Annotation
JĀNIS IVARS STRADIŅŠ DĒMONU VILLA Kronbergs un Štāls — privātdetektīvi, kas veiksmī atrisināja romānā "Atvērtā seifa noslēpums" samudžināto lietu, jaunajā grāmatā — "Dēmonu villa" sastopas ar vēl neparastākām parādībām. Kronberga loģiskais prāts arī šķietami pārdabiskā situācijā prot atrast to racionālo kodolu, kas kārtējo reizi palīdz svinēt uzvaru pār tumsas spēkiem. Ar privātdetektīviem Kronbergu un Štālu lasītājiem jau bijusi izdevība iepazīties romānā „Atvērtā seifa noslēpums". Abu draugu dēkas turpinās ari jaunajā grāmatā „Dēmonu villa". Sarežģītā, pretrunīgā un, liekas, pat pārdabiskā lieta, ar kuru viņi sastopas šoreiz, no pirmā acu uzmetiena šķiet neatrisināma, taču Kronberga asais loģiskais prāts prot atrast atbildes gandrīz uz visiem jautājumiem. Slīpētā noziedznieka lietotās metodes un ieroči ir tik neparasti, ka, pateicoties vienīgi mūsu varoņu spējām un neatlaidībai, bīstamais pretinieks beigu beigās ir spiests padoties. - - J. I. Stradiņš, A. Lamslera mākslinieciskais iekārtojums. a/s „PRESES NAMS" 1993 Redaktore Vija Jugāne Korektore Rota Bārtule Tehniskā redaktore Olga LoTiika Mākslinieks Andris Lamsters a/s Preses nams apgāda vadītāja Māra Caunc Tipogrāfijas direktors Teodors Prūsis Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
PIRMĀ DAĻA I nodaļa II nodala III nodaļa IV nodaļa V nodaļa VI nodaļa VII nodala VIII nodaļa IX nodaļa X nodaļa XI nodaļa XII nodala XIII nodaļa XIV nodaļa XV nodaļa XVI nodaļa XVII nodaļa XVIII nodaļa XIX nodaļa XX nodaļa XXI nodaļa OTRA DAĻA I nodala II nodaļa III nodaļa IV nodaļa V nodaļa
VI nodaļa VIII nodaļa X nodaļa XI nodaļa XII nodaļa XIII nodaļa XIII nodaļa XIV nodaļa XIV nodaļa XVI nodaļa VALT! XVII nodaļa XVIII nodaļa XIX nodaļa XX nodaļa XXI nodala Preses nama apgāds tuvakaja laikā laiž klajā: JĀNIS IVARS STRADIŅŠ DĒMONU VILLA
PIRMĀ DAĻA kas tur notiek?
I nodaļa Dīvainais nams Neparastie rezultāti Hansa fon Hesa mantojuma lietā, nonākdami presē, pievērsa Valtam Kronbergam gluži pamatotu sabiedrības uzmanību. Pateicoties šim faktam, mana drauga popularitāte gāja plašumā un ar laiku pieprasījums pēc mūsu pakalpojumiem pieauga tiktāl, ka nereti bijām spiesti dažam labam pat atteikt. Kronberga apbrīnojamās spējas gan pārsteidza, gan sajūsmināja katru, kam iznāca ar tām saskarties, taču, gods kam gods, šī atzinība, ne par malu neizmainīja viņa nosvērto raksturu. Valtam pilnveidojoties, arī es centos izkopt sevī viņa talantam raksturīgo, bet, lai cik nepatīkami būtu to atzīt, pat pietuvoties biedra līmenim nespēju. Un tomēr ari man maz pamazām sāka atklāties cilvēka labo un ļauno darbu neredzamais iedvesmotājs — sirds. Esmu pārliecināts, ka ne vienai vien no šīm atklāsmēm būtu liela loma kā ārsta, tā kulta kalpa praksē, sniedzot palīdzību cietējam. Vistrakākais'ir tas, ka Kronbergam nepiemita neviens ārēji saskatāms netikums, ar kura palīdzību man būtu iespēja pielīdzināt viņu sev. Savu mūžu neesmu sastapis viengabalaināku personību, kuras ārējā stingrība tik organiski atbilstu iekšējai sakārtotībai. Raksturā lēnprātīgs, ar to nomierinošo ietekmi uz citiem, kura piemīt vienīgi svētajiem, viņš radīja savā apkārtnē īpašu mikroklimatu, un ikviens, kas atradās šajā zonā, piepeši centās kļūt labāks un iecietīgāks pret savu līdzpilsoni. Darbs, kuram Valts atdevās ar visu sirdi, viņam nebija vienkārši noziedznieku ķeršana. Šīs saknes stiepās dziļāk. Reizēm es pieķēru sevi pie domas, ka labvēlīgākos apstākļos detektīva talantu viņā noteikti pārmāktu labestīga skolotāja noslieces. Staltais augums, glītā seja, nemaz nerunājot par Zālamana gudrību, noteikti kļūtu par maigā dzimuma apbrīnas objektu, ja ne aizbildnieciskā attieksme, kas attiecībās ar sievietēm viņu nostādīja tādā kā tēva lomā. Tādējādi viņš ātri vien apdzēsa viskvēlojošākās jūtas un no interesanta vīrieša pārvērtās labā draugā. Man šī rīcība šķita apzināti mērķtiecīga, lai gan cs ilgi nespēju izprasi tās cēloņus. Tikai pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka Kronberga sieva un meitiņa traģiskos apstākļos gājušas bojā viņa acu priekšā. Bija redzams, ka Valts saglabās uzticību sev mīļajām būtnēm līdz pat mūžības vārtiem, un es, kas agrāk centos ievilkt draugu jautrās kompānijās, kurās netrūka ari glītu sieviešu, vairs neuzplijos. - Valts bija izcils detektīvs, taču viņš nedz smēķēja pīpi, nedz spēlēja vijoli, nedz nodevās ķīmijas eksperimentiem. Viņam nepiemita neviena dīvainība, kas padarītu to par savdabīgu literāro varoni. Valtam piederēja tā iekšējā gara bagātība, kuras apraksts nepakļaujas spalvai. Savu sirds siltumu viņš dāsni izdāļāja cilvēkiem. Uz atdevi nebija jāgaida. Es atceros kādu reci- dīvistu, kurš, tikko ticis brīvībā, sameklēja savu izmeklētāju un kā biktstēvam atklāja tos grēkus, kurus bija noslēpis no tiesas. Cilvēki tiecās pie Valta ar savām rūpēm un raizēm, un viņš nekad nevienam neatteica. Kronbergam bija vienaldzīgs klienta sabiedriskais stāvoklis vai maka biezums. Viņš, pilnībā nodevis sevi taisnības kalpībā, pakļāva savu rīcību tikai tai un likumam. Mēs izmeklējām vairākas lietas, no kurām vismaz pusei piemita drīzāk komiskas nekā traģiskas iezīmes, bet šķiet, ka lasītājam visinteresantākā būs tā, kas aizsākās tovakar, kad ar svinībām vainagojām iepriekšējo lielo uzvaru. Viesību laikā pie mums ieradās bēdu sagrauzta sieviete ar lūgumu atrast viņas pazudušo pūdeli. Neatceros, kurš no klātesošajiem deva padomu griezties atrasto mantu birojā, tādējādi liekot viešņai meklēt mutautiņu, bet mans draugs izturējās tā, kā piedien augstsirdīgam vīram — tādam, kas nešķiro nelaimes, bet pirmām kārtām tiecas palīdzēt. Tāpēc es nepavisam nejutos pārsteigts, nākošajā rītā izdzirdīs viņa jautājumu: — Kur meklēsim? — Ko? — masēdams deniņus, tēlotā izbrīnā atjautāju.
— Pūdeli Boni! Pasmaidījis paraustīju plecus. — Domāju, — ari drauga lūpām pārslīdēja tāda kā smaida atblāzma, — ka nenāktu par ļaunu atsvaidzināt klientes stāstīto, jo mēs abi vakar vakarā nebijām labākajā formā. Tātad, — viņš piestūma man kafijas tasi un, sakrustojis uz krūtīm rokas, laiski atgāzās krēslā, — Liepiņas kundzei vedot savu mīluli pastaigāties, kakla siksniņa negaidīti atāķējusies no pavadiņas. Pēkšņi radušos brīvību suns nekavējoties izmantojis, skriešus dodoties lejup pa kāpnēm. Uz saimnieces pavēli nav apstājies, un, kad ari viņa tikusi uz ielas, no pūdeļa nebijis ne vēsts. — Vai nama parādes durvis stāv vaļā? — es painteresējos. Kronbergs pakasīja pakausi. — Aizmirsu pavaicāt, — viņš atzinās. — Ja viņš ticis uz ielas, meklē vēju… — es spriedu. — Kaķis, tas vienmēr atradīs atceļu, bet suns… Tukša padarīšana. Draugs sarauca uzacis. — Cilvēkam nelaime… — pārmetums bija tikko jaušams. — Neko darīt, jāiet! — nocēlis no atzveltnes žaketi, viņš paziņoja. — Uz vietas redzēsim, ar ko sākt. — Labi, — slēpjot sapīkumu, es negribīgi piekritu. — Pēc vakardienas izvēdinātics būs pašā laikā… Pie vajadzīgā nama nonācām, šķērsojuši virkni ielu, kas, atguvušas vecos nosaukumus, šķita reizē atbrīvojušas to iedzīvotājus no prāta tumsības. Man visai zīmīgi likās, ka Ļeņina atkal pārtapusi Brīvības ielā, bet Marksa no jauna nes Ģertrūdes vārdu, sievietes, kas, kā vēsta leģenda, uzvarai pār velnu ziedojusi pati sevi! Kad, spēcīgas atsperes sviestas, ar spalgu klaudzienu aizkrita masīvās ārdurvis, Valts secināja: — Te cien. pūdelim izeja slēgta, vienīgi, ja kāds izlaiž. Nē, nē, — redzot mani dodamies uz liftu, viņš iesaucās un, saņēmis zem elkoņa, veda uz kāpnēm. — Kājām, tikai kājām! Ceru, ka trešais slāvs mums nebūs par grūtu… Liepiņas kundze, vientuļa bezbērnu atraitne, dzīves nogali vadīja ar korvalola smaržu piesātinātā divistabu dzīvoklītī. Gaišās Karēlijas bērza mēbeles, bez mazākās skrambiņas vai plankumiņa, šķita tikko nākušas no trīsdesmito gadu veikala. Namamāte, apaļīga sirmgalve, likās neatņemama apkārtējās spodrības sastāvdaļa. Vizīte viņu gan iepriecināja, gan satrauca. Ievedusi viesistabā un apsēdinājusi pie masīva apaļa galda ar zirnekļa tīmeklim līdzīgu sedziņu vidū, viņa nolika mūsu priekšā trauciņu ar lētām konfektēm. Atlaidusies krēslā iepretim, mulsi pasmaidīja un novērsusies notrauca priekšauta stūrī asaru. — Smieklīgi, vai ne? Sačākstējusi vecene ar saviem untumiem… Bet šī te vietiņa, — viņa pameta ar galvu neliela paklājiņa virzienā istabas kaktā un vēlreiz nosusināja acis, — pirmo reizi kopš vīra nāves stāv tukša! Ai, kā tas ķeras pie sirds! — Pēkšņā izbīli viņa piespieda tuklās rokas pie krūtīm. — Iedomājieties, cik milzumdaudz ļaunu cilvēku klaiņo apkārt! Un mašīnas! Bez Bonlša es palieku gluži viena šai drūmajā un cietsirdīgajā pasaulē! Palīdziet nelaimīgai sievietei, kungs, un redzēsiet — Dievs jums atdarīs! Valts nomierinoši pasmaidīja. — Gan viss nokārtosies, suns nav adata… Bet nu, pie lietas! Pamēģiniet atcerēties, vai toreiz — kāpnēs, jūs nedzirdējāt noklaudzam ārdurvis? Vecā dāma aizdomājās. — Nē, — pēc neliela klusuma brīža viņa noteikti atbildēja. Kronbergs iebāza mutē konfekti un, sabāzis rokas kabatās, piegāja pie loga. — Interesants pagalms, — raudzīdamies ārā, viņš noteica. — Kā tur nokļūt? — Pa sētas durvīm.
— Bet vārti? — Puikas sāka dzēnāties ar mopēdiem, un mēs panācām, ka noslēdz. — Tātad pa sētas durvīm… Bet cauri blakusnamam? — Nē, šis ceļš ir vienīgais. — Skaidrs. Kādas krāsas kažokā tērpies pazudušais? — Brūnā ar nelielu iesirmumu. Te man fotogrāfija, — Liepiņas kundze paņēma no plaukta grāmatu un izvilka no tās nelielu uzņēmumu. Amizants šunelis uzlūkoja mūs ar blēdīgām acīm, it kā teikdams: „Tieciet man klāt…" — Gan rakaris bus rokā, — uzsmaidījis attēlam, Valts noteica, taču es nesaklausīju viņa balsi pārliecību. — Mēs tagad iesim izlūkot un drīz būsim atpakaļ. Vai jūs nekur netaisāties? — Kur? — atbildes jautājumā izskanēja vientuļa un veca cilvēka grūtsirdība. Izrādījās, ka pagalmā var nokļūt caur zemu, velvētu sētas durvju aili. Tās blokā iestiprinātajās eņģēs karājās viens pats dēlis — nožēlojama skranda no kādreiz lepnajām ozolkoka durvīm. Pats pagalms bija visai savdabīgs. No kreisās puses to norobežoja augsta mūra sēta, bet no pretējās — piecstāvu nama dibensiena. Atlikušās debesspuses, nogriežoties taisnā leņķī, aizsedza Liepiņas kundzes māja. Par spīti trūcīgajam apgaismojumam, namu ielenkto četrstūri klāja rets krūmājs, bet divu koku — liepas un kastaņa — rudens atkailināto zaru vainagi pletās veselīgi un kupli. Starp slaidajiem stumbriem, melna kā zalktis, aizvijās šaura taciņa, kas beidzās neliela divstāvu it kā pasaku namiņa 'priekšā. Zaļā koka mājiņa, gluži kā uzticīgs bērns pie mātes, kļāvās pie augstās bezlogu sienas. No tās pašā korē sākās nolaidenais jumts, tādēļ namiņu varēja uzskatīt par tādu kā pusīti. Papildinot to līdz veselai ēkai, diez vai pagalma platuma pietiktu. Kam bija ienācis prātā to uzbūvēt tik nepiemērotā vietā? Mājiņa izskatījās nereāla kā mirāža tuksnesī, un šo iespaidu pastiprināja ar sarkaniem kārniņiem segtā nojumīte durvju priekšā. To balstīja viena no vesela koka izvirpota kolonna, tādēļ nojumīte atgādināja sarkanu bērzlapes podiņu uz balta kātiņa. „Rūķu mājvieta," man iešāvās prātā. Šķita, uzpūtis vējiņš, aina mūsu priekšā sašūposies un izgaisīs kā vīzija. Vispirms mēs iemetām acis pavārtē. Drūmajā, miklajā telpā mētājās vecs, svītrains matracis un apgāzta atkritumu tvertne. No ielas puses to noslēdza augsti un masīvi vārti. — Pa apakšu neizšmauks pat pele, — pieliecies secināja Valts. — Ejam atpakaļ. Jau minūtes piecas mēs klimtām pa dubļaino pagalmu. Klusēdams, galvu nodūris, Kronbergs appētīja katru krūmu, katru zemes pēdu. Kad iznācām uz melnās taciņas, viņš beidzot ierunājās: — Pūdelis varēja pazust tikai pa vienu no diviem ceļiem. Ja viņš izskrējis pagalmā, un tā visticamāk bijis, jo Liepiņa ārdurvju klaudzienu nav saklausījusi, tad pēc laiciņa tas no jauna varēja ieklīst kāpņu telpā un no turienes ar kāda palīdzību tikt uz ielas. Ko mēs varam darīt šajā gadījumā? Vienīgi — ievietot avīzē sludinājumu un gaidīt godīgo atradēju. — Un otrais? Valts pameta ar roku sev zem kājām. — Pa taciņu? — Jā. — Tad viņam jābūt tur? — es paraudzījos uz augstās ķieģeļu sienas balstīto dīvaino mājeli. — Vai tad ir cita versija? — draugs atjautāja. Noraidoši pakratīju galvu, bet piepeši man iešāvās prātā, ka pagalma miklajā augsnē noteikti jābūt pūdeļa iemītajām pēdām. — Robert, Robert… Ko tad, tavuprāt, es meklēju? Pēdu pagalmā nav, un šis fakts runā par labu otrai no abām varbūtībām, jo vienīgā vieta, kur tās neatrast, ir šī te taciņa. Re, — Kronbergs ieslīpi uzsita uz zemes papēdi, — cik ciets! Nu ko, mums atliek tikai pārbaudīt, — un viņš pagriezās pret nelielās celtnes durvīm.
Jo tuvāk es skatīju namiņu, jo vairāk un vairāk man tas nepatika. Varbūt pie tā vainīga bija saplaisājusī un vietām atlupusī krāsa, bet jau pēc pāris soļiem nojumīte zaudēja savu šķietamo rotaļīgumu, un nu durvis šķita kā ieeja drūmā kapličā, bet logi draudoši uzlūkoja nelūgtos viesus ar tukšām, melnējošām acīm. Jāpiezīmē, ka strauji savilkās uz lietu un kļuva vēsāks, taču uzvelt visu vainu laika apstākļu maiņai nebūtu pareizi, jo es skaidri jutu, kā saspringst nervi, — tā bija man pazīstamā organisma reakcija uz tuyām un reālām briesmām. Valts piespieda pogu, taču elektriskais zvans klusēja. Paraustījis plecus, viņš pieklauvēja, un, kā atbildot, mājas dziļumā ierējās suns. Kronbergs saberzēja delnas un apmierināti noskremšļojās: — Nav slikti, vai ne? Pēc brītiņa iekšā kaut kas nošvīkstēja, es saklausīju tikko dzirdamu nopūtu, un nedomāju, ka ausis mani vīla. Tad pavisam skaidri noklakstēja aizbīdnis un durvis pavērās. Mūsu priekšā stāvēja vidēja auguma vīrietis ar kailu galvvidu un pamatīgu vēderu. Rudā ķīļbārdiņa un plānais Ķenča deguns šķita kā dīvaina dabas untuma ievietotas aplamas detaļas sārtajā, platajā sejā, bet caururbjošais, biezo briļļu lēcu pastiprinātais, gandrīz suģestējošais skatiens iztaustīja mūs kā rentgenstariem. Visumā šis vīrs atstātu izglītota un inteliģenta cilvēka iespaidu, ja ne pabalējusī pidžama. Manas acis pārslīdēja šim necilajam tērpam un izbrīnā apstājās pie kājām — tās bija basas! — Ko vēlaties? — caur pieri mūs uzlūkodams, vīrietis strupi vaicāja. — Pūdeli Boni! — skarbā noteiktā balsī atcirta Kronbergs. — No… Kāpēc pie manis? — Tāpēc… — un mans draugs izklāstīja savus apsvērumus. Es redzēju nelielu mulsumu sarunu biedra sejā, bet, kad Valts beidza, viņš nopūtās: — Pieņemsim, ka tā viss noticis. — Sakrampējis pirkstus zem prāvā vēdera, viņš atslējās pret stenderi. — Kas jūs esat? — Detektīvi, — Kronbergs sāji pasmaidīja. — Jokojat? — Ne prātā nenāk. Suns ir pie jums… — Es… — namatēvs saminstinājās, — vai tiešām detektīvi? — kā nule tikai aptvēris dzirdēto, viņš negaidīti pārjautāja. — Valts Kronbergs un, — draugs pamāja uz manu pusi, — Roberts Štāls. Vīrietis uz rāvienu nometa aizdomīguma masku un, negaidīti atvēris mūsu priekšā durvis, viesmīlīgi uzaicināja: — Lūdzu! Esmu dzirdējis, zinu… zinu. Pārsteidzāt gan! Nekad nebūtu ticējis — Kronbergs un… suns! — Ne tas vien gadās mūsu praksē, — Valts pasmaidīja. Šķērsojuši platp un augsto slieksni, mēs nonācām metrus piecus garā gailenīti, kas nobeidzās ar kāpnēm uz otro stāvu. Mani piesaistīja margu neparastais veidojums — tīmeklim līdzīgs ažūrs, tik smalks un gaisīgs, ka šķita — kāp un nokāpsi taisni Visaugstā troņa priekšā. Šo iespaidu pastiprināja zilganbaltais krāsojums — dzidras debess tonis. Saimnieks nogriezās pirmajās durvīs pa kreisi, un, sekojot viņam, mēs nokļuvām dīvainā telpā — pa pusei laboratorijā, pa pusei — viesistabā. Viesiem paredzēto daļu aizņēma divguļama tahta, stāvlampa, trīs atpūtas krēsli un zems žurnālu galdiņš, bet laboratorijas — plats un garš, baltām flīzēm klāts galds, kura vienā galā rindojās kolbas, biretes, piltuves, tīģeļi, spirta degļi, mēģenēm pilni statņi, bet stūrī pie sienas, aiz skapja stikla durvīm vidēja liels daudzums dažāda tilpuma un formas stikla, keramikas un metāla trauku ar aizbāžņiem un vāciņiem. Baltās uzlīmes vēstīja, kāda viela katrā glabājas. Uz paaugstinājuma burbuļoja destilācijas aparāts, bet plauktā, līdzās hermētiskajiem svariem, stāvēja eksikators. Redzēju vēl virkni citu priekšmetu, kuru nozīme man bija sveša. Viss norādīja uz ķīmiķa laboratoriju. Bet galda viņā galā — pat ar manām trūcīgajām zināšanām pietika, lai to secinātu —
acīmredzot saimniekoja kāds cits. Reostati un slēdži, vienā paneli iemontētie ampērmetrs, voltmetrs un ommetrs ar izvad- spailēm, oscilogrāfs, dažādu garumu un krāsu vadu mudžeklis norādīja uz elektriķa interesēm. ŠI jūkļa vidū es pamanīju biezu foliantu, kurā kā grāmatzīme bija ielikts lodāmurs. Pa galdu izkaisītās pretestības, kondensatori un mikroshēmas padziļināja tur valdošo haosu un papildus pasvītroja ķīmiskā gala izteikti pedantisko kārtību. Kā robežstabs, nodalot puses, vidū stāvēja neliels, iegarens, zaļu garstiebrainu ūdensaugu pilns akvārijs. Namatēvs smagnēji iezvēlās krēslā un ar noapaļotu žestu aicināja sekot viņa piemēram. — Tātad Kronbergs… — viņš domīgi nomurmināja un, nenoteikti pametis ar roku sānis, piebilda, — suns ir turr bet… Nekas jums nesanāks! Ziniet, mums viņš vajadzīgs… — Atvainojiet, — Valts sarauca pieri, — tā tas neiet! Saimniecei suns ne mazāk vajadzīgs, un galu galā tas nepieder jums. Es te pārstāvu viņas tiesības… — Jūs… — vīrietis pakasīja ar kreisās kājas nosmulēto īkšķi labās potīti un, saņēmis savu muļķīgo ķīļbārdiņu delnā, pasmīnēja, — nekas jums nesanāks, draugi! Rīt! Šodien — nē, rīt — jā! — Kāpēc rīt? Pēkšņi namatēva sejai pārslīdēja tāds kā negaisa mākonis — acis satumsa, plato pieri izvagoja divas stāvas rievas, tikpat dziļas ievilkās mutes kaktiņos, bet āda kļuva pelēcīgi bāla. Pakratījis galvu kā zirgs dunduru laikā, viņš uzslējās un, ne vārda neteicis, kailajām pēdām plakšķot, nozuda durvīs. Mēs saskatījāmies. — Jucis? — Tā izskatās, — Kronbergs atčukstēja. — Kas te… — viņš apklusa pusvārdā un sāka stīvi blenzt uz kaut ko man aiz muguras. Strauji apsviedies, es sastingu. Četrstūrainā stikla kaste, kuru sākumā biju noturējis par akvāriju, izrādījās pavisam kas cits. Noslēpumaina spēka sakustinātas, slaidās ūdenszāles (vai kaut kas tām ļoti līdzīgs) kā negaidīti iztraucētas čūskas piepeši sāka snaigstīties augšup, it kā gribēdamas tikt laukā no sava trauka, brīdi sasprindzinājumā trīcēja, tad nespēkā saļima zaļā bezveida murskulī. Pēc sekundes tās atšķetinājās un sāka vīties jau mērķtiecīgi, vismaz man tā likās. Zaļie stiebri locījās kā klūgas groza pinēja rokās, saistoties viena ar otru, tālāk — trešo un ceturto, līdz izveidoja zaļai olai līdzīgu priekšmetu, kura apveids atgādināja cilvēka galvu, bet divi melni caurumi — redzokļus slīkoņa sejā. Pēkšņi es sajutu svešu skatienu, it kā man neredzamas tur tiešām atrastos acis, un, lai gan līdzās sēdēja mans draugs, šīs sajūtas baismīgums pārspēja visu līdz šim piedzīvoto. Velnišķīgais skatiens aplūkoja mani ne no ārpuses, nē! Tas vērtējoši un auksti iztaustīja manu būtību no iekšpuses, it kā materiāli atrastos tur — manās smadzenēs! Fiziskā sajūta, ka tevī ieperinājies kaut kas svešs, lika sarauties neiedomājamās šausmās. Jutu karstu vilni iesitamies galvā, un ar milzīgām pūlēm apslāpēju kliedzienu. Par laimi, tieši tobrīd noklaudzēja durvis. Mēs reizē atskatījāmies, un lajā pašā acumirklī izbīlis un saspringums pārgāja. Uz sliekšņa stāvēja gara auguma nedaudz uzkumpis vīrs, — melnā uzvalkā saposies. Šaurpurnu kurpes viņa kājās mirdzēja kā nolakotas, bet no krūšu kabatiņas rēgojās.nevainojami sniegbalta kabatlakatiņa mala. īsi apcirptie mati rūpīgi pāršķirti galvas vidū, un šo frizūru pa seno birģeru modei papildināja biezas, galos smailas, augšup uzgrieztas ūsas. Visumā glīto kopainu nedaudz bojāja atkārušās ausis. Viņam bija gara, melnīgsnēja seja, ērgļa plēsīgais deguns un gludi skūts zods. Zem brūnajām acīm — maisiņi, kā pēc negulētas nakts, bet par spīti nepārprotamajām noguruma pazīmēm, augumu viņš turēja stalti un iznesīgi. Man šis cilvēks atgādināja aizgājušo dienu frantu, to dīko aristokrātu, kam tīk uzdzīvot, bet kas visu dara ar pašcieņu un mēru. — Nāciet! — vīrietis pavēloši izmeta, un, neko nejautādami, mēs piecēlāmies. Jau durvīs es atskatījos. Zaļās ūdenszāles akvārijā stāvēja tādā pašā pudurī un tikpat nekustīgi, kā mums ienākot. „Droši vien licies…" es nodomāju. Mūsu jaunais pavadonis šķērsoja gaitenīti un, pat neatskatījies, nozuda pretējās durvīs, atstājot tās aiz sevis līdz galam vaļā. Biju sagatavojies ieraudzīt meklēto, bet vīlos — no pūdeļa ne vēsts, toties
radās izdevība iepazīt vēl vienu šīs dīvainās mājas iemītnieku. Pirmais, kas iešāvās prātā, viņu ieraugot, — students! Šis cilvēks noteikti ir students! Kāpēc? Diezvai es spētu uz to sakarīgi atbildēt, jo secinājums, kā man pašam likās, balstījās uz vistīrāko intuīciju. Puisim varēja dot gadus divdesmit piecus, lielākais — divdesmit sešus. Neliela, spēcīga auguma, gaiši rūtotā kreklā, padilušās džinsu biksēs, viņš, pretēji kungam melnajā, centās turēties pēc iespējas neuzkrītošāk. Uzrauts deguns, pelēko matu ezītis, vasarraibumiem piebārstītie vaigi vērta viņu līdzīgu pusaudzim. Taču skatiens bija tukšs, bez tās prieka dzirksts, kas piemīt jauniešiem. Līdzās viņam sēdēja baskājis nu jau ar normālu izteiksmi sejā. — Mums jāizlemj, — melnīgsnējais pavadonis valdonīgi vērsās pie pārējiem, — atdot suni tūlīt vai nogaidīt līdz rītdienai? — Zvans… — resnis bilda un pavērās jauneklī. — Jā… — tas pamāja. — Tātad rīt, — pēc viņam vien zināmajām pazīmēm švītais vīrs noteica atbildi un, pagriezies pret mums, noplātīja rokas. — Atnāciet rīt! — Ko tas nozīmē? — Kronbergs dusmīgi sarauca uzacis. — Jums nav tiesību… — Nav, nav, — resnis dārdoši iesmējās. — Un kas par to? — Bet… — Valts pēkšņi aprāvās, jo kaut kur mājas dziļumā, liekot asinīm sastingt dzīslās, atskanēja gari stiepts kliedziens. Šis mokošu sāpju un bezcerības brēciens aizsākās trīsošā, zemā pustonī, pamazām pieauga līdz gārdzošam falsetam un lēnām izgaisa ārprātīga cilvēka smieklos. — Kas tas bija? — kokainām lūpām nočukstēju, un kungs melnajā uzmeta man asu skatienu. — Tas? — resnis, muļķīgi smaidīdams, pārjautāja un, šķielēdams sānis, īgni paskaidroja, — šizofrēnija un plānprātība… Lūk ko, cienītie, — viņš piepeši mainīja toni, — droši vien jums tas nebūs pa prātam, droši vien, bet suns līdz rītdienai paliks pie mums. Jauks pūdelis ar skaļu balsi… Man te kauliņš, — viņš izvilka no pidžamas krūšu kabatas vistas stilbu un pabāza sev zem deguna. — Kā smaržo! … — un ar skaudības pieskaņu balsī novilka, — suņa dzīve nav no sliktākajām, vai ne, Teodor? Jaunais cilvēks klusuciešot pamāja. — Kronberga kungs, — švītais virs skrullēja kreiso ūsu, — vai jums pašreiz daudz darba? — Kā to saprast? — Kā piedāvājumu… Ja neesat pārlieku aizņemts, varbūt, protams, kopā ar kolēģi, uznemsieties nelielu darbinu? Mums zināmas jūsu spējas… — Kādu? ' v — Sarga… šonakt. Arī suns… Valta seja pietvīka. — Nē! — tas tika pateikts vairāk nekā izteiksmīgi. — Žēl, žēl. Neko darīt, rīt pēc deviņiem pūdelis būs jūsu rīcībā. Iebildes nelīdzēs, — viņš negaidīti skarbi noskaldīja un aizgriezās. Kad aiz mums aizvērās zaļās mājeles ārdurvis, man paspruka vispi izplatīts draņķīga garastāvokļa raksturotājvārds. Pēc drauga sejas nevarēju pateikt, kā viņš uztvēris notikušo, taču viņa izklaidīgais skatiens liecināja, ka analizēts tas tiek pamatīgi. Klusuciešot uzkāpām trešajā stāvā, un tikai Liepiņas jautājošais skatiens izrāva manu draugu no pusletarģiskā stāvokļa. — Te nu mēs… — tad, galīgi attapies, pasmaidīja. — Piedodiet! Varat mūs apsveikt, un sevi ar — suns ir atrasts! Saimniece neizpratnē palūkojās uz mani. — Neredzu, — viņa bailīgi izdvesa. — Vai Bonim kas ļauns… — Ko jūs! — Pamanījis vecīgajā sejā iesitamies bālumu, Valts saņēma viņu aiz rokas. — Cilvēki, pie kuriem jūsu mīlulis pieklīdis, apsolīja to rīt atdot. Uztraukumam nav nekāda pamata. — Kāpēc rīt?
— Arī es to gribētu zināt… — draugs tikko dzirdami nomurmināja un jau skaļi turpināja, — ar jūsu laipno atļauju mēs atsēdīsimies un par labo vēsti es apbalvošu sevi ar konfekti. Sēstieties arī jūs, vieniem sēdēt dāmas klātbūtnē mums nebūs ērti, — viņš piebīdīja namamātei brīvo krēslu. Pirmo reizi Liepiņas kundze pasmaidīja. Saulains, kā atvasara — silts smaids pēkšņi apstaroja lādzīgo seju, un likās, ka telpā kļuvis gaišāks. — Dāma… — viņas balsī jautās aizgājušo dienu atmiņas. — Ak, šie gadi… Zināt, vārdi, gluži kā talantīgi cilvēki, pamazām aiziet pagājībā. Paklausieties tikai, kā skan: dāmas, kavalieri, aplidot… un to vielā biedri ar savu zagsu. Mēs iepazināmies pavasarī, un tikai uz Ziemassvētkiem virs iedrošinājās bildināt, bet šodien… Ne runāt, ne domāt negribas… Taču jūs neko nepastāstījāt par Bonīti. Kur viņš ir? Tāpat kā pirmīt, Kronbergs iemeta mutē konfekti un piecēlies piegāja pie loga. īsu mirkli kaut ko vērojis, izmeta: — Tur tai mājelē. Liepiņa iepleta acis. * — Dēmonu villā? — Kādā villā? — Kronbergs neizpratnē uzrāva uzacis. — Dēmonu.;. Ak Dievs, tik tā man trūka! Ko nu darīt? Es iesmējos, un dzīvokļa saimniece uzmeta man pārmetošu mirkli. — Nesmejiet, nesmejiet vis! Ja jūs zinātu par šo namu to, ko es, jums smiekli nebūtu ne prātā. v Valtam, kā vienmēr, sastopoties ar kaut ko neparastu, iedegās acis un, redzami ieintriģēts, viņš atgriezās savā vietā. — Pastāstiet, — viņš palūdza, — protams, ja tas nav noslēpums. — Ar šo māju saistās baismīgs notikums, un diez vai man vajadzētu to cilāt, taču… Bonis jāatgūst, lai tur lūst vai plīst! Un varbūt jums noderēs kaut kas no tā, ko dzirdēsiet. Namamāte salika rokas uz ceļiem un klusā, rāmā balsī iesāka stāstu, kas tik dziļi iespiedies manā atmiņā, ka pēc tam, kad laika plūsma jau bija aiznesusi aizsaulē pašu stāstītāju, es varēju to atkārtot gandrīz vārds vārdā.
II nodala Senais notikums — Pēc kāzām, trīsdesmit devītajā gadā, mēs ar vīru apmetāmies šajā te dzīvoklītī. Tolaik pagalms bija tukšs — ne namiņa, ne koku. Gadu pēc mums stāvu zemāk iemitinājās jauna, skaista meitene, Rodrigesa, uzvārds gan piemirsies. Tolaik viņa gatavojās stāties konservatorijā, un šo laiku es atceros kā visīstākās mocības. Zināt, pat Bahu diendienā klausoties, var sajukt prātā, bet etīdes un vingrinājumus… Vēl tagad, kad esmu pārguruši, viņas klavieres skan man ausīs. Runāja, ka Rodrigesa esot izceļotāja no dienvidu zemēm, un, spriežot pēc meitenes ārienes, tas tā varēja būt. Atceros, viņai bija kraukļmelni mati, tādas pašas uzacis un skropstas, lūpas — ķiršsarkanas, vaigi ziedēja kā magones olīvkrāsas sejā, bet lokano augumu varēja uzskatīt par ideālu. Retais vīrietis viņai pagāja garām neatskatījies, un pat Georgs reiz dabūja no manis sutu. Taču meiteni neviens neapmeklēja, un mums šķita nedabiski, ka viņa nesaietas ar vienaudžiem. Šajā sakarībā mājā paklīda nelabas baumas, taču laiks pierādīja to nepatiesumu. Ļaudis nav tik ļauni, cik viņu mēles… Kādā ziemas vakarā — eS" todien mājās biju viena — mani iztrūcināja belziens logā.v Izbrīnījusies ieraudzīju rūtij pielipušu sniega piku un nodomāju, ka Georgs, negribēdams kāpt augšā, dod man ziņu. Taču jau pēc mirkļa sapratu, ka šī pika bijusi adresēta citam un tikai sviedēja šķībās rokas dēļ trāpījusi manā rūtī, jo, atvērusi logu, ieraudzīju lejā nepazīstamu cilvēku. Tas bija pajauns vīrietis viss melnā un, neraugoties uz spelgoni, — kailu galvu. Viņa iegarenā seja pilnmēness gaismā šķita kā ziloņkaulā griezta. Atceros bravūrīgi uzskrullētas ūsas, nedaudz atkārušās ausis un valdonīgu stāju. Viņš patlaban kādu uzrunāja, un negribot, — te Liepiņas kundze šķelmīgi pasmaidīja, — man nācās noklausīties. — Es atnācu pēc tevis, — vīrietis pagalmā teica. — Velti, — sievietes balss atbildēja, un es tajā pazinu Rodrigesu. — Vai tiešām tu ceri kļūt laimīga ar šo… — Neaiztiec viņu! — meitenes balsī ieskanējās dusmas. — Un vispār — kas tev devis tiesības vajāt mani? — Dievs, — vīrietis skarbi attrauca, — jo tikai Dieva varā ir apbalvot vai sodīt ar mīlestību! — Attopies! Ej mājās, citādi vēl saaukstēsies un saslimsi! Un uzskati, ka esi sodīts, — tev nav cerību… — Ko? — viņas sarunu biedrs iekliedzās. — Šim pasistajam tu dod priekšroku? Attopies jel pati! Viss, ko viņš spējīgs dot — sastrādātas rokas un tukšs maks! Apstājies, vēl ir laiks! Apstājies, vai tiksi nolādēta kā tavs klaidoņa tēvs! Ārprātīgā, jā, jā, ārprātīgā! — Nekliedz! — Rodrigesas sauciens noplīkšķēja kā pātagas cirtiens, — un vācies! — Viņas pēdējos vārdos izskanēja bezgalīgs nicinājums. Labu brīdi valdīja klusums. Kad vīrietis ierunājās no jauna, pat palsā mēnessgaisma nespēja noslēpt mežonīgā naida grimasi, kas izķēmoja viņa seju, bet balsi es tik tikko varēju pazīt. Šņācošā, indīgā čukstā izmestie vārdi krita smagi kā akmeņi, un es varēju tikai iedomāties," kā jutās nabaga Rodrigesa. — Klausīts! — viņš pacēla roku kā zvērestam. — Es izsviežu tavu tēlu no savas sirds. Izsviežu, lai tā vietā ieliktu naidu! Naidu pret tevi, kas mani apkaunojusi, naidu pret dzimtu, kas tevi radījusi, naidu pret visiem, ko tu mīli un mīlēsi. Naids ir uzticīgāks par mīlestību, tāpēc cienīgs ieņemt tukšo vietu! Sargies, jo rokrokā ar to soļo atriebība… velnišķīga atriebība! No šī mirkļa šausmas pārņems tavu sirdi ik reizi, iedomājoties vien par mani, jo tagad es esmu naids! Naids un atriebība! — Viņš pēkšņi iesmējās tik šaušalīgi, ka es gluži pamiru, tad apcirtās, un pēc sekundes tikai pēdas sniegā vēstīja, ka tur tikko kāds stāvējis. Noklausītā saruna atstāja uz mani nelāgu iespaidu, un zinu, ka uz Rodri- gesu tāpat, jo turpmākajās
naktīs ne vienu reizi vien mani uzrāva no miega apspiestas, žēlas vaimanas. Biju pilnīgi pārliecināta, ka tur miegā pēc palīdzības sauc viņa. Kā jau viena nama iemītnieces, satiekoties mēs sveicinājāmies, bet ne vairāk. Esmu pārliecināta, ka kaimiņiene nezināja pat manu vārdu, tāpēc biju visai pārsteigta, nedēļu vēlāk ieraugot viņu uz sava sliekšņa. Pulkstenis rādīja ceturksni pāri pusnaktij, un es ievēroju meitenes bālo seju. — Piedodiet par vēlo traucējumu, — viņa samocīti pasmaidīja. — Droši vien man neklājas griezties pie jums, jo zinu, cik nemiera pati sagādāju, taču gribu lūgt… — Turpiniet, mīļā, — cik nomierinoši vien spēdama, atbildēju. — Gribēju lūgt… nestaigāt rtakts vidū. Nespēju gulēt un… — Nestaigāt? — es izbrīnījos, jo, tā kā mēs ar vīru agri ejam pie miera, šis pārmetums šķita galīgi aplams. Laikam pamanījusi pārsteigumu manā sejā, Rodrigesa paskaidroja: — Katru nakti tieši vienos mani pamodina soļi. — Bet mīļā! Mēs liekamies gulēt vienpadsmitos, un ne man, ne vīram nav paraduma pa naktīm staigāt apkārt. Jūs noteikti būsiet pārklausījusies. — Nē! — kaimiņiene ar tādu kā cerību balsī neatlaidās. — Katru nakti dzirdu virs galvas smagus soļus. Vispirms tie pāriet pāri istabai, tad atgriežas un apklust tieši virs tās vietas, kur guļu… Piepeši man prātā iešāvās dīvainās parādības izskaidrojums, un es pajautāju: — Kopš kura laika šīs skaņas jums nedod mieru? Rodrigesas atbilde apstiprināja manas aizdomas: — Pēdējās naktīs. Skaidrs, ka soļi nav nekas cits kā dzirdes halucinācijas, kuras ar saviem draudiem izraisījis nesenais nakts apmeklētājs. Man nekas nebija zināms par viņu attiecībām, bet, atceroties kaimiņienes vaimanas naktīs, murgu saskaldītais, caurais miegs ne to vien varētu izsaukt, vai ne? Tāpēc, vēlreiz uzsvērusi, ka viņa maldās, piebildu: — Man nav iemeslu no jums kaut ko slēpt, un, ja vīram piemistu šāds netikums, es to pateiktu, turklāt pati neesmu saklausījusi nevienu svešu skaņu, lai gan guļu, kā saka — ar vienu aci. — Tā jau es domāju… — meitene tikko dzirdami nomurmināja, un viņas seja kļuva vēl bālāka. Brītiņu nelaimīgā Rodrigesa kaut ko mokoši apsvēra, tad, pagrābājusies kabatā, pastiepa man atslēgas! — Nekad to neuzdrošinātos, taču… jūs esat tik laipna… Rīt agri no rīta es aizbraukšu un būšu projām vairākas nedēļas. Esmu ievērojusi, ka darbā neejat… Zināt, puķes… tās novītīs. Vai pa manu prombūtnes laiku jūs nevarētu tās apliet? Saprotu, lieks apgrūtinājums, taču es samaksāšu… — Apliešu tāpat, mīļā, — tīši skarbi viņu pārtraucu, — turklāt tas man nebūs nekāds apgrūtinājums. Es mīlu ziedus, un ziemā reti laimējas pamielot acis pie tiem. Varat uz mani paļauties, — jau pielaidīgāk turpināju un pastiepu roku pēc atslēgām. — Taču būtu labāk, ja jūs pati parādītu man, kur kas atrodams. — Tad kāpjam pie manis, — kaimiņiene ierosināja, un mēs nekavējoties to darījām. Šķiet, es jau minēju, ka Rodrigesa apdzīvoja tādu pašu dzīvoklīti kā manējais. Mēbeļu viņai nebija daudz, un likās, ka šo trūkumu namamāte bija centusies aizpildīt ar ziediem — to te bija milzums, pat baltā flīģeļa vāku gluži kā krokusu izstādē greznoja dažādu krāsu ziedkopas nelielos māla podiņos, bet virtuvē vesels plaukts bija atvēlēts tolaik vēl modē nenāku- šajiem kaktusiem. Nekad agrāk nebiju redzējusi šos augus tādā dažādībā, taču vairak par formu daudzveidību mani pārsteidza to krāšņie ziedi. Namamāte ar maigu mīlestību izrādīja man katru stādu, nedaudz pastāstīja par izplatību un vēsturi, pēc tam paskaidroja — cik bieži un kā tie jālej. Es negaidīti uzzināju daudz jauna un interesanta gan par ziediem, gan sauli un skaistumu. Tad manu uzmanību piesaistīja vidēja formāta ierāmēta fotogrāfija. Mani tajā pārsteidza ne jau pazīstamais nakts viesis ar uzskrullētajām ūsām un pašpārliecināto ģīmi, bet gan fotogrāfijas vecums. Tā noteikti nāca no tiem laikiem, kad šī pielūdzēja vēl nebija pasaulē. Sadzeltējušais uzņēmums uz bieza kartona paliktņa to skaidri apliecināja, un tomēr es nešaubīgi pazinu viņu. — Glīts jauneklis, — es ieminējos, paņemdama uzņēmumu. — Vai draugs?
— Tēvocis, — Rodrigesa negribīgi atteica un, sakniebusi sārtās lūpas, nolika fotogrāfiju vietā. Tad mēs novēlējām viena otrai labu nakti un šķīrāmies. Apmēram nedēļu pēc viņas aizbraukšanas pagalmā sākās dīvaini celtniecības darbi. Kādi divi duči celtnieku, no rīta līdz vēlam vakaram rauda- mies melnās miesās, paveica šķietami neiespējamo, jo, ticiet vai nē, pēc astoņpadsmit dienām pagalmā slējās jums zināmais nams. Drīzulis no astotā dzīvokļa nosauca to par villu un, neskatoties uz neatbilstību šim vārdam, tas tomēr mājai liptin pielipa. Neviena nepamanīts, uzradās arī pats īpašnieks, jo logu priekšā parādījās biezi aizkari. Pēc mēneša, svaiga un atpūtusies, atgriezās Rodrigesa. Nonesu atslēgas un kā inventarizācijā rādīju katru man uzticēto augu. Ar lepnumu, jo visi zaļoja tikpat raženi kā agrāk. Pateicībā kaimiņiene man uzdāvināja nelielu acāliju, kas ziedēja tik bieži un krāšņi, ka nenopriecāties. Un tad viņa ieraudzīja namiņu… — Kas par jauku mājiņu! — izbrīnījusies meitene sasita plaukstas, un tieši tobrīd iznāca pats tās īpašnieks. Ieraudzījusi viņu, Rodrigescs seja tā pārvērtās, ka es izbijos. Košajās lūpās ķiršu sarkanumu bija nomainījis svina pelēkums, zili loki līķa bālajā sejā iezīmēja satumsušās acis, bet sakrampētie pirksti sažņaudzās dūrēs tā, ka kauliņi kļuva balti. Mēs tobrīd stāvējām pie loga, un es apsviedos īstajā mirklī, kad gājējs pacēla galvu. Savu mūžu neaizmirsīšu velnišķīgi ņirdzīgo grimasi, ar kādu viņš apveltīja nabaga meiteni. Tajā es saskatīju velna izteiksmi, redzot Ādamu kožam ābolā. Tas ilga tikai mirkli, Rodrigesa nodrebēja un… saļima. Jūs, protams, būsiet nopratuši, ka mājiņas īpašnieks un ziemas naktī redzētais cilvēks zem loga ir viena un tā pati persona. Ar pūlēm aizvilku nelaimīgo līdz gultai un metos meklēt ožamo sāli, taču, kamēr rakņājos atvilktnēs, izmocītais bērns atžilba un pasauca mani. — Kā jūtaties? — es vaicāju. — Paldies, jau labāk, — viņa vārgā balsī atteica un nedroši uzslējās sēdus. Atnesu glāzi ūdens, Rodrigesa to kāri izdzēra un atguvās pavisam. — Kas jūs izbiedēja? — No kurienes tādas domas? — viņa nepacietīgi paraustīja plecus un ļoti pārliecinoši, lai neteiktu vairāk, piebilda: — Ar mani tā gadās,.sevišķi pavasarī. Smaržas… Manis pēc! Neesmu radusi uzmākties, tāpēc paņēmu savu acāliju un devos mājās. Tuvākas attiecības mūsu starpā diemžēl nenodibinājās, un, kā agrāk, mēs tikāmies reti, taču pat šajās reizēs es pamanīju viņas uzvedībā klāt nākušu nervozitāti, tādu kā pastiprinātu uzbudinātību. Meitene varēja gluži kā bērns, rokas plaukšķinot, apjūsmot no rīta uzplaukušu pumpuru un nākamajā mirklī apraudāties dubļainas kurpes dēļ. Arī plastiskās kustības bija kļuvušas nedrošas un saraustītas. Tad kādu dienu es skaistajā sejā saskatīju nepārprotamas slimības pazīmes — svaigajā melnīgsnējumā bija iezadzies vaska dzeltenums, bet spulgās acis zaudējušas možumu. Izmaiņas nenotika strauji, un vajadzēja paiet zināmam laikam, lai tās aptvertu. Man šķita, ka kaimiņienes pārvērtības izskaidrojamas ar kādu iekšķīgu kaiti, taču īsi pēc lielinieku okupācijas nomaiņas ar fašistisko pārliecinājos, ka to pamatā ir pavisam kas cits. Stāsts par to jums varbūt liksies mazliet fantastisks, taču jātic vien būs, jo vienīgais liecinieks — mans vīrs — jau divi gadi, kopš aizgājis uz mūža mājām. Tagad es pāreelšos dažus mēnešus uz priekšu. Bija tveicīga jūlija nakts, un, lai gan visi logi bija līdz galam vaļā, miklajā gaisā nejuta ne vēsmiņas. Ilgi svaidījos, nespēdama iemigt, līdz neizturējusi piecēlos. Lai kaut nedaudz atsvaidzinātos, izgāju viesistabā — tur vienmēr vēsāks. Sienas pulkstenis nozvanīja trešo rīta stundu. Pēkšņi pa atvērto logu ielauzās tāda kā vienmuļa murdoņa. Uzmanīgi palūkojusies ārā, ieraudzīju blāvu gaismu villas otrā stāva logā. Jūs jau būsiet ievērojuši, ka tas atrodas tikai nedaudz zemāk par manējo, un sānis atbīdīti aizkari pirmo reizi netraucēti ļāva ieskatīties telpā. Protams, es nespēju pārvarēt ziņkārību… Ieraudzīju senlaicīgu kandelabru, kas stāvēja apaļa galda vidū, un, kad acis aprada, saskatīju ap to vairākus sēdētājus. Labu brīdi kustīgā ēnu rotaļa nosedza vaibstus, bet galu galā
acis pielāgojās, un es ar pūlēm apslāpēju kliedzienu — tieši iepretim logam, līdzās mājas saimniekam, vienā naktskreklā sēdēja Rodrigesa! Negaidot iejaucās Kronbergs: — Vai ievērojāt, kas namatēvam mugurā? — Kā parasti — viss melnā. — Lūdzu, turpiniet! Jāatzīstas, nervi mani neizturēja un es aizskrēju pasaukt vīru. Kad atgriezāmies,.viņi joprojām sēdēja ap galdu. — Tātad bez pieminētajiem tur bija vēl kāds? — es pajautāju. — Jā, ar muguru pret logu sēdēja divi vīrieši, bet par viņiem neko tuvāk nevaru pastāstīt. Asins tukstēšana deniņos sākumā neļāva neko saklausīt, taču, vīra klātbūtnes iedrošināta, pamazām nomierinājos, un drīz pavisam skaidri saklausīju: | Viņam gribu piederēt! — Runātājs acīmredzot bija viens no tiem diviem, jo pretimsēdētāju lūpas sakustējās tikai pēc brīža. — Viņam gribu piederēt! — vienā balsi atkārtoja Rodrigesa un tās galdabiedrs. Turpmākais atgādināja tādu kā ačgārnu grēksūdzi, kurā ik pēc brīža atkārtojās — „viņam gribu piederēt". — Sēj ļaunumu sirdīs! — un dīvainais pāris atbalsoja: — Sēj ļaunumu sirdīs! — Lai slavēts grēks, kas kalpo tev! — Dod varu mums! — Lai stipra tava valstība! Es dzirdēju vēl daudz kā tāda, kas man liktu sarkt, ja vajadzētu to atkārtot. Apmēram pēc pusstundas drausmā litānija noslēdzās ar kliedzienu: — Nāc! Turpmākais, man šķiet, vairāk iederētos kādā šausmu filmā, nekā dzīvē. Pēkšņi kaut kur no ārienes manu sirdi sagrāba tik spējas izbailes, ka pat tagad, atskatoties uz notikušo, nezinu, kam ticēt — redzētajam vai saprātam. Kliedziens vēl nebija izgaisis, kad Rodrigesai aiz muguras sāka ma-» terializēties neskaidra ēna. Tā strauji sabiezēja, un tāds kā milzu sikspārnis izpleta melnus spārnus pār nabaga meiteni. Viņa zvēriskajā sejā, — jā, tā patiesi bija reizē cilvēka un vilkača vieplis, — kā kvēlojošas ogles gailēja nekustīgas acis, bet pavērtā mute atsedza smailus tīģera ilkņus! Es nespēju aprakstīt tās izteiksmi, te der viens vienīgs vārds — pārdabiska! Pārdabiska savā ļaunumā, zcmiskumā, liekulībā un asinskārē. Dzīvajā dabā neatrast tai salīdzinājumu. Baisma! Tas patiesi bija Dēmons! Paldies Dievam, līdzās stāvēja mans Georgs! Neviens no klātesošajiem nepievērsa drausmajam neradījumam uzmanību! Cik nu cieši plandošā gaisma ļāva, ieskatījos kaimiņienes sejā. Tās stiklainās acis bez izteiksmes raudzījās kaut kur tālē, acīmredzot viņa nejuta briesmoņa klātbūtni! Piepeši sveces spoži uzlāktīja un tūlīt pat liesmas sāka rukt un kūpēt, bet atbaidošais pekles izdzimums, zaudējot apveidus, ietinās dūmakā, kļuva caurspīdīgs un ar griezīgu, vilka kaucienam līdzīgu skaņu izzuda! Reizē nodzisa sveces un ar klaudzienu aizkrita logs! Kopš šīs nakts mēs ar vīru sākām namu saukt par „Dēmonu villu". Mūsu kopdzīves laikā sarunās ne reizi vien atgriezāmies pie redzētā, jo notikumu tālākā gaita rādīja, ka tie nebūt nav bijuši prāta nomaldi. Jau nedēļu vēlāk pati savām acīm redzēju Rodrigesu ieejam villā. — Dienas laikā? — Valts iejautājās. — Nē, tāpat naktī, taču šoreiz aizkari netika atvilkti un, kas tur notika, neredzēju. Neraugoties uz to, esmu pārliecināta, ka viņi sapulcējās turpat, kur iepriekšējo reizi. — No kurienes tāda pārliecība?
— Cauri tā paša loga aizkariem spiedās vāra gaisma, un, tāpat kā toreiz, man pāršalca pēkšņu baiļu vilnis. — Tātad šo izbīli jūs saistāt ar notikumiem villā? Liepiņas kundze paraustīja plecus. — Nevaru apgalvot — vai ar notikumiem, vai — iemītniekiem. Toreiz baiļu avots noteikti bija tas… Sākumā biju pārliecināta, ka cita nav, taču vēlāk, satikusi Rodrigesu, izjuta to pašu. — Pastāstiet, lūdzu, sīkāk! — Labi, tas arī ir turpinājums. Pamazām vien kaimiņiene atguva agrāko svaigumu un šķita, ka noslēpumainā nama apmeklējumi labvēlīgi iedarbojas uz viņas veselību, taču es pamanīju, ka melnās acis kļuvušas vienaldzīgas un neizteiksmīgas. Likās, ka kāds apdzēsis viņas iekšējo gaismu, reizē atņemot mundrumu un dzīvesprieku. Arī agrāk meitene nevarēja lepoties ar sabiedrisku dabu, bet tagad šī noslēgtība kļuva drūma… Lai gan pieķēru sevi vairāmies no Rodrigesas, tomēr kādā reizē, uzskrējusi viņai kāpnēs, nespēju apvaldīt savu sievišķīgo ziņkāri un painteresējos par villas īpašnieku. — Kāpēc jūs jautājat to. man? — viņas skatienā es lasīju ļaunas aizdomas, un tieši tad manī uzliesmoja tā pati baiļu sajūta, kas naktī. — Tā pati? Nesapratu… — Valts ar visu krēslu pievirzījās stāstītājai tuvāk. — Kā to labāk aprakstīt?… Tā ir visai īpatnēja… Tās ir šausmas visā ķermenī no drausmīgās sajūtas, ka tevi kāds pēta. Uzmanīgi, saltā vienaldzībā… Brr… Kronbergs saņēma dūrē zodu. — Un bieži jums nācies saskarties ar to? — Bieži. Izbīlis caurstrāvo mani pēkšņi kā zibens, bet esmu jau pieradusi… — Vienalga kur atrastos? — Nē, tikai mājās. Vienu laiku mēs pārspriedām — vai nebraukt prom, taču, kad apradām, kļuva pat interesanti. — Es sapratu, ka tas turpinās līdz šai dienai. — Pilnīgi pareizi. — Varbūt ārsts… Liepiņas kundze iesmējās. — Visi, kam nācies dzirdēt manu stāstu, pieklājīgi ciešas līdz šai vietai un tad, kā likts, novirza sarunu uz ārstu. Esmu pie pilna prāta, ticiet man! Bet pie kā es paliku? Ak jā — pie Rodrigesas. Tātad sajutu izbīli. Biju pilnīgi pārliecināta, ka šoreiz vainīga ir kaimiņiene, šis atklājums bailes divkāršoja, un, kā bēgdama no raganas, ne vārda neteikusi, metos augšā. Pēc tam vēl ilgi pārmetu sev, kā pašai šķita — nepamatotu nepieklājību. Atlicis pvisam nedaudz. Izrādījās, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās, jo nākamajā dienā Rodrigesa pazuda. Valts izbrīnījās. — Kā pazuda? — Viņas dzīvoklī bija palicis neaizgriezts krāns. Naktī ūdens sāka iet pāri un applūdināja apakšējos kaimiņus. Veltīgi izklauvējušies, tie sāka pa dzīvokļiem meklēt atslēgu, kas derētu Rodrigesas durvīm. Kā par brīnumu, manā atvilktnē tāda atradās. Kad krāns bija aizgriezts, nekādi nespējām aizslēgt durvis. Nomocījāmies vismaz pusstundu, pēc tam uzrakstījām zīmīti, kurā aprakstījām notikušo, un atstājām dzīvokli neaizslēgtu. Pagāja divas dienas, un, piepeši atcerējusies ziedus, saņēmos un kopā ar vīru nokāpu lejā. Durvis joprojām stāvēja vaļā, zīmīte turpat, kur bijām to atstājuši, bet puķes… — Kas? — Novītušas! Visas! Skats patiesi bija šausmīgs — nobirušās ziedlapiņas kā asaras klāja grīdu, sačervelējušās lapas ļengani nokarājās no nedzīvajiem stiebriem, bet, pataustījusi podiņos zemi, atklāju, ka tā ir pietiekoši mitra, un man sāka likties, ka tās… nogalinātas! Tāds ir stāsts par „Dēmonu villu" un
nabaga meiteni, kura kopš tās reizes nav redzēta. — Kurā gadā tas notika? — Četrdesmit piektajā. — Un neviens viņu nemeklēja? — Es uzrakstīju iesniegumu, pāstāstlju to, ko jums, par mani pasmējās un… ieteica palasīt dialektisko materiālismu… Man dikti bail par Bonīti, taču tagad mana sirds ir mierīgāka, jo nu jums zināms, ka jāuzmanās. Ticiet man — tur notiek kaut kas nelāgs… Nezinu, kā ar Valtu, bet mani šis stāsts pārcēla gadus trīsdesmit atpakaļ, un bērnības bubuļi — raganas, vilkači, dēmoni kā dzīvi iznira no atmiņas dzīlēm toreizējo fantāzijas tēlu veidā. Mana māņticīgā tantiņa turēja tos pastāvīgā gatavībā rīkstes vietā, un jāatzīstas, ka bailes nedarbu dēļ nokļūt velna varā daudz ko grozīja manā uzvedībā. Varbūt tāpēc Liepiņas stāstījums uzjundīja manī neparastu realitātes izjūtu, un pilnīgi iespējams, ka tieši pa tādiem ceļiem nelabais ienācis mitoloģijā. Taču mans draugs stingri stāvēja uz grēcīgās zemes. — Ja jums nav iebildumu, es vēlētos šo to precizēt, kas zin, kā viss iegrozās, — viņš sacīja. — Lūdzu. — Pamēģiniet atcerēties to nakti. Mani interese lietas. Vai nesaskatījāt uz galda kādu priekšmetu? Namamāte pašūpoja galvu. — Tikai svečturi. — Kas vēl atradās istabā? — Kas? Man grūti atbildēt noteikti. Gaisma plandīja… taču, pagaidiet! Atcerējos. Rodrigesai aiz… — Jā. — Varbūt es kļūdos, taču atspulgs… Ar vārdu sakot, viņai aiz muguras stāvēja… akvārijs! Jā, vai vismaz kaut kas tam ļoti līdzīgs, bet, kā jau teicu — bija grūti kaut ko saskatīt. Ja sveču liesmas neatspoguļotos stiklā, diezvai es to būtu ievērojusi. — Hm… Labi, bet tagad pārcelsimies uz mūsdienām. Kas pašreiz saimnieko villā? — Tas pats… — Nesapratu? — Tas pats Rodrigesas paziņa ar uzskrullētajām ūsām un garo ģīmi. Ja jūs bijāt tur, tad redzējāt… Valts iepleta acis. — Bet šim — ne vairāk par četrdesmit… Saimniece paraustīja plecus. — Kas sātanam par .gadiem;.. Droši vien latviskotais Dorians Grejs… Ticiet vai ne, bet šis cilvēks ne par matu nav izmainījies kopš tās nakts, kad nelaimīgā Rodrigesa bija spiesta noklausīties viņa draudos. Kronbergs, atspiedis dūrē zodu, iegrima domās. Neuzbāzīgi tikšķēja pulkstenis, un kaut kur noklaudzēja durvis. Piepeši man sāka likties, ka viss dzirdētais ir tikai saimnieces izdomāts joks naivu viesu izklaidēšanai. Tūlīt,- tūlīt vecā kundze šķelmīgi pasmaidīs un iesauksies: „April, april!" Un te, aizskalojot tālāko domu, man pārvēlās nekontrolējamu baiļu vilnis, tam sekoja derdzīgā sajūta… Ar milzīgu piepūli pagriezu acis un sapratu, ka abi galdabiedri ir tā paša spēka varā. Tikpat piepeši mokošā sajūta izzuda. Ilgusi tā bija tikai dažas sekundes, un es atviegloti nopūtos. Kronbergs uzmanīgi pavērās namamātē. — Tas pats? Viņa klusēdama pamāja. Pamāja atturīgi, liekot noprast, ka šis nav īstais brīdis, lai iztirzātu noslēpumaino parādību.
Valts piecēlās. — Mums laiks. Abu vārdā pateicos par interesanto stāstījumu, un, ja tas, hm, atbilst patiesībai, ņemsim brīdinājumu vērā. Starp citu, vai villai daudz apmeklētāju? —Tad jau caurām dienām jāsēž pie loga, — Liepiņa paraustīja plecus. — Vienu gan esmu ievērojusi — pēc katras izbaiļu reizes paiet tikai dažas minūtes un māju atstāj kāds svešais. — Interesanti… Kā, ja arī šoreiz? — Kronbergs pielēcis nostājās aizkaru aizsegā un sāka uzmanīgi raudzīties lejup. — Jums taisnība! Celies, Robert, laiks! Rīt no rīta būsim klāt, uz redzēšanos! — un gandrīz raušus izrāva mahi pa durvīm.
III nodaļa Draudi Mani pārsteidza Kronberga flegmātiskais miers reizēs, kad dzīve ritēja vienmuļi un interesantās problēmas vēl nebija parādījušās atklātībā. Bet vajadzēja tikai notikt kaut kam neparastam, kad tajā pašā acumirklī viņš pārtapa apskaužami darbīgā un enerģiskā vīrā. Arī šajā reizē — līdz ar Liepiņas stāstu nokratījis fīta laiskumu, Valts lēkšoja lejup, veikdams pa trim pakāpieniem reizē, tā ka es ar grūtībām turējos līdzi. Pirmajā pusstāvā draugs spēji nobremzēja. — Pagaidīsim šeit! — viņš iečukstēja man ausī, bet, izdzirdis no sētas puses soļus, es jau pats pasteidzos nostāties lifta režģotā būra aizsegā. Pēc mirkļa liela auguma vīrs garā, pelēkā mētelī, šķērsojis kāpņu laukumiņu, nozuda izejas virzienā. Reizē ar ārdurvju klaudzienu Kronbergs parāva mani aiz piedurknes: — Ejam! Ieturēdami trīsdesmit soļu atstarpi, neslēpdamies mēs sekojām nepazīstamajam līdz pieturai, tad ar tramvaju līdz Arkādijai. Te cilvēku bija maz, un, ja viņam ienāktu prātā atskatīties, mēs būtu kā uz delnas. Taču šo vīru acīmredzot māca rūpes, jo, raugoties tikai uz priekšu, viņš platā, nevaļīgā solī pagāja garām trim četrām savrupmājām un atvēra zemus vārtiņus, aiz kuriem neliela augļu dārziņa dziļumā balsnīja divstāvu ēka. Cauri metāla režģu žogam redzēju viņu teciņiem steidzamies pa grantēto celiņu. Piepeši, iznākdama kaut kur no sāniem, vīrieša ceļu aizšķērsoja jauna sieviete. Pat no šejienes es saskatīju cerību pilnās acis. Nepacietībā gumzīdama uz pleciem uzmestā vilnas lakata stūrus, vina iesaucās: — Nu kā? Gājējs apstājās, pagrābājās azotē un izvilka cigaretes. Kāri ievilcis pamatīgu dūmu, drūmi atteica: — Pēc piecām dienām viss būšot kārtībā, bet… — Bet! — sieviete griezīgi iekliedzās. — Jau atkal — bet!… — viņas acis samiedzās šaurās spraudziņās, un, pēkšņi iešņukstējusies, viņa picplaka vīrieša platajam plecam. — Tas ir liktenis, Roland, un tagad jau par vēlu… — Par vēlu… — kā dobja atbalss atkārtoja vīrietis. Nometis cigareti, viņš atstūma sievieti un aizsmakušā balsī tikko dzirdami piebilda,.— dvēseles ir pārdotas un novēlota nožēla ir priekš liekuļiem. Ejam uz mājām! — Uz mūsu mājām, — uzsvēra sieviete, un plecu pie pleca viņi devās pa celiņu uz priekšu, pagriezienā tos aizsedza ābele, un pēc mirkļa noklaudzēja durvis. — Ko tu par to visu domā? — Kronbergs vaicāja, kad lēnā gaitā mēs soļojām atpakaļ uz pieturu. — Neko. — Jā, — draugs domīgi piekrita, — šis vārds vislabāk izteic visu. Ko var secināt no Liepiņas stāsta? Neko! Tāpat par šo cilvēku? Atkal — neko! Taču nevar nepamanīt, ka gan dzirdētajā, redzētajā un… izjustajā saskatāms kaut kas neikdienišķs, dīvains, varētu pat teikt — pārdabisks. Kādu iespaidu uz tevi atstāja tā mājele pagalmā? — Villa? Man tā nepatika, — es atteicu. — Nepatika nedz cilvēki, nedz pats nams. Tas akvārijs vien ko vērts! Un ūdenszāles! Kā tās snaigstījās… kā čūskas… brrr… Bet baiļu vilnis? Vai tu to izjuti? Kronbergs klusuciešot palocīja galvu. — Kas tas varētu būt? — es turpināju. — Man šķiet, ka ir kāds sakars starp pēkšņajām šausmām un kustīgo, zaļo murskuli stikla kastē. — Pilnīgi iespējams, — piekrita Valts. — Runājot par akvārija saturu… Man šķiet, ka tu maldies, tās nebija ūdenszāles. — Kas tad?
Draugs paraustīja plecus. — Nezinu. Es diezgan vāji pazīstu augus, it sevišķi tos, kuri mīt ūdenī, bet esmu gandrīz pārliecināts, ka tas, ko mēs redzējām, bija kaut kas… mākslīgs! Redzi nu, kā sanāk, — viņš piepeši pasmaidīja, — pazūd šunelis un rezultātā divi vīri sāk nodarboties ar problēmu, kas viņus nekādi neskar. Tā tas ir vienmēr: cenšoties izzināt to, kas uz tevi neattiecas, tu iznieko laiku. Pietiek, Robert! Pūdeli esam atraduši un pietiek! Godam esam nopelnījuši atpūtu. Bet izrādījās, ka liktenis bija izlēmis citādi. Pēcpusdienā, kad, tērpies siltā treniņtērpā, televizora ekrāna priekšā kūpināju cigareti un vēroju vienu no sezonas noslēguma mačiem futbolā, negaidīti nodžinkstēja durvju zvans. Tā kā Kronberga istabā valdīja klusums, nopūtos un gāju palūkoties uz miera traucētāju. Man pārsteigumā iepletās acis, kad, durvis atvēris, ieraudzīju savā priekšā šorīt redzēto dīvaino plikpauri. Pidžamu viņš bija nomainījis pret gaiši rūtotu, sezonai galīgi neatbilstošu uzvalku un apāvis kurpes. Tomēr šī cilvēka ārkārtīgā nevīžība robežojās gandrīz vai ar nekaunību. Neaizpogātais lietusmētelis kā sānis pavilkts aizkars ļāva aplūkot visu, kas tam bija mugurā. Raibās kaklasaites mezgls karājās vismaz sprīdi zem rudās bārdiņas, atsedzot greizi aizpogāto virskrekla augšējo pogu. Nedaudz vēlāk, kad biju aplūkojis ciemiņu pamatīgāk, pārliecinājos, ka visā viņa apģērbā tā ir vienīgā! Milzīgais vēders caur žaketes un krekla spraugu dabiski un bez kādas kautrības izrādīja savu apskaužami biezo apmatojumu. Viss apģērbs bija neiedomājami saburzīts un saņurcīts, it kā gadiem presējies pavirši samestā gubā, bet nošķiebtās, vecmodīgās kurpes sedza dubļi, putekļi un viss pārējais „kultūrslānis", ar ko pārbagātas pilsētas ielas. „Vai nu jucis," es domāju, — „vai arī šim tipam nospļauties uz sabiedrību, tās morāli un aizspriedumiem." Līdz šim es pat neapzinājos, cik ļoti pagalmā redzētās mājiņas iedzīvotāji nodarbina manas domas, un tikai tagad, atkal skatot vienu no tiem vaigā, to aptvēru. Droši vien izskatījos visai muļķīgi, jo, brīdi blenzis manī tāpat kā es viņā, vīrietis saņēma savu āža bārdu rokā un nepacietīgi jautāja: — Vai atļauts ienākt? Nokratījis sastingumu, ar piespiešanos pasmaidīju. — Lūdzu! Kronberga istabas durvis stāvēja vaļā, droši vien, blēdis, tomēr bija dzirdējis zvanu, bet negribējis atvērt. Mums ienākot, viņš klusuciešot norādīja uz krēslu dzeltenās gaismas aplī, pats atsēdās dīvāna stūrī un nogaidoši sakrustoja uz krūtīm rokas. Es atlaidos atzveltnī istabas kaktā, no kurienes netraucēti varēju aplūkot mūsu apmeklētāju profilā, un jāatzīstas, ka tik savdabīgu tipu redzēju pirmo reizi. Viņa nošļauptā piere izskatījās kā garā, plānā deguna ..turpinājums, jo starp šīm divām sejas daļām es nevarēju saskatīt nekādas pārejas, bet lūpas un acis tuklo vaigu aizsegā bija tik tikko samanāmas. Brangais dubullzods noapaļoja virs greizi sapogātā virskrekla apkaklītes redzamo galvu, un, pavirši to uzlūkojot, likās, ka pati daba, gribēdama pierādīt fantāzijas lidojuma realitāti, iemiesojusi Gogoļa varoni — Degunu man priekšā sēdošajā vīrā. — Es atnācu, — viņš beidzot pārtrauca klusumu, — lai vēlreiz piedāvātu darījumu. Izdevīgu! Pārbraucis ar roku apaļajam vēderam un laikam pārliecināts, ka godam esam novērtējuši šo asprātību, apmierināti ierukšķējās: — Neviens restorāns nebūs par dārgu… Valts jau pavēra muti, un viņa sejas izteiksme nepārprotami rādīja, ka nākamajā mirklī sekos skarbs atteikums, kad, apsteidzot atbildi, mūsu ciemiņš dārdoši iesmējās. — Kas par aizvainojumu… — viņš izsmejoši nosēca un, spēji atguvis nopietnību, gandrīz čukstus nobeidza, — noklausieties, velns parāvis, un pēc tam varēsiet bozties, cik tīk! Kronbergs paraustīja plecus. — Runājiet! Atbildes nomierināts, viesis palocīja savu impozanto galvu un lepni izrieza krūtis.
— Mums draud briesmas! Zināt — nopietnas! — kā uzsverot paziņojuma nozīmīgumu, viņš uzplāja ar delnām pa ceļgaliem un, atgāzies atzveltnī, noskatīja mūs kā uzvarētājs sakautu pretinieku. Viss savādnieka izskats pauda, ka šī ziņa ir apmeklējuma nagla, bet mūsu laiskais inertums atņēma viņam pārliecību. Vīrs satraucās, pietvīka un sāka ātri, ātri skaidrot, it kā bīdamies, ka kāds no mums netaktiski apraus viņu pusvārdā. — Tēvs, — lai viņam vieglas smiltis, neklājas aprunāt nelaiķi — atstājis mums nelāgu mantojumu, un par to vis viņu nevar slavēt. Vai jūs priecātos, smietos, saņemot šitādu te vēstuli? — resnis izvilka no kabatas tikpat saņurcītu papīra strēmeli kā pats un nometa galda vidū. Ne Valts, ne es pat nepakustējāmies, un ciemiņš turpināja vēl steidzīgāk: — Ja pa pastu, nu kaut ar balodi, bet nē! Sī pati atnāk, iziet cauri aizslēgtām durvīm un noliekas uzgaida — še, ņem mani! Trakas lietas, galīgi trakas, jūs piekrītat? — Sekundi īpatnis klusēja un viņa jau tā sārtā seja ieguva gatava tomāta krāsu. Neizturējis viņš iekliedzās: — Velna milti, ko jūs klusējat? Kronbergs nesteidzīgi pacēla uz viesi savps pelēkās acis, kurās aiz ārējās vienaldzības es saskatīju dziļu ieinteresētību, un sacīja: — Stāstiet pēc kārtas un saprotami. Man vajadzīgi fakti, nevis emocijas. Resnis sirdīgi pamāja, izvilka rūtotu kabatlakatu prāvas galda sedziņas lielumā un nošņaucās tā, ka dubultzods notrīsēja, pēc tam, noņēmis brilles, ilgi slaucīja biezās lēcas. Tuvredzīgi miegdamies, viņš laikam apsvēra, kā vislabāk turpināt. Bez acenēm, ar garo rudo skropstu apēnotajām gaišajām ačelēm mūsu apmeklētājs apbrīnojami atgādināja labi barotu cūku. Beidzot salicis savu runājamo pa plauktiņiem, viņš iestūķēja milzīgo nēzdogu kabatā un iesāka ar tādu kā aizvainojuma pieskaņu balsī. — Tēvs bija viens vella zellis! Siverīgs un… turīgs. Pirms kara viņam piederēja farmācijas cehs, kas gadā ienesa krietnu žūksni, bet karš… Piecdesmit pirmajā viņš apprecējās, bet pamāte… — Es lāgā nesapratu, — Kronbergs pārtrauca runātāju, — pēcjūsu stāsta iznāk, ka tēvs apprecējās otrrei'z? — Esmu atradenis, — mūsu viesis grūtsirdīgi nopūtās. — Adoptēts… — Tātad, — Valts precizēja, — cilvēks, par kuru jūs stāstāt, nav jūsu īstais tēvs. Kā jūs nonācāt pie viņa? — Nezinu, — resnis paraustīja plecus. — Tēvs par to nerunāja, bet mani tas neinteresēja. Kāda note urdīt augšā netīrumus? Ja es večiem esmu bijis pie pakaļas, tad man šie ir turpat… — Kas notika tālāk? — es vaicāju. — Tajā pašā gadā, — ciemiņš atbildēja, — piedzima brālis. Tēvs joprojām, bet nu jau pagrīdē, turpināja savu zāļu biznesu. Laboratorija, pārlaidusi karu, kalpoja kā agrāk, bet pārējo deva daba. Klientu netrūka un, ievērojot zināmu piesardzību, mēs varējām dzīvot, cepuri kuldami. Tēvs, lai gan krietni gados, bija saglabājis jaunības sparu un darbošanās kāri. Bet pagājušajā gadā… Atceros aukstu decembra vakaru, — tagad viesis stāstīja raiti un sakarīgi, — mēs sēdējām ap kvēlojošu kamīnu, klausīdamies, kā lausks ārdās mājas pakšos un vējš gaudo skurstenī. Pēkšņi atskanēja zvans. Tēvs pamāja, lai paskatos, taču, kad atvēru, aiz durvīm neviena nebija. Pagalmu vāji apgaismoja pretējās mājas logi, un es paguvu pamanīt kustīgu ēnu nozūdam sētas ieejas melnajā četrstūrī. „Puikas," pikti nodomāju un jau grasījos atgriezties viesistabā, kad uz tumšā sliekšņa ieraudzīju baltu plankumu. Tā izrādījās aploksne, uz kuras bija uzšņāpts mūsu uzvārds. — Kā tas skan? — es painteresējos, cerēdams, ka resnis beigu beigās pratīsies un stādīsies mums priekšā, taču šim vīram āda nebija plānāka kā nīlzirgam. — Bandcllo. Pacēlu atradumu un, noslēdzis durvis, aiznesu to tēvam. Mani māca nelabas nojautas, nelabas — jā, taču es klusēju, jo mūsu ģimenē jūtu izrādīšana nebija pieņemta. Paņēmis aploksni, tēvs bridi to pētīja, neapņēmīgi grozīdams rokās, tad, kā atmetis nedrošību, strauji
atplēsa un izņēma nelielu papīra gabaliņu. Pārskrējis ar acīm tur rakstītajām rindiņām, apgrieza otru pusi. Nākošajā mirklī, niknuma grimasē izvaikstītu seju, viņš norēca garu lamuvārdu virkni, pārplēsa vēstuli uz pusēm un kopā ar aploksni iemeta kamīnā. Papīrs momentā aizdegās, no karstuma sarullējās, un nelielajā, pret mani vērstajā daļā, kā neredzamas spalvas vilkts, uzliesmoja asinssārts burts A. — Mazais vai lielais? — Kronbergs vaicāja. — Kas? — Bandcllo atjautāja. — Burts. — Lielais, — resnis neapmierināti atbildēja. — Lielais A. Lai gan nākošajā mirklī uguns sūtījumu aprija, šis paraksts tā ieķēries manā atmiņā, ka, ieraudzījis to atkal… Tēvs pielēca* un, pamājis brālim sekot, metās uz durvīm. Kā mēbeli pagrūdis sānis mājkalpotāju, kas, muļķīgi smaidīdama, tajās stāvēja, viņš uzskrēja otrajā stāvā. Dzirdēju virs galvas smagus soļus un niknu balsu murdoņu. Pēc pāris minūtēm, ģērbies mētelī, tēvs atgriezās, atrāva vienmēr noslēgtās bufetes durtiņas, iegrūda kaut ko krūšu kabatā un izskrēja ārā. Nākamajā rītā viņu atrada pagalma stūrī mirušu. Izmeklētājs nosprieda, ka tēvs ticis nāvīgi ievainots cīņā ar nezināmu uzbrucēju, kurš gan arī nebija izgājis sveikā, jo uz virtuves naža asmens, kura spalu žņaudza rokā nelaiķis, tika atrasti sakaltušu asiņu plankumi. — Kas tēvam bija mugurā? — Es jau teicu — mētelis. < — Bet zem tā? — Parastais apģērbs, ko tēvs ikdienā valkāja mājās. — Vai viņš bija aplaupīts? —Jā. Izmeklētājs zemē atrada viņa kabatas portfeli ar dokumentiem, bet naudas tajā nebija. Piezīmju grāmatiņu un pulksteni laupītāji nebija paņēmuši, un vēlāk tie tika atdoti mums. — Kā skanēja oficiālais slēdziens par nāves cēloni? — Jāsaka, ka pats es līķi neredzēju un par slēdzienu neko nezinu. Visu kārtoja Pāvels un vēlāk pastāstīja man. — Jūsu pusbrālis? — Jā. — Uzbrucējs, protams, netika notverts? Resnis pamāja. — Bet jūs? Ko jūs domājat par šo notikumu? Mūsu apmeklētājs paraustīja masīvos plecus. — Ko es varu domāt, ja neko nezinu? — Tad no kurienes tāda pārliecība, ka jums draud briesmas? — Re, no kurienes, — druknais vīrs iebadīja ar retām spalvām klāto resno pirkstu uz galda gulošajā papīrītī. Es ar visu krēslu pievirzījos tuvāk, bet Valts, atspiedis roku pret atzveltni, pārliecās rņan pāri. Šaurās strēmelītes vidū bija primitīvi uzzīmēts duncis un zem tā, paraksta vietā, dīvaina zīme, kas tiešām atgādināja lielo burtu A. — Vai nu jūs piekrītat, ka šitā bilde ir pietiekama, lai grieztos pēc palīdzības? — plikpauris idiotiski iesmējās. — Noteikti, — Kronbergs piekrita. — Izteiksmīgāk pat ar vārdiem nepateikt. Cik noprotu, tad šie draudi jāsaista ar kādu notikumu jūsu patēva pagātnē? — Bet, — es iekritu starpā, — cik man zināms, dēli neatbild par tēvu grēkiem. — Reizēm atbild, Robert, — mūsu apmeklētāja vietā atteica Valts. — Starp citu, ne vienas vien valsts vēsture glabā pierādījumus par to, it sevišķi sarkano un brūno fašistu režīmi. Es vēlētos, — viņš no jauna pievērsās ciemiņam, — ielūkoties tā cilvēka sejā, kurš sagādājis tik neapskaužamu problēmu sev tuvākajiem. Vai jums ir kāda patēva fotogrāfija?
— Ja pieņemsiet manu priekšlikumu, mājās varēsiet remdēt savu ziņkāri, cik tik uziet, — Bandello uzmeta asu skatienu vispirms manam draugam, tad man. Viņa acīm piemita kaut kas tāds, no kā man kļuva mazliet neomulīgi. — Pastāstiet, kā jusu rokās nonaca šī zīmīte. — Vakarnakt man prātā iešāvās veiksmīga doma, no pirmā acu uzmetiena vienkārša, bet.. Ak, — viņš augstprātīgā pārākumā pasmīnēja, — jūs jau no tā… Negaidīdams, līdz ideja izkrīt no prāta, uzmetu kaut ko mugurā un devos lejā pārbaudīt. Nokāpu laboratorijā, jau sameklēju vajadzīgo, kad manu uzmanību piesaistīja šī te strēmele uz žurnālu galdiņa. Pacēlu to tikai tāpēc, ka, ejot gulēt, tur tās nebija. Tas šķita aizdomīgi. — Vai pajautājāt, kas to nolicis? — Neviens nekā nezina. Galvoju, ka dzīvoklī iekļūt nav tik viegli, kā varētu likties, jo, — te viņš lepni izslējās, — esmu izgudrojis trauksmes signalizāciju, mēs saucam to par zvanu, bet pirms trim dienām sabojājās taisngriezis. — Vai nevar būt, ka to kāds tīši… — Nē. Aparatūra atrodas telpās, bet par mūsējiem es galvoju. Turklāt lodējumi… Nē! Es domāju, ka kramplauzis atmūķējis durvis un ticis iekšā tikai sagadīšanās dēļ. Nebūtu caursista diode, zvans viņam tā nozvanītu, ka uz visu mūžu atsistu vēlēšanos ložņāt pa svešām mājām. Pusvadītāju nekur nav, un signalizācija joprojām… — Tātad suns… — ieteicās Valts, un druknais vīrs nopūtās. — Tad beidzot… Protams, tāpēc. Es gan ticu tikai mašīnām, taču šoreiz jāiztiek ar to, kas ir. Pūdelim rīkle kā taure, un, ja tas ķēms sadomās atkārtot, troksnis būs pietiekams. — Pāvels, jūsu pusbrālis, aizraujas ar kaut ko? — Jā. Viņa hobijs ir ķīmija, es noņēmos ar elektrību, bet Teodors, dēliņš… — Tas students. Mūsu ciemiņa gaišajās ačelēs pavīdēja izbrīns. — Pilnīgi pareizi, bet no kurienes… — Lai nu paliek. Kur jūsu sieva? Resnis nosmīkņāja un dīvainā priekā paziņoja: — Aizgāja pie cita! Man vienreizēji paveicās, citādi būtu jākāto pašam. — Vai pamāte dzīva? — Nē. Esot nomirusi dzemdībās. Es viņu vispār nekad neesmu redzējis, — Kur jūs strādājat? — Mājās. Remontēju visu, ko darbina ar elektrību. Man ir otrā invaliditātes grupa. — Bet Pāvels? — Ārsts. Rajona dakteris poliklīnikā. Bija. Pēc tēva nāves viņš aizgāja no darba un tagad darbojas laboratorijā. — Ar ko tad viņš pelnās? — Gatavo zāles — dažādu savvaļas augu ekstraktus, mikstūras un daudz ko citu, ko nevar dabūt aptiekās. — Kad tika noslepkavots patēvs? — Pagājušā gada decembrī. Liekas — divdesmit astotajā. Valts savilka uzacis, tad saslējās savā krēslā un, uzmetis mūsu ērmīgajam viesim pārbaudošu skatienu, asi noprasīja: — Cik? — Žigulim pietiks… — Par vienu nakti? Apmeklētājs iesmējās tā, ka vaigi noļumēja vien.
— Par to draņķi, kas atsūtījis šo te, — "Viņš pacēla no galda lapiņu un nesalocījis iestūķēja kabatā. — Pagaidiet, pagaidiet! Iznāk, ka jūs gaidāt iebrukumu? Resnis svarīgi palocīja galvu. — Šonakt? — Šo vai nākošo, bet ielaušanās notiks! Pāvels ir pārliecināts… Es paraustīju plecus. — Ja kādu novākt sadomātu es, — te Kronbergs pasmaidīja, — tad nebūt necenstos ielauzties svešā mājā, kur uz mani gaida trīs raženi vīri, bet sakombinētu vientuļu vietu ar izdevīgu gadījumu. Nedomāju, ka jūs cauru dienu pavadāt mājās. — Kā gan citādi cs būtu nonācis šeit? — Bandcllo atjautāja un uzsita ar delnām pa ceļgaliem. — Paskaidrojiet tomēr! — Kronbergs ar nelielu uzstājības pieskaņu balsī sacīja. — Droši vien tam tipam vajadzīga kāda no mūsu mantām. — Kāda? — Nezinu, nekā cs nezinu. Arī Pāvels par to… — viņš noplātīja rokas. — Bet ko es tik ilgi te deldēju mēli… Būtu laiks atbildēt! Kronbergs piecēlās. — Ko darīsim, ja viņš nenāks? — Saņemsiet savu! Galvoju, ka nevajadzēs nožēlot. Zvanu es ceru salabot triju dienu laikā. Nu kā, piekrītat? — Ja neierobežosiet mūsu pārvietošanos pa namu, lai notiek! Pārējo precizēsim vēlāk, jo nakšņot veselu gadu jūsmājās mēs nevaram atļauties. — Nu tā ir vīru runa! Par termiņu es jau teicu — tiklīdz zvans būs kārtībā, jūsu pienākumi beigsies. Gaidu deviņos vakarā! — mūsu ciemiņš izmeta, piecēlās un neatvadījies nozuda aiz durvīm. — Ir gan tips, — Valts piezīmēja, kad, izvadījis ciemiņu, cs atgriezos istabā. — Varu derēt, ka svīst viņš par diviem, bet mazgājas reizi mēnesī. Vienu brīdi man uznāca neatvairāma vēlēšanās uzdāvināt šim ķēpausim dezodorantu, un, būtu man tava tēvoča raksturs, cs to būtu izdarījis. Kā tev patīk viņa priekšlikums? — Nepatīk! Nepatīk ne viņš, ne māja, ne uzdevums! Es tavā vietā neparko nebūtu piekritis! Valts iesmējās. — Bet dēmons, Robert? Manā praksē tā būs pirmā izdevība pakutināt sev nervus ar kaut ko tādu, un palaist garām tik vienreizēju izdevību es vienkārši nespēju. -Joko? . ' — Nenāk ne prātā. Esmu gandrīz pārliecināts, ka mums nāksies pārdzīvot baismīgus brīžus, bet vai tad pirmo vai pēdējo reizi? Dēmons… Ļaudis, Robert, reizēm ir tik ļauni un zemiski, ka tā vien gribētos salīdzināt tos ar šo pekles pārstāvi. Turklāt, cik man zināms,tad dēmons parasti mājo cilvēkā, tātad grozies kā gribi, viss noslēdzas mūsos. Starp citu, es tīši painteresējos par atalgojumu, un man visai aizdomīgs šķiet tā lielums. Tas liek secināt, ka tikšanās ar gaidāmo iebrucēju vai iebrucējiem var izrādīties ļoti bīstama. Šis skopais resnvēderis skaita katru kapeiku, bet te mētājas ar tūkstošiem. — Kāpēc — skopais? — Kāpēc? — Kronbergs atkārtoja. — Es nenoliedzu dīvainības viņa uzvedībā un apģērbā, taču, ja dēls patapina tēva kurpes to nevar izskaidrot ne ar ko citu kā skopumu. — Kā tā? — Puisim kājās bija vismaz divus izmērus lielāki apavi — es pamanīju, kā tie cilājas, bet nomīti tie akurāt kā mūsu viesim, arī lielums atbilstošs. Tas nozīmē, ka tēva novalkātos apavus turpina nēsāt dēls. Tā kā studentiem naudas nekad nav bijis, jāsecina, ka tikai skops cilvēks ekonomēs uz dēla
apģērba rēķina. — Invalīds nevar būt nekāds Rokfellers, — es iebildu. — Vai pamanīji dzelteno krustiņu viņam kaklā? — Ar to stikliņu vidū? — Ak, Robert! Tas nebija nekāds stikliņš. — Kas tad? — Dārgakmens, visdzidrākais briljants. Par šo stikliņu varētu nopirkt pusi viņa nama ar visu iedzīvi, ir tad pāri paliktu pieliekama summa, lai apslacītu darījumu. Manuprāt, es varētu izskaidrot vēl dažas mūsu apmeklētāja dīvainības. Vai ievēroji, kā viņš runā? — Kā runā? Es taču teicu — šis resnis man nepatīk, tātad viņa runa nepatīk, kas tur ko piebilst? — Ar nepatiku vien tālu netiksi. Pamēģini atcerēties: tad, kad viņš atstāstīja epizodi pirms tēva nāves, tā bija inteliģenta cilvēka valoda, bet pārējais skanēja kā iereibušam grāvracim ar triju klašu izglītību. — Nu un tad? — Viņam sāp galva, Robert. Jo vairāk sāp, jo vulgārāk un nesakarīgāk runā, bet, kad izturēt nav spēka, slienas kājās un iet prom. Kā šorīt… — Viņš vēl nobālēja, — es iespraudu: — Pareizi. Turklāt, vai pamanīji Bandello ausīs caurumiņus? — Nē. — Varu derēt, ka savā laikā viņš mēģinājis tikt vaļā no migrēnas ar sudraba auskaru palīdzību, bet mēģinājums acīmredzot bijis neveiksmīgs. — Kā tu zini, ka neveiksmīgs? — Tāpēc, ka auskarus viņa ausīs es neredzēju. Zini, pastāvīgās sāpēs cilvēks tiešām var kļūt ērmīgs. — Staigāt bass? — Šis moments man pašam nav skaidrs. — Tu domā… — es ievaicājos, bet Valts pārtrauca mani pusvārdā. — Neko, gandrīz neko. — Kā to saprast — gandrīz neko? — Redzi, slepkava, protams, ja te darbojusies viena un tā pati persona, bez liekām klapatām varētu tikt ar viņiem galā pa vienam ar to metodi, kuru tu minēji. Bet nē, šis ņem un atsūta brīdinājumu! Kāpēc? Tas taču liks uzmanīties, meklēt palīdzību, un mēs zinām, ka tā arī notika. Manuprāt, vēstules autors grib, lai nameļa iemītnieki zinātu par draudiem, baidītos un drebētu viņa priekšā. Teatrāls žests, kas droši vien sniedz viņam gandarījumu, tā es to vērtēju. Šis fakts liek domāt, ka nebūt ne visi, uz ko tas attiecas, ir tik vāji informēti, kā izliekas. Nē, Robert, kādam noteikti jābūt lietas kursā — kas un par ko viņiem draud, pretējā gadījumā brīdinājums bez paskaidrojuma zaudē savu jēgu, vai ne? Pagaidām mums zināmos faktus grūti sakārtot cik necik jēdzīgā sistēmā, tāpēc vakarā dosimies pildīt savu uzdevumu. Vietiņa vien ko vērta, un klāt vēl nāks nakts… — Kronbergs apmierināti saberzēja delnas, un izskats liecināja, ka gaidāmā nakts dēka ir īsti viņa gaumē.
IV nodaļa Rituāla maskas Rudens šogad bija padevies nepatīkams un slapjš. Dienu no dienas brāzmains, ass vējš dzenāja pa Rīgas ielām miglas blāķus un sīkus lietus pilienus. Pilsētās rosme šķita pierimusi, gaisā un cilvēkos jautās neiecietības un naida vīrusi, kurus visdažādāko melu veidā dāsni izplatīja komunistu algotie rupori parlamentā, uzņēmumos un uz ielām. Piedzērušā, krieviski runājošā pūļa izaicinošie svilpieni pie valdības nama; milicijas specvienības ālēšanās, armijas klajie draudi un… klusums Maskavā. Latvija gāja pretim neatkarībai ar smagu sirdi un vēl smagāku nastu — austrumu kaimiņa liekajiem ciltsbrāļiem. Pilsētu agri pārklāja tumsa, un es nepavisam nejutos iepriecināts, astoņos vakarā izdzirdis Valta balsi gaitenī: — Robert, laiks! Retie gājēji, ierāvuši galvas mēteļu apkaklēs un slēpdamies zem lietussargiem, kurus vējš pārvarēm centās izraut no rokām, teciņiem vien steidzās mājup pie savu ģimeņu siltajiem pavardiem. Ielu lukturi sparīgi šūpojās,, mezdami peļķēs blāvus, ņirbošus atspulgus, notekās urdzēja ūdens, kurā lēkāja un plīsa netīri burbuļi. Negaidītā vēja brāzmā apkakles stūri piepeši iepliķēja mani pa ausīm gluži kā saniknota sieviete, un es nodomāju, ka šādā laikā kārtīgs saimnieks pat suni nedzīs ārā, bet mēs, uzņēmušies šaubīgu cilvēku labā apšaubāmus pienākumus, cauri negaisam steidzāmies tos pildīt. Pat šī doma man lika netīksmē saspringt, un, ja ne Valta piedzīvojumu kāre, mēs patlaban vadītu omulīgu vakaru mājās. Kāpņu telpas tumsu kliedēja apkvēpusi spuldzīte. Tās blāvi dzeltenajos staros sētas durvju sprauga melnēja kā ala, bet taciņas sākumu iezīmēja tik tikko saskatāms atspulgs blīvi nomīdītajā, miklajā zemē. Paspērām pa to tikai pāris soļus, un viss iegrima naktī. Cilvēki, norobežojoties no vētras un viens no otra, bija aizvilkuši logiem priekšā biezus aizkarus, tomēr acis drīz vien aprada ar tumsu un uz augstās, gaišpelēkās piecstāvu mājas dibensie- nas es saskatīju nelielā namiņa kontūras. Tāpat kā dienā, Valts uzspieda ar rādītājpirkstu pogai, kas kā balta, modra acs izdalījās uz aplodas tumšā fona, taču zvans klusēja. Acīmredzot trauksmes signalizācijā tam bija ierādīta sava loma. Es pieklauvēju, un aiz durvīm ierējās suns. Kad tās atvērās, mūsu priekšā mežonīgā līksmē, it kā zinādams, ka piespiedu ieslodzījumam pienācis gals, luncinājās Liepiņas kundzes pazudušais pūdelis. Saitē viņu turēja mūsu šīsdienas apmeklētājs, atkal pidžamā un atkal — bass! Pietupics Valts noglāstīja savēlušos spalvu, un Bonis suniskā pateicībā pieplaka pie viņa kājām. — Nu, nu, — Bandello aizāķēja pavadiņu aiz durvju kliņķa. — Mīlināsieties vēlāk, jums vēl visa nakts priekšā. Nāciet! Man par lielu nepatiku, saimnieks nogriezās uz laboratorijas pusi. Šoreiz ap zemo žurnālu galdiņu bija sasēdušies visi iemītnieki — melnīgsnējais kungs ar braši uzgrieztajām ūsām, students un agrāk neredzēta diezgan pilnīga sieviete, kuras smaidā es saskatīju aptumšota prāta atspulgu. Viņai bija tik balti mati, kādi mēdz būt tikai albīniem, bet pāri pierei, kā atmiņas no jaunības gadiem, krita viena pati kraukļmelna Šķipsna. Skaistās rokas ar slaidiem, bet spēcīgiem pirkstiem rāmi gulēja klēpī, sāpju krunciņu izvagotā seja kādreiz neapšaubāmi ir bijusi skaista. Taču pāri visam klājās smaids — plānprātības zīmogs, kas izslēdza jebkura kontakta iespēju. — Sēstielies! — kungs melnajā nedaudz augstprātīgi pamāja divu atzveltnes krēslu virzienā. — Smēķējiet! Frederiks paziņoja par jūsu lēmumu, un, lai izslēgtu kādu kļūmi, es tūdaļ iepazīstināšu jūs ar katru no mūsu mājas iemītniekiem. Pāvels Bandello, — viņš ceremoniāli palocīja galvu. — Mans brālis Frederiks Bandello, ar viņu jūs jau esat pazīstami. — Resnis kā labi stundu sagatavojis skolnieks uzšāva gaisā roku. — Teodors. — Jauneklis pamāja. — Un visbeidzot — Silvija Zandere, mājkalpotāja. —
Sieviete nereaģēja. — Silvija ilgus gadus nokalpojusi pie mums, un, kad notika… nelaime, tēvs paturēja viņu jau kā ģimenes locekli. Nebaidieties, parasti tas ir kluss, nekaitīgs vājprāts. Atcerējies no rīta dzirdētās vaimanas, atļāvos, gan tikai domās, viņam nepiekrist. — Kā redzat, mēs esam četri. Ņemot vērā, ka vēstulē minēts adresāta uzvārds, jāsecina, ka Silvijai briesmas nedraud. Nejautājiet neko, mēs neviens neko nezinām, taču, ja notversiet šo… ļaundari, apsolītā summa būs jūsu. — Lai mes varētu veikt savu uzdevumu, pūdelis vispirms jāatdod īpašniecei. — Kāpēc? — Parādiet man kādu, kas līdīs svešā mājā, kurā rej suns! — Pareizi! — sparīgi iesaucās druknais Bandello, un viņa brālis apveltīja to ar izsmejošu skatienu. — Labi, — viņš tomēr piekrita. — Tālāk. Vai esat pavakariņojuši? — Ar rezervi, — atbildēja Valts. — Tad tā. Jūsu klātbūtne ir nepieciešama no deviņiem vakarā līdz rītausmai. Tātad astoņos no rīta jūs varat doties uz mājām pagulēt, un, ja nekas nebūs noticis, gaidīsim jūs atkal vakarā. — Bet tas tips var vispār neatnākt, — es iebildu. — Saslimt un nomirt. Ko tad? — Nomirt… — melnīgsnējais kungs izbrīnījies paraudzījās manī un domīgi atkārtoja, — nomirt! — Papurinājis galvu, it kā ar varu padzīdams uzbāzīgas domas, turpināja, — trīs dienas būs pietiekami. Ja pa šo laiku iebrukuma nebūs, saņemsiet summu, kuru minēja Frederiks. Jūsu rīcībā tiek nodotas visas pirmā stāva telpas. Brīdinu: neaizskariet neko no laboratorijas piederumiem! Neko! Nepaklausība var izsaukt nelabojamu nelaimi. Jums nelaimi! — viņa tumšās acis nikni nozibsnīja, it kā mēs jau būtu nogrēkojušies. — Otrajā stāvā atrodas tikai guļamistabas, un diez vai tās jūs interesēs. — Pirms dosieties pie miera, es tomēr gribētu tur iemest aci. Nedod Dievs, ka iebrucējs izvēlas augšstāva logu. — Ja nu jums tas šķiet nepieciešami… — ar tādu kā nepatiku nomurmināja Pāvels Bandello, — tad lūdzu. — Absolūti nepieciešami! — apstiprināja Kronbergs. — Ejam! Raugoties no pagalma puses, namiņš izskatījās pavisam neliels, bet pēc iepazīšanās ar telpām nācās atzīt, ka tas ir krietni lielāks, nekā šķita. Šo maldīgo spriedumu droši vien veicināja mājiņas izmēru niecīgums uz milzīgās bezlogu sienas fona. Šķietami gaisīgās kāpnes izrādījās stipri būvētas, bet ažūrās margas veidotas metālā. Augšstāvu šķērsoja tāds pats gaitenis kā apakšējo, un es saskaitīju tā sienās piecas durvis. Pāvels Bandcllo, laikam gribēdams izrādīt visu pēc kārtas, atvēra tuvākās. Aiz tām atradās vannas istaba, bet mazas durtiņas sānis ieveda tualetē. Nākošā bija mūsu gida guļamtelpa. Man burtiski izsauca drebuļus tajā valdošā aukstā, un, manuprāt, drausmīgā kārtība. Grāmatas plauktā likās nolīdzinātas ar lineāla palīdzību, visur priekšzīmīga tīrība, tahtas pārvalkā ne krunciņas, uz rakstāmgalda viss, sākot ar rakstāmpiederumiem yn dzēšgumiju un beidzot ar atsevišķās kaudzītēs sakārtotajām baltajām un aprakstītajām lapām, izvietots pedantiski akurāti. Neviena nieciņa vai zieda, kas padarītu telpu mājīgāku un piešķirtu tai kaut ko no īpašnieka individualitātes. Blakus durvis mūs ieveda druknā Frederika guļamistabā. Ak Dievs, kāds pretstats! Gulta savandīta, apkārt tāds juceklis kā pēc pusaudžu ālēšanās. Tas noteikti liek saimniekam ne mazo daļu sava laika izniekot pa tukšo. Pat televizors gluži kā drēbju pakaramais nokārts ar apģērba gabaliem. Taču basais, pidžamā tērptais resnis šeit iederējās daudz labāk nekā citur. Līdzās atradās Teodora istabiņa. Te viss bija ieturēts īsti spartiskā garā, un, ja tēva guļamtelpā starp izmētātajām mantām varēja pamanīt vienu otru greznuma priekšmetu, tad te nebija ne miņas no tā. Vienkārša gultiņa, pārklāta ar plānu flaneļa segu, uz skapja kasešu magnetofons, galds nokrauts ar detektīvliteratūru.
Pēdējā telpa tikpat krasi atšķīrās no šīs kā abu brāļu mitekļi viens no otra. Pe savas dienas vadīja vājprātīgā Silvija. Droši vien pat viņas stāvoklī .ievietes neatvairāmā tieksme pēc skaistuma neļāva tai šķirties no tiem sīkumiem, kas dzīvi iekrāso nedaudz gaišākos toņos. Maza, zaļa vāzīte uz tamborētas sedziņas apaļā gaļdiņa vidū, spogulis uz dīvainas, tādas kā putna kājiņas, neliels akvarelis pie sienas radīja telpā it kā sirds siltuma dvesmu. Ja blakus istabā no katra kakta strāvoja kazarmas skarbums, tad te dvēsele atmaiga. Šajās tik atšķirīgi iekārtotajās istabās es skaidri sajutu nedzīvo lietu lielo ietekmi uz mums. Kronbergs rūpīgi izpētīja visus stūrus, logus, durvis, pat ieskatījās krāsns mutē un, kad no jauna atgriezāmies laboratorijā, sacīja: — Mēs tagad nogādāsim suni pie saimnieces, bet pirmā stāva telpas vēlāk apskatīsim paši. Būsim atpakaļ pēc minūtēm piecām. — Es pagaidīšu, — ne pie viena nevērsdamies, noteica Frederiks. Mūsu vēlīnā vizīte Liepiņas kundzi satrauca tikai uz mirkli, jo nākošajā, ieraudzījusi savu mīluli, viņa aizmirsa par cilvēku klātbūtni un paijāja, un nebeidza paijāt šuneli kā mīloša māte savu mazuli. Man šķita, ka pat Boņa blēdīgajās acīs iemirdzējās aizkustinājuma asaras, kad, iebāzis purnu saimnieces delnā, viņš ļāvās glāstiem. Kronbergs, pielicis lūpām pirkstu, pamāja, un mēs uz pirkstgaliem devāmies laukā, atstādami vienatnē diVas laimīgas sirdis — suņa un vientuļa cilvēka sirdi. — Es izrādīšu pirmo stāvu, — kad atgriezāmies, paziņoja resnais Frederiks. Sekojot viņam, mēs šķērsojām gaiteni un nonācām tai pašā telpā, kur no rīta, tikai šoreiz es biju vērīgāks un pamanīju plašās zāles stūri kamīnu. Man ļoti patīk šis siltuma un omulības avots, bet tik skaisti nostrādātu redzēju pirmo reizi. Arī materiāls — pelēks marmors — lieliski izcēla mākslinieka ieceri. Kamīna augšējā dzega balstījās uz divām gludi pulētām kolonnām, bet atsevišķu fragmentu salaidumu vietās neieietu pat žiletes asmens. Gleznaina rakstura plāksnītēm izliktais dūmvads kopā ar portālu, kurtuves dekoratīvo čuguna režģi, krāsns kruķi un ogļu knaiblēm veidoja vienotu, skaistu un mājīgu kompozīciju. — Vai tēvs no šejienes kaut ko izņēma… toreiz, pirms nelaimes? — vaicāja Valts, norādīdams uz senlaicīgu stiklotu bufeti. — Jā, — Frederiks atvāza tādas kā sekretera durvis. — Tagad mēs te turam dzeramo. Vai nevēlaties pa glāzītei? Diezgan ietilpīgā kubveida telpa bija bāztin piebāzta ar dažnedažādu ārzemju marku alkoholiskajiem dzērieniem, bet pašā priekšā, melno vēderu izgāzis, dižojās „Napoleons". Kronbergs jautājoši pavērās manī. — Kā tu domā? Es paraustīju plecus. Pa vienai varētu… Frederiks izvēlējās armēņu konjaku un turpat uz atvāztajām durtiņām salika trīs glāzes. Pielējis pacēla savējo: — Prozit! Nobaudījuši pa malciņam, atlaidāmics krēslos kamīna priekšā. Nišā sakrautajā malkas grēdā sameklējis vairākus skaliņus, namatēvs tos aizdedzināja un ielika kurtuvē. Kad iekurs gaiši uzliesmoja, viņš uzlika vairākas tāsis, bet pašā virsū dažas pagales. Viesistabā uzreiz kļuva omulīgi. Gan plandošās liesmas, kas izplatīja telpā tīkamu siltumu, gan malkas sprēgāšana un sīkšana, gan saules dzēriena izraisītā labsajūta lika aizmirst gaidāmo nakti. — Frederik, -r- Valts familiāri uzrunāja ērmīgo vīru, — kas par kaiti jums piemetusies? Resnis atmeta ar roku. — Asinsspiediens. Reizēm turas pie trim simtiem.
— Galva sāp? — Gandrīz nepārtraukti. — Nēsājiet sudraba auskarus, tas palīdzot. — Ne velna! Jau mēģināju. Man vislabākās zāles ir basas kājas, novadu statisko elektrību… — Ak tad tāpēc… — Kronbergs uzmeta man izteiksmīgu mirkli. — Bet ko jūs domājāt? — Frederiks it kā saspringa un viņa. skatienā iezagās tramīgums. Valts pasmīnēja un nogaršoja vēl vienu malciņu. — Labs gan! No kurienes tādi krājumi? — Klienti atnes. Te man, te Pāvelam. — Par ko tad viņam? — Drīzāk — man par ko? — Druknais vīrs paraustīja plecus un klusinātā balsī, kā noslēpumu uzticēdams, paskaidroja: — Ārstam — saprotams. Viņš pats gatavo zāles, jo kur tās tagad var nopirkt? Atbildu — tikai valūtas aptiekā! Es runāju par iedarbīgām deficīta zālēm. Bet kur ņemt valūtu? Tā, lūk! „Napoleons" rubļos iznāk lētāk nekā aspirīns dolāros… Uz mirkli mēs apklusām. Bandello ērmīgās izdarības, ieguvušas reālu skaidrojumu, padarīja šo cilvēku ja ne patīkamāku, tad saprotamāku gan. Atrauts no sabiedrības, diendienā četrās sienās mokoties ar galvassāpēm, viņš droši vien nevarēja būt citāds. Tas, kas mums šķita dīvains, viņam bija norma. Kā parasti, mēs centāmies tuvoties otram ar savu mērauklu, sākām apšaubīt tāda indivīda veselo saprātu… Spriežot pēc drauga sejas, arī viņa galvā rosījās līdzīgas domas. Kamīnā jautri sprakšķēja prāvās bērza šķilas, un šķita, ka nekādai varai nav pa spēkam izārdīt šo mieru un labsajūtu, kurā mēs tināmies. Bet klusumu pēkšņi pāršķēla griezīgs kliedziens, pēc tam vēl viens, tam sekoja virkne smagu, mokošu vaidu. Kronbergs pieliecās kā uzbrukumam gatavs tīģeris un ieurbās ar acīm namatēvā. Frederiks Bandello ieklausījās, nomierinoši pamāja un īsi paskaidroja: — Silvija… Valts atslāba un nopūties atslīga atzveltnī. — No kā tas viņai? — Tas ir diezgan samudžināts notikums, kur sava loma bijusi mīlestībai. Atraidīta mīlestība, tā vismaz mums stāstīja tēvs. Silvijas izredzētais devis priekšroku citai, un nabadzīte pamazām vien sajukusi prātā. Reizēm tai liekas, ka izredzētais ir turpat līdzās, un tad viņa vai nu kliedz dusmās, vai vaid sāpēs, bet reizēm sarunājas — tā ātri, ātri. Piepeši Frederiks noņēma brilles un pārbrauca ar delnas virspusi pierei. Uz tās palika spīdīga taciņa, un es redzēju lielas sviedru lāses, kas burtiski spiedās no ādas un straumītē ritēja pa vaigiem lejup. Resnis nobālēja, ar grūtībām uzslējās kājās un, izgrūdis niknu lāstu, nozuda aiz durvīm. — Velns parāvis! — man paspruka. — Es jau sāku domāt, ka ar viņu viss kārtībā, bet še tev! Varbūt šis ir trako nams? Valts nepaguva atbildēt, jo no jauna atskanēja kliedziens. Šoreiz tas vairāk līdzinājās dzīvnieka kaucienam nekā cilvēka balsij. No drausmīgajām skaņām, kurās vibrēja gan mežonīgas šausmas un sāpes, gan žēlabās lūstošas sirds palīgā sauciens, man nosvida piere. Tikpat spēji iestājās klusums. — Diemžēl mēs te līdzēt nevaram, — Kronbergs dobji nočukstēja. Kā norunājuši, reizē iemalkojām konjaku. Tas līdzēja, un es palēnām sāku attapties. Taču laikam jau nervi joprojām bija kā uzvilktas stīgas, jo no negaidīta durvju klaudziena es burtiski palēcos. Uz sliekšņa ar fotokartiņu rokā stāvēja Pāvels Bandello. — Frederiks teica, — dauzīdams ar uzņēmuma malu pa kreisās rokas delnu, melnīgsnējais vīrs sacīja, — ka jūs vēloties ielūkoties tēva sejā. Te būs, — viņš dīvaini pasmīnēja un pastiepa fotogrāfiju Valtam. Draugs ielūkojās uzņēmumā un pacēla uz saimnieku neizpratnes pilnās acis.
— Es vēlējos tēva… Pamājis kungs melnajā pagriezās uz izeju un, tikai durvīs atskatījies, pāri plecam izmeta: — Tas ir viņš. Valts nogrozīja galvu un, sniedzot man fotogrāfiju, nomurmināja: — Tie tik ir gēni! No uzņēmuma manī raudzījās Pāvels Bandello! — Izlasi otrā pusē rakstīto, — redzot manu izbrīnu, ieteica draugs, un es paklausīju. Apgriezis kartiņu, ieraudzīju slīpā rokrakstā ar tušu rakstītu teikumu: Džovanni Bandello, Rīga 1960. — Tagad saprati? — Valts izņēma fotogrāfiju man no rokas. — Lūk, kur izskaidrojums no pirmā acu uzmetiena absurdajam Liepiņas kundzes apgalvojumam, ka villā joprojām saimniekojot tas pats vecuma neskartais vīrs, kas te mitis pirms kara. Gluži vienkārši, tēvs sešdesmitajos gados līdzīgs dēlam deviņdesmitajos kā divas ūdens piles. Tāpēc, satiekot Pāvelu, vecā dāma ne mirkli nešaubījās, ka tās priekšā ir senais Rodrigesas pielūdzējs! Bet tagad, ļcad esam apjēguši šo faktu, noliec glāzi un iesim papētīt savu nākamo darba lauku, jo uz gidu acīmredzot cerības jāatmet. Sāksim ar šo, — viņš norādīja uz nelielām durtiņām pašā zāles stūrī, bet, pirms doties turp, vēlreiz aplaida apkārt skatienu. — M… jā, vecais Džovanni kapeikas nav skaitījis. Paraudzījies turp, kurp lūkojās mans draugs, aiz bufetes stiklotajām durvīm ievēroju divus plauktus; vienu, kā izstādē, aizpildīja dažādas formas un apdares senlaicīgi kristāla trauki, otru — visizmeklētākais porcelāns. Sevišķi man iepatikās porcelāna eņģelītis, kas, turēdams rokā degošu sirdi, uzlūkoja to ar domīgu skatienu. Bet no kristāla — smalki noslīpēts cukurtrauks ar zeltītu apmalojumu un skaisti rotātu vāciņu, kura izgriezumā rēgojās miniatūras zelta karotītes rokturis. — Ejam! — Valts pasauca. Aiz mazajām durtiņām valdīja tumsa, bet, pagrābstījies gar stenderi, es sataustīju slēdzi. Kad telpā nez no kurienes ielija blāva gaisma, tikai pārsteiguma izraisītais sastingums neļāva man ņemt kājas pāri pleciem. Kronbcrga nervi izrādījās stiprāki, jo viņa balss pat neiedrebējās, jautājot: — Vai nav simpātiski? Kā uzbrukumam izkārtoti karavīri no pretējās sienas mūs uzlūkoja vismaz ducis velnišķīgi izkrāsotu seju. Viena par otru atbaidošāka, ar asinskāru spīdumu acīs. — Rituāla maskas, — noteica Valts. Tagad, kad drauga vārdi izkliedēja izbīļa radīto miglas autu acu priekšā, es saskatīju tās visā to primitīvajā mežonīgumā. Lai gan bija redzams, ka maskas nākušas no dažādām pasaules malām, jo vienu rotāja krāšņas paradīzes putna spalvas, otra bija izgrebta no sarkana ebenkoka un tās drūmajā sejā es saskatīju acteku priestera nežēlīgos vaibstus, trešo greznoja strausa galvaskauss un asi gari dzelkšņi, kaut kas tās vienoja. Ja kāds man pajautātu — kas? — jāatzīstas, es nespētu izjūtas ietērpt vārdos. Šī kopība neslēpās nedz jēdzienos par rituālu, nedz — masku, nē, tā grima kaut kur dziļumā, un šķita, — ja es to aptveršu, tas būs kaut kas svarīgs, būtisks, bet doma aizslīdēja, it kā mani kāds tīši traucētu. f — Frederika darbs, — Valts nomurmināja, pagājās uz priekšu un nocēla no sienas tuvāko masku. Uzreiz atklājās telpas noslēpumainā apgaismojuma mehānisms — katras maskas iedobumā, paliekot apslēpta, spīdēja spuldze, atstarojot gaismu no baltās pamatnes cauri acu caurumiem. Tā radās gailošais skatiens sātaniskajās sejās. Bet, pat zinot to, cs nespēju uzlūkot pie sienas piekārtos briesmoņus bez iekšējām trīsām. Dīvaina istaba — ne krēslu, ne galda, pat ne loga, tikai velnišķīgo masku rinda gar sienu. Nezinu, kā ar Valtu, bet manī pamazām nostiprinājās pārliecība, ka liktenīgas apstākļu sakritības dēļ mēs esam nokļuvuši visdraņķīgākajā vietā Rīgā. Izslēguši gaismu, griezāmies atpakaļ un, šķērsojuši zāli, no jauna nonācām gaitenī. Cauri stiklotām durvīm nokļuvām plašā, bet diezgan nolaistā virtuvē. Pirms doties tālāk, Kronbergs arī šeit izložņāja katru kaktu. Uzgājām vannas istabu un tualeti tādā pašā izkārtojumā kā augšstāvā. Kad, atgriezušies izejas
punktā, ar glāzēm rokās atslīgām krēslos, Valts sacīja: — Mājas plānojums tagad aptuveni skaidrs. Nu jāapsver — kā vislabāk organizēt nakts dežūru. — Sēdēsim šeit, — es ierosināju. — Malkas pietiek, dzeramā tāpat. — Es domāju, — kā nedzirdējis, Kronbergs turpināja, — ka mums j jāizvietojas"ēkas abos spārnos, telpās, no kurām visīsākais ceļš līdz pārējām. Piemērotākās šim nolūkam man šķiet laboratorija un zāle. Nāksies sadalīties. Kuru izvēlies tu? Iedomājoties vien, ka būšu spiests visu nakti pavadīt līdzās drausmīgajam akvārijam, es nodrebēju, taču nekas zemes virsū nespētu piespiest mani atzīties bailēs. Cik spēdams vienaldzīgi paraustījis plecus, nevērīgi atteicu: — Kāda tur starpība… — Tādā gadījumā es slēpni ierīkošu laboratorijā, bet tu šeit. Brīdinu — nekādā gadījumā neguli! Te viss var notikt… Ja steidzīgi būšu vajadzīgs — bļauj, nekautrējies, bļauj cik jaudas, šai namā pie tā ir pieraduši. Jāsēž gan būs tumsā… — Bet… — Neko darīt, Robert. Es tagad iešu. — Kronbergs piecēlās un, nolicis glāzi, uzsita man uz pleca. — Ja kļūst garlaicīgi, piekāp. Atvēršu uz trim īsiem klauvējieniem, tu tāpat. Noslēdz durvis, — iedams ārā, viņš piedūra pirkstu pie smagas dzelzs bultas, kuru es nemaz nebiju pamanījis. Aizšāvis to, dzirdēju drauga soļus gaitenī, tad noklaudzējrrdurvis un metāliski noskrapstēja aizbīdnis. Biju palicis viens. Izslēdzu elektrību un izvēlējos lcrēslam vietu tā, lai nebūtu pārāk tālu no izejas un ērti varētu pārredzēt logu. Pavilku aizkaru, bet lietū norasojusī rūts ļāva saskatīt vienīgi nakti. Plēnējošās ogles kamīnā vāji apgaismoja telpu, un priekšmeti uz sienām meta kustīgus, nenoteiktus plankumus. Mājā valdīja dziļš klusums. Apsēdos krēslā un, nolicis pa tvērienam ogļu knaibles, sāku gaidīt.
V nodaļa Baismīga nakts Rāmi ritēja laiks. Pamazām ogles izdzisa un telpa iegrima necaurredzamā tumsā. Piepūlēto acu priekšā sakustējās melnas ēnas. Tās uzradās vienā vai otrā pusē un lēnām pārvietojās uz centru, it kā tiekdamās pēc manis. Brīžiem to apveidi atgādināja atbaidošu dzīvnieku rumpjus, reizēm tie izstiepās garumā vai savijās spirālēs, bet reizēm aizvilnīja kā steidzīgas iztraucētas čūskas. Man likās, ka sāk pulcēties apkārt manam krēslam uz savām orģijām tumsas rēgi. Fantāzija strādāja ar pilnu jaudu. Gribēdams likt vaļā no uzbāzīgās sabiedrības, aizvēru acis, un tai pašā mirklī aizkapa mošķu vietā uzliesmoja spožas zvaigznītes. Tās riņķoja ap mani kā uzbrukumam gatavu nakts plēsoņu fosforescējošie redzokļi, un iedomās es jau skatīju zaglīgus ķermeņus lienam man klāt. Nokļuvis tik draudošā ielenkumā, steigšus pacēlu plakstus, un tūdaļ ap krēslu sāka pulcēties rēgu valstības iemītnieki. Mani nekad nav baidījusi tumsa. Pat bērnībā, spēlējot paslēpes, es aizvien izvēlējos tumšāko kaktu vai istabu, kur citi bērni gāja nelabprāt un tikai bariņā, bet reiz, izraisot īstu paniku vecākos, veselu stundu notupēju pagraba melnumā. Šī bija pirmā reize, kad visaptverošajā tumsā es sajutu draudus. Mani sadusmoja šī doma, ka tumsa pati par sevi varētu būt kaut kas ļaunam garam līdzīgs, un, lai atkratītos no nevajadzīgiem un satraucošiem prātojumiem, es nolēmu atrast slēdzi. Pamēģiniet svešā telpā nodzēst gaismu un pēc stundas sameklēt tajā noteiktu priekšmetu. Pirms tam jūs varat ielāgot ceļu, soļu skaitu, bet, lieku simtu pret vienu, ka neizbēgami nokļūdīsieties. Cilvēks nevar stundu nosēdēt nepagrozījies, bet pat visniecīgākā kustība izjauc sākuma orientāciju. Uzslējies kājās un kā aklais izstiepis rokas ar ieplestiem pirkstiem, piesardzīgi sāku virzīties uz to pusi, kur, pēc maniem aprēķiniem, vajadzēja atrasties durvīm. Soļus trīs viss gāja labi, bet pēkšņi mana roka pret kaut ko atdūrās. Es sajutu nelīdzenu virsmu, kas pēc taustes atgādināja raupju, cietu audumu. Nodomāju, ka esmu aizmaldījies līdz logam un uzdūries aizkariem. Neapzinīgi virzīju rokas uz augšu, visu laiku taustīdamies, lai ar šo nepilnīgo maņu noteiktu negaidīto šķērsli. Pēkšņi man pamira sirds — zem pirkstiem es sajutu… seju! Jā, lūk, — mute, te — deguns, te… bet tālāk netiku. Izgrūdis nelabu brēcienu, metos atpakaļ, un tajā pašā mirklī mežonīgs trieciens pa galvu nogāza mani gar zemi. Jau zaudējot samaņu, man šķita, ka klusi, viegli soļi it kā noiet man garām, un tad viss iegrima melnā bezjūtu bezdibenī. Atmodos no nepatīkamas sajūtas — kaut kas auksts pilēja uz pieres un gar ausīm tecēja aiz apkakles. Gribēju atvērt acis, bet spilgtā gaisma neļāva pacelt plakstus. Pēkšņi atcerējies notikušo, kā atsperes sviests, uzsprāgu sēdus. Pār mani noliecies, ar pilošu dvieli rokās stāvēja Kronbergs. — Kas te notika? — slēpjot satraukumu, viņš vaicāja. Ātrumā izstāstīju un, ar grūtībām uzslējies stāvus, vienā paņēmienā iztukšoju glāzi. Lai gan galvas labā puse dega kā ugunī, uzreiz jutos krietni labāk. Pielicis pie deniņiem roku, sataustīju pamatīgu punu. — Tātad tevi apciemojis spoks, — Kronbergs rezumēja. — Un ne šāds tāds, bet huligāns. Vai sāp? — Tev viegli smieties, — es norūcu. — Ja ar savām rokām nebūtu viņu aptaustījis… — Protams, protams, šī nakts rēgiem īsti pa prātam — negaiss, „Dēmonu villa" un Štāls, kuram var nesodīti pakutināt nervus… Tāpēc tie klimst te apkārt… — Bet tu? — es iesaucos. — Kā tu te iekļuvi? — Tavs brēciens vismaz puskvartālu uzrāva kājās, protams, izņemot šī nama iemītniekus. — Es nerunāju par to. Es jautāju — kā tu te iekļuvi? Kronbergs izbrīnījās. — Kā katrs godīgs pilsonis — pa durvīm. — Durvis bija ciet, es pats aizšāvu aizbīdni! — Valts kļuva nopietns.
— Tad te jābūt slepenai ieejai. Pamēģināsim atrast, — viņš uzmeta dvieli uz kamīna režģa un aplaida apkārt pētošu skatienu. Mēs sākām pārmeklēt zāles sienas, bet laikam jau spēcīgais trieciens bija izraisījis nelielu smadzeņu satricinājumu, jo man sāka sāpēt, bet pēc tam arī reibt galva un uzmācās nelaba dūša. Atlaidos krēslā un, vērodams drauga metodisko darbošanos, nodevos pārdomām. Kronbergs gluži kā ārsts pacientu izklauvēdams sienu dažādos augstumos, lēnām pārvietojās uz priekšu. Beidzis ar vienu, viņš pārgāja uz nākošo. Jāpiezīmē, ka slepenā eja, protams, ja tāda eksistēja, varēja atrasties aiz jebkuras, jo, izņemot ārsienu, tās visas bija noklātas ar tumšiem ozolkoka paneļiem cilvēka augumā. Starp citu, namā visu istabu sienas rotāja šāds apšuvums, neviļus liekot iedomāties — cik tas viss varēja izmaksāt. Tas radīja senlaiku pils noslēpumaino atmosfēru, un to pastiprināja dažnedažādas nišas un padziļinājumi ar iebūvētām mēbelēm. Kad taisnstūris noslēdzās, Valts devās uz dibentelpu. Pēc minūtes atgriezies, noplātīja rokas. — Nekā… Bet vai nevarēja notikt lā, ka krizdams, pats to nemanīdams, tu nejauši atgrūdi bultu? — Es zaudēju samaņu tikai uz grīdas. Galvoju, ka nē. Kronbergs minūtes divas pētīja aizbīdni, tad izgāja gaiteni un lika to aizšaut, bet visi viņa pūliņi attaisīt durvis no ārpuses izrādījās veltīgi. — Šis spoks ir tev labvēlīgs, — atgriezies krēslā izdzisušā kamīna priekšā, viņš secināja. — Laba gan viņa labvēlība, — es noņurdēju. — Nedaudz stiprāk, un tuvinieki varētu pasūtīt vainagus… — Tātad tu esi pārliecināts, ka sitējs bija tas tips, kuru tu tik nekaunīgi apčamdīji? — Kas tad? — Lūk, kas, — Valts piecēlās un, piegājis pie durvīm, norādīja uz lielu koka šķēpeli, kas, atlūzusi no aplodas, karājās četrdesmit piecu grādu leņķī. — Kad, neveiksmīgi taranējis stenderi, tu nolikies garšļaukus, viņš atvilka aizbīdni, lai nekas netraucētu sniegt tev palīdzību. Uzdeva nervi? Vainīgi pasmaidījis, pataustīju savu punu. — Tā bija. Laikam es sadūros ar cilvēku, kuru mēs gaidām. Kronbergs noliedzoši pakratīja galvu. — Nē, esmu pārliecināts, ka šis nebija nācis slepkavot. Kālab nodot sevi, atverot durvis? Nē, Robert, viņam bija citi nolūki. — Nobaidu mani… — es drūmi pasmīnēju. — Var gadīties, ka šis minējums nav tālu no patiesības. Ja mēs traucējam, tad kāpēc neizmēģināt šādu iespēju. Kāda auguma viņš bija? — Nezinu… Pag, šim cilvēkam jābūt… nedaudz mazākam par mani, jo viņa seju es sataustīju, lāgā nepacēlis rokas savas galvas augstumā. — Ko vēl tu atceries? — Raupju, kā maisa auduma drānu un… triecienu. — Nav daudz. — Vēl soļus. Tādus vieglus, zaglīgus. — M… jā, nekāda izpriecas vieta šī nav, — Kronbergs saberzēja delnas. — Redzams, te bīstami palikt vienam, tāpēc turēsimies kopā. Šī piezīme man novēla kā akmeni no sirds. — Tagad jautājums, — Valts turpināja, — kur pavadīt atlikušo nakts daļu?_ — Šeit, — es laikam pārāk steidzīgi ierosināju, jo draugs uzmeta man jautājošu skatienu. Es izlikos to neredzam, jo pat murgainais piedzīvojums nespēja aizēnot tās šausmas, ko iedvesa laboratorija. — Labi, — Kronbergs piekrita. — Tikai šoreiz durvis ciet nebultēsim. Izslēdz gaismu un nāc šurp, — viņš uzplāja ar delnu pa sēdekli sev līdzās.
— Ja atceļā kādu sataustīsi, tad tas būšu es. Šoreiz es noorientējos ļoti precīzi un pēc četriem soļiem jau turēju rokā krēsla atzveltni. Jutos mierīgs, un pat nepatīkamās vīzijas, kas mani vajāja, kad telpā atrados viens, reizē ar drauga klātbūtni bija kaut kur pagaisušas. — Cik pulkstenis? — Pustrīs, — Valts atčukstēja. — Pasēdēsim un paklausīsimies. Laiks ritēja neizturami gausi, un šķita, ka šī nakts nekad nebeigsies. Saasinātā uztvere ļāva saklausīt drauga vienmērīgos elpas vilcienus. Pēkšņi dziļajā klusumā ielauzās tāda kā peles skrubināšanās. Kaut kur virs galvas nočīkstēja grīdas dēlis'un atskanēja sauss, aprauts klepus. „Laikam kādam ievajadzējies uz tualeti," es nodomāju, taču drīz vien sapratu, ka esmu alojies. Kāpnēs atskanēja mīksti, piesardzīgi likti soļi, un es jutu, kā līdzās saspringst mans draugs. — Gaiteņa slēdzis pie labās stenderes, — viņš nočukstēja. — Ejam ātrāk, paskatīsimies, kas tur blandās apkārt. Vilkdams mani aiz rokas, Kronbergs klusiņām pavēra durvis, un mirklī, kad neredzamais nācējs atradās gandrīz līdzās, iededza spuldzi. Tās blāvajā gaismā cs ieraudzīju Frederiku! Mani pārsteidza viņā bālā, stingā seja. Par spīti tuklumam, rešņa mīmika bija reti izteiksmīga, bet te — absolūts trulums! Lai gan gaisma krita viņam taisni sejā, nedz plati ieplestās acis, nedz zīlītes nereaģēja. Nekustīgais skatiens urbās kaut kur tukšumā, un resnis nelikās manām mūsu klātbūtni. Es jau pavēru muti, kad Valts parāva mani aiz piedurknes. Ar basajām kājām sperdams gandrīz nedzirdamus soļus, Frederiks tik cieši aizslāja man garām, ka es sajutu uz sejas viņa smago elpu. Redzēju pidžamā tērpto roku atbīdām bultu, nokrakšķēja slēdzene, ungaiteņa galā, uzdvešot aukstumu, atsprāga durvju ailes melnā mute. — Eju pakaļ! — Kronbergs iečukstēja man tieši ausī. — Durvis ciet neslēdz! Uzmanies! — un drauga atlētiskais augums nopakaļ ērmīgajam resnim nozuda tumsām Pievēru ārdurvis un, nelūgtu viesu atbaidīšanai atstājis koridorā degam gaismu, atgriezos zālē. Nervozi mēroju parketu un ik pa brīdim iemetu aci gaitenī. Laiks gāja, un arvien drūmākās nojautās sažņaudzās mana sirds. Vērtējot mūsu līgumu pēdējo notikumu gaismā, tas šķita noslēgts ja ne ar pilnīgiem idiotiem, tad ar vājprāta skartajiem katrā ziņā. Ja līdz šim par Frederiku es nebiju īsti skaidrībā, tad tikko redzētais neatstāja vietu šaubām — šis vīrs nebija pie pilna prāta! Jāatzīstas, ka nekad agrāk briesmu priekšā nebiju juties tik bezpalīdzīgs kā šoreiz, jo draudi vienmēr bija reāli un konkrēti. Bet te? Varbūt esmu iedomu varā? Bet ķermenis un visa nervu sistēma brīdināja: „Sargies, briesmas ir līdzās!" Es jutu tās, kā cilvēks izjūt dažādas temperatūras gaisa slāņu maiņu, tās vibrēja kaut kur pavisam blakus… iedarbojās… lika saspringt… Piepeši pār mani nāca apskaidrība — „Dēmonu villas" valdnieks ir ļaunums! Droši vien saasināto baiļu ietekmētā miesa, nevarība, kas valdīja pār locekļiem, bija šī tumsas karaļa izrīcības auglis. Atmiņā uzpeldēja sātaniskās rituāla maskas dibentelpā, un nu es sapratu, kas tām kopīgs. Aptvēris šo patiesību, es gandrīz fiziski izjutu ļaunuma klātesmi. Māja bija burtiski piesūkusies ar tā indīgajiem izgarojumiem, un es brīnījos, kā nebiju aptvēris to agrāk. Pēc pusstundas atgriezās Frederiks. Basās kājas dubļainas, milzīgais deguns gluži zils, bet acis joprojām stingas, bez mazākās saprāta dzirksts. Es tīšuprāt stāvēju uz sliekšņa, gaidīdams, kas notiks, bet, noslēdzis ārdurvis, viņš pagāja man garām kā tukšai vietai, tad pastiepa roku un nospieda slēdzi. Pēkšņajā tumsā resnis turpināja savu ceļu, pat nepalēninot soli. Es sakustējos tikai tad, kad virs galvas nočīkstēja gultas atsperes. Iededzu gaismu, un pēkšņi trīs īsi klaudzieni pavēstīja, ka mans draugs arī ir klāt. Bet te radās grūtības — atbīdījis aizšaujamo, atcerējos, ka man nav atslēgas, bet savējo bija pievācis Frederiks. — Robert, — es izdzirdu aiz durvīm Valta klusināto balsi, — tas esmu es! — Man nav atslēgas, — es atbildēju. — Ko darīt? — Bultu atvilki?
— Jā. — Mazliet pacieties, — Kronbergs nomierinoši pavēstīja, it kā nevis viņš, bet es vienā žaketē drebinātos rudens drēgnumā. Atskanēja metāliska skrāpēšanās, slēdzenē kaut kas noklikšķēja, tad vēlreiz un durvis atvērās. — Atri vienu mēriņu! — stingiem pirkstiem mūķēdams ciet ārdurvis, draugs izdvesa. — Pārsalu kā suns! Valta nakts pastaigas rezultātā konjaka līmenis pudelē manāmi nokritās. Lai nedaudz uzpurinātos, arī es nobaudīju malciņu. Pēc tam mēs nodzēsām gaismu, un Kronbergs čukstus sāka stāstīt. — Zini, rīt man būs pamatīgas grūtības atrast to vietu, kur mēs ar Frederiku pabijām. Sākšu no sākuma. Pilnīgi pārliecināts, ka resnis manu klātbūtni nejūt, cieši sekoju viņam pa pēdām, bet kādā neapgaismotā vietā, baidīdamies viņu pazaudēt, metrus divdesmit kā labs paziņa, kas dodas uz to pašu ceļa mērķi, nosoļoju līdzās. Es domāju, ka vīrs slimo ne tikai ar hipertoniju, bet arī ar histēriju un tās rezultātā — mēnessērdzību. Pilna buķete plus svars… » — Bet, — es iekritu starpā, — tu varēji viņu pamodināt un tad… — Nevarēju, Robert. Uz cilvēku viņa stāvoklī cilvēka klātbūtne neiedarbojas, un pat bungu rīboņa nepiespiestu viņu atjēgties. Pa jumta dzegu staigājošs mēnessērdzīgais, kas pamostas no garāmgājēja kliedziena, ir stāsts priekš kafijas tantiņām vēlā nakts stundā. Laikam jau viņa drošais solis uzvedināja mani uz domu, ka šī nav vienkārša pastaiga. Somnambulisms, cik cs zinu, ir apziņas krēslas paveids, kurā slimnieka rīcība šķiet pavisam dabiska, bet darbību kopumam pietrūkst mērķtiecības, taču tieši šo mērķtiecību es saskatīju Frederika noteiktajā gaitā, kad viņš nogriezās ap stūriem, šķērsoja pielūžņotās vietas un pagalmus, ne reizi nenonākdams strupceļā. Tas man šķita dīvaini, lai gan par pašu notiekošo diez vai kaut ko ērmīgāku varētu iedomāties. Tur, kur ielas lukturi apspīdēja manu ceļabiedru, vēlīnam gājējam būtu ko pabrīnīties: brangs vīrs pidžamā, basām kājām lauzdams plāno ledus kārtiņu, ar ko naktī pārvilkušās peļķes, steidzas kā uz… tualeti līdzās guļamistabai. Vienu brīdi man likās, ka pašam ar smadzenēm nav kaut kas gluži kārtībā. Frederika maršruts gāja mūsu mājas virzienā, bet, šķērsojis pilnīgi tukšo Valdemāra ielu, viņš piepeši iegriezās šaurā spraugā starp diviem koka nameļiem. Sprauga beidzās kādas divstāvu mājas priekšā, bet mans ceļvedis, ne mirkli nesvārstīdamies, atvēra durvis un izgāja tai cauri. Aiz mājas sākas pielūžņota eja, un tas, kā tur kājas neizmežģīju, man līdz šim nav skaidrs. Eja veda starp diviem žogiem un beigu beigās izvērtās pagalam nolaistā pagalmā. Nabadzīgi koka namiņi apjoza to no visām pusēm, un es sajutu puvuša koka smaku. Resnis, tumsā tik tikko saskatāmi balsnīja viņa pidžama, nogriezās pa labi un apstājās pie divstāvu mājas pirmā stāva slēģa, bet droši apgalvot to nevaru, apkārt valdīja gandrīz necaurredzama tumsa. Pēkšņi atskanēja tāda kā murdoņa, un ieklausījies es sapratu, ka Frederiks kaut ko ātri, ātri runā. No vietas, kur slēpos, nevarēja saskatīt viņa sarunu biedru, un var jau būt, ka tāda nemaz tur nebija. Piepeši viņš strauji griezās atpakaļ. Atceļš pagāja bez starpgadījumiem, ja neievēro, ka es pārsalu tā, ka zobs uz zoba neturējās. Kā jutās Bandello, to varu tikai iedomāties, bet, ja viņš rīt staigās bez paaugstinātas temperatūras, tad es neesmu es. Domāju, ka pa mūsu pastaigas laiku dzīvsudraba stabiņš termometrā nokrita vismaz par desmit iedaļām. — Valt, — es ieteicos, — varbūt viņi visi ir vājprātīgi? Kronbergs brīdi klusēja un beidzot, it kā kaut ko izlēmis, atteica: — Tuvākajā laikā pacentīšos to noskaidrot, taču, izņemot Zanderi… Pacentīšos. — Kur? — Mūsu rokās, neskaitot šo, jau ir divas adreses. Pazondēšu apkārtējos iedzīvotājus, varbūt uzzināšu, kas tur dzīvo, un, ja būs vērts, nodibināšu ar šiem cilvēkiem kontaktus. Saproti, ļaudis par saviem darījumu partneriem var būt vairāk informēti nekā par tuviem radiem vai draugiem. — Tu runā par Arkādiju un vietu, no kuras tikko kā atgriezies? — Jā. Vēl ieskriešu poliklīnikā painteresēties par Pāvelu Bandello.
— Kam tas viss vajadzīgs? — es neslēpu īgnumu. — Mūs nolīga pavisam citam. Starp citu, jau gads, kopš Pāvels tur nestrādā. — Tev pietiek ar sarga lomu? — draugs atjautāja, un, tā kā es klusēju, turpināja, — vai tiešām tu nejūti šīs mājas atmosfēru? — Jūtu. — Un kāda tā ir? — viņš tincināja. — Ļauna. — Teicami, Robert! No pieredzes varu apgalvot, ka ļaunums ir daudzkārt aktīvāks par labo, bet no tā izriet, ka, mūsu skatieniem neredzamas, te noliek nelabas lietas, jo ļaņnais vienmēr gūst piepildījumu rīcībā, kamēr labajam nereti pietiek ar pašapceri. Tieši šī iemesla dēļ esmu izvēlējies savu profesiju, jo cilvēki kļūst aizvien kūtrāki, aizvien vairāk iegrimst pašapmierinātībā, un rezultātā tumsas varā sāk valdīt ne vien pār miesu, bet arī pār dvēseli. Esmu nospraudis sev mērķi — aktīvi apkarot ļaunumu, nevis vakarā, noklausījies kriminālvēstis, likties uz auss. Tas nu tā, bet tagad pāriesim no abstraktiem prātojumiem uz reālo īstenību. Kuram no nama iemītniekiem piemīt šī mefistofeliskā īpašība? — Protams, Pāvelam Bandello. Tikko biju izteicis šos vārdus, man pārvēlās tik mežonīgu baiļu vilnis, ka no rīta izjustais, salīdzinot ar šo, šķita nieks. Ik nervu šķiedra trīcēja šausmās, spazmas aizžņaudza kaklu tā, ka sāka pietrūkt gaisa, likās, ka arī smadzenes sāk uzdot. Kad drausmīgās izjūtas noplaka, es sapratu — tā bija atbilde… Vēl nervi un muskuļi nebija līdz galam atslābuši, kad kā turpinājums tikko kā pārciestajam man līdzās atskanēja dobji smiekli. Neizturējis divos lēcienos biju pie slēdža un nākamajā mirklī zāli pārplūdināja gaisma. Aizlicis rokas aiz pakauša un atgāzies krēslā, smējās Valts! Nekustīgi blenzu draugā, un mana apziņa it kā sašķēlās, jutu, ka arī es neesmu tālu no krīzes. Piepeši aprāvies, Kronbergs padraudēja man ar pirkstu. — Viss kārtībā, Robi! — Kas tev lēcies? — drebošām lūpām vaicāju. — Eksperimentēju, vecīt! Ko es varēju pret šito trakumu? — Viņš nogrozīja galvu, it kā apkaklīte tam būtu par šauru, un negaidīti nopietni paziņoja, — smiekli ir gara spēks, tātad labākais, ko pretstatīt ļaunajam garam. — Un līdzēja? — Es pamazām atguvos. — Kā injekcija! Taču, ja esi spējīgs, turpināsim. Tagad paskaidro — kāpēc ļaunuma iemiesojumu tu saskati Pāvelā? — Nezinu, — es paraustīju plecus. — Bet es zinu! — Kronbergs pasmaidīja. — Tas tāpēc, ka tava māņticīgā tantiņa mazajam Robertiņam — ar to es domāju tevi — pa vakariem lasīja priekšā pasakas. — Kāds sakars tantiņai un pasakām ar Pāvelu Bandello? — Visciešākais, Robert! Latviešu folklorā diezgan bieži var sastapt velna ārējā izskata aprakstu — švītīgs, stalts kungs, viss melnā, — bet Liepiņas stāsts pielika punktu, vai ne? Vistīrākā pašsuģestija! — Viņā ir kaut kas sātanisks! — es neatlaidos. Nesaklausījis atbildi, pavēros draugā. Valts cieši raudzījās uz kaut ko man aiz muguras, Es atskatījos. Uz sliekšņa, nekustīgi vērdamies manī, stāvēja Pāvels Bandello!
VI nodaļa Mirstošā sieviete — Pulkstenis astoņi! — melnīgsnējais virs strupi pavēstīja. — Jūs varat iet mājās atpūsties. Apsveicu ar to, ka nekas nav noticis! Man šķita, Bandcllo nekustīgos vaibstus uz īsu mirklīti izķēmoja izsmējīga grimase, bet varbūt tā tikai likās. Viņš stāvēja durvīs ar to teicamo izskolota restorāna šveicara nepārprotamo un nepielūdzamo izteiksmi sejā, kas pat krietni iereibušam viesim liek prasties. Ticis uz ielas, cs dziļi ievilku elpu un atkal reiz sapratu, ka dzīve, par spīti šādiem tipiem, ir jauka, un, jo lielāks atstatums mūs šķīra no brāļu Bandello mitekļa, jo jaukāka un jaukāka tā likās. Negulētā nakts un stress lika sevi manīt. Pa sāpošo galvu jaucās atsevišķu piedzīvojumu drumslas, kuras mans pagurušais prāts nekādi nespēja aptvert līdz galam, arī kājas nelika tik drošus soļus kā parasti. Bet Kronbergs, vismaz ārēji, izskatījās tikpat svaigs un bezrūpīgs kā vienmēr. Ja agrāk es nebiju izjutis mūsu dzīvokļa atmosfēru, tad šoreiz, acīmredzot ārkārtīgā kontrasta dēļ, atverot durvis, man pretim uzvēdīja neparasta labsajūta un miers. Kafijas uzmundrināti, nervi nostabilizējās un, iekšējā prieka kā apses mieta iztramdīti, ļaunie gari pameta domas, prāts šķita atjaunots un tikai miesa turpināja glabāt atmiņas no drausmīgās nakts — smeldza galva un nez no kā stipri sāpēja labais plecs. — Ja tu domā likties uz auss, — laikam ievērojis manu laisko omulību, Kronbergs ierunājās, — tad nekas tev, draudziņ, nesanāks. Jāsāk darboties! — Atkal… — tīšām, lai dzirdētu draugs, skaļi un neapmierināti noburkšķēju, bet Valts, izlikdamies nedzirdam toni, turpināja: — Es iešu un mēģināšu atrast naktī apciemoto vietu, bet tu brauc uz Arkādiju. Tikai esi, lūdzu, piesardzīgs. Apstaigā kaimiņus un neuzmācīgi painteresējies par namu, par garo vīrieti, kuru izsekojām, nepiemirsti arī sievieti, kas viņu sagaidīja. Nesteidzies iegūtās ziņas vispārināt, izvērtēsim tās mājās kopjgi, jo manējās varbūt ienesīs zināmas korektīvas kopējā ainā. — Ko lai es saku? — Saki, ka vēlies viņu rajonā pirkt māju. Runā, ka tās greznās villas pie Māras dīķa savas valdīšanas laikā sacēla sociāldemokrāti kā pieminekļus pašu nesavtībai. Kā augšā, tā grābj! — Kronbergs tik dusmīgi norūca, it kā tas zīmētos uz mani, piecēlās un izgāja ģērbties. Pie mājas ārdurvīm mēs šķīrāmies. Lai gan darba diena jau bija sākusies, ielās mudžēja gājēju spiets. Gandrīz katram rokās soma, bet norūpējies izskats kā spogulī ataino vienu domu — ko likt galdā ģimenei? Cenas neapturami lēkšoja augšup, un šur tur jau sāka parādīties skrandaini ubagi. Ierindas pilsoņi staigāja pustukšiem vēderiem, nomītiem apaviem un neizpratni sirdī. Krieviski runājošie ortodoksāli savu naidu pret pamatnāciju droši vien izgaršoja, savā vidē gatavodamies X stundā piežmiegt katru, kam partijas vietā sagribējies demokrātiju. Smaidoši cilvēki patrāpījās reti, un gandrīz visi tie bija ārzemnieki. Iebraucēji no rietumiem atšķīrās no mums ar kaut kādu iekšēju gaismu. Vai tā slēpās materiālajā nodrošinātībā vai brīvībā, nezinu, taču vizuālā atšķirība bija acīs krītoša. Cik gan atlicis līdz patiesai latviešu tautas brīvībai, un vai cs to piedzīvošu — šī doma pavadīja mani visu ceļu, un, tikai izkāpjot pie Arkādijas, es sāku prātot par savu uzdevumu. Nav nemaz tik vienkārši ieiet svešā mājā un iztaujāt tās iemītniekus, skaidri zinot, ka šīs prašņāšanas nolūks ir jāslēpj. Cits par citu lepnāki divstāvu nami rindojās man vajadzīgās ielas abās pusēs, un es ilgi nevarēju izšķirties, ar kuru sākt. Beigu beigās, izvēlējies pašu necilāko un visvairāk nobružāto, atvēru vārtiņus.
Soļojot cauri nesakoptajam dārzam, krūmu pazarēs ievēroju sapuvušu dēļu gabalus, ķieģeļu drumslas, tukšas konservu kārbas un citu drazu, bet ar ruberoīdu segtais malkas šķūnītis izskatījās pavisam nožēlojams. Man ienāca prātā, ka tādā postažā, nepakustinot ne pirksta, var dzīvot vienīgi dzērājs. Kā apstiprinot šīs domas, kļuva dzirdama aizsmakušu balsu murdoņa, kāds gari, ar baudu nolamājās, skaļi iesmējās sieviete. Gribēju jau griezties atpakaļ, bet tad, atcerējies, ka no iereibuša cilvēka var uzzināt vairāk nekā no aizdomīga atturībnieka, piespiedu sevi turpināt ceļu. Zvanu nekur neredzēju, un, balansēdams uz ļodzīga pakāpiena, pieklauvēju pie nodrāztajām durvīm. Balsis iekšā apklusa, un logā blakus ieejai, sāņus pavilktā pelēkā aizkara spraugā, pavīdēja seja. Netīrais stikls neļāva noteikt, vai tas bijis vīrietis vai sieviete. Vēl pēc brītiņa sadzirdēju nedrošus solus, un piesmakusi balss jautāja: — Ko vajag? — Meklēju saimnieku. — Priekš kam? — Gribu pirkt māju. -Šito? — Šo vai citu, bet šajā rajonā. Iekšpusē kaut kas noskrapstēja un, apakšmalā ķerdamās, durvis pavērās. Spraugā stāvēja tukla, izspūrusi sieviete vidējos gados, sapampušu, sarkanu seju un miglainām acīm. Viņas puķainā kleita, zaudējusi savu sākotnējo krāsu, izskatījās apbrīnojami līdzīga nemazgātai trauku lupatai. — Es ir tā saimniece, — viņas elpā jautās pašbrūvētā dvinga. — Vai nevēlaties pārdot māju? Varēja redzēt, ka sieviete tikai ar grūtībām aptver vārdu nozīmi, jo, brīdi līgojusies uz priekšu un atpakaļ, piepeši atplauka dumjā smaidā. — Cik dosi? — Vispirms jāapskata, pēc tam varēsim runāt. — Nāc iekšā un skaties, man te gan nav sevišķas kārtības, bet māja ir forša… Jā, forša! Saimniece atvēra durvis līdz galam. Nāsīs iesitās pelējuma un netīras veļas smārds, kuram pa vidu jaucās fūzeļa specifiskais aromāts. Pavēros apkārt un iedomājos, cik zemu jākrīt sievietei, lai dzīvotu tādā netīrībā. Griesti melni, kaktos tīmekļu pavedieni, grīdas krāsa saglabājusies tikai sienmalās. Visi kakti pilni ar dažnedažādiem drēbju kankariem. Simulēdams ieinteresētību, pabāzu galvu-istabās, bet, kad gribēju darīt to pašu arī virtuvē, sieviete kareivīgi piestājās durvīm priekšā. — Tur nē! — Kālab nē? — es izbrīnījos, bet tūdaļ sajutu šķebīgu smaku, kuru nav iespējams sajaukt ne ar ko citu, — virtuvē pilnā sparā strādāja kandžas aparāts. — Ja ne, tad ne. Vai pārdosiet? -Vienu? — Ko vienu? — Nu istabu. — Es runāju par māju. — Ak tu vella ērzelis! — sieviete sadusmojās. — Es domāju, ka šis grib pameņģēties… uz dienu vai divām… Māju šim sagribējies, ha, ha, ha! Ej tu… — Kāpēc tik rupji? — Ja no darba atrauj, citādi nevar! Man sanāca smiekli. — Labi, neaizkavēšu. Bet, ja pati negribat, varbūt jums zināms kāds, kas pārdod. Saimniece paraustīja plecus. — Mūsu rajonā muļķu nav!
— Arī septītajā numurā? — Septītajā? — sievietei paspruka burbuļojošs smiekliņš. — Padomā tik — septītajā! Paklau, Žani, — viņa piepeši iesaucās, — te viens grib nopirkt septīto māju! Durvju spraugā pabāzās smails deguns. Tā īpašnieks — krunkains vecis zaļganā zaldātu vetenī, aši nopētījis mani ar ūdeņainām ačelēm, paskaidroja: — Tur saimniece pie miršanas. — A… — es novilku. — Tev maķenīt jāpagaida, un, kad Dievs pieņems viņas dvēseli, tad varēsi ar tiem draņķiem runāt. — Ar kādiem draņķiem? — Mantiniekiem. Par visu vari grib iedabūt veco Zelmu kapā pirms laika, bet šī nē un nē! Spirinās! Ko tu gribi, ja cilvēkam tikai septiņdesmit, kāda note steigties? To vienmēr pagūs. Bet vai tikai tu neesi no milicijas? — Nē. — Nu tad ienāc, piesēdi Netīrajā virtuvē uz plīts stāvēja milzum liels, niķelēts katls. Tā vākā iemetinātā neliela diametra caurulīte aizvijās uz tumšu kaktu, kur laikam slēpās viss pārējais. Uz galda stāvēja litra pudele, līdz pusei pilna ar iedzeltenu, duļķainu šķidrumu. Sadabūjis divsimtgramu glāzi, vecais palūkojās caur to pret gaismu un, nolicis manā priekšā, smagi atslīga krēslā. — Noņemsi provi? Es papurināju galvu. — Nevaru, man darīšanas. — Nu, kā gribi. — Vīrietis piepildīja glāzi līdz pusei un, vienā malkā norijis atbaidošo šķidrumu, piegrūda vateņa piedurkni pie deguna. Dziļi ieelpojis, salika lūpas taurītē un, izpūtis plaušu saturu ar troksni, kas atgādināja tvaiļea katla drošības vārsta svilpienu, sacīja sievietei: — Tev uz šodienu pietiek! Smagnējā dāma, gluži kā niķīgs bērns, uzmeta lūpu, bet klusēja. Skaidrs, ka dzeršanas hierarhijā viņa stāvēja pakāpienu zemāk. Vecais pārbrauca ar delnas virspusi mutei, skaļi atraugājās un pagriezās pret mani. — Tātad māju gribi pirkt? — Jā, — es apstiprināju. — Man stāstīja, ka septītais numurs esot labi saglabājies, tikai tur kaut kas notiekot. Pirms piedāvāt darījumu, gribētos uzzināt — kas? — Tur divi kraukļi sēd pie mirējas un gaida… Zelma, saimniece, jau no laika gala tāda vientiesīga bijusi, un, kad māsa ar žiguli nositās, paņēma šās dēlu pie sevis. Pašai virs Austrālijā, un māja tukša kopš kara beigām. Audzināja puisi kā savējo, neko nežēloja un laikam tāpēc šis izauga gan garš, bet galīgi bez iekšām. Bet pirms gada Rolandam sagrozīja galvu tāda šmauga meita, gluži kā dadzis pielipa. Meiča ta forša, viss savā vietā, tikai daba nekur nederīga… Es to nomatlju no pirmās reizes — ragana kas ragana! Pēc kāzām jaunā sieva uzreiz ķērās pie savas kārtības ievešanas. Tad bezkaunīgi izčinkstēja no Zelmas vēl kādu istabu, tā ka pašai palika viena un tāds maziņš kambarītis. Bet šai ar to vēl nebija gana, pats dzirdēju, kā vīram prasa, lai piespiežot veceni norakstīt šiem visu māju. — Kur jūs to varējāt noklausīties? — Are, tur man tāds malkas šķūnītis, — vecais ar līku pirkstu norādīja uz logu. — Krauju reiz savā nodabā pagales grēdā, bet šie savā pusē runājas. Turpat aiz sienas, ne tālāk par metru, tā ka'dzirdēju visu. — Tātad septītais numurs ir tas aiz sētas? — Tas pats. Tu mani nepārtrauc! Atmiņa pavisam švaka palikusi, kā pārtrauc, tā nevaru no
īstās vietas atsākt. Nu re, atkal pazuda! — Šie aiz sienas runājas, — es atgādināju. — Jā, pareizi. Rolands tātad pretī — neesot ērti, šā un tā, bet sieva kā klints: par nākošajiem bērniņiem lai padomājot, par viņu — nabadzīti! Atbrauks citi mantinieki, tiem norakstīs, ne reizi vien tā esot noticis, un Zelmai ar šī neesot visai pa prātam… Puisis kā maikste, bet tāds pamīksts. Nu labi, mēģināšot. Tad vēl Zelma vesela staigāja, un, viņu saticis, es reiz pajautāju. Un kas izrādās? Šī, zoss, norakstījusi ar, bet par to šiem būšot viņa jākopj, ja kas. Un ar reizi saslima, tikai nedēļa pagāja! Dakteris sakot, ka vēzis, bet es domāju, ka jaunā sieva ar savu ļauno aci grib Zelmu nomušīt. Bija vesela kā rutks, un še tev! Kā norakstīja māju, tā kaite klāt! Netīra padarīšana, es domāju, bet pateikt neko nevaru. — M… jā, — es novilku, — titad pārdevēja ēkai patlaban nav? — Pēc četrām dienām varbūt būs. — Kāpēc pēc četrām? — Es dzirdēju, kā jaunie savā starpā sprieda… Kaut kas sakustējās manā atmiņā. Vai šis termiņš… Es jutu*kaut kādu sakarību ar nupat dzirdēto, bet nekādi nespēju to savas atmiņas dzīlēs atrast. — Kā Zelmai uzvārds? — Vīlipa. — Atvainojiet par traucējumu, — es piecēlos. — Ja jau nesanāk ar septīto namu, iegriezīšos kādā citā, varbūt paveiksies. Uz redzēšanos! — Kā ar ceļakāju? — vecis pamirkšķināja. Tēlotā nožēlā papletū rokas. — Nudien nevaru. Ticis ārā no šīs spirta tecinātavas, lai izvēdinātu no drēbēm un deguna pretīgo smaku, aizsoļoju pa ielu uz augšu, un tikai pie trīspadsmitā numura sajutu, ka esmu ticis no kandžas dvingas vaļā. Pagriezies atpakaļ, pamanīju uz manu pusi nākam vakarrīt izsekoto viru. Viņa elkonī iekārusies sieviete, kā tagad jau zināju — sieva, kaut ko jautri stāstīja, reizēm māksloti iesmiedamās, bet vīrs, likdams plātus soļus, pavirši klausījās un ik pa brīdim pamāja ar galvu. Viņi nāca uz manu pusi, un, garām iedams, es uzmetu pētošu skatienu labi ģērbtajai dāmai. Seja šķita glīta un augums noteikti piesaistīja vīriešu skatienu, taču, vai nu tas bija vecā dzērāja vārdu iespaidā, vai arī ierunājās paša intuīcija, likās, ka reizē ar viņiem man garām aizveļas nepatīkams, smacējošs vilnis. Pats nezinu, kāda nolūka vadīts, pēc soļiem desmit griezos apkārt, un, neizlaižot pārīti no acīm, slāju nopakaļ. Kā cilvēki ar tīru sirdsapziņu, neatskatīdamies šķērsojuši vairākas nomaļas ieliņas, tie izgāja uz platas autostrādes un ietves malā apstājās. Kad pēc minūtēm desmit viņi nozuda aiz dzeltenajām „Ikarusa" durvīm, jau ticis skaidrībā par turpmāko, steigšus griezos atpakaļ. Pie septītā numura neuzkrītoši palūkojos apkārt un, nemanīdams nekā aizdomīga, atvēru vārtiņus. Ašā solī veicis grantēto celiņu, iznācu grezna, kolonnām rotāta portāla priekšā. Skaistās stiklotās durvis liecināja, ka māja, par spīti garajiem tumsas gadiem, nav mainījusi savu saimnieku. Lieki nezaudējot ne mirkli, atvēru durvis un nokļuvu apaļā hallē ar sarkanu ķieģeļu kamīnu un puslokā izvērstām kāpnēm uz otro stāvu. Šeit viss šķita ieturēts īsti tradicionālā angļu garā. Veicot pa trim pakāpieniem reizē, uzskrēju augšstāvā un aiz pirmajām du/vīm pa labi atradu meklēto — platā gultā gulošu sievieti. — Labdien, — klusi aizvērdams aiž sevis durvis, sacīju, un man pievērsās izmocītas, plati ieplestas acis, kurās gaidītā izbrīna vietā es saskatīju sāpes. — Labdien, — viņa tikko dzirdami atņēma. — Kas jūs esat? — Esmu no žēlsirdības biedrības. Mēs sākam apzināt vientuļus un vecus cilvēkus. Iegriezos uzzināt, kāda palīdzība jums nepieciešama. — Pateicos, man viss ir, — sieviete atbildēja, ūn es redzēju, ka pat tik īss. teikums no viņas prasīja lielu piepūli.
— Vai pret pārējiem mājas iedzīvotājiem jums nav pretenziju? — Nav. — Kā ar zālēm? — Rolands apgādā. — Rolands? — Jā. Māsasdēls. — Kas vēl šeit dzīvo? — Viņa sieva Karina. — Pāri nedara? Gulošās acīs sariesās asaras. — Nē, — pēc nelielas pauzes viņa nočukstēja. Pēkšņi es sajutu nepatīkamu dvesmu, it kā mugurai būtu pārslīdējis svešs un glūnīgs skatiens. Aši apsviedos, bet tur neviena nebija, tikai neliels plauktiņš ar grāmatām un dažādiem nieciņiem, starp kuriem ievēroju sar- kanacainu ģipša velniņu. „Laikam šis ir tas vainīgais," es nodomāju, bet, kad no jauna pievērsos slimniecei, puspagriczienā ar acs kaktiņu plauktā pamanīju it kā kaut kur nesen redzētu lietu. Ielūkojies ciešāk, starp liela formāta grāmatām ieraudzīju rituāla masku! īsu brīdi stāvēju pagalam apjucis. Nelikās, ka sieviete varētu aizrauties ar tik neestētisku lietu kolekcionēšanu, un es gribēju jau pajautāt, kur viņa to ņēmusi, taču gulošā izskatījās tik vārga, ka, lai lieki neuztrauktu, noklusēju. Pilnīgi iespējams, ka Rolands masku nopircis no Bandello savam priekam un, neatrazdams labāku vietu, pagaidām iebāzis to šeit. — Kā jums ar pārliku? Sievietei noraustījās lūpu kaktiņi. — Es nevaru ēst… — Varbūt atsūtīt kopēju? — Uz četrām dienām? — atbildejfjautājumā varēja saklausīt vāji slēptu rūgtumu. — Kāpēc uz četrām? — Es neviļus sažņaudzu dūres. — Tāpēc… — Vīlipa aizvēra acis, likdama noprast, ka saruna viņu nogurdinājusi. — Atvainojiet, — es sacīju, bet sieviete jau gulēja. Pirms aiziet, vēlreiz aplaidu apkārt acis. Acīmredzot slimniece saņēma iešļircinājumus, jo uz nelielā galdiņa līdzās gultai stāvēja novokaīna ampulu kārbiņa. Istaba iekārtota ar gaumi, bet mēbeles vecas. Jau pavēris durvis, neviļus atskatījos — rituāla maska bija tikko saskatāma. Kāpēc tomēr tā iebāzta starp grāmatām? Protams, ja piekārtu tādu pie sienas slimnieces izklaidēšanai, pretējais rezultāts neliktu uz sevi gaidīt. Uz ielas uzdevu sev jautājumu: vai iegūto ziņu pietiek, lai ar tīru sirdsapziņu atgrieztos mājās.Atbildējis sev ar — nē, atvēru kaimiņu sētas vārtiņus. Labi kopta dārza vidū slējās lepns divstāvu nams. Tikai aplūkojis to rūpīgāk, pamanīju laika zoba atstātās rētas fasādes greznajā apdarē. Parādes durvis izrādījās aizslēgtas, un es piezvanīju. Uz melodisko skaņu atsaucās dobja, acīmredzot doga — riešana. Brīdi pagaidījis, atgriezos uz ielas un sajutu, cik tukšs ir mans vēders. Tikko piedzīvotā neveiksme un izsalkums pārliecināja — laiks uz mājām! Valts pārradās tad, kad, ticis galā ar pusdienām, es lēnā garā malkoju kafiju un, kūpinādams cigareti, pūlējos pagājušās nakts piedzīvojumiem atrast pietiekami loģisku izskaidrojumu. Diemžēl ievērojami spēcīgāk atmiņā bija iespiedusies nojausma par saskarsmi ar noslēpumainu, cilvēka prātam neaptveramu pasauli. Šo secinājumu varētu apstrīdēt, ja arī Valts un Liepiņas kundze nebūtu izjutuši tās iedarbību. Un vēl kādu! Atceroties to, man pat tagad uzmetās zosāda. Es negribēju ticēt, ka šīs iedarbības mērķis ir radīt šausmas, tās drīzāk šķita kāda nezināma procesa blakus- efekts. Kas šis par procesu? Kas to vada? Kāpēc izbīlis caurstrāvo tad, kad Bandello mājā viesojas kāds svešinieks? Šie jautājumi nedeva man mieru, un, cerot uz drauga aso prātu, uzdevu tos ari viņam.
Uzklausījis mani, Kronbergs pasmaidīja. — Šķiet, ka tu necenties rast izskaidrojumu tur notiekošajam, bet esi gatavs samierināties ar domu, ka šī lieta ir pārdabiska un nav mums pa spēkam. Man palicis atmiņā kāds visai pamācošs gadījums. Pirms sešiem gadiem pie manis ar lūgumu palīdzēt griezās kāda vecāka sieviete, sena paziņa. Pati vajadzība skanēja visai intriģējoši — pirms nedēļas viņas mājā ieperinājies nelabais, un, ja es to padzīšot, viņa līdz kapa malai pieminēšot mani savās lūgšanās. — Tad jau viņai te… — es daudznozīmīgi piedauzīju pie pieres rādītājpirkstu. — Nepārsteidzies, — Valts mani pārtrauca. — Sākumā, jāatzīstas, aries tā iedomājos, bet, uzmanīgi pavērojis viņu, nācu pie slēdziena, ka vecā dāma ir pilnīgi normāla. Iztaujājot izrādījās, ka nelabo neviens nav redzējis, bet tikai dzirdējis. Gaudojot kā pazudušās dvēseles ellē. Pēc sievietes sejas es redzēju, ka mājā patiešām notiek dīvainas lietas, un nākošajā vakarā devos viņu apciemot. Pavecā kundze divatā ar māsu, apmēram tāda paša gadagājuma slimu sievieti, apdzīvoja nelielu savruprnājiņu. Viņas pastāstīja, ka nelabais savus koncertus parasti iesākot vakaros un beidzot ap pusnakti, bet pēc tiem ne vienai, ne otrai miegs neesot ne prātā. Aiz bailēm mana paziņa bija pārvākusies uz slimnieces guļamistabu, un tagad viņas nakšņoja kopā. Viņa iekūra krāsni un uzlika galdā pašdarināta liķiera karafi. Mēs omulīgi tērzējām par dažnedažādām velnišķības izpausmēm, kad pēkšņi, sastindzinot dzīslās asinis, atskanēja tik izmisīgas gaudās, ka pat man kļuva baisi. Brīžiem tajās varēja saklausīt vaimanas, brīžiem — mežonīgas sāpes, bet brīžiem tās pārvērtās tik zvērīgā skaņu lavīnā, ko varētu salīdzināt ar nāvīgi ievainota ziloņa taurēšanu. Zobus sakodis, es klausījos, pūlēdamies noteikt, no kurienes nāk šī drausmīgā gaudošana, bet nevarēju. Kad pirmais izbīlis bija pāri, sāku rūpīgi pārmeklēt istabu. Tai brīdī saimniece piemeta krāsnij malku, un, it kā saņēmis papildspēkus, nelabais atsāka savas gandrīz pieklusušās žēlabas. Tas mani uzvedināja uz kādu domu, un cs sāku rūpīgi pārbaudīt krāsni, bet pēc tam — arī apmēram metru augsto dūmvada izvirzījumu virs tās. Man likās, ka kādā vietā nesen izdarīts remonts. Sievietes apstiprināja, ka tiešām šajā vietā pirms nedēļas negaidīti izkritis ķieģelis, un viņu brāļadēls, liels delveris, bet labs mūrnieks, tai pašā dienā krāsni salabojis. Uz jautājumu, kur viņu satikt, māsas atteica, ka puisis iesaukts uz triju mēnešu kursiem armijā. Palūdzu adresi un, apsolījis, ka pēc pāris dienām nelabais būs izdzīts, devos mājās. Bet tagad pastāstīšu par apsvērumiem, kas tik droši man ļāva izteikt šo apgalvojumu. Uzmanību piesaistīja divi būtiski fakti — pirms nedēļas tika salabota krāsns, pareizāk — skurstenis, un tad arī aizsākās sātana koncerti, kā arī tas, ka parasti šī uzstāšanās notiek vakaros. Uzzinājis, ka dūmeņa remontu veicis dāmu radabērns, turklāt vēl jokupēteris, sapratu, ka esmu šīs parādības izskaidrojumam uz pēdām. Atceries, es stāstīju — kad saimniece piemeta malku, nelabais sāka gaudot ar jaunu sparu. Ja pieiet no materiālisma pozīcijām — kas to varēja izraisīt? Zināms, ka, palielinoties liesmai, pieaug karstums un vilkme. Tātad vienam no šiem faktoriem ir jābūt saistītam ar šaušalīgo skaņu rašanos. Jau pilnīgi pārliecināts par vainīgo, aizsūtīju puisim telegrammu un nākošās dienas vakarā saņēmu atbildi. Izrādās, ka, gribēdams abas vecās kundzes izjokot, labojot skursteni, delveris iemūrējis dūmvadā arī vārnas spalvu. Vakaros, kad krāsns sāka vilkt, spalva vibrējot x izdeva skaņas, kuras sievietes noturēja par velna ālēšanos. Jo lielāka uguns, jo stiprāka vilkme, jo baismīgākas gaudas pildīja māju. Negaidīti iesaukts armijā, puisis pavisam piemirsa par savu nedarbu. — Nu kā, Robert? Vai, noklausījies gaudošanā, tu piekristu abu māsu domām par nelabo vai arī mēģinātu rast šai parādībai citu saprāta balstītu skaidrojumu? Man nebija ko atbildēt. — Klusēšana — piekrišanas zīme, — Kronbergs secināja. — Tā kā uz taviem jautājumiem man pagaidām atbildes nav, es tev pastāstīšu, kā gāja man. Jāatzīstas, ka diez vai es atrastu pie mājas to vietu, kur nakti mīdījās Frederiks, ja viņš nebūtu bass. Par laimi, tad vēl nebija tik stipri uzsalis, lai zemē nepaliktu pēdas, un es tiešām tās atradu! Resnis bija stāvējis cieši pie pirmā stāva loga, un, tā kā nekādu citu pēdu tuvumā nemanīju, es nācu pie slēdziena, ka viņa galamērķis ir bijis šis logs vai arī telpa aiz tā.
Protams, es zinu, ka mēnessērdzīga cilvēka darbošanos nevar uzskatīt par mērķtiecīgu, bet, un ceru, ka ārsti man piedos, Frederika rīcība tāda bija. Kas tas bijis par spēku, kas viņu naktī, lietū un aukstumā izdzinis no siltas gultas, man ir noslēpums. Iegājis smirdošā kāpņu telpā, pieklauvēju pie durvīm, aiz kurām vajadzēja atrasties telpai, pie kuras loga naktī Frederiks bija stāvējis. Durvis atvēra neliela auguma sieviete.'Aizsmakusi, rupjā balss, kā arī dzeltenīgā sejas āda liecināja, ka viņa daudz smēķē. Dzīvoklī valdīja trūkums un nabadzība. Sieviete uz maniem jautājumiem atbildēja negribīgi un izturējās ļoti aizdomīgi. Pajautāju, ko viņai izsaka Frederika Bandello vārds, bet namamāte tikai paraustīja plecus. Bija skaidrs, ka viņa to dzird pirmo reizi. Bet, kad painteresējos par dzīvokļa iepriekšējiem īrniekiem, viņa sadusmojās un, piedraudējusi ar miliciju, gandrīz grūšus izgrūda mani laukā. — Tu neproti melot, — es ieteicos. — Man tas padodas daudz pārliecinošāk… Valts viegli pavīpsnāja. — Piekrītu, tikai… nestāsti to visiem. Negribēdams pamest lietu pusratā, sāku klauvēt pēc kārtas pie visām durvīm. Pirmajā dzīvokli neviena nebija, otro melnīgsnējs azerbaidžānis bija pārvērtis mandarīnu noliktavā, un tikai trešajā man izdevās uzzināt kaut ko noderīgu. Tajā mitinājās vecs, vientuļš vīrs ar garu, stiegrainu kaklu, kura galā no vienas puses uz otru svārstījās dīvaina bumbierveidīga galva. Šķita, ka viņš sastiepis kaklu, raudzīdamies kaut kam pāri, un atpakaļ nav dabūjis. Vīrietim bija lēnas, tādas kā noapaļotas kustības, runāja viņš, gari stiepdams vārdus, balsī, kas guldzēja kā slikti aizgriezts piektā stāva ūdenskrāns. Lai noklausītos līdz galam, man nācās piesaukt palīgos visu savu savaldību, jo pat īsāko frāzi šim cilvēkam bija māka pasniegt neiedomājami garlaicīgā veidā. — Kāds prieks, kāds prieks! — iepletis rokas, viņš apsveica mani kā sen neredzētu draugu. — Nāciet iekšā un apsēstieties, lūk, šajā te omulīgajā krēslā pie loga. Tūlīt es uzsildīšu ūdeni un pārliešu zemeņu mētrām, es pats tās šovasar salasīju. Šī ir ļoti, ļoti veselīga tēja, un, ja tai pievieno dažas tikai man zināmas zālītes. — te namatēvs tik sparīgi pakratīja mana deguna priekšā savu līko rādītājpirkstu, ka bumbierveidīgā galva garā kakla galā iešūpojās ar divkāršu amplitūdu, — jūs, dārgais, jutīsieties labāk, ievērojami labāk! — viņš stāstīja kā ārsts savam ilggadīgajam pacientam, un no mutes kaktiņus stāvus uzrāvušā smaida staroja visaptveroša labsirdība, no kuras man kļuva neērti. — Neesmu nācis dzert tēju, — diezgan skarbi viņu pārtraucu. — Mani interesē bijušie apakšstāva īrnieki. Mans dzēlīgais tonis nespēja viņu aizskart, domāju, ka šis cilvēks vispār nemācēja apvainoties. — Tādā gadījumā es tūlīt kaut ko atnesīšu, un tad mēs varēsim turpināt sarunu, — dīvainis nozuda virtuvē un pēc laba brīža, atgriezies ar cepumu trauciņu rokā, gandrīz ar varu atsēdināja mani krēslā. — Cienājieties! Namatēva nesteidzība mani kaitināja. Vēl labu brīdi viņš rosījās, izgludinot katru krociņu galdautā, līdz beidzot, laikam attapies, ka es gaidu, sāka gausi, taču visai sakarīgi runāt, tā ka man reti nācās iejaukties, lai ievirzītu stāstījumu vajadzīgajā gultnē. — Par pašreizējo iemītnieci diemžēl es neko nezinu, jo viņa ne ar vienu nebiedrojas un pārcēlās uz mūsu māju tikai pirms gada. Pirms tam tur dzīvoja Vilbergi, bet agrāk… piemirsies vārds. Kaut kur mēles galā ir, bet… — viņš vainīgi pasmaidīja, — ar mani tā gadās, taču allažiņ pēc kāda laiciņa atminos. Tikai jāpagaida. — Tādā gadījumā sāciet ar Vilbergiem, — ēs ieteicu. Skaidri varēja redzēt, ka saimnieku neinteresē jautājumu mērķis, viņš gluži vienkārši atbildēja ar patiesu prieku palīdzēt. Man prātā iešāvās aizdomas, ka aiz šīs tieksmes kaut kas slēpjas, bet, pavērojis viņu ilgāk, biju spiests atzīt savu kļūdu. Mēs neesam pieraduši pie nesavtīgiem ļaudīm, altruisms mūsu uztverē robežojas gandrīz ar anahronismu, un tas vien parāda, cik garīgi pagrimuši esam. — Vilbergi apmetās šeit pirms kara. Tas bija kluss, patīkams pāris. Mēs iedraudzējāmies un
daudzus sestdienas vakarus pavadījām patīkamās pārrunās. Viņi ilgi nodzīvoja šeit — Jānītis izstudēja par inženieri, bet meitiņa Vallija, beigusi medmāsu skolu, apprecējās, un, kad viņai piedzima bērniņš, Vilbergu dzīvoklītī kļuva pavisam šauri. Jūs tikai paskaitiet, — viņš sāka pieliekt pirkstus un gari klāstīja par atbilstošā cilvēka īpašībām un labo raksturu. Es ievēroju, ka ne par vienu viņam nebija negatīva vērtējuma. — Cilvēkiem laimējās, — ticis galā ar raksturojumiem, viņš turpināja, — pavisam nesen, neatminu gan kurš — vecie vai jaunie Vilbergi, saņēma dzīvokli, un visa ģimene pārvācās uz Imantu. Tagad par laiku pirms viņiem. Nezinu, kopš kura gada, jo pats pārbraucu šurp vēlāk, pirmo dzīvokli aizņēma kāda meiča, cik zināms, no laukiem. Liekas, viņa strādāja maizes ceptuvē. Glīta, vientuļa jaunkundze, un, kā jau tādos gadījumos mēdz būt, bez vīra audzināja bērniņu. Ar lauciniecēm pilsētas švīti tais laikos lielas ceremonijas netaisīja. Dzīvoja viņa ļoti trūcīgi. Man muļķītes bija dikti žēl, taču meičai raksturs iecirtīgs, bet palīdzību jau ar varu neuzspiedīsi. Pāris reižu, cik nu mani pieticīgie līdzekļi atļāva, ieliku aploksnē kādu naudas zīmi un iemetu viņas pasta kastītē, taču jau nākamajā dienā tādā pašā ceļā saņēmu to atpakaļ. No kā kaimiņiene uzzinājusi, kam sūtīt atpakaļ, man līdz pat šai dieniņai ir mīkla, bet… Te ierunājos es. — Vai uz vēstules adresi uzrakstījāt? — Kālab, mēs taču no vienas mājas. — Meiča nākusi no laukiem, un, kā spriežu, samērā nesen, — es paskaidroju, — jo vienīgi ar draugu trūkumu var izskaidrot jaunās meitenes vientulību, bet pavedēja morālās īpašības, kas acīmredzot nav bijušas uz diezcik augsta līmeņa, viņas uztverē nekādi negāja kopā ar šo augstsirdības žestu. Kas bez pieminētajiem vēl varēja zināt par viņas bēdīgo stāvokli? Namatēvs paraustīja plecus. — Jums jāpiekrīt — ja uz aploksnes trūkst adreses, pirmais prātā ienāks vistuvāk dzīvojošais paziņa, un proti — kaimiņš. Bet izdomāt, no kura dzīvokļa nākusi šī nesavtīgā palīdzība, tas acīmredzot meitenei nekādas grūtības nav sagādājis… — Vai tiešām! — Apaļās, naivās, bērnišķīgas izbrīnās pilnās acis bumbierveida sejā šķita smieklīgas, bet viņa garīgumā jautās viegli ievainojama, tāda kā sievišķīga labsirdība. — Meiča, — viņš turpināja, — bija ļoti gādīga māte un, par spīti grūtībām, audzināja savu puisīti ar patiesu mīlestību. Pati ziemas aukstumā drebinājās plānā mētelītī, bet puisēnam netrūka nedz siltu zābaciņu, nedz kažociņa. Ar pārtiku arī tais laikos negāja viegli, un nezin kā vientuļajai mātei klātos, ja nepalīdzētu draudzene. Viņas bija vienu gadu, un man liekas, strādāja kopā. To meiteni es ļoti labi atceros. Lonija Dzelme. Pēc sejas visīstākais neglītais pīlēns, turklāt kuprīte, bet sirds gan no tīra zelta! Strādāja viņas dažādās maiņās, jo zēns ne dienu, ne nakti nepalika bez uzraudzības. Tā kopējiem spēkiem viņas vilka smago vezumu. Puisēnu jau sāka vest pagalmā rotaļāties, bet tad kādu dienu viņš pazuda… — Kā — pazuda? — es izbrīnījos. — Tā… — namatēvs paplēta rokas. — Nezinu, neviens nezina. Māte gandrīz prātā sajuka, pat draudzenes mierināšana nelīdzēja. Pats redzēju, kā, kājas vilkdama gluži kā vecene, nelaimīgā meitene pameta pilsētu un aizbrauca atpakaļ uz laukiem. Jā, — stāstītājs piepeši iesaucās, — atcerējos! — Ko? — Viņas vārdu. — Un kā tas skan? — es vaicāju. Gari stiepdams katru zilbi, ērmīgais cilvēks atteica: — Silvija Zandere.
VII nodala Slepkavība Silvija Zandere… Šis vārds man šķita vēl nesen kaut kur dzirdēts, un piepeši es atcerējos: tā sauca vājprātīgo sievieti no „Dēmonu villas"! Vai tiešām tā ir viņa? — Nedomāju, — Kronbergs atbildēja, — ka šī ir sagadīšanās. Kāpēc Frederiks savai nakts pastaigai izvēlējās, lai arī zemapziņas vadīts, taisni to vietu, kur viņa kādreiz dzīvojusi? Nē, Robert, es pagaidām atturēšos no apgalvojumiem, bet par to, "ka kāds mums neredzams pavediens saista šos notikumus, esmu pārliecināts. Nāksies noskaidrot, vai Silvija Zandere no Bandello nama ir tā pati nelaimīgā fneitene, kurai pazuda bērns. Bet nu pastāsti, kā gājis tev. — Zini, — mani uzklausījis, draugs sacīja, — tu esi uzzinājis ļoti svarīgu faktu — termiņu mirējai! Vai jūti sakarību? — viņš vaicāja un, tā kā es klusēju, pats atbildēja. — Droši vien kāds visai zīmīgs fakts tev izkritis no prāta, un proti — Rolands pēc vizītes pie Bandello sievai paziņoja, ka pēc piecām dienām viss būšot kārtībā, turklāt piebilda, ka dvēseles esot pārdotas. Tu šodien uzzināji, ka Vīlipai atlicis dzīvot tikai četras dienas. Vakar vēl bija piecas, tātad dabiski, ka šodien četras! Tas ir tas pats termiņš, kuru mēs noklausījāmies. Parādi man kaut vienu slimnieku, kurš zina savas nāves brīdi! Bet tas, ka dvēselēm no laika gala ir bijis viens pats pircējs — sātans, šķiet, nav jāpaskaidro. Tagad saliec kopā minēto termiņu ar pārdotajām dvēselēm, kas tur sanāk? — Nudien, — es iesaucos, — Rolands ar sievu perina pret slimnieci kaut ko ļaunu! — Gluži manas domas, — piekrita Valts. — Tur notiek netīras lietas. Ņemot vērā, ka pēc šī termiņa notecēšanas Zelmai Vīlipai jāmirst, gribot negribot uzmācas jautājums — kāda būs šī nāve? Dabiska šķiršanās no dzīves, kad nekas vairs nevar grozīt likteņa lēmumu vai aukstasinīga, iepriekš izplānota neģēlīga slepkavība? No drauga vārdiem man auksts pārgāja pār kauliem. — Pēdējo pieņēmumu, — viņš turpināja, — mēs nekādā gadījumā nedrīkstam ignorēt, tāpēc kopš šī brīža šo termiņu es attiecinu uz mums! Ja tur tiek gatavota slepkavība, tad mūsu pienākums to novērst! — Tev taisnība, draugs, — es sacīju. — Esmu vienisprātis, ka var notikt ļaunākais. Taču viena lieta mani dara nemierīgu. — Kāda? — Slepkavība ar iepriekšrēju nodomu nevar būt bezmērķīga! Valts klusēdams piepildīja tukšo kafijas tasi un, atgāzies krēslā, nobaudīja malku. Viņa.vaibsti kļuva asāki un piere saraucās grumbās, acīmredzot mans jautājums lika viņam aizdomāties. Tādos brīžos es draugu netraucēju, bet, kā paradis, pats sāku kombinēt faktus, lai to savstarpējā saistībā atrastu problēmai pareizo atrisinājumu. Nevaru palielīties, ka tas man padotos tikpat veiksmīgi kā Kronbergam, taču nereti mani secinājumi izrādījās visai tuvu patiesībai. „Testaments!" man piepeši iešāvās prātā. „Viņu mērķis — māja! Tikai tāpēc Rolands pierunāja veco sievieti uzrakstīt novēlējumu uz viņa vārda!" Valts nedaudz atvēsināja manu triumfu. - Esmu gandrīz gatavs tev piekrist. Gandrīz… — Kāpēc — gandrīz? — es neslēpu sapīkumu. — Te taču viss skaidrs kā diena. — Ja tu pierādīsi, ka uz namu pretendē vēl kāds radinieks, esmu gandrīz ar mieru atsaukt savu „gandrīz". — Tā vietā liekot citu, — es pasmīnēju. — Redzi, es neticu, ka māsasdēls uzņemsies grēku uz sirdsapziņas, zinot, ka māja agrāk vai vēlāk būs viņa, turklāt pret viņu pagaidām nav nekādu pierādījumu, tikai mūsu spriedumi.
— Vai tie nekā nav vērti? Kronbergs paraustīja plecus. — Ir, ja to pamatā likti fakti, bet pagaidi… Mani ļoti interesē, kas slimniecei noteicis termiņu, bet vēl vairāk — kas par to viņai pastāstījis. — Dakteris, kas gan cits. Valts pakratīja galvu. — Neārstējamam slimniekam ārsts nedrīkst to teikt ne tikai aiz līdzcietības, bet arī vēl tāpēc, ka šāda ziņa ļoti negatīvi iedarbojas uz cietēja psihi, strauji pasliktinot jau tā bezcerīgo stāvokli. Turklāt jāņem vērā, ka daudziem pacientiem ir izdevies apgāzt savu eskulapu diagnozi vai arī izdzīvot, pateicoties netradicionālajām ārstēšanas metodēm. Ja slimnieks zinās savu nāves dienu, tas viņam atņems cerību, bet cilvēks, kas zaudējis cerību, ir zaudējis visu! Tāpēc mani interesē šis tik cieti noteiktās četras dienas. Šaubos, vai atradīsies kāds ārsts, kas būtu ar mieru šādi pakļaut riskam savu karjeru. Man atlika tikai piekrist drauga apsvērumiem. Pēc īsa pārdomu brīža Valts pavaicāja: — Kādu diagnozi tu minēji? — Vēzis. Tā vismaz apgalvoja tas zildcgunis no kaimiņu mājas. — Kā sauc slimnieci? — Vīlipa. Zelma Vīlipa. — Līdz nakts dežūrai atlikušas piecas stundas. Mēģināšu izmantot tās lietderīgi, bet tu atpūties. Nemet ar roku! Tavs pauris, Robert, nav no čuguna, un vēl nav zināms, kādas būs trieciena sekas. Pagūli, klausi mani! Pārējo izrunāsim vēlāk. Drauga padoms nāca īstajā reizē, jo atkal sāka sāpēt galva, turklāt nomodā aizvadītā nakts arī lika sevi manīt. Bet nevienlīdzīgā pienākumu sadale un, jāatzīstas, Valta neizsīkstošā enerģija, ar kuru salīdzinot es pats sev šķitu visīstākais mīkstčaulis, neļāva piekāpties. To redzot, Kronbergs pasmaidīja, ar spēku piecēla mani kājās, iestūma istabā un ar futbolista paņēmienu, aizlicis priekšā kāju, iegāza gultā. — Guli! Kas zina, kādi brīnumi mūs šonakt sagaida, bet tāds tu pat blusai nebūsi pretinieks. Viņam izrādījās taisnība — nervi prasīja atslodzi, un, tikko mana galva pieskārās vēsajai spilvendrānai, es iegrimu dziļā bezsapņu miegā. Atmodos no drauga balss. — Robi, slienies augšā! Bioloģiskā ritma spēku droši vien vislabāk var iepazīt tikai tad, kad tas tiek izjaukts. To izdarīt iespējams divējādi: vai nu jsā laika sprīdi šķērsojot vairākas laika joslas, vai, kā manā gadījumā, — samainot dienu ar nakti. Jutos kā salauzts, bet virtuvē uz galda jau kūpēja kafijas tase, ar kuras palīdzību es nedaudz uzpurinājos. Drūmu vaigu vilku mugurā mēteli. — Ko jaunu uzzināji? — kad tikām uz ielas, pajautāju. — Nācās vismaz pāris stundas pavadīt pie telefona. Vispirms sazvanīju onkoloģiskā dispansera dežūrārstu. Pacientu uzskaites kartiņās viņš atrada Zelmas Vīlipas vārdu, bet slimības vēsture diemžēl atrodoties pie ārstējošā ārsta, kurš būšot tikai rīt. Ar lielām grūtībām izlūdzos šī daktera mājas telefona numuru. Ārste Kalniņa labi atcerējās savu pacienti. Viņas uzstādītā diagnoze izrādījās cista! No vēža ne smakas! Turklāt tā tikko kā veiksmīgi izoperēta, un slimnieces vājums izskaidrojams ar pēcoperācijas nespēku. Izmeklēšana izdarīta vispusīgi, un Kalniņa kategoriski noliedza vēža iespējamību. Es ticu slimnīcas speciālistam vairāk nekā iecirkņa terapeitam, kura gandrīz vienīgā ārstēšanas metode ir recepšu un darba nespējas lapu izrakstīšana. Savelkot galus, es nonācu pie slēdziena, ka šī letālā diagnoze un termiņš, pēc kura Vīlipai jāpamet šī pasaule, ir kādas sazvērestības sastāvdaļas. — Neticu, ka ar to vien ir iespējams iedabūt cilvēku kapā, — es iebildu. — Es arī neticu, — piekrita Kronbergs, — taču izmocītam slimniekam ar iedragātu psihi, turklāt pēc operācijas onkoloģiskajā nodaļā… Kas viņu zina, varbūt ka var arī! Labu brīdi mēs nosoļojām klusēdami. Es ar drausmām domāju par priekšā stāvošo nakti,
noslēpumaino namu un tā dīvainajiem iemītniekiem. Lai gan vakars, par spiti. decembra sākumam, bija padevies visai silts, cs salīgi tīstījos mētelī un nevarēju vien beigt pukoties uz Kronbergu. Viņa tik neapdomīgi dotā piekrišana sargāt cilvēkus, kurus pat ar piespiešanos nevarēja ierindot normālo ļaužu pulkā, lika man, slēpjot īgnumu, neapmierināti purpināt zem deguna. Sevis aizstāvēšanas arsenālam, kurā pagājušajā naktī ietilpa tikai divas rokas, es biju pievienojis kabatas bateriju. — Un tomēr, — it kā sekojis manam domu gājienam, Valts, kad ienācām villas pagalmā, ierunājās, — mums nāksies sadalīties. Pārāk liels risks atstāt veselu mājas spārnu pilnīgi bez uzraudzības. Ja tev nav nekas pretim, ieņemsim savas iepriekšējās nakts pozīcijas. Cerams, ka spokam šoreiz brīvdiena, tomēr, drošs paliek drošs, durvis ciet nebultēsim. Vai ievēroji, cik smags aizšaujamais priekšā? — Jā. — Es laboratorijā papētīju un konstatēju, ka tas uzlikts samērā nesen. — Kā to var noteikt? — es izbrīnījos. — Lai ar kaut ko aizpildītu laiku, es gluži vienkārši noskrūvēju to nost. Zem aizbīdņa atklājās tā pati baltā krāsa, kas klāj durvis. Esmu pārliecināts, ka krāsotājs neuzņēmās liekas klapatas, skrūvējot bultu nost, bet pēc pārkrāsošanas — atkal virsū. Tas apstiprina manu pieņēmumu, ka kāds no iemītniekiem labi zina, no kā jāsargās. Droši vien šī papildu nodrošināšanās veikta drīz vien pēc vecā Džovanni nāves, un, spriežot pēc krāsas vecuma, tas tā varētu būt. Villā mūs sagaidīja kungs melnajā uzvalkā. Droši vien tēva sātaniskās īpašības es gluži automātiski pārnesu uz viņa dēlu, to sekmēja mājas atmosfēra, kā arī Pāvela Bandello tieksme ģērbties viscaur melnā. Jāatzīstas, ka manā rīcībā nebija neviena cik necik pārliecinoša fakta, izņemot bērnišķīgi mistiskos priekšstatus, antipātijas un pagaidām ne ar ko nepamatotās nojausmas. Valtam taisnība — pēdējais laiks sākt uztvert notikumus ar vēsu prātti. Un tomēr… Melnīgsnējās sejas vaibstos es saskatīju tik tikko manāmu augstprātīgu izsmieklu, aiz kura slēpās tāds kā ļauns prieks. Man viņš šķita līdzīgs ārstam Moro, kas ar sadistisku interesi vēro baismu eksperimentu, aukstā nežēlībā gaidot rezultātu. Taču laikam vienīgi mana pārkairinātā iztēle spēja piedēvēt pārdabiskas īpašības pavirši pazīstamam cilvēkam, jo Kronberga sejā sasveicinoties jautās tikai vēsa pieklājība. — Jums nāksies, — bultēdams ciet ārdurvis, Pāvels Bandello sacīja, — šovakar samierināties ar manu klātbūtni. Frederiks nedaudz sasirdzis… Viņš nepaguva pabeigt teikumu, kad kāpņu galā parādījās tikko kā pieminētais vīrs. Tuklā seja bāla, zem iegrimušajām acīm tumši zili maisiņi. Arī elpa ātra un saraustīta. Resnis izskatījās smagi slims. Ieraugot viņu, Pāvela acis samiedzās šaurās spraudziņās. Man tās likās kā ložmetēja ambrazūras, no kurām tūlīt tūlīt izšausies iznīcinoša uguns. — Atpakaļ, Frederik! — viņš klusi sacīja. — Tūlīt ej atpakaļ gultā! Druknais virs kā komandu saņēmis zaldāts apgriezās un, neteicis ne vārda, nozuda augšstāvā. Rešņa seja bija tikpat biedējoši nekustīga kā pagājušajā naktī. — Kas viņam kaiš? — uzmanīgi vērdamies nopakaļ ērmīgajam augumam, jautāja Valts. — Saaukstējies. Šorīt temperatūra uzlēca līdz četrdesmit, un nācās iedot zāles, arī miegam. Bet viņš jau tāds… — Kāds? — Vai visiem jābūt vienādiem? — namatēvs kā apvainojies atvaicāja un, it kā jautājums līdz ar to būtu izsmelts, atvēra durvis uz zāli. Mēs izvietojāmies ap ovālu galdiņu. Kamīnā jautri sprēgāja pagales, tīkams siltums likās noskaņojam uz atklātu sarunu, taču, ielūkojies Bandello sejā, sapratu, ka tādas nebūs. Nekad nebūs… Minūtes piecas mēs saspringti runājām par notikumiem republikā, pavirši skarot kultūras jaunumus, parlamentu un valdību. Valts mēģināja saimnieku ievilkt diskusijā par medicīnu, bet tas izvairījās, nepatīkami klusējot. Es ierunājos par vecā Džovanni Bandello pagātni, cerot kaut ko uzzināt par viņa
paziņām vai radiem, taču melnīgsnējais virs tikai paraustīja plecus. Viņa domas šķita klejojam nezināmās tālēs, un laikam vienīgi ačgārni izprastais pienākums aizturēja viņu mūsu sabiedrībā. Pamazām sarunas pavisam apsīka, un, kad namatēvs piecēlās, es atviegloti uzelpoju. Uz sliekšņa Bandello atskatījās. — Naktis kļūst vēsas, — cieši raudzīdamies Kronbergam acīs, viņš sacīja, — un bez mēteļa staigāt apkārt nav ieteicams… — Ironisks smaids pāršķīra melnās ūsas, un durvis aizvērās. — Hm… — tā bija visa Valta atbilde. Kad gaitenī noklusa soļi un nedaudz vēlāk augšstāvā noklaudzēja durvis, es jautājoši pavēros draugā. Mūsu starpā bija nodibinājies tik ciešs kontakts, ka bieži vien iztikām bez liekiem vārdiem. Nereti gadījās pārtraukt vienam otra domu plūdumu ar negaidītu jautājumu vai piebildi, un šis iestarpinājums gandrīz vienmēr sakrita ar tēmu, kura rosījās drauga smadzenēs, un ne tikai ar tēmu, bet ar iztirzājamās problēmas dziļāko būtību. Tā ari šoreiz. Valts, uztvēris manis neizteiktā jautājuma telepātiskos viļņus, teica: — Pāvels Bandcllo zina par manu nakts pastaigu. Mājiens bija nepārprotams. — Bet no kurienes? Kronbergs paraustīja plecus. — Varbūt viņš redzēja Frederiku izejam un sekoja? — es minēju. — Jā, tas ir labākais izskaidrojums. Un, ja tā, tad, kāpņu galā slēpdamies, viņš ne vien noskatījās, bet arī dzirdēja visu, ja vien… — Kas? — Ak, muļķības, Robert! Lien galvā viena par otru dumjākas domas… Bet nu man laiks, — viņš piecēlās, izstaipījās un jau pagriezās uz izeju, kad piepeši sastinga puspagriezienā un, lēnām pastiepis roku sānis, čukstus vaicāja: — Kas tas? Pie sienas lielas gleznas ēnā karājās rupji austs paklājiņš, pie kāda kolekcionāri mēdz piespraust savu nozlmišu vai godalgu krājumus. No pelēkā auduma augšdaļas tukšiem acu dobumiem manī raudzījās visriebīgākā maska, kādu vien varēju iedomāties. Tās materiāls bija gluži citāds nekā agrāk redzētajām — stingrs, bet reizē elastīgs polimērs. Sai maskai noteikti nebija nekāda sakara ar mežoņu kultu rituāliem, drīzāk tā atgādināja dzīvam cilvēkam nomauktu ādu. Bālganā, puscaurspīdīgā plēve izskatījās kā tāda, zem kuras Fantomass, veicot savus neģēlīgos darbus, slēpa seju. Līķa vaibstu veidolā es saskatīju aukstu nežēlību. Valts pataustīja to, pārvilka ar roku pāri paklājiņam un pievērsās man. — Vai tikai tu… Pagaidi, izdarīsim nelielu eksperimentu. Tev nāksies saņemties, aizvērt acis un ar taustes palīdzību noteikt, vai pagājušajā naktī sataustītā seja un… viss pārējais bijusi šī vai nē. Es paklausīju. Ar slēptām drausmām izstiepu rokas. Pirksti pieskārās rupjai virsmai. Lēnām taustījos uz augšu. Lūk! Mute! Deguns! — Tā pati? — Kronbergs nepacietīgi vaicāja. — Nezinu, — es izdvesu, steidzīgi paceldams plakstus. — Droši vien… Būtu to pamanījis gaismā, nekad nebūtu tā satrūcies. Valts uzmeta man neapmierinātu mirkli. — Tas nu nekādi nevarēja notikt, Robert! — Kāpēc? — Tā vienkāršā iemesla pēc, ka vakar tās te nebija… — Nebija? — Ko tu brīnies? — drauga balsī varēja just vieglu aizkaitinājumu. — Pēc tam, kad tu iedrāzies ar pieri stenderē, meklējot slepeno eju, es izklauvēju visas sienas, un tici man, ka nebūtu palaidis to garām. Un vēl, lai gan maska piekārta ēnā, tik pretīgs ģīmis noteikti būtu piesaistījis mūsu uzmanību, turklāt, varu derēt, ka, iekams kamīnā izdzisa uguns, tu rūpīgi izpētīji katru visapslēptāko telpas kaktiņu.
— Protams. — Tātad, ja tiešām tu uzdūries šai maskai, tā varēja parādīties vai nu… — Temperatūra! — es piepeši iesaucos. — Nekliedz! Kāda temperatūra? — Kronbergs savilka uzacis un paliecās uz priekšu. — Tev slikti? — Sejai, kuru es pagājušo nakti aptaustīju, bija dzīva cilvēka miesas temperatūra, bet šī maska — vēsa! Kā es to tūlīt neiedomājos! Valts atgāzās krēslā. — Tātad zālē pabijis nelūgts viesis, — viņš klusi nomurmināja. — Nu jā, ja jau tu durvis neesi atbultējis… tas tagad ir skaidrs. — Tātad šo masku kāds piekāris tīši, lai mēs… — Te viss vienās mīklās, un man pamazām sāk likties, ka, paši to neaptverdami, mēs… — draugs apklusa. — Turpini, — es lūdzu. — Ak, nieki vien! — Kronbergs atmeta ar roku. — Bet nu gan laiks pa vietām. Palicis viens, es ilgi nespēju izvēlēties sev aizsegu. Nervozi klejoju pa zāli, atsēzdamies te vienā, te otrā vietā, bet nekur man nebija labi. Beigu beigās iestūmu lielo palmu stūri tā, lai aiz tās pietiktu vietas krēslam. Tagad biju puslīdz nodrošinājies:— no aizmugures un labās puses mani nosedza sienas, bet no kreisās — palma. Aizsardzībai šoreiz izvēlējos krāsns kruķi, tas man šķita parocīgāks par ogļu knaiblēm. Noliku uz ceļiem kabatas lukturīti un, piesaucis palīgos visu savu strauji dilstošo drosmi, sāku gaidīt. Mājā valdīja kapa klusums, tikai kaut kur zem grīdas skrubinājās pele. Ogles kamīnā izplēnēja, arvien smagākas ēnas gūlās uz grīdas un sienām, un arvien izmisīgāķ tuvas nelaimes nojautās sažņaudzās mana sirds. Tā pagāja apmēram stunda. Vēl pēdējo reizi kā sarkana acs iegailējās izdziestošā oglīte, un iestājās melna tumsa. Nezinu, cik ilgi tā nosēdēju, baidīdamies pakustēties un saspringti ieklausīdamies katrā troksnītī. No nekustības sāka tirpt kājas un, gribēdams tās izlocīt, jāu grasījos slieties augšā, kad vārs troksnis mani apturēja. Pa kreisi aiz palmas saklausīju čaukstoņu, it kā apģērbs berztos gar sienu, šo troksni nomainīja tāda kā skrāpēšanās. Paliecies uz priekšu, sasprindzināju dzirdi. Kaut kas noknakšķēja un atskanēja klusa it kā pārdurtas riepas šņākoņa. Žņaugdams labajā rokā krāsns kruķi, bet kreisajā turēdams gatavībā kabatas bateriju, es joprojām nekustējos. Pēkšņi kaut kur pavisam līdzās kāds tikko dzir dami nošņaukājās. Tajā pašā acumirklī es iededzu savu gaismekli. Spilgtais stars trāpīja tieši spogulī ūn atstarojoties pielēja telpu ar aukstu, spokainu gaismu. Apžilbis no pēkšņā uzliesmojuma, tikai pēc mirkļa pamanīju sienā melnu aili paneļa augstumā! Tāda kā balta auduma mala noplīvoja gar stūri, un četros lēcienos cs atrados šaurajā ejā. No nelielā laukumiņa, uz kura stāvēju, augšup aizstldza stāvi koka pakāpieni. Sastindzis ieklausījos. Virs galvas tikko dzirdami noskrapstēja grīdas dēļi un šķita, ka klusi, zaglīgi soļi pāriet istabai un mirkli vēlāk noklaudz durvis. Noslaucījis piedurknē miklo pieri, sāku nedzirdami kāpt augšup. Varēju virzīties vienīgi sāniski — tik šaura bija eja. Brīdī, kad, pēc mana aprēķina, tikai pāris pakāpienu mani šķīra no augšstāva, pēkšņi nodzisa baterija. Padauzīju to pret delnu. Gaisma gan iedegās, taču stars bija tik blāvs, ka metra atstatumā nevarēju neko saskatīt. Pamatīgi sakratījis lukturīti, panācu tikai to, ka mans gaismas avots izdzisa pavisam. Brīdi stāvēju neziņā, nespēdams izšķirties — kāpt lejā vai turpināt ceļu augšup. Nolēmis, ka drošāk būs atgriezties zālē, piesardzīgi iztaustīdams ar kāju katru pakāpienu, pirms atbalstīties uz tā ar visu svaru, sāku kāpt lejup. Beidzot sasniedzu nelielo laukumiņu un sāku grābstīties pēc izejas. Rūpīgi iztaustīju visas sienas, bet neatradu pat vismazāko spraudziņu, kas liecinātu, ka te ir slepenas durvis! Biju noķerts slazdā! Jutu, — vēl pavisam nedaudz, nervi uzdos un tad… Sasprindzinājis visu gribasspēku tā, ka iekšā kaut kas pat nostirkšķēja, piespiedu sevi nomierināties. Panika ir bēdīgākais, kas var piemeklēt cilvēku kritiskā brīdi, un — ak vai! — tam, kas nespēj valdīt pār sevi. Pamazām izzuda spazmas rīklē,
atslāba muskuļi, un pēkšņi es nosvīdu gluži slapjš. Vēlreiz mēģināju iedegt bateriju, bet, padauzījis pret roku, atmetu cerības, jo tās korpusā varēja saklausīt, kā viens pret otru sitas elementi, acīmredzot bija nolūzis atsperes kontakts. Iebāzu lukturīti kabatā un sāku domāt. Ko darīt? Izeja bija viena — kāpt augšā, bet kaut kas mani kavēja… Atmiņā atausa kādreiz redzētas filmas kadri — šaura eja, pa kuru nebeidzamā virtenē viens aiz otra joņo bailēs maurojošu lopu bars. Neviena sānu atzara, nekādas izvēles, tikai uz priekšu uz … kautuvi! Man šķita, ka tieši tas no manis tiek gaidīts. Varbūt kliegt? Bet vai kāds sadzirdēs? Eja atradās starp zāles un virtuves sienām un bija tik labi nomaskēta, ka pat Kronbergs to neatrada. Nē, kliegšana nelīdzēs, šeit pie tās pieraduši. Es lēnām atsāku ceļu augšup, un, saskaitījis trīspadsmit pakāpienus, atdūros sienā. Stāvēju uz tikpat niecīga laukumiņa kā apakšā, un sāku taustīties pēc izejas. Kreisajā pusē roka nesastapa nekādu pretestību, arī visaptverošā tumsa šajā vietā nešķita tik bieza, un, viss sasprindzis, uzma>- nīgi, lai nesaceltu pat mazāko troksnīti, pārkāpu pāri slieksnim. Droši vien atrados vienā no augšstāva guļamistabām, bet kurā īsti, noteikt nespēju. Paspēru nedrošu soli, un piepeši aizmugurē atskanēja jau pazīstamā šņākoņa. Pastiepu roku atpakaļ — siena! Slepenās durvis bija aizvērušās! Tagad nepalika ne mazāko šaubu — es tiku virzīts! Kurp? Ko tas viss nozīmē? Brīdi stāvēju kā sastindzis, un viena par otru fantastiskākas domas uzliesmoja un dzisa manās nabaga smadzenēs. Atkal nācās saukt palīgā pašsavaldīšanos, jo arī fantāzija var izspēlēt nepiedodami ļaunu joku, ja laikus to neiegrožo. „Ko no manis grib?" es domāju. «Protams, ne jau muļķīgai izpriecai organizēta šī izrāde, tātad… Tātad jāpretojas, jādara kaut kas pretēji tam, kas no manis tiek gaidīts? Ko cilvēks, nonācis šajā situācijā, darīs vispirms? Protams, pirmām kārtām meklēs izeju vai… gaismu! Bet durvis, un elektriskais slēdzis atrodas līdzās, tātad man… jāiet pretējā virzienā!" — Nē, tu, pekles izdzimteni, nekas tev ar mani nesanāks! — es noņurdēju un, taustīdamies gar sienmalu, sāku virzīties turp, kur, pēc manām domām, bija jāatrodas logam. Nolēkt no otrā stāva, zinot, ka apakšā tevi gaida cieta, līdzena zenie, man nelikās grūti. Vienīgais sarežģījums — nakts. Man laimējās. Pēc soļiem trim rokā sataustīju aizkara audumu, lūk, arī rokturis! Uzmanīgi to pagriezu, un sejā iesitās auksta gaisa pūsma. Vāja pilsētas atblāzma zemajos mākoņos ļāva saskatīt melno zemi. Pieslējis pie sienas krāsns kruķi, cik klusi vien spēdams, uzrausos uz palodzes un, saņēmis dūšu, lēcu. Kritu kā akmens. Zemes triecienu uzņēmu ar cieši kopā sakļautām kājām un kā izpletņlēcējs, nebēdādams par apģērbu, momentā novēlos uz sāna. Paldies Dievam! Nekas ne lūza, ne trūka! Uzslējies kājās, palūkojos augšup. Otrā stāva logs melnēja kā draudoša acs. Tagad atlika uzmeklēt laboratoriju, pieklauvēt pie rūts, un jau pēc minūtes es būšu drauga sabiedrībā. Pēc lidojuma lejup nenācās tik viegli noorientēties, uz kuru pusi iet. Sāku virzīties pa labi, bet jau pēc mirkļa atdūros ķieģeļu sienā. Griezos atpakaļ un, gandrīz izmežģījis uz sliekšņa potīti, beidzot sasniedzu vajadzīgo logu. Klusiņām pieklauvēju, bet iekšpusē nedzirdēju ne skaņas. Piedauzīju stiprāk, un spilgts stars cauri stiklam iešāvās man tieši sejā! — Robert? — dzirdēju Valta klusināto balsi. — Jā, — es atčukstēju. — Atver! Gaisma nodzisa, pēc mirkļa ar klusu klaudzienu atvērās logs, un nāsīs iesitās ķīmisko vielu specifiskā smaka. Kad, smagi nopūties, atslīgu krēslā, Kronbergs jautāja ar neslēptu satraukumu: — Kas noticis? Lai nedaudz attaptos no pēdējo minūšu pārdzīvojumiem, aizsmēķēju un, slēpdams cigareti delnā, izstāstīju notikušo, cenzdamies neizlaist ne mazāko sīkumu, un beigās pateicu, kāda iemesla pēc bēgšanai izvēlējos šo neparasto paņēmienu. — Tātad tu tiki virzīts… — Valts domīgi atkārtoja manus pēdējos vārdus un uz mirkli iegrima domās. — Lieta kļūst nopietna, — viņš piepeši pielēca kājās. — Mums nekavējoties jārīkojas, citādi var būt par vēlu! Pag, — iededzis gaismu, viņš izvilka no azotes papīra gabalu un pildspalvu. Drauga sejā
atai- nojās nemiers, un divas stāvas rievas, izvagojot pieri, piešķīra dusmīgu izskatu. Es raudzījos, kā ašie, precīzie rakstāmrīka vilcieni baltajā lapā zīmē pirmā stāva plānu, tam blakus augšstāvu, un katrā telpā ieraksta tās īpašnieka vārdu. Nevajadzēja lielu apķērību, lai noteiktu, ka guļamistaba, no kuras es tikko kā biju izmucis, pieder Frederikam Bandello! — Ejam! — Kronbergs atvēra durvis. Vispirms mēs ieskrējām zālē. Te nekas neliecināja par nesenajiem notikumiem, palma stāvēja tur, kur es biju to aizstūmis. Pametis apkārt ašu skatienu, draugs metās atpakaļ, un jau pēc dažām sekundēm mēs stāvējām Pāvela Bandello durvju priekšā. Valts pieklauvēja un, negaidīdams, kamēr atvērs, steidzās uz priekšu un atgrūda nākamās durvis, aiz kurām atradās resnā Frederika guļamtelpa. Kad pie griestiem iedegās lustra, tās rožainajā gaismā mūsu acīm pavērās drausmīga aina. Jau tā nekārtīgā telpa tagad izskatījās pēc īsta kaujas lauka. Apgāzts galds, pa grīdu izmētātie papīri, grāmatas un apģērba gabali skaidri liecināja, ka te norisis sīvs un nežēlīgs cīniņš. Savandītajā gultā starp asinīs notraipītajiem palagiem kā bluķis gulēja Frederiks Bandello. Rešņa ar briesmīgu triecienu pāršķeltā galva, stingām acīm raudzīdamās griestos, atdusējās asiņu paltī. Vieglā vējiņā viļņojās aizkari, liecinot, ka logs joprojām ir vaļā. Un te es pamanīju kādu priekšmetu, kas man lika nodrebēt stiprāk, nekā ieraugot nelaimīgo upuri. Līdzās gultai, asinīm notraipīts, gulēja slepkavības ierocis! Frederika baisās brūces forma pierē virs acs neļāva kļūdīties — to bija cirtis šis rīks! Noziedznieka pamests krāsns kruķis!
VIII nodaļa Nepamatotas aizdomas Stingi raudzīdamies briesmīgajā skatā, mēs nebijām sadzirdējuši soļus un gandrīz vai salēcāmies, kad pēkšņi aiz muguras kāds skaļi iesaucās: — Ko jūs esat izdarījuši! Kā pēc komandas atskatījāmies. Nekustīgi, plati ieplestām nāsīm baigajā ainā nolūkojās Pāvels Bandello. Kaut kas viņā nebija kā parasti, un tikai ar grūtībām es aptvēru, ka švītais kungs savu melno uzvalku ir nomainījis pret vieglu, vidū sajoztu, svītrainu peldmēteli. — Kāpēc mēs? — Kronbergs ar visu korpusu pagriezās pret viņu. — Atvainojiet, kas tad? — namatēva piemiegtās acis pievērsās manam draugam. — Teodor! — viņš piepeši iekliedzās. — Teodor! Atbildot uz kliedzienu, atsprāga studenta istabas durvis! Viņa neizteiksmīgajā sejā es nesaskatīju ne mazāko jūtu atblāzmu, kad, iespraucies mūsu vidū, viņš ieraudzīja tēva līķi. — Zvani milicijai, Teodor! — pavēlēja Pāvels Bandello, un, ne vārda neteicis, jauneklis nosteidzās lejā. Klusuciešot mēs klausījāmies, kā griežoties stirkšķ ciparnīca, tad līdz mums atlidoja neskaidra runa, kuru noslēdza klausules klikšķis, to noliekot vietā. — Ejiet lejā un gaidiet! — skarbi izmeta melnīgsnējais vīrs, bet Valts tikai papurināja galvu. — Ejiet! Līdz ieradīsies milicija, te neko nedrīkst aiztikt! — Pilnīgi pareizi, — Kronbergs piekrita, — un tieši šī iemesla dēļ mēs nekur neiesim! — Ak tā! — Saimnieks draudoši nomērīja manu draugu no galvas līdz kājām, bet, šķiet, Valta atlētiskais stāvs un bezbailīgā stāja iedvesa bijību, jo vairāk viņš neuzstāja, taču, kad pienāca Teodors, kundziski skaļi pavēlēja: — Nenolaid no viņiem acis! Vēl pēdējo reizi veltījis mums izsmejoši ļaunu skatienu, Pāvels Bandello nozuda savā istabā. Jauneklis mēģināja aizvērt Frederika istabas durvis, bet Kronbergs aizlika tām priekšā kāju un pasmīnējis noteica: — Liecieties mierā! Durvis līdz milicijas atbraukšanai paliks vaļā! Teodors pacēla uz Valtu biedējoši tukšu, vienaldzīgu skatienu, no kura man sagriezās dūša vairāk, nekā no ainas istabā, atlaida rokturi un, atgājis pie pretējās sienas, sakrustoja uz krūtīm rokas un, plati iepletis kājas, palika nekustīgi stāvam. Man viņš atgādināja robotu — bezkaislīgu mašīnu, kas ieprogrammēta tikai darbībai. Valts, nelikdamies zinis par puiša nepatīkamo klātbūtni, tepat no gaiteņa rūpīgi pārlūkoja traģēdijas vietu, un, kad viņa acis apstājās pie asinīm notraipītā krāsns kruķa, es pamanīju draugu nošūpojam galvu. Es pa to laiku lamāju sevi vispēdīgākajiem vārdiem. Muļķis! Tā tev vajag! Tupēšu tagad cietumā par savu stulbumu kā likts! Protams, ņemot vērā kritisko situāciju, attaisnojumu savai aizmāršībai es varētu atrast cik tik uziet, bet diemžēl ar to vien Roberta Štāla pirkstu nospiedumus no krāsns kruķa man neizdzēst… Grūti aprakstīt savas izjūtas, no četru metru atstatuma blenžot uz šo metāla stieni ar līko galu, kuru paberžot ar kabatas lakatiņu es būtu ārpus jebkurām aizdomām. Katra sekunde tuvināja manu atmaskošanu, bet es biju bezspēcīgs kaut ko mainīt. Tā pagāja vismaz pusstunda. Ne vārds netika pārmīts, un šī klusēšana mani smagi jo smagi nomāca. Piepeši līdz mums atlidoja soļu duna un cilvēku balsis. Nākošajā mirklī dobji klaudzieni vēstīja, ka izsauktie varas pārstāvji ir klāt.
— Atveriet! — Valts pamāja mūsu sargkareivim, taču Teodors pat aci nepamirkšķināja. Klaudzieni nemitējās, un draugs jau pagriezās pret mani, kad uz savas istabas sliekšņa parādījās Pāvels Bandello, ģērbies kā parasti — melnā. Neveltot mums ne mazāko uzmanību, viņš nosteidzās lejā. Noblīkšķēja parādes durvis un apakšējo gaiteni piepildīja daudzbalsīga murdoņa. Vēl pēc mirkļa zem smagiem soļiem iečīkstējās pakāpieni, troksnis nāca arvien tuvāk un tuvāk, un tad — kāds neizsakāms atvieglojums — kāpņu galā parādījās Valta senais draugs, mans paziņa un mūsu aģentūras kolēģis Valdis Vītols! Tagad varēju būt pārliecināts, ka, ja arī liktenis nebūs mani žēlojis, vismaz viss noritēs likumā paredzētajā kārtībā. Nezinu, vai kādas pārdabiskas nojautas vadīts vai sestā prāta ietekmēts, viņš izlikās mūs nepazīstam, bet pārējie darbinieki, par laimi, ir man, ir Valtam bija sveši. Frederika istabā sāka darboties ekspertu grupa, bet mūs, izņemot vājprātīgo sievieti, divu brašu seržantu pavadībā noveda lejā zālē. Bandello demonstratīvi raudzījās sānis, bet Teodora izturēšanās ne par matu neizmainījās, neraugoties uz to, ka traģēdijas upuris bija viņam vistuvākais cilvēks. Šķita, ka nekas nespēj iedragāt viņa atbaidošo vienaldzību. Pēc minūtēm četrdesmit durvīs parādījās drūms vīrietis privātā un pavēlēja Pāvelam Bandello sekot. Droši vien nopratināšana negāja visai gludi, jo tikai pēc stundas pienāca kārta Teodoram. Šoreiz veicās ievērojami raitāk, jo pēc piecpadsmit minūtēm ienāca Vītols. Cieši aizvēris aiz sevis durvis, viņš atslīga krēslā mums iepretim un jautājoši pavērās Kronbergā. Valts izstaipījās kā pirms došanās pie miera, tad salika uz galdiņa abus elkoņus un ieurbās ar acīm Valdī. Kādu minūti, kā pārbaudīdami viens otra izturību, blenzuši, abi reizē iesmējās. Arī man pielipa viņu jautrība, acīmredzot nerviem bija nepieciešama atslodze, un es ķiķināju līdzi kā tāds Antiņš, pats nezinot, par ko. Kronbergs atguvās pirmais un, kad pieklusām arī mēs, vaicāja: — Ko labu pastāstīja Pāvels Bandello? — Neko sevišķu, ja neskaita pārliecību, ka jūs abi esat uzpirkti slepkavas! Valts tikai nogrozīja galvu. — Bet Teodors? — Apšaubu, vai tas puisis diennakti izspiež no sevis vairāk par trim vārdiem. Savu mūžu neesmu sastapis nerunīgāku studentu. — Un tomēr. — Neko. Turklāt āda tam bieza kā nīlzirgam — varmācīgā nāve viņu nav satraukusi vairāk par rubļa nozaudēšanu pārpildītā tramvajā. Puisim ar ierosu kaut kas nav kārtībā. — Slepkavības ierocis? — Krāsns kruķis. — Tu esi pārliecināts? — Gandrīz… tomēr nepiemirsti pēc sekcijas pajautāt vēlreiz. — Pirkstu nospiedumi? — Būs. Tas tips ir stipri svīdis, pirms to resno… Valts uzmeta man izteiksmīgu skatienu. — Vai tu mūs aizturēsi? — ar vieglu smaidu lūpu kaktiņos viņš painteresējās. — Pagaidām mūsu rīcībā pret jums nekā nav. Ja… Pēkšņi atvērās durvis, ielaizdamas briļļainu vīrieti ar biezu, melnu bārdu un ķerainām uzacīm. Pieliecies Vītola ausij, viņš brīdi kaut ko čukstus skaidroja, un pēc tā, kā Valda piere saraucās grumbās, es sapratu, ka ziņa nav no patīkamākajām. Tad, kā atļauju dodams, mūsu draugs pamāja, un bārdainis spalgā, sievišķīgā balsī noķērca: — Lūgšu jūs aus novilkt labās kājas kurpes! Ne man, ne Kronbergam nebija nekas papildus jāpaskaidro… Bet, kad briļļainais vīrs pārlaida pētoši nekautrīgu skatienu manam sānam, uz kura skaidri izcēlās svaigu dubļu pēdas, jāatzīstas, es zaudēju
dūšu. Savācis mūsu apavus, viņš izgāja, bet Vītols aši aši nobēra: — Ātri, pirms viņš nav atgriezies, stāstiet! Garo notikumu virkni kopš suņa pazušanas līdz pat šim brīdim Kronbergs ietērpa īsos, aprautos teikumos, bet pietiekami izteiksmīgos, lai mūsu sarunu biedram rastos skaidrs priekšstats par īpatnējo stāvokli, kādā mēs esam nokļuvuši. Neielaizdamies sīkumos, viņš izcēla galveno, un, par spīti paša dramatiskajam stāvoklim, es nespēju noslēpt apbrīnu par ātro, secīgo un precīzo izklāstu. — Tātad, — Vītols rezumēja saņemto informāciju, — uz kruķa mēs atradīsim Roberta pirkstu nospiedumus, bet viņa labās kājas kurpe sakritīs ar pēdas nospiedumu zem loga… Es smagi nopūtos, un Valts uzlika roku man uz pleca. — Nekas, Robi, ne no tādām vien likstām esam tikuši ārā… Līdz sankcijas saņemšanai tu varētu… — viņš sacīja Vītolam, — mūs… — Protams. Es saprotu… un pie prokurora pārāk nesteigšos. Vakarpusē piekāpšu, un tad izrunāsim visu pārējo. Saki, vai ir kādas cerības izgrozīties? — Ir! Šī īsā atbilde man atdeva jau šķietami zaudētos spēkus turēties pretim likteņa nežēlīgajiem triecieniem. Kas pār apsēstību — ja kas gāžas, tad noteikti pār manu galvu. — Ko darīsi ar pārējiem? — Kronbergs vaicāja. — Ja visi pierādījumi būs pret Robertu, man nav tiesību… Vairāk mēs nepaguvām, jo atgriezās briļļainais un, atdevis mums kurpes, pameta ar galvu uz manu pusi: — Viņa! Es negribu atcerēties un man grūti atainot to nospiedošo atmosfēru, kurā pavadījām turpmākās četras stundas. Oficiāla nopratināšana, pirkstu nospiedumu noņemšanas procedūra, ziņkārīgie un reizē svina smagie skatieni, ar kādiem mani apveltīja apkārtējie, — tas viss apdzēsa drauga it kā aizdegto vāro cerības dzirksti. Uz šī fona es pats sev sāku likties nelabojams noziedznieks, recidīvists, kura vienīgā tieksme ir laupīt un slepkavot! Mani paskaidrojumi laikam šķita kā neveikla taisnošanās un tika uzņemti ar neslēptu sarkasmu, jo slepeno eju, lai kā centās, varas pārstāvji tā arī nespēja atklāt. — Šī ir vienlaidus siena! — viņi vienā balsī apgalvoja ar to nesatricināmo pārliecību, kura atšķir mietpilsoni no domātāja. Taču patiesības labad jāatzīstas, ka arī mēs ar Kronbergu nevarējām atrast ne mazāko pazīmi, kas apliecinātu manus vārdus. Liels bija mans pārsteigums, kad pēc nepārprotamo pierādījumu, kuri visi kā viens norādīja uz mani kā uz resnā Frederika slepkavu, ieprotokolēšanas Vītols iedeva man parakstīt solījumu tuvākajā laikā nepamest Rīgu. Lai gan es netiku arestēts, tomēr brīvs vairs nebiju… Pulkstenis rādīja jau ceturto rīta stundu, kad, izsēdinājusi mūs parādes durvju priekšā, milicijas automašīna ar Vītolu pie stūres nozuda aiz pagrieziena. Pēc uztraucošajiem nakts notikumiem nākotne šķita tik drūma, ka negribējās ne ēst, ne gulēt. Es jutos kā mašīna ar uzvilktu atsperi un bez apstājas bezmērķīgi rosījos. Brīdi sēdējis krēslā, trūkos augšā un, izmetis līkumu, iekritu dīvānā, lai pēc mirkļa pārsviestos atkal uz jaunu vietu. Aiz manis kā aiz tvaikoņa stiepās biezu dūmu grīste — es smēķēju cigareti pēc cigaretes, līdz galva tapa smaga un skurba. Pretēji man, Kronbergs saglabāja aukstasinību un nosvērtību. Viņš uzvārīja kafiju — biezu un rūgtu. Iespiedis man rokā tasi, ar varu atsēdināja krēslā un tēvišķīgi uzplikšķināja uz pleca. — Te tev būs ērti! Pārsteidzīgi noriju lielu malku, karstais dzēriens applaucēja rīkli un es… pārstāju dīdīties. Vērodams mani norimstam, Valts secināja: — Tagad varam sākt. Gandrīz bez elpas atsēcu: — Varam, — un, kad nedaudz norima svelošās sāpes kaklā, vaicāju:
— Vai izdomāji, kā izpiņķēties no velnišķīgā tīkla? Tu mani tur ievilki un tev tagad jāvelk laukā! Vītola vietā es arestētu Pāvelu Bandello un gan jau piespiestu viņu atzīties… Neatbildēdams uz manu nepārdomāto repliku, draugs atjautāja: — No kurienes tāda pārliecība, ka vainīgais ir tieši viņš? — Kas tad? Vai tas nebija viņš, kas apgalvoja, ka mēs esot uzpirkti slepkavas? — Šis cilvēks tevi slikti ietekmē, ja tu sāc sekot viņa piemēram. — Vai tad ne viņš mūs ievilināja «Dēmonu villā"? — Cik atceros, tad priekšlikumu izteica Frederiks, — iebilda mans draugs. — Bez Pāvela ziņas resnis nebūtu iedrošinājies mūs nolīgt. — Tā jau ir, — atzina Kronbergs. — Labi, pamēģināsim kopīgi izanalizēt pēdējos notikumus un atrast izeju. Ir viena lieta, kas vieš cerību, ka mēs to atradīsim, un tas ir tas pats nelaimīgais krāsns kruķis… — Kas savilks cilpu ap manu kaklu, — es grūtsirdīgi nopūtos. — Nepūt, bet domā! Sāksim ar to, ka tu tiki ievirzīts noteiktā telpā. — Par to es esmu pārliecināts. — Tādā gadījumā vietā jautājums — kādā nolūkā? Es paraustīju plecus. — Uz to var atbildēt vienīgi tas, kas to izdarīja. — Kā būtu, ja arī mēs pamēģinātu? Zini, izlēkdams pa logu, manuprāt, pats to neapjauzdams, tu izstrādāji ģeniālu joku. Esmu pārliecināts, ka līdz ar to tika pamatīgi sajauktas kārtis tam, kas visu organizēja. Starp citu — minēt Pāvela Bandello vārdu man šķiet pāragri. Iedegta gaisma vai atvērtas durvis Frederika istabā droši vien būtu signāls, lai notvertu tevi nozieguma vietā, bet še tev — ne viena, ne otra… — Tu domā… — Jā, Robert! Brīdī, kad tu pārkāpi druknā vīra guļamistabas slieksnim, Frederiks Bandello jau bija miris! — Izklausās visai fantastiski, — es neticīgi norūcu. — Taču šis pieņēmums izskaidro — kāpēc upurim sists pa galvu. — Nu, protams, lai nogalinātu. — Nekā nebija. Tas darīts ar vienu vienīgu mērķi — iegūt pierādījumus pret tevi,'— Valts iebadīja savu rādītājpirkstu man krūtīs. — Iedomājies sevi slepkavas vietā! Viss izplānots līdz sīkākai detaļai, un šķiet, ka lieta jau nodarīta, kad pašā pēdējā mirklī grēkāzis, tas ir — tu, piepeši nozūd no skatuves! Ko iesākt? Tagad aizdomas pirmām kārtām kritīs uz mājas iedzīvotājiem, un tad līdz atmaskošanai var izrādīties tikai viens solis. Un te slepkava ierauga krāsns kruķi, kuru tu tik neapdomīgu pameti pieslietu pie sienas, un tas viņa smadzenēs momentāni ierosina jaunu plānu. Satvēris to, teiksim, ar kabatas lakatu, lai nepaliktu pirkstu nospiedumi, viņš ietriec primitīvo rīku upura pierē un pamet to pie gultas! Viss kā uz delnas — ir slepkavības ierocis, ir tavi pirkstu nospiedumi uz tā. — Pec tavas versijas, Frederiks jau bija aizsaule, kad tas notika. -Jā. . — Bet, Valt, — es iebildu,, — ja aizdomām šā vai tā bija jākrīt uz mani un ja upuris tika nogalināts, pirms es ienācu guļamistabā, tad pierādījumiem pret mani bija jau jābūt! Paredzēt, ka es atnesīšu līdzi un turklāt vēl aizmirsīšu to kruķi, nespētu pat ģēnijs. — Pilnīgi pareizi! Variantu te, cik uziet. Piedāvāšu tev tikai vienu. Frederiks saņem no īstā slepkavas rokām, teiksim, tableti pret galvassāpēm, bet milicija vēlāk atrastu tavā kabatā indi! Šādā situācijā to izdarīt nav nemaz tik grūti. — Bet, ja Frederiks jau… tad no kurienes asinis? — Viņu nogalināja tikai dažas sekundes pirms tavas ienākšanas.
— Kāpēc? — Lai nāves iestāšanās brīdis pēc iespējas sakristu ar tavu notveršanu upura guļamistabā. Turklāt mājā ir cilvēks, kas noteiktu to. — Pāvels Bandello! — Pilnīgi pareizi! — Bet es taču teicu… Kronbergs paraustīja plecus un neapmierināti nošūpoja galvu. — Tavuprāt, tas ir pierādījums? — Bet, ja slepkava nav viņš, kas tad? — es vaicāju. — Uz to pašreiz grūti atbildēt, — atteica draugs, — bet viens ir skaidrs — mums priekšā stāv grūts darbs, un, ja mēs to veiksim godam, esmu pārliecināts, ka uz apsūdzēto sola tavā vietā sēdēs kāds cits. — Nē, tu mani nepārliecināsi, ka Pāvels Bandello nav vainīgs. Vai dēls var tik briesmīgā veidā noslepkavot miesīgu tēvu? Nevar! — es atbildēju Kronberga vietā. — Tātad Teodors atkrīt. Palikusi vēl Silvija Zandere. Vai sieviete spēj ar krāsns kruķi pāršķelt cilvēkam galvaskausu? — Spēj, Robert! Ja viņas roku vada naids… spēj! Sievietes nemaz nav tik vārgas, kā izliekas. — Bet vājprātīgs cilvēks nespēj izplānot… — Neminēsim, Robert, — Valts aprāva manus prātojumus. — Beigu beigās vainīgais var vēl izrādīties kāds pavisam svešs. — Dēmons… — es pavīpsnāju. — Tikai ļaunajam garam ir pa spēkam iziet cauri aizslēgtām durvīm. — Protams, — Kronbergs nopietni apstiprināja. — Vienīgi dēmons spēj izdomāt un realizēt tik izsmalcinātu slepkavību, taču viņš nav paredzējis vienu… — Ko? — Ka pretī tam stāsies divi braši detektīvi, kam pirksti tā vien niez nogrābt aiz čupra tādus kā viņš. Es lieku lielas cerības uz līķa sekciju. Ja tā pierādīs, ka kruķa cirstā brūce upura pierē radusies pēc nāves iestāšanās, varēsim atviegloti uzelpot. Starp citu, kad atnācām, Frederiks uz mirkli parādījās kāpņu galā. Vai ievēroji, kā viņš izskatījās? — Slims, — es atbildēju. — Smagi slims, un to pašu apgalvoja viņa nesimpātiskais pusbrālis. Bet pagājušo nakti resnis taču basām kājām vējā un salā vismaz pusstundu vadāja tevi pa pilsētu, un būtu brīnums, ja pēc tam viņš izrādītos vesels. — Hm… — Kronbergs nomurmināja. Labu laiku mēs klusēdami malkojām kafiju, un man sāka likties, ka nekas briesmīgs nav noticis, šis ir tāds pats agrs rīts, kādi jau bijuši desmitiem citu, pēc kura sāksies ierastais ikdienas ritms un steiga. Taču vajadzēja tikai atcerēties Frederika Bandello asiņaino seju, un tajā pašā acumirklī laisko omulību nomainīja nervozs satraukums. Klusuma brīdis ievilkās, un beidzot es nenocietos: — Ar ko mēs sāksim? — Ar pagātni, — atbildēja Kronbergs, — bet, protams, neaizmirstot arī tagadni. Kura no šīm divām tev patiktu labāk? — Pagātne. — Tādā gadījumā rīta pusē pamēģini tikties ar Frederika bijušo sievu. — Kur viņu meklēt? — Vītols apsolīja uzzināt un piezvanīt. — Bet ar ko nodarbosies tu? — Tā kā manā pārziņā ir atstāta tagadne, es apmeklēšu Zelmu Vīlipu, turklāt tāpat kā tu — tad, kad slimniece būs mājās viena. Termiņš uz šodienu sarucis par divdesmit četrām stundām, un, ja triju
dienu laikā mēs šo problēmu neatrisināsim, viņa mirs! — Vai tas ir tik droši? — Domāju, ka jā. — Pēc trim dienām mēs abi sēdēsim aiz restēm… — Arī tas nav neiespējami, un… rēķinoties ar to, strādāsim ātri, bet rūpīgi. Tev nāksies izprašņāt par nelaiķa raksturu un ieradumiem. Esi delikāts, jo šī sieviete var izrādīties viegli aizvainojama, ja atgādināsi, ka, pametot vīru, tā atteikusies arī no bērna. Neaizmirsti painteresēties arī par draugiem, lai gan visai apšaubu, ka tāds tips kā nelaiķis varētu būt gaidīts viesis kādā mājā. Es iziešu agrāk, bet tu gaidi Vītola zvanu. Ja gadās neparedzēti sarežģījumi un bijušo Frederika lauleni sastapt neizdodas, katram gadījumam es tev iedošu rezerves uzdevumu. Mēs zinām, ka Bandello mājkalpotāja ir jukusi, bet neviens no villas iemītniekiem neizskatās pēc tāda, kas būtu draugos ar virtuvi. — Vai tad to var noteikt pēc ārienes? — Ielūkojies spogulī, un tev kļūs skaidrs… — Valts pavīpsnāja. — Pagājušo nakti, pirms tu iebadīji stenderē, pie manis laboratorijā iegriezās Frederiks un uz jautājumu — kas viņiem gatavo ēst? — atbildēja, ka to darot kāda atraitne. Viņa ierodoties reizi trīs dienās, atnesot produktus un šo to pagatavojot. Vēl tās pienākumos ietilpst vājprātīgās Silvijas apkopšana. Lūk, adrese, — draugs iespieda man rokā papīra lapiņu un izstaipījās tā, ka kauli nokrakšķēja. — Ar labu nakti! Stundas četras varam ziedot atpūtai.
IX nodaļa Sāra Bandello Pirms pusgada, kad aizsākās mūsu kopīgie piedzīvojumi, es, pretēji Valtam, gandrīz katru otro nakti pavadīju baismīgos murgos vai arī ar nelielām izmaiņām «noskatījos" dienas notikumu atkārtojumu. Taču ar laiku šie sižeti mainījās, droši vien fiziskais un garīgais pagurums, kā arī izstrādājusies imunitāte pret kritisko situāciju izraisīto stresu pārvērta manu miegu. Tagad man sapņos rādījās liriskas ainas ar izteikti mietpilsonisku nokrāsu vai arī es nesapņoju nemaz. Taču šoreiz nedaudzajās atpūtai veltītajās stundās es redzēju sapni, salīdzinot ar kuru agrākie murgi nešķita baismīgāki par pīlēnu piedzīvojumiem Disneja multiplikācijas filmās. … Kapsēta. Mēness lej aukstu gaismu pār krustiem un rēgainām krūmu skupsnām. Lēnām lavierēju pa šauru celiņu, kas kā zalktis aizlokās starp taisnstūrainajām kapu kopiņām. Manu uzmanību piesaista balta marmora piemineklis. Tā ir sēdoša, skumju sagrauzta sieviete, un tās bēdas pilda manu sirdi ar līdzcietības asarām. Piepeši es sajūtu svešu pieskārienu, un kāds sāk vilkt manu roku pie tās. Lai kā es pretojos, pirksti jau sajūt vēso statujas plecu. No vieglā pieskāriena sievietes miesa sakrīt pīšļos, nolobās kā vārīta gaļa no kauliem, apkārt izplatās nelaba trūdu smaka, un es redzu savā priekšā… skeletu! Mēģinu atraut roku, bet pirksti, kā augstsprieguma strāvas savilkti, turpina žņaugt ģindeņa skrimšļaino locītavu. Galvaskauss, no kura kā reta purva zāle spraucas atsevišķas matu šķipsnas, lēnām pagriežas un tukšiem acu dobumiem ieskatās manā sejā! Es lūkojos cauri krūšu kurvim un redzu tā dziļumā pukstam melnu sirdi. Tās ritmiskās pulsācijas piesūknē mani ar necilvēcīgām bailēm. Šīs šausmas kopā ar asinīm ceļas pa dzīslām uz augšu, es jūtu — vēl mazliet un… Neizsakāmas drausmas kā līķauts pārklāj visu manu būtni, roka sažņaudzas agonijas krampjos tā, ka ar sausu brakšķi putekļos sairst skeleta plecs, un atbaidošais ģindenis sabrūk baltu žagaru kaudzītē. Tā tomēr turpina cilāties un pulsēt melnās sirds ritmā, un piepeši tā vairs nav sirds. Izsvaidot kaulus, gaisā uzsprāgst galvaskauss ar plīvojošiem matiem. Kā piekārta laterna tas apstājas manas sejas līmenī un draudīgi lēnām sāk apaugt ar miesu. Es redzu, kā blāvā dūmakā veidojas acis, kā skrimšļiem un kauliem uzslāņOjas asiņaina masa, kas pamazām pārklājas ar riebīgu stiklveida plēvi. Šis plānais apvalks lēnām kļūst necaurredzams, un lūk! — jau veidojas vaibsti! Kad sātaniskā seja beidzot ir gatava, es redzu gailošas acis ar ļaunu prieku urbjamies manējās un velnišķīgu smīnu melnajās ūsās — tur smejas Pāvels Bandello!… Pamodos izmocīts un slapjš no sviedriem. Klusināti, ar nelieliem starplaikiem zvanīja telefons. Uzmetis halātu, no miega stīvām kājām izklumburēju gaitenī un nocēlu klausuli. — Roberts? — ausī ieskanejās Vītola balss. — Jā. — Pierakstiet Frederika Bandello bijušās sievas adresi. Zvanu no automāta, tāpēc pasteidzieties. Paņēmu pildspalvu un paziņoju: — Esmu gatavs! Ierakstījis diktēto, pārjautāju: — Kād ir viņas uzvārds? — Bandello. Sāra Bandello. — Vai tad viņa nav otrreiz apprecējusies? — Kā redzat. Atvainojiet, man laiks — darīšanas. Vakarā tiksimies. — īsie pīkstieni vēstīja, ka zvanītājs uzkāris klausuli. Pametis skatienu sānis, ieraudzīju, ka Kronberga istabas durvis ir vaļā, tas nozīmēja, ka drauga nav mājās.
Ātrumā noskuvies, iemetu mutē maizes kumosu un devos ceļā. Mani māca šaubas, vai noķeršu šo sievieti mājās, bet tad es atcerējos, ka šodien ir sestdiena. Četrstāvu ēkas fasāde, kā jau viss mūsu pilsētā, izskatījās pagalam apbružāta, taču kāpņu telpa, kā par brīnumu, bija tīra un mājīga, acīmredzot paši iedzīvotāji rūpējās par kārtību savā namā. Uzkāpis otrajā stāvā, nospiedu zvana pogu. Durvis atvēra neliela auguma, drukna dāma melniem matiem, kuros jau stīdza pirmie vecuma vēstneši — sudraboti pavedieni. — Sāra Bandello esmu cs, — viņa atbildēja uz manu jautājumu tīrā latviešu valodā, taču neskaidri izrunātais r, melnīgsnējā seja un lielās, nedaudz izvelbtās acis, nemaz nerunājot par vārdu, liecināja, ka manā priekšā ir ebrejiete. Pa atvērtajām durvīm plūda kaira tikko ceptu pankūku smarža. — Vai! — viņa piepeši sasita plaukstas un metās atpakaļ. Negaidīdams aicinājumu, es sekoju un nokļuvu spodrā virtuvē. Uz gāzes plīts čurkstēja panna, bet uz neliela paklājiņa, saritinājies kamolā, gulēja Siāmas kaķis. Iestājies durvīs, es ar patiku nolūkojos namamātes virtuozajās kustībās. Saimniece ar strauju kustību parāva pannu uz augšu, pankūka aizlidoja no tās kā slēpotājs no tramplīna un, apmetuši slaidu pusloku, precīzi iegūlās atpakaļ ar necepto pusi uz leju. — Atvainojiet, man palicis pavisam nedaudz. — Sāra Bandello, slaucīdama rokas dvielī, sacīja. — Ātģērbieties, tur aiz stūra ir pakaramais, un nāciet uz virtuvi. Man jāpabeidz, tūlīt klāt būs māsa, viņa šorīt aizbrauc. Kad, novilcis mēteli, es atgriezos, viņa vaicāja: — Kas jums uz sirds? — Lieta skar jūsu bijušo vīru. Sievietes sejai pārslīdēja ēna. — Kā viņam ar veselību? — spriežot pēc tā, ka viņas vaibsti neatainoja ne mazāko interesi, šis jautājums izskanēja vienīgi pieklājības pēc. — Viņš ir miris! Namamāte sastinga ar eļļas pudeli rokā. — Ko? " Kad viņa no jauna sakustējās, kustības šķita zaudējušas elastību. Neveikli noliktais brūnā stikla trauks apgāzās un, ja pēdējā mirklī man nebūtu palaimējies notvert to aiz kakliņa, uz grīdas tagad pludotu eļļas palts. Sieviete smagi atslīga krēslā, un, it kā aizmirsusi par manu klātbūtni, sāka nekustīgi lūkoties sienā. Neizteiksmīgā seja nepauda neko no tā, kas norisa aiz stāvas rievas pāršķeltās pieres, un tikai rokas — nemierīgas kā kukaiņa taustekļi — nodeva dvēseles stāvokli. Klusums ieilga, un man jau kļuva neomulīgi, kad, pēkšņi pakratījusi galvu, viņa samocīti pasmaidīja. — Piedodiet, aizdomājos! Septiņus, lai arī ne laimīgākos, gadus nevar izmest no dzīves kā nebijušus… Mēs tik sen nebijām tikušies, lai gan dzīvojām tuvu, un nu šī vēsts… Atklāti sakot, es biju tai gatava, jo vēl mūsu laulības laikā man pazīstams ārsts pareģoja Frederikam šo galu, ja vien viņš nepārstās… - — Ko nepārstās? — Est! Ziniet, vīrs bija visīstākais negausis, bet asinsspiediens… Reizēm man šķiet, ka tieši tas bija mūsu šķiršanās īstais iemesls… Jums jāpiekrīt, ka kopdzīve ar cilvēku, kas vienu brīdi vai plīst no enerģijas pārpilnības, bet nākošajā neturas kājās aiz vārguma, vienu — smejas, otru — lamājas, vienu ir tik normāls, cik vien normāls var būt mūsu sabiedrības vīrietis, bet pēc sekundes izturas kā no trako nama pasprukušais, kopdzīve ar tādu ir vairāk kā neciešama. — Bet, atvainojiet, — es no jauna pārtraucu viņu, — vai tad pirms laulībām šīs dīvainības jums bija noslēpums? Sieviete paraustīja plecus. — Toreiz Frederiks man šķita vairāk ekstravagants, nekā… — viņa piecēlās un uzlika pannu uz
liesmas. — Jaunībā viss rādās citās krāsās, bet… īpatnības, kam to nav? Frederiks pat apgalvoja, ka esot mēdijs un varot stāties sakaros ar gariem… Tas intriģēja, un ne viena vien meitene, par spīti neglītajam izskatam, bija gatava nomainīt mani pie viņa sāniem. Ērmīgs cilvēks… bet tikai ar laiku es sapratu, ka cēloņi slēpjas citā. Šī māja… — Jā, — es uzmundrināju. — Kad pārgāju dzīvot pie vīra, es… Man tagad liekas, ka vainīga pie vīra dīvainībām bija tieši šī māja! — Māja? — es izbrīnījos. — Mājas atmosfēra, tā būs pareizāk, — Sāra Bandello klusām atteica. — Paskaidrojiet, — es nesaprotu. — Pēc kāzām Frederiks pierunāja pārvākties pie viņa — māja liela, telpu daudz. Es neiebildu, jo tajā laikā mēs dzīvojām ļoti saspiesti, un, nākot klāt vēl vienam… Ar vārdu sakot, es neiebildu, bet, kad iepazinos ar vīra tēvu, ārprātīgo Silviju, vēl… — viņa atmeta ar roku. — Tas nams ir briesmīgs! Es tur izturēju tikai divus mēnešus… Varbūt pagātnes atmiņu iespaidā esmu priecīga par iespēju izbraukt uz Izraēlu. Māsa jau četri gadi kopš dzīvo tur, tagad arī es… — Zēl nebūs? — Bail nebūs, — viņa atteica un uzmanīgi pavērās man acis. — Palūkojieties, kas darās austrumos! Tā vien liekas, ja kaut kam ir jāatrod grēkāzis, droši, nelaužot galvu un neapgrūtinot sirdsapziņu, pirmo grābj ciet ebreju! Es aizbraukšu, — namamāte cieti noteica un pievērsās pannai. — Jūs domājat, ka latvieši… — Es tā nedomāju, — Sāra Bandello atskatījās. — Ja Latvija būtu pa īstam brīva… es padomātu, bet, ja pamatnācija pārvērstos reālā majoritātē, — paliktu! Taču, kamēr tā nav… — viņa paplēta rokas. — Bet būs! — Tad arī parunāsim… Saimniece izslēdza gāzi, salika galdā šķīvjus, nažus un dakšiņas. Pēkšņi noklaudzēja durvis. — Lūk, arī māsa klāt! Uz sliekšņa parādījās eleganti ģērbta sieviete vidējos gados, ar Rīgai neparasti laimīgu izteiksmi sejā. Māsas bija ļoti līdzīgas — tie paši vaibsti, nedaudz izvelbtās acis, tikai augumā Sāra Bandello bija par pusgalvu mazāka. Es piecēlos. — Nē, nē, — namamāte iesaucās, — bez pankūkām es jūs projām nelaidīšu. — Atvainojiet, bet, ja pavadīsiet maniiīdz ārdurvīm, būšu krietni pateicīgāks. — Labi, — viņa noraisīja priekšautu. — Es tūlīt, — pametusi ar galvu māsai, viņa man nopakaļ iznāca gaitenī un aizvēra aiz sevis virtuves durvis. — Pastāstiet par Frederika draugiem, — mēteli mugurā vilkdams, palūdzu. — Viņam nekad tādu nav bijis. — Kā tā? — Vīrs bija vienpatnis, cilvēki viņā neizraisīja neko citu kā nepatiku. Neskaitāmas reizes man nācās noklausīties stāstu par to, cik nelietīgi bijuši vecāki, pametot viņu, un likās, ka visu psauli viņš vērtē no pamesta bāreņa pozīcijām. Vai jums zināms, ka vīrs nav īstais Bandello, bet atradenis? Adoptēts atradenis. Es pamāju, un namamāte turpināja: — Jāsaka, ka līdz pat šim, domājot par bijušo vīru, nevaru viņu izprast. Frederikā kūsāja divi pretmeti — labāis un sliktais. Te viens ņēma virsroku, te — otrs. Dzīvē man vairs nav iznācis sastapties ar tik nenosvērtu un pretrunīgu cilvēku. — Viņš slikti izturējās pret jums?
— Ko jūs! Ja es runāju par vīra slikto pusi, tad ar to jāsaprot vulgāra valoda, nenoskūti vaigi un basas kājas… — Kāpēc tad jūs izšķīrāties? — Nevarēju izturēt! Nevarēju un viss! Ne mājas atmosfēru, ne Pāvela skatienu, ne Silvijas gaudošanu, bet, ja tam visam pievieno diendienā pidžamā tērpto vīru, nudien, tas gāja pāri maniem spēkiem! Es aizgāju atpakaļ uz savu veco māju, bet Frederiks palika. Kādu laiku pūlējos pierunāt viņu pārnākt uz dzīvi manā dzīvoklītī, bet, visā citā mīksts kā vasks, tc viņš bija nesatricināms. — Saimnniece atmeta ar roku. — Tā tas vilkās veselus sešus gadus. Tad sameloju, ka man ir cits, un ar to pietika… Tagad žēl, varbūt vēl izdotos atradināt no negausības un nabadziņš dzīvotu… — Frederika nāves cēlonis nav asinsspiediens. Sāra Bandello pacēla uz mani izbrīnītu skatienu. — Kas tad? — Slepkavība! Sievietei paspruka nervozs smiekliņš. — Jūs jokojat? — Ne prātā nav nācis. Šonakt Frederiks Bandcllo atrasts guļamistabā ar ielauztu galvaskausu! No pēkšņā pārsteiguma saimniece sarāvās, pārvērtās sejā un sāka nervozi žņaudzīt rokas. Lai apsteigtu iespējamos asaru plūdus, steigšus pavaicāju: — Vai viņam bija ienaidnieki? — Nē. — Varbūt jūs tos vienkārši nepazināt? — Manā laikā nebija. Un vispār — no kurienes tiem rasties? Nabags taču lielāko tiesu pavadīja mājās. Kas gan to varēja izdarīt? Sieviete saspringti lūkojās man acīs, it kā cerēdama tur izlasīt atbildi uz savu jautājumu. Pēc brīža viņa sāka nomierināties — krunciņas sejā izlīdzinājās, vaibstos iegūla tāda kā atsvešinātība, taču zem šīs ārējās vienaldzības maskas es saskatīju kaut ko tādu, kas rūpīgi tika slēpts. Tās bija šausmas, visīstākais pārbīlis, un es sapratu, ka viņa nav tālu no histērijas. Acīmredzot viņas nervi bija galīgi sabeigti. Bet, atcerējies, ka „Dēmonu villas" ļaunums bija vairākus gadus periodiski iedarbojies uz sievietes psihi, brīnījos, ka viņa vēl spēja būt tik nosvērta. Nabaga sieviete! Droši vien atmiņas, saplūstot ar bēdu vēsti, lika pārdzīvot visīstākās drausmas. — Kas to varēja izdarīt?… — es domīgi atjautāju, bet, atcerējies pats savu neapskaužamo stāvokli, satraucos kā laika trūkumā nonācis šahists. Jautāšanas vietā tukši prātot! — Jūs izmeklējat šo lietu? Pamāju, juzdamies kā pēdīgais melis. Cik dīvaini, zinot, ka neesmu ne mazākā mērā vainīgs, pat ne atbildīgs par notikušo, es tomēr mulsu, it kā mana sirdsapziņa nebūtu līdz galam tīra. — Tādā gadījumā jautājiet! — viņa stingri paziņoja. — Pateicos! Pirmkārt, es vēlētos, lai jūs bez aizspriedumiem izvērtētu katru mājas iemītnieku atsevišķi, jo var gadīties, ka slepkava jāmeklē starp pašu saimes ļaudīm. Kurš no viņiem ir spējīgs nogalināt? Sāra Bandello paraustīja plecus. — Varbūt Silvija? — viņa nedroši minēja. — Šis sitiens, liekas, ir par spēcīgu sievietes rokai. — Kā viņš nogalināts? — Nosists ar krāsns kruķi! — Mans Dievs! — Bet Pāvels? — Nezinu…
— Pastāstiet par viņu. — Ko lai stāstu? — namamāte salīgi sakrustoja uz krūtīm rokas. — Pāvels man ir vēl lielāka mīkla par vīru. Noslēgts, smaida reti un tā, ka auksts iet pār kauliem. Bet smejamies viņu esmu redzējusi tikai vienu vienīgu reizi. Viņam bija daudz apmeklētāju un neviena drauga. Cik man nācies dzirdēt no citiem, kā ārsts viņš esot visai viduvējs, ko gan nevar teikt par ārpusdarba stundām. Pāvels vienmēr izturējās ļoti noslēpumaini, un es līdz pat šai dienai nezinu, kas par ļaudīm nāca pie viņa. Man likās, ka parasti tie ir klienti, jo dažas reizes pati savām acīm redzēju tos maksājam viņam naudu. Frederika pusbrālis, — viņa saminstinājās, laikam nezinādama, kā turpināt. Es klusēdams gaidīju, un pēc mirkļa, sakārtojusi domas, saimniece stāstīja tālāk. — Džovanni Bandello, Pāvela tēvs, pirms kara esot turējis privātu farmācijas cehu, un pilnīgi iespējams, ka pēcnācējs pārmantojis ne tikai laboratoriju, bet arī zāļu pagatavošanas receptes, jo esmu redzējusi viņu vairākas dienas brūvējam kaut kādu dziru un vēlāk par to saņemam naudu. Cilvēku starpā klīda baumas, ka viņš spējot daudz… — Jūs ieminējāties par laboratoriju… Sakiet, kādam nolūkam tur stāv akvārijs? — Nezinu, — vina gandrīz nedzirdami nomurmināja. — Tas ir… — Jā? — Nekas… — Hm… — es norūcu. — Lai tā būtu. Bet to taču jūs zināt, ka šis akvārijs iedveš šausmas un ne jau ar saVu ižskatu, bet ar to, ko izstaro? — Jā, — viņa stīvi palocīja galvu. — Un jūs nezināt, kas tas ir? — diezgan neticīgi pārjautāju. — Nezinu… Es gan reiz pajautāju un… Pāvels, ņirdzīgi pasmīnējis, tik draudoši uzlūkoja mani, ka sirds bailēs pamira. „Tur mīt pats sātans…" viņš iekliedzās, un pēc tās reizes es vairāk neuzbāzos. Nezinu… Šis nams… — saimnieces lūpas iedrebējās, — ir piesūcies ar šausmām… Starp citu, — viņa izaicinoši pacēla galvu, — tur spokojas! — Uja! Divdesmitajā gadsimtā? — Es nejokoju! — izvelbtās acis pauda visdziļāko nopietnību. — Pati esmu vairākkārt redzējusi baltu stāvu gan zālē, gan laboratorijā, bet, tiklīdz iededzu gaismu, tas izgaisa! Reizēm pašā nakts vidū mani pamodināja klusi soļi, bet, kad ieslēdzu elektrību — atkal nekā! Un tas viss to pāris mēnešu laikā, kurus nodzīvoju vīra mājā… Vai jums ir gadījies, atrodoties telpā vienam, piepeši sajust svešu skatienu? — Jā. — Tad jūs spēsiet mani saprast. Iedomājieties vēlu vakaru. Jūs mierīgi lasāt romānu un piepeši jūtat, ka uz jums skatās! Jūs zināt, ka bez jums telpā neviena nav, un tajā pašā laikā esat nemaldīgi pārliecināts, ka līdzās kāds stāv — neredzams — un… vēro! — Jā, — es novilku, — nekāds atpūtas nams tas nav… — Jums taisnība! — viņa dzīvi atsaucās. — Bet tagad salieciet visu kopā, un jums kļūs skaidrs, kā es tur jutos. Nedomājiet, ka sabiezinu krāsas. — Nebūt nē. Ari man nācies izbaudīt vienu otru šī nama jaukumu uz savas ādas. Tur viss… Sakiet, vai Silvijas uzvedībā neesat pamanījusi agresivitāti? Kaut pavisam nelielu, kaut tikai nojausmu… ka viņa var kļūt bīstama? — Nekad. Viņa bieži raudāja, reizēm sāka baismīgi kliegt, taču vienmēr saglabāja tādu kā iekšēju maigumu. Es pārsteidzos, minēdama Silviju kā iespējamo slepkavu, bet nule, atcerējusies viņu pamatīgāk, droši varu sacīt — nē! Tā nevar būt viņa! Pie gadījuma pavērojiet uzmanīgāk, un aiz muļķīgā smaida jūs saskatīsiet vāru, glāsmainu maza bērna dvēselīti. Taču, ja runāju pavisam atklāti, tad vislielākās aizdomas man izraisītu vīra tēvs! — Kāds vīra tēvs? — es nesapratu, — jūs pati tikko stāstījāt, ka Frederiks bijis atradenis.
— Nu patēvs, — viņa izlaboja. — Ar to es domāju veco Džovanni Bandello. — Diemžēl tur jūs kļūdāties! — Kā tā? — Džovanni jau gads kā nav starp dzīvajiem. — Kā? — Sāra Bandello iepleta acis, un viņas sejā atspoguļojās neviltots izbrīns — acīmredzot arī šī vēsts nāca pilnīgi negaidīti. — Pastāstiet par viņu nedaudz tuvāk. — No kā viņš nomira? Nevēlēdamies galīgi satraukt nabaga sievieti, paraustīju plecus, un, šī žesta nomierināta, viņa sacīja: — Par veco Džovanni es zinu vēl mazāk nekā par Pāvelu. Viņi bija ļoti līdzīgi… — Jā, — es pamāju. — Man rādīja fotogrāfijas. — Redziet, — namamāte iebilda, — uzņēmums un dzīvs cilvēks ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Es nepareizi izteicos, un jūs pārpratāt. Runājot par līdzību, es biju domājusi dvēseli un sirdi. Tās man vienmēr šķitušas noslēpumainas un… melnas, un, lai gan ne vienam, ne otram es tieši neko pārmest nevaru, esmu pārliecināta, ka uz abu sirdsapziņas ir ne viens vien tumsas darbs. Taču, runājot par ārējo līdzību, tur jums taisnība, tikai tēvam bija.tas, kā nebija dēlam. — Proti? — Sestais pirksts! — Sestais pirksts? — es izbrīnījos. — Jā. Viņa labajai kājai līdzās mazajam pirkstiņam rēgojās vēl viens! Man reiz nejauši gadījās ieraudzīt Džovanni basām kājām… Toreiz es laikam visai uzkrītoši parādīju savu izbrīnu, jo, uzmetis man dusmīgu skatienu, viņš nekavējoties uzāva rītakurpes. Kādu brīdi es klusēdams apsvēru atlikušos jautājumus. Laikam viss, izņemot vienu, un sadūšojies sacīju: — Jau priekšlaikus atvainojos, ka pieskaršos jums nepatīkamam tematam, bet mums jāparunā arī par pēdējo šīs mājas iedzīvotāju, — un, tā kā namamāte nogaidoši klusēja, pēc nelielas pauzes piebildu: — Kā jūs uzskatāt, piedodiet man šo pieņēmumu, un tomēr, — vai tas nevarētu būt viņš? Sāra Bandello izbrīnījās. — Kas — viņš? — Dēls. — Kā dēls? — Jūsu. — Mans? — Nu, protams. Jūsu un Frederika dēls Teodors. Sieviete uzmeta man dīvainu skatienu, un, atdalot katru zilbi, klusā balsī atteica: — Mums nekad nav bijis bērnu…
X nodaļa Dace Ja kādam ienāktu prātā negaidīta doma — papētīt Roberta Štāla dzīvi, viņš ātri vien nonāktu pie secinājuma, ka tā ne ar ko neatšķiras no vidusmēra indivīda nožēlojamās eksistences. Tā pati ideoloģijas apdullināto smadzeņu padevība, nespēja līdz galam atšķirt labo no ļaunā un līdz pretīgumam vulgarizētā attieksme pret sevi kā pret sabiedrības sastāvdaļu. Un tomēr šāds spriedums būtu visai paviršs, ja neņemtu vērā manu īpaši saasināto intuīciju. Pat visgrūtākajos dzīves brīžos tā bija rādījusi īsto ceļu, lai saglabātu tīru savu sirdsapziņu. Pateicoties nojautai, es spēju izvairīties no partijas monolītajām rindām un, pateicoties tai, sajutu Bandello nama atmosfēru, vēl nevēris durvis. Reizēm tā brīdināja no viena vai otra soļa, bet citā reizē, gluži pretēji — ieteica. Ar intuīcijas palīdzību es izsargājos, jāsaka gan — izpelnīdamies sāpīgas likteņa dunkas —, no cilvēku visvairāk kropļojošās pakļaušanās meliem, un tas man dod nelielu cerību Dieva priekšā. Pretēji Kronbergam man nevajadzēja iedziļināties apšaubāmu cilvēku stāstījuma analīzē, šādos gadījumos talkā nāca nojauta, un tā mani nekad nepievīla. Taču te bija noticis neizprotamais — informācija, par kuras patiesumu es biju pārliecināts, izrādījās aplama! Frederiks meloja, bet es to biju palaidis garām! Lēnā garā soļodams pa Ģertrūdes ielu mājas virzienā, es apcerēju šos melus, mēģinādams rast tiem izskaidrojumu. Par Sāras Bandello vaļsirdību es nešaubījos, turklāt viņas vārdus viegli varēja pārbaudīt, bet, kāda nolūka vadīts, Frederiks uzdeva svešu cilvēku par savu dēlu, man bija mīkla. Un tomēr, par spīti mudžeklim, šis fakts ielika mūsu rokās nelielu pavedienu. Pilnīgi iespējams, ka, izsekojot tā līkločiem, mēs nonāksim pie kaut kā būtiska. Pārdomās iegrimis, apstājos uz Skolas ielas stūra, izvilku cigaretes un aplaidu apkārt skatienu. Turpat ielas malā kādi pieci melnīgsnēji puiši, steidzoties kā uz ugunsgrēku, pārkrāva no liela autofurgona līdzās stāvošajā autobusiņā kaut kādas kastes. Zaglīgie skatieni liecināja, ka lieta nav tīra, bet nekaunība, ar kādu tie realizēja savu tumšo darījumu pašā Rīgas centrā, apstiprināja Kronberga vārdus, ka kriminālā situācija mūsu galvaspilsētā ar katru dienu pasliktinās. Nez ar kā svētību, kā peles graudu apcirknī, republikā vairojas šie izteikti nelatviskās ārienes un uzvedības tipi? Piepeši es apķēros, ka stāvu līdzās mājai, kuras adrese, ar Valta roku rakstīta, glabājas manā kabatas portfelī. Nu, protams, tieši šajā divstāvu namiņā dzīvo Bandello mājkalpotāja Baiba Saliniece! Intuīcija arī šoreiz nekļūdīgi bija atvedusi mani vajadzīgajā vietā. Ielūkojies pulkstenī, nospriedu, ka Kronbergs vēl nebūs atgriezies un manā rīcībā vēl ir laiks. Satvēris senlaicīgu rokturi, atgrūdu izļodzītās durvis. Kāpņu telpā bija tumšs, ka vai acī durams, bet, iededzinot sērkociņu, man drīz vien izdevās atrast vajadzīgo dzīvokli. Es jau pastiepu roku pēc zvana pogas, kad durvis piepeši atvērās, it kā aiz tām kāds jau ilgi un nepacietīgi būtu mani gaidījis. Dzirdēju niknas sieviešu balsis, tad noskanēja kaut kas līdzīgs pļaukai, un man garām paspraucās izspūris skuķis. Izmetusi pāri plecam — kur gribu, tur eju! — viņa nozuda aiz kāpņu koka margām, un pēc sekundes noblīkšķēja ārdurvis. Tūlīt pēc tam uz sliekšņa izpeldēja sirma sieviete ar skarbiem vaibstiem, kuros es saskatīju līdzību ar tikko kā redzēto jaunkundzi. — Ko jūs te meklējat? — viņa dusmīgi vaicāja. — Baibu Salinieci. — Tā esmu es. — Gribu uzdot jums dažus jautājumus, — es laikam pārāk oficiāli paziņoju, un tas viņu saniknoja. — Vispirms pajautājiet — vai es gribu uz tiem atbildēt! — dāma nošņāca un grasījās aizcirst durvis, taču pašā pēdējā mirklī es iešāvu starp tām kurpes purngalu. — Ko tas nozīmē? — viņa iespiedzās. — Tas nozīmē to, — cik spēdams noteikti un iespaidīgi sacīju, — ka šonakt nogalināts Frederiks
Bandello un jums nāksies pārvarēt savu negribēšanu. Spiediens uz kājas pirkstiem atslāba, un durvis atvērās. — Ienāciet, — sievietes apaļā seja nepauda nedz izbrīnu, nedz šausmas, tik vienaldzīga tai rādījās negaidītā ziņa. Nostājusies nelielā kvadrātveida gaitenlša vidū, viņa iespieda tuklās rokas sānos un ar neslēptu nepatiku noskatīja mani no galvas līdz kājām. Visa viņas stāja pauda izaicinošu valdonību, kas manā uztverē nekādi nesaistījās ar necilo mājkalpotājas profesiju. — Varbūt aicināsiet tālāk? — Prātā nenāk! — viņa atcirta. — Nu labi, — man nācās samierināties ar pazemojumu. — Cik reizes nedēļā jūs ierodaties Bandello mājā? — Divas. — Ko jūs tur darāt? — Uzkopju, pagatavoju pusdienas un aiznesu netīro veļu uz mazgātavu. — Ko jūs varat pastāstīt par Silviju? — Neko. — Kā tā? Vinu taču apkopjat jūs. — Un tad? — Labi, — es novilku, jau saprazdams, ka te neko nepanākšu. — Bet par Pāvelu Bandello? — Neko. — Par Frederiku? — Neko. — Un par Teodoru arī, protams, neko! — es pasmīnēju. — Protams, — viņa strupi atteica un savilka plato seju izaicinošā grimasē. Aiz sievietes nīgrās nekaunības jautās tik tikko samanāma piesardzība, un tas likās aizdomīgi. — Vai tā bija jūsu meita, kas… — es iesāku, bet nepabeidzu, jo, nikni nozibsnījusi acis, viņa piepeši iebļāvās: — Nav tava darīšana, smerdeli! Un vācies! Stāvētu viņas vietā vīrietis… Vājā dzimuma privilēģijās diemžēl ir nerakstīts likums, kurš, lai cik ļauns un nelietīgs radījums slēptos zem sievietiskās ārienes, iauj tam nesodīti apvainot gandrīz jebkuru vīrieti. Tāpēc, lai gan krūtīs man verda sašutums, es klusēdams pagriezos un pēc mirkļa jau bija uz ielas. Tikai nedaudz nomierinājies, pamanīju līdzās durvīm meitenes augumu un saklausīju apslāpētas elsas. Tur, atspiedis pieri pret notekcaurules balto skārdu, izmisīgi šņukstēja tikko redzētais skuķis, kurā tagad bez grūtībām spēju sazīmēt Salinieces meitu. Nabaga cilvēkbērns izskatījās tik bezpalīdzīgs, ka gluži neviļus es pajautāju: — Kas noticis? Meiča pacēla saraudāto seju. Izplūdusī skropstu tuša padarītu to smieklīgu, ja ne acis, kurās jautās dziļas, pāragri pieauguša cilvēka sāpes. Meitenei varēja dot gadus piecpadsmit vai sešpadsmit. Dzirdot jautājumu, viņas seja nocietinājās, un, apsteigdams gaidāmo atbildi — kas jums par daļu! — es teicu: — Protams, man nekādas daļas nav, bet varbūt varu palīdzēt? Meitene palika pavērtu muti. Varēja skaidri redzēt, ka viņas raksturā iecirtība un maksimālisms iet roku rokā, bet līdzās tiem kā vārs, tikko uzdīdzis stādiņš, kuru viņa pati vēl neapzinās, lēnām, bet noteikti savu vietu sāk ieņemt maigums. Ar intuīcijas palīdzību es jau aptvēru gan šo žēlabu, gan iekšējā maiguma kopsakarību un cēloņus. Atcerējies tās māmiņu, nespēju sevī atturēties no lāsta. Atvērusi rokassomiņu, viņa izvilka kabatlakatiņu un nelielu spogulīti. Rūpīgi nosusinājusi acis, ielika savu mantību atpakaļ un sacīja: — Man neviens nevar palīdzēt… — Viņas seja, atguvusi cilvēcisku izskatu, izrādījās tīri glīta.
Izspūrušie mati, no raudāšanas nedaudz uztūkušās, pilnīgās lūpas un mazais, strupais, vasarraibumiem nobārstītais deguntelis vērta viņu līdzīgu nerātnam pusaudzinl, taču augums liecināja, ka manā priekšā stāv gandrīz pieaugusi sieviete. — Nav nekā nelabojama, — nedaudz aizbildnieciskā tonī mēģināju mierināt, taču viņa rūgti pasmaidīja. — Ir, un kā vēl ir! — Pastāstiet! — neticēdams, ka meitene paklausīs, mudināju. Bet laikam jau Kronbergam ir taisnība, ka cilvēki ar savām bēdām tiecoties pie manis, jo viņa atbildēja. Un atbildēja nevis izaicinoši, kā svešam, kas nelūgts bāž degunu cita noslēpumos, bet kā labam, mīļam draugam, kuram vienīgajam tiek uzticēti sirds noslēpumi. — Es aizeju no mājām! — Ko par to teiks mamma? — Viņas dēļ aizeju! — Vai nu tik traki ir? Meitene nokāra galvu. — Aha… — Un uz kurieni jūs dosieties? — Vai nav vienalga. Klīdīšu pa pasauli… Es saņēmu viņu zem rokas. — Aizkāpsim līdz tam tur pagrabiņam, izdzersim pa kafijas tasei un papļāpāsim, — ierosināju. — Varbūt, ka par abiem mums izdodas kaut ko izdomāt. Nelaimīgais meitēns uzmeta man skatienu, kurā mijās pārsteigums ar aizdomām, mirkli kaut ko apsvēra un, pirmo reizi atklāti pasmaidījusi, piekrita: — Labi, ejam! Ak, šīs cenas! Tā iet, kad par vienīgo ēdiena iebaudīšanas vietu pilsētā pārvērš savu virtuvi. Samaksājis šaušalīgu summu, kas manā uztverē nekādi neatbilda divu miniatūru kūciņu un kafijas tasīšu rēķinam, ar acīm sameklēju vientuļu galdiņu un vaicājoši pavēros nejaušajā paziņā. — Tur?' Viņa piekrītoši pamāja, un jau pēc mirkļa mēs lēnām malkojām karsto dzērienu. — Kā jūs sauc? — ieslīpi lūkodamās man acīs, meitene pēkšņi pajautāja. — Roberts, — es atbildēju un saminstinājies piebildu: — Roberts Iltners. Kāpēc neatklāju savu īsto vārdu, es nezinu, bet laikam jau Valta piemērs pamazām un nemanot bija izstrādājis arī manī instinktīvu piesardzību. Vēlākajos gados kļuvusi par manu otro dabu, tā ne vienreiz vien ļāva, izvairīties no liekiem sarežģījumiem un briesmām. — Dace, — meitene tīri graciozi palocīja savu izspūrušo galviņu. Viņas uzticībā pilnīgi svešam, turklāt krietni vecākam vīrietim bija kaut kas infantils un man neizprotams, bet piepeši, it kā ieraudzījis visu spilgtā gaismā, es aptvēru cēloni! Viņa bija viena! Gluži viena visā plašajā pasaulē ar savām vissvarīgākajām problēmām, kuras nespēj atrisināt. Māte drīzāk bija ienaidnieks, nekā padomdevējs, no viņas varēja sagaidīt visu to ļaunāko. Man kļuva meitenes žēl. Nabaga bērns, tikko kā pārkāpusi dzīves slieksni un jau nonākusi krustcelēs. Meitenei bija vajadzīgs klausītājs! Klausītājs, kuram izteikt savas sāpes un pārdomas, neitrāls cilvēks, kurš neiejauksies notikumu gaitā, jo nepazīst galvenās darbojošās personas. — Kur jūs mācāties? — Lūdzu, nerunāsim par mani un… jūs taču saprotat? — Par ko tad? — Par dzīvi. — Pārāk plašs temats. Varbūt sašaurināsim to līdz, teiksim, jūsu mātei.
— Līdz mammai? — Jā gan, jo man nav saprotams, kāpēc jūs gribat mukt no sev tuvākā cilvēka. Varbūt māte palīdzēs un… — Nekad! — viņa dusmīgi atcirta. — Es ar viņu pat runāt negribu… — Kāpēc tā? Meitene sarāvās kā pēkšņā aukstumā un piespieda dūres pie vaigiem. — Mamma, — viņa beidzot izmocīja, — ir ļauna… — Ļauna? Pret savu meitu? — Jā, ļauna! Kad uzradās… ths, viņa kļuva tāda dīvaina, bet vēlāk… — Kas uzradās? — Darbs. — Kas tas par darbu? — Viņa iekārtojās par mājkalpotāju. Es iesmējos. — Pirmo reizi dzirdu, ka mājkalpotājas profesija spētu cilvēku padarīt ļaunu… Bet varbūt tam ir kāds cits, jums nezināms iemesls? — Var jau būt, bet ar māti tā notika, goda vārds! Jau mēnesi pēc darba maiņas viņa pārvērtās līdz nepazīšanai. Ielika durvīs jaunas atslēgas, tā ka bez viņas atļaujas es varēju iekļūt vienīgi savā istabā un tualetē. Kontrolēja ledusskapi… Nedod Dievs paņemt kaut ko bez viņas ziņas… Un liekuļoja… Tas bija vispretīgākais… Mātei ir draudzene. Pa svētdienām abas dzer virtuvē kafiju un zīlē… Mamma mani cauru dienu lamā visvisādiem neglītiem vārdiem, grūsta, reizēm sit, bet te — manu mīļo Dacīt, manu mīļo meitiņ! Un bučo… bet man no tā tik nelabi, it kā čūska glaustos klāt… — Nabaga meitene! — es saņēmu rokā viņas vēsos pirkstus. — Kur ir tavs tēvs? — Nomira, man toreiz bijuši tikai trīs gadi. — M… jā, — es novilku, un man sāka likties, ka nelaimē nonācis paša bērns. — Vai tev ir zināms, pie kā māte kalpo? — Pie kaut kāda Bundello, vai Bendello. Agrāk viņa strādāja dzelzceļa kasēs un, lai gan pelnīja maz, mēs dzīvojām kā cilvēki… — Laikam jau pašreizējais darba devējs tai piedāvājis vairāk. — Noteikti, jo mātei naudas netrūkst. — Tev arī dod? — Ar slotas kātu… Viņa tikai sev… lupatām. Mammai ir pa trim kleitām katrai nedēļas dienai. Gaišāko velk lietainā laikā, tumšāko — saulainā, bet trešo — kad apmācies. Es ziemu staigāju kurpēs, bet viņa… „Jā," grūtsirdīgi nodomāju, „no kurienes tiem labajiem vecākiem dzimst tie sliktie bērni," bet skaļi teicu: — Vai esi kaut ko dzirdējusi par cilvēkiem, pie kuriem māte strādā? — Bundello? — Jā. — Neko, tikai reiz māte garāmejot izmeta, ka tur viņa iepazinusi īsto ticību. — Ticību kam? — Laikam jau Dievam. — Māte apmeklē baznīcii? — Nē. — Jums mājās ir Bībele vai Dziesmu grāmata? — Nav. — Vai mamma ir centusies arī tevi pievērst ticībai?
— Nē. — Hm… Domāju, ka tā ir pavisam cita ticība. — Vai tad ir vēl citas? — meitene izbrīnījās. — Protams. Komunisms, fašisms… greizas, piemērotas cilvēka zemiskākajiem instinktiem, bet ticības. Taču meitenēm šīs problēmas laikam pilnīgi aizēno tērpi Burdas modes žurnālos. — Kā kurai. Mani visvairāk interesē dzīve. — Atkal dzīve. Pārāk plašs… Daces piere saraucās sīkās grumbiņās. — Tas nav tā, kā jūs domājat. Mani interesē dzīves jēga. Es nesaprotu, kāpēc cilvēki dzīvo. Meitenes tonis man nepatika. — Vai tev tik svarīgi to uzzināt? — es vaicāju. — Ļoti. — Kāpēc? — Mammai tas bija vienaldzīgi, un droši vien, daudz nedomājot, viņa laida pasaulē mani. Daudzas meitenes neinteresē, kas ar viņu bērniem būs tālāk, kā tie mocīsies, cietīs pazemojumus, trukumu, līdz viņiem, tāpat… dzīve būs līdz kaklam. Vai tiešām jāpiedzimst tikai vienam? — Kam? — Lai nomirtu… — meitene klusā balsī atteica. Tu re, kādas domas slēpjas aiz vēl gluži bērnišķīgās pierītes! — Neuztveriet visu tik drūmās krāsās. Gan viss nokārtosies un sapņu princis vēl pieklauvēs… — Neko jūs neesat sapratis, — Dace ar nožēlu palūkojās manī. — Es drīz miršu, — viņa pateica to tik vienkārši, it kā runa būtu par kaut ko pavisam ikdienišķu, — jūtu to, kā var sajust ziemas tuvošanos, un tāpēc meklēju atbildi, taču visi tūlīt sāk slavēt skolu un pienākumu vai arī mierināt, kā jūs. — Meitene atstūma tasīti un piecēlās. — Es iešu. — Pagaidiet, — saņēmis aiz rokas, ar varu atsēdināju viņu atpakaļ krēslā, — no kurienes tik drūmas domas? Viņa paraustīja plecus. — Vai tad jūs nekad neesat aizdomājies, kālab dzīvojat? — Esmu gan. Bet par to, nevis — nāvi. — Nāve nav šķirama no dzīvo… — Aiziesim pie daktera, — es liku priekšā. — Man ir kāds labs paziņa, turklāt teicams ārsts, varbūt viņš palīdzēs. — Esmu normāla, — meitene rūgti pasmaidīja. — Kāpēc tos, kas meklē dzīves jēgu, pārējie uzskata par jukušiem ? — Jūsu runāšana par dzīvo nāvi… — Lai tas paliek. Ne jūs, ne es tur nevaram neko mainīt. Tāds ir mans liktenis. Tikai tagad es saskatīju aiz viņas bravūrīgās ārienes dziļi slēptu depresiju. Daces seja atainoja padevīgu bezierunu pakļaušanos neizbēgamajam, un šajā ziedošā, jaunā meitēna nolemtībā bija kaut kas pretdabisks. „Droši vien tas ir no nesaskaņām ar māti," es nodomāju. „Kāds tur brīnums, ka viņā nav atlicis vietas priekam." Gribēdams viņu uzjautrināt, sāku stāstīt pa pusei bērnišķīgas anekdotes, taču gaidītā atsaucība izpalika. It kā nevēlēdamās mani aizvainot, meitene atturīgi smaidīja un māja ar galvu, bet es redzēju, ka domās viņa klejo pavisam kur citur. Tā mēs arī šķīrāmies — izklaidīgi pasmaidījusi, viņa nogriezās gar stūri, bet es, neskaidras vainas apziņas mākts, turpināju savu ceļu.
XI nodaļa Sarežģījumi Kronbergs sagaidīja mani ar drūmu vaigu. — Kafijas nav, — viņš īgni paziņoja. — Dzer tēju, tur tai kanniņā ir. Velns, kas par laiku, nekā nav! Prasi ko gribi — nav! Piena nav, sviesta nav, gaļas nav! — draugs nerimās. — Un tas viss Latvijā, kas pirms kara bija viena no pirmajām lauksaimniecības zemēm Eiropā! — Ko tu gaudies, grauz maizi! — es ieteicu. — Pagaidi mazliet, arī tās drīs nebūs! Es negaužos, man derdz… — Varbūt padomju armija noēd? — Uja, Robert. Izved! Noteikti prāva daļa no tiem, kas netaupīja rīkli — par brīvu Latviju! — bet kā krēslā, tā lozungs cits… Lūk, tev neatkarības pirmie augļi — zemiskas iekārtas zemiskais mantojums… Tālredzīgākie patrioti neizved, bet gaida, glabā, un, kad cenas vairāk nediktēs, redzēsi — viss būs! — Nerūc, Valt, labāk palielies ar saviem panākumiem. Draugs staigāja pa virtuvi kā kājas vingrinādams un lauza no doniņas pa gabaliņam. — Man drīz jāiet, — viņš pilnu muti sacīja, — tāpēc runāšu pēc iespējas īsi, tikai nelec starpā, vienīgi, ja nu galīgi kaut ko nesaproti, skaidrs? — Skaidrs, — es apstiprināju. — Nu tad klausies. Man nācās teju stundu nokvernēt mājas priekšā, līdz pārītis beidzot iznāca. Pavadīju viņus labu gabaliņu un, tikai pārliecinājies, ka varu nebaidīties tikt pārsteigts, griezos atpakaļ. Telpas tu aprakstīji vienkārši lieliski, un bez mazākās aizķeršanās es nonācu slimnieces istabā. Viss, kā es biju iedomājies. Viņa tiešām izskatās ļoti slikti, bet, ņemot vērā, ka tai pēc trim dienām jāmirst, laikam citādāk nevarēja būt. Skaidri redzams, ka Vīlipa ir gatava nāvei. Mēs nedaudz parunājāmies, bet viņa ļoti ātri nogura un aizmiga. Telpā, lai gan tā bija tikko kā vēdināta, jautās kaut kāds smagums, laikam jau tuvā nāve brīdina par savu ierašanos. Es nekautrējoties apstaigāju visu māju, bet neko aizdomīgu neatradu. Atgriezies slimnieces istabā, izvilku no plaukta rituāla masku — pretīgu koka ģīmi ar atņirgtiem zobiem, un reizē ar to izslīdēja kāds dokuments. Vai vari uzminēt, kas tas bija par papīru? Es papurināju galvu. — Protams. Tas bija testaments, kurā testatore Zelma Vīlipa visu savu mantu, kas tai piederēs nāves brīdī, novēl māsas dēlam Rolandam Sviķim. Pamēģini atcerēties, vai viņa jau bija uzrakstījusi novēlējumu, kad toreiz satiki to dzērāju no kaimiņiem? — Jā. — Tātad vēl pirms mēneša Vīlipa droši staigāja pa zemes virsu, un to apliecina datums testamentā, bet šodien jau stāv mūžības vārtu priekšā! Kas tev te visvairāk uzkrīt? — Ātrums. — Pilnīgi pareizi — ātrums! Panāc šurp! Nopakaļ Valtam iegāju viņa istabā un sastingu kā iemiets — uz galda, saslietas pret grāmatu kaudzīti, stāvēja divas, vienādas kā dvīņi, rituāla maskas. — Kā tev patīk? — ar nelielu lepnuma pieskaņu balsī vaicāja Kronbergs. — Vai tiešām tu to… — Nozagi? — draugs pasmīnēja. — Gandrīz, pareizāk gan būtu — bez atļaujas aizņēmos. Arī es vēlos savā kolekcijā vismaz vienu šādu masku, un, tā kā man nav nekādas izredzes pabūt nedz pie Jaungvinejas papuasiem, nedz Amazones indiāņiem, es uz šodienu to paņēmu, lai pēc parauga izgatavotu
sev tādu pašu. Nu, ko tu brīnies? Kura no tām nākusi no Zelmas Vīlipas grāmatplaukta? — Šī, — es norādīju uz velnišķīgo ģīmi labajā pusē. — Kāpēc? — Tā ir vecāka. — Tev taisnība, otro izgatavoju es. — Nav slikti. Tikai tagad es pamanīju skaidu un koka šķēpeļu piemēsloto grīdu. Uz galda mētājās vairāki kaitini, ēvele un rokas zāģis, bet kaktā uz avīzes stāvēja dažas ātri žūstošu krāsu bundžiņas. — Ko tu taisies ar to iesākt? Baidīsi garāmgājējus? — Pārbaudīšu kādu visai fantastisku versiju. — Kādu? — Gan jau… Pašreiz pāragri par to runāt, bet pēc trim dienām, tad… Vai atbrauksi palīdzēt atlikt to vietā? — Kā vēlies. — Vēlos, — draugs atteica un, sameklējis portfeli, ielika tajā savu roku darbu. — Bet, Valt, — es iesaucos, — tā nav īstā! — Nu un tad? Tu domā, ka tur ir tādi speciālisti, lai atšķirtu īsto no mana ražojuma? Kronberga rīcība šķita aizdomīga, taču es nekādi nespēju izprast tās mērķi. Protams, man ne prātā nenāca noticēt, ka draugs sācis aizrauties ar tik atbaidošu lietu kolekcionēšanu, bet, tā kā viņš tuvāk neko nepaskaidroja, nācās samierināties. , Sakravājies kā pirms tala ceļa, Valts atsēdās un, uzlicis portfeli uz ceļiem, palūdza: — Tagad tava kārta pastāstīt par savām gaitām. Ko labu uzzināji? Es sāku ar nešpetno mājkalpotāju Baibu Salinieci, tad pārgāju pie dzīves nomāktās Daces un noslēdzu ar Sāru Bandello. Mani pēdējie vārdi burtiski uzrāva Kronbergu kājās. — Teodors nav Frederika dēls? — viņš iesaucās. — Nav. Viņiem vispār nav bijis bērnu. Valts saņēma dūrē zodu. — Nav, — dzirdēju viņu murminām, — bet kāpēc… Pagaidi, es tūlīt atgriezīšos, — draugs izmeta un izsteidzās gaitenī. Dzirdēju ciparu ripas skrapstoņu, tad atskanēja durvju pieklusinātā Kronberga balss. — Valdis?… Klausies, Teodors nav Frederika dēls… Jā, mēs tiešām tā teicām, bet… Jā, Roberts uzzināja… Nezinu… Tev nāksies noskaidrot… Kāpēc? Velns viņu zina — kāpēc!… Jā gan, ja būs mājās, nem ciet. Jānoskaidro taču, kas viņš tāds… Sekcijas rezultātu vēl nav? Žēl… Pie reizes nopratini Pāvelu… Viņam taču jāzina… Vakarā gaidīsim… Uz redzi! Atgriezies draugs paņēma portfeli. — Braucam! Visu ceļu mēs klusējām, bet, kad izkāpām no tramvaja, es iejautājos: — Vai neuzskriesim Rolandam ar sievu? — Nē. Gandrīz nomīdāms papēžus, es pavadīju tos līdz autobusam un skaidri dzirdēju, ka ātrāk par astoņiem vakarā viņi atgriezties netaisās. Bet būsim piesardzīgi. Es ielūkojos rokas pulkstenī — pieci, bet apkārt jau liela tumsa. Šaurā, retu ielas lukturu apgaismotā ieliņa aizstīdza kalnup tukša un klusa. Kaut kur tālumā aizsmakušā balsī rēja suns, apkārtējo namu logi izstaroja blāvu gaismu, bet kailie koku zari pret tumstošajām debesīm izskatījās kā melnas vēnas violetā miesā. Mūsu soļi dobji atbalsojās pagalmos. Tāpat kā pagājušo reizi vārtiņi un nama durvis izrādījās vaļā, un mēs bez šķēršļiem nokļuvām slimnieces istabā. Uz naktsgaldiņa dega lampa, un tās gaismā gulētājas seja izskatījās balta kā mironim, taču skropstu vieglā trīsēšana liecināja, ka dzīvība joprojām
mājo izmocītajā ķermenī. Valts ar zibenīgu kustību iebāza pašdarināto masku starp grāmatām, un es dzirdēju viņu atviegloti nopūšamies. Biju domājis, ka, izmantojot slimnieces miegu, mēs tūdaļ metīsimies atpakaļ, bet man par pārsteigumu Kronbergs viegli pieskārās viņas plecam un klusā balsī teica: — Atvainojiet! Veltiet mums pāris minūtes. Iezilganie plakstiņi nodrebēja un lēnām pacēlās. Valts iededza augšējo gaismu, un mēs izdzirdām tikko saklausāmu atbildi: — A, tic esat jūs… — slimnieces acis raudzījās vienaldzīgi. — Jā. Brīdinu — mums maz laika. Esam atnākuši pie jums ar lūgumu, un no tā, cik precīzi izpildīsiet to, daudz kas ir atkarīgs. — Man viss jau garām… Kālab uzņemties liekas mocības? — viņa ar piepūli izdvesa. — No tā atkarīgs jūsu liktenis. Tik tikko manāms rūgts smīns uz mirkli sašķobīja gulētājas mutes kaktiņus, un viņa no jauna aizvēra acis. Valts pieliecās un klusu, klusu iečukstēja Vīlipai ausī: — Ja darīsiet, ko teikšu, jūs dzīvosiet! Slimnieces acis šoreiz atdarījās daudz ātrāk nekā iepriekšējā reizē, un es tajās pamanīju vāru cerības stariņu. — Kas man jādara? — Vispirms, vai apsolāt izdarīt visu, kā likšu? — Apsolu. — Labi. Rīt no rīta ieradīsies notārs. Jums jāpārraksta testaments, novēlot mantu citam. Es ceru, ka kāds šī goda cienīgs radinieks jums atradīsies? — Man ir māsīca. — Ļoti labi. Kad notārs ieradīsies, palūdziet viņu pieaicināt pie jaunā testamenta sastādīšanas arī Rolandu ar sievu. Gadījumā, ja izceļas skandāls, paskaidrojiet, ka tikai Karinas nelāgā daba likusi jums pārskatīt savu lēmumu. Turieties droši un atcerieties — jūs dzīvosiet! Sievietes acīs iemirdzējās pateicības asaras. — Kas jūs esat? — Draugs. — Kronbergs noglāstīja tās nevarīgo, izdilušo roku. — Līdz cikiem māsasdēls ar sievu būs mājās? Man tas vajadzīgs, lai zinātu, kad atsūtīt notāru. — Līdz desmitiem noteikti, bet rīt taču svētdiena, un kantoris… — Neraizējieties, es visu nokārtošu. Ja Rolands vaicās, kā izsaucāt notāru, ko jūs atbildēsiet? — Tur man ir telefons, — viņa pamāja uz naktsgaldiņa pusi. — Lai nesatrūktos, turu to skapītī, jo pārāk spalgi zvana. Es ieraudzīju melnu vadu, kas karājās no naktsgaldiņa durtiņu spraugas un aizvijās līdz sienas kontaktam. — Teicami. Nu mēs iesim, bet Sviķiem ne vārda, ka pie jums kāds bijis. Slimniece pamāja. Jau durvīs draugs atskatījās. — Vai nepalika labāk? Vīlipas sejā jautās dziļš izbrīns. — Tik tiešām… Tāds smagums nost un… vieglāk elpot. — Nu redzat. Tātad turieties, un viss būs labi. Uz ielas nokļuvām bez starpgadījumiem. Es soļoju, saspringti domādams, bet nespēju aptvert, kas Kronbergam prātā, un man sāka likties, ka viņš visu to inscenējis ar nolūku atvieglot slimniecei pēdējos brīžus. Tramvajs kavējās. Galvu nodūris un aizlicis rokas aiz muguras, Kronbergs kā puišelis spārdīja mazu
akmentiņu šurp un turp, bet es kāvos ar aizdomām. „Ja viss ir tā, kā draugs teica," manas smadzenes mēģināja rast skaidrojumu," tad no kurienes pārliecība, ka Vīlipa dzīvos? Valts taču nav nedz ārsts, nedz gaišreģis… Kā testamenta pārrakstīšana var cilvēku izglābt no… Kāpēc viņš lika to pārrakstīt? Varbūt kaimiņš, tas dzērājs, ir modinājis aizdomas arī Kronbergā? Bet ar aizdomām vien tālu netikt… Tātad… Dakteres Kalniņas diagnozei manās acīs nebija pat graša vērtības, bet Valts varbūt… Nē, lai nu kas, bet Kronbergs labāk par mani zina, cik kļūdainas diagnozes uzstāda mūsu ārsti. Tātad viņa rīcībā ir man nezināma informācija, kas liecina…" taču tālāk es nespēju neko izdomāt. Valts aizspēra akmentiņu pāri sliedēm, un, it kā no paša sākuma sekojis manai domu gaitai, sacīja: — Ja mēs pieņemam, ka māsasdēls, lai tiktu ātrāk pie mājas, grib novākt tanti, Vīlipa, pārrakstot testamentu, iegūs drošību. Pagaidi, — viņš ar žestu apstādināja mani, — iedomājies labāk sevi Rolanda vietā. Uzzinot, ka intrigas objekts ir novēlēts citam un tūlīt pēc slimnieces nāves šai namā par kungu kļūs pilnīgi svešs cilvēks, ko tu iesāktu? — Iedomātos to sliktāko,es atteicu. — Pareizi. Te visai nepārprotami izpaužas mūsu iekšējā būtība… Nonākot šādā situācijā, lielākai cilvēku daļai pirmām kārtām ienāktu prātā, ka viņu tiesības mājā nākamie saimnieki var sašaurināt līdz minimumam, ka tiks uzstādīti papildu noteikumi un būs daudz citu sarežģījumu, kas izriet no cilvēka grēcīgās dabas. Bet saki, kas no tā izriet? Es paraustīju plecus. — Slepkavība zaudē savu jēgu, Robert! Viņš tagad būs ieinteresēts, lai tante dzīvotu pēc iespējas ilgāk! Lūk, kāpēc es ieteicu pārrakstīt testamentu par labu citam. Vai tagad tu saproti? — Bet varbūt pati ideja, ka tiek gatavota slepkavība, ir aplama. — Astoņdesmit procenti, ka man taisnība. — Astoņdesmit… Zini, — šoreiz es uzstājos pamācītāja lomā, — esmu ievērojis, ka cilvēka dabā ir radīt sevī priekšstatus un pārējais tiem pakārtojas it kā pats no sevis. Atceros kādu psiholoģiska rakstura testu, kas, manuprāt, apstiprina manis teikto. Diezgan plašai auditorijai, kurā netrūka ar gaišu prātu apveltītu pārstāvju, parādīja lielu fotogrāfiju, kurā bija atainots neskuvies, robusta izskata vīrietis. Pasākuma vadītājs lūdza klātesošos noraksturot šo cilvēku, ņemot vērā, ka attēlā redzams izcils zinātnieks. Man par izbrīnu, atskanēja virkrre epitetu, kas nekādi nesaistījās ar šī vīra rupjajiem vaibstiem, — intelektuālis, domātājs, stipras gribas un tā tālāk. Piepeši vadītājs atvainojās, teikdams, ka notikusi kļūda un vajadzīgā portreta vietā viņš parādījis bīstama noziedznieka recidīvista uzņēmumu. Seansa vadītājs tikai ar diviem vārdiem izveidoja priekšstatu, bet pārējo piedomāja jau katrs atsevišķi. Manuprāt, tu līdzīgi, bet tikai pats sevī, radi aizdomas par gaidāmo slepkavību, un pārējā darbošanās ir loģisks turpinājums. Pat pieņemot, ka tev taisnība, kur ir tas ierocis, kuram jāizdzēš Vīlipas dzīvība? Pasaciņa par vēzi? Apšaubu. — Ar līdzīgām pasaciņām nogalināts ne viens vien;Taču mūsu gadījumā, domāju, esmu šim ierocim uz pēdām. — Tiešām? — Domāju, ka jā. Rīt pie mums ieradīsies kāds cilvēks un tam arī piederēs galavārds, bet pagaidām mana hipotēze lai paliek noslēpums. — Kā vienmēr… — es noburkšķēju un, kad pienāca tramvajs, nepievērsdams draugam uzmanību, demonstratīvi apsēdos priekšējā sēdeklī. Valts piesēdās līdzās un iebakstīja ar elkoni man ribās. — Nepūties, vecais! Tikai dienu jāpaciešas… Versija ir patiešām fantastiska, turklāt… — Kas - turklāt? — Tā nevar kalpot par pierādījumu! — Tad kāda velna pēc tu pūlies atrast tai apstiprinājumu? — es izbrīnījos.
— Gluži vienkārši, lai piekļūtu tuvāk patiesībai. Turklāt, ja manas aizdomas apstiprināsies, uz priekšdienām mums'nāksies ņemt vērā daudz ko tādu, par ko agrāk mēs būtu tikai pasmējušies. Kas par fantastiskām idejām apsēdušas Kronberga prātu? Drauga vārdi man bija mikla. Atmetis cerības tos atminēt, pārslēdzos uz šis dienas piedzīvojumiem. Pagāja labs laiciņš, un piepeši es satrūkos pats no savas balss: — Viņai noteikti jāpalīdz! Attapies uzmetu Kronbergam pārbaudošu skatienu. — Vai Dacei? — viņa jautājums precīzi sakrita ar manu domu gājienu. — Jā, bet… kā tu zini, ko es… — Tur tai spoguli izlasīju, — Valts piedauzīja ar rādītājpirksta nagu pie tramvaja vadītāja stiklotās kabīnes sienas. — Sāc kontrolēt savu mīmiku, ja gribi kaut ko noslēpt, jo tā ir tik izteiksmīga, ka, ņemot palīgā loģiku, nesagādā nekādas pūles noteikt, par ko tu domā. No sākuma tas bija par Sāru Bandello, jo, kādu laiku vienaldzīgi blenzis tukšumā, tu piepeši pagalam izbrīnījies un tikko dzirdami izdvesi: „Nav dēls?" Tad pārsviedies pie Baibas Salinieces, jo seja tev sadrūma un piere saraucās dusmu grumbās, bet noslēgumā tā kļuva liriska, un līdzjūtīgā nopūta vēstīja par apņemšanos palīdzēt. Nākošajā mirklī jau tu pats skaļi apliecināji manu secinājumu pareizību, bet, kam adresēta šī apņemšanās, uzminēt neradīja nekādas grūtības. Man atlika tikai noplātīt rokas. Mēs nepaguvām pat noģērbties, kad ieradās Vītols. Viņa labsirdīgajā sejā iegūlušies rūpju vaibsti vērta to drūmu un neļāva kļūdīties — Valta hipotēze nebija attaisnojusies! — Nekā? — Kronbergs, jau sapratis, jautāja. Vītols klusuciešot papurināja galvu. — Tātad ar kruki? — Jā. — Teodoru saņēmāt? — Nē. — Kā tā? — Pazudis. — Ko par viņu pastāstīja Pāvels Bandello? — Neko īpašu. Ūsainim pirmā dzirdēšana, ka Teodors esot Frederika dēls. Neko gan tuvāk nepaskaidrodams, viņš piedauzīja rādītājpirkstu pierei tik izteiksmīgi, ka komentāri kļuva lieki. Te jūs esat vainīgi. Puisis noteikti noklausījās un tūdaļ pat to izmantoja, pie tam ļoti veiksmīgi. — Bet… Jā, pareizi! Bija tāds moments un… Arī par to, ka Pāvels varēja nezināt… taisnība, jo resnis par savu radniecību klāstīja pie mums… — Pāvels apgalvo, ka studentu Frederiks tikai aiz žēlastības ielaidis pie viņiem pa sesijas laiku. Abi esot ķerti uz elektrību un kopā sameistarojuši to zvanu.— Vai puiša dokumentus pārbaudījāt? — Kā tad. Viņam gan pie rokas bija tikai studenta apliecība, jo pasi esot atstājis dekanātā. Savu mūžu nebiju turējis rokā tik nosmulētu dokumentu. Atšifrēt, kas tur rakstīts, droši vien spētu tikai tāda paša tipa students. Viņš teica, ka tur kaut ko kārtojot sakarā ar darbu. Kad ierados otrreiz un neatradu viņu mājās, tūlīt piezvanīju uz institūtu, taču tur par tādu neviens nebija pat dzirdējis! Tagad visas aizdomas krīt uz Robertu, tevi un pazudušo jaunekli. Es izsludināju viņa meklēšanu. — Tātad, izņemot Robertu un… mani, jūs visus spēkus veltīsiet Teodoram? — Valts ar vieglu smaidu lūpās jautāja. — Nu padomā pats. Svešs cilvēks sāk dzīvot svešā mājā. Seko slepkavība, un pēc tās viņš pazūd! Vai nav par ko padomāt? — Ir gan. Par iemeslu…
Vītols uzvaroši paskatījās manā draugā. — Iemesls mums ir zināms! — Nu, nu? — Kronberga acīs iedegās ziņkāre. — Ja nav noslēpums, pastāsti, varbūt nākotnē šīs ziņas var noderēt. — Labi, tikai tas lai paliek starp mums. — Nu, protams. Valdis izvilka papīra gabaliņu, atlocīja un nolika uzfgalda. Mēs sanācām apkārt. Rūtiņu lapas vidū es ieraudzīju ar lodīšu pildspalvu uzzīmētu krustiņu, kura vidū rēgojās tāds kā punktiņš. Kaut kur jau es biju sastapis tādu, taču, lai kā piepūlēju atmiņu, atbilde rokā nedevās. — Šo krustiņu, — Vītols paskaidroja, — kaklā nēsājis Frederiks, bet pēc slepkavības neviens to vairāk nav manījis. Pāvels Bandello zināja stāstīt, ka krustiņš bijis no zelta ar slīpētu dimantu vidū. Šis te briljants, — viņš iebadīja ar pirkstu punktiņā, — esot izcils mākslas darbs, kam milzu vērtība. Es, protams, pajautāju, no kurienes tāds radies invalīdam. Izrādās, ka Frederiks ir atradenis un ienācis mājā jau ar krustiņu kaklā. Pilnīgi iespējams, ka šis ir īstenais iemesls, kāpēc pamestais bārabērns te ieguvis pajumti, jo vecais Džovanni Bandcllo nebūt neesot izcēlies ar cilvēkmīlestību, to varēja skaidri nojaust no Pāvela stāsta. — It kā viņš būtu citādāks, — es iespraudu. — Pāvels Bandello ir Roberta jājamzirdziņš, — draugs paskaidroja. — Ja fakti mani nevilktu uz citu pusi, es viņu atbalstītu, — Valdis Vītols palocīja galvu. — Bet tagad tā — jūs šos cilvēkus pazīstat labāk un tādēļ noraksturojiet pazudušo puisi nedaudz kolorītāk! — viņš paraudzījās vispirms uz Kronbergu, pēc tam — uz mani. — Manuprāt, — es sacīju, — Teodors ir kautrīgs, jo es neesmu no viņa dzirdējis vairāk par trim vārdiem. Droši vien tāpēc viņš nepiedalās sarunās un cenšas turēties ēnā. Turklāt, spriežot pēc apģērba, visai nabadzīgs, jo pat kurpes tam nebija no paša kājas. Viens gan viņā man nepatika, — es atzinos. — Skatiens! Tik tukšs un vienaldzīgs, ka šķiet — Teodors nespēj nedz mīlēt, nedz nīst. — Tur tu kļūdies, — iejaucās Valts. — Nīst viņš spēj ļoti stipri. Vēl varētu piebilst, ka jauneklis ir spēcīgs un, spriežot pēc auguma, nodarbojies ar sportu. Vai tev ir viņa fotogrāfija? — Nav, — Vītols noplātīja rokas. — Kam varēja ienākt prātā tāda notikumu attīstība? Visi fakti taču liecināja pret Robertu. Es jau tā dabūju jūsu dēļ pa sprandu, un tā vietā, lai izmeklētu šo lietu, lielāko daļu laika pavadu, atkaudamies no kolēģiem. Viens otrs jau sāk izmest pa indīgai frāzei, jo nevar saprast — kāpēc pie tik skaidriem pierādījumiem jūs joprojām atrodaties brīvībā. Ja tā turpināsies, var gadīties, ka drīz tev būs mani jāieskaita aģentūras pamatštatos. — Tu pastāsti — kas un kā, bet tikai nedaudz. Domāju, ka tev tur muļķu nav, sapratīs. — Labi, 5- Valdis apsolīja, — ja uzskati, ka palīdzēs, paskaidrošu. — Viņš piecēlās. — Palīdzēs kaut nedaudz novilcināt laiku. Un pēdējais — vai bez Roberta pirkstu nospiedumiem uz krāsns kruķa atrasti vēl kādi? — Vēl? Tikai tavi… — Mani? — Valts izbrīnījās. — Ak jā! Es taču sabikstīju kamīnā apde- guļus. Bet Silvijas? — Nav. — Nu ko, — viņš paspieda Valdim roku, — pateicos par informāciju. Ja uzrodas jauni fakti, lūdzu, piezvani. Ceru, ka orderis mūsu arestam vēl nav izrakstīts? — Es runāšu ar prokuroru. Nedēļu garantēju, bet, vai spēšu vairāk, šaubos. Strādājiet ātri, un arī mēs darīsim, ko varēsim. Es nepavadīju Vītolu, to izdarīja Kronbergs. Smagais aizdomu slogs, kas līdz šim tikai traucēja, nu karājās man kaklā kā dzirnakmens, un es sapratu, ka turpmāk būšu spiests vairīties no svešiem skatieniem. Šo mokošo izjūtu smagumu spētu izprast vienīgi tas, kam pašam nācies izbaudīt līdzīgu situāciju.
XII nodala Pazemes eja Pēc Valta apdzisušajām acīm es uzreiz sapratu, cik lielas briesmas mums draud. Līdz šim draugs ne ar vārdiem, ne balss skaņām, ne žestiem nenodeva sevi, bet nule, kad līķa sekcija apstiprināja slepkavību ar krāsns kruķi, Kronbergs nespēja noslēpt, cik tas ir nopietni. Acīmredzot viņa cerības nebija balstījušās uz diez cik drošiem pamatiem. Lai kaut nedaudz saņemtos, atlikušo dienas daļu pavadījām katrs savā kaktā. Es zvilnēju uz dīvāna ar iemīļoto grāmatu rokā, bet Valts dzeltenās stāvlampas gaismas aplī rīkojās ar lodāmuru, labodams pieklusušo radioaparātu. Istaba no kolofonija smaržoja kā priežu mežs pēcpusdienas svelmē. Drūmas domas, jaukdamās pa galvu, neļāva iedziļināties grāmatas saturā. Piepeši Kronbergs iesaucās: — Varu derēt, ka mēs neesam uzzinājuši ne simto daļu no tā, kas slēpjas aiz Bandello villas sienām. Kā tu domā, vai neiemest tur šonakt aci? Pa kluso… — Kāda jēga? — es iebildu. — Tai laikā, ko pavadījām tur legāli, mēs bijām bezpalīdzīgi kā jaunpiedzimuŠi kaķēni. Kā tu domā tagad, kad visi ir tik satraukti, panākt kaut ko vairāk? Kā likts, mēs iekulsimies vēl lielākās nepatikšanās par tām, no kurām mums vēl jāizsprūk, un dod Dievs, lai tas notiktu ar veselu ādu! — Domāju, ka jēga tomēr ir, Robert, jo līdz šim mūsu uzdevums bija nosargāt villas iemītniekus pret negaidītu iebrukumu, taču tagad aina mainījusies. Mūsu mērķis nu ir viens — savākt pierādījumus pret slepkavu, bet kā to izdarīt, ja tas atrodas durvju viņā pusē? — Es neatbalstu tavu priekšlikumu. Pierādījumi jāmeklē dienas gaismā, nevis tumsā, vandoties pa svešu namu. Turklāt atceries, viņiem taču ir signalizācija — tas zvans… — Nebūs salabots, — Kronbergs turpināja manā vietā, — Frederiks ir viņpasaulē, Teodors bēguļo, bet bez viņiem to nav kam salāpīt. — Nu labi, — es norūcu, — bet kā mēs tiksim iekšā? Pāvels pēc notikušā būs divtik piesardzīgs. Varu saderēt, ka ārdurvīm priekšā būs bulta, bet pret to viss tavs mūķīzeru saišķis ir bezspēcīgs. Valts pasmaidīja. — Katram gadījumam es atstāju vaļā laboratorijas logu… Viņam tas neienāks prātā, jo, tikai pavelkot aiz roktura, var saprast — logs ir vaļā vai ciet. Man atlika tikai nošūpot galvu. „ — Pieņemsim, ka mēs tiekam iekšā nemanīti, bet tālāk? — es nedomāju padoties. — Ko tu ceri tur atrast? — Spoku! — Spoku? — es dusmīgi iesaucos, un man sāka likties, ka pēdējie notikumi nav pagājuši bez sekām ari Kronbergam. — Jā, Robert! Gribu atminēt to parādību, par kuru stāstīja Sāra Bandcllo, turklāt nez kāpēc man šķiet, ka tips, kam pietika nekaunības laikā, kad mēs atradāmies namā, iezvelt pa galvu resnajam Frederikam, nav meklējams starp atlikušajiem iemītniekiem. Nu, vai nāksi? — Šonakt? — Tūlīt! — Tas nii ir par traku! — Nāksi vai nē? Ak Dievs, kur tu esi, mana pašapziņa? Kārtējo reizi piespiests pie sienas, es kapitulēju Kronberga priekšā.
— Nākšu jau nākšu… Valts pamāja, it kā jau iepriekš būtu paredzējis manu atbildi. — Viss būs labi, tu redzēsi, — viņš apsolīja. Drūmu domu nomākts, es nejutu nedz drēgnumu, nedz arī bailes. Mēs raiti soļojām pa tukšajām Rīgas ielām, un es atcerējos, ka vēl pavisam nesen ap šo laiku gājējus varēja sastapt, cik tik uziet. Acīmredzot pēc tumsas iestāšanās cilvēki vairs nejutās tik droši ka agrāk un centās vakarus pavadīt aiz savu māju sienām. Mums patrāpījās tikai divi pretimnācēji. Pirmais, pilns kā mārks, negrieza ceļu nedz mums, nedz stabam, bet otrs, jau pa gabalu pamanījis mūs, savlaicīgi pārgāja ielas pretējā pusē. Zemu pār māju jumtiem joņoja bālu, saplosītu mākoņu driskas. To spraugās vīdēja zvaigžņu miriādes, un arī mēness reizēm uz mirkli pārskatīja snaudošo pilsētu ar savu dzelteno aci. Šķita, ka kļuvis siltāks, un piepeši sāka snigt. Lielas, slapjas pārslas aizķepēja acis, tūlīt pat izkusa un nepatīkamās aukstās straumītēs tecēja pāri vaigiem un zodam. Seja vējā sāka salt. Zem kājām šļakstēja dubļu jūra. Mēs pielikām soli un pēc desmit minūtēm iznācām „Dēmonu villas" priekšā. Joprojām sniga, un, nepagūdams izkust, sniegs ietina zemi, jumtus, palodzes un koku zarus baltā seģenē, kas spilgti izdalījās nakts tumsā. » — Man tas nepatīk! — Valts nočukstēja. — Kas? — Sniegs. Paliks pēdas. — Nekas, — es nevērīgi atteicu. — Vienalga, vai aizputinās, vai sniegs izkusīs, bet tās saskatīt nevarēs. Laikam Pāvels, — es norādīju uz vienīgo apgaismoto rūti fasādē. — Droši vien. Uz priekšu! Valts uzspieda ar delnu rāmja vidū, un ar klusu klaudzienu loga abas puses padevās. Atspiedies ar rokām pret palodzi, viņš palēcās un nozuda melnajā atverē, un pēc mirkļa arī es, sataustījis ar kājām neredzamo grīdu, nostājos līdzās draugam. Atskanēja klikšķis. Kronberga rokā uzliesmoja kabatas lukturītis un tā mestais ovālais gaismas plankums izgaismoja uz grīdas katru sīkāko gruzīti. Vājā atblāzma iezīmēja neskaidras apkārtējo priekšmetu kontūras, taču telpas attālākie nostūri turpināja grimt necaurredzamā tumsā. Mājā valdīja kapa klusums. — Ejam! — Valts tikko dzirdami nočukstēja, un dzeltenais gaismas aplis sāka virzīties uz priekšu. Es sekoju. Draugs nedzirdami atvēra durvis, un mēs iznācām koridora drēgnumā. Ne dvēseles, tikai asinis dobji tukstēja deniņos. Kronbergs turēja kabatas bateriju tā, lai stars no tās kristu tikai uz grīdas. Šķērsojuši gaiteni, bez aizķeršanās iekļuvām zālē. Tagad man šī vieta likās gandrīz tikpat nejauka kā laboratorija. „Ko Kronbergs cer te atrast?" es prātoju, cenzdamies neatpalikt. Drauga izvairīgās atbildes bija atņēmušas jebkuru vēlēšanos uzdot vēl kādu jautājumu, un man atlika tikai vilkties aiz viņa kā aiz priekšnieka, kurš meklē savam padotajam vienalga kādu nodarbošanos, lai tikai nepieļautu dīkstāvi. Uzmanīgi lūkodamies apkārt, Valts gāja gar sienu, caur kuru slepkavības naktī es nokļuvu slepenajā ejā. It kā ieklausoties, viņš brīdi pastāvēja blakus kamīnam, tad devās tālāk un atvēra dibentelpas durvis. Pēkšņi ārā atskanēja skaļi klaudzieni. Kā atbildot uz šo dauzīšanos, augšstāvā nočīkstēja grīda. Es dzirdēju apslāpētu rosīšanos, un kāpnes atskanēja soļi. Zāles durvju spraugās iespiedās gaisma, un Pāvels Bandello jautāja: — Kas tur? Kāda balss tikko dzirdami atbildēja: — Es. Noklaudzēja atšautā bulta, noskrapstēja atslēga, un līdz mums atlidoja klusinātu balsu murdoņa. Piepeši Kronbergs sagrāba mani aiz rokas un, ievilcis nelielajā rituāla masku noliktavā, nedzirdami aizvēra durvis. Pat šajā saspringtajā mirklī es pabrīnījos par to nospiedošo atmosfēru, kas te valdīja. Man šķita, ka neredzamās gar sienu izvietotās velnišķīgās sejas caur tumsu uzlūko mūs ļaunā priekā, it kā
teikdamas: „Nu beidzot jūs esat rokā!" Pēkšņi atslēgas caurumā uzliesmoja gaisma — zālē tika iedegta elektrība. Spīdošais punkts gan tūdaļ nodzisa, jo Kronbergs pieliecās pie tā kā ziņkārīga sieva pie kaimiņu durvīm. Joprojām bija dzirdama tikai neskaidra runāšana, bet pēkšņi Pāvels Bandello skaļi iesaucās: — Nevar būt! — Pats redzat! — ciemiņš nikni atcirta. Labu brīdi valdīja klusums, tikai nervozi soļi blakus istabā mēroja grīdu turp atpakaļ. — Labi, es iedošu jums citu, — beidzot namatēvs ierunājās no jauna. Valts izslējās un ievilka mani aizdurvē. Mūsu slēptuvei tuvojās lēni soļi, nočirkstot pagriezās rokturis un tumsā iekrita spilgta gaismas strēle. Gar stenderi ieslīdēja roka melnā piedurknē, un pie sienas iegailējās rituāla masku asinskārās acis. Man pamira sirds no tā, kam nākamajā mirklī bija jānotiek, taču laikam mūsu sargeņģelis stāvēja nomodā, jo Bandello piepeši iesmējās. -- Nezinu, kas to izdarījis, bet man radās cits plāns. Jūs atliksiet atpakaļ šo pašu. — Bet tad jau… — Viss būs, kā nākas. Vajadzīgo efektu, gan ar pāris dienu nokavēšanos, mēs panāksim tāpat. Dodiet to šurp, tūlīt es visu izdarīšu! Durvis aizcirtās, kvēlojošās acis kā nopūstas nodzisa, un Valts no jauna pieplaka pie atslēgas cauruma. Vairākas minūtes mēs nedzirdējām ne skaņas, un pēkšņi — ak Dievs! — man pārvēlās tā pazīstamā šausmu izjūta, kuru biju jau divas reizes izbaudījis, tikai šoreiz tās intensitāte daudzkārt pārsniedza iepriekšējo. Absolūtajā klusumā dzirdēju nošņirkstam zobus, bet nespēju pat apjēgt, kas tos griež — es vai Kronbergs. Kad mokošās sajūtas beidzot atplūda, jutos kā uz nāvi notiesātais, kas pēdējā mirklī saņēmis apžēlošanas rakstu. Drīz vien zālē no jauna ieskanējās balsis, bet vārdi saplūda vienlaidus skaņu savārstījumā. Pēkšņi, mums par neizsakāmu atvieglojumu, gaisma atslēgas caurumā izdzisa, un tūlīt skaļi noklakstēja ārdurvju bulta. Bet tikai tad, kad virs galvas nočīkstēja grīdas dēļi, mes uzdrošinājāmies pakusteties. Valts iededza lukturīti, un pat tā vājajā gaismā es saskatīju, cik bāla ir drauga seja — Aizej, pārbaudi, vai zāles durvis ir ciet, — viņš iečukstēja man ausī, — bet es rādīšu gaismu. Taču, kad es iemetu skatienu plašajā telpā, sapratu, ka tas ir lieki. Tieši iepretim jautās liels taisnstūris, un es uzreiz aptvēru, ka tur vāja gaisma iezīmē durvju kontūras. Gaitenī dega spuldze! — Ko tas nozīmē? — aizsmakušā balsī jautāju. — Laikam gaidāmi ciemiņi. — Kronbergs klusi atteica. — Tas sarežģī situāciju. Neko darīt, jālasās prom. Piepeši es saausījos: — Klausies! Draugs sastinga puspagriezienā. Brīdi valdīja klusums, bet tad manas ausis no jauna uztvēra tikko dzirdētās skaņas — tie bija šļakstoši, vienmērīgi soļi, it kā zaldātu bars bristu cauri bieziem dubļiem. Pēkšņi kaut kur ārpusē atskanēja īss, spalgs svilpiens. Otrajā stāvā sarosījās saimnieks, un es saklausīju jau pazīstamos soļus. Bija skaidrs, ka nākamajā mirklī, nogriezdami mums atkāpšanos, māju piepildīs sveši cilvēki, un, cik vien mierīgi spēdams, jautāju: — Ko iesāksim? — Jānogaida, varbūt… Šajā mirklī atsprāga zāles durvis, un nu jau pavisam skaidri mēs sadzirdējām vairāku cilvēku smagos soļus un rupjās balsis. Kronbergs atkal pieplaka pie atslēgas cauruma. Aiz sienas tika grūstīti krēsli, un pret grīdu noklaudzēja nokritusi pagale. Pamazām troksnis norima, un, kad iestājās pilnīgs klusums, atskanēja vecīga balss:
— Brāļi, — drebelīgajā baritonā es saklausīju profesionāla teologa stiepto intonāciju, — nolieksim savas ģalvas lūgšanā tā priekšā, kuru mēs esam izraudzījušies par savu kungu. Katrs nojums ir izgājis grūtu pārbaudījumu un ciešanu ceļu, līdz sapratis, pie kā tam griezties! Un kungs viņu ir pieņēmis! Pielūgsim to kungu, slavēsim to! Kādu brīdi valdīja klusums, bet tad atskanēja tik šaušalīgs rēciens, ka man asinis sastinga dzīslās. Atbaidošā skaņa vēl nebija izdzisusi, kad nogranda nākamā pavēle: — Ienesiet! Aiz durvīm sarosījās, nodipēja soļi, un, kaut ko smagu uzliekot, žēli nočīkstēja galds. — Tagad maskas! Mūsu kambarītim tuvojās lēni soļi, un es jutu locekļos ielīstam smagumu. Jo tuvāk mūsu paslēptuvei tie nāca, jo šaurāka un mazāka tā šķita. Būtu te logs… Gluži neviļus es pakāpos atpakaļ un mana roka atdūrās pret vadzi, kurš, kā atcerējos, rēgojās sienā pārāk zemu, lai to izmantotu par drēbju pakaramo. Mēs vēl nospriedām, ka šis āķis droši vien paredzēts citam — somām vai vēl kādai maskai. Mani pirksti aptvēra izliekto stienīti un tik krampjaini saspieda, it kā tajā būtu meklējams glābiņš no tā, kam tūlīt bija jānotiek. Laikam aiz pārliekā sasprindzinājuma roka pati no sevis parāvās uz augšu un vadzis viegli padevās. Tajā pašā mirklī līdzās kaut kas iečīkstējās, un sejā iesitās sasmakuša gaisa dvesma. Man pārskrēja auksts pār kauliem, un pirksts gluži neapzināti uzspiedās lukturīša pogai. Pēkšņajā uzliesmojumā es ieraudzīju grīdā pavērtu lūku, aiz kuras neskaidri vīdēja pakāpieni! Mani vienmēr pārsteidza drauga reakcija, kas ekstremālās situācijās izpaudās sevišķi spilgti. Tā tas bija arī šoreiz, kad, neteikdams ne vārda, viņš raušus ierāva mani pazemē un klikšķis, aizkrītot lūkas vākam, tikai kādu sekundes desmitdaļu sekoja troksnim, ar kādu durvju rokturis noslīga uz leju. Tagad, kad tiešas briesmas bija garām, jau uzmanīgi veicām atlikušos pakāpienus un atjēdzāmies zemā, velvētā ejā, kas, grimdama spokainās ēnās, aizstīdza pa labi un kreisi no murņs. Kaut kur vienmērīgi pilēja ūdens. Nedroši palūkojos augšup. No akmeņiem izlikto kāpņu galā rēgojās četrstūraina dzelzs plātne, bet, tā kā neviena skaņa no masku glabātavas neatlidoja līdz mums, bija skaidrs, ka tā noslēdz ieeju ļoti blīvi. Valts uzkāpa atpakaļ un pielika ausi pie melnās, gludās virsmas, bet pēc viņa sejas izteiksmes nopratu, ka arī no turienes neko saklausīt neizdodas. Labu brīdi pagaidījis, draugs atspieda pret to plecu un mēģināja pacelt vāku, taču tas nepadevās, acīmredzot ceļš uz pazemi veda tikai vienā virzienā. — Kaut ko tādu neesmu piedzīvojis! — atgriezies lejā, Kronbergs domīgi novilka un iededza arī savu lukturīti. — Uz kuru pusi iesim? Mehāniski izvilcis cigaretes, aizsmēķēju. — Skaidrs! — Valts iesaucās. — Redzi? — viņš rādīja uz dūmu grīsti, kas aizvijās no mana smēķa. — Iesim pretim vilkmei! Jau minūtes piecpadsmit mēs bridām pa staignu sanesu kārtu — acīmredzot agrākajos laikos eja tikusi izmantota kanalizācijai. Šur tur no griestiem krita lielas piles, un pāris reižu ceļam pārskrēja žurkas. To acis lukturīša gaismā atspīdēja sarkanā ļaunumā, un galīgi nevietā manā atmiņā atausa Edagara Po baismīgā stāsta „Amadiljo vīns" drebuļus uzdzenošais sižets. Velvētā eja tiešām atgādināja viduslaiku vīna pagrabus, un kāds tur brīnums, ka atmiņa kopā ar fantāziju apstājās tieši pie tā. Piepeši sajutu caurvēju. Pamazām šī pūsma kļuva arvien stiprāka, un negaidīti mūsu ceļu aizšķērsoja gruvešu kaudze. Eja bija aizbērta ar to līdz pusei, taču, uzrāpušies augšā, atklājām, ka šis ir tikai pirmais valnis. Otrais sniedzās teju līdz griestiem, un šeit jau vilka spēcīgs vējš, kurā jautās āra svaigums. Noskrambādami pret asajām šķembām kurpju purngalus un rokas, steigšus rāpāmies augšā un, izlīduši cauri zemai spraugai, nokļuvām kāda nama pagrabā. Virs galvas drūmo velvju vietā tagad stiepās apkures cauruļvadi, no kuriem lielām lēkšķēm nokarājās siltumizolācijas skrandas. Klupdami pār kaut kādiem dēļu galiem un skārda gabaliem, beigu beigās ai/kūņojāmies līdz durvīm. Kad izdrupuši pakāpieni izveda mūs neapgaismotā kāpņu laukumiņā, Kronbergs atviegloti nopūtās.
Tikusi uz ielas, labu brīdi nespējām apjēgt, kur atrodamies. Apkārtējās mājas pat aptuveni neatgādināja to vietu, no kuras bija aizsācies mūsu pazemes ceļojums. Tikai pie stūra aptvērām, ka eja mūs izvedusi uz Akas ielas. Pulkstenis jau rādīja ceturto rīta stundu, kad noguruši, saskrambātiem pirkstiem un kaļķos novārtītām drēbēm mēs pārradāmies mājās. — Nu paldies! — es dusmīgi noburkšķēju, un pielējis pamatīgu glāzi ar konjaku, vienā paņēmienā to iztukšoju. — Tādās afērās vairāk nepiedalos! — Labi jau labi, — vilkdams nost notraipīto mēteli, draugs'piekrītoši pamāja. — Līdz nākošai reizei… — Ne vella! Padomā labāk, kas būtu, ja tie dullie mūs notvertu! Kronbergs paņēma pudeli. — Šķiet, ka tas, kas sagaida katru no mums agrāk vai nedaudz vēlāk… — Man labāk patiktu vēlāk, bet tu, kā liekas, steidzies, un tāpēc uz priekšu tādas vietas apmeklē bez manis, varbūt vienam paveiksies… — Lai nu paliek solījumi, — pacēlis tostam savu glāzi, Valts sacīja, — labāk uzdzer uz sava sargeņģeļa veselību. — Kāpēc mana? — Tāpēc, ka jau divas reizes viņš tevi ir izglābis no nepatikšanām. Pirmo — kad, neveiksmīgi taranējis stenderi, tu gulēji nesamaņā, un, līdzjūtības dzīts, viņš atbultēja durvis, bet šoreiz — pašā kritiskākajā mirklī — iespieda tev rokā vajadzīgo sviru! Es atmetu ar roku. — Iznāk, ka man pār sevi vairs nav nekādas teikšanas. Pastāsti, ko tu redzēji zālē. — Kādi astoņi šaubīga izskata viri, nostājušies vienā līnijā, kā man šķila, pielūdza kādu veci. Pavērojis uzmanīgāk, es savas domas mainīju, jo laikam jau vecais izpilda tādus kā sludinātāja pienākumus noslēpumainas sektas locekļu vidū. Visu pārskatīt bija gandrīz neiespējami. Pēc tam divi ienesa to dīvaino akvāriju un nolika galda vidū, bet turpinājumu tu jau zini. — Pirms viņiem bija vēl viens apmeklētājs. — Jā, Vīlipas māsasdēls Rolands. Šķiet, ka mūsu plāns draud izgāzties, un to var glābt vienīgi notārs, vai arī… Redzi, viņš atnesa Pāvelam manu mākslas darbu — to imitāciju, kuru es noliku īstās maskas vietā. Lūk, ko nozīmē nenovērtēt cilvēku! Man Rolands likās tāda viduvējība, bet še tev! Atklāja viltojumu gandrīz uzreiz, bet tam nepieciešama redzīga acs. — Un kas tad ir? Tu domā, ka maskai ir kāda nozīme? — Noteikti. Ja agrāk es tikai nojautu, tad šoreiz viņu saruna to apstiprināja. Maskai Vīlipas neapskaužamajā liktenī ir ierādīta liktenīgā loma. Un vajadzēja arī tā sagadīties, ka tieši šodien viņš atklāja viltojumu! — Kāda nozīme — šodien vai rīt? — Rīt, Robert, Vīlipa pārrakstīs testamentu… Taču es ceru, ka puisis nāks pie prāta un, uzzinājis, ka nams tiek novēlēts citam, pārstās vērpt intrigas. Te gan jāpiebilst, ka to īstais avots ir Karina. Sieviete joprojām ir galvenais vīrieša krišanas iemesls. — Nu labi, pieņemsim, ka maska ar savu ļauno aci… — Atstāj ironiju pie sevis, — Kronbergs mani diezgan skarbi pārtrauca. — Rīt pie mums ieradīsies kāds vīrs, un tam arī piederēs galavārds, bet mana pārliecība… lai pagaidām paliek pie manis. Manī pamodās interese. — Gaišreģis, vai? — cenzdamies runāt pēc iespējas nevērīgāk, cauri zobiem novilku. — Daļēji. Bet tagad parunāsim par to baru, kas mums gandrīz kļuva liktenīgs. Ko tu par to domā?
Es neviļus saraucu pieri — tik nepatīkamas atmiņas man saistījās ar notikušo. — Ko lai saka… Man viņi likās ļoti bīstami. — Noteikti, — Kronbergs piekrītoši palocīja galvu. — Vai vari iedomāties, ko viņi pielūdza? — Kā ko? Dievu, protams. — Es gan nespēju būt tik kategorisks, — Valts pasmīnēja. — Man ir lielas aizdomas, — viņš jau nopietni turpināja, — ka viņu kungs ir gluži cita persona. Taču nerunāsim .par to, jo pagaidām tie ir tikai minējumi. Viens skaidrs — Bandello mājā pulcējas slepenas organizācijas biedri. — Arī man tā šķiet, — es piekrītoši palocīju galvu. — Un paskat, visā tai nospiedošajā atmosfērā, kas valda „Dēmonu villā", tomēr ir iespējams atrast kaut ko gaišu. Šķiet, ka šajā mājā reljefi izceļas divi objektīvās pasaules pretmeti — laicīgais ļaunums, kas neapšaubāmi valda pār mums, un garīgais pacēlums, kas gan spēj būtiski palīdzēt, bet globālos procesos nezināmu iemeslu dēļ iejaucas visai nelabprāt. Es runāju par to mums labvēlīgo cilvēku vai garu, kam esam ne mazo pateicību parādā. Nez kādēļ man šķiet, ka, ja nebijis viņa, tu nekad nebūtu uzdūries svirai, bet, ja būtu, tad lūka neatvērtos! Tur noteikti jābūt bloķējošam elementam. Jāsāk ticēt Sāras Bandello apgalvojumam, ka „Dēmonu villā" mīt spoks… — Es… — laikam kaut kas manā balsī lika draugam vērīgi paskatīties manī, un, mazliet saminstinājies, turpināju pavisam ne to, ko biju domājis, — vai zinātne ir pierādījusi šādu parādību eksistenci? — Zinātne to pierādījusi nav, tāpat kā tā nav pierādījusi arī pretējo. — Bet, — negaidīti pārgājis pats sev opozīcijā, es noņurdēju, — nekur nav dzirdēts, ka spoki noņemtos vēl ar ko citu, izņemot spokošanos, piemēram, — atbultētu durvis vai ietekmētu divu kramplaužu prātu tā, lai tie tiktu cauri ar veselu ādu! Gatavais filantrops, šis spoks! Kronbergs atbildēja ar lielā Šekspīra vārdiem: — Ir daudz kā tāda debesīs un uz zemes, Horācij, kas tavai gudrībai pat sapņos nav rādījies!
XIII nodaļa Uzvara Nākamajā rītā, lai gan pamodies vēlāk nekā parasti, piepeši atcerējos, ka nakts reidu rezultātā esmu pametis novārtā skriešanu. Agrāk es neizlaidu nevienu dienu, neveicot pa parka celiņiem vismaz trīs kilometrus, tāpēc, neatliekot uz vēlāku laiku, nolēmu tūdaļ pat laboties. Steigšus ietērpos treniņtērpā, un, tā kā decembris jau bija otrajā pusē, uzvilku adītu slēpotāja cepurīti un paķēru cimdus. Mani nebiedēja nedz laiks, nedz tumsa — es atkal biju skriešanas varā. Neuzmanīgi joņodams cauri parādes durvīm, tik tikko nenositu no kājām neliela auguma resnuli, kas negaidīti izauga manā ceļā, un, nomurminājis atvainošanos, pēc mirkļa jau biju uz ielas. Ziema joprojām nespēja pārņemt varu, jo tās tonnas sniega, ko, nežēlojot pūles, tā pa nakti bija izkaisījusi pār miegā iegrimušo pilsētu, uz rīta pusi vēlīnā rudens siltumā bija pārvērtušās netīrā šķīdonl. Asfaltu klāja slidenas putriņas kārta, un noturēt līdzsvaru nenācās viegli. No jumtiem pilēja, un, sakrājies notekcaurulē, duļķainais ūdens traucās, steidzīgi guldzēdams, nemaz neatcerēdamies, ka vēl pavisam nesen lidinājies debesu plašumos kā balts pūkains sniegs. Pēc dabas esmu visai neatlaidīgs, un arī šoreiz, par spīti slapjdraņķim, ir nedomāju atteikties no sava nodoma. Par to parks mani apbalvoja ar teiksmainu skaistumu. Sniegs, kas namu un apkures sasildītajās ielās kusa ar neiedomājamu ātrumu, te kā balta seģene ietina visu apkārtni. Koku zari greznojās vizuļojošā rotā, kas elektrisko lukturu gaismā atmirdza visās varavīksnes krāsās, celiņi zem pūkainā pārklāja bija pazuduši, šķita — tūlīt tūlīt notiks brīnums un dzidra zvaniņa skaņu pavadījumā savās smagi piekrautajās kamanās garām aiztrauksies Ziemassvētku vecītis. Slēgdams vaļā durvis, jutos kā atjaunojies — asinis strauji joņoja pa dzīslām, pārvērzdamās skābekli enerģijā, un es biju atkal pietiekami spēcīgs, lai stātos ierindā. No virtuves atlidoja balsis, un gāju palūkoties, kas tur atnācis. Pie galda sēdēja tas pats resnītis, ar kuru biju saskrējies parādes durvīs. Viesa āriene bija pavisam necila — apnēsāts uzvalks, spožumu zaudējušas kurpes, tuklas, mīkstas roķeles, kails galvasvidus. Viņš izstaroja tādu kā valkanu labsirdību, kuras uzbāzīgais lipīgums neļāva justies brīvi. — Iepazīstieties, — Valts sacīja, — šis ir mans draugs Roberts Štāls. Mēs tevi gaidījām. — Zenons Krāmers, — ciemiņš viegli palocījās. — Krāmera kungs ir autoritāte, ja tā var izteikties, enerģētikā. Viņš mums palīdzēs. Viesis, aplaimojis mūs ar starojošu smaidu, nolika pie krēsla apjomīgu portfeli un izņēma nelielu kvadrātveida kastīti ādas futrālī. Atpogājis viņš atvāza vāciņu, un cs ieraudzīju melnu spīdīgu aparātiņu ar baltu punktveida skalu. Tas atgādināja elektrisko mēraparātu, taču trūka izvadu. Krāmers uzspieda īkšķi tādam kā apaļam gumijas izcilnim, un uz skalas piepeši izlēca rādītāja svītriņa. — Norma, — viņš norūca un, pacēlis galvu, palūkojās Valtā. — Nesiet šurp to… priekšmetu! Kronbergs izgāja un pēc mirkļa atgriezās ar rituāla masku. — Fui! — uzmetis tai acis, resnītis nepatikā novērsās. — Riebīguma kalngals… Gluži kā… fui! Pagaidiet mirklīti, es tūlīt! Viņš pārslēdza aparātā kādu slēdzi un nolika melno kastīti līdzās maskai. Rādītājs nekustējās, un Valts uzmeta viesim asu skatienu. — Nekā? — Norma. — Varbūt… — Pārbaudīsim, — viesis izmeta un atkal sāka rakņāties pa portfeli. Šoreiz uz galda tika izcelta nedaudz lielāka kastīte, no kuras stiepās divi vadi, kas beidzās ar austiņām. Uzlicis tās, Krāmers
noknikšķināja slēdzi, un pēc viņa gaidu pilnās sejas man likās, ka tūlīt kaut kam jānotiek. Taču mūsu ciemiņa noapaļotie vaibsti atslāba un, noņēmis austiņas, viņš tikai noplātīja īsās roķeles. — Diemžēl nekā! Parastais fons… — Tātad… — Atvainojiet, taču šis te… priekšmets… — Tā ir rituāla maska. Krāmers pamāja. — Jā, rituāla maska. Tātad šī maska, neraugoties uz savu ļauno izskatu, neglabā sevī nekā tāda, kas pat mušai spētu nodarīt pāri… Kronberga seja pauda dziļu vilšanos. Droši vien viņa slēdzienu virknē bija iezagusies liktenīga kļūda, jo tik nomāktu un apmulsušu savu draugu biju redzējis tikai pāris reizes tajos gadījumos, kad piepeši sabruka loģiski nopamatota versija. Ar vienaldzīgu un rezignētu skatienu stīvi vērdamies kaut kur tālumā, viņš, liekas, pat nepamanīja, kā Krāmers sakravāja savu portfeli un es viņu izvadīju. Atgriezies atradu savu draugu tai pašā stāvoklī — viņš pat nebija izkustējies no vietas. — Valt! — Un tomēr, — kā no miega uzrauts, Kronbergs nikni uzblieza ar dūri pa galdu, — esmu pārliecināts, ka tur kaut kas slēpjas! Mirkli viņš kaut ko drudžaini apsvēra, tad sāka enerģiski rakņāties pa skapi. Uz galda uzradās zāģis, kalts, koka līme, eļļas krāsas, un, salicis to visu pa rokai, draugs sacīja: — Liekas, ka mans pienākums ir paskaidrot notikušo. Redzi, es, pamatojoties uz savu intuīciju vairāk nekā uz faktiem, nonācu pie jsecinājuma, ka Vīlipas slimības cēlonis meklējams rituāla maskā! Kas to varēja izraisīt? Apsvēris iespējamos variantus, es izskaidroju šo fenomenu ar to, ka tā izstaro cilvēka organismam bīstamu starojumu. Tagad jautājums — kas tas ir par starojumu? Te vispiemērotākā atbilde man šķita — radioaktīvais, jo tad, regulējot saskarsmes biežumu ar saindēto objektu, noziedznieks varēja izsargāties no veselībai bīstamas devas. Es sameklēju Krāmeru, lai noteiktu radioaktīvā starojuma līmeni kā uz virsmas, tā maskai tuvākajā zonā, taču tu biji liecinieks, ka ne radiometrs, ne dozimetrs neuzrādīja nekādas novirzes no normas, bet… mums ir maz laika. Pieņemsim, ka starojums tomēr ir, bet… — Bet? — Pagaidām nezināms, tāds, ko ar musu primitīvo tehniku nevar noteikt. — Oho! Fantastika! Kronbergs paraustīja plecus. — Ir jā, ir nē. Manā galvā kaut kas pamazām dzimst… — viņš ieturēja nelielu pauzi, līdz es sagremoju teikto, un tad turpināja: — Es tūdaļ sameistarošu vēl vienu, bet tu šo nones pagrabā. Nebūs liela bēda, ja kādai pelei sagriezīsies kuņģī, to ieraugot, bet bēda būs liela, ja, kaut arī fantastisku, mēs šo iespēju neņemsim vērā. Tas pagaidām ir vienīgais, ko varam izdarīt. — Un pēc tam? Sniedzot man koka ģīmi, Valts atteica: — Pēc tam, kad būsim nodrošinājušies, pavērosim, vai jaunais pāris pēc notāra vizītes būs nācis pie prāta vai nē. Par vienu gan es esmu pārliecināts — Vīlipas slimības cēlonis nav meklējams iestāstīšanā. Darīsim tā — Pāvelu uzskatīsim par vainīgu sazvērestībā ar iepriekšēju nolūku noslepkavot Vīlipu, bet uz Teodora sirdsapziņas pagaidām atstāsim Frederiku. Domāju, ka, izejot no faktiem, šāda sadale būs visnotaļ taisnīga. Un vēl, — ik uz soļa atcerēsimies, ka mūsu rīcībā ir palikusi tikai nedēļa. Taču to es atgādinu ne tāpēc, lai nokautos ar drūmām pārdomām, bet lai strādātu veicīgāk. — Labi, — es piekritu, un, pasitis padusē pretīgo masku, devos uz pagrabu. Drauga vārdi joprojām skanēja ausīs, un šķita, ka pie sāna man piespiesta indīga čūska, kas kuru katru mirkli gatava dzelt. Nepatīkamās sajūtas ar katru pakāpienu kļuva arvien stiprākas un stiprākas, un, tikai iemetis
velnišķīgo seju pagraba kaktā, atviegloti uzelpoju. Ne mirkli nekavēdamies, griezos atpakaļ. Ceļš augšup veicās daudz vieglāk, un, kad aiz manis aizvērās dzīvokļa durvis, derdzīgā sajūta bija izzudusi. Izrādījās, ka Kronbergs no sava iepriekšējā darinājuma tālredzīgi bija saglabājis rasējumu. Atslējis to pret galda lampu, viņš ar nelielām koka tapiņām patlaban sastiprināja nākošo koka ģīmi, un es redzēju, ka darba tur vairs nav daudz. Atliks tikai nokrāsot un — maska gatava. Brīdi ar patiku nolūkojos, kā viņam šķiras darbs. Valta kustības likās nesteidzīgas, pat gausas, bet ātrums, ar kādu tapa jaunais dublikāts, vēstīja, ka tā ir tikai šķietamība. Acīmredzot draugs bija izgājis dzīves skolu nejau kā vienaldzīgs vērotājs no malas. Negribēdams traucēt, devos savā istabā palasīt. Pēc stundas belziens pa sienu lika saprast, ka Kronbergs ir gatavs ceļam. Laiku tramvajā īsinājām, apcerēdami augošās cenas un mēģinādami atrast šīs parādības kopsakaru ar sociālistiskā īpašuma funkcionēšanu tirgus ekonomikas apstākļos. Izkāpjot pie Arkādijas, sāka snigt. Lielās pikās saķepušās pārslas krita kā balti dubļi — slapji un smagi. Desmit metru atstatumā priekšmetu aprises izplūda un nevarēja pateikt, kas tur stāv — cilvēks vai koks. Turklāt sacēlās vējš, un nu sniegs, savādi švīkstēdams, virpuļu virpuļiem sitās mums tieši sejā. Saliekušies, ar rokām gandrīz skarot ietvi, lauzāmies uz priekšu, un, kad sasniedzām septīto numuru, vētra jau gāja pilnā sparā. Māju aiz trakojošā sniega sienas nevarēja pat saskatīt. Valts paraustīja vārtiņus, taču šoreiz tie nepadevās. Man tas šķita aizdomīgi. — Ko tu gribi, — draugs atteica, — vakar Rolands atklāja, ka maska iemainīta pret citu, šorīt ierodas notārs un Vīlipa pārraksta novēlējumu. Viņam jābūt muļķim, lai nesaprastu, ka tās ir viena scenārija detaļas un spēlīte paspēlēta. Tikai bailes, Robert, cilvēkam liek meklēt glābiņu aiz atslēgas. Es domāju, kamēr puteņo, kāpjam pāri, varbūt izdosies ieraudzīt, kas notiek mājā. — Aiziet! — es uzsaucu un ar bērnībā ietrenētu paņēmienu pārsviedos pāri vārtiņiem. Acīmredzot šis stils bija pazīstams visiem Rīgas puikām, jo Valts to atkārtoja mats matā. Kad no biezā, baltā virpuļa iznira nams, Kronbergs saķēra mani aiz* rokas, bet es jau pats biju pamanījis — pirmā stāva logā spīdēja gaisma! Katrs no savas puses mēs piezagāmies klāt un ielūkojāmies telpā. Pirmais man iekrita acīs kamīns. Tas kurējās pilnā sparā, mezdams sarkanīgus atspulgus uz apkārtējiem priekšmetiem. Sāniski pret logu dziļā atzveltnī sēdēja jaunā sieva, bet Rolands, aizlicis garās rokas aiz muguras, straujā solī mēroja istabu turp atpakaļ. Spriežot pēc sārtajām, dusmīgajām sejām, laulātie jau labu laiku atpakaļ bija sagājuši ragos. Karina no apakšas vēroja Rolandu, tad, nicinoši atmetusi ar roku, aizgriezās. Vīrs pietvīka un, iespiedis rokas sānos, pieliecās tai pie pašas auss. Viņš labu brīdi kaut ko steidzīgi, uzstājīgi klāstīja, un, lai gan līdz mums neatlidoja ne skaņa, pēc niknuma izķēmotajiem vaibstiem varēja pateikt, ka puisis valdās ar pēdējiem spēkiem. Piepeši viņš izslējās, un, paķēris no galda kaut ko līdzīgu grāmatai, grasījās sviest ugunī, bet tajā pašā mirklī sieva iekārās vīram elkonī. Rolands ar nepacietīgu kustību viņu nokratīja, un nākamajā sekundē grāmata ielidoja kamīnā. Pēkšņi ieraudzīju — priekšmets, kuru laizīja alkatīgās liesmas mēles, nebija nekāda grāmata, bet… rituāla maska! Viss kļuva skaidrs bez vārdiem. Kronbergs pamāja, un, piesardzīgi lūkodamies apkārt, mēs pametām dārzu. Sniegs joprojām gāzās kā no vaļā pasprukuša maisa, un šķita, ka šai lavīnai tramvajs nekad nespēs izlauzties cauri. Piepeši turpat līdzās uzzibsnīja tāda kā ciklopa apaļā acs — vētrā nedzirdami bija piebraucis gaidītais transporta līdzeklis. Nokratījuši no sevis pa kupenai, steigšus klupām iekšā, bet gaidītā siltuma vietā tukšais vagons mūs apņēma ar drēgnu aukstumu. Salīgi drebinādamies, mēs at- kritām cietajos sēdekļos, un, lai kā man negribējās runāt, sacīju: — Apsveicu! Viss, kā tu izplānoji! — Tencinu, — Valts pasmaidīja. — Nepiemirsti mājās atgādināt, ka jāpiezvana Vīlipai, jo nav izslēgts, ka tie abi pamet viņu vienu. Tādiem tas ir kā nospļauties. Karinai Rīgā ir dzīvoklis… Kamēr es virtuvē vārīju tēju, Valts runājās ar — nu jau droši varēja teikt — bijušo slimnieci, jo pēc tā, ka pāris reižu sarunas gaitā viņš iesmējās, es sapratu, ka ar Vīlipu iet uz labo pusi. Kad Kronbergs
parādījās durvīs, viņa mirdzošajās acīs es saskatīju ne vien apmierinājumu par veiksmīgi realizēto plānu, bet arī neslēptu laimi. Arī manī uzvilnīja tas sirdi sildošais prieks, kādu, liekas, spēj sniegi tikai nesavtīga darba rezultātā izglābta cilvēka dzīvība. — Uzvara, Robi! — Viņš gandarījumā saberzēja rokas un, iezvēlies krēslā iepretim, ietvēra delnās kūpošo tasi. — Vīlipai termiņš pagarināts līdz liktens noteiktajai stundai. — Prieks dzirdēt! Kā uz jaunajiem iedarbojās tava intriga? Kronbergs iesmējās. — Nudien, no traģēdijas līdz komēdijai ir tikai viens solis… Padzirdējusi, ka māja tai iet secen, Karina piepeši kļuvusi mīlīga kā kaķe, glaudusies vecenītei klāt, murrājusi — mīļo tantīt, mīļo tantīt… Taču, kad slimniece, viņā neklausīdamās, parakstījusi jauno novēlējumu, profesionāli iespērusi vīram ar celi pa cirkšņiem, no kā nabags pārlocījies uz pusēm kā durvju kliņķis, un skaļi paziņojusi, ka sarauj visas saites ar to velna veceni un šās stulbo māsasdēlu. Turklāt piemetinājusi, ka viņas ārlaulības bērnu, kas mitinoties kaut kur pie radiem, Rolands varot saņemt kā kompensāciju pašas vietā. Tālāk abi devušies dalīt mantu, jo ķīvēšanās bijusi dzirdama pa visu māju, bet mums, šķiet, laimējās noskatīties kādu no trača kulminācijas brīžiem. . Man liekas, ka puisim no šī gadījuma būs ko pamācīties, ja vien viņa samaitātība nav pārlieku dziļa, bet, spriežot pēc tā, ar kādu nepiekāpību viņš ielidināja ugunī masku, vēl ir cerības. Jā, starp citu, tagad man skaidrs, kā vecenīte uzzinājusi par viņai nolemto termiņu. Izrādās, ka mājā ir vēl viens telefons — paralēlais, un viņa noklausījusies Rolanda un Karinas sarunu. Tā noteikti tika inscenēta tīši, lai Vīlipa it kā nejauši uzzinātu par tai nolikto dienu. Vai nav draņķi, ko? Bet tagad atmetīsim šo lietu kā godam veiktu un nekavējoties pārslēgsimies uz svarīgāko. Kādreiz, brīvā laikā, pārrunāsim to, kas tev joprojām nedod miera, bet nu jāsāk darboties citā laukā! Cik man zināms, tad šodien pulksten sešpadsmitos mājkalpotājai Baibai Saliniecei jāierodas „Dēmonu villā", lai uzkoptu telpas un pagatavotu iemītniekiem pusdienas. Tev nāksies mani pavadīt, jo es viņu vēl neesmu redzējis, bet gribu. Izdzer tēju un iesim. — Bet, — es pavilku uz augšu piedurkni, — pašreiz tikai viens. — Nekas, — draugs atteica, — pastaigāsim, paelposim svaigu gaisu, palūkosimies uz Rigas dzīvi, jo parasti mums iznāk gluži kā caurbraucošicm tūristiem… Tu mazliet nomaskējies, jo mans nolūks nav stādīties priekšā, bet nepazītam pavērot viņu no malas. — Tādā gadījumā, — es ieteicos, — pastāsti, kā rituāla maska… — Robert, — draugs mani diezgan neiecietīgi pārtrauca teikuma vidū, — ja es runāju par atpūtu, tad tā zīmējas tikai uz miesu! Atceries, arī zvilnot krēslā, ja nav pabeigta lieta, es nepārstāju strādāt ar šo te… — viņš izteiksmīgi piesita ar rādītājpirkstu pie pieres. Pazīdams Valtu, zināju, ka viņš nerunā tukšu, tāpēc, lai gan manī valdonīgi ierunājās pretestības gars, es paklausīgi izmetu no galvas jautājumu par rituāla masku, pārliecināts, ka tik un tā atbildi man šobrīd nesagaidīt. Kronbergam piemita apbrīnojamas spējas maksimāli organizēt savu darbu. Es nešaubījos, ka mums izdosies ne tikai izsekot nepatīkamo sievieti, bet arī iegūt kādu, kaut pavisam nelielu, faktiņu, kas tomēr dos būtisku ieguldījumu lietas vir/ibai uz priekšu, jo tur, kur parādījās mans draugs, allaž sāka risināties notikumi. Arī laiku viņš droši vien izvēlējies, sekojot man nezināmiem apsvērumiem. Un tiešām! Tiklīdz mēs iznācām uz Skolas un Ģertrūdes ielas stūra, es strauji apstājos un parāvu Valtu aiz piedurknes. — Lūk, Saliniece! Ielas pretējā pusē apaļīgā sieviete, kuras nešpetno raksturu slēpa labsirdīgas un omulīgas māmiņas maska, patlaban vēra ciet parādes durvis. Rokā viņa turēja divas apjomīgas, tukšas somas. Es dziļi ierāvos mēteļa apkaklē un,.līdz acīm uzvilcis cepuri, tomēr nebiju pilnīgi drošs, ka viņa manī ncsazlmēs to cilvēku, pret kuru bijusi tik nepieklājīga. Par laimi, Saliniece nogriezās uz Brīvības ielas pusi, un, nedaudz atpaliekot, mēs sekojām. Acīmredzot maršruts bija labi ielāgots — veikals,
kulinārija, vēl viens veikals, kafejnīca un tā tālāk. Sieviete pirka tikai dārgos produktus, pēc kuriem nenācās stāvēt rindās. Redzams, ka naudas viņai tiešām netrūka. Tā mēs nostaigājām, līdz veikalus slēdza pusdienas pārtraukumam, un, beiguši gastronomijas pārdotavu apgaitu ar nepatīkamu atziņu, ka mūsu maka biezums diemžēl liek turēties pa gabalu no tām delikatesēm, kuras atradušas vietu mājkalpotājas abās somās, pavadījām viņu līdz mājām. Tagad Saliniece savu nesamo stiepa atspērusies, ik pa gabaliņam noliekot zemē, lai atpūtinātu piekusušās rokas. — Nudien neticu, — kad aiz sievietes aizcirtās durvis, es ieteicos, — ka to visu viņa noēdīs. — Klāt vēl nāk meita. — Tā sīkule? — atmetu ar roku. — Viņai kartupeļa pusdienās būtu par daudz… — Tu taču nedomā, ka to visu viņa sev? — Kam tad? — „Dēmonu villas" iemītniekiem. Turklāt, diez vai mājkalpotājas atalgojums ļautu tai iegādāties visas šīs delikateses. — Tāpat kā bijušajam rajona terapeitam. — Jā, — Valts pamāja, — un, lai to noskaidrotu, pēc trijiem atgriezīsimies. Bet tagad nāc man līdzi, izmetīsim nelielu līkumiņu un kaut uz neilgu laiku atslēgsimies no noziegumiem, dēmoniem un pilnām tirgus somām, kuru saturs liek aizmirst par pašcieņu un spiež rīt siekalas. Kronbergs aizveda mani atpakaļ uz Valdemāra ielu. Mēs nogājām pa to vairākus kvartālus, tad nogriezāmies pa kreisi un, kad smirdošā autogūzma bija palikusi aiz muguras, varējām brīvi uzelpot. Šī bija klusa, omulīga ieliņa. Turpinot ceļu, mums vēl pāris reizes nācās mainīt virzienu, un pie kāda stūra, atraduši liepu rindas starpā ieslēpušos soliņu, atsēdāmies. Es aizkūpināju cigareti, bet Valts izstiepa kājas, atgāzās pret atzveltni un tādā kā svētlaimē pievēra acis. — Vai jūti? — pēc brīža viņš iejautājās. — Ko? Kronbergs, pavēris vienu aci, pablenza uz mani. — Atmosfēru. Kāda tā ir? Es saraucu degunu. — Auksta un slapja. — Ek, tu! Redzi, — draugs pastiepa rādītājpirkstu pret lielu, pelēku stūra māju, — šeit pagājusi mana bērnība. Zini, kad man sevišķi grūti, es allaž nāku šurp. Acīmredzot uz citiem šī vieta neatstāj nekādu īpašo iespaidu, bet es te izjūtu mieru un liegu laimi. Agrāk šī laukuma vietā pletās zaļa pļaviņa, — viņš norādīja ar atliekto īkšķi mums aiz muguras. — Un, lai gan atmosfēra, kā tu teici, tiešām ir auksta un slapja, te sēdēdams, es piepeši sajutu zāles smaržu pēcpusdienas tveicē, bet pirms tam — kāpņu vēsos pakāpienus vasarā, basām kājām skrejot lejup uz dārzu. Aiz mājas ir dārzs, — viņš paskaidroja, — un manas bērnības lielākā daļa aizritēja tur. Tā ir reāla pārvietošanās laikā. Neatkarīgi no manis, atmiņā ataust sīki, laimīgi atgadījumi un es sajūtu tos smaržās, izjūtās, ar visu toreizējo tin arī tagadējo būtību. — Arī man ir tāda vieta… — Kādreiz parādīsi. Es izkūpināju divas cigaretes, bet Valts, joprojām klusēdams, sēdēja, un pēc tikko manāmā smaida es redzēju, ka te ir tikai viņa miesa, bet pats, īsās bikšelēs draugu pulciņā, viņš droši vien rotaļājas aiz pelēkās mājas savā bērnu dienu laimes dārzā. Uzmetis acis pulkstenim, uzliku roku uz drauga pleca. — Jau pusčetri. Kronbergs sarāvās, un viņa acīs pavīdēja nožēla. Droši vien, lai aizdzītu pagātnes vīzijas, viņš papurināja galvu un piecēlās. — Ejam! Šoreiz mūs nepavadīja tāda veiksme kā iepriekšējā reizē — Bandello mājkalpotāju nekur neredzēja. Lai pēc iespējas mazāk piesaistītu uzmanību, novērošanai vietu izraudzījāmies pretējā nama kāpņu telpā.
Cauri parādes durvju biezajam stiklam, paši paliekot neredzami, mēs labi varējām pārskatīt ietvi Salinieces mājas priekšā. Gaidīt nenācās ilgi — draugs kā vienmēr bija labi aprēķinājis. Bez piecām minūtēm četros pretējā nama parādes durvis izlaida gaidīto dāmu. Ar grūtībām izspraukusies, viņa ar kāju aizgrūda tās atkal ciet, jo abas rokas tai novilka tās pašas tirgus somas. Acīmredzot arī to saturs nebija mainījies, jo piepūle, ar kādu mājkalpotāja stebcrēja uz priekšu, liecināja, ka nesamais ir smags. Uzņemtais virziens šoreiz sakrita ar ceļu, kas veda uz „Dēmonu villu", un tiešām, jau pēc divdesmit minūtēm mēs redzējām Salinieci nozūdam Liepiņas nama ieejā. Es grasījos sekot, bet Valts uzlika roku man uz pleca. — Pagaidi. Pašreiz viņa kāpņu telpā atpūšas. — Kā tu to zini? — Tev laiks kļūt vērīgākam, Robert. Es skaitīju, ka Saliniece atvilka elpu ik pēc piecdesmit soļiem, tad šie intervāli kļuva arvien īsāki un īsāki, taču pēdējos septiņdesmit soļus Bandello kalpotāja veica neapstājusies. Ko no tā var secināt? — Gribēja ātrāk tikt zem jumta. — Pilnīgi pareizi, un tāpēc izlaida vienu atpūtas reizi. To viņa patlaban izmanto kāpņu telpā. Pagaidīsim vēl minūti, bet pēc tam tev nāksies ierauties vēl dziļāk savā apkaklē. Kronbergam kārtējo reizi izrādījās taisnība, jo, kad es izbāzu galvu pagalmā, nolikusi somas uz sliekšņa, Saliniece patlaban slēdza vaļā „Dē- monu villas" durvis. — Izsekojot Pāvela Bandello mājkalpotāju, — kad atgriezāmies uz ielas, Valts sacīja, — mēs noskaidrojām divus ārkārtīgi svarīgus faktus. Pirmo — ka mājas iemītnieki ir apveltīti ar neapskaužamu apetīti, otro — ka Salinie- cei no nama ārdurvīm ir pašai sava atslēga. Es nīgri pasmējos. — Tad ta loms… Jāatzīstas, ka es gan saskatu tikai vienu, bet to pašu mūsu laikos nevar pieskaitīt pie ieguvuma, proti — pēc redzētajiem gardumiem un pastaigas svaigā gaisā esmu gatavs tikt galā ar nelielu šnicelīti… pamatīga klozctvāka lielumā! Ejam mājās. — Labi, — Valts piekrita. — Bet rēķinies ar to, ka pēcpusdienā mūs gaida vēl viens gājiens. Taču mājās mūs sagaidīja pārsteigums. Kad lēnā garā slājām pa kāpnēm uz augšu, piepeši atskanēja līksmas rejas, un kaut kāds brūns kunkulis nokūleņoja mums pie kājām. Tas izrādījās jau nedaudz piemirstais pūdelis Bonis. No prieka smilkstēdams un ieriedamies, viņš palēkdamies centās nolaizīt mums rokas, it kā zinādams, kam pienākas pateicība par atgūto saimnieci. Un tur jau viņa nāca pati — smaidoša, ar milzīgu tortes kārbu rokā, un mums kļuva skaidrs, ka vakara gājienu nāksies atlikt. — Es tā priecājos! — Liepiņas kundze jau pa gabalu iesaucās. — Beidzot man laimējās jūs sastapt! Paskatieties uz Bonīti! Viņš visu saprot… Kad, uzvārījuši kafiju, ieņēmām vietas ap galdu, sirmā sieviete pārmetoši sacīja: — Kur jūs toreiz pazudāt? Mēs taču līdz šim neesam norēķinājušies. Kronbergam pietvīka vaigi. — Cienītā kundze, mēs jau esam saņēmuši savu atalgojumu un vairāk neko nevēlamies. Jūsu atkalredzēšanās prieks ar šo rakari, — Valts pakasīja pūdelim aiz auss, — sniedza mums lielāku gandarījumu par materiālo atlīdzību. Un nerunāsim vairāk par to! Slēpdama mulsumu, Liepiņas kundze grieza torti, bet, uzlikusi katram pa prāvam gabalam, jau atguvusies, ar tikko jaušamu lepnumu paziņoja: — Pašas cepta. Lepnums te tik tiešām bija vietā, jo kaut ko tik garšīgu es sen nebiju baudījis, bet Kronbergs, atmetis visus aizspriedumus un labo toni, izgaršoja katru kumosiņu kā pieredzes bagāts degustators. Kopš viņš atmeta smēķēšanu, es pamanīju draugā sākumā pavisam nemanāmas, bet ar laiku arvien izteiktākas kārumnieka iezīmes. Vispirms tā bija nejauši žaketes kabatā aizķērusies konfekte vai konditorejas skatlogā iemests ilgu pilns skatiens, bet ar laiku viņš gandrīz divkāršoja cukura patēriņu, un tad jau sāka
pārrasties te ar cepumu, te — karameļu turziņu portfelī, bet reiz, galīgi pārsteigdams mani, atnesa vismaz desmit kūkas, ar kurām, man minimāli piepalīdzot, bez pūlēm tika galā viens pats. Mēs pļāpājām par šo un to, bet tad gluži neviļus saruna iegriezās par slepkavību „Dēmonu villā". — Beidzot tas ūsainis parādīja savu īsto dabu! — Liepiņa iesaucās. — Slepkava! Pati savām acīm redzēju, kā viņš nolēca no otrā stāva, bet atgriezās mājā pa pirmā stāva logu! Kronbergs uzmeta man šķelmīgu skatienu. — Kālab tā lēkāt? — Droši vien jauca pēdas… Runāja, ka šis apcietināts, bet še tev — staigā apkārt, it kā nekas nebūtu noticis! Kur tie kārtības sargātāji slcatās? Traka tā vieta, galīgi traka… — Mums stāstīja, — es iesaistījos sarunā, — ka villā spokojoties. No Sāras Bandello dzirdētais atstāja uz Liepiņu graujošu iespaidu. Piegrūdusi mutei priekšā rokas, kā apspiežot šausmu kliedzienu, viņa brīdi klusēja, tad drebošā, apslāpētā balsī nočukstēja: — Tas var būt tikai… Dēmons!
XIV nodaļa Pārsteidzīgs solis Pašā vakarā, kad viešņa sava amizantā pūdeļa pavadībā jau grasījās doties projām, Kronbergs izteica negaidītu lūgumu: — Vai jūs neliegsiet man vai mums abiem kopā kādu nakti pārlaist jūsu mājās? Liepiņas kundze izbrīnījās. — Nesapratu? — Redziet, slepkavības lieta villā nav ne tuvu noslēgumam, — Valts paskaidroja, — bet mēs esam aktīvi iekļāvušies tās izmeklēšanā. Jūsu dzīvokļa viesistabas logs ir kā radīts nama novērošanai. — Lūdzu, lūdzu, — dāma pamāja ar sirmo galvu. — Esmu jums lielu pateicību parādā, tā ka varat nākt, kad vien vēlaties, jūs allaž būsiet gaidīti viesi, un Bonīlim tāpat. Pūdelis piekrītoši paluncināja asti. — Ja jau tā, — Kronbergs pasmaidīja, — es dodos kopā ar jums. Starp citu, bez pavadoņa naktīs nav ieteicams staigāt, pat ja līdzās ir tik brašs sargs kā jūsu pinkainais draugs. — Bet es? — man izlauzās. — Tev šovakar brīvdiena, Robert. Rīt gaidi mani atpakaļ, tad turpināsim. — Steidzīgi uzmetis mēteli, viņš izņēma no Liepiņas rokas suņa pavadiņu, un durvis aizcirtās. Mans sašutums bija tik spēcīgs, ka tikai pēc laba laiciņa varēju sākt kaut ko darīt, bet, pat grāmatu lasot, ik pēc pāris lapaspusēm galvā noskanēja Valta priekšnieciskā frāze: „Tcv šodien brīvdiena, Robert!" Tā es nomētājos pa dzīvokli līdz pusnaktij, un piepeši man prātā iešāvās pārdroša ideja — kā būtu, ja, par spīti Kronbergam, es šonakt iekļūtu Bandello namā viens pats? Laboratorijas logs droši vien joprojām stāv vaļā… Lai viņš lūr, burbulis tāds, bet es došos izlūkos villas iekšpusē, un tad jau redzēsim, kurš pārnesis interesantākās ziņas. Diemžēl, ko es.tur darīšu, man pašam nebija skaidrs. Domāts, darīts. Sameklēju kabatas lukturīti un, vēlreiz pārbaudījis nomainīto kontaktu, izmēģināju. Gaismas avots strādāja bez kļūmēm, un drošs, ka neatkārtosies tāds negadījums kā Frederika nāves dienā, apģērbies siltāk, devos ceļā. Naksnīgā Rīga, pateicoties informācijas atklātumam, bija kļuvusi pagalam nepatīkama, un, ja mani neurdītu Valta uzpūtīgā frāze, es būtu griezies atpakaļ. Taču droši vien, ka tomēr nē, jo arī aizskartais pašlepnums nebija vājāks dzinulis par drauga nepārdomāto frāzi. Mezdams apkārt ašus skatienus, ātrā gaitā veicu slikti apgaismotās ielas dubļainos metrus. Nervi bija saspīlēti līdz pēdējam, un katrs krūms vai koks manā iztēlē ieguva dzīvas būtnes kontūras, bet melnas pavārtes šķita slēpjam sevī uzbrukumam gatavus ļaundarus, taču, pateicoties prāta piepūlei, man izdevās apvaldīt fantāziju. Ienācis Bandello villas pagalmā, paraudzījos augšup, bet nevarēju saskatīt to tumsā spīguļojošo rūti, aiz kuras slēpās mans draugs. Piesardzīgi vērodams apkārtni, lēnām tuvojos dēmonu mājvietai. Ar tumsu jau apradušas, acis spēja izšķirt priekšmetus un bez grūtībām atrast vajadzīgo logu. Man izrādījās taisniba — pietika tikai nedaudz uzspiest rāmim, un abas tā puses pavērās. Bez skaņas pārkāpis pāri palodzei, klusītēm aizvēru logu un dziļi ievilku elpu. Brīdi nekustīgi stāvēju melnajā tumsā, ieklausīdamies katrā troksnītī, nezinādams, ar ko sākt. Atcerējies pēdējos nolikumus, nolēmu doties uz masku glabātavu. Mani drošināja doma, ka mazajā telpā nav logu, un, nebaidoties, ka kāds nejauši var pamanīt gaismu no ārpuses, es varēšu likt lietā savu kabatas lukturīti. Nedaudz mulsināja tikai tas, ka no istabiņas, ja jābēg, izeja ir tikai uz vecajām kanalizācijas ejām. Laime, ka tagad Bandello mājas pirmo stāvu es pazinu kā savus piecus pirkstus, tāpēc nolēmu bateriju neiedegt, līdz nokļūšu glabātavā, un kustēties pēc iespējas lēnāk, lai nesaceltu troksni, jo nebiju drošs, ka ceļā nebūs nolikts kāds priekšmets. Apsvēris savu rīcību, sāku virzīties uz durvju pusi. Es
zināju, ka līdz tām ir pilni četri soļi, tomēr rokturi man izdevās satvert tikai pēc pieciem, acīmredzot piesardzība bija saīsinājusi soļa platumu. Durvis bez skaņas pavērās, un sejā iesitās priekšnama aukstais un miklais gaiss. Kā ēna šķērsojis gaiteni, iekļuvu zālē. Te smaržoja pēc nesen kurināta kamīna, un nez kāpēc šī telpa man neiedvesa tādas baismas kā laboratorija. Varbūt tāpēc, ka šeit kāda nezināma, labvēlīga būtne bija palīdzējusi man grūtā brīdī. Aizvēris durvis, lēnām vilkdams kājas pa grīdu, pārvietojos dibentelpas virzienā. Gaismā laikam es izskatītos visai komiski, un tikai tagad es izjutu akla cilvēka traģismu un bezpalīdzību. Manas izstieptās rokas kā rīta vingrošanā vēzējās uz abām pusēm, tvarstot tukšu gaisu, bet atpakaļ atliektā galva bija gatava kuru katru mirkli atsisties pret neredzamu šķērsli. Sajutis savu muļķīgi sasprindzināto grimasi, apstājos un mēģināju atslābināties, bet kas to deva! Solis uz priekšu, un es biju tāds pats, kā iepriekš. Šoreiz es nedaudz aizmaldījos, un, kad pirksti sajuta aukstu, gludu virsmu, sapratu, ka esmu atdūries pret kamīna stūri. Kļūda nebija lielāka par metru, jo, pavirzījies nedaudz pa labi, sataustīju aplodu un pēc tam arī durvju rokturi. Ja zālē bija tumšs kā kapā, tad mazajā kambarītī — sodrēju melns. Aizvēris durvis, pastiepu rokif, bet pēdējā mirklī, kad sajutu zem pirksta slēdzi, atmiņā atausa telpas velnišķīgais apgaismojums un nodrebējis es atvilku roku atpakaļ. Man noteikti būs mierīgāka sirds paša kabatas lukturīša gaismā, nekā gailošo acu sabiedrībā. Izvilcis bateriju, nospiedu kontaktu. Vispirms .gribēju pārbaudīt ar tumšajiem ozolkoka paneļiem apšūtās sienas. Stars bija pietiekami spilgts, lai izgaismotu salaidumu vietas starp plāksnēm, bet pārbaudīt grīdu es nolēmu pēc tam. Taču, lai kā piepūlēju redzi, līniju malas izplūda, bet saskatīt sīkumus es vienkārši nespēju. Būtu man lupa! Kā es lādēju savu tuvredzību! Ak, muļķis, doties izlūkgājienā ar acīm, kurām jau pirms pusgada mans pienākums bija uzlikt brilles, un nepadomāt par palielināmo stiklu! Valts, pretstatā man, gluži kā Šerloks Holmss pēdējā laikā nekur negāja, ja viņa iekškabatu neizspīlēja maks ar lupu, bet es… Tieši šī savas muļķības apziņa man palīdzēja galu galā atskārst arī visa izlēciena bezjēdzību. Ko es te cerēju atrast? Pierādījumus tam, ka slepkava ir Pāvels Bandello? Stulbums! Ja to neizdarīja profesionāļu brigāde, tad ko varu un māku es? Man tagad līdz galam tapa skaidrs, ka vienīgā vēlēšanās bijusi izcelties Kronberga acīs, tātad — apmierināt savu godkāri! Slavas un atzinības alkas bija attriekušas mani šurp, bet Valta replika, gluži kā starteris dienasgaismas spuldzē, tikai ierosināja mani uz darbību. Kaut kur mājā, biezo sienu klusināts, atskanēja sauss klepus. Vienreiz, tad otrreiz, un atkal iestājās klusums. Dzirdētās skaņas atgrieza mani īstenībā. Ko iesākt? Negaidīti mans skatiens apstājās pie kabatas baterijas. Te jāpaskaidro, ka no lampiņas izejošos starus šaurā, spilgtā kūlī savāca izliekta lēca, un šis fakts deva manām domām jaunu ievirzi. Šo lēcu taču varēja izlietot palielināmā stikla vietā! Ne mirkli nekavējoties, noskrūvēju to nost, un, lai gan lukturīša stars uzreiz zaudēja savu spilgtumu un izplūda, gaismas tomēr pietika, lai ar pašizgudrotās lupas palīdzību saskatītu katru ierobi sienas paneļu virsmā. Bet, lai cik rūpīgi es pētīju laika rituma, temperatūras un mitruma svārstību rezultātā vietām ieplaisājušo, bet joprojām stipro koku, neko aizdomīgu pamanīt neizdevās. Atmetis cerības, tāpat inerces pēc turpināju iet uz priekšu, caur savu primitīvo palielinātāju pētot apšuvumu, līdz atdūros pret derdzīgo masku rindu. Ieraudzījis savā priekšā asinskārās seju imitācijas, neviļus noskurinājos un jau grasījos mest mieru savām sienu apdares studijām, kad, vai nu zemapziņas impulsa, vai intuīcijas pamudināts, piepeši nocēlu pirmo no āķa, un sāku aplūkot vietu, kur tā bija karājusies. Vienu brīdi pētīju to ar neapbruņotu aci, bet neko citu, izņemot nelielu panelī iegremdētu spuldzīti, ieraudzīt neizdevās. Taču, kas pieliku pie acs savu primitīvo lupu, nedaudz zemāk par pakaramo pamanīju kokā izgrieztu ornamentu. Tas bija gandrīz nemanāms, vienā krāsā ar pārējo virsmu. Pavirzījis lukturīti sāņus, ieskatījos ciešāk. No malas krītošā gaisma radīja ēnas, kas aizpildīja padziļinājumu vietas it kā ar pelēku tinti un skaidri izcēla grieztu zīmējumu. Man izdevās saskatīt tādu kā nošķeltu piramīdu, kuras virsotnē likās izgrebta… acs! Labu bridi es domāju, ko darīt tālāk, bet tad nolēmu papētīt šo vietu nedaudz rūpīgāk. Iztaustīju un izskatīju katru vienlaidu paneļa kvadrātcentimetru, taču, vairāk neko neatradis, pievērsos pašam atradumam. Un te, pašas
acs zīlītes centrā — tā bija izgrebta nedaudz dziļāk par pārējo ornamentu — es pamanīju nelielu taisnstūrveida spraugu, kas atgādināja atslēgas caurumu. Mēģināju izdibināt, cik tā ir dziļa, taču nespēju vienlaicīgi iespīdināt tajā gaismu un ieskatīties pats. Pagrābājies pa kabatām, atradu atsperes gabaliņu un, ar pūlēm iztaisnojis savērpto stiepli, sāku bakstīt spraugā. Labu brīdi tā noņēmos, bet redzams, ka man līdz Kronberga meistarībai bija vēl tālu, turklāt kā mūķīzeris mana drāts varēja noderēt labi ja aizkrituša tualetes krampīša atāķēšanai. „Varbūt tā ir tikai sprauga bez jebkādas nozīmes, griezēja neprecīzās rokas radīts defekts," man piepeši iešāvās prātā, „bet es te izniekoju laiku…" Nonācis pie šāda secinājuma, turpināju pārējās sienas apskati. Tagad es nocēlu katru masku un rūpīgi apskatīju paneli zem tās, taču vairāk man neko neizdevās atrast. Jāatzīstas, ka šis bija ļoti nepatīkams darbs, ko turklāt pavairoja Kronberga aizdomas. Bet jādomā, ka no tām nenāca nekas tāds, no kā būtu jābaidās, jo ļaundaris taču neies riskēt pats ar savu veselību… Un tomēr, es nekādi nevarēju pārvarēt riebuma vilni ikreiz, kad nācās pieskarties kādai no tām. Paldies Dievam! Lūk, jau pēdējā, un, lai gan vairāk neko nebiju atklājis, atviegloti nopūtos. Turpināju ar nākošo sienu un pēc tās pārlūkoju arī atlikušo. Neatradis neko neparastu, pievērsos grīdas studijām, taču, norāpojis par to minūtes divdesmit, biju spiests atzīt neveiksmi. Iz- slējies aizdomājos. Ko darīt? Varbūt zālē atradīšu kādu norādi uz slepeno eju, turklāt plašajā telpā bija lielākas izredzes kaut ko uziet nekā nelielajā kambarītī. Ja izdotos atrast sienā apslēptās kāpnes, manās rokās nokļūtu vismaz viens pierādījums, kas kaut daļēji apstiprinātu mūsu nevainību Frederika slepkavībā. Taču tur būs jālieto lukturītis, bet tas man nemaz nepatika, jo logā vai durvju spraugās varēja pamanīt gaismu. Nakts stunda, zagļa lukturīša atblāzmā kustīga ēna vandās pa māju… Es varu iekulties tādā ķibelē, no kuras pat Kronberga asajam prātam nebūs pa spēkam mani izpestīt. No otras puses, man taču bija kaut kas jāpaveic, lai vismaz būtu kāds attaisnojums tam, ka esmu ieradies šeit. Kā to izdarīt, man nebija ne jausmas. Apsvēris visus par un pret, tomēr izlēmu pārmeklēt zāli — kas zina, kādas izmaiņas pa šo laiku tur notikušas. Mani iedrošināja pulkstenis, kas patlaban rādīja ceturto rīta stundu — ciešākā miega laiku. Saņēmis rokturi, nodzēsu gaismu un brītiņu pastāvēju, līdz acu priekšā beidzās ugunīgo apļu deja. Kad apkārtne ietinās piķa melnā tumsā, piesardzīgi pavēru durvis. Kaut gan arī zālē nebija gaišs, taču kontrasts starp rituāla masku glabātavā valdošo tumsu un še bija nenoliedzams. Ja kambarītī neredzēja ne acī durams, tad te uz pelnu pelēkā fona jau varēja saskatīt apkārt izvietotos priekšmetus kā melnus, izplūstošus plankumus. Pavērsis lukturīti pret grīdu, nospiedu slēdzi. Uzliesmojušais aplis mani uz sekundi apžilbināja, bet, kad acis aprada, no tā, ko es ieraudzīju, nosvīdu kā izmērcēts — zāles durvis bijā vaļā! Es labi atcerējos, ka ienākot tās aizvēru. Tātad kāds nedzirdami seko manām gaitām! Un ja nu tas ir „Dēmonu villas" spoks, kas spēj redzēt cauri tumsai, vai ar tādu pašu īpašību apveltītais ļaunais gars, sātana uzticamais kalps? Mana neiegrožotā fantāzija uzņēma straujus apgriezienus, un no apziņā zīmētajiem velnu un raganu viepļiem jutu pakausī sakustamies matus. Tikai sasprindzinājis visu gribasspēku, piespiedu sevi palikt uz vietas. Bet piepeši man iešāvās prātā daudz vienkāršāks parādības izskaidrojums. Zālē taču atradās kamīns, bet gaiteni parādes durvis savienoja ar pagalmu. Es atcerējos, ka durvis stenderēm nepiegūla tik cieši, lai gar tām neiespiestos āra gaiss, tātad nav nekāds brīnums, ka vieglais caurvējš, no ielas cauri spraugām tiekdamies uz kamīnu, bija atvēris pavirši aizvērtās zāles durvis. Loģiskais notikušā izskaidrojums diemžēl nesniedza gaidīto atvieglojumu, jo, kas zina, cik pamatoti bija mani spriedumi, un nav izslēgts, ka aiz stūra uz mani jau gaida… Kā lielākai ļaužu daļai, arī man nepatīkama patiesība vienmēr šķitusi labāka par mokošu neziņu, tāpēc, neatliekot uz vēlāku, nolēmu tūdaļ pat tikt skaidrībā. Atrā solī šķērsojis parketu, tiku līdz durvīm un, izbāzis pa tām lukturīti, uz labu laimi nozibināju spilgto staru pa labi un kreisi — tā es cerēju apžilbināt iespējamo ienaidnieku. Nākamajā mirklī ar lēcienu atrados gaitenī un nu jau mērķtiecīgi aplaidu apkārt baterijas spožo aci. Neviena! Ne
kustības, ne ēnas! Laikam jau viss noticis tieši tā, kā biju iedomājies. Atviegloti uzelpojis, atgriezos zālē, cicši aizvēru aiz sevis durvis un atslīgu turpat līdzās stāvošajā krēslā. „M… jā," es ar nepatiku domāju, «pārsteigums uz pārsteiguma un… mazs pārsteigumiņš galiņā! Nez kāds šis sīkais, visus vainagojošais, būs?" Mājā valdīja klusums, un, tā nomierināts, es pamazām atslābu. „Cik ilgi tā sēdēsi? Jāsāk darboties!" sevi mudināju, taču pagāja kāda minūte, līdz biju tiktāl nomierinājies, ka varēju turpināt. Pirmām kārtām pārbaudīju biezos aizkarus — vai neatradīšu kādu sprau- dziņu, caur kuru mani varētu pamanīt nejauša, ziņkārīga acs. Pabeidzis pievērsos sienām. Bīdamies sacelt troksni, tās tikai aplūkoju. Dīvaina sajūta pārņēma, tuvojoties tai, aiz kuras slēpās liktenīgās kāpnes uz Frederika istabu. Plašajā telpā atradās arī vairākas nišas. Divas nelielas, abpus kamīnam, bija paredzētas malkai, bet trešajā — augstā un platā, bija iebūvēts grāmatskapis. Spriežot pēc tā dziļuma, sienām bija jābūt ievērojami biezākām nekā parasti, un nebūtu nekāds brīnums, ja vēl kādā atrastos slepena eja. Pārlūkojis katru kaut cik ievērojamu detaļu, sapratu, ka arī šajā telpā mani pūliņi izrādījušies velti. Nekas cits neatlika, kā domās nospļauties un laikus, kamēr nebsmu pamanīts, lasīties prom. Es iedomājos, ka nebūs nekāds lielais grēks, ja Valtam par savu nakts reidu neko nestāstīšu… Pēkšņi šo ne visai atzīstamo prātojumu aizskaloja tik baismīgs brēciens, ka es pat pietupos. Kaut ko tik šausmīgu man nebija nācies dzirdēt! Mežonīgajās šausmās un sāpēs, kas tajā jautās, bija dzirdams kaut kas pārdabisks. „Pie velna, šoreiz mani nepaķersiet!" es sevī nosodījos un nodzēsu lukturīti. Ilgi stāvēju, ieklausīdamies katrā troksnītī, bet mājā valdīja kapa klusums. Viss sasprindzis, kā pirms lēciena no tramplīna, uz pirkstu galiem pārlavījos pāri gaitenim un nedzirdami atvēru laboratorijas durvis. Izbaiļu kliedziens iestrēga man kaklā, kad melnajā četrstūrī es ieraudzīju melnu figūru. Kluss un nekustīgs manā priekšā stāvēja „Dēmonu villas" ļaunais gars!…
XV nodaļa Negaidīts pārsteigums Tikai retajam dzīvē nācies izbaudīt līdzīgu situāciju. Lasīt par spokiem nebūt nav tas pats, kas stāvēt ar vienu no tiem aci pret aci. Neesmu, vismaz man tā liekas, bailīgāks par jebkuru vidusmēra vīrieti, taču šoreiz es jutu, kā gurst kājas. Apziņa apmiglojās, un tikai kaut kur smadzeņu attālākajā nostūri saglabājusies saprāta dzirksts uzstājīgi čukstēja: „Dieva dēļ, dari kaut ko, citādi būsi pagalam!" Ar drausmīgu piepūli, kā divpudu bumbu pacēlis roku, nospiedu slēdzi, un no kabatas baterijas izšāvies stars izrāva no tumsas seju. Manā priekšā, viebdamies spilgtajā gaismā, stāvēja… Kronbergs! — Vali! — bezgalīgā atvieglojumā man paspruka sauciens. — Csl! — viņš pielika pie lūpām pirkstu. — Runā klusāk! — Kā tu te gadījies? — deniņos dobji pulsēja asinis. — Nodzēs gaismu, — kā nedzirdējis, draugs pavēlēja un pieliecies tikko dzirdami iečukstēja man ausī, — par mani vēlāk. Stāsti, ko atradi? — Neko, — pamazām nomierinādamies, atbildēju, bet piepeši, atcerējies dīvaino griezumu apšuvumā zem maskas, aši aprakstīju savu atklājumu. Kad biju beidzis, Kronbergs parāva mani aiz piedurknes. — Parādi! Mēs lēnām taustījāmies cauri zālei, un es dzirdēju, kā, melnajā tumsā uzgrūdies krēslam, Valts aprauti nolamājās. Tikai cieši aizdarījuši aiz sevis kambarīša durvis, atlāvāmics iedegt lukturīšus. — Kur? Nocēlis no sienas masku, uzspīdināju no sāniem gaismu, un kā uz burvja mājienu tumšās ēnas iekonturēja ornamentu šķietami tukšajā vietā. Šoreiz es pavisam skaidri saskatīju nošķeltās piramīdas virsotnē aci. — Kas to būtu domājis, — Valts nogrozīja galvu. — Izslēdz bateriju! Es paklausīju, un, kā neredzamas rokas izdzēsta, piramīda pazuda. — M… jā, — Kronbergs norūca, tad pieliecies sāka rūpīgi pētīt tikko saskatāmo, atslēgas caurumam līdzīgo atveri. — Uzspīdini šeit! — viņš palūdza un apmierināti nokrekšķējās, kad mana lukturīša stars iekrita spraugas dziļumā. — Šķiet, tas izdosies… Valts izvilka kabatas portfeli un izņēma no tā man jau pazīstamo smalko mūķīzeru saišķi. Izvēlējies trīs vienāda garuma, bet dažādas formas stienīšus, viņš tos vienu pēc otra sabāza atverē. Saņēmis malējos starp katras rokas rādītājpirkstu un īkšķi, bet vidējo pārmaiņus kustinādams te ar vienu, te otru brīvo pirkstu, viņš panāca iecerēto — slēdzenē kaut kas klusi noknakšķēja, Valts uzmanīgi pavilka aiz viena no stienīšiem, un negaidīti no sienas atdalījās četrstūris plaukstas lielumā. Ja draugs nepagūtu to satvert, kokā grieztais ornaments ar troksni būtu nokritis uz grīdas. Apšuvumā atklājās caurums, aiz kura es saskatīju nelielu-atvilktnes veida padziļinājumu. Pagrābājies dziļumā, Kronbergs izvilka vidēja izmēra melnbaltu fotogrāfiju un salocītu papīra lapiņu. Ielūkojies apdzeltējušajā uzņēmumā, es ieraudzīju uz balta okeāna tvaikoņa fona Pāvelu Bandello. Valts apgrieza fotogrāfiju, un otrā pusē atklājās ar roku rakstīts viens pats vārds: „Beidzot!" Brīdi kaut ko domājis, Valts papurināja galvu un, atlocījis slēptuvē atrasto papīru, nostājās tā, lai mana lukturīša stars kristu tieši dokumentā. Viena tā puse bija balta, bet otra aprakstīta ar uzvārdiem un kaut kādiem skaitļiem. Kronbergs to visu aši pārrakstīja savā piezīmju grāmatiņā, pēc tam salocīja zīmīti un kopā ar
fotogrāfiju atlika atpakaļ. Nostiprināt kokā izgriezto apšuvuma fragmentu viņam nesagādāja nekādas grūtības. Atpakaļceļu veicām pilnīgā klusumā. Katrs pagrieziens man šķila glabājam sevī draudus, katra tumšāka ēna lika sarauties. Drauga negaidītā parādīšanās, satraukusi iztēli, joprojām lika nerviem vibrēt pārciesto šausmu iespaidā. Tikai sajutis zem kājām pagalma cieto zemi, nomierinājos, uzbāzīgās vīzijas pagaisa un to vietā modās ziņkāre. Kad mūs no villas šķīra desmit soļi, cs nenocietos: — Kā tu tur nokļuvi? — Pavisam vienkārši, — Valts atbildēja un, pat neredzēdams viņa seju, jutu, ka draugs smaida. — Kad pamanīju pagalmā slapstīgu ēnu, man ne prātā nenāca to saistīt ar tevi, bet, kad šis cilvēks, ne mirkli nesvārstoties, droši atvēra laboratorijas logu un nozuda mājas iekšienē, man kļuva skaidrs, ka tikko redzētais tips nav neviens cits, kā mans draugs Roberts Štāls, jo par šo logu zināji vienīgi tu. Lai būtu drošs, piezvanīju uz mājām, un tas, ka pie telefona neviens nenāca, apstiprināja manas aizdomas. Nezinādams, kādi vēlstiķi tev prātā, es sekoju, jo tava pašdarbība kā likts beidzas ar nepatikšanām. Nolēmu pirmām kārtām pārbaudīt apakšstāvu, bet, kad atvēru zāles durvis, kāds tieši tajā mirklī iznāca no dibentelpas. Nevarēdams melnajā tumsā neko saskatīt, cik klusu vien spēdams, aizlavījos atpakaļ un paslēpos laboratorijā. Durvis, protams, aizvērt es nepaguvu, un šis fakts uzreiz modināja tevi aizdomas. Jāsaka, ka tu parādīji atzīstamu, taču, un tā nebūt nav uzslava, — akli pārsteidzīgu drosmi, nekavējoties pārbaudīdams gaiteni. Un, vērodams caur durvju spraugu, lukturīša gaismā es pazinu tevi. Slavē Dievu, jo manā vietā tikpat labi varēja stāvēt Pāvels Bandello… — Kāpēc tad klusēji? — Negribēju sabaidīt, taču šķiet, ka no tā izvairīties nav izdevies. Nu nekas, tas tev par mācību! Kad iznācām kāpņu telpā, Kronbergs nobrīdināja: — Pie Liepiņas augšā nekāpsim — es katram gadījumam jau atvadījos. Mājās mēs pārradāmies stundas divas pirms darba dienas sākuma. Lai gan visā ķermenī jautās negulētās nakts smagums un acis pašas no sevis lipa ciet, joprojām saspringtie nervi liecināja, ka tuvākajā laikā diez vai izdosies iemigt, tāpēc, kā nereti šādās reizēs, uzvārījām kafiju. Ērti ierīkojušies katrs savā iemīļotajā stūrī, sākām, Valta vārdiem runājot, «savilkt galus". — Ko tu domā par atradumu slēptuvē? — draugs vaicāja, turēdams delnās kūpošo tasīti un pāri tai vērdamies manī no negulēšanas piesarkušām acīm. Es paraustīju plecus. — Neko, lai gan… varbūt tu vari izskaidrot, kāds sakars ir Pāvelam Bandello ar kuģi? — Nekāds! — Bet… . — Uzņēmumā redzētais nav Pāvels! — Kas tad? — es izbrīnījos. — Vecais Džovanni Bandello! Tas, ka attēlā redzms Pāvela tēvs, nerada ne mazākās šaubas. Pirmkārt, par tēva un dēla līdzību mums zināms. Otrkārt — fotogrāfijas otrā pusē es ievēroju krietni padzisušu zīmogu, uz kura man izdevās saburtot — «Fotodarbnīca Vciss un…" Šis fakts ļauj secināt, ka uzņēmums izdarīts pirms kara, turklāt to apstiprina biezais fotopapīrs un uzņēmuma iedzeltenā krāsa. Starp citu, es paredzēju, ka kaut kam līdzīgam mēs varam uzdurties… — Tu paredzēji? — Pieļāvu varbūtību. Redzi, jau pirmajā reizē man uzkrita kāds acīmredzams fakts, un proti, ka rituāla maskas ir nākušas no dažādām pasaules malām. Vai tu to ievēroji? — Jā. — Ko no tā var secināt? Pakasījis pakausi, vaļsirdīgi atzinos:
— Nezinu. — Šis fakts, Robert, ieliek mūsu rokās būtisku pieturas punktu, — Valts paskaidroja. — Tik dažādu masku kolekciju varēja savākt vienīgi tāds cilvēks, kuram apstākļi ļauj pabūt te vienā, te otrā valstī. Bet kam, izņemot dīku miljonāru, vēl dota šāda iespēja? — Jūrniekam. — Protams. Iznāk, ka vecais Bandello pirms kara vai nu strādājis, vai tam bijis kāds sakars ar kuģiem. Ja pieļaujam, ka fotogrāfijā redzamais tvaikonis nav nejauši izvēlēts par fonu, sadzenot pēdas kādam no komandas, varēsim uzzināt šo to noderīgu. — Tik gadu pagājis… — es novilku. — Turklāt, kā uzzināt, kas tas par kuģi? — «Kurzeme" — tā uz sāna tam stāvēja rakstīts. — Nevar būt! — es izbrīnīti iesaucos, taču tas nespēja apmānīt Kronbcrgu. — Var gan, ja laikus nodrošinās ar… brillēm, — bija viss, ko Valts atbildēja. — Hm… — Nāksies aizčāpot līdz kuģniecības muzejam, varbūt laimējas atrast kādu pavedienu. Mēģināšu tikt pie vecajiem reģistriem, un, ja ne tur, tad kaut kur citur šīs ziņas dabūšu. Vismaz pacentīšos, — pēc īsas pauzes viņš izlaboja. Labu brīdi mēs klusēdami malkojām kafiju, līdz attapu pajautāt — ko interesantu, novērojot villu, viņš pamanījis. — Vairākus cilvēkus, kas, izmantojot krietni vien ērtāku paņēmienu par dažu labu, — te Valts piemiedza man ar aci, — iegāja tur. Taču ārā, lai gan iespējams, ka tumsā es varēju kļūdīties, iznāca par vienu mazāk. Starp citu, tieši šis fakts lika steigties tev palīgā. — Kas tie par ļaudīm? Kronbergs paraustīja plecus. — Pats redzēji, cik tur tumšs. Mans mērķis bija Liepiņas dzīvoklim pretējie Bandello nama logi, taču diemžēl tur gaismu neiededza. Viens gan ir, varētu teikt — pierādīts, — villā periodiski sapulcējas kaut kādi aizdomīgi tipi. — Un ko tu ceri atrast kuģniecības muzejā? — es vaicāju. — Iespējams, ka tur glabājas pirmskara Latvijas rēderejas dokumenti un starp tiem man izdodas atrast kādu, kas attiecas uz „Kurzemi". Varbūt vēl dzīvs kāds… Es neticīgi pašūpoju galvu. — Un tomēr šo iespēju mēs ignorēt nedrīkstam. — Vai esi pamēģinājis izstrādāt kādu turpmākās rīcības plānu, jo cik tur vēl, un man jāsāk pakoties uz cietumu… — Esmu domājis par to, un neredzu citas izejas, kā vien pagūt pirms tam atmaskot resnā Frederika nogalētāju. Kas un kāpēc to izdarījis? — Pāvels Bandello! — Tik strikti? Bet pierādījumi? . Es klusēju. — Nav pieņemts, — Kronbergs rezumēja. — Tālāk — Zelma Vīlipa. Te Pāvels tik tiešām parādās ir kā slepkavības organizētājs, ir kā tiešs līdzdalībnieks, protams, ja mana versija attiecībā uz rituāla maskām ir pareiza. Laime gan, ka mums izdevās novērst nelaimi. Starp citu, vienu lietu turpmāk mums gribot negribot nāksies ņemt vērā. — Kādu? — Bandello noteikti nojauš mūsu līdzdalību Vīlipas lietā! — Bet, Valt, — es iebildu, — ja pat nabaga sieviete nezina, kā viss noticis, tad Pāvelam tas ne tik neienāks galvā. — Ienāks gan, Robi! Jo švītā vīra galva, kā esmu pārliecinājies, ir ne vien ļauna, bet arī gudra.
Viņš labi saprot, ka pēc nozieguma villā esam nonākuši grūtā stāvoklī, no kura mūs spēj glābt tikai īstā slepkavas atmaskošana. Bet, kas attiecas uz Vīlipas lietu, Rolanda vēlīnā vizīte, kad viņš atklāja Pāvelam, ka maskas samainītas, nozīmē vienu — kādam kļuvusi zināma tās iedarbība uz slimnieci! Pretējā gadījumā šāda manipulācija taču zaudētu jēgu, vai ne? — Jā, ja tikai tāda iedarbība nav grābta no plika gaisa… Kronbergs, palaidis manus vārdus gar ausīm, turpināja: — Tātad pirmām kārtām viņam ienāks prātā atsijāt iespējamos vaininiekus, un tici — tic būsim mēs! Ko tas nozīmē mums, šķiet, paskaidrot nav nepieciešams. Man no šāda secinājuma kļuva visai neomulīgi, un, lai gan pēdējā laikā es centos nesmēķēt dzīvoklī, neizturēju un izvilku cigaretes. — Liekas, ka tu tikai aiz piesardzības nevēlies atzīt Pāvelu par villas ļaunuma epicentru, — izpūzdams dūmu mākoni, sacīju. Paraustījis plecus, Valts nožāvājās. — Var jau būt… — Neticu, ka Silvija resno Frederiku… — Ir jau vēl citi. — Tikai Teodors. — Nešaubos, ka bez viņa atradīsies vēl kāds. — Tad jau tikai spoks, — es novilku, bet tajā pašā acumirklī apjautis, cik reāli noslēpumainā vara bija parādījusi sevi, piebildu: — Pieņemsim, bet tādā gadījumā mājā jāmitinās mums nezināmam cilvēkam! Šoreiz Kronbergs piekrītoši palocīja galvu. — Nu, lūk, arī tu esi nonācis pie šī secinājuma. Ja atstājam spokus pusnakts stāstiem, tad prāts uzreiz pievēršas mājas konstrukcijai. Visai savdabīga, vai ne? Starpsienā nomaskētas kāpnes, izeja uz veco kanalizācijas šahtu… Kāds tur brīnums, ja namā atrastos arī slepenas telpas… — Bet kur? Valts no jauna piepildīja tukšo tasīti un, lēnām maisīdams cukuru, atbildēja: — Pagrabā. Es izbrīnījos. — Kādā pagrabā? Tur taču nav nekāda pagraba! — Nu labi, — draugs pārmeta kāju pār kāju un, sakrampējis pirkstus zem ceļgala, atgāzās ar muguru pret sienu, — ja villā pagraba nav, tad kur citur, pēc tavām domām, varētu atrasties nezināmās telpas? — Nav ne jausmas. — Nu redzi. Viņam taču kaut kur jāmitinās, protams, ja mēs tiešām neesam sadūrušies ar citas pasaules noslēpumainajiem spēkiem. Starp citu, es Liepiņai pajautāju, cik apjomīga bijusi villas būvbedre, un padomā tik — viņa atcerējās, ka, spriežot pēc aizvestās zemes daudzuma, — ļoti dziļa. — Vai tad no loga to nevarēja novērtēt maķenīt precīzāk? — Izrādās, ka celtniecība norisusi aiz augsta dēļu žoga. Viss liecina, ka jau tad īpašnieks pūlējies noslēpt to no svešām acīm un nav skopojies ar naudu, lai tikai iegūtu savām tumšajām iecerēm atbilstošu mājokli. Arī fakts, ka mums zināmās ejas ir tik rūpīgi nomaskētas, to apliecina. Un ne tikai apliecina, bet arī vieš cerības. Ja tā ir sistēma, tad zinošs cilvēks bez šķēršļiem var slepeni pārvietoties pa māju, un, tikko kā pabijis vienā istabā, gluži kā parādība piepeši uzrasties pavisam citā. Jāsaka, ka tas mani vedina uz noteiktām aizdomām. Nē, nē, — ieraudzījis manu pavērto muti, Valts steidzīgi nobeidza, — neko es neteikšu, un nedīc, jo visi šie spriedumi var izjukt kā kāršu namiņš, ja izrādīsies, ka esmu kaut kur kļūdījies. — Labi, labi… — es daudznozīmīgi noburkšķēju, it kā manā galvā būtu radušās ne mazāk
interesantas idejas, bet līdzīga iemesla pēc arī es tās netaisos priekšlaicīgi atklāt draugam. Mans bērnišķīgais mājiens izvilināja Kronberga acīs smaidu, taču viņa balss nebija zaudējusi savu nopietnību. — Mums tagad jāsaliek prāti kopā, jo šī problēma ir visai ciets rieksts, pat pārsteidzoši ciets. Man liekas, ka tavs nezināmais labdaris, bet nevar izslēgt — arī iespējamais Frederika slepkava, saliktu visus punķtus uz i, ja tikai izdotos viņu atrast, taču, kā to izdarīt, nudien nezinu. Viens ir skaidrs — jāmeklē viņš villā, bet tur mums ieeja diemžēl slēgta. — Caur logu — nē. — Pagaidām vēl nē, bet ko mēs varam, sargājoties no katra troksnīša, turklāt taustoties pa tumsu? Neko! Nē, Robert, mums jābūt brīviem! Es atmetu ar roku. — Tad gaidīsim no Bandello ielūgumu… Kronbergs piepeši uzlēca kājās un, sabāzis rokas bikšu kabatās, platā solī sāka mērot istabu turp un atpakaļ. Tā tas turpinājās labu brīdi. Piepeši viņš apstājās un kā zvērestam izstiepis labo roku, iesaucās: — Mēs to izdarīsim!
XVI nodaļa Vilde Nākamajā rītā pamodos vēlu. Klusums dzīvoklī vēstīja, ka draugs jau aizgājis. Virtuvē uz galda atradu zīmīti: „Būšu uz pusdienām. Valts". Tā kā šodien ārpus mājas doties man nebija paredzēts, savu laiku es veltīju pavārdarbiem. Jāatzīstas, ka vislabāk mani nomierina, protams, izņemot interesantu grāmatu, prozaiska rosīšanās pa virtuvi un smaržas, kas to pavada. Pagatavojis pusdienas, jutu, ka ar mani atkal viss ir kārtībā. Pēc tam sameklēju apbružātu Zūdermaņa sējumu, bet romāns, kas mani jaunībā bija aizrāvis, tagad likās tik pliekans, ka nespēju to palasīt. Atlicis grāmatu sāņus, jau grasījos vēlreiz nosnausties, kad pārradās Kronbergs. Neatbildējis manam skatienam, viņš iebadīja ar pirkstu virtuves virzienā. Šo mēmo žestu es atalgoju ar visai pieticīgi klātu pusdienu galdu, taču uz manu atvainošanos Valts piezīmēja, ka šo laiku raksturīgākā iezīme esot piebāzta vēdera un tīras sirdsapziņas nesaderība. Ieturējies draugs ar tējas tasi rokā atgāzās krēslā un uzmeta man īsu mirkli. — Kāpēc tu neko nejautā? — Gaidu, kad pats sāksi. — Varu arī pats. Pirms stundas man iznāca tikties ar prokuroru Ābeli. Vai atceries viņu? Drūmi pamājis, vaicāju. — Kad mūs ietupinās? Kronbergs pasmīnēja. — Es viņam aprakstīju situāciju, kādā mēs esam iekūlušies, un vecais, gan nedaudz pasvārstījies, apsolīja orderi pavilcināt vēl desmit dienas. Atceries šo skaitli — desmit! Termiņš ir pietiekams, lai notvertu slepkavu, bet, ja mēs to nespēsim, tad tiešām mūsu vieta ir uz apsūdzēto sola. Faktu pret mums ir pietiekami, un ne tikai, lai ietupinātu… Drauga daudznozīmīgais mājiens uzdzina man aukstus drebuļus. — Nekrīti uzreiz panikā! — Valts nobrīdināja, bet, kā šādos gadījumos jau nolicis ne reizi, viņa asā piezīme izraisīja gluži pretēju efektu. Kaut velns parautu manu iztēli! It kā to vien gaidījusi, tā momentā pārņēma visu varu un uzbūra manās smadzenēs vairākas iespējamās nākotnes ainas. Diemžēl man pašam tajās bija ierādīta upura loma, un katrs sapratīs, kā es jutos, it kā no malas skatot sevi ar galvu uz bluķa un lēni krītošu giljotīnu taisni tur, kur to gaidīja mans atsegtais kakls… Nākošajā mirkli šo vīziju nomainīja cita — piesprādzēts es sēdēju elektriskajā krēslā, un brutāls bende, pāri plecam smīnot skatīdamies uz mani, gatavojās nospiest svirslēdzi… Te atkal gluži reāli sajutu raupjas virves cilpu ap kaklu, un bezdibenis, kas pēkšņi pavērās zem kājām, šķita kā aizvadītā mūža pelnīts noslēgums. Kad, kā vainagojot šis dzīves niecību un mokas, man parādījās pēdējais — pašmāju nāvēšanas paņēmiens — stobra melnā acs, kas bezjūtīgi lūkojās man pierē, neizturējis smagi nopūtos. — Nebēdājies, — kā no tālienes līdz manīm atlidoja Kronberga balss, — ļaunākais vēl nav noticis. Papurinājis galvu, atslābināju dūrēs savilktos pirkstus un teicu: — Stāsti! Valts nolika tasīti un izvilka piezīmju grāmatiņu. — „Kurzeme", — atšķīris vajadzīgo lappusi, viņš lasīja, — sauskravas tvaikonis, reģistra tonnas, ātrums mezglos… tas mūs neinteresē. Bet te, lūk! Kapteinis Vilhelms Bušs pēc padomju karaspēka ienākšanas Latvijā atteicies atgriezties dzimtenē. Tajā laikā kuģi esot nofraktējusi kāda franču firma, taču precīzu ziņu par šo laika posmu nekur nav.
— Tātad kuģis mājās neatgriezās? Kronbergs pamāja. — «Kurzeme" gan neatgriezās, — viņš atbildēja, — bet no komandas divi — bocmanis Cīrulis un matrozis Vilde riskēja. Pirmo te gaidīja liela ģimene, bērni, bet Vildi droši vien māca ilgas pēc dzimtenes. Sis pašaizliedzīgais solis tomēr neko, izņemot bēdas, neatnesa, jo tūlīt pēc pārbraukšanas abus saņēma ciet kā «kapitālistu iesūtītos spiegus". Viņi dabūja izbaudīt visus «lēģeru jaukumus". Pat ar uzviju, un, ja esi kaut ko dzirdējis par Solovkiem, tad sapratīsi, ko tas nozīmē. Cīrulis neesot izturējis, bet Vilde, kā par brīnumu, izdzīvoja. — No kurienes šis ziņas? — Muzejā ekspozīcijas zāli uzrauga tāda dikti omulīga kuģniecības dievinātāja, ar veselīgu ziņkāri apveltīta tantiņa. ŠI sieviete izrādījās īsts jūrnieks brunčos, jo tik izsmeļošus paskaidrojumus gan par jūrām un pirātiem, gan — taifūniem un zemūdens rifiem, gan par Bermudu trīsstūri un spoku kuģiem spējīgs dot tikai īsts jūras vilks. Uzraudze pastāstīja, ka viņas svētnīcā Vilde esot biežs viesis, un šeit tie arī iepazinušies. Interesējoties ir par kuģniecības vēsturi, ir par Latvijas pirmskara flotes likteni un, protams, ari par eksponātiem. Viņš parasti aprunājies, un reiz pat uzaicinājis tantiņu ciemos. Taču kopš tās reizes, lai gan solījis iegriezties, muzejā vairāk neesot redzēts, tāpēc viņa ielūgumu līdz šim neesot izmantojusi. Starp citu, es izlūdzos Vildes adresi. — Kurš viņš dzīvo? — Brīvības ielā pie Gaisa tilta. Rīt aiziesim. Es piekrītoši pamāju. — Kas vēl mums darāms? — Šovakar jāpiezvana Valdim. Palūgšu ieskatīties vecā Džovanni slepkavības lietā. Starp citu, vai tu atceries, kad viņu aizraidīja pie tēviem? — Pagājušā gada beigās. Frederiks minēja datumu, bet man tas izkritis no prāta. Kronbergs nosodoši pakratīja galvu. — Divdesmit astotajā decembrī. Redzi nu, Robert, tavā istabā vesels grāmatskapja plaukts ir atvēlēts kartotēkai, taču par notikumiem „Dēmonu villā" līdz šim tur nav ne vārda! Tikko tu mani pārliecināji, ka beidzamais laiks pārtraukt paļaušanos uz atmiņu, jāsāk uzticēties papīram. Tāpēc iegrāmatosim tās ziņas, kas ir mūsu rīcībā. Nedod Dievs, ka slinkums šodien sarežģītu darbu nākotnē. Izrādījās, ka nemaz nav tik viegli izcelt no atmiņas dzīlēm atsevišķus faktus. Minūtes desmit stīvi nosēdējis pie uzskaites kartiņas kā skolnieks pie sacerējuma, nolēmu mainīt taktiku. Sāku atcerēties notikumus to secībā, sākot ar Liepiņas lūgumu atrast pazudušo pūdeli, un — rau! — kartiņa itin raiti sāka aizpildīties. Kronbergs pa to laiku, jau pierakstījis savējās, paguva sazvanīties ar Vītolu, bet pēc tam vairākas stundas pavadīja savā istabā, ieracies nez kādos papīros. Man pa to laiku pārvēlās kārtējais pesimisma vilnis, taču, vakaru noslēdzot, Valts, apspēlēdams mani divās šaha partijās, no jauna radīja pārliecību, ka viņa tik asais prāts spēs atrast izeju no visneapskaužamākā stāvokļa. Otrā rītā, gaismai austot, steigšus iekodām un devāmies vizītē pie bijušā «Kurzemes" matroža Kārļa Vildes. Ja četrdesmit minūtes mums nācās patērēt ceļā līdz Gaisa tiltam, tad ne mazāk — vajadzīgā nama meklējumos. Izložņājuši gan šauras, gan platas, bet vienādi pielūžņotas ejas, kas atdalīja zaļi krāsotus nožēlojamus nameļus, beigu beigās pagalam nolaista pagal- miņa stūrī atradām meklēto — it kā no augšas saplacinātu koka mājeli, kuras logi atradās labi ja metru no melnās, izdangātās zemes. Šī vieta apbrīnojami atgādināja sen nemēzta laidara priekšu. Namiņa abos spārnos acīmredzot mitinājās dažādas ģimenes, jo divas līdzās esošās ieejas durvis rotāja divas pa pusei sapuvušas Finiera pastkastītes. Tā kā dzīvokļu numuru nekur neredzēja, Valts uz labu laimi pieklauvēja pie kreisajām. Neviens neatsaucās. Brītiņu pagaidījis, viņš piebungoja vēlreiz, bet, tā kā iekšā joprojām valdīja klusums, grasījās pāriet pie nākošajām, kad rokturis lēnām noslīga lejup un durvju spraugā parādījās pētoša acs. Piesmakusi, viegli
trīsoša balss jautāja: — Ko velaties? — Vildi, — Kronbergs. atteica. — Kārli Vildi. Jums te dzīvokļi nav numurēti, tāpēc piedodiet, ja kļūdījāmies. Nošķindēja atmesta ķēde, neredzamais namatēvs aprauti noklepojās un, griezīgi čīkstēdamas, durvis atdarījās. Uz sliekšņa stāvēja milzīga auguma virs. Viņa platie pleci aizpildīja visu durvju aili, bet galva skārās gandrīz pie palodas. Milzenim bija gara, dzeltenīga, dziļu grumbu izvagota seja, gaiši zilas, viegli asarojošas acis un sirmi, ezītī apcirpti mati. Taču rupji adītais džemperis uz viņa karājās kā maiss, bet kumpā mugura, kuras dēļ platās krūtis izskatījās pagalam iekritušas, papildus pasvītroja tā ārkārtīgo vājumu. Sausais klepus, kuru pavadīja burbuļojoša pieskaņa, liecināja, ka saimnieks slimo ar kaut kādu plaušu kaiti. No atvērtajām durvīm uzdvesa spēcīgs piesmēķētas telpas smārds, taču, uzmetis skatienu kaulainajām rokām, es neredzēju tos dzeltenos plankumus, ar kādiem kūpoša cigarete apzīmogo kaislīga smēķētāja pirkstus. Kronbergs, uztvēris manu skatienu, viegli pasmaidīja. — Es esmu Vilde, — apslāpējis kārtējo klepus lēkmi, vīrietis atteica un atvēra durvis līdz galam. — Lūdzu! — viņš aicināja. Es šajā pieklājības frāzē saklausīju vāji slēptu trauksmi. Ašais skatiens, ko namatēvs aplaida apkārt, apstiprināja, ka mēs neesam gaidīti viesi. Sekojot saimniekam, izgājām cauri šauram gaitenītim un nokļuvām kvadrātveida viesistabā. Te no katras lietas dvesa turīga pagātne — gan no senlaicīgās stiklotās bufetes, gan drēbju skapja viļņotajām durvīm, gan skaistajiem renesanses stila krēsliem, gan lielā grīdas pulksteņa. Telpā bija tik zemi griesti, ka piecžuburu lustra šūpojās tikai kādu metru virs pulētā ozolkoka galda spīdīgās virsmas. — Sēstieties! — Vilde pamāja ar roku, atslīga tuvākajā krēslā un uzlika kaulainās dūres uz galda. Galvu nodūris, brīdi klusēja, acīmredzot gaidīdams, kad mēs sāksim, tad, paglūnējis caur pieri, nospiestā balsī nomurmināja: — Man pašreiz nav naudas… — Priekš kam? — es vaicāju, un Kronbergs uzmeta man nožēlas pilnu skatienu. — Kā priekš kam? — namatēvs pacēla lielo galvu un viņa zilās acis iepletās neviltotā izbrīnā. — īrei! Vai tad jūs neesat no namu pārvaldes? — Ko jūs! — Valts atbildēja. — Mums ar Irēm nav nekāda sakara. Atnācām ir ziņkārības, ir pienākuma dzīti. Mūs interesē „Kurzeme" un tās komanda. — „Kurzeme"? — Vildes garajā sejā iesitās bālums. — Kālab jūs interesē tik seni laiki? īsos teikumos, kuros patiesība mijās ar nelieliem izpušķojumiem, Valts iepazīstināja saimnieku ar resnā Frederika slepkavības apstākļiem, bet pēc tam aptuveni pastāstīja, kādi ceļi mūs atveduši viņa mājā. Klausoties namatēvs uzkumpa vēl vairāk, saspringa, seja kļuva noslēgta. — Tātad detektīvi… — ar skaidrijaušamu nepatiku balsī viņš novilka. — Kas īsti jūs interesē? — Komanda, «Kurzemes" komanda. Cik gadus jūs nostrādājāt uz kuģa? — Četrus. Sāku dokā, bet no trīsdesmit sestā līdz četrdesmitajam braucu uz «Kurzemes". Nedomājiet-, ka es visus atceros. Paskaitiet labāk, cik gadu pagājis! Paši pamēģiniet atminēties savus pirmos darba biedrus un redzēsiet, kas iznāks… — Vai dzīvojat viens? — es pēkšņi pārtraucu saimnieku. — Jā. Kāpēc tas jūs interesē? — Te stipri piesmēķēts, bet redzu, ka pats nekūpināt, tāpēc… — Robert, — Kronbergs pārtrauca mani, — ja cilvēkam uz vidējā un rādītājpirksta nav dzeltenu plankumu, tas nebūt neliecina, ka viņš ir nesmēķētājs. Es pietvīku, bet Vilde, neko nesaprazdams, pārmaiņus uzlūkoja te mani, te Valtu. — Bet… — Plankumu uz smēķētāja pirkstiem vispār var nebūt vai arī atrasties pavisam ne tur, kur tu tos meklēji. Pirmais gadījums ir spēkā, ja kūpinot lieto iemuti, bet otrais…
— Man ir pīpe, — namatēvs piepeši apķērās. — Nu redzi. Bet lai mans kolēģis pārliecinātos, kuras vietas šādiem smēķētājiem iekrāso nikotīns, lūdzu, parādiet viņam savu īkšķi. Vilde izpleta kaulainos pirkstus ar delnu uz augšu, un jau tā dzeltenīgā īkšķa galā es ieraudzīju vēl dzeltenāku plankumu. Arī rādītājpirkstu iekrāsoja tāda pati svītra, bet es nebiju to pamanījis tāpēc, ka tā slēpās īkšķa un nevis pārējo pirkstu pusē. — Aizkūpinot pīpi, lai tā ātrāk aizkvēlotos, pīpes galviņu periodiski nosedz ar šo vietu, — Kronbergs piedūrās ar kreisās rādītājpirkstu labās rokas īkšķim un paraudzījās namatēvā. — Man taisnība? Saimnieks pamāja ar lielo galvu. — To nu mēs būtu tā kā noskaidrojuši, — draugs uzmeta man ironisku mirkli. — Bet tagad sasprindziniet atmiņu. Vispirms pamēģiniet atcerēties, vai Bušs, tā, šķiet, sauca «Kurzemes" kapteini, pieņēma darbā ārzemniekus? — Nekad. Visi komandas vīri bija latvieši, pie tā Vilhelms pieturējās cieši. — Kāpēc? — Tajā laikā latvieši bija vīri uz goda, ne tādi tūtiņdreijeri kā tagad. Doties jūrā var tikai ar to, uz kuru vari paļauties. Pa visu laiku bija tikai viens izņēmums. Toreiz, kad saslima Kreilis… Viņa vietā, zobus griezdams, Bušs bija spiests pieņemt vienu… Tad ari pierādījās, ka kapteinim taisnība, nevajadzēja ņemt! — Kāds Kreilis? — Valdis Krusts. Kurinātājs. Viņam no ogļu putekļiem pieķērās tā pati kaite, kas man gulagā, — astma. Naktīs nevaru gulēt. Kas no tāda par kurinātāju, paši saprotat. Tolaik mēs gumijas izstrādājumu firmas,, Michelin " uzdevumā kursējām starp dažādām Brazīlijas ostām un Marselu. Pārvadājām galvenokārt kaučuku. Traki izdevīgs kontrakts, bet par dīkstāvi atbild kapteinis, un tā Krustu norakstīja, apgādāja ar kajīti braucienam uz mājām, bet mēs palikām bez otrā kurinātāja. Pēc diennakts jāiet reisā, bet vīru tik, cik uz pirkstiem var saskaitīt. Tad nu Bušs, nepatikā viebdamies, bija spiests pieņemt darbā ārzemnieku. — Kas tas bija par cilvēku? — Kāds itālietis. Mēs viņu nolīgām Marseļā. Starp citu, Bušs toreiz viena vietā pieņēma divus. — Kā tā? — Šim itālietim līdzi bija māsa, bet koks mums tāds pašvaks, lielākā vilnī vairāk baroja zivis nekā komandu. Meitene kambīzē jutās kā mājās, arī šūpošana tai nekaitēja, tāpēc kapteinis pieņēma abus, bet tikai izmēģinājuma reisā. Vīrieša cilvēkam šis izrādījās pirmais un pēdējais brauciens, jo, ticis Brazīlijā, viņš uz vietas pastrādāja noziegumu. — Uzreiz? — Jau otrajā dienā. — Kādu? — Aplaupīja un smagi ievainoja juvelieri. Itālietis gan taisnojās, ka bijis līdz nemaņai pilnā, un lūdza kapteiņa palīgam, ar kuru kopā bija dzēris, šo faktu apliecināt. Tas arī nenoliedza, bet tad policija atrada kurinātāja mantās dažas no nolaupītajām dārglietām, un līdz ar to šī svešzemnieka liktenis bija izlemts. Par nelaimi, juvelieris, nenācis pie samaņas, no gūtajiem ievainojumiem nomira, bet kā tas viss beidzās, man nav zināms, jo „Kurzcmc" izgāja jūrā. Atpakaļreisā iztikām pašu spēkiem, jo Bušs drīzāk ķertos pie lāpstas pats, nekā atkārtoti ielaistu kuģī ārzemnieku. — Kā sauca itālieti? — Neatceros. — Kur palika viņa māsa? — Kapteinis meiteni pažēloja un atstāja uz kuģa. Viņa tekoši runāja latviski, un vēlāk dzirdēju,
ka viņā apmetusies uz dzīvi Rīgā. Itālieša vietā pie kurtuves stājās spēkavīrs Pētersons, un reiz, kad sasirga pārinieks, viņš piecpadsmit stundas izturēja bez maiņas. Vīrs ar krampi… — Kā sauca kapteiņa palīgu? Nez kāpēc Vildes seja vēl vairāk sadrūma, bet atbildēja viņš joprojām vaļsirdīgi. — Ziedonis Krūze. — Skaidrs. Tagad, ja atceraties, nedaudz aprakstiet tā nelaimes putna — itālieša ārieni. — Ko tas dos? Ja viņš vēl dzīvs, tad pēc tik gadiem būs… — Lai tas jums nerada bažas. — Nu labi. Jāsaka, ka es ar viņu nebiedrojos, bet atminos tomēr labi, jo glītāka vīrieša man savā mūžā sastapt nav nācies, bet māsai līdzās nobālētu pat Holivudas zvaigzne. Ja māsas vaibstos varēja saskatīt nepārprotamu dienvidnieciskumu, tad brālis vairāk izskatījās pēc melnīgsnēja zviedra, nekā itālieša. Viņam bija taisns deguns, pelēkas acis, uzacis un mati melni, bet bez tā zilganā spīduma, kas raksturīgs dienvidniekiem. Uz labā vaiga — iegarena, šķiet, naža cirsta rēta, tāda pati, tikai mazāka, uz kreisās rokas apakšdelma. Viņš, tāpat kā māsa, ļoti ātri apguva latviešu valodu, un, kad piestājām Sanpaulu, jau varēja sazināties bez žestu palīdzības. Dažiem itālietis patika, un laikam pat Bušam, jo Vilhelms nekādi nespēja aptvert notikušo, — Vilde kaut kā nepatīkami pasmīnēja. — Juveliera aplaupīšanu? — Jā. — Kāpēc tā? — Viņš uzskatīja, ka puisis esot miermīlīgāks par jēriņu. Arī daži citi apgalvoja to pašu, bet, manuprāt, no dienvidniekiem var sagaidīt visu — tiem jau asiņu vietā tek vīns… — Vai tas puisis bija arī agrāk braucis uz kuģiem? — Nē. Tādam pietiek ar prasmi cilāt lāpstu, pārējo uzrauga cits. — Brazīlijā viņš bija ieradies pirmo reizi? — Noteikti, jo krastā kāpa tikai cita jūrnieka pavadībā. Itālietim Sanpaulu viss bija svešs, tāpat kā māsai. — Hm… Cik viņam tolaik varēja būt gadu? — Puišelis, protams, pēc mūsu mērauklas. Šķiet, kādi deviņpadsmit vai divdesmit, bet jau nobriedis vīrietis, ar dienvidniekiem tas notiek ātrāk. — Kā uz notikušo reaģēja māsa? — Picraudāja bezmaz-spaini, nedēļas divas novāļājās kojā, bet savus pienākumus sāka pildīt tikai pēc mēneša. — Kas šai sakarā vēl jums palicis-atmiņā? Vilde paraustīja platos plecus un izvilka pīpi. To pildīdams, viņš kādu brīdi saspringti domāja un tad kaut kā izvairīgi noteica: — Viss. — Kā jās atgriezāties Rīgā? — Tas ir garš stāsts, — milzenis atmeta ar roku un ietinās biezā dūmu mākonī. — Bet „Kurzeme"? Vilde piepeši sāka klepot, acīmredzot tabakas dūmi kairināja rīkli, un tikai ar pūlēm spēja izspiest: — Bušs atteicās atgriezties. Lēkme beidzās tikpat pēkšņi, kā sākusies, bet namatēvs, it kā tās būtu labākās zāles pret astmu, ietinās arvien necaurredzamākā mākonī. — Neatgriezās… — Kronbergs domīgi novilka un piecēlās. — Vai zināt, kur apmetās uz dzīvi itālieša māsa? — Runāja, ka Rīgā. Itālijā — duče, Vācijā — fīrers, kur bija dēties, bet turklāt viņa gribēja iestāties konservatorijā.
— Konservatorijā? — Valts izbrīnā sacēla uzacis. — Uz kāda instrumenta viņa spēlēja? ' — Uz klavierēm. Reiz iznāca paklausīties, un, lai gan no mūzikas man ir maza jēga, spēlēja uz goda! » Man kā zibens izšāvās cauri smadzenēm — Rodrigesa! Nebija šaubu, ka tā ir tā pati meitene, par kuru mums stāstīja Liepiņa. No Kronberga sejas varēja noprast, ka arī viņam viss ir skaidrs, un sekojošie jautājumi to apliecināja. — Liekas, jūs teicāt, ka meiča bijusi skaista? — Kā bilde! — Vilde pamāja. — Bet vientuļai meitenei vīriešu sabiedrībā, turklāt uz kuģa, varēja draudēt zināmas… briesmas. — Ar savu brāli viņa bija drošībā — puisis rīkli pārgrieztu katram, kam ienāktu prātā palaist rokas. Jāsaka, ka viens tāds gadījums bija, bet pēc tam neviens vairāk nemēģināja. Šis vietējo donžuānu bez jebkādas redzamas piepūles saklapēja šnicelē. Itālietim uz kaušanos izrādījās nags. — Komanda neiejaucās? — Pats vainīgs. Matrozim Sildegam, tam, kas dabūja pa degunu, jau agrāk bija iznākušas nepatikšans par līdzīgām un vēl citām nebūšanām, tāpēc mēs tikai noskatījāmies. — Bijušais jūrnieks palaida sēcošu smiekliņu. — Bet pēc notikuma Sanpaulu pats Bušs uzņēmās par viņu aizbildniecību. — Tātad laimi izmēģināt neviens vairāk neriskēja? — Šķiet, ka nē, vismaz komandā par to nerunāja. — Kā pret meiču izturējās pārējie? — Kā pret savējo. Tikai ar kapteiņa palīgu Rodrigesa ēdās, bet viņš jau retajam patika. No jauna apsēdies, Kronbergs vaicāja: — Ko jums izsaka uzvārds Bandello? — Neko. Neesmu pat dzirdējis. — Kā meitenei vārds? — Drauga acis pauda saspringtas gaidas. Namatēvs nesteidzīgi izpūta kuplu dūmu mutuli un vienkārši atteica: — Rodrigesa.
XVII nodaļa Valts norūca kaut ko nesaprotamu, bet Vilde atkal sāka kāsēt. Ja pirmā lēkme man šķita nedaudz samākslota, tad šoreiz tā neapšaubāmi bija nopietna. Elpas trūkumā milzenis kļuva pagalam nevarīgs, iekritušās krūtis strauji cilājās kā pēc ilga un grūta skrējiena, plati ieplestā mute ar piepūli kampa gaisu, šķita, ka nežēlīgais liktenis ļauni ņirgājas, neļaudams piekļūt pie dzīvinošās gāzes, kas ieskāva to no visām pusēm. Man viņš atgādināja badā mirstošu cietumnieku, kuru no bagātīgi klāta galda atdala dzelzs restes. Nabaga cilvēks, miesas slazds dažam var būt ļaunāks par ieslodzījuma kameru! Kad lēkme beidzās, Valts jautāja: — Kāpēc neejat slimnīcā? Slaucīdams sviedrus no bālās pieres, Vilde tikai atmeta ar roku, un šis žests runāja izteiksmīgāk par vārdiem. Todien mēs veselu stundu nosēdējām piesmēķētajā viesistabā, ar interesi klausīdamies vecā vīra atmiņās. Varēja redzēt, ka saimnieku aizrauj paša stāstījums, un jaunības dienu piedzīvojumi, ietērpti spēcīgos jūrnieku izteicienos, lika arī mums aizmirsties un kopā ar viņu pārdzīvot gan briesmas uz jūras, gan gara acīm skatīt tālās zemes, par kurām bijām lasījuši vienīgi grāmatās. Es dziļi izjutu to četrdesmitā gada rudens traģismu, kad, kuģim atrodoties tālu okeānā, tika saņemta Viļa Lāča valdības pavēle nekavējoties atgriezties Latvijā. Sapratu, kādu iekšēju cīņu Bušam nācās izcīnīt, lai kategoriski atteiktos mainīt kursu. Bet, tā kā pieņemtajam lēmumam sekoja milzīgs atbildības slogs, kas automātiski uzgūla viņa kā kapteiņa pleciem, tad vienīgais, ko es spēju, — apbrīnot garā tik stipro vīru. Pavisam cita noskaņa pārņēma, dzirdot par zvērībām padomju koncentrācijas nometnēs, šķita, ka tādas lietas iespējamas tikai ļaunos murgos. Bet nē, te viņš sēdēja, cilvēks, kurš reāli izgājis visus elles lokus, un viņa liecība lika mums nodrebēt. Tikšanos noslēdzot, Kronbergs katram gadījumam pierakstīja visu, ko Vilde atcerējās par «Kurzemes" komandu. Uz jautājumu — vai vēl kāds no'bijušajiem darba biedriem ir dzīvs, Vilde tikai noraidoši papurināja lielo galvu. Man šķita, ka uz jautājumiem, kas skāra komandu, namatēvs reaģēja ar nepatiku. Atpakaļceļā mums laimējās tikt tukšā tramvajā, un tas man šķila tik neierasti, ka prātā iešāvās absurda doma — vai tikai šodien nav svētdiena. Šķirstīdams piezīmju grāmatiņu, Kronbergs domīgi rauca augsto pieri. Galapieturā piegrūdis man ar elkoni, slienoties kājās, viņš vaicāja: — Ko tu domā par Vildi? Vai no stāsta tev izdevās izlobīt kādu mums noderīgu faktu? Es paraustīju plecus. — Kā to ņem. Vispār vecais man nepatika. Viņa atklātībā bija kaut kas neīsts. Šķita, ka viņš kaut ko neizrunā līdz galam, slēpj un, tikko saruna skar viņa bijušos komandas biedrus, it kā ieraujas sevī. — Malacis, Robert! Es vēl varētu piebilst, ka vecs virs, kuram nav pa spēkam nomaksāt īri un kurš dzīvo nejau aristokrātu rajonā, neies dzīvokli papildus nodrošināt ar ķēdi. — Jā, — es piekritu, — man tas nebija ienācis prātā. Taču Bandello lieta ar šo vizīti nav pavirzījusies uz priekšu ne par matu, pat Rodrigesai mēs uzdūrāmies kā akla vista graudam. Kronbergs sarauca pieri. — Manuprāt, gan mērķtiecīga darba rezultātā. Bet ja mums tagad zināms, ka Rodrigesa ir izceļotāja no Itālijas, un, ja atceramies Džovanni vārdu, vai pārdroši būtu secināt, ka… — Ari viņš ir nācis no turienes! — es iesaucos. — Nu, lūk! Un nav izslēgts, ka viņi pazinuši viens otru daudz agrāk, vēl pirms tikšanās Rīgā. Atceries, Liepiņas stāsti: Bandello pieminējis viņas, liekas — klaidoņa tēvu. Jautājums, kā viņš nokļuva Rīgā? — Vai tas ir tik svarīgi? Bet pieļauj, ka tavos spriedumos ir iezagusies kļūda, jo pilnīgi iespējams,
ka pie mums atradīsies ne viens vien cittautietis, kas jau sen asimilējies un kā vienīgos nacionālās piederības atribūtus saglabājis uzvārdu vai ādas krāsu. Kronbergs piepeši apstājās un izbrīnījies noskatīja mani no galvas līdz kājām. — Ģēnijs! Man tas nebija ienācis prātā! Protams, — viņš no jauna uzņēma gaitu, — nemaz nebūtu jābrīnās, ka Bandello dzimta Latvijā mīt ne vienu vien gadu desmitu. Vienam gan es neticu — ka Džovanni Rodrigesu sastapis šeit nejauši. Padomā pats, divi itālieši svešā, lielā pilsētā, kur viņu nācijas piederīgos var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, piepeši satiek viens otru gluži kā divi Neapoles ziemeļu kvartāla iedzīvotāji dzīvesvietai vistuvākajā kafejnīcā. Nē, Robert, kāds mums pagaidām neredzams pavediens te noteikti jaušams, taču diemžēl tā, kas vislabāk varētu šo faktu izskaidrot, nav starp dzīvajiem. Es te domāju veco Džovanni Bandello. Visu turpmāko ceļu draugs klusēja, tikai reizēm kaut ko neapmierināti nopurpināja sev zem deguna. Kāpņu telpā mūs sagaidīja pārsteigums — Valdis Vītols, paklājis laikrakstu kā tāds bezpajumtnieks, atpūtās uz augšējā pakāpiena mūsu durvju priekšā. — Beidzot! — Kronbergam piepalīdzot, viņš uzslējās kājās un salocījis iebāza avīzi azotē. — Man maz laika… — kā jau pēdējā laikā paradis, viņš nobrīdināja, un Valts, slēgdams durvis, atrūca: — Figaro… Sasildies vismaz ar kafiju. — To var. Kamēr vārījās ūdens, viņš turpat virtuvē sāka stāstīt. — Es tiku pie Džovanni Bandello lietas. Pēc izmeklēšanas materiāliem spriežot, pagājušā gada divdesmit astotajā decembrī ap pulksten divdesmit trijiem viņš izgājis no mājām. Pēc stundas atgriežoties, viņam sava nama pagalmā uzbrukuši nezināmi ļaundari. Ekspertīze nāves iestāšanās brīdi noteikusi ap pusnakti. Lielā eksistē tāda kā blakus versija, ka liktenīgā tikšanās un nāve bijusi nejaušība. Ar kaut ko smagu, domājams — ķieģeli, jo brūcēs atrastas vairākas drumslas, viņam līdz nepazīšanai sadauzīta seja, lauzti pieres, deguna un žokļa kauli. Es redzēju fotogrāfiju — skats patiesi atbaidošs! Dēls, aplūkojis apģērbu, apliecināja, ka noslepkavotais ir viņa tēvs. Zvēriskās izrēķināšanās iemesli tam bijuši mīkla, un Pāvels, gluži tāpat kā izmeklētājs, izskaidrojis slepkavību ar sagadīšanos. Daļēji tam var piekrist, jo pagalmā nakti valda melna tumsa, un pilnīgi pieļaujams, ka bandīti kļūdas dēļ nogalinājuši pilnīgi nevainīgu cilvēku. — Lieta nodota arhīvā? — Jā. — Hm… Tātad Džovanni naktī devies ārā no mājas. Kāpēc? Uz kurieni? Vītols paraustīja plecus. — Bet mums dēls liecināja, atvaino — padēls Frederiks, ka todien viņiem pienākusi mīklaina vēstule, pēc kuras saņemšanas tēvs arī devies laukā. Vai izmeklētājam tas bija zināms? — Nē. — Dīvaini. Varbūt lietas apstākļos tev šķita kaut kas neparasts? Valdis pakasīja pakausi. — Nevaru atcerēties. — Vai Džovanni kabatās atrada kaut kādu ieroci, nu kaut vai saliece- ni? — Neko, tikai virtuves nazi rokā. Jā, vienu dīvainību es tomēr atceros, — Vītols piepeši iesaucās, — lai gan tā drīzāk varētu būt nekārtības izpausme, nevīžība vai steiga. — Nu, nu? — Kronbergs paliecās uz priekšu. — Upura krekls bija aizpogāts par vienu pogcaurumu augstāk, un tāpat žakete. Man tas likās nedaudz savādi, bet droši vien viņš steidzies. — Protams, — man paspruka, — mums Frederiks taču… — Robert, nejaucies starpā! — Kronbergs nepacietīgi pārtrauca mani pusvārdā, — citādi Valdis nepaspēs izstāstīt.
Es aprāvos un, dusmas valdīdams, nodūru galvu, bet Vītols turpināja: — Pāvels Bandelllo apgalvoja, ka tēvs parasti neizgājis ārpus mājas, ja tam makā līdzi nebijusi pieklājīga summa, bet, tā kā kabatas portfelis, kas mētājās līdzās līķim, izrādījās iztīrīts līdz pēdējam, izmeklētājs nosprieda, ka tā bijusi laupīšana. Iespējams, ka upuris pretodamies kādam sāpīgi iebelzis un tas arī izsaucis tik zvērisku pretreakciju. Šā vai tā, nekādas pēdas atrast nav izdevies. — Pagaidi, — Valts strauji iekrita starpā, — parunāsim par pēdām. Vai augsnē izdevās atrast arī svešu apavu nospiedumus? — Tonakt bijis kailsals un zeme cieta kā krams, tā ka ne vecā Džovanni, ne kāda cita pēdu tur nevarēja būt. Kronbergs saņēma dūrē zodu. Uz brīdi iestājās klusums, bet, piepeši kaut ko atcerējies, viņš saslējās krēslā. — Neticami, vismaz man tā šķiet, ka uzbrucēji dauzījuši cilvēkam tikai pa galvu. Varu derēt, ka Džovanni aizstāvējās, protams, ja viņu nenosita ar pirmo zvēlienu, bet tādā gadījumā uz ķermeņa vai rokām jābūt brūču pēdām. Vītols pamāja. — Tev taisnība. Viņš tik tiešām aizsargājās, bet galvenokārt ar kreiso roku, jo tās apakšdelms, tāpat kā seja, sadragāts asiņainā masā. — Skaidrs. Un ko tev izdevās uzzināt par pašu nelaimīgo? Vītols izvilka piezīmju grāmatiņu un, uzšķīris vajadzīgo lappusi, lasīja: — Dzimis tūkstoš deviņi simti četrpadsmitajā gadā kādā nelielā Lietuvas pilsētiņā. Divdesmit piektajā pārcēlies uz Latviju, bet trīsdesmito gadu vidū apmeties Rīgā. Nodarbojies ar savvaļas augu pārstrādāšanu ārstniecības preparātos. Pirms kara viņain piederējis farmācijas cehs, bet klīdušas baumas, ka ārstējot viņš vairāk ar melno maģiju, nekā ar zālēm. Pēc kara strādājis par naktssargu. Par ienaidniekiem, tāpat kā — draugiem, nekā. — Vai viņš braucis jūrā? Valdis uzmeta manam draugam pārsteigtu skatienu. — Man tādu datu nav. Kāpēc tu tā jautā? — Tāpat. — Kronbergs, viegli pasmaidījis, pacēla pie lūpām tasīti. Nolicis, it kā starp citu, piezīmēja: — Dīvaini, ka izmeklētājs nav pievērsis uzmanību ierocim viņa rokā… Turpini! — Labi, tad pāreju pie Frederika. — Pēc dusmu grumbas, kas piepeši ievilkās Vītola pierē, es nopratu, ka Valta atbilde nav viņam patikusi. — Četrdesmit piektajā gadā, netīros autiņos ievīstītu, viņu atraduši mājas priekšā, tāpēc dzimšanas datums noteikts tikai aptuveni. Vecais Džovanni bērnu adoptējis, lai gan viņam tolaik vēl nav bijis pat sievas. Dīvaini, turklāt zinošs cilvēks noteica, ka Frederiks esot vismaz par trim gadiem vecāks, nekā uzrādīts pasē. Bērns audzis Silvijas uzraudzībā, ārēji it kā normāli, bet kaut kas tomēr neesot bijis kārtībā, jo reižu reizēm negaidītas histērijas lēkmes to nolikušas gultā. Tas tomēr nav traucējis viņam pabeigt elektroenerģētikas fakultāti un apprecēties. Gadiem ejot, arvien vairāk parādījušās izteiktas novirzes. Frederikam esot bijusi vājība uz jauniešiem un bērniem, bet, tā kā pašam tic nav varējuši būt, viņš, it kā kompensējot neizmantotās tēva jūtas, svešus dēvējis par dēliem un meitām. Es domāju, ka Pāvelam Bandello taisnība, — Teodors visā šai notikumā nav nekas cits, kā nejauša persona. — Nejauša? — Valts pārjautāja. — Tādā gadījumā izskaidro man, kur Šī persona pēc slepkavības pazudusi, un kālab viņš meloja par dokumentiem, kas it kā palikuši dekanātā? « Vītola apaļajā sejā iesitās košs sārtums, taču viņš neko neatbildēja. — Neapvainojies, — Kronbergs mīksti sacīja, — bet mājās paanalizē, pie kā mūs varētu novest tik paviršs secinājums. Vai tas man? — viņš piedūra pirkstu pie neliela sainīša, kuru ienākot Valdis bija nolicis uz galda stūra.
— Jā, bet iedarbība īslaicīga. — Nekas, mēs to pagarināsim paši. — Es tagad iešu, — Vītols piecēlās un, sniegdams Valtam roku, drūmi pasmaidīja. — Tev, kā vienmēr, taisnība, bet es laikam līdz kapa malai nelikšu laukā no zeļļa ādas. — Tā, draudziņ, atkal nav tiesa, bet kārtējā pārsteidzība. Nosvērtība nāk līdz ar gadiem. Izlaidis Vītolu, devos uz savu istabu palasīt, bet paguvu tikai izvilkt no plaukta grāmatu, kad pie durvīm pieklauvēja. — Ceru, ka tu netaisies gulēt? — ienākdams Kronbergs pavaicāja un neaicināts iezvēlās klubkrēslā. Smagi nopūties, atsēdos dīvāna stūrī un jautājoši pavēros draugā. — Es atnācu, lai kopā ar tevi padomātu, — nepievērsdams uzmanību grūtsirdīgajām skaņām, viņš atbildēja manam skatienam. — Par ko? — Vai apmeklēt „Dēmonu villu" šonakt, vai atlikt vizīti uz kādu citu reizi. — Nesaprotu, kas mums tur meklējams? Kronbergs domīgā, rāmā balsī atteica: — Frederika slepkava! — Villā? — Es pieļauju to. — Bet tu taču līdz šim apgalvoji, ka Pāvels nav… — Neko es neapgalvoju! Valts ierotījās ērtāk, pārmeta kāju pār kāju un salika kopā pirkstu galus. Agrāk es domāju, ka šī maniere nav nekas vairāk kā ieradums, bet vēlāk ievēroju, ka kopā saliktie pirksti kalpo viņam par tādiem kā savdabīgiem skaitāmajiem kauliņiem. Piemēram, no vairākiem faktiem minot pirmo, draugs izjauca sākotnējo kontaktu īkšķu starpā, pēc nākošā to pašu atkārtoja jau ar rādītājpirkstiem, un tā tālāk. — Sāksim ar Salinicci, — beidzot iegrozījies, viņš paziņoja. — Ar mājkalpotāju? — Ne gluži. Vairāk par viņu pašu mani interesē milzīgās pārtikas somas. — Somas kā somas, tikai… — Ko - tikai? — Pārāk piebāztas. — Un tālāk? Es paraustīju plecus. — Tu esi kūtrs, Robert. Esmu ievērojis, ka tad, kad atbilde jau pati prasās uz mēles, tev nepietiek gribas to noformulēt. Labi, salīdzinājumam ņemsim paši sevi. Villā patlaban dzīvo tikai divi — Zandere un Pāvels, mēs šeit — arī divi. Tagad iedomājies, ja mums nedēļas laikā būtu jātiek galā ar tādu pārtikas daudzumu… Starp citu, es ievēroju, ka maizi un pienu viņa nepirka, bet šos produkffts, salīdzinot ar gaļu vai augļiem, taču patērē relatīvi vairāk… — Tas man nebija ienācis prātā, — es atzinos. — Protams, tagad tev skaidrs, ka villā slēpjas vēl kāds. — Teodors? — Tā es atrisinu šo mīklu. — Tātad viņš ir slepkava? — Domāju, ka jā. — Bet Pāvels — līdzzinātājs? — Noteikti, jo tikai ar viņa svētību «students" var tur atrast pajumti. Bet atceries, es neapgalvoju. Tas, ko es saku, ir tikai versija, kura jāpārbauda.
Labu brīdi mēs klusējām, un es mēģināju sasaistīt nenoteiktos, pat haotiskos faktus savā versijā, taču man no tā nekas neiznāca. Vienīgais, kas ienāca prātā, ka «Dēmonu villā" bez Teodora varētu slēpties vēl kāds, jo slepkavas tieksmes nekādi negāja kopā ar „spoka" humāno aktu tonakt, kad ar galvu ietriecos stenderē. Valts izstaipījās un, apspiezdams žāvas, norūca: —Iešu kādu stundiņu nosnausties. Ej arī tu un neraizējies, es pamodināšu. — Viņš izturējās tā, it kā es jau būtu piekritis viņa priekšlikumam. Kronbergs pilnībā paļāvās uz savu iekšējo pulksteni un modinātāju lietoja likai izņēmuma gadījumos. Paklausot draugam, atlaidos uz dīvāna un aizliku aiz pakauša rokas. Biju domājis, ka gaidāmās dēkas priekšnojautas neļaus man iemigt, kad pēkšņi atjēdzos no drauga balss: — Celies! Uzmetu acis pulkstenim — divi. Pēc minūtēm desmit, tikuši uz ielas, uzņēmām ceļu „Dēmonu villas" virzienā. Vai nu vainīgs bija miklais, drēgnais gaiss, kas nekautrīgi līda katrā apģērba spraudziņā, vai arī priekšā stāvošo notikumu gaidās uzvilktie nervi, bet ik pēc noteikta laika aukstu drebuļu vilnis, pārskrējis mugurai, lika spēji sarauties. Aizpogājies līdz zodam un ierāvies mēteļa apkaklē, es droši vien līdzās staltajam Kronbergam izskatījos pēc salīga veča, jo draugs ar visu savu izskatu pauda dziļu vienaldzību kā pret vēlo nakts stundu, tā — nepatīkamajiem laika apstākļiem. Vējš pārgalvīgi virpuļoja tuksnesīgajās ielās, spēlēdamies ar sīkiem lietus pilieniņiem, kas lukturu gaismā uzzibsnīja līdzīgi jāņtārpiņiem, reizēm iemezdams tos sejā kā smalku, pievilgušu zirnekļa tīklu. Pilsēta nomāca ar savu šķietamo pamestību — neviena apgaismota loga, nevienas dzīvas dvēseles. Tikai pašu rēgainās ēnas, te aizskriedamas priekšā, te slapstī- damās aiz muguras, pavadīja mūs visu ceļu. Vēl drūmāks par vientulīgajām ielām šķita villas pagalms. Šī vieta pati par sevi iedvesa drausmas, kuras papildus pastiprināja necaurredzamā tumsa. Tikai augšējo stāvu logi reizēm ieplaiksnījās metāliski aukstā gaismā, atstarojot mēness blāvo atspīdumu zemajos, strauji joņojošajos mākoņos. Nedzirdami šķērsojuši tos dažus metrus, kas atdalīja Liepiņas mājas sētas durvis no laboratorijas loga, apstājāmies un ieklausījāmies. Apkārt valdīja nomierinošs klusums. Mums veicās — tāpat kā iepriekšējā reizē, Kronbergs uzspieda rāmim, tas pavērās, un pretim uzdvesa ķimikāliju smacējošā dvaka. Bez trokšņa iekāpuši, aizvērām logu, un Valts iededza savu kabatas lukturīti. — Vispirms pārbaudīsim apakšstāvu un tikai pēc tam kāpsim augšā, — viņš čukstēja un iespieda man rokā pistoli! — Negribu… — Nemuļķojies, Robert. Tā nešauj ar lodēm. — Izvilcis no kabatas tādu kā drēbes lancku, no kuras nokarājās divas siksniņas, pavēlēja: — Uzvelc! — Kas tas tāds? — Respirators. Tagad klausies: ja pēkšņi kāds mūs pārsteidz, šauj! Šauj taisni sejā! Pistole ir pielādēta ar saspiestu gāzi. Pašam, kamēr uz deguna būs šis te, tā nekaitēs. Turklāt arī pazīt mūs tajos neviens nevarēs. Gatavs? Aplicis respiratoru, izvietoju uz pakauša ērtāk siksnas un pamāju. Arī draugs uzstīvēja savējo un uzreiz pārvērtās līdz nepazīšanai. Pēc tam viņš nocēla telefona klausuli un, noskrūvējis vāciņus, izņēma mikrofona kapsulu. — Tā būs drošāk, — nedaudz atvilcis no sejas filtrējošo masku, viņš paskaidroja. — Ejam! Pēc brīža seja zem neierastā pārsega sāka svīst un kņudēt, bet, sekojot Valta piemēram, es stoiski pacietu neērtības. Kronbergs kājās bija uzvilcis mīkstus sporta apavus ar gumijas pazoli, bet man, lai gaita kļūtu tikpat nedzirdama, nācās iet uz pirkstu galiem, jo, tikko nolaidos uz pilnas pēdas, papēži sāka klaudzēt gluži kā zirgam pakavi, un likās — tūlīt pamodīsies visa māja.
Ne laboratorijā, ne zālē kopš mūsu pēdējās vizītes nekas nebija mainījies, visur tukšs un kluss. Masku glabātavā Valts, rūpīgi aplūkojis sienā šķietami stipri iedzīto vadzi, parāva to uz augšu, un vesels kvadrātmetrs parketa atvāzās kā lādes vāks, atklādams ieeju pazemē. Uzmanīgi izpētījis lūkas mehānismu, Valts to atkal aizvēra, un šķita, ka milzīgs nezvērs aizcirtis savu alkatīgo rīkli. Pamazām man kļuva pavisam smacīgi, seja, bet it sevišķi mute bija no sviedriem gluži slapja, un neizturējis es pagrūdu respiratoru uz pieres. Tajā pašā acumirklī draugs ar zibenīgu kustību parāva to atpakaļ. — Neriskē! — viņa balss skanēja dobji un apslāpēti. Negribīgi paklausīju, iekšēji saprazdams, ka draugam taisnība. Kā divi bezkaunīgi zagļi pārbaudījām atlikušās telpas, un, neko neatraduši, devāmies uz otro stāvu. Par laimi, kāpnes nečīkstēja, un, lai gan šķita, ka mūsu soļi atbalsojas visā namā, bez traucēkļiem nokļuvām līdz Pāvela Bandello guļamistabai. Piešķiebis galvu, Kronbergs īsu brīdi ieklausījās, tad vienlaikus nospieda rokturi, pacēla lukturīti un izslēdza gaismu. Durvīm lēnām veroties, manī viss saspringa kā pirms lēciena pāri bezdibenim. Kad sprauga bija pietiekami plata, lai iesprauktos caur to sāniski, Valts nedzirdami pārkāpa slieksnim. Sekoju viņam cieši pa pēdām, un, lai gan melnajā tumsā draugs nebija saskatāms, es jutu katru viņa kustību, pat to, kurai tūlīt bija jānāk. „Lūk, viņš paceļ bateriju un…" Manas domas pārrāva spilgts staru kūlis, kas, izšāvies it kā ne no kurienes, atdūrās pret guloša cilvēka galvu. Tā rāmi atdusējās uz balta spilvena, bet aizvērtās acis un vienmērīgā elpa liecināja, ka viņš guļ ciešā miegā. Pietika pavirša skatiena, lai pazītu Pāvelu Bandello. Kronbergs iebāza gāzes pistoli kabatā un izvilka nelielu pudelīti. Noskrūvējis vāciņu, samitrināja ar tās saturu savu kabatlakatiņu, un, saņēmis aiz stūriem, kā palagu mironim, uzklāja to uz gulošā sejas. Biju gaidījis, ka melnīgsnējais vīrs salēksies, sāks ar rokām grābstīt gaisu, bet nekas tamlīdzīgs nenotika, tikai viņa elpa kļuva pavisam nedzirdama. Velti netērējot laiku, Valts devās tālāk. Frederika istaba izrādījās aizslēgta un, pat nemēģinot likt lietā savus mūķīzerus, viņš pārgāja uz Teodora bijušo guļamtelpu. Te nekas nebija mainījies — tas pats spartiskais skarbums dvesa no katra kakta, bet sastāvējies gaiss un biezā putekļu kārta, kas klāja mēbeles, liecināja, ka istaba jau vairākas dienas netiek izmantota. Pie vājprātīgās Silvijas mēs iekļuvām ar tādu pašu paņēmienu kā pie Pāvela Bandello. Nelaimīgā sieviete gulēja, bet pēc saviebtās sejas, pirkstu nervozās trīsēšanas un saraustītās elpas varēja spriest, ka sapnis, ar kuru to apbalvoja miegs, nav no jautrajiem. Saņēmusi savu hloroforma devu, viņa norima, rokas atslāba un elpa izlīdzinājās. — Pagaidām viss iet gludi! — Kronbergs, it kā neticot veiksmei, nogrozīja galvu. — Meklēsim pagrabu! Nokāpuši apakšstāvā, sākām ar gaiteņa grīdu. Kronbergs iededza augšējo gaismu, bet, tā kā tās izrādījās par maz, lai izkliedētu ēnas attālākajos kaktos, aizdomīgākās vietas viņš papildus izgaismoja ar savu lukturīti. Nospriedis, ka briesmas jau garām, atkal gribēju atbrīvoties no sava respirato- ra, bet, tāpat kā iepriekšējā reizē, Valts neatļāva. — Kur garantija, ka mūs kāds slepeni nenovēro? Atceries, kāpēc esam šeit! Mēs rūpīgi izpētījām katru apbružātās grīdas dēli, bet neatradām ne mazākās pazīmes, kas liecinātu par ieeju pagrabā. Kādu brīdi Valts noņēmās gar kāpnēm — tur uz gaišajām tapetēm (starp citu, gaitenis, vannas istaba un tualete bija vienīgās telpas, kuru sienas nerotāja smagie koka paneļi) rēgojās tumšs, tāds kā nospeķots plankums. Rūpīgi to aplūkojis, Kronbergs nāca pie slēdziena, ka traipam nav nekāda sakara ar meklējamo slēptuvi. Viņš konstatēja, ka tas radies, villas iemītniekiem regulāri ar plecu aizķerot sienu. Nekā nozīmīga neatklājuši, pārgājām uz laboratoriju. Jau koridorā es iebildu pret griestu gaismas ieslēgšanu, bet šeit, lai gan draugs aizvilka logam priekšā biezus aizkarus, gaisma mani pagalam satrauca. Taču, kad iedomājos, ka patlaban ir dziļākā miega stunda un diez vai te nolikts sargs, nomierinājos. Kā
atminējis manas domas, Valts teica: — Ja villu apsargā, tad viņi tā neuztrauktos par zvana, tas ir — signalizācijas sabojāšanos, turklāt visai apšaubu, ka sargs mūsu nakts reisus būtu nogulējis, — logs taču līdz šai dienai stāv vaļā. Vislielāko netīksmi laboratorijā man sagādāja baismīgais akvārijs, un es neapzinīgi centos turēties no tā pa gabalu. Mums nācās pārvietot vairākas mēbeles, lai tiktu pie grīdas zem tām, taču šis darbs izrādījās velts. Šeit, tāpat kā gandrīz visās pirmā stāva telpās, grīda bija izlikta ar parketu skaistā rakstā. Kokam laika ritumā žūstot, dēlīšu starpās bija izveidojušās spraugas. Lai gan šīs atstarpes nepārsniedza milimetru, tomēr ar savu dabiskumu tās nomaskētu lūku labāk par mākslīgi izdomātu konstrukciju. Par to mēs jau pārliecinājāmies masku glabātavā, turklāt, ja arī šeit atvēršanas paņēmiens būtu tikpat sarežģīts, mums nāktos krietni pasvīst, līdz dabūtu to vaļā. No malas raugoties, mēs laikam izskatījāmies visai dīvaini — tā, ar kabatas lukturīšiem rokās un respiratoriem uz sejas, rāpojot pa grīdu. Bija pagājušas minūtes piecpadsmit, kad piepeši Kronbergs izgrūda prieka saucienu, un, nolicies garšļaukus, caur lupu sāka pētīt kādu aizdomīgu vietu parketā. Pierāpojis klāt, ari es pamanīju to, kas paviršam vērotājam noteikti būtu paslīdējis garām, — nelielas, gareniskas, tādas kā netīru pirkstu vilktas svītras. Visi šie nospiedumi pārtrūka, it kā atdūrušies pret neredzamu'taisni. Es iedomājos, ka pa šo līniju varētu iet lūkas vāka mala, un traipi radušies, to aizverot. Protams, tāpēc tie ir redzami tikai iedomātās svītras vienā pusē, un, ieskatījies ciešāk, es šo taisni ieraudzīju reāli — tā gāja pa parketa dēlīšu salaiduma līniju. Caur palielināmo stiklu detalizēti izpētījis šo vietu, Valts sāka lūkoties apkārt, acīmredzot meklēdams sviru kā masku glabātavā, taču sienā neredzēja ne vadža, ne naglas. Lūkas vāks, ja patiesi tā bija lūka, atradās līdzās laboratorijas galdam, kuru vienīgo mēs nebijām izkustinājuši, jo tā metāla kājiņas izrādījās pieskrūvētas pie grīdas. Neko neatradis, Kronbergs apsēdās, un, pa turku modei sakrustojis zem sevis kājas, iegrima domās. Es tomēr nespēju rimties un turpināju meklēt. Manu uzmanību piesaistīja neliela podziņa zem galda malas fiziķa pusē. Lai gan visapkārt rindojās visdažādākie slēdži, nez kāpēc manu interesi piesaistīja tieši šī vienkāršā baltā poga. Laikam jau tāpēc, ka tā bija noslēpta no svešām acīm. Piepeši, it kā saņēmis impulsu no ārienes, nedomādams par sekām, uzspiedu tai rādītājpirkstu. Atskanēja tāda kā transformatora dūkoņa, un ar sekundes daļas aizkavēšanos sekoja elektriskā releja metāliskais klikšķis. Pagriezies skaņas virzienā, ieraudzīju draugu stingi blenžam vienā punktā — turpat viņam degungalā smagi, it kā negribīgi atdarījās melna mute! Kad parketa vāks bija pacēlies par sprīdi no grīdas, dūkoņa pārtrūka un kustība izbeidzās. Kronbergs uzmeta man asu skatienu. — Vai tas ir tavs darbs? — respiratora apslāpētajā balsī jautās satraukums, un es tikai tagad iedomājos, kā viņš jūtas. Apstiprinoši pamāju, un draugs manāmi atslāba, bet es ievēroju, ka pistoles stobrs viņa rokā nezaudēja modrību un draudoši turpināja lūkoties melnajā atverē, lespīdinājis tur lukturīša staru, Kronbergs nopakaļ tam raidīja savu vērīgo skatienu. Droši vien briesmas mums pagaidām nedraudēja, jo, iebāzis ieroci kabatā, viņš līdz galam atvāza lūkas vāku. Atklājās stāvi koka pakāpieni, kas akurāt atgādināja tos, kas parasti ved uz zemeņu, aveņu un melleņu burku krājumiem. Lauku mājās vairākkārtīgi biju redzējis līdzīgus pagrabus, tādos labai saimniecei uz āķa karājās pašas kūpinātas desas līkums vai kārtīgs šķiņķa gabals. Taču, kad, pieliecies pāri drauga plecam, ielūkojos šajā, man nelielā telpa drīzāk atgādināja miniatūru sūkņu staciju nekā pārtikas uzglabāšanai domātu pagrabu. Lai kā sasprindzināju redzi, nekādas citas izejas nemanīju, un acīmredzot tādas te arī nebija, jo visas četras sienas aizņēma plaukti ar dažnedažādām pudelēm un bundžām. Skaidrs, ka tajās glabājās viss laboratorijas darbam nepieciešamais. Piekodinājis uzmanīties, Valts piesardzīgi nokāpa lejā. Minūtes desmit pagāja, iekams lūkas atverē parādījās respiratora izķēmotā, nosvīdusi drauga seja. Uz manu jautājošo skatienu viņš tikai rokas noplātīja. — Nekā. — Kas tas tāds? — es norādīju uz elektromotoram līdzīgo agregātu.
— Šķiet, ka turbīna. — Turbīna? — cs izbrīnījos. — Kas to griež? — Elektromotors. — Nevar būt! Neesmu dzirdējis, ka kāds to jlarbinātu izpriecai. Turbīnai jāražo elektrība, nevis tā jāpatērē griešanai. Ūdens, vējš galu galā. Varbūt tu nepamanīji piedziņu? — Nebija tur citas piedziņas kā trīsfāzu maiņstrāva. — Tad tā nav turbīna. — Iespējams, — Valts mierīgi atteica un aizvēra lūkas vāku. Kluss klikšķis liecināja, ka attaisīt to no jauna var tikai ar baltās podziņas palīdzību. Vairāk neko neatraduši, pārgājām uz virtuvi. Te grīda bija izlikta ar biezām, brūni glazētām keramikas flīzēm, un, pat pavirši tās aplūkojot, man kļuva skaidrs, ka šeit, tāpat kā vannas istabā un tualetē, nekādas ieejas pagrabā nevar būt. Ar naža galu paurbinājis cementa javu flīžu starpā, es pārliecinājos, ka tā ir sacietējusi akmenī. Kad atsākām grīdas studijas zālē, mana ticība Valta versijai bija manāmi sašķobījusies. Tā diemžēl neapstiprinājās arī šeit. Izpētījuši krustām šķērsām arī masku glabātavas parketu, bijām spiesti atzīt savu sakāvi. — Nav te nekāda pagraba! — cs īgni noburkšķēju, atkrizdams atzveltnī kamīna priekšā. Paraustījis platos plecus, arī Valts atslīga iepretim. — Acīmredzot esmu kaut kur pielaidis kļūdu, — viņš atteica. — Nu ko, jātaisās uz mājām. Meklēsim citus ceļus, Robert. Un tomēr, — smagi atspiedies uz mana ceļgala un pieliecies gluži klāt, draugs sacīja, — es jūtu, ka man ir taisnība. — Pametis skatienu atpakaļ, piebilda: — Tu neesi aiztaisījis durvis. Izstaipījies ar baudu nožāvājos. — Tūlīt aizvēršu! Pacēlis miegainās acis, es ieraudzīju, ka masku glabātavas durvis tiešām stāv pusvirus, bet no tā, ko saskatīju dziļāk, sastingu kā sālsstabs. Piemiegtām acīm no tumsas manī ļauni nolūkojās… Pāvels Bandcllo!
XVIII nodaļa Nāve pazemē Pēkšņajā pārsteigumā es pavisam aizmirsu par savu ieroci. Kronbergs, uzmetis man aizdomīgu skatienu, asi noprasīja: — Ko nozīmē tava pavērtā mute? — Tur… — ar drauga balss palīdzību ticis vaļā no suģestējošo acu spīlēm, es pagriezos pret viņu un pastiepu roku atvērto durvju virzienā, — tur… Kronbergs, izslējis gāzes pistoli, ar visu korpusu apsviedās pretim draudošajām briesmām, bet nākamajā mirkli atslāba un pievērsa man neizpratnes pilnu skatienu. — Kas tur bija? Lēnām un nedroši pagriezu acis — tikko kā redzētais vīrs gluži kā spoks bija izgaisis bez pēdām! — Pāvels Bandello! — es nočukstēju. Kā neredzamas rokas sviests, Valts izlidoja no atzveltņa un, apsteidzot mani, pirmais iebruka nelielajā telpā. Atklāti sakot, šoreiz es biju gatavs noticēt villas parādībai, ja ne raksturīgais klikšķis, lūkas atslēgas mēlītei ielecot savā ligzdā. Arī Kronbergs sadzirdēja šo skaņu, un mēs reizē rāvā- mies pie vadža, taču, kā vienmēr, draugs izrādījās ātrāks. Ar asu kustību viņš to parāva uz augšu, taču parketa plāksne nekustējās! Valts mēģināja vēlreiz, bet atkal nekā! Piepeši viņa pelēkās acis iedegās dusmās. — Kāp nost! Neko nesaprazdams, stulbi blenzu Kronbergā, un tikai pēc tam, kad viņa izteiksmīgi izstieptais rādītājpirksts pavērsās pret manām kājām, aptvēru, ka stāvu uz lūkas malas, neļaujot tai pacelties. Šis mazais starpgadījums deva bēglim priekšrocību, nelielu, bet pietiekamu, jo, kad, izjoņojuši pazemes ejas līčločus, aizelsušies sasniedzām drazu kaudzi, no viņa nebija ne vēsts. Droši vien Pāvels labi pārzināja šīs katakombas, un man pat vienu brīdi šķita, ka drūmo velvju ēnas iesūkušas, paslēpušas sevī nevis dzīvu cilvēku ar miesu un asinīm, bet gan savu radinieku — ļauno tumsas garu. Acīmredzot šī nebija vienīgā izeja un bēglis bija nozudis kādā mums nezināmā atzarā, vai, pilnīgi iespējams, devies pretējā virzienā. Nekas cits neatlika kā doties atpakaļ uz villu. Kronbergs gāja pa priekšu, bet es, nožēlas un vainas mocīts, vilkos nopakaļ. Piepeši draugs apstājās, un, spēji atskatījies, jautāja: — Vai lūka palika vaļā? — Nē, es aizcirtu! — Ak, Dievs! Šis izsauciens apskaidroja man prātu, un tikai tagad es sapratu, kādu muļķību esmu izstrādājis, — lūku taču varēja attaisīt tikai no masku glabātavas puses! Instinktīvi uzmetu acis pulkstenim — piecpadsmit minūtes uz pieciem. Pēdējais laiks atpestīt jukušo Zanderi no hloroforma piesūcinātās lupatas. — Vislabākais joks, — pagriezdamies uz izeju un novilcis masku pazodē, Valts sacīja, — no Bandello puses būtu sacelt kājās miliciju un saņemt mūs ciet. Viņš ļoti labi saprot, ka nepametīsim Zanderi nelaimē. Sagatavojies, Robert, iespējams, ka orderi arestam Ābele izrakstīs jau šorīt. — Bet bez cita palīdzības Pāvels taču nevarēja… — Mēs abi šonakt esam pastrādājuši lietas… Man vajadzēja paredzēt, ka, miegā pagriežoties, pārklājs no sejas var noslīdēt! Mācu citiem prognozēt, bet pats… — Pieņemsim, ka lā viss noticis, bet kā Bandello mums nemanot varēja nokļūt aiz muguras, turklāt no augšstāva?… — Laikam mājai visas sienas slepenās ejās. Lai kā mēs steidzāmies, neapgaismotais, pielūžņotais ceļš spieda te vienā, te otrā vietā piebremzēt
un kāpt pāri šķēršļiem picsardzīgāk, nekā to ļāva laiks, bet, par spīti steigai, kad noguruši, putekļiem klātām drēbēm no jauna parādījāmies villas pagalmā, pulkstenis rādīja pieci. Es tramīgi lūkojos apkārt. Katra dziļāka ēna man šķita kā slēpnis, no kura nākamajā mirklī izjoņos privātā ģērbtu, brašu kārtības sargu nodaļa ar vienu vienīgu uzdevumu — uzliķt mums roku dzelžus! Taču nekas tamlīdzīgs nenotika, un, kad, klusiņām pārrāpušies pāri palodzei, sajūtām zem kājām laboratorijas grīdu, viss notikušais man šķita redzēts sapnī. Nedzirdami uzkāpuši otrajā stāvā, atradām vājprātīgo sievieti joprojām guļam ar Valta kabatlakatiņu uz sejas. Varēja redzēt, ka Zandere pa visu šo laiku nebija pat pirkstu pakustinājusi. Salocījis mutautiņu un iebāzis polietilēna maisiņā, draugs pamāja: — Nekavējies, laižamies lapās! Man šis pamudinājums bija galīgi lieks, un mēs steidzīgi metāmies izejas virzienā. Skriedams garām Pāvela guļamistabai, draugs, vai nu ziņkāres urdīts, vai arī gribēdams, ja laimēsies, pievākt arī otro kabatas lakatu, atgrūda durvis un iespīdināja spraugā lukturīša staru. Es palūrēju gar stūri un, neticēdams savām acīm, iespēru soli telpā. Spilgtajā gaismas aplī kā oreolā reljefi izgaismojās melnīgsnējā vīra galva uz baltā spilvena. Viņš gulēja ciešā zīdaiņa miegā tādā pašā pozā, kādā bijām to atstājuši pirms divām stundām, tikai Valta mutautiņš, droši vien elpas sakustināts, bija nedaudz noslīdējis sānis, atsegdams braši uzskrullētās ūsas galu. Valts uzmeta skatienu, no kura jutu sejā pielīstam asinis. — Ko tu par to teiksi? — viņa balsī es saklausīju kā ironiju, tā vieglu līdzjūtību. Jāatzīstas, ka man kļuva neomulīgi. — Varbūt tu redzēji citu? Es papurināju galvu. Ko man bija atbildēt? Kā transā vēroju gulošo, un negribēju ticēt savām acīm! Klusēdams gaidīju, kamēr Kronbergs iznīcinās mūsu klātbūtnes pēdas Bandello guļamistabā, tad lejā — laboratorijā, un tikai pusceļā uz mājām attapos, ka tāds kā pasprucis slāju pa galvaspilsētas ielām respiratorā! Laime, ka agrajā stundā pilsēta bija tukša, un varēju tikai iedomāties, kā uz šādu maskarādi reaģētu dežurējošā milicijas patruļa. Kronbergs soļoja klusēdams, un mani viņa nerunība nomāca vairāk par skaļu nosodījumu. Lai kaut nedaudz sasildītos, mājās pirmām kārtām uzvārījām tēju. Karstā dzēriena uzmundrināts, par spīti manai atturībai, Valts sāk aktīvi pārspriest pēdējos notikumus. — Tātad masku glabātavas durvīs tu ieraudzīji Pāvelu… — Zvēru! — es piesitu dūri pie krūtīm. — Nezvēri! Vai viņš stāvēja gaismā? — Nē. Pa pusei ēnā… Viņš glūnēja gar stūri! — Tādā gadījumā tu esi ieraudzījis to, ko gribēji ieraudzīt. — Nesaprotu? — Redzi, — Valts paskaidroja, — tu, ja tā var izteikties, esi noskaņojies uz noteikta viļņa — Frederika slepkava ir Pāvels Bandello! Dabiski, ka, par to vien domājot, mani argumenti slīdēja tev gar ausīm un zemapziņā turpināja saglabāties šis priekšstats, tāpēc nav nekāds brīnums, ka, piepeši ieraudzījis neskaidru vīrieša stāvu, tu arī saskatīji to, kam biji gatavs, — Pāvelu Bandello! Jāatzīstas, ka Valta vārdi nedaudz sašķobīja manu pārliecību, taču padoties bez kaujas es netaisījos. — Labi, pieņemsim, ka manī tiešām ir iesēdies aizspriedums pret viņu. Bet ūsas? — Tu tās redzēji skaidri? Vai tās nevarēja radīt krītoša ēna? — Labi. Bet augums? — Cik tad garš viņš bija? — Garāks par mani. — Visai neobjektīvs spriedums. — Kā tā? — Es apšaubu, vai pašam sēžot ir iespējams kaut cik precīzi novērtēt stāvoša cilvēka augumu
salīdzinājumā ar sevi. Drauga loģika mazpamazāhi guva pārsvaru pār maniem iebildumiem, un jau pēc brīža es pats sāku apšaubīt redzēto. Domām novirzoties uz pārdabisku parādības skaidrojumu, gluži neviļus man paspruka jautājums: — Vai tas nevarēja būt… dēmons? — Tad tu viņu kārtīgi izbiedēji, turklāt laupīji man izdevību iepazīties. Un tomēr, par spīti visam, es dodu priekšroku Teodoram. — Nu labi, — es piekritu, bet tūdaļ iebildu, — lūku taču var atvērt tikai no glabātavas puses, kā tad viņš ticis iekšā? Kronbergs uzsita man uz pleca. — Droši vien lūka ir atverama arī no ārpuses, un mēs to vienkārši esam palaiduši garām, protams, ja viņš nācis pa šo ceļu… Ja tas, kuru tu izbaidīji, bijis cilvēks ar miesu un asinīm, tad ejā kaut kur jābūt līdzīgai svirai. Pieņemot šo versiju, kas man personīgi ne visai patīk, gribot negribot uzpeld nākamais jautājums — no kurienes viņš nācis? Pamestajā kanalizācijas ejā žurku sabiedrībā pat visdraņķīgākais cilvēks tomēr nedzīvos, bet ikdienā ceļš no Akas ielas pa pazemi ir stipri vien sarežģīts. Es šodien taisos papētīt to nedaudz rūpīgāk, vai nāksi līdzi? — Gribu gulēt! — es novaidējos. Ar dziļu nožēlu balsī Valts sacīja: — Labi, bērniņ, kad izgulēsies. Iziesim pēcpusdienā trijos. Norunātajā laikā, apbruņojušies ar kabatas lukturīšiem, devāmies ceļā. Kad, saskrāpējušies un apdauzījušies pret lūžņu kaudzi, aizkļuvām līdz pagraba stūrim, es nekad neticētu, ja nezinātu, ka aiz šī drazu kalna varētu kaut kas atrasties. Pārrāpušies tai pāri, i/traucējām divas lielas žurkas, kas paniskās bailēs metās bēgt pa katakombām lidzīgo eju un nozuda kādā sānu nišā. Nepatīkami kaimiņi, bet ko darīt? Gājām uz priekšu, un atkal uz- dūrāmies žurkai. Tumsā iegailējās sarkanas acis un, uzkumpusi kā vecene, tā aizlēkšoja līdz caurumam sienā un tur attupās, ļauni glūnēdama uz mums. Neizturējis pieliecos pēc akmens, uz ko riebīgais radījums reaģēja gluži kā suns, jo, kad izslējos, no tās nebija ne miņas. — No kurienes viņu tik daudz saradies? — cs norūcu, bet atbildei Valts tikai pielika soli. Lēkājošajā lukturīšu gaismā nogājām vēl dažus metrus, kad pēkšņi kaut kur priekšā atskanēja tādi kā aprauti pīkstieni — šķita, tur ņemas mazu kaķēnu bars. Mēs saskatījāmies. Piepeši, sastindzinot asinis dzīslās, zemajās velvēs atbalsojās dobjš vaids! Kronbergs pieliecies sāka skriet, un, cenzdamies neatpalikt, es joņoju nopakaļ. Šajā vietā eja krasi nogriezās pa labi, un, tikuši līdz stūrim, no baisā skata, kas atklājās mūsu acīm, apstājāmies kā iemieti. Abu kabatas lukturīšu spilgtie stari sakrustojās pāri cilvēka figūrai. Tas bija rāpus nometies vīrietis, un pret mums izslējās nāves mokās izķēmota, bāla seja. Tikai tagad apkārt cilvēkam es pamanīju kustīgas, tādas kā kvēlojošas oglītes. Pavērsu turp staru — žurkas! Milzums asinskāro, nežēlīgo kustoņu gaidīja uz izdevīgu mirkli, lai mestos virsū pusdzīvajam upurim. Acīmredzot, mums ierodoties, pelēko grauzēju leģions gatavojās izšķirošajam uzbrukumam. No visām pusēm apstājušas nevarīgo augumu, pirmās jau grasījās iekosties vēl drebošajā miesā, bet pakaļējās, asinskārā priekā pīkstēdamas, spiedās virsū priekšējām, rāpās uz mugurām, lai tikai ātrāk tiktu pie kārotā kumosa. Skats patiesi bija šaušalīgs, un mēs reizē iebļāvāmies tā, ka atbalsojoties kliedziens nogranda kā pērkona grāviens. Nelielās, bet bīstamās plēsoņas pašķīda kā lietus piles, atsitoties pret automašīnas vējstiklu. Dažās sekundēs eja attīrījās, un mēs palikām vienatnē ar nekustīgo augumu. Kronbergs nometās ceļos un pacēla nespēkā saļimušā cilvēka galvu. Par spīti netīrumiem un asinīm, kas klāja vaibstus, es bez grūtībām pazinu tajā Teodoru! Jā, tā pali neizteiksmīgā seja ar iekritušajiem vaigiem. Man piepalīdzot, draugs atbalstīja nelaimīgo ar muguru pret sienu un atpogāja ar asinīm pievilgušo kreklu. Par laimi, dzīvībai svarīgu orgānu apvidū nekādas brūces neredzēja. Valts no jauna
aizpogāja kreklu un noslaucīja gulošā vīrieša pieri savā kabatlakatā. Uz baltās drānas palika sarkana svītra. Tikai tagad pamanījām, ka arī viņa rokas klātas nevis ar dubļiem, kā bija šķitis sākumā, bet ar asinīm. Sajaukušās ar netīrumiem, vielām sakaltušas, tās pārklāja roku redzamās daļas ar melniem plankumiem. Laikam cīņa bija ilgusi jau labu laiku un nelietīgie kustoņi paguvuši vairākās vietās sakost savu upuri. No vieglā pieskāriena Teodors atvēra acis. Pirmo reizi viņa tukšo skatienu atdzīvināja cilvēcisku jūtu atblāzma, bet jau nākamajā mirklī acis ļauni samiedzās. Tas ilga tikai mirkli, un, neskaidri kaut ko nomurminājis, jauneklis zaudēja samaņu. — Kas nolicis? — Kronbergs jaulāja, bel, nokāris galvu uz krūtīm, Teodors klusēja. Saņēmis ievainoto zem padusēm, Valts pamāja: — Mēģināsim piecelt un raudzīsim tik laukā no šīs neomulīgās vietas. — Pagaidiet! — piepeši jaunais vīrietis dobji nosēca. — Velns jūs rāvis, pagaidiet taču! Trūkst gaisa… — Labi, — mans draugs saudzīgi atbalstīja viņu pret sienu un ielika kabatlakatiņu starp mitro ķieģeļu mūri un ievainotā galvu. Atbalstījis izbrīvētās rokas ar elkoņiem pret ceļiem, viņš attupās nožēlojamā cilvēka priekšā, un gadījumam, ja tas no jauna ierunātos, arī es ieņēmu tādu pašu pozu. Brīdi Teodors smagi elpoja, un sviedri aumaļām plūda pār iekritušajiem vaigiem, acīmredzot puisis cieta stipras sāpes. Piepeši viņš iegārdzās: „Mel- nais akmens…" un sāka slīdēt gar sienu uz leju. „Akmens…" Atmetis galvu, atsitās ar pakausi pret mūri un, beidzamo reizi nomurminājis kaut ko, kas izklausījās pēc sievietes vārda, sastinga, plati ieplestām, tukšām acīm nekustīgi vērdamies pazemes eju drūmajās velvēs. Viņam slīdot uz leju, kreisā bikšu stara parāvās uz augšu un nedaudz zemāk par ceļa locītavu atklājās plata, centimetrus piecus gara brūce. Arī kurpe bija asiņu pilna, bet tai vietā, kur viņu ieraudzījām sākumā, pludoja vesela palts. Droši vien kāda no nepacietīgākajām vai badīgākajām uzbrucējām bija pārkodusi kājas vēnu, un, pats to nemanīdams, nelaimīgais mūsu acu priekšā bija noasiņojis. Kronbergs nikni iebelza sev pa celi, un pielēcis kājās, pakratīja dūri pret tumsā gailošajām acīm. — Mūdži, žurkas tādas! — Ko darīsim? — arī es piecēlos. — Nesīsim, ko citu! — draugs nikni atcirta, it kā es un neviens cits būtu vainojams notikušajā. — Varbūt atstāsim, līdz… — es ieminējos, bet Kronbergs ar dusmīgu žestu pastiepa roku asinskārā leģiona virzienā. — Ko pēc tām tu ceri šeit atrast? Pelēkās vazaņķes nostrādās tikpat tīri kā Brazīlijas piraijas… Pagaidi! — viņš piepeši pieliecās un atlocīja mirušā kreisās rokas piedurkni. Kaulainā apakšdelma vidū rēgojās iezilgans tetovējums — somu duncis un zem tā lielais burts, bet vēl zemāk skaitlis 1964. — Kriminālais… — Kronbergs norūca un pārbaudīja jaunekļa bikšu kabatas, bet, izņemot sīku monētiņu, neko neatrada. Pēc tam mēs uzsākām savu grūto ceļu atpakaļ. No sākuma man nācās krietni piespiesties, lai pieskartos līķim, bet vēlāk kļuva vieglāk, jo ejot visu uzmanību piesaistīja mūsu nepatīkamo pavadoņu kortežs. Izkārtojušās kādās četrās piecās rindās, acīm alkaini spīdot, nepilnu piecu soļu atstatumā mums sekoja žurkas! * Neviens pīkstiens, tikai ķepiņu kā rudens lapu čaboņa atbalsojās drūmajās velvēs. Līķis bija neticami smags, arkveida griesti zemi, un nesot mums nācās pieliekties. Kronbergs gāja aiz manis, turēdams mironi zem padusēm, bet es, satvēris to aiz kājām, atmuguriski kāpos atpakaļ. Reizēm nelaiķa sānis atmestā roka aizķērās aiz kāda izciļņa vai pagriezienā iedrāžos ar muguru sienā, taču, šādi ejot, es varēju kontrolēt drauga aizmuguri un pēkšņa uzbrukuma gadījumā savlaicīgi brīdināt. Savus kabatas lukturīšus mēs bijām sabāzuši kabatās, bet to augšup vērstie stari nespēja pienācīgi apgaismot ceļu, jo no pelēkbrūnajām velvēm atstarojās tikai nožēlojama krītošās gaismas daļa. Šī pustumsa lika ļoti uzmanīties. Vairākkārt nolikuši savu nesamo tieši uz zemes, atvilkām elpu, un tādās reizēs es ar akmeņiem apmētāju mūsu vajātājas, kas momentā pašķīda uz visām pusēm, bet, tiklīdz
atsākām pārtraukto ceļu, tās zibenīgi, kā teicami izdresētu zaldātu rota atkal ieņēma savas vietas. Jo tuvāk nāca ceļa gals, jo vairāk saruka atstatums starp pirmo sekotāju rindu un Kronberga kājām. „Vai viņas izlaidīs mūs dzīvus?" pēkšņi man iešāvās prātā, jo es zināju, cik ļoti plēsīgos dzīvniekus satracina svaigu asiņu smaka, pat ja tas ir tik mazs radījums kā žurka. Taču, kad mēs ar savu atbaidošo nastu piestrci- puļojām pie augstās drazu kaudzes, notika brīnums — kā uz burvja mājienu pelēkie grauzēji pazuda! Vai tas bija āra svaigums, kas šajā vietā pārmāca ejas smago, ar puvuma smaku piesātināto gaisu un nepatika plēsoņām, varbūt instinkts brīdināja tās no bīstamāka ienaidnieka, bet fakts paliek fakts, ka tad, kad sasprindzinājums bija sasniedzis savu kulmināciju un, pēc manām domām, kuru katru mirkli varēja sākties uzbrukums, nezināms spēks piespieda ļaunos kustoņus atkāpties. Es atviegloti uzelpoju. Šeit mēs pēdējo reizi atpūtāmies, un es, lai gan redzēju, ar kādu nepatiku draugs novērsās, izsmēķēju cigareti. Dūma nedaudz nomierināts, ķēros pie līķa kājām. Tālākais ceļš bija tik smags, ka negribas pat atcerēties. Visgrūtākais bija pārdabūt mironi pāri gružu kaudzes virsotnei, jo eja te bija tik zema, ka nācās vilkt to vilkšus. Es dzirdēju, kā pret asajām šķembām stirkšķ nelaiķa krekls, un varēju tikai iedomātie, kāda pēc tam izskatīsies viņa mugura. Jau pagrabā, klupdams pāri, liekas, caurulei, tik tikko neizmežģīju celi, un, kad beidzot pūzdami elsdami aizstreipuļojām līdz kāpnēm, es jutos kā alpīnists, kas nule iekarojis Everesta virsotni. Atslējuši mirušo pret sienu, paši at- kritām līdzās. Labu brīdi kāru muti kampu gaisu, bet pamazām asās spazmas krūtīs un rīklē rimās, un, ieraudzījis cauri durvīm krītošās dienas gaismas staru, priekā iesaucos: - Beidzot! Valts nopurināja drēbes, pieglauda matus un sacīja: — Tu gaidi mani šeit! Es piezvanīšu Vītolam un tūdaļ būšu atpakaļ… Pēc stundas ceturkšņa uz ielas nokaucās vairāku automašīnu bremzes. Kad kāpnēs atskanēja soļuduna, kuru nevarēja sajaukt ne ar ko citu, esjutos kā pamodies no murgaina sapņa. Taču mani prieki izrādījās pāragri, jo pēc tam, kad līķis bija aiznests, prokuratūras pārstāvis — elegants puisis formā kategoriski pieprasīja parādīt vietu, kur bijām atraduši ievainoto. Pie sevis lādēdams stūrgalvīgo burta kalpu, nopakaļ Valtam jau kuro reizi pārlīdu pāri gruvešu kaudzei, un nespēju noslēpt ļaunu prieku, redzot, kā ietiepīgais frants nočīkstas, sargādams no asajām šķembām savu mundieri. Kad visi, skaitā pieci, bijām pāri, Kronberga vadībā sākām virzīties uz priekšu. Neviens nerunāja, tikai švīkstēja soļi un retumis kāds noklepojās. Vītols, izbrīnā vērdamies uz visām pusēm, turējās līdzās man. Tā nogājām metrus piecdesmit. Pēkšņi nolīgojās zeme, kaut kur priekšā atskanēja dobjš grāviens, un svelmains, ar smiltīm, putekļiem un sīkām drazām sajaukts gaisa vilnis nosita mūs gar zemi. Sakritām kaudzē kā žagari un, pa pusei nosmakuši biezajos, kodīgajos dūmos, ieraudzījām neatkārtojamu skatu — simtiem žurku, kā glābdamās no slīkstoša kuģa, izlēkšoja no piedūmotās ejas un, nepievērsdamas mums ne mazāko uzmanību, nebeidzamā virtenē aizsteidzās garām. Ar kādu prieku es apsistu tās līdz pēdējai! Kad dūmi izklīda, mēs piesardzīgi turpinājām ccļu, un šķiet, ka katram jau bija skaidrs, kas tur noticis. Tiešām, pēc soļiem trīsdesmit, apmēram tajā vietā, kur bijām atraduši nelaimīgo, mūsu priekšā izauga kūpošs ķieģeļu un zemes valnis — eja bija aizbērta! Nebija šaubu, ka tā uzspridzināta! Eš pamēģināju izvilkt vienu otru lielāku akmeni, bet piepeši, gandrīz mani aprakdams, no augšas nogāzās milzīgs zemes blāķis. Redzēdami, ka šī vieta kļūst bīstama, atgājām metrus divdesmit un sākām apspriesties. — Te ir vairāki atzari, — Kronbergs sacīja. — Varbūt laimējas nogruvumu apiet. — Viņš uzspīdināja bateriju sānis, un mēs pārsteigti ieraudzījām sienā šauru tuneli. Taču pārsteiguma avots nebija pats atzars, bet-gan tas, kas tajā gulēja, — vesela grēda nekārtīgi samestu artilērijas mīnu. — Visiem atpakaļ! — nokomandēja Valts, un, cik vien ātri spēdami, mēs pametām draudošo vietu. Atceļu veicām skriešus, un, kad no jauna pilnā sastāvā sapulcējāmies kāpņu telpā, prokurors sacīja: — Te jāizsauc sapieri! Jūs, Vītol, atstājiet apsardzi, bet par pārējo parūpēšos es. — Pametis visu
savu eleganci pazemē, viņš tagad likās daudz cilvēciskāks un pieejamāks. Lai gan Valda komandā es pamanīju vismaz pāris seju, kuras atcerējos no iepriekšējās reizes, neviens no viņiem pat neieminējās par manu un Kronberga divdomīgo situāciju Frederika Bandello slepkavības lietā un nemēģināja to sasaistīt ar Teodora bojā eju. Par spīti notraipītajam apģērbam, cs kategoriski atsacījos sēsties Vītola piedāvātajā mašīnā. Gribēju vientulībā paklejot pa Rīgas ielām, lai ļaužu drūzmā ātrāk aizmirstos pārdzīvotās šausmas. Kronbergs neuzstāja, neraugoties uz to, ka tagad viss atbilžu smagums gūlās tikai uz viņa pleciem. Noskatījies, kā viena pēc otras milicijas mašīnas nozūd aiz stūra, sabāzu rokas kabatās un, ieelpojis pilnu krūti, nogriezos pretējā virzienā. Cilvēks ir dīvaina būtne, vienmēr gatavs piemēroties visneciešamākajiem apstākļiem, turklāt kā likums — neapmierināts ar to, kas viņam ir. Es soļoju, vērodams garāmgājējus, un domāju par rūpju un trūkuma nomāktajiem tautiešiem, kam viņu stāvoklis liekas tik slikts, ka sliktāks nav iedomājams, un reizē salīdzināju ar sevi, savu prieku par laimi, ka liktenis man izrādījies labvēlīgāks nekā bojā gājušajam jauneklim. Un tas tikai tāpēc, ka nule biju skatījis daudz ļaunāku vietu. Es zināju, ka, pārnākot mājās, mani atkal pārņems neapmierinātība ar gausajām pārmaiņām, ar pilsētas un dvēseļu netīrību, taču kaut kur zemapziņā, padarot šīszemes slogu nedaudz ciešamāku, vibrēs doma — bet citur ir daudz sliktāk… Apmetis lielu loku, iznācu kanāla malā līdzās operai un gar krastu devos mājas virzienā. Kā jau cerēju, viss piedzīvotais tagad likās kā kaut kas tāls un nereāls, kurā pats nekad neesmu piedalījies, lai gan apziņā kā iegravētas bija iespiedušās pazemes ejas vissīkākās detaļas, tās apdzīvotāju asinskārās acis. Un es varēju, gluži kā pagriežot atpakaļgaitā filmu, atkal un atkal aplūkot vajadzīgo kadru, taču pats jau biju no tā izgriezts. Mierīgs un līdzsvarots pārrados mājās — citur ir daudz ļaunāk… Atverot durvis, pretim uzdvesa rosība — šķindēja spainis, šļakstēja ūdens — Kronbergam bija uznākusi lielās tīrīšanas lēkme. Parasti šī tieksme visu uzpost viņu piemeklēja reizēs, kad problēma šķita pārāk ciets rieksts, un, redzot draugu cītīgi medījam katru visniecīgāko puteklīti, varēja likties, ka tieši tas ir viņa mērķis, taču cs zināju, ka šādās reizēs Valta smadzenes strādā ar divkāršu jaudu. Negribēdams jaukties pa vidu ne darbam, ne viņa prātošanai, iegāju savā istabā un izņēmu no plaukta iemīļoto grāmatu. Mana vienīgā vēlēšanās bija miers, to pieprasīja pārpūlētā miesa un gars, bet kas to deva… Jau pēc trim minūtēm, ieripinājis putekļu sūcēju manā istabā, Valts pavēlēja: — Guli kur gulējis, un nedomā iznēsāt netīrumus pa visu māju! — Nolāpītais pedants! — es pikti norūcu, taču turpināju paklausīgi zvilnēt krēslā, tikai reizēm paceļot kājas, lai draugs varētu iztīrīt grīdu zem tām. Motora dīkšana grieza ausīs, bet Kronbergs, it kā tīši mani kaitinādams, rosījās turpat deguna galā. Acīmredzot pamanījis manā sejā neapmierinātību, iesmējās: % — Arī tā var padzīt nelāgas atrfiiņas… — Izslēdzis putekļu sūcēju, atsēdās iepretim un pēc nelielas pauzes sacīja: — Zini, es ne tikai nemēģināju pierādīt, ka Bandello namā notikusī slepkavība un šī ir vienas ķēdes locekļi, bet, nevēlēdamies nokļūt divdomīgā situācijā, kas noteikti rastos, ja viņi iedomātos izpētīt eju līdz galam, atstāju tos neziņā arī par lūku uz villas masku glabātavu. Lai viņi domā, ka līķim esam uzdūrušies, izsekojot Teodoru. Atceries, ko es teicu, lai kādreiz nevietā nepasprūk atmaskojošs vārds. Jau tā dažs labs centās mūsu atrašanos pazemes katakombās iztulkot kā kaut ko kriminālu, bet kāds visai nesimpātisks apakšpulkvedis, kam latviešu valoda bija tikpat sveša kā man ņam ņam cilts cilvēkēdāju dialekts, bez aplinkiem paziņoja, ka tikai ordera trūkums liedz tam runāt ar mani citā valodā. Acīmredzot milicijā ir vēl ne mazums tādu, kam mūsu gods ir pašu negods, turklāt nejau visi iepriekšējās lietas līdzdalībnieki ir atmaskoti, un tiem mēs tiešām esam kā dadzis acī. Vienīgi Teodora nāvējošā žurku koduma brūce, kuras forma nepārprotami liecināja par vainīgo, izrādījās neapgāžams arguments mūsu labā. Bet kaislīgākos es apklusināju visai vienkārši — nolikdams uz galda musu aģentūras statūtus. — Ko Valdis?
— Ari viņš ir neziņā par lietas patiesajiem apstākļiem… Tur subordināci- jas spicē sēž cits, tāpēc jābūt piesardzīgiem līdz galam, un nejau tāpēc, ka es viņam neuzticētos. Draugs piecēlās un, saritinājis vadu, pacēla putekļu sūcēju. — Valt, — es saucu nopakaļ, — vai līķis identificēts? — Pagaidām nē, bet nāc šurp! Pasitis grāmatu padusē, pārcēlos uz virtuvi. — Šis fakts ir ļoti svarīgs, — skalodams zem krāna rokas, Kronbergs sacīja, — un mums noteikti jānoskaidro nogalinātā personība. Milicijai, kā arī man, šķiet, ka viņš nāk no kriminālajām aprindām. — Kāpēc tā? — Atceries tetovējumu? — Jā. — Ar šādu piemiņas zīmi stingrā režīma ieslodzījuma vietā kādreiz viens otru apzīmogoja ieslodzītie. Ja šie spriedumi atbilst patiesībai, tad, ņemot par izejas punktu uz cietušā rokas ietetovēto skaitli, kas nevar būt nekas cits kā gads, kurā nosacītais Teodors dzimis, atrast datus par viņu nebūs grūti. Vispār, milicijā pret mani izturējās vairāk nekā nekorekti, un tāpēc es nejutu ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus, noklusējot vienu otru faktu. Taču Vītols iemetīs aci arhīvā un paziņos mums. — Valt, — es ielūkojos drauga pelēkajās acīs, — kas un ar kādu nolūku uzspridzināja pazemes eju? — Kas? To cs nezinu. Kāpēc? Tāpēc, lai mēs par visām reizēm pārstātu bāzt degunus Bandello villas noslēpumos. Par laimi, spridzinātājs pārrēķinājās un mūsu vietā dzīvību zaudēja tikai kādas pārdesmit žurkas. Sakarā ar šo blīkški milicijai radies savs lietas skaidrojums. — Kāds? — Tur uzskata, ka no satricinājuma nejauši sprādzis šāviņš. Viņi ir pārliecināti, ka kopš kara beigām pazemē dažādās vietās glabājas veseli ieroču kalni, un šī ir tikai viena no neatklātajām noliktavām, kuru Teodors izmantojis par personīgo arsenālu. Tā ka aizdomas no mums pamazām pāriet uz bojā gājušo puisi. Kāds virsnieks gan visai nekaunīgi atļāvās paziņot, ka tikai laimīga nejaušība palīdzējusi mums izsprukt ar veselu ādu. Diezgan divdomīgi, vai ne? Bet, ja padomā, kas notiktu, ja gaisā uzietu sānejā atrastā mīnu čupa, nevaru, vismaz daļēji, viņam nepiekrist. No mums pāri paliktu tikai slapja vieta un neskaidras atmiņas, nerunājot par postījumiem virszemē. Ņemot vērā jandāliņu, kādu mēs sacēlām, svaidīšanos ar akmeņiem, bļaušanu, var jau pieļaut, ka otrajā reizē, visiem barā slājot, tika pabeigts pirmajā iesāktais, un proti — lādiņš, kuru pirms tam, tā teikt — bijām sagatavojuši, detonēja no mazākā satricinājuma. Taču tā, kā jau teicu, ir milicijas versija. — Bet tava? — Mana? — Valts domīgi pārjautāja. — Pagaidīsim līdz vakaram, varbūt jaunumi, ko atnesīs Valdis, ļaus to noformulēt precīzāk, jo absolūtas pārliecības, ka sprādzienam par upuriem bijām izraudzīti tieši mēs, man nav.
XIX nodaļa Liecība Vēlu vakarā, kad, zaudējuši cerības sagaidīt, jau grasījāmics likties uz auss, ieradās Vītols. Viņa apaļo, dzīvespriecīgo seju nogurums bija iekrāsojis pelēcīgi bālos toņos, un katru vārdu mums nācās vilkt ārā kā ar stangām. — Jā, — tikai uz atkārtotu Kronberga jautājumu viņš atbildēja, — līķis ir identificēts. Raitis Buls, trīsdesmit gadus vecs, neprecējies, bez noteiktas dzīves un darba vietas. Māte no viņa atteikusies jau dzemdību namā, un zīdainis savu dzīvi aizsācis humānajā padomju bērnu namā. Tikai tagad mums zināms, ka šajā iestādē pilnvērtīgs pilsonis izaugt nevar, un Buls nebija izņēmums. Paaudzies viņš sāk zagt, par ko tēvocis Petja, darb- audzinātājs, alkoholiķis un zināmā mērā arī kolēģis, jo pašam par līdzīgu pārkāpumu nācies veselu gadu pavadīt aiz restēm, vairākas reizes sasitis zēnu līdz nesamaņai. Sešpadsmit gadu vecumā Buls nonāk mazgadīgo noziedznieku kolonijā, un līdz ar to viņa evolūcijas ceļš noslēdzas — puisis neatgriezeniski kļūst par noziedznieku. Viņa pamattieksme nebūt nav laupīt vai citā negodīgā ceļā iegūt bagātību, lai gan arī no tā jaunais cilvēks nebūt necenšas izvairīties. Bula galvenais mērķis — izgāzt visu to ļaunumu, ko viņš uzkrājis bērnībā, uz citiem. Jau pusaudža vecumā viņā atklājas perversas tieksmes, kas robežojas ar sadismu. Vārdu sakot, Buls tiek apsūdzēts slepkavībā, un nu jau četri gadi, kopš viņu meklē… — Jauki, — Valts norūca. — Tā vietā, lai apcietinātu noziedznieku, tavējie, pat lāgā nepārbaudījuši dokumentus, palaida viņu brīvībā, bet mani un Robertu gatavi arestēt kaut tūlīt… Neko teikt — augsta klase! — Ja pierādījumi nebūtu pret Robertu… — Zini, Valdi, — Kronbergs skarbi ierunājās starpā, —ja tantei būtu riteņi, arī tad no viņas autobusu neiztaisīt. Roberts slepkava! Kaķim jāsmejas, bet kolēģu priekšā tu to kautrīgi noklusēji. Draugi ir jāaizstāv jebkuros apstākļos… Vītols pietvīka līdz pat matu saknēm, taču viņam nebija ko atbildēt. — Ceru, ka tagad mūs vairāk netur aizdomās? — nedaudz mīkstākā tonī Kronbergs vaicāja. — Nē. Bula rokraksts. — Lūko, ka tas tikai nav viltots. Viņš sēdējis vairākkārt? — Divreiz. Pirmo — mazgadīgo kolonija, bet otro — divdesmit gadu vecumā. — Par ko? — Ļaunprātīgs huligānisms. — Cik viņš nopelnīja? — Divus gadus. — Maz. Valdis paraustīja plecus. — Ne es to piespriedu… — Labi, pāriesim pie tetovējuma. Cik es noprotu, tad tam ir kāda īpaša nozīme. — Jā, — Vītols pamāja. — Ieslodzījumā četri vai pieci rūdīti noziedznieki nodibināja kaut ko līdzīgu brālībai, un tetovējums ir kā solījuma zīmogs uz miesas. Apkārt klīdušas baumas, ka šie cilvēki jau tad apvienojušies bandā, lai, tikuši brīvībā, kopīgi laupītu. Buls, lai gan gados jauns, nevienam negriezis ceļu, pat Āmurs no viņa baidījies. . — Tas kauslis? — Jā. Man šodien iznāca papļāpāt ar vienu bijušo. Šis virs stāstīja, ka Buls padarījis rāmu pat vispārdrošāko ar… uzmini ko?
— Nav ne jausmas. — Vienaldzību! Jā, jā, viņš tā arī teica — no puiša izstarojis tik vienaldzīgs ļaunums, ka Bula klātbūtnē pat karstā laikā kļuvis kā leduspagrabā. Bet tu droši vien pats atceries viņa skatienu. — Jā, no patīkamākajiem nebija, — Kronbergs piekrita. — Nāves cēlonis noskaidrots? — Asiņu zaudējums — pārplēsta kājas vēna. Puisim pierē bija diezgan dziļa brūce, laikam, glābdamies no žurkām, pa tumsu ieskrējis kādā šķērslī. Brīnums, ka nav lauzis kaklu. Viņš bijis arī narkomāns — rokas no vienas vietas sadurstītas, arī asinīs konstatēta krietna deva. Iespējams, ka, no tās apdullis, viņš iemaldījies pazemē, bet varbūt eja reizēm kalpojusi tam par patvērumu. — Vainīgas tātad žurkas? — Jā. — Valt, — pcc neliela klusuma brīža Vītols ierunājās, — kā jūs nokļuvāt pazemes ejā? Kronbergs pētoši ielūkojās drauga lādzīgajā sejā. — Es tev pastāstīšu, bet vai zini — kāpēc? — Tev no manis kaut kas vajadzīgs. — Gluži otrādi, tas vajadzīgs tev! Kāpēc, atļauju izsecināt pašam. Bet stāstīšu ar vienu noteikumu — atstāj šo lietu man! — Priekšniecība dorriā, ka tā nav perspektīva. — Ļoti labi! Tad nu klausies, bet darbā — ne vārda! — Norunāts! Stāsta laikā es ar interesi vēroju Vītola dzīvo seju, kurā mijās gandarījums, kad draugs pieminēja kaut ko tādu, kas pašam bija ienācis prātā, ar izbrīnu, dzirdot par mūsu piedzīvojumiem villā, bet noslēgumā tā kļuva gara un drūma. Promejot viņš atzinās: — Būtu man tava galva… — Ar to ir par maz. Šajā gadījumā runa ir par sirdi… Kad palikām vieni, salicis rokas aiz muguras un nodūris galvu, Kronbergs ilgi staigāja pa dzīvokli. Viss viņa izskats pauda neapmierinātību, bet īgnā purpināšana mazpamazām sabojāja garastāvokli arī man. Beigu beigās es neizturēju. — Varbūt pietiks? — Labi. — Viņš atkrita krēslā un sāka drūmi raudzīties vienā punktā. — Ko tu dīc? — es vaicāju. — Domāju par bijušajiem kolēģiem. Cik daudziem viņu vezums ir par smagu… — Vai tāpēc tu gribi to uzvelt mums? — Bandello lietu? — Jā. — Tāpēc, lai gan ne gluži. Mūsu rokas ir tik daudz pavedienu, ka no manas puses būtu vienkārši noziegums pamest tos, neatritinot kamolu līdz galam. Vienreizēji daudz noslēpumu. Šī pēdējā slepkavība… Es iesmējos. — Gribi iesūdzēt žurkas? Kronbergs uzmeta man skumju skatienu. — Cilvēki, Robert, ir daudz ļaunāki par žurkām. Vai tiešām tevi nedarīja uzmanīgu tas, ko neatrada Bula kabatās? — Kam tad tur bija jābūt? — cs izbrīnījos. — Vismaz sērkociņiem, ja ne kabatas baterijai. — Paskaidro! — Tas taču acīmredzami, ka šajās katakombās cilvēks bez gaismas ir lemts nāvei. Vai tu tur līstu pa tūmsu? Nu redzi! Es domāju, ka Buls ticis apdullināts ar sitienu pa galvu, pēc tam saņēmis
iešļircinājumu un pamests pazemē žurkām par barību. — Kāpēc tu to nepateici Valdim? Kronbergs piegāja pie loga un, raudzīdamies decembra nogales drūmajā naktī, piebungoja ar rādītājpirkstu pie rūts. — Kāpēc? — viņš domīgi atkārtoja. — Redzi, nule es pārliecinājos, ka, nododot faktus milicijas rīcībā, mēs ne par matu nepietuvinātu lietas atrisinājumu. Atceries vien, ko vērti viņu pēdējie secinājumi! Nevienas blakus versijas, nevienas iebildes, kā ar nazi nogriezts — viss noticis tā, un basta! Nē, Robert, nāksies pašiem tikt galā, jo šis ļaunuma perēklis jāiznīcina par katru cenu! Divas slepkavības un viens slepkavības mēģinājums tik īsā laikā ir par daudz. Padomā par priekšdienām. Mums… Viņa vārdus pārtrauca telefona zvans. Tā kā draugs stāvēja notikumu centrā un visa informācija, ko saņēmām pa tālruni, parasti bija domāta viņam, es pat nepakustējos, bet pamājis atšķīru grāmatu. — Interesanti jaunumi, — atgriezies paziņoja Valts. — Man tikko zvanīja… uzmini kas? — Britu premjers, — es pasmīnēju. — Ne tik augsta ranga, taču ne mazāk interesanta personība — Liepiņas kundze. Biju lūdzis viņu pa reizei uzmest villai aci un, pamanot kaut ko aizdomīgu, piezvanīt mums. Tad, lūk, šorīt ap astoņiem, kad apkārtējie logi jau krietni izgaismojuši pagalmu, viņa lejā pamanījusi vīrieti un diezin vai pievērstu tam uzmanību, ja šis cilvēks nebūtu vienā kreklā. Tobrīd āra termometrs rādījis mīnus trīs grādus un pūtis krietns vējš. Vīrieša ārējo izskatu viņa nav varējusi saskatīt, tikai gaišais krekls balsnījis uz tumšās zemes fona, bet pēc straujajām kustībām vecā kundze spriedusi, ka redz jaunu cilvēku. Villā droši vien visi vēl gulējuši, jo, labu brīdi aplūkojis tumšos logus, nepieejot tuvāk, puisis piepeši spalgi nosvilpies. Pievēršu šim svarīgajam faktam tavu uzmanību. Atbildei uz svilpienu iedegusies gaisma Pāvela Bandello logā, un pēc brītiņa atvērušās villas ārdurvis. No augšas vērojot, viņa saskatījusi vienīgi pidžamā tērpto ielaidēja roku. Vīrietis piesardzīgi iznācis gaismas strēlē, un Liepiņa ieraudzījusi, ka tas ģērbies cieši piegulošās džinsu biksēs un gaiši rūtotā kreklā. Tramīgums, ar kādu viņš tuvojies un beigu beigās iegājis mājā, modinājis vecajā sievietē aizdomas. Viņa atsacījusies no brokastīm un līdz pat vieniem dienā nodežurējusi pie loga, taču jaunais cilvēks vairāk.neesot parādījies. Līdz pusdesmitiem zālē spīdējusi gaisma, liecinot, ka viesis atrodas tur, bet, kad kļuvis pavisam gaišs, tā apdzisusi. Vienos, zaudējusi cerību ieraudzīt kaut ko jaunu, Liepiņa gājusi zvanīt mums, taču telefons neesot darbojies. Izrādījies, ka arī kaimiņu tālrunis klusē, bet vēl pēc brīža atklājies, ka visā namā nav elektrības. Izsauktais avārijas dienesta pārstāvis konstatējis, ka puskvartālu tālāk celtnieki, neuzmanīgi strādājot, ar ekskavatoru pārrāvuši ir elektrības, ir sakaru kabeļus. Gaisma iedegusies četros, bet tālrunis sācis darboties tikai tagad. Kronbergs salika kopā pirkstu galus un, atgāzies krēslā, pievērsa man pētošu skatienu. Zinādams, ka draugu interesē manas domas, vaicāju: — Vai tas ir viss? — Viss. — Nesaprotu, kāpēc tu nepazīstamā puiša svilpienu uzskati par tik svarīgu faktu. — Svilps, lai uzmodinātu saimnieku, vienīgi tas, kas zina, ka zvans nedarbojas. Turklāt vēršu tavu uzmanību uz to, ka Bandello villā guļamtelpas atrodas otrajā stāvā un ar klauvēšanu tāpat nekas nav panākams, tātad arī šis fakts viņam nav nekāds noslēpums. — Un kas no tā izriet? — es vaicāju, jau noprazdams turpmāko. — Izriet viens — nepazīstamais vīrietis, kas modinājis Liepiņas kundzē aizdomas, nav neviens cits kā tas, kuru mēs atradām pazemes ejā! — Teodors? — Buls, Robert. Raitis Buls. Vai tu atceries, kā viņš bija ģērbies? — Džinsās un rūtotā kreklā. — Jā, tāpat kā pirmajā mūsu tikšanās reizē. Zini, šis notikums liek man atzīties kādā visai
būtiskā kļūdā. Drauga paziņojums izvilināja man smaidu, jo, lai gan pelnīti, viņa pastāvīgā neklūdība ne vienreiz vien nostādīja mani tādā kā Nezinīša pazemojošā lomā. — Kādā? — Teodors neslēpjas „Dēmonu villas" pagrabā! — Tāpēc ka pagraba tur nav? — To es neesmu teicis. Drīzāk mēs to neesam atklājuši. Tobrīd, kad vandījāmies pa villu, Bula tur vēl nebija, viņš ieradās vēlāk. — Bet… — Protams, ja tas, ko tu redzēji, nebija materializejies vecā Džovanni gars vai pēdējo pārdzīvojumu izraisītas halucinācijas, tad šis fakts runā par labu pagraba esamībai. Kaut kur taču viņam bija jāpaliek. — Varbūt mēs devāmies katrs uz savu pusi? — Nedomāju, turklāt sprādziens… Piepeši Kronbergs metās uz izeju, bet, durvīs apstājies, noplātīja rokas un iesmējās: — Zūd laika kontrole… pulkstenis taču viens! — Kas tev iešāvās prātā? — Rīt pārbaudīšu, tad… Ejam gulēt. Vismaz vienu nakti izmantosim pilnvērtīgi, citādi drīz vien ne kājas, ne galva neklausīs. Nojauta un fantāzija, roku rokā darbojoties ar zemapziņu, pārvērta nakti vienā ellē. Atbaidoši ļaunas žurkas suņa lielumā, barā aplenkušas mani, kņadzināja asos zobus. Noraugoties cilvēka nevarībā, glūnošās acis gailēja asinskārā priekā. Kur vien skaties, visur žurkas! Alkatīgas, gatavas saplosīt un aprīt. Izbīlī modos un, caurcaurēm sviedros izmircis, drebēdams ieklausījos nakts klusumā. Pēc tam ilgi grozījos no vienient sāniem uz otriem, bet, tikko miegs slēdza plakstus, mani no jauna apstāja derdzīgie kustoņi. Ausmu sagaidīju kā sadauzīts — sāpošu galvu un bezspēcīgiem locekļiem. Pelēkā seja un zilie maisiņi zem Valta acīm liecināja, ka arī draugam nav klājies labāk. — Hm… — uzmetis man skatienu, viņš izteiksmīgi norūca un piestūma tējas tasi. — Es pārbaudīju vakardienas hipotēzi. Pazemes eja, Robert, uzsprāga sešpadsmitos un trīspadsmit minūtēs. — Un tad? — Šorīt sazvanījos ar energokontroli. Dispečerdienesta dežurants man pastāstīja, ka kabeļa avārija villas rajonā likvidēta… — Sešpadsmitos trīspadsmit minūtēs! — es iesaucos. — Pilnīgi pareizi! No tā izriet svarīgs, šoreiz patiesi svarīgs secinājums — nogalināt gribējuši tikai vienu — Bulu! Viņš negāja bojā sprādzienā tikai tāpēc, ka sagadīšanās pēc notika kabeļa avārija, bet mēs šajā operācijā vispār nebijām ieplānoti. Nešaubos, ka spridzekli bija paredzēts iedarbināt ar elektrodetonatora palīdzību, un tāpēc ierīce nostrādāja tieši tai mirklī, kad no jauna tika padota strāva. Vai ievēroji faktu, ka Liepiņa redzējusi Bulu sētā vienā kreklā? Es palocīju galvu, un Kronbergs turpināja: — Varbūt kļūdos, tomēr derētu pārbaudīt — ja nu puisis atbraucis ar automašīnu? Tas izskaidrotu, kāpēc decembra aukstumā viņš ieradies viesos tik viegli ģērbts. Es tagad iešu, — viņš savilka ciešāk kaklasaites mezglu un piecēlās, — bet tu atpūties, taču, ja uznāk pārlieka vēlēšanās darboties, aizej uz Liepiņas māju un apjautājies pirmo divu stāvu iedzīvotājiem, vai šorīt pašā agrumā viņus nav pamodinājusi automašīnas rūkoņa zem loga. Augstāk kāpt nav vērts. Valts uzmeta mēteli un jau satvēra durvju rokturi, kad es iesaucos: — Pagaidi, iesim reizē! — Uz Liepiņas māju? — Protams.
— okey! Uz Brīvības ielas stūra mēs šķīrāmies. Draugs nogriezās pa labi, un jau pēc mirkļa blīvā garāmgājēju straume, iesūkusi sevi, aizsedza viņu skatienam. Ielas ņudzēja no steidzīgiem cilvēkiem. Gājēju šaudīgās acis liecināja, ka gandrīz katra otrā mērķis ir pārtikas veikals. Cauri skatlogiem rēgojās garum garas rindas, kas, izlocījušās kā čūskas, visneiedomājamākos līkumos piepildīja tirdzniecības zāles, dažviet atstādamas ārpusē pat asti. Uzreiz varēja pateikt, ka šādās vietās parādījies lētāks produkts. Un tā visur, izņemot rūpniecības preču veikalus, un gluži neviļus prātā iezagās jautājums — no kā gan pārtiek mūsu apavu, uzvalku vai elcktrospuldžu ražotāji? Liepiņas mājā es sāku ar otro dzīvokli, jo pie pirmā durvīm pienaglotā izkārtne vēstīja, ka aiz tām apmešanās vietu sev atradusi namu komiteja. Uz dzeguzes kūkošanai līdzīgām zvana skaņām man atvēra jauns puisis. Kaut kur dzīvokļa dziļumos dārdēja metāliskais džezs, un, droši vien, nespēdams uzreiz apstāties, jauneklis pat uz sliekšņa turpināja raustīties kā svētā Vita dejā. Viena viņa maisveidīgajās biksēs tērptā kāja sita takti, kamēr otrās celis tā vien tiecās kaut kur uz augšu un sānis. Puiša garie mati ar nosmulētu lentīti bija sasieti salēkšķētā zirgastē. Miklo lūpu kaktiņā kā pielīmēta rēgojās ārzemju markas cigarete, bet ar papagaiļiem greznotā krekla izgriezumā vīdēja sudraba ķēdītē iekārts krustiņš. Ar visu savu ārieni šis ērms centās līdzināties tiem nelgām, kam krampjveidīga gorīšanās bungu ritmā ir vienīgais pašizteikšanās veids. Pārlaidis man uzspēlēti vienaldzīgu skatienu, puisis ar mēli pārmeta smēķi pretējā mutes kaktiņā un negaidīti smalkā balstiņā nočiepstēja: — Ko vaj'g? — Šorīt pašā agrumā te netālu noticis smags noziegums, — es paskaidroju, — un mēs meklējam kādu, kam ap septiņiem miegs nav bijis pārlieku dziļš… Jaunekļa seja sašķiebās skābā grimasē, droši vien tā viņš izteica jautājumu un izbrīnu vienlaicīgi. — Pagājšnakt cs ar čaļiem dropēju… — pēc neliela spraigu pārdomu mirkļa, kas ievilka viņa zemajā pierītē trīs niknas grumbas, sarunu biedrs caur zobiem negribīgi atrūca. Viņa iegarenajā askēta sejā ar iekritušajiem vaigiem nenotrīsēja ne vaibsts, taču tuvu stāvošajās, zaļganajās acīs es pamanīju saspriegtas gaidas. — Ja jūs bijāt formā… — Es vienmēr ir formā! — viņš nikni atcirta. — Tādā gadījumā jums bija jāpamana ap pusastoņiem durvju priekšā automašīna, — es pārliecinoši teicu, bet puisis pakratīja galvu tā, ka viņa nemazgātās pinkas gandrīz iesitās man sejā. — Logs stāvēja vaļā, uz palodzes maģis… Lieku galvu uz kluci — neviens tur nepiestāja, es redzētu. — Atvainojiet, — cs pagriezos uz promiešanu. Laikam šī kustība jaunajā cilvēkā izraisīja pēkšņas simpātijas, jo, sagrābis mani aiz piedurknes, viņš iesaucās: — Varbūt der otrā pusē? — Kā — otrā? — es nesapratu. — Ielai otrā pusē ap to laiku apstājās tumši zila „Toijota". Viens čalis ieklunkurēja mūsu mājā, bet otrais tupēja vāģī. Ilgi notupēja, un, laikam neizturējis, aizvīlēja. — Pusastoņos? — Kā aptiekā! Stunda turp, stunda šurp, kāda tam nozīme? — Aizbrauca? — Nē ta, atbrauca. Cik rādīja kloks, kad aizrullēja, to nelabais zina… — viņš paraustīja nolaidenos plecus. — Kur palika tas, kas iegāja mājā? — Tur arī palika. Laikam uz randiņu steidzās — vienā kreklā, jau sagatavojies… — Puisis alieza izdrupušus, melnus zobus. — Jauns?
— Nezinu — tumšs. — Nu, paldies! — es paspiedu viņa miklo delnu. — Aber, lūdzu! Nāciet vēl! — jauneklis teatrāli paklanījās un jau gatavojās atgriezties pie savas gaudojošās skaņu ierīces, kad piepeši es iesaucos: — Bet numurs? — Kāds numurs? — Automašīnas. Neko neatbildējis, puisis noskatīja mani ar tādām acīm, no kurām skaidri varēja nolasīt — ir nu gan stulbenis! Kad smagi aizkrita augstās durvis, es sapratu, ka neko vairāk man nepastāstīs neviens no šīs mājas iedzīvotājiem. Tā ari izrādījās, jo atlikušajos divos dzīvokļos cauru nakti bijuši spiesti klausīties tā „dullā", kā vienprātīgi atzina jauniņa meitene no trešā un pusmūža vīrs no ceturtā numura, magnetofona aurēšanā, bet notiekošajam uz ielas ne viens, ne otrs uzmanību nebija pievērsuši. „Tātad Kronbergam taisnība," es nodomāju, „viņi bijuši divi un atbraukuši ar automašīnu." Piepeši man iešāvās prātā, ka varbūt kāds no ielas pretējo namu iedzīvotājiem arī būs pamanījis noslēpumaino automobili. Izvilcis cigaretes, es nesteidzīgi aizsmēķēju un aplaidu apkārt ašu skatienu. Mana izvēle krita uz divstāvu koka mājiņu, jo abi līdzās lai stāvošie nami atradās nostāk, bet šis taisni iepretim Liepiņas parādes durvīm. Es spriedu, ka šoferis būs apstājies pēc iespējas tuvāk tām, ja jau viņa biedrs decembra nakts drēgnumā riskējis kāpt ārā vienā kreklā. Doma precizēt šo faktu pie garmatainā džeza mīļotāja izraisīja manī tādu nepatiku, ka, ne mirkli nevilcinādamies, devos pāri ielai. Pārlaidis acis fasādei un neatradis ieeju, izgāju cauri šauriem iebraucamajiem vārtiem un nokļuvu dubļainā pagalmā. Turpat pie stūra sākās stāvi koka pakāpieni, kas gar ārsienu veda uz otro stāvu, bet zem tiem atradās ieeja pirmajā. Trīs cipari, kas rotāja tumši zaļās durvis, laikam norādīja uz dzīvokļu skaitu aiz tām. Acīmredzot mājai kāpņu telpas nebija un dzīvokļos varēja iekļūt tikai no kopējā gaiteņa. Pametis skatienu augšup, arī uz otrā stāva durvīm ievēroju trīs vienādas plāksnītes. Es pacēlu kāju, lai dotos augšā, kad pēdējā mirklī pamanīju kāpņu galā čurnējošu vīrieša figūru. Viņš sēdēja uz pakāpiena, ierīkojies kā zaļumos, — uz izklātās avīzes rēgojās piena pudele, puskukulis baltmaizes un atvērta konservu kārba. Vīrs patlaban ar prāvu salieceni spaidīja uz biezas rikas plānu brētliņu kārtu, un šis skats man atsauca atmiņā bērnībā redzētu ainu — uzgaidāmo telpu dzelzceļa stacijā, kur taupīgs laucinieks steidz ieturēt pieticīgu maltīti. Man tikai ar grūtībām izdevās noturēt līdzsvaru, lai nesamītu viņa pusdienas. Pēkšņi kaut kur no augšas aizsmakusi balss nikni nokliedza: — Ja nevāksies, izsaukšu miliciju! Pavēries turp, otrā stāva durvju spraugā ieraudzīju izspūrušas sievietes galvu ar dusmās pietvīkušu seju. Atbildei vīrietis kā tostam pacēla pudeli un, ieklunkšķinājis pāris malkus, uzkoda savu zivsmaizi. Bezspēcīgā niknumā padraudējusi ar dūri, nepievilcīgā dāma nozuda, vīrietis kā atvadoties godbijīgi palocīja galvu un noslaucīja piedurknē muti. Novietojis pudeli savā vietā, viņš ierotījās ērtāk un te ieraudzīja mani. — Vai turp? — pusdienotāja atliektais īkšķis norādīja uz kāpnēm aiz muguras. Es paraustīju plecus. — Ir jā, ir nē. Meklēju kādu, kas pagājušo nakti būtu redzējis pie šīs mājas tumši zilu japāņu firmas „Toijota" automobili. — Jūsējā? — saruna biedra dziļi iekritušajās acīs pavīdēja interese. — Kāpēc tā jautājat? — Domāju — nozaguši, — ziņkāre vīrieša sejā apdzisa un, ar apetīti nokodis prāvu kumosu, viņš no jauna pacēla pudeli. Redzot savu sarunu biedru turpinām maltīti ar dabas bērna nepiespies- tību, es pagriezos uz pirmā stāva pusi, kad piepeši viņš paziņoja:
— Rīta pusē tā automašīna gandrīz stundu nostāvēja zem mana loga. Es apstājos. — Vai pasažierus ievērojāt? — Jā. — Abus? — Abus. Bet no kurienes jums zināms, cik to bijis? — viņš uzmeta man aizdomīgu skatienu. Nācās arī šim atkārtot džeza cienītājam skaidroto. -ļ Viens izkāpa, — noklausījies ērmīgais pusdienotājs turpināja, un viņa kalsnajā sejā iezagās sava nozīmīguma apziņa, — bet otrais palika mašīnā. — Kā bija ģērbies tas, kurš izkāpa? — Vienā kreklā! Es vēl nobrīnījos — kur tāda steiga, ja pat žaketi nav laika uzmest plecos. — Otro saskatīt neizdevās? — Izdevās gan. Kad tas pusplikais nozuda pāri ielai, viņš atvēra mašīnas durvis un, izkāris ārā kājas, izsmēķēja vismaz cigaretes trīs. Arī es tobrīd pie loga pīpēju, un aiz neko darīt apskatīju to cilvēku, cik nu tumsā kārtīgi iespējams. — Viņš jūs nepamanīja? — Nē. Es dzīvoju otrajā stāvā, bet šis uz augšu neskatījās. — Aprakstiet šo cilvēku pēc iespējas sīkāk. Vīrietis nolika uz avīzes aizkosto riku, nez kāpēc pārcēla piena pudeli citā vietā un aiztaisīja atvāzto konservu kārbu. — Seju es nesaskatīju, — ar pauzēm, lēni atdalot vārdus, viņš atbildēja. — Bet pārējo? Vismaz kaut ko būtisku — kādu detaļu apģērbā, mašīnas numuru, vai… — Meklējat noziedznieku, — sēdošais, it kā tikai tagad aptvēris, novilka. — Bet es domāju — ko jums vajag? Es pamāju un atbalstījos ar elkoni pret aplupušajām koka margām. Žēli iečīkstējušies, no izskata vēl stiprie balsti viegli padevās, un es tik tikko neiegāzos vīra primitīvajā pusdiengaldā. — Uzmanīgi, — viņš ar novēlošanos nobrīdināja, — te viss satrunējis. Atguvis līdzsvaru,es atkārtoju: — Papūlieties atminēties vismaz kaut ko! — Atcerējos! — vīrs piepeši atplauka. — Ko? — Baltus matus un Musolīni teatrālo žestu. — Kādu žestu? — es izbrīnījos. — Nu to — ar zodu. No malas izskatās, it kā cilvēks rītu pārāk lielu kumosu. — Viņš saviebās, pastiepa uz priekšu apakšžokli un apvilka ar to gaisā pusloku. — Šitā! — A… — es novilku, — tagad sapratu. Un vairāk neko? — Vēl kurpes… — Tādas platas, kā slēpotāju zābaki, ar nošķeltiem purngaliem. Vairāk gan nekas nenāk prātā. — Cikos tas bija? — Ap septiņiem no rita, precīzi nezinu. — Nu paldies! Kāpēc neejat pusdienot mājās? — es pamāju ar galvu augšup. , > Vīrietis pasmīnēja. — Ģimenes konflikts." Saprotoši pamājis, vaicāju: — Vai no pirmā stāva kāds mājās? — Nē. Visi izvākušies. Šo graustu tuvākajā laikā paredzēts nojaukt, un mēs esam pēdējie, kas aizbrauc. Sievai pār varēm gribas ātrāk tikt no šejienes projām, bet es iespītējos — ja dod tikai par
kapeiku labāku, nekur es nepārvākšos! Tā mēs visu dzīvi noceļosim no vienas avārijas mājas uz otru. Tupēšu te tik ilgi, līdz savu panākšu! — viņa balsī ieskanējās metāliski toņi, un es sapratu, ka šis vīrs savu vārdu turēs. Tikai tagad pamanīju pagalma stūrī kā uzbrukumam sagatavojušos celtni, buldozeru un strādnieku vagoniņu. Jau uz ielas, atcerējies vīra nepiekāpīgo seju, iedomājos — cik maz pie mums cilvēku, kas spēj sacelties pret valdošo, visiem skaidri saskatāmo, bezkaunīgo netaisnību.
XX nodaļa Pārsteidzošs atklājums Pa ilgiem laikiem palicis viens, es pirmām kārtām ķēros, nevis kā paradis, pie grāmatas, bet mēģināju atšķetināt dīvaino faktu mudžekli, kas bija manā rīcībā. Gluži kā risinot šaha uzdevumu, es kombinēju tos gan šā, gan tā, lai izprastu to savstarpējo saistību un dedukcijas ceļā noteiktu gan slepkavības mērķi, gan izpildītāju, bet nekas jēdzīgs no tā man nesanāca. Jāatzīstas, ka krietnā pārdabisko parādību piedeva arīdzan neļāva pilnībā atbrīvoties no aizspriedumiem, un objektivitātes te bija visai mazs procents. Tas, kas būtībā varēja būt mazsvarīgs, manas neapvaldītās fantāzijas piebarots, pārtapa primārajā, noteicošajā, atbīdot otrajā vietā būtisko. Gribēdams atdalīt pelavas no graudiem, es tikai sajaucu visu vēl lielākā haosā, un, saprazdams, ka šis darbs nav man pa plecam un zaudējis pēdējo pacietību, ķēros pie sava sen pārbaudītā nomierinātājlīdzekļa — grāmatas. Valts pārradās vēlu, un viņa gurdenās kustības liecināja, ka draugs garus ceļa gabalus šodien veicis kājām. Kā pildīdams apnicīgu pienākumu, viņš paēda vakariņas un piedāvāja uzspēlēt šahu. Laikam Kronberga domas klejoja kaut kur citur, jo viņš tik izklaidīgi pārbīdīja figūras, ka pavisam vienkāršā situācijā atstāja pa sitienam laidni. Kad es ieteicu ņemt gājienu atpakaļ, Valts nikni papurināja galvu un saspringa — nebija šaubu, ka, iekšēji sakoncentrējies, viņš tagad spēlēs ar visu atdevi. Tā arī notika. Ar pāris nenozīmīgiem gājieniem novērsis manu uzmanību, Kronbergs sāka masveidīgu uzbrukumu flangos un pamazām piespieda mani pāriet aizsardzībā. Agrāk iegūtais materiālais pārsvars tagad kļuva par traucēkli, un tas Kronbergam ļāva izolēt manu karali un pārņemt iniciatīvu svarīgākajās līnijās. Matu es saņēmu pašā burzmā tad, kad vismazāk to gaidīju. Es aizsmēķēju, bet Kronbergs novāca figūras. Nez kāpēc, zaudējot draugam, cs pēdējā laikā ncizjutu ne mazāko aizvainojumu, arī pašapziņa nelikās traucēties. — Zini, — aizvērdams kastīti, viņš sacīja, — šī partija bija visai pamācoša. Mūsu stāvoklis Bandello lietā ir tikpat haotisks un nenoteikts, kāds bija manējais pēc laidņa zaudējuma, bet vajadzēja tikai saņemties, un rezultāts tev zināms. Pats galvenais — aizdomas uz mūsu līdzdalību slepkavībā nu ir nost, rokas un prāts brīvi, taču vezums kur iestidzis, tur vēl joprojām stāv un nekust no vielas. Ko darīsim? — Ko par visu domā milicija? — Tur uzskata, ka Frederika slepkava Buls gājis bojā nelaimes gadījumā, kam par iemeslu bijusi palielināta narkotiku deva. Atbildību vairāk neesot no kā prasīt, un lieta nodota arhīvā. — Ātri gan… — es nomurmināju, un Kronbergs piekrītoši palocīja galvu. — Ko šodien paveici? — Apmeklēju Vilbergus. — Kas tie tādi? — Atceries mēnessērdzīgā Frederika nakts pastaigu uz Valdemāra ielas namu. Tu jau zini, ka, vēlāk to apmeklēdams, no dīvainā filantropa es ieguvu informāciju gan par pazudušo puisēnu, gan nelaimīgo māti Silviju Zanderi un viņas draudzeni — kuprīti Loniju Dzelmi. Nolēmu sākt šķetināt kamolu no šīs vietas, bet, nezinādams, kur viņu meklēt, devos uz Imantu pie Vilber- giem, Zanderes kādreizējo kaimiņu ģimenes. Izrādījās, ka vecais Vilbergs miris pagājušajā gadā, bet viņa sieva, joprojām žirgta, lai gan gadu saliekta vecenīte, pastāstīja, ka viņa ar vīru tur esot apmetusies trīsdesmit astotajā gadā. Abi laulātie nākuši no laukiem, trūcīgi, un, tā kā saimnieks par dzīvoklīti prasījis tikai dažus latus, cerībā ar laiku iekrāt labākam viņi pagaidām apmetušies tur. Bet tad kā sniegs uz galvas vispirms uzkritis karš, tad — sociālisms un beigās izrādījies, ka šī, jau tajos laikos krietni nolaistā mājcle, kļuvusi viņiem par slazdu! Tā arī nodzīvojuši pussapuvušajā graustā līdz sirmiem matiem, un tikai pirms četriem gadiem dēls
saņēmis Imantā trīsistabu dzīvokli. Nekas izcils jau neesot, bet vismaz griesti netekot un, ejot ziemu uz tualeti, neesot jāvelk mugurā mētelis. Meita Vallija nesen beigusi Medicīnas institūtu un nu jau otro gadu strādājot bērnu slimnīcā par pediatri, bet dēls pārvācies uz Engures mežsaimniecību, viņam dzīve pilsētā esot bijusi par slogu. Saimniece labi atcerējās savus bijušos kaimiņus. Stāstot par seno traģēdiju, viņa pat apraudājās. Puisēna pazušana nelaimīgo māti esot teju kapā iedzinusi, bet viņas draudzene, tā kuprīte, kļuvusi pavisam savāda — gandrīz pārstājusi runāt. Es, protams, painteresējos par bērna tēvu, uz ko vecā Vilberga atbildēja, ka to zinot tikai māte un viņas draudzene, jo Lonija bijusi vienīgā, ar ko Zandere runājusi par šo tematu. Viņa gan atcerējās, ka reiz, stāvot pagalmā līdzās logam, dzirdējusi Silvijas vārdus, ka „tētiņam nav laika apmeklēt savu dēlu", uz ko draudzene atteikusi: „Apsoli izstāstīt kapteinim, ja viņš…" tālāko saklausīt tai nav izdevies. Jāsaka,ka Vilbergas kundzes atmiņām es uzticos labi ja par septiņdesmit procentiem, jo viņai ir ne tikai solīds vecums — astoņdesmit četri gadi, bet arī ateroskleroze, turklāt atstāstītajā epizodē nav nekā ārkārtēja, lai tā tik cieši iespiestos atmiņā. — Ar sievietēm ir nedaudz savādāk, — es pārtraucu draugu. — Nejauši noklausīta saruna viņām var izrādīties krietni vien svarīgāka par, teiksim… zemestrīci Liepājā. Atceros savu sievu… taču labāk būs, ja tu stāstīsi tālāk. Kronbergs, paraustījis platos plecus, turpināja: — Daļēji tev taisnība, jo tolaik šīs sarunas saturs droši vien tai šķitis svarīgāks par… zemestrīci. Tad nu tā, zaudējusi cerības atgūt bērnu, Silvija Zandere aizbraukusi uz mājām — netālu no Dobeles, „Grantiņu" mājās dzīvojuši tās vecāki. Arī kuprīte kopš tā laika nav redzēta, un Vilberga domā, ka viņa devusies draudzenei līdzi. Par bērna pazušanas apstākļiem neko tuvāk viņa diemžēl nevarēja pastāstīt. Tas arī viss. — Derētu aizbraukt, — es ieminējos. — Uz „Grantinicm"? — Jā. — Noteikti. Varbūt laimējas sastapt kādu no radiniekiem. Mani ļoti interesē, kāpēc viņa atgriezusies Rīgā, tāpat vājprātības cēlonis, kā nonākusi Bandello mājā, un vēl daudz kas cits, kas izriet no iepriekšminētā. — Tātad tu domā, ka mūsu Zandere ir tā pati, kurai pazuda bērns? — Bet tu? Negribēdams lieku reizi izblamēties, es tikai paraustīju plecus. — Tad braucam! — izlasījis atbildi manā nenoteiktajā žestā, paziņoja draugs. — Kad? — Rīt no rīta ar mikroautobusu. — Esi gan tu… — Iecietīgs, — Valts nobeidza manā vietā un piedūra pirkstu pie kūpošā smēķa, kuru es biju turējis tā, ka dūmi no tā plūda Valtam tieši degunā. — Ar labu nakti! Nākamajā rītā jau pirms astoņiem bijām autoostā. No Daugavas puses svilpdams un gaudodams gāzās skarbs, griezīgs vējš. Negaidītā brāzmā viļņotās nojumes balsti sašūpojās, nodrebēja līdz pašiem pamatiem, likās — tūlīt tā uzgāzīsies uz galvas nelielajam cilvēku pūlītim, kas, salīgi tīstīdamies mēteļos, gaidīja savu transportu. Bet nākošajā mirklī, izsvaidīdams uz visām pusēm kādas apgāztas atkritumu tvertnes saturu, viesulis, kā brīvībā pasprucis zvērs, aizjoņoja plosīdamies un no prieka svilpdams. Lai kā grozījos, pagriezi muguru pretim vējam man tā arī neizdevās, jo brāzieni nāca no visām pusēm. Par laimi, gaidīt nenācās ilgi, un jau pēc pusstundas mēs bijām ceļā. Vējš arvien vēl pieņēmās spēkā, un, kad tikām ārpus Rīgas, ārā jau trakoja īsta vētra. Mūsu vieglais pārvietošanās līdzeklis zvalstījās un šūpojās kā skaidiņa okeāna bangās, reizēm sasvērdamies tik bīstamā leņķī, ka rokas pašas no sevis
krampjaini ieķērās priekšējā sēdekļa atzveltnē. Vējš šņāca un krāca, garāmskrejošie koki locījās kā zāle, bet autobusiņā bija silti un mājīgi. Par spīti aukai, es iemigu un atmodos tikai no Kronberga balss: — Kāpjam laukā! Mums paveicās — turpat blakus pieturā, gatavs atiešanai, stāvēja vajadzīgā maršruta autobuss, un jau pēc piecām minūtēm mēs ripojām tālāk. Ja mikroautobusā pasažieru nospiedošais vairākums bija pilsētnieki, tad te katrs otrais bija no laukiem. Man vienmēr kļūst siltāk ap sirdi, jūtot līdzās cilvēkus, kas nes sevī to dvēseli šķīstījošo dabas un zeņies elpu, kuras tā pietrūkst pilsētas iedzīvotājiem. Apkārt plūda nesteidzīgas un nosvērtas sarunas — braucēji gandrīz visi viens otru pazina. Arī smaržoja šie brūni iedegušie ļaudis citādāk — te kūts smārds, sajaucies ar dūmu un tikko ceptas maizes smaržu, šķita kā dabiska piedeva pie žāvētu zāļu reibinošās dvesmas. Tas viss kopā, dāsni bagātināts ar skābekli un zemes vienojošo aromātu, lika justies kā starp savējiem. Droši vien manī dabas aicinājums skanēja valdonīgāk nekā daudzos citos, bet, uzmetis draugam acis, redzēju, ka arī viņa skarbie vaibsti atmaiguši. Šoferis izsēdināja mūs pie koka radītāja ar uzrakstu „Grantiņi" un, atvadoties pamājis, nosauca nopakaļ: — Laimīgi! Vētra, kas aizsākās, mums izbraucot no Rīgas, bija noklususi. Acīmredzot, viesulim krietni platā joslā šķērsojot Latviju, brāzmu atstātās pēdas, kas te vīdēja ik uz soļa, dažviet būs vēl postošākas. Uz māju, kas neskaidri rēgojās tālumā, veda vecu liepu aleja. Jau turpat pie ceļa, kā liecinieki nule notikušajai traģēdijai, izslējuši ar kukuržņiem klātos sakņu mudžekļus, gulēja divi vareni kritušo koku stumbri. Sīko zariņu smalce kā paklājs nosedza cieto, melno zemi, klusinot soļu troksni. Šur tur rēgojās aplauzti zari, bet tālāk ieraudzījām vidū pārlūzušu liepu. Resnais stumbrs bija pāršķēlies tieši pa dziļu dobuma vidu, bet tievie zariņi, dūnas un sakaltušas zāles stiebri liecināja, ka tur atradusies putna ligzda. Pēc pāris simtiem soļu mēs iznācām pie Latvijas ainavai visai raksturīgas divstāvu mūra ēkas ar augšējo logu izvirzījumiem un šīfera jumtu. Turpat aiz zemās, no laukakmeņiem izliktās kūts slējās augsts, garš šķūnis ar ieliekušos jumtu. Nedaudz tālāk vīdēja vēl viena ēka, laikam ar pirtiņu vienā un remontdarbnīcu otrā galā. Un tomēr šīs kādreiz turīgās mājas šķita tādas kā apsūbējušas, apbružātas, zaudējušas ne tikai bijušo pārticību, bet arī ārējo solīdumu. „Droši vien vainīgs suns!" piepeši man iešāvās prātā, jo, nedzirdot čelr- j kājainā sarga balsi, šī vieta šķita cilvēku un lopu pamesta. Es vēl nebiju licis ļ galā ar savu domu, kad no kūts stūra, dobji riedams, izlēkšoja melns dogs j prāva teļa lielumā. Mani nekad nav baidījuši suņi, bet, kad šis nostājās mums ceļā un, * noslienāto rīkli izslējis, izgrūda veselu virkni ņurdošu draudu, kā tīši atklā- j dams divas rindas baltu, lielu zobu, jāatzīstas — man saskrēja dūša papēžos ļ un es pametu apkārt ašu skatienu cerībā ieraudzīt kādu akmeni. Valts, pat nemēģinādams pielabināt milzeni, nekustīgi stāvēja līdzās. No bīstamās situācijas mūs izglāba paveca sieviete. Iznākusi no kūts, viņa nolika zemē spaini un uzsauca: „Vietā!" Dogs aizcirta sarkano rīkli ar žurku slazdam līdzīgu skaņu un, neveiklā gaitā aizcilpojis līdz slieksnim, attupās. Viņa skatiens turpināja uzmanīgi sekot katrai mūsu kustībai. — Dresēts? — Valts painteresējās, pamādams melnā sarga virzienā. Palocījusi galvu, sieviete atjautāja: — Ko vēlaties? — Zandcrus, ja kāds te vēl dzīvo. — Es esmu Pauļuka. Zandere ir mans meitas uzvārds. Mazliet pagaidiet! Viņa saņēma suni aiz kaklasaites un, aizvedusi kūts galā, pieķēdēja pie : neredzēti lielas suņubūdas. Atgriezusies pacēla spaini un, šķērsojusi pagal- j mu, atvēra durvis: — Lūdzu! Pārkāpuši pāri augstam slieksnim, mēs nokļuvām pustumšā priekšiņā bez ' logiem. Uz koka tapām te karājās ģan izkaptis un grābekļi, gan āmuri ar aizliektiem galiem naglu izvilkšanai, gan garas galodas un
dažnedažādi citi , lauku saimniecībā nepieciešami darba rīki. Nogriezušies pa kreisi, saim- ļ niece ieveda mūs spodrā un mājīgā virtuvē. Sprakšķēdama un izplatīdama tīkamu situmu, kurējās plīts. Nolikusi uz neliela ķeblīša spaini, sieviete aicināja tālāk. Lielā kvadrātveida telpa, kurā viņa mūs ieveda, ar sekciju gar visu sienu un grāmatu pilnajiem plauktiem, lustru, pulētu galdu un televizoru kaktā ne ar ko neatšķīrās no galvaspilsētas centra dzīvokļu viesistabas, — ja ne lauku ainava aiz platā loga. — Atģērbieties, lūk, pakaramais. Sēstieties! Stāstiet — no kurienes nākdami un kāda vajadzība atvedusi pie mums. Viņa pagalam izbrīnījās, izdzirdusi, ka esam no Rīgas, bet, kad Valts apvaicājās par Silviju Zanderi, saimnieces pierē ievilkās stāva rieva. — Silvija ir mana māsa, — viņa neskanīgi sacīja. — Vai viņai bija bērns? — Vai tik jūs nemeklējat Silvas pazudušo zēnu? Kronbergs pamāja, bet Pauļuka neticīgi pakratīja ar pirkstu. — Puisēns pazuda drīz pēc kara, nestāstiet nu niekus! — Principā mēs izmeklējam citu lietu, — mans draugs paskaidroja, — bet, tā kā šis senais notikums to skar, nolēmām atbraukt. Vai dzīvojat viena? — Man ir vīrs. Aizbrauca uz banku. Mums nepieciešams aizņēmums. — Govi vai pirksiet? — Šogad alguvām zemi, bet ar iekrājumiem nepietiek pat ne lai apartu, par sēju nav ko domāt. — Ak tad jaunsaimnieki? — „Grantiņi" jau Latvijas laikā bija veca, krietni turīga saimniecība. Kas te palicis pāri, ir tīrais izsmiekls. Tagad gribam sākt no gala, tikai vieniem grūti — bērni aizmukuši uz Rīgu, bet spēks… — Nekas, atgriezīsies jaunie. Laukos kļūs labāk, atgriezīsies, kā likts. — No jūsu mutes Dieva ausī! — Viņa salika rokas kā lūgšanā. — Bez jaunajiem mēs vēl ilgi nekustēsim ne no vietas. Mirklīti uzgaidiet! — kā attapusies saimniece iesaucās un pēc pāris minūtēm atgriezās ar tikko slaukta piena krūzi un sviestmaizēm. — Cienājicties! — Paldies! — mēs reizē atbildējām, bet Kronbergs, negribēdams lieki kavēt laiku, turpināja: — Pastāstiet par savu māsu! Namamāte paņēma maizes doniņu un, lauzdama pa gabaliņam, lika sev mutē. Viņas domīgās acis liecināja, ka Valta lūgums pārsteidzis to nesagatavotu. — Ar Silvu liktenis izrīkojās ļoti nežēlīgi, — -viņa beidzot iesāka. — Bērnībā mēs bijām nešķiramas, un mūsu starpā nebija ne mazākā noslēpuma. Kad māsai palika astoņpadsmit gadi, kādā zaļumballē viņa iepazinās ar jaunu cilvēku, kas tovasar mācību brīvdienas pavadīja mūsu pusē. Starp jauniešiem aizsākās romāns, un visu vasaru Silvija nolidinājās kā laurenītis ziedonī. Par to puisi viņa tomēr negribēja runāt, un kopš tā laika mūsu starpā sākās atsvešinātība. Zinu tikai viņa vārdu — Ziedonis un to, ka šis Rīgas frantiņš tolaik mācījās jūrskolā. Vasara beidzās, un, kā jau ne reizi noticis, māsas lielā mīlestība aizbrauca viens, bet viņa, nabadzīte, asarās mirkdama, sūtīja tai nopakaļ vēstuli pēc vēstules. — Uz kādu adresi? — Nezinu — Pauļuka atteica. — Es jau teicu, ka māsa bija kļuvusi pavisam noslēgta un par viņas noslēpumiem neviens neko īsti nezināja. — Arī Lonija Dzelme? Saimniece izbrīnā uzrāva uzacis. — No kurienes jums zināms šis vārds? Kronbergs viegli pasmaidīja, un, sapratusi tā nozīmi, viņa stāstīja tālāk: — Lonija bija Silvas klasesbiedrene. Agrāk abas neko nedraudzējās, bet pēc šī notikuma māsa tai stipri pieķērās, un, jāsaka, ka abpusēji. Droši vien meitenes viena otrā saskatīja savas nelaimes
atspulgu, jo Lonija kopš dzimšanas bija kuprīte, sevi ierāvusies, tramīga būtne, kas sirdsdraudzenes mierināšanā laikam guva mierinājumu arī savai dvēselītei. Nākamajā vasarā māsas izredzētais neatbrauca, arī atbildes uz savām ar asarām slacītajām vēstulēm, cik man zināms, viņa nesaņēma, un tad mīlestības apstulbinātais bērns izšķīrās par nepārdomātu soli — sakravāja visu savu iedzīvi un, lai tikai būtu tuvāk savam mīļotajam, aizbrauca uz Rīgu un iestājās darbā maizes ceptuvē. Māte vai visas acis izraudāja, bet tēvs veselu pusgadu staigāja drūms kā negaisa mākonis. Tikai ar nedēļas aizkavēšanos Silvijai sekoja arī draudzene, un tas viņu izglāba, jo jau četrdesmitajā gadā visu Dzelmju ģimeni izsūtīja uz Sibīriju un atpakaļ neviens neatgriezās. Vēstules no Silvijas pienāca reti, arī apciemot nevarējām — viņa slēpa savu dzīvesvietu, un atbildes nācās sūtīt uz pastu pēc pieprasījuma. Cēloni uzzinājām vēlāk — izrādījās, ķa māsai piedzimis ārlaulības bērns. Māte un tēvs, tā arī neredzējuši mazdēlu, vienā gadā aizgāja Dieva mierā, bet vēl pēc gada, likteņa salauzta un iztukšota, dzimtajās mājās atgriezās māsa. — Vai tiešām viņa neko tuvāk nepastāstīja par notikušo? — īsi pateica, ka bez vēsts pazudis bērns, un viss. Vispār Silvija uzvedās pavisam dīvaini, un, ja ne viņas apātija, mēs ar vīru būtu griezušies pie psihiatra. Ko viņai lika, visu nekurnēdama darīja. Nerunīga, kā nedomājošs vergs, viņa strādāja augu dienu, un man ne reizi neizdevās aizvilkt viņu cilvēkos, uz teātri vai kino. Tais retajās reizēs, kad pie mums sabrauca viesi, māsa nolīda bēniņos. Vienīgo mierinājumu viņai sniedza grāmatas, un, tā kā mūsu bibliotēka ir visai plaša, šī dvēseles veldzētāja viņai nekad netrūka. — Tātad māsas dēlu jūs pat acīs neesat redzējusi? — Jā. — Kas zināms par Lonijas turpmāko likteni? — Mūsu pusē viņa neatgriezās, laikam jau Rīgu bija sasniegušas baumas par viņas ģimenes likteni, tā ka par Dzelmi es neko pastāstīt nevaru. Kronbergs piecēlās un piegāja pie loga. — Jums liela saimniecība? — viņš pāri plecam jautāja. Pauļuka pasmaidīja, bet sevišķu prieku šis smaids neizstaroja. — Četrdesmit hektāri. — Oho! — Oho būs, ja bērnus izdosies pārvilināt mājās. — Cik jums to ir? — Trīs. Divi dēli un meita. Kronbergs atgriezās savā vietā. Kādu bridi mēs klusējām. Lauku miers svētīgi iedarbojās uz maniem ikdienas trokšņos uzvilktajiem nerviem, taču es jutu arī kaut ko pietrūkstam, un droši vien tas bija skaņu fons, kas pilsētnieka dzīvi pavada pat naktī. — Mani ļoti interesē bērna tēvs, — ticis galā ar sviestmaizi, Valts no jauna ierunājās. — Pamēģiniet sakoncentrēties, varbūt jums izdosies atcerēties kādu detaļu, māsai pasprukušu frāzi… Saimniece noteikti papurināja galvu. — Nē. Mani, kā jau sievieti, šis jautājums intriģēja ne mazāk kā jūs, un jāatzīstas, ka ar dažnedažādiem paņēmieniem es nopūlējos izvilināt no Silvijas šo noslēpumu, taču diemžēl — nesekmīgi. Man reizēm šķita, ka pazūdot bērns paņēmis līdzi arī tās jūtas, kuras mātei bija pret tā tēvu. Māsa ļoti bieži atkārtoja, ka tas ir bijis Dieva sods. Par ko? — Vai jūs viņas… mīļāko esat redzējusi? — Nē. Tovasar, kad viņi iepazinās, manis nebija mājās, es piepalīdzēju mātes māsai saimniecībā. Viņa dzīvo kilometrus trīsdesmit uz Rīgas pusi un toreiz bija sasirgusi. Kad atgriezos, Ziedonis jau bija prom. — Kurā gadā?
— Trīsdesmit septītajā. Pagaidiet, — viņa piepeši iesaucās, — varbūt jums noderēs šī ziņa, lai gan… — Turpiniet! — Valts paliecās uz priekšu, un viņa sejā atspoguļojās uzmanība. — Nākamajā gadā Silvas… Ziedonim vajadzēja beigt jūrskolu. — Tātad — trīsdesmit astotajā? — Tā iznāk. — Skaidrs. Protams. Nabaga meitene no visiem pārdzīvojumiem galu galā sajuka prātā, vai ne? — Es to neesmu teikusi, — Pauļuka izbrīnījās. — Noslēgta — jā, drūma — jā, vairāk vai mazāk dīvaina — jā, bet vājprātīga — nekādā ziņā. Mēs saskatījāmies. — Bet, — es teicu, — par normālu taču nevar nosaukt cilvēku, kas nedz sevi, nedz apkārtni neapzinās. — Neko nesaprotu, — saimniece saslējās savā krēslā. — Ko jūs gribat ar to teikt? — Vēl nedēļu atpakaļ pat feldšerim nebūtu… Kaut kas namamātes sejā lika man apklust. Pēc kārtas ielūkojusies mums acīs, viņa klusā, noteiktā balsī sacīja: — Nu jau trīs gadi, kopš Silvija mirusi!
XXI nodaļa „Dēmonu villas" gals Šī vēsts mums nāca kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Pieraduši pie domas, ka Bandello villas Silvija Zandere un meitene no „Grantiņiem" ir viena un tā pati persona, mēs pat varbūtību nebijām pieļāvuši, ka te būtu iespējama kļūda. Sī bija tā retā reize, kad arī mans draugs nespēja noslēpt savas izjūtas. Viņš atgāzās pret krēsla atzveltni ar ārēji nesatricināmu sejas izteiksmi, taču cs jau pārāk labi biju iepazinis katru vissīkāko niansi Valta vaibstos, lai tie spētu mani maldināt. Lejup noslīgušie lūpu kaktiņi skaidrāk par vārdiem liecināja, ka arī drauga galvā jaunā ziņa nekādi nespēj rast sev vietu. — Parādiet man māsas fotogrāfiju, — viņš piepeši palūdza. Saimniece izvilka no sekcijas plaukta paprāvu albumu zaļos samta vākos. Brīdi šķirstīja, ielūkodamās aiz stūrīšiem aizspraustajos uzņēmumos un, atradusi vajadzīgo, nolika atvērto albumu mūsu priekšā. — Lūk, šī ir pēdējā! — Viņa piedūra pirkstu pie pases lieluma foto- karliņas, no kuras raudzījās paveca sieviete ar grūtsirdības pilnu skatienu acīs. Viņa pat attāli neatgādināja „Dēmonu villas" Silviju Zanderi! — Vai jūs nevarētu man uz laiku aizdot šo uzņēmumu? Apsolu, tiklīdz lieta būs galā, atsūtīt to atpakaļ. Ne vārda neteikusi, Pauļuka izvilka fotogrāfiju un nolika uz galda. — Lūdzu! Pateikušies par viesmīlību un, neraugoties uz saimnieces lūgumu palikt uz pusdienām, devāmies atceļā. Līdz autobusa atiešanai bija vēl pusstunda, un šo laiku mēs veltījām, lai izvēdinātu kā plaušas, tā smadzenes. Ne man, ne Valtam negribējās runāt par izmeklējamo lietu, nedz arī pārspriest negaidīto jaunumu. Kājas izstiepuši, mēs zvilnējām uz soliņa pie pieturas; cs aizvēja pusē kūpināju cigareti, bet draugs, laiski atgāzies, domīgi aplūkoja priekšā redzamo ainavu. Ziemas tuvums, norāvis vasaras zaļo rotu, bija visu apkārtni pārkrāsojis nemīlīgos pelēki melnos toņos — zemi, kailos koku zarus un krūmus, pat steidzīgi joņojošās saplosīto mākoņu driskas, šķiet, atainoja Latvijas decembra pamatkrāsas. Pamazām sacēlās vējš, likās, ka no rīta pārdzīvotā vētra ieguvusi otro elpu. Mākoņi sablīvējās tumšos kamolos ar gaišākām malām, caur kurām varēja saskatīt augstāk skrejošo negaisa vēstnešu fantastiskās formas, un piepeši sāka snigt! Sniegs krita lielām, miklām pikām, aizķepējot acis un seju. It kā neredzama sētnieka noberzta, apkārtne zaudēja drūmos toņus un dažās minūtēs kļuva balta. Ar katru mirkli sniga arvien stiprāk un stiprāk. Blīvajam sniega aizkaram sabiezējot, veco liepu silueti sāka atgādināt draudoši izkārtojušos teiksmainu milžu ierindu. Vējš virpuļoja, brāzieni sekoja cits citam, un droši vien ne tikai manā galvā iezagās doma — vai tomēr neizmantot saimnieces ielūgumu pusdienās, kad piepeši gandrīz necaurredzamajā sniegputenī atspīdēja divas blāvi dzeltenas acis un kā rēgs no baltās putras iznira autobuss. Salonā bija tukšs un tīkami silts. Nopirkuši biļetes, apsēdāmies priekšējā solā, no kurienes vislabāk bija redzama stihijas trakošana. Lai gan vējš pūta no mugurpuses, lēnie stikla tīrītāji knapi tika galā ar saviem pienākumiem, un es brīnījos, pēc kādām pazīmēm šoferis spēj noteikt ceļa malu. Es viņa vietā jau sen gulētu grāvī, jo visapkārt nekas cits nebija ieraugāms, kā tikai sniegs. Virpuļu virpuļiem tas plosījās, reizēm iemezdams vējstiklā veselu kupenu, un tādās reizēs redzamība patiesi kļuva vienāda ar nulli. Vilkāmies tik lēni kā katafalks. Grafiku pārsniedzām par veselu pusstundu, bet, kad laimīgi ieripojām Dobelē, vētra kā ironizējot sāka pierimt. Līdz šim mēs ne ar vārdu netikām skāruši tematu, kas nodarbināja mūsu smadzenes, un tikai pusceļā
uz Rīgu Valts beidzot ierunājās: — Apdomājis situāciju, esmu nonācis pie slēdziena, ka iespējamas tikai divas varbūtības: vai nu vārda un uzvārda sakritība ir sagadīšanās, vai arī „Dēmonu villas" Zandere ir viltvārde. Es vairāk sliecos uz otrā pieņēmuma pusi. — Kāpēc tā? Domīgi nobraucījis zodu, Kronbergs atjautāja: — Kāpēc Frederiks savā nakts pastaigā grozījās nevis pie Dailes teātra, Lielā pulksteņa vai — galu galā, pie restorāna durvīm, bet tur — vienīgajā vietā, kur kādreiz dzīvojusi Silvija Zandere? Te noteikti ir kāds noslēpums, tāpēc šodien pat mēģināšu noskaidrot, kas īsti ir šī Bandello bijusī mājkalpotāja. — Kā tu to izdarīsi? — Pavisam vienkārši. Pasu galdā — man tur strādā sena paziņas — jābūt viņas dzimšanas datiem, un, ja izrādīsies, ka arī šī Zandere nākusi no Dobeles pagasta „Grantiņu" mājām, skaidrs, ka vājprātīgā sieviete nav tā, par ko uzdodas. — Viņa ne par ko neuzdodas, — es iebildu, — jo nemaz nevar to izdarīt… — Jā, — Valts pamāja, — protams. Šis var izrādīties visai smags akmens Pāvela Bandello dārziņā. Vispār, lieta kļūst arvien interesantāka, vai ne? — Un darba arvien vairāk, — es norūcu. — Ja par to kāds samaksātu… — Tur nu neko nevar darīt, — draugs piekrita uji, palūkojies atpakaļ, noņurdēja, — ko šiem vajag? Mēs sēdējām mikroautobusa aizmugures sēdeklī, un arī es pametu skatienu pāri plecam. Šoseja bija tukša, vientulīga un balta, tikai metrus piecdesmit aiz mums, saceldama sniega mākoņus, brauca tumši brūna ārzemju markas automašīna. — Tu runā par to brūno? — Protams, citas jau nav. Neblenz tik uzkrītoši! Pirmo reizi tā man iekrita acīs, izbraucot no Rīgas, 0tF0 — netālu no „Grantiņicm", bet šī jau ir trešā. — Numuru ievēroji? — Protams, bet kāda tam nozīme? Ja viņu mērķis ir izsekot mūs, numurs, kā likts, būs vai nu viltots, vai mašīna zagta. Šķiet, ka esam uzkāpuši kaķim uz astes un kāds ir sarosījies. Pulkstenis rādīja ceturto stundu, kad noguruši, stīviem locekļiem, izklum- burējām Rīgas autoostā. Sniegputenis bija mitējies, ārā valdīja miers, un, spriežot pēc temperatūras, jau rīt baltā sega būs pārvērtusies dubļu jūrā. Sekotājus nekur neredzēja, un, nekavēdamies ne mirkli, mēs pārkāpām tramvajā un pēc pusstundas jau vērām dzīvokļa durvis. Es taisnā ceļā devos uz savu istabu un, nokritis garšļaukus uz dīvāna, aizvēru acis. Negribējās ne ēst, ne dzert, ne runāt. Draugs turpretī kārtējo reizi nodemonstrēja savus neizsīkstošās enerģijas krājumus, jo, tikko novilcis mēteli, uz vietas metās pie telefona. Pa ausu galam dzirdēju ilgu un neskaidru sarunu. Klusās, vienmuļās murdoņas ieaijāts, iesnaudos. Kad atmodos, ārā jau valdīja nakts. Jutos kā sasists. Ar mani tā ir vienmēr, ja pa dienu paguļu ilgāk par stundu. Zvērisks izsalkums burtiski izdzina no iesildītās migas. Pa ceļam uz virtuvi pabāzu galvu Kronberga istabā, bet no drauga nebija ne miņas. Ar četrām ceptām olām un pamatīgu šķiņķa šķēli remdējis tukšā vēdera prasības, jau ķēros pie tējas, kad atgriezās Valts. Novilcis mēteli, viņš piebiedrojās man. — Silvijas Zanderes no „Dēmonu villas" dokumenti nav viltoti, — sildīdams plaukstas ar karsto tējas tasi, draugs paziņoja, — un tikai tāpēc, ka pirms desmit gadiem viņa vecā parauga pasi nomainījusi pret jauno. Visi dati tajā atbilst „Grantiņu" Zanderei! — Ko tas nozīmē? Valts, paraustījis plecus, nomalkoja karsto tēju. — Nezinu. Protams, varam jau pieprasīt konfrontāciju ar Pauļuku, taču neredzu tam jēgu. — No kurienes viņai Zanderes dokumenti? — Kas to lai zina? Varbūt atradusi, varbūt nozagusi, vai gluži vienkārši viltojusi, bet tikpat
iespējams, ka viņa ir kāda cita ļauno nodomu upuris. Cilvēks aiz laimes, Robert, nepaliek vājprātīgs… Jā, tu pareizi atzīmēji — darba kļūst arvien vairāk. Rīt no rīta tev nāksies aiziet uz poliklīniku Lāčplēša ielā. Palūdz reģistratūrā Zanderes uzskaites kartiņu, un, ja spēsi salasīt latīņu ķeburus, pārraksti burts burtā diagnozi, bet es pa to laiku apmeklēšu jūrskolu, varbūt izdosies atrast Latvijas laikā beigušo audzēkņu sarakstus. Jāsāk meklēt rokā pazudušā bērna tēvs. Ziņu gan tik, cik kaķis uz astes var aiznest, bet nekas — Ziedonis nav pārāk izplatīts vārds. — Man nedod mieru tā brūnā mašīna, — es atzinos. — Ko viņiem no mums vajag? Valts pasmaidīja. — Priecājies, jo svešu cilvēku uzmanība mūsu gaitām liecina, ka, paši to neapzinoties, esam uztaustījuši Frederika slepkavības lietā kādu vājo punktu. Faktiski lietu nāktos dēvēt „Dēmonu villas" vārdā. Ar šo nosaukumu es apzīmēju organizāciju, Robert! Nemaldināsim sevi ar to, ka mājclē dzīvo tikai vājprātīga sieviete un nepatīkams, melnīgsnējs vīrs. Es nojaušu, ka nākotnē mums nāksies saķerties ar ne mazāk bīstamiem ļaudīm kā Zīberta lietā. Līdz gulētiešanai atliek laika tieši vienai šaha partijai. Atmetīsim uz brīdi dēmonus, noslēpumainas villas, vājprātīgas sievietes un to vietā nodosim savas smadzenes burvīgo sešdesmit četru lauciņu problēmām. Nākamajā rītā poliklīnikā, lai tiktu pie Zanderes kartiņas, vispirms reģistratūras sarakstā nācās atrast Bandcllo villas adresei atbilstošo lodziņu, tad izstāvēt rindu un aizpildīt anketu ar nenormālās sievietes datiem, un tikai tad jauniņa meitenīte baltā halātā sāka meklēt prasīto. Viņai kā bibliotēkā nācās pakāpties pa saliekamajām kāpnītēm, jo stalažas vajadzīgā kvadrātveida šūna atradās viņai neaizsniedzamā augstumā. Pa lodziņu labi varēja pārraudzīt visu kartotēku. Meitene ilgi rakņājās vienā vietā, tad pārgāja uz citu, bet vēl pēc brīža, pārcilājusi visu, kas atradās uz galda, griezās pie manis: — Varbūt kartiņa pie ārsta? — Nē, — es droši atteicu, bet aiz manis stāvošais vīrietis tumšās brillēs un nīgru sejas izteiksmi norūca: — Labāk jāstrādā, tad viss būs uz vietas! Meitene no jauna sāka rakņāties pa kartotēku, bet jau pēc minūtēm piecām, gluži sakarsusi, atgriezās pie lodziņa. — Nav! — viņa noplātīja rokas. — Pazudusi! — Kā var pazust? — gluži neviļus es sadusmojos, bet mans izvirdums savukārt aizskāra meiteni. — Man jūsu kartiņa nav vajadzīga! — pietvīkušu seju viņa. atcirta un, pagriezusies sāņus, nokliedza, — nākamais! Es atgāju no lodziņa un sāku pārdomāt — varbūt aiziet pie galvenā ārsta, kad pēkšņi aiz muguras izdzirdu jau pazīstamo reģistratores balsi: — Man nav laika muļķībām! Mūsu poliklīnika neapkalpo citus rajonus! Pametis skatienu atpakaļ, gluži kā miniatūras gleznas ietvarā ieraudzīju meitenes sarkano seju un dusmās zibsnījošās acis, bet, palūkojies viņas skatiena virzienā — nīgrā vīrieša muguru rūtainā mētelī. — Padomā tik — Mēness ielu šim ievajadzējies! Pats no mēness nokritis! — meitene nogrozīja galvu un, piestādamies priekšā, to aizsedza druknas sievietes augums. Pagaidījis, līdz lodziņš no jauna atbrīvojās, palūdzu: — Atdodiet man to papīriņu ar nelaimīgo Mēness ielu. Esmu kļūdījies… Kā par brīnumu, mans lūgums neizsauca nekādu pretestību un, paņēmusi no galda bumbiņā saņurcītu papīrīti, jauniņā reģistratore klusēdama nolika to manā priekšā un ar troksni aizcirta lodziņu. Ar pūlēm norijis skarbo vārdu, kas tā vien rāvās uz mēles, nogāju malā, atlocīju papīriņu un izgludinājis izburtoju sekojošo: Treigūts Vilnis Jāņa dēls, dzimis tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektajā gadā, dzīvo Mēness ielā… ja mājas numurs šķita kā kaut kas vidējs starp četri un septiņi, tad dzīvokļa apzīmējums varēja būt tiklab trīs kā deviņi. Ielicis nelielo anketiņu kabatā, devos uz
mājām. Lai gan es nebiju sev pat noformulējis notikušo un manu rīcību vairāk bija vadījis instinkts nekā saprāts, visu ceļu es ar muguru jutu svešu skatienu, bet, lai cik viltīgus paņēmienus pielietoju, sekotāju atklāt neizdevās. Atceroties nīgro vīrieti tumšajās brillēs, mani pārņēma intuitīva nepatika. «Protams," es domāju, «normālam cilvēkam nekad neienāks prātā meklēt palīdzību svešā poliklīnikā!" Rindā viņš stāvēja cieši aiz manis, un es vēl atcerējos, kā, sniegdamies pēc veidlapas, vīrietis vērīgi ieskatījās manis pierakstītajā. Tobrīd es nepiegriezu tam vērību, domādams, ka cilvēks gluži vienkārši grib pārliecināties, kā pareizi aizpildīt anketu, bet tagad šis fakts šķita iegūstam pavisam citu nozīmi. Pārnācis ilgi rosījos mājas solī, cenzdamies nomierināt satrauktos nervus, un, kā parasti uztraukuma reizēs, mani apciemoja nelūgtas atmiņas. Šoreiz tās nāca no iepriekšējās lietas, kad vairāku mēnešu laikā man katru dienu nācās balansēt uz naža asmens, kad atrados tikai par mata tiesu no nāves briesmām. Nedod Dievs, lai ar Bandello villu saistītie notikumi mūs ievilktu tādās pašās situācijās. Ar nepacietību gaidīju mājās draugu, un, kad tas pārradās, turpat uz sliekšņa izliku visu, kas tā nomāca manu sirdi. Drūmu vaigu noklausījies, Kronbergs palūdza: — Parādi to papīrīti! Izvilcis no kabatas nelielo anketiņu, pastiepu draugam. - Šī. Turpat uz vietas viņš uzgrieza Vītola darba telefona numuru un, nolasījis no saņurcītā papīriņa visus datus, sacīja: — Pamēģini noskaidrot, kas šis ir par cilvēku, bet, ja adrese fiktīva, uzzini, kas tur dzīvo. — Britmn klausījies, noteica — paldies! — un nolika klausuli. — Tātad sarosījušies Iesim, iedzersim pa kafijas tasei un pārspriedīsim, ko darīt tālāk. — Mums nav kafijas, - cs noplātīju rokas. Valts pasmaidīja un izvilka no kabatas nelielu kārbiņu. — Bet kas šī tāda? Pēkšņais cenu lēciens decembrī deviņiem cilvēkiem no desmit liedza iegādāties pašu nepieciešamāko. Ļaudis drudžaini iepirka bezvērtīgus produktus, un, kā atbildot uz negaidīto ažiotāžu, cenas neapturami kāpa uz augšu. Kafija bija pazudusi no veikalu plauktiem, acīmredzot, lai pēc dažiem mēnešiem atgrieztos — jau kā delikatese uz izredzēto galdiem. Es nebiju pat iedomājies, cik ļoti var pietrūkt agrāk ikdienā lietotā dzēriena, un, tikai nobaudījis malciņu, sajutu, kā jau gandrīz aizmirstajā labsajūtā atmaigst dvēsele un miesa. — Kā teicis gudrais Zālamans, — laiski atlaidies virtuves stūrī, sacīja Valts, — nekā nav jauna zem saules, viss jau kādreiz bijis, taču es līdz šim nespēju pierast pie tā, ka mednieka lomu uzņēmies pretinieks. Es gandrīz nešaubos, ka tam par iemeslu ir mūsu nakts reids uz „Dēmonu villu" toreiz, kad mums uzdūrās tas tips, kuru tu noturēji par Pāvelu Bandello. Mēs gan bijām respiratoros, bet kur garantija, ka viņš nenoklausījās sarunas? Turklāt villas saimnieks, kas nebūt nav draudzīgi noskaņots pret mums, zina, ar ko tam darīšana. Viņa vietā, apdomājot šādu situāciju, es neizbēgami nonāktu pie secinājuma, ka nelūgtie nakts viesi, kurus iztraucēja viņa līdzzinātājs, nav neviens cits, kā viņam labi pazīstamie Valts Kronbergs un Roberts Štāls. Tālāk. Organizēt mūsu izsekošanu, kas ir gan tehniski sarežģīta, gan visai dārga, var atļauties tikai noziedzīgas grupas biedri. Negribēju par to runāt, bet jāpasaka vien būs — arī aiz manis, lai gan ne tik uzkrītoši, šodien vilkās aste. Tas bija neliela auguma resnis pāri pierei uzvilktā rūtotā žokejenē, nomītās kurpēs un svešā mētelī. Vēl ievēroju prāvu, kartupelim līdzīgu degunu un kā sāpēs saviebtu muti apgriezta burta v veidā. Izlikos viņu neredzam, jo nereti tā var gūt labus panākumus, ja vien pēc kāda laika izdodas ar sekotāju apmainīties lomām. Jūrskolā cs neko nepanācu, vienīgais, ko izdevās dabūt, — kādreizējā Latvijas laika pasniedzēja adresi, kuram gan tuvu pie deviņdesmit, taču esot visai žirgts un ar teicamu atmiņu apveltīts vecītis. Man
teica, ka viņš būšot labāks informācijas avots par jebkuru dokumentu. Es jau viņam piezvanīju, un mēs norunājām tikties rīt no rīta. Tātad, — Valts piepeši pārsviedās, — reģistratūrā Zanderes kartiņu neatrada? — Jā, — es pamāju, — bet, cik zinu, tad nekārtības kartotēkās ir visu poliklīniku darba stila neatņemama sastāvdaļa. — Tā jau tas ir, bet neizlaid no redzesloka faktu, ka Pāvels Bandcllo agrāk strādāja šajā poliklīnikā par rajona terapeitu… — Draugs uzmeta acis pulkstenim un izstaipījās. — Līdz rītdienai ņemam brīvdienu. Es uz pāris stundām okupēšu tavu istabu, jo galu galā kādam taču beidzot jāsaved kārtībā arī mūsu kartotēka. Kas padomā tev? — Sen neesmu bijis uz hokeju. — Maču rādīs pa televizoru. — Tas nav tas. Ja es spēlē iejutīšos tikpat brīvi, kā to var darīt ledus arēnā, kaimiņi mums durvis izcels no eņģēm. — Gribi plaušas iztīrīt? Es pasmaidīju un piecēlos. — To dēvē par līdzjušanu… — Tikai nesakaujies… Jau pēc pirmās trešdaļas es sāku nožēlot, ka nebiju palicis mājās, jo mačs izvērtās tik gurds un laisks, turklāt — nerezultatīvs, ka šķita — brašo jaunekļu vietā uz laukuma uzlaisti sirmgalvji. Mana vieta atradās tribīnes vidū, iepretim abām komandām, un es redzēju, kā pamazām piesarka treneru sejas. Maskavietis sāka nesavaldīgi žestikulēt un kaut ko aurot, it kā vispārējā troksnī kāds viņu varētu sadzirdēt, bet mūsējais, rokas uz krūtīm sakrustojis, glūnēja caur pieri, ar nievīgu smīnu apbalvodams kūtrākos. Otrajā trešdaļā mūsu pirmās māiņas vīri negaidīti sasparojās, izdarīja vairākus bīstamus izrāvienus, un vienā no tiem ripa pat atsitās pret vārtu stabiņu, taču ofensīva drīz vien noplaka un tās vietā stājās jau redzētais grūtsirdīgais slinkums. Sapratis, ka spēle nav izdevusies, cerībā ieraudzīt kādu paziņu pārlaidu acis tribīnēm un piepeši pamanīju vīrieti tumšās brillēs. Es atrados pārāk tālu, lai saskatītu vaibstus, bet kāda balss manī čukstēja: „Tas ir viņš!" Lai gan parasti es paļaujos uz savu nojautu, tomēr, vēlēdamies gūt tai apstiprinājumu, šoreiz nolēmu izdarīt eksperimentu. Ja šis ir tas pats nīgrais glūņa no poliklīnikas, viņam noteikti jāreaģē uz manu pazušanu. Uz izdevību ilgi gaidīt nenācās, jo pēc brīža pretinieku masīvākais vīrs ietrieca rtiūsu uzbrucēju bortā tā, ka nabags ar izstieptām rokām un kājām palika guļam uz ledus. Tribīnēs sacēlās neiedomājama vētra, līdzjutēji, kājās stāvēdami, vēzēja rokas kā vējdzirnavu spārnus. Jandāliņš sita augstāko vilni un, izmantodams situāciju, es izslīdēju no sporta zāles. Raušus izrāvis garderobistei no rokām mēteli, ne sekundi nekavēdamies, metos uz izeju un, ar dzīvības briesmām šķērsojis sliedes tramvaja deguna priekšā, iemetos pretējā nama parādes durvis. Bija pats pēdējais brīdis, jo mirkli vēlāk platajā sporta nama ieejā parādījās vīrieša stāvs. Tumšās brilles un kārnais augums neļāva kļūdīties — otrpus ielai, galvu snaikstīdams un uz visām pusēm ašus skatus raidīdams, satraukti mīņājās no rīta poliklīnikā redzētais aizdomīgais tips. Nebija šaubu — mani izseko! Laikam atmetis cerības mani panākt, viņš nogriezās gar stūri, bet es, ievilcies mēteļa apkaklē kā bruņurupucis savā čaulā, ar līdz acīm uzvilktu cepuri, uzkumpis, steberējošā dzērāja gaitā devos tam pakaļ. Laikam vīram ne prātā neienāca, ka no mednieka viņš piepeši pārtapis medījumā, jo, atpakaļ neskatīdamies, viņš straujā solī dbvās pa Tērbatas ielu uz priekšu. Virziens, kuru ieturēja šis tips, modināja manī noteiktas aizdomas, bet, kad viņa lielai jautājuma zīmei līdzīgais augums nozuda Liepiņas kundzes parādes durvīs, komentāri, kā saka, kļuva lieki. Kā zutis — vijīgi un klusi, es ieslīdēju nopakaļ un paguvu sasniegt kāpņu telpas otrā stāva logu īstajā brīdī, lai ieraudzītu, kā aiz viņa aizveras „Dēmonu villas" durvis. Es jau grasījos doties lejup, kad klusi, uzmanīgi soļi lika man paliki uz vietas. No jauna pavēries logā, neticēju savām acīm — sētā parādījās Valta aprakstītais resnis rūtotā žokejcepurē! Pirms
pieklauvēt, vīrietis tramīgi atskatījās, kā apstiprinājumam nodemonstrēdams savu kartupeļveidīgo degunu, un jau pēc mirkļa arī otro glūņu aizslēpa baisās mājas sienas. Labu brīdi stāvēju neziņā — ko iesākt? Gaidīt uz savu paziņu tumšajās brillēs, lai izsekotu to līdz galam, vai doties mājās. Es vēl nejutos pietiekami spēcīgs šajā detektīvmākslas nozarē, lai būtu pārliecināts, ka neatklāšu sevi, turklāt tas tips taču mani pazina, tāpēc nolēmu ar godu un laicīgi atkāpties. Galveno biju noskaidrojis — abi glūņas ir saistīti ar „Dēmonu villas" saimnieku. Valtu mans atklājums pārsteidza ne vairāk par banānu cenām Rīgas centrāltirgū. — Jā, — draugs apstiprināja, — Pāvels Bandello interesējas par mūsu gaitām. Redzi, cik kuriozi — viss saistās ar melnīgsnējo vīru, un tajā pašā laikā mūsu rokās nav neviena fakta, kas pierādītu viņa līdzdalību Frederika slepkavībā, afērā ar Vīlipu vai Teodora bojā ejā. Taču esmu pārliecināts, ka tādi pierādījumi ir kaut kur pavisam tuvu. — No kurienes šī pārliecība? — To apstiprina izsekošana. Ja viņš būtu par sevi drošs, vari nešaubīties, ka aiz tevis nevieņs nevilktos. — Ko darīsim? — Strādāsim, bet turi pie sevis ieroci dienu un nakti. Lai slēptu pēdas, šis cilvēks ir gatavs uz visu! — Tātad tu atzīsti, ka Pāvels… — Es neteicu Pāvels, — Kronbergs mani pārtrauca, — es teicu — cilvēks… bet ierocis — piesardzība… Nakts vidū mūs no miega uzrāva negaidīts telefona zvans. Es vēl nebiju izberzējis acis, kad no gaiteņa atskanēja Valta balss. Saruna bija īsa, un sekundi pēc klikšķa, noliekot klausuli vietā, atsprāga manas istabas durvis. Pabāzis gar stenderi galvu, Kronbergs nokliedza: — Robert, ģērbies! — viņa izspūrusi galva nozuda, bet šī mirkļa pietika, lai pēc Valta balss un sejas izteiksmes pateiktu — noticis kaut kas ārkārtējs. Lielajā steigā, un tas ar mani ir vienmēr, nevarēju nedz trāpīt kāju bikšu starā, nedz normāli aizpogāt kaut vienu pogu, un beidzot, kad parādījos uz durvju sliekšņa, draugs jau gaidīja mani. A Ātrāk! — viņš izmeta. Pagrābis mēteli, nopakaļ draugam rikšoju lejup pa kāpnēm un tikai uz ielas attapu pajautāt, kas noticis. — Zvanīja Liepiņa — deg „Dēmonu villa"! — Arī blakus nams? — Nē, tikai villa. Mūrim uguns, šķiet, neko nekait. Pusskriešus mēs šķērsojām brauktuves, metāmies ap stūriem un, tikuši uz Tērbatas ielas, jau iztālēm pie Liepiņas mājas ieraudzījām vairākas ugunsdzēsēju mašīnas. Vienmēr noslēgtie vārti bija vaļā, un, kad ieskrējām pagalmā, mūsu acīm pavērās baiga aina — „Dēmonu villa" dega kā sveķaina lāpa, dzirksteļu spiets lidoja uz visām pusēm, apkārt bija gaišs kā dienā un sarkanajā atblāzmā melnas ēnas uz pretējā nama sienas dejoja savu velnišķīgo danci! Nudien, vienu brīdi man ienāca prātā, ka šis ir taisnā Dieva sods pār velnu apsēsto namu un tā saimnieku. Pietika pavisam pavirša skatiena, lai saprastu, ka te nekas nav glābjams un villa, lai kā censtos ugunsdzēsēji, nodegs līdz pamatiem. Tas bija skaidrs arī dzēsējiem, kas raidīja ūdensstrūklas virs degošās mājas kores augstajā bezlogu sienā, lai, tādējādi dzesējot mūri, neļautu ugunij pārsviesties uz līdzās stāvošo namu. Valts piegāja pie nostāk stāvoša virsnieka, kas pie šādiem skatiem pieraduša cilvēka mierā vēroja uguns plosīšanos, brīdi par kaut ko apspriedās un, atgriezies pie manis, sacīja: — Ugunsgrēka cēlonis, pēc viņa domām, esot sprādziens. Kas tur uzsprā- dzis, pagaidām nav zināms, bet pēc grūti apdzēšamās liesmas un tās nokrāsas, kā arī pēc savdabīgās smakas majors spriež, ka deg kaut kādas ķimikālijas, starp tām — fosfora savienojumi. Nams nodegšot, tur neesot neko iespējams glābt. Re, klāt jau ekspertu grupa! Mēs te kļūstam lieki. Uzkāpsim pie Liepiņas kundzes, varbūt izdodas
uzzināt kādas detaļas. Zvana skaņas vēl vibrēja gaisā, kad, it kā tikai mūs gaidījusi, simpātiskā kundze atvēra durvis. Viņas bālā seja liecināja par pārdzīvotajām šausmām, un atvieglotā nopūta izskanēja kā mums adresēts kompliments. Izrādījās, ka veco dāmu no miega uzrāvis elpas trūkums. Pirmskara mājas lielie radiatori tā piekarsējot dzīvokli, ka nekur dēties, un liekot pa nakti atstāt vaļā viesistabas logu. Tādējādi temperatūra istabās izlīdzinoties, bet šajā reizē atvērtais logs salaidis iekšā biezus dūmus. Pamodusies no smacējošas sajūtas, viņa steigšus aiztaisījusi to ciet un tikai tad ieraudzījusi liesmu apņemto „Dēmonu villu". Nekavējoties uzgriezusi nulle viens un pēc tam piezvanījusi mums. Ugunsdzēsēji ieradušies ļoti ātri, bet pagājis laiks, kamēr uzlauzuši vārtus, jo atslēgu nekur neesot varējuši atrast. Tikai pēc laba brīža Liepiņa aptvēra, ka arī nelaimē var atrast kaut ko iepriecinošu. — Lai Dievs stāv jums klāt! — atvadoties Boņa īpašniece mūs svētīja un, it kā paredzēdama nākotni, notrauca asaru. Kad pēc pusgada garāmejot nolēmām apraudzīt vientuļo dvēseli, durvis mums atvēra jauns, agrāk neredzēts cilvēks. No viņa mēs uzzinājām, ka drīz pēc ugunsgrēka vecā sieviete aizgājusi Dieva mierā. Līdz šai dienai es mokos sirdsapziņas pārmetumos par to, ka neapmeklēju Liepiņu ātrāk, jo reiz, negaidīti piezvanījusi, viņa to lūdza, bet nevaļa liedza toreiz aiziet. Vecā kundze pa telefonu toreiz pastāstīja, ka, liesmām iznīcinot Bandello namu, tās atpestījušas arī apkārtni no neizskaidrojamo šausmu lēkmēm. Atliek piebilst pavisam nedaudz. Pēc ilgāka laika nelūgts mūs atkal apciemoja Valdis Vītols. Viņš pastāstīja, ka ugunsgrēkā visvairāk cietusi tā mājas daļa, kurā atradusies laboratorija, — tur izkusuši pat logu un durvju rokturi. Acīmredzot karstumu palielinājuši laboratorijā turētie ķīmisko vielu krājumi. Aizdomas par sprādzienu neesot apstiprinājušās, jo līdzīgas sekas varot izraisīt dažnedažādas slēgtos traukos turētas ķimikālijas, ja tos sakarsē virs pieļaujamās temperatūras. Ekspertu slēdziens bijis vienprātīgs — nelaimes gadījums! — Bet upuri? — Pelnos nekas, kas norādītu uz cilvēku atliekām, nav atrasts, bet, ja jau metāla daļas izkusušas, tad cilvēks tādā temperatūrā gluži vienkārši iztvaikotu. Nams bijis apdrošināts, bet kompensāciju neviens nav pieprasījis, turklāt māja uzliesmojusi nakts laikā, tāpēc arī otrais slēdziens bijis tikpat vienprātīgs — Pāvels Bandello un Silvija Zandere gājuši bojā ugunsgrēkā!
OTRA DAĻA SĀTANA KALPI
I nodala Pazudusi meitene Jau pagājušas vairākas nedēļas, kopš lielā ugunsgrēka liesmas nopostīja Bandello namu un, aprijot reizē arī tā saimnieku, vienā rāvienā izbeidza „Dēmonu villas" lietu, bet atmiņās es vēl joprojām atgriežos pie baisās mājas noslēpuma. Reizēm, it sevišķi pussnaudā, man šķiet, ka ar pekles liesmu palīdzību sātans atsaucis ellē savu laiku nokalpojušos rokaspuišus. >Spriežot pēc Kronberga miera un dažām replikām, ko šajā sakarā man ar grūtībām izdevās no viņa izvilkt, arī draugs, tāpat kā oficiālā vara, notikušajā vainoja nelaimes gadījumu. Valts atzīmēja, ka pelnos eksperti konstatējuši veselu virkni viegli uzliesmojošu vielu sadegšanas produktu, sarkastiski piebilzdams, ka šajos grūtajos laikos, kad zārka cena ļauj bez sirdsapziņas pārmetumiem mūžībā aiziet labi ja trim no simta, Pāvels Bandello atradis labāko izeju — paškremāciju! Arī mūsu izsekotāji nez kur pagaisuši, un šis fakts, liekas, apstiprina viņa - pieņēmumu, ka reizē ar melnīgsnējā vīra bojāeju beigusi pastāvēt arī slepena organizācija, par kuras darbību mēs tikai pēdējā laikā sākām šo to nojaust. Jāatzīstas, ka manā uztverē slepkavība līdz šim saistījusies ar reālu vardarbību, vai nu tas būtu naža dūriens, vai revolvera lode, taču fantastiskais veids, kādā tika apdraudēta Vīlipas dzīvība, man līdz šim nav skaidrs. Lai nu kā, ļaunuma perēklis bija likvidēts un mēs varējām atviegloti uzelpot. Divas dienas pēc ugunsgrēka, kad, pēc Kronberga domām, drupu un apkārtējās vides temperatūras bija izlīdzinājušās un izmeklēšana no pagalma pārcēlusies uz kabinetiem, mēs ieradāmies nelaimes vietā. Paldies Dievam, neviens no apkārtējiem namiem nebija cietis, tikai augstā bezlogu siena, no svina pelēkas pārvērtusies sodrēju melnā, stāvēja kā baisa liecība šeit notikušajam ugunsgrēkam. No drupām joprojām nāca sīvs deguma smārds ar tādu kā sēra piedevu, bet vietu, kuru agrāk aizņēma laboratorija, klāja sīku, sarkanīgu putekļu kārtiņa. Te neredzēja nevienu lielāku priekšmetu, uguns visu bija pārvērtusi smalkos putekļos. Taču arī pārējais neizskatījās labāk, un nemaz negribējās ticēt, ka šī izdedžu kaudze ir tā pati „Dēmonu villa", kas vēl pavisam nesen iedvesa man neaprakstāmas šausmas. Draugs bija paķēris līdzi saliekamā makšķerkāta resgali ar samaucamo caurulīti galā. Saceldams sarkanīgus mākonīšus, viņš pārurķēja ar to visu bijušās mājas teritoriju, pie kam veselu stundu veltīja vielai, kur bija atradusies Pāvela Bandello laboratorija. Pēc tam vērīgi pārlūkoja apkārlni un, nez kāpēc vairākās vietās pakasījis bezlogu sienas mūri, beidzot likās mierā. Kvēpos novārtījušies un noguruši, pārradāmies mājās, un laikam tieši todien draugā nostiprinājās pārliecība, ka notikušajā nelaimē nav vainojami cilvēki, bet liktenīga nejaušība. Kronberga nerunībā kārtējo reizi es saskatīju viņa nemaldīguma apziņu, un, kā vienmēr tādos gadījumos, labāk klusēju, nekā pārsteidzīgi atklāju sava īsā prātiņa nomaldus. Nekāda domu apmaiņa mums neiznāca arī tāpēc, ka atgriežoties kāpņu telpā pie sava dzīvokļa sastapām pajaunu pāri. Abi izskatījās kā no skatloga nākuši — eleganti, ar to glanci, ko iegūt grūti pat visai turīgam Latvijas pilsonim. Vīrietim bija melni, atpakaļ atsukāti mati un iegarena, nedaudz augstprātīga, gludi skūta seja. Viņa sievišķīgi smalko roku pirksti, kas nervozi te sažņaudzās, te atlaidās, it kā pūlēdamies satvert kaut ko neredzamu, liecināja, ka šim cilvēkam nav nācies strādāt fizisku darbu. Ja vīrietis tikai attāli atgādināja ekrāna varoni,-tad viņa pavadones skaistums šķita nevainojams. Viļņaini pāri pleciem krītoši mati ar spīdumu, kas aizēnoja pat dabisko caunādu kažoka mirdzumu, brūnas, starojošas acis, maiga sejas āda — viņas klātbūtnē pat Afrodīte izskatītos pēc pelēkās ikdienas iemiesojuma. Taču, ielūkojies viņā mazliet ciešāk, es pamanīju tādu kā skarbu vilcienu ap daiļi iezīmētajām lūpām, kas burvīgajiem vaibstiem piešķīra vēsas atturības izteiksmi. Laikam tikko kā piezvanījuši, viņi raudzījās durvīs, un vīrietis saspringti mīņājās kā sprinteris pirms starta. Uz Valta
jautājumu: „Ko vēlaties?" viņš salēcās un, aizdomīgi nopētījis mūs, metāliskā balsī atteica: — Kronbergu. — Tas esmu es, — draugs atbildēja un, atslēdzis durvis, aicināja, — lūdzu! Kamēr ciemiņi atģērbās, es pamanīju abu zeltnešos vienādus platus laulības gredzenus, acīmredzot mūsu viesi bija precēts pāris. Kad vīrietis stādījās priekšā, mans spriedums apstiprinājās. — Ilmārs Dzenis, — viņš sacīja savā nepatīkami aukstajā balsī un, pieskāries pie sievietes elkoņa, piebilda, — mana sieva Lolita. — Sēstieties un stāstiet, kas atvedis jūs pie manis, — atlaizdamies atzveltnī, Valts noteica. Mūsu ciemiņi saskatījās, un vīrieša acis, pārslīdējušas man, daudznozīmīgi pievērsās Kronbergam. — Mēs gribētu runāt ar… zem četrām acīm… — Zem sešām… — pasmaidījis viņu pārtrauca mans draugs. Es piecēlos, bet, pamājis man ar roku, viņš piemetināja: — Štāls ir mans kolēģis. — Bet… — Ja es nevēlams… — es pagriezos uz iešanu, bet Kronbergs, parāvis mani aiz rokas, piespieda apsēsties. Vīrieša un sievietes skatieni no jauna sakrustojās, un Lolita Dzene dzijā krūšu balsī noteikti teica: — Lai nu paliek, Ilmār! Runā! Iestājās klusums. Dzeņa pirksti vēl tramīgāk tvarstīja gaisu, bija skaidri redzams, ka viņš nespēj par kaut ko izšķirties. — Runā! — Lolita maigā balsī atkārtoja, un viņas laulātais draugs negribīgi pacēla acis. — Labi, es runāšu! — Tas noskanēja visai kareivīgi, taču nedaudz trīsošās rokas liecināja par pretējo. Izvilcis sniegbaltu kabatlakatiņu, viņš pārlaida ar to pāri pierei un nokāsējies turpināja: — Redziet, man pieder firma „C.orom", kas… Vārdu sakot, mēs esam bagāti… — Runājiet taču! — šoreiz Kronbergs nenoturējās, jo bija skaidri redzams, ka stāstītājs grib no jauna apklust. , — Mums ir piecpadsmitgadīga meita, un, ja es neizpildīšu, ko no manis prasa, viņi apsolīja… — Kas tie — viņi? — iejaucās Kronbergs. — Es pabeigšu, tad jautāsiet! Tātad Inesei draud briesmas, un, ja noliks nelaime, vainīgs būšu vienīgi es! Man nolaupīja meitu! Dzenis iespieda galvu delnās un, sakņupis uz elkoņiem, atkal apklusa. Man uz mēles niezēja vesela virkne jautājumu, un bija skaidri redzams, ka arī Valts tikai ar pūlēm valdās, taču, bez vārdiem vienojušies, mēs stoiski gaidījām. Graciozi pieliekusies, Lolita noglāstīja vīram plecu, un, it kā no pieskāriena atžirdzis, viņš izslējās. Es cieši ielūkojos viesa sejā, taču neredzēju ne mazākās pārdzīvojumu pēdas. — Cik no jums prasa? Ciemiņš izslēja trīs pirkstus. — Trīs tūkstošus? Garenajā sejā pavīdēja nievājošs smīns, un mūsu viesis noliedzoši pakratīja galvu. — Trīsdesmit? — Jā, — šoreiz Dzenis apstiprinoši pamāja. — Rubļos? Vīrietis saviebās kā aristokrāts, kura klātbūtnē kāds palaidis nepiedienīgu jociņu. — Dolāros… — viņa balsī jautās līdzjūtība. — Un jūs spējat samaksāt? Mūsu ciemiņš uzmeta Kronbergam īsu, tukšu skatienu, taču atbilde nesekoja. — Ar ko nodarbojas jūsu firma?
— Galvenokārt ar valūtas operācijām. — Vēl nesen par tādām lietām pastiprināti interesējās Drošības komiteja… Viesa pirksti sažņaudzās dūres. — Viss ir likuma ietvaros, — viņš to pateica ar tik skābu grimasi, ka nepalika šaubas, — šis fakts tam labi zināms. — Kāds ir ,Coroms" apgrozības kapitāls? — Noslēpums! — Kādam tas tomēr zināms, ja jau nojums prasa tik, cik spējat vilkt… Dzenis tikai paraustīja pleciļs. — Cik ilgi firma darbojas? — Divus mēnešus. — Oho! — Kronbergs nogrozīja galvu, bet es lāgā nesapratu, uz ko īsti zīmējas šis izsauciens. — Stāstiet tālāk! — Šonakt ap pusnakti man piezvanīja, — ciemiņš negribīgi turpināja. — Rupja vīrieša balss pavēlēja naudu nākošo pirmdien nogādāt… kādā vietā, pretējā gadījumā Inese… jūs taču saprotat? — Vai jūs nepieļaujat domu, ka zvanītājs blefo, bet meitene aizķērusies kādā kompānijā? Dzenis nogrozīja galvu un ar pilnu pārliecību balsī atteica: — Nē! ' — Pieņemsim nepatīkamo varbūtību, ka nelaime tomēr notiek, — Valts sacīja, un skaistā sieviete manāmi sarāvās. — Paskaidrojiet, kāpēc šajā gadījumā jūs jau tagad visu vainu uzņematies uz sevi? — Man pavēlēja turēt muti, bet, ja noslēpums zināms diviem, tad… — Baidāties, ka mūs uzpirks? — Nauda spēj visu! — Tā jau nu visu… — drauga balsī skanēja neslēpts sarkasms. — Protams, — mūsu viesis iesaucās, un, pielēcis kājās, satraukti žestikulēdams, sāka skraidīt no stūra stūrī. — Viss būs mans, bijusi tik nauda! Dārgākie hoteļi, restorāni un kazino, elegantākie tērpi un izsmalcinātākie ēdieni! Sulaiņi un kalpotāji… Greznākā automašīna un lielākā māja. Visas durvis stāvēs vaļā, un katrs uzskatīs par godu pakalpot… Pagaidiet vēl mazliet, un es profesoru pieņemšu par šveicaru… Kas ir cilvēks bez naudas? Vergs! Nauda dod brīvību! Cilvēkam ar galvu! Tagad, kad mūsu priekšā paveras rietumu biznesa durvis… Ak, ko tur… — atmetis ar roku, viņš atkrita krēslā. Sieva, kas starojošām acīm bija sekojusi katram vīra vārdam, piespiedās pie viņa pleca. — Ja uzskatāt, ka viss ir pērkams un pārdodams, jūs taču riskējat, griežoties pie manis. — Man jūs rekomendēja kā… vienīgo, kam var uzticēties… — Pateicos par komplimentu. Interesanti būtu uzzināt, kas mani tik glaimojoši novērtējis? — Neteikšu! — Nu labi, — Kronbergs pasmaidīja. — Bet kāpēc jūs negriežaties pēc palīdzības pie oficiālajām varas iestādēm? Izteiksmīgi atmestā roka runāja skaidrāk par vārdiem. — Redziet, — Dzenis tomēr atļāvās paskaidrot nedaudz tuvāk, — ja jūs tomēr mēģinās nopirkt, pasakiet to man, un es… samaksāšu vairāk! „Ir nirgan tips!" es nodomāju, bet viņš, laikam pats savas nekaunības sajūsmināts, skali atkārtoja: — Vairāk! — Cik es noprotu, — Valts vēsi teica, — tad jūsu rīcībā ir pietiekams kapitāls, lai bez lieliem… zaudējumiem atpirktos no draudētājiem. — Un tālāk? — ciemiņš atjautāja. — Ja es samaksāšu, tad, kā likts, jau tuvākajā laikā sekos nākošais izspiešanas mēģinājums. Es tādus pazīstu — iedosi rubli, prasīs divus, iedosi divus, prasīs
trīs… Un kāpēc man būtu jāmaksā? — viņš piepeši iedegās dusmās. — Velns parāvis, par ko? — Par meitu… — Valts ar diviem vārdiem apdzēsa ciemiņa izvirdumu. — Jā, — mūsu klients pagriezās pret sievu, — jā, Lolita! No jauna pievērsies manam draugam, pašpārliecināti paziņoja: — Jūs uzņemsieties šo darbu! — Kas mums jādara? — Jāatdabū Inese un jāuzzina, kas ir šie cilvēki. Vārdus, adreses. Norēķins dolāros! Ar mieru? Man par izbrīnu, Kronbergs pastiepa šim rupucim roku. — Ar mieru! Ciemiņš, apmierināts ar atbildi, cēli palocīja galvu, izvilka no kabatas portfeļa krāsainu uzņēmumu un pastiepa Valtam. — Meita. Skaistā sieviete ar dziļu apmierinājumu vēroja savu laulāto draugu, un viņas starojošais skatiens kā uzslava klājās pāri abiem vīriešiem. Acīmredzot sievu ar vīru vienoja ne tikai ģimēnes saites, bet arī dzīves uzskati. Sakrustojis uz krūtīm rokas, kā novēlis smagu nastu, Dzenis atgāzās krēslā un aizvēra acis, bet Valts pievērsās viņa dzīvesbiedrei: — Vai jūsu meitai ir draugi, kas… Ar vijīgu kustību atmetusi aiz pleciem brūno matu kupenu, Lolita Dzcne pavisam vienkārši atteica: — Inese nav mana meita. — Jā, — acis neatvērdams, palocīja galvu viņas vīrs. — Meita ir no manas pirmās laulības, taču tas nebūt nenozīmē, ka sieva rūpējas par meiteni mazāk nekā par pašas bērnu. Vai ne, manu sirsniņ? — Protams. — Jūsu pirmā sieva… Mūsu klients sarauca pieri un atvēra acis. — Nomira dzemdībās! — viņš strupi atcirta, ar to laikam likdams saprast, ka skaistās sievietes klātbūtnē nevēlas cilāt šo delikāto tematu. Taču, kā jau nereti līdzīgās situācijās, uz Kronbergu viņa mājiens neatstāja ne mazāko iespaidu. Gluži pretēji, no smalkjūtīga sarunu biedra viņš pēkšņi pārvērtās neaptēstā, gandrīz rupjā prašņātājā, kam pacelt intīmās dzīves aizkaru, šķiet, sagādāja baudu. — Vai no viņas jums vairāk bērnu nav? — Nē. — Un šajā laulībā? — Nē! — Ciemiņa seja piesarka, un pierē ievilkās stāva rieva. — Tātad, — cieši ielūkojies daiļās dāmas acīs, Valts rezumēja, — jūs abi esat pilnā pārliecībā par to, ka Inesei draud briesmas? — Es jau teicu, — piepeši zaudējis savaldību, norēcās mūsu labi situētais sarunu biedrs. — Jautājiet par lietu, citādi iešu meklēt palīdzību citur! Lolita pieskārās vīra elkonim. — Neuztraucies, Ilmār! Tavs kuņģis… — Pie velna visus kuņģus! Runa ir par naudu! — Jā, — Valts piekrītoši pamāja, un viņa acīs kā uguntiņa uzliesmoja dziļš nicinājums. — Nauda ir svarīga lieta… — Protams, — nepamanījis ironiju, ciemiņš svarīgi pamāja. Kronbergs sakrustoja rokas un, nodūris galvu, jautāja: — Varbūt te iejaukts kāds no jūsu paziņām? Dzenis paraustīja plecus. — Viss var būt, nevienam nevar ticēt… — Vai nav kāds, kam to'nevar sevišķi?
— Esmu dzirdējis, ka ar tamlīdzīgām lietām nodarbojas kaut kādi salašņas. Dēvējot savu bandu par „Dūri". — „Dūri"? — Valts izbrīnījās. — Neesmu dzirdējis. — Esot tāda organizācija. Lai iemantotu noteiktu prestižu, šie cilvēki ārkārtīgi nežēlīgi sodot nepaklausīgos. Pēc sevis spriežu, ka viņu rokās ir vajadzīgā informācija par biznesa ļaudīm. — Vai varas iestādēm par šo „Dūri" ir zināms? Mūsu viesis pasmīnēja. — Saprotiet, mūsu likumdošana ir kā caurs maiss, kuram katrs darījums var vai nu izkrist cauri, vai aizķerties aiz kāda nezināma paragrāfa, tāpēc džentlmeniski konfidenciālas vienošanās starp partneriem ir kļuvušas par noteicošajām attiecībām. Pats zināt — līgums ir tukšs papīrītis, par kura nepildīšanu nekas nav paredzēts un, ja ir, tad kā vīģes lapa kaut kam nopietnākam. Skaidrs, ka pret mutisku līgumu abas puses izturas daudz godīgāk, lai gan sevišķi reklamēt savus darījumus necenšas. — Nodokļu dēļ? Dzenis, it kā apkakle tam būtu kļuvusi par šauru, nogrozīja galvu un lēnām, uzsverot katru zilbi, atteica: — Lai nenonāktu manā situācijā. Bet, ja tāda gadās, tiek algoti privātdetektīvi vai… maksāts. Parasti gan maksāts. Tāpēc esmu pārliecināts, ka varas iestādēs par viņiem pat dzirdējuši nav. Jāpiezīmē, ka vismazāk es vēlētos savu lielu uzticēt kādam apakšpulkvedim no iekšlietu pārvaldes. — Kāpēc tā? — Pēc stundas, augstākais — divām ieinteresētajiem cilvēkiem tas būtu zināms. Simtprocentīga informācijas noplūde! — Hm… Tātad jums piezvanīja… — Jā. Ap pusnakti. Mēs jau gulējām. — Pamēģiniet atcerēties kādu vārdu, nejauši pasprukušu faktu, runas vai balss īpatnību, ar vārdu sakot, kaut ko, kas varētu noderēt par izejas punktu. Brīdi Dzenis saspringti domāja, bet, tā arī nespējis neko jēdzīgu atcerēties, noraidoši pakratīja galvu. — Kas bez jums vēl ir informēts par firmas lietām? Ar to es domāju — kapitālu. — Mans vietnieks un līdzīpašnieks, ekonomists un… draugs Nils Roze. Valts pierakstīja nodiktēto adresi. — Kas vēl? — Sekretāre. — Kā viņai vārds? Mūsu daiļā viešņa iesmējās. — Tā esmu es. — Lolita ir burvīgākā un gudrākā sekretāre pasaulē! Bez viņas es būtu kā bez rokām! — Kur jūs glabājat naudu? — Savējo? — Protams. — Atļaujiet uz šo jautājumu neatbildēt. — Jūs nostādāt mūs ļoti grūtā stāvoklī, — viegli bungodams ar pirkstu kauliņiem pa galdu, Valts piezīmēja. — Pasakiet vismaz, vai „Coronai" ir nopietni ņemami konkurenti? — Jā. Firma,.Dolaruss". ' — „Dolārs"? — „Dolamss". — Kas par nosaukumiem! — draugs pavīpsnāja. — Vēl nesen — „Ļeņina ceļš" vai „Lielais oktobris", tagad„C.ororia" un „Dolārs"…
— „Dolaruss", — Dzenis izlaboja. — Lai tā būtu, — Kronbergs gurdi piekrita. — Elki nevienu pie laba gala nav noveduši… Labi vēl, ka Jānis joprojām ir Jānis, bet Pēteris — Pēteris. Pastāstiet nedaudz par saviem konkurentiem. — Neesmu ar viņiem pazīstams. , — Skaidrs, — mans draugs novilka. — Tātad mūsu uzdevums… — Izspiedēju vārdi un adreses, — Ilmārs Dzenis nobeidza viņa vietā. — Bet Inese? — Protams, arī Inese. — Labi, — Valts uzslējās kājās. — Tagad jautājums — ja līdz noliktajai dienai savu uzdevumu mēs tomēr nespēsim veikt, jūs maksāsiet? Arī mūsu viesi piecēlās, un piepeši Dzeņa koptajā sejā es pamanīju sīku, tik tikko manāmu», kā ar žileti grieztu krunciņu tīklu. Varbūt tās iezīmējās tāpēc, ka mūsu sarunu biedrs piepeši saviebās, taču drīzāk gan tāpēc, ka pirmo reizi ieraudzīju to tik tuvu, jo viebās viņš arī pirms tam. Sejas kopskats uz rāvienu pārvērtās, un glītajos vaibstos iegūlies alkatības zīmogs piepeši parādīja to īstajā gaismā. Izteiksmīgi izslējis gaisā trīs pirkstus, viņš lēnām savienoja tos pigā un izgrūdis īsu, niknu smiekliņu, caur zobiem norūca: — Es maksāju tikai par darbu… Kad palikām vieni, Kronbergs piecēlās, atvēra logu un, atgriezies krēslā, atgāzās pret atzveltni un aizvēra acis. Es izgāju uzvārīt kafiju, bet, kad atgriezos, atradu draugu tajā pašā pozā. Domādams, ka viņš iesnaudies, jau pagriezos uz virtuves pusi, kad piepeši pelēkās acis atvērās. Izstaipījies Valts pielēca kājās un, nostājies manā priekšā, priecīgi iesaucās: — Cik labi, ka neesam tik nabagi kā šie!… — Pasmaidījis saņēma mani zem elkoņa un pagrieza pret durvju pusi. — Ejam dzert kafiju, vecīt! Logs lai paliek vaļā. Pēc viņiem ir kārtīgi jāizvēdina…
II nodaļa Krāpniece „Kas par apsēstību!" lēnām malkodams aromātisko dzērienu, es drūmi domāju." Viena lieta draņķīgāka par otru! Kā lai sameklē tik lielā pilsētā kā Rīga cilvēku, par kuru zināms tikai tas, ka viņš nakts vidū piezvanījis svešiem pa telefonu. Absurds! Turklāt meiteni var turēt aiz atslēgas tikpat labi kā šeit, tā Daugavpilī vai vēl kaut kur citur." Es atcerējos kādā kriminālfilmā redzētus kadrus, kuros, lai uzzinātu ļaunprātīga zvanītāja telefona numuru, tika noorganizēta vesela brigāde. Dienu un nakti tā dežurēja centrālē, lai pēc savienojuma noteiktu noziedznieka atrašanās vietu. Kā atbildot uz manām pārdomām, Kronbergs nomurmināja: — Grūta lieta… — Par šo vismaz sola samaksāt, — es norūcu, — bet ar „Dēmonu villu" noņēmāmies pēc pašu iniciatīvas. Taču draugs nevēlējās atgriezties pie šī temata. — Ja meitenei nedraudētu nāve, es neparko nebūtu piekritis, — viņš teica. — Labi, ar ko sāksim? Es paraustīju plecus. — Ne jausmas. — Padomāsim kopīgi. Šie cilvēki vai cilvēks ļoti labi zina par Dzeņa finansēm, tāpēc ņemsim priekšā vienkāršāko variantu. Vai nav pieļaujams, ka informācijas noplūdē vainīgi viņa tuvāko aprindu cilvēki? Patrina mēli, teiksim — Lolita ne ar to draudzeni, vai pats izpļāpājās. Variantu, protams, cik tik uziet, taču tos vismaz iespējams aptvert. Tātad ir tikai trīs cilvēki, kam zināms par „ Coronas" kapitāliem, — Lolita, Roze un viņš pats. Bet ja runa ir par ļaunprātību, manuprāt, paliek vienīgi mums nezināmais ekonomists, Dzeņa vietnieks Nils Roze. Nāksies par šo vīru painteresēties. Piepeši iezvanījās telefons, un Kronbergs izgāja gaitenī. Viņa prombūtnes laikā es nokopu galdu. Atgriezies draugs, uzmetis man pārmetošu skatienu, izvilka no skapja jaunu tasīti un, pielējis to, iezvēlās krēslā. — Tu par ātru novāc traukus… — Kas zvanīja? — Vītols. Mēness ielā Vilnis Jāņa dēls Treigūts nedzīvojot. — Kas tas par Treigūtu? — es izbrīnījos. — Atceries papīriņu no poliklīnikas? Izsekotāju tumšajās brillēs? — Ak to! Cik gan ātri jaunie iespaidi pārmāc vecos. Izrādās, ka Dzeņa lieta jau paguvusi izspiest no apziņas ar „Dēmonu villu" saistītos faktus! — Bet atgriezīsimies pie sarunas. Ja apzināti vai neapzināti vainīgs ir kāds no šiem trim, pavediena galu nebūs pārāk grūti atrast, bet, ja… — Valts apklusa. — Kas? — Redzi, iespējams, ka te tiešām iejaukta tā „Dure". Dzenim taisnība — Vītols par tādu pat dzirdējis nav. Organizācijas aģentu krietni vien grūtāk uztaustīt par pļāpīgu draudzeni. Tiek reģistrēti uzņēmumi ar to pamatkapitālu, cilvēkiem, akciju turētājiem, adresēm un tā tālāk. Tādai datu bankai noteikti jābūt, un, ja mūsu klientam tiešām taisnība, ka par naudu nopērkams viss, pilnīgi iespējams, ka kāds briļļains skaitļojamās mašīnas operators nolēmis ne visai godīgā ceļā uzlabot savus finansiālos apstākļus. Taču uzzināt, kas iedevās viņam kukuli, ir neiespējami, tāpēc sākumā iesim vienkāršāko ceļu. — Vai pagūsim? . « — Es vēl nezinu, cik nopietni ņemams šis brīdinājums, taču ignorēt to, protams, nedrīkstam, jo
uz kārts likta meitenes dzīvība. Strādāsim veicīgi un darīsim, ko varēsim. Man ir Dzeņa firmas ekonomista mājas adrese. Aiziesim, tas ir tikai piecu minūšu gājiens. — Vispirms piezvani. — Viņam nav telefona. — Tad ejam! Nils Roze izrādījās brūni iededzis, resns vīrs ap sešdesmit gadiem, kailu galvasvirsu un milzīgu vēderu. Viņa trīskāršais dubultzods noļumēja ik reizi, mutei aizveroties un atveroties, bet deguns taukajā sejā mirdzēja kā sarkana signālspuldze. Saimnieks bija ģērbies platās pidžamas biksēs, persiešu rītakurpēs ar uzliektiem galiem un līdz nabai aizpogātā mīksta flaneļa kreklā. Spēcīgā alus smaka liecināja, ka Roze ir pamatīgi uzpildījies. No istabas pavērtajām durvīm skanēja līdzjutēju auri — acīmredzot pa televizoru raidīja kārtējo hokeja maču. Namatēvs mitinājās divistabu dzīvoklī ar caurstaigājamām istabām, nelielu virtuvīti un neredzēti plašu priekšnamu. Pēc netīro trauku kaudzes, pavirši izmētātajiem apģērba gabaliem un putekļainajām grīdām uzreiz varēja pateikt, ka Roze dzīvo viens. Taču tajā pašā laikā uzkrita arī mūsdienu apstākļiem neierasta izšķērdība — krāsains japāņu televizors, mīkstas importa mēbeles, biezi grīdas paklāji, pulētā galda vidū vesela baterija Bavārijas alus kārbu. Iegāzies milzīgā klubkrēslā, tradicionālā aicinājuma vielā saimnieks viesmīlīgi novēzēja ar rudām spalvām klāto roku un pārstūma mūsu pusē savu pusduci bundžu. — Ilmārs brīdināja, ka apmeklēsiet mani. Dzeriet! Bet ņemiet vērā, ka par firmas noslēpumiem — partneriem un kapitālu — varat nejautāt. Par pārējo — lūdzu, esmu lietas kursā. — Tādā gadījumā izsakiet savas domas! Laiski atrāvis kārtējās kārbas vāciņu, Roze burtiski ielēja tās saturu mutē. „Interesanti, cik viņā saiet?" redzot, cik minimāla piepūle šim tauku blāķim vajadzīga, lai vienā paņēmienā norītu devu, kas man pa spēkam tikai trijos piegājienos, es nodomāju, un, it kā nolasījis manas domas, saimnieks pasmaidīja: — Treniņš! — viņa balsī jautās lepnums. — Pagaidiet! — Pārliecies atzveltnei, viņš noklusināja televizoru un tikai tad paziņoja: — Varam sākt! Kronbergs atkārtoja savu lūgumu. — Manas domas? — resnais vīrs pārjiļutāja un, sakrampējis pirkstus zem vēdera, atspiedās ar elkoņiem pret ceļiem. — Tās ir šādas — uzzinājuši par mūsu kapitāliem, puiši, kam pietrūkst līdzekļu aizvest pat meiču uz restorānu, nolēmuši mūs nedaudz paplucināt. Visticamāk, no tās bandas, kā viņu tur… — „Dūre", — es pateicu priekšā. — Jā, no tās. Saku uzreiz — kā viņi dabūjuši mūs rokā, nezinu. Es jau sen kā ne ar vienu nekontaktējos, izņemot šo… — Roze atrāva nākamās alus kārbas vāciņu. — Ilmāram ir meita, ir ar ko piedraudēt, bet ar ko man? Pārtraukt alus ražošanu? — viņš skaļi iesmējās. — Ja nu te iejaukta konkurējošā firma? — Dolārs, lats, rublis? — Nesapratu? — ,.Dolarnss". — Ak, tur tas suns aprakts, — Valts pasmaidīja. — Skaidrs. Vai viņi būtu spējīgi uz… — Izslēgts, šāda profila firma ar sīkumiem neies smērēties. Meklejiet citur. — Hm… Neies smērēties… — Kronbergs daudznozīmīgi novilka. — Rozes kungs, — pašam negaidot, es jautāju, — ko jūs domājat par naudu? — Par naudu? — resnis,domigi pārjautāja. — Zināt, jaunais cilvēk, nauda ir mēsli, par kuriem velns pērk mūsu dvēseles. Tā nav preces vērtības mērs, kā dažs labs muļķis iedomājas vai pakalpiņš sludina, bet gan morālās nabadzības apliecība. Jo vairāk naudas, jo nabagāks ir cilvēks. Nedod Dievs
kļūt par tās vergu kā… — Dzenis? Roze saviebās. — Es runāju tikai par sevi. Tas, ko daru, nāk no garlaicības. Kad apprecējos, biju ideālists, kam mīlestība pret tuvāko — dzīves kredo. Sieva visai drīz atklāja manus maldus, pieprasīdama mīlestību un naudu, bet pēc tam tikai… naudu. Pakļāvies viņas iegribām, cs sāku pelnīt, un, jo vairāk pelnīju, jo vairāk nicināju naudu. Es skaidri saskatīju visu to netaisnību, ko tā slēpj sevī, kā zelts pārveido, izkropļo un pakļauj sev cilvēkus, aplaupa un padara nabagu dvēseli. Iztukšo… Paldies Dievam, tas jau sen garām, taču ieradums palicis — es joprojām pelnu. — Vai daudz? — vaicāja Kronbergs. — Pietiekami, lai nestāvētu rindās. — Bet Dzenis? — Prasiet pašam. — Vai Lolita ir laba darbiniece? — Ilmāram piemērotākā. — Strādīga? — Kā to ņem. Ja ar pakaļgalu, tad jā. — Grēko? — Es neko neesmu teicis… — Roze daudznozīmīgi pamirkšķināja un šoreiz ar cilvēcisku paņēmienu ieklunkšķināja vēl pāris malkus. — Pļāpīga? — Nezinu, es ar viņu nerunāju. — Kāpēc tā? Mūsu sarunu biedrs piepeši sadusmojās. — Ja sieviete gaišā dienas laikā sāk pieņemt savā kabinetā mīļākos, atvainojiet… — Neticu, izskatījās ļoti respektabla, mīloša sieva. Roze koši pietvīka. — Principa pēc līdz šim pat niekā neesmu samelojies. Varu pierādīt! — Uja? — Kronbergs neticīgi pavīpsnāja, un tas galīgi satracināja manāmi iereibušo resni. — Kārlis Sliede! — viņš uzvaroši iesaucās un tik sparīgi novēcināja savu bundžu, ka nošļāca ir bikses, ir galdu. — Viņiem šovakar „Lunā" randiņš. — Nu kurienes tāda informācija? — Es savā kabinetā varu dzirdēt visu, kas darās pie sekretāres. Tas tips ir ar skaidru novirzi pa brunču līniju… — Jūs vinu pazīstat? — Nē. — Varbūt zināt — kur strādā? Roze pasmīnēja. — Ies jums suteners strādāt… Gulta viņa darbalauks, ar to ari pelnās… Es tādus pazīstu… Bet, — viņš pielika resno rādītājpirkstu pie lūpām, — nevienam ne vārda! — Varat neuztraukties, būšu kluss kā kaps. — Bet Štāls? — saimnieks pamāja uz manu pusi. — Neesmu pļāpa! — dusmīgi atcirtu, un tas viņu uzreiz nomierināja. Labu brīdi Kronbergs stīvi raudzījās grīdā, un tad, klusi, ne pie viena nevērsdamies, nomurmināja: — Par spīti tam, ka nauda jums vienaldzīga, jūs tomēr to turpināt raust… Izšķaidīdams uz visām pusēm alus pilienus, resnis ar blīkšķi nometa uz
galda savu blašķi un, smagi tusnīdams, uzslējās kājās. Izvilcis rakstāmgalda atvilktni, izņēma vairākas aizpildītas veidlapas un, kā kārtis uzmetis tās galdā, iezvēlās savā vietā. — Kas tas ir? — paņēmis virsējo, jautāja mans draugs. — Lasiet! — Neko nesaprotu. Banka… norēķinu konts… numurs… ieskaitīti piecpadsmit tūkstoši dolāru! — Ko tas nozīmē? — Neko sevišķu. Minētajā kontā es, — namatēvs iebadīja ar atliekto īkšķi sev krūtīs, — iemaksāju minēto summu. — Tā ir jūsu nauda? — Ne jau jūsējā. — Kas ir rēķina īpašnieks? — Māris Ceriņš. — Stāstiet taču jēdzīgi, — Kronbergs gurdi norūca, — ko es velku katru vārdu kā ar knaiblēm… — Mārim ir astoņi gadi, nabadzīgi vecāki un iedzimta sirdskaite. Ja tuvākajā laikā viņam neizdarīs operāciju, kuru, starp citu, spēj veikt vienīgi Vācijā vai ASV, puisēns mirs… Bet tam vajadzīga nauda, kuras nav ne vecākiem, ne arī mūsu valstsvīriem, bet man tā ir! Lūk, tā es to raušu… Jāatzīstas, man mute palika vaļā, un arī Kronbergs labu brīdi nespēja izteikt ne vārda. Stūrainām kustībām viņš ņēma vienu papīru pēc otra un, pārskrējis acīm, lika kaudzītē. Es skaidri redzēju, cik neveikli mans draugs jūtas, bet beidzis viņš piecēlās un, neslēpdams cieņu, cieši paspieda namatēva milzīgo ķepu. — Paldies par mācību… — Alus un bērni ir mana vājība, — celdams pie lūpām kārbu, Roze nomurmināja, bet, nolicis to tukšu atpakaļ, izlaboja, — bērni un alus… Par Dzeņa lietām es diemžēl neko nezinu, bet viņa meitu pat redzējis neesmu. Mājup soļojām, domādami katrs savu domu. Par manējo runājot, tā bija šāda: vai, pats nebūdams taisns, esmu tiesīgs spriest tiesu par citiem? Saskatījis ārējo, virspusējo un nebūtisko rīcību, es jau steidzos sviest akmeni, bet, tiklīdz atklājās cilvēka patiesā būtība, paliku kaunā. Tas var nozīmēt tikai to, ka Dieva priekšā esmu daudz grēcīgāks, nekā pašpārliecināti biju iedomājies agrāk. Ak, grūtais atziņas ceļš! Piepeši Valts ierunājās: — Ejam uz krogu! Lēciens pasaulīgajā bija tik spējš, ka es pat apmulsu. — Ko tur? — Palūkosimies uz Dzeņa lauleni un viņas draugu, un pie reizes pārbaudīsim, cik patiesa ir Rozes informācija. — Tūlīt? — Uzkāpsim tikai pārģērbties, Kaklasaite, uzvalks un neliela maskarāde ir viss, kā mums vēl pietrūkst. — Priekš kam tā ērmošanās? — Lolita mūs pazīst, Robert… Pēc piecpadsmit minūtēm iznācām no mājām. Valta seju sedza neredzīgo zaļās brilles, bet manu zodu rotāja visai iespaidīga bārda. Jau pa gabalu es sasprindzināju redzi, cerēdams pie ieejas saskatīt uzdzīves alkstošo pūlīti, kurus pēc viņam vien zināmajām pazīmēm uniformētais durvju sargs šķiroja cienīgajos tikt iekšā un tajos, kam bija jāpaliek aiz durvīm. Pirmos šveicars aplaimoja, vēlīgi ļaudams paspraukties garām savam izgāztajam vēderam, kamēr otrie, bez panākumiem nokvernējuši, bija spiesti doties projām. Brīnums, bet tagad te nebija neviena! Bez šķēršļiem uzkāpuši otrajā stāvā, ieraudzījām, ka zālē pustukšs!
Un tikai nedaudz vēlāk, atvēruši ēdienkarti, aptvērām neierastā fenomena iemeslu — cenas! Fantastiskas, prātam un makam neaptveramas! Neviļus prātā iešāvās doma — kurš no klātesošajiem atnācis šādā veidā notērēt savu godīgi nopelnīto algu? Apmeklētāji kā cimds rokai atbilda cenām — muļķīgi ķiķinošas, izmālētas, līdz beidzamajam atkailinātas meičas un noapaļoti dienvidnieki maisveidīgos importa apģērbos, apdzērušies, izlaidīgi jaunbagātnieki no pārpircēju sugas un valūtas prostitūtas. Pašā zāles stūrī pamanīju Lolitu Dzeni stalta vīrieša sabiedrībā. Viņa sēdēja ar muguru pret mums, bet kuplie mati un maniere turēt galvu neļāva kļūdīties. Tās galdabiedrs ārēji atgādināja Kronbergu — vīrišķīgi vaibsti, plati pleci, noteiktas kustības. Par laimi, viņu apkārtnē bija daudz neaizņemtu galdiņu. Atraduši vietu, no kurienes, paši paliekot neredzami, labi varējām pārredzēt intīmajā sarunā iegrimušo pārīti, apsēdāmies un tajā pašā mirklī, kā no zemes izaudzis, mūsu priekšā nostājās viesmīlis ar pakalpīgi pastieptu ēdienkarti rokā. Iemetuši tajā acis, saskatījāmies un palūdzām pa kafijas tasei. Izdzirdis pieticīgo pasūtījumu, oficiants saviebās kā līdzjūtībā, bet tad šo izteiksmīgo grimasi nomainīja aizvainojums. Kā atraidīts pielūdzējs savai sirdsdāmai uzgriezis mums muguru, viņš pazuda uz veselu pusstundu. Acīmredzot šeit apkalpošanas ātrums bija tieši proporcionāls rēķina lielumam. Labu brīdi saspringti ieklausījāmies, bet no Lolitas sarunas ar mīļāko līdz mums neatlidoja ne vārds. Visu pārmāca zālē valdošo skaņu kakofonija. — Man viņš šķiet kaut kur redzēts, — piepeši sacīja Valts. Dzenes galdabiedrs paņēma cigaretes, vispirms piedāvāja dāmai, bet, kad tā atteicās, uzšķīla uguni. Tajā brīdī viņš kaut ko aizrautīgi stāstīja, un Kronbergs paguva man iečukstēt ausī: — Skaties uzmanīgi! Ja viņš piesmēķēs, šūpojot gar cigareti liesmu, es viņu pazīstu! Vēro! Beidzis runāt, brašais vīrietis aizsmēķēja. To viņš darīja visai dīvaini — lēnām vēcinot šķiltavas no labās puses uz kreiso un atkal atpakaļ. No malas izskatījās, it kā zilganā liesmiņa te no vienas, te — otras puses liegi glāstītu cigaretes galu. Viņš nebija izsmēķējis pat pusi, kad glītā sieviete sarosījās. Parakņājusies rokassomiņā, viņa iespieda draugam rokā kaut kādu papīra lapiņu. Vīrietis ielūkojās delnā, pasmaidīja un valdonīgi pamāja viesmīlim. Pārlaidis nevērīgu skatienu pasniegtajam rēķinam, viņš ar aristokrātisku žestu pastiepa dāmas doto lapiņu. Tā izrādījās nauda! — Sie taisās projām! — Kronbergs paklusām iesaucās un burtiski nogrāba aiz piedurknes mūsu galdiņa apkalpotāju. — Rēķinu! — Pagaidiet! — Nīgrajā sejā pavīdēja sadistiska augstprātība. — Mums nav laika! — Pagaidīsiet… Valta pelēkās acis samiedzās. Lēnām piecēlies, viņš pieliecās pie viesmīļa gludenā ģīmja un iečukstēja tam ausī pāris vārdus. Apkalpotājs salēcās kā dzelts un nomurminājis: „Lūdzu, lūdzu!" izvilka no krūšu kabatas blociņu, uzmeta pāris rindiņas un, izrāvis lapiņu, pastiepa manam draugam. Ar diviem pirkstiem, gluži kā izsmalcināta dāma porcelāna tasīti, saņēmis Kronberga pastiepto naudaszīmi, viņš piepeši pārlūza — pārlocījās tik neiedomājami godbijīgā sulaiņa līkumā, ka man sametās nelabi, un pat izlaidīgais jauneklis, kas, salicis kājas uz galda, demonstrēja publikai pazoles rotājošo firmas zīmi, šķita kā eņģelis šī gliemja priekšā. Lielais pulkstenis rādīja tieši vienpadsmit, kad nopakaļ pārītim mēs iznācām no nepatīkamā atpūtas iestādījuma. Iekārusies savam kavalierim elkonī, dāma kaut ko jautri tērgāja, bet mēs, ieturēdami distanci, lēnām vilkāmies nopakaļ. Smidzināja sīks, smalks lietutiņš, un nemaz negribējās ticēt, ka klāt jau decembra nogale. Ielas lukturi tinās palsas miglas plīvuros. Drēgnuma skubināti, retie gājēji ātrā solī steidzās nokļūt jumta aizsegā. Pēc pāris kvartāliem vīrietis atvēra kāda nama parādes durvis un, galanti palaidis pa priekšu savu ceļabiedreni, nopakaļ tai nozuda ieejā. Kronbergs apmierināti nokrekšķējās un, it kā ar pūlēm aizturēdams smieklus, kas pārvarēm lauzās ārā, sacīja: — Pusstundiņu pagaidīsim un tad iesim uzbrukumā! Es jau tagad iedomājos to skatu, kas mūs
sagaida! Valts pēc vajadzības varēja būt te atklāts un vaļsirdīgs sarunu biedrs, te noslēgts un atturīgs. Slēpdamies no lietus, mēs stāvējām zem velvēto durvju arkas. Draugs klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis. Es sapratu, ka viņš patlaban spraigi kaut ko apsver, un, tāpēc neuzplijos ar jautājumiem, bet pacietīgi gaidīju. Tieši pēc pusstundas Kronbergs paskatījās pulkstenī un pamāja: — Ejam! Uzkāpuši trešajā stāvā, apstājāmies pagalam apdauzītu durvju priekšā. Nekur neredzēja nedz plāksnītes ar iemītnieku uzvārdu, nedz zvanu, nedz dzīvokļa numuru. Ar labās rokas pirkstu kauliņiem nobungojis kaut ko līdzīgu slepenam signālam, Valts ieklausījās. Minūtes piecas iekšā valdīja klusums, tad atskanēja vecīgi, šļūcoši soļi, noklaudzēja bulta un durvis skrapšķēdamas atvērās. Uz sliekšņa, plati žāvādamās, stāvēja sirma, izspūrusi sieviete greznā, viduklī sajoztā halātā. Viņa nemaz nelikās izbrīnījusies, ieraugot nelūgtos viesus, bet kā seniem paziņām zemā vīrieša balsī vaicāja: — Miegs nenāk? — Nenāk, Irmiņ, — noņemdams zaļās brilles, smaidīdams atteica Valts. — Atceroties tevi… kāds tur miegs. Kā spoku ieraudzījušas, namamātes ūdeņainās acis iepletās pēkšņā izbīlī un, vienā rāvienā atmodusies, viņa ar dziļu naidu balsī izgrūda: — Kronberg, suns tāds! — Klusāk, iztraucēsi klientus! — draugs pielika pie lūpām pirkstu un •piemiedza ar aci. Bez ceremonijām iebīdījis korpulento sievieti priekšnamā, ievilka tur arī mani un klusītēm aizvēra durvis. Saimniece nebūt neizskatījās pēc vientiesīgas aitiņas, kas radusi pakļauties katrai pavēlei, tāpēc es brīnījos, ar kādu lēnprātību viņa klausa Kronbergam. — Iesim uz virtuvi, jāaprunājas! Redzams, dzīvokļa plānojums viņam bija zināms, jo, nejautādams ccļu, viņš nogriezās pirmajās durvīs pa labi, un mēs nonācām plašā virtuvē ar veselām divām gāzes plītīm un ovālu galdu vidū. Ar tumši zilo eļļas krāsu klātās sienas radīja drūmu noskaņu, kuru pastiprināja nokvēpušie griesti, no kuriem kā bārkstis nokarājās garu tīmekļu pavedieni. Viegli šūpodamies nelielajā caurvējā, tie atgādināja kāda nepazīstama kukaiņa milzīgos taustekļus. Ar viesmīlīga saimnieka žestu norādījis uz dermatīnu apvilktajām taburetēm, Valts sacīja: — Apsēdīsimies! Truli raudzīdamās sāņus, sieviete paklausīja. Kad arī es, izraudzījis sev vietu, piemetos kaktā, draugs, izsmejoši uzlūkodams namamāti, teica: — Tu nemaz neesi izmainījusies, kopš redzējāmies pēdējo reizi. Kur tie gadi! Joprojām pelnies ar to pašu? — Atnāci piedāvāt darbu? — viņa indīgi atcirta. — Par ko — šuvēju vai apkopēju? Kronbergs skarbi, tonī, kādā tikai viņš mācēja, atteica: — Mums maz laika, tāpēc pietaupi savas asprātības citam. Es tagad uzdošu dažus jautājumus, un no tevis vien atkarīgs, kur šonakt pārnakšņosi… Sievietes acis atdzīvojās. — Vaicā, visu izlikšu, — pēkšņā gatavībā viņa iesaucās, — kā Dieva priekšā, tikai… — Tu man tici? Sieviete pamāja. — Kā sev! — Paldies par salīdzinājumu… Tad klausies — par tavu darbību es neziņošu, bet tikai vienā gadījumā, ja… — Sapratu! Jau rīt te neviena nebūs, zvēru! — Viņa iešņukstējās. — Labi, par to esam vienojušies. Tagad pastāsti, kas tā par dāmu, ar kuru pirms trīsdesmit
minūtēm te ieradās Skaistulis? — Mī un žē, it kā viņš tās stādītu priekšā! — Kur viņi ir? — Salonā. — Labākajos apartamentos? — draugs pasmīnēja. — Kā maksā… — Nāc, atver! Korpulentā dāma sarāvās. — Viņš mani nositīs! — Es aizlikšu vārdu, nāc! Trīcēdama kā apšu lapa, namamāte piecēlās. Mēs no jauna iznācām priekšnamā. Izņēmusi no platās halāta kabatas veclaicīgu atslēgu, viņa neapņēmīgi apstājās brūni polsterētu durvju priekšā. Iemetis pārbaudošu skatienu sievietes bālajā sejā, Kronbergs izņēma no tās drebošajiem pirkstiem atslēgu un apņēmīgi iebāza slēdzenē. Pagrieziens, raksturīgs metālisks klikšķis, un durvis atvērās. Draņķība vienmēr ir un paliek draņķība, bet ar laulātā drauga krāpšanu saistīta vismaz manī izraisa augstākā derdzīguma izjūtu. Tas laikam tāpēc, ka, pakļaujoties grēcīgās miesas iegribām, varbūt pat paši to neapzinoties, šie cilvēki, dzīvniecisku instinktu vadīti, visnežēlīgākā kārtā izvaro savu un sava tuvākā dvēseli. Neaprakstīšu nedz mīlas apgānītāju istabas interjeru, nedz kailo ķermeņu pulsācijas mums ienākot — aizmirsuši par visu pasaulē, viņi juta vienīgi savu baudkāri un attapās tikai tad, kad, ar spēcīgu vēzienu uzplājis pa vīrieša muskuļoto dibengalu, Valts piespiedu kārtā apturēja dzimumaktu pašā kulminācijas brīdī. Skaistulis izskatījās akurāt pēc apmulsušas jaunavas, kurai vīriešu sabiedrībā palaidnīga vēja brāzma piepeši uzsviedusi uz galvas brunču stērbeli. Dāma, atbrīvojusies no sava ērzeļa svara, izmisīgi centās sagrābstīt kaut kur kājgalī aizgrūsto palagu. Beidzot, kad viņas pūliņi vainagojās panākumiem, Kronbergs, kas nesatricināmā mierā bija vērojis šo scēnu, ierunājās: — Nu, piegulētāj, vai esi pārsteigts? Vīrietis klusēja, stulbām teļa acīm blenzdams te manī, te Valtā, bet x sievietes seja pamazām pielija ar asinīm. — Un jūs, kundze? Šķiet, ka mums vajadzēja ierasties dažas minūtes vēlāk, bet kas to varēja zināt… Ceru, ka piedosiet… Lolita Dzenc, kā glābiņu meklējot, paslēpa kaistošo seju sagumzītajā palagā, kas nodevīgi turpināja cilāties pārsteiguma, baiļu un neremdinātās iekāres strauji dzītās elpas ritmā.
III nodaļa Skolā — Irma, pazudi! — Valts pameta ar roku namamātei, kas, kaklu izstiepusi, nopūlējās pāri manam plecam saskatīt gultā gulošo pārīti. Izdzirdusi pavēli, viņa aizvainoti uzmeta lūpu un ar blīkšķi aizcirta durvis. Kronbergs paņēma divus krēslus un, nolicis līdzās gultai sievietes pusē, sacīja: — Sēsties, Robert! Atlocījis palaga malu, līdz kļuva redzama laulības pārkāpējas purpursar- kanā seja, viņš apsēdās un, sakrustojis kājas, ar barga tiesneša izteiksmi sejā , norūca: — Stāstiet! Līdzās gulošais vīrietis piepeši sarosījās, šķita, ka viņš grasās slieties kājās, bet Kronbergs pasmīnējis pagrabājās azotē un izvilka rokudzelžus! Man mute palika vaļā. Aiz viena riņķa pacēlis, teica: -Sīs rokassprādzes tev būs pašā laikā! Skaistulis plati iepleta acis un kaut ko nesaprotami nomurmināja. — Tad guli, kur gulējis, citādi, dodu goda vārdu, saslēgšu, un tādu pašu; kāds esi, nogādāšu tur, kur tava īstā vieta! Lūk, tā, — redzot vīrieti ieceļam atpakaļ gultā kāju, viņš uzslavēja un, pievērsies Lolitai, atkārtoja: . — Stāstiet! Laikam tikai tagad viņa aptvēra iespējamās sekas, jo no glītās sejas atplūda visas asinis un dzeltenbālie vaibsti reljefi izcēla to, kas ikdienā rūpīgi tika slēpts zem ārēji daiļā vaiga un grima kārtas. Zilajos riņķos ap acīm, ēnās mutes un acu kaktiņos iezīmējās tie postošie instinkti, kuriem šī būtne nepretodamās pakļāva sevi. Viņa man atgādināja plēsīgu putnu, gatavu cirst pa labi un kreisi. — Ko? — krasā pretstatā armežonīga naida izkropļoto seju noskanēja tikko dzirdams čuksts, bet Valts jau trešo reizi atkārtoja: — Stāstiet! — Kārlis, — gulošā sieviete izmocīja, — ir mans mīļākais… Kronbergs viegli pavīpsnāja. — Šai ziņā paskaidrojumi nav vajadzīgi. Kā viņam vārds? — Kārlis Sliede. Valts skaļi iesmējās. — Esiet pazīstami — Oskars Blumbergs, saukts Skaistulis, lūk, šī tipa īstais vārds! Piegulētājs, zaglis, afērists, tā ir tikai neliela viņa „varoņgaitu" daļa. Divas reizes sēdējis cietumā. Pamatnodarbošanās — bagātu, precētu sieviešu savaldzināšana. Mopasāna Mīlulis, tikai prastāks tips. Mēnesi, vai ne, — mans draugs uzmeta jautājošu skatienu vīrietim, bet, tā kā tas neatbildēja, apstiprinoši atkārtoja, — mēnesi uzdzīvojis uz „draudzenes" rēķina, viņš parasti to pamet, nepiemirsdams paķert līdzi vientieses maciņu, bet, ja izdodas iekļūt dzīvoklī — tad kaut ko vērtīgāku. — Viņš mani mīl… — Dzenes sejā atgriezās normāla krāsa. — Tikpat stipri, kā jūs vīru… Jums zināms, kur pašreiz atrodaties? — Pie Kārļa radinieces. — Nē, mana mīļā, nē! Patlaban jūs guļat neoficiāla publiskā nama gultā, kurā varbūt tikai pirms štundas ierindas prostitūta apmierināja kāda naudīga veča baudkārās iegribas… — Ko? — Lolita gandrīz uzsprāga sēdus un, tikai pēdējā mirklī atcerējusies par savu trūcīgo apģērbu, ar vaidu atkrita atpakaļ. — Neticu!
— Irma! — Kronbergs piepeši iesaucās, un, kā tikai to vien gaidījusi, uz sliekšņa parādījās korpulentā namamāte ar iztapīgu smaidu platajā sejā. — Paskaidro, — viņš pavēlēja, — šai te… dāmai, kur vina atrodas! — Gultā. ' ' — Bet gulta? — Parasti tajā… strādā Lūcija, bet, kad savas klientes atved Skaistulis, tas ir — Oskars, cs ļauju to lietot viņam… Šī ir… mīlas māja. — Pērkamas mīlas… Irma piekrītoši palocīja savu izspūrušo galvu. — Vari iet. Pēc tam, kad smieklīgi cēlā gaitā namamāte bija izpeldējusi ārā un durvis aizvērās, Valts jautāja: — Jums skaidrs? Man vajag tikai gribēt, unjaupēcpusstundasjūsarsavu piegulētāju, prostitūtām un klientiem — dzīvoklī vēl ir četras istabas, kurās patlaban šādas seksa spēlītes spēlē ne viens vien, sniegsiet paskaidrojumus citā vietā. — Nē! . Kronberga acis nozibsnīja. — Ticiet, publiskas tualetes smirdoņā man nav tik nelabi… Stāstiet, kādā veidā jūs abi esat nolēmuši no Ilmāra Dzeņa izspiest trīsdesmit tūkstošus dolāru? Blumberga sejā atspoguļojās patiess izbrīns. Pirmo reizi viņš atvēra muti un murrājošā baritonā noteica: — Tas nav pa manu līniju… — Zinu, — Valts pamāja, — bet tagad daudzi maina profilu… — Es nē. Man, — gulošais daudznozīmīgi pameta ar galvu uz pamatīgo palaga izcilni sava ķermeņa lejasgalā, — darba netrūkst… — Un ko teiksiet jūs? — mans draugs pievērsās Lolitai Dzenei. Labu bridi viņa klusēja un, laikam tikai tagad līdz galam apjēguši situāciju, piepeši nometa palagu un pilnīgi kaila nostājās mūsu priekšā. — Jūs tāpat neticēsiet… — Izaicinoši pieliekusies, uzlasīja pa grīdu izmētātos apģērba gabalus un, it kā atrastos impotentu sabiedrībā, sāka ģērbties. Šī bija pirmā reize, kad pat Kronbergs nespēja atrast vajadzīgos vārdus. — Nekad savā mūžā neesmu ne mēģinājusi, ne vēlējusies izspiest kādam naudu, kur nu vēl savam vīram… — Beigusi ģērbties, viņa apsēdās krēslā. — Pirmkārt, Ilmārs ir… nu, to jūs jau zināt, un otrkārt — es nopelnu pietiekami, lai atļautos to, ko vēlos. — Vai šo? — Valts pamāja nožēlojamā vīrieša virzienā. — Arī šo. — Vai dzirdi, Oskar? Cik ilgi jūs viņu pazīstat? — Četras dienas. — Atbilde skanēja pārliecinoši. — Kas to var apstiprināt? — Viņš. — Lolita pameta ar galvu uz Blumberga pusi. — Skaistuli, vai tā ir taisnība? — Es viņu ievēroju kafejnīcā un uzreiz sapratu, ka šai vajadzīgs… mierinātājs. Tas bija pirms trim dienām. — Kas vēl to zina? Gulošais paraustīja plecus, bet piepeši iesaucās: — Irma! Tāpat kā iepriekšējā reizē, durvis momentā atdarījās un, nemaz neslēpdama, ka visu noklausījusies, namamāte apstiprināja:
— Oskars tiešām pirms trim dienām mani brīdināja, ka uzķērusies… viena un šim tuvākajā laikā ievajadzēšoties Lūcijas apartamentus. — Hm… — dzirdēju Kronbergu nomurminām. — Dīvaini. — Es taču teicu, ka jūs neticēsiet! — Bet ja cs pateikšu, kā esmu gatavs noticēt? — Patiesi? — viņa saknieba košās lūpas. — Skaistuli, kurā kafejnīcā tu pirmo reizi ievēroji savu… draudzeni? — Dzirnavu ielā. Tur ir tāds mazs pagrabiņš… — „Leo", — Dzene papildināja. — Vai viņa bija viena? — Ar vīru. — Cikos? — Starp trim un četriem dienā. Precīzi neatminos. — Kā tev izdevās viņu sameklēt? — Sekoju. Es tā daru vienmēr. Vīrs izvilka tik biezu zuteni, ka es vienkārši nedrīkstēju neiepazīties ar viņa madāmu. Pēc tam „nejauši" satiku un tā tālāk… — Lops tāds! — dāma pateica to tik klusi, ka laikam es vienīgais sadzirdēju viņas vārdus. Piepeši Valts-piecēlās un, satvēris Lolitu zem rokas, pavēlēja: — Nāciet līdzi! Tu tikmēr apģērbies, — viņš pāri plecam izmeta gulošajam vīrietim. — Noskatīties tavā striptīzā, nudien, nejūtu ne mazākās vēlēšanās. Nopakaļ Irmai mēs iznācām gaitenī. Turpat pie durvīm, uz neliela galdiņa, stāvēja taustiņu tālrunis. Sastādījis sešciparu numuru, Kronbergs pielika klausuli pie auss. — Vai Dzenis? — viņš piepeši jautāja, un cs jutu, kā līdzās stāvošā sieviete nodrebēja. — Atvainojiet par vēlo traucējumu, bet man jums jāuzdod pāris neatliekamu jautājumu. Jā, jā, sakarā ar lietu. Vai pirms trim dienām jūs ar sievu apmeklējāt kafejnīcu Dzirnavu ielā? Jā, „Leo". Kurā dienā? Tā. Un cikos? Acīmredzot atbildes sakrita ar Lolitas un tās mīļākā liecībām, jo, pamājis neredzamajam sarunu biedram, viņš taujāja tālāk: — Vai kundze mājās?… Vēl nav?… Un kad būs?… Ak pilnībā uzticaties? — Valts uzmeta ironisku skatienu mūsu klienta sievai. — Nu ko, ne katrs var tik pārliecinoši to apgalvot. Ceru, ka pamatoti… Uz redzēšanos! Es zvanīšu. Nolicis klausuli, viņš pagriezās pret jauno sievieti un caur zobiem izmeta: — Pazūdiet! — Bet… — Ejiet! — draugs iekliedzās. Pirmo reizi redzēju viņu tik uzbudinātu svešu cilvēku klātbūtnē. — Tā nav mana, bet jūsu sirdsapziņas lieta! Ejiet! — Kā sizdams, viņš novēzēja roku, un pēc minūtes noklaudzēja ārdurvis. — Pasauc Skaistuli! — jau rimtākā balsī Kronbergs pavēlēja Irmai. — Mēs gaidīsim virtuvē. Kad Lolitas piegulētājs parādījās durvīs, nācās atzīt, ka neviena vien sieviete tāda Apolona priekšā zaudētu galvu. No viņa sejas, auguma, kustībām dvesa juteklīga vīrišķība, un cs nespēju vien pabrīnīties par untumaino dabu, kas šajā spēcīgajā miesā bija iedēstījusi gļēvu jēra dvēselīti. Turklāt zemisku un melnu. Kad publiskā nama īpašniece un šis vājā dzimuma siržu un miesas pavēlnieks ieņēma vietas mums iepretim, Valts sacīja: — Es neesmu no tikumības policijas, taču pasaku skaidri — ja tuvāko divdesmit četru stundu laikā šis midzenis netiks likvidēts, tad… tu saprati, Irma? Tev, Skaistuli, es ieteiktu pameklēt darbu citur. Pastrādā kaut reizi dzīvē ar rokām, un redzēsi, ka tieši tās nes svētību miesai. Vēl necēlis, vīrietis jau saguma zem piedāvātās nastas smaguma, un man kļuva pretīgi no viņa izteiksmes, kurā atspoguļojās laiska dīkdieņa bailes no darba, par kuru tam bija visai miglains, taču
pietiekami draudīgs priekšstats. Man uzdzina nelabumu arī Irmas trīcošie pirksti, padevība sejā un naids acīs. Un kur nu vēl astoņkāja taustekļiem līdzīgie tīmekļi, kas viļņojās turpat virs galvas, it kā gaidīdami izdevīgu mirkli, lai aizžņaugtu rīkli. Neizturējis piecēlos. — Es pagaidīšu lejā, — ,pāri plecam izmetu un devos uz izeju, taču ari mans draugs, redzams, ilgojās pēc iespējas ātrāk tikt laukā, jo, atgādinājis: — Atcerieties, ko esmu teicis! — nāca man līdzi. Tikuši uz ielas, it kā norunājuši — reizē ierāvām pamatīgu svaigā gaisa devu plaušās, un piepeši es aptvēru, ka netīru dvēseļu sabiedrība ir krietni vien nomācošāka par piesārņotu atmosfēru. Nabaga cilvēki… Mājās pārradāmies drūmi un nerunīgi, un, tikai kūpošas kafijas tases uzmundrināts, Valts nedaudz atdzīvojās. — Biju pārliecināts, — viņš sacīja, — ka visas intrigas avots ir Lolita un tās mīļākais, bet izrādās, ka viņa pati, kā circenis karstos pelnos, iekritusi sutenera rokās. Nē, nē, Robert, — redzot vēl neizteiktos iebildumus manā sejā, viņš pārliecinoši turpināja, — viņi nemeloja. Es pieliekami pazīstu tādus ļautiņus kā Irma un Skaistulis. Uzdzīve — jā, kaut ko sīku nozagt — jā, pārdot negodīgi iegūtu mantu — jā, bet likt uz spēles dzīvību — nekad! Lai gan viņi ir efemēri, vienas dienas, viena kumosa kukainīši, tomēr tik daudz tie saprot — ar ko tāds mēģinājums var beigties. Dzenis visai skaidri ļāva noprast iespējamo pretdarbību, vai ne? Arī Lolita nemeloja, un nebūt nav kabatā jānēsā psihologa diploms, lai apjēgtu, ka ar nejaušu paziņu, turklāt tik nožēlojamu, ja ieskatīsies tuvāk, nopietnas lietas prātīgs cilvēks neuzsāks. Turklāt pierādījumi, ka viņi pazīst viens otru tikai trīs dienas, bija pārliecinoši un tika apstiprināti no dažādām pusēm. Tev jāpiekrīt, ka izlaidīgai sievietei šis termiņš ir pietiekošs, lai ielīstu svešā gultā, bet ne vairāk. Pretējā gadījumā viņai papildus jābūt arī stulbai, bet diemžēl tāda šī dāma nav. Es paņēmu cigaretes un, piesēdies tuvāk ventilācijas šahtas caurumam, aizsmēķēju. — Ko iesāksim? — izpūtis dūmus, vaicāju. Draugs domīgi nogrozīja galvu/ — Patlaban neredzu cita pavediena, kā vien Dzeņa pieminēto organizāciju. — „Dūri"? — Jā. Nezinu, par cik procentiem šī informācija atbilst patiesībai, taču, kas labāk zinās par izspiedēju eksistenci kā tas, kam no tiem ir jāsargās. Rīt pat mēģināšu sameklēt kādu no manu bijušo klientu kompānijas, kas savu jau atsēdējuši. Pazondēšu, ja nu kāds kaut ko ir dzirdējis par šiem ļaudīm. — Nazi dabūsi ribās… — Nebaidies, to nav tik viegli izdarīt, turklāt… — Turklāt? — Dažs pat priecāsies, mani redzot. Es atcerējos vairākus gadījumus, kad bijušie recidīvisli pēc atbrivošānas no ieslodzījuma, piepeši apjēguši bezcerīgo stāvokli un meklēdami ceļus, kā atgriezties godīgā dzīvē, griezās pēc palīdzības pie sava bijušā izmeklētāja. Nezinu nevienu reizi, kad Kronbergs butu kādam atteicis, un tapec drauga beidzamie vārdi man nebija nekāds pārsteigums. — Un tālāk? — Pats nezinu, — Valts atzinās. — Jāpaļaujas uz gadījumu, nevaram taču sēdēt rokas klēpī salikuši, bet, ja cilvēks kustas un dara, gadījums pārtop likumsakarībā, un rezultāti būs. — Ko iesākt man? — Aizej uz skolu, aprunājies ar skolotājiem, bet esi ļoti piesardzīgs. — Kālab? Lai mani nesavaldzina, jo skolotāji pa lielākai daļai ir sievietes? Kronbergs pasmaidījis saņēma mani aiz pogas. — Pēdējie notikumi uz tevi atstājuši nelabvēlīgu iespaidu… Ja izdosies, parunā ar klases
audzinātāju, painteresējies par sekmēm, draugiem, uzvedību, ar vārdu sakot — visu, kas nākotnē pašam var noderēt… — Pēc redzētā? Nekad! Lai būtu bērni, ir vajadzīga sieva, bet sieva ir un diemžēl paliek… sieviete!
IV nodaļa Slimniece Cerēdams noķert Ineses klases audzinātāju pirms stundām, nākamajā rītā jau deviņos biju skolā, taču nokavēju. Skolotāju istabā man paskaidroja, ka devītās a klases audzinātājai Veltai Ronei patlaban jābūt desmitajā klasē. Pēc saraksta viņai tur esot stunda. Zvans būšot pēc minūtēm divdesmit, lai pagaidot. Biju pavisam aizmirsis, cikos bērniem sākas skola, tāpēc nācās šīs minūtes nokvernēt nemājīgā trešā stāva gaitenī, stutējot palodzi. Aizdomājies galīgi pazaudēju laika izjūtu, un, kad griezīgi, kā pretgaisa sirēna, turpat līdzās nokaucās zvans, es pat salēcos. Ronc izrādījās simpātiska, jauna sieviete ar to netveramo stingrību sejā, kas raksturīga tikai pedagogiem. — Esmu ļoti nevaļīga, — viņa paskaidroja. — Pavadiet mani līdz skolotāju istabai, pa ceļam parunāsim. Nekāda jēdzīga saruna tomēr neiznāca, jo skolēni uzvedās kā brīvībā pasprukušu teļu bars. No skriešanas un bezjēdzīgās bļaušanas man ausīs sāka zvanīt. — Pie jums vienmēr tik traki? Vairīdamās no skrejošajiem un lecošajiem audzēkņiem, Rone tikai pamāja. Kāpņu telpā bija ievērojami klusāk, un mums izdevās pārmīt dažus vārdus. — Inese Dzene? — skolotāja pārjautāja un negribīgi atbildēja: — Mācās slikti, arī ar uzvedību sevišķi lepoties nevar. Viņai ir turīgi vecāki — uz skolu ved ar automašīnu, apģērbta kā lelle, bet tādā vidē bērni jau no sākuma veidojas greizi… — Kādā vidē? — Bagātā uņ… egoistiskā, ja jau viņi nerēķinās ar to, ka visa tauta patlaban slīgst nabadzībā, bet dižojas vēl… Esmu ievērojusi, ka Ineses galvenais sarunu temats ir nauda. Sakiet, vai tādos apstākļos cilvēkam ir dotas iespējas augt garīgi? Viņas vecuma bērni kopē savus vecākus, tātad sarunas mājās arī noris galvenokārt ap to pašu. Cik reizes esmu mēģinājusi Inesi uzvedināt uz domām par cita veida — dvēseles bagātību, bet velti. — Vai viņai daudz draugu? — Neviena, lai gan pēdējā laikā bieži to redz Daces sabiedrībā. Taču šī meitene ir visai īpatnēja — parasti iegrimusi sevi, ka pat nedzird Ineses pļāpāšanu, tāpēc diez vai to var nosaukt par draudzību. Inesei viņas neru- nība ir pa prātam, jo tai galvenais ir izteikties, bet par klausītāju tai interese maza. Šodien viņas skolā nav. — Saslimusi? — Iespējams, tagad jau vīruss plosās. — Bet Dace? — Arī nav. Jau otro dienu. — Kā tā? , Rone paraustīja plecus, pārlika grāmatu kaudzīti kreisajā rokā un vainīgi pasmaidīja. — Man nudien vairāk nav laika! Ja jums vēl kas jautājams, jautājiet! — Pasakiet, lūdzu, Daces uzvārdu! — Saliniece. Dace Saliniece. Bet kas jūs esat? — viņa kā atcerējusies piepeši pajautāja. — Radinieks, — es sameloju. — Arī mani māc rūpes par meitenes nākotni. Visu ceļu man neizgāja no prāta šis vārds — Dace Saliniece! Kur esmu to jau dzirdējis? Soļoju, galvu nodūris, meklēdams savas nožēlojami īsās atmiņas kambaros šo vārdu un, tikaf satvēris ārdurvju rokturi, attapos! Dace taču ir „Dēmonu villas" mājkalpotājas Baibas Salinieccs meita! Kronbcrgu jaunā ziņa manāmi ieinteresēja.
— Baiba Saliniece! — viņš norūca un, domīgi nobraucījis zodu, pajautāja: — Ko tas varētu nozīmēt? Es paraustīju plecus. — Vai uzzināji kaut ko par „Dūri"? — Pagaidām neko. Ja gribi ēst — uz galda ir pusdienas, bet pēc tam aiziesim apraudzīt Daci. Varbūt meitene tiešām ir slima un viņai nav neviena, ar ko papļāpāt. — Labi, — es pamāju un ķēros pie jau atdzisušā ēdiena. Pa ceļam Valts iegriezās konditorejas veikalā un nopirka nelielu konfekšu kārbiņu. — Slimniecei, — viņš paskaidroja. — Ko darīsim, ja mājās būs māte? — es vaicāju. — Hm… — draugs pakasīja pakausi. — Darīsim tā, es ieiešu pirmais un stādīšos priekšā kā pedagogu sūtīts inspektors, kam uzticēts pārbaudīt, kāpēc viņas meita neapmeklē skolu. Ja mātes nebūs, pasaukšu tevi, tu Daci pazīsti, taču tikai tajā gadījumā, ja meitene atteiksies ar mani runāt, labi? — Kur man gaidīt? — atjautāju. — Pretējā nama kāpņu telpā — tur, kur iepriekšējo reizi. Šķiet, ka Salinieču dzīvokļa logi visi ir sētas pusē, tātad, ja ieraudzīsi mani parādes durvīs, nāc pāri. Uz savu roku gan neko, lūdzu, neuzsāc. — Norunāts. Cauri aizkvēpušai rūtij es noraudzījos, kā draugs nozūd durvīs, un piepeši sajutu, ka tur — aiz vecajām sienām cieš sāpes neaizsargāta un vientuļa cilvēkbērna dvēselīte. Šī tīri fiziskā sajūta pāršalca man pēkšņi, es jutu to tik reāli, ka pat sirds sažņaudzās. Atmiņā uzpeldēja nelaimīgās meitenes sejiņa un visdziļākajā nopietnībā teiktie vārdi: „Es drīz miršu…", un, nespēdams mierīgi nostāvēt, uzkāpu otrajā stāvā. Bet arī šeit mani panāca žēluma vilnis, un es neizsakāmi nopriecājos, piepeši ieraudzījis Kronberga stalto augumu. Pamājis draugs nozuda durvīs, un, nekavēdamies ne sekundi, es nosteidzos lejā, piecos lēcienos šķērsoju Ģertrūdes ielas bruģi un ieklupu tumšajā kāpņu telpā. Dzeltena krītošas gaismas strēle ļāva labi orientēties, un, ejot šīs bākas virzienā, es nokļuvu Salinicces dzīvokļa priekšnamā. Šeit mani sagaidīja Valts un, paņēmis .zem rokas, ieveda patumšā istabiņā. Kad acis aprada ar vājo apgaismojumu, pirmais, ko ieraudzīju, bija gultā gulošā meitene. Drūmā bezcerība pavisam .vēl bērnišķīgajā sejiņā liecināja, ka manas nojautas bijušas pareizas, — Dace cieta, taču tās nebija fiziskās ciešanas, lai gan varēja redzēt, ka viņa saslimusi. — Kas noticis? — vaicāju, apsēzdamies krēslā līdzās gultiņai. — Ak, tas esat jūs… — meitene vāri pasmaidīja. — Kas noticis? — es atkārtoju. — Gripa. — Smaga? — Nē. — Kā ar mammu, vai salīgāt mieru? — Teica, ka būšot laimīga, ja es nomiršot… — Uja! Bet ārstu taču izsauca vina? — Jā. — Tad jau tik ļauni nav… — Jums tā liekas? Piepeši sarunā iejaucās Kronbergs. — Vai māte darbā? — Laikam. — Kur viņa strādā? — Turpat, — meitene palūkojās manī. — Atceraties? — Bet, — es iesāku, taču Valts mani pārtrauca pusvārdā:
— Mus interese jusu draudzene Inese Dzene. — Inese? — Dace izbrīnījās. — Jā. — Bet viņa nemaz nav mana draudzene. Inesei tikai vajadzīga klausītāja, bet mani viņas pļāpāšana neapgrūtina. — Par ko viņa mīl stāstīt visvairāk? — Par naudu. — Naudu? — Valts teicami notēloja izbrīnu. — Jā. — Pastāstiet mums arī, teiksim — par pedejo sarunu. — Par pēdējo… — meitene domīgi novilka, un bija redzams, ka viņa tiešām nepievērš draudzenes pļāpāšanai uzmanību, bet piepeši iesaucās: — Atcerējos! Mani toreiz ļoti aizskāra… — Norunāsim visu darīt secīgi, — Kronbergs viņu pārtrauca. — Kad, kurā vietā, par ko jūs runājāt. Sapratāt? — Jā. — Tad turpiniet! — Kas šodien par dienu? Ak tā — piektdiena, tātad trešdien, taisni todien, kad cs saslimu, mēs gaiteņa galā pļāpājām. Kurā starpbrīdī, to gan neatminos. — Iztiksim. Par ko jūs runājāt? — Es jau parasti tikai tēloju, ka klausos, jo Inese tik vien zina, kā naudu. Un vēl par lupatām, bet mani ne viens, ne otrs neinteresē. Taču viņai tāda mode — ik pa brīdim pārjautāt — tu piekriti? Es tādās reizēs tikai pamāju, taču šoreiz viņa nicinoši iesmējās. — Tātad arī tev mājās glabājas tāda nauda? — Kāda nauda? — es izbrīnījos, jo biju pavisam aizdomājusies. — Trīsdesmit tūkstoši dolāru! — Kas par dolāriem? — Tu pati tikko apstiprināji, ka arī tev mājās ir tikpat! Vai māte lietussargam sakrājusi? — Inese runāja ļoti indīgi, un es sadusmojos. — Tev tikai nauda prātā! — Bet kas gan cits? Tieši tāpēc es neesmu tāda lupatlase kā daža laba… Tad es pagriezos un aizgāju. — Vai kāds nevarēja noklausīties? — Valtsjautāja. — Nē, tuvumā neviena nebija. — Hm… Labi, bet tagad pamēģiniet atcerēties, vai par šo jaunumu jums neiznāca ieminēties mātei? Varbūt paspruka, vai saruna nejauši ievirzījās tādā gultnē? — Iznāca. Tajā pašā dienā. No skolas es atgriezos ar temperatūru un mamma, uzzinājusi, ka esmu slima, sadusmojās — zāles tagad tik dārgas! Tad viņa arī pateica, ka labāk lai es… Neizturējusi atcirtu, ka man diemžēl nav tēva, kam mājās glabātos trīsdesmit tūkstoši dolāru zālēm… Mamma painteresējās — kur mūsdienās tādi baņķieri dzīvojot, un dusmās es pateicu par Inesi. — Un ko māte? — Neko. Aizgāja pēc zālēm un vairāk mēs par to nerunājām. — Vai jums ir Ineses tālruņa numurs? — Jā, priekšnamā uz galdiņa stāv telefonu grāmata, tur ir ierakstīts. — Pateicos par atklātību, — Kronbergs sacīja, — bet nu mums laiks… — Vai kaut kas noticis? — pirmo reizi Daces balsī ieskanējās ziņkārība, liecinot, ka viņas depresija nav tik dziļa, kā sākumā licies. — Nekas sevišķs, tikai skolā un… citur paklīdušas baumas par šo naudu, bet mūsu dienās tas
neko labu nevar nest. Mēs vēl tiksimies, un nenokariet degunu! Esmu pārliecināts, ka jūsu dzīvē vistuvākajā laikā notiks ievērojamas pārmaiņas uz labo pusi. — Viņš saņēma savā spēcīgajā delnā meitenes trauslos pirkstiņus. — Bet katras izmaiņas nes sevī arī pārdzīvojumus, taču, redzot gaismu tuneļa galā, jūs saņemsieties un iziesiet tam cauri, vai ne? Pie gaismas… — Es galīgi neko nesaprotu, par ko jūs runājat? — Par paļaušanos. Lai kas nāktu, mēs būsim līdzās. Ak, gandrīz piemirsu, — piepeši apķēries, viņš nolika uz galda maliņas konfekšu kārbiņu. — Paldies, — meitene nočukstēja. — Un vēl šo, — no otras kabatas izvilcis nelielu brošūriņu, uzlika virsū kastītei. — Palasiet, tur ir pār jums un — paļaušanos. Mēs tagad iesim, bet jums cs došu uzdevumu. Vai veiksiet? — Pacentīšos. Kas tas ir par uzdevumu? — Daces acīs ielijusī dzīvības liesmiņa pavisam pārvērta vēl tikko bezcerības nomākto sejiņu. — Jums jāklusē! — Kā tā? — meitene patiesi izbrīnījās. — Pārāk grūti? — pasmaidījis Kronbergs atjautāja un jau pavisam nopietni piebilda, — šis uzdevums ir ļoti svarīgs — nevienam, atcerieties — nevienam jūs nedrīkstat teikt ne par mūsu apciemojumu, ne par to, ko runājām! — Arī mammai? — Arī mammai. — Bet kā tad tas? — Dacīte pameta ar acīm uz galdiņa pusi. — Lietas labā atļauju samelot, lai gan labi tas nav… Pasakiet, ka bija atnākusi'draudzene, bet par grāmatiņu gan… — Mamma neko nelasa. Tikai zīlē un skatās televizoru. — Tad viss kārtībā. Veseļojieties, izmetiet no galvas drūmās domas un sāciet raudzīties uz dzīvi pavisam no citām pozīcijām. — No kādām? — Tur pateikts, — kā atbalstoties Valts uzlika delnu uz brošūras un piecēlās. — Uz redzēšanos! — Paldies! — atvadu vietā meitene teica, un pārsteigts es redzēju, ka viņa izskatās daudz labāk, nekā mums ienākot. Jau kuro reizi man nācās atzīt drauga klātbūtnes dziedinošo spēku.
V nodaļa Mežaparkā — Nu, ko teiksi? — kad nogriezāmies gar stūri, Valts iejautājās. — Tu domā, ka te iejaukta Saliniece? — es atvaicāju. — Zini, ja pavediena vienā galā ir ļaunums, bet otrā — šī ļaunuma izpausme, tad šaubām par paša pavediena piederību neatliek vietas. — Bet „Dēmonu villa" taču nodegusi kopā ar visu īpašnieku. — Neaizmirsti, Robert, par tiem Bandcllo viesiem, no kuriem mums brīnumainā kārtā laimējās izmukt cauri pazemes ejai. Ahā, atcerējies gan! Bet nule pats dzirdēji, ka Saliniece darba vietu nav mainījusi, kaut nama vairs nav, bet darba devējs ellē, ko? Ja šī patiešām ir kaut kāda tumša organizācija, tad vadoņa, ja tas bija Pāvels, vietā jau ir cits. Tādās valdīt gribētāju vienmēr ir, cik uziet, un barveža nāve to neizjauks. — Iznāk, ka bez villas kaut kur ir vēl rezerves midzenis? — Pilnīgi pareizi! Bet Bandello mājkalpotāju paturējuši to pašu funkciju veikšanai. Ja mūsu versija pareiza, atliek viņu izsekot, un pilnīgi iespējams, ka Saliniece mūs aizvedīs uz ļaunuma pirmavota pēdām. — Tad kur tu ej? — es iesaucos. — Mājās, — draugs nesatricināmā mierā atteica. — Bet tu tikko sacīji… Kronbergs spēji apstājās un, satvēris mani aiz mēteļa atloka, ļoti iespaidīgi paziņoja: — Mēs nedrīkstam kā kārtības sargi ar saitēm uz rokām piesaistīt sev uzmanību. Nu labi, — redzēdams neizpratni manā sejā, viņš atsāka pārtraukto ceļu. — Nāksies atkāpties laikā. Atceries, kad Frederiks pierunāja mūs uzņemties sargu pienākumus, toreiz, pēc slepkavības, mēs tik tikko neiekritām slazdā, bet, ja šīs izdarības ir vienas organizācijas darbs un lamatas bija viņu pūliņu auglis, tad jāņem vērā, ka mūsu sejas, par spīti tam, ka neviena „Dēmonu villas" iemītnieka nav .-.tarp dzīvajiem, ir kādam pazīstamas. Tālāk. Ja tagad mēs esam izgājuši uz viņu pēdām, tad jau tuvākajās stundās pastāv reāls risks sadurties, ar lādu cilvēku, un nav nekādas garantijas, ka pati Saliniece nav viena no viņiem. — Vai tiešām… — Jā, Robert. Lai cik tas tev nepatīkami, nāksies nomaskēties. Valtam taisnība — maskarāde tik tiešām manī izraisīja negatīvas asociācijas, taču drauga argumenti skanēja tik pārliecinoši, ka man nebija ko iebilst, turklāt es zināju, cik tā ir efektīva. Atšķirībā no citām reizēm, aklā ubaga vietā Kronbergs izvēlējās vienkāršāku tēlu — līdz acīm uzmauktu cepuri, īsu, baltu bārdiņu un ūsas. Viņam piemita izcilas spējas iejusties jebkurā lomā, un to, ko nespēja izmainīt ārienē, pilnībā kompensēja kustības, balss un žesti. Arī mani viņš pārveidoja pēc pašam vien zināmas ieceres un maskēšanās likumiem, lai gan man nepavisam negāja pie sirds nedz nomītie zābaki, nedz apnēsātais zaldāta vatenis un ausaine. — Ir nu gan Rīgā vazaņķi, — apmierināti braucīdams zodu, noskatījis mani no galvas līdz papēžiem, Valts paziņoja. — Vēl tikai cirvi rokā, nelokāmu pārliecību un bārdas rugājus sejā, un var sākt visu no gala… — Ko? — Rūdīt tēraudu… Ejam! Kad iznācām uz ielas, Valts mani pamācīja: — Ko tu soļo kā deju skolotājs? Slāt vajag! Vateni nenēsā diplomātiskā korpusa pārstāvji. Sajutis glītas sievietes skatienu, es pasmīnēju, saliku purngalus vienu pret otru un gāzelīgā, neveikla
lāča gaitā aizlīgoju tai garām. — Malacis! — neslēpdams sajūsmu, Kronbergs iečukstēja man ausi. — Tev vieta uz skatuves… Novērošanas posteni mēs izraudzījāmies tajā pašā kāpņu telpā iepretim Salinieces mājai. Uzkāpām otrajā stāvā, jo no turienes vislabāk varēja pārredzēt ietvi nama priekšā, un ari paši bijām tālāk no svešām acīm. Nežēlodams kabatas lakatiņu, Valts notīrīja aizkvēpušo rūti un, atslējies ar plecu pret sienu, sāka lūkoties ārā. Visgrūtsirdīgākie man vienmēr šķituši tie mēneši, kad lapas jau nobirušas, bet ziema kā nespēj, tā nespēj savākt pietiekami sniega, lai apslēptu dubļu un nez no kurienes sanesto drazu kārtu. Debesis klāja viendabīgu, necaurredzamu mākoņu sega, nami tinās drūmas-puskrēslas autā, bet cilvēki, piemērojoties laika apstākļiem, bija tērpušies tādās pašās krāsās kā nomācošā daba — nekur nekā priecīga, neviena koša toņa, viss pelēks, pelēks kā pati dzīve. — Cik pulkstenis? — piepeši ievaicājās Kronbergs. — Pusčetri. — Rau! — draugs cieši sagrāba manu roku. Palūkojies logā, es ieraudzīju Baibu Salinieci tieši tādā pozā, kādā atcerējos no pēdējās reizes, — ar divām smagām somām spraucoties cauri durvīm. Šķita, nekas nav mainījies, ja vien mēs droši nezinātu, ka Bandello villas vairs nav. Beidzot korpulentā sieva izstīvēja savu nesamo uz ielas, un te parādījās pirmās atšķirības — ceļš, kuru viņa uzņēma, nepavisam nebija virziens uz „Dēmonu villu". Mēs aši noskrējām lejā, bet, pirms spert kāju uz ietves, Valts pameta uz abām pusēm piesardzīgu un pētošu skatienu. Gāzelēdamās kā pīle, Saliniece virzījās pa Veidenbauma ielu uz tirgus pusi. Viņa ne reizi neatskatījās, un tas padarīja mūsu uzdevumu pavisam vienkāršu. Nonākusi pie pieturas, dāma ar grūtībām ierausās vienpadsmitajā tramvajā. Mēs darījām to pašu, bet tikai pa pēdējām durvīm un turpat vagona galā apstājāmies. Jauns puisis, ieraudzījis sievieti ar nesamo, pielēca kājās. Pat nepamājusi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, Saliniece iezvēlās viņa vietā un pagriezās pret logu. — Paldies būlu pateikusi! — dzirdēju Valtu murminām. Jā, šī sieviete izstaroja negatīvu enerģiju, es to sajutu pat no tik liela atstatuma, un varēju tikai iedomāties, kā mātes klātbūtnē ikdienā jutās tās meita. Braukt nācās ilgi. Pasažieru kļuva arvien mazāk un mazāk. Kad parādījās pirmās Mežaparka mājiņas, vagonā bijām palikuši tikai mēs un jaunais puisis ar tāda paša vecuma meiteni. Galvas kopā sabāzuši, tie priecājās par brūnganbaltu plankumainu kucēnu ar noļukušām ausīm, kas, kā pienākumu pildīdams, centās pēc kārtas nolaizīt viņiem degungalus. Priekšpēdējā pieturā Saliniece sarosījās, un, viņai izkāpjot, vagons nolīgojās kā laiva. Arī pārītis pameta tramvaju, bet aiz viņiem — mēs. Pretstatā vasarai, Mežaparks bija ka izslaucīts — nekur neredzēja ne jautri čalojošu bērnu pūlīšus, ne saldējuma pārdevējas baltos virsvalkos, ne stāvošu automašīnu virtenes. Par laimi, jaunie ļaudis, ķircinādami savu dzīvo rotaļlietu, gāja mums vajadzīgajā virzienā, tā ka vismaz uz kādu brīdi radās, gan nedrošs un kustīgs, tomēr — aizsegs. Ko darīsim, ja tiem ienāks prātā iegriezties tuvākajos vārtiņos? Es visas cerības liku uz smagajām somām Salinieces rokās — noguris cilvēks nemēdz pārlieku interesēties par apkārtni. Piepeši dāma iegriezās Šķērsielā, un, man par brīnumu, to pašu darīja ari pārītis. Šī bija šaura, asfaltēta ieliņa ar divstāvu mājiņām abās pusēs. Uzreiz varēja pateikt, ka tās cēluši turīgi cilvēki, — villu tipa, ar platiem logiem, skārda jumtiem, sasmalcināta marmora apmestām ārsienām. Vasarā, saulē un priežu paēnā, man tās vienmēr šķitušas kā mājības iemiesojums, turpretim tagad — drūmas un pamestas. Piepeši meitene apstājās un nolika kucēnu zemē. Pirmajā mirkli tas apmulsa, bet tad zvāļodamies pagriezās un ar plakšķi iekrita taisni dubļainajā renstelē. — Cāpiņ! — meitene iesaucās un metās glābt savu lolojumu. Uz izsaucienu Saliniece atskatījās, mūsu acis sastapās un nākamajā mirkli korpulentā sieviete nozuda
zemos vārtiņos. Jauneklis aizgūtnēm smējās tā, ka visa iela skanēja, bet meitene, turēdama netīro šuneli, kas mežonīgi spārdījās, tašķīdams uz visām pusēm dubļu pikas, izskatījās tik bezpalīdzīga, ka, izvilcis savu kabatlakatiņu, Valts gāja tai palīgā. Jau pēc brīža atguvis cik necik sunisku izskatu, kucēns par varēm centās izteikt savu pateicību, nolaizot arī mana drauga degungalu. — Paldies! — meitene palocīja galvu, bet piepeši satraucās. — Tas palaidnis arī jūs novārtījis! Tiešām, drauga vieglā šalle bija pašķīrusies, atklādama gaišo kreklu, uz kura kā varoņa zvaigzne rotājās pamatīga daudzstaraina dubļu pika. Valts pieliecās un ar vienu vēzienu to notrauca, taču liels, netīrs plankums palika. — Ienāciet pie mums, — piepeši ieteicās jauneklis, kas tagad izskatījās vainīgs un apmulsis. — Māsa iztīrīs, citādi vēl nosmērēsiet ir uzvalku, ir mēteli. — Redziet, — viņš piedūra pirkstu pie Kronberga krūtīm, — tur daudz vēl sabiris. — Pareizi, — meitene viņu atbalstīja, — lūk, mūsu mājas! — viņa norādīja uz divstāvu namiņu līdzās tam, kurā nule kā bija iegājusi Saliniece. — Nu labi, — draugs, it kā spiests pakļauties apstākļiem, negribīgi piekrita. — Ja jūs tas neapgrūtinās. — Ko jūs, nāciet! — viņa turpat līdzās viesmīlīgi atvēra vārtiņus. — Varbūt man pagaidīt? — neērti juzdamies, es uzmetu daudznozīmīgu skatienu saviem zābakiem, taču mani iebildumi izraisīja vētrainu pretreakciju no abu jauniešu puses. — Kur tas redzēts, — kā sieviete gados, meitene pārmetoši iesaucās, — gaidīt uz ielas! — un, pārlikusi kucēnu kreisajā, ar labo roku saņēma mani zem elkoņa, — ejam! Atdarīdamās nama durvis uzdvesa aromātu, kuru vismaz es nevarēju sajaukt ne ar vienu citu, — kaut kur mājā cepās pankūkas ar āboliem! Valts vienmēr brīnījās — kā es varot noteikt, ka tieši ar āboliem, un, lai gan es nemācēju smaržu„ņianses ietērpt saprotamos vārdos, nekad nekļūdījos. — Cik jauki! — nolikusi savu mīluli uz grīdas, meitene sasita plaukstas. — Pašā laikā uz pankūkām! — Ar āboliem… — es norūcu, un viņa izbrīnījusies palūkojās manī. — Robert, — pārmetoši ierunājās Kronbergs, — uz mums attiecas tikai šis! — Viņš iebadīja ar pirķstu plankumā uz savām krūtīm. — Nekādā ziņā! Kamēr žūs krekls, pārbaudīsim — vai tiešām ar āboliem. Ģērbiet nost mēteli, arī kreklu, bet tu, Jānīt, sameklē, ko ciemiņam uzvilkt! — ar pieaugušas namamātes stingrību meitene mūs izrīkoja. Ticis laukā no zābakiem un vateņa, es jutos kā nometis neērtu un nepatīkamu nastu, un tagad ar interesi vēroju, cik uzmanīgi, lai, nedod Dievs, nenorautu bārdiņu un ūsas, līda ārā no krekla Valts. — Mums ciemiņi? — durvīs, no kurām plūda kairinošā smarža, parādījās sirma, stalta sieviete puķainā priekšautā ar dvieli rokā. — Jā, mamm, — Jānis atteica un saminstinājās, meklēdams vārdus, tāpēc Valts viņa vietā īsi aprakstīja negadījumu. — Atvainojiet par sagādātajām neērtībām, taču jūsu meita bija tik uzstājīga… Māte pasmaidīja. — Tāda jau Gita ir. Droši vien jūs viņu ar kaut ko ieinteresējāt, vai tā, meitiņ? — Jā, mamm! — no vannas istabas atlidoja ūdens šļakstu klusināta atbilde. — Ļoti… — Tu, Jānīt, ieved ciemiņus istabā un nāc palīgā uzklāt galdu. Gaumīgi iekārtotā viesistaba neliecināja par turību, jo mēbeles, lai gan koptas, bija pirktas vismaz pirms pārdesmit gadiem, arī griestu lustras matētie zvani atsauca atmiņā aizgājušos laikus. Taču mūsdienīgās standart- elegances vietā no katra stūrīša dvesmoja nenovērtējamais, tikai ar sirds siltumu panākamais mājīgums. Divi plati logi izgāja uz augstu priežu aptumšotu pagalmu. Es
gribēju palūkoties laukā, bet Valts, satvēris mani aiz piedurknes, iečukstēja ausī: — Netuvojies logam, tevi var pazīt! Piepeši es apjēdzu, ka visi mani maskēšanās piederumi taču karājas priekšnamā, bet pārdesmit soļu atstatumā redzamajā namā tikai pirms dažām minūtēm iegāja Saliniece. Drīz vien uz apaļā galda uzradās šķīvji,' naži un dakšiņas, pēc tam liela kūpošas kafijas krūze un tasītes. Ar neierastu mieru es vēroju jaunavu rosāmies un piepeši apķēros, ka dīvainā kārtā nejūtu ne mazāko neveiklību. Izdarījis šo atklājumu, pievērsu uzmanību Jānim, pēc tam atcerējos pārējos mājas iemītniekus un sapratu, ka tas nav vis mans, bet viņu nopelns. Cilvēki pieraduši viens otra priekšā izturēties neīsti, spēlēt teātri, bet te ar visu savu būtni es uztvēru, ka smaids ir netēlots un labvēlība — patiesa. Šī dabiskā atmosfēra lika justies kā starp savējiem — brīvi un atraisīti, un, kad ar kūpošu pankūku bļodu durvīs parādījās namamāte, nudien, man nācās piespiesties, lai aptvertu, ka tā nav Laimas tante, kurai aiz muguras tūlīt, tūlīt jāparādās Viļonkuļa milzīgajam stāvam. Kad sasēdāmies ap galdu, sirmā sieviete pārlaida mums vērīgu skatienu, piecēlās un klusā balsī sacīja: — Pateiksimies Dievam! Nevarēju saprast, kāda iekšēja vara uzslēja mani kājās, un, stāvēdams līdzās draugam, es noraudzījos, kā viņi salika rokas, nodūra galvas, un tad klausījos: — Pateicamies, Kungs, par dienišķo maizi, svētī mūs un dāvā mūsu starpā izpratni un mīlestību! Amen. Jāatzīstas, ka nekad agrāk man nebija nācies nokļūt aplamākā situācijā. Karādamies kaut kur starp sociālismu un tirgus ekonomiku, piepeši tiku nostādīts Tā priekšā, kuru līdz šim uzskatīju par sentēvu izgudrojumu. Lai gan ik dienas pieminēju Dievu parunās, klausījos lūgšanu Latvijas himnā, tas viss pagāja kaut kā garām, manī neaizķerdamies, bet te gluži negaidīti es sapratu, ka nekad tā-īsti neēšmu painteresējies nedz par reliģijas būtību, nedz par Viņu pašu. Apgarotās sejas lika domāt, ka runāts tiek ar reālu personu un šī persona, lai gan neredzama, nebūt neizturas pret lūdzējiem vienaldzīgi. «Interesanti," man iešāvās prātā, „vai viņi to uztver nopietni?" Pēc trešās pankūkas es to pajautāju. Brītiņu padomājusi, namamāte atbildēja: — Nenopietni varētu izturēties pret joku, bet, ja jums vaicātu — Itāda ir jūsu attieksme pret savu nāvi — nopietna vai nē, kāda būtu atbilde? — Nu, tā ir cita problēma… — Dievs, — viņa uzsvēra, — ir tieši šī problēma, jo cilvēka ticība ir nesaraujami saistīta ar paša dzīvību un nāvi. — Kādā veidā? — Redzu, ka jūs vēl neesat izjutis Tā Kunga aicinājumu, taču… varbūt tieši tāpēc esat šeit, lai saņemtu liecību. — No kā? — es izbrīnījos. — No mums. Jūs, protams, zināt, ka Dievs radījis visu — zvaigznes, Zemi, dzīvo radību, cilvēku… — Čārlzs Darvins… — Atstājiet to marksistiem. Evolūcijas teorijas pamatā nav patiesības meklējumi, bet gan centieni noliegt Dieva pirmsākumus. — Nebiju dzirdējis. — Bet par grēkuT — Ko lai saku — grēkojam mēs visi. — Pastāstiet, ko jūs zināt par Kristu! — Viņu piesita krustā, — kā slinks svētdienas skolas audzēknis es atbildēju un nezināju, kur
likt savas acis. — Kāpēc? — tagad iejautājās Gita. Šoreiz man nebija ko atbildēt, es vienkārši to nezināju. — Redziet, — vārdu atkal ņēma namamāte, — jūs pareizi pateicāt — grēkojam mēs visi. Bet vai zināt, ka grēka alga ir nāvē? Dievs to pateicis viennozīmīgi. — Kur? — Bībelē. — Bet to taču sarakstījuši cilvēki! — Vai esat lasījis „Sarkano apli"? — vina atjautāja. — Vollesa? — Jā. — Protams. — Droši vien jums zināms, ka Volless savus romānus, kūpinādams pīpi, vienkārši diktējis mašīnrakstītājai? Es pamāju. — Tad kurš, pēc jūsu domām, ir „Sarkanā apļa" autors — Edgars Volless vai viņa mašīnrakstītāja? — Bet viņš taču diktēja… — Vai hipnotizētājs var cilvēkam likt darīt to, ko viņš vēlas? — Līdz noteiktai robežai. — Tad kāpēc jūs māc šaubas, ka visspēcīgais Dievs nevar piespiest cilvēku uzrakstīt to, ko vēlas viņš? Ielūkojieties kaut "vai dabā, un jūs sajutīsiet, sapratīsiet Dieva spēku. Laikam es sāku izskatīties pagalam apmulsis, jo pēkšņi viņa iežēlojās par mani un, izvilkusi no plaukta nelielu brošūriņu, pasniedza man. — Ņemiet, te ir par… jums un ceļu pie Dieva. Uzmetis grāmatiņai skatienu, lēnām pievērsos Kronbergam. Mana drauga acis smaidīja — rokā cs turēju tādu pašu izdevumu, kādu Valts bija uzdāvinājis Dacei! — Mēs taču grēkojam, — es nevarīgi iebildu, — bet grēka alga, jūs pati teicāt… — Cilvēks piedzimstot no augšienes vairāk negrēko. Palasiet, jo pirmai reizei tiešām var būt par daudz… Man galva gāja riņķī, un gluži kā pa sapņiem es iebāzu grāmatiņu kabatā. — Ticība Jēzum Kristum, ka viņš ar savām asinīm mūs izpircis, un grēku nožēlošana ir vienīgais ceļš uz mūžīgo dzīvību, — ar nesatricināmu pārliecību balsī noteica Gita. Piepeši sirmā kundze pagriezās pret meitu. — Gitiņ, tu līdz šim neesi pastāstījusi, kas tevi tik ļoti ieinteresējis mūsu viesos? — To, ka viņi ir labi cilvēki, es sajutu uzreiz, bet… un tāpēc… — Neko nesaprotu, runā skaidrāk! — Redzi, mamm, kad viņš, — meitene pamāja uz Kronberga pusi, — tīrīja Čāpiņam ķepas, es ievēroju, ka tā bārda nav… īsta! — Ko? — namamātes acis iepletās. — Nūjā, tur — labajā pusē jums atlīmējies… Valts automātiski pacēla roku pie sejas, bet tad attapās, skaļi iesmējās un ar asu kustību norāva lieko bārdu un ūsas. Jānis uzšāvās kājās, bet Gitas seja atplauka apmierinājumā. — Redzi, mamm, es taču teicu!… Vai tu vari iedomāties, kas viņš ir? Mātei spēka pietika vienīgi plecu paraustīšanai. — Kronbergs! Esmu lasījusi par viņu! — Ko tu runā, meit! Lasīt nav redzēt! Kas jūs tādi esat? — pirmo reizi viņas balsī ieskanējās trauksme.
Valts iebāza roku kabatā un, izvilcis pasi, pasniedza namamātei. Nenolaizdama no mana drauga acis, tā atšķīra pirmo lapaspusi. Meita pārliecās pāri viņas plecam un nākamajā mirklī atskanēja: — Ko es teicu? — Kronbergs! — māte nočukstēja un atšķīra lapu ar fotogrāfiju. — Tik tiešām Kronbergs! Arī es esmu dzirdējusi par jums, bet… tik pēkšņi… Kas noticis? — Ticiet man, — bāzdams personības apliecību atpakaļ, Valts steidza viņu nomierināt, — pie jums mēs esam nokļuvuši visīstākās sagadīšanās rezultātā. Nebūtu Cāpiņš ievēlies renstelē, diezin vai mēs te sēdētu. — Es pamanīju Gitas lūpās vieglu smaidu. — Par sevi varu teikt, ka mazais resgalis man sagādājis lielu prieku, ļaujot iepazīties ar jums un jūsu ģimeni. Valts, — viņš pastiepa roku saimniecei, un tā, paspiedusi drauga plato delnu, atviegloti nopūtās: — Irma. — Šis ir Roberts Štāls. — Jums zābaki par lieliem, — Gita piebilda. — Es redzēju, ka tie cilājas, un nospriedu, ka ar svešiem tālu netiksiet — noberzīs kājas. Kronbergs skaļi iesmējās. — Žēlojiet! — Dots pret dotu! Pastāstiet — ko esat nākuši novērot, izlūkot, kam sekojāt, — meitenes acis mirdzēja, un es nevarēju saprast —, vai no tā, ka mūs tik viegli atmaskojusi, vai no negaidītās iepazīšanās. — Pēc kā jūs spriežat, ka mums ir tik šaušāligi nolūki? — smaidīdams vaicāja Valts. —Jūs taču neapgrūtināsiet sevi ar lieko bārdu, ejot vienkārši pastaigāties, — viņa atteica. — Acs un galva! — mans draugs iesaucās. — Jums ir visas dotības tuvākajā laikā mūs i/konkurēt! Taču gribu būt atklāts, un zināt, kāpēc ? — Nē. — Jūsu ticība Dievam man liek uzticēties jums! — Es sapratu, — meitene pamāja. — Jums taisnība — godīgums un Tas Kungs ir nešķirami. Mēs klusēsim… — Jā. Un, ja jau mēs esam sākuši runāt par Dievu, es gribētu zināt, vai jūsu kaimiņi arī ir kristieši? Māte noliedzoši papurināja galvu. — Arī tai mājā? — Kronbergs pastiepa roku pret logu, aiz kura rēgojās nams, kurā bija iegājusi Saliniece. — Manuprāt, nē, bet mēs ar viņiem nesaejamies. — Kā tā? — Tā. Ko mums darīt laicīgajā kompānijā — klausīties, kā lamā valdību vai gaužas par augošajām cenām? — Vismaz pasakiet, kas tur dzīvo? — Kārlis Bērziņš. Diemžēl es par viņu neko tuvāk nezinu. Taču jūs neko neesat pastāstījis par sevi, saviem nolūkiem. — Nu labi, tikai brīdinu, ka ir detaļas, kas nav domātas atklātībai. Neapvainojieties, tās es neskaršu, jo izmeklēšana vēl nav galā. Vēlreiz atgādinu — ne par mums, ne par to, ko dzirdēsiet, nevienam ne zilbi! — Valts uzsvēra pēdējos vārdus un pārlaida ciešu skatienu klātesošo sejām. Telpā iestājās klusums. Kronbergs atgāzās pret atzveltni, pievēra acis un uz brīdi iegrima domās. Gara acīm cs skatīju, kā viņš sagrupē stāstāmo materiālu savu smadzeņu plauktos noteiktā secībā. Jo pilnāki kļuva šie plauktiņi, jo skaidrāk izdalījās Jas atlikums, kas vēl nebija domāts svešām ausīm. Acīmredzot beidzis šo šķirošanu, draugs iesāka ar resnā Frederika slepkavību un, izlaizdams detaļas, kuru analīze vēl bija priekšā vai kuras jau tuvākajā nākotnē varēja ienest korektlvas mūsu darbā; izstāstīja „Dēmonu villas" lietu līdz pat tās finālam — mājas nodegšanai. Nevaru neatzīmēt drauga meistarību —
māku izvairīties no konkrētiem vārdiem vai adresēm, tomēr neko nezaudējot no intrigas. Klausītāji ne reizi nepārtrauca vienmērīgās balss plūdumu, un tikai spēji nočīkstējis krēsls vai straujāka kustība nodeva viņu saviļņojumu. Turpinājumā Valts iepazīstināja klātesošos ar Dzeņa lietu un beigu beigās paskaidroja, kā meitenes dzīvības apdraudētāju meklēšana mūs novedusi šai viesmīlīgajā mājoklī. Draugam apklustot, namamāte domīgi nomurmināja: — Kaimiņi… Bet pagaidiet, — viņa piepeši iesaucās, — par to vislabāk pajautāt omītei!
VI nodaļa Bērziņi — Jā, — Gita piecēlās. — Vecmammas atmiņa strādā kā pulkstenis un, lai gan viņai jau deviņdesmit trīs, lasa bez brillēm! Nāciet! Starp citu, — turēdamās līdzās Kronbergam, meitene turpināja, — es zināju, ka jūs izsekojat to kundzi ar somām, jo, pāris reižu palūkojusies atpakaļ, ievēroju, ka cenšaties turēties aiz mūsu mugurām, bet, tā kā ielas bija tumšas, tad vienīgais cilvēks, no kura būtu jāslēpjas, bija mums pa priekšu ejošā sieviete. Zināt, — Gita mulsi nobeidza, — Čāpiņš notekā ievēlās ar manu palīdzību… Kronbergs apstājās un nomērīja meiteni ar izbrīnītu skatienu. — Skaidrs, — viņa balsi skanēja sajūsma, — zinādama manu profesiju un pārliecībā, ka mūsu nolūki vērsti pret ļaunumu, — jūs vēl izteicāties, ka mēs paši… un nolēmāt palīdzēt? — Ko nu palīdzēt, — meitene nosarka. — Gluži vienkārši gribēju iepazīties, turklāt mani interesē cilvēka domāšana — cik lielu daļu viņš veic pats, bet cik šai darbā tam palīdz Dievs. Jūs protat domāt, tāpēc… — Zini, Robert, — Valts pagriezās pret mani, — ja kādreiz redzēsi Valtu Kronbergu pārāk pašpārliecinātu, atgādini man šo sarunu, un goda vārds, es kļūšu lēnprātīgākais no lēnprātīgākajiem. Uzkāpuši otrajā stāvā, nelielā istabiņā pie loga atradām invalīdu ratiņos sēdošu ļoti vecu sievieti ar grāmatu rokā. Lai gan istabā bija silts, vecenītes plecus sedza raibs vilnas lakats ar garām bārkstīm. — Omit, mēs pie tevis! — skaļā balsī paziņoja Irma. — Ko… a? — vecāmamma pielika pie auss roku. — Runā skaļāk, es nesadzirdēju. , — Šie cilvēki vēlas uzzināt kaut ko par kaimiņiem. — Par kūrējiem? — Bērziņiem. — A! Lai tad piesēž, es tūdaļ. — Viņa pieripināja krēslu pie neliela galdiņa, un, kamēr mēs ieņēmām vietas uz dīvāna, nolika uz tā grāmatu un ar visu pārvietojamo sēdekli pagriezās pret mums. Gadu saliektā sieviņa izrādījās ļoti runātīga, turklāt ievirzīt viņu īstajās sliedēs bija gandrīz neiespējami — vecenīte dzirdēja pavisam vāji. Mums nācās noklausīties par viņas jaunības dienām, tā laika modēm, draudzenēm, ballēm un teātri. Gitai izrādījās taisnība — omītes atmiņa tiešām strādāja kā pulkstenis, jāpiezīmē, ka arī mute daudz neatpalika. Man, starp citu, bija interesanti uzzināt — cik santīmus trīsdesmitajā gadā tirgū maksājusi viena ola, un salīdzināt ar šodienas cenām, par aptuvenu orientieri ņemot vidējo izpeļņu, vai noklausīties dažus anekdotiskus gadījumus no Benjamiņu pāra dzīves. Par laimi, viņa savā stāstā pieturējās pie noteiktas hronoloģijas, un kad, pēc manas aplēses,notikumi sāka risināties kaut kad ap trīsdesmit sesto i gadu, varbūt — septīto, teica: — Tur to kaimiņu māju uzbūvēja Goldšmits — ebrejs. Izveicīgs andel- 4, manis bija, un kā zinādams — pārdeva īsi pirms kara. Pats aizbrauca pāri okeānam uz Ameriku, bet nopirka to būvmeistars Bērziņš. Pats projektus J taisīja, pats vadīja celtniecības darbus. Mežaparkā ir daudz viņa būvētu māju, tikai tagad tās aplupušas, nav agrākā spožuma. Pats Bērziņš ir dikti mīlīgs cilvēks. Viņam tikai par pieciem gadiem mazāk nekā man, bet staigā, reizēm pat parādās uz ielas. Ar spieķīti, lēnām, taču labāk tā, kā nekā. Tagadiņ mājas īstenais saimnieks ir viņa dēls. Viss tēvā — tikpat mīlīgs un pieklājīgs, tikai ar tiem komunistiem sasmērējies. Es domāju — nevar jau visus sunīt par to vien. Šis ir daudz feināks par dažu labu frontinicku. Vismaz kā gāja prom no tiem sarkanajiem, tā aizgāja un tagad esot biznesmenis. Es gan lāgā nezinu, kas tā par šefti, taču, redzams, sūdzēties nevar — ir ārzemju autiņš garāžā stāv, ir kundze kā no skatloga. Man viņš patīk, tikai sieva tāda aušīga, žēl, ka šiem bērnu nav, varbūt paliktu nopietnāka. Grūti laiki, jā, dikti grūti… — laikam stāstīšanas nogurdināta, vecenīte sāka klanīties, savītušās rokas
lēnām noslīga gar sāniem, galva nokārās un, neskaidri kaut ko nomurminājusi sev zem deguna, viņa iemiga. Klusītēm piecēlušies, uz pirkstgaliem izlavījāmies ārā un no jauna sapulcējāmies viesistabā ap galdu. Kad visi bija ieņēmuši savas vietas, Valts jautāja: — Vai jums ir Bērziņu mājas telefona numurs? — Ir, — atbildēja Irma un, izvilkusi no grāmatplaukta nelielu kladi cietos, brūnos vākos, uzšķīra vajadzīgo lappusi. Ierakstījis nodiktēto sešciparu skaitli savā piezīmju grāmatiņā, Valts pievērsās Gitai: — Un kā jūs raksturotu kaimiņus? Meitene pietvīka kā roze. — Omei taisnība — jaunais Bērziņš, lai gan, kas viņš par jauno, ir ļoti laipns un pieklājīgs, arī sieva, tikai Maijas tante ģērbjas nu tā… — Kā? — Savam vecumam neatbilstoši. Tagad tādi tērpi… tie vairāk piestāv jauniešiem nekā sievietei viņas gados. Nesaprotu, kā vīrs to neredz, bet, ja redz — kāpēc neaizrāda? — Droši vien pārāk pieklājīgs, — Valts iesmējās. — Tādam grūti izcelt cita trūkumus, pat ja tā ir paša sieva. — Pārāk… — domīgi nomurmināja Gita. — Neredzu nekā nosodāma, — likdama atpakaļ plauktā telefonu grāmatu, pamācoši noteica Irma. — Tas, Gitiņ, ka cilvēki kļuvuši bezsirdīgi, nebūt nenozīmē, ka tādi viņi bijuši vienmēr. Ome stāstīja… — Bet mamm, vai tad es iebildu? Gluži vienkārši man nepatīk viss, ko pārspīlē, bet viņa nudien… — Lai nu paliek, meit! Labāk apskati Kronberga kunga kreklu, ka nepāržūst. Ja sauss, izgludini! No Valta puses neatskanēja ne mazākais protests, kad Gita paklausīgi piecēlās, lai gan es varēju iedomāties, cik neērti viņš jutās vienā žaketē uz kailas miesas un cik ļoti ilgojās pēc iespējas ātrāk tikt kaut neizgludinātā virskreklā. — Tātad, — kad meitene izgāja, Valts pievērsās namamātei, — kaimiņos, tāpat kā jūsmājās, dzīvo trīs cilvēki? Irma pamāja. — Vai pēdējā laikā jums nav nācies parunāties ar Bērziņu senioru? — Dienas trīš atpakaļ. Vecītis pie atvērta loga elpojasvaigu gaisu, un mēs pārmijām pāris nenozīmīgas frāzes. — Par ko? — Par kaitēm, par to, cik pēdējā laikā grūti panesamas krasās laika izmaiņas un kā tās atsaucas uz pašsajūtu. Nu un viss tādā pašā garā. — Skaidrs. Vai Maija, ja esmu pareizi atcerējies jaunā Bērziņa sievas vārdu, kaut kur strādā? — Cik man zināms, tad nē. — Labi. Bet tagad par sievieti, kuru mēs izsekojām. Vai esat to jau kādreiz redzējusi? — Atvainojiet, bet es taču… — Piedodiet, — Valts apķērās. — Pareizi, jūs taču par viņu uzzinājāt tikai no mums. Ko tu vari pateikt, Jāni? — viņš pagriezās pret kluso puisi. — Esmu redzējis jau agrāk. — Ar somām? — To gan neievēroju. — Ar somām! — kaut kur no virtuves atskanēja Gitas balss. — Viņai vienmēr pilnas rokas. Viesistabā, bez jau pieminētā, bija vēl viens logs, kas izgāja uz ielu. Ja pa vienu varēja labi pārredzēt uz šo pusi vērsto kaimiņmājas fasādi un betona plātnēm izklāto celiņu, tad pa otro-pavērās plašs skats uz ietvi kā šajā, tā pretējā ielas pusē, kā arī uz blakus vārtiņiem un aiz tiem — starp priedēm snaudošo namiņu siluetiem. Vēlēdamies nedaudz izlocīt kājas, piegāju pie loga, no kura mani nevarēja pamanīt no Bērziņu mājas, un palūkojos ārā. Viss izmiris, nekur ne dvēseles, tikai pelēka vientulība klājās
pāri ēkām un, trotuāriem. Pēkšņi blakus mājā dobji noklaudzēja durvis, un, picplacis ar seju pie rūts, ieraudzīju Salinieci ātrā gaitā soļojam uz vārtiņu pusi. Rokās viņa turēja tukšās somas. Atvirzījies aizkaru ēnā, klusiņām uzsaucu: — Valt, viņa iet projām! Ar trim ašiem soļiem veicis atstatumu līdz logam, draugs nostājās man līdzās. — Hm… Neko darīt, Robert, lai dāma iet. Mums šā vai tā vēl par agru pamest šo vietu, — viņš iečukstēja man ausī un atgriezās savā krēslā. Ienāca Gita, nesdama izgludināto kreklu. Nometis žaketi, Kronbergs veikli ietērpās vēl siltajā apģērba gabalā, aizpogājās līdz zodam un, atviegloti nopūties, sacīja: — Pateicos! Jūs esat tik viesmīlīgi, ka nespēju atturēties, neizmantojis to līdz galam. Atļaujiet piezvanīt! — Lūdzu! — Irma pamāja. — Telefons ir gaitenī, pa labi aiz durvīm, — ' viņa parādīja ar roku un izvilka no lielas somas adīkli. — Gribu pabeigt. Ziema pie durvīm, bet meitai, — saimniece paraudzījās uz Gitas pusi, — nav siltas jaciņas. Nopirkt nav pa spēkam, tāpēc ārdu vecās un adu par jaunu. Varēja redzēt, ka šajā darbā namamātei ir pamatīgi ievingrināta roka. Viņa runāja, raudzīdamās manī, nemaz nekontrolējot, ko dara pirksti, bet tie ņirbēdami visu veica paši. Tādu virtuozitāti es skatīju tikai otro reizi savā mūžā. Kronberga saruna ievilkās. Iztaisījis istabas vidū elegantu peļķīti, Čāpiņš ar apmierinātu izteiksmi, kā uzslavu gaidīdams, attupās līdzās, bet dabūja noklausīties Jāņa izteiksmīgo runu par suņu uzvedības pamatnoteikumiem un labo toni. Kucēnam pietrūka pacietības uzklausīt līdz galam, un nožāvājies tas palīda zem klubkrēsla, saritinājās kamolā un aizmiga. _ Mēs tērzējām par dažādiem tematiem, bet, atzīdams klātesošo erudīciju, nevarēju nepamanīt arī zināmu vienpusību. Vai tā bija māte, vai Gita, bet, izklāstot savas domas, viņas atkal un atkal atgriezās pie garīgajām vērtībām. Piepeši es iedomājos, ka viņu acīs varbūt izskatos gluži tāpat, jo manas atziņas visnotaļ riņķoja ap materiālo pasauli, tāpēc, gribēdams tikt skaidrībā, sāku vērot sevi it kā no malas un pārsteigts atklāju savu prātojumu primitīvo pamatu. Es biju it kā vērsts uz iekšu! Viss, ko teicu, galu galā attiecās tikai uz mani pašu. Pieskaņojis materiālisma principiem pat cilvēku savstarpējās attiecības, bruņojies ar nesaudzīga kritizētāja zobenu, es piepeši viņu priekšā sajutu sevi tukšu un izslaucītu! Turpretim jaunā meitene līdzās man droši vien izskatījās pēc pieredzes bagātas skolotājas. — No kurienes jums zināms, ko šajā jautājumā ir teicis Zālamans? — kad jau otro reizi, apgāzdama manas domas, viņa izteica gudrā ķēniņa atziņu, es nenoturējos. — No Bībeles. Atbilde mani patiesi izbrīnīja, jo es nebiju pat iedomājies, ka, izņemot mistiskus nostāstus, kuros izdoma mijas ar izkropļotu vēsturi, šī grāmata varētu saturēt tik mūsdienīgus secinājumus. Nesabiezinot krāsas, varu teikt, ka ir māte, ir meita burtiski izverda patiesības, no kurām es ikdienā centos atkratīties kā no nevajadzīgām, traucējošām dzīvot. Viņas runāja tik atklāti, ka negaidīti skaudra doma, iešāvusies prātā, lika man nodrebēt: „Un ja nu viss, ko es dzirdu, ir patiesība? Tādā gadījumā mana paštaisnība nav ne graša vērta, un paveras patiešām spožas izredzes Dieva noliktajā stundā doties taisnā ceļā uz elli!" Pēkšņi parādīdamies durvīs, Kronbergs pārtrauca ir sarunu, ir manus prātojumus. — Es uz brītiņu iziešu, — viņš paziņoja un, paņēmis no galda savus maskēšanās piederumus, minūtes laikā pārvērtās līdz nepazīšanai. — Vecais Bērziņš uzaicināja mani ciemos, — jau satvēris durvju rokturi, draugs paskaidroja. Man mute palika vaļā. — Būšu atpakaļ pēc pusstundas, — Valts uzsmaidīja Gitai. — Izklaidējiet pa šo laiku manu draugu un vēlreiz atvainojiet par ieilgušo vizīti. Jānis ar Gitu, mātes mudināti, negribīgi pameta mūs, lai dotos gatavot stundas. Irma pavēstīja, ka meita mācoties pēdējā vidusskolas klasē, bet viņas brālis — desmitajā. Viņa atļāvās nedaudz palielīties
ar bērnu sekmēm — dēls pavisam nesen plūcis laurus ķīmijas olimpiādē, bet meitai esot dotības uz valodām. Namamāte atcerējās savus skolas gadt5s, tad universitāti un nopūtusies rezumēja: — Bez Dieva tas viss ir nulles vērts! — Izglītība dod… — Neko nedod! Ja Dievs ir liedzis savu svētību, tad viss — izglītība, darbs, pat laulātais draugs rada tikai sāpes. Jūs, protams, iebildīsiet, bet ticiet, esmu to pārbaudījusi pie sevis. Labi, ņemsim par piemēru jūs, — laikam pamanījusi neticību manās acīs, viņa piepeši piedāvāja. — Kāda jums izglītība? — Augstākā. — Juridiskā? — Nē. — Kāpēc tad strādājat svešā profesijā, jo, cik nu man zināms, tad detektīvam sava darbība ir jāveic likuma ietvaros. — Sagadīšanās. Man nepaveicās… — Tā nav sagadīšanās. Cilvēka galvas mati ir skaitīti — tā teicis Dievs, bet jūs pārvarēm meklējat attaisnojumu citur. Esmu pārliecināta, ja jūsu profesionālo izvēli būtu atbalstījis arī Tas Kungs, rezultāti būtu pavisam citi. Tiesas stunda ir tik tuvu, ka jūsu vietā es nekavētos ne mirkli. — Kas man jādara? — Lasiet Bībeli! Dieva vārds ne tikai pateiks, ko darīt, bet ieliks jums krūtīs jaunu sirdi! Un ticiet, ka tur rakstīta tikai patiesība! — Padomāšu, — es gurdi novilku, un saimniece apveltīja mani ar līdzjūtīgu skatienu. Kronbergs pārradās noraizējies. — Ķēdīte neizturēja, — viņš jau no sliekšņa paziņoja. — Kā tā? — Saliniece tiešām piegādājot Bērziņiem produktus un par to tai tiek maksāts. Mēs izrunājāmies kā veci paziņas — krustām šķērsām. No iepriekšējās lietas aizguvis celtniekiem raksturīgo terminoloģiju, es izrādījos tik labs sarunu biedrs, ka vecītim no atmiņām pat acis kļuva miklas. Bez jebkādām aizdomām viņš pastāstīja par sevi, tad — par dēlu un vedeklu. Nācās piekrist omītei — tas patiesi ir pieklājīgs un jauks cilvēks, bet dēls, kura iepriekšējo darbību tēvs nekad neesot atzinis, jo jaunais Bērziņš vairākus gadus deldējis krēslu kādā rajona partijas komitejā, tagad nācis pie prāta un sācis strādāt godīgu darbu. — Hmm… — Jā. Vecais tā arī pateica, un nevaru viņam nepiekrist. — Vai Saliniece jau sen kā apkalpo Bērziņus? — Sen. Lieta tāda, ka Baiba Saliniece ir Maijas Bērziņas māsa. VII noda|a Aizdomīgā kompānija Šī ziņa man nāca pilnīgi negaidīti, taču kaut kur no blakus telpas to tūlīt nokomentēja Gita: — Viņas ir tik līdzīgas… Pēc tam mēs atvadījāmies un, saņēmuši uzaicinājumu nākt ciemos vēl, devāmies mājās. Ārā jau valdīja melna nakts, un blāvo ielas lukturu vāji apgaismotā ietve vizuļoja — acīmredzot tikko kā bija nolijisneliels lietutiņš. Šāgada decembris mani kaitināja, jo es no laika gala ciest nevaru slapjdraņķi, bet te bez pārtraukuma vai nu lietus, vai sniegs. Ar ilgošanos gaidīju ziemu un domāju, ka arī mans draugs tāpat. Tramvajā bija tukšs, un pirmie pasažieri parādījās tikai pie Brasas. Cilvēki ienesa vagonā dzīvību — laikam jau, mājodams centrā, tā biju pieradis pie drūzmas, ka vientulīgākā vietā jutos kā svešā ādā. Valts visu ceļu klusēja un, spriežot pēc krunkās savilktās pieres, viņa smadzenes strādāja ar pilnu jaudu. Es jutos kā salauzts un vienā laidā žāvājos. Izkāpu pavisam stīvs, bet vēl stīvāks paliku no Kronberga
uzaicinājuma: — Aiziesim pablandīties! — Tu esi jucis! Vienīgais, ko es vēlos, ir gulta! Viegli pavīpsnājis, Valts paziņoja: — Tādā gadījumā šķiramies. Es vēl izmetīšu līkumu, bet tev novēlu saldu dusu! No provokatoriskā piedāvājuma es atžirgu kā no ledainas ūdens šalts. — Labi jau labi, ejam blandīties, bet atceries, ka man tavi zābaki ir par lieliem. Un kurp tad mēs dosimies? — Pavērot Dzeņa mājvietu. — Šāda te ietērpā? — Ko tu, Robert. Papētīsim no ārpuses, varbūt izdodas pacelt kāda nejauša pavediena galu. Lai nu kas, bet es pārāk labi pazinu savu draugu, lai noticētu viņa vārdiem. Labi zināju, ka viņš nepiedāvā tukšu pastaigu, bet seko noteiktu loģisku slēdzienu rezultātā izveidotai versijai. Par laimi, Dzenis dzīvoja netālu no pieturas. Kādreiz lepnā māja, kā gandrīz visas Rīgā, bija krietni apbružāta. Tās apakšējo stāvu aizņēma kafejnīca, pilna ar kliedzoši ģērbtiem jauniešiem. Brīdi pētījis fasādi un apkārtējos namus, Valts parāva mani aiz piedurknes. — Ieiesim, es izmaksāšu saldējumu! — Šajā tc frakā? — es parāvu uz augšu vateņa stūrus. — Nu un tad? Ejam! Mūsu ierašanās izraisīja nedalītu interesi jauniešu vidū, acīmredzot šāda tipa vīri te bija retums. Viena otra indīga piezīme savilka manus pirkstus dūrēs, taču Valts to visu laida pāri galvai. Nopircis divus plombīrus, viņš smagi iezvēlās krēslā līdzās izkrāsotai blondīnei, kuras gadu skaits noteikti bija par mazu, lai kabatā atrastos pase. Saraukusi degunu, kā iepuvušu olu ostot, jaunkundze ar visu krēslu aizvirzījās tālāk, bet arī tam Valts neveltīja uzmanību. Jātzīstas, ka es savā vatenī un smagajos zābakos jutos ļoti neomulīgi, lai gan noteikti izskatījos daudz labāk par vienu otru no šiem papagailiskajiem jauniešiem ar spalgajām balsīm. Meitenes bija ģērbtas ja ne izaicinoši, tad nevīžīgi gan. Jaunekļu sen negrieztie mati lielām lēkšķēm krita pāri pleciem, apģērbs, kas lielāko tiesu sastāvēja no caurumos izberztām džinsām un apnēsātas vējjakas, bija saburzīts un netīrs, arī sejas un rokas droši vien dienām nebija baudījušas ūdens un ziepju nesto svētību. Šajā šmuļu kompānijā vienīgā cik necik tīrā un kārtīgi apģērbtā būtne bija tā pati blondīne, kas tik izteiksmīgi bija izrādījusi mums savu nepatiku. Sarunas grozījās ap man grūti saprotamām lietām, jo te uzspēlēts garīgums mijās ar zemiskiem instinktiem un prasti materiālām vajadzībām. Ieskatījies uzmanīgāk, dažās garmataino sejās es pamanīju nodzīvoto gadu zīmes. Pirmais iespaids bija izrādījies maldīgs — ārēji uzkrītošā sabiedrība, kuras bļaustīgums lika domāt par pusaudžiem, bija neviendabīga un sastāvēja no dažāda vecuma cilvēkiem, tomēr vairāk par trīsdesmit es nedotu nevienan Ievēroju, ka meitenes bija krietni tīrākas par saviem galda biedriem, arī mati viņām nekrita lēkšķēm, un, kad viena no tām piepeši izvilka spogulīti un suku, es sapratu, ka sievietes iedzimto tīrības instinktu nomākt spēj tikai alkohols. Puišu starpā izcēlās kāds vidēja auguma pinkains jauneklis ap trīsdesmit gadiem, skarbu, dusmīgu seju, kas pildīja tādu kā barveža lomu. Viņa izturēšanās bija pašpārliecināta piiera un spēka apziņas pilna. Atšķirībā no pārējiem, šis cilvēks uzvedās klusu un neuzkrītoši, bet vajadzēja tam tikai izmest kādu vārdu, lai bļaustīšanās tai pašā mirklī apklustu un visu sejas goddevīgā pazemībā pievērstos runātājam. Kompānija ar saldējumu jau sen bija tikusi galā, grēdā sakrautās tasītes, atstumtas galda malā, rēgojās kā divi bīstami ļodzīgi torņi. Man nez kāpēc šķita, ka šie cilvēki sēž šeit gluži vienkārši tāpēc, ka viņiem nav kur iet. Pamazām uz mūsu pusi mestie skatieni apsīka, bet pēc minūtēm piecām — bijām aizmirsti. Palūkojies uz draugu, nespēju novaldīt smaidu — Kronbergs izskatījās gan dīvains, gan smieklīgs, kad, uzķeksējis uz karotes galiņa mikroskopisku saldējuma kriksīti, ar juveliera precizitāti un uzmanību
bāza kārumu cauri bārdas un ūsu spraugai, lai, nedod Dievs, nesabojātu sejas mākslīgo rotājumu. Tādā tempā viņš ar savu porciju nespēs tikt galā pat stundas laikā, un, nospriedis, ka laika novilcināšana ietilpst slepenajos plānos, apspiedu nepacietību norit našķi dažos kumosos un pielāgojos Valta tempam. Tā mēs sēdējām, laizīdami tukšās karotītes, bet saldējums pa to laiku pārvērtās putriņā. Laiski atgāzušies krēslos, blenzām cauri lielajiem skatlogiem uz retajiem gājējiem un klausījāmies haotiskajās sarunās. Piepeši es saausījos. Jā, pēc brītiņa atkārtojās — dzenis! Vai tas būtu par mūsu klientu? Bet nē, jo jauneklis, kompānijas barvedis, nesteidzīgi turpināja: — Šis putniņš izkals caurumiņu, caur kuru… . ' — Jā! — kā negudrs piepeši iebļāvās bezūsains puisis man līdzās. — Caur kuru, — stingri palūkojies traucētājā, jaunais cilvēks monotoni runāja tālāk, — izripos mums nepieciešamais… — Kapitāls! — sasita plaukstas blondīne un nedaudz klusāk nobeidza, — Dzenis ir viens foršs putns. Viņa ir ko vērts… — Muti! — valdonīgi izmeta barvedis, un mūsu kaimiņiene apklusa. Kā pēc komandas vairāki acu pāri pagriezās uz mūsu pusi. Greizajos skatienos — es to jutu ar visu savu būtni, — vīdēja aizdomas, taču laikam mēs ar Valtu izskatījāmies tik vientiesīgi un nekaitīgi, ka pēc mirkļa sarunas atjaunojās. Tagad tās risinājās ap ceļojumiem, dienvidiem, magnolijām un jūru. Cits pār citu, vienotā pārliecībā jaunieši dalījās sajūsmā par silto zemju priekšrocībām salīdzinājumā ar Latvijas drēgno klimatu. — Tur, — koķetīgi iesmējās melnīgsnēja skaistule, — lieli izdevumi apģērbam nefius vajadzīgi, pietiks ar banānlapu saišķi… — Bet vakariņās ar pašu banānu… — divdomīgi nobeidza bezūsainais, un kompānija ierēcās nevaldāmos smieklos. Piepeši Kronbergs piecēlās, un es pārsteigts ieraudzīju, ka viņa tasīte ir tukša. Vatenim piedienīgā manierē izstrēbis savas porcijas atlikumu, arī es uzrausos kājās un gāzelīgā gaitā sekoju draugam. Ticis uz ielas, viņš iegriezās pirmajās parādes durvīs, un, man par izbrīnu, steidzīgi norāvis lieko bārdu, ūsas un noņēmis brilles, pasniedza man. — Ņem! Neko nesaprazdams, sabāzu visu vateņa kabatā. Pēc tam draugs apmainīja savu cepuri ar manējo, arī šalli un cimdus un, sacēlis mēteļa apkakli, uzmeta kūkumu. Pārvērtības norisinājās manu acu priekšā, un sajūsmināts redzēju, ka tagad Kronbergs pat aptuveni neatgādināja ne to tipu, kas tikko kā sēdēja kafejnīcā, ne to, kuru biju paradis redzēt ikdienā. — Ej mājās un gaidi! Es vēl aizkavēšos, jo gribu redzēt, kurp viņi dosies. Tu nevari palīdzēt, pat uzģēbjot vateni ar kreiso pusi uz āru, diezvai tu spēsi kādu no tiem apmānīt, — redzēdams protestu manā sejā, draugs steidzīgi paskaidroja. — Tu domā?… — Pats dzirdēji. Kā lai nepārbaudu? Domāju, ka rīt mūsu klients saņems savu lolojumu atpakaļ. Izej pirmais, un, ja viss kārtībā, padod zīmi un, atpakaļ neskatīdamies, soļo mājup. Uzvāri tēju! Ej! — viņš viegli pastūma mani uz durvju pusi. Uzmanīgi palūkojos gar stūri un, neko aizdomīgu neredzēdams, pamāju un nogriezos pa labi. Zābakiem nepatīkami cilājoties, tikai pēc pusstundās biju mājās. Ietērpies treniņtērpā un rītakurpēs, jutos kā tikko demobilizējies zaldāts. Iestūķēju vateni un milzīgos zābakus sienas skapī un nomazgājies devos uz virtuvi. Uzvārījis tēju, izdzēru mundrumam tasīti un ķēros pie vakariņu gatavošanas, jo ar ābolu pankūkām mans kuņģis jau bija ticis galā. Paēdis sacēlu kājas uz taburetes, atgāžos atzveltnī un iegrimu laikrakstos. Atšķirīgās, diametrāli pretējās ziņas par vienu un to pašu faktu liecināja, ka ticamības procents mūsu presei nav visai augsts. Arī pavirši formulētās domas, izliktas visnotaļ neizteiksmīgos teikumos, varēja kalpot tikai par sausas informācijas avotu. Mani vienmēr ir mulsinājusi žurnālistu
nevēlēšanās izteikties saistoši, lai jaunākās ziņas tiktu gaidītas kā interesanta romāna turpinājums. Tikai retais raksts man patika. Kronbergs pārradās pēc vienpadsmitiem un tāpat — neizģērbies — piesēdās pie tālruņa. Cauri durvīm es dzirdēju atsevišķus sarunas fragmentus un, cik sapratu, tad ar Vītola starpniecību viņš centās noskaidrot Ineses Dzenes klases audzinātājas Roncs telefona numuru. Nolicis klausuli, pabāza galvu virtuvē un uzsmaidījis parādīja spraugā roku ar gaisā izslietu īkšķi. Piepeši iezvanījās telefons. — Veiksme? — es tikai paguvu pajautāt, un, apstiprinoši pamājis, draugs nozuda. Gaitenī noklakšķēja kontaktdakša. — Ko? — pēkšņi manu uzmanību piesaistīja paskaļš izsauciens, bet tālākā saruna pārtapa neartikulētā murdoņā. Es ausījos, taču bez panākumiem, un, kad Kronbergs no jauna parādījas durvīs, sapratu, ka kaut kas ir noticis. — Notikumi sāk risināties paātrinātā tempā, — viņš atbildēja manam skatienam. — Dzenim piezvanījis tas pats tips un paziņojis, ka nepaļaujoties uz viņu, un, ja rīt nauda netikšot saņemta, tad… — piepeši Valts iesmējās, un, ņemot vērā tikko kā saņemto ziņu, tas bija tik neparasti, ka izbrīnā es atgāžos krēslā un noskatīju viņu ar nosodošu skatienu. Bet Kronbergs tikai piemiedza ar aci un sacīja: « — Iešu pārģērbties. Kamēr draugs apmainīja ielas drēbes pret mājas apģērbu, es uzsildīju atdzisušo tēju un sasmērēju sviestmaizes. — Paldies! — novērtējis manas rūpes, Valts sacīja, un siltums viņa skatienā bija lielāka alga par vārdiem. — Stāsti, — es nespēju novaldīt nepacietību. — Tā blondīne, — Kronbergs ar pilnu muti runāja, — noteikti ir ja ne no pazudušās meitenes klases, tad no skolas. Kad kompānija izvēlās no kafejnīcas, meitene nošķīrās no pārējiem. Es atzinu par pareizāku sekot viņai, un zini — kur es nonācu? Mūsu ielas otrajā pusē, tajā dzeltenajā mājā. Vārdu sakot, man nesagādāja nekādas pūles šodien pat uzzināt, ne vien kur viņa dzīvo, bet arī tās vārdu un uzvārdu. — No kā? — es izbrīnījos. — No pašas, vai? — No sētnieka. Man vairākkārt ir iznācis ar viņu aprunāties. Laipns, vēlīgs cilvēks, kas strādā šajā necilajā amatā tikai tādēļ, lai būtu kur dzīvot. Meitenes vārds ir Pārsla. Pārsla Krauze. Esot manīta nelāgās kompānijās, figurējot arī bērnu istabas sarakstos. Diemžēl, kur viņa mācās vai strādā, viņš nezināja, tāpēc es gaidu Vītola zvanu. Uzdevu viņam noskaidrot Ineses klases audzinātājas telefona numuru un, ja tas izdosies, jau šovakar mēs zināsim, vai Pārsla ir viņas audzēkne. — Ko tas dos? — Mums rokās būs ķēdītes gals — Inese, Pārsla, nolaupītāji, ja tādi maz ir. Pilnīgi iespējams, ka to izdarījusi kafejnīcā redzētā kompānija, kas, kā dzirdējām, tuvākajā laikā grasās ar savu klātbūtni aplaimot dienvidus. Piepeši atskanēja tālruņa zvans un Kronbergs izgāja. Es paguvu ne tikai nokopt galdu, bet arī nomazgāt traukus, līdz draugs atgriezās. — Pārsla ir Ineses paralēlklases audzēkne, — viņš paziņoja, — turklāt slikta audzēkne, kas bieži nakšņojot ārpus mājas. Vecāki hroniski alkoholiķi, un meita lielāko daļu brīvā laika pavada uz ielas. Manuprāt, mēs esam uztapuši uz pēdām. — Tā mēs domājām arī, izsekojot Salinicci… — Protams, protams, taču šoreiz šķiet, ka tās būs īstās, jo Rone jau divas reizes esot redzējusi abas meitenes līdzīgā kompānijā, un nejau sagadīšanās rezultātā mēs tai uzskrējām, — draugs divdomīgi pasmaidīja. — Tātad informācija par Dzeņa dolāriem varēja nonākt ļaunprātīgu cilvēku rokās caur paša meitu, turklāt es domāju, ka plānotais brauciens uz dienvidiem būs šīs operācijas rezultāts.. — Jautājuņns — kur viņu meklēt?
— To mēs noskaidrosim rīt. — Kā? — Nāksies izsekot Pārslu un noskaidrot šo hipiju midzeņa atrašanās vietu, jo tādiem pastāvīgas dzīvesvietas nav, šie sabiedrības izstumtie vai apšaubāma garīguma meklētāji bariem klīst apkārt. Cik noprotu, tad abas meitenes tiem pievienojušās samērā nesen, un Ineses pļāpība bijusi tā, kas izsaukusi nelaimi. — No kā šie klaidoņi pārtiek? — Lasa ogas, sēnes un pārdod tirgū, tāpat ārstniecības augus, šo to nozog, vispār viņi nav sevišķi izvēlīgi, lai gan uz smagiem noziegumiem parasti neielaižas. — Bet šis? — Tāpēc jau es brīnos. — Parādi man Ineses fotogrāfiju. — Tad nāc uz manu istabu. Inese uzņēmumā izskatījās vairāk pēc nobriedušas sievietes nekā skolnieces. Kupli, viļņaini mati, iegarena seja kā tēvam, plānas, cieši sakniebtas lūpas un auksts skatiens. Man viņa nepatika. — Interesanti, — sniegdams kartiņu draugam, es domīgi piezīmēju, — par kādu summu tie novērtētu manu galvu? Kronbergs iesmējās. — Tu neesi sarakstā. Tādā figurē cilvēki no ,.Dolanisiem",„Coroimm" vai vismaz no valūtas veikaliem. Tā kā nevienā no nosauktajiem tevis nav, tad galvas cena ir… — Nulle! — es drūmi nobeidzu viņa vietā. — Sevišķi glaimojoši jau nav, taču esmu apmierināts. Brīnums, — arī no tā, ka esi atzīts par bezvērtīgu, var atlēkt savs labums. Starp citu, ja esmu pareizi sapratis, tad rit Dzenim ir jāsamaksā, vai… — Bet rīt ir svētdiena, — Valts domīgi saņēma zodu dūrē. — Hm… Pārslas vecākiem rīt jābūt mājās… Paklausies, — viņš apmierināti saberzēja rokas, — mums tieši to vajag! — Ko tu gribi darīt? — Aiziet ciemos, papļāpāt… Es dusmīgi paraustīju plecus. — Nudien kā jucis! Te izsekot, te stādīties priekšā! — Svētdiena maina plānus, un, lai gan tas viss ož pēc… tomēr katram gadījumam nodrošināsimies. — Valts iemeta Ineses fotogrāfiju atpakaļ seifā. — Man te, — viņš piedauzīja ar rādītājpirkstu pie pieres, — pagaidām viss kārtībā. Kur mums glabājas šņabis? — Laiks likties uz auss, — cs neapmierināti noburkšķēju. — Priekš kā , tev šņabis? — Ciemakukulim. Pats dzirdēji, kas par ļaudīm viņas vecāki, Tādiem torti taču nenesīsi, bet kaut kas stiprāks būs pašā laikā. Neviebies! Dzērājiem galvenais ir pudele, bet kas to atnesis — iekšlietu ministrs vai kolēģis no trīcošo roku pulciņa, nudien ir vienalga. — Man tur viena ir, šķiet, ka konjaks. — Derētu kaut kas prastāks, bet neiešu jau rauties pušu, lai strebj, kas ir. Sētnieks stāstīja, ka Krauzes pat no odekolona neatsakoties, bet te — konjaks! Ja aizguļos, pamodini, tev jestrāks miegs. Astoņos no rīta mums jāstāv šīs ģimenes ārdurvju priekšā. — Tikai atceries — rīt Dzenim jāmaksā! — Manuprāt, — draugs domīgi atteica, — manuprāt, viņš, pats to neapzinādamies, jau tagad maksā milzīgu savas alkatības nodokli — ar sievu, ar meitu, bet meita… — Ko meita? — Domāju, ka viņa rīt pati to pastāstīs. Ar labu nakti!
VIII nodaļa Afēra Nākamajā rītā brokastis ieturējām svētdienai neierasti agrā stundā. Valts sātīgi paēda, lai, kā viņš paskaidroja — mazāk reibtu. Pēc tam draugs kārtējo reizi izmainīja savu ārieni un nedaudz iekrāsoja seju. Kronberga jaunais ampluā bija tikpat veiksmīgs kā iepriekšējais — šoreiz viņš pārvērtās pēdējā pusgadsimta visraksturīgākajā dzīves pabērnā — mežonīgu paģiru mocītā alkoholiķi. Apbruņojies ar pudeli, viņš devās izlūkos, bet es, kā vienmēr, kad paliku viens, — ķēros pie grāmatas. Iegrimis Bromfilda spilgti tēlainajos Indijas dabas un sadzīves aprakstos, biju tā aizrāvies, ka aizmirsu ir par laiku, ir telpu, un tikai durvju klaudziens atsauca mani īstenībā. Saīdzis noliku saistošo daiļdarbu sānis un izgāju priekšnamā. Jāatzīstas, no tā, kas atklājās manām acīm, es sastingu kā sālsstabs. Gaitenī, novelkot apavus, mīņājās vairāki cilvēki. Pirmā — jau pazīstamā blondīne no kafejnīcas Pārsla Krauze, aiz viņas kā kalns slējās Kronberga atlētiskais stāvs, bet trešais? Tā bija meitene, kuras seja slēpās ēnā. Piepeši viņa pagriezās, un es nespēju atturēt pārsteiguma saucienu — bāla, ar ziliem riņķiem ap acīm, tur stāvēja Inese Dzene! Es labi atcerējos fotogrāfijā redzētos viļņainos matus, iegareno seju un cieši sakniebtās lūpas. Jā, tā bija viņa! Man atlika tikai nogrozīt galvu un atvērt durvis uz Kronberga istabu. Meitenes paklausīgi iegāja un apsēdās, kamēr Valts vannas istabā atbrīvojās no maskarādes atribūtiem un nelielās smiņķa kārtas. Gaidīdams viņu, es ieņēmu vietu kaktā un aplūkoju abas viešņas pamatīgāk. Gaidītā blēdīguma vietā es Pārslas sejā neredzēju nekā cita kā šausmas. Nekad nebiju domājis, ka šīs jūtas var tā izkropļot vaibstus. No kafejnīcā redzētā bravūrīguma nebija ne miņas, manā priekšā sēdēja sagumusi, nožēlojama būtne, ar suņa padevīgumu lūkodamās no pieres apakšas. Droši vien pusaudzes saasinātā iztēle viņas galviņā zīmēja baismīgas nākotnes ainas. Inese tai līdzās nez kāpēc izskatījās pēc kaunīguma iemiesojuma. Kad, Kronbergam ienākot, noklaudzēja durvis, abas salēcās kā dzeltas, taču krasās pārvērtības mana drauga ārienē neizraisīja viņās ne mazāko pārsteigumu, acīmredzot neko, izņemot visu pārmācošās bailes, patlaban ne viena, ne otra nespēja uztvert. Valts sameklēja vairākas papīra lapas, pildspalvu un, apsēdies iepretim meitenēm, salika uz galda elkoņus. Gaidītās stingrās izteiksmes vietā viņa acis izstaroja dziļu līdzjūtību, kad, pavēries Inesē, viņš paziņoja: — Sāksim ar tevi. Ja vēlies, lai mēs palīdzētu, būs jāizstāsta viss no sākuma līdz galam. Mazākie meli un… tu saprati? — Jā, — atbilde bija tikko dzirdama. — Klausos! — Es nezinu, ar ko sākt! — Ar ko? Ar iemeslu, bet pārējais jau nāks pats par sevi. īsu brīdi meitene klusēja, tad tās acis lēnām pierietēja ar asarām, un, nokritusi uz grīdas, viņa sāka aizgūtnēm raudāt. Histēriskās sāpju elsas liecināja, ka nelaimīgā ir uz nervu krīzes robežas. Nekavēdamies ne mirkli, izskrēju virtuvē, sagrābstīju mājas aptieciņā nomierinošu līdzekli, ielēju glāzē ūekni un, steigā pusi izšļakstīdams, atgriezos istabā. Lai gan Valts no vienas puses un draudzene — no otras pūlējās Inesi saturēt, taču nervu lēkmē viņas ķermenis tā raustījās, ka tas maz ko spēja līdzēt. Krampju viļņiem pārskrienot, nelaimīgās galva te pacēlās, te smagi nokrita uz grīdas, un es sapratu, — ja nekavējoties neiejauksimies, tas var ļauni beigties. Tāpēc, ar varu piecēlis sēdus, iebēru meitenei mutē trieciendevu — trīs tabletes un centos piespiest uzdzert ūdeni. Ar piepūli norijusi, pēc minūtēm trim meitene atslāba, histērija no skaļām vaimanām pārvērtās klusos šņukstos, bet pēc brīža arī tie apklusa. Valts vēl pagaidīja, bet, tā kā lēkme neatkārtojās, vaicāja:
— Runāt spēsi? Inese pamāja. — Tad lūdzu! Nodūrusi galvu, meitene vēl kādu bridi kavējās, laikam pūlēdamās sakārtot sajukušās domas, un tad iesāka. — Jūs droši vien zināt, ka pēc mātes nāves — viņa nomira, man piedzimstot, tēvs audzināja mani pats un bija tuvākais cilvēks… Par spīti tam, ka augu bez mātes, bērnība man pagāja tikpat laimīgi kā citiem bērniem. Tētis man bija viss — gan rotaļu biedrs, gan skolotājs, gan draugs. Tā gāja, līdz viņš atveda to… — Es nesapratu — ko? — Valts jautāja. — Lolitu! Sievu! Viņš apprecējās! Man toreiz bija desmit gadi un es vēl •daudz ko nesapratu. Šī sieviete… — Pamāte? — Jā, pamāte… Viņa ienesa kaut ko svešu… Tas nenotika uzreiz, un tikai vēlāk es sapratu, ka tā ir… Lolita ir ļoti skaista, un tēvs arvien vairāk uzmanības veltīja sievai, bet man… Cik reizes, noslēpusies kakliņā, apkampusi savu lāci, es raudāju un izsūdzēju lam bēdas… Drīz Lolita sāka pieprasīt no tēla jaunus tērpus, rotas lietas, bet viņš tolaik pelnīja maz, un… — Kāpēc tu māti sauc par Lolitu? — Pirmkārt, mana māte ir mirusi, otrkārt — viņa ir pamāte un treškārt — kā citādi saukt svešu cilvēku? — Turpini! , ' ' — Kad sākās ekonomiskā reforma, tētis pārgāja strādātcitur, un drīz vien mūsu mājā parādījās nauda, daudz naudas. Tagad viņi to vien darīja, kā sprieda — ko pirks, kurp brauks. Lolita staroja, un tad es sapratu, ka ar naudu tik tiešām var nopirkt visu. Tētis pamazām pret mani kļuva pavisam vienaldzīgs. Agrāk viņš interesējās par skolu, mācībām, palīdzēja, ja gāja grūtāk, bet tagad mēs dzīvojām līdzās kā svešinieki. Viņš dievināja tikai Lolitu un naudu, bet es biju kļuvusi par traucēkli. Tad… — Kāpēc tu apklusi? Es redzēju mulsumu Ineses sejā, bet saņēmusies, lai gan tas no viņas prasīja lielu piepūli, meitene turpināja: — Mums ir ļoti stingrs fizkultūras skolotājs, bet todien… tas bija pirms mēneša, es aizmirsu mājās vingrošanas kostīmu. Garajā starpbrīdī aizskrēju pakaļ, jo māja ir pavisam tuvu skolai. Man ne prātā nenāca, ka dzīvoklī kāds varētu būt, jo tētis bija komandējumā, bet… viņai jāstrādā. Taču, kad es iegāju viesistabā… tur… uz dīvāna… — Nu! — pamudināja Valts, lai gan pat man bija skaidrs, kas sekos., — Uz dīvāna, — notraukusi asaru, atsāka Inese, — gulēja Lolita un svešs vīrietis! Es lāgā neatceros, kas notika pēc tam, man, liekas, kļuva nelabi, bet, kad atjēdzos, līdzās stāvēja… viņa. Lolita bija tik glaimīga, gludena kā glodene, lūdzās, lai neko nestāstot tēvam, līdz galu galā pierunāja, turklāt uzdāvināja man veselu kaudzi naudas. Labu laiku staigāju kā apdullusi, un, ja man pat liktu, es nevarētu tētim pastāstīt… Tā pagāja apmēram nedēļa, un kādu dienu hipiju barā uz ielas es sastapu Pārslu. Mēs nebijām draudzenes, lai gan pazinām viena otru. Viņi gandrīz ar varu ievilka mani kafejnīcā, bet pēc tam es iejutos un vēlāk jau pati sāku meklēt viņu sabiedrību. Tie ir interesanti cilvēki, kas pretojas, uzstājas pret visu uzspiesto. Man viņi patika, un… tur es jutos daudz labāk nekā mājās. Pirms sešām dienām Lolita vaicāja tēvam — kad viņš beidzot nopirkšot. jaunu automašīnu. Tētis atbildēja, ka seifā stāvot trīsdesmit tūkstoši dolāru īpaši šim nolūkam, bet neesot piemērota modeļa. Es to noklausījos aiz durvīm un tūlīt nolēmu, ka iegūšu šo naudu sev un aizbēgšu no mājām. Taču, lai kā es nopūlējos dabūt vaļā seifu, man nekas no tā neiznāca, bet, kur tēvs glabā atslēgu, zina tikai Lolita. Vēļāk, kādā sarunā ar Leonu, man paspruka…
— Kas tas par Leonu? — Leons ir hipiju vadonis. — Skaidrs. Turpini! — Ar vārdu sakot, man paspruka par tiem trīsdesmit tūkstošiem, bet pēc tam tas kļuva zināms arī pārējiem, jo viņi cits no cita neko neslēpj. Kāds ieteica šo naudu iegūt sev un visiem braukt uz dienvidiem, tomēr uzlauzt seifu neviens neuzņēmās, un tad man ienāca prātā pazust un pieprasīt izpirkšanas naudu. Leons smējās pie zemes krizdams un apliecināja, ka šajā afērā es ne ar ko neriskējot, jo pēc likuma es esot ģimenes loceklis, kam pienākas sava daļa. Tad mēs nolēmām, ka es noslēpšos pie Pārslas — viņas vecāki ir dzērāji un neinteresējas, kas pie viņas pavada naktis, jo dzīvot pagrabā, kur pašreiz mitinās kompānija, es nespēju. Pirms trim dienām mēs sākām realizēt iecerēto plānu. Leons piezvanīja tētim un piedraudēja, bet rīt, tas ir — šodien, man bija jāsaņem nauda un parīt — jau ceļā. Mēs cerējām pasmieties par potikumu, bet te ieradātics jūs… — viņa paslēpa seju rokās. — Tavs tēvs uzdeva man atrast… tevi, — Kronbergs tā kā nedaudz samocīti paskaidroja. — Tagad saki — ko mums darīt tālāk? — Nezinu. — Un tu? — viņš pagriezās pret Pārslu. Gaišmatainā meitene paraustīja plecus. — Pateiksim, ka viss bija tikai joks… — M… jā, labs joks. Pasaki tu to viņam, un redzēsim, kādi joki no tā sanāks… Bez Ineses man vēl jāsagādā kaut kas, un šis kaut kas ir — nolaupītāju vārdi, adreses un tā tālāk… Nedomāju, ka viņam šie dati vajadzīgi, lai kopīgi pasmietos par… joku. Esat gan jūs ievārījušas ziepes! —Jūsuprāt, labāk dzīvot tā kā mēs? — izaicinoši atjautāja Pārsla. — Pats redzējāt — pretlgāk nekā cūku kūtī… Tēvs ar māti katru dienu saiet matos… Vai tā ir dzīve? Nu pasakiet — vai tā ir dzīve? — Tur tev taisnība, — Kronbergs piekrita, piecēlās un, salicis rokaS uz muguras, sāka soļot turp un atpakaļ. — Bet ja nu… Nē, neder! — pats ar sevi sarunādamies, viņš atmeta ar roku. — Robert, — piepeši draugs pagriezās pret mani, — kāpēc tu klusē? Izsaki savas domas! — Tās ir pavisam vienkāršas, jo, cik noprotu, tu gribi panākt, lai ir vilks būtu paēdis, ir kaza paliktu dzīva. Izej gaitenī, piezvani Dzenim, lai viņš brauc pakaļ meitai. Tas ir viss, ko es varu pateikt. — Viņš taču jautās pēc vaininiekiem. — Tad atbildi, ka smagā, ar dzīvības briesmām saistītā cīņā tu burtiski izrāvi no nezināmu ļaundaru netīrajām ķepām viņa lolojumu, bet par pašiem bandītiem — kas tie tādi, tev nav ne jausmas. — Visai nepārliecinoši. Lai atrastu Inesi, man taču bija jāiet pa kādu ceļu, uz kuru norādīja fakti, iegūtās ziņas un to analīze. Visu to viņš gribēs zināt. Nē, Robert, tas nav nopietni! Manuprāt, izeja ir viena — mums jāatsakās no honorāra! ♦ Es paraustīju plecus. — Dari kā zini, taču… — Gan kaut kā izvilksim. Redzi, pretējā gadījumā man jāizstāsta viss, bet, atsakoties no atalgojuma, es kļūstu brīvs un varu teikt vai neteikt, ko vēlos. To laikam mūsu klients nosauktu par džentlmeniski konfidenciālas vienošanās nedžcntlmenisku laušanu, bet man no tā ne silts, ne auksts. Tātad tā, — atsēdies savā vietā, viņš cieši ielūkojās Dzeņa meitas acis, — tev nāksies pastāstīt tēvam pasaciņu, kuras būtība ir šāda: tūlīt pēc stundām nepazīstami cilvēki ar varu tevi iesēdināja automašīnā un aizveda nezināmā virzienā kaut kur ārpus pilsētas. Viņi tev aizsēja acis, tā ka ceļu uzrādīt nevari, bet, kad ieradāmies mēs, pēc bailēs un pusbadā pavadītajām stundām tu pat neapjēdzi, kā pārradies Rīgā. Par Pārslu ne vārda! Atļauju pieminēt tikai dūri. — Dūri? — viņa izbrīnījās. — Jā, un vairāk neko. Šo vārdu saki esam dzirdējusi vairākkārt, bet, kādā sakarībā tas teikts —
nezini. Bandītus pēc visām pazīmēm vari aprakstīt tik izteiksmīgi, cik vien spējīga tava fantāzija, tikai nesapinies. Norunāts? — Norunāts, — Inese gurdi atteica, un es sapratu, ka viņa tūlīt aizmigs, laikam sāka iedarboties nomierinošo tablešu trieciendeva. — Uzklāšu gultu, — es piedāvāju, — bet tēvam zvanīsim, — pieliecos draugam pie auss, — kad viņa atmodīsies. Kronbergs, uzmetis vērīgu skatienu meitenei, pamāja, un jau pēc pāris minūtēm izmocītā Inese manā istabā dusēja ciešā miegā. Kad palikām trijatā, Valts, cieši uzlūkojis gaišmataino meiteni, vaicāja: — Tagad mums atliek izlemt — ko darīt ar tevi, Pārsla? Meitene iecirtīgi klusēja. — Runā taču! — Es tāpat aiziešu no mājām. Negribu dzīvot kopā ar tiem… Valts nošūpoja galvu. — Uzklausi padomu — pacieties, varbūt viss vēl nokārtojas. Šī kompānija apmierinās tevi labi ja pusgadu, bet pēc tam tu saskatīsi katra, atkārtoju — katra sīko dvēselīti un piezemēto interešu loku, un tad tu sāksi meklēt citus, jo diemžēl šo cilvēku protests ir vērsts uz savu iegribu apmierināšanu. — Un meklēšu! — Vai zini, kur šāda meklēšana parasti noslēdzas? — Kur? — viņa uzmeta Kronbergam ieintriģētu skatienu. — Cietumā, meitēn! Tici manai pieredzei — cietumā! — Bet ko man darīt? — gaišmatainā galviņa piepeši noslīga uz krūtīm un viņa iešņukstējās. Man no šīm skaņām auksts pārskrēja pār kauliem — ja nu arī šo piemeklē kaut kas līdzīgs draudzenes histērijai… Paldies Dievam, jau pēc minūtes viņa izslējās, taču drūmais naidīgums tās acīs vēstīja, ka šobrīd pat labi domātus vārdus viņa uztvers kā slēptu un ļaunu nodomu. Saprazdams viešņas dvēseles stāvokli, Valts piecēlās. — Novēlu tev atcerēties manus vārdus, pirms vēl notikusi nelaime, bet tagad ej! Es izlaidīšu. — Ko teiksi? — atgriezies draugs uzmetās uz krēsla maliņas ar tādu * izteiksmi sejā, it kā viņu kāds tikko būtu līdz sirds dziļumiem aizvainojis. — Kā tu viņu atradi? — es pamāju uz savas istabas pusi, kur nepakustēdamās dziļā miegā gulēja Inese. — Šorīt atcerējos kafejnīcā Pārslas izmesto frāzi un piepeši atskārtu, ka esmu pārklausījies! — Kas par frāzi? — Man izklausījās: viņa ir to vērts! — Nē, Valt, — es iebildu, taču draugs neļāva man pabeigt. — Būtu uzreiz pateicis, viņa tagad gulētu savā gultā. Pilnīgi pareizi: „Viņa ir ko vērts!" Nevis — to, bet — ko, un uzreiz no vērtības mēra teikums pārtop uzslavā! Saprati! Tajā pašā mirklī viņa no upura pārvērtās līdzdalībniecē. — Ak, Dievs! — es ievaidējos, — un man tam pietrūka saprāta! — Nekas, Robert, — draugs uzlika roku man uz pleca, — šis gadījums nav no ļaunākajiem. Kad apjēdzu savu kļūdu, man uzreiz kļuva skaidrs, kur meklēt pazudušo meiteni. No sarunām kafejnīcā es nopratu, ka kompānija patlaban mitinās ne sevišķi higiēniskos apstākļos un intensīvi meklē labāku vietu. Bet Inese, izlutināta jaunkundze, bagātu vecāku meita, neies taču gulēt smirdošā pagrabā vai tamlīdzīgā vietā, bet atradīs naktsmītni pie kāda, kam viss zināms un kurš pats līdzdarbojas noziedzīgā plāna realizēšanā. Aizdomas pirmām kārtām krita uz Pārslu kā vienaudzi, jo pārējie, ja ievēroji, bija vismaz par pieciem sešiem gadiem vecāki. Tās divkāršojās, kad uzzināju, ka viņas vecāki ir hroniski alkoholiķi, bet pārtapa pārliecībā pēc sarunas ar Roni, lai gan ar vairāku stundu aizkavēšanos. Nekas, viss ir labs, kas
labi beidzas. Apstiprinājusi, ka meitenes mācās paralēlklasēs un jau agrāk redzētas šaubīgās kompānijās, viņa gandrīz uzlika punktu uz i. Es saku — gandrīz, tāpēc ka neliela nedrošība palika, un tikai šorīt, līdz galam apjēdzis pavirši saklausīto frāzi, varēju ar pārliecību teikt, ka punkts uzlikts pareizi. Kā redzi, abas meitenes dzīvo diametrāli pretējos apstākļos. Viena — pārticībā, otra — nabadzībā, vienas vecāki — respektabli cilvēki, otras — alkoholiķi. Taču, un to es sapratu pēc Ineses vecāku vizītes pie mums, abas ir ļoti nelaimīgas, jo mantkārība saēd jūtas kā rūsa mitrā laikā dzelzi, bet par alkoholu ir runāt negribas. Arī mūsu gadījumā apstiprinās sensenā atziņa, ka manta laimi nenes. Interesanti, vai ne? — Jā, — es piekritu. — Dzeņi dzīvo bez rūpēm, bet arī bez mīlestības. Tev taisnība — alkatība ir sērga, kurij zaudētājs ir tas, kas vairāk iegūst… — Kā jau domāju, — Valts turpināja, — Pārslas vecāki uzņēma mani ar atplestām rokām, jo man taču bija kabatā viņu lielā mīlestība — pudele! Nelielu pārpratumu izraisīja dzēriena marka, jo, ieraudzījis uzrakstu, namatēvs drūmi paziņoja, ka viņa iekšas bremžu eļļu neturot, taču, kad es pārliecināju, ka trauka saturs atbilst etiķetei, tālākais gāja kā pa sviestu. Varu saderēt, ka meitai reizēm nav pat ko ēst, jo, spriežot pēc ārienes, kā māte, tā tēvs ir nodzērušies līdz kliņķim. Viņiem ne prātā neienāca painteresēties — kas es tāds un no kurienes, tik bezgalīgas slāpes tos mocīja. Jau pēc pirmās glāzītes abi manāmi atdzīvojās, un tad es pievērsu viņu uzmanību dīvainajam faktam, ka blakus istabas durvis ir aizslēgtas! No vietas, kur sēdēju, to varēja skaidri saskatīt. — Meita ieslēdzas, — rupjā atklātībā iečukstēja man ausī namamāte. — Viņa baidās, ka kaut ko nenosperam… Vecāki nemaz nenojauta, ka pie Pārslas piemitinājusies Inese. Tas apstiprinājās tikai tad, kad sāku tos iztaujāt sīkāk. Izrādījās, ka meita piepeši sākusi pa miegam runāt! Tēvs to paziņoja kā svarīgu valsts noslēpumu. — Vai pirmā, vāi pēdējā, — atbildei es iesmējos, un tas veco aizskāra. — Es savu meitu pazīstu, — viņš svarīgi paziņoja. — Pārslai tāds miegs, ka tauri pie auss var pūst-, bet pēdējās naktīs mums ar veceni bija tādas paģiras, ka nekur likties, un abi dzirdējām — runā! Vēl nospriedām — cik tur, un baltās pelītes sāks rēgoties… — Jā, — piekrita viņa nožēlojamā dzīvesbiedre. Līdz ar to pilnībā apstiprinājās mana versija. Dzirdētās skaņas nevarēja būt nekas cits kā abu sazvērnieču čuksti, nakti kaļot nākotnes plānus. Man atlika — ieiet un saņemt ciet. — Tas bija viegli? Kronbergs iesmējās. — Nevaru teikt, ka pārāk, jo mana āriene… Taču to, ka rezultāts ir pozitīvs, pierāda tavā gultā gulošā piedzīvojumu meklētāja. — Atliek viņu atdot tēvam. — Pagaidīs, galvenais, ka meitai nekas nedraud, bet pārējo taču vienalga kad nokārtot — stunda šurp, stunda — turp. Lai izguļas. Arī es iešu nedaudz atpūsties, — Kronbergs piecēlās un īgni noburkšķēja, — sadodītie skuķi! Un viss uz manas galvas! Zini, man vairāk pa prātam rūdīti recidīvisti nekā ģimeņu traģēdijas. Vai saskaitīji, — uz sliekšņa viņš atskatījās, — ar cik padsmitniecēm mums pēdējā laikā iznākušas darīšanas? — Ar trim. — Nosauc! — Dace, Inese un Pārsla. — Vienu tu izlaidi, droši vien tāpēc, ka viņa šajā kompānijā neiederas. — Proti?
— Gitu. — Es nosaucu tās, kas kaut kādā veidā figurē lietā, bet pie Gitas mēs nokļuvām gluži nejauši. Ko tu domāji, to vaicādams? Valts atspieda plecu pret stenderi. — Es domāju par sistēmu. Redzi, kā sanāk, — šo meiteņu likteņi ir būvēti uz visai dažādiem pamatiem, taču tie visi, izņemot vienu,, ir noveduši pie negatīvām sekām. Ģimene iespaido Ineses nākotni ar savu mantkārību, Pārslas — ar izlaidību,bet Daces — ar ļaunumu. Nu saki, vai tas nav sods, ja visas šīs īpašības Dievs nosaucis vienā vārdā — grēkl Bet tagad uz šī fona apskatīsim Gitas ģimeni. Te valda acīs krītoša savstarpēja mīlestība, izpratne un labestība. Viņi gatavi viens otra labā ziedot visu, taču — kāpēc? Man uz mēles bija atbilde, bet nezin kāpēc es vilcinājos. . — Tu sprieci pareizi, Robert, — it kā es būtu kaut ko teicis, draugs atbildēja, — šīs ģimenes labklājības pamatā ir Dievs! IX nodaļa Vai tu esi pārliecināts par to? Pēc trim stundām no manas istabas atlidoja klusa nopūta un noskrapšķēja gultas atsperes. Mēs ar Valtu vienlaicīgi pabāzām galvas gaitenī, un tūlīt tur iznāca arī Inese. Viņas seja bija bāla, ap acīm zili loki, drēbes saburzītas. Bija redzams, ka saspringtie nervi tai neļauj gulēt. — Nāc šurp! — Kronbergs pamāja ar roku, iegāja virtuvē un uzlika uz gāzes tējkannu. — Iestiprinies, pēc tam dabūsim rokā tēvu un varēsi braukt mājās. Meitene izdzēra tasi tējas, bet sviestmaizēm pat nepieskārās. — Nevaru… Kamēr Inese malkoja karsto dzērienu, Kronbergs piezvanīja mūsu klientam. Kā svešinieki stacijas uzgaidāmajā telpā, klusēdami gaidījām, un ne man, ne Valtam neatradās neviena nomierinoša vārda, kas ļautu Inesei kaut nedaudz atgūt dvēseles mieru. Pēc minūtēm divdesmit atskanēja durvju zvans, un viņa manāmi sarāvās. Garām iedams, Kronbergs uzsmaidīja, taču bez parastā sirds siltuma, un vēl pēc brīža virtuvē savas skaistās sievas pavadībā parādījās Ilmārs Dzenis. — Inesīt! — dāma sasita plaukstas, — tevi atbrīvojuši! — Kā redzat. — Mīļumiņ, — Lolita gandrīz ar varu piespieda meitenes galvu pie savām kuplajām krūtīm, — mēs tā uztraucāmies! Paldies Dievam, ka viss labi beidzies! Neveiklām kustībām atbrīvojusies no apgrūtinošajiem apkampieniem, sakniebtām lūpām, meitene atgāja malā. — Viss kārtībā? — No Dzeņa garās sejas dvesa tāda kā aizbildnieciska labvēlība. — Viņš izvilka kabatas portfeli un, izņēmis pamatīgu žūksni zaļganu banknošu, nometa galda vidū, bet pēc tam pastiepa roku pret Kronbcrgu, — dodiet! — Redziet, — mans draugs atsēdās un stingri noskaldīja, — apstākļi mainījušies, un darījums nenotiks! — Kā tā? — mūsu elegantais sarunu biedrs apmulsa. — Bet Inese? — Saņemiet kā dāvanu. — Man vajadzīga informācija par nolaupītājiem! — Es teicu — darījuma nebūs! — Kā — nebūs? — viesis pietvīka. — Labi, saprotu, cik man jāmaksā? — Savāciet savu naudu! — Velna milti, par cik viņi jūs pārsolījuši? Kronbergs piecēlās un, plaši atvēris durvis, cieti noteica: — Lasieties!
— Ko? — Ja pēc minūtes jūs vēl redzēšu savā dzīvoklī, dabūsiet kārtīgu sutu. Sievas acu priekšā!… Es gaidu. — Jūs par to atbildēsiet! — caur pieri negantā naidā glūnēdams uz Kronbergu, Dzenis sāka grābstīties pa galdu un bāzt zaļos papīrīšus mēteļa kabatās. Lolita stāvēja kā iemieta, un pēc viņas sejas varēja nekļūdīgi pateikt, ka skaistā sieviete neredz laulātā drauga pazemojumu, bet drudžaini apsver, kā rīkoties, ja piepeši Valts pateiktu par viņu… — Tur vēl viens vāļājas… — mans draugs pastiepa roku pret grīdu. Pievācis pēdējo banknoti, mūsu, nu jau bijušais, klients pameta ar galvu meitai: — Ejam! — un, pagriezies pret Kronbergu, tik tikko lūpas kustinādams, daudznozīmīgi piemetināja, — mēs vēl tiksimies… — Par to tiešām šaubu nav. Ja finansu inspekcija darbotos kā pienākas, tasjau būtu noticis… Sī piezīme nez kāpēc apklusināja pašpārliecināto vīrieti, un, kad nepievilcīgās ģimenes pēdējais loceklis nozuda aiz durvīm, Valts atviegloti nopūtās: — Paldies Dievam, tas nu ir garām! Vai pamanīji Dzeņa reakciju uz maniem pēdējiem vārdiem? — Jā. Es vēl nobrīnījos, ka viņš tik viegli norija šo krupi. — To izskaidrot nav nemaz tik sarežģīti. Redzi, ja firmas vadītājs kategoriski atsakās lietas labā, turklāt vēl tādas, kuras likme ir paša meitas dzīvība, izpaust firmas finansiālo stāvokli detektīvam, kurš agrākajos gados darbojies varas orgānos un par spīti visam saglabājis tīru savu reputāciju, tad šis cilvēks pats pārkāpj likumu. — Viņš tevi pazīst? — Pirmās vizītes laikā Dzenis pats to pateica, kas tur ko minēt. Tagad atceries viņa alkatību. Ar valūtas operācijām šis vīrs pelna milzu naudu, bet tās viņam joprojām ir par maz un diemžēl nekad nebūs diezgan. Tāds ir gatavs pārsprāgt, bet rausīs un rausīs. Kā to visvienkāršāk izdarīt mūsu krīzes apstākļos? — Ieguldīt ražošanā, tirdzniecībā. — Pie inflācijas simt un vairāk procentu gadā? Robert, tik dumjš viņš ārī nav, lai piemaksātu par to, ka aizdod savus kapitālus, turklāt bez garantijas. Nē, esmu pārliecināts, ka par papildu peļņas avotu Dzenis ir izvēlējies ienākumu slēpšanu, jo pie lielām summām nodokļu nemaksāšana var kļūt par visai ienesīgu biznesu. — Tu taču netaisies viņu atmaskot? — Ne prātā nenāk. Tas, ko es viņam izmetu, bija atbilde uz draudiem, un to šis vīrs ļoti labi saprata. Uz priekšdienām esmu izrāvis Dzenim indes zobu, un pagaidām viņš mums kļuvis nekaitīgs. Nav ko runāt par šo… Lieta, paldies Dievam, ir izbeigta, un mēs… — Esam bez naudas un darba, — es nobeidzu viņa vietā. — Ar finansēm tik kritiski vēl nav, bet darbs?… Mēs taču neesam pabeiguši aizsākto lietu, bet tu jau zūdies par darbu. — Kādu lietu? — es izbrīnījos. — Ar „Dēmonu villu" saistītie noslēpumi vēl joprojām nav atklāti līdz galam. — Bet ko darīt, ja viss sadedzis? — Aiziesim aplūkot notikuma vietu vēlreiz, varbūt izdodas kaut ko atrast. Es paraustīju plecus. — Labi, cita nekā jau tāpat nav. Pēc pusstundas mēs devāmies ceļā. Gāju, nogrimis domās par triju ģimeņu nedienām, kurās visvairāk cietušie izrādījās bērni. Tagad it kā no malas es saskatīju to milzīgo ļaunumu, kuru sev tuvākajām un arī visneaizsargātākajām būtnēm bija nodarījuši paši vecāki. Soļoju, kaudamies ar dusmām,
līdzcietību un nevarību kaut ko mainīt. It sevišķi mani skāra Daces liktenis un laikam jau tāpēc, ka šī meitene stipri atšķīrās no pārējām, kas, tikko apguvušas dzīves pieredzi, jau steidzās nostāties uz ļaunuma ceļa. Dace šķita kā vārs, ērkšķu nomākts zieds, kas tiektin tiecas pēc gaismas un siltuma. Laikam izjūtas manī asociējās ar šīm domām, jo piepeši manāka salt. Temperatūra krita tik strauji, ka pat Kronbergs ierāvās dziļāk apkaklē. Liepiņas mājas pagalmā viss izskatījās kā iepriekšējā reizē, tikai deguma smārds bija kļuvis ievērojami vājāks. Nostājies patālāk, draugs diezgan ilgi pētīja nelaimes vietu un kaut ko apsvēra. Piepeši, norādījis uz kādu laukumu drupu kaudzē, pavērās manī: — Šeit laikam atradās masku glabātava? Es nc visai ticēju drauga šaubām, tāpēc tikai pamāju. — Pieiesim tuvāk! Lai gan iznicinošā uguns pat pārseguma baļķus bija pārvērtusi smalkos ogļu putekļos, šajā mājas pusē šo to vēl varēja saskatīt. Piepeši ievēroju kaut kur agrāk redzētu priekšmetu un pieliecies sāku to pētīt. — Pazīstams rīks, — nostājies līdzās, piezīmēja Valts. — Kas tas ir? — Vai tiešām nepazīsti? Tas, draudziņ, līdzinās slepkavības ierocim, kas aizraidīja viņpasaulē Frederiku Bandello un teju, teju neparakstīja mums spriedumu. — Krāsns kruķis! — es pēkšņi aptvēru. — Pilnīgi pareizi, — draugs apstiprināja. — Pa pusei izkusis, taču neapšaubāmi tāds pats, domājams — rezerves. Šī atklāsme lika man saspringt, un apziņas dzīlēm pārvēlās tik spēcīgs atmiņu vilnis, ka „Dēmonu villas" drupas, liekas, pat sakustējās no ļaunuma, kas tajās bija aprakts. Nez kur sadabūjis nolauztu zaru, Kronbergs sāka ar to bakstīt vietu, kur bija atradusies noslēpumainā telpa. Minūtes piecas viņš aktīvi urķēja gruvešus, saceldams putekļu mākoņus un uzvandīdams gandrīz izdzisušu deguma smaku, tad, laikam neatradis meklēto, pikti nosvieda savu palīglīdzekli un tāpat kā iepriekšējā reizē ņēmās rūpīgi aplūkot bezlogu sienas apkvēpušo mūri, šur tur nez kāpēc paskrubinādams pat ar nagu. Minūtes divdesmit mēs klusēdami staigājām no vienas vietas uz otru, un, kad es jau grasījos iebilst pret šādu apavu bojāšanu, Valts pamāja un, tāpat klusējot, devās uz izeju. — Ko tu meklēji? — kad tikām uz ielas, pavaicāju. — Lūku. Tā bija no biezas dzelzs plātnes, kas nu nekādā ziņā nevarēja izkust, ja pat krāsns kruķis… Pagaidi! — draugs pēkšņi apstājās, mirkli kaut ko domāja un tad negaidīti griezās atpakaļ. — Spēlīte vēl nav galā, — viņš pavēstīja un, pacēlis aizmesto zaru, sāka pārbaudīt to teritorijas daļu, kuru, pēc maniem aprēķiniem, agrāk aizņēma zāle. Pēc pāris minūtēm atskanēja sauciens: — Ir! Man nācās atzīt, ka pussprīdi biezais dzelzs taisnstūris ar apkusušajām malām, kas gulēja, pa pusei aprakts gruvešos, ir viss, kas palicis pāri no slepenās lūkas uz pazemes eju! — Ko tas nozīmē? — No savas puses es varu piemest vēl pāris jautājumu, — Kronbergs atteica. — Kur palicis caurums uz pamesto kanalizācijas noteku un no kā cēlusies tik augsta temperatūra, ja pat krāsns kruķis, kuru diez vai pat padomju speciālisti izgatavoja no karstumneizturīga materiāla, ir pa pusei izkusis? — Izskaidrojums, manuprāt, ir visai vienkāršs. Slepenā eja ir aizbirusPar sadegušās mājas drazām, bet jautājumu par temperatūru mēs apspriedām jau agrāk — tā cēlusies no laboratorijā glabātajām ķīmiskajām vielām. — Bet, — iebilda Valts, — reaktīvi atradās mājas pretējā spārnā, taču es runāju par zāli. — Ugunsgrēkā viss varēja notikt. Ar aizkavēšanos, kad sienas jau bija nodegušas, sprāga kāds trauks un ar savu saturu aplēja ari šo pusi.
— Labi, bet lūkas vāks? Kāpēc tas atrodas šeit? Es paraustīju plecus. — Varbūt ugunsdzēsēji rakņādamies to pārvietojuši. — Var jau būt… Jā, — Kronbergs domīgi novilka, — te pat suns ar savu degunu neko nespēs… Labi, ejam! Pie vārtu nišas draugs apstājās un pieliecies sāka rūpīgi pētīt dubļos iespiesto ugunsdzēsēju mašīnu riepu nospiedumus, tad izslējies nez kāpēc pataustīja nobrāzumus mūri un, pikti kaut ko norūcis sev zem deguna, devās uz izeju. Ticis uz ielas, man par izbrīnu, Kronbergs atvēra blakus mājas parādes durvis un taisnā ceļā kāpa turp, kur vajadzēja atrasties ieejai pagalmā, taču liela piekaramā atslēga zemo durtiņu priekšā liecināja, ka tās netiek lietotas. Iemetis spraugā savu pētošo aci, Valts nogrozīja galvu un devās atpakaļ. Arī nākamajā namā mēs tāpat nonācām strupceļā. Nekādi nevarēju saprast, ko viņš meklē. Ar šo māju beidzās kvartāls, un krustojumā draugs apstājās. Pametis apkārt skatienu, viņš pakasīja pakausi un nogriezās gar stūri. Starp augstu mūra namu un nožēlojamu koka ēciņu bija atstāta šaura sprauga, no kuras pēkšņi, mukdama nez no kādām briesmām, izjoņoja svītrainu kaķu ģimene. Kronbergs ielūkojās ejā un pamājis devās pa to uz priekšu. Aiz namiņa mēs atradām asfaltētu kvadrātveida pagalmu ar nez kādai spēlei paredzētu baltām svītrām iezīmētu laukumu. Aplaidis apkārt ašu skatienu un neatradis nekā ievērības cienīga, draugs šķērsoja pagalmu. Jāatzīstas, ka es, neko nedomādams, vienaldzīgi vilkos nopakaļ un pat nemēģināju iztaujāt savu ceļvedi par viņa nodomiem. Reizēm man likās, ka visas šīs ložņāšanas pamatā ir tikai ziņkārība un, apmierinājis savas izziņas tieksmes, draugs griezīsies uz māju pusi. Pagalma viņā pusē mēs picnācām pie tikko izremontēta četrstāvu nama, un acu augstumā, līdzās jaunām un greznām parādes durvīm, es ieraudzīju dzeltena metāla plāksnīti ar iegravētu uzrakstu — „Blaus un CO. Advokāti". Kāpņu telpā šis teksts, jau ar otu vilkts, atkārtojās uz sienas, bet platā, sarkanā bulta zem tā laikam norādīja, ka kantoris meklējams nākošajā pagalma namā. Tiešām, izgājuši cauri četrstāvu namam, metrus trīsdesmit platā pagalmiņa pretējā pusē es ieraudzīju sešstāvu mājas fasādi un līdzās ieejai jau pazīstamo izkārtni. Ašā solī veikuši atstatumu līdz'tai, atvērām durvis un nonācām platā velvētā gaitenī, kas beidzās ar lifta režģoto būri. Kāpnes, aizlokoties kaut kur pa kreisi, acīmredzot spirālveidīgi vijoties ap vertikālā transportlīdzekļa šahtu, nozuda skatienam. Telpu apgaismoja vairākas dienasgaismas spuldzes. Pametis acis sānis, ieraudzīju uz skaisti teksturētām durvīm advokātu kantora plāksnīti. Zem tās šoreiz bija sarakstīti apmeklētāju pieņemšanas laiki, tātad te sev mitekli bija atraduši Blausa firmas likumu zinātāji. Aiz šīs mājas acīmredzot pagalma nebija, jo, lai kā Valts pētīja, rezerves izeju atklāt neizdevās. Smagi nopūties, draugs griezās atpakaļ. Kad nonācām līdz advokātu kantora durvīm, tās piepeši pavērās un spraugā parādījās vīrieša galva. Uzmetis mums pētošu skatienu un noburkšķējis kaut ko līdzīgu — blandās te visādi — viņš atrāvās atpakaļ tik žigli, ka es nepaguvu iegaumēt tā seju. Kronbergs soļoja, nepievērsdams uzmanību apkārtnei, acis nodūris, kaut ko purpinādams sev zem deguna. Ticis uz ielas, viņš izvilka piezīmju grāmatiņu, iezīmēja tajā taisnstūri un pie vienas tā malas pierakstīja kaut kādu skaitli. Pēc tam mēs gājām pa to pašu ceļu atpakaļ, un, kad tikām līdz stūrim, pie blakus malas draugs pierakstīja nākamo skaitli, tad pie Liepiņas nama durvīm vēl vienu, un es sapratu, ka ar soļu palīdzību viņš mēģina kaut ko noteikt, taču nesapratu — ko. Kad, izgājuši cauri mājai, nonācām pie „Dēmonu villas" gruvešiem, Kronbergs atzīmēja pēdējo skaitli. Ielūkojies blociņā, es sacīju: — Tu esi uzzīmējis taisnstūri, taču pretējo malu garumi iznākuši atšķirīgi. Pārzīmē! — Tam nav būtiskas nozīmes, Robert. Šis ir tikai uzmetums, un es biju domājis, ka kļūda būs vēl lielāka. — Kam tev tas vajadzīgs? — Gribēju aptuveni noteikt villas atrašanās vietu kvartālā, tāpēc atzīmēju attālumus, par garuma mēru ņemot sava soļa platumu. Tas palīdzēja man atrast šo namu, — viņš norādīja uz augsto bezlogu sienu, — un ar nelielu pielaidi orientēt nelaimes vietu apkārtējo ēku vidū.
— Un ko tas dos? Valts paraustīja plecus. — Iespējams, nākotnē noderēs. — Kādam nolūkam? — es neatlaidos. — Nolūks ir viens — atklāt villas noslēpumu. Man atlika tikai nogrozīt galvu. — Tiepša, visīstākais tiepša! Māja, Valt, nodegusi, un reizē ar to aizgājis bojā vienīgais cilvēks, kas to zināja un varēja pastāstīt… Kronbergs uzmeta man dīvainu skatienu. — Vai tu esi pārliecināts par to?
X nodaļa Atkal vecā noteka Droši vien vainīgas bija manas antipātijas pret Pāvelu Bandello un viņa namu, taču iespējams arī, ka meitenes meklēšana nomāca domas par noziegumu villā, lika visu, kas saistījās ar to, paslēpt smadzeņu arhīvā kā nevajadzīgu un traucējošu tagadnes aktualitātei, un tāpēc Valta negaidītais pretjautājums uzsita manī asu nepatikas vilni. Es labi sāpratu, ka drauga vārdu pamatā ir kaut kādi noteikti apsvērumi, taču, par spīti šai apziņai, nejutu ne mazāko vēlēšanos vandīt augšā jau noslēgto lietu. — Netaisi tik skābu seju, Robert, — Kronbergs iebelza man pa plecu. — Labāk izmetīsim vēl vienu līkumu. Šoreiz draugs uzņēma citu virzienu. Tagad mūsu ceļu viņš atzīmēja ar raustītu līniju, kas aizsākās no Liepiņas namdurvīm. Katram taisnajam posmam Valts pierakstīja tā garumu savu soļu izteiksmē, un piezīmju blociņā pamazām atainojās mūsu maršruts ar visiem pagriezieniem un ielu ~ nosaukumiem. Man par izbrīnu, punktu Kronbergs pielika Akas ielā pie tā nama durvīm, kura pagrabā beidzās zem villas atrastā pazemes eja. Viņa metodiskā rīcība pamazām mani ieintriģēja un, kad mājās, sameklējis milimetru papīru, draugs sāka pārzīmēt mūsu ceļu jau noteiktā mērogā, es iejaucos: — Kā tu zini, cik metru ir starp šiem punktiem? — vaicāju, rādīdams lapā, kur soļu skaita vietā viņš bija ierakstījis pavisam citas mērvienības. — Tā kā mana soļa platums ir septiņdesmit pieci centimetri, — neatrau- damies no darba, draugs izmeta, — tad nav grūti pārrēķināt metros. Kad plāna uzmetums bija gatavs, viņš šķērsām lapai no Akas ielas nama un pāri „Dēmonu villai" ar sarkanu zīmuli novilka treknu svītru. — Vecā noteka? — Jā. Tur gan ir daži līkumi, bet es mūsu iepriekšējo maršrutu reizēs ievēroju, ka tie savstarpēji džēšas. Esmu nolēmis šīs katakombas papētīt rūpīgāk. — Bet eja taču aizbērta! — Un kas par to? Tāpēc jau cs novilku līniju pāri villai. Mēģināšu pēc šīs orientācijas aiz Bandello nama atrast tai turpinājumu. Es aprēķināju šīs daļas garumu, un tas sakrita ar soļu skaitu, kurus nomērīju tai reizē, kad mums laimējās atklāt lūku un izvairīties no tikšanās ar Pāvela aizdomīgajiem viesiem. Līkumi radušies, apejot kādu dabisku šķērsli, un kļūda ir tik niecīga, ka to var neņemt vērā. Tātad, šīs sarkanās svītras turpinājumā aiz villas mums jāatrod vēl kāds pagrabs, rfo kura var iekļūt simpātisko zvēriņu pazemes mītnē. Viena lieta man dara rūpes — liesma no aizdegtā sērkociņa noliecās pa labi, un tas var nozīmēt, ka eja ved strupceļā, lai gan… to varēja noliekt arī caurvējš un nevis no āra pieplūstošā gaisa straume. — Mēs būtu to jutuši, — es iebildu. — Jā, — piekrita Valts, — bet kas meklē, tas atradīs… Un pilnīgi iespējams, ka tās būs kādas sen nevērtas durvis. Labi jāielāgo Pitagora teorēma, un, ja šīs ejas celtnieki arī tālāk būs ieturējuši taisnu virzienu, mēs visai precīzi spēsim noteikt jebkuru notekas posmu arī virszemē. Tas ļaus atrast piemērotu namu, kura pagrabā tad arī pameklēsim. — Kad iesim? — Tūlīt, tikai padzersim tēju… Pēc pusstundas mēs devāmies ceļā. Kronberga aprēķins izrādījās tik veiksmīgs, ka jau pirmā nama pagrabā bez lielām grūtībām atradām ieeju pazemē. Te gan jāpiebilst, ka, nezinot par tās eksistenci, man pat prātā neienāktu zem gadu desmitiem krātās drazu kaudzes meklēt atveri. Pusstundu norāvāmies vaiga sviedros, pārvietodami no kakta, uz kuru
norādīja mans draugs, dažnedažādus dēļu galus, ķieģeļu drumslas, visdažādākās formas un pielietojuma dzelzs gabalus un smilšu slāni, līdz parādījās no biezām koka plankām sasistas lūkas vāks. Varēju tikai apbrīnot draugu, kas it kā ar sestā maiņu orgāna palīdzību spēja tik precīzi noteikt īsto vietu. Labu brīdi nocīnījāmies gar lūku, jo neatradām rokturi, turklāt vāks bija ieguldīts ķieģeļu mūra padziļinājumā. Galu galā Valtam tomēr izdevās pabāzt zem tā turpat atrasta metāla stieņa galu. Skrapšķēdams un bārstīdams uz visām pusēm smilšu pikas, vāks lēnām pacēlās. Tikko varēja pabāzt pirkstus, sagrābu to aiz malas un atvāzu. Kronbergs iespīdināja melnajā caurumā lukturīša staru, ūn blāvajā gaismā es ieraudzīju no sarkaniem ķieģeļiem veidotus pakāpienus. Uzmanīgi uzlicis kāju uz pirmā un sajutis cietu, izturīgu pamatu, draugs lēnām sāka kāpt lejup. Kā pirms ieniršanas ledainā ūdenī ievilcis elpu, pēdējo reizi aplaidu apkārt skatienu un sekoju. Baisie piedzīvojumi pazemē itin visam, kas saistījās ar šo eju, bija uzspieduši šausmu un pretīguma zīmogu. Lai nekristu kaunā biedra acīs, man nācās pielikt milzu pūles, kamēr pārvarēju atmiņu uzjundītos, pirmatnējos instinktus, kas tā vien aicināja ņemt kājas pār pleciem. Ticis lejā, nostājos līdzās Valtam. Viņš, pārvietodams baterijas staru, uzmanīgi pētīja apkārtni, taču gaismas pietika labi ja piecu metru attālumam, viss aiz tā grima pelēki melnā dūmakā. No velvētajiem griestiem arī šeit dažviet pilēja ūdens, un šie ritmiskie, klusinātie pakšķi man šķita kā pazemes atbaidošo iemītnieku soļu čaboņa. Taču, lai kā sasprindzināju redzi, nespēju pamanīt nedz sarkani spīdošas acis, nedz kādu kustību. Varbūt derdzīgie grauzēji pēc sprādziena, nejuzdamies savā miteklī tik droši kā agrāk, būs-pārvākušies uz citu vietu? Paraudzījos uz priekšu, tad atpakaļ, taču nesaskatīju neviena sānu atzara. Eja šķita pamesla, un, lai. gan līdzās stāvēja cilvēks, uz kuru es varēju paļauties dzīves viskritiskākajās situācijās, man piepeši pāršalca vārdos neizsakāms vientulības vilnis. It kā saprazdams, kas manī notiek, Kronbergs norūca: — Nemaz negribas ticēt, ka tepat virs galvas staigā cilvēki. Es lēšu, ka eja izrakta aptuveni četru, piecu metru dziļumā, protams, ierēķinot arī mūsdienu kultūrslāņa biezumu. Tātad tepat līdzās, gan neredzami un nedzirdami, atrodas mūsu līdzpilsoņi. Drauga vienkāršā loģika, kā par brīnumu, sniedza lielu atvieglojumu, un, kad viņš sāka virzīties pa eju uz priekšu, es jau bez bailēm, atpakaļ nelūkodamies, minu viņa pēdās. Mēs soļojām viens aiz otra ar pāris metru atstarpi un, nevarēdams aiz Valta platās muguras priekšā neko saskatīt, sāku savas kabatas baterijas staru kūlī aplūkot sienas. Tās stiepās līdzās sarkani pelēkas, vienmuļas, un piepeši man iešāvās prātā, ka varbūt mūs esam pirmie,vkas kopš gadsimtiem tās atkal apgaismojam. Gluži neviļus sirds notrīsēja bijībā pret laiku, kam bijis pa spēkam iznīcināt jebkuras atmiņas par šīs notekas celtniekiem, tomēr līdz šai dienai saglabājot viņu darinājumu. Negaidīti Valts apstājās. — Kas noticis? — Gribu orientēties, — draugs atteica. -» Atzīmēsim vietu, kur pašreiz atrodamies. Pagaismo, lūdzu! Kronbergam pietika ar pusminūti, lai aprēķinātu noieto ceļu un uzliktu punktiņu uz sarkanās līnijas. — Līdz „Dēmonu villai" atlicis vēl tikpat, — salocīto plānu bāzdams atpakaļ azotē, viņš sacīja. — Uz priekšu, Robi! Kad joprojām taisnā virzienā bijām nogājuši metrus trīsdesmit, Valts vēlreiz apstājās. Šoreiz iemesls izrādījās cits, jo, nonācis līdzās savam ceļabiedram, ieraudzīju, ka tālāko ceļu aizšķērso liels zemes kalns. Tas sniedzās līdz pat griestiem, un pirmajā mirklī man šķita, ka griesti ir iegruvuši, taču, kad nedaudz atraušu augšējo kārtu, redzēju, ka mūrējums vesels. Eja bija burtiski aizkorķēta… — Dīvaini, no kurienes šī zeme… — nomurmināja Valts, un domās es viņam piebalsoju. „Varbūt arī šeit kaut kas sprādzis?" man ienāca prātā, taču tūlīt iebildu pats sev, ka tādā gadījumā mēs jau pa gabalu būtu uzdūrušies dažādām drazām un atlūzām, taču šis zemes valnis izskatījās akurāti uzbērts. — Šķiet, ka tas izdarīts krietni sen, — ar kurpes purngalu urbinādams smiltis, piezīmēja Valts.
Piepeši viņš pieliecās. — Interesanti, interesanti, — dzirdēju draugu murminām. — Re! Pavērsis norādītajā virzienā sava lukturīša staru, gluži kā Robinsons Krūzo paliku pavērtu muti — miklajā zemē rēgojās pēdas nospiedums! Spriežot pēc lieluma, to bija ieminusi vīrieša kāja! Piepeši es iesaucos: — Tu pats būsi… Draugs tikai atmeta ar roku un izteiksmīgi pastiepa savu kurpē auto kāju. Nesakrita nedz pazoles forma, nedz izmērs. Kā pēc komandas abi reizē pietupāmies un kabatas bateriju gaismā sākām pētīt negaidīto atradumu. Nospieduma purngals bija plats un nošķelts, papēdis dziļi iegrimis zemē. Mēģināju iztēloties šo apavu, bet vienīgais, ko es spēju, bija secinājums, ka, ja tās ir kurpes, tad tādas nav modē… Tādēļ man ienāca prātā, ka šī pēda te stāv varbūt ne vienu vien gadu desmitu, bet varbūt pat simtu. — Nu nē, Robert, — Valts iebilda. — Paraugies šurp! Vai redzi? — Un kas tad ir? — es atvaicāju. — Pil… — Pil… Tādā gadījumā palūkojies atpakaļ. Mūsu kājas nespēja iespiest pēdas, tāpēc, ka zeme gadu simtos sablietējusies pati zem sava smaguma kā zem preses, bet šeit — stūrī — mitra un irdena. Pat viegli uzspiedis, es spēju līdzās atstāt savas pazoles atveidojumu. — Joprojām nesaprotu, — es paraustīju plecus. — Pieņemsim, ka pēc pāris gadsimtiem kādam gadīsies iegriezties šeit, vai tad viņš neatrastu visu kā bijis, arī tavas kurpes nospiedumu? - Nu nē, Robert. Mitrums pamazām vien kohēzijas spēku iedarbībā to iznīcinātu. Iedomājies, kā mijiedarbojas ūdens molekulas, kā mitrās zemes graudiņi tiek acij nemanāmi pārvietotiL lidz šī vieta ieņems savu optimālo stāvokli, tas ir, kļūs līdzena kā galds. Sis piemērs ļauj izprast ne vien šo gadījumu, bet ūdens ietekmi uz sauszemi globālos mērogos. Es domāju, ka kāds te ir bijis samērā nesen. Atceļā būsim uzmanīgāki, droši vien esam palaiduši garām kādu blakus eju. Jādabū lāpstas! — Valts izslējās. — Priekš kam? — no apakšas uz augšu lūkodamies biedrā, vaicāju. — Jānorok šis zemes kalns, varbūt apakšā atradīsim kaut ko interesantu. — Kādas muļķības! — es atmetu ar roku un arī piecēlos. — Muļķības? — Kronberga pierē ievilkās stāva rieva. — Protams, — es izaicinoši atbildēju. — Nu labi, — Valts sakrustoja uz krūtīm rokas. — Muļķības dara muļķis, par šo patiesību man, cerams, tevi nav jāpārliecina. Pamēģināsim precizēt stulbuma pakāpi, kā arī to, uz ko mūsu gadījumā attiecināt šo terminu. Jautāj ums — vai gudram cilvēkam ienāks prātā bez redzama iemesla aizbērt jau izraktu kanalizācijas eju? Ņem vērā — izraktu, jo šo posmu mēs atradām, apsverot tā iespējamo atrašanās vietu. — Tāpēc ari es teicu — muļķības, jo gudram tas tik tiešām nenāks ne prātā. — Tātad, pēc tavām domām, te darbojies dumjš cilvēciņš. Zini, mani māc šaubas, vai tu atradīsi kaut vienu tik bagātīgi ar šādu defektu apveltītu indivīdu, kas bez iemesla uzņemtos smago jūgu — nogādāt ejā vairākas tonnas zemes. Manuprāt, mēs nonāksim tuvāk patiesībai, pieņemot, ka visu to paveicis gudrs cilvēks, kura mērķis bijis kaut ko noslēpt no svešām acīm. Ja spriežam, izejot no šīm pozīcijām, tad muļķis pārtop gudrajā, bet vērtētājs… hm… — Nu labi jau labi, — redzot manā sejā sapīkumu, viņš mierinoši noteica, — iezīmēsim punktiņu un iesim atpakaļ. Izdarījis milimetru papīrā kārtējo atzīmi, Kronbergs jautājoši pavērās manī. — Vai zini, kur mēs atrodamies? Vairāk nojautas nekā prāta vadīts, atbildēju: — Kaut kur netālu no „Dēmonu villas". Draugs apstiprinoši pamāja. — Pēc mana aprēķina — zem bezlogu sienas pagalma.
— Tātad tā advokātu kantora, kā viņus tur… priekšā?. — Jā. Atlicis pavisam neliels posms, un, spirinies pretim cik gribi, šā vai tā ar lāpstu pastrādāt nāksies. Šis valnis nevar būt uzbērts tāpat vien. Ejam! Atceļā pārbaudījām visus tumšākos kaktus, taču, izņemot laika zoba izgrauztos iedobumus mūrī, ne sānu atzaru, ne jaunas pēdas atklāt neizdevās. Kad pienācām pie ķieģeļu kāpnēm, Kronbergs apstājās. Es redzēju nepacietību viņa sejā, taču tagad, kad arī mani bija ieintriģējis atrastais nospiedums, es iebildu: — Manuprāt, mums par agru atgriezties. Papētīsim tālāk, varbūt tur priekšā ir vēl kāda iespēja tikt ārpasaulē, — es pamāju virzienā, kas veda projām no „Dēmonu viļlas". — Bet lāpstas? — Pagaidīs. — Nu labi, — draugs negribīgi piekrita, — tev taisnība — šo vietu mums pamest būtu par agru. Monotonā ceļa iespaidā man jau sāka likties, ka atrastais nospiedums nav nekas cits kā vīzija, ko izraisījusi nospiedošā atmosfēra pazemē, kad piepeši kāja aiz kaut kā aizķērās un es gandrīz nostiepos garšļaukus. Pārsteigts sāku aplūkot zemi, bet, lai kā pētīju, nekur neredzēju ne bedres, ne izciļņa, un nolēmu, ka vainīga bijusi paša neuzmanība, taču jau pēc pāris soļiem es paklupu atkal, tad vēl un vēlreiz! Tad pār mani nāca apskaidrība — noteka sākusi iet kalnā, tātad drīz tai jābeidzas! Šis secinājums lika man sasparoties. Pieliku soli, bet jau pēc metriem divdesmit tālāko ceļu piepeši aizšķērsoja durvis! Biezu dēļu durvis ar apkalumiem stūros un atbilstoši smagām eņģēm, tās blīvi noslēdza izeju, bet svaiga gaisa dvesma liecināja, ka neesam tālu no virszemes. Valts pagrūda masīvo šķērsli, taču tas pat nenotrīcēja, un, kad arī es pieliku savu plecu, kļuva skaidrs, ka mums tās neatvērt. Turklāt draugs atklāja, ka durvis noslēgtas no ārpuses un veramas uz iekšu. Kronbergs vēl brīdi pētīja zem kājām cieti noblietēto zemi, tad, pacēlies pirkstgalos, aplūkoja augšējās viras un, pāris reižu uzplājis pa biezajām plankām, ieklausījās. Šķita, ka no šī trieciena ārpusē kaut kas metāliski nograbēja, un draugs nekavējās ar komentāru: — Durvis noslēgtas ar piekaramo atslēgu, un pa šejieni mums laukā neizkļūt. Kārtējo reizi izvilcis notekas plānu, viņš ielika punktiņu tur, kur, pēc viņa aprēķiniem, mēs pašreiz atradāmies, apvilka tam papildus aplīti un pamāja: — Ejam! Kad putekļos novārtītām drēbēm pa lūkas caurumu izkūņojāmies pagrabā un novietojām vāku iepriekšējā vietā, draugs nezin kāpēc sāka pārmeklēt arī šo pielūžņoto telpu. Nesaprazdams viņa nolūkus, aizsmēķēju un, nostājies līdzās, pavērsu sava kabatas lukturīša staru tā, lai dotu draugam papildu apgaismojumu. Tā mēs palēnām vien virzījāmies uz izeju, bet kādā vietā netālu no sliekšņa man piepeši izlauzās: — Skat! Uz putekļainās grīdas rēgojās pēda! Izsaucienu izraisīja ne jau šis fakts, bet gan tas, ka nospiedums mats matā sakrita ar pazemē atrasto — tas pats nošķeltais purngals un dziļi zemē iemītais papēdis! Valts klusēdams izņēma plānu, atlocīja un, apgriezis ar neaprakstīto pusi uz augšu, nolika līdzās atradumam. Pēc tam notupies rūpīgi pārzīmēja to baltajā lapā. — Ko teiksi? — kad tikām uz ielas, viņš vaicāja. — Iznāk, ka mēs neesam vienīgie, kas interesējas par šādām vietām. — Jā, — draugs apstiprinoši pamāja. — Turklāt es šo slēdzienu saistītu ar noslēpumiem „Dēmonu villā". Es neticīgi pakratīju galvu. — Pierādi! — Pamēģināšu. Pēdas nospiedumi kā pagrabā, tā ejā liecina, ka nezināmais iet pa to pašu ceļu, ko mēs, taču pagrabā viņam nav paveicies, jo lūkas vāks pēdējo reizi ticis pacelts pirms daudziem daudziem gadiem, to apstiprināja biezā ~nosēdumu kārta. Kāpēc es šo faktu saistu ar Bandcllo māju? Tāpēc, Robert, ka meklējumiem šis cilvēks izmanto mūsu paņēmienu. Tev jāpiekrīt, ka šajā gadījumā tam pirmām
kārtām jāiegūst vecās notekas plāna pirmā daļa — tā, līdz villai, lai pēc tam varētu uzzīmēt tās turpinājumu, kā to izdarījām mēs. Tālākā darba secība, šķiet, papildu paskaidrojumus neprasa. — Pareizi! — es iesaucos. — Orientētu ejas plānu var iegūt tikai tā! Tātad viņš ir izpētījis pirmo ejas daļu vēl pirms sprādziena. — Tev taisnība, — Valts domīgi piekrita, — turpmākā rīcības mērķtiecība to apstiprina. Viņš gājis mūsu ceļu un, lai gan pagrabā tam nav veicies, beigu beigās tomēr ieeju atradis. Iespējams, ka vēl pavisam nesen. — Ko tas nozīmē? — Tas nozīmē viertu — par „Dēmonu villas" noslēpumiem interesējas mums nezināms cilvēks…
XI nodaļa Noslēpumainais racējs Kronberga pēdējie vārdi lika man aizdomāties. Kad tikām virszemē, nepiegriezdams vērību virzienam, es paļāvīgi sekoju draugam un mēģināju savā prātā rast šim secinājumam izskaidrojumu, taču skaidrijutu, ka faktu diemžēl ir par maz, lai no tiem savirknētu kaut cik jēdzīgu versiju. Pēkšņi apjautis apkārtni, apstājos un vaicāju: — Kur mēs esam? — Notekas sākuma punktā, — atteica Valts un, izvilcis plānu, norādīja uz pēdējo trasē ielikto punktiņu. — Manuprāt, durvīm ir jābūt kaut kur šeit, — viņš pamāja uz izļodzītu, ar darvotu papi nosegtu, nomelnējušu šķūnīšu rindu, kas balstīja nelielas ķieģeļu mājas dibensienu. — Kā lai to pārbauda? Neuzlauzīsim taču pēc kārtas visas durvis! Brīdi padomājis, Valts teica: — Manuprāt, par eju mājas iedzīvotājiem ir zināms, atceries, pie durvīm bija jūtama svaiga gaisa pūsma, bet tas nozīmē… tu jau saprati. Cilvēks, kura pēdas mēs atradām, noteikti būs nonācis tādās pašās grūtībās un, varu derēt, — neriskēja uz savu galvu lauzties katrā no tiem. Noteikti nē! Mūsu priekšgājējs nav no dumjajiem, tāpēc es domāju, ka viņš būs ķēries pie kaut kā vienkāršāka un mazāk bīstama. — Pie kā? — Iztaujājis īpašniekus, Robert. Nāksies arī mums darīt to pašu. Redzi, uz katras no malkas glabātavas durvīm ir atbilstošā dzīvokļa numurs. Pēc mana aprēķina mums jāsāk ar piecpadsmito. Es lēšu, ka meklējamās durvis varētu atrasties sešpadsmitā vai septiņpadsmitā numura šķūnītī. Šai ēkā, — viņš ar atliektu īkšķi norādīja sev aiz muguras, — dzīvo īpašnieki. Atskatījies es ieraudzīju garu, netīri pelēku divstāvu koka māju ar šīfera jumtu. Kāpņu telpa atradās mums tieši aiz muguras, un mēs nekavējoties devāmies turp. Vajadzīgo dzīvokli atradām nolaistā nama otrajā stāvā. Gara gaiteņa vienā sienā atradās logi uz pagalmu, bet otrā — dzīvokļu durvis. Acīmredzot mājai bija kopējā tualete, jo sausās atejas specifisko smaku nevar sajaukt ne ar ko citu. Piecpadsmitajam numuram zvana pogas nebija, bet, tā kā uz klauvēšanu neviens neatvēra, nācās pāriet pie nākamā. Šoreiz uz metālisko strinkšķi durvis atvērās un uz sliekšņa nostājās izspūrusi sieviete vidējos gados. Mūs apdvesa silti, mikli garaiņi un uzvēdīja ziepju smarža, laikam virtuvē vārījās veļa. Kronbergs sataisījās uz garu skaidrošanos, taču, padzirdējusi vārdus — „pazemes eja", viņa pameta ar galvu sānis. — Prasiet septiņpadsmitajā! Durvis aizcirtās. — Hm… tev skaidrs? — Kronbergs veltīja man jautājošu skatienu. — Jā. Tas tips šeit ir jau bijis. — Pareizi, ejam tālāk! Septiņpadsmitā dzīvokļa durvis, salīdzinot ar pārējām, izskatījās koptas. Jaunais rokturis un plāksnīte ar īpašnieka uzvārdu liecināja, ka iemītnieki cenšas padarīt savu apkārtni kaut nedaudz ciešamāku. Uz zvanu durvis atvēra trīsdesmitgadīgs vīrietis ar enerģisku seju un žirgtām, pelēkām acīm. — Ko vēlaties? Man par izbrīnu, jau no pirmajiem Valta vārdiem jaunā cilvēka glītā seja pietvīka dusmās. — Nekas jums nesanāks! — viņš iekliedzās. — Man pagrabs pašam vajadzīgs! — Dieva dēļ, — Kronbergs izteiksmīgi uzrāva plecus, — mēs nebūt uz to nepretendējam, lietojiet uz veselību. Nolūkojis mūs ar neuzticīgu skatienu, puisis aizdomīgi vaicāja: — Jūs tiešām netaisāties to atņemt?
— Ir prātā nav nācis. Mūs šī trase interesē sakarā ar celtniecību. Baidāmies, ka nenotiek nelaime, tāpēc, uzzinājuši par tās eksistenci, atnācām pārbaudīt. Mūsu pienākums nospraust to virszemē un viss. — Bet sakņu noliktavas? — Kādas sakņu noliktavas? — Valta sejā atainojās neuzspēlēts izbrīns. — Vai tad jūs neplānojat tur ierīkot sakņu noliktavas? — No kurienes tik dīvainas domas? — draugs paraustīja plecus. — Pirms trim dienām pie manis ieradās kāds cilvēks no rajona pašvaldības. Teica, ka esot nolemts eju izmantot dārzeņu uzglabāšanai. — Aprakstiet man viņu. Es tur dažus pazīstu un, iespējams, varēšu jums palīdzēt, — Kronbergs piedāvāja. — Sirms kungs ap sešdesmit pieciem gadiem, pieklājīgs. Šķiet, ka viss. — Vārdu nosauca? — Nē. — Tā kā par maz pazīmju, lai kādu atcerētos. Varbūt ievērojāt kādu īpatnību? Puisis paraustīja plecus un atteica: — Viņš visu laiku grozīja galvu, it kā spiestu apkaklīte. — Kādi šim cilvēkam apavi? — Kurpes. Pagaidiet, brūnas kurpes ar nošķeltiem purngaliem un vīrietim necienīgi augstiem papēžiem. — Augums? — Vidējs. — Gods Dievam! Cerams, ka varēšu jūs nomierināt — vismaz tuvākajā laikā šķūnīti jums neatsavinās. Vai jūs to izmantojat? — Līdz šim nē. Tālāk par desmit metriem es neesmu gājis, jo tur neko nevarēja turēt žurku dēļ, taču pēdējā laikā tās nez kur pagaisušas, tāpēc esmu ieplānojis… — Izmantot veco noteku par dārzeņu noliktavu, — Valts nobeidza viņa vietā. — Kā jūs to zināt? — naivajā skatienā nebija ne miņas no viltības. Kronbergs pasmaidīja. — Darbīgam un uzņēmīgam cilvēkam kā jums šai domai vajadzēja ienākt prātā jau agrāk, taču arī tagad nekas nav zaudēts, tātad… Turklāt tā ir šim nolūkam kā radīta vieta — ar vienmērīgu, un domājams, pietiekami zemu temperatūru, turklāt pašā pilsētas centrā. Liela? — Jā. — Nu tad jau spēsiet izkonkurēt veselu vairumtirdzniecības bāzi, vai ne? Jauneklis kaunīgi nolaida acis. — Tā jau ir. Šis apmeklētājs iedeva man vērtīgu ideju un… — puisis pameta apkārt izteiksmīgu skatienu, — un kaut kā jādzīvo… Labi, — pasniedzies noņēma no nagliņas atslēgu saišķi un, izvēlējies divas, saņēma pirkstos. — Šī ir no ārdurvīm, — viņš parādīja senlaicīgu — tievu un garu atslēgu, — bet šī — no pagraba. Atvainojiet, bet man nav laika jūs pavadīt. Pēcāk ienesiet! Malkas šķūnīša abas sānu sienas izrādījās akurāti nokrautas ar vienāda garuma bērza malkas šķilām. Pa vidu tām veda pusotru metru plats celiņš. Gala sienā gaidīto durvju vietā rotājās trīs plaukti ar instrumentiem — ripzāģi, vairākām dažādas formas ēvelēm, kaltiem, cirvjiem, naglu kastēm un āmuriem. Telpā spēcīgi smaržoja pēc skaidām. Lai cik rūpīgi aplūkojām sienu, ieeju pazemē nekur neredzējām! — Tas tik ir joks! — Valts pavērsa lukturīša staru uz leju. — Re, kur lūka! — es iesaucos, ieraudzījis niķelētu rokturi, un, sagrābis aiz tā, atvāzu trīs dēļu platuma vāku. Atsedzās ķieģeļu pakāpieni, un nedaudz lejāk mēs ieraudzījām jau pazīstamās apkaltās durvis ar lielu dzelzs stieni priekšā. I
— Nu, lūk, — noņēmis atslēgu un atgrūdis durvis, Valts iespīdināja pazemē gaismu, — ejas sākums ir atrasts. Žēl gan, no šejienes mēs daudz ērtāk varētu nokļūt pie uzbēruma, nekā lienot cauri pagraba lūkai, taču, lai neizraisītu nevajadzīgu interesi, nāksies tomēr lietot to. Jāiet pēc lāpstām. — Varbūt paprasīsim saimniekam? — Nekādā zinā! * — Kāpēc? — Ja nu… — draugs apklusa. — Turpini! — es pamudināju, bet Kronbergs tikai papurināja galvu. — Nekas… Tu uzpīpē, lai mēs ncpārrastos pārāk agri, bet es tāpat mazliet atpūtīšos. Valts izvilka no malkas grēdas apaļu bluķēnu un, uzstutējis to uz gala, apsēdās. Es atspiedu plecu pret stenderi un aizsmēķēju. Kūpinādams cigareti, domāju par noslēpumaino cilvēku, kas te bijis vēl pavisam nesen. Kādi ir viņa nolūki? Ko šis vīrs meklējis pazemē? Atbildes uz šiem jautājumiem man nebija un, pārliecināts, ka arī draugam to nav, klusēju. Redzēdams, ka mana cigarete jau sadilusi līdz filtram, Kronbergs uzslējās kājās un iestūma savu sēdekli atpakaļ grēdā. Pagalmā es pagaidīju, kamēr viņš uznes atslēgas. Kad draugs atgriezām, jautāju: — Kur ņemsim lāpstas? — Te netālu es pamanīju pusceltu namu, kurā rosījās celtnieki. Domāju, ka tur vēl kādam jābūt. Atstāsim ķīlā kādu rubli un redzēsi — problēmu nebūs. Kronbergam izrādījās taisnība, un pēc minūtēm desmit, pasituši padusē pa lāpstai, soļojām uz namu, kura pagrabā slēpās lūka uz pamesto kanalizācijas eju. Par laimi, ārā jau valdīja nakts, un nebija jābaidās sastapt kādu paziņu. Piepeši sāka snigt. Nepastāvīgais decembra laiks katru dienu man lika atkal un atkal pārdzīvot to vilšanos, kādu spēj sagādāt tikai slapjdraņķis Ziemassvētku vakarā. Baltā sniega sega Kristus dzimšanas dienā šķita apsedzam mūsu grēku melnumu, bet, pavērojot dzīvi un dodot tai bezkaislīgu vērtējumu, nācās atzīt, ka šo autu mēs diemžēl neesam pelnījuši. Tas arī apstiprinājās gadu no gada Ziemassvētkos, gaidītā sniega vietā saņemot dubļu jūru un svētsvinības vietā — drūmas nākotnes nojausmas sirdi. Pulkstenis rādija septiņi vakarā, kad, pārvarējuši visus šķēršļus, varējām ķerties pie darba. Lukturīšus nolikām uz zemes un no griestiem atstarotajā, blāVajā gaismā sākām rakt. No malas skatoties, mūs droši vien varēja noturēt par apslēptas mantas meklētājiem. Paguvu tikai divas reizes pacelt lāpstu, kad piepeši Kronbergs saķēra manu roku. — Klusu! — viņa balsī jautās satraukums. Es sastingu, taču neko, izņemot savas sirds dobjos pukstus, nespēju saklausīt. Tā mēs nostāvējām labu bridi, un, kad jau grasījos pavaicāt — kas noticis? — pēkšņi manas ausis kaut kur tālumā uztvēra dīvainus trokšņus — likās, ka tur kāds grabina tukšu spaini. Man prātā iešāvās žurkas, taču es tūdaļ pat atmetu šo domu, atcerējies, ka pelēkie mūdži rada ap sevi pavisam citas skaņas. Piepeši noklaudzēja it kā uz grīdas nokritusi pagale, un Kronbergs vairāk negaidīja. Pieliecies viņš pagrāba abus lukturīšus un metās pie lūkas. Mēs sapratāmies bez vārdiem, un lēkājošās gaismas atspulgā ar abām lāpstām rokās jozu draugam pakaļ. Valts ar profesionāla vingrotāja veiklību nozuda melnajā atverē. Eja iegrima tumsā, bet virs galvas man uzliesmoja blāvs četrstūris. Pēkšņi tajā parādījās roka ar izplestiem pirkstiem. Iespiedis rokā abas lāpstas, pagaidīju, līdz tās paceļas gaisā, lai varētu sekot. Absolūtajā klusumā varēja dzirdēt tikai drēbju čaukstoņu, bet piepeši šo vāro skaņu pārmāca durvju klaudziens, un tālumā uzliesmoja spoža acs. Es vairāk nekavējos, un nākamajā mirklī atjēdzos līdzās savam draugam. Bez trokšņa aizvēris lūkas vāku un pielicis pie lūpām pirkstu, Valts izslēdza gaismu. — Cerēsim, ka mūsu pēdas viņš nepamanīs, — draugs iečukstēja man ausī. Apkārt valdīja tumsa, ka vai acī durams, un gaidās sažņaudzās sirds. Piepeši man ienāca prātā, ka mūs izbiedējis malkas šķūnīša laimīgais īpašnieks. Droši vien, mūsu apmeklējuma uzmundrināts, puisis nav varējis noturēties un nolēmis šodien pat pārbaudīt nepelnīti iegūto
pagrabu visā garumā. Es iedomājos viņa nepacietību jau tagad novērtēt nākamā uzņēmuma perspektīvas un sākt skaitīt iespējamos ienākumus nākotnē. Pieliku ausi pie lūkas, taču apakšā nevarēja saklausīt ne troksnīti, un vienu mirkli man šķita, ka, tumsas izbiedēts, viņš aizgājis, bet piepeši es ievēroju vāru gaismas svītru, kas sāka iezīmēt vāka malas. Tās kļuva arvien spilgtākas un spilgtākas, un zem mums aizskrapšķēja piesardzīgi soļi. Klusās skaņas attālinājās uzbēruma virzienā un reizē gaismas četrstūris sāka tfžķt, bet pēc mirkļa apkārtne no jauna iegrima tumsā. Atkal piespiedu ausi pie smilšainajiem dēļiem, bet, nevarēdams neko sadzirdēt, riskēju čukstus uzrunāt draugu: — Ko iesāksim? Neko neatbildējis, Valts iededza vienu no mūsu lukturīšiem un tā gaismā klusītiņām pacēla vāka malu. . — Turi! — viņš pavēlēja un iebāza šaurajā atverē galvu. Labu brīdi kaut ko vērojis, beidzot,-kad man jau sāka zust pacietība, atvilkās atpakaļ. — Kas tur ir? — aiztaisījis caurumu, es vaicāju, bet atbildes vietā draugs pacēla kabatas bateriju un pamājis noteica: — Ejam! Tikai uz ielas viņš atļāvās dot atbildi: — Mūsu aizsākto darbu pazemē turpina, šķiet, tas pats cilvēks, kura pēdas nospiedumu mēs atradām pie uzbēruma. Apgalvot tomēr to nevaru, taču vienu mirkli man likās, ka esmu pamanījis kurpju nošķeltos purngalus, bet gaisma bija vāja, ēnu daudz, tā ka es varēju ari kļūdīties. Par vienu gan esmu pārliecināts — mūsu klātbūtnes pazīmes viņam atklāt nav izdevies, bet tagad tur jau tā izmīdīts, ka par šo faktu varam būt droši. Ko rakt tur ir daudz, tāpēc pagaidām netraucēsim, lai viņš paveic arī mūsu daļu. Atdosim lāpstas, bet pēc tam iesim palūkoties — cik tālu šis tips ticis. — Pa lūku? — Kāpēc? — Valts atjautāja. — Šķūnītis ir aizslēdzams no ārpuses, un, ja ar viņu kopā nebūs atnācis līdzdalībnieks, tām jābūt vaļā. Ievērojot zināmu piesardzību, varbūt mums izdodas atklāt neaicinātā palīga nolūkus, bet, ja nepaveiksies, varēsim to vismaz izsekot. — No kurienes viņam atslēgas? — Droši vien iztaisījis nospiedumu plastilīnā vai kādā citā valkanā materiālā un pēc tā izgatavojis dublikātu. Man pirmīt likās, ka, paņemot rokā, atslēgas ir tādas kā lipīgas. Nedaudz vēlāk ar iereibušajiem strādniekiem, kas dienas nogali īsināja turpat darba vietā ar pāris pudelēm degvīna, nokārtojām lāpstu jautājumu. Atteikušies no piedāvātās glāzītes, vēl pēc minūtēm piecām piezagāmies pie tik tikko tumsā saredzamo šķūnīšu rindas. Lukturīšus iedegi sargājāmies, bet cipari uz durvīm tā izplūda apkārt valdošajā naktī, ka pat draugam nebija pa spēkam tos izlasīt. Taču, kā jau parasti, Valts bija paredzējis arī šo nejaušību un, noskaitījis devītās durvis no kreisās puses, droši piegāja klāt un ieklausījās. Iekšā valdīja klusums. Vēl brīdi Konbergs vilcinājās, grozīdams uz visām pusēm galvu un aizdomīgi vērodams apkārt redzamās ēnas. Arī es cauri nakts melnajam autam centos saskatīt to, ko uzbāzīgi jau redzēju pats savās iedomās, — draudošu, glūnīgu stāvu, kas uzmanīgi seko katrai mūsu kustībai, taču acīmredzot tuvumā tomēr neviena nebija, jo, saņēmis aiz roktura, draugs uzmanīgi pavilka. Durvis viegli padevās, un pēc mirkļa mēs jau atradāmies pēc skaidām smaržojošās malkas glabātavas iekšpusē. Atskanēja kluss klikšķis un Kronberga rokā uzliesmoja lukturītis. Acumirkļa pietika, lai aptvertu, ka te neviena nav, tikai atvāztais lūkas vāks liecināja, ka nelūgtais viesis joprojām ir ejā. Ielūkojies četrstūrainajā atverē, ieraudzīju, ka durvis uz pazemi stāv līdz galam vaļā. Saņēmis lukturīša galu delnā tā, lai gaisma gandrīz nebūtu saskatāma, Valts kā pirmais sāka kāpt lejup. Viņa kustībās jautās zvēra tramīgums, un arī es biju gatavs kuru katru mirkli mesties atpakaļ, taču, uz apakšējā pakāpiena apstājies, viņš paraudzījās manī un drošinoši nočukstēja: — Nebaidies, pat divreiz spēcīgāks stars par mūsu abu lukturīšu kopā dotajiem izkliedēsies ejā jau
pēc metriem desmit, piecpadsmit, tikai nevērs to uz priekšu. Domāju, ka mēs, bez bailēm tikt atklātiem, drīkstam pietuvoties līdz šim attālumam. Viens ir skaidrs — tam cilvēkam ir kaut kas padomā un mēs to izmantosim. Iesim un mēģināsim noskaidrot — kas un kāpēc tur rakņājas! Taču uzmanies gan, jo pārsteigumā viss kas var atgadīties. Tālākie notikumi ievirzījās pavisam neparedzētā gultnē, un, ja ne Kronberga fenomenālā reakcija, mūsu pazemes pastaiga varēja beigties visai traģiski. Mēs nedzirdami slīdējām katrs gar savu sienu, un pamazām blāvais plankums tuneļa galā vērtās arvien gaišāks un arvien reljefāk tajā iekontu- rējās likņājošs stāvs ar lāpstu rokās. Vēl pēc dažiem soļiem es saskatīju, ka tas ir vīrietis vējjakā, bet, lai cik uzmanīgi vēroju, kurpju purngalus uz zemes valdošajā pustumsā nevarēju atšķirt. Nedaudz atstatu rēgojās dzelzceļnieku lukturis, taču tā stars apgaismoja uzbēruma augšējo daļu — laikam zem gaismas avota kaut kas bija palikts. Kronbergam izrādījās taisnība — nepazīstamais čakli strādāja, rausdams uz leju smilšu kārtu. Viņš stāvēja ar muguru pret mums, un, tam pieliecoties, es varēju saskatīt sviedros spīdošo kaklu. Par spīti platajiem pleciem, viņa kustībās jautās kaut kas vecišķi nedrošs — tāda kā saraustīta nenoteiktība, ar kādu tas dūra zemē lāpstu un meta sānis smiltis. Kad no strādātāja mūs šķīra metri divpadsmit, Valts apstājās. Ja nepazīstamajam tagad ienāktu prātā atskatīties, nedomāju, ka tā acis spētu tuneļa tumšajās ēnās izšķirt divu cilvēku figūras. Par laimi, vīrietis bija tā iegrimis savā darbā, ka nejuta, kas notiek apkārt. Vērodams līkņājošā stāva mērķtiecību, ar kādu tas urbās smilšu slānī, lauzīju galvu, kas aiz tā varētu slēpties, taču ne pie kādas skaidrības nespēju tikt. Uzbēruma augšējā daļā pamazām izveidojās iedobums, un atsedzies griestu mūrējums apstiprināja mūsu aizdomas, ka šajā vietā eja turpinās tālāk… Pamazām zem kājām izraustā zemes kaudze vīram kļuva par traucēkli, tāpēc lāpstas kāta augstumā viņš izveidoja vēl vienu padziļinājumu — tādu kā platu pakāpienu un, nostājies uz tā, turpināja ar skubu strādāt. Piepeši, pēc kārtējā lāpstas dūriena, kaut kas nepatīkami un spalgi nošņirkstēja, it kā dzelzs būtu atdūrusies pret akmeni. Vīrs nometa savu darbarīku un, pacēlis lukturi, ievietoja izraktajā iedobumā. Spilgts stars izgaismoja padziļinājumu tik skaidri, ka no savas vietas es saskatīju katru vissīkāko detaļu tajā. Vīrietis iebāza dobumā roku un izrausa vēl pāris riekšavas smilšu. Piepeši tā dziļumā atšķēlās vertikāls zemes slānis sprīža biezumā un nogāzies atsedza baltu ķieģeļu krāvumu! Man acumirklī kļuva skaidrs, ka eja šajā vietā ir aizmūrēta! Ignorēdams paša brīdinājumu, Valts sāka virzīties uz priekšu, un, kad no dīvainā racēja mūs šķīra metri trīs, piepeši ieklepojās. No negaidītās skaņas vīrietis salēcās kā dzelts, pielupās un, nākamajā mirklī apsviedies, apžilbināja mūs ar sava luktura spēcīgo staru. Pēkšņajā uzliesmojumā es pamanīju tikai šķēpmetēja pozā atvēzētu roku un savai sejai nenovēršamā ātrumā tuvojošos svešinieka lāpstu ar aso, griezīgo malu. Pat tajā sekundes tūkstoš- daļā, kas man bija atlikusi, es paguvu nobrīnīties, redzot nez no kurienes izšaujamies roku, kas pārtrauca nāvi nesošā rīka lidojumu mana deguna galā. Tajā pašā acumirklī nodzisa uzbrucēja gaismas avots, bet šoreiz es izrādījos uzdevuma augstumos, jo īstajā brīdī iedegtais manas baterijas stars glāba Valtu no trieciena pa galvu ar smago dzelzceļnieka lukturi. Sekoja īsa cīņa, un pēc sekundes arī otrais ierocis nograbēja pret zemi. Atbruņotais, smagi elsdams, atslējās pret sienu. Tagad es saskatīju, ka vīrs ir krietni gados, — baltie, sviedros salipušie mati lielām lēkšķēm krita pāri šaurajai pierei, bet staltā auguma iespaidu radīja vienīgi tāda kā ar gaisu piepūsta neilona vējjaka. Vīrieša sejā es saskatīju it kā drūmu nolemtību, kad, mazliet atelsies, viņš pacēla naidā degošās acis un nosēca: — Ko jūs gaidāt? — Kas tad mums būtu jādara? — It kā pirmo reizi… — Hm… — draugs paklusām norūca un skaļi vaicāja: — Kas jūs esat? Nepazīstamais izaicinoši izslējās, un es redzēju, ka, par spīti gadiem, viņš tomēr nebija vārgulis.
Nomērījis mūs ar nicinošu skatienu, dobji izmeta: — Ejiet pie velna!
XII nodaļa Negaidīts uzbrukums īsu mirkli man šķita, ka Kronbergs nenoturēsies, — viņa rokas sažņaudzās dūrēs, un Valts jau padevās uz priekšu, bet tad it kā attapies iesmējās: — Iesim turp reizē! — Labi, — kā nesapratis drauga drūmo humoru, vīrietis padevīgi piekrita, pieliecās, bet Kronbergs apsteidzot pacēla viņa nokritušo ieroci — smago lukturi, kamēr es ieguvu savā rīcībā uz mani mesto lāpstu. Šķita, ka gūstekņa acīs pavīdēja vilšanās. Pēc tam —'virknītē viens aiz otra ar svešo kā arestantu pa vidu mēs pametām veco kanalizācijas noteku. — Kur atslēgas? — kad iznācām aiz durvīm, draugs, kas gāja pēdējais, vaicāja, un mūsu nerunīgais ceļabiedrs klusēdams pastiepa viņam riņķīti, uz kura bija uzmauktas divas atslēdziņas. Pat nebūdams speciālists, es droši varēju apgalvot, ka neviena no tām nav oriģināla. Nekomentēdams šo faktu, Valts, lai gan cs redzēju, ka arī viņā tas neradīja' ne mazākās šaubas, aizāķēja piekaramo atslēgu un aizslēdza eju, bet pēc tam arī šķūnīša durvis. Arā valdošajā tumsā es vairāk jutu, nekā redzēju, ka Kronbergs turas tā, lai neizlaistu no sava tiešā tuvuma mūsu pavadoni, bet mirklī, kad slēdzenē noskrapšķēja atslēga, vēstīdama, ka durvis ir ciet, notika negaidītais — piepeši kā divi prožektori iedegās divas tik spilgtas acis, ka šajā spiedīgajā gaismā izdzisa viss, kas līdz šim bija apjaušams ēnu rotaļā mums tuvākajā apkārtnē. Liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka neredzēju nedz kustību, nedz jutu kaut ko, bet pēc sekundes, kad spožā gaisma tikpat negaidīti izdzisa, svešā mūsu vidū nebija! Atskanēja strauji atpakaļgaitā padotas mašīnas rēciens, vārtu pusē pazibēja tumša, zema ēna, kaut kur aiz mājas nokaucās riepas, vēstot, ka nezināmie cilvēki, kas tikko bija nofiksējuši mūs iznākam no svešā šķūnīša, ir gabalā. Spriežot pēc ātruma, kādā viss norisinājās, un tā, ka nebijām saklausījuši mašīnas durvju klaudzienu, tie nebija līdzzinātāji, bet mūsu pavadonis, droši vien izmantodams īslaicīgo apjukumu, bija pazudis citā virzienā. Kurā? — Tur! — es pavilku draugu aiz piedurknes. — Nē — tur! — Valts turējās pretīm, vilkdams mani uz pretējo pusi. Jāpaskaidro, ka izkļūt no pagalma varēja pa trim dažādām izejām. Pazaudējuši melnajā tumsā svešo, varējām tikai minēt, kuru no tām viņš izmantojis bēgšanai. Beigu beigās, kā jau vienmēr, es padevos draugam, taču šoreiz oža bija viņu pievīlusi, jo, kad tikām uz ielas, nācās atzīt neveiksmi — nepazīstamais vīrietis gluži kā spoks, saplūstot ar rēgainajām ēnām, bija izgaisis naktī. — Ko darīsim? — atspiedies uz savas trofejas, vaicāju. — Iesim gulēt, — Kronbergs pikti atrūca. Visu ceļu viņšsoļoja kā apgaitnieks — plašā lokā vēcinādams dzelzceļnieku lukturi un, spriežot pēc drūmās sejas, nebeidza lamāt sevi vispēdīgākajiem vārdiem, bet jau dzīvokļa durvīs, it kā atminējies neizpildītu pienākumu, sacīja: — Piedod, Robert! Tikai manas pašpārliecinātības dēļ vecais jūrnieks izspruka no mūsu rokām. — Kāds jūrnieks? — es izbrīnījos. — Tas pats, kuru savaņģojām pazemes notekā. — Kur tu ņēmi, ka viņš ir jūrnieks? Pēc gadiem spriežot — pensionārs. — Bijušais. Vai tad es neteicu — bijušais jūrnieks? — Nē. Vecais — gan. — Tad esmu pārteicies. Labi, ej iekšā, — atvēris durvis, viņš noteica. — Pie tējas
parunāsimies. Atslējis lāpstu priekšnama aizdurvē, pārģērbos, nomazgāju zemainās rokas un uzliku vārīties ūdeni. Tēja jau kūpēja galdā, bet no Valta joprojām nebija ne miņas. Ielūkojies viņa istabā, ieraudzīju uz galda izklātu avīzi, uz tās cīņā iegūto trofeju — prāvo lukturi un Valtu, kas pieliecies uzmanīgi to pētīja. — Ko tu domā par šo uzrakstu? — viņš vaicāja, piedurdams rādītājpirkstu pie melnā metāla, uz kura ar baltu eļļas krāsu bija pavirši uzvilkts — 2. is. — Ko tas nozīmē? Atbildes vietā draugs palūdza: — Atnes lāpstu! Izvilcis no aizdurves prasīto, uz koka kāta pamatnes ievēroju to pašu uzrakstu, kas greznoja lukturi — 2. dis., un tātad ir apgaitnieka gaismas avots, ir lāpsta nākuši no vienas un tās pašas vietas. — Jā, — noklausījies manus spriedumus, Valts apstiprināja. — Tas tā noteikti ir. Aplūkojot lukturi, pirmais, kas uzkrīt, — tādus lieto dzelzceļnieki, turklāt viņu apbruņojumā vienmēr ir arī lāpsta. Izejot no šī secinājuma, uzraksts uz abiem priekšmetiem ļauj droši noteikt to īpašnieku — otrā distance. Tātad — Baltijas dzelzceļa otrā distance. Rīt pamēģināsim atrast atbildīgo par šīm te lietām, un varbūt jau parīt izmukušais būs mums rokā. — Kāpēc tu nosauci viņu par jūrnieku? — es vaicāju. — Un turklāt par bijušo? — Viņa apakšdelmu rotāja tetovējums. Ieraudzīju to gluži nejauši, kad cīkstoties izgriezu šim roku. Enkurs" ar visu ķēdi un uzrakstu. Sauszemes žurka, kā, teiksim, es, uztetovētu nāru vai labākajā gadījumā kādu zivi, un tikai jūrnieks dos priekšroku enkuram, tāpēc es tik droši atļāvos pielikt viņam šo apzīmējumu. — Tu nepateici, kā skanēja uzraksts. Kronbergs uzmeta man dīvainu skatienu un, pazeminājis balsi, atteica: — „Kurzeme"… Tai pašā mirklī manā atmiņā atausa „Dēmonu villā" atrastā fotogrāfija ar Pāvelu Bandello uz tvaikoņa fona. — Kāds šiem faktiem kopsakars? — nepaskaidrodams savu domu gaitu, jautāju, bet draugam papildu paskaidrojumi nebija vajadzīgi, jo, it kā būtu sekojis tām no paša sākuma, viņš atbildēja: — Ja vienā lietā figurē divi dažādi cilvēki, kam kādreiz nācies — te es izdaru tikai pieņēmumu — tikties uz viena tvaikoņa klāja turpat pusgadsimtu atpakaļ, tad, manuprāt, mēs nekļūdīsimies, izdarot secinājumu, ka tā nav sagadīšanās. Bet, ja tā, tad neižbēgami seko nākošais spriedums — šos vīrus un kuģi saista kāds noslēpums. Tāpēc rit es došos nelielā izbraukumā, no kura ceru atgriezties parit vakarpusē, bet, ja nepaveiksies — nākošās dienas rītā. Ja viss izrādīsies tā, kā es domāju, tad tuvākajās dienās Bandcllo villas lieta atrisināsies. Pa šo laiku Vītols noskaidros to personu loku, kam dota iespēja piekļūt ir lukturim, ir lāpstai. — Kurp tu dosies? Valts paraustīja plecus. — Runāsim par kaut ko citu, jo mani apsvērumi ir tik fantastiski, ka pat es tos nespēju nopietni apspriest, taču… Ļauj man nonākt pie taustāmākiem secinājumiem, un tad, kad būšu pārliecināts līdz galam, vari nešaubīties — izlikšu visu kā grēksūdzē. Vienu gan es lieku tev pie sirds — manas prombūtnes laikā esi ļoti uzmanīgs, jo šķiet, ka „Dēmonu villas" lietai gaidāms visai pārsteidzošs noslēgums. — Jāatzīstas, ka es gan neko neredzu. Nav nedz villas, nedz lietas, viss aprakts zem nodegušā nama lūžņu un pelnu kārtas. — Tev taisnība, Robert. Arī man šķiet, ka tas suns aprakts tieši tur… — Kronbergs daudznozīmīgi nobeidza.
Drauga divdomība arvien ienesa mūsu attiecībās vārdos neizsakāmu saspriegtību, un, ja tai nesekoja paskaidrojums, es kā likts apvainojos. Šāda augstprātības izpausme vienmēr likusies visvairāk pazemojoša, lai gan taisnības labad jāatzīst, ka vēlāk — pēc kāda laika analizējot situāciju no Kronberga viedokļa, — es viņa rīcībai parasti atradu noteiktu pamatojumu. Skopi atvadījies, devos uz savu istabu palasīt un vienatnē netraucēti paprātot. Man līdz pat šim nebija paveicies nenoteikto faktu sablīvējumā atrast kādu pieturas punktu, kas kaut mazākā mērā ļautu apjēgt lietas būtību. Bet šķiet, ka arī Valtam tāpat nav izdevies izstrādāt vērā ņemamu versiju, lai gan gadījumā ar Vīlipu nevar noliegt panākumus. Cik man zināms, tad vecā sieviete ir jau pilnīgi atlabusi. Sis fakts ir vienīgais, kas iekļāvās, lai gan visai fantastiskajā, taču loģiski pamatotajā spriedumu virknē, tomēr izplānotā nozieguma realizācijas veids man joprojām šķita visai apšaubāms. Mūsu pēdējais piedzīvojums pazemes ejā tikai papildināja jau esošo haosu ar vēl vienu neizskaidrojumu notikumu, kam, manuprāt, nebija nekā kopēja nedz ar resnā Frederika slepkavību, nedz Bula varmācīgo nāvi. Gluži otrādi — tas likās vēl vairāk sajaucis esošo mudžekli. Droši vien cilvēku ietver paša izstarotās enerģijas lauks, kuru spēj uztvert tuvs cilvēks, jo, no rīta piecēlies, es jutu, ka draugs ir projām. Dzīvoklī nekas nebija mainījies, taču kaut kā tomēr trūka, un es nešaubīgi zināju, ka tas ir viņš. Zīmīte virtuvē uz galda apliecināja, ka neesmu kļūdījies, bet vienīgais vārds tajā viesa sirdī nemieru: — Uzmanies! Kronbergs pats neizcēlās ar pārlieku piesardzību, droši vien paļaudamies kā uz savu fizisko spēku, tā — fenomenālo reakciju, taču par pārgalvīgu arī viņu saukt nevarēja, jo reālas briesmas viņš nekad neignorēja. Tātad šim brīdinājumam bija pamats. Piepeši man atmiņā uzpeldēja nesenie piedzīvojumi poliklīnikā, bet pēc tam arī hokeja mačā, kad es pavisam skaidri nofiksēju nepazīstamo cilvēku pastiprināti interesējamies par manām un tātad, arī — mūsu kopējām gaitām, turklāt es taču pamanīju arī to, kas izsekoja draugu. „Acīmredzot," es spriedu, „Bandello lietā iepītie cilvēki jūt no mūsu puses nākam briesmas… Hm… Droši vien Valta rīcībā ir vēl kāda, man pagaidām nezināma informācija, ja jau… Bet varbūt esam uzkāpuši kādam uz visai jūtīgas varžacs…" Kronberga brīdinājums, izsekošana, noslēpumainās automašīnas pasažieru aizdomīgā rīcība — šie fakti, savijoties savā starpā, intuitīvi radīja gan nenoteiktu, taču tuvu un reālu briesmu izjūtu. Šis stāvoklis man nebija svešs, un, zinot, cik pamatotas arvien izrādījās manas nojautas, apdomājies nolēmu pēc iespējas retāk rādīties ārpus mājām. Taču līdz pusdienlaikam novāļājies ar grāmatu rokā, biju spiests atzīt, ka diemžēl nespēju iztikt ar garīgo barību vien, organisms uzstājīgi pieprasīja kaut ko taustāmāku. Tukšais ledusskapis un vēders izrādījās svarīgāks arguments par prāta apsvērumiem. Agrāko piedzīvojumu izmācīts, biju kļuvis visai piesardzīgs, tāpēc aizkaru aizsegā vispirms minūtes piecas pētīju pa pretējo ietvi soļojošos gājējus, pirms riskēju pievienoties tiem. Tā kā neko aizdomīgu viņu uzvedībā es nespēju saskatīt, baiļu sindroms pamazām noplaka, atkāpās kaut kur apziņas dziļumos, un jau līdzsvarots un ārēji mierīgs nocēlu no vadža iepirkumu somu un devos laukā. Vismaz stundu pavadīju, klejodams no viena veikala uz otru, līdz, piepildījis savu tarbu*, varēju domāt par atceļu. Visu laiku no manis neatstājās doma, ka svešas acis seko katram manam solim, taču izsekotāju atklāt neizdevās. Par spīti ikdienišķajai apkārtnei, biju uzvilkts līdz pēdējai iespējai, un, tikai aizvēris aiz sevis dzīvokļa durvis, atļāvos atviegloti uzelpot. Dienas otro pusi aizvadīju pie televizora. Fantastiskā, ar seksu un vardarbību piesātinātā filma it kā izgaismoja cilvēces straujo regresu, parādot indivīda absolūto atkarību no paša primitīvo instinktu diktētajām iegribām. Atmiņā palika kaut kāds izplūdis, bezsaturīgs plankums, smags un nospiedošs, it kā es netīši būtu saskāries ar drausmīgi netīru un derdzīgu parādību, un tajā pašā laikā bija jāatzīst, ka tā ir tā pati man labi pazīstamā pasaule. Atmetot dažnedažādos kaskadieru trikus un vizuālos efektus, palika nelokāma atziņa — cilvēce ir nonākusi pie laiku robežām un Dieva tiesa nav aiz kalniem. Un tikpat
neapšaubāmi man likās, ka radošas personības atbildība tajā tiks izsvērta uz īpašiem svarieiņ. Piepešs tālruņa zvans izrāva mani no pārdomām, taču, kaut kāda iekšēja impulsa vadīts, es vilcinājos atsaukties. Telefons turpināja piebārstīt dzīvokli ar griezīgām, uzstājīgām izsaukuma skaņām. Neizturējis nocēlu klausuli. - - Jā? Atbildes nebija, tikai tāda kā klusināta elpa tikko dzirdami šņāca ausī. Mirkli pagaidījis, atkārtoju jautājumu. Klusums. Neskaidra satraukuma mocīts, noliku klausuli savā vietā. Nebiju domājis, ka Kronberga prombūtne radīs tik spēcīgu vientulības izjūtu, bet vainīgs laikam bija noslēpumainais zvans un tās drošības trūkums, kuru deva drauga klātbūtne. Visu vakarpusi noslaistījos no istabas istabā, cerībās, ka Valts tomēr atgriezīsies. Lai kaut kā aizpildītu laiku, piesēdos pie šaha galdiņa, bet, atrisinājis pāris divvilčus, zaudēju interesi. Uzmetis acis pulkstenim, biju spiests atzīt, ka Kronbergs šovakar ncpārradlsies. Saspriegto gaidu un neskaidro baiļu pilno atmosfēru likumsakarīgi vainagoja bezmiega nakts. Nākamajā rītā piecēlos kā sasists. Pēc brokastīm gribēju palasīt, taču smagā galva neļāva uztvert saturu. Beigu beigās nospriedu, ka man nepieciešams izvēdināties. Droši vien iekšējās nervozitātes cēlonis bija meklējams svaiga gaisa trūkumā, un, lai gan apziņu ne uz mirkli nepameta Valta brīdinājums, es devos paklejot. Nolēmu būt maksimāli piesardzīgs un staigāt tikai pa ļaužu pilnām ielām. Tiešām, jau pirmās minūtes nesa atvieglojumu, un smagums, kas mani nospieda četrās sienās, pamazām kaut kur atkāpās. Dzīve, par spīti decembra drūmajām nokrāsām, šķita atguvusi to sakārtotību, kas raksturīga cilvēka diennakts ritmam. Šajā reizē mani netraucēja slepeni glūnoša skatiena sajūtas un pamazām no piesardzīgā Štāla es pārvērtos agrākajā — bezrūpīgajā un dzīvespriecīgajā. Dīkā pūļa ietverts no visām pusēm, rokas kabatās sabāzis un nerūpēdamies par apkārtni, virzījos, nebēdādams kurp. Izstaigājis Rīgas centru Brīvības pieminekļa rajonā, pavisam nemanot nonācu līdz Tčrbatas ielas sākumam. Neraugoties uz gada nogali, mani pārsteidza tā krāsu bagātība, ar kādu rotājas ziedu pārdevēju galdiņi. Laikam pat tic pāris grādi zem nulles apdraudēja puķu trauslās ziedlapiņas, tāpēc tālredzīgie tirgotāji, trāpīdami diviem zaķiem reizē, demonstrēja savu preci, ievietotu stikla kastēs, kuras no iekšpuses apsildīja degošu svecīšu liesmas. Neskaidrs nemiers lika atskatīties. Metrus trīsdesmit atstatu es ieraudzīju automašīnu, no kuras patlaban rausās ārā kāds vīrietis. Tumšās brilles, kas aizsedza sejas lielāko daļu, šķita kaut kur redzētas, bet, kad viņš izslējās, es uzreiz pazinu cilvēku, kas mani izsekoja poliklīnikā un pēc tam — ledus stadionā! Vilnis Treigūts no Mēness ielas — viltus Treigūts! Dīkais laiskums pazuda kā nebijis, un vienā mirklī es atrados aiz saldējuma kioska. Izkāpis uz ietves, vīrietis aplaida apkārt pētošu skatienu, un tagad es netraucēti varēju pārliecināties, ka neesmu kļūdījies. Manā atmiņā joprojām kā dzīvi glabājās ar viņu saistītie notikumi, bet sekojošā ugunsnelaime „Dēmonu villā" tagad vairs nelikās nejaušība. Kāpēc — cs to tomēr nespēju noformulēt, taču kāda iekšēja balss man teica, ka te meklējama noteikta likumsakarība. Tas, ka viņš uzradies tieši tur, kur tobrīd atrados es, man šķita kā likteņa mājiens, lai izmantotu gadījumu, un, ne mirkli nesvārstīdamies, sacēlu mēteļa apkakli, uzvilku uz acīm cepuri un, uzkucis kā vecis, sāku virzīties tam nopakaļ. Treigūts — īsuma labad saukšu viņu tā, apkārt nelūkodamies, lēnā gaitā virzījās pa Tērbatas ielu uz priekšu, un es ar nelielu atstarpi sekoju. Tikai pēc pāris kvartāliem man ienāca prātā, ka esmu nepiedodami vieglprātīgi izlaidis no acīm automašīnu, no kuras šis tips izkāpa! Nebiju ievērojis ne tās numuru, ne kur tā palika! Protams, tas nevarēja nozīmēt neko citu kā tikai to gaužām drūmo faktu, ka es kā detektīvs joprojām kūņojos bērnu autiņos, un, pieejot šai problēmai paškritiski, — diez vai tuvākajā laikā man izdosies tos nomainīt pret šai profesijai piedienīgāku apģērbu. Šis secinājums man lika saīgt un tajā pašā laikā izraisīja spītu. Lai kaut nedaudz labotu situāciju, nolēmu — lai tur lūst vai plīst, vismaz neatlaisties no Treigūta un izsekot to līdz galam. Apkārt nepametot ne skatienu, ar tumšajām brillēm nomaskējics vīrietis joprojām gāja tikai uz priekšu, bet pāris kvartālus aiz Lāčplēša ielas piepeši iegriezās šķērsielā. Pieliku soli, un paguvu īstajā brīdī, lai pamanītu rūtainā mēteļa stērbeli nozūdam kādās parādes durvīs. Skriešus metos nopakaļ, neskaidri apjauzdams, ka vēl pavisam nesen esmu šai vietā jau bijis. Atrāvu durvis, un reizē ar klaudzienu
aiz manis nokaucās automašīnas bremzes. Nepievērsdams šīm skaņām uzmanību, iejoņoju kāpņu telpā un piepeši apstājos, ieraudzījis pustumsā cilvēku ar draudoši izstieptu roku. Izskatījās, ka viņš rādītu uz mani ar pirkstu. Piepeši es saskatīju, ka tas, ko biju noturējis par pirkstu, patiesībā ir pistoles stobrs! Aiz tā vīdēja tumšas brilles un nīgra, kā smīnā savilkta mute. Mirklī, kad grasījos mesties sāņus, noskanēja klusināts paukšķis, stobra galā novērpās dūmu mākonītis, un, jau zaudēdams samaņu, nobrīnījos, ka nejūtu ne mazāko sāpju.
XIII nodaļa Cietuma Nezinu, cik ilgi nogulēju, neapjauzdams nedz sevi, nedz apkārtni. Samaņa sāka atgriezties tādiem kā rāvieniem. Vispirms uz gaismu, kas spiedās cauri plakstiņiem, reaģēja acis, pēc tam sajutu rokas, vēl pēc tam ari kājas, bet vēl pēc brīža sāka strādāt smadzenes, un piepeši es atcerējos visu! Atcerējos un nosvīdu. Minūti pētoši ieklausījos savā ķermenī, taču nekas neliecināja par ievainojumu. Izšaujot pistoles stobrs bija vērsts man tieši pierē, un lode nekādā ziņā nevarēja paiet garām, taču sajūtas vēstīja, ka esmu sveiks un vesels. No kā tad es zaudēju samaņu? Piepeši man ienāca prātā, ka pistole, kuru biju redzējis Treigūta rokā, ir tikai imitācija un lodes vietā no tās tika izšauta iemidzinoša gāze. Tiktāl nu viss šķita skaidrs, taču es joprojām vilcinājos izrādīt dzīvības pazīmes. Spriežot pēc temperatūras, es atrados telpā. Labu laiku centos uztvert katru visniecīgāko troksnīti, taču apkārt valdīja kapa klusums. Tā nomierināts, lēnām un piesardzīgi pavēru plakstus. Brīdī, kad acīs iespīdēja gaisma, aptvēru, ka nekas neierobežo manas kustības. Redzams, domāšana darbojās ar nelielu aizturi, kam par iemeslu varēja būt saņemtā narkoze deva. Pēkšņi, kā labojot kļūdu, smadzenes izdeva novēlotu informāciju — māja, kurā sekojot es uzgrūdos Treigūtam, bija tā pati, cauri kurai izejot mēs ar Valtu piekļuvām bezlogu sienas namam no fasādes puses. „Blaus un CO" — es atcerējos pat advokātu kantora plāksnīti uz tās. Pirmajās sekundēs skatiens vēl nespēja uztvert priekšmetu kontūras, apkārt līgojās tāda kā palsa migliņa, kurā šur tur sāka iezīmēties pa tumšākam plankumam. Pāreja nevilkās ilgi, un jau pēc pusminūtes acis atguva spēju redzēt. Pirmais, ko aptvēru, — es atrodos cietumā! Šaura ar derma- tīnu apvilkta laža zem manis, betonētā grīda, ar skārdu apsisto durvju apaļā novērošanas acs — viss norādīja uz to, ka nelielā telpa, kurā mani bija iemetis nežēlīgais liktenis, nav nekas cits kā ieslodzīto kamera! Negaidītais atklājums, kā par brīnumu, nevis satrauca jau tā uzvilktos nervus, bet gluži otrādi — nomierināja, jo manā situācijā atrasties varas orgānu rokās bija daudzkārt drošāk nekā «Dēmonu villas" lietā iesaistīto cilvēku vidū. Lai gan ap Bandello namu savītie notikumi nevienā punktā man nebija kļuvuši skaidrāki, taču ar visu savu būtni es jutu īsti dēmonisku spēku izpausmi visā, kas to skāra. Nu šīs nojausmas bija divkāršojušās, turklāt klāt nāca vēl viena, kas teica, ka drīz gaidāms atrisinājums. Pāris minūtēs biju atguvies tiktāl, ka spēju uzslieties sēdus. Netīri pelēko sienu drūmā krāsa un apkvēpušās lampiņas blāvā gaisma apņēma mani ar vientulības un pamestības nospiedošo smagmi, un es ar ilgām domāju par savu pa nez kādiem ceļiem klīstošo draugu. Turpinādams vērot apkārtni, apjautu, ka telpā kaut kā pietrūkst. Labu brīdi prātoju — kas tas varētu būt, līdz atskārtu, ka nevienā sienā nav pat miņas no loga! Vai tiešām mani iemetuši karcerī? Šī doma nedaudz mulsināja, jo, cik es zināju, tad karceris kalpoja par tādu kā papildu soda izciešanas vietu un manā apziņā tas nez kāpēc saistījās ar drēgnu pagrabu… Pēkšņi es atcerējos Treigūta pistoles paukšķi, un, pārmācot visu, pār mani nolaidās drūma atklāsme — es neesmu cietumā un varas iestādēm ar manu atrašanos šeit nav nekāda sakara! Jā, Šaubu nebija — aiz pašpārliecinātības piepūties un reizē nožēlojams un akls kā kurmis, es pats biju ieskrējis iepriekš organizētā slazdā! Protams, vienīgi tik nelabojams idiots kā es varēja palaist gar ausīm automašīnas bremžu kaucienu sev aiz muguras! Skaidrs, ka Treigūts un tajā sēdošie bijuši no vienas bandas! — Ak, es muļķis! — man diezgan skaļi paspruka, un tajā pašā acumirklī durvju melnajā acī pazibēja gaišums — droši vien kāds ieskatījās kamerā. Tas ilga tikai sekundes daļu, apaļais caurums satumsa, un cs saklausīju klusus soļus. Pēc tam kaut kur tālumā noklaudzēja durvis un no jauna iestājās pilsētai tik nedabiskais klusums. Sakodis zobus, par spīti reibonim, es piecēlos un ar trim nedrošiem soļiem veicu atstatumu līdz izejai. Novērošanas acs atradās manas sejas augstumā. Iebāzu caurumā pirkstu un mēģināju pagrūst sānis aizvirtni, taču droši vien tas bija nostiprināts un * nepadevās. Skatījos pēc roktura, taču tāda
te nebija. Iekšēji sasparojies, ar plecu pagrūdu masīvās durvis, bet tās pat nenodrebēja. Piepeši man sagriezās dūša no domas, ka esmu te dzīvs aprakts… Ar pūlēm apvaldījis aukstus drebuļus, atguvu pašsavaldīšanos un jau vēsu prātu nospriedu, ka manā situācijā pats prātīgākais ir — gaidīt. Apbruņoties ar pacietību un gaidīt… Atgriezos uz savas lāvas un, atspiedis muguru pret auksto sienu, savilku zem sevis sakrustotās kājas — šo austrumnieku paņēmienu atpūsties bija iemācījis armijā man kāds turkmēnis. Nevarētu teikt, ka jutos izbijies, taču nespēju noliegt, ka domās, kas rosījās manā galvā, grūti būtu atrast kaut ko gaišu un priecīgu. Ilgi nomocījos, mēģinādams aptvert — kur pašreiz atrodos. Bezcerīgi nokārtu galvu nožāvājos, aizvēru acis un… iemigu. Tas bija dziļš bezsapņu miegs, kas līdz ar aizmiršanos slēpa sevī trauksmi. Droši vien ar tādu ir apveltīti zālēdāji, kam ilgstoša gulēšana var beigties plēsīga zvēra zobos, tāpēc, par spīti tam, ka šis miegs sniedz ātru un pilnīgu atpūtu, tas gatavs pārtrūkt pie pirmā aizdomīgā troksnīša. Tā notika arī ar mani. Tomēr nedomāju, ka mani atmodināja neparasta skaņa, drīzāk gan tā varēja būt nojausma par draudīgu ļaunumu. Apkārt valdīja klusums. Tad tālumā noklaudzēja durvis, un manam cietumam tuvojās vairāku gājēju dobjie, smagie soļi. Tie dimdēja arvien skaļāk, un, gluži kā cilvēks sajūt karstumu, tuvojoties krāsnij, tā visa mana būtne saspringa no tā, kas vēl neredzams, bet dvēseli stindzinošs tur nāca. Soļi apklusa pie manas kameras. Sekoja grabināšanās, metāliski noklaudzēja atšauta bulta, durvis atvērās un manā priekšā nostājās trīs stāvi. Pirmais, pie kā apstājās mans skatiens, bija Treigūts! Neraugoties uz to, ka šoreiz viņa seju nesedza tumšas brilles un ģērbies viņš bija elegantā uzvalkā, es uzreiz pazinu nigro seju, tādā kā smīnā savilktās plānās lūpas. Izrādījās, viņam bija kails galvasvidus un smieklīgi atkārušās ausis. Līdzās Treigūtam stāvēja nenosakāma vecuma, pazems, pēc ārienes spriežot — inteliģents vīrs ar sārtu, labi koptu seju. No viņa nekustīgā skatiena kā no drēgnas kapličas vēdīja aukstums. Trešais bija divmetrigs milzenis vienā kreklā ar uzrotītām piedurknēm, kas atsedza melnām spalvām klātas muskuļotas rokas. Viņa asiem sariem līdzīgie mali , sākās, šķiet, no ķerainajām uzacīm, zem kurām slēpās dziļos dobumos iegrimušas acis. Juteklīgā vaibstā saviebtā mute ar biezajām, miklajām nēģera lūpām man likās tik pretīga, ka neizturējis novērsos. — Krēslu! — pavēloši izmeta inteliģentais, un milzenis kā teicami izdresēts apkalpotājs pazuda aiz durvīm un pēc mirkļa atgriezās ar prasīto. Inteliģents, kā es domās nokristīju pazemo, atsēdās, pārmeta kāju pār kāju, atgāzās pret atzveltni un, sakrustojis uz krūtīm rokas, burbuļojošā un reizē murrājošā balsī, kas nekādi negāja kopā ar auksto skatienu, sacīja: — Mans vārds ir Kains. Vai tu zini, kur atrodies? Atbildes vietā paraustīju plecus. — Tad varbūt — kāpēc? — Nē. — Labi, tad man nāksies paskaidrot. Mēs, — tēviņš ieturēja daudznozīmīgu pauzi, lai tās laikā ar savām aukstajām zivs acīm iztaustītu mani no galvas līdz kājām, un, redzami apmierināts ar iegūto informāciju, turpināja, — esam izvēlējušies tevi! Saprati? — Nē. — Tas tev ir liels pagodinājums, Štāl, protams, ja piekritīsi, un liela nelaime, ja atteiksies. Mēs piedāvājam sadarboties, bet tu jau pats uzpli- jies… — sēdošais nelabi pasmīnēja. — Kā sadarboties? — es jautāju. — Mums vajadzīgs cilvēks, kam iespējams piekļūt pie iekšlietu ministrijas informācijas. Oficiālās. Es izbrīnījos. — Spriežot pēc tā, cik veikli jums izdevies mani iemānīt šeit, nevaru noticēt, ka jums nebūtu zināmas arī manas iespējas.
Inteliģentais svarīgi palocīja galvu. — Bet tādā gadījumā jums jāzina arī tas, ka man nav nekādas iespējas piekļūt pie šīm ziņām. — Ir gan, draudziņ, un tieši tāpēc mēs tevi izvēlējāmies, bet cilvēks, caur kuru nāks informācija, par to pat nenojautīs. Kālab lauzt to, kas pašiem der, vai ne? — Nerunājiet mīklās! — Redzi, mums par tevi un tavu darbu ir zināms viss! Tāpēc arī uzstādīt tev lamatas nesagādāja nekādas grūtības. Zinām arī par Vītolu un to otro, kuri turpmāk mums piegādās operatīvās ziņas tieši no Iekšlietu ministrijas. Mums šī informācija ir nepieciešama. — Priekš kam? Mans jautājums visos trijos izsauca nevaldāmu smieklu lēkmi. Pirmais nopietnību atguva Kains. — Darbam, Štāl. Sīkumi pagaidām tevi nespēj interesēt, bet pēc tam, kad noslēgsim līgumu… — Bet ja nu es atsakos? Treigūts pamāja ar galvu uz milzeņa pusi un nevērīgi izmeta: — Goliāts pārliecinās tevi stundas laikā, vari man ticēt… Kā asprātīgu joku izdzirdīs, gigants atieza baltus, spīdīgus zobus. — Un ja nē? — Tad, — Kains pieliecies icšņāca man tieši sejā, — tevi gluži vienkārši izmetīs mēslainē kā nevienam nevajadzīgu lietu… Mēs te neesam sanākuši jokoties, Štāl! — Bet Vītols par savām lietām man nestāsta. — Protams. Tāpēc es teicu, ka cilvēks, caur kuru plūdīs šīs ziņas, neko par to nenojautīs. Klausies uzmanīgāk! — Jums es varu ieteikt to pašu! — iekaisis nesavaldīgi atcirtu, bet mans jūtu uzliesmojums izvilināja Treigūta plānajās lūpās tikai ļauni izsmējīgu grimasi. — Vītols taču… — Vai tad es runāju par viņu? — Kains nepacietīgi pārtrauca mani pusvārdā. — Par ko tad? — Par Kronbergu, Štāl! Tikai tagad man kļuva skaidrs viņu nodoms. Būdami aģentūras darbinieki, Valdis un Zigurds jau ne reizi vien pēc Valta lūguma bija informējuši viņu par notiekošo pārvaldē, ieskaitot arī operatīvās ziņas. Skaidrs, ka šī informācija Kainam nepieciešama savu tumšo plānu realizēšanai. Kas tie varētu būt par plāniem? Iedorpājos par Valtu un nosvīdu. No manis pieprasa noderību! Vai tiešām esmu tik pagrimis, ka noziedznieki jau saskata manī savu sabiedroto? Nekā nebija, tad labāk mirt! Paslepšus pārlaidis skatienu savam pretiniekam, sajutu, ka viņa teiktais nav tukši draudi, bet rūgta patiesība, — to apliecināja aukstais, tukšais skatiens, aiz kura slēpās vienaldzīga, ļauna bezsirdība. Ar to viņš atsauca man atmiņā nelaiķi Teodoru. Nācās saņemties un izsvērt situāciju daudz aukstasinīgāk. Ar grūtībām apvaldījis nervozās trīsas, ko izraisīja Kaina zivs acis, sāku drudžaini domāt: „Ko dos mana nāve? Vai tā palīdzēs Kronbergam uzveikt šo bandu? Protams — nē! Tātad vajadzīgs kaut kas cits… Bet ja nu noslēgt līgumu, bet nepildīt saistības? Kurš no viņiem iedrošināsies saukt mani pie atbildības? Neviens! Droši vien mana dzīvība būs briesmās, taču, zinot, no kuras puses tās draud, varēšu izsargāties. Tagad, kad man zināmas šo cilvēku sejas, „Dēmonu villas" lieta var beigties visai ātri… Nolemts — es piekrītu! Bet vai vieglums, ar kādu esmu pieņēmis šo lēmumu, neliksies viņiem aizdomīgs?" un es nolēmu nedaudz pavilcināt laiku. — Gribu padomāt. — Domā. — Kains piecēlās. — Dodu tris stundas. — Jau durvis kā dzīvnieks — pāri plecam, aši atskatījies, viņš piemetināja, — tev nāksies saspiesties, jo ar telpām mums pašvaki. Uz redzēšanos, Štāl, un atceries, mūsu līgums tiks parakstīts ar asinīm! Starp citu, piekrist, lai tiktu no šejienes laukā un nodotu, ir vairāk nekā bērnišķīgi. Te muļķu nav! Veltijis man sardonisku smīnu, tfņš nozuda durvīs un ari pārējie pameta kameru. Es redzēju, kā
Goliāts, kāpjot pāri slieksnim, pieliecās, lai neaizķertos ar pakausi aiz aplodas. Treigūts, kas gāja pēdējais, lūkodamies kaut kur sānis, aizvēra aiz sevis smagās durvis. Ārpusē noklaudzēja aizšauta bulta, noskrapstēja atslēga, es saklausīju īsu, ņirdzīgu smiekliņu, un dobjie soļi izgaisa tālumā.
XIII nodaļa Negaidītais kameras biedrs Jāatzīstas, ka, notikumiem krājoties, atbilstoši auga arī nervu spriedze, kura nule likās sasniegusi savu kulmināciju. Turklāt to papildus kāpināja manā rīcībā esošie fakti, kaš šķita gaužām nesaderīgi savā starpā, tādi kā haotiski fragmenti, kas ar nolūku izrauti no secīgu un loģisku norišu vidus, lai tikai bendētu nervus. Diemžēl vienīgo, kas tos saistīja, nevarēja attiecināt uz kaut ko taustāmu, drīzāk uz izjūtām, jo nematerializēts ļaunums nevar tikt nedz apcietināts, nedz notiesāts. Protams, pret mani bija rīkojušies vardarbīgi. Taču pat tagad es varēju tikai apjaust, ka ziņas, ko Kaina kompānija cer iegūt no manis, ir vajadzīgas kādu man nezināmu, tumšu darījumu nodrošināšanai. Pieejot no otras puses, ļaunums gandrīz vienmēr ir vērsts uz likumu pārkāpšanu, tātad kaut kur pavisam netālu jāmētājas pavedienam, kas ved uz noziegumu. Jautājums — vai, noslēdzot līgumu (nez ko nozīmēja vārdi — parakstīt ar asinīm?), es spēšu to uztaustīt? Mērķis gan attaisnotu manu pielaidību, bet, ja nu es tikšu izmantots vienīgi kā ziņu pienesējs, ko tad? Tad visa mana pašaizliedzība un nodomi vienā mirklī izkūpēs kā dūmi un pārtaps rīcībā, kuru izsaka viens, pie tam — visai nepatīkams vārds — nodevība! Taču citas izejas es neredzēju, jo zaudēt dzīvību Goliāta spalvainajās ķetnās, turklāt nezinot, par ko, man nebija ne mazākās vēlēšanās. Te jāpiebilst, ka mani intriģēja pats piedāvājums, vai pareizāk — tā riska spēle, kas pavērās, pieņemot to. Nedaudz gan mulsināja inteliģentā atvadoties izmestā frāze. Varbūt viņš kaut ko nojauš? Tad prāt" ienāca manu nolaupītāju dīvainie vārdi. Kains — slepkavu ciltstēvs un Goliāts — vienmēr gatavs šim darbam. Viss var būt, ka palamas ieliktas tikai tāpat,"taču tās atspoguļo šo cilvēku patieso būtību, bet, ja tā, tad par nākotni pat domāt nav vērts… Tā apcerot, manī arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka šī izvēle diemžēl nav nejaušība, arī draudi, liekas, apstiprināja manu slēdzienu pareizību. Pārdomās iegrimis, nepamanīju, kā aizritējis laiks, un tikai tad, kad tālumā noklaudzēja durvis, sapratu, ka mans termiņš ir notecējis un Kains nāk pēc atbildes. Šoreiz dobjie soļi šķita ievērojami gausāki, tos pavadīja savāda švīkstoņa, it kā pa zemi tiktu vilkts smags maiss. Izrādījās, ka esmu kļūdījies, jo kameras durvis atvērdamās neielaida man pazīstamo trijotni. Saliecies deviņdesmit grādu leņķī, pa tām iestreipuļoja sirms vīrietis un pēc pāris soļiem nogāzās visā garumā, ar seju smagi atsizdamies pret betonēto grīdu. Durvis tai pašā mirklī aizcirtās, un noklaudzēja bulta. Es tā arī nebiju redzējis nevienu no nelaimīgā pavadoņiem, tikai neritmiski dunošie soļi attālinoties vēstīja, ka bijuši vismaz divi. Vīrietis, kā nokritis, turpināja gulēt, un pieliecies ievēroju viņa pakausī netīru saķepušu matu šķipsnu, kas spilgti izdalījās uz sirmās galvas gaišā fona. Tikai ielūkojies ciešāk, sapratu, ka tās ir asinis. No negaidītā atklājuma man auksts pārskrēja pār muguru. Nelaimīgais elpoja, smagi sēkdams, un bīdamies, ka var nolikt kaut kas ļauns, apvēlu viņu uz muguras. Pirmajā mirklī neaptvēru — kur jau esmu redzējis šos sirmos matus, kas lielām lēkšķēm sedza šauro pieri, bet piepeši kā vīzijā acu priekšā iznira dzelzceļnieku luktura apspīdētā drūmā pazemes eja un vīrieša stāvs ar atvēzētu lāpstu labajā rokā… Jā, tas bija viņš! Netīru, zilumiem klātu seju! Bez piepūstās vējjakas nabags izskatījās pagalam vājš un noliesējis. Pēkšņi krunkainie plakstiņi pacēlās un acis plaši atvērās. Mirkli nekustīgi blenzis griestos, viņš pārlaida tukšo skatienu pār mani un, kā ieraudzījis rāpuli, sarāvās pretīgās drausmās. — Sātans… — līdz manām ausīm atlidoja tik tikko dzirdams čuksts, un acis atkal aizvērās. Tikai pēc minūtes nekustīgajā augumā no jauna atgriezās dzīvība, un nedroši, kuru katru mirkli riskēdams krist atmuguriski, nelaimīgais uzslējās sēdus. Tagad viņa acis raudzījās dzīvi un pētoši, taču to es saskatīju pavisam skaidri — mani tās nepazina. — Kas jūs esat? — redzēdams viņu pie pilna saprāta, es vaicāju, un piepeši, it kā apkaklīte tam būtu kļuvusi par šauru, sēdošais pastiepa uz priekšu apakšžokli un apvilka ar to gaisā pusloku.
„Kur es esmu jau redzējis šo kustību?" es nodomāju, taču atmiņa klusēja. — Kā mani sauc, gribat zināt? — nepazīstamais sēcoši pārjautāja un, mirkli klusējis, izgrūda, — kāda tam nozīme, ja ārā no šejienes netikt… — Viņš apklusa un uzmeta man aizdomīgu skatienu. Piemiegtās acis urbās manā sejā, it kā gribēdamas ieskatīties pašos dvēseles dziļumos, bet tad iepletās neviltotā pārsteigumā. — Bet tas taču esat jūs!… — Tas pats gan… — es daudznozīmīgi norūcu, labi atcerēdamies, ka, tikai pateicoties Kronbergam, es vēl esmu pie dzīvības. — Tātad… jūs esat… jūs neesat no tiem? — Un kā domājat jūs? — es atjautāju. — Un kā es? Jā, protams! Bet kas tad jūs īsti esat? — viņa jautājumā es saklausīju stingru noteiktību, kas pārliecināja vairāk par vārdiem, ka mūsu turpmākā saruna ir pilnībā atkarīga no manas atbildes. Viņš nekādā ziņā nevarēja būt provokators, un, apjautis, ka nav manās interesēs spēlēt ar viņu paslēpes, vaļsirdīgi atbildēju: — Roberts Štāls no privātās detektīvaģentūras. — Detektīvs!… — mans nelaimes biedrs nočukstēja, un lajā pašā acumirklī es atcerējos, kur esmu par viņu dzirdējis. Pareizi — Musolīni žests, par kuru man stāstīja dīvainais pusdienotājs uz kāpnēm. Tātad šis cilvēks naktī atveda Teodoru jeb Bulu uz „Dēmonu villu"! Gluži negaidīti biju ieguvis savā rīcībā ļoti spēcīgu kārti, kuru izdevīgā brīdī varēšu likt galdā. Neskaidrs palika jautājums, kas viņš ir — Bula slepkavības līdzdalībnieks vai noslēpumainās organizācijas kārtējais upuris. Par to, ka Bandello nams ir bijis slepenas savienības epicentrs, šaubu vairs nebija, vienīgi dīvaini likās tas, ka, mājai nodegot, tās apkārtnē nerimās neizprotamās ļaundarības. Tagad man šķita, ka Kronbergs to… Tātad… kaut kur gruvešu tuvumā jābūt vēl vienai… „Dēmonu villai"! Jā, Valts to bija nojautis! Nu man kļuva skaidrs, kāpēc draugu tā interesēja pamestā kanalizācijas noteka, — viņš meklēja ccļu uz šo mītni! Protams, svešinieks, kuru mūsu nakts izlūkgājienā es ieraudzīju masku glabātavas durvīs un noturēju par Pāvelu, Sāras Bandello liecība, ka pa māju klejojot spoks, kas īstenībā varēja būt kāds no organizācijas biedriem… Turklāt Kronbergs pats stāstīja, ka, novērojot villu, viņš nofiksējis vairākus cilvēkus ieejam, bet izejam par vienu mazāk. Viss norādīja uz maksimālu konspirāciju.' Bet šis — man līdzās? Biju pavisam piemirsis par savu ieslodzījuma biedru. Vecais vīrs joprojām sēdēja uz betonētās grīdas, ar rokām aptvēris ceļgalus, un, spriežot pēc saspringtās sejas un stīvā skatiena, ari viņa smadzenes bija noslogotas ne mazāk par manējām. Acīmredzot sagremojis jauno ziņu, viņš dziļi nopūtās un pacēla galvu. — Palīdziet tikt kājās! — tagad viņa balsī es skaidri saklausīju nelielu akcentu, kas līdz šim bija paslīdējis garām. Vīrs izrādījās ļoti vārgs un neticami smags. Ar milzīgām pūlēm aizdabūju ļimstošo ķermeni līdz lāvai. Stīvējot to uz augšu, atsedzās kakls un daļa pleca, ari tie bija vienos zilumos. Bija skaidri redzams, ka šie bandīti žēlsirdības nepazina, taču sāpju vietā vecā vīra seja pauda drūmu spītību. Tāds teiks tikai to, ko pats gribēs… — Mani sauc Konrāds Brēve, — viņš tik negaidīti ierunājās, ka es nodrebēju. — Atklāšu jums visu, bet ar vienu noteikumu — ja paliksiet dzīvs, nežēlosiet pūles, lai novestu manis iesākto līdz galam. Jūsu profesija… Tas, ko es meklēju, nav… tikai atriebība. Taču par to vēlāk… — viņš uzmeta man dīvainu skatienu, kurā aizdomas likās saplūdušas ar draudiem un lūgumu. — Vispirms man jānoklausās, un tikai pēc tam varēšu dot vārdu, — es iebildu, taču mana piesardzība, liekas, bija vecajam īsti pa prātam. — Labi, — viņš piekrita, — bet vienu solījumu jūs dosiet tūlīt! — Kādu? — Nelcikt ne pušplēstu zilbi no tā, ko dzirdēsiet, tiem… — Brēve pameta ar galvu uz kameras
durvju pusi. â&#x20AC;&#x201D; Apsolu.
XIV nodaļa Brēves stāsts Apmierināts ar atbildi, vecais vīrs palocīja galvu un pavilka uz augšu labās rokas piedurkni. Uz platā, kaulainā apakšdelma atsedzās iezilgans, krietni padzisis tetovējums, tas pats, kuru man jau aprakstīja Valts. — Vai zināt, ko tas nozīmē? — viņš vaicāja. — Droši vien esat braucis jūrā. — Jā, pirms kara. Strādāju par matrozi. Taču es nedomāju to, bet gan par šo te, — viņš piedūra pirkstu apaļai rētai apmēram centimetru diametrā, nedaudz augstāk par tetovējumu. Brēve pagrieza roku, un tās otrajā pusē es ieraudzīju daudz lielāku brūci — skaidri bija redzams, ka viņam caur- šauta roka. — Ja piebildīšu, — viņš turpināja, — ka ar līdzīgu zīmi rotāts arī mans vēders,, un tikai neviļus paceltā roka ļāvusi man palikt dzīvam, jums kļūs skaidrāks, kāpēc esmu šeit. Jā, viss aizsākās pusgadsimtu atpakaļ uz kuģa… — līdz manīm atlidoja tikko dzirdams čuksts, tad, kā atmodies, viņš aplaida apkārt satumsušu skatienu un steidzīgi turpināja: — Kapteinis Bušs — īsts Vilks Larsens, turēja komandu pastāvīgās bailēs. Uz kuģa valdīja dzelzs disciplīna, kas gan vairāk līdzinājās teroram nekā tam, ko saprot ar šo vārdu. Viņa miesassargi — divmetrīgi lamzaki par mazāko nepaklausību varēja ne tikai piekaut, bet pat pārmest pār bortu. Taču neviens nesacēlās, ne tikai aiz bailēm, bet arī tāpēc, ka Bušs maksāja tā, kā neviens cits. — Man likās, ka stāstītāja acīs pavīdēja blēdīga izteiksme, taču droši vien tur vainīgs bija nepatīkamais žests ar zodu. — Pārvadājām kaučuku un nelielas mangāna rūdas partijas no Brazīlijas uz Franciju, un reiz ostas krodziņā es noklausījos sarunu, ka par tādu pašu darbu kā mūsējais uz citiem kuģiem maksā vismaz piecas reizes mazāk. — Viņš atkal apvilka ar zodu pusloku. — Uzzinātais modināja manī aizdomas, kuras pastiprināja vēl tas, ka Brazīlijas ostās sardzē tika norīkoti tikai kuģa virsnieki. Man likās, ka no vienkāršajiem matrožiem tiek kaut kas slēpts, tāpēc nākamajā reisā uz Makapu nolēmu izdibināt visu, kas nomāca manu sirdi. Kad pietauvojāmies ostā, es nekāpu vis krastā ar pārējiem, bet izlikos sasirdzis un paliku kojā. Starp citu, mūsu kapteinis, piestājot Brazīlijā, mēdza izsniegt katram komandas loceklim pa diezgan prāvai summai, lai, kā viņš mēdza teikt — ar ruma dūrienu nobeigtu nodevīgo malārijas bacili, tāpēc nebija reizes, kad no krasta kāds atgrieztos pirms pusnakts un skaidrā. Mans nodoms bija slepus izkļūt uz klāja un pavērot, kas komandas prombūtnes laikā darās uz tvaikoņa, bet mirklī, kad, nolēmis, ka nu ir laiks, jau tvēru pēc durvja roktura, ārpusē noskrapšķēja atslēga un pa gaiteni attālinājās klusi, šļūcoši soļi. Biju ieslēgts! Es gan sevišķi neuztraucos, jo man bija savas kajītes atslēgas, taču aizdomas tagad pārvērtās pārliecībā — uz kuģa kaut kas notiek! Atvēru iluminatoru, un sejā iesitās smags ar jūras un upes miklumu, sakarsuša metāla un krāsu dvingu pievildzis gaiss — Makapas ostas neatkārtojamā smarža, kurai pa vidu jaucās tik tikko samanāms ziedu reibinošais aromāts. Līdz zemei nebija vairāk par diviem metriem, taču es pārvarēju kārdinājumu pamest kuģi, pirms nebiju noskaidrojis, kas uz tā notiek. — Brēve stāstīja saistoši, un, klausoties viņā, es pamazām aizmirsu par kritisko stāvokli, kādā atrados pats. — Nolēmu pamēģināt tikt laukā pa durvīm, jo no turienes mani neviens negaida, taču, kā jau domāju, — slēdzenē no ārpuses bija atstāta atslēga. Pagāja vismaz piecpadsmit minūtes, līdz ar lāpāmo adatu izdevās to pagriezt tādā stāvoklī, lai dabūtu laukā. Vairākkārt zaudējis pacietību, biju gatavs atmest ar roku, taču beigu beigās, atslēdzis durvis, es piesardzīgi palūkojos ārā. Gaitenī bija tukšs un kluss, tāpat uz trapa, un, neviena nepamanīts, es izkļuvu uz klāja. Te valdīja neizturamā Brazīlijas svelme, kas gurdu dara pat iedzimto, bet no cilvēku rosības trokšņiem atbrīvoto klusumu aizpildīja kukaiņu daudzbalsīgais koris un spārnu švīkstoņa. Gaiss burtiski sanēja kā bišu stropā. Piepeši uz šī iemidzinošā fona es saklausīju tikko dzirdamus vienmērīgus pukšķus — tie nāca
no borta labās puses, un, sargādamies, lai mani nepamanītu no tiltiņa, aizlavījos noslēpumaino skaņu virzienā. Par laimi, klājs bija kā izslaucīts, un, neviena netraucēts, es sasniedzu reliņus. Pārliecies tiem pāri, apakšā, izvelbto tvaikoņa sānu ēnā, ieraudzīju nelielu upju kuģīti, tādu kā velķonīti, kura motors strādāja tukšgaitā. Līdzās tam trīšos karājās kuģa glābšanas laiva — borts pie borta. Melnīgsnēji, puskaili metisi drudžainā steigā pārkrāva no kuģīša laivā nez kādus saiņus. Man acumirklī atklājās kuģa noslēpums — tvaikonis uzņēma kontrabandas kravu! Tikai tagad pamanīju kapteiņa vietnieku, kas, tāpat kā es — pārliecies pāri reliņiem, vēroja apakšā kūsājošo darbu, bet kaut kur viņam aiz muguras tālskata lēcā atstarojies saules stars liecināja, ka ostas akvatorija tiek rūpīgi pārlūkota. Biju simtprocentīgi pārliecināts, ka arī krastmalu no kuģa kontrolē ne mazāk uzmanīgi, un droši vien tikai tāpēc es līdz šim nebiju pamanīts. Saiņu forma liecināja, ka tie satur kokas lapas — reiz muitas zonā man gadījās redzēt konfiscētos kokas saiņus. Slepenība un piesardzība, ar kādu tika nodrošināti iekraušanas darbi, apliecināja, ka neesmu kļūdījies. Drīz vien laiva bija pilna un to ar trīsi pacēla uz klāja. Lejā skaļi iepukšķējās motors, acīmredzot velkoņa komanda bija ar savu misiju galā, bet augšā sākās izkraušanas darbi. Iespiedies šaurā spraugā, es vēroju, kā saiņi tiek nonesti lejā. Šajā darbā ņēma dalību viss komandējošais sastāvs, izņerrrttt Bušu. Darbus vadīja kapteiņa vietnieks Krūze. Apmēram pēc stundas laiva bija iztukšota, un visi sapulcējās uz klāja. Pirmo reizi viņu vidū es ieraudzīju Bušu. Vēl pēc brīža uzradās divi no viņa miesassargiem — lai cik dīvaini tas liktos, kapteinim tādu pavisam bija seši —, nesdami nelielu galdiņu un grozu ar pudelēm. Bija skaidrs, ka klātesošie gatavojas apslacīt veiksmīgo darījumu. Izlikuši groza saturu uz galda, divmetrīgie lamzaki uzņēmās sardzes pienākumus, bet pārējie saliekamajos krēslos sasēdās ciešā lokā ap galdiņu. Nopaukšķēja korķi, nogranda tosti, veltīti nez kādiem cilvēkiem, pamazām sarunas kļuva haotiskas un daudzbalsīgas, kā jau krietni iereibušā kompānijā, un piepeši, kā jau tropos parasts, bez jebkādas pārejas iestājās nakts. — Uguni! — norēcās Bušs, un pēc balss es sapratu, ka vecais ir krietnās burās. Uz galdiņa uzradās lukturis, un tā spokainā gaisma izrāva no tumsas apkārt sēdošo sejas. Drīz viņi kļuva pavisam skaļi, un sarunās arvien biežāk sāka atkārtoties vārds — kungs. Es nodomāju, ka tas zīmējas uz Bušu, taču drīz vien pārliecinājos, ka esmu maldījies, jo, piecēlies kājās, pats kapteinis piepeši iebļāvās: — Godāsim to Kungu! Man par izbrīnu, klātesošie, lai gan bezdievīgāku kompāniju grūti iedomāties, visi kā viens nometās ceļos, un tad atskanēja tāds koncerts, ka no atmiņām vien pat šodien man paliek nelabi. Viens kaut ko stenēja, gārgdams kā agonijā, cits līdzīgi uzvelkamai rotaļlietai klanījās uz priekšu un atpakaļ, izkliegdams pret debesīm vērstus zaimus, trešais, locīdamies kā čūska, rāpoja starp pārējiem, kaut ko iečukstēdams ausī katram, kas patrāpījās ceļā, bet bocmanis, kam pat mātes valoda padevās ar grūtībām, norunāja garum garo tirādi kādā man nedzirdētā dialektā, kas sastāvēja vismaz no septiņām astotdaļām līdzskaņu. Šķita, ka viņus vienlaicīgi pārņēmusi trakuma lēkme. Orģijas ilga kādu pusstundu, pēc tam kā uz burvja mājienu iestājās klusums. Dullie, citu apzīmējumu tiem diemžēl es atrast nespēju, cits pēc cita atkal ieņēma savas vietas. Sviedros spīdošās sejas lukturu gaismā šķila uzbudinājumā dīvaini kaistam, taču acis raudzījās biedējoši tukši. Tagad vairs nezinu, kas tas bija — redzes māns vai īstenība, bet zvaigžņotajās debesīs virs sēdošajiem es piepeši pamanīju melnu ēnu. Diez vai es būtu to ieraudzījis, ja spožo zvaigžņu miriādes neiezīmētu absolūti melnu ķermeni. Šī pārdabiskā radījuma kontūras līdzinājās plēsīgam ērglim, kas, bezsirdīgi cirzdams asos nagus laupījumā, vienaldzīgā asinskārē noraugās nelaimīgā upura agonijas trīsās. Kamēr es aizmirsies vēroju melnās aprises, kāds bija pielējis glāzes, un es attapos tikai no Buša balss: — Iedzersim uz mūsu Kunga veselību! Tai brīdī, kad viņš izteica šos vārdus, šķita, ka elles liesmu sarkanais atspulgs būtu apspīdējis briesmoni, un uz sekundes simtdaļu tas parādījās visā savā pretīgajā un baismajā būtībā. Nenoliedzu, ka
sutīgajā klimatā — Makapa atrodas uz paša ekvatora, turklāt Amazones grīvā, cilvēks var zaudēt kontroli pār savām izjūtām un reizēm saskatīt neesošo, — atcerieties pulkveža Foseta liecību, kurā civilizācijas nomāktais mietpilsonis redz vienīgi izdomājumus —, bet šajā reizē viss izskatījās tik reāli, ka nespēju novaldīt pārsteiguma izsaucienu. Tai pašā mirklī, kā palss mākonis negaidītā vēja brāzmā, nelabā atveids izšķīda debesu plašumos un tur, kur tikko kā bija rēgojusies baisā figūra, mirgoja zvaigžņu pulki. Tikpat negaidīti uzliesmoja prožektors un pielēja klāju ar savu auksto gaismu, izgaismojot manu spraugu. Kā pēc komandas sēdošo galvas pagriezās pret mani, un pētošo, ļauno skatienu priekšā es jutos gluži kā izģērbts. — Brēve! — iesaucās kapteiņa vietnieks Krūze. — Bet es taču pats… — viņš saminstinājās, tad pavēloši pamāja ar pirkstu: — Nāc šurp! Neredzēdams citas izejas, es izrāpos no spraugas un nostājos šo neliešu priekšā. Kā no zemes man aizmugurē izauga divi milzīgi stāvi. — Tātad noklausījies?… — Krūze daudznozīmīgi norūca un, pagriezies pret pārējiem, jautāja: — Ko teiks padome? Atbildei noskanēja tikai divi vārdi, no kuriem man auksts pārskrēja pār muguru: — Pār bortu! — Vai dzirdēji? — Krūze lūkojās man acīs tā, it kā gribētu ieskatīties pašos sirds dziļumos. — Par ko? — sausām lupām, tik tikko dzirdami nočukstēju, taču viņš sadzirdēja un velnišķīgs smīns izvaikstīja viņa gareno seju. — Sātana ordenis glabā savus noslēpumus… Ņemiet ciet! — tas laikam zīmējās uz abiem lamzakiem, jo es jutu cietas rokas sagrābjam mani aiz elkoņiem. — Turp! — Krūze pamāja uz labā borta pusi un piecēlies gāja pa priekšu. Abu gigantu vilkts, es sekoju. Gāju nepretodamies, labi saprazdams, ka nav manā varā notiekošajā kaut ko mainīt. Ļaunais liktenis nožēlojama cilvēciņa dzīves drāmā gatavojās izspēlēt pēdējo cēlienu, un es varēju savai aizstāvībai bilst ko gribēdams, nekas netiks ņemts vērā. Nolēmu vismaz šo bandītu priekšā nezaudēt pašcieņu un klusēju. Sasnieguši reliņus, mani konvojnieki pagriezās. Tagad es stāvēju ar sāniem pret jūru, un, kad atmirdzēja pistoles stobrs, biju jau samierinājies. — Ejiet! — Krūze pamāja abiem lamzakiem, un, atlaiduši manas rokas, tie nozuda katrs uz savu pusi. Uz tiltiņa iedegās signāllaterna, un prožektors nodzisa. Kapteiņa vietnieks stāvēja manā acu priekšā, spēlēdamies ar pistoli, un smaidā, ar kādu viņš lūkojās man sejā, es saskatīju īsti sadistisku baudu. — Lai tev būtu vieglāk nogrimt, — Krūze klusināti sacīja un pameta ar galvu uz borta pusi, — pateikšu tev kaut ko, kas atvieglos tavus pēdējos brīžus. Nebūtu par kuģa kravu paklīdušas baumas… Bet droši vien arī bez tevis kāds nav spējis izturēt… Tu saprati? Tu tur nebūsi viens… Šis cilvēks, kuru es pazinu kā gudru navigatoru jau vismaz gadu, izrādījās visīstākais dēmons. No viņa ļauna prieka pilnā skatiena man kļuva nelabi, un šis izjūtas, atspoguļojoties manā sejā, nevis satracināja Krūzi, bet lika tam skaļi iesmietics. Taču arī neilgajā jautrības brīdī viņa acis nezaudēja vērīgumu un kā caur ambrazūras spraugām salti turpināja sekot katrai manai kustībai. Atguvis nopietnību, kapteiņa palīgs pazemināja balsi līdz šņācošam čukstam. — Sev par nelaimi tu esi uzzinājis mūsu noslēpumu, bet, ja tas esi tu, kas to izkladzinājis pārējiem, tad zini, ka drīz vien tev sekos visi, kam esi pateicis… Ir jauki apzināties, ka, stājoties tā Kunga priekšā, varēsi palielīties ar tādiem nopelniem, vai ne? Nav tālu tā diena, kad mēs, es te nedomāju tevi, Brēve, valdīsim pār pasauli ar metodi, par kuras iedarbīgumu tu tūdaļ pārliecināsies. Tie nav joki, tā ir ncizbēgamība! Lūk, arī balasts klāt! — viņš iesaucās, un, pavēries sānis, es ieraudzīju vienu no lamzakiem ar prāvu betona bluķēnu padusē. Krūze lēnām pacēla ieroci. — Tu esi uzzinājis to, ko nedrīkstēji zināt, tāpēc atsveicināsimies! Kā transā es vēroju viņa rādītājpirksta kustību, un mirklī, kad vajadzēja atskanēt šāvienam, pārvarējis baiļu izraisīto sastingumu, metos uz reliņiem. Uzliesmojums stobra galā saplūda ar belzienu pa
roku un sāpēm vēderā. Ar acs kaktiņu pamanīju lamzaku gāžamies man virsū, pārvēlos pāri bortam un kritu. Ūdens trieciens uz sekundi aizcirta elpu un no mežonīgajām sāpēm pakrūtē gandrīz zaudēju samaņu. Par laimi, tas tomēr nenotika, jo tad es neizbēgami būtu sarijies ūdeni un nogrimis. Izniru krietnu gabalu no vietas, kur iegāzos. Kuģi tuvumā neredzēja — tā ugunis saplūda ar ostas apgaismojuma mirgu. Tālumā aicinoši blāvoja pilsēta. Pa kreisi kā melnas tumsas sablīvējums rēgojās viļņlauža siena. Ticis tai garām, iepeldēju upē. Tagad galvenās rūpes man sagādāja ievainojums. Es nezināju, cik tas ir bīstams, turklāt ūdenī var pavisam nemanot noasiņot, taču visvairāk mani biedēja Amazones apdzīvotāji. Ja piraijas sajutīs svaigu asiņu smaku, no manis pāris sekunžu laikā paliks pāri tikai skelets, turklāt nebiju drošs par to, vai šajos ūdeņos neieklīst arī haizivis. Doma par piraijām tik uzbāzīgi durstīja man smadzenēs, ka jau pirmajā izdevīgajā vietā gribēju rāpties krastā, taču, iedomājies par bandu, atmetu šo nodomu un turpināju irties pa straumi lejup. Protams, nebūdami pārliecināti par manu nāvi, nelieši varēja izsūtīt savus cilvēkus gar krastu un, izkāpjot uz cietzemes, cs varēju iekrist viņu rokās kā muša zirnekļa tīklā. Negribēdams lieki piepūlēt ievainotās vietas, ļāvos straumei, un, iegrimis līdz acīm ūdenī, ar vienu roku lēnām airēdams, ieturēju kursu uz robežlīniju, aiz kuras beidzās pilsētas ugunis. Nelielais reibonis un spējais vājums locekļos liecināja, ka strauji noasiņoju, tāpēc, atmetis sākotnējo nodomu tikt malā lejāk, pagriezos uz krastu. Zvaigznes un tuvīnā pilsēta deva vāju, bet pietiekamu apgaismojumu, lai puslīdz skaidri varētu pārskatīt apkārtni. Ievērojis zemu sanesu kārtu, īros turp, un man laimējās izpeldēt lēzenā sērē. Te es sajutu, ka spēki ir galā! Pēkšņi atcerējos, ka drīz jāsākas paisumam, un no šīs domas man pat piraijas piemirsās. Palikt zemā vietā plūdmaiņas laikā bija tas pats, kas doties pašnāvībā, jo paisuma vilnis Amazones grīvā sasniedz piecu metru augstumu, turklāt brāžas ar milzīgu ātrumu, savā ceļā burtiski noslaukot visu. Nekavēdamies pārskrēju šauro smilšu strēli un no jauna metos ūdenī. Kad no krasta mani šķīra metri pieci, cauri paša roku radīto šļakstu troksnim manas ausis piepeši uztvēra vāju, taču neizsakāmi draudīgu skaņu — nepielūdzams un baiss tur tuvojās briesmīgais Amazones paisuma vilnis! Toreiz manas kājas tā arī nesasniedza cietzemi, jo ūdens līmenis upē sāka tik strauji celties, ka lēzenā krastmala ar laba rikšotāja ātrumu aizjoņoja projām un izgaisa blāvajā apgaismojumā kā mirāža tuksnesī mirstoša ceļotāja acīm. Vājā skaņa nu jau bija pārvērtusies apdullinošā bangu dārdoņā. Pēc mirkļa tiku pacelts it kā kalnā, un tad pār mani nogruva milzīga ūdens masa. Likās, ka tās nepanesamais smagums saplacinās ne tikai miesu, bet arī dvēseli. Spiediens uz bungādiņām liecināja, ka esmu iemests vairāku metru dziļumā. Kā ārprātā strādāju ar rokām un kājām, bet, kad līdz virsmai bija palicis pavisam nedaudz, pēkšņs trieciens pa galvu laupīja man samaņu. Pēdējā domas drumsla, kas kā atvadas uzliesmoja smadzenēs, bija milzīgs atvieglojums, ka beidzot ar šo cūcīgo dzīvi rēķini nokārtoti, un tad visu pārklāja nakts… Nezinu, cik ilgi biju nogulējis bezsamaņā. Melnā tumsa, kas, izdziestot apziņai, pārklāja mani Amazones trakojošajos viļņos, pamazām kļuva arvien blāvāka un blāvāka, un drīz vien ausis sāka uztvert atsevišķus trokšņus. Šķita, ka kaut kur netālu tiek zāģēts koks, tad nošķindēja spainis un iedziedājās gailis. Šo lauku mājām raksturīgo skaņu nomierināts, atvēru acis un ieraudzīju virs sevis briesmoni! Šī bija jau otrā reālā reize vienā rāvienā nonākt laimīgajās medību vietās, un tikai nez kur aizķērusies saprāta dzirksts ļāva aptvert, ka kustīgais deguns, kas ošņājās uz visām pusēm, un blāvās, gaišu skropstu ietvertās acis, kas ar tādu kā vērtējošu uzmanību lūkojās manī, pieder visparastākās mājas cūkas purnam! Nedroši pacēlu roku, un, pēkšņā izbīlī iekviecies, ruksis metās sāņus. Spriežot pēc apkārtnes, es gulēju kādā iedzimto no zālēm pītajā būdā. Pēc brīža parādījās tumšādaina, līdz viduklim kaila sieviete ar māla krūzi rokā. Viņas gurnus sedza drāna, kas vairāk izskatījās pēc orģijās cietuša galdauta, nekā brunčiem. Ieraudzījusi manas atvērtās acis, sieviete ierunājās nepazīstamā valodā. Vārdi bira kā pupas, bet, tā kā mana vienīgā atbilde bija nevarīgs rokas vēziens, trūcīgi tērptā namamāte, atmetusi nodomu sazināties, padzirdīja mani ar siltu pienu, kas smaržoja pēc govs mēsliem. Turpmākās dienas es novāļājos uz sausas zāles kūļa, cīnīdamies ar nelabu dūšu un atmiņām. Acīmredzot biju saņēmis spēcīgu triecienu pa galvu ar kāda krituša koka stumbru un dabūjis smadzeņu
satricinājumu. Brūces rokā un vēderā, pateicoties kādu man nezināmu lapu kompresēm, sadzija ar neiedomājamu ātrumu. Mazpamazām mana kopēja ar izteiksmīgu žestu un vēl izteiksmīgākas mīmikas palīdzību pavēstīja, ka milzīgais paisuma vilnis izmetis mani uzkalnā, kur. atplūdu laikā cicma vīri atraduši mani iestrēgušu kāda koka apakšējo zaru žāklē. Taču, kad gribēju uzzināt — cik tālu ir līdz pilsētai, atbildes vietā viņa tikai raustīja plecus. Biju ļoti vārgs, un tikai trešajā dienā man izdevās uzslieties sēdus. Šajā dienā laime uz visiem laikiem novērsās no manis. Pūlēdamies apspiest nelabumu, es tā sēdēju, kad piepeši attāla balss lika man sastingt — Krūze! Viss drebēdams, ieklausījos — jā, tas nevarēja būt neviens cits, kā Buša palīgs Ziedonis Krūze! Es nevarēju kļūdīties, jo manās ausīs pārāk skaidri joprojām skanēja nelieša pēdējie vārdi: „Tagad tu zini tč, ko nedrīkstēji zināt, tāpēc atvadīsimies!" Skaidrs, ka banda mani meklējusi gar krastu augšteces virzienā un arī atradusi! Nebija šaubu arī par to, kas tūlīt sekos, un, apvēlies uz vēdera, es aizlocījos turp, kur būdas zāļu pinums ļāva izlīst pa apakšu, taču spēcīgas rokas sagrāba mani, pirms paguvu aizrāpot pāris soļus, un pēc mirkļa gulēju sasiets! Mani sagūstltāji izrādījās iedzimtie, kuru sejās skaidri varēja saskatīt negroīdu rasei raksturīgās pazīmes — pieplacinātus degunus, biezas lūpas un sīksprogainus matus, kas apbrīnojami atgādināja karakulaitas vilnu, tikai ķermeņi melnās krāsas vietā laistījās zeltainā bronzā. Gulēdams ar seju pret zemi, ieklausījos dialogā aiz sienas. Kapteiņa palīga balsi es atšķirtu tūkstošgalvaina pūļa murdoņā, bet tā sarunu biedrs laikam bija kāds iedzimtais, jo uz Krūzes skaidrā angļu valodā izteiktajiem jautājumiem sekoja dīvainas atbildes, kuras saturēja, šķiet, portugāļu, angļu un vēl kaut kāda vietējā dialekta klakšķošās skaņas. Likās, ka viņi par kaut ko tirgojās — Krūze solīja naudu, taču iedzimtajam summa laikam šķita par mazu un viņa iebildumi šausmīgajā valodā bija tik izteiksmīgi, ka pat es nevarēju pārprast. Beigu beigās viņi tomēr vienojās, un, spriežot pēc summas, Krūze bija nopircis kārtējo kokaīnkrūma lapu saini. Dialogs apklusa, un aiz sienas atskanēja soļu čaboņa. Tā tuvojās un noklusa ne tālāk par metru no manis. Pēkšņi Krūze ierunājās no jauna, bet šoreiz latviešu valodā: — Brēve, — viņš sacīja, — diemžēl apstākļi neļauj man apgriezt tev kaklu šepat uz vietas, taču tas nebūt nenozīmē, ka vari priecāties. Atklāti sakot, es ne par kādu naudu negribētu būt tavā vietā. Ja kalposi savam saimniekam čakli un godīgi, var gadīties, ka nodzīvosi vēl gadu. Redzi, kur noved pārlieka ziņkārība… Vēlreiz atvadīsimies… Ardievu! Viņa soļi jau sen bija noklusuši aiz zāļu sienas, bet es joprojām nekustēdamies gulēju uz miklās zemes, nespēdams aptvert šausmīgo patiesību — es, baltvācu ģimenes vienīgā atvase, biju pārdots verdzībā kā tāds Kongo nēģeris! Divdesmit amerikāņu dolāri izrādījās manas galvas cena…
XIV nodaļa Amazones selvā Brīdi mans sarunu biedrs gremdējās atmiņās. Viņa sejā ievilkās dziļas grumbas, bet tad it kā pārlaidies negaisa mākonis pārvērta jau tā rūgtos vaibstus naidā satumsušā grimasē. Pēc brīža viņš turpināja: — Cilvēkam, kuram savā mūžā nav gadījies iekļūt Brazīlijas pirmatnējā mežā, liksies neticami, ka divdesmitajā gadsimtā kaut kur uz zemeslodes varētu pastāvēt verdzība, taču es esmu liecinieks, ka Amazones džungļos tā joprojām ieņem savu vietu līdzās demokrātijai un prezidenta varas institūcijām. Nezinu, cik beztiesiski bija vergi Spartaka laikā, bet to, ko nācās piedzīvot man, es nenovēlētu savam ļaunākajam ienaidniekam, izņemot… — Izņemot? . — Ziedoni Krūzi… — Brēve lēnām atbildēja. — Esmu zvērējis atriebties… Labi, nekavēšos pie sīkumiem, bet stāstīšu tikai galveno. Pēc nedēļas biju pietiekami atlabis, lai sāktu staigāt. Jāpiezīmē, ka līdz pat šai dienai varu minēt vienīgi, kur toreiz atrados. Visu to laiku mani turēja pieķēdētu pie pamatīga pāļa, uz kura balstījās būdas jumts. Reizēm es sev likos kā nobarojamais lops, kam tikai nedaudz atlicis līdz kaušanai… No sievietes, kas mani apkalpoja, ar grūtībām izdevās uzzināt savu turpmāko likteni. Izrādījās, ka mani nopircis kāds bagāts un nelietīgs — to viņas tuklās rokas parādīja ļoti izteiksmīgi, fazendeiro jeb muižnieks no Amazones augšteces. Viņai izrādījās taisnība, jo drīz vien mēs devāmies ceļā. Neliels tvaikonītis, kura tilpnē es zvalstījos kopā ar trim citiem nelaimīgajiem un veselu žurku leģionu, nogādāja mūs līdz Manausai. Tur, nakts aizsegā, gluži kā lopus mūs pārkrāva citā kuģelī, kas vairāk atgādināja muzeja eksponātu nekā transporta līdzekli, taču ar savu uzdevlimu aizvēsturiskais riteņkuģis tika galā gluži ciešami, un, ja neņem vērā dažus nenozīmīgus starpgadījumus, brauciens beidzās bez lielām kļūmēm. No lauzītās portugāļu valodas, kādā sazinājās uz nožēlojamā kuģeļa, es nesapratu ne vārda. Izsēdinājis mūs Riunegru krastā kādas simts jūdzes no abu upju satekas, kuģītis devās atceļā, bet es, kopā ar saviem bēdu brāļiem, uzmundrināti ar pāris pletnes sitieniem, — selvā. Seringeiro — bija viss, ko atļāvās paskaidrot nelietīgais pletnes īpašnieks metiss. Seringeiro jeb kaučuka savācējs ir viens no beztiesiskākajiem un visvairāk ekspluatētajiem cilvēkiem Amazones džungļos. Droši vien sakarā ar otrā pasaules kara sākšanos vietējie plantatori bija sarosījušie, cerēdami uz lielu peļņu. Brazīlijas kaučuks ir augstvērtīgāks par Austrumāzijas, nemaz nerunājot par sintētisko, bet kara riteņiem, kā zināms, nākas izturēt pastāvīgu un lielu slodzi. Seringeiro darbs prasa ne vien milzīgu fizisko izturību, bet līdzās tai — tādu pašu gara spēku, jo, kas nav pabijis Brazīlijas selvā, tas nespēj stādīties priekšā šīs mūžzaļās elles graujošo iedarbību uz psihi. It sevišķi tas attiecināms uz eiropieti. Sutīgais, nepanesamais karstums kā pirtī, indīgie pūstošo augu izgarojumi, slīkšņas un purvi, moskītu mākoņi, indīgās čūskas un zirnekļi — tas viss padara selvu par neizsakāmu mocību vietu. Te ikviena dzīvā radība tiecas aprīt kādu citu, un pat dzeloņkrūms, sagūstījis savu upuri, neparko negrib laist to vaļā. Nezināmas slimības apdraud cilvēku ik uz soļa, un nekad savā mūžā es neesmu bijis tik tuvu ārprātam, kā vergojot kaučuka plantācijās Riunegru apkaimē. Mūs neviens ncuzraudzīja, jo bēgt nav uz kurieni, un pat džungļu ciltis, bet to es uzzināju krietni vēlāk, par lielāko nelaimi uzskatīja apmaldīšanos selvā. Arī plantācija ir visai nosacīts apzīmējums, jo kaučuku mēs vācām no mežonīgos apvidos augošajām hevejām. Visu mežā pavadīto laiku no manis neatstājās mokoša sajūta, ka slepens, glūnīgs skatiens pavada katru manu kustību. Šķita, ka zaļās augu jūras mijkrēslis slēpj sevī kādu zinātnei nezināmu ļaunu briesmoni, kura tieksme — iznīcināt visu dzīvo! Šeit viss bija savdabīgs, ieskaitot arī darba algu. Izpildi dienas normu — vari saņemt cigareti un glāzi cukurniedru degvīna, — neizpildi — saņem ar pletni. Cik sitienus, tas bija atkarīgs no uzrauga —
metisa garastāvokļa. Kādu iedzimto šis bendesmaiss ar zemo pierīti gluži vienkārši nosita par to, ka vecais seringeiro negaidīti saslima. Pēc trim džungļos pavadītajiem mēnešiem es sāku izskatīties pēc veča un sapratu, ka Krūze savu pravietojumu nav grābis no zila gaisa. Jā, pats lielākais, ko baltais cilvēks var izturēt verga — seringeiro amatā, ir gads. Un neizbēgami manā galvā iezagās doma par bēgšanu. Doties džungļos bez ceļa ir lielākā neprātība, kādu var iedomāties, taču es biju jauns un neko par to nezināju. Protams, Es sapratu, ka metisa dzinējsuņi mežā mani panāks dažu stundu laikā, tāpēc visas cerības liku uz upi. Ūdens un straume — tiem bija jākļūst par maniem glābējiem. Ja es būtu zinājis, ka Amazone un tās pietekas nebūt nav upes mūsu izpratnē, nez vai cs viens būtu ielaidies tik riskantā dēkā. Lieta tā, ka lielās Brazīlijas upes salas sadala vairākās straumēs, tā ka pamatgultni nezinātājam nav viegli atrast un pat pieredzējis kuģotājs nereti viļas. Tur ik uz soļa sastopamās attekas veido sarežģītus labirintus, bet kritušo koku aizsprosti tā vien tiecas novirzīt sāņus purvos un ezeriņos. Lēnā straume un ūdens virpuļi liekas kā radīti, lai nepieredzējušu kuģotāju tīši ievadītu strupceļā, bet tas nav par matu labāk kā apmaldīties sauszemes džungļos. Bez kompasa, bez reālas orientācijas, pastāvīgu briesmu ielenkts no visām pusēm, cilvēks ātri vien sajūk prātā. Bet kā jau teicu — no visa tā man nebija ne jausmas. Es neesmu no tiem, kas ilgi pārliek, pārdomā visus par un pret, bet nekavējoties ķēros pie sava nodoma īstenošanas. Nolēmu sameistarot plostu un laisties ar to lejup pa straumi līdz Amazonei, lai Manausā meklētu vietējo varas iestāžu aizsardzību. Tuvākajā laikā par mājām nebija ko domāt, un es varēju justies laimīgs, ticis prom no zaļās elles ar veselu ādu. Netālajā attekā ar mačeti apdarināju zarus trim malā izskalotiem stumbriem, un, ar liānām tos sasējis, ieguvu savā rīcībā diezgan atbaidoša izskata plostu. Nometnē nozagu nazi, vairākas makšķerauklas ar visiem āķiem, segu, un kādu dienu, kad tuvumā neviena nebija, sēdos savā braucamajā un pacēlu enkuru. Pirmo stundu skurbinošā brīvības sajūta drīz vien noplaka un pārvērtās bezcerības un nevarības apziņā, jo atteka, pa kuru uzsāku savu ceļojumu, jau otrajā dienā piepeši izbeidzās nelielā ezeriņā, un man nācās pielikt milzu pūles, lai atgrieztu savu neveiklo pārvietošanās līdzekli atpakaļ. Stūmos ar garu kārti, kas strčga biezajā un irdenajā nogulumu slānī. Tikai pče vairākām stundām man laimējās atrast atzaru, kas ļāva izkulties upē. Šī piedzīvojuma izmācīts, turpmāk nolēmu būt uzmanīgāks, taču ūdens labirints, šķiet, smējās par manu naivumu. Esmu pārliecināts, ka pat vispilnīgākā locija man nepalīdzētu, jo upe mainījās ne dienām, bet stundām. Tur, kur vēl tikko bija brīvs ūdens, jau pēc pāris stundām varēja slieties varens kritušo koku un sanestas zemes aizsprosts, bet tur, kur atteku noslēdza dambis — pletās ūdens klaids. Ar vārdu sakot, mans ceļojums ļoti ātri beidzās ar neveiksmi. Jau ceturtajā dienā plosts ar tādu joni uzsēdās uz sēkļa, ka atbrīvot no šī gūsta mani spētu vienīgi plūdi, bet līdz lietus periodam bija vēl vesels mēnesis. Skaidrs, ka es nevarēju tik ilgi gaidīt, un, izbridis krastā, nolēmu sasniegt Amazoni pa zemes ceļu. Nedaudz atpūties, devos pa upes malu uz priekšu, taču jau pēc puskilometra tālāko ceļu aizšķērsoja smirdošs dumbrājs, virs kura kā baznīcas ērģeles dūca milzīgs moskītu mākonis. Mēģināju apiet šo vietu, taču pēc vairāku stundu gājiena orientēties kļuva arvien grūtāk un grūtāk. Līdzpaņemtā pārtika bija izsīkusi, un tikai tagad es apjēdzu, cik nepārdomāta bijusi mana rīcība. Seja no odu kodumiem bija sapampusi, kājas noberztas asiņainas, galva no pūstošajiem izgarojumiem reiba, spēki šķita galā un vienīgi bailes palikt nevarīgi guļam lika man kustēties uz priekšu. Nespēju vārdos ietērpt tās mokas, ko izcietu, bet jāsaka, ka, par spīti izmisujnam U n pagurumam, es nevarēju nepamanīt džungļu pirmatnējo skaistumu. Zem milzīgo koku, kuru lielākā daļa man bija sveša, zaru jumoliem valdīja zaļgans mijkrēslis, kurā te vienā, te — otrā vietā uzliesmoja oranžkrāsas liesmu kūlis — savvaļas orhidejas. Klajumos starp ziediem lidinājās daudzkrāsaini tauriņi, kuru vidū šaudījās mazie kolibri, ne lielāki par vidēju kameni. Augšā — zaļās lapu jūras bangu virsotnēs papagaiļi sacentās kliegšanā ar pērtiķiem bļauriem. Šī skaņu kakofonija neciešami krita uz nerviem, un reizēm man likās, ka pats ļaunais mūžameža gars Kuripiri tur smejas par niecīgo ērmu, kas kūņojas kaut kur lejā. Nāves briesmas te uglūnēja ik uz soļa un varēja slēpties tiklab virs galvas, kā — zem kājām. Neskaitāmie mūdži,
kas ņudzēja visapkārt, bija ne mazāk bīstami par indīgajām čūskām, un līdz šim es nevaru saprast, kā man izdevās izvairīties no skolopendra vai insule skudras kodiena, nemaz nerunājot par saindēšanos ar augu bīstamajiem izgarojumiem un sveķainajiem izdalījumiem. Bet no kā man neizdevās izvairīties, tās bija liānas. Resnas kā kuģa tauvas, tievas kā veļas aukla, savijušās dzeloņstiepļu mudžekļiem līdzīgos aizsprostojumos, tās kopā ar epifītiem veidoja necaurejamus šķēršļus, spiežot mest lielus līkumus, tādējādi stipri pagarinot jau tā grūto ceļu. Ja dienā briesmas varēja laikus saskatīt un izsargāties no negaidīta uzbrukuma, tad naktīs šī priekšrocība bija liegta, un tas padarīja atpūtai domātās stundas par mokošāko diennakts daļu. Par nožēlošanu, nebiju paķēris no apmetnes sērkociņus, un jūs varat tikai iedomāties, ko man maksāja šī aizmāršība. Stādieties priekšā necaurredzamu tumsu, klusumu, kuru ik pa brīdim pārtrauc noslēpumainu soļu čaboņa, švīksti, tādi kā agonijas vaidi un pīkstieni. Pāris reižu kaut kur netālu dzirdēju dusmīgu ņurdoņu — acīmredzot kāds plēsoņa, apstaigādams savu medību rajonu, tā izrādīja neapmierinātību ar manu klātbūtni, taču, par laimi, neuzdrošinājās uzbrukt. Varbūt to atbaidīja baltā cilvēka smaka, bet tikpat labi mana oriģinālā naktsmītne — liekoties gulēt, es parasti atspiedos ar muguru pret kādu resnāka koka stumbru un no priekšpuses apsedzos ar kādas man nepazīstamas koku sugas ādainajām lapām. Tās nebija sevišķi lielas, bet krietni biezas, un šis apstāklis piešķīra manam apsegam šķietamu drošību. Par pārtiku man pat runāt negribas — ēdu visu, kas tik patrāpījās priekšā, sākot ar kukaiņiem un beidzot ar nelielajos ezeriņos un upītēs noķertajām jēlajām zivīm. Vislielākā laime bija uzskriet kādam kokam, kura augļus varēja lietot uzturā, taču šādas reizes pa visu klejojumu laiku seļvā varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Ar katru dienu pārvietoties kļuva arvien grūtāk un grūtāk. Līdz šim es orientējos pēc saules, bet, tā kā man nebija pulksteņa, skaidrs, ka no tā nekas jēdzīgs sanākt nevarēja. Apgājis milzīgo purvu, es to sapratu. Lai kā meklēju, no upes nebija ne miņas, un tad es apjēdzu, ka esmu apmaldījies. Ja jūs domājat, ka tikt laukā no Amazones selvas ir tikpat vienkārši kā no Engures rņežiem, jūs dziļi maldāties. Pirmatnējie džungļi vistiešākajā šī vārda nozīmē, slīkšņas un dūksnāji, Amazones apvidiem raksturīgie talampi — grāvji, kas reizēm stiepjas vairāku kilometru garumā, tas viss vairākkārt pagarina jau tā neiedomājami grūto ceļu, bet, ja atceraties, ka Amazones baseina platība daudz neatpaliek no Eiropas platības, jūs sapratīsiet — ko nozīmē nomaldīties šajos pirmatnējos apvidos, kur nav nedz pilsētu, nedz dzelzceļu, tikai džungļi un briesmas uz katra soļa. Visas cerības cs, protams, liku uz upēm, šīm selvas artērijām, kurām saplūstot vienai ar otru un galu galā ar Amazoni, beigu beigās bija mani jāizvada atpakaļ civilizētajā pasaulē, taču gāju un gāju, bet man patrāpījās tikai sīki strautiņi un purvaini ezeriņi. Vārdu sakot, jau pēcnedēļas'es biju uz nervu sabrukuma robežas. Vairākkārt redzēju vīzijas. Laikam to rašanos sekmēja skurbinošiem izgarojumiem piesātinātais gaiss, un vismokošākais bija pēc tikko kā mirdzošos reklāmu uguņos skatītas lielpilsētas atjēgties zaļās džungļu elles pašā dibenā! Un kādā no šādiem pusnesamaņas stāvoklim līdzīgiem brīžiem mani sagūstīja indiāņi! — Jā, jā, — laikam pamanījis manās acīs neticības dzirksti, viņš atkārtoti uzsvēra, — tie bija indiāņi! Pazema auguma, pareiziem sejas vaibstiem, viņi sarunājās guturālām skaņām piebārstītā valodā. Iedzimtie bija bruņojušies ar īsiem šķēpiem, dažiem ap vidu bija apsiets netīrs gurnauts, taču lielākā daļa iztika bez šī apgrūtinošā apģērba gabala. Par laimi, indiāņi izrādījās miermīlīgi. Man bija pilnas ausis piestāstītas ar šausmu stāstiem par Amazones galvaskausu medniekiem. Jā, dīvaini ir likteņa līkloči, indiāņi, no kuriem baltie bīstas vairāk nekā no piraijām vai indīgajām čūskām, izrādījās mani glābēji!… Šī nelielā cilts dzīvoja pie Riunegru pietekas, un ar viņu palīdzību es atkal nokļuvu pie upes. Ciemu, kas sastāvēja no desmit būdām, no visām pusēm apjoza dabisks aizsargžogs — milzu dzeloņkrūmu audze, caur kuru veda tikai pāris nomaskētas taciņas. Slepeno ceļu izmantoja galvenokārt mednieki. Sākumā es nospriedu, ka šo piesardzību izraisījuši plēsīgie zvēri, jo pārējie cilts locekļi vairījās iziet ārpus šīs aizsargjoslas, taču, kā vēlāk pārliecinājos, iemesls tam bija pavisam cits, un proti — cilvēku ļaunums. Vairākas dienas cs pavadīju kādā būdā, kuras saimnieks bija vietējais dziednieks un burvis vienā personā. Šis cilvēks, apveltīts ar izcilu spēku, Kvazimodo seju un pundura augumu, sniedza man pirmo
palīdzību, kuru katrs daudzmaz kvalificēts civilizētās pasaules ārsts atzītu par visīstāko šarlatānismu, taču, kā par brīnumu, šī dīvainā ārstniecības metode apbrīnojamā ātrumā atdeva manam izvārdzinātajam organismam grūtajā pārgājienā zaudētos spēkus. Jūs tikai iedomājieties dakteri, kas vaikstīdamics un laiku pa laikam iedzerdams no māla trauka kaut kādu atbaidoša izskata suslu, kā negudrs lēkā apkārt savam pacientam un, acis izvalbījis, dungo idiotisku melodiju. Pie sienas tam karājās visriebīgākās rituāla maskas, kādas man savā mūžā bija gadījies redzēt. Cik nopratu no sava eskulapa mežonīgās žestikulācijas, tad viņš ar savu mērkaķošanos cenšoties izdabūt ārā ļauno garu, kas manī ieperinājies. Pēc laba brīža, no piepūles pārguris, punduris atkrita augšpēdus un, izdvesis dziļu nopūtu, kas visai savdabīgi apliecināja veiksmi, sāka krākt. — Un jūs tam ticat? — Hm… lai nu kā, bet tas iedarbojās. — Un kas notika tālāk? — tēlainā stāstījuma ieintriģēts, pavisam aizmirsis, ka ar katru minūti sarūk man atvēlētais termiņš, es vaicāju. Pārvilcis ar roku pāri sejai, kā notraukdams neredzamu tīmekli, mans kameras biedrs turpināja: — Nākamajā rītā cs jau spēju uzslietics stāvus un, ar grūtībām sperdams soļus, izgāju svaigā gaisā, taču tālāk par durvīm netiku un, atslīdzis pie ieejas, sāku vērot apkārtni. Manā priekšā pletās plašs ūdens klaids, un es spriedu, ka liktenis beidzot apžēlojies un atvedis mani ja ne pie pašas Riunegru, tad pie kādas lielas tās pietekas. Ciemats bija celts stāvā kraujā, kuru no visām pusēm iežogoja jau pieminētā dzeloņkrūmu biežņa. Upes pretējais krasts vīdēja kā šaura, melna līnija, un šis attālums uzvedināja mani uz domām, ka upju sateka nevar būt tālu. Būdas, kas atradās tuvāk ūdenim, bija celtas uz pāļiem, bet augstāk krastā — tieši uz zemes. Muskuļotie neliela auguma indiāņi, nepievērsdami man uzmanību, darīja katrs savu darāmo. Vienīgais to apģērba gabals sastāvēja no šauras gurnu jostas. Kādu laiku vēroju, kā iedzimtie rosās, un, noguruma mākts, laikam biju iesnaudies, jo piepeši satrūkos, izdzirdis daudzbalsīgus bļāvienus, tiem sekoja šāviena plīkšķis un apdullinošas suņu rejas. Šīs trauksmainās skaņas manās smadzenēs kā dzirksteli uzšķīla vienu vienīgu vārdu: „Bēdz!" Uz negaidīto komandu mani vēl neatlabušie muskuļi atbildēja ar nelielu aizkavēšanos. Pielēcu kājās, taču ar to viss arī beidzās. Izdvesis vārgu „Vai!" es sāniski nokritu atpakaļ, — ne tur, kur sēdēju pirms tam, bet soli tālāk — tur, kur sākās slāva nogā/.c, kas beidzās zaļā pļaviņā pašā upes malā. Gribot negribot mans piespiedu ceļojums turpinājās un, noripojis lejup metrus piecus vai sešus, es ievēlos uzplūdu izskalotā grāvī, kas, par laimi, izrādījās sauss. Atjēdzies pavēros augšup, bet debesis aizsedza uz grāvja malām augošās zāles ceri, iekrāsojot nelielo paslēptuvi zaļganpelēkā mijkrēslī. Es nezināju, vai kāds no indiāņiem bija pamanījis manu kritienu, taču mirkli atelpas, lai sakārtotu domas un izlemtu ko darīt tālāk, es biju ieguvis. Skaidrs, ka manā stāvoklī par bēgšanu nebija ko domāt, un tikpat skaidrs, ka vajātāji beigu beigās tomēr uztaps manām pēdām. Nekas cits neatlika kā padoties liktenim. Biju darījis ko varējis, un tālākais vairs nebija atkarīgs no manis. Pēc brīža ciemā sākās indiāņiem neparasta kņada, un es izbrīnījos, saklausījis jautrus meitenes smieklus. Tajos nebija ne miņas no bailēm, kuras noteikti izraisītu metisa rīkļurāvēji. Pēc minūtes dzirdēju vairākus cilvēkus rāpjamies pa nogāzi, zāļu sega man virs galvas pašķīrās un tajā parādījās smaidoša indiāņa apaļā seja. Tai sekoja vairākas citas, kādas sešas rokas cieši satvēra mani, un jau pēc mirkļa es atjēdzos tajā pašā vietā, no kuras sākās mans ceļojums lejup. Nelielajā klajumiņā būdas priekšā, liekas, bija sapulcējušies visi ciema iedzīvotāji. Kailo ķermeņu vidū kā tornis slējās gara auguma cilvēks mednieka kostīmā ar divstobreni uz pleca. Neticēdams savām acīm, es ieskatījos ciešāk, un biju spiests atzīt, ka redze nav mani vīlusi, — tas bija baltais! Sarkanbrūnais iedegums nespēja apslēpt eiropeiskos sejas vaibstus. To vīrišķīgais skarbums un iekritušie vaigi liecināja, ka šis cilvēks nav no dīkiem mājās sēdētājiem. Šķita, ka viņš mani neredz, taču ašais, it kā sānis pamestais skatiens, kas burtiski lidojumā iztaustīja mani no galvas līdz kājām, liecināja par pretējo. Pēc brīža viņš pagriezās uz manu pusi un… tā es iepazinos ar savu glābēju un labdari senjoru Ribeiru. Portugālis pēc izcelsmes, dzimis Peru, Brazīliju viņš uzskatīja par savu īsto dzimteni. Tā ir vienreizēja laime Amazones selvā
sastapt godīgu balto cilvēku, un vēlākos pārdomu brīžos es ne vienreiz vien, atgriezdamies pie šī pārsteidzošā gadījuma, nebeidzu pateikties Dievam. Senjors Ribeira izrādījās ne vien turīgs fazendeiro — viņa īpašums atradās tikai piecdesmit jūdžu attālumā no Manausas —, bet arī oficiālās varas pārstāvis — augsta ranga policijas ierēdnis. Kā vēlāk noskaidrojās, tad šim amatam mans jaunais draugs ziedoja sevi daudz vairāk nekā lauksaimniecībai. No malas mūsu saruna laikam izklausījās visai ērmīgi — tā sastāvēja no portugāļu, džeralu un angļu vārdu mistrojuma, kuru papildināja Ribeiru ekspansīvie un mani vārgie žesti. Indiāņi, kā noraudzīdamies ārkārtīgi interesantā izrādē, ieslēguši mūs ciešā lokā, pavērtām mutēm sekoja katram vārdam. Par spīti primitīvajam sazināšanās veidam, mēs apbrīnojami labi sapratāmies, un šis cilvēks man uzreiz iepatikās. Domāju, nekļūdīšos apgalvojot, ka simpātijas bija abpusējas. Ribeiru bija kalsns, stalts vīrs iesirmiem matiem, nedaudz pāri piecdesmit gadiem, ar skarbu sejas izteiksmi, kuru nedaudz mīkstināja lielās, brūnās acis. Viņa attiecības ar indiāņiem varēja nosaukt par draudzīgām, taču, kāds tam iemesls, tā arī neuzzināju. Pilnīgi iespējams, ka Ribeiru tos kādreiz aizstāvējis pret plantatoru uzbrukumiem, kas šādos sirojumos centās sagūstīt jaunus seringeiro verdzību neizturējušo vietā. Vairāk ar žestiem nekā vārdiem viņš paskaidroja, ka ieradies šeit, dzīdams bīstama noziedznieka pēdas. Uzzinājis, ka pēc tam viņš dosies uz Manausu, lūdzu ņemt mani līdzi, taču saņēmu noraidošu galvas mājienu. Ribeiru paskaidroja, ka tik novārdzis es būšot viņiem — aiz dzeloņkrūmu žoga uz viņu gaidot astoņu vīru komanda — par slogu, bet atceļā ar prieku palīdzēšot izkļūt no briesmu pilnajiem džungļiem. Punduris — burvis ar žestiem paskaidroja, ka līdz tam gādās par mani un dos pajumti. Ribeiru atbildes vietā uzmeta skatienu šim ārkārtīgi neglītajam cilvēkam un apstiprinoši pamāja. No jauna mēs tikāmies tikai pēc pāris nedēļām. Nodaļas reids izrādījās neveiksmīgs, un noziedznieks bija izgaisis bez pēdām. Visi, pat indiāņi, domāja, ka tas gājis bojā džungļos. Taču dienu pirms Ribeiru atgriešanās ciemā gadījās dīvains notikums — pazuda burvis! Varbūt viņa prombūtne tik ātri neatklātos, ja ne drausmīgs nelaimes gadījums — kāds jauns mednieks, pa pusei noasiņojis, atvilkās mājās ar gandrīz norautu plaukstu! Nesekmīgi izmeklējušies savu eskulapu, iedzimtie ar zīmēm lūdza mani palīdzēt. No tā es nopratu, ka par pirmās palīdzības sniegšanu ievainotajiem viņiem nav rie jausmas. Uzlicis žņaugu, vispirms apturēju asinis un tad sašuvu briesmīgo brūci ar adatu un diegu, kas man bija. Ievīstījis ievainoto roku dziedniecisku lapu apsējā, atzinu, ka uz kaut ko vairāk es neesmu spējīgs. Nākošajā rītā suņu rejas un tām sekojošie šāvieni pavēstīja, ka manas viesošanās laiks iedzimto ciemā tuvojas beigām. Burvja pazušana Ribeiru, šķiet, stipri saniknoja, un, kad,mēģināju noskaidrot šo dusmu cēloni, portugālis pamāja uz būdas pusi. No riebīgo masku kolekcijas, kas vēl vakar tur karājās, nebija ne miņas. Skaidrs, ka atgriezties punduris netaisās, ja jau paķēris līdzi savus amata piederumus. Manausā mēs iebraucām ar nelielu, līdz malām ar tukšām benzīna kannām piekrautu kuteri. Nevaru attēlot prieku, kādu izjutu, sperot kāju pilsētas ielās. Ribeiru iegriezās policijas pārvaldē nokārtot dienesta darīšanas, bet es šo laiku pavadīju, klejodams pa džungļu ieskauto pilsētu. Mēs bijām norunājuši, ka mēnesi es paviesošos viņa fazendā un tikai atkopies sākšu domāt par atgriešanos dzimtenē. Mans labdaris izrādījās reti viesmīlīgs namatēvs, un to laiku, ko pavadīju viņa sabiedrībā, vienmēr atcerēšos ar siltumu un pateicību. Ribeiru muižā es pavadīju pusotru mēnesi, un tur mani sasniedza ziņa, ka Latviju okupējusi Padomju Savienība. Jāatzīstas, ka šis trieciens pārsteidza mani nesagatavotu, — biju zaudējis visu — dzimteni, mantu, piederīgos. Ko darīt? Atgriezties? Man nebija ne jausmas, kas tur notiek, bet jau pats vārds «okupācija" slēpj sevī draudus un varmācību. Apsvēris visus par un pret, nolēmu pirmām kārtām aizkļūt līdz Eiropai un pēc iespējas tuvāk dzimtenei, bet tur jau nu zinās — kas un kā. Par ceļojuma galamērķi es izvēlējos Zviedriju, kas karā ieturēja neitralitāti, un laipnais namatēvs apgādāja mani ne vien ar apģērbu un biļeti, bet kā dāvanu piespieda pieņemt čeku par prāvu summu! Pa šo laiku biju apguvis portugāļu valodu tiktāl, ka jau varēju iztikt bez žestu palīdzības. Kādu dienu mēs pārrunājām manus piedzīvojumus selvā, kad atcerējies es piepeši pajautāju, kāpēc viņu tik ļoti saniknoja burvja aizbēgšana. Mans sarunu biedrs savilka melnās uzacis tā, ka virs izliektā deguna izveidoja divus it kā piķējoša ērgļa spārnus, un atbildēja, ka punduris bijis liels draņķis un nodarbojies ar „melno" maģiju.
Tādi bieži padarot veselus cilvēkus slimus ar ļauno garu palīdzību. Ribeiru nopietni apgalvoja, ka pats esot pārliecinājies par to. Manas neticības aizskarts, viņš pastāstīja interesantu stāstu, kas sākumā man šķita visai fantastisks, taču minētie pierādījumi, šķiet, apliecināja tā patiesumu. Izrādījās, ka Vargasa valdības trīs augsta ranga ierēdņi viens pēc otra miruši pēkšņā un neizskaidrojamā nāvē. Policiju ieinteresējuši viņu darba kabinetos atrastie māla amuleti, un izmeklēšanā noskaidrojies, ka tos atsūtījusi kāda privātpersona. Šīs neapšaubāmi vienu roku darinātās dāvanas izraisījušas aizdomas, jo policija jau agrāk bija saskārusies ar „melno" burvju ļaunprātību spējām. Par spīti skeptiķiem, vadība izšķīrusies izdarīt bezprecedenta eksperimentu — kādam «baltās" maģijas burvim, tur ir arī tādi, uzdevuši noteikt, vai amuleti var izraisīt slimību. Visiem par pārsteigumu, šis «eksperts", kam nekas nebija zināms ne par nelaimi, ne — izmeklējamo lietu, aprakstījis katra ierēdņa nāves simptomus tik sīki, ka nevienam nepalikušas nekādas šaubas, ka te darīšana ar iepriekš izplānotu slepkavību.
XVI nodaļa VALT! Jāatzīst, ka no šī paziņojuma man pārskrēja nepatīkami drebuļi un prātā atausa pret Zelmu Vīlipu vērstās*sazvērestības detaļas. Fantastiskie Valta secinājumi, kurus es joprojām nespēju pieņemt, piepeši apstiprinājās no gluži negaidītas puses. Laikam ievērojis izmaiņas manā sejā, Brēve vaicāja: — Vai arī jūs neesat ticies ar kaut ko tamlīdzīgu? — Nē, nē, — es atbildēju, bet laikam jau pārāk steidzīgi, jo sarunu biedrs uzmeta man pārbaudošu skatienu, kurā skaidri vīdēja neticība. Es nelikos to redzam, un pēc brīža viņš turpināja stāstīt, ka aizdomas kritušas uz slepenu organizāciju, un drīz vien policija tikusi uz pēdām kādam ārzemniekam, Švarcam. Sis cilvēks, vācietis, iebraucis Brazīlijā tikai pirms dažiem mēnešiem, taču, kad ieradušies viņu apciemot, atraduši tikai nelaimīgā līķi. Pamazām lieta apaugusi ar faktiem, kas galu galā noveduši pie burvja — pundura ciemā, kur tieši tobrīd es biju atradis pajumti. Visu to Ribeiru man klāstīja ar visdziļāko nopietnību balsī, un es droši varēju apgalvot, ka katrs tā teiktais vārds ir vistīrākā patiesība. Protams, es painteresējos par slepkavības mērķi, taču mans draugs diemžēl nespēja to izskaidrot līdz galam, vienīgi piebilda, ka vara, kas izraisījusi otro pasaules karu, tiecas pēc vispasaules valdības sceptera, un Švarcs, iespējams, bijis tās emisārs. Visi trīs ierēdņi bijuši ar gaišu prātu un godu dāsni apveltīti ļaudis, bet tādi vienmēr bijuši par piedauzības akmeni visu laiku tumšajiem spēkiem. Viņš izteica varbūtību, ka šis akts ir aizsākums terora vilnim pret progresīvākajiem cilvēkiem visās valdībās, un, ņemot vērā, ka Brazīlijā tai laikā bija aktivizējusies reakcionāra, ar fašistisko Vāciju saistīta pagrīdes organizācija, šāds secinājums varēja būt taisnība. Ribeiru sprieda, ka tuvākajos gados varot tikt apdraudētas atsevišķas personas dažādās valstīs, un jūs droši vien zināt, ka tagad šos vārdus var uzskatīt par apstiprinājušos pravietojumu. — Savās turpmākajās gaitās es ne reizi vien sadūros ar noslēpumainām cilvēku nolaupīšanām valstu augstākajās aprindās, bet tas, cik ātri visi pierādījumi pazuda, atstājot Temīdu tukšām rokām, apstiprina, ka šo aktu organizatori nāk no tām pašām aprindām, no kurām viņu upuri. Iebraucu Zviedrijā gandrīz vienlaicīgi ar vācu iebrukumu Padomju Savienībā. Pasaulei tā ir liela laime, ka divas viszvērīgākās sistēmas nevis apvienojās, bet mēģināja sāncensi uz pasaules troni dabūt pie malas ar spēka palīdzību. Te no latviešu bēgļiem es uzzināju par šausmu darbiem dzimtenē. Skaidrs, ka par atgriešanos nevarēja būt ne runas. Par laimi, es dabūju darbu kādā jaundibinātā latviešu emigrācijas izdevumā. Uzkrājis līdzekļus un valodas zināšanas, iestājos Stokholmas universitātes humanitāro zinātņu fakultātes valodu sekcijā. Pabeidzu studijas ar izcilību, un vairākus gadus nostrādāju vienā no ietekmīgākajām zviedru avīzēm. Pateicoties savam darbam, iepazinu pasauli. Esmu izbraukājis to krustām šķērsām, taču nekad neaizmiršu un nebeidzu ilgoties pēc Latvijas. Diemžēl „dzelzs aizkars", aiz kura mocījās mana tauta, nebija pārvarams, turklāt dzimtenē lielinieku valdība mani uzskatīja par vienu no reakcionārākajiem emigrācijas žurnālistiem. Kad pasaulei pilnīgi negaidīti aizsākās Gorbačova ēra, pirmo reizi atspīdēja vārs cerības stariņš pirms nāves vēlreiz pabūt dzimtenē, bet pēc pieciem gadiem tas pārtapa realitātē, un — lūk! — te nu es esmu! Par spīti kritiskajai situācijai, es pasmīnēju, un, pārlaidis daiļrunīgu skatienu kameras pelēkajām sienām, piebildu: — Nav liels ieguvums… Brēve saviebās. — Pats esmu vainīgs, nebiju pietiekami uzmanīgs, betiedomājieties, ko es izjutu jau otrajā dienā pēc atgriešanās Latvijā, sastapis uz ielas savu ļauno garu?… Uzmetu vecajam vīram jautājošu mirkli. — Jā, — viņš atbildēja manam skatienam, — tas bija Krūze! Tas pats Ziedonis Krūze, pateicoties
kuram esmu iepazinis Amazones selvu un kaučuka savācēja darbu… — Kā jūs viņu pazināt? Tik daudz gadu pagājis!… — Es šo nelieti pazītu pat naktī, maskā vai ar grima kārtu uz sejas. Protams, es sāku iet nopakaļ un, izsekojot viņu, nonācu pie visai interesanta namiņa, kurš nedaudz vēlāk… — Nodega! — neizturējis nobeidzu Brēves vietā. — Tu re, tātad arī tas jums zināms! Ļoti labi, bet turpināsim. Es līdz tam nemaz nezināju, cik dzīvotspējīgas ir jūtas, kuras bija iededzis manā sirdī Krūze, un, tikai atkal saticis šo briesmoni cilvēka izskatā, sapratu, ka zemapziņa visu mūžu bija glabājusi pāridarījumu. Spēji uzliesmojušais naids gandrīz pagrūda mani uz nepārdomātu soli, taču, par laimi, bagātās dzīves pieredzes izmācīts, laikā paguvu saņemt sevi rokās. Taču doma par atriebību kļuva arvien uzmācīgāka, un, sapratis, ka, nesaņemot gandarījumu, mocīšos visu atlikušo dzīvi, nolēmu rīkoties. Tā kā izgaidījies neredzēju Krūzi izejam, nolēmu vispirms iekļūt šajā mājā, lai izlūkotu, bet mani varēja pazīt, tāpēc sameklēju kādu cilvēku, kas par atlīdzību uzņēmās šo lietu. — Teodoru? Šoreiz vecais vīrs pat ncizbrīnījās, bet, apstiprinoši pamājis, sacīja: — Mani visu laiku māca aizdomas, ka esmu jūs redzējis jau agrāk, pareizāk sakot — pazīstu jūs pēc apraksta, bet tikai pēdējā piezīme salika visu pa vietām. Nu, protams, jūs esat viens no tiem, kas uzņēmās naktssarga pienākumus Bandello namā… — Jā, taču Krūze tur nedzīvoja. — Es toreiz to nezināju, kā arī to, ka mājai ir slepenas izejas… Tātad iCronbergs nav pārstājis interesēties par šo namu… Hm… Esmu dzirdējis par jūsu draugu, un vienu brīdi man prātā iešāvās doma tikties…, bet pagātne, viņa dienesta laiks milicijā atturēja no šī soļa. Teodors jūs abus aprakstīja… Starp citu, gribu paskaidrot, ka man uz varmācību ne prātā nav nācis atbildēt ar to pašu. Intuīcija teica, ka, ne jau godīgu motīvu vadīts, cilvēks atsakās no atklātības un dzīvo tik noslēgti kā Bandello. Manā uztverē atriebībai bija jāpiepildās ar patiesības zobena palīdzību. Gribēju savākt pierādījumus par viņa darbību, jo nešaubījos, ka Krūze ir tā rokaspuisis. Uz to laiku jau vairākkārt biju redzējis viņu ieejam šai namā, bet ne reizi — izejam. Krūzes tumšā pagātne noteikti glabā ne vienu vien krimināli tiesājamu pārkāpumu, bet noslēpumainā māja sasaistīja to vienā mezglā ar saimnieku… Nolēmu atmaskot abus un izdot varas iestādēm. Teodoram… — Vai jūs zināt, ka šis puisis bija rūdīts noziedznieks? Brēve uzmeta man pētošu skatienu un nopūties atteica: — Es zinu tikai to, ka viņš ir mana nelaimīgā jaunības dienu drauga dēls, un, — apsteidzot manus iebildumus, pārcirta gaisu ar delnas malu, — negribu vairāk neko ne dzirdēt, ne zināt! Bet turpināsim, kas zin, cik laika mums atlicis. Drīz vien mans… Teodors iekļuva mājā. Tas resnis… — Frederiks? Jā. Dīvains cilvēks, kam gan vajadzēja viņu nogalināt? — Mēs domājām… — Teodors nedomāja, viņš vāca pierādījumus. Vispār, jūs vienā laidā jaucāt manam izlūkam kārtis. Starp citu, tas bija viņš, kuram pa tumsu jūs uzskrējāt virsū, un pēc tam izbijies — stenderē. — Kā viņš tur iekļuva? — es jautāju. — Durvis taču bija aizbultētas no iekšpuses. — Jau pirmajā dienā Teodors ievēroja, ka visas starpsienas mājā ir krietni biezākas, nekā nepieciešams, un drīz vien atklāja tajās vairākas slepenas ejas, kas, savienojoties viena ar otru, no jebkura punkta, citiem nezinot un nemanot, brīvi ļāva iekļūt vajadzīgajā telpā. Nabags nepaguva izpētīt šo labirintu līdz galam… — Kāpēc? — es teicami notēloju izbrīnu. — Laikam Bandcllo sāka kaut ko nojaust un reiz naktī izsauca Teodoru pie sevis. Man tas ļoti nepatika, bet…
— Vai tad Teodors nedzīvoja viņa mājā? — Reizēm. Viss bija atkarīgs no Frederika. Resnis bija mēdijs, un droši vien no biežajiem kontaktiem ar gariem viņam periodiski atkārtojās neizskaidrojamas baiļu lēkmes, un tādās reizēs tur nebija tālu no divu vājprātīgo dueta… Man reiz iznāca dzirdēt to sievieti, un jāsaka, ka atkārtoti noklausīties lādu priekšnesumu ne par kādu naudu nevēlētos. Toreiz es Teodoru atvedu, bet viņš kā ūdenī iekrita. Mums bija norunāta vesela sazināšanās sistēma, taču, kad māja nodega, es sapratu, ka izredzes sastapt viņu dzīvu vairs nav. Tad es nolēmu rīkoties pats… Apdomājis visu, nonācu pie slēdziena, ka notikusi ļaunprātīga aizdedzināšana, jo tik tīri nams nodegt nevar. Tā kā apkārtnē neredzēja nevienas pēdas, kas liecinātu, ka mājas iedzīve pirms tam tikusi aizvesta, bet atlūzās no tās nebija ne miņas, turklāt, atceroties slepenās ejas, man kļuva skaidrs, ka kaut kur tuvumā jābūt vēl kādai, pa kuru viss aiznests. Es zināju par veco kanalizācijas tuneli, Teodors man to parādīja, taču izpētot izrādījās, ka zem mājas tas beidzas. Uzzīmējis aptuvenu notekas plānu, nolēmu atrast tās turpinājumu nama otrajā pusē, un man tas arī izdevās. Aizgruvums, kuram uzdūros, šķita mākslīgs. Nebija šaubu, ka aiz tā kaut kas slēpjas, bet, tā kā man nebija līdzi lāpstas, nolēmu to papētīt vēlāk. Nākamajā reizē ierados ar darbarīkiem un ciešu apņēmību paveikt visu līdz galam, bet tad gluži negaidīti uzradāties jūs! Kā… — Mēs gājām to pašu ceļu, — es paskaidroju. — Ar to pašu metodi. — Skaidrs, — mans sarunu biedrs pamāja. — Par nožēlošanu, ne Kronbergu, ne jūs es pustumsā nespēju pazīt, tāpēc piepešajā starmešu gaismā izmucis jau nopriecājos, bet, kā saka — no vilka bēgdams, ieskrēju lācim rīklē. Ticis ārā no pagalma, turpat iiz stūra saņēmu nežēlīgu triecienu pa galvu un krietni vēlāk atjēdzos kādā istabā bez logiem. Divi milzeņi ar zemām pierēm un cīkstoņu bicepsiem nenolaida no manis acu un pāris reižu it kā sportiskas formas uzturēšanai mani tik vienaldzīgi piekāva, ka no tā vien gribējās kaukt aiz bailēm. Man jau sāka jukt laika rēķins, kad piepeši tiku iemests pie jums. Pēc tā spriežu, ka beigu cēlienam viss sagatavots un mana spēlīte nospēlēta. Šis visai rūgtais fakts nav traucējis mani nākt pie kādas atziņas, kuru nekādi nespēju noturēt pie sevis. Ja pār jūsu saprātu, jaunais cilvēk, kādreiz sāk ņemt varu tie postošie instinkti, kurus dēvē par atriebības jūtām, atsakieties! Atsakieties, jo atmaksāt ar ļaunu par ļaunu nav cilvēka daļa, pretējā gadījumā jūs gaida nelaime! — Ko īsti viņi no jums grib? Brēve paraustīja plecus. — Manuprāt, neko. Liekas, ka kāds no Krūzes rokaspuišiem kļuvis aizdomīgs vai arī viņš pats ir mani pazinis, bet pilnīgi iespējams, ka esmu pieļāvis kļūdu, kuras avots varētu būt Teodors, un caur viņu tie izgājuši uz mani… Nezinu. Bet viens gan ir skaidrs, ka šie cilvēki nodarbojas ar kaut ko pretlikumīgu, — to apliecina slepenība un noslēpumainība, kas ietin visu, kas saistās ar šo māju, tāpēc bailēs, ka es tos atmaskošu, viņi grib padarīt mani nekaitīgu. Kāpēc tas jau nav izdarīts, rādīs tuvākās stundas, bet jāatzīst, ka mani tas sevišķi neuztrauc. — Kāds bija «Kurzemes" tālākais liktenis? — Četrdesmit septītajā gadā „Lloida" apdrošināšanas sabiedrība mani informēja, ka, pasaules karam pārceļoties uz Padomju Savienības teritoriju, tvaikonis pazudis bez vēsts Atlantijas okeāna vidusdaļā. Tolaik šādi gadījumi bija ikdienišķa parādība. — Dīvaini, — es nomurmināju, — Kuģniecības muzejā par to… Man vēl Vilde… — Ko? — Brēve uzmeta man izbrīnītu skatienu un, nogrozījis galvu, ar skaidri jaušamu nožēlu pieklusušā balsī piemetināja, — esmu izdarījis nepiedodamu muļķību, atteikdamies no Kronberga pakalpojumiem… Јct, runājot par Bušu, tad viņš bija spējīgs uz šādu soli. Tikai nedomājiet, ka aiz patriotisma, nē, bet lai piesavinātos kuģi. — Jūs viņu notēlojāt kā nez kādu noziedznieku, bet kapteinis taču ir… — Es zinu, kādam jābūt kapteinim, — Brēve mani pārtrauca. — Kā profesionālim Bušam nevarēja neko pārmest, bet kā cilvēkam… Atcerieties, es jums tikko stāstīju par kontrabandas kravu, ko «Kurzeme" uzņēma Brazīlijā, nepiemirstot orģijas un manu likteni…
Vecais vīrs tagad bija pavisam atžirdzis. Droši vien citos apstākļos viņš būtu saviem gadiem ap'skaužami enerģisks, jo pat tagad tā kustības šķita jauneklīgi trauksmainas. — Pašreiz jūs apsverat — kāda iemesla urdīts, es visu to stāstu, — viņš piepeši sacīja, un gluži neapzināti es pamāju. — Iemesli ir vairāki. Pirmais — lai aizpildītu laiku, jo klusējot gaidīt uz neizbēgamo ir krietni grūtāk, nekā izkratot sirdi. Otrkārt — ja kādreiz būs jāliecina pret Krūzi, jūsu rokās būs daži tam negaidīti trumpji, un treškārt — jums kā detektīvam klāt nākušie fakti, cik nu es saprotu šo darbu, ir labākais palīgs, ar ko novest līdz galam lietu… Bet tas ir otršķirīgi, pats galvenais — mums jābēg! Neslēpšu, izstāstīju visu, lai iegūtu uzticību… un jums kļūtu skaidrs, ar ko te darīšana. — Bet kā? — es pārlaidu skatienu betonētā krātiņa sienām. — Kā atvērsies durvis, klupsim virsū! Labāk iet bojā kā vīram — cīniņā, nevis kā vērsim kautuvē… Un ja nu laimējas? — Lai notiek, — es piekritu un, palūkojies pulksteni, noelsos vien — līdz Kaina vizītei bija atlikusi pusstunda… Drīz viņš būs klāt un tad… Par šo — tad — man pat domāt negribējās. — Kāpēc jūs nepārtraucāt Krūzes vajāšanu, ja uzskatāt, ka atriebšanās nav cilvēka kompetencē? — Šī atklāsme, jaunais cilvēk, nāca pār mani diemžēl pārāk vēlu. Tikai tad, kad pazuda Teodors… — viņa vaibstos iegūla sāpju rievas. — Un tagad? — es pārvaicāju. — Tagad, — viņš neskanīgi turpināja, — es tikai meklēju pazudušo. Man viņš jāatrod par katru cenu! Dzīvs vai miris, bet jāatrod! Varbūt vēl ir cerības… Kaut ko pamanījis manā sejā, Brēve piepeši iesaucās: — Jūs kaut ko zināt! — un, sagrābis mani aiz rokas, no sāniem lūdzoši ieskatījās acīs. — Runājiet, stāstiet! Neslēpiet neko! Rūgta patiesība ir žēlsirdīgāka par mokošu neziņu! Es jau pavēru muti atbildei, kad piepeši manas ausis uztvēra tādu kā klusinātu motora dūkoņu. Negaidītās skaņas nāca no kameras dibensienas, un, brīdinoši pielicis pie lūpām pirkstu, piespiedu ausi pie aukstā mūra. Tai pašā acumirklī man galvā iesitās tik mežonīga rūkoņa, ka es sprāgšus atsprāgu atpakaļ. — Kas notika? — Brēve satraukti čukstēja. — Tur, — cs pastiepu pret sienu roku, un gluži kā uz burvja mājienu, norādītajā vietā piepeši izlūza prāvs apmetuma gabals, bet lūzuma vietā izlīda tāds kā metāla stienis, kurā es ar grūtībām pazinu milzīgā ātrumā rotējoša urbja galu. Gluži kā apmāti mēs skatījāmies, kā kameras sienā viens pēc otra parādās vairāki caurumi. Drīz vien motora troksnis noklusa, un to nomainīja dobji, smagi sitieni. Nebija.šaubu, ka kāds cenšas iekļūt mūsu kamerā! No domas, ka tas varētu būt glābējs, man aizrāvās elpa, un cs jau aplaidu apkārt acis, meklēdams kādu priekšmetu, lai mestos palīgā, kad pēkšņi liels mūra gabals ievēlās kamerā, izveidodams sienā prāvu caurumu, caur kuru pieliecies varēja izlīst cilvēks. Uz ciemiņu nenācās gaidīt — tumšajā alā parādījās ar kaļķiem novārtījies augums un izslējies sagrāba mani lāča apkampienos. Juzdams kaklā iespiežamies smacējošu kamolu, es tikai ar pūlēm spēju izdvest: — Valt!
XVII nodaļa Midzenis Drauga acīs dzirkstošais prieks silti jo silti atsaucās manā sirdī. — Uzmani durvis! — iečukstējis ausī, viņš atbrīvojās no manām rokām un dīvaini noklakšķināja mēli. Šis signāls tika uztverts ārpusē, jo tai pašā mirklī caurumā parādījās Valdis! Tam sekoja nepazīstams jauneklis ar automātu, bet neparasto procesiju noslēdza Zigurds! Brēve sēdēja uz lāviņas un, muti ieplētis, lūkojās, kā kamera piepildās ar svešiem cilvēkiem. Valdis ar Zigurdu ieņēma vietas katrs savā durvju pusē, nepazīsfamais jauneklis attupās kaktā, bet Kronbergs apsēdās man līdzās. — Paklusēsim, — viņš čukstus sacīja. — Mums ir vēl desmit minūtes. Uzmetis acis pulkstenim, pārsteigts redzēju, ka tieši tik atlicis līdz Kaina nākošajai vizītei. Valts vēroja mani no malas, un es pamanīju viņu pasmaidām. Nomierinoši paplikšķinājis man pa plecu, viņš piecēlās, ievēla kaktā izkritušo mūra gabalu un attupās līdzās jauneklim ar automātu. Katram gadījumam arī es apsēdos tā, lai aizsegtu izlauzto robu, un, ja tagad kāds ielūkotos pa „actiņu", tam ne prātā neienāktu, ka kamera ir pilna ar svešiem ļaudīm. Klusuciezdami mēs nosēdējām minūtes astoņas, kad piepeši tālumā jau pazīstamais durvju klaudziens pavēstīja, ka notikumu attīstība strauji tuvojas savai kulminācijai. Smago soļu neritmiskā dunoņa liecināja, ka šoreiz nācēju ir vismaz četri. Kad kameras durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās Kains Treigūta pavadībā, notikumi sāka risināties tik neiedomājamā ātrumā, ka es nespēju izsekot tiem. Abi ienācēji turpat uz sliekšņa, it kā zaudējuši pamatu zem kājām, piepeši sakņupa un ievēlās uz galvas kamerā, bet Valdis ar Zigurdu, pārlēkuši tiem pāri, nozuda durvīs. Kņada aiz tām, smagā sēkšana liecināja, ka draugi ir savā elementā. Vēl daži dobji belzieni, kaķa ņaudienam līdzīgs vaids, un viss noklusa. Tomēr Kronbergs paguva uzlikt roku dzelžus abiem pirmajiem. Ne Kains, ne Treigūts nepretojās, tikai viņu plati ieplestajās acīs vīdēja izbrīns — droši vien ne viens, ne otrs nespēja aptvert notiekošo. Nepazīstamais jauneklis līdz šim nebija izkustējies no sava kakta, tikai viņa automāta stobrs modri sekoja katrai sagūstīto kustībai. — Ved šurp! — no ārpuses atskanēja Vītola balss, un, kā kartupeļu maisus vienu pēc otra uzrāvis kājās, Kronbergs izbīdīja abus gūstekņus ārā. Aiz durvīm atklājās garš izbalsināts gaitenis. Gar tā labo sienu stiepās apkures caurule, un cs ieraudzīju» pie tās kā suņus ar dzelžiem pieķēdētus Goliātu un vēl vienu gigantu tikpat nožēlojamā stāvoklī un tikpat pretīgu. Zigurds braucīja labās rokas locītavu, bet Valdim zem acs sāka iezīmēties pamatīgs zilums, kā apliecinot, ka uzvara nemaz tik viegli nav nākusi. Pēc mirkļa noklakšķēja abu jaunpienācēju dzelzs aproces, un nu visa kompānija izrādījās nokļuvusi vienādi pazemojošā stāvoklī — pussalīkuši lišķīgu sulaiņu pozās, jo apkures caurule stiepās tikai centimetrus trīsdesmit virs beto- nētās grīdas. No baisiem pekles neradījumiem tie šķita pārvērtušies nožēlojami pelēkos cilvēciņos, tikai mežonīgais naids viņu acīs spilgti kontrastēja ar pazemīgi saliektajām mugurām. Kājas iepletis, Kronbergs nostājās iepretim kvartetam un pēc kārtas pārlaida katram asi pētošu skatienu. Viņa izvēle krita uz Treigūtu, un, ievedis to atpakaļ kamerā, Valts cieši aizvēra aiz sevis durvis. Drauga prombūtne ilga ne vairāk par trim minūtēm, taču, kad Valts no jauna parādījās uz sliekšņa,>viņa acīs dzirkstīja uzvaras līksme. Pieķēdējis gūstekni vecajā vietā, viņš pamāja jauneklim ar automātu: — Tu paliksi šeit, bet uzmanies! Pasmaidījis puisis uzplāja ar delnu pa laidi. — Ar šo esmu drošs. Tikai tagad es pamanīju, ka Brēve tik tikko turas uz kājām. Vecais vīrs kopā ar mums bija izsteberējis gaitenī, taču te spēki viņu atstāja. Kronbergs, uzmetis viņam īsu skatienu, izvilka no kabatas
sainīti un pastiepa pret sienu atslīgušajam cilvēkam. Tur bija vairākas bulciņas. Ieraudzījis tās, Brēve norīstījās un, uzlūkojis manu draugu ar" pateicības pilnu skatienu, kāri iecirta zobus maizītē — acīmredzot viņš jau ilgāku laiku bija turēts bez ēdiena. — Jūs ari palieciet šeit, — Valts viņam ieteica un, saņēmis apstiprinošu mājienu, pagriezās pret pārējiem: — Ejam! Gaitenis noslēdzās strupceļā, taču tā labajā sienā mēs ieraudzījām ar dzelzi apkaltas durvis. Brīdinoši pielicis pie lūpām pirkstu, Kronbergs pavēra spraugu pussprīža platumā, un, ielūkojies tajā, es ieraudzīju šauras, betonētas kāpnes. Nekavējoties virknītē viens aiz otra ar Valtu priekšgalā nedzirdami sākām kāpt augšup. Kāpnes piepeši izbeidzās ar nelielu laukumiņu vēl vienu durvju priekšā. Pagaidījis, līdz visi bijām sapulcējušies vienkopus, draugs izdalīja īsas pavēles. Mani pienākumi, kā jau parasti, bija visvienkāršākie — stāvēt malā un iejaukties vienīgi galējas nepieciešamības gadījumā. Vītola un Zigurda rokās uzradās ieroči. Pieliecis galvu, Valts brīdi ieklausījās. Droši vien klusuma nomierināts, pamāja un ar blīkšķi atrāva pusmetru platās durvis. Kā nevaldāmu bifeļu bars mēs iegāzāmies šaurajā ejā un nākamajā mirklī atjēdzāmies spoži apgaismotā telpā. Te neviena nebija, un, aplaidis apkārt skatienu, nospriedu, ka šī istaba varēja kalpot par darba kabinetu kādā visai respektablā iestādē. Par to liecināja liels ar dokumentiem un mapēm nokrauts rakstāmgalds, kā arī augsts skapis, aiz kura stiklotajām durvīm vīdēja akurāti sarindoti aktu vāki. Krāsu televizors un zemais žurnālu galdiņš ar tukšajām kafijas tasēm un vēderainām konjaka glāzītēm ļāva secināt, ka kabineta īpašnieks te droši vien pieņem apmeklētājus. Viens no mūsējiem droši vien neviļus aizcirta aiz sevis durvis un, atskatījies uz troksni, neticēju savām acīm — sienā, kurā tām vajadzēja atrasties, neredzēja neko, izņemot sintētiskajā apšuvumā reljefi iespiesto rakstu. Kronbergs neapmierināti nošūpoja galvu, un, uz pirkstu galiem pārgājis pāri istabai, ieskatījās dokumentos. Acīmredzot kaut kas piesaistīja viņa uzmanību. Valdis nostājās līdzās. Brīdi, pārliekušies rakstāmgaldam, abi pētīja kādu papīru. Nolicis dokumentu, Valts izslējās, bet, saņēmis viņu aiz rokas, Vītols kaut ko pateica. Abi apmainījās ar īsām replikām, un bija redzams, ka viņi nespēj par kaut ko vienoties, — Valdis uzstāja, bet Kronbergs nepiekrita. Beigu beigās, kad par šķīrējtiesnesi tika pieaicināts Zigurds, mans draugs padevās. Pēc tā, ka abi apbruņotie puiši uzņēmās vadību, es uzreiz nopratu, ka viņi pierunājuši Valtu turpmāk turēties otrajā ešelonā, jo Kronbergam nebija ieroča. Viņam, kas visās bīstamajās situācijās centās uzņemties galveno risku uz sevi, šis priekšlikums, protams, nepatika — par to liecināja viņa drūmais vaigs, taču, paldies Dievam, skaidrais saprāts guva virsroku. Nākošajās durvīs kā pirmie jau iebruka Vītols ar Zigurdu, un tikai tad sekojām mēs ar Valtu. Jāpiezīmē, ka muskuļotais tandēms drošsirdības ziņā ne par matu neatpalika no mana drauga, bet jaunības enerģija un pastāvīgais treniņš padarīja tos par īstiem «grābējiem". Viņu arsenālā varēja atrast ne vienu vien efektīvu aizsardzības paņēmienu pret aukstajiem ieročiem gan no japāņu, gan ķīniešu nacionālajām skolām, turklāt abi bija tā sastrādājušies, ka pat četru vai piecu cilvēku grupai cīņā ar viņiem nebija ne mazāko cerību. To, ko nespēja Zigurda spēks, paveica Vītola zibensātrā reakcija. Viņi vienreizēji papildināja viens otru, un to apliecināja arī šī reize. Kad, tikai ar dažu sekunžu nokavēšanos ieskrējis tiem nopakaļ, aplaidu apkārt acis, varēju tikai pabrīnīties, ieraudzījis savā priekšā divus roku- dzelžos saslēgtus vīriešus stingi veramies istabā saimniekojošajos draugos. Pirmais, nenosakāma vecuma resnis ar sarkanu seju, pliku pakausi un vērša kaklu, ģērbies izmeklētā uzvalkā, sēdēja aiz rakstāmgalda un, notikušā pārsteigts, nebija paguvis pat cigareti izlaist no pirkstiem. Tā joprojām kūpēja, un bija dīvaini skatīt to visu kopainā — solīdo ārieni, uz galda gulošās, rudām spalvām klātās rokas spīdīgās tērauda aprocēs un dūmu grīsti, kas vijās kaut kur no sakrampēto pirkstu starpas. Rakstāmgalda otrā pusē, visīstākās nelaimes čupiņas pozā krēslā kluknēja, šķiet, apmeklētājs, ģērbies nelāgajam laikam piemērotā pelēkā mētelī. Kaut kas viņa krampjaini saspringtajā augumā man šķita pazīstams, un, kamēr es domāju — kur esmu jau redzējis šos kalsnos, uzrautos plecus, viņš pagriezās, un es nespēju apspiest pārsteiguma izsaucienu:— Dzenis! Jā, manā priekšā sēdēja Ilmārs Dzenis, palaidnīgās Lolitas vīrs un izlaistās meitenes tēvs! Lai gan
viņa garenajā sejā es neredzēju ierasto augstprātību un dienasgaismā tā šķita zaļganbalta, gluži kā slīkonim, es to uzreiz pazinu. Jāatzīstas, ka, par spīti negaidītajai situācijai, viņa stāvoklī es saskatīju tādu kā dabisku šī vīra evolūcijas noslēgumu. Droši vien tāpēc, ka vēl pavisam nesen par to, ar ko viņš tagad nodarbojās oficiāli, draudēja barbariski soda mēri. Pazinis mūs, elegantais vīrietis nodrebēja tā, ka cepure, noslīdējusi no ceļiem, nokrita uz grīdas. Pa šo laiku resnis jau bija atguvies un izslējās savā krēslā. — Ko… — tālāk viņš netika, jo cigarete, kuru viņš joprojām turēja rokā, piepeši sāka svilināt pirkstus. Gribēdams to nodzēst, viņš pastiepa roku pēc pelnu trauka, taču aizmirsa par savām tērauda aprocēm. Par spīti saspriegtajiem mirkļiem, es nespēju novaldīt smaidu, redzot viņu ar piepūlē pietvīkušu seju cenšamies aizsniegt ar velna galvu izrotāto māla trauku, un paša ietiepīgo otro roku, kas neļāva to izdarīt. Beigu beigās viņš tomēr attapās un, atbrīvojies no kvēlojošās oglītes, iegrūda pirkstus mutē. Korpulentais vīrs tagad izskatījās akurāt pēc palaidņa, kas pieķerts grēkošanas laikā. — Cik telpu, bez šīm divām, vēl ir kantora rīcībā? — Valts viņam jautāja. — Nevienas, — sūkādams apdedzināto vietu, resnis negribīgi atšļupstēja, un viņa gaišās ačeles neapstādamās šaudījās no viena pie otra. — Uz kurieni ved šis durvis? — draugs uzlika roku uz laiska tīģera ķepas formā izlietā roktura. — Uz kāpņu telpu. Valts piesardzīgi pavēra spraugu un, ieskatījies tajā, apmierināti no- skremšļojies, atkal aizvēra durvis. — Labi. Tātad jūsu vārds ir… — Bļaus, Jānis Bļaus, advokātu kantora „Blaus un CO" līdzīpašnieks. — Kā sauc jūsu kompanjonu? — Vitolds Bieziņš. Mēs sniedzam konsultācijas īpašuma atjaunošanas tiesībās. — Jūsu klientu vidū laikam ir ne mazums ārzemnieku? — Protams. Cilvēki, kas devās bēgļu gaitās, ir tiesīgi saņemt atpakaļ tiem nolaupītos īpašumus. Mēs tādus aizstāvam strīda gadījumos tiesā, kā arī… — Es te negrasos apspriest viņu tiesības. Mani interesē kaut kas cits, un proti, — drauga pelēkajās acīs šķita ielijis svina smagums, — vai jūsu darbības sfēra aprobežojas tikai ar to, vai arī „Blaus un CO" papildus ' nodarbojas vēl ar kaut ko? — Nesapratu? — Kas tur ko nesaprast? Vai līdztekus jūsu iestāde veic darbus, kas nav minēti tās statūtos? — Nē. — Tādā gadījumā atslēdziet seifu! — Kas jūs esat un kādas tiesības… Cieši lūkodamies advokāta asinīm pieplūdušajās acīs, Kronbergs izņēma no iekškabatas kādu dokumentu un atlocījis nolika viņa priekšā. — Prokurora sankcija… Nu, vai slēgsiet vaļā, vai mums pašiem meklēt atslēgu? — Seifs ir vaļā, — Bļaus izdvesa, spēji nobālēja un, atkritis atzveltnī, aizvēra acis. Viņam izrādījās taisnība, bet, kad smagās durvis atdarījās, mūsu acīm atklājās naudas grēda, ar kuru burtiski līdz malām bija piestūķēts metāla skapis. Cik paspēju pamanīt, tad lielāko nodalījumu aizņēma dolāri, pārējos — dažādu citu valstu valūtas, bet vismazāko — Latvijas rubļi. — Šodienas ieņēmumi… — pavīpsnājis ironiski novilka Valts. — Tas ir… — Nav laika, — Kronbergs viņu apklusināja, — skaidrosiet vēlāk. Starp citu, vai šis cilvēks jums pazīstams? — Kronbergs uzlika man uz pleca savu plato plaukstu. Rudām skropstām apmalotie plakstiņi negribīgi pacēlās un tūdaļ pat aizkrita atkal ciet.
— Pirmo reizi redzu. — Un tu? — draugs pavaicāja man. Noliedzoši pakratījis galvu, atteicu: — Neesam tikušies. — Taisiet vaļā acis! — Valts pēkšņi uzbrēca resnim, un tas kā izdresēts momentā paklausīja. — Nu, lūk, tā būs labāk. Ir mums," ir pašam. No patiesības neizbēgt, tāpēc būtu vairāk nekā bērnišķīgi spēlēt mūsu priekšā aklās vistiņas. Cik bieži jūs lietojat šīs durvis? — Kronbergs pamāja uz blakus kabineta pusi. — Reti, un tikai iepriekš brīdinājis. — Kā tā? — Šeit man ir podziņa, bet kabinetā zvans. Bieziņš nemīl, ka traucē… — Kā to saprast? Iznāk, ka viņš ir priekšnieks un tas ir vina kabinets? — Jā. — Bet tādā gadījumā kantora nosaukums nav izvēlēts pareizi. — Kāpēc tā? — „Bieziņš un CO" būtu pareizi. — Mans uzvārds… — Ir daiļskanīgāks, tā teikt — respektablāks, vai ne? — Valts nepacietīgi pasmīnēja. — Vāciskāks. Ārzemniekiem šis sīkums reizēm ir svarīgāks par finansiālo stāvokli vai kompetenci. — Hm… Kur jūsu priekšnieks ir pašreiz? Sēdošais sacēla rudās uzacis. — Pie sevis — kabinetā. It kā nezinātu… Nelikdamies ne zinis par sarunu biedra izbrīnu, Valts turpināja taujāt. — Kā jūs sazināties ar viņu no šejienes? — Pa šo te, — Bļaus iebadīja nelielā mikrofonā uz galda. — Kāpēc spīd lampiņa? — pamanījis kaut ko nelabu pratināmā sejā, es jautāju. • — Tā signalizē, ka sakaru sistēma darbojas. — Tātad mikrofons… Resnā vīra acīs pavīdēja tik tikko pamanāma izsmiekla dzirksts. — Kā vienmēr — ieslēgts… — Ak tu… — Kronbergs ar lēcienu bija pie ārdurvīm un, atrāvis tās, kādam gaitenī nokliedza: — Žigli — pieci uz Akas ielu, pieci — uz blakussētu, pārējiem palikt! Uzmanieties, zēni! Dzirdot izdalītās pavēles, kas liecināja par operācijas plašumu, resnis it kā saduga, un, kad atbildes vietā gaitenī nodipēja smagi, bet ātri soļi un, aizvēris durvis, Kronbergs no jauna pievērsās sēdošajam, tas bija pati pazemība. — Es varu parādīt… — viņš lišķīgi ierunājās, un, kā neredzamas atsperes sviests, līdz tam nevarīgais Dzeņa stāvs piepeši uzsprāga gaisā. — Muti! Nebiju gaidījis no valūtas operāciju speciālista tādu sparu, man no viņa brēciena pat iekšā kaut kas salēcās. Bļaus tikai bezcerīgi novēzēja roku: — Tagad katram jādomā par sevi… Tur ir vēl vienas durvis. — Uz kameru? — Nē, citas. — Rādiet! Priekšnieka kabinetā viņš atvēra stikloto skapi un, aizbāzis roku aiz aktu vākiem, pagrābājās apakšējā plauktā. Saķēdētās rokas tam neļāva brīvi rīkoties, taču, beigu beigās sačamdījis vajadzīgo, viņš
sparīgi pavilka kaut ko uz savu pusi. Atskanēja klusināta dūkoņa un masīvais skapis, kā uz griežamās skatuves, lēnām pavērsa pret mums labos sānus, atklādams sienā platu aili. Ielūkojies tajā, es ieraudzīju nelielu spoži apgaismotu telpu, kas atgādināja noliktavu. Šo iespaidu radīja metāla stelāža visas kreisās sienas garumā. Tās plaukti no apakšas līdz augšai bija aizpildīti ar nelielām papes kārbiņām. Pēc marķējuma un košā iesaiņojuma es spriedu, ka tajās jābūt kaut kādām importa precēm. — Zigurd, — Valts atskatījās, — tu ar šo, — viņš iebadīja rādītājpirkstu krūtīs Dzenim, — paliec kabinetā un neaizmirsti atbildēt uz telefona zvaniem. — Draugs daudznozīmīgi pasmaidīja. — Mēs dodamies tālāk. Uz priekšu! — viņš uzsila Blauam uz pleca un pagrieza to uz dzelzs durvju pusi, kas vairāk atgādināja zemūdenes starpsienu aizvaru nekā dzīvojamos namos lietojamās durvis. Parāvis uz augšu garu, niķelētu stieni, plikpauris pavilka to uz savu pusi, un masīvās, vismaz pussprīdi biezās durvis lēnām atvērās. Aiz tām atklājās kāpnes, kas veda kaut kur lejup. Iebadījis ar rādītājpirkstu kā ar pistoles stobru gūstekņa platajā mugurā, Valts pavēlēja: --Ejiet! Blaua gaļīgā seja pa šo laiku bija pārvērtusies n$ sarkanas pelēkbaltā un norasojusi, tikai atkārušās ausis kā divi signāllukturi dega galvas abās pusēs. — Noņemiet šos! — viņš lūdzoši pastiepa uz priekšu savas saslēgtās rokas, taču Kronbergs noraidoši pakratīja galvu. — Pieradinieties… Uz priekšu! Resnis grūti nopūtās un sāka padevīgi kāpt uz leju, aiz viņa Vītols ar revolveri rokā, modrus skatienus apkārt raidīdams, tad Valts un kā pēdējais — es. Stāvēdams pustumsā uz apakšējā pakāpiena, Bļaus neveikli pacēla saķēdētās rokas, noknikšķēja elektriskais slēdzis un ielēja mums acīs spilgtas gaismas šalti. Pēkšņais uzliesmojums sākumā ļāva pārskatīt tikai priekšā stāvošās telpas aprises, bet, kad acis aprada, es paliku ar vaļēju muti. Ja skaidri nezinātu, ka joprojām atrodos ierastajā pasaulē, man noteikti liktos, ka rēgojas, — tik nereāla šķita aina, kas atklājās acīm. Mūsu priekšā pletās „Dēmonu villas" laboratorija! Lūk, garais galds ar ķīmiķa piederumiem vienā un elektriķa — otrā galā. Stūrī skapis ar reaktīviem, arī žurnālu galdiņš savā vietā, un pat melnais telefons uz tā, tāpat atzveltņi — viss tieši tā, kā bija iespiedies atmiņā. Un tomēr, kaut kā trūka… Vēlreiz aplaidis apkārt acis, sapratu, ka nekur neredz pretīgo akvāriju, bet vietā, kur vajadzēja atrasties logam, stiepjas vienlaidu siena. Taču kopējais iespaids bija tik reāls, ka šķita — tūlīt, tūlīt kā rēgs no kaut kurienes iznirs Pāvela Bandello melnā uzvalkā tērptais stāvs. Sī sajūta bija tik spēcīga, ka, tikai aptvēris, — telpā bez mums neviena nav, spēju atviegloti nopūsties. — Uz priekšu! — Valts piegrūda pavadoņa plecam, un, pārgājis laboratorijai pāri, Bļaus apstājās skapja ēnā, un tikai tagad es ieraudzīju vēl vienas durvis. Kronbergs nospieda rokturi un aiz tām atklājās šaura plecu platuma eja. — Šo mes nelietojam! — resnis iesaucās. — Kas tad? — Tikai šefs! — Tādā gadījumā — uz priekšu! Vītola bīdīts, Bļaus negribīgi pazuda tajā, un šeit es pirmo reizi sajutu, ka te tikko kāds bijis — gaisā jautās tik tikko jūtams dārgu cigarešu aromāts, un, palūkojies lejup, ieraudzīju uz pelēkās grīdas pusapdegušu sērkociņu. Gaismas avots palika aiz muguras un, ejot uz priekšu, kļuva aizvien tumšāks. Piepeši pa priekšu ejošais Valts strauji apstājās, un es uzskrēju viņam virsū. — Kas noticis? — Te vēl vienas durvis, — kaut kur no priekšas atbildēja Vītols. — Tūlīt… Reizē ar šiem vārdiem noskrapšķēja, it kā dzelzs berztos gar akmeni, sejā iesitās svaiga gaisa pūsma un eju piepildīja gada nogales pelēkās dienas gaisma. Mani tā sasildīja
vairāk par siltiem jūnija saules stariem, un tikai tagad es sapratu, cik ļoti man gribējies izkļūt ārā. Un atkal pārsteigums — tikuši laukā, mēs atjēdzāmies — kas to būtu domājis — taisni nodegušās „Dēmonu villas" gruvešu kaudzes vidū! Palūkojies atpakaļ, ieraudzīju, ka vesels,bezlogu sienas fragments bijis tik mākslīgi nomaskēts, ka meklēt un ieraudzīt rupjo ķieģeļu mūrī ieeju varētu vai nu vājprātīgais, vai ģēnijs. Kopš pēdējās reizes pagalmā'nekas nebija mainījies, un, pacēlis acis, saskatīju Liepiņas kundzes logu. Piepeši stūrī pie vārtu nišas kaut kas sakustējās. Cieši ielūkojies tur valdošajā puskrēslā, es saskatīju vairāku plecīgu vīriešu figūras. Viens, no grupiņas atdalījies, pienāca mums klāt. — Ziņo! — turēdams savu gūstekni pie elkoņa, Vītols īsi pavēlēja. — Saņemti četri. — Pretestību izrādīja? Pienācējs plati pasmaidīja. — Mēs šiem uzkritām kā sniegs uz galvas. Aiz pārbīļa paši stiepa pretim rokas, kā glābiņu meklēdami, tā ka nekas cits neatlika, kā apgredzenot. — Kur viņus likāt? — Mašīnās. — Vari vest. — Vairāk nebūs? Valdis paraudzījās Kronbergā. — Šķiet, ka viss, — tas atbildēja. Uz Tērbatas ielas iepretim Liepiņas namdurvīm stāvēja vairākas vieglās automašīnas. Pirmajās divās aizmugures sēdekļus aizpildīja pa trim pasažieriem. Pēc nomāktajām sejām uzreiz varēja pateikt, ka divi no tiem ir nule kā arestēti. Pieliecos, lai labāk tos aplūkotu, un sastingu, sastapies ar Pāvela Bandello cieto skatienu. Kronbergs, kas tāpat kā es pētīja sēdošos, nepievērsdams ne mazāko uzmanību melnīgsnējā vīra naidā savilktajai sejai, neatliecies no apakšas uz augšu ieurbās ar acīm Blauā, kas ar nopērta suņa skatienu, cenzdamies iežēlināt mūs, turējās līdzās. — Kurš no tiem ir Bieziņš? Resnais pieliecās pie durtiņām, taču, apsteidzot vinu, Bandcllo nošnāca: — Es. — Jūs? — Kronberga balsī es saklausīju patiesu izbrīnu. — Jā, — apstiprināja advokātu kantora līdzīpašnieks. — Kas noticis? — es paraustīju draugu aiz piedurknes. Valts neatbildēja. Viņa apmiglotās acis nekustīgi raudzījās kaut kur tālumā, un es sapratu, ka negaidītais jaunums nerod vietu viņa smadzenēs. Pēkšņi, it kā nometis smagumu, Valts atslāba un pagriezies pret Blauu, jautāja: — Jūsu kantorim pretējās durvīs… tur kāds dzīvo? — Droši vien. — Kas? — Ne jausmas. — Labi. Sēstieties šajā, — Kronbergs pavēra trešās automašīnas durtiņas, un arestētais, raidījis pret mums pēdējo izmisušo skatienu, drebinādamies paklausīja. — Uz izolatoru! — Vītols pavēlēja vīrietim, kas mūs pavadīja, un jautājoši pavērās Valtā. — Ejam atpakaļ, — Kronbergs pamāja. — Tā spēlīte vēl nav galā. Cauri Liepiņas namam mēs no jauna iznācām pagalmā. Nekavējoties ne mirkli, Kronbergs šķērsoja gruvešus un nozuda bezlogu sienas melnajā atverē. Vītols, kas šoreiz noslēdza gājienu, aizvēra aiz sevis smagās durvis. Es paguvu ievērot, ka to aizvēršanas un atvēršanas mehānisms līdzinājās tālsatiksmes autobusa durvju konstrukcijai. Četri tērauda stieņi ar šarnī- riem galos vispirms izbīdīja tās uz priekšu un pēc tam sānis. Droši vien tas ļāva tik veiksmīgi eju nomaskēt ar ķieģeļu klājumu labi ja piecu centimetru
biezumā. Taču kopš ugunsgrēka, neapšaubāmi, šī bija pirmā reize, kad tās tika atvērtas. Es pamanīju vairākas atlūzas, kas noteikti būtu piesaistījušas mana drauga uzmanību jau agrāk, jo zem tām vīdēja gaiši dzeltens ķieģelis, kas spilgti izdalījās uz nomelnējušās sienas fona. Acīmredzot karstums durvis bija sakausējis ar mūri un atverot šur tur izlūza pa gabalam. Blaua kabinetā ieraudzījis Dzeņa uzkumpušo stāvu, es tikai tagad atcerējos par neveiksmīgo valūtas speciālistu, taču Kronbergs, nepievērsdams tam ne mazāko uzmanību, palīda zem galda. Saņēmis rokā mikrofona lokano vadu un laizdams to caur pirkstiem, viņš nokļuva līdz kontaktam, kas atradās man neredzamā vietā kaut,kur starp seifu un rakstāmgalda apakšējo sānma- lu. Neapmierinājies ar šo rezultātu, viņš turpināja sekot divdzīslu vadam, kas izgāja no kontakta. Šis — parastais telefona līnijas vads bija piesists pie grīdlīstes un aizkrāsots ar gaiši brūnu grīdas krāsu. Es vēroju drauga rīcību, pamazām sākdams aptvert viņa nolūkus. Vads mūs noveda telpas pretējā kaklā pie sienas, kas robežojās ar kāpņu telpu, un te pazuda. Šis fakts Kronbergu neapmulsināja un, iznācis drēgnajā gaitenī, viņš tur atrada turpinājumu. Tagad vads gāja pa sienu vertikāli uz augšu, šķērsoja griestus un, nolaidies iepriekšējā — grīdas augstumā, atkal nozuda sienā. Apmierināti nokrekšķējies, draugs uzmanīgi sāka pētīt advokātu kantorim pretējās durvis. Neko ievērības cienīgu neatklājis, viņš atgriezās Bieziņa kabinetā un izrāva mikrofona vadu no kontakta. Valdis, kas ar neatslābstošu uzmanību bija sekojis viņa rīcībai, sacīja: — Mani puiši nenolaiž acis no mājas. Līdz šim ārā ir iznākusi tikai pusaugu meitene no devītā dzīvokļa. — Tu varcn ātri aizmirsti par tikko redzēto celtniecības meistardarbu — slepenajām ejām, durvīm, turklāt logi no turienes iziet nama pretējā pusē. Bet kas gan nenotiek pasaulē… Labi, ejam! Es atvēršu… Nezinu reizes, kad Kronbergs pēdējā laikā būtu izgājis bez ādas maka ar lupu un kramplauzim nepieciešamajiem instrumentiem. Vītols jau bija pieradis pie viņa dīvainībām un nemaz neizbrīnījās, redzot bijušā priekšnieka rokās uzrodamies mūķīzeru saišķi. Drošām kustībām pagrozījis metāla stienīti aizdomīgo durvju slēdzenē, viņš panāca savu — kluss klikšķis, durvis atvērās un… apdullinoši iegaudojās signalizācija! Plecu pie pleca ar Vītolu viņš iedrāzās iekšā. Mana reakcija, kas tādās reizēs, kā jau parasti, bija nesalīdzināmi lēnāka, aizkavēja mani, taču es viņus panācu īstajā brīdī, lai redzētu notikumu tālāko attīstību. Izskrējis cauri platam priekšnamam, nonācu sārtas naktslampiņas apgaismotā, greznā guļamtelpā. Kronberga roka pastiepās, un pie griestiem iedegās daudzspuldžu lustra. Spožā gaisma izrāva no aptumšotā kakta ērtu ādas atzveltni. Uz mirkli it kā mākonītis aizklāja man acis, bet tad jau atkal es redzēju. Platām acīm raudzīdamies Valtā, tur sēdēja Pāvels Bandello!
XVIII nodaļa Bērziņš Nenolaizdams ieroča stobru no negaidītās parādības, Vītols lēnām izslējās un mīkstiem, tādiem kā medībās izgājuša kaķa soļiem apgāja gultu un iebāza roku kabatā. Nošķindēju rokudzelži, jau parādījās riņķis, bet tad, nez kāpēc iestūķējis draudīgo priekšmetu atpakaļ, viņš pamāja Kronbergam. Man šis žests momentā kļuva skaidrs, kad no jauna ielūkojos melnīgsnējā vira sejā, — plati ieplestās, stīvās acis, kas joprojām nekustīgi blenza viena punktā, runāja skaidrāk par vārdiem — cilvēks ar Pāvela Bandello vaibstiem bija miris! — Ātri apskati pārējās telpas! Valdis nedzirdami nozuda durvīs, bet Kronbergs pieliecās un uzmanīgi atbrīvoja no līķa pirkstiem pusizdzertu limonādes glāzi, kuras dibenā skalojās duļķains, brūni dzeltens šķidrums. — Inde! — paostījis viņš īsi noteica un, nolicis trauku uz grīdas, manuprāt, gluži nevajadzīgi uzspieda īkšķi uz sēdošā rokas locītavas. Kā jau biju paredzējis — pulsa nebija, jo, nošūpojis galvu, viņš vēlreiz ielūkojās miroņa sejā. Stingais skatiens laikam nepatika arī manam draugam, un, lai aizvērtu līķim acis, viņš pārvilka delnu tā sejai. Nākamajā mirklī es izdzirdu īsu, bet izteiksmīgu lamuvārdu. Zinādams, ka draugs pat viskritiskākajās dzīves situācijās prot savaldīties, es piesteidzos īstajā mirklī, lai redzētu, kā no Bandello sejas nolobās plāna ādas krāsas plēvīte, atklājot vecuma un postošu kaislību izvagotus vaibstus. Pat man nebija jāpaskaidro, ka mūžīgajā miegā gulošais vīrietis nav neviens cits kā Džovanni Bandello! Tie paši Pāvela vaibsti, melnīgsnējā seja un ērgļa deguns. Nezinu, vai Doriana Greja pēcnāves fizionomija bijusi tikpat pretīga, taču šajos atbaidošajos sejas pantos gadi un dzīve bija iegravējuši ļaunuma, viltus un nodevības liecību. Klusiņām ienāca Vītols, un es redzēju, kā tam iepletās acis, ieraugot atbaidošo veci. — Kas tas tāds? Valts izslējās. — Šis te, — viņš iebadīja pirkstu pretīgajam mironim krūtīs, — ir īstais Frederika slepkava. Baismīga personība… vecais Džovanni, Pāvela Bandcllo tēvs! No nelielā grūdiena līķis šķita atdzīvojamies, tā galva nošļuka gar plecu, atgāzās, izspiedās gāmurs, un pavērās mute, atsedzot zobu augšējo rindu. Būtu es zobārsts, iespējams, ka tas, ko es ieraudzīju, tā nepārsteigtu, bet man savā mūžā pirmo reizi nācās skatīt tik attīstītus ilkņus kā šim vīram. Smaili, vismaz divas reizes garāki par normāliem, izslējušies pret mums kā draudoši atņirgtam zvēram, tie momentā pārvērta miroņa seju no cilvēciskas kaut kādā pārdabiska briesmoņa asinskārajā fizionomijā. — Vienas mistifikācijas… — nodrebējis es norūcu, — un varbūt, ka aizgājējs ir pavisam cita persona, nekā mēs iedomājamies. — Tūlīt pārbaudīsim… Kronbergs pieliecās un novilka no līķa labās kājas kurpi. Vītols raudzījās viņa izdarībās ar pavērtu muti, bet, kad atsedzās kailā kāja, daudz pieredzējušajam izmeklētājam paspruka: — Velns ar ārā! Ko tas nozīmē? — Tas nozīmē, — nepagriezdamies Valts pagrāba no gultas segu, uzmeta mironim, apsedzot tā labo kāju, kuras sestais pirksts laikam viņam tāpat kā man iedvesa neaprakstāmas drausmas, un izslējies atkārtoja, — tas nozīmē, ka šis tiešām ir vecais Džovanni Bandello. — Bet pirksts? — Valda balsī jautās pretīgums. — To apliecina. M… jā, — ne pie viena nevērsdamies, Kronbergs dobji nomurmināja, — sātana iezīmētais… Piepeši viņš saspringa un, pastiepis roku, parāva sānis sarkanos aizkarus. Drūmā diena iesvieda
telpā pelēku gaismu un svaiga gaisa šalti — logs bija vaļā! Līdz zemei nevarēja būt vairāk par pusotru metru, un pagalms bija mums svešs. — Vai tur ir tavējie? — pamājis uz loga pusi, Valts pagriezās pret Vītolu. — Uz to pusi mājai nav izejas… — izmeklētāja seja pielija ar asinīm. — Bet šī? — Valts uzsita ar delnu pa palodzi un noāķēja no skārda atskabargas brūnu pūku. — Zēl gan, tad šī kažoka īpašnieks un šķiet, ka reizē arī slepkava, mums būtu rokā, — viņš uzmeta skatienu atzveltnī gulošajam vīram. — Neko darīt… Re, Robert, mūsu vecais drauds. Es paraudzījos turp, kurp rādīja viņa roka. Uz grīdas istabas stūrī stāvēja akvārijs! Tas pats šausmas iedvesošais akvārijs, taču šoreiz zaļās ūdenszāles bija sakritušas kā bez dzīvības bezveida murskulī. — Liekas, viss noslēdzies. Mēs ar Robertu iesim izpestīt abus lamzakus un Brēvi, bet tu pabeidz šeit, — Kronbergs mierinot uzlika roku Vītolam uz pleca. — Man nav ne jausmas, kā durvis veramas no šīs puses, tev vajadzēja… — Es neesmu vainīgs, tās pašas aizkrita. Tāda konstrukcija. Man… — Būs jau labi. Vakarā esi pie mums! Kad atgriezāmies firmas „Blaus un CO" apartamentos, tur nekas nebija mainījies, vienīgi Dzeņa jau tā sakņupušais stāvs liķās vēl vairāk sarāvies. Velti izklauvējis sienu Bieziņa kabinetā un tā arī neatradis, ar ko atdarīt slepenās durvis, Valts atmeta ar roku: — Neko darīt, iesim pa apkārtceļu. Kad iznācām pagalmā, es pirmo reizi reāli apjēdzu savu atrašanās vietu, lai gan plāksnīte gaitenī un vairākkārtējā firmas „Blaus un CO" pieminēšana darīja to zināmu jau agrāk. Tacu tikai tagad šī patiesība ieguva it kā taustāmu realitāti. Tātad „Dēmonu villa" bijusi savienota ar augsto bezlogu sienu ar kaut ko būtiskāku par pazemes ejām. — Kā tu mani atradi? — cs palūkojos no sāniem draugā. — Matemātisku aprēķinu ceļā, — raiti soļodams man līdzās, atbildēja Kronbergs. — Taču stāstīt pašreiz nav laika. Izvedīsim svaigā gaisā Brēvi, un, ja nekas jauns negadīsies, brauksim mājās. Tur pie kafijas tases es pacentīšos apmierināt tavu ziņkāri. Valts aizveda mani uz jau zināmo vietu pie malkas šķūnīša, no kura sākās pazemes noteka. Tur stāvēja brašs, spēcīgi noaudzis jauneklis. Ieraudzījis mūs, viņš ar teicami izskolota šveicara žestu atvēra izļodzītās durvis. Kronbergs iededza lukturīti, un mēs nokāpām pazemē. Eja šoreiz šķita kaut ko zaudējusi no savas noslēpumainības, un tā nomācošā baiļu sajūta, kas mani vajāja agrāk, bija nez kur pagaisusi. Kad pienācām pie aizmūrētās sienas, es redzēju, ka pavisam nesen šeit kāds strādājis, — zemes valnis bija norakts, atsedzot mūri līdz apakšai, un tā vidū kā milzīga acs blāvoja liels caurums. Tikai tagad pār mani nāca apskaidrība — tur, no kurienes plūda blāvā gaisma, atradās kamera! Tā pati kamera, kurā mani turēja ieslodzījumā un kurā es noklausījos Brēves aizraujošo stāstu par piedzīvojumiem Amazones selvā. Man kļuva skaidrs, ka šo eju visai racionāli un tālredzīgi savos nolūkos izmantojuši „Dēmonu villas" lietā iejauktie cilvēki. Mēs bez grūtībām izkļuvām cauri lauzumam un gaitenī atradām arestētos sasēdušos virknitē tieši uz betonētās grīdas, bet viņu priekšā sargu ar ieplestām kājām un automātu šaušanas gatavībā. — Uzliec uz drošinātāja, — Valts ieteica puisim. — Ka nenotiek nelaime. Pietvīcis kā biete, apbruņotais paklausīja. Kronbergs saķēdēja gūstekņus pa divi, un, uzveduši tos augšā, atstājām Bieziņa kabinetā tā paša jaunekļa uzraudzībā, bet paši pa apakšzemes eju atgriezāmies virszemē. — Ap Džovanni patlaban darbojas eksperti, — Valts paskaidroja, — un nav ko mums pīties viņiem pa kājām. Man vēl ir šādas tādas darīšanas, bet tu ej mājās, paēd un nedaudz atpūties. Es drīz būšu, tad izrunāsimies. — Tikai vienu jautājumu, — es lūdzoši novilku, un mans draugs pasmaidīja. — Labi, bet tikai vienu.
— Kā tu mani atradi un no kurienes tev pazīstams Brēve? — Manuprāt, te ir divi… taču es mācēšu tos apvienot. Pagrābājies kabatā, Kronbergs izvilka kaut ko līdzīgu lielam stetoskopam. — Ar šī tc palīdzību var dzirdēt cauri sienai, un, kamēr pārējie rāvās vaiga sviedros ar lāpstām, es vienā mierā klausījos līdz ar tevi viņa stāstā. Tas attiecībā uz Brēvi, bet to, ka lava atrašanās vieta varētu būt tieši tur, es izskaitļoju, ņemdams vērā vairākus faktorus un paša intuīciju. Ja sākšu analizēt katru, baidos, ka man var pietrūkt laika nokārtot svarīgas darīšanas citā vietā. Uz redzi! — viņš pamāja ar roku un nākamajā mirklī, iejucis pūlī, nozuda no acīm. Pārnācis mājās, es jutos kā atgriezies no ilgstoša un grūta komandējuma. Virtuvē atradu zīmīti, kurā bija uzskaitīts viss, ko un kur atrast slāpju un ēstgribas remdēšanai. Drauga rūpes par mani likās tik aizkustinošas, bet kurkstošais vēders ļāva novērtēt tās ne tikai no morālā, bet arī — praktiskā viedokļa. Pēc sātīgajām pusdienām, ar kafijas tasi rokā un cigareti lūpu kaktiņā atlaidos krēslā un atsaucu atmiņā pēdējo stundu notikumus. Skaidrs, ka Kronbergs bija atklājis kādas lielas noziedznieku grupas midzeni, taču man līdz šim nebija skaidrs, ar ko tā nodarbojusies. Laiski zvilnēdams, biju gluži nemanot iesnaudies, un tikai durvju klaudziens atsauca mani īstenībā. Es labi pazinu drauga nosvērtos soļus un nekustējos, zinādams, ka pirmām kārtām viņš nāks uz virtuvi. Man izrādījās taisnība. Jau durvīs Valts pasmaidīja un, pienācis klāt, uzsita man uz pleca: — Apsveicu, Robert! — Ar ko? — es gurdi pasmaidīju. — Ar „Dēmonu villas" problēmas veiksmīgu atrisināšanu. — Paldies, bet apsēdies un paskaidro tuvāk, lai arī es spētu novērtēt savus nopelnus. — Mazliet pacieties. Tūlīt pie mums piebrauks Vītols ar saviem puišiem un dosimies pielikt punktu. — Tātad līdz galīgam noslēgumam… — Tas, ko mums atlicis saņemt, — Kronbergs pārtrauca mani, — nav no sprinteriem, tāpēc… Pēkšņs durvju zvans pārtrauca mūsu sarunu. — Lūk, arī Valdis! — tā arī nepaguvis nomalkotnulc pielieto kafiju, Valts pielēca kājās un pamājis uzsauca: — Ģērbies! Pēc pāris minūtēm vairākās mašīnās mēs pametām Rīgas centru un pa Ganību dambi devāmies Mežaparka virzienā. Es pagalam izbrīnījos, kad, izbraukuši cauri mājīgo ieliņu virknei, apstājāmies divstāvu mājās priekšā, kurā dzīvoja klusā, dievbijīgā ģimene, kuru atminoties vien, manā sirdī ielija siltums. Taču izrādījās, ka šis nebija Valta mērķis, jo, pagājis tai garām, viņš atvēra blakusvārtiņus. Es atcerējos, ka šeit mitinās kāds bijušais būvuzņēmējs. Nostādījis divus brašus puišus pie ieejas, Kronbergs bez zvanīšanas atvēra durvis. Nepiespiesti, kā mājas īstais saimnieks, manā un Valda pavadībā viņš šķērsoja plato gaiteni un nedzirdami sāka kāpt augšup. Biezā grīdsega slāpēja soļu troksni, kāpnes nečīkstēja, un, kad likām otrajā stāvā, šķita, ka neviens visā namā mūsu klātbūtni nav pamanījis. Kronbergs atvēra pirmās durvis pa kreisi, un mēs nokļuvām lielā, gaumīgi un ērti iekārtotā telpā. Aiz logiem varēja saskatīt ziemas noplicināta ceriņkrūma kailos zarus, bet aiz tiem — priežu zaļganpelēkos vainagus. Taču te manas acis piesaistīja pie loga stāvošais šūpuļkrēsls. Tajā kāds sēdēja. Rūtainais pleds, kurā viņš salīgi tinās, lika domāt par sievieti, taču, pienācis tuvāk, sapratu, ka esmu kļūdījies. Tas bija vecs, pat ļoti vecs vīrs, taču uz roku balsta uzkārtais spieķis liecināja, ka viņš spēj pārvietoties bez citu palīdzības. Pacēlis blāvi zilās acis uz Kronbergu, viņš pasmīnēja, un man pāršalca neizsakāma pretīguma vilnis — tik atbaidošā grimasē seju izvaikstīja šis smīns. — Es tevi gaidīju… — vecis nočērkstēja piesmakušā balsī un ar acīm norādīja uz krēslu sev līdzās. — Sēdies! Pēkšņi viņš krampjaini norīstījās, un no kreisā pleca tam noslīdēja pleds. Liekas, ka kādam no mums
vajadzēja sakārtot nevarīgā cilvēka apsegu, taču neviens, ieskaitot Kronbergu, pat nepakustējās, tik neparasti derdzīgu sajūtu izstaroja ap sevi sēdošais vecis. Valts apsēdās piedāvātajā krēslā, bet, ielūkojies saimnieka sejā, piepeši kļuva nemierīgs. — Kas jums kaiš? Vecais neatbildēja. Labu brīdi čāpstinādams muti, tas kā uzvilkta lelle klanījās uz priekšu un atpakaļ, un, kad man likās, ka viņš jau aizmirsis par mūsu klātbūtni, tas no jauna iečērkstējās: — Muļķis tu esi, Kronberg! Jā, jā, par spīti visam — muļķis! Es aizeju, bet tu lā arī nebūsi izpratis notikušā jēgu! Mans draugs paraustīja plecus, izvilka no kabatas papīra gabaliņu un, uzšņāpis uz tā kaut ko līdzīgu vairāku trīsstūru kombinācijai, pastiepa sēdošajam. Vecis pašķieba skatienu un, it kā saņēmis strāvas triecienu, pēkšņi sāka gārgt, izkaltušās, trīcošās rokas piespiedās krūtīm, acis izspiedās un pēkšņi — kā baiss līķauts mūs apklāja melnu šausmu stindzinošais tīmeklis. Neaptveramās bailēs locekļi kļuva stīvi un nepaklausīgi, bet klusumā skaidri ieskanējās drausmīgā veča balss: — Eju jau, eju, — viņš pazemīgi sacīja kādam mums neredzamam. — Esmu izdarījis visu, kas manos spēkos… Eju, es jau… — piepeši viņš apklusa, bet jau nākamajā mirklī iekliedzās spalgā, aizlūstošā balsī: — Kas tu esi? Kāpēc… — rokas pacēlis, vecais izmisīgi pūlējās kaut ko atstumt no sevis. — Melo! Tu neesi Kungs… Kāpēc? Pēc manis!… — Pēkšņi viņš griezīgi iekaucās: — Nē, nē, nē! Es negribu! Pats stingdams šausmās, ar acs kaktiņu es pamanīju kaut ko vairāk par baiļu grimasi, kas izķēmoja sēdošā seju, un sapratu, ka redzu savā priekšā mūžīgo moku neizbēgamības briesmīgo zīmogu, kas, piepeši uzspiests, aizrāva netīro dvēseli turp, no kurienes nav atpakaļceļa. Šausmu vilnis atplūda tikpat spēji kā uzradies, un nevienam no mums nebija jāpaskaidro, ka tas, kas joprojām sēdēja atzveltnī ar pledu kā pusnolaistu karogu uz viena pleca, nule kā miris. Savā mūžā esmu bieži sastapies ar ļaunumu, taču nekad elles realitāti un varu nebiju izjutis tik tuvu un pārliecinoši kā riebīgā veča šīszemes pēdējos mirkļos, bet tā vārdi apliecināja, ka arī viņš nav nekas vairāk kā kārtējais ļaunprātīgā un viltīgā sātana upuris. Kā nokratot pēdējās mežonīgo baiļu paliekas, Valdis Vītols noskurinājās un vaicāja: — Kas viņš ir? Kronbergs lēnām atpogāja virskrekla augšējo pogu un dobjā balsī atteica: — Bijušais būvuzņēmējs un viens no narkobiznesa organizatoriem Latvijā, tālbraucēja kapteiņa Vilhelma Buša brālis Klauss.
XIX nodaļa Džovanni Bandello noslēpums Nav nozīmes atstāstīt to rosmi, ko ienesa ekspertu ierašanās Bērziņu namā. Izmeklējis līķi, ārsts konstatēja, ka nāves cēlonis tik liela vecuma cilvēkam bijis visdabiskākais, un proti — sirdstrieka. Miroņa seja bija tik atbaidoša, ka, noteicis diagnozi, šis visbaigākos skatus savā dzīvē redzējušais cilvēks steigšus apklāja nelaiķa seju. Mājās mēs atgriezāmies noguruši līdz pēdējam un dienas pārdzīvojumu iztukšoti. Valdis Vītols ieradās ar desmit minūšu nokavēšanos, un Kronbergs, uzmetis vispirms viņam un tad man pārbaudošu skatienu, sadabūja trīs glāzes un nez no kurienes izvilka aizsāktu konjaka pudeli. Neliels mēriņš atdzīvināja pagurušās asinis un atdeva miesai mundrumu. — Kādi rezultāti? — Kronbergs pavērās Valdī. s — Tev izrādījās taisnība. Advokātu kantoris bija tikai izkārtne, aiz kuras tika kārtoti nelikumīgi darījumi. Aiz Bieziņa kabineta mēs atklājām veselu narkotisko vielu pusfabrikātu noliktavu. Tādas partijas, ja to pārvērstu gatavā produkcijā, atklāšana darītu godu pat Lasvegasas policijai. Mums ir aizdomas, ka šie komponenti ir nākuši no bijušās PSRS Dienvidāzijas kalnu rajoniem. — Kam tas domāts — mūsmāju muļķīšiem vai vēl kādam? — Cik esmu informēts, tad Rīga ir tikai tranzītmezgls, kas saistīts ar maksātspējīgajām ziemeļvalstīm. Protams, par pārsūtīšanu šis tas atkritīs arī pašiem, taču mūsējie ar saviem rubļdolāriem vairāk par krikumiem dabūt nevar. Turklāt no šīs partijas neko, jo eksperti bija vienisprātis, ka, lai iegūtu lietošanai derīgu produktu, komponenti jāapstrādā specifiskos apstākļos. Lai būtu skaidrāk saprotams, tad iedomājies, ka, teiksim, LSD sastāv no piecām sastāvdaļām, un tās tur būtu, taču pašas narkotikas nav. Apmēram kā noliktavā, kurā glabājas varš, alva, svins un berilijs. Vai kāds varētu apgalvot, ka tur plauktos stāv bronza? Nevarētu, jo, lai nonāktu līdz tai, visas šīs sastāvdaļas ir jāapvieno, bet tas izdarāms tikai kausējamā krāsnī. Tātad mūsu priekšā ir gan skaidri izteikts nodoms, taču nav pierādījumu. — Ko domā darīt? Vītols paraustīja plecus. — Pats nezinu. Protams» starp atrastajām vielām ir tādas, kas atrodamas aizliegto sarakstos vai farmakopejas spccnodaļā, tur ir arī dažas spēcīgas indes, bet, tā kā šajā nozarē cs neesmu speciālists, tad nevaru pateikt — vai varēsim pierādīt tieši narkotiku kontrabandu vai nē. — No šiem komponentiem tepat pie mums tika izgatavotas nelielas partijas narkotisko vielu laboratorijā aiz noliktavas, tajā pašā, kas agrāk atradās Bandello mājā. — Vai to var pierādīt? — Var. Ņem priekšā arestētā Ilmāra Dzeņa nepilngadīgo meitu Inesi, un jau pēc piecām minūtēm tavās rokās būs informācija par kādu hipiju bandu, kas sevi uztur, realizējot narkomāniem šo produkciju. Viņa arī pati lieto, to pēc histērijas lēkmes nebija grūti noteikt pat mums, vai ne, Robert? Es atbildes vietā tikai nosarku, jo nekas tamlīdzīgs man pat prātā nebija nācis. — Tas ir tikai pavediena gals, Valdi, — Kronbergs turpināja. — Velc aiz tā uzmanīgi, lai, Dieva dēļ, aukliņa izturētu un tu tiktu pie visa loma. Te man jāpiebilst, ka tur tev noteikti taisnība, — visiem komponentiem bija neskartiem jānonāk ārzemēs, taču, kā jau vienmēr, arī te mazais zaglēns, nespējot vairāk, pacenties aptīrīt lielo zagli. Tāpēc radās šī laboratorija… — Bet tam bija jārada aizdomas. Iztrūkums… — Tas ari radās. Skaidrs, ka organizācija, kurai pa spēkam turpināt narkotisko vielu kontrabandu par spīti „dzelzs aizkaram", noteikti pārbaudīja katru aizdomīgo posmu, jo bez Rīgas nāvējošo kravu ceļš
noteikti veda cauri ne vienam vien tranzītmezglam. Tieši ar tādu uzdevumu tūkstoš deviņi simti trīsdesmit devītajā gadā Rīgā ieradās Rodrigesa. — Ko? — tagad bija mana kārta brīnīties. — Par to nav šaubu. Tas, ka viņa noīrēja dzīvokli tieši iepretim slepenajai izejai, apstiprina, ka viņas mērķis bijis novērot bczlogu sienas nama iemītniekus. Es uzzināju, ka tanī laikā, kad villas vēl nebija, tās vietā pie pašas sienas augusi ceriņkrūmu biežņa, tādējādi pilnīgi nosedzot svešiem skatieniem šo vietu, taču kāda vecenīte — ne Liepiņas kundze — atcerējās aiz tiem redzējusi dzelzs durvis. Viss jau būtu izdomāts labi, taču pārbaudes organizatoriem gadījās liktenīgs misēklis — Džovanni Bandello! Noskaidrojās, ka šis cilvēks ir ne tikai organizācijas apzadzējs, bet arī Rodrigesas brālēns! — No kurienes šīs ziņas? — izbrīnījās Vītols. — Džovanni, izrādās, ticis iesūtīts Latvijā ar to pašu misiju, tikai gadu agrāk, — neatbildējis turpināja Valts. — Tolaik cauri Rīgai tikusi pārsūtīta tikai gatavā produkcija, un jau savā pirmajā atskaitē viņš ziņo, ka sakarā ar nodevību gatavs pārņemt filiāles vadību. Reizē Bandello iesaka uz priekšu pārsūtīt šīs vielas nevis gatavā veidā, bet komponentos, lai tādējādi maldinātu varas iestādes un izslēgtu zādzības. Te gan viņš piemirst piezīmēt, ka pats beidzis Milānas universitātes farmakoloģijas nodaļu un kā savus piecus pirkstus pārzina visu narkotisko vielu iegūšanas tehnoloģiju. Acīmredzot šīs organizācijas vadībā nesēdēja muļķi, jo, lai gan, paklausot sava emisāra padomam, turpmākos sūtījumus komplektēja tikai no atsevišķām noteiktas narkotikas sastāvdaļām, kontrole ar to nebeidzās, un atkal atklājās iztrūkums. Šķiet, ka uzticība pēc šī atklājuma inspektora godaprātam sākusi strauji rukt, jo jau pēc gada ar analogu uzdevumu Rīgā ierodas Rodrigesa. Te man jāizdara neliela atkāpe vēl tālākā pagātnē, lai labāk būtu saprotams, kāpēc izvēle kritusi tieši uz šiem diviem, kam, spriežot pēc to vārdiem, nav nekā kopēja ar Latviju. Taču šāds secinājums būtu kļūda, jo, kā izrādījās, Rodrigesu ar Džovanni saradojuši tieši latvieši, un proti — divas māsīcas, kas drīz pēc piektā gada notikumiem emigrēja uz Itāliju. Abās jaundibi- nātajās ģimenēs — viņas apprecējās ar itāliešiem — tās ienesušas ne tikai latvisku garu, bet arī valodu, un tāpēc nav nekāds brīnums, ka organizācijas vadoņu izvēle kritusi uz to pēcnācējiem — Rodrigesu un Džovanni. — No kurienes šīs ziņas? — atkārtoja Vītols. — Vispirms pabeigsim stāstu. Organizācija, par kuru ir runa, kā jūs paši saprotat, nav nekas cits kā visīstākais narkotisko vielu kontrabandas sindikāts. Kas un kādā ceļā ievilcis tās tīklos abus jauniešus, nav zināms, taču, manuprāt, jebkura cilvēka kritiens nav tik daudz meklējams nabadzībā, kā personiskajās īpašībās. Džovanni savējās atsedza visā to nepievilcīgajā kailumā gandrīz tūlīt pēc ierašanās Rīgā. Trīsdesmito gadu beigās Latvijas kuģu īpašnieku vidū rēdera Krūzes uzņēmums plauka, kā neviens cits. Šis cilvēks, kuram piederēja vairāki tvaikoņi, kas ne vien ienesa īpašniekam krietnu peļņu ar starptautiskajiem pārvadājumiem, bet arī ar narkotisko vielu kontrabandu, pildīja šefa pienākumus organizācijas Rīgas filiālē. Trīsdesmit astotajā gadā bagātais rēderis mīklainos apstākļos gāja bojā, un organizācijas vadību uzņēmās Džovanni Bandello. Nav šaubu, kā vārds slēpās zem mājiena par nodevību viņa ziņojumā šefiem Itālijā. Man līdz šim nav skaidrs, kāpēc tēva uzņēmumu nemantoja dēls Ziedonis Krūze, kurš tieši tolaik sāka savu karjeru uz jūras kā kapteiņa palīgs uz viena no tēva kuģiem, taču liekas, ka viņa prombūtnē Bandello mācējis lietu ievirzīt tā, ka oficiālajām varas iestādēm neradās nekādi jautājumi. Tie neradās arī Ziedonim, kad, uzzinājis par tēva nāvi, viņš ieradās Rīgā. Iespējams, ka te ar varu tika izspiests pirkšanas —pārdošanas līgums vai kas cits, bet skaidrs ir viens — visi Krūzes īpašumi pēc viņa nāves pārgāja Džovanni Bandello rokās. Notikumi rādīja, ka nadzīgais vīrs ir nelietis ar plašu vērienu. Bet tad Rīgā ieradās Rodrigesa, un Džovanni saprot, ka tālāk joki nav, un nolemj pārdabūt to savā pusē, spēlējot mīlētāja lomu. Taču, kā mums liecināja Liepiņas kundze — no tā nekas neiznāk, un tad viņš māsīcu gluži vienkārši nolaupa. Droši vien otrais pasaules karš un jukas, kas to pavadīja, deva pārliecību, ka tādos laikos organizācija īpaši neinteresēsies par viena cilvēka likteni. Pati nolaupīšana, es domāju, nav nolikusi fiziski piespiežot, bet gan psihiski pakļaujot, bet tas ir daļējs minējums, kaut gan
balstīts uz liecinieka liecības. Ar vārdu sākot, tā izrādījās taisnība, jo karš šiem cilvēku indētājiem pavēra daudz plašākas iespējas iedzīvoties bagātībā nekā narkotisko vielu kontrabanda, tāpēc nav brīnums, ka interese par notikumiem Rīgā ulaiku apsīka. Taču nedomājiet, ka darbs izbeidzās, nē, tas turpinājās, bet pēc Latvijas okupācijas tika pārkārtots uz sauszemes līnijām. Galvenais izejvielu avots padomju periodā ir Pamirs un tam tuvākie rajoni. Nelegālais bizness turpinās. Sākas un beidzas otrais pasaules karš, bet, izņemot varbūt divarpus gadus, kad nepārtrauktā frontes līnija nobloķēja jebkuru pārvadājumu iespēju, mafijas darbā maz kas mainās. Pat „dzelzs aizkarā", izrādās, ir ne mazums spraugu, kuras pašķir ar devīgu roku dots kukulis. Taču, karam beidzoties, narkobizness atkal kļūst aktuāls. Ja materiālu kravām robeža ir visai nosacīts jēdziens, tad ar cilvēkiem gluži tā nav, un visu pēckara periodu līdz Latvijas neatkarībai Džovanni nodzīvo bez raizēm. Acu apmānīšanai viņš uzņemas naktssarga pienākumus. Nedomājiet, ka viņš dzīvo tik pieticīgi, kā tas varētu likties. Nē, Bandello pieder vasarnīca Sočos un pie Kaspijas jūras, vairākas privātmājas gan pie Rīgas robežas, gan Lietuvā un Baltkrievijas gleznainākajā vietā. Pēc slepkavības inscenējuma Džovanni aiziet pagrīdē. Starp citu, krietni pirms tam viņš legalizē nolaupīto Rodrigesu un tā no jauna parādās pasaulē ar svešu uzvārdu un skaidri izteiktu vājprātu. Ap šo laiku uz dzīves drāmas skatuves uzrodas vēl viena persona — Ziedonis Krūze, mirušā rēdera Krūzes dēls. Mēs ar Robertu apmeklējām kādas lauku mājas Dobeles pusē, kur dzīvojusi meitene ar vārdu, kuru vēlāk piesavinājās Rodrigesa. Izrādījās, ka pielūdzējs, kura dēļ meitene pametusi dzimtās mājas un pārcēlusies uz Rīgu, nav neviens cits kā bagātā kuģu īpašnieka dēls. So pavedienu, pats to neapzinoties, mūsu rokās ielika nelaimīgais Frederiks. Rīgā piedzimst bērns, un šis notikums pielūdzēja jūtas nevis iekvēlina, bet gluži otrādi — atsaldē, un rezultātā nabaga meitene paliek viena un bez iztikas līdzekļiem. Par laimi, viņai bija draudzene, un tā viņas kopīgiem spēkiem audzināja puisēnu, atteikdamas sev pašā nepieciešamākajā. Bet tad kādu dienu zēns pazuda! Pagāja laiks, un, neatguvusi savu lolojumu, salauztā māte atgriezās vecāku pajumtē. Es ne bez grūtībām atradu viņas nesavtīgo draudzeni. Kuprīte Lonija Dzelme joprojām mitinās nelielā dzīvoklītī bez labierīcībām un labi atceras bēdīgos notikumus. No viņas es uzzināju, ka, aizbraucot no Rīgas, Zandere pazaudējusi rokassomiņu ar dokumentiem, bet es esmu pārliecināts, ka to gluži vienkārši nozadzis tās bijušais draugs. Iespējams, ka apmaiņai pret dokumentiem Bandcllo uzņēmās gādāt par bērnu. Es atceros kādu Zanderes sarunas fragmentu ar draudzeni, kuru gluži nejauši noklausījās tās kaimiņiene. Tajā Lonija ieteica viņai atmaskot savu pavedēju, un, ja Zandere to mēģināja, tad tālākais ir tikai likumsakarība. Kronbergs apklusa, lai pielietu glāzītes. Es redzēju, ar kādām milzu pūlēm Vītols apvalda savu nepacietību, Jai trešo reizi neatkārtotu jautājumu, un, pamanījis, ka tas viņam izdodas, Valts pacēla glāzi un izdzēris uzmundrinoši pamirkšķināja. — Tagad, — viņš turpināja, — es pieskaršos ceļam, pa kuru Rodrigesa nokļuva Rīgā. — Ar „Kurzcmi", — es iespraudu. — Pilnīgi pareizi, ar Krūzes tvaikoni „KUrzeme", bet tikai sākuma posmā. Acīmredzot viņas sūtītāji domāja uzzināt kaut ko tuvāk par Rīgas lietām vispirms no Krūzes dēla, bet šķiet, ka šis nodoms izgāzās, jo Vilde liecināja, ka meitenes un kapteiņa palīga attiecības bijušas visai saspīlētas, turklāt, cik es noprotu, tad Krūze bija tas, kas pēc juveliera aplaupīšanas nodeva Rodrigesas brāli Sanpaulu policijas rokās. Skaidrs, ka itālietis nevarēja būt vainīgs, jo šī pilsēta tam bija sveša. Nokāpt krastā viņš neuzdrošinājās bez pavadoņa, bet noziegums notika trešajā dienā pēc „Kurzemes" pietauvošanās ostā. Tāpat man ir skaidrs, ka uz kuģa eksistēja vesela ļaundaru banda, jo aplaupīt juvelieri un novelt vainu uz komandas biedru varēja tikai vairāki nelieši. Vienīgais, kas šajā lietā man liekas apšaubāms, ir tas, ka itālietis patiešām bija Rodrigesas brālis. Drīzāk es pieļauju, ka šim cilvēkam bija atvēlēta dubliera loma un jāveic tas, kas sievietei nav pa plecam, arī miesassarga pienākumi. Vismaz tā liek spriest fakts, ka viņš iekaustījis kādu matrozi, kurš nekaunīgi uzmācies meitenei. Tātad uz kuģa Rodrigesa neko nepanāca, bet tikai pati iekļuva dzīvības briesmās. Man liekas, ka viņu izglāba tas, kas parasti sievietēm sagādā vislielākās likstas, un proti — skaistums. Lai arī ne ar
„Kurzemi", tomēr beigu beigās viņa nokļuva Rīgā. Tālākais meitenes liktenis mums ir zināms — Bandello nolaupīta, viņa sajūk prātā, un man ir lielas aizdomas, ka, mājai nodegot, tā ir gājusi bojā. Bandello… — Savu māsīcu… — neticīgi norūca Vītols. — Jā, — atteica Kronbergs. — Dienvidnieki vispār ir cita kaluma. Lai nu kā, bet patlaban vecais Džovanni droši vien atskaitās Dieva priekšā par visām ļaundarībām, un jāatzīstas, kas es negribētu būt viņa vietā. — Bet, — es nedroši iebildu, — Džovanni taču tika nogalināts pirms gada… — Nē, Robert, upuris toreiz bija cits. — Kas? — Cilvēks; kas uzdevās par Rodrigesas brāli. — Pēc kā tu spried? — Valdis mums aprakstīja šīs slepkavības detaļas, un dažas lietas jau tad man šķita aizdomīgas. Pirmā — līķa krekls un žakete bija aizpogāti par vienu pogcaurumu augstāk, nekā nākas. Kurš cilvēks staigās šķībās drēbēs un to nepamanīs? Vienīgi piedzēries, bet par to lietā nekas nebija minēts. Man uzreiz bija skaidrs, ka upuris vispirms nogalināts, un pēc tam pārģērbts Džovanni Bandello drēbēs. Tālāk — cietušajam līdz nepazīšanai sadragāta seja un kreisā roka, bet, ja atceramies Vildes liecību, tad tieši šajās vietās Rodrigesas brālim atradušās vecas rētas. Man šķiet, ka, izcietis sodu Brazīlijā, viņš atbraucis uz Latviju, lai izpildītu uzdevumu, bet varbūt… atriebtos. Skaidrs, ka, izdarot šo slepkavību, Džovanni gribējis vienā reizē tikt galā ar diviem zaķiem — izlikties organizācijas priekšā par mirušu un nodabūt malā cilvēku, kas viņu apdraud. Vecais Bandello labi saprata, ar ko tam ir darīšana, un, baidīdamies, ka Fredoriks… — Vai to arī viņš? — Bez šaubām. Frederikam, starp citu, „Dēmonu villā" bija sava — īpaša vieta. Bez visiem trūkumiem viņš bija arī epileptiķis, mēdijs okultiskajos seansos, kas visai bieži tika rīkoti villā, — to man pa telefonu apliecināja Sāra Bandello, un papildus vēl cilvēks, kuru reizēm pārņem nepārvarama tieksme runāt. Iedomādamies sevi par korifeju zinātnē, viņš varēja izpļāpāt kādam „dēliņam" to, kas nekādi nebija domāts svešām ausīm. Ar vārdu sakot, resnis pamazām kļuva bīstams un ne vien ar pļāpību. Atceries viņa nakts reidu uz Zanderes bijušo māju? Neapšaubāmi, ka Pāvels toreiz ne tikai redzēja, kā es viņam sekoju, bet arī noklausījās mūsu sarunu un pēc tam visu atstāstīja tēvam. Beigu beigās Džovanni nolēma nekavējoties tikt no Frederika vaļā. Izdarīt to nebija sevišķi grūti, bet traucējām mēs! Pirms notika nelaime, es no paša Frederika mutes uzzināju, ka vecais Bandello bijis neiedomājami māņticīgs. Kāds draugs reiz, jokus dzīdams, tam esot ieteicis piesargāties no detektīva, kas neaicināts ienākšot tā mājās. Resnis toreiz paironizēja — ko teiktu nelaiķa tēvs, redzot mūsu klātbūtni šeit. Acīmredzot šis joks Džovanni smadzenēs pamazām bija pārvērties par uzmācīgu ideju, jo cenšanās reizē ar Frcderiku dabūt pie malas arī mūs nav ne ar ko citu izskaidrojama. Likvidēt resno vīru, kā jau teicu, nebija sarežģīti, jo iekļūt „Dēmonu villā" nevienam nemanot vecajam nesagādāja nekādas pūles. Bezlogu sienas durvis tajā laikā, kad villa vēl nebija cietusi ugunsgrēkā, atradās gaiteņa galā zem kāpnēm uz otro stāvu. — Kā tu to zini? — es vaicāju. — Pēc ugunsgrēka cs pārbaudīju bezlogu sienas mūri un atklāju, ka ķieģeļi vienā vietā bija nedaudz citas krāsas nekā pārējie. Atceries — es skrubināju mūri, bet tu vilkics nopakaļ drūms kā mākonis. Es pamāju. — Redzi, šis bija tas fakts, kas man lika painteresēties — vai šajā vietā agrāk nav bijušas durvis, un, kā jau minēju — aizdomas apstiprinājās, bet pārējais ir vienkāršs, lai gan nedaudz novēlots, aprēķins. Jātzīstas, ka jau pašā sākumā villā man uzkrita kaut kāda ikdienas dzīves nesakārtotība, vai. Mājā trūka pastāvīgas apkalpotājas, vīrieši dzīvoja līdzās vājprātīgai sievietei, un neviens nebija tai pat radinieks. Taču pati pirmā, kura liecināja, ka „Dēmonu villa" ir tikai daļa no kaut kā lielāka, bija… uzmini, Robert,
kas? — Ne jausmas, — es paraustīju plecus. — Baiba Saliniece jeb pareizāk — viņas apjomīgās somas. Tas produktu daudzums nekādi negāja kopā ar nama iemītnieku skaitu, turklāt virtuvē nebija ledusskapja. Manuprāt, māju Džovanni uzcēlis ar vienu vienīgu nolūku — papildus nomaskēt slepeno ieeju, bet var jau būt, ka tam bijis vēl kāds mērķis. Runājot par Fredcriku, tad man šķiet, ka viņš ir īstās Zanderes un Ziedoņa Krūzes dēls, lai gan vienīgais pierādījums ir rešņa nakts reids uz mātes bijušo māju. Taču dokumentos viņš figurē kā vecā Džovanni pēcnācējs, un, ja tā ir taisnība, tad Bandello seniors pārvēršas no vienkārša noziedznieka patiesi atbaidošā figūrā. Par Pāvelu šaubu nav, tāpat kā par viņa māti. — Un kas tā ir? — Rodrigesa — sejā skaidri saskatāmas tās īpatnības, kas nodod asinsradniecību. Tāpat nav nekādu šaubu par to, ka, pirms aiziet pagrīdē, tēvs atklājis Pāvelam visu tumšo lietu noslēpumus, bet palaikam pats parādījies dienasgaismā personīgā dēla izskatā, un tas liecina, ka viņš ļoti baidījies… Taču selektors viņa istabā pierāda, ka vecais nav pat domājis atteikties no vadības. Esmu pārliecināts, ka firmas „Blaus un CO" priekšnieks advokāts Bieziņš nav nekas vairāk kā mistifikācija, jo Pāvels šai lomai galīgi neder. Arī par tavu nolaupīšanu, šķiet, jautājumu nav. Viņiem bija vajadzīga tieša informācija par varas orgānu akcijām. Droši vien milicijas reorganizācija un jaunā policijas aparāta izveidošana likvidēja iepriekšējos ziņu avotus. Bet tagad par Brēvi. Viss, ko viņš stāstīja par sevi — tas primitīvais aparāts ļāva saklausīt katru jūsu vārdu — šķiet patiesība, bet galveno šis vīrs tomēr noklusēja. — Kā tu to zini? — cs izbrīnījos. — Vildc pastāstīja. Es biju pie viņa trīs reizes un pēdējā visai pārliecinoši izskaidroju tā bīstamo stāvokli. Vilde bijis viens no Buša miesassargiem un ieguvis nepieciešamo pieredzi, lai saprastu, ka es nemeloju. Starp citu — tās bija vistīrākās pīlītes par ieslodzījumu padomju koncentrācijas nometnē. Viņš tur nekad nav bijis, bet par kauliņu gan dabūjis atsēdēt divus gadus. Manis nemudināts, jo toreiz es par Brēvi vēl neko nezināju, viņš izstāstīja arī šo nolikumu. Izrādās, Brēves noziegums nebūt nav bijis tas, ko viņš mēģināja iestāstīt tev, jo par kontrabandas kravu zinājis katrs komandas loceklis un ne tikai zinājis, bet saņēmis noteiktu peļņas daļu no tās realizācijas. Viņa pārkāpums esot cits — nejauši noklausīta saruna. Vilde dzirdējis Krūzes vārdus, kurus, pirms nošaut, tas veltījis savam upurim. „Ne tu pirmais, ne pēdējais, kas par neapvaldītu ziņkārību dabū ciest. Noklausīties svešas sarunas! Fui! Un vajadzēja tev uzzināt tieši to! Ardievu!" Nedaudz atšķiras, vai ne? Tā, lūk, Robert! Arī viņa palīgs — Teodors nav no tiem, kas liktu šim cilvēkam ticēt. — Par ko nogalināja Teodoru? — Droši vien Brēve sūtījis to pie Bandello ar noteiktu uzdevumu, un man ir aizdomas, ka šis uzdevums ir cieši saistīts ar to noslēpumu, kuram pateicoties viņš dabūjis izbaudīt visu, ko sniedz mūža mežs vientuļam ceļiniekam. Starp citu, vai tu pamanīji, ka Brēve izrādīja nepiedodami minimālu nožēlu par bēdīgo iznākumu, un man tas šķiet visai dīvaini, jo kā nekā bojā gājis viņa drauga dēls. Starp citu, tieši tad, kad „Dēmonu villas" milzīgais haoss šķiet likvidēts un katrs fakts ieguvis tikai tam pienākošos vietu arhīva plauktā, kad viss noformulēts un loģiski nopamatots, tieši tad uzrodas šis Brēve un sāk jaukt prātus. — Nu, protams, — ierunājās Vītols, — uz tevi jau pats vārds — noslēpums iedarbojas kā taure uz kavalērijas zirgu. — Jā, — iesmējās Kronb'ergs, — tur tev taisnība, bet kāda būtu dzīve bez visa tā? Piepeši es tik spilgti atminējos savus piedzīvojumus „Dēmonu villā", ka neviļus nodrebēju. — Valt, Rodrigesa… Kāpēc viņa nesacēlās? — Grūti pateikt taču es domāju, ka iemesls bija Pāvels. — Kā tā?
— Saceļotie viņa varēja zaudēt vienu no diviem — dzīvību vai dēlu, pat abus. Zinot vecā Bandello jezuītisko raksturu, pilnīgi iespējams, ka viņa pieļāva otro varbūtību, un tāpēc… klusēja. Es tikai aptuveni varu iedomāties to svelošo naidu, kas dedzināja šīs sievietes krūtis. Droši vien viņa to neizturēja, bet vēlāk tai jau bija vienalga… — Un Džovanni? Kāpēc viņš nelikvidēja ārprātīgo jau agrāk? — Droši vien tā paša Pāvela dēļ. Dēls, šķiet, zināja, kas ir viņa māte… — Sarežģīta lieta, — nopūlās Vītols, — taču tu neesi paskaidrojis, no kurienes tev informācija par šo cilvēku pagātni. — Interpols, — īsi atteica mans draugs. — Man ir kanāli… — Apsveicu! — īgni norūca Valdis un pacēla savu glāzi. — Tātad tu tiec pie tā, pie kā vēl netiek Latvijas policija… Pateicos par stāstu! Mēģināšu likt lietā dzirdēto, un, ja ievajadzēsies šo to precizēt, ceru ka tavs… Interpols palīdzēs. — Katrā ziņā, — Kronbergs pasmaidīja. — Esmu tavā rīcībā — dienā vai naktī.
XX nodaļa Pravietojums Kad palikām vieni, paņēmuši uzkožamos un kafiju, pārvācāmies uz Valta istabu, ieslēdzām dzelteno stāvlampu un atlaidāmies katrs savā iemīļotajā stūrī. — Jāatzīstas, — es sacīju, — ka mani nepārliecināja tavi spriedumi attiecībā uz Rodrigesu un viņas brāli. — Kurā punktā? — Kronbergs vērīgi ielūkojās man acīs. — Es neticu, ka viņš piecdesmit gadus turējis atmiņā savu uzdevumu. Manuprāt, šīs rīcības vienīgais un dabiskais izskaidrojums ir — atriebība. Tas, ka viņi nav brālis un māsa, cik noprotu, ir tikai minējums. — Daļēji jā, taču tu aizmirsi par vēstuli. — Par kādu vēstuli? — Par to, kuru saņēmis Džovanni Bandello nekavējoties izgāja tās autora medībās. — Atceros. Frederiks vēl liecināja, ka, tai kamīnā uzliesmojot, viņš ievērojis paraksta vietā uzzīmētu lielo burtu A. — Jā. Un tieši šis paraksts liek man izdarīt iepriekšminētos secinājumus. Šī zīme, jo tas nav nekāds A burts, apliecina manu spriedumu patiesumu. — Kas tad tas ir? — Ko tu zini par brīvmūrniekiem? — pazeminājis balsi, Valts atjautāja. — Šķiet, ka tos vēl dēvē par masoniem? — Pilnīgi pareizi. — Diemžēl neko, — es noplātīju rokas. — Tad palūkosimies, ko par šo organizāciju var atrast izziņas materiālos. Draugs piecēlās un izvilka no plaukta enciklopēdiskās vārdnīcas sējumu. Sameklējis vajadzīgo lappusi, braucot ar pirkstu pa rindiņām, saraustīti murminādams, sāka lasīt galveno: — Starptautiski reliģiski ētiska kustība… Dibināta astoņpadsmitajā gadā Anglijā… Organizēti ložās… Godina Dievu… hm… Deklarē cilvēku brālību, vienlīdzību, toleranci… Ar blīkšķi nometis grāmatu uz galda, Kronbergs izvilka biezās Padomju enciklopēdijas otro sējumu un ar sadrūmušu seju atšķīra vajadzīgo vietu. — Vēl labāk! — viņš pēkšņi iesaucās. — Re, ko te raksta: „Visaptverošas organizācijas nav, ir tikai atsevišķu valstu ietvaros!" Bet šis jau skan labāk: „Cilvēces apvienošanās…" taču beigas atkal nekam neder: „… uz brālības, mīlestības un savstarpējās palīdzības pamatiem!…" Taču, ko es gribēju te ieraudzīt? — draugs īgni, it kā dusmodamies pats uz sevi, novilka un, nolicis grāmatas vietā, atlaidās krēslā. Saņēmis rokās kafijas tasīti, pāri tās malai nopietni uzlūkoja mani. — Cilvēce, — it kā baidīdamies svešu ausu, viņš klusinātā balsī iesāka, — ļoti maz interesējas par slepenajām organizācijām, un es ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, ka tā gandrīz apzināti cenšas neievērot īstos tautu likteņ- lēmējus. tur droši vien esi pamanījis, ka pēdējā laikā es pastiprināti interesējos par garīgo literatūru, it sevišķi — Bībeli. Zini, apvienojot ziņas, kuras es saņēmu no Interpola, ar šajā grāmatā minētajiem nākotnes pravietoju-, miem, mani pārsteidza to sakritība. Parīzes birojā strādā kāds komisārs, ar kuru man nācies vairākkārt tikties dažādos semināros, un viņš neatteicās man palīdzēt, bet ar stingru piebildi… — Mājienu sapratu, — es noburkšķēju. — Nedusmojies, Robert. Vispār mans lūgums bija kā privātpersonas privātpersonai, taču viņa karjera var ciest, ja…
— Neesmu pļāpa, — nepacietīgi pārtraucu drauga neveiklo taisnoša- nos. — Atvaino! Tātad, — ko bez Rodrigesas un Bandello likteņgaitām man izdevās uzzināt vēl? Šis cilvēks apgādāja mani ar ļoti interesantiem materiāliem par slepenajām organizācijām. Kronbergs izvilka no kabatas iezilganu, apdrukātu papīra lapu, atlocīja un, reižu reizēm ielūkodamies tajā, turpināja: — Lai lieki nekavētu laiku, būšu'icspējami lakonisks. Sākšu no vēstures. — Viņš iedūra ar pirkstu uz galda stāvošajā dokumentā un pacēla acis. — Šeit minētie fakti nav domāti atklātībai, — viņš nozīmīgi sacīja un no jauna pievērsās lapiņai. Jāatzīstas, ka tik dīvainu stāstu, kāds sekoja, man savā mūžā nebija nācies ne tikai dzirdēt, es tādu ar visas savas fantāzijas piepūli pat iedomāties nespētu. Vērodams drauga bezkaislīgo seju, klausījos par notikumiem, kas, ja to avots nebūtu iespaidīgā Starptautiskā kriminālpolicija, liktu man pasmīnot novērsties. Taču dziļā nopietnība drauga balsī liecināja, ka dokuments satur patiesu liecību. — Tūkstoš septiņi simti piecdesmitais gads, — vienmuļā lektora balsī Valts lasīja, — Frankfurte. Baņķieris Rotšilds izsūta savus piecus dēlus uz . dažādām valstīm, lai ar naudas palīdzību pārņemtu kontroli pār tām, bet divdesmit trīs gadus vēlāk noorganizē „Trīspadsmitu padomi". Tā pasaulē ienāca baismīga organizācija ar nosaukumu „Iluminātu ordenis". Pirmais tā vadītājs, Ādams Vaishaupts, jezuīts, Ingoldštates universitātes pasniedzējs, bija… paša Lucifera iesvētīts par mācītāju! Viņa uzdevums — sagatavot ceļu vispasaules valdībai! Un te es atmiņā gribētu atšķirt,Bībeli, kur apustuļa Pāvila otrajā vēstulē Tesaloniķiešicm teikts, ka pār pasauli valdīs antikrists. Tā parādīšanās nebūs pēkšņa, bet process, kas noritēs divos posmos. Vispirms dziļā slepenībā tiks sagatavoti apstākļi viņa nākšanai pie varas, bet otrajā posmā varas nodošana šī pazušanas dēla rokās notiks pilnīgi atklāti. Vaishaupts uzņēmās realizēt pirmo — slepeno plāna daļu. Tālākais attiecas uz mūsu gadījumu, tāpēc klausies sevišķi uzmanīgi. Tūkstoš septiņi simti astoņdesmit otrā gada sešpadsmitajā jūlijā Vilhelmsbādenē notiek konference, kurā apvienojas divas reakcionāras organizācijas — ilumināti ar masoniem. Protams, ja iluminātu idejas neimponētu brīvmūrniekiem, šāda apvienošanās nekad nenotiktu. Tiek izstrādāta kopēja doktrīna, kas sastāv no septiņiem punktiem, no kuriem, man jāatzīstas, iet auksts pār kauliem. Lūk tie: iznīcināt jebkuru normālu valdību, iznīcināt personisko īpašumu, mantošanas tiesības, patriotismu, visas reliģijas, ģimeni un visbeidzot — nodibināt vispasaules valdību. Tikai sagadīšanās pēc šie materiāli nonāk Bavārijas valdības rokās un dažus gadus vēlāk parādās atklātībā. Iesim tālāk. Tūkstoš astoņi simti divdesmit devītais gads, Ņujorka. Ilumināti izstrādā plānu, kā apvienot nihilistus, ateistus un vēl citas grupas, lai, tās sakausējot, izveidotu… komunismu! Kā tev patīk? Starp citu, no vairākiem neatkarīgiem avotiem līdz manīm nonākusi, gan nepārbaudīta, ziņa, ka leģendārais Lielā Oktobra vadonis Valdimirs pats bijis masonu organizācijas biedrs. Un, ja spriežam pēc viņa darbiem, tad Iļjičs ar lielu atdevi centies izpildīt katru no minētās doktrīnas punktiem Astoņi simti trīsdesmit ceturtajā gadā iluminātu ordeņa vadību pēc Ādama Vaishaupta nāves pārņem itāļu revolucionārs Džuzeppc Maccini. Pēc trīspadsmit gadiem ģenerālis Knigc izstrādā triju pasaules karu plānu! Te tev nu bija mīlestība un savstarpējā palīdzība! Pirmajam bija jāizveido komunisma rašanās priekšnosacījumi, otrajam — jāizplata komunisms pasaulē un jāiznīcina kristietība, bet trešajam jānotiek starp politiskajiem cionisticm un musulmaņiem. Šī — pēdējā pasaules kara postošās sekas likšot visām tautām piekrist iluminātu aicinājumam par visas pasaules valdības nodibināšanu. Skaidrs, ka argumentu par labu tādai visu tautu drošībai būtu atliku likām. Varam pateikties Dievam, ka tuvākajā laikā trešais pasaules karš nebūs vajadzīgs, jo komunisti, uz kuriem tika liktas cerības, ir bankrotējuši, taču nevajag piemirst, ka tik lielam un šaušalīgam plānam paralēli jābūt izstrādātam vienam vai vairākiem dublējošiem, tā ka mana piebilde var izrādīties nekas vairāk par vēlmes radītu spriedumu. Lai gan es visu laiku runāju par iluminātiem, es ceru, ka tu atceries, ka kopš apvienošanās arī masoni pārstāv šo kustību. Tūkstoš septiņi simti astoņdesmit piekto gadu uzskata par ordeņa slēgšanas gadu, kad, saplūduši ar
masoniem un, jaukdami pēdas valdībām, tie pieņem brīvmūrnieku nosaukumu. Septiņdesmitā gada divdesmit otrā janvāra vēstulē ģenerālis Knige raksta: „.. Mēs izveidosim jaunu sabiedrību, kas sastāvēs no augstākās grupas masoniem. Šī grupa kļūs par internacionālu vadību…" Tagad atsauc atmiņā enciklopēdijā rakstīto, ka vispasaules masonu organizācijas neesot… Bet iesim tālāk. Šajā vēstulē izklāstītajā plānā paredzēts, ka zemāko grupu pārstāvji izplata vajadzīgo filozofiju un mācību, nezinot, kam tie kalpo. Tātad tiek pastiprināta slepenība. Bet tagad es tev izstāstīšu iluminātu jeb masonu plānus attiecībā uz reliģiju, tikai atceries, ka komunisms ir viņu darba auglis. Spriežot pēc tā, kā sociālistiskajā sabiedrībā tika vajāta reliģija, varētu domāt, ka masoni ir zvērināti ateisti, taču tas tā nav. Ateistiskās kustības mērķis ir iznīcināt kristietību kā noteiktu priekšnoteikumu ceļā uz vispasaules baznīcas radīšanu. Kā tu domā, kas tā būs par baznīcu? Es spēju tikai paraustīt plecus. — Tā būs Lucifera baznīca, Robert! Jā, jā, paša sātana baznīca! Arī pats šis plāns ir sātana izdomāts! Astoņi simti septiņdesmit pirmajā gadā Knige to apraksta šādi: „.. Zaudējusi savus ideālus, cilvēce meklēs jaunus pielūgsmes objektus, un, kad tā būs nobriedusi uztvert Lucifera mācības tīro gaismu, jo kā kristietība, tā ateisms uz to laiku jau būs iznīcināti ar reakcionāro spēku rokām, mēs varēsim atklāti sludināt savu mācību…" Redzi, arī ateistiem sagatavots tas pats ceļš — moris savu ir padarījis, moris var iet… Starp citu, šādas netīras liekulības metode vienmēr ir bijusi Ļeņina galvenais ierocis. Turklāt, ja esi pamanījis, tad komunistisko valstu režīmi nekad nav lietojuši absolūti viennozīmīgu frāzi: „Dieva nav!" Pat marksistiskajā filozofijā Dieva esamība tika traktēta kā pamatjautājums, nevis kā objektīva realitāte, kā šie farizeji mīlēja sludināt uz katra stūra. Bet tagad par Dievu masonu izpratnē, no tā paša bēdīgi slavenā ģenerāļa astoņi simti deviņdesmit astotā gada ceturtā jūlija vēstules. To viņš izsūtījis, ievēro — divdesmit trijām lielajām pasaules padomēm. „Mums jāpasaka cilvēkiem, ka mēs slavējam Dievu, bet savu dievu mēs pielūdzam bez māņticības. Jums, lielajiem ģenerālinstruktoriem, pastāvīgi jāatgādina trīsdesmit otrās, pirmās un trīsdesmitās paralēles brāļiem, ka Masona reliģija jāsaglabā visiem, kas iesvētīti augstākajā paralēlē. Mums jāsaglabā reliģija Lucifera doktrīnas tīrībā. Jchova diemžēl arī ir Dievs, taču Lucifers ir labais un gaismas nesējs, kamēr Jehova — tumsas un ļaunuma Dievs!" Skaidrības labad piebildīšu, ka Jehova ir tas, ko mēs saprotam ar vārdu Dievs. Tagad tu redzi, ka sātans par varēm cenšas ieņemt tam nepienā- košos vietu. Starp citu, ir virkne organizāciju un apvienību, kas izplata sabiedrībā iluminātu jeb masonu doktrīnu, paši neizprotot — kāpēc to dara. Masoni organizē dažādas grupas, kuru patiesie vadītāji to biedriem paliek nezināmi un pats nosaukums nekur nefigurē, toties tās ar lielu atdevi veic uzticētos pienākumus. Piemēram, tādā veidā tiek kontrolētas mācības skolās. Valdība apmaksā algas šiem skolotājiem, un ar laiku valsts, nezinot kāpēc, nonāk reāla kraha priekšā. Atceries kopējās doktrīnas pirmo punktu! Pēdējā laikā viņi savu filozofiju ir pārkārtojuši, liekas, uz rezerves plāna koncepcijas. Tā tiek izplatīta zem nosaukuma „Jaunā domāšana" vai arī „Jaunā ēra". Es vēl atceros pirmā un pēdējā PSRS prezidenta kaismīgās runas, kurās šis termins bija tikpat neiztrūkstošs kā sāls pie ēdiena, un, redzot viņa silto uzņemšanu ārvalstīs arī pēc augstā posteņa likvidēšanas, tā vien gribas izdarīt visai nopietnus secinājumus. Kronbergs apklusa, lai izskalotu rīkli ar kafijas malku, un, izmantodams iestājušos klusuma brīdi, es jautāju: — Savelkot galus, iznāk, ka masonu kustības galamērķis ir sātana reāla nākšana pie varas pasaulē? — Pilnīgi pareizi. — Bet baznīca, vai tā nepretojas? — Baznīca? Nē. Ne velti Romā tiek noturētas kopējas lūgšanas ir budistiem, ir musulmaņiem, ir citu reliģiju pārstāvjiem. Un kādam nolūkam dibināta, tavuprāt, Vispasaules baznīcu apvienība, kurā figurē arī mūsu Luterāņu baznīca? Runājot par reliģiju: patiesība ir tikai viena un to devis Dievs, taču, ja tās vietā
tiek ielikta puspatiesība vai pat nepatiesība, zūd glābšanās iespēja caur Kristu, bet tieši tas arī ir sātana mērķis — iznicināt cilvēci! Domādami, ka svētdienas dievkalpojumi liberālā baznīcā, kas pēc sava prāta sagrozījusi Dieva gribu, ir mūsu glābiņš, mēs lēkšiem vien joņojam tieši ellei rīklē. Vai atminies Klausa Buša — Bērziņa pēdējos mirkļus? — Interesanti, ko mirstot viņš ieraudzīja? — Ko gan citu, ja ne savu kungu, un ne jau gaismas eņģeļa ietērpā, bet gan reālu — tādu, kāds tas ir. Saliekot Dieva pravietojumus, jo Bībele faktiski satur nākotnes skaidrojumu, ar masonu kustības mērķiem, varam izdarīt kopsavilkumu, un proti — šī organizācija ir ļoti bīstama, nevairās ne no kādiem tumšiem darbiem, lai tikai sasniegtu iecerēto. Turklāt galvenos tās vadītājus neviens nezina, arī par pašu organizāciju, spriežot pēc lasītā enciklopēdijās, pasaulei ir visai miglains un izplūdis priekšstats. Slepenību papildus garantē arī tas, ka zemāko grupu pārstāvji akli pilda savus uzdevumus, bet akla pakļaušanās, manuprāt, ir visbīstamākā, jo tajā gadījumā izpildītājs tiek it kā mākslīgi atdalīts no atbildības. — Atceros, — es ieminējos, — Itālijā gadus desmit vai vairāk atpakaļ izraisījās skandāls sakarā ar kādas masonu ložas terora aktiem. Liekas, ka viņi pat uzspridzināja dzelzceļa staciju… — Jā, loža P2, un man šķiet, ka Rodrigesa, Džovanni, kā arī Bušs un Krūze ir tieši tās biedri. Visi ceļi ved uz Romu… Kā redzi, finansiālos līdzekļus savām izdarībām masoni iegūst, nesmādēdami pat narkobiznesu. — Valt, kad pirmo reizi tev iešāvās prātā, ka „Dēmonu villas" lietā ir iesaistīti brīvmūrnieki? — Tas biji tu, kas mani uz to uzvedināja. — Es? Kādā veidā? — droši vien mans izbrīns bija tik neviltots, ka Kronbergs skaļi iesmējās. — Tieši tu taču Bandello namā atklāji to dīvaino ornamentu kokā, aiz kura mēs uzgājām lādīti ar viņa fotogrāfiju un augstāk stāvošo biedru sarakstu. — Tajā papīrā?… — Jā. — Bet kāds tam sakars ar masoniem? — Vistiešākais. Šis ornaments attēlo trīspadsmitpakāpju nošķeltu piramīdu, bet šķēluma plaknē attēlota acs. Tad, lūk, šajā šķietami dīvainajā kokgriezumā es saskatīju iluminātu ordeņa zīmi! Katrai tās pakāpei ir sava nozīme hierarhijā, bet par aci, re, ko raksta. — Draugs atkal ķērās pie sava iezilganā papīra. — Kārs domā, ka tā nozīmē teroru pret tiem, kas gatavi izpaust ordeņa noslēpumus vai neizpilda pavēles, kā mūsu gadījumā. Ko- linzs turpretim raksta, ka ar to domāta sātana acs, kas visam seko un visu kontrolē. Lai dzirdētais tev neliktos kā fantastisks izdomājums, es nocitēšu bijušā Anglijas premjerministra vārdus: „Pasaulē valda pavisam citas personas, nekā domā cilvēce, jo tā nespēj ielūkoties notikumu aizkulisēs." — Bet, ja sātanam uz zemes nav pretinieku, kas viņu kavē pārņemt varu tūlīt? — Viņš jau tagad, Robert, šeit valda, bet tikai caur mūsu kārībām, turpretim reālo varu tam traucē pārņemt apstākļi. Valstīm vispirms jāapvienojas, jānojauc robežas, jāizlaiž kopēja valūta un tā tālāk. Ne jau velti ilumināti bija iecerējuši trešo pasaules karu, lai, nonākusi reālas iznīcības priekšā, cilvēce būtu spiesta apvienoties. Tagad, šķiet, sākusies cita kampaņa. Izklausās jau skaisti „Jaunās domāšanas" propagandētā mācība par pasauli kā mūsu kopējām mājām, taču, zinot patiesību, tik jauki vis neizskatās. — Bet šis process taču iet pilnā sparā — ekijs, Ziemeļvalstu apvienība un… — Redzi nu — pirmā, slepenā Lucifera plāna daļa tātad atkal ir darbībā, unr droši vien, ja arī šī izgāzīsies1 , tās vietā nāks cita. Bet ņem vērā, ka tās realizāciju kavē ne tikai objektīvie apstākļi, bet arī kāds visai būtisks elements. — Kāds? — Dieva dzīvā baznīca jeb ticīgo cilvēku draudze. Ja tu būtu lasījis Jāņa atklāsmes grāmatu, iespējams, šī faktora nozīmīgums tev kļūtu skaidrs.
— Kāpēc — iespējams? — Tāpēc, ka Dievs savus nodomus atklāj vienīgi ticīgajiem. Ja lasīsi Bībeli tikai kā izziņas materiālu, tad ar to gudrāks netiksi, te līdzi jānāk atklāsmei. Lūkv tā, Robert, — draugs veltīja man labvēlīgas nožēlas pilnu skatienu. — Starp citu, lozungs „kas nav ar mums, tas ir pret mums" nav vis revolūcijas apoloģētu izdomāts, bet Dieva dots cilvēkiem, lai katrs apjēgtu savu vietu un to — kam viņš īsti kalpo. Pēkšņi nodžinkstēja telefons, un Kronbergs izgāja priekšnamā. Viņa prombūtnes laikā mēģināju aptvert milzīgo uzzinātā apjomu, taču, draugam atgriežoties, es spēju tikai atviegloti nopūsties: — Paldies Dievam, ka pie mums, izņemot citur pierakstītos, nav savu masonu. Valts pārlaida man dīvainu skatienu. — Tu tā domā? — kaut kas viņa balsī lika man saauslties. — Un tu nē? Kronbergs piecēlās un, piegājis pie grāmatskapja, izvilka no plaukta parastu aploksni. — Ko tu teiksi par šo? — nometis to manā priekšā, viņš vaicāja. Uz mirkli manu skatienu piesaistīja, liekas, kādas mācību iestādes emblēma stūrī, un, neredzēdams nekā cita ievērības cienīga, jautājoši palūkojos draugā. Kronbergs paliecās uz priekšu un piedūra pirkstu pie tādas kā nelielu trīsstūru kombinācijas emblēmas pašā vidū. — Neko nesaprotu, — es noburkšķēju. — Šis ir tas pats noslēpumainais burts A, ar kuru mēs iesākām savu garo sarunu. Tieši to un neko citu Frederiks pamanīja, kamīnā uzliesmojot vēstulei. — Jā, — man nācās atzīt, — apbrīnojami līdzīgs. Ko beigu beigās tas nozīmē? Valts dobjā balsī atteica: — Tā ir masonu brālības zīme…
XXI nodala Vai nobeigums? Otrā rītā es piecēlos agrāk kā citkārt un pagalam izbrīnījos, ieraudzījis virtuvē Kronbergu. Draugs izskatījās tik nopietns kā ķirurgs pirms sarežģītas operācijas, un es sapratu, ka šodien gaidāms kaut kas sevišķs. — Labrīt, Robert! Tev šoreiz nāksies atlikt sportošanu, jo pēc stundas pie mums apsolījās piebraukt kāds cilvēks. — Vītols? — Nē. Tu viņu nepazīsti. Ja gribēs, pats pateiks, bet ja nē, — draugs noplātīja rokas. — Atkal noslēpumi, — es norūcu un ieslēdzu elektrisko skujamaparātu. Ticis galā ar bārdu, es piepeši atcerējos, ka Valts līdz šim ne ar pušplēstu vārdu nav skāris nedz rituāla masku noslēpumu, nedz dīvaino baiļu avotu, kurš reizēm uzsūtīja šausmas visai villas tuvākajai apkārtnei un kuras pašam bija nācies pārciest. Protams, es nekavējoties uzdevu viņam šo jautājumu. — Rituāla maskas? — draugs atjautāja. — Es joprojām palieku pie sava — viena no tām apdraudēja Vīlipas dzīvību. Kāpēc tad Rolandam ar tādu cīņu būtu bijis jāiemet tā kamīnā, ja jau tur nekas neslēpās? Es paraustīju plecus. — Bet… — Negribu lieki diskutēt par šo tematu, — Valts pārtrauca mani, — bet skaidrības labad izstāstīšu tev kādu traģisku notikumu. Kāds Maskavas diplomāts vairākus gadus nostrādāja vienā no mežonīgākajām Āfrikas valstīm. Šis cilvēks ļoti interesējās par vietējo cilšu ticējumiem, maģiskajiem rituāliem, ar vārdu sakot — viņu neatvairāmi pievilka neatkārtojamais afrikāņu dzīves kolorīts. īsi pirms aizbraukšanas uz dzimteni tuvīnajā iedzimto tirdziņā viņam laimējās iegādāties kokā grieztu figūriņu, kas attēloja kādu vietējo dievību un kuru viņš līdz šim nesekmīgi bija meklējis. Pārbraucis mājās, viņš novietoja ārēji neizskatīgo relikviju grāmatplauktā. Drīz pēc tam saslima viņa mazgadīgais dēlēns. Ārsti nespēja noteikt, kas tā par kaiti, un bērns nomira. Nabaga vecāki nepaspēja atgūties no zaudējuma, kad nāve tiem atņēma arī meitu. Pēc tam saslima sieva, un tad šis diplomāts piepeši atcerējās nostāstus par to, kā afrikāņu burvji ārstējot slimniekus. Slimības, kuras civilizēts ārsts nosauktu to vārdā, viņu uztverē nav nekas cits kā ļaunā gara iemiesošanās cilvēkā. Skaidrs, ka tādā gadījumā ārstēšana ir gaužām vienveidīga — ļaunais gars tiek izdzīts no cietēja miesām. Cik iedarbīga ir šī metode, es neņemos spriest, bet pēc tā, ka vietējie dodot priekšroku ciemata burvim nevis balto cilvēku ambulancei, jāsecina, ka tā sevi attaisno. Bet starp viduvējībām, kā jau visur, gadoties arī tādi burvji, kas bez tam vēl spējot piespiest ļauno garu ieiet kādā citā būtnē un pat priekšmetā! Tādējādi šāda lieta vēlāk varot tikt izmantota par ieroci. Daudz neko necerēdams, diplomāts aizdomīgo figūriņu tomēr pārvietojis no dzīvokļa uz vasarnīcu un bijis visai pārsteigts, kad sieva drīz vien izveseļojusies. Būdams visai jūtīgs pret izsmieklu, viņš notikušo noklusējis. Apmēram pēc nedēļas tam kaut ko ievajadzējies vasarnīcā. Kad ieradies tur, viņš atradis vēl vienu līķi — šoreiz mirusi vecā apkalpotāja, kas ziemas mēnešus pavadīja, uzkopdama un sargādama māju. Ārsti, tāpat kā divos pirmajos gadījumos, nespēja noteikt nāves cēloni, un tikai tagad šis vīrs saprata, ka pats vainojams triju cilvēku nāvē! — Tātad… — No Vildes es uzzināju, ka Bušs šādas maskas piegādājis savam patronam — rēderim Krūzēm. Droši vien pēc viņa nāves tās pārgājušas Bandello īpašumā, kas, šķiet, spēj to pašu, ko afrikāņu cilts burvis… — Fantastika!
— Neliekuļo, Robert! Kaut ko visai līdzīgu tu-dzirdēji arī no Brēves, taču tad es nesaklausīju nekādus iebildumus. Tagad mēs zinām, ka „Dēmonu villas" iemītnieki ir sātana kalpi, bet ļaunais gars… — Iznāk, ka šausmu uzplūdus tu saisti ar šo faktu? — Man tie šķiet būtiskāki. Vai atceries turbīnu, ko atradām laboratorijā zem grīdas? — Jā. — Es vēl nobrīnījos — kam tāda der, bet nedaudz vēlāk, lasot kādu rakstiņu par vēja enerģijas izmantošanu, es uzdūros faktam, ka pie noteikta apgriezienu skaita minūtē visu turbīnas tuvākajā apkārtnē atrodošos dzīvo radību pēkšņi sagrābj neizskaidrojamas bailes! Tāpēc ekspluatācijas režīmi ar šādiem ātrumiem ir stingri aizliegti. Pilnīgi iespējams, ka Bandello izmantojis šo efektu, kā arī slepenās ejas, kā spoks parādīdamies visnegaidī- . tākajās vietās, lai radītu ap sevi ārkārtējas būtnes oreolu un tādējādi iegūtu neierobežotu varu pār saviem līdzgaitniekiem. Man jāatvainojas par tev izrādīto neticību — cilvēks, kuru mūsu nakts reidā uz „Dēmonu villu" tu ieraudzīji masku glabātavas durvīs, tiešām bija Bandello, tikai seniors, kam, izmantojot slepenos gaiteņus, izdevās toreiz izsprukt. Nedaudz vēlāk, atrodot Pāvelu guļam dziļā miegā, es pirmo reizi apjautu kā nama konstrukciju, tā vecā Džovanni noslēpumu. Es pieļauju, ka cilvēks, kurš atrodas tik tuvās attiecībās ar sātanu, kā pats, tā dēls, ir spējīgs ienest maskas struktūrā kaut ko tādu, kas var izraisīt slimību. Pieļauju, jo pierādīt to nevaru, lai gan… Vīlipa taču izveseļojās! — Bet ko tu teiksi par akvāriju? — Neko, Robert. Vīzijā Liepiņa redzējusi pašu nelabo izlienam no tā kā džinu no pudeles, un tieši tas man liekas apšaubāmi. Sveču gaismā ēnām snaikstoties, ar jūtīgu dvēseli un bagātu fantāziju pat tukšā vietā var saskatīt ko vien vēlies. Iedomājies naktī mežu. Taču šis fenomens ir man kaut kas — pavisam nepazīstams, tāpēc strikti apgalvot neko neņemos. Vienīgais, par ko „Dēmonu villas" lietā es pārliecinājos, ir fakts, ka pasaulē eksistē daudz efektīvāki paņēmieni, kā laupīt dzīvību, par… sitienu ar krāsns kruķi. — Manās atmiņās kruķis asociējas ar draudu vēstuli. — Pilnīgi pareizi, bet vai atceries, kādā ceļā tā nonāca adresāta rokās? — Frederiks apgalvoja, ka atradis to no rīta laboratorijā uz žurnālu galdiņa. — Ko no tā var izlobīt? Es paraustīju plecus. — Zvans nedarbojās un… — Esmu pārliecināts, — pārtraucis mani, draugs paskaidroja savu domu gājienu, — ka signalizāciju tīši sabojāja Teodors — es pārbaudīju aparatūru. Manuprāt, tas izdarīts ar nolūku, lai negaidītā vēstules parādīšanās neliktu šo faktu saistīt ar viņu, kā arī iedvestu saņēmējam pārliecību, ka te joku nav. Bet tas nozīmē… — Ka Brēve melo! — es iesaucos. — Viņa mērķis nav Krūze, bet kaut kas pavisam cits! —Jā, cits! Un pilnīgi iespējams, ka cilvēks, kuru gaidu, atnesīs atbildi uz šo jautājumu. — Man palikusi viena neskaidrība. — Attiecībā uz Bērziņu? — Kronbergs pasmaidīja. -Jā. ' — Vecais droši vien līdz pēdējam elpas vilcienam nožēloja, ka izpļāpājies, jo pārbaudē tiešām apstiprinājās, ka viņš ir bijušais būvuzņēmējs un pēc viņa projekta celta „Dēmonu villa". Jau pirmā reizē tiekoties, man uzkrita, ka viņš pat neieminējās par slepeno eju tīklu, kas burtiski kā sieru izvago nama sienas. Neitrālam cilvēkam pirmām kārtām gribētos palielīties tieši ar to, un viņa klusēšanā es saskatīju kaut ko aizdomīgu. Ja atceramies, ka Baiba Saliniece — reti negatīvs cilvēks — vēl gluži nesen, meitas vārdiem runājot — iepazinusi īsto ticību, tad kļūst skaidrs, ka šis cilvēks nav nejauša figūra, jo tikai viņš zināja ceļu uz slepeno organizāciju. Garāmejot es iegriezos dzimtsarakstu nodaļā un tur atklāju, ka precoties Klauss Bušs pieņēmis sievas uzvārdu, tādējādi pārtopot par Bērziņu. Te pirmo reizi parādījās saikne starp viņu,
bijušo tālbraucēju kapteini Vilhelmu Bušu un masoniem. Uzvārda maiņa liecināja, ka viņš no kaut kā baidās. Es turpināju meklēt Luterāņu baznīcas draudzes arhīvā, un ziņās par tūkstoš deviņi simti pirmo gadu atradu ierakstu, kas vēstīja, ka Valtera un Ievas Bušu ģimenē februāra sešpadsmitajā datumā piedzimuši dvīņi — Klauss un Vilhelms. Tur bija arī liecības, ka masonu idejas tā aizrāvušas abus brāļus, līdz beigu beigās visa Bušu ģimene izslēgta no draudzes. Vilhelms kļuva par jūrnieku un, apceļodams pasauli, uzturēja sakarus starp brālībām citās valstīs. Kontrabanda bija tikai dabisks noslēgums šī cilvēka morālajā degradācijā. — Interesanti, vai viņš vēl dzīvs? — Miris pirms diviem gadiem. — Kur? — Liepājā. — Nevar būt! Bušs taču neatgriezās… — „Kurzemc", Robert, nepazuda Atlantijas okeānā, bet, pārtraukusi sakarus, nevienam nezinot atgriezās Latvijā! Es uzzināju to tikai vakar. Aizdomīgi, vai ne? — Man jau galva iet riņķī, — es atzinos. — Jā, te ir par ko padomāt, — Valts piekrita. — Bet Krūze? Brēve vairākkārt to redzējis ieejam villā. — Vītols uzzināja, ka Ziedonis Krūze ir Francijas pilsonis. Četrdesmit astotajā gadā viņam izdevies laivā aizbēgt uz Gotlandi. Rīgā iebraucis pirms mēneša, taču man šķiet, ka uz dzimteni to nav atvedusi nostalģija pēc vecajām vietām, bet gan slepens uzdevums. Tas, ka Brēve viņu izsekoja tieši līdz Bandello villai, kas nedēļu pēc tam pēkšņi nodeg, šķiet apstiprinām, ka šī cilvēka misija ir analoga tai, kura kādreiz tika uzticēta Rodrigesai. Es neizslēdzu pat tādu variantu, ka viņam beidzot izdevies atriebt arī tēva nāvi… — Tai glāzē… — Tas ir tikai minējums, Robert. Noklindzināja durvju zvans, un Kronbergs piecēlās. — Pagaidi mani šeit! — pār plecam izmetis, viņš devās atvērt. Tikai pēc piecām minūtēm Valts atgriezās nepazīstama cilvēka pavadībā. Šis gludi skūtais, gara auguma virs ar sirmajiem, atpakaļ atsukātajiem matiem un dzidras debess krāsas acīm man atgādināja kādas ziemeļu valsts pilsoni. Tas, ka manā priekšā ir ārzemnieks, neradīja ne mazākās šaubas — to pauda ir stāja, ir koptā seja un rokas, ir izmeklētais apģērbs. — Zans Lanu, — ar nelielu akcentu izrunādams krievu vārdus, viņš stādījās priekšā. Mīkstā, guturālā izruna liecināja par francūzi. — Roberts Štāls, — arī es atbildēju krievu valodā un piebīdīju viesim krēslu. — Zans pēc stundas izlido uz Stokholmu, — mans draugs pavēstīja. — Viņš ir lietas kursā. — Tātad jūs esat… — Interpols, Parīzes birojs, slepeno organizāciju speciālists, bet, — ciemiņš izteiksmīgi pielika garo rādītājpirkstu pie lūpām, — Cst! Ko jūs gribējāt uzzināt? — viņš apsēdās, pārmeta kāju pār kāju un pagriezās pret manu draugu. — Mēs tikko par to runājām. Mani interesē «Kurzeme". Kāpēc tā atgriezās? Francūzis izvilka cigaretes un aizsmēķējis izpūta aromātisku dūmu mutuli. Pārlaidis delnu retajiem matiem, domīgi atvaicāja: — Vai jums zināms nostāsts par melno dimantu? — Nē, — mēs vienā mutē atsaucāmies, un viesis izbrīnā paraudzījās vispirms Valtā un tad manī. — Atšķetināt masonu lietu un neko nezināt par sātana akmeni! — viņš nosodoši pašūpoja galvu un ielūkojās rokas pulķstenī. — Vēl ir laiks, un es pagūšu izstāstīt. Sis dimants, kā vēsta sena leģenda, nav atrasts nedz Kim- berlijā, nedz Dienvidāfrikas raktuvēs, bet paša Lucifera pasniegts iluminātu ordeņa
pirmajam vadonim Ādamam Vaishauptam, to iesvētot šai amatā. Tas neesot vienkāršs dimants, bet īpašs akmens, kas dodot īpašniekam varu pār dēmoniem, tas ir — ļaunajiem gariem. Kronbergs uzmeta man zīmīgu skatienu. — Ir zināms, — Lanū turpināja, — ka cilvēks, pie kura tas glabājas, iegūst gandrīz pārdabiskas spējas — esmu dzirdējis pavisam fantastisku uzskaitījumu. Starptautiskās kriminālpolicijas rīcībā ir informācija, ka pēc Vais- haupta nāves melnais dimants pārgājis brāļadēla — Dītriha Vaishaupta īpašumā. Šis cilvēks vispirms pārceļas uz Spāniju, bet vēlāk emigrē uz Dienvidameriku. Masonu kustības dalībnieki, būdami pilnā pārliecībā, ka paša Lucifera dāvanai ir jābūt visas brālības īpašumam, nolēmuši to nolaupīt. Dītriham laikam šie nolūki nav bijuši noslēpums, jo viņš sācis bieži mainīt dzīvesvietu. Redzams, ka brīvmūrnieki piešķīruši šai relikvijai ārkārtīgi svarīgu nozīmi, jo pēc „Lielā Orienta" likvidēšanas policija atradusi biedrības dokumentos faktus, kas izgaismo kādu dīvainu laupīšanas mēģinājumu Diseldorfas bankā tūkstoš septiņi simti astoņdesmit ceturtajā gadā. Haoss, kas valdījis telpās un seifos, liecinājis, ka iebrucēju bijis ne mazāk par divdesmit cilvēkiem, bet tas, ka nekas nebija paņemts, apstiprinājis vietējās policijas versiju ka bandīti kaut ko meklējuši. Tikai divus gadus vēlāk noskaidrojās, ka uzbrukums bijis organizēts ar vienu mērķi — iegūt melno dimantu. Kopš tā laika nedz presē, nedz kriminālpasaulē par sātana akmeni nekas nav dzirdēts, un tikai šajā gadsimtā, sākoties otrajam pasaules karam, no tālās Brazīlijas pienāk ziņa, ka sātana akmens parādījies atklātībā, — to izsolē izlicis kāds Sanpaulu juvelieris. Kad līdz izsolei palikušas tikai divas dienas, saintriģēto publiku kā zibens spēriens pārsteigusi sensācija — dimants pazudis, bet juvelieris atrasts ar ielauztu galvaskausu! Aizdomas kritušas uz kādu ārzemnieku, pēc izcelsmes itālieti, kas tieši tajās dienās ieradies Brazīlijā ar Latvijas tvaikoni „Kurzeme". Izmeklētājs atrada viņa kajītē vairākas dārglietas, kas figurēja nolaupīto sarakstā, un itālietis arestēts. Taču nopratināšanā izrādījās, ka šis cilvēks nekad agrāk Brazīlijā nav bijis, vietējie apstākļi tam sveši, valodu nezina, un, kā secināja eksperti — ne uz nolaupītajām dārglietām, ne uz ieroča — juvelieris aizraidīts uz viņpasauli ar smaga dzelzs stieņa triecienu pa galvu, — itālieša pirkstu nospiedumu nav. Nedēļu vēlāk izmeklēšanā noskaidrojies fakts, kas apliecināja šī cilvēka nevainību. Brigāde atradusi kāda ostas krodziņa trīs pastāvīgos apmeklētājus, kas apliecinājuši itālieša alibi. Nozieguma vakarā šis cilvēks redzēts līdz nemaņai piedzēries, un, nespēdams nostāvēt kājās, turpat bāra stūrī aizmidzis. Viņa pudeles brālis atstājis uz lieciniekiem svarīgas personas iespaidu, un bijis redzams, ka abi nākuši no viena kuģa.Izmeklētājam uzkritis, ka viņš savu kolēģi tādā stāvoklī pametis vienu, pats būdams gandrīz skaidrā. Pa to laiku „Kurzcme" bija izgājusi jūrā, un, lai gan tika izsūtīti krasta apsardzes kuteri un pat divi karakuģi, lai to aizturētu, tvaikonis, gluži kā „Klīstošais holandietis" bija paguvis bez pēdām izgaist Atlantijas okeāna plašumos. Tikai pēc kara noskaidrojās, ka kuģis nav gājis bojā, lai gan Lloida apdrošināšanas sabiedrībā ir šāds ieraksts, bet slepeni ieradies okupētajā Latvijas teritorijā. Par tālāko tā likteni mums nekas nebija zināms, taču paši saprotat, ka šāda kapteiņa rīcība modināja noteiktas aizdomas. Tagad, kad līdz ar neatkarības proklamēšanu jūsu valstī var brīvi iebraukt, es, gan inkognito, ierados šeit, lai izpētītu sātana akmens tālāko ceļu. Paldies Kronberga kungam, kas sniedza man nenovērtējamu palīdzību. Bušs, kapteinis Bušs, kā jau domājām, izrādījās gandrīz vai augstākās paralēles biedrs masonu kustībā. Vietējā ložā virs viņa stāvēja tikai patrons Krūze, bet pēc tā nāves — Džovanni Bandello. Analīzes ceļā es nonācu pie secinājuma, ka melnais akmens glabājas ložas slepenajās telpās, un uzdevu mūsu aģentam Brēvem… — Ko? — man un Valtam paspruka vienlaicīgi. — Brēve ir ne tikai talantīgs žurnālists, bet arī biroja slepenais aģents, kas vienkārši sasirdzis ar melnā dimanta noslēpumu, gluži tāpat kā pie jums dažam nedod mieru kara laikā pazudusī dzintara istaba. Viņš jau sen dzen pēdas šai relikvijai, faktiski kopš tā laika, kad Amazones grīvā pirmo reizi uzzināja par to. Toreiz Brēve noklausījās sarunu starp kapteini Bušu un viņa palīgu Krūzi, no kuras uzzināja par slepenu radiogrammu, kurā tiem pavēlēts nekavējoties doties uz Sanpaulu, lai nolaupītu melno akmeni. Kā
tagad zināms, šis plāns viņiem izdevās, un pa sitienam tika atstāts gluži nevainīgs cilvēks. Skaidrs, ka pēc nozieguma, izmetot enkuru jebkurā ostā, „Kurzemes" komanda nekavējoties tiktu arestēta, tāpēc Bušs izvēlas vienīgo — slepus doties uz dzimteni, zinot, ka padomju iestādes neizdos ne viņu, ne kādu no komandas biedriem. Viņam izrādījās taisnība, un „dzelzs aizkars" uz pusgadsimtu aizsedza ir laupītājus, ir viņu laupījumu. Kad, ieradies Rīgā, es uzzināju par notikumiem „Dēmonu villā" un sasaistīju tos ar savu un Brēves informāciju, sapratu, ka esmu nokļuvis sātana akmenim uz pēdām. Mans aģents gan rīkojās nedaudz pārsteidzīgi, iesaistot bijušo recidīvistu Bulu un mēģinot ar draudu vēstuli iegūt dimantu, tādējādi izprovocējot pretdarbību, kas beigu beigās noveda pie villas nodedzināšanas un ir jūsu, ir Brēves iekrišanas organizācijas izliktajos slazdos. — Lanū paraudzījas manī. — Par laimi, mums ar Kronbergu laikus izdevās izskaitļot pazemes ieslodzījuma vietu. — Vai tiešām šis dimants… — Zinātāji apgalvo, ka ar šī akmens palīdzību cilvēks iegūstot pārdabiskas spējas — dziedināt un likt saslimt, izsaukt garus, liekot tiem materializēties, turklāt šī relikvija varot maģiski iedarboties uz psihi, izraisot tuvākajā apkārtnē neizskaidrojamas šausmas. Taču varu jūs iepriecināt — „Dēmonu villas", starp citu — ļoti trāpīgs nosaukums, apkārtnē vairs neviens nesastings bailēs, tās melnie notikumi ir noslēgušies. Narkobiznesa banda ir aiz restēm, turklāt mēs esam uztaustījuši viņu sakarus gan uz austrumiem, gan — rietumiem. — Bet sātana akmens? — Dimants tika glabāts patiesi atjautīgā vietā, un meklēt to tur diez vai kādam ienāktu prātā. Teodors vai visu māju izlodāja, bet tā arī netika tam klāt. — Kur tas tika turēts? — es vaicāju. — Akvārijā! Starp daudzkrāsainajiem oļiem akmeni varēja atrast tikai zinātājs, turklāt pēc ārējā izskata tādu, kas to pazītu, pasaulē, šķiet, ir mazāk par vienas rokas pirkstu skaitu. Liekas, ka jūs abi esat ievērojuši stikla kastē mītošajos augos kādas dīvainas, nedabiskas parādības. — Jā. — Nu, lūk! Tieši šis fakts uzvedināja mani uz domām, kur to varētu slēpt. Bet tagad mums zināms cilvēks, pie kura atrodas melnais dimants, un, ja jūs piekritīsiet pavadīt mani uz lidostu, iespējams, ka mums izdosies ieraudzīt šo masonu uzticības personu. Akmenim pāragri uzlikt arestu, tam jāuzved mūs uz brīvmūrnieku centra pēdām, un būtu visai bezatbildīgi izlaist no rokām tik daudzsološu pavedienu. Sātana kalpi dara visu iespējamo, lai pēc iespējas drīzāk ieceltu savu kungu pasaules valdnieka krēslā, un noteikti ir pārliecināti, ka Lucifera relikvija spēs paātrināt šo procesu. Taču te viscaur līdzi velkas noziegumi… — Tātad dimantu taisās izvest… — Kronbergs domīgi nomurmināja. — Uz kurieni? — Nezinu. Brālība to gaida, taču, kur noslēgsies dimanta ceļš, velnam vien zināms. Man pie jums uzstājīgs lūgums, — viesis pēc kārtas stingri ielūkojās mums acīs,. — tikai vērot! Mazākā neuzmanība var izjaukt Starptautiskās kriminālpolicijas izstrādāto operāciju. — Kāpēc izvēle krita uz „Kurzemi"? — es piepeši ievaicājos. — Kādā ziņā? — Nolaupīt melno dimantu droši vien varēja uzticēt tikpat labi vietējiem — Brazīlijas ložas masoniem, kāpēc… — Domāju, ka izpildītājiem bija jābūt tieši saistītiem ar centru. Redziet, — viesis pārmeta kāju pār kāju, — brīvmūrnieku kontakti starp dažādu valstu ložām tiek nodrošināti ar to brāļu starpniecību, kas tajās reģistrēti. Mums zināmi cilvēki, kuri figurē pat astoņpadsmit sarakstos, un Bušs bija viens no tiem. — Bet centrs? Kur atrodas… — Pagaidām mums tā ir mīkla, un tāpēc ar melno dimantu saistītās operācijas svarīgumu nevar
novērtēt par zemu. Starp citu, no Buša puses bija liela pārgalvība neizpildīt uzdevumu līdz galam, taču laikam atgriešanās Latvijā tam bija vienīgā izeja. Masoni nodevību nepiedod… — Man šī organizācija liekas tāda… puiciska, — es atzinos. — Noslēpumaina māžošanās, rituāli… — Jā, — ciemiņš palocīja savu sirmo galvu. — Taču tieši šī ākstīšanās pievelk ļoti daudzus asu pārdzīvojumu cienītājus, bet kustība tādējādi nodrošina sevi ar „aklajiem". — Ar kādiem — „aklajiem"? — es nesapratu. — Izpildītājiem. J ūs domājat, ka sātans savus plānus atklās kuram katram? Nu nē, — Lanū pats atbildēja uz savu jautājumu. — Parīzē ir aizdomas, ka ne vairāk kā desmit personas visā pasaulē ir informētas par Lucifera patiesajiem nodomiem, bet pārējie ir „aklie". Starp citu, mani apgādāja ar diviem, tikai pirms mēneša publicētiem rakstiņiem, kuros jūsu tautas brāļi cenšas nomazgāt brīvmūrniekus baltus, parādot pat labdaru lomā. Man te tulkojums, — komisārs uzplāja ar delnu "pa krūšu kabatu. — Raksta par reliģiski ētisku kustību, un pirmo pierāda, nozākājot savus oponentus, bet par otro — pašu svarīgāko, netiek bilsts ne vārds. Tie paši „aklie", bet cik apzinīgi veic savu melno darbu. Vai jūs, — stāstītājs pagriezās pret Kronbergu, — paguvāt iepazīstināt savu draugu ar tiem materiāliem, kurus iedevu? Valts pamāja. — Tad jums viss skaidrs? — francūzis palūkojās manī. — Varbūt tik traki tomēr nav? — es atvaicāju. — Jā, — Lanū domīgi novilka, — tieši tāda ir cilvēces attieksme pret slepenajām organizācijām, un kā rezultāts — tik bēdīgi eksistences apstākļi uz Zemes. Masoni, kurus pareizāk būtu saukt viennozīmīgi — par sātana kalpiem, jo pats nosaukums var tikt variēts no brīvmūrniekiem līdz pat „Gaiļa sekstes ordenim", — viesis viegli pasmaidīja, — ir cilvēki, kā likums — augstu stāvoši un ietekmīgi, kas caurauž visu valstu institūcijas. Padomājiet paši — kāpēc no parlamenta vienas frakcijas pārstāvjiem, balsojot par kādu visai vajadzīgu likumprojektu, piepeši, teiksim, pieci deputāti nobalso pret? Skaits nav liels, bet pietiekams, lai šis absolūti nepieciešamais likumprojekts tiktu izgāzts. Latvija šai ziņā ir visai spilgts paraugs, tāpēc jūsu pretjautājums man likās ļoti zīmīgs. Un valdība? Jūs domājat, ka tikai bezatbildība vai korupcija tajā ir novedusi valsti tādā postā? Nē, cienītie, tās visas ir viena procesa sastāvdaļas, un, kamēr jūs nesāksiet uztvert ir Dievu, ir sātanu kā realitāti, es neredzu latviešu tautas ciešanām galu. Lanū apklusa, bet šķita, ka kāda balss manī turpina skaidrot, un pakāpeniski tumsa, kas klājās pāri problēmai, kļuva arvien blāvāka un blāvāka. Piepeši it kā spilgts gaismas stars, izšāvies no pelēkas miglas blāķa, izgaismoja visu tās dziļumu, un es sapratu, ka viņam taisnība. — Kur Brēve? — piepeši ierunājās Valts. — Brēve? — komisārs atjautāja. — Brēve ir jau ceļā… — Kurp tas ved? Atbildes vietā mūsu ciemiņš tikai noplātīja rokas. — Vai viņa aizceļošanai ir kāds sakars ar melno dimantu? — Varbūt, bet drīzāk to var nosaukt par nodrošināšanos. Viņa ceļš iet Ziedoņa Krūzes pēdās. Brēvem ir suņa oža, un jūsu puiši nedaudz nokavēja, taču tas ir pārāk garš stāsts, bet mums maz laika, turklāt pie jums Krūzēm nav ko inkriminēt, ko nevar teikt par mums… — Lanū daudznozīmīgi nobeidza un piecēlās. — Man laiks. Uz ielas mūs gaidīja tumši zils, mirdzošs „ Volvo". Atlaidies ērtajā sēdeklī, vēroju garāmslīdošo Rīgas panorāmu, sirdī priecādamies, ka bīstamās ēnas ap mums beidzot sākušas gaist. Pat pelēkās miglas plīvurs, kas jau vairākas nedēļas neļāva saules stariem nonākt līdz zemes virsmai, it kā atsaucoties uz manas dvēseles prieku, pašķīrās, un ilgi gaidītais spīdeklis izmeta pa padebešu spraugu dzīvinošās gaismas kūli. Izbraucot uz Jūrmalas šosejas, mākoņi jau bija izgaisuši.
Automašīnu vadīja nerunīgs pusmūža cilvēks ar platiem cīkstoņa pleciem. Lidostā Lanū izkāpa un, piekodinājis gaidīt, ienira garāmejošo cilvēku straumē. Pēc minūtēm piecām atgriezies, izņēma no bagāžas nodalījuma portfeli un pamāja: — Ejam! Mēs pavadījām savu viesi līdz stiklotajām durvīm, aiz kurām sākas skrejceļš. Te komisārs apstājās un, izstiepis roku uz attālu stāvošās lidmašīnas pusi, sacīja: — Skatieties uzmanīgi! Es cieši ielūkojos lēni slīdošās rindas stāvētāju sejās. Pēkšņi uz trapa parādījās dāma elegantā kažokā. Nosvērtas kustības, cieņas pilna stāja. Uzkāpusi kādus desmit pakāpienus, viņa piepeši apstājās, un, it kā atvadoties no sirdij dārgām vietām, atskatījās. Tas ilga tikai dažas sekundes, bet šī laika pietika, laiviņu pazītu. Masonu uzticības persona un melnā dimanta kurjers nebija neviens cits kā… Rodrigesa! — „Dēmonu villas" spoks… — Kronbergs tikko dzirdami nomurmināja. — Tad, lūk, kāds tu esi! Lanū pasmaidīja, cieši paspieda mums rokas, un mēs vērojām, kā viņa staltais augums attālinās lidmašīnas virzienā. Uz trapa francūzis atskatījās, novēcināja cepuri un nozuda lidaparāta ietilpīgajā vēderā. Durtiņas aizcirtās, motori, uzņemot apgriezienus, griezīgi iekaucās, bet mēs gurdā solī atgriezāmies pie automašīnas. Izsēdinājis mūs pie parādes durvīm, tā arī nepateicis ne vārda, nerunīgais šoferis atvadām palocīja galvu; un elegantais „ Volvo" izgaisa aiz stūra. Piepeši mums aiz muguras atskanēja sēcoša balss: — Kronberg! Mēs reizē atskatījāmies, un pirmajā mirklī es nespēju aptvert, kur jau esmu redzējis šā masīvā cilvēka uzblīdušo, sarkano seju. — Ko vēlaties, Roze? — Kronbergs atbildēja, un tikai tagad es pazinu viņā Dzeņa firmas ekonomistu un speciālistu alus pumpēšanā Nilu Rozi. — Esmu dzirdējis… — viņš iesāka, taču Kronbergs pārtrauca to pusvārdā. — Jūs pareizi esat dzirdējis. — Tātad ,.Corona"… — Uz firmas īpašumu uzlikts arests, tā ka jums nāksies pameklēt darbu citur. Arī „taisot" naudu, der padomāt, vai vērts to darīt. — Bet es… — Mums ir zināms, ka Dzeņa netīrajos darījumos neesat ņēmis dalību, taču negribu ticēt, ka neko nenojautāt. Neizturējis mana drauga stingro skatienu, resnais vīrs nodūra acis. — Labdarība, Roze, ir visnotaļ teicama, taču absolūti nepietiekama dvēseles glābšanai. Es jums iedošu adresi, nē — divas. Pēc pirmās atradīsiet pavisam jauniņu meiteni Daci Salinieci, kurai šorīt arestēta māte. Atmaksājiet parādu savai sirdsapziņai, parūpējoties par vientuļo bērnu! Viņa ir tā vērta! Pamēģiniet nokārtot viņas dzīvi, ievedot kādā klusā un mīļā ticīgu cilvēku ģimenē — tā, lūk, ir šī — Mežaparka adrese. Viņi ir jau brīdināti, un esmu pārliecināts, ka meiteni tur uzņems ar patiesu prieku, bet jūs ar šo soli kaut nedaudz dzēsīsict'kauna traipu savā dvēselē. Labdarība no pārpilnības nav nekāds lielais nopelns… Parunājiet ar šiem cilvēkiem, un iespējams, ka jūs atradīsiet kādu, kam vairāk pieķerties nekā alus dzeršanai. Ar vārdu sakot, nododu meiteni jūsu gādībā! Resnis nodrebēja, un es redzēju asaras sariešamies tā piesarkušajās acīs. Paņēmis Valta sniegto lapiņu, viņš pamīņājās, pacēla cepuri un, neveikli paklanījies, nomurmināja vienu vienīgu vārdu: — Paldies! Pašā vakarā iegājis Kronberga istabā, atradu viņu dziļi iegrimušu atzveltnī ar jau pazīstamo — zilo papīra strēmeli rokā. Durvju klaudziena iztraucēts, draugs paraudzījās manī, un, it kā turpinādams tikko kā pārtrauktu sarunu, sacīja:
— Visus šos garos gadus Rodrigesa pavadīja pašieslodzījumā ar vienu mērķi — atgūt melno dimantu! Acīmredzot jauno uzdevumu viņa saņēma drīz pēc „Kurzemes" atgriešanās dzimtenē. Es spriežu, ka viņa kļuva „ārprā- tīga" tikai tādēļ, lai varētu netraucēti pārvietoties pa māju. Izcila aktrise — man pat prātā neienāca, ka viņa tēlo un šaušalīgie kliedzieni ir tikai teicami iestudēta loma! Es domāju, ka Džovahni pārvietojis dimantu no vienas slēptuves uz otru, ar to būtu izskaidrojams, kāpēc viņa nespēja to tik ilgi atrast. Meklēja viņa droši vien naktīs, un kāds tur brīnums, ka jūtīgā Sāra Bandello noturēja to par spoku. Vienam gan mums jāpateicas — Dievam, ka sātana akmens nekad vairs nešķērsos mūsu ceļus! Es piekrītoši pamāju, pat nenojauzdams, ka jau pēc pusgada šī pati relikvija ieraus mūs tādā notikumu virpulī, kuru varētu salīdzināt vienīgi ar Hegarda literāro varoņu piedzīvojumiem ķēniņa Zālamana raktuvēs. Rīga, 1992.
Preses nama apgāds tuvakaja laikā laiž klajā: Anna Brigadere. Dzelzs dūre. 1917.— 1918. g. piezīmes. Mākslinieks Aldis Aleks. Autore grāmatā apraksta laiku, kad „grūti bija izšķirt, kur ideja un kur nodevība", kad „akli, godkārīgi avantūristi, kaislīgi bauslības kalpi un naivi pasaules aplaimotāji" virzīja latviešu tautu pretim postam. Šajā dokumentālajā un reizē emocionālajā skatījumā varam atrast neapšaubāmi analogas parādības ar mūsdienu Latviju.
Imants Ziedonis. Es, cilvēks, pasaulē. Māksliniece Kristīne Jurjāne. Bagātīgi ilustrēts izdevums bērniem, kurā autors iepazīstina ar pasaules pamatlikumībām — dzīvības jēgu, mūsu atrašanos: šajā Saules sistēmā, uz Zemes, Latvijā, savā novadā. Tiek skaidroti jēdzieni Dzimtene, Tēvija, valoda. Bērns var samērot savus priekšstatus par laika skaitīšanu, paaudžu pēctecību, tautas tradīcijām un ticējumiem ar grāmatā redzamo. Viņam ļauts līdzdarboties, gan ielīmējot grāmatā savus un ģimenes attēlus, gan zīmēt savas iztēles ainas un pierakstīt svarīgākās ziņas par sevi. Grāmata ievada arī ētikas mācībā — sniedz izpratni par to, kas ir ģimene, draugs, mīlestība, līdzjūtība, pašcieņa u. tml.
Vilnis l'urēns. Latvijas ģerboņu grāmata. Vāku un titulu zīmējis Aleksis Ķīsis. Arvīda Vītola ilustrācijas. Arī šī grāmata domāta jaunākās paaudzes lasītājiem. Tā iepazīstina ar heraldikas likumībām, ģerboņu rašanās vēsturi. Vēsturiski fakti par Latvijas pilsētu rašanos papildināti a: teikām un nostāstiem. Grāmatā skatāmi visu Latvijas pilsēiu ģerboņi. Mazajiem lasītājiem dota iespēja arī uzzīmēt savus priekšlikumus jauno Latvijas pilsētu ģerboņiem. Datorsalikums. Parakstīta iespiešanai 01.07.93. Reģistrācijas apliecība Ny 2-0610. Formāts 60 X 84/16. Ofseta tehnika. 20,25 fiz. iespiedi., 18,84 uzsk. iespiedi., 223,87 izd. I. Metiens 30 000 eks. Līgumcena. Pas. nr. 434. Salikta un iespiesta a/s „Preses nams", LV 1081, Rīgā, Balasta dambī 3.