Devinas Afrikas - Lato Lapsa

Annotation Lato Lapsa DEVIŅAS ĀFRIKAS Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis JĀŅA ROZES APGĀDS ISBN 9984-23-218-2 Publicists un ceļotājs Lato Lapsa savā jaunajā grāmatā aicina pavērt deviņas dažādas lappuses Melnā kontinenta raibajā biogrāfijā.

Es tur biju—Zimbabvē, Zambijā, Kongo, Ruandā, Ugandā, Kenijā, Malāvi. Tagad es zinu, ka kopš laikiem, kad Livingstons Āfriku nosauca par pasaules atvērto vāti, nekas jau nav mainījies. Uz svešām pēcpusēm kārs gremlins Zanzibāras salā un ragandakteri Zambijas džungļos, dzīve pēc genocīda Ruandā un elle zemes virsū Kongo zelta raktuvēs, melno skaistumkaralieņu patiesā daba un Kingkonga radinieki —tie izrādījās tikai ziediņi. Es tur vēl atgriezīšos. Lai ielīstu tur, kur pirmoreiz nobijos ielīst. Lai sasveicinātos ar cilvēkiem, kuri necer mani jel kad mūžā redzēt. Lai pielavītos behemotam no rozīgās pēcpuses un tā kārtīgi paraustītu viņu aiz astes.

Literārā konsultante Cilda Eedliha Mākslinieki Arta un Jānis Jaunarāji Grāmatā izmantotas autora fotogrāfijas © Lato Lapsa, 2006 © Arta Jaunarāja, Jānis Jaunarājs, mākslinieciskais noformējums, 2006 © SIA "Jāņa Rozes apgāds", 2006 ISBN 9984-23-218-2 Sogrāmatu es veltu melnajam runcītim no Indrānu ielas, kurš cīnījās kā Āfrikas lauva brīdī, kad citādi nevarēja. Jo neko citu labu es viņam vairs nevaru izdarīt.

"Mēs patiešām jūtamies ļoti vainīgi, īpaši par darbinieku nogalināšanu un viņu ķermeņa daļu apēšanu."

Tagadējās Ugandas karaļa Koko un cilšu vadoņu vēstule Velsas princim 1895. gadā "2005. gada martā mana astoņdesmit gadu vecā māte cīkstējās ar laupītāju un pašrocīgi piespieda viņu atkāpties. Viņa atstāja viņa ķermenī brūci, pēc kuras laupītāju pēc tam atrada. Es esmu ļoti lepns par viņu."

Kenijas iedzīvotājs Viljams Gvata laikrakstā The Standard "Viss, ko es varu piebilst savā vientulībā, ir: lai debesu svētība nāk pār katru amerikāni, angli vai turku kurš palīdzēs dziedēt šo pa​saules atvērto vāti."

It kā pēdējie Deivida Livingstona vārdi, kas iegravēti viņa kapa​vietā Vestminsteras abatijā

SATURS IEVADS I dala burvju Āfrika II dala ASINAINĀ ĀFRIKA III daļa ZELTA ĀFRIKA IV daļa NĒĢERU Āfrika V dala BALTO ĀFRIKA VI daļa zvĒru ĀFRIKA VII dala DZELZSBETONA ĀFRIKA

VIII dala KOMUNISTU ĀFRIKA IX dala LIVINGSTONA ĀFRIKA PRAKTISKI IETEIKUMI KARTES UN CEĻVEŽI VĪZAS VALODA TRANSPORTS UN SAKARI KLIMATS NAUDA DROŠĪBA VIESNĪCAS UN IEPIRKŠANĀS ĒDAMAIS UN DZERAMAIS PĒCVĀRDS Lato Lapsa DEVIŅAS ĀFRIKAS

.

.

SATURS Ievads 11 I. Burvju Āfrika 13 II. Asiņainā Āfrika 47 III. Zelta Āfrika 77 IV. Nēģeru Āfrika 103 V. Balto Āfrika 131 VI. Zvēru Āfrika 157 VII. Dzelzsbetona Āfrika 185 VIII. Komunistu Āfrika 205 IX. Livingstona Āfrika 231 Praktiski ieteikumi 249 Pēcvārds 266

IEVADS

Mazais kapteinis un piecas nedēļas gaisa balonā, pārnakšņošana pamestā termītu pūznī, Stenlijs un Livingstons, Nīlas iztekas meklējumi, Žils Verns un pigmeji cilvēkēdāji… Šeit vajadzētu piepildīties visiem zēna dienu sapņiem kur gan citur, ja ne šeit? Nevis vienkārši Āfrikā, bet Melnajā Āfrikā lielā un sutīgā kontinenta sirdī.

"Palasiet Rietumu presi, un jums varēs piedot uzskatu, ka pie lidmašīnas jūs sagaidīs četri Apokalipses jātnieki," vispārpieņemto priekšstatu par īstās Āfrikas apceļošanu apvīpsnā ceļveža Lonely Planet Africa autori. Te taču ir briesmīgi, te līst asinis, te plosās slimības, zvēri un pilsoņu kari.

Jā, "normālie tūristi" te savu kāju nesper viņiem pietiek ar čemodānu lomu atstrādātajā tūrisma industrijas konveijerā Kenijā, Tanzānijā un Dienvidāfrikā, kas ir pietiekams, lai pēc tam mājās lielītos ar piedzīvoto eksotiku.

Paši Lonely Planet un citu ceļvežu autori gan nav daudz labāki — īstajā Tumsas sirdī nelien arī viņi.

"Pētījumus uz vietas neesam veikuši…" skan standarta atruna. Tagad es viņus saprotu tā tiešām ir Tumsas sirds.

Uz svešām pēcpusēm kārs gremlins Zanzibāras salā un ragandakteri Zambijas džungļos, dzīve pēc genocīda Ruandā un elle zemes virsū Kongo zelta raktuvēs, melno skaistumkaralieņu patiesā daba un Kingkonga radinieki tie izrādījās tikai ziediņi.

Pirms brauciena es nezināju, ka ir vesela pasaules daļa, kur cilvēki tik labi zina katram ir laiks dzīvot un laiks mirt. Lai gan ne par kādu Remarku nekad mūžā nav dzirdējuši.

Tagad es zinu: kopš laikiem, kad Livingstons Āfriku nosauca par pasaules atvērto vāti, nekas nav mainījies. Vismaz uz labo pusi noteikti ne. Cilvēces šūpulis vairs nevēlas attaisnot savu nosau​kumu.

Pat tad, ja dieviņš lai gan izskatās, ka Āfriku viņš ir piemirsis jau simtiem gadu, jums šeit ļāvis piedzimt vietā bez bru​ņotiem konfliktiem un pārāk baisas nabadzības, tas vēl nenozīmē pilnīgi neko.

Briesmas jums uzglūn no katra stūra: pēc ilga flirta un cerēšanās izrādās, ka jūsu mīļotajam cilvēkam un jums ir viens un tas pats totēms pasākums cauri. Vēl baisāka traģēdija jūs netīšām apēdat gabaliņu sava totēma dzīvnieka. Un dzīvei gals klāt.

Protams, cilvēks spēj pierast pie visa neatkarīgi no ādas krāsas un kontinenta. Melnādainais cilvēks tikai īsti nespēj saprast, kāpēc uz Tumsas sirdi triecas dīvainais baltais. Baltais, kurš, lai kā pūlētos, šeit vienmēr būs un paliks svešs.

Es tur biju Zimbabvē, Zambijā, Kongo, Ruandā, Ugandā, Kenijā, Malāvi. Es tur vēl atgriezīšos. Lai ielīstu tur, kur pirmoreiz nobijos ielīst. Lai sasveicinātos ar cilvēkiem, kuri necer mani jelkad mūžā redzēt. Lai pielavītos behemotam no rozīgās pēcpuses un tā kārtīgi paraustītu viņu aiz astes.

Bet galvenais lai vēlreiz ieskatītos Tumsai sejā un pateiktu kaut ko no sērijas hasta la vista, baby.

I dala burvju Āfrika Alisi caur truša alu uz Brīnumzemi aizvilināja pats baltais ļipainis. Bet kas vainīgs manā gadījumā?

Kas šurp ir atvilinājis mani? Tik sasodīti tālu prom no ceļiem, kas kaut jelcik izskatītos pēc ceļiem un nevis izžuvušiem grāvjiem, tik tālu no jebkurām citām civilizācijas izpausmēm krietni uz dienvidrietumiem no Zambijas galvaspilsētas Lusakas, uz nelielu, dažu simtu māju lielu ciematiņu, kur nav ne elektrības, ne telefonsakaru, ne slimnīcu vai poliklīniku, jā, arī ne veikalu vispārpieņemtā izpratnē.

Te nu es sēžu palielā, tumšā un sutīgā būdā, kuras saimnieka augsto statusu un turlgumu apliecina sarūsējuša skārda jumts un veseli divi vietējo kukaiņu nepatriotiski noraibināti prezidenta Levija Mvanavasas portreti pie sienām.

Tos gan lāgā aplūkot nevar šā kā tā, jo būda piesista stāvgrūdām pilna ar abu dzimumu un visu vecumu melnādainiem, kuri pēdējoreiz mazgājušies, šķiet, kaut kad pagājušajā gadsimtā, kopš tā laika diendienā līdz septītajiem sviedriem vergojuši balto ekspluatatoru plantācijās un pārtikuši galvenokārt no ķiplokiem un vēl eksotiskākām ēdmaņām pilnīgi pietiek ar aromātu, lai baltais cilvēks šīs delikateses nevēlētos pat iedomāties, jā, un te nu, caurcaurēm slapjš mikli karstajā Āfrikas gaisā, uzcītīgi elpojot caur muti un veroties apkārt droši vien jau ļoti lielām un izvalbītām acīm, sēž šīs īpatnās kompānijas vienīgais baltādainis.

Nav gan tā, ka šajā situācijā un sabiedrībā es īpaši izjustu savu bālģlmību, galu galā aiz muguras jau labs laiciņš Melnajā kontinentā, kurš par melno tiek saukts ne jau tāpat vien. Ja esat izlēmis iepazīt īsto Āfriku, nevis Tanzānijas un Kenijas "tūristu konveijerus", jums jārēķinās, ka pat galvaspilsētās pa dienu uz ielas satiksiet labi ja uz pāris roku pirkstiem skaitāmus baltos. Un nekas, īpatnā sajūta pazūd jau pēc pāris dienām, turklāt ticiet vai ne dzimtās Rīgas ielās vai sabiedriskajā transportā uz melnādaini vēl joprojām bolās nesalīdzināmi aizrautīgāk nekā uz balto šeit. Šķiet, kopš Livingstona laikiem melnie afrikāņi uz baltādaiņiem ir atskatījušies gana.

Toties izjūtu es' ko citu: gandrīz pussimt cilvēku lielajā pūlī, kas saspiests kā šprotes kārbā, es esmu gandrīz vienīgais bez redzamiem fiziskiem trūkumiem vai smagām kaitēm tfu, tfu, tfu. Nemaz nerunāsim par tādiem sīkumiem kā artrīts (vai kas nu tas tāds), kas abu dzimumu vecūkšņus saliecis visneiedomājamākajos līkumos, neesoši locekļi vai baisi klepojoši bērni. No labās puses man klāt spiežas briesmīgu čūlu klāts tantuks; paniski bīdoties pa kreisi, atdūros pret melnādainu patriarhu, kura roka sapampusi resnāka par kāju, cik atminos no Džeka Londona stāstiem, to laikam sauc par elefantiāzi, vai ne? Vēl tālāk acīmredzot ļaundabīgs ādas audzējs, kaut kāda pavisam eksotiska ādas slimība ko, lepra?! Jēzus, trusi, kur tu mani esi ievilcis?

Bet kāds nu tur trusis tā pati mūžīgā baltā cilvēka zinātkāre un vēlme visu apskatīt paša acīm, par visu pārliecināties un visu noskaidrot. Pirms gadiņiem simt trīsdesmit vai visā Centrālāfrikā pazīstamais vergu tirgotājs Hameds bin Muhameds, biežāk * saukts par Tipu Tipu, kādam baltajam ceļotājam skaidroja: "Ja jūs, Wasungu, vēlaties aizmest prom savas dzīvības, tas nav iemesls, lai tā rīkotos arī mēs, arābi. Mēs ceļojam pamazītēm, lai iegūtu ziloņkaulu un vergus, un tas mums prasa gadus ir jau deviņi gadi, kopš es pametu Zanzibāru, bet jūs, baltie ļaudis, lūkojaties tikai pēc upēm un ezeriem, un kalniem, un jūs tērējat savu dzīvi bez jēgas un mērķa…"

Un tas nebija viss, kas bija sakāms viedajam vergu biznesmenim: "Palūkojieties uz to veco vīru, kurš nomira Bisā! Ko viņš meklēja gadu pēc gada, līdz kļuva pārāk vecs un nespēja ceļot? Viņam nebija naudas, viņš nekad nevienam no mums neko neiedeva, viņš nepirka ne ziloņkaulu, ne vergus, taču viņš aizceļoja tālāk nekā kaut viens no mums, un kāda jēga?" "Vecais vīrs" tas ir tas pats leģendārais britu misionārs un ceļotājs Deivids Livingstons, kurš salīdzinoši tepat netālu, Čitambo ciematā, 1873. gada 4. maijā nomira un, šā tā iebalzamēts, daļēji tika nogādāts atpakaļ uz piekrasti un tālāk uz dzimteni (daļēji, jo viņa sirds un iekšējie orgāni aprakti kaut kur tepat).

No kā nomira balto cilvēku nesaprotamās dziņas triektais misionārs? Cik zināms, Livingstonam bija dizentērija, drudzis, plaušu karsonis un vēl pārdesmit maznozīmīgāku kaišu. Un ko arī es te tagad šajā afrikāņu dieviņa ne īpaši mīlētajā kompānijā spaidīšos, berzēšos un svīdīšu tik ilgi, kamēr tikšu pie kāda Āfrikas klasiskā kašķa vai kaut kā vēl nopietnāka? Un tas viss tikai tāpēc, ka nevienu viedu vergu tirgoni neesmu saticis, toties pirms dažām dienām nevietā un nelaikā pa rokai pagadījās kāda vietējā laikraksta sludinājumu lappuse? Turklāt tas nebija nekāds baltais trusis, kurš to iespieda man rokā, pats vien nopirku, pats vien šķirstīju, pats vien uz āķa uzķēros un metos šajā īpatnajā ceļā tā vietā, lai kā visi kārtīgi baltie tūristi dotos blenzt uz hipopotamu bariem.

Tiesa, sludinājumi bija patiesi interesanti spriediet nu paši, avīzes lappusīti esmu saglabājis un arī tā rakstības stilu nemainīšu: "Speciāls paziņojums! Astrologs, herbālists, dziednieks kāpēc gan nepamēģināt viņu? Esiet sveicināts, Dr. N. Merzoga no Austrumāfrikas! Viņš ir šeit, lai pievērstu uzmanību un dziedinātu, ārstētu un atrisinātu ikviena problēmas, izmantojot tipiskās Āfrikas zāles. Viņš spēj ārstēt/dziedēt vairāk nekā septiņdesmit četras kaites par saprātīgu samaksu. Dažas no kaitēm, problēmām, ko viņš spēj ārstēt/dziedēt, ir: 1. spontānais aborts, 2. slikta veiksme, 3. trūcīgums, 4. Nolādēti cilvēki, 5. gonoreja, 6. seksuālais atbalsts sievietēm, 7. ejakulācijas nogalināšana, 8. jūsu precību vai mīlestības lieta, 9. hronisks sifiliss, 10. cukura problēmas, 11. astma, 12. savilkts ķermenis, 13. elefantiāze, 14. paralizēti cilvēki, 15. hroniska čūla, 16. asins attīrīšana, 17. kandiāze, 18. sēnīšu infekcija, 19. ģenitāliju herpess, 20. smagas muguras sāpes, 21. atturēt zagļus no uzbrukuma jūsu mājai, veikaliem un mašīnām, 22. hroniskas galvassāpes, 23. talismans, melnais un baltais, 24. klientu piesaistīšana, 25. caureja, 26. lai loceklis eriģē kārtīgi, 27. sievietes ar grūtniecības problēmām, 28. vemšana visu laiku, 29. spiediens, 30. izglītība, 31. paaugstinājums, 32. diabēts, 33. tiesas prāvas,

34. tuberkuloze, 35. plānprātība, 36. parādu pieprasīšana, 37. nelaimes, 38. atgūt zudušu mīļoto, 39. nesaprašanās ar jebkuru likvidēšana.

Ir laiks nomainīt jūsu ārstu, lai saņemtu kārtīgu ārstēšanu." Godīgi sakot, šādi sludinājumi Āfrikā nav nekāds retums. Re, vēl viens: "Problēmas? Problēmas? Palielināšana, precības, impotence, bizness, tiesas, nodarbinātība, sports, muguras sāpes, vēdersāpes, zādzības, ilgas mēnešreizes, STS, precību meklētāji, kukurūzas lauku aizsardzība un daudzkas cits. Kontaktējieties ar tradicionālo ārstu Čolembedvu." Un vēl: "Labas ziņas! Starptautisks nākotnes pareģotājs un dziedinātājs prof. Kabvela Kumanda. Astrologs, pareģotājs pēc plaukstas līnijām, aizbēguši vīri, sievas, draugi un draudzenes tiek atgūti. Mēs piedāvājam labākos taktiskās veiksmes talismanus un amuletus gan baltajiem, gan melnajiem. Ātras precības turīgiem cilvēkiem. Mēs ārstējam paralīzi, nabadzību utt. Mēs virzāmies pa ceļu, kuru citi nespēj nokopēt. Ātri rezultāti."

Un vēl šis jau tāds kā zinātniskāks: "Mums ir A1DS ārstējošu zāļu formula, un mēs aicinām godīgus, brīvus domātājus, zinātniekus ar atvērtu prātu, intelektuāļus, organizācijas un citus uz konsultatīvu tikšanos." Bet te vēl viens "tradicionālais" (kā Āfrikā pretstatā modernās medicīnas pārstāvjiem dēvē dziedniekus, pusburvjus un burvjus) brīnumdaris, pie kura turklāt nebūtu jāmetas nekādā simtkilometru ceļā un kura piedāvājums turklāt ir pats garākais un, tā sacīt, universālākais: "Labas ziņas! Dr. Musango, kurš atrodams Soueto tirgū iepretim "Zambeef'l Dr. Musango, Āfrikas medicīnas atklājums, internacionāls dziedi​nātājs, ir bijis tik daudzās vietās Zambijā un ārpus tās. Ja jums ir kāda problēma, lūdzu, tiecieties ar viņu!

1. Noburiet zagli un atgūstiet savu īpašumu.

2. Atgūt savu vīru.

3. Paaugstinājumam labvēlīgs periods uz sešiem mēnešiem.

4. Aizsardzība pret venēriskajām slimībām.

5. Chisaba kā apprecēt savu puisi/vīrieti.

6. Aizsardzība pret burvībām.

7. Mājas aizsardzība pret burvestībām un zagļiem.

8. 7., 10., 12. klases eksāmenu nolikšana.

9. Galvassāpes, ko nespēj izārstēt modernie ārsti.

10. Smagas vēdersāpes, spontānā aborta ārstēšana.

11. Visas veneriskās slimības izārstē 7 dienās.

12. Ģimenes plānošana, nekādas grūtniecības.

13. Veiksme tetovējumu formā.

14. Atmiņa, piemēram, sapņos un tad, ja jūs vēl studējat.

15. Svarīgums lēdijās un vīriešos.

16. Acu slimīb'as.

17. Iztīrīt jūsu māju no ļaunajiem gariem.

18. Mugurkaula sāpes, ieskaitot krūtis.

19. Kaklarotas mīlestībai.

20. Pilns sieviešu kaišu dziedēšanas kurss.

21. Vaginālie nosusinātāji tetovējumu veidā, ieskaitot siltumu.

22. Lēdiju seksuālie pievilinātāji, mīlestības dzēriens [chikondi).

23. Vīrieša piesaukšana, draudzenes piesaukšana.

24. Sapņi par to, ko jūsu mīļotais dara jūsu prombūtnes laikā.

25. Beigt caureju un vemt.

26. Aizsardzība pret būšanu poligāmam, piemēram, sievietei.

27. Ļauna gara izdzīšana no ķermeņa vai sliktas veiksmes nomazgāšana.

28. Ja jūs vēlaties iztīrīt savu vēderu.

29. Kā dabūt darbu atnesiet savu pieteikumu, mēs to nosūtīsim.

30. Pārcelšanās un darba problēmu gadījumā.

31. Aizsardzība pret ienaidniekiem.

32. Dabūt vairāk pircēju jūsu biznesā.

33. Kā pārtraukt smēķēt cigaretes vai dzert alu.

34. Mīlas dzēriens starp sievieti un vīrieti uz visiem laikiem.

35. Vannas pudele pret ienaidniekiem vai uz atgriešanos.

36. Aizsardzība pret grūtniecības pārtrūkšanu.

37. Ja jūs vēlaties laimēt sportā, azartspēlēs, hipodromā u. c.

38. Kā kļūt bagātam, izmantojot jūsu garu, pieredze vienas nedēļas laikā.

39. Iesmaržotas pudeles laimei un veiksmei.

40. Permanents sekss tetovējumu veidā.

41. Vīrietības palielināšana."

Nelaime tikai tā, ka katram no šiem tik jaukajiem un vilinošajiem preses sludinājumiem bija savs neliels defekts piemēram, rinda pie jaukā daktera Musango, kuram tik vilinoši būtu palūgt, teiksim, sapņu porciju par to, ko prombūtnes laikā dara mīļotā, vai pasūtīt pamatīgu caureju zaglim, kurš Livingstonas pilsētiņas autoostā aizstiepa manu Lonely Planet, Austrumāfrikas ceļvedi, izrādījās vienkārši astronomiski gara. Turklāt tveicējošajos saules staros un iespaidīgajā Lusakas smogā pacietīgi dirnošie, uz bunduļiem un sainīšiem satupušie pacienti apbrīnojami pacietīgi un pat ar cieņu stāstīja, ka esot dzirdēts profesors vakar izdzēris pārāk daudz labā un gardā vietējā alus (laikam jau viņš pats sava piedāvājuma trīsdesmit trešo punktu nav uzskatījis par nepieciešamu izmantot), tāpēc nez vai šodien vispār varēšot pieņemt un noteikti esot uz brīdi zaudējis daļu savu brīnumspēju. Bet nu esot jāgaida, gan jau viss būšot labi.

Protams, melnādaino afrikāņu optimisms, tāpat kā spējas uz visu veidu dirnēšanu, sēdēšanu, gulēšanu un bezmērķīgu klīšanu, patiešām ir izbrīna vērts, bet tā nu es dakteri Musango nesatiku. Un arī ar ārstu Čolembedvu un profesoru Kabvelu Kumandu nekas labs nesanāca: atlika man tikai abu dziednieku sekretārēm telefoniski atzīties, ka vispār laikam esmu no svešām zemēm un ar diezgan baltu ādas krāsu, kad saņēmu gana strupu atbildi tradicionālo dziednieku spējas esot domātas tikai vietējiem cilvēkiem, un viss. Nelīdzēja ne lūgšanās pēc kaut mutiskas konsultācijas, ne labas samaksas solījumi, un tā nu pēdējā salmiņa vietā izrādījās provinciālais brīnumdaris "doktors" Merzoga.

Jūs jautāsiet bet tiešām, kāda jupja pēc vienam Āfrikas eksotikas meklētājam savajadzējies behemotu vietā meklēt brīnumlīdzekļus un to izsniedzējus, kas, no skeptiķa viedokļa raugoties, labākajā gadījumā var nodrošināt tikai velti iztērētu laiku un naudu, bet sliktākajā kārtīgu caureju vai kādu paliekošāku kaitējumu veselībai? Atbilde, lai cik neloģiska, var būt tikai viena: kas nu tas par Melnā kontinenta apmeklējumu, ja jums nav izdevies vaigu vaigā satikties ar vismaz vienu, nu, ja ne īstu burvi vai pat dēmonu, tad vismaz sekmīgu un populāru šarlatānu?

It īpaši ja, vairākas nedēļas klīstot pa Centrālās un Dienvidaustrumāfrikas valstīm, vai ik dienu ir nācies uzklausīt vietējo stās​tus par burvībām, brīnumiem un to lieciniekiem.

Jā, tiešām, vai ik dienu un pilnīgi noteikti visā mana pagarā ceļojuma maršrutā*Re, Uganda, kur vietējam Bugandas karalim Mtesam vietējie burvji bija ieteikuši kādu hronisku slimību ārstēt ar cilvēku upuru palīdzību, un rezultātā ir bijušas dienas, kad mokošā nāvē tika nogalināti pat divi tūkstoši cilvēku, bet kristītie melnādaini, skaitot lūgšanas un dziedot korāļus, tika dzīvi sadedzināti. Tas gan notika Tā Kunga 1886. gadā, savukārt simt divdesmit gadu vēlāk man šeit Kanungas ciematā netālu no Rukungiri

rāda interesantu vietu pirms dažiem gadiem uzietu milzīgu masu kapu, kurā apbedīti bijušās prostitūtas Kledonijas Mverindes un viņas mīļākā Džozefa Kibveteres 1994. gadā radītās Dieva desmit baušļu atdzimšanas kustības nepietiekami kaismīgie piekritēji tie, kuri tomēr negribēja pilnībā noticēt, ka 1999. gada 31. decembrī gaidāms pasaules gals, un rezultātā tika noslaktēti jau pirms tam. Apmēram tajā pašā laikā Kledonija nogalināja arī karsti mīlēto Džozefu, kurš bija pamanījies saķert AIDS, un aicināja uz viņsauli laikus doties visus sektas dalībniekus. Daudzi bija ar mieru Džounstaunas baznīcā, piemēram, sadedzinājās 340 sektas dalībnieki. Pārējie… jā, ja cilvēks pats neapzinās savu laimi, viņam var nākties arī nedaudz palīdzēt.

Turklāt runa nav tikai par kristiešu Dieva dažādām izpratnēm. Re, Tanzānijas "kūrortsalas" Zanzibāras apmeklētājiem vietējie cenšas īpaši neieminēties par pašmāju izcelsmes seksuāli norūpējušos dēmonu Popo Bavu, kas paliela sikspārņa izskatā naktī uzbrūkot gan vīriešiem, gan sievietēm un bērniem.

Jā, cenšas neieminēties, bet arī kaut cik acīgs tūrisfs, kurš neapmierinās tikai ar "klasisko" un "romantisko" salas Akmeņu pilsētas apmeklējumu, var pamanīt, ka veseli ciemati naktīs guļ zem klajas debess, jo tiek uzskatīts, ka sodomizējošais gremlins dodot priekšroku tieši ļaudīm, kuri ieslēgušies savās mājās. Viss notiekot vienkārši sākumā jūtama pretīga smaka, tad aukstums, tad upuris nonāk transā un pamostas jau, tā sacīt, apstrādāts; pret maitasgabalu spējot līdzēt tikai cītīga Korāna lasīšana bet neba nu tu, cilvēks, visu nakti spēsi Korānu lasīt, lai cik arī mīļa būtu personiskās pēcpuses jaunavība.

Re, Malāvi kaut arī viena no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm, tomēr arī ārkārtīgi droša iebraucējiem ne te kādu laupītāju, ne nakts uzbrucēju un zagļu. Toties ar pārdabiskajiem spēkiem viss kārtībā. Vietējā laikraksta The Chronicle korespondente Papija Mvahara stāsta, ka Lilongves Dzukas meiteņu privātvidusskolā jau ilgi klīstot baumas par mistiskiem notikumiem, kuras nu guvušas vietējo izpratnē pilnīgi drošu apstiprinājumu pēdējās nedēļās pēkšņi saslimušas vairākas audzēknes, un tiek uzskatīts, ka vainojama varētu būt kāda skolniece, kas esot sātanistu baznīcas locekle. Vēl vairāk kāda ceturtā kursa skolniece ziņojusi, ka viņas "sātaniskā kolēģe" acu priekšā izaudzējusi ragus, citā vidusskolā audzēknes paziņojušas, ka viņas miegā izvarojuši nepazīstami vīrieši, bet Henrija Hendersona institūta vidusskolas kopmītnēs virkni meiteņu sadūrusi mistiska kaila būtne.

Un tie vēl ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar šejienes pēdējo desmitgažu nostādnēm, tā sacīt, valstiskā līmenī: nemaz ne tik sen šeit no varas atteicies "mūžīgais" prezidents Heistingss Banda, kurš vienmēr staipījis līdzi burvja atribūtu mušu slotiņu, pat sevi nodēvējis par Kamuzu Mazo Saknīti un arī visādi citādi bijis pat Āfrikas apstākļiem īpaši ekstravagants valsts vadītājs: politiskos oponentus viņš izbarojis savvaļas dzīvniekiem, līdz pat 1993. gadam aizliedzis sievietēm valkāt bikses un minisvārkus, kategoriski (un tikai Āfrikā cilvēks uzzina, ko tieši nozīmē šis vārds) iebildis pret jebkādu savas daudzpusīgās intīmās dzīves publisku apspriešanu, cita starpā aizliedzis pat Saimona un Garfunkela dziesmu Cecilia, you're breaking my heart, jo tā nejauši parādījusies tieši brīdī, kad Banda sāpīgi šķīrās no savas ilggadējās mīļākās Seselijas Tamandas Kadzamiras, sauktas arī par Mama Cecelia, kura kopā ar savu tēvoci Džonu Tembo daudzus gadus bijusi reālā Malāvi pārvaldītāja…

O, un kur tad vēl siseņu burvestības: Centrālajā un Dienvidu Āfrikā ir vismaz sešas siseņu pūļu rašanās teritorijas Rukvas ieleja, Mveru Antipa, Kafues līdzenumi, Vemberes stepe, Malagarasi upes baseins Tanzānijā un arī Čil vas ezera līdzenumi Malāvi. Un siseņu uzbrukums tā vis nav nekāda nieka lieta: mazie lidojošie un rāpojošie riebekļi, sapulcējušies kuplā skaitā (lielākais zināmais siseņu pū*lis ir svēris 50 tūkstošus tonnu), var burtiski iznīcināt miljonu cilvēku dzīves. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados siseņu radītais bads Āfrikas dienviddaļā bija tāds, ka gados vecie cilvēki visā nopietnībā tika sūtīti mežā pamēģināt pārtikt no ogām un saknītēm, 1945. gadā siseņi Dienvidāfrikā bija noēduši trīs miljonu kvadrātjūdžu apkaimi, 2004. gada siseņu uzbrukums Rietumāfrikā bijis ļaunākais pēdējos piecpadsmit gados pāris to pieredzējušu tanzāniešu man stāstīja, ka siseņu mākonis aizēnojis debesis kilometriem plašā joslā, paralizējot visu un visus gan automašīnas, gan pat vilcienus. No zinātnieku viedokļa viss ir vienkārši: ja apstākļi ir labvēlīgi, siseņu māmiņa pāris nedēļās spēj sadēt

vairākus simtus oliņu, no kurām pēc pāris nedēļām izšķiļas mazi ēdelīgi sisenīši, un, ja tie jūt pārapdzīvotību, aši vien tiek sarīkotas migrācijas vienības ja tās netiek iznīcinātas šajā posmā, kad siseņi vēl ir maziņi un ne pārāk kustīgi, vienkārši sakot, gals klāt. Taču, protams, tas tā ir tikai no zinātnieku viedokļa afrikāņi paši zina labāk, un Malāvi man nākas noklausīties veselu lekciju par siseņu iznīdēšanas un atvairīša​nas vārdiem.

Re, Kenija: šeit Pepsi dzērienu ražošanas uzņēmumam Crown Beverages tiesa visā nopietnībā piespriež 15 miljonu šiliņu (vairāk nekā 200 tūkstošu latu) kompensāciju Edvardam Sendi, kurš bija apgalvojis, ka pēc pepsikolas iedzeršanas viņam sāčies vājums ģenitālijās, kas beidzies ar to, ka viņa vīrietība sarāvusies un vairs nav piedabūjama nostāties kaujas gatavībā… Un vēlreiz Uganda: sagadās tā, ka Katikamu rajona Kikabujas ciematā es ierodos tieši brīdī, kad tur notikuši pamatīgi grautiņi un dedzināšana: pilnīga posta aina pat ņemot vērā Āfrikas specifiku, kurai īpaša kārtība un tīrība nav raksturīga, paveras, raugoties uz vietējo māsu skolu un vairākām dzīvojamām mājām. Tobrīd visi vietējie, kam pajautāju par notikušo, tikai mulsi smaida un cenšas ātrāk aizslēpties aiz citu mugurām; tikai vēlāk jau no nacionālās preses uzzinu, ka ciematā arestēti seši cilvēki, kuri, ļoti iespējams, bijuši visu notikušo grautiņu iedvesmotāji, savukārt iemesls bijis Melnās Āfrikas apstākļiem pilnīgi pietiekams un visiem sapro​tams šiem cilvēkiem bijušas "pamatotas aizdomas", ka skolas vadītājs praktizējis burvestības.

Kas ir "pamatotas aizdomas"? Te nekas nav jāizdomā kārtīgiem ticīgajiem ir pieejamas brošūriņas (pārīti tādu sanāk iegādāties arī man), kur viss glīti un saprotami aprakstīts. Re, "izplatītākās burvestību darbības: sekss ar raganu, atteikšanās no seksa ar laulāto, atteikšanās no seksa ar klientiem, sava ķermeņa graizīšana un apkaisīšana ar pulveri, savu kaunuma, padušu vai galvas matu nogriešana, dažādu dzīvnieku nogalināšana un asins dzeršana, savu nagu nogriešana, savas ģimenes locekļu un citu cilvēku upurēšana, burvju priekšmetu (hirizi) paslēpšana biznesa objektos, mājās, dārzā, izkārnījumu ēšana, urīna un asins dzeršana, olu sasišana, sirds ēšana, gulēšana kapā, turīguma dēmonu iegāde, gulēšana gultā ar čūsku un līķa gaļas ēšana (karafu maiti)".

Tāpat brošūriņās aprakstītas arī burvestību sekas: "Bads vai sausums noteiktajā apdzīvotajā vietā, dažādas ļauno garu izpausmes (čūska gultā, slikti sapņi, lidojoši akmeņi), atkārtoti spontānie aborti, ģimenes problēmas, negadījumi, ievērojama nabadzība, pašnāvības, hroniskas slimības." Bet kā jūs varat zināt, ka jums uzlaists lāsts? Jau atkal ķerieties pie "rokasgrāmatas": "Lāsta pazīmes: mentāls vai emocionāls sabrukums, atkārtotas vai hroniskas slimības, it īpaši, ja tās ir iedzimtas vai bez skaidras medicīniskas diagnozes, atkārtoti spontānie aborti vai saistītas sieviešu problēmas, ilgstošas finanšu problēmas, īpaši tad, ja ienākumi šķiet pietiekami ("mazumiņš ar Dieva svētību padara vairāk nekā daudzums ar lāstu uz tā"), tendence kļūt par negadījumu upuri, pašnāvības vai nedabiskas nāves ģimenē, laulības izjukšana vai atsvešināšanās ģimenē, citu cilvēku slikta izturēšanās, pāridarījumi, klaiņošana, atkārtotas neveiksmes visā, ko jūs uzsākat."

Ak, jā, un, protams, Kongo, kur es paspēju pabāzt degunu tikai dažos pierobežas rajonos pusoficiāli, bez vīzas, bet pietiekami, lai uzzinātu gan par vietējām futbola komandām, kuras šeit algo burvjus, lai tie kaitētu pretiniekiem, gan par prostitūtām, kuras par lielu naudu iegādājas amuletus, lai kļūtu neatvairāmas, gan par vienu no vietējiem bruņotajiem formējumiem Kongo Atbrīvošanas kustību (MLC),'kuras vadītājam Žanam Pjēram Bembam, kā nedaudz ironiski norāda pat žurnāls National Geographic, ir "neliela imidža problēma" viņa kareivji, galvenokārt mai-mai cilts pārstāvji, ēd pigmejus. Un nav runas par nabaga izbadējušamies nēģeriem te ir vienkārša, vispārpieņemta loģika: tu apēd pigmeju un iegūsti gan mazā meža vīriņa unikālās spējas džungļos, gan arī dawa maģiskos talantus.

Paši mai-mai gan kategoriski noliedz, ka viņi ēstu pigmejus; maksimums, ko kāds karotājs varot atļauties, ar nocirstu ienaidnieka galvu doties uzvaras parādē (lai gan bez īpašas kautrības tiek stāstīts arī par kādu mūslaiku mai-mai vadoni, kuram kaklā tomēr esot karājies izkaltēts zīdaiņa līķītis). Toties vispārpieņemta prakse šeit pilsoņu kara radītā haosa apstākļos ir burvju sauktu arī par fetišeriem līdzdalība tiesas procesos. Lūk, vienas aculiecinieces stāsts: "Vietējais fetišeris atnāca uz to vietu, kur

mani turēja. Viņam līdzi bija divas olas. Es biju sasieta un ļoti nobijusies. Viņš ripināja olas pa zemi pie manām kājām. Tika teikts: ja olas ripos prom no manis, es tikšu uzskatīta par nevainīgu. Bet, ja olas ripos uz manu pusi, es tikšu uzskatīta par vainīgu. Man paveicās, olas ripoja prom no manis. Cits cilvēks Žans, ar kuru es biju kopā, nebija tik veiksmīgs. Olas ripoja nepareizajā virzienā, un viņam teica: skrien! Viņš skrēja, un uz viņu šāva bultas. Viņš pakrita. Viņi sacirta viņu gabalos ar savām mačetēm manu acu priekšā. Tad viņi viņu apēda. Es biju pārbijusies…"

Protams, var neticēt šādiem tādiem lieciniekiem, bet, re, atgadījums, kas fiksēts pilnīgi oficiālos ANO pārskatos: 2004. gadā viena no nemiernieku grupām Kongo Ituri reģionā uz ceļa apturēja 14 sievietes. Visas tika izģērbtas, pēc tam "speciālisti" aplūkoja viņu dzimumorgānu īpatnības.Trīspadsmit sievietes tika nogalinātas, bet četrpadsmitajai Zainabo Alfani tika atrastas ļoti garas vaginālās lūpas, ko vietējie uzskata par burvja atribūtiku.

Tāpēc Zainabo netika nogalināta viņai "tikai" nogrieza "anomālās" ķermeņa daļas, visi nemiernieku grupas dalībnieki viņu izvaroja un pēc tam sievietes acu priekšā nogalināja, izcepa un apēda abas viņas meitas, kā arī pašas nogrieztās lūpas. Zainabo palika dzīva, taču bija inficējusies ar AIDS un nomira 2005. gada martā īsi pēc tam, kad bija izstāstījusi par notikušo ANO miera spēku pārstāvjiem…

Pat komunistiskajā Zimbabvē, kur pret dažādām "tumsonīgās pagātnes" paliekām vara izturas pietiekami neiecietīgi un kur "raganu dakteru" sludinājumus presē atrast ir faktiski neiespējami, es, vēlā vakara stundā dirnot galvaspilsētas Harares dzelzceļa stacijā un gaidot vilcienu, noklausos divu gados jaunu pasažieru milzumgaru stāstu par "tradicionālo dziednieku" metodēm piemēram, kā cīnīties ar mirušo bērnu gariem abiku, kuri mēģina iemājot dzīvos bērnos. Kad nu tie sāk vārgt, atliekot viens — ar visiem paņēmieniem abiku izdzīt, un viena no iecienītākajām metodēm ar asu priekšmetu izveidot seklus griezumus bērna ādā un tajos ieberzēt piparus, sak', lai abiku pamokās sāpēs un beigu beigās aizbēg.

Tiesa, biežāk pirmais neiztur bērns, tā papildinot apkārtklīstošo abiku pulku, bet tur nu neko nevarot darīt… Un kur nu vēl pusoficiālais Mvari kults šī zimbabviešu augstākā dievība cilvēkus uzrunājot caur alās dzīvojošo Mvari Balsi (parasti sieviešu dzimtes).

Vārdu sakot, visādu nokrāsu maģija no kristietiskas izcelsmes ceremonijām līdz visīstākajām melnajām burvestībām, dzīvnieku ziedošanai un asinsrituāliem (galu galā tieši Centrālāfrika ir labi zināmā Jamaikas vūdū dzimtene) Āfrikā ir dzīvāka par dzīvu. Arī pilsētu ielās pie kokiem karājas gan plāksnītes ar Bībeles citātiem, gan visdažādākie atgādinājumi piemēram, God Loves Zim' vai Devi1 is a Liar", gan izžuvušas vistu kājas un jau pavisam nesaprotamas izcelsmes (par ko gan labāk vienkārši nedomāt) kauli; maršruta taksometru aplaupītāji pasažieru * Dievs mīl Zimbabvi. (Angļu vai.) ** Nelabais ir melis. (Angļu vai.) aptīrīšanas laikā skaita citātus no Bībeles; karadarbības zonās un to tuvumā labāk par alkoholu, munīciju un sievietēm pērk amuletus; nevienam nekas īpašs nešķiet "doktora" Deivida Edvarda Ovuora stāsts, kā viņš jau pareģojis Āzijas cunami un tagad solot zemestrīci un cunami arī Kenijai, vai laikraksta publikācija, kas sākas ar vārdiem: "Brīnumi nekad nebeigsies. To kļūs tikai vairāk. Miegainā Džudžas pilsēta netālu no Nairobi pamodās neticamai ainai! Pagājušo sestdien 72 gadus vecs akls vīrietis salaulājās ar 35 gadus vecu skaistuli…" Protams, šeit neviens neredz arī nekādas pretrunas, pēc dievkalpojuma kristiešu baznīcā dodoties noziedot gariem kādu kazlēnu, neapvainosies jau tāpēc ne saldais Jēzus, ne Jaunava Marija, kuru, kā jau katoliskā vidē, šeit parasti ciena ne mazāk, bet brīžam pat vairāk nekā viņas slaveno dēlu, ne pirmatnējie gari.

Un bez viņu (un starpnieku, kuri sevi reizēm dēvē par profesoriem un doktoriem, bet reizēm vienkārši par fetišeriem un zāļu vīriem) palīdzības cilvēces šūpuļa iemītnieki iztikt nespēj vēl joprojām protams, ne izglītotāko un turīgāko piecu procentu pārstāvji, bet pārējie deviņdesmit pieci gan. Tiesa, par pēdējo apgalvojumu vēl varētu pastrīdēties. Miniatūrajā kalnainajā Ruandā, kura pasaules slavu iemantojusi ar gandrīz miljonu dzīvību aiznesušo genocīdu, gids Pols man cita starpā pastāsta par bijušā valsts prezidenta Habjarimanas mājas drupās atrastu katoļu vizionāra pazīstama kā Little Pebbles jeb

Mazie Oļi 1987. gada pareģojumu. Jaunava Marija Mazajiem Oļiem bija pavēstījusi par jau tuvākajos gados gaidāmu komunistu uzbrukumu Vatikānam, pilsoņu karu ikvienā pasaules valstī, kodolsprādzienu sēriju, tostarp Krievijas reaktora uzsprāgšanu Ziemeļpolā, kas stratosfērā radīšot ledus vairogu, nobloķējot saules gaismu un novedot pie ceturtās daļas pasaules iedzīvotāju bojāejas, pēc tam zemestrīces likšot izzust veselām nācijām un bads un mēris iznīcināšot daudzus cilvēkus, kuriem būs izdevies izdzīvot. Visbeidzot 1992. gada Lieldienu svētdienā zemes virsū atgriezīšoties arī pats Jēzus Kristus.

Murgi? Nekā tamlīdzīga: kā jau minēts, ar Jaunavu Mariju šeit joki mazi, un ļoti iespējams, ka tieši ar pareģojumu savā ziņā saistīts pat Ruandas genocīda sākums. Žurnālists Filips Gurevičs, genocīdam veltītās grāmatas "Mēs vēlamies jūs informēt, ka rīt mēs tiksim nogalināti kopā ar mūsu ģimenēm" autors, stāsta: "Es nevaru pateikt, vai Habjarimana jelkad bija lasījis šo pareģojumu, taču tas bija atradis ceļu līdz viņa mājām. Kibeho kalns, kas atrodas gandrīz Ruandas centrā, kļuva slavens 80. gados kā vieta, kur Jaunava Marija mēdza parādīties un uzrunāt vietējos vizionārus. Ruandā, viskristietiskākajā Āfrikas valstī, kur vismaz 65 procenti iedzīvotāju bija katoļi un 15 procenti bija protestanti, Kibeho vizionāri ātri sapulcēja daudzus atbalstītājus. Katoļu baznīca izveidoja oficiālu fenomena "zinātniskas izmeklēšanas komisiju" un paziņoja, ka tas lielā mērā esot autentisks. Kibeho bija iespaidīgs. Svētceļnieki ieradās no visas pasaules, un madāma Agata Habjarimana bija bieža viešņa. Madāma Agata bieži veda vairākas Kibeho vizionāres sev līdzi starptautiskos braucienos. Šīm jaunajām sievietēm daudz kas bija stāstāms par savāru sarunām ar Dievmāti, bet starp Marijas vēstījumiem, kas atstāja visdziļāko iespaidu, bija atkārtotais apgalvojums, ka "tuvā nākotnē Ruanda peldēsies asinīs"…

Tādi, lūk, var būt arī Melnā kontinenta likteņu lēmēju motīvi tad ko brīnīties, piemēram, par šo Ruandas laikrakstā The New Times publicēto vienkāršās melnādainās tautas pārstāves vēstuli pietiekami izteiksmīgu, lai to publicētu pilnībā: "Rakstot šo vēstuli, es esmu ļoti sarūgtināta persona. Es esmu HIV/AIDS paciente. Es inficējos genocīda laikā, pēc tam, kad mans vīrs tika nogalināts un slepkavas, kuru bija vairāk nekā simts, mani atkārtoti izvaroja. Tajā laikā manai vienīgajai meitai bija deviņi gadi, un viņa bija spiesta bezpalīdzīgi nolūkoties šajā skatā ar slepkavām, sakot, ka viņa to atcerēsies, lai atstāstītu.

Vienpadsmit gadu vēlāk es esmu atkarīga no antivīrusu medikamentiem, kuri, lai gan citiem palīdz, mani pamazām novājina. Pagājušajā mēnesī ārzemnieks, kurš palīdz man manās dažādajās vajadzībās, ieskaitot īres samaksu un nodrošinājumu ar dienišķo maizi, noprata, ka medikamenti man nepalīdz, jo es biju tik vārga, ka paliku gultā. Tāpēc viņš ierosināja, lai es apmeklēju Mahoro, kurš, kā tika ziņots, bija ar Svētītās Jaunavas Marijas palīdzību atklājis zāles. Man vajadzēja dzīvot, tāpēc es nesvārstījos izmēģināt jauno atklājumu. Tiešām, pēc zāļu ieņemšanas es sāku justies labāk. Es jutos stiprāka dienu pēc dienas, un tagad es varu iet un paveikt dažus ikdienas darbus.

Bet es biju nospiesta, kad apmeklēju zāļu vīru pagājušajā pirmdienā un uzzināju, ka daži cilvēki varas iestādēs ir aizlieguši viņam nodrošināt zāles tūkstošiem pacientu, kuri bija atkarīgi no tām. Tas mani tik sāpīgi skar tāpēc, ka slimība nav ārstējama un pat izslavētā pretvīrusu terapija spēj tikai pagarināt dzīvi (ja raudzīties pozitīvi) vai pat nogalināt cilvēku lēni un mokoši (ja raudzīties negatīvi); taču tas, ko mums deva Mahoro, bija vairāk nekā pretvīrusu terapija, jo tas spēja mums palīdzēt.

Skatīsimies faktam acīs. Tiem, kuri vēl ir veselīgi, vajadzētu beigt iejaukties procesos, kas ļauj nodrošināt zāles. Cik daudzi afrikāņi no tā gūs labumu?

Es zinu, ka izklausās es pūšu pašas taurē, taču, lai gan esmu veca, man ir tiesības redzēt, kā mans bērns izaug liels un spēj nodrošināt pats savu dzīvi. Tas, kurš ir apstādinājis Mahoro, drīz būs atbildīgs par to, ka mana meita pievienosies daudzajām jaunajām seksa strādniecēm, kuras atrodamas visās mūsu zemes pilsētās, jo viņas ir bezpalīdzīgas, bet tajā pašā laikā viņām jāatļaujas visas nepieciešamās vajadzības. Tas ir netaisnīgi un amorāli -apzinād nogalināt, un ir kauns apstādināt zinātnisko attīstību valstī, kura vēlas, lai tai būtu zinātniski orientēta cilvēcisko resursu bāze. Es joprojām brīnos, ka šāds

akts bija patiess. Es arī nezinu, ko darīs man līdzīgie, kuri nav spējīgi izmantot pretvīrusu terapiju. Lai kas arī būtu jūs, kuri apstādināja Mahoro, neļaujot viņam turpināt viņa humanitāro darbu, par kuru viņš pat neprasīja samaksu, jūs palīdzat mums nomirt ātri! Lai kāds iejaucas mūsu labā, kamēr nav par vēlu!

Paciente Kicukiro…"

Jā, es jau varētu mēģināt iestāstīt, ka to visu klusītēm pie sevis pārdomāju, spaidoties "Dr. N. Merzogas no Austrumāfrikas" improvizētajā minileprozorijā. Bet, protams, kāda nu tur pārdomāšana, izmisīgi mēģinot nepieskarties vismaz atklātām vātīm un īpaši šaubīga izskata pārsējiem. Turklāt, pamanījuši savā vidū kaut ko šai vietai pilnīgi neiedomājamu un neiederīgu baltu, briļļainu, nedaudz samulsušu -, sirgstošie melnādaini sākumā sastingst neizpratnē, bet pēc tam, milzu entuziasma pārņemti, metas reizē iztaujāt par iemesliem, kas mani šurp atveduši, un izklāstīt visus savus simt dzīvesstāstus.

Tiesa, komunikācija ir apgrūtināta gan tāpēc, ka visi runā reizē, gan tāpēc, ka angļu valoda Zambijā skaitās vispārzināma un oficiāla, tomēr visā pūlī atrodas labi ja pusducis ļaužu, kuru angļu valodas izpratne kaut cik sakrīt ar manējo. Šis pusducis tad arī aši vien kļūst par kaut ko akreditēto tulku korpusam līdzīgu, nododot tālāk jautājumus un dzīvesstāstus, kuri man jau pēc pārdesmit minūtēm saplūst kopā milzīgā mudžeklī gluži kā Meistara Margaritai, sniedzot kailo celi skūpstam aizkapa ļaundaru simtiem un tūkstošiem. Atmiņā palikuši tikai pāris brīnumstāstu: jau visu šurpceļu man autobusā ir nācies skatīties vienveidīgas filmiņas, kuru pamatdoma ir Dievs visu var un visu izdarīs, sliktajiem redzi un pārējo veselību atņems, labajiem atdos. Taču viena lieta kristīgās aģitācijas filmiņas, kuras centralizēti saštancētas kaut kur Tanzānijā, pavisam cita reālu cilvēku stāstījums, teiksim, par Ugandu, kur nule pēc divdesmit gadu atšķirtības satikušās dvīņu māsas Nakato un Babirje. Nakato divu gadu vecumā nolaupījusi neauglīga sieviete, kura, meitenei paaugoties, likusi viņai gulēt ar savu vīru, tad pasaulē nākuši dvīņi.

Pati Nakato daudzus gadus neesot pat nojautusi, ka šie nav viņas īstie vecāki, līdz kādu dienu tirgū sastapusi savu spoguļattēlu. Tad arī viss nācis gaismā nu gluži kā kārtīgā meksikāņu seriālā, tikai šeit stāstītāji gatavi zvērēt, ka viss esot skaidra un balta patiesība. Un tā arī varētu būt par šo atgadījumu esot rakstīts pat avīzēs, un tantuks, kurš daktera Merzogas "pieņemamajā istabā" ir aizrautīgi pasvītrojis interesantākās un nozīmīgākās vietas "Jehovas liecinieku" žurnālītī Watchtower, teicas precīzi atminoties pat dvīņu mātes sacīto: "Es jau biju zaudējusi cerības atrast viņu. Es jutu, ka esmu izdarījusi visu, ko es varēju. Tā es teicu Dievam, ka atstāju visu Viņa ziņā. Un Dievs turpināja strādāt bez manis. Tagad šeit beidzot ir mana skaistā meita. Dievs ir varens! Slavējiet viņu!"

Cits no pūļa savukārt aizrautīgi stāsta par septiņdesmitgadīgo Džozefu Musazjanjiku, kurš redzi zaudējis jau septiņu gadu vecumā, taču divdesmit gadu vecumā ieguvis pārdabiskas spējas un kļuvis par dziednieku pats nesaprotot, kā tas noticis, taču Dievs viņam devis talantu un pavēris ceļu. "Viņš spēja iet pa ciematu jūdzēm tālu! Ganot lopus, viņa biedri viņu pameta, bet viņš vienalga spēja atrast ceļu! Un ne tikai! Viņš spēja atšķirt un izrakt derīgas saknītes cilvēku dziedēšanai bez jelkādas palīdzības un arī dziedēt," kalsnais vīrs, kuram pašam abas acis skārusi katarakta, jau gandrīz kliedz. "Un vēl šis aklais pats rok akas un būvē mājas! Nevis kaut kur šis svētais cilvēks dzīvo tepat Zambijā, Monzes apgabalā, Sikasondasimas ciematā! Tur viņš uzcēla māju! Tur viņš izraka pirmo aku! Un rok joprojām septiņdesmit gadu vecumā! Vai tas nav Dieva brīnums?!"

Savukārt cits stāsts, jau par Ruandas brīnumiem, kuru ar lielu cītību esmu pierakstījis savā ceļojuma kladītē, ir, tā sacīt, ne tik burvestīgi dievišķas dabas, bet tāpēc ne mazāk interesants. Spriediet paši izteiksmes veids saglabāts iespējami precīzs: "Mfašumvanas ciematā, vietā, kur es piedzimu, dzīvoja vīrs, vārdā Bagjenda (Bags) Ģeometrija. Viņam patiešām bija ģeometriska figūra, un viņa apetīte vai drīzāk apetītes uz pretējo dzimumu bija vienkārši nepārspējamas. Puisis bija īsts milzenis, aptuveni divus metrus garš un gandrīz 100 kilogramus smags. Kurš gan uzdrīkstētos apspriest šāda puiša personiskās detaļas, ja vien nevēlētos palikt bez zoba vai diviem? Šis puisis bija tāds, ka iekaustīja katru, kurš viņu uzdrīkstējās publiski apvainot.

Lai uzlabotu savu drošību, viņš iedraudzējās ar policistiem no vietējā policijas posteņa Kidžurā, viņš ēda un dzēra ar Gombololas vadoni un arī citiem vietējās padomes vīriem. To apzinoties, viņš ieguva pārāk lielu varu visā Mfašumvanas "pilsētā" un varēja rīkoties tā, kā vēlējās. Viņš gulēja ar katru sievieti, kas pagadījās viņa ceļā. Viņš bija sev izkārtojis Kidžuras autobusu kompānijas biļešu pārdevēja amatu, un tas deva viņam iespēju iekraut kādu svešu sievu autobusā un tad doties ar viņu Fortportalas pilsētiņā uz kādu netraucētu "prombūtnes maču".

Protams, ka šī puiša varoņdarbi nevarēja palikt nepamanīti. "Ko gan viņš domā kas viņš tāds ir?!" izsaucās kāds jauns vīrietis. Ak, bet kurš gan viens pats būtu varējis tikt ar viņu galā! Neviens, bet visi vēlējās, lai šī skabarga pamestu ciematu. Kā angļi saka, "salms, kas salauza kamieļa muguru", bija tad, kad Bags šķērsoja kāda Nsabi (Nsabiinanas) ceļu un pagrāba meiteni, par kuru Nsabi tikko bija samaksājis līgavas izpirkumu. Starp citu, lielākā daļa kinjaruandas' vārdu, īpaši to cilvēku, kuri ir "pārāk reliģiozi", vārdi nekad netiek minēti pilnā garumā, un tāpēc Nsabimana tiek saukts par Nsabi un nekā citādi. Un vēl kad Amavubi komanda devās uz turnīru Kampalā, vairāki radio komentētāji nevarēja ēterā nosaukt spēlētāju vārdus.

Pēc tam, kad Nsabi uzzināja par Baga nodomiem, viņš izlika slazdu. Viņš pastāstīja savai sievai, ka viņam ir steidzams brauciens uz Kampalu un ka viņš būs prom vairākas dienas. Brīdī, kad Nsabi devās prom, ziņas par to izplatījās ļoti ātri, un abi mīlas putniņi plānoja doties uz Fortportalu uz "prombūtnes maču". Taču nākamajā rītā Nsabi ar pāris nolīgtiem pēddziņiem bija pilsētā, lai sagaidītu autobusu un sekotu abiem mīlniekiem. Viņi izkāpa no autobusa pie Oromo restorāna pilsētas centrā. Bags devās uz Hotspringsas lodžu, un sieviete devās uz Birmdži ēku, tad uz Gluepot's ēku, bet beigās arī uz to pašu Hotspringsas namiņu. Kad istabas durvis bija ciet, Nsabi, fotogrāfs un vairāki policisti devās iekšā. Ar Hotspringsas lodžas pārziņa atļauju dur​vis tika uzlauztas, un Bags un viņa mīļākā tika notverti akta brīdī.

Nsabi bija tik satraukts, ka skraidīja pa istabu kā traks suns, un pēkšņi izplūda kliedzienos -yampaye inka (ak, manas govis), un tas riebeklis nelietoja prezervatīvu?! Visu epizodi iemūžināja fotogrāfs, policisti uzklausīja dažas liecības, un diena bija galā. Dažas dienas vēlāk Nsabi devās nezināmā virzienā, un nedaudz * Ruandas oficiālā valoda Āfrikā otra plašāk izplatītā pēc suahili. vēlāk Bags mēģināja atsākt savas nodarbes galu galā vai gan Nsabi nebija pasūtījis savu nākamo sievu? Nebija nekādu iemeslu baidīties, viņš saņēma visu savu drosmi un tuvojās viņai, apgal​vodams pats sev, ka viņa taču tagad ir brīva. Šoreiz viņi plānoja doties uz "maču" vienā no Kidžuras vietējām lodžām. Taču, kad viņi bija gultā, sieviete sāka kliegt, jo Baga vīrietība bija pārvērtusies par sprunguli. Atskrēja kaimiņi, atlauza durvis un atrada Bagu dziļās sāpēs, turot savu instrumentu, kas bija pārvērties par sprunguli. Puisis tika aizgādāts uz Virikas hospitāli Fortportalā, un trīs dienas un naktis sāpes bija neciešamas. Beigu beigās vecajie nolēma konsultēties ar Nsabi. Pēc garas un apnicīgas spriešanas tika nolemts, ka Baga radinieki dubultā atmaksās līgavas cenu, ko bija samaksājis Nsabi. Neko darīt "asinis ir biezākas par ūdeni". Viņi samaksāja, un tad pēkšņi Baga instruments atguva tā normālo stāvokli…"

Kā tālāk klājās nabaga Bagam, mēs tā arī nekad neuzzināsim, jo jau tā temperamentīgais pūlis, kam arī stāsta gaitā bijuši neskaitāmi iebildumi, papildinājumi un vērtējumi, šajā brīdī vienkārši eksplodē, vienlaikus izvirzot visdažādākās versijas par notikušo. Nē, neviens pats neapšauba paša stāsta patiesīgumu: par to kā reiz valda vispārēja vienprātība visi zina, ka tā notikt var un arī notiek. Runa ir tikai par nozīmīgām tehniskām detaļām cik spēju noprast, galvenokārt par to, cik funkcionāla var būt tāda par sprunguli pārvērsta, bet pēc tam savu dabisko izskatu atguvusi vīrietība, cik neatgriezeniskas ir notikušās pārmaiņas un cik lielā mērā daudzcietušais orgāns var pārņemt sprunguļa nozīmīgākās īpašības pirmām kārtām jau spēju būt stingram un cietam mūžīgi mūžos. Savukārt otrais būtiskais jautājums cik šāda noburšana varētu izmaksāt un cik paliekoša tā ir.

Tā jaukās un saviesīgās sarunās laiks rit nemanot, pamazām piemirstas pat smirdīgie apsēji, un

pēkšņi ir pienācis brīdis, kad laiks man doties iepazīties ar slaveno dakteri Merzogu. Rinda šeit virzās uz priekšu pēc tikai tai pašai saprotamiem noteikumiem, un arī tagad neatskan ne gongs, ne tamtami, bet pūlītis ap manu necienīgo personu kaut kā pats no sevis saspiežas pa malām, un izveidotā dzīvā koridorīša galā kleķa sienā atsprāgst tikpat kleķainas, šā tā kopā sastiprinātas durtiņas. Nezinu, ko es esmu gaidījis ieraudzīt otrpus tām, taču aina galīgi nav tāda, kādu iecerējis saskatīt Žila Verna cienītājs.

Nav ne klasisku burvja atribūtu, ne beigta gaiļa vai kazas, ne mežonīgu masku un palmu lapu bruncīšu to visu, kā noskaidroju vēlāk, jāmeklē vai nu speciāli tūristiem organizētās teatrālās ceremonijās (kurām ar realitāti nav ne mazākā sakara), vai arī vēl krietni tālāk no civilizācijas kaut kur Centrālās vai Rietumāfrikas džungļos, kur baltais cilvēks ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem galīgi nav gaidīts viesis.

Tā vietā gana neizteiksmīgais dakteris Merzoga mani brītiņu aplūko kā retu dārzeni, tad pietiekami skaidrā angļu valodā apjautājas, kas tad man īsti kait, un pats arī nekavējoties uzstāda diagnozi ak tad ziņkārība, ko, jaunais cilvēk? Gribot negribot nākas pamāt ar galvu, jo starp visām sludinājumā uzskaitītajām nebūšanām un problēmām tā arī neesmu spējis sameklēt nevienu, kura būtu kaut cik aktuāla un risināma, bet īdēšana par ceļveža zagli pēc visiem uzklausītajiem brīnumstāstiem būtu vienkārši nepiedienīga. Un tad dakteris Merzoga mani pārsteidz tā vietā, lai sāktu stāstīt par savām metodēm un brīnumaini izdziedētajiem, viņš, melanholiski kasot muguru (vismaz tas, kā jau pienākas "tradicionālajam" dziedniekam, notiek ar kādu eksotiska izskata kāsi), saka ko pilnīgi citu: "Jūs ko domājat, jaunais cilvēk? Ka man ir vēlēšanās pārliecināt, ka esmu brīnumdaris, sarunājos ar gariem, uzmodinu miroņus un ārstēju AIDS? Nav man tādas vēlēšanās. Gribat ticiet, negribat neticiet."

Mēģinu iebubināties, ka gribu nevis ticēt vai neticēt, bet gan vienkārši redzēt un pieredzēt, taču Merzoga pamazām iekaist: "Ko jūs domājat? Ka pie manis atnāks cilvēks ar vēzi, bet es viņu viens un divi izārstēšu, saldi dzindzinot, vicinot rokas, līgojoties un skaitot kādu abrakadabru? Un tad jūs aizbrauksiet atpakaļ uz mājām un visiem stāstīsiet par stulbajiem nēģeriem, kuri tic šādām bezjēdzībām?

Tā nav jūsu darīšana! Jā, šeit zem grīdas, te apakšā, zem mājas, ir apglabāts gan mans tēvs, gan vectēvs.

Viņi darīja to pašu, ko es, un reāli palīdzēja cilvēkiem. Un kas jums par daļu, kādā veidā? Jūs garus neredzat. Es ari neredzu. Bet tie eksistē. Visa atšķirība jūs tiem neticat, bet es ticu. Un cilvēki tic. Tieši tāpat cilvēki gadsimtiem neredzēja mikrobus, bet tie pastāvēja. Un kurš tad bija tumsonis? Un kurš ir tumsonis tagad?! Un atcerieties šeit ir cilvēces šūpulis. Tad kāpēc jūs nepieļaujat, ka tieši tur, kur cilvēce cēlusies, tā arī visvairāk zina par dzīvi? Vai vismaz zina ko tādu, ko citi uzskata par blēņām?"

Saprotu, ka nekāda burvja spēju demonstrācija nesanāks, jo mani faktiski visbrutālākajā veidā liek aiz durvīm, ignorējot pat naudiņu, par kuras samaksāšanu mēģinu iepīkstēties. Tomēr izrādās, ka dakteris Merzoga bez palīdzības, lai tā būtu šāda vai tāda, neatlaiž pilnīgi nevienu nedaudz atvēsis un paziņojis, ka melnajiem cilvēkiem ir savas zāles un palīdzība, bet baltajiem savas, viņš man uz atvadām iespiež rokā nošmulētu brošūriņu un nosaka varbūt šie vārdi un ļaudis, kas tos sarakstījuši, spēšot apmierināt manu zinātkāri. Protams, man varbūt likšoties dīvaini, ka "tradicionālais dziednieks" dāvina brošūru ar nosaukumu "Kā identificēt un salauzt lāstus", bet gan jau es sapratīšot. Un tie arī ir pēdējie daktera Merzogas man adresētie vārdi: es korekti, bet nenovēršami tieku izbīdīts pa vēl vienām mājeles durvīm, tā ka nepaspēju pat atvadīties no sava akreditētā tulku korpusa. Arī vēlme pagaidīt kādu no nākamajiem pacientiem un apjautāties, kā tad ir veicies, kaut kā pagaisusi.

Savukārt ar daktera novēlēto sapratni ir tā švakāk pēc lieliskās somu pirts afrikāņu gaumē vēl veselu diennakti ar gadījuma transportu kuļoties atpakaļ uz galvaspilsētu Lusaku un ik pa brīdim sevi appētot klusās bažās, vai tikai pēc ciešajiem kontaktiem ar daktera Merzogas klientiem neparādās kādas vātis vai izsitumi, šādas augstas matērijas nenāk ne prātā. Un arī pēc tam, kad esmu ticis līdz dušas, hlorēta ūdens, ziepju, šampūnu, ledusskapju, aukstas kolas un kondicionētāju valstībai, interese par Melnā kontinenta brīnumiem man ir atsista gluži kārtīgi nu, vismaz uz pāris nedēļām, kad, nonācis jau Konijas galvaspilsētā Nairobi, es no somas netīšām (nezinu, vai tas ir Dieviņa, kādas vietējās dievības vai vēl cits pirksts) izceļu daktera Merzogas īpatno velti un konstatēju, ka tās autori ir atrodami gandrīz vai ap stūri.

Un autori jau atkal ir visnotaļ īpatni ļaudis kā, šķiet, vai it visas Āfrikas garīgās pasaules pārvaldītāji: bez lieka mulsuma un kautrības brošūriņa vēsta, ka "apustulis (Svētais tēvs) Stīvens Gičuhi Mvangi ir kalpotājs Dievam, kurš tiek vareni izmantots apustuliskajā, pravietiskajā un mācību iesvaidīšanā Dieva slavināšanai un valstībai. Viņš ir radītājs un direktors Globālās atdzimšanas draudzei, kas ir Dieva dota draudze ar ietekmi visā pasaulē. Viņš ir precējies ar Svēto māti Nensiju Ndžeri Gičuhi, kura ir daudz palīdzējusi Ģimenei un Draudzei. Viņa Draudze atrodas Nairobi, Kenijā, Austrumāfrikā.

Viņš sludina Dieva Vārdu bez kompromisiem, bet ar milzu līdzjūtību. Viņš ir vienā tīklā ar Kristus Ķermeni visā pasaulē".

Hm, viens tīkls ar Kristus Ķermeni izklausās interesanti, lai ko tas arī nozīmētu. Baltā cilvēka nelabojamā zinātkāre no jauna ir sasparojusies ja reiz neizdevās pielavīties melno melnajai maģijai pa, tā sacīt, parādes durvīm, kazi, ko interesantu varēs liecināt tās pretinieki. Jo, lai cik plaši arī Āfrikā būtu izplatīti dažādi vietējie kulti, kuri pa bišķītim ir paņēmuši gan no pirmatnējo cilšu ticējumiem, gan no kristiešu un it īpaši Austrumu piekrastē musulmaņu ceremonijām un rituāliem, pamatā lielās kristīgās konfesijas ir nesamierināmas jebkādu burvestību ienaidnieces. Tiesa, burvestību un "raganu dakteru" apkarošanā kaut cik tradicionālie kristieši iekrīt otrā galējībā, saskatot burvju rīcības sekas pat visnotaļ parastās lietās un rezultāts ir aicinājumi uz grautiņiem, kuri, kā rāda jau pieminētā Kikabujas ciema pie​mērs, vietējiem kristiešiem šķiet visnotaļ atbalstāma lieta. Dieva un sabiedrības vārdā, protams.

Globālās atdzimšanas draudzes mītnes vieta gan nav vienkārši atrodama jebkura lielāka Āfrikas pilsēta ir vai bāztin piebāzta ar visdažādāko reliģisko konfesiju un grupiņu baznīcām, tempļiem, lūgšanu namiem un citām kulta celtnēm. Te ir gan vispārzināmās konfesijas, gan Universālā un Jaunā apustuliskā baznīca, gan jehovieši un mormoņi, gan anglikāņi un septītās dienas adventisti, gan sikhi un kopti, gan ai, nē, tik sarežģītus daudz​pakāpju nosaukumus atcerēties nav ikdienišķa cilvēka spēkos. Turklāt šie ticīgie ar Dievu vai dieviem kontaktējas visdažādākajās mītnēs tepat blakus iespaidīgam, ar svastikas zīmēm dāsni izgreznotam hinduistu templim pussagruvušā būcenī iemitinājušies kaut kādi trīsdesmit sestās dienas deviņu baušļu atzinēji un desmitā noliedzēji, bet vēl tālāk jau īsti (salīdzinoši) burvji, kuri katram nabagam pastāstīs, ka viņa pusē taču ir senču gari un dievības: ja nav ko ēst, vajag tikai izdomāt pareizo aplaimojamo dievību un pareizo ziedojumu. Un tādā garā. Turklāt tieši dienās, kad es atrodos Kenijā, visus Austrumāfrikas ticīgos dažādos veidos saskubinājuši veseli divi megapasākumi pirmkārt, Mombasas ostā ieradies pasaulē vecākais vēl joprojām funkcionējošais pasažieru tvaikonis MV Doulos, uz kura borta visnotaļ svētā misijā atrodas 320 kristiešu no četrdesmit valstīm; otrkārt, Ugandā ierodas cilvēks, par kuru visu izsaka milzīga reklāmas lapa, kas sākas ar vārdiem: "Esi sveikts Ugandā, Āfrikas pērlē, Apsolītā Mesijas piektais pēcteci Khalifatula Masih V!" Vārdu sakot, ticīgo dzīve virmot virmo, un es drošības pēc no ielu tirgotājiem iegādājos pāris reliģiska satura žurnāliņus tādu te netrūkst -, lai, tā sacīt, kaut nedaudz iedvesmotos un komunikācija ar globālās atdzimšanas piekritējiem veiktos labāk nekā ar dakteri Merzogu. Rezultātā uzzinu daudz jauna pirmām kārtām jau par afrikāņu ideālo ģimenes un intīmo dzīvi. Re, kādi prātīgi padomi melnādainajai ģimenei: "Sievietei vajadzīgs vīrs, kurš vēlas uzņemties garīgu vadību ģimenē. Tas nenozīmē vīru, kurš citē vai loka Svētos rakstus, lai panāktu, ka viņa sieva dara, ko viņš vēlas. Skumji, bet mēs, vīrieši, esam atstājuši novārtā Svētos rakstus gadsimtiem ilgi un rezultātā aiz sevis esam atstājuši smagi ievainotu sievu virkni. Garīgā vadība nenozīmē Bībeles mācīšanos no galvas vai sprediķošanu. Tā ir sapratne par to, ko saka Svētie raksti, un jūsu sievas mīlēšanas (un nevis manipu​lēšanas) rokasgrāmatas izmantošana."

Kā konkrēti tas būtu jādara? "Sāciet vienkārši. Varbūt vienkārši saņemiet savas sievas rokas savējās, pirms jūs pametat māju no rīta, un lūdzieties: "Kungs, paldies tev par šo vērtīgo velti, kuru tu man esi devis… Svēti viņu bagātīgi šodien un aizsargā viņu, kamēr es esmu prom. Jēzus vārdā, Āmen."

Viena sieviete teica par viņai adresētajām vira lūgšanām: "Kad viņš lūdzas par mani, es jūtos tā, it kā būtu pārklāta ar biezu aizsardzības segu. Lai gan es vienalga saskaros ar problēmām, viņa lūgšanas pasargā mani no sāpju asuma." Sievietei vajadzīgs vīrs, kurš ieklausīsies savā sievā. Es atzīstu, ka

lielākajai daļai vīriešu tas nenākas dabiski. Taču tas nenozīmē, ka jums tiek izsniegta atļauja to nedarīt.

Tas nozīmē, ka mums jāvēlas mācīties, kā ieklausīties."

Tāpat uzzinu, piemēram, to, ka dažādi vizionāri nebūt nav tikai septiņdesmito, astoņdesmito gadu produkts: izrādās, arī mūsu dienās ir ne mazums izcili kristīgu ļaužu, kuriem ar Dievu To Kungu ir kaut kas tiešajam vadam līdzīgs. Re, piemēram, bīskapes "doktores" Margaretas Vandžiru atklāsmes: "Kādu ritu es nolēmu atpūsties pēc tam, kad mani bērni bija devušies uz skolu. Ērti iesēžoties gultā, es pametu ašu skatienu uz pulksteni pie sienas, lai noskaidrotu, cik ir pulkstenis. Un tad vienā mirklī Kungs paņēma mani uz paradīzi…"

Un ne jau vienkārši tāpat vien paņēma: "Paradīzes skaistuma un varenības apraksts cilvēkam nav pa spēkam. Es biju pilnīgi aizgrābta, kad Jēzus mani izvadāja pa paradīzes krāšņumiem. Ik pa brīdim mēs apsēdāmies, lai parunātos. Kad mēs apsēdāmies pirmoreiz, Jēzus mācīja man no Nehemijas grāmatas.

Viņš ilgi runāja par pravieša Nehemijas uzdevumu uzbūvēt Jeruzālemes mūri. Runas beigās es sapratu, ka Jēzus lūdza, lai es uzņemos līdzīgu uzdevumu. Jēzus vēlējās, lai es uzbūvētu sagruvušās baznīcas (Kristus ķermeņa) sienas Āfrikā. Kungs mani instruēja, kā izplatīt Viņa vēsti visā pasaulē. (..) Brīdi vēlāk mēs apsēdāmies, un Viņš atkal sāka mani mācīt. Šoreiz Viņš paņēma grāmatu un ar savu pirkstu uz tās vāka uzvilka Āfrikas karti un uzrakstīja: "Āfrika tiks glābta!" Tas bija tik pārsteidzoši! Savā garā es atcerējos, ka es nāku no Āfrikas. Priekam piepildot manu sirdi, Viņš nomainīja šos vārdus ar "Atdzimšana Āfrikai"."

Gandrīz vai kā atvieglojums nāk pāris publikāciju, no kurām izriet, ka arī visreliģiozākajā sabiedrībā nav pazudusi spēja veselīgi paķiķināt par dvēseļu ganiem, kad izrādās, ka ari viņiem nekas cilvēcisks nav svešs. Tā, piemēram, kad mācītājs un gospeļu mūziķis Lorenss Haisa tiek apcietināts par to, ka nav samaksājis uzturnaudu savai šķirtajai sievai Džeiferai Makotorei, pat kristīgi jūsmīgā prese izgaršo stāstu par to, kā iepriekš tiesa bija piespriedusi Haisam samaksāt soda naudu par uzbrukumu kundzei, kas bija noticis, kad sieva pārradusies mājās un atradusi tur viru bez drēbēm un tikpat plikiņas gados jaunas draiskules kompānijā. Un tieši tāpat skarbus vārdus izpelnās Manikalendas anglikāņu diocēzes bīskaps Sebastians Bakare, kurš publiski atzīstas, ka viltojis dzimšanas datumu savā pasē, viņš pats gan skaidro, ka tas noticis septiņdesmitajos gados, lai saņemtu pasi, taču visi pārējie ir faktiski pārliecināti, ka šādu Dievam nez vai tīkamu soli bīskaps spēris, lai ilgāk paliktu diocēzes vadītāja postenī.

Taču prieki bija īsi. Tepat blakus jau atkal ir arī kārtējie brīnumainās izdziedināšanās stāsti desmitiem vien, desmitiem vien. Lūk, Samvels Oiko: "1998. gadā es uzzināju, ka stāvoklis, kuru es uzskatīju vienkārši par vēdersāpēm, patiesībā ir dzīvību apdraudoša slimība, kas apēdīs mani līdz nāvei.

Man tika diagnosticētas čūlas, un tas patiesi uzdzina man šermuļus. Es domāju, ka nekad nesasniegšu vecumu. Taču es sadūšojos un turpināju dzīvot, katru dienu cīnoties ar sāpēm. Es turpināju cerēt, ka reiz atnāks mans brīnums. Un tiešām vienu dienu tas atnāca. Dievs mani apmeklēja šajā krusta karagājienā, un tagad es esmu izdziedēts. Slava manam Dievam!"

Un vēl Džoisa Kamena: "Man pēdējos divus gadus vēderā bija audzējs. Audzējs man bija sagādājis daudz sāpju, jo es nevarēju pildīt daudzus savus pienākumus. Es vienmēr jutos tā, it kā mana vēdera kreisajā pusē būtu ciets akmens. Par mani bija lūgušies citi cilvēki, bet es nebiju atveseļojusies. Šodien, kad es izdzirdēju, ka te būs krusta gājiens, es nolēmu, ka man tajā jāpiedalās. Es atnācu, ticot, ka Dievs mani aizskars un izdziedēs. Kad cilvēki ar vajadzībām tika aicināti iznākt priekšā, lai par viņiem tiktu aizlūgts, es traucos uz priekšu. Un, kamēr bīskaps lūdzās par mums, es jutu, ka caur manu ķermeni kaut kas skrien kā traucošs vējš. Bet es zinu, ka tas bija Dievs, kas kaut ko darīja manā iekšienē. Pēkšņi es jutu varenu atvieglojumu kā liecību tam, ka es esmu izdziedēta. Audzējs ir pilnībā izzudis, un es jūtos varen atvieglota…"

Klusībā nodomāju kazi, varbūt ari man vajadzētu noskaitīt kādu nelielu lūgšanu, lai globālie atdzimēji pret mani būtu varen labvēlīgi. Taču pie šādiem ekstrēmiem līdzekļiem nenākas ķerties kā jau Āfrikā, viss atrisinās negaidītā, straujā un viegli dīvainā veidā. Tikko esmu iznācis no savas prusakainās

divdesmitdolāru viesnīcas, kad mani burtiski sagrābj… nē, dīvainā kārtā ne kārtējais lūdzējs, kādu Nairobi ir milzīgs daudzums, un arī ne ielu laupītājs, kādu šeit ir vēl vairāk, bet gan visīstākais sludinātājs tāds, kādam vajadzētu figurēt kādā nebūt filmā par krusttēvu Tomu un viņa slaveno būdu. Baltā uzvalkā, salmu cepuri galvā, ar spieķi, nošmulētu Bībeli, nomelnējušiem zobiem un, kā izrādās vēlāk, bez zeķēm un vienu cauru kurpi, toties zelta krāsas brillēm un no uzvalka krūšu kabatas izspraukušos dzeltenu lakatiņu, kurš nošmulētības ziņā varētu sacensties ar jau pieminēto Svēto rakstu grāmatu, kā arī ko es tāpat pamanu vēlāk veselu kaudzi kartīšu ar rozīgi zeltainu uzrakstu "Rejoice, relax, Jehovah is in control!'".

Nevajag nekādu dievišķo apgaismību, lai saprastu esmu iekritis. Un tā arī ir nākamajās pāris stundās man nākas uzklausīt a) īsu cilvēces, Āfrikas, Eiropas un savu personisko grēku un apgrēcību uzskaitījumu, b) atsauces uz neskaitāmiem Svēto rakstu pantiem, nodaļām, sadaļām utt., c) vismaz četras garas un aizrautīgi, kaut ne pārāk talantīgi izpildītas baznīcas himnas bet varbūt tomēr korāļus, d) vismaz septiņus aicinājumus padalīties man taču nebūt ne vajadzīgajās banknotēs ar viņa pārstāvēto kustību nudien neatceros tās sarežģīto nosaukumu, e) vēl nedaudz prāvāku skaitu vēl uzstājīgāku aicinājumu uz mana rēķina * Ielīksmojies, atslābsti, Johova visu kontrolē! [Angļu vai.) paēst pusdienas, iedzert kafiju, paņemt taksometru un aizbraukt apmeklēt viņa draudzi, radiniekus, apskatīt pilsētas krāšņākās vietas protams, tikai tāpēc, ka tā vēlas saldais Jēzus, f) visbeidzot arī pavisam nelielu paša sludinātāja dzīvesstāstu, no kura izriet, ka tas pats Jēzus viņu uzrunājis jau bērnībā un ar tādu sparu, ka nekas cits kā ielas sprediķošana nav atlicis…

Taču nav Jaunuma bez labuma: izmaksātu frī kartupeļu un kafijas pacilāts, Džons Bens Trešais tā sevi nosauc īpatnais Dieva pirksts neliek ilgi lūgties un metas izskaidrot no viņa viedokļa gana vienkāršās (vismaz Āfrikā) pārdabisko spēku un cilvēka attiecības. Ak tad mani interesējot, kāpēc cilvēki vispār nodarbojas ar burvestībām. Lūk, re, lapiņa, kur viņa garīgie tēvi protams, ne bez Dieva līdzdarbības un padoma visu rūpīgi un kārtīgi, pat pa punktiem izklāstījuši: "1) Daži cilvēki nodarbojas ar burvestībām, meklējot darbu vai gatavojoties eksāmenam.

2) Daži cilvēki nodarbojas ar burvestībām, lai būtu veiksmīgi biznesā, zādzībā, prostitūcijā.

3) Daži cilvēki nodarbojas ar burvestībām, lai būtu turīgi vai bagāti.

4) Daži cilvēki praktizē burvestības, lai izzinātu nākotni.

5) Daži cilvēki nodarbojas ar burvestībām, kad ir iemīlē​jušies.

6) Daži cilvēki nodarbojas ar burvestībām, lai iznīcinātu citus greizsirdības dēļ.

7) Daži cilvēki nodarbojas ar burvestībām, lai būtu aizsar​gāti no saviem ienaidniekiem.

8) Daži cilvēki nodarbojas ar burvestībām, lai būtu apveltīti ar pārdabiskiem spēkiem un varētu nolādēt citus.

9) Daži cilvēki nodarbojas ar burvestībām, lai tiktu dziedināti no neārstējamām slimībām, nelaimēm u. c.

10) Daži cilvēki nodarbojas ar burvestībām, lai mantotu burvestības spējas un saglabātu tās savā paaudzē.

11) Daži cilvēki nodarbojas ar burvestībām kā atriebes līdzekli."

Zīmīgi, ka arī uzticamais kristiešu Dieva kalps Džons Bens Trešais pat neiepīkstas par variantu, ka burvji un burvestības varētu vienkārši nepastāvēt, tā vietā viņš nolasa īstu lekciju par to, kā no burvestībām atbrīvoties kristietim pienācīgā, cienījamā un pareizā veidā. Pirmām kārtām esot jāsaprot, ka uzlikts lāsts nevar būt pilnīgi bez iemesla burvis vai dēmons, lai cik "tradicionāls" arī viņš būtu un kādā džungļu nostūrī mitinātos, nespēj tikt klāt īsti kārtīgam kristietim. Taču atliek jums sastrādāt kādu pamatīgu grēku, pie kuriem pieskaitāmi (un to Džons Bens nober kā katķismu) burvestības un maģija, zagšana un laupīšana, slepkavība, Dieva darbu kavēšana, pašuzlikti lāsti, zemes nolaupīšana, dēmoniskas tradīcijas, nedabisks, nelikumīgs sekss, tostarp laulības pārkāpšana, incests, homoseksuālisms un zoofilija, kā arī necieņa pret vecākiem, lai Dieviņa dotās bruņas jūs zaudētu un kļūtu lāsta un burvestību

ievainojams.

Ko darīt šādam nabagam, kurš gan, kā nekavējoties piebilst Džons Bens Trešais, parasti par savu ievainojamību atjēdzas tikai tad, kad jau ir lāsta mākts un smagi cieš? Zinātājiem viss ir skaidrs atkal kārtīgi izlikts pa punktiem: 1) jums jāzina, ka tā ir Dieva griba, lai jūs tiktu atbrīvoti no lāsta; 2) jums jāatzīst sava ticība Kristum; 3) jums jābūt padevīgam Dievam; 4) jums jāizsūdz jebkādi zināmi jūsu un jūsu priekšteču grēki; 5) jums jāpiedod visām citām personām; 6) jums jāatsakās no visiem kontaktiem ar okultām, slepenām biedrībām, nelabā pielūgšanas vai burvestībām un jāatbrīvojas no visiem kontakta objek​tiem; 7) ar varenā Jēzus Kristus vārda palīdzību jums jāatbrī​vojas no lāsta.

Tik vienkārši? Visiem piedošu, no visa atsacīšos un afrikāņu Jēzus metīsies palīgā? Nēēēēē, vēl ir ari visspēcīgā lūgšana, kuras pilns teksts man maksāšot piecus dolārus, nav gan īsti kristīga šāda Džona Bena rīcība, lai kā viņš man mēģinātu iestāstīt, ka naudiņa tiks tikai un vienīgi labdarīgiem mērķiem.

Zinām gan, kādiem labdarīgiem mērķiem Karlsons iranizēja bulciņas no Mājāža… Taču Džons Bens nerimstas un, pamanījis vājo vietu manās skopuma bruņās, nekavējoties izklāsta garu un aizraujošu stāstu par lieliska, apbrīnojama un makten nikna lāsta noņemšanu. Viņa izglābtā bijusi kāda sešdesmitgadīga (!) kundze, kuru lāsts piemeklējis par astoņu abortu veikšanu, seksu ar veseliem diviem pašas tēvočiem un saistīšanos ar burvestību veicējiem. "Pēc tahi, kad viņa veica augstākminētos soļus un es nolūdzos par viņu, un viņa pati noskaitīja šo lūgsnu, Kungs Jēzus Kristus viņu atbrīvoja un viņa bija laimīga!" iegavilējas Džons Bens, redzot, ka es jau stiepjos pēc maciņa, nodomājis, ka nevaru taču saviem nākamajiem lasītājiem liegt šādu lasāmvielu. Prasītais piecītis no Džona sasvīdušās plaukstas nekavējoties pazūd kaut kur starp Bībeles lappusēm, savukārt es ar acīm ieurbjos Āfrikas vienīgās un vispareizākās lūgšanas rindās uz kārtējās nošmulētās lapiņas no Džona Bena kolekcijas: "Kungs Jēzu Kristu, es ticu, ka tu esi Dieva Dēls un vienīgais ceļš uz Dievu; ka pie krusta tu miri par maniem grēkiem, ka es varu tikt atbrīvots no lāsta un saņemt tavu svētību.

Es ticu tavai žēlastībai un piedošanai un es nododu sevi tavai godībai, sekojot un paklausot tev.

Es lūdzu tevi piedot un dzēst jebkādus grēkus, kurus esmu padarījis es vai mani priekšteči un kuri atklāja mani lāstam. (Šajā vietā nosauciet visus specifiskos grēkus, par kuriem vien zināt.)

Ja cilvēki man ir kaitējuši vai darījuši man pāri, es viņiem piedodu, kā Dievs piedotu man.

(Nosauciet šos cilvēkus.)

Es atsakos no visiem kontaktiem ar Sātanu, nelabā pielūgšanas, okultām darbībām un Svētajiem rakstiem neatbilstošām slepenām biedrībām. Ja man ir kādi kontakta objekti, kas saista mani ar šīm lietām, es solu iznīcināt tos. (Nosauciet specifiskās darbības un/vai slepenās biedrības, kurās jūs esat bijuši iesaistīti.)

Ar pilnvarām, ko tu man esi devis kā Dieva bērns, es atbrīvoju sevi no jebkura grēka, kas jebkad ir nācis pār mani vai ietekmējis mani jelkādā veidā.

Jēzus Kristus vārdā. Āmen."

Nu, ja āmen, tad āmen. Džons Bens, uzzinājis šo to jaunu par latviešu sīkstumu un taupīgumu, ir zaudējis tālākās materiālās ilūzijas un ātri pazūd ar visu manu piecīti, bet es pie sevis nodomāju kazi, nākamajā maršruta punktā superefektīvā lūgšana man labi noderēs. Kā nekā es no salīdzinoši nekaitīgās burvju Āfrikas gatavojos doties uz asiņaino Āfriku uz vietām, kuras ne jau tāpat vien tiek dēvētas par Tumsas sirdi.

II dala ASINAINĀ ĀFRIKA Interesanti, kas pašlaik notiktu mūsu mazajā, jaukajā un jau tā ne pārāk saticīgajā valstiņā, ja nevis pirms pieciem gadu desmitiem lielvalsts okupanti būtu apšāvuši dažus tūkstošus un uz Sibīriju aizveduši dažus desmitus tūkstošu, bet gan pirms nieka gadiem desmit vienpadsmit viena pašmāju iedzīvotāju daļa nē, nekādi krievi, bet tie, kuri gadu desmitiem un simtiem dzīvojuši plecu pie pleca, runājuši vienā valodā, bijuši ar to pašu ādas krāsu un arī citādi grūti atšķirami, dažu mēnešu laikā ar milzu entuziasmu un vēl milzīgākām zvērībām, spīdzinot, izvarojot un laupot būtu nogalinājuši simtus tūkstošu savu kaimiņu, darba kolēģu un vienkāršu svešinieku. Un, kas vēl baisāk, pēc tam mums visiem gan nogalināto ģimenēm, gan slepkavu radiniekiem, atbalstītājiem un līdzskrējējiem būtu kaut kā jāmēģina sadzīvot kopā, turklāt vēl lielā saspiestībā un nebūt ne ekstrēmā pārticībā… Šī doma visā savā neiespējamībā man ienāk prātā, kopā ar vēl dažiem tūkstošiem cilvēku piedaloties melnādainā bīskapa Gahizi Žana Marijas Viannē vadītajā vērienīgajā mesā, kas mazās un kalnainās Ruandas Butares pilsētas futbola stadionā sarīkota par godu 1994. gada genocīda upuriem. Šīs pilsētas genocīda upuru piemiņas memoriālajā kopā apglabāta tikai neliela daļiņa no miljona bēdīgi slavenā Ruandas genocīda upuru vairāk nekā pieci simti cilvēku, no kuriem seši ir vīrieši, bet visi pārējie bērni un sievietes. Tepat pilsētā pavisam nesen vienā vienīgā milzīgā masu kapā atrastas vēl 271 cilvēka mirstīgās atliekas, un nepaiet ne mēnesis, lai kādā pagalmā netiktu uziets vēl kāds norakts skelets. Turklāt skeleti mēdz būt dažādi gan vienā gabalā ar pienācīgo kaulu skaitu un tikai kārtīgu lodes caurumiņu pierē, gan ar dzelkšņotas vāles vai mačetes atstātām pēdām galvaskausā, gan ar sašķaidītiem kauliem, gan pēc genocīda laikā iecienītas metodes "saīsināti" "pārāk garajam" nogalināmajam nocirta pēdas un plaukstas, lai tad atstātu agonēt.

Lai gan ko nu tur Ruanda, kur 21. gadsimta sākumā viens baltais cilvēks var mierīgi klejot, kur vien vēlas, un vismaz no pirmā acu uzmetiena visapkārt saskatīt, tā sacīt, mierīgu ekonomiskās labklājības un jauncelsmes darbu ar nedaudz afrikānisku specifiku. Ceļojuma laikā man jau ir sanācis no Kenijas puses bez vīzas ietikt Sudānas teritorijā un iebāzt degunu Marlā kādreiz plaukstošā pilsētiņā ar vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju, kur pēc nesenajām sadursmēm drupas palikušas pat no vietējās mošejas. Jā, Sudānā dažāda mēroga un intensitātes konflikti un karini turpinās arī pašlaik gluži tāpat kā šķietami tik mierīgajā un tūristiem labvēlīgajā Kenijā, kur tieši manā maršrutā notikušajās cilšu nesaskaņās uz rietumiem no Nairobi bojā gājuši divi cilvēki un vēl seši ievainoti. Tieši tāpat klājas arī šķietami tikpat mierīgās Ugandas ziemeļos, kur pilsoņu karš prasījis jau simttūkstoš dzīvību un Lord's Resistance ArmyTā Kunga pretošanās armija joprojām nav atmetusi baltajiem ne gluži izprotamo domu radīt valstī valdību, kuras galvenais likums būtu Dieva desmit baušļi.,.

Un tas nav nekāds nieka kariņš: pāris vakarus, ko Ugandas ziemeļu rajonos esmu nolēmis pavadīt nelielos ciematos, man ar izbrīnu (un, ko tur slēpt, zināmām bažām) nākas secināt, ka, tuvojoties vakaram, ciemu iedzīvotāji kurš kājām, kurš ar pieejamo transportu masveidā pamet mājvietas un dodas tuvāk lielākām pilsētiņām, kur, izrādās, ir lielākas cerības uz armijas aizstāvību pret dumpiniekiem, un mudina sekot viņu piemēram. Tur jau priekšā ir bēgļi no Dienvidsudānas, kuri uz Ziemeļugandu pārmukuši, kad Tā Kunga pārstāvji sākuši uzdarboties tur. Un kas notiek ar tiem, kuriem nepaveicas kuri patrāpās neīstajā vietā un neīstajā laikā? Tieši mana brauciena laikā Tā Kunga pretošanās armijas kaujinieki uzbrūk kādas bēgļu nometnes iemītniekiem, kuri strādā tuvējā laukā, un desmit no tiem nogalina, bet vēl piecpadsmit pamatīgi sakropļo ar pašu darbarīkiem mačetēm, cirvjiem, kapļiem. Citviet dumpinieki naktī iebrūk, nogalina vienu cilvēku, nolaupa septiņas kazas, pīles un vistas; uz Kalongo ceļa nemiernieki uzbrūk automašīnai, nogalina divus cilvēkus un ievaino vēl sešus, bet pārējos aplaupa.

Tāpat no mutes mutē jau ar leģendām apaug cits gadījums kā turpat valsts ziemeļos Oguras rajona Alvalas ciematā kāds vīrs sekmīgi atkāvies no divpadsmit LRA dumpiniekiem, kuri iebrukuši viņa mājā.

Tiesa, ne jau īsti sekmīgi viens no uzbrucējiem gan ievainots pierē, taču pārējie aizbēguši kopā ar sagrābtajiem četriem bērniem. Turklāt… vietējie šo vēl uztver kā puslīdz mierīgu brīdi un ar labsajūtu stāsta re, viss gandrīz klusi, ne jau tā kā Somālijā, kur visu teritoriju ir sadalījuši klanu vadoņi tā sauktie warlords' -, pa galvaspilsētu braukā viņu "kaujas vagoni" smagās automašīnas, uz kurām horizontāli uzmontēti aviācijas lielgabali, klanu bruņotos spēkus reizēm vada divpadsmitgadīgi ģenerāļi, bet pašu kaujinieku vidū asinskārākie ir 6-8-10 gadus vecie kareivji, kas nebaidās nāves un nospļaujas par citu ciešanām.

Turklāt ugandiešiem pašlaik jo īpaši nevajadzētu kunkstēt, atceroties savu iepriekšējo gadu desmitu vēsturi: valstī līdz 50. gadu vidum prezidents bija pussuverēnās Bugandas teritorijas karalis, taču tad īdi Amins sarīkoja valsts apvērsumu, kam sekoja Bugandas, kā arī citu sīko Ugandas karalistu Ankolo, Bunjoro, Busogas un Toro autonomijas likvidēšana. Savukārt 1971. gadā, kad īdi Amins sarīkoja vēl vienu valsts apvērsumu, sākās īstā asinspirts viens no daudzajiem Āfrikas "pusgenocīdiem": pirmām kārtām tika iznīcinātas lango un āboli ciltis, tad inteliģenti, tad 70 tūkstoši indiešu, reģionos par absolūtiem monarhiem kļuva gubernatori, spīdzināšanas, laupīšanas un slepkavošanas kļuva par vispārpieņemtu praksi. Viss beidzās tikai 1978. gadā, kad Amins nolēma iebrukt Tanzānijā un šīs valsts kuslie bruņotie spēki nez kā sakāva Ugandas armiju, kas tika uzskatīta par kaujasspējīgāko visā Austrumāfrikā. Kampala krita, sākās milzīgs haoss, līdz beigu beigās dumpinieki no 27 cilvēku grupiņas izaugusi Nacionālā pretestības armija ar Joveri Museveni * Karakungi. (Angju vai.) (kurš joprojām turas pie prezidenta posteņa) priekšgalā pārņēma valsti savās rokās…

Jā, uz Āfrikas permanento asinsizliešanas pavadīto nesaskaņu fona pašreizējā Ruanda šķiet maza, patīkama, klusa un draudzīga valstiņa. Vieni dzejiski noskaņoti ļaudis to dēvē par Le Pays des Milles Collines jeb Tūkstoš kalnu zemi, citi par Mūžīgā pavasara zemi, un taisnība ir abiem. Tiesa, kā citās šī reģiona Āfrikas valstīs, arī Ruandā no maija līdz pat septembrim ir garais sausuma periods, kad dabai raksturīgākās krāsas ir dzeltenā, brūnā un pelēkā, tad ir īsais lietus periods oktobrī-decembrī, pēc tam īsais sausais no decembra vidus līdz marta vidum. Taču es nejauši laimīgā kārtā esmu trāpījies šeit maijā, tieši garā lietus perioda beigās, līdz ar ko varu apliecināt: tāda no pirmā, otrā un ari trešā acu uzmetiena īsta sapņu zeme ir atrodama reti kur pasaulē un tik daudz zaļā toņu un pustoņu nav atrodams ne Īrijā, ne Vjetnamā.

No uzmundrinoši iedvesmojošās zaļās kakofonijas izkrīt tikai iespaidīgie Ruhengeri Virungas vulkāni (augstākais Karisimbi sniedzas pat 4507 metru augstumā) un vēl bezgalkrāsainās drēbēs tērpušās ciematiņu iedzīvotājas, kuras jau melnā tumsā katra ar maisu, cukurniedru kūli, spaini vai kannu uz galvas pa līkumainajām šosejām un ceļiem faktiski nemitīgā plūsmā dodas uz tirgiem pārdot izaudzēto.

Visauglīgākās lauksaimniecības zemes te atrodas tieši vulkānu piekājē, taču katastrofālā zemes trūkuma apstākļos šeit, kur tieši lauksaimniecība ir galvenais iztikas veids, ir izmantots jebkurš zemes pleķītis pat kalni un pakalni gandrīz līdz pašām virsotnēm ir nosēti ar visvisādi zaļiem dambretes lauciņiem, kuros vietējie cītīgi strādā bez jebkādām izejamām dienām. Savukārt liela daļa sieviešu pacietīgi sēž ceļmalas un nodarbojas ar citviet grūti iedomājamu, bet šeit par perspektīvu un ienesīgu atzītu arodu ar kaltiem un āmuriem skalda lielākus akmeņus sīkākos olīšos.

Nu, bet ciematiņos, kur visneiedomājamākajās kombinācijās savienotu pinumu, skārda, šīfera, kartona, finiera, kārniņu un vienkārši māla veidotas mājveidīgas konstrukcijas grezno lepni uzraksti Restaurant un Boutique, pa dienu paliek gandrīz tikai vecūkšņi, kuru galvenā nodarbe, šķiet, ir sasēst pie tuvējā Restaurant pakšķa un no kopējas pudeles strēbt indīgi dzeltenu pabiezu šķidrumu. Un vēl, protams, šeit ir milzumdaudz bērnu satinušies visdažādākajos kankaros, nopuņķojušies, puse māj sveicienus, citi prasa naudu, vēl trešie īdzīgi noskatās vai aizrautīgi mēģina no diviem pilnīgi bezcerīgiem velosipēdiem salikt kopā vienu kaut nedaudz mazāk bezcerīgu. Mierīgi šeit ir arī naktīs kalni ir vienkārši pasakaini, zvaigznes krīt kā trakas, bet uz kalnu ceļiem vietējie izmanto nekur citur neredzētu apdzīšanas sistēmu ar

sarežģītu pagriezienu rādītāju mirkšķināšanu un citiem signāliem, kuru būtība (iedomājieties tik!) lai apdzinējs redz, ka ir pamanīts un tiek laists garām. Un tas viss drau​dzīgi, atsaucīgi, neuzbāzīgi.

Tikpat neuzbāzīgi ir vēl divu šejienes un gandrīz tikai še​jienes "cilšu" pārstāvji. Pirmkārt jau Ruanda ir viena no reta​jām pasaules vietām, kur vēl mīt kalnu gorillas: ja kopumā Āfrikā vēl palikuši apmēram 44 tūkstoši zemieņu gorillu, tad kalnu gorillu Ugandā, Ruandā un Kongo kopā ir tikai nepilns tūkstotis, un atšķirībā no visādiem tur ikdienišķiem lauvām, ziloņiem un žirafēm šis ir patiešām viens reti sastopams dzīvnieks. Lai tiktu pie Virungas vulkānu nogāžu bambusa mežos dzīvojošajiem dažiem desmitiem gorillu, kuri dienu un nakti atrodas speciāli apmācītu, labi bruņotu un vietējiem apstākļiem vēl labāk apmaksātu vienību apsardzībā, man nākas gan ilgi un gari saskaņot dažādas formalitātes un atļaujas, gan šķirties no pustūkstoša dolāru, gan mērot ilgu un garu ceļu sagrabējušā džipā pa baisi nedrošiem tā vismaz izskatās kalnu ceļiem, gan vairākas stundas, zobus sakodušam, līst pa bambusu biezokņiem, kuri dabā ir daudz nejaukāki nekā daiļās ķīniešu filmās, un ziedot vietējiem moskītiem savu puslitru asiņu.

Turklāt, kā jau pēc gorillu apciemojuma saka apsargi, mums vēl paveicies, jo lietus periodā lielie un apbrīnojami labsirdīgie pērtiķi nonāk no vulkānu virsotnēm tuvāk līdzenumam, lai tiktu pie savas delikateses nevis garšīga tūrista, bet gan svaigiem bambusa dzinumiem un izņēmuma kārtā ari kādas treknas sliekas un kāpura. Un patiesībā labi, ka viņi ir tik labsirdīgi un neatgādina savu labi zināmo radinieku Kingkongu, jo pieaudzis gorillu ģimenes (kurā parasti ir no dažiem līdz pārdesmit ģimenes locekļu gan bērrii, gan pusaudži, gan mātītes, kurām prāts tā vien nesas uz mirklīti izzust no redzesloka un nedaudz sagrēkot ar kaimiņģimenes galvu) sudrabmuguras tēviņš, kuram apmeklētājs var pienākt pat pāris metru attālumā, ir vairākkārt stiprāks par pamatīgākajiem cīkstoņiem un amerikāņu futbola spēlētājiem.

Taču, ja pie gorillām, iztērējot daudz naudas, pacietības un spēku, vēl ir iespējams nokļūt salīdzinoši viegli, citādi ir ar pigmejiem jā, jā, tiem pašiem mazajiem meža vīriņiem, ar kuriem, kā rakstīts jau Homēra "Iliādā", katru gadu uz Āfriku lidojot cīnīties dzērves. Šajā sapņu zemē nav grūti noticēt arī tam, taču… tikai divreiz visa Ruandas ceļojuma laikā man izdodas viņus pamanīt ceļu malās, turklāt mani pavadoņi saka es vēl esot rets veiksminieks, jo paši visā savā mūžā esot sastapuši labi ja pārdesmit mazo (vidējais pigmeja augums ir 1,40 metri) un joprojām caurcaurēm necivilizēto meža iemītnieku, kurus kaimiņzemē Kongo sauc par mbuti, bet te, Ruandā par batva. Turklāt, runājot par pigmejiem, mani sarunu biedri nebūt nav labsirdības un iejūtības pilni — batva ar visiem saviem milzu lokiem, kuru stiegras esot darinātas no nez kur sadabūtām ziloņu iekšām, šeit tiek uzskatīti par sliņķiem, mežoņiem un vispār labākajā gadī​jumā puscilvēkiem. Jā, un arī nedaudz piekrāpt viņus varot viegli.

"Hutu un tutsi var uzbūvēt sev mājas, lai gan viņiem nav skārda plākšņu. Kā tas nākas, ka batvas ar savām ģimenēm joprojām mīt smieklīgās zāles būdās?" tā, salīdzinot Ruandas pamatiedzīvotāju cilšu un pigmeju dzīves apstākļus, gan aizrautīgi saka batvas asociācijas CAURWA pārstāve Matilida Muhavenimana, taču vismaz baltādaina iebraucēja acīm atbilde ir viegli saskatāma lai arī sarunā to izvēlos paturēt pie sevis. Lieta tā, ka pat kleķa būdu celšana ir kaut kas līdzīgs pigmeju dzīvesdziņas revolūcijai vēl līdz pat 20. gadsimta beigām vienīgais augs, ko mūžā stādīja un izaudzēja šīs apmēram 200 tūkstošu cilvēku lielās mednieku, vācēju un klejotāju tautas tipiskais pārstāvis, bija… īpašs zieds, ko pigmejmeitene audzēja pie savas būdas, bet pēc iziešanas pie vira pārstādīja pie viņējās.

Protams, šādā veidā radās savdabīgs apburtais loks kamēr nebija būdu, nebija arī ziedu; kamēr nebija ziedu, nebija arī pat ne šādas stādīšanas-pārstādīšanas prakses; kamēr nekas netika stādīts, nebija arī nekāda pamata turēties pie vienas konkrētas dzīvesvietas. Un, kaut gan tagad bcitva šo to stādīt ir sākuši un arī klejošanas dziņas ir nedaudz apvaldījuši, salīdzinot ar Ruandas galvenajām tautībām hutu un tutsi -, viņi joprojām ir pilnīgi un neglābjami sliņķi, kā arī, protams, analfabēti. Vēl joprojām pigmeju mīļākā nodarbe, kā zina stāstīt mani pavadoņi, esot gliemežu sacensības, kurās uzvarētāja īpašnieks čempionu saglabā nākamajām sacensībām, bet pārējos ar gardu muti apēd, savukārt iecienītākais nedarbs pielavīties (un to viņi māk tiešām izcili) pie ceļinieku ugunskura, iemest tajā ikuja koka eksktrakta bumbiņas, kas tā izgarojumu ieelpotājiem uzdzen nepārvaramu un cietu miegu, un tad mierīgi aptīrīt

iemigušos…

Taču jebkurā gadījumā visi šie cilvēki no pusmežonīgajiem batva līdz akmeņdrupinātājām ceļu malās visā nopietnībā uzskata, ka dzīvo labi, pat izcili labi. Un dīvainākais tas, ka pēc Āfrikas standartiem tieši tā arī ir šeit nav bada, šeit ir auglīga zeme, kas vietējos iedzīvotājus spēj puslīdz pabarot, ir pietiekami daudz ūdens, jau desmit gadu nav kara un dumpju, ir stabila valsts vara un efektīva armija, arī noziedzība ir pietiekami neliela. No pirmā acu uzmetiena, neko nezinot par Ruandas neseno vēsturi, var saskatīt tikai dažus sīkumus, kas liek miglaini nojaust kaut kas ar cilvēkiem te tomēr īsti nav kārtībā. Vispirms jau atšķirībā no Zimbabves, Zambijas, Malāvi, kur cilvēki fotogrāfam bālģīmim ne tik vien labprāt pozē, bet pat rikšo nopakaļ, lūdzot atsūtīt fotogrāfijas, ne Ruandas galvaspilsētā Kigali, ne ciematiņos cilvēks ar fotoaparātu nav laipni gaidīts: kopējā izjūta ir ja nebūtu fotoobjektīva, kas ļauj ieinteresēju​šos indivīdus fotografēt no vairāku desmitu metru attāluma, es, kā likts, saņemtu pa pieri.

Tāpat īpatns ir ruandiešu aizdomīgums, kas attiecas ne tikai uz visiem afrikāņiem raksturīgo respektu pret jebko, kas varētu būt burvestība vai tās sekas, bet arī uz… piemēram, dzērieniem. Labu brīdi nesaprotu, kāpēc visās sabiedriskās ēdināšanas un dzirdināšanas vietā'oficiants, atnesot kokakolas pudeli, korķīti tai noņem tikai un vienīgi brīdī, kad ir izdevies pievērst klienta uzmanību, bet gadījumā, ja atnestais dzeramais ir mājas apstākļos darināts šķidrums piemēram, pašdarināts banānu alus vai kāda vēl eksotiskāka dzira, tāpat apmeklētāja acu priekšā pats ierauj no bunduļa prāvu klunkšķi. Pēc tam man paskaidro šo nedaudz jokaino izdarību iemesls ir bailes no noindēšanas. Kurš gribēs noindēt kafejnīcas apmeklētāju vai savu viesi? Un kurš var nopietni baiļoties, ka fotoportrets var radīt lielas un nopietnas pro​blēmas? Kas tie par cilvēkiem, kuru dzīvē tik nopietna loma ir šādām un līdzīgām bailēm?…

Un te nu mēs nonākam pie Ruandas nesenās vēstures tās pašas, par kuru gan kaut kas ir lasīts presē un kaut kas redzēts televīzijā, bet… atzīšos vismaz es līdz braucienam uz Āfriku nekad tā arī nebiju sapratis kurš kuru un kādu iemeslu dēļ šeit tik aizrautīgi slaktēja. Nu, hutu, nu, tutsi un un? Kāda starpība, kurš kuru un kādu iemeslu dēļ iznīcināja, kurš gan var tikt skaidrībā par šo svešo (un tālo) melno kašķiem? Protams, ir iespaidīgi jau pieminētā Filipa Gureviča grāmatā par Ruandas genocīdu izlasīt: "No sākotnējā valsts iedzīvotāju skaita septiņarpus miljoniem vismaz astoņsimt tūkstoši tika nogalināti tikai simt dienu laikā. Ruandieši bieži runā par miljonu nāvju, un viņiem, iespējams, ir taisnība. Bojāgājušo skaits Ruandā pieauga gandrīz trīskārt ātrāk nekā nogalināto ebreju skaits holokausta laikā. Tā bija visefektīvākā masu nogalināšana kopš Hirosimas un Nagasaki atombonibardēšanas." Bet… uz papīra uzrakstīti vārdi ir tikai vārdi.

Un arī pirmajās dienās Ruandā nekas īpašs šādā uztverē un priekšstatos nemainās. Jā, es kā jau pienākas kārtīgam un ieinteresētam tūristam veltu daļu laika, lai apmeklētu genocīda upuru piemiņas memoriālus gan Kigali, gan vēl pāris Ruandas pilsētās. Tie ir gana dažādi gan vienkārši, jau kārtīgi aizauguši lauki ar milzumdaudziem krustiem un aprūsējušu skārda plāksni ar uzrakstu Genocide don't forget it' malā, gan pamatīgas būves ar multimediju ekspozīcijām, fotogrāfijām, slepkavību ieročiem, un tāpat ir iespaidīga ruandiešu iedoma zārkus ar genocīda upuru mirstīgajām atliekām (kuru reizēm ir tik maz, ka vienā zārkā ietilpst vesela ģimene) nevis cilvēciski aprakt, bet citu virs cita grūst memoriāla pazemes tvertnēs tā, ka svaigākie zārki kopā ar sačervelējušamies vainagiem un lentēm nelielā grēdiņā rēgojas virs tvertņu atverēm, bet… vienalga, tas ne tuvu nelīdzinās, piemēram, cilvēku galvaskausiem piepildītajam stikla tornim par godu Kambodžas genocīdam, kurš man vēl tagad reizēm stāv acu priekšā.

Es apmeklēju arī pāris publisku pasākumu ne tikai jau pieminēto masu mesu, bet arī tajā pašā Butares futbola stadionā sarīkoto aizsardzības ministra ģenerāļa Marsela Gatsinzi uzstāšanos, atvainojoties par savu lomu 1994. gada genocīdā (lai gan vienlaikus augstā amatpersona apgalvo, ka esot nevainīgs un ka viena no pirmajām viņa pavēlēm tolaik esot bijusi pārtraukt slepkavot civiliedzīvotājus).

Es paviesojos gan Sainte Famille baznīcā Kigali, kur izņēmuma kārtā savulaik tika nogalināta tikai daļa tur patvērumu meklējušo tutsi tautības pārstāvju, gan genocīdam veltītās kinofilmas popularizētajā Hotel Rwanda, īstajā nosaukumā Hotel des Mille Collines jeb Kigali lepnākajā Tūkstoš kalnu viesnīcā, kur

savulaik patvērumu atrada un veiksmīgi tika izvests ievērojams skaits tutsi, bet tagad atkal mīt tūristi (un cita starpā notiek visdažādākie pasākumi arī laikā, kad uzturos Kigali, tur notiek pret sievietēm vērstas vardarbības apkaro​šanas kampaņas prezentācija).

Sapratnes meklējumos es pat atrodu 1990. gadā publicēto Hasana Ngezes "Desmit hutu baušļi" tekstu, ko toreizējais prezidents Habjarimana pasludināja par preses brīvības izpausmi un kuri bija viens no 1994. gada genocīda ideoloģiskajiem * Genocīds neaizmirsti to. [Angļu vai.) pamatakmeņiem, paskaidrojot visiem hutu, kāpēc tutsi ir nožē​lojami prusaki, reku tas ir: 1. Hutu ir jāzina, ka tutsi sieva, lai kas viņa arī būtu, kalpo tutsi etniskajņi grupai. Tādējādi nodevējs ir katrs hutu, kurš: -apņem tutsi sievu, ņem tutsi mīļāko, -pieņem tutsi kā sekretāri vai darbinieci.

2. Visiem hutu ir jāzina, ka mūsu hutu meitas ir vērtīgākas un apzinīgākas savā sievietes, dzīvesbiedres un mātes lomā. Vai gan viņas nav skaistākas, labākas un patiesākas sek​retāres?

3. Hutu, esiet modri un aiciniet savus vīrus, brāļus un tēvus nākt pie prāta!

4. Visiem hutu ir jāzina, ka visi tutsi ir negodīgi biznesā. Viņu vienīgais mērķis ir etnisks pārākums.

5. Tādējādi nodevējs ir jebkurš hutu, kurš: -sadarbojas ar tutsi biznesā, -iegulda savu naudu vai valsts naudu tutsi kompānijā, -aizdod vai aizņemas naudu no tutsi, nodrošina labumus tutsi biznesā.

6. Stratēģiskiem politiskiem, administratīviem, ekonomiskiem, militāriem un drošības posteņiem jābūt nodrošinātiem hutu.

7. Ruandas Bruņotajiem spēkiem jāsastāv tikai no hutu. Karš dod mums labu mācību stundu.

Neviena hutu militārper​sona nedrīkst apprecēt tutsi.

8. Hutu jābeidz žēlot tutsi.

9. Hutu, lai kur viņi būtu, jābūt vienotiem, jāpaļaujas citam uz citu un jārūpējas par savu hutu brāļu likteni. Hutu gan Ruandas iekšienē, gan ārpus tās ir pastāvīgi jālūkojas pēc draugiem un sabiedrotajiem Hutu Lietā, sākot ar saviem bantu brāļiem. Viņiem pastāvīgi jāiestājas pret tutsi propagandu. Hutu jābūt stingriem un modriem pret savu kopējo tutsi ienaidnieku.

10. Par 1959. gada sociālo revolūciju, 1961. gada referendumu un hutu sasniegumiem ir jāmāca visiem hutu un visos līmeņos."

Lai būtu pārliecināts, ka nekas nav paslīdējis garām, es pat parakņājos grāmatās un noskaidroju, kas ir "baušļos" minētā "1959. gada sociālā revolūcija" un neesmu pārsteigts, uzzinot, ka neba nu 1994. gada genocīds Ruandā ir bijis pirmais: jau 1959. gada 1. novembrī, kad Gitaramas provincē gandrīz līdz nāvei tika piekauts hutu pusvadonis Dominiks Mbonjumutva, uzreiz pēc tam gandrīz visā valstī hutu metušies kaustīt tutsi un dedzināt viņu mājas, lai gan slepkavību bijis ļoti maz; līdzīgi notikumi pēc tam risinājušies gan 1961., gan 1973., gan vēl nākamajos gados, katru reizi asinīm plūstot aizvien pamatīgāk un pamatīgāk. Un patiesībā stāsts par mani un Ruandas genocīdu tā ari beigtos, ja kā jau tas parasti mēdz būt, pilnīgi nejauši es nesatiktu Polu, divdesmitsešgadīgu gidu no Kigali Kalifornijas, kā vietējie dēvē veselu kalna nogāzi, kas sētin nosēta ar nabadzīgāko iedzīvotāju būdveidīgajiem mājokļiem. Tieši viņš dažu stundu laikā, kopā dodoties pie Virungas gorillām un tad atkal atpakaļ, par cilvēku ciešanām un to patiesajiem iemesliem man spēj izstāstīt vairāk nekā ducis mesu un memoriālu.

Viss sākas pavisam nevainīgi: sēžot un ieturot agrās brokastis, es vienkārši pieklājības dēļ apjautājos Polam, kā viņš varētu izskaidrot eiropietim pat tādam, kurš šo to ir dzirdējis un lasījis par ebreju holokaustu, iemeslus, kāpēc puse valsts iedzīvotāju pēkšņi metas iznīcināt otru pusi. Nevar jau tā vienkārši uzbāzties ar vietējo iedzīvotāju, iespējams, sāpinošiem un nepieklājīgiem jautājumiem par neseno pagātni, lai gan mani patiesībā interesē kaut kas nedaudz cits kāpēc pie vālēm, mačetēm un āmuriem pēkšņi ķeras ne jau tikai militāristi, policisti vai kādu bruņoto formējumu dalībnieki, bet arī

visnotaļ parasti cilvēki, kuri, kā rakstīts grāmatās, uz ikdienas slepkavošanu 1994. gadā devušies ar dziesmām un mūziku. Un vēl kādu pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ šī iznīcināmā puse parasti, ar ļoti retiem izņēmumiem, pat nemēģina kaut kā izvairīties no fiziskās iznicināšanas vai aizbēgt par organizētu, bruņotu pretošanos nemaz nerunājot?

Pols manī mirkli noskatās un negaidot atbild ar pretjautājumu vai tad nu Ruanda pirmā vai pēdējā vieta pasaulē, kur valdība un liela daļa iedzīvotāju ir uzskatījuši: ja tiks likvidēti vienalga, izsūtīti, ieslodzīti, iznīcināti vai izdzīti noteikti cilvēki, dzīve kļūs daudz, daudz labāka? "Tepat blakus, Kongo jeb Zairā notiek tas, ko noteikti var saukt par asiņaināko pilsoņu karu, nē, vienkārši karu visā Āfrikā. Pat nē par visasiņaināko karu pašlaik pasaulē kopā. Vai jūs zināt, ka sešos gados tur bojā gājuši četri miljoni cilvēku? Četri miljoni tas ir četras piecas reizes vairāk nekā šeit, Ruandā. Vienīgais, kas bija īpašs pie mums, tas bija ātrums. Astoņsimt tūkstošu simt dienās. Tas nozīmē dienā astoņi tūkstoši nogalināto.

Piecdesmit tūkstoši līķu aizpeldēja pat līdz Viktorijas ezeram. Un to pasaule pamanīja, kad lielākoties viss jau bija beidzies. Jūs redzēsiet kad Kongo beigs karot un slepkavot, pasaule pamanīs arī turienes četrus miljonus līķu. Ja, protams, tur būs kaut kas papildu interesants, nevis tikai "nēģeru bizness"…"

Arī es esmu daļa pamanījušās pasaules turklāt tā daļa, kam par notiekošo Kongo tobrīd vēl nav nu ne vismazākās nojēgas. Vajadzētu aizbraukt paskatīties es izdaru ierakstu virtuālajā piezīmju grāmatiņā un jau drošāk apjautājos, kā tad tur bija ar tiem patiesajiem genocīda iemesliem. Pirmkārt kāpēc cilvēki padevās masu slepkavībām un pat nemēģināja glābties vai pretoties? Otrkārt ja reiz briesmas tutsi pārstāvjiem bija manāmas jau tālajos piecdesmitajos, kāpēc viņi neko nedarīja, lai pārvāktos uz kādu mierīgāku vietu, vai nepasāka ko citu? Treškārt kas tad īsti bija baisās slepkavošanas iemesli? Kāpēc galu galā tieši cilvēces šūpulis ir tā vieta, kur cilvēks uz dzīvības un nāves jautājumiem sāk skatīties… nē, pat ne filozofiskāk, bet vienkārši vienaldzīgāk? Kāpēc šeit cilvēki vienkārši dzīvo, kamēr ir iespēja, un mirst, kad šīs iespējas vairs nav?

Dīvainā kārtā, kaut pēdējo jautājumu es nemaz neesmu uzdevis skaļi, Pols apstiprinoši atbild tieši uz to: "Jūs droši vien arī lietojat vārdu "konformisms"? Droši vien ari jums vēsturē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki mēģina piemēroties apstākļiem līdz pēdējam brīdim, izmisīgi cerot, ka gan jau viss būs labi, ja viņi nepretosies, būs labiņi, paklausīgi, nerunās pretī. Te bija konformisms ruandiešu gaumē. Katru minūti šajās simt dienās vidēji tika nogalināti piecarpus cilvēki, slepkavošanas redzēja visi, bet tutsi akli pakļāvās varai. Tā bija upuru padevības psiholoģija visaugstākajā pakāpē. Cilvēkus sadzina kopā un, pirms mest uz viņiem granātas, lika viņiem apsēsties. Viņi ari padevīgi sēdās. Lielākā daļa teica ļaujiet mums palūgt Dievu, un tad varat mūs nogalināt. Es gribu, lai mani nogalina manās mājās, nevis uz ielas.

Paliksim mājās un mirsim tepat. Ja cilvēks varēja samaksāt, viņš varēja nopirkt nāvi no lodes nevis no mačetes. Un tā tas arī notika. Cilvēki maksāja, lai viņus nogalina, un vēl bija pateicīgi slepkavām. Un pat tie, kuri aizbēga, bija tādi paši. Viņi nedēļām ilgi dzīvoja mežos, kalnos, alās un tad atgriezās, lai tiktu noslepkavoti. Stulbi, ja jūs raugāties no racionāla eiropiešu viedokļa. Bet cilvēki šeit tādi bija. Ir joprojām. Un katrs izdzīvojušais ir pa​tiesi izbrīnīts kāpēc gan viņš ir dzīvs."

Bet ko tad baznīca? Ko ārvalstis? Ko ANO? To gan Polam var arī nejautāt tas lieliski ir zināms ari no grāmatām un memoriālu ekspozīcijām. Cita starpā Ruandas genocīds ir arī globāla gļēvuma, samierināšanās un vienkārši diplomātiska nekrietnuma simbols. 1997. gada decembri Madlēna Olbraita tolaik jau ASV valsts sekretāre Adisabebā paziņo: "Mums, starptautiskajai sabiedrībai, būtu bijis jābūt aktīvākiem Ruandas zvērību agrīnajās stadijās 1994. gadā un jānosauc tās īstajā vārdā par genocīdu." Tā ir tā pati mums labi zināmā Madlēna Olbraita, kura tobrīd vēl "tikai" ASV vēstniece ANO 1994. gadā, kad slaktiņš jau notiek pilnā sparā, iebilst pat pret niecīgu novērošanas spēku atstāšanu Ruandā. Tieši ASV valdības dēļ pašā genocīda karstumā Ruandu pamet ANO spēki tie paši, kuru vadītājs ģenerālmajors Romeo Dalārs paziņojis, ka ar pieciem tūkstošiem labi apbruņotu kareivju un brīvām rokām viņš varētu apturēt slaktiņu. Pašas ASV izliekas, ka tas nav nekāds genocīds, maksimāli vilcinoties ar jebkuru balsojumu par šo jautājumu, un arī Francija gan tajā laikā, gan vēlāk izdara faktiski visu iespējamo, lai

aizstāvētu ļaudis, kuri vadījuši slepkavas.

Arī pati ANO nav ne par matu labāka. Cita starpā genocīda memoriālā Kigali lasāmas šīs Kofi Anana 1994. gada janvāra vēstījuma rindas ANO miera uzturēšanas korpusam Ruandā UNAMIR "nav jāveic nekāda izpēte vai jebkura cita darbība, ieskaitot atbildi uz lūgumiem pēc aizsardzības, kamēr netiks saņemtas skaidras instrukcijas no vadības". Un katoļu baznīca? Kā nekā Ruanda ir viena no visreliģiozākajām valstīm Āfrikā 65% iedzīvotāju šeit ir katoļi un vēl 15% protestanti. Kāda nu tur baznīca 1994. gada 10. aprīlī notiek pāvesta nuncija kaunpilna bēgšana no Ruandas, bet daudzi pārpalikušie svētie tēvi aktīvi palīdz slepkavām. Ir liecības par mācītājiem, kuri aktīvi sadarbojušies ar genocidaires', izmetuši patvēruma meklētājus no savām baznīcām un upuriem teikuši īsi un skaidri: "Jūsu problēmai ir atrasts risinājums. Jums ir jāmirst." Pols Rusesabaginatas pats leģendārais Ruandas viesnīcas menedžeris un simtu tutsi patvēruma meklētāju glābējs stāsta, kā pie viņa ieradies svētais tēvs Venceslass, lai ar vārdiem: "Pol, es atvedu tev savu prusaku!" atstātu pie viņa savu tutsi tautības māti…

Bet kā tad viss sākās? Pols teic kļūdās tie, kuri genocīda izcelsmi meklē dažus gadus pirms slepkavošanas sākuma. Patiesībā viss sācies nesalīdzināmi senāk jau pirms gadu simtiem, kad pirmais tutsi un hutu nevienlīdzības iemesls bijusi nodarbošanās: hutu lielākoties bija zemes apstrādātāji, savukārt tutsi lopkopji, un lopi skaitījās vērtīgāki nekā zeme. Savukārt kas attiecas uz izskatu kopš 19. gadsimta beigām, kad tagadējās Ruandas teritorijā ieradās baltie, ir izveidojies priekšstats par gara auguma ne tik tumšas ādas krāsas augstāko kastu (ar īsākiem, slaidākiem deguniem, garākām sejām), kura valdīja pār zemākās kategorijas ļaudīm īsākiem, melnākiem, plakaniem deguniem, apaļām sejām. Pirmie tātad tutsi, otrie hutu. Vienkārši, tikai… * Genocīda dalībnieki. (Franču vai.) mūsu dienās nevienam arī ne pašiem ruandiešiem nav iespējams pēc ārējā izskata droši atšķirt hutu no tutsi tik daudzkārt šeit visi ir sakrustojušies, ka pat vadošajiem "hutu varas" pārstāv​jiem genocīda laikā bieži vien izrādījušies tutsi asinsradinieki.

Taču iedalījums bija un pastāvēja; koloniālās varas gan vācieši, gan beļģi izmantoja etnisko pretnostatījumu, lai varētu vieglāk pārvaldīt šo teritoriju, turklāt tieši beļģi ieviesa personas apliecības, kurās tika norādīta konkrētā cilvēka tautība. Beļģi arī sūtīja milzīgas hutu partijas dažādos darbos, un uzraugi bieži vien pašiem to negribot bija tutsi. Naids un nesaskaņas auga gadu no gada visdažādākajos veidos. Kaimiņzemē Burundi genocīda ģenerālmēģinājums notika 1972. gadā tad šeit tika nogalināti simttūkstoš hutu, bet divsimt tūkstoši devās bēgļu gaitās. Savukārt Ruandā situācija īsti karsta kļuva astoņdesmitajos gados, kad līdz ar pasaules kafijas tirgus krahu Ruandā bez darba palika desmiti tūkstošu jaunu cilvēku īstā augsne, lai rastos tā sauktā interahamwe "tie, kuri uzbrūk kopā". Pols atminas, ka jau tolaik visi labi zinājuši, kam un kā jābūt, kas jādara, lai visi dzīvotu labi un laimīgi. Visi visi tie, kuri nebija jānogalina.

"Bija mītiņi, bija karogi, bezmaksas alkohols, hutu vadoņi bija īsti stilīgi ļaudis, kas braukāja ar jaudīgiem motocikliem, dižojās ar modernām frizūrām un spilgtām drēbēm," stāsta gids, kuram pašam genocīda memoriālos esot apbedīti gan vecāki, gan vēl vairāki radinieki. "Un viņi visu zināja kam un kā jābūt, kas jādara. Tobrīd tas vēl netika runāts skaļi, bet visām ekonomiskajām un sociālajām problēmām bija redzams viens atrisinājums nekādas īpašās tehnoloģijas, vienkārši visiem hutu iedzīvotājiem vajag celties, paņemt to, kas gadās pa rokai, un iznīcināt visus tutsi iedzīvotājus. Un tad… ziniet, ruandieši ilgus gadsimtus visā nopietnība ir uzskatījuši, ka Ruanda ir pasaules lielākā, labākā, skaistākā valsts un pat Dievs, pa dienu apciemojis citas zemes, naktī noteikti atgriežas Ruandā. Tad nu, lūk, doma bija visi nevajadzīgie, tie, kuri traucē, ir jāiznīcina, un Ruanda atkal būs pasaules skaistākā un labākā valsts. Tutsi tolaik jau oficiāli, pat radio tika saukti par inyenzi prusakiem…"

Bet ko tad paši "prusaki"? ','Mēs cerējām, ka varbūt viss vēl būs labi. Cerējām līdz pašam pēdējam brīdim. 1990. gadā Ruandā no Ugandas puses iebruka Ruandas Patriotiskā fronte (RPF), un uzreiz pēc tam gandrīz vai oficiālā līmenī visi tutsi tika pasludināti par šo nemiernieku slēptiem atbalstītājiem. 1992. gadā valsts pārziņā esošais Radio Rwanda paziņoja par atklātu tutsi sazvērestību, kuras mērķis bijis

iznīcināt visus hutu. Tajā pašā gadā Leons Mugesera, kuru tagad grāmatās sauc par "hutu varas ideologu", teica slavenu runu, aicinot hutu aizsūtīt tutsi atpakaļ uz Etiopiju pa Njabarongo upi. Tā ir Nīlas pieteka, kas plūst apkārt Ruandai. 1994. gada aprīlī upi aizsprostoja mirušu tutsi ķermeņi, un desmitiem tūkstoši līķu tika izskaloti Viktorijas ezera krastos. Jūs smiesieties, bet arī tad mēs vēl cerējām, ka tūlīt viss pāries. Sak, daži simti cilvēku šeit, daži simti tur tas taču vēl nav nekas nopietns, gan jau viss būs labi.

Deviņdesmito gadu sākumā Kigali atklāti tika tirgoti ieroči, valdība importēja mačetes milzīgos apjomos, un visi to zināja un tomēr cerēja. Arī tad, kad publiski tika pavēstīts, ka prezidents Habjarimana kurš tomēr bija gana neizlēmīgs un centrisks tiks nogalināts, turklāt to izdarīs nevis tutsi, bet gan "prusaku uzpirkti hutu"."

Droši vien Pola aprakstītā neizlēmība un optimisms var šķist absurdi un neizprotami tai tautai, kuras pārstāvji vai tad ne tā? pirms pieciem gadu desmitiem bijuši ne mazāk optimistiski un cerīgi. Taču… nevēlos nevienu apvainot, bet dzirdētie ruandiešu stāsti liek domāt pat ebrejiem Otrā pasaules kara laikā ir vēl paveicies, salīdzinot ar tutsi iedzīvotājiem Ruandā 1994. gadā. Pēc tam, kad Ruandas un Burundi prezidenti gāja bojā acīmredzot tīši sarīkotā aviokatastrofā, maisam gals bija vaļā tas laiks, kuru ruandieši īsi sauc par "pirms tam" vai "iepriekš", bija beidzies. Nogalināšana bija darbs, uz kuru devās ar dziesmām un bungu skaņu pavadībā. Dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas slepkavību vilnis vēlās pāri visai valstij. Hutu lūkojās uz cilvēkiem ar augstāku statusu sabiedrībā ko darīs tie. Un vadoņi nepievīla viņi rādīja piemēru. Pa vidu šai asinspirtij 15. maijā Kibebo kārtējo reizi parādījās Jaunava Marija, un tika apgalvots,

Africa^ finest.

ļKUOKBOKAGE»! riEALAR P

Autoserviss Āfrikas izpratnē. ✓

niP^lil

ka viņas vēstījums bijis prezidents Habjarimana esot pie viņas paradīzē. Skaidrs, ka tas tika iztulkots īsi un skaidri debesis atbalsta genocīdu (kuru, protams, tobrīd neviens tā nesauca).

Maz bija to hutu, kuri saviem kaimiņiem vai svešiem cilvēkiem atļāva padzīvot vēl vienu dienu apmaiņā pret cigarešu paciņu vai vienkārši teica mūc prom, mēs šeit šodien negribam redzēt tavu līķi.

Lielākā daļa "prusaku" līķus gribēja redzēt jo vairāk, jo labāk. Tas pats Pols Rusesabagina leģendārais Hotel des Mille Collines menedžeris atceras: "Veci un jauni hutu cēlās, lai veiktu uzdevumu. Kaimiņi nogalināja kaimiņus to darba vietās. Ārsti nogalināja savus pacientus, un skolotāji nogalināja savus skolēnus. Dažu dienu laikā daudzu ciematu tutsi iedzīvotāji bija faktiski iznīcināti, un Kigali cietumnieki tika norīkoti darba brigādēs, lai savāktu līķus, kas rindojās ceļmalās. Viscaur Ruandai slaktiņu pavadīja laupīšanas un izvarošanas. Piedzērušās pašaizsardzības bandas, apbruņotas ar narkotikām no izlaupītajām aptiekām, ar autobusiem virzījās no viena slaktiņa uz nākamo. Radio atgādināja nežēlot sievietes un bērnus. Un kā papildu motīvs slepkavām tutsi piederošais tika izsolīts jau iepriekš radioaparāts, gulta,

kaza, iespēja izvarot jaunu meiteni. Tika ziņots par vietējās pašpārvaldes pārstāvi kādā Kigali piepilsētā, kurš piedāvājis piecdesmit Ruandas franku (apmēram 30 centu tajā laikā) par katru nocirstu tutsi galvu tolaik tā tika saukta par "kāpostu pārdošanu".

Savukārt "mans" Pols gluži lietišķi piemetina: "Saprotiet genocīda laikā slepkavošana bija likums, kuru vajadzēja īstenot katram kārtīgam pilsonim. Ja tu nebiji par, tu biji pret tātad arī "prusaks". Par ienaidniekiem tika uzskatīti arī tie hutu, kuri tādā vai citādā veidā simpatizēja tutsi. Bija atrasts kopējs ienaidnieks. Visi bija nabadzīgi, neizglītoti ļaudis tādi, kuru vienai daļai var pateikt: "Ej un nogalini!", otrai: "Ļaujies, lai tevi nogalina!" Tā viņi arī darīja. Ar visu, kas bija pa rokai. Ar mačetēm. Lai gan sacirst cilvēku ar mačeti nav nemaz tik viegli lai nocirstu tikai kāju vien, vajadzīgi vairāki pamatīgi cirtieni. Smags darbs… Ar masu tādām pamatīgām naglotām vālēm. Ar bambusa šķēpiem.

Ar pašgatavotām šautenēm, kas šauj ar naglām. Cilvēki gāja un nogalināja, un vēl teica: mēs vēlamies, lai jūs visi būtu miruši! Dievs jūs vairs negrib! Radio aicināja būt īpaši vērīgiem, lai neviena grūta tutsi sieviete nepaliktu neuzšķērsta. Un asinskārs pūlis pārdzēries,-dejojošs to akli izpildīja. Ne visiem paveicās ne visus nogalināja uzreiz. Ja interahamwe bija pārāk noguruši, lai nogalinātu, viņi cilvēkiem pārgrieza Ahilleja cīpslas, lai tie pa nakti neaizbēgtu. Un tad nogalināja nākamajā dienā."

Ko, un nebija neviena, kas iebilstu pret šo vājprātu? "O, fantastisks bija ātrums, kādā no jums novēršas draugi," nelabi smaidot, nosaka Pols. "Bija cilvēki, kuri kādu laiciņu vēl turējās pretī un tad arī aizgāja kopā ar varu." Un arī tur viņam taisnība: Kigali memoriālā cita starpā atrodamas ziņas arī par kādreizējo tieslietu ministru hutu pēc tautības Stanislasu Mbonampeku, kurš vēl 1992. gadā ierosināja krimināllietu par naida kurinā​šanu pret Habjarimanas līdzgaitnieku Leonu Mugeseru, bet… jau 1993. gadā Radio Rwanda uzrunā Ruandas Patriotiskās frontes kaujiniekiem teica ko pilnīgi citu: "Beidziet līdzdalību šajā karā, ja jūs nevēlaties, lai jūsu atbalstītāji, kuri dzīvo Ruandā, tiktu iznīcināti."

Faktiski vienīgais, kas genocīda laikā glābj atsevišķas dzīvības, ir nevis līdzjūtība vai veselais saprāts, bet alus, ar kuru savus patvēruma meklētājus izpērk Hotel Rwanda menedžeris, un vēl arī brutāls spēks: kad daļu valsts teritorijas kontrolējošā RPF vairs nespēj paciest asinspirti, tā paziņo ja jūs nogalināsiet tos tur, mēs nogalināsim jūsējos. Un rezultātā nedaudzie dzīvi palikušie tutsi kļūst par maiņas valūtu, kam vērtība ir tikai tik ilgi, kamēr viņi ir dzīvi…

Labi, tas viss bija un beidzās tikpat ātri, cik sācies: līdz 1994. gada maija sākumam Ruandā bija nogalinātas trīs ceturtdaļas tur dzīvojušo tutsi, bet vasarā visu valsti pārņēma RPF toreizējā ģenerālmajora, tagadējā Ruandas prezidenta Pola Kagames vadībā.

Taču kas beidzās? Faktiski sākās elles ciešanu nākamais raunds: 1995. gadā varēja redzēt, ka Ruanda ir manāmi tukšāka, miljons tutsi bija noslepkavoti, divi miljoni slepkavībās iesaistītu un arī neiesaistītu hutu aizbēguši uz kaimiņvalstīm.

Un tur… Pols saka viņa paziņas esot bijuši hutu bēgļu nometnes iemītnieki, kuru stāsts bijis vienkāršs ja kaut kur ir elle zemes virsū, tad tā bijusi tieši tur: "Uz plika lavas lauka vulkānu ielenkumā iekārtojies aptuveni miljons cilvēku, kuri visi dzīvo teltīs un citās pagaidu būvēs bez kanalizācijas, visi kaut ko cep un vāra uz ugunskuriem, ūdens ir maz, plosās slimības, pa malām sakrauti bojāgājušo līķi, kurus nav iespējams laikus aizvākt, holēra. Bads ir tāds, ka sieviešu bariņš tiek sacirsts gabalos tikai tāpēc, ka viņas atnākušas no citas nometnes, lūkojoties pēc kā ēdama. Un vēl Njaragongo vulkāna izvirdums visam klāt. Kā tu, cilvēks, pēc tā neticēsi Dieva taisnīgumam. Vienīgais, kas nav skaidrs, kāpēc tā vietā, lai pēc tam sodītu genocidaires, Dievs nevarēja jau pirms tam apturēt pašu genocīdu?"

Civilizētā Rietumu pasaule, protams, arī šajā brīdī uzvedas tikpat īpatni kā visu genocīda mēnešu laikā tā, it kā uzskatītu, ka viss Ruandā notikušais ir tikai tāda savdabīga dabas katastrofa un hutu ir darījuši, ko nu viņu daba viņiem liek. Jau pieminētais grāmatas "Mēs vēlamies jūs informēt, ka rīt mēs tiksim nogalināti kopā ar mūsu ģimenēm" autors Filips Gurevičs to raksturo īsi: "Ruanda bija demonstrējusi pasaulei visasiņaināko genocīdu kopš Hitlera kara pret ebrejiem, un pasaule sūtīja segas, pupas un saites uz nometnēm, kuras kontrolēja slepkavas, acīmredzot cerot, ka nākotnē visi uzvedīsies

kārtīgi." Tikmēr neviens pašā Ruandā par Rietumiem nebrīnās jau sen un arī necer ne uz kādu to palīdzību: deviņos mēnešos pēc tam, kad RPF ieņēma Kigali, no dažādām pasaules malām atgriezās vairāk nekā 750 tūkstoši tutsi bēgļu (rezultātā pašlaik uz 1,2 miljoniem hektāru lauksaimnieciski apstrādājamās zemes Ruandā atkal ir 8,2 miljoni iedzīvotāju), un jaunie Ruandas bruņotie spēki izrādās tik efektīvi, ka 1996.-1997. gadā lupatās sakauj milzīgās Kongo armiju un arī pēc tam pa kaimiņvalstīm rīkojas kā pa savu kabatu, trenkājot genocīda dalībnieku formējumus, kuri gan parādā nepaliek un vēl joprojām sarīko kādu nelielu slaktiņu bijušajā dzimtenē.

Jā, bet kas tikmēr notiek pašā Ruandā? Reti kurš zina, ka, piemēram, Francijā uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām tika nolinčoti 10-15 tūkstoši kolaborantu. Kāpēc lai pie trakajiem nēģeriem būtu citādāk? It īpaši ņemot vērā, ka vēl gadu pēc slepkavošanas Austrumruandā varēja atrast vietas, kur nogalināto atliekas joprojām gulēja turpat, kur mirušie bija atstāti. It īpaši ņemot vērā vēl ari kādu Filipa Gureviča atstāstītu tipisku deviņdesmito gadu otrās puses atgadījumu Kigali par kādu jaunu sievieti: "Viņa bija diskotēkā, un pie viņas pienāca kāds puisis. Viņa to atraidīja. Viņš teica, ka viņa to nožēlos.

Viņa smējās. Viņš uzstāja. Viņa teica, lai viņš iet prom un beidz viņai uzmākties; viņa teica, ka viņš ir jucis. Viņš aizgāja, tad atgriezās ar petrolejas kannu un sērkociņu. Četri cilvēki gāja bojā. Atraidītais puisis pats nonāca slimnīcā ar apdegumiem. Kad viņam jautāja, kāpēc viņš nogalinājis četrus cilvēkus, viņš teica, ka tas viņam nav nekas pēc tā, ko viņš ir izdarījis 1994. gadā viņš varējis nogalināt tik daudzus, cik vēlējies…"

Kad sāku taujāt jau krietni nogurdinātajam Polam ari par šīm tēmām, viņš iesaka paciesties atpakaļceļā mēs varot piestāt kādā ciematiņā un viņš iepazīstināšot ar vietējās pašpārvaldes vadītāju: tas ne tikai spēšot visu pastāstīt un parādīt, bet arī izskaidrot angliski kas, par spīti Ruandas oficiālajai trīsvalodībai, nav nemaz tik bieža parādība. Tā arī izrādās ciema vecākais, nenosakāma vecuma paresns melnādainis, ir īsta zinību aka visā, kas saistās ar genocīda seku novēršanu, un nekavējoties stādās priekšā kā vietējās gačačas tiesas pārstāvis. Šo terminu esmu dzirdējis jau iepriekš, taču tagad ir gadījusies iespēja visu izzināt, tā sacīt, no pirmavotiem. Ilgi nav jāgaida uzcienājis mani ar to pašu visuresošo un eiropieša garšas kārpiņām gana briesmīgo banānu alu, Etjēns iesākumam kamēr pašam jāizskrien kādās steidzamās municipālās darīšanās (vēlāk uzzinu, ka ēzelis ievēlies akā un lopiņa izvilkšanai bijuši nepieciešami puses ciemata spēki) uz galda ar cēlu žestu kā profesionāls kāršu spēlmanis izliek veselu kaudzi lasāmmateriālu.

Virspusē sagadījušies izgriezumi no vietējās preses pirmās publikācijas autors nespēj saprast, kāpēc Hitlera rīkotais genocīds pasaulei prātā palicis labāk nekā Ruandas: "Šīs nedēļas nogalē Giteramas iedzīvotāji apglabās savu genocīdā bojāgājušo tuvinieku mirstīgās atliekas. Vienpadsmit gadus zemē trunējušu atlieku identifikācija ir mokoša padarīšana. Drēbju paliekas, auskars, salauzts zobs ir viss, ka palicis pāri no tuvinieka. Taču šie cilvēki netiks aizmirsti. Cerams, ka Ruanda pēc piecdesmit gadiem joprojām teiks "nekad vairs". Ir jābūt samierināšanās procesam. Ir jābūt patiesībai, un ir jābūt taisnībai.

Neklausieties viltus praviešos, kuri cenšas iestāstīt Ruandas tautai aizmirst visu un atstāt to aiz muguras.

Nacistu darba nometnes, pārpildītie vilcienu vagoni, kuri ved cilvēkus uz gāzes kamerām, un izmocītie izdzīvojušie paliek Eiropas prātā. Nacisms nav cauri. Tāpat arī mēs Ruandā nedrīkstam aizmirst visatļautības, nesodāmības doktrīnu un genocīda ideoloģiju. Lai nemēģina Eiroparlaments, kurš atzīst nacistu skūtgalvju pastāvēšanu, iestāstīt Ruandai, ka genocīda ideoloģija ir izdomājums un fantāzija.

Holokausta noliegums ir kriminālnoziegums. Kāpēc lai Ruanda aizmirstu savu pagātni labāk nekā Eiropa?

Pasaule lielākoties ir aizmirsusi Ruandu, bet Hitlers joprojām ir atmiņā. Lai vismaz Āfrika atceras."

Nākamais savukārt jau aizdomājies līdz nelielai analīzei par to, kas īsti tagad, pēc genocīda, ir Ruandas sabiedrība ja, protams, tā to var saukt: "Hutu vara radīja pasauli, kurā bija tikai "mēs" un "viņi", un Ruanda joprojām no iekšienes un ārpuses tika uzskatīta par divpolāru hutu un tutsipasauli. Taču vesels apakškategoriju tīkls gulēja uzreiz zem virskārtas. Tur bija hutu ar labām atsauksmēm un aizdomās turēti hutu, hutu trimdā un pārvietotie hutu, hutu, kuri gribēja strādāt ar RPF, un pret hutu varu iestājušies hutu,

kuri bija arī pret RPF, un, protams, saglabājās arī nesaskaņas starp hutu no ziemeļiem un no dienvidiem.

Attiecībā uz tutsi šeit bija visu trimdinieku pieredze un valodas, šeit bija izdzīvojušie un atgriezušies, kuri viens otru uzlūkoja ar aizdomām; tur bija RPF tutsi, ne-RPF tutsi, pret-RPF tutsi-, tur bija pilsētnieki un lopkopji, kuru rūpes kā izdzīvojušajiem vai atgriezušamies bija pilnīgi atšķirīgas. Un, protams, tur bija daudz vairāk apakškategoriju, kuras saskārās ar citām un katrā brīdī varēja kļūt svarīgākas. Tur bija klani un ģimenes, bagātie un nabagie, katoļi, musulmaņi, dažādu konfesiju protestanti, dažādi animisti tāpat kā normāli sociālie noslāņojumi, arī vīrieši un sievie​tes, kas precējās ar fantastisku vērienu."

Jā, šeit tik palaist mūsu integrētājus, es nodomāju un ķēros pie trešā visgarākā izgriezuma, kas izrādās no vietējā laikraksta Newsline izkopēti Ruandas "jauno laiku baušļi" vai vismaz kaut kas tiem ļoti līdzīgs: "Vienotība ir svarīga, bet tad, ja tā tiek sasniegta caur samierināšanos. Nevar būt samierināšanās līdz brīdim, kamēr pāridarītājs patiesi atvainojas cietušajam. Viņam vai viņai ir jābūt drosmei, lai pateiktu patiesību un palūgtu piedošanu.

Pāridarītājam (genocīda gadījumā) ir jāatzīst viņa loma pastrādātajā noziegumā. Viņam jāpārskata savs prāts un sava sirds​apziņa. Viņam jābūt sāpinātam no tām sāpēm, kuras izjūt cie​tušie.

Pēc tam viņam vai viņai ir patiesi jānožēlo un jālūdz piedošana. Viņam vai viņai ir jāsniedz pilni pierādījumi un jāpieņem sāpināto dusmas. Viņam vai viņai ir jāatzīst loma, ko viņš vai viņa ir spēlējuši noziegumā. Viņam vai viņai ir jābūt gatavam kompensēt to, ko cietušie ir zaudējuši noziegumā. Visbeidzot viņam vai viņai ir jāpaziņo par savu nostāju pret šo noziegumu un idioloģiju [tā tekstā].

Tāpat arī upurim ir jābūt savai lomai samierināšanās procesā. Viņam vai viņai ir jāpaziņo par savām izjūtām pret vainīgo. Cietušajam ir kādu laiku jāpārdomā tas, kas noticis. Viņam vai viņai ir jāatzīst, ka viņš vai viņa jūt sāpes par to, kas noticis. Cietuša​jam ir jāpieņem dzīve un tas, kas noticis, un tā iznākums.

Nozieguma upurim ir jānodrošina, ka viņš neatbildēs noziedzniekam ar to pašu. Viņam vai viņai ir jāatzīst likumīga tiesa. Cietušajam jācenšas dalīties savās izjūtās ar citiem. Cenšanās saprast pastrādātā nozieguma iemeslu palīdzēs atvieglot ciešanas.

Ciešanu smaguma mazināšana palīdzēs dzīvot ar šī nozieguma apziņu. Cietušajam ir jāpieprasa kompensācija par ciešanām. Viņam vai viņai ir jābūt spējīgam noticēt kādam, kas patiesi prasa piedošanu. Cietušajam jābūt drosmei piedāvāt šo piedošanu.

Pēc piedošanas samierināšanās tiek panākta, un tā ir panākta vienotība. Piedošanas lūgšana un sniegšana ir drosmīga, bet viss ir iespējams. Zāles ir atklātība no abām pusēm. Uzvedības maiņa ir iespējama. Mēģiniet un tā strādās. Bet vai lielākā daļa mūsu līderu vēlas šo uzvedības maiņu?

Es domāju tos līderus, kuri tiek turēti aizdomās, bet nesadarbojas ar gačačas tiesām. Daži, kuri iet uz gačačas tiesām, melo. Kā gan, pēc jūsu domām, vidusmēra cilvēks atklāti liecinās, ja informēti cilvēki atklāti saka, ka viņi nekad neesot redzējuši nevienu nogalināto, nekad neesot redzējuši nekādas barjeras uz ceļiem no Kibujes uz Bjumbu. No kā viņi slēpjas? Viņi bija Ruandā, un var brīnīties, vai viņi bija akli un kurli.

Gačačas tiesām jābūt pietiekami drosmīgām, lai atsauktu viņus, liekot skatīties cilvēkiem acīs un atbildēt par saviem pār​kāpumiem. Citādi vienotība un samierināšanās ir tik tāla kā Mēness.

Cilvēks nevar teikt, ka, esot Ruandā, viņš neko nav redzējis. Vai nu viņš piedalījās, vai arī viņš nevēlas liecināt par to, ko ir redzējis, jo nevēlas darīt pāri dažiem saviem draugiem. Jebkurā gadījumā viņš ir iesaistīts, un viņam jātiek tiesātam.

Tas nav viss. Šie ir līderi, kuri joprojām lolo genocīda ideoloģiju, kuri nepalīdz gačačas tiesām. Ir taisnība, ka viņi velk laiku, bet ilgtermiņā viņi tiks ievietoti tur, kur ir viņu vieta. Šai zemei ir vajadzīgi parauglīderi. Te nav vietas kriminālistiem jēra ādā."

Jēzus Marija! Es zināju, ka te viss ir slikti un sarežģīti, bet nenojautu, ka viss ir tik slikti un tik sarežģīti. Padomājot vien, kā cilvēks, kuram izvaroti un apslaktēti visi radinieki, tagad kompensācijā saņem kazu un piecus cāļus, kā arī, protams, vainīgo atvainošanos, kļūst kaut kā šķebeni. Acīmredzot šīs

izjūtas pietiekami skaidri atainojas ari manā sejā, jo Etjēns, parādījies durvīs, īsi nosaka: "Nāciet man līdzi! Es jums parādīšu, kā viss ir īstenībā!" Strīdēties nav jēgas, pusstundas laikā mēs straujā solī izejam cauri nelielajam ciematam, un Etjēns apstājas pie katras būdas, lai dažos vārdos pastāstītu par to bijušajiem un tagadējiem iemītniekiem. Variāciju nav īpaši daudz te nogalināta gandrīz visa ģimene, te ari, šajās divās mājās dzīvo hutu, tālāk atkal tutsi, te tutsi atgriezušies no ārzemēm un iemitinājušies aizbēgušu hutu mājā, te hutu atgriezušies no bēgļu nometnes un, tā kā pāris tutsi ģimenes iznicinātas visā pilnībā, apmetušies viņu mājās… Un tā tālāk, un tā tālāk un viņiem visiem kaut kā jāmēģina sadzīvot.

Turklāt šis vēl nav no tiem ciemiem, kuros apsūdzēto un aizdomās turēto ir vairāk nekā izdzīvojušo, upuru un viņu radinieku.

Beidzis nelielo ekskursiju, Etjēns, jau atkal uzstājīgi piedāvājot nelaimīgo banānu alu (un, kā pienākas kārtīgam ruandietim, no laipni pretim stieptā bunduļa pats ieklunkšķinot pirmais), ķeras pie moralizējošās daļas un jāteic, ka viņam izdodas gluži labi. "Tatad jums šķiet, ka atmaksāt par nogalinātiem tuviniekiem ar mājdzīvniekiem un mantām ir nepareizi un netaisni? Varbūt, varbūt. Bet padomājiet nu pats ar savu eiropieša galvu, ko jūs varat ieteikt valstij, kur viena puse tautas ir mēģinājusi nogalināt otru pusi un tas arī ir gandrīz izdevies? Es jums varu nosaukt skaitļus tie ir VIENS KOMATS TRĪS MILJONI!" Etjēns gandrīz kliedz. "Miljons un trīssimt tūkstoši cilvēku piedalījās genocīdā un nogalināja astoņsimt tūkstošus. Un ko tagad darīt? Varbūt Ķīnā ir tik daudz cietumu, kur ievietot vairāk nekā miljonu, bet ne jau pie mums, kur kopā ir tikai astoņi miljoni iedzīvotāju. Līdz 1997. gada beigām par līdzdalību genocīdā bija arestēti 125 tūkstoši hutu un jau tad viņus nebija kur likt. Labi vismaz, ka tauta mums ir disciplinēta cietumos nebija neviena paša dumpja…"

Labi, pieņemsim, ka tā, Etjēna vārdi apstiprina jau iepriekš teikto par dīvaino Ruandas tautu, kura ir gatava pakļauties jebkurai varai: ja vieni nogalina neko darīt, ja otrie iesloga uz nenoteiktu laiku atkal neko darīt. Bet nedaudz pastrīdēties es tomēr gribētu: "Okei, ir jāmeklē izlīgums, bet kā tad ar taisnīgumu? Vista par cilvēka dzīvību? Tas ir taisnīgums?" Etjēns nepadodas: "Jā, jā, viņi tur Beļģijā un kur tur vēl pa vienam tiesā kaut kādus genocīdā vainīgos. Pa vienam! Tas ir tik tālu, tas ir tik nesaprotami, šo tiesu principi ir tik neskaidri un jūs jau zināt, kā Rietumi mums "palīdzēja" genocīda laikā. Un tagad viņi tiesās!

Tagad viņi spriedīs par taisnīgumu! Gribat, es jums tūlīt pasaukšu jebkuru no tiem mūsu ciematā, kuriem kāds nogalināts genocīdā, un jūs viņam vai viņai varat pajautāt kas tas tāds taisnīgums. Un viņi jums atbildēs, ka taisnīgumu uz maizes uzsmērēt nevar. Šeit cilvēki ir zemnieki un viņiem ir zemnieku taisnīgums kāda jēga ieslodzīt slepkavu? No tā taču noslepkavotā ģimene labāk nedzīvos, vai ne? Tad jau labāk kompensēt tā, lai nerodas jauni aizvainojumi, iemesli jaunai asinsizliešanai."

Jā, tas tad arī ir gačačas (tiešā tulkojumā tiesāšana uz zāles) tiesas pamatā — vienošanās un kompensācijas saņemšana, procesu uzskatot par pabeigtu tikai tad, kad spriedumu ir atzinušas un pieņēmušas visas puses. "Iepriekš", tas ir, pirms genocīda gačačas tiesa nodarbojās ar sadzīviskām lietām zemes, mantojumu, aizdevumu, īpašumu, kompensāciju lietām. "Tagad" nekas cits neatliek kā ķerties klāt arī masveida slepkavībām. Tiesa, ir īpatnība, kas jau atkal raksturo ruandiešu vērtību sistēmu: pašlaik noziegumi tiek iedalīti vairākās kategorijās pēc to smaguma pakāpes, un Ruandas nacionālo tiesu priekšā stājas pirmās kategorijas aizdomās turētie genocīda organizētāji, plānotāji, "pazīstamie slepkavas", kā arī ļaudis, kuri tieši bijuši iesaistīti "seksuālā spīdzināšanā vai varmācībā", par ko var tikt piespriests pat mūža ieslodzījums vai nāvessods.

Savukārt tradicionālo gačačas tiesu pārziņā ir otrās-ceturtās kategorijas ļaundari, kam var tikt piespriests gan mūža ieslodzījums, gan darbs vietējās kopienas labā, un ņemiet vērā, ka tie, kuri "tikai" nogalinājuši tūkstošus, jau ir otrajā kategorijā. Bet nu sistēma, lai arī kā, strādā. Tiesa, vismaz pagaidām augstākā amatpersona, kas stājusies gačačas tiesas priekšā (turklāt kā liecinieks), ir pašreizējais Ruandas bruņoto spēku 2. divīzijas komandieris, 51 gadu vecais ģenerālmajors Lorāns Munjakazi, kurš 1994. gadā bijis pulkvežleitnants un tiesai kategoriski apgalvojis nē, neesot viņš organizējis vai veicinājis nevienu

slepkavību, toties izglābis milzīgu daudzumu ļaužu, bet īstie vainojamie genocīdā esot politiķi no Ruhengeri un Gisenji. Vai tā ir? Etjēns noliek priekšā kārtējo avīzes izgriezumu, kurā lasāma izdzīvojušā Žana Pola Uvitidžes uzstāšanās tiesā: "Ja jūs vēl joprojām turpinātu slepkavot, joprojām būtu palicis kāds, kas jūs apsūdzētu. Jūs varat noliegt visu, ko esat darījis, bet Dievs jums par to pavaicās, un es esmu pārliecināts, ka viņš jūs sodīs…"

Etjēns ir gatavs stāstīt vēl un vēl, bet es pamazām dodos ceļā. Savu patiesību viņš ir izklāstījis, un tā ir pietiekami nozīmīga un praktiska nezinu, vai es spētu piedāvāt kādu labāku veidu, kā notiesāt vairāk nekā miljonu cilvēku un vienlaikus panākt, lai viņi saprastu savus nodarījumus un pēc dažiem gadiem atkal neķertos pie mačetēm. Katrā ziņā labāk tā, nekā līdz ar Žanu Polu cerēt, ka Dievs vienreiz pamodīsies un pamanīs Ruandu. Bet vai viņi tiešām neķersies pie mačetēm un masu? Manai eiropeiskajai pasaules uztverei grūti iedomāties notikušā patiesos apmērus un ietekmi uz visiem izdzīvojušajiem vienalga, no slepkavu vai upuru puses. Viesnīcā, kurā es esmu apmeties Kigali, administratore stāsta, ka viņas bērni, ienākot tumšā istabā, pirmām kārtām metoties palūkoties zem gultas vai tur gadījumā nav interahaimve. Un ko tur brīnīties pieci no katriem sešiem genocīda laiku bērniem ir bijuši slaktiņu un asinsizliešanu aculiecinieki. Daudzi izdzīvojušie atklāti saka viņi nožēlojot, ka neesot nogalināti. Bieži izklausās ļoti ticami…

"Parunājiet par izlīgumu ar ebrejiem 1946. gadā!" jau pēc atgriešanās Kigali, saņēmis savu naudiņu un atturīgi paspiedis roku, atvadoties pilnīgi negaidot iesaucas Pols. Un tā patiesībā ir vēl viena viela pārdomām vai visas kompensācijas, izlīgumi un viss pārējais var uz visiem laikiem iznīdēt pārliecību, ka, atbrīvojoties no vienas iedzīvotāju daļas, citiem klāsies daudz labāk? Genocīda 11. atceres gadadienai par godu rīkotajā Association des Etudiants Rescapes du Genocide konferencē ģenerālbrigadieris Frenks Rusagara visā nopietnībā nāk klajā ar aicinājumu jaunajai paaudzei neiesaistīties genocīda ideoloģijā un arī paziņo, ka bruņoto spēku loma genocīda apstādināšanā nebūt nav beigusies. Butares genocīdā izdzīvojušo pārstāvis Gasana atceres pasākumā stāsta, ka bērniem arī tagad tiekot iepotēts naids gan pret tutsi, gan pret gačačas tiesām, apgalvojot, ka sīkajām likšot liecināt un pēc tam satupināšot viņus cietumos.

Jā, tutsi un hutu pašlaik sadzīvo, toties kā vieni, tā otri ir pilnīgi pārliecināti, ka dzīve Ruandā būtu krietni labāka, ja te nebūtu tik daudz sasodīto puscilvēku pigmeju. Un kas par to, ka tieši viņi ir Ruandas pirmiedzīvotāji, ko? Arī Ruandas politikā nekas līdzīgs īstam izlīgumam nav manāms: Pols Kagame gan uz brīdi nodeva prezidenta posteni hutu pārstāvim Pastēram Bizimungu, taču drīz vien bija tajā atpakaļ, savukārt Bizimungu, tikai pamēģinājis radīt politisko opozīciju, 2002. gadā tika notiesāts uz 15 gadiem par "pilsoniskās nepakļaušanās radīšanu, biedrošanos ar kriminālistiem un sabiedrisko līdzekļu izšķiešanu". Arī izmisīgi nabadzīgās jaunatnes, kas visos laikos bijusi pirmais un galvenais asinsizliešanu organizētāju atbalsts, netrūkst 1985. gadā zem nabadzības sliekšņa bija 40% mājsaimniecību, pašlaik 65%. Protams, milzīgā asinsizliešana uz brīdi ir atvēsinājusi galvas, arī pārapdzīvotība ir mazinājusies, bet kas to zina, uz cik ilgu laiku. Un ar šīm pārdomām galvā es dodos turp, kur asinsizliešana vēl rit pilnā sparā un vēl nesalīdzināmi lielākos mērogos, turklāt ne jau tāpat vien, bet zelta, dimantu un pirmām kārtām varas dēļ. Uz īsto Tumsas sirdi. Uz Kongo.

III daļa ZELTA ĀFRIKA Vai tiešām, vai tiešām man tas beidzot ir izdevies? Un kas man par to tagad būs? Tie ir divi lielie un būtiskie jautājumi, kas šaudās pa galvu, lūkojoties pa visdažādākajiem saiņiem un paunām piestampātās kravas automašīnas kulbas spraudziņu, kamēr pats aizvēsturiskais transportlīdzeklis ripo pirmos metrus vairs ne pa Ugandas, bet Kongo Demokrātiskās Republikas agrāk sauktas par Zairu, vēl agrāk sauktas par Beļģu Kongo zemi. Pēc vismaz pāris nedēļu pūlēm man beidzot ir izdevies nonākt valstī, par kuru pat Lonely Planet ceļvežu veidotāji atvainojas lasītājiem viņiem neesot izdevies ievākt informāciju "uz vietas", jo tas šķitis pārāk nedroši. Un nabaga rietumniekus var saprast viņi svēti tic, ka tieši Kongo jau gadu desmitiem ir viena no baisākajām un asiņainākajām Āfrikas valstīm, ne jau zvaigžņoto nakšu dēļ Džozefa Konrādā nosaukta par Tumsas sirdi, kur tikai pēdējos dažos gados pilsoņu karā bojā gājuši vismaz trīs bet varbūt arī četri, jo neviens jau te cilvēku dzīvības neskaita, miljoni vietējo iedzīvotāju. Un te nu es pilnīgi mistiskā veidā esmu nonācis bez vīzas, bez vietējās naudiņas (kura gan tāpat ne vellam neder), toties ar to pašu baltā senseno cilvēka izzināšanas un ieraudzlšanas niezi kaulos. Kaut arī nevienam no šīs izzinā​šanas nav nekāda labuma.

Goda vārds, pirms šīs epopejas es biju izdarījis visu iespējamo, lai Kongo nokļūtu godīgi un likumīgi. Gluži kā burunduks ap savu riekstu krājumu es Zambijas galvaspilsētā Lusakā dienu pēc dienas dažādos laikos tekalēju ap Kongo vēstniecību. Dirnēju tur neskaitāmas stundas, izlasīju vai visus uzgaidāmajā telpā un nemaz nebija vienkārši tikt arī tik tālu! sakrautos apskrandušos bukletus (pārīti beigu beigās, atriebības jūtu dzīts, pievācu), nodibināju mazderīgus kontaktus ar vēstniecības apkopējiem, vārtsargiem un šoferiem, aizpildīju neskaitāmas anketas, par kuru blankām vēl nācās maksāt, uz pāris dienām šķīros no pases, vēl uz pāris dienām aizbraucu uz kaimiņzemi Malāvi, kamēr vēstniecības birokrāti teicās izlemt vīzas likteni, pat, lai piedod man Loskutova kungs un viņa kolēģi, uzdāvināju dažiem īpaši nozīmīgiem darbiniekiem nelielus zaļgana papīra suvenīrus un viss velti. Nē, neviens man nepateica skaidru un kategorisku "nē", taču, kad jau otro nedēļu daudzsološākā atbilde bija "nu, varbūt pamēģiniet atkal rīt", katram būtu skaidrs: baltais muļķi, pat Āfrikā to sauc par ņirgāšanos.

Nākamais mēģinājums, uz kuru mani pamudināja pāris viedi un dzīvē daudz pieredzējuši sarunu biedri tajā pašā vēstniecībā, jau bija saistīts ar Zambijas tā sauktās Copperbelt jeb Vara joslas pilsētām, no kurām laiku pa laikam tiekot organizēti tiešie reisi uz Kongo raktuvju rajoniem Lubumbaši vai pāris citām lielajām valsts austrumu reģionu pilsētām. Sacīts darīts: līdz raktuvēm nokļuvu, apskatīju pieminekli Viljamam Koljeram izbijušam policistam, cietuma uzraugam un zelta meklētājam, kurš 1902. gadā nošāvis antilopi vietā, kas pēc sīkākas apskates izrādījusies bezgala bagātīga ar varu, taču pats mūžu beidzis ne pārāk ienesīgajā apbedīšanas darbinieka postenī, noklausījos milzumdaudz stāstu par raktuvju katastrofām un jebkādas uzraudzības trūkumu (piemēram, Raktuvju drošības ministrijā minimāli vajadzīgo divdesmit inspektoru vietā ir tikai četri), taču tas arī viss. Lidmašīnas reizēm lidojot gan, bieži vien pat nenokrītot un aizlidojot līdz galam, taču, kad tagad būšot nākamais reiss, neesot zināms tāpat kā tas, cik tas būs piepildīts un vai ar pilotiem izdosies to sarunāt.

Vēl nākamais mēģinājums norisinās pēc dažām dienām, no Zambijas ziemeļiem sagrabējušā prāmī milzīgā saspiestībā ceļojot pa Tanganjikas ezeru ar klusu cerību reizēm gadoties, ka prāmis piestāj arī Kongo krastā, piemēram, Mobā vai Kalemijē. Un jau atkal nekā. Atliek vien izbaudīt to, kas ir izbaudāms, ne jau katru dienu pa vienu no pasaules lielākajiem ezeriem izdodas pabraukāties ar vienu no pasaules vecākajiem prāmjiem. Un tas nudien nav nekāds pārspīlējums kuģīša, maigi izsakoties, aizvēsturiskais izskats gan liek atcerēties nule Viktorijas ezerā nogrimušu publisku peldlīdzekli (saskaņā ar apdrošinātāju ziņām kuģim nestrādāja navigācijas instrumenti, nebija glābšanas laivu, nebija ugunsdzēšanas inventāra, netika veiktas tehniskās apkopes), taču ari mudina pie apkalpes painteresēties par tā pagātni. Lielākā daļa tikai rausta plecus par baltā dīvaiņa protams, vienīgā uz visa kuģeļa vēl dīvainākajām vēlmēm, taču

beigās no kāda tikpat dīvaina melnādainā večuka izdodas noskaidrot, ka kuģīša biogrāfijas pirmsākumi datējami jau ar 1914. gadu, kad, sākoties Pirmajam pasaules karam, Tanganjikas ezers bija robeža starp Beļģu Kongo un Vācijas Austrumāfriku. Šeit karā uzvarējuši vācieši, kuriem tobrīd bijuši divi funkcionējoši un viens gandrīz gatavs bruņots tvaikonis. Tad nu vācieši nogremdējuši gan beļģu tvaikoni, kuru nabagi vēl pat nebija apbruņojuši, gan arī misionāru kuģa "Labā vēsts" paliekas un drīzāk nevis tvaikoņa, bet peldlāča nosaukumu pelnījušo The Cecil Rhodes. Taču pēc tam briti ar milzu pūlēm pārmetuši uz Tanganjikas ezeru divus mobilus franču ierastajos kaķa un suņa vārdos par Mimī un Tutū nosauktus kuģīšus, kuriem izdevies sākumā nopietni bojāt un pārņemt savā ziņā vāciešu Kingani, bet tad arī nogremdēt otru tvaikoni. Vāciešiem palicis tikai astoņsirnttonnīgais Von Gotzen, un to pēc lidmašīnu uzlidojuma viņi tālredzīgi izlēmuši nogremdēt paši tiesa, tik labi iekonservētu, ka pēc kara beigām kuģis izcelts un vēl pašlaik kā Liemba kursē pa ezeru.

(Tiesa, ņemiet vērā, cienījamie romantikas mednieki, Lusakā nav iespējams noskaidrot pat tā pienākšanas un atieša​nas dienas, par laiku nemaz nerunājot, bet nu tie jau ir tipiski afrikāniskā kolorīta sīkumi.)

Nav gan ļaunuma bez labuma kuģojums ar vēsturisko Liemba vienā ziņā beidzas bez panākumiem, toties sirmais patriarhs, vārdā Sems, izrādās īsta vēsturisko gudrību un arī anekdošu krātuve. Lielākā daļa no tām gan ir īsti saprotamas tikai vietējiem, taču, regulāri iebarots ar vietējām cigaretēm, par kurām sliktāka ir tikai otra iebarošanas ēsmas sastāvdaļa kuģa kafija, viņš ir gatavs stāstīt un stāstīt visu, ko vēlas dzirdēt klausītājs, īsti tas, kas vajadzīgs baltajam dīvainim, kurš pēdējo līdzpaņemto grāmatu izlasījis jau autobusā ceļā uz Tanganjiku. Uzzinājis, ka mana apsolītā un karsti alktā zeme ir Kongo, Sems pirmām kārtām metas stāstīt par Kongo visu laiku vispopulārāko personu nē, ne Beļģu Kongo radītāju karali Leopoldu un viņa rokaspuisi Henriju Mortonu Stenliju (jā, jā, to pašu, kurš reiz Āfrikā atrada Livingstonu), un arī ne Papu Vembu kaut ko līdzīgu Āfrikas Elvisam Preslijam -, bet gan "Gaili, kurš iet no sētas uz sētu, ka​mēr nenomīta nav palikusi neviena vista".

Tieši tā, kā izrādās, pats sevi dēvējis Kongo ilggadējais vienpersoniskais diktators Mobutu Sese Seko, kurš tiešām darījis visu, lai šo goda nosaukumu attaisnotu, kad nomirusi vadoņa pirmā sieva Marija Antuanete, viņš apprecējis savu mīļāko Bobiju Ladavu, bet, lai tukša nepaliktu mīļākās vieta, to aši aizpildījis ar Bobijas dvīņumāsu, turklāt nav smādējis un laidis garām arī savu ministru sievas. Un kristīgās morāles neievērošana laulības lietās vēl bijis tīrais nieks — Mobutu gan nacionalizējis visu ārvalstnieku biznesu un pārdēvējis pašu Kongo par Zairu, gan aizliedzis valkāt kaklasaites un uzvalkus, gan izsvītrojis Ziemassvētkus no svētku dienu saraksta un krucifiksu vietā pavēlējis sakārt savus portretus, gan Kongo pilsoņiem licis eiropeisko vārdu vietā pieņemt īsti afrikāniskus, to pamatojot ar apgalvojumiem no sērijas un te Sems apgalvo, ka sekošot autentisks citāts, "mēs atgriežamies pie šī autentiskuma, lai atkalatklātu savu dvēseli, kuru kolonizācija bija gandrīz izdzēsusi no mūsu atmiņām un kuru mēs tagad meklējam mūsu senču tradīcijās".

Mobutu laikmets Kongo ildzis veselus 32 gadus tas sācies 1965. gadā, piecus gadus pēc valsts neatkarības pasludināšanas, un ildzis līdz pat deviņdesmito gadu vidum, kad pat ar zeltu, dimantiem, urānu un neskaitāmiem citiem derīgajiem izrakteņiem bagātā valsts vairs nav varējusi saimnieciski izturēt šo ālēšanos: kamēr Mobutu ar Concorde lidmašīnu vizinājies iepirkties uz Eiropu, inflācija Kongo no 1990. gada oktobra līdz 1995. gada decembrim sasniegusi 6,3 miljardus procentu. Vārdu sakot, neesot nekāds brīnums, ka 1997. gadā nabaga apkārtstaigājošo Gaili kurš drīz pēc tam miris no prostatas vēža gāzis algu pārāk ilgi nesaņēmušu un sadumpojušos kareivju grupējums ar Lorānu Kabilu priekšgalā. Jaunais pašpasludinātais prezidents gan izrādījies vēl lielāks plānprātiņš nekā viņa priekšgājējs vēl tagad tiekot stāstītas leģendas, kā viņš dzērumā licis sodīt ar nāvi ļaudis, bet pēc atskurbšanas to nav pat atcerējies. Un tas vēl, kā uzskata Sems, esot bijis tīrais sīkums Kabila gan aizliedzis pat minisvārkus, gan padarījis ārvalstu donoru sagādāto līdzekļu pievākšanu par kaut ko līdzīgu nacionālajam sporta veidam (vēl pašlaik Kongo par Operation Retour tiek saukts process, kad armijas algām domātā nauda parasti tiek nozagta jau pusceļā un atgriežas atpakaļ Kinšasā,

kur nogulst šīs zemes vareno kontos un kabatās), faktiski iznīcinājis dimantu ieguvi, liekot tos pārdot valstij par nožēlojamām naudas summām, gan sanaidojies ar kaimiņiem un pirmām kārtām jau nelielo, bet kauslīgo Ruandu vēl pašlaik neviens nesaprotot, kāpēc Kabilam savajadzējies atbalstīt Ruandas genocīda dalībniekus, kuri deviņdesmito gadu vidū bija aizbēguši uz Austrumkongo biezokņiem.

Patiesībā jau vajadzējis būt tieši otrādi, jo daudzi uzskata, ka Kongo karš 1996.-1997. gadā faktiski bijis karš par Ruandas genocīdu un gandrīz vienīgie ļaudis, kuri aizstāvējuši Mobutu režīmu, bijuši daži serbu (jā, jā, tieši serbu) algotņi un desmitiem tūkstošu hutu gēnocidaires, savukārt tutsi palīdzējuši nodibināt Kabilas režīmu. Taču, kad Kabila sadomāja, ka hutu bēgļi Ruandas genocīda organizētāji viņa sirdij ir mīļāki, Ruanda kārtējo reizi apvainojās un, tāpat kā iepriekš palīdzēja Kabilam gāzt Mobutu, tagad ķērās pie paša Kabilas gāšanas. Beigu beigās Lorānu Kabilu nošāva viens no viņa miesassargiem, taču maisam gals bija vaļā Kongo dabas bagātības interesēja arī citus jaukos kaimiņus, un rezultātā sākās īsts Visāfrikas karš. Mēs Eiropā to gan tā īsti nemaz neesam pamanījuši, bet Melnajā kontinentā gāja uz nebēdu Ruanda cīnījās pret Kabilu, Zimbabve, Namībija un Angola viņu aizstāvēja, Uganda sākumā iestājās pret Kabilu kopā ar Ruandu, bet pēc tam iesaistījās konfliktā ar pašu Ruandu. Un tas viss turpinājās, turpinājās un turpinājās, līdz Kabilam senioram Kongo galvaspilsētā Kinšasā tika uzbūvēts jauks (kā stāsta Sems nu jau krietni aplupis) memoriāls, kura centrālā figūra ir milzīgs Kabila seniors ar gaisā paceltu labās rokas rādītājpirkstu, savukārt par valsts prezidentu kļuva viņa dēls Žozefs izbijis taksometra vadītājs, nu jau, kā tas pierasts Āfrikā, ģenerālis, par kuru saka viņš esot labākais no Kongo vadītājiem. Kas līdzšinējā konkurencē nav īpaši grūti… Šādās runās laiks uz prāmja rit gana naski, taču vislielāko pateicību Sems pelnījis par padomu: jau šķiroties viņš ieminas ja reiz es esot tik traks, ka bez Kongo nekādi nespējot dzīvot, kāpēc es Ugandā nemēģinot aizbraukt līdz kādam dzīvīgākam robežpunktam un tur "sarunāt" ja ne ar robežsargiem un muitniekiem, kuri varbūt arī baidīšoties atklāti ņemt naudu no nesaprotama baltā, tad ar kravu vedējiem noteikti. Par vispārpieņemtajām Kongo valsts robežas sargātāju kukuļu taksēm esmu gluži labi informēts jau garajās nīkšanas stundās vēstniecībā tiesa, vieni tur uzskatīja, ka priekšroka dodama ikdienišķajām banknotēm, savukārt citi pārliecinoši apgalvoja, ka korupcijas apkarošanas apstākļos (tāda, izrādās, esot uzsākta arī Kongo) vislabākais veids, kā pateikt vajadzīgajam ierēdnim nelielu paldies, ir nodot viņam jūsu nopirktas mobilā telefona priekšapmaksas kartes kodu par attiecīgu summiņu. Tiesa, pēdējā gadījumā labāk esot neskopoties lai nu uz ko, bet uz šādām lietām ierēdņiem atmiņa esot izcili laba, un pārmērīga taupība varot beigties ar izcili ilgu nīk​šanu un citām birokrātiskām mocībām nākamajā reizē.

Mans gadījums gan ir īpašs, un iekrāmēšana padziļāk robežu šķērsojošajā kravas auto izmaksā apaļu simtu dolāru. Šoferis gan teic, ka vismaz pusi nākšoties atdot uz robežas, un ļoti iespējams, ka tā arī ir katrā gadījumā kulbu apskatošais muitnieks (bet varbūt tas ir robežsargs?) man tikai mīļi pamāj un dodas tālāk savās gaitās, it kā nekas nebūtu bijis. Un tad jā, tad puse lielā pārbaudījuma ir cauri, mani izliek pirmajā palielākajā pilsētelē ar nosaukumu Bunija, kuru par brīnumu iespējams atrast pat kartē, un lielais Kongo piedzīvojums var sākties. Patīkami ir tas, ka neviens par mani neliekas ne zinis, nevienu cilvēku formā neesmu redzējis kopš robežas, un varbūt pat labi, ka neesmu Kinšasā, par kuru, piemēram, The Economist korespondents stāsta: pilsētas dzelzceļa stacijas apmeklēšanai viņam vajadzējis trīs atsevišķas atļaujas, un uz vietas viņš 45 minūšu laikā apturēts un izvaicāts sešas reizes; nepatīkami savukārt, ka cilvēki Kongo, izrādās, labākajā gadījumā runā sliktā franču, sliktākajā sazin kādā vietējā valodā, un angļu valoda kā starpnacionālās saziņas līdzeklis vis​pār netiek atzīta.

Klusi pie sevis lādu Lonely Planet Āfrikas ceļvežu sastādītājus, kuri paši ir godīgi atzinušies, ka turoties pie muļķīgās pārliecības ja ceļvedī nepublicēs valstu un pilsētu kartes un par tām nerakstīs vai rakstīs maksimāli īsi, cilvēki turp nebrauks. Cilvēks, redz, šurp tomēr ir atbraucis un nonācis pilnīgi šaurā bezizejā lielā mērā gan sava avantūrisma, gan sasodītā ceļveža dēļ, kurš tādu Buniju tāpat kā deviņdesmit deviņus procentus Kongo teritorijas nav uzskatījis par vajadzīgu pat pieminēt. Cilvēkam ir izdevies

samainīt vietējo naudiņu un arī paēst, bet izskatās, ka nekā, kas atgādinātu viesnīcu mūslaiku izpratnē, Bunijā vienkārši nav, par tālāko brauciena maršrutu skaidrības nav ne mazākās, jo nav jau ne kartes, ne ļaužu, kuri spējīgi kaut ko pastāstīt cilvēcīgā valodā, vakars nāk virsū, īpaši šaubīga izskata vietējie tā vismaz sāk šķist sāk manī noraudzīties īpaši ieinteresēti… Ko darīt šādā grūtā situācijā? Protams, doties iekšā pirmajā pieklājīgāka izskata bārā, pasūtīt kaut ko dzeramu un pavērties apkārt biklā cerībā ieraudzīt kādu ja ne baltu, tad vismaz kaut cik eiropeisku seju.

Patiesībā apbrīnojami, cik regulāri šādos braucienos labās fejas parādās tieši tad, kad tās vajadzīgas visvairāk. Šoreiz tā ir nomaskējusies par vidēja auguma vidēji apbružātu un visādi citādi vidēju francūzi, vārdā, protams, Žans Pols, kurš jau pēc pārdesmit minūtēm izrādās tieši tas cilvēka tips, kas tik bieži ir redzēts filmās un kādam, pēc visa spriežot, Āfrikā vajadzētu čumēt un mudžēt. Dzimis Alžīrā, līdz Parīzei nekad mūžā tā arī neesot ticis, toties krustām šķērsām izbraukājis Mali, Sudānu, Nigēriju, par perspektīvāku "biznesam" tomēr atradis Austrumāfriku un Centrālāfriku, šeit grozoties jau gadus septiņus, trīsreiz precējies, trīsreiz šķiries, pašlaik kursējot starp Zambiju, Kongo un Zimbabvi, Bunijā gluži vienkārši iestrēdzis, jo mazā lidmašīnīte, kurai viņu vajadzējis savākt no tuvējā aerodroma, pirms divām nedēļām nogāzusies, nē, bez līķiem, vienkārši noskrējusi no skrejceļa, bet rezerves daļu Kongo pēdējos divdesmit gados nekad neesot bijis un neesot arī tagad. Tā nu atliekot tikai sēdēt šeit. Un kas, lūdzu, visu iepriekšējo viņš kā īstens francūzis nober vienā trīsminūšu pauzē starp pirmo un otro ķīmiskās izcelsmes džinu šeit esot meklējams man? īsumā paskaidroju, vārds pa vārdam, un jau pēc pusstundas mēs esam nonākuši pie sava veida abpusēji izdevīgas vienošanās. Izrādās, ka Žanam Polam, neraugoties uz viņa biznesu un uzkrāto kapitālu, ar apgrozāmajiem līdzekļiem ir diezgan švaki patiesībā tik švaki, ka man, protams, nākas apmaksāt arī viņa rēķinu. Tā nu tika i "un vienīgi eiropeiskās solidaritātes un nekādā gadījumā ne jau nu kaut kādu tur trīssimt piecdesmit dolāru plus benzīna naudas, lai es ij nepadomājot! dēļ laimes meklētājs apņemas mani trīs dienas pavadāt pa tuvējiem Kongo rajoniem, nodrošināt naktsmājas, iespēju robežās pasargāt no dažādām ķibelēm ("Bet, ja būsi dumjš, neviens tevi šeit nepasargās!" piebilst Žans Pols jau gluži citā, stingrā un sausā balsi) un izklaidēt ar patiesiem un ne tik patiesiem stāstiem. Jā, ja "apstākļi atļaus" (uzreiz nojaušu, ka tie būs atkarīgi no nelielas papildu samaksas), varbūt būšot iespējams tikt diezgan tuvu arī kādām lielākām raktuvēm par zeltu gan es labāk lai nemaz nedomājot, Žans Pols pats savulaik esot mēģinājis, taču ātri sapratis, ka pie šāda veida nopietnā biznesa bez armijas vai kāda lielā bruņotā grupējuma "jumta" labāk pat nemēģināt ķerties, cilvēka dzīvība Kongo ir nevis vienkārši ļoti lēta, bet patiesībā pil​nīgi bezvērtīga.

Klusi pie sevis sāku apsvērt, cik vērta ir tāda baltā cilvēka dzīvība, kuram kabatā atrodas vēl savs pusotrs tūkstotis dolāru, un kādas domas var ienākt prātā šī karstā un haotiskā novada ļaudīm, šādu nepiedienīgi turīgu indivīdu ieraugot. Taču vismaz līdz šim citas no attāluma baisās Āfrikas valstis ir izrādījušās diezgan viesmīlīgas, atkāpties tagad vienalga ir pārvēlu, turklāt pirmo vienošanās punktu Žans Pols jau ir izpildījis godam ja pareizi atpazīstu vietējās naudaszīmes, par dolāram līdzvērtīgu summu viņš ir sarunājis istabiņu turpat bāra dibentelpās. Tā nu viss atlikušais vakars paiet klusās bažās, kuras, godīgi sakot, nebūt ne mazākas padara Žana Pola pūles ieborēt man Kongo labās uzvedības ābeces patiesības piemēram, ja uz meža ceļa parādās bruņoti vīri, kādas pazīmes to ārienē un redzamajā arsenālā liek nekavējoties mesties krūmos, kādas mierīgi sastingt, vēl kādas bravūrīgi vicināt pasi un citus dokumentus vai varbūt piedāvāt kādu cigareti. "Zini, patiesībā jau jebkurā gadījumā labāk ir pamanīt viņus pirmajam un uzreiz krūmos," pesidomierinoši nosaka Žans.

Tik daudz gan es zinu, ka bez pamata šis padoms nav: kā nekā mūsu ceļojuma maršruts vedīs pa izrakteņu ziņā bagātāko, taču arī nemierīgāko Kongo reģionu Ituri, kur salīdzinošs miers valda ne jau tajos brīžos, kad to pārvalda Kongo valdība, bet gan tajos, kad vietējās nemiernieku grupas no kurām gandrīz katru atbalsta kāda kaimiņvalsts ir vienojušās par ietekmes sfēru sadalījumu. Un grupu te ir bez sava gala lūk, īss uzskaitījums:

"oficiālā" Kongo armija FARDC un FAC bijušās Kongo valdības armija, kas tagad kļuvusi par daļu no FARDC/, - Ruandas atbalstītā Congolese Rally for Democracy Goma (RCD-G)', Congolese Rally for Democracy Kisangani Liberation Movement [RCD-ML) izveidojusies 1999. gadā no RCDGoma atšķēlušās grupas, sākumā Ugandas atbalstīta, tad tālāk sašķēlusies; mai-mai vietējo iedzīvotāju cilts ar viegli kanibāliskām nosliecēm, kas sākumā pie ieročiem ķērās, lai atvairītu ār​valstu iebrukumu; Kongo Atbrīvošanas kustība [MLC) kopš kara sākuma Ugandas atbalstīts grupējums, kura vadītājs Žans Pjērs Bemba ir viceprezidents Kabilas valdībā; - vietējie aizsardzības spēki (LDF) nu jau formāli likvidēts grupējums, kurš bija cieši saistīts ar RCD-Goma un tad kalpoja kā Ziemeļkivu gubernatora Ežēna Serafuli perso​niskā armija; Kongo tautas bruņotie spēki (FAPC) kara noziegumos apsūdzētā (un vienalga 2005. gada janvārī par FARDC ģenerāli kļuvušā Žeroma Kakvavu) vadīts, atkal Ugandas atbalstīts grupējums ar mītnes vietu Ituri; Kongo Patriotu savienība (UPC) Ituri formējums, kuru dažādos laikos atbalstījusi gan Uganda, gan Ruanda un kurš aizstāv vietējās hema cilts intereses, pašlaik sašķēlies divās daļās; Ruandas Demokrātiskie atbrīvošanas spēki (FDLR) Ruandas hutu (arī genocīdā vainotu) grupējums ar mītnes vietu Kivu; Demokrātijas aizsardzības spēki (FDD) iepriekš Burundi hutu nemiernieku grupa, kas nu noslēgusi pamieru ar Burundi valdību; visbeidzot arī ANO miera spēki Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUC) gandrīz 15 tūkstoši kareivju, policistu un civilo līdzstrādnieku, kuri ievesti Kongo 1999. gadā, lai nodrošinātu vienošanos turpināšanu par pilsoņu kara pārtraukšanu, un Ituri beidzot ir pārgājuši pie aktīvām darbībām, sākot iebrukt nemiernieku nometnēs… Šis uzskaitījums gan nāk no oficiāla ANO pētījuma, un, kad par to visu atturīgi ieprasos Žanam Polam, viņš īdzīgi atbild: "Zini, tie gudrinieki tur jau visu ko sagudros un saklasificēs. Neviens no viņiem pašiem šeit nav bijis, bet patiesība ir tāda te reizi trijos mēnešos visi maina visu veidu piederību. Nekā pastāvīga te nav. Viss ir pērkams un pārdodams vai iekarojams un noslepkavojams. Tāpēc, kad satiksi uz ceļa vīrus ar stroķiem, nemēģini saprast, kas viņi tādi ir FAPC, FARDC vai FDD. Tev ir citas rūpes, un arī viņiem ir citas rūpes. Tev kā izdzīvot, ja reiz esi šurp atkūlies, viņiem patiesībā arī. Tos tavus nosaukumus un saīsinājumus viņi nezina paši; viņi zina savu komandieri, ja viņiem tāds ir, un viņi zina, ka viņiem katru dienu vajag ēst, dzert, vēlams, arī sievieti un pašaudīties. Ja tas viss ir, viss kārtībā. Ja nav gaidi, ka atkal viss mainīsies. Katrā gadījumā uz miera spēkiem gan nav ko cerēt. Es lasīju Somālijā beļģu miera uzturētāji likuši islāmticīgajiem somāliešiem ēst cūkgaļu un filmējuši, kā uz metāla plāksnes vietējie dzīvu izcep pusaudzi. Zini es ticu, viņi spēj."

O, jā, tam, ka viņi spēj, es gan ticu. ANO un visi pārējie Rietumu labvēļu organizāciju saīsinājumi ir lamuvārds visā Āfrikā. Mierīgākās valstīs viņi vietējo naidu izpelnās, nabadzības apkarošanai paredzēto naudu iztērējot saviem viesnīcu tēriņiem, lendkruizeriem un tamlīdzīgiem vajadzīgiem sīkumiem, nu, bet nemierīgākās vietās… Ruandas presē tieši mana brauciena laikā ir pārpublicēts arī oficiāls ANO dienesta ziņojums par to pašu Kongo miera uzturētāju tikumiem jebkādi komentāri pēc tam ir lieki: "2005. gada 24. janvārī apmēram pīkst. 19.30 pretēji pulkvežleitnanta Šibadži Dasa pavēlēm Jams Prafads Kaflijs pameta dislokācijas vietu, pārlīda pār sētu, piegāja pie vietējās meitenes un lūdza no viņas par naudu seksuālus pakalpojumus, samaksāja viņai vienu dolāru un pēc abpusējas piekrišanas stājās seksuālās attiecības ar viņu, un tad atgriezās. Apmēram 20.30 tajā pašā dienā Subedars Jadavs ieraudzīja to pašu meiteni stāvam otrpus žoga. Viņš iesauca meiteni iekšā un lūdza viņu doties uz mazgājamo telpu un gaidīt tur. Tur ienāca arī Pedda Paria un lūdza Subedaram Jadavam gaidīt un pieskatīt meiteni, kamēr viņš sameklēs naudu un prezervatīvu. Šajā laikā tur salasījās vairāki cilvēki, un meitene aizšmauca ārpus

nožogojuma. No meitenes nav saņemtas sūdzības, un arī viņas identitāte nav zināma. (..) Ņemot vērā situācijas jūtīgumu un nācijas tēlu misijas rajonā, par šo incidentu nav ziņots formāli pa ANO kanāliem…"

Uz šīs gaišās nots vakars arī beidzas, un nākamais rīts ataust jau daudz gaišāks, optimistiskāks un arī mikli karstāks ja tas vispār iespējams. Taču diena kā sākas, tā arī beidzas bez īpašiem notikumiem ar saviem pusmopēdiem-pusmotocikliem, kurus Žans Pols saorganizējis no sev vien zināmiem avotiem, mēs rāmā garā (jo lielāku ātrumu tas, kas Kongo tiek saukts par ceļiem, vienkārši nepieļauj) pukšķinām no viena ciemata uz nākamo, un visi patiesībā ir pilnīgi vienādi kleķa, pinumu, paretam arī finiera un koka būdas, turīgākie spējuši uzsliet pat vienstāva ķieģeļu mājeles ar skārda jumtiem, pagalmos milzu jezga, bērni ar cūkām un mājputniem krustu šķērsu, vīrieši lielākoties sēž ēnā protams, pie tradicionālā pašdarinātā alus, kamēr sievietes rosās nelielajos tīrumiņos un staipa paunas. Starp ciematiņiem gadās arī palielāki brikšņi, un visa ceļa garumā ik pa pārsimt metriem satiekam kādu vietējās tirgus ekonomikas balstu tā saukto toleka tirgotāju jeb vienkārši riteņstūmēju. Žans Pols, izrādās, mūžā tādus esot redzējis, viņa vārdiem izsakoties, desmitus tūkstošu dažus turklāt pazīstot personiski: "Nabaga velni! Visa Austrumkongo ar tādiem pilna. Reizēm viņš savu nokrauto riteni stumj pat simtus kilometru. Palīdz marihuāna, vēl kaut kādas vietējo koku lapiņas pret sāpēm, pret nogurumu. Un zini, kāda ir tipiskā toleka tirgotāja nāve? Viņš pēc "ceļojuma" pārmocījies pārnāk mājās, noliek riteni, aiziet gulēt un vairs nepamostas…"

Brrr, zinātu nu par to Vjetnamas rikšas es padomāju, bet ceļš rit tālāk. Pēc pāris stundām arī nabaga riteņstūmēji kļūst par vienmuļu garāmslīdošo ainavu sastāvdaļu, un arī citādi kļūst diezgan garlaicīgi. To pamanot un acīmredzot izjūtot Melnajam kontinentam neraksturīgu atbildību ne tikai par manu drošību, bet arī izklaidēšanu, Žans Pols sāk bārstīt dažādas informācijas drumslas no atmiņu apcirkņiem. Vai es, piemēram, zinot, ka tepat šajā reģionā esot vismaz trīs četras palielas hutu genocīda dalībnieku nometnes un ka tāpēc pilnīgi neesot izslēgts vienā jaukā dienā te atkal iespējams Ruandas armijas iebrukums, pēc kārtas jau vismaz trešais? Un vai es zinot, ka Austrumkongo ir viens no pasaules briesmīgāko jauno slimību perēkļiem? Dimantu raktuvēs te regulāri plosoties pneimoniskais mēris, Durbas zeltraktuvēs Mārburgas drudzis prasījis pussimta zeltraču dzīvības… Es tomēr nejūtos kaut kā īpaši iedvesmots, un tad cienītais pavadonis izspēlē savu lielo kārti. Pirmkārt, vai es zinot, ka mēs nakti paliksim ciematiņā, kur ne tikai var dabūt benzīnu "mopēdcikliem", bet arī parunāties ar tur dzīvojošo nezkādu Rietumu cilvēktiesību ekspertu, kurš te ieradies jau 2003. gadā uzreiz pēc lielajiem slaktiņiem? Otrkārt, vai es nojaušot, ka jau rit mēs būsim Mongbvalu raktuvju pilsētā, kas tur notikušo slaktiņu dēļ pavīdējusi pat pasaules presē?

O, trumpis nostrādā, es manāmi atdzīvojos, un mēs vēl pirms tumsas piestājam pie slavenā eksperta mitekļa. Teikšu gan godīgi: ja ne iepriekšējais brīdinājums, Agatonu tā sauc mūsu namatēvu es būtu noturējis par ikdienišķu Kongo zemnieku, ne pārāk labi ģērbtu, ne pārāk mazgātu vai koptu. Taču viss mainās, sperot kāju viņa diezgan plašajā trīs istabas un vēl virtuve! mājā, kur cilvēktiesību ekspertam ne īpaši piestāvošs Kalašņikova automāts ir vai aprakts zem milzīgiem dokumentu, aktu un vienkārši papīru un avīžu blāķiem. Aši mūs pabarojis ar kārtējo bezgaršīgo prosas putriņu un nebijis gadījums! pat nepiedāvājis tradicionālo pašdarināto alu, Agatons ar profesionālu aci mūs nopēta un izvēlas mani kā acīmredzot naivāko un zinātgribošāko. Žans Pols to atzinīgi novērtē un dodas sisinošajā tumsā nezināmā bet ticamākais, ka maigu sievietes roku un tā paša alus meklējumos, savukārt Agatons ķeras pie manis izglītošanas ar vārdiem: "Ak tad jūs esat atbraucis šurp, lai uzzinātu, kas te notiek? Labi, es parādīšu."

Nākamajās pāris stundās es tāpat kā automāts tieku vai aprakts zem dažādu protokolu, dokumentu un aktu kalna, kam Agatons tikai piemet un piemet vēl jaunus un jaunus "īpaši svarīgus, nē, tiešām svarīgus materiālus". Pirmie gan pagadās tādi vispārīgi un ne pārāk interesanti piemēram, Human Rights Watch 2003. un 2004. gadā Ziemeļkivu, Dienvidkivu un Ituri reģionos veikta plaša pētījuma slēdzienu daļa: "Seksuālajā vardarbībā ir vainojami faktiski visi bruņotie spēki un bruņotās grupas, kas darbojas

Austrumkongo. Šādus noziegumus ir izdarījusi Congolese Rally for Democracy-Goma (RCD-Goma) Ruandas atbalstīta bruņotā grupa, kas darbojās Austrumkongo kara laikā. RCD-Goma un tās Ruandas atbalstītājiem bija virkne pretinieku mai-mai dumpinieki, Burundi un Ruandas hutu bruņotās grupas, kuras tāpat vainojamas plaši izplatītos seksuālās vardarbības aktos. Tālāk uz Ziemeļaustrumiem citas bruņotās grupas cīnījās par teritorijas kontroli un tāpat vainojamas biežos seksuālas vardarbības aktos. Starp tām bija Congolese Rally for Democracy Kisangani Liberation Movement (RCD-ML), Kongo Atbrīvošanas kustība (MLC), Kongo Tautu savienība [UPC) un Nacionālās integrācijas fronte (FNI). Arī bijušās valdības armijas Kongo Bruņoto spēku (FAC) un jaunās nacionālās armijas, zināmas kā Kongo De​mokrātiskās Republikas Bruņotie spēki dalībnieki tāpat ir vai​nojami seksuālās vardarbībās…"

"Redzat, jūs sākat žāvāties," Agatons precīzi fiksē manu sejas izteiksmi. "Un tāpat ir ar visiem lielajiem ļaudīm ANO un citur kad jūs lasāt šādus te abstraktus dokumentus, jūs nesaprotat, ka runa ir par cilvēkiem. Un tas ir ļoti normāli. Bet vai jūs zināt, kas ir "seksuālās vardarbības" Āfrikas izpratnē? Tie jums nav trīs pusaudži, kuri pēc stundām krūmos paspaida klasesbiedreni. Domājat — tāpat vien Kongo kriminālkodeksā ierosināts pants par vīriešu izvarošanu un "priekšmetu ievietošanu"? Ak jūs nezināt, kas ir priekšmetu ievietošana? Nu, padomājiet, padomājiet, kur vīrietim vai sievietei var ievietot priekšmetu, lai tā skaitītos seksuāla vardarbība? Padomājāt, ja? Bet jūs zināt, kādus tik priekšmetus var ievietot? Es jums pateikšu skaitli piecos gados šeit, Kongo, ir izvaroti desmiti tūkstošu meiteņu un sieviešu. Cilts izvaro citas cilts pārstāvjus, bruņotie formējumi izvaro visu, kas pagadās pa rokai. Tā jau ir parasta lieta karojošajām grupām turēt mežā bariņu sieviešu, kuras pilda visas sieviešu funkcijas gatavo ēst, mazgā, šuj un lāpa, kā arī, protams, apmierina seksuā​lās vajadzības. Un tā tas turpinās gadiem, gadiem."

Laikam tā bija kļūda saglabāt sejā kaut ko līdzīgu mazai neticībai, jo Agatons mani sāk apbērt ar jau konkrētu pēdējo pāris gadu notikumu aprakstiem, kuri savā būtībā ir ļoti līdzīgi atšķiras tikai apdzīvotās vietas nosaukums un vēl arī iznākums. Re, Gomas reģiona Minovas pilsētiņas iedzīvotājas Leonijas stāsts: "Mana vecākā māsa tika nogalināta apšaudē. Viņas trīs meitas tika izvarotas laukā viņas bija 13, 14 un 18 gadus vecas.

Trīspadsmit gadus vecā meitene nomira. Četri vīri viņu izvaroja. Viņi bija izpletuši viņas rokas un kājas un turēja viņu. Iepriekš es biju ar viņu, taču paslēpos banānu kokā un skatījos, kas notiek. Pēc tam viņa sāka vemt asinis, mēs nogādājām viņu uz Kirotšes slimnīcu, un viņa nomira pēc divām dienām. Mēs esam slimnīcai parādā 18 dolārus, bet nezinām, kā tos samaksāt. Pārējās divas uz Buniju medicīniskajai aprūpei nogādāja ar baznīcas gādību. Viņas bija izvarotas citur; kad viņas atnāca mājās, viņas jau bija izvarotas."

Re, oficiāls protokols: "2003. gada 31. augustā RCD-Goma kareivis uzbruka 20 gadu vecajai Mariannai L. un izvaroja viņu Bunjakiri pilsētā, uz ziemeļrietumiem no Bukavu. Viņš pienāca pie viņas uz ielas ap septiņiem vakarā un lūdza nodarboties ar viņu ar seksu. Kad viņa atteicās, viņš divreiz iešāva viņai kājā. Kad viņa nokrita zemē, viņš izšāva gaisā, lai aizbiedētu prom ziņkārīgos, un tad izvaroja viņu, un vēlāk draudēja nogalināt viņu. Marianna saķēra viņa ieroci, un citi cilvēki nāca viņai palīgā. Kareivis aizbēga, pametot savu ieroci un militāro bereti. Marianna L. tika nogādāta slimnīcā, kur viņai nācās amputēt kāju zem ceļa." Te atstāsts par atgadījumu Ziemeļkivu: "2003. gada 28. augustā pieci LDF kaujinieki uzbruka septiņpadsmitgadīgajai šuvēja māceklei Marijai T., kad viņa devās uz bērēm savā Gomas piepilsētā. Viņa stāstīja, ka pieci vīri, kurus viņa atpazina kā LDF pēc viņu haki krāsas uniformām un plastmasas zābakiem, viņu pirms izvarošanas situši un spārdījuši. Viņa stāstīja: "Es biju pirmā gada mācekle, bet es pametu skolu notikušā dēļ. Es biju apkaunota, jo visi mani klasesbiedri zināja, kas noticis.

Mani draugi daudz baumoja par notikušo. Es tagad jūtos OK, bet esmu skumja."" Šādu stāstu skaits šķiet bezgalīgs: "2004. gada 26. maijā dumpīgs komandieris pulkvedis Žils Mutebutsi sacēlās pret nule izveidoto valdības armiju. Kopā ar citu dumpinieku ģenerāli Lorānu Nkundu un saskaņā ar ANO ziņojumu Ruandas armijas virsnieku atbalstīts, Mutebutsi ar saviem spēkiem 2004. gada 2. jūnijā ieņēma Bukavu pilsētu. Dumpīgie kaujinieki Bukavu devās no mājas uz māju, izvarojot un

laupot. Daudzas sievietes un meitenes, kuras baidījās no izvarošanas, paslēpās. Kadutu priekšpilsētā apmēram simt sieviešu un meiteņu meklēja glābiņu vietējā baznīcā, mēģinot kavēt potenciālos izvarotājus ar daudziem papildu apģērba gabaliem. 3. jūnijā kaujinieki ienāca mājā, kur slēpās četras desmitgadīgas meitenes. Viņi atrada meitenes, pieprasīja naudu un tad izvaroja viņas katru vairāk nekā vienu reizi. Citā incidentā tajā pašā dienā seši dumpīgi RCD-Goma kareivji grupveidā izvaroja sievieti viņas vīra un bērnu acu priekšā, kamēr cits kareivis izvaroja viņas trīs gadus veco meitu. Pēc izvarošanas kaujinieki izlaupīja māju, paņemot lielāko daļu ģimenes mantas. Citā gadījumā 4. jūnijā seši kaujinieki izvaroja divas trīsgadīgas meitenes, kuras slēpās kopā ar desmit citām sievietēm un meitenēm. Viņi sievietēm esot teikuši mēs jums parādīsim, ka šīs meitenes ir sievietes tāpat kā jūs."

43 gadus vecās Terēzas stāsts: "Tas bija 2003. gada 15. jūlijā, apmēram vienos pēcpusdienā. Es biju mājās. Atnāca hutu. Viņi meklēja kaut ko ēdamu. Es teicu viņiem, ka man nekā nav ne mājās, ne banānu plantācijā. Viņi uzgāja svaigas zemes kaudzi un domāja, ka es glabāju savu mantu tur. Es teicu viņiem, ka tas ir mana bērna ķermenis, ko es biju apbedījusi pirms trim dienām. Bet viņi man neticēja. Viņi sāka rakt un raka, līdz izvilka no bedres manu bērnu. Tad viņi redzēja, ka tas patiešām ir ķermenis un ka tur iekšā nekā cita nav. Kad es ieraudzīju šo ainu, es sāku raudāt un mani bērni arī… Vēlāk es aizgāju uz lauku pēc maniokas. Vienam no viņiem izdevās mani izvarot. Otrs riebumā iespēra man ar kāju, tā, it kā vēlētos atspert dubļus savā priekšā. Es aizbēgu, atstājot savu grozu un manioku…" Re, 15 gadus vecā Brižita, kura Iluman Rights Watch pārstāvim stāstījusi par savu izvarošanu 2003. gada maijā: "Mana ģimene aizsūtīja mefrii uz pilsētu pēc cirvja. Kad es nācu atpakaļ, es Mudzipelā, netālu no Candip radiostacijas, satikos ar grupu UPC kaujinieku. Viens no viņiem ar spēku aizvilka mani uz tuvējo māju. Cilvēki, kuri bija mājā, aizbēga, kad ieraudzīja viņu. Viņš norāva manas drēbes un tad izvaroja mani. Tā man bija pirmā reize. Viņš man teica, ka nošaušot mani, ja es kliegšot. Es aizgāju mājās un pastāstīju savai mātei.

Viņa aizveda mani uz militāro nometni, un es atpazinu vīrieti, kurš bija mani izvarojis, bet viņš aizbēga.

Viņa aizveda mani pie virsnieka, un viņš teica, ka iedošot naudu, lai aizvestu mani uz slimnīcu, bet tā arī neiedeva. Pēc tā es cietu no galvassāpēm, un es pastāvīgi jūtu sāpes vēderā."

2003. gada decembrī Ziemeļkivu FDLIl kaujinieku izvarotā pusmūža sieviete Evelīna: "Tas bija apmēram ap Ziemassvētkiem. Es biju devusies kājām apmēram četrdesmit kilometru, lai pārdotu grozu miltu. To, kuri mani izvaroja, bija vismaz desmit. Dažus no viņiem es biju redzējusi, jo viņi bieži nāca uz mūsu ciematu; bet es nezinu viņu vārdus. Man ir sešus gadus vecs dēls, kurš bija tur, kad es tiku izvarota.

Mūs abus ari stipri sita ar nūjām, un viņam joprojām ir veselības problēmas. Es pat zaudēju samaņu un vairākas dienas nekustoties nogulēju biezoknī tajā pašā vietā. Tad garām gāja daži cilvēki, paziņoja to vietējam vadonim, un viņš atsūtīja cilvēkus, lai nogādātu mani uz veselības centru. Viņi nesa mani un manu dēlu uz savām mugurām. Es biju tiešām smagi sasista, un manas drēbes bija paņemtas. Es biju kaila, un tie, kuri mani nesa, iedeva man drēbes. Kopš tā laika mana dzemde ir sabrukusi, tā kustas, un ārā tek ūdens un asinis, īpaši tad, kad es nesu smagas ūdens krūkas. Tā dedzina." Gomas spīdzināšanas upuru aprūpes centru Evelīna apmeklējusi tikai trīs mēnešus pēc šī gadījuma viņai nav bijis pietiekami naudas, lai samaksātu par divu stundu braucienu autobusā.

Vēl asiņaināks un nežēlīgāks ja tas vispār iespējams Kongo ir terors cilšu starpā. Agatons noliek priekšā dokumentus par 2003. gada jūliju, kad apmēram 30 mai-mai kaujiniekutērpušies nevis uniformās, bet dzīvnieku ādās uzbrukuši 12 sievietēm, kurās devās uz saviem laukiem apmēram 140 kilometru no Šabundas pilsētiņas. 39 gadus vecās Sofijas īsais stāsts: "Viņi mani izvaroja mana vīra priekšā. Viņi turēja viņu, kamēr viņi to darīja. Mani pēc tam palaida, jo mans vīrs un bērni viņus lūdzās un raudāja, saucot. "Viņi nogalinās maman [1] !" Mani izvaroja vairāk nekā trīs cilvēki. Es nevaru atcerēties precīzo skaitu, jo es zaudēju samaņu. Pēc tam kaimiņiene man palīdzēja, jo es asiņoju. Viņa man savārīja ūdeni un dažas zālītes. (..) Tagad mans vīrs vairs negrib ar mani dzīvot, jo man ir bijis sekss ar mai-mai.

Vaininiekiem ir jātiek sodītiem. Mai-mai vadonis var tikt identificēts, un arī viņam jātiek sodītam." Bet, protams, sodīts tiek labi ja viens no tūkstoša lūk, Kristinas stāsts: "Viņi mani paņēma ar spēku, jo es biju

viena. Mana māte bija aizbēgusi citā virzienā. Tur bija trīs viens mani izvaroja, un pārējie bija ar viņu.

Es paliku kopā ar viņiem mežā ilgu laiku, vienu gadu. Es kļuvu grūta un zaudēju bērnu. Es atkal kļuvu grūta un aizbēgu. Šeit ar mani bija cita meitene, no citas ģimenes, kuru arī bija izvarojis tas pats vīrs.

Ceturtajā grūtniecības mēnesī viņa nomira; tur nebija nekādas medicīniskās aprūpes… Katru reizi, kad mēs mēģinājām aizbēgt, mūs sita. Taču izvarotāju būs grūti noķert, jo viņš ir paslēpies mežā." Tikai paretam gadās kāds tiesas process vai arī vienību komandieri vainīgos soda paši uz savu roku…

Ak, jā, un grūti klājas ne jau tikai melnādainajam daiļajam dzimumam vien. Izvaroti tiek arī zēni un vīrieši lūk, piemēram, Šarla no Ituri stāsts: "Mani arestēja 2002. gada 31. augustā Bunijā kopā ar manu tēvu. UPC mūs arestēja, jo viņi domāja, ka mēs esam pret viņiem savas etniskās piederības dēļ. Es to nesapratu, jo nebiju izdarījis neko sliktu. Es pavadīju mēnesi un desmit dienas cietumā. Kad viņi mūs pirmoreiz arestēja, viņi mūs pratināja, reizēm ik pa divām dienām. Mēs stāvējām kaili UPC pārstāvju priekšā; viens nd viņiem bija UPC drošības šefs Rafiki Saba. Es biju tik šokēts. Es nekad nebiju redzējis savu tēvu šādi. Mūsu kultūrā tā nav labi. Sākumā viņi mūs sita… tad viņi mūs izvaroja. Pat tagad es īsti nespēju par to runāt. Tas ir tik briesmīgi. Pēc pratināšanas mūs nosūtīja uz dažādiem cietumiem. Līdz šai dienai es nezinu, kas notika ar manu tēvu vai viņš ir miris vai dzīvs. Es joprojām atceros, kas ar mani notika, un man ir daudz veselības problēmu." "Es vēl zinu arī šī stāsta detaļas," piebilst Agatons. "No cietuma Šarls un vēl apmēram divi desmiti cietumnieku tika aizvesti automašīnā, un ik pa laikam automašīna apstājās un daži cietumnieki tika nošauti. Šarls bija palicis pēdējā grupā un dzīvs palika tikai tāpēc, ka viņu atpazina kāds no šāvējiem un atstāja dzīvu…"

Nezinu, kā ap dūšu ir jums, bet man pēc dabas nebūt ne pārāk nervozam un viegli iespaidojamam pēc visiem šiem šausmu stāstiem sāk šķist, ka aprakt mani sāk kaut kas krietni materiālāks par cienījamā mazuzklausītā eksperta papīru kalniem (starp citu, man tā arī neizdodas noskaidrot, kuru organizāciju īsti pārstāv Agatons un ko viņš dara šajā nomaļajā miestā, aprakts zem saviem papīriem, kuri izskatās nevienam nevajadzīgi). Droši vien tur vainojams gan miklais un smacīgais gaiss, kurš naktī nekļūst ne par kapeiku vēsāks, gan Agatona pravietiski ugunīgais skats, bet pietiek, pietiek šādu stāstu. Droši vien tas viss tā arī ir bijis un vēl briesmīgāk, bet pietiek. Rīt būs atkal jauna diena, spīdēs saule un mēs ar Žanu Polu brauksim apskatīt zelta raktuves. Tiesa, arī Mongbvalu slaktiņu ir pieticis, taču pat Agatons apliecina tagad tur viss ir ļoti mierīgi, cilvēki vienkārši rok un pelna maizi, bet visu pārrauga ārzemju kompānijas.

Jaunā diena tiešām pienāk, pat moskīti naktī ir uzvedušies samērā pieklājīgi, acīmredzot respektējot no svešām zemēm atvesto smāķi "Odiņš", taču… debesu tēvs, es biju domājis, ka man pilnīgi pietiks ar elles aprakstu Agatona papīros, nevajadzēja jau pūlēties, lai ar Žana Pola palīdzību to man arī vēl parādītu. Cik nožēlojams un neko neizsakošs ir tā paša Human Rights Watch slēdziens par Kongo zeltu un zeltraktuvēm: "Zelts ir bijis būtiskākais faktors cilvēktiesību pārkāpumos Ziemeļaustrumu Kongo Demokrātiskajā Republikā. Kara noziegumus, noziegumus pret cilvēci un citus nozīmīgus cilvēktiesību pārkāpumus ir pastrādājušas bruņotās grupas, kuras cenšas kontrolēt zelta raktuves vai nozīmīgākos muitas posteņus Kongo. Kamēr starptautiskā sabiedrība ir paudusi pārliecību, ka dabas resursu izmantošanai ir galvenā loma konflikta saasinājumā, ir pieliktas minimālas pūles, lai to izbeigtu. (..)

Kongo Demokrātiskās Republikas valdībai, tās kaimiņiem, ANO, starptautiskajiem donoriem un privātsektoram ir jāstrādā kopā, lai apturētu nelegālo kontrabandas zelta un citu resursu tirdzniecību.

Strādājot kopā, tiem vajag nodrošināt, lai bruņotās grupas, kas ir atbildīgas par nopietniem cilvēktiesību jomas noziegumiem, nesaņemtu nekādu veidu palīdzību. Kongo pilsoņi ir pelnījuši, lai valsts bagātie dabas resursi viņiem dotu labumu, nevis būtu tikai lāsts."

Tas ir oficiālais bla-bla-bla, bet īstenībā… Jā, īstenībā… Pāri visai pilsētai ceļas dūmu un putekļu sega, kas raktuvju teritorijā kļūst īpaši bieza, savukārt tirgus teritorijā to vēl bagātina dzīvsudraba tvaiki to šeit pārdod milzīgos daudzumos bez jebkādām maskām vai citiem aizsarglīdzekļiem. Zeltrači — par tādu šeit var kļūt katrs, kuram ir sava lāpsta un liekšķere un kurš pie raktuvju ieejas var samaksāt dolāru,

ar visdažādākajos tilpumos salieto dzīvsudrabu dodas uz raktuvēm, ja tā var saukt milzīgās, pat līdz 300 metru dziļās bedres, kuru malas izskatās kā milzīgu čurkstu izcaurumotas. Tur tad viņi arī vada savas dienas sākumā virspusē tiek iznesta rūda, to sadauza smiltīs ar āmuru, pievieno ūdeni un dzīvsudrabu, kurš pievelk zelta daļiņas. Tad dzīvsudraba un zelta maisījumu karsē dzīvsudrabs izgaro, zelts paliek.

Dienā, ja paveicas, var nopelnīt 5-20 dolārus, var, protams, arī nenopelnīt neko. Trešā iespēja doties uz nelegālajām raktuvēm, un ne tikai zelta vien, kuru rajonā esot bez sava gala, un tur tieši tāpat šķipelēt rūdu, mazgāt to tuvējās upēs un pārdot vietējiem kontrabandistiem.

Protams, šīs elles strādājošo mūžs nav garš dzīvsudraba tvaiki savu darbu paveic gados desmit, ja ne ātrāk. Taču daudzi nenodzīvo arī tik ilgi savu dara arī īpatnie drošības apstākļi, kuri ieviesti laikā, kad ienesīgo Kongo reģionu okupēja Ugandas armijas daļas: ugandieši izdomāja, ka rūpnieciska zelta ieguve būs pārāk dārga un daudz vienkāršāk ir izmantot orpailleurs zeltračus amatniekus. Pie ieejas ļoti bagātajās Gorumbvas raktuvēs zeltračiem vajadzēja maksāt Ugandas kareivjiem ieejas maksu vai arī iznākot atdot daļu rūdas un iekšā viņi varēja darīt visu, kas ienāk prātā, pat spridzināšana notika uz savu roku. Kad vietējās zelta ieguves kompānijas direktors protestēja pret šādām nejēdzībām, viņš tika publiski piekauts, un Uganda gadā eksportēja Kongo zeltu apmēram 60 miljonu dolāru vērtībā (lielu daļu no tā uz Šveici visnotaļ civilizētām Rietumu kompānijām). Tā tas turpinājās līdz notikumam, ko pamanīja pat pasaules mediji, 1999. gadā raktuvēs notikušā katastrofā bojā gāja 100 cilvēku un vesela rajona ekonomika.

Taču, kā mūsu Dantes cienīgās pastaigas laikā piebilst Žans Pols, nekas jau te būtiski nav mainījies ne kopš šīs megakatastrofas, ne kopš pašas zelta atklāšanas 1903. gadā Agolas upē (paldies austrāliešu zelta meklētājiem). Simt gadu laikā te iegūtas aptuveni 400 tonnas zelta, un lielākā daļa no tām ar sentēvu paņēmieniem. Tikmēr ap raktuvēm viss notiek gluži kā Džeka Londona laikos tuneļi grūst, konkurenti slepkavo cits citu neiedomājami niecīgu summu dēļ, galvenā vietējā valūta Mongbvalu ir zelts, miesassodi par zelta zādzībām ir oficiāli atļauti un pat tiek veicināti, savukārt par vērienīgākām ļaundarībām arī sodi ir pamatīgāki nereti gadoties, ka cilvēkiem te tiek sašautas rokas un kājas, viņi tiek sisti ar āmuru līdz nāvei vai vienkārši dzīvi aprakti. Un, protams, vēl pēdējo gadu slaktiņi, kuros Mongbvalu noteikti būtu pārvērtusies drupu kaudzē, ja vien jau pirms tam drupveidīgi būceņi nebūtu pilsētas, tā sacīt, dominante: ja ticēt oficiālajai statistikai, šajā rajonā vardarbīgā nāvē kopš 1998. gada gājuši bojā vairāk nekā 60 tūkstoši cilvēku.

Kā un kāpēc tas viss noticis? īsais Pola atstāsts ir apmēram šāds: kad Ruanda un Uganda deviņdesmito gadu beigās "oficiāli" aizgāja no Kongo, tās atstāja savus vietējos "līdzjutējus" attiecīgi Kongo Patriotu savienību (UPC) un lendu cilts Nacionālistu un integracionistu fronti (tas pats jau pieminētais FNI). Savstarpējā karina rezultātā katra no šīm un citām grupām tika pie sava zelta iegulu rajona, taču nevienai vēl nebija diezgan, un, piemēram, par pašu Mongbvalu ir izcīnītas vismaz piecas lielas kaujas starp hemas un lendu ciltīm. 2002. gada novembrī pirmo pamatīgo slaktiņu pastrādāja UPChemas pārstāvji: katram uz ielas notvertajam jautāts, kādai ciltij viņš pieder (kā redzat, arī melnādainie nespēj pēc sejas pateikt nacionālo piederību), un visi satiktie lendu tikuši nogalināti. Agatona īpatno velšu skaitā man palikuši arī šī pirmā "zelta slaktiņa" aculiecinieku stāstījumu pieraksti: "Es atvēru logu un no turienes redzēju, kas notiek. Vairāk nekā desmit cilvēku grupa ar šķēpiem, šaujamieročiem un mačetēm nogalināja divus cilvēkus Cite Suni, Mongbvalu centrā… Viņi saņēma Kasori, lendu vīru pēc trīsdesmit, no viņa ģimenes un uzbruka viņiem ar nažiem un āmuriem. Viņi nogalināja viņu un viņa dēlu ar nažiem. Viņi pārgrieza viņa dēla kaklu un atplēsa viņa krūtis. Viņi pārgrieza viņa kāju dzīslas, sašķaidīja viņa galvu un izrāva iekšas. Tēvs tika nogalināts un sadedzināts. Mēs aizbēgām uz Saio. Pa ceļam mēs redzējām citus ķermeņus."

Lcndu pārstāvjiem nācās izrakt pašiem sev kapus, tautības dēļ UPC kaujinieki arestējuši, spīdzinājuši un nogalinājuši pat septiņdesmitgadīgo abatu Bonifāciju Bvanalongu no Mongbvalu draudzes.

Slaktiņā nav taupīts neviens: "Ngabu bija lendu, kurš nevarēja aizbēgt. Viņam bija daudz bērnu, un viņš

centās tos aizvākt. Viņi uz viņu šāva. Viņš uzkrita uz viena no saviem bērniem un nomira. Cita sieviete, Adžisu, tika sašauta kājā. Viņai mugurā bija uzsiets bērns. Viņi sacirta viņu ar mačetēm un nogalināja viņu. Viņi sacirta arī bērnu…" Un, protams, uzreiz pēc slaktiņa sākās zelta raktuvju izmantošana ar pilnu sparu trīs maiņās, bez jebkādas tehnikas. Vienīgā nelaime nācās rakt "uzvarējušo" cilšu pārstāvjiem, jo visi dzīvi palikušie lendu bija aizbēguši. Tiesa, viņi atgriezās jau 2003. gadā, kad kopā ar Ugandas armijas daļām uzbruka Kilo un savukārt slaktēja pēc kārtas visus njali cilts pārstāvjus par palīdzēšanu hemas.

Atkal liecinieku stāsts: "Kilo misijā kalna galā bija daudzi lendu kaujinieki. Viņiem bija daži šaujarnierpši, bet galvenokārt mačetes, loki un bultas. Viņi bija ļoti netīri un ar dubļiem uz sejas, lai mēs viņus neatpazītu. Kalna galā mēs redzējām daudzu nogalinātu cilvēku ķermeņus. Viņi visi gulēja zemē ar seju uz leju. Viņi bija kaili. Lendu gatavojās sadedzināt ķermeņus. Pat Ugandas kareivji mēģinājuši apturēt FNI pārstāvjus lendu karotājus un atņemt viņiem laupījumu, taču viss velti. Kara laime gan ir mainīga 2003. gada vasarā pēc ugandiešu aiziešanas Mongbvalu uz 48 stundām ieņem UPC, tad to vēlreiz atkaro FNI, kas šī 48 stundu kara laikā nogalina arī daudzas hemas sievietes, apvainojot viņas burvestībās un apgalvojot, ka slepkavības esot pasūtījis gars, vārdā Godza. Vienlaikus turpinās uzbrukumi arī citiem hemas ciematiem.

Vēl viena liecinieka stāstījuma pieraksts: "Pēc jūnija uzbrukuma lendu nolēma nogalināt visas hemas sievietes bez izņēmuma. Tur bija man pazīstamas sievietes, kuras tika sadedzinātas. Es nekad nebiju redzējis neko tamlīdzīgu. Agrāk hemas sievietes, kuras bija precējušās ar citu cilšu pārstāvjiem, netika aiztiktas. Tagad viņi gribēja medīt šīs sievietes. Lendu gars Godza lika viņiem nogalināt visas hemas sievietes kādas lendu reliģiskās ceremonijas laikā. Viena no sievietēm, kas tika nogalinātas, bija Faustīne Baza. Es viņu labi pazinu. Viņa bija ļoti atbildīga un dzīvoja Pluto. FNI atnāca un aizveda viņu uz savu nometni. Viņi viņu tur nogalināja. Viņi nogalināja arī citas sievietes. Es nevarēju palikt, karnēr viņi iznīcināja šīs hemas sievietes. Viņi to darīja Pluto un Dego. Viņi atnāca no Dego ar trīsdesmit septiņām hemas sievietēm, ko nogalināt." "Jā, tā arī bija," jau vēlāk piebilst Žans Pols, kurš arī pats daudz esot dzirdējis līdzīgus stāstus. Hemas sievietes sauktas par bachafu netīrajām, un netīrajām piemeklēts arī netīro cienīgs nāvessods: "Viņas vienkārši ieslēdza mājā, ko nodedzināja. Drošības pēc pirms tam sievietēm sasēja rokas un kājas. Un tā divas nedēļas…"

Jau atgriezies Latvijā, es netīšām uzduros manis visnotaļ cie​nītā un respektētā žurnāla The Economist numuram, kur plašas Kongo veltītas publikācijas anonīmais autors šķiet caurmērā optimistisks par virzību lielajā, gabalos raustītajā zemē Āfrikas centrā. Viņam ir daudz ko teikt gan par to, ka "Kongo nogurušie iedzīvotāji bija laimīgi pieņemt ieroču vīrus valdībā kā pagaidu līdzekli, lai izbeigtu kaujas", gan par "valsti bez demokrātijas pieredzes, bez funkcionējošiem valsts dienestiem un burtiski bez ceļiem", gan par sarežģīto un daļēji demokrātisko miera procesu. Un viss ir ļoti jauki un skaisti, izņemot vienu cienītais korespondents pats acīmredzot nav spēris ne kāju tālajā un bīstamajā zemē, kur pat daži miljoni dzīvību vairs nenozīmē pilnīgi neko: karaļa Leopolda valdīšanas laikā Kongo bojā gāja vismaz desmit miljoni vietējo iedzīvotāju, toties pēdējos sešos gados jau apmēram četri miljoni. Ir labi runāt par demokrātijas pakāpenisko attīstību Kinšasā, kur bijušie pretinieki sēž vienā valdībā, taču lielākajā daļā valsts teritorijas viņi joprojām karo uz nebēdu, mēģinot cits citam atņemt treknākos kumosus. Un vēl joprojām atliek kādā no reģiona valstīm uzliesmot kaut salīdzinoši nelielam konfliktam, lai desmit vai pat simt tūkstošu bēgļu mestos pāri robe​žām kur, lieki teikt, neviens viņus negaida.

"Nav tā, ka šeit nav labā un ļaunā. Šeit nav labā," par Centrālāfriku ir teicis rakstnieks. Un tā arī ir ne jau tikai Kongo vien, kur jau atkal baumo par mačešu masveida izsniegšanu un 2005. gada jūnijā, kad viens no četriem viceprezidentiem apmeklē futbola maču Kinšasā, viss 90 tūkstošu skatītāju pūlis skandē: "Nogaliniet viņu, nogaliniet viņu!" Zimbabvē parasts skats ir pa ielām braucošas bruņumašīnu kolonnas ar brašiem zeļļiem pie ložmetēju tornīšiem, Nigērijā pilnā sparā plosās vergturu nesaskaņas, pēdējais Burundi dumpinieku vadonis nule iznācis no buša, lai piedalītos miera procesā, bet viņa vietā džungļos

jau parādījušies citi dumpinieku vadoņi, un par Sudānu, Kotdivuāru, Somāliju nemaz nerunāsim.

Neizskatās, ka Melnajai Āfrikai asinsizliešanas šķistu pietiekami un, kas pats traģiskākais, izrādās, ka vēl lētāka nekā afrikāņu karā cilvēka dzīvība ir afrikāņu mierā. To es atskārstu jau pēc pāris dienām, no zelta Āfrikas nonācis… nē, nevis melnādaiņu vai afrikāņu, bet tieši nēģeru, pat nigeru Āfrikā.

IV daļa NĒĢERU Āfrika Skatos un neticu savām acīm Kenijas laikrakstā The Stundard pie kādas vietējās ballītes vissaviesīgākās daļas attēliem, kuros redzams te pārdzēries melnādains meituks ar krūšturi, kas aptinies kaut kur ap ausīm, un zeķubiksēm, kas uzlīdušas gandrīz līdz padusēm, te atlūzis nēģerzēns, kurš miegā spontāni atbrīvojies no visa kuņģa satura un pēc tam vēl šajā masā krietni izruksījies tiesa, ne tik daudz, lai nevarētu saskatīt uzrakstu Versace Jeans uz bikšelēm, melns uz balta rotājas paraksts ar citkārt ne jau tikai Amerikā vien par pilnīgu tabu uzskatāmiem vārdiem: "Ir melni cilvēki, un ir nigeri." Interesanti, vai ne? pat ņemot vērā, ka seko paskaidrojums: "Piedzerties un uzvesties cūciski tas ir nigers…" Bet ne īpaši pārspīlēti: varbūt kāds vēl atminēsies, ka Vispasaules jaunatnes festivāla laikā Maskavā tālajā 1957. gadā rozīgi tvirtās delegātes slaucējas pēkšņi atskārta, ka Āfrikā dzīvo nevis melniem skeletiņiem līdzīgi brīvības cīnītāji, bet gan labi baroti un pretējā dzimumā visnotaļ ieinteresēti enerģiski jauni ļaudis, kā rezultātā Krievijā pēc dabas mātes noteiktā mēnešu skaita pasaulē nāca vesela tumšādainu brēkuļu paaudze. Tāpat arī Āfrikas ciemiņam jau pirmajā vakarā nākas pārliecināties, ka Melnā kontinenta metropoļu un ne tikai to iedzīvotāji ij nedomā iznīkt no AIDS, genocīda, Ebolas vīrusa vai cecemušu kodieniem, tā vietā naski dzerot visu, no kā vien iespējams apreibināties, enerģiski kustoties līdzi vietējās mūzikas, protams, īsti afrikāniskajiem ritmiem un bez minstināšanās tiesa, nu jau bieži vien neaizmirstot par prezervatīvu, pado​doties uzstājīgi saucošajai dabas balsij arī citās, ne tik publiski izrādāmās jomās. Ķeksīša pēc, protams, vakaros apmeklēju uz pāris roku pirkstiem skaitāmas masu atpūtas un izklaides vietas gan komunistiski askētiskajā un visdažādāko mantu deficītu izjūtošajā Zimbabves galvaspilsētā Hararē, gan jau nesalīdzināmi svabadākajā Zambijas galvaspilsētā Lusakā un jau gandrīz vai vietējā metropolē Nairobi Kenijas galvaspilsētā. Faktiski visur, bet tikai ne Kampalā: Ugandas galvaspilsētai ir uzbrucis pat vietējiem grūti paciešams karstuma un mitruma vilnis, kas jau tā mazpanesamo ķermeņu tvanu diskotēkās afrikāņu gaumē padara vienkārši neciešamu un kur nu vēl visu pilsētas centru piestampājušo desmitu tūkstošu aizvēsturisko transportlīdzekļu izplūdes gāzes, kas vārgākam indivīdam var radīt arī fatālu aizdusas lēkmi. Un tā nu man ir "viesnīcas diena" zvilnu viesnīcā Kampalas centrā, apkrāvies ar vietējām avīzēm un spirdzinošu dzērienu pudelēm. Un, tā kā arī kājas un pēcpuse man joprojām sūrst pēc kratīšanās pa Kongo neceļiem un pastaigām pa Mongbvalu raktuvēm, atliek tikai un vienīgi meklēt pa vietējo presi vēl kādus nevis afroafrikāņu vai melnādainu, vai tumšādainu, bet tieši nēģeru dzīves piemērus. Tādus karstus, tveicīgus, patiesus, bez nevajadzīgām barjerām, aizspriedumiem un politkorektuma barjerām, pašu nēģeru par nēģeriem rakstītus un citu nēģeru uztverei domātus.

Un patiesībā jau tālu nav jāmeklē: kā viena no pirmajām man rokās pagadās vietējās dzeltenās avīzītes The Bed Pepper Daily un The Mirror, kuras īsā laikā Ugandā izpelnījušās milzu popularitāti labi saprotamu iemeslu dēļ: jau no pirmajām lappusēm kļūst skaidrs, ka mūsu Privātajai Dzīvei un Vakara Ziņām vajadzētu kaunā nosarkt un tad skaudībā nozilēt, tas, kas mūsu ziemeļnieciski atturīgajā "dzeltenajā" presē tiek kautri noklusēts, šeit ir ne tikai uzrakstīts lieliem krāsainiem burtiem, bet arī nofotografēts, tā sacīt, "bez kupīrām". Pat ja jūs spēsiet palūkoties garām The Mirror pirmajai lappusei, kur publiskā vietā bez biksītēm pamanītās dziedātājas Irenes Namubiru "sulīgā kapompo" redzama vissīkākajās anatomiskajās detaļās, jūs nekavējoties uzdursieties stāstiņam par modeli Zuenu Kiremu, kura uz kādu pasākumu Munjonjo ieradusies kopā ar Bebi Kūlu, toties… jau atkal bez biksītēm, jo "ir atklāts, ka vairāk nekā 60% meiteņu pilsētā vīkendos staigā bez biksītēm". Tepat blakus vēl kāds kapompo īpašniecei adresēts fotoparaksts, kura beigu daļa daudzus lasītājus gan var sarūgtināt: "Viņa ir patiesi seksīga un karsts dupsītis pilsētā… Viņu sauc Eva, un viņa ir studente Kampalas starptautiskajā universitātē… Ir viena lieta, ko jūs varētu negribēt par viņu zināt, viņa ir precējusies ar kādu Mukombozi." Un vēl gan droša informācija, ka bijusī "Miss Uganda" Salma Nassanga tiekoties ar kādu

precētu vīru un droši vien kniebjoties kā traka, gan pašmāju dziedātāja Bobija Vaina neskaitāmo sieviešu uzskaitījums un "īstās" draudzenes Barbras Kjagulanji sašutuma izklāsts vairākās slejās…

Protams, neba no stāstiem vien cilvēks būs paēdis, bet tepat blakus ir arī garas jo garas iepazīšanās sludinājumu slejas. Acu priekšā tā vien ņirb "Man ir 23, un es meklēju cukurmammīti virs 25"… "Es esmu no mugandas cilts, 34 gadus vecs, vēlos sākt nopietnas attiecības, kas gada laikā novestu pie laulībām. Lēdijai būtu jābūt vidēja auguma vai garai. Viņai jābūt seksīgai, daiļai, jārūpējas par savu izskatu, ar labu ķermeņa uzbūvi, ļoti romantiskai, rūpīgai, mīlošai, godīgai, atklātai un tolerantai. Viņai ir jābūt universitātes grādam un ar darbu, bez bērniem un HIV negatīvai. Ja jūs esat pārliecināta, ka atbilstat minētajām prasībām, rakstiet un sūtiet fotogrāfiju (-as)"… "Vai jūs esat tā lēdija? HIV pozitīvs vīrietis, izskatīgs, finansiāli stabils meklē partneri visai dzīvei arī IIIV pozitīvu, izskatīgu, atvērtu un caurspīdīgu"… "Es vēlētos vienmēr būt pieejams precētai Ugandas sievietei vecumā līdz 40 gadiem. īpaši tādai, kuras vīrs nenodrošina viņai orgasmu"… "Meklēju komunikablu un finansiāli stabilu cukurmammīti no jebkuras cilts"… "Jauna brūna munjoro vai mutoro cilts sieviete zem 26 gadu vecuma ir steidzami nepieciešama precībām"… "Man ir 24 gadi, es esmu no Etiopijas, un man ir vajadzīgs kārtīgi strādājošs vīrietis, vēlams, balts"… "Es esmu nevainīgs un meklēju saprotošu sievieti"… "Man ir 18 un ir vajadzīga brūna meitene no jebkuras pasaules malas"…

Tepat blakus arī lasītāju vēstuļu un e-pastu lappusīte, kas uzskatāmi parāda, par ko patiesībā visvairāk sāp sirds dažādu vecumu tumšādainiem. Kāds jauneklis sadrūvējies, ka mātei nepatīk neviena no viņa meitenēm; divdesmitgadīgai jaunuvei nav bijis neviena drauga; tāda paša vecuma puisim nepatīk, ka viņa tēvs savukārt piecērt visām viņa meitenēm; vēl citam vecāki neļauj iet autokursos un tā tālāk.

Turklāt tas tā par sīkumiem, bet ir jau arī nopietnāki opusi, kas acīmredzot domāti, lai bagātinātu afrikāņu modernās sex, drugs rock'rt'roll pasaules izpratni un celtu viņu vispārējo IQ, daži ir tik fantastiski jauki, ka nevaru atturēties, lai neizklāstītu tos gandrīz pilnībā, nu, piemēram, šo te, kas vēsta, kā The Red Pepper "izpētes komanda" devusies ceļā, lai "iegūtu detaļas" par tumšādainajām, tveicīgajām un karstajām skaistumkaralienēm un modelēm "šīm beibēm, kuras dodas pa skatuvēm pasaules acu priekšā": "Skaistumkaralienes uzskata seksu par ļoti prestižu. Viņas tic, ka, jo vairāk vīriešu viņas var atļauties starp savām kājām, jo seksīgākas viņas ir. Viņām patīk ļoti netīrs sekss, jo viņas vēlas izskatīties pēc filmu zvaigznēm, kuras spēj vīrieša milzeni izsūkt sausu. Lielākā daļa no viņām cenšas noliegt, ka viņas vēlas dzīvot tādu dzīvi, kādu dzīvo cilvēki, par kādiem viņas lasa žurnālos un skatās kino. Un, tā kā viņas iedomājas, ka šiem cilvēkiem, par kuriem viņas lasa, ir daudz laba seksa, viņas kniebjas kā trakas, cerot, ka iegūs tās pašas izjūtas, kas ir slavenībām, par kurām viņas lasa. Lielākā daļa no viņām lieto notievēšanas tabletes, un rezultātā viņu kandaharas ir sasodīti sausas. Un, tā kā lielākā daļa šo bu-beibju ir sausas, viņas pastāv uz minētu pirms seksa, lai tiktu kaut nedaudz ieeļļotas. Šīs ir beibes, kuras darīs visu, lai izskatītos seksīgas. Viņas izlieto gandrīz visu enerģiju, vaidot un elšot laikā, kad liek milzeņiem kūļāties viņu diezgan platajās kandaharās. Tā kā šīs beibes ir ļoti tievas, viņas parasti dod priekšroku muskuļotiem puišiem, lai justos labi. Viņas cenšas satikties ar puišiem, kuriem ir lieli milzeņi un kuri spēj kārtīgi satricināt savus podiņus, padarot viņas tik platas un šļauganas.

Skaistumkaralienes izbeigs attiecības tajā brīdī, kad apzināsies, ka no tām neiegūst pietiekami daudz.

Viņas uzskata, ka tas ir pārmoderni katrai beibei, kura ir gājusi pa podestu, tikties ar Muzungu vīrieti. Nav pārsteidzoši, ka lielākā daļa šo beibju samaina savus Ugandas mīļākos pret baltiem puišiem pēc piedalīšanās skaistumkonkursos. Viņas ir no tā beibju veida, kuras nav labas sievas, jo, šķiet, viņas nav gatavas laulībām. Lielākā daļa ir vientuļās mātes, šķīrušās vai vienkārši izklaidējas ar vīriešiem, bet nevēlas precēties ar kādu no viņiem. Lielākā daļa beibju, kurām ir iekšas piedalīties skaistumkonkursos, ir slinkas sievietes, kuras vēlas ātru naudu par gabaliņa miesas izrādīšanu. Viņas ir tās, kuras vēlas būt atpazīstamas sabiedrībā, un vienīgais veids, kā iegūt slavu, viņām ir piedalīšanās skaistumkonkursos. Šīs beibes ir pārāk ekstravagantas. Viņas ir dzērājas, kuras uzskata, ka tas ir prestiži kārtīgi iedzert. Viņas ir tās, kurām patīk gandrīz visu laiku pavadīt bāros un tādos bāros, kuros viņas var viegli atpazīt. Šīm

beibēm patīk būt uzmanības centrā visā, ko viņas dara, un tāpēc viņas gandrīz visu laiku tērpjas ļoti provokatīvās drēbēs. Viņas ir tās, kuras tic, ka vīrietis var parādīt savu mīlestību sievietei, tērējot viņai daudz naudas. Pilnīgi noteikti šīs beibes dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Viņas vēlas izskatīties ļoti bagātas un uzlādētas, taču patiesībā lielākajai daļai pieder tikai viņu drēbes un peldkostīmi. Ja viņas ir veik​smīgas un nopelna nedaudz naudas, tās lielākā daļa tiek tērēta drēbēm."

Tiktāl par skaistumkaralienēm, taču vēl jau ir arī dejotājas, kuru būtiskākie ārējie un iekšējie parametri tikpat detalizēti aplūkoti citā The Red Pepper numurā: "Viņu seksīgās kustības pastāsta visu par to, kas no šīm beibēm tiek sagaidīts gultā. Daudzi no tiem, kuri ar viņām ir satikušies, šķiet, atsakās no viņām, cik ātri vien spēj. Mūsu izmeklēšanas komanda devās noskaidrot, kāpēc šīs beibes ir tik nestabilas savās attiecībās. Dejotājas ir perfektas gultā un spēj nenogurušas izturēt vairākus raundus. Viņas ir tik spējīgas, pateicoties vingrojumiem dejojot. Viņas tik labi kustina vidukli gultā, ka vīrietis praktiski spēj sajust, kā viņa milzenis šūpojas dažādos virzienos. Šīs ir tādas beibes, kas ar savām seksīgajām kustībām spēj guļamistabā sacelt putekļus. Daudzi, kuri ir viņas drāzuši, saka, viņās ir viegli iekļūt, lai gan viņas saceļot milzīgu troksni brīdī, kad pamanot, ka stingrs milzenis tiek viņās iegrūsts.

Tie, kuri ir drāzuši šis beibes, atzīstas, ka šīs beibes ir izcili saldas un parasti izmanto savas mākas gultā. Viņas gultā ir aktī​vas un parasti uzņemas vadošo lomu lielākā daļa ātri vien uzraušas virspusē. Tā ir tāpēc, ka tādējādi viņas gūst iespēju ar savām artistiskajām kustībām grozīt vīrieša milzeni dažādos virzienos. Lielākā daļa no viņām nav īpaši mitras, jo lieto lielas devas alkohola un cigarešu, lai paliktu asas, bezkaunīgas un nomodā. Viņām ir tik tikko pietiekami ūdens, lai samitrinātu savas kandaharas.

Viņām patīk, ka viņas drāž dejotāji vīrieši, jo viņas uzskata, ka dejotājiem ir stingrāki milzeņi. Ja jūsu beibe ir deju karaliene kādā grupā, esiet droši, ka deju grupā ir kāds puisis, ar kuru viņa kniebjas. Viņas nav uzticīgas saviem partneriem, jo viņas iekāro tik daudz fanu, ka viņām ir plašs tirgus, no kura izvēlēties, ar ko kniebties. Viņas ir tik gribošas, ka vēlas mainīt vīrieti pēc vīrieša, lai salīdzinātu dažādu milzeņu izmērus.

No lielākās daļas šo beibju nesanāk labas sievas vai mātes, jo viņas negrib uzņemties nopietnu atbildību. Viņas ir ļoti kašķīgas un pārāk tic burvestībām, kuras palīdzot, lai kļūtu par visatzītākajām dejotājām savās grupās. Viņas ir tik trakas pēc jauniem mīļākajiem, ka šķiras no saviem draugiem, tikko tiek pie kāda jaunāka. Viņas ir tik greizsirdīgas, ka sagaida, ka jūs varat aizmukt no viņām ik reizi, kad viņas dodas dejot. Viņas ir tik enerģiskas, ka vēlas gandrīz visu savu dzīvi pavadīt bāros. Ir vis​pārzināms, ka tajā mirklī, kad jūs izlemjat saieties ar dejotāju, jūs varat būt droši, ka daudz jūsu naudas tiks iztērēts alkoholam, drēbēm un kurpēm. Viņas ir no tās sugas, kuras nevēlas dalīties finansiālā atbildībā ne ar vienu, jo ir ekstremāli atkarīgas. Tā kā šīs beibes atrod tik daudz baudas, tiekoties ar tik daudziem vīriešiem, vir as beidz ar to, ka dzemdē ļoti daudzus bērnus no dažādiem vīriešiem. Viņas arī mēdz noslēpt dažus no saviem bēr​niem, lai neatbaidītu jaunus mīļākos…"

Labi, ļoti labi, vēl viens caurums izglītībā ir aizlāpīts turklāt tepat blakus iepriekšējā vakarā sapirktajā avīžu kaudzē atrodas ari Malāvi laikraksts The Sunday Times, kura apskatnieks Braiens Ligomeka savukārt visai ieinteresētajai pasaulei stāsta, ka mūžā ir "saticis dažādas sievietes un šajā procesā iemācījies, ka sievietes pieder piecām dažādām kategorijām". Jā, un jau atkal ļoti pamācošs stāsts visiem autentiskās kam ar politkorektumu vai savannu patriarhālismu nav nu nekā kopēja Āfrikas izzinātājiem: "Elites meitenes: sievas meklējumos es esmu ticies ar sievietēm, kuras es dēvētu par elites meitenēm. Es runāju par sievietēm, kuras nepārvietojas minibusiņos. Tās ir meitenes, kuras parasti brauc savas mātes BMW, bet brīvdienās sava tēva mersedesā. Šīs meitenes knapi runā čičevā vai vietējās valodās. Dīvaini, bet lielāko daļu no viņām man ir bijis viegli uzrunāt. Lielākā daļa no viņām ir labi organizētas un tehnoloģiski kompetentas, viņas zina, kas ir internets, viņām patīk sērfot pa netu. Šādas meitenes nezina nevienu numuru, kuru izpildītu Fungu Džozefs Mkasa, jo viņas pavada savu laiku, klausoties Usher un Beyonce. Parasti elites meiteņu karjera ir izplānota, un lielāko daļu vecāki virza uz

dažādu zinātņu, tiesībzinātņu, medicīnas un inženierzinātņu studijām. Es esmu ticies ar dažām no viņām, un viņas sūdzējās, ka neesot apmierinātas ar savu pirmo akadēmisko grādu un ka gatavojoties atgriezties maģistrantūrā. Tada ir pirmā meiteņu kate​gorija mūsu sabiedrībā.

Medus meitenes: šīs ir meitenes, kuras neapstājas nekādu šķēršļu priekšā, ja runa ir par viņu izdaiļošanu. Viņas ir naskākās pircējas kosmētikas un citu līdzīgu vielu veikalos. Pēc peldes kosmētikas jūrā viņas izskatās ļoti skaistas, un lielākajai daļai ir ļoti laba figūra. Medus meitenes zina savas stiprās puses un ģērbjas tā, lai iespaidotu. Ja jūs satiksiet medus meiteni, viņa jums noteikti šķitīs pievilcīga.

Viņa patiešām spēj jūsu iecienītās smaržas izmantot brīdī, kad ienākat pa durvīm. Daudzām medus meitenēm ir vairāk draugu vīriešu nekā jums: trešā daļa ir bijušie mīļākie, un ir arī daudzi labi draugi. Jūs būsiet pārsteigti, uzzinot, ka medus meitenes zina visas dārgās alus šķirnes. Ja jūs satiksiet viņas bārā, viņas dzers kopā ar jums, kaut gan apgalvos: "Man alus ne visai…" Tā kā viņas tērē daudz laika izskata uzlabošanai, lielākā daļa vīriešu krīt uz medus meitenēm. Vīrietim ir viegli kādu nocopēt, ja viņš vada glītu auto. Lielākā daļa medus mei​teņu ir ļoti romantiskas.

Varas sievietes: šī ir sieviešu grupa, kurām sabiedrībā ir liela vara, jo viņām ir bagātība un ietekmīgi amati. Viņas ģērbjas dārgi. Šīs sievietes ir rafinētas, stilīgas, estētiskas, artistiskas, elegantas un skaistas un arī labi smaržo. Dažas vada pašas savu biznesu un ir īpaši neatkarīgas. Ietekmīgās sievietes dzīvo lepni mēbelētos dzīvokļos un braukā apkārt Toyota Landcruiscr Prado automašīnās. Pagājušogad es biju iemīlējies kādā ļoti ietekmīgā sievietē. Man viņa ļoti patika, jo viņa ātri nokārtoja visus rēķinus.

Diemžēl viņa pameta Malāvi, lai apmestos Londonā. Man ir kāds vārds puišiem, kuri iemīlas ietekmīgā sievietē: lūdzu, puiši, neesiet pakļāvīgi, jo šādām sievietēm tas nepatīk, un necentieties izrādīties, it īpaši, ja runa ir par naudu.

Romantiskās plēsoņas: šīs ir ļoti bezrūpīgas sievietes, kuras ir gatavas gulēt ar jebkuru vīrieti, nedomājot par AIDS un ģimenes stāvokli. Tikai pabraukājiet pa dažiem naktsklubiem un bāriem Blantairā vai Lilongvē ap desmitiem vakarā, un jūs tādas satiksiet kuplā skaitā. Viņas parasti ir gatavas ar jums doties visur, kur vien jūs vēlaties. Ja jūs vedīsiet viņas uz bāru, viņas sāks ar fantu, bet jau pēc stundas prasīs jums aizvien dārgākus un stiprākus kokteiļus. Daudzas romantiskās plēsoņas, kad ir iedzērušas, mīl dejot, un viņas dejo pie jebkuras mūzikas aerobiskām kustībām. Mans vārds ir ja jūs dodaties pēc tādām, jūs to darāt uz pašu risku, jo jums jāpērk viņām alus, jātransportē viņas un tad jāmaksā par romantiskiem pakalpojumiem, ko viņas sniedz. Otrs plēsoņu tips naktī nerindojas uz ielām. Viņas ir birojos un pamudina savus kolēģus uz seksu. Dažas biroju romantiskās plēsoņas sniedz romantiskus pakalpojumus dažādiem kolēģiem. Esmu dzirdējis vienu no viņām lieloties: "Es esmu tikusies ar visiem saviem bosiem."

Uzticīgās meitenes: uzticīgās meitenes iedalās divās klasēs. Pirmā ir tradicionālā vai ciema meitene, kura audzināta ģimenē, kam ir liels respekts pret kultūru. Un mums ir self-made

uzticīgās, kuras par spīti tam, ka ir dzimušas un augušas pilsētās, ir uzticīgas saviem mīļotajiem.

Dažām no viņām ir vidēja līmeņa amati. Uzticīgās meitenes ir ļoti naivas, vienkāršas un maigas. Viņas ir uzticamas; ja reiz viņas ir ar jums, viņas turas ar jums. Kad jūs atvedat mājās uzticīgo, viņa ne tikai gatavo, bet arī mazgā šķīvjus, uzkopj māju, mazgā jūsu drēbes, pat gludina jūsu šortus un laikus paspēj uz baznīcu. Viņa ir uzticīga gan jums, gan Dievam. Viņa alkst pēc ģimenes. Jūs varat doties uz ārzemēm uz diviem gadiem, lai iegūtu maģistra grādu, un atgriez​ties desmitgadi vēlāk, un viņa jūs joprojām gaidīs."

Uztvērāt aktualitātes, ko? Un papildus dzīvesgudro padomiem netrūkst arī pozitīvo piemēru re, popzvaigzne, 1961. gadā Dienvidāfrikā dzimušais analfabēts Bhekumuzi Lutuli stāsta par afrikāņu dzīves sapni: "Tagad es dzīvoju ļoti labi. Es esmu uzbūvējis māju, un nan ir lopi. Nav nekā vairāk, ko es varētu vēlēties. Pašlaik man ir divas sievas. Es esmu tradicionālists, un, kad es dejoju, cilvēki var redzēt, ka es esmu vīrietis. Es jūtos kā karalis pat tad, ja staigāju kājām, jo es strādāju pie tā, lai man būtu vēl divas sievas. Es vēlos tradicionālu māju. Man ir māja un lopi, man vajadzīgas sievietes, kas to visu pieskatītu.

Es drīz izveidošu savu ierakstu studiju un iegādāšos rančo, manas sievas to visu aprūpēs. Dažas lietas

tiek pabeigtas ar manu nākamo trešo sievu. Es vēl neesmu redzējis ceturto to, kura pārraudzīs studiju. Es redzēju kādu lēdiju Zimbabvē, kuru es gribētu ņemt sev par ceturto sievu, bet man nebija laika ar viņu parunāt. Taču es ceru viņu drīz satikt un iepazīt viņu labāk, jo man ir vienalga, no kurienes nāk manas sievas un cik jaunas viņas ir. Viņai ir jābūt respektablai un jāinteresējas par tradicionālo zulusu dzīvi."

Visbeidzot izrādās, ka arī ar seksuālajām minoritātēm Melnajā kontinentā viss ir kārtībā gluži tāpat kā ar Aivara Gardas un Co domubiedriem, kurus šajā jautājumā pārstāv… tas pats "Sarkanais Pipariņš": "Nu jau labu laiku mums ir pamatīgas nesaskaņas ar stipru geju klubu. Kamēr vieni ir pauduši, ka mēs esot slikti cilvēki, kuri iejaucoties viņu tiesībās drāzt pašiem sevi, citi ir bijuši pateicīgi un zvana mums, lai noskaidrotu, kur sameklēt dažādus gejus pilsētā. Tagad mēs esam sagatavojuši šīs pilsētas zināmo geju sarakstu. Jums viņi ir jāzina. Ir skumji, ka daži no viņiem strādā respektablās kompānijās, kuras nav pelnījušas šādu negodu. Mēs ticam, ka, ja mēs sadosim rokas, šāda pretīga uzvedība beigsies-šajā valstī, kurai ir daudz uz priekšu virzāmu vides problēmu." Interesanti, ka sarakstā ir atrodami arī trīs vietējie melnādainie Māri Santi mācītājs Brauns no Rubagas ceļa, mācītājs Desailī no Entebes ceļa, kā arī "zināmais katoļu tēvs, vārdā Tonijs"…

Ja runājam jau nopietnāk, tad, protams, šajā saldās dzīves un mīlas slavinājuma korī knapi dzirdami ir visu veidu moralizētāji un baidītāji, kurus nomākusi tirgus ekonomika komplektā ar dzīvesprieku pāri visam un patēriņa kultūras triumfu arī Melnajā kontinentā. Re, maza informācijas strēmele no cita, "nopietnā" Ugandas laikraksta The New Vision: "Kajungas rajona pašvaldības vadītājs Stīvens Dagada nepērk tualetes papīra ruļļus. To vietā viņš pērk The Red Pepper lietošanai savas mājas tualetē. "Es pērku tik daudz ruļļu, cik iespējams, lai pusaudži to neatrastu Kajungas ielās," nesen teica Dagada. Viņš salīdzināja šo pornogrāfisko laikrakstu ar The New Vision kuru viņš cildināja par morālo apzinīgumu. "Ja iespējams, valdībai vajadzētu atstāt The New Vision vienu, jo tā produkti ir labāki un labi jauniem cilvēkiem," sacīja gados vecais rajona vadītājs."

Viena šāda moralizētāja un puritāniskās dzīvesziņas aizstāvja nagos es netīšām iekritu Nairobi, kur mācītājs Kelvins Ngulube no Gospel Fire Impact ir gatavs stundām ilgi sprediķot par pornogrāfijas negatīvo ietekmi uz cilvēku viedokli par seksu un seksuālo uzvedību tā, lūk, gan ekspluatē sievietes un bērnus, gan sūta vēsti, ka ikviens var nodarboties ar seksu ar ikvienu, jebkad, jebkādos apstākļos un jebkādā veidā, ka tas ir labi un tam nav negatīvu seku, gan kļūst par galveno seksuālās izglītības avotu jauniešiem. "Nepilngadīgo grūtniecības un seksuāli transmisīvās slimības, tostarp HIV un AIDS, pornogrāfijā pilnīgi neeksistē, sniedzot viltus ticību, ka uzvedībai, kas atainota pornogrāfijā, nav nekādu blakusefektu," gluži vai kā no lapiņas skaita mācītājs, turklāt notiek papildnelaime kur gadījies, kur ne, viņam pievienojas kāds jau pavisam eksotiska paskata patriarhs, kas pēcāk izrādās vecākais Matans Sičone no Evondeilas "Jehovas liecinieku" kongregācijas. Un viņam jau viss ir pavisam vienkārši "pornogrāfija ir grēks", "tie, kuri skatās šos attēlus, ir spiesti iesaistīties seksuālās darbībās", "ārlaulības sakari kļūst izplatīti, kad cilvēki skatās šos attēlus", un visbeidzot "Bībele mums ieteic "priecāties ar savas jaunības sievu", un ar viņas mīlestību jūs varat pastāvīgi būt ekstāzē, toties pornogrāfija ietekmē laulības, jo partneri gaida vairāk, un, tā kā tā ir fantāzija, tā ataino seksu daudz aizraujošāku, nekā ir īstā lieta".

Jā, jūtams, ka jehoviešu pārstāvja uzrādītās viņa nosodītā žanra zināšanas liecina par rūpīgu iedziļināšanos tēmā, taču, protams, strīdēties šeit ir pilnīgi bezjēdzīgi tāpat kā ar jebkuru reliģiski… nu, neteiksim, ka apmātu, bet dziļi ieinteresētu afrikāni. Tikmēr par plašo tautas masu vispārējā nu vismaz daļēji noskaņojuma maiņu liecina, piemēram, kāds sīks fakts: labu laiku nespēju saprast, kas ir tas Better TV, kuru tik bieži piemin Lusakas un Livingstonas naktsklubos. Formāli runa ir par Zambijas TV maksas programmu reklāmu ar pamatdomu ja tu piemaksā, tu dabū daudz labāku mantu nekā bezmaksas programmas. Taču naktsklubos Better TV ir pilnīgi cita jēga trulajam baltajam tas beidzot tiek izskaidrots īsos vārdos. "Man nav laika pastāvīgām mīlas attiecībām. Es ticu īstajai lietai. Ja kāds vēlas seksu, viņam tas ir jāpasaka un viņš to dabūs, pēc tam, kad samaksās. Jūs taču zināt tā ir labāka televīzija, kad jūs

samak​sājat, tā rāda," pēdējos vārdos tumšādainā draiskule acīmredzot citē reklāmu.

Grūti ko iebilst un rezultātā divpadsmitgadīgas prostitūtas šeit ir tikpat normāla un ikdienišķa parādība kā dažas valstis tālāk uz ziemeļu pusi: centrālais lēto prostitūtu rajons Ruandas galvaspilsētā Kigali ir Kigarama Gikondo rajonā, vienā no galvaspilsētas pieblīvētajām priekšpilsētām. Arī tur desmitflivpadsmit gadu vecas draiskules pelna kā māk, un tipisks viņu dzīves filozofijas un problēmu izklāsts ir apmēram šāds: "Es esmu seksa strādniece un nekas cits. Es redzēju, kā citas meitenes dara šo darbu, un atskārtu gan to, ka viņām klājas labi, gan to, ka tas ir lētākais bizness, ko es varu sākt, nemaksājot nodokļus. Sākumā es biju Giporoso, bet meitenes tur bija tik skaistas un ļoti dārgas, tā ka es nolēmu dottes uz Kigaramu, kur dzīve nav tik dārga. Man ir lēti klienti, bet es nopelnu vairāk nekā agrāk.

Prezervatīvu lietošana ir atkarīga no klienta ir tādi, kuri saka, ka nelietojot prezervatīvus kā tie ārzemnieki Magervā -, bet mēs no viņiem prasām vairāk naudas. Es pati tā izdarīju vienreiz un tagad uzstāju uz kondomu lietošanu, jo tie pasargā no STS un HIV. Paldies dievam, es nekad neesmu inficējusies, bet dažas no manām kolēģēm ir inficējušās ar STS, HIV, un daudzas mirst. Gadās, ka tu guli ar klientu, un tad viņš tevi izmet laukā nesamaksājot, un, kad tu uzstāj, viņš noliedz, ka būtu ar tevi gulējis, un tāpēc mēs aicinām savus klientus būt ar mums godīgiem."

Jā, mirst daudzi, lai gan neviens kaut aptuveni nezina, cik tad ar HIV inficēto un AIDS slimo īsti ir Āfrikā: tiek minēti gan 8-10 un vairāk procenti no kopējā iedzīvotāju skaita (Kenijā tādu esot pat 15%), gan vismaz 30 miljonu afrikāņu, kuri esot inficēti ar HIV, gan fakts, ka pasaulē HIV ir 40 miljoniem cilvēku, no kuriem 16 miljoni dzīvo Āfrikas daļā "zem" Sahāras, gan tas, ka katru dienu no AIDS šeit mirst 6300 cilvēku un ar HIV inficējas 8500, gan oficiālās prognozes piemēram, Botsvānā piecpadsmitgadīgam zēnam ir 80% izredžu mirt no AIDS, savukārt lielākajā daļā Āfrikas prognozētais dzīves ilgums ir 47 gadi un izplatītākais nāves cēlonis jau atkal AIDS. Tiesa, vienlaikus Āfrikā ir ne mazums arī augsti stāvošu un pat labi izglītotu cilvēku, kuri apgalvo, ka runas par tik milzīgu AIDS izplatību esot ļauno ekskolonizatoru sazvērestības sastāvdaļa, protams, tam var ticēt un var arī neticēt, taču fakts: visās manis apciemotajās Āfrikas valstīs visdažādāko sabiedrības slāņu visizplatītākais kopējais viedoklis ir HIV/AIDS zāles varētu tikt atrastas tradicionālajā (afrikāņu izpratnē) medicīnā. Bet, kamēr tās vēl nav īsti uzietas, visi līdzekļi šķiet labi papildus vispārzināmajiem faktiem, ka AIDS epidēmijas izplatībā ļoti daudz kas atkarīgs arī no blakus apstākļiem, barības un klimata, laikā, kad uzturos Malāvi, šīs nabadzīgās un klusās valstiņas galvaspilsētas Lilongves Menedžmenta institūtā notiekošā AIDS konferencē vietējās medmāsu koledžas pārstāve Rebeka Ngalande paziņo, ka risku inficēties ar AIDS būtiski samazinot arī vīriešu apgraizīšana…

Protams, arī sazvērestību meklētāji nenoliedz, ka AIDS Āfrikā eksistē un pamatīgos apmēros. Vai katru dienu atgādinājumi par to tiek saņemti visdažādākajos veidos. Tajā pašā Lilongvē viesnīcas priekštelpā nejauši satikts transportuzņēmuma menedžeris sūdzas, ka viņam aizvien briesmīgāk trūkstot tālbraucēju šoferu, tos, ņemot vērā darba specifiku, AIDS esot sācis izkaut kā mušas. Lusakā atklātībā parādās ziņas, ka 2004. gadā no HIV/ AIDS saistītām slimībām bojā gājuši 48 galvaspilsētas policijas darbinieki, bet vēl 1000 ir inficēti. Ugandas varas iestādes nonākušas pie atziņas, ka AIDS epidēmija īpatnā veidā briesmas rada tieši bērniem uzskats, ka sīkajām nevar būt HIV/AIDS, viens divi noved pie secinājuma, ka viņi tātad ir pilnīgi droši seksa partneri: Ugandas policija gadā reģistrē vairāk nekā deviņus tūkstošus gadījumu, kad pret bērniem tikusi vērsta vardarbība, un 72,6% gadījumu runa ir par bērnu izvarošanu. Savukārt tālāko šo bērnu ceļu vislabāk apraksta neliels AIDS un vardarbības apkarotāju sludinājums vietējā presē: "STS, tostarp HIV, veselības problēmas, tostarp nespēja kontrolēt urinēšanu, kauna un bezvērtības izjūta, bailes no cilvēkiem, atteikšanās spēlēties ar citiem bērniem, sliktas sekmes skolā, meitenes kļūst grūtas, uztraukumi visu laiku, neuzticība, nespēja sadraudzēties, izmantotās perso​nas nicinājums kopienā, nāve."

Patiesībā AIDS diendienā ņirb acu priekšā Zambijā, kur varas iestādēm, šķiet, ir īpašs klikšķis uz audzinoša satura plakātu izkarināšanu, kārtīgais pilsonis vienlaikus ar aicinājumiem braucot

piesprādzēties, braukt kārtīgi, izvairīties no malārijas un alu dzert atbildīgi tiek mudināts padomāt arī par AIDS; Zimbabvē valsts televīzija veselu pēcpusdienu translē vietējo popmūziku pret-AIDS koncertu, Ruandā Veselības ministrijas ģenerālsekretārs Bens Kalenzi publiski kaunina un biedē to piekto daļu studējošās jaunatnes, kas nodarbojoties ar seksu, taču neizsargājoties no seksuāli transmisīvajām slimībām un IIIV, ik pa brīdim presē var pamanīt HIV/AIDS slimnieku atbalsta fondu reklāmas, kas mudina slimniekus atteikties no pašnāvības un "skatīties uz dzīvi pozitīvi", Rietumu labvēļi organizē kampaņas ar daudznozīmīgiem nosaukumiem no sērijas "Uzvedības maiņas komunikācija cīņai pret IIIV/AIDS"… Taču kopējais iespaids ir tāds, ka cilvēki ir gluži labi pieraduši diendienā staigāt pa naža asmeni nu, jā, AIDS, nu un? Sludinātājs no Ganas Mensa Otabils Lusakā notikušā konferencē, kurā es iebāžu degunu tikai tik ilgi, lai savāktu referātu lapiņas, saka īsi: "Kad dzīvība ir lēta, jums tai nevajag piedienīgu politiku. Cilvēki pieņem jebko, jo viņi tic, ka viņu dzīvības un dzīves neskaitās. Viņi dzīvo jebkā."

Savukārt Times of Zcimbia žurnālists Ģetzemans Mvizabi visā nopietnībā runā par nāves kultūru kā Melnā kontinenta iezīmi: "Āfrikā nāves akti nāk dažādās formās kā etniskās tīrīšanas, aborti un aizvēsturiskas tradīcijas, kuras uztur tradicionālistiskie šovinisti, pamudinot pat uz rituālām slepkavībām.

Nevērības radīti negadījumi līdz ar citiem faktoriem ir padarījuši dzīvību Āfrikā tik lētu. Ņemiet par piemēru Zambiju. Divu nedēļu laikā valsts ir piedzīvojusi visbriesmīgāko traģēdiju. No abiem negadījumiem Kavambvā un Čambeši bija iespējams izvairīties, bet nevērības un dzīvības bezvērtības uzskata dēļ 45 skolēni gāja bojā autoavārijā Kavambvā. Tagad 51 ogļracis ir gājis bojā Čambeši eksplozijā. Kāpēc dzīvība Āfrikā ir tik lēta?" Pats viņš arī atbild: "Aizvien pieaugoša necieņa pret dzīvību ir kļuvusi par kultūru mūsu kontinentā. Ar varu apsēsti ūn naudas alkstoši cilvēki nogalina bez šķebenuma." Un vērotājs no malas var tikai piebilst iespējams, vēl spilgtāk šī nevērība pret savu dzīvi un tās beigu pienākšanas ātrumu izpaužas attiecībās ar reibinošajiem dzērieniem: ja, stājoties tuvās attiecībās bez prezervatīva bet vēl labāk kādiem trim -, vidusmēra afrikānis matemātiski spēlē krievu ruleti, revolvera veltnī sabāžot vismaz trīs lodes no sešām, tad, nolemjot kārtīgi iedzert, viņš tukšu atstāj tikai vienu patronas ligzdiņu.

Kā tā? Labu bridi es afrikāņu tirgos, kuri visneiespējamākajās, bet vienādi piemēslotās vietās atrodami arī lielajās pilsētās, ar interesi esmu vērojis divdesmitpieclitrīgās plastmasas kannas nez kas gan iekšā šajās traukos, kuri jebkurā tirgū, kā likums, izraisa nesalīdzināmi lielāku pircēju interesi nekā pārtika vai drēbes un apavi. Tikai jau uz brauciena otro pusi labi ļaudis man paskaidro, ka tirgotā nav ne degviela, ne apelsīnu sula un pat ne mūžīgais pašdarinātais alus pēdējais parasti nopērkams polietilēna paciņās, kuras dēvē par Sheki-sheki: pirms lietošanas tās ir kārtīgi jāsapurina, lai izšķīstu nogulsnes.

Savukārt lielajās kannās atrodas jau krietni nopietnāka manta kumi-kumi, kcichasu, kaplnvanthi, khasu, chang'a, zitsulo, citiem vārdiem vienkārši kandža. Tomēr nē, ne vienkārši šajā dzērienā var būt iejauktas fantastiskas lietas, tostarp marihuāna un dīzeļdegviela, metilspirts un kaktusu koncentrāts, bateriju šķidrums, minerālmēsli un visdažādākās saknītes. Visdažādākais var būt arī kačasu lietošanas efekts jūs varat pamosties akls, pussajucis, varat arī nepamosties vispār, bet nav izslēgts, ka pamodīsieties arī apskaidrots un vieds. Taču patērētājus, kuri tik dažādās alternatīvas piedāvājošo dzērienu parasti iegādājas 250 vai 300 mililitru kokakolas pudelēs, šīs iespējas nemulsina. Vēl vairāk vispārzināms ir fakts, ka īpaši efektīvs ir kačasu un čambas jeb wcedi Indijas kaņepju, kuru audzēšanā materiālo apstākļu uzlabošanas vārdā šeit tiek pieķerti pat skolotāji, vienlaicīgas lietošanas izraisītais efekts. Protams, gaume no valsts valstī atšķiras, taču psihodelisku izjūtu cienītājiem var ieteikt doties uz, piemēram, to pašu Malāvi, kur pat galvaspilsētas ielas tirgotāju kioskiņos nelieli kāsīši (apmēram 10 gramu svarā) tiek izlikti pilnīgi atklāti un ir nopērkami par nieka dažām vietējām naudiņām, jaunatne jau no desmit gadu vecuma sacenšas kurš saritinās labāko, perfektāko un gardāko kmvonana irianja jeb to pašu kaņepju kāsi, bet vietējās avīzes publikācijas virsrakstu "Mūsu dienišķo maizi mums dod čambu un kačasu" tikai daļa lasītāju uzskata par rūgti ironisku.

Papildus šāda ekstrēma cienītājiem vēl, protams, pastāv dažādu citu dzērienu cienītāji. Re, vēl kāds Kenijas laikraksts, kur nav revolucionāru atklāsmju dzimumu attiecību jomā, toties visām melnādainajām skaistulēm sīki un smalki izstāstīts, kā noteikt, kas par putnu ir viņām iepaticies nēģerzēns. Un Āfrikā, kā izrādās, to visvienkāršāk ir noteikt pēc alus: "Ja viņš dzer vietējo alu trūcīgs students vai sporta fans; ja importa alu jupijs, kuram ir ārkārtīgi svarīgi, ko citi domā par viņu; ja vieglo alu uzmana svaru; ja mazalkoholiskos kokteiļus gejs; ja degvīnu un enerģijas dzērienus — adrenalīna narkomāns; ja vīnu — intelektuālis; ja absintu mākslinieks vai hipijs, kurš vēlētos būt mākslinieks; ja tekilu -baikeris vai prāvas kompānijas dalībnieks." Tiesa, visā Āfrikas brauciena laikā nevienu pašu baikeri satikt man nav izdevies, taču vai gan tas tik būtiski, jo vairāk tāpēc, ka pirmais un galvenais dzēriens visā Āfrikā ir alus, saistībā ar kuru zambiešu dzīves zinātājs Diks Hobsons piemin kāda mednieka stāstu par pirms simt gadiem satiktu īsti laimīgu cilts vadoni, kuram ir "astoņas sievas un vesels leģions meitu, kuras viņam nodrošina tik bagātīgas ražas, ka izejvielu alus darīšanai pietiek i o janvāra līdz decembrim". Un nekas būtisks šī aizvadītā gadsimta laikā neesot mainījies: "Zambiešiem alus darīšana un dzeršana ir būtiska tradicionālās dzīves sastāvdaļa, daudz svarīgāka par lomu, kas ir vīnam vai alum Eiropā. Tai ir būtiska loma pārtikas ražošanas ekonomikā: darbietilpīgas operācijas veic kaimiņu vai cilts piederīgo kopumi, kuriem alus tiek piedāvāts kā atalgojums. Tam ir loma vietējo komūnu izpriecās kopā ar mūziku un dejām, kāzu mielastā, jauno cilvēku iniciācijā vai arī tas var tikt piedāvāts mirušo gariem. Tas ir ne tikai dzēriens, bet arī ēdiens, no kura iespējams pārtikt…"

Jā, un te nu mēs nonākam pie stāsta skumīgākās daļas ko gan dara nevis cienījams melnādains afrikānis, bet pārdzēries un sasmēķējies nigers? (Jāņem vērā, ka publika te jau arī tāpat ir bezgala karstasinīga un temperamentīga: piemēram, Ugandā es Ndeebas pilsētā pagados pie neliela ugunsgrēka Yamaha veikalā, kur notikumi cilvēkam no malas izskatās vienkārši sirreāli vispirms ar lielu kaukoņu ierodas policijas ugunsdzēsēju mašīna, bet tai jau pēc pāris minūtēm izbeidzas krājumi, un saniknotais pūlis nekavējoties… sāk to apmētāt ar akmeņiem līdz brīdim, kad ierodas privātugunsdzēsēji no kompānijas Fire Masters un nodzēš ugunsgrēku desmit minūšu laikā. Šim nigeram kā gandrīz jebkuram žūpām visā plašajā pasaulē gribas pakomunicēt ar sev līdzīgajiem un visu pasauli, gribas iedzert un uzpīpēt vēl, gribas, lai labi būtu vienmēr, lai visi viņu cienītu un lai viss notiktu tā, kā tam jānoliek.

Vienīgā lieta ja latvju žūpa to parasti dara samērā klusi un arī krievu dzērājs pie cirvja ķeras pietiekami retos gadījumos, tad savannu un džungļu dēliem temperaments ir pilnīgi cits. Šeit nav vajadzīgs izdomāt šausmu stāstus un nav nepieciešams arī doties uz iekšlietu iestādēm, lai putekļainās aktīs sameklētu kādus sirdi stindzinošus stāstus par alkoholisma radītos postu, nē, pilnīgi pietiek ar pāris dienu krimi​nālhronikas papētīšanu.

Lūk, tikai prātā palikušie atgadījumi no vietējām avīzēm, kas laiku pa laikam pagadījās man rokās: viens no dzerstiņa dalībniekiem strīdā nogalina paziņu, pārējie kompānijas dalībnieki ilgi nedomā un slepkavu turpat uz vietas sadedzina dzīvu; deviņpadsmit gadus vecais Olivers Ranganai pakaras kokā pēc tam, kad nodzēris viņa tēvam piederošos divus miljonus vietējo dolāru (nesatraucieties tā kā notikuma vieta ir Zimbabve, nodzertā summa tolaik nav pat divi simti vispārpieņemto dolāru); astoņpadsmit gadus vecs jauneklis dzērumā izvaro četrpadsmitgadīgu meiteni savu māsu, kamēr viņa sieva aktīvi šajā pasākumā piepalīdz izvarotājam; četri kareivji no Karamodžas-Teso robežpunkta naktī ielaužas Čārlza Obaas mājā Okunguro ciematā, iespundē tēvu, atņēmuši naudu, izvaro divas nepilngadīgas meitas, bet pēc tam, izsakoties vietējā laikraksta vārdiem, "gandrīz majestātiski devās ar savu laupījumu uz viena sava kolēģa māju Malerā, lai iedzertu".

Laiku pa laikam alkohols gan izstrādā pa kādam jokam: kad Zambijā, Kafuē kādai fermai uzbrūk divi laupītāji, viņi fermas pārzinim paziņo, ka esot redzējuši, kā viņš pārdod dārzeņus, tā ka lai tikai atdodot naudu. Tad nu Gifta Mičelo sieva atdod viņiem 200 tūkstošus vietējo naudiņu kvaču -, bet ar to, protams, ir par maz. Laupītāji atņem televizoru un akumulatoru, vēl piekauj Mičelo, taču tad tas saņemas un ietriec šķēpu viena iereibušā laupītāja vēderā. Nākamajā dienā policija viņu atrod vēl joprojām ar šķēpu

vēderā… Zimbabvē divdesmit divus gadus vecais Noass Matika satiek savu bijušo mīļāko, par viņu trīs gadus vecāku invalīdi, zem tuvējā koka viņu izvaro, tad iedod viņai 600 vietējos dolārus (pārdesmit centu ASV naudiņās) un lūdz neziņot par notikušo, bet pēc atskurbšanas un policijas iejaukšanās apgalvo, ka viss noticis pēc abpusējas vienošanās, tikai nelaime tā, ka nauda sievietes prasītie 10 tūkstoši izrādījušies otru bikšu kabatā… Pēc tam, kad Murangā kāds 42 gadus vecs vīrietis nelielā reibulī nozadzis vietējam skolotājam mājas kurpes un ap​ģērbu, pūlis viņu piekauj tā, ka zaglis knapi dzīvs nonāk slimnīcā…

Un tā tālāk, un tā tālāk turklāt patiesībā cilvēka vērtība šeit ir tik niecīga, ka nekāds alkohols nemaz nav vajadzīgs. Trīs, četrus un piecus gadus vecu meitenīšu izvarotāju meklēšana ir visnotaļ parasta nedaudz no kopējās plūsmas izkrīt tikai stāstiņš par kenijieti Gabrielu Džumu Nandi, kurš izvarojis kaimiņa garīgi slimo četrpadsmitgadīgo meitu un par to saņem… trīs gadus cietumā tikpat, cik 66 gadus vecais Mariko Kaljango Ugandā: viņš centies izvarot desmitgadīgu meiteni, kas sirgst ar epilepsiju, mēģinājis iedabūt nabadzīti krūmos, solot zāles pret slimību, taču nelaikā notverts. Bet citādi Zimbabvē 46 gadus vecs kurlmēmais izvaro savu deviņgadīgo krustmeitu… tiesas priekšā stājas kāds vīrietis, kurš veselu nakti vairākkārt izvarojis nepilngadīgu meiteni un vēl aplaimojis viņu ar venerisko slimību… 35 gadus vecs vīrietis, divu meitu tēvs Edvards Okečs pasauc kaimiņa septiņgadīgo meitu uz savu māju, bet, kad viņa veselu stundu neatgriežas, viņas rotaļu biedri dodas skatīties, kas notiek, un ierodas tieši izvarošanas procesa kulminācijas brīdī… arābu izcelsmes Vācijas pilsonim, kuru arestē par bērnu pornogrāfijas radīšanu un izplatīšanu, patiesībā vajadzētu būt policijai pateicīgam apcietināšana notiek brīdī, kad saniknots pūlis viņu jau ir gandrīz nolinčojis. Un vienlaikus sūdzības par izvarošanu kļūst par sava veida biznesu policija oficiāli brīdina vecākus, lai tie pārtrauktu mēģinājumus ziņot par patiesībā nemaz nenotikušu bērnu izvarošanu, cerot uz naudas izspiešanu no tajā apsūdzētajiem un "cietušajām" meitenēm speciāli uzrādot mazāku vecumu, lai viņas nebūtu pilngadīgas.

Un arī tas nav viss. Ugandā uz trim gadiem cietumā tiek notiesāti divi vīrieši, kuri mēģinājuši trešo gluži vienkārši pārdot. Viss noticis fantastiski vienkārši: Ostinam Aili no Čibvanas ciemata pienākuši klāt divi vīri, kuri piedāvājuši viņam darbu, tad aizveduši uz kādu māju, kur uz četrām dienām ieslēguši, kamēr paši lūkojušies pēc kāda, kam nabaga Ostinu pārdot. Tiesa, viņi nav vērsušies pie īstajiem cilvēkiem, kā rezultātā par viņu nodomiem ātri uzzinājusi policija… sešus gadus vecā Silvija Vanjuhe tiek izvarota un pēc tam nogalināta meitenītes ķermeni atrod kanalizācijas grāvī… Garisas apgabala slimnīcā ar nāvi cīnās Ibrahims Tula skolotājs, kuru pēc kāda skolnieka pasūtījuma piekāvuši seši gangsteri: skolotājs sodījis skolnieku par stundu neapmeklēšanu, tas izskrējis no skolas un pēc brīža atgriezies ar savu māti un vēl sešiem vīriešiem, kuri pamatīgi sasituši arī skolas sargu, bet skolotāju dauza tik pamatīgi, ka viņš nonāk komā… Z'mbabvē vīrs, vārdā Šekspīrs (!) Mukonovenda sākumā ar cirvi nogalina savu sešpadsmitgadīgo sievu, bet pēc tam pats noindējas ar kārtīgu devu kokvilnas pesticīdu… 45 gadus vecu zelta skalotāju Njamvangas ciematā nogalina četri viņa kolēģi pat ne zelta dēļ, bet vienkārši aizdomās par inventāra zādzību…

Un arī tas nav viss. 29 gadus vecā Anna Zuze no Hambadzas ciemata tiek apsūdzēta par to, ka pēc strīda ar vīru viņa ne tikai ķērusies pie savu trīs bērnu sišanas, bet, kad vīrs divus vecākos bērnus nogādājis drošākā vietā, sakodusi savu desmit mēnešus veco mazāko bērnu meitenīti Alesi tā, ka viņa no asins zuduma mirusi… Mazabukas ciemata iedzīvotājs, 38 gadus vecais Džozefs Mveemba greizsirdības lēkmē ar cirvi gandrīz pilnībā nocērt sievai abas kājas, jo sieva viņu krāpjot ar krustdēlu, bet pašas sievas stāsts sākot ar vārdiem, ka vispār jau vīrs esot kluss un pieklājīgs cilvēks, kārtīgs kristietis, ir šāds: "Es nezinu, cik vecs ir šis krustdēls, bet viņš ir vecs, jo viņš ir precējies, ir bērni. Pēc mūsu dēla nāves mēs viņu pieņēmām, lai viņš mums palīdzētu, bet mans vīrs mēdza man teikt, ka es tiekoties ar viņa krustdēlu. Kad es gatavoju ēdienu, viņš man jautā, kāpēc es esmu pagatavojusi tik daudz ēdiena, un saka, ka es tā darot, lai piesaistītu viņa krustdēla uzmanību. Kad es eju uz tualeti, viņš man seko. Pat tad, kad es eju uz mazgājamo telpu, ietinusies chitcnge, viņš apgalvo, ka es mēģinot iekārdināt krustdēlu. Es to nespēju saprast, jo tieši viņš arī bija tas, kas atveda krustdēlu dzīvot kopā ar mums"… Nairobi Giturajas

mikrorajonā svētdienas pēcpusdienā trīs mājās ielaužas četri vīri ar pistolēm, kuri iesloga pārējos mājiniekus un vairākas stundas izvaro četras koledžas audzēknes; vēlāk vienu no viņiem policija nošauj, otru notver un atņem viņam rotaļu pistoli…

Patiesībā Nairobi un "tūristu paradīze" Kenija kopumā izceļas pat uz jau tā ne pārāk klusās un miermīlīgās Āfrikas fona jau dienā, kad iebraucu Kenijas galvaspilsētā, viesnīcas apkalpojošais personāls mani pilnīgi nopietni brīdina: ja ej ārā pēc tumsiņas, uz to un to pusi vari iet puslīdz droši, bet tur un tur gan labāk ne aplaupīs tevi tā, kā nekad mūžā neesi aplau​pīts, labi ja zeķes un apakšbikses paliks.

Līdzīgus brīdinājumus gan esmu dzirdējis arī iepriekšējos braucienos, taču uzmanīgu dara gan smagi bruņotie policisti malu malās, gan pat ceļvedī atrodamais termins nairobbcry vārdu Nairobi un angliskā robbery' salikums, kas uzskatāmi liecina par tikumiem šajā pusē. Un tā arī ir pietiek ar nākamā rīta avīzēm, lai viss kļūtu skaidrs: banda gaišā dienas laikā iebrūk tirdzniecības centrā; trīs Prime Bank aplaupītāji aiznes astoņus miljonus šiliņu; lai pārsteigtu policistus, bandīti saģērbjas kāzu procesijas dalībnieku tērpos; nošauti četri bandīti policijas formas tērpos, kuri apstādinājuši inkasācijas mašīnu; septiņi smagi bruņoti vīri aplaupa slimnīcu, cita starpā meklējot arī pretvīrusu terapijas medikamentus; Eldoret Express autobusā nakts vidū seši pasažieri izrādās bandīti, * Laupīšana. (Angļu vai.) kuri ar mačetēm ievaino piecus pasažierus un visus pārējos aplaupa; septiņus gadus veca meitene gaišā dienas laikā tiek izvarota netālu no Rvambiti tirdzniecības centra; Mombasas tiesu ēka tiek pastiprināti apsargāta, jo parādās ziņas, ka gangsteri plānojot atbrīvot savus kolēģus laupītājus; laupīšanā apsūdzēts 26 gadus vecs noziedznieks tiesā nokož policistam pirkstu galus…

Savukārt preses veselīgās attieksmes pret notiekošo raksturošanai pietiek ar vienu piemēru stāstot par atgadījumu Dienvidāfrikā, kur laupītājs izsitis auto stiklu un mēģinājis aizstiept mobilo telefonu, bet vadītājs izlēcis no mašīnas un sagrābis laupītāju aiz auss, kura beigās palikusi viņam rokā, vietējais laikraksts publikāciju ilustrē ar… slavenās Vinsenta van Goga gleznas reprodukciju. Kādā avīzē publicēta aptauja rāda, ka pēdējā gada laikā esot aplaupīti 37% Nairobi iedzīvotāju…

Savukārt tālāk no lielajām pilsētām vispār notiek dieszinkas: iespaids tāds, ka pasaules mediji nobumbulējuši vēl vienu Āfrikas megakonfliktu lopu karinu. Apmēram 50 ar automātiem bruņoti vīri iebrukuši Mosuro ciematā un aizdzinuši pustūkstoti kazu, bet ciematnieki ar saviem lokiem un bultām nav spējuši stāties pretī iebrucējiem. Arī Baringo provinces Marigatā lopu laupīšana turpinās pilnā sparā pat līdz masīvām apšaudēm ar policiju. Baringo lopu laupīšanas uzbrukumā tiek nošauts piektās klases skolnieks, bet viņa brālim sašauj abas kājas, apšaudīti arī Kiseras vidusskolas skolēni, un, kamēr policija un armija ķemmē mežus, meklējot lopu laupītājus, virkne pamatskolu uz nenoteiktu laiku slēgtas. Kopumā mēneša laikā Kiseras un Mukutani rajonos nogalināti divpadsmit cilvēki, Isiolo policija šauj uz izbadējušamies vietējiem iedzīvotājiem, Rietumpokotas rajonā tiek izsludināta amnestija nelegālo ieroču īpašniekiem (protams, ja viņi tos nodos), uz Kenijas pierobežas pilsētām pārmetas arī Somālijas karojošo klanu cīņas mjā, tiešām iespaidīgi, turklāt, ja par Kongo un Ruandu viss bija skaidrs jau iepriekš, tad Kenija taču šķita pilnīga miera osta. Bet neko darīt šeit es esmu, un arī plāniņš sastādīts jau dienas iepriekš, vēl tikai tuvojoties Kenijai. Pirmkārt, apmeklēt visas Āfrikas slavenāko un iespaidīgāko graustu priekšpilsētu Nairobi Kiberu, kur dzīvo apmēram pusmiljons iedzīvotāju un nav ne centralizētas elektrības piegādes, ne kanalizācijas, toties ir savi vietējie nelegālie miljonāri; otrkārt, pabradāt pa Lutuli avēniju, Toma Mbojas un Biašaras ielām vietējo kartušu, kabatzagļu un arī zagto mantu pārdošanas paradīzi; treškārt nu labi, ja te viss ir šitā, pietiks ar pirmo divu punktu īstenošanu.

Tagad, no droša laika un ģeogrāfiskā attāluma raugoties uz šo plānu un tā realizēšanu, varu teikt tikai vienu jēziņ, kā man atkal paveicās! Šoreiz feja pārģērbusies par skrandainu pusaudzi, kurš acīmredzot vienkārši kārtības labad pieprasa Nairobi ubagi biežāk pieprasa, nekā lūdz kādu šiliņu maizītei un ir redzami pārsteigts, ka standarta "nē" vai pamestas monētiņas vietā es izmantoju veco labo Vecrīgas metodi: "Tev ko maizītei naudiņu? Nu, aiziesim līdz veikalam, nopirkšu tev maizīti…" Amonam tā, kā izrādās vēlāk, sauc Nairobi mazgadīgo Kartušu maizīte vajadzīga gluži tikpat kā žirafei stopsignāls; kā

jebkuru normālu šī vecuma jaunekli viņu interesē naudiņa, par kuru nopirkt cigaretes, līmi, saulesbrilles, jaunu kaseti pleijerim, kas rūpīgi nomaskēts skrandās, priekšapmaksas karti telefonam (skat. iepriekš) nu, un tā tālāk. Pamanījis balto dabas anomāliju, kas, izskatās, to visu ļoti labi saprot, jauneklis uz brīdi saminstinās, bet tad jau mani ir atšifrējis un piedāvā gluži cita veida informatīvi ģeogrāfiskos pakalpojumus. Daži no tiem man atkal viņam par lielu brīnumu izrādās nevajadzīgi, tostarp iespēju iepazīties ar visjaukākajām, vistīrākajām un visnevainīgākajām (līdz pat šim brīdim) tumšādainajām meitenēm es noraidu pilnīgi kategoriski. Tomēr vienojamies ātri desmit dolāri uzreiz, paciņa labu cigarešu arī, bet pārējie piecdesmit zaļie papīrīši jau pēc atgriešanās no Kiberas, viesnīcā, jo pašlaik man vienkārši nav līdzi (ir, protams, bet iekšējā balss ieteic šo faktu paturēt pie sevis).

Lai kas arī kādreiz būtu teikts slikts par ielas bērnu slinkumu, uz Amonu tas neattiecas informāciju viņš ber kā no pārpilnības raga, rūpīgi izvadā pa vietām, kur, šķiet, baltais cilvēks nudien nav biežs viesis, un vēl uzmanīgi seko, lai mani nepārķertu kāds konkurents, piecdesmit zaļie ir un paliek piecdesmit zaļie. Pirmām kārtām mēs izstaigājam zagto telefonu un citu mantu lombardus, kur telefonu cenas ir trīsreiz zemākas nekā veikalos, bet, ja klients prasa telefona modeli, kāda uz vietas nav, pēc pārdesmit minūtēm to atnesīs no cita lombarda vai vienkārši svaigi nozagtu. "Vajag tikai skatīties, ko pērk," komentē Amons. "Mums te ir daudzi tādi, kuri, ja nepārbaudīs, iesmērēs vienkārši telefona korpusu, kas pilns ar māliem." Tad kārta līmes ostītāju pavārtēm, zagto kurpju pārdevējiem, tūkstoš dažādu sīkumu ielu tirgotājiem, dažāda vecuma "meitenēm", atkal zagto mantu pārdevējiem… tvanā gluži vai sāk griezties galva, bet Amons tik steidzina uz priekšu, laiku pa laikam pamādams pa labi vai kreisi un izteikdams īsas paskaidrojošas piezīmes: "Šito vienu naktī labāk nesatikt bīstams, kaut tikai septiņi gadi… Šitā var nokniebties tepat kāpnēs un bez prezervatīva kāpēc viņai dzīvot ilgi, ja viņai nekā nav…

O, tas ir cienījams cilvēks "ņem" inkasentus, neskaties tā uz viņu… Tas tur zilais, mums viņu ir ļoti maz, nemīl viņus… tas ir Jusufs saindējās ar līmi, gandrīz nomira, mēs visi viņam zālēm sametām naudu…"

Tas pats gandrīz bez izmaiņām turpinās arī Kiberā, kuras atstātais kopiespaids pa šīs, atvainojiet, kloākas ieliņām, kuras nemaz nav ieliņas, bet pāris metru spraugas starp būdām, kas saslietas no visneiedomājamākajiem materiāliem (dažas ieraugot, gluži neviļus nāk prātā Džanni Rodāri nemirstīgās grāmatas varonis Ķirbītis un viņa mājiņa no padsmit ķieģeļiem), var staigāt stundām, dienām, nedēļām ilgi un nekas nemainīsies. Lai kur vien tu mestu acis, visur būs viens un tas pats smirdoņa, drausmīga nabadzība, skrandas, pārtikas atliekas, par kurām kaujas izkāmējuši suņi un cūkas, atkal skrandas, milzīgi nošmulējušos un griezīgi kliedzošu bērnu bari. Protams, var jau atcerēties, ka arī pašlaik sestā daļa no pasaules iedzīvotājiem esot nelegālie skvoteri un ka savulaik tādas pašas priekšpilsētas ar kleķa būdām un tā tālāk ir bijušas gan Londonai, gan Parīzei, kur tāpat laucinieki varēja atrast darbu, bet ne vietu, kur dzīvot. Bet nu…

Anions mani iepazīstina ar kādu savu pusdraugu, jau trīsdesmitgadīgu vīrieti, kurš savā ziņā turpina ielas zēna gaitas ik rītu atvadās no ģimenes, dodas uz centru, kur pie pazīstama publiskās tualetes pārziņa pārģērbjas skrandās, un var ķerties pie ikdienas zādzībām, ubagošanas utt. Vakarā pārģērbjas un atpakaļ, pie ģimenes. Saka iztikt var, kamēr nedomā, kas notiks, ja kādudien nepaveiksies un aizturēs policija: ģimene vai nu mirs badu, vai arī protams, uz paneli prom. Taču tas nekas, arī šeit notiekot brīnumi un kiberietis jūsmīgi atstāsta notikumu, par kuru iepriekš jau esmu lasījis avīzēs: mežā bijusi atrasta jaunpiedzirnusi meitenīte, kuru, ietītu plastmasas maisiņā, atradusi sunīte, kuras pēdējais kucēns miris dienu iepriekš. Tad nu kucīte maisiņu ar bērnu aizvilkusi pāri šosejai ar dzīvu satiksmi un dzeloņstiepļu žogam, līdz nonākusi pie kāda šķūņa, kur mitinājušies vēl divu klaiņojošu suņu kucēni. Tur tad arī zīdainis atrasts guļam kopā ar kucēniem, kad divi bērni pieaugušajiem pastāstījuši par raudām, kas bijušas dzirdamas no šķūņa. Meite​nīte nosaukta par Endželu, bet sunīte par Mkoinbozi, Glābēju.

Stāsts jauks, bet ne vienmēr beigas ir tik izcili labas: atminos vietējā presē lasīto, ka Madzivā, Darvina kalna rajona slimnīcā nogādāts jaundzimušais, kuram tā māte pažēlojusi pat plastmasas maisiņu un vienkārši iemetusi publiskajā tualetē. Mazo meitenīti 26 gadus vecā māte tualetē iemetusi pēc tam, kad

viņas mīļākais nav atzinis savu paternitāti, vīrietim viņa paskaidrojusi, ka noticis spontānais aborts, un mazulis piemājas tualetes bedrē pavadījis apmēram desmit stundas, kamēr bērna raudas izdzirdējusi vīrieša māsa… Kad ieminos Amonam par šo atgadījumu, lai nodemonstrētu, ka esmu gana zinošs par kenijiešu sadzīvi, viņš noskurinās, taču nekavējoties atkal ir tas pats bezbēdīgi ciniskais ielas zēns re, vai es esot dzirdējis citu, daudz jautrāku stāstu par tualeti? Arī Nairobi, kur kādas vietējās daiļavas mīļākais iekritis tualetes bedrē, kliedzis tik ilgi, kamēr saskrējuši ļaudis un taujājuši "ono si hyena? "vai tā ir hiēna?", pēc tam nogādāts slimnīcā, taču pēc izrakstīšanas konstatējis, ka daiļava pazudusi ar visu viņa iedzīvi. Ret par diviem blēžiem Mauā, kuri mēģinājuši pieprasīt septiņus tūkstošus šiliņu par ļauno garu izdzīšanu? Un par skolotāju no Embu, kuram viņa paša sieva faktiski pārkodusi vienu no oliņām, bet viņš policijai paziņojis, ka sievai esot piedevis? Un par studentu, kuru nodokļu iekasētāji iekaustījuši tā, ka slimnīcā viņam izoperēta viena oliņa un viņš, visticamākais, paliks impotents uz mūžu? "Viss, ko viņš neizsakāmi vēlas, ir izveseļoties iespējami ātri, lai nevajadzētu izlaist gadu skolā. Taču ārsti saka, ka pārmērīga darbošanās padarīs viņa stāvokli sliktāku. Dzīve Mukisam ir dilemma! Viņa lūpas trīc, viņš, šķiet, raudās, taču skumji smaida. Tik skumji, ka tas lauž sirdi…" Amons acīmredzot ir iemācījies no galvas viņam iepatikušos avīžraksta fragmentu.

Jau atceļā uz viesnīcu ar pāris stundām Kiberā man pietiek, un arī Amons ir pārguris, atvairot ziņkārīgos un lūdzējus, mūsu saruna neviļus ievirzās par vietējo īpatnajām paražām pēc viena laulātā nāves. Manas zināšanas šajā jomā aprobežojas ar izbrīnu par bēru sludinājumiem, kuros tiek uzskatīts par nepieciešamu uzskaitīt dārgā aizgājēja radiniekus vai līdz piektajam augumam: piemēram, sludinājumā "par Ritas Adhiambo (Akvino) priekšlaicīgo nāvi" ir rūpīgi uzskaitīts, ka viņa ir "meita Monikai Avino no Lielbritānijas, māsa Morīnai Atieno no Sinjolo meiteņu vidusskolas, krustmeita Mērijai Ačiengai no Nairobi, Frederikam Oloučam, Džeimsam Odūram, Džordžam Očiengam no Sun flag Textiles Ltd., mazmeita Mamai Rufinai Avorai Okotai no Rietumugenjas Slajas rajonā, māsīca Goreti Mumi no Nairobi, Hilarijai Odživai Mumi no Langatas augstskolas, Odhiambo Mumi no Nairobi un Esterei Mumi no Svētā Valentīna vidusskolas" un tā tālāk., un tā tālāk… "Tas nav nekas," nekavējoties ar zināšanām paspīd Amons. "Kad nesen noslīka viens Ūdens ministrijas ierēdnis, izrādījās, ka Luo cilts tradīcija liek atraitnei sēdēt upes krastā tikmēr, kamēr tiek atrasts nelaiķa vīra līķis. Un tā viņa tur sēž. Piecu bērnu māte. Astoņdesmit kilometru no mājām. Un ne jau vienkārši sēž. Viņai ik pa brīdim jāizsauc vīra vārds, lai gari atnestu atpakaļ viņa ķermeni. Ir arī jāvicina nelaiķa drēbes arī tā slīkonis var ātrāk uzpeldēt…"

"Un ko tu patiešām tici, ka tas palīdzēs?" es neizturu un tieši noprasu ciniskajam lielpilsētas produktam. "Ta nēēēēē taču!" iesmejas Amons. "Vienkārši pārējie radinieki baidās, ka mirušo apbedīs viņu prombūtnē. Un tad uzreiz sievai ir priekšroka mantojumā. Maniem paziņām ir divi radinieki, kam bijuši tādi gadījumi. Trešās pakāpes māsīca vienpadsmit gadu vecumā apprecēja savas mirušās māsas vīru jo tāda bija tradīcija. Bet tad viņš nomira, un vīra brālis viņai atņēma gan dokumentus, gan māju un meitu, bet abus dēlus vienkārši neatzina. Bet krustmātei Monikai sanāca vēl sliktāk viņas vīrabrālis pat bija skolotājs, un vienalga kad vīrs nomira, vīrabrālis viņa sievu vienkārši padzina un māju nodedzināja…" Jokaini? Bet tā patiešām ir, un ne jau tikai Kenijā vien. Atminos, vēl Ugandā prese plaši atspoguļoja trīsdesmit astoņus gadus vecās Speciozas Nadžumas prasību tiesā pēc aizdomās par sava brāļa slepkavību turētā vīra aresta viņa radinieki bez mazākajām pārdomām pievākuši visu mantību, atstājot sievu bez iztikas līdzekļiem un jumta virs galvas… Murgs es nodomāju, samaksāju Amonam solītos piecdesmit dolārus un nospriežu, ka iekšējai labsajūtai prātīgāk būtu aizmukt uz Āfrikas balto cilvēku pasauli. Vismaz uz kādu brīdi.

V dala BALTO ĀFRIKA Pēc Kongo, Kiberas un Ziemeļugandas ellītēm es esmu nonācis paradīzē citādi to nenosaukt. Klusi urkšķ kondicionētājs, kaut ko bubina plazmas televizors, ledusskapis ir pilns ar vēsiem un gardiem dzērieniem, jebkurā mirklī es varu vēl ceturto reizi iesprukt spirdzinošā dušā, iepriekšējās nedēļās ierastā sastāvējušos sviedru un nekad mūžā netīrītu zobu smaka šķiet vienkārši neiespējama, plīvo sniegbalti aizkari, aiz logiem plešas rūpīgi iekopts dārzs un īsts angļu mauriņš, pa kuru melanholiski bradā pāris pāvu ar neizraustītām astēm, bet tālāk… o, tālāk slejas trīsmetrīgs mūra žogs ar augšdaļā iemūrētu dubultu naglu rindu, dzeloņdrāšu rituļiem un iespaidīgu "elektrisko ganu", no kura trieciena nelūgts viesis var arī neatjēgties, Āfrikā Safeguard pirmām kārtām ir nevis baktericīdās ziepes, bet gan signalizācijas marka.

Tur, aiz žoga, ar tevi jebkurā brīdī var notikt jebkas šaipus žoga tu esi vietā, kur valda drošība, miers, kārtība un skaidri spēles noteikumi, kur viss ir prognozējams un racionāli izprotams. Ar vārdu sakot baltā cilvēka valstībā.

Es šeit esmu nonācis pilnīgi nejauši viss sākas ar to, ka, pēc kārtējā reģionālā klejojuma atgriezies Nairobi un apmeties uz dzīvi kārtējā pabriesmīgajā divdesmitdolāru viesnīcā, nespēju noturēties pretim kārdinājumam un, iespiedies kādā no matatu šeit visuresošajiem maršruta taksometriem, uz kuriem balstās visa Kenijas galvaspilsētas sabiedriskā transporta sistēma, dodos uz metropoles prestižākajā nomalē uzbūvēto tirdzniecības centru Village Market, lai tur esošajā daudzzāļu kinoteātrī noskatītos "Zvaigžņu karu" jaunās filmas pirmizrādi (neiešu taču gaidīt vēl pāris nedēļas līdz Rīgai Āfrika jebkuram iemāca, ka to, ko var paņemt tūlīt, labāk tūlīt arī pagrābt, jo rītdiena var pienākt, bet var arī nepienākt). Un… baltā cilvēka valstība sākas no pašiem Village Market vārtiem: vairākos līmeņos izbūvētajā nelielāku un lielāku veikaliņu kompleksā valda citviet Nairobi faktiski nesastopama tīrība, šalc pēc rūpīga aprēķina sastādītu koku lapotnes, zem saulessargiem izkārtoti ērti krēsliņi un galdiņi, fonā čurkst strūklakas un mākslīgas izcelsmes strautiņi.

Un… apmek​lētāju vidū tikai paretam redz kādu tumšāku seju.

Nevaru turēties pretī vēl vienam kārdinājumam, un, zem apjomīgā saulessarga dzerot otro labo kafiju pēdējā mēneša laikā (pirmā bija tepat, tikai piecas minūtes iepriekš), es šķirstu neviena zaglēna, par laimi, neiekārotu uzziņas materiālu pēc publicista un rakstnieka Aivara Tarvida padoma ceļojumā līdzpaķerto Āfrikas burtnīciņu no trīsdesmito gadu izdevuma "Zemes un tautas". "Nebūtu slikti salīdzināt to, kas rakstīts tad, un to, kas ir tagad," uz atvadām skanēja Aivara vēlējums, un es centīgi šķirstu apdzeltējušās lapas, lai atrastu kaut ko par Āfrikas baltās un melnās pasaules robežām. Ā re, te kaut kas ir: "Āfrikas iedzim​tie sastāda šīs pasaules daļas iedzīvotāju milzīgo vairākumu ne vien tropu joslā, bet arī ziemeļos un dienvidos, t. i., eiropiešu galvenajos atbalsta punktos Āfrikā," raksta latvju nācijas galvenais apgaismotājs politiskās ģeogrāfijas jautājumos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. "Gandrīz visur, atskaitot Abesīniju, Libēriju un Ēģipti, viņi atrodas zem eiropiešu politiskās virskundzības un saimnieciskās un kulturālās aizbildniecības. Tiesa, atšķirība starp iedzimto tautām un ciltīm, starp rasēm, valodām un kultūrām ir liela, bet Āfrikas tagadējā dzīvē tā spēlē mazāku lomu kā pretešķības starp eiropiešiem un iedzimtiem."

Un te jau pavisam skaidri: "Abi šie iedzīvotāju slāņi stāv viens otram sveši iepretim un pagaidām ir nedomā sakust par kulturālu vienību un jauktu rasi kā, piemēram, latīņu Amerikā. Kaut gan eiropiešu virskundzība nākusi Āfrikas iedzimtiem daudzā ziņā par labu, jo nodrošina tiem dzīvības un īpašuma neaizskaramību un ir pacēlusi, kaut gan ne jau visos apvidos, iedzīvoto materiālo labklājību, tomēr afrikāņi sajūt eiropiešu virskundzību kā smagu slogu, ko cer pie pirmās izdevības nokratīt. Eksistē pat vesela panafrikāņu kustība ar lozungu: "Āfrika afrikāņiem!", bet pagaidām tā nav paspējusi laist melnajo masā dziļākas saknes, atskaitot dažus Dienvidāfrikas un Sudānas novadus. Lai nu kā, baltajiem neizdosies ilgu laiku noturēt Āfrikas krāsaino miljonus līdzšinējā atkarībā, un šīs tautas reiz izcīnīs savu neatkarību,

kaut gan līdz tam viņām vēl būs jānostaigā ilgs attīstības ceļš. (Iegūstot šo neatkarību jau tagad, vairums Āfrikas tautu un cilšu atkristu atpakaļ nesenajā barbarisma stāvoklī ar nebeidzamiem cilšu kariem, epidēmijām un bada gadiem). (..) No citiem svešiniekiem, kuru senču dzimtene nav Āfrika, jāatzīmē indieši, kas skaitā pāri par 200 000, parasti kā tirgotāji, dzīvo angļu kolonijās Austrumāfrikā un Dienvidāfrikā. Eiropiešu konkurenti viņus uzskata par bīstamiem un nevēlamiem konkurentiem, un naivo iedzimto apstrādāšanā viņi pārspēj žīdus un armēņus."

Mjā, nu Āfrika jau gadu desmitus ir neatkarīga, cik vien iespējams, un tas, ka lielākajā daļā Āfrikas valstu neatkarības atgūšanai pēc Otrā pasaules kara nekavējoties vai pēc brītiņa ir sekojuši asiņaini pilsoņu kari, nav nekāds jaunums. Un tāpat, piemēram, Ugandā man ir stāstīts par to, kā indieši tur kā "parazīti" masveidā padzīti no valsts līdz brīdim, kad pat valsts augstākā vara pamanījusi, ka pēc indiešu padzīšanas un viņu mazo veikaliņu izdemolēšanas vairs vienkārši nav kur nopirkt pirmās nepieciešamības preces. Bet, re, te arī daži vārdi par nabaga eiropieti Melnajā kontinentā: "Eiropietis var samērā viegli panest pat 40 gr. lielu sausu karstumu, kas tropu augstienēs un Ziemeļun Dienvidāfrikai ir parasta lieta. Ja gaiss ir pie tam piesātināts ūdens garaiņiem, tad jau pie 30 gr. temperatūras eiropietis nespēj veikt nekādu fizisku darbu; citādi viņam draud saules dūriens. Sevišķi neveselīgs eiropiešiem ir tropu drēgno līdzenumu klimats ar nelielām temperatūras svārstībām, ūdens tvaikiem piesātināto gaisu un endēmiskajām slimībām. (Visi eiropieši, kam jāuzturas ilgāku laiku šais apvidos, izskatās slimīgi bāli, jo viņu asins ķermenīšu skaits iet mazumā. Visas ķermeņa funkcijas paliek gurdenākas, un eiropietis tropu Āfrikā panīkst miesīgi un garīgi."

Jā, mūsdienās balto cilvēku Āfrikā tiešām nav daudz, un apzīmējums "Melnais kontinents" nebūt nav romantisks pārspīlējums: ja neskaita Village Market, Lusakas Arcades tirdzniecības centram līdzīgos "balto rezervātus", parasti pat pa visu dienu lielpilsētā uz ielas satiktos baltos var saskaitīt uz vienas, ja paveicas divu roku pirkstiem. Tiesa, oficiālā statistika rāda, ka Kenijā no apmēram 35 miljoniem iedzīvotāju eiropiešu ir apmēram procents, Ugandas avīzēs vietējie stiprā dzimuma pārstāvji sūdzas, ka "drīz vien mums vairs nebūs labu beibju, kuras apprecēt, jo lielākā daļa aizmūk pie bazungu vīriešiem", Dienvidāfrikas centrālajā daļā atrodas Orānijas pilsētiņa, kur būru pēcteči ceļ jaunu balto minivalstiņu, kur neatrast nevienu pašu melnādaino, un tomērHararē es pa visu dienu saskaitu sešus baltos (ieskaitot arī aziātus), nedaudz mazākajā Bulavajo trīs, turklāt visus vienā pul​ciņā labas viesnīcas vestibilā…

Tā nu "Zemju un tautu" apgalvojums uzvedina uz domu, vai aizvadītajās nedēļās es tiešām būtu panīcis miesīgi un garīgi, bet līdz galam šo domu tā arī neizdomāju, jo šajā brīdī pie mana galdiņa piesēstas enerģiski čalojoša un, protams, balta kompānija. Vaļīgi šorti, kaklā sakārti fotoaparāti, salmu cepures sie​vietēm un noļukušas platmales ar cilpiņu zem kakla vīriešiem amerikāni, droši. Pēdējās šaubas par to pazūd, kad jautrā kompānija sev pilnīgi pašsaprotami, bez mazākās aiztures sāk interesēties kas tā man tāda esot par nesaprotamu grāmatiņu, kas tā par valodu, un pats es no kurienes. O, Latvija, to viņi zinot gan futbols, Eiropas čempionāts, right? Un vēl pēc piecām minūtēm mēs esam jau seni paziņas, un vismaz es par viņiem zinu jau faktiski visu, ko šķiet vērts zināt, Stens, Džema un Rūdolfs, visiem nedaudz pēc trīsdesmit, visi trīs tehniskie eksperti kādā no neskaitāmajām ANO struktūrām, kuri šurp atbraukuši, lai piedalītos plašā pētījumā par nabadzību Āfrikā un tās ierobežošanas iespējām. Uzzinājuši, ka es jau vairākas nedēļas mētājos pa Diem idu, Austrumu un Centrālās Āfrikas valstīm, mani jaunie draugi, kā jau amerikāņiem pienākas, ir stāvā sajūsmā un piedāvājums man pāris dienas paciemoties speciāli tehnisko ekspertu vajadzībām noīrētajā savrupmājā jau šķiet pilnīgi paš​saprotams.

Par izrādīto viesmīlību man neapšaubāmi būtu jāatmaksā ar nepārtrauktu līksmību, neizsīkstošu enerģiju, komunikabilitāti, spēju smieties par stulbiem jokiem un visu pārējo, kas amerikāniskajā pasaulē tiek uzskatīts par labām manierēm. Un, goda vārds, kondicionētāja, balto aizkaru un jo īpaši jau dušas, kurā ūdens pietiek jebkurā diennakts laikā, vārdā es arī cenšos, cik spēka. Jo vairāk ja pirmajā dienā tas nemaz nav tik grūti, jo jaunie paziņas tiešām ir jauki cilvēki un, izrādās, sava izpētes darba laikā redzējuši krietnu porciju Āfrikas. Tiesa, šī izrādās pilnīgi cita Āfrika nekā manis skatītā: Stens aizgūtnēm stāsta par

lielisko saulrieta booze cruise" pa Zambezi, kurā visiem kuģīša pasažieriem tiešām piedāvāts dzert, cik tik lien māgā, un pat nedomā samulst, kad Džeina, līksmi smejot, viņam atgādina, ka šī dāsnuma dēļ Stens nav redzējis pēdējās pāris brauciena stundas un arī pašu saulrietu. "Nu un? Tā taču ir Āfrika!" atbruņojoši smaidot, atsaka Stens un savukārt jautā Džoinai: "Nu, un kazino pie Vic'Fallsi Kurš tur mēģināja dejot pa galdiem?…"

Iespaidi plūst un plūst izskatās, ka mani nebūtiskie vērojumi, teiksim, Ruandā, Zimbabvē un Kongo šeit nevienu īpaši neinteresē. Un tā jau ir kas tur kaut kādi nostāsti par līķu kalniem un paša redzēti rahītisku izbadējušos bērneļu bari, salīdzinot ar īsti krāšņiem pieredzējumiem? Izrādās, maniem namatēviem un namamātei Āfrikas izpēte ir apmaksāta pēc pilnas programmas. Rūdolfs sapņaini atceras saulrieta vērošanu savannas vidū, sēdot zem platānas, kamēr apkalpotājs uz līdzatvestā galdiņa izvieto šampanieša glāzes; Stens ieminas par neaizmirstamajiem iespaidiem balonu safari un Viktorijas ūdenskritumu (ko, starp citu, daudzi zimbabvieši, kuru valsts teritorijā šis pasaules brīnums atrodas, nekad mūžā nav redzējuši nav pieticis līdzekļu, lai atbrauktu); Džeinai ir daudz jūsmīgu atmiņu par "Zilo vilcienu" pilnīgi ekskluzīvu vilcienu, kas caurmērā reizi pusotrā mēnesī kursē no V'ktorijas ūdenskrituma uz Dienvidāfriku un atkal atpakaļ (vēlāk uzzinu, ka vienvietīga luksusa kupeja tajā maksā nepilnus * Iedzeršanas brauciens. [Angļu vai.) divus tūkstošus dolāru). Lusakā esot tik izcilas vietējās mākslas galerijas, Hararē satriecoši skaisti un lēti ziloņkaula izstrādājumi, ari viesnīcas esot tik izcilas, ka neko tādu no komunistu valsts nemūžam nevarētu sagaidīt, tepat Nairobi pasakains Karenas Bliksenas muZejs ar draudzīgām žirafēm, jauks vietējo lopkopju cilšu pārstāvju maasaju tirdziņš tepat Village Market, o, un vēl šī fantastiskā vietējā bārbekjū gaļa "Es pat iemācījos, ka suahili tas saucas nyama chomal" līksmi iespiedzas Džeina, bet Stens atceras, kā paziņas vietējie parlamenta deputāti viņus veduši "uz to pilnīgi satriecošo Kvva Njuguna uz Nairobi Vaijaki ceļa".

Es klausos, klausos, pa laikam iestarpinu nepieciešamās pieklājības frāzes, pasmejos, pastāstu kaut ko neitrālu no saviem redzējumiem, bet galvā pa to laiku mēģinu aptuveni aplēst ja ņem vērā, ka trijotne savu ANO apmaksāto pētījumu veic jau vismaz mēnesi, kopā tas izmaksājis vismaz trīsdesmit tūkstošus dolāru. Diezgan iespaidīgi pasaules daļā, kur jau dolārs ir liela nauda: piemēram, Zambijā 63,7 % iedzīvotāju dienā pārtiek par vienu dolāru vai mazāku naudas summu, Ruandā 35,7 %, Malāvi -41,7%, Zimbabvē 36 %, Kenijā 23 %, Etiopijā 26,3 %, naftas zemē Nigērijā 70,2 %, Mali pat 72,8 %. Mjā, un šo "pētnieku" stāsts kaut kā aizdomīgi atgādina ari kaut kur Latvijas presē lasītos pašmāju tūristu idilliskos ceļojuma iespaidus piemēram, par Zambiju tie sastāv no galvaspilsētas, tad Kafue dabas parka ar tā privātajiem parciņiem un daudz daudz behemotu, vtl vairāk šampanieša, Viktorijas ūdenskrituma, krācēm un velna vannas, upes kuģa African Queen un viss… Taču šo apsvērumu es izlemju paturēt pie sevis, un pat ne tāpēc, ka tas būtu nepieklājīgi, nez kāpēc rodas bažas, ka dzīvespriecīgā pētnieku trijotne mani gluži vienkārši nesaprastu. Tāpēc pavēršu sarunu neitrālākā virzienā par pētījumu rezultātiem: galu galā, mēnesi braukājot pa Āfriku kaut vai "Zilajā vilcienā" -, vērojumiem un pētījumiem jāuzkrājas gribot negribot.

Jā, materiālu esot diezgan daudz gan Kenijā, gan Ugandā, gan Zimbabvē valsts iestādes esot ļoti pretimnākošas, tā ka uz dzimteni esot nosūtītas jau trīs lielas kastes ar dokumentiem. Vienīgā aizķeršanās sanākusi Ruandā, kur prezidents Pols Kagame kaut kā īsti nesaprotot ārvalstu tehniskās palīdzības lomu un liekot visvisādus šķēršļus brīvai informācijas iegūšanai. Stens ar sašutumu stāsta, ka nupat "šis aprobežotais militārists" nolēmis konfiscēt visus apvidus automobiļus, kuri nopirkti uz valdības rēķina un kuros braukā ministri, drošības un militārie vadoņi, ārvalstu eksperti un viņu vietējie palīgi; tāpat augstākajiem valdības ierēdņiem uzlikti mobilo sarunu griesti 50 000 franku apmērā, slēgts viesabonēšanas pakalpojums, aizliegts turpmāk iegā​dāties automašīnas, kuru motora tilpums pārsniedz 2,5 litrus, aizliegta nabadzības samazināšanas pasākumu rīkošana viesnīcās, visām valsts iestādēm uzdots pārvākties no privāttelpām uz valsts nekustamajiem īpašumiem… "Bet tā taču nav iespējams normāli strādāt! Kā mēs varam palīdzēt Āfrikai, ja mums nedod iespēju tai palīdzēt?" izklausās, ka Stens ir sašutis

līdz sirds dziļumiem.

Man gan kaut kur lielajā ceļasomā citu avīžu izplēsumu vidū ir arī Ruai das laikraksta The New Times publikācija, kurā atrodams gan paša žurnālista izteikums par ārvalstu ekspertiem nabadzības apkarotājiem: "Viņi apgalvo, ka cīnoties pret nabadzību, bet paši braukā lepnos apvidus auto, sēž bagātīgi mēbelētos birojos, dzīvo ekskluzīvās mājās…", gan prezidenta -, tā paša "aprobežotā militārista" citāts: "Ir projekti, kas ir vērti tikai 5 miljonus dolāru, un, kad es lūkojos uz viņu izdevumiem, es atklāju, ka viens miljons tiks automašīnu iegādei, par katru no tām maksājot 70 000 dolāru. Vēl viens miljons aiziet biroja mēbeļu iegādei, vēl viens miljons sapulcēm un izklaidei, vēl viens miljons tehnisko ekspertu algām. Pāri paliek viens miljons īstajiem izdevumiem nabadzības samazināšanai. Vai šis ir veids, kā mazināt nabadzību?" Turpat blakus ir arī cits izgriezums no Ugandas (tās pašas, par kuru oficiālais viedoklis ir valsts nespēj izdzīvot bez ārvalstu palīdzības, bet neoficiālais ka valdība ir labāks ļaunums nekā ārvalstu donori, jo no tās līdzekļiem pie mērķauditorijas noi āk daudz vairāk līdzekļu) preses: tur aprēķināts, ka no medicīniskās palīdzības projektiem 7% naudas tiešām tiek zālēm, bet pārējie 93% ir tā sauktie tehniskie izdevumi.

Tiešām vai Āfriku un tās patieso stāvokli var redzēt no gaisa balona groza vai luksusa kupejas loga, aizgūtnēm strebjot šampanieti? Vai arī taisnība tiem, kuri bez liekas kautrēšanās atzīst, ka vietējām struktūrām ar donoriem Āfrikā bieži vien valda savstarpējas pieblēdlšanas un izmantošanas režīms? Jau atkal šķiet, ka iepriekš uzskaitīto divu iemeslu dēļ šis nav īstais jautājums, kas būtu uzdodams maniem jaukajiem paziņām. Un tā nu idille turpinās vēl arī nākamo dienu mēs izklaidējamies uz nebēdu, peldamies piemājas baseinā, tomēr aizbraucam noskatīties "Zvaigžņu karus", uzkožam picu par divdesmit pieciem dolāriem gabalā, kārtības labad visi kopā apmeklējam kāda deputāta palīgu, kurš sola jau aiznākamajā nedēļā parūpēties, lai tiktu sākta vajadzīgo dokumentu atlase, tad jūtam, ka pēc labi paveiktā darba esam pelnījuši arī labu atpūtu un jau atkal secinām, ka arī ar balto naktsklubiem Nairobi viss ir labākajā kārtībā: mūzika ir pareiza, apsardze iespaidīga, bet cenas nu, kāpēc uztraukties par tādiem sīkumiem, ANO taču to dēļ noteikti nebankrotēs… Un viss, iespējams, tādā pašā garā turpinātos vēl pāris dienu nevaru noliegt, ka šis atvariņš sevī iesūc vienkārši lieliski. Man knapi pietiek apņēmības katru dienu izskatīt jaunākās avīzes un trešajā rītā ir tieši 19. maijs, to atceros labi aizdabūt savus nu jau izcili labos draugus uz Nairobi centru, kur paredzēta plaša demonstrācija, protestējot pret Kenijas Dabas dienesta (Kenya Wildlife Service KWS) reindžera, 44 gadus vecā Saimona ole Sitimas nogalināšanu un ar to saistītajiem apstākļiem.

Viens melnādains reindžeris vairāk vai mazāk zemē, kur katru dienu asinis visneiedomājamākajā vardarbībā šķīst uz visām pusēm, tā nu nebūtu nekāda lielā lieta nevienam, izņemot viņu pašu un ģimeni.

Tieši to man mēģina iestāstīt jautrā trijotne, kura šķietami neiespējami, bet fakts! ir savus pētījumus veikusi, pat nepadzirdot par pēdējo gadu brēcošāko atgadījumu, kurš balto un melno attiecības Āfrikā pamet krietni uz slikto pusi. Runa ir par precīzi pirms mēneša Lorda Delamera 37 gadus vecā mazdēla Toma Gilberta Patrika Čolmondelija Soisambu rančo Gilgilā notikušu kā šķiet no pirmā acu uzmetiena vienkārši traģisku nesaprašanos: pēc vienu liecinieku stāstītā, "pie kautuves fermā ieradās trīs vīri un vēlējās nopirkt gaļu. Pēkšņi viņi izvilka ieročus un lika mums gulties zemē. Viņi kliedza, ka esot KWS reindžeri un ka mēs esot arestēti par nelikumīgu medījumu gaļas tirdzniecību. Tad mēs dzirdējām šāvienus. Kad mēs izgājām ārā, viens no reindžeriem tur gulēja zemē miris"; Čolmondelija aizstāvji apgalvo, ka reindžeri sākuši šaut pirmie un Toms tikai aizstāvējies, kad viņa rančo ieradušies nezināmi apbruņoti vīri, viņš vienu ar pistoli (kopā viņam mājās esot desmit oficiāli reģistrēti šaujamieroči) arī nošāvis, bet, kad pārējie padevušies un uzrādījuši KWS apliecības, Toms vairs nav šāvis; savukārt reindžeru pārstāvji apgalvo tiešām bijušas aizdomas par malumedniecību, un Čolmondelijs vienu no viņiem aukstasinīgi nošāvis.

Nu, pašaudījās vīri, un miers bet nē, lieta ir daudz, daudz sarežģītāka. Pirmām kārtām jau nogalinātais ir melns valsts iestādes darbinieks dienesta pienākumu pildīšanas brīdī, bet šāvējs baltais.

Un ne jau vienkāršs baltais faktiski visu balto personifikācija. Lieta tā, ka Delameru ģimene ir viena no pazīstamākajām, ja ne viszināmākā baltā dinastija Kenijā Hjū Čolmondelijs, Trešais Barons, Lords Delamers pazīstams kā leģendāra politiskā figūra un balto pārstāvis trīsdesmitajos gados, tagadējā uz šaudīšanos naskā Čolmondelija vecvectēvs bijis tas, kurš savulaik pārliecināja Lielbritānijas valdību dot atļauju britiem apmesties uz pastāvīgu dzīvi Kenijā, nu, un tādā garā. Arī mūsdienās ģimenes zemes īpašumi ir fantastiski apjomīgi, bet pats Delameru-Čolmondeliju klans tiek vērtēts, maigi izsakoties, diezgan neviennozīmīgi: no vienas puses, viņi atvēlējuši ievērojamus līdzekļus dažādiem izglītības, veselības aizsardzības u. c. projektiem, no otras daudzus gadu desmitus bijuši tādi dzīves baudītāji, salīdzinājumā ar kuriem mani trīs "Āfrikas pētnieki" ir pilnīgi askēti. Lieki teikt, ko par tādiem baltiem, bagātiem, veiksmīgiem un snobiskiem domā caurmēra melnādainais. Un, ja šie baltie un veiksmīgie vēl sāk brēcoši netaisni kā tas noteikti izskatās no izsalkuša melnādaina viedokļa apšaut likuma aizstāvjus… o, tas nu ir par daudz!

Rezultātā visa Kenija un vēl puse Āfrikas ir vārījusies veselu mēnesi pēc reindžcra nogalināšanas, taču īstā sašutuma eksplozija notiek brīdī, kad mēnesi vēlāk Čolmondelijs tiek atbrīvots, apsūdzība slepkavībā pret viņu tiek atsaukta un visās avīzēs publicēta fotogrāfija jaunākais lords Delamers smaidīgs, apmierināts, ar abiem īkšķiem gaisā pozē, sēžot blakus diviem melnādainiem policistiem, un vēl triumfējoši paziņo: "Likums Kenijā ir skaidrs: ja jūsu dzīvība nav apdraudēta, jūs nedrīkstat pielietot spēku, bet, ja kāds uz mani šauj, es šauju pretī. Un es šaušu, lai nogalinātu, jo likums atļauj man aizstāvēt sevi." Te nu deviņiem no desmit melnajiem viss ir skaidrs kā saka nogalinātā reindžera brālis, piecdesmitgadīgais Otuma Ešo, "šis gadījums apliecina, ka Kenija joprojām atrodas koloniālisma jūgā un tāpēc pret balto cii 'ēku ir speciāla attieksme, kad ir acīm redzams, ka ir pastrādāts noziegums". "Kāpēc gan valdība, kurai Sisina kalpoja, viņu nodeva?" jautā Sisinās jaunākais brālis Džozefs Ešo. "Ir personu klase, kurām ir piešķirts speciāls statuss un kuras ir pāri likumam," paziņo politiskās opozīcijas pārstāvis Uhuru Kenjata. Viens no vietējiem laikrakstiem komentārā ar nosaukumu "Kāpēc Čolmondelijs ir laimīgākais kenijietis Krimināllikuma pastāvēšanas vēsturē" secina faktiski Kenijas Ģenerālprokuratūra ir nodevusi virsnieku dienesta pienākumu pildīšanas brīdī un laikā. Nogalinātā atraitne publiski noliedz, ka mēģinot saņemt no Delameru ģimenes kompensāciju, un vienlaikus piemin bez apgādnieka palikušos astoņus bērnus.

Visbeidzot, maasaju vadoņi pilnīgi atklāti preses konferencē informē, ka varot iebrukt Delameru rančo un te nu spuras gaisā saceļ valdība, kategoriski (un jūs taču atminaties, ko Āfrikas izpratnē nozīmē "kategoriski") paziņojot šeit vis nebūšot nekāda Zimbabve, kur likumīgie īpašnieki tiek padzīti no savām fermām. Protams, šāda reakcija, kā pieļauj ciniķi, lielā mērā izskaidrojama nevis ar cīņu tiesiskuma triumfa vārdā, bet ar to, ka lielākie zemes īpašnieki Kenijā ir nevis baltie, bet prezidenta Mvai Kibaki valdības locekļi un iepriekšējā prezidenta Daniela arap Moi līdzgaitnieki. Bet nu lai būtu kā būdams, nekādas pārmērības Toma Colmondelija lietā netiek pieļautas: no vietējās preses var uzzināt, ka atsevišķie uzbrukumi balto fermām šeit ir apkaroti visstingrākajā veidā ar lielu daudzumu svina, savukārt pār mēru iekarsušie protestētāji pie Kencom autoostas tiek izdzenāti visnotaļ brutāli, bez liekas cimperlēšanās mūsu acu priekšā plakāti tiek rauti un lauzti, melnādainie kārtības ieviesēji ar nūjām velē pa ribām melnādaina​jiem protestētājiem, šķīst asaru gāze un ar to arī faktiski viss beidzas. Šoreiz.

Tiesa, vienlaikus beidzas arī mana ciešā draudzība ar ANO pētnieku trijotni: Stens ir nedaudz sarijies asaru gāzi un vemj gluži kā ugunsdzēsēju hidrants, un abi pārējie kompānijas dalībnieki raugās uz mani kā uz šīs ķibeles galveno vaininieku — sak', mēs te dzīvojām tik labi un mierīgi, bet te pēkšņi parādījās viens traks un nesaprotams ex-USSR, kuram kaut kur jālien, kaut kur jātraucas, kaut kas jāpēta, kaut kur jābāž deguns… Vārdu sakot, ir skaidrs, ka idillei gals ir klāt jo vairāk tāpēc, ka tiešām esmu aizsēdējies, bet līdz mājupbraukšanai jāpaveic vēl tik daudz. Un, ja reiz idille cauri, kāpēc gan pēdējā vakarā vēl nedaudz nepakacināt jaukos Melnā kontinenta iemītnieku skarbās dzīves pētniekus ar pāris nopietnākām tēmām nu, piemēram, ko tad labu jaunu viņiem izdevies uzzināt par tādu baisu lietu kā FGM

jeb sieviešu apgraizīšana, kas patiesībā nozīmē meiteņu ārējo dzimumorgānu pilnīgu vai daļēju ķirurģisku (par to, kā Āfrikas apstākļos šī "ķirurģija" var izpausties, labāk pat nerunāsim) atdalīšanu. Rūdolfs saviebjas, bet pieklājīgi atsaka, ka, pēc viņu ziņām, tā taču vispār vairs nav nekāda problēma redz, piemēram, Ugandā sieviešu apgraizīšana atzīta par nelikumīgu vispār, Tanzānijā meitenēm, kuras nav sasniegušas 18 gadu vecumu. Šitā, ja? Bet pat vietējie avoti uzskata, ka Ugandā ir apgraizīta katra divdesmitā sieviete, Tanzānijā katra piektā, Somālijā pat veseli 98 %. Turklāt, lai izvairītos no valsts iestāžu nevajadzīgas uzmanības, apgraizīšana parasti notiek skolu brīvdienās, kad meitenītes ir pilnīgā vecāku pārraudzībā…

Iestā as neveikls klusums, bet man ir vēl citi jautājumi cienītajiem ANO pārstāvjiem. Varbūt viņi varētu padalīties savu pētījumu datos, piemēram, par verdzību, kas joprojām plaukst Centrālāfrikā, par bērnu tirdzniecību, par meiteņu pārdošanu un nevis izdošanu pie vīra? Man vēl prātā Zambijas presē lasīts atgadījums, kad Lusakas Ngombes priekšpilsētā trīspadsmitgadīga meitene Stella Mvainba paziņo: viņa vēloties vēl iet skolā un kļūt par ārsti, bet ne precēties pēc tam, kad viņas tēvs saņēmis pamatīgu līgavas izpirkuma maksu, taču māte akli paklausot tēva pavēlēm, bet "manas asaras viņu neaizkustināja.

Mani lūgumi atdūrās pret kurlām ausīm. Patiesībā viņš man pat draudēja"… Vai varbūt viņiem ir kādi jauni dati par spīdzināšanām pat nosacīti "rietumnieciskākajās" un "civilizētākajās" Āfrikas valstīs? Nu, piemēram, Ugandā: kaut gan oficiālā vara apgalvo jau 2000. gadā likvidētas pēdējās tā sauktās safe houses, cietumos nenotiekot arī seksuālā vardarbība, bet vietējie policisti brīdināti, ka spīdzināšana ir nepieļaujama un aizliegta, vietējās avīzēs parādās ziņas par kādu piecpadsmitgadīgu izvarotāju, kurš cietumā regulāri tiekot seksuāli izmantots, savukārt opozīcija brēc nelabā balsī: "drošības personāls sit cilvēkus ar šauteņu laidnēm, kokiem, elektrības kabeļiem, sasien upurim aiz muguras rokas un kājas (kandoya), tur aizturētos bedrē zemē, pieliekot upuri ar atvērtu muti pie ūdens krāna, kropļojot locekli un olas"…

Mani jaunie draugi ir manāmi saskābuši, bet es gribu pajautāt vēl vai viņiem gadījumā nav sanācis papētīt, kāda tieši ir tā tehniskā palīdzība, kas nonāk viņu aprūpēto un izpētīto afrikāņu rīcībā. Jautāju, protams, ar ļaunu nodomu: tikai nule vietējā presē (kuru cienījamie eksperti gandrīz droši nav lasījuši) pamatīgu jezgu ir sacēlis mazpazīstamas nevalstiskās organizācijas "Bāzeles darbības tīkls", šķiet, gana nopietns pētījums ar nosaukumu "Digitālā izgāztuve: lietoto preču eksports uz Āfriku", no kura izriet šķietamie labvēļi pirmām kārtām no Amerikas dāsni sūta uz Melno kontinentu datoru un citas elektroniskās tehnikas blāķus ne jau tāpēc, ka uz to viņus būtu pamudinājusi Jaunavas Marijas parādīšanās, bet gan krietni prozaiskāku apsvērumu dēļ lielākā daļa šīs tehnikas Rietumu zemēs, kur tā vairs netiek uzskatīta par izmantojamu, būtu par dārgu naudu jāpārstrādā kā bīstamie atkritumi, savukārt, to kā palīdzību (un kas par to, ka faktiski neizmantojamu?) nosūtot melnādainiem, šīs izmaksas ietaupās un vēl iespējams saņemt nodokļu atvieglojumus. Bet ko ar nefunkcionējošiem elektroniskajiem "dzelžiem" darīs melnādaini vai tad tā ir "labdaru" problēma? Lai kaut vai riekstus dauza vai apmētā paviānus.

Mjā, tas viss ir bijis ļoti un ļoti nepieklājīgi sākumā aizvest cilvēkus uz vietu, kur viņiem (vismaz pašu uzskatā) draudējušas reālas un nopietnas briesmas, bet pēc tam vēl pārslogot ar nepamatotu, neadekvātu, brīžam vienkārši nepatiesu informāciju. Nākamajā rītā mēs šķiramies draudzīgi un smaidīgi, taču visu izsaka tas, ka jaukie amerikāņi pat nemēģina ieminēties: "nu, kad būsi Amerikā, noteikti atbrauc ciemos". Bet neko darīt, patiesība tāpat kā māksla prasa upurus, turklāt trīs dienu ilgā pazīšanās ir ne tikai devusi dušas un kondicionētāja priekus, bet arī uzskatāmi demonstrējusi, kāda ir vismaz daļa dāsno Rietumu apmaksāto ekspertu un padomdevēju un ar ko šitādi te atšķiras no vientuļa cilvēktiesību aizstāvja jau nedaudz piemirstajos Kongo džungļos. Un tā nu es atkal esmu atpakaļ divdesmitdolāru viesnīcā, dzeru draņķīgu kafiju tuvējā pasēdētavā kopā ar pāris viesnīcas "pielipekļiem" — nenosakāma vecuma vīriņiem, kuri pamatā pārtiek no procentiem par tūristiem iesmērētiem netālākiem braucieniem simt kilometru rādiusā ap Nairobi, un klausos viņu rezignētos bēdu stāstus par to, ka tūristu maz, naudas maz, toties bērnu daudz. Ko darīt? Braukt pie lauvām un degunradžiem uz kaimiņu Tanzāniju Serengeti parku?

Pamēģināt pakāpelēties Kilimandžāro, kura galotnē vismaz mana brauciena laikā no lidmašīnas vairs nav redzama ne kripatiņa hemingvejisko sniegu? Aizdoties vēl nedaudz tālāk, bet uz otru pusi uz Indijas okeāna piekrasti? Atbilde atnāk pati divmetrīga, melna jo melna, garā dzeltenā paltrakā tērpta, ar baisa izskata šķēpu padusē šāds ārējais veidols ir retums pat Āfrikas lielpilsētās.

Vēlāk par viņu izlasu arī avīzēs izrādās, maasaju karotājs jeb morcins ar grūti izrunājamo vārdu Mijere ole Mijamdazi Selenguironeirei ar septiņu mēnešu kājāmgājienu cauri pusei Āfrikas protestē pret maasaju apspiešanu, ko veicot Kenijas valdība, un kategoriski sola: "Es neiešu atpakaļ, pirms nebūšu izglābis savu tautu." Taču mūsu desmitminūšu saruna izrādās, ka lopu īpašnieku dinastijas pārstāvis runā gluži ciešamā angļu valodā, man pietiekami skaidri parāda nākamo virzienu, ja es joprojām neesmu atmetis domu no visām pusēm iepazīt Melnā kontinenta balto pusi. Nedaudz pārsteidzoši, bet atšķirībā no līdzīgiem, atvainojiet, dīvaiņiem Mijere nebūt nav savas idejas apsēsts uz daudzām norisēm viņš raugās ļoti racionāli un praktiski. Piemēram, uz to pašu Čolmondelija un nošautā reindžera lietu: "Vai jūs domājat, ka tur ir runa tikai par vienu dzīvību vai balto un pamatiedzīvotāju attiecībām? Nē, protams.

Visa pamatā ir zemes jautājums. Izņemot tās vietas, kur ir derīgie izrakteņi, viss Āfrikā notiek zemes dēļ.

Tās visiem nepietiek, ja daži grib sagrābties par daudz. Es eju, jo cīnos pret netaisnību, ko zemes dēļ nodara maasajiom. Bet tas pats notiek visur, tikai dažādās formās. Varbūt gribat redzēt, kā tas notiek īstenībā, un nevis tikai no avīžu rakstiem un televīzijas?"

Kaut ko es par šo tēmu jau esmu lasījis un dzirdējis turklāt ne tikai televīzijā vien. Pat vairāk ja tā padomā, televīzijā es par zemes lietām šeit, Āfrikā, neesmu redzējis un dzirdējis pilnīgi neko. Toties Malāvi man ir stāstīts par tur notiekošo zemes reformu, kuru neviens no vienkāršajiem iedzīvotājiem tā īsti nesaprot, tikai nojauš, ka turpmāk galvenie noteicēji pār kopienas zemi vairs nebūs vadoņi. Tiesa, tipiski afrikāniskā (vai latviskā?) manierē galvenās diskusijas tur notiek par otršķirīgiem jautājumiem piemēram, vietējā presē milzīga vieta tiek atvēlēta jautājumam par to, kāpēc gan vietējo ciematu un grupu vecāko un vadoņu sanāksme par zemes likumdošanu tiek sākta, aizmirstot lūgšanu un tikai angļu valodā.

"Piemēram, mūsu parlamenta deputāti savās kampaņās runā chichewa, chiyao vai citās vietējās valodās.

Bet, kad viņi nonāk parlamentā, viņi ir spiesti runāt angliski, kaut ari bieži vien nemāk. Ir nožēlojami, ka malāvieši izmanto angļu valodu pat tad, kad visi klātesošie spēj saprast vietējo lingua fmnca chichewa," kliedz vadonis Kadevere. "Mēs šos cilvēkus ielūdzam uz sanāksmi tādu kā šī, un mēs runājam tikai angliski. Tas ir nepareizi un izrāda necieņu. Tas pats ir ar mūsu parlamentu mēs runājam angliski.

Aizbrauciet uz Tanzāniju tur viņi parlamentā runā suahili. Kas ir nepareizi ar mums?" piebalso deputāts Bonifācijs Kadzamira. Tikmēr zeme jā, zemes nederības jautājums gluži loģiski paliek otrajā plānā.

Savukārt Ziemeļugandā reizē ar Tā Kunga pretošanās armijas nasko pretošanos jau gadiem ilgi turpinās arī ne mazāk asa cīņa par zemi. Tieši laikā, kad es caurbraucu šos reģionus, ir izcēlies kārtējais konflikts skvoteri Majuges rajona Dienvidbusogas mežā patvaļīgi izcirtuši sešus hektārus palmu, ko iestādījuši Mežu pārvaldes darbinieki, un ierīkojuši tur pilnīgi nelikumīgus (no valsts iestāžu viedokļa) tīrumus; nelikumīgie fermeri ar nūjām un mačetēm rokās uzbrukuši Mežu pārvaldes birojiem Kitjererā, taču atsisti; Elgona kalna nacionālajā parkā ātrumā noalgoti reindžeri, kuriem jāattur zemnieki no lauksaimnieciskās darbības parka teritorijā; prezidents Joveri Museveni nāk klajā ar paziņojumu, ka vismaz uz laiku vajadzētu pārtraukt cilvēku izdzīšanu no nacionālo parku mežiem; tikmēr paši fermeri ceļ brēku vai līdz debesīm (protams, vietējo politiķu atbalstīti un mudināti), un apmēram 100 ģimeņu pārstāvju apgalvo, ka viņi nav tikai izdzīti no Dienvidbusogas meža rezervāta, Nacionālās mežu pārvaldes bruņotie darbinieki esot arī izvarojuši vecas sievietes un meitenes, izcirtuši visas ierīkotās plantācijas; īstie vainīgie, izrādās, esot Vietējās aizsardzības spēku vienības kaujinieki, kurus palūguši piedalīties mežu pārvaldes pārstāvji; paši viņi <^an apgalvo, ka nekādas izvarošanas nav notikušas, savukārt iznīcināti tikai kukurūzas lauki, kuriem mežā, loģiski, nav jābūt. Un tā tālāk, un tā tālāk īsts nebeidzamais stāsts. Papildus tam ir arī vietējais "lopu kariņš" mēneša laikā vien cīņās starp Džei, Bakoras, Pianas un Mateniko klaniem un savstarpējās lopu ganāmpulku nolaupīšanās bojā gājuši aptuveni

50 cilvēki.

Ak, jā, un vēl jau ir arī Zambijā pieredzētais lai gan tur es uz Bangveulu ezeru un tam piegulošajām milzu mitrainēm (120 tūkstošu kvadrātkilometru kopējā teritorija gandrīz divreiz lielāka par visu Latviju) vairāk biju devies paraudzīties uz putniem, spilgtākos iespaidus ir nodrošinājis Āfrikas garākais Tūtas tilts, kas slejas pār Luapualas upi. Pirms dažiem gadiem valdība gan no tā it kā padzinuši zvejnieku ģimenes, kuras tur bija iekārtojušās uz pastāvīgu dzīvi, taču tā noticis tikai vienā tilta pusē, kas atrodas Luapualas provincē, savukārt otrā Centrālās provinces pusē zvejnieki mitinās joprojām. Iemesls, protams, ļoti vienkāršs tas pats apbūvējamas zemes trūkums, un rezultātā uz tilta slejas pilnīgi fantasmagoriska kārtējo Āfrikas Ķirbīšu būdu rinda nav materiālu, kas nebūtu izmantoti to būvē. (Protams, skaidrs ari tas, ar ko nodarbojas "tilta iedzīvotāji" pa dienu viņi mēģina kaut jel ko pārdot pāri braucošo automašīnu un autobusu pasažieriem, bet naktī liela daļa pārvēršas par malumedniekiem un maluzvejniekiem.)

Savukārt divmetrīgais Mijere man piedāvā kaut ko nedaudz citu aizbraukt pie viņa radiem, draugiem un paziņām, turklāt ne jau uz Maasai Maras līdzenumiem, kur tūristu transports plūst kā pa konveijeru un maasaji vēsturiskajos apģērbos tērpjas nevis sava prieka, bet komerciālu apsvērumu dēļ, gluži tāpat kā Ēģiptē lielajām tūrisma kompānijām ir "savi" beduīni, kuri par prieku naiviem tūristiem tērpjas tradicionālajos tērpos, mīt klasiskajās melnajās teltīs un ik dienu veic savus rituālus (bet vēlā vāki rā vai brīvdienās ja, protams, nav viņu maiņa izklaidēt tūristus pa nakti sēžas līdz tam labi nomaskētajās automašīnās un brauc uz savām nesalīdzināmi rietumnieciskākajām mājām), arī Kenijā ir "komercmaasaji". "Tur nav ko pārmest visiem tā ir labi. Rietumu cilvēki redz to, ko viņi grib redzēt, bet maasaji tiek vieglāka dzīve, papildu ienākumi. Bet, ja jūs gribat redzēt to, kā maasaji patiesībā dzīvo, tad brauciet…" un seko detalizēts izklāsts, kuru rūpīgi pierakstu, taču pamatā saprotu, ka pēc apmēram diennakti ilga ceļa, vairākkārt pārsēžoties no viena autobusa citā, es caur Naivašu, Nakuru, Eldoretu, Kitaru, Lokičaru un Lodvaru nonākšu līdz Lokitaungai, jau pavisam valsts ziemeļrietumos un salīdzinoši netālu no Turkanas ezera. Ātri apsperu, ka, paklausot Mijeres padomam, es reizē nošaušu divus zaķus gan tikšu pie autentiskiem iespaidiem par pirmatnīgākajiem Kenijas reģioniem, gan savām acīm aplūkošu rajonu pie Turkanas ezera, kuru ne bez pamata sauc par vienu no visas cilvēces iespējamiem šūpuļiem. Tieši šeit slavenais antropologs Ričards Līkijs savulaik atklājis pāris miljonu gadu vecas cilvēka attālo senču atliekas, tieši šeit pirms apmēram septiņiem miljoniem gadu parādījušies cilvēka attālie priekšteči, kuri pirms diviem miljoniem gadu izklīduši pa pārējiem kontinentiem. Un arī tas nav viss Eiropā nekas vairāk par neandertāliešiem nav sanācis, Āzijā evolucionējis tāpat iznīkušais Ilomo erectus, bet tieši Āfrika bijusi tā vieta, kur parādījies Homo sapiens, kas pirms 70-100 tūkstošiem gadu vēlreiz un šoreiz sekmīgi devies iekirot zemeslodi.

Savukārt pati Āfrika papildus šim godam palikusi faktiski vienīgā vieta, kur vēl saglabājušies daudzveidīgi lielie dzīvnieki: zinātnieki uzskata, ka tieši līdz ar cilvēku ilgo uzturēšanās vēsturi Āfrikā lielajiem dzīvniekiem, pakāpeniski uzlabojoties cilvēku medītprasmēm, bija iespējams tām pielāgoties atšķirībā no citu kontinentu lielajiem dzīvniekiem, pie kuriem ieradās jau gluži īsti un profesionāli mednieki. Savukārt pašiem cilvēkiem gan savā šūpulī īsti nav paveicies: patiesībā visā pasaulē vienmēr ir bijis ļoti maz piejaucējamu dzīvnieku un lauksaimniecībai pielāgojamu augu, bet tie paši nedaudzie koncentrēti skaitliski nedaudzās vietās kuru vidū Āfrikas īsti nav bijis. Un kur nu vēl fakts, ka dažnedažādām mutācijām labvēlīgais klimats un salīdzinoši ciešie cilvēku un dzīvnieku kontakti Melnajā kontinentā noveduši pie tā, ka tieši šeit tā vismaz uzskata prāva zinātnieku daļa radušās daudzas no pēdējo gadsimtu nāvējošākajām slimībām: ne tikai AIDS, bet arī malārija, dzeltenais drudzis, miega slimība par īstu sērgu esot kļuvušas brīdī, kad ilgajā cilvēku un dzīvnieku kopdzīves laikā tās pārmetušās no pēdē​jiem pie pirmajiem…

Taču ne velti sakāmvārds vēsta, ka ar pārāk detalizētu plānošanu un pārmērīgām cerībām cilvēks var

tikai sasmīdināt Dievu, bet pats sev sagādāt vienus vienīgus sarūgtinājumus: kad es pēc milzīgas kratīšanās cilvēka anatomijai mazpiemērotos transporta līdzekļos esmu nonācis līdz Lokitaungai, izrādās, ka no Mijeres radiem, draugiem un paziņām neviens nav atrodams, bet Turkanas ezera krastos pitekantropu galvaskausi nemētājas. Protams, dabas skati pa ceļam ir bijuši fantastiski kā jau faktiski visur Āfrikā, savukārt pašā Lokitaungā nekas prātīgs nav pasākams. Turklāt izrādās, ka arī šeit ir savi tūristu apstrādātāji, kuri gluži tāpat kā Nairobi mēģina reto tūristu ievilkt savā provinciālajā konveijerā, savukārt īstā pirmatnība laipni gaida tikai nopietni ekipētus cilvēkus ar savu apvidus transportu, teltīm, pārtiku vairākām dienām, nopietnu medicīnisko ekipējumu, ieročiem un, protams, kārtīgiem pavadoņiem, jo šeit, robežas tuvumā, īsti mierīgi i n droši neesot nekad. Vārdu sakot, vajadzīgs viss tas, kā man nav, un, reāli novērtējot apstākļus un savas iespējas, es pamāju ardievas Kenijas ziemeļu pirmatnībai un sāku kratīšanos atpakaļ.

Bet tad jā, tad man atkal paveicas: atpakaļceļš ved pa citu maršrutu, un tā nu sanāk, ka nakts man jāpavada Maralalā mazā nabadzīgā pilsētiņā, kuru tūristu plūsmas atceras tikai reizi gadā, jūlijā, kad šeit notiek gadskārtējais Starptautiskais kamieļu dērbijs, par kuru man vienā no vietējām ieēstuvēmiedzertuvēm nekavējoties izstāsta pilnīgi visu gan to, kur ir pareizās apmešanās vietas, gan to, ka iebraucis svešinieks šeit var nopelnīt veselu kaudzi naudas, piedaloties amatieru sacensībās ar brīvi izvēlētu kamieli, gan to, ka uzvaras izredzes iespējams krietni palielināt, noalgojot arī kamieļu dzinēju, kurš jož nopakaļ kuprainajam lopiņam (ar jums tā mugurā) un slāna tam pa sāniem. Uzņēmis gan šo apšaubāmā noderīguma ņemot vērā, ka vēl ir tikai maijs informāciju, gan prāvu daudzumu, šķiet, pusē Āfrikas kopējās išima (lētākais un izplatītākais vietējais ēdiens, kas maksā pārdesmit santīmu un izskatās pēc balta, diezgan pretīga pudiņa), pie kuras esmu sācis pierast, es jau gandrīz esmu atradis viesnīcu, kad manu uzmanību piesaista viens no neskaitāmajiem lūdzējiem, ar kādiem Kenija izceļas pat Āfrikas valstu vidū. Ja citviet ubagi pretendē tikai uz mazu naudiņu, cigareti vai kādu sīkumu, Kenijas diedelētāji ir pārliecināti, ka baltais cilvēks kļūs daudz dāsnāks, ja viņam par viņa naudu piedāvās vismaz kādu jauku stāstu.

Rezultātā, piemēram, Nairobi pilsētas centrā ir grūti noiet pat dažus kvartālus, lai nevajadzētu uzklausīt dažāda vecuma ļaudis, kuri uzdodas par 1) bēgļiem no Etiopijas, Eritrejas, Sudānas, Ziloņkaula krasta, Somālijas un visiem pārējiem Āfrikas karstajiem punktiem, par kuriem varētu būt dzirdējis dumjais, salīdzinoši bagātais baltais cilvēks, 2) dažādu zinību, bet nez kāpēc īpaši kardioloģijas studentiem, kā apliecinājumu savam statusam mēģinot uzrādīt apskrandušas burtnīciņas, kur ierakstītas dažas ābeces patiesības par cilvēka anatomiju, c) intelektuālā darba strādniekiem, kuriem teju teju jādodas darbā uz Eiropu un kuri pirms tam ļoti vēlētos uzmest aci jūsu kredītkartei vienkārši tāpēc, lai zinātu, kā tāda izskatās, d) vienkārši principiāliem afrikāņiem, kuriem jūsu atteikums uzsākt sarunu liek sākt domāt protams, ļoti skaļi, pa visu ielu par jūsu rasistisko iedabu, kaut kā pasakaini ātri piemirstot, ka vēl pirms minūtes viņi tikpat skaļi un sirsnīgi dēvējuši jūs par balto brāli. Izrādās, ka daži šīs sugas pārstāvji kaut kā pārtiek arī mazajā un tūristu plūsmu apietajā Maralalā, un no visiem uzrunātājiem izceļas viens, kurš pilnīgi negaidīti apgalvo, ka esot no… Zimbabves. Tā kā šī viena no retajām, ja ne vienīgā puskomunistiskā Āfrikas valsts mani tiešām interesē, es nedaudz atmaigstu pret Sisi, kā pseidozimbabvietis stādās priekšā, tiesa, tikai tik daudz, lai panāktu sav​dabīgu vienošanos.

Mūsu mutiskais kontrakts ir šāds: visu šo vakaru un nākamo dienu Sise izvairīsies no mēģinājumiem mani iežēlināt ar kādu no savā arsenālā esošajiem bēdu stāstiem, kādus es esmu atklausījies jau Nairobi, bet tā vietā sameklēs man Maralalā vismaz pāris cilvēku, kuri no šis Rift Valley-Plaisas ielejas pilsētiņas provinciālā redzes viedokļa pastāstītu, kā tad tur īsti ir ar melnajiem, baltajiem, pārējo ādas krāsas pārstāvjiem un… protams, to pašu zemes jautājumu. Apsteidzot notikumus, jāsaka, ka abas līgumslēdzējpuses pēc kontrakta beigām paliek apmierinātas un līksmas Sise ar tiem trīsdesmit dolāriem, kas būtiski pārsniedzot viņa vidējo dienas "izpeļņu" (to viņš otrās dienas beigās, sapratis, ka viņam ir gadījies kaut kāds nepareizs bālģīmis, atzīst jau pilnīgi godīgi, ar plati atbruņojošu smaidu sejā), es ar

viņa sameklētajiem ļaudīm un to stāstiem. Tiesa, viņu vidū gan nav neviena īsta maasajo tā sīkā iemesla dēļ, ka šajā reģionā mīt galvenokārt maasaju tuvie radinieki samburu, toties visas maasajiskās problēmas gan viņi izklāsta kā mazo vienreizvienu. Un visi kā viens stāstu sāk ar nabaga Čolmondeliju, viņa senčiem un vārdiem: "Šī slepkavība ir vēl viens pierādījums, ka baltajiem nedrīkst piederēt mūsu zeme.

Mēs esam tās likumīgie īpašnieki. Pirmais lords Delamers nozaga mums šo zemi. Mēs vēlamies to atpakaļ!"

Kā nozaga, kad nozaga? Un te sākas vēsture, kuru Sises piemeklētais skolotājs, kaut krietni dvakojošs pēc vietējās kandžas, kā izskatās, var noskaitīt no galvas pat nakts vidū un pilnīgā autopilotā. īsais tās izklāsts savukārt ir šāds: 1904. gadā britu koloniālā valdība piekrāpusi maasaju vadoņus, kuri parakstīja vienošanos ar šādu nosacījumu "maasaji no savas brīvas gribas ir piekrituši, ka viņu pašu labā ir pārcelt savus cilvēkus un ganāmpulkus uz rezervātiem, prom no jebkuras zemes, kuru var ievajadzēties kolonistiem tagad un nākotnē". Runa, kā domājuši maasaji, bija tikai par Plaisas ielejas vienu reģionu kā reiz Laikipiju, kurā es pašlaik atrodos, taču patiesībā izrādījies vai par visu Keniju. Rezultātā maasaji vairs nevar brīvi dzīt savus ganāmpi lkus pa Plaisas ieleju, bet ir spiesti palikt ar cecemušām bagātā reģionā un šo mušu pārnēsātā miega slimība joprojām ir tikpat baisa kā pirms simt gadiem. Tiesa, 2004. gadā maasaji paziņojuši, ka 99 gadi, uz kuriem viņu priekšteči bija iznomājuši baltajiem zemi, ir beigušies, taču tad pēkšņi izrādījies, ka runa ir nevis par 99, bet 999 gadiem, un ko tad brīnīties, ka tieši pēc šīs maasaju vilšanās viņu iebrukumi balto fermās kļu​vuši aizvien biežāki.

Baltie ir ar viltu un varu atņēmuši šis zemes pamatiedzīvotājiem viņiem piederējušo zemi, un, nebūtu valdības kategoriskās nostājas (kuru īpaši nozīmīgu padara ievērojamo bruņoto spēku izmantošana status quo saglabāšanai), taisnība būtu triumfējusi un "melnie pastorālisti" jau sen paši būtu parūpējušies par savu tiesību nodrošināšanu ne jau tikai iereibušais skolotājs, kura vārdu es tā arī nespēju izdibināt, ir šādās domās. Taču un to godīgi atzīst gan viņš pats, gan arī Sise ne jau tikai baltie vien ir visa ļaunuma sakne. Lieta tā, ka par zemi un arī ūdeni pastāvīga konflikta stāvoklī ir arī dažādas melnādainu grupas un ciltis. Piemēram, Kenijas ziemeļos, arī pie tā paša manis apmeklētā Turkanas jeb Rūdolfa ezera regulāri kašķējoties maasaji un kikujipirmie, kā zināms, ir klejotāji lopkopji, toties otrie zemkopji, un loģiski, ka kikujiem lāgā nepatīk, ka maasaju milzīgie lopu bari bradā pāri viņu tīrumiem (kuriem saskaņā ar maasaju priekšstatiem tur vienkārši nevajadzētu būt). Papildus tam maasaji vēl apgalvo, ka neatkarīgās Kenijas pirmais prezidents Džomo Kenjata britu koloniālistiem atņemto zemi, kuru tie savulaik pievākuši no maasajiem, pilnīgi netaisnīgā kārtā atdevis kikujiem "un jūs vēl brīnāties, ka pie Turkanas ezera jums ieteica bez bruņotas apsardzes nekur ārpus apdzīvotām vietām nebraukt", pamācoši nosaka Sise.

Man ienāk prātā, ka pat latvieši, salīdzinot ar afrikāņiem, dzīvo satriecoši izsvērtu un saticīgu dzīvi, un izskatās, ka Sise šo domu ir nolasījis man no acīm. Skaidri apzinoties, ka riskē ar vēl nesaņemtajiem trīsdesmit dolāriem, viņš acīmredzami vienalga nespēj klusēt un neklusē ar': "Zini, bvana, kas tev ir jāsaprot par Āfrikas dzīvi. Tas viss, kas tiek runāts par koloniālismu un rasismu, ir lielā politika, tas nav nopietni. Bet ņem vērā, ka tu kā baltais te nekad nebūsi savējais tu vienmēr būsi baltais. Protams, tev var būt labi draugi, paziņas, bet tas arī viss. Kaut kur citur pasaulē tu droši vien vari būt kaut arī no svešuma, bet ari kaut kādā mērā savējais. Šeit ne: kad tikai kas, tu nekavējoties būsi svešais vienalga, labs vai citāds. Un papildus tam šeit ļaudis vienmēr ari tagad ir bijuši gatavi uz ļoti ašu rīcību. Tā ka baltais šeit vienmēr riskē kaut nedaudz, bet tomēr…" Sise mirkli padomā un tad piemetina jau kaut ko pilnīgi ķecerīgu: "Zini, es pat pieļauju, ka tam Čolmondelijam nebija citas izejas. Varbūt citādi tagad jau viņš būtu beigts…"

Savukārt tas pats jokainais skolotājs tā vietā, lai norājoši purinātu galvu, vēl pielej eļļu ugunī: "Ziniet, esam jau arī mēs reizēm tādi dīvaini cilvēki. Esat dzirdējis stāstu par degunradžiem? Pasaulē ir aptuveni 3600 degunradžu, no tiem pie mums Kenijā nepilni pieci simti. No tiem Nairobi nacionālajā parkā ir kādi četrdesmit, lai gan KWS saka, ka divreiz vairāk. Tad nu tā nupat no Nairobi nacionālā parka uz mūsu pusi, uz Laikipijas rančo tika pārvesti desmit melnie degunradži bet pašlaik skaidri zināms, ka

dzīvs ir palicis viens. Trīs izlauzās no aploka un tagad atrodas nez kur, vienu mazo degunradzēnu apēda lauva, viens ir palicis aplokā, bet pārējie seši pēc pārvešanas vienkārši nomira. Kāpēc nomira? Tāpēc, ka veda viņus kā mēbeles, pēc tam turēja dubļos, bez pietiekamas pārtikas. Bet kāpēc pārveda? Baltie tur nebija pat tuvumā viss tas notika bez nacionālā parka uzraugu ziņas, to nokārtojusi Ol Ari Nyiro rančo īpašniece Kuki Galmana viņai esot augsti draugi valdībā, un viņai ļoti gribējies, lai viņas rančo būtu degunradži. Dabūja degunradžus maita!"

Mani gan šīs negaidītās atklāsmes un skumjais stāsts par nelaiķa degunradžiem pamudina pilnīgi citā virzienā. Pirms trim gadsimta ceturkšņiem tiem pašiem "Zemju un tautu" autoriem bija daudz kas stāstāms par Āfrikas bagātīgo faunu: "Vēl nesen visa Austrumāfrika bija ļoti bagāta savvaļas dzīvniekiem; viņas stepēs un savannās ganījās neskaitāmi antilopu un zebru pulki kopā ar žirafēm; gnu un citiem žiglkājainiem zāļēdājiem; ziloņi te klīda Apkārt milzīgos baros, pa 500-600 kopā, un degunradzis bija sastopams visās Austrumāfrikas malās; ezeros un upēs mājoja simtiem nīlzirgu (hipopotami). Arī tagad Austrumāfrika ir bagātāka savvaļas dzīvniekiem kā jebkura cita šīs pasaules mala, bet tomēr tas dzīvnieku daudzums, kas tagad redzams Austrumāfrikas savannās, ir tikai nieks, salīdzinot ar neseno pagātni.

Biklos zāļēdājus ir iznīcinājuši lielā skaitā ne vien baltie medinieki, bet arī iedzimtie, kas agrāk varēja medīt tikai metamiem šķēpiem vai bultām (ķēra arī cilpām un bedrēs), bet tagad prot lietot medību bises. Tais apvidos, kur klimats samērā veselīgs un baltie kolonisti apmetušies diezgan lielā skaitā, viņi iznīcina antilopes un zebras, cik spēdami, kā savu ganāmpulku konkurentus, jo šie dzīvnieki noēd zāli arī kolonistu liellopiem. Ziloņu skaits ir samazinājies, mazākais, desmitkārtīgi, un mazinās joprojām; ziloņus cītīgi medī ir baltie, ir melnie medī viņu dārgo zobu dēļ un par spīti koloniju valdību aizliegumiem.

Toties plēsoņu skaits, šķiet, nav samazinājies, bet vietām pat kļuvis vēl lielāks. Samērā jau rets dzīvnieks tagad ir degunradzis. Zebras klejo Austrumāfrikas stepēs vēl diezgan lielos baros; viņas ir ļoti iecienīts medījums, jo tām ļoti garda gaļa. Ļoti liels joprojām ir arī dažādu pasugu meža cūku skaits, kuras nodara postu plantācijām (meža cūkas cītīgi vajā ne vien kolonisti, bet arī lauvas; un dažos apgabalos, kur sevišķi daudz plantāciju, viņu īpašnieki eiropieši pat cenšas lauvas saudzēt, ja tās mājo plantāciju tuvumā; baltajam, kas bruņojies ar šauteni, lauva maz bīstams, un par melnajien , kas dabū galu šo plēsoņu zobos, kolonistiem maza bēda: lauvas tak vajā plantāciju ienaidnieces meža cūkas).

Daudz posta plantācijām un nēģeru tīrumiem nodara arī paviāni, kas Austrumāfrikas augstienēs klīst apkārt milzīgos baros. Austrumāfrikā cirkulē daudz nostāstu par šiem suņgalvainajiem pērtiķiem. Nēģeri uzskata pērtiķus, to skaitā arī paviānus, par "meža ļaudīm", kas tikai izliekoties nesaprotam cilvēku valodas tāpēc, lai viņus neliktu pie darba un pērtiķi joprojām varētu dzīve t savā vaļā. Ir daudz nostāstu arī par to, ka paviāni mēdzot uzbrukt iedzimto ciemiem, izvēlēdamies saviem siroju​miem laiku, kad ciema vīrieši aiziet tāļu medībās; paviāni tad nopostot dārzus un sējumus turpat ciema vārtu priekšā un lūkojot piedevām izdemolēt arī pašu ciemu, sagraudami būdas, nogalinādami sīkos mājlopus un spīdzinādami nēģeru bērnus un sievietes; ir pat nostāsti par pērtiķu nolaupītām sievietēm, par viņu pastrādātiem varas darbiem utt. Daudzu novadu iedzimtie stāsta, ka vēl nesen atpakaļ sievietes neiedrošinājušās aiz bailēm no paviānu uzbāzības iet vienas pašas uz upi pēc ūdens un viņām parasti gājuši līdz šķēpiem bruņoti vīri…"

Nēēēē, lai baltie un melnie paši viens ar otru tiek galā man jāsteidzas pie Āfrikas zvēriem. Kur gan citur un kad gan vēl, ja ne šeit un tagad vai ne?

VI daļa zvĒru ĀFRIKA Tas tiešām ir viens izcili laimīgs gadījums, kad Lusakas "balto rezervātā" Arcades tirdzniecības kompleksā es, strauji pagriežoties, izsitu no rokām kokakolas bunduli pusmūža vīrietim. Vidēja auguma, kalsni stiegrains, gaišzilām acīm neiespējami iedegušajā sejā ja cenšamies nepamanīt burbuļdzēriena trauku, tā droši vien izskatījās Alans Kvotermeins no "Ķēniņa Zālamana raktuvēm", es padomāju -, un nemaz tik ļoti neesmu kļūdījies. Vārds pa vārdam un izrādās, ka Braienam pieder krietni padaudzi tūkstoši hektāru savannas Dienvidāfrikā, kur viņš tāpat kā tēvs un vectēvs nodarbojas ar savvaļas dzīvnieku audzēšanu un pelna pirmām kārtām ar tūristu mednieku uzņemšanu un, protams, kāroto trofeju nodrošināšanu. Protams, par to ir lasīts jau iepriekš, un kopējais iespaids ir patiesībā viens reti izdevīgs bizness. Viss it kā ir vienkārši: tev pieder savas vairāk vai mazāk ierobežotas zemes platības, kurās dzīvojošā radība nav ne jābaro, ne jāslauc vai jācērp, ne kā citādi jāaprūpē: tā godīgi ēd zāli, krūmus vai citu apkārt atrodamo dzīvo radību, kārtīgi vairojas un, var teikt, brēktin brēc pēc citu kontinentu mednieku lodēm, lai kaut kā nodrošinātu normālus populācijas apmērus un dažādu sugu pārstāvju proporcijas. Un arī Braiens pret šādu secinājumu īpaši neiebilst jā, ar malumedniekiem jezga esot liela, ar regulāru platību apsekošanu arī, bet dzīvot varot tīri tā nekas.

Ne mazums zaļo par Āfrikas zvēru populācijas kontrolēšanas ideju, protams, brēks skaļi un spalgi, bet reālā situācija daudzviet Āfrikā nebūt nav tāda, kas liktu vaimanāt par nabaga zvēriņu atrašanos pilnīgas un galīgas iznīkšanas priekšvakarā. Protams, gan kalnu gorillu, gan balto leopardu un degunradžu ir ļoti, pat ārkārtīgi maz, un tāpat ne mazums citu sugu ir uz izmiršanas robežas; taču vienlaikus ir ne mazums dzīvnieku, kuru vismaz vietumis ir krietni par daudz. Nu, piemēram, savvaļas ziloņi, kuri oficiāli Āfrikā nebija medīti jau ilgāk nekā desmit gadu, kā rezultātā Āfrikas dienvidos vien pašlaik mīt vairāk nekā 300 tūkstoši snuķaiņu lutausaiņu. Vienā pašā Hvanges nacionālajā parkā ar apmēram 15 tūkstošu kvadrātkilometru platību (kas tomēr ir gandrīz ceturtā daļa Latvijas) dzīvo 45 tūkstoši ziloņu, kuri vietējā ziemā, kad, gaisa temperatūrai nokrītot pat līdz dažiem mīnusiem, visa augu valsts sakalst un sačokurojas, milzīgos baros dodas uz nedaudzajām dzeršanas vietām. Pat vietējie dabas draugi nenoliedz, ka ziloņu te ir krietni par daudz, ēdamā visiem nepietiek, augu sega tiek noplicināta vai pat iznīcināta, cīņā par ēdamo ziloņi aizvien biežāk sabradā kā degunradžus, tā behemotus. Protams, arī cilvēkus: tieši laikā, kad esmu Kenijā, vairāk nekā 300 ziloņu izlaužas no Tsavo nacionālā parka un nesas pa TaitasTavetas rajonu un nav tā, ka milzīgi malumednieku bari tos nekavējoties aplenc un iznīcina, jo 300 ziloņu ir diezgan briesmīgs spēks. Kenijas parlamenta deputāts Kalembe Ndile paziņo tā kā nacionālo parku sargi uz viņa lūgumiem nereaģējot, viņš aicinot vietējos iedzīvotājus apbruņoties un pašiem iznīdēt klaiņojošos ziloņus; pat prezidents atļaujas publiski izteikties: "Ja mežonīgie dzīvnieki iebrūk fermās, nevainojiet fermerus, ka viņi tos nogalina. Cilvēki nespēj stāvēt malā un noskatīties, kā dzīv​nieki iznīcina viņu laukus."

Taču… tajā pašā laikā tā nebūt nav visā Āfrikā: 1970. gadā, kad ziloņkauls maksāja nepilnus astoņus dolārus kilogramā, Āfrikā vēl mitinājās apmēram 1,3 miljoni ziloņu, bet jau astoņdesmitajos ziloņkaula cena strauji pieauga līdz pat 100 dolāriem kilogramā, savukārt kopējais ziloņu skaits kontinentā… pareizi, uzminējāt sāka katastrofāli sarukt. Un vienalga: pašlaik Āfrikā vietumis oficiāli atļautas ir pat ziloņu medības un tiek uzskatīts, ka vislētāk šis apšaubāmais, bet daudzus kārdinošais pasākums izmaksā Zimbabvē: šajā puskomunistiskajā valstī, kur 20. gados Gonarežou nacionālajā parkā bēdīgi slavenais malumednieks Stefans Bārnards nogalinājis, ļoti iespējams, pasaules vislielāko ziloni Dulamiti ("Augstāks par kokiem"), kura ilkņi svēruši

vairāk nekā centneru, par desmit dienu pasākumu, kurā ietilpst ari trofejas cena, jāmaksā 15 tūkstoši dolāru. Savukārt ziloņmātltes izsekošana un nogalināšana izmaksās tikai četrarpus tūkstošus dolāru tā gan, ņemot vērā snuķaines neaprēķināmo dabu, ir nesalīdzināmi bīstamāka, toties nedos medniekam kārotos trofejilkņus.

Kamerūnā oficiāli nogalināts lauva izmaksās no 2600 eiro, behemots 1600 eiro, bifelis 1600 eiro, pitons 150 eiro, dažādas antilopes līdz 1600 eiro. Visbeidzot "pie mums dienvidos", kā laipni izklāsta Braiens protams, pat neielūkojoties nekādos cenrāžos, degunradža pievienošana savām trofejām maksās no 52 tūkstošiem dolāru, zilonis no 23 tūkstošiem, lauva no 19 tūkstošiem, leopards no četriem tūkstošiem, impalas antilope 325, zebra 975, kudu antilope 1235, kārpu cūka 195 (kam klāt jāpieskaita daži simti līdz tūkstoši dolāru par taksidermista pakalpojumiem, ja ir vēlēšanās trofeju atvest uz dzimteni). Tiesa, uz visretāko dzīvnieku medību kvotām esot "gaidīšanas saraksti", kuri gadu no gada kļūstot tikai garāki: pasaulē, izrādās, ir aizvien vairāk ļaužu, kuru dzīves mērķis ir nobliezt visu lielo

Āfrikas piecnieku lauvu, leopardu, ziloni, bifeli un degunradzi. Turklāt šādi mērķi, laikam ejot, kļūstot tikai sarežģītāki piemēram, lai saņemtu tā saukto "dimanta" līmeņa atzinību kategorijā "Dienvidpacifika trofejdzīvnieki", ir jānogalina 12 no 17 šī reģiona dzīvnieku sugu pārstāvjiem…

"Nav diez kas visi šie te mūsdienu mednieki," pāris stundas un veselu virkni viskija glāžu vēlāk, ierotījies neērtā plastmasas krēslā īsti "melnā" Lusakas iedzertuvē, jau nebūt ne tik rezervēti kā pazīšanās pirmajās pāris stundās saka Braiens. "Lūk, es vēl paspēju satikt pēdējo īsto Āfrikas ziloņkaula mednieku Tas tik bija vīrs zvērus viņš bija nošāvis vairāk nekā man matu uz galvas, bet par stulbu sportistu viņu neviens nesauktu. Tu vai tu esi dzirdējis par tādu Volliju Džonsonu?" Nākas atzīt, ka vienīgais man zināmais ar medībām saistītais Vollijs ir komiskais personāžs no filmas par Krokodilu Dandiju, taču Braienu tas ne​spēj ne pārsteigt, ne sadusmot. "Loģiski. Kas viņu vairs atceras?

Kas vispār vairs kaut ko atceras? Bet bija tāds cilvēks tagad viņam būtu jau virs deviņdesmit.

Volters Vokers Džonsons. īsts piedzīvojumu meklētājs izstaigājis visu Rodēziju," Braiens konsekventi gan Zimbabvi, gan Zambiju sauc koloniju laikmeta nosaukumā — par.Dienvidu un Ziemeļu Rodēziju, "un tāpat visas citas tagadējās valstis te apkārt. Pārslimojis visas iespējamās tropu slimības, pārcietis čūsku kodienus, lauvu, ziloņu un bifeļu uzbrukumus. Kā man stāstīts, kopā nošāvis 1300 ziloņu un gandrīz 100 lauvas un gandrīz visus godīgi, taisnīgi, viens pret vienu."

Tas jau ir interesanti ko Braiena izpratnē nozīmē nogalināt ziloni vai lauvu godīgi un taisnīgi? Prātā nevilšus nāk bērnībā lasītais Alfrēda Brēma "Dzīvnieku valsts" atstāsts par brita Gordona Keminga "neizsakāmi diženām un skaistām medībām", kas pilnā versijā skan tā: "31. augustā es ieraudzīju lielāko un augstāko ziloni, kādu jebkad esmu redzējis. Viņš stāvēja, ar sāniem pret mani pagriezies, apmēram 150 soļu atstatumā no manis. Es apstāju, iešāvu dzīvniekam plecā un ar šo vienīgo šāvienu dabūju dzīvnieku savā varā: lode bij ieurbusies lāpstiņas kaulā un uz vietas atņēma dzīvniekam spēju kustēties. Es nolēmu kādu laiciņu aplūkot šo stalto ziloni, pirms to patiešām nogalināt, Skats, kuru viņš man sniedza, bij tiešām varens. Es jutos kā kungs pār šiem nebeidzamiem mežiem, kuri atļauj izdarīt neizsakāmi diženas un skaistas medības. Kad biju ziloni kādu laiku apbrīnojis, es nolēmu izdarīt dažus mēģinājumus, lai atrastu šī dzīvnieka visvārīgākās vietas. Es piegāju tam uz visai nelielu atstatumu un iešāvu vairākas lodes dažādās viņa milzīgā galvas kausa vietās. Pie katra šāviena dzīvnieks kā sveicinādams nolieca savu galvu un tad ar savu snuķi savādi un īpatnēji maigi aizskāra ievainojumu. Es biju izbrīnījies, un mani tiešām pārņēma līdzcietība, redzot, kā diženais dzīvnieks panesa savas ciešanas un savu likteni ar cienības pilnu savaldīšanos, un nolēmu viņam darīt galu, cik ātri vien iespējams. Es atklāju nu uguni uz piemērotāku vietu. Vienu pakaļ otram es iešāvu no savas divstobrenīcas zilonim aiz pleca seč'us šāvienus, kuriem bij jābūt nāvīgiem, bet kuri no sākuma neuzrādīja nekādu tiešu seku. Pēc tam es tai pašā vietā iešāvu vēl trīs reizes no holandiešu bises. Tagad dzīvniekam no acīm sāka plūst lielas asaras; viņš lēnām attaisīja acis un aizvēra tās atkal. Viņa milzīgais ķermenis drudžaini raustījās; tad tas no​likās uz sāniem un nobeidzās."

Pats Brēms gan savos izteikumos ir reti tiešs un skaudrs: "Cik nesalīdzināmi augstāk minētais elefants ir stāvējis par šo cilvēku un cik nožēlojams un nicināms ir izrādījies viltīgais, zemiskais ienaidnieks, salīdzinot ar šo lielisko radījumu! Runādams par kādām citām elefanta medībām, šis vīrs stāsta, ka tas kādam lielam elefantu tēviņam iešāvis 35 šāvienus, līdz kamēr tas nobeidzies…." Taču "Dzīvnieku valsts" autors vēl izrādās maigs un diplomātisks, salīdzinot ar jau krietni iedzērušo Braienu, kuram es, kā nu māku, īsos vārdos atstāstu Brēma vēstījumu. "Pašam viņam vajadzēja ielaist olās tās septiņas lodes un tad paeksperimentēt, kamēr viņš tur stāv un acis viņam vai sprāgst ārā no sāpēm. Tad redzētu. Ja tu zinātu, cik man bieži nākas pie sevis uzņemt šitādus tieši tagad, kad rudenī un ziemā ir īstā medību sezona. Tikko tu tādu bagātu maitu kaut uz mirkli atstāsi bez pieskatīšanas, viņš tev puslīdz droši nekavējoties mēģinās nostrādāt kaut kādu cūcību. Ja ejat uz žirafi, viņš noteikti gribēs paskatīties, kas notiek, kad tai žirafei šauj kājās vienu lodi pēc otras kā viņa smieklīgi kritīs. Un tad vēl idioti, kuri vienmēr pamanīsies paņemt līdzi sprāgstošās lodes tiešām nezinu, kur viņi tās spēj sadabūt tādos daudzumos. Un to kāds var saukt par godīgām medībām? Godīgas medības ir tās, kur cilvēks ar šauteni

bušā ir viens pret vienu ar zvēru. Un tad kurš kuru! Tās ir godīgas medības! Viens pret vienu!" pēdējos vārdus Braiens, pēkšņi kļuvis sarkans kā biete, jau izkliedz tā, ka salecas vai viss daudzskaitlīgais un līksmi čalojošais dzertuves apmeklētāju kontingents.

Kamēr sarunas biedrs remdē emocijas ar jau trīskāršo viskiju, es viņu sarunas uzturēšanai īsumā informēju par to, ka arī manā tēvzemē netrūkst pazīstamu mednieku, kuri ir publiski gari un plaši stāstījuši par savām Āfrikas trofejām un to iegūšanas apstākļiem. Kā nekā gan Valērijs Kargins, gan Valentīns Kokalis, gan Guntis Rāvis, gan vēl citi pašmāju miljonāru saimes pārstāvji ir tikuši galā ar baisajiem Āfrikas dzīvniekiem tipiskā Vollija stilā. Re, Kokalis ticis galā ar bifeli, kārpu cūku un antilopi oriksu, re, Rāvis apšāvis veselu baru zvēru un nezvēru, re, Kargins it kā esot cīkstējies pat ar ziloni. Un kur nu vēl striptīzkluba īpašnieks Henrijs Buks-Vaivads, kurš, spriežot pēc paša stāstiem, dienām ilgi izsekojis savvaļas baisoņus un tad tos varonīgi iznīdējis ar šāvienu tieši sirdī vai acī gan oriksu un impalu, gan ūdensbuku, kārpu cūku un žirafi… Es stāstu, Braiens klausās, taču pēkšņi iejautājas vai tikai es iepazīstoties neesot teicis, ka esmu no Latvijas. Esmu gan teicis un vēl bijis neviltoti pārsteigts, Melnajā kontinentā sastopot pirmo cilvēku, kurš par tādu valstiņu ir kaut ko dzirdējis un vēl aptuveni stādās priekšā, kur tāda atrodas. Braiens, šķiet, mirkli kaut ko pārdomā, domas skaidrībai iešauj vēl vienu viskiju un tad gluži citā tonī ieminas: "Klau, tas nav mans bizness to stāstīt. Man pat nav izdevīgi kaut ko tādu stāstīt. Bet tev es pastāstīšu tikai ar norunu, ka tu to īpaši neizplati tālāk. Lai tad, kad jūsējie mednieki," un tik ņirdzīgu toni man reti gadījies dzirdēt "pārbrauc mājās un sāk stāstīt par saviem varoņdarbiem, vismaz kāds pie jums zinātu, ko visi šie stāsti ir vērti un ko tādi kā viņi patiesībā šeit dara."

Es, protams, esmu ar mieru (kaut nekavējoties iedomājos, ka "īpaši neizplati" ir tulkojams ļoti elastīgi), un Braiens ķeras pie Lielā Stāsta patiesībā tieši tā, kura dēļ es esmu visas šīs stundas pacietīgi uzklausījis viņa, atvainojiet, tomēr gana garlaicīgos stāstus p ar Dienvidāfrikas ekonomiku un tamlīdzīgām lietām. "Redzi," un vēl viens viskijs aiziet savu ceļu, "tādas īstas medības kā Vollijam Āfrikā vairs gandrīz nekur nav iespējamas. Ar tādām nodarbojas tikai vietējie, melnie, malumednieki un ne tāpēc, ka gribētu izcilas trofejas, bet tāpēc, ka viņi grib ēst un nopelnīt. Viņi jā, viņi iet ar sliktu šaujamo vai pat kaut ko vēl švakāku bušā un meklē zvēru, un izseko viņu, un tad mēģina nogāzt. Dažreiz sanāk vienam, dažreiz otram. Reizēm mednieki pārnāk, reizēm nepārnāk. Jā, reizēm viņus nošauj arī parku apsardze ari man rančo ar viņiem nākas karot. Viņi ir maitas, bet es atzīšu tās ir vienīgās īstās medības, kas šeit vēl ir.

Bet visi tie baltie idioti, kuri šurp atbrauc kaut ko nošaut un pēc tam lielās ar medībām, nav nekādi mednieki un tās arī nav nekādas medības. Tas ir izsmiekls, tā ir spēle, tā ir ņirgāšanās. Sludinājumos raksta "Medību paradīze", bet patiesībā būtu jāraksta "Muļķu paradīze". Es tā pelnu naudu, bet man tas nepatīk. Man nekas cits neatliek, jo man jāuztur saimniecība un darbinieki, un ģimene, bet šitos… Viņi taču brauc uz privātām fermām atšaut to, kas nu tajās ir izaudzēts. Un zvēru izsekošana? Viņi taču nav spējīgi ne dažas stundas paiet pa bušu viņiem pakaļ iet mani nesēji ar somām un sargi, jo viņiem taču pie visa pārējā ir arī bail. Un tad viņus pieved pie dzīvnieka, nostāda, parāda un tad vēl viņi sataisa mēslus…"

Kā pieved? Kur tad dienām ilgā izsekošana? Un kā tad latvju mednieki, kuri katrai dienām ilgi izsekotajai radībai šauj taisni sirdī vai acī? "Ha! Viņus taču precīzi uz zvēru takām izved mani darbinieki, kuri zina, kad kurš zvērs kur būs. Un ne jau tāpat vien es tev pārprasīju par tavu zemi," īgni smīnot, nosaka Braiens. "Pie manis neviens no jūsējiem noteikti nav bijis es būtu atcerējies. Parasti brauc vācieši, dāņi, angļi, austrālieši, angļi, krievi. Bet vienam no maniem draugiem gan bija viens no jūsējiem. Man atmiņa uz vārdiem un nosaukumiem ir laba, un, kad tu nosauci to Koukālis, ja? -, man šķiet, ka draugs pieminēja tieši to. Nu, un, ja tas ir viņš, kas pie jums stāsta, kā viņš visus tikai acī vai sirdī, es tev pastāstīšu, ko man stāstīja draugs. Dženkam ir savs rančo arī tūkstoši akru, un tur tas kungs bija atbraucis. Par labu naudu. Tāds uzpūties, svarīgs, visu viņš zinot, visu viņš protot, lai tikai viņam dodot zvērus. Zvērus jau viņam arī sameklēja, pat priekšā nolika, un kaut ko viņš arī nošāva šā tā, pavadoņiem nācās palīdzēt, lai

zvēri nemokās pārāk ilgi, kamēr viņš mēģina pārlādēt trīcošām rociņām. Bet oriksu? Nē, oriksu gan viņš nenošāva. Orikss kā sāka jozt šim jūsu Koukālim virsū, tā šim šaujamais pa gaisu un pats kokā augšā. Un Dženka pavadoņi arī neko šie nokrituši gar zemi un vārtās smieklos, kamēr orikss lēkā ap koku un cenšas šim ar ragiem… Un pēc tam vēl tam jūsu medniekam jaunas bikses vajadzējis meklēt… Tu tikai neņem ļaunā, ka es tā par jūsējiem, bet tā jau tas ar visiem… Bet nē, šito tu noteikti mājās pastāsti ja arī nebūs tieši jūsējais, nekas. Visi'tie, kas pie mums atbrauc, ir vienādi. Sevi viņiem vajag apliecināt, un trofejas viņiem vajag, ko mājās parādīt un palielīties, bet visi viņi ir vienādi bailīgi, nemākulīgi, uzpūtīgi.

Patiesībā labi, ka Vollijs šitos vairs neredz viņš ne​justos .labi…"

Jā, bet ko darīt inan, ja es patiešām gribu īstus zvērus nevis šaut. bet vienkārši redzēt taču ne tā kā caurmēra Rietumu tūristi, kurus sasēdina "safari" mašīnītēs un kā hamburgerus pa konveijeru rauj caur Masaimaru, Serengeti krāteri, Kafui un vēl dažām populārajām Kenijas, Tanzānijas un Zambijas "zvēru vietām", kur liela daļa dzīvnieku jau sen pieraduši pie nepārtrauktās balto ļaužu mehanizētās plūsmas?

Braiens jau knapi spēj parunāt, taču pirms šķiršanās vēl uzskrīpā uz mūsu tik sirsnīgi apdzīvotās sabiedriskās dzirdinātavas, šķiet, vienīgā alus glāzes paliktņa adresi un telefonu kaimiņvalstī Zimbabvē — tas esot viņa draugs Sems, kurš visu izdarīšot, visu parādīšot un pat īpaši daudz naudas neprasīšot. Par to gan paldies esot jāsaka nevis draudzības saitēm, bet gan Džordžam Bušam vai varbūt Kondolīzai Raisai: tikko tie esot nosaukuši Zimbabvi par slavenās "ļaunuma ass" valsti, tā visi Rietumu tūristi pazuduši un visas tūrisma pakalpojumu cenas strauji nokritušās. "Tu brauc, brauc, kamēr tur vēl ir ko redzēt," uz atvadām nosaka Braiens, smagi ieveļoties taksometrā. "Tur nacionālo parku darbiniekiem vairs lāgā nav ko ēst un cilvēkiem arī lāgā nav ko ēst. Tad nu viņi ēd ziloņus…"

Ceļš no Lusakas līdz Livingstonai lielākajai Zambijas pilsētai padsmit kilometru no Viktorijas ūdenskrituma un tālāk līdz Vic'Falls, kā visi vietējie saīsināti dēvē Zimbabves pilsētiņu jau tieši ūdenskrituma malā, ir gana garš un dod lielisku iespēju tā kārtīgi pašķirstīt līdzpaņemtās pāris Brēma burtnīciņas, lai pats sev pa plauktiņiem saliktu kurus lopiņus tad es noteikti gribu satikt un kas būtu jāņem vērā pirms šīs satikšanās. Protams, droši vien labi derētu ari kāda mūsdienīgāka Āfrikas dzīvnieku vērošanas rokasgrāmata, bet ko darīt, ja latviski nekas nopietnāks tā ari nekad nav izdots? Iztiksim vien ar aizvēsturisko Alfrēdu, un vispirms, protams, mani interesē ziloņi gan jau izbadējušies zimbabvieši visus nebūs apēduši. Un re, ko vēsta Brēms: ""Ziloņi," tā stāstīja man kāds šeihs pie Zilās upes, "nedarīs tev ļauna, ja tu tos atstāsi mierā, gluži kā man un maniem senčiem tie nekad un nekā nav nodarījuši. Kad tuvojas ražas ievākšanas laiks, es augstās kārtīs uzkāru drošības rakstus, un taisnīgajiem dzīvniekiem ar to pietiek; jo viņi ievēro Allāha sūtītā pravieša Muhameda vārdu tā Visžēlīgā miers lai ir ar viņu! Viņi bīstas no soda, kurš panāks Dieva likuma pārkāpējus: viņi ir tiešām taisnīgi dzīvnieki!" Katrā ziņā šī ziloņu taisnības mīlestība neaizkavē viņus šad un tad nopostīt kādu tīrumu un ēst kukurūzu un durru, vienalga, vai vārpas nobriedušas vai ne; viņu goda sajūta tiem tāpat neliedz šad un tad noplūkt milzīgos putrāboļus, kuri briest uz mežos dzīvojošo nēģeru būdām, vai nocelt šādas būdas jumtu, lai paskatītos, vai būdas iekšā nav uzkrāta labība. (..) Kā Heiglins ziņo, tad visi nēģeri labprāt atzīst dzīvnieka augsto saprātu un cienī to tik lielā mērā, ka pieturas pie ticības, ka sākumā esot no šī milža cēlušies, gluži kā daudzi Sudānas muhamedāņi grib ieskatīt elefantu par cilvēku dzimtas pirmtēvu un tāpēc neēd viņa gaļu."

Jā, man vienmēr ir šķitis, ka zilonis ir gudrs dzīvnieks o, un ja vēl gadītos pavērot kādas patiešām īstas ziloņa medības, kādas tāpat apraksta Brēms: "Jau Strabons piemin, ka netāļ no Sabas, tātad Atbaras apgabalā dzīvojošie "elefantofagi" (elefantu ēdāji) milzīgajam biezādim pārcērtot ar zobenu Ahilleja cīpslu, lai labāk ar to tiktu galā, nomadi, kuri klejo pa minētām stepēm, vēl šodien rīkojas tāpat.

Sēdēdami uz zirga kaili, lai pēc iespējas maz tiktu traucēti, tie vajā elefantu baru, mēģina to izklīdināt, dzenas pakaļ kādam izvēlētam dzīvniekam, cik ātri vien viņu zirgi spēj, nebēdādami, vai dzīvnieks bēg kalnā vai lejā, cauri aizārn, mežiem, dzeloņu krūmājiem vai stepju zāļājiem, nogurdina to, uzbrūk tad tam ar šķēpu un tā novērš dzīvnieku no sava biedra, kurš izdara cirtienus kājās. (..) Saniknotais dzīvnieks tūliņ uzņēma cīņu ar saviem ienaidniekiem, kuri ķērās pie lietas ar pārgalvīgu drošsirdību. Nenodarbinādami

elefantu ar viņa priekšā bēgošu jātnieku, kā-tie parasti mēdz darīt, tie šoreiz visi vienā acumirklī nolēca no zirgiem un kājām devās pa dziļo smilti virsū milzīgajam dzīvniekam. No mednieka viedokļa nevar būt lieliskāka un bīstamāka skata kā šāda cīņa, kura varētu sacensties ar jebkuru gladiatoru cīņu. Zilonis bij vislielākā trakumā un likās zinām, ka mednieki mēģina piekļūt tam no pakaļpuses, kāpēc tas ar lielu veiklību izvairījās no tam un griezās riņķī ar ārkārtēju ātrumu, ar noliektu galvu vērsdamies pret saviem uzbrucējiem, tai pašā laikā aiz niknuma rēkdams un ar snuķi mezdams gaisā smilšu mākoņus. Zobena mednieki izvairījās no ziloņa ar pērtiķiem līdzīgu veiklību, kaut gan dziļās smiltis, kuras bija izdevīgas dzīvniekam, tos tā traucēja, ka tie no ziloņa uzbrukumiem varēja iz vairīties tikai ar vislielāko piepūlēšanos. Tikai pateicoties visu triju vīru drošsirdībai, tiem bij iespējams vienam otru glābt, uzbrūkot zilonim tūlīt no sāniem, tiklīdz tas vērsās pret vienu no tiem…"

Labi, ar ziloņiem būtu skaidrība, galvenais nemaisīties pa kājām. Tad nu mēģināsim atslēgt dzirdes aparātu, lai nedzirdētu šausmīgo gvaltu, ko šajā laikā līdz augšai piebāztajā maršruta autobusā sacēluši divi acīmredzot konkurējošu konfesiju sludinātāji (kopējais iespaids tāds, ka asinsizliešana nesākas tikai nejaušības dēļ), un ķersimies pie behemota. Un te pirmais pārsteigums: ja ticēt Brēmam, Rīgas zoodārza baseinā slinki zvilnošais apalītis ir īsts pekles izdzimums. "Briesmīgais un nepatīkamais nīlzirga izskats pilnīgi izskaidro to, ka šis dzīvnieks pie lielākās tautu daļas ir izsaucis dažādus pārdabīgus ticējumus un teikas. Sudānietis šo neparasto dzīvnieku nemaz neuzskata par īstu, dabīgu radījumu, bet drīzāk gan par elles izdomājumu. Jau sudāniešu nosaukums aesint, kura nozīmi neviens nezina, norāda uz ko neparastu.

Te pievienojas vēl tas, ka šis nezvērs neievēro pat visustiprākās aizsargāšanās vēstules. Kāds sudānietis man sacīja: "Lai jel Dievs visus pērtiķus savās dusmās būtu nolādējis, jo tic ir pārvērsti cilvēki un blēži, un blēžu dēli, bērnu bērni un pēcnākamie, bet būtu viņš mūs pasargājis no šiem elles bērniem, no nīlzirgiem! Priekš tiem pat svētākās vēstules un Dieva sūtīto vārdi ir tikai tukša skaņa, pat "Dieva vēstuli" tie samin savām kājām!" Šis Nīlas nezvērs iedzimto acīs nemaz nav Allāha radījums, bet negantnieka maska no kā Pasargātājs lai pasargā visus ticīgos -, kas ar miesu un dvēseli pieder vellam un ir burvis un elles dēls, kas tikai pa laikam pieņem sātana izskatu, bet parasti cilvēka veidā dzīvo būdā, lai citus Ādama dēlus novestu no īsta glābšanas ceļa. Citiem vārdiem sakot: nīlzirgs ir pats velns, lai arī bez zirga kājas un astes!

Tam ir simtiem pierādījumu. Daudzi cilvēki šī elles dēla dēļ ir pazaudējuši savas dzīvības, un to dvēseles ir izmītas no miesām, bet pēdējās nav tapušas apēstas, un nonāvēto starpā ir bijis arī kāds fakirs jeb Korāna iztulkotājs! Starp citu, kāds Austrumsudānas vadonis Churhids-pašā, nonācis pie upes ar savu karotāju pulciņu, pavēlējis tiem sarīkot medības uz nīlzirgiem, lai gan kāds gudrs šeihs, tam labu vēlēdams, pūlējies to no šī nodoma atrunāt, jo viņš zināja, ka viltīgais nīlzirgs ir tikai kāda nolādēta cilvēka maska. Gan jau no pasaules radīšanas nolādētais burvis bij nogalināts un viņa melnā dvēsele nosūtīta uz elli, bet Churh; ds-pašā neizbēga savam liktenim. Viņš vienmēr pret savas zemes burvjiem bija izturējies stingri, tāpēc tie viņu saistīja ar savu greizo acu skatu. Viņš tapa slims, jo viņa iekšas pamazām sakalta, bet arī slims būdams viņš negribēja atzīt Ulemas un Khadi domas, jo tai vietā, lai paļautos uz vienu dievvārdu zinātāju, lai tas saistītu burvi, viņš uzticējās neticīgajiem ārstiem no Frankistanas un pamazām sažuva, līdz nobeidzās. Lai viņa miesa būtu mieru atradusi un viņa gars apžēlots! Bet lai mūs Sargātājs sargā un Glabātājs paglabā no visādām burvībām un elles darbiem!"

Smalki, vai ne? Turklāt izrādās, ka saistībā ar behemotiem Brēms ir ne tikai uzklausījis daudz skatījušus ļaudis, bet pietiekami daudz pieredzējis arī pats: "Mans mednieks Tomboldo, kurš medija pirmtēva Ādama kostīmā, patlaban laimīgi bija izšāvis ceturtam čūsku putnam caur kaklu un brida viņam klāt, lai to sazvejotu. Te pēkšņi pretējā krastā kāds sudānietis skaļi iekliedzas un izturas kā negudrs.

Tomboldo apskatās apkārt un redz niknumā šņācošu nīlzirgu lielos lēcienos skrienam uz sevi.

Dzīvniekam jau ir ciets pamats zem kājām un viņš skrien pa viļņiem kā aizšauts kuilis. Nūbietis nāves bailēs bēg un, līdz krasta malai no sava šausmīgā ienaidnieka vajāts, laimīgi sasniedz mežu. Ar manu teicamo šauteni, kura gan, par nožēlošanu, šāva tikai vieglas lodes, es steidzos palīgā uzticīgajam, ļoti

noderīgajam kalpam un atradu viņu guļot uz zemes, lūdzot Dievu un stenot: "Lai il laha il Allah, Mohammed rasul Allah! Ir tikai viens Dievs, un Muhameds ir viņa pravietis! Vienīgi tikai pie Allāha, Varenā, ir spēks; vienīgi tikai pie Dieva, Palīdzētāja, ir palīdzība! pasargi, ak Kungs, tavu ticīgo no velniem, kas no tavām debesīm nogāzti lejā ellē! Tu suns, tu suņa dēls, suņa dēla dēls, suņa dēla dēla dēls, tu no suņa dzemdinātais un no kuces zīdītais tu gribi apēst musulmani?! Lai tevi pazudina Visuvarenais, un lai viņš iemet tevi elles iekšienē!" Šādas un tamlīdzīgas dziļas nopūtas un lāsti izlauzās no viņa trīcošām lūpām. Bet tad saniknots viņš uzlēca kājās, ielādēja lodi savā šautenē un raidīja to pakaļ nīlzirgam, kurš mūsu priekšā vēl arvien plosījās un trokšņoja. Lode aizskrēja, lēkādama pa ūdens virsu, un nezvēram garām. "Pie pravieša bārdas, pie tava tēva galvas, efendi," lūdza viņš mani, "ielaid tu šim negodīgam Dieva liedzējam kādu lodi no tavas šautenes, jo arī mans skaistais nirējs ir pazudis!" Es paklausīju viņa lūgumu, izšāvu un dzirdēju lodi iesitoties galvaskausā. Nīlzirgs skaļi ierūcās, dažas reizes palīda zem ūdens un peldēja uz ezera vidu, kā likās, no šāviena sevišķi neiztraucēts. Tikai viņa niknums pieauga ar katru brīdi. Galvas, kas turpmāk šur un tur parādījās, mūsu atriebības kāre, zināms, lika mums uzskatīt par mērķiem, pret kuriem mēs raidījām kādu lodi, tiklīdz radās izdevība. No piedzīvojumiem es zināji , ka manas šautenes nesparīgā lode pat vēl no mazāka atstatuma nekā četrdesmit soļi tikko spēj iziet cauri galvas ādai, tomēr es negribēju liegt sev prieku "elles sūtnim" likt sajust mūsu dūsinas." "Efendi, skaties, kas tas ir?" jautāja nūbietis. Pie tam viņš norādīja uz trim tumšiem, pakalnveidīgiem priekšmetiem, kurus es, cik atcerējos, šeit dienā nebiju redzējis; es apstājos un vērīgi skatījos tajos; te pēkšņi viens pakalns sāka kustēties un atdzīvojās, no šausmīgā tuvuma mūsu ausīs ieskanēja nīlzirga nepārprotamais dusmu rēciens, kas mums rādīja, ka esam maldījušies, viņa cēlēju noturēdami par zemes kaudzi; lēcie​niem tas gāzās šurp mums virsū.

"Hciuen aleihna ja rabbi!" "Palīdzi mums, ak Debesu Kungs," viņš izsaucās trīcēdams, "bēdz, efendi, pie Visspēcīgā žēlastības citādi mēs esam zuduši!" Un tumšais stāvs jau bija pazudis krūmos; bet es apzinājos, ka savā gaišā medību uzvalkā es katrā ziņā vērsL'u uz sevi nezvēru skatus, un neapbruņots, kāds es biju jo mani ieroči pret šo ar ādu bruņoto milzeni nebija ieroči! -, es metos uz labu laimi ērkšķainos krūmos. No mugurpuses man rūkdams, plosīdamies un mīdīdamies dzinās pakaļ palaidnīgais lops, man priekšā pa labi un kreisi sapinās ērkšķi un stīgas, izveidodami gЈ\ndrīz necaurejamu režģi; nīlmimozu jeb rarratu dzeloņi ievainoja manu ķermeni visgarām, nabaka līkie dzeloņi izplēsa no mana uzvalka skrandu pēc skrandas: un elsodams, pārpārim nosvīdis, asiņodams es skrēju tālāk vienmēr uz priekšu, bez mērķa, bez noteikta virziena, triekts no posta un nāves šī briesmoņa veidā man aiz muguras.

Nekas mani nespēja aizkavēt. Lai arī mani ļoti ievainoja ērkšķi un brūces sāpēja, es negriezu uz to vērību, bet izmisuma pilns steidzos tālāk, tālāk! Es nezinu, cik ilgi vilkās trakās medības; katrā ziņā tās neturpinājās ilgi: jo citādi trakojošais nezvērs būtu mani panācis; pie tam pagājušais laiks man izlikās kā mūžība. Priekšā tumšā nakts, bet aiz muguras mans briesmīgais ienaidnieks es vairs nezināju, kur atrodos.

Pēkšņi, ak debesis, es kritu un kritu dziļi. Bet es nesadauzījos; es atrados upē. Kad es atkal nonācu uz ūdens virspuses, es ieraudzīju nīlzi rgu, kas stāvēja augšā uz augstā krasta malas, no kuras es biju nokritis.

Bet otrā pusē man draudzīgi mirdzēja pretī mūsu barkas uguns. Es pārpeldēju šauro līci un biju glābts, lai gan vēl dienām ilgi dabuju just šis bēgšanas sekas. No mana uzvalka aiznesu līdz kuģim tikai lupatas…" Šķiet, tikšanas ar Āfrikas zveriem varētu būt interesantāka, nekā tas šķita pirmajā brīdī, es nodomāju protams, ja vien Braiena kolēģi nebūs pārcentušies un iežogojumos sarflmējuši visus lielos četrkājus. Un vēl taču jāpalasās, kas viedajam Alfrēdonkulim stāstāms par pārējiem "lielā piecnieka" pārstāvjiem gan leopardu, gan lauvu, gan degunradzi. Taču… vismaz Āfrikas brauciena laikā es to tā arī neuzzinu: ja vēl puslīdz saprotams, ko nezināmais garnadzis varētu iesākt ar Livingstonas autoostā nosperto Lonely Planēt Austrumāfrikas ceļvedi, tad iespējas notirgot vai kā citādi izmantot (it īpaši, ņemot vērā papīra biezumu) "Dzīvnieku valsts" burtnīciņu pārspēj manas iztēles robežas. Taču nav liela nelaime, divdesmittūkstošiedzīvotāju Vic'Falls jau ir klāt, abi autobusa sludinātāji ir kārtīgi sadzērušies alu un kļuvuši vislabākie draugi, bet Sems izrādās ne tikai melns kā darva, apaļīgs un dzīvespriecīgs, bet arī

kompetents cilvēku un zvēru dzīvē. "To dzīvnieku bendi" Braienu četrdesmit vienu gadu vecais Zimbabves lielākā Hvanges nacionālā parka gids gan īpaš: mīļiem vārdiem neraksturo (lai gan šķiet, ka patiesībā viņu pat lāgā neatminas), savukārt pats par sevi teic, ka esot jau vecs, bet, par laimi, arī bērni lieli, un pat jaunākais dēls jau mācoties datorzinības Gveru universitātes pirmajā kursā. Protams, degvielas trūkstot aizvien regulārāk, arī tūristu varētu būt vairāk pie visa vainīgs tas pats sasodītais Bušs, kurš pieskaitījis Zimbabvi pie "ļaunuma ass" valstīm, taču vispār jau dzīve ciešama, katrā ziņā tagadējais pilna laika gida darbs esot nesalīdzināmi labāks par iepriekšējo viesnīcas menedžera posteni. Jā, un arī Sema brālis darbojoties tajā pašā arodā esot paša parka štata darbinieks. Bet vispār: ja zvēri, tad zvēri brauksim jau nākamajā rītā, bet šī diena paliek ūdenskritumam.

Jā, protams, ja ir pasaulē daži ūdenskritumi, kas tiešām pelnījuši uzmanību, tad līdz ar kilometru augsto Anhela ūdenskritumu Venecuēlā un Niagāru Ziemeļamerikā tā noteikti ir arī Viktorija. Saulainā dienā jau no pārdesmit kilometru attāluma redzami vairāki milzīgi ūdens garaiņu stabi un nav nekāds brīnums, ņemot vērā, ka ūdenskritumā no simt metru augstuma katru minūti lejup gāžas 550-750 miljoni litru ūdens. Nav brīnums, ka Livingstons atklāto pasaules brīnumu gan nosauca karalienes Viktorijas vārdā, taču tieši šeit vienīgo reizi krita personiskās iemūžināšanas kārdinājumā, iegriežot savus iniciāļus kokā uz sali īas ūdenskrituma priekšā, kas tagad nosaukta viņa vārdā (sausajā periodā uz to var neatļauti aizkārpīties pa akmeņu galotnēm tiesa, laiku pa laikam straume kādu pārgalvi tomēr aiznes, un tad viņu mazos gabaliņos salasa jau lejpus ūdenskrituma gluži tāpat kā tos, kuri ūdenskritumu aplūko no Zambijas puses un tā vietā, lai samaksātu kādam vietējam takuzinim un ielēktu viņa ierādītā atvariņā pavisam netālu no kraujas, metas paša izraudzītā it kā mierīgā, bet patiesībā nodevīgā ūdens pleķītī). Tapat nav brīnums arī par ūdenskrituma oriģinālajiem nosaukumiem: Tongas cilts versijā tas saucies Šungu na Mutitima, no kā laika gaitā radies Musi-o-tunja tulkojumā "Dūmi, kas kāpj augšup". Taču jau Livingstons to izrunāja nepareizi un nepareizi ari iztulkoja kā Mosi-oa-tunja, kas jau nozīmē "Dūmi, kas pērkondārd". Turklāt "Dūmiem, kas kāpj augšup", vēl bija skaidrojums Mufuha vati nkajoke mulilo "Muļķis varētu domāt, ka viņš tur var iegūt uguni".

Pa nakti palieku vienā no neskaitāmajām Vic'Falls mājiņtipa viesnīcām, bet atlikušo dienas daļu izmantoju, lai kārtības labad, par 70 dolāriem gumijā iesiets, nolēktu no Viktorijas ūdenskrituma tilta (kā nekā tomēr otrs augstākais šāda veida lēciens pasaulē). Tad vēl ar mazu par ultralight nodēvētu lidagregātu izmetu loku virs ūdenskrituma un pa ceļam ne reizi vien padomāju ne jau tāpat vien pirms lidojuma bija jāparakstās, ka par to uzņemos pilnu risku un ka spārnotā agregāta neatbilstība visām lidojumu drošības prasībām man nekādus iebildumus nerada. Protams, paspēju arī iekrist komerclamatās, ko sarīkojuši tūristu plūsmas samazināšanās dēļ vienkārši izmisīgi uzmācīgie suvenīru tirgotāji, bet jau vēlā vakara stundā šos zaudējumus kompensēju, ietaupot 20 dolāru ieejas maksu ierobežotajā ūdenskrituma teritorijā un vienkārši pārrāpjoties pār žogu. Nebūtu jau man nekādu iebildumu arī atbalstīt trūcīgos Zirnbabves valūtas ieņēmumus, taču ko darīt, ja ceļvedis samelojies un, kaut arī debesīs rotājas pilnmēness, kad jau tā grandiozajam ūdenskritumam jāizskatās īpaši neaizmirstami, vārtiņi uz tā teritoriju ir vienkārši slēgti. Jā, un šis solis, protams, atmaksājas mēness pār garaiņu mutuļiem starus stīgo tā, kā mūsu dižajai dzejniecei ij sapņos nav rādījies, mēness varavīksne ir vienkārši krāšņa, bet vairākus simtus metru garās taciņas gar ūdenskrituma malu (pats ūdenskritums ir vairāk nekā pusotru kilometru plats un simt metrus augsts) gaišas kā dienā. Dzīvi sarūgtina tikai tas, ka vienubrīd vējš papūš milzīgos ūdens garaiņu stabus uz manu pusi, kā rezultātā atlikušo ceļa daļu es turpinu slapjš kā žurka, jā, un vēl jaukie džungļu trokšņi takas labajā, no ūdenskrituma tālākajā pusē.

Mjā, varētu jau es līdz ar vācieti Edvardu Moru vienu no pirmajiem eiropiešiem, kam izdevies savām acīm skatīt, kā platajai un rāmajai Zambezi upei nākas pēkšņi nokrist no simt metru augstuma un turpināt ceļu pa šauru, klintīs izgrauztu gultni, apsēsties uz klints malas, drošākā vietā pārkarināt kājas pār bezdibeņa malu un dvest: "Ilgi es nolūkojos uz šo vareno ainu, manai iztēlei nesot mani prom kā uz vētras spārniem. Man šķita, ka mans paša mazais ego ir kļuvis par daļu no varas, kas plosījās ap mani, it kā

mana paša esība būtu aprīta apkārtējā varenībā, kuras balss skanēja kā mūžības viļņi. Taču es nometu savu rakstāmspalvu. Neviena cilvēciska būtne nespēj aprakstīt bezgalīgo, un tas, ko es redzēju, bija bezgalības daļa padarīta redzama un ierāmēta skaistumā. Es nezinu, cik ilgi turpinājās mans sapnis…"

Nu, vai arī pieminēt ūdenskrituma atklājēja Deivida Livingstona ceļojumu piezīmju izdevēja Džona Mureja frāzītes, no kurām zināmākā, protams, vai katrā ceļvedī atrodamā "tik brīnišķas ainas, ka uz tām būtu jālūkojas eņģeļiem to lidojumā". Visbeidzot, varētu arī pafilozofēt, ka mūsu dzīves laikam Viktorijas ūdenskrituma vēl pietiks, taču, lai nu kas, bet šis dabas brīnums nekādā gadījumā nav mūžīgs: ir izpētīts, ka pēdējos 30 tūkstošos gadu ūdenskritums ir nograuzis astoņus kilometrus klinšu, atlikuši pirms lielā Zambezi līkuma uz dienvidiem ir nieka trīs kilometri, un, kad arī tie būs izgrauzti, ūdenskrituma vietā būs vienkārši pamatīgas krāces.

Jā, tā arī varētu sēdēt un domāt ja ne šie nejaukie, aizvien uzmācīgākie trokšņi: pilnīgi noteikti dažu desmitu metru attālumā kāds kādu ēd, un te nu es pēkšņi zibensskaidri atceros ceļvedī teikto tas, ka Viktorijas ūdenskrituma teritorija ir diezgan labiekārtota, nenozīmē, ka te nav gan mazu, gan lielu savvaļas dzīvnieku, tostarp lauvu, ziloņu, leopardu un tamlīdzīgi. Kāpēc gan šiem dzīvniekiem, kuri īpaši tramīgi nav pat dienas laikā, nesadomāt pa tumsiņu uzlikt uz kārā zoba vai vienkārši iestampāt zemē pār mēru ziņkārīgu bālas gaļas gabalu? Padomāju, ka galu galā Āfrikas dzīvnieku pasaules iepazīšanai jau tāpat esmu paredzējis veltīt tuvākās dienas, kamdēļ gan to sākt nekavējoties un tūlīt? Un izrādās, ka lēmums ir bijis konceptuāli pareizs kad nākamajā rītā pastāstu par nakts pastaigu Semam, viņš, netaupot skarbus izteikumus, īsos vārdos iezīmē man, cik gan veiksmīgs suņabērns es esot un kā šitādu te idiotu dēļ gan Vic'Falls zaudējot savu labo un drošo slavu, gan nabaga gidi paliekot bez sarunātās samaksas (galu galā Bens no manis ir saņēmis tikai nelielu avansiņu, bet pārējie pārsimt dolāri ir solīti pēc atgriešanā; no buša). Vārdu sakot, ja es gribot pārbraukt ar degunradža nesacaurumotu un arī visādi citādi veselu ādu, lai esot paklausīgs, savaldīgs un bez atļaujas nekur ne soli.

Acīmredzot es arī pēc nostrostēšanas neizskatos īpaši nopietni noskaņots, jo visu trīs stundas ilgo ceļu līdz Hvangei Sems mani iepriecē ar dažnedažādiem šausmu stāstiem iz dzīvnieku valsts, kuru priekšā vecā labā Brēma leģendas vienkārši nobāl. Neļaujot man papriecāties ne par milzīgajiem baobabiem, kādi droši vien Mazajam Princim nerādītos pat ļaunākajos murgos un šajā reģionā sasniedz pat četru tūkstošu gadu vecumu, ne par ceļa malās vīdošajām palmu lapu būdiņām un brīdinājuma ceļazīmēm ar ziloņu un citu kustoņu attēliem, Sems tik maļ savu: "Jā, behemots spēj ar vienu žokļu vēzienu uz pusēm pārkost trīsmetrīgu krokodilu, par cilvēku pat nerunājot. Ir pieredzēts gadījums, kad pieaudzis behemots aizstiepis līdz upei trīs viņā ieķērušos lauvas un gandrīz tos noslīcinājis… Jā, ievainots bifelis tāda īsta tonnu smaga nogalināšanas mašīna, kas nejūt ne baiļu, ne sāpju, tikai niknumu un spēj cilvēku burtiski saspārdīt gabalos. Pat ar lauztu kāju vai plecu jož tā, it kā nekas nebūtu noticis. Un kas par ragiem bija pie mums gadījums ar mednieku, kura kājas palika zem nošauta bifeļa, un tad otrs viņu ar ragiem sabakstīja kā sietu… Jā, un arī no babuīniem jāuzmanās gadās pat 200 pērtiķu bari, kuri var cilvēku vienkārši saplosīt… Jā, un degunradzis apgāzīs mašīnu kā nieku, ja gribēs, tāpat kā zilonis… Jā, un degunradzis spēj pat nogrūst no sliedēm vilciena vagonu. Bija gadījums mednieks bēga no degunradzienes, iemuka koka dobumā, domāja, ka paglābies, bet rezultātā tika izšķiests ar visu koku…"

Nu, pietiks, pietiks, es domāju, bet Semam stāstāmā ir daudz: "Jā, un zilonis ar to jūs nekā nevarat zināt. Reizēm ziloni var pārbiedēt pat mangusts viss atkarīgs no apstākļiem. Reizēm viņš tikai nāk jums virsū taurēdams un stampādamies, jo demonstrē spēku. Bet reizēm var uzbrukt, nekādi neizrādoties, tāpēc, ka jūtas tik ļoti pašpārliecināts, ka viņam nav vajadzīgs kādu vēl iebiedēt. Ja jums virsū drāžas saniknots zilonis, ir ļoti maz izredžu kaut ko ar viņu izdarīt pat ar automātu rokā. Ir vajadzīga ziloņu bise ar milzīgu lodi, milzīgu atsitienu. Un arī tad ja neiešausiet tur, kur vajag, gals būs klāt. No uzbrūkoša ziloņa jūs pēdējā mirklī neatlēksiet no degunradža to var mēģināt, ja ir labi nervi, bet no ziloņa ne… Vienīgais pieķerties pie ilkņiem un turēties, cik ilgi vien iespējams, gaidot, ja nu Dievs jums pēkšņi nolemj palīdzēt.

Bija viens idiots, kurš ieraudzīja gulošu ziloni, nodomāja, ka tas ir beigts, un uzrāpās uz "līķa". Labi, ka

zilonis viņu noturēja par sapņa sastāvdaļu. Bet idiotus jau nekas nelabos divus gadus vēlāk cits zilonis viņu tomēr nogalināja… Un leopardi ir gadījumi, kad leopards ieskrien fermas pagalmā un aiznes suni saimnieku acu priekšā… Un hiēnas ir gadījumi, kad tās pa naktīm aiznes bērnus no būdām, sakož pieaugušos, pat nokož sievietēm krūtis. Senos laikos viņas turpat būdās vēl dzīvus ēda ar miega slimību saslimušos tie nevarēja pretoties, nu un…"

Sems iroši vien būtu gatavs baidīt un brīdināt mani vēl ilgāk, taču, par laimi, Hvange jau no pagājušā gadsimta funkcionējošs nacionālais parks, kas tā nosaukts vietējā virsaiša vārdā, bet biežāk tiek dēvēt vienkārši par Vankiju ir klāt. Izkravājam mantas luksusbūdiņā, kur ir gan duša un īsti logi, gan ventilatori un virtuvīte, un pēc formalitāšu nokārtošanas metamies iekšā pašā nacionālajā parkā, kur mūs pie vārtiem sagaida visu izsakošs tiem apmeklētājiem, kuriem nav gadījies uzklausīt jauko un informēto Semu, uzraksts "Jūs te iebraucat paši uz savu risku". Un… vai visas Sema pieminētās radības neliek uz sevi gaidīt. Nobraucot tikai pāris kilometru pa šauro zemes ceļu, mēs esam paspējuši satikt gan pāris zebru ganāmpulkus, gan strausu bariņu, gan behemotu, kurš naskā solī (izrādās, viņi māk ne tikai laiskoties pa dūņām!) dodas savās gaitās. Caur niedrēm uz mums nolūkojas liela ragaina fizionomija tas pats slepkava bifelis, vietumis no krūmāja iznirst ragaina žirafes galva uz slaida plankumo a kakla, ceļam pārslāj vidēja izmēra zilonis, ik pa brīdim ceļa malās pavīd termītu (grāmatās raksta, ka kopā Āfrikā esot ap 400 šo skudrveidīgo radību sugu) būves pat piecus sešus metrus augstas māla mītnes. Taču Sems vērā ņemamas dzīvības pazīmes izrāda tikai brīdi, kad pamana vairākas ap attālāku krūmu puduri piesardzīgi cilpojošas hiēnas un tuvējā kokā sasēdušu maitasputnu bariņu. "It's a kill!"' nočukst gids, un mēs ar mašīnu sākam mest visneiedomājamākos lokus, lai nokļūtu tuvāk hiēnu intereses objektam un vienlaikus pārāk neiztraucētu lauvas jo tie, protams, ir lielie plēsoņas, kuri pa nakti nomedījuši ko garšīgu un tagad nogūluši ēnā pie medījuma atliekām.

Beidzot mēs atrodam ērtāku redzespunktu, Sems man vēl un vēlreiz piekodina nekādā gadījumā neizkāpt no automašīnas, bet man nenāk ; j prātā lai gan pieaudzis lauvu tēviņš sver tikai pārsimt kilogramu un pašlaik šie kilogrami vairāku augumā * Šeit: ' ur kaut kas ir nomedīts! [Angļu vai.) mazāku indivīdu kompānijā pēc labas maltītes mierīgi atdusas, pat no hiēnu uzvedības ir skaidrs, ka pietuvošanos maltītes atliekām lauvu kuru ātrums īsā distancē var sasniegt pat 60 kilometru stundā bariņš varētu uzskatīt par rupju aizvainojumu. Un ko gan tur līst tuvāk, ja zvēru Āfrika visā savā krāšņumā tāpat ir acu priekšā. Un tas ir tikai pirmais cēliens, bet nākamais ir pie dzeršanas vietām, kuras Hvangē sausā gadalaika sākumā jau ir uz piikstiem skaitāmas un pārsvarā mākslīgas izcelsmes — urbumu pumpjus darbina dīzeļģeneratori. Tā, protams, neskartās dabas iespaids nedaudz zūd, taču, pirmkārt, bez šādām dzeršanas vietām dzīvnieku pienācīga aplūkošana tiešām prasītu no neprofesionāļa grūti sagaidāmas pielavīšanās spējas, otrkārt, bez tām gluži vienkārši nebūtu arī dzīvnieku. Lieta tā, ka Zimbabves ziema nav nekāda joka lieta temperatūra var noslīdēt pat līdz pāri; mīnus grādiem, viss izkalst un nobirst, bet galvenais neizsusējušas paliek tikai lielākās upes un, protams, mākslīgie dzeramā avoti. Taču dzīvniekiem, kā jebkurai dzīvai radībai, dzert vajag, vēlams, katru dienu nu, vismaz reizi trijās četrās dienās noteikti.

Protams, es vēl neesmu atbraucis īstajā laikā, jo maijā un jūnijā dažādu mazu strautiņu un pančku pēc lielajiem lietiem vēl ir pietiekami. Toties septembrī un oktobrī jā, var ticēt Semam, kurš jūsmīgi stāsta par tik tiešām tūkstošiem ziloņu, kuri gandrīz nepārtrauktā straumē plūstot uz dzeršanas vietām. Taču patiesībā jau slikti nav arī maijā dzīvnieku valsts pārstāvji ierodas te cēlā vienatnē, te prāvākos bariņos un vai katrs parūpējas par veselu izrādi cilvēkam, kurš to visu skata pirmoreiz. Pateicos labajam Džordžam un Kondolīzai, ka parkā visu rītu esmu vienīgais apmeklētājs, līdz ar to nekādi nepiederoši subjekti netraucē vērot mazās Āfrikas etīdes behemots sastopas ar ziloni, un abi, nepievēršot viens otram nekādu uzmanību, aizļepato tālāk; zilonis mierīgi dzer un vēl nomazgājas, šķiet, stundu ilgi, kaut vajadzīgi viņam nieka 150-200 litri diennaktī; savstarpējās attiecības kārto babuīni un žirafes; tad pieslēdzas arī hiēnas — te viena plankumotā maitēdājn trenkā babuīnu, te babuīns viņu; nelielajā ūdenstilpnē rātni

riņķojošajam krokodilam, šķiet, ir pilnīgi vienalga, vai putnu viņš noķers šodien vai pēc nedēļas; atļēpo un aizļēpo jau retāks viesis sikspārņausu lapsa; žirafes padzeras, smieklīgi izplešot kājas, lai aizsniegtu ūdeni, un tad sarīko nelielu lēnīgu izkaušanos; patiesībā arī visi pārējie dzertgribētāji kustas gluži kā palē​ninātā kinofilmā un nav nekāds brīnums, ņemot vērā, ka pat ēnā ir tuvu pie četrdesmit grādiem.

Viss ir jajki, mierīgi un… pamazām arī garlaicīgi. Paldies vienīgi vientuļam nīlzirgam, kurš savā nodabā rosās pa ūdenstilpnes piekrasti, izpildot visu to, ko jau bieži pieminētais Brēmonkulis bez īpašām simpātijām pret trīstonnīgo kluci (tiesa, eksistē arī pigmejbehemots, kurš dzīvo Rietumāfrikā un nav pat trīs centnerus smags) apraksta šādi: "Augus ēdošs nīlzirgs ir patiešām riebīga parādība. Desmitdaļas jūdzes atstatumā neapbruņotām acīm var redzēt rīkles atplešanu, un no pāris simt soļiem skaidri var novērot visas ēšanas kustības. Neizveicīgā galva pazūd dziļumā, rakņājas apakšā pa augiem, un saceltās dūņas saduļķo ūdeni tālu visapkārt. Tad behemots atkal parādās ar lielu, resnu norautu augu saini, no kura viņam iznāk tikai reizi piepildīt muti. Viņš uzliek saini uz ūdens līmeņa un to tur lēni un omulīgi sagremo un sasmalcina. Pa abām pusēm no mutes tālu ārā karājas augu stublāji un lapas. Zaļgana, ar siekalām sajaukta augu sula pastāvīgi tek pāri gaļīgām lūpām. Dažus pussagremotus zāles kušķus tas izgrūž laukā un aprij no jauna. Muļķīgās acis bez kustības raugās tālumā, un milzīgie priekšzobi un ilkņi parādās visā savā lielumā. (..) Vārdos nav iespējams kaut cik tuvu patiesībai aprakstīt šo milzeņu balsi. Viņa pastāv baurošanā, attāli to var salīdzināt ar bifeļu vērša balsi; viņi liek atskanēt tai vai nu kā vienai atsevišķai vilktai skaņai, vai vairākas reizes vienu pēc otras, un tā ir tālu skanošs bass, kurš rādās nākam no lielas tukšas mucas. Izliekas, it kā baurošana izteiktu lielāko niknumu un dusmas, kamēr dzīvn.eks patiesībā pavisam mierīgi rotaļājas. Vairāku tēviņu baurošana, kad tie sacenšas viens ar otru, pēkšņi skanot caur kluso vientulības nakti un saistoties ar nirstošo upes zirgu šņākšanu, pūšanu un ūdens troksni, atstāj bezgala lielisku iespaidu, kuru, kā rādās, izjūt arī meža dzīvnieki, jo šakālis, hiēna un pat lauva cieš klusu un klausās, kad pāri ūdeņu līmeņiem veļas begemota zemes trīcei līdzīgā pērkonīgā balss un, tālā mūža meža apslāpēta, atbalsojas tālumā."

Tomēr Vic'Fallft es cita starpā beidzot esmu ticis arī pie kāda mūsdienīgāka uzziņu avota Rišāra Despāra Estē "Āfrikas zīdītāju uzvedības rokasgrāmatas" -, un, Brēma ne pārāk ieredzētajam Āfrikas faunas pārstāvim, šķiet, pēc grūtā barošanās un pabaurošanas darba laižoties veselīgā snaudā, es no tās uzzinu veselu virkni interesantu faktu. Pirmkārt jau izrādās, ka principā Brēmam un viņa sudāniešiem ir taisnība arī Estē kā pašsaprotamu faktu min, ka ' behemots ir sociāli šizofrēnisks. Ūdenī vai atpūtas laikā krastā tas piecieš tuvāku kontaktu, taču tik un tā bet drīzāk tieši tāpēc ir ļoti agresīvs". Tāpat apstiprinās jau pēc naski rikšojošā nīlzirga .sastapšanas radušās aizdomas, ka mīļais augustiņš vis nav nekāds kuslais dzīvnieks tiesa, lēkāt tas nemāk un arī augstus šķērjļus neizvēlas, taču vajadzības gadījumā spēj rikšot pat ar trīsdesmit kilometru ātrumu stundā un skrejošu cilvēku iedvesmas gadījumā, visticamākais, panākt ar visām no tā izrietošajām sekām. Parasti behemoti naktī ganās uz sauszemes, noēdot ap puscentneru zēles, bet dienā atpūšas tīdenī un uzkož krast​malas zālīti. Arī guļ viņi ūdenī un pa miegam regulāri paceļas ūdens virspusē, lai ieelpotu un izelpotu. Kā viņiem tur apakšā klājas? Ausis ievelkas, nāsis aizveras, un behemots ir gatavs zem ūdens pavadīt pat piecas minūtes. Ko viņš tur dara? Reizēm peld, reizēm pastaigājas pa grunti gluži kā astronauts pa Mēness virsmu. Turklāt arī behemotu mazuļi pie mātes pupa piesūcas zem ūdens protams, ausīm automātiski ieritinoties un nāsīm aizveroties… Šajā brīdī Sems, kurš man blakus ir snaudis tikpat cieši kā nīlzirgs, atgriežas realitātē un, uzmetis aci grāmatai, metas papildināt: "Jā, šo es zinu nav slikta, nav slikta. Tikai ņem vērā nekad nemēģini kaut ko attiecībās ar dzīvniekiem mēģināt saprast tikai pēc grāmatām. Paša izjūtas ir daudz svarīgākas. Un dzīvnieki ir tikpat dažādi kā cilvēki tik daudz es esmu sapratis visos savos četrdesmit gados. Rēķini pats normāli uz simt metriem krastmalas ir septiņi behemoti ezeros un trīsdesmit lielajās upēs, piemēram, Zambezi. Parēķini, cik sanāk kaut vai uz kilometru. Lielajos baros ir pat 150 dzīvnieku un katrs ar savu raksturu. Ko tu sapratīsi no behemota tikai pēc grāmatas? Neko, izņemot to, ka no viņa jāturas pa gabalu.

Bet vēl? Viņam nav nekādas sejas izteiksmes izņemot "mute vaļā, mute ciet". Mīmikas nav, acu izteiksmes

nav, ausis neizteiksmīgas, aste kūļājas vienmēr, bauro viņš, kad ienāk prātā. Tad kā tu uzzināsi, kad ir jāmūk pa kaklu, pa galvu, bet kad vari pienākt tuvāk? Tikai vienā veidā jājūt, ko dzīvnieks domā un jūt.

Redzi, sanāk kopā divi behemoti, pagriežas ar dibeniem, apšļāc viens otru un tālāk? Ko viņi dfris tālāk?

Grāmatā tev rakstīts es zinu -, ka viņi tā dara pie kopējās teritoriju robežas. Tā ir uz sauszemes, bet krastmalā, kas ir kopēja? Un ūdenī? Un tad, kad satiekas bullis un sveša mātīte? Un mātīte un svešs pusaudzis? Tu nekad neizkalkulēsi visus variantus atliek vienkārši to sajust."

Droši vien jau Semam ir taisnība, bet visi stāsti nemaina vienu sāk kļūt garlaicīgi. Vai gan bērnu dienās, urbjoties cauri Žila Vema kopotajiem rakstiem, varēju iedomāties, ka var pienākt diena, kad raan Melnajā kontinentā zvēru ielenkumā vienkārši nāks žāvas? Protams, nemūžam bet te nu es esmu. Zvēriem ir neapšaubāmi nospļauties par kaut kāda tur tūrista adrenalīna līmeni viņiem ir pašiem savas, svarīgākas darīšanas. Sems ir gatavs vēl stāstīt un stāstīt, rādīt un rādīt, bet arī viņš atzīst principā jau neko jaunu mēs neieraudzīsim, it īpaši pēc tam, kad mums garām savā nodabā ir aizslājis arī melnais degunradzis.

Tiesa, esmu lasījis, ka Hvanges nacionālajā parkā notiek arī kas interesantāks piemēram, ziloņu medības tā sauktā projekta Opevation Nyama ietvaros. Tas nozīmē brīdi pa brīdim pilnīgās sprukās nonākusi vietējā vara vai valdība atļauj vietējiem iedzīvotājiem nomedīt pa zilonim pārtikai, un nav nekāds brīnums, ka nogalināti tiek nevis novārgušie, vecie ziloņi, bet eksemplāri pašā spēku pilnbriedā ar vismaz 30 kilogramus smagiem ilkņiem (starp citu, Zimbabve ir īstā vieta, kur pilnīgi oficiāli un likumīgi iegādāties kādu ziloņkaula izstrādājumu protams, ja jums nav iebildumu šādā vistiešākajā veidā atbalstīt ziloņu slaktēšanu).

Sems gan izliekas, ka viņam par kaut ko tādu nekas nav un nemaz nevar būt zināms, un tā vietā ar lielu aizrautību metas man stāstīt par to, kā pirms dažiem gadiem izdevies pabūt centrālajā Tanzānijā un pilnīgi nejauši nokļūt uz īstām ziloņa medībām, ko rīkojuši barabeigi kādreiz milzīgās datogu cilts pārstāvji. "Grūti viņiem, cilvēkiem: ja ievērosi likumu un neiesi rituālajās medībās uz ziloņiem un citiem lielajiem dzīvniekiem, pie kadirokana varoņa nosaukuma netiksi. Tas atkal nozīmē, ka ir problēmas dibināt ģimeni, piedalīties cilts pārvaldē, tevi neviens neuzskatīs par nopietnu cilvēku. Iesi medībās būs nepatikšanas ar varas iestādēm, kuras ziloņus nevienam medīt neļauj. Ko darīt? Parasti jau viņi kaut kā tomēr iet lielā slepenībā, gandrīz vienmēr tikai savējo lokā. Un arī pašas medības ir īpatnas šaujamieročus nedrīkst izmantot, zilonis tiek galēts tikai ar šķēpiem sākumā to atrod, pārsteidz, samētā pilnu ar šķēpiem, bet piebeidz jau nākamajā vai aiznākamajā dienā, kad dzīvnieks novārdzis un zaudējis spēkus. Nežēlīgi jā, tā jums, eiropiešiem, droši vien šķiet, bet šeit viss notiek savā veidā…" klāsta Sems.

Stāsts, protams, interesants, taču citādi omulīgā gida reakcija izskatās tik aizdomīga, ka lēmums rodas pats par sevi ar oficiālo parka gidu es esmu pavadījis pietiekami daudz laika, bet tagad varētu būt īstais brīdis mēģināt tālāko ceļu turpināt jau bez šīs "nabassaites". Sacīts darīts: Sems gan mirkli paprotestē, taču pēc solītās summas saņemšanas protesti pieklust, un uz atvadām gids vēl paklusām piebilst viņam neko tādu teikt nepienākoties, bet lai es šajā pašā ciematiņā sameklējot to un to māju, tur prasot pēc Mbizas un droši vien tas man varēšot palīdzēt ieraudzīt kāroto. Lieki teikt, apaļīgajam blēdim ir pilnīga taisnība par nieka pārdesmit dolāriem sirmais patriarhs Mbiza apsolās mani jau nākamajā rītā aizvest uz lielo ziloņa vai behemota kā nu sanākšot sadalīšanu. Vakaru un garo nakti satumst šeit vienā mirklī, un maija nakts jau ir nežēlīgi gara (un pavēsa) man gan nākas pavadīt bezgala smirdīgā un nolaistā būdā, kur kabatas lākturīša gaismā iepazīstos ar vairs ne Brēma, bet Estē sniegtajām ziņām par ziloņu iedabu: izrādās, ziloņu dzimtā valda tipisks matriarhāts bara vadone ir vecākā, pieredzējušākā ziloņu govs; vidēji ziloņu "ģimeniskajā barā" ir 9-11 ziloņi, un tā kodols ir māte ar tās meitām un to atvasēm; ziloņu buļļi savukārt pamet baru pilngadības laikā (12-20 gadu vecumā) un pēc tam ar ziloņmāšu baru sastopas tikai vajadzības gadījumos; pārējā laikā ziloņpuikas dzīvo lepnā vientulībā vai arī tā sauktajos vecpuišu baros, kuros parasti ir padsmit ziloņu, taču esot redzēti arī ziloņu vecpuišu bari, kuros ir pat pusotrs simts buļļu. Kā paiet normāla ziloņa normāla diena? Ņemot vērā, ka piectonnīgam zilonim dienā vajag 300 kilogramu barības, tas barojas pat 16 stun​das diennaktī, nedaudz padzeras, nedaudz paguļ, laiku

pa laikam pakontaktējas ar citiem sugas brāļiem (ziloņu sasveicināšanās ceremonijā zemākā ranga zilonis iebāž sava snuķa galiņu augstākstāvošā ziloņa mutē). Jā, un tā tas turpinās, kamēr nepienāk liktenīgā sastapšanās ar mednieku…

Zilonim, pie kura jau visnotaļ beigta saprotu, ka Mbiza nav riskējis sazin no kurienes uzradušos bālģīmi vest uz pašu galināšanas pasākumu vai arī pats to nemaz nav zinājis, mani pēc neilgas kratīšanās uz aizvēsturiska mopēda aizved nākamajā rītā, tas acīmredzot ir bijis pietiekami liktenīgs. Milzīgā pelēkā ' kalna sānos saskaitu vismaz desmit šāvienu brūces, taču jau pēc brīža tās nav pat manāmas. It kā telepātisku signālu vadīti, ap milzīgo līķi sāk pulcēties vietējie iedzīvotāji, pāris vīru ar šaujamajiem ņemas ap ziloņa asti (vēlāk uzzinu, ka tā pēc tradīcijas tiek milzeņa nogāzējam), savukārt pārējie enerģiski metas virsū ķermenim. Viss notiek tik zibenīgi, ka pat jūtīgam cilvēkam lāgā nepaspētu samesties nelabi ap dūšu sākumā, izmantojot mačetes, melnādaini ar nelielām grūtībām tiek cauri ādai, tad novelk to vidēji pa kvadrātmetram vienā gabalā, nokasa tauku slāni, kas saulē ātri kūst. Vienlaikus citi pa pamatīgiem, pēc skata 20-30 kilogramus smagiem klučiem izgriež gaļu, kas tālāk jau tiek griezta strēmelēs un krauta paunās un saiņos, lai vestu kaltēties.

Visnaskākā rosība ir ap snuķi, kas skaitās īpaša delikatese, bet, kad visa āipusē pieejamā gaļa ir vairāk mazāk izgriezta, ar automašīnu no ziloņa tiek izvilktas iekšas, un pāris gaļas izgriezēju faktiski pazūd atbrīvotajā vēdera dobumā. Tiek nocirsti un nekavējoties aiztranspoVtēti nezināmā virzienā gan ilkņi, gan visas četras kājas, kuras idiotiski eiropieši mēdz izmantot kā papīrkurvjus. Rezultātā jau pēc pāris stundām no ziloņa ir palikusi tikai daļa skeleta (arī galvaskauss kā derīga eksportprece jau ir prom) un atkritumu kaudze, ap kuru milzīgā barā vijas mušas.

Vērojot šo ainu un domājot, vai man tiešām nesāk kļūt slikti, pēkšņi sajūtu uz pleca roku tas ir Mbiza, kurš pienācis un savā lauzītajā angļu valodā ar nesaprotamu intonāciju saka: "Žēl? Redzu žēl. Bet tāda ir dzīve šeit. Cilvēki grib ēst. Cilvēki grib n/ama! Un tagad cilvēki būs paēduši. Labi." Jā, varbūt tiešām tas ir labi: galu galā kas es tāds, lai jauktos citu cilvēku dzīvē un gluži kā grāfiene no senās anekdotes ieteiktu ja reiz jums galīgi nav ko ēst, kāpēc jūs neēdat vakardienas sacietējušās smalkmaizītes? Cita lieta ka no šīs citu cilvēku (un dzīvnieku) dzīves es esmu redzējis pietiekami. Ir īstais laiks no zvēru Āfrikas pārcelties uz tās vismaz šķietami pilnīgo pretmetu dzelzsbetona Āfriku.

VII dala DZELZSBETONA ĀFRIKA Laikam iemesls, kāpēc es gluži negaidot esmu pamodies četros naktī, vārda tiešā nozīmē virmo gaisā: sutīgajā Ugandas galvaspilsētas naktī līdz galam tā arī neizzudušajām izpūtes gāzēm, desmitu tūkstošu cilvēku sviedru, atkritumu, lētas kosmētikas, simtu ielas virtuvju smakām ir pievienojies kaut kas miljonpilsētai negaidīts ass, svaigs, rūgtens. Un vēl šī apslāpētā murdoņa aiz loga, kur šajā diennakts laikā nevajadzētu būt nevienai dzīvai dvēselei, bet pa dienu šurpu turpu stumdās tūkstoši melnādainu, katram interesentam piedāvājot gandrīz visu no plazmas televizoriem un bioloģisko tualešu tvertnēm līdz sukām, šampūniem un polietilēna maisiņiem. Tā kā miegs pagalam, nolemju palūkoties galu galā Kampalai nav nekāds īpaši kriminālas pilsētas tēls. Uzrauju džinsus, kurpes un kreklu, no viesnīcas trešā stāva palavos garām cieši aizmigušajam uniformētajam sargam, kurš savu aizvēsturisko plinti cieši iemiedzis starp kājām un gandrīz vai aptinies tai apkārt, paveru ārdurvis un… tik tiešām sastingstu izbrīnā: dienas cilvēku pūznis izrādās tīrais sīkums, salīdzinot ar to, kas tagad paveras manu acu priekšā, gandrīz melnā tumsā, ko kliedē tikai daži lākturi, laukums un tuvējās ielas ir bāztin piebāzts ar visdažādākajām automašīnām, vezumiem, ķerrām un ratiņiem, kā arī tūkstošiem cilvēku.

Viss šis pūznis kustas tikpat neizprotami un šķietami haotiski kā skudru daudztūkstošu kolektīvs: skrandaini proletārieši lietišķi velk milzīgus maisus sev vien zināmā virzienā, tuklas matronas neskaitāmos brunčos dod, pēc toņa spriežot, neapstrīdamus norādījumus, šur tur redzami cienīgi vīri uzvalkos, kuri īsajās roķelēs vicina pamatīgus naudas žūkšņus, "apakšstāvā" blīvā masā tekalē visu vecumu bērni un suņi, kuri tikai acīmredzamas Dieva žēlastības dēļ nepakļūst zem kāda maisa, saiņa vai kastes, kas tiek pārcelti no viena transportlīdzekļa otrā, no vieniem pleciem uz citiem, lai visbeidzot pazustu kādā no laukumam piegulošajām ielām, savukārt lielās pītās kastēs sabāztās vistas un cita uz citas sakrautās cūkas, šķiet, ar likteni jau ir samierinājušās. Īpaši-nadzīga rosība ir ap nedaudzajiem svariem, kuru apkalpotāji strādā necilvēciskā ātrumā un dīvainā kārtā bauda pilnīgu un absolūtu neskaitāmo klientu uzticību jebkurš mērījums tiek pieņemts bez mazākajiem protestiem, kas citkārt jebkurā afrikāņu kompānijā būtu pilnīgi neiedomājami. Kļūst skaidrs, ka visi piepilsētas zemnieki, kuri saveduši izaudzēto produkciju, lai Ugandas ūdensgalva arī rīt būtu paēdusi, šeit ir ne pirmo un arī ne simto reizi…

Cilvēkam, kurš šo ainu nav redzējis pats savām acīm, nākamajā rītā tas var likties neiedomājami un neiespējami lau​kums atkal ir pilns ar uzmācīgajiem pārdevējiem, viņu letēm, soliņiem un kastēm, un nevar taču par liecību nakts notikumiem uzskatīt kaut kur pa stūriem sašķūrētos cūku mēslus. Jaunā diena ir sākusies ar šai ekvatoram gauži tuvajai Āfrikas galvaspilsētai parasto kņadu — uz darbu steidzas tūkstoši melnādaino klerku, kuriem etiķete ari vairāk nekā trīsdesmit grādu karstumā pieprasa tumšu uzvalku un kaklasaiti, bet uz katra ielas stūra uzmācas avīžu tirgotāji. Šīrīta jaunums numur viens četrdesmit viena gada vecumā miris pulkvedis Sulaimans Ssemakula, saukts arī par Džungļu lauvu. Nekrologs pa veselu avīzes lapu, nez kāpēc vienā avīzes numurā nodrukāts divreiz "stingrais, bezrūpīgais, drosmīgais kaujinieks", kurš sācis karot septiņpadsmit gadu vecumā un pēdējos gados kā divīzijas komandieris galvenokārt rūpējies par lopu zagļu apkarošanu, "nekrita no naidnieka lodes, bet padevās slimībai". Un kas gan tas būs par afrikāņu nekrologu bez pikantiem sīkumiem Sula "mīlēja sievietes", katrā dislokācijas vietā pa kādai, un "nav brīnums, ka pēc viņa nāves parādījās vairāk nekā piecpadsmit atraitņu, protams, ar bērniem". O, nē, viss tomēr būs labi "prezidents J iveri Museveni ir apsolījis rūpēties par bērniem", dzīve var turpināties.

Un tā arī turpinās cilvēku un transporta piesistas ir gan Kampalas centra plašās ielas, kur netrūkst arī stiklotu augstceltņu, gan visa pārējā galvaspilsēta smacīga, apbružāta, kustoša aizvien pieaugošā ātrumā.

Pie autoostas automašīna jau vairs neizsprauksies, milzīgais laukums bāztin piebāzts ar lielajiem autobusiem, kuriem katram paredzēts savs steliņģītis, un arī vietējā sabiedriskā transporta stūrakmeni maršruta mikroautobusiem. Ne jau velti centrā pa dienu daudz iecienītāki ir nevis auto, bet

mototaksometri uz katra ielas stūra sastājies bariņš enerģisku ļaužu uz mopēdiem un pat velosipēdiem ar pasažieru pārvadāšanai speciāli pielāgotiem sēdekļiem un tureklīšiem kājām. Neraugoties uz automašīnu ierobežotajām pārvietošanās iespējām, izpūtes gāzu dvaka ir vienkārši baiga, it īpaši komplektā ar karstumu un gaisa mitrumu: kāds nu vēl te AIDS vajadzīgs nudien dīvaini, ka viņi visi nav atmetuši pekas no aizdusas, plaušu tūskas un astmas. Bet viņi nē tekalē aizvien ātrāk un ātrāk, turklāt vismaz trešā daļa gājēju faktiski nepārtraukti runā pa mobilo telefonu.

Pamēģināsim no lielajām maģistrālēm centrā iegriezties kādā sānieliņā bet arī te nekādu mieru neatradīsiet. Šķiet, gluži kā viduslaikos katras profesijas pārstāvji ir "okupējuši" savu ieliņu un tur iespējami daudz preču izkrāvuši veikaliņu durvju priekšā. Nekas vairāk kā šīs izkrautās preces un pašas durvis no veikaliņa arī nav redzams katrām durvīm blakus jau ir nākamās, un nezinātājam pat prātā neienāks, kādi milzu garie labirinti stiepjas aiz katras ieejas. Šuvēju ieliņā pie katra veikaliņa durvīm greznojas pa šujmašīnai, lielākoties mūžveca paskata, bet joprojām funkcionējošas; būvmateriālu tirgotāju ieliņās valda pilnīgs haoss, un kaut kā te laiku pa laikam pamanās iespraukties arī pa automašīnai; skaidrs, ka frizieru ieliņā viss svarīgākais notiek tepat uz ielas nedaudz apmulsušajam bālģīmim uzsmaida sabini cilts pārstāvis ar iniciācijas ceremonijā izsistiem vai izrautiem diviem priekšzobiem gan augšā, gan apakšā, liekot aizdomāties, vai gadījumā arī šī nozīmīgā manipulācija nav veikta kaut kur tepat blakus. Ak, un vēl šie apsargi katrs sevi cienošs valūtas maiņas punkts un arī palielāks veikals uzskata par goda lietu algot vismaz pa kādam apsargam, savukārt tie acīmredzot domā, ka potenciālos zagļus un laupītājus atbilstoši var iespaidot tikai iespējami vecāks, lielāks un garāks šaujamierocis, un rīkojas atbilstoši.

Dažas ieliņas tālāk no pilsētas… o, no tā, ko varētu saukt nevis par centru, bet epicentru, jau ir nedaudz mierīgāk. Pēc īdi Amina milzu vajāšanām indiešu tirgoņi, bez šaubām, ir atgriezušies blakus Shoprite universālveikalam slejas iespaidīgs hinduistu templis ar dāsni svastikotu žogu, tālāk cits pie cita sarindojušies indiešu restorāniņi un atkal tirgotāji, tirgotāji, tirgotāji. V^ss čum un mudž pat pie parlamenta ēkas žoga tiesa, šeit pietiek brīdinošu aizrādījumu un pamatīgu barjeru, un vēl pamatīgāki šķēršļi iespējamo teroristu ceļā salikti gan pie ASV vēstniecības, gan britu High Cominission ēkas. Un nav brīnums lai gan ielās viss ir mierīgi pat Āfrikai tradicionāli atbaidošajās priekšpi'sētās, kur balto viesi trenkā vien bezkājaini kropļi un milzīgi bērnu bari, gaisā virmo gan runas par valsts ziemeļos joprojām notiekošo mazo karinu ar dumpiniekiem, gan atziņa, ka vai tik neesot gaidāms vēl viens "atbrīvošanās karš". Gaisu vēl vairāk jauc neskaitāmie pasaules gala, atomkara, polārās ziemas, globālās sasilšanas, Dieva dusmu un citu nepatikšanu sludinātāji, kuri regulāri iznirst ceļā un labu brītiņu tek nopakaļ, bārstot vis​fantastiskākās nākamības prognozes.

Saulei jau stāvot zenītā un izplūdes gāzu koncentrācijas līmenim pieaugot jau gluži eksponentsiāli, apkārtējo mudžekli un jezgu uztvere sāk filtrēt, līdz apziņai pielaižot tikai spilgtākās krāsas, skaņas, smakas un iespaidus. Veikaliņš ar afrikāniski paradoksālo nosaukumu Peaceful Butchery-tātad "Miermīlīgā gaļas tirgotava"… Skaidri redzami blēži, kas naiviem vietējiem melnādainiem piedāvā fantastiski labi apmaksātu darbu Tanzānijā… Kāds vietējais politiķis megafonā auro desmit gadu laikā Ugandas ārējais parāds pieaudzis par 55% līdz 4,5 miljardiem dolāru, un prezidents nepamatoti iesaistījies asos strīdos ar ārvalstu donorien, kuri uzskata, ka valsts neesot pietiekami demokrātiska…

Ielas malā histēriski vaimanā bariņš histērisku sieviešu ieklausījies saprotu, ka viņu desmitgadīgā radiniece gājusi bojā Āfrikas apstākļiem diezgan izplatītā nāvē, pēc lietus uzkāpjot uz atkailināta elektrības vada… Vienā no priekšpilsētām iedzīvotāji ar spaiņiem un plastmasas kannām sastājušies garā rindā pēc ūdens pie urbuma, kurš jūtami smako pēc notekūdeņiem… Ruandā par genocīdam veltīto filmu neviens neko nevarēja pateikt, bet Kainpalā tieši pašlaik tiek izsludināta "Flotei Rwanda" pirmizrāde…

Tā Kunga Kristus baznīcas paspārnē notiekošā masu pasākumā simti jauniešu dod zvērestu līdz kāzām iztikt bez seksa, bet turpat blakus veikala skatlogā sievietēm ar mazām krūtīm tiek doti izvērsti padomi, kā izvēlēties apģērbu… Dzīve mutuļo ne velti Uganda ir starp piecpadsmit ekonomiski visātrāk augošajām

valstīm pasaulē.

Un tomēr, tomēr, tomēr Nairobi jūs varēsiet iedomāties, ja visu, kas ir Kampalā, pareizināsiet vismaz ar pieci. Vai seši. Izņēmums centra ēku augstums, lai gan Kenijas galvaspilsēta līdz ar Harari ir vienīgās, kam izdevies panākt, lai centra daudzstāvu stikla un betona ēkas neizskatītos tikpat nolupušas un nevīžīgas kā visa pārējā pilsēta. Toties transporta intensitāti droši varat reizināt pat ar desmit tas vienalga nebūs pārspīlējums. Pāris stundu ilgj "korķis" iebraucēju sagaida jau ceļā no lidostas to, protams, izmanto neskaitāmie filmu disku un citu mantu tirgotāji, kas veikli tekalē no vienas iesprūdušās automašīnas pie nākamās. Lai gan Kenijā oficiāli ir aizliegta pornogrāfija un iebraucējiem no Eiropas lidostā var nākties pavērt somas tieši šādu mantu meklētājiem, visbiežāk saniknotajiem autovadītājiem un pasažieriem tiek piedāvātas tieši padraiska satura filmiņas. Milzīgais daudzums policistu, kuri uz vadītājiem noraugās ar pasaules kunga un valdnieka skatienu, tirgotājus vienkārši ignorē viņiem daudz svarīgāka ir ģimenes budžeta papildināšana ar kādu taisnīgi iekasētu kitu kidogo jeb vienkārši kukuli, kuru šeit atbilstoši nerakstītiem noteikumiem ņemt un dot var, tikai nekādā gadījumā nedrīkst saukt par kukuli. Nav ko brīnīties par kāda kenijieša izbrīnīto stāstu par Ameriku tur visi cits citu respektē, un pat tad, kad policists jūs aptur, viņš jūs uzrunā s/r vai ma'am… Čakls meklētājs Nairobi centrā gan atradīs vietējo pretkorupcijas biroju, kuram ir pat speciāla pieņemšanas telpa ar tās priekšā izliktiem brīdinošiem uzrakstiem, kuru būtība nāciet un stučijiet vai arī soļojiet tālāk, bet dīkdienīga stāvēšana un blenšana uz apzinīgajiem pilsoņiem gan nav pieļaujama. Šo norādījumu gan es pārkāpju, vismaz pārdesmit minūtes uzcītīgi vērojot biroja ieejas durvis vai tad nu tiešām neparādīsies kāds apzinīgais ziņotājs. Neparādās vis, arī šur tur pilsētā acīmredzot iebraucēju skatiem izliktie plakāti Please, do not corrupt us!', šķiet, lāgā nestrādā prese ir pilna ar parasto ļaužu sīko stāstu, kā, lūk, cilts vadoņa pakalpiņi atņēmuši to un to, korumpētie policisti nav palīdzējuši, varas iestādes aizstāvējušas bagātniekus, policija vakaros arestējot gandrīz katru, kas pagadās pa rokai, un atbrīvojot par 500 šiliņu "neoficiālu sodu", un tas notiekot policijas iecirknī, kur karājas prezidenta un policijas komisāra portreti… Un tā nu es dodos tālāk — meklēt jaunus iespaidus, kuri, lai nu kur, bet Nairobi neliek ilgi gaidīt. Kaut arī uzskatāma pat ne par Āfrikas, bet visas pasaules mēroga pilsētu, Nairobi ak, par ko gan domāja maasaji, burtiski nosaucot šo vietu par "Vēsu ūdeni", jau no paša rīta tinas degošu papīru un lupatu smakā. Aizvien lielāks cilvēku skaits šeit runā nevis "tīrajā" suahili, bet šengā Nairobi ļoti modernā suahili paveidā, kas "bagātināts" ar daudziem angļu un arī tuvējo cilšu vārdiņiem, arī faktiski viss ausis placinošais Kenijas reps ir tieši šengā. Šis tas no vietējo izteiksmes līdzekļiem pielīp arī iebraucējam: ši​liņš bobs, alus pombe, tēja čai, neoficiālā himna protams, Jambo Bwana.

Kolorītu ļaužu skaita un dažādības ziņā Nairobi, ļoti iespējams, nav līdzinieču. Re, skrandains melns puišelis ar pleijera austiņām bet tas vēl nenozīmē, ka viņš ir aizrautīgs melomāns; visticamākais, tas ir tikai ponts, jo nekāda pleijera nemaz nav. Re, parādās arī pirmais Nairobi tik bieži sastopamais agre​sīvais naudas diedelētājs vai tad es esot rasists un uzskatot viņu * Lūdzu, nekorumpējiet mūs! [Angļu vai.) par pērtiķi, ka negribot ar viņu sarunāties. Bet te atkal inteliģenti pieklājīgais nemaz nav mainījies kopš O.Henrija laikiem: kalsns, šauru seju, pieklājīgs, tāpat sākumā izstāsta stāstu, kurš bieži vien ir pat interesants, demonstrē labu aktiermākslu, valodas un ģeogrāfijas zināšanas, pieklājīgs sarunu biedrs, bet beidz, vienalga, ar vienu un to pašu iedod, lūdzu, drusku naudiņu; atdot gan neatdošu, bet no Adisabebas e-pastu atsūtīšu un paldies pateikšu (neatsūtīja gan, maita). Vesela pārdevēju svīta, kas vajā vēl labu brīdi pēc veikaliņa pamešanas. Vietējais suvenīru tirdziņš, kur, ņemot vērā tūristu pieplūdumu un neizvēlīgumu, nav ko cerēt atrast kaut pāris autentisku lietu. Te atkal dārgo galeriju rajoniņš cilvēku gandrīz nav, pārdevēju attieksme atturīgi goddevīga, cenas augstas, piedāvājums izcils un savākts no visām Āfrikas malām. Vēl tālāk mošeja, kas nejauši sagadījusies tieši aiz manas viesnīcas loga un ik rītu parūpējas par laicīgu pamošanos ar sen nedzirdētām lūgšanām no minareta skaļruņiem.

Taču īstais piedzīvojums sākas, kad Nairobi viesis nokāpj no trotuāra un kļūst par satiksmes

dalībnieku. Un satiksme šeit ir vienkārši fantastiska; acīmredzot vienīgais izskaidrojums ir darbojas sava veida telepātija un līdz milimetram izstrādāts, diendienā trenēts acumērs. Izplatītākais un populārākais sabiedriskais transports šeit ir matatu tūkstoši dažādas nolietotības pakāpes un ietilpības mikroautobusiņu. Ir "parauga" matatu, kuros uz plazmas ekrāniem rāda hiphopa video un pasažierus laiku pa laikam soda par nepiesprādzēšanos, un ir visi pārējie matatu, kurvi komandu šoferi un puisi, kas nodarbojas ar naudas iekasēšanu un pasažieru iekārtošanu, interesē tikai tas, kā iespējami lielāku cilvēku skaitu iespējami ātrākā laikā nogādāt no punkta A līdz punktam B. Pēdējie pasažieri vēl nav iekārtojušies busiņā, kad pavadonis, karājoties durvīs, ar plaukstas uzsitienu pa jumtu dod zīmi, ka iespējams doties ceļā. Ātruma ierobežojumi un citi satiksmes noteikumi matatu faktiski neeksistē galvenais ir jau pieminētais punktu A un B nosacījums. Ceļu tiem dot par labāku uzskata faktiski visi pat Londonas tipa melnie taksometri, kādu Nairobi tāpat ir krietns bariņš.

Ceļa došana gan skaidrojama ne jau tikai ar bailēm par kādu švīku Nairobi visi zina, ka matotu var piederēt ari transporta kompānijām, taču izplatītāki ir tā sauktie matatu karteļi faktiski puskrimināli "jumti", kas dienā no viena matatu pieprasa noteiktu samaksu. .Karteļi strādā krājaizdevu sabiedrību paspārnē un uzvedas pietiekami brīvi: ja vadītājs nemaksā, var aplaupīt īpašnieku, sadauzīt blisinu, iekaustīt pasažierus, pat nogalināt vadītāju. Karteļu pārstāvji dežurē iecienītākajās iesēšanās vietās, diktē, kuros matatu pasažieriem kāpt, ar vārdu sakot, ir dzīves saimnieki. No otras puses, matatu vadītājus un īpašniekus spaida arī vietējās varas iestādes — pēc vairākām visu satiksmi paralizējošām matatu demonstrācijām šāda veida pasākumi Nairobi ir aizliegti, un līdzīgi sāk rīkoties arī citu pilsētu pašvaldības: kad vairāk nekā divi desmiti matatu vadītāju novieto savus braucamos pie Nakuru mērijas un nosolās palikt tur tikmēr, kamēr mērs viņus uzklausīs, jau otrajā sēdstreika dienā policija septiņus vadītājus uz nenoteiktu laiku apcietina.

Ierindas Nairobi viesis gan šis aizkulises, protams, nepamana. Viņš var priecāties par apzaļumoto centru, to, ka mode uz spoguļstikla ēkām šeit izsprukusi ārpus pilsētas centra, liekot atvirzīties baisākajām graustu priekšpilsētām. Viņš var pamanīt, ka šeit ir cita Āfrika nekā kaimiņvalstīs, neraugoties uz baiso noziedzības līmeni, privātapsargiem šeit ir tikai steki (kas arī saprotams presē regulāri parādās ziņas par privātapsargu aplaupīšanu un arī policistiem, kuri savus šaujamos vienkārši nodzēruši, turklāt jau tāpat no Somālijas Kenijā ieplūst milzīgas nelegālo ieroču straumes), lielās veikalu ķēdes ir pilnīgi citas piemēram, Zambijā, Ugandā un Malāvi ierasto Shoprite pārtikas lielveikalu vietā šeit ir Nakumatt, arī automašīnu drošības filozofija ir atšķirīga kamēr citviet Āfrikā par galveno pretaizdzīšanas metodi visā nopietnībā uzskata labi ja puslitra benzīna turēšanu auto tvertnē, lai zaglis ar mašīnu nekur tālu netiktu, Nairobi nopietna vērība jau tiek pievērsta arī autosignalizācijām. Savukārt cilvēki, šķiet, interesējas tikai par to Āfriku, kas viņiem ir visapkārt, bet ne vairāk: viesnīcas darbinieki man visā nopietnībā apjautājas, kā tad ejot Ruandā vai joprojām vēl karojot. Izņēmums popzvaigžņu biogrāfijas: pat desmitgadīgs bērns šeit zinās, ka repa zvaigzne Emanuēls Džals astoņu gadu vecumā sācis dienēt Sudānas Tautas atbrīvošanas armijā vienā no daudzajiem turienes pusbandītiskajiem grupējumiem, pēc vairākiem gadiem aizbēdzis, nokļuvis Nairobi, kur arī izdevis albumu "Dua" "Lūgšana par mieru", un tagad apgalvo, ka mūzika dziedējot viņa un arī citu dvēseles.

Metropolei ir pašai sava dienaskārtība: vienudien visas daiļās un ne tik daiļās nairobietes ir satriektas, kad tiek arestēts 25 gadus vecs blēdis, kurš pievilinājis vientuļas sievietes ar iepazīšanās sludinājumiem, viņš rezervējis viņām viesnīcas numuru un tad uz ielas pēkšņi pazudis, lai dotos atpakaļ uz viesnīcu un aiznestu no tā visas nabaga upuru personiskās mantas; trakākais, ka pēc apcietināšanas izrādījies patiesībā viņš ir precēts trīs bērnu tēvs. Nākamajā dienā tēma numur viens jau ir Homabejas augstskolā notiekošie studentu nemieri tikpat iespaidīgi kā savulaik Francijā: kad desmit studenti aicinājuši citus protestēt sakarā ar kāda pasniedzēja pārcelšanu, viņi izdzīti no skolas, liekot ierasties kopā ar vecākiem, taču tad pa vienam vien atkal ielavījušies skolā, mēģinājuši pat to aizdedzināt, apmētājuši sargu ar akmeņiem, bet, kad arestēti, vardarbīgi sākuši protestēt vairāk nekā 700 citi studenti,

kuri pat gatavojušies doties ieņemt policijas iecirkni, taču kapitulējuši cīniņā ar policijas specvienību.

Vēl nākamajā dienā kādā naktsklubā tiek uzietas piecas Āzijas izcelsmes sievietes, no kurām viena apgalvo, ka viņa šeit faktiski bijusi seksuālā verdzībā, bet pārējās apgalvo, ka viņas pašas gribot šeit strādāt un pelnīt naudu, kas arī gluži labi izdodoties, ielās iznāk desmit anglikāņu mācītāji, protestējot pret… pašbrūvētiem alkoholiskajiem dzērieniem un brūvētājiem, kuri aicinot savus kundes kārtīgi iebukņīt nabaga dieva kalpus, savukārt presē notiek pamatīga diskusija ir poligāmija laba vai ne (ņemot vērā, ka poligāmists ir arī valsts prezidents).

Bet dzīve tik rit un rit kā jebkur. Kenijā ir pašiem savs Cosmopolitcin izdevums; brīvdienu presē rit diskusija par to, kas ir labāk stringi vai kārtīgas biksītes, aktuāla ir iepazīšanās internetā, vīriešu striptīzs, e-valdība un internetā blēžu tvarstīšana; žurnālisti ar izbrīnu stāsta par Romas un Neapoles 60-70 gadus vecajām prostitūtām Nairobi nekas tāds neesot iespējams; vesela kampaņa norit, lai iestādītu plašajām kenijiešu masām nav taisnība, ka degunradža raga pulverim piemīt dziedinošs spēks un buša gaļa ir īpaši spēcinoša… Nu, bet gados vecāki lasītāji apsēduši presi ar pamācošām vēstulēm no "Draugs, vai tu gribi būt pieradinātais Āzijas ūdensbifelis vai brīvais Āfrikas bifelis?" līdz "Tā sauktais primitīvais cilvēks bija daudzkārt drosmīgāks nekā mūsdienu japijs. Es zinu, jo es gāju skolā kopā ar pēdējo no neandertāliešiem. Viņa vārds bija Edijs Mazambani, bet labāk viņš bija zināms kā Trūkstošais posms jeb Gori (saīsinājums no gorillas). Viņam bija raksturīgais žoklis, un viņš bija arī adekvāti mežonīgs. Tika uzskatīts, ka no viņa baidās pat daži skolotāji. Kad viņš tika izslēgts, Flečera vidusskola vairs nekad nebija tāda pati…"

Un vēl — vietējai metropolei, turklāt salīdzinoši bagātas valsts galvaspilsētai (lai arī 1998. gadā uzlaista gaisā ASV vēstniecība, piecus gadus vēlāk Kenijā pabijuši jau vairāk nekā 55 tūkstoši amerikāņu tūristu, katrs no viņiem valstī atstājis vidēji trīs tūkstošus dolāru), ir vēl kāda priekšrocība ja jums elementāru drošības apsvērumu dēļ lāgā negribas doties ciemos uz Sudānu vai, pasarg dies, Somāliju, tepat pārdesmit minūšu attālumā ir sava minisudāna un minisomālija. Runa ir par konkrētām ielām un rajoniem, kuros kompakti apmetušies dažādu kaimiņvalstu pārsvarā nelegālie bēgļi. īsta paradīze šādu iespaidu meklētājam ir, piemēram, īstlejas rajons: milzumdaudz tirdzniecības centru, fantastiska attīstība, milzīgs lēto preču klāsts (tiek apgalvots, ka gada laikā Kenijā zaudējumi no viltotām precēm sasniedz 265 miljonus dolāru), arī kontrabanda, noziedzība, šaujamieroči un arī īstlejas Pirmā avēnija, kur jūs varat justies kā īstā Somālijā tik daudz te ir somāliešu bēgļu. Cita lieta ka ne pēc sejas, ne apģērba jūs viņus īpaši neatpazīsiet. Gluži tāpat kā citviet atrodamos Sudānas, ari Ruandas, Burundi, Čadas bēgļus. Viņiem arī nemaz nav vajadzīgs, lai kāds, izņemot savējos, viņus atpazītu.

Pēc Nairobi jūkļa īsta atelpas vieta ir Malāvi galvaspilsēta Lilongve neliela, salīdzinoši zaļa un pusaizmigusi mazstāvu pilsētiņa. Patiesībā pusaizmigusi ir arī visa Malāvi izcili nabadzīga Āfrikas valstiņa (viena no četrām kontinenta un visas pasaules nabadzīgākajām valstīm ar iekšzemes kopproduktu, kurš uz katru iedzīvotāju nesasniedz pat 600 dolāru), kurā jau daudzus gadus valda Āfrikai nebūt ne tik raksturīgais miers un saticība. Turklāt kāds brīnums salīdzinājumā ar lielāko daļu pārējās Āfrikas cilvēkus šeit kaut nedaudz uztrauc sava dzīvība, veselība un drošība: protams, kačasu dzira šeit tiek patērēta milzu daudzumos, toties luksofori uz ielām ne tikai darbojas, bet tos reizēm arī ievēro, taksometru šoferi automašīnā piesprādzējas paši un aicina savam piemēram sekot arī pasažierus. Un vēl šis fantastiskais draudzīgums: lai gan kā Āfrikas silto sirdi un totālā viesmīlīguma centru sevi reklamē Zambija, tieši Malāvi jums visbiežāk nāksies sasveicināties ar nejaušiem garāmgājējiem, kuriem ak, neredzēts brīnums pēc Nairobi! no jums neko nevajag, viņi tik tiešām vienkārši vēlas pamāt jums ar roku un uzsaukt. "Vislaipnākā Āfrikas galvaspilsēta" tā Lilongvi dēvē Dradt Travel Guide, lai gan patiesībā Lilongves ir veselas divas vecpilsēta un stikloti betonētā capital city, kuru no kādreizējā centra šķir vairākus kilometrus garš, naktī diezgan vientulīgs ceļš.

Arī visa valstiskā virsbūve ir atbilstoša tādiem vidusmēra Preiļiem Āfrikas gaumē ministrijas sastūķētas apšņurkušās viena un visu stāvu ēciņās, virzienu, kur meklējams Lilongves pretkorupcijas

birojs (kurš vērtīga pieredze! uz preses publikācijām nekavējoties reaģē ar sava viedokļa izklāstu apmaksātos reklāmas laukumos), norāda aprūsējusi plāksne, virs kuras izvietota kāda restorāna izkārtne, pie nodarbinātības dienesta ēciņas ieejas cilvēki sasēdušies tāpat uz zemes, putekļos un atkritumos, un bieži vien šī sēdēšana ir vēl bezjēdzīgāka nekā parasti tad, kad dienesta finansējums ir izrādījies nepietiekams un tam ir atslēgta elektrība, telefonsakari un arī viss pārējais. "Nu, ko, tad mēs vienkārši pļāpājam un reizēm pusdienlaikā arī lūdzam dieviņu," man īsi paskaidro viens no sēdētājiem neizskatās, ka viņam šis teorētiski iespējamais darbs īpaši būtu vajadzīgs. Tiesa, no šīs vispārējās snaudulības izkrīt vietējie suvenīru pārdevēji: Malāvi tiešām ir īstā vieta, kur iepirkt ļoti kvalitatīvus un ļoti lētus vietējos kokgriezumus (protams, ceļveži aizrāda, ka, jo vairāk kokgriezumu pārdod vietējie, jo mazāk augošu vērtīgo koku paliek valstī), taču to pārdevēji ir īstas bestijas. Ar kaulēšanos viss ir kārtībā sākotnējās cenas iespējams samazināt vismaz trīskārt, toties uzmācība… Vēl nekur pasaulē neesmu redzējis pārdevējus, kuri precīzi ir uztvēruši jūsu garāmslīdošā skatiena apstāšanos un pēc tam seko jums simtiem metru, pēkšņi izlec priekšā, vēl dubulti samazina cenu, tad atstāj jums visu to, ko no jūsu acīm apmīļotā ir paķēruši līdzi, un aizrikšo pakaļ pēc pārējās kravas… Nu, kur liksieties, ko?

Taču, jo kopumā snaudulīgāka atmosfēra ir uz ielām, jo karstāk klājas augstajā politikā vai nu esmu pagadījies Malāvi neīstā (vai īstā) brīdī, vai arī tā te notiek katru mīļu dienu, bet visa prese tiešām vārīties vārās. Gari un plaši tiek apspriests jautājums vai gadījumā prezidents Bingu va Mutarika par daudz nelidinās apkārt ārvalstu vizītēs? Otrs būtiskais jautājums, kura risināšar ā iesaistās pat augstas baznīcas amatpersonas, vai tas ir labi, ka sievietes dejo politiķiem un citām augstām amatpersonām?

Trešais par prezidenta oficiālo portretu: tā kā viņš nofotografēts ar savas partijas nozīmīti pie žaketes atloka, kā arī to simbolizējošo dzelteno krūšu kabatas lakatiņu un dzeltenmelno kaklasaiti, opozīcija nikni protestē un prezidenta pārstāvjiem nākas taisoties, ka viņam nemaz neesot bijis nodoma parādīties šādā "formā", vienkārši fotogrāfijas tik ātri nevarot sagādāt, jo "izmaksas ir pārāk lielas". Jā, ar tām izmaksām tā ir, kā ir: pēc iepriekšējā gada kampaņas prezidenta partija palikusi parādā apmēram 200 miljonu kvaču, un aktīvi tiek apspriests jautājums vai arī prezidentam vajadzētu justies atbildīgam par šī gana iespaidīgā parāda nomaksu? Un vēl taču izmaksas saistībā ar palaidnīgo prezidenta dēlu, kurš ar savu automašīnu ietriecies kādas vietējās kopienas vadoņa Čadzas atraitnes mājā Lilongvē, to gandrīz pilnībā iznīcinot.

"Skumji, bet tiešām daudzas lietas šajā zemē ir sapuvušas tik ļoti, ka smird līdz pat elles tālākajiem kambariem, tā ka pat sātanam būtu jāgrib vemt. Un arī prezidentam, ja viņa ožu nav ietekmējusi aizbildniecības, familiaritātes un apmierināšanas politika, būtu jācieš no pamatīgas smirdoņas," šis vēl nebūt nav tas skarbākais komentārs Lilongves presē. Un tauta uz ielām dzīvi komentē tai jau krietni saprotamākas lietas te Blantairas pilsētas mēram Džonam Čikakvijam piespriesti trīs gadi cietumā par ceļu rekonstrukcijai paredzētu 400 tūkstošu kvaču (nepilnu trīsarpus tūkstošu dolāru) nosperšanu, te pašam prezidentam nācies atlaist izglītības ministru Jusufu Mvavu, kurš tiek arestēts par izglītības naudas izmantošanu dārgas kāzu ceremonijas sarīkošanai vienā no valsts lepnākajām viesnīcām, turklāt runā, ka tās esot bijušas viņa paša kāzas, turklāt ne jau ar pirmo sievu mūžā. Un vēl visu Āfrikas valstu mūžsenā problēma kukurūzas budžets, kurš nekad nav tik liels kā vajadzētu, un kopienu vecākie jeb "tradicionālie vadītāji", kuri paklusām pārdod viņu pārziņā esošo kopienu zemi, un vietējo tirgu pārpludinājušās cigaretes L&fe, kas aizdomīgi atgādina British American Tobacco ražotos Life smēķus, protams, pēc brīža atklājas, ka no Zimbabves tās importētas tieši kā Life cigaretes… Vārdu sakot, normāla Āfrika.

Ceļveži gan, vienalga, Malāvi bijušo Njasalendu, kura ar vienu sānu piegul lielajam un siltajam Malāvi jeb Njasas ezeram un nav pat divreiz lielāka par Latviju, visbiežāk dēvē par "Āfriku iesācējiem".

Un, intensīvāk pastaigājoties pa Lilongvi, katrs baltais pilsētas viesis to pamanīs pats Shoprite pārtikas lielveikals šeit ir vēl lielāks un labāk apgādāts nekā Lusakā, cilvēku vairums ir nosvīduši, bet ne atklāti smirdīgi, uz milzīgiem reklāmas plakātiem greznojas tā pati labi pazīstamā Colgate Herbal reklāma ar baltzobaino bebru (kaut sarunās ar vietējiem izrādās viņiem nav ne mazākās nojausmas, kas tas par

zvēru), savukārt no Mitsubishi reklāmām nojaušams, ka šeit modelis Colt ir kas pilnīgi cits nekā tā Eiropas mazākais (daudz mazākais) brālis, dārzu ieskauto viesnīciņu restorānos baro garšīgi un lēti, naktī zvaigznes milzīgiem bariem var redzēt pat pilsētā, savukārt no vietējiem iedzīvotājiem tumsā, neskaitot apģērbu, patiešām var redzēt tikai zobus (jo acu baltumi lielākajai daļai ir dzeltenīgi un asinīm pieplūduši), klimats pēc sutīgās Ugandas šķiet vienkārši dievīgs, vienīgie uzmācīgie cilvēki, izņemot kokgriezumu pārdevējus, ir vietējo golfa laukumu pakalpojumu piedāvātāji vārdu sakot, atslābinies, baltais!

No pirmā acu uzmetiena arī Ruandas galvaspilsēta Kigali ir līdzīga dažas stikloti betonētas banku (o, šeit ir pat sava "Banka Baltija" "Ruandas Komercijas, attīstības un investīciju bankas" ģenerāldirektors un lielākais akcionārs Alfrēds Kalisa tiek vainots par to, ka dāsni aizdevis naudu "savējiem") un biroju ēkas pašā centrā, kuras ieskauj neskaitāmi viena un divu stāvu ēciņu kvartāli un pietiekami daudz zaļumu.

Tāpat reljefs nav nemaz tik atšķirīgs arī Lilongve nav nekāda lēzenā vieta, lai gan, protams, šajā ziņā tai nesacensties ar Kigali, kura izvietota uz neskaitāmu kalnu un pauguru nogāzēm, tā ka tālākā pārvietošanās pa pilsētu uz savām divām uzskatāma par īstu sportu. Centra ieliņas ir cilvēku un mašīnu pārpilnas, lai gan drūzma nav tik briesmīga kā Nairobi vai Kampalā, mazie veikaliņi vilināt vilina, pašmāju un arī Kongo daiļamatnieku izstrādājumus tūristiem par jaukčm cenām piedāvā vietējie kooperatīvi, ik pa brīdim pamanāmi arī vietējo aviokompāniju un tūrisma aģentūru biroji. Vārdu sakot, viss it kā ir ierasti un nekas nav ierasti.

Pat mēģinot neņemt vērā jau padsmitgadīgās atmiņas par genocīdu, Kigali viesis nevarēs nepamanīt, ka cilvēki šeit nudien nav īsti draudzīgi: laipni atturīgi jā, klusi vērojoši jā, bet pamēģiniet bez atļaujas izvilkt fotoaparātu un nomērķēt uz kādu kolorītāku indivīdu un tālākais nav īsti prognozējams. Arī naudiņas lūdzēji šeit ir citādi žēli, pat nikni, skrien vai lien pakaļ kvartāliem tālu un neparko neatstājas.

Papildus tam visā jūtams arī franciski beļģiskais mantojums no nosaukumiem līdz sarunu valodai (angļu labākajā gadījumā ir trešā) un tam, ka vietējā supermārketā visus pirkumus jums saliek nevis plastmasas maisiņā, bet papīra turzā. O, un šīs pārtikas cenas visi importētie pārtikas produkti ir vienkārši katastrofāli dārgi, un paku apelsīnu sulas man nākas iegādāties par apmēram diviem latiem mūsu naudā.

Turklāt arī pašu veikalu izskats un sortiments atgādina kaut ko līdzīgu Rīgai deviņdesmito gadu pašā sākumā šķietami nesavienojamas lietas tiek sagrūstas pilnīgi nepiemērotās telpās, bet nekas, cilvēkiem, šķiet, pietiek arī ar to, ka ir miers, kaut kāda iztika un, protams, futbols tā šeit ir kļuvusi par jaunu apsēstību, kas liek uz Ruandu plūst kaimiņvalstu spēlētājiem un treneriem.

Veikai; gan tieši tādi paši ir arī Zambijas galvaspilsētā Lusakā krietni tālāk no centra gan ir sabūvēti pietiekami lepnie mali tipa tirdzniecības centri Arcades un Manda Hill, savukārt centrā valda totāls afrikānisks haoss veikali un veikaliņi, pusvalstisko koncernu Zammeat, Zammilk, Zamseeds un Zamchick bodes un bodītes, gandrīz blakus galvenajai ielai izvietotajā pilsētas centrālajā tirgū tiek pirkts un pārdots pilnīgi viss, neredz tikai pārdošanā izliktus ziloņus vai degunradžus, trotuāri ir pilni ar ielu tirgotājiem, kuri gan stāv pie savām kastēm un kārbām, gan šaudās šurp un turp, apkārušies pat ar precēm, kuras nešķiet īsti piemērotas pārdošanai uz ielas, uz pakaramajiem savilktiem uzvalkiem, kurpju kārbām, neskaitāmām kleitām un svārkiem. Sava ielu pārdevēju varza spieto pat pie Shoprite tirdzniecības centra šeit viņi uzgājuši savu nišu un visiem pircējiem, kuri nāk ārā no veikala, sodoties par neizturīgajiem bezmaksas iepirkumu maisiņiem, par nelielu un taisnīgu samaksu piedāvā jau lielākus un izturīgākus. Un, protams, pāri visam plīvo Āfrikas lielpilsētās raksturīgais briesmīgais izplūdes gāzu un degošu papīru un lupatu smakas kokteilis, savukārt tālāk no centra valda jau ierastā cilvēku apdzīvotu izgāztuvju atmosfēra īpaši baisa, iespējams, pat Nairobi Kiberu pārspējoša ir Mtenderes priekšpilsēta.

Lusakps un, iespējams, visas Āfrikas slavenākā iela ir pilsētas centrālā Cairo Road, par kuru vietējais vēsturnieks Diks Hobsons stāsta: "Saskaņā ar Lusakas pirmā vēsturnieka Ričarda Sempsona datiem nosaukumu apmēram 1923. gadā pirmoreiz ierosināja vietējais fermeris Alberts Danbars sarunā ar reģiona vietvaldi

Gibsonu Holu vietā, kas tagad ir Čiparambas ielas stūris. Līdz tam nevienai no Lusakas sešām ielām nebija nosaukuma, un galvenais ceļš, kas ziemeļu-dienvidu virzienā veda cauri ciematam, bija saukts vienkārši par galveno ielu." Bet kāpēc tieši Kairas ceļš? "Danbara mazā joka pamatā ir iekšdedzes dzinēja vēsture. Pirmā pasaules kara sākuma laikā 1914. gadā automašīnu sāka uzskatīt par aizvien uzticamāku transportlīdzekli, taču tālās distancēs tā joprojām tika uzskatīta par riskantu pārvietošanās līdzekli. Brauciens no Keiptaunas līdz Kairai vai no Kairas līdz Keiptaunai tika uzskatīts par varenu piedzīvojumu un īstu pārbaudi gan braucamajiem, gan to vadītājiem, kuriem vajadzēja pieveikt lielus attālumus bez jebkā tāda, kas varētu tikt saukts par ceļu. Lusaka neizbēgami atradās šajā maršrutā, un tās iedzīvotāji laikā starp pasaules kariem redzēja daudzas šādas ekspedīcijas."

Arī mūsdienās, ņemot vērā Āfrikas nepārtrauktos iekšējos konfliktus, nemaz nav tik vienkārši pa sauszemi aizbraukt no Kairas līdz Keiptaunai, taču labā ziņa ir tā, ka vismaz Lusakai iespējams cauri tikt bez īpašas aizkavēšanās: satiksme ir pietiekami dzīva, taču ielas ir reāli izbraucamas, un arī ceļi kopumā Zambijā ir daudz labākā stāvoklī nekā, piemēram, Kenijā, kur dažas stundas autobusā neizturīgākam pasažierim var pat izdrebināt zobus no to ligzdām. Tad jau drīzāk baltu viesi aizturēs lūdzēju un ubagu pulki, kuru netrūkst arī Lusakā. Protams, pietiek arī lūdzēju un vienkārši nabagu. "Nabadzības līmenis valstī ir augstākais reģionā ar statistiku, kas atnes skumjas visiem zambiešiem. Uzzināt, ka daudzi zambieši iet gulēt pēc tikai vienas ēdienreizes dienā, kamēr citi dodas gultā, kad gultas nemaz nav, tā ir realitāte, kas pieprasa, lai tie no mums, kuri atrodas stāvoklī, kad var pateikt "nē" šādai situācijai un spēj rīkoties, lai to mainītu, noteikti tā arī darītu," cildeni vēsta nejauši satiktais Jezuītu teoloģiskās refleksijas centra direktors Pīters Henriots. Vēl joprojām nav pilnīgi atkāpies bada rēgs, aktuāla ir gan bērnu tirdzniecība, gan verdzināšana pārmērīgā darbā.

Taču jaunā paaudze šeit vairs nav ar pliku roku ņemama kad valdība atsakās palielināt studentu stipendijas, Zambijas universitātes studenti trīs stundas nikni cīnās ar policiju, kamēr tiek atspiesti atpakaļ uz studentu pilsētiņu. Pret to, ka studentu kopmītnes šeit paredzēts celt par 400 dolāriem kvadrātmetrā (tāda šeit ir izcili labu viesnīcu kvadrātmetra pašizmaksa), gan viņi neprotestē. No protestēšanas brīvajā laikā uzmanības degpunktā ir citi jautājumi piemēram, par skaistumkonkursiem. Kad kaondes cilts vadonis Mumena publiski paziņo, ka skaistumkonkursi esot degradējoši, ieviesuši neētiskus ģērbšanās veidus un apdraud tradicionālo kultūru, bet vietējā Model of the World Africa titula īpašniece Lona Šava nāk klajā ar apgalvojumu, ka viņai esot "kauns redzēt jaunās meitenes goroties TV, it īpaši, kad esmu kopā ar vīru un bērniem", jo "neapšaubāmi ir jābūt kādam piedienīgākam veidam, kā pelnīt, nekā izrādīt savu kailumu", jaunie brīvdomātāji saceļ īstu protestu vētru viņi taču dzīvojot brīvā valstī, vai ne? Nu gluži kā rakstīts uz kādas bankas vietējā reklāmas plakāta: " We face neither East nor West.

We face forward."'

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka arī Zimbabves galvaspilsēta Harare un tās iedzīvotāji lūkojas tajā pašā virzienā. Šeit vēl piedevām tieši mana brauciena laikā notiek HIFA Harares starptautiskais mākslu festivāls, labi un sirsnīgi ļaudis mani māca spēlēt mbira vietējās "īkšķu klavieres", daudzi no viņiem patiešām zina, kur ir tāda Latvija o, jā, maza valsts, daļa no bijušās PSRS, pie Baltijas jūras, spēlē futbolu. Turklāt pāris suvenīru bodītēs to īpašnieki, uzzinot par manu bijušo padomju izcelsmi, atplaukst un nekavējoties nodemonstrē, kā improvizētajā darbnīcā top rotas. Un arī citādi šeit ir tipiska Āfrika bērni karājas, uzsieti mātēm mugurā, ratiņu vilcēji pa ielu malām velk milzīgas kravas, ar lepnākajām automašīnām braukā starptautisko palīdzības organizāciju pārstāvji, normāla ir gan patiesi milzīga mēslu kaudze tieši tirgus ieejas priekšā, gan pāris nez kādā ceļā šurp atkļuvušu bijušās Austrumvācijas trabantu.

Bet nē, kaut kas ir citādi. Es beidzot esmu nonācis komunistu Āfrikā. * Mēs lūkojamies ne uz Austrumiem, ne uz Rietumiem. Mēs lūkoja​mies uz priekšu. (Angļu vai.)

VIII dala KOMUNISTU ĀFRIKA Nemaz nevajag būt lasījušam par Zimbabves mūsu dienās vairs reti kur sastopamo sabiedriski politisko iekārtu, lai jau pēc pirmajām stundām noprastu, ka šeit kaut kas nav īsti kārtībā. It kā tipiska Āfrika ne pārāk tīra, ne pārāk kārtīga, toties temperamentīga, bez gala haotiska, varēt pat teikt, ka sutīgi mutuļojoša. Galvaspilsētas Harares centrā slejas stiklotas augstceltnes, kurām līdzīgas Āfrikā atrodamas vēl vienīgi Dāresalamā, Nairobi un Johannesburgā; iebraucējam var gadīties ātri pārejošas elpošanas problēmas kā nekā pusotrs kilometrs virs jūras līmeņa; saule spīd uz nebēdu Zimbabves tēla veidotāji Harari mēģina dēvēt par saules un gaismas pilsētu; paiet pāris stundu, kamēr Harares viesis pierod pie britu koloniālā mantojuma automašīnu (arī labu, jaunu un dārgu) plūsmas pa ielu "nepareizo" pusi; kaut baltos uz ielām redz ārkārtīgi maz, neviens uz bālģīmi šeit ar izbrīnu neblenž jau atskatījušies, tik laiku pa laikam jautri nosauc pa [2] boss, englishman vai vienkārši bwana (turīgs); loterijas biļešu pārdevēji mudž kā jebkurā citā Āfrikas lielpilsētā; pienāk vakars puse gados jauno pilsētnieku ietērpjas baltā un gluži kā faktiski jebkuras lielās Melnā kontinenta pilsētas iedzīvotāji metas virsū alum un tepat ielu malās uz improvizētiem ugunskuriem ceptai kukurūzai un gaļai; toties un atkal gluži tāpat kā lielā daļā Āfrikas smēķēt gan šeit nesmēķē gandrīz neviens, un tas arī viegli saprotams pamēģiniet nu šādā sutā ar baudu uzvilkt kādu dūmu; pēc alus smārda piesātinātā vakara pienāk rīts, un pilsētnieki iziet ielu ņudzeklī jā, nu viena pa​rasta Āfrika, skaties, kā gribi.

Bet nē, tomēr nav vis parasta. Nelielas aizdomas par to rodas jau pēc brauciena no lidostas uz pilsētas centru. To, ka man jau ceturto vai piekto reizi mūžā nāksies kļūt par miljonāru, esmu noskaidiojis jau no ceļveža, un lidostas maiņas punktā par 100 amerikāņu dolāriem man izsniedz veselus 600 tūkstošus vietējo Zimbabves dolāru, kurus visi šeit saīsināti sauc par zimdollars. Un tad… jā, un tad taksometrs, braucot ar ieslēgtu skaitītāju, līdz viesnīcai pilsētas centrā nobrauc gandrīz trešo daļu šīs summas. Šausmas! Ieeju Nartdo's ēstuvē, un šausmas dubultojas vai pat trīskāršojas šķiet, pat Norvēģijā man nav nācies ē?t cāļa hamburgeru par 10,5 dolāriem. Izdomāju, ka varbūt lētāk sanāks vakariņām kaut ko iegādāties kādā pārtikas veikalā, taču tur šausmas tikai modificējas cenas nešķiet baisas tikai tāpēc, ka šeit ir ārkārtīgi maz kaut kā kaut cik ēdama.

Ir šādi tādi importa produkti par milzīgām cenām sulas pakās un ķīmiski jogurti, ir pazaļi vietējie apelsīni un vēl šādi tādi augļi, ir maize, kaut kas līdzīgs zilcgaļai, īpatnas nokrāsas svaiga gaļa, margarīns, banāni par 1000 vietējiem dolāriem ķekarā… jā, un tas arī gandrīz viss. Beigu beigās atrodu vismaz pāris cepumu paciņu, uz kurām pēc tuvākas aplūkošanas atrodu aizkustinošu ražotāju aicinājumu, kura pamatdoma ja nu gadās neticamais un jūs neesat pilnībā apmierināts ar šo produktu, nekavējoties kontaktējieties ar mums pa tiešo. Ar rūpniecības preču veikaliem viss ir salīdzinošā kārtībā, lai gan zīmīgi, ka Colgate zobu pasta lielveikalos tiek glabāta slēdzamās stikla vitrīnās, lai to nenozagtu. Taču cenas jau atkal liek klusi ievaimanāties cik interesantā vietā es esmu nonācis un kāpēc nav pieticis prāta līdzi paķert kaudzīti ātrpagatavojamo makaronu paciņu?

Protams, šo to jau es zinu tāds pakreiss režīms, ne pārāk daudz demokrātijas, problēmas ar ārējo parādu un eksportu, taču ar to visu tādā vai citādā apjomā slimo faktiski visas Āfrikas valstis. Bet, piedodiet, visās citās apmeklētajās valstīs benzīntankos vismaz bija degviela tiesa, benzīna litrs maksāja pat ievērojami virs dolāra, taču nopērkams šis bija. Šeit pie lielākās daļas benzīntanku karājas lieli uzraksti No fuel", retajās vietās, kur ir cerības uz degvielu, sastājušās pat kilometriem garas automašīnu rindas tā sauktās "cerību rindas", savukārt veikli ļaudis par diviem un pat divarpus dolāriem (ne vairs vietējiem, bet amerikāņu) litrā tirgo šaubīga izskata šķidrumu, kas saliets desmit un divdesmit piecu litru plastmasas kannās. Un tauta pērk jo citas iespējas nav. Arī ar valūtas kursu ir interesanti: citās pasaules malās tāpat ir gadījies, ka melnā tirgus dolāra kurss ir iebraucējam trīsreiz izdevīgāks nekā oficiālais, bet tur vismaz pie bankām un viesnīcām ir bijis papilnam mainītāju cilvēku ar raksturīgajām lielajām naudas

pakām rokās. Šeit nekā tamlīdzīga: baltajam, kurš uzkrītoši slamstās gar finanšu iestādēm, neviens nepievērš ne mazāko uzmanību, un arī manā viesnīcā uz kluso jautājumu, kur te varētu samainīt kādu dolāru, administra​tors ar dzelžaini valstisku sejas izteiksmi atbild: "Protams, bankā!"

Zināms, monetārās un līdz ar to arī gastronomiskās problēmas es beigu beigās atrisinu, turpat viesnīcā atradis enerģisku vīreli, kurš, sākumā gan nedaudz neuzticīgi skatoties, beigās tomēr samaina man pārsimt dolāru jau par pilnīgi citu trīsarpus reizes augstāku kursu. Tas ir superizdevīgs arī viņam esmu jau noskaidrojis, ka īstais melnā tirgus kurss ir pat 24 tūkstoši zimdolāru par vienu amerikāņu zaļo naudiņu, un arī es jūtos gluži apmierinā.s hamburgera, taksometra pakalpojumu un visas citas cenas automātiski ir sarukušas līdz visnotaļ patīkamam līmenim. Taču jautājums par to, ko melnādainie komunisti, sociālisti un viņiem līdzīgie šeit tādu sadarījuši, paliek fakts, ka pat mans naudas mainītājs neizmanto piedāvāto iespēju vēlāk samainīt man vēl vienu simtnieku, kaut kurss viņam neapšaubāmi ir komerciāli ļoti izdevīgs. Turklāt arī vēlāk šis jautājums man uzmācas laiku pa laikam vienubrīd man pilnā nopietnībā pieprasa rakstisku policijas atļauju, lai varētu fotografēt tirgu, pa vietējo televīziju galvenokārt tiek rādīts mīļotais vadonis "ilgspēlējošais" prezidents Roberts Mugabe -, nedaudz pārsteidz arī Selous viesnīcas numuriņa vannasistabā atrodamais aicinājums iemītniekiem, kuru labāk izlasīt visā pilnībā: "Palīdziet mums palīdzēt Zimbabvei izdzīvot! Turiet vannas ūdens līmeni minimālu, vannošanās vietā izvēlieties dušu, neteciniet ūdeni no krāna, kamēr mazgājat rokas vai tīrāt zobus, ziņojiet par plīsušām caurulēm un tvertnēm, nolaidiet ūdeni tualetē tikai tad, kad nepieciešams."

Jau nākamajā dienā gan kļūst skaidrs, ka ūdens taupīšanas aicinājums nav nekāds joks. Jau sen zināms, ka īsto pilsētu dzīvi iespējams apskatīMikai priekšpilsētās, kuru divmiljonu Hararei netrūkst, un visādi citādi Zimbabves galvaspilsētas graustu rajoni īpaši neatšķiras no saviem Kainpalas, Lusakas un Nairobi līdziniekiem tā pati pūstošu atkritumu smaka, tie paši simti un tūkstoši noskrandušu bērneļu vienā jūklī ar suņiem un sīkiem mājdzīvniekiem, tā pati tikai vietumis esošā centralizētā kanalizācija un elektrības piegāde, tie paši no visneiedomājamākajiem materiāliem saslietie grausti, būceņi, kas var sasniegt pat trīs stāvu augstumu. Taču ātri vien kļūst redzama atšķirība: kā pie mums, Latvijā, zagļi ieurbj dīzeļdegvielas vadu, Zimbabvē zog to mantu, kas šeit ir īsts deficīts, ūdeni. Zinoši ļaudis man pastāsta, ka vismaz septiņās Harares priekšpilsētās ūdens krānos neesot jau vairākas dienas, papildus tam regulāri plīst kanalizācijas caurules un pazūd elektrības piegāde. Turklāt ūdens nav ne tikai "melnajās" priekšpilsētās tādās kā Mbare, Epvorta, Mufakose, Ruva, Čitungviza un Mabvuku/Tafara, kur cilvēki iztiek ar ūdeni no strautiem, urbumiem un akām, bet arī turīgāko slāņu apdzīvotajos rajonos bagātnieku Boroudeilā un Grīndeilā. Vēl vairāk izrādās, esot vietas, kur ūdens krānos esot pazudis jau vairākas nedēļas un pat mēnešiem ilgi.

Neko labāka vietumis nav situācija arī ar elektrības piegādi, atkritumu izvešanu, to pašu degvielu.

Pāris neformālās sarunās pie vietējā alus pudeles savdabīgajās iedzertuvēs (plikas pelēkas sienas, pussalūzuši plastmasas krēsli, par trim ceturtdaļām tukšas bāru vitrīnas un letes) no nejaušajiem paziņām, kuri gan ir bezgala draudzīgi, taču par pašmāju lietām izsakās visai piesardzīgi, izdodas noskaidrot: elektrība pazūd aizvien regulārāk, jo valsts enerģētikas kompānijai vajadzīgas rezerves daļas, ko iespējams iegādāties tikai par valūtu, turklāt arī lielu daudzumu elektrības Zimbabvē iepērk no Mozambikas, taču norēķināties nespēj jau atkal tā paša valūtas trūkuma dēļ. Manis pamanītie atkritumu kalni, kas ievērojami pārsniedz Āfrikas caurmēra cūciskuma līmeni, esot izskaidrojami ar kaut ko līdzīgu izvešanas mašīnām jau esot izbeigušās rezerves daļas, par kurām jau atkal jāmaksā valūtā. Savukārt par degvielu biedrs Mugabe visu esot jau izskaidrojis avīzēs un televīzijā vainīgi esot gan imperiālistu spēki, gan pašmāju melnā tirgus darboņi, gan pagaidu grūtības ar valūtu. Katrā gadījumā valdība solot, ka degvielas trūkums būs īslaicīgs, turklāt jau esot arestēti uzņēmēji, kuri nelikumīgi ieveduši degvielu veseliem dzelzceļa sastāviem, un drīz šī degviela tikšot nodota tautas vajadzībām.

Tā, protams, ir oficiālā versija, un liela daļa tautas, gaidot savu vajadzību apmierināšanu, ir vienkārši sašutusi un nikna. Kāda nejauši satikta Harares žurnāliste saka vienkārši un īsi: "Mēs esam

pieraduši pie ūdens piegādes traucējumiem un esam iemācījušies turēt dažus pilnus bunduļus stratēģiskās vietās. Tas viss ir paciešams. Bet tas, ka nav degvielas, nav paciešarns. Un Zimbabves inflācija pārsniedz jebkuras saprāta robežas." Atklāts paliek tikai jautājums pret ko šis sašutums un niknums var vērsties, it īpaši, ņemot vērā Āfrikas specifiku, kur vēsa racionalitāte un veselais saprāts pūļa noskaņojumos ir sastopams vēl retāk nekā citviet pasaulē. Iespējamo virzienu norāda kāda "lasītāja" vēstule valdības laikrakstā, kas skaidri un gaiši norāda: "Melnajam tirgum nekad nedrīkst ļaut atdzimt un radīt haosu Zimbabves sabiedrības vidū. Ja tas atdzims, valdība būs mūs pievīlusi." Un valdībai nav nekāda pamata neizmantot šo iespēju, jo apstākļos, kad par deficītu (par valsts cenām) kļuvusi pat kukurūza un cukurs, milti un cepamā eļļa, zobu pasta un margarīns, "paralēlais tirgus" un tā darboņi patiešām nav tautā īpaši plaši iemīļoti gluži kā savulaik no Ugandas izsvēpētie indiešu tirgoņi.

Tiesa, visā plašajā Āfrikā iemīļota lieta ir humānās palīdzības pārtikas pārdošana par naudu pašam savām acīm nācies gan Ruandā, gan Kongo redzēt, kā tirgū tiek piedāvāti kukurūzas maisi ar lieliem, skaistiem uzrakstiem Not for saleKenijā * Nav paredzēts pārdošanai. [Angļu vai.) humānās palīdzības pārtika tiek pārdota tirgū maiss rīsu par 600 šiliņiem (astoņiem dolāriem), kukurūzas par 400 (piecarpus dolāriem). Taču viena lieta ikdienišķa tirgus ekonomika, kur produktu ir gana, pietiktu tikai naudas, otra pussociālisms kā Zimbabvē, kur jau2001. gada beigās ieviesta pirmās nepieciešamības preču cenu kontrole, bet gadu vēlāk tā attiecināta uz krietni prāvāku preču loku. Rezultātā šeit melnā tirgus cenas pārsniedz oficiālās visām augstāk nosauktajām un vēl neskaitāmām citām precēm vismaz trīskārt, turklāt nekad jūs nevarat būt droši par to, ko īsti esat nopirkuši: pat salīdzinoši attīstītajā Kenijā tieši mana brauciena laikā desmiti cilvēku mirst no kukurūzas miltos nez kā nonākušā aflatoksīna, savukārt Zimbabvē, melnajā tirgū maisiem pērkot, piemēram, miltus vai kukurūzu, nekādā gadījumā nedrīkst piemirst pārbaudīt katra maisa saturu bieži vien to saturam tiek piejauktas smiltis vai kas vēl sliktāks. Vārdu sakot, melnais tirgus, kurš 2003. gadā bija visvarens, pēc tam it kā nedaudz atkāpās, bet nu atkal ir atgriezies iepriekšējā līmenī un ir brīnišķs objekts "tautas dusmu" novadīšanai, kas vismaz uz laiku var atrisināt valdības problēmas.

Tikmēr tiek gatavots jau nākamais iespējamais "zibensnovedējs" gluži Staļintētiņa garā tie ir melnādainie sabotieri un ļaunie ārvalstu industriālisti, starpnacionālais kapitāls un citi Zimbabves tautas ienaidnieki. Kriss Tororo no Mvumas vēl viens "parastais lasītājs no tautas" valdības avīzē publicētā vēstulē ar nosaukumu "Nav vietas sabotieriem" visu formulē skaidri un gaiši: "Mēs jūtam, ka ir pēdējais laiks, kad mums jābūt atklātiem un atvērtiem citam pret citu mūsu neatkarīgajā valstī. Ja mēs paliksim klusi, mūsu nācija turpinās ciest līdz pastardienai. Mūsu m,ers un labklājība tā arī tiks traucēti. Dažādas rases nekad nebūs vienotas šī vārda patiesajā nozīmē, kā to vēlas mūsu vairākums. Mūsu ienaidnieki vienmēr lūkojas pēc iespējas, kā radīt sabiedrībā sajukumu un radīt nemieru mūsu vidū. Ir skaidrs, ka industriālisti, akcionāri, tirgotāji un citi biznesa investori rīko klusu karu pret valsts sociālekonomisko un politisko statusu. Viņi vēlas, lai viņu zobus izjustu ikviens, it īpaši tad, kad cilvēki ir balsojuši pret viņu slēptajiem plāniem. Viņi vēlas parādīt, ka viņi joprojām ir galvenie mūsu valsts ekonomikā. Ja šiem biznesmeņiem tiek prasīts par produktu trūkuma iemesliem, viņi vienmēr dod greizas atbildes. Viņi rauš krokodila asaras un stāsta stāstus. Viņi vaino ārvalstu valūtas trūkumu, materiālu trūkumu un tā tālāk…"

Un kāda morāle? "Tas, ko mēs esam ievērojuši, ir šie cilvēki nekad nav ieinteresēti nācijas labklājībā. Viņi ir tikai alkatīgi un savtīgi. Viņi vēlas ekspluatēt nabaga cilvēku kabatas, nesaprātīgi paaugstinot cenas. Viņi slēpj nepieciešamības preces, lai saasinātu cilvēku emocijas. Pēc savu netīro triku izspēlēšanas viņi vaino valdību par lietām, ko viņi paši būtu labprāt darījuši. Vai varas iestādēm vajadzētu kaut ko darīt, lai iznīdētu šādu neētisku rīcību? Vai mums kā pilsoņiem vajadzētu ciest un noskatīties, kā šīs neētiskās rīcības notiek mūsu degunu priekšā? Vai daži no mums ir pietiekami muļķi, lai joprojām sekotu šādiem biznesmeniem? Vai nav iespējams aizliegt šādām firmām darboties un likt tām meklēt citus izdzīvošanas līdzekļus? Mums nevajadzētu lūgt no tām. Šīs rūpnīcas mums nedara neko labu.

Tām vispār nekad nevajadzētu būt eksistējušām. Mūsu valstij nav vērts lielīties ar to, ka mums ir šāda

mēroga firmas. Tas ir tikai badošanās spoki un pieminekļi. Labāk tās būtu aizvērušās un izzudušas uz visiem laikiem. Zimbabves tauta, apvienosimies un padomāsim!" Vārdu sakot, viss skaidrs: ir recepte, ir arī ienaidnieks kaut kā piemirsušās ir tikai mums labi zināmās, bet Āfrikā acīmredzot vēl neiepazītās starptautiskās tīklveida struktūras…

Protams, līdz Josifam Visarionovičam Zimbabves puskomunistiskajie .n vadītājiem tālu, taču pēc tam, kad esmu devies tālāk, tik tiešām sākas pamatīga tautas ienaidnieku apkarošanas kampaņa, un pāris vietējie brīvdomīgie žurnālisti, ar kuriem ir izdevies sapazīties tuvāk, atsūta vairākas pagaras elektroniskā pasta vēstules viena pat ir pietiekami interesanta, lai to šeit izklāstītu faktiski pilnībā: "Lato!

Tu noteikti jau zini, ka mūsu Mugabe ir sācis kampaņu Operation Murambatsvina "Atbrīvosimies no atkritumiem!". Varbūt tevi interesē, kā tas notika patiesībā.

Pat mēs neko tamlīdzīgu nebijām redzējuši tie tiešām bija tūkstoši specvienību vīru, visi ar stekiem, vairogiem, asaru gāzes ieročiem, kuri ķemmēja visas priekšpilsētas, visas vietas, kur notiek plašāka tirdzniecība. Oficiāli tas tika nosaukts cīņa pret melnā tirgus darboņiem, prfet kaitniekiem valsts ekonomikai, tieši tā, kā mēs ar tevi prognozējām.

Atceros, kā tu mums stāstīji, ka arī jums valstī bijusi cīņa par to, lai izmanto kases aparātus, lai transportā izsniedz biļetes, lai par visu tiek maksāti nodokļi, lai visas ekonomiskās darbības tiek licencētas. Pieļauju, ka Eiropā tā arī jābūt, bet ne jau pie mums. Turklāt veids, kādā tas pie mums notika, pārmeklēja visu un visus, arestēja desmit vai pat trīsdesmit tūkstošus cilvēku, un tas ir tikai oficiāli nosauktais skaitlis. Un vēl šī māju nojaukšana atceros, tu izteici izbrīnu, ka Āfrikas valstīs vara neko nedara, lai palīdzētu graustu rajonu iedzīvotājiem. Vari būt iepriecināts pie mums dara. Atceries to Mbares rajoniņu ar koka un šīfera bū lēlēm, kur dzīvoja kādi četri tūkstoši cilvēku? Tad zini tagad tu ir līdzena vieta. Mugabe šādā veidā "iztīra atkritumus" ja tev nav pilnīgi oficiāli, ar visām atļaujām uzcelta māja, tad šī māja tagad tiek nekavējoties nojaukta. Lai gan runā, ka visa šī kaitnieku un nelegālo māju īpašnieku meklēšana izmantota, lai izrēķinātos arī ar politiskajiem pretiniekiem, mūsu vara ir izrādījusies unikāli stulba: es zinu vairākus gadījumus, kad mājas nojauktas arī kvēliem valdošās Zanu-PF partijas atbalstī​tājiem un aktīvistiem piederošās mājas. Šī gan jau ir cita akcija pēc Murambatsvina ir nākusi operācija Gcrikai. Ar buldozeriem ir nojauktas arī ļoti labas mājas, kuras tikai uzceltas nevietā. Epvortā, piemēram, uz metodistu misijai piederošas zemes pēdējos 25 gados bija sabūvētas šaubīgas, kā uzskata Mugabes pārstāvji, ēkas un būdas, kurās kopā mitinājās aptuveni 100 tūkstoši cilvēku. No visām šīm mājām likumīgi uzceltas bija tikai nepilnas 50 tātad visas pārējās bija jānojauc. Ir nojauktas pat vairākas mošejas, lai gan nekas tāds nojaucēj em nebija uzdots. Vienkārši pārcentās! Ja tu gribi zināt reālos skaitļus par šo akciju, tad tie ir šādi: Hararē vien no savām mājām šādas vai tādas, bet tās bija mājas! ir izlikti 20-50 tūkstoši cilvēku. Vismaz! No mājām izmesti arī simti AIDS slimnieku. Vara saka, lai viņi dodas atpakaļ uz saviem laukiem, no kuriem atbraukuši, un atgriežas pie lauksaimniecības. Bet tur viņus neviens negaida! Un pašreizējos degvielas deficīta apstākļos viņi tur nemaz īsti nevar nokļūt! Kopā Zimbabvē šīs kampaņas ietvaros bez pajumtes ir palikuši pat 300 tūkstoši cilvēku, un nav izslēgts, ka tagad, kad tuvojas ziema, daļa no viņiem mirs no bada un aukstuma. Tu taču zini, ka pie mums Zimbabvē ziema ir pietiekami nopietna. Bet oficiālais ieguvums no kaitnieku tvarstīšanas nav pārāk liels ja neņem vērā to, ko nozaguši paši kaitnieku ķērēji un apkarotāji, tiek ziņots par dažiem desmitiem kilogramu zelta, desmitiem tonnu degvielas, arī pārtiku. Bet nekas liels nav atrasts.

Tiek pieļauts, ka patiesībā šo pasākumu mērķis ir panākt, lai cilvēki atgriežas uz laukiem. Arī politisku iemeslu dēļ, jo citādi pilsētās lielākā daļa iedzīvotāju jau atbalsta opozīciju. Tagad šis jpozicionāru atbalstītāju loks tiek atšķaidīts, bet laukos Mugabes pozīcijas joprojām ir ļoti stipras.

Protams, pēc visiem šiem pasākumiem bija arī protesta akcijas. Ir problēmas ar sabiedrisko transportu, arī degvielas trūkuma dēļ. Bija mītiņi, dažādas akcijas, sadursmes ar policijas spēkiem, virs Harares riņķoja helikopteri. Atceries, tu brīnījies par armijas kolonnām, kas regulāri brauc caur pilsētu? Tagad

tādas te ir regulāri šaudās šurpu turpu, lai iespaidotu tautu. Un liela daļa tautas arī neprotestē cilvēkiem patiešām nepatīk tie, kas parastas preces pārdod par četrreiz lielāku cenu, un viņi neiebilst, ka tādi tiek apkaroti. Mugabe gan ir paziņojis, ka apkarošot arī lēto Ķīnas preču tirgotājus, taču pagaidām runa ir vienkārši par šo preču konfiskāciju. Kamēr tās valsts veikalos tiek pārdotas par zemajām oficiālajām cenām, viss ir kārtībā neviens, izņemot pašus tirgotājus, nav bēdīgs. Atceries Mbare Musika tirgu? Tagad tur ir tukšs un kluss tirgojas tikai daži oficiālie tirgotāji. Notika gan divu dienu opozīcijas streiks, taču tas faktiski izgāzās tautai patīk, kad spaida tos, kuri tautai nepatīk. Baidāmies mēs tikai par vienu kad pienāks bads, tad vairs nevienu īsti nevarēs vainot un nevienam neko nevarēs atņemt. Visi, kam varēja kaut ko atņemt, būs aizbēguši tāpat kā baltie fermeri…"

Jauki izrādīties pravietim, vai ne? Bet vēl pirms šīs elektroniskās vēstules saņemšanas, jau pēc pirmajām pāris dienām Hararē man rodas jautājums kā gan cienījamie melnādaini šeit aizripojuši līdz šādai dzīvei? Galu galā Zimbabve ir viena izrakteņiem gana bagāta un lauksaimnieciskā ziņā ar labiem klimatiskajiem apstākļiem svētīta zeme, vēl pirms gadiem desmit uzskatīta par vienu no bagātākajām Āfrikas valstīm, ievērojamu kukurūzas eksportētāju un īstu Melnā kontinenta maizes klēti. Toties tagad pat vakl'bas laikrakstos atrodamas publikācijas ar virsrakstiem "Harare sabrūk", tiek lēsts, ka pašā valstī tiek izaudzēta tikai trešā daļa nepieciešamā kukurūzas un graudu apjoma, un arī kaimiņvalstīs daudzi ne bez ļauna prieka (vidusmēra afrikānis tāds latvietis vien ir) saka jā, vēl pirms dažiem gadiem Zimbabve bija bagātāka, bet nu jau tā ir pagātne. Bet kāpēc tieši tā ir pagātne? Vai tiešām komunisti vienalga, balti vai melnādaini spēj sagandēt v»su, kam tiek klāt? Kad to pajautāju saviem pabailīgajiem paziņām žurnālistiem, viņi saka lai tik es sēžoties vilcienā un dodoties uz Bulavajo, tur pajautājot pēc kāda, kas var mani pa​vadāt pa tuvējām fermām, un daudz kas man kļūšot skaidrāks.

Sacīts darīts. Un arī pats vilciens izrādās kā labs piedzīvojums, tā arī ilustrācija Zimbabves vēsturiskajām pārvērtībām. Pirmkārt, izrādās, ka pat gadījumā, ja biļeti pirmajā klasē (kopvagons eiropietim tomēr var būt nedaudz par traku) esat iegādājies laikus, labāk ir uz staciju atnākt krietni agrāk biļete ir jāpiereģistrē un tad vēl uz speciāla informācijas dēļa jāmeklē kura kupeja un kurā vagonā jums piešķirta (zināmā mērā šāda kārtība ieviesta tāpēc, ka kupeju iemītnieki tiek sadalīti tā, lai vienā negadītos reizē vīrieši un sievietes, tiesa, ja jūs uz informācijas dēļa esat piemirsts, nāksies krietni paskraidīt, lai taisnība triumfētu laikus). Savukārt, jau iekļūstot vagonā, kļūst skaidrs, ka tas ir citas ēras un citas mentalitātes produkts: lai gan kupeja ir reti netīra un smird tā, it kā es būtu nolikts gulēt pie parašas, tajā atrodami gan gravēti spoguļi (uz kuriem gan ar trafaretam virsū no aerosol krāsas baloniņa uzpūsts liels NRZ National Railway of Zimbabwe'), gan logiem priekšā aizvelkami speciālie pretmoskī u aizslietņi, gan citas atliekas no koloniālajiem Dienvidrodēzijas dzelzceļa laikiem. Tiesa, pa gravētajiem spoguļiem tekalē prusaki, ieslāj pārdzēries vīrelis, kurš pretēji jebkuriem noteikumi-3m piesmēķē kupeju un pēc ilgākas sarunas solās tūlīt, tūlīt piezvanīt nu, ja ne rīt, tad pēc trim dienām noteikti. Savukārt naktī iestājas aukstums, par ko neviens ceļvedis nav iepīkstējies ne ar pušplēstu vārdu, tik briesmīgs, ka pirms nākamā nakts brauciena ar vilcienu es Bulavajo viesnīcā nočiepju pusi segas (būtu jau nopircis, ja vietējos puskomunistiskajos veikalos segas tobrīd nebūtu deficīts).

Tā kā aukstuma dēļ miegs lāgā nenāk, turklāt pārējie trīs melnādainie kupejas biedri krāc kā Āfrikas pirmie tvaika traktori ar visu izsakošo nosaukumu čitukutuku, daļu nakts izmantoju, lai pastudētu Hararē iegādātās 5.-7. klases mājturības un ticības mācības grāmatas un pamēģinātu no tām noskaidrot vietējo komunistu doktrīnas īpatnības. Un… neko lāgā neatrodu, ja nu vienīgi skaidru grāmatas autoru pārliecību par Zimbabves valdības un Dieva Tā Kunga vienotību un kopējo darbu valsts uzplauksmes labā lūk, 5. klases mācību grāmata: "Iedomājieties, ka Jēzus gatavojas atnākt uz jūsu skolu. Kā jūs liktu Viņam justies gaidītam? Ko jūs Viņam stāstītu par sevi, savu ģimeni, savu skolu? Kādus jautājumus jūs Viņam uzdotu? (..) Dievs mūs Zimbabvē šodien vada. Pirms 1980. gada Zimbabve atradās karastāvoklī pret mazākuma valdību. Daudzi cilvēki cieta un mira. 1980. gadā tika ievēlēta jauna valdība. Notika mierīga virzība uz jaunu \aldību, kuru vadīja premjerministrs Roberts Mugabe. Nākamajos gados daudz kas tika paveikts

Zimbabves tautas labā. Tika uzbūvētas jaunas klīnikas un slimnīcas, atvērti simti skolu, uzbūvēt jauni ceļi.

Uzlabojās raktuves, lauksaimniecība un rūpniecība." * Zimbabves Nacionālais dzelzceļš. (Angļu vai.)

Protams, arī autori atzīst, ka ne viss valstī ir vienkārši izcili, šis tas vēl jāpadara, un šajā laikā prātīgāk turēties pie mērenības un neapskaust tos, kam visa kā ir vairāk. "Mājas pamatekonomika" 7. klasei jaunajai paaudzei sniedz kaut ko līdzīgu īstai skaidrojošajai vārdnīcai« "Galvenās lietas, kas jāatceras par maltīti: 1) sabalansē uzņemamās barības vielas, izvēloties dažādus pārtikas veidus no katras pārtikas grupas; 2) izvairies ēst pārāk daudz no katra pārtikas veida; 3) ēd pārtiku noteiktos laikos, nav veselīgi ēst visu laiku; ēd tīru pārtiku, kas ir sagatavota tīros traukos. Netīra pārtika padarīs tevi slimu; 4) pasniedz pārtiku pievilcīgā veidā, tas palielina ēšanas baudu. Kas notiek, ja tu ēd pārāk maz pārtikas?

Pieaugušie vai vecāki bērni, kuri ēd pārāk maz pārtikas, kļūst ļoti tievi, un viņiem nav daudz enerģijas.

Kad mazulim nav pietiekami, ko ēst, viņš kļūst ļoti tievs. Tā ir slimība, ko sauc par marasmus. Bērns var nomirt, ja situācija neuzlabojas."

Un tā par visu būtiskāko: "Nauda: nauda nosaka, vai tu vari nopirkt dārgu drānu vai ne. Dažreiz, kad ģimenei ir daudz bērnu, tai ir grūti iegūt pietiekami naudas, lai iegādātos labas drēbes katram no tiem.

Dažas ģimenes beidz ar to, ka nopērk lietotas drēbes, un tas uz laiku palīdz tām atrisināt problēmu.

Supermārketi: supermārketi ir lieli veikali, kur dažādi pārtikas tipi ir izkārtoti pievilcīgos veidos.

Tu vari brīvi staigāt apkārt, salīdzinot dažādos izliktos produktus. Tu vari paņemt katru produktu, kuru vēlies, ielikt to grozā, ko nodrošina veikals, un tad samaksāt kasē pie izejas.

Tavi draugi: jauni zēni un meitenes vēlas patikt saviem draugiem. Viņi vēlas valkāt drēbes, kādas valkā viņu draugi, dejot pie tās pašas mūzikas, un tas ļauj viņiem justies lieliski. Tā nu pat tad, ja jūs vēlaties dzeltenus šortus, jūs beigsiet ar to, ka nopirksiet balinātus džinsus, jo visiem jūsu draugiem ir balināti džinsi.

Būt atbildīgiem vecākiem: bērniem ir tiesības būt dzīviem un izglītotiem. Viņiem ir tiesības uz drošu pajumti un medicīniskajiem pakalpojumiem. Tā ir vecāku atbildība sniegt saviem bērniem vienādu attieksmi un vienādu izturēšanos. Vecākiem vajag rotaļāties ar visiem saviem bērniem, apspriest ar viņiem ģimenes problēmas un sniegt viņiem vienādas iespējas iet uz skolu un tikt pie darba. Mūsu sabiedrībā ir svarīgas gan meitenes, gan zēni.

Ir svarīgi saprast, ka izglītota māte var labāk rūpēties par bērniem. Viņa saprot higiēnas likumus, barošanu, izglītības procesu un var labāk palīdzēt sabiedrībai. Būt atbildīgiem vecākiem tas nozīmē, ka tiek pieņemti lēmumi par ģimenes lielumu, vides saglabāšanu, resursu saglabāšanu un sabiedrības labklājību.

Zimbabvē mēs sagaidām, ka atbildīgiem vecākiem būs bērni likumīgi atzītā laulībā. Tiek arī sagaidīts, ka atbildīgi studenti sākumā pabeigs mācības, tad izies profesionālo apmācību, pirms stāsies laulībā. Agras laulības var radīt stresu, lielu ģimenes apjomu un ļ roblēmas, kas saistītas ar pārtiku un veselību. Atbil​dīgi vecāki plāno savu ģimeni…"

Tādi, 1 ik, tie neviennozīmīgie komunisti nekā tāda, kas nevarētu tikt mācīts arī visnotaļ liberālas tirgus ekonomikas valsts bērniem. Ar šo domu, kas vēl vairāk samudžina manus priekšstatus par Zimbabves spožuma un posta iemesliem, es laižos snaudā humāno čitukutuku muzikālajā pavadījumā.

Savukārt nākamajā rītā mani jau Bulavajo sveic Zimbabves Nacionālā dzelzceļa plakāts ar dzīvi apliecinošu uzrunu: Ever wish you could be an earlier bird when worms are about? With over night freight services NHZ gives you the edge.' Kā plakātā minētais agrais putniņš es tad nu arī dodos pilsētas ielās un nekavējoties saprotu, ka Hararē vietējais komunisms man vēl ir rādījis savu parādes fizionomiju.

Tiesa, tāpat kā galvaspilsētā, arī šeit pie kokiem pienaglotas plāksnītes ar uzmundrinoši pamācošiem uzrakstiem no sērijas Don't kill the babies!", taču no Harares spožuma te nav ne nieka, toties posta ir pārpārēm: mazo veikaliņu plauktu saturs ir briesmīgāks nekā pie mums padomju laikā, botte store dzērienu veikalos ir atrodami apmēram piecu šķirņu pašmājās darināti dzērieni, degvielas nav, lielākajā

daļā * Vai jelkad esat vēlējušies būt agri putni, kad tepat ir tārpi? NRZ nakts reisi dod ju ns šo iespēju.

[Angļu vai.) ** Nenogaliniet mazuļus! (Angļu vai.) hamburgeru ēstuvju nav pat hamburgeru tikai frī kartupeļi vien, brīvdienās ir slēgts faktiski viss pat sazvanītā vietējā tūrisma aģentūra neizrāda ne mazāko interesi par iebraucēju, kurš atklāti saka nauda nav problēma.

Ko nu? Viesnīcas numuriņš par 300 tūkstošiem vietējo dolāru dienā nerada ne mazāko vēlēšanos likt galvu uz noskrandušajiem un pelēkajiem palagiem ilgāk, nekā tas absolūti nepieciešams, ar vienu dienu izrādās pilnīgi pietiekami, lai apskatītu tiešām necilo pilsētu daļēji kājām, daļēji ar patīkami lētu taksometru, kura pavecais šoferis it kā starp citu ieminas par tām dažām pilsētas nomalēm, kur vismaz viņš personiski ar mašīnu cauri vēl izbrauktu, bet ārā jau nu noteikti nekāptu it īpaši, ja būtu balts. Nu, ko, kāpēc lai arī Āfrikā nebūtu savu Hārlemu, es nodomāju, lai gan visā līdzšinējā brauciena laikā vietējie iedzīvotāji gandrīz simtprocentīgi ir bijuši bezgala laipni un izpalīdzīgi vai arī vienkārši pilnīgi un absolūti vienaldzīgi. Toties šoferis arī dod, kā izrādās vēlāk, labu un zināmā mērā pat liktenīgu padomu — ja reiz es nfrikā esot pirmoreiz (to jau esmu paspējis pastāstīt) un šovakaram man neesot darāms nekas prātīgāks, viņš iesakot paskatīties, kas tas tāds afrikāņu futbols. Tieši šovakar vietējā Barborfīldsas stadionā esot vietējās Highlanders futbola komandas spēle Neatkarības kausa finālā ja vajagot, viņš par nelielu samaksu varot aizvest un arī parādīt, kur var dabūt kādu biļeti.

Izrādās, ka par spīti šķietami vispārējam trūkumam futbolam vietējie iedzīvotāji naudu spēj atrast summa gan nav nekāda lielā pat kopā ar spekulantu uzcenojumu, taču vidusmēra zimbabvieša budžetam var būt pietiekami nopietns tēriņš, jo vairāk, kad kalnieši tomēr zaudē. Taču skatītājam no malas vietējo zaudējums j agarlaicīgs tāpat kā pati spēle (melnie līdzjutēji nav ne par matu karstasinīgāki kā kādi spāņi vai itālieši), toties visu ar uzvijām kompensē tas politiskais šovs, kas sākas jau pirms spēles un pilnā sparā attīstās pēc tās. Jau vēlāk uzzinu, ka futbola spēļu dienas ir lielisks brīdis, kad izgāzt politisko neapmierinātību, taču šajā brīdī redzu tikai to, ka negaidot tiek atrauti vieni no slēgtajiem stadiona vārtiem, pa kuriem iekšā sāk gāzties šķietami neapturama melna straume, tad kā uz burvju mājienu parādās policijas specvienība ar suņiem un stekiem, tai pretī stājas un akmeņus sāk mētāt nez kādi ļaudis ar baltiem apsējiem ap galvām. O, bet pēc spēles jau sākas "pa lielo" pašķīst asaru gāze, kaut kur no sānpuses parādās mašīna ar ūdensmetēju, cilvēki ar baltajiem apsējiem ap galvām, ritmiski skandinot "Amandla! Amandla!"', šķiet, ir nolēmuši izsist visus stiklus valdošās partijas Zanu-PFsimbolikas izrotātajiem autobusiem netālu no stadiona… Jā, es zināju, ka Bulavajo ir Zimbabves politiskās opozī​cijas nometne, bet, ka te ietu tik nopietni…

Pēcāk /alsts laikrakstos par šo incidentu var izlasīt visdažādāko gan par to, kā opozicionāri ar baltajiem apsējiem, kuri simbolizē piederību Zimbabves Movement for Democratic Change jeb MDCopozicionārajai Demokrātisko pārmaiņu kustībai, esot vēlējušies izjaukt pilsoņu mierīgo atpūtu, gan par to, kā ļaunie em-dī-sī-isti esot plēsuši nost Zanu-PF atbalstītājiem viņu krekliņus ar valdošās partijas simboliku, gan par to, kā Zanu-PF pārstāvji par saucieniem "Pamberi, Comrade Mugabe!" "Uz priekšu ar biedru Mugabi!" esot kārtīgi dabūjuši pa degunu, gan vēl citas šausmas. Taču man šajās jukās ir paveicies gluži nevilšus es esmu saskrējies ar pāris baltapsēju jaunekļiem. Viņi sākumā gan man uzmanību pievērš, noturot par progresīvu Rietumu žurnālistu, un, noskaidrojuši patieso situāciju, ka viņu priekšā ir vienkāršs ceļotājs, jau grasās ne īpaši laipni atsveicināties. Taču no uzaicinājuma uz pāris aliem viņi neatsakās, un pārējais jau aiziet pa ierasto taku kāpēc galu galā diviem normāliem, progresīviem studentiem neizlīdzēt tumsonīgajam, bet ne neglābjamam baltajam, pastāstīt, kas patiesi (no viņu redzes punkta) notiek valstī, un par šīm nebūt ne pārmērīgajām pūlēm nopelnīt dažus desmitus pmerikāņu un nevis vietējo dolāru. Es īsumā noformulēju savas vēlmes, kuras patiesībā ir gauži vienkāršas: pirmkārt, uzzināt, ko par dzīvi Zimbabvē domā opozīcija, otrkārt, savām acīm palūkoties, kas notiek fermās, kuras savulaik piederēja

* Vara! Vara! (Šonas vai.) baltajiem un kurās nu saimnieko melnie fermeri. Un nākamajā rītā varam startēt, protams, ja Eliasam un Gideonam izdosies pie paziņām dabūt kaut cik uz priekšu kustošu automašīnu un deg​vielu (kam es kopā esmu gatavs atvēlēt vēl dolārus piecdesmit).

Izrādās, ka arī pliskomunistiskā valstī zaļajiem papīrīšiem piemīt pamatīgs enerģizējošs spēks, jo norunātajā laikā un vietā pietur aizvēsturisks, vietumis pat ar drāti kopā sasiets motorizēts pārvietošanās līdzeklis, kuru apmēram pirms pusgadsimta radījis Ford autokoncerns. Pie stūres sēž salīdzinoši nerunīgais Gideons, savukārt Eliass uzņēmies politinformatora lomu un sāk ar vissenākajiem laikiem.

Gari un plaši viņš stāsta par to, kā impērijas Āfrikā radušās laikā, kad Eiropā cilvēki vēl gandrīz vai dzīvojuši alās, un ap 11, gadsimtu Lielā Zimbabve, saukta arī par Monomt tapu un Mvene Mutapu, bijusi Dienvidāfrikas bagātākā un varenākā valsts, par ko vēl tagad liecina viens no četriem valsts teritorijā esošajiem UNESCO pasaules mantojuma objektiem Lielās Ziīnbabves drupas (pēc dažām dienām tur uz brīdi paviesojos arī es: protams, tās nav nekādas piramīdas, taču skaidri redzams ka "cilvēces šūpuļa" apstākļiem šīs būves ir bijušas pietiekami titāniskas kā nekā vislielākā viduslaiku pilsēta uz dienvidiem no Sahāras tuksneša, kur dzīvojuši, iespējams, pat divdesmit tūkstoši cilvēku). Dzimta dza mabwc jeb akmens mājas visticamākais, no šī šonas vārdu salikuma tad arī radies vēlākais Zimbabves valsts nosaukums. Tiesa, pēc pieciem gadsimtiem Pirmā Zimbabve nez kāpēc beigusi pastāvēšanu, vietā nākusi Āfrikas apstākļiem pietiekami nopietnās šonas un ndebeles cilšu valstis, un vēl tagad Melnā kontinenta vēstures grāmatās tiekot pieminēts viens no diviem plašāk zināmajiem zimbabviešu senču mambo jeb karaļiem Monomatapa eiropiešu versijā, bet patiesībf Mvene Mutapa. Savukārt otrs bijis ndebeles karalis Lobengula ar galvaspilsētu tieši Bulavajo viņš visādi centies izvairīties no kara ar britiem, taču tas nav izdevies, 1893. gadā ndebeles karaspēks sakauts, pats Lobengula pazudis bez vēsts, un Zimbabves (tolaik gan šī teritorija saukusies koloniālista Sesila Roudsa vārdā par Dienvidrodēziju) neatkarībai gals bijis klāt.

Tiesa, pirmā sacelšanās jeb chimurenga sākusies jau dažus gadus vēlāk, un to tāpat kā nākamajos gadsimtos vadījuši ļaudis, kuriem ir tiešs sakars ar garu pasauli viena no galvenajām vado​nēm bijusi kāda Nehanda Čarve Njakasikana, kura uzskatīta par gara Nehanas inkarnāciju. Tiesa, gan šī, gan nākamās sacelšanās apspiestas, un pie pilnīgas neatkarības, tagadējā nosaukuma un arī prezidenta, tobrīd vēl tikai premjera Roberta Mugabes Zimbabve tiek tikai 1980. gada martā. "Toreiz tas gan bija pilnīgi cits Mugabe," klusēšanu pēkšņi pārtrauc pie stūres sēdošais Gideons. "Tas bija īsts neatkarības karš, un Mugabe bija īsts varonis tāpat kā citi kara dalībnieki. Tikai tagad viņi ir kļuvuši kāri pēc zemes un varas, un amatiem tad viņi bija varoņi. Bet tagad viņi ir reakcionāri, kuri negrib, lai kaut kas mainītos. "Jauna Zimbabvejauns sākums!" tāds ir mūsu lozungs. Viņu lozungs ir mēs gribam visu varu paturēt sev un negribam nekādas pārmaiņas. Bet pārmaiņas ir vajadzīgas! Citādi vairs nevar! Paskatieties apkārt ekonomika ir gandrīz sabrukusi, trūkst pirmās nepieciešamības preču, Zanu-PF funkcionāriem ir lepnas mājas, daudz zemes un lopu, bet pārējie grimst nabadzībā! Tā nevar turpināties! Vajadzīgas pārmaiņas un īstas vēlēšanas nevis tas farss, kas bija iepriekš!"

Zimbabves ekonomikas īpatnības jau es esmu pamanījis, par tām mani izglītot nevajag; cita lieta kas tad tur ir ar tiem funkcionāriem? Un kas ar vēlēšanu farsu? Pie vārda atkal tiek Eliass, kurš izskatās pat nedaudz izbrīnīts par Gideona vārdu plūdiem. Kamēr automašīna, brīdi pa brīdim histēriski iekrekšķoties, turpina ceļu pa grumbuļainajiem ceļiem neapšaubāmi aizvien tālāk no biezāk apdzīvotām vietām, viņš turpina emocionālo politinformāciju: "Mugabe būtu zaudējis prezidenta vēlēšanās jau 2002. gadā, ja opozīcijai pretī nebūtu nostādīts viss valsts aparāts. Vēlētāji tika iespaidoti gan fiziski, gan citādi, vēlēšanu rezultātus vienalga viltoja…" Oi, ziniet, to gan saka vienmēr un visi, bet Eliass spēj minēt arī konkrētākus faktus: "Jau iepriekšējo vēlēšanu laikā bandītiem un tiem pašiem neatkarības cīņu veterāniem ika maksāts, lai viņi piekautu un pat nogalinātu MDC pārstāvjus, izlaupītu un ieņemtu viņu fermas. Mēs to zinām, mums ir liecinieki! Un tas nav viss. Vēlēšanu iecirkņos strādā tie paši kareivji un aktīvisti, kuri iepriekšējās vēlēšanās piedalījās

nepareizi noskaņoto vēlētāju piekaušanā un iespaidošanā. Vēl tiek izmantoti-novecojuši vēlētāju saraksti, kuros pareizi ierakstīta labi ja puse vēlētāju, bet visas "mirušās dvēseles", protams, balso par Zanu-PF. Un tas nav maz! Ja rēķinām, ka kopā Zimbabvē ir 5,3 miljoni balsstiesīgo, "mirušās dvēseles" var nodrošināt pat 800 tūkstošus balsu. Un vēl ir trīs miljoni zimbabviešu, kuri dzīvo un strādā ārzemēs un kuri ir negatīvi noskaņoti pret Mugabi, viņiem nav tiesību balsot pa pastu. Un vēl pati vēlēšanu sistēma: no 150 deputātiem ievēl tikai 120, bet pārējos 30 norīko vecais vīrs prezidents."

Izklausās pietiekami iespaidīgi, taču tā īsti mani pārliecina nevis vārdi, bet tas, ko varu skatīt pats savām acīm, ap šo laiku mēs esam nonākuši Mašonalendas reģionā, kas kādreiz ticis saukts par visas Zimbabves maizes klēti un kur simtu un tūkstošu hektāru platībās augusi kukurūza, soja, tabaka un vēl neskaitāmas citas kultūras. Kaut kas jau te aug gan, bet saukt to par plaukstošu lauksaimniecisku rajonu nudien nevar. Protams, jāņem vērā, ka atbilstoši Zimbabves gadalaiku secībai šeit pašlaik ir jau rudens sākums, bet vienalga atšķirībā no Ruandas, kur apstrādāta un apkopota ir katra, pat visniecīgākā zemes strēmelīte, Zimbabves "maizes klēts" rada iespaidu, ka tās saimnieki lāgā nezina, ko ar to darīt.

Kukurūzas lauki izskatās vārgāki nekā kolhozu laikos Latvijā, citas kultūras rada vienu vienīgu žēlumu, lāgā nezinu, kā jāizskatās kārtīgai tabakas plantācijai (un tabaka ir viena no galvenajām Zimbabves eksportkultūrām), taču Gideons un Eliass vienā balsī apliecina, ka baltā cilvēka iespaidi ir pareizi, tA jau nu noteikti ne. Stundas laikā mēs, braucot gar dažādas intensitātes skumjas izraisošiem laukiem, nesaskatām nevienu pašu tajos strādājošu melnādaini vai tehnikas vienību, un arī paši ceļi ir kā izmiruši: sastopam tikai vienu Mitsubishi Pajero, kas dāsni nobārstīts ar hromētām detaļām, kāpšļiem, bamperiem un tamlīdzīgi, tuvējā ciematā, kur apstājamies iegādāties minerālūdeni (kura nav), mums pastāsta, ka tas piederot vietējās Zanu-PF nodaļas vadītājam.

Bet varbūt mēs esam izvēlējušies nepareizu maršrutu, nepareizus laukus? Varbūt Gideons un Eliass gluži vienkārši mēģina radīt opozīcijai vēlamo iespaidu lai cik nenozīmīgs būtu bālģīmis, kuram šie iespaidi tiek radīti? Neizslēdzu arī tādu iespēju, savukārt abi gidi, it kā būtu nolasījuši manas slēptākās domas, metas bārstīties ar piemēriem no citiem reģioniem. Piemēram, trīsdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Harares atrodama Mazoves ieleja kādreiz ļoti izcils lauksaimniecības reģions, par kuru pat oficiālā statistika esot vienkārši satriecoša: 2001. gadā šeit novākti 200 tūkstoši tonnu kviešu, 2005. gadā labi ja ceturtā daļa šī apjoma. Savukārt Zimbabves tabakas industrijas centrā teritorijā ap Raffingoras pilsētu 150 kilometru no Harares no 87 komercfermeriem esot palikuši tikai uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi, pārējie bijuši spiesti aizbraukt. Vietā nākuši jaunie īpašnieki ar savām saimniekošanas metodēm. Kas par īpašniekiem? Protams, saistīti ar Mugabes ģimeni vai citiem valdošajiem Zanu-PF darbiniekiem.

Nevienam Zimbabvē neesot nekāds brīnums, ka valsts lielākā govju ferma Foyle Farm tagad pieder Greisai Mugabei.

Bet es vienalga uzvedos kā tāds neticīgais Toms un abiem gidiem ceļu priekšā visu to, ko pāris dienu laikā esmu saklausījis televīzijā un izlasījis vietējā presē, kura galu galā nesastāv tikai no valdības "orgāniem". Zimbabvē ir cietusi no neražas un sausuma fakts. Vēl gadu iepriekš situācija ar pārtiku ir bijusi tik laba, ka Mugabe ir atteicies no Pasaules pārtikas programmas sūtījumiem, sakot, ka "Zimbabvei ir tik daudz pārtikas, ka tā sāk smakt", fakts. Mugabe arī pirms vēlēšanām ir apsolījis, ka neviens zimbabvietis nebadošoties, atkal fakts. Vai tad tā nav? Un sausums taču var gadīties jebkur vai tad vēl kāds, izņemot Dievu To Kungu, ir vainojams, ka jau pāris mēnešu pēc lietu sezonas beigām dambju veidotie ūdens rezervuāri ir gandrīz tukši? Galu galā jau krietni pirms mana brauciena Famine Early Warning System Network ir brīdinājis, ka neražas un sausuma dēļ 5,8 no 11,5 miljoniem zimbabviešu steidzami nepieciešama pārtikas palīdzība vai arī bads būs klāt. Turklāt bads draud ne jau tikai Zimbabvei vien arī kaimiņos esošajā krietni kapitālistiskākajā Zambijā šis gads nav nekāds vieglais, savukārt Kenijas Garissā Bulla Iskadekā, Bulla Masalani un Bulla Koledžā bada priekšvakarā ir apmēram 320 tūkstoši cilvēku.

"Ak tad tā var gadīties jebkur?" te nu Gideons un Eliass iebrēcas vai vienā balsī un nober pār mani

tādu šķietami nesaistītas informācijas gūzmu, ka vēlāk, mēģinot būtiskāko pierakstīt ceļojuma kladītē, spēju atminēties tikai atsevišķas druskas. Tiesa, arī tās ir pie iekami zīmīgas. Ārvalstīs strādājošajiem zimbabviešiem tiek ieteikts naudu mājup sūtīt Homelink programmas ietvaros bet izrādās, ka valūta pazūd valsts Rezervju bankā… Cilvēki novesti tiktāl, ka vairs nav droši uz ielas parādīties ar cukura pakām…

Valsts vadība plāno visus absolventus, kuri ieguvuši izglītību valsts augstskolās, uz noteiktu laiku piesaistīt darbā valsts iestādēs, slimnīcās, skolās utt., tikai pēc tam ļaujot sākt darbu privātajā sfērā… No 11,5 miljoniem iedzīvotāju Zimbabvē ir 1,1 miljons AIDS bāreņu, bet opozīcija apgalvo, ka līdz pat 80% Zimbabves militāristu esot HIV pozitīvi… Informācijas un publicitātes ministra vietnieks Cde (pēc intensīvas avīžu lasīšanas noprotu, ka šādi nevis tiek apzīmēts kāds zinātniskais grāds, bet saīsināts vārds comradebiedrs) Braits Matonga aicina žurnālistus būt patriotiskiem, tikmēr ārsti un inženieri masveidā pamet valsti, fermeriem tabaka jāpārdod zem pašizmaksas, bet Mutares oilsētas padomes izpildmēra Mišeka Kagurabadzas iegādātā mersedesa cena, kā izrādījies, palielinājusies no 586 līdz 882 miljoniem vietējo dolāru, un pārtikas palīdzības maisi tiek izsniegti tikai Zanu-PF politiskajos mītiņos… Mugabe publiski paziņojis, ka "zilie ir sliktāki par cūkām un suņiem"… Tilti un ceļi valstī ir tādā stāvoklī, ka smagajām automašīnām jau aizliegts izmantot tiltu pie Viktorijas ūdenskrituma… Tiek ziņots par aizvien plašākām nelegālām operācijām ar ārvalstu valūtu… Visās kaimiņvalstīs tiek meklēta iepērkama kukurūza… Zimbabves Starptautiskajā tirdzniecības forumā aizvien mazāk apmeklētāju…

Oficiālajā Zimbabves reklāmas ielikumā žurnālā News Africa viss ir lieliski, bet patiesībā bezdarba līmenis sasniedz pat 70 procentus… Zimbabves vēstnieks Ķīnā Cde Kriss Mutsvangva runā par to, ka divu Ķīnā ražotu pasažieru lidmašīnu iegāde pārstāv "ekonomisko demokrātiju", kad viena jaunattīstības valsts pērk no otras J aunattīstības valsts, bet patiesība ir tāda, ka Ķīna vienkārši jijusi gatava tās pārdot barterā…

Daži no abu opozicionāro gidu minētajiem piemēriem par to, cik tālu komunistiskā valsts un Mugabes režīms noveduši zimbabviešus, cilvēkam no malas gan šķiet nedaudz komiski. Nu jā, varbūt kādam šķiet aizvainojoši, ka dāsna reklāmas budžeta rezultātā daudzas avīzes grandiozi atzīmē tādu revolucionāru notikumu kā… OMO veļas pulvera oficiālo ienākšanu Zimbabvē; jā, varbūt arī par vietējo tiesiskuma izpratni kaut ko liecina gan tas, ka Mutarē tiesas priekšā nākas stāties kādam 50 gadus vecam vīrietim, kuru viņa bijušās mīļākās radinieki apsūdz par to, ka viņa… mirusi no malārijas, gan tas, ka Hararē 29 gadus vecs vīrietis tiek tiesāts par to, ka parādījies savas priekšnieces priekšā kails; jā, varbūt patiešām pat Āfrikas apstākļiem nav tipisks nule noticis traģikomisks atgadījums tepat Bulavajo pilsētas Gvabalando rajonā, kur gandrīz nolinčota sieviete, kas netīšām aizgājusi uz nepareizām bērēm, bijusi eleganti ģērbusies, tuvinieki domājuši, ka re, kur ir viņu iepriekš nekad neredzētā nelaiķa mīļākā no Dienvidāfrikas, un metušies viņai virsū… Vai stāsts par diviem zambiešiem, kuri ar vilcienu ieradušies Bulavajo, līdzi vedot zīmīgus iegarenus saiņus, un jau dzelzceļa stacijā sākuši taujāt, kā nokļūt Matobo nacionālajā parkā, protams, ka acīmredzamie degunradžu mednieki itin drīz tikuši aizturēti… Taču pasmīkņāt es neuzdrīkstos: Eliass un Gideons, runājot par sev svētām lietām, ir kļuvuši pārnopietni un uz atvadām vēl sniedz man derīgas ziņas, kā pareizi uzvesties Zimbabves cietumā, ja nu mani tur iemet reakci mārie, brīvību un demokrātiju nīstošie mugabisti, galu galā Harares centrālcietumā nule pabijuši divi britu žurnālisti, kuri pēc tam stāstījuši šausmu lietas par tuberkulozi, HIV, blaktīm, kašķi, utīm un to, kā 25 cilvēku kamerā sabāzts četrreiz lielāks c'etumnieku skaits. Un nokļūt aiz restēm nebūšot nemaz ne tik grūti lai es pamēģinot, piemēram, nofotografēt Aizsardzības ministriju vai Zanu-PF štābu (un pēdējais kadrs patiešām būtu bijis interesants nekad mūžā neesmu redzējis ēku, kas tik ļoti atgādinātu alus sešpaku) …

Ar to arī mana iepazīšanās ar komunistu Āfriku gandrīz būtu cauri, ja ne vēl viens nejaušs paziņa Lusakā, kur pirmo vakaru pēc kārtējās ierašanās esmu spiests pavadīt nevis ierastā divdesmitdolāru viesnīciņā, bet piecreiz dārgākā pusluksushotelī. Taču nav ļaunuma bez labuma: publika šeit ir pilnīgi cita, daļēji arī balta, un pie brokastgalda es vārds pa vārdam iepazīstos ar Maartenu, kurš stādās priekšā

kā Dienvidāfrikas būru pēctecis, kura vecvecvec-kaut kas ir dibinājis fermu tagadējās Zimbabves teritorijā, bet pats Maartens ar ģimeni tur varonīgi noturējies līdz pat 2002. gadam, kad kapitulējis nepārtrauktā visu veidu terora priekšā, oārdevis, ko nu varējis, pārējo saimniecību vienkārši pametis un pārcēlies uz Zambiju, kur savukārt par valdību varot teikt tikai vislabākos vārdus tā apjēdzot, ka baltais fermeris tomēr ar zemi spēj rīkoties nesalīdzināmi labāk nekā melnais. "Un ne es viens. Kopumā Zimbabvē vēl deviņdesmito gadu beigās bija aptuveni 4500 komercfermeru tā tur dēvēja baltos fermerus, b 3t tagad vietā palikuši labi ja pieci simti. Pārējie devušies uz kaimiņzemēm vai tālāk, un rezultātā tagad Zambija eksportē kukurūzu uz Zimbabvi lai gan vēl pirms dažiem gadiem bija otrādi," bez jebkādas ļauna prieka izteiksmes balsī konstatē Maartens.

Iztaujājot gan noskaidrojas, ka ļaunā prieka izteiksmei pamats būtu Maartena ģimene no savas zemes (vai tā, ko uzskatīja par savu zemi) Zimbabvē šķīrusies gana dramatiskos apstākļos. Būru pēctecis neslēpj, ka sava taisnība bijusi arī melnajiem vēl 90. gadu beigās baltajiem piederējusi trešā daļa lauksaimnieciski apstrādājamās zemes, 2000. gadā 30 tūkstoši balto apstrādājuši 70 procentus visas auglīgās lauksaimniecības zemes, bet neatkarības pasludināšanas brīdī Zimbabvē dzīvojuši apmēram 270 tūkstoši balto. Protams, ka melnie atbrīvošanās kara uzvarētāji ar tādu situāciju nav varējuši samierināties ne jau tāpēc viņi karojuši, lai pēc tam noskatītos, kā baltie tūkst taukos. Ko darīt? Sākumā zemi no fermeriem plānots atpirkt, bet izrādījies, ka tās cena varētu būt ap trim miljardiem dolāru, un skaidrs, ka valdība tādu naudu nespētu atrast. Turklāt, ja atbrīvošanās kara veterāniem nebūtu ļauts izdzīt baltos fermerus un atņemt viņiem zemi, viņi būtu gāzuši pašu Mugabi, un tad nu viltnieks izrēķināja, ka vienkāršāk būs ar viņiem būt uz vienu roku.

"Protams, neviens jau mūs vienkārši tāpat, ar varu, neizdzina ne no fermām, ne no valsts," joprojām bez īpašām emocijām stāsta Maartens acīmredzot ne pirmo un ne desmito reizi. "Un valsts kā tāda jau arī padzīšanā nepiedalījās. Tā tikai paklusām atbalstīja vietējos veterānus, Zanu-PF aktīvistus un tamlīdzīgi.

Neviens ari nemēģināja noķert slepkavas, kad sakarsētā jaunatne kaut kur ķērās pie mačetēm. Viss notika soli pa solim. Nepārtraukts mazais terors, iekaustīšanas, īslaicīgas apcietināšanas, piespiešana apmeklēt pungwevietējās politiskās sanāksmes, liekot tur vē dziedāt patriotiskas dziesmas. Nemitīgas bailes par to, vai netiks izvarota sieva vai meita. Bailes par to, ka atkal nositīs suni un galvu pārmetīs pār sētu, tieši baseinā. Un ar to jau daudziem pietika. Mugabe saka, ka līdz pat 1999. gadam tikušas pārņemtas tikai pamestas vai reāli bez saimniekiem palikušas fermas. Un tā jau arī bija. Tikai pēc tam sākumā paziņoja, ka valdība melnajiem pilsoņiem pārdalīs pusi balto fermeru zemes, bet pēc tam ka parlaments nolēmis piecus miljonus balto zemes hektāru atdot miljonam melno lauksaimnieku. Un tas jau bija reālo beigu sākums. Mēs aizbraucām, un, cik zinu, arī tie, kas vēl palika, tagid ir prom. Kopā pašlaik visā Zimbabvē varētu būt pa​likuši pārdesmit tūkstoši balto."

Par to, ko spēj sastrādāt melnie lauksaimniekotāji, es esmu gan pārliecinājies uz vietas Zimbabvē, gan dzirdējis jaukus stāstus Kongo piemēram, par to, kā padomju laikos brālīgās Kongo tautai nosūtītas simt brūnaļas, kurām ierīkotas gan kūtis, gan ganības; tpču, kad pēc pāris gadiem ieradusies padomju televīzijas grupa, lai nofilmētu melnādainu lopkopības sasniegumus, viņu acīm pavērusies bēdu aina ganībās palikušas dažas gauži izkāmējušas govis, savukārt melnādainie biedri taujājuši kad tikšot atsūtīta nākamā govju partija? Taktiski apjautājos Maartenam, vai gadījumā viņam nav sanācis atgriezties Zimbabvē, lai aplūkotos, kas tur tagad notiek viņa fermā, galu galā Zimbabves Centrālās bankas vadītājs Gideons Gono ir piesardzīgi ieminējies, ka "progresīvi domājoši" baltie fermeri varētu arī atgriezties.

"Jā, tieši pagājušonedēļ biju," skan atbilde. "Un vairs nekad nebraukšu. Varat iedomāties, kā saimnieko melna tante ar pārdesmit govīm, kam pieder pieci tūkstoši hektāru zemes? Nekā, protams. Zemes tur visiem ir pārpārēm, viņi to ir sadalījuši un tagad neko nedara. Visas saimniecības ēkas ir izvazātas pa sastāvdaļām katrai būdai var redzēt, kur paņemti paneļi no manām siltumnīcām, kur plāksnes no kūts jumta. Viss, ko varēja noskrūvēt un a;zvilkt, ir prom, pašā dzīvojamā mājā vienā pusē dzīvo vietējais Zanu-PF vadonis, bet otra puse ir nojaukta. Un viņi grib, lai mēs atgrieztos un vēlreiz visu uzbūvētu, bet

pēc tam viņi vēlreiz visu atņems? Nē. Pietiek. Lai tiek galā paši. Komunistiem tur tagad ir sauklis: arī melnie fermeri spēj apstrādāt zemi tas saucas "melnais kapitālisms". Nu, lai tad arī apstrādā."

Patiesībā arī man stāstītā un redzētā par melnādainajiem komunistiem un viņu brīnumdarbiem pilnīgi pietiek žēl tikai zilonīšu un citu ēdamo savvaļas dzīvnieku, kam režīma kraha vai vispārējā bada apstākļos noteikti klāsies plāni neatkarīgi no tā, vai tie mīt nacionālajos parkos vai kur citur. Bet, pirms doties atpakaļ uz Eiropu, paliek vēl viena neapskatīta Āfrika tā, kuru savulaik atrada simti un tūkstoši balto ceļotāju, misionāru un avantūristu, kuru no vienas malas līdz otrai pārstaigāja vergu kolonnas un par kuru visu 19. gadsimtu ilga faktiski nemitīgs slēpts vai atklāts karš. Kādam taču bija svarīgi Melno kontinentu ne tikai ispazīt, bet arī iekarot un apzināti vai neapzināti padarīt cilvēces šūpuļa iemītniekus tādus, kādus nu es viņus sastapu, vai ne? Ar vārdu sakot, Livingstona Āfrikai taču tepat vien jābūt.

IX dala LIVINGSTONA ĀFRIKA Izskatās, ka interesanti te nav nevienam. Melnādainais gids kaut ko vienmuļi bubina diezgan šaušalīgā angļu valodā. Bariņš korpulentu tūristu izmisīgi svīst un mēģina nesmieties brīžos, kad gida angļu valoda kļūst īpaši neciešama. Putekļi, tveicīgs karstums, gaisā virmo kaut kas nolemtībai līdzīgs, un tāda pati iz​teiksme vērojama arī tūristu sejās. Kāpēc? Nedaudz pačaloju ar kādu svaigāka izskata pārīti un noskaidroju, ka šī ir jau trīspadsmitā viņu safari diena. Pirms tam viņi pabijuši pie Kapišjas karstajiem avotiem, laivojuši pa Maušjas un Čambešes upēm, kā arī Čajas ezeru, tikušies ar Kabingas iedzīvotājiem, soļojuši daudzus kilometrus pa Bangveulu muklājiem, no Katubulas ciemata atkal kātojuši līdz pat Lumbatvas upei, tad atkal muklāji, Lulimalas upe, atkal nogurdinošs pārgājiens un te nu viņi esot. Vēl trīs dienas, un viņi beidzot došoties atpakaļ uz Lusaku, kļuvuši par pieciem tūkstošiem dolāru (īsto un nevis, piemēram, zimdolāru) nabagāki, šī summa samaksāta kompānijai Shiwa Safaris par Deivida Livingstona pēdējā ceļojuma izstaigāšanu. Tās ietvaros tad nu viņi arī nonākuši šeit Čitambo ciematā, kur arī mūsu dienās stāv nedaudz apskretušais, bet Āfrikas apstākļiem gana majestātiskais leģendārā ceļotāja un misionāra memoriāls. īpašu apgarotību Āfrikas īstermiņa apceļotāju sejās gan neredz, un p'ļc sīkākas noskaidrošanas izrādās, ka somu atvieglošanas nolūkos mani sarunas biedri kaut kad piektajā vai sestajā safari un tas tiešām bijis īsts safari, ņemot vērā, ka suahili šis vārds nozīmē vienkārši "mēs ejam", dienā kaut kur muklājos izmetuši arī viņiem pirms lielā pārgājiena/pārbrauciena sākuma izsniegtos Livingstona pēdējā ceļojuma pierakstu eksemplārus. "Ziniet, tas bija pārāk smagi… Mēs domājām, ka būs normāls tūrisma brauciens, ar normālu atpūtu, dzīvnieku apskati, ciematu apciemošanu. Bet tā vietā katru otro dienu pārgājiens, atkal pārgājiens… Mēs taču neesam nekādi skauti vai reindžeri. Būs jāmēģina atprasīt kādu daļu naudas. Kā jūs domājat, tas taču varētu būt iespējams, vai ne?… Jā, mums, protams, pirms tam bija programma, bet mēs taču nedomājām, ka tie 20 kilometri vienā dienā būs jānoiet kājām. Un nekādas higiēnas, nekādu dušas telpu uz nakti lai mēs mazgājoties upē un zobus tīrot ar upes ūdeni. Bet tur taču var būt mikrobi… Jā, nez kā jutās tas nabaga velns, kurš šeit gāja, kad tad tas bija? Pirms simt trīsdesmit gadiem, ja?"

Jā pirms simt trīsdesmit diviem gadiem. Un atšķirībā no ņergainajiem tukleņiem "nabaga velns" nekur tālāk netika tepat viņš arī palika, daļēji uz visiem laikiem. Gandrīz akls, nebeidzamas caurejas mocīts (dizentērija Āfrikas apstākļos nav nekāds joks), ar gandrīz nefunkcionējošu zarnu traktu Deivids Livingstons tikai gāja un gāja uz priekšu, krita no sava ēzeļa, atkal tika tajā uzkrauts un turpināja ceļu, kā viņš to ar nelieliem pārtraukumiem bija darījis pēdējos trīsdesmit trīs gadus. No 1840. gada viņš kā misionārs darbojās Bečuanalendā tagadējā Botsvanā, 1855. gadā viņš atklāja Viktorijas ūdenskritumu, 1859. gadā Njasas ezeru, 1853.-1856. gadā Zambezi ieleju. Nekur viņš neapstājās, nekas viņu neapturēja.

1863. gadā viņa sieva Zambezi upes krastā mira no dizentērijas un turpat tika apglabāta, bet Livingstons gāja tālāk. Pazuda, atkal atradās, atkal pazuda, līdz 1869. gadā džungļu vidū brīnumaini satikās ar viņa meklēšanai izsūtīto New York Herald korespondentu Henriju Mortonu Stenliju vīru, kurš uz Āfriku devās, lai sagādātu slavu ne tikai sev, bet arī savai līgavai Alisei Paikai meitenei, kura viņa ceļojuma laikā no ēma tomēr apmierināties ar zīli rokā un apprecējās ar kādu Ohiio dzelzceļu magnātu. Vīri satikās, paspieda rokas, un Livingstons atkal devās tālāk, līdz pēc četriem gadiem Čitambo ciematā dievlūdzēja pozā sakņupa uz visiem laikiem, un viņa melnādain e kompanjoni mirušā pētnieka iekšējos orgānus apbedīja turpīt zem koka, bet pārējo ķermeni ar milzu grūtībām nogādāja līdz Zanzibārai un tālāk līdz Vestminsteras abatijai…

Nelaimīgie tūristi, žāvājoties un klusi pukstot, ir noklausījušies viņus atklāti garlaikojošo lekciju un melnādainā "gana" pavadībā aizvirzīti uz lenča vietu, lai pēc tam turpinātu kātošanu tālāk, kaut kur starp paretajiem krūmiem ir pazudis arī ne mazāk garlaikotais gids, un es palieku viens. Atkal ir pilnīgs

klusums, putekļi, tveice, vien pāris zibšņu uzmet memoriāla piramīdiņas galotnē uzstādītais krusts. Klusi sevi paslavēju, ka es ceļam šurp esmu izvēlējies kaut pietiekami nogurdinošu, tomēr salīdzinājumā ar grupiņu, kura tiek vesta samērā precīzi pa Livingstona pēdējā ceļojuma maršrutu, relatīvi ātru un vienkāršu maršrutu. Bet ko tālāk? Nevar teikt, ka Livingstona memoriāls būtu īpaši iedvesmojošs, bet tomēr šī tā kā būtu īstā vieta, kur, jau pamazām taisoties atvadīties no Melnā kontinenta, gremdēties dziļdomīgās un pacilājošās apcerēs par to pašu baltā cilvēka mūžīgo dziņu u^ priekšu, tikai uz priekšu.

Taču nekādas lāga domas šādi te, uz pasūtījumu prātā nenāk — izmisīgi gribas dzert, sāku domāt, kur te tagad varētu atrast kādu transportu, lai dotos atpakaļceļā, jo patiesībā viss ir galā, kārtējais mērķis sasniegts, ko nu vairāk. Interesanti, vai tāpat būtu juties arī Livingstons, ja viņam būtu izdevies īstenot savu pēdējo lielo mērķi un veikt pēdējo lielo pasaules ģeogrāfisko atklājumu noskaidrot, kur tad īsti atrodas Nīlas izteka?

Patiesībā jau lielais ceļotājs, sēžot uz mākoņa maliņas, tagad varētu nedaudz pasmaidīt, jo arī pašlaik simtprocentīgas skaidrības par šo jautājumu joprojām nav. Protams, arī Āfrikā jau ir grūti atras vietu, kur nekad nebūtu spērusi cilvēka kāja, turklāt lidmašīnas un satelīti ir rūpīgi nopētījuši arī šos grūtāk pieejamos reģionus, taču sasodītā Nīla ir viltīga bez gala un ļauj uz šo godu pretendēt vismaz divām valstīm. Viena izteka atrodas kalnainā apvidū Ruandas tikpat nelielajā kaimiņvalstiņā Burundi un ļauj ablm valstīm ar lepnumu pieminēt šo faktu, piemēram, vietējā minerālūdens markā Source du Nil\ savukārt otrā ļauj būt lepnai Ugandai tieši tās teritorijā tā sauktā Viktorijas Nīla iztek no… pareizi, Viktorijas ezera, lai gan aina šeit ir vēl neizteiksmīgāka nekā pie Burundi iztekas: pa ceļam speciāli izlēcis no tālsatiksmes autobusa, lai nepalaistu garām Džindžas (tā sauc tuvējo pilsētiņu) skaistumu un majestātiskumu, es nešķīsti lamājos un sodos jau pēc desmit minūtēm izteka ir tik neizteiksmīga un parasta, cik nu vien kāda parasta duļķaina upe var būt, un ainu neuzlabo ne Cietējā sponsora Bell Breweries sarkandzeltenajās krāsās izdaiļotā iztekas apkārtne, ne skumīgais tās atklājēja Džona Spekes piemiņas vietas paskats tik vien te ir atlicis kā labu laužu daļēji sašķaidīta memoriālā plāksne un kolonna, kas izskatās tā, it kā Viktorijas ezera Nesija būtu to izmantojusi kā zobu bakstāmo.

Vārdu sakot, ja Livingstona dzīves mērķis tiešām būtu bijis atrast vēl vienu upi, kalnu, ieleju, ūdenskritumu vai ko tamlīdzīgu, varētu reizē ar tusnīgajiem tūristiem izteikt "nabaga velnam" visdziļāko līdzjūtību nudien nebija vērts nomirt no caurejas tikai tādēļ, lai simt trīsdesmit gadus vēlāk tevi pieminētu sakarā ar šo upi vai kalnu, šo to piemelotu, paklusām žāvātos, bet memoriāla pieminekļa sastāvdaļas laiku pa laikam nočieptu vietējie iedzīvotāji savu sadzīvisko mērķu vārdā. Un ne jau vienkārši nomirt no caurejas ja kaut cik pasekotu Livingstona maršrutiem krustu šķērsu Āfrikai un ceļojumos notikušajām traģēdijām, sāktu šņukstēt pat Šekspīrs. Nu, padomājiet paši: kā, jūsuprāt, var justies cilvēks kaislīgs un nesamierināms verdzības pretinieks -, kuram regulāri garām kursē vergu karavānas un kuram regulāri nākas pieņemt vergu tirgotāju kompāniju un palīdzību, pat lūgt no viņiem pārtiku? (Jo teiksim godīgi kā ekspedīcijas vadītājs Livingstons ir bijis unikāli neprasmīgs un haotisks.) Livingstona pēdējā sešu gadu ceļojuma piezīmēs 1871. gadā ir ieraksts kādudien viņš varējis saskatīt dūmu stabus no veseliem 17 vergu tirgotāju nodedzinātiem ciematiem. Un mūsu sirdsšķīstais ceļotājs misionārs… jā, pareizi, tikai noskurinājās un devās tālāk. Ki r? Kāpēc? Kā vārdā?

Tobrīd jautājums paliek neatbildēts es pat sameklēju vietējo gidu, paēdu kopā ar viņu pusdienas (uz mana rēķina, protams), pieņemu piedāvājumu palūkoties uz visnotaļ neizteiksmīgu vīreli Čitambo ciemata vecāko, kurš esot, nudien esot Livingstona īstenā drauga īstenais mazmazdēls, noklausos vēl šo to no lielā ceļotāja sen zināmās biogrāfijas un viss bez mazākās jēgas, vienas vienīgas nodrāztas frāzes.

Livingstonam bijusi viņa misija, viņš to izjutis un par katru cenu vēlējies pabeigt. Kāda misija, kas par izjūtu, kā un ko pabeigt gids vienkārši nesaprot, ko īsti viņam jautā dīvainais baltais, un tikai maļ savu stāstu par Nīlas izteku. Patiesībā jūtos ne par matu labāk kā notrenkātie tūristi nedaudz noguris no garā ceļa un krietni vīlies par te atrasto. Patiesības te nav bet kaut kur taču tai jābūt, vai ne? Kur? Mans laiks Āfrikā strauji iet uz beigām, bet vienīgais, kam reāli noder Livingstona nāves vietas apkalpotāji, viņi

sarosās un, nelielu zaļu banknošu mudināti, sameklē man pavisam īpatnu transportlīdzekli atpakaļceļam uz Lusaku. Tas ir īpaši sagrabējis pasta busiņš, ki rš, izrādās, nu nekādi negrib un nespēj kustēt uz priekšu ātrāk par 40-50 kilometriem stundā. Turklāt pievakarē, kad mūs i o Lusakas vēl šķir, šķiet, pārsimt kilometru, busiņš paziņo, ka tālāk nekustēšot. Jau tā ļoti nosacītā kompānija vadītājs un viņa kolēģis, kuri angliski abi kopā zina apmēram pārdesmit vārdu (varbūt arī vairāk, bet tādā gadījumā šīs zināšanas rūpīgi slēpj), nolemj doties uz nez kur esošo tuvējo ciematu pēc tehniskās palīdzības un, soloties būt atpakaļ kaut kad naktī, mani pamet pilnīgā vientulībā.

Patiesībā man ir aizdomas par viņu atgriešanās laiku jau komunikācija ar Etjēnu ir iemācījusi, ka, saulei aizslīdot aiz horizonta, vidusmēra afrikāni strauji pamet arī jau tā ne pārāk izteiktā pienākuma apziņa un pašdisciplīna, un radušos vakuumu pilda strauja kāie pēc liela daudzuma alus un siltām, maigām sievietes rokām nu, vai vismaz saturīgām vīru sarunām pie alus pudeles. Varētu jau doties viņiem līdzi, taču atstāt busiņā savu nebūt ne tik vieglo somu nav nekādas patikas, turklāt arī sēdēt smacīgā būdā un klausīties bubināšanu pilnīgi nesaprotamā valodā nav nekāda prieka. Par laimi, Zambijas naktis ir krietni siltākas nekā Zimbabvē, kur ap šo laiku naktī temperatūra jau noslīd līdz nieka 5-7 grādiem virs nulles, man ir ūdens pudele, man ir cepumu paciņa, man ir arī pats busiņš, kura slēgtā kulba un izcilajs smirdīgums dāvā pilnīgi drošu patvērumu no dažādiem džungļu zvēriem, visbeidzot man ir arī šāda tāda lasāmviela, kas gan sastāv galvenokārt no iepriekšējo nedēļu pierakstiem un vēl dažām lapiņām, kas pēc tā paša Aivara Tarvida padoma izkopētas gan no "Zemām un tautām", gan no pāris Žila Verna Āfrikai veltītām grāmatām.

Līdz šim ir bijis daudz citu svarīgu darīšanu, tā ka lapiņas ir pamestas novārtā, bet nu ir kā reiz īstais laiks, lai tās kabatas lukturīša (un man vēl ir rezerves baterijas) gaismā pašķirstītu un palūkotcs varbūt tur ir kas atbildi sniedzošs. Re, "Piecas nedēļas gaisa balonā": "Noslēpumainās upes straumi vietumis aizsprostoja varenas klintis. Straume mutuļoja tā veidoja krāces un ūdenskritumus, kas vēl vairāk apstiprināja doktora pieņēmuma pareizību. No apkārtējām klintīm plūda milzum daudz putojošu strautu, to bija vairāki simti. Varēja skaidri saskatīt, kā no zemes laužas sīkas straumītes, kā tās plūst, kā sastopas, satek kopā un, cita ar citu sacenzdamās ātrumā, steidzas uz topošo upi, kura, uzņemdama tās savā gultnē, kļūst par varenu straumi…" Ek, nudien žēl, ka īstā Nīlas izteka tā nebūt neizskatījās lai gan, no otras pi ses, varbūt arī labi, ka Livingstons neatrada Viktorijas Nīlas ku.'lo izteku.

Re, te atkal kaut kas par tām pašām vergu karavānām, kuras tik ļoti kodušas kaulā nabaga Livingstonam Žils Vems, "Mazais kapteinis": "Āfrikas krastmalās gadā atdzen astoņdesmit tūkstošus vergu, pie kam, gūstot un kā kustoņus dzenot, nomaitā vēl desmitreiz vairāk. Pēc šādiem drausmīgiem slaktiņiem Āfrikas lauki pārvērtās par krāsmatām, nodedzinātās pilsētiņas un ciemi kļuva ļaužu tukši, upes bij līķu pilnas, plēsīgie zvēri pārņēma visu zemi. Pēc šīm cilvēku medībām angļu pētnieks Livingstons vairs nepazina tos apvidus, kur bijis pāris mēnešu pirms tam. To pašu apliecina visi pārējie ceļotāji, kā Grants, Spiks, Bertons, Kamerons un Stenlijs, kas bijuši tajos mežīgajos augstienes apgabalos, kur dažādo nēģeru cilšu vadoņi savstarpēji vissīvāk apkarojušies. Lielo ezeru zemē, visā tajā plašajā apgabalā, kas apgādāja Zanzibāras tirgus, Bernū un Facanā, tāpat tālāk pret dienvidiem gar Niasas un Sambezi upēm, pret rietumiem Zairas apvidū, ko apceļojis drošsirdīgais Stenlijs, visur tā pati aina, drupas un gruveši, izkauti iedzīvotāji, tuksnesis. Šķita, ka vergu medības Āfrikā mitēsies tikai tad, kad visa melnā rase būs izdeldēta, g. uži kā tas notika ar austrāliešu rasi Jaunholandē." Ir pagājis ni ;ka pusotrs gadsimts, un par spīti slaktiņiem, kas te norit gandrīz nepārtraukti, kontinents no melnādainajiem ļau​dīm čum un mudž…

Un tas nav noticis kaut kādos tumšajos viduslaikos pirms nieka puse tra gadsimta. Gluži tāpat ne jau kaut kad sirmā senatnē, bet pirms nieka septiņdesmit pieciem gadiem "Zemju un tautu" autori Āfriku ir redzējuši šādi: "Drēgnie tropu joslas meži ar viņu krāšņo veģetāciju vairāk kavē kā veicina cilvēka kultūras attīstību. Gandrī". necaurejamais mūža mežs apgrūtina satiksmi, izolē cilvēku nometnes vienu no otras, pieradina pie separātisma un dzīvošanas savrup un aizkavē ražoto vērtību apmaiņu. Sekas ir šo mežu joslas iemītnieku saskaldīšanās ļoti daudzās sīkās ciltīs. Drēgnā tropu meža līšana saistīta ar

milzīgām grūtībām, jo tā paša lielā drēgnuma dēļ cīņai ar mežu nevar izlietāt uguni, un katrs atsevišķs koks (koki te sasniedz milzīgus apmērus) jāgāž zemē ar tā paša primitīvā cirvja palīdzību, kāds ir nēģeru līdumnieka rīcll ā; tāpēc arī te ir tik grūti ierīkot jaunus līdumus, kaut gan to neatlaidīgi diktē jau minētā rušināšanas kultūra, kas ātri noplicina zemi, jo lauku mēslošanas šo mūža mežu joslas iedzimtie nepazīst.

Iedzīvotāju skaita vairošanos, kā jau atzīmējām, aizkavē arī neveselīgais klimats ar daudzajiem drudžiem un miega slimībām.

Ja tomēr nēģerim beidzot ir izdevies ierīkot līdumu un ap​stādīt to vietējiem kultūraugiem, tad pēdējie dod viņam gandrīz veselu gadu no vietas lielu ražu, un lauku augļu uzglabāšana sliktajam gada laikam nav vajadzīga. Līdz ar to ir paralizētas arī rūpes par nākotni, kas veicina enerģiju un vērtību uzkrāšanas dziņu.

Nēģeris, kas sūrā darbā ierīkojis savu līdumu, tagad var mierīgi atstāt lauku ražas ievākšanu sievietēm un vairākus gadus no vietas gandrīz nekā nedarīt. Viņam nav jādomā par rītdienu; ja vien tam ir pilns vēders, katūna gabals, ko apjozt ap gurniem, pipe tabakas, šņabis un sieva, tad vairāk šim dabas bērnam ari nav vajadzīgs. Pēc dažiem gadiem līduma zeme jau ir noplicināta, un raža sāk mazināties. Jārīko jauns līdums, kas atkal prasa īstu katorgas darbu; veco līdumu atstāj dabas ziņā, un tas apaug ar sekundāro lietus mežu. (..) Arī tie Āfrikas apgabali, kas acīmredzot spēj izmitināt daudz lielāku iedzīvotāju skaitu kā tagad (piem., tropiskā lietus mežu josla), ir grūti iekarojami intensīvākai kultūrai. Vaina ir tā, ka nēģeris ar viņa primitīvajiem tehnikas līdzekļiem spēj ierīkot šai mūža mežā tikai niecīgus līdumus. Pats mūža mežs ļoti reti apdzīvots, un pagaidām te mitinās tikai niecīgas primitīvu medinieku ciltis. (..) Viss nēģeru vairums ir sīksaimnieki, kas izlietā savas zemes apstrādāšanai tikai pašu ģimenes darba spēku."

Mjā, šis tas Melnajā kontinentā tomēr ir mainījies lai gan ne pārāk daudz… Tikmēr laiks iet, jaukā kompānija neatgriežas, bušs visapkārt dzīvo savu gana skaļo brīžam pat aiz busiņa skārda sienām pietiekami biedējošo dzīvi, līdz saullēktam, šķiet, vēl palicis prāvāks brītiņš, ari dažas lasāmlapiņas palikušas. Skatīsimies tālāk, ko mums stāsta viedie "Zemju un tautu" autori: "Āfrikas piekrastes ir ļoti nabadzīgas ostām; kuģiem daudzās vietās gandrīz nav iespējams tuvoties krastam piekrastes bangu, sēkļu ui klinšu dēļ. Ari tad, ja izdodas izkļūt laimīgi cauri visām šīm briesmām, pats krasts izrādās baiss, maz pievilcīgs un drausmīgs; viņš ir vai nu smilšu tuksnesis, vai ļaunu tvaiku pilns tropu purvs, kurā eiropietim uzglūn niknas slimības un ātri tos n wed kapā. Atskaitot Piparu, Ziloņkaula, Zelta un Vergu piekrastes, kuru vārdi jau liecina, kādas mantas viņās guvuši eiropiešu kuģinieki, gandrīz visās pārējās Āfrikas malās labu laiku pēc viņu atklāšanas eiropieši nerod neko tādu, kas varētu vilināt viņu mantkārību un piespiest tos biežāki apciemot šos krastus. Vēl grūtāki ir iekļūt no neviesmīlīgās piekrastes dziļāk Āfrikas iekšienē izlauzt sev ceļu caur tuksnesi vai mūža mežiem un nekrist pie tam par upuri iedzimto bultām vai šķēpiem. Pa Āfrikas upēm nav iespējams iekļūt no okeāna sevišķi tālu zemes iekšienē, jo gandrīz visu Āfrikas upju lejteku sākumā kuģinie​kiem aizsprosto ceļu lielas krāces."

Jā, jā, to jau arī nabaga Livingstons konstatēja; cita starpā nūģīgais Čitambo gids man ir paspējis pavēstīt, ka lielā ceļotāja pirmā misija beigusies ar neveiksmi tāpēc, ka izrādījies Zambezi krāces ir tik ievērojamas, ka nekāda kuģošana visas upes garumā nekādā gadījumā nav iespējama. O. un visbeidzot saldajam (un pēdējam) ēdienam palicis apraksts par tipisko Āfrikas saulrietu un saullēktu: "Āfrikas iekšējo augstieni var dēvēt par īstu gaismas zemi: aiz mainīgā mākoņu daudzuma pie debesīm un nevienādā gaisa drēgnuma arī saules gaisma te brīžiem iegūst gluži neticamu kolorītu. Sevišķi fantastiska izskatās šī augstiene, saulei uzlecot un norietot. Ūdens un zeme tad zaigo krāsās, kādas redz tikai tropu joslā; ziemeļnieks, kas pats nav redzējis šo burvīgumu, nevar viņu nemaz iedomāties. (..) Vēl krāsainākas ir Austrurnāfrikas ainavas ap saules rieta stundu. Dažreiz ezeru līmenis un debesis ir aizsegti pelēkzilas miglas blāķiem, kuros saule ieslīd kā asinssarkana liesmojoša ripa. Citos vakaros, kad horizonts rietumu p isē jau liesmo oranždzeltens, debesis virs viņa ir koši zilas, un uz šī zilā fona spilgti izceļas rožainie mākonīši; citi, lielāki mākoņi šķiet zeltaini, un viņu atspīdums ūdens klajumos izskatās kā ūdenī sabirušas milzu šūnas, bet pati ūdens virsa vietām izskatās zila, vietām asinssarkana. (..) Ja, saulei lecot, gaiss pilns

tvaiku, lielo ezeru ūdens klajumi mirdz maigā oranžkrāsā, un oranždzeltenais ūdens klajums izvagots sarkaniem, violetiem un spilgti ziliem krāsu vizmojumiem, bet apvārksnis tērpjas zilās dūmakās un debesis šķiet vietām violetas, vietām sarkandzeltenas. Ja gaiss ir tīrs no ūdens tvaikiem, ezeri izskatās tumšzili, bet rīta blāzma krāso debesis ugunssarkanas; parādoties saulei, arī debesis sāk zaigot visdažādākajās krāsu niansēs…"

Te poētisko lasāmvielu pārtrauc draisks gaismas stariņš, kas iespraucas pa kulbas caurumu, un, paverot busiņa aizmugures durtiņas, kļūst skaidrs, ka te nu "Zemju un tautu" autoru kolektīvs nav samelojies. Protams, gana iespaidīgs jau iepriekš ir izrādījies gan saulriets uz Zambezi upes augšpus Viktorijas ūdenskrituma, gan riņķošana mazajā jokainajā lidaparātiņā virs paša ūdenskrituma, gan milzīgās lietusgāzes Ruandā, Virungas vulkānu ķēdes nogāzēs, gan spējais negaiss Zimbabves vidienes savannā. Bet arī saullēkts Zambijā izrādās satriecošs gluži nejauši busiņš pamiris tieši palielas upes krastā (ko mēs pa nakts melnumu nemaz neesam pamanījuši), un viss ir tieši tā, kā jābūt: upes virsma un piekraste ņirbēt ņirb no dažādas radības, kas steidz ci'a citu notiesāt vai izglābties no notiesāšanas, ūdens garaiņi veido fantasmagoriskus ķēmus, kas atspīd lēcošās saules staros, tuvējā biežņā kaut kas lācīgi gorās, pāri galvai pārlido bariņš tiešām visās varavīksnes krāsās laistošos putnu, uz brīdi acīmredzot optiska ilūzija virs savannas pavīd sniegotas kalnu virsotnes, kādu te nav vismaz pāris tūkstošu kilometru attālumā… Var jau būt, ka šādu ainu regulāra skatīšana patiešām var uz visiem laikiem noburt iespaidojamāka misionāra dvēseli, kam vajadzīga regulāra Dieva iespēju demonstrācija, es padomāju, un šajā brīdī visu daili sagandē abu acīmredzot visu nakti līksmi nojāņojušo busiņa saimnieku afrikāniskais "Hei, rumpi pumpi" tepat aiz tuvējā ceļa līkuma.

Atšķirībā no nabaga Livingstona mums šis starpgadījums ceļā ir vienīgais, un jau agrā pēcpusdienā ieripojam Lusakā. Ja tā parēķina, pa Livingstona un Co vietām esmu izbraukājies pietiekami pat ja neskaita Malāvi lielāko pilsētu Blantairu, kura, kā izrād is, nosaukta Livingstona dzimtās vietas vārdā, esmu gan tīši, gan netīši pabijis kopumā vismaz pārdesmit vietās, kur lielais ceļotājs ir gājis garām, uz brītiņu apmeties vai darījis ko citu pietiekami būtisku. Un ne jau viņš vien Āfrika aši pierāda, cik maz nēs patiesībā zinām par pasaules apgūšanas vēsturi: tā, piemēram, Hararē es vairākas dienas dzīvoju Selous viesnīcā, kas atrodas tāda paša nosaukuma ielas malā, un tikai pāris nedēļu vēlāk uzzinu, ka patiesībā šis mistiskais Selous ir Frederiks Selouss, kaut kas līdzīgs Alenam Kvotermeinam leģendārs mednieks, īsts teiku varonis, Rodēzijas kolonizatora Sesila Roudsa kompanjons, kura grāmata "Mednieka klejojumi Āfrikā" bija kļuvusi par bestselleru kā Āfrikā, tā Anglijā. Šādi joki atkārtojas regulāri lai gan pašiem melnādaiņiem, kā šķiet, vēsture sākas tikai pirms dažiem desmitiem gadu un Āfrikas apgūšanas laikmeta pieminēšanu viņi uztver kā nelielas zobu sāpes, šī paša laikmeta ļaužu darbi un nedarbi ir iemūžināti diezgan pamatīgi.

Tiesa, arī visas šīs iemūžināšanas mani ne par soli nepavirza tuvāk šo īpatno ļaužu un viņu mistiskās "misijas" izpratnei, un tā mans Āfrikas brauciens arī noslēgtos, ja ne pēdējā no nejaušo iepazīšanos sērijas jau Nairobi lidostā, īsi pirms došanās atpakaļ. Atlikusī naudiņa ir iztērēta tax free veikaliņos un vēl pēdējo laikrakstu iegādei, tā ka līdz reisam atlikušo laiku varu izmantot nu, piemēram, acu pamielošanai. Un Kenijā atšķirībā no, teiksim, Zimbabves un Zambijas pietiek acu mielošanas ol jektu arī no eiropeiskas sieviešu skaistuma izpratnes viedokļa: abās pēdējās kopā īsti simpātiskas tumšādainās sievietes manu klejojumu laikā ir izdevies pamanīt labi ja uz pāris roku pirkstiem skaitāmu reižu skaitu, toties Kenijā iespējams, līdz ar arābr asiņu ietekmi vai Nairobi "metropoles faktoru", tādu jau ir nesalīdzināmi vairāk. It īpaši jau lidostā Kenya Airways stjuartēm un citām darbiniecēm gandrīz ideāli atbilst apzīmējums medus meitene; iespējams, iespaidu veicina arī vispārējā aizraušanās ar ekstravagantu frizieru pakalpojumu izmantošanu un tas jaukais sīkums, ka šo meiteņu angļu valoda jau ir saprotama arī kādam citam, ne tikai viņām pašām vien… Jā, taču Alise vārdu, protams, es noskaidroju nedaudz vēlāk izceļas pat viņu vidū. Melnās rases pārstāve ar nepārprotami vai visu citu rasu asiņu piejaukumu, vismaz pāris kilogramiem dažādu krāsu un lieluma kreļļu virteņu ap kaklu, fantastiskā indiešu-afrikāņu-eiropiešu

apģērbu salikumā, kurš padara viņas vecumu pilnīgi nenosakāmu, pamēģini nu tu tādu nepamanīt.

Dīvainākais ir tas, ka izrādās zem visas šīs kreļļu, tekstilizstrādājumu un krāšļu kārtas slēpjas viens no domājošākajiem cilvēkiem, kādu esmu saticis visa Āfrikas brauciena laikā. Nebūtu jau saticis, ja ne dieviņš pasniegtu man mazu atvadu dāvanu, lidmašīnā sasēdinot mūs blakus krēslos. Pirmajā mirklī par šādu velti es gan būtu gatavs piespļaut augstākajai būtnei acis, jo cienītās melnādainās dāmas lietoto parfīmu daudzums atbilst viņas ārējā veidola redzamākajām sastāvdaļām, taču — ārējais veidols var būt tik maldinošs. Pusi krāsainās bezgaumības un izmisīgo cīņu pēc elpas es esmu gatavs blakussēdētājai piedot jau pirmā jautājuma dēļ,-pamanot man klēpī tūkstošlappusīgo Terensa Pekenhama grāmatu Scrcimble for Africa, kuras nosaukumu varētu mēģināt pārtulkot kā "Kautiņš par Āfriku": "O. vecais labais Pekenhams! Cik gadu pagājis, bet kāds to vēl joprojām lasa? Jūs arī tērēsiet savu laiku?" Saticis Āfrikā pirmo cilvēku, kurš, izrādās, ir interesējies par sava kontinenta un pasaules daļas vēsturi, esmu, bez šaubām, apmulsis un arī tad, kad noskaidrojas, ka Alise tikai nosacīti ir uzskatāma par vietējo: tiesa, dzimusi un augusi Ruandā, taču kopā ar vecākiem ārstiem jau ilgi pirms genocīda pārcēlusies sākumā uz Nigēriju, bet tad vēl krietni tālāk uz Austrāliju, kur kļuvusi par dizaineri un vēlāk atgriezusies Āfrikā jau tikai biznesa darīšanās.

"Ja interesējaties par Āfrikas vēsturi, es jums, protams, varu izstāstīt, ka es to visu redzu. Tikai ņemiet vērā, ka par īsta afrikāņa vie iokli tas nav uzskatāms," pilnīgi nopietni brīdina Alise, "īstam afrikānim par to vispār nav viedokļa tādā nozīmē, ka viņš neko par to visu nemaz nezina, izņemot pāris uzvārdu. Un vēl, protams, pārliecību, ka baltie šurp atbrauca, lai visus paverdzinātu ur pievāktu dabas resursus. Visi baltie sākot jau no pirmajiem ceļotājiem. Jūs taču saprotat, ka nekādu citu pārlie​cību nav ko gaidīt. Turklāt tā jau nav tikai nēģeru pārliecība," melnādainā sarunas biedre bez mazākajiem kompleksiem lieto politkorektajā pasaulē jau sen nepieņemamo terminu negro. "Nezinu, kā ar mācību grāmatām ir jūsu valstī, bet visur pasaulē izplatītākā versija ir pasaules lielvalstis 19. gadsimtā sāka lūkoties pēc jaunām kolonijām un resursiem, pamanīja, ka brīva vēl ir pc likusi Āfrika, kas iepriekš tika uzskatīta par lielu un neinteresantu balto plankumu, un no visām pusēm metās uz to. Kā pirmos palaida visus šos Livingstonus, Brazas un Stenlijus, kuri, tā sacīt, nobruģēja ceļu, un tad jau sūtīja tirgotājus un kara​spēku. Vai tad arī jūs patiesībā tā nedomājat?"

Protams, nākas atzīties, ka es ne tikai domāju diezgan līdzīgas domas, bet arī nezinu, kas tas tāds Braza. Neizskatās, ka Alisi tas izbrīnītu: "Jā, pat tas jūsu Pekenhams raksta kaut ko ļoti līdzīgu, lai gan tiek uzskatīts par ļoti nopietnu pētnieku. Bet vai esat dzirdējis par tādu vācieti Nikolausu Kārlu Eduardu Moru? Nē, protams. Mans mīļotais Āfrikas varonis. Dzimis Brēmenē 1828. gada 19. februārī, draugos ar kuplu skaitu zinātnieku un tirgotāju, ceļojumus sācis uz Austrumiem jau kopš 23 gadu vecuma. Kopā ar draugiem nelielā kuģītī gadu ceļojis apkārt visai Dienvidamerikai apkārt Horna ragam un līdz pat Kalifornijai. Tad — Indija, Java, Dienvidāfrika. Viss — par savu naudu. 1870. gada 20. jūnijā sasniedz Viktorijas ūdenskritumu viens no pirmajiem eiropiešie n pēc Livingstona. Četrus gadus pēc atgriešanās no Āfrikas par savu ceļojumu vāciski uzraksta grāmatu. Pats tajā laikā ir zaudējis visus kapitālus un dzīvo faktiski zemnieka dzīvi. 1876. gadā Vācijas Āfrikas biedrība izvēlas viņu kā nākamo ekspedīcijas vt dītāju uz Āfrikas rietumkrastu, un tā paša gada augustā Mors ierodas Angolā. Tur viņu pēc vienas versijas aplaupa un noindē, bet pēc otras, ticamākās, saasinās visas ceļojumā uz Viktorijas ūdenskritumu saķertās slimības, un Mors, vairs nespējot to izturēt, izdara pašnāvību."

Skumjš stāsts, bet nesaprotu, kāpēc Alise to nolēmusi stāstīt man, turklāt tik sīkās detaļās. Nu, nabaga vācietis un kas no tā? "Ir viena detaļa," atbildot uz neizteikto jautājumu, sāk skaidrot blakussēdētāja. Apkārt pasažieri jau mierīgi šņāc, bet izskatās, ka mūsu saruna tik drīz nebeigsies. "Tāds sīkums Moram nebija nekā kopēja ar Vācijas valdību. Vēl vairāk Vācijas valdība tolaik vēl vispār nebija iesaistījusies nekādā Āfrikas kolonizēšanā. Bismarkam par Āfriku tolaik vēl nebija nekādas intereses.

Tāpat arī visi Bērtoni, Spekes, Brazas, Stenliji, Livingstoni galu galā sākumā valdību un lielo kompāniju intereses par viņiem nebija nekādas. Es jums pateikšu, kas bija, viņi visi bija titāni. Protams, apmāti

cilvēki, atkarīgi no adrenalīna un ceļojumiem, mājās viņiem bija skumji. Bet viņi bija arī romantiķi un ideālisti. Kaut kas daudz vairāk par bagātību un slavas meklētājiem. Lielākā daļa no viņiem bija pietiekami turīgi ari tāpat Āfrika bija tā vieta, kur viņi nevis pelnīja, bet tērēja to, kas viņiem jau bija. Pēc tam jā, pēc tam nāca Sesils Roudss un ebreju baņķieri, un karalis Leopolds. Viņiem jau bija vajadzīga nauda viss tas, ko no Āfrikas varēja dabūt. Bet šie nē, viņiem Livingstona idejas nebija tukša skaņa."

O! Beidzot kāds, kas piemin Livingstona idejas. Tad kā tur bija ar tc viņa misiju? Bet Alisi droši vien vainojamas mazās, toties daudzās British Airways stjuaršu dāsni dāļātās dzērienu pudelītes Pegazs pēkšņi aiznes pilnīgi citā virzienā un liek ķerties pie dalīšanās iespaidos par nule aplūkotajām vietām.

Izrādās interesanti: daudz ko no tā es neesmu ne redzējis pats, ne arī atradis ceļvežos. Zambijas Ndolas apgabala "nogrimušie ezeri" un pirmām kārtām jau Kašiba Mazais ezers, kurā zvejotās zivis vietējie neēdot, jo tās neizcepjoties pat tad, ja tiekot ceptas visu dienu un visu nakti; Kašibā dzīvojot arī briesmonis, vārdā Ičitapa vai Isoka Ikulu, un, kad cilvēks stāv uz klintīm ezera malā, viņa ēnai krītot az ūdens, briesmonis uzpeld no dzīlēm un noķer ēnu, bet tās īpašnieks kļūst paralizēts un iekrīt ūdenī…

Augšzambijas ielejas Ku omboka ceremonija par godu Litungam Zemes, plūdu un cilvēku dievam tiek rīkota ik gadu martā, kad Zambijā nolīst vairāk nekā metrs nokrišņu un, ūdens līmenim lietus periodā ceļoties, cilvēki pārceļas uz pagaidu mitekļiem, toties upē ar milzum lielu dziedāšanu, dejošanu un bungošanu palaiž karalisko baržu Nalikvandu-, 1892. gadā virsaitis licis izgatavot 40 metru garu Na ikvandu, taču tā izrādījusies pārāk gara un nepakustināma; savukārt pašreizējā Nalikvanda ir apmēram par 10 metriem īsāka, un to airē 60 vīri… Un nedēļas ceļojums nelielā motorlaivā pa Zambezi no Malāvi līdz pat okeānam ceļā satikti gan zvejnieki, kuriem laivā pa rokai joprojām ir pa Kalašņikova automātam, f an ciematu iedzīvotāji, kuri vēl nekad mūžā nav redzē​juši motorlaivu…

Tas viss ir ļoti interesanti, taču mani pirmām kārtām interesē kaut kas cits ar lielām grūtībām atvirzu Alisi atpakaļ pie Āfrikas vēsturiskās kolonizēšanas tēmas, taču viņa aši pārlec par dažiem gadu desmitiem uz priekšu un ķeras pie īstās kolonizācijas šausmu aprakstīšanas: "Vācieši Dienvidrietumu Āfrikā izdzina Omahekes tuksnesī veselu tautu bojā gāja, pēc dažiem aprēķiniem, pat 20 tūkstoši herero cilts vīriešu, sieviešu un bērnu. Un Kongo… jūs tur bijāt? Tad ziniet tas, kas tur notiek tagad, nav nekas. īstais slaktiņš bija tad, kad tur sāka saimniekot franči un beļģi. Lai atzīmētu Bastīlijas ieņemšanas dienu, 1903. gadā Franču Kongo kāds nogrēkojies iezemietis tika uzspridzināts ar dinamīta stienīti. Lai ekonomētu lodes, vainīgie tika sastatīti rindā un viņiem mēģināja ar vienu šāvienu izšaut cauri. Roku nociršana saies negres netīrajiem nēģeriem bija parasta lieta. Pieprasītākā prece vietējo balto vidū bija chicotte pletne no behemota ādas. Un vergu tirdzniecība līdz ar balto atnākšanu nebeidzās, drīzāk otrādi arābi varēja tikai brīnīties par balto rūpnieciskajiem apjomiem. "Vergi neko nemaksā. Viņi tikai ir jāsavāc," tas ir balto izteiciens. Un tā arī bija, vergu tirdzniecība notika "pati no sevis" nēģeri ļoti labi spēja pārdot baltajiem sev līdzīgos, nekādu pamudinājumu viņiem nevajadzēja…" Alise stāsta un stāsta, un stāsta.

Vairs necerot viņu apturēt un ignorējot apkārtējo snaudošo pasažieru nemierīgo grozīšanos, es apjautājos bet kas tad mainījās? Kāpēc izrādījās, ka titāniskie romantiķi aizgāja pagātnē un vietā nāca vergturi, palmu eļļas un kaučuka kārotāji? "Vairāki iemesli. Viens Āfriku ilgu laiku sargāja neizbrienamie džungļi, neizbraucamās upes un slimības. Tad izrādījās, ka hinīns vismaz daļēji spēj tikt galā ar malāriju, cecemušu apdzīvotie rajoni tika noskaidro i, miega slimība vairs nebija bubulis, tad vēl parādījās tvaikoņi un dzelzceļi un kļuva skaidrs, ka te patiesībā ir daudz derīgas zemes, daudz izrakteņu un daudz vismaz kaut kāda darbaspēka. Un vēl kaučuka drudzis! Tad arī viss sākās. Angļi, francūži, vācieši un vēl Beļģijas karalis Leopolds, kuram gribējās pašam savu personīgo valsti. Jo šī tiešām bija pēdējā vieta zemes virsū, kur viens cilvēks ar vīziju, mērķi un pārliecību varēja radīt valstis un gāzt esošos karaļus, bet daži desmiti balto ar magazlnšautenēm tiešām spēja sakaut tūkstošus nēģeru. Un sakāva tā vai citādi.

Melnajiem nepalīdzēja ne karš, par ko pārliecinājās zulusu karalis Ketšvajo, ne diplomātija, ko savukārt Roudss pierādīja tagadējās Zimbabves pēdējam karalim Lobengulam. Zemi atņēma, izkrāpa, atkaroja,

sacelšanās apspieda, blēdis Leopolds pamanījas kā savu iēroci izmantot pat Stenliju."

Alise redzami mieg ciet, un ir skaidrs, ka nākamajā rītā, ielidojot Londonā, nekāda saruna vairs nesanāks, bet man vēl ir pats galvenais jautājums tad ko īsti Āfrikā meklēja Livingstons? Kas bija viņa misija? Ko viņš tur meklēja? "Visi jūs, baltie, tomēr esat jocīgi," jau izteikti miegaini noņurd Alise.

"Misija, misija… Kāda tur misija? Vic'Falls biji? Livingstona pieminekli redzēji? Pamanīji uzrakstu "Kristietība, komercija un civilizācija"? Tā arī bija tā nņa misija. Viņš tiešām domāja, ka Āfriku var glābt ar kristietības un tirdzniecības palīdzību. Šķiet, nabags kļūdījās. Daži viņu sauca par svēto. Jā, varbūt viņš arī bija svēts. Bet īsti gudrs? Tu taču esi te pabijis vairākas nedēļas, ja? Un? Komercija ir? Ir! Kristietība ir? Ir. Un civilizācija? Ja tā, ko par civilizāciju saucat jūs, baltie, ir. Bet vai Āfrika ir glābta?

Ha! Kurš muļķis var iedomāties, ka spēs Āfriku glābt pašu no sevis?"

PRAKTISKI IETEIKUMI KARTES UN CEĻVEŽI Un tā viss iepriekš lasītais jums tomēr nav atņēmis vēlēšanos kādreiz pašam palūkoties kā tad tur tai Āfrikā īsti ir. Protams, īstā manta, bez kuras iztikt nevar, ir kārtīgs ceļvedis, un nekas labāks par Lonely Planet joprojām sarakstīts un izdots nav lai gan par atsevišķām Āfrikas valstīm vismaz līdzīgā līmenī ir arī Bradt ceļveži.

Taču ir pāris nelaimju pirmkārt, Lonely Planet autori joprojām dzīvo gaišajā pārliecībā, ka gadījumā, ja par kādu bīstamāku zemi viņi nerakstīs, tūristi turp nebrauks. Bet brauc gan un nonāk tur bez jebkādas praktiskās izdzīvošanas rokasgrāmatas. Otrkārt, kā jau minēts, ir valstis, kurp Lonely Planet autoriem nemaz lāgā negribas braukt teiksim, tā pati Kongo vai Somālija, par kuru arī man Ugandā teica ļoti vienkārši: nu, tu jau vari aizbraukt, bet tad rēķinies, ka Mogadišo būsi vienīgais baltais un vietējie klani sakausies par tiesībām tevi nolaupīt un pieprasīt izpirkumu.

Treškārt, nekādā gadījumā nevajadzētu taupīties un, braucot uz vairākām valstīm, ekonomijas nolūkos iegādāties vienu "kopējo" ceļvedi teiksim, kaut ko līdzīgu Lonely Planet izdotajam Africa on a Footstring: katrai valstij tajā ir atvēlētas dažas lappusītes, kā rezultātā jūs pietiekami neuzzināt ne par vīzām un valodu, ne transportu un viesnīcām, ne ēdamo un dzeramo vārdu sakot, par visu to, kas braucienā ir svarīgs.

Noteikti jāņem vērā, ka pirmajās dienās Āfrikā var pārņemt nelielas skumjas: uz lauvu un ziloņu apskati kārais baltais cilvēks Melnajā kontinentā ir ganījies tik ilgi, ka vietējie ir izdarījuši attiecīgus secinājumus, un rezultātā viss te izskatās tūristam sagatavots tikai maksā. Taču nekas jums netraucē izkāpt no autobusa ceļmalā un doties šķērsām iekšā savannā, džungļos, kalnos un, ko nu'jūs tur sastapsiet, to dieviņš vien zina. Sastapt tur tiešām var jebko.

Un ja nu jūs, vienalga, braucat, te būs pāris vispārīgu padomu par Āfrikas braukšanu: iespējams, būtiski visi pārbaudīti uz paša ādas.

VĪZAS Āfrikā ar vīzām nav vienkārši par to es pārliecinājos jau brīdī, kad tikai sāku domāt par šādu braucienu un sākotnēji biju sacerējies par Žila Verna "Piecās nedēļās gaisa balonā" aprakstītā maršruta atkārtošanu pa sauszemi. Un… gandrīz nekavējoties "aplaužos": izrādījās, ka virkne šķērsojamo valstu ne pēc kādiem ārvalstu tūristiem vispār nealkst, vēl citu vīzas saņemamas tikai kaimiņvalstīs, turklāt ar piebildi "varbūt", trešajās (piemēram, Sudānā) tieši šķērsojamajos rajonos norit līksmi slaktiņi…

Rezultī tā vismaz es izvēlējos valstis, kur vīzu puslīdz droši izsniedz uz sauszemes robežas vai vismaz lidostā Zimbabvi, Zambiju, Ruandu, Keniju, Ugandu, Tanzāniju, Malāvi. Protams, arī šādos gadījumos neiztikt bez nelieliem starpgadījumiem un sīkām ķibelēm: piemēram, ielidojot Malāvi, jums lidostā izsniedz izziņu, ar kuru jau migrācijas dienestā divu dienu laikā jāsaņem vīza. Taču tas fiziski nav izdarāms, ja, protams, jūs nevēlaties šīs divas dienas pavadīt, drūzmējoties milzīgā pārsvīdušu melnādainu pūlī, un rezultātā vīzu jūs saņemsiet tikai prombraucot, tajā pašā lidostā, kur jūs tēvišķīgi norās, jā, un tas gan arī viss.

Jau uz vietas cilvēks gan noprot, ka ceļvežos aprakstītās stingrās vīzu saņemšanas procedūras virknē Āfrikas valstu nemaz tik stingras nav un palīdzēt var neliela konsulāro darbinieku materiālā stimulēšana (un bez izdevumiem jau jūs neiztiksiet šā kā tā vīza eiropietim vidēji maksā dažus desmitus dolāru).

Tiesa, ir atsevišķi pilnīgi bezcerīgi gadījumi piemēram, tā pati Kongo, kur noslēpumaini smaidošie vēstniecības darbinieki jūs nevis vienkārši sūta pie velna vecmāmiņas, bet, šķiet, izbauda iespēju pakontaktēties ar jums iespējami lielāku dienu skaitu.

Tiesa, ari šādos gadījumos ir sava recepte, kaut daudziem tā var šķist diezgan riskanta vienkārši doties uz konkrētās valsts robežu un jau uz vietas mēģināt tādā vai citādā veidā tikt tai pāri. Tiesa, viss ir atkarīgs no jūsu veiksmes un iežēlināšanas mākas, robežsargu noskaņojuma un trūcīguma, konkrētās valsts attiecīgā brīža noskaņojuma amatpersonu vieglas korumpēšanas jautājumos, un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, katrs pats savas laimes kalējs tikai jāatceras, ka bez kārtīgas vīzas pasē jūs automātiski kļūstat par ērtu izspiešanas objektu visu veidu uniformētajiem trūkumcietējiem visu to laiku, ko uzturaties konkrētajā valstī.

VALODA Labā ziņa lielā daļā Centrālās, Dienvidu un Austrumu Āfrikas valstu ir vai nu viena no oficiālajām valsts valodām, vai vismaz, tā sacīt, starpnāciju saziņas valoda. Izņēmums ir bijušās beļģu un francūžu teritorijas, kur vietējās ciltis savā starpā tradicionāli pazinās franciski, lai gan vietumis varat atrast arī kādu angliski runājošo. Turklāt arī liela daļa vietējo laikrakstu iznāk angliski, līdz ar ko jūs ja vēlaties, protams, varat diezgan ātri kļūt informēts par vietējām aktualitātēm.

Problēmas gan sākas brīdī, ja jūs pārsteidzīgi nolemsiet, ka tā angļu valoda, kurā runā afrikāņi, ir jums saprotamā un vispārpieņemtā angļu mēle. Bet tā, protams, nav katrā valstī jums paies pāris dienu, kamēr uztvere piemērosies vietējo tā vai citādi norautajām vārdu galotnēm, īpatnajiem locījumiem, cilšu valodu vārdu iespraudumiem, savdabīgajam slengam un tamlīdzīgi.

Taču arī tas vēl nav viss: līdztekus šķietamam pārangļošanās procesam liela daļa iedzīvotāju īpaši ārpus pilsētām joprojām runā paši savu cilšu un nacionālajās valodās. Izplatītākā panāfrikas valoda ir suahili, faktiski visi ruandieši runā kinjaruandā, zimbabvieši lielākoties sarunājas šonas (apmēram trīs ceturtdaļas) vai ndebeles valodā, Zambijā apmēram ceturtā daļa iedzīvotāju dod priekšroku bembas valodai un tā tālāk, un tā tālāk.

Toties labā ziņa ir tā, ka neba jau jums ar viņiem jādiskutē par filozofiskām tēmām, savukārt par kaut kā nopirkšanu vai ceļa paprasīšanu jums nav jāuztraucas faktiski nekur pa kādam tik daudz angliski runājošam un saprotošam cilvēkam jūs atradīsiet pat vissīkākajos ciematiņos (protams, kamēr vien jums neiešausies prātā apšaubāmās racionalitātes pakāpes doma doties džungļos meklēt pigmejus vai darīt ko tamlīdzīgu).

Vajadzētu gan ņemt vērā, ka atsevišķas vietējās valodas sevī ietver arī principiāli citu laika skaitīšanas sistēmu: piemēram, suahili pirmā stunda ir septiņi rītā, un attiecīgi arī pārējās stundas galīgi nesakrīt ar vispārpieņemto laiku. Tāpēc, piemēram, Kenijā, prasot par autobusu vai cita transporta atiešanas laiku, drošības pēc vienmēr jāpainteresējas, vai runa ir par starptautiski pieņemto laiku vai tomēr saa za kiswahili.

TRANSPORTS UN SAKARI Galvenais ceļošana uz Āfriku un pa Āfriku nebūt nav lēta. Šeit nav ne Dienvidaustrumāzija, ne Latīņamerika tūristus Āfrikā pazīst jau sen, turklāt atšķirībā no mazajiem un čaklajiem dzeltenādaiņiem tipiski afrikāniskā garā uzskata: kāpēc censties par lētu naudu pievilināt desmit tūristus, ja pietiek ar diviem tūristiem bet par dārgu naudu. Un darīt jūs tur neko nevarat tikai piemēroties.

Protams, uz pašu Āfriku ir jālido, un tā vien izskatās, ka nekas labāks (ņemot vērā savienojumu ērtumu un citus faktorus) par veco British Airways un braukšanu caur Londonu šajā jomā joprojām nepastāv tiesa, ir gan atsevišķas valstis, uz kurām iespējams nokļūt tikai ar Air France vai jau pavisam eksotisku mazo aviokompāniju palīdzību. Un, protams, jārēķinās ar nopietnām izmaksām, tikko jūs "izkritāt" no vispopulārākajiem maršrutiem tādiem kā uz Nairobi, Johannesburgu un tamlīdzīgi. No savas puses varu tikai izteikt lielu jo lielu pateicību tūrisma aģentūrai "T.U.I." paldies tās pūlēm, lidojums bija salī​dzinoši ērts un patīkami lēts.

Savukārt ar lidošanu Āfrikas iekšienē ir tā, kā ir, pašam vien jums jāizlemj, cik lielu risku un cik lielus izdevumus varat un vēlaties atļauties. Tiesa, par starpvalstu lidojumu drošumu varat īpaši neuztraukties lielās Āfrikas aviokompānijas ir pietiekami nopietni uzņēmumi un savu avioparku uztur labā kārtībā. Cita lieta ja jums ienāk prātā palidināties kādas valsts iekšienē: tieši šīs slikti uzturētās un aizvēsturiskās mazo kompānijiņu lidmašīnītes ir tās, par kuru katastrofām Āfrikā mēs varam lasīt visbiežāk. Šajās nazo kompānijiņu nošņurkušajās lidmašīnītēs turklāt ir ieteicams nekad un ne par ko nebrīnīties. Esmu dzirdējis par krievu lidotāju piedzīvojumu viņiem, šķiet, franču Kongo no lidmašīnas izvilktas visas suvenīrbungas un tikai tādēļ, lai muitnieki varētu nodemonstrēt, cik virtuozi viņi māk tās dauzīt. Un tas vēl nebūt nav tas trakākais.

Vēl gan jāņem vērā, ka Āfrikas iekšienē nekāda reālā aviokompāniju konkurence nav novērojama un līdz ar to salīdzinoši netāls pārlidojums jums izmaksās vismaz pārsimt dolāru. Turklāt lidmašīnas nebūt nekursē tā, kā, raugoties uz Āfrikas karti, šķistu visloģiskāk, un rezultātā, lai nokļūtu no vienas Āfrikas galvaspilsētas otrā, jums nāksies lidot caur Nairobi un tur vēl pavadīt nakti, jo savienojumi ir, maigi izsakoties, nejēdzīgi. Turklāt katrai nakšņošanai jums vēl nāksies iegādāties Kenijas vīzu…

Ar pārliecību var teikt, ka visdrošākais sabiedriskā transporta līdzeklis Āfrikā ir vilciens protams, tur, kur ir sliedes. Tas ir pietiekam ātrs un parasti ļoti lēts (ja vien jūs neizlemjat ceļot ar kādu no ekskluzīvajiem tūristu sastāviem, kad runa jau ir par tūkstošiem dolāru), lai gan jums, protams, jāizvēlas, kas ir tas, kas jums vajadzīgs, ātra un ērta pārvietošanās vai vietējās eksotikas izbaudīšana īpaši lieliem kumosiem.

Pirmajā gadījumā ieteicams visos gadījumos iegādāties pirmās klases biļetes (kas nodrošina tikai minimāli cilvēcisku komfortu), otrajā pērciet biļeti kopvagonā un mērojiet dienu vai nakti (vai diennakti — attālumi Āfrikā ir pamatīgi) kopā ar cūkām, vistu kurvjiem un nsiespējami sablīvētiem melnādainajiem, kuri dara visu to, kas jādara afrikāņiem atbilstoši mūsu priekšstatiem, klaigā, dzied, spēlē, dejo, ēd, svīst, atkal ēd nu, un tā tālāk.

Tieši tas pats princips attiecas arī uz autobusiem (kuru Āfrikā ir ļoti daudz, visos iespējamos maršrutos un ārkārtīgi dažāda izskata): nevajag mulst no kategoriju skaļajiem nosaukumiem Āfrikā visi šie Ist class, Royal, VIP nozīmēs tikai to, ka komforts būs cik necik līmenī pietiekami, lai autobusā varētu mēģināt nosēdēt 3-12 stundas (un vienalga rēķinieties, ka autobusa kondicionētājs pūtīs aukstumu tad, kad ir auksti, un karstumu tad, kad tāpat ir gana silti). Man ir gadījies šādas nezināšanas dēļ 14 stundas kratīties ar mazmazgātiem melnādainiem piebāztā autobusā, kurš cita starpā arī šķērso ekvatoru, tā ka varu droši teikt nekad, nekad vairs!

Tiesa, ne viss vilcienos ir jauki pirmām kārtām tie ir zaglīgi indivīdi, kuri, piemēram, Zimbabvē ir

jau patiesi izdomas bagāti. Līdz ar to, iekāpjot vilcienā un gatavojoties uz nakti, noteikti palūkojieties zem sēdekļiem vai tur gadījumā nav paslēpušies mazi garnadži, kuri, jums aizmiegot, ķersies pie jūsu bagāžas, no iekšpuses atvērs kupejas durvis un… nūja, nūja. Tāpat arī durvju slēdži nav pārāk uzticami vislabāk ir paņemt stieples gabalu un papildus pietīt kupejas durvju slēdzi no iekšpuses, tiesa, vēlams tā, lai no rīta varat attīt.

Vēl saistībā ar vilcienu tāpat kā autobusu un, protams, lidmašīnu biļetēm ir ieteicams tās iegādāties labu brīdi iepriekš, ja iespējams, jau iepriekšējā dienā: īsi pirms atiešanas ņudzeklis pie kasēm un uz perona ir tik briesmīgs, ka tajā normāli orientēties spēj tikai īsts afrikānis. Toties pilnīgi varat neuztraukties par līdzņe namo pārtiku, avīzēm un tamlīdzīgām lietām katrā pieturas punktā transportlīdzekli apsēž milzīga varza ēdamā un dzeramā tirgotāju, kuru piedāvājuma klāstā blakus šaubīgām olām un vēl šaubīgākām gaļas strēmelēm ir arī šis tas eiropieša kuņģim derīgs.

Tas, kas notiek uz ielām un ceļiem, protams, nav domāts cilvēkiem ar vājākiem nerviem. Kad Zambijā tieši tajā laikā, kad tur uzturos es, notiek milzīga avārija apgāžas un aizkūleņo smagā automašīna, kas ved bērnus no skolas, un rezultātā 45 skolnieki iet bojā, bet 53 tiek ievainoti, vietējie to uztver kā traģisku, taču pašsaprotamu notikumu. Benzīns ir dārgs (pat pusotra dolāra litrā), un cilvēkiem ir vienalga, kā viņi saspiežas transportlī​dzeklī, ka tikai viņi tiek mājās.

Katrā gadījumā noteikti jāatceras, ka bijušajās britu kolonijās automašīnas joprojām brauc pa ceļa kreiso pusi (franču un beļģu ne), attālumus toties mēra kilometros, savukārt svarīgāki par automašīnām uz ielām un ceļiem ir tikai lielie mājlopi (bet ne gājēji). Pirmais, kas jāņem vērā autobraucējiem jebkurā Āfrikas valstī, tikko ieraugāt prezidenta kortežu (to, ka tas ir tieši prezidenta kortežs, jūs paši sapratīsiet garantēju), nekavējoties brauciet malā un labāk vispār apstājieties. Neviens ar jums necimperlēsies.

Pat gadījumā, ja izlemjat īrēt automašīnu (kas Āfrikas lielajās pilsētās ir visnotaļ iespējams, lai gan cenas nav patīkamas), pilsētās satiksme ir tāda, ka ieteicamāk ir izmantot sabiedrisko transportu vai taksometrus. Atkal gan jāņem vērā gan kopējā Āfrikas, gan konkrētās valsts un pilsētas specifika. Ugandas galvaspilsētā Kampalā centrā ar mašīnu vienkārši nav ko darīt, arī liela daļa taksometru šeit ir mopēdu izskatā; Nairobi, lai cik milzīgi būtu korķi, atzīts transportlīdzeklis ir tikai automašīna; toties Malāvi galvaspilsētā Lilongvē velosipēds ir pat ļoti okei.

Savukārt baltā Āfrikas viesa un melnādainā taksista attiecības, protams, ir īpatna padarīšana un pilnībā atkarīga no abu pušu gatavības uz dialogu un kompromisiem. Caurmērā tomēr rēķinieties, ka, salīdzinot ar vietējiem, jums nāksies maksāt dārgāk (un tas ir tikai taisnīgi), un vēl atcerieties: vietumis Āfrikas lielajās pilsētās it īpaši tas attiecas uz Nairobi taksistiem piemīt niķis tīšām izlaist pasažierus pietiekami tālu no galamērķa, lai to viņi sasniegtu jau aplaupīti, tāpēc diennakts tumšajā laikā kategoriski pieprasiet, lai jūs pieved pie pašām viesnīcas, kluba vai jebkurSm citām vajadzīgajām durvīm.

Ak, jā, un vēl sakari pirmām kārtām jau lielā daļā Āfrikas jūs savu mobilo telefonu ar "LMT" tā saucamo "starptautisko" pieslēgumu varat vienkārši izmest, jo, piemēram, ne Zimbabvē, ne Zambijā viesabonēšanas līgumus mūsu cienījamā daudzpelnošā telekomunikāciju kompānija nav vēlējusies noslēgt. Par laimi, salīdzinoši lēti šeit iegādājamas vietējās priekšapmaksas kartes, turklāt vēl jau ir visai Āfrikai raksturīgās privātās iniciatīvas izpausmes telekomunikāciju jomā vai uz katra ielas stūra (jeb uz ātru roku uzmeistarotās finiera būdiņās) jūs atradīsiet jaunus cilvēkus ar veselu baru dažādu operatoru telefonu, kuri par nedaudz paaugstinātu tarifu izmantojami katram interesentam.

Bet pats galvenais atcerieties, ka laikam Āfrikā ir, tā sacīt, savs cilvēciskais ritējums. Kad jums saka rīt, tas nozīmē visu ko, tikai ne šodien.

KLIMATS Re, kādas poētiskas lietas par Āfrikas vidienes klimatiskajiem apstākļiem ir sakāmas 1930. gada "Zemju un tautu" autoriem: "Izbeidzoties lietus periodam, Āfrikas iekšienē sākas augu sastinguma laiks, garā un sausā "tropu ziema", kurā saules svelme atstāj uz augu valsti tikpat stindzinošu iespaidu kā ziemeļzemju sals ziemas mēnešos. Jau laiciņu priekš tam, kad debesis, kuras lietus periodā parasti klājuši padebeši, ir galīgi noskaidrojušās, dažas koku sugas steidz nomest savas lapas; līdz ar krītošām lapām dadas ceļā arī gāju putni, atstādami rudenīgo zemi, lai meklētu citā pasaules malā sev patvērumu.

Jo va rāk saule sāk nosvērties uz ziemeļiem, jo ātrāk steidzas klāt karstā tropu ziema; rudens parasti ilgst tikai dažas dienas. Viņam ir maz kas kopējs ar ziemeļzemju rudeni: trūkst pie mums tik parastās lapu krāsainības un maigā sarkandzeltenuma; tropu rudens veic savu darbu ar svelmainu vēju palīdzību, un šie vēji pāris dienās izkaltē lapas kā nopļautu sienu; koki, atskaitot tikai dažas sugas, īsā laikā kļūst pilnīgi kaili.

Pāri savannām, kuras vēl priekš dažām dienām klājusi augsta zāle, spēdama paslēpt savā stiebru jūrā jātnieku ar visu zirgu, tagad griežas viesuļi, nesdami sakaltušus zāļu stiebrus un putekļu blāķus; upes un mazāki purvi ir jau paspējuši izžūt sausi; sakaltusē zeme sāk plaisāt un sprēgāt, radīdama dziļas spraugas.

Novīst puķes, pazūd putni, un mirst tauriņi; paliek ērkšķi, dadži, čūskas, skarpji un tarantuli. Dienā dedzina neizturama saules svelme, un arī naktīs nav spirdzinoša vēsuma.

Tada ir tropu "ziema", bet arī viņai pienāk gals, un tās vietā stājas pavasaris. Arī viņam, tāpat kā rudenim, nav mūsu zemēs parastā pārejas gada laiku maiguma: tropu daba šķiet mokāmies sāpēs, kuras viņu modina no ziemas miega. Zemei atkal brāžas pāri viesuļi, griezdami gaisā putekļu mākoņus un nesdami tos augšup līdz pat padebešiem; kaukdami un aurodami viņi joņo pāri zemei, mezdami pilsētu māju logos un iedzimto būdu durvīs putekļu šaltis.

Beidzot sāk dūcināt pirmais pērkons; baiļu pilns, tveices stindzināts klusums vēl plešas pār saules izdedzināto, mirušo zemi, un šis klusums iedveš bailes cilvēkam un dzīvniekam. Apklusušas ir putnu balsis, un paši dziedātāji paslēpušies mūžzaļo koku zaros. Pamirst visa dzīve arī nomadu nometnēs, zemkopju ciema​tos un pilsētās, kur vieni un otri apmainās ražojumiem.

Tad dienvidos sāk celties un kāpt augstāk gar debess jumu tumša un reizē liesmu pilna siena, kas iztālim atgādina ugunsgrēka blāzmu virs degošas pilsētas vai liesmu pārjemta meža atspīdumu padebešos.

Viņa ir ugunssarkana, purpuraina, brīžam šķiet brūna, bāldzeltena, tumšzila, melna un melnsarkana, un visas šīs krāsas jaucas cita ar citu.

Tad piepeši atšalc strauji un skarbi pirmā vēja brāzieni, kuru priekšā pLŠi stiprākie koki lokās zemu jo zemu kā vāji labības stiebri un pašas lepnākās palmas sāk slaucīt saviem lapu kroņiem zemes putekļus.

Pirmajam vēja grūdienam seko (arvienu straujākā steigā) otrs, trešs, piektais un septītais. Vējš pārvēršas par vētru, vētra par orkānu, un orkāns sāk trakot ar titānisku sparu. Gaisā gaudo un dūc, svelpj, auro, vaimanā un kauc; trokšņu pilns ir ne vien gaiss, bet ari koku zari, it kā viņos būtu saķērušies nāves cīņā visi dabas spēki.

Tad atkal atšalc citas balsis, kas pārspēj vēja gaudošanu; tās ir pērkona grāvieni, kas zem tropu debesīm dun daudz varenāki kā pie mums. Orkāna aurošanai un pērkoņu dunoņai beidzot sāk piebalsot citas sen nedzirdētas skaņas: tās ir lietus šalkšana koku zaros un viņa lāšu čabēšana virs zemes, kas mēnešiem ilgi redzējusi tikai putekļus. Šīs tropu lietus piles ir lielas un smagas, un viņu troksnis atgādina krusas šalkoņu.

Līdz ar lietu sāk šķelt gaisu pirmie zibeņi, ātri sekodami viens otram un tik spilgti mirdzēdami, ka neviļus apžilbina acis; tad atkal ierunājas pērkoņu balsis, sekodamas viena otrai, un šķiet no jauna piepildāmies Bībeles vārdi par visu "padebešu avotu" atvēršanos: no augšas plūst lejup nevis lietus gāzes, bet veseli ūdens slāņi, aizpildīdami līdzenumus un pārvērzdami viņus par ezeriem, padarīdami

strautus par upēm un aizas, kurās priekš tam nav bijis ne pilītes ūdens, par putojošām straumēm, kurās rēkdami joņo viļņu bari.

Lietus gāzes ilgst stundām, bet līdz ar lietus sākumu ir atslābis vēja spars, mazinājies smacīgais gaisa spiedīgums un svelmes nogurdinātos cilvēkus, dzīvniekus un augus atveldzina svaiga vēja elpa.

Saules tveices sastindzinātā daba steidz mosties uz jaunu dzīvi. Izslāpusē zeme ātri uzsūc spirdzinošo drēgnumu; jau pēc pāris dienām debesis atkal atver savu padebešu slūžas, un jaunais velazes pieplūdums modina visus dīgļus un asnus. Trešais pērkoņa negaiss liek sprāgt koku pumpuriem un klāj viņu zarus ar spirgtu zaļumu; pēc ceturtā pērkoņa negaisa sākas tropu ziedonis, un visa daba tērpjas savās krāšņākajās drānās. Neaprakstāmi burvīgs un reibinošs ir tropu pavasaris. Viss tur aug un attīstās 4 reiz straujākā tempā kā pie mums."

Principā jau ne tur ko pielikt, ne ko atņemt. Jebkuram Melnā kontinenta viesim gan jāņem vērā viens tas, ka jūs braucat uz Āfriku, vēl nenozīmē, ka jebkurā diennakts laikā un jebkurā gadalaikā jums būs labi (un karsti) šortos un īsroku krekliņā. Gadalaiku maiņa šeit ir kaut citāda, bet tikpat izteikta kā Latvijā, un, ja jūs plānojat būt tālāk nost no ekvatora, pirms brauciena nopietni painteresējieties par konkrētā gadalaika klimatiskajiem apstākļiem konkrētajā valstī.

Re, piemēram, gana ekvatoriālajā Malāvi ir trīs gadalaiki mitrais un karstais novembrī-aprīlī, mērenais un sausais maijāaugustā un karstais un sausais septembrī-oktobrī. Ruandā kaut kas līdzīgs, bet šeit lietusgāzes var uznākt tik pēkšņi un plosīties tik intensīvi, ka, piemēram, Ruhengeri rajonā laikā, kad tur uzturos es, jau pēc dažām stundām dubļu straumes aiznes mājeli, kurā patvērumu raduši divi jauni cilvēki, un abi nabagi iet bojā.

Savukārt jau patālāk no ekvatora var gadīties pavisam švaki it īpaši, ja rudens iestāšanos papildina augstkalnu klimata īpatnības: piemēram, Zimbabvē turienes ziemā gaisa temperatūra var nokristies pat mīnusos, un vietējie iedzīvotāji zina stāstīt par gadījumiem, kad dumjie baltie tūristi ir tikuši pat pie kārtīgiem apsaldējumiem. Lai gan, protams, Āfrikā gūts apsaldējums tas skan eksotiski…

NAUDA Lai gan daudziem var šķist, ka nēģeri joprojām dzīvo palmās un staigā apkārt lapu bruncīšos, tā, protams, nav, un arī visā, kas saistīts ar naudu, šeit valda 21. gadsimts nu, vismaz vietumis. Lielajās pilsētās ir bankas, ir bankomāti, tiek pieņemti ceļotāju čeki, ir valūtas maiņas kantori; mazajās nu, vai gan jūs cerētu Pampāļos atrast bariņu bankomātu? Nē? Tad neceriet uz ko tamlīdzīgu arī Āfrikā un viss jau būs labi.

Vēl, ņemot vērā dažādus drošības apsvērumus, optimālais veids, kā nodrošināties ar pietiekamiem un uzticamiem finanšu resursiem visa brauciena laikā, ir paņemt līdzi pietiekamu summu gan simtniekos, gan mazākās dolāru naudaszīmēs (protams, arī eiro šeit pazīst, bet dolārs ir un paliek pirmā un atpazīstamākā Visāfrikas valūta), katrā valstī jau iebraucot samainīt nedaudz naudiņas tekošiem izdevumiem (bet pēc tam noskaidrot pareizāko kursu un mainīt pēc tā) un papildus tam paķert līdzi arī kre​dītkarti vai, ja vēlaties, ceļotāju čekus, par kuru "atskaidrošanu" gan šeit tiek prasīti bargi procenti.

Tiktāl Āfrikā viss ir kā pasaulē, taču katrā valstī ir savas dīvainības. Vietumis, kā jau minēts saistībā ar Zimbabvi, melnā tirgus valūtas kurss ir trīs un vairāk reižu izdevīgāks nekā oficiālais; citviet (kā Zambijā) nav pilnīgi nekādas starpības, vai naudu maināt pie ielas tirgoņiem vai oficiālajos valūtas maiņas punktos; vietumis situācija ir būtiski atšķirīga pat dažādās vienas valsts pilsētas Hararē valūtas mainītājus nevar pat ar uguni atrast, toties Vic'Falls nav iespējams atkauties no uzmācīgiem tipiņiem, kuri piedāvā (tiesa, tikai piedāvā) visvisvisizdevīgāko kursu un citus labumus.

Un tas vēl nav nekas! īstās dīvainības sākas pat galvaspilsētās (Nairobi kā vietējā mēroga metropole ir izņēmums), kad jūs sadomājat papildināt skaidrās naudas krājumus ar kredītkartes palīdzību. Lie ākā daļa bankomātu ņem pretī tikai pašmāju banku debetkartes, bet kredītkaršu apkalpošanai nav paredzēti; kad nu jūs mēģināt izmantot kādas bankas pakalpojumus, izrādās, ka MasterCard Āfrikā ir diezgan nederīga, šeit par īsto un labo kredītkarti tiek atzīta tikai un vienīgi Visa. [MasterCard īpašniekiem viru ieteikt gandrīz katrā Āfrikas galvaspilsētā atrodamo tūrista labāko draugu banku Standard fr Chartcred, kas gan kartes spēj apkalpot, gan ne tikai vietējo naudiņu, bet arī dolārus izsniegt.)

Jā, un tad vēl ir pavisam dīvainās vietas tādas kā Ruanda, kur es ierados it kā finansiāli visnotaļ labi nobruņojies ne tikai nelaimīgā MasterCard, bet arī daži simti dolāru dažāda nomināla banknotēs. Un tad… jā, un tad izrādījās, ka, pirmkārt, kredītkaršu bankomātu šeit, protams, nav: otrkārt, no bankām tikai viena ir gatava kaut ko izsniegt MasterCard īpašniekam turklāt tikai vietējos frankos un ar baisu komisijas maksu; treškārt, dolāru banknotes, kuras izlaistas pirms 2000. gada, vienkārši netiek pieņemtas.

Situācija… Vārdu sakot, ņemiet vērā.

DROŠĪBA Protams, drošības jautājums Āfrikā Melnā kontinenta viesim ir viens no būtiskākajiem tā nemaz nevar pateikt, vai vairāk jāuzmanās no dzīvniekiem, rāpuļiem, kukaiņiem, slimībām, klimata vai nejaukiem cilvēkiem. Atbilde: protams, šī nav totālās bezrūpības zeme, taču kaut kā jau šeit cilvēki dzīvo, tā ka, izņemot gadījumus, kad jums nu galīgi nepaveicas, baltādains tūrists var izdzīvot gluži normāli.

Faktiski spēkā ir tās pašas uzvedības normas, kas jebkurā citā eksotiskākā pasaules malā. Pirmkārt, pirms kaut kur bāzt roku, kāju, degunu vai visu sevi, apjautāties vietējiem, cik droši tas ir. Otrkārt, mazgāt un novārīt visu, ko vien iespējams. Treškārt, pirms brauciena rūpīgi sapotēties pret visu iespējamo (un atcerēties, ka ir virkne infekciju, pret kurām nekādu vakcīnu nav) un paņemt l'dzi iespējami iespaidīgāku aptieciņu Āfrikā medikamenti, protams, ir nopērkami, taču lielākā daļa no tiem ir viltoti. Ceturtkārt, protams, attiecībās ar vietējiem iedzīvotājiem izturēties draudzīgi, taču atturīgi. īpaši svarīgi, protams, ir atcerēties par malāriju. Protams, no odu, moskītu un citu lidojošo mošķu kodumiem jums pilnībā izvairīties neizdosies, tāpēc ņemiet vērā, ka līdzņemamās pretmalārijas tabletes patiešām ir jādzer rūpīgi un regulāri. Tiesa, ir brīvdomāj )ši indivīdi, kuri uzskata, ka tabletes pret malāriju tikai kaitējot aknām un daudz labāks esot tautas līdzeklis džins ar hinīnu. Taču… kapsētas ir pilnas ar šīs sugas pārstāvjiem, un jums varētu pietikt ar ieskatīšanos malārijas lēkmē trīcoša melnādaina dzeltensarkanajos acu baltumos, lai šo to ņemtu vērā. Ja, protams, rebūs par vēlu.

Savukārt ar drošību cilvēciskajās attiecībās ir tā: atmetot domā šanu tikai par sevi visdārgāko, vissvarīgāko, visnozīmīgāko jūs puslīdz skaidri varat uztvert apkārtējo cilvēku attieksmi un nojaust, kā būtu prātīgāk uzvesties. Zimbabvietis uzskata par nepieciešamu visu sarunas laiku turpināt sarokošanos?

Zambietis saviebjas, kad jūs sākat atteikties no bezjēdzīgas dāvanas? Ruandietis saspringti raugās, ko jūs izdarīsiet ar ūdeni, kas iesmelts no kopienas akas? Neko darīt, neraujiet ārā roku, pieņemiet dāvanu, nelejiet ūdeni sev uz zābakiem un viss būs kārtībā.

Ak, jā, un līšana vienam pašam bīstamāku dzīvnieku apdzīvotos džungļos, bruņoto konfliktu vai epidēmiju vietās (par ko visi vietējie ļoti labi ir informēti) ir vienkārši stulba it kā nu jūs paši to nezinātu.

Tiesa, kā liecina tūristu negadījumu statistika, katru gadu uz Āfriku atbrauc simti tūristu, kuri to it kā nezina. Un, protams, daļa no viņiem atpakaļ aizbrauc bez kāda locekļa vai mazos glītos zārciņos. Ja, protams, no viņiem vispār kas ir palicis pāri.

VIESNĪCAS UN IEPIRKŠANĀS Kā gandrīz jebkura cita pasaules daļa, arī Āfrika var būt tik lēta vai dā-ga, cik jūs vēlaties. Jūs varat ceļot pie visa gatava un dzīvot pieczvaigžņu viesnīcās, un jūs varat arī pats lemt par savu maršrutu un dzīvot viesnīcās, kuras ļauj maksimāli daudz līdzekļu (īpaši, ja to nemaz tik daudz nav) atvēlēt svarīgākām lietām. Vārdu sakot, tas ir katra paša ziņā, taču puslīdz normāli (tīri, ar dušu un kondicionētāju, reizēm ar televizoru) viesnīcu numuri vietējā žargonā bieži dēvēti par self-contained room visās lielajās Āfrikas pilsētās ir atrodami par 20—40 dolāriem d ennaktī. Tiesa, kārtīgie backpacker'i noteikti sameklēs arī kaut ko par 5-10 dolāriem, taču tie tomēr ir diezgan bries​mīgi ūķi.

Arī visā, kas attiecas uz iepirkšanos (it īpaši jau suvenīriem), darbojas tas pats princips. Un, lai gan melnie afrikāņi joko, ka baltie kolonizatori kādreiz par vērtīgām lietām maksāja ar lētām krellītēm, bet tagad milzu summas par pašu taisītām krellītēm un citiem suvenīriem prasa melnie, suvenīri ir atrodami par jebkādām summām. Tiesa, katrā zemē ir savi tikumi, sava kārtība un sava specifika, taču viens ir kopējs pat lepnās galerijās kaulēšanās ir normāla un pat sagaidīta lieta (tiesa, ja ielu un mazo bodīšu tirgotāji sākotnēji nosauc cenu, kas ir vismaz divreiz, ja ne trīsreiz augstāka par reāli sagaidīto, tad galerijās jums ir iespēja nokaulēt 10-25 procentus, it īpaši, ja maksājat skaidrā).

Ko tad kur iegādāties? Lai cik šķistu dīvaini, vissliktākā vieta Āfrikas suvenīru medniekam ir Kenija un Tanzānija neizvēlīgu tūristu plūsma šeit ir tik pamatīga, ka cenas ir salīdzinoši milzīgas, bet paši suvenīri masu produkcija. Toties īsta pasaku vieta ir Malāvi ar patiesi apbrīnojamiem kokgriezumiem, arī Kongo un Ruanda ar autentiskām koka maskām nav zemē metamas, un pat komunistiskajā Zimbabvē ir atrodamas lieliskas akmens un metāla skulptūriņas, tekstilizstrādājumi un daudz kas cits.

Tiesa, kā jau ierasts, baltajam vientiesim visur jātur acis vaļā: gluži tāpat kā Ēģiptē jums bazalta figūriņas vietā mēģinās iesmērēt plastmasas veidojumu, kuram vajadzīgā svara nodrošināšanai dibenā iekausēts svina gabals, šeit "akmens" izstrādājumi var izrādīties no plastmasas vai keramikas, "melnkoks" var būt parasts koks, kas prasmīgi apstrādāts ar zābaksmēru, bet koka skulptūriņai pēc brīža var atlēkt kaut kad nolūzušās un šā tā pielīmētās detaļas. Bet nu tas jums, baltie, par apspiestības un verdzības gadsimtiem.

Visbeidzot, ja jums lielajās Āfrikas pilsētās ievajagas grāmatas, ceļvežus, eiropeisku pārtiku, kvalitatīvāku un brendotu apģērbu un citas balto cilvēku lietas, meklējiet kādu no lielajiem un modernajiem tirdzniecības centriem, kādi pēdējos gados vietumis ir sacelti tiesa, jūs tur nedaudz jutīsieties kā nonākuši cilvēku rezervātā, bet tas jau nekas. Savukārt mazākajās pilsētiņās visas šīs lietas varat vienkārši nemeklēt nekā tāda tur vienkārši nav.

ĒDAMAIS UN DZERAMAIS īsi un vienkārši Āfrika ir vieta, kur raudzīties nevis pēc vietējām gastronomiskajām baudām, bet pēc pārtikas, kas nodrošina jums nepieciešamās barības vielas un vitamīnus, ir pietiekami sagremojama un piemērojama eiropieša garšas kārpiņām, turklāt neliek jums tik vērtīgo laiku pavadīt tādā vai citādā kon​figurācijā ar tualetes podu viesnīcas numurā.

Protams, katrai no ciltīm ir savi tradicionālie ēdieni, savukārt lielpilsētās jūs atradīsiet visu pasaules daļu tradicionālo virtuvju restorānus, bet, ja vēlēsieties ieturēties līdz ar vietējiem vidusmēra iedzīvotājiem, jūs, visticamākais, gaidīs vilšanās faktiski visur galvenais ēdiens ir pretīga un barojoša kukurūzas putra (Zimbabvē, piemēram, saukta par sadza) un nyama vienkārši gaļa visos iespējamos veidos (vietumis gan ar šo vārdu sa​prot specifiski savvaļas dzīvnieku gaļu).

Laiki gin mainās arī Āfrikā, un vienalga arī turīgākus cilvēkus vēl joprojām brīvdienu vakaros vairāk velk nevis uz lepnākiem restorāniem un kafejnīcām, bet gan uz nyamci choma ēstuvēm netīrām, smacīgām, piebāztām un sirdij tuvām. Un arī bagāts afrikānis par nyama choma pirmām kārtām jautā nevis kaut ko par dizainu un stilu, bet gan: "Vai mani labi apkalpos? Vai es varēšu tur satikt savus draugus? Vai es dabūšu aukstu alu? Vai es dabūšu labu gaļu?"

Savukārt cita Āfrikas alternatīva ir tā sauktie ceļmalas bistro, bet biežāk vienkārši chiimilire, kas nozīmē "paēd stāvot". Faktiski runa ir par mazām un baisām būdelēm, kas slienas pat lielpilsētu ielu malās, katrā tiek kurināts savs ugunskuriņš vai plītiņa, par kurināmo izmantojot visu, kas gadās pa rokai, tepat tiek mesti arī atkritumi, bet būdeles priekšā drūzmējas tauta, liekot māgā to, kas nu uz ugunskuriņa ir tapis.

Vietējās varas ir mēģinājušas ar chiimilire cīnīties, bet nesekmīgi, un patiesībā izsalkušam baltajam tūristam var tikai ieteikt pievienoties šai tautai produkti te parasti ir svaigi (vista bieži vien tiek nokauta acu priekšā) un termiskā apstrāde pienācīga.

Tiesa, vēl paliek padzeršanās jautājums, kura risināšanā atkal ir sava, afrikiniskā specifika. Labā ziņa arī Āfrikā ir iegādājama, piemēram kokakola vēsa un garšīga, lielās un slaidās stikla pudelēs. Sliktā ziņa daudzviet jums to pārdos tikai tad, ja vietā varēsiet atdot tukšu pudeli (tiesa, reizēm varēsiet izsprukt, sa​maksājot papildu depozītu, bet tikai reizēm).

Līdz ar to, ja nu nevēlaties nomēģināt vietējo pašdarināto alu vai ielu tirgotāju piedāvātus dzērienus no apšmurgātiem bunduļiem, atliek ūdens, kuru šeit, tāpat kā Dienvidamerikā, ļoti bieži pārdod nevis plastmasas pudelēs, bet gan nelielos polietilēna maisiņos. Protams, atklāts paliek jautājums, vai ūdens patiešām ir apstrādāts visos veidos, kādi lepni apraksti uz maisiņa, vai tas vienkārši pasmelts no tuvējās akas. Taču ir jautājumi, par ku​riem Āfrikā labāk pat nedomāt. Visiem tā labāk.

PĒCVĀRDS No Āfrikas brauciena man palikušas ne tikai šādas tādas atmiņas, koka figūriņas un vairāk nekā pusotra tūkstoša fotogrāfiju, bet arī Lusakas un tās piepilsētu Čongves un Solvezi jauno fotogrāfu darbu krājumiņš "Dzīve caur jaunatnes acīm" maza piemiņa no tik sasodīti neatsaucīgās Kongo Demokrātiskās Repub​likas vēstniecības Zambijas galvaspilsētā.

Laiku pa laikam es to pašķirstu un palasos pašu autoru naivi pareizos un vienlaikus skaudri dzīvesgudros parakstus zem mig​lainajām bildītēm. Re, daži no tiem.

"Divas meitenes nes ūdeni no ļoti tāla strauta. Bērnu sūtīšana uz ļoti tāliem strautiem ir vardarbība pret bērniem. Meitenes var tikt izvarotas, kas var izraisīt HIV/AIDS." "Čavamas tirgus bērni vecumā no 8 līdz 15 gadiem bezmērķīgi klīst pa tirgus teritoriju, vācot atkritumus, kas rada lielas slimības. Tirgotāji dod viņiem uzdevumu atnest ūdeni un maksā par to 100 kvačas [apmēram trīs centusļ, kas nav pietiekami." "Šeit ir jaunas meitenes ar bērniem uz mugurām. Ta ir vardarbība pret bērniem. Viņu mātes ir tirgū.

Viņām nav zināšanu par vardarbību pret bērniem, tāpēc ir nepieciešams viņas izglītot." "Šiem bērniem nav kur iet un nav ēdiena, ko ēst, tāpēc viņi dala uz pusēm apelsīnu, lai justos labi."

"Vid'ļoseansi ir vēl viena problēma, kas ietekmē kopienas bērnus un jaunatni. Jauni bērni ir iemācījušies zagt vienkārši tādēļ, lai to izmantotu videofilmām. Daži bērni/jaunieši ir beiguši ar to, ka atdarina sliktu uzvedību no filmām." "Šis zēns guļ krūmos, jo viņam nav atbalsta."

"Viņas māte viņu aizsūtīja pēc ūdens uz šādu vietu. Un kas būs, ja viņa iek nogalināta, kurš būs vainīgs?" "Šis vīrietis ir piedzēries, viņš guļ uz ceļa, un viņš ir bez darba."

"Jauni cilvēki naktī cenšas piespiest otru stāties seksuālās attiecībās. Kā redzams, zēns mudina meiteni uz tumšāko pusi, lai viņi varētu stāties dzimumaktā."

"Alkohols un cigarešu smēķēšana ir veicinājusi noziedzību un attīstības kavēšanos, jo cilvēki pavada laiku dzerot un smēķējot."

"Vienam otru turot šādi, tas var mudināt arī citus darīt tāpat."

"Maza ielu tirgotāja. Šai meitenei nav nākotnes, viņa ir bā​rene. Pret viņu izturas kā pret verdzeni."

"Zēns, kurš ir izsūtīts ielās, lai pārdotu ledusūdeni un pelnītu naudu tā vietā, lai to darītu vecāki. Tas nav godīgi."

Jā, tā tur ir. Tur nav pūkainu zaķīšu, kuri, saldās Jaunavas Marijas pi ^skatīti, bezrūpīgi spēlējas starp margrietiņām un neaizmirstulītēm. Patiesībā dīvaini, ka tik daudz ticīgu cilvēku ir tieši tajā pasaules daļā, kuru dieviņš neapšaubāmi ir piemirsis jau simtus gadu.

Bet no otras puses: kur vēl pasaulē jūs atradīsiet vietu, kur astoņdesmitgadīgs valsts prezidents un kas par to, ka izbijis, pēc savas 23 gadus jaunākās sievas aizbēgšanas sūdzas presei: "Mana japāņu sirdspuķīte samaitāja mani ar mīlestību. Viņa ucināja mani k? bērnu, un tagad, kad viņas šeit nav, dzīve ir grūta. Mūsu mīlestībai viņa atveda gultu, kurā viņa noguldīja mani un notīrīja visu ķermeni no galvas līdz papēžiem. Viņa masēja visus mana ķermeņa stūrīšus, un es jutu dzīves svaigumu. Es vērtēju japāņu sievietes augstāk nekā ugandiešu, jo viņas cenšas par jums rūpēties līdz pakāpei, ka viņa noskaidro, kāpēc jūs līdz galam neizdzērāt tēju. Tas nelīdzinās mūsu sievietēm, kuras nerūpējas par vīriešiem…" Āfrikā viss ir pa īstam.

SIA "Jāņa Rozes apgāds", Kr. Barona ielā 5, Rīgā, LV-1001. Reģ. Nr. 40003573956. E-pasts: apgads@jr.lv www.jr.lv Iespiests un iesiets a/s "Preses nams", Balasta dambī 3, Rīgā, LV-1081.

[1] māte. (franču vai.)

[2] degvielas nav. (angļu vai.)