Dama rozaina plivura augusts mezsets

Annotation AUGUSTS MEŽSĒTS DĀMA ROŽAINĀ PLĪVURĀ Rakstnieks AUGUSTS MEZSĒTS pārkāpis simtgades slieksni. Gadu desmitiem latviešu literatūras varavīksnē trūcis kāda maiga krāsu stara. Pēckara gados Augusta Mežsēta daiļrade, «ekspertu» svītrota, noliegta par rakstnieka buržuāziski nacionālistisko nostāju … Tautā, tās inteliģences slānī Augusta Mežsēta darbi tomēr dzīvoja, glabājās dziļajās atvilktnēs un plauktos.

Pārstaigājot savu novadu, komplektējot materiālās un garīgās kultūras liecības, muzejnieki atrada ari Augusta Mežsēta grāmatas. Gadu gaitā sakrājās rakstnieka

fonds. Grāmatu «Dāma rožainā plīvurā» kara vējos saglabāja aizkraukliete Rasma Ozoliņa. No daļas tajā ievietoto stāstu, pievienojot stāstu «Neredzīgais dārznieks», veidots arī mūsu sagatavotais krājums.

Augusta Mežsēta dzīves ceļš sācies 1890. gada 5. novembrī Odzienas «Mežsētās», kur arī pirmā skola. Mūža noslēguma gadus rakstnieks pavada Dobeles pusē sava brāļa mājās Bikstu pagasta «Mežsētās». Miris 1977. gada 5. februārī, guldīts Bikstu kapsētā. Dzīves rīts — Vidzemes gleznainajā novadā, dzīves izskaņa — Zemgalē. A. Mežsēta dzīves darba gadi aiz​ritēja Rīgā.

Augusts Mežsēts — literāts ar plašu erudīciju un darbības loku — dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs, grāmatu izdevējs.

Atzīmējama rakstnieka latviskā mentalitāte, dziļā interese par Mežsētu dzimtas vēsturi, tās ciltskoka izpēti, labskanīgā vietvārda iemūžināšana un saglabāšana. Un tās nav maz.

Dzeju krājumi «Mākoņu puķes», «Jūnijs», «Maija zvaigznes», īsie un garie stāsti, noveles un romāni, humoristiskie sacerējumi, grāmatas bērniem — latviešu literatūras neatņemama sastāvdaļa.

A. Mežsēta tulkoto grāmatu klāstā Bairons, Dimā, Igo, Mopasāns, Dostojevskis, Turgeņevs.

Rakstnieka literatūras apgāds «Vainags» (1920—1923) iz- iz «platīja 45 pasaules un latviešu klasiķu skaisti ilustrētas grāmatas un iedibināja tradīcijas latviešu grāmatizdevniecībai.

Augustu Mežsētu sāpīgi skāris

laikmeta skarbums. Liktens rakstniekam atvēlējis ilgus nesaudzīgus dzīves gadus, uzveldams smagus pārdzīvojumus un zaudējumus. Atmoda iezvanīja arī Augusta Mežsēta daiļrades atgriešanos, viņa gaišās personības reabilitāciju. Jāskumst, ka rakstnieks to nepiedzīvoja. Paldies Dievam, ka atmodu, pārmaiņas gadus sagaidījām mēs Regīna Paukšte «LATVIJAS GRĀMATA» 1991 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Kad pusnakts pāri, Es veru durvis uz āri — Melns mežs pa nakti durvīm priekšā — Turp eju iekšā.

J. EZERIŅŠ

LĪGAVAS GREDZENA CEĻOJUMS PĒDĒJAIS BRAUCIENS DĀMA ROŽAINĀ PLĪVURĀ BARONA MŪŽA GALS SVĒTAIS ANATOLS NEREDZĪGAIS DĀRZNIEKS SATURS AUGUSTS MEŽSĒTS DĀMA ROŽAINĀ PLĪVURĀ ,

LĪGAVAS GREDZENA CEĻOJUMS Ir sievietes, kuras arvien kaut ko gaida, kaut ko grib darīt, bet beigās izdara to, ko nedomāja darīt. Dzīve viņām liekas neizsmeļama, liekas, ka kaut kur aiz visa, kas jau izjusts, viņām uzsmaidīs vēl kāds brīnišķs, salds noslēpums. To atrast, to baudīt viņas vienmēr tīko.

Vienai šādai sievietei piederēja līgavas gredzens, par kuru gribu stāstīt.

Viņa bija vidzemniece, no Gaujas krastiem, diezgan slaida jaunava, ne īsti gaišmate, ne tumšmate. Neatminu vairs viņas vārda, jo pagājuši jau gadi pieci,

kopš viņu redzēju pirmo un pēdējo reizi.

Iebraukusi Rīgā, īsi pirms savām kāzām, kurām bija jānotiek N. apriņķa pilsētiņā, viņa bija nolēmusi atvadīties no savas «pirmās mīlestības» — kāda «mūžīgā studenta». Bet šī atvadīšanās iznāca pavisam citāda, nekā bija domāts: studenta istaba līgava atrada jau priekšā jautru sabiedrību, kuras locekļi bijām ari mēs — es un mans draugs. Protams, no domātās atvadīšanas nekas neiznāca, bet toties līgava iepazinās ar manu draugu, kas viņai drīzi vien tik ļoti iepatikās, ka atļāva viņam novilkt savu līgavas gredzenu, līdzi dodot arī nelielas labprātīgas piedevas. Mans draugs jau nedomāja to gredzenu paturēt, nedomāja arī gredzena īpašnieci saukt par savu līgavu, bet tomēr iznāca tā, ka līgava

atteica savam līgavainim un gandrīz veselu gadu nodzīvoja Rīgā, iešķetinot vienu otru diezgan ro​mantisku dēku.

Manam draugam ar nolaupīto gredzenu neveicās: viņš to pēc dažām dienām pazaudēja un, tā kā pašas līgavas arī neapprecēja, tad dabūja viņai atlīdzināt vismaz pazaudētā gredzena vērtību — trīspadsmit tūkstoši rubļu, lai gan par pašu līgavu jūsmoja ar panākumiem visi citi, tikai ne viņš.

Beidzot līgava bez gredzena aizbrauca no Rīgas, aizmirsās arī viņas ievērptās dēkas.

Mans draugs drīzi pēc tam saslima un nomira, un man pamazām aizmirsās mūsu kopējās naktsgaitas, jeb, kā viņš teiktu, — neuzieto naktspasauļu meklēšana.

Bet cilvēks jau ir kamols čūsku, kas

tumsā kļūst nemierīgs. Un šāda nemiera vajāts, naktīs bieži mēdzu klejot pilsētas nomalēs. Nepazīstamo, šauro šķērsieliņu tumsā jūtos savādi vientuļš. Šur un tur, aiz ziedošiem ceriņkrūmiem vai vecas, izgāzušās dēļu sētas, dzirdamas paklusas ģitāras vai skarbas ermoņikas skaņas, kas, sajaukdamās ar cilvēku — drīzi samtaini maigām, drīzi kaklā ķērkstošām — balsīm, liecina par dažādāko kaislību ložņāšanu šo smirdošo ielu tumsā. Visvairāk šādās vietās sastopami matroži, kas pēc daudzām vientuļām naktīm uz vētrainas jūras te vienā stundā apklusina savu asins vētru.

Pēc vairākiem gadiem man atkal gadījās ieklīst vienā no šādiem pilsētas nomales kvartāliem, kur vējš no Daugavas brīžiem iemet kuģīšu skarbo svilpienu

atbalsis, ūdens un sve​ķaino plostu dvašu. Šaurās ieliņas ir tumšas un klusas, bet skaidri jūtams, ka šis klusums ir māņi, ka te, zem bālu zvaigžņu piesētām naktsdebesīm, elpo cilvēku bojāeja — nejēdzīgās kaislības.

Rožainā naktslampiņas gaisma apturēja manus soļus kāda klusa namiņa priekšā. Viegla vēsma uzpūta man ziedošo ceriņu saldo dvašu un man pēkšņi izlikās, ka es jau kādreiz būtu stāvējis pie šī, ziedošos ceriņos ietinušos namiņa, kura esību te atgādināja vienīgi mazā, rožainā acs.

Jā… tas notika kopš pieciem gadiem, es nodomāju, tāpat ceriņu ziedēšanas laikā. Mani atveda te mans draugs, kas bija liels nemiernieks un fantasts.

Mīļu atmiņu sagūstīts, es pārgāju

dēļu laipai un izspraucos ceriņu krūmiem.

Namiņa logi bija tumši, bet dzeltena sirds vienā no logu aizvērtņiem un kāda, tikko sadzirdama, balss liecināja», ka namiņa saimniece un viesi, ja tādi tur patreiz bija, vēl ir * nomodā.

Tas nebija krogs, bet — kā toreiz teica mans draugs — krogs pēc vajadzības un ar visām piedevām, citādi — godīga māja.

Uzkāpu trīs kāpes augstās, vecās, sašķiebušās koka trepes.

Durvis bija aizslēgtas vai aizbultētas.

Viegli piedauzīju. Nebija nekādas atbildes. Es gribēju jau doties projām, negribēdams iekulties nepatikšanās, gadījumā, ja namiņu tagad apdzīvo godīgi ļaudis, jo, gluži dabīgi, varēja taču notikt pārmaiņas šo piecu gadu laikā.

Bet tad izdzirdu noklaudzam kādas attālākas durvis un luvojošos soļu troksni.

— Kas tur ir? — atskanēja kāda ķērkstoša balss aiz durvīm.

— Vēls viesis, — es atbildēju uz labu laimi.

— Ko vēlaties? — atkārtoja tā pati balss.

— Bridi atpūsties.

— Te nav kapsēta.

— Nu, tad jau mēs sapratīsimies.

Noklaudzēja kāds ciets priekšmets, atvērās durvis, un es ieraudzīju nejauku, pinkainu sievietes galvu.

— Jūs viens?…

— Es nezināju, ka jūs pārdodat savu preci tikai vairumā, — Neesat rupjš.

Es smiedamies iegāju tumšā

priekštelpā, kur smaržoja pēc citroniem, petrolejas un alkohola.

Sieviete aizvēra durvis un, steigdamās garām, pagrūda mani sāņus; tūdaļ atvērās arī otras durvis, kas mani ieveda siltā, mazliet tveicīgā, sieviešu, lētu smaržūdeņu un alkohola izgarojumu pilnā istabā. Zem rožainā abažūra, pie griestiem pakārta, petrolejas lampa piepildīja istabu ar bāli, dzeltenu gaismu.

Divas sievietes sēdēja pie viena galdiņa, uz kura stāvēja pus- dzerta zeltera pudele un divas glāzes. Pie otra galdiņa sēdēja kāda dāma sarkanā tērpā, pieliekusies kāda labākas šķiras plostnieka vai apšaubāma jūrnieka sejai, un pūlējās patreiz Iededzināt savu papirosu pie sava kavaliera papirosa; uz viņu galdiņa stāvēja puspudelīte ķiršu liķiera,

šokolādes gabaliņi un pusotra nēģa uz puķota šķīvja. Pie trešā galdiņa — istabas attālākajā kaktā — sēdēja ceturtā sieviete, gaisīgi rožainā tērpā, un, kā likās, bija stipri nomiegojusies.

Pati saimniece — kas mani ielaida — bija gara un resna, melnbaltā, strīpotā — indiāņu karavīru nāves krāsu — tērpā.

Viņa drīz vien pazuda kādā blakus telpā, iepriekš uzmezdama man pētošu skatu, it kā novērtēdama, kādi pasūtījumi no manis sagaidāmi.

Vienīgais viesis, ieraudzījis mani, uzmeta man niknu skatu un pievilka sev tuvāk sarkano dāmu, it kā baidīdamies, ka es' 1o viņam neatņemu.

Abas sievietes, kas sēdēja pie viena galdiņa, piecēlās reizē un pieskrēja man, katra savā pusē, kā divi izsalkuši suņi

vienam kumosam. Viena no viņām bija gara un tieva tumšmate, kaulainām, nedzīvām, pelēkām acīm, un atgādināja Mopasāna miss Henrieti, tikai, protams, bez pēdējās morāles etiķetes; otra — zema, apaļa, tumša, mazām, brūnām, spriganām, iešķībām acīm, un grūti bija noteikt, pie kādas tautības viņa pieder — žīdu vai mongoļu, lai gan runāja latviski kā labāko aprindu freilene.

— Nu, kungs, — saka garā, bez mazākās melodijas balsī, un velk mani pie galdiņa.

— Tik skumji vienām tādā vakarā, — saka īsā, un palīdz pirmajai mani vilkt uz viņu galdiņa pusi.

Man bija vienalga, pie kura galdiņa sēdu, un tāpēc neatradu iemesla pretoties mājas viesmīlības pārstāvēm.

Protams, sievietes vispirms gribēja ēst un dzert, un vakariņas ar dzeramo drīzi vien atradās uz mūsu galda.

Abas sievietes ēda ar lielu kāri un, beigās, redzēdamas, ka es ar savu porciju netieku galā, apēda arī to.

Es zināju, ka te kaut kur vēl atrodas kāda istaba, kurā mēs ar draugu kopš pieciem gadiem pavadījām nakti, un manas acis lidoja gar lielās istabas sienām, meklējot ieeju tur.

Es gribēju jau jautāt savām galda biedrenēm pēc šīs otrās istabas, kad pēkšņi sajutu uz sava pleca nogulstamies kādu roku, Atskatījos. Man aiz muguras stāvēja sieviete gaisīgi rožainajā tērpā, kuru, ienākot, es redzēju sēžam pie atsevišķa gal​diņa un kaujamies ar miegu.

Mūsu skati sastapās. Viņas acis bija varbūt zilas, bet aiz šī ziluma, likās, plaiksnījās savāds zaļganums, kas istabas iedzeltenā gaismā piešķīra šīm acīm jūras ūdens nokrāsu.

Gandrīz pie pašiem lūpu asi liektajiem kaktiņiem viņas vaigos iespiedās tikko jaušamas bedrītes, kas liecināja, ka viņa smaida.

Es piecēlos, pagrūdu savu krēslu tuvāk sienai un pievilku otru krēslu viņai.

— Nē, nē! — viņa sacīja asā, bet diezgan tīrā un patikāmā balsī. — Es redzu, kungs, jums negribas ne ēst, ne dzert. Šis sievietes tagad ir paēdušas, lai viņas gaida savus viesus, bet jūs nākat tagad man līdzi.

To teikusi, viņa saņēma manu roku un man vajadzēja viņai sekot.

— Dullā sapņotāja, — sacīja īsā, apaļā tumšmate, iesmiedamās, no kam viņas seja pieņēma iesārta, iepuvuša ābola izskatu.

— Sofij, tu esi nekrietna, — nošņācās arī garā, izdēdējusī gaišmate.

Akli sekodams Sofijai, es cerēju atrast istabu, kuru gribēju redzēt. Bet nepaguvu ne labi apskatīt, kur mani ved, kad pašķīrās aizkari, un es ieraudzīju meklēto istabu.

Viss te bija tāpat kā toreiz. Uz galda dega lampa zem zaļa kupola. Oranži zeltotās tapetes, sarkaniem, dīvainus putnus atgādinošiem ornamentiem, bija jau krietni izbālējušas. Zaļais dīvāns arī krietni apdriskājies. Jādomā, saimnieces ienākumi nebija tik lieli, lai varētu

atjaunot un uzpost savas veikaltelpas, vai arī — viņa bija skopa, kā visi, kam veikals zeļ.

— Vai jus dusmojaties, ka es jūs atsaucu šurp? — Sofija ieminējās, kad mēs bijām jau atsēdušies, es — dīvāna vienā galā, viņa — otrā.

— Uz jurns es nedusmojos, — atbildēju.

— Protams, nav labi dusmoties mājās, kur esi iegājis pasērst un kaut ko paņemt, — viņa piebilda un pasmaidīja, cieši manī lūkodamās.

— Vai tad es esmu nācis te ko paņemt? — es brīnījos.

— Vai jūs domājat, ka viss tas patīkams, ko jūs pametat šādās mājās? — viņa, nezin kāpēc, gribēja strīdēties. Bet es par to nedomāju, es biju pateicīgs

viņai, ka viņa, pašai nezinot, mani ievedusi istabā, kur man bija patīkami mirkli uzkavēties. Logs bija atvērts, jādomā, uz pagalmu. Ziedošo ceriņu smarža bija piesātinājusi istabas gaisu un elpot te bija daudz vieglāk.

— Te klusi un patīkami kā lauku mājās, — es sacīju pēc brīža, lai novērstu Sofijas uzkrītošo, pētošo skatu, ar kādu viņa urbās manī, un tad piebildu: — Liekat atnest kaut ko!

Es gribēju viņai pateikties, ka viņa devusi man iespēju bridi uzkavēties šai istabā.

— Ko jūs vēl vēlētos? — viņa jautāja. — Jūs jau nupat ēdāt un dzērāt, ko jums vēl sirds kārotu?

Viņas balss skanēja diezgan svaigi, tīri un pietiekoši muzikāli šādā vietā. Arī

pati viņa bija laba vēl, gadus divdesmit * pieci, seši veca — ne vairāk. Es pat nobrīnījos sevī, vai tādu vien karjeru savā profesijā viņa varējusi sasniegt? Jādomā, sevišķi apstākļi viņu spieda dzīvot šai «krogū pēc vajadzības». Viņas izskats bija pietiekoši krietns, lai ietu pa ielu blakus i kurai katrai pilsoņu meitai, un ne tikai pa ielu, bet visur, kur atļauts viņām iet. Viņu varētu saukt par skaistu, ja nolādētā rožainā acs virs šīs mājas durvīm nepiespiestu visus, kas te ienāk, raudzīties ar zināmu aizspriedumu uz to sieviešu skaistumu, kuras te dzīvo… No šīs meitenes, likās, izstrāvoja savāds siltums, varbūt mazliet slimīgs, tomēr tāds, kas neat​baida.

— Cik ilgi jūs domājat, — viņa pārtrauca manas domas. — Nu, ko lai

jums atnesu?

— Ko vien vēlaties, — es viņai uzticējos.

— Labi, — viņa atbildēja un mazliet palocīja galvu, kā to dara bērni, uzklausījuši pavēli.

Viņa atnesa puspudelīti laba konjaka, cukuru, citronu, divus apelsīnus un plāksnīti šokolādes.

— Un ēst? — es ieminējos.

— Es ēdu tad, kad mani draugi neredz, — viņa atbildēja iin atkal es redzēju iespiežamies bedrītes viņas vaigos. — Ēšana padara mūs smagus.

Gars grib barību, kas atraisa to lido​šanai.

Es jautājoši uzlūkoju viņu, bet tomēr man neizdevās atminēt, vai šie viņas vārdi ir nodriskāta etiķete, jeb tie izriet no viņas dabas — nemelīgas domāšanas.

Un man ienāca prātā mana drauga vārdi, ka cilvēka dabu nenosaka vis ilgi pārdomāti vārdi un pārdomāta rīcība, bet gan vārdi un darbi, kas neapsvērti, spontāni izrit no cilvēka.

Pāris glāzītes konjaka, kā man likās, atraisīja Sofijas dabu, man gribētos teikt, atmodināja dzīvei to, kas viņas būtnē — saucat to, manis pēc, kaut par šīs sievietes zemapziņu, — bija skaists un labs.

Varbūt viņa bija laba cilvēku sapratēja, un, redzēdama, ka es neesmu te ieradies pēc tā, pēc kā parasti šādās vietās ierodas, sāka pielietot taktiku, kuru Nīče formulējis šādi: «cik rātni māk miesaskāres kuce lūgties gabalu miesas…» Kas zin, bet es gan negribētu palikt pie šīm domām, jo te šāda taktika būtu pilnīgi nevietā.

— Kāpēc jūs te dzīvojat? — es, nezin kāpēc, ieminējos, kā to šinī vietā būtu darījis vienīgi sentimentāls morāles spredi- ķotājs.

— Jūs esat… — viņa gribēja teikt kādu negantībai, bet aprāvās. Piesēdās tuvāk, pieglaudās man un turpināja citādā * balsī: — Jūs esat gandrīz tikpat labs, kāds bija mans draugs, tikai neesat tik atklāts.

Es nepiegriezu šiem vārdiem nekādas nozīmes, jo, kā zināms, visām viņām ir savi draugi, vismaz viens tāds, ko katra no viņām sauc par savu draugu.

— Cik žēl … — es sacīju, pats acumirklī nezinādams, vai tāpēc, ka esmu mazāk atklāts, vai arī tāpēc, ka viņai jau ir savs draugs. Naivi, vai ne, kungi!

— Jā, ļoti žēl, — atkārtoja viņa, —

un tomēr nav žēl …

— viņa brīdi pavērās manī, un viņas acu ābolu baltumā es nemanīju nevienas asins dzīsliņas, kas parasti aptīklo acis pēc negulētām dzīru naktīm.

Man kļuva šī meitene mazliet nesaprotama.

— Kāpēc nav žēl? — es ieminējos ar manāmu interesi.

— Var nožēlot sliktus draugus atnākam, — viņa atbildēja, — bet nekad nevar nožēlot labus draugus aizejam; pēdējie atstāj reti iegūstamu dārgumu — labas atmiņas, — un piebil​da: — Tas neattiecas uz jums.

— Tomēr es nesaprotu, — es sacīju un nezin kāpēc sajutu savādu vēlēšanos dzirdēt viņu runājam.

— Muļķis tāds, — viņa iesmējās.

Viņas pieskāriens bija maigs un viņas siltums — tīksminošs. Ir arī starp viņām tādas, kas gandrīz pat apbur mūs, ja mēs nokratām no sevis aizspriedumu važas.

— Jūs ieminējāties, — viņa turpināja, — kāpēc es te dzīvoju? Vai gribat, lai to pastāstu?

Es saņēmu viņas roku un noskūpstīju to. Man liekas, es to izdarīju bez liekulības.

Viņa piepildīja glāzītes, uzlika tām citrona šķēlītes, uzbēra cukuru. Tad pasniedza man vienu glāzīti, pati paņemdama otru.

— Nu, dzersim tagad uz līgavas gredzena valkātāju veselību, — viņa sacīja, pasmaidīja, un es būtu pat noskūpstījis bedrīti viņas vaigā, ja viņas vārdi nebūtu pēkšņi mani pavedusi uz

kādām citām domām.

Es instinktīvi palūkojos uz viņas rokām.

— Jūs brīnāties? — sacīja viņa. izdzērusi glāzīti. — Arī es esmu līgavas gredzena valkātāja, — un pacēla ceturto pirkstu, kurā mirdzēja neliels briljanta gredzens.

— Jūs precaties un tomēr dzīvojat vēl šeit, — es sacīju, nolikdams uz galda savu glāzīti neizdzertu.

— Ko lai dara, līgavainis nenāk man pakaļ, — atbildēja viņa un, pieliekusies, strauji noskūpstīja manas lupas. Protams, es nedusmojos: tā skūpsta visi, kas alkst skūpstu; tādus skūpstus par naudu nevar pirkt.

— Jūsu līgavainis nenāk jums pakaļ, — es sacīju, apmierinādamies ar domām,

ka viss tas ir tikai joki.

— Nu, tad klausieties, — sacīja viņa, ierāpdamās man klēpī.

Un viņa man izstāstīja šo stāstu.

Pagaiuši jau pieci gadi, kopš es kļuvu šī gredzena valkātāja. Toreiz es biju vēl jauna meitene, daudz jaunāka kā tagad.

Arī laiki tad bija citādāki —labāki, dzīvāki, spilgtāki. Tagad visi palikuši mantkārīgi, pat mīlestību pieprasa aplietotu, lai tik iznāktu lētāk. Es biju jau veselu gadu nodzīvojusi šai mājā, kura arī toreiz bija pavisam citāda, — valdīja prieks, neprāts, mūzika. Jā, arī mūzika mums toreiz bija — klavieres; tās pagajušā gadā saimniece pārdeva; grūti laiki esot. Lētas vakariņas viesi varot ēst arī bez mūzikas. Es gan domāju, ka nevar. Nu, un tad, kādā vēlā vakarā — tas bija ap šo

pašu laiku, kā tagad — ceriņu ziedā, «Zelta zobā», tā sauc šo būdu, ienāca kāds jauns cilvēks. O, tas nebija cilvēks, tas bija vējš no jūras, tas bija savāds burenieks, kas skrien, pats sava nemiera dzīts. Kā nolaistas buras, viņa mēteļa malas plandījās ap viņa ceļiem. Viņa rokas kustējās kā nervozi, trausli taustekļi, kas ik brīdi it kā baidījās atdurties pret kādu rupju, cietu sienu. Viņa acis it kā raudzījās pāri un cauri visam tam, kas atradās viņa priekšā. Viņa balss skanēja brīžiem kā sauciens uz sacelšanos, brīžiem — kā melodiska vakardziesma, kas pilna skumjām par nepiepildītās šodienas dzīvi. Ikkatrā viņa vārdā mirdzēja doma kā krāsa puķu ziedā, tik cieši, likās, bija sakusuši viņa vārdi ar viņa domām.

Ienāca, apskatījās un jautāja: — Kur saimniece? Lai nāk un izrāda savu meitu pūru!

Viesu patreiz nebija, bijām tikai mēs četras.

Saimniece izrādīja savas meitas.

— Labas! Šiem trim meitiešiem vakariņas tādas, kādas viņas vēlas un kādas te dabūjamas, un drapes vēdergraizēm arī! — viņš sacīja, apskatījis mūs. — Bet tev nekā, — viņš piebilda, pagriezies pret mani, — mēs tāpat papļāpāsim.

Ja viss pie viņa nebūtu tāds, kas to uzkrītoši atšķir no citiem cilvēkiem, es viņu noturētu vai nu par jūrnieku civildrēbēs, vai arī par godīgu pilsoni, kas ietērpies savu atmaskoto cilvēku naktsstaiguļa drēbēs. Bet viņā nemaz

nevarēja šaubīties, viņam dubultnieka nebija. Bez tam es skaidri sapratu, ka viņš negrib ar mani palikt pārējo sabiedrībā. .

4 Es mazliet it kā nobijos, es jau tad biju vēl tik jauniņa un muļķīte, un pirmā acumirklī viņš man izlikās pārāk straujš un ass.

Un mēs ienācām šai pašā istabā.

— Nu, tu, apcirptā bezdelīga, — viņš sacīja, atsēzdamies šai dīvānā, — ar ko tu vari pacienāt saulesbrāli?

— Ko jūs vēlaties, kungs? — es nedroši atbildēju, jo baidījos pārprast viņa vēlēšanos.

— Tu, tu, dzirdi, te nav nekādu jūs, — viņš sacīja, uzsizdams roku uz sava ceļa. — Velns par stenderi, dzirdi, te ir tikai «tu»!

Un tad notika kaut kas, ko es neprotu izskaidrot, vismaz kaut kas tāds, ko es nekad neesmu darījusi šai mājā.

Manī pēkšņi sacēlās savāds nemiers, kā viesulis, kas aprauj kokiem ziedus un nes tos pa gaisu, un es iekritu viņa rokās, apskāvu savas rokas viņa kaklam un skūpstīju viņu kā neprātīga. Nekad es neesmu neviena tā skūpstījusi. Es aizmirsu pat, kas es esmu.

— Nu, vai zini, tu esi elles meitēns, — viņš sacīja, kad es biju attapusies no pēkšņās, nesaprotamās jūtu brāzmas.

— Tu dusmojies?

— Nē, — viņš atbildēja. — Tu neesi pelēka, kādas staigā dienā pa ielām.

Tu esi ugunszieds, kas nakti dara siltu! Tu esi saulesbrāļiem rada.

— Tu esi laikam dzejnieks? — es

ieminējos.

— Jā, šai mājā dzejnieks un lielāks vēl par pašu dzejnieku karali, kurš patreiz auklē savu pirmo dēlu.

— Jā, — es sacīju, — nesmejies vis, tu esi gan dzejnieks. Uzdzejo kaut ko!

— Vai tu domā, ka te ir dzejnieku institūts? Un ja ari šis būtu, teiksim, prozas mākslas institūts, vai tad tu domā, ka es pats esmu rnazāk vērts, nekā tas, kas nolido no manām lūpām? O, meiten, tu neesi nokļuvusi pareizā sanatorijā!

Es nekā daudz nesapratu no viņa vārdiem, bet viņš man iepatikās tik ļoti, ka viņš mani varētu aizvest no šīs sanatorijas. Jā, toreiz man bija tāda sajūta, ka viņš spētu mani, kā saka, pārradīt, ja tik būtu teicis kaut vienu vārdiņu.

Nakts bija silta un, tāpat kā tagad,

gaiss bija pilns ceriņ- ziedu smaržas.

Tāpat kā tagad, mēs dzērām konļaku, tikai to​reiz nerunāju es, bet gan viņš.

Es vairs neatceros, ko visu viņš sarunāja, bet bija tik labi klausīties viņa vārdos. Varbūt, es nesapratu daudz ko no tā, ko viņš runāja, bet savāds prieks iešūpojās manī, kā iztraucēta zelta zivtiņa stikla traukā, kad tur pārmaina ūdeni. Man likās, mani apņem dzidra straume un nes mani projām — uz citu pasauli.

Viņš palika pie manis līdz ritam un aizgāja projām tikai ap brokastlaiku.

Pēc kāda mēneša viņš atnāca atkal, bet tad ar viņu bija viņa draugs. Hā — hā!

Jūs domājat, ka es neatceros? Tas bijāt jūs toreiz. Bet tad jūs abi neuzkavējāties ilgi, jūs prātojāt par gudrām lietām, dzērāt alu, paēdinājāt un padzirdinājāt mūs,

nepiegriežot mums citādi nekādas vērības.

Tad mans draugs atnāca atkal, pēc vairākiem mēnešiem, vēlā rudens vakarā un šoreiz atkal viens pats.

Saules vairs nebija un ziedu ari. Bet viņš pats bija kā ziedonis, nē, kā pavasaris — mirdzošs, auļojošs.

Es atkal sēdēju viņam klēpi un klausījos viņa vārdos, kas dziedāja šai istabā, ka siltzemju vēji ziemeļu dārzos — silti, glāstoši, pumpurus atraisoši. Un man gribējās pazust, pazust, ieplūst, ieaugt viņā un tā aiziet ar viņu tai citā pasaulē.

— Tu esi tik liels un skaists, — es čukstēju viņa ausī, — kāpēc tu nāc uz inēslu bedri?

— Šurp es nāku tevis dēļ, — viņš atbildēja, — bet naktīs es klaiņoju apkārt, tāpēc, ka man patīk mežs. Pilsēta naktīs

jau ir tāds mežs, kas dīvaini šalc un vilina meklēt viņā neuz​ietas naktspasaules daļas.

Tā viņš apmēram atbildēja; viņa vārdi skanēja kā dziesma. Es pat uzrakstīju viņa vārdus uz papīra, cik atcerējos, pēc tam, kad viņš aizgāja. Jā, es domāju gan, ka viņš bija dzejnieks.

Kad viņš man diezgan bija stāstījis, kad viņš mani bija apdziedājis kā Zālamans Sulamiti un ņēmis no manis visu, kas viņam patika, — skūpstīj is m a nas acis, kuras viņš sauca par zaļo jūras vizmu ar grimstošā zēģelnieka balto zēģeļu mirdzu, un diezgan skūpstījis manas lūpas, kuras viņš sauca par nelaimīgo laimes smaidu, — tad viņš piesēdās pie klavierēm, kuras toreiz vēl nebija pārdotas. Tikai tad es ievēroju, ka viņa pirkstā ir gredzens, kuru viņš, nezin kāpēc,

novilka no pirksta un uzlika uz klavieru svečtura. Varbūt gredzens kaut kā kaitēja viņam spēlēt.

Pamazām skaņas izauga brāzmīgā negaisā un man likās, ka pats instruments sāk vaidēt asās sāpēs. Kaut kas spalgi un asi ieskanējās zem instrumenta vāka, un dažas skaņas tūdaļ sāka skanēt mēmi, neskaidri. Kā vēlāk izrādījās — bija pār​trūkusi viena stīga.

Ieskrēja saimniece, kas pati izpildīja spēlmanes vietu.

— Kungs, godīgāk! — viņa iekliedzās, acis ieplētusi.

Mans draugs uzlēca kājās. Es stāvēju pie klavierēm, es redzēju, ka viņš nobāl. Man likās, viņa lūpu kaktiņos iegūla tikko manāmas trīsas.

— Kas te vispār ir godīgi? — viņš iesaucās, gandrīz iekliedzās. Izrāva no kabatas vairākus sagumzītus papīrnaudas gabalus un iesvieda tos saimniecei sejā, sacīdams: — Mūsu zemē parasts negodus apsegt šādā veidā!

Pēc tam viņš ieskrēja blakus istabā, paķēra savu mēteli un cepuri un izskrēja ārā. Kā nāca, tā aizgāja — kā vējš no jūras.

Es nepaguvu ne apgriezties, kad viņš jau bija projām. Kā sastingusi, brīdi stāvēju pie klavierēm. Tad mans skats uzkrita viņa pamestajam gredzenam.

Neviens tā nebija ievērojis. Es paņēmu to un glabāju, kā redzat, līdz šai pašai dienai.

Skaists līgavas gredzens, vai ne? Un es gaidu jau piecus gadus, kad nāks

līgavainis pēc savas līgavas un sava gredzena.

Bet viņš nenāk. * Tāds bija Sofijas stāsts, un es nešaubos, šis gredzens ir tas pats līgavas gredzens, kuru manam draugam bija atjāvusi nolaupīt līgava — gaujeniece, lai pēc tam no viņa iekasētu trīspadsmit tūkstošus rubļu.

Kas attiecas uz Sofiju, tad, protams, es viņai neatklāju, ka viņas draugs jau miris, jo, patiešām, viņas īstais draugs kaut kur vēl dzīvo. Lai gaida! Viņa jau arī ir rada tām sievietēm, kas vienmēr gaida kādu neizjustu noslēpumu.

Bet, kas attiecas uz manu draugu, tad — tādus cilvēkus var tikai mīlēt, jo viņu dvēseles ir tik pārpilnas, ka pašas sevi

aiz​mirst, lai dzīvotu un mirdzētu citiem.

PĒDĒJAIS BRAUCIENS Ikkatram cilvēkam dzīvē ir brīži, kad viņa dvēseli apņem brīnišķs miers, kad visi jautājumi liekas atrisināti, kad viņš neredz ap sevi ienaidniekus, un kad viņam liekas, it kā justu pasaules pulsu. Šāds stāvoklis esot saistīts — kā daži apgalvo — ar kādu augstu un daiļu ideju, kas cilvēku saviļņojot.

Apmēram šādā stāvoklī atradās Miks Pliksis, kad tas, Jaungadu sagaidījis pie daiļās Evelīnas kundzes, pēc pusnakts izgāja uz ielas. Tikai grūti noteikt, kādas īsti bija tās augstās un dziļās idejas, kuras viņā tobrīd raisījās.

Svēts miers — jo viņš nekā vairs nekāroja — dusēja viņa asinīs un smadzeņu šūniņās, kur tagad migloja nupat baudītās mīlas un saldo dzērienu reibonis, kā lidojošas, izkūstošas un ik mirkli no jauna uzziedošas žilbinoši krāsainas sniegpārslas.

Bulvāra koki Pliksim likās siltas elpas un mirdzošu ziedu pilni. Augšā riņķoja zvaigznes, krāsainos staru vainagos kā dīvainas raķetes, kā tās raķetes, kuras pirms stundas ceturkšņa izlidoja pa Evelīnas kundzes dzīvokļa logiem kā fantastiski putni, kuru astes nakts tumsā kaisīja dzirkstošus dārgakmeņus.

— Draugs, ved mani, — sacīja viņš šoferim, kas, nezin no kurienes atjoņojis, savu limuzīnu apturēja viņa priekšā.

— Kurp?

— Vienalga, — teica Pliksis iekāpdams. Šoferis minēja dažus lokālus.

— Vienalga, draugs …

— Varbūt uz «bārdāmu kapsētu»?

— Tāda kroga es nepazīstu.

— Tas nav krogs vien, — gribēja paskaidrot šoferis.

— Vēl labāk, brauc!

— Kā pavēl, kungs …

Un mašīna samtaini ierūcās.

Kaut kur, pilsētas nomalē, atrodas mazs, intīms krodziņš, uz kura rožainās izkārtnes melniem burtiem uzrakstīts: «Pasaules gals». Šī krodziņa tuvumā atrodas veca kapsētiņa, kuru vietējie iedzīvotāji iesaukuši par «bārdāmu kapsētu», un tāpat sauca arī minēto

krodziņu, pēdējā oficiālo nosaukumu, nezin kāpēc, ignorēdami. Par pašu «bārdāmu kapsētu» ļaudis melsa, ka naktīs tur dažreiz raudot un vaimanājot mirušo, krodziņā sadeldēto bārdāmu dvēseles.

Citi, turpretim, apgalvoja, ka tās esot īstās «Pasaules gala» dejotājas, kas te, kapos, dažreiz naktīs mīlot satikties ar saviem brūtgāniem, vai arī — izguļot tur savu dzērumu.

Kā cilvēks, kas vēlas būt aristokrāts un pa pilsētas nomalēm neblandās, Pliksis, protams, no visa tā nekā nezināja, nepazina ne tāda krodziņa, ne tādas kapsētas.

— Tā ir tāda savāda kapsēta, kungs, tā pārtiek no «Pasaules gala» prieku gaida … — mēģināja šoferis iestāstīt kungam.

Bet kungs Pliksis viņu pārtrauca:

— Nepūlies, draugs, stāstīt vecas pasakas, izdomāsim jaunas. Lai šis brīdis mums ir kā sapnis un nepūlēsimies velti uzcelt sienu starp dzīvi un sapni. Nav nekādas būtiskas starpības starp dzīvi un sapni, jo abi šie stāvokļi turpinās tikai īsu brīdi un, kā vienā, tā otrā mēs redzam tikai parādības. Bez tam, draugs, un tas galvenais, šī man šķiet viena no tām dienām, kad, kā Mopasāns teicis, pat nopietni cilvēki spēj izdarīt muļķības. Vai nav taisnība, draugs?

— Taisnība, kungs! — piebalsoja šoferis, pieradis pie savu pasažieru dīvainībām.

Bet Plikša galvā turpināja šķetināties raibo domu lente. Kas gan viss neuzzied alkohola un kaislību pietvaikotās smadzenēs!

Evelīnes kundze… Viņas vīrs nomira pērn. Viņi dzīvoja spoži, satika labi. Viņu dabas bija tādas, kas veicināja viņu savstarpējo apkrāpšanos. Jā, viņi bija pārāk vienādi. Kā divas paralēlas taisnes, viņi dzīvē soļoja gan blakām, bet nekad intīmi nesaskārās …

Un domājot tālāk par Evelīnes kundzi, Pliksim pēkšņi ienāca prātā: viņa krāpa vīru, varbūt, viņa krāpj tagad arī mani, tāpat kā Balzaku kāda cita Evelīne pēc tam, kad tā pietiekoši nekrietni jau bija piekrāpusi savu pirmo vīru grāfu Hanski? … Jā, to pašu, ko Brēms saka par putniem, var teikt arī par cilvēkiem: mātītes ļauj sevi novest no tikumības ceļiem un, liekas, tās vairāk pieķeras tēviņam vispār nekā noteiktam vīram …

— Vai nav taisnība, draugs? —

Pliksis jautāja šoferim, it kā pēdējais būtu dzirdējis viņa domas.

— Taisnība, kungs, — atbildēja šoferis.

Bet, neraugoties uz šo iznīcinošo spriedumu, Pliksis tomēr atcerējās, cik — atvadoties — brīnišķi dzirkstīja Evelīnes kundzes auskaru aleksandrīti — dārgakmeņi, kas dienas gaismā met zaļas mirgas, bet lampu gaismā spulgo sarkanvioleti. Pie tādiem auskariem var pat pakārties!

Un Plikša smadzeņu šūniņās no jauna sāka riņķot krāsainās, kūstošās domu sniegpārslas.

— Draugs, vai tu pazīsti šo dzejoli?

— viņš vaicāja šoferim un tad nodeklamēja: Vitalitй

Il demande taujors l'odeur et la saveur et la couleur du corps des femmes Leur йlasticitй Leur mensonge Ce qui dans leur shair nacrйe chastement sourit de la mort…

— Nu, draugs, pazīsti šo dzejoli?

— Nē, kungs, — atbildēja šoferis.

Un Pliksis atkārtoja: Ak, dzīvības spēks Tas prasa sieviešu miesas smaržu un krāsu un garšu Viņu elastību Viņu melus To, kas viņu pērļučaulas ķermeni tikli smaida nāvei …

— Tā, draugs, dzied Parīze, un mums jādzied līdzi, vai ne?

— Pareizi, kungs! — piekrita šoferis.

— Bet ko tu, draugs, domā par angļiem? — turpināja Pliksis.

— Angļi aukstasinīgi kungi, — atbildēja šoferis, uz labu laimi.

— Nē, draugs! Angļi ir labi jūrnieki, pasaules apbraucēji, un viens no viņiem teicis, ka vienīgā ass, ap ko pasaule griežas pretim pilnībai, ir sievietes miesa… Ko tu, draugs, uz to teiksi?

— Ja pasaulē iet tāpat kā dažreiz manā mašīnā, tad jau tas būs tiesa, — atbildēja šoferis.

— Bet kas ir dzīves jēga, draugs?

— pēkšņi izšāva Pliksis jaunu bumbu.

— Es braucu, kungs, — atbildēja šoferis, kas nozīmēja: man nav vaļas domāt, kungs.

— Nē, draugs, — sacīja Pliksis un

iesmējās tikpat samtaini, cik mīksti dūca limuzīns, — dzīves jēga ir fantāzija. Bez tās ir grūti dzīvot. Gleznotājs Sezanns, būdams dievbijīgs un tradicionālās reliģijas piekritējs, neaizgājis uz mātes bērēm, baidīdamies zaudēt darba dienu.

Vai tu domā, ka viņš bija mantkārīgs? Nē!

Viņš baidījās pazaudēt fantāziju. Vai nav pareizi, draugs?

— Pareizi, kungs, — piekrita šoferis.

— Vai tu redzēji? — turpināja Pliksis. — Logā pamirdzēja ziedoša puķe.

Vai tu, draugs, zini, ko saka Muhameds?

— Nē, kungs.

— Viņš saka tā: ja tu nopelni divus maizes riecienus, vienu ' atdod par narcisi, jo puķe ir dvēseles barība.

— Bet kā tam ar to dvēseli, kas

nepelna neviena rieciena? — ieminējās šoferis.

— Tam … vai redzēji, tur, uz ielas stūra sala suns? — Pliksis, aizmirsis atbildēt uz jautājumu, turpināja savu runu.

— Vai tu zini, draugs, kam suns bija vislabākais draugs?

— Tādam pašam sunim, — atbildēja šoferis, atkal uz labu laimi.

— Nē, draugs, nezaimo fantāziju, — iesmējās Pliksis. — Suns bija Šopetihauera vislabākais draugs. Ja pēdējais pastrādājis kādu nedarbu, tad filozofs, to nosodīdams, saucis to par homo, tas ir, cilvēku. Tātad, šo homo lielais filozofs uzskatījis pasaulē par visnožēlojamāko parādību, līdz kurai suns pazemojas tikai tad, kad izdara kādu noziegumu.

— Dažreiz notiek gan tā, kungs, — piebilda šoferis.

Auditoriju atradušas, Plikša galvā domas meta sarkanus zigzagus un rožainas elipses, kur šūpojās un migloja viegli zilgans reibonis.

— Vai tu pamanīji, draugs? — turpināja Pliksis. — Tur, pagalmā, pie akas, noliekusies smēla ūdeni sieviete naktskreklā?

— Es braucu, kungs, neredzēju, — atbildēja šoferis. * — Zilgani bālajā nakts krēslainībā man tā šķita esam pati Natālija Lopuhina soda vietā. Draugs, vai tu zini, kas bija Natālija?

— Nē, kungs!

— Viņas skaistuma pēc cariene Elizabete viņu pazemoja un lika šaust

1743. gadā. Vienkāršajā tērpā uzvaroši iezīmējās viņas, Natālijas, auguma jaukums, viņas dvēseles krietnums staroja viņas sejā. Uzmetusi ātru skatu lietām, kas atradās ap viņu soda vietā, viņa ieraudzīja bendes un nodrebēja, kā izkapts skarta lilija. Viens bende norāva apsegu viņas krūtīm. Viņas seja kļuva bāla, tur brēca kauns un izmisums. Kad, kailu un šausmīgu skatu kārā pūļa priekšā, viņas drēbes bija norautas līdz gurniem, viens bende mazliet pieliecās, bet otrs rupjām rokām sagrāba nelaimīgo sievieti un uzvēla to pirmajam mugurā. Ik pēc katra pletnes cirtiena Natālijas rožainajā mugurā uzziedēja asinssārta rēta. Bendes prata savu amatu lieliski! Kad, sen jau samaņu zaudējušo, gandrīz jau galīgi nobendēto sievieti nolika zemē, bende

izgrieza viņai mēli un tad, smiedamies sauca pūlim: «Kam vajadzīga mēle?

Pērciet, svaiga, skaista mēlīte! Lēti pārdošu!» Un pūlis rēca! Tāda, lūk, tā ass, ap ko pasaule griežas pretim pilnībai — sievietes rožainā miesa, bendes un pūlis!

Bet Natāliju, nabadzīti, piedevām vēl izsūtīja uz Sibīriju.

— Bēdīgi, kungs, — sacīja šoferis un, smiedamies piebilda: — Jūsu stāsts ir galā un mēs arī esam jau pie «Pasaules gala», kur, cerams, nebūs tik bēdīgas beigas.

Pliksis it kā atmodās. Patiesi, limuzīns jau stāvēja pie «Pasaules gala» durvīm.

— Draugs, tā laikam bija kāda cita vieta, kur tu apsolījies mani aizvest, — sacīja Pliksis, diezgan vienaldzīgi. —

Brauc turp, — viņš piebilda, pats pilnīgi neapzinādamies, ko vēlas. Vajadzēja braukt, tas viss.

— Kā kungs vēlas, — noteica šoferis un iegrieza mašīnu šķērsieliņā.

Bet, kad šoferis drīzi vien atkal apturēja mašīnu un šoreiz jau pie pussagruvušiem kapu vārtiem, Pliksis jutās mazliet pārsteigts, bet tomēr izkāpa no limuzīna un nezin kāpēc, tumsā taustīdamies, aizgāja veco kapu virzienā, uzsaukdams šoferim: — Draugs, uzgaidi te mani mazu brītiņu!

Bet Pliksis nebija vēl pagājis ne piecus soļus aiz kapu vārtiem, kad notika lietas, kādas tas nemaz nebija gaidījis.

Savādas gaismas apmirdzēta, viņam pienāca meitene baltā tērpā, sarkanu rozi

pie krūtīm. Un šī gaišmatainā meitene viņam šķita sapņu tēls, kas nomaldījies zemes virsū. Meitenes lūpās, likās, ziedēja viņas pašas dvēseles bālzilais zieds, kam tikko manāmu sārtumu pārvilcis viņas jaunības, nule atmodi​nātās kaislības pumpurs.

— Tads rets viesis, pavisam rets, — sacīja meitene, — nak mūs sveicināt Jaungada naktī. Bet bez ziediem?

Taisnība, dvē​selēm ziedi vairs nav nekāda lepnā rota, bet uz mūsu bijušo miesu trūdu kopiņām tie tomēr būtu patīkams mīlestības aplie​cinājums ziemas salā.

— Saki, vai tu esi spoks, vai dzīva būtne? — jautāja Pliksis un saņēma meitenes roku. Tā bija mīksta un silta, un viņš ielīksmojās: šis sapnis bija saldāks par tiešamību, par Evelīni!

— Cilvēkā atrodas kaut kas, kas bijis jau pirms viņa dzimšanas un dzīvo pēc viņa nomiršanas, — sacīja meitene, pavisam mīļi smaidīdama. — Mani zemes dzīvē sauca par Liliannu un es staigāju toreiz miesās, kādas tu tagad redzi un jūti.

— Bet kā tu vari staigāt miesās, kas apraktas? — jautāja Pliksis un nevar noteikt, vai nopietni, vai pa jokam.

— Šis kaut kas ir dvēsele, un tā ir nemirstīga un visspēcīga. Viņa tērpjas tādās matērijas formās, kādās tai tīk. Šovakar, tev par godu, es iemiesojos savās agrākajās miesās, kurām skaistuma zinā toreiz nebija līdzīgu zemes virsū.

— Jā, tu esi skaista! — apliecināja Pliksis, čukstošā, saldā balsī. — Tu varēji vēl ziedēt zemes virsū gadus piecus, sešus.

— Līdz galani izsapņotie sapņi pieviļ visgrūtāk, — sacīja meitene, apstādamās pie kāda kapa, un tad piebilda: — Un te atdusas manas mirušās miesas … Šai brīdī izgaisa savādā gaisma un pazuda arī meitene. Pliksim likās, ka, gaismai nodziestot, būtu sadzirdējis kādu savādu troksni, kas it kā nogula pazemē.

Viss tas viņu neizprotami satrauca, gandrīz bija jāsāk ticēt, ka te notiek pārda​biskas lietas.

Pēc pāris soļiem Plikša priekšā — kā no zemes — atkal iznira kāda cita parādība, tās pašas dīvainās gaismas apmirdzēta. Tā bija sieviete, nobriedusi, skaista sava uzplaukuma pēdējā periodā.

— Patie*si, negaidīts ciemiņš, — viņa sacīja. — Lai gan tu pats to

neapzinies, tu tomēr, kā redzu, esi nelaimīgs cilvēks, jo tu dzīvo un svārsties starp saistību pie zemes un no vielas atbrīvotu garu. Šo pretstatu pārdzīvojumi piepilda tavu dvēseli, dod tai barību un eksistenci, bet ļoti nabadzīgi apskaidro tava saprāta ceļus.

— Tu runā pārāk gudri, — sacīja Pliksis, pūlēdamies attapties. — Zemes virsū sievietes tā nefilozofē, vismaz tās nē, kuras es pazīstu.

— Gars sievietes miesās ir vārgs tur, zemes virsū, bet te, ko jūs, dzīvie, sauciet par veļu valsti, te mums nepiemīt nekādu vājību.

— Un tu ar prieku te nonāci? — mēģināja jokot Pliksis.

— Nē! — atbildēja sieviete, apbirstošas rozes daiļumā. — Lai gan, kā

saka Homērs lliadā, no radījumiem, kas elpo un pīšļos ložņā, visā pasaulē nav nelaimīgāka par cilvēku, tomēr ari te nav nekāda prieka, kā to gluži pareizi jau apliecinājis Ahills, sacīdams, ka labāk būt zemes virsū par dienas strādnieku, nekā Hadesā valdīt pār mirušo ēnām. Un ja tu patiesi vēlies zināt, kāpēc es priekšlaicīgi nonācu te, veļu valstībā, tad, kā jau sieviete, teikšu vaļsirdīgi, tā: manās miesās, manā pēdējā laicīgajā dzīvē bija iemiesojusies Marijas Grubes dvēsele, kura man lika atkārtot viņas vārdus. Un, tāpat kā viņa, arī es teicu savam piekrāpējam: «Ja es varētu izpestīt tavu miesu no kādas nāvīgas slimības un tavu dvēseli no elles mokām, tapdama tava, es to nedarītu…». Tā es noziedzos pret miesas tiesu un Dievs man atņēma manu

dzīvi miesās. Bet cilvēks ārpus miesas ir gars, kas atkal ilgojas atdzimt miesā un mīlestībā. Un tā es tagad maldos, kamēr piedzimšu jaunās, šķīstās miesās, pilnīgāka un skaistāka sieviete, lai tad vairs neaizliegtu mīlestību un nenoziegtos pret mūžīgo dzīvību savā klēpī, jo patiesi bez mātes prieka sieviete nespēj izjust mūžības prieku.

— Tavas ilgas ir teicamas, bet kā visām jaukām lietām, ari tām jāaiziet pasaku valstībā, — atjokoja Pliksis. — Reālais jaukums ir esošais acumirklis, un tu esi vēl diezgan …

— Es redzu, tu nekā nesaproti, jo neesi to sevī pārdzīvojis, — pārtrauca viņu dāma, apbirstošas rozes daiļumā un pazuda no gaismas aploka, kurā tūdaļ, šķiet, nolaidās kāda cita parādība,

apdvešot Pliksi ar smaržām, kas viņam likās jau kādreiz kaut kur citur elpotas. Šīs gaišās parādības kustības viņam šķita kā brīnišķa instrumenta dzidras skaņas, • kas atmodina atmiņas par ziedošiem ķiršiem dzimtenes dārzā.

Un Pliksis dzirdēja šo parādību runājam tā: — Savu īsto laimi sieviete ņem klusu, bez ekstāzes, ar skaidru prātu un sirdi, apzinādamās, ka šī laime viņai kritusi aiz likteņa pārskatīšanās. Tā laimi ņemot, viņa ir sirdsskaidra un dievišķa.

Bet pats šīs laimes devējs, vīrietis, iznīcina šo laimi. Vīrietis piemāna, aplaupa, pazemo, iznīcina sievieti. Tā tu iznīcināji mani. Tu nekāroji mani sava gara priekam, bet tikai savas miesas baudai. Tu neesi svētīts mīlestības atziņas

izpratnei. Tavu rīcību dzīvē vada un nosaka tikai dažas sākot nējas, pirmbūtnīgas dziņas: seksuālais instinkts un tiekšanās pēc varas un bagātības. Un tāds tu ceri atpestīšanu iegūt? Ha-hahā!

Apklusa parādības balss, izgaisa savādā gaisma, un visu apklāja tumsa.

Kaut kur, likās, atskanēja apvaldīti smiekli, neskanīgi, sa​saluši.

Spokiem Pliksis neticēja, nē, nē!

Viņš bija moderns cilvēks.

Bet šī pēdējā parādība, kas nupat pazuda? Viņas smaržas lika viņarn atcerēties ķiršu ziedēšanu dzimtenes dārzā… Un šīs parādības vārdi? Tie spieda viņu atcerēties meiteni, kuru viņš …

Un izgaisa tas miers, kas dusēja Plikša smadzeņu šūniņās, atstājot Evelīnes

kundzes buduāru, izzuda asinīs peldošās un fantāziju kustinošās, reiboņa uzburtās domu krāsainās snieg​pārslas.

Miera vietā Pliksi tagad pēkšņi sagrāba savāds nemiers, kas līdzinājās neizprotamām bailēm. Koki vairs nelikās siltas elpas un mirdzošiem ziediem pilni, un retās zvaigznes augšā vairs nelidoja kā krāsainas raķetes, bet stāvēja uz vietas un mirdzēja auksti un nepielūdzami, kā to nolikusi kosmosa dzīves norises likumība.

Pliksis mazliet it kā nodrebēja. Viņš bija aizmirsis, ka var iesēsties limuzīnā un aizbraukt no šīs vietas, kas galīgi bija samaitājusi viņa labsajūtu.

Kaut kur no nakts, likās, izauga drausmīgs cilvēka siluets un nāca arvienu tuvāk.

Pliksis atkāpās pāris soļus. Tik

smagas bija kļuvušas kājas, likās, bija jābrien irdena smilts.

Gribēdams atkratīties no nevarības, kas viņu spieda un smacēja, viņš pēkšņi apgriezās, lai bēgtu projām no šīs no​lādētās vietas.

Bet tad notika tas satriecošākais, — Pliksis ar milzīgu troksni iegāzās bedrē, kura bija izrakta kādam citam līķim.

Krītot bedre, Pliksis bija miris ar sirdstrieku.

Vai viņa nāvē vainojamas «Pasaules gala» dejotājas, kas ar saviem kavalieriem bija tonakt viesojušās kapsētā, vai ziņkārīgais šoferis, kura mašīnas starmetis raidīja to savādo gaismu, vai arī tā ideja, netveramā, neizdibināmā, kas no aklās dzīves rauj cilvēku aklā nāvē, — jā, kas to lai zin, kas

vai​nīgs …

DĀMA ROŽAINĀ PLĪVURĀ Vīns, ziedi, smaržas, puķotais paklājs kamīna priekšā, un rožainais plīvurs istabas oranžsarkanajā gaismā bieži vien sievieti padara daiļāku, tīkamāku un dažreiz pat gudrāku, nekā viņa patiesībā ir.

Es toreiz, kā mēdz teikt, biju cerību pilns jauneklis. Tādi jau mēs visi kādreiz esam bijuši: — ļaujam liesmot domām, jaujamies lidojošai gaitai, priecājamies un saucam: cik skaisti! Bet neviens neskatās, neviens neredz mūs. Ļaudīm trūkst trešās acs, kas spētu saskatīt "mūsu dzīves liesmojošo lidojumu, — viņu divas acis

un pieci prāti redz tikai mūsu bojāeju …

Toreiz strādāju kāda dienas laikraksta redakcijā. Viens no izdevējiem — lāga vīrs — bija mani iemīļojis un iesēdināja mani šai siltajā, literārā feļetona redaktora krēslā, neraugoties, ka toreiz es biju 'uzrakstījis tikai pāris romantiskas peršas. Un ja es stāstu te jums par lietām, kas vīrietim neglaimo, tad, dāmas un kungi, es" daru to tikai tamdēļ, ka muļķi apmierinās ar tamlīdzīgiem ieguvumiem un glabā tos svētus, kā dārgas relikvijas, kas aizmiglo cilvēka neprātam ceļus uz jaunām, noslēpumainām, mirdzošām salām pelēksmilšaino domu tuksnesī.

Glaimojošais stāvoklis un viegli nopelnītā maize pavedina cilvēku uz slinkošanu. Arī es sāku upurēt šai

neauglīgai dievei. Bet drīz vien šāda bezdarba dzīve man kļuva vienmuļa un bāla. Garlaicības vajāts, es sāku uzmeklēt vietas, kur stundas aizskrien ātri kā mednieku vajāti putni.

Bet kas radīts nemieram un trauksmei — miera neatradīs nekur. Nosēdi vienā kafejnīcā stundu, daudz, divas, skaties, — jau apnicis. Redzētas sejas; arvien vienas un tās pašas markas cigāru un papirosu dūmi; tā pati krāsa uz sieviešu lūpām, kurās nekad neatplaukst dvēselisks smaids; tā pati banālā, novazātā, vecu vecā skatu un žestu valoda; viss tāpat šodien, kā bija vakar un aizvakar. Otrā un trešā kafejnīcā — tas pats. Manekeni un lelles — kustās, grozās, šķauda, sūc kafiju, smēķē, pārceļ kājas no viena ceļa uz otru. Dažāda vecuma un auguma dāmas

un kungi miegaini kāri novēro katru ienācēju. Bet tas neiejūsmina publiku, — ienācējs parasti tāds pats siltasiņu rēgs kā visi tie, kas te, kafejnīcā, kā tizlie Betezdas dīķī, nevarīgi gaida brīnumus: kaislībās sadedzinātā dzīves prieka atgrie​šanos.

Vienīgie dzīvie te ir viens otrs jauns, neprātīgs fantasts, kas kā liesmojošs Ikars, izspraucas šim ķermeņu baram, atsēstas kaut kur kaktā, dzer melnu kafiju un skumst par zūdošo skaistumu, nenojauzdams, ka arī paša spārni pamazām sadeg svelmējošā dzīvotgribā.

Kad apnīkst kafejnīcas, vai arī noslēdz tās, — šo kafejnīcu apmeklētāju vairums uzmeklē vietas, kur ierasties nekad nav par vēlu, izņemot stundu, kad strādnieces mazgā un vēdina šo

naktslokālu piedubjotās un piekūpinātās telpas, jaunu dzīves nievātāju uzņemšanai.

Arī man gadījās reiz iekļūt vienā tādā klubā. Tas nebija nekāds apšaubāmas etiķetes klubs — nē! Tas bija lielas poli​tiskas partijas klubs, kur sabučojās pat tādi vīri, kas parlamentā viens otru mēdza apriet un plosīt kā traki suņi. Ko darīsi: veikals paliek veikals, kaut arī uz tautas rēķina.

Pēc kafejnīcām šis klubs man likās daudz dzīvāks un veselīgāks; varbūt tāpēc, ka šī kluba cilvēku vairums bija bijušie lauku lielgruntnieki, vai viņu dēli, kam nepatika svīst tēvu tēvu druvās, un kas pagaidām vēl slimoja tikai ar vienu kaiti — dažādu veikalu dibināšanu, kamēr kafejnīcās ik uz soļa rēgojās galvas un ķermeņi, kas sevī nesa visas pasaules

garīgās un fiziskās kaites.

Nebiju vēl labi ieskatījies dzērienu un ēdienu kartē, kad pie mana galdiņa pienāca kāda dāma un mani sveicināja. Es piecēlos.

Svešā dāma atvainojās par traucēšanu un nosauca man savu vārdu, kurā es labi neieklausījos, kā tas parasti notiek pie negaidītas iepazīšanās. Bet tam arī nebija nekādas nozīmes: dāmas vārds mūs allažiņ interesē mazāk nekā pati dāma, ja vispār mēs tai piegriežam kādu vērību.

Pienācēja nebija nesmuka, es lūdzu viņu atsēsties pie rrfana galdiņa.

— Jūs strādājat «Brīvās Domas» redakcijā… Viņas vārdi mani pārsteidza.

Viņa mani pazīst? Varbūt pati ir dzejniece? Nē, nevar būt! Viņa nav

vairs meitene, bet mūsu vecākās dzejnieces es pazīstu.

— Jūs mani pazīstat? — es ieminējos. ' — Ka lai jus nepazīstu! — viņa izsaucās un pasmaidīja. — Jūs nedrukājat manus dzejoļus.

Protams, katru dienu nogremdēju papīrkurvī pārdesmit dzejoļus, bet nav taču iespējami atcerēties visu šo dzejoļu autoru vārdus.

Es mazliet apmulsu. Daiļā dāma sūta man dzejoļus, bet es tos nedrukāju! Tā ir nežēlība! It kā visi tie dzejoļi, kurus dru​kāja, būtu jau labi.

— Varbūt tiks vēl nodrukāti, — es atbildēju, pūlēdamies glābt savu stāvokli.

Daiļas sievietes priekšā mēs taču visi to darām. — Varbūt mana atvaļinājuma laikā

tos iznīcinājis mans kolēģis, kas neko no dzejas nesaprot. Vispār tā lieta taču vēl ir labojama.

— Ļoti patīkami, — iesaucās svešā dāma, un viņas brūnās acis iemirdzējās dzīvāk. — Būšu pateicīga jums. Šī nejaušā iepazīšanās mani pēkšņi pārvērta: minūtes vairs nelikās vienmuļas, garas un mocošas. Svešās dāmas zeltītie mati bija apvīti viņas galvai kā dzintara čūska. Piere augsta, ko pie vīriešiem sauktu par apgarota prāta pieri; acu mirdzumu burvīgu darīja garās skropstas; lūpas kā suiīgs, pāršķelts auglis. Nevarēja sacīt, ka viņas seja bija jauna, interesanta, apburoša, bet novītusi tā vēl nebija un sava pievilcība arī tai piemita. Katrā ziņā, priekš kluba tā bija pavisam iespaidīga seja. Tērpusies svešā dāma bija zilā zīdā,

sudraba izrotā​jumiem.

— Te ir tāds troksnis, un gaiss pārāk spiedīgs, — viņa sacīja it kā sajuzdama, ka esmu beidzis viņas apskati un guvis samērā labu iespaidu, — atnākat pie manis, mājās. Šādu uzaicinājumu no dāmas lūpām es dzirdēju pirmo reizi. Kafejnīcu atmosfēra bija jau apnikusi, sen jau gribējās iepeldēt, kā saka, citos ūdeņos.

Tagad gadījums pienācis, — kāpēc gan lai neļautu kuģim piestāt uz brīdi nezināmā oslā?

— Jūs nekā neatbildat? — svešā dāma turpināja. — Iesim! Es uzvārīšu kafiju, palasīšu jums savas dzejas.

Mani nevaldzināja viņas dzejas, lai gan es nezināju, cik tās labas vai sliktas: mani saistīja kāds savāds noslēpums,

nezināma burvība, kas dzīvo, vismaz, ko mēs ceram atrast katrā sievietē, kas dažkārt ir brīnišķāka par dzeju.

Uzgājām uz ielas. Septembra mēneša pēdējā nakts bija ru- deņaini silta un klusa. Debess zila, zvaigžņu piesēta. Man prātā ienāca blakus gājējas zilais, ar sudrabu izrotātais tērps, kas modināja manī saldu minējumu: nakts brīnišķā priesteriene… Man gribējās saukt viņu vārdā. Bet kādā? Šai brīdī viņa pienāca man cieši blakus, saņēma manu roku un es sajutu vasarīgu siltumu izsmaržojam no viņas.

— Atļaujiet, jaunkundze, saukt jūs vārdā, kādā es jūs no​kristīšu, — es sacīju.

— Nu, kādā? — viņa iesaucās un piespiedās man vēl ciešāk; manai sejai piespiedās viņas cepures zieds, kas

smaržoja pēc vijolītēm.

— Jūlija …

— Kāpēc taisni šai vārdā?

— Taš liek atcerēties jūliju, kad dārzos zied visas vasaras puķes.

— Rudenī patīkami to atcerēties …

— Un jūs pavedināt to atcerēties …

Ar to mūsu saruna izbeidzās uz bulvāra, pa kuru aizgājām līdz viņas mājām klusēdami, kā liekas, domādami katrs savas domas: es — par visu, ko vēl nezināju un nepazinu, par šo svešo dāmu, viņas mūža jūliju, bet viņa — jādomā — par visu, kas jau bijis, ko vēlējās restaurēt. Bet kas zin, varbūt arī viņa vēl gaidīja kādu neizjustu brīnumu savā dzīvē?

Mani pārsteidza lepnais nams, pie kura masīvām durvīm Jūlija apstājās.

Durvis tūdaļ atvēra apkalpotājs, un mēs iegājām gaišās trepju telpās. Acīmredzot šai namā dzīvoja bagāti ļaudis.

Otrā stāvā viņa apstājās, izņēma no sudraba rokas somiņas atslēgu un atslēdza durvis.

Ieejot dzīvokļa priekštelpās, viegli zila gaisma iedegās pie griestiem, lielā, sila pulkstenīša veidīgā kupolā. Sienas — gleznotas eļļas krāsām — līdz pusei atgādināja tumšzaļu lapotni, bet velvētie griesti — zilu debesi, sudraba zvaigznēm piesvaidītu. Izskatījās gluži romantiski.

Kad bijām nolikuši virsdrēbes, Jūlija mani ieveda savā buduārā. Tas bija lielisks! Ja to nebija iekārtojis mākslinieks, bet pati Jūlija, tad jāatzīst, ka viņas gaumi nevarēja saukt par banālu.

Pirmā acumirklī istabas oranžsarkanā

gaismā nebija nemaz iespējams aptvert visu to daiļumu un harmoniju, kas staroja šai tropiskā dārzā. Te bija redzami dažādi pasaules dārgumi: zelts, sudrabs, ziloņkauls, retas puķes. Uz sienām gleznoto olīvkoku zaros šūpojās savādi zeltoti putni… Jā, savā mājībā Jūlija bija dzejniece.

— Tā, tagad jūs esat manās mājās, — Jūlija sacīja, kad bijām apsēdušies uz puķotiem spilveniem balta marmora kamīna priekšā. Vēlāk es tikai saskatīju kamīna marmorā iecir​stus Dafņa un Hlojas tēlus.

— Cik te skaisti! — es izsaucos.

Ko citu es toreiz varēju teikt?

— Un jums jāzin, ka neesmu jaunkundze, kā jūs uz ielas mani godinājāt, bet esmu kundze.

Šie vārdi mani uztrauca.

Iedomājieties tikai: jauns cilvēks pusnaktī pie cita sievas! Kas gan viss nenotiek tamlīdzīgos apstākļos?! Bet — nenotika nekas. Jūlijas kundze paskaidroja, ka viņas vīrs nedzīvojot Latvijā, bet gan ārzemēs. Bez tam, viņu laulība esot šķirta un viņi dzīvojot katrs savu dzīvi.

Nezinu, kāpēc to visu viņa man stāstīja, bet pēc šādiem viņas vārdiem es tomēr jutos drošāk.

— Es jums apsolījos uzvārīt kafiju, — viņa turpināja, laikam nevarēdama sagaidīt, kad es sākšu runāt.

— Ak, nepūlaties, — es pretojos, — tādas prozaiskas lietas nemaz nenāk prātā šādā paradīzē.

Jūlijas kundzei patika mani glaimi.

— Nu, varbūt labu vīnu vai ko citu

varu jums piedāvāt? — viņa nepiekāpās un, nenogaidījusi manu atbildi, pazuda aiz blakus durvju aizkariem.

Cik tas cilvēks ir dīvains, es nodomāju. Vēl pirms stundas tevi māca garlaicība, dzīve likās nabadzīgāka un pelēkāka, bet tagad — tu gribi gandrīz vai apgalvot, ka dzīve ir skaista, interesanta, brīnišķu pārsteigumu pilna. Vai tu, cilvēks, vari paredzēt, kādu burvīgu pasauli var pavērt negaidīta iepazīšanās?

Cik dažreiz vesels cilvēku pūlis var būt vienmuļš un apnicīgs, tik neparasti valdzinošs un noslēpumains citreiz liekas atsevišķs cilvēks. Bet vai tādus var atrast meklējot? Nē. Ja gaidīsi, neko nesagaidīsi. Nekad nezinām, kurā debess pusē nomirgos meteors. Jūlijas kundze…

Ak, cik es toreiz biju jauns!

Drīzi vien atgriezās Jūlijas kundze ar pudelēm un dažādiem augļiem. Es palīdzēju iztukšot viņas rokas. Šos vīnus viņai pavasarī atvedis no ārzemēm viņas bijušais vīrs, kas tur, vienā no mūsu valsts sūtniecībām, ieņemot diezgan redzamu vietu. Viņš esot dikti labs cilvēks.

Visu to viņa man pastāstīja, atsēdusies uz spilveniem un, rīkodamās ap atnestajām bagātībām.

Tagad tik es ievēroju, ka viņa bij uzģērbusi citu tērpu, ko man patiktos nosaukt par brīnišķīgu, rožainu plīvuru, pavisam pieklājīgu sievietes nakts tērpu, ko papildināja miesas krāsas zīda zeķes un sarkanas kurpītes, kādas valkāja «Nanā».

Ari jaunas smaržas sajutu ap sevi

vēsmojot. Jādomā, pārmainot tērpu, viņa bija sevi iesvaidījusi arī ar jaunām smaržām, kas tagad atgādināja jauktu rezēdu un vijolīšu smaržu.

Jūlijas kundze pielēja glāzītes, kuras, protams, tūdaļ iztukšojām. Patiešām, tas bija jauks vīns. Ar to pašu reizi viņa piepildīja glāzītes arī no otras pudeles satura, un tas arī bija jānogaršo. Tas bija vēl brīnišķīgāks. Cik labi, es nodomāju, ka pasaulē dzīvo tik labi vīri, kas bijušām sievām un viņu draugiem liek sevi atcerēties ar dārgiem, ielīksmojošiem vīniem!

Pēc tam Jūlijas kundze (šķirtene taču ir milzīgi nejauks vārds, vai ne?) piedāvāja man vīnogas.

Es taču nevarēju izrādīt, ka esmu šurp atnācis tikai piedzerties un pieēsties,

tāpēc piegriezos lietai, kas Jūliju, jādomā, interesēja tikpat stipri, cik mani interesēja pati Jūlija.

— Daiļā kundze, — es pēkšņi kļuvu apbrīnojami varonīgs. — es vēlētos paklausīties jūsu dzejās.

Likās, arī tas nebija nepieklājīgi, ka, to teikdams, es noskūpstīju viņas pirkstiņus.

Jūlija piecēlās, viegli, kā rožains taurenis aizspurdza aiz puķēm, istabas attālākā kaktā.

Viņas figūra bija gandrīz rubensiska, bet citādi — vijīga un gracioza.

Otrā mirklī jau viņa nolidoja atpakaļ uz sava spilvena ar krāsainu papīra paciņu rokās.

Aprakstītās lapiņas viņa nolika klēpī.

Tad paņēma pirmo lapiņu gaišzilā krāsā

un sāka lasīt: Toreiz … Toreiz mīlēju es tevi … Tā kā sila pulkstentiņš — Toreiz dvēs'le zila bija …

— Skaisti! — es iesaucos. — Meitenes dvēsele, kā kluss, bālzils sila pulkstentiņš. Labi domāts.

Un es atcerējos lampu viņas dzīvokļa priekštelpā. Nedomājiet tikai, ka es Jūlijas dvēseli gribu salīdzināt ar šo lampu vai arī teikt, ka viņa tur — sava dzīvokļa priekštelpā — pakārusi savu meitenīgo dvēseli. Nē! * Bet Jūlija lasīja tālāk un neļāva man domāt.

Pēc katra dzejoļa mēs vai nu dzērām vīnu, vai ēdām vīn​ogas un citus augļus.

Viņa lasīja dzejoļus par pievilšanu, dzīves neapmierinātību, mūžīgo nemieru … no dzeltenām, sarkanām un vēl citu

krāsu papīra lapiņām.

Brīnišķi un skaisti man likās viņas dzejoji, un es nekavējos viņai to apliecināt vārdos. Bet daiļāka par viņas dzejām man likās viņa pati. Es skūpstīju viņas rokas, un arvien tuvāk viņas samtaini rožainam plecam.

Viņas balss skanēja līksmi — vilinoši, un ik vārds no viņas lūpām nolidoja kā medus smaga bite.

Rožainā zīda plīvurtērps atsedza viņas kāju apaļos ceļus, ko zeķu zīds padarīja tīkamus, kā nobriedušas aprikozes. Tērpa izgriezums pie kakla ļāva saskatīt jūrmalas saulē izsildīto, ļ t iedzelteni rožaino krūšu ābolu apaļumus, starp kuriem smalkā zelta ķēdītē spulgoja kāds bāli iezilgans dārgakmens, krietna . krusas grauda lielumā. Varbūt to viņai

dāvājis kādreizējais ļ vīrs, lai remdinātu viņai šķiršanās sāpes?

Es nezinu, cik dzejoļu jau bija izlasīts, nezinu, cik vīna bija izdzerts, bet Jūlija man sāka likties arvien skaistāka.

Kas ir dzeja? Maza daļa no sievietes burvīgā skaistuma, ko apdziedājuši visu tautu dzejnieki visos laikos. Bet vai pati sieviete sevi spēj izteikt dzejā? Gētes Grietiņa, Bairona Parazina — kad un kur sieviete devusi mums viņas? — es toreiz no​domāju.

Bet — Jūlija bija pati dzeja, pilnīga, no kuras nebija izmetams neviens vārds, nebija pārlabojama neviena rinda. Viņa to nezināja, viņa neapzinājās savas sievietiskās dvēseles, — savu sievietes skaistumu, sievietes dabu viņa postīja ar dzejot- ļ gribu. Šī slimība liedza viņai

iegūt laimi un pilnskanību. Slavas slāpes … vai kas cits?

— Ko jūs domājat? — viņa atmodināja mani no šīm pār​domām.

— Es domāju, ka jūs neesat laimīga. Viņa pieplaka manām krūtīm.

— Nu, kāpēc tad jūs nedrukājat manus dzejoļus? — viņa čukstēja.

Ko es varēju viņai atbildēt? Atliecu viņas galviņu un sāku skūpstīt viņas lūpas.

Un pēkšņi viņa kļuva pievilcīgi pavedinoša.

Lielās acīs kvēloja nevaldāmi alkstoša kaisles uguns. Šīs acis spulgoja un vilināja, — no tām bija izzudis sentimentāli ^ * romantiskais mirdzums.

Viņa apvija savas rokas manarn kaklam, un es jau arī nemaz nedomāju izraisīties no šīm rožainām cilpām.

Tā bija brīnišķīga nakts. Zeltotie putni olīvkoku zaros uz sienām dziedāja saldas dziesmas, oranžsarkanā gaisma piestrā- voja mūsu asinis ar baudu prieku.

Rītā, promejot, Jūlija iedeva man veselu paku dzejoļu.

Dzejoļi, protams, nebija drukājami, un tas mani ļoti un ilgi sāpināja. Es taču nevarēju vairs viņu apciemot. Kāpēc? Jūs sapratīsiet: es nedrukāju viņas dzejoļus.

Tas notika pirms sešiem gadiem.

Tagad, kā dzird, Jūlija apprecējusies ar kādu frizieru salona īpašnieku. Vai viņa arī vēl tagad dzejo, to nezinu.

Vai Jūlija dzejoja, lai dzīvotu, vai dzīvoja, lai dzejotu, — to, lasītāji, izšķiriet paši.

BARONA MŪŽA GALS Barons nevarēja un nevarēja saprast, kāpēc viņš šorīt pamodies tik nelabā dūšā.

Ja būtu vakar iekampis vairāk skābputras, vai saimniece būtu aizmirsusi ieliet traukā vakariņu tiesu, vai, beidzot, nebūtu lāgā gulējis, tad to vēl varbūt varētu saprast, bet tagad — tīri brīnums, kur radusies šī nelabā dūša Vai uz nelabu laiku, vai?

Izlīdis no savas būdas pie zirgu kūts durvīm, un iebridis pagalma maurā, viņš iegrūda purnu zālē. Tā bija aukstas rasas pilna. Nē, laiks šodien būs jauks, — kad ūdens zālē no rītiem tad tas nekrīt no augšas dienā.

Piegājis vecajam vītolam skaidienas malā, Barons izdarīji to pašu, ko puiši rītos, iznākuši no istabas, izdarīja turpat pagalmā vai pie istabas stūra.

Pēc tam viņš paskatījās uz lopu kūts pusi; durvis bija vaļāJ Pacēlis purnu un paostījis gaisu, viņš saprata, ka lopi jauj izdzīti ganībās. Viņš vairs nebija vajadzīgs lopu apsargāšanai, pat gana vairs nebija, jo lopus sēja ganībās garās ķēcļēs. Bet kas tā par dzīvi, ķēdēs?! Viņu pašu kādreiz naktīs sēja ķēdē, un viņš to labi zina. Tu nevari ne paskrieties un sasildīties, nevari pat aizskriet līdz kaimiņu Ledei un izrāties ar šādiem tādiem plušķiem un mopšiem. Ak, kur tie laiki jau aizsteigušies, sapnī tikai brīžiem vēl sajūties jauns!

Pie istabas stūra Grieta mazgāja

traukus. • Tā bija laba meita pret Baronu un Mārtiņu, viņiem arvien pazagšus atkrita pa gardākam kumosam. Baronam dažreiz pat nokrita pie purna divi kumosi pagaldē, ir no Grietas, ir no Mārtiņa. Senāk, vasaras naktīs, viņi abi, ir Grieta, ir Mārtiņš viņu dažreiz ņēma pie sevis mazajā klētiņā. Tādās reizēs viņam atkrita pat pa krietnākam cūkgaļas kumosam. Tie bija pavisam lieliski uzkožamie pēc šķidrām vakariņām, nevarēja vien beigt laizīties. Drusciņ tik viņam nepatika, ka tie kumosi oda pēc pirts dūmiem un Grietas smakas. Gluži par velti jau nu gan viņi viņam nedeva šos gardumus. Kad, viņiem klētiņā esot, vēl kāds sāka dauzīties pie durvīm, Grieta tās pavēra mazliet un uz- auca: «Baron, pucī!».

Barons saprata visas pavēles, bet šo

irietas pavēli viņš izpildīja, kā tas pienākas darīt krietnam sunim, kāds bija viņš. Dažreiz viņam iznāca darīšanas pat ar vairākiem kaimiņu puišiem reizē, bet viņš jau nelikās tos pazīstam. Tikai vienreiz pārsteidzās un pēc tam, cik viņš noprata, iznāca pavisam nesmuks ļembasts. Bet viņš viens jau tur nebija vainīgs, tikpat vainīgs, liekas, bija arī Mārtiņš: kāpēc iņš bāza savu degunu tur, kur bija tikai viņa darīšana? Tas īotika tā.

Kad viņš atkal vienā naktī bija atstiepies klētiņas kaktā uz maisa, kas oda pēc svētku raušu miltiem un pūlējās emigt, kas nekad tur lāgā nebija iespējams, jo Grieta un Mārtiņš mūžīgi sačukstējās gultā, tad … jā, kā nu tas bija? Ak, arī sunim novecojas galva — ak, vecums!— jā, kad viņš bija jau gandrīz tādā stāvoklī, kad

nekā vairs nedzird ausis, tad viņam pēkšņi izlikās, ka pie durvīm kāds klusi piedauza.

Sākumā viņš nodomāja, ka tas viņam tikai tā licies, jo dažreiz iemiegot, viņu uzmodināja kāds šķietams troksnis, kam bija kāds sakars ar dienesta izpildītajiem vai neizpildītajiem pienākumiem. Bet Barona draugu pēkšņā apklušana gultā lika vi- lam noprast, ka pie durvīm patiešām kāds dauzījies. Un nebija Ilgi jāgaida, kad atkal atkārtojās dauzīšanās. Mārtiņš piecēlās, klusā balsī pasauca Baronu un mazliet atvēra durvis. Barons au zināja, kas viņam jādara. Bet, izskrējis un sakampis bikses, — dziļāk jau Barons savus zobus nelaida šiem nelūgtajiem /iesiem, jo krietns suns neaptraipa savu purnu ar cilvēku asi- īīm, — jā, tiklīdz viņš bija sācis purināt puiša bikses, viņa

purns tūdaļ sajuta pašu mājas Jukuma smaku. Bet Barons nebija gluži neapķērīgs, — saslējies pakaļkājās, viņš tūdaļ pūlējās aizsniegt ar savu mēli Jukuma muti, kas bija apaugusi [ādu pašu mīkstu vilnu, kāda bija kaimiņu Ledei.

Protams, Baronam nenāca ne prātā, atplest purnu un sākt riet. Bet šādu Barona rīcību laikam nesaprata Mārtiņš. Tas atvēra klēts durvis un pabāza, pagāns, savu degunu, vēl vairāk, iznāca pat klētiņas pajumtē, iaikam, gribēdams apskatīties, kas te īsti notiek. Patlaban gan nekas nenotika, bet tūdaļ gan sākās Raut kas, kas Baronam atgādināja viņa plēšanos ar kaimiņu Maksi. Tikai viņš ar Maksi plūcās kā krietniem suņiem pieklājas, — o, ar Maksi bija gods plūkties, jo tas notika Ledes dēļ, — bet šie, Mārtiņš ar Jukumu plūcās ne

aiz šā, ne aiz tā, un bez tam vēl lamājās tādiem vārdiem, kādus Barons nekad nebija dzirdējis. Baronam tā vien bija ap dūšu, it kā viņš būtu vainīgs, — paslēpis kājās asti, ar ko viņš apliecināja savu atvainošanos un padevību, viņš aizgāja uz savu būdu. Otrā rītā Jukums kliboja, bet Mārtiņa vaigs izskatījās pēc tā sivēna gurna, kurā Barons viņgad, vēl jauns un nepraša būdams, bija mazliet dziļāk iekampis savus zobus. Tovasar Baronu vairs nesauca klētiņā Nākamā vasarā Mārtiņa vairs nebija, bet viņa vietā tagad Grietas klētiņas durvis naktīs virināja Jukums. Baronam tas patika, ka Grieta ar Jukumu bija salabuši, jo, ja tas nebūtu noticis, tad viņam iztrūktu tā kumosa, kuru bija paradis saņemt' no Mārtiņa. Bet likās, ka vislabākais būtu bijis, ja arī Mārtiņš!

vēl būtu tepat. Grieta viņus abus pieņemtu savā klētiņā, tadļ viņam atlēktu nevis divi, bet trīs labāki kumosi ārpus saimnie-1 ces skābputras porcijām. Tagad Grietai bija Viļums, viņi labi sadzīvo jau vairākus gadus. Viņi vairs neguļ klētiņā, bet istabā, tāpat vasarā, kā ziemā. Tikai Viļums neatmet nekā, tikai pliku kaulu, vienīgi Grieta ir palikusi uzticīga, laba un novēlīga kā agrāk, un viņam arvien vēl atkrīt savs gards kumoss.

Barons bija jau pārgājis garajam pagalmam un apstājās uz celiņa, kas gājējus veda no istabas līdz kūtīm un atpakaļ. Pēc tam pagāja vēl pāris soļus uz istabas pusi un attupās trīs soļu attālumā no Grietas. Šādu godprātīgu atstatumu ieturēt prasīja viņa cienījamais vecums, kas jau bija ieritējis sešpadsmitā vasarā.

Agrāk, kad viņš vēl bija pavisam jauns, viņš bija paradis glausties pie cilvēku kājām, bet meitām, galvenā kārtā šai pašai Grietai, viņš mīlēja pat pacelt lindraku malu, kas vienlīdz kutināja ir viņa purna ādu, ir osmi, bet tagad šādas draiskulības vairs viņu nevaldzināja, jo viņa garais mūžs bija mācījis atzīt, ka paliekamas un lietderīgas ir tikai reālas vērtības: viss, ko var apēst un būda, kur var izgulēties un pa​glābties no ziemas aukstuma.

— Baron, Baron! — pēkšņi atskanēja saimnieces balss istabas durvīs. — Ak, tu jau tepat esi! Nu, nāc, nāc, šorīt priekš tevis man ir labāks kumoss.

Viņš piecēlās un sāka virzīties uz istabas pusi, kur saimniece nolika bļodu.

Bet kas tas bija? Viņam likās, ka saimnieces balss šodien skan savādāk

nekā citās dienās. Ak, tas izsalkums! Tas neļāva viņam patreiz domāt tālāk šis domas.

Bļodā bija ieliets pilnpiens ar maizes mīkstumiem. Barons nevarēja atcerēties, vai viņš visā savā mūžā baudījis tādas brokastis. Varbūt tālās, tālās kucēna dienās! Šķidrās, skābās suliņas ar apdegušām un pelniem aplipušām garozām bija viņam jau galīgi apriebušās, sevišķi pēdējā laikā. Un viņš kampa pilnām mutēm saldo pienu un maizes mīkstumus.

Kad viņa vēders bija piebriedis, viņš, uzmetis žēlu skatu tai piena lāsītei, kas bija jāpamet bļodā, atgriezās agrākajā vietā uz ieliņa un atkal attupās. Viņš nepaguva ne labi nolaizīties pēc gardajām brokastīm, kad pienāca Grieta, nometās

ceļos un apkampa viņa galvu. Tādas lietas Barons nebija vēl nekad piedzīvojis. Lai gan viņam patika šāds silts maigums, bet viņš tomēr it kā nokaunējās un bailīgi palūkojās Grietas acīs, it kā jautādams, ko tas varētu nozīmēt. Grietas acu skropstās mirdzēja asaras, kā rasas piles smilgu skarās, kādas aplipa Baro- 'na purnam, kad tas kādreiz — rītos agri — skrēja atgriezt •Raibaļu, kas arvien mīlēja iegriezties dābola vai auzu laukā. Viņš bija gan dažreiz redzējis asaras Grietas acīs, kā, piemēram, pēc tās nakts, kad Mārtiņš ar Jukumu bija izplūkušies, ''un pēc tam, kad veco saimnieku ielika dzeltenā silē, kurai uzlika j virsū tādu pašu sili, un tad aizveda nezin kur, bet raudošu < ' pie sava purna viņš Grietu nebija nekad redzējis. Tas kaut ko > nozīmēja.

Bet ko? Arī no viņa paša acīm tecēja savādas ūdens i piles un, ja tās nokļuva līdz viņa purnam, viņa mēle tās nolaizīja, un tās bija mazliet sāļaini rūgtas, gandrīz kā tas rā- ^vainais ūdens purva ganībās, kad karstās dienās nebija vaļas vai patikas aizskriet un palakties tīrāka ūdens. Bet Baronam acis ūdeņoja vēla rudens vējainās, lietainās dienās, kad saaukstējās, vai arī tādās vasaras dienās, kad karstā vējā lidoja smiltis gaisos, bet tagad … bija rāms, kluss, dzidrs, saulains rīts vasaras sākumā, — kas gan varētu piespiest ūdeņot Grietas »acīm? Lai nu bija šā vai tā, Grietai, jādomā, bija nelaba dūša, jo arī viņam tad nebija nemaz laba sajūta, kad ūdeņoja acis. Un viņa sirds iežēlojās. Viņš pastiepa purnu un noglauda ar t savu mēli Grietai vaigu, — viņa taču

bija tik laba, vislabākais I radījums mūsmājās.

— Baroniņ, Baroniņ, — čukstēja Grietas lūpas, pavisam žēli un raudulīgi, — nu mums jāšķiras.

Un Barons sajuta, ka viņa ausī iekodās Grietas zobi, gandrīz sāpīgi. To viņš nebija piedzīvojis, ka cilvēki arī kož un vēl sunim, kaut arī droši vien tas tika darīts aiz mīlestības vai rotaļāšanās prieka, kā to viņš darīja ar kaimiņu suņiem, kad viņš vēl bija pavisam jauns.

— Bēdz, Baron, labāk projām, mežā, un nomirsti pats, — piebilda Grieta, pārvilka roku pāri Barona mugurai, piecēlās, • aizgriezās, paturēja sava priekšauta malu pie acīm un tad tur- j pināja piena trauku mazgāšanu.

Visi šie piedzīvojumi un pārdzīvojumi, kas bija pavisam nepierasti un nesaprotami, Baronam lika noprast, ka šī diena nemaz nelīdzinās visām citām dienām. Arī vislielākā uzticībā suns slēpj zināmu neuzticēšanos, tāpēc arī viņu mulsināja viss tas. ko viņš redzēja un piedzīvoja šorīt un tik īsā laiciņā. Viņa vecā galva to nemaz nespēja aptvert un saprast. Šī neparastā un pēkšņā mīlestība, ko viņam parādīja Grieta, bet sevišķi saimniece ar saldo pienu un maizes mīkstumiem, saimniece, kas nekad nebija visai laipna un nekad nebija atmetusi viņam neviena lieka kumosa. Jā, šī pēkšņā mīlestība Baronā atmodināja šaubas un neuzticēšanos. Pieņemama, atzīstama un saprotamai bija tikai ikdienišķā, parastā rīcība un izturēšanās,

tāpēc Barrons tūdaļ piecēlās un, uzmetis neuzticīgu un žēlu skatu Grietai un bļodai istabas priekšā — kur vēl palika lāsīte piena, bet kurai viņš vairs nevēlējās pieskarties, — aizgāja pa celiņu uz rijas pusi. Rijā vasarā bija patīkams vēsums, tur nebija arī mušu, un Barons jau no seniem laikiem bija paradis atpūsties vienu otru stundiņu.

Bet kā jau mazliet uztrauktam radījumam, Barona jutekļi sāka darboties asāk. Atmiņā uzplaiksnījās sen aizmirsti notikumi un piedzīvojumi. Un tā kā viņā šorīt bija atmodināta diezgan liela neuzticība cilvēku pēkšņi parādītai un pavisam neizprotamai mīlestībai, tad arī viņa atmiņā sāka virknēties galvenā kārtā tie piedzīvojumi, kas apstiprināja viņa, suņa, slēpto un pamatoto neuzticēšanos

cilvēkiem, vismaz visās tajās lietās, kas sunim nav saprotamas, vai arī tādās, kur parādās cilvēku nežēlība.

Ejot gar jāņogu krūmiem, viņam nezin kāpēc šodien ienāca prātā kāds pavisam sens, galīgi aizmirsts notikums.

Viņš toreiz bija jauns, pavisam jauns, laikam tikai pirmo vasaru gāja ganos. Tas notika tā ap šo pašu laiku, varbūt mazliet vēlāk, jāņogas jau metās iesarkanas.

Saimnieces cāļi jau bija krietni vien paaugušies. Tie bija sākuši aplasīt ogas no pazarēm. Vienā dienā, kad lopi jau bija sadzīti kūtī, bet viņš «vēl nebija pusdienas dabūjis un galīgi piekusis, jo todien teļi varen bizoja, bija atstiepies liepas ēnā istabas priekšā, saimniece, panākusies istabas durvīs, iesaucās: — Tie pagāni aplasīs visas ogas,

nepaliks ne zaptei. Baron! Baron! Ak, tu jau esi tepat. Baron, pucī!

Barona pienākums jau bija paklausīt visiem, un viņš uztrūkās kājās, nevarēdams saprast, kas gan šajā brīdī būtu darāms, jo gluži pusdienas laiks vēl nebija un saimnieces balss arī tā neskanēja, kā tajās reizēs, kad traukā jau bija ielieta vi- ,na tiesa. Saimniece rādīja ar pirkstu uz cāļiem, kas, kaklus izstiepuši, rija vēl neienākušās jāņogas.

Un tāda nieka dēļ Balonam vajadzēja celties! Tad, kad bija piekusis un nomiegojies. Viņu sagrāba pēkšņas dusmas, un viņš metās cāļu barā, lai ļļos pārmācītu reiz par visām reizēm. Bet cāļa kakls jau nebija ,govs stilbs, diviem viņš bija iekampis pārāk dziļi, tos saimniecei vajadzēja izcept gardā mērcē, kas oda pēc

sviesta, ko viņš nojauta pēc kauliem, kurus vakarā atrada pie istabas pakša. ,Bet pirms tam, tūlīt, tiklīdz saimniece bija pamanījusi, ka tie divi cāļi vairs nekustas, vTņa mugurai krietni vien tika ar slotas kātu no saimnieka. Pat pusdienas todien nedabūja, jo tik bargu sodu saņēmis, viņš, Barons, jutās apvainots un aizgāja uz riju, kur palika līdz tam laikam, kad lopus jau dzina pēc- ; pusdienas ganībās. Ja viņš arī bija vainīgs mazliet, — nu, kas tas ir divi cāļi? Nav jau govs, pat ne jērs! — tad taču saimniecei vajadzēja zināt un saprast, ko var sunim likt darīt un ļ ko nevar.

Tagad viņš zinātu, kā jārīkojas, bet toreiz viņš taču i bija jauns, pirmo vasaru tikai gāja ganos, bija muļķis vēl, un i to ari saimniecei vajadzēja saprast.

Un, ejot gar šiem jāņogu krūmiem,

Barona šīrīta nelabā dūša kļuva vēl nelabāka, neraugoties, ka bija ielacis saldu pienu un saņēmis Grietas mīlestības apliecinājumus. Un viņš , [ nodomāja, ka cilvēki ir gan ļauni, bet, ja tie kādreiz ir labi un ' mīļi, kā šorīt Grieta ar savu mīlestību, saimniece ar saldu piena bļodu, tad šādā mīlā bija maz reāla labuma priekš suņa, — , šāda mīla modināja tikai neuzticību, kā ikkatra neparasta un nesaprotama parādība. Jā, nodomāja Barons, katrā ziņā ir kaut i kas noticis vai vēl notiks kaut kas tāds, kas ikkatru dienu vis i nenotiek.

Klēts priekšā pina kurvjus vecais Andža, vecā, bijušā saim- ļ nieka brālis.

Tas pavisam maz sarunājās ar Baronu, bet tomēr | Barons to cienīja par visiem vairāk. Grietu, piemēram, viņš mīlēja, jo

tā atmeta vienu otru lieku kumosu, kas labi garšoja, bet to viņš tomēr necienīja, tā bija gan laba, bet šāda un tāda, viņš pats labi neizprata, kāda īsti. Viņam tikai likās, ka, neatmetot savas labās īpašības, viņa tomēr varēja būt citāda. Kā​pēc, piemēram, viņa rīkojās tā, lai būtu jāplūcas Mārtiņam ar Jukumu un kāpēc viņa tagad ir draugos ar tādu cilvēku, kāds ir Vi ļums, kas viņam, Baronam, nekā neatmet un pasper pat ar kāju, ja bija iesnaudies uz celiņa un nebija pamanījis, ka Viļums iet uz zirgkūti? Jā, Grietu un Viļumu viņš necienīja. Bet i Andža! Tas tik ir cilvēks, nedraudzējas ar suņiem, kā, piemē- t ram, Grieta, Mārtiņš un Jukums to darīja ar viņu senāk, bet toties viņš, Barons, bezgalīgi ciena veco Andžu un no viena^ pašas reizes, no viena paša laba darba, ko

tas izdarīja viņam ko izdarīja cilvēks sunim. Tas ari notika labi sen jau atpakaļ Toziem zagļi apstaigāja klētis. Baronam bieži vien iznāca dari šanas ar šaubīgiem gājējiem un braucējiem. Viņš jau bija pār plēsis vienu otru mēteļa stūri un kamanu ādu. Uzreiz jau ne varēja izšķirt, kurš godīgs un kurš negodīgs garāmgājējs unļ garāmbraucējs. Ikkatrs no tiem taču varēja apstāties pie klēts,1 kas reiz jau bija noticis, kad viņš, Barons, bija ciemojies pi kaimiņu Ledes, un par ko viņš otrā rītā saņēma krietnas sukas Vienā šādā tumšā ziemas naktī Baronam atkal iznāca darīšanas' ar vienu garāmgājēju, kuram plecos bija gara nūja, kāda bija saimniekam, kurš ar to dažreiz biedēja zvirbuļus un vārnas kviešu druvā.

Saimnieks šo nūju izstiepa un tad

atskanēja briesmīgs blīkšķis, kas aiztrenca putnus. Pēc tam gaisos bija jūtama savāda smaka, kas Baronam briesmīgi nepatika.

Tā vien likās, ka šī smaka ieplūst viņa asinīs un sastindzina uz mirkli viņa kājas … Un tā, viņš kā modrs mājas sargs, sāka ar pienācīgu godu izvadīt cauri mājām svešo gājēju ar nūju plecos. Bet aiz kūts stūra gājējs pēkšņi apstājās, satvēra savu nūju rokās un… Barons atkal izdzirda briesmīgu blīkšķi, gaisos pazibēja uguns, kāda bija brīžiem redzama vasaras naktīs, kad gaisos dunēja troksnis, un pēc tam palika tik tumšs, ka pat Barons uz brīdi nespēja nekā saredzēt savā priekšā. Reizē ar blīkšķi un uguni, viņš sajuta, ka ķepas mīkstumā kaut kas ieduras. Pēc tam degunā iesitās savāda, stindzinoša smaka.

Pēkšņu, neizprotamu baiļu sagrābts, viņš

devās uz savu būdu. Tur viņš krietnu brīdi nespēja attapties un aptvert, kas noticis.

Savādās, instinktīvās bailēs viņš mocījās labu laiciņu. Tā vien likās, ka notiks kaut kas briesmīgs, pēc kā vairs nenotiks nekas, ko viņš varēs redzēt, dzirdēt un sajust. Lai gan bija ziema, Barona spalva tomēr kļuva mitra, vai nu aiz lieka karstuma, vai aiz bailēm — to viņš labi nespēja izprast… Bet nenotika nekas sevišķs, tikai pret rīta pusi viņš sāka sajust sāpes savas kreisās priekšķepas mīkstumā un nagu starpā. Viņš sāka laizīt savu slimo vietu, bet šīs zāles nelīdzēja, sāpes kļuva arvien smeldzošākas. Viņa mēle pat nenojauta, ka ķepa kļuvusi resnāka. Bet tas briesmīgākais tomēr bija, ka viņā tagad pamodās apziņa, ka šādas nūjas, ar kādu saimnieks baidīja zvirbuļus

un vārnas, sagādā arī sunim neredzamus un neizprotamus sitienus, kas sāp niknāk, nekā rīkstes cirtiens vai Viļuma kājas spēriens. Tā bija pavisam neizprotama lieta, un par cik tā bija neizprotama, par tik briesmīgākās tā vērta bailes, kadas nu ^Barons izjuta, atceroties šo nūju.

Rītā Barons, galīgi stīvs, tikko aizvilkās līdz istabai. Lai tik viņš nepūlējās izlikties modrs un lunkans, uzpampusi kāja (tomēr ik brīdi lika domāt par sevi.

Barons vēl nebija nokļuvis līdz istabai, kad no tās iznāca vecais Andža.

Ieraudzījis Baronu klibojam, tas izsaucās: — Nu, kas tad tev, Baron, noticis?

Brūtēs, vai biji? Nu, nāc, 'parādi savu kāju.

Barons nokaunējās. Ko viņš varēja

atbildēt?

Andža, apskatījis Barona ķepu, iesauca to istabā. Andža, vērīgi apskatījis un krietni izspaidījis ķepu, kas ; Baronam ļoti sāpēja, beidzot noteica: — Klau, Baron, tu jau esi par savu darbu saņēmis nepelnītu algu.

Baronam ta vien likās, ka šie vardi nemaz neskan pārmetoši i un norājoši, un tas viņu mazliet nomierināja šajā brīdī, kad tik neganti sāpēja ķepa.

Pēc tam Andža atnesa bļodā ūdeni, lupatas un vēl vienu mazu pudelīti, uz kuras Barons saskatīja uzbildētu kaut ko līdzīgu tai kaula bumbai ar caurumiem un zobu rindu, kas mētājās «zviedru kalniņā» un kuru neviens suns netīkoja pa- ' grauzt.

No šīs mazās pudelītes Andža pārs pilītes iepilināja ūdens bļodā, kas tagad sāka

nejauki smirdēt, ka Barons būtu , iegrūdis purnu smiltīs, ia tās te būtu, lai tikai nebūtu jāož šī smaka. Tā bija tikpat atbaidoša un stindzinoša smaka, kā tā, ko izsvieda gaisos briesmīgās nūjas blīkšķis, Tad Andža ielika šai ūdenī Barona ķepu un sāka to mazgāt un spaidīt, ka Baronam pat svila ausis aiz lielām sāpēm. Bet tomēr viņš savas ķepas neatrāva un izturējās pavisam pacietīgi, jo viņam nezin kāpēc likās, ka Andža grib viņam labu darīt.

Un kamēr Andža mazgāja sāpošo ķepu, Barons kaunīgi rau​dzījās citos mājas ļaudīs, it kā atvainodamies Andža vietā, ka tas iemērcis viņa, suņa, ķepu bļodā, kurā tikai cilvēkiem bija atļauts tuvoties ar koka karotēm.

Pēc ķepas nomazgāšanas Andža ar

nazi iegrieza ķepas mīkstumā un izņēma no turienes melnu nelielu zirni. Pēc tam Andža vēlreiz nomazgāja ķepu un tad to apsēja lupatām.

— Nu būs ķepa vesela, — noteica Andža pieceldamies. Un Baronam likās, ka ar šiem vārdiem ir jau mazinājušās sāpes viņa ķepā. Barons vēl gan turēja to paceltu, bet tā vairs nelikās tik smaga, kā pirms tam, kad no tās vēl nebija izņemts mazais melnais zirnis, kuru viņš, no istabas iziedams, sakampa savo^ zobos, lai to sakostu, kā visas savas nelaimes nesēju.

Bet taļ nebija sakožams, tas bija gandrīz tikpat ciets kā ķēde, kura viņu dažreiz sēja.

Otrā dienā Barons jau jutās daudz labāk, bet trešā dieni ķepai vairs nekas

nekaitēja, un ceturtajā Andža noņēma ta lupatas.

No šīs reizes tad arī viņš izjuta dziļu cienību pret veco Andžu.

Un tagad, gribēdams doties uz riju, viņš pameta mazu lī kumu un iegriezās klēts priekšā, kur vecais Andža pina grozus Kāpēc Barons to darīja, viņš pats labi nevarētu pateikt, ja viņš runātu cilvēku mēlē. Varbūt, to viņu spieda darīt tā nesaprotamā labvēlība, kuru viņam tik negaidītu šorīt parādīja ir Grieta, ir saimniece. Varbūt viņa galvā miglojās vēlēšanās pārliecināties, vai arī vecā Andža izturēšanās pret viņu šodien būs neparasta un apšaubāma. Drīzāk gan domājams, ka viņš to darīja vienkārši aiz cienības pret veco draugu, negribēdams

tam likt manīt, ka viņš to aizmirsis un paiet garām to neredzējis. Lai gan cienībai, ko suns varēja parādīt cilvēkam, nebija nekāda lielā un augstā vērtība, tomēr cilvēku tā nevarēja apvainot vairāk, kā tā necienība, ko cilvēks bieži vien parāda sunim. Ja Barons būtu cilvēks un pie tam vēl tāds, kas mazliet domā, tad viņš šo savu rīcību attaisnotu ar to vienkāršo atzinumu, ka — nabaga artava taču patīkamāka Dievam, nekā bagātnieka dukāts no zelta maisa. Bet Barons bija tikai suns, un viņš varēja savam labvēlim parādīt un dāvāt tikai to, ko tas atzina par to labāko un skaistāko dāvanu sevis paša un otra iepriecināšanai.

Vecais Andža bija iegrimis savā darbā. Barons attupās pāris soļu atstatumā un brīdi noskatījās, kā vecā vīra pirksti

locīja klūdziņas. Pēc tam viņš paklusu ierējās, it kā laburītu teikdams savam labvēlim. Paklusu viņš ierējās nevis tāpēc, ka viņš nespētu aiz vecuma vairs skaļi ierieties, bet gan tāpēc, lai iztaptu Andžam, kas vienmēr rājās, tiklīdz viņš skaļāk ierējās.

— Ak, tu arī atnāci, — sacīja Andža, galvu pagriezis. — Nu, panāc tuvāk, bēdu brāli. Šodien tava diena, mana arī vairs nav aiz kalniem.

Barons lēni piecēlās un piegāja Andžam. Lai gan arī Andža baiss viņam likās mazliet savādi skanam, tomēr tā nebija tik mulsinoša un kaitinoša ar savu laipnību, ar savu nesapro- tamību, kāda viņam likās Grietas mīlestība un saimnieces pa- ^sniegtā bļoda. Tās bija pārspīlētas lietas, kurās, kā viņam likās,

('bija jūtams pat kāds apslēpts prieks, ko gan viņš tūdaļ neaptvēra, un kas viņam tikai tagad noskaidrojās, kad viņš izdzirda Andža balsi. Lai skumja, mazliet citāda, kā agrāk, bet jtomēr tā skanēja tīkamāk, vienkāršāk, saprotamāk, — viņi taču r abi jau bija veci, vientuļi, cilvēku aizmirsti radījumi.

Barons uzlika savu galvu Andža celim, un Andža ar savu smago roku noglāstīja viņa galvu. Un viņam no šī glāsta kļuva Jik labi, tik labi, labāk kā pēc saimnieces pasniegtās saldpiena bļodas un Grietas kodiena ausī. Tās bija pārspīlētas lietas, pārspīlēta mīlestība, kas var pat suni apvainot, bet vecā Andža smagās rokas glāsts bija tik saprotams un tīkams kā salds miegs. Bija pavisam labi.

— Nu, ej nu, apstaigā vēl savas

takas. Pārnāks Viļums no pļavas, un tad … nu, ej! — noteica Andža.

Barons saprata, ka jāiet. Viņš nejutās ne sabārts, ne apvai nots, bet tomēr — kāpēc tagad pavisam savādi ieskanējās Andža balss? Kāpēc Andža pieminēja nelabā Viļuma vārdu?

Barons piecēlās un lēnām sāka soļot uz rijas pusi, nodomādams, ka šodien patiešām visi izturas pret viņu savādāk nekā agrāk. Ja Andžam tā balss nupat nebūtu skanējusi tik savādi un, ja viņš nebūtu pieminējis nelabā Viļuma vārdu, tad varbūt viņš vēl būtu aizmirsis Grietas un saimnieces izturēšanos, bet tagad — Andža atkal viņu uztrauca, un viņš atkal kļuva grūtsirdīgs: tie cilvēki tomēr dažreiz ir nesaprotami un nelabi! Asti nolaidis kā apkaunots, kā sukas saņēmis vai

gaidīdāms, viņš lēni ievilkās rijas lievenī, apgūlās salmos un | smagi nopūtās. i No lieveņa varēja redzēt upes līci, meža stūri, agrāko ganību pakalni, kur tagad, gandrīz līdz pat ceļiem iebridušas dābolā, mielojās piesietās govis. Viss bija pārvērties no tiem ! laikiem, kad Barons uzsāka savas gaitas. Tām pašām gotiņām I toreiz bija jāganās kailās dzedziedās un purvainās pļavās, tagad visur viļņoja trekna zāle un kuplas vārpas. Tagad… pat suns vairs nebija vajadzīgs saimniekam lopu ganīšanai. Klētis arvien pilnākas kļuva miltiem un gaļas, bet sunim atkrita \Ґl ar gadu mazāk. Suns bija kļuvis lieks un nevajadzīgs. Atceroties senos laikus, viņam kļuva pavisam smaga sirds.

Vecums. Kaut atkal atrastos jauns! Varētu visas bēdas laist pār galvu, bet tagad

visas līda šai galvā kā blusas vilnā.

Ložņāja tur un nedeva miera.

Gar lieveni pagāja Arturs. Tas bija draiskulīgs zēns un ļļ gulēja saimnieka galā. Agrāk tas dikti mīlēja plosīties ar Baronu. Tagad tas bija kļuvis prātīgāks.

Mājās bija redzams tikai vasarās un valkāja cepuri ar spldīgumu pierē.

Barona acis garāmejošā zēna degunā atkal saskatīja rētu Tas bija savādi — cik viņš ieraudzīja Arturu, tik bija jāapskat rēta viņa degunā. Sen, sen, kad viņš, Barons, vēl bija jauns viņš iecirtis zobus šai degunā. Tā bija viņa lielākā pārskatīša nās un pārsteigšanās visā viņa mūžā. Viņš grauza kaulu pa-ļ gaidē, kad saime sēdēja ap galdu un mielojās no zupas bļodām. Te pēkšņi viņš pamana, ka dzeltenais runcis pabāž arī savu purnu starp Grietas un

Mārtiņa kājām. Protams, Barons nebija runča draugs un savu kaulu tam nekad neatdotu, pat tad nē, ja to pašam vairs netiktos grauzt. Un viņš iekampa runča purnā. Bet tad viņš pēkšņi ieraudzīja, ka tas bija mazais Arturs, kas bija parāpies pagaldē. Barons tikai paguva pamanīt Artura asiņaino degunu, kad saimniece to jau izrāva no pagaldes. Šo pārsteigšanos Barons nekad nespēja sev piedot un nobrīnījās, kā par šādu traci viņu nebija nosituši. Bet toties vēlāk viņi kļuva lieli draugi ar Arturu, no kura Barons pacietīgi panesa visādas pārestības.

Barona acis vēl nebija to pavadījušas līdz kūts stūrim, kad viņa ausis izdzirda olnīcā ratu troksni.

Patiesībā, tas nebija ļļ\ nekāds troksnis, bet gan tāda savāda čīkstoņa, žēla,

paklusaWļy gaudošana, kas atgādināja sajukuša dzērvju kāša klaigāšanu 1 rudens gaisos. Barons tūdaļ noprata, ka tie ir vecā Erča rati. Drīzi vien viņš izdzirda arī paša žīda pakluso murmināšanu, ar kādu tas parasti skubināja savu zirdziņu. Ja šodien viņš nejustos tik sliktā dūšā, ja viņu nebūtu uztraukušas visādas neizprotamas lietas, kas pie viņa nelabās dūšas vēl piejauca savādas, smagas skumjas, viņš droši vien būtu sagaidījis olnīcas galā veco Erci ar pienācīgu godu, bet tagad viņam negribējās pat pakustēties rudzu salmos, kas tik patīkami oda pēc rijas un maizes. Viņam vairs neinteresēja tā visas pasaules smaka, kuru Ercis ar savu vezumu vienmēr ieveda pagalmā.

Vispirms tie riteņi! Tie atnesa visas pasaules gan vecu, gan jaunu svešu suņu

smaku, kas, sajaukdamās ar ratu smēres saldi rūgto smirdoņu, vienmēr pavedināja arī Baronu tur pievienot ari savu tiesu.

Tad paša Erča garā plīstiķa stūri! Ko gan tur visu nesaoda Barona deguns! Ratu smēres, sīpolu, piena putras, sviesta un ceptu kartupeļu, zirga un paša Erča sviedru, siļķu un vēl citas smakas, kurām Barons nezināja nosaukuma. Tā bija tādu rožainu smaku paradīze un elle, ka viņam, to visu uztverot, bieži vien pat aizmirsās riešana. Bet, kad Ercis sāka pārcilāt savu preču saiņus un kasti, tad Barona deguna ošanas spēja pārbaudīja jau retāk sastopamas smakas. Preces oda pēc vecā Andža mančestera biksēm, Grietas svētdienas lindrakiem un matiem, saimnieces ziepēm, ar kādām tā mazgājās sestdienas vakaros un svētdienas rītos,

Mārtiņa ūsām, saimnieka un Artura svētdienas zābakiem un vēl daudz citām smakām, kas Barona degunam tomēr nebija tik tīkamas kā ratu riteņu un Erča plīstiķa smakas.

Viss tas tomēr vairs nevaldzināja Baronu tā kā senāk un • tagad, kad Ercis pabrauca garām, viņš tikai mazliet atņirdza zobus un paklusu ierūcās. Viņu vairs nekārdināja pasaules smakas: viņš bija iegrimis pats sevī kā ikkatra būtne, kas sasniegusi jau tādu vecumu, kad jānododas nopietnākām lietām un pārdomām, kuras nespēj ne atnest, ne aiznest pasaules vēji.

Viņš jau no pagājušās ziemas nejutās visai labi. Arvien bija nelaba dūša, kājas likās arvien piekusušas, mugura vairs nebija tik lokana un tur bieži vien

skraidīja asas durstošas sāpes; galva gandrīz vienmēr bija savāda trokšņa pilna, mūžīgi gribējās tikai gulēt un gulēt. Arī tagad, neraugoties uz šī rīta piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, kas viņu bija ir uztraukuši, ir apbēdinājuši, jo visas nesaprotamās lietas un parādības modināja tikai bēdas, — viņš iesnaudās lieveņa salmos.

Viņš laikam redzēja visādus jaukus un nejaukus sapņus. Brīžam tas paluncināja asti, kas liecināja, ka patreiz viņam patīkama sastapšanās ar kādu labu cilvēku vai ar kādu suņu kārtas draudzeni.

Brīžam paraustīja pakaļkājas; laikam viņš dzinās pakaļ zaķim vai kādai nerātnai, labībā iegājušai govij. Brīžam viņš atņirdza zobus un rūca, kas liecināja, ka viņš patreiz cīnās ar kādu nepatīkamu

ienaidnieku. Tikai pēc krietna brīža viņš norima un iegrima dziļā miegā.

Cik ilgi viņš bija gulējis, to viņš nedabūja vairs pārdomāt.

Viņu uzmodināja pēkšņs un bargs Viļuma sauciens: — Nu, Baron, celies!

Barons atvēra acis un nesaprašanā uzlūkoja nejauko Viļu- mu. Viņam pat laikam iešāvās prātā, ka visas viņa šī rīt^ šaubas būs gan bijušas pamatotas. Bet viss turpmākais notika tik strauji, ka viņš pat nepaguva atņirgt zobus un aizdzīt nejauko Viļumu, ko viņš katrā ziņā būtu arī darījis, ja viņam ļautu apdomāties tik ilgi, kamēr viņš sāk saprast, kas tagad notiks.

Barona kakla saitei Vijums piesēja auklu un uzsauca: — Nu, nāc!

Jāiet vien bija, lai gan Barons pilnīgi nesaprata šādu negantu rīcību. Kāpēc jāiet, uz kurieni, un taisni tik apkaunojošā stāvoklī? Vai tad viņš nebija krietns suns, kas klausīja vārdam! vien, pat šim pašam Vijumam, kas pēc viņa domām smirdējaj nejaukāk par govju kuti? Un viņš atcerējās saimnieces pasniegto saldā piena bļodu, Grietas kodienu ausī, vecā Andža izturēšanos. Jā, Viļuma rīcība apstiprināja viņa šaubas: šī ir visneparastākā diena visā viņa mūžā! Jā, cilvēki ir melīgi un ļauni.

Iegriežoties ganu ceļā, viņš pamanīja, ka Viļums to parauj uz leju nevis uz mājas pusi, kurp viņš jau bija pagriezis galvu. Šajā brīdī viņa degunā it kā iesitās tā stindzinošā smaka, ko izkaisīja gaisos tā svešinieka nūjas blīkšķis, kas ietrieca

kādreiz viņa ķepā cieto zirni. Un pacēlis acis, tikai tagad ieraudzīja, ka arī Viļuma plecos ir tāda pati nūja, saimnieka nūja, kuras blīkšķis aiztrieca zvirbuļus un vārnas no māju jumtiem.

Barons nodrebēja. Viņš paredzēja, ka šī būs nelaimīga diena. No Viļuma jau nekad nekā laba nevarēja sagaidīt. Būtu vismaz cits kāds cilvēks Viļuma vietā, piemēram, Andža, tad vēl varētu cerēt, ka gala iznākums būs pavisam labs, bet Viļums vienmēr ir nekrietni sācis, un arī tagad nav vairs gaidā​mas labas beigas.

Bet arī sunim jāpaliek goda vīram līdz galam, lai nāktu, kas nākdams. Suns radīts, lai paklausītu, un Barons paklausīja cilvēka gribai, jo visu mūžu jau viņš, Barons, ir tikai izpildījis pavēles. Visu to darīt piespieda tas nolādētais vēders.

Suņa tikums bija paklausīt un no sava tikuma neatteicās arī Barons tagad, lai cik viņam nepatiktu sekot šim nejaukajam Viļumam, kura kāja bija tikpat nekrietna, kā kaimiņu suņa zobi. Kaut jel nebūtu šī apkaunojošā valga. Tā bija pēdējā nekrietnība, vest valgā piesietu tādu godājamu suni, kāds bija Barons, ar savu tikumu un melno, spīdīgo samta kažoku!

Un atkal viņa degunā iesitās stindzinošā nūjas smaka.

Viļums nogriezās uz meža pusi.

Nevienu vien .zaķēnu tur senāk nomedīja Barons. Tad vēl viņš bija spēka vīrs un lunkans. Bet tagad neatlika laika domāt par tiem laikiem, — neizprotamas un baigas domas, un nojautas tagad plosīja Barona prātus. Tuvojoties mežam, viņu pēkšņi sagrāba neizprotams nespēks.

Nejaudāja vairs cilāt kājas, bet Viļums vilka arvien straujāk un saite žņaudza kaklu un smacēja elpu. Baronam tā vien likās, ka pasaule sāk griezties uz otru pusi.

Un kad Viļums to ievilka krūmos, viņš žēli iesmilkstējās, it kā lūgdamies, sajuzdams bezgala smagus savus locekļus.

Viļums viņu piesēja pie pirmās egles. Lai gan tas jutās [jmilzīgi noguris uti neizprotamās bailēs raustījās vecie muskuļi, ;<viņš tomēr vēl dzirdēja, ka viegla vēsma šalc egļu galotnēs, jiit kā klajumos aicinādama. Viņš pamanīja pat vāveri veikli un ļļībrīvi pārlecam no vienas egles otrā. Redzēja vārnas, kas ne l a b i f (brēkdamas, pārlaidās koku galotnēm — projām, brīvībā.

Bet tad Viļums izvilka no kabatas kādu lupatu un uzsēja to Barona acīm. Kas

tad nu notiks tāds, ko suns nedrīkst redzēt? Vai varbūt Viļums kaunējās skatīties viņam, sunim, acīs? i Jā, Viļums jau vienmēr ir bijis nekrietns. Ja nu cilvēks bija tik nekrietns, tad taču suns arī vienreiz mūžā drīkstēja būt nekrietns un pretoties varmācībai, kas viņu apvainoja.

Ja to nebūtu darījis Viļums, bet gan, piemēram, Andža, tad viņš, Barons, vēl varbūt nogaidītu līdz; galam, kas tad īsti notiks, bet Viļumam nevarēja uzticēties.

Tāpēc arī viņš sāka ar savām priekšķepām plēst acīm uzsieto lupatu.

— Neplēs, maita, — uzbrēca Viļums, — es nevaru paciest tava skata.

Bet Barons vairs neklausījās, viņš plēsa lupatu arvien niknāk, — viņš nekaunējās redzēt, ko darīs cilvēks.

Lupatu tomēr neizdevās noplēst, un viņš

nezin kāpēc ierējās. Viņa balss aizskanēja tālu mežā, bet aiz meža atskanēja kaimiņu suņa riešana. Tagad viņš sāka savādi gaudot, it kā ziņodams ar to saviem ciltsbrāļiem, ka viņam vajadzīgi palīgi cīņā pret cilvēku nekrietnībām.

Atskanēja blīkšķis, un Barons juta, ka viņa galvā iedzeļ vesels lapseņu bars, — purnā, acīs, ausīs, pierē. Degunā vēl iesitās it kā nūjas blīkšķa stindzinošā smaka. Bet tūdaļ arī kļuva tik labi, — likās, nupat vecais Andža izņēma cieto zirni no ķepas … Kļuva tik viegli…

Galvā šalca tikai egļu galotnes …

Apklusa egļu šalkšana… Viņš saļima sūnās. Viņu pār​ņēma vissaldākais miegs.

SVĒTAIS ANATOLS Tas notika laikos, kuri aizgājuši pasaku valstība.

Vakaru zemes bagātākais tirgotājs Amadoross, pēc tam, kad bija jau diezgan baudījis dažādu tautu jaunavu mīlu, no zemes rītiem atveda sev sievu Odili.

Tai zemē nu nebija otras tik daiļas sievas, un kad viņa pastaigājās sava vīra dārzā — tālu aizmirdzēja debeszilie safīri un dzirkstošie dimanti, kas rotāja viņas jostu, ko no dzimtenes devusi līdzi viņas māte.

Un kad pagāja gads, Amadoross sarīkoja spožas dzīres savas pils zvaigžņu zālē, lai tur savu sievu rādītu tās zemes bagātajiem un varenajiem un viņu sievām.

Tās bija visgreznākās dzīres tai zemē, par godu daiļākajai sievai Odilei.

Zvaigžņu zāles sienas atmirdzēja šo greznību un vairoja to četrkārtīgi, bet zāles grīda atspoguļoja griestu zvaigžņoto velvi, un izskatījās, it kā viesi pastaigātos debess dziļumos.

Visi redzēja un atzina, ka Odiles skaistums mirdz pār visu, un visi lidoja ap viņu, apliecinādami viņas skaistumu izmek​lētos vārdos.

Un Odile staroja savā laimē, kā viņas jostas dārgakmeņi savā mirdzumā.

Pēdējais pienāca dzejnieks un teica: — Pēc pusnakts, pils dārzā zem palmām …

Kad viesi aizbrauca un Amadoross bija devies pie miera savās telpās, pils otrā galā, Odile, kā sapnī, kā dīvainas

slimības mākta, devās uz marmora lieveni zem palmām, kur viņu jau gaidīja dzejnieks.

Kad viņa atmodās, viņa nespēja vairs pateikt, kas tas bija: sapnis vai kas vairāk.

Arī dzejnieka vairs nebija pie viņas.

Likās, izskanējusi kāda salda dziesma, kas nekad vairs neat​skanēs.

Bālās rīta zvaigznes mirgoja debesīs, kur iezīmējās zuzošo palmu smailās bārkstis.

Tad Odile izdzirda sava vīra balsi: — Tu teici: tu, labais … . — Jā, — viņa atbildēja, ieraudzījusi Amadorosu stāvam yie lieveņa ieejas marmora kolonnas. Viņa negribēja melot, jļ, — Kāpēc tu to darīji?

— jautāja vīrs. , — Es nezinu, kāpēc to darīju, — atbildēja Odile, — es ne- "tinu,

vai jel maz esmu ko izdarījusi, bet no manām acīm nu r nokritis plīvurs, un es redzu, kas labs un skaists un kas ļauns un neskaists.

— Un pēc tam tu vēl vēlies dzīvot?

— jautāja Amadoross.

— Es gribu dzīvot, es gribu kalpot labam un skaistam, — atbildēja Odile.

Bet Amadoross aizgriezās un aizgāja, viņai nepiedevis.

Odile zināja, ko tas nozīmēja šai zemē, un viņa bēga tuksnesī.

Un kad nākamajā dienā saule stāvēja visaugstāku pie debesīm, Amadoross, pēc tās zemes parašas, uz visām zemes pusēm izsūtīja deviņus jātniekus, kam vajadzēja noķert grēcīgo sievu un to nokaut. Ja līdz saulrietam viņa nebūtu nogalināta, viņas dzīvību tad būtu glābuši labie gari, un tā

vairs nebūtu sodāma.

Vakarā atgriezās jātnieki, bet neviens nevarēja nodot Amadorosam zobenu ar grēcīgās sievas asinīm. Un kad atgriezās pēdējais, tas devītais, tie astoņi to sagaidīja pie pils vārtiem un sacīja: — Ja uz tava zobena nav viņas asiņu zīmju, tad mums visiem jāmirst, tāpēc bēgsim labāk tuksnesī.

Bet tas devītais jātnieks nodeva Amadorosam zobenu ar Odiles asinīm. *** Bija pagājuši trīsdesmit gadi un Amadorosa bagātības bija vairojušās desmitkārtīgi, kad viņš pēkšņi sāka sajust sevī kādu savādu kaiti, kas laupīja dzīves prieku. Kas tā bija par kaiti, to nezināja pateikt tās zemes gudrie, nespēja dziedināt to ne ārsti, ne pūšļotāji. #

Un gadījās, ka savā slimības laikā Amadoross iegāja savas pils zvaigžņu zālē — pirmo reizi pēc trīsdesmit gadiem — un atcerējās Odili, kaut gan pēc tās zemes parašas nedrīkstēja atcerēties to, ko esi nolādējis, lai lāsts nekristu atpakaļ uz pašu lādētāju. Bet notika brīnums — saldas skumjas pārņēma Amadorosa dvēseli. Odiles mirdzošais netveramais tēls vēl tagad, likās, lidoja zvaigžņu zāles zelta spoguļos.

Pēkšņi Amadoross ieraudzīja zobenu ar Odiles asins zīmēm, zobenu, kuru pirms trīsdesmit gadiem viņš bija pavēlējis savam uzticamajam kalpam nolikt te, Odiles greznajā goda krēslā. Un viņš paķēra šo zobenu, lai mestos uz tā, bet kāda roka viņu atturēja to darīt. Viņš pacēla acis un pašā priekšā ieraudzīja

Odili, mirdzošās gaismas miesās.

Amadorosam likās, ka viņu sāk vajāt nelabie gari, un viņš pārbijies izbēga no zvaigžņu zāles.

Bet viņa kaite kļuva arvien ļaunāka.

Bagātība vairs neljkās salda dzīvība viņa sirdij. Viņu tirdīja ik brīdi šausmīgas nāves domas, kas teica: tu mirsi, tevis nebūs, citi paņems un izšķiedīs tavu mantu.

Tad Amadorosa pils vārtos iegriezās kāds nabags. Izdzirdīs par bagātā tirgotāja savādo kaiti, tas teica viņa ļaudīm tā: — Sakiet savam kungam, ka ir cilvēks, kas nav novērsis savus skatus no debesīm ar viņu zvaigžņu mirdzumu, kas deg bezgalības priekšā. Šis cilvēks ir pilns iekšējas uguns un garīgas gaismas un viņš prot radīt satiksmi starp cilvēkiem un

Dievu. Tas ir svētais Anatols, un tas vienīgais spēs dziedināt jūsu nama kungu. Šos vārdus izdzirdis, Amadoross sūtīja kalpu pie svētā Anatola, kas dzīvoja tuksnesī, un lika tam sacīt: — Ja viņš nāks un mani izdziedinās, saņems rnucu zelta.

Kalps atgriezās otrā dienā un teica: — Kungs, tas mūks dzīvo alā. Viņš lika izdalīt nabagiem to mucu zelta. ; Bet Amadoross tikai pasmējās: — Mucu zelta nabagiem? Es vēl neesmu prātu zaudējis! Šie nabagi jarn mani neizdziedinās.

Kad Amadorosa kaite kļuva vēl mocošāka un viņa ciešanas nespēja remdināt tās zemes slavenie ārsti, viņš sūtīja pie svētā Anatola otru kalpu, likdams teikt:

— Es atdošu pusi mantas, kas mani darīs veselu.

Kalps atgriezās otrā dienā un teica: — Viņš lika piesaukt Dievu.

Bet Amadoross bija pagāns un nepazina Dieva, kuru pielūdza šis alas cilvēks. Viņš lika atsaukt meistaru un izsniegt tiem mucu zelta, lai tie izlietu jaunu viņa elka tēlu, no tīra zelta.

Tomēr Amadorosa kaite un sāpes nerimās. Viņam likās, ka viņrf miesa izelpo puvekļus un drīzi būs jākrīt nemaņā.

Un viņš sūtīja trešo reizi pie svēta Anatola un lika tam teikt: — Ja tas brīnumdaris nenāks tūlīt, es likšu saviem ļaudīm viņu dzīvu aprakt viņa alā! Kalps atgriezās otrā dienā un teica: — Viņš sacīja: jau rīt Dievs

atprasīs tavu dzīvību! Jau tai pašā dienā savas negantās slimības mākts, cēlās Amadoross un gāja ar saviem ļaudīm, lai dzīvu apraktu nepaklausīgo brīnumdari viņa alā.

Un kad svētais Anatols iznāca alas priekšā, Amadoross pavēlēja desmit labākajiem šāvējiem izlaist uz viņu pirmās desmit bultas. Bet tās desmit bultas nevarīgi iekrita smiltīs, pie svētā Anatola kājām, un tie desmit kalpi nokrita zemē beigti.

To redzot, pie Amadorosa kājām nokrita viņa uzticamakais kalps, tas pats, kas pirms trīsdesmit gadiem teicās esam atnesis sava kunga sievas Odiles asinis uz sava zobena, un lūdzās: — Kungs, esi man žēlīgs! Es tev toreiz nepateicu visu. Kad es biju nokāvis

sievu, kas tevi piekrāpa, es redzēju, ka esmu tikai čūskai galvu nocirtis. Tur jādomā, notika kāds brīnums, ko mēs tagad redzam arī še. Kungs, neliec šaut bultas uz šo cilvēku, viņš visus mūs nonāvēs. Redzi, tās viltnieces josta ir ap šī cilvēka vidukli.

— Tu esi mana posta veicinātājs, — dusmīgi uzbrēca Amadoross un pacēla savu zobenu, lai nonāvētu savu veco kalpu, bet viņa zobens šajā brīdī pārvērtās trauslā palmas zarā.

— Kungs, to dara viņa Dievs… — izdvesa vecais kalps, sajuzdams glābtu savu dzīvību.

Tad Amadoross, nespēdams savaldīt savas trakās dusmas, pats metās virsū svētajam Anatolam. Bet svētais izstiepa savu roku un Amadoross, nespēcīgs

sabruka zemē. Viņam likās, ka šajā brīdī jau mirst, un viņa lūpas pēkšņi izdvesa: — Tu, svešais, kas taisies atņemt man dzīvību, pagarini to vēl īsu brīdi!

— Kas dzīvību grib pataupīt sev, tas to pazaudēs, bet, kas to atdos Dieva atzīšanai, tas to atkal atgūs, — sacīja svētaļs Anatols un nolaida pacelto roku.

Amadoross piecēlās sveiks un vesels un redzēja, ka pieceļas arī tie desmit kritušie kalpi.

— Tu esi svēts, — sacīja Amadoross. — Bet saki, kā tu vari būt svēts, ja esi apjozies grēcinieces jostu?

— Tā nav grēcinieces, bet manas mātes josta, — atbildēja svētais Anatols.

— Kas bija tava māte?

— Viņa dzemdēja mani, tavu dēlu, uzaudzināja man! tuksnesī un mira svēta,

jo viņas Dievs bija mūžīgas dzīvošanas, dzīvības un uzupurēšanās prieka Dievs, — atbildēja svētais Anatols, atsedza savas krūtis un parādīja zīmi, kādu uz savām krūtīm mesa ari viņa tēvs Amadoross. Pēc tam piebilda: — Viņas mīlestībā uz mani es mācījos saprast Dieva mīlestību uz cilvēkiem.. Tu nedrīkstēji viņu nolādēt.

Bet kaut arī tavi grēki ir sarkani kā asinis, Dievs tos spēj piedot.

Un Amadoross krita ceļos un lūdzās: — Kristī mani un manus ļaudis!…

NEREDZĪGAIS DĀRZNIEKS Viņš neredzēja, kurp, no kuras puses nākdams un kurp traukdamies, vējš gaisos bīdīja baltās mākoņu laivas vai tikko manāmi lieca to smailo papeļu galotnes, kas auga gar viņa dārza žogu, bet rītos, izgājis sava namiņa priekšā, viņš tomēr noteica gaisa straumes virzienu pat tad, kad citi cilvēki nejuta gaisos ne mazākās vēsmiņas. Tāpat apmākušās dienās, kad citi ļaudis pusdienas laiku vēroja pēc pulksteņa, neredzīgais dārznieks, pagriezis seju pret debesīm, allažiņ noteica, cik augstu pakāpusies vai cik zemu jau nolaidusies saule, it kā viņa seja sajustu

kādus neredzamus starus, kas nāk no saules un izlaužas cauri ari mākoņiem.

Nelietodams kalendāru, viņš zināja arī pateikt savu mīiža gadu maiņas dienu, tas liecināja, ka viņš zināja noteikt arī kuru katru nedēļas dienu, mēnesi un gadu.

Viss tas ļaudīs, kuri viņu pazina un kuriem iznāca ar viņu darīšanas, viesa savādu izbrīnu. Viņiem likās, ka vecais, nere​dzīgais dārznieks ir no dabas apveltīts ar kādām savādām maņām, kuru citiem cilvēkiem trūka.

Jaunībā, kad viņš vēl bijis redzīgs, tāpat kā visi citi cilvēki, viņš sanaidojies ar tēvu un aizgājis pasaulē, kā pasakās teikts, laimi meklēt. Mājā atgriezies tikai pēc daudz, daudz gadiem, kad bijis jau galīgi pazaudējis savu acu gaismu.

Citi melsa, ka viņš apceļojis daudzas

svešas zemes, bijis pie mežoņiem un bijis pat Indijā, kur iepazinies ar buršanas mākslām.

Kā tas īsti bija, neviens nezināja pateikt, bet veco neredzīgo dārznieku daudzināja plašā apkārtnē. Vieni par viņu runāja, labvēlīgi smīnēdami, jo viņš, kā jau, kā tie domā, tāds pamuļ- ķāks, patiešām nevienam nebija nekāda ļauna nodarījis. Citi par viņu runāja ar savādu bijību, kā par kādu svētu vientuli, kas ar sava dārza kokiem un puķēm sarunājās kā ar dzīvām būtnēm, un kuram uz pieciem dūdoja baloži.

Pie viņa ļaudis nāca gan pēc dārzājiem, gan dažreiz arī pēc ziediem, kāzu vai sēru nama izdaiļošanai. Un visiem, kas pie viņa atnāca, viņš prata pateikt ari

kādu vārdu, kas ļaudis iepriecināja. Ar laiku ļaudis sāka sajust, ka viņiem nepiecie​šamāki neredzīgā dārznieka vārdi, nekā viņa dārza augļi. Viņi gan izlikās, ka nāk pēc saknēm vai augļiem, bet ar šo vajadzību viņi tikai maskēja kādu citu vajadzību, kura spieda viņus meklēt dvēseles mieru un skaidrību. ** * Tā vienreiz — kad vasaras sākumā kāda sieviņa ieradās pie neredzīgā dārznieka pēc biešu iedēsta — izrādījās, ka viņa atnākusi te pavisam citās vajadzībās. Un tas patīkamākais ikkatram bija, ka vecais dārznieks, gluži brīnišķīgā kārtā, uzminēja ļaužu likstas un pats, tā teikt, pavedināja runāt par kaiti, kas spieda sirdi, un par kuru bija grūti pašam

uzsākt valodu, kā tas notika arī šoreiz.

— Tev māt, šodien tā balss smaga kā lietus vējš, — dārznieks sacīja, noliecies pie iedēsta dobes.

Un cik patīkami bija, ka viņš šādas valodas sāka savā darbā iegrimis, tā teikt, acīs nelūkodamies. Lai gan viņš bija neredzīgs, tomēr bija labāk, vieglāk, kad šādās reizēs viņš nelūkojās acīs. Viņa mēmais skats dažreiz bija grūtāk paciešams kā redzīga acs. Tā vien likās, it kā viņš to justu un saprastu, un tāpēc ar nolūku izvairījās uzskatīt cilvēku, kam sirds sasāpējusi. Šis apstāklis cilvēkā it kā raisīja to uzticēšanos, ko liedza redzīgajiem.

— Kā lai neskan smagi, kad uzbrūk bēdas, — atbildēja sieviņa, un acīs viņai saskrēja asaras.

— Bēdas ir kā mākoņi, tās uzgulst dvēselei un tad mēs sākam ilgoties gaismas, saulītes, — dārznieks atbildēja.

— Kādas saulītes lai nu es vairs ilgojos, ja tā vienīgā, kas man bija, norietēja, — māte sūdzējās tālāk.

— Nekas nepazūd, — sacīja dārznieks, — viss virzās tikai turp, kurp tam jāiet. Bet saki, māt, kas tad īsti noticis?

— Nu, kā nē, meita aizbēga ar vienu, — sieviņa gribēja teikt neģēli, bet kaunējās nezin kāpēc šādu vārdu izrunāt neredzīgā dārznieka klātbūtnē, un pateica — ar vienu, puisi.

— Tu, māt, laikam gribēji teikt, ka tava meita iemīlējusi vienu puisi? — dārznieks pārvaicāja.

— Kas nu tā par mīlestību, ja jābēg,

— nopūtās māte.

— Mīlestībai ir tikai viena balss un tā sauc rnūs prom no vietas, kur tai neļauj uzziedēt, — dārznieks sacīja. — Kāpēc tu, māt, neļāvi tai uzziedēt un nest augļus savā pajumtē?

Māte apmulsa. Kā dārznieks to varēja zināt? Un nu viņa nespēja pateikt tos negantos vārdus, kuri, šurp nākot, dedzināja viņas prātus.

— Taisnība, — viņa nespēja melot neredzīgam cilvēkam, — neļāvu, bet vai tādi jauni trakuļi pratīs dzīvot, neprot vēl tie lāgā maizes nopelnīt, ko tādi zin no mīlestības?!

— Mīla mācīs viņus dzīvot, — sacīja dārznieks. — Vai tava mīla nedarīja tevi stipru dzīves cīņās? Atceries vien!

Un māte atcerējās savu jaunību, nabadzību, mīlu, nebaltās dienas, bērnu audzināšanu, un viņa ru vairs nevarēja nekā pateikt, lai gan tik daudz bija ko teikt, šurp nākot.

— Mīla aicina mūs ceļos, kas ved mūs tuvāk dzīves mērķim, dzīves īstajai jēgai, dvēseles un prāta skaidrībai, mūsu pazūdošās dzīves piesaistīšanai tai lielajai, nezināmajai, nezūdošajai dzīvei, — dārznieks piebilda pēc brīža, pasniegdams sieviņai iedēstu.

Bija tik savādi. Šie vārdi paši par sevi nekā daudz nepateica viņas prātam, bet tā mierīgā balss, tas savādais, nomierinošais spēks, kas izskanēja dārznieka balsī, pamazām, bet neatvairāmi ieplūda viņas sirdī, kā svēts miers, kas remdēja juceklīgo domu nemieru.

— Bet, — viņa sacīja, it kā gribēdama atvairīt pēdējo smeldzošo sāpi, — bet ja nu meitai jāatgriežas pie manis nelaimī​gai, apkaunotai?

— Tad tu atgūsi viņu daudz mīļāku, bagātāku, gaišāku, — dārznieks sacīja. — Svēti ir dzīvē tie izšķirošie mirkļi, kad dvēseles tumsā atblāzmo mūžīgā gaisma!

Un māte pārgāja mājā it kā ar savādu gaismu dvēselē. Viņa bija it kā pilna kvēli maigas lūgšanas kādai nezināmai varai, bija tik labi, sajūtot sevī šo gaišo vēlēšanos, kas viņai it kā lika nojaust nezināmā Dieva tuvumu.

Bet ļaudīm viņa stāstīja par neredzīgā dārznieka brīnum- varu, tā vairodama viņa labo slavu. Un pie viņa nāca gan veci, gan jauni, gan sievas, vīri, jaunekļi, jaunavas — visi, kas paši

nespēja aizdzīt savas sirds bēdas. Un visi viņi aizgāja no viņa ar savādu mieru domās un sirdī. Neredzīgā dārznieka vārdi bija iznīcinājuši viņu sāpes un kaislību, visi konflikti bija izlīdzināti par labu dzīves gaišajam priekam. Neauglīgu šaubu māktās dvēseles atguva mierīgo ticību pasaules dzīves kārtībai un ļaudis pārgāja mājās ar gaišu smaidu.

Ar laiku neredzīga dārzniekā slava aizkļuva arī līdz drau​dzes mācītājam.

— Ja vairs nekas nepalīdz, tad griezies pie neredzīgā dārznieka, — tie bija vārdi, kurus ļaudis tagad mēdza teikt tiem, kas sūdzējās par savām likstām, un šie vārdi nepalika nezi​nāmi arī mācītājam.

Un vienā jaukā dienā mācītājs devās pie neredzīgā dārznieka. Kādā nolūkā?

Viņš pats to vēl skaidri neapzinājās, turp dodamies. Vai viņš darīja to, aizsargādams sava amata godu, vai gribēdams norāt to bīstamo cilvēku, kas mazināja viņa draudzes īstās ticības spēku?

Mācītājs dārznieku atrada mājas pagalmā, kur tas patreiz ēdināja savu veco, neredzīgo suni.

Savu veco, slimo suni pagājušā rudenī mācītājs bija licis nošaut kādam garāmejošam aizsargam, un tagad, redzot, kā neredzīgs cilvēks ēdina savu veco, aklo suni, mācītājam kļuva tā savādi ap sirdi, nezin kāpēc. Bija tā, it kā viņš būtu iemaldījies kādā citā pagalmā, ne tur, kur vajadzētu iegriezties. S»is neredzīgais dārznieks te it kā apliecināja savu kalpošanu kādai neredzamai baznīcai. Un

mācītājam pēkšņi pagaisa daudzi no tiem pamācošiem vārdiem, kurus viņš, šurp nākdams, bija pārdomājis un nolēmis teikt savas draudzes locekļu māņticības vairotājam.

— Labdien, dārzniek, — mācītājs sacīja.

Dārznieks mierīgi piecēlās.

— Labdien, mācītāj, — viņš atbildēja, uzlūkodams mācītāju savām nekā neizteicošām, it kā savādu miglu apvilktām acīm.

Mācītāju pārsteidza, ka šis aklais cilvēks viņu pazīst. Viņam pat ienāca prātā doma, ka šis cilvēks tikai izliekas neredzīgs, lai vieglāk varētu piekrāpt ļaudis.

— Mani pārsteidz, ka jūs mani pazīstat, — mācītājs sacīja, sniegdams

roku, kuras dārznieks neredzēja.

— Vai ar aci vien cilvēks iepazīst cilvēku, — dārznieks at- vaicāja.

Mācītājs neveikli atvilka izstiepto roku. Un viņam kļuva#tā savādi, redzot uz sevi vērstu aklā skatu. Likās, .aiz šī aklā skata slēpās kādas citas, redzīgas, acis, kas it kā iesniedzās viņa dvēselē.

— Tas tiesa, dārzniek, — mācītājs atbildēja, iepriecināts no domām, ka šis aklais sirmgalvis taču varēja būt dzirdējis viņa balsi baznīcā. — Ir jau tūkstoš ceļi, kur cilvēks iepazīst cilvēku. Man prieks, ka jūs arī, kā redzu, apmeklējat mūsu baznīcu. : —r Jā, vienreiz es biju baznīcā un noklausījos jusu sprediķi, — dārznieks atbildēja.

— Tas liek domāt, ka dievnams jums nepatīk.

— Es nejūtu vajadzības pēc baznīcas, kāda tā ir, — dārznieks atbildēja, — tā mani netuvina neredzamajai, īstajai baznīcai.

• istais dievkalpojums ir morālisks dzīves veids, kura pamatā ir likta nesaudzīga cīņa ar cilvēka ļauno gribu.

Mācītāju pārsteidza šī atbilde.

— Bet kurš cilvēks iet šo ceļu? — mācītājs turpināja iz​vaicāt.

— Kas dara labu darbu, — dārznieks atbildēja.

— Kas ir labs darbs?

— Ko visi drīkst darīt.

— Jūs runājat gudri, — mācītājs noteica.

— Es nezinu, kas ir gudrība, ko

māca augstās skolās, — dārznieks sacīja.

— Es zinu tikai to, kas manai dvēselei sagādā gaišu mieru, kas līdzinās priekam.

Tas ir viss, ko varu jums pateikt. Bet tagad pasakiet man, kas jūs spieda iegriez​ties neredzīgā cilvēka sētā?

Gaisos noplīkšķēja spārnu vēdieni un tai pat brīdī pagalmā nolaidās dūju bars, no kurām divas, baltas kā sniegs, nometās uz neredzīgā dārznieka pleciem un ar saviem rožainiem knābjiem sāka glausties gar vecā vīra vaigiem, kuriem ilgie gadi vēl nebija izdzēsuši pēdējo sārtumu. Viņš iebāza roku kabatā un izņēma no tās sauju graudu. Tūdaļ ap viņa roku, ap visu viņu, saldi dūdodams, sāka riņķot viss dūju bars, kāri izķerdamas no viņa plaukstas zeltainos graudus. Neredzīgā dārznieka sejā ieplauka maigs, laimīgs smaids.

Tādu smaidu mācītājs bija redzējis tikai vienai ticīgai vecītei, pēdējo vakarēdienu saņemot, un vienam jaunam pārim, kas pie altāra vienoja mīlā savas dzīves priekus un bēdas.

Maiga vēsma viegli plivināja neredzīgā dārznieka baltos matus, kas saulē mirdzēja kā kalnu sniegs.

Un mācītājs aizmirsa visus vārdus, kurus, šurp nākdams, gribēja teikt šim cilvēkam. Viņš arī aizmirsa atbildēt, kas spiedis viņu te ierasties, kā to jautāja viņam šis neredzīgais sirmgalvis.

Arī neredzīgais dārznieks, klausīdamies aizlidojošo dūju spārnu maigajā plīkšķēšanā, aizmirsa domāt par mācītāja ie​rašanās iemeslu.

— Varbūt mācītājs neatteiksies nogaršot augļus manā dārzā? — sacīja

dārznieks pēc brīža, kad gaisos izgaisa aizlido​jošo dūju bara spārnu švīkoņa.

— Labprāt, — mācītājs atbildēja un sekoja vecajam vīram dārzā.

Neredzīgais dārznieks, pirkstiem viegli un maigi taustīdamies zaļajā lapotnē, norāva tumšus, ienākušus ķiršu ķekarus un, savā platajā plaukstā turēdams, tos pasniedza mācītājam. Un mācītājam, tos nogaršojot, likās, ka tik saldus un sulīgus augļus viņš nav nekad baudījis ne citu, ne paša dārzā.

— Es no tām ziemai raudzēju vīnu, — dārznieks sacīja. — Kad miesai uznāk nespēks, mazu glāzīti pieleju ūdenim glāzē, un tad ir tik saldi to iebaudīt, kā pašas vasaras saulainību un siltumu, kā pašas dabas auglības spēku, un es atkal tad jūtos spirgts un manā dvēselē it kā

atmirdz lielās, nezūdošās dzīvī​bas prieks.

Un mācītājam bija tik savādi. Bija tā, it kā šis neredzīgais sirmgalvis, runātu par to pašu Dievu, kura vārdā viņš te nācis, bet tikai citādos vārdos.

— Vai es jūs neapgrūtinātu, ja lūgšu šoruden mazliet pastrādāt arī manā dārzā, man tie kociņi tādi nonīkuši, — mācītājs sacija, aizmirsis, ka cilvēks, ar kuru viņš runā, ir akls.

— Es jau labprāt, bet man tie spēki jau iet uz beigām, — neredzīgais dārznieks atbildēja. — Es tikko tieku galā ar savu dārzu. Kamēr aproku ikkatru krūmiņu, kamēr apraugu ikkatru zariņu un izgriežu sauso un nederīgo, tikmēr jau rudens pagājis. Ja jau nu vēl spēšu, tad, labprāt, mācītāj.

— Es jau atsūtīšu zirgu, — mācītājs

neveikli piebilda, at- tapdamies, ka vecais dārznieks ir neredzīgs.

— Ko nu par to, — dārznieks noteica.

Iestājās klusums.

Vecais dārznieks pagriezās pret vakariem.

— Gaisa straume sāk plūst 110 vakariem, jaukās dienas uz kādu laiciņu izbeigsies, — dārznieks sacīja pēc brīža.

Mācītājs pabrīnījās. Viņš nejuta patreiz ne mazākās vēsmiņas. Pacēla acis, — smailo papeļu galotnēs lapiņas tfkko saredzami drebēja vakaru pusē. Un viņš noprata, ka neredzīgi dārznieka seja apveltīta ar papeļu lapu jūtīgumu. Vēl vairāk, — mācītājam šai brīdī likās, it kā arī šī neredzīgā sirmgalvja dvēsele būtu apveltīta ar kādu savādu jūtīgumu, k :.>

līdzinās savādai, maigai mīlai, kura acīmredzot bija tas spēks, kas sagūstīja ļaužu sirdis.

Mācītājs gribēja teikt pavisam ko citu, bet pateica tikai to, ka šai dārzā nekas neliecina par pasaules kultūru, ka dveš pēc pašas dabas gaišā prāta, uz celiņiem neviens akmentiņš nenomāc zaļās zālītes augšanas prieka.

— Man laimējās izaudzēt rožu koku, kas zied tad, kad citas rozes vairs nezied, — dārznieks sacīja, pievezdams mācītāju pie kāda krūma, kas bija pilns pumpuriem. — Ja jums patiktos, nākamā pavasarī uzpotēsim arī jūsu dārzā kādu rožu krūmu.

— Cik tas būtu skaisti! — mācītājs izsaucās. **

* Vecā neredzīgā dārznieka mūžs tai rudenī strauji tuvojās norietam. Jau galīgi savārdzis, viņš tikko spēja pabeigt rudens darbus savā dārzā. Viņa draugs, vecais suns, arī, ziemai uznākot, kādā naktī bija beidzis dzīvot un, to savā dārzā guldījis, iegula gultā ari dārznieks.

Viņam nebija neviena rada, neviena cita tuvinieka, kas būtu pavadījis viņu dzīves ceļā. Bet tagad, kad viņš vairs nespēja par sevi rūpēties, viņu apkopt nāca cilvēki, kurus viņš jau bija aizmirsis, bet kuri nebija aizmirsuši viņu, varbūt par to vienu viņa vārdu, kas kādreiz kā dziedinošs balzāms bija kritis viņu dvēselēs.

Vienā dienā atnāca arī tā sieviņa, kura kādreiz viņam sūdzējās par savas

meitas aizbēgšanu ar kādu vīrieti.

Vecais dārznieks nezin kāpēc viņu atcerējās.

— Nu, kā tavai meitai klājas? — viņš ieminējās.

— Cik labi, ka tu atceries un pavaicā, — viņa atbildēja. — Man pašai bija grūti tagad, kad tev jāslimo, uzsākt valodu par to, kas tagad ir mans prieks.

Viņi abi atgriezās. Es pieskatu nu meitas bērnus, kuru ir vesels pulciņš, kamēr viņi abi darbā.

— Tādai dzīvei ir jēga, — dārznieks sacīja. — Mātes prieks ir mūžības prieks. Kas strādā, tam darbs dod atspirgšanu un apmierinājumu. — Brīdi padomājis, piebilda: — Zini, māt, lai tava meita aiziet pie mācītāja un tad lai abi atnāk pie manis. Es tavas meitas bērniem

gribu atstāt manu dārzu. Kas mīlestībā atraduši mīlestību un piepilda tās gribu, to rokās ar mierīgu sirdi es nododu to druvu, kur es darbojos, šo dzīvi dzīvo​dams. *** Ziemassvētkos neredzīgo dārznieku apglabāja. Neviens, ka* pazina viņu, nepalika mājās, kur tik silts bija svētku atpūtas miers. Visi ar ziediem rokās piedalījās dārznieka pavadīšanā uz pēdējo atdusas vietu.

Kapos mācītājs, tas pats, kas nupat, vasarā, viņu apciemoja, runāja par aizgājēju, kā par cilvēku, kas cilvēkmīlā izkopis savas debesis, kuru siltā gaisma iemirdzējusi ari viņa pavadī​tāju sirdīs.

Balts, mīksts sniedziņš, novakara krēslainībā kapsētas priedēm pārklāja sudrabainu plīvuru un tās atgādināja

neskaitāmus priesterus, kas arī piedalījās šai sēru ceremonijā. Pavadītājiem šai brīdī likās, it kā viņi atrastos kādā savādā baznīcā, pašas dabas baznīcā, kur cilvēki savās skumjās, savās lūgšanās šalko tāpat kā šie kapsētas koki; likās, it kā cilvēku skumjas un prieks būtu tas pats, kas koku augšana un ziedēšana, šalkšana un klusēšana, jo kā cilvēku, tā koku augšanu, likās, noteica un rīkoja cilvēku prātam neatminamais noslēpums, kas atrodas visās lietās un parādībās.

Un pavadītājiem likās, it kā viņi nebūtu ieradušies te kādu aprakt, bet gan, lai ar ziediem rokās pavadītu uz viņa īstām mājām kādu dārgu ciemiņu, kas īsu bridi bija pakavējies viņu pajumtē.

Bija tik savādi, tik noslēpumaini zināt, ka dārznieks jau guldīts kapā un tajā

pašā laikā sajust, ka šī nāves noslēpumainība nav nemaz ne tumša, ne smaga, ka tā nemaz nemoka un nebaida pat pie kapa. Lai nesaprotama, nāve tomēr tagad it kā darīja sirdi vieglu un prātu gaišu. Bija tā, it kā mirt būtu tas pats, kas dzīvot, un dzīve aiz kapa būtu tas pats, kas rītdiena, par kuru ari neviens nekā nezina, bet kuru tomēr visi ilgojas ar gaišu ticību, — kā laimes nesēju, kā atpestītāju.

Un cik, mājās, savā dzīvē, atgriezušies, ļaudis atcerējās neredzīgo dārznieku, tik it kā gaišāks kļuva dzīves ceļš, vieglāks kļuva darbs, un it kā atplaiksnījās nojēgums, ka cilvēka laime un mūžīga dzīvošana slēpta neizprotamā, dīvaini saļdā ziedošanās priekā.

SATURS Līgavas gredzena ceļojums . • 3 Pēdējais brauciens … .15 Dāma rožainā plīvurā …. 23 Barona mūža gals …. 31 Svētais Anatols…………………………….. ^ Neredzīgais dārznieks …. 51 Izdošanai sagatavojusi ražošanas apvienības «LAURA» radošā grupa «PAKLAU». Izdevējdarbības licence Nr. 000073.

Cena 2 rubļi.

Ogres tip. P. 4128 32 000 - 90