēc tam Viljams divas ceturtdaļstundas stumdīja elektrisko nazi un Džongs lika polietilēna maisiņos atsevišķi detaļas katram bikšu pārim vai žaketei. Tad strādāšana bija galā. Ļoti vienkārši — bez liekas nervozēšanas. Viņi atsēdās uz galdiem un aizsmēķēja, mierīgi un dziļi vilkdami dūmus, taču par padarīto runāt izvairīdamies. Tieši septiņos pie ārdurvīm divas reizes piebungoja — un Viljams gāja atvērt Zutim. 177 Zutim rokā bija liels ādas čemodāns. Trijatā viņi ātri sameta tajā polietilēna maisiņus, un Zutis aizgāja. Varēja dzirdēt, ka tālāk uz ielas ierūcas viņa žigulis, un viss apklusa. 12 4233 ' Viljams trīcēja, tās bija sīkas baiļu trīsas, manāmas tikai viņam pašam. Čemodāna uzlādēšana viņu bija atvilkusi notiekoša realitātē — viņš zaga. Līdz šim viņš bija ņēmis tikai dzeramnaudas, kas būtībā vēl stāv diezgan tālu no kukuļa, bet nu viņš zaga. Zaga! Viņu pārņēma šausmas. Viņš bija gatavs no turpmākās līdzdalības atteikties. Viņš bija gatavs vairs nesaņemt pat algu, par zagtā daļu nemaz nerunājot. Viņš bija gatavs bēgt un nekad vairs neatgriezties. — Nav ko nīkt, ne? — sacīja Džongs. — Iesim mājā … Ar ko tu brauksi? — Džongs prasīja, kad viņi izgāja uz ielas. — Es iešu kājām. — Viljams gribēja tikt no Džonga vaļā. — Rio Romā! Sakrampējis rokas uz muguras, Džongs lēnām aizlīgoja uz tramvaja pieturas pusi. Liels, solīds vīrietis vakara pastaigā. Šur tur sētnieki ar lielām lāpstām šķūrēja vaļņos gar ietves malām pievakarē sasnigušo sniegu, tramvajs uz krustojuma klinkšķināja, prasīdams automašīnai ceļu. Pie afišu staba, kopā saspiedies, pārītis pētīja kinoteātru repertuāru. Par spīti slidenajam ceļam, sīkdami garām drāza taksometri. Kā vienmēr. Kā katru dienu. It kā nekas nebija noticis. Pēkšņi Ārgalis vairs nezināja, kurp iet. Varbūt vientulības dēļ. Cik sasodīti tukšs un vientuļš viņš tagad jutās! Kad nonāca tuvāk Vidzemes tirgum, viņam iešāvās prātā «zilā divīzija». Nē, viņš izstrādās pamatīgu numuru! Viņš iedos viņiem piecīti! Piecīti šiem dzīvajiem miroņiem! Viņš grib viņus redzēt, šos vrakus! Viņš iedos viņiem piecīti, varbūt pat vairāk. Lai brīnās — salašņas! Bet soliņš skvēriņā bija tukšs un apsnidzis, un viņš jutās nepatīkami pārsteigts, kā nokavējis svarīgu satikšanos, un vientulība kļuva vēl nepanesamāka. Par laimi, turpat netālu, melnajā tumsā pakārti, vijās eleganti, ugunīgi burti. «Kafejnīca». Tā bija viena no tām nelielajām, gandrīz vienādajām kafejnīcām, kur allaž var atrast brīvu vietu, jo tur bufetēs mēdz būt tikai kāds slikts vīniņš un dārgi konjaki. Zāles kaktā bija tukšs, nekopts galdiņš, bet Viljams apsēdās pie diviem puišiem džinsos. Puiši smēķēja uz velna paraušanu, malkoja viengadīgu, skābu vīneli un kaut ko runāja par mākslu.

Laikam par lietišķo. Viņi vairs nebija gluži zeņķi, izskatījās, ka armijas gadi viņiem jau ir aiz muguras. Viljams ieklausījās viņu sarunā un uzzināja, ka «keramiķis Martinsons ar saviem kubiem ir baigais vecis», kuru lielākais vairākums vēl tik ātri nesapratīs, un Mauriņš, un Blumbergs, un Rūsiņš Rozīte arī ir baigie veči. Apkalpotāja bija samiegojusies un laiska. — Ko pasūtīsiet? — Puiši, vai jūs ar mani neiedzersiet pa glāzei konjaka? — Viljams pēkšņi jautāja. Puiši neizpratnē paraustīja plecus. — Pudeli konjaka un trīs kafijas! — Kādu konjaku? — Armēņu. — Nav. — Tad Dagcstānas. Pluinīdama rēķinu grāmatiņu, apkalpotāja aizgāja uz bufeti. Viljams juta, ka vajag uzsākt sarunu. 12* — Dagestānas konjaks nemaz nav sliktāks par armēņu, — Viljams teica. 179 — Mēs diemžēl varam jums piedāvāt tikai skābuliti. Aizej un dabū glāzi! — garākais puisis nokomandēja otru. — Nevajag, tūlīt atnesīs!, — Viljams neļāva celties. Iestājās klusums, jo puišiem bija neērti savu sarunu turpināt. — Jums šodien laikam kādi lieli svētki, — beidzot viens no viņiem ierunājās. — Tā… Iegribējās pasēdēt… Ko jūs strādājat? — Mēs vel študierējam. Būsim 'koktēlnieki. — Ja beigsim … — Nu jau beigsim. Vēl tikai pusotra gada. Laikam konjaka dārgums apkalpotājai bija atdevis darbaprieku, viņa pat salēja pirmās glāzītes. — Prozīt! — Viljams pacēla savējo un saskandināja. Viņš bija baidījies,ka grūti būs apvaldīt kārdinājumu, bet tagad, kad turēja glāzi rokā, tā viņam bija pilnīgi vienaldzīga. — Uz ko mēs dzeram? — Ne uz ko. Nekādu svētku nav. Var uz to, lai jūs pēc pusotra gada to studēšanu beigtu. — Prozīt! — Prozīt! Kad puiši ieraudzīja, ka Viljams nolicis uz galda atpakaļ pilnu glāzi, viņi samulsa. Viljams sāka it kā taisnoties: — Es vairs nedrīkstu ne piles. Tik vien atlicis tā prieka kā pasēdēt un parunāties. . . Neņemiet ļaunā… Bet viņiem nebija par ko runāt. Puišiem bija cita pasaule, puišiem bija citas problēmas. Ar viņiem nevarēja vel runāt pat par Beatu, viņi nesaprastu. Ar viņiem varbūt varētu kulstīt mēli par Rīgas «Dinamo» hokejistiem vai «Daugavas» futbola komandu, bet šīs tēmas Viljamam bija svešas, un priekš tām puiši arī izskatījās par gudru. Meklēdams izeju, Viljams sāka dumji interesēties, vai eksāmenus likt grūti. Un tad atskārta, ka viņš pie šī galdiņa ir lieks un traucē. Viņš varētu pasūtīt vel kaut desmit pudeļu konjaka, bet, vienalga, tas nespētu vienot viņu domāšanu. Viljams paskatījās pulkstenī un paziņoja, ka viņš steidzas. Ak, kāds prieks ielija puišu sejās, un cik sirsnīgi viņi atvadījās! Pie tramvaja pieturas pūlītis ziņkārīgo apbrīnoja milzīgu, plankumainu sanbernāru. Viljams atcerējās, ka šādam sunim kaut kur Alpos uzcelts piemineklis par cilvēku glābšanu. Varbūt man nopirkt

suni? — Viljams iedomājās. Mājās iet nepatika, viņš nogriezās uz Tallinas ielu. Vecā dzīvokļa logi bija gaiši. Viņš pāris reižu nostaigāja tiem garām pa otru ielas pusi, bet pie logiem neviens nepienāca. Tad viņam iekrita prātā, ka redzēs vairāk, ja ieies pretējā narna kāpņu telpā un uzkāps līdz piektajam stāvam. Beata rosījās virtuvē pie plīts, Roli nekur nemanīja, laikam vēl nebija pārnācis. Beatai mugurā bija puķotais rīta svārks, bet kājās pusaugstās lakādas kurpes. Rīta svārks stingri piegūla viņas augumam, viņš it kā redzēja viņas lielās, baltās krūtis un juta viņas matu neuzbāzīgo smaržu. Katru reizi, kad Beata pagriezās uz loga pusi, viņš atrāvās atpakaļ kāpņu telpas tumsā. It kā viņu varētu ieraudzīt! Ka nožēlojams luriķis viņš tur stāvēja un gaidīja, kad viņa sāks izģērbties, lai līstu gultā. Un droši vien arī sagaidītu, ja viņam neuzplitos kāds aizdomu pilns vīrs un neprasītu, ko viņš te svešās kāpnēs gaida. Viljams pagriezās un kāpa lejā, bet iztēlē viņš redzēja Beatu caurspīdīgajā naktskreklā, zem kura vairāk jautās nekā bija redzamas viņas gūžas, viduklis un pleci. Uz ielas viņam palaimējās dabūt taksometru. — Pie Irēnas, — viņš teica. Kvēlojošajām oglēm tūlīt vajadzēja uzgāzt virsū ūdeni. — Kur? — Uz Pārdaugavu. — Adresi sakiet! — Šoferis vilcinājās ieslēgt skaitītāju. — Robežu iela. Namu es parādīšu. Bet Irēnas nebija mājā. Kaimiņiene teica, ka viņa ar draudzeni aizbraukusi uz dienvidslāvu koncertu, jo draudzenei bijusi lieka biļete. Pārradies viņš atteicās no vakariņām un iekrita gultā. Tad iedomājās, ka jāpiezvana Caunam. Viņš uzgrieza numuru, izdzirdēja Caunas balsi, kas vienā laidā atkārtoja: «Hallo! Hallo! Hallo!» — un, neko nepateicis, nolika klausuli. LEITNANT DOBĒM, IENĀCIET PIE MANIS! …

5. nodaļa Pamostos naktī. Ārā vēl ir tumšs, cik tumšs vien var būt pilsētas centrā, kur cauru nakti deg vairāki miljoni spuldžu. Modinātājs tikšķ uz spoguļa galdiņa. Vakar vakarā pēc uzvilkšanas es to esmu tur aizmirsis. Tagad man ļoti gribētos zināt, vai ir vēl jēga griezties uz otriem sāniem, bet netik rausties ārā no gultas. Ieklausos, bet nedzirdu nekādus trokšņus. Ilgi ieklausos. Ja švīkstēdami nebrauc mājai garām trolejbusi, tad nav vēl seši. Varētu pasnaust, bet jūtos izgulējies. Vakardienas sajūsma manī ir noplakusi, atkal esmu reālists un saprotu, ka vakar sastādītā rīcības programma nekavējoties jārevidē. Kāpēc es pieņēmu par faktu, ka sieviete nākusi pa Loņu ielu? To nestāsta neviens liecinieks. Kādas tad man ir tiesības vākt ziņas tuvējās mājās un stacijā? Ja man būtu daudz palīgu — sevišķi smagu noziegumu reizēs grupā strādā pat simts cilvēku —, es tādu greznību varētu atļauties. Bet es diezgan skaidri zinu, ka Šefs man palīgus neiedalīs. Un nav pat iemesla žēloties. Vakardienas notikumā vēl nav nozieguma sastāva. Kamēr es neesmu pierādījis pretējo, tas ir tikai nelaimes gadījums, kas par noziegumu tāpēc vien vēl nav pārkvalificējams, ka pa sānielu tajā laikā skrējis kāds vīrietis. Un nauda somiņā, lai cik liela arī būtu summa, vēl nav zagta nauda. Šefs palīgus nedos. Viņam gluži vienkārši nav ko dot, jo nodaļā dīkā nestaigā neviens. Pat ja pierādītu, ka nelaimes gadījums nav nelaimes gadījums, bet noziegums, es diezin vai daudz palīgu dabūtu, jo viena nozieguma dēļ taču nevar pārtraukt citu noziegumu izmeklēšanu. Vispirms man jātiek skaidrībā, no kurienes simt trīsdesmit devītā nama priekšā sieviete uzradusies. Jāizklaušina tie, kam dzīvokļu logi iziet uz ielas. Jāizklaušina pensionāres kaimiņš Alberts Cauna no vienpadsmitā dzīvokļa. Viņš noteikti kaut ko būs redzējis. Sievieti vajadzēja ievērot, jo viņa bija bez lakata. Februārī, kad visi staigā satuntuļojušies, cilvēku ar kailu galvu ievēro uzreiz. Pat varbūt neatskārsti, ka viņu esi ievērojis, tomēr esi. Zemapziņa ir daudz jutīgāka par apziņu. Šodien es velku formu, jo nav saprātīgi pašam sevi kavēt, pie katra dzīvokļa durvīm ilgi ieskaidrojot, ka esi milicis, un rādīt dienesta apliecību. — Tev vareni piestāv! — slavēja Gita, kad agrāk, izslējies pie spoguļa, sēju kaklasaiti. — Paldies par komplimentu, — es ar tādu pašu uzspēlētu nopietnību viņai pateicos. — Vienīgi zvaigznes uz uzplečiem varēja būt lielākas, — viņa mani kaitināja. Es dažreiz pat biju gatavs apvainoties, bet tagad man ļoti trūkst šīs kaitināšanas. Tagad man daudz kā trūkst. Mēs ar kurjeri saskrienamies pie nodaļas durvīm. Viņa kāpj ārā no autobusiņa, bet es slāju kā briedis — mundierī ģērbtam citādi iet neklājas. — Doben, jums bandrole, — kurjere saka un iedod man sūtījumu. Es turpat uz kāpnēm parakstos reģistrācijas grāmatā. Pa kāpņu telpas logu redzu ar melnu volgu pievedam Šefu. Citrondzeltenā ādas platmale spīd un laistās. Man ir jātiek uz simt trīsdesmit devīto namu, pirms vēl tas veikalvedis nav nozudis uz darbu. Tātad ātri jāapdara pats neatliekamākais. Atplēšu bandroli, bet ekspertīzes slēdzienu nemaz nelasu. Mani interesē pirkstu nospiedumu fotogrāfijas un gredzens. Ievelku rakstāmmašīnā veidlapu un sāku ātri klabināt vēstuli ar pieprasījumu Maskavas daktiloskopiem. Vēstuli kopā ar fotogrāfijām ielieku konvertā, aizlīmēju un uzrakstu adresiUzrakstu otru pavadvēstuli. Juvelierim, kas uz pusslodzi piestrādā pie mums par ekspertu. Zvana telefons. — Leitnant Doben, ienāciet pie manis! — Šefs brīdi pakrekšķina un tad piebilst: — Pēc desmit

minūtēm! — Klausos! Tātad veikalvedi no rīta es nesadzīšu, viņš būs projām uz savu bodi, bāzi vai kaut kur vēl tālāk. Tad man iekrīt prātā viņam pazvanit. Atšķiru telefona grāmatu un sameklēju uz burtu «C» Caunu A. Mētru ielā. Klausuli noņem uzreiz, it kā pie telefona būtu dežurēts. — Hallo, — saka melodiska un maiga balss. Vārda abi «1» burti vēl ilgi džinkst gaisā, kā nākdami no kamertoņa dakšiņas. — Man, lūdzu, Caunu Albertu … — Esmu pie telefona… — Tā ir cita balss. Vīrieša. — Jūs traucē no milicijas … — Droši vien sakarā ar negadījumu vakar pie mūsu mājas? Kaimiņiene par jūsu vizīti stāstīja … — Man vajadzētu jūs šodien satikt. — Zināt, es jums neko jaunu nepateikšu. — Un tomēr man jūs vajag satikt. '— Varbūt varu piebraukt pie jums tagad — ceļā uz darbu? Ja tas neprasa daudz laika … — Es domāju, ka mūsu saruna nebūs gara. Jūs varat būt pēc pusstundas? — J-j-jā, mēģināšu. — Uz redzēšanos, biedri Cauna! — Uz redzēšanos! Man ir vēl atlikušas dažas minūtes. Piezvanu taksometru parka atradumu galdam. Nē, nav vakar aizmirsts taksometros neviens lakats, neviena sieviešu cepure. Cimdi ir, bet vīriešu. Es atstāju savu telefona numuru un lūdzu piezvanīt, jo var gadīties, ka šoferis vakarā atradumu aizvedis līdzi uz mājām un atnesīs, tikai nākot uz maiņu. Šodien Šefam ir tumši zils virskrekls ar koši sarkanām, vertikālam svītrām. — Piesēdiet, Doben! — Paldies. — Es apsēžos. — Naudas īpašnieks vēl nav atradies? Es saku, ka nav atradies, un noskaitu visu, ko esmu darījis un ko uzzinājis. — Jums nevajag palīgus, Doben? Es varu piekomandet pāris no kursantiem. — Varbūt vēlāk, — es saku. — Vēlāk nebūs. — Šefs pēkšņi iesmejas un aizdedzina cigareti. — Jums ir konkrēts darba plāns? Jautājums ir uzstādīts man visai izdevīgi. Tagad varētu ilgi uzskaitīt visādus sīkumus, apgrozot tos no visām pusēm, bet es spītīgi iecērtos un saku taisnību. — Es gaidīšu. — Ko gaidīsiet? — Sieviete ir bijusi vietējā. Kāds meklēs vai mi viņu, vai naudu. Un bez tam es gaidīšu slēdzienu par pirkstu nospiedumiem. — Kāpēc jums tāda pārliecība, ka viņa ir vietējā? — «Auroras» zeķbikses un Teātru biedrības sejas krēms. Un bez tam nav līdzi nekādu dokumentu. Iebraucējam būtu pase vai vismaz kāda apliecība. — To sejas krēmu katrā veikalā nevar nopirkt? — Katrā nevar. — «Auroras» zeķbikses valkā, sākot ar Vectnilgrāvi un beidzot ar Vladivostoku. Vismaz avīzē tā stāvēja rakstīts. Meitene iebrauc Rīgā padzīvot pie radiem, protams, ka viņa dokumentus līdzi nenēsā. Un kāds brīnums, ka viņa nopērk tās Teātru biedrības krēmu? Viņa varbūt pat to meklē? Vai viņš mani tīšām kaitina? Tā ir absolūti aiz matiem pievilkta versija. Tādas var satamborēt desmitiem, bet man ir jādomā, ka viņa rīdziniece, ja to apliecina trīs fakti, bet pretī nerunā neviens.

— Pasi viņa atstājusi mājās, jo baidās pazaudēt. Izejot pastaigā, līdzi viņa ir paņēmusi vienpadsmittūkstoš rubļu … — Es nenoturos rāmjos. Šefs paskatās manī caur pieri un pasmīn. — Tātad palīgus negribat? — Gaidīt es varu arī viens. — Cik dienu jums vajag? Es paraustu plecus, tad "gribu prasīt nedēļu, bet pulkvedis jau ir izlēmis. — Trīs dienas, — viņš saka. — Es jūsu vietā nesēdētu te, bet ietu uz pilsētas Iekšlietu pārvaldi pie dežurantiem. — Paldies par padomu, es jau tā biju izlēmis. Pretī mana kabineta durvīm zem sienas avīzes «Kārtības sardzē» sēž paapaļš cilvēks plikādas kažociņā, kas tagad nāk modē, biksēs, kam vīles kā naži, modernās, violetās kurpēs, kas, manuprāt, ar kažociņu pavisam nerimējas, un ļoli sapomadētiem, gariem, sirmiem matiem. Vispār tie viņam piestāv. Viss pārējais viņam piestāv, izņemot plikādas kažociņu. Es spriežu, ka tas ir Alberts Cauna, un neesmu kļūdījies. Viņš izstāsta visu to pašu, ko viņa kaimiņiene, nekādu jaunu informāciju es nedabūju. Pa Loņu ielu skrejošo vīrieti viņš ir redzējis, bet arī nespēj tuvāk aprakstīt. — Vai jūs vakar mājā bijāt viens? — Jā. — Viņš pamāj. — Vakar es biju viens. Mana sieva strādā bērnudārzā par muzikālo audzinātāju, viņai viena diena ir ļoti noslogota līdz pat vakaram, toties nākošā pilnīgi brīva. — Tāpēc es šodien dabūju vispirms dzirdēt sievietes balsi, — es saku. — Tā bija viņa, Minga … Interesants vārds, vai ne? Viņš ir pieklājīgs un patīkams cilvēks. Melnmataino sievieti bez lakata viņš nav redzējis, jo arī piegājis pie loga tikai tad, kad uz ielas atskanējuši kliedzieni. Es nospriežu, ka dežūrtelpa man nekur neaizbēgs. Vienalga, man ir jāklausās vakardienas ieraksti magnetofona lentā, noklausīšos pie viena arī šīrīta. Vispirms jānosūta juvelierim gredzens. Gredzenam ir apmēram trīs centimetrus gara ovāla, brūni violeta acs, no kuras ietvara sākas bagātīgs balta metāla pinums. Pinuma ornaments man nav pazīstams, to veido mazās piramīdās satītas spirāles ar lodītēm galos. Kad vietējie darbi ir galā, braucu uz simt trīsdesmit devīto namu un kāpelēju no dzīvokļa uz dzīvokli. Visos es, protams, iekšā netieku, jo vairums cilvēku ap šo laiku ir darbā. Neko īpaši jaunu es llcuzzlnu. Vēl viena sieviete redzējusi skrejošo vīrieti. Viņai vismaz esot licies, ka viņš skrien. Man laimējas fabrikas caurlaižu telpā, kas atrodas gandrīz pretī simt trīsdesmit devītā nama vārtiem. Nē, sargs pats neko nav manījis, bet viņš ir dzirdējis, ka sievieti redzējusi lietuves ceha ceļamkrāna vadītāja. Mēs ejam cauri vienam ceham, tad otram, beidzot nonākam lietuvē. Nekur te uguns un karstais metāls nezvēro, tikai pagalam netīri vīri ar saspiesta gaisa vibratoru blietē formējamo masu ap veiduļiem un, pēc skatieniem spriežot, nevar saprast, kas te būtu meklējams milicim. Vēl nav liešanas reize, tāpēc celtņa vadītājas kabīne ir tukša, mēs viņu atrodam apcirstuvē pie šmirģeļa. Apsēžamies vienīgajā ceha klusajā vietā — atpūtas istabā. Galds pārklāts ar sarkanu drānu, uz tā jaunās avīzes, pie sienas goda raksti. Es veselu pusstundu mēģinu pamodināt, atdzīvināt liecinieces atmiņu, bet tā ari vairāk par dažiem teikumiem no viņas neizdabūju. Viņa ir nākusi uz darbu no poliklīnikas. Kad bijusi jau pie caurlaižu telpas durvīm, mazliet tālāk apstājusies automašīna — un no tās izkāpusi melnmataina sieviete. Viņa nebūtu nemaz ieskatījusies, ja viņai nebūtu dusmas uz jaunām meitenēm, kas, nebēdādamas par savu veselību, skrien aukstā laikā plikām

galvām un plānām zeķēm. Automašīnas numuru viņa nav ievērojusi, automašīnas marku viņa nav ievērojusi, automašīnas krāsu viņa nav ievērojusi, un, vai tas bijis taksometrs vai privātais limuzīns, to arī viņa nav ievērojusi. Vai pēc sievietes vēl kāds no automašīnas izkāpis, to arī viņa nemaz nav ievērojusi un, vai automašīna tūlīt pēc pasažieres izsēdināšanas aizbraukusi, to, protams, nepavisam nav Ievērojusi. Un, vai tā vispār ir tā sieviete, kuru sabrauca, to viņa neņemoties apgalvot, jo kliedzienu dzirdējusi, būdama jau fabrikas pagalmā, bet viņa neesot ziņkārīga un atpakaļ neesot griezusies. Un tomēr es esmu viņai pateicīgs. Atkal izvērpjos visfantastiskākos variantus. Tā man ir gluži kā nelaime — šie varianti. Sieviete izkāpusi no automašīnas, jo atbraukusi līdz namam, kurā viņai vajag nokļūt. Sieviete izkāpusi no automašīnas, lai nedotu iespēju šoferim noskatīties, kurā mājā viņa ieiet. Viņa izsoļo cauri pagalmam, grib uz paralēlās ielas apturēt citu automašīnu un turpināt ceļu ar toSievietei patiesībā vajag nokļūt uz paralēlās ielas, bet, lai maldinātu šoferi, viņa izkāpj pie caurstaigājamā pagalma. Sieviete no automašīnas bēg, ko pierāda tas, ka viņai nav ne lakata, ne cimdu. Viņai pakaļ dzenas otrs automašīnas pasažieris, kas viņu pagrūž zem tramvaja, bet pats pēc tam skrien projām pa Loņu ielu. Katrs variants velk uz savu pusi, bet es daļās sadalīties nemāku. Mani paziņas, kam ar miliciju nekādu darīšanu nav, visi kā viens uzskata, ka milicijas dežurants ir indivīds, kas tup aiz rakstāmgalda un jautā kā papagailis: «Kā jūs sauc? Adresi, lūdzu! Kur jūs strādājat?» Patiesībā milicijas pārvaldes dežurants ir ļoti atbildīga persona, kas maz jautā, bet dod īsus un precīzus rīkojumus, dažreiz iesaistot operatīvā pasākumā vairākus simtus cilvēku. Dežuranta telpa ir prāva zāle Rīgas Iekšlietu pārvaldes apakšējā stāvā, tajā nav neviena rakstāmgalda, tikai divas lielas pultis. Pie mazākās sēž dežurants, pie lielākās — viņa palīgi. Pie sienas ir milzīgs Rīgas plāns ar spuldzītēm, kas iedegas, norādot vietu, kur noticis ārkārtējais gadījums. Tad dežurants pieņem lēmumu, ko ar radiocentra starpniecību paziņo motorizētajām patruļām, kas patlaban atrodas tuvāk notikuma vietai. Dežurants vai viņa palīgi var pieņemt ari citu lēmumu, piemēram, nosūtīt uz notikuma vietu kādu no milicijas pārvaldes operatīvajām automašīnām, kuru apkalpes nīkst tepat priekšistabā. Bet sevišķa gadījuma dēļ dežurants ar pāris īsiem teikumiem var panākt tā vai cita pilsētas rajona aplenkšanu vai arī visas Rīgas gaisa, zemes un ūdensceļu bloķēšanu. Mana vajadzība jau ir zināma, jo Šefs par to informējis. Man iedod vairākas magnetofona lentas un ielaiž nelielā istabiņā noklausīties. Es sagatavoju bloknotu un zīmuli un ieslēdzu atskaņošanas iekārtu. Četros nulle septiņās: — Mūsu kāpņu telpā guļ cilvēks. — Dzīvs? — Šņāc… — Otrā vada galā dzirdama hihināšana. Piecos trīsdesmit vienā: — Nāciet un pievāciet reiz to dzērāju! Piecos trīsdesmit trijās: — Man ir pazudusi meita. — Kā tas notika? — Aizgāja uz dejām un vēl nav atgriezusies. — Vecums? — Deviņpadsmit gadu. Kristīne Tomnieks. — Varbūt aizgājusi pēc balles pie kādas draudzenes? — Nedrīkst iet pie draudzenes tik vēlu! — Bet tā gadās.

— Kā tā var gadīties! — izlaužas ilgi aizturētas dusmas. — Ja līdz pēcpusdienai neatgriežas, piezvaniet vēlreiz! Piecos četrdesmit astoņās: — Vējš aizlauzis koku, tikko vairs turas… Ja kritīs, pārraus trolejbusa vadus un aizšķērsos ielu. — Adrese? Paldies! Tikai ap trijiem dienā atskanējis kaut kas, ko atkal vērts atzīmēt man. Runātājam ir izteikts kaukāzieša akcents un droši vien temperaments arī. — Paklausies, priekšniek! Līgava pazudusi, palīdzi atrast! — Veikalā «Bērnu pasaule»? — Nē, Simferopolē. — Kur? — Ir tada pilsēta. Krima. Simferopole. Vai tu, priekšniek, Krimu zini? — Varbūt tev tā līgava aizbraukusi uz citu pusi? — Nē, uz Rīgas lidmašīnu skrēja, es gandrīz noķēru. — Tad jau viņa no tevis laikam ir aizbēgusi. — Aizbēga, bet es gribu atrast un samierināties, mieru salīgt! — Uzvārds? — Lakomova Tamāra Viktorovna. — Mazliet pagaidiet! — Dežuranta palīgs acīmredzot skatās kādos dokumentos. — Nē, pie mums nav. Varbūt piezvaniet vakarā. — Palīdzi, priekšniek, atrast! Tā 'ir maza viltība — lūgums piezvanīti vēlreiz. Ja otrreiz nezvana, tad skaidrs, ka meklētais pats atradies un no saraksta svītrojams. Līdz dienas beigām man savākušies astoņi pazudušu sieviešu uzvārdi. Viņām ir no piecpadsmit līdz divdesmit pieci gadi. Es nezinu, cik gadu ir pazudušajai kaukāzieša līgavai, bet domāju, ka arī viņai daudz vairāk nevar būt. Lai gan līgavainis vakarā līdz manai promiešanai nepiezvanīja, es Tamāru Lakomovu atstāju sarakstos. Otrreizējā sijāšanā atkrita uzreiz četras, jo viņas bija redzētas vēl pēc tam, kad pulksten desmitos notika nelaimes gadījums. No atlikušajām četrām vienu es svītroju garā auguma dēļ, bet otrai bija gaiši mati. Sarakstā palika tikai Lakomova un Kristīne Totnniece. Kristīne Tomniece bija vidēja auguma, ar melniem, rupjiem matiem. Apģērbs nebija tik svarīgs, otrā rītā viņa varēja būt pavisam citā apģērbā, bet es negribēju ticēt, ka tik stingrai mātei var būt meita, kurai ir tetovējums. — Es domāju, ka mammu viņa muguru mazgāt vairs nesauc, — teica viens no dežuranta palīgiem. — Neaizgāja līdz smadzeņu centriem … — Tetovējums ir tādā vietā, ka mamma to gluži vienkārši var nezināt. It īpaši, ja meita to negrib rādīt… — Nelauzi velti galvu! — Viņa kolēģis' man uzsita uz pleca. — Un rīt arī nelauzi! Pietiks, ja tu to darīsi pēdējā dienā.

VILJAMA ARGAĻA BIOGRĀFIJĀ …

15. nodaļa «Es varētu iet strādāt par inkasentu,» Viljams nodomāja. «Man vairs nav sevišķas cieņas pret naudu.» Viņš pastaigājās turp un atpakaļ gar skatlogiem, kuru košais raibums lieliski izcēlās uz pilsētas ļoti agrā, pelēkā pavasara fona. Viņam kabatā bija divtūkstoš rubļu, bet viņš pret tiem attiecās vairāk kā pret faktu, nevis vērtību. Viņš ātri aprada ar to, ka gadās kabatā nēsāt lielāku naudas summu, un tagad ar smīniņu atcerējās no Zuša saņemtos pirmos sešsimt rubļus. Kā viņš toreiz uztraucās! Trolejbusā viņš laiku pa laikam piedūra kabatai, lai pataustītu, vai nauda vēl ir vietā. Uz visiem blakus stāvētājiem viņš skatījās ar zināmu neuzticību, bet beidzot vēl izkāpa pāris pieturu ātrāk. Un nolēma, ka nākošajās reizēs izsauks taksometru. Pēc nedēļas viņš atkal saņēma tikpat, bet jau uztraucās mazāk un, lai gan trolejbuss bija pārpildīts, tomēr aizbrauca līdz pašām mājām. Un jutās lepns par savu gribasspēku. Sāka līņāt, bet Cauna vēl arvien nerādījās. Nu jau bija vismaz pusstunda, kopš viņš nozuda mēbeļu veikala durvīs. Beidzot Viljamam bija izdevies noīrēt istabu. Tā atradās priekšpilsētā, Rīgas noplukušākajā daļā sta;rp centra vecīgo greznību un jauno masīvu daudzstāvaino baltumu. Bet šī divstāvu māja bija celta pēdējos pirmskara gados pēc zviedru projekta, dzīvokļiem bija jēdzīgs plānojums un visas ērtības. — Septiņdesmit rubļu, — saimniece sacīja un palūdza gaitenī novilkt kurpes. — Vannas istaba atrodas koridora galā. Viņai varēja būt mazliet vairāk par septiņdesmit, viņa laikam bija baudījusi stingru, vācisku audzināšanu, jo viss dzīvoklī izskatījās sterili tīrs, virtuves rīki un trauki salikti noteiktā secībā, un, lai atrastu puteklīti, noteikti vajadzētu ilgi ložņāt pagultēs. Izīrējamā istaba bija tikko izremontēta un pilnīgi tukša, tāpēc izskatījās lielāka. — Septiņdesmit ir dārgi, — Viljams teica. Kāpēc viņš tirgojas kā nabags? Viņš nu var atļauties to nedarīt! Viņam kļuva neērti, un viņš piebilda: — Istaba ir skaista. — Man jau bija kas maksā, bet es negribēju ņemt veselu ģimeni. — Uzskatīsim, ka esam vienojušies! — Jums tikai jādabū kāds palīgs un jānones mēbeles no bēniņiem. — Ko nu ar lietotām mēbelēm, es nopirkšu jaunas. Viņš to pateica kā starp citu, viņš jau bija rēķinājies, ka meklēs jaunas mēbeles, jo vēlāk, kad liks pie sava dzīvokļa, tās, vienalga, būs jāpērk. 13* Un tad viņš ieraudzīja vecenītes acīs bijību. Tā uzliesmoja pēkšņi, bet palika kā sastingusi. Ne tikai acīs, bet visā augumā. Viņai ar vīru mēbeļu iegāde bija vai pusmūža darbs, lai gan viņi skaitījās pārlikuši ļaudis. Tikai guļamistabas iekārtu viņi nopirka pēc kāzām visu uzreiz. Uz kredīta. Divas balti krāsotas metāla gultas ar niķelētām bumbām galos un diezgan dekoratīviem dzelzs stienīšu veidojumiem. 195 Baltu, vienkāršu skapi ar spoguli un pāris baltu naktsgaldiņu. Tā nebija vislētākā iekārta, bet no visdārgākās to šķīra bezdibenis. Viņa gribēja arī trimo. Vīrs principā piekrita. Ja ņem trimo, tad skapis ar spoguļdurvīm nav vajadzīgs, tomēr, sarēķinājuši izdevumus, viņi no trimo atteicās. Un cik grūti nāca pārējās mēbeles! Pa vienai, tikai pa vienai! Gadiem! Jo dzima bērni — un tas atkal bija saistīts ar izdevumiem. Vispirms skapi virsdrēbēm. Santīms pie santīma, santīms pie santīma, pusdienās grūbiņu zupa ar skābiem gurķiem un cepeškrāsnī cepti kartupeļi ar siļķi un biezpienu. Ja māte viņu nebūtu iemācījusi saimniekot, tad diezin cik gadu vēl nebūtu jāgaida uz to skapi. — Jūs laikam esat liels priekšnieks …

Ak, kā Viljamam glaimoja šī bijība! — Nē, nē, es tikai tāds puspriekšnieks … Es labprāt kādus pārdesmit rubļus pieliktu, ja jūs man to istabu mazliet piekoptu. — Man jau nebūtu grūti. .. Pensija maza, jo es nekad valsts darbā neesmu strādājusi… Visu laiku pa māju, bērnus vajadzēja audzināt… —• Te būs par pirmo mēnesi. — Viljams pasniedza simtnieku. Kad saimniece izņēma no priekšauta kabatas maciņu, lai sameklētu ko izdot, viņš atturot uzlika roku un sacīja, ka liekais desmitnieks ievākšanās mielastam, šampanieti viņš atnesīšot pats. Nauda, ar kuru varēja sevišķi nerēķināties, padarīja par stāvokļa noteicēju. Tā ir sajūta, kuras dēļ vērts iet cauri elles ugunīm, Viljams nodomāja. Tu esi brīvsTu esi kungs. Ārā vairs nesmīkņāja, bet lija. Uz ielas pie trotuāru apmalēm izveidojās peļķes — un garāmbraucošie automobiļi šķieda no tām ūdeni līdz pašam namu sienām. Viljams jau bija gandrīz zaudējis cerību, kari parādījās Cauna un ierāva viņu tuvākajā kāpņu telpā. — Domāju, ka viss bus kārtībā, — Cauna sacīja. — Importa nav, bet ir mūsējās. — Es varu pagaidīt. — Tu laikam domā, ka es tev piedāvāju tās, pēc kurām stāv liela rinda? — Cauna parādīja pari ielai, kur pie platajām mēbeļveikala durvīm stuindījās ļaudis. Tie, kas spraucās iekšā veikalā, traucēja tos, kas, salīkuši zem nastu smaguma, spraucās no veikala ārā. Viņi nesa līdzenu dēlīšu čupiņas, bufešu stiklus un matračus. Viņi bija pārseguši savus jaunieguvumus ar avīzēm, lai lakojutnu nebojātu lietus, un, cik kajas nesa, vicoja uz kravas taksometriem, kas gaidīja turpat ietves malā. — Importu var dabūt reizi mēnesī, mūsējās reizi gadā. Imports mūsējām nostāv līdzās. Imports jau ir tikai tāda konveijera produkcija, bet mūsējās — luksus! Viljams paraustīja plecus, galīgi apliecinādams savu nekompetenci. Cauna runāja par mēbelēm, ko rādīja kaut kādā izstādē. Pēc izstādes mēbeles tika sasaiņotas un nosūtītas atpakaļ uz rūpnīcu, kas atradās vidēji tālā republikas pilsētā. Droši vien tūlīt pēc tam rūpnīcā bija ieskanējies telefons. Neviens tagad nezināja, vai zvanīts bija no ministrijas vai no kādas citas iestādes, vai par to lika solīti limitēti darbgaldi vai divi duči ceļazīmju uz slavenu kūrortu, bet rūpnīca eksponātus nolēma pārdot. Rūpnīcas komisija noteica tiem cenu, salika akurāti kastēs un nosūtīja uz veikalu. Atšķirībā no ierindas māsām eksponātu kastēm bija viens lieks uzraksts — «Maksimovam». Bez tam ekspeditors veda sev līdzi aploksni, kurā veikala direktoram bija draudzīgs sveiciens un lūgums kastes nr. un nr. pārdot biedram Maksimovam, kurš pie viņa ieradīsies personiski. Tā kā veikala direktors arī dažkārt mēdza rūpnīcu draudzīgi sveicināt, tad nebija šaubu, ka viņš kastes tiešām pārdos tikai Maksimovam. Kad Cauna ieraudzīja kastes ar uzrakstu «Maksimovam», viņš uzreiz apķēra, kas viņam vajadzīgs. Viņš sameklēja vecāko pārdevēju, ar kuru bija pazīstams, satvēra aiz žaketes pogas un ievilka tumšākā kaktā. — Kas ir tajās kastēs? Vecākais pārdevējs savieba vienaldzīgu grimasi. Tā nozīmēja: es nezinu un negribu zināt, tas ir direktora ampluā, bet visprātīgākais ir vispār šīs kastes neredzēt un par tām nedomāt. — Simts! — teica Cauna. Vecākais pārdevējs pacēla gaisā pirkstu, it kā gribētu noskaidrot vēja virzienu, aizslāja pie ekspeditora, pašķirstīja pavaddokumentus un atgriezies čukstēja: — Tabu! — Es tev prasīju, kas tur iekša. — No izstādes. Viljams ir viens foršs puika, viņš, Cauna, viņam tās izstādes mēbeles tomēr dabūs! — Cik?

— Bus baigais jandaliņš. — Vecakais pārdevējs šūpoja galvu. — Tu mani dzen pliku nātrās … — Parunā ar ekspeditoru! Man vajag sekciju, man vajag dīvānu, man vajag mīkstos krēslus, žurnālu galdiņu, skapi. . . — Šķiries? — Es cilvēka tiesības atguvu jau pirms desmit gadiem. Draugs nupat tika pie istabas. — Naudīgi tev tie draugi… Ekspeditoram nekas nebija teikts, viņam tikai bija iedota vēstule. Tā kā direktora pašreiz nebija, tad viņš vēstuli teiksies nolicis uz rakstāmgalda. Patiesībā vecākais pārdevējs aploksni saburzīs un iemetīs papīrgrozā zem rakstāmgalda. Braucot ārā no Rigas, ekspeditors piezvanīs direktoram, ka viņam uz galda ir aploksne, tad droši vien to arī izvilks ho papīrgroza, bet mēbeles jau būs pačibējušas. — Nu, tad veicīgi taisiet tīru vietu! — Ķīmiskais zīmulis jau čaukstināja rēķinu grāmatiņas kopējamos papīrus. — Bet veicīgi gan! Kad viņi ar Viljamu stāvēja rindā pie kases, viņi redzēja, ka kastes ar uzrakstu «Maksimovam» jau šūpodamās ceļo uz kravas automašīnu. Vakarā viņi skrūvēja un kabināja kopā mēbeļu detaļas, tad Viljamam ienāca prātā, ka viņi ir nopelnījuši iepriecinājumu. Viņš sazvanīja Irēnu un pats nogāja uz veikalu pēc šampanieša. Irēna ieradās tin tūlīt sāka saimniekot. Rit te viņa atvedīs svītrotu sedziņu un rūtotu sedziņu, un vēl galdautu. Bez tam viņa atvedīs vāzi un atvedīs puķes. Cauna paskatījās Viljamā caur pieri — viņš jau tādus uzbrukumus kvadratūrai bija pieredzējis. Caunam Irēna patika, viņš domājās esam viņā pat nedaudz iemīlējies. Taisnības labad gan jāsaka — viņš mēdza nedaudz iemīlēties gandrīz visās jaunās sievietēs, kuras sastapa. Viņa sirds bija tik ārkārtīgi daudzas reizes lauzta, ka tai jaunie lauzumi pat vairs nesāpēja. Un viņš nevarēja novērst acis no Irēnas, kas, sarāvusi uz augšu jau tā īsos bruncīšus, ar lupatu uzņēma no grīdas putekļus, un tāpēc brīžiem varēja redzēt vairāk nekā slaidās, vingrās kājas. Viljams bija noskrējis uz veikalu, viņi istabā bija vieni, Caunam gribējās Irēnai piedāvāt satikšanos. Taču viņš ātri vien apspieda savu iegribu — tas varēja sabojāt attiecības ar Viljamu. Citu skroderi viņš vēl varētu atrast, citu firmas kompanjonu — ne. Kad Irēna atlieca muguru, viņas seja bija asiņu pielijuši, acis sajūsmā spīdēja. Viņa izskatījās sasodīti skaista, ja pieņemam Caunas terminoloģiju. Irēna stāvēja pie durvīm ar lupatu rokā un pārlaida saimnieces skatienu istabai. Ka tikai Cauna nesalauž atpūtas krēslu — viņa ar nepatiku nodomāja, — rotaļājas kā mazs bērns. Tie bija sūnu zaļi atpūtas krēsli ar ļoti augstu, ieliektu atzveltni. Krēsli balstījās uz hromētiem metāla diskiem un viegli griezās ap asi. — Kad tev vajadzēs mēbeles, tu arī man vari piezvanīt, — Cauna tomēr nenocietās. Irēna salti pasmaidīja un aizgāja uz virtuvi pie saimnieces. Viņas tur tā čivinaja, ka nedzirdēja atgriežamies Viljamu. — Kā tu domā? — Viljams pagrozīja šampanieša pudeli. — Velns nesnauž! — Nesaprotu. — Labāk jau nesāc! — Kur Irēna? — Ķēķī dibina piekto kolonnu. Ieklausies, tūlīt abas pārstās vīterot un sāks dziedāt. Saimniece atnesa stavas kristāla glāzes, savas bufetes lepnumu, tad abas ar Irēnu atkal nozuda virtuvē. Gatavot vakariņas. Viljams atlaidās otrajā atpūtas krēslā. Tas bija paciets, bet ērts kā vijolei futrālis. — Liels lēciens! — Viljams teica. — Pirms pāris dienām man bija tikai gulta meitas istabiņā. — Un daži tūkstoši naudā, — Alberts papildināja. — Tā tomēr ir starpība.

— Dīvaini, bet mani nemaz nemāc sirdsapziņas pārmetumi. Es nemaz nejūtos pēc zagļa. — tāpēc ka tev labi maksā … — Cauna neinaz nebija tāds ciniķis, bet katrā iespēju brīdī mēģināja par tādu izlikties. — Nē, ar sirdsapziņu es patiešām neatrodos kara stāvoklī. Es kādu vakaru ņēmu un visu ta pamatīgi pārdomāju. Lai cik dīvaini tas būtu, es tomēr iznāku tāds kā sabiedrības labdaris. Zagli ir direktors, mūsu elegantā galvenā inženiere un tā blondā klimpa no ministrijas. Viņi savu prēmiju dēļ, savas lišķības dēļ katru gadu gatavi noblēdīt trīstūkstoš uzvalku. — Vai tik daudz sanāk? — Alberts salēcās. — Desmit dienā, tātad trīs tūkstoši gadā. Mēs šiem uzvalkiem domāto audumu nepārvēršam lupatās, kā to vēlas administrējošie bandīti, kā tas ir izdevīgi viņiem, bet pārvēršam uzvalkos, kā tas ir izdevīgi valstij … — Jā, jā, mēs izpildām tādas kā milicijas funkcijas… — Lielais skaitlis Caunu bija padarījis stipri nemierīgu. — Ja mūs pieķers, pakārs «Modes» administrāciju! — Es nerunāju par tiesu, es runāju par sirdsapziņu. — Kam vajadzīga tava sirdsapziņa? — Ar tevi šodien nevar normāli parunāt. — Ja tavu direktoru un galveno inženieri pieķers viņu blēdībās, viņi tiks cauri ar visparastāko rājienu. — Viņi tā «strādā» jau desmit gadu — ja sarēķinātu kopā, pusi Rīgas vīriešu varētu apģērbt. — Nu, labi, direktoru atlaidīs, bet nomenklatūras sarakstos viņš, vienalga, paliks. Viņu iecels par direktoru citur. Viņš to zina. Varbūt tu domā, ka savu priekšnieku acīs viņš būs kļuvis sliktāks? Nē, viņš tikai būs ticis pie cietēja ērkšķu vainaga, kas viņam beigu beigās pat atmaksāsies. Bija taču savs puika, bet neveicās, paslīdēja kāja, kāds maita viņu iegāza, Atcerēsimies, viņš taču blēdījās mūsu visu labā. No viņa fabrikas plāna taču atkarājās ministrijas plāns, bet no ministrijas plāna — republikas plāns, bet no republikas plāna — visas mūsu lielās valsts plāns. Biedri, tā ir valstiska lieta! Un beigās viņi tiešām sāk ticēt, ka darījuši valstij vajadzīgu darbu. Tāpēc ka viņi rēķina procentos, bet tu rēķini uzvalkos! Galvenā inženiere būs uz kādu laiku pazemināta par ceha priekšnieci, — brīdi klusējis, Cauna turpināja. — Bet tad direktors viņu atkal pievāks pie sevis. Par galveno inženieri vai par direktora vietnieci, kāda nu gadīsies štata vieta. Jo arī viņa ir savs cilvēks, savietis. Viņas domāšana ir pieslīpējusies direktora domāšanai. Es sev par vietnieku arī neņemu cilvēku, kas domā citādi, un it īpaši tādu ne, kam par savu «citādi» pietiek drosmes kasīties. Tads nenāk par labu plāna procentiem un manai nervu sistēmai arī ne. — Bet, ja … — Pietiek, parunājam labāk par meitām! — Tur tev lielāka pieredze, sāc… — Irēna pārvāksies pie tevis? — Nē. — Viljams kļuva vērīgs. — Tad turi acis vaļā! Alberts neko nepaskaidroja, bet sāka citu runu. — Es aizmirsu pateikt tev par gruntsgabalu. Gruntsgabala nav. Bet pārdod pamatus ar visu gruntsgabalu. — Jāpadomā … — Domā vesels, tikai man steidzīgi jādod atbilde. — Kāpēc paši negrib būvēties? — šķiršanās variants. Vīram paliek mašīna un garāža, sievai — dzīvoklis un gruntsgabals, vecmāmiņai — bērni. Un visi apmierināti. Ienaca Irēna ar paplāti. Uz tās bija mazi trauciņi ar dažādiem salātiem.

— Ar paplāti loti ērta nešana. — Viņa smaidīja. — Mums arī tādu vajag nopirkti Cauna ļauni pasmīnēja, bet ne Irēna, ne Viljams to nemanīja. Irēna tāpēc, ka lika trauciņus uz žurnālu galdiņa, kam jau bija pārklāts saimnieces linu dvielis ar lielām, nesaburtojamām monogratnmātn abos galos, Viljams tādēļ, ka viņu valdzināja Irēnas šovakar it kā uzplaukušais daiļums. Viņš jau sajuta viņas maigos glāstus, sajuta mīkstos matus uz sava kailā pleca, sajuta lūpas un krūšu tvirtumu. — Labs dīvāns, — Cauna pēkšņi teica. — Paciets. Viņi ar Viljamu bija domājuši par vienu un to pašu. Šampanietis noputoja glāzēs un noplaka. — Prozīt! — Prozīt! — Prozīt! — Jūs, dēls, nemaz nedzerat? — Nemaz. — Tad gan Irēnītei būs laba dzīve. — O, kas par salātiņiem! — priecājās Irēna un izskatījās vēl skaistāka. — Tos es tev, meit, iemācīšu taisīt… — Es būšu laba skolniece. — Gan jau mēs sadzīvosim! Cauna vēlreiz zīmīgi paskatījās uz Viljamu. Viljams bija tik pārsteigts, ka nezināja, ko sacīt. Viņš taču Irēnu bija uzaicinājis tikai tā — vairāk joka pēc, bet viņa kaut ko bija pārpratuši vai gribēja pārprast. Taču šovakar viņš neko neteiks, šo vakaru viņš negrib sabojāt. Ne sev, ne viņai.

16. nodaļa Svētdienā Viljams ar Caunu aizbrauca apskatīt pārdodamos mājas pamatus. Tie bija tikai kādus trīsdesmit kilometrus no Rīgas un pusstundas gājienā no jūras. Nakti bija piesalis, padangātā ceļa grubuļi šķita pārakmeņojušics. No vienmērīgi aizvilktajām debesīm bira rets, sabirzis sniegs. Bērzu aleja, kas veda gandrīz no dzelzceļa līdz vasarnīcu kolonijai, stāvēja notrauktām lapām. Kailie pusaugu koki — pirmās talkas rezultāts — atgādināja zemē saspraustas, izpūrušas sētnieku slotas. Kolonija būvējās pasausā purvā, izvagotā daudziem novadgrāvjiem, un nu koptās zemes deļ te auga griezdamies gan krūmi, gan koki, gan dzīvžogi. — Ziemā nekur nekāda skata nav, — Cauna sacīja, blenzdams uz sakaltušajiem tomātu stublājiem, kas, piesieti pie mietiņiem, vēl rēgojās šur tur dobēs. Viljamu vairāk interesēja mājas. Bija divstāvīgas, ar nojumēm sānos automašīnu pabraukšanai, bija vienstāvīgas un tik plašas, tik milzīgām slēgtām un vaļējam verandām, ka aizņēma visu gruntsgabalu, un tenisita segtie celiņi tad stiepās gar pašiem žogiem. Bija konservatīvi kvadrātveidīgas, ar apmetumu un vieglprātīgi stiklotas būves, bet bija arī pavisam mazas — kā darbarīku būdiņas ģimenes dārziņos. Bija mērenos tumšzaļos toņos, bija pelēkas, bija olu dzeltenas, bija raibas un košas kā bildītes, taču nekāda krāsa nevarēja noslēpt būvētāja materiālās iespējas, tās bija kā uz delnas. Viņi riņķoja ilgi pa šķērsieliņām, jo ielu nosaukumu kolonijā nebija, vadījās tikai pēc gruntsgabalu numuriem. Tas nebūt nenozīmēja, ka ikvienam nākošajam jāatrodas blakus — skaitļu virkne pēkšņi pārtrūka un atsākās pavisam citā kolonijas malā. Pamali atradās nokalnītē, blakus tiem bija pieklājīga ķieģeļu pagaidu mājiņa, kurai kūpēja skurstenis, plūdinādams debesīs biezus, baltus mutuļus. Līdz pat ielai pletās dārzs ar ābelītēm un bumbierēm. Plīts priekšā uz ķeblīša, ar mēteli mugurā un ādas cimdiem rokā sēdēja kalsna, mazliet par spilgtu krāsojusies sieviete un, pa atvērtajām plīts durtiņām ugunī skatīdamās, dedzināja papīrus. Uz nokaitušas plīts virsmas sīca tējkanna. Sievietei varēja būt ap gadu četrdesmit. Grozs blakus viņai bija vēl pusē ar papīru vīstokļiem, vēstulēm un sapluinītām bērnu grāmatām. Pie loga bija galdiņš ar nemazgātiem traukiem, pie malējās sienas — dēļu lažiņa gulēšanai, pārvilkta ar svītrainu, laukos austu segu. Uz lažiņas mētājās melna lakādas rokassomiņa. — Nu, tad mēs esam klāt un gribam uzmest tai mantai aci, — Cauna centās dzīvespriecīgi iesākt. Sieviete paskatījās uz pircējiem tā, it kā viņi būtu ieradušies laupīt. — Lūdzu … Lūdzu… Intonācija bija izsmējīga, apvainojoša. Viņai runājot, zem sejas ādas nervozi raustījās muskuļi. Viņa izņēma no melnās somiņas atslēgu saišķi un gāja pa priekšu. Zem pamatiem slēpās vesels stāvs. Sieviete viņus vadāja pa daudzajām telpām, un viņas balsī nerimās ļaunais izsmiekls. — Te kungi redz alus pagrabu, — viņa it kā parodēja gidi. — Tur pie sienas ir steķis divām mucām. Mucas tiek paceltas un nolaistas tieši pa lūku. Vienā mucā tumšais, otrā gaišais alus. Grīdas padziļinājums kaktā domāts vīna pudelēm. Tām jāatrodas horizontālā stāvoklī, lai vīns apskalotu korķus un tie nesažūtu. Pēc projekta paredzētā alus pagraba iekārta — gareniski pāršķelts ozola stumbrs ar sēžambluķiem abās pusēs. Viņa to noskaitīja kā pantiņu — bez aizķeršanās. — Blakus pagrabs saknēm un veļas mazgātava ar sūkni, otrā pusē centrālapkures katls un somu pirts ar baseinu. — Viņa atslēdza citas durvis.

Somu pirts jau bija gatava. Kaktā stāvēja elektriskā krāsns ar nihroma stieņiem, pretējā pusē — trīspakāpju lāva. Aiz pirts atradās telpa ar baseinu. No baseina vidus uz griestiem pacēlās trapveidīgas dzelzs kāpnes. — Baseina ūdens ir apsildāms, sūkņi pie centrālapkures katla. Pa kāpnēm kungi ar dāmām no baseina varēs nokļūt tieši viesistabā un otrādi. Viņai neko nevajadzēja pašai izdomāt, viņa tikai atkārtoja to, ko bija dzirdējusi no vīra desmitiem reižu. Tiklīdz atkūlās kāds viesis, viņš to vadāja pa būvējamo māju un atkārtoja kā papagailis: — Te kungi redz alus pagrabu, mucas tiek paceltas un nolaistas tieši pa lūku … Viņiem ilgus gadus klājās pagrūti, jo viņi apprecējās, kad abi vēl bija studenti, un viņa bērna dēļ studijas tā arī nenobeidza. Toties vīrs pamazām kāpa pa amatiem, līdz noenkurojās diezgan augstu. — Vai nevar apskatīt projektu? — Viljams uzprasīja, kad viņi atgriezās pagaidu mājiņā. — Labāku projektu jūs neatradīsiet. — Sieviete parādīja mājas dokumentāciju. — Apdzīvojamā platība normas robežās, taču divreiz tik liela ir palīgtelpām… Projektu taisīja vīrs pats… — Tad jābūt īpaši labam, — Cauna mēģināja zoboties. — Jā, viņš bija slikts vīrs, bet labs arhitekts! Sieviete atkal iebāza plītī papīra lapas, tās uzliesmoja ar mīkstu būkšķi. Un pēkšņi viņa sāka aizgūtnēm raudāt. — Viņš nedomāja par ģimeni! Viņš par mani un bērniem nemaz nav domājis! Viņš ir mūs pametis galīgā nabadzibā! Kāpēc viņš tā darīja? — Šķiroties taču mantu sadala uz pusēm, — Cauna dziļdomīgi teica. — Vienu mazu pusi vīram, vienu lielu pusi sievai… — Mēs neesam šķīrušies. Viņu apcietināja. Viņu notiesāja. — Asaras vilka pār vaigiem šauras, netīras vagas, bet balss dusmās trīcēja. — Ja viņš ģimeni mīlētu, tad nekad to nebūtu darījis, būtu naudu pelnījis godīgi! — Ja varat zvērēt, ka līdz tam neko nenojautāt, tad metiet viņam ar akmeni… — Cauna norūca. Sieviete tik spēji pielēca kājās un tik zvērojoši paskatījas uz Caunu, ka šķita — tūlīt viņa tam ar kaut ko gāzīs. Tad viņa atspēra vaļā durvis un sāka kliegt: — Ārā, resnais pretekli! Ārā, jūs abi divi! Man ir pretīgi resni vīrieši! Lasieties ārā! — Es esmu imūns pret kārnu kazu kodieniem! — Alberts noskaities izgāja pa durvīm, un Viljams klusēdams viņam sekoja. Vel aiz vārtiņiem viņi dzirdēja sievietes histēriskās elsas. Vilcienā Cauna errojās par sabojāto svētdienu, bet tad atcerējās, ka viņš šo sievieti redzējis vārda dienā pie sava kolēģa, kas viņam tagad ieminējies par šī gruntsgabala pārdošanu. Un nospļāvās turpat vagonā uz grīdas. — Tai kompānijā viņa bija pirmā dāma. Viņa bija tik šiki noģērbusies, ka šikāk nemaz vairs nevar. Viņai bija milzīgi liela un milzīgi smalki griezta kameja, toreiz tās sāka tikai atgriezties modē. Viņa teica, ka tā esot piederējusi kādai ulmaņlaiku miljonārei, un nosauca ari uzvārdu. — Zini, es to māju neņemtu, pat ja mēs varētu ar viņu sarunāt. — Milzīgi liela, lai uzbūvētu, vajag divus maisus ar naudu. Bet citādi… Es, piemēram, neko lepnāku nevaru stādīties priekšā. Māja šodien ir visizdevīgākais kapitāla ieguldīšanas veids. Ar to saruna par māju beidzās, lai gan domās pie tās Viljams atgriezās. Viņam bija nauda, viņam no šīs naudas vajadzēja gūt kādu labumu, viņam šo naudu vismaz vajadzēja droši ieguldīt. Viņš iegādājās uzvalkus, sapirkās kurpes, sapirkās visādus dārgus sīkumus, nopirka visdārgāko krāsaino televizoru un būtu nopircis arī automašīnu, ja viņam par to būtu kaut mazākā interese. Ko vēl varētu pirkt? Neko. Pirkšanas kāri savaldīja istabas četras sienas, nebija nekāda jēga istabu pārblīvēt. Beidzot Irēna no viņa izčīkstēja skaņu plašu stereoatskaņotāju, un tad ar to nu reiz bija pielikts galīgais punkts. Viljams mēģināja palīdzēt mātei, bet viņai neko nevajadzēja, viņa kategoriski no visa atteicās. Beidzot Viljams

gan viņu pierunāja pieņemt ceļazīmi uz dienvidiem, uz sanatoriju. Māte tur paklausīgi nodzīvoja mēnesi, bet atgriezusies paziņoja, ka nekur vairs nebrauks — viņai dienvidos nebija paticis. Jā, ja viņš tagad dzīvotu ar Beatu, tad gan viņš zinātu, kur likt naudu. Beata … Un tad viņš iedomājās, ka nauda viņam spēs sagādāt triumfu. Pavisam drīz Beatai būs vārda diena. Divdesmit piektajā oktobrī, jo vārds Beata bija tikai saīsinājums no vārda Beatrise. Viņš aizies apciemot. Ar Caunas starpniecību viņš nopirka karakulaitu ķepiņu kažoku, kas nebija tik dārgs, lai to nevarētu atļauties, bet kam, protams, nekādi neilona surogāti nevarēja stāvēt līdzās. Un tā vēlākā pēcpusdienā viņš ar lielo saini devās ceļā. Lai gan viņam vajadzēja pabraukt tikai paris kvartālu, viņš sagaidīja taksometru — ja jau ar glanci, tad ar glanci! Atceroties Beatas garās darbastundas, Viljams bažījās, ka būs atnācis par agru, taču bažas izrādījās veltīgas, durvis atvēra Beata pati. — Tu? — Viņas acīs bija apjukums, viņa nebija saposusies un acīmredzot ciemiņus nemaz negaidīja. — Daudz laimes vārda dienā! — Viljams pasniedza pāri slieksnim lielu, dzcltenmēļu rožu buķeti. Viņš piespieda sevi smaidīt. Viņa pateicās, ieveda Viljamu priekšistabā, kur tagad gulēja puika, un pati aizsteidzās uz vannas istabu apdedzināt rozēm kātus — puķes bija viņas vājība, viņa zināja, kas ar tām darāms, lai ilgāk ziedētu. — Nu, stāsti, kā dzīvojas, — viņa sauca no vannas istabas. — Ka tu vēl strādā, es zinu no naudas sūtījumiem puikam. — Daudz tā grāmatvedība sūta? — Vai tad tu nezini? — Neesmu speciāli interesējies. — Ap sešdesmit rubļu mēnesī. — Pietiek? — Pietiek un pāri paliek. — Ja nepietiek, laid ziņu. Nu jau man dzīve tā kā nokārtojusies, dabūju glītu istabu, apmēbeļoju … — Precēties netaisies? — Vēl domāju. — Precies gan, vienam vēlāk būs garlaicīgi. — Kur puika? 209 — Treniņnometnē. Viņš spēlē voleju. ' — Un skola? II — -1233 — Tā ir republikas izlase, viņiem tur stundas uz vietas. Par mācīšanos es neuztraucos, pagājušajā ceturksnī uz liecības bija tikai pāris četrinieku. Viljams atsēja saini un izņēma kažoku. Kad Beata iznāca no vannas istabas, viņš jau kažoku turēja aiz pleciem. — Uzlaiko! — Vai tev prāts! — Beatas acīs spīdēja neviltots pārsteigums un neviltots prieks. — Par labu dēla audzināšanu! Beata kažokā apgrozījās turpat pie mazā priekšnama spogulīša, tad tomēr ieskrēja guļamistabā, kur bija lielāks. Prieku nomainīja sajūsma. — Tik dārgu dāvanu es no tevis nevaru pieņemt, — no guļamistabas skanēja. — Tā nav dāvana, tas ir atalgojums … Kādu sagaidīšanu viņš bija gaidījis? Uz šo jautājumu viņš atbildēt nespēja. Nākot šurp, viņš tikai

zināja, ka pāri slieksnim laidīs, jo viņš nāca pie sava dēla. Kaut gan Beata dēla mīlestību greizsirdīgi apsargāja, viņa nevarēja liegt Roli satikt. Kamēr viņi ar dēlu sveši, un tādi diemžēl viņi bija, Beata, atļaujot satikšanos, ne ar ko neriskēja. Cik viņa arvien vēl skaista! Viņa uzvilka aveņkrāsas džemperi, kas piegūla augumam un izcēla balto, samtaino ādu. Nekad un neviena viņam nebija tā patikusi kā Beata, nevienu viņš nebija tā gribējis kā Beatu. Arī tagad ne! Viņš vēlējās piecelties, satvert viņu un skūpstīt. Skūpstīt, skūpstīt, skūpstīt, skūpstīt! Viņš gandrīz padevās kārdinājumam tā izdarīt, bet nostrādāja prāta bremzes. Ja viņš gribēja atgūt Beatu, viņam jābūt diplomātam. Viņam jābūt stratēģim, nevis taktiķim. Un nu viņš bija pavisam pārliecināts, ka grib Beatu atgūt, un viņas labvēlīgā izturēšanās deva cerības. Viņam nevienu citu pasaulē nevajadzēja, nevienu citu, tikai Beatu! Un viņš, naivais, brīžiem bija iedomājies, ka šo tukšumu, kas mēdz būt katra vientuļnieka sirdī, varēs aizpildīt Irēna. Smieklīgie argumenti — Irēna ir jauna, Irēna ir glīta, Irēna visiem patīk… Bet Irēna diemžēl ir tikai Irēna, viņa nav un nevar būt Beata. Viņam ir vajadzīga Beata, tikai Beata … Lai Caunam tiek, lai viņš ņem to sīko viltību pilno skuķi un iet uz visām debespusēm! Lai atbrīvo no šīs pakļāvīgās čīkstules! Jāpasaka viņam skaidri — ņem un ej! Labāk būt vienam -un cīnīties par Beatu. Par Beatu! Patiesībā viņš Irēnu nicina. Jā, noteikti! Nicina! — Es jau nevienu negaidīju. — Beata steigā klāja galdu. Kā viņš agrāk nebija pamanījis, cik graciozi un veikli viņa to dara! Viņa teica «es negaidīju»… Vai ar to Liānu viņai viss būtu cauri? — Vārda dienā vienmēr kāds uzrodas… — Viljams sacīja. — Mums viesu tikpat kā nav, — Beata diezgan skumji atbildēja. — Kad mēs ar tevi izšķīrāmies un te sāka dzīvot Liāns, kā uz mājienu pazuda tavi un mani kopējie draugi… Tos nomainīja Liāna darbabiedri … Tie ir citādi cilvēki… Pie galda vienmēr sēdēja divas dažādas kompānijas, katra brauca pa citām sliedēm… Un tad mūsu vecie paziņas nozuda un apsveica tikai pa telefonu. Liāna kolēgas mēdz galvenokārt runāt par darba lietām, tāpēc mūsējie viņus laikam uzskatīja par iedomīgiem, lai gan viņi tādi nemaz nav. Mūsējiem bija neērti traucēt ar dziedāšanu un dancošanu … Es tiešām esmu ļoti priecīga, ka tu šodien atnāci… ii Viljams skatījās uz konjaka pudeli. Viņš pats to bija atnesis, tā stāvēja galda vidū. Kas notiks, ja viņš iedzers? Droši vien — nekas. Ir pagājis pietiekoši ilgs laiks. Protams, katra organisma reakcija 211 ir citāda … Nē, nekas īpašs nevar notikt, Zoste jau dzēra pēc paris mēnešiem. Viljams atkorķēja pudeli. — Vai tu drīksti? — Beata uztraucās. Par ko viņa uztraucas? Par manu veselību vai par to, ka es varu šeit nomirt? — Kāpēc ne? — Pēc pirmās glāzītes nevarot vairs apstāties. — Kāpēc tu domā, ka man šī ir pirmā? — Un tomēr tu nedzer? — Iedzeru, bet loti maz un ļoti reti. — Labāk jau pilnīgi atturēties! — Viss atkarīgs no rakstura stingrības. Kāpēc es taisu puiciskus kumēdiņus? Muļķis! Bet nu vairs nav kur atkāpties, vismaz pie lūpām jāpieliek. Viljams kā izgaršodams iedzēra mazītiņu malciņu un sastindzis gaidīja, ka vēderā sāks griezties, ka raus uz augšu. Viņš gatavojās skrējienam uz tualeti, taču nekas nenotika, vienīgi mutē palika sīvums un konjaka lieliskais aromāts. Lai gan Beata teica, ka nevienu nav gaidījusi, uzkodas bija sagatavotas. Un tad pie ārdurvīm atskanēja īss zvans.

— Liāns! — Beata pavisam nedaudz apjuka. Viljams ieraudzīja viņu gaiteņa spogulī. Liāns drīzāk izskatījās pēc panīkuša vīreļa nekā pēc siržu lauzēja vai atlēta. Mugurā viņam bija paburzīts sintētiska auduma uzvalks un kājās mūsu pašu visparastākās kurpes. Liāns iztina un pasniedza Beatai trīs ļoti skaistas gerberas, kas atgādināja zilas, sarkanas un oranžas garstarainas saulītes, kādas zīmē mazi bērni. Par ko viņš tika viegli noskūpstīts uz lūpām. Tad viņus sapazīstināja. — Liāns. — Viljams. — Sēdies, lūdzu, — Beata pārņēma vadību. — Ko tev, lūdzu, uzlikt uz šķīvja? — Atvainojiet, bet es vispirms nomazgāšu rokas, tomēr no slimnīcas … Vannas istabā ūdens šļāca ilgi. Kā šis Liāns varēja justies? Gandriz viss šajā dzīvokli taču bija Viljama iegādāts. Kurš pie kura ir atnācis ciemos? Liānām vizīte nebija pa prātam, viņš tik uzkrītoši nodevās zaļo zirnīšu un šķiņķa degustēšanai, ka Viljamam vajadzētu celties un iet, taču Viljams bija spītīgs, viņš atzvēlās krēslā un aizsmēķēja. — Labi krēsli, — Viljams sacīja. — Nu jau būs septiņpadsmit gadu, kā es tos pirku, bet atzveltnes vēl nav atlīmējušās. Liāna skatiens iezvērojās. — Jūs viņus gribat ņemt tūlīt līdzi? — Nē, es tikai saku, ka labi krēsli. — Es atvainojos, man laikam būs jāatstāj jūs vienu kavēt Beatai laiku. Esmu priecīgs, ka iepazināmies. — Jā, mums jau to vajadzēja izdarīt pirms gadiem pieciem. Liāns nolika dakšiņu blakus šķīvim un piecēlās. — Arlabvakar! Viņam ar Beatu bija ilga saruna gaitenī, taču atpakaļ atnāca Beata viena pati. Viņa neizskatījās uztraukta, nomākta gan. — Liāns ir kļuvis nervozs, viņam pēdējā laikā neveicas. Viljams nepārprotami paskatījas uz Beatas krūtīm. — Es nu gan to neteiktu! — Viņš gadu nostrādāja pie doktora disertācijas, bet tad izrādījās, ka gandrīz par to pašu tēmu kāds tikko aizstāvējis disertāciju I,.cņingradā un Liānām vairs nav nozīmes darbu turpināt. — Kandidāts jau ari laikam maz nesaņem… — Viņš kažoku man nopirkt nevarētu… Varbūt pieliesi vēl pa glāzītei? Viljams pielēja, bet pats atkal nodzēra pavisam mazu malciņu, viņš tomēr baidījās. Viljams jau gatavojās doties projām, kad iezvanījās telefons, kas tagad bija izlikts gaitenī. Viljams dzirdēja tikai to, ko runāja Beata, bet pilnīgi pietika, lai saprastu, kas zvana. — Jā, jā… Paldies, dēliņ, paldies… Kā ar rezultātiem, pirmajā sastāvā tiksi? Nu, tad ir labi… Nē, nav daudz ciemiņu… Tētis atnāca. Kāds? Nu, tavs tētis… Jā… — Iedod man ar viņu aprunāties! — Viljams sauca. — Es viņam nododu klausuli. — Nu, sveiks, čcmpion! — Sveiki, tēvs! — Ko tu labu dari? — Atkal tā pati vecā barjera! Atkal nav ko runāt! Cik reižu viņš nebija domājis dēlu apciemot, un vienmēr viņu bija atturējis tas, ka viņiem nebūs ko runāt. Blakus dzīvojot, viņi bija tik tālu atsvešinājušies, ka viens otru pilnīgi nespēja saprast. — Neko nedaru, stāvu pie telefona un slauķu sviedrus. — Puikas balss bija jautra.

— Vai tev nav kāda slepena vēlēšanās? — Vienam te nupat atveda kolosālas japāņu kedas, ja tu varētu dabūt… — Skaiti, ka tev jau ir kājās… — O, tēt! — Es aizsūtīšu caur mammu. Kad būsi atkal Rīgā, atnāc ciemos! Paskatīsimies pa televizoru hokeju. Nē, man ir krāsainais. Pavisam cita bilde! Nē, nē, lielais… Vislielākais… Samaksāju gandrīz tūkstoti. Pieraksti telefonu un adresi! Tev ir ar ko pierakstīt? Nu, tad pūcē vaļā! Un gaidi kedas! Beata jau bija uzvārījusi kafiju. Vispieklājīgākais mājiens, ka laiks posties. — Tu augstu dzīvo. — Beatas vārdos jautās nopūta. — Es «Modei» šo to izgudroju un nevaru vien nobrīnīties, ka par to maksā tik brangas prēmijas. Procenti par šādu ekonomiju, procenti par tādu ekonomiju… Te simts, te vesels tūkstotis… Pa visu laiku tikai pāris uzvalku mājā esmu piegriezis un tos pašus pa draugam … — Vienmēr jau tev tā nemaksās. — Es paredzu, ka tagad tikai īsti sāksies, man ideju pilns pakausis. Viljams malkoja kafiju un izlikās neredzam, ka pārradies Liāns. Beata sāka nokopt galdu, viņa laikam paredzēja asu sarunu, tāpēc ar netīrajiem šķīvjiem nozuda virtuvē. Liāns apstājās guļamistabas durvīs, šķita — viņš tūlīt eksplodēs. — Varbūt kungs atnāks rīt? Mēs gribam iet gulēt! Gulēt? Jā, viņš ies gulēt ar Beatu, cūka! Līdīs ar Beatu zem vienas segas! Viljams lieliem soļiem izgāja gaitenī un uzrāva mugurā mēteli. Tikai uz sliekšņa viņš savaldījās un smīnot sacīja: — Rīt es nevarēšu. Bet varbūt es atnākšu parīt. Pasakiet to, lūdzu, manai bijušajai sievai! Karš bija pieteikts. Sis cūka līdīs ar Beatu zem vienas segas! Viljams atkal gandrīz kļuva par lūriķi, viņam atkal gribējās uzkāpt nama kāpnēs, kas atradās otrpus ielas, un skatīties sava bijušā dzīvokļa logos. tikai l>ailos ieraudzīt par daudz viņu no šī soļa atturēja. Viljams klusi lavījās cauri gaitenim, lai neuzmodinātu saimnieci. Uguni savā istabā viņam ieslēgt nevajadzēja, uz dīvāna gulēja Irēna un lasīja žurnālu. Uz baltajiem, stērķelētajiem palagiem kontrastaini izdalījās viņas melnā kombinē mežģīnes. Tā bija pirmā reize, kad viņa ieradās pati — neaicināta. — Kur tu biji? — Meitās. — Tu joko, bet es tā uztraucos… — Irēna piesardzīgi iešņukstējās. Viljams sāka izģērbties.

17. nodaļa Vilberta Zuša konstruētais mehānisms funkcionēja nevainojami, jo konstruktors nebija kaut kāds diletants, kam galvā svilpo tikai ideju vēji, bet profesionālis, kam tā ir dienišķā maize, sviests un desa. Vakarā pēc maiņas beigām Džongs palīdzēja Viljamam uzstiept uz galda un sagriezt desmit uzvalku klājienu, pēc pāris stundām tas jau bija sadalīts pa maziem polietilēna maisiņiem — un ar tiem portfeļos Viljams un Džongs atstāja rūpnīcu pa durvīm, kas izgāja uz ielas no Džonga noliktavas. Pāris kvartālu tālāk viņus žigulī gaidīja Zutis. Pirmajās dienās Zutis pats piebrauca pēc polietilēna maisiņiem, taču no šīs prakses viņi drīz atteicās — svešs cilvēks pie noliktavas durvīm modināja interesi, turpretī divu darbinieku iešana uz māju ir parasts notikums. Tomēr Zuša konstrukcijā tas bija nestabilākais mezgls, un viņš centīgi domāja par tā pilnveidošanu. Ja Džongu vai Viljamu uz ielas aptur un apskata portfeļus, tad miličiem abus nosēdināt uz apsūdzēto sola nav vairs māksla. Kas notiks tālāk? Džongs droši vien sacīs, ka tas nav viņa portfelis, sacīs, ka abi portfeļi pieder Viljamam, un citādi dumji locīsies, viņu, protams, notiesās, bet viņa dēļ tomēr līdz Zutim miliču spīles neaizsniegsies. Citādi ir ar Viljamu. Viljamam trūkst rūdījuma, viņš var sākt runāt jau tad, kad vēl netiek rādīti kriminālkodeksa panti par soda mīkstināšanu, ko sola par vaļsirdīgu atzīšanos. Zutis netika vaļā no domām, ka miliči Viljamu apvārdotu, babelējot par tīru sirdsapziņu vien. Iekrišanas gadījumā Viljams Zutim miličus uzlaistu uz pēdām, par to Zutis nešaubījās, tāpēc bija sevišķi svarīgi nodrošināt otro posmu Zutis — Skroderi un trešo posmu Skroderi — Veikals. Viljams var izlikt miličiem priekšā uz galda visu konstrukciju, taču, ja viņš to nespēs apstiprināt ar lieciniekiem, miliči būs bezspēcīgi. Ko Viljams zina? Šausmīgi maz viņš zina, un tas ir labi. Zuša uzvārdu viņš nezina, kur Zutis dzīvo, arī viņš nezina, jo viņi ir satikušies tikai uz neitrālas zemes. Kur mitinās skroderi, viņš nenojauš, to nenojauš pat Cauna. Viņi noteikti domā, ka pastāv kaut kāda pazemes darbnīca, un lai domā, lai nomirst, nezinājuši par Zuša ģeniālo ideju ar mājāpiestrādātājiem. Tos miliči neatradīs un par lieciniekiem nedabūs. Posms Zutis — Skroderi bija dzelžains. Arī nākošo Skroderi — Veikals neklātos pelt. Zutis savu mūra garāžu samainīja pret šķūnim līdzīgu kopgarāžu, un nu viņa žigulis stāvēja blakus Caunais moskvičarn. Viņš atvēra abu automašīnu bagāžniekus un parasti pulksten astoņos no rīta pārkrāmēja gatavos uzvalkus no savas automašīnas bagāžnieka Caunas automašīnas bagāžniekā. Kad deviņos Alberts ieradās pēc automašīnas, lai brauktu uz darbu, Zutis sen bija projām. Stundu pirms darba sākšanās veikalvedis Cauna iebrauca savu moskviču veikala sētā un nonesa pa dienesta kāpnēm kreiso preci noliktavā. Zutis paredzēja, ka Cauna jebkurā gadījumā liegsies līdz pēdējam un metīs cilpas. Caunam atradis kreiso preci par kādu tūkstoti vai mazliet vairāk, viņš vels vainu uz bāzi, ekspeditoru un savu nevaļu — kad atvesti uzvalki, viņam nav bijis laika tos pārskaitīt. Tāda nevīžīga attieksme pret darbu, protams, ir sodāma, bet diezin vai par to cietumā liks, piespriedīs kādus procentus no algas, un miers mājā. Visumā Zutis jutās nodrošināts, lai gan viņam nepatika Džonga un Viljama pastaigāšanās ar pilnajiem portfeļiem. Viņš pat plānoja uzsākt sarunas ar šoferi-ekspeditoru, kas ar pikapu izvadā piegrieztos uzvalkus pa šūšanas cehiem. Šoferi saukāja par Vilīti. īstajā vārdā viņu sauca Vilis Saismaks, viņa tēvs un Alberta tēvs bijuši draugi un kolēģi — abi smagie ormaņi. Saismaks pēdējā Rigas atbrīvošanas dienā traģiski gājis bojā. Vi liti līdz armijas vecumam uzlutināja māte viena pati. Pa kara laiku viņa bija iedzīvojusies šādā tādā mantā un pēckara gados, apstākļu spiesta, pamazām tirgū nopārdeva. Tā viņa sapazinās ar tirgu un vairs netika vaļā. Viņai bija sava pastāvīga vieta pie galdiem, viņa jau vairākus desmitus gadu tirgojās ar lociņiem, redīsiem un zupas saknīšu buntēm. Pēc papīriem skaitījās, ka viņa to visu novāc no sava ģimenes dārziņa, lai gan lielum lielo daļu patiesībā uzpirka vairumā no tiem, kam pašiem netīk stāvēt pie tirgus svariem.

Vilītis bija sieviņas dzīves saturs, viņš pēc skolas mēdza skriet uz tirgu, lai no mammas izspiestu naudu kūkai, viņš tika lutināts, un laikam tāpēc pārējie puikas viņu neieredzēja, uzskatīja par memmīti un no iesaukas Vilītis viņš nevarēja tikt vajā, lai gan bija plecīgs un stūrgalvīgs. Pirms armijas Vilītis no mammas bija dabūjis motociklu. Pēc armijas motociklu viņš izdevīgi pārdevis un tā vietā nopircis stipri saplacinatu pobedu, kuras īpašnieks gan pēc avārijas pavisam plakans nebija palicis, tomēr tagad uzskatīja, ka tramvajs ir ērtāks satiksmes līdzeklis. Pobedu viņš taisīja ilgi, bet par to beigās tā spīdēja sarkana kā nogatavojies tomāts. Tad Vilītis sāka vizināt sava kaimiņa meitu, kuru daudzināja visai bagātu, un apprecējies pobedu izdevīgi pārdeva. Nu varēja atļauties nopirkt ļoti stipri saplacinātu moskviču. Zutim Vilīša personība viesa cerības, jo cilvēkam, kas ticis līdz moskvičam, priekšā skaidri iezīmējas tādas sabiedriskās hierarhijas pakāpes kā «Zigulis-2101», «Zigulis-2103» un «Volga» eksporta izpildījumā. Un tomēr Zutis vēl vilcinājās, vākdams informāciju, viņš nevarēja atļauties aizšaut garām. Ap vienpadsmitiem no rīta Viljamu aizsauca uz kantori pie telefona, jo piegriešanas ceha aparātam bija kas atgadījies. Vējš rāva no ielas taisni pa vārtu telpu kā ar smilšpapīru, triekdams sejā griezīgi asas pārslas, sals knieba, kur tik kāda plikāka vieta vai plānāks mētelis. Iedams pāri pagalmam, Viljams drebinājās un domāja, kas viņam var zvanīt. Beidzot izdomāja, ka tā būs Beata, jo viņa zina, ka viņš strādā «Modē», bet telefona grāmatā piegriešanas ceha telefons nav minēts. Gluži dabiski, ka viņa zvana uz kantori. Klausule gulēja uz galda blakus Irēnas rakstāmmašīnai. — Kas zvana? — Viljams jautāja. — Kāds vīrietis, — Irēna vienaldzīgi paraustīja plecus, un Viljams nodomāja, ka viņa spicētu gan ausis, ja zvanītāja būtu sieviete. Pēdējā laikā viņš manīja viņas dziļi apslēpto greizsirdību. — Hallo! — Viljams? — Viljams pazina Alberta balsi. — Klausies uzmanīgi… Mēs neesam pazīstami! — Ko? — Mēs neesam pazīstami. Un taisi tīru māju! Dzirdi! Taisi tīru māju! Zutis ir pazudis ar visu mašīnu. Es nedomāju, ka būs kaut kas lēcies, bet taisi tīru māju! Skaidrs? — Mhern… Jā… — Viljams nomurmināja. Alberts Cauna nolika klausuli. — Tev nepatīkama ziņa? — Irēna jautāja. — Nē, nē… viss kārtībā… — Viljams kā apdullis tenterēja laukā no Irēnas šaurā būceņa. — Man solīja vienu mantu… Vakarā būsi? — Ja tu vēlies… — Es tikai pajautāju. — Ja tā, tad es varu nebraukt. — Atbrauc gan! — Viņš negribēja būt viens. Ja ieradīsies miliči, Irēna vismaz palīdzēs salikt čemodānā līdzņemamās mantas. Viņš pats šķita sev nespēcīgs kaut ko iesākt, pieņemt kādus lēmumus. Viņš nejuta vairs ne vēju, ne sniegpārslas. Viņš bija pārāk apdullis, lai tās justu. Viņš bija kā bokseris, kas cīņu aizvadījis lieliskā stilā, kas jau savācis daudz lieku punktu, apriņķodams un apspēlēdams pretinieku, bet tad, gandrīz pašās beigās, uzkūlies uz īsu, asu sitienu, attopas četrrāpus uz grīdas un caur dunoņu ausīs dzird ringa tiesneša skaitīšanu: «Pieci… Seši… Septiņi…» Džongs klausījās Viljamā šņākdams. Viņš klusēja un tikai šņāca, elpodams caur degunu. Tad viņš tāpat šņākdams apgāja pāris riņķu pa noliktavu un pēkšņi sacīja: — Es neko nezinu! — Cehā ir lieka drēbe. Vajag būt kādiem metriem divdesmit. — Es neko nezinu. Mani jūs lieciet mierā!

— Jātiek vaļā no liekās drēbes! — Viljama balss bija lūdzoša. — Es nevaru staigāt ar baķi pa fabriku! — Es arī nevaru. — Tūlīt būs pusdienas laiks… No ceha te varētu ienest… — Vajag… Vajag… — Džongam atkal reiz nojuka runājamais, un viņš zīmēja ar rokām gaisā ripuļus. — Sagriezt… Likvidēt… Pusdienas laikā, kamēr sievieši tukšoja galējā istabā piena pudeles, Viljams iestiepa baķi Džonga noliktavā un ieslēgušies viņi ar parastu dūci to sadrāza lupatās. Un sāka gaidit miliciju. Kad ap trijiem milicija vēl nonāca, Džongs pavēra spraugā noliktavas durvis, ieglūnēja cehā un tūlīt atkal durvis aizcirta. Pēc tam Viljams viņu vairs neredzēja lidz nākamajam rītam, kad Džongam vajadzēja saņemt sagrieztos klājienus. Viņi runāja pašas nepieciešamākās frāzes, nekad agrāk viņi tik oficiāli viens pret otru nebija izturējušies, bet tagad tas abiem šķita vienīgais normālais stāvoklis. Darbs Viljamam nevedās. Daudzus mēnešus pieradis pie sava lekālu izkārtojuma, viņš uzreiz nespēja pārslēgties uz citu, lai ari vienkāršāku, primitīvāku. Ne mirkli nepagaisa izmisīgais jautājums: «Kas tagad būs?» Viljamam trūka Zuša vēsā aprēķina un Caunas melotmākas, viņš tomēr cerēja, ka spēs miličiem noslēpt kādu sīkumu, kādu detaļu. Kopš Beatas vārda dienas svinībām, kad viņš atļāvās ierasties kā lielmanis, kad izsecināja, ka Liāns Svikša nemaz tik droši neturas seglos, viņš izdomāja taktiku, ar kuru cerēja Beatu atgūt. Viljams izsecināja, ka patiesībā Beatai ir tikai viens dieveklis — puika. Viss, ko viņa darīja, patiesībā tika darīts puikas dēļ. Puikas dēļ viņa ir sapinusies ar to Liānu, jo dzērāja tēva iespaidā dēls drīzāk varēja noiet no ceļa. Kad viņš nonāca līdz absurdam, ka Beatai patiesībā ir vienalga, vai viņa dzīvo a,r Liānu vai Viljamu, ka tikai puikam lati, viņš uzsāka cīņu par puikas pārvilināšanu savā pusē. Puikam nu jau bija pilni sešpadsmit gadi un par numuru lielāks kurpju izmērs nekā tēvam. Viņš bija slaids, izskatīgs un ļoti pieklājīgs. Bez tam viņš labi spēlēja volejbolu un bija klasē pirmais skolnieks. Māte viņu ģērba pieklājīgi, bet ne vairāk. Viņam nebija ļoti spožās un ļoti dārgās modes kurpes uz platformzolēm, viņa uzvalks bija vienkāršs un arī kabatas naudai Beata zināja precīzu mēru. Tie nu bija tie frontes sektori, kuros Viljams guva spožas uzvaras. Sākās ar dēla interesi par krāsaino televizoru. Viņš atnāca noskatīties Eiropas kausa futbolsacīkstes un nevarēja vien nopriecāties, cik neparasti krāšņi izskatās balti sarkanie futbolisti uz zaļā laukuma fona. Pēc pāris dienām viņš atkal bija klāt, lai jūsmotu par hokeju. No dēla Viljams pamazām uzzināja, ka materiālais stāvoklis mājā nav diezin cik spožs, ka naudas patiesībā ir mazāk nekā toreiz, kad Viljams vēl nebija aizbraucis ārstēties. Ķerdamies pie zinātniskā darba, Liāns atteicās no ārstēšanas papildu slodzēm, un mājā to uzreiz jutuši. — Vai tev kā trūkst? — Viljams jautāja. — Nē. — Puika paraustīja plecus — «Trūkst» vispār ir nosacīts termins. Man, piemēram, sapnis ir elegantas franču kurpes, citam, kam basas kājas, — visvienkāršākās pastaliņas. Nākošajā reizē viņu gaidīja elegantas franču kurpes. Puisis ātri apķērās zvejot divos dīķos. It īpaši veicās, ja mātei pameta neizteiktus draudus, ka drīz varbūt pārvākšoties pie tēva pavisam. Tas gandrīz .piespieda Beatu zvanīt Viljamam. Bet Viljams jau kala plānus tālāk. — Sieviete pēc trīsdesmit meklē nodrošinātu dzīvi. Viņai ir vajadzīgs pats apģērbs, jo pašai vairs daudz nav zem apģērba, — reiz bija sacījis Cauna. — Viņa jau ir pietiekami gudra, lai nespiestos tramvajā, ja var ērti braukt ar automašīnu, un lai nestaigātu katūnā, ja ir pieejams zīds. Dullums uz jauniem zēniem viņām nāk ap četrdesmit, bet tas periods nav ilgs. — Citām prāts atnāk vēl ātrāk… — Viljams iedzēla.

Alberts kārtējo reizi bija zaudējis savu sirdi. Tagad tā bija aizķērusies kādas jauniņas aktrises guļamistabā. Draugi viņu sauca par Mingu. Viņai bija divdesmit gadu un nevaldāma tieksme uz plašu dzīvošanu. Vēlāk gan izrādījās, ka viņa vēl nav aktrise, bet tikai studistc, bet vel pēc pāris mēnešiem Albertam vajadzēja samierināties ar to, ka viņa ir tikai izbijusi studiste. Tas tomēr meitenīti netraucēja pieskaitīt sevi mākslinieku aprindām un vazāt aizelsušos Caunu pa dzīvokļiem un kafejnīcām, kur mēdza savākties līdzīgi mākslas līdzskrējēji. Cauna viņas dēļ bija uzaudzinājis kuplu vaigu bārdu un garus matus. Bez tam meitenīte nodarbojās arī ar viņa ģērbšanu, un Cauna dabūja lēkāt no aveņkrāsas smokinga nodzītos, izbalējušos džinsos un atpakaļ. Cauna visiem stāstīja, cik ļoti viņa to mīlot, un tāpēc paziņām radās iespaids, ka mīlētāju starpā tomēr viss nav kārtībā. Jo biežāk Viljams domāja par materiālā stāvokļa iespaidu uz mīlestību, jo biežāk nāca pie atziņas, ka naudai nebūt nav sekundārā nozīme. Viņš nezin kāpēc pieņēma mīlestību par tādu kā pelējuma sēnīti, jo izpratoja, ka mīlestībai ir vajadzīga sava noteikta barotne — telpa, siltums, izolācija, kas apslāpē negatīvo blakus faktoru iedarbību. Viljams sev iestāstīja, ka Beata atgriezīsies, ja viņš pierādīs, ka dzeršanu spēj neatsākt un var dēlam nodrošināt bezrūpīgu dzīvi. Un tā kādu dienu viņš ieradās pie Caunas, lai dabūtu tās sievietes adresi, kas vēlējās pārdot pamatus, kurus viņi apskatīja. Cauna nebija pārliecināts, ka tie vēl nav pārdoti, viņš diezgan ilgi zvanījās, līdz beidzot varēja Viljama vēlēšanos izpildīt. Histērisko sievieti viņi nemaz nesatika, gruntsgabals piederēja viņas mātei. Tā bija slaida, solīda kundze sīkrūtotā priekšautā. — Cena jums ir zināma? — viņa painteresējās, ievezdama virtuvē, jo istabu pašlaik remontējot. — Tā, ko man teica, izklausījās diezgan fantastiska, — Viljams mēģināja izlocīties. — Piecpadsmit tūkstoši nav daudz… Tas ir gruntsgabals ziemas mājas celtniecībai, tic ar vasarnīcām mums aplipa riņķī tikai pēc vairākiem gadiem. — Man nav tādas naudas, — Viljamam paspruka. — Varbūt mēs varam sarunāt uz nomaksu… — Ja jums nav naudas, ar ko nopirkt pamatus, kur tad jūs ņemsiet naudu, ar ko celt māju? Amatnieki jums vienu ādu novilks pār acīm, būvkoku pirkšana — otru … — Apmēram desmit tūkstoši man ir… Es mēģināšu aizņemties. — Mēģiniet! Uz redzēšanos! Viņa bija pārsteigtā, Viljamu vēlreiz ieraugot. Viņš atnāca pateikt, ka naudu sadabūjis. Viņam aizdeva Alberts. — Nu tev ir mūža darbs un pusmūža parādi! — Alberts smējās, plaukšķinot sev pa vēderu. Viljams pūlējās atslēgt pagaidu mājiņas durvis, slēdzene bija ierūsējusi vai arī puikas tajā kaut ko iebāzuši. Alberts stāvēja viņam blakus un skatījās uz pamatiem. — Kāpēc tev tāda māja vajadzīga? Tās dēļ tu paliksi bez nerviem! — Būs pils, ne māja! — Slavens gribi kļūt? Tad tev vajadzētu taisīt labāk pieminekli. Tādu smuku. Viljams uz zirga vai Viljams uz elefanta, ho-ho-ho-ho! Milicija arvien vēl nenāca. Klājējas jau sāka ģērbties uz promiešanu, šūšanas cehā noklusa šujmašīnu motori, aiz logiem dzirdēja promejošo sieviešu čalas — viņu darbadiena bija beigusies —, bet milicija vēl arvien nenāca. Viljams iedomājās, ka varbūt viņu negrib arestēt fabrikā, bet gaidīs uz ielas. Pienāks klāt divi cilvēki, parādīs dienesta apliecības un palūgs iekāpt vieglajā automašīnā, kā tiek rādīts filmās. Taču uz ielas viņu nearestēja un arī neizsekoja. Viņš gāja cauri pagalmiem, no kuriem varēja izkļūt pavisam uz citām ielām, lēca pēdējā brīdī tramvajā un, nobraucis vienu pieturu, atkal mainīja virzienu. Tā viņš aizkūlās līdz Caunas veikalam. Viņš tam tuvojās uzmanīgi, vispirms apskatīdamies, vai tuvumā nav milicijas automašīna, tad iezagās

pagalmā. Pēc tam pavēra veikala dienesta ieejas durvis. Apakšā dzirdēja balsis. 225 Pēkšņi Viljams apjēdza, ka dara vislielāko muļķību. 134233 Ja nu lejā jau ir miliči? Alberts taču pa telefonu brīdināja: «Mēs viens otru nepazīstam!» Alberts tagad varbūt liedzas, bet viņš uzrodas, lai norādītu miličiem virzienu, kurā jāmeklē. Viņš bēga, pat neaiztaisījis durvis. Viņš izskrēja laukā un metās cauri ļaudīm, kas novakarē bija izbiruši uz ielas. Viņš lauzās cauri ar izmisuma enerģiju, elkoņiem atbrīvodams sev ceļu, aizelsies. Uz viņu atskatījās, nopakaļ lidoja replikas. Kad Viljamam vairs galīgi nebija spēka, viņš iebēga kāda nama kāpņu telpā un, atspiedies pret sienu, aizgūtnēm tvēra elpu. Un gaidija, ka tūlīt izdzirdēs vajātāju soļus. No telefona automāta viņš zvanīja Albertam, lai tiktu vismaz pie kaut kādas skaidrības, bet veikalā neviens necēla klausuli. Varbūt miliči gaida viņu mājā? Kas pateicis adresi? Pierakstīts taču viņš tur nebija. Viņš saņēma dūšu un nolēma doties uz māju, jo nobēguļot vēl pāris stundu nebija jēgas, rit viņu, vienalga, darbā «pievāks». Saimniece sacīja, ka viņam neviens pat neesot zvanījis. Atnāks miliči, un viņam paliks tikai tukša istaba. Tukša istaba… Nē, iznākot no cietuma, nebūs arī šīs istabas, viņš atkal droši vien atgriezīsies skabūzītī pie mātes. Atkal jāsāk no gala; zem kādas nelaimīgas zvaigznes gan viņš ir dzimis, ka atkal un atkal dzīvē jāsāk viss no gala? Bet varbūt piespriedīs sodu, nosacīti atlaižot? Varbūt par labu uzvedību atbrīvos pirms termiņa? Kāpēc tu sevi māni, tu zini, ka soda laiks būs ilgs. Un tu zini, ka pats esi vainīgs. Tu varēji dzīvot labāk nekā lielum lielais vairums cilvēku, bet tomēr tu sapinies ar Caunu. Ak, jā! Alberts… Viņš piezvanīja Albertam uz māju. — Hallo! — atskanēja klausulē, bet pēc šī vārda vien Viljams nevarēja noteikt, ka atbildētājs ir Alberts, tāpēc vēl neko nesacīja. — Hallo! Nospiediet automāta pogu! — Alberts mācīja. — Es zvanu. — Atiā… No mājas? — Kas jauns? — Viss klusu. — Par viņu tu kaut ko neuzzināji? — Vēl neko. Bet tu neuztraucies, viņš turēs muti, es viņu labi pazīstu! Taču Alberta vārdiem trūka pārliecības. Kā rīkojas ar cilvēku, kas nokļūst milicijā? Viņu nopratina. Tā it kā vajadzētu būt. Nopratina. Un pēc tam? Uzreiz sūta uz cietumu? Varbūt sūta uz cietumu un tikai tad nopratina? Kāpēc miliči vēl nav šeit? Turēs muti… Tā jau nu viņam ļaus turēt muti! Ko viņš teiks, kā paskaidros, no kurienes viņam uzvalki? Kas viņam ko neatzīties, galvenais vainīgais taču ir piegriezējs! Droši vien, ka miliči tikai notver un nosūta uz cietumu izmeklētājiem, tāpēc jau tas pie Matīsa kapiem agrāk saucās par izmeklēšanas cietumu… Tātad šovakar vai rīt no rīta. Viljamam uznāca vēlēšanās darboties. Viņš saskaitīja naudu, kas glabājās sekretārā, — bija vēl gandrīz tūkstoš rubļu. Viņš ielika sešus simtus aploksnē, pievienoja zīmīti «Tev, dēls, motociklam», aizlīmēja un uzrakstīja «Dēlam». Pēc tam viņš atskaitīja divarpus simtu īrei. Par trijiem mēnešiem uz priekšu, ja viņam tiesa tomēr piespriež nosacītu sodu. 15* Viņš ienesa saimniecei dēla aploksni un īres naudu. Atcerējies, cik ļoti saimniece jūsmoja par viņa elektrisko kalnu saulīti, uzdāvināja viņai šo aparātu.

227 Viņš gribēja j'isiem par sevi atstāt labas atmiņas, viņā jau bija kaut kas no nelaiķa. Kati atnaca Irēna, viņš atdeva viņai gandrīz visu atlikušo naudu — nopērc nu pati, ko vēlies! — un uzdāvināja stereoatskaņotāju. — Vai tikai tu nedomā no manis atpirkties? — Irēna, kā vienmēr, bija aizdomu pilna. — Nē. — Viņš noglaudīja viņas galvu. — Es gribu tev tikai sagādat prieku, jo zinu, ka tu mani mīli. Es vēl arvien nespēju ticēt, ka tu to esi pamanījis. — Viņa sāka viņu skūpstīt, un viņš sev sacīja: «Es viņu patiešām mīlu. Kāpēc ne?» — Uzmini, ar ko tu mani visvairāk iepriecinātu… — Viņa pieglaudās. Magnetofons. Klavieres? Kažoks? — Nezinu, — viņš atzinās. — Uzmini! — Viņas skūpsti kļuva vēl biežāki un vēl kvēlāki. Šovakar nav, tātad rit no rīta, viņš domāja, līzdams Irēnai blakus uz dīvāna. Un bez tam viņš domāja, ka Irēna patiešām ir vērta, lai tiktu mīlēta, šovakar viņš bija labdabīgs.

DIEVS DEBESIS PRIEKš VISIEM …

6. nodaļa Inspektors Sintiņš strādāja daļā, kas apkaroja sociālistiskā īpašuma zadzējus, un sākumā varēja domāt, ka viņam ar rīta notikumu nebūs nekāda sakara. Sintiņš milicijā nestrādāja sen, universitātē viņš ne ar ko sevišķi nebija izcēlies, dievi šūpulī viņam arī nekādu īpašu talantu nebija ielikuši, un priekšniecība pat dažreiz rūca par viņa apgriezienu trūkumu, ja tas apdraudēja termiņus. Taču viena Sintiņa īpašība pacēla viņu pāri ātrajiem un talantīgajiem — katru uzticēto lielu viņš noveda līdz galam, izmeklēdams visus blakus faktorus un obligāti aizrakdamies līdz notikuma saknei, tādēļ sevišķi pateicīgi bija tie, kam šīs lietas vajadzēja iztiesāt. Par rīta notikumu Sintiņš savāca daudzu liecinieku liecības, un viņš varēja skaidri stādīties priekšā, kā tas noticis. Gandrīz pašā Rīgas centrā, neregulējamā ielu krustojumā pusseptiņos no rīta bija saskrējušās divas automašīnas. Vainīgais — nikns gadus piecdesmit vecs onkulis ar brillēm, diezgan atbildīgu posteni un platu rīkli bija agrā rīta stundā izbraucis pamācīties stūrēt savu jauno žiguli. Vīram tiesības bija iegūtas nesen, dienas vidū viņu baidīja automašīnu biezums, bet braukt iemācīties pa pilsētu vajadzēja, tāpēc viņš, būdams saprātīgs cilvēks, izmantoja pašu agrumu. Krustojuma pārbraukšanas manevrs bija elementārs, šo satiksmes noteikumu punktu viņš zināja precīzi kā mazo reizesrēķinu — priekšroka transportam, kas atrodas pa labi, taču viņam nezin kāpēc ienāca prātā, ka viņš atrodas uz galvenās ielas, un tāpēc vissvētākās taisnības jūtu pilns stūrēja sānos žigulim, kas iznira no krustojuma un aizšķērsoja viņam ceļu. Vispirms onkuļa pretinieks bremzēja, bet, tā kā bruģis bija mitrs, tad automašīna slīdēja un braucējam cits nekas neatlika kā mēģināt pašauties garām, spiežot ar visu spēku uz akseleratora pedāļa. Taču bremzējot viņš bija nozaudējis divas ļoti dārgas desmitdaļsekundes. Noskanēja diezgan skaļš būkšķis, un bira stikli. Onkulis nožēloja, ka savā taisnības mīlestībā gājis tik tālu, jo nu atskārta, ka arī pats nebrauc bruņumašīnā no divpadsmit milimetru biezām tērauda sloksnēm. Onkuļa žigulim bija buldoga grimase, otru trieciens ķēris pa aizmugurējām durvīm, taču laikam deformēts bija arī pats korpuss, jo bagāžnieka vāks atlēca vaļā un palika stāvam gaisā. Onkulim vēl trīcēja kājas, kad pretinieks — viņš bija liela auguma, ar plaukstām kā lāpstas — izlēca no mašīnas, mēģināja aizcirst bagāžnieka vāku, bet, pārliecinājies, ka tas neizdosies, ierausās atpakaļ automašīnā, nošņāca: «Idiots!» — un mēģināja glābties bēgot. Bēgošs indivīds vienmēr psiholoģiski ļoti spēcīgi iedarbojas uz apkārtesošajiem. Onkulis airī izlēca no automašīnas un auroja pēc milicijas un taisnas tiesas. Viņam momentāni pievienojās daži garāmgājēji un velns zina kur tādā agrumā uzradies autobusiņš ar milicijas kursantiem. Bēgli notvēra divas šķērsielas tālāk, viņš tobrīd mēģināja atlocīt aizmugurējo dubļusargu, pret kuru striķējās ritenis. Kursanti uzreiz redzēja, ka avārijas vaininieks ir onkulis, bet aizmucis nevainīgais. Kāpēc nevainīgais negribēja gaidīt autoinspekciju? Kursantiem tas bija skaidrs — piedzēris. Aizturēto viņi tūlīt nogādāja mediķu rokās, taču tie nevarēja konstatēt ne mazākās alkohola pazīmes. Tad sāka meklēt citu bēgšanas iemeslu. Žiguļa bagāžniekā atklāja desmit piegrieztus vīriešu uzvalkus. Automašīnas īpašnieks un bēglis vienā personā neko nemācēja paskaidrot, viņam vispār bija ļoti kūtra domāšana, un uz visiem jautājumiem viņš tikai īdēja kā teļš. Reiz viņš mēģināja apgalvot, ka polietilēna maisiņus ar piegrieztajiem uzvalkiem kāds tikko iebāzis viņa automašīnas bagāžniekā, bet, uzzinājis, cik liecinieku visu laiku bijis līdzās, no šīs versijas atteicās. Tad viņš atsēdās milicijas dežūristabā uz sola un stingi skatījās grīdā. Apmēram tajā pašā vietā, kur skatījās brauktmāku apgūstošais onkulis, kurš tagad rakstīja paskaidrojumu un kuram no niknuma trīcēja lūpa, jo bija skaidrs, ka būs jāmaksā par abām bojātajām automašīnām. Laiku pa laikam viņš nolika

pildspalvu un satracināts prasīja tuvāk stāvošajam kursantam: — Bet kāpēc šis pilsonis Zutis bēga, ja viņš nav vainīgs? Satiksmes noteikumu zināšana viņu bija atstājusi, viņš tagad gribēja uzvarēt tikai ar loģiku. Zutis izdzēra glāzi ūdens un piepeši sāka rīstīties. Viņam acīmredzot rāva uz augšu, dežūrtelpas grīda tika apdraudēta. Kursanti viņu saķēra aiz rokām un stiepa projām uz tualeti. Zutis tur iekrampējās un atradās diezgan ilgi. Par to visas nākošās dienas lādējās inspektors Sintiņš. — Liecinieki redzējuši, ka jums bijusi piezīmju grāmatiņa. — Sintiņš stingri skatījās Zutim acīs. — Kur tā atrodas tagad? — Nezinu. — Zutis flegmātiski paraustīja plecus. — Man tualetē nebija cita papīra… — Liecinieki redzējuši, ka jūs izņemat no automašīnas bagāžnieka un iebāžat kabatā nelielu sainīti. Kur ir šis sainītis? — Labi, ka jūs par to sākāt runāt, man pašam būtu neērti jautāt. Man aizejot uz tualeti, sainītis palika uz sola, bet, kad atgriezos, tā vairs nebija. Vai es nevarētu lūgt man to atdot? Tur bija vilnas zeķes. Sintiņš saprata, ka svarīgākos lietiskos pierādījumus Zutis ir paspējis iznīcināt kursantu pieredzes trūkuma dēļ, taču viņš cerēja, ka cīņa vēl nav zaudēta. — Kur jūs ņēmāt piegrieztos uzvalkus? — Kādus uzvalkus? — Tos, kas atrodas jūsu automašīnas bagāžniekā polietilēna maisiņos. — Uzvalkus? Pirmā dzirdēšana. Es nopirku lupatas automašīnas mazgāšanai. Divdesmit kapeikas par vīšķi. Desmit vīšķi — divi rubļi. — Tie ir uzvalki, kas tikai jāsadiedz. — Tas nu nevar būt, par divdesmit kapeikām neviens uzvalku nedos! Tajā dienā Sintiņš vairāk jautājumus neuzdeva, jo atbildes jau varēja paredzēt. Kur pirkāt? Tirgū. No kā pirkāt? Nezinu. Un tā tālāk. Kā pa līdzenu ceļu. Bet vajadzēja, lai šim Zutim aizķeras kāja un viņš klūp, vajadzēja viņu dabūt nost no līdzenā ceļa, uz kura viņš bija uzsprucis, pateicoties kursantiem. Sintiņš ar Zuti atkal satikās pēc nepilnas diennakts. Zutis ārdījās par aizturēšanu, viņš jau bija paspējis uzrakstīt sūdzību prokuroram. Viņš bija apvainotais, šausmīgi apvainotais. Sakarā ar aizturēšanu viņš kvalificēja Sintiņa rīcību par plānprātīgu. — Jūs par to atbildēsiet, — viņš kliedza. — Labi, labi. — Sintiņš pamāja ar galvu. Viņš pēc secības kārtoja pavisam nesen iegūtos dokumentus. — Pietiek klaigāt, — Sintiņš pēkšņi asi teica. — Jūsu darbavieta? — Zemstikla kultūru kombināts «Dārzkopis». Kurinātājs. — Dzīves vieta? — Varat paskatīties pasē. — Gribu dzirdēt no jūsu mutes. Zutis nosauca adresi. — Automašīna pieder jums pašam? — Kur nu! Man nepieder nekas. Absolūti nekas. Es esmu vistīrākais proletārietis. Sintiņš juta, ka aizturētais kļūst ironiski atraisīts, bet nevarēja saprast, kas tam par iemeslu. — Sodīts? — Nesodīts. Sintiņš pavīpsnāja. Viņam šķila, ka iepriekšējā jutoņa bijusi maldīga. — Kopš vakardienas mani ieinteresējusi jūsu persona, un tāpēc esmu ievācis par jums dažas ziņas… — Sintiņš teica. — Pateicos! — Zutis pārmeta vienu celi pār otru un sakrustoja uz krūtīm rokas.

— Izmeklēšanas gaitā droši vien noskaidrosies, — Sintiņš turpināja, — kā varēja gadīties, ka skaitīdamies darbā Zemstikla kultūru kombinātā, jūs ne reizi tur neesat manīts strādājam. Visas krāsnis apkalpo jusu pārinieks. Viņš atzinās, ka par to jiis viņam atdodat savu algu. — Viņš mani aprunā. Viņš droši vien cer tikt par vecāko kurinātāju. — Ari tajā dzīvoklī, kur esat pierakstīts, jūs nedzīvojat. Kur jūs mitināties? — Vasaru upmalā, ziemu kaut kur bēniņos. Es varu aizvest un parādīt. Zutis bija tiesāts daudzas reizes, bet Sintiņam dūrās acīs, ka tikai vienu reizi viņš kolonijā sabijis ilgāk par gadu. Parasti viņš bija ticis cauri ar pusgadu, soda nosacītu atlaišanu vai pat sabiedrisko nopēlumu. Un vienmēr tiesām spriedumos vajadzēja minēt nenoskaidrotas personas. Un vienmēr Zutis tika saukts pie atbildības pēc kriminālkodeksa pantiem par aizliegto rūpalu. Savas karjeras pirmsākumos viņš bija taisījis brīnumsvecītes. Vēlākajos tiesas spriedumos dominēja plastmasas izstrādājumi, rāvējslēdzēji un rokas pulksteņu sprādzes. — Šoreiz jūs cauri ar aizliegto rūpalu laikam netiksiet, — Sintiņš sacīja. — Te ir diezgan labi saskatāma valsts īpašuma izlaupīšana, audumu taču jūs paši neaudāt. Valsts mantai ir cita cena — gadi desmit, piecpadsmit… — Neko jūs, mīļais, vairs nepierādīsiet! Tas nav importa audums, kas parādījies tikai vienā vai otrā šūšanas fabrikā. Tā ir visparastākā mūsu pašu prece, kuru var nozagt gan austuvē, gan krāsotavā, gan šūšanas fabrikā, gan veikalā. Ar tādiem audumiem ir piedzīti pilni modes ateljē. Jūs nosirmosiet pārbaudīdams un, bez šaubām, neko neatradīsiet, mana nozušana taču līdzdalībniekiem ir jau zināma, un, ja viņiem kādi metri auduma vakar no rīta vēl trūka, tad pašlaik tic vairs noteikti netrūkst. — Kāpēc tāda vaļsirdība? Gribat radīt iespaidu, ka jums nekas nedraud? — Pāris gadu draud, bet priekš veselības arī tas nav maz … Ieklausieties nelielā priekšlikumā … Man ir draugs, kas visiem stāsta, ka rakstniekam Balzakain bijušas simt vestes. Jūs man esat simpātisks, es gribētu, lai jums būtu simt uzvalku. — Es neņemu kukuļus. — Es atkal to vien daru kā dodu kukuļus un skatos, kā tos ņem. Glīts kukulis ir paradīzes vārtu atslēga. Par kukuli es jums dabūšu visu. «Volgas» stipro vīnu agri no rīta? Lūdzu! Tikai tas maksās piecdesmit kapeikas dārgāk. «Rīgas melno balzāmu»? Katrā laikā! Daži rubļi pie cenas. «Autoservisā» es pirmoreiz maksāju par direktora un tehnologa parakstu, lai dabūtu no noliktavas vajadzīgo rezerves daļu, bet otroreiz meistaram, lai viņš to detaļu pieskrūvē, jo viņš uzskata, ka par algu vien viņam jāstrādā nav. — Tātad vienmēr, kad jūs esat devis kukuli, tas ir ņemts? — Nē, visi neņem. Visiem nedod. — Es tomēr iztikšu bez simt uzvalkiem. — Vakar es jums būtu piedāvājis vairāk, bet šodien jau simt ir par daudz. Vakar Zutis bija uztraucies ne pa jokam. Līdz tam, kamēr Teinīdas zobens vēl nebija pacelts pār viņa galvu, viņš par bargajiem soda mēriem it kā neiedomājās, bet vakar jau zobena asmens viegli skāra viņa kaklu. Ja pirmie nebūtu gadījušies kursanti, bet šis Sintiņš, šodien sāktos liela un smaga izmeklēšana, jo mazajā sainītī atradās plombas un fabrikas birkas ar cenām. Kopā ar piegrieztajiem uzvalkiem tās būtu norādījušas taisnāko ceļu, un līdz ar Alberta veikala atvēršanu ierastos revidenti. Un arī Viljama piegriešanas cehā viņi būtu klāt. Tad vairs tikai dieviem varētu uzticēt dvēseles. Bet vakar Zutim bija izdevies tualetē ielidināt ne tikai birkas, bet arī savu piezīmju grāmatiņu. Tagad inspektors varēja grābstīties pa tumsu, ko Zutis viņam apgādās. 7. n o d a ļ a Inspektors Sintiņš bij.a nepatīkami pārsteigts, kad no paša rīta viņu aicināja pie daļas priekšnieka. Šādas rīta vizītes neko labu nevēstīja.

— Paklausieties, Sintiņ, — priekšnieks spēlējās ar zīmuli, — kas jums ir ar to Zuša lietu? — Pēc nedēļas sūtīšu uz tiesu… — Viņš sūdzas, ka jūs izmeklējot neobjektīvi. — Visi viņi par kaut ko sūdzas… — Bet šī ir visnotaļ nopamatota sūdzība. Sintiņš paraustīja plecus. — Es jums palasīšu priekšā, ko viņš raksta. «Inspektors Sintiņš man nezināmu iemeslu dēļ lietu izmeklē neobjektīvi. Neskatoties uz maniem protestiem, izmeklētājs Sintiņš kategoriski atsakās uzmeklēt cilvēku, no kura esmu pircis tās lupatas, par kurām tagad atrodos ieslodzījumā.» — Viņš tās lupatas esot pircis uz tirgus. No nezināma pilsoņa. — Paklausieties, ko šis Zutis raksta tālāk! «Esmu vienmēr protestējis, kad inspektors Sintiņš protokolā rakstījis vārdu «nezināms pilsonis», jo man ir zināms pārdevēja vārds un uzvārds, kā arī aptuvena adrese.» Un tā tālāk, un tā tālāk. Vārdu sakot, Sintiņš ir slikts,, lūdzu norīkot citu, kas būtu objektīvs … Ievadrakstu stilā. Izmisuma brēciens pēc humānisma, konstitūcijas un pilsoņtiesībām. — Biedri major! — Sintiņām tio uztraukuma trīcēja balss. — Tie ir meli, biedri major, tie ir visdraņķīgākie meli! — To es zinu. — Priekšnieks nolika zīmuli sānis. — Kas ir šis Vilberts Zutis? — Četras sodāmībās par aizliegto rūpalu. Es jau divus mēnešus mēģinu noskaidrot, no kurienes viņš ņēmis tos piegrieztos uzvalkus, bet viņš apgalvo, ka es to viņam neesmu jautājis. — Vai jūsu pūles ir divus mēnešus vērtas? — Viņš man piedāvāja kukuli. — Cik? — Simts uzvalkus. — Oho! — Viņš ir slīpēts tips. Viņš ir izdomājis kaut kādu triku. — Es pie viņa uz cietumu tūlīt aizsūtīšu citu inspektoru. Ienāciet pie manis pulksten trijos, tad mēs vismaz zināsim, ko viņš grib. Kad pēcpusdienā Sintiņš atkal ieradās pie majora, tas bija varen smaidīgs. — Lupatas, kā tās patīk dēvēt apcietinātajam Zutim, viņš esot pircis no pilsoņa Mozera Vjačislava, kas dzīvp Biržu ielā vienpadsmit. Pilsonis Mozers vienmēr gādājis pilsonim Zutim lupatas, kuras teicies pērkam «Prasmīgajās rokās». Automašīnas slaucīšanai vajagot daudz lupatu — un vilnas esot tās labākās. Var būt, ka pilsonis Mozers zog lupatas, tas pilsonim Zutim nav zināms. — Kur šis Mozers strādā? Noskaidrot? — Mozers strādājis par naktssargu šūšanas fabrikā «Vija», un viņš ir miris pirms nedēļas dabiskā nāvē astoņdesmit gadu vecumā. Ko jūs, Sintiņ, par visu to domājat? Sintiņš kodīja lūpas. — Biedri major, tā ir liela un pamatīga banda… Man piedāvātie simts uzvalki naudas izteiksmē ir apmēram dcsrnittūkstoš rubļu. Viņš tos piedāvāja, acis nemirkšķinādams. Zutim cietuma sētas otrajā pusē ir spēcīgi palīgi, ja viņi uzmeklēja tādu mirušu Mozeru, uz kuru gāzt vainu. — Tas nav tik grūti. Zutim derēja vienalga kurš nelaiķis, šis vienīgi ir labāks ar to, ka strādājis šūšanas fabrikā. Tiesas ietekmēšanai labs gājiens. Zutis taču neko nesaka, viņš it kā tiesas piesēdētājiem ļauj pašiem visu uzminēt. Ko jūs, Sintiņ, iesakāt? Sintiņš paraustīja plecus. — Zini, Sintiņ, laidīsim Zuti brīvībā! Sakarā ar pierādījumu trūkumu. Viņš taču to gaida, vai ne? Sintiņa sejā atplauka plats smaids, viņš majoru saprata. Zutis brīvībā aizvedīs pie saviem draugiem, un tad vairs nebūs pierādījumu trūkuma arī pret pašu Zuti. Nākošajā dienā Vilberts Zutis pameta cieto lažiņu, lai atkal gulētu uz sava mīkstā dīvāna. Bija jau

pēcpusdiena, kad viņš atgriezās tantes Agatas apkampienos. Večiņa no negaidītās laimes aizdrāzās uz veikalu pēc vistas. Vilberts bija kļuvis dīvains. Viņš staigāja un staigāja pa savu istabu, bildēs skatīdamies, un uz tantes Agatas jautājumiem atbildēja tikai ar «jā» un «nē». Izcepto cāli viņš ielocīja māgā, nejuzdams garšu. Pēc tam teica, ka iešot atpūsties, jo nākot miegs. Bet miegs viņam nenāca, viņš gulēja atvērtām acīm, skatījās griestos un domāja. Un tās nebija priecīgas domas.' Šoreiz viņam vēl laimējās, šoreiz viņam vēl ļoti laimējās. Pats sargeņģelis viņa kamerā par kaušanos bija iesūtījis to puisi, kuram tikko nomiris sievastēvs Vjačislavs Mozers, šūšanas fabrikas «Vija» iialdssargs. Jā, šoreiz viņam vēl laimējās; bet kas būs tālāk? Ko sola nākotne? Viņš bija izgudrojis un iedarbinājis milzīgu mašīnu. Mašīna strādāja precīzi, malums bija smalks. Viņš par to bija priecājies. Par savu mašīnu. Bet izgudrojot viņš nebija padomājis, kā šo mašīnu apturēt. Un tagad tas viņu baidīja. Un, jo vairāk viņš par to domāja, jo vairāk viņš baidījās. Viņš saprata, ka ir iedarbinājis mašīnu, kas beidzot nokaus viņu pašu. Summas bija pārāk lielas. Summas bija tik lielas, ka attiecīgais kriminālkodeksa pants vairs nenoteica tikai brīvības atņemšanu, bet pat oda pēc svina un pulvera. Viņš jau dzīvoja uzvilktas šautenes stobra galā, gailis katru brīdi varēja krist. Zutis izlēca no gultas un iegāja gleznu istabā. Šautene varēja sprāgt kuru katru brīdi! Ja gribēja dzīvot, mašīnu vajadzēja apturēt. Zutis apsēdās pie telefona un uzgrieza Caunas dzīvokļa numuru, bet, kad izdzirda balsi, nolika klausuli. Viņš zināja, ko Alberts teiks. Viņš kaut kā atjokosies — viss taču rit lieliski, nauda nāk griezdamās. Argalis ceļ neiedomājami lepnu vasarnīcu, lai būtu ko konfiscēt… Pusratā nepametīs… Ja nonāks līdz tiesai, tad viņš, Zutis, būs no viņiem tas sliktākais, viņš būs tas barvedis, viņam taču jau ir četras sodāmībās. Viņš cietīs vissmagāk, labākajā gadījumā dabūs piecpadsmit. Kas par priekiem! Viņu nemāca šaubas, ka vadzis reiz lūzīs. Tā bija likumsakarība. Katru reizi, kad viņš ierīkoja kādu savas firmas filiāli, viņš bija pārliecināts, ka tā ir droša, un tomēr beigu beigās tā iekrita. Iekrišana šodien jau ir likumsakarīga. Viņš riņķoja pa istabu, uz viņai noraudzījās daudzie portreti no zeltītajiem rāmjiem. Tur bija veči un jaunekļi, tur bija sievietes un meitenes. Tur bija skrandaiņi un bagātīgi ģērbti, un tomēr visu acis viņš saskatīja prieku par to, ka viņi dzīvo. Viņš bija slazdā. Viņš varēja firmas lietās vairs neņemt dalību, un tomēr tas viņu neglābtu, jo, kad Cauna ar Argali iekritīs, viņi, protams, Zuti izdos. Uzreiz. Lai uzgrūstu vainu par mašīnas izgudrošanu un iedarbināšanu, lai izbīdītu viņu priekšgalā un upurētu. Ak, kas tā bija par nelietīgu mašīnu ar tērauda žokļiem! Kas viņš, Zutis, pašlaik ir? Brīvs cilvēks? Kādas muļķības! Viņš jau ir tikpat kā mironis. Kā neārstējams slimnieks, kas dzīvo, lai sagaidītu savu nāvi. Pēc pusgada. Pēc gada. Pēc pusotra. Tad kaulainā būs klāt. Kas viņam tagad būtu jādara? Jāuzdzīvo? Jāmētājas ar naudu? Jā, tagad jau nu tas gluži vienalga! Un tad Zutis saskatīja šajā pilnīgajā tumsā mazu cerības stariņu. Sis stariņš viņu aicināja tūlīt pat sakravāt ceļasomas un nekavējoties braukt projām. Rakstāmgalda slepenajā atvilktnē bija žūksnītis naudas, viņš negribēja gaidīt līdz rītdienai, tāpēc devās ceļā tikai ar to. Pēc nedēļas majors purināja Sintiņu par pazudušo Zuti. — Man nevarēja ienākt prātā, ka viņš nozudīs momentāni, tajā pašā vakarā, — inspektors taisnojās. — Automašīna stāv garāžā, dzīvoklis pilnā kārtībā, bet pats projām. — Varbūt atgriezīsies? — daļas priekšnieks padomājis sacīja. — Noteikti! No šitādiem putniem neviens vēl nav pametis savu mantu. LEITNANT DOBĒM, IENĀCIET PIE MANIS! 6. nodaļa Šīs nebija tās trīs dienas, kas velkas kā mūžība, šīs trīs dienas pagāja ātri.

No rītiem sēdēju nodaļā, bet ap pusdienas laiku pārvaldē, mazajā istabiņā klausījos iepriekšējās nakts un rīta ierakstus magnetofona lentā, vienbalsīgi tika atzīts, ka nav jēgas garlaikoties blakus dežuranta palīgiem visu maiņu, jo cauras diennaktis es, vienalga, nosēdēt nevaru. Gribēdami būt mīļi un labi kolēģi, dežuranta palīgi priekš manis atzīmēja laiku, kad tika ziņots kaut kas tāds, kas mani interesētu, un tagad lenšu noklausīšanās man neaizņem vairāk par stundu. Pēdējās Šefa atvēlētās dienas rītā es tikos ar juvelieri. Viņš strādāja nelielā darbnīcā, kur laboja arī pulksteņus. Juvelieris mani ieveda aiz barjeras, lai klienti, kas gaida rindā, neklausītos, ko mēs runājam. Juvelieris slēdzienu jau ir uzrakstījis, un es tam ātri pārlaižu skatienu. — Dūmu topāzs, — es lasu. — Ko nozīmē dūmu topāzs? — To pašu jau arī nozīmē. — Juvelieris sarauc pieri. — Dārgakmenis? 241 —Tā saucamais pusdārgakmenis. 16 — 4233 — Gredzens nav pat no sudraba. Bet man izskatījās dārgs un grezns. — Es domāju, ka to ir taisījis kāds no lautas daiļamala meistariem. Smalks darbs. Melhiors ņemts sudraba vietā ar nolūku, jo ir izturīgāks un krāsa analoga. — Cik tāds gredzens var maksāt? — Vismaz simtus divus. — Oho! — Tas nav nekāds mākslīgais korundiņš, tas ir stabils minerāls ar stabili augošu cenu. — Vai man Rīgā tādu būtu iespējams nopirkt? — es jautāju. Juvelieris parausta plecus. — Komisijas veikalā mēdz gadīties pat Indijas ziloņkauls, — viņš nosaka. — Es nedomāju komisijas veikalu. — Manuprāt, gredzens ir oriģināls, jo diezin vai vienam meistaram gadīsies divi vienāda lieluma, vienādi noslīpējami un vienādas nokrāsas topāzi. Katram akmenim meistars zīmē citu apkaluma skici, kurās gan var atkārtoties ornamentu elementi. — Kur šis gredzens ir izgatavots? — Galvot es nevaru, bet, manuprāt, Krimā. Man ir stāstījuši, ka vētras laikā Koktebelē jūra izskalo krastā serdoliku, jašmu un ahātu, tāpat kā pie mums Kurzemē izskalo dzintaru. Gadoties arī pa topāzam. Un bez tam ornamentā tomēr ir kaut kas tatārisks, lai gan spirāļu piramīdas redz arī pie citām stepju tautām. Tā Krimas vārdu es pāris dienu laikā jau dzirdēju otro reizi. Nodaļā mani gaidīja atbilde no Maskavas daktiloskopiem. «Atbildot uz Jūsu iesūtīto Nr. 215/275, paziņojam, ka tādu pirkstu nospiedumu kartotēkā nav.» Artura vīri ir restaurējuši sievietes seju. Arturs inan pa telefonu stāsta, ka tas tomēr nav bijis grūti. Zīmējums jau ir pārfotografēts, varu tūlīt braukt paka] uz laboratoriju. Fotogrāfija man ir vajadzīga, jo trešās dienas pēcpusdienā mans pazudušo sieviešu saraksts atkal pieaudzis līdz sešām. Kristīnes Tomnieces māte gan no meitas ir saņēmusi vēstuli, taču man vajag redzēt pašu Kristīni Tomnieci — vēstule var būt uzrakstīta arī nedēju pirms nosūtīšanas. Arturam jau pašā sākumā bijusi taisnība — uz fotogrāfijas es redzu neapšaubāmi jaunu sievieti ar paplatu mongoloīdu seju, lielām, mazliet ieslīpām acīm un juteklīgām lūpām. Kristīnes Tomnieces māte dzīvo namā ar ļoti šaurām kāpnēm, lai gan dzīvoklim nav nekāda vaina. Jau izturēšanās rāda, ka mātei milicija vairs nav vajadzīga. — Jūs vienmēr nākat nesaukti? — Viņa ir īgna. Varbūt meita atrakstījusi, ko domā par savu māti, un

šīs domas nav glaimojošas? Varbūt meita atrakstījusi, ka atrodas tur, kur māte to vismazāk vēlētos redzēt? — Parādiet, lūdzu, kādu meitas ģīmetni! — Es negribu ielaisties diskusijās. Māte atnes veselu albumu, un es varu Kristīni apskatīt no agras bērnības līdz plaukstošai jaunībai. Nē, viņa nav meklējamā, viņai ir šaura sejiņa. Es jūtu, ka māte man kaut ko grib prasīt, bet tā arī nepaprasa. Nākošā adrese — sieva jau ir atradusies. Izgitdrēm aizbraukusi pie tālas radinieces, lai vīrs ilgāk dabūtu skraidīt meklēdams. 16* Vēl viena adrese. Apskata fotogrāfiju — es rādu 243 to kopā ar citu sieviešu ģīmetnēm, lai izslēgtu kļūdīšanos, — nē, tā nav viņa. Vēl adrese. Vēl. Un tad mans ceļamērķis viesnīca «Rīga», kurā dzīvo Mumins Beivandovs. Izrādās, ka viņš ir nevis kaukāzietis, bet tadžiks. Viņam var būt gadu trīsdesmit. Mani pārsteidz viņa izturēšanās — te šķiet, ka viņš iznācis no kristāla pils ar kroni galvā, te atkal — ka izlīdis no alas, tīstīdamies neģērētās ādās. Kā jau īstam vidusāzietim pieklājas, viņš vienā laidā dzer zaļo tēju. — Sveicināts, priekšniek! — Sākumā balsī nemana sajūsmu. — Jums līgava pazudusi? — Vo, vo! Man! Atradāt? — Vēl ne! — Ak, nelaime! Tāda līgava! Tāda līgava! Piesēdi, priekšniek, iedzer lēju! Es te gadu, es te visu mūžu nodzīvošu, kamēr viņu sameklēšu! Pati slaida, mati melni. Trausla kā mimoza. Tu esi liels priekšnieks, priekšniek! Tu taču vari uzzināt, vai viņa no Rfgas nav aizbraukusi tālāk uz kādu citu pilsētu, lidmašīnas biļetes pērkot, pēc pases vārdu pieraksta. Lakomova Tamāra Vilktorovna. Tu esi liels priekšnieks, tev lidostā ļaus ieskatīties sarakstos! Kasti konjaka! Ja negribi graudā, došu naudā! Tas tev nieks — aiziet un ieskatīties sarakstos. — l.akomovas pastāvīgā dzīves vieta? — es jautāju. — Nezinu, priekšniek, adresi! Priekš kam man adrese? Es viņu pie sevis vedīšu dzīvot. Uz Pamiru. Krimā viņa mājoja, Jaltā… Jābrauc ar trolejbusu, tad kājām pa kreisi augšā kalnā. — Varbūt kāda no šīm? — Es nolieku blakus puķainajai tējkannai savu fotogrāfiju klāstu. Beivandovs skatās ilgi. — Ir? — Ne. — Beivandovs papurina galvu. — Bet šīs arī smukas. Ziņojumu par paveikto darbu es rakstu mājā, jo Šefs necieš, ka strādā pēc pieciem. Viņš uzskata, ka daudz vairāk labuma ir no darbinieka, kas nenikst virsstundas, jo nīcējs arī nākošajā rītā nav nekāds strādātājs. Būtībā Šefam ir taisnība. Ar vienu noteikumu — vajag mūs izslēgt kā elektriskos gludekļus vai plītiņas. Pretējā gadījumā šai mājā dzīšanai nav nozīme, jo, saņēmuši kādu uzdevumu, mēs it kā ieslēdzamies un paliekam zem sprieguma, vienalga kur atrazdamies. Taču šodien man vismazāk gribas Šefu kaitināt, jo rītdienas atskaiti par izdarīto es labākajā gadījumā varu uzrakstīt lieliskā literārā stilā. Tad tai būtu vismaz kaut kāda vērtība. Atklāju, ka man nav pierakstīts Lakomovas dzimšanas gads. Negribu bojāt ziņojuma kopiespaidu, tāpēc pazvanu viesnīcas stāva dežurantei un lūdzu pasaukt pie telefona Muminu Beivandovu. — Viņš jau aizbrauca. — Uz kurieni? — Es nezinu… Laikam jau uz savām mājām … Uz Tadžikiju vai citur… — Līgava atradās?

— Man liekas, ka ne. — Un sen viņš aizbrauca? — Nu jau būs stundas divas. Vispirms lidošot uz Maskavu un tad tālāk, jo uz tiešo lidmašīnu vairs nevarot dabūt biļetes. Es kļūstu domīgs. Kāpēc tik ēteriski ātri pagaisusi Beivandova lielā mīlestība? Atskārtis, ka lielpilsētā meklēt veltīgi? Izdomājis, ka līgava tomēr nenāks pie viņa atpaka]? Varbūt saņēmis ziņu, ka viņa ir jau mājā, Jaltā? Vēl neesmu ziņojumu pabeidzis, kad man zvana Gita. — Juri? — Intonācija ļoti bezpersoniska. — Sveika! — Juri, man pie tevis liels lūgums. — Es to izpildīšu. Mēs abi esam pieklājīgi un rezervēti. — Nemaz neprasi, kas par lūgumu, bet jau solies izpildīt? — Tu uz neģēlībām neesi spējīga. — Es varbūt esmu mainījusies, mēs ilgi neesam redzējušies. — Divsimt divdesmit četras dienas. — Tu skaiti dienas? Cik silti tas skan, bet es, kā vienmēr tādos brīžos, izrādos lēndomājošs nelga, un siltums vienā mirkli pazūd. Reizē ar manu atbildi. . — Es teicu uz labu laimi. — Ak tā… Man no tevis vajag grāmatu. Atceries, es to atvedu no Kišiņevas. Par ārstniecības augiem. Pelēkos audekla vākos. Es toreiz krāmējot esmu aizmirsusi. Toreiz grāmatu bija pilna grīda, es palīdzēju Gitai tās saiņot un nest lejā uz kravas automašīnu, ko no savas darbavietas bija noīrējis Gitas tēvs mantu pārvešanai. Gitas vecāki beidzot panāca, ko vēlējās. Es nebiju viņu meitai piemērots cilvēks, tagad viņi tādu sameklēs. Es spītīgi iecirtos, Gitai lūpas brīžiem notrīsēja uz raudāšanu. Gitas mamma staigāja, raudama vaļā skapju durvis un bāzdama degunu visos kaktos. Kad viņa kaut ko atrada, tad iesaucās: «Tas arī ir mūsējais!» — un lika vīram mantu nest lejā uz automašīnu, taču man bija aizdomas, ka nevis tnantu dēļ viņa te klīda. Viņa baidījās, ka vienam no mums var līdz beigām nepietikt lepnās spītības un tad mantas būs jānes atpakaļ augšā pa kāpnēm. Taču mums pietika spītības, tāpat kā pietika tiesā un pirms liesas. — Man liekas, ka grāmata ir augšējā plaukta aizmugurējā rindā. Es izrāpaļājos gar grāmatplauktu, bet neko neatrodu. — Tur nav nevienas pelēkas grāmatas. — Varbūt brūna? Zini, man ļoti vajag! Gita pēc specialitātes ir farmaccite, un viņai tā kumelīšu grāmata laikam patiešām vajadzīga ļoti. Es kāpaļāju atkal. Un atkal velti. — Godavārds, nevaru atrast. — Tev grāmatplauktā nemaz nav kārtības! — Protams, ka nav. — Gādā jaunu un smuku saimnieci! — Divreiz vienā bedrē nekrīt. — Vai tad vēl neesi paspējis iemīlēties? — Esmu. Tu gribi zināt, cik reizes? — Nē. — Ka tu domā, kurš no mums pašlaik vairāk spītējas — tu vai es?

— Man vajag tikai grāmatu, esi, lūdzu, tik labs un sameklē! Tā šovakar ir pēdējā reize, kad es ļauju uz savas galvas birt grāmatplaukta putekļiem. — Nav! — Ir! Es tev vienkārši nevaru izstāstīt, kāds ir grāmatas apvāks, lai gan man viņš stāv acu priekšā. — Klausies, nāc un meklē pati! Gita par kaut ko šaubās. Vismaz pauze ir diezgan ilga. — Vai tā būs ērti… Es, protams, iepriekš piezvanīšu … — To gan neaizmirsti! — Nu, tad arlabvakar!… — Saldu dusu! — Tev arī! Staigāju un nikni skatos uz grāmatplauktu. Tas stāv neizdevīgā vietā, pustumsā, tāpēc nosaukumus uz grāmatu muguriņām nevar salasīt. Kur tas zinību gabals var būt aizkritis? Grāmatplaukta nekārtībā arī pastāv zināma kārtība, un parasti beigu beigās es meklēto atrodu.

7. nodaļa — Leitnant Doben, ienāciet pie manis! — Klausos, biedri pulkvedi! — Piesēdiet, Doben! Tā sākās diena, kas sagrieza visus pieņēmumus ar kājām gaisā. Lai gan es arvien biju pārliecināts, ka bojā gājusī sieviete ir rīdziniece, man vajadzēja paplašināt meklēšanas rajonu. — Es jūsu vietā, Doben, apbrauktu viesnīcas, — izlasījis manu ziņojumu, Šefs teica. — Nezvaniet pa telefonu, brauciet un runājiet! — Ja būs brīva automašīna. — Es atļauju paņemt manējo. Tā vismaz nav ar milicijas piederības zīmi uz sāniem. Ja es dzīvotu viesnīcā, es nesajūsminātos, ieraudzījis milicijas automašīnu pie durvīm. Jums, Doben, ir interesantas domas. — Pulkvedis paskatījās ziņojumā. — Jūs atrodat saistību starp meklējamo sievieti, Lakomovu, Beivandovu un gredzenu. Bet kā paliek ar Teātru biedrības sejas krēmu? Vispirms apbrauciet viesnīcas un pameklējiet pie viena arī Lakomovu! Vienīgā melnas volgas priekšrocība ir tā, ka izkāpjot jūties svarīgāka persona nekā patiesībā esi un uz tevi garāmgājēji noraugās kā uz sevišķu uzdevumu ierēdni. Es pie šīs cieņas pilnībā netiku, jo man līdzi nebija portfeļa. Mēs sākām ar viesnīcām Pārdaugavā un pamazām tuvojāmies centram. Administratorēm es uzdevu divus jautājumus: — Vai viesnīcā nav pierakstīta Lakomova Tamāra Viktora meita? — Vai jūs neatceraties kādu 'no šīm meitenēm? — Es parādīju fotogrāfijas. Tūristu viesnīcā, kur aiz pārskatīšanās sāku runāt ar apkopēju, jo viņa bija iesēdusies administratores krēslā, manu pirmo jautājumu sagaidīja ar saucienu: — Kā tad! Nu jau to sāk meklēt milicija arī? — Ko meklēt? — Dienesta telpas durvīs parādījās administratore. — Lakomovu, — es teicu. — Viņu jau kuro rītu meklē kaut kāds melnīgsnējs tips, — administratore pastāstīja. — Bet te viņa nedzīvo. — Arī šodien? — Nē, vēl nav redzēts. Nebija šaubu, ka runa ir par Muminu Beivandovu. Beivandovs vairākas dienas pēc kārtas bija apbraukājis, savu līgavu meklējot, visas viesnīcas pēc kārtas tikpat centīgi, kā tagad to darījām mēs. Kā man stāstīja administratori, viņš vienmēr esot vadāts ar citu privāto automašīnu. Braucot garām milicijas pārvaldei, es palūdzu pieturēt, jo varbūt dežuranta palīgiem ir priekš manis kaut kas interesants atzīmēts. Man otrreiz šodien tad nevajadzētu kratīties šurp ar tramvaju. Uz man pasniegtās zīmes bija rakstīts: «Avdejenko Alla Aleksandra m. Viesnīca «Fenikss». Nav atgriezusies.» — Kas zvanīja? — es jautāju. — No viesnīcas. Prasīja, ko lai dara ar mantām. «Fenikss» ir veca viesnīca netālu no dzelzceļa stacijas. Tā laikam vienmēr bijusi ļoti lēta. Tai nav holla, administratore sēž aiz lodziņa, kas iziet uz visvienkāršāko kāpņu telpu. Vienīgā ērtība — telefona automāts kāpņu galā, vienīgā greznība — stikla ārduvis, caur kurām var redzēt gājējus uz ielas un automašīnas. Mani ved pa gaiteni, kam vienā pusē ir istabu durvis cita pie citas.

Ļoti mazs, bet vienvietīgs numurs ar logiem uz sētu. Zems skapis, šaura gulta, rakstāmgalds un krēsls. — Koferis bija nomests uz gultas, bet apkopēja uzlika uz skapja. Viņa ne reizi te nav gulējusi, tā sieviete. Viņa atbrauca no rīta, uznesa koferi, piezvanīja kādam un aizgāja. Pēc tam nav nemaz bijusi. — Kad viņa atbrauca? — Piecpadsmitajā no rīta. Ap kādiem astoņiem vai… Čemodānā ir pase, brūni zamša svārciņi un kaut kas avīzē ievīstīts ābola lielumā. «Avdejenko Alla Aleksandra meita, ukrainiete, sociālā izcelšanās no kalpotājiem, divdesmit sešus gadus veca, pase izdota Kijevā.» No pēdējās dzīves vietas Avdejenko izrakstījusies pirms sešiem mēnešiem. Tā ir Ustj-Alimska. Ja mani atmiņa neviļ, tad šī vēl topošā pilsēta atrodas kādas Angāras pieitekais ikrastā. Kā liecina otrs zīmogs, ap to pašu laiku Avdejenko beigusi strādāt Ustj-Alimskas rūdu bagātināšanas kombinātā. — Vai jums bagāžas glabātuves nav? — es jautāju. — Tur jau tā lieta, ka nav. No pases fotogrāfijas mani raugās bižaina meitene ar cieši sakniebtām lūpām. Saspiežot vīstokli, man šķiet, ka iekšā ir ledenes. Prāvas ledenes. Avīžu papīra muskulī atrodas cieši nosiets ādas maisiņš, bet tajā neizskatīgi akmens gabali. Tumši sarkani, nespodri, apmēram vienādas formas. Es vēl nezinu, kas tie par akmentiņiem, bet es zinu, ka suvenīram tik daudz vienādu līdzi nevedīs. Varbūt tomēr? — Noformēsim dokumentus par čemodāna saņemšanu… Jūs teicāt, ka viņa zvanīja? — Zvanīja un ilgi lika minēt, kas zvana… Vairāk gan neko nedzirdēju. Jā, viņa pierakstīja kaut ko uz lapiņas. — Varbūt adresi? — Varbūt telefona numuru, varbūt adresi. Es neredzēju. Pēc stundas es esmu atpakaļ «Feniksā» un tincinu atkal gan administratori, gan apkopēju. Ilgi. Pamatīgi. Jo tagad es zinu, ka maisiņā nav parasti akmentiņi, bet rubīni — ļoti reti dārgakmeņi. Neapstrādāti rubīni, kas jāslīpē, ko, kā man paskaidroja juvelieris, var izdarīt tikai rūpnīcā, nevis mājas kārtībā. DIEVS DEBESĪS PRIEKS VISIEM

8. nodaļa Stāvvietā pirms Lielvārdes stacijas ēkas virs vieglajām automašīnām un autobusiem plīvoja baltās kāzinieku lentas. Lai'kam kāzas bija kaut kur patālu un atbraukts pretī sagaidīt ciemiņus. Turpat ap mašīnām slaistījās arī daži puiši ar rozēm žakešu atlokos. No šī vilciena gan viņi neko nesagaidīja, jo šis bija tālsatiksminieks. — Atkal baltie karogi mastā, atkal viens padodas. — Zīmīgi piemiedza ar aci Zutim paburzīts tips, kas arī stāvēja vagona gaitenī un skatījās ārā pa logu. Pēc tam viņš žigli nozuda kupejā, it kā arī viņa brīvība tiktu apdraudēta. Atri tumsa. Aiz Lielvārdes vilciens ilgu laiku nekur nepieturēja un tikai drāzās uz priekšu. Drīz nevarēja saskatīt pat māju un koku kontūras, vienīgi elektrisko spuldžu dzeltenās virtenes >un punkti iezīmējās tumsā, un spoži apgaismotās pārbrauktuves ar balto ķieģeju pārmijnieku būdiņām it kā iznira virs ūdens, lai mirkli parādītos un atkal nozustu. Zutis pieklauvēja savas kupejas durvīm. Tur uzreiz apklusa čalas un atskanēja pieklājīgs: — Lūdzu! Sievietes jau glūnēja no migām. Zutim bija atstāts apakšējais sols, viņas pat bija uzklājušas viņam palagus. Tagad sešas acis ar smīniņu noraudzijās, kā viņš šajā harēmā iejutīsies. Zutis atsēdās uz savas gultas, it kā viņam vēl daudz kas būtu jāpārdomā. — Uguni nodzēst vai nevajag? — jautāja no augšējā plaukta ar mokām aizturētiem smiekliem. Zutis nospieda slēdzi, un kupejā iestājās tumsa kā piķa mucā, jo sievietes bija nolaidušas loga žalūzijas. — Barbars! — iespurdzās uz augšējā plaukta. Garā auguma dēļ Zutim bija solā grūti ielocīties. Un miegs nenāca. Viņš dzirdēja, ka uz pretējās apakšējās lāviņas ari nevar aizmigt. Būtu vīrietis, varētu par kaut ko parunāt, Zutis žēli nodomāja. Sieviešu sabiedrībā viņš nezināja, ko runāt, sieviešu sabiedrībā viņam mute bija ciet. Ar sievietēm Zutim neveicās. Laikam tādēļ, ka ikkatru kauju mīlas frontē viņš sāka ar pārliecību, ka uzvara ir neiespējama, un katrs zaudējums šo pārliecību tikai stiprināja. Viņš atgādināja hokejistu, kas gan izslido uz ledus, bet pa pretinieka vārtiem neuzdrošinās mest, jo ir pārliecināts, ka netrāpīs. Un jau no paša spēles sākuma cer vienīgi uz bezrezultāta neizšķirtu. Pat tante Agata, kas zināja no galvas septiņdesmit mērču receptes un bija beigusi franču liceju, nesaprata, kas par vainu. Vilbertiņam visu enerģiju paņem darīšanas, viņa beidzot nosprieda, lai pie šis problēmas vairāk nevajadzētu atgriezties. Un tomēr viņa par to atkal un atkal domāja, jo Zutis bija tikpat ka viņas bērns. Viņš pie viņas dzīvoja jau pirms mazgadīgo kolonijas, kad viņa grūti saslima, un atgriezās pēc kolonijas. Viņa nesa viņam uz cietumu paciņas, viņa bija visa viņa īpašuma pārvaldītāja un pilnvarotā. Viņa apraudāja viņa iekrišanu cietumā, uzskatīja to par nepamatotu, jo noziegums viņai saistījās tikai ar jēdzieniem «zādzība» un «varmācība». Kāpēc Vilbertam neveicas pie sievietēm? — tante Agata nevarēja un nevarēja pārliecinoši atbildēt uz šo jautājumu. Puišeļa gados un tā līdz divdesmit pieci viņu pārlieku kautrīgu varēja darīt neglītā seja; bet kurš vīrietis tad neglītuma deļ paliek neapprecēts? Citas taisni saka, ka viņām skaisti vīrieši nepatīk. Visas jau neliekuļo. Pat uz Vilberta naudu neviena nemetās. Pēc tam Agata gan iedomājās, ka par Vilberta naudu zina tikai viņa. Un tomēr… Ģērbjas dārgi, nav nekāds knauzers un brauc ar savu autiņu. Zutim sievietes nebija vienaldzīgas, gluži otrādi, viņam skauda Viljama Irēna un Caunas jauniņā sirdsdāma Minga, ar kuru Cauna dzīvoja tā kā pa pusei kopā uz kaut kādiem savstarpējās vienošanās pamatiem. Daždien Zutis bija greizsirdīgs vai uz katru vīrieti, kas gāja pa ielu ar sievieti zem rokas, viņš pat

saņēma drosmi un nolēma vientuļās gājējas uzrunāt, bet katrreiz šī drosme saplaka, pirms viņš to bija izdarījis, jo viņš jau it kā dzirdēja atbildi: «Vispirms iemetiet aci spogulī! Pēc kādas sugas mērkaķa jūs izskatāties!» Tikai pie novazātajām pusprofesionālēm viņa kautrība zuda, bet tās jau arī nebija nekādas sievietes. Tām trūka gandrīz visu to īpašību, ko vīrieši meklē sievietēs, kuras grib paturēt sev. Un bez visa pārējā — viņam pat nebija kur ar sievietēm sapazīiies, izņemot ielu vai restorānu. Uz ielas viņš bija par kautrīgu, bet restorānā nedaudzās «liekās» dāmas apvāca izskatīgākie un dejotmācētāji, turpretī Zutis, kas uz rakstītā vārda pamatiem bija izvērties par augstvērtīgu sieviešu psiholoģijas pazinēju, vienmēr palika tukšiniekos. Viņam pie sievietēm neveicās akurāt lāpāt kā lielajiem prātniekiem Kantam, Sopenbaucram, Nīčem un Francim Bekonam. Rītā Zuti atkal no kupejas padzina un vēl pieteica, ka tik ātri viņš atpakaļ ielaists netikšot, tāpēc viņš uzskatīja par prātīgāku aiziet uz restorānu, nevis nīkt koridorā pie loga. Galu galā vilciens drīz svinēs savu simt piecdesmit gadu jubileju, un tāpēc katrs jau pa logu ir izskatījies diezgan. Restorāns bija patukšs. Zutis apsēdās krēslā un sāka ķerstīt pa galdu promslīdošo ēdienkarti. Te neviens nekur nesteidzās, visiem bija laika diezgan. Viesmīlim arī. Pēc pusstundas viņš pienāca pateikt, ka ēdienkarte ir ēdienkarte, bet dzīves īstenība ir dzīves īstenība. — Bifšteka ar olu nav, bifšteka ar sīpoliem arī nav, — viesmīlis skaitīja savus rīta pātarus, kas patiesībā bija gandrīz vakara pātaru atkārtojums. — Befstrogonova nav, olu ar šķiņķi nav, ir cīsiņi ar skābiem kāpostiem. Neskatieties ēdienkārtē, ēdienkartē cīsiņi rakstīti nav! Brīdī, kad Zutis jau bija akceptējis viesmīļa vēlēšanos atnest viņam cīsiņus ar kāpostiem un alu un viesmīlis jau cirta ciet rēķinu grāmatiņu, aiz muguras atskanēja spirgta balss: — Man visu to pašu! — Klausos! — Viesmīlis cēli aizslīdēja pēc pasūtītā, bet atgriezās tikai ar alu un daudzsološu piebildi, ka cīsiņi tomēr nav pavāra fantāzijas auglis, ka cīsiņi tomēr būs. Tā bija sieviete, kas gulēja uz apakšējā sola. Viņai bija dārgs krimplena kostīms un sasarkuši vaigi. — Vai jūs kafiju nepasūtījāt? — viņa vaicāja. — Nē-c. — Zutim nu atkal reiz mute bija ciet. — Salejiet alu! Zutis lēja uzmanīgi, lai nekādā gadījumā nepārlietu pāri, bet tas viņam izdevās tikai daļēji. — Ir gan negals vīrietim, kad vienā kupejā tik daudz sieviešu! Viņai varēja dot ap trīsdesmit pieci un saukt par vidēji izskatīgu. Kupejā tikmēr norisa lielā pārkravāšanās. Zobgale no augšējā plaukta — viņa brauca mājās no atpūtas nama — tomēr atrada laiku pasacīt: — Es visu nakti par viņu sapņoju, bet šī aiziet uz restorānu un pievāc puisi kā ābolīti! — Domā nu labāk par savu lauvu! — teica otra. Viņas bija draudzenes. Nākošajā stacijā viņas izkāpa. Zutis, kas atkal stāvēja koridorā pie loga, saņēma dūšu un, iegājis atpakaf kupejā, uzprasīja: — Vai jūs tālu braucat? — Uz Moldāviju. Bet jūs? — Es? — Jūs. — Es arī! Kāpēc viņš nevarētu braukt uz Moldāviju? Tur esot lēti augli. Viņš gan bija domājis laist uz Sibīriju un tad sākt mest līkumus, pēdas jaukdams; bet kāpēc nevarētu būt šāds Moldāvijas starpfinišs? Cik ilgs laiks paies, līdz Cauna ar Ārgali iekritīs? Gads, divi? Zutis bija ieinteresēts, lai iekrišana pēc iespējas atkāptos uz tālāku laiku, jo līdz ar to viņš pats būtu tālāk no izmeklētāja acīm un vismaz par galveno vainīgo viņu tiesā neiztaisītu.

— Ko jūs Moldāvijā darīsiet? — Es braucu pieredzes apmaiņā, — viņa teica. — Gribu redzēt, kā viņi panāk tik lielu dzīvsvara pieaugumu, nobarojot te]us kūtīs. Bet jūs? — Es tāpat vien… Izklaidēties… — Nav labi sievu atstāt mājās vienu… — Nē, nē, — Zutis ļoti steidzīgi sacīja. — Es neesmu precējies. Bērnu arī man nav. — Ja nu tomēr… Mani sauc par Ernu. — Es taču neesmu precējies! Vilberts!

9. nodaļa Kolhoza priekšsēdētājs bija īgns. Viņš šim subjektam cauri redzēja, šim garajam tizlenim, kas te mēģināja spēlēt tciāteri. Kolhoza priekšsēdētājam jau bija skaidrs, kā beigsies Ernas Beinarovičas laulības, šitas tips viņu apkrāmēs un aizlaidīsies. Bet kolhoza priekšsēdētājs nekur nevarēja likties, viņš bija kā dāvanu veikalā, kur labas preces mēdz sasaiņot kopā ar nekur nederīgām un pārsiet krustām ar rozā lentīti. Sis tips bija tāds, kādus viņš vislabprātāk mestu ārā no kabineta un vel nolidinātu lejā pa kāpnēm, bet ārā, grāmatvežu istabā, sarunas rezultātus gaidīja Erna Beinaroviča — tīrs zelta gabaliņš. Zelta gabaliņš bija rajona labākā teļkope, kura apmātības brīdī Moldāvijā salaulājusies ar šo blēdi, kas. nu ieradies savaķīt viņas mantu. Bet priekšsēdētājs nešaubījās, ka zelta gabaliņš pie šī blēža vēl kādu laiku turēsies cieši jo cieši, tāpēc visprātīgākais tomēr bija šo tipu pagaidām kolhozā pieņemt. — Jūsu darba grāmatiņa? — priekšsēdētājs bargi noprasīja, lai parādītu šim bandītam, ka vienīgo vientiesīti viņš ir apprecējis un vairāk vientiešu šajā kolhozā neatrast. — Man nav darba grāmatiņas, — bandīts sērīgi teica. Neviens no ierakstiem nesaderējās ar viņa nākotnes nodomiem, tāpēc nebija jēgas ar grāmatiņu plātīties. 257 — Kur jūs strādājāt? 17 — 4233 — Moldāvijā …. Krāvu stikla burkas. — Bez darba grāmatiņas! — Man ir izziņa. — Bandīts nolika uz rakstāmgalda glītu, apdrukātu veidlapu un piedevām izstāstīja traģisku notikumu, kura rezultātā gājušas bojā vairākas sešstāvu mājas kopā ar viņa darba grāmatiņu. — Taškentas zemestrīcē? — priekšsēdētājs indīgi jautāja. — Pirms pusgada jūs vēl esat bijis pierakstīts Rīgā, — pašķirstījis pasi, viņš piebilda. — Bet Rīgā es nestrādāju. Es braucu uz Vidusāziju ģeoloģiskajās ekspedīcijās. Uz līguma. Mēs meklējām naftu. — Kāpēc jūs precoties pārgājāt sievas uzvārdā? — Es vienmēr, zināt, esmu gribējis tikt no sava uzvārda vaļā. Zutis! Nu, kas tas par uzvārdu! Beinarovičs — pavisam cita skaņa! — Nu, tad izvēlieties, vai iesiet uz lauka vai celtnieku brigādē! — Labāk uz celtnieku. — Reiz labošanas darbu kolonijā Zutis bija pusgadu strādājis par namdari. Ernai tas būs smags trieciens, kad viņa reiz vakarā neatradīs mājās ne vīru, ne mantas, — priekšsēdētājs bija gatavs derēt, ka uz to ilgi nevajadzēs gaidīt. Taču pagāja pusgads, un par Zuti neviens nesūdzējās. Priekšsēdētājs par viņu aizmirsa, un tad par šī subjekta eksistenci tam atgādināja pavisam neparastā veidā. — Tas tips par baltu velti apkurina savas lecektis, — priekšsēdētāju informēja. — Viņš ir uztaisījis tādu kasti ar melnu iekšpusi, lai pievelk saules starus un silda ūdeni. Mehāniķis pēc tam stāstīja, kā tajā kastē cirkulē ūdens, kā sasilušais sastājas augšā un aizplūst pa caurulēm uz lecektīm un aizplūdušā vietā satek aukstais, un kā šis noslēgtais cirkulācijas cikls, kas atkārtojas bezgalīgi daudz reižu, silda lecektīs zemi, un cik agri tāpēc Ernai bijuši redīsi, ko vest pārdot uz rajona centru restorānam. Un ka vecajā mājas sakņu pagrabā, kuru vairs nelieto, tas tips izaudzējis šampinjonus. — Tagad viņš gādā materiālus siltumnīcai, — mehāniķis nobeidza savu stāstījumu. — Likums atļauj divdesmit piecus kvadrātmetrus, tāpēc viņš būvēšot trijos sāvos, lai tiek pie septiņdesmit un tomēr nevar piesieties.

— Vai viņam būvbrigādē arī atliek laiks strādāt? — Neviens nesūdzas . .. Siltumnīca dzīvoja tikai projektā, jo Erna bija pret un varēja paredzēt, ka viņa uzvarēs. Ja Zutis vēl nepadevās, tad tikai tādēļ, ka viņam bija sāpīgi pārnest pusratā likuma apiešanas iespēju, ko viņš pa vakariem bija izkūkojis. Likumi viņam galvenokārt pastāvēja tādēļ, lai mēģinātu tiem pa maliņu tikt garām. 17' Viņš reizēm iztēlojās gaidāmo tiesas procesu un piesēdētāju pārsteigtās sejas — galvenais vaininieks, kas sarausis daudzus tūkstošus, izrādās daudz godīgāks par citiem, jo labprātīgi atteicies no nozieguma turpināšanas. Vienīgi nauda… Jā, nauda… Un tad viņš nolēma izspēlēt pēdējo trumpi. Protams, tik daudz naudas, cik viņš par uzvalkiem bija nopelnījis, viņam vairs nebija. Bet skaidrā vēl bija tūkstoši divdesmit. Viņš tos izvilks no slēptuves un nodos valsts fondā. Tas tiesā viņam būs lielākais attaisnojums, viņš izskatīsies svēts. Ja viņš apgalvos, ka tā ir visa nauda, ko nopelnījis, tad viņam ticēs. Un pēc tam, kad viņš būs nodevis naudu, viņš uzrakstīs Vieglās rūpniecības ministrijai anonīmu vēstuli, kurā prasīs pielīdzināt materiāla patēriņa normas «Modē» normām citos uzņēmumos. Tas 259 viņam būs otrs trumpis. Viņš varēs tiesā teikt, ka visu jau domājis esam nokārtot^ bet, ja normas tiešām pielīdzinās, tad Caunas unĀrgaļa uzņēmums apstāsies pats no sevis un tiesas nemaz nebūs. Protams, labāk būtu aizsūtīt vispirms vēstuli, jo gadījumā, ja normas pielīdzina un tiesas nav, nav nekādas jēgas atdot valstij naudu, taču tas bija zināms risks, un riskēt Zutim negribējās nemaz. Reiz, meklēdams bufetē aproču pogas, Zutis atrada stipri izbalējušu, mušu apķēzītu vīrieša fotogrāfiju. Tās otrā puse glabāja dzeltenas līmes paliekas un rindiņas kaligrāfiskā rokrakstā «Par mūžīgu piemiņu Ernai Arvīds F.». No bildes skatījās traki nopietns vīrs cieši sakniebtām lūpām. Galvā viņam bija žokejcepure, un fotogrāfija Zutim likās kaut kur redzēta. — Tas man bija tāds vēstu]u kavalieris, — Erna garāmejot piezīmēja. — Viņš rakstīja trakoti smukas vēstules. — No kaimiņu mājas, vai? — Nē, viņš iedevis draugam pamācīties braukt ar traktoru, iznākusi avārija, un viņam piespriesti četri gadi… Tas atkal bija notikums, par kuru Zutis it kā bija dzirdējis, taču neko precīzāk atcerēties nevarēja. Laiks, kad viņš piepalīdzēja Džongam labošanas darbu kolonijas bibliotēkā ar padomu vēstuļu rakstīšanā, gaisa tālā pagātnē. — Ja viņš te ložņās gar māju, es viņu nozilināšu ar visu traktoru! — Uja, trakais! — Patiesībā Vilberta draudi Ernai gāja pie sirds.

VILJAMA ĀRGAĻA BIOGRĀFIJA …

18. nodaļa Dienas mainījās, neziņa palika. Reiz, ejot uz māju, Viljamam pabrauca garām milicijas furgoniņš, mirkšķinot zilu spuldzi uz jumta. Viljamam bija uzreiz skaidrs, uz kurieni tas brauc, viņš pat sajuta tādu kā atvieglojumu, ka neziņa reiz beigsies. Viņš iegāja produktu veikalā un par visu naudu sapirka konservus un desas. Bet furgoniņš bija steidzies kaut kur citur. Pēc nedēļas viņš paņēma atpakaļ no saimnieces aploksni ar uzrakstu «Dēlam», jo vajadzēja maksāt meistariem, kas mūrēja viņa pilij sienas. Samaksājis viņš pavēlēja darbus pārtraukt, jo nākošreiz jau vairs nebūs ar ko mūrniekiem maksāt. Miliči viņam deva laiku, tāpēc viņš sāka apdomāt, kā lai kaut ko saglabā no iegādātā. Vispirms viņš aizvilka māti pie notāra un uzdāvināja viņai aizsākto māju, pēc tam gribēja pārvest pie mātes arī jaunās mēbeles, bet, iedomājies, ka miliči tad urķēsies, kur palikusi sazagtā nauda, aizurķēsies līdz mājai un kaut kādu pāris krēslu dēļ konfiscēs to arī. Tad piezvanīja Alberts un teica: — Zutis jau ir cietumā! Viljamam šķita, ka Alberta balss ir priecīga. — Ko lai mēs darām? — Neko. Katrs pats ir savas laimes kalējs, ja nemāk izkalt, iznāk čiks. — Tu it kā priecājies. — Protams, ka priecājos. Ja Zutis ir cietumā, tad ir skaidrs — viņš tur muti un mūsu ādas paliek bez caurumiem. Es jau teicu, ka viņš turēs muti! — Lai dievs dotu! — Atbrauc pie mums vakariņās, es tūlīt sākšu cept meža cūkas kotletes. Minga arī lūdz. — Jā, tas atkal bija dzīvespriecīgais Alberts. — Minga tev padziedās, mēs nopirkām elektriskās ērģeles. Mingai bija šaura, meitenīga sejiņa, gari, taisni sukāti mati un trūka apaļumu visur tur, kur parasti tie sievietēm mēdz būt. Viņa svēra labi ja divus pudus, staigāja karmīnsarkanās vai sniegbaltās biksēs ar platiem galiem — tās toreiz nāca modē — un pēc dzīvesveida atgādināja hipodroma rikšotāju, kam palaimējies izsviest no ratiņiem žokeju un kas nu, neparastā viegluma mudināts, aulekšo citiem zirgiem pa priekšu vai, nosprucis no celiņiem, izmet kādu līkumu pa zālāju. Viņa bija jauna, bet nebija skaistule, viņa vienmēr bija gribējusi būt sabiedrības uzmanības centrā, tādēļ bija izstrādājusi vienu otru ļoti lielu muļķību, bet ar to spējusi piesaistīt apkārtējās publikas interesi tī.kai uz dažām dienām. Tas viņai sevišķi sāpēja. Tad viņas baltās bikses — ak dievs, kādus upurus viņa nenesa, lai tiktu pie šīm biksēm, jo arī naudīga viņa nebija! — tad viņas baltās bikses pamanīja Alberts Cauna. Sirms, allaž omulīgs vīrietis un jauna meitene Mingai šķita pietiekami šarmanta kombinācija, lai viņa sāktu šo romānu. Bez tam dumpojas senči un dzina vai nu mācīties, vai strādāt. Dumpja apspiešanas nolūkos Minga bija pametusi dzimtas kvadrātmetrus un gulēja pie draudzenēm, kas nebija ne patīkami, ne ērti. Pēkšņā iespēja kļūt par mājasmāti viņu pārsteidza nesagatavotu, taču, apskatījusi Alberta lielo zāli — tā un vēl viena maza istabiņa bija tikusi Caunam pēc namsaimnieka dzīvokļa sadalīšanas —, viņa izšķīrās par šo soli un būtu ar Albertu pat apprecējusies, ja tas neizskatītos bezgala nemoderni. Alberts Cauna savā mūžā bija pieredzējis tik daudz mīlestības dēku, ka vairs necerēja neko jaunu sievietēs ieraudzīt. Viņš pastiepa roku, lai Mingu noplūktu kā plūmi, un bija pārsteigts, ka tas viņam neizdevās. Tad atcerējās gadu starpību un ka viņai tomēr ir kāds sakars ar mākslu, kamēr viņam visu dzīvi jāsamierinās tikai ar artikulu šķirošanu. Ar citām sievietēm Alberta dzīve bija noritējusi gandrīz vai priekšrakstu kārtībā — restorāns, veikalu kāšana, izbraukums uz Palangu, vasara Jūrmalā, viesības pie smagi krautiem galdiem paziņu ģimenēs, pastarpām kāda teātra izrāde un sentimentāla ārzemju filma. Minga viņa dzīvē ienesa haosu. Viņš gan ar prātu, gan instinktiem juta, ka lielākā daļa no tās dzīves, ko viņa piedāvā, ir butaforiska, taču

viņš labprāt ļāvās straumei, jo tik košus krastus ar citu sievieti vairs necerēja ieraudzīt. Alberta mājā parādījās garkājaini, pinkaini subjekti ar šķidrām bārdelēm un tādām pašām garkājainām meičām, kuras turpat uz paklāja dzejoļu skaitīšanas laikā skūpstīja, — Minga bija pavēlējusi aizbīdīt kaktā galdu, sanesusi vienuviet visus dzīvokļa tepiķus un segas, ar putekļsūcēju iztīrījusi un tagad vidū servēja pēcpusdienas tēju, kam viesi apkārt saklupa kā kurais. Nāca fanātiski fotogrāfi rādīt savas mākslas fotogrāfijas un gleznotāji, kas zirgu uzzīmēt gan nemācēja, toties krāsās teicās protot izpaust vissmalkākās jūtu nianses. Nāca jaunie dzejnieki, kurus viegli bija pierunāt lasīt savus dzejoļus, taču gandrīz neiespējami panākt, lai lasīšanu viņi pārtrauc. Nāca vēlu pēc izrādēm jauniņie aktieri, kas vēl sapņoja par lomām, kur būs jānorunā vismaz trīs teikumi. Jaunie nāca uz šejieni, jo šeit viņus godināja, šeit, mazajā sabiedrībā, viņi kļuva par tiem, par ko vēlējās kļūt visas lielās sabiedrības acīs. Jaunajiem cilvēkiem nebija naudas, jo lielā sabiedrība par viņu darbiem vēl nebija ieinteresējusies, tāpēc Minga redzēja savu misiju viņu akūtāko nepieciešamību apmierināšanā. Tā kā viņa to darīja ar Alberta naudu, tad viņai tas nenācās grūti. Alberts izdevumus uztvēra kā pašus par sevi saprotamus — ja viņš gribēja šādu vakarēšanu turpināt, tad bija jāmaksā. Galu galā tas viņam bija interesantāk par teātri; un vai tad par teātra biļetēm nav jāmaksā? Ja viņš Mingai neļaus saimniekot tā, kā viņa grib, Minga aizbēgs. Un ko viņš dabūs vietā? Kādu sievieti, kas viņu vedīs uz restorānu, kur īgni tipi rij apdegušas šniceles? Un vai tai sievietei būs divdesmit gadu kā Mingai? Labi, Minga viņu dīda. Trakais ģenerālis ir sev dabūjis vienu seržantu un to dīda. Matus apgriezt tā, lai izskatās pēc Gabēna, bārdu apcirpt šitā, lai izskatās pēc Hemingveja. Deniņus pomadēt, lai mirdz sirmums. Pie durvīm zvana, nāc nostājies te un stāvi taisnāk! Mingas draugi nebija diezin kādi tikumības trieciennieki, viņi novērtēja vīra vecumu un centās iemantot Mingas labvēlību — Albertam pat šķita, ka dažiem no viņiem šī labvēlība jau kādreiz ir piederējusi, — taču Minga turēja distanci, lai gan vārdos slavēja vaļīgumu, kā prasīja jaunbohēmiešu mode. Pavisam drīz Albertam šis dārgais teatrālisms pat iepatikās, viņš iejutās savā lomā un spēlēja to līdzi. Viņam notiekošais sāka atgādināt rotaļu, kad daudzi cilvēki, saķērušies rokās, pa apli drāž apkārt zālei, kad citam no cita pielīp jautrība. Viņam lipa jaunība. — Bet ko es varu zaudēt? — jaunais Alberts uzbrēca vecajam aprēķinātājam Albertam, kas viņā tomēr vēl kaut kur dziļi sēdēja. Viduslaikos Rietumeiropā galmu balles izputināja ne tikai sīkas hercogistes, bet veselas ķēniņvalstis, kuru valdnieki bijuši sisti uz greznību un ārišķību, tāpēc nav ko brīnīties, ja šodien balles izputina kaut kādu tur veikalvedi. Atšķirībā no viduslaiku augstdzimušajām personām Alberts Cauna nevarēja palielināt savus ienākumus ar loteriju organizēšanu, naudas pārkaišami vai nodokļu paaugstināšanu, taču gluži bez cerības viņš nebija — Viljams Ārgalis viņam ir parādā piecus tūkstošus rubļu. Un Alberts āva kājas. Par spīti krāšņajam pavasara laikam, Viljama seja šķita apmākusies. Viljams bija bezgala pārsteigts, ka atradies cilvēks, kurš domā, ka viņam ir nauda. Alberts ieteica pārdot būvi, bet Viljams tai bija pieķēries» savā vientiesībā viņš cerēja nākošajā ziemā iekrāt materiāliem un vasarā saviem spēkiem celtniecību kādu gabalu padzīt uz priekšu, sienas jau bija augšā un jumts virs galvas. — Tas viss ir skaisti. — Alberts kļuva dusmīgs. — Bet man vajag savu naudu! — Dzīvoklis deviņdesmit… Puika atnāk un izdīc ap divdesmit… Uz rokas jau es divsimt piecdesmit nesaņemu. Atvilkumi! — Man tas viss ir pie vienas vietas, man vajag manu naudu! — Es tev varu pa vakariem uzšūt kādu uzvalku… Kaut vai par velti! — Idiot, naudu man vajag! Vismaz kādu tūkstoti sākumā!

— Krāsaino televizoru arī nevar pārdot, puika nāk skatīties … Alberts noskaities paknakšķināja zobu5 un aizskrēja. Tovakar aizskrēja. Bet nākošā dienā zvanīja Viljamam un atkal pieprasīja savu naudu. Beidzot izspieda solījumu, ka Viljams padomās. Lai gan nekāda domāšana nebija vajadzīga — vienīgais, ko Viljams varēja pārdot, lai atdotu parādu, bija nepabeigtā māja. Varbūt viņš var pārdot tikai augšējo stāvu? Albertam tur nav nekāda daļa, taču nauda viņam ir vajadzīga, jo krājkasē palikuši pāris simti, ar kuriem Minga ātri tiks galā. Viņa pieradusi, ka Albertam nauda vienmēr atrodas, tāpēc par naudu nelauza galvu, un Alberta piebildes par taupību ir vējā kaisīta sēkla. Cik ilgi viņai pietiks ar pieciem tūkstošiem? Gadu? Tas tomēr būs interesants gads! Un pēc tam? Aizbēgs? Varbūt. Un tomēr nauda nav tā, kas Mingu saista pie manis, Alberts pacilāts nodomāja, un lielā mērā viņam bija taisnība. Diezin vai viņai būtu grūti šķirties no paša Alberta, bet no atmosfēras, kuru pati bija radījusi, no mājasmātes goda, no Alberta, kas >ar saviem sirmajiem deniņiem šai atmosfērai piešķīra pikantumu un nosvērtību, — no visa tā kopā viņai šķirties būtu grūti, viņa bez visa tā justos kaila un nosalusi. Viljams saprata, ka nauda Caunain jāatdod, saprata, ka to iegūt var, tikai pārdodot māju, un tomēr vilcinājās, gaidīdams brīnumus. Šī māja viņam bija vairāk, nekā domāja Alberts, šī māja Viljama iztēlē jau sen bija gatava pils, kurā viņš ieved Beatu. Kurā Beata atgriežas pie viņa. Kur viņa nāks, pat ja sevišķi to nevēlēsies darīt, jo pirmais uz māju atnāks puika. Bet puika atnāks, to viņš zināja droši. Puika jau šodien meklē lielāku brīvību, pēc gada brīvības alkas būs dubultojušās. Pie mātes viņš guļ uz dīvāniņa priekšistabā, pie Viljama viņš dabūs divas istabas ar atsevišķu ieeju, kur var nākt mājās gan vēlu vakarā, gan agri no rīta. Pēc gada viņam jau būs sava draudzene, citi septiņpadsmit gadu vecumā pat apprecas. Bet Beata puiku vienu neatstās. Un pareizi darīs. Kad visa ģimene .atkal būs kopā, tad varēs puikas brīvību mazliet iegrožot, un par sliktu viņam tas nenāks. Taču visi tie paliks tikai sapņi, ja ir jāpārdod māja. Sajās pāris dienās, ko viņš Caunam bija izlūdzies apdomai, Viljams pārcilāja prātā dažādus plānus. Būvēs siltumnīcu, stādīs sīpolus, lai pelnītu uz lokiem, audzēs nūtrijas — plānu bija daudz, tikai to realizēšana prasīja vairākus gadus, bet Caunam naudu vajadzēja tūlīt. Viljams baidījās sev atzīties, bet domas par naudu vienmēr sastapās ar citām domām par uzņēmuma atjaunošanu. Divos mēnešos būtu atdots parāds Albertam — un vēl pēc diviem gatava būtu māja, kuru pretējā gadījumā velns zina kad izdosies pabeigt un velns zina vai vispār izdosies pabeigt. Cauna noraidoši purināja galvu. Viņš nebija pret naudu, bet bija pret karstu og]u grābšanu. Vislabprātāk viņš būtu saņēmis parādu un lēniņām kātojis atpakaļ pie Mingas, bet nu viņam vajadzēja dzīt Zutim pēdas, uzzināt, kad bijusi vai būs tiesa un ko Zutis tur runājis. Taču Alberts negribēja Viljamu apbēdināt, viņš nojauta, ka Viljams savai mājai ir pieaudzis kā piepe. Alberts gāja meklēt Zuti, lai pierādītu Viljamam, ka mājas pārdošana viņam ir vienīgā izeja. — No cietuma viņu izlaida pierādījumu trūkuma dēļ, — tante Agata Albertam stāstīja par audžudēlu. — Viņš ir gudrs. Agata cienāja Caunu ar pašgrauzdētu gardu cigoriņu kafiju un sūdzējās, ka viņai jau par grūtu griezt dzirnaviņas. — Tikai pāris stundu pabija mājā un atkal projām. Teica, ka laidīs tālu … — Un no tā laika nav nekādas ziņas? — Ir. Zvana pa telefonu. Esot aukstums, un apkārt lāči klejojot, bet peļņa laba. Tā nu es te sargāju to mantu. Kad staigā garām, uznāc iedzert kafiju! Agatas paustie jaunumi Caunu pārsteidza un vienlaikus arī nomierināja, lai nu tā vai citādi, bet Zutis ir projām — un miliči palikuši ar garu degunu. Taču līdz ar Zuti bija zudušas iespējas uzvalkus sadiegt, slepenais cehs bija vadītāja trūkuma dēļ pats no sevis likvidējies un arī inventārs gājis bojā. Ne Albertam, ne Viljamam nebija naudas jauna dibināšanai, tādēļ visam tam nu reiz varēja pārvilkt galīgu krustu.

Pirms šī ziņa tika aiznesta Viljamam, Alberts atcerējās senu sarunu ar Zuti. Zutis sūdzējās par žakešu skroderu trūkumu, bikšu šuvējas viņš esot savācis. Tādas, kam bērnu dēļ jāsēž mājā, netrūkstot. Vai tas nenozīmēja, ka ceha vispār nav bijis, bet Zutim savos dzīvokļos strādājuši atsevišķi privātskroderi? Vai nu tā ir bijis, vai nav bijis, bet tādus privātskroderus Cauna arī var savākt. Cik daļu Caunam pienāktos? Divas trešdaļas. Tas jau ir kapitāls. Pat ja Viljams orientējas tikai uz dažu mēnešu darbu, arī tad tas ir kapitāls. Viņi ar Mingu dosies ārzemju ceļojumā, lai iepazītos ar visu mākslu tempļiem Parīzi un Romu. Albertu visvairāk iepriecināja fakts, ka viņiem oficiāli būs jāapprecas, lai varētu kopā ceļot. — Es ar vienu cilvēku aprunājos, — Alberts Cauna pēc nedēļas teica Viljamam Argalim. — Viņš visu nokārtos, bet prasa trešo daļu. — Tad pareizi iznā! k: man viena, tev viena un viņam viena. — Man ienāca prātā tāda doma … Vajadzēs aprunāties ar Saismaku Vilīti. Jūs to lieko desmitu varētu iekrāmēt viņa mašīnā, viņš aizvestu uz māju, pārkrāmētu savā, un mēs pēc tam ar viņu satiktos. — Tu domā mūsu pikapa šoferi? — Man liekas, ka viņš ir savs puika, es viņu pazīstu jau no bērna kājas. Vilītim sacīja, ka var uzrasties sīks «fenders» un par katru reizi viņam maksās divdesmitpiecnieku. Viņš uzķērās uzreiz. Mazā honorāra dēļ. Ja viņam būtu piedāvāts simts, viņš droši vien atteiktos. Un naudu viņam vajadzēja, viņš jau bija noskatījis saplacinātu žiguli, un viņa moskviču bija noskatījis kāds no laukiem. Džongam Viljams konstatēja absolūtu emociju trūkumu. Džongs neprasīja paskaidrot sīkāk neko, viņš tikai noteica: — Labs ir! LEITNANT DOBEN, IENĀCIET PIE MANIS! …

8. nodaļa Šoreiz es negaidu, kamēr telefona klausulē atskanēs: «Leitnant Doben, ienāciet pie manis!» Es piesakos pats un .tūlīt 'tieku pieņemts. Šefs ir saģērbies uz iešanu, mētelis jau mugurā, dzeltenie cimdi uzvilkti, tikai platmali viņš vēl tur. rokā. — Ugunsgrēks? Es izliekos ironiju nemanām un stāstu ne tik daudz par Allu Avdejenko kā par akmeņiem ādas maisiņā. Uzskatāmības labad es maisiņu pasniedzu pulkvedim. Viņš to pasvārsta rokā, tad atliek skapi platmali un novelk mēteli. — Piesēdiet, Doben … Viņš jau ir pusceļā uz rakstāmgaldu, kad atceras, ka etvija aizmirsta mēteļa kabatā. Sadabūjis to, viņš ierūmējas savā krēslā. Akmeņi no maisiņa izbirst, klaudzēdami pret galda pulēto virsmu. — Cik te ir? — Četrpadsmit. — Dokumentācija par saņemšanu sastādīta? — Protams. Spurainā ūsa uz virslūpas tiek pastiepta uz priekšu, Šefs it kā gatavojas svilpot. Tādu grimasi es viņa sejā redzu pirmoreiz. — Vai jums nebūs iebildumi, ja es aizsmēķēšu? — Roka jau stiepjas pēc etvijas un tūlīt ņems ārā melno, cieši satīto smēķi. Ko viņš darītu, ja es teiktu, ka man ir iebildumi? Velns rausta aiz mēles, bet es varonīgi kārdinājumu pārvaru. Virs Šefa galvas kā nimbs apstājas dūmu gredzens. — Es no šādiem akmeņiem neko nesaprotu. — Šefs pa vienam met tos atpakaļ maisiņā. — Tie ir ļoti dārgi akmentiņi. — Cik dārgi? — Juvelieris pat nevarēja pateikt, cik dārgi. — Kāpēc mums vajadzīgs eksperts, kas neorientējas savā branžā? Jautājumā, par ko viņam tiek maksāta alga. — Es domāju, ka juvelieri šoreiz nevar vainot. Juvelieris, šķiet, ir speciālists, kas pārzina, var noteikt un novērtēt juvelierizstrādājumus, bet šajā gadījumā līdz briljantam vēl tālu. — Pirms mirkļa jūs teicāt — rubīns. — Es zinu, ka noslīpētu dimantu sauc par briljantu, bet es nezinu, kā sauc noslīpētu rubīnu. Varbūt arī par.briljantu? — Ja es to nezinu, tā vēl nav traģēdija. Ja jūs nezināt, arī nav traģēdija. Bet, ja nezina eksperts, tad… Vismaz aptuveni viņam jāzina! — Aptuveni šis maisiņš ārzemēs maksātu daudzus desmitus tūkstošus. Atkarībā no tirgus konjunktūras, inflācijas termometra un tā tālāk. — Kādus tūkstošus? Dolārus? Frankus? Markas? Piastrus? Runājiet konkrēti! — Dolārus. Es sapratu, ka viņš runā par dolāriem. — Paklausieties, Doben! Ir jāuzzina, cik šī manta var maksāt pie mums! — To man neviens nepateiks. Neslīpēti šie akmeņi nav lietojami, bet noslīpēt tos nevar. Padomju Savienībā privātpersona nevar. Vienīgi ārzemēs. Droši vien tūlīt aiz robežas cena aug desmitiem reižu. — Kāpēc šie akmentiņi atceļoja tieši uz Rīgu? Vai ne tāpēc, ka Rīga ir ostas pilsēta un tur ik

dienas dučiem stāv ārzemju kuģu? — Ārzemnieki tagad klīst visur. — Ārzemniekiem ir tikai kabatas, kuģiem ir tilpcnes. Tūristi ik pēc pāris nedējām neatgriežas, kuģi gan. Piemēram, somu un islandiešu pēc oglēm. Es gaidu, ka viņš piecelsies un sāks staigāt pa kabinetu, jo man šķiet, ka intensīva domāšana vienmēr ir saistīta ar staigāšanu. Bet Šefs tikai sēž un smēķē. — Vai man jāmeklē arī Alla Avdejenko, vai ar to nodarbosies kāds cits? — Uzziniet, varbūt viņa ir slimnīcā, varbūt viņu aizturējuši citas Iekšlietu nodaļas darbinieki. Alla Avdejenko uz laiku ir aizēnojusi Tamāru Lakomovu un to sievieti, kas gāja bojā pie simt trīsdesmit devītā nama. No sava kabineta mēģinu sazināties ar UstjAlimsku. Gaidiet, man saka no neaizsniedzamas tālienes. Balss šķiet smalciņa, smalcina. Es prātoju, ko nozīmē rūdu bagātināšanas kombināts, ko tur dara. Laikam atsijā nevērtīgākos iežus. Es zinu, ka zeltu atrod blakus sudrabam un vizlai, bet minerāli pa vienam vien nav gandrīz nekad. Beidzot nospriežu, ka nav mans uzdevums noskaidrot, kā Avdejenko tikusi pie akmentiņiem, lai to skaidro turienes milicija, pietiks, ja es uzzināšu, kur palikusi viņa pati un kur viņa akmentiņus gribējusi likt. Tālajā Ustj-Alimskā plosās sniega vētra, un radiosakari ir pārtraukti. Man iesaka sūtīt telegrammu. To noraidīšot tūlīt pēc sniega vētras beigām. Es atsakos. Vakarā es sēdēšu mājā, varbūt vismaz naktī dabūšu sarunu, ja ne — telegrammu varēšu nosūtīt arī tad. — Atvainojiet, šeit zvana «Feniksa» administratore. Jūs teicāt, lai mēs pazvanām, ja par to sievieti kaut ko atceramies. — Varbūt man vēlāk pie jums iegriezties? — Nē, tikai tāds sīkums. Apkopēja redzējusi, ka viņa aizbrauc ar taksometru. — Es tomēr pie jums ieiešu. Pēc kādas pusstundas. Ustj-Alimska vēl arvien neatbild. — Kad bija beigusi runāt un atzīmēt uz lapiņas, viņa uzskrēja augšā un tūlīt atgriezās… — stāstīja «Feniksa» apkopēja. — Cik varēja būt pulkstenis? — Apmēram pusdeviņi, es ar rīta darbiem biju galā. — Viņai mugura bija metelis un galvā lakats vai cepure, kad viņa atkal nonāca lejā? — To es neatceros. Es tikai atceros, ka tā bija viņa. — Padomājiet… — Es patiešām neatceros. — Un kas notika pēc tam? — Pēc tam viņa izgāja uz ielas, bet es aiznesu nolikt pieliekamajā putekļu sūcēju. Kad biju to izdarījusi un pieliekamo aizslēgusi, es nācu atpakaļ un redzēju caur durvju stikliem, ka viņa kāpj taksītī. — Taksometrā vai parastā automašīnā? — Taksometrā. Es taču redzēju. Pārbraucis mājās, atkal piesaku Ustj-Alirnsku, un atkal man saka, lai gaidu vai sūtu telegrammu. Salūkoju kaut ko ēdamu, uzsildu un aiz garlaicīcības sāku meklēt grāmatplauktā Gitas grāmatu par ārstniecības augiem. Un nevaru atrast. Noskaišos, noceļu uz grīdas visas priekšējās rindas un tomēr neatrodu. Priecīgi puteklīši planē un sēžas uz mēbelēm. Beidzot iezvanas arī telefons. — Leitnant Doben, vispirms es gribētu atvainoties jūsu sievai un pateikt viņai pāris vārdu. — Diemžēl tas nav iespējams… — Es par šķiršanos ar Gitu darbā nevienam neko neesmu teicis. — Viņas pašlaik nav . . . — Nu tad, Doben, atvainojieties viņai manā vietā . . . Rīt agri no rīta jūs izlidosiet uz

Simferopoli. Mans šoferis bez piecpadsmit minūtēm deviņos būs pie jūsu mājas un aizvedīs jūs uz lidostu. Viņš nodos jums lidmašīnas biļeti, komandējuma apliecību, manas instrukcijas un pāris fotogrāfiju. Jūs visu sapratīsiet… Paklausieties, Doben, — vai jums ir nauda? — Kaut cik ir. — Nedēļai pietiks? — Domāju, ka pietiks. — Un ko jūs tagad darāt? — Gaidu sarunu ar Ustj-Alimsku. — Būtu labi, ja jums to līdz rītam izdotos sagaidīt. Arlabvakar! Un neaizmirstiet atvainoties savai sievai! Šefs acīmredzot ir kaut ko noskaidrojis bez manas līdzdalības, ja tik steidzami jālido uz SimferopoH. Varētu salikt grāmatas atpakaļ vietā, bet negribas. Diezgan viegli iestāstu sev, ka to izdarīšu, kad atgriezīšos. Un pat salikšu grāmatas pēc tematiem. Ko gan sev cilvēks nevar iestāstīt! Jāpiezvana Gitai par «Ārstniecības augiem». Uzgriežu numuru. Ja nepienāks viņa pati, es nerunāšu. Hallo! — Tā ir Gita. — Juris zvana. Mani rīt no rīta suta komandējumā; ko mēs iesāksim ar to grāmatu? — Nezinu. — Klausies, es atstāšu atslēgas blakus dzīvokli. Atnāc pati un sameklē! — Kā es tā varu iet… — Tātad atslēgas būs blakus dzīvoklī. Man ir otras. — Tu brauc uz ilgu laiku? — Teica, ka uz nedēļu. — Tev nebija neērti zvanīt? — Es vienkārši nebūtu runājis, ja pie telefona nepienāktu tu pati. — Tu nepareizi domā par manu mammu. — Par šo tēmu mēs esam izstrīdējušies diezgan. Ar labu nakti! — Ar labu nakti! Pār Ustj-Alimsku vēl arvien svin dzīres putenis. Es novietoju telefonu sev blakus uz naktsskapīša un liekos gulēt. Aizmiegu ātri un guļu cieši, jo telefons klusē. Arī tad, kad eju ārā no dzīvokļa, tas joprojām klusē. Es atceros, ka reiz lasīju par sniega vētru, kas plosījusies nedeļām ilgi.

9. nodaļa Simferopoles lidosta galīgi izklīdina manus priekšstatus par siltām zemēm — gaiss pilns smagām, pūkainām pārslām, zem kājām pusizkusis sniegs. Trolejbusi sapulcējušies bariņā, jo kalnu pārejā snieg un ir jāgaida, kamēr sniegs tiks notīrīts. Beidzot mēs četratā pierunājam taksometra šoferi braukt uz Jaltu. 18* Gar ceļa malām sanatorija pie sanatorijas, pastarpām pundurīgu ozoliņu birztalas un visur apsni275 gušu ciprešu rindas. Kad esam uz pārejas, tad pa labi kalni ir virs mums, pa kreisi — kalni zem mums un mēs paši arī esam kalnos. Ceļabiedri ir salasīti — tante, kas no Ļeņingradas brauc mēnesi padzīvot pie radiem, divi literāti, kuri ieradušies uz ilgtermiņa semināru rakstnieku jaunrades namā, un es. Vienīgais, kas tik dažādā sabiedrībā var iejusties, ir šoferis. Viņš stāsta par makšķerēšanu, vīniem, savu dzīvi un dzīvi vispār. — Tagad nav sezona. Tagad pie mums brauc tikai tādas mazas vabolītes… Kolhozu priekšsēdētāji, direktoriņi… Vasarā viņiem te ceļazīmes nedabūt! Vasarā viņiem visu dienu ar paceltu cepuri klanoties būtu jānostaigā. Viņš ir visu edis, visu dzēris, visādus priekšniekus redzējis, viņu ne ar ko vairs nevar pārsteigt. Pie Masandras vīnu pagrabiem abi literāti zvēr, ka baudīs tikai vīnu, jo Krimā dzert kaut ko citu esot vismaz nepieklājīgi. Kad Jalta ir tikpat kā degungalā, numuru izstrādā Ļeņingradas tante. Viņu laikam ir nokaitinājis šofera apzīmējums «mazās vabolītes», kas attiecas arī uz mums. Nu viņa gari un plaši sāk stāstit, cik nepatīkami ap sirdi ir cilvēkam, kuram uzbāžas ar dzeramnaudu, un ka vēl nepatīkamāk ir ar šo dzeramnaudu uzbāzties. Šoferis gan mēģina kaut ko bilst savā labā, taču ir jau par vēlu, jo abi literāti tantes taktisko gājienu sapratuši un nu ārkārtīgi nopietni uzsver, cik liels morālais spēks taksometra šoferim vajadzīgs, lai viņš atteiktos no liekiem pāris rubļiem un devējam nesadotu pa ģīmi. Esot taču katram jāsaprot, ka šoferis dara tikai savu elementāro darbu. Es izkāpju pirmais, jo lūdzu sevi izsēdināt pie Galvenā pasta. Zaļi zila jūra ar akmens moliem, kas tālu iestiepjas mākslīgajā līcī. Balts kuģis ostā, pēc karoga spriežot — itālietis. Cilvēks dermatīna lietas mētelī mola galā met gruntsmakšķeres. Nelielas, kaļķotas, aiz mūra žogiem noslēptas mājiņas ar daudzām verandām un ārpusē izvirzītām koka kāpnēm aplipušas nogāzei. Krastmalas bulvāris — skatlogs. Veikals pie veikala, kafejnīca pie kafejnīcas, restorāns pie restorāna. Sieviešu spiedzienu un mūzikas pavadījumā riņķo karuselis. Retās, modernās, daudzstāvīgās celtnes, ,kas izvietojušās pusceļā starp jūru un kalna virsotnēm, ar pārākumu noraugās uz pieplakušo pilsētu. Un cilvēki, cilvēki, cilvēki. Man vajag iet uz miliciju, jo dežurants pateiks, kurā viesnīcā man ir pasūtīts numurs, taču, ja reiz atrodos pie Galvenā pasta, tad nav nozīmes iet no tā projām, jo, vienalga, tūlīt būs jānāk atpakaļ. Kabatā man ir divas Allas Avdejenko fotogrāfijas. Vecākā no tām uzņemta Ustj-Alimskā, jaunākā — apmēram pirms mēneša Jaltā. Otrā pusē ir viņas pašrocīgi rakstīti datumi un dāvinājumu vārdi. Bez tam man ir īsa uzziņa, kuru Šefs sadabūjis no Kijevas. «Avdejenko Alla Aleksandra meita dzimusi 1949. gadā Kijevā. Pēc vidusskolas beigusi Pārtikas rūpniecības tehnikumu un aizbraukusi strādāt uz Ustj-Alimsku. Raksturs saticīgs, nosvērta. Pašreizējā

dzīvesvieta nav zināma, radinieki vēstules adresē Jaltā, Galvenajā pastā «uz pieprasījumu».» Pēdējo teikumu Šefs ir pasvītrojis. Viņš to ir darījis ļoti akurāti — ar lineālu. Galvenais pasts ir krastmalas galējā ēka, tūlit aiz tās sākas diezgan plašs laukums ar pieminekli un apstādījumiem. Spriežot pēc zāles lieluma, pasts piemērots atpūtnieku sezonai, jo tagad ir pustukšs. Vēstules «uz pieprasījumu» izsniedz vairākos lodziņos, kas ierīkoti garajā, stiklotajā barjerā, kura stiepjas līdztekus abām sienām. Ar acīm sameklēju, virs kura no lodziņiem ir burts «A», un eju klāt. — Atvainojiet — vai te saņem vēstules Alla Avdejenko? — Un kāda jums būtu darīšana? — Meitene ir simpātiska. Ir skaidrs, ka man te var palīdzēt tikai dienesta apliecība. Drīz vien es zinu, ka Alla Avdejenko vēstules saņem regulāri un — uz to es nemaz necerēju — ka viņa strādā pansionāta virtuvē. Kas tas par pansionātu, meitene pateikt nevar, bet viņa var pateikt, kur tas atrodas. Man jākāpj trolejbusā un jābrauc līdz kinoteātrim «Spartaks», pēc tam jāiet pa kreisi, pēc tam … Es saku, ka nu jau priekš apmaldīšanās datu ir diezgan, meitene uzskata, ka apmaldīties nemaz nav iespējams. Viņai pansionātā strādājot draudzene. Kad draudzene reiz stāvējusi pie lodziņa, pienākusi Avdejenko pēc vēstules — un viņas sasveicinājušās. Vai Alla tur strādā arī tagad, meitene nezina, taču man jau ir atliku likām ar šo pašu pavedienu. Kamēr es kratos trolejbusā, aizpūsti ir pēdējie mākoņi un spīd spoža pavasara saule. Kā par brīnumu, neapmaldos un drīz jau eju gar žogu, ko veido vertikāli dzelzs stieņi tā saplacinātiem galiem, lai izskatītos pēc pīķiem. Otrpus žoga ir vecs parks ar kājceliņiem, pa kurieni virzās mazkustīgi cilvēku pūlīši. Man šī kustēšanās šķiet ārstu reglamentēta. Kad sasniedzu arkveidīgos vārtus, dziļi parkā pamanīju vairākas baltas ēkas, kuru arhitektūra attiecas apmēram uz gadsimta sākumu. Meklēdams virtuvi, ieklīstu plašā ēdamzālē. — Ko jums, lūdzu? — mani uzrunā viesu apkalpotāja. — Es meklēju Allu Avdejenko .. . — Iznāciet gaitenī, tūlīt pasaukšu. Gaiteni zaļo palmas un gaida atpūtas krēsli. Viņa atnāk baltā virsvalkā un izskatās diezgan augstprātīga. — Jūs mani meklējat? — viņa jautā. — Ja jūs esat Alla Avdejenko, tad es meklēju jūs. — Bet es zinu, ka tā ir viņa, jo esmu taču redzējis fotogrāfiju. Kas viņu spieda tik steidzīgi pamest Rīgu un atgriezties Jaltā? Tik steidzīgi, ka pat nebija laika aiziet atpakaļ uz «Feniksu». — Es jūs nepazīstu. — Esmu no milicijas. — Kaut kas noticis? — To es gribētu pajautāt jums. Ēdamzāles durvis atveras, un pa gaiteni šurp virzās paēdušu ļaužu pūlīši, tagad viņi man atgādina medūzas. — Jūs esat nolēmis ilgi jautāt? — Man ir komandējums uz vienu nedēļu. Pagaidām uz nedēļu. Viņa novelk virsvalku un paliek kleitā, kura redzama uz Jaltas fotogrāfijas. — Ejam, es tepat netālu dzīvoju. Virsvalku viņa pa ceļam atdod kādai no apteksnēm un palūdz aiznest uz virtuvi. Mēs ejam garām saimniecības būvēm, automašīnai, no kuras krauj ārā saldētu gaļu, šķērsojam šauru ieliņu un sākam kāpt kalnā. Tad izejam cauri vairākstāvu nama vārtu velvei, garām akai un nonākam pie

ēkas, ko es būtu noturējis par malkas šķūnīšu virkni, ja neredzētu vairākas rūpīgi ar zilu eļļas krāsu nokrāsotas durvis un dzīvokļu numuru plāksnītes uz tām. — Ja jūs nākat sakarā ar pierakstīšanos, tad varu teikt, ka tā nav aizkavējusies manas vainas dēļ. — Es nenāku sakara ar pierakstīšanos. Avdejenko atslēdz vienas durvis, un mēs nokļūstam mazmazītiņā virtuvē. Istabas ir krietni lielākas, priekšējo silda kalorifers. Gan priekšistabā, gan aizmugurējā pa dīvānam un galdam, skapis, daži krēsli . . . — Jūs te dzīvojat viena? — Kopā ar draudzeni. — Parādiet man, lūdzu, savu pasi . .. Avdejenko atver skapja durvis, kādā no plauktiem sadabū dokumentu žūksnīti, pašķirsta un pasniedz man pasi. Es atšķiru un lasu. Vispirms pāris reižu klusu, tad balsī. — Lakomova Tamāra Viktorovna … Izliekos, ka man šis vārds nav zināms, jo gribu redzēt viņas reakciju. — Atvainojiet! — Viņa mierīgi pieceļas. — Es jums esmu iedevusi draudzenes pasi, mums dokumenti glabājas vienā atvilktnē. Pēc tam viņa arvien nepacietīgāk rakņājas pa skapja atvilktni, bet pasi neatrod. — Vai jūs nevarat paprasīt draudzenei, varbūt viņa zinās … — Jūs taču redzat, ka viņas nav mājā! — Varbūt drīz atnāks? — Varbūt atnāks, varbūt neatnāks! Es nolieku uz galda stūra gredzenu ar brūni violeto aci un gaidu, kad viņa paskatīsies. — Kur jūs ņēmāt Tamāras gredzenu? — Vai tas ir Tamāras? Viņa apskata gredzenu uzmanīgāk. — Jā, tas ir Tamāras. Viņai to uzdāvināja Beivandovs. Tagad es parādu arī fotogrāfijas. Viņas augstprātība mirklī pagaist.. — Kas tā par fotogrāfiju? Kas ar viņu ir noticis? Sakiet, kas ar Tamāru ir noticis! — Viņas vairs nav. — Kā nav? — Viņa ir mirusi. — Beivandovs viņu nogalināja, jā? — To es nezinu. — Beivandovs! Viņš! Noteikti viņš! Kad Alla Avdejenko pametusi Ustj-Alimsku, viņai bijis vienalga, uz kurieni doties. Viņa sākumā domājusi par Vidusāziju, bet tad izšķīrusies par Jaltu. — Man vajadzēja aizmirsties, — viņa teica. — Man pēc Ziemeļu klusuma gribējās redzēt kaut ko pavisam citu … — Kāpēc jūs atstājāt Ustj-Alimsku? *— Vai es drīkstu uz šo jautājumu neatbildēt? Tam nav absolūti nekāda sakara ar Tamāru. — Vienosimies tā … Ja man vēlāk šķitīs, ka bez šīs atbildes es nevaru iztikt, es to uzdošu vēlreiz — un jūs atbildēsiet. Atpūtnieku sezona tuvojusies beigām, kūrorta pilsētā tas nozīmēja ražošanas sašaurināšanu, pārkārtošanos uz ziemas snaudu, darba piedāvājumi no ziņojumu dēļiem nozuda, šur tur dzirdēja izīrējam istabas. Būdama pēc specialitātes pārtikas tehnoloģe ar stāžu, Avdejenko apstaigājusi kafejnīcas,

konditorejas un restorānus, taču bez rezultātiem. Tā viņa iekļuvusi ostmalas kafejnīcā, kur par oficianti strādāja Tamāra. Arī te viņai atteikuši, bet tajā brīdī tuvumā gadījusies Tamāra un teikusies zinām pansionātu, kur meklē maiņas vecāko pavāru. Beidzies ar to, ka Tamāra piedāvājusies Allu pavadīt, jo pansionāts atradās netālu no viņas dzīvokļa. — Kad viņa uzzināja, ka man nav kur palikt,— Alla stāstīja tālāk, — viņa uzreiz atdeva vienu no savām istabām. Es, protams, biju ļoti priecīga. — Istabu piedāvājot, viņai bija kāds noteikts mērķis? — Nē, viņa vienkārši bija ļoti izpalīdzīga. Tā es iekārtojos šaja priekšistabā. — Un nekad jums nav gribējies no tās vākties projām? — Gribējās. Un visai drīz. — Un kāpēc jūs nevācāties? Nebija kurp iet? — Tamāras dēļ. Domāju, ka bez manis skuķis galīgi noklīdīs. Viņa bija tikpat naiva, cik vieglprātīga, un drauģeļu izvēlē mēra sajūta kliboja ar abām kājām. Es centos mazliet vest pie prāta. Bet viņai bija nepieciešams, ka viņu vienmēr aplido. Apmēram pirms mēneša Tamāra naktī pārveda sev līdzi Beivandovu. No sākuma viņš teicās esam inženieris, vēlāk neklātienes students, bet vēl pēc tam raktuvju vadītājs un ģeoloģiskās ekspedīcijas priekšnieks Pamirā. Viņš vienmēr lielījās ar naudu, izmaksāja un reiz dāsnuma brīdī Tamārai uzdāvināja dārgu gredzenu ar topāzu. Viņš izlikās loti greizsirdīgs. Greizsirdības dzīts, viņš augu dienu varēja nosēdēt Tamāras kafejnīcā un tikai naktī kopā ar viņu nākt mājā. Viņš mēģināja iepazīties ar kafejnīcas mūziķiem, cienāja viņus, bet tuvākos draugos tomēr netika. Alla dzirdēja, ka viņš par to errojās un pārmeta Tamārai. «Tu pasaki tam Zozefam, ka es viņam uzdāvināšu bungu šķīvjus no tīra zelta, ja viņš man palīdzēs!» Beivandovs solīja. — Ko palīdzēs? — es jautāju. — Nezinu, — Avdejenko atbildēja. — Kas ir Zozefs? — Bundzinieks kafejnīcas orķestrī. Vispār viņš ir glums tips. Kafejnīcā mēdz apgrozīties ārzemju jūrnieki, kad piestāj ostā. Tamāra man kādreiz teica, rādot uz kādu kuģi: «Zozefam svētki, šodien viņš uztaisīs bargu naudu, uz tā ēģiptieša viņam visi draugi.» — Tātad Beivandovs alka kontaktēties ar Zozefu, bet Zozefs izturējās noraidoši? — Tā es sapratu. Četrpadsmitajā februārī, pārnākdama no darba,— Alla tonedē] strādāja otrajā maiņā, un bez tam viņu vēl aizkavēja konditori, kuri bija aizmirsuši par safrānu, un nu viņai vajadzēja iet un meklēt to pa noliktavu, — Avdejenko dzīvoklī dzirdējusi izmisīgus kliedzienus. «Nesit, mīļais, nesit, man sāp! Ai, kā sāp!» «Zagle tu netīrā! Es tevi sitīšu, kamēr tu atdosi vai kamēr es tevi nositišu pavisam!» «Pats tu varbūt esi kaut kur pazaudējis!» «Se, draņķe, še vēlreiz!» Pēdējos vārdus atkal pavadījuši Tamāras izmisīgie kliedzieni. To Alla dzirdējusi, slēdzot durvis. Pēc tam viņa drosmīgi metusies iekšā draudzenes istabā. Tamāra un Beivandovs bijuši puskaili. Tamāra gultā no sāpēm gaudojusi, Beivandovs dusmās izķēmotu seju vīkstījis dūres. — Viņš bija tik sadusmots, ka gribēja brukt virsū arī man, — Avdejenko stāstīja. — Bet es pateicu, ka tūlīt izsaukšu miliciju. Tas Beivandovu mazliet atvēsināja, iačti viņš vēl ilgi nevarēja pierimt. Dīvainā kārtā pret milicijas izsaukšanu uzstājās arī Tamāra. Vēlāk viņa ar Beivandovu pat it kā sametās uz vienu roku — un par abiem mani pierunāja likties gulēt. — Kas Beivandovam bija pazudis?

— Es nezinu. — Varbūt dokumenti, krājgrāmatiņa, kāds priekšmets … — Tovakar viņam trūka talismana, bet talismana dēļ jau nu viņš tādu traci netaisītu. — Kāds talismans? — Parasti viņš to neņēma nost, pat gultā iedams. Tas bija zīda saitē kaklā pakārts ādas maisiņš ar dzimtā Pamira šķembām. — Viņš jums tās kādreiz parādīja? — Nē, bet es dabūju pataustīt. Akmens šķembas. — Un kas notika pēc tam, kad jūs aizgājāt gulēt? Alla pamodusies no briesmīga kliedziena. Otrās istabas durvīs stāvējis Beivandovs un kaut ko kliedzis viņai nesaprotamā valodā. Tad viņš ieskrējis atpakaļ istabā, paķēris drēbes un meties ārā pagalmā. Piecēlusies Alla sapratusi, ka Tamāra no Beivandova ir aizbēgusi. — Pēc tam Beivandovs vairs te nav rādījies? •— Nē, pēc tam es viņu neesmu redzējusi. — Kāpēc jūs par Tamāras pazušanu neziņojāt milicijai? — Es jau grasījos to darīt, bet pirms tam iegāju ' viņas darbavietā, un tur man pateica, ka Tamāra atprasījusies uz veselu mēnesi, lai apciemotu radus. Tad es nolēmu pagaidīt. — Vai viņai bija radi? — Netiku redzējusi, ka viņa kādreiz būtu rakstījusi vēstules .. . Droši vien, ka radi ir, jo viņa te Jaltā arī atklīduši tikai pirms dažiem gadiem. — Vēl pāris jautājumu, un tad es jūs vairs nemocīšu. Vai Tamārai Rīgā bija paziņas? — Bija. Noteikti zinu. Šķirtenis. Viņa vienmēr sacīja, ka vajadzētu izbrīvēties un aizbraukt kādas nedēļas uz Rīgu papriecāties. — Kas ir šis paziņa? — Es nezinu. Galīgi neko. — Varbūt viņai ir palikusi piezīmju grāmatiņa vai kāda fotogrāfija? — Piezīmju grāmatiņa bija skapja atvilktnē pie dokumentiem, bet viņa to vai nu iznīcinājusi, vai paņēmusi līdzi. Var būt, ka tikai nobāzusi no Beivandova. Tagad man atlicis viens jautājums. Es domāju, kā to delikātāk uzdot. — Vai jūs pieļaujat, ka Tamāra varētu zagt? — Man nereti skapī stāvēja piecdesmit rubļu un pat vairāk, bet viņa nekad nav aiztikusi. — Jūs izvairāties no atbildes. — Nav dzirdēts,ka viņa kādam kaut ko būtu nozagusi. — Jūs atkal izvairāties no atbildes. Jums ir kaut kādas aizdomas. — Kad Tamāra iedzēra, viņa sāka runāt noziedznieku žargonā. Es Ziemeļos to esmu dzirdējusi diezgan, lai saprastu, ka viņai tādā vidē ilgi bijis jānodzīvo. Pārāk labi viņa žargonu pārvaldīja. Palikt pa nakti Jaltā vai nepalikt? Vēl es varu uzspēl uz Maskavas lidmašīnu, bet, ja laimējas, tad arī Maskavā uz pēdējo Rīgats reisu. Sliktākajā gadījumā es iebraukšu Rīgā no rīta ar vilcienu. Ko man šola palikšana? Tikai Lakomovas biogrāfiskos datus Kafejnīcu tresta kadru daļā, bet tos es varu pieprasīt pa telefonu. Es atkal sēžu taksometrā. Mani ved uz Simferopoles lidostu. Tāpat, tikai aiz bailēm drebot, taksometrā sēdēja arī Tamāra, kad ar laupījumu un Avdejenko pasi bēga no Beivandova. Droši vien, ka tāpat sēdēja. Tagad es zinu, kāpēc viņai nebija ne lakata, ne šalles, ne cimdu. Vai pases viņa samainījusi ar nolūku vai nejauši? Ja paredzēja Beivandova sekošanu, tad varbūt ari ar nolūku. VILJAMA ĀRGAĻA BIOGRĀFIJA …

19. no d a ļ a Ap to laiku, kad uz naglām sāka vīst aizlīgoto Jāņu vainagi, cehā iebruka ministrijas komisija. Bezkaislīgs novērotājs pēc trokšņa, ar kādu komisija nāca, uzreiz izsecinātu, ka neko īpašu izdarīt tā netaisās. Dienu pirms komisijas parādīšanās Viljamu izsauca pie galvenās inženieres Valentīnas Mukšānes. Laika gaitā Mukšānes sākotnējā, asā izturēšanās pret Viljamu bija mainījusies, un pēdējā laikā viņa centās pret viņu izturēties pat draudzīgi. Izskatījās, ka viņa nav gluži vienaldzīga pret Džongu, un laikam tādēļ centās nodrošināties ar Viljama atbalstu — abi strādāja blakus un diendienā redzējās desmitiem reižu. Piesēdiet, Viljami — Valentīna mēģināja slēpt, ka ir mazliet norūpējusies. — Rit jūsu cehā būs ministrijas komisija, mums vajadzētu saskaņot viedokļus … — Mēģināsim. — Man būs grūti izstāstīt, labāk izlasiet pats. — Valentīna Viljamam pasniedza vēstuli mašīnrakstā, aizsmēķēja papirosu un nogaidīdama pūta griestos dūmus. «Cienījamais Andrej Pavlovič!» korespondents rakstīja. «Ar visu nopietnību un iedziļinoties izsekoju to slavas pilno ceļu, kuru Jūsu vadībā veikusi fabrika «Mode», tomēr gribu izteikt dažus aizrādījumus …» Aizrādījumi aizņēma vairākas lappuses. Tas bija analītisks raksts par audumu patēriņu normām dažādos Rīgas, Maskavas, Ļeņingradas, Kijevas un ārzemju šūšanas uzņēmumos. Autoram visa garā analīze bija vajadzīga, lai pierādītu, ka «Modē» vienam uzvalkam patērē vairāk materiāla nekā citur, un vēstules beigās desmit rindiņās paustu par to savu pārsteigumu, sašutumu un cerības, ka direktora personā tiks atrasts īstais virs, kurš šo izšķērdību izskaudīs nežēlīgi kā nātru no gurķu dobes. Vēstuli krecelīgā rokrakstā bija parakstījis kaut kāds Feldmanis vai Eldinanis, vai kaut kas tamlīdzīgs. — Aploksne ir? — Rīgas zīmogi. — Valentīna aizsmēķēja otro papirosu. — Ierakstīta, bet atpakaļadreses nav. Tikko bija atsākti mājas iekšējās apdares darbi, tikko puikam bija apsolīts motocikls par labu skolas beigšanu — tam vajadzēja paātrināt puikas pārvākšanos uz tēva māju, jo mājai būs garāža, bet Rīgā motociklam būtu jāstāv pagalmā, ko neviens tehniku mīlošs jaunietis nevar pārdzīvot. Parāds Caunam uz sirdsapziņas vairs negulēja — uzņēmums «Argalis, Cauna un Vēl kaut kāds» deva prāvāku peļņu nekā Zuša laikos, tomēr Viljams lielo izdevumu dēļ juta naudas deficītu, un ienākumu sadale jau bija izkalkulēta vairākus mēnešus uz priekšu. Šomēnes, piemēram, viņš samaksās apmetējiem, nopirks tapetes, nopirks parketa dēlīšus un puikam motociklu, nākošmēnes jāgādā sūkņi un apkures« katls siltumnīcai — viņam bija pierādījuši, ka būvēt māju bez siltumnīcas ir grēks, jo izskatās šiki, ja sieva — ja Beata — februāra salā noliek viesiem priekšā šķīvi ar tikko plūktiem tomātiem. — Kas tas par tipu? Ko viņš grib panākt? — Viljams jautāja Valentīnai. Valentīna nervozi paraustīja plecus. — Ja mēs vēstules rezultātā samazināsim materiāla patēriņa normas, viņš mēģinās iztiesāt prēmiju par iesniegto racionalizācijas priekšlikumu. Citu iemeslu es neredzu. Jurists domā, ka tāda iztiesāšana nav nopietna, bet tas Feldmanis vai Eldmanis acīmredzot to nesaprot. Viljams piespieda sevi pasmaidīt. — Atcerieties, Valentīn, — viņš runāja aizgūtnēm, — atcerieties, kā sāku es. Atcerieties, es arī, sēdēdams pie rakstāmgalda, izzīdu no pirksta milzīgas ekonomijas. Un viss bija pamatoti, viss bija smalki pārdomāts, es tikai aizmirsu to vienkāršo lietu, ka rakstāmgalds ir rakstāmgalds, bet piegriešanas cehs ir piegriešanas cehs ar konkrētiem darba apstākļiem. Tam Feldmanim gluži vienkārši nav priekšstata par

mūsu produkcijas šūšanu, viņš izrakstījis no kaut kādiem žurnāliem skaitļus un… Tātad šīs vēstules dēļ nāk ministrijas komisija? — Viņiem ir cita. Ar tādu pašu saturu. Apmēram tādu pašu. — Es nesaku, kādu centimetru ieekonomēt mēs noteikti varētu, ja tā labi piespiestos… — Uzklausiet, Viljam, manu padomu! Ja mēs uzrādīsim vienu centimetru, mums prasīs divus, ja mēs uzrādīsim divus, prasīs četrus. Komisijā būs cilvēki, ar kuriem mēs ilgi esam sastrādājušies, bet būs ari jaunie, kas mēdz ar savu plāno gudrību izlēkt… Nedod dievs, ja viņi pieķersies šim vienam centimetram… Viņi par to runās dienām un gadiem! 289 — Ap cikiem komisija rīt gaidāma? . — Vienos. 19 4233 — Es atlasīšu visšaurākos baķus un likšu klāt lielos izmērus. Komisija būs laimīga, ja vispār spēs iekļauties normā… Ar jūsu atļauju, protams. Valentīna iesmējās. Viņai bija reti dzidri smiekli, nekad agrak Viljams viņu nebija redzējis smejamies. — Es neko nevaru atļaut, jo mēs nemaz neesam runājuši. Nākošajā dienā ar komisijas lēmumu pilsonis Eldmanis vai Feldmanis, vai kā viņu tur sauca, tika atzīts par labas gribas pilnu idiotu, bet atpakaļadreses trūkuma dēļ oficiālo atbildi viņam nosūtīt nevarēja. Patiesības labad jāpiebilst, ka rakstītājam, kas slēpās aiz pseidonīmiem Feldmanis vai Eldmanis, nekādas īpašas jēgas šūšanas vai piegriešanas jomā nebija. Pašlaik viņš nodarbojās ar lauksaimniecību, viņu sauca Vilberts Zutis, un arī nekādi apgarotie motīvi viņu nebija mudinājuši rakstīt «Modes» direktoram Andrejam Pavlovičam. Laistot šampinjonus ar siltu ūdeni, Viibertarn radās doma, ka vēstules var labvēlīgi iespaidot tiesnešus, kad viņam kopā ar Argali un Caunu būs jāsēž uz apsūdzēto sola. Viņš jau redzēja sevi pieceļamies kājās un čukstam: «Godātā tiesa, es darīju visu, lai pārtrauktu noziedzīgās grupas darbību, es biju cieši pārliecināts, ka tā ir pārtraukta, un tikai tāpēc neiesniedzu milicijai personisku atzīšanās rakstu. Godātai tiesai ir iespējas pārliecināties par manu vārdu patiesīgumu, jo mans advokāts ir pievienojis lietai abu ierakstīto vēstuļu pasakņus, ikuri piesprausti atzinīgajam raksturojumam, ko parakstījis lauksaimniecības arteļa «Virpēni» priekšsēdētājs.» Bez tam Zutis cerēja, ka «Modē» tiešām samazinās auduma normas un zagšana bijušajiem kompanjoniem vairs neatmaksāsies. Ja zagšanu pārtrauktu, bija reālas cerības, ka tā nogrims aizmirstības akačos. Lai gan materiālās labklājības celšanās visus blēžus neskāra vienlīdzīgi, taču savs labums tika arī mazajiem. Džongs bija apmierināts, pirmo reizi dzīvē ieguvis kaut kādu neatkarību, viņš šķita sev svarīgāks un nozīmīgāks. Viņš dzīvoja pie māsas, bija piešuvis sev pilnu skapi ar konservatīviem divrindu uzvalkiem un izklaidējās gandrīz puritāņu gaumē — gāja klausīties operas un operetes, ēda restorānos sātīgas vakariņas bez liekas dzeršanas un bija pazīstams starp viesmīļiem un šveicariem kā pieklājīgu dzeramnaudu devējs. Par savas dzīves iekārtošanu Džongs uztraucās visai maz. Viņa dzīvi tik daudzas reizes bija mēģinājušas iekārtot tik dažādas sievietes, ka viņam par to vairs nemaz negribējās domāt. Pagaidām jāpriecājas par dzīvošanu kā tādu, gan jau slazdu licēja atradīsies. «Modes» Sieviešdienas ballē Džongs ieradās superelegantā brūndzelteni svītrotā uzvalkā, lieliski ar tūrēm dejoja valsi un tango, skūpstīja dāmām rokas un cienāja pie bufetes ar šampanieti. Pēc dejas Valentīna Mukšāne viņu uzaicināja pie administrācijas galdiņa, jo nelāgi izskatījās, ka pie tā sēž sievietes vien; Andrejs Pavlovičs bija saķēris iesnas, un sieva viņu nelaida ārā no mājas.

Džongs izdancināja pēc kārtas visas galdiņa dāmas, noskaitīja pusduci sakarīgu tostu — jo skaistu vēstuļu rakstīšana nebija viņa vienīgais aicinājums — un ierosināja visus šovakar dziedāt dziesmas tikai par sievietēm. — Ķeinermiestiņā, mazā mājiņā, dzīvoja reiz skaista Anniņa, — viņš sāka spēcīgā balsī, un zāle viņam pievienojās. Vairāk gan administrācijas galdiņa dēļ Džongs kļuva par lādu kā centru, kas nosaka vakara virzību, jo «Modē» ar viņu solīdumā konkurētāju nebija, bet pārējie vīrieši paši te bija aicināti. Džongs galdiņa dāmām stāstīja pieļaujami pikantas anekdotes un pārsteidza viņas, sacīdams, ka regulāri apmeklējot operu, un izstāstīja, kādas interesantas, krāsainas spalvas varoņiem bijušas pie cepurēm. Valentīna Džongu bija ievērojusi sen, vai nu var neievērot vīrieti fabrikā, kur stiprais dzimums nepārsniedz piecus procentus no strādājošo skaita, taču viņa nekad nebija spējusi iedomāties, ka viņš var būt asprātīgs un tīkams kavalieris. Viņa skatījās uz Džongu mazliet piemiegtām acīm, krūtis viļņoja, viņa gaidīja dāmu deju. Viņa šodien bija ģērbusies izmeklēti eleganti, viņa pat nesmēķēja papirosus, bet cigaretes, lai šo eleganci nejauktu. Valentīna gaidīja dāmu deju, lai uzlūgtu Džongu un, kamēr vēl pārējie pāri nav piecēlušies, dejotu ar viņu tukšās zāles vidū, jo viņai patika un viņa prata labi dejot. Džongs tikmēr stāstīja neparastus atgadījumus no pazīstamu skatuves mākslinieku dzīves, ko bija saklausījies, strādādams par skatuves strādnieku. Pie galda viņš izturējās brīvi, viņam nevajadzēja domāt, kā un ar ko ēdamas olīvas, kā turēt pasniegto salātu bļhdu un kurās glāzītēs liet liķieri — arī restorānos vakariņojot var šo to iemācīties. Valentīnas lūgums uz deju Džongam pasacīja, ka viņš nav netīkams, bet viņu vēl mulsināja Valentīnas elegance un ieņemamais stāvoklis. Tomēr vakara beigās viņš lūdza atļauju pavadīt Valentīnu uz māju un atraidīts netika. Arā stindzināja aukstums, viņai mugurā bija kažoks, kura mīkstumu juta arī viņš. Un, apzinādamies, cik lieliski viņi abi kopā izskatās, viņš kā no augšas noraudzījās pretimnācējos. Uz ielas Džongam pēkšņi zuda runas spējas •— un viņi gāja klusēdami. Par laimi, Valentīna tam atrada citu iztulkojumu. Džongs pēkšņi bija nokļuvis situācijā, kādā nekad agrāk nebija atradies. Viņam blakus soļoja sieviete, kura viņam ļoti patika, bet kura zināja, ka viņš ir tikai tādas pusnoliktavas pārzinis. Un kas būtu līdzēts, ja viņa to nezinātu? Viņa ir gudra un skolota, viņai viņš nevar iestāstīt, ka ir direktora vietnieks, un kaut ko murkšķēt par apspriedēm, viņa prasīs konkrētību, viņai viņš nevar arī iestāstīt, ka dabūs Valsts prēmiju par rasējumiem, viņai pietiek uzprasīt par «A» līnijām, punktētajām līnijām vai ass līnijām, un viņš ir bedrē iekšā, jo par šīm līnijām ir tikai dzirdējis pa ausu galam. Nē, viņa cerības te nebija lielas, labāk atkāpties ar godu. — Mēs esam atnākuši. — Valentīna apstājās pie jaunas daudzstāvu mājas. — Te es dzīvoju. — Bija ļoti patīkami tuvāk iepazīties, — Džongs nobubināja, skūpstīdams pasniegto roku. — Mīļš paldies… Varbūt vēlaties tasīti kafijas? Džongs nebūtu Džongs, ja beigās tomēr nepateiktu kaut ko pavisam greizu. Kad Valentīna lika galdā kūpošu kafijkannu un biskvītus, Džongs sāka muldēt, ka viņš ikdienā dzerot «Hersneja» granulēto kafiju un tādējādi katru rītu ekonomējot vairākas minūtes. Uz tiešo jautājumu, kur šo kafiju var dabūt, Džongs, protams, neko labāku nespēja izdomāt kā onkuli Austrālijā, kas viņam sūta pakas. Visu viņa uzvalku drēbes neesot vis pirktas komisijas veikalā, kā varot iedomāties, bet onkuļa sūtītas. «Ilersneja» kafija esot brūnās skārda bundžās ar zelta burtiem un hermētiski noslēdzošu vāku. — Vecs un bagāts onkulis, — Valentīna secināja, apsēdusies Džongam blakus. Kafija tika servēta uz lakota žurnālu galdiņa, un sēdēt vajadzēja uz kušetes ar atzveltni vai atpūtas krēslā, bet Valentīna ienākot bija attaisījusi logu, un tagad pāri atpūtas krēslam vilka vējš. — Nupat nomira. Atstājis diezgan smuku mantojumu, bet man teica, ka nodokļu atvilkumi būs lieli. Es atnesīšu un parādīšu fotogrāfijas no bērēm, skaisti krāsaini uzņēmumi.

Tas, ka viņš atradis ko solīt, Džongam .atdeva pašapziņu, viņš izstāstīja Valentīnai, ka onkulim esot bijusi portfeļu darbnīca un viens tāds portfelis arī viņam atsūtīts. Stūrī esot iespiests «Flox S Co. Made in Auslralia», jo tas esot tēvabrālis, tāpēc uzvārdi līdzīgi. Cik viņa bija tuvu, cik eleganta un cik kārdinoša! Džongs aplika roku viņas viduklim. Mirkli viņi it kā baidījās pakustēties. Džonga roka Valentīnu it kā elektrizēja, bet viņa spēja apspiest jebkuru savu kaislību, kaut arī pēc tam koda spilvenā un gaudodama raudāja. — Kafija ir izdzerta, laiks mājās! — viņa sacīja un lēni piecēlās. Džongs jutās, kā dabūjis auksta ūdens šalti sejā. Viņa vāca nost traukus, viņš gaitenī sāka ģērbt mēteli. Viņa apstājās virtuves» durvīs un sacīja: — Atvainojiet, Arvīd, man vairs nav piecpadsmit gadu, un tāpēc mani neapmierina lētas dēkas. — Pareizi… Jums taisnība… Ar patiesu cieņu… — Džongs steidzās atvadīties. — Apsolieties, ka atnāksiet ciemos… Es vakaros gandrīz vienmēr esmu mājā… Jūs šahu spēlējat? Tā bija otrā ūdens šalts, taču viņš to panesa ar cieņu. — Es papūlēšos dabūt biļetes uz «Tanheizeru»… Dzīvoklis trīsdesmit astoņi, viņš iegaumēja, kāpdams lejup pa kāpnēm.

20. nodaļa Viljamam nebija gadījušies paši sliktākie meistari, bet viņi a.rī nebija mazāk izlutināti kā pārējie amatbrāļi, kam vasarnīcu celšanas drudzis Rīgas apkārtnē sagādāja ļoti zaļas dienas. Namdari, mūrnieki un apmetēji bija tik izlepuši, ka uz gabaldarbiem vairs nemaz neielaidās, pieklājībās pec aizbildinoties ar to, ka saimnieks varbūt nemāces laikā sagādāt materiālus un tad viņiem būs dīkstāve. Bet viņi varēja arī neaizbildināties, jo speciālistu trūkuma dēļ vasarnīcu gribētāji, vienalga, bija spiesti pieņemt viņu noteikumus. Sākumā viņi prasīja par vakaru desmit rubļu uz galviņas, tad piecpadsmit, bet, kad, atklati nekurnēdami, maksājaari tik, nostabilizēja cenu uz divdesmit un pusdienām ar šņabi. Viņi strādāja brigādēs, starp viņiem bija cilvēki, kas lieliski orientejās darba likumdošanā, tāpēc visi ik pēc akadēmiskās stundas piecpadsmit minūtes pīpēja. Kad saimnieka nebija klāt vai arī viņiem ļoti gribējās ilgāk pīpēt, viņi uz visiem jautājumiem atbildēja ar zinātāju pārākumu: «Žūst. Vēl par mīkstu. Jāgaida, kamēr nosēdisies.» Saņemot jaunu pasūtījumu, viņi vismaz trīsreiz bēga ārā pa vārtiņiem. «Ne, nē! To mēs neuzņematnies, tas ir tāds darbs, ko jūs nemaz nespēsiet samaksāt!» — un ļāvās, lai saimnieks viņus uz ielas noķer un velk atpakaļ. Redzam kūstot pēdējo sniegu, galvaspilsētas būvdarbu vadītāji šausmās klabināja zobus, jo zināja, ka tūlīt gājputni celsies spārnos. Vadītāji bez ierunām parakstīja bezalgas atvaļinājumu lūgumus, jo tad ap augustu vismaz varēja gaidīt blandoņas atpakaļ. Solīja dzīvokļus, prēmijas un vietas bērnudārzos. Ja nedeva bezalgas atvaļinājumus, gājputni rakstīja atlūgumus, un tad tiesa bija viņu pusē. Viņiem bija tās profesijas, kas tika pieprasītas visur, un viņiem nevajadzēja uztraukties, ka rudenī, kad individuālā celtniecība beigsies, paliks bez darba. Viljams ar saviem būvniekiem vienojās, ka pusdienas par saimnieka naudu viņi ēdīs restorānā, taču, vienalga, katru brīvu brīdi viņam vajadzēja būt klāt, jo te pietrūka cementa, te laikā neatveda sarunātos ķieģeļus, un to nu viņam vajadzēja ātri un operatīvi nokārtot, lai mazāk iznāktu maksāt par dīkstāvēm. Viņš bieži pārgulēja pagaidu mājiņā, ko bija šā tā iekārtojis. Neviens, izņemot Caunu, par viņa māju nezināja, jo piegriešanas ceha vadītājam nav saprātīgi plātīties ar māju būvēšanu arī tad, ja viņam darbā nekas nelīp pie pirkstiem. Vienmēr uzradīsies skauģis, kas paudīs šaubas attiecīgām instancēm par mājīpašnieka godīgumu, kam parasti seko garas, pazemojošas un nepatīkamas pārbaudes. Reiz, kad Viljams mājiņā atkal palika pa nakti, viņu pamodināja ļoti enerģiska klauvēšana pa durvīm. Ārā jau bija pilnīgi tumšs, viņš uzreiz nevarēja sataustīt pie sienas elektrības slēdzi, tāpēc taustīdamies miegaini jautāja: — Kas tur ir? Klauvēšanu pārtrauca, plānajās finiera durvīs metās ar plecu, tievā atslēgas bultiņa izlēca no iedobes, durvis atsprāga, un istabā iebruka Irēna. — A, te jūs esat! Kad Viljams iededza gaismu, Irēna metās meklēt sāncensi aiz plīts un zem gultas. — Dulla esi palikusi! — Viljams viņai uzkliedza. — Kam pieder šī māja? Kāpēc tu esi te? — Viņas acis zvēroja aiz dusmām. — Ja tūlīt nenomierināsies, es izsaukšu ātro palīdzību, — Viljams draudēja. — Stulba histēriķe! — Ar ko tu pinies… Kā tev nav kauna… Es tevi mīlu… — Dusmas pārvērtās asarās un saraustītos teikumos. Vajadzēja taču paredzēt, ka Irēna var viņu izsekot! Tagad nekas cits vairs neatlika kā izstāstīt viņai patiesību. Attālu patiesību. — Māja pieder manai mātei, muļķītel — viņš glaudīja viņu un apsēdināja uz lažiņas malas. — Viņa ir vecs cilvēks, pati daudz vairs neko nevar, bet kādam taču meistari ir jāpieskata. — Kad tu mani iepazīstināsi ar savu māti?

— Man viņa uz to ir jāsagatavo, viņa ļoti pārdzīvoja manu šķiršanos, — Viljams izvairīgi atbildēja un sāka palīdzēt Irēnai izģērbties. — Cik es esmu riebīga! Kā es varēju tā par tevi domāt! — Irēna gaudās caur asarām. — Bet tev mani jāsaprot, es tevi ļoti mīlu. Viljams neaizmiga gandrīz līdz rītam. Kā es no šīs kazas tikšu vaļā, viņš domāja. Kā es tikšu no viņas vaļā, kad māja būs gatava? Pagaidām viņš pierunās viņu turēt muti, aizbildinoties ar skauģiem un citiem nelabvēļiem; bet vai viņa turēs muti tad, kad viņš taisīsies no viņas vaļā? Ir tikai viena izeja — pēc mājas nobeigšanas jāpazūd no «Modes». Lai puika jau pārnāk dzīvot, lai Irēna te pagaidām piepalīdz saimniekot, lai viņš pats paspēj pāriet atkal uz kādu individuālo ateljē, un tad viņam no Irēnas tarkšķēšanas vairs nav jābaidās, tad viņš atradīs kādu iemeslu tracim — un viņa varēs iet, kur grib, tad te atnāks un saimniekos Beata.

21. nodaļa Mežā, kuram cauri Viljams nāca no stacijas, jau ziedēja virši, un viņš nodomāja, ka tas uz agru ziemu, jo arī mežazosu kāšus pirms vairākām dienām redzēja pie debesīm un varēja dzirdēt viņu gagināšanu, un kaimiņš, kam bija bišu stropi, stāstīja, ka bites vaskojot ciet savas medus kāres. Alejas bērzeļiem lapas vēl nedzeltēja, bet izskatījās sažuvušas, dārzā pa labi saimnieki vāca nost un dedzināja zirnājus, otrā ceļa pusē līdz viduklim kails, muskuļots vīrietis raka zemi, saulē vēl siltuma bija diezgan. Viljama māju varēja redzēt pa lielu gabalu gan ar mīniju sarkani krāsotā jumta dēļ, gan tāpēc, ka tā bija augstāka un lielāka nekā pārejās šajā apkārtnē. Kad Viljams pienāca tuvāk, viņš nevarēja vien nopriecāties, cik glīti izskatās olu dzeltenais žogs. Sākumā viņš negribēja piekrist, ka žogu krāso dzeltenu, viņam likās — šī krāsa būs par spilgtu, bet mākslinieks uzzīmēja skici. Tajā olu dzelteni bija logu rāmji, garāžas durvis, pakāpieni pie verandas, žogs un vēl kaut kādi pa nama fasādi izmētāti četrstūri — kombinācijā kopā ar pārējām krāsām, ar dārza zaļumu, ar asinssarkanajām peonijām, ar sīkiem ziediņiem piebārstītajiem vīteņaugiem, ar siltumnīcas ledaino spožumu, dzeltenā krāsa izskatījās vienkārši lieliski, un viņš piekrita. Tomēr līdz pašam pēdējam brīdim viņš baidījās, ka varbūt kļūdījies. Nu viņam sirds bija mierīga. Viņš varēja būt lepns par savu māju. Visi trīs krāsotāji sēdēja uz kāpnītēm un dzēra no pudelēm alu. —Sveiks, priekšniek! — viņi sveicināja, celdami pretī pudeles. — Sveiki, sveiki! — nākdams pa grantēto celiņu, Viljams jautri atsaucās. — Viss kārtībā? — Piesēdies, priekšniek! — Viljamam pabrlvēja vietu. — Paņem kādu bairlti! Viru aplīša vidū stāvēja ducis alus pudeļu, no kurām dažas vēl bija pilnas. Viljams atteicās. — No mūsu puses, priekšniek, viss kārtībā! — Runātāja intonācija šoreiz kļuva daudznozīmīga. Viljams izņēma no portfeļa un pasniedza viņam ļoti biezu aploksni. Krāsotājs izvilka no tās naudas žūksni un sāka lēnām pārskaitīt, katru simtu atsevišķi atlikdams sāņus uz kāpņu malas. — Pareizi, priekšniek, — viņš sacīja, beidzis skaitīšanu, savāca atsevišķās kaudzītes, atlika atpakaļ aploksnē un aploksni iebāza sev kabatā. Visiem krāsotājiem nenācās vienādas daļas, bet viņi norēķināties citu klātbūtnē nemēdza. Viljams bija pārsteigts, izdzirdīs mājā āmura klaudzienus. — Tur vēl strādā? — Telefonu velk. Tā bija priecīga ziņa, jo Viljams necerēja, ka telefonu tuvākajos gados dabūs. Nu viņš ieraudzīja arī vadus, kas no staba uz ielas stiepās līdz verandai. — Mums rēķini kārtībā? — Viljams noprasīja vēlreiz krāsotājiem, jo ātrāk gribēja tikt pie telefonistiem un pierunāt, lai uzstāda paralēlos aparātus arī pagrabā un augšējā stāvā — puikam taču zvanīs vairāk nekā viņam ar Beatu kopā, joz nu tad vienmēr pa kāpnēm augšā un sauc pie telefona. — Gods godam, priekšniek! — Es tikai vēl gribu lūgt, lai jūs savāciet līdzi tukšos traukus… — Labs ir, mēs pa ceļam kioskā nodosim! Vēl viss mājā nebija gluži nobeigts. Vēl kala durvju rokturus un kamīnam restes, vēl nebija dabūti viesistabai paredzētie ozolkoka paneļi un fajansa flīzes vannas istabai, bet tie bija tīrie sīkumi. — Labdien; kā sokas? — Jūs esat saimnieks?

— Tā iznāk! — Viljams īsi un laimīgi iesmējās. — Tā iznāk! •— Šitādā mājā es arī gribētu dzīvot… — No stacijas patālu… — Vienmēr var atrast ieganstu neapmierinātībai. — Iedodiet man vienu istabu kaut desmitreiz tālāk no stacijas, un es būšu priecīgs, — sauca no augšstāva. Runātājs stāvēja kāpņu galā un pieklaudzināja ar āmuru. Abi telefonisti bija jauni puiši. — Jūs vēl paspēsiet uzbūvēt ne šitādās mājas vien… — Viljams samierinoši teica. — Es jau krāju. Man drīz uz grāmatiņas būs simts rubļu, — zobojās tas no augšstāva. — Cik ilgi jūs krājāt? — Beidz, citādi tu mums visus kundes aizbaidīsi! — sauca tas, kurš strādāja blakus Viljamam. — Es, puiši, gribēju sarunāt paralēlos telefonus. Var? — Padomāsim. — Aparātus dabūsiet paši vai man jāmekle? — Dabūsim paši. Tikai parādiet, kur jūs tos telefonus gribat! Viljams paņēma mājas plānu, pēc kura telefonists strādāja, un ievilka tajā krustiņus. — Pagrabā ari? — Tur sēžot, taču mēs nedzirdēsim, ka augšā zvana. Šodien iespēsiet? — Kā sarunā. — Nu, tad šodien. Kad beigsiet, pamodiniet mani! Apakšējās istabās jau bija savestas mēbeles, bet viņš negribēja meklēt palagus un segas, kas vēl atradās saiņos, jo Irēna vakar nepaspēja tos sašķirot skapī pa plauktiem. Viņš aizgāja pēdējo reizi pagulēt uz dārza mājiņu, pirms iemigšanas domādams, kādiem nolūkiem turpmāk pagaidu mājiņu izmantot. Varbūt ielaist studentus ar noteikumu, ka viņi apdara pavasara un rudens darbus dārzā? Puikam tā būtu laba sabiedrība, viņš taču arī ir students, iestāju pārbaudījumus nokartoja uz apajiem piecniekiem. 2ēl, ka viņu tagad aizsūtīja uz kolhozu, kaut gan… Kas tur ko žēlot, spēka Rolim diezgan, lai pastrādā! Tikko atbrauks, jāved šurp un jārāda māja, nav vairs ko -vilkt garumā. Telefonisti Viljamu pamodināja, kad ārā jau krēsloja. Viņš norēķinājās un, sūkstīdamies, ka aizkavējusies Irēna un tāpēc jādzīvo bez vakariņām, gāja uz lielo māju. Priekšnams vēl gaidīja mēbeles, tāpēc puiši telefonu bija nolikuši uz krēsla. Baltu, elegantu telefonu. Viņš to paņēma klēpī, apsēdās uz krēsla un domāja, kam pirmajam piezvanīt. Un viņam iegribējās dzirdēt Beatas balsi. — Hallo! — Viņš uzreiz pazina vinu. — Viljams? — Es! Pec tam par viņu bruka debesis, griesti un šī māja, šī viņa lolotā māja. — Tu esi nelietis! Tu esi zvērs! Tev nepietika, ka esi izpostījis manu dzīvi, tev vajadzēja izpostīt arī dzīvi savam bērnam! — viņa to norunāja vienā elpas vilcienā, tāpēc iestājās negaidīta pauze. Viljams neko nevarēja atbildēt, jo nesaprata, kas noticis. — Sākumā Rolis tikai skatījās uz citiem no augšas, kad tu viņam gādāji tās dārgās dāvanas, vēlāk jau viņš atļāvās atklāti smīnēt. Kad Liāns viņam aizrādīja, Rolis viņu nosauca par lupatlasi! Liānu, kurš strādā no rīta līdz vakaram gan slimnīcā, gan pie savas disertācijas un tomēr nenopelna vairāk kā tu devi zēnam kabatas naudu! Nerunā, es visu zinu! Liānu, kurš agrāk vienmēr bija viņam piemērs, viņš nosauca par lupatlasi! Tu uzdāvināji arī motociklu, tagad tu vari priecāties, motocikls ir nesis savus augļus! Priecājies! Un esi nolādēts! Uz mūžiem! Vienmēr! — Kur ir puika? — Slimnīcā. Un pēc tam būs cietumā. Priecājies! — Beata … — Esi nolādēts! Un viņa nometa klausuli.

Pēc pusstundas Viljams zināja, kas noticis. Rolis uz kolhozu, protams, bija aizbraucis ar motociklu. Pievakarē, velnu dzīdami, puiši sataisījuši talku un norakuši piemājas kartupeļus saimniecei, pie kuras mitinājušies. Viņa no priekiem sākusi cienāt talciniekus ar pašbrūvēlo vīnu. Vēlāk nolēmuši iet uz balli kultūras namā, bet Rolis katrā ziņā gribēja braukt ar motociklu. Viņš atvadījies gr vārdiem: «Ja es kādu zirgu ar' nobraukšu, tad par to nav liela bēda. Mans vecais visu var samaksāt!» Kas noticis pēc tam, neviens nevarēja pateikt. Kāds šoferis naktī kilometrus divdesmit sāņus no studentu apmešanās vietas ceļmalas grāvī bija ieraudzījis guļam puisi ar motocikletista, ķiveri galvā. Motociklu atrada otrpus grāvja krietnu gabalu mežā un tam blakus meiteni balles tērpā, bez aizsargcepures. Cerības, ka meiteni izdosies atdzīvināt, ārstiem bija pavisam niecīgas, puika bija ticis cauri ar smadzeņu satricinājumu un dažiem lūzumiem. Nebija šaubu, ka viņu tiesās un sods būs bargs. Irēna vēl arvien nenāca. Kur viņa šodien kavējās? Tagad, kad viņš visu bija uzzinājis, viņam ļoti vajadzēja kādu cilvēku sev blakus. Viņam pēkšņi kļava tik auksti, ka sāka kratīt drebuļi. Viņš klīda pa tukšo māju un lādēja Irēnu. Kāpēc viņa vēl nebrauc? Tad viņš atcerējās, ka pagrabā ir šņabis, ko viņš pirka celtnieku cienāšanai. Dažām pudelēm vēl tur vajadzēja būt. Nokāpjot pagrabā, Viljams aizmirsa vaļā durvis. Uz gaišā fona — priekšnamā dega uguns — viņš pēc kāda laika ieraudzīja Irēnu, bet tad viņa jau rādījās viņam diezgan abstrakta, kā plīvurā tīta. — Es biju pie ārsta, — Irēna teica.

22. nodaļa Irēna gulēja, aizgriezusies ar seju pret sienu, piespiedusi viņam muguru, lai būtu siltāk. Viņa elpoja viegli un klusi. Aiz loga vēl svīda gaisma, tāpēc istabā varēja samanīt tikai atsevišķu mēbeļu kontūras. Mēbeles nebija izkārtotas pa vietām, tās stāvēja tā, kā ekspreši bija sanesuši istabā. Galva dunēja. Viljams bija dzirdējis, ka tiem, kas reiz ārstējušies no alkoholisma, paģiras mēdz būt neciešamākas. Galva dunēja, trulas sāpes pierē spieda ārā no dobumiem acis, taču viņš skaidri atcerējās, ka vakar pagrabā vēl palika degvīns. Viņš klusi izkāpa no gultas un tāpat basām kājām pa auksto grīdu un vēl aukstāko klonu aizšļūca līdz pagraba durvīm un nokāpa lejā alus zālē. Viņš iededza visas spuldzes, bet nepatīkami apžilba acis, tāpēc viņš atstāja tikai mazu spuldzīti, kas dega nišā aiz vitrāžas. Vitrāža bija zili sarkanās krāsās, tāpēc pa sienām, pa galdu, pa sēdēšanai domātajiem bluķiem izbira zili un sarkani gaismas zaķīši. Viljams atcerējās, ka pudeles palika uz galda, bet tagad to vairs te nebija, laikam Irēna novākusi. ViņŠ izložņāja visu pagrabu, bet atrada vienīgi iztukšotus traukus. Alus krūze viņu pamudināja uz domām, ka mucā varbūt vēl ir palicis no celtniekiem vestā alus. Pa krānu svilpdams nāca arā tikai gaiss, bet tas rādīja, ka alus mucā tomēr ir. Viņš sadabūja kurtuvē pagali un pabāza zem viena mucas gala, lai tā sasvērtos uz priekšu. Tas līdzēja, alus līmenis tagad sniedzās līdz krāna caurumam. Krūze pielija dzintaraina alus, un smaržīgās putas kāpa pāri malām. Pirmo krūzi viņš izdzēra turpat pie mucas — aizgūtnēm, ar otro aizgāja un apsēdās pie galda. Kā var palīdzēt puikam? Kamēr viņš ir slimnīcā, tur visu laiku droši vien sēž Beata, un tāpēc labāk nerādīties — viņa tagad uz saprātīgu sarunu noteikti nav spējīga. Var vienīgi mēģināt viņu dabūt laukā no cietuma. Jāipalūdz Alberts sameklēt advokātu, kam ir plašas pazīšanās, un jāliek manīt, ka par skopumu tam jāsūdzas nebūs. Dunoņa galvā pamazām pārgāja. Vai negadījums ar puiku viņus ar Beatu izšķirs uz visiem laikiem? Vakar viņš par to bija pārliecināts, bet šodien jau šaubījās. Nelaimes cilvēkus vieno, un šī taču ir viņu bērna nelaime. Vakar Beata, protams, nemaz nevarēja ar viņu citādi runāt. Bet ja viņš puiku izpestīs no cietuma? Ja viņam pēc slimnīcas vajadzēs miera un klusuma? Puikam te būtu labi… Beata citam viņu kopt neuzticētu, viņa brauktu kopt pati, bet tas Liāns te savu kāju nespertu… Pirmās mīlestības dzīvo ilgi. Ja dzīvo viņā pašā, tad noteikti dzīvo arī Beatā … — Ak, te tu atpūties! — Irēnas balsī jautās zobgalība. — Es atpūšos savā mājā. — Vai tu atceries, ko es tev vakar teicu? — Nē. — Balss intonācija pauda, ka viņš nemaz to nenožēlo. — Es biju pie ārsta. — Nu, un tad? — Es biju pie sieviešu ārsta, mums būs bērns. Tā tam vajadzēja beigties, neko citu gaidīt nevarēja. Viņš iedzēra no krūzes garu malku. Viņam gribējās atcirst: «Kas man tur par daļu!» — bet to viņš tomēr nespēja. — Kāpēc tu klusē, kāpēc tu nenāc mani apkampt un novēlēt laimes? — Varbūt tu kļūdies… Ārsts ir pārliecināts? — Jā, ārsts ir pārliecināts. — Ak tā gan… — Šais vārdos bija apjukums un muļķība. — Viljam, mums jāprecas! — Anglijā vecmeitām tikai divdesmit devītajā februārī ir tiesības bildināt vīriešus … — Tu ņirgājies? Tu uzdrošinies ņirgāties?

— Es domāju, ka vēl nav ko celt paniku … — Ahā! — Irēnas balss kļuva ļauna. — Vecā dziesma. Tūlīt tev savas domas būs jāmaina! Es zinu visu! — Ko tu zini? — Es zinu visu! — Atkal tev kaut kas mālējas. — Es zinu, cik tu samaksāji krāsotājiem. Es zinu, par cik nopirki šos pamatus. Es apmēram zinu, cik šī māja izmaksājusi, un es zinu, ka tavai mātei nekad nekas cits nav bijis kā tikai pensija. Tikai pensija! — Tu mani izspiego? — Viņš pielēca kajas. — Man, mīļais, nav citas izejas, ja es tevi gribu dabūt! 305 — Nu, un ko vel tu zini? Ko vēl tu esi izspiegojusi? 20 4233 — Tev nepietika? — Runā! — Viljams nogrāba viņu aiz pleciem. — Es laikam zinu, no kurienes tev radusies šī nauda… — Runā, vai arī es… — Tev bija racionalizācijas priekšlikums, kuru nezin kāpēc noraidīja… Mēs toreiz iepazināmies un kopā strādājām… Tu droši vien tagad racionalizē pats uz savu roku… Kāpēc tu uz mani tā skaties? Tu gribi mani nosist? Tev nemaz nevajag mani nosist, tev vajag mani tikai apprecēt… — Plānprātīgā sieviete… Es viņu gribot nosist! Labāk ģērbies, lai mēs laikā paspējam uz vilcienu! — Viljams palaida Irēnu vaļā un neatskatījies kāpa augšā pa kāpnēm. Pusdienas laikā kompanjons Viljams Argalis apmeklēja kompanjonu Albertu Caunu, lai vienotos par uzņēmuma likvidāciju. Tas notika Caunas vadītajā gatavo apģērbu veikala noliktavā, nelielajā stikla skabūzī ar diviem kailiem manekeniem pie sienas. — Tev ar Irēnu pagaidām jābūt laipnam, — Alberts pamācīja. — Par to neuztraucies! — Es tikai saku. Jāvelk, kamēr viss norimsies. Varbūt tu no viņas vari tikt vaļā par naudu? — Nedomāju. — Pēc pāris mēnešiem viņa varēs rakstīt, kur grib un kam grib, — zagšanu tev vairs pierādīt nevarēs. «Modes» administrācija, protams, zvērēs, ka nekas tāds nav bijis iespējams, un divas ministrijas komisijas to apstiprinās. — Tas man nemaz nebija ienācis prātā. — Nu, tad paldies par kompāniju! — Alberts demonstratīvi paspieda Viljamam roku. — Mēs spēlīti beidzam! Mēs ar tevi jau esam pietiekami bagāti, lai varētu nezagt. Bet, ja tev ar kaut ko vajag apslacīt kūpošo sirdsapziņu, tad es to daru Konfūcija vārdiem: «Gādājiet, lai godīgums atmaksājas vairāk nekā zagšana, un zādzību nebūs.» Un punkts. — Cik naudas man ir bijis, tik aprijusi tā māja. — Nu jau tu izliecies nabagāks nekā esi! P.s ievadīju sarunas ar vienu tipu… Nauda ir tikai papīrīši, cilvēkiem vajag krāt reālākas lietas… Mums, Viljam, tie apdrukātie papīrīši ir, tagad mums jādomā, ko ar tiem darīt. Ja mēs savas kapeiciņas saliekam kopā, iznāk smuks apaļš rublītis, ko vajag ripināt tautā, lai gādā otru rublīti. Abi kopā mēs jau esam kaut kas liels, esam kaut kāda virsotne. Virsotnei būt ir svarīgi, jo tās aizskaršanai rokas par īsām. Mēs kopā jau esam spēks. Mēs varam tirgū kaut vai uzpirkt visus sīpolus, pieturēt pāris mēnešu un tad diktēt savas cenas. Tas mums nesīs divkāršu un trīskāršu peļņu. Un paši mēs nemaz nebūsim klāt, mēs tikai ieguldīsim naudu. Visu, ko mēs darīsim, mēs darīsim ar vērienu. Un dzīvosim ar vērienu! Es nevācu tos jaukos papīrīšus, lai, kaktiņā nolīdis, saskaitītu

un tad raktu zemē. Es neesmu vēl tik vecs un neesmu tik dumjš. Tiem papīrīšiem man jāgādā prieki un jāgādā vara. Atceries, ko es tev kādreiz teicu par savu draugu kuģa mehāniķi, ka viņš var atvelt degvielas .tilpenē pat lokomotīvi? Tas bija joks. Lokomotīves viņš neved, bet citas labas lietas gan. Arī viņa darīšanās mēs varam piedalīties ar savu kapitālu. Mēs ar tevi dzīvē vairs nekad neknapināsimies! — Man priekšā vēl lieli izdevumi, ar puiku gadījusies nelaime. Vai tu nepazīsti kādu labu advokātu? — Priekš tevis es sameklēšu! Dabūsi atpakaļ savu puiku bez skrambām!

23. nodaļa Absolūti nekas nebija mainījies. Tikpat agri Viljams nāca uz darbu, tikpat vēlu gāja projām. Tāpat dūca elektriskie naži, tāpat klaudzēja klājēju dzelzs lineāli, sitoties pret skavām, kas norobežoja klājienu garumu, tāpat palaikam iesmilkstējās lentas griezējs, ātri tīdams ap lielajiem riteņiem šauro aso tērauda sloksni. Nekas, absolūti nekas te nebija mainījies, ne sveša, ne pašu acs nespētu saskatīt izmaiņas. Tikai Viljamam bija mazliet vienkāršāk strādāt, jo lekālu izkārtošanai nu tika atvēlēts mazliet lielāks auduma laukums. Tā rāmā darbā pagāja nedējas divas vai mazliet vairāk. Kādu dienu, saņēmis jauno pasūtījumu — sarakstu, kas noteica, cik daudz un kāda izmēra uzvalki jāpiegriež, — Viljams atklāja, ka viens no izmēriem piegriezējiem ir loti neizdevīgs, jo vajadzīgi tikai daži gabali, kas praktiski prasa vai tikpat laika, cik pilns klājiens. Par laimi, strādnieces pašlaik tieši klāja šo izmēru iepriekšējam pasūtījumam, un viņš palūdza pievienot arī jaunā pasūtījuma nedaudzās kārtas. Taču pēc brīža strādnieces teica, ka viņām nepietiekot auduma, lai gan Viljams skaidri zināja, ka vienam baķim ap metru trīsdesmit cehā vēl vajag būt. Visi nomeklējās baķi, bet veltīgi. Pat Džongs iznāca no savas noliktavas un palīdzēja meklēt. Cehā jau bija sanestas baķu kaudzes otrajai maiņai, viņi pārcilāja visus baķus pēc kārtas un tomēr meklēto neatrada. Viljams nekādu traci netaisīja, jo domāja, ka varbūt pats kļūdījies pierakstos un, pasūtījumu beidzot, iztrūkums pats par sevi izlīdzināsies. Taču, kad dienas maiņa aizgāja mājās, viņš nolēma tikt galīgā skaidrībā. Viljamam bija divi galvenie pieturas punkti — viņš zināja, cik tūkstoš metru auduma pasūtījumam saņemts no centrālās noliktavas un cik un kāda izmēra uzvalku pusfabrikātus viņš pēc pavadzīmēm nodevis Džongam. Katra izmēra uzvalkam bija cita materiāla patēriņa norma, tāpēc viņš paņēma aritmometru un katras pavadzīmes aizmugurē ar zīmuli uzrakstīja reizinājumu — patērētā auduma metrāžu. Kad Viljams saskaitīja kopā visu patērēto audumu un atņēma no noliktavas saņemto, trūka septiņdesmit metru. Tā apmēram varēja būt, jo zem galda bija vesela ķīpa atgriezumu — baķu gali, kas ir par īsiem, lai no tiem piegrieztu uzvalkus, bet no kuriem vēl var iznākt atsevišķi žaketes, bikses vai vismaz cepures. Viljams pārmērīja auduma gabalus. Trūka divdesmit astoņi metri un sešdesmit centimetri. Viens baķis. Bija divas iespējas — vai nu baķis nozagts no ceha, kam Viljams negribēja ticēt, vai arī transporta strādnieki to aizmirsuši atnest no centrālās noliktavas. Viljams gribēja skriet izstāstīt par notikušo Andrejam Pavlovičain, bet apdomājās. Ja baķis izrādīsies nozagts, viņam pašam par to būs jāmaksā, pretējā gadījumā viņš apmēram trīsdesmit metrus varēja rīt saekonomēt, piegriežot pēc sava lekālu klājuma. Nē, traci celt viņam nekādā ziņā nebija izdevīgi. Tas kaitēs reputācijai un makam. Viljams pabīdīja aritmometra sviras un pagrieza rokturi — būtu jāmaksā gandrīz piecsimt rubļu. Pēc nedēļas pazuda vēl viens baķis. Viljams atkal neteica neko un atkal vienu dienu ekonomēja. Nu jau bija skaidrs, ka baķi tiek zagti. Vislielākās aizdomas Viljamam bija uz transporta strādniekiem, jo no centrālās noliktavas, kas atradās ielas mājas pagrabā, viņi ar baķiem uz pleca nāca pāri pagalmam uz piegriešanas cehu. Pa ceļam pietika tumšu kaktu, kur baķi var nomest. Kad nākamreiz transportnieki nesa audumu, viņus piegriešanas cehā sagaidīja viena no strādniecēm ar zīmuli un papīru — viņa pierakstīja metrāžu, *kas bija atzīmēta katram baķim uz birkas. Kopā sanāca trīstūkstoš metru, un neviena baķa netrūka. Tie visi tika akurāti sakrauti strēķī, kas stāvēja kā cietokšņa

tornis ceha vidū. Viljams ar Irēnu parasti pusdienoja ēdnīcā, bet šoreiz tur bija tik gara rinda, ka apetīte zuda, uz to paskatoties vien, un viņi samierinājās ar apsildītām sardelēm kafejnīcā. Viljams atgriezās cehā nedaudz agrāk kā parasti, galējā istabā klājējas vēl cilāja piena pudeles. Viljams aizgāja līdz savam galdam un gribēja sākt strādāt, bet nejauši paskatījās uz baķu strēķi. Viņam tas šķita mazliet sašķiebies. Pirmajā mirklī viņš tam it kā pat nepievērsa uzmanību, tad paskatījās vēlreiz. Visās strēķa rindās bija pa pieciem baķiem, bet augšējā tikai četri. Viljamam šķita, ka viņš atceras — augšējā arī bija pieci, taču apgalvot to nevarēja. Viņš paņēma lapu, kurā strādniece bija atzīmējusi baķu garumus, un sāka pārbaudīt pēc birkām. Viena baķa trūka. Džongs! — Viljamam iešāvās prātā uzreiz. Neviens svešnieks ar baķi padusē nevarēja paiet garām strādniecēm, kuras gala telpā pusdienoja. Neviens svešs pat nevarētu ienākt. Tātad atliek tikai Džonga noliktavas durvis. Džongs sēdēja pie rakstāmgalda, Vilītis uzmeties uz viena no plauktiem. Vilītis stāstīja Džongam kaut ko par miglas lukturiem, kurus dabūs savam žigulim. Kad Viljams ieraudzīja viņus abus kopā, viņam bija skaidrs arī ceļš, pa kādu abi pirmie baķi aizceļojuši no fabrikas. Ar Viliša pikapu. — Atdod baķi! — Viljams teica Džongam. — Ko? — Džongs tēloja izbrīnu. — Dulls esi palicis, ne? — Atdod baķi! — Ej ara! Un staigā pa savu cehu, nevis pa manu noliktavu! — Un Džongs visu savu uzmanību pievērsa Vilītim. — Es ar redzēju dikti skaistas ārzemju miglas lampas. Apakšpusē violets punktiņš, bet pats lukturis niķelēts… — Hromēts. Droši vien «Bosch». — Atdodiet baķi ar labu! — Viljama balss kļuva draudīga. — Jūs to nopietni sakāt? — jautāja Vilītis. Viljams paņēma klausuli. — Es piezvanīšu apsardzes daļai, lai nāk izkratīt šo noliktavu un pikapu. Atdodiet baķi ar labu! Viljams redzēja, ka Vilītis sakniebj lūpas un nobāl. Džongs pielēca kājās. Viņa acis zvēroja, rokas žestikulēja, teikumi bija saraustīti. Izskatījās, ka viņš metīsies Viljamam virsū. — Kā tad, baigi labi, ne! Kad šie zog ar vezumiem, tad nav nekas, bet, kad mēs kaut ko paņemam, viņš zvanīs storožiem, ne! Pamēģini tikai, tad es muti ciet vairs neturēšu! Es tevi brīdinu! — Džongs kratīja Viljamam ia>r savu resno pirkstu. — Domā, ka atraduši stulbeņus, ne? Paši rīs desas, cik gribēs, bet mums atsviedīs ādiņas? Desmit uzvalki dienā… tā ir nauda… Sie, kad gribēs, tad taisīs fenderu, bet mēs tikai lēkāsim līdzi… Samaksājiet mums godīgi mūsu daļu, un ejam katrs uz savu pusi! — Cik tika solīts, tik tu esi dabūjis, — Viljams atcirta. — Kas tu tāds esi? Es tevi nemaz nepazīstu! Es nolīgu ar Zuti. Kamēr bija Zutis, tikmēr līgums ir spēkā, tur es neko nesaku, bet pēc tam, lūdzu, dalām lielo kušķi uz četrām vienlīdzīgām daļām, es šitādiem gauneriem par muļķi netaisos palikt! Džongs atspiedās pret plauktu un sāka šņākt. Tā bija vienīgā skaņa, ko varēja dzirdēt. — Man tagad ir tāda sieviete! — Džongs atkal sāka runāt, bet jau krietni miermīlīgā.k. — Stāvoklis… Izglītība… Es viņai iepūtu, ka man Austrālijā nomiris tēvocis un atstājis mantojumu… Vilim arī vajag naudu! — Es noskatīju kolosālāko autiņu… — Vilītis teica kā taisnodamies. — Astoņvietīgs, trīsdesmit devītā gada modelis… — Nekā nesaprotu. — Pēkšņā zagļu atzīšanās Viljamu samulsināja. Abi skaidri sajuta Viljama apjukumu un nespēku, tāpēc devās uzbrukumā, i

— Es bez trim rubļiem nevaru pusdienas paēst! — Džongs sirdījās, it kā pie viena arī attaisnodamies, un Viljams iedomājās, ka Džongs ar Vilīti droši vien pamazām zaguši baķus jau agrāk, tikai paša blēdību dēļ viņš to nav pamanījis. — Kas jums ko uztraukties, jūs esat sarausis diezgan un varat atļauties tēlot godīgo! — Vilītim no niknuma šķobījās lūpas. — Ja es par viņa godīgumu atvēršu muti, viņu iebāzīs ķurķī uz mūžu mūžiem! — Džongs triumfēja. — Bet vienmēr tas numurs taču nevar iet cauri! — Viljams izmisis iesaucās. — Neviens nesaka, ka vajag vienmēr! Bet man tā Austrālijas mantojuma tiesa ir jāsavāc, ne? — Mēs jūs nemaz neaicinām pīties līdzi, tikai netraucējiet mūs! Mēs paši tiksim galā! — Vilītis čīkstēja. — Kā tad! Jūs spersiet, bet ekonomēšu es! Tā kurš katrs tiks uz zara! Kam par to būs jāsēž? — Es pikapa būdai uztaisīju dubulto grīdu, neviens mērkaķis neko nesaodis! Veikalos man strādā savi skuķi. — Izdomājiet kaut ko prātīgāku, un tad runāsim tālāk! — Viljams uzbrēca un izskrēja no noliktavas, skali aizcirzdams aiz sevis durvis. I.idz vakaram viņš dusmās trīcēja, taču otrreiz pēc nozagtā baķa negāja, lai gan saprata, ka ne Vilītis, ne Džongs neuzdrīkstēsies iet uz miliciju nosūdzēt, jo tad arī viņiem pašiem neizbēgt cietumam. Albertu Caunu abu ierindnieku izdarības ļoti satrauca. — Slīpētais Zutis par baķiem nemaz negribēja dzirdēt, bet divi stulbeņi ar tiem domā noturēties uz ūdeņa ilgi un dikti! — Alberts errojās. Zini, lai viņi krīt līdz ausīm! Es tos pāris baķus mēnesī piecietīšu. Un, jo ātrāk viņi iekritīs, jo labāki — Ne par viņiem es domāju. Es domāju par sevi. Piemini manus vārdus, ja viņi kritīs, viņi raus mūs līdzi, tie āmrijas! -Ko var pierādīt? Neko! — Tā vis nesaki… Pierādīs… Tur,milicijā, muļķus vairs amatos netur… Varbūt mums labāk vienoties par konkrētu summu? Samaksāsim uzreiz katram tūkstošus piecus, un āmen! — Ja man pieci jāatdod, tad pašam vairs gandrīz nekas pāri nepaliek. — Es viens abiem viņiem maksāt netaisos. — Mums vispār nekas nav jāmaksā! — Mani uztrauc tic baķi… Viņi tiešām ņems un iekritīs! — Varbūlt īsairunāsiim .tā… Uz kādiem mēnešiem vēlreiz palaižam firmu vaļā, bet naudu dalām ar viņiem uz pusēm? Pēc tam es rakstu atlūgumu un laižos projām… — Raksti tūlīt! — Tūlīt nevar Irēnas deļ, tu zini, kada viņa ir neaprēķināma psihopātc. — Džongs ar Vilīti būs mierā ar trešdaļu, — Alberts teica. — Zini, citu izeju es pagaidām neredzu… Dažos mēnešos jau mums iastē neviens neieķersies … — Tās trešdaļas dēļ abi ne tikai turēs mutes ciet, bet vēl mēlē iekodīs. Ar to trešdaļu vēlāk mēs viņus pašus turēsim uz āķa! Pēc dažām dienām firma «Cauna, Argalis, Vilītis un Džongs» atsāka darbu. Tā strādāja tikpat raženi kā agrāk, izmaiņas bija vienīgi ienākumu sadalē. LEITNANT DOBEN, IENĀCIET PIE MANIS! ,,,

10. nodaļa Ir pāri pusnaktij, kad caur iluminatoriem ieraugām Rīgas ugunis. — Liela pilsēta! — saka man kaut kur aizmugurē. — Trīssimt pieci kvadrātkilometri, — kāds piebilst. — Kopā ar Jūrmalu? — Nē, Jūrmalu neskaitot. Virs Daugavgrīvas bākas lidmašīna sagriežas pret vēju, un tad jau drīz riteņi nolēkā pa betona skrejceliņu. Bagaža man nav jāgaida, tāpēc es uzreiz nonāku lidostas uzgaidāmajā zālē. Neloloju cerības, ka uz pilsētas centru vēl ripos kāds autobuss, tomēr nolemju painteresēties. Kas man to varētu pateikt? Soļoju gar slēgto kiosku rindu uz zāles otru galu… un ieraugu aptiekas kioska sānu logā pazīstamu apveidu. Sānu logs kalpo par vitrīnu, tur ir izliktas zobu pastu tūbiņas un zobu sukas caurspīdīgiem kātiem, tur ir breolīns, vazelīns un tualetes ziepju krāsainie gabali, tur ir smaržas, odekoloni un Latvijas Teātru biedrības vitaminizētā sejas krēma apaļā, baltā kārbiņa. Vai Lakomova krēmu pirkusi šeit? Spriežot pēc kioska darbalaika, tas ir pilnīgi iespējams. Bet kāda tam vairs nozīme? Kārbiņas dēļ es zaudēju dažas dienas, kārbiņas dēļ es uzskatīju, ka Lakomova, kuras uzvārdu toreiz es nezināju, ir rīdzinieceNo kļūdām mācāmies? Nē, kļūdu nav bijis. Nākošreiz es noteikti domāšu tāpat un aiznākošo arī. Un nedrīkstu domāt citādi, jo deviņos gadījumos no desmit es atrastos aiz pareizām pēdām. Vēl viens autobuss uz centru brauc. Tas ir pārpildīts, jo mājup startē ari daļa lidostas personāla. Gita bijusi pēc grāmatas, un man pēkšņi šķiet — es gaisā vēl jūtu viņas «Rīgas ceriņu» atturīgo smaržu. Man ir žēl, ka mēs nesastapāirties, bet droši vien tā ir pat labāk. Dzīvokļa nekārtība viņu šokējusi tik ļoti, ka viņa ne tikai grāmatām, bet arī citām lietām ierādījusi agrākās vietas. Tieši pulksten deviņos es paceļu telefona klausuli un piesaku vizīti: — Biedri pulkvedi, jūs traucē Dobens … — Nāciet, nāciet augšā, lai es jums varu pamazgāt galvu! Var domāt, ka Šefu nemaz neinteresē tas, ko esmu izdarījis. Viņš tikai runā savu, lai gan pēc manas neparasti ātrās atgriešanās katrs nešaubīgi saprastu, ka man smaidījusi veiksme. — Vai jūs, Doben, zināt, par ko man maksā algu? Par to, lai es neko nedarītu. Tiklīdz priekšniekam jāveic kāda viņa padoto funkcija, viņš nekavējoties jāpārsēdina zemākā krēslā. Saprotat? Es stāvu miera stājā, lai gan, atklāti sakot, vēl ne velna nesaprotu. — Kad priekšnieks no organizatora kļūst par izpildītāju, viņš ir tikai izpildītāja algas vērts. Kāpēc jūs, Doben, gribat mani pārsēdināt zemākā krēslā? Tik daudz apjēdzu, ka uz jautājumiem labak neatbildēt, ja to īpaši neprasa. — Kāpēc man, Doben, jānodarbojas ar jums uzticētiem uzdevumiem? Jau aizvakar jums vajadzēja sākt meklēt taksometra šoferi, kurš no «Feniksa» aizveda Avdejenko, jo kā gan citādi jūs domājat uzzināt, uz kurieni Avdejenko ir braukusi? — Lakomova. Tamāra Lakomova— Un tā pie simt trīsdesmit devītā nama arī ir Lakomova? — Jā. — Tatad akmentiņi pieder Beivandovam? Tātad līgavainis mazāk pēdas dzina līgavai, vairāk akmentiņiem? Nozagusi, jā? — Tieši tā, biedri pulkvedi!

— Atbēgusi uz Rīgu pārdot un daļu jau pārdevusi. Astoņos viņa ielido Rīgā, bet desmitos viņai ir pilna somiņa ar simtniekiem. Kad jūs parādāt Beivandovam fotogrāfiju, viņam ir skaidrs, ka līgava ir vai nu mirusi, vai arī tiek meklēta. Ar to pilnīgi pietiek, lai viņš ņemtu kājas pār pleciem. Paklausieties, Doben. — kā jūs domājat tikt pie tās naudas lādītes, kurā tagad jāguļ arī daļai akmentiņu, ja nemeklējat taksometra šoferi? — Man jāpadomā, bet tas, protams, nav vienīgais ceļš. Aizvakar es nepaspēju… — Es ar taksometru parku biju spiests sazināties jūsu vietā. Brauciet, varbūt kaut kas jau noskaidrojies! — Klausos! — Es apgriežos uz papēža un nozūdu ātri kā pasakā. Taksometru parkā ir izlikts milicijas lūgums pieteikties šoferim, kas piecpadsmitajā februārī ap pulksten astoņiem trīsdesmit pie viesnīcas «Fenikss» uzņēmis pasažieri sievieti. Taču vēl neviens nav pieteicies. Tad es iedomājos, ka uz ieliņas, kur atrodas «Fenikss», varbūt ap to laiku ir izsaukts kāds cits taksometrs, un dodos pie dispečerēm savu iedomu pārbaudīt. .Ja kāds taksometrs ir stāvējis, tad tā šoferis varbūt būs ievērojis kolēģi, kurš pasažieri uzņēmis. Es paņemu reģistrācijas žurnālu. Paņemu un apmulstu. Pavisam apmulstu. Negribu ticēt savām acīm. «8.30 — viesnīca «Fenikss» — Mak&akovs — uz jūras ostu.» Tālāk seko taksometra numurs. — Kā lai satieku šī taksometra šoferi? — prasu dispečcrei un droši vien izskatos ļoti satraukts. Ak, ci'k tas notiek vienkārši! Dispečere pievelk sev tuvāk mikrofonu, kas atrodas viņai priekšā uz galda, un pavēl šoferim tūlīt ierasties pie viņas. — Adresi es nezinu, bet atceros, kur jābrauc, — pēc desmit minūtēm man stāsta šoferis. Runāšana ar mani viņam prieku nesagādā, bet viņš apzinīgi nes savu krustu. — Es ig.aidiju pie «Feniksa» pasažieri. Viņi abi iznāca gandrīz reizē. Viņa pagāja kādu gabaliņu uz priekšu, bet tad griezās atpakaļ. Es pa to laiku biju salicis pasažiera čemodānus bagāžniekā. Viņa man parādīja zīmīti ar adresi un prasīja, vai varu viņu uz turieni aizvest. Es teicu, ka mums tikai vispirms jāaizved taksometra pasūtītājs uz jūras ostu. — Vai mums tālu? — es jauļāju. — Tālu gan, — šoferis atbild un ieslēdz motoru. — Būs kilometru trīsdesmit. Tā ir viena no tām vasarnīcu kolonijām, ko uzbūvēja purvā. Pēc tam mēs vienojāmies, ka viņš māju man parādīs, lēni garām braucot, bet pa ceļam es pārdomāju. Vakarnakt ir krietni snidzis. Sānceļam, uz kuru mēs nogriežamies no šosejas, gar abām pusēm ir sašķūrēti sniega vaļņi un braucamā daļa palikusi tik šaura, ka divām automašīnām samainīties te nebūtu iespējams. Drīz gar ceļa imalām parādās kaili ibērzeļi un iesnigušās vasarnīcu kolonijas mājas. — Tur priekšā … Tā dzeltenā .sēta … Māja ir liela un grezna, no skursteņa lēni kāpj balti, viegli dūmi. — Pieturiet! — es pēkšņi saku. Šoferis neizpratnē paskatās manī un aptur automašīnu. Vārtiņi nav aizslēgti. Uz māju ved sniegā iemīta taciņa. Pie mājas stūra zem numura liels vara vapenis ar iekodinātu īpašnieka vārdu gotiskiem burtiem «Viljams Ārgalis». Es pieklauvēju. Man pretī nāk gadus četrdesmit piecus vecs vīrietis ar glāzi vienā un konjaka pudeli otrā rokā. Viņš ir labi ģērbies, viņam ir sarkana, mazliet pieblīdusi seja, tāpēc gadu ziņā varu kļūdīties. Viņa izturēšanās ir pilna uzpūtīgas pašcieņas, kas raksturīga labi situētiem alkoholiķiem. — Vai jūs nepateiktu, kur te dzīvo Celmiņš? — es jautāju. Pēc mana aprēķina tagad viņam jāsāk neziņā kasīt pakausi, bet viņš mani aicina istabā.

— Celmiņš dzīvo… — Viņš noliek pudeli un glāzi uz galda un rāda man pa logu tālumā kādu māju. — Tur tas jumts ar antenu… Bet es neticu, ka viņš tagad tur dzīvo. Šitajā laikā tajās suņu būdās, kas te visapkārt, nevar mesties … Man te vienīgajam ir kārtīga būve… Es vienreiz noskaitīšos un visas tās suņu būdas nosvilināšu, lai nebojā peizāžu! Viņš grib, lai aplaižu acis vismaz apkārt istabai un paskaužu. Ja es vēlētos, viņš man laikam izrādītu visu māju, es redzu, ka viņam to ļoti gribas izrādīt. Pie mantas viņš ir ticis, tagad viņam vajag sabiedrības atzinību. — Paldies par informāciju… Bez jūsu palīdzības es diezin vai būtu atradis… — Te ir tā dumji izdomāts, tikai gruntsgabalu numuri, ielas nekādas… Es parunāšu ar saviem puikām izpildu komitejā, mēs to lietu ņemsim un pārspēlēsim… — Uz redzēšanos! — Es paklanos. — Pagaidiet, jaunais cilvēk! Vienu glāzīti! Paskatieties, kas par konjaciņu! — Viņš jau ņem no bufetes kristāla vīna glāzi un pielej līdz malām. — Lai iet! — Es iesmejos. Cik ādas man par šo joku Šefs novilktu? Cauri istabai iziet jauna, saīgusi sieviete. Es ievēroju, ka viņai pirkstā ir ārkārtīgi plats un biezs laulības gredzens. Tas laikam simbolizē izdevušos ģimenes dzīvi. Saimnieks lej konjaku savā glāzē. Labs, tumšs, ilgi stāvējis konjaksSpriežot pēc līmeņa, šī nav tā pudele, no kuras cienāta Tamāra Lakomova, kas daju glāzes satura izgāzusi sev uz blūzītes. Sieviete nāk cauri vēlreiz. — Nu jau tu sāc dzert ar kuru katru! — viņa pedagoģiski šķendējas. — Aizveries, Irēna! Un mēs saskandinām. • Pēcpusdienā pulkvedis lasa manu sīki uzrakstīto ziņojumu. — Jūs, Doben, esat ļoti centies ar rakstīšanu… — Es domāju, ka lietas turpmāko izmeklēšanu jūs nodosiet kādam citam. — Jā, Doben, jūs savu esat gandrīz paveicis. Apsveicu! Piesēdieties — kāpēc jūs stāvat kājās? Es apsēžos. — Principā jūs visu, Doben, esat paveicis. Atliek tikai daži sīkumi. Pierādīt, ka Lakomova ir nelaimes gadījuma upuris. Atcerieties, ar to taču jūs sākāt! Lai pierādītu, nepieciešams atrast vīrieti, kurš skrēja pa Loņii ielu. Atrast automašīnu, ar kuru Lakomova atbraukusi. Uzzināt, pie kā Lakomova devusies. Vai jūs nepieļaujat iespēju, ka Beivandovs ir bijis skrejošais vīrietis? — Nē. Ja Beivandovs būtu vainīgs slepkavībā, viņš Rīgā neuzkavētos ne minūti un vismazāk jau nu mēģinātu kontaktēties ar miliciju. Šefs klusēdams pārdomā manus argumentus. — Biedri pulkvedi! Es uzskatu, ka skrejošais vīrietis ir vienkārša sagadīšanās. — Biedri leitnant! Es labprāt uzskatīšu, ka tā ir sagadīšanās, ja jūs man to pierādīsiet. Cik dienas viņš man atvēlēs? Trīs? Nedēļu? Kā es rīkošos? Ko darīšu? Jāsāk tikai kustināt smadzenes, gan jau tad rīcības programma radīsies! Bet trīs dienas ir maz, sasodīti maz! Vienīgā cerība uz Sintiņu, jo lietu droši vien nodos viņam. Man jāpiedalās dārgakmeņu pircēja pratināšanā, varbūt noskaidrosies, uz kurieni Lakomova pēc tam devusies. Viss būtu labi, ja nebūtu tā nolādētā skrejošā vīrieša. Idiotisms! Kur lai es viņu tagad meklēju! Varbūt skrējis uz staciju? Pilnīgi iespējams. Kur lai citur cilvēks skrietu? Uz darbu. Bet Loņu ielā nevienai fabrikai vārtu nav, tātad tikai uz staciju. Pensionāre un cilvēks tramvaja vagonā, kas skrejošo redzējuši, attālumu līdz skrējējam noteiks diezgan precīzi . .. Eksperiments. Lūk, ar ko man vajadzēja sākt! Ar eksperimentu! Varbūt pierādās, ka skrējējs notikuma brīdī nemaz nevarēja atrasties Lakomovai blakus? Ar to man vajadzēja sākt! Uzzināt precīzi, kur skrējējs atradās notikuma brīdī.

321 — Trīs dienas pieliks? — Šefs jautā. 21 — 4233 — Centīšos, biedri pulkvedi! — Es jau varu atbildēt jautri. — Paklausieties, Doben, es jūs varbūt ieteikšu apbalvošanai, bet jums jāsaprot, ka pavisam jūs to nopelnījis neesat! Tā mēs šķiramies uz trim dienām. Vakariņām uzvāru tēju un apēdu pāris sviestmaižu. Gribas aizvērt acis un nedomāt. Nedomāt ne par eksperimentu, ne skrejošo vīrieti, ne dārgakmeņiem. Nedomāt ne par ko. Izslēgt naktslampiņu un aizvērt acis. Klusumu! Klusumu! UtopijaLielpilsētā nav un nevar būt klusuma! Tomēr? Tā. Tūlīt… Vēl mazliet… Lai aiziet šis trolejbuss, lai nošvikst garām namam, un tad būs klusums… Mīksts klusums… Balts klusums… Balts? Vai tad klusumam var būt krāsa? Es skaidri dzirdu čīkstam ārdurvis. Dzirdu priekšnamā slaukām kājas. Tad iededz virtuvē uguni, pēc tam priekšistabā. Apsēžas. Laikam pie galda. Čaukst papīri-.Šķirsta žurnālu? Pieceļas. Pastāv. Atkal ,apsēžas. Es klusi izkāpju no gultas un uzvelku rīta svārkus. Visvairāk tagad es baidos viņu nobaidit ar savu parādīšanos. Pieceļas. Iet pāri istabai, kaut ko paņem, atgriežas pie galda. Nošvirkst uzliesmojošs sērkociņš. Atsākusi smēķēt? Gita sēž pie galda ar visu mēteli un smēķē. — Novelc mēteli, tu esi savā mājā, — es saku. — Atvaino, es nedomāju, ka tu būsi atgriezies… Tas ir tikai mirkļa vājums, mirkļa iegriba… Tagad es zinu, kas man vakaros zvanīja un nerunāja. Tagad es zinu, kāpēc es nevarēju atrast to grāmatu. Viņa, man zvanot, to varbūt pat turēja sev priekšā atvērtu. — Gita, mīļā, tu esi savā mājā! Es izņemu viņai no rokas cigareti un nodzēšu. Es nometos uz ceļiem, lai mūsu sejas būtu vienādā augstumā, lai mūsu lūpas būtu tuvu, tuvu. — Atkārto pa balsienam: es esmu savā mājā! — Es es-mu sa-vā mā-jā … Pēc tam viņa sāk raudāt. Taču no rīta šķiroties es neesmu pārliecināts, :ka Gita vakarā pārnāks, lai gan šī ir vienīgā viņas māja, lai gan citu māju viņai nav. Viņai ir jāpasaka savs lēmums vecākiem, un es zinu, kas tad notiks. Tad tēvam būs dūrēji zem sirds un mātei pilnīgs nespēks, tad būs pārmetumi par nepateicību un stāsti par to, cik grūti tajos laikos bērnu bijis audzināt. Vai Gita tam tiks pāri? — Varbūt labāik piezvanīt? — es nedroši ieminos. — Ko tu runā! Tagad es esmu nelokāma! Bet es neticu, ka viņa ir nelokāma. — Tu varēsi viņus apciemot katru dienu … — Jā, jā … Es tevi saprotu … Nebaidies par mani, es tagad esmu nelokāma…

DIEVS DEBESIS PRIEKS VISIEM …

11. nodaļa Tamāra gulēja, iespiesta starp auksto mūra sienu un Beivandovu. Viņa gulēja pievērtām acīm, izlikdamās, ka ir aizmigusi, kļaudama pie aukstās sienas sadauzītos plecus un rokas, lai kaut cik remdētu sāpes. Spriežot pēc gaišajām debesīm, ko varēja redzēt pa logu starp kailajiem vīnogulājiem, drīz vajadzēja aust rītam. Beivandovs elpoja viegli un dziļi. It kā viņam nekas nebūtu pazudis, Tamāra nodomāja. Maisiņu ar rubīniem viņa noslēpa virtuvē. Kad Beivandovs vakarā aizmiga — viņi palīda zem segas agri —, Tamāra ar manikīra šķērītēm pārgrieza zīda auklu, kurā maisiņš bija piesiets, virtuvē iemeta laupījumu čemodānā, bet pati, atgriezusies istabā, sāka ģērbties. Taču Beivandovs pamodās, un tad izcēlās tracis, kurš diezin kā būtu beidzies, ja* nepārnāktu Alla. Kas notiks no rīta? Beivandovs viņu droši vien nelaidīs ārā no dzīvokļa, bet, kad Alla aizies uz darbu, atkal sāks dauzīt. Ja rubīni nebūtu tepat virtuvē, varētu palūgt Allu izsaukt miliciju. Bet kāda jēga bija sākt šo lietu, ja dārgakmeņus novāc milicija? Beivandovs savā stulbumā noteikti muldēs, ka viņam nozagts pulkstenis, nauda vai kas tamlīdzīgs un tāpēc viņš Tamāru sitis. Miliči meklēs pulksteni par trīsdesmit rubļiem, bet atradīs dārgakmeņus par trīsdesmt tūkstošiem. Tas gan viņiem būtu ķēriens! Beivandovs nožāvājās un pamodās. — Netīrā zagle! Es tev visus kaulus pārlauzīšu! — Beivandovs klusu nolamājās, paskatījies uz Tamāru, piecēlās un izgāja virtuves izlietnē nokārtot savas vajadzības. Istabā valdīja dziļa krēsla, taču Tamāra varēja saskatīt gandrīz kailo Beivandovu gluži labi — viņš līkņāja gar galdu, uz kura palika vakariņu uzkodas un degvīns. Tamāra cerībā aizturēja elpu. Jā! Beivandovs dzēra degvīnu tieši no pudeles, viņa skaitīja klunkšķus. Trīs… četri… pieci… Ļoti labi! Varbūt viss vēl būs labi! Atsperēm čīkstot, Beivandovs iezvēlās atpakaļ dīvānā. Operācijai «Rubīni» Tamāra gatavojās nopietni. Sapazīstinādama Beivandovu ar orķestra buņģieri Zozefu, viņa pietiekami daudz dzirdēja, lai izdarītu savus secinājumus. Protams, tika runāts un solīts ļoti miglaini — no labiem cilvēkiem kādu akmentiņu esot iespējams dabūt, Beivandovs raktuvēs dažus pazīstot… Ja Zozefs atrastu starp saviem paziņām jūrniekiem, kurš ar mieru nopirkt… Ne jau vienu! Viena dēļ nav jēgas dzīties uz Dušanbē! Kādu duci, divus dučus… Un Tamārai kļuva skaidrs, ko slēpj ziemišķādas talismans. Aizbildinādamies gan ar šo, gan to, Zozefs vilka laiku. Visi viņu uzskatīja par lielāko kontrabandistu, kurš vazā aiz deguna miliciju, lai gan patiesībā viņš bija sīks spekulantiņš, kas, nopircis pāris paciņu «Winstona» vai «Marlboro» cigaretes, tikai staigā apkārt, kladzinādams par miljons rubļiem. Te viņš kafejnīcā no kāda itālieša vai grieķa izdiņģēja saules brilles, te kādu paciņu košļājamās gumijas vai zeķu pāri. Tā pamazām viņš raibi apģērbās un, tarkšķēdams par savu kapitālu un draugiem dažādās pasaules ostās, grozījās tādu pašu sīkuzpircēju un viņu meiteņu sabiedrībā. Zozefam patika tā dzīve, kuru viņš dzīvoja. Viņam patika paša radītās leģendas spožums, patika tukšām ārzemju pudelēm piestūķētā istabiņa, kurā viņš veda draudzenes, un spožā saule pie debesjuma. Un tad pēkšņi uzradās kaut kāds Mumins Beivandovs, lai viņam visu to atņemtu. Neticami draņķīga situācija! Ja Zozefs tos dārgakmeņus mēģinātu pārdot, lai gan par to viņš pats šaubījās, viņam paliek leģendas spožums, bet cietumā diezin vai tas maz būs valkājams. Turpretī, ja Zozefs dārgakmeņus pārdot nedomā, zūd rūpīgi spodrinātā leģenda un paziņas uz viņu skatīsies kā uz bailīgu uti, kāds viņš patiesībā arī ir. Un Zozefs vilka laiku, it kā ievadīdams sarunas gan ar turkiem, gan ēģiptiešiem, gan sīriešiem. Tamāra pirmā saprata, ka Zozefs nav vajadzīgā kalibra vīrs. Un tad viņa atcerējās rīdzinieku Albertu, ar ko pirms dažiem gadiem sapazinās un jautri padzīvoja. Alberts reiz sacīja, ka viņa draugs brauc uz tirdzniecības kuģa par mehāniķi un, ja vajag, var noslēpt no muitniekiem kaut pašu velnu.

Šķiroties viņš aicināja ciemos, telefona numurs Tamārai vēl bija saglabājies. Viņa par to gandrīz ieminējās Beivandovam, bet tad apdomājāt Viņa personiski taču neiegūs neko! Varbūt kādu sīku dāvaniņu. Bet Beivandovs ar to jūrnieku tiks pie milzu naudasJa viņai, Tamārai, būtu kaut daļa, viņa gan mācētu to notērēt! Tā, lai visu mūžu paliek atmiņā! Ak, ja viņa zinātu, kā sadzīt rokā vismaz pāris «Puišu»! Par «Puišiem» sevi sauca jaunekļu grupa, kas prata uzkundzēties Tamāras dzimtās pilsētas Pavasara rajona parkam un apkārtējiem kvartāliem. Kad Tamārai bija piecpadsmit gadu, viņa deju laukumā bezgala samīlējās vienā no «Puišiem», krieitni vecākā par sevi. Nedaudz vēlāk mīļotais Tamāru izmantoja par makšķeri. Viņa pie viesnīcām vai restorānos sadabūja sev «kavalieri» un veda līdzi uz parku. Pa ce]am dzēra degvīnu vai vīnu. Brīdī, kad pudele nonāca Tamāras rokās, viņa it kā kautrējoties aizgriezās un saturam pielēja koncentrētu nembutāla šķīdumu. Drīz vien «kavalieris» turpat uz soliņa skūpstoties aizmiga, un tad ieradās mīļotais pēc viņa žaketes, naudas maka, pulksteņa un arī kurpēm, ja tās bija pietiekami labas. «Puišus» notiesāja uz ilgiem ieslodzījuma gadiem, jo uz viņu sirdsapziņas gulēja arī lielāki grēki, bet Tamāru un vel pāris meitenīšu līdz pilngadībai nosūtīja uz slēgtu audzināšanas iestādi mācīties amatu. Pirms pasniegt nembutālu Beivandovam, skaistā Tamāra izdīca kafejnīcas direktoram atvaļinājumu un uzklāja mājā vakariņu galdu. Taču vai nu nembutāla tabletes tagad ražoja ar mazāku koncentrāciju, vai arī Beivandovs pret šo medikamentu bija neuzņēmīgs. Pēc Tamāras aprēķiniem viņam vajadzēja gulēt cieši kā lācim ziemas migā, taču viņš pamodās, kad viņa vēl puskaila meklēja pa krēsliem apģērba gabalus. Beivandovs Tamārai blakus atkal elpoja viegli un dziļi. Pēdējā iespēja. Cik ilgi vēl būtu jāgaida? Desmit minūtes? Pusstunda? Tamāra izslīdēja no gultas bez skaņas, veikli kā glodene. Gaidot Beivandovu ciešāk iemicgam, viss jau bija izdomāts, katrs solis aprēķināts. Nevienu lieku kustību! Piespiedusi veļu un virsdrēbes sev pie krūtīm, viņa sāka uzmanīgi vērt čīkstošās durvis uz blakusistabu. Nauda ir skapja atvilktnē… Ak, pase arī… Pase noteikti vajadzīga … Kāpēc es, kaza tāda, jau pa dienu visu vajadzīgo nesakravāju čemodānā? Klausoties, vai tik neiečīkstas Beivandova dīvāna atsperes, viņa pat neiedomājās par Allas dokumentiem, kas glabājās turpat. Viņa pavisam apģērbās tikai kaimiņmājas vārtu telpā, tad arī atklājās, ka aizmirsts lakats un cimdi, taču atpakaļ, protams, Tamāra negāja. Mirkli viņa domāja, ko iesākt ar čemodānu, un izlēma ņemt to līdzi. Lidostas kasiere steidza darbu, viņai nebija laika pētīt katru fotogrāfiju, tāpēc Tamāra par samainītajām pasēm atskārta, jau stāvot rindā pie iekāpšanas lidmašīnā. Atlika tikai riskēt — galu galā viņas ar Allu ir gandrīz viena vecuma, bet šī pase izdota vēl vidusskolas laikā* «Feniksā» Tamāra Lakomova nonāca nejauši — lidostas autobusa šoferim viņa uzprasīja, kā tikt uz viesnīcu. Šoferis izprātoja, ka visticamāk brīvi numuri var būt «Feniksā», un, Tamārai ārā kāpjot, izstāstīja ceļu. Viesnīcā skaistule savu seju jau slēpa gluži apzināti, gan noliekdamās, gan pagriezdamās sāņus, kad administratore pacēla uz viņu skatienu. Viņa varētu izskaidrot nejaušo samainīšanos ar pasēm un mēģināt pārvērst to par bērnišķu draiskulību, taču tikšanās iespēja ar miliciju nesajūsmināja. Kad Tamāra piezvanīja Albertam, Minga posās uz bērnudārzu plinkšķināt klavieres. Viņa dzirdēja sievietes baisi prasām, lai uzmin, kas zvana, tāpēc pirms iziešanas pa durvīm daudznozīmīgi teica: «Uzmini gan!» Cauna Tamāru atcerējās. Viņš labprāt ar pikanto Jaltas oficianti satiktos reizi vai divas, bet Mingas dēļ kategoriski bija pret īslirikas pārtapšanu epopejā. — Zini, tagad es esmu precējies— Alberts tūlīt uzstādīja spēles noteikumus.

— Zēl, tu biji jēdzīgs vīrietis. — Tamāra pasmējās. — Precējies nav gluži tas pats, kas miris… — Es Albert, esmu uz sēkļa… Tikko ielidoju Rigā, bet maciņā vairs nav pat desmit rubļu… Turies tālāk, Alberts sevi brīdināja, ja jau pa telefonu grābj tavā kabatā, tad turies no viņas tālāk! — Paklausies, zelta gabaliņ, — Tamāra turpināja, — tev man jāpalīdz… Es atvedu preci, tev jāpalīdz uzsist gaisā … — Kas par preci? — Rubini. — Kas? Gredzens? — Daudz akmentiņu, Albert, ļoti daudz! Es varēšu pirkt sev zelta vannu un mazgāties šampanietī, un atliks ko samaksāt tev par muguras skūpstīšanu. Skaidrs? — Es tavus jokus nesaprotu. — Nav joki. Preci vajag uzsist gaisā. Pa telefonu mēs tāpat neko neizrunāsim. — Pieraksti adresi… Tā nav mana, tur dzīvo mans draugs. Paņem taksi un brauc pie viņa! Tu teici — rubīni? — Jā, neslīpēti rubīni… Vai tava drauga sieva man ziepjzāles acīs neiegāzīs? — Meklē braucamo un laid projām! Ja netraucētu aizņemtās telefonu līnijas, Alberts Cauna savu uzdevumu būtu veicis vēl ātrāk. Atrada pircējti. Nē, tas nebija mehāniķis uz tālbraucēja tvaikoņa, bet gluži vienkāršs cilvēks, kas meklēja, kur izdevīgi ieguldīt naudu. Alberts zināja, ka šis vīrs pirkumu noraks sava dārza stūrī un gaidīs labākus laikus ar augstākām cenām. Bet, sagaidījis tos, gaidīs vēl un vēl. Paradoksāli, bet par akmentiņu pārnešanu no vienas zemeslodes vietas uz otru vīrs bija gatavs noskaitīt tūkstošus. Un viņš vēl jutās gudrs, tālredzīgs un laimīgs, domājošs par saviem pēcnācējiem diezin kurā pakāpē. Šis cilvēks slimoja ar alerģiju pret papīrnaudu un krājkasēm, kas maksāja tikai divus procentus gadā, tāpēc viņš mūža pēdējā posmā meklēja reālas vērtības, ko nevar sabojāt kodes un kam gadu no gada stabili augs cena. Tāpēc viņam rubīni ļoti imponēja. Un tomēr Alberts nebija apmierināts. Kāpēc viņam vajadzēja pasākumā iesaistīt Viljamu? Viņš šoreiz gluži labi iztiktu viens, un tad nevajadzētu dalīties peļņā, bet nu bija par vēlu spriedelēt, Tamāra jau atradās ceļā. Tā viņiem bija izvērtusies par sistēmu, kopā viņi pa druskai arī spekulēja — dažādo preču pārdevējus sūtīja no viena pie otra, lai nosistu cenas. Piezvanīja Viljams. — Hallo! — Pēc balss varēja dzirdēt, ka viņš atkal ir pilnā. — Atbrauca tā tava bāba un par kaut kādiem mēsliem prasa piecpadsmit tūkstošus! — Soli desmit, es garantēju! — Tu saki! — Viljams šaubījās. — Man diezin ko vairāk nemaz mājā nav… — Izraujiet vispirms kādu glāzīti konjaka! — To jau mēs trīskārt izdarījām. Tie draņķa akmeņi ne pēc kā neizskatās … — Maksā naudu! — Bet uz tavu atbildību, no šitiem krāmiem es neko nejēdzu! — Mēģini dabūt par desmit! Gan atdos. Tāpat tie akmentiņi ir kaut kur zagti, un Rīgā bez manis viņa laikam nevienu nepazīst. Es piezvanīšu uz veikalu, lai priekšpusdienā negaida, un aizbraukšu pie tevis tai mantai pakaļ. Viljams samaksāja Tamārai vienpadsmit tūkstošus rubļu un tēloja džentlmeni, pavadīdams līdz stacijai. Taču vilciena pienākšanu viņš negribēja gaidīt, jo ziemā te tuvumā neko nevarēja dabūt iedzert. Viņš atvadījās. Tamāra līksmoja. Viņa staigāja pa stacijas tukšo un auksto uzgaidāmo telpu no viena kakta uz otru un zvērēja sev, ka kļūs visīstākā dāma. Viņas domu lidojums, protams, nepacēlās līdz nekustama

privātīpašuma augstumiem, taou par karmīnsarkanu limuzīnu viņa iedomājās pavisam nopietni. Viņa iesēdīsies tajā un aizlaidīs uz dzimto pilsētu. Un piebrauks parkā pie paša deju plača. Tas izskatīsies šiki. Viņai mugurā būs melns, pieguļošs smalkvilnas džemperis, lai mana vingrās krūtis. Diezin vai no «Puišiem» tur kāds vēl apgrozās? Interesanti būtu satikt! Tamāra izgāja uz perona un, pār sapņodama savu triumfālo atgriešanos deju laukumā, ieraudzīja telefona būdiņu. Un piezvanīja Albertam vēlreiz. — Nevēlies iedzert ar mani šampanieti? — Tamāra jautāja. — Man gribas tieši šampanieti. Jā, un es tev esmu ļoti pateicīga, lai gan tam tipam pietrūka naudas … — Viņš nenopirka? — Tos, kas man bija līdzi, tos viņš nopirka, bet man ir vēl. — Daudz? — Gandrīz tikpat. — Tu viņam ierunājies? — Ko es runāšu, viņam jau vairāk neesot naudas … Alberts Cauna priekā notrīcēja. Ir tomēr vēl taisnība pasaulē! Atlikušos akmentiņus viņš nopirks pats. Un pārdos pats. Un visa peļņa paliks viņam pašam! Ne tikai mantkāre, bet arī piesardzība viņam liek tos nopirkt. Lai Tamāra, pircēju meklēdama, nevazājas ar tiem apkārt. — Man ledusskapī viena pudele tevi gaida. — Pieklājīgi precēti vīrieši dāmas ved uz viesnīcu … — Brauc tik šurp, gan izdomāsim, ko darīt pēc tam! Mētru simt trīsdesmit deviņi… Atcerēsies? — Dzīvoklis? — Es tupēšu pie loga un tevi gaidīšu. Cauna redzēja Tamāru piebraucam privātā automašīnā. Viņa izkāpa un ilgi bužināja matus, vedējs pa to laiku jau bija gabalā. Tad, mazliet grīļodamās, nāca pāri ielai un apstājās, lai palaistu garām tramvaju. Stāvot viņa ieraudzīja pie loga Albertu, koķeti pasmaidīja un pēkšņi nezin kādēļ spēra soli uz priekšu, ieiedama tieši starp. abiem tramvaja vagoniem. Blakus Tamārai tajā brīdī neviens neatradās, taču, kad atskanēja viņas kliedziens un tramvajs bremzēja, Alberts Cauna pamanīja pa Loņu ielu skrējām projām kādu vīrieti, kura personība un skriešanas iemesli tā arī laikam paliks nenoskaidroti. Taču Alberta Caunas redzētais ļauj apgalvot, ka ar Tamāras Lakomovas nāvi skrejošajam cilvēkam nav nekāda sakara.

12. nodaļa Cietuma pelēkā automašīna, kas veda apcietinātos no Iekšlietu pārvaldes kamerām, apstājās krustojumā, gaidot luksoforā zaļo gaismu. * Mašīnas kulbu divās gareniskās daļās sadalīja šaurs gaitenītis, kam abās pusēs palika tā saucamo «boksu» rinda. «Bokss» apzīmē kameru šaura krēsla platumā, kur apcietinātajam jāsēž, ceļgalus pie zoda pierāvušam. «Boksus» citu no cita atdala metāla starpsiena, vasarā tie tā sasilst, ka nav ko elpot, jo svaigais gaiss ieplūst tikai pa durvīm izurbtiem ventilācijas caurumiņiem, bet ziemā jādrebinās no aukstuma, pat ja vatnieks mugurā. Kad automašīna atkal sāka braukt un motors iedūcās aktīvāk, pie vienas no starpsienām uzmanīgi piebungāja. — Viljams? — balss čukstus jautāja. Cilvēks, kuru caur starpsienu uzrunāja, latviski nesaprata, taču viņš apjauta, ka tiek prasīts kaut kāds vārds. — Beivandovs, — viņš čukstus atbildēja. — Mumins Beivandovs. Tadžikistana. Pamirs. — Klausies, draugs Beivandov! Uzzini, vai viņā pusē nav Viljams Ārgalis! Beivandovs uzmanīgi pieklauvēja pie pretējās starpsienas. Drīz vien Cauna saņēma atbildi, ka Ārgalis ir priekšpēdējā «boksā». — Klausies, draugs Beivandov! Vajag palaist uz priekšu Argalim, ka viņam jāmaina liecības. Viss jāgāž uz Lakomovu. Lakomova uzplijusies viņam kā vīrietim, Lakomova palūgusi noslēpt akmentiņus… Un galvenais — nekādu naudu viņš Lakomovai nav devis! Ne rubli! Es teikšu to pašu — kad ar Viljamu, pie kura es Lakomovu pats pa telefonu aizsūtīju, nekāda mīlēšanās neiznāca, jo mājā bija sieva Irēna, viņa acīmredzot ir drāzusies pie manis, jo savu adresi un telefonu es viņai Jaltā kādreiz tiku devis. Un ne zilbi vairs par jūrniekiem, kuriem es tos akmentiņus solījies pārdot! Jūrniekus lai viņš katrā ziņā izmet no galvas! Saprati, draugs Beivandov? Beivandova seja bija pielijuši asinīm un acis zvēroja, taču viņš apzinīgi izpildīja lūgumu. Viņš pat sagaidīja un Caunam noskaitīja Argaļa atbildi: — Nemeklē dumjākus par sevi! Caunas «boksā» iestājās ilgstošs klusums. Tad to pārtrauca Beivandovs: — Cik jūs viņai par tiem akmentiņiem samaksājāt? — Vienpadsmit. — Par tādiem akmeņiem tikai vienpadsmit tūkstošus? — Mēs pirkām, lai uz tiem nopelnītu. — Tikai vienpadsmit tūkstošus? Par tādiem akmeņiem tikai vienpadsmit tūkstošus? — Beivandovs pēkšņi sāka kliegt. — Bandīti! Afēristi! Odesā par tādu lietu jums rīkles pārgrieztu! Vienpadsmit tūkstošus par tādiem akmentiņiem! Zābakiem klaudzot pret skārda grīdu, gaitenī ienāca sargkareivis. — Kas par klaigāšanu! — Vienpadsmit tūkstoši! Par tādiem akmeņiem! — joprojām skanēja no Beivandova «boksa». — Karcerī gribi? — Bet pilsoni priekšniek! Tikai vienpadsmit tūkstošus par tādiem akmentiņiem! Nokratīja bruģis, noklaudzēja aizcērtotics bīdāmie dzelzs vārti, un automašīna mīksti ieripoja cietuma asfaltētajā pagalmā. Dievs debesīs priekš visiem, bet katrs pats priekš sevis…

LEITNANT DOBEN, IENĀCIET PIE MANIS! …

11. nodala Šefs sēž kā sastindzis. Viņš ļoti uzmanīgi klausās. Rokas sakrustotas uz rakstāmgalda, lūpas mazliet pastieptas uz priekšu. Mugurā elegants uzvalks, lašu krāsas virskrekls un pāri tam plata, moderna kaklasaite. Es esmu mazliet apjucis, jo pirmoreiz atrodos Šefa kabinetā, kad te ir citi cilvēki, taču viņš mani tikko pats aicināja. — Mazliet piesēdiet, Doben! — Šefs ar skatienu man norāda uz krēslu pie sienas un atkal ir pati uzmanība. Tagad varu apskatīt Šefa apmeklētājus. Viņi ir divi. Sieviete tumši puķainā bikšu kostīmā, ar akurātu matu sakārtojumu, ne vairs gluži jauna, bet pievilcīgu, koptu seju un vīrietis sešdesmitajos. Viņam mugurā ir pieticīgs kājnieku virsnieka formas ģērbs bez uzplečiem un stalta stāja. Sirds pusē piespraustas apbalvojumu lentītes. Vīrietis runā vienā garā laidienā, sieviete tikai mirkšķina acis un palaikam pieliek mutautiņu acu kaktiņiem, kur sariešas pa asarai. — Par to, ka mēs ar biedreni Mukšāni esam absolūti godīgi cilvēki, līdz šim vēl nebija šaubījies neviens. Mūsu vadītā rūpnīca «Mode» nav gluži pirmrindas uzņēmums, taču nereti esam guvuši godalgotas vietas ministrijas un rajona mērogā. — Tas, ko es dzirdu, ir turpinājums kādai garai sarunai. — Pat šim jūsu tā saucamajam inspektoram Sintiņam nav izdevies pierādīt, ka mūsu rokām būtu pielipusi kaut viena valsts kapeika! Pulkvedis noņem savas biezās acenes un noliek uz rakstāmgalda. Viņam ir mazas, dzēlīgas acis. — Ir pierādīts, ka jūs slēpāt iespēju ekonomēt audumu. — Tas nav pareizi, mēs pat esam saņēmuši prēmijas par auduma ekonomiju! — Jūs uzrādījāt tikai niecīgu daļu. — Mēs to darījām valsts interesēs! — Mundierotajam vīram no uztraukuma sāk drebēt balss. — Man ir apbalvojumi. Es esmu karavīrs. Un vienmēr es esmu bijis un būšu uzticams karavīrs! Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? — Tas ir ļoti svarīgi. Izvēloties soda mēru, tiesa ņem vērā tiesājamā personību. Diemžēl es jums vairāk laika nevaru veltīt. — Šefs pieceļas, lai pavadītu apmeklētājus līdz durvīm. — Tagad viņš sūdzēsies par jums, — es saku, kad abi ir projām. Šefs neatbild. Viņš stāv pie loga un raugās ārā. Es, liekas, saprotu, kas pulkvedi nomāc. Šis vīrs, kas te tikko bija, taču nejūtas vainīgs. Viņš saņems sodu, pacietīgi to izcietīs un tomēr domās, ka ir bez vainas.

EPILOGS Visos šķūņa kaktos klaudzēja āmuri. Klaudzieni bija neritmiski, skaņas kā telpā pasprukuši putni vispirms ieskrēja sienā, tad griestos un tikai tad izspruka laukā un uzlidoja gaiši zilajās debesīs. Neparastās marta debesīs. Dziļi aiz gatavo kastu grēdām — tās vajadzēja kraut augstos torņos akurāti citu uz citas šķūņa vidū, lai krāvēji var vieglāk iznest pagalmā, — strādāja labošanas darbu kolonijas taras ceha strādnieki. Viljams pārcirta dēlīšu pakas stiepli, uzlika glītā rindiņā topošās kastes karkasam sānmalu, pagrāba ar speciālu platu dakšiņu naglas, lai visām cepurītes paliktu uz vienu pusi, un sāka dzīt dējos. Katrai naglai viens sitiens. Viens, viens, viens, viens — naglas iegrima mīkstajā koksnē kā sviestā. Un tagad dēlīšu otros galus — viens, viens, viens, viens! Tā. Labi! No kreisās rokas rādītājpirksta locītavas sūcās un sūcās asinis. Nekas, gan pāries… Kreisajai rokai nobrāzumu un sasitumu bija daudz, bija pierasts, ka tā vienmēr sāp, ka vienmēr notriepta ar briljantzaļo. Atšķirībā no parastajiem āmuriem kastīšu naglošanai lietoja ļoti smagus un asi reljefotus, lai, saskaroties ar naglas cepurīti, berze būtu lielāka. Pietika tikai kādai naglai saliekties, lai jau kreisā roka būtu briesmās. Bet naglas liecās, jo naktis vēl krietni knieba sals un kāds slapjais dēlītis pakas vidū vienmēr sasala. Ledū nagla, protams, mīksti iekšā nelīda. Parasti dēlītis ar vieglu sprakšķi plīsa vai arī saliecās nagla. Viljams pielika rādītājpirkstu pie lūpām un pasūca brūci. Uz kādu brīdi tas remdēja sāpes. Spraugā starp kastīšu torņiem parādījās vecīga galva ar neticami gludi noskūtu seju. Tas bija kolonijas administrācijas izsūtāmais, ari ieslodzītais. — Argalis? — izsūtāmais valdonīgi noprasīja. Viljams pamāja ar galvu. — Tūlīt nāksiet man līdzi! Izsūtāmais savā postenī jutās tik augsts, ka pat nepaskaidroja, uz kurieni Viljamu vedīs. Lavierēdami starp dēļu kaudzēm, kastu grēdām un automašīnām, kas bija atbraukušas pēc gatavās produkcijas vai atvedušas materiālus, abi iznāca pie divstāvīgās šūšanas ceha ēkas. Augšā, kā mežonīgā ātrumā cita ar citu skriedamās, dūca elektriskās šujmašīnas. Izsūtāmais ielāčoja peļķē — vienīgajā pavasara vēstnesī aiz augstā žoga, uz mirkli aizmirsa savu sabiedrisko stāvokli un skaļi nolamājās. — Gaidi te! — vedējs nokomandēja, kad viņi ieradās administrācijas korpusā. Un pats aizļēpoja tālāk pa koridoru. Pa logu varēja redzēt ielu pie kolonijas vārtiem. Gabaliņu brīvības. Brīvības! Gabaliņu citas pasaules. Tās pasaules, kurai jau pašai par sevi bija milzīga, neaprēķināma vērtība. Viņam šķita, ka nekad un neko citu viņam dzīvē vairs nevajadzēs kā tikai atrasties tajā pasaulē. Tālumā uz ielas viņš ieraudzīja koši ģēfbtu sievieti, kas, nesdama smagu somu, nāca šurp. Vientuļa sieviete baltā bikšu kostīmā, kam pārvilkts purpursarkans pavasara mētelis, uz pelēkas, bruģētas, tukšas ielas. Gaita viņam likās pazīstama. Tā bija Minga, viņa stiepa Caunam pienesumu. Kad bija dzirdēts, kādu soda mēru katram pieprasa prokurors, kad bija dzirdētas advokātu runas un izskanējuši apsūdzēto pēdējie vārdi, kad tiesa aizgāja taisīt spriedumu, sodāmos ieveda atpakaļ kamerās. Sais pāris vienatnes stundās Alberts Cauna it kā noslēdza rēķinus ar dzīvi. Nē, šīm pārdomām nebija nekāda sakara ar bioloģisko nāvi, tā bija atvadīšanās no tās dzīves, pa kuru viņš smaidīdams un smiedams bija staigājis. Tā bija perspektīvu aprēķināšana bez ilūzijām. Viņu pārņēma dīvaina lēnprātība, viņam ne uz vienu nebija pat kripatiņas dusmu. Jo viņš atvadījās. No ierastā darba, no ierastajām ērtībām, no

ierastā dzīvesveida, no draugiem un paziņām, no Mingas. Minga viņa labā jau tā bija darījusi vairāk, nekā viņš uzdrīkstējās cerēt. Pēc Alberta aresta viņa kļuva neparasti aktīva, stradaja no rīta līdz vakaram, lai būtu ko samaksāt advokātiem, meklēja pozitīvus raksturojumus Caunas iepriekšējās darbavietās un apsēda izmeklētājus ar lūgumiem atļaut nodot ārpuskārtas produktu pienesumus. Un, ja viņu izstūma pa vienām durvīm ārā, tad pa otrām viņa tūlīt bija atpakaļ. — Ja man tomēr piespriedīs mazāk par desmit gadiem, tad tas būs Mingas nopelns, — Cauna prātoja. — Bet pēc tiesas, vienalga, pienāks papīrītis par mūsu laulības šķiršanu. Es pat nesaprotu, kāpēc līdz tiesai viņa ta pūlas, jo visa mantība ir konfiscēta un tās tukšās istabas viņai, vienalga, paliks… Pagāja nedaudzie cietuma mēneši, pienāca daudzie kolonijas gadi. Bet Minga arvien vēl nāca un nesa. Un Cauna atplauka, pazuda viņa flegrnatisms, viņš atkal sāka dzīvot. — Es patiešām neko vairs neapjēdzu, — viņš pašapmierināts sūdzējās Viljamam. — Runāsim atklāti! Kad es tikšu ārā, no -manis taču nekāds sieviešu mīlētājs vairs nebūs. Es Mingu nesaprotu! Viljamu arestēja darbavietā, un apstākļu sagadīšanās dēļ Irēna to uzzināja kādu stundu pirms milicijas ierašanās lepnajā savrupmājā. Un šķita, ka viņa to vien ir gaidījusi. Tas bija kā signāls startam. Kristāla vāzes un glāzes tika sabērtas čemodānos un aizvestas pie vienas draudzenes, kažoki pie otras, nauda un obligācijas pie attālas radinieces, viņa pat paspēja aizbraukt automašīnu, bet to milicija atrada un aprakstīja līdz ar mēbelēm un pašu namu. Ar aresta brīdi Viljams Irēnai pārstāja eksistēt, un, ja arī viņu bieži varēja redzēt juridisko konsultāciju telpās, tad tāpēc, ka viņa mēģināja attiesāt sev dalu Viljamam konfiscētā īpašuma. Vienīgajā vēstulē, ko Viljams no viņas kolonijā saņēma, bija tikai vaimanas par to, ka vairumu noslēpto mantu vairs nevar dabūt atpakaļ. Iespējams, ka tā nebija .taisnība un Irēna vienkārši centās viņu sagatavot paziņojumam, ka viņam nekas nepienākas. Tiesa ilgi lēma par Vilberta Zuša likteni. Gadījums bija neparasts. No vienas puses, viņš neapšaubāmi bija līdzvainīgs, bet, no otras, — cilvēks, kas pats atteicies no noziedzīgās darbības turpināšanas un tās laikā iegūto naudu iemaksājis valsts fondā. Lai kā Sintiņš centās, viņš nevarēja pierādīt, ka tā summa ir mazāka par to, kuru Zutis faktiski saņēmis. Jo Zutis locījās uz velna paraušanu — un locīties viņš mācēja. Kur tad vēl ideālie raksturojumi no kolhoza, kurā Zutis strādāja tagad par galvenā mehāniķa palīgu, pats kolhoza priekšsēdētājs bija gatavs ierasties tiesā viņu aizstāvēt. Kur tad tante Agata, kas 'tagad Virpēnos mitinājās viņa apgādībā, kur vēl izziņa par to, .ka viņa sieva gaida bērnu. Gandrīz jau vienojās piespriest Zutim sodu ar nometināšanu noteiktā rajonā, bet iecirtās viens no piesēdētājiem. Beigās Zutis tika pie četriem gadiem, sodu nosacīti atlaižot. Pēdējā ziņa, ikas par Zuti pienāca kolonijā, bija šāda: Vilberts meklējis automobiļu tirgū žiguli-furgonu ar piekabi. — Nāc līdzi! — teica izsūtāmais un veda Viljamu tālāk pa gaiteni. Kolonijas ražošanas daļas priekšnieks Viljamu palūdza apsēsties. — šūšanas ceha piegriezējs nākošajā mēnesī atbrīvojas, — priekšnieks sacīja. — Mēs, Ārgali, apspriedām jūsu kandidatūru. Ko jūs pats par to teiktu? — Nē… — Viljams nomurmināja. Priekšnieks atturīgi pasmaidīja. — Nesteidzieties ar atbildi, laika vēl diezgan… Tas man arī būtu viss. Brūce kreisās rokas pirkstā joprojām smeldza, un, soļojot pāri pagalmam, Viljams to atkal sāka sūkt. Tad viņš nogriezās uz sanitāro daļu, lai medmāsa uzziež virsū briljantzaļo, citādi vēl sāks pūžņot. Pie, medmāsas galda sēdēja Džongs, ģērbies ārkārtīgi tīrā un ārkārtīgi baltā halātā. Viņam priekšā bija alumīnija bļodiņa ar pārlieku trekniem eļļā saceptiem kartupeļiem, kādi kopgaldā netika redzēti pat svētku reizēs, un gabals mīkstas rupjmaizes. Džongu draugi tūlīt pēc atbraukšanas iekārtoja sanitārajā daļā par apkopēju. Viņš skaitījās pie elites. Kā gandrīz viss kolonijas apkalpojošais personāls. — Ko tu darbalaikā vazājies apkārt? — Džongs laiski noprasīja. Uzzinājis vajadzību, viņš mirkli padomāja, tad svinīgi atvēra stikla skapi ar vienkāršajām zālēm, pie

kura viņam bija atļauts iet, sadabūja pudelīti un uzzieda Viljama pirkstam briljantzaļo. Brūce neciešami iesūrstējās. Pa atvērto logu spīdēja saule un varēja dzirdēt taras celia āmuru neritmiskos sitienus. Bija pagājis pirmais ieslodzījuma gads.

UD ,Yn 17G7 Andris Kolbergs CILVĒKS, KAS SKRĒJA PARI IELAI Romāns Redaktore E. Grīnberga. Mākslinieciskais redaktors A. Jēgers. Tehniskā redaktore M. Zaumane. Korektore J. Indāne. Nodota salikšanai 07.12.77. Parakstīta iespiešanai 01.03.78. JT I709G. Formāts 70X100.'32. Tipogrāfijas papīrs ,\s 3. Latiņu garnitūra. Augstspiedums. 13,87 nzsk. iespiedi.; 15,33 Izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Pašūt. ,V« 4233. Cena I rbl. 10 kap. Izdevniecība «Liesma». 226017 Rīgā, Padomju bulv. 2t. Izdevu. •V» 207/29080,Do-1095. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Ciņa», 226011 Rīgā, Blatimaņa iela 38,'40.