Direktora klints. Brigitas brinums. - Vladimirs Kaijaks

Annotation Vladimirs Kaijaks Direktora klints. Brigitas brīnums. Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1970 Mākslinieks H. Purviņš

DIREKTORA KLINTS BRIGITAS BRĪNUMS PIRMĀ DAĻA I OTRĀ DAĻA VLADIMIRS KAIJAKS DIREKTORA KLINTS. BRIGITAS BRĪNUMS.

DIREKTORA KLINTS

KRIMINĀLROMĀNS I Es atteicos no līdzdalības izbraukumā, kurā Aija tik ļoti vēlējās piedalīties. Agrāk nebiju ievērojis, ka mana nākamā sieva daudz sabiedriskāka par mani pašu. Šoreiz es viņu labi sapratu: Aija taču strādāja Zara vadītajā fabrikā, un lielākā daļa izbraukuma dalībnieku bija viņas darbabiedri.

Savu nevēlēšanos braukt līdzi uz Piekūnu klintīm es Aijai motivēju apmēram iā: — Man šī sabiedrība neliekas necik pievilcīga. Un šīs sabiedrības dvēsele, šis jūsu direktors Zars, vēl jo mazāk.

Aija atbildēja: — Atvaino, Bert, bieži tu . .. Reizēm tu spriedumus par cilvēkiem cep ta — uz ātru roku. Viens, divi — gatavs! Tu Zaru nemaz nepazīsti. Ne tikai es — viss mūsu kolektīvs vienisprātis, ka jaunais direktors ir patīkams cilvēks. Nešaubies, jaunus vadošos darbiniekus pārējie ļoti acīgi novēro.

— Un? — Lūdzu! Kaut vai tas, ka viņš pret mūsu apkopēju izturas tik uzmanīgi un goddevīgi, it kā viņa būtu mi​nistra vietniece.

— Bet ja nu tā ir lēta demokrātisma izrādīšana, apzi​nīga simpātiju pirkšana?

— Bert, nekļūsti smieklīgs! Kāpēc viss labais cilvēkā jāapšauba? Kāpēc Zars nevar būt gudrs, patiešām demo​ krātisks jauna tipa priekšnieks? Vai viss jāiztulko greizi — tāpēc vien, ka jūti pret viņu antipātiju?

Un pie tam — lūdzu! Tieši tu reiz apgalvoji, ka nedrīksti uzticēties ne citu, ne pats savām antipātijām, pretīgumam, dus​mām, naidam.

— Aija, neesi jocīga! Kur man varētu rasties pret tavu direktoru pretīgums vai pat naids? Man šis cilvēks absolūti vienaldzīgs.

Gribēju apskaut Aiju, bet viņa parāvās nost.

— Nē, Bert, zini.. . Man tavā vietā būtu neērti visas jūsu iestādes, tās sasodītās prokuratūras dēļ.

Padomā: Zars uzaicināja piedalīties vairākus jūsējos, bet — lūdzu! Silabriedis strupi atsaka, prokurors — tas Vecais Sams neuz​skata par vajadzīgu …

Man Aijas dedzība jaunā direktora cēlo īpašību cildināšanā likās tik pārspīlēta, ka sāku viņu ķircināt: — Tu runā par Vecā Sama uzskatiem — šai sakarībā varu tev tos pilnīgi atklāt: Puķudruva paziņoja, ka jūt nepārvaramus aizspriedumus pret vīriem, kas savās viesībās pasteidzas ielūgt kontroles komisijas priekšsēdētāju, finansu daļas vadītāju, milicijas priekšnieku, prokuroru, izmeklētājus… vārdu

sakot, rajona atbildīgos un vado​šos darbiniekus.

— Tātad tas atkal ir Vecais Sams, no kura tev pielipusi neuzticības sērga! Atvaino, Bert, — vai tev vēl pašam savs spriedums arī ir? Jo ilgāk tu strādā prokuratūrā, jo neciešamāks un aizdomīgāks kļūsti!

Vai pats nemani, ka atmosfēra jūsu iestādē savā aizdomīgumā kļūst neve​selīga?

— Nemanu.

— Neizliecies! Ja dzīvotu pēc jūsu prāta, un šai ziņā noteikt varētu tavs Sams, cilvēkiem laikam būtu jānolien katram savā alā kā āpšiem, kā nezin kam. Tāda … tāda žultainu neveiksminieku veču skepse, cinisms …

— Meitēn, apžēlojies! Kur tu to visu ņem? — es iesaucos, Aijas niknās tirādes pārsteigts, bet viņa turpināja vēl neapvaldītāk: — Redzēt ikvienā cilvēkā vispirms potenciālu blēdi, ja ne noziedznieku — lūdzu! Vai tas nav cinisma un skepses kalngals? Turpini vien tai pašā garā, un tu ari kjūsi kā Vecais Sams — no nīgruma un žults vai pušu plīstoša zivs.

— Beigsim!

— Nē, neapsauc mani! Tu saki, vadošās personas vien esot uzlūgtas. Bet es, bet…

— Tu esi fabrikas tehnologs, tātad arī atbildīgā per​sona, — es iespītējos.

Aija atmeta ar roku, pielēca kājās un sāka posties ceļā, tā nepārprotami demonstrēdama savu apņemšanos izbraukumā tomēr piedalīties. Ja nevēlējos svētdienu pavadīt viens, man atlika tikai viņai sekot. Taču es iespītē​jos un paliku mājās. Aija, ejot uz durvju pusi, neatturējās nepamācījusi: — Kas tā vispār par definīciju — atbildīgas personas? It kā mēs visi nebūtu cits citam par daudz ko atbildīgi. . .

Tad noklaudzēja durvis — un Aija bija prom.

II Otrā rītā agri piezvanīju Aijai, Viņa sākumā bija ļoti atturīga, balss izklausījās nogurusi, un es nodomāju, ka izbraukuma dalībnieki tikai vēlu naktī atgriezušies mājās, tāpēc Aija vēl nav izgulējusies.

Pajautāju: — Kā tad vakar gāja?

— Baigi… Nu vienkārši neiedomājami …

— Kā tā?

— Zars … viņu atrada beigtu.

Sapratu, ka Aija nejoko. Pēc pauzes iejautājos: — Ka tas notika?

— Pievakarē aizgājām peldēties. Nu . . . kad atgriezā​mies pie mašīnām, atklājās, ka Zara nav.

— Noslīcis?

— Nē!

— Bet? — Zara vienkārši nebija. Sākām meklēt. Viņu atrada … Neiedomājami! Viņš bija nokritis no klints… un no​sities.

III Bija pagājusi nedēla, kopš direktors Zars apbedīts. Sarunas par viņa traģisko nāvi pilsētā vēl neaprima. Pie Piekūnu klintīm allaž redzēja ziņkārīgos, lai gan man allaž licies neizprotami, kāpēc dažādu katastrofu un drūmu notikumu vietas vairumu cilvēku nevis atbaida, bet gan itin kā pievelk; tā arī šoreiz — daudziem gribējās pašu acīm redzēt, kāda izskatās klints, no kuras krītot nosities Zars. Šo klinti vēlāk iedēvēja par «Direktora klinti».

Pamazām satraukums pierima, dzīve sāka ritēt ikdienišķīgās sliedēs, un par traģisko notikumu interesējās vairs tikai mūsu prokuratūrā.

Medicīniskā ekspertīze bija konstatējusi, ka mirušajam uz krūtīm, atslēgas kaula tuvumā bijis

zemādas asinsizplūdums no viegla sitiena vai grūdiena. Asinsizplūdums nevarēja būt radies, nokrītot uz akmeņiem; Zars uz tiem bija nogāzies uz muguras, iedragājot mugurkaulu un pārsitot pakausi. Puķudruva izteica aizdomas, ka notikusi slepkavība. Apstākļu noskaidrošanu viņš uzdeva izmeklētājam Alfrēdam Silabriedim.

Cik tālu izmeklēšana bija pavirzījusies uz priekšu, zināju tikai aptuveni. Bija nopratināti visi izbraukuma dalībnieki. Likās, ka no zaļumniekiem Silabriedis neko nozīmīgu nebija uzzinājis. Brīdī, kad Zars nogāzies no klints, viņš it kā esot bijis pilnīgi viens.

Kādu dienu tomēr bija noticis kaut kas neparasts un ievērības cienīgs, un pie Puķudruvas sasauca apspriedi.

Vispirms Vecais Sams mums nolasīja anonīmu zīmīti, kas nule kā piesūtīta Silabriedim. Tā bija sastādīta no burtiem un vārdiem, kas izgriezti no avīzes un uzlīmēti uz balta papīra lapas. Uz aploksnes — Rīgas pasta zīmogs. Vēstule bija ierakstīta, adrese, kā noskaidrojās vēlāk, fiktīva. Saturs šāds: Pilsoni izmeklētāji Rakstu Jūsu paša interesēs. Sekojam visam, ko jūs darāt, un visu zinām. Jūs staigājat pa naža asmeni.

Viens neuzmanīgs solis, un jūs piemeklēs tāds pats liktenis kā Zaru. Zars savā nāvē pats vainīgs un bija to pelnījis. Nebāziet tur savu degunu, citādi… Izbeidziet šo lielu, tad jūs vēl ilgi dzīvosiet uz zemes!

Pilnvarotais.

— Tā, m-jā! — zīmīti nolasījis, izmeta Puķudruva.

Brīdi visi klusēja.

Prokurors aicināja izteikties pašu Silabriedi.

Silabriedim ir apskaužami talantīga izmeklētāja reputācija, bet par viņu kā par cilvēku un darbabiedru prokuratūras ļaudis izteikuši tik nesaskanīgus spriedumus, ka, tos noklausīdamies, plecus vien esmu noraustījis. Vieni apgalvo, ka Silabriedis esot netīkams, gluži neciešams tips: pārgudrs, uzpūtīgs, mīlot visiem iedzelt, nicīgi pa​ņirgāties … Liekas, nekas viņam nesagādājot tādu prieku lI kā cenšanās parādīt un pierādīt, cik viņš gudrs, turpretī visi citi ap viņu — aprobežoti cilvēki, ja ne pilnīgi muļķi… Viņa atteikšanās no viesībām, draugu trūkums … Svētulis! Iedomīgs, sevī ierāvies individuālists, līdz nejūtībai vienaldzīgs pret citu cilvēku pārdzīvojumiem un ieskatiem, pret visu, kas neskarot tieši kopīgi darāmo darbu . . . Taču arī darbā Silabriedis paļaujoties vienīgi uz savu spriedumu, citu izsacītās domas ignorēdams vai izsmiedams . . . Bet daži kolēģi, ar kuriem runājot man bija gadījies pieminēt Silabriedi, pārsteidza mani ar pilnīgi pretējiem apgalvojumiem: izmeklētājs gan esot īpatnis un savrupnieks, bet visā asumā savu dzēlīgumu vēršot vienīgi pret muļķiem un mietpilsoņiem, kas to godam nopelnījuši. Turpretī, ja kāds ieguvis Silabrieža cieņu vai citādu atzinību, viņš kļūstot pret tiem sirsnīgs un atsaucīgs. Nejūtīgs? Kur nu! Tieši otrādi: kā gan nejūtīgs varot būt cilvēks, kurš tā mīlot un pazīstot dzeju — veselas poēmas mākot no galvas! Un vismazāk jau nu svētulis: patīkamā sabiedrībā Silabriedis no glāzītes neatsakoties, pa reizei redzēts jautrs kā skolaspuika, uz pārgalvīgākajiem jokiem un stiķiem gatavs, ja vien tie kaut cik atjautīgi . . . Tātad viskrasākās pretrunas novērtējumos — tas vien jau varētu mani ieinteresēt izdevīgā gadījumā iepazīties ar Silabriedi tuvāk, bet līdz šim man šāda izdevība vēl nebija gadījusies. Pavirši tiekoties, dažkārt šķita, ka Silabriedis uz mani noraugās zobgalīgi un drusku no augšas, tomēr nejutos par to pilnīgi drošs — varbūt tas viss man, iesācējam, tā tikai šķita. Kas attiecas uz prokuroru — Puķudruva Silabriedi respektēja un vērtēja ļoti augstu. Pats biju dzirdējis Veco Samu izsakāmies: «M-jā, ja Silabriedis kaut ko apgalvo, tad tas nav vis tā — no zila gaisa grābts. Uz to cilvēku var paļauties kā uz klinti . . .» Un to sacīja Sams, kurš atzinīgu vārdu izteikšana bija īsts skopulis!

Pašreiz Silabriedis piecēlās un, izslējies visā savā garajā augumā, veltīgi pamēģināja ar delnu saglaust kuplos, tumšos, deniņos jau iesirmos matus un pārlaida klātesošajiem žiglu skatienu. Viņa acis kontrastā ar nepa​rasti biezo un plato uzacu un matu melnumu bija uzkrī​toši gaišas un dzirkstīgas.

Silabriedis runāja strauji, brīžam akcentēdams vārdus ar viņam īpatnu kreisās rokas kustību — šķita,

viņš ar šīs rokas delnu skalda gaisu savā priekšā: — Anonīmā zīmīte manī izraisījusi diezgan nopietnas pārdomas. Kopš esmu sācis risināt Zara lietu, mani mulsinājusi nojauta, ka daru kaut ko aplam, respektīvi — nemeklēju atrisinājumu īstajā vietā.

— Silabriedis vēlreiz pārlaida mums skatienu, kurš ilgāk pakavējās tikai pie Puķudruvas sagrumbotās pieres. Tad runātājs pavīpsnāja un turpināja: — Redzu neizpratni dažā labā sejā — sak, kopš kura laika esam sākuši ņemt vērā nojautas, mums jārēķinās tikai ar faktiem. Tur jau tas āķis, ka man trūka faktu.

— N-na! Slepkavība! Vai fakts numur viens nav pati slepkavība? — Puķudruva strupi vaicāja.

— Šai gadījumā nenoliedzams nevis fakts, bet gan pieņēmums. Piknika laika pazūd viens no dalībniekiem, viņu atrod uz akmeņiem nositušos. Slepkavība? Tas vēl jāpierāda. Asinsizplūdums uz krūtīm — iespējama belziena sekas? Izplūdums visai neliels, to varējis radīt gluži viegls sitiens.

Slepkavas, cik zināms, viegli nesit. Turklāt: nelielais asinsizplūdums varēja rasties arī citādi, piemēram, nejauši uzgrūžoties kādam cietam priekšmetam …

— Tas ir jūsu pieņēmums. — Puķudruva izrādīja acīm redzamu neapmierinātību. — Ekspertīze turpretī liecina, ka Zars saņēmis sitienu pa' krūtīm, lai arī nestipru, bet sitienu, pie tam radies arī neliels ādas nobrāzums. No tā var secināt, ka sists ar kaut ko cietu. Tagad, pēc anonīmās zīmītes saņemšanas, es vairs neticu, ka šis asins​izplūdums radies nejauši. Tieši ta: neticu.

— Tātad pavārgs sitiens, — Silabriedis atsāka, — bet citādi — nekādu vardarbības pēdu. Neviens nebija dzirdējis palīgā saucienu, pat ne iekliegšanos. Jā gan, es šaubījos, vai vispār notikusi slepkavība.

Kāpēc? Zars pārņēma fabrikas vadību nesen. Pirms tam fabrikas darbā konstatētas dažas nolaidības, finansu disciplīnas pārkāpumi. Jaunais direktors, protams, solījis un bijis apņēmies trūkumus novērst. Šai virzienā viņš sācis rīkoties. Pikniks notika laikā, kad noslēdzies otrais ceturksnis, fabrikā bijusi apdraudēta pusgada plāna izpilde. Pirms piknika uz ministriju izsaukti galvenais inženieris un galvenais grāmatvedis. Ministrijā fabrikas vadībai pārmetuši ne vien nesaimnieciskumu, bet arī sliktu produkcijas kvalitāti, defektus tieši beidzamajā laikā ražoto konservu burku aizvākojumā. Inženieris un gramatvedis atgriezušies no Rīgas ar nelāgajām vēstīm tieši piknika dienā, pie Piekūnu klintīm viņi ieradušies ar nokavēšanos. Peldēšanās laikā viņi direktoru iepazīstinājuši ar nelāgajām ziņām. Direktors no peldētājiem aizgājis pirmais, paskaidrodams, ka iešot atpakaļ — sākšot organizēt atgriešanos pilsētā …

Taču īstenībā viņš nav devies turp, kur teicis, bet gan uzkāpis augšā klintīs. Kāpēc? Lai nomierinātos pēc sliktajām vēstīm, pārdomātu vienatnē? To varam tikai minēt. Skaidrs, ka Zars bija nelāgā omā, satraukts.

Pirms tam — raizes un ilgstoša pārpūlēšanās darbā, negulētas naktis, nemiers. Piknikā — smēķēšana, alkohols. Beidzot — kāpiens augšup pa neērtu taku. Kāds tur brīnums, ja Zars, jau minēto vērā ņemot, kļuvis izklaidīgs, neuzmanīgs? Kājās kurpes ar ādas pazolēm, akmeņi gludi — viens nevērīgs solis, zoles slīd, un — seko kritiens. Tāda bija mana pirmā versija. Kolēģi to jau zina, daži tomēr man nepiekrita.

Otra versija — pašnāvība. Līdzīgos apstākļos ar tās iespējamību arī jārēķinās. Noskaidrotā eventuālā pašnāvības motivācija gan šķiet pavāja, ņemot vērā Zara dzīvespriecīgo dabu, tomēr . . . Vārdu sakot: es personīgi slepkavības versijai lāgā neticēju. Neticību vēl pastiprināja piknika dalībnieku nopratināšana.

Noskaidrots: neviens no viņiem kritiena mirklī Zara tuvumā nav atradies. Nekas arī neliecināja, ka todien Piekūnu klinšu tuvumā būtu uzturējies kāds mums vēl nezināms cilvēks … Tagad līdz ar anonīmās vēstules saņemšanu viss izmainās. Draudu vēstule liek secināt, pirmkārt: tas, ka Piekūnu klintīs notikusi slepkavība, tiešām ir fakts. Otrkārt: vainīgais vai vainīgie nav meklējami piknika dalībnieku vidū. Kā jau minēju, liecības precizējot un salīdzinot, konstatēju, ko kurobrīd darījuši un kur atradušies visi zaļumnieki .. . Jautājums: vai pieļaujama iespēja, ka Piekūnu klintīs todien tomēr uzturējušies mums pagaidām vēl nezināmi cilvēki vai cilvēks? Atbildu — jā, šī iespēja pieļaujama, lai gan piknika dalībnieki nevienu nav pamanījuši. Direktors pēc netīkamās sarunas ar inženieri un grāmatvedi gājis klintīm pāri pa augšējo taku, bet neviens cits no piknika dalībniekiem pa šo taku nav gājis. Otra taka, kā jums zināms, atrodas krietni zemāk. Neviens nav arī pamanījis, kur īsti Zars palicis. Tikpat labi zaļumnieki varēja nepamanīt arī slepkavu vai slepkavas, ja tie būtu Zaru sagaidījuši augšējās takas tuvumā. Turklāt slepkavas mēdz

slapstīties, nevis visiem rādīties. Zaru nogalinājuši, viņi varēja'netraucēti aiziet pa to pašu augšējo taku, pazust mežā. Peldētāji tolaik jau bija ceļā uz dzīru vietu. Tātad anonīmā vēstule pagaidām liek secināt galvenokārt to, ka slepkavība — fakts. Pārējie secinājumi vēl neskaidri. — Silabriedis paraustīja plecus un pavērās Puķudruvā.

— Mjā, — Puķudruva norūca, — bet ko jūs domājat par draudiem, kas izteikti tieši jums?

— Laikam pilnīgi tos ignorēt neder, katram gadīju​mam — staigāju apbruņots.

— Pats par sevi. Bet vai domājat, ka šos draudus var realizēt?

— Šaubos gan. Kāds viņiem labums mani nogalināt? Lietu jau tāpēc neizbeigtu. Turklāt: vai cilvēks, kurš cieši apņēmies kādu nogalināt, iepriekš brīdinās izraudzīto upuri, lai tas uzvedas piesardzīgi? … Es beidzu.

— Vai kādam ir jautājumi? Kas grib izteikties? — Pu​ķudruva vaicāja.

Es pieteicos un sāku: — Slepkavam, loģiski, bijis skaidrs, ka aizdomas vispirms vērsīsies pret svētdienas izbraukuma dalībniekiem. Iespējams, viņš zina, ka tos nopratina. Kāpēc slepkavam pēkšņi ievajadzējies sūtīt anonīmo vēstuli? Ja tās nebūtu, izmeklēšana, acīm redzot, ņemtu citu virzienu, iespējams — tiktu pat pārtraukta.

Silabriedis pats tikko kā teicās noskaidrojis, ka neviens no zaļumniekiem Zara nāves brīdī neesot atradies viņa tuvumā. Nav arī norādījumu, ka todien Piekūnu klintīs būtu uzturējusies vēl kāda X persona.

Nebūšanas fabrikā izmeklētājam sākumā likušas domāt, ka direktors miris paša neuzmanības dēļ. Vai arī izdarījis pašnāvību. Ar šādu secinājumu viss, kas zina, būtu beidzies, pārtraukts, apklusis. Un pēkšņi — šādā situācijā — draudu vēstule! Bez nopietnas motivācijas to neviens nepiesūtītu. Domāju, ka vienīgā nopietnā motivācija šai gadījumā var būt slepkavas bažas, ka viņam jau ir uz pēdām, viņu drīzumā atmaskos. Gribas jau​tāt: kā gan slepkavam šīs bažas un bailes varēja rasties, ja tās aplamas? Kālab viņš it kā uzpūš no jauna liesmu, kas gandrīz jau apdzisusi? Vienīgi bailēs no atmaskošanas šādu vēstuli varēja piesūtīt, citādi taču tai nav jēgas.

— Vai arī tai ir kāda pilnīgi cita, pagaidām pareizi neiztulkota jēga, — Vecais Sams piezīmēja. — Piemēram, kāds nevēlas, lai izmeklēšana tiktu pātraukta.

Silabriedis ar neslēptu jautru ziņkāri palūkojās mani, pavīpsnāja un sacīja: — Mans jaunais kolēģis izsaka izbrīnu par slepkavas rīcību. Man šķiet, te nav par ko brīnīties.

Bailes no at​maskošanas noziedznieku nepamet nekad, un bailes, kā zināms, ir slikts padomdevējs. Bez tam viņš taču nevar būt informēts par to, ko īsti es domāju un secinu. Neesmu šādu informāciju izplatījis pilsētā uz ielas. Vai arī jūs, Adamson, pieļaujat, ka slepkava nodarbojas ar telepātiju un nolasa manas domas?

— Jūsu joki man šķiet vismaz nevietā izteikti, — es atsaucos Silabrieža jautājumam.

— Labi, atvainojiet, kolēģi! Tomēr piekrītiet man: ne par kādu «lietas izbeigšanu» vai «liesmas apdzīšanu», kā jūs tēlaini izteicāties, slepkava nevarēja būt skaid​rībā.

— N-nu? Vai atbilde jūs apmierina? — Vecais Sams man uzrūca, likās, diezgan ironiski. Tāpēc jo vairāk sa​sparojos: — Tikai daļēji. Ja slepkava — no malas vērojot, kā izteicās mans vecākais kolēģis Silabriedis, — manītu, ka izmeklēšana iet nepareizā virzienā, viņš draudus nepiesūtītu. Es savukārt domāju: šī anonīmā vēstule apliecina vienīgi to, ka izmeklēšana norit pareizā virzienā. Ka mans vecākais kolēģis kādā pratināšanas momentā ir jau nonācis tādā vai citādā kontaktā ar slepkavu. Kad un kā šāds kontakts bijis iespējams — te taču secinājums uzprasās pats no sevis: nopratinot zināmā piknika dalībniekus. — Apklusu, bet Silabriedis nebūt vēl neaprima: — Ak secinājums uzprasās pats no sevis? Tā jau tā nelaime, biedri Adamson, tā jau tā nelaime, ka uzprasās. Un ja nu šis slepkava nebūt nav apaļš idiots, par kādu jūs viņu laikam uzskatāt? Ja nu viņš arī itin labi apjēdz, kāds secinājums mums pēc viņa zīmītes

saņemšanas tikpat kā prasīt uzprasīsies? Apjēdz, ka triumfēsim: ahā, draud, baida, tātad mēs esam gan uz pareizām pēdām! Turpināsim vien jozt pa šīm pēdām tālāk, tātad — raudzīsim piespiest pie sienas piknika dalībniekus. Bet īstās pēdas ved, pieņemsim, uz citu pusi. . . Kamēr mēs mīņāsimies uz vietas, slepkava iegūs laiku, pēdas nojauks. Un ja nu tā? Vai jūs, jaunais kolēģi, nepieļaujat, ka arī noziedzniekam var būt sava sajēga, sava viltība? Neiesaku pretinieku vērtēt pārāk zemu! Pašpārliecība nevietā esot bi​jusi daudzu sakāvju iemesls …

Silabriedis runāja dedzīgi, cieši vērdamies manī savām jautrajām, dzirkstīgajām acīm, brīžam svarīgi skaldīdams gaisu ar kreiso roku. Ko vēl varēju iebilst? Ka arī bez pārliecības par uzvaru uzvara nav iespējama? Velti viņš manī blenza tik zobgalīgi. Un piedevām Vecais Sams arī. Nu, varu apklust.

Varbūt Silabriedis pareizāk novērtē situāciju. Neapšaubīšu šo vērtējumu.

Sēde beidzās ar to, ka Puķudruva lūdza milicijas priekšnieku majoru Zīvertu Silabrieža rīcībā uz laiku nodot motociklu, jo mūsu prokuratūras «Pobeda» bija sabojājusies. Par braucēju tika norīkots milicis Lapsiņš, jautrs, ņiprs un kustīgs puisis, vairāku motocikla sacīkšu uzva​rētājs.

Ar šo dienu sākās īsts trauksmes stāvoklis: Zara slepkavas un anonīmās vēstules autora meklēšanai mobili​zēja visus iespējamos spēkus.

IV Sēdēju savā darbistabā un pārlasīju lēmumu par kāda zagļa saukšanu pie kriminālatbildības. Pats neizpratu, kā​pēc jutos izklaidīgs un īgns. Lasīju tikai ar acīm, domas nepārtraukti aizklīda sāņus. Beidzot pieķēru sevi: mani nodarbināja minējumi, kas varētu būt Zara slepkavas. Bet kāpēc es par to domāju? Tā taču Silabrieža darīšana .. . Piespiedos, izlasīju lēmumu līdz galam un devos pie pro​kurora.

Sams, uzmetis man īsu, skaudru skatienu, pievāca papīrus, kurus viņam pasniedzu, un negaidot aizdomīgā sir​snībā apjautājās: — Kā jūtaties? Esat apmierināts ar dzīvi?

Citreiz mana atbilde skanētu vienzilbīgi un izvairīgi, bet šodienas nelāgā noskaņa lika sevi manīt, un es eksplo​dēju: — Nevis apmierināts vien, bet sajūsmā. Par visu vairāk man patīk omulīga čurnēšana četrās sienās un laika kavēšana ar tik sīku kārtības pārkāpumu izpētīšanu, ka šī procedūra nebojā ēstgribu, miegu un mieru. Mans ideāls taču ir aptaukoties jau trīsdesmit gadu vecumā.

Sams noraudzījās mani, atgāzās krēslā, izstiepis zem galda kājas un bungādams ar strupajiem pirkstiem pa nevainojami spodro galda virsmu, uz kuras nekad, neesmu redzējis vairāk par vieniem aktu vākiem.

— N-na! — Viņš pagrozīja galvu. — Ar šādu holēriķa temperamentu un žults izverdumiem jums nav ko baiļoties no aptaukošanās. Tā piemeklē man līdzīgus biezādaiņus. Apsēdieties, tas palīdz nomierināties!

Apsēdos un nomurmināju: — Par žults izverdumu atvainojos. Man šķiet, jūs to … kaut kādā mērā izprovocējāt.

— Mums arvien šķiet, ka mūsu nesavaldību izprovocē citi. N-nezināju, ka esat tik godkārīgs.

Gribas padižo​ties .. . kādas Maijas vai Paijas priekšā vispirms?

Neapšaubāmi Samam piemita talants mani nokaitināt. Atcirtu: 2* 19 — Jūs turpretī esat apskaužami pieticīgs. Vai ne? Par jūsu ideālu varētu uzskatīt. .. Bez tam viņa nav kāda Maija vai Paija, bet gan Aija. Pagājušā gadsimtā par šādu nicīgu attieksmi pret sievieti es jūs izaicinātu uz dueli, lai arī jūs būtu mans priekšnieks.

Sams joprojām pētīja mani kā neredzētu kukaini, bet atbildēja jau nopietnāk: — N-nekas, tas, ka ieminējāties par dueli sievietes dēļ, liecina, ka jūsos vēl dzīvs kaut kas

bruņiniecisks… labākajā nozīmē. Tikai man jūs jāsarūgtina: pagājušajā gadsimtā tieši jūsu attieksme pret sievieti, kurai vārds Aija, tiktu novērtēta kā piedauzīga. Tieši tā: piedauzīga! Tolaik vīrieši, ja viņiem piemita īstena bruņinieciskuma tikums, savas sirdsdāmas ievedot sabiedrībā, darīja zināmus arī savus godīgos nolūkus pret šo sievieti, un, to zinot, sabiedrība pret viņām arī attiecīgi izturējās. Bet ko mēs par jaunajiem ļaudīm zinām tagad? Tikai to, ka jaunietis, bruņinieks, pastaigājas pa apstādījumiem ar vienu meiteni, ballē dejo ar otru, bet guļ ar trešo.

— Gribētos gan apjēgt, kā jūs zināt, kurš ar kuro guļ.

— To parasti konstatējam post iactum. Tad, kad meitene — sliktākajā gadījumā — izdzērusi divdesmit tabletes nembutāla, bet labākajā — paziņojusi par savu sagandēto dzīvi komjaunatnes organizācijai vai vietējai komitejai. Tas gan notiek ārkārtīgi reti. Visbiežāk meitenēm par savu bruņinieku izdarībām vieglāk klusēt nekā runāt.

— Jūs spriežat pēc atsevišķiem gadījumiem.

— N-nu, gadījumi! Tu, cilvēks, ej pa ielu, satiec savu jaunāko kolēģi, kurš pastaigājas ar būtni, pret kuru, pēc visa spriežot, izturas vairāk nekā sirsnīgi. Tu sasveicinies ar kolēģi — viņš vai nu izliekas, ka ir pilnīgi viens, vai nevīžīgi pamāj uz meitenes pusi un izmet: «Tā ir Rita.» Sazin kāpēc jūs, bruņinieki, baiļojaties savas līgavas atzīt par tādām arī sabiedrības priekšā. Un tad vēl brīnāties, ka sabiedrība pret jums un jūsu sirdsdāmām neizturas nopietni.

Tātad tāpēc Sams bija iesācis šo . . . Kā man gribējās iesaukties: «Velna milti, nepārsniedz savas kompetences, manās attiecībās ar Aiju tev nav tiesību bāzt degunu!»

Bet Sams omulīgi turpināja morālo notāciju: — Tāpēc, ja man būtu tas gods būt iepazīstinātam ar jūsu Aiju un mēs dzīvotu jūsu pieminētajā laikmetā, es pirmais varētu jūs izaicināt uz dueli par necienīgu — tieši tā, necienīgu — attieksmi pret sievieti. Varat iet.

Sašutis paraustīju plecus un izgāju laukā. Darba diena bija beigusies, devos uz mājām. Nevar teikt, ka Vecā Sama neparasti garais sprediķis būtu uzlabojis manu īgno noskaņu. Ir dienas, kad mūs kaitina viss, sevi pašu ieskaitot. Ak, šī mazpilsētas atmosfēra, kur visi par visiem zina visu! Liekas, tieši tad, kad cilvēkus saista romantika, sāk darboties kas līdzīgs spēcīgam bezdrāts telegrāfam vai domu pārraidei, kas draugiem, paziņām, pat pilnīgi svešiem cilvēkiem izpauž visu par mīlētāju attiecībām un nolūkiem. Hm . . . kāpēc Sams tieši šodien? … Bet varbūt man nevajag sašust? Labi, ka prokurors izrāda par mani dzīvu cilvēcisku interesi… Parasti likās — viņš vēl arvien izturas pret mani, it kā es būtu zaļš iesācējs tiklab darbā, kā dzīvē. Vispār viņš bija allaž izmeklēti laipns, tomēr mani kaut kas aizvainoja tieši šai laipnībā, pasvīt​rotajā, bet bezpersoniskajā pieklājībā …

Interesanti, vai Aija… Pēkšņi man saskrēja asinis galvā: protams, ari Aijai būs bijis jānoklausās šādi vai citādi blakuspersonu spriedelējumi par mūsu attiecībām. Varbūt viņa izjūt tos vēl sāpīgāk nekā es; varbūt pēc šīm sarunām viņas zemapziņā paliek netīkamas nogulsnes; varbūt Aija tieši tāpēc kļuvusi pret mani nelaipna, vē​sāka? …

Aija mani sagaidīja dzīvoklī. Viņu ieraugot, kļuvu tik laimīgs, it kā man būtu draudējušas briesmas Aiju pazau​dēt uz laiku laikiem, bet 11u izrādījies, ka tas viss ir nieki.

— Aija, mīļā, cik labi, ka esi te!

— Labi, ka pārnāci laikā, uzcepu vakariņās vistu, pa​ēdīsim abi.

— Lai ceptā vista drusku pagaida, gribēju tev sacīt. .. Nāc, apsēdies man blakus uz dīvāna, parunāsimies. Gribēju jautāt … Aija, tu taču . .. Nolēmu darīt visu, ko varu, lai mēs nekad vairs neķildotos. Vismaz ne par tādām blēņām, vai kāds mums abiem svešs cilvēks ir šāds vai tāds, labs vai slikts . ..

— Bet tās nemaz nav blēņas, un tu pats to zini. Neviens nedrīkst arī blēņodamies izteikt par otru cilvēku visādus paviršus, noniecinošus spriedumus . . . Kā, piemēram, tu toreiz . . . par . .. direktoru Zaru, jo nevēlējies, lai es pie​dalos izbraukumā. ..

— Nepieminēsim to! Gribēju runāt par svarīgākām … Tas ir, mums abiem nozīmīgākām lietām.

Norunu atceries? Tieši mūsu pazīšanās gadadienā ieradīsimies kopā tai iestādē, kas gandrīz arvien ar nokavēšanos reģistrē divu cilvēku kopdzīvi, kas īstenībā kļuvusi jau sen par faktu.

— Protams, Bert, ka atceros. Un tad? , — Tu vairs neesi pret mani vaļsirdīga. Un tu neizska​ties tik laimīga, kādu es tevi vēlētos redzēt.

— Ai, Bert, laime… Tik daudz tai priekšnosacījumu! Un tas tik sarežģīts jēdziens, ka vakariņas noteikti atdzi​sīs, ja sāksim to analizēt. Iesim labāk ēst.

— Tūliņ, vēl tikai… Priekšnosacījumi? Vai tiešām mums tik ļoti kāds trūkst? Mēs mīlam . . .

Pēkšņi Aija, pilnīgi mani pārsteigdama, pielēca kājās, paskatījās manī ar tādu sejas izteiksmi, kuru varēja no​saukt jebkurā citā vārdā, tikai ne par mīlestības pilnu, un sacīja: — Mīlam! . . . Cik tev tas iznāk vienkārši: divi cilvēki reizi par visām reizēm paziņo, ka viens otru mīl, ka viņi pat salaulāsies, un lūdzu! Viss kārtībā, visam jābūt kārtībā, var dzīvot tālāk un darīt katrs savu darāmo un . . .

Tai mirklī ieskanējās tālrunis. Aija, kas stāvēja pie galda, noņēma klausuli un atsaucās: — Adamsona dzīvoklis . .. Kā, lūdzu? … Bet jūs nepaceliet balsi, kad runājat ar sievieti! — Viņa aizspieda klausuli ar plaukstu un uzsauca man: — Nāc, te atkal pēc tevis brēc tā mūžīgā nelaime, Vecais Sams.

Jau pirmie vārdi, kurus iekliedza man ausī klausule, lika atskārst, ka noticis kas ārkārtējs: — Nekad pats neesat pie telefona! Uz pēdām sāksiet izmeklēšanu! Silabriedim uzbrukuši pie viņa mājas. Ceru, jūs zināt, kur viņš dzīvo?

— Zinu.

— Tūliņ ejiet turp, skrieniet, lidojiet ar savas dedzīgās godkāres spārniem! Lidojiet!

— Saprotu. Lidoju.

Aija izsteidzās priekšnamā man līdzi; kad rāvu mugurā svārkus, viņa sagrāba mani aiz piedurknes: — Bert, mīļais, neēdis? Neaizies taču pasaule bojā, ja tu .. .

— Nevaru, tiešām nevaru. Piedod! v Silabriedis dzīvoja centra tuvumā, Pils ielā Nr. 18, koka mājas otrajā stāvā. Mazliet tālāk atradās galvenā Kalnienes maģistrāle — Rīgas iela. Kvartālā starp šīm ielām bija ierīkots skvērs. Tas atradās tieši iepretī astoņpa​dsmitajam namam. Otrpus šā nama sākas pilsētas parks ar dīķi un vaļēju estrādi.

Kad ierados, notikuma vietā mani jau sagaidīja milicijas darbinieki Jurjāns, Lielpēteris ar dzinējsuni Džeromu un Lapsiņš. Atnāca arī Vecais Sams.

Lapsiņš ziņoja, ārkārtīgi ātri bērdams vārdus un aprī​dams galotnes: — Braucam ar Silabriedi pa Rīgas ielu, apturu motociklu viņpus skvēra . . . pie kioska nopērkam cigaretes, Silabriedis saka, lai braucu mājās. Atbildu, ka aizvedīšu viņu līdz dzīvoklim. Bet Silabriedis atmet ar roku — neesot vērts — un iet prom. Es diemžēl viņam neuzmācos ar savu sabiedrību. Palieku pie motocikla, aizsmēķēju. Noskatos: Silabriedis pāriet pāri skvēram, sāk iet lejup pa Pils ielu, ieiet pa vārtiem, pēc pāris sekundēm — pah — šāviens! Skrienu turp pāri skvēra puķu dobēm, dzirdu vēl divus šāvienus, iedrāžos vārtos, Silabriedis salīcis streipuļo pa pagalmu uz priekšu, rokā pistole . . . «Tur,» viņš rāda ar pistoles stobru, «tur šāvējs aizbēga! Uz parka pusi.» Metos turp, parkā gaišs, spuldzes deg, drusku līņā, neviena nav. Neviena! Skraja nogāze, labi un tālu redz, bet es jožu līkumu līkumiem, sak, vai neslēpjas aiz kokiem .., Nav! … Es — atpakaļ pie Silabrieža, viņš atspiedies pret malkas grēdu, sakampis plecu, asinis tek. Prasu, vai viņam slikti. Viņš man tā, caur zobiem: «Nekas. Piezvaniet, kam nākas.. .» Skrienu pa taisnāko trasi uz to jauno namu, kur blakus automāts… Skriedams laižu apkārt acis — nekur nav neviena! Piezvanu uz miliciju, izsaucu ātro palīdzību, piegriežu biedram prokuroram… Visi bija ātri klāt… Silabriedi aizveda… Viss!

Lapsiņš apklusa, skatīdamies Vecajā Samā, rokas iz​stiepis stīvi gar sāniem.

— Svīstat? — Sams strupi izmeta Lapsiņam un pievērsās Lielpēterim, kurš atgriezās pagalmā no parka puses kopā ar Džeromu.

Lapsiņš noslaucīja ar plaukstu sviedrus no pieres.

— Nedzen! — Lielpēteris pamāja uz Džeromu. Suns nokaunējies pieglauda ausis un kā atvainodamies vārgi pakustināja asti. — Nedzen ne akls! — Lielpēteris sarūg​tināts atkārtoja. — Ērmoti!

— Lapsiņ, vai tiešām neredzējāt nekur neviena cil​vēka? Ne-kur?

— Nē! . .. Tas ir … kad es nesos … tas ir, skrēju uz automātu, tad pie divpadsmitā nama stāvēja taksis, tas ir, taksometrs, noklaudzēja aizcirstās durtiņas, taksis aizlaida uz centra pusi. Numuru nesaskatīju.

— Vai taksometrā kāds iekāpa?

— Neredzēju!

Sams noskaitās: — N-neredzējāt? Kā tā? Pārbaudīsim!

Izgājām uz Pils ielas.

Lapsiņš skaidroja: — Tur skrēju es — augšup, bet mašīna stāvēja iepretī namam, tur, skatieties, tā nama stūris bija mašīnai daļēji priekšā, durtiņas neredzēju. Mašīna aizbrauca, strauji uz​ņemot ātrumu, un — cauri!

— Kad skrējāt pāri skvēram, vai mašīna jau stāvēja pie divpadsmitā nama?

— Nē!

— Noteikti?

— Noteikti — nē!

— Kad un no kurienes tad tā tur piepeši uzradās?

— Laikam tamēr, kamēr biju pie Silabrieža vai parkā.

— Jūs apgalvojāt, ka mašīnā kāds iekāpa?

— Nē, tas ir … dzirdēju, ka noklaudz durtiņas. — Lap​siņš atkal noslaucīja pieri.

25 — Vai no Silabrieža mājas pagalma var nokļūt līdz 3 — 474 divpadsmitajam namam, kur stāvēja taksometrs, neiznā​kot uz ielas? Jāpaskatās, — sacīja Sams.

Devāmies uz notikuma vietu. Sams pavērās Lapsiņā, kurš nāca pussoli aiz viņa, slaucīdams seju mutautā.

— Ko jūs tā svīstat? Vakars vēss.

— Uztraucos …

Lapsiņš, formas cepuri noņēmis, veltīgi nopūlējās abām plaukstām pieglaust gaišos, allaž izpūrušos matus.

Iegājām pagalmā. Tur jau bija tumšs, tikai kādā vietā krita atspīdums no apgaismota loga otrā stāvā.

Netālu mīņājās vairāki cilvēki, Puķudruva pavēlēja ziņkārīgajiem atgriezties viņu dzīvokļos. Netika aizraidīts tikai blakusmājā dzīvojošais sētnieks, kurš mums rādīja, kā caur pagalmiem, neizejot uz ielas un neiegriežoties parkā, var nokļūt līdz divpadsmitajam namam. Zinātājam tas izrādījās viegli izdarāms, bet — tikai zinātājam. Tātad pilnīgi iespējams, ka uzbrucējs neaizbēga vis uz parku, bet, šķērsojis pagalmu, aizmetās pa labi, izspraucās pa spraugu žogā, aizskrēja līdz divpadsmitajam namam un aizbrauca ar taksometru.

— Lapsiņ, — Sams jautāja, — kur tieši Silabriedis stāvēja, kad teica jums, ka šāvējs bēdzis uz parku?

— Seit.

— Mjā, — Sams ņurdēja, — no šejienes nemaz skaidri ' nevar redzēt, kurp aizbēga šāvējs.

Varēja ieskriet parkā, varēja_arī pazust blakus pagalmā.

— Adamson, — Sams uzrunāja mani, — jums, cik var spriest, būs darīšana ar visai bīstamu, pārdrošu un izmanīgu pretinieku. Rīkojieties, bet ar apdomu, pamatīgi ielāgojiet Silabrieža, hm, kļūmīgo pieredzi.

Nekavējoties vajadzēja sadzīt rokā taksometru, kurš bija aizbraucis no Pils ielas divpadsmitā nama centra virzienā pulksten divdesmit trijos un deviņpadsmit minūtēs. So laiku bija iegaumējis Lapsiņš.

Malacis zēns! Manā rīcībā tika nodots motocikls, kuru vadīja Lapsiņš, beidzot nomierinājies pēc uzbrukuma Silabriedim.

Tuvojās pusnakts, kad ieradāmies taksometru garāžā. Pašreiz tajā atradās četras mašīnas, viena no tam remontā, pa pilsētu vēl braukāja apkārt pieci taksometri. Ne pārāk daudz, lai nesameklētu mums vajadzīgo, tomēr jutos nepacietīgs — ik aizritošā minūte deva Silabrieža sašāvējam lielāku iespēju paslēpties.

Drīz garāžā iebrauca viena pēc otras divas mašīnas. Man laimējās — otrā no tām bija mūsu meklētā.

Jā, šoferis sacīja, viņš tiešām ap pulksten divdesmit trijiem un divdesmit minūtēm pie Pils ielas divpadsmitā nama esot uzņēmis pasažieri un to nogādājis dzelzceļa stacijā. Pasažieris bijis steidzīgs, teicis, ka viņam jātiekot uz Rīgas vilcienu, kurš atejot divdesmit trijos un trīsdesmit vienā minūtē. Šoferis viņu aizvedis uz staciju, kur aizbraucējs paguvis vēl nopirkt biļeti un iekāpt vilcienā, •— šoferis pats savām acīm to redzējis, jo bijis iegājis stacijas bufetē pēc cigaretēm un pa logu ieraudzījis, kā steidzīgais braucējs iekāpj vagonā, šķiet, — trešajā aiz lokomotīves. Uz kurieni viņa pasažieris aizbraucis, to gan šoferis ne​zināja.

VI s* 27 Pašreiz bija jau bez desmit minūtēm viens, vilcienu panākt mēs vairs nevarējām. Iesēdos taksometrā, kurā bija steidzies aizdomīgais pasažieris, un liku braukt uz dzelzceļa staciju. Lūdzu, lai šoferis pa ceļam man pēc iespējas sīki apraksta Pils ielā iekāpušo cilvēku. Šoferis izrādījās acīgs novērotājs, viņš man pasažieri kā gleznot uzglez​noja: — Tāds — trīsdesmit, trīsdesmit trīs gadus vecs, slaids, apmēram metru un septiņdesmit pieci garš, mati gaišdzelteni, īsi apcirpti, seja šaura, iedegusi, tomēr saskatāmi daži vasaras raibumi… Pierē dažas nedzijas, horizontālas rievas, uzacis kuplas, bet tādas bezkrāsainas, tā kā saulē izbalējušas. Acis šauras, gaišas, deguns garš, plāns, taisns. Mute liela, plānām lūpām, zods neattīstīts. Ausis — jā, ausis bija prāvas, atļukušas … Balss pazema, drusku piesmakuši. Ģērbies tas zellis bija tumšzilā vai melnā lietusmētelī, bikses gaišākas par mēteli … ar atlokiem. Kurpes melnas . .. Makten valodīgs: šis nākot no viesībām, iedzēris ar draugiem, bet vilcienu negribot nokavēt… Manīt gan nevarēja, ka būtu dzēris, kustības un gaita bija drošas.

— Vai neievērojāt, no kuras puses pasažieris atnāca, iekams apstājās pie divpadsmitā nama?

— Nē, kad viņu ieraudzīju, šis jau tur stāvēja pie mājas stūra, pacēlis roku. Kā tur nokļuvis, ej nu zini.

Stacija es aizsteidzos pie biļešu kasieres un lūdzu, lai rauga atcerēties jauno gaišmati, kuru viņai attēloju. Varbūt viņa nav piemirsusi, uz kurieni tam pārdevusi biļeti, kad līdz Rīgas vilciena atiešanai atlikušas tikai pāris minūtes?

Jā, kasiere atceroties gan: braucēju nebijis daudz, bez tam — gaišmatis palicis viņai atmiņā tāpēc, ka, biļeti pirkdams, uzsmaidījis tik platu un laimīgu smaidu, it kā šī viņam pārdotu biļeti nevis uz Silgali, bet uz pašu debesu valstību .. . Un vēl, mezdamies prom, piemirsis uz lodziņa viņas izdoto naudu — gandrīz divus rubļus.

Ieskatījāmies sarakstā: vilcienam Silgalē vajadzēja pieturēt pēc divarpus minūtēm. Nekavējoties piezvanīju Silgales stacijas dežurējošajam milicim, attēloju trešajā vagonā iekāpušo gaišmataino pasažieri, devu rīkojumu milicim šo personu aizturēt apstākļu noskaidrošanai un brīdināju, ka tā var būt

apbruņota. Un liku nekavējoties man ziņot par uzdevuma izpildi.

Apsēdos un sāku gaidīt.

— Lapsiņ, — es palūdzu, — pie pirmās izdevības novelciet uniformu, uzģērbiet privātas drēbes!

Citādi man liekas, ka esmu arestēts.

— Lūdzu! — Lapsiņš aizvainoti atbildēja un pavirzījās pussprīdi tālāk no manis.

Pēc brītiņa ieskanējās telefona zvans. Silgales milicis ziņoja, ka neviens aprakstītajam gaišmatim līdzīgs vīrietis stacijā neesot izkāpis.

Saniknots iesitu sev pa pieri: — Es taču esmu! … Slīpētais blēdis, protams, varēja paņemt biļeti līdz Silgalei, bet izkāpt agrāk.

Vajadzēja sacelt trauksmi uz visas līnijas, nevis Silgalē vien. Bet tikpat… mēs to nebūtu paguvuši. Eh! — Bet ja nu viņš vēl nav izkāpis nekur, brauc vien tālāk? — Lapsiņš ieminējās.

Tas bija mazāk ticams variants, tomēr sazvanījos arī ar pārējām zināmās līnijas stacijām, Rīgu ieskaitot, vairāk​kārt attēlodams meklēto pasažieri. Tagad laikam biju iz​darījis visu, kas manos spēkos.

Atgriezāmies prokuratūrā. Tur palūdzu taksometra šoferi vēlreiz rūpīgi aprakstīt aizdomīgo gaišmati, precizēt dažas viņa ārienes detaļas. Pēc tam šo «mutvārdu portretu» nosūtīja uz malu malām, izsludinot gaišmatainā meklēšanu.

Kad tikām ar to galā, galā bija arī īsā vasaras nakts.

Piezvanīju uz slimnīcu dežurējošajam ārstam, apjautājos par Silabrieža veselības stāvokli un pieteicu apmeklē​jumu. Gribēju sarunā ar ievainoto kolēģi precizēt dažas uzbrukuma detaļas.

VII Slimnīcas gaiss man aizvien uzdzen miegainību, tas šeit biezum biezs no dažādu medikamentu izgarojumiem; vis​apkārt sterila spodrība, tomēr šķiet, ka grūti elpot.

Lapsiņš palika gaidot lejā; dežurējošais ārsts mani uzveda otrā stāvā, klusi pavēra kādas durvis, ieskatījās pa tām un pamāja man.

Silabriedis bija jau pamodies. Viņš gulēja viens pats mazā istabiņā. Logā iespīdēja saule, spoži apgaismodama izmeklētāja kuplos matus un pieri. Man vajadzēja savaldīties, lai neizrādītu pārsteigumu: neilgā laiksprīdī gulētāja seja bija neticami novājējusi un novecojusi, acis iegrimušas, starp biezajām uzacīm neredzēta rieva. Protams, ne jau nu nieka ievainojums tā iedragājis spēcīgo vīru, notikumu gaita laikam skārusi izmeklētāja pašapziņu. Silabrieža ilggadīgajā praksē nebija gadījuma, kad viņam būtu nācies izlaist no rokām lietu, kas vēl nav atrisināta līdz galam un veiksmīgi.

Visas' šīs domas ātri izšāvās man caur galvu, kad ieskatījos Silabriedim sejā un māksloti bezrūpīgi padevu lab​rītu.

— Labrīt, — Silabriedis atņēma, nepatikā, viebdamies. — Paveiciet, lūdzu, aizkarus ciet, saule spīd acīs!

Izdarīju to un apsēdos uz ķeblīša gulētāja tuvumā.

— Tātad manā vietā stājaties jūs. Labu veiksmi! — Silabriedis man rāmi sacīja, tomēr es mierīgajā balsī it kā saklausīju slēptu īdzību un pat nenovīdību… Bet varbūt tā nemaz nebija, varbūt saklausīju vienīgi to, ko uzskatīju par likumsakarīgu Silabrieža pašreizējai no​skaņai …

— Silabriedi, kā jūs jūtaties? .. Tas ir, es domāju, kā ar jūsu ievainojumu, vai varat ar mani runāt?

Man tas ļoti svarīgi. Un ārsts teica, ka drīkstu kādu pusstundu jūs traucēt. — Es neveikli paskaidroju, kādi ir mana apmek​lējuma iemesli.

Silabriedis pasmaidīja, acis viņarn iezibējās: — Nu, ja jau ārsts atļāva… E, smieklīgi pat saukt par ievainojumu manu skrambu. Tātad — lūdzu?

— Kā viss norisinājās, kad jums uzbruka?

— Domāju, jums jau skaidrs? .. . Braucām abi ar Lapsiņu augšup pa Rīgas ielu. Pie skvēra savu uzticamo Sančo Pansu atlaidu. Uz skvēra — nekā aizdomīga. Izgāju uz Pils ielas …

— Atvainojiet! Kāpēc jūs atlaidāt Lapsiņu?

Silabriedis ironiski pasmaidīja: — Vai mēģināsiet man ieskaidrot, cik kaitīga, aušīga un visnotaļ bīstama tāda vieglprātība?

— Piedodiet, jūs jokojat nevietā, vēlos vienīgi izprast šo notikumu.

— Mana rakstura nosodāmās īpašības, kas atļāvušas tādā veidā izpausties zināmajam notikumam, jums nepa​līdzēs atmaskot Zara slepkavu, tām taču sekundāra no​zīme.

— Vai drīkstu jums kaut ko jautāt kā kolēģis vecākam kolēģim?

— Šobrīd nejūtos kā jūsu kolēģis. Esmu zaudējis kauju, bet jūs dodaties uzbrukumā, nevēlos jūs noskaņot sakāvnieciski.

— Nesaprotu.

— Arī es šo to nesaprotu.

— Sava versija par uzbrukumu taču jums ir?

— Nejūtos drošs par tās pareizību.

— Kā jūs rīkotos pašreizējā situācijā?

— Neatzīstu gudrību ar atpakaļejošu datumu, nepavisam negribas spekulēt ar šādu gudrību.

Zināt ko? Iedošu jums mana seifa atslēgas, tur jūs viegli atradīsiet Zara slepkavības lietu. Pārlasiet materiālus, izanalizējiet, atrodiet vājās vielas un kļūdas, seciniet… un dodieties kaujā.

— Par atslēgām paldies, bet es vēl neaiziešu. Jūsu papīros nebūs ne vārda par vakarvakara notikumu. Man taču nevajadzēs jums skaidrot, ka tam visciešākais sakars ar Zara slepkavību?

— Protams, ne, labi… Tātad atlaidu Lapsiņu, ne visai ticēdams, ka anonīmajā vēstulē izteiktie draudi ņemami nopietni, un devos uz mājām viens.

— Kas un kā notika pēc tam, kad iegājāt vārtu telpā?

— Jau pavēris vārtus, saodu odekolona smaržu, tūdaļ pamanīju arī cilvēka siluetu … pavisam tuvu. Uzbrucējs neapšaubāmi atradās labākās pozīcijās nekā es: viņš stāvēja tumšākā nostūrī, aiz manis bija daudz gaišākā iela, viņa acis bija ar tumsu jau apradušas, manas vēl ne. Nojauzdams, kas notiek, iegrūdu roku kabatā, kur nēsāju pistoli, un gribēju paslēpties aiz vārtiem, kas veras uz iekšu. Viņš laikam manu nodomu izprata un kustību iztulkoja pareizi, jo tūdaļ izšāva. Mana labā roka notirpa, kļuva nejūtīga līdz plecam, un es paslēpos aiz vārtiem, tā nokļūdams izdevīgākā pozīcijā. Uzbrucējs metās bēgt. Es satvēru pistoli ar kreiso roku, divreiz izšāvu, bet netrāpīju, un bēglis pazuda manam skatienam, likās, viņš iebēga parkā, skaidri gan no savas vietas neredzēju. Gribēju uzbrucējam sekot, bet reiba galva, liekas, es streipuļoju, ne aiz sāpēm, bet laikam tāpēc, ka pārāk strauji zaudēju labu daudzumu asiņu. Piesteidzās Lapsiņš, parādīju viņam, kur šāvējs aizbēga, bet viņš drīz atgriezās, parkā neviena neredzējis. Pieļauju, ka šāvējs varēja arī iebēgt kaimiņu nama pagalmā, slapstīties …

— Vai jums izdevās iegaumēt kādu uzbrucēja ārienes pazīmi? Augumu? Apģērbu?

— Apģērbu? Liekas, viņam galvā bija berete, mugurā diezgan gaišs uzvalks. Soļi, viņam aizbēgot, uz pagalma bruģa neklaudzēja. Augums — vidēji garš.

— Vai rokā viņam nekā nebija?

— Nē… liekas gan, ka nekā, izņemot, protams, ieroci.

— Jūs teicāt, ka pa vārtiem ieejot saodāt odekolona smaržu. Varbūt varat pateikt — kādu?

— Ha — ha —ha — ha! Varu! Pazīstama smarža, šiprs! Katrā frizētavā mums to iepūš sejā, gribam vai ne.

Sarunu beidzām gluži miermīlīgā noskaņā. Es būtu juties vēl brīvāk un labāk, ja drīkstētu Silabriedim savas simpātijas klaji izrādīt. Kas man to liedza? Raizes, ka mans sarunu biedrs iztulkos labvēlību kā līdzjūtības izrādīšanu . , . Tiešām, es jutu līdzi Silabriedim viņa nelaimē: nevienam no mums nenākas viegli pārdzīvot savu neveiksmi un atzīt kļūdas. Taču klaja līdzjūtības izrādīšana šādā gadījumā var arī aizvainot…

Mazs rūgtums pret Silabriedi tomēr neaprima — netiku vaļa no izjūtas, ka vecākais kolēģis no savas puses man ne vien nesimpatizē, bet labāk redz mani aizejam nekā atnākam. Un piedevām — nepavisam neuzticas manām izmeklētāja spējām, ir neapmierināts, ka tieši man uzticēta Zara slepkavības neskaidrās un sarežģītās lietas iz​meklēšana … Šādas apceres rezultātā atgriezos pie Lapsiņa izklaidīgs un neapmierināts. Uz viņa jautājumu, kā klājas Silabrie​dim, paīgni nosacīju: — Guļ dusmīgs, ka nevar turpināt darbu, un uzskata par predestinētiem neveiksminiekiem visus, kuru rokās viņa darbs tagad nokļūs.

— Nevar būt! Tas jums tikai tā rādās, — Lapsiņš atbildēja jautri un familiāri. Nomērīju viņu no galvas līdz papēžiem ar ledainu skatienu: — Kas man rādās, kas?

— Nu, ka viņš … Es jums teikšu tā: kad es pirmajās reizēs piedalījos sacīkstēs ar savu «Ižu», man tāpat rādījās, ka visi uz mani blenž kā uz pēdīgo jefiņu, smīn un domā, sak, šitais neveiklis jau nu gan tūdaļ apkaunos savu komandu, pārmetīs kūleni vai palaidīs kādu citu dullību, jo . ..

Paraustīju plecus un devos prom. Kas to būtu domājis, ka šis izskatā pajocīgais un bezbēdīgais puisis tik… Manam saprātam taču mana profesija uzliek daudz lielākas prasības nekā jebkuram sacīkšu braucējam. Velna milti! Lapsiņš tomēr paguvis izprast, ka saskatīt apvainojumu un neuzticību pat tur, kur tāda nemaz nav, jaunībai liek kaut kāds «zaļknābja komplekss» …

VII] Tūliņ pēc Silabrieža apmeklēšanas pārliku, kurobrīd piezvanīt Aijai, un nolēmu, ka darīšu to vēlāk; šobrīd biju nemierā ar sevi, nervozēju … Iemesls nervozēt noteikti bija arī Aijai. Divu šādi noskaņotu cilvēku saruna neko labu nesolīja.

Piezvanīju uz taksometru parku, teicu, ka man jārunā ar šoferi Lusti, to pašu, kurš viņnakt bija man tik sīki attēlojis savu blondo pasažieri. Man atbildēja, ka Luste ' vēl neesot, bet viņš būšot pēc pārdesmit minūtēm. Uzdevu tuvējās frizētavas adresi — lai Luste, kad atnāk, brauc tieši turp. Pats devos uz šo frizētavu noskūt bārdu.

Kamēr frizieris ap mani darbojās, pārdomāju sarunu ar Silabriedi. Pagaidām vēl nebiju noskaidrojis neko būtiski nozīmīgu. Šķita, ka Silabriedim nebiju uzdevis īstos jautājumus, tāpēc arī netiku sagaidījis īstās atbildes. Svarīgs šķita vienīgi fakts, ka Silabrieža attēlotais uzbrucējs atšķīrās no Lustes pasažiera apraksta. Silabriedis teica, ka uzbrucējam bijusi galvā berete, uzvalks — gaišs, soļi noklaudzējuši, tātad apaviem mīkstas pazoles. Rokās tikai ierocis. Lustes gaišmatis bijis kailu galvu, toties ģērbies tumšā lietusmētelī, bikses gan par mēteli gaišākas. Melnas kurpes, rokās melns apbružāts portfelis … Bereti jau nu viņš būtu varējis no galvas noraut, bet mētelis un arī portfelis lika padomāt. Kur tie bijuši uzbrukuma brīdī, kur vēlāk ņemti, ja uzbrucējs un Lustes pasažieris būtu viena un tā pati persona? Paslēpti drošā vietā, bet pa rokai, ātri paķerami? Vai arī uzbrucējam bija līdzzinātājs, palīgs, kurš mēteli un portfeli bēglim iedeva vēlāk? Kur tad slapstījies līdzzinātājs? Vai tikpat labi turpat nebūtu varējis paslēpties arī slepkava? Paslēptuvet ja tāda bija, nevarēja atrasties tālu no uzbrukuma vietas. Vai, visu vērību pievēršot pazudušajam gaišmatim, nemeklēju pēdas pilnīgi aplamā virzienā? Un tomēr: vai iespējama tāda nejaušība, ka tieši uzbrukuma laikā notikuma vietas tuvumā parādās persona, kurai ellīgi jāsteidzas un kura pēc tam nepavisam neizkāpj tur, uz kurieni tā steigusies aizbraukt? Kur šī «nejaušā persona» pašreiz palikusi?

Frizieris, darbu beidzis un mani ar labpatiku apska​tīdams, mīlīgi apjautājās: — Krēmu, pūderi?

— Paldies, nē.

Man sejā iesitās tīkami vēsa strūkla.

— Matus arī?

— Nē! Paldies.

Smarža man likās pārak asa un netīkama, mājās lietoju atturīgāku odekolonu.

Iepretī frizētavai uz ielas jau stāvēja Lustes taksometrs, pats Luste turpat runājās ar Lapsiņu.

Iekāpām, un Luste apjautājās, kurp braukt.

— Pastāvēsim brītiņu uz vietas, — es sacīju, pēc tam iezvēlos sēdekļa stūrī pusguļus, uzslēju žaketes apkakli, kā saposdamies uz kārtīgu nosnaušanos un uzsauca šoferim: — Biedri Luste, tūliņ labi un rūpīgi attēlojiet manu izskatu! Rūpīgi! Pasitiet savu spogulīti augšup, lai neielūkotos tanī un neatskatieties!

Vai jums viss skaidrs?

— Pilnīgi, ē — khm . .. saka tikai, ē — khm, ka par klātesošajiem grūti izteikties, tā sacīt, «pāriet uz personībām». Cerams, šoreiz drīkstu visu .. . Un vēlāk par to nevaja​dzēs …

— Visu, visu, tieši to no jums gaidu, — es nepacietīgi mudināju, — klājiet kārtis galdā!

— Lai rūc! — Luste iesaucās. — Sāku: augums — augums jums arī ap metru septiņdesmit trīs, septiņdesmit pieci. Neko nepārmetīsi: slaids, nekādu aptaukošanās pazīmju. Taisns — no tiem, par kuriem saka: drīzāk uz muguras nokritīs nekā uz priekšu. Kājas, rokas garas, gaita … nu, soļi lieli, gaita pastrauja, tikai drusku jo​cīga …

— Precīzāk! Ko nozīme — jocīga? — ieinteresets iesau​cos.

— Jā-ā, ēkhm … it kā ejot kājas ceļgalos kārtīgi nelocītos. Mati — gaišbrūni, bet bez rūsganuma, mīkstiņi.

— Biedri Luste, glaudījis taču manu galvu neesat! — Man nezin kālab nepatika tas deminutīvs «mīkstiņi».

— To redz bez glaudīšanas, — Luste atsaucās. — Turpinu: frizūra — pusbokss. Galva… hm .. . drusku pēc olas. Sejas forma arī šaura, iegarena. . . Piere deniņos ietiecas matos augstāk nekā priekšā.

Uzacis — tievas, ga​ras, taisnas un tumšas. Actiņas . . .

— Acis! — es protestēju jau pret otru Lustes demi​nutīvu.

— Acis šauras, tumšpelēkas, mainīgas . ..

— Mainīgas? Ko tas nozīmē?

— Ļaujiet, lūdzu, teikumu pabeigt! Mainīgas: brīžam urbjas tevī kā korķuvilķis, brīžam tādas, ēkhm … it kā jums iekšā būtu ierīkots tranzistors, jūs sākat to klausīties un aizmirstat visu pārējo …

— Biedri Luste, par to, kas iekšā, ne, par to ne, tikai par ārējo . ..

Velna milti, ko tas Lapsiņš tā kā ieklukstējās, kā aizkāsējās?

Luste pacietīgi turpināja: — Deguns taisns, paplāns. Mute ar apaļīgām lūpām, atvainojiet mani, meitenīga mute, tāpat kā — aizmirsu pateikt — garās skropstas. Bet zods pasinails, khm, neattīstīts, vispār par mazu, jo jūsu sejai piedienētu prā​vāks …

— Zods kā cilvēkiem bez gribasspēka… tā daži iz​sakās, — es nikni pabeidzu.

Lapsiņš atkal ērmīgi ieklukstējās; Luste nesatricināmā miera turpināja: — Liekas, šis cilvēks pats apzinās, ka ar zodu viņam nav ta, kā vajag, pārdomu brīžos viņš tā jocīgi izbīda apakšžokli uz priekšu, it kā gribēdams apakšējos zobus aizbāzt priekšā augšējiem… Kakls garš, tievs, gāmurs nav redzams. Balss? Tenora, ne visai patīkama, brīžam krietni spalga, jā-ā … Vai pietiks? Tā kā būtu viss, biedri izmeklētāj, gandrīz jau par daudz. Cerams, par to netīkamo balsi man nemēģināsiet atspēlēties, piesiet bumbu, — Luste pajokoja.

Uf! Apsēdos, nu jau seja vairs nebija jāslēpj.

— Nē, nav viss, — sacīju šoferim. — Drēbes.

— Moderni, pašvītīgi šūdināts uzvalks, šauras bikses, brūnas kurpes ar caurumotu virsu un ādas pazolēm, smailiem purniem. Uz smilškrāsas zeķēm sānos brūnas bultiņas. Iedzeltens krekls ar vaļēju apkaklīti, kaklasaites nav.

Mana apģērba detaļu uzskaite bija tik nevainojama, ka, sajūsmināts par Lustes izcilajām novērotāja spējām, piemirsu savu negribēto sašutumu viņa «actiņu», «mīkstiņo matu», «meitenīgās mutes» un — par

visām lietām — «ne​attīstītā zoda» dēļ. Velna zellis, kas tam par redzes atmiņu!

— Biedri Luste! Ar tādu velnišķīgu ķērienu cilvēku novērošanā jums būtu jāstrādā pie mums!

Apskaužu, godīgi atzīstos, apskaužu!

— Vēl piemirsu: jums drusku pāri divdesmit ga​diem, — Luste nobeidza.

— Te nu bija! Pēkšņa kļūda: man pilni divdesmit sep​tiņi gadi.

— Ekhm! To nu gan nepierakstiet man par grēku, ka tik jauniņš izskatāties!

— Kāh-kāh … Šo klukstošo skaņu atkal izdvesa Lapsiņš. Viņš, pagāns, valdīja smieklus.

— Labi, — kļuvu lietišķi strups, — tagad brauksim. Biedri Luste, iesiēdziet skaitītāju un brauciet uz Pils ielu numurs divpadsmit!

— To var.

Pa ceļam jautāju: — Atcerieties, — vai jūsu blondajam pasažierim tiešām bija kājās melnas kurpes ar mikroporainām pazolēm? Kurobrīd jūs paguvāt tās aplūkot? , — Kad viņš pie stacijas maksāja par braucienu un steigā noskaitīja man saujā sīknaudu. Dažas monētas norita man pie kājām, es tās salasīju, tobrīd arī ievēroju, kādas viņam kurpes. Man tādām lietām nevajag nekādu ilgu pētījumu, pietiek acis uzmest, tūliņ galvā, atmiņā paliek tikpat kā fotoattēls. Saprotat?

Visus sīkumus atceros: melnas kurpes, liekas, 42. izmēra, pavalkātas, kreisajai sānos plaisa. Kurpes nekoptas, nespodrinātas, drusku jau sašķiebušās, vismaz kreisā. Pabiezas mikropora zoles, šņores ievērtas nevis krustiski, kā parasts darīt; bet gan taisni, kā bieži ver sportisti…

— Paldies, lieliski, pilnīgi jums uzticos šai ziņā. Uz​valks gaišs, jūs teicāt?

— Uzvalks? Žaketi neredzēju, bikses gan bija diezgan gaišas, pelēkas ar svītriņām un atlokiem, ne platas, ne šauras, neuzkrītošas. — Šķērsojot Kalēju un Pils ielas krustojumu, šoferis teica: — Līdz šai vietai vakar atvedu sievieti ar bērnu. Kad viņa izkāpa, braucu pa Pils ielu augšup.

— Brauciet arī tagad tāpat!

Mašīna iegriezās Pils ielā.

— Pacentieties vēl iedarbināt savu atmiņu, fenomen, papūlieties atcerēties, — kādus cilvēkus vakar šeit re​dzējāt ejam vai nākam?

— Vilka uz lietu, vienubrīd pat sāka drusku smidzināt, bruģa akmeņi spīdēja. Iela bija tukša, gandrīz neviena cilvēka … Skatieties — pie tiem vārtiem stāvēja un sarunājās sieviete un vīrietis, mīlīgi sarunājās, smaidīdami. Tālāk līdz pat divpadsmitajam namam — neviena …

— Ar kādu ātrumu braucāt?

— Lēnām, četrdesmit kilometriem pāri nešāvu.

— Kādus trokšņus dzirdējāt?

— Kā ne, dzirdēju trīs šāvienus tieši tai brīdī, kad biju apstājies uz Rīgas un Kalēju ielas stūra, palaizdams garām divas mašīnas. Tos dzirdēja arī tā sieviete ar bērnu. Pēc tam viņi izkāpa. Likās, šaudījās parkā, vismaz uz to pusi…

Braucām garām mājai, kurā dzīvoja Silabriedis.

— Kad atradāties ap šo vietu, vai nekā neievērojāt?

— Nē.

— Vai vārti bija vaļā vai ciet?

— Lielie ciet, mazie pusvirus.

— Un nākamie?

— Vaļā. Šajā vietā es ieraudzīju, ka priekšā pie jaunā nama stūra stāv cilvēks ar paceltu roku.

Pieturēju iepretī viņam labajā pusē, viņš iekāpa mašīnā, apsēdās man blakus. Mūsu saruna es jums jau atstāstīju.

— Jā. Labi. Kad attēlojāt viņa seju, neatceros, ka jūs būtu ieminējies, vai viņš bija nesen

skuvies, vai zods ap​audzis ar bārdas rugājiem.

— Sejas āda bija pavisam gluda — arī virslūpa, zods, vaigi… Kā jums šorīt.

— Vai nesaodāt kādu smaržu?

— To gan, ēkhm.. . Acīgs varbūt esmu, bet ar degunu palielīties nevaru, smaržas lāgā neatšķiru. Pat šņabja smaku nesaodu, lai gan tas gaišmatis teica, ka nākot no iedzeršanas … Es gan, viņu vezdams, smēķēju . ..

— Pašreiz jūs nesmēķējat. Vai kaut ko saožat?

— Nē! Logs vaļā. Ko te var saost? Bet kas tad man būtu jāsaož, vai pēc benzīna smird?

— Kur nu! Pēc odekolona … Vai vakar arī logs bija vaļā?

— Protams.

Pie prokuratūras samaksāju šoferim un atvadījos: — Sveiki! Bet pārdomājiet gan, vai jums nav jāmaina profesija! Teicamās atmiņas dēļ. Un pie viena, paldies par manu portretu!

— Lūdzu, lūdzu! Patīkami, ka tas jūs nesakaitināja.

— Kur nu! Tieši otrādi. — To apgalvodams, nebūt ne​biju pilnīgi vaļsirdīgs.

Vai saruna ar šoferi man bija kaut ko devusi? Jā un nē. Dažas aizdomīgā pasažiera pazīmes sakrita ar nedaudzo, ko par uzbrucēju bija pateicis Silabriedis, bet ar to nepietika, lai es būtu ieguvis pārliecību, ka uzbrucējs un gaišmatainais pasažieris ir viena un tā pati persona. Lai nu kā, gaišmatis tikpat jāsameklē.

Nevarēja būt nekādu šaubu, ka Zara slepkava un cilvēks, kas uzbruka Silabriedim, ir ja ne viena un tā pati persona, tad vismaz ciešā savstarpējā saistībā.

Jutos miegains un noguris pēc trakā steiga aizritējušās nakts, bet man nebija nekādu cerību atpūsties.

Painteresējos, vai atrasts pazudušais gaišmatis. Nē, vēl nebija. Neapskaužama situācija! Arī Silabrieža mājas pagalmā nebija atklāts nekas nozīmīgs. Nekādu pēdu! Nebija atrasta pat lode, ar kuru ievainots izmeklētājs. Protams, lode, kas bija izurbusies cauri Silabrieža augšdelma muskulim, neskarot kaulu, aizlidojusi pa atvērtajiem vārtiem skvēra virzienā. Tā varēja pazust… Bet netika sameklēta arī izšautās patronas čaula, tai vajadzēja atrasties notikuma vietā, zemē, bet tās vienkārši nebija. Iestrēgusi ierocī? Ja nu tā, tad bija saprotams, kāpēc uzbrucējs nevarēja otrreiz izšaut uz Silabriedi. Bet varbūt uzbrucējs nevēlējās atstāt lietisku pierādījumu? Nē, patronas čaulu paķert viņam nebija laika, bez tam — šādā gadījumā viņam bija jābūt pārliecinātam, ka mēs neatradīsim arī lodi, jo tikai tad neatrastos pierādījumi, ar kādu ieroci šauts . .. Ne mazākās skaidrības!

Atslēdzu Silabrieža seifu un paņēmu Zara slepkavības lietu. Sāku pārskatīt ideālā kārtībā vākos izvietotos papī​rus, bet pie labākās gribas nespēju koncentrēties, tik no​guris jutos.

Piezvanīju Aijai.

— Beidzot! — Aija iesaucās.

— Zini, iet ļoti raibi.

— Tad taču tu esi savā elementā! Priecājies! Tomēr varēji piezvanīt ātrāk, man liekas.

— Mēģini arī mani saprast!

IX — Saprast, ka tev aizmirstas pat paziņot man, ka esi dzīvs? Nē, tādi brīnumi ar mani nenotiek, to es nevaru saprast.

41 — Un tu tiešām esi dusmīga, Aija?

4 — 474 — Nē, bet tikai … Tā es neesmu ar mieru. Tavi šāda veida izlēcieni mani galīgi izsit no sliedēm.

Neciešu dēkainlbu, nemieru, neziņu. Ienīstu ugunsdzēsējus, ātro palīdzību un līdzīgas … kā tu saki, operatīvas izdarības un …

Aija tomēr dusmojās, runāja pārāk strauji un aizgūt​nēm.

— Bet Aija, tas taču atgadās tik reti, kad mani pēkšņi izsauc, un es …

— Reti? Man pilnīgi pietiek ar to pašu. Kad tu tā aizbrāzies prom un pēc tam iekrīti kā akā, man šķiet, ka pasaule iet bojā. Jūtos nožēlojami. Nejēdzīgi!

— Mīļo meiten, klausies …

— Nē, vairāk neklausos, liec mani mierā! Man būtu jau jāatrodas fabrikā, bet es te gaidīju kā muļķe tavu zvanu un kavēju darbu …

Viņa uzkāra klausuli. Tā, nu es jutos pavisam nomākts. Jāiet uz kafejnīcu, vispirms jāizdzer melnas kafijas tase, tādam negribējās rādīties prokuroram.

Izgāju uz ielas, domādams par Aiju. Pārmetumi, kurus nejutos pelnījis, bija nokaitinājuši un sarūgtinājuši mani vairāk, nekā gribējās pašam atzīt. Tiesa, nervoza Aija bija, to nojautu jau labu laiku, lai gan pati teicās neieredzam nesavaldību. Bet es šorīt biju tā noilgojies dzirdēt kādu labu, uzmundrinošu vārdu . ..

Iegāju kafejnīcā. Biju šorīt pirmais un vienīgais apmeklētājs. Kafejnīcas oficiante, jauniņā gaišmate Laima, baltzobaina un šķelmīga meitene, man ienākot, sēdēja aiz letes un lasīja romānu. Mani ieraugot, Laima atdzīvojās, pamirdzināja zobus smaidā un sāka priecīgi čalot: — Vai, burvīgi! Mana kafijas mašīna darbojas, savu divkāršo devu jūs tūliņ dabūsiet, biedri izmeklētāj.

— Laima, mēs taču norunājām, ka nesauksiet mani par izmeklētāju, bet vārdā.

— Burvīgi! Jā, kāpēc jūs šorīt tik agri? Jūs taču bro​kastu kafiju dzerat mājās.

— Nebija vaļas, aizgulējos.

— Lūdzu! Ieteicu maizītes, tās šorīt burvīgas, svaigas.

— Dodiet trīs!

Laima nolika brokastis man priekšā, arī pati apsēdās pie mana galdiņa, atspieda apaļos vaigus plaukstās un vēlīgi noraudzījās, kā es ar patiku iedzēru kafiju.

— Jums noguris izskats. — Viņa man pēkšņi uzsmaidīja. — Izskatās, ka nakti neesat pavadījis saldā mie​dziņā, burvīgus sapņus sapņodams. Zinu gan. Daudz ko zinu.

— Daudz ko? Piemēram?

— Piemēram, kāpēc jums šausmīgi noguris izskats. Tāpēc, ka vakar sašāva Silabriedi.

— Tā? Kas tad jums to pavēstīja?

— Mūsu kafejnīcā taču darbojas CBB! Ha — ha — ha — ha, ko jūs tik šausmīgi brīnāties?

— Es nebrīnos, es tikai gribu zināt, ko vēl tas centrā​lais baumu birojs paziņoja?

— Šausmas! Kalnienē uzklīduši vesela banda! Bandīti noslepkavojuši direktoru Zaru, pēc tam gribējuši nozūmēt Silabriedi.

— Tā?

— Jā. Un milicija nopūloties bez rezultātiem. Cilvēki drīz nedrīkstēšot ne degunu uz ielas rādīt. .. Nemaz nesmejieties, man arī bail. Ko var zināt? Labāk pats turiet acis vaļā, varbūt arī jums uzglūn.

— Kāpēc tad man?

Laima daudznozīmīgi piemiedza vienu aci.

— Kāpēc tad bija uzglūnējuši Silabriedim? … Netēlojiet! Jūs taču pats saprotat. Šausmas, kā tēlo, visu viņš saprot, bet tēlo!

— Neraizējieties, Laima, apsolu jums, ka drīz vien sveiks un vesels sēdēšu atkal tepat un dzeršu savu divkāršo.

Uz ielas izgājis, ieraudzīju Lapsiņu. Viņš stāvēja blakus kafejnīcas durvīm.

— Lapsiņ, piedodiet, biju jūs …

— Gadās, — Lapsiņš atsaucās, — nekas. Pietiek, ka es jūs neaizmirstu.

— Ejam kafejnīcā, iedzeriet karstu kafiju.

— Neraizējieties! Bez tam sportisti kafiju tā kā nelieto, un man nemaz negribas dzert. x Atgriezos prokuratūrā mazliet atspirdzis un sāku atkal lasīt Zara lietu. Piekūna klintīs notikušā piknika dalībnieku liecības sniedza skaidru pārskatu par visu, ko kurais no viņiem darījis un kur atradies izbraukuma laikā. Silabrieža secinājums, ka Zaram nav varējis uzbrukt neviens no zaļumniekiem, šķita pilnīgi loģisks.

Mani izsauca Puķudruva. Tūdaļ ierados viņa kabinetā. Vecais Sams izskatījās diezgan laipns un likās pilnīgi pie​mirsis mūsu pēdējo sarunu šai telpā.

■— N-nu, kā veicas?

— Pagaidām drīzāk neveicas, — pasteidzos sākt ar vis​nepatīkamāko.

Izstāstīju īsumā, ko esmu darījis, teicu, ka patlaban iepazīstos ar Silabrieža savāktajiem materiāliem.

— Hm? Vai tas nedod laiku pazust Silabrieža sašāvējam?

— Aizdomīgo taksometra pasažieri meklē. Ļoti un ļoti iespējams, ka viņš tiešām ir vainīgais.

Pa to laiku … Jā, tagad došos iztaujāt Silabrieža nama tuvākās apkaimes iedzīvotājus: varbūt kāds būs redzējis Silabrieža sašāvēju aizbēgot caur kāda blakusnama pagalmu. Jānoskaidro, kas to zina, ka žogā ir eja … un vai kāds no blakusmājām nav pēkšņi izbraucis. Uzbrucējam varēja būt turpat tuvumā līdzzinātājs, kas viņu paslēpis, palīdzējis bēgt… Vai palīdzējis pārģērbties — pieņemot, ka uzbrucējs bijis tas pats gaišmatis.

— Akceptēju. Vai esat pārliecināts, ka uzbrucējs varēja aizbēgt tikai caur blakusnama pagalmiem — uz to pusi, kur atrodas divpadsmitais nams? Bet pretējā vir​zienā?

— Neiespējami. Tur atrodas trīs metrus augstais parka mūra žogs. Protams, viņš varēja paslēpties arī tuvējos namos, kādā dzīvoklī — teiksim, sešpadsmitajā, četrpadsmitajā, pat divpadsmitajā namā.

Pagaidām neizslēdzu varbūtību, ka varējis bēgt arī caur parku . . . Džeroms nedzina pēdu tikai tāpēc, ka pēdu tur pārāk daudz.

— M-jā … Toreiz apspriedē jums bija iebildumi pret Silabrieža secinājumiem. Viņš teica, ka pāragri spriest par izmeklēšanas virziena pareizību. Jūs turpretī bijāt pārliecināts, ka virziena pareizību apliecina anonīmā zīmīte. Joprojām domājat tāpat?

— Jā. Silabriedis ieminējās, ka anonīmā vēstule sūtīta tīšai pēdu jaukšanai. Es vēl tagad esmu pārliecināts, ka ar vēstuli nesaistās tik sarežģīts aprēķins. To sūtījis slepkava, ar kuru Silabriedis jau sadūries, pratinot piknika dalībniekus. Draudi tika realizēti ātri un, jāatzīst, izmanīgi, neatstājot pēdas.

Neatradās pat izšautās patronas čaula. Tātad, manuprāt, Silabriedis jau bijis kontaktā ar slepkavu, un tam kaut kā jāatspoguļojas izmeklēšanas materiālos. Es tos pētīšu un esmu pārliecināts, ka uztaustīšu kaut sīku norādījumu, kas attiecas uz slepkavu vai vismaz uz viņa līdzzinātāju.

— Rīkojieties! Un rēķinieties arī ar iepriekšēju pieņēmumu, ka Silabriedim šis tas varēja šķist maznozīmīgs, otršķirīgs, tātad nav uz papīra pietiekami sīki fiksēts.

— Piekrītu. Pieņemu, ka vajadzēs pašam nostaigāt visu to ceļagabalu, kuru Silabriedis izmeklēšanā jau nostai​gājis. Manuprāt, tā nonākšu pie saskares ar slepkavu.

— Nepiemirsdams, ar ko tāda saskare var beigties.'

— Nepiemirsdams. Nebūt neizslēdzu, ka arī man var uzbrukt. Būšu piesardzīgs, un Lapsiņš ir vairāk nekā piesardzīgs.

— Mjā, šis sacīkšu varonis! Varbūt tas tikai iesīkstējis mana vecuma cilvēku aizspriedums, bet man tādi ārēji izspūruši cilvēki šķiet arī iekšēji, hm … izpūruši. Jā, jā, tieši tā: iekšēji izspuruši.

— Delveri?

— Ja ne gluži delveri, tad vismaz pārgalvji — vietā un arī nevietā … N-nu … Kas jums nepieciešams? Pa​līdzība?

— Kaut ātrāk notvertu pazudušo gaišmati.

— Šai ziņā visi riteņi iedarbināti. Vēl kas?

— Laiks, lai iepazītos ar Silabrieža materiāliem.

•— To jums iedot nevaru, ņemiet, kur varat, pats. Ja kaut kā ievajagas, zvaniet, vienalga, vai esmu darbā vai mājās. Vajadzības gadījumā dosim jums nepieciešamos palīgus. Nu tad ejiet! … Velns viņu neredzējis!

Pēdējie vārdi man bija jau pazīstami: tos Vecais Sams izsaka tikai svarīgos gadījumos, un tie viņa mutē skan kā labvēlīgākais veiksmes vēlējums. Kāpēc viņš skaidri un gaiši nenovēl sekmes? Māņticīgs?

Ir dzirdēts, ka māņticīgi esot visi cilvēki, tikai vieni to klaji atzīstot, citi drūmi noklusējot. Ja Vecais Sams ir māņticīgs, tad viņš pieskaitāms drūmajiem noklusētājiem. Veiksmes novēlējums . .. Aija šorīt man ne vien nenovēlēja veiksmi, bet nikni atkratījās no manis, it kā es būtu … Ak, vai tad nebija vienalga, ko šādā reizē domā Aija? Un, ja arī nebija vienalga, — ko es tur varēju mainīt?

XI Abi ar Lapsiņu atradāmies Silabrieža mājas pagalmā; tas dienas gaismā neizskatījās tik noslēpumains un neomulīgs kā iepriekšējā naktī. Pagalms bija nobruģēts ar ieapaļiem akmeņiem, starp kuriem spraucās izstīdzējuši, sauli maz redzējuši zāles dzieti… Daži šķūnīši un nojumes, akmeņogļu kaudze, malkas grēdas … Lēnām izstaigāju pagalmu krustām un šķērsām, mēģinādams iedomāties visu, kas šeit bija noticis vakar. Pilnīgi skaidrs man likās vienīgi tas, ka uzbrucējs ļoti labi pazinis šo un arī blakusmāju pagalmus, ja jau paguvis pazust tik žigli un veikli, ka Silabriedis nav ievērojis, kur viņš īsti palicis, nemaz nerunājot par Lapsiņu, kurš uzbrukuma brīdī atradies no pagalma 200 metrus atstatu.

Atcerējos: viņunakt no viena loga pagalmā krita gaisma, tepat blakus parkā dega spuldzes, nebija tik tumšs, lai desmit — divdesmit metru atstatumā bēgli nevarētu saskatīt. Laikam Silabriedis pārāk ilgi aizkavējies pievārtē, un, kad viņš iesteidzies pagalmā, bēglis bijis jau gabalā un kaut kur ieniris ēnā.

Sķaidrs, ka viņš neskrēja uz gaismu, bet turp, kur tumšāks, kaut vai uz blakusmāju pagalmiem. Kāds varēja būt skrējiena ceļš? To nenācās ilgi minēt: žogā, kas šķīra astoņpadsmitās mājas pagalmu no sešpadsmitās mājas pagalma, bija prāva sprauga; jau vakar mums to bija parādījis sētnieks. Izlīdu pa to šaurā blakus pagalmā. Lapsiņš man sekoja.

— Nebija tik vēla stunda, visi cilvēki vēl nevarēja gulēt, — es domāju balsī un ievaicājos: — Lapsiņ, ko jūs darītu, ja atrastos savā dzīvoklī, te uzreiz — sētā šaudīša​nas un tracis?

— Mestos laukā apskatīties … vismaz ar trešo ātrumu.

— Pagaidiet! Mestos laukā tāpēc, ka esat milicis. Bet ja jūs būtu privāta persona?

— Rīkotos atkarībā no rakstura. Arī mestos laukā vai — ja būtu gatavais zaķapastala — mudīgi nodzēstu dzīvoklī gaismu, bet pie loga tik un tā pielīstu apskatīties, kas tur iet vaļā. Ziņkārība ir plaši izplatīta īpašība.

— Tā ir, kādam vajadzētu būt bēgli redzējušam … Tikai — vai tāds cilvēks nebūtu jau pieteicies, ziņojis to mums pats?

— To nevar galvot! Ja jūs zinātu, kādu nepatiku dažs labs pilsonis jūt pret liecinieku lomu!

Baiļojas: iepiņķēs sazin kādā nelāgā ļembastā, pratinās, vazās pie iestādēm — tā viņi paši par to mēdz izsacīties.

Apskatījām sešpadsmitās mājas pagalmu. Kur uzbrucējs būtu varējis iesprukt, neviena nemanīts?

Tādas vietas nebija, pagalms no logiem labi pārskatāms. Šķūnīši? To durvīm priekšā lielas piekaramas atslēgas.

Devāmies aprunāties ar to dzīvokļu iemītniekiem, kam — vienam apakšējā, otram augšējā stāvā — bija logi uz pagalma pusi.

Augšstāvā mūs laipni saņēma runīgs vecis, pensionēts invalīds, kas tur dzīvoja kopā ar sievu. Viņš pastāstīja: — Tā nu es sēdēju šai istabā uz tā krēsla, tur … viens pats, sieva kaut ko darīja virtuvē. Sēžu, logs vaļā, radio skan, krēslo. . . Tāda jauka, mierīga noskaņa, pilsētā trokšņi sāk pieklust… Gaismu iededzināt negribas. Man patīk sirmā stunda, tu, cilvēks, tā kā snaud, tā kā ne, kavējies pārdomās .. . Mūzika beidzas,

sāk pārraidīt pēdējās ziņas, pašreiz stāsta par amerikāņu soda ekspedīcijām Vjetnamā, te . . . bah! Un vēl, bah, bah! Protiet, šāvieni. Kaut kur tepat tuvu. Es — pie loga. Kaut kur soļi, balsis .. saprast nevaru, ko tur sauc, radio traucē, es pagājos no loga prom līdz radioaparātam, izslēdzu.. . Cik nu ilgi varēju būt prom? Pusminūti, trešdaļminūti, protiet. Un — atkal stāvu pie loga. Tai brīdī dzirdu — aizcērt logu ciet Vita Kleine, viņa tur apakšā mitinās. Mūsu pagalms tukšs un kluss, ne tur kāds ienāk, ne iziet… Tas notikums jau bijis blakuspagalmā. Pēc brītiņa kaukdama atbrauca ātrās palīdzības mašīna, milicija lai ieradās. Mūsu pagalmu arī viens milicis ar suni pārmeklēja un vēl daži cilvēki pār​staigāja.

Vairāk vecais vīrs mums neko nevarēja pastāstīt. Kad vaicāju, kas tā par Vitu Kleini, kura apakšstāvā aizcirtusi logu ciet, invalīds negribīgi atbildēja, ka viņš par Kleini nekā nezinot, viņi ar sievu neesot sabiedriski, ar kaimi​ņiem nebrāļojoties, tik visas tās pazīšanās, kā notālēm sasveicinoties.

Mājas pārējie iedzīvotāji man pastāstīja, ka Vitu Kleini pirms vairākiem gadiem pametis vīrs, pašreiz viņa dzīvojot kopā ar savu vienpadsmitgadīgo meitiņu; laikam pirmo vīru esot jau piemirsusi un cerot tikt pie otra, jo dzīvojot diezgan vaļīgi, pa reizei iedzerot vīriešu sabiedrībā. Jā, Vitu Kleini apciemojot diezgan šaubīga izskata ļaudis, lielākoties vīrieši…

Bijām apstaigājuši visus dzīvokļus šai mājā, bet neviens no iedzīvotājiem pēc šaudīšanās blakuspagalmā nebija redzējis aizdomīgo bēgli.

Pieklauvēju ari pie Kleinos dzīvokļa durvīm, bet tur laikam neviena nebija mājās, mums neatvēra.

Pēc tam devāmies uz četrpadsmito māju. Sīs mājas pagalmā šaudīšanās brīdī un arī vēlāk bija atradušies vairāki iedzīvotāji. Viņi visi kā vienā mutē apliecināja, ka nevienu svešu cilvēku vakar pagalmā neesot redzējuši, izņemot vēlāk ieradušos milici ar suni.

Versija, ka Silabrieža sašāvējs aizbēdzis caur blakusnamu pagalmiem, šķita sabrūkam. Protams, ja kāds no iedzīvotājiem nebija uzbrucēja līdzzinātājs un apzinīgs slēpējs . ..

Invalīds esot no loga uz īsu brīdi atgājis, izslēdzis radioaparātu. Protams, kamēr viņš atkal atgriezās pie loga, pie tam vēl pārvietodamies ar kruķu palīdzību, bēglis varēja izskriet pagalmam cauri, bet tad taču viņu būtu redzējuši cilvēki četrpadsmitā nama pagalmā .. .

Slēpies tepat tuvumā? Kleines dzīvoklī, kur notikuma laikā aizcirsts ciet logs, kā liecināja invalīds? Šī dzīvokļa logs un durvis iziet uz pagalmu.

Vēlreiz atgriezāmies pie Kleines dzīvokļa durvīm. Šoreiz atvēra, lai gan pēc atkārtotas ilgstošas klauvēšanas. Uz sliekšņa stāvēja un uz mums neuzticīgi noskatījās vāja, izstīdzējusi meitene, acīm redzot, Kleines meita. Mātes neesot mājās, viņa aizgājusi uz tirgu, mazā man paskaidroja, kad apjautājos, kur Vita Kleine. Es jau biju uzzinājis, ka Kleine strādā tirgū, gaļas paviljonā.

— Kad māte būs mājās?

— Nezinu. Varbūt pusdienlaikā.

— Nu nekas. Parunāsimies ar tevi. Kā tevi sauc?

— Inta.

Meitene izskatījās ļoti nemierīga. Kamēr priekšnamā stāvēdami runājāmies, skatījās uz mums plati ieplestām un izbaiļu pilnām acīm.

— Vai tu vakarvakarā dzirdēji kaut kur šāvienus? — es jautāju.

— Nē, es jau gulēju, — meitene samulsusi nočukstēja.

— Ak tā? Cikos tu aizgāji gulēt, Inta?

— Vienpadsmitos.

— Nu re, ārā šāva arī tūliņ pēc vienpadsmitiem, vai ne?

— Jā.

— Kāpēc tu mānies? No kā tu baidies?

Meitene paskatījās laukā pa pusvirus atstātajām dzī​vokļa ārdurvīm, pēc tam vaicāja: — Vai jūs esat milicis?

— Nē, bet man uzdots visu to lietu noskaidrot. Visu patiesību.

— Vai vakar kādu nošāva?

Atbildēju tikpat klusi un noslēpumaini, kā viņa to jautāja: — Pavisam maz trūka, un viens cilvēks būtu pagalam.

— Oi! Inta vēlreiz paglūnēja ara pa durvju spraugu, pec tam satvēra mani aiz rokas un vilka tālāk.

— Pagaidiet tepat, — es teicu Lapsiņam.

Meitene mani ievilka virtuvē, palaida vaļā manu roku un čukstēja: — Mamma negrib, lai es runāju ar svešiem cilvēkiem.

Pārlaidu acis virtuvei. Nabadzīga, patumša telpa, apkvēpusi plīts, nenokoptu trauku kaudzes, ap kurām sīca mušas. Uz galda traukos ēdiena paliekas, istabas kaktā tukšas degvīna pudeles, pusizsmēķētu papirosu gali. Vienā stūrī savandīta gulta, kurai pa pusei aizvilkts priekšā uz auklas uzvērts drēbesgabals.

— Vakar pie jums bija ciemiņš, — es teicu un pamāju uz nenokopto galdu, to rūpīgi vērodams. Pēc visa spriežot, te bija dzīrojuši divi cilvēki.

Meitene kodīja nagus, pavilcinājās un teica: — Uhū. Laikam bija. Es gulēju.

— Bet šāvienus vēl dzirdēji. Pati teici.

— Uhū.

— Tad tev vajadzēja dzirdēt, kā atnāca ciemiņš, viņš taču atnāca tūliņ pēc šaudīšanās.

Tagad meitene izskatījās pavisam pārbijusies, laikam nožēloja, ka ielaidusies sarunā ar mani.

— Jā, bet mamma lika man tūliņ iet gulēt un aiztaisīja durvis uz istabu ciet. Mamma negrib, ka es te sēžu, kad nāk ciemiņi. Viņa … mamma mani drīz sūtīs uz laukiem pie krustmātes. Tāpēc, ka es traucējot, viņa saka.

— Inta, saki, — vai tu dzirdēji, kad ciemiņš vakar aizgāja?

— Nē, tāpēc ka tad es patiešām aizmigu.

— Vai tu zini, kas tas ciemiņš bija?

— Nē! Es gandrīz nevienu mūsu ciemiņu nepazīstu.

— Paldies, Inta. Tagad es iešu. Tos traukus gan tu varēji nomazgāt.

— Es jau šorīt gribēju, — Inta taisnojās, — bet mamma teica, lai nemaisos pa kājām. Tāpēc ka viņai sāpēja galva.

Izgāju ārā. Biju tā iegrimis domās, ka neievēroju Lapsiņa prombūtni. Stāvēju pagalmā un prātoju par diezgan zīmīgo sagadīšanos: tūliņ pēc uzbrukuma Silabriedim pie Kleines ierodas nezināms ciemiņš, logs tiek aizcirsts ciet. . . Cerams, nenāksies pārmērīgi grūti noskaidrot, kas tas vēlais ciemiņš tāds bijis …

XII Lapsiņš man pieskrēja klāt negaidot, stipri aizelsies un satvīcis; viņš tūliņ sāka priecīgi un aizgūtnēm runāt: — Cik labi, ka neesat aizgājis! Es uz brītiņu attālinājos, man piepeši … Vārdu sakot, stāvu priekšnamā, gaidu, piepeši — bliukt! — iešaujas prātā viena ideja, tāda doma … Un tikpat kā kutināt kutina, lai to uz pēdām pārbaudu praksē. Mella strīpa — es turp, pārbaudu, apskatos — mella strīpa — es šurp. Lūdzu, nāciet man līdzi! Tālu ne, uz notikuma vietu.

Gājām. Ieinteresēts lāgiem pavēros savā pavadonī; es viņu labi sapratu — puisim ārkārtīgi gribējās, lai viss āt​rāk noskaidrojas, viņš vēl arvien jutās vainīgs, ka sašauts Silabriedis.

Astoņpadsmitā nama pagalmā Lapsiņš man sāka skaid​rot: — Redzat? Viena otrai līdzās pie mājas stūra, blakus mūra žogam, nokrautas divas malkas grēdas.

— Jā, tās es ieraudzīju jau vakar.

— Pastāviet, lūdzu, tepat pie vārtiem!

Paklausīju.

Lapsiņš uz brīdi pazuda manam skatienam, tad ieraudzīju to uzrausušos uz malkas grēdas, un viņš sauca: — Tagad jūs mani redzat. Esiet tik laipns, nāciet tu​vāk!

Devos uz priekšu: Lapsiņš pazuda manām acīm, jo otra, tuvākā un augstākā malkas grēda aizsedza Lapsiņa augumu; dzirdēju viņu sakām: — Silabriedis palika pie malkas grēdas, es aizskrēju uz parku. Tagad, biedri Adamson, nāciet šurp, te starp mūri un malku ir sprauga … Tā, bet tagad kāpiet augšā!

Lapsiņš rādīja, kur no malkas grēdas rēgojas dažu garāku pagaļu gali; izmantojot tos kā atbalsta punktus, augšā tikt nebija grūti.

— Tālāk viss ārkārtīgi vienkārši, — Lapsiņš satraukti skaidroja, — lejā stāvošais Silabriedis šeit augšā stāvošo cilvēku nevarēja redzēt. Bēglis mierīgi atnāca līdz malkas grēdas šim galam, un tad … skatieties!

Mans gids spēra soli; kreisā kāja atrada man neredzamu atbalsta punktu, pret kuru atspēries Lapsiņš pastiepās augšup, aizķērās aiz majas stūra un — bija jau augšā uz mūra žoga. Atri, bez grūtībām.

Apskatījos, kur viņš bija atbalstījis kreiso kāju: resnas, mūrī līdz galam neiedzitas naglas gals, apmēram piecus centimetrus garš, jā, tas varēja noturēt cilvēka svaru.

— Sapratāt? — Lapsiņš augšā priecājās un bužināja jau tā izjukušo matu ērkuli. — Bēglis pakārās rokās un nolēca parkā, tur lejā aug krūmi.

Es klusēju. Ja nu tā, kā viņš te man demonstrēja, tad . . .

Uzrausos pie Lapsiņa uz mūra, arī bez sevišķām pūlēm. Apakšā, parka pusē, aveņu un citu sīku krūmeļu briksnājs …

— Iespējams, ka Džeroms tāpēc vien nedzina, ka pēdas pazuda gaisā, — Lapsiņš turpināja attīstīt savu teoriju.

— Vai jūs parka pusē jau nolēcāt zemē?

— Nē.

Es viņu atstaju uz mūra, bet pats nokāpu atpakaļ pagalmā, pēc tam pa vārtiem iegāju parkā un tuvojos mūrim no otras puses. Apskatīju aplauzītos krūmājus. Patlaban piesaulē sāka ienākties pirmās avenes, pilsētas bērni, acīm redzot, nesen bija te mielojušies, tāpēc krūmi bija aplauzīti un zeme nomīņāta tā, ka nebija nekādu izredžu atrast iespējamās bēgļa pēdas. Es gan vēl nezaudēju cerību un apskati turpināju.

Bija nogurdinoši karsts un gribējās dzert.

— Zināt ko — aizskrieniet līdz kioskam, atnesiet pāris pudeles alus. Man liekas — būtu pašā reizē.

Lapsiņš sarosījās, bet negāja.

— Es jūs vienu nepametīšu. Iesim abi! Negribu, ka ar jums notiktu tāpat kā Silabriedi.

Muļķīga situācija! Paraustīju plecus un norūcu: — Kāda jēga no tāda sabiedrotā, kurš man seko kā ēna, bet kad kaut ko palūdz …

Lapsiņš mani visu laiku mēmi novēroja ar svēta mocekļa izskatu; svētā nimbu atgādināja arī viņa vējā iz​jaukto matu pūkainais, saulē vizuļujošais mākulis ap galvu. Atmetu ar roku un turpināju apskati.

Nekādus norādījumus neatradis, ka uzbrucējs būtu aizbēdzis pār parka mūri, devos prom. Iegriezos savā dzī​voklī, kur nebiju bijis kopš vakarvakara.

Jutos noguris līdz nejēdzībai, pie tam saule bija piekarsējusi telpas tā, ka ne paelpot. Novilku kurpes un kreklu, izstiepos uz tahtas … Atpūtīšos, padomāšu …

Pēkšņi mani pārņēma neizskaidrojama neapmierinātība. Kaut kā trūka, kaut kas nebija kārtībā.

Neizpratnē pavēros ap sevi — viss it kā būtu savā vietā. Nervi, nekas cits … Jāatpūšas, jāsakārto domas!

Gan es .. Tikai Aija, Aija, kas tik negaidīti smagi pārdzīvo katru manu izsaukumu, īpaši, ja tas notiek naktī. Nedomāt pašreiz par personīgām nebūšanām! Labāk apsvērt, kas …

Nē, velna milti, kaut kas nebija un nebija kārtībā, do​mas klīda apkārt, neļāva sakārtoties, man kaut kā noteikti trūka … Pēkšņi mans skatiens apstājās pie kādas gleznas un es sapratu visu. Glezna! Manas mīļākās gleznas — zobgalīgā, vecā jūrnieka — vietā, pie sienas karājās gluži svešs akvarelis, labs akvarelis, kaut kāda kalnu ainava . .. Kas tā par metamorfožu? Kur mans jūrnieks, un kā līdz šim neesmu pamanījis, ka viņš vairs neatrodas savā vietā? To, protams, izdarījusi Aija; viņai mans jūrnieks nepatika no sakta gala; viņa pat smējās, ka esot uz to greizsirdīga — ja man grūtos brīžos vajagot ar kādu parunāt, tad jārunājot ar savu līgavu, nevis ar nezkādu svešu veci.. . Turklāt tā esot slikta glezna — sadomāta, lite​rāra, ilustratīva vai kā tur Aija izteicās .. .

Sašutis pietrūkos kājās, nolēmu nekavējoties uzmeklēt un novietot pienācīgajā vietā savu veco jūrnieku. Biju viņam pieķēries kā dzīvam cilvēkam. Aizvietot manu gleznu ar citu — cik nesmalkjūtīgi no Aijas puses! Kur viņa to nogrūdusi, kur? Meklēt nenācās ilgi, gleznas slēpšanā Aijai bija pietrūcis iztēles, tā bija aizbīdīta aiz grāmatplaukta. Pēc brītiņa glezna karājās savā vecajā vietā. Atgūlos atkal uz tahtas un ar labpatiku ieskatījos jūras krastā rāmi sēdošā jūrnieka sejā.

— Sveiks! — viņš mani uzrunāja. — Mjā, patīkama atkalredzēšanās. N-nu? Ko tad šoreiz?

«HoroBopHM o ctpailmoctjix .hk)6bh»?

— Nav laika, pats zini, kāds darbiņš uzgāzās.

— Rauj laiku, kur gribi! Miesīgi un garīgi neapkopies cilvēks — slikts darba darītājs.

— Lai notiek: klāj vaļā par mīlestības dīvainībām!

— Piemēram, dīvaini, kāpēc esi pieķēries man! Tava Aija taču apgalvo, ka man — nekādas vērtības.

— Vai tad iemīlam tieši vislabāko, vērtīgāko, nevainojamāko?

— Tur jau tas joks: mīlestību loģiski nepamatosi. ■.

XIII Mani pamodināja telefona zvans; tas šķita skanam kaut kur augstu pār mani, bet es gulēju kā bezdibenīgā dzelmē, dzirdēju skaņas un it kā gausi, gausi uzniru tām pretī no dzelmes, no ciešā miega dzīlēm …

Kaut cik atģidies, kas notiek, pieri braucīdams, aizstrei​puļoju līdz aparātam.

— Hallo! … Hallo? — Man neatbildēja. — Hallo! Klausos … Ja runājat no automāta, nospiediet pogu!

Nekādas atbildes. Pīkstieni, tātad_ mans traucētājs uzkāris klausuli. Kas man zvanīja? E, vienalga, labi, ka vispār kāds piezvanīja, citādi vēl… Jau tā biju nogulējis vairāk nekā divas stundas, velna milti!

Saposies steidzīgi devos prom. Pa ceļam domāju: «Tātad nebiju ieguvis pierādījumu tam, ka pār trīs metrus augsto mūri, kas Silabrieža mājas pagalmu norobežo no parka, viņnakt kāds būtu pārrāpies, bet arī kategoriski noraidāma tādas pārrāpšanās iespēja nebija. Ja uz malkas grēdām un mūra vispār bijušas kādas pēdas, mēs paši ar Lapsiņu, tur kāpelēdami augšā un lejā, bijām tās nojaukuši … Aizraujies nu vēl ar tādām pēkšņām iedomām, kāda bija iešāvusies prātā Lapsiņam! Puisis man to iededzies ilustrē, es viņam paklausu. . Starp citu, kur Lapsiņš palicis, biju viņu pilnīgi piemirsis … Hm? Lapsiņš tomēr varēja būt iedomājies noziedznieka aizbēgša​nas pareizo versiju: pār parka mūri… Taču diemžēl. ..

Neciešamā migla, neskaidrības mocības! Mini nu: aizbēdzis pār mūri? Paslēpies Kleines dzīvoklī… ja ne kādā citā? Aizbraucis zināmajā taksometrā? Neminēt! Rīkoties! Sākšu ar Vitas Kleines vēlīnā viesa personības noskaid​rošanu …

Lapsiņš mani sagaidīja skvēriņā, pacietīgi sēdēdams uz sola un varonīgi cīnīdamies ar miegu. Mani ieraudzījis, viņš piecēlās un klusēdams sekoja. Es ierunājos pirmais: — Ak atgriezāties? Man gandrīz labak patika tā kā pirmīt, kad bijāt neredzams. Varat pazust arī tagad un atpūsties līdz vakaram. Ja vajadzēs, apliecināšu, ka atrādāties manā tuvumā, noriskēšu… kaut arī par nepareizas liecības nodošanu var saukt pie atbildības.

— Atvainojiet, nav nepieciešams riskēt… Bet, ja jums rastos vajadzība pierādīt, ka šodien laiku

starp vieniem un četriem nepavadījāt bezgrēcīgā miega stāvoklī, es savukārt augstsirdīgi noriskēšu un to apliecināšu.

— Nebūt negulēju.

— Ak tā? Bet aiztūkušās, atvainojiet, acis? Nekārtīgā, jums neraksturīgā āriene? Uz kreiso pusi uzvilktais krekls, piemēram?

Satriekts konstatēju, ka mājās, steigā un samiegojies ģērbdamies, tiešām biju uzrāvis kreklu ar kreiso pusi uz āru. Ar skubu atgriezos dzīvoklī, lai sakārtotos. Nule biju Lapsiņam pateicību parādā, un to es arī jutu. Vispār man sāka iepatikties mans stūrgalvīgais miesassargs, viņam netrūka iztēles un humora izjūtas, ko es augsti vērtēju.

— Viszini, — iznācis Lapsiņam jautāju, — vai varat pateikt, ari to, kas man pirmīt dzīvoklī piezvanīja?

— Protams.

— Tādā gadījumā es arī zinu. Paldies. Nožēloju, ka liku jums tik ilgi sevi gaidīt, turpmāk tas neatkārtosies.

57 — Es ceru, — Lapsiņš smaidīgi piezīmēja, — ka mūsu raksturu pieslīpēšanās periods ar to pašu būs noslēdzies.

5 — 474 Ieradāmies tirgus gaļas paviljonā. Vitu Kleini mums parādīja pirmā pārdevēja, kurai apjautājāmies.

Kleine, padrukna tumšmate, pašreiz ar cirvi saskaldīja gabalos uz milzīga bluķa novietotu jēra gurnu.

Viņa strādāja ar giljotīnas sparu un noteiktību, pēc katra cirtiena uz bluķa nogulās glīta gaļas šķēle, ne biezāka, ne plānāka par iepriekšējām.

Mani iepriecina jebkurš krietni un veikli paveikts darbs, skatījos ar labpatiku uz Kleini. Laikam sajuzdama, ka tiek novērota, Kleine atskatījās uz mums melnām, spo​žām acīm un uzsauca: — Pēc šašliciņa puikiņi atnākuši? Prīmā gurniņš, ieteicu.

Puikiņi! Saviebu nopietnu seju un gandrīz nikni sa​cīju: — Šašliciņu piedāvājiet citiem! Mums jāparunā par svarīgākām lietām.

Kleine vienaldzīgi paraustīja plecus, nolika cirvi, panācās tuvāk galdam, kura priekšā stāvējām.

Viņai bija apmēram trīsdesmit gadu, seja apaļīga, sārta un itin glīta. Tikai frivolā acu izteiksme un smīniņš netīkami.

Tieši un strupi jautāju: — Kā sauc to ciemiņu, ar kuru kopā jūs vakarnakt dzērāt?

— Ahā, ošņātāji! Nu, man tur nav ko slēpt. Mani ap​ciemoja Helmūts Rasiņš. Un tad?

— Cikos viņš pie jums ieradās?

— Ap vienpadsmitiem vakarā, pulkstenī neskatījos.

— Un cikos aizgāja?

— Reizē ar mani, jaunais cilvēk, šorīt no rītiņa … Un tad? — Kleine skatījās man tieši virsū nekautrīgi sme​jošām acīm.

— Kur dzīvo?

— Dārza ielā numurs deviņi. Bet, ja jums viņa ar joni vivajadzējies, tur Helmūtu nemeklējiet, mājās viņš rādās reti.

— Kur viņš strādā?

— Kur nu pagadās. Viņnedēļ tepat tirgū aizvietoja mani, bet tagad teicās pameklēt šansi koku pludinašanas kantorī. Droši vien dabūja arī, tur jau viņu pazīstot un atzīstot. Nu, vēl kas? Vairāk jums no manis nekā ne​vajag? 2ēl.

Kleine bija iepretī mums atzvēlusies ar elkoņiem pret paaugstā galda malu tā, ka blūzes izgriezumā varēja saskatīt krūšu apaļumus; pie tam viņa smējās pavisam iz​aicinoši …

5* 59 — Pagaidām viss. Paldies. xiv Kad atgriezos prokuratūrā, mans nodoms tūdaļ uzmeklēt Rasiņu izputēja. Tikko iegāju savā istabā, mani izsauca prokurors.

Viņa kabinetā atradās cilvēks, kuru pazinu ar pirmo acu uzmetienu.

— Iepazīstieties! Te sēž pilsonis Pēteris Pauna, sen​ilgotais un senmeklētais.

Sama balss skanēja īgni, ko tūdaļ saklausīju un arī iztulkoju pareizi, laikam sabrukusi versija, ka šis cil​vēks …

— Lūdzu! — prokurors pasniedza man aprakstītu pa​pīra lapu. — Piesēdiet un izlasiet!

Apsēdos un lasīju, steigā šo to izlaizdams: «. .. Pauna Pēteris Krišjāņa dēls, 32 gadus vecs … Uzturējos trīs nedēļas sanatorijā «Upeslīči» … Šī gada 6. jūlijā, kad beidzās ārstēšanās kurss, pēcpusdienu pavadīju pie draugiem, Lauku ielā Nr. 10, no kurienes pulksten divdesmit divos un trīsdesmit minūtēs devos prom, lai nokļūtu dzelzceļa stacijā. Aizbraucu turp ar taksometru. Nopircis biļeti līdz Silgalei, iekāpu trešajā vagonā. Iebraucot Silgales stacijā, izlēcu ārā tieši no šī vagona, tikai ne uz perona stacijas pusē, bet gan otrā pusē, lai veltīgi neaizkavētos, kamēr vilciens aiziet, jo otrā pusē sākas ceļš, kas ved uz mana radinieka mājām. Pie ši radinieka Silgales stacijas tuvumā pavadīju laiku līdz pat šai dienai, ko var apliecināt…

— Mjā, — Sams nogrozīja galvu, kad beidzu lasīt, — jums ir ko jautāt pilsonim Paunam?

— Jā. Pilsoni Pauna, vai jūs 6. jūlija vakarā gājāt caur Kalnienes parku?

— Jā. Tur man vistaisnākā iešana, pie tam es steidzos, baidījos nokavēt vilcienu.

— Vai parks bija apgaismots?

— Apgaismots.

— Vai kādu cilvēku parkā sastapāt, vispār — redzējāt?

— Jā … Paga, nē … Tieši savā tuvumā gan nere​dzēju!

— Bet notālēm?

— Milici. Milici patiešām redzēju.

— Vai jūs būtu tik laipns un vēlāk parādītu man, pa kādiem celiņiem gājāt caur parku?

Atceraties?

— Kāda runa! Atceros! Iemetis tovakar biju, bet pie​meties gan ne, to nu ne.

— Vai taksometru gaidījāt ilgi?

— Nē! Kā izgāju uz ielas, tā ieraudzīju, man palaimē​jās, apturēju un iekāpu.

— Cikos tas notika?

— Tieši divdesmit trijos un deviņpadsmit minūtēs, es vēl prasīju šoferim, vai tiksim laikā līdz stacijai, vai pa​spēšu uz vilcienu divdesmit trijos trīsdesmit vienā — Ļoti labi. Varbūt aiziesim tagad uz parku … Jūs neiebilstat? — jautāju prokuroram.

— Rīkojieties, — Puķudruva diezgan skeptiski atvēlēja.

Pa ceļam uz parku lieku reizi nopriecājos par šofera Lustes izcilo redzes atmiņu: viņš Paunu bija kā gleznot uzgleznojis, katrs sīkums saskanēja …

Izņemot, protams, drēbes — Pauna šoreiz bija uzcirties. Varējis es ar pirmo skatienu redzēto tik labi paturēt atmiņā …

Parkā kopā ar Paunu atkārtojām viņa tāvakara gājumu. Pieteicu viņam, lai iet tieši tādā gaitā, kā gājis tovakar, uzņēmu laiku, un sākām iet. Pauna man pļāpīgi skaidroja: — Nedusmojieties, ka šitā skrienu, bet es tak tovakar steidzos … Un zēģelēju pa taisnāko ceļu …

Parks bija apgaismots un tukšs kā izmiris, to patiešām ievēroju. Zināt, ķālab ievēroju? Tālab, ka, būdams

jautrā prātā, nemanot biju sācis skaļi dziedāt to dziesmiņu «Kur mana baltā ķēve», bet tūliņ aprāvos un pametu acis visapkārt •— vai kāds neklausās, kā es tur klaigāju, neērti taču … Nē, patiešām, neviena gan nebija! Nu tā, kad tiku garām šim dīķim, tad nogriezos pa kreisi, lai izietu no parka pa austrumu vārtiem, tur iznāk stacijai tuvāk . ..

— Kur un kad jūs ieraudzījāt milici?

— Kad es kāpu augšā tai piekalnē, milicis skrēja laukā, ka dipēja vien — tur, pa dienvidu puses vārtiņiem … Un zināt — pirms tam, kad biju vēl apakšā, kad es tikai tuvojos dīķim, augšā sāka šaudīties.

Vairākkārt izšāva, patiešām. Aiz dienvidu vārtiem, kur vēlāk tas milicis …

— Vai, šāvienam noskanot, neizbijāties?

— Nu, šaudīšanās patiešām nav tik parasta lieta, lai cilvēks tūliņ nesāktu ausīties un apskatīties!

Tīri neomulīgas domas izskrēja caur galvu, īpaši kad milicis … Tomēr steidzos uz vilcienu. Promiedams gan vēl vairākkārt at​skatījos.

— Kāpēc jūs redzējāt milici, bet viņš jūs nav redzē​jis?

— To nezinu, to nu ne … Bet paga — es tai brīdī biju te, piekalnē, ēnā, te spuldzes nedega.

Bet es gan visu — tikpat kā uz delnas.

Aizgājām līdz divpadsmitajam namam, kur Pauna bija iekāpis taksometrā.

Ieskatījos pulkstenī, aprēķināju, cik ilgi bijām nākuši no parka līdz šejienei, un atvadījos no Paunas, kurš izskatījās gluži vīlies, ka vairāk nav vajadzīgs. Ja viņš varētu man turpmāk būt noderīgs, lai izsaucot vien viņu katrā laikā, viņš ar prieku palīdzēšot.

Tikko Pauna aizgāja, ieraudzīju savā tuvumā kā no zemes izlīdušo Lapsiņu. Viņš klusēja, bet noskatījās manī tik ziņkārīgi, ka pamāju, lai nāk klāt.

— Lapsiņ, tas noslēpumainais gaišmatis bez noslēpuma, tas pilnīgi veltīgi meklētais un sameklētais pilsonis Pauna apliecina to pašu, ko jūs teicāt tūlīt: pēc atentāta uz Silabriedi noziedznieks nav iebēdzis parkā.

— Jā, un nogāzē aiz vārtiem pavisam maz koku, celiņi taisni, puķes un košuma krūmi zemi…

Ja nu vēl bēglis būtu līdis uz vēdera kā čūska, bet viņam tak bija ar ceturto ātrumu un pa taisnāko trasīti jāpūš prom.

— Jā, Lapsiņ, jā, — es apliecināju.

— Tātad versija par Paunu galīgi izčākstēja?

— Kā ziepju burbulis. Veltīgi notriekts laiks. Redzējāt šo gaišmati? Līdzīgs šofera Lustes attēlotajam?

— Kā izspļauts! Ideja! Derētu uztrenēt tādu redzesatmiņu kā . ..

— Ak jūs sportisti! Vai tad visu var tā uztrenēt kā muskuļus …

— Var gan! Es jums pastāstīšu …

— Tikai ne tagad … Būšu neuzmanīgs klausītājs, galva iūc… Lapsiņ, jūs taču esat galīgi panīcis?

— Manīju, ka brašajam sportistam jau otrreiz samisas solis.

— Atvainojiet, — viņš iesmējās, — tā kā pamazāk v;ulēts …

Pamazāk! Es biju nosnaudies vismaz divas stundas, viņš — ne mirkli. Un vēl atvainojas …

Pašreiz soļojām cauri parkam. Kluss bezvēja vakars, l'a dīķi slinki peldēja gulbji, laikam visas pasaules parku dzelzs inventārs . . Apsēdāmies uz soliņa. Es sevī prātoju: vienreiz izšāvis, uzbrucējs paspēja pazust. To izdarīt viņš paguva līdz brīdim, kamēr Lapsiņš ieskrēja parkā. Tur viņš nav varējis paslēpties, jo Pauna šāviena brīdī atradies pie dīķiem, no kurienes redzami dienvidu vārti, nav <irī izskrējis uz Pils ielas, kur ne šoferis Luste, ne Lapsiņš nav redzējuši nevienu cilvēku. Varbūt tomēr aizbēdzis caur blakusmāju pagalmiem? Apšaubāmi, ka noziedznieks būtu bēdzis pāri malkas grēdām uz Pilsparka mūri … To mēs vēlāk vēl pārbaudīsim … Atlika vienīgi paslēpšanās iespēja kādā dzīvoklī.

Vispirms — Kleines dzīvoklī, jo noskaidrojies, ka tur pārnakšņojis liktenīgajā momentā ieradies viesis — Helmūts Rasiņš. Jādabū rokā tieši viņš. Tik tālu nu biju ticis.

Krēsloja, bet spuldzes vēl nedega, uzaicināju Lapsiņu pavakariņot. Tā arī izdarījām.

Vēlā vakarā, kad beidzot atgriezos mājās, jutos noguris, bet samērā priecīgs. Viena aplama versija sabrukusi — jo labāk, nevajadzēs šķiest spēkus nepareizā virzienā. Un tūlīt varēšu izgulēties, beidzot izgulēties… Kas vēl mani grauza kā zemapziņā aizķērusies skabarga? Pareizi, Aija . .. Būšu augstsirdīgs, aizmirsīšu viņas skar​bumu, tūlīt jāpiezvana …

Blakus tālrunim baltoja pazīstamajā rokrakstā man rak​stīta zīmīte: Bert, es neesmu uzvilkta lelle, kas sēž un gaida, kad ar viņu parotaļāsies. Ej savās gaitās, es mēģināšu vismaz izklaidēties labu draugu sabiedrībā, lai nebūtu jānervozē, tā es drīz vien pārvērtīšos par vraku. Ja atgriezies mājās savlaicīgi, kas nav ticams, pakavē laiku omulīgā sarunā ar veco jūrnieku, kuru atkal esi izvilcis dienas gaismā.

Aija.

Pārlasīju zīmīti vairākkārt, tomēr nespēju apjēgt lasītā saturu. Tad nosviedu to uz galda. Piezvanīju uz Aijas dzīvokli. Nostāvēju labu brīdi, klausīdamies griezīgajos pīkstienos. Neviena nebija mājās… vai arī ne​viens nenāca pie aparāta. Paskatījos uz veco jūrnieku gleznā.

— N-nu? Velkam mēteli mugurā un aizjoņojam dzīt personīgās līgavas pēdas? — viņš laipnā ņirdzībā apvai​cājās.

— Nē, velna milti, es likšos uz auss!

XV Helmūts Rasiņš ar garu ķeksi rokā stāvēja pašā upes malā, un mēs ar Lapsiņu viņu nemanīti novērojām.

Smagnējs, garš augums, kā uzgleznots uz zilganā upes fona; liela galva, kuru vēl lielāku vērta vēja sapinkoti, kupli rūsgani mati; ar bārdu apaudzis zods un pakakle, prāvs un līks deguns … Nodriskāts krekls, izlaists virs platām, dažādu krāsu ielāpiem noklātām biksēm, kuru staras uzrotītas līdz ceļgaliem; spalvainās, muskuļainās kā​jas ieautas nenosakāmas krāsas brezenta kurpēs ar gu​mijas pazoli .. .

Mēs ar Lapsiņu, stāvēdami krastā augstāk, redzējām, kā Rasipš ar ķeksi atgrūž krasta sērē iestrēgušus ba|ķus. Baļķi peldēja pa upi, bet šur tur seklākajās vietās vai pie siekstām bija redzami sastrēgumi, kuri pludinātājiem bija jālikvidē. Ari Rasiņš to darīja un, man likās, prasmīgi un ne bez labpatikas. Viņa stājā, veiklajās un spēcīgajās kustībās šķita jaušam mierīgu sava spēka un izmaņas apziņu, pat tādu kā dižmanīgu, neatkarīgu staltumu. Pieķēru sevi, ka šai mirklī gandrīz apskaužu brašo pludinātāju: veiksmīgi, pašpārliecināti sava darba darītāji man patikuši arvien, un šo spēkavīru nenoniecinātu pat gleznotājs, raksturīgu tipu meklētājs. Kā lai neapskaužu viņu es, kuram darbs tieši darīšanas laikā nedod — un laikam nevar dot — drošu un pilnīgu pārliecību par paša spēkiem .. . Kaut gan, ja izdotos . ..

Iestūmis straumē visus iestrēgušos baļķus, pludinātājs apsēdās zālē un aizsmēķēja. Mēs ar Lapsiņu nošļācām lejā pa smilšaino nogāzi. Rasiņš nelikās par mums ne zinis, kāri ievilkdams krūtīs dūmus un tos lēnām izpūzdams, drusku atgāzis galvu, viņš noskatījās, kā netālu pār Piekūnu klintīm riņķo vientuļš vanags.

Es viņu sveicināju, bet pludinātājs neatbildēja, tikai tā kā norūcās, paskatījās manī mazām, bērnišķīgi zilām, vienaldzīgām acīm; tad viņš nospļāvās un atkal lūkojās uz vanagu.

Tavu neatkarīgu tipu!

— Kā veicas ar pludināšanu? — es iejautājos.

Rasiņš, galvu uz mūsu pusi nepagriezis, pievērsās upei, piecēlās, satvēra savu ķeksi un mierīgi soļoja prom.

Likās, Lapsiņš smīnēja par manu nemākulīgo sarunas ievadīšanu, tāpēc iesaucos diezgan skaļi un skarbi: — Pilsoni Rasiņ, pagaidiet! Man ar jums jārunā! Šoreiz Rasiņš reaģēja, apstājās un pat pašķielēja uz

mani — ziņkārīgi, bet arī ar pretīgumu, kā uz kukaini, neizprotamā pārdrošībā aizlēkušu viņam priekšā uz ceļa.

— Esmu no prokuratūras, — es paskaidroju, saprazdams, ka nelaipnais milzis citādi nebūs noturams uz vietas.

— Ej nu? … Un? …

— Apsēdīsimies, — uzaicināju laipnāk, bet joprojām ļoti noteikti.

— Pagaidi, kamēr dabūšu straumē atpakaļ tos baļķēnus, tu manā vietā tikpat nestrādāsi, — Rasiņš nosacīja un at​sāka baļķu stumdīšanu.

Noskaisties pa īstam uz pludinātāju nevarēju. Tā viņam nebija nekāda viltība, vēlēšanās iegūt laiku pārdomām pirms sarunas ar mani; baļķi upē tiešām spiedās cits citam virsū. Un — ērmoti — jo ilgāk pludinātājā raudzījos, jo saplaka mana pārliecība, ka esmu atradis meklēto noziedznieku. Tā nebija intuīcija vien, par kuru man pārāk bieži iegalvots, ka tai nevar uzticēties, nē, bija vēl kas cits: pāris nedēļu vecie bārdas rugāji uz Rasiņa masīvā zoda . .. Silabriedis pieminēja šipra smaržu, no tā secināms, ka uzbrucējs nesen skuvies… Drēbes — nu tās nenozīmēja neko, tovakar viņš varēja būt pārģērbies, bet šiprs? … Arī augumā Rasiņš bija īsts milzis, kamēr Silabriedis attēloja vidēja auguma cilvēku …

Pludinātājs bija ticis galā ar saviem baļķiem, un viņš atlaidās garšļaukus drusku augstāk par mums, sausās ' smiltīs, nolika ķeksi blakus, aizsmēķēja; pēc tam atspieda elkoni pret zemi un sāka klusēdams cieši skatīties man sejā.

— Kad jūs pēdējo reizi apciemojāt Vitu Kleini?

— Kas tev par daļu? — Atbilde bija nesteidzīga, bet zilās ačeles iezibējās.

— Hm , .. Vai jūs 6. jūlija vakarā dzirdējāt šāvienus?

— Jā, tovakar dzirdēju gan.

— Pastāstiet, kādos apstākļos!

— Kas tur par sevišķiem apstākļiem! Stāvu pie kioska, pērku smēķus. Dzirdu — šauj.

— Pie kura kioska?

— Uz Rīgas ielas, pie apstādījumiem.

— Tā? Vai pie kioska atradāties viens pats? — es ieinteresējos.

— Nē, tur klimta vēl milicis.

— Ko viņš darīja?

— Ko nu darīja? Stāvēja un blenza uz Pils ielas pusi.

— Tālāk?

— Ko — tālāk?

— Kad šāva …

— Nu, kad šāva, aizdiedza uz Pils ielu kā plēsts.

— Un jūs?

— Paņēmu smēķus. Aizgāju pie Kleines. Bet tālākais vairs nav tava darīšana.

— Vai tad, kad jūs gājāt pāri skvēram, un vēlāk, pa ceļam uz Kleines dzīvokli, redzējāt kādu cilvēku?

— Cilvēku? Nē! Bija jau vēls . ..

— Noteikti? Nevienu?

■— Es tak teicu: nē!

— Bet kur palika milicis?

— Tas? Iemetās iekšā pa blakus vārtiem … tiem, kas blakus Kleines mājai.

Lapsiņš, kurš sēdēja, pagriezis mums sānus, un šķita pārmērīgi dedzīgi vērojam apkārtnes jaukās ainavas, juta laikam manu skatienu ieduramies viņam sānos kā adatu, jo palūkojās manī un paraustīja plecus.

— Tātad milicis ieskrēja iekšā pa astoņpadsmitā nama vārtiem?

— Es tak teicu!

— Ieejot Kleines dzīvoklī, vai pirms tam, pagalmā, jūs arī nevienu neredzējāt, kaut ko neievērojāt?

— Nē.

— Pēdējais jautājums: vai bez jums vēl bija kāds cie​miņš Kleines dzīvoklī?

— Ko? Ko tu ar to gribi sacīt?

— Es nekā negribu sacīt «ar to», es jautāju tikai to, ko jautāju, un gaidu atbildi.

•— Nebija citu … Es viens pats.

— Paldies! Tas ir viss, ko no jums vēlējos.

— Un es nevēlējos ne tik. — Balss skanēja laipnāk nekā izsacītie vārdi. Zilās acis šķita pat priecīgas, tās atkal raudzījās uz upi.

— Atvainojiet, ka aizkavēju, un sveiki, — es drusku pārspīlēju savu pieklājību.

— Staigā vesels! — Rasiņš satvēra ķeksi, piecēlās un nokāpa pie ūdens.

Kad bijām gabaliņu attālinājušies, uzbruku Lapsiņam: — Kā tad tā? Jūs apgalvojāt, ka neviena cilvēka uz ielas neredzējāt, bet Rasiņš taču turpat bijis?

— Jā, bet tai laikā, kad viņš tuvojies kioskam, es nenolaidu acis no aizejošā Silabrieža un, kad izšāva, metos turp neatskatījies … Kurš tad tādā brīdī atskatīsies, šāva man priekšā, nevis aiz muguras, — Lapsiņš taisnojās.

— Skaidrs, bet kur uzbrucējs, kur uzbrucējs, Lapsiņ? Rasiņš ne, viņš taču sekojis jums, bet pēc jūsu paša vār​diem — šāva jums priekšā, nevis aiz muguras.

Lapsiņš izskatījās tāds, it kā justos vainīgs, ka man pa​gaisušas kā ūdenī noziedznieka pēdas.

— Sadzīsim, — viņš samāksloti braši iesaucās, — visas iespējas mūsu pusē. Kā zināms, no visiem noziegumiem tiek atklāti vismaz … — Un viņš sāka nosaukt procen​tus.

Lapsiņš laikam mēģināja mani mierināt. Lāga zēns, nudien lāga zēns, paskat vien, nesaglaužamie, pūkainie mati ap viņa galvu atkal vizuļoja saules gaismā kā nimbs …

XVI Braucām uz pilsētu. Skatījos apkārt, pūlēdamies atvairīt savas nožēlojami nelāgās noskaņas. Likās, viss «iet dēlī», izšļūk no manām rokām, iestrēdz pusceļā … .. . Bet mežā patlaban bija jauki. Sēnes laikam auga griezdamās, pat pašā ceļa malā pavīdēja bērzlapju koši dzeltenās un sārtās cepurītes… Cik labi būtu pašreiz paķert dūcīti, grozu un … … Aiz mums upes malā patlaban mierīgi darīja savu darāmo pludinātāji, spēcīgi, pašapzinīgi puiši, kas var uzticēties savām iemaņām un rokām, no kurām nešļūk laukā nekas, ko tie grib aizturēt vai arī. . .

«Velna milti! Kas tad es esmu, sasapņojies skolas skuķis, kas rakņājas pa savām izjūtām, lai ar skubu ierakstītu dienasgrāmatā, cik «burvīgi», «drausmīgi» vai «līdz nāvei noskumis» kurobrīd jūtas?! Kas es esmu, savu garastāvokļu upuris, topošs neirastēniķis vai arī. . .»

Lapsiņš paliecās man tuvāk un pār plecu sacīja: — Ja nu Rasiņš tomēr ir līdzzinātājs? Ja ne viņš vien, bet arī uzbrucējs tovakar uzturējušies Kleines dzīvoklī? Ar labu jau viņš neatzīsies.

Arī es šobrīd biju iedomājies to pašu. Kā daudzi savaldībā nenostabilizējušies cilvēki, izgāzu savu nelāgo omu pār Lapsiņa galvu: — Paldies par ideju, biedri tieslietu padomnieki — Mēlē iekodu par vēlu.

Lapsiņš paskatījās manī kā slimā un apklusa.

Sāku domāt. Līdzzinātāja un apzinīga noziedznieka paslēpēja eksistence teorētiski pilnīgi reāla. Kaut kur taču noziedzniekam jāpaliek, neuzspurdza taču viņš gaisā kā sikspārnis, neiespruka smiltīs kā kurmis …

Braucām jau pa Kalnieni.

— Uz Pils ielu astoņpadsmit! — uzsaucu Lapsiņam.

Nebiju īsti skaidrībā, kas man tur pašreiz iesākams. Nez cik reižu jau biju izstaigājis Silabrieža nama pagalmu, parku, skvēru. Ja manas versijas sabruka kā kāršu namiņi, ja meklējumu rezultāti — apaļa nulle, vai tas nenozīmēja vienīgi to, ka jau sākumā, kaut kādos iepriekšpieņēmumos, pieļauta kļūda? Kur, kāda? Parks — atkrīt. Izbēgšana atpakaļ uz Pils ielas — izslēgta. Parka mūris? Pēc ieilgušiem apsvērumiem — atkrīt. ..

Tā samērā bezcerīgi noskaņots, blakus Lapsiņam iesoļoju Silabrieža mājas pagalmā. Pilnīgi skaidrs bija vienīgi uzbrucēja bēgšanas virziens: bēglim nopakaļ raidītās Silabrieža pistoles lodes bijām atraduši — vienu iestrēgušu vārtu telpas sienas apmetumā, otru — malkas grēdā …

— Lapsiņ! — uzsaucu savam pavadonim, gribēdams mīkstināt savu pirmītējo izlēcienu. — Vai spraugā aiz malkas grēdām ieskatījāties, kad dzināties uzbrucējam pakaļ?

— Protams, tūliņ, kad atgriezos no parka. . — Kad atgriezāties no parka … Tā … Bet ko jūs pats būtu darījis bēgļa vietā? Jā, jā, jūs, ja atrastos šai spraugā?

Lapsiņš pamīņājās, padomāja. Tad iespraucās aiz mal​kas grēdām. Sprauga beidzās pie nama sienas.

— Nē, tur tālāk nav kur nolīst, — viņš vīlies pazi​ņoja.

Lapsiņš raudzījās apkārt un augša, iespiedās pašā kaktā, aptaustīja mūri un malkas pagales, pieliecās, at​svieda vienu šķilu, iespraucās vēl dziļāk un pazuda ma​nam skatienam.

Izrādījās, ja labi gribēja, gar malkas grēdas galu un mājas sienu varēja izlīst — pavērās neliela sprauga, kuru bija nomaskējusi Lapsiņa atsviestā malkas šķila. Bet, ja uzbrucējs būtu te izlīdis, kāpēc tad Silabriedis viņu nepamanīja, stāvēdams tikai astoņus metrus atstatu no nama sienas? … Laikam Silabriedis skatījās vienīgi uz parku — uz to pusi taču bija aizskrējis uzbrucējs, un tur atradās arī Lapsiņš. Uzbrucējam bijušas kurpes ar mīkstām pazolēm… Bet ja viņš riskējis un aiz Silabrieža muguras iegājis pa pagalma durvīm pašā astoņpadsmitajā namā? Tā bija vienīgā, mūsu ilgi meklētā iespēja. Ar šādu iespēju mēs nebijām rēķinājušies. Mums bija šķitis, ka, Silabrieža nepamanīts, ieiet astoņpadsmitajā namā uz​brucējs nekādi nevarēja …

— Hm-hm? ■— es sāku skaļi prātot. — Šāda iespēja teorētiski pieļaujama, bet vai praktiski tā neatgādina tīšu ieskriešanu sprostā? Iespruka — bet pēc tam? Iziet uz Pils ielas pa otrām durvīm — gandrīz izslēgts, tad Luste, Lapsiņš vai Rasiņš viņu būtu redzējuši. Tūlīt pēc tam ieradās milicijas darbinieki. Hm… Slīpēti blēži reizumis gan izraugoties slēptuvi meklētājiem pašā degungalā, paļaudamies, ka tieši visbīstamākajā vietā viņus meklēs vismazāk … Bet suns tomēr nedzina. Varbūt Džeroms neju​tās gluži vesels … Vai arī…

Iegājām Silabrieža mājā, uzkāpām otrā stāvā. Kāpņu galā pa kreisi — Silabrieža dzīvoklis Nr. 4, pa labi — dzīvoklis Nr. 3. Citu dzīvokļu te nebija.

Garāmejot pavilku ceturtā dzīvokļa durvju rokturi un spēji atrāvu roku, it kā šis rokturis būtu pieslēgts elek​triskajai strāvai: durvis pavērās.

— Lapsiņ, vai Silabriedis, no mājām iziedams, būtu pa​metis durvis vaļā?!

— Nē!

— Kā jūs varat tik kategoriski to apgalvot?

— Es taču viņu tepat gaidīju, redzēju — cilvēks iebāž atslēgu durvīs, un dzirdēju, kā divas reizes, atslēgu pa​griežot, nokrapstēja… un viņš vēl rokturi paraustīja.

Pēc tam devāmies prom. Te kaut kas piededzis, nav divu domu.

— Mieru, Lapsiņ, mieru! Tādā gadījumā pasauciet sēt​nieku un kādu kaimiņu!

Abi bijām satraukti, gaisā šķita sprikstam neredzamas dzirkstis…

Kad iegājām dzīvoklī, mums uzreiz bija skaidrs, ka te patiešām kaut kas nav labi: uz grīdas mētājās papīri, uz rakstāmgalda — arī savandīti papīri, atvilktnes izrautas un pamestas vaļā, arī to saturs

nepārprotami izrakņāts …

Piezvanīju uz slimnīcu Silabriedim un apvaicājos, vai viņš pirms aiziešanas no dzīvokļa savus papīrus atstājis kārtībā un aizejot durvis aizslēdzis. Silabriedis drusku uztraucās — protams, viss palicis pilnīgā kārtībā, nekār​tība vispār neesot viņa stiprā puse, kur nu vēl «papīru saimniecībā».

Tātad dzīvoklī neapšaubāmi bija «darbojies» iebrucējs.

Skrupulozajai dzīvokļa pārbaudei tomēr bija maziepriecinoši rezultāti: nekādu svešu pēdu vai pirkstu nospiedumu. Iebrucējs, acīm redzot, tiešām bijis rafinēts un daudz pieredzējis blēdis. Arī durvju pārbaude nedeva ne​kādus rezultātus; tās nebija uzlauztas, bet veikli atslēg​tas.

Minēju: vai te ielauzies tas pats cilvēks, kurš sašāva izmeklētāju? Vai durvis atmūķētas un rakstāmgalds pārmeklēts tūlīt pēc Silabrieža un Lapsiņa aiziešanas un noziedznieks vēlāk, jau pēc atentāta, atgriezies šurp — tā, kā mēs šodien ar Lapsiņu bijām iedomājušies, — un mierīgi nogaidījis tepat, kamēr lejā tracis aprimst, pēc tam tikai naktī aizgājis? Neko teikt, ja tā, tad tieši šoreiz noziedznieka pārdrošība ir attaisnojusies, viņš nav kļūdījies, spekulatīvi apsvērdams, ka mēs . . . Velna milti, mēs tiešām «pašā degungalā» esam meklējuši vispaviršak, ausaiņi gatavie! Ne-vie-nam nebija iešāvies prātā …

Taču galvenais: ko iebrucējs šeit meklējis? Savandīts bija tikai rakstāmgalds. Nē, vienkāršs kramplauzis un zaglis te nebija «strādājis» … Visticamāk — šeit mekleti kādi dokumenti, norādījumi par Zara slepkavības lietas izmeklēšanas gaitu … Panaivs aprēķins: izmeklētājs dokumentus mājās neglabā, ja nu vienīgi personīgās pie​zīmes …

Pretējā dzīvokļa iedzīvotāja, vecīga sieva, man paskaidroja, ka Silabrieža sašaušanas laikā, kā viņa bija apliecinājusi man jau iepriekšējā saruna, nav atradusies mājās, bet viesībās; citos laikos neesot ne dzirdējusi, ne redzē​jusi, ka ceturtajā dzīvokli ielavītos vai no tā iznāktu ārā kāda sveša persona.

Tātad pagaidām no daudzsološi noslēpumainās ielaušanās Silabrieža dzīvoklī man bija tikusi vienīgi «liela brēka, maza vilna» …

Izmeklētāja nervs nebija vis ļāvis Silabriedim mieru; viņš pats ieradās no slimnīcas apskatīties, kas viņa mājās noticis. Pārsietā roka uzkārta kaklā, seja nogurusi un pabāla … Šoreiz viņa attieksmē pret sevi nejaudu ne iro​niju, ne nenovīdīgu sarūgtinājumu, Silabriedis bija runīgs un sirsnīgs.

— Nekādu pirkstu nospiedumu? — viņš domīgi pārjautāja, mani noklausījies. — Neko teikt, erudīts tips. Racies pa papīriem, tātad vispirms apskatīšos, kas viņam ta​jos interesējis.

Pagāja labs laiciņš, kamēr izmeklētājs pārbaudīja rakstāmgalda saturu. Es tikmēr aplūkoju ar zināmu gaumi, lietišķi iekārtoto dzīvokli, gleznas un mākslas priekšmetus, pabrīnījos par Silabrieža milzīgo bibliotēku un, paslepenas ziņkārības dzīts, pārlasīju uzrakstus uz grāmatu mugurām. Daudz dzejas un filozofiju pārstāvošu sē​jumu … daži bibliogrāfiski retumi…

73 Sāku lasīt Pasternaka dzejoļus, mulsi konstatēdams, ka 6 474 dzejas izteiksme un valoda man šķiet īsta ķīniešu ābece. Nelādzīgs robs manās zināšanās.

Beidzot Silabriedis bija ar pārbaudi galā, pievērsās man un paziņoja: — Uz savu atmiņu varu paļauties, nav pazudis nekas svarīgs, tomēr pazudušas tieši dažas piezīmes, kas attiecas uz Zara slepkavības lietu. Tās paķerdams, mūsu erudītais iebrucējs, protams, vēl nevarēja spriest, cik tās nenozī​mīgas … Kā jums vispār veicas?

— Pagaidām neveicas.

— Lakoniski … Negribas par to runāt, vai ne? Neuzskatiet par netaktiskumu, gluži koleģiāli vēlējos pavaicāt: vai jūsu izmeklēšanas metodes pamatā ir savrupa iedziļināšanās sevī, visu analizējot noslēpumainā mēmumā, jeb neizturaties noraidoši arī pret citu, protams, kompetentu personu apsvērumiem?

Samulsu kā uzslavu saņēmis skolēns. Viņš pieminēja «manu metodi» … To dzirdot, tūdaļ biju

saausījies, bet tik tiešām Silabrieža balsī nebija saklausāma aizdomīga pieskaņa, balss likās neviltoti sirsnīga.

■— Kāda gan var būt runa par sazin kādu manu metodi! Ja izrādīsies, ka neesmu pilnīgs diletants, ja būs iespēja kādreiz tiešām izstrādāt ko metodei līdzīgu, domāju, ka vientulībā vien neko neperināšu, allaž būšu gatavs uz​klausīties citu domas.

— Šai ziņā esmu ar jums vienisprātis. Jau vecais Platons zinājis, ka dialogos patiesība noskaidrojas ātrāk un vispusīgāk.

Iedomājos par savām sarunām ar veco jūrnieku, bet šai faktā gan nedomāju nevienam atzīties līdz kapa ma​lai.

Silabriedis klusi sacīja: — Lai jums ne sapnī nerādās, ka jūtu pret jums skaudibu. Varbūt zemapziņā. .. Tos džungļus mums pagaidām grūti izanalizēt pat pašiem sevi.

— Bet pašanalīze taču tikpat nepieciešama kā analīze vispār. Arī mūsu profesijā.

— Vai tas jums sasāpējis, piedodiet, degošs jautājums?

— J-jā, tomēr …

— Svētīgi, bet neapskaužami, Adamson. Grūti ar to … ar pašanalīzi: tikko tās par maz — neizkalsi sevī ne raksturu, ne personību, tikko par daudz — sāc uzvesties kā vista, kas, galvu nepacēlusi, kašā un kašā, līdz uzkašā … pa graudiņam. Bet nu gan man jādodas atkal uz slimnīcu, pagaidām vēl pār mani vara pedantiem eskulapiem. Aizpļāpājāmies. — Silabriedis piecēlās kājās, pārvilka ar kreiso plaukstu pār seju un iesmējās. — Bet pa mūriem, žogiem un pagalmiem jūs abi ar Lapsiņu gan rāpojot bez gala un malas … ar labāka mērķa cienīgu dedzību …

Tas skanēja atkal parastajā Silabrieža intonācijā, bet pašreiz man nenāca ne prātā apvainoties. Es savukārt pa​smaidīju un teicu: — Dzīvokļa materiālās vērtības jūs tikai pavirši pārskatījāt, varbūt šai vaļējo durvju situācijā tomēr ķaut kas. . .

— Šaubos. Tas, kas te bijis, nav vēlējies iedzīvoties, bet cits neviens te nav ienācis. — Viņš tomēr ieskatījās drēbju skapī un paraustīja plecus. — Tur viss savā vietā. Nekādu citu vērtību — tas ir, vērtību no parasta zagļa viedokļa — man te nav. Apskatīšos rūpīgāk, kad atgrie​zīšos no slimnīcas.

— Tātad ar veselību viss kārtībā?

6' 75 — Pašam tā liekas, bet eskulapi tā nedomā, ak vai! Mani vēl kādu mēnesi dakterēšot sanatorijā, tepat «Upeslīčos». Esot daudz asiņu pazaudējis, iedomājieties vien, un nervi…

— Nervi?

— Jā, pats vienmēr domāju, ka man nervu nemaz nav. Bet iekļūsti vien kādreiz diagnostiku nagos, nez ko tevī atradīs… — Uz ielas viņš atvadījās no manis un Lap​siņa. Noskatījāmies, kā viņš aizgāja.

— Nebūtu izmeklētājs ticis cauri ar vieglu ievainojumu vien, man atliktu tikai… — Lapsiņš noņurdēja un nepabeidza.

Lai nu viens vēl apgalvo, ka sportisti esot robusti zelli!

Atgriezos domās pie Silabrieža. Sanatorija? Un vēl nervi? Lai nu kāds,. bet nervozs viņš neizskatījās. Lai gan — āriene maldina … Ka izmeklētāja darbs nervus nebūt nelutina, varēju droši apgalvot, spriežot pēc savas vēl nelielās prakses… Un nervu šūnas neatjaunojoties, tik es arī zināju medicīnas jomā. Vienreiz pa nervu sistēmu saņemts trieciens tātad atstāj pēdas, kas liek sevi manīt visu mūžu … Vai tikai es nupat nemeklēju attaisnojumu pats savai, manos gados jau diezgan jūtamajai nervozitātei? Pat Lapsiņa klātbūtnē lāgiem aizdomīgi blenžu uz katru spraugu, no kuras mani varētu . ..

XVII Ritēja dienas, mani meklējumi joprojām šķita ietriekusies strupceļā. Neko jaunu nebiju uztaustījis,

nekur man nebija miera, cik iespēdams vairījos sastapties ar Veco Samu. Vēl viņš man neko nepārmeta, ar dzēlīgiem jautā​jumiem netirdīja, bet netīkamās atskaites brīdis nebija tālu …

Ne uz Pils ielu, ne uz parku vairs negāju; arī bez Silabrieža pazobošanās manai un Lapsiņa ložņāšanai būtu ticis darīts gals; zināju jau tāpat no galvas, kurā vietā tur atrodas ik iespējamā sprauga, katrs akmens, krūms un koks parkā …

Bija sestdienas vakars, gulēju savā dzīvoklī uz tahtas, ..īlicis rokas zem pakauša, skatījos uz veco jūrnieku, bet pat viņš šķita no manis novērsies, dialogā ar mani neielaidās. Dialogā, par kuru Platons esot apgalvojis .. .

Domas svaidījās. Kur mana kardinālā kļūda, kuru varbūt biju pieļāvis jau savu meklējumu izejas pozīcijās? Vai biju pārāk aizrāvies ar Silabrieža uzbrucēja tvarstīšanu, piemirstot… Blēņas, es Zara slepkavu nepiemiršu, slepkava un Silabrieža sašāvējs — viena un tā pati per​sona. Vismaz līdzzinātāji. . .

Varbūt biju pametis novārtā psiholoģisko analīzi, nebiju apsvēris iespējamos slepkavības motīvu variantus, pārlicis, kam un kādu aprindu cilvēkam bijis … varējis būt. . . tāds naids pret Zaru, ka …

Neparedzēts intermeco: tālruņa zvans.

— Tā esmu es, Bert. Vai neesi vēl pilnīgi aizmirsis, ka eksistēju?

— Aija, tev nepiedien tāda vulgāra koķetēšana, no​pietni ne.

— Traucēju? Atzīsties bez izlikšanās!

— Vai bieži tev esmu izlicies?

— Ak nu, tas taču jums pāriet asinīs … profesionāli …

— Labāk noskaidrosim manas profesijas īpatnības, kad tiksimies, un tad — ar visām finesēm!

Kāpēc tu neatnāc?

— Kā es varēju zināt, ka esi mājās? Vai tā piņķerīgā padarīšana vēl nav …

— Nē! Atnāc!

— Vai rīt būsi brīvs?

— Nē … un jā. Atnāc!

— Norunu aizmirsi?

— Kādu . . . pagaidi!

Viņa bija klausuli jau uzkārusi. Stāvēju nekustīgs, pēc brīža atcerējos, ka rīt Aijas brālēna vārdadiena, abi bi​jām apsolījušies ierasties.

Tagad piezvanīju es, bet Aijas tālrunis klusēja, viņa vai nu nebija mājās, vai zvanījusi man no citas vietas. Priecājos par to pašu, ka Aija pirmā man piezvanījusi kopš tās reizes, kad saņēmu aizvainojošo zīmīti. Maza prieka deva man pašreiz tiešām noderēja. Bieži dzirdamās valodas, kas cildina «pacelšanos pāri sīko personisko jtītiņu pasaulītei», taču ir gatavā liekulība un pozēšana! Demagoģiskos deminutīvus «sīkās jūtiņas», «pasaulīte» var lietot vienīgi cilvēks, kurš pats sīki jūt. Pat ne cilvēks — pundurcilvēciņš, ja jau viņam pazīstamas tikai jūtiņas, nevis spēcīgas un dzijas jūtas …

Nākamajā rītā Aija tomēr ieradās, pie tam samērā agri. Padzērām viņas uzvārīto kafiju gluži omulīgā jutoņā. Ap​jautājos, kāpēc Aija vakar uzkārusi klausuli.

— Kāpēc tu pats nemani, ka kļūsti par sausiņu?

•— Tu domā?

— Neizliecies! Dzīvojam kā klosterī. Vai tad ne? Cik reižu esam aizgājuši uz kādu koncertu, izrādi, aizbraukuši uz Rīgu?

— Ar darbu visiem jārēķinās, Aija.

— Darbs! Drausmīgs tas tavs darbs! Lai tev būtu tas, ko tu sauc par interesantu darbu, vispirms kādam jātiek nodurtam, nosistam, nožņaugtam vai kā citādi nogalētam … Ko tu vēlies, Bert? Lai es par to priecājos?

— Nē, bet lai tu vismaz visu neapgriez otrādi.

Uz brīdi apklusām, tad pamēģināju jokot:

— Tagad tu mani dēvē par sausiņu, bet vai tā nebiji tu pati, kas toreiz, kad izmeklēju Vanadziņa lietu, pazi​ņoja, ka tev sākot riebties visu veidu eksaltācijas un histērijas pazīmes sevī un citos?

— Un tad? Pat ja es tā būtu teikusi! Viss mainās, cil​vēki arī, pieņem, ka esmu mainījusies.

— Tātad ne uz ko nevar paļauties — ne uz draugiem, ne mīlestību, ne uz ko? Nupat gan tu man centies piepa​līdzēt kļūt par ciniķi un skeptiķi … tā tu arī mani reiz nosauci.

— Uz ko tad es varu paļauties? Uz mūžīgu gaidīšanu? Nē! Negribu! Tev nevajag sievu, tev vajag robotu ai Ieprogrammētu absolūtu pacietību, bezierunu gaidīšanu . .. kamēr tev uz brīdi aptrūks tava interesantā darba ar noziedzniekiem, būs va]a arī ar pacietīgo robotiņu parotaļāties. Es neesmu robots!

Esmu dzīvs cilvēks.

Klusēju. Zināju: lai tagad teikšu ko teikdams, darīšu ko darīdams, kopīgu valodu neatradīsim, viņas pašreizēja noskaņā viss Aiju kaitinās … Vai tikai pašreizējā?

— Bez tam viens jau te ir, kas gaida un uz kuru var pajauties, Bert: tava glezna, tavs jūrnieks… Re, esi jau atkal pakāris …

Klusēju. Dīvaini: ķilda ar Aiju neizraisīja manī ne dedzīgu protestu, ne dedzīgu vēlēšanos viņu nomierināt ar maigumu, jutu vienīgi grūtsirdīgu, gurdenu apātiju.

— Klausies, Aija, neķildosimies vairs, tas ir necienīgi un nožēlojami! Ja tev kopā ar mani garlaicīgi, aizbrauc kauču uz brālēna viesībām, izklaidējies jautrākos ļaudīs! Neliedzu, neatrunāju.

— Un aizbraukšu arī! Ar solījumiem nevar tā svaidīties! Mūs tur gaida, tad lai sagaida vismaz mani.

Dip-dip-dip … Aijas smailie papēdīši noklaudzēja uz grīdas, viņa pakampa savu putekļu mētelīti, vēlreiz at​skatījās uz mani. Gaidīja, ka atrunāšu, lūgšos? Es klusēju.

— Zini… zini… tev gan ir īsta ziloņa āda! Sveiks!

Noklaudzēja durvis, un Aijas vairs nebija. Brīdi sēdēju domīgs, pēc tam piecēlos, biju nolēmis līdz vakaram nekur neiziet, nokāpšu tikai lejā, paņemšu kioskā avīzes un tūdaļ atgriezīšos . . .

Pie ārdurvīm ieskrēju krūtīs Lapsiņam.

— Ahā, noķēru! — viņš triumfēja. — Tā jau domāju, ka jums kaut kas aiz ādas, ka esat nolēmis šodien tikt no manis vaļā!

— Lapsiņ, ticiet vai ne, es priecājos, jūs šeit ieraudzīdams! Gribēju tikai paķert pāris avīzes, nokavēju pasūtīt.

— Man jau ir visas. Ņemiet!

— Zināt ko, vai esat jau pabrokastojis? Nē? Kāpiet tūlīt man līdzi augšā! Man vēl karsta kafija … un pat šis tas karstāks.

— Neatteikšos.

Dzīvoklī piekārtoju uz galda noliktos uzkožamos. Lapsiņš noteikti pamanīja, ka galds bija jau klāts divām personām, varbūt tieši tāpēc viņš tik uzkrītoši skatījās sāņus un izlikās neko neredzam. Novērtēju šādu smalkjūtību. Vispār puisis drusku mulsa un iesākumā sēdēja pie mūsu maltītes galda mazrunīgs un pastīvs, tikai pamazām atgudams savu parasto dzīvīgumu, īpaši pēc tam, kad bijām iztukšojuši pāris glāzītes «Budafoka». Turpretī man ne​lāgais garastavoklis neuzlabojās.

Mans galdabiedrs to manīja un mēģināja diezgan uzkrītoši uzjautrināt mani ar anekdotēm. Kad tas nelīdzēja, viņš mainīja tematiku un ievaicājās: — Ja drīkstu zināt — kādā dēkā dosimies rīt?

Vaļsirdīgi atzinos: — Nezinu, Lapsiņ. Aporija. Vai jūs zināt, ko nozīmē šis nekrietnais vārds?

— Nav gadījies dzirdēt.

— Varu ilustrēt: kāds grieķis savā laikā apgalvojis, ka visveiklākais gargabalu skrējējs Ahils tikpat nevarot panākt visgausāko bruņurupuci, jo — kamēr Ahils sasniegšot to punktu, no kura startējis

bruņurupucis, pēdējais tomēr būšot savukārt pavirzījies jau gabaliņu uz priekšu … Un tā joprojām. Tāpēc Ahils bruņurupuci nekad nepanākšot. Piemērs tieši pa jūsu, pa sporta līniju .. . Taču grieķis ar savu domāšanu bija nonācis aporijā, bezizejas stāvoklī. Es patlaban jūtos iekūlies uz mata tādā pašā … aporijā … Strupceļā. Neskatieties manī tik žēlām acīm, Lapsiņ! Nebūt neesmu apņēmies šādā noskaņā iekūņoties kā zīdtārpiņš.

— Tā jau domāju, — Lapsiņš nosacīja un kļuva jautrāks. — Bleķis! Tas jūsu grieķis bija vienkārši muļķis.

Pasēdējām kopā vēl kādu stundu. Lapsiņš man izstās​tīja dažus jautrus atgadījumus no savām sportista gaitām, pēc tam sāka uzkrītoši skatīties pulkstenī.

Paliku viens. Atgulos uz tahtas, sāku pārlapot grāmatu, bet biju izklaidīgs. Domas šaudījās no šodienas ķildas ar Aiju uz minējumiem, kā rīt atskaitīšos Vecajam Samam. Jūrnieks gleznā noraudzījās manī saprotoši un zobgalīgi kā arvien, bet ne gluži bez labvēlības. Tad viņš apvai​cājās: — Ak aporija gan? Neveiksmes visā frontes līnijā — darbā, sirdslietās? Un tālāk?

Visnepieciešamākais?

— Nepieciešamākais — kaut vai neērts, bet daudzmaz noturīgs iekšējs līdzsvara stāvoklis.

— Esi no tā izsists?

— Jūtami, kaut arī ne pilnīgi…

— Tad vēl raizēm nav pamata. Tomēr: kā ar izmeklēšanu? Neesi iestidzis vienmuļībā? Tu sit un sit pa vienu un to pašu naglu, kas atdūrusies pret akmeni …

— Nesitīšu. .. Atgriezīšos pie notikumiem Piekūnu klintīs, mēģināšu tikt tam pašam nelietim klāt no otras puses.

— Kas cits tev atliek? Lūk, dialogā viss tiešām noskaidrojās ātrāk, pats redzi… Lai gan tavs sarunas biedrs ir tikai pašizgudrots, toties parocīgs robots: kad vēlies — te viņš ir, kad nevēlies …

— Neatgādini man Aiju! Pašreiz ne.

— Vainīga sirdsapziņa?

— Neapzinos savu vainu — tas ir …

— Kas par apskaužamu paštaisnību!

— Nē, tikai ne patlaban! Paklusēsim, lūdzu, mans vecais, uzticamais sarunu biedri! Nav īstais laiks sijāt un vētīt, kurš manās nesaskaņās ar Aiju vairāk, kurš mazāk vainīgs. Paklusēsim, ja tu nespēj man to neatgādināt!

Klusums. Sāku atkal šķirstīt grāmatu. Jūrnieks mani vairs netraucēja. Viņš tiešām bija izprotošs un uzticams, mans pašizdomātais sarunu biedrs, uz viņu varēja pa​ļauties.

Elementāro patiesību par visa mainīgumu Aija varēja man arī neatgādināt… Taču: ja mainīguma plūsmas ņirboņā cilvēks nevar atrast sevī un savos tuvākajos cilvēkos nenieka, uz ko varētu droši paļauties, kaut viena mūža ilgumā, tad šis cilvēks ir izmisis, pazudis cilvēks…

Biju izlēmis, kā rīkoties, tas man patlaban bija visnozī​mīgākais.

XVIII Karsta diena jau no paša rīta. Klausīdamies manā īsajā atskaitē un vienā teikumā ietvertajā nākotnes plānu ziņojumā, Vecais Sams tomēr bija paguvis nosvīst — prāvais deguns, noskūtā galva un smagnējais zods spīdēja no ' sviedriem; prokurors nebija atļāvies novilkt svārkus un, kā noskārtu no dažiem nelaipniem skatieniem, viņu šokēja, ka es staigāju apkārt, svārkus neuzvilcis, un mana krekla piedurknes nesniedzas pat līdz elkoņiem.

Kad atkal atgriezos savā kabinetā, sāku piekasīgi pētīt Silabrieža veiktās izmeklēšanas materiālus, atkārtoti cenz​damies sataustīt tajos tieši to vietu, no kuras startējot varētu visu atsākt no gala.

Man priekšā atradās zināmā piknika dalībnieku saraksts, kopskaitā divdesmit trīs cilvēki, ieskaitot smagās mašīnas šoferi un pašu mirušo direktoru Zaru. Tātad četrpadsmit vīrieši, deviņas sievietes… Sī

sabiedrība izklīda . .. Tālāk? Sešas sievietes peldējās vienuviet augšpus klintīm; trīs sievietes un trīs vīrieši atradās skatu laukumā un gaidīja saulrietu; trīs vīrieši uzkavējās nometnē; astoņi vīrieši — kopā ar direktoru Zaru — peldējās lejpus klintīm … Kas noticis tālāk? … Zars atdalījies no vīriešu grupas un pa augšējo taku devies uz . .. (cik gan sausi mēs kāda cilvēka nāves vietu dēvējam par «notikuma vietu»!).

Vīrieši pēc izpeldēšanās mazliet vēlāk visi kopīgi atgriezušies nometnē. Aptuveni tai pašā laikā izpeldējušās arī sievietes; četras no viņām pailgi uzkavējušās pie upes, bet pēc tam — tiešā ceļā un neizklīzdamas — atgriezušās nometnē … Divas — Zara sieva Bella un mašīnrakstītāja Vizma Knope — uzkāpušas klintīs pie tās sešu cilvēku grupas, kas noskātījusies saulrietā …

Vistuvāk notikuma vietai tātad atradusies šī grupa, kopskaitā astoņi cilvēki… Vistuvāk, pie kam tieši tai laikā, kad gājis bojā Zars.

Tā … Nevienam no šiem astoņiem nevarēju pierakstīt motivējamu naidu pret Zaru. Galvenais tomēr: neviens nebija attālinājies no pamatgrupas vairāk par pārdesmit metriem, bet Zara nāves vieta atradās 170 metrus at​statu … Šo cilvēku liecības biju izpētījis tik pamatīgi, ka varēju visā pilnībā iztēloties viņu tāsdienas izdarības.

Astoņi cilvēki: Sproģe, kontroles komisijas priekšsēdētāja sieva; Lūse, fabrikas normētāja; Zivtiņš, celtniecības daļas vadītājs; Cīrulis, kadru inspektors; Kviesītis, finansu daļas priekšnieks; Aija Cekule, fabrikas tehnoloģe . . . Visi viņi idilliski tērzējuši par vērojamo ainavu. Visvairāk jūs​mojusi Sproģe, viņai piebalsojis Cīrulis. Lūse ar Zivtiņu pēc brītiņa pagājuši nedaudz sāņus … Dabiski. Nevienam nebija noslēpums, ka abi samīlējušies. Pie tam viņi necik tālu no grupas nebija atvirzījušies. Kviesītis? Viņš sākumā pakavējies pie Sproģes un Cīruļa, pēc tam aizgājis pie Lūses un Zivtiņa, jo abi jaunieši smēķējuši, bet viņam aptrūcis papirosu; palūdzis cigareti, pēc tam smēķējuši un pļāpājuši trijatā. Sajā brīdī parādījusies Bella Zara un Vizma Knope; pārējie dabas apjūsmotāji pienācējas sagaidījuši ar jautriem saucieniem un jokiem, vīrieši izteikuši abām komplimentus. Sproģe sākusi tik daudzvārdīgi iztirzāt ainavas jaukumus, ka Bella Zara viņu pazobojusi; pēc tam Zara ar Knopi turpat pastaigājušās.

Pārgalvīgā un kustīgā Knope uzrāpusies visaugstākās klints smailē, Bella viņu lejāk gaidījusi. Kad saule norietējusi, visa grupa — neizklīstot — atgriezusies nometnē. Neviens no minētajiem cilvēkiem nebija redzējis nākam vai ejam kādu svešu personu. Viņi nevarēja redzēt vietu, no kuras nogrūsts Zars, to es jau zināju. Drusku dīvaini, ka viņi nebija neko arī dzirdējuši. Tātad Zars nav saucis palīgā, jo kliedzienu 170 metru atstatumā viņi būtu saklausījuši. Domājams, slepkava uzglūnējis no slēptuves, uzbrucis pēkšņi, strauji, negaidot… Bet kāpēc Zars nebija šausmās iekliedzies, jau gāzdamies lejā no klints? . .. Brīdi padomāju, taču neko sevišķu šis fakts neliecināja. Cilvēki pēkšņās izbailēs izturas dažādi, ne jau visi kliedz . ..

Nekādus norādījumus nebija sniegusi arī fabrikas darbinieku nopratināšana; tā lika spriest, ka Zaram fabrikā nav bijis ienaidnieku, pat nelabvēļu ne. Atrazdamies direktora postenī tikai nepilnus četrus mēnešus, viņš nebija paguvis tādus iemantot. Darbinieki diezgan vienbalsīgi izteicās par nelaiķi atzinīgi; darbā bijis akurāts un kārtīgs, to pašu prasījis no visiem, taču bez augstprātības un piekasīšanās. Neviens nebija saņēmis pavēlē izsacītu rājienu par darba kavēšanu vai līdzīgām nebūšanām. Direktors pret darbiniekiem bijis laipns, pat pārāk vienkāršs un demokrātisks … Jā, jā — gribot negribot atcerējos, kādas domas es personīgi toreiz izteicu Aijai, līdzīgu demokrātismu nosaukdams par demagoģisku; patlaban pašam bija drusku neērti, ka esmu tā izrunājies …

Manu uzmanību visvairāk piesaistīja fakts, ka jau pirms Zara stāšanās darbā fabrikā konstatēta līdzekļu nesaimnieciska izmantošana. Tas bija darījis uzmanīgu arī Silabriedi; viņš iedomājās, ka eventuāli kāda vai pat vairākas personas iedzīvojušās uz fabrikas rēķina; jaunais direktors to atklājis un gatavojies šīs personas saukt pie atbildības. Ievērības cienīgs minējums: kādam blēdim draudējušas pietiekami lielas nepatikšanas, lai viņš mēģinātu tās novērst. Taču — vai ar tādiem līdzekļiem un ar tādu risku? Vai direktora nāve varēja garantēt, ka nelikumīgie darījumi fabrikā pēc tam tā vai tā netiks atklāti?

Fabrikā patlaban darbojās speciāla komisija, kas sīki jo sīki pārbaudīja visas finansu lietas. Biju konktatā ar šīs komisijas priekšsēdētāju, bet pagaidām viņš man nebija atklājis it neko, kas radītu aizdomas, ka Zara slepkava meklējams tai virzienā …

Nolēmu izstaigāt traģiskā notikuma vietu Piekūnu klintīs. Pat tai gadījumā, ja neatradīšu tur nekādu jaunu un taustāmu norādījumu, kas palīdzētu meklējumos, man šai vietā visātrāk varētu ienākt prātā kāda noderīga nojausma, iedoma. Ļaunākajā gadījumā tur tomēr vislabāk varēšu iztēloties vēl un vēlreiz no jauna visu toreizējo situāciju … . Acīgā šofera Lustes izcilā redzes atmiņa bija iedvesusi man kādu nodomu. Konstatēju, ka neesmu izcils novērotājs, vismaz nevaru apkārtējo novērtēt vienlaikus ļoti ātri un ļoti asi, it kā nofotografējot, lai vēlāk, vajadzības gadījumā, šo «fotogrāfiju» izceltu no atmiņas ar visām detaļām. Nopietns, bet vismaz daļēji novēršams trūkums. Jāpagudro, ko tai virzienā varētu darīt. xix Ieradāmies abi ar Lapsiņu Piekūnu klintīs.

— Skatieties, — es teicu, — nelaime, kas šeit notikusi, jau piemirsta, ļaudis turpina braukt šurp priecāties. Ugunskuru vietas, iztukšotu konservu bundžu kaudzes!

— Ne tik drūmi, biedri izmeklētāji — Lapsiņš atsaucās. — Pasaulē nav gandrīz neviena stūrīša, kur nebūtu norisinājusies kāda traģēdija, tad jau iznāk, ka priecīgiem cilvēkiem vispār nav kur dēties.

— Vismaz pieklājīgāk uzvesties gan tie priecīgie cilvēki varētu. Visskaistākie dabas stūrīši tiek visātrāk pa​darīti pretīgi, piegružoti ar gluži apbrīnojamu centību …

— Neiebilstu, dabā cilvēki patiesi uzvedas kā nevienam nepiederošā zemē, pat tie, kas savā dzīvoklī papīru driskas un konservu kārbas nebūt neizsvaida pa kaktu kaktiem … Tā, nu mēs būtu vienojušies par laikabiedru estētiskās audzināšanas trūkumiem, vai ne, biedri izmeklētāj ?

Redzēju smaidu Lapsiņa sejā un atmetu ar roku: — Labi, nebojāsim sev aknas . .. Sāksim apgaitu!

Uzskicēju bloknota lapā tuvāko apkārtni: klintis, upi, kokus, taciņas… Apvilku ar apli visas vietas, kur todien bija uzturējušās piknika dalībnieku grupas. * Aizgājām uz «Direktora klinti». Tīšuprāt biju apāvis kurpes ar ādas pazolēm. Taisnība Silabriedim, te viegli varēja notikt arī negadījums: pazoles nodevīgi slīdēja uz gludajām radzēm, kuras piedevām kā slīpēt noslīpējuši daudzu cilvēku soļi. Visa šī «Direktora klints» īstenībā bija liels un gluds akmens ar virsmas slīpumu uz krau​jas pusi.

— Te jau sen vajadzēja ierīkot margas, bet tagad tieši pēdējais laiks to izdarīt, — bārās Lapsiņš, cieši turēdams mani aiz rokas, kad ar savām slīdīgajām pazolēm pārbaudlju radžu gludumu. — Ja te cilvēkam nejauši paslīd kāja, nabags novelsies ar ceturto ātrumu uz akmeņiem un lauzīs sprandu… Arī bez ļaunprātīgas «piepalīdzī​bas» . ..

— Nevaru izprast, kāpēc Zars vispār te uzrāpies? Kas viņu dzina, kas mudināja? Pēc pašnāvnieka viņš gan neiz​skatījās.

— Atļaušos piezīmēt: neviens kārtīgs pašnāvnieks pēc tāda iepriekš neizskatās. Tie, kas atkārtoti draud darīt sev galu, izdara to visretāk.

— Jums laikam taisnība. Tikai pašnāvības versija sen atkritusi. Tātad: kāpēc viņš šeit uzkāpa?

Slepkavas aicināts? Tad Zaram nevarēja būt aizdomu, ka viņa priekšā stāv iespējamais slepkava, pretēji direktors neietu vis viņam līdzi kā jērs … Nav konstatēts, ka šeit tobrīd no​risinājusies cīņa …

Pieņemsim, Zaru neviens nepamudināja, viņš uzkāpa šeit tāpat, skurbulī kļuvis bezrūpīgs, neko nedomādams. Vai arī otrādi; pārāk ieslīdzis domās par nepatīkamajām vēstīm, kuras viņam peldes laikā pateica grāmatvedis un inženieris … Izklaidīgs … Tādā gadījumā slepkava uzglūnēja, labi paslēpies tepat tuvumā, negaidīts uzbruka izdevīgā brīdī, nogrūda Zaru lejā, pats nemanīti aizbēga… Paslēptuvju tuvumā pietiekami daudz, vietām krūmi sa​auguši kuplos, necaurredzamos puduros.

Cik ilgu laiku slepkava tā uzglūnējis, gaidīdams izde​vību? Ļoti iespējams, ka viņam bijis līdzzinātājs

piknika dalībnieku vidū. Visloģiskāk, ka šāds līdzzinātājs un novērotājs varēja atrasties tieši to cilvēku grupā, kas peldējās kopā ar direktoru, padodams slepkavam signālu, ka Zars attālinās no citiem . ..

Protams, slepkava varēja arī iztikt viens … Tādiem pietiek pacietības, gatavojoties izšķirīgam solim …

Bet ja līdzzinātājs . ..

Izlemts! Vēlreiz sīksīki jānopratina visi, kas peldējās kopā ar Zaru. Vai kāds no viņiem tomēr nav kaut uz brīdi aizgājis prom no citiem? Silabriedis gan konstatējis, ka viņi uzturējušies grupā, bet arī Silabriedis nebija nekļū​dīgs kā pāvests ticīgajiem.

Lapsiņš apbrīnojami pacietīgi gaidīja, kamēr, visu ap​svērdams, stāvēju uz vietas.

— Ejam tālāk! — es atguvu balsi.

— Jūsu rīcībā, — Lapsiņš jautri atsaucās.

Devāmies turp, kur liriski noskaņoto piknika dalībnieku grupa toreiz noskatījusies saulrietu. Šodienas tveice solīja negaisu, pamalē biezēja padebeši, šeit valdīja neparasts klusums. Pat putni nedziedāja. Pār Piekūnu klintīm atkal lidoja vientuļais vanags, tam laikam tuvumā ligzda, šeit viņa medību iecirknis …

Tomēr es melotu, apgalvodams, ka noziedznieka pēdu dzīšana man interesē mazāk nekā pastaigas ar Aiju . . .

— Lapsiņ, nejautāju jums aiz vulgāras ziņkāres: vai jums ir kāda meitene, kas patīk labāk par visām?

— Jā.

— Vai viņa greizsirdīga uz jūsu darbu? Pārmet, ka nesēžat nepārtraukti uz ķeblīša viņai pie kājām?

— Pa kuru laiku?! Mana Agija pati strādā. Bet… Jā, viņa baiļojas un skaišas gan, ja kaut kur pazūdu ilgi un bez vēsts … grib, lai paziņoju, kas un kā …

Es izpētīju un uzzīmēju to vietu, kur piknika vakarā uzkavējušies saulrieta apjūsmotāji.

Braucot atpakaļ uz Kalnieni, ieslīgu atkal pārdomās par Aiju: mans darbs esot drausmīgs, Aija saka … Interesanti gan, kas notiktu, ja nebūtu to, kas cīnās pret pārkāpumiem un noziegumiem? Pat bez visas «patiesības atklājēja» patētikas: mans darbs man patika. Vai katrā vīrietī vēl dzīvs arī mednieka un pēdu dzinēja instinkts? …

Ja Aija būtu uz manu darbu tikai greizsirdīga, varbūt par mani noraizējusies, ka reizēm riskēju, — viss vēl būtu labojams … Bijis tik vien! Bet es viņai šķietu topošs skeptiķis, ciniķis .. . pat sausiņš. Sausiņš! Kur viņa to ņēmusi? Vai manī patiešām ieperinājies kaut kas tāds? …

XX Sāku analizēt to cilvēku izteikumus, kas 26. jūnijā bija peldējušies kopā ar Zaru. Tie bija: izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Bukbārdis; universālveikala direktors Cintiņš; sakaru nodaļas priekšnieks Nagla; konservu fabrikas galvenais inženieris Saule; kontroles komisijas priekšsēdētājs Sproģis; fabrikas galvenais grāmatvedis Vecvagars; rajona avīzes līdzstrādnieks Breksis. Sarakstā figurēja arī Zars, un viss, ko viņš runājis ar kadu no šiem vīriem neilgi pirms savas nāves, bija rūpīgi ieprotokolēts.

Inženieris Saule un grāmatvedis Vecvagars izteicās, ka Zars stipri sadrūmis j>ēc viņu atnestajām nelāgajām vēstīm no ministrijas. Arēji centies gan to neierādīt, acīrn redzot, nelaiķis bijis teicams aktieris — neviens no pārējiem klātesošajiem netika pamanījis nekādas izmaiņas Zara garastāvoklī… Ar kādu ieganstu Zars pametis citus un attālinājies? Teicies pirmais atgriezties nometnes vietā, lai organizētu mājās braukšanu. Sagatavotos… Kaut gan neviens īsti neizpratis, kas tur vispār bijis ko organizēt… Taču tai brīdī sakaru nodaļas priekšnieks Nagla atstāstījis kādu gaužām jocīgu atgadījumu no savas dzīves, pievērsdams sev visu uzmanību… Zaram aiz​ejot, neviens nenojautis ko sevišķu, kur nu vēl ļaunu …

R9 Grūti bija pat iedomāties, pret kuru no šiem cilvēkiem varētu vērsties aizdomas. Cik pagaidām

zināms, visi šie cienījamie pilsoņi draudzējušies ar Zaru, visus viņa nāve šķita patiesi apbēdinājusi…

7 — 474 Vienalga, janopratina tomēr otrreiz, nedrīkstu uzticēties nevienam savam iespaidam.

Izsaucu un nopratināju vispirms fabrikas inženieri Sauli un gramalvedi Vecvagaru. Neko jaunu vai no iepriekšējam liecībām atšķirīgu viņi man nepasacīja. Pastiprinājās vienīgi iespaids, ka fabrikas finansu lietās līdz Zara iecelšanai par direktoru bijusi kaut kāda nekārtība.

Atlaidis lieciniekus, brīdi domāju: «Vai nu esmu psiholoģijā bezcerīgs profāns, vai arī šo cilvēku sejas un izturēšanās nejauj nojaust, ka tie spējīgi pastrādāt atbaidošu noziegumu…» Kurš no viņiem varētu būt vainīgais? Augumā sīciņais, briļļainais grāmatvedis, kurš tik pedantiski pūlējas atcerēties ik vārdu, ko todien pārmijis ar Zaru, un bija sarūgtināts, ka nespēj man neko noskaidrot ar saviem izteikumiem un ka 26. jūnijā neesot direktoram nepatīkamās ziņas izteicis saudzīgākā formā. Mazā grāmat​veža izskats man atgādināja noskumušu un sabiedētu trusi, nevis rūdītu noziedznieku.

Vai Saule, apaļīgais plikgalvis Saule, kuru pazinu jau agrāk … Lēnprātīgs, nosvērts, miermīlīgas dabas ģimenes cilvēks. Viņš nebija pierunājams iestāties mednieku biedrībā, jo uzskatīja, ka medības neesot sports, bet gan novecojis barbarisms, īstam humānistam nepieņemams un pretīgs .. . Lai mēs nemaz nesmejoties, Tolstojs esot do​mājis tāpat…

Neiespējami! Šie divi nebija spējīgi uz tik ellišķīgu izlikšanos . ..

Pēc darba, izgājis uz ielas, sacīju Lapsiņam: — Jūs, bez šaubām, atceraties šoferi Lusti, viņa spožo redzes atmiņu. Un jums, kā reiz sacījāt, šķiet, ka cilvēks var uztrenēt visas savas spējas un maņas, ne jau muskuļus vien. Vai esat dzirdējis arī par praktiskiem vingrināju​miem … kā lai to saka …

— Vai aclgumā, vai? Kā ne, es jau viņreiz gribēju jums pastāstīt — daži mūsu puiši tieši ar to noņemas. Un ne bez rezultātiem.

Viņš man sāka skaidrot, kā viņa draugi to darījuši. Samērā vienkārši: uzlikuši galdā dažādus priekšmetus, paskatījušies uz tiem, pēc tam attēlojuši citiem, ko redzējuši .. . Arvien vairāk priekšmetu, arvien īsāks apskatei atvēlētais laiks . . . Beigās cilvēks varot, uzmetis vienu īsu skatienu, visu redzēto attēlot.

— Jā, jā, — Lapsiņš apgalvoja, — tas ir ļoti interesanti, kaut arī grūti. Visinteresantāk un grūtāk tad, ja priekšmeti nav ikdienišķi, visiem pazīstami… Piemēram, tāds lērums dažādu stilu mākslas priekšmetu, visādu elkudievu un sazin kādiem mērķiem kalpojošu trauku un nieku, kāds savākts vienuviet Zaru dzīvoklī.

— Kad tad jūs tur ciemojāties, Lapsiņ?

— Nu, toreiz — kopā ar Silabriedi, kad tieši pirms uzbrukuma viņam, aizbraucām pie Zara atraitnes.

— Tieši pirms uzbrukuma? Interesanti …

— Silabriedis teica, ka ļoti svarīgi laikus brīdināt atraitni, lai neaizskar neko nelaiķa direktora istabā …

— Oho, tas taču ļoti svarīgi, Lapsiņ! Kāpēc jūs man to tūlīt neizstāstījāt?

— Domāju, ka jūs jau zināt.

— Nē, nezināju. Pastāstiet visu pa kārtai!

7* 91 — Aizbraucām. Viņa mūs saņēma ļoti laipni, tikai bija gan traki noraudājusies un pārguruši …

Ellīgi skaista sieviete, neraugoties uz to … Atvainojiet, laikam izrunājos netaktiski… Jā, un tad Silabriedis iegāja direktora istabā, protams, pa priekšu viņš palūdza biedrenei Zarai atļauju un vēlējās arī, lai viņa iet līdzi. Viņa negribēja — teica, esot nepatīkami un grūti uzkavēties nelaiķa istabā, — bet tomēr iegāja… Silabriedis teica Bellai

Zarai, lai neko tai istabā neaiztiek, vēlāk direktora lietas, sevišķi korespondenci un citus papīrus, vajadzēšot pār​baudīt.

Paskatījos rokaspulkstenī un teicu: •— Pavēls … Bet ne tik vēls, ka mums būtu nepieklājīgi ierasties pie direktora atraitnes. Kā jūs domājat, Lapsiņ?

— Ko nu! Viņa taču inteliģents cilvēks, sapratīs, ka netraucējam sava prieka dēļ, bet gan pienākuma spiesti. Nekādu aporiju šai apstāklī nesaskatu.

XXI Zara dzīvoklis, vienstāvīga savrupmāja, kas piederēja augļu konservu fabrikai un kurā bija dzīvojuši arī visi iepriekšējie fabrikas direktori, atradās pašā pilsētas no​malē, netālu no upes.

Kad nokļuvām pie mērķa, bija jau pilnīgi satumsis. Savrupmāju no ielas tikko varēja saskatīt, to ieslēdza liels, vecs augļudārzs un mūra žogs. Pie vārtiem dega spuldze, kuras gaismā skaidri varēja izlasīt uzrakstu: Parka iela 7.

Dārza vārtiņi nebija noslēgti. Iegājām. Zem soļiem čirkstēja celiņa grants, apkārt — dziļš klusums.

Uzkāpām uz plašas vaļējas terases. Piezvanīju pie ieejas durvīm.

Iekšā nodunēja ātri soļi. Durvis atvēra Zaru ģimenes sešpadsmitgadīgais dēls. Manī jautājoši noraudzījās lielas acis. Zēns izskatījās garāks un vecāks par saviem gadiem. Kad nosaucu savu uzvārdu, izlasīju viņa sejā tik neslēptu sašutumu, ka paskaidroju: — Atvainojos par traucējumu vēlā stundā, bet mums vajadzēja parunāt dažus vārdus ar biedreni Zaru.

— Lūdzu, — zēns strupi atbildēja, — ienāciet šeit!

Rūdolfs, tā sauca Zaru dēlu, iegāja mums pa priekšu kada istabā un iededzinaja gaismu, pec tam pameta mūs vienus.

Istaba bija plaša un labi iekārtota. Lapsiņam taisnība, šeit atradās «vesels lērums» antīkās mākslas priekšmetu, bet tie bija novietoti tā, ka neradīja pārblīvētības iespaidu — sagrupēti divās atsevišķās vitrīnās. Bronza, kokgrebumi, apsūbējis sudrabs, lielākoties Indijas, Japānas un Birmas sendienu meistaru roku darinājumi.

Gribēju tuvāk apskatīt gleznas, bet nepaguvu — ienāca namamāte, tērpusies tumšās drānās, atturīga un mierīga kā arvien. Nodomāju, ka Bellai piemīt apskaužama savaldība. To, ka šī skaistā, Kalnienes vīriešu aplidotā, skaudīgu sieviešu nesaudzīgi aptenkotā sieviete nule pārdzīvojusi smagu traģēdiju, nodeva tikai tumšie loki zem acīm un pašas acis … Tā skatās smagi ievainoti cilvēki, kas cenšas un arī prot savas ciešanas neizrādīt.

Sasveicinājāmies.

— Biedre Zara… Piedodiet, man vienmēr grūti un negribas lietot trafaretus līdzjūtības vārdus, ticiet bez tiem, ka … — iesāku diezgan neveikli.

Bella palocīja galvu un laipni sacīja: — Es jūs pilnīgi saprotu. Pateicos. Nevajag vārdu.

— Netaktiski, ka traucēju jūs tik vēlu. Taču kopš ievainots izmeklētājs Silabriedis un man uzticēts noskaidrot. ..

— Es zinu. Lūdzu! Ar ko varu būt jums noderīga? Iztieciet vien arī turpmāk bez liekiem vārdiem, biedri izmeklētāj, jūs darāt savu pienākumu arī manās intere​sēs. Tātad? …

— Vispirms man jāprecizē daži sīkumi. Atļaujiet jau​tāt…

— Varbūt vispirms apsēdīsimies?

Apsēdāmies. Es namamātei līdzās uz tahtas, Lapsiņš klubkrēslā ar augstu atzveltni.

— Sakiet, lūdzu, biedre Zara, — vai jūs tajā liktenīgajā dienā, atrazdamās kopā ar citiem metrus 170 atstatu no traģiskā notikuma vietas, neko… neko neparastu, aiz​domīgu neredzējāt un nedzirdējāt?

— TOC \o "1-3" \h \z Nē!

— Cilvēku grupa, kurā jūs atradāties, neizklīda? Ne​viens neattālinājās?

— Nē!

— Nevienu svešu cilvēku nemanījāt?

— Nē!

— Vai jums personīgi nav aizdomu, kurš cilvēks un kādi apstākli vainojami jūsu vīra bojāejā?

— Nē … Grūti iedomāties. Ilgāku laiku biju pārlieci​nāta, ka noticis tikai traģisks negadījums.

— Diemžēl ekspertīze .. .

— Jā, es zinu.

— Kā jūs domājat, kāpēc nelaiķis attālinājās no pārējās sabiedrības un uzkāpa tur augšā viens pats?

— Domāju, viņu nepatīkami pārsteidza Saules un Vecvagara ministrijā uzzinātie fakti. Zars nemēdza ierādīt ci​tiem savu slikto omu. Es domāju, viņš gribējis pakavēties vienatnē, pārlikt…

— Vai nepatīkamās vēstis varēja nelaiķi izsist no līdzsvara? Gribēju teikt: vai viņa raksturs …

— Es jūs saprotu. Nē, ilgstoši viņa iekšējo līdzsvaru iedragāt nevarēja nekas. Viņam bija reti aukstasinīgs un nosvērts raksturs … reti aukstasinīgs.

— Jums varbūt ir kaut kas zināms par Zara konfliktu ar kādu cilvēku, par smagiem sarežģījumiem darbā? … Vispār. ..

— Nē! Viņš nekad ar mani nepārrunāja itin neko, kas attiecās uz viņa darbu. Arī par cita rakstura sarežģīju​miem vai konfliktiem … Nē, viņš pat neieminējās.

Manīju, ka esmu Bellu nogurdinājis, lai gan viņa klau​sījās uzmanīgi, atbildēja mierīgi.

— Pateicos, biedre Zara. Vai tagad drīkstu ieiet nelaiķa istabā? Varat mūs pavadīt?

— Lūdzu. Parādīšu jums, kur jāiet.

Izgājām priekštelpās. Bella atslēdza kādas durvis un sacīja: — Lūdzu! Te viņa istaba, rakstāmgalda atvilktnēs visi viņa papīri. Nekas nav aizskarts — kā man jau norādīja izmeklētājs Silabriedis. Bet saprotiet un atvainojiet mani — es šeit nevēlos uzkavēties.

Rīkojieties, cik ilgi tas nepieciešams, pagaidīšu jūs turpat, kur pirmīt uzkavējāmies. Nesteidzieties, jūs netraucējat, es parasti ilgi pa​lieku nomodā.

Pārlaidu telpai īsu skatienu. Tas pats stils kā istabā, kuru biju jau redzējis. Modernas mēbeles. Divas gleznas: pirmā — pliknis, rubensiski pilnmiesīga sieviete, kas pēc peldes izžņauga ūdeni no gariem sarkanbrūniem matiem; otra — klusā daba ar zivīm un augļiem. Masīva sudraba tintnīca uz rakstāmgalda.

Aizstiklotā plauktā — porcelāna kolekcija.

— Jā-a, dzīvot tas vīrs ir mācējis. Tādas mājas… Tāda sieva! — Lapsiņš nosacīja, pats tūdaļ sakaunējās par savu frivolitāti un izbijies pavērās uz durvīm.

Apsēdos pie rakstāmgalda. Putekļi… te tiešām labu laiku nekas nebija aizskarts. Galds nenoslēgts.

Atvilktnēs un plauktos lietišķa kārtība, visi papīri salikti vākos, nebūs grūti tos pārskatīt. Ķēros pie šī darba, bet Lapsiņam teicu, lai ielūkojas divos skapjos pie istabas dibensienas.

— Vienā skapī grāmatas, — Lapsiņš ziņoja, — otrā drēbes — uzvalki, mēteļi…

— Labi, — nosacīju diezgan izklaidīgi.

Pagaidām redzēju tikai papīrus, kas nepiesaistīja interesi: paša Zara nolasīta referāta uzmetums, atskaites ziņojumu skices, agrāko darbavietu izziņas, divus Zaram par teicamu darbu izsniegtus godarakstus atsevišķos vākos, dažādus personīgus dokumentus … Beidzot vēstules. Vēstules noteikti jāizlasa. Izvilku no aploksnes pirmo. Kāds vīrs, kas sauca Zaru par «dārgo draugu», lūdza iekārtot jebkādā darbā viņa dēlu Juri, kurš neesot slikts puisis, kaut arī drusku delveris . ..

Kopā ar Lapsiņu pārmeklējām arī Zara uzvalku un mēteļu kabatas, bet neko tajās neatradām.

— Ejam, Lapsiņ!

Izgājām gaitenī. Kaut kur skanēja klusa mūzika. Negribot jutos vainīgs skumjā mājokļa miera traucēšanā.

Mūzika skanēja istabā, kur pirmīt bijām uzkavējušies kopā ar namamāti, durvis uz tumšo gaiteni bija pamestas pusvirus.

Brīdi sastingu pie durvīm, ieskatīdamies istabā, kur dega gaisma. Bella Zara laikam nedzirdēja mūs nākam, viņa sēdēja atzveltnes krēslā pie radiolas, kas atskaņoja klusu, bet smeldzes un kaislības pilnu Dienvidamerikas dziesmu. Dziedāja sieviete, dziedāja Karmenas valodā. Balss viņai bija zema, modulācijām bagāta. Melodija? Mūsu ausij nepierastas, negaidītas un straujas pārejas, gandrīz barbariskas disonanses . ..

Taču ne jau dziesmas skaņas mani aizkavēja pie sliek​šņa kā noburtu: es skatījos Bellā.

Stāvlampas paskarbās, sarkandzeltenās gaismas ieslīpi apspīdētais augums, gar sāniem noslīgusī roka ar kūpošu cigareti, pret krēsla atzveltni atmestā galva, kuru ieskāva melni mati. . . Bella patlaban izskatījās svešādi, eksotiski skaista — nevis reāla sieviete, drīzāk ar ugunīgu iztēli apbalvota meistara glezna. Sarkana, dzeltena, melna krāsa … Atsilušas, mīkstas lūpu līnijas . . . Neparastā piemiegto acu izteiksme — tās šķita raugāmies visam apkārtējam cauri uz kaut ko, kas redzams vienīgi vientuļajai sēdētājai, pieder vienīgi viņai…

Pēkšņi jutu, ka izturos negodīgi, neatļauti. Noglūnu, gandrīz zogu.

Aiz manis tikpat sastindzis stāvēja Lapsiņš, jutu viņa straujo un karsto elpu uz sava pakauša.

— Atvainojiet! — ierunājos un atvēru durvis līdz ga​lam.

Bella pagrieza galvu uz mūsu pusi, mirkli noskatījās, kā nesaprazdama, kas viņu uzrunā, kā tikai palēnām atgriez​damas īstenībā no tai vien piederošas pasaules, kurā bija aizklīdusi.

— Jūs … Vai jūs beidzāt?

— Pagaidām … Žigli un vērīgi ieskatījos namamātes sejā; tajā bija apdzisis viss neikdienišķais, ko pirmīt es, nekautrīgais noglūnētājs, biju saskatījis. Līdz skarbumam nopietna, mierīga seja, noslēgta mute, acis bez spožuma, līdzīgas melnam samtam. Tikai dažas ciešanu ievilktas rievas un ēnas nebija spējusi izlīdzināt savā sejā šī savaldīgā sie​viete.

— Vēlreiz atvainojos par ielaušanos, mums tas tiešām bija svarīgi, — es teicu.

— Ierodieties šeit, kad vien tas vajadzīgs!

— Visu labu.

— Sveiki.

Uzvēdīja rūgtenas smaržas, manā plaukstā iegula vēsa, šaura roka.

Tikko izgājām uz ielas, Lapsiņš iesaucās: — Pēc traka skaista! Tieši kā no citas … no citas pla​nētas!

Paskat vien, arī Lapsiņš bija uztvēris Bellas pievilcībai piemītošo svešādumu. Pirmīt, sarkandzeltenajā liesmojumā, griezīgajās gaismēnās, kas visvairāk līdzinājās pasaulei, kurā dzīvo Goijas tēli, Bella varbūt tiešām atgādi​nāja marsieti Aelitu pie ugunskura …

XXII Klusēdami sākām atceļu. Jutos satraukts. Mēmo ciešanu atmosfēra mājās, no kurām tikko bijām iznākuši, bija līdz nepacietībai saasinājusi vēlēšanos sekmīgi beigt to darbu, kas ar tādām grūtībām virzījās uz priekšu. Manās acīs neapdzisa spilgtais redzējums — vientuļā sieviete, kas klausījās barbarisko melodiju, raudzīdamās reālai pasaulei cauri nezin kurp. Kur viņa bija aizklīdusi do​mās? …

Vienalga. Ja īstenība cilvēku tik nekrietni un ļauni aplaupījusi kā Bellu Zaru, — bija labi, ja tam piederēja kāda sapņu un iztēles Nezkuriene, kur patverties, aiz​mirsties, pārciest…

Pavēros apkārt. Pilnmēness nakts, rāma un klusa, ne vēja trīsas . .. Nomales nami un dārzi kā izkausētā sud​rabā iestinguši mēnesnīcas mirdzumā …

— Pieturiet, Lapsiņ! Vai jūs zināt, kālab mēs apstājā​mies?

— Tieši tā, zinu: pēc dedzīgas dienesta pienākumu pildīšanas ierausim elpu tīrā gaisā. — Balss smējās, bet seja bija nopietna.

— Lai motocikls paliek te, Lapsiņ, nakts par daudz # jauka, nokāpsim pie upes!

— Lai notiek!

Zem mūsu soļiem beidzās asfalts — iela pārvērtās lauku ceļā. Reibinoša rasā samirkušu jāņuzāļu smarža paloja no pļavām. Pa labi no mums sākās nogāze, un es ieraudzīju, ka pa to augšup no upes puses kāpj cilvēks.

Biju vēlu vakaros klaiņojis pa šīm vietām, bet nekad, ieraugot citu vēlīnu gājēju, man nebija ienākušas prātā nelāgas domas. Es gāju savu ceļu, lai citi iet savu . .. bet tovakar es nejutos omulīgi.

Saspringa arī Lapsiņš, klusēdams saņēma mani aiz elkoņa un ievilka ceļmalas pīlādžu ēnā.

Svešinieks tuvojās. Uz ceļa, netālu no mums, viņš apstājās, varbūt atpūtās pēc straujā kāpiena, pēc tam tuvojās pīlādžiem, zem kuriem stāvējām mēs ar Lapsiņu.

Nācēja auguma aprisēs bija kaut kas nedabisks, kaut kāda traucējoša asimetrija; es vēl netiku gudrs, kas īsti ar viņu ir, kad piepeši. . . Silabriedis! Nācējs taču bija Silabriedis! Kaklā pakārta ievainotā labā roka, kreisās straujie vēzieni, it kā gaisu šķeļot… Pareizi, tepat lejā iaču «Upeslīči», sanatorija, kur viņš ārstējās!

— Labvakar!

— Adamson, jūs! Un vēl godasardzes pavadībā! Kādi vadātāji tad jums piesitušies, kolēģi, neizskatās, ka nākat no romantiskas dēkas . . . Lai nu es savos gados nomocītos ar hronisku bezmiegu, bet jūs . ..

— Bijām ne visai pieklājīgi, ielauzāmies vēlā stundā kādās mājās. Vārdu sakot, nākam no Bellas Zaras dzīvokļa … Biedri Silabriedi, kad jūs viņu palūdzāt neaizskart neko nelaiķa istabā, ko jūs cerējāt tur atrast?

— Protams, kādu norādījumu, kaut salmiņu, kam pieķerties. Bez iemesla cilvēkus nenogalina. Man adresētajā draudu vēstulē bija frāze, ka Zars savu nāvi esot pelnījis… Tāda nakts! Uz kuru pusi jūs iesiet tagad?

— Uz upi.

— Piebiedrošos kādu gabalu … Man vienalga, kurp doties, kad tikai pastaiga. Kā jums, Adamson, veicas, vai labāk nekā man?

Pēc pauzes ierunājos: — Lai man patiesi veiktos, laikam vajadzētu būt vispirms teorētiski labāk apbruņotam . . .

Nedomāju juridisko bagāžu vien. Gribētos pilnīgi izprast, kas pašā pamatā. Kas galvenokārt izraisa indivīda konfliktus ar līdzcilvē​kiem, sabiedrību .. .

— Dīvainas domas tādā teiksmainā vasaras naktī, — Silabriedis piezīmēja. — Kas izraisa?

Tūkstoš un viens iemesls. Savtība, egoisms visās tā izpausmes formās taču ir tikai viens un primitīvākais no iemesliem. Kas vēl? Savstarpēja neizpratne, neiecietība, aizvainojumi, dažādi kompleksi. . . Jūs nemaz nevarat izlobīt tīrā veidā «indivīda konfliktu ar sabiedrību». Visi indivīdi ar sabiedrību taču atrodas mijattiecībās.

— Kāpēc dažkārt tik maz iespēj audzināšana? Allaž runā, ka cilvēku raksturu varot veidot, bet…

Kāpēc nav pieticis ar pedagoģijas, mākslas, filozofijas, ētikas normatīviem … Audzina . .. Bet piepeši: krietnā un inteliģentā ģimenē, kur vecāki gandrīz vai no galvas zina Makarenko, liek lietā visu pedagoģijas ieroču arsenālu, paši sniedz vislabāko personīgo paraugu, viens no vairākiem bērniem tomēr izaug par nelieti. Kāpēc? Kāpēc viss pozitīvais, ko viņš uzņēmis no apkārtnes jau kopš mazotnes, viņā pār​vērties pretmetā? Un otrādi: augot starp padibenēm …

— Kāds izaug šķīsts kā zināmā baltā lilija purvā, ja? — Silabriedis sāka smieties.

— Man par to smiekli nenāk, Silabriedi! — es aizvainojos.

— Protams, protams … Tādi nelāgi smiekli arī nepie​dienētu ar ilūzijām pārbagātai jaunībai.

— Tikai ar ilūzijām?! — es iedegos.

— Ne jau ne! Ari ar visnopietnāko, līdz traģiskumam nopietnu, rigorozu attieksmi pret dzīvi.

«Visu vai neko!» Tūliņ lai jums pasniedz visu vai neko .. . Vistīrākā veidā! Esencēs! Aksiomās!

Nepārkāpjamos un nekļūdīgos prin​cipos!

— Kā jūs runājat, Silabriedi! Kur tad mēs aiziesim, cik tālu tiksim bez skaidriem un rigoroziem principiem, bez patiesības? Jūs nedomājat, nemaz nevarat domāt tā, kā runājat…

— … būdams pats patiesības bruņinieks, kuram tā jāaizstāv, jānosargā, jāizvelk no jebkuriem māniem dienas gaismā … Vai ne?

— Protams. Uz to vērsts viss izmeklētāja darbs, ne man būtu jums jāizsaka šī… dežūrpatiesība par patiesību.

— Zinu, zinu … Ne jau izmeklētāji vien lauzījuši galvas par jēdzieniem — patiesība un taisnīgums… Arī prātnieki, arī zinātnieki…

Piepeši Silabriedis apstājās un uzsauca Lapsiņam, kurš bija no mums atpalicis — vai nu viņu mūsu saruna līdz nāvei garlaikoja, vai arī puisis gribēja būt taktisks.

— Lapsiņ, vai esat dzirdējis par relativitātes teoriju?

— Tieši tā, biedri izmeklētāj, esmu. Tikai dzirdējis. Saprast es tur nekā īsti nesaprotu, teikšu jums godīgi.

— Tūliņ sapratīsiet. Viens to esot paskaidrojis šādi: relatīvs ir viss, kaut vai jēdziens par daudzumu, piemēram, ja jums uz galvas atlikuši trīs mati, tas ir .ļoti maz, bet, ja atrodat trīs matus savā zupas šķīvī, tūliņ brēcat, ka tas ir daudz, briesmīgi daudz, par daudz.

Soļojām tālāk. Es sacīju Silabriedim: — Ja sāksim attiecināt relativitātes teoriju arī uz patiesīguma un taisnīguma jēdzieniem, tad nu gan …

— Jūs man apnīkat, kolēģi, jūs man drausmīgi apnīkat! Nevis jauneklis, bet monstrs: brīnumainā mēnesnīcas naktī, kad jebkurš normāls cilvēks priecājas par skaistumu un kļūst romantisks, šis ultracēlais paraugizmeklētājs demonstrē prāta asumu, apcer amata problēmas …

Citreiz es būtu šim ņirgām atcirtis ko aizvainoti asu, bet patlaban nespēju. Pats skaidri nezinu, kāpēc.

Varbūt tāpēc, ka, izsakot zobgalīgos vārdus, Silabrieža balss nebūt neskanēja ņirdzīgi, drīzāk mīksti un grūtsirdīgi. At​bildēju pilnīgā nopietnībā: — Ticiet vai ne, nevēlējos jūsu acīs paspīdēt ar gudrību, kuras man vēl nav un nevar būt, negribēju demonstrēt neko, ari cēlumu ne. Skaistums? … Ja gribat zināt, Silabriedi, tieši skaistums mani šonakt ierosināja prātot par noziedzības cēloņu teorijām.

— Mēnesnīca?

Atzinos vaļsirdigi: — Nē! Es jums jau teicu, no kurienes nākam. Nespēju sagremot un, ievērojiet, nespēju un arī negri-bu paciest to, ka visās nozīmēs skaistiem un krietniem cilvēkiem… Konkrētajā gadījumā kaut vai Bellai Zarai. Izposta dzīvi kaut kāds pēdējais neģēlis, izdzimums . ..

Iestājās pailgs klusuma brīdis. Mūsu triju soļi klaudzēja jau uz ielas asfalta. Kādā ābeļdārzā miegaini iečirkstējās snaudā iztraucēts putns.

Silabriedis ierunājās pirmais: — Piedodiet, ka ķircināju un provocēju jūs visādām zobgalībām! Bert, būsiet jau dzirdējis un pats pamanījis, ka man slikts raksturs… Bet tagad man laiks atvadīties un kāpt atpakaļ. Es jau tā izšmaucu no savas dziedināta​vas pa logu kā skolaspuika, ha-ha-ha!

Pamājis ar kreiso roku man un Lapsiņam, Silabriedis devās prom. Pēc pāris mirkļiem izdzirdēju aiz muguras:

— Bert! Ei, Bert!

Atskatījos. Silabriedis bija apstājies kādus desmit soļus aiz mums, viņa balss nakts dzidrajā gaisā skanēja skaidri: — Padomājiet tomēr, jaunais prātniek, kas notiek, ja relativitātes teorijas mērauklu pielieto arī filozofijas jomā! Teorētiski, kā jums patīk izteikties… Kāpēc gan ne? Vai tiešām mums šī ģeniālā teorija jāatstāj vienīgi mate​mātiķu un kibernētiķu nagos?

Tad Silabriedis, vēlreiz mums pamājis, devās uz savu sanatoriju, bet mēs ar Lapsiņu braucām uz pilsētas pusi.

Ko Silabriedis ar mani runāja nopietni, ko ne? Ne bez prieka biju ievērojis, ka viņš šovakar pirmo reizi mani nosauca vārdā.

Uzgriezu gaismu sava dzīvokļa priekštelpā. Brīdi pakavējos vannasistabā, stāvēdams zem dušas; man allaž licies, ka vēsam ūdenim piemīt brīnumainas spējas aizskalot prom ne vien putekļus un fizisko nogurumu, bet arī lieko satraukumu, mokošo smadzeņu «rosīšanos tukšgaitā»; neko jēdzīgu izdomāt vairs nevari, bet smadzenes maļ un maļ kādu nevajadzīgu, nesakarīgu domu …

Tikko iegāju savā istabā, mani tūdaļ aiz sliekšņa apstādināja iedoma, nē, drīzāk izjūta, ka neesmu istabā viens. Nebiju pirmais, kas šādu izjūtu pazīst, to pieredzējuši daudzi: tu ieej kādā telpā un it kā ar kādu sesto maņu uztver otra cilvēka klātbūtni, kaut viņš nav redzams un sevi nenodod ne ar kustību, ne ar skaņu …

Daļu istabas man aizsedza skapja mala. Neatskārtu, kāpēc vilcinājos nospiest elektrības slēdzi, caur galvu zibenīgā straujumā izšāvās minējumi: Aija? Aijai bija mana dzīvokļa atslēgu otrs pāris. Bet ja ne Aija, ja… Arī Silabrieža dzīvokli kāds bija atmūķējis . .. Mans revolveris — priekšnamā, žaketes kabatā …

Pēkšņi noskaitos uz sevi, gāju tālāk, logs bija pieplūdis ar mēnesgaismu, tagad skaidri saredzēju, ka uz tahtas guļ cilvēks.

— Aija!

Kad piegāju pie tahtas, Aijas rokas apvija manu kaklu.

— Bert, kas notiek? Saki, — kas ar tevi notiek? Es tā nevaru, nevaru, dzirdi!

Ap manu kaklu sakļāvušās rokas drebēja.

— Klausies, mana apšu lapa, — kas tad noticis?

— Man bail par tevi, Bert. Silabriedi taču sašāva. Atsakies! Manis dēļ, es tevi lūdzu, atsakies no visa tā! Kāpēc tu … tieši tev tas jādara?

— Padomā, ko tu runa! Un kāpēc gan kādam citam? Par katru no mums baiļojas kads tuvinieks.

— Un tu? Mani tu mierini kā mazu bērnu, centies visu pārvērst par joku, bet tu pats?

Nebaidies? Tikai nemelo! Kāpēc tu pirmīt tik ilgi stāvēji pie durvīm? Nebaidījies? Nenervozēji?

— Kāda tam nozīme?

— Bert, atsakies, lūdzu, lūdzu! Es aizmirsu visas mūsu domstarpības, atnācu .. . Pirmā …

— Novērtēju. Bet būsim nopietni, pavisam nopietni, Aija! Lai nebūtu jātērē laiks un nervi šādās sarunās … Veltīgās .. . Tā, no sirds, Aija: neesmu vēl pārliecināts, ka pati esi apsvērusi, ko tu pašreiz runā, ko no manis pieprasi. Atbildi godīgi: vai esi pārliecināta, ka mīlestības dēļ atteikties no sava darba, lai tas būtu kāds būdams, ir nopietni ņemams priekšlikums?

— Ak, ja tu visu pavērs tā …

— Ja runāt, tad konsekventi. Ar punktiem uz i.

Aija neatbildēja. Izstiepos uz tahtas viņai līdzās. Veltīgi izgaidījies, ka Aija runās, izlīdzinoši ieminējos: — Parunāsim citreiz. Vai tev nāk miegs?

Klusums. Pagriezu galvu uz Aijas pusi. Sudrabotā un saltā mēnesnīca paloja istabā. Aija gulēja, aizvērusi acis un nekustīga, laikam tiešām iemigdama.

Varbūt man vajadzēja iekļaut viņu rokās, nesakot ne vārda, tikai glāstīt? Vajadzēja? Ja lietoju šo vārdu, tas nozīmēja, ka . . .

Negaidot Aija vaicāja: — Vai citi jurista pienākumi un darbs tev šķiet nepie​vilcīgāki un nenozīmīgāki par tavējo?

— Hm, neesmu tā īsti… Skaidri zinu tikai to, ka paša darbs man šķiet pietiekami pievilcīgs un nozīmīgs, lai no tā nekad neatteiktos.

Klusums.

Kas norisinājās Aijas galvā? Kāpēc un kā radusies viņas iedoma, ka mans darbs un mīlestība nav apvieno​jami?

— Aija, klau, tā taču ābeces patiesība: nejauj medniekam medīt, celtniekam celt, cilvēkam nejauj veidot un radīt, viņš sāks postīt, sāks graut. Mana mīlestība uz tevi būtu briesmās tieši tad, ja mani grauztu mazvērtības, nespēka, bezmērķības apziņa . .. Saprotu, ka mīlestība var pieprasīt lielu vietu cilvēka dvēselē .., Bet vienīgo? Taču ne vienīgo, Aija?

— Nerunāsim vairs par to! Nu man patiesi nāk miegs … — Viņa man pagrieza muguru. Taču man likās, Aija pašreiz meloja. Vismaz mans miegs bija aiztramdīts pilnīgi, neiemigu līdz agrīnajam vasaras rītam.

Mēnesnīca, kas paloja istabā līdz pat ausmai, bija salta. Kā tur ārā aiz pilsētas tā pirmīt bija iestindzinājusi savā vēsajā sudrabā namus, dārzus un upi, tā patlaban šķita sastindzinājusi arī mani, citādi taču es negulētu līdzās sievietei, kuru mīlēju, glāstu un apskāvienu vietā ļaudamies neiepriecinošām pārdomām …

XXIV Vecais Sams bija licis man ierasties pie viņa, tikko atnāku uz prokuratūru. Biju neizgulējies un noguris, bet apņēmies to neierādīt.

Puķudruvas kabinetā jau sēdēja vairāki cilvēki, skanēja skaļas balsis. Kad ierados es, daži aizgāja, palika tikai tie, kuriem kāda saistība ar Zara lietu: Jurjāns, kāds milicijas darbinieks, divi kontroles komisijas pārstāvji, kuri pārbaudīja augļu un dārzeņu konservu fabrikas dar​bību, Rundēlis un es pats.

105 — Sāciet! — Vecais Sams pamāja komisijas locekļiem, un viens no viņiem īsumā atreferēja par fabrikā paveikto 8 — 474 komisijas darbu. Nezinu, kas viņu mulsināja, — Sama platā mute, kas allaž šķita smīnam, īpaši cilvēkam, kas Puķudruvu labi nepazina, vai arī kas cits, bet stāstītājs bieži nojuka, atkārtojās un pat stostījās.

— Vai jums špikera nav līdzi? — Sams beidzot nepacietīgi pārtrauca. — Cilvēk, jums nebūt nav jādeklamē no galvas.

Runātājs atviegloti nopūtās, izvilka no kabatas papīru un sāka nolasīt to, ko vēlējās darīt mums zināmu.

Nolasītais mani sākumā ne visai iepriecināja: kontroles komisijas vīri līdz šim brīdim neesot atklājuši nekādas nebūšanas, kurās būtu vainojams nelaiķis direktors Zars vai vispār kāda noteikta persona. Cik fabrikā bijis nevēlamu, noskaidrojamu vai novēršamu parādību, tik konstatēts jau pirms Zara stāšanās darbā. Kopš Zars sācis darboties direktora postenī, fabrikas vadība vienprātīgi ķērusies pie trūkumu analīzes un novēršanas, veiksmīgi cīnījusies arī par produkcijas palielināšanu un kvalitātes uzlabošanu . . .

— Atvainojiet! Ko jūs domājat ar «fabrikas vadības vienprātību»? — es iejautājos.

— Vispirms to, ka visu cehu priekšnieki un inženieri atbalstījuši jaunā direktorā vēlēšanos neveiksmju cēloņus noskaidrot un novērst. Neviens Zara vēlējums un priekšlikums nav izpelnījies negatīvu novērtējumu, būtis​kus iebildumus, nemaz nerunājot par asām domstarpībām vai pat ķildām.

— Pateicos. Turpiniet!

— Līdz šim nav konstatēta sabiedriskā īpašuma ļaunprātīga piesavināšanās. Finansu disciplīnas pārkāpumi, kurus iepriekšējai vadībai un arī Zaram pārmetuši ministrija, nav kvalificējami kā ļaunprātīgi.

Vienīgi var runāt par to, cik lietderīga un pareiza minēto summu izmanto​šana …

Vecais Sams pabungoja pa galdu un sacīja: — M-jā-a… Jo labāk, jo labāk. Nekādu ļaunprātību. To konstatējāt jūs… Bet ko par to domājis Zars? Vai viņa, hm, izturēšanās, norādījumi kādam no vadošajiem darbiniekiem neliek secināt, ka direktoram pašam aizdomas par ļaunprātībām bijušas? Izteikti kādi pārmetumi par ko līdzīgu?

Nolaidībām, rupjām kļūdām, paviršībām?

Kontroles komisijas vīri kratīja galvas. Nekā tamlīdzīga! Neviens no izmeklēšanas gaitā izvaicātajiem darbiniekiem neesot šādā virzienā par Zaru sūdzējies, vispār — sūdzības par nelaiķi direktoru neesot dzirdētas.

Tas pilnīgi saskanēja ar to, ko bija konstatējis Silabriedis un pēc tam noklausījies arī es, nopratinot fabrikas darbiniekus. Šķita, ka Zaram ar darbinieku simpātiju iemantošanu veicies pasakaini gludi, pārlieku gludi.

Sams pārvilka plaukstu plikajam galvvidum, kā nere​dzamu mušu padzīdams, un nosacīja: — Na! Pie darba! Visiem zināms, kālab esat te saaicināti. Vienosimies par saskaņotas rīcības plānu … Acumirkli! Biedri no kontroles komisijas var būt brīvi. — Kad tie bija izgājuši, Puķudruva turpināja: — Vispirms izmeklētājs Bērts Adamsons lai mūs in​formē par līdzšinējiem pasākumiem.

Nebiju gatavojies šādai atskaitei, iepriekš pat nenojautu, ka prokurors torīt būs saaicinājis tik daudz cil​vēku. Ne visai labā noskaņojumā un ne pārlieku skaidri sāku: 8* 107 — Domāju turpināt lietas izmeklēšanu tepat uz vietas, līdztekus Zara pagātnes noskaidrošanai citur . . . Jau tā izmeklēšanā pieļauta novilcināšanās un visu apstākļu savlaicīga neapsvēršana … Tiklab manā, kā arī biedra Silabrieža darbā. Personīgi pārāk ilgi veltīju visu vērību Silabrieža sašāvēja pazušanas iespēju noskaidrošanai, turklāt vēl laikus neapsverot, ka uzbrucēja nolūks nav bijis tikai nogalināt izmeklētāju, bet ari iegūt norādījumus par izmeklēšanas norisi, ko apliecina ielaušanās izmeklētāja dzīvoklī. Šo to noziedznieks arī ieguvis: no Silabrieža dzīvokļa pazudušas dažas piezīmes, kas attiekušās uz Zara lietu… Pat ietiepīgi neturoties pie versijas, ka Zara slepkava meklējams fabrikas darbinieku vai zināmā piknika dalībnieku vidū, mani nodarbina aizdomas, ka vismaz slepkavas līdzzinātājs, Zara novērotājs, meklējams tieši starp šiem cilvēkiem. Šai virzienā arī strādāšu.

XXV Manu uzmanību bija piesaistījušas divu nelaimīgā 26. jūnija izbraukuma dalībnieku liecības. Kad pārējie toreiz aizgāja peldēties, tiem līdzi neaizgāja trīs cilvēki: Juris Salms — rajona mežsaimniecības direktors, finansu nodaļas vadītājs Tomēns un smagās mašīnas šoferis Cērkste. Salms visu laiku gulējis … Bet tie divi?

Silabrieža materiālos izlasīju, ka Tomēns sēdējis zem vīksnas un smēķējis, neesot nekur attālinājies, nevienu cilvēku tuvumā nemanījis. Pirmie nometnes vietā atgriezušies vīrieši, kas peldējušies kopā, pēc tam — sievietes. Tomēns piecēlies un piebiedrojies pārnākušajiem. Sākušās sarunas, ka nezin kur pazudis direktors Zars. Sākumā visi par to tikai jokojuši, pēc tam devušies meklēt… Šoferis Cērkste peldēties neaizgājis tāpēc, ka viņam vajadzējis apmainīt automašīnai riepu, kurai sabojā​jies ventilis.

Salms apliecināja, ka, laizdamies snaudā, ievērojis pie mašīnas šoferi, kas tur līkņājis ar domkratu.

Tad Salms iemidzis.

Kas noticis pēc tam? Vīksna, zem kuras atpūties Tomēns, auga nogāzē, vienā pusē laukumam, kur stāvēja galds ar ēdieniem. Smagā mašīna bija novietota otrā pusē, zem divām platzarainām cūkpriedēm.

Tomēns no savas atpūtas vietas nebija varējis redzēt, kas notiek pie automašīnas, šoferis savukārt — Tomēnu.

Abu šo cilvēku liecībām Silabriedis, liekas, nebija pievērsis īpašu uzmanību vai arī nebija paguvis iedziļināties. Arī es no Cērkstes un Tomēna liecībām netiku īsti gudrs. Viens sēdējis zem vīksnas un smēķējis. Visu laiku? Šofe​ris mainījis riepu. Hm, pārējie piknika dalībnieki bija aizklīduši prom ilgāk par stundu, bet riepu var apmainīt desmit minūtēs.

Nolēmis ar Tomēnu un Cērksti vēlreiz rūpīgi aprunā​ties, uzaicināju abus ierasties pie manis.

Finansu nodaļas vadītāju Armandu Tomēnu, Tēvijas kara invalīdu, pazinu jau gadu, viņš bija nopietns un simpātisks cilvēks ar nevainojamu reputāciju. Zināju, ka darba interesēs nedrīkstu «akli ticēt» ne savām, ne citu cilvēku simpātijām, tomēr jutos neērti, ka man šis cilvēks jānopratina.

Kad Tomēns ieradās, viņš laikam manīja manu apjukumu, jo pavīpsnāja un mēģināja man situāciju at​vieglot: — Dariet vien mierīgi savu darbu, biedri izmeklētāj,— viņš nosacīja, — man tāpēc vien, ka tieku izsaukts jau otru reizi, nebūt neienāks prātā, ka perināt pret mani briesmīgas aizdomas. Patiesība jānoskaidro, tāds jūsu uz​devums, un, ja varu šai ziņā jums kaut kā būt noderīgs, esmu jūsu rīcībā.

Tomēna otra liecība mats matā saskanēja ar pirmo: cilvēks juties drusku miegains, noguris, negribējis kustēties, kaut kur iet. Sēdējis, smēķējis, šo to pārdomājis… Nē, nevienu neredzējis nākot vai ejot, citi devušies izpeldē​ties, izlocīt kājas …

Kad Tomēns aizgāja, neziņā paraustīju plecus un brīdi domāju. Stingri ņemot, viņa liecībai bija jāpievieno jautājuma zīme — ne Tomēns kādu redzējis, ne viņu kāds redzējis. Formāli — jautājuma zīme, bet būtiski viņa ap​galvojumi manī neizraisīja nekādas aizdomas. Šoferis Silvijs Cērkste ieradās pie manis pēcpusdienā, nule kā atgriezies no gara reisa. Nākot tieši no garāžas. Cērkste bija četrdesmit vienu gadu vecs, drukns gaišmatis ar pavisam gaišām, tādām kā izbalinātām uzacīm un skropstām un sarkanīgu, raupju sejas ādu. Viņš manī blenza caur pieri, neslēpdams savu nepatiku, tēlotu vai patiesu izbrīnu un sašutumu par to, ka tiek jau otrreiz izsaukts uz prokuratūru.

Sasveicinājies Cērkste gluži nekaunīgi apjautājās: — Ko jums no manis vēl vajag? Jāskraida apkārt… It kā man darba trūktu . . .

— Izstāstiet man vēlreiz visu, ko darījāt 26. jūnijā pēc tam, kad zaļumnieki aizgāja no nometnes vietas un jūs palikāt viens pats.

— Ko darīju! Es tak to esmu teicis jau tam pirmajam izmeklētājam . ..

— Lūdzu, atkārtojiet vēlreiz! — es pacietīgi sacīju.

— Ko darīju … Pie mašīnas vien kvernēju. Ne es kur gāju, ne tur kāds svešs apkārt vazājās.

Strādāju. Riepu apmainīju mašīnas pakaļējam ritenim, ventilis, draņķis, nolaida gaisu, nespēj ne pumpēt.

— Tātad ve-se-lu stundu mainījāt riepu?

— Nē! Vai ta' esmu tā teicis? Tā es nemaz neesmu teicis. Ap riepu darbojos kādu stundas ceturksni, ne vairāk.

— Pēc tam?

— Apskatīju aizdedzi. Notīrīju kontaktus.

— Cik ilgi?

— Kādu pusstundu.

— Tiešām?

— Klausieties, biedri izmeklētāj, ko jūs tik jokaini runājat? Atvainojiet! Nu sakiet pats, — vai viens cilvēks, kad viņš kaut ko dara, skatās pulkstenī, cik ilgi darbojies… ka lai zinātu akurāt uz minūti, cik? Riktīga pie​siešanās!

— Neuztraucieties, Cērkste! Es jums nemaz nedomāju piesieties, tikai ne to.

— Neuztraucieties, neuztraucieties… Redzētu, kā jūs neuztrauktos, ja mēs apmainītos ar sēdekļiem… Tu, cil​vēks, skaidri mani: tev netic, katru tavu vārdu — kā zem vairojamās glāzes . . . Šoreiz vajadzēja eņģeļa pacietības, ar kādu nekad neesmu varējis lepoties, labi vēl, ja to spēju ārēji imitēt. Beidzot izdevās Cērksti nomierināt, iegalvot, ka man viss sīki jo sīki jāuzzina patiesības noskaidrošanai.

— Tātad apmēram pusstundu pārbaudījāt aizdedzi… Varbūt kāds tomēr redzēja, ka jūs darbojaties ap mašīnu? Un varētu apliecināt.

— Nē, — Cērkste padomājis atbildēja, — tāda apliecinātāja man nav, es taču pie mašīnas biju viens pats. Knope tur bija tikai pāris mirkļu, tūliņ atkal aizgāja prom.

— Knope?

— Jā, tā fabrikas mašīnrakstītāja, Vizma Knope.

— Kurā brīdi viņa piegāja pie jums?

— Pie manis ne, pie mašīnas… Kurā brīdī? Nu, neilgi pirms tam, kad visi sāka nākt atpakaļ.

— Izstāstiet, lūdzu, sīkāk.

— Sīkāk . . . Nu, tas notika tā: es pašreiz biju paslējis gaisā motora pārvalku, darbojos ap kontaktiem, pametu acis — Knope nāk. Nu kas tur sevišķs — nāk un nāk, ko es šajā skatīšos, daru savu darāmo. Paceļu galvu otr​reiz — šī jau iet prom.

— Tieši no mašīnas?

— Jā.

•— Uz kurieni?

— Nezinu. Viņa ar mani nemaz nerunāja.

— Ko tad viņa pie mašīnas darīja?

— Nudien nezinu. Es jau teicu, pamanīju — tuvojas, bet, kad pametu uz to pusi acis otru reizi, — iet atkal prom.

— Vai viņa jūs redzēja?

— Knope? Laikam tak redzēja, es tur grabinājos diez​gan skaļi, to tak viņai vajadzēja dzirdēt.

Kad mēs ar Cērksti šķīrāmies, viņš bija jau nomierinājies: vairs neblenza manī caur pieri itin kā izmeklētāja krēslā sēdētu āķīgs viltnieks, kurš, sazin kādu normālam mirstīgajam neizprotamu apsvērumu vadīts, tik vien dara kā mēģina ievilināt cilvēku lamatās … «Piesieties» — kā teica Cērkste. Nepatīkami, kad nomanu, ka nopratināmajiem vēl iekodušās kaulos aizdomas, neuzticība, tramīgums. Tu, cilvēks, jūties itin kā bez vainas vainīgs, aiz​vainots pats par sevi un visu «juristu klanu» …

Ne jau par to man pašreiz vajadzēja domāt.

XXVI Vizma Knope: divdesmit divi gadi, slaida, īsi apcirpti brūni mati, glīta sejiņa ar uzrautu, vasarasraibumainu deguntiņu, šķelmīgu smaidu … Zilas, lielas, naivas (uzmanību, pārāk naivas un nevainīgas!) acis, pļāpīga . .. (Uzmanību, nervozi runīga! Arī garās rokas nervozas, pirksti nemitīgi ap kaut ko knibinās.)

Silabriedis protokolējis, ka Knope peldējusies kopā ar citām sievietēm. Pēc peldes aizgājusi līdzi Bellai Zarai, abas devušās uz to vietu klintīs, kur uzturējusies saulrieta apjūsmotāju grupa; pēc tam visi, kopskaitā astoņi cilvēki, atgriezušies pie galda. Spriežot pēc Silabrieža protokolētajām astoņām liecībām, — varēja spriest, ka visi kopā. Turpretī šoferis Cērkste …

Mierīgi noskatījos un noklausījos Knopē, kas runāja ātri un gandrīz bez pārtraukuma. Lai runā, Vecais Sams ne vienreiz vien man licis pie sirds, ka iejūtīgs izmeklētājs nedrīkst nopratināmo nemitīgi traumēt ar ledainiem uzsaucieniem: «Atbildiet tikai to, kas attiecas uz lietu! Cits mani neinteresē.»

Knope bēra, it kā viņai būtu mutē pārdesmit mēles: — Jūs laikam mani izsaucāt sakarā ar to pašu, to nelaimīgo izbraukumu, vai ne? … Tas ir, sākumā tas nemaz nebija nelaimīgs, tieši otrādi, visi… Vai! Es nevaru. Kas to būtu domājis, vai ne? Drausmīgas

beigas! Tikai es jums neko jaunu diemžēl nevarēšu pastāstīt, vai ne? Es jau pati gribētu palīdzēt, lai jūs ātrāk tiktu galā. Un direktora man ļoti žēl. Visiem, vai ne? Tāds jauks cilvēks! Šausmīgi, es nevaru, tikko mums uzrodas tāds prātīgs direktors un interesants cilvēks un viss iet uz labo pusi, tā . .. bāc! Un viņa vairs nav, vai ne? … Kad jūs zinātu, kā mēs fabrikā izjūtam, visi izjūtam viņa iztrūkumu! Viņš par pašdarbniekiem tā interesējās … Es darbojos teātrī un dziedu, mums būtu panākumi, viss atdzīvotos, bet tagad atkal sāksies baigā garlaicība… Un Bella, to neviens nespēj iedomāties, ko viņa tagad pārdzīvo, vai ne? Es viņas vietā būtu vienkārši beigta!… Kāpēc jūs uz mani tik jocīgi skatāties, biedri izmeklētāj, es laikam par daudz pļāpāju? Vai! Es nevaru — visi tā saka, vai ne? Jūs varbūt gribējāt. . . jūs domājāt. ..

Es domāju: «Hm, tev jau nu es neteikšu, ka nupat sāku domās pārlikt — nezin cik ilgi tomēr izmeklētājam jāklausās tādā nesakarīgā tarkšķēšanā, tai nepieliekot punktu ar neiejūtīgu, traumējošu starpsaucienu.»

Skaļi teicu: — Runājiet vien, gluži patīkami klausīties, var manīt, ka esat aktrise un dziedātāja, jums melodiska balss.

— Paldies, jūs esat ļoti laipns, tas, protams, bija kompliments, vai ne . .. Esmu gan dzirdējusi arī no citiem, ka balsi — man ir liriskais soprāns — derētu paskolot… Bet jums taču tas neinteresē, jums interesē par direktoru, vai ne? Kur es paliku? Jā… vīrieši jau visu uztver citādi, jums varbūt viņa nemaz nav tik žēl, bet mēs … Es kapsētā tā raudāju, bērēs, vai ne, kā mujķe, godavārds, pilnīgi kauns! It kā viņš man būtu bijis diezin kas! Vai! Es nevaru, tieši tā cilvēki varēja iedomāties… Vai jūs man neticat? Es nevaru! Jūs tā skatāties …

— Kāpēc lai es jums neticu, ka esat jūtīga un maiga meitene?

— Nē, godavārds, nu gan jūs glaimojat, jūs to nemaz nevarat zināt, bet tā patiesi ir, man jūtīga daba, daudzi var izturēt vairāk nekā es, vai ne? Visās nozīmēs, es domāju . . .

Nē, nupat tomēr bija pienācis laiks novadīt Knopes vārdu plūdus man vēlamajā virzienā. Manam iejūtīgumam izmeklētāja darbā ir kāds šķērslis, kas noteikti jālikvidē: es neprotu ilgi klausīties ātrā un nesakarīgā runāšanā — sāk dūkt ausīs, k|ūst:u nevēlami izklaidīgs un, kas vēl neciešamāk, sāku dusmoties …

Steigšus mainīju sarunas tematu: — Atvainojiet, par ko jūs ar Bellu Zaru sarunājāties toreiz, kad pēc izpeldēšanās gājāt prom?

— Ar Bellu, vai ne? … Mēs runājām .. . Nē, patiesībā mēs nekā nerunājām, tas ir, es tomēr runāju, bet Bella ne, viņa teica, ka esot nogurusi, sāpot galva, bet es teicu: tur nav ko brīnīties, karsta diena, brauciens, visas tās rūpes ar mielastu, tā kņada, vai ne? Un vēl alkohols, jo Bella arī dzēra diezgan pamatīgi, vai ne? Es viņai pie galda vēl teicu, lai lej mums abām tikai vīnu, citādi …

— Lūdzu, turpiniet! Ko jūs vēl teicāt?

— Vēlāk, vai ne, kad mēs gājām? … Neko sevišķu, tādus niekus, kaut ko par to, ka diena vienkārši burvīga, ka izbraukums izdevies brīnišķīgi, vai ne, un vēl par viņas vīru, ka es viņu vienkārši dievinu, un ne jau es vienīgā … Jā . .. Nūjā, Bella klusēja, tikai klausījās. Vairāk es neko nezinu, lai gan visu nevar atcerēties, vai ne, varbūt esmu ko piemirsusi, bet tas būs kāds sīkums, ticiet man… Nē, bet kāpēc jūs manī tā skatāties, pavisam drūmi, jūs nemaz vairs nesmaidāt, laikam esmu pasacījusi kaut kādu muļķību, vai ne? Vai jūs man neticat?

— Ticu. Ticu, ka esat godīga meitene. — To nu viņa varēja saprast, kā pati vēlējās.

Mašīnrakstītāja pietvīka un iesaucās: — Nē, nu jūs atkal glaimojat, vai ne? Nu, es nemaz neesmu tik godīga. . . Jūs esat jurists, jums vienkārši nedrīkst melot, vai ne?

— To nu ne, tur jums tiesa. Bet ko tas nozīmē: «es nemaz neesmu tik godīga»?

— Ak, nu . .. Neiešu jau jums sapļāpāt visādus niekus, kam nemaz nav nozīmes, vai ne, tik jau nu es arī sa​protu.

— Ko jums teica šoferis Cērkste, kad toreiz piegājāt pie smagās automašīnas?

Vai tagad Knope tiešām satrūkās, vai arī man tā tikai likās, droši apgalvot nevarēju, viņa jau visu laiku grozījās krēslā, cik vien to pieļāva sēdētājas poza: skatījās gan logā, gan uz mani, gan griestos, knibinājās ap saviem labi koptajiem nagiem, gan paliecās uz manu pusi, gan allaidas pret krēsla atzveltni. ..

— Cērkste, vai ne? Neko viņš man neteica.

— Un jūs viņam?

— Es arī nekā neteicu. Ko es viņam varēju teikt, vai ne?

— Bet kāpēc tad Cērkste apgalvo, ka jūs esot sarunājušies? — es pieļāvu mazu demagoģiju.

— Jūs vēl esot viņu aicinājusi peldēties.

— Es?! Vai, es nevaru, tas taču ir vienkārši bezkauņa, fui, tā melot!

— Vizma Knope, es jūs brīdinu, ka …

— Godavārds, biedri izmeklētāj, godavārds, es ar Cērksti nemaz nerunāju, viņš bezdievīgi melo! Tāds melis! Vai ne? Es taču sākumā viņu nemaz neredzēju, viņš tur kasījās aizlīdis aiz mašīnas, aiz tā … nu tā …

— Motora pārvalka?

— Jā, vai ne, bet es tikai piegāju pie mašīnas un tūlīt atkal aizgāju. Tāds melis! Peldēties!

Bezkauņa tāds, vai ne, es nekad nevienu vīrieti neesmu aicinājusi peldēties, kur nu vēl viņu, tādu . . . caur pieri vien lūr… Peldēties!

Naivajās zilajās acīs sasprāga asaras.

— Nu labi, lai paliek peldēšanās, ticu, ka jūs viņu neaicinājāt līdzi, kaut arī nesaprotu, kas tur nu būtu bijis tik briesmīgs, ja kāds otru aicina izpeldēties … Tik karstā dienā . . . Bet ko jūs darījāt pie mašīnas?

— Es? — Jā, jā, jūs, tieši jūs. Viena pati. Ar Cērksti nerunājāt, citu cilvēku tur ari nebija. Bija vai nebija?

— Citu? Nē, nebija.

— Tātad — kāpēc jūs tur ieradāties, ko jūs darījāt?

— Es? Es vienkārši piegāju, tāpat vien …

— Tā? Ko tas nozīmē — tāpat vien?

— Nu, vienkārši padzerties, vai ne, mašīnā bija kaste ar dzērieniem.

— Ko jūs dzērāt?

— Vai es? Nevaru vairs atcerēties. Vai! … Alu? … Man liekas, alu.

— Tā? Pamēģiniet tomēr atcerēties, ko dzērāt! Alus automašīnā nevarēja vairs būt, kaste ar alu stāvējusi uz galda, visi vēl sūdzējušies, ka alus saulē sasilis … Nemānieties, pati vēl nesen sacijāt, ka juristus nedrīkst mā​nīt! Ko jūs darījāt pie automašīnas?

— Es… es paņēmu konjaka pudeli, tur stāvēja kaste, vai ne …

— Tā, un to jūs izdzērāt? Apžēlojaties, kā jūs to dabūjāt gatavu!

— Nē, bet es . . . Vai! Es nevaru, es nemaz neizdzēru, ticiet man, es vienkārši…

— Jūs vienkārši…

— Atdevu.

— Kam? Meitene sen vairs nesmaidīja. Tagad viņa sāka raudāt: bērnišķīgi, skali šņukstēdama, pie kam asaras paloja uzreiz tik strauji kā no vajā parautām slūžām.

Nocietināju savu sirdi, cik vien spēju, un uzstājīgi tur​pināju, lai viņa nepagūtu pārdomāt.

— Stāstiet! Kam atdevāt?

— Ticiet man! At-de-vu-u … Godavārds! Rasiņam … un …

— Helmūtam Rasiņam? Pludinātājam?

— Jā-ā, un … Reinim Salam … Nu, Bellas brālim …

Knopi tā smacēja raudas, ka viņa varēja izgrūst tikai atsevišķus vārdus. Tobrīd jutos gandrīz priecīgs par meitenes gaužo raudāšanu, tā man deva laiku nomākt pašam savu mulsumu. Reinis Sala? Man nebija ne jausmas, ka Bellai Zarai ir brālis, protams, nebiju par to ari interesē​jies.

— Tātad atdevāt konjaka pudeli tiem diviem? Kādā sakarā … Nu, neraudiet, pietiks, bet, ja nevarat rimties, lietojiet taču mutautu!

Knope paklausīgi izvilka no rokassomas mazu caurspīdīgu mutautiņu .. . Nekad neesmu aptvēris, kādam nolūkam šie nieki domāti, tādos taču neiespējami nosusināt degunu … Knope tomēr enerģiski nošņaucās, pēc tam sāka ņurcīt slapjo mutautu. Tas man tā apšķebināja dūšu, ka noskaitos — laikam pretīgums ir vienas no visspēcīgākajām, visgrūtāk apvaldāmajām cilvēka jūtām — un uzsaucu meitenei skarbāk un strupāk, nekā vajadzēja: — Izstāstiet! Pa kārtai! To, kā viss sākās un beidzās ar jūsu nozagto konjaka pudeli! xxvii Saraustīti, ne sevišķi skaidri, tomēr šoreiz, likās, neko vairs neslēpdama, Vizma Knope man pastāstīja sekojošo: Bella Zara izpeldējusies pirmā. Citas sievietes, jautri sasaukdamās, vēl peldējušās, nirušas vai tāpat bradājušas pa upi, šļakstīdamās ar ūdeni, bet Bella saģērbusies un, citām ne vārda nebilduši, devusies prom. Vizma Knope ieraudzījusi Bellu aizejam, pametusi peldētājas, paķērusi savas drēbes un panākusi Bellu. Bella pret viņu arvien izturoties laipni un draudzīgi, un Knope atrada par nepieciešamu piebilst, lai es neiedomājoties, ka viņa Bellai lipuši klāt tāpēc vien, ka tā direktora sieva … Knope vienkārši jūtoties labi Bellas sabiedrībā, viņai varot izstāstīt visu, kas kuroreiz uz sirds, nedzirdot pārmetumus, ka viņa ar savu pļāpību kļūst apnicīga .. .

Tātad Knope Bellai pievienojusies un sākusi runāties, bet Bella bijusi mazrunīga, viņai sāpējusi galva . ..

Kad abas gājējas ieraudzījušas augšā kraujas malā «liriskos jūsmotājus», Bella ierosinājusi uzkāpt pie viņiem.

Kompānija skatu laukumā jaunpienācējas jautri sagaidījusi — lai viņas paliekot, noskatīšoties saulrietu … Vēl bijis jāgaida kāda pusstunda. Knopei šķitis garlaicīgi stāvēt un gaidīt, viņai sagribējies paaušoties, un viņa nolēmusi uzrāpties stāvās tuvējās klints virsotnē. Viņa pagājusies sāņus no laukumiņa, uz kura stāvējuši pārējie, un bez sevišķas piepūles uzrāpusies klintī.

Bella tomēr sākusi raizēties par Vizmu, teikusi citiem, ka ies un brīdinās aušīgo kāpelētāju, lai nedižojas un kāpj lejā.

Kad Bella pienākusi pie stāvās klints, Vizma no augšas viņai uzsaukusi, lai labāk kāpj augšā pie viņas, no klints smailes visa apkārtne esot vēl labak parredzama, pie kam uzkāpt nemaz neesot grūti, Vizma pasniegšot roku pretī. Bella drusku pabārusi Vizmu: lai vismaz nestāvot klintsgalā uz vienas kājas kā svētelis, nevajagot bravurēt. Bella augšā nekāpšot, jau tā sāpot galva, apreibšot vēl un nokritīšot. . .

Vizma drusku nokaunējusies, ka piemirsusi Bellas galvassāpes, nostājusies stabilāk un palūkojusies apkārt. Nedaudz zemāk par viņu uz lēzenā skatu laukumiņa stāvējuši seši saulrieta gaidītāji. Vizma skaidri dzirdējusi arī viņu balsis, bet, kas tur runāts, neieklausījusies. Viņa labi redzējusi arī tā saukto augšējo taku, kas ved no skatu laukumiņa uz «Direktora klinti» un tālāk, vietumis gar pašu kraujas malu, lejup uz upi.

No klints, uz kuras stāvējusi Vizma, bijusi redzama arī otra — lejas taka kraujas pakājē. Sākdamās apakšā pie upes, aptuveni pret to vietu, kur peldējušās visas sievietes, lejas taka vijas caur koku un krūmu skupsnām. Pa to Vizma un Bella uzkāpušas augšā. Tālāk šī taka pagriežas pa labi un ved atkal lejup, apmezdama likumu «Direktora klintij» un krietni zemāk par to… Otrpus «Direktora klints», ka zināms, krasts ari kraujš un stāvs, lejā krāce, mutuļo upe . ..

Kā biju palūdzis, Vizma man sīki attēloja apkārtnes ainavu, kas no augšas pavērusies viņas skatieniem. Un tad viņa ieraudzījusi, ka pa lejas taku tuvojas divi vīrieši — Rasiņš un Sala, Bellas brālis … Vizma viņus abus pazīstot, arī tobrīd tūlīt pazinusi, tikai negribējusi ar viņiem tikties. Kāpēc? Nu tāpat, Vizmai viņi nepatīkot, tādi delveri, nekad meitenēm negriežot ceļu nepazobojuši, nepakaitinājuši. ..

Vizma sākusi rāpties lejā. Rāpdamās dzirdējusi Bellas balsi, viņa teikusies iet atpakaļ pie pārējiem.

Vizma paskatījusies, kā Bella aiziet un uzsaukusi, lai iet vien, viņa arī tūliņ sekošot… Laikam Vizma iesaukusies pārāk skaļi — Rasiņš ar Salu sadzirdējuši balsi, pašķīruši krū​mus un Sala iesaucies: — Tā taču Vizma! Kā tad! Ei, skuķi, ko tu te dari?

Abi nācēji bijuši izpūruši, nekārtīgi, Vizmai licies, ka viņi iereibuši, neturas droši uz kājām; viņai bijis nepatīkami, ka citi ieraudzītu kopā ar šiem. Nekāda labā slava tiem diviem neesot… Vārdu sakot, meitene viņiem pamājusi uz aizejošo Bellu un pielikusi pirkstu pie lūpām — lai neklaigā. Ļaudis uz skatu laukuma aizsegusi pati klints, no kuras Vizma nokāpusi.

Viņa pagājusies lejāk, nācējiem pretī, jo abi neatlaidīgi mājuši un aicinājuši.

Rasiņš un Sala Vizmai pastāstījuši, ka esot makšķerējuši augšpus klintīm, noķēruši trīs zivis, vairāk nekodies, no​lēmuši mainīt vietu, «noenkuroties» lejpus krācēm un tur vēl pamakšķerēt… Izrādījies, Vizma veltīgi baiļojusies, ka «delveri» sacels traci, abi runājuši klusām. Sala pateicis, ka pats negribot ne ar Zaru, ne viņa kompāniju tik​ties, izmetis par direktoru vēl tā: — Tam glumajam riebeklim neesmu pietiekami smalks, tas jau no manis raustās, ko es šim acīs lēkšu, ieplīsis vēl žults pūslis, mani ieraugot, vai paķers trieka … Nebaidies, Vizma, tūlīt mēs ar Helmūtu lasīsimies prom, nemezdami savas melnās ēnas uz jūsu baltajām teciņām … Bet paklau, meitēn, esi nu eņģelis, pagādā veciem puikām ko stiprāku no jūsu dzīru galda, tas jau tik bagāts, ka neviens zaudējumu nemanīs …

Te es Vizmu pārtraucu: — Tātad Reinis Sala, hm, tā nelāgi izteicās par savu svaini?

— Jā, pareizi, gandrīz aizmirsu, viņš vēl sacīja tā… Pieminēdams to mūsu dzīru galdu: «Jums jau tur ne putna piena netrūkst. Kad viņam jāpērk dvēseles, tad jau tas riebeklis rublīšus neskaita, nav dumjš …»

— IJn Sala to teica par Zaru?

— Nūjā, par ko citu, viņš taču vienkārši ir briesmīgi rupjš, vai ne? Es vēl noskaitos, kad viņš par Zaru tā, bet apvaldījos, domāju, kauču tikai ātrāk tieku no viņiem vaļa, vai ne …

— Vienu minūtīti! Vai Sala kādreiz izteicies, kāpēc viņš savu svaini tā neieredz?

— Tas! Vai, es nevaru, ko tad viņš ieredz, vienkārši tāds rūgumpods… Un uz izņirgāšanu … Viss viņam slikts un visi slikti, vai ne!

— Labi, turpiniet!

121 Rasiņš un Sala sākuši Vizmu pierunāt, lai noskrien lejā, atnes kādu pudeli … Viņa arī daudz nevilcinājusies, noprazdama, ka tā visvieglāk un visātrāk no abiem «delveriem» atbrīvosies. Pudeles kārotāji palikuši krūmu biezoknī gaidot, Vizma noskrējusi lejā pie automašīnas, paķērusi konjaka pudeli un — atpakaļ… Cik ilgi viņa bijusi prom? Minūtes desmit, varbūt mazāk… Iedevusi makšķerniekiem nozagto pudeli. .. Šie varen nopriecājušies. Gribējuši iet tālāk pa augšējo taku, bet, lai neieskrietu krūtīs Bellai un tiem citiem, devušies prom pa lejas taku. Jā, Vizma labi redzējusi, kā šie aiziet. Pēc tam steigusies atpakaļ uz skatu laukumiņu. Bella viņu pacietīgi gaidījusi, sēdēdama zem koka tur, kur takas atzarojums ved augšup uz skatu laukumu, un apjautājusies, kur Vizma tik ilgi aizkavējusies. Vizmai, protams, nenācis ne prātā stāstīt par pudeles zagšanu, viņa Bellai pavisam 9 — 474 neveikli samelojusies, teikusi, ka aizkavējusies, vērodama apkārtni. Labi vēl, ka Bella, smalkjūtīgs cilvēks, par šo jautājumu vairāk neinteresējusies, neizprašņājusi…

Tad abas sievietes uzkāpušas pie citiem uz skatu laukuma, pēc īsa brītiņa saule norietējusi, visi devušies at​pakaļ … Jā, tālāk viss noritējis uz mata tā, kā viņa esot jau iepriekš stāstījusi Silabriedim.

— Tā, tā, — es nogrozīju galvu, kad Knope savu stāstu beidza, — tici nu vēl pēc tā visa sievietēm!

Pati apgalvo​jāt, ka juristiem melot nevar, visu laiku atkārtojāt «ticiet man», bet…

Knope neprotestēja un netaisnojās, sēdēja nodūrusi galvu un izskatījās tik noskumusi un piekususi, ka ilgi bārties man negribējās. Negribējās arī tāpēc, ka iekšēji patlaban biju priecīgi satraukts: kaut arī vēlu, Knope man tomēr nupat bija iedevusi rokās pilnīgi jaunu un ārkārtīgi svarīgu pavedienu, kas varbūt palīdzēs beidzot atšķetināt visu šo samudžināto lietu.

Liku Knopei mani pagaidīt un pats devos tiešā ceļā pie Vecā Sama.

XXVIII Kad iedrāžos pie prokurora, viņš man uzmeta dusmīgu skatienu, bet laikam pamanīja manī ko neparastu, jo at​spiedās pret galdu ar abiem elkoņiem, atbalstīja pasmakri plaukstās un izmeta: — N-nu?

Atri pārstāstīju viņam nule kā dzirdēto. Nenocietos un komentēju: — Es domāju, ka divi pēkšņi kā no gaisa nokritušie cilvēki, kas 26. jūnijā un vēl tik aizdomīgā laikā atradu​šies Piekūnu klintīs, ir trūkstošie notikumu ķēdes locekļi.

Vizma Knope? Viņas loma notikušajā ari zem jautajuma zīmes, īpaši vēl ņemot vērā noklusējumus un sagrozījumus iepriekšējā liecībā. Cilvēks, kas melo vienreiz . .. Vārdu sakot, kā lai viņu tagad izlaiž no acīm? Kur garantija, ka viņa uz pēdām neaizsteigsies brīdināt Rasiņu un Salu?

— M-jā, izlaist no acīm nav vēlams, bet aizturēt Knopi arī nevar. Padomāsim. Tas ir, šoreiz domāšu es, tieši tā — es, bet jūs ejiet pie Knopes, protokolējiet viņas liecību, pēc tam atvediet liecinieci pie manis!

Pagāja divas stundas, kamēr uzrakstīju protokolu. Vizma, liecību atkārtojot, izbailēs centās visu izstāstīt pārmērīgi sīki un ar neskaitāmām personīgām piebildēm: ko viņa notikuma laikā pārdzīvojusi, ko domājusi, kā izska​tījusies apkārtne un tamlīdzīgi.

Kad beidzot viņa bija protokolu pārlasījusi un parak​stījusi, aizvedu meiteni pie Puķudruvas.

Kamēr viņi abi sarunājās, apdomāju personīgās rīcības plānu.

Pasaucu Lapsiņu un liku nekavējoties uzzināt, kur atrodas Vitas Kleines mazā meita Inta, vai vēl tepat Kalnienā vai kaut kur citur — meitene sarunā ar mani bija ieminējusies, ka māte gribot viņu aizsūtīt padzīvot uz laukiem.

— Saprotu, — Lapsiņš pasteidzās man priekšā, — ja Intas vairs nav te, jānoskaidro viņas pašreizējā adrese, vai ne?

— Jā gan… Turklāt Vita Kleine nedrīkst zināt, ka mēs par meiteni interesējamies.

— Tā-a? Saprotu: mani sagaida brauciens pa šķēršļotu apvidu.

— Ko jūs ar to …

9* 123 — Es atvainojos. Gribēju teikt, ka man to skuķēna adresi nebūs tik viegli sadzīt rokā, — paskaidroja mans jautrais sacīkšu braucējs, — darīšu, ko varēšu, variet uz mani pajauties! — Lapsiņš aizsteidzās prom, ka mati vien noplīvoja.

Es ievācu visas iespējamās izziņas par Helmutu Rasiņu un Reini Salu.

Kad iegāju Puķudruvas kabinetā, viņš Knopi bija jau brīdinājis, ka tā nevienam nedrīkst stāstīt par sarunu pro​kuratūrā.

Vizma Knope atkal raudāja, un viņas niecīgais mutautiņš bija meitenei šai nodarbībā slikts palīgs.

Pasniedzu savējo, un šņukstošā meitene man to raušus izrāva no rokas, sparīgi nošņauca degunu, noslaucīja seju, pēc tam pamēģināja man uzsmaidīt un teica: — Paldies, biedri izmeklētāj, jūs esat īsts džentlmenis, vai ne … Bet mutauts jums pagaidām

jāpiecieš, es to vēlāk mājās izmazgāšu un izgludināšu. Godavārds, atdošu jums . ..

Kad Knope aizgāja, Vecais Sams atkal atspieda smakru plaukstās un nosacīja: — N-nu! Stāstiet… kā jūs tās lielās zivis izcelsiet no atvara dienas gaismā? Nu jau viss iet gludi, gandrīz par daudz gludi…

XXIX Beidzot Lapsiņš bija savā elementā. Motocikls joņoja pa šoseju prom no Kalnienes, un mans sacīkšu braucējs rādija, ko prot. Pagriezienos viņš nesamazināja ātrumu, motociklu svieda sāņš ar akrobātisku veiklību. Pirmajā straujajā pagriezienā gandrīz nolidoju no sēdekļa, nebiju no braucēja tādu triku sagaidījis. Es tagad sapratu, kāpēc Lapsiņš man brauciena sākumā bija piekodinājis turēties cieši jo cieši.

Noraizējies atcerējos vēl ko citu: jau mūsu pazīšanās sākumā biju ievērojis, ka Lapsiņam visa priekšzobu rinda no baltmetēla, un klusībā pabrīnījies, kādēļ tik jaunam puisim mutē protēzes. Tikai tagad šķitu apjēdzam, kādā veidā un kālab viņš tās iemantojis …

Itin kā noģidis manas šaubas, Lapsiņš vienubrīd man uzsauca pār plecu: — Neraizējieties, šef, nogādāšu jūs galā sveiku un ve​selu. Turieties tikai labi cieši!

Neatbildēju. Kļuvu nikns, bet neierādīšu jau, ka baidos … ne tik daudz sevis dēļ, bet.. . hm, es viņam tomēr drusku neuzticējos.

Likās, tieši pagriezieni sagādāja Lapsiņam vislielāko baudu: pēkšņi motocikls sazvēlās sāņš un, lēcienā mainījis virzienu par kādiem deviņdesmit grādiem, aizjoņoja uz priekšu ar vēl lielāku ātrumu.

Vēlāk, daudzmaz pieradis pie Lapsiņa paņēmieniem, sāku tos novērot pat ar interesi. Neko teikt, riskanta, velnišķīga meistarība, ne jau tikai biedējoša un kaitinoša, bet apbrīnas cienīga ari.

Nogriezāmies no šosejas uz balta, putekļaina ceļa. Abpus tā — skaistas ainavas, bet es tām nevarēju pievērst vajadzīgo uzmanību. Pirmkārt, aizdomu un sasprindzinājuma pilns mēģināju paredzēt, kādus stiķus velnišķīgāis braucējs vēl man nodemonstrēs, bet otrkārt — man žilbināja acis Lapsiņam galvā uzmauktā sarkanā motociklista cepure. Šī apaļā ugunīgā bumba spīguļoja man pašā degungalā un negribot suģestēja.

Aiz mums sagriezās biezs putekļu mākonis. Abi apkūpējām balti kā miltu maišeļi. Grambās mūsu braucamrīks tā lēkāja, ka jutos pašam velnam uz ragiem nokļuvis. Piedevām Lapsiņš, nerēķinādamies ar aizlieguma zīmēm, bezkaunīgi apdzina vairākas smagās automašīnas. Paga, puis, šito es tev kādā brīdī vēl ierīvēšu degunā. Neiedo​mājami! Milicis, kas neievēro satiksmes noteikumus!

Netālu no mūsu ceļamērķa Lapsiņš savu sātanisko braucamrīku negaidot pasvieda pa labi un iemēja to zālājā nepilna metra atstatumā no stāva upītes krasta. Nobrem7.ēšanas mirklī es ar visu piesadzīgumu tikko nepārlidoju Lapsiņam pāri un vēlreiz nozvērējos puisim tik viegli nepiedot.

Bet Lapsiņš ar rietošas saules diskam līdzīgo ugunīgo bumbu galvā atņirdza savus metāla zobus laimīgā pašap​mierinātā smaidā un ar tēvišķīgu pārākumu man ieteica: — Noskalosimies drusku, šef, mēs neizskatāmies pēc cilvēkiem. Tādiem neder^ rādīties sev līdzīgo sabiedrībā.

Nokāpām pie upītes. Ūdens bija dzidrs, straujš un ledaini auksts. Nopurinājuši putekļus no drēbēm un izpeldējušies, brītiņu pagulējām krūmmalē un klusēdami noraudzījāmies augstienēs peldošajās mākoņu burulaivās.

Apjautājos: — Cik tālu vēl līdz tām «Teļaragu» mā​jām?

— Tepat kaut kur tām jābūt. Re, tur uz priekšu ceļa līkumā ir vienas mājas, gan tur kādu dzīvu radību ierau​dzīsim, apjautāsimies …

Izrādījās, ka mums laimējies — nākamās mājas būšot «Teļaragi», tā mums paskaidroja pirmais pretimnācējs, kuru satikām uz ceļa.

Pabraucām drusku garām «Teļaragiem». Mājas atradās piekalnē — vairākas lielas, bet vecas un krietni nolaistas ēkas, kādas uz laukiem patlaban sastopamas ļoti bieži.

Norunāju ar Lapsiņu: viņš paliks mani gaidot tepat birzes malā, kur bijām apmetušies, bet es došos

uz «Teļa​ragiem».

Sen nebiju atradies šādā klusā, dieva aizmirstā nostūrī, tālu no pilsētas trokšņiem un kņadas. Katra skaņa šķita apkārtnes klusumu nevis traucējam, bet vēl vairāk padziļinām: kaut kur miegaini ķaukstēja suns … Iedziedā​jās gailis … Ganībās māva govs …

Netālu no «Teļaragiem» apstājos un pavēroju mājas pagalmu. Zem klajām debesīm rūsēja kaut kādas vecas lauksaimniecības mašīnas, aprūsējuši arkli, ecēšas. Pie zālēs ieaugušiem salauztu pļaujammašīnu spārniem rotaļājās bērni, divi puikas, ņipri zeperi, un divas bižainas meitenes. Garākā ar pabālo, saulē vēl neiedegušo sejiņu bija Inta. Kā lai nepamanīts aizvilinu viņu prom no pārējiem? Negribējās, lai ziņkārīgie bērni mūs apstāj un traucē sarunu. Vispār vēlējos aprunāties ar Intu citu cilvēku neredzēts.

Tuvāk mājām iet nevarēju, suns jau pirmīt bija ierējies. Tā es stāvēju, prātoju un nogaidīju.

Pavisam necerēti man uzsmaidīja laime: Inta nezin kāpēc pameta rotāju biedrus un kā pasaukta teciņus nāca tieši uz manu pusi.

— Inta!

Meitene garāmskriedama paskatījās uz mani un sastinga. Pieliku pirkstu pie lūpām un ierāvos dzijāk ievu un kārklu biezumā, lai mazā saprot, ka nevajag skaji klaigāt.

Liekas, Inta bija mani pazinusi un pareizi izpratusi manas noslēpumainās izdarības. Vairākkārt palocījusi galvu, ka mani pilnīgi sapratusi, viņa atskatījās uz pagalmu, kur joprojām lēkāja, skaji spiedza un smējās pārējie bērni, un ātri devās man klāt.

— Labdien, Inta! Runā klusu!

— Labdien… Vai, kur jūs te gadījāties? — meitene nočukstēja, raudzīdamās manī lielām un izbrīnītām acīm. Viņa tomēr izskatījās drīzāk priecīga nekā nepatīkami pārsteigta.

— Inta, vai māki glabāt noslēpumus?

— Un kā vēl! — meitene nevilcinādamās paziņoja.

— Kur mēs te varētu parunāties tā, lai neviens mūs ne ierauga, ne dzird?

— Iesim uz birzi! — Inta atčukstēja vēl klusāk nekā es un kjuva pavisam noslēpumaina. — Tur jāiet pa to taciņu…

Viņa gāja man blakus uz pirkstgaliem, pārmērīgā piesardzībā augstu cilādama kājas un lāgiem pavērās manī degošas ziņkāres pilnām acīm, visu laiku čukstus taujādama, bet atbildi pat negaidīdama: — Kā jūs mūs atradāt? Vai, cik labi, ka es iedomājos pārsiet govi! Viņa tepat aiz krūmiem ganās… Bet iesim mudīgāk, lai ne​viens nevar mūs panākt! … Ja meklēs… Bet nemeklēs jau, es bieži aizskrienu viena pati uz upīti izpeldēties …

Pavisam cita meitene nekā tā, kuru redzēju pilsētā, kurai māte noliegusi runāt ar svešiem cilvēkiem … Laikam taču Vitai Kleinei savi iemesli tādam aizliegumam…

Birztalas malā, kur apsēdāmies uz vētras izgāztas liepas stumbra, Inta man bažīgi jautāja: — Vai atradāt to, kas toreiz sašāva cilvēku?

— Vēl ne, bet ceru, ka drīz mums izdosies. Tu man vari tieši šai ziņā palīdzēt. Jā, jā, nemaz nebrīnies, tāpēc es atbraucu pie tevis ciemā. Gribi man palīdzēt?

— Gribu.

— Tad tev man pilnīgi patiesi un labi sīki jāpastāsta viss, ko tev jautāšu. Norunāts?

— Pilnīgi patiesi! Norunāts! — Inta dedzīgi māja ar galvu.

Parādīju viņai Helmuta Rasiņa un Reiņa Salas fotogrā​fijas un jautāju: — Vai tu šos cilvēkus kādreiz esi redzējusi un pazīsti?

— Jā… Bet vai jūs arī mākat glabāt noslēpumus?

— Māku.

— Un nevienam neko neteiksiet, ka es ar jums ru​nāju … Tāpēc, ka mamma, viņa . ..

— Zinu, Inta, saprotu. Jā, apsolu, mēs abi glabāsim no​slēpumā šo sarunu. Tātad tu šos tēvočus esi redzējusi? Vai jūsu mājās?

— Jā. Vairākas reizes.

— Abus kopā?

— Jā. Un arī pa vienam.

— Vai tu atceries, kad viņi bija jūsu mājās abi divi kopā?

— Vai! … Tas bija … tas bija sen … Viņi atnesa mammai noķertās zivis, iedzēra un trokšņoja … Mamma zivis cepa, ari es dabūju. Pēc tam mamma teica, lai es ejot gulēt.

— Vai tu varbūt vari atcerēties, kad viņi tās zivis atnesa?

— Tas bija… tas bija … Pareizi, svētdienā, tāpēc, ka mamma todien agri pārnāca mājās un. . .

Pareizi, tajā svētdienā, kad tas direktors bija nokritis no klints …

— Vai viņi atnāca vēlu vakarā, vai dienā?

— Vēlu gan, bija jau tumšs.

Uz bridi apklusu. Jau tā biju uzzinājis visai daudz, šodien man veicās «gludi, gandrīz par daudz gludi», kā reizēm mēdza sacīt Vecais Sams.

Inta iztraucēja manas pārdomas, paraustīja aiz piedur​knes un klusi sacīja: — Es vairs nebraukšu mājās. Negribu. Es labāk palikšu tepat.

— Kāpēc, Inta?

— Man nepatīk … nu, kad mūsu mājās … kad …

Apjautu, ka Intai grūti sūdzēties par pašas māti un viņas dzīvi, un teicu: — Es tevi saprotu, saprotu … Bet ko tu te darīsi? Un skola? Un vai tava mamma Jaus? Un kā tu viņu atstāsi vienu? Viņa taču tevi mīl.

— Reizēm, — Inta atsaucās, cieši skatīdamās uz savām basajām kājām. — Reizēm, kad viņa … Es nezinu … Tad viņa nes konfektes un pērk man lentas un …

— Vai gribi dzirdēt manu padomu, Inta?

— Jā.

— Saprotu, tev grūta dzīve. Bet vajag saņemties …, vajag kaut ko darīt!

— Ko tad es varu izdarīt?

— Audz liela! Vispirms beidz skolu!

Pēc īsas pauzes Inta jautāja: — Vai jūs vienmēr blēžus ķerat? Un tos, kas šauj ci​tiem virsū, nu vispār — nu, blēžus?

— Jā. Es esmu izmeklētājs. Saproti, tāds, kas… kam jāuzmeklē patiesība, saproti… jānoskaidro, kurš ir go​dīgs cilvēks un kurš blēdis, kā tu saki.

Inta strauji paziņoja: — Tad es arī. Es arī iemācīšos to pašu. Vai es varu?

— Kāpēc ne? Redzi, tas jau skan labāk. Tu esi prātīga meitene. Es ar tevi labprāt vēl kādreiz parunāšu.

— No tiesas?

— No tiesas, Inta. Gan es to iekārtošu, tu redzēsi. Bet tagad man jāatgriežas pilsētā. Mani gaida. Tātad noru​nāts, mums ir noslēpums, un mēs to glabāsim? Sit plaukstā!

— Norunāts! — Inta pat mazliet atvēzējās, pirms iesita man plaukstā. Un izskatījās aizkustinoši nopietna.

Tad mēs šķīrāmies, devos prom. Atskatījos: meitene, pakāpusies uz nogāztās liepas stumbra, māja man ar roku „ tik ilgi, kamēr pazudu aiz kokiem. Apsolījos arī vēl kādreiz ar bērnu Kalnienē tikties un parunāt. Šaubījos gan, vai man būtu kaut mazākais pedagoga talants… hm, varbūt reizumis līdzīgos gadījumos pietiek ar nedaudz sirsnī​bas un cilvēcības? Bet vai «cilvēcības talants» man bija?

Ne jau par to pašreiz jādomā!

Tātad biju kļuvis bagātāks ar svarīgām, man ļoti sva​rīgām ziņām. Rasiņš? … Ja nu viņš, tad gan mani

nojauta smagi vīlusi .. . Ari tovakar, kad sašāva Silabriedi, viņš atradies pie Kleines … Bijis abās vietās, kur … Vai iespē​jama tāda atkārtota sagadīšanās? Un Sala, Bellas brālis, hm? Knope taču stāstīja, ka viņš par savu svaini Zaru izteicies nejauki un rupji… Pirmais cilvēks, kurš par Zaru neizsakās atzinīgi… Kādi motīvi šādam naidīgu​mam?

Atceļā vairs nedusmojos uz Lapsiņu par viņa galvu reibinošajām virāžām.

XXX Visu manu domu un interešu centrā patlaban atradās pludinātājs Rasiņš un Reinis Sala.

Lai tik veikli pazustu, tikpat kā zemē ielīstu, Silabrieža sašāvējam vajadzēja ļoti labi pārzināt visas spraugas un ejas tuvējo namu pagalmos. Vitas Kleines biežajiem apmeklētājiem Rasiņam un Salam bijusi iespēja ar šo «vides ģeogrāfiju» pamatīgi iepazīties. Viņiem bija arī parocīga slēptuve turpat tuvumā — tas pats Kleines dzīvoklis …

Iepriekšējā Rasiņa liecība? Hm, varbūt viņš nemaz nav tik daudz man samelojis, toreiz tiešām atradies pie kioska un pircis cigaretes, gribējis sekot Silabriedim, bet viņu traucējis Lapsiņš, kurš arī atradies turpat… Iespējams — ja Lapsiņš tūdaļ būtu aizbraucis, Silabriedim būtu klājies ļaunāk …

Pieņemsim, Rasiņš bija spiests aizkavēties pie kioska, bet Silabriedi sašāva Sala . .. Pēc tam — šaudīšanās … Lapsiņš metas uz to pusi, Rasiņš seko, ieiet Kleines dzīvoklī … Sala uz brīdi pazūd aiz malkas grēdas, Lapsiņš veltīgi meklē uzbrucēju parkā … Pa to laiku Sala ielavās Silabrieža dzīvoklī, pāršķirsta papīrus, paņem piezīmes un nogaida. Kad lejā, pagalmā, viss aprimis, respektīvi — kad mēs toreiz, nenieka nenoskaidrojuši, aizbraucām — Rasiņš varēja ielavīties Silabrieža dzīvoklī, paziņot Salam, ka briesmas jau garām . . .

Tāda varētu būt notikumu kopaina … Tādā gadījumā Reinim Salam ir ciešs sakars arī ar Zara slepkavību. Motivācija? Vislabāk to vajadzētu zināt Bellai Zarai, bet man likās pāragri viņu vēlreiz traucēt, izvaicāt un satraukt. Ja nu viņas brālis tomēr nebija Zara slepkava? Arī tāda iespēja bija jāpieļauj, lai gan patlaban šķita, ka atrodos svarīgu, pat izšķirīgu atklājumu priekšvakarā, un ap Rasiņu un Salu bija sabiezējis gluži draudīgu aizdomu mākonis …

Iepazīstoties ar Bellas brāļa pagātni, manas aizdomas tikai pastiprinājās.

Reinis Sala bija trīsdesmit astoņus gadus vecs, neprecējies, pašreiz bez noteiktas nodarbošanās.

Ieradies Kalnienē pirms diviem mēnešiem no Rīgas rajona. Pie māsas nedzīvojot, noīrējis istabu Rasiņam kaimiņos. Kur ņem līdzekļus iztikai? Laiku pa laikam strādājis gadījuma darbus. Iedraudzējies ar Helmutu Rasiņu… Uzzināju arī, ka Bella reizēm apciemojusi brāli, turpretī viņš māsu nekad .. . Dzirdēts, ka Sala dzērumā visai negatīvi izsacījies par nelaiķi māsasvīru, kuru dēvējis pat par nelieti.

Aizdomas pret Reini Salu bija smagas.

Reinis Sala bija samērā izglītots cilvēks: tūlīt pēc kara septiņpadsmit gadu vecumā beidzis vidusskolu, iestājies fizikas un matemātikas fakultātē, teicami mācījies līdz trešajam kursam. Tad — svarīgs apstāklis — arestēts un notiesāts kopā ar tēvu, kādas rūpnīcas inženieri, kurš apvainots kaitniecībā … Pēc atgriešanās no izsūtījuma Sala pievērsis sev milicijas vērību ar dažiem huligāniskiem izlēcieniem dzērumā, atkārtoti apvainojis arī milicijas darbiniekus, par huligānismu attiecīgi sodīts …

Tātad — Vizma Knope viņiem atnesa konjaka pudeli. Pieņemsim, ka brīdis, kad Rasiņš ar Salu to paņēma, bija viņu turpmākās rīcības izejas punkts. Pudeli paņēmuši, abi dodas tālāk pa lejas taku, kur biezie krūmi un koki viņus paslēpj no tiem cilvēkiem, kas uzturas skatu laukumā. Tālāk šī taka — tiesa, lejpus vietas, kur Zars nogrūzts no klints — savienojas ar augšējo taku. Šķiet, tieši tur viņi sastopas ar Zaru, pavada līdz kraujai un . ..

Pieļaujami vairāki varianti, taču tiem nebija būtiskas nozīmes. Tikai tādā ceļā slepkava varēja nokļūt uz klints, ja vien … Ja vien es patlaban negāju pilnīgi aplamā virzienā. Jo Rasiņš un Sala varēja iztukšot iegūto konjaka pudeli ar Zaru nemaz nesatiekoties … Tādā gadījumā īstais slepkava, šī X persona, jau gaidījis turpat kraujas tuvumā …

Tomēr man vajadzēja rīkoties pašreizējo aizdomu vir​zienā, un aizdomas pret Reini Salu bija lielas.

XXXI Manā priekšā sēdēja Reinis Sala. Negribot meklēju viņa sejā līdzību ar māsu, bet tā bija grūti atklājama. Varbūt vienīgi slīpais plakstiņu šķēlums, šaurās uzacu līnijas … Bet izteiksme! Ne vēsts no māsas pievilcības un mierīgās nopietnības. Sala izskatījās drīzāk atbaidošs: glūnīgs, izsmējīgs un grūti notverams skatiens, plakstiņi apsarkuši un pietūkuši, lūpu kaktiņi nošļukuši. Turklāt pie labās acs viņam bieži raustījās kāds nervs, un tad Sala — manuprāt, pārāk uzkrītoši un pārspīlēti — vieba seju visneiedomājamākās grimasēs. Mugurā Salam bija laba auduma, bet apbružāts uzvalks, krekla apkaklīte nosmulēta, apavi nespodrināti. Ļoti nepatīkami bija tas, ka šis cilvēks, šķita, pret mani izjūtam tādu antipātiju un nicību, kādu neapzinājos pelnījis. Piedevām Sala šo noskaņojumu pat nepūlējās slēpt: sēdēja izaicinoši vaļīgā pozā, atgāzies pret krēsla atzveltni un izstiepis kājas visā garumā, atbildēja ņirdzīgi un, likās, apņēmies mani tīšām pārkaitināt tik tālu, ka zaudēšu savaldību. Nu, to prieku es viņam nevēlējos sagādāt, izturējos uzsvērti mierīgi un oficiāli.

Kad beidzu gluži formālo sākuma aptauju, brīdi klusēju. Sala, aizsmēķējis bez manas atvēlēs, arī klusēja un vīpsnādams skatījās man pierē.

Pēc pauzes, acis no viņa nenovērsdams, pavisam mierīgi jautāju: — Jūs zināt, kādēļ esat izsaukts?

•— Ne jausmas.

— Es jums gribēju pajautāt pavisam atklāti: vai jūs zināt, kas nogalināja Eiženu Zaru?

Sala man pamirkšķināja un nosacīja, it kā to vien būtu no manis gaidījis: — Tad re, kas jums aiz ādas?! Vecu zvirbuli slazdā gribat iemānīt? Aplam, aplam, iemaņas jums vēl klibo uz visām četrām kājām .. . Vispirms jums pienācās mani nogurdināt, iemidzināt modrību, izprašņāt par blakuslietām, he, he … Savas pāris stundiņas… Un tikai tad, kad upuris pataisīts jau pavisam mīksts un miegains — bliukš! kā ar āmuru pa pieri: tu esi slepkava!

Pacietīgi noklausījos šo tirādi līdz galam un jautāju: — Ko jūs vēl varat pastāstīt par Eižena Zara nāvi?

— Zināt ko? Ja es to … par nelaiķiem ļaunu nerunājot, bet lietas un cilvēki jāsauc īstajā vārdā … Ja es to draņķi „tiešām būtu nozūmējis, tas būtu bijis vienīgais labais darbs manā mūžā, āmen!

— Varbūt paskaidrosiet?

— Bet lūdzu! Trīs vārdos: blaktis vajag spiest!

— Jūs viņu ienīdāt?

— No visas savas sirds un saprašanas, āmen.

— Kādēļ?

— Laikam jau bija par ko . .. Zināt, garlaicīgi! Te nav baznīca, jūs neesat mācītājs, un es nejūtos aicināts biktēties.

— Pilsoni Sala, atmetiet šo toni un stilu! Jūs atrodaties oficiālā iestādē, un situācija pārāk nopietna, lai at​ļautos …

— Lieliski, pilsoni izmeklētāj, ka jūs ierosināt pārrunas par stilu! … Un ja man jūsu stils tikpat pretīgs kā jums manējais? Nepieļaujat? Iznāk — lai šo sarunu turpinātu, mums nāksies vienam otra stilu kādu brītiņu paciest, he, he! Un vēl viena īsa, bet kodolīga piezīmīte: es taču ar savu personu un stilu jums neesmu uzbāzies, es ne.

Pacietīgi jautāju: — Ko jūs darījāt 26. jūnijā Piekūnu klintīs?

— Nodevos estētiskam baudījumam un atpūtos pie dabas krūts drauga sabiedrībā.

Apvienodami patīkamo ar lietderīgo, mēs ķērām zivis … tikai ne duļķainā ūdenī… kā dažs labs . ..

— Vai jūs tur ieradāties, jau iepriekš zinādami, ka tur​pat būs arī Zars? …

— Jau atkal! Par varītēm esat apņēmies iztaisīt no manis slepkavu? Neizdosies! Pierādiet!

Neaizmirstiet nevainības prezumpciju, ir tāds patīkams juridisks termins! Ērmoti, ka tieši paši juristi reizēm izliekas, ka ir to pie​mirsuši, he, he!

— Pie Piekūnu klintīm jūs 26. jūnijā ieradāties kopā ar Rasiņu. Kad ieradāties?

— No paša rīta.

— Un visu dienu pavadījāt tikai viens otra sabiedrībā?

— Protams. Kas tur ko brīnīties? Mēs viens otram ne​apnīkam. Viens otra dvēselē nelienam.

— Palūgšu jūs sīki un no sākumā līdz pat beigām izstāstīt visas tās dienas gaitas Piekūnu klintīs.

— Bet lūdzu! To var. Šķita, ka Sala tomēr bija apjaudis stāvokļa nopietnību, un sāka stāstīt bez liekas ākstības un izaicinošām piezī​mēm.

Sala un Rasiņš jau agrāk dažas reizes makšķerējuši pie Piekūnu klintīm. Sestdien, 25. jūnijā, abi sarunājuši, ka svētdienas rītā, ja būs labs laiks, dosies turpu. Satikušies pie autobusa, kas brauc uz to pusi. Izkāpuši pie pieturas, kas Piekūnu klintīm vistuvāk, tālāk gājuši kājām. Paņēmuši līdzi sviestmaizes, bet degvīna neesot bijis. Makšķerējuši, vienubrīd nosnaudušies un visu laiku nožēlojuši, ka «no pilnas laimes trūkst tieši viena pusstopa tiesa», kā sacīja Sala … Pievakarē, kad makšķerniekiem apnicis kvernēt vienā vietā, viņi devušies uz citu, bet negaidot pa ceļam ieraudzījuši Vizmu Knopi un pierunājuši, lai meitene nočiepj un atnes viņiem kādu šņabja pudeli.

Knope, draugiem par prieku, atnesusi konjaku. Tūlīt pēc tam makšķernieki ar šo ieguvumu aizgājuši tālāk pa lejas taku. Pa ceļam nevienu nesatikuši. Pie upes izgājuši iepretī vietai, kur lejas taka savienojas ar augšējo. Izmetuši atvarā makšķeres, un tad slāpes nebijušas ilgāk izciešamas, viņi atkorķējuši pudeli, iztukšojuši to un iesvieduši krūmos. Pēc tam, kā par brīnumu, izvilkuši vēl divus asarus un prāvu līdaku.

Pamazām satumsis. Dzirdējuši klintīs saucienus un ūjināšanu, pēc tam viss apklusis. Makšķernieki arī devušies prom. Atgriezušies Kalnienē, aizgājuši pie Vitas Kleines, kurai mājās atradies dzeramais.

«Jautrā dzīva vira atraitne», kā Sala dēvēja Kleini, zivis izcepusi, visi trīs ēduši, dzēruši un līksmojuši 'līdz pat rītausmai. Pēc tam Rasiņš palicis turpat, bet Sala aizgājis uz savām mājām.

Beigās jautāju Salam, kāpēc viņš neieredzējis savu svaini. Uz šo jautājumu Sala tomēr izvairījās atbildēt, naidīgumu nenoliedza, tikai piezīmēja: tas esot pārāk garš un sarežģīts stāsts …

Uz mājām, protams, Salu neatlaidu. Tūdaļ nopratināju arī Rasiņu. Rasiņš "šoreiz izskatījās drūms un paģirains, liecināja skopi, atbildēja tikai uz maniem jautājumiem, taču beidzot varēju savilkt galus kopā.

Salas un Rasiņa liecības nesaskanēja vienā vienīga, šķietami nenozīmīgā punktā. Un šai nesaskanīgajā punktā katrs palika pie sava apgalvojuma tik stūrgalvīgi, ka tas man lika daudz ko pārdomāt. Pēc tam man visu laiku ausīs kā vesera sitieni dunēja un dārdēja vienīgi tas pats jautājums: kāpēc Sala tik kategoriski noliedza to, ko ap​galvoja Rasiņš?…

XXXII Kāpēc, kāpēc, kāpēc? …

Jautājums turpināja dunēt manā galvā, arī vēlu vakarā atgriežoties mājās. Manīdams, ka esmu nodarbināts ar grūti izdomājamām domām un nomāktā garastāvoklī, Lapsiņš ierunājās joka tonī, aiz kura saklausīju sirsnīgas bažas: — Nudien žēl, ka vēl nav izgudrots smadzeņu ventila​tors. Es jums tādu uzdāvinātu …

Atjokoju tikpat neīsti: — Kāpēc man? Vai tad pakausis kūp? Nekas, Lapsiņ. Neesmu nemaz tik pārdabiski centīgs, lai mani nemitīgi nodarbinātu domas vienīgi par darbu, darbu un darbu … Tā notiek vienīgi sliktu autoru sliktos ražošanas romānos. Bet šodien, Lapsiņ, ir īpašs gadījums. Rēbuss! Rēbuss, Lapsiņ …

— Nu, tad līdz rītam.

— Līdz rītam.

137 Iegāju dzīvoklī un tūdaļ devos uz istabu pie tālruņa, apņēmies tik ilgi zvanīt Aijai, kamēr viņa atnāks pie manis. Citādi… Citādi laikam šobrīd mani tomēr draudēja piemeklēt sliktā ražošanas romāna pārskaistinātā va​roņa liktenis: pārpūlētās smadzenes nerimās malt vienu un to pašu «kāpēc» …

10 — 474 Lai gan istabā logs bija vaļā, tūdaļ saodu Aijas lietotās smaržas. Aploksne! Uz galda tai vietā, kur Aija mēdza man atstāt zīmītes, bija nolikta aploksne.

Atvēru to un izlasīju īso vēstuli… Nesapratu. Mehā​niski sāku lasīt otrreiz: «Bert, es sentimentāla kļūt nevēlos un ceru, ka ari Tu tāds nekļūsi, jo tas visu tikai novilcinātu, bet nenovērstu. Mums ir daudz iespēju padarīt vienam otru nelaimīgu un nekādu iespēju — padarīt laimīgu.

Nederam kopā. Nesaderamies. Jāšķiras — un jo ātrāk, jo labāk. Esmu visu simt reižu pārdomājusi un apsvērusi. Paliec sveiks, nedusmojies, mēģināsim atrast citur to, ko veltīgi meklējām viens otrā. Lēmums ir galīgs un nepārsūdzams, kā Tu reizēm saki, un es aizeju uz neatgriešanos.

Tiešām novēlot Tev visu labu Aija» Noliku vēstuli uz galda. Bezdomīgi paraudzījos apkārt. Noņēmu — nē, norāvu no telefona aparāta klausuli. Paturēju rokā labu brīdi un lēnām, it kā klausule būtu ārkārtīgi vārīga, novietoju to atkal uz aparāta. Aizgāju uz virtuvi, aizdedzināju gāzi, uzliku vārīties tēju, joprojām «kustēdamies gausi un uzmanīgi, it kā visi priekšmeti ap mani būtu no stikla … it kā es pats būtu no stikla, katras nepiesardzīgi straujas kustības apdraudēts …

XXXIII Nākošajā rītā tūdaļ devos uz prokurora kabinetu. Man pilnīgi skaidrs bija vienīgi turpmākās rīcības plāns… Bet vai Vecais Sams tam piekritīs? . ..

— Na nu, — viņš iesāka, tikko biju iegājis pa durvīm, bet, vērīgāk ieskatījies man sejā, apklusa, nogaidoši bun​godams ar pirkstiem pa galdu.

Izstāstīju viņam savus pēdējos apsvērumus un iecereto plānu. Vecais Sams klausījās saspringti. Kad biju beidzis, ilgi klusēja, domāja un tad piekrītoši palocīja galvu.

— Nav slikti izdomāts.. . Nav slikti tai gadījuma, ja visi jūsu apsvērumi un secinājumi izrādīsies pareizi. Velns viņu neredzējis! Rīkojieties!

Kad jau pavēru durvis, lai mēmi pazustu aiz tām, Puķudruva pēkšņi pasauca: — Ādamson!

— Jā? Lūdzu .._.

— Neoficiāli, Adamson, tieši tā: n-neoficiāli un pilnīgi diskrēti: mums tāda profesija, ka pat visraibakajos dzīves brīžos… Un lai cik mēs iekšēji izpēruši… ieteicams …

Viņš noraudzījās uz manām nenospodrinātajām un nepareizi sašņorētajām kurpēm ar skatienu, kuru ne​varēju pārprast.

Lai gan jutos kā mīna pirms sprādziena, pazemīgi nosacīju: — Atvainojiet!

XXXIV 10» 139 Viss bija sagatavots mana nodoma realizēšanai; Puķudruvas kabinetā sapulcināti cilvēki, kas 26. jūnijā bija uzturējušies vistuvāk vietai, kur direktors Zars nogrūsts no klints, — tie, kas skatu laukumā bija novērojuši saulrietu: Janīna Sproģe, Aina Lūse, Juris Zivtiņš, Artūrs Cīrulis, Jānis Kviesītis un Aija Cekule. Ataicināta bija arī Vizma Knope, tikai viņa kopā ar Helmūtu Rasiņu, Reini Salu, ārstu Švarcu un diviem lieciniekiem uzturējās citā telpā.

Ieskanējās telefons. Zvanīja Lapsiņš, kurš tobrīd atradās pie Bellas Zaras.

— Mēs esam sagatavojušies, gaidu tālākos norādīju​mus. Varam braukt?

— Lieliski, Lapsiņ! Brauciet šurp! Kā jūtas Bella Zara? Viņa neprotestē?

— Nē. Kaut gan … Pats saprotiet.

— Saprotu, Lapsiņ, vismaz man liekas, ka sāku sa​prast.

Noliku klausuli. Pacēlu galvu, manas acis satikās ar Aijas acīm. Kāpēc viņa tā skatījās? Kā nosaukt jūtas, kas atspoguļojās viņas skatienā? Ziņkārība, naids, izbailes, nožēla? . .. Nē, kaut kas cits. Bet kas?

Es neatradu formulējumu. Biju aizņemts. Vajadzēja steigties. Pēdējās dienās domas par Aiju man uzbruka tikai vientulības brīžos. Bet ļaudīs bija labi, biju pārāk nodarbināts, steidzīgs: Zara slepkavības lieta tuvojās atrisināju​mam.

Saulrieta apjūsmotāju grupu lūdzu iziet pagalmā un sakāpt automašīnā. Tad šoferim liku doties ceļā.

Pirmajai mašīnai sekoja otra ar Vizmu Knopi, Rasiņu, Salu un lieciniekiem. Pie prokuratūras motociklā ar blakusvāģi piebrauca Lapsiņš un Bella Zara. Sasveicinājos un apsēdos aiz Lapsiņa muguras. Motocikls tūdaļ sāka braukt. Lapsiņam par godu jāpiebilst, ka šoreiz viņš brauca uzmanīgi. Sacīju Bellai: — Man patiesi žēl, ka nevarējām jums šo braucienu un visu pārējo aiztaupīt. Esmu spiests kaut ko noskaid​rot.

— Jums nevajag taisnoties. Jebkurš cits jūsu vietā rīkotos tāpat.

— Jā, varbūt jums taisnība.

— Šodien ir šausmīgi karsts.

— Iespējams, ka pievakarē būs negaiss. Jums ir ļoti i-to īpatnēja rokassprādze. Veikalos tādu neesmu redzējis. Šķiet, roku darbs.

— Jā. Vīrs to atveda no Maskavas. Jau sen.

Bella noņēma masīvo rotaslietu un pasniedza man.

— Opāls, mēnessakmens, ahāti. Un šie zaļie?

— Tirkīzi. Viss kopā mazlietiņ par raibu. Māksliniekam, kas to gatavojis, pietrūcis gaumes, laikam šķi​tis — jo raibāk, jo labāk.

Atdevu smago sudraba rokassprādzi Bellai, viņa to uzlika uz rokas delma. Klusējām. Lai arī bija jau pēcpusdiena un ēnas krietni pastiepušās garumā, saule arvien vēl neciešami tveicēja, padarīdama ļaudis gurdus un miegainus. Dienvidos no apvāršņa dūmakas bija paslējuši apaļi velvētās galotnes mākoņu ozoli, tomēr cerēju, ka tikšu ar visu galā, iekams uznāks negaiss.

Piekūnu klintīs mašīnas atstājām tai pašā vietā, kas bija izraudzīta nometnei traģiskajā 26. jūnija izbrau​kumā.

Man bija nepieciešams izdarīt tā saukto izmeklēšanas eksperimentu, lai pārliecinātos par dažu cilvēku liecību pareizību. Sajā sakarībā man bija radušās vairākas neskaidrības. Patlaban šeit sapulcinātos cilvēkus sagaidīja drūma izrāde.

Saulrieta apjūsmotāju grupa devās augšup uz skatu laukumu.

Pie klints, kur toreiz bija uzrāpusies Vizma Knope, mēs apstājāmies. Grupa skatu laukumā izvietojās tur​pat, kur bija atradusies Zara nāves dienā.

Es nedaudz pakāpos uz klints, lai viss būtu labāk pārskatāms, un sacīju: — Lūdzu klātesošos ieņemiet tās vietas, kurās jūs atrādāties 26. jūnijā … aptuveni lai brīdī, kad līdz saul​rietam bija atlikušas minūtes divdesmit! … Vizma Knope?

— Jā? … Vai, es nevaru! … Tāda baismīga vieta! Kas man jādara?

— Palieciet pie šīs klints, no kuras kāpāt zemē tai brīdī, kad ieraudzījāt Rasiņu un Salu!

Vizma jau atkal gandrīz raudāja, bieži šņauca degunu un brīžam pameta uz «Direktora klints» pusi šausmu pilnus skatienus.

— Rasiņ un Sala, nokāpiet līdz tai vietai, no kuras toreiz ieraudzījāt Vizmu Knopi!

Rasiņš un Sala ieņēma savas vietas.

— Bella Zara, nostājieties, lūdzu, tur, kur atradāties tai momentā, kad sacījāt Vizmai Knopei, ka atgriezīsieties pie pārējiem uz skatu laukuma.

— Es stāvēju tur, — Bella pamāja un nostājās augš​pus klints.

— Tātad patlaban visi atrodas tajās pašās vietās, kurās bijāt liktenīgajā svētdienā… īsi pirms tam, kad šeit bojā aizgāja Eižens Zars … Vizma Knope! Ko darījāt toreiz pēc tam, kad jūs bija pamanījuši un uzrunāja Reinis Sala un Helmuts Rasiņš?

— Vai, es ne . .. es gāju … tur lejā, pie viņiem …

— Ejiet un palieciet stāvot aiz klints! Mēs izlaidīsim epizodi, kad jūs skrējāt lejā uz nometni… Pieņem​sim, ka jūs jau esat no turienes atgriezusies. Kas notika Jālāk? Rasiņ . . . Sala …

— Mēs aizgājām pa taku.

— Ejiet! Bet pēc divdesmit metriem apstājieties un gaidiet!

Helmūts Rasiņš, pēc tam arī Reinis Sala devās uz priekšu pa lejas taku.

— Bella Zara, ko darījāt pēc tam, kad uzsaucāt Knopei, ka atgriežaties pie pārējiem, un viņa, kāpdama zemē no klints, jums atsaucās: «Labi, ejiet vien, es jums tūliņ sekošu»?

— Gāju augšup.

— Lūdzu, ejiet!

Bella Zara gāja. Nedaudz tālāk, kur taka sadalījas — viens atzarojums veda uz skatu laukumā izvietojušos grupu, otrs uz augšējo taku, kas aizvijās tālāk uz direktora Zara nāves vietu, — Bella Zara apstājās. Šajā brīdi es viņu panācu. Bella sacīja: — Es gāju … tur, pa kreisi.

Nekā neatbildēju, bet atskatījos uz ļaudīm, kurus vēl varēja redzēt augšā uz skatu laukuma. Pēc tam atkal pievērsos Bellai: — Atvainojiet, jūs man kaut ko teicāt?

— Es … es teicu … ka gāju pa kreisi.

— Apstāsimies! Pagaidiet!

Nokāpu lejā pie Helmūta Rasiņa un Reiņa Salas. Es jautāju Rasiņam: — Kad nodevāt man liecību, jūs apgalvojāt, ka redzējāt cilvēku uz augšējās takas. Jūs viņu pazītu, ja ieraudzītu?

— Domāju, ka pazītu.

— Panāciet man līdzi!

Apstājāmies netālu no skatu laukuma uz kura bija sapulcējušies toreizējie saulrieta vērotāji.

— Vai persona, kuru toreiz redzējāt, atrodas šeit?

Rasiņš uzmeta īsu skatienu ļaudīm un tūdaļ pievērsās Bellai Zarai, kura stāvēja lejāk.

— Tā ir viņa.

— Zināt, kā viņu sauc?

— Nē.

Uzdevu Salam tos pašus jautajumus, uz kuriem tikko bija atbildējis Rasiņš. Sala ironiski smīnēja, skatījās uz skatu laukumā sapulcētajiem ļaudīm un teica: — Lūk, tur jau tā persona stāv, domāju, ka jūs, pilsoni izmeklētāj, viņu pazīstat labāk nekā es, jo, vis​notaļ, ne vienreiz vien esat manīts viņas tīkamajā sa​biedrībā. Otrā no kreisās. He, he …

Sala norādīja uz Aiju.

— Ļoti labi. Bet tagad ejiet uz to vietu, no kuras jūs minēto personu toreiz redzējāt. Un gaidiet!

— Ar lielāko prieku.

Devos atpakaļ pie Bellas. Teicu Lapsiņam: — Atvediet Aiju Cekuli!

Lapsiņš aizsteidzās.

— Jūs zināt, kur ved šī taka? — es jautāju Zarai, no​rādīdams uz «Direktora klints» pusi.

— Jā… bet tur augšā es neesmu bijusi. — To sacīdama, viņa skatījās uz pienākošo Aiju un šķita mazliet izbrīnījusies.

— Uzkāpsim tur!

Redzēju apjukumu Aijas sejā. Jā, apjukumu, tagad es to zināju. Arī pirmīt, prokuratūrā, kad Aijas klātbūtnē zvanīju Lapsiņam un apjautājos par Bellu Zaru, Aijai bija tāda pati sejas izteiksme. Ne bailes, ne ziņkārībā, bet tieši apjukums. Viņa centās man neskatīties acīs un aizsteidzās garām. Lapsiņš viņai sekoja.

Uzmetu acis Bellas sejai: tā šķita sastingusi un tagad gluži balta. Tad pussoli atpaliku, jo taciņa bija šaura. Mums sekoja ārsts Švarcs un liecinieki.

Mani patlaban nemulsināja šāda notikumu attīstība, jo iepriekš jau zināju, ka arī Aija traģiskā notikuma dienā bijusi te augšā. Bet kāpēc viņa to noslēpa? Kā​pēc?

Tuvojoties «Direktora klintij», Bellas soļi kļuva gau​sāki.

Aija ar Lapsiņu jau stāvēja kraujas malā un par kaut ko klusi sarunājās.

Es jautāju Bellai: — Jūs pazīstat šo vietu?

— Nē… šeit augšā neesmu bijusi, bet es zinu …

— Ko jūs zināt?

— Ka šī ir tā vieta … Kāpēc jūs mani atvedāt šurp?

— Tāpēc, ka esat šeit redzēta.

Bella Zara skatījās man sejā, viņas bālums bija iz​zudis, viņa teica: — Nē, tas nevar būt, jo tik tālu es netiku toreiz atnākusi. Es gan sākumā panācos uz šo pusi, bet tad uz takas ieraudzīju kādu sievieti un atgriezos uz skatu laukumu pie pārējiem. Mēs abas ar Vizmu Knopi tur uzkāpām reizē.

— Jūs sākumā vispār noliedzāt, ka esat bijusi uz šīs takas.

— Jā… Nē, jo es tiešām panācos uz šo pusi tikai pārdesmit soļu, tad atgriezos. Biju to piemirsusi.

— Un kāpēc neteicāt, ka redzējāt uz takas cilvēku?

— Tā bija sieviete… un es nedomāju, ka viņa… Bez tam, man likās, jums nebūtu patīkami to uzzināt, jo … ja jau viņa pati nav jums to teikusi.

— Jūs viņu pazināt?

— Jā. Aija Cekule.

Aiz mums stāvēja abi liecinieki. Es pierakstīju Bellas vārdus, tad kāpām augšā uz «Direktora klinti».

Man grūti attēlot savas izjūtas, kad skatījos uz Aiju. Varbūt nekādu izjūtu pat nebija? Es vienīgi centos uz​zināt patiesību.

— Kāpēc noslēpi Silabriedim, kad viņš tevi iztaujāja?

Aija bija samulsusi, bet tad viņas acis iedegās un viņa teica: — Zini ko, ir ļoti viegli uzdot jautājumu «kāpēc», to labprāt dara pat bērni. Un pieaugušie ne vienmēr spēj uz šiem «kāpēc» atbildēt. Bet es zinu, ka tu man to nejautā aiz bērnišķīgas ziņkāres, nabaga Bert. Es atbildēšu. Jā, es te biju. Un to neteicu. Es to negribēju teikt… un arī nebūtu teikusi nevienam cilvēkam, ja … — Aija uzmeta skatienu Bellai, un man likās, ka viņas acis gail naids un nicināšana. — Vārdu sakot, es te biju, vēl vairāk, es runājos ar Eiženu Zaru.

— Kā tas notika?

— Nejauši. Mums nekas nebija norunāts. Es vienkārši pametu skatu laukumu un atnācu šurp… Un tad es ieraudzīju Zaru. Mēs sakām sarunāties.

— Par ko jūs runājāt?

— Par šo un to. Bet tas nav svarīgi. Daudz svarīgāki ir tas, ka mēs ieraudzījām tuvojamies Bellu Zaru.

— Kur Bella Zara atradās, kad viņu ieraudzījāt?

— Lūk, tur aiz tā ievu krūma, takas līkumā.

Es paraudzījos Aijas norādītajā virzienā, minētais ievu krūms atradās apmēram četrdesmit metrus no «Direktora klints».

■— Vai tā ir tiesa, ka jūs tur bijāt?

— Jā. Redziet, es par to negribēju runāt. Bet ja jau Aija Cekule… Zars bija tik samulsis un pārsteigts, mani ieraugot, ka spēra neuzmanīgu soli… un no​gāzās no klints.

— Nav tiesa! — atsaucās Aija. — Viņa to nogrūda. » — Tu to redzēji?

— Jā. Mēs ar Zaru stāvējām uz klints … Kad ieraudzījām Bellu Zaru nākam, es noskrēju lejup un pa​slēpos aiz krūmiem. Bet viņa bija visu redzējusi un dusmās . .. greizsirdībā Zaru nogrūda lejā.

Man šķita, ka «Direktora klints» zem manis lēni šūpojas, pēkšņi vairs negribējās uzdot nevienu jautājumu, sķatījos uz abām sievietēm, kuras stāvēja viena otrai pretī: Aija degošiem vaigiem un naidīgi dzirksto​šām acīm, Bella joprojām mierīga. Tad viņa palūkojās tieši Aijai sejā un sacīja: — Tagad es visu saprotu. Vai domājāt, jums kļūs vieglāk, ja atbildību par Zara nāvi uzvelsiet man? Līdz šim es klusēju, bet tagad, kad mani apvaino slepkavībā, esmu spiesta runāt. — Viņa pievērsās man un turpināja: — Toreiz, kad vaicājāt, vai man nav aizdomu, kurš vainīgs Zara nāvē, es dažu iemeslu dēļ atbildēju noliedzoši. Arī šodien nedomāju kādu apvainot, tikai papildināšu to, ko Aija Cekule nepateica … Jā, es patiešām toreiz šeit atrados un redzēju Zaru skūpstāmies ar kādu sievieti. Gribēju doties prom, bet biju jau pamanīta, sieviete bēga un pazuda tur aiz tiem krūmiem. Zars palika stāvot uz klints. Tuvojos viņam. Viņš likās apjucis un iztrūcies, nepiesardzīgi kāpās atpakaļ un nogāzās lejā…

— Kur jūs stāvējāt, kad tas notika? — es saklausīju kā notālēm pats savu balsi.

— Šeit, — Bella teica, pagājusies dažus soļus uz priekšu.

— Tātad jūs nepiegājāt Zaram klāt?

— Nē!

— Meli! Viņa nogrūda Zaru! — Aija iesaucās.

— Pagaidiet! — es apklusināju Aiju. — Aizejiet tur, kur atradāties tobrīd, kad redzējāt visu, kas šeit no​risinājās!

Aija aizgāja.

Es jautāju Bellai, joprojām tikko pazīdams savu balsi: — Un ko jūs darījāt, redzēdama, ka Zars nogāžas no klints?

— Sākumā gribēju uzkāpt un… bet man pietrūka spēka. Dzirdēju kā viņš nokrīt, kā daži akmeņi noveļas līdzi. . . Stāvēju kā sasalusi, ne mirkli neticēju, ka Zars palicis dzīvs … Atgriezos uz skatu laukumu . .. nespēju citiem pateikt, kas uz klints norisinājies, tad taču būtu jāatstāsta viss, ko biju redzējusi… Ja Aija Cekule šodien nebūtu atklājusi, kas toreiz šeit notika, es būtu klusējusi par visu. Zara nāve bija kļūmīga nejaušība. Vairāk man nav ko piebilst.

Bella un Švarcs palika augšā. Mēs ar Lapsiņu un lieciniekiem devāmies pie Aijas, kas stāvēja aiz ievu krūma. Tā bija dīvaina saruna: es nespēju palūkoties uz Aiju, Lapsiņš savukārt vairījās raudzīties uz mani. Aija vēlreiz atkārtoja, ka redzējusi Bellu uzkāpjam uz klints un dodamies pie Zara. Abi par kaut ko runājuši — Aija atradusies pārāk tālu, lai dzirdētu, par ko. Tad ieraudzījusi, ka Bella pagrūž Zaru un viņš no klints nokrīt. Pēc tam Bella ātri aizgājusi. Aija, tikko valdīdama satraukumu un šausmas, viņai sekojusi un redzējusi, kā Bella kopā ar Vizmu Knopi uzkāpj skatu laukumā pie pārējiem. Tad pie viņiem atgriezusies arī Aija. Viņas prombūtni neviens nepamanījis. Visi kopā noskatījušies, kā noriet saule, pēc tam devušies uz nometni. Drīz sākusies Zara meklēšana.

— Un tu klusēji?! Tavu acu priekšā no klints nogrūž cilvēku … kurš, spriežot pēc taviem vārdiem,

vismaz nav bijis tev vienaldzīgs, bet tu klusēji? — jautāju ledaini un cieti.

— Es… jā, tai brīdī, kad Zars krita … mani sagrāba šausmas, uzspiedu abas rokas uz mutes, citādi būtu iekliegušies … Pēc tam … Pēc tam iedomājos — viņš vairs nav un nevar būt dzīvs… Un man likās — tūlīt sāks runāt Bella … Un es domāju: viņa to izdarījusi tāpēc, ka redzējusi mani un Zaru kopā …

Greizsirdības dēļ… Gaidīju, tūlīt Bella visu izstāstīs … Bet viņa klusēja … Vēlāk man likās, ka Zara nāvi uzskata par nelaimes gadījumu un lietu laikam izbeigs … Un tad vēl… Jā, un es nevēlējos, lai tu uzzini, ka es … un Zars …

Mani stindzināja niknums, klusēju. Vai tāpēc viņa bija rakstījusi vēstuli, ka aiziet no manis? Ja tā, tad viņa vismaz ir vēlējusies būt pret mani godīga . ..

Aija turpināja: — Un tad es, jā, es izgudroju un aizsūtīju izmeklētājam Silabriedim anonīmo vēstuli, salīmēju no avīzes izgrieztus burtus uz papīra … Tu pats, Bert, man reiz stāstīji par atgadījumu, kad anonīma vēstule palīdzējusi noskaidrot kādu lietu. Atcerējos to un nolēmu rīkoties . .. Izgudroju «pilnvaroto», kas draud izrēķināties ar izmeklētāju, ja viņš nebeigs Zara nāves apstākļu noskaidrošanu .. .

Bet, vēstuli nosūtot, gribēju panākt pilnīgi pretējo. Gribēju vienīgi panākt, lai Silabriedis izmeklēšanu turpina, nevis izbeidz… Agri vai vēlu patiesībai vajadzēja atklāties… Taču man nebija gluži vienalga, ka no​skaidrotos arī mana loma, jo … es varētu sarūgtināt kādu cilvēku tāpēc, ka Zars . .. un es …

— Tā? Tu droši vien zini, ka tavā vēstulē Silabriedim izteiktie draudi vēlāk realizēti.

— Zinu … Biju par to drausmīgi pārsteigta, pārbijos līdz nāvei… Nezināju un vēl tagad nezinu, ko lai par to domāju … Baidījos arī par tavu dzīvību … Minēju, kas īsti notiek. Pēc tam iedomājos: laikam ar savu anonīmo vēstuli negribot esmu izdarījusi pakalpojumu kaut kādiem ļaundariem un viņi …

Tad vēl iedomājos, ka uz​brukumā vainojama Bella Zara …

— Tādā gadījumā Zarai vajadzēja zināt, ka esi tādu anonīmu vēstuli sacerējusi un nosūtījusi.

— Nē, nē, to taču viņa nevarēja zināt!

— Labi. Sarunas turpinājumu pagaidām atliksim!

Lapsiņš un Aija atgriezās uz «Direktora klinti», es devos uz lejas taku, kur mani gaidīja Sala un Rasiņš.

Pasaucu Rasiņu un apjautājos: — No kuras vietas toreiz redzējāt «Direktora klinti»?

Rasiņš parādīja. Augšā uz klints patlaban stāvēja Lapsiņš, Aija, Bella un pārējās sievietes, saulrieta vērotājas.

Es un Rasiņš atradāmies aiz krūmiem un no augšas ne​bijām ieraugāmi.

— Vēlreiz parādiet, — kuru no šim sievietēm toreiz ieraudzījāt tur augšā? Skatieties uzmanīgi!

Rasiņš paskatījās augšā un nešaubīdamies atbildēja: — To pa labi. Noteikti.

— Un Sala? Vai arī viņš to sievieti redzēja?

— Nudien nezinu.

— Jūs par to nerunājāt?

— Paklau, izmeklētāj, mana atmiņa nav nekāds magnetofons — kas lentē ierakstīts, tas tur arī paliek uz mūžīgiem laikiem. Rēķini pats, cik dienu kopš tās svētdienas pagājis, cik ūdens aiztecējis, cik šņabja izdzerts … Un to tak visprātīgāk pajautāt pašam Salam.

Sala apgalvoja, ka neesot uz klints redzējis nevienu cilvēku. Bet viņš nevarēja noliegt, ka nebūtu redzējis arī pašu «Direktora klinti».

Kāpu augšā. Piegāju Bellai, kura noraudzījās uz upi, satvēru viņu aiz elkoņa un pagriezu ar seju uz otru pusi.

— Paskatieties turp! — es sacīju.

Zemāk par «Direktora klinti», kādus simts metrus atstatu no tās, dažuviet pazuzdama krūmājā un kokos, dažuviet saredzama, vijās lejas teka. Uz tās kādā klajā vietā stāvēja Reinis Sala un Helmuts

Rasiņš.

— Viņi jūs toreiz šeit redzējuši, kad . . .

Nepaguvu pabeigt teikumu, jo Bella Zara zaudēja samaņu. Tikko paspēju satvert rokās saļimstošās sievietes augumu. Noguldīju viņu zālē. Piesteidzās klāt Švarcs un uzņēmās rūpes par paģībušo.

Tagad man šķita skaidrs, kāpēc Sala noliedza, ka uz klints kādu redzējis. Viņš noteikti kaut ko zināja … Vismaz nojauta un nevēlējās liecināt māsai par sliktu. To varēja saprast. Tāpēc viņš atzinās, ka redzējis tikai Aiju.

Kamēr Švarcs skaitīja paģībušās sievietes pulsu, atkal ievēroju uz Bellas labās rokas smago sudraba rokas​sprādzi. Atcerējos ādas nobrāzumu un asinsizplūdumu uz Zara krūtīm.

XXXV Lieku reizi apbrīnoju Bellas Zaras savaldību. Tikai pašā nopratināšanas iesākumā man bija iešāvusies prātā doma, ka to varbūt var nosaukt arī citādi — par aukstasinību vai bezjūtību …

— Tātad jūs apgalvojat, ka nenogrūdāt savu vīru no klints tīšuprāt?

— Nē! Varu tomēr piebilst, ka nenožēloju notikušo. Palieku pārliecībā, ka šis cilvēks par visu, ko nodarījis citiem, saņēmis vēl saudzīgu sodu. Bet nogalināt viņu apzinīgi un tīšuprāt… Nē, to es nevarētu.

Ne aiz gļēvu​lības, nē. Tikai aiz pretīguma. Nederu bendes amatam.

— Ja jūtaties spējīga izstāstīt visu no paša sākuma, lūdzu, izdariet to.

— Jūtos spējīga. Tagad jā .. . Man jāatskatās tālu pagātnē, bet nebūšu izšķērdīga ar vārdiem … un ir taču notikumi, par kuriem grūti runāt… Par kuriem arī es runāšu tikai tālab, ka citas izejas nav … Tas notika četrdesmit astotajā gadā. Mans tēvs strādāja Rīgā par galveno inženieri kādā stikla rūpnīcā. Viņu uzskatīja par labu speciālistu, bet uzskatīja arī, ka tēvam piemītot daži «veco laiku aizspriedumi» un «neskaidrība uzskatos». Neņemos spriest, kā īsteni tas bija domāts un vai atbilda patiesībai, — biju vēl pārāk jauna un muļķe … Konkrēti zināju vienīgi, ka tēvs bija darbavietā atklāti izteicis šaubas, vai rūpnīcai piesūtītais ražošanas plāns izpildāms, bija pat centies panākt šī plāna samazināšanu, sacīdams, ka citādi plāns būšot nereāls, ka tā izpilde iespējama vienīgi uz papīra un nevis īstenībā … Starp citu, vēlāk tika noskaidrots, ka viens otrs mana tēva iebildums pamatots, ari vairākus tēva priekšlikumus īstenoja … Bet tas bija daudz vēlāk, manam tēvam vispār jau — par vēlu . .. Kamēr tēvs vēl strādāja rūpnīcā, atklājās, ka plāns, ņemot vērā toreizējās ražošanas iespējas, patiesi nav realizējams.

Sākās vainīgo meklēšana. Aizdomas vērsās arī pret «aizspriedumaino skeptiķi» — galveno inženieri.

Tolaik rūpnīcā bija sācis strādāt ari kāds jaunāks inženieris… Spējīgs un visai centīgs darbinieks, bet kā cilvēks … Liekas, viņam vispār un nekad nav bijis sirdsapziņas, pat ne rudimentāru tās palieku. Ir taču ari tādi … Caurcaurēm karjerists, apbalvots ar prasmi pārliecinoši deklamēt labskanīgas frāzes, īstajā brīdī paglaimot vienam otram, dedzīgi — un pie tam aizvien kāda principa vārdā — vērst sašutumu pret tiem, kuriem draudēja augstākstāvošu instanču nelabvēlība un nežēlastība . .. Vārdu sakot, šis cilvēks kopīgi ar vēl dažiem intrigantiem bija apliecinājis, ka mans tēvs tīšuprāt postot kolektīva saliedētību, izplatot starp jaunajiem speciālistiem sakāvnieciskas noskaņas, cenšoties iepotēt pesimismu, greizus un kroplus uzskatus … Turklāt viņš mūsu ģimeni labi pazīstot, zinot, ka galvenajam inženierim ārzemēs atrodoties tuvi radi — un tā bija patiesība —, tātad, visus galus kopā savelkot, vairāk nekā vietā šķietot šaubas, vai zem jautājuma zīmes neatrodas galvenā inženiera lojalitāte padomju iekārtai vispār, vai nav laiks celt trauksmi, ka rūpnīcā ieperinājusies apzinīga kaitniecība .. . Apsūdzību par apzinīgu kaitniecību šai sakarībā izvirzīja tieši pret manu tēvu, par to viņu tiesāja un arī notiesāja … Sai lietai bija piepinuši klāt arī manu brāli Reini, ķurš tēva aresta laikā bija mēģinājis … nu, protestēt, sūdzēties. Vēl jūs ne tuvu nezināt visu … pilsoni izmeklētāj. Ne manam tēvam, ne mātei, ne man ar brāli nebija ne jausmas, kas parūpējies safabricēt pret tēvu visu to … Tieši otrādi, jaunais inženieris skaitījās mūsu ģimenei draudzīgs, viņa vecāki manējos pazina ilgus gadus … Labi audzinātais jaunais cilvēks bija ieredzēts viesis mūsu mājās. Starp viņa daudzajiem talantiem bija arī muzikālas dotības, savus mīļākos komponistus viņš atskaņoja ar suģestīvu

iejutību, bija ar mēru lirisks, ar mēru jautrs un sirsnīgs, allaž — taktisks un smalkjūtīgs … Vai jūs jau nojaušat, ka es runāju par Eiženu Zaru, pilsoni izmeklētāj?

— Jā, — es atbildēju, neskatīdamies uz runātāju.

— Vai jums nav cigaretes?

Atvēru rakstāmgalda atvilktni, izņēmu cigarešu paciņu un pasniedzu to Bellai Zarai.

— Lūdzu!

Lai gan esmu nesmēķētājs, rakstāmgaldā allaž glabāju cigaretes. Nebiju tālu no vēlēšanās aizsmēķēt arī pats, taču atturējos. Mani mulsināja tik daudzas un dažādas domas un izjūtas, ka tas viss kaut kā stindzināja, negri​bējās ne runāt, ne pakustēties.

Bella kāri ievilka dažus dūmus un turpināja, noraudzī​damās uz gruzdošo cigareti: 15:» — Nezinu, ko Zars pats domāja par savu rīcību, nezinu . . . Nespēju arī iedomāties, kā viņš šo rīcību argumentēja sev. . . Protams, ne jau nu par ļaundari un intrigantu sevi uzskatīja… Ai, nē! Teicams miegs, ēstgriba, garastāvoklis… Nekādu neirastēnijas pazīmju. Iemiesots optimisms, joviāla labsirdība, pilna mute valodam par humānismu . . . Nezinu, nezinu, nespēju iztēloties, kādā mērā liekulība kļūst par cilvēka otru dabu, kādā mērā šādi raksturi paši sev notic . .. Labāk neanalizēšu arī. . . man riebjas …

Atgriežos pie pagātnes. Tolaik, kad notiesāja manu tēvu un brāli, atrados tālu no mājām un tur notiekošā.

Man bija sarežģījumi ar acīm, vajadzēja izdarīt nelielu operāciju, tālab biju aizbraukusi uz Kijevu, 11 474 lai konsultētos ar ārstu, slavenību šajos jautājumos… Tuvinieki, vēlēdamies mani saudzēt, par mūsu ģimenes pieredzēto katastrofu neko neziņoja. Kad atgriezos mājās … Nē, par to es nevēlos runāt, un tas nav svarīgi! Vārdu sakot… es kļuvu Zara sieva. Kad es tagad sacīšu, ka neesmu šo cilvēku nekad īsti mīlējusi, jūs nodomāsiet: tā viņai sācis likties pēc tam, kad noskaidrojies, kādam cilvēkam līdzās pavadījusi lielu daļu no mūža. Bet tā tas nav. . . Negribu jums sīki skaidrot, kā tas viss notika . .. Arī tas nav tik svarīgi…'

— Piedodiet! — es Bellu pārtraucu. — Man tomēr no svara viss. Un arī jums. Tas taču attiecas uz… (gribēju teikt «uz lietu», bet aprāvos, tas šķita skanam nepiedienīgi sausi) uz tagadnes notikumu motivācijas pilnīgāku izpratni.

— Izpratni? Un jūs šo vārdu lietojat bez mazākās demagoģijas, pilsoni izmeklētāj? Šai mirklī kaut kas Bellas sejā un balsī atgādināja vi​ņas brāli. Es atbildēju: — Liekas, es personīgi neesmu devis jums iemeslu uzskatīt mani par demagogu. Jeb es maldos?

— Ai, nē, taču… Labi. Zars mani mīlēja. Par to nešaubos. Viņš vismaz izlikās labs pret mani.

Tāds, uz kuru var balstīties, pajauties, kuram var uzticēties un … Man to' reiz bija tikai astoņpadsmit gadu … Un man ļoti. .. ļoti un vairāku iemeslu dēļ vajadzēja cilvēka, uz kuru var pajauties, ar kura atbalstu var rēķināties… Un pēc tam… Beidzamajā laikā, kad uzzināju visu…

Zināt, ja jums riebjas, jums iedveš šausmas un bailes citi cilvēki, gandrīz jebkurš… Ar šādu atziņu vēl kaut kā var… ja ne samierināties, tad dzīvot tālāk. Turpretī, ja esi sev kļuvis pretīgs pats, tad … Jūs saprotat mani?

— Domāju, ka jā.

— Un tomēr jādzīvo … Vairāku iemeslu dēļ… Bez iespējas aizbēgt, izvairīties un .. . Nē, šai virzienā vairs neturpināšu. Nevaru. Vismaz ne šodien.

Esmu ļoti nogu​rusi, ļoti. Uzstādiet labāk man jautājumus.

— Ar iepriekšnoteikumu: daudz ko sīki izvaicāt būs nepatīkami ne tikai jums, bet arī man pašam, taču sapro​tiet, ka man tas tomēr jādara skaidrības un patiesības labā.

Bella atkal aizsmēķēja, viņas kustības bija kļuvušas nemierīgākas un pirksti, kas turēja cigareti, drusku dre​bēja. Balss tomēr skanēja izlīdzināti, kad viņa sacīja: — Es gaidu. Tātad?

— Attēlojiet, kā viss norisinājās 26. jūnijā!

— Bija pagājušas tikai divas dienas no brīža, kad biju uzzinājusi visu patiesību par Zaru . ..

— Atvainojiet! Kas jums šo «visu patiesību» atklāja?

— Vai jums jāzina arī tas?

— To, ķas man nav jāzina, es jums nemaz nejautāšu. ii 155 — Labi, bet tādā gadījumā … Es vēl padomāšu, tas nav tik vienkārši… Es jums to pateikšu vēlāk . .. Tātad visu es uzzināju 24. jūnijā . .. Vesela diennakts pagāja, kamēr … daudzmaz atjēdzos no trieciena, atžilbu, tiku galā pati ar sevi par tik, lai apsvērtu, ko darīšu tālāk, kas vispār notiks tālāk.

Neaizmirstiet, ka man ir dēls! Nebūtu viņa, es varētu aizbēgt no mājām tai pašā mirklī. Bet zēns? Es nevarēju domāt par sevi vien, man bija jādomā arī par Rūdolfu: vai — un kas — man viņam jāsaka?

Kādā formā? Runa taču par viņa tēvu. Beigās izlēmu: man jāizkliedz visa patiesība sejā pašam Zaram. Ko ar to vēlējos panākt? Vai cerēju kaut mirkli, ka viņš atzīs savu vainu? Nezinu. Man vēl patlaban gaužām maz skaidrības, ko īsti sagaidīju no sarunas ar vīru. Es uz šo pikniku nevēlējos braukt, jūs sapratīsiet, kā jutos, bet tad mani pārņēma iedoma: bet ja nu es Zaram visu iekliedzu sejā tieši vienuviet sapulcējušos cilvēku priekšā, pilnīgi publiski?

Mana nožēlojamā loma pie ši neģēļa un intriganta sāniem līdz ar to atklātos visiem, bet vai tas tik svarīgi? Kas gan man vēl bija ko saglabāt un kas — ko zaudēt? Iekšēji tomēr vēl svārstījos, vilcinājos.

Piknikā gribēju sadūšoties, iedzēru . . . Vēl arvien nebiju izšķīrusies. Arī tad ne, kad Vizma uzrausās klintī un es paliku lejā. Es patiesi gribēju atgriezties pie jūsmīgajiem pļāpām, kas stāvēja skatu laukumā, bet vienatnē viss nejēdzīgo domu jūklis man uzgāzās atkal virsū kā lavīna, gandrīz neapzinīgi, nopūlēdamās tikt ar tām galā, devos strauji uz priekšu pa augšējo taku. Tikai dažus mirkļus paliku tur viena un tad. . .

Tad notika liktenīgais: es ieraudzīju Zaru. Nezināju, ka viņš tikko skūpstījies ar citu sievieti . .. Aiju es patiesībā netiku redzējusi. . . Nesapratu, kas Zaru dzina, kāpēc viņš bija viens, ko meklēja tur augšā. Viņš izskatījas pārsteigts un īgns, bet, mani ieraudzījis, sāka smaidīt, paātrināja soļus un kaut ko uzsauca …

Tiešām nedzirdēju, nesapratu, ko . . . Bet es biju, pareizāk, kļuvu mierīga, pēkšņi kļuvu pilnīgi mierīga un aukstasinīga. Tālāko atceros skaidri, visu īso dialogu. Kad piegāju viņam tuvu klāt, sacīju: «Zinu par tevi visu, tu esi neģēlis, nedomā, ka ilgāk staigāsi apkārt nesodīts!» … Nezinu, ko un cik daudz viņš saprata, nojauta un aptvēra, jjai sejā taču nekad un nekas nav bijis nolasāms . . . Mirkli viņš sastinga uz vietas, kā būtu varējis sastingt bezgalīgā pārsteigumā arī tāds vīrs, kuram sieva — neizprotamā prāta aptumsumā — sviež sejā nepelnītu un bezjēdzīgu apvainojumu… Viņš attapās ātri, būtu jūs dzirdējuši, kāda jūtu gamma ieskanējās šai balsī, kad viņš metās man klāt ar iesaucienu: «Sieva, mīļā sieva, kas tev kaiš, kas ar tevi noticis, ko tu runā?!» Bet balsī — sirsnība, balsī — rūpes, vai tikai neesmu pēkšņi jukusi, balsī — bezgalīgs pārsteigums. . . Viņš skatījās manī skaidrām, vaļsirdīgām acīm, tādas jau šīs acis biju redzējusi aizvien. Šķita, ka viņš grib mani mierināt, apskaut, viņš izstiepa rokas. «Nenāc klāt!» es brīdināju, spēru soli atpakaļ, bet viņš nelikās zinis, gribēja mani satvert… «Vai tu esi neprātīga, mīļā!» viņš vēl iesaucās ar to pašu bezgalīgo izbrīnu, sirsnību un raizēm balsi… Un tad es viņu grūdu, tas bija netālu no kraujas malas, viņš nogāzās atmuguriski, tūlīt… Un pirmā doma — jā, jā, mana pirmā doma pēc tam, varat mierīgi to ieprotokolēt, neapstrīdēšu … Šī doma bija uzsauciens sev pašai: «Tās ir vislabākās beigas, labākā izeja un atrisinājums.. . Bēdz, Bella, visi domās, ka šeit noticis tikai nelaimes gadījums!» Tā tas viss bija. Bet tagad, ja drīkstu lūgt, es vairs nevē​los runāt. Nevaru.

— Labi, turpināsim rīt. Vēl tikai viens jautājums: vai tajā brīdī uz rokas jums bija šī sprādze?

— Jā.

Bellu aizveda. Sedeju vel bridi, juceklīgo domu, minē​jumu un arī neizpratnes nomākts.

Piegāju pie loga. Laikam to man nevajadzēja darīt — tikko palūkojos ārā, ieraudzīju pagātnes vīziju: pa ielu, augstprātīgi atmetusi galvu ar rudenīgu kļavlapu krāsas matiem, izaicinoši soļodama pret vēju,

šim logam reiz gāja garām Aija .. .

Kāda nelaime man toreiz šķita viņas aiziešana! . . .

Un cik labi būtu bijis, ja viņa būtu aizgājusi uz neat​griešanos jau toreiz un nevis tagad, kad man lemtā neiz​pratne, sāpes un rūgtums daudz dziļāki…

XXXVI Reizēm neuzkrītoši uzlūkoju Bellu Zaru. Dzedrajā rīta gaismā viņa izskatījās bālāka un vecāka nekā parasti. Lūpas nekrāsotas, mati gludi. .. Taču tas viņu nevērta nedaiļāku, drīzāk piešķīra sejai kaut ko aizkustinošu …

Ar visu to loti skaidri jutu: Bella pieder cilvēkiem, kas nepieņem līdzjūtību, cilvēkiem, kas ar tādiem vai citā​diem līdzekļiem tiek paši ar sevi galā.

Taču es torīt nebiju spējīgs noturēties tikai un tikai izmeklētāja pienākumu robežās. Mani satrieca un brīžam pat saniknoja tas, ka Bella atkārtoti un uzsvērti runāja par to, ka vēlējusi Zaram nāvi.

Piebīdīju viņai Aijas rakstīto anonīmo vēstuli ar piedraudējumu Silabriedim. Bella izlasīja to urt paraustīja plecus, tikai šoreiz nesacīja nekā.

— Kā redzat, šai vēstulē izteiktie draudi izrēķināties ar Silabriedi, realizēti. Vai jūs zinājāt, ka Silabriedim tāda vēstule rakstīta?

— Es nezinu. Vairāk man šai sakarā nav ko teikt.

— Padomājiet! Jūs atzīstaties, ka esat vainīga Zara nāvē, bet noliedzat, ka kaut ko zinātu par izrēķināšanos ar Silabriedi. Apstākļi un fakti, par kuriem runājam tagad, Zara nāvi apgaismo no citādas puses. Piekrītat?

— Ja tas attiecas uz draudu vēstuli… uz aizdomām, kādas tā varētu modināt… Jā, es jums piekrītu. Dīvaini.

— Augstākā mērā dīvaini. Ko gan man par to domāt?

Ilgāka pauze. Tad Bella paraudzījās man acīs un nosa​cīja: ' — Ko jums par to domāt? Par to jātiek skaidrībā jums pašam, izmeklētāj. Šai ziņā nespēšu līdzēt, jo arī es vēl nezinu un neaptveru, ko domāt… par tādu mistiku. Cita vārda, kā to visu apzīmēt, man nav.

— Šīs «mistikas» rezultātā bezmaz tika nogalināts iz​meklētājs Silabriedis.

— Zinu.

— Un? — Un tomēr varu atkārtot jums vienīgi savu iepriekšējo liecību. Vakar izstāstīju jums, kādos apstākļos Piekūnu klintīs aizgāja bojā Zars. Izstāstīju jums pat to, ko būtu varējusi noklusēt… Kas attiecās uz pagātni. Vairāk man šai liecībai nav ko piebilst.

— Jūs ieminējāties par noklusēšanu. Vai sarunā ar mani neesat tomēr noklusējusi vēl daudz ko?

— Nenoliedzu. Jā. Tomēr tikai pilnīgi personīgas lietas, kuras izklāstot — pat ja es būtu uz tādu izklāstīšanu spējīga — jums nekas nekļūtu skaidrāks tajos jautā​jumos, kas jūs var interesēt kā izmeklētāju.

— Labi, pagaidām . .. Vēl viens jautājums — vai jūs, uzzinājusi patiesību par Zara pagātni, kas izraisīja iekšēju apvērsumu visos jūsu priekšstatos par šo cilvēku, par notikušo informējāt vēl kādu cilvēku?

— Jā, lai gan tūdaļ nožēloju, ka to izdarīju. Pirmajā satraukumā un jūtu haosā izdarīju… Izstāstīju visu sa​vam brālim.

— Tā jau domāju.

— Ja jūs tādēļ domājat, ka Reinim kaut mazākā līdzdalība Zara nāvē vai Silabrieža sašaušanā, varu pareģot, ka visi jūsu pūliņi šai sakarībā cietīs fiasko. To nu es laikam zinu vislabāk.

— Kā jūsu brālis reaģēja uz to, ko pastāstījāt viņam par Zaru?

— To jūs labi varat iedomāties… Kaut gan … Brālis jau sākumā nevarēja ciest Zaru ne acu galā.

Es gribu teikt: kopš Zars parādījās mūsu mājās. Tieši Reinim šķiet piemitusi visattīstītākā intuīcija … šai ziņā.

Biju nolēmis torīt Bellu vairāk neizjautāt.

Kad paliku viens, brīdi mēģināju analizēt un sakārtot visu manā rīcībā pagaidām esošo materiālu.

Pārāk labi sapratu, ka Bellas galvenā atzīšanās nav devusi skaidrību. Daži apstākļi likās vēl ērmotāki, līdz absurdam ērmoti. Un Aija … Vai viņas loma aprobežojās tikai ar anonīmās zīmītes sūtīšanu Silabriedim, vai arī viņa kaut ko vēl noslēpa?

Attiecība uz Bellas brāli man bija savas domas, kuras apņēmos parbaudīt bez liekas vilcināšanās.

XXXVII Reini Salu todien nebija izdevies sameklēt. Lapsiņš, kuram uzdevu to izdarīt, atgriezās tikai ar Salas dzīvokļa saimnieces ziņām, un, proti, Sala, viņas īrnieks, beidzamajas dienās esot galīgi nodzēries, kur šis pļēgurs uzturoties pa dienu, neesot zināms, bet pa naktīm viņš vai nu neatgriežoties mājās nemaz, vai arī tik vēlu, kad pārējie mā​jinieki jau sen aizgājuši pie miera.

Es nedomāju, ka Sala kaut kur bēguļos vai slēpsies, mūsu beidzamajā tikšanās reizē es Salam un Rasiņam biju pieprasījis pagaidām neizbraukt no Kalnienes, kamēr notiek Zara lietas izmeklēšana.

Nosūtīju uz Salas dzīvokli milici, lai dežurē tur un sagaida Salas atgriešanos, bet pēc tam nekavējoties viņu atgādā uz prokuratūru un neizlaiž no acīm, kamēr iero​dos es. » Atgriezies vakarā mājās, jutu, ka esmu satraukts un tik ātri iemigt nevarēšu. Sāku sarunu ar savu jūrnieku.

— Tā nu ir, veco zēn, — pamirkšķināju viņam, — jau iepriekš tev piekrītu, ja esi nolēmis man pārmest, ka bie​žāk dalos ar tevi nepatikšanās nekā priekos.

— N-nu! Cerams, vismaz negatavojies man ar žēlabainu elēģiskumu pavēstīt, ka dzīvē vispār nepatikšanas nomācošā pārsvarā?

— Nē taču! Tev vajadzētu zināt, ka man netīk vispārinājumi. Bieži vien tie ir pārsteidzīgi un primitīvi. Visdedzīgāk uz vispārinājumiem sliecas jaunība.

— Prātīgi teikts, mans jaunais sirmgalvi. Tad nu tikai esi konsekvents savā prātvēderībā, piemēram, neiedomā​jies apgalvot, ka uz sievietēm vispār nevar paļauties … Tāpēc vien, ka Aija …

— Parunāsim labāk par Reini Salu. Man, redzi, nav un nevar būt nekādu ilūziju, kādas jūtas viņam pret mani, un tomēr nevarēšu skatīties viņa naidīgajās acīs bez iekšēja protesta un ari gluži personīga aizvainojuma. Lai cik nepelnītu un smagu sitienu viņš saņēmis no …

— Tas arī viņam nedod tiesības uz vispārinājumiem, nedod tiesības ienīst tieslietas, visus un visu, kam ar tām sakars, tā vai?

— Protams.

— Atjauj piekasities: kā tu saproti vārdu «tiesības»? Morālisku pilnvaru nozīmē?

— Jā.

— Šādus jautājumus visvieglāk risināt un arī atrisināt teorētiski. Cik vienkārši: nekādi belzieni, sitieni un netaisnības nedod netaisnīgi belztajam un sistajam tiesības pašam kļūt netaisnam, sabrukt, pārvērsties par morālisku kropli un vraku … Tā tu domā?

— Aptuveni.

— Teorijā . . . Bet, tiklīdz tu nokļuvi līdz šādai teorijai, tā pats esi sācis vispārināt, tieši tā — vispārināt, Bert! Attiecināt savu teoriju uz visiem. Bet dzīvē? … Cilvēki nav no vienveidīga materiāla . ..

Pieņemsim, ka runājam nevis par tādu smalkmehānismu kā dzīvs cilvēks, bet — podiem. Par dažādi apstrādātiem un no dažāda sastava darinātiem podiem. Nostādi tos rindā un iebelz pa katru ar rungu. Ar vienu un to pašu rungu, pielietojot vienādu spēku. Pēc tam palūkojies: viens no taviem podiem stāv vesels kā stāvējis, otrs ieplaisājis tikai mazliet, trešais sabrucis laus​kās, ceturtais…

XXXVIII Reinis Sala sēdēja man pretī, pieķēries abām rokām pie galda malas, nenovērsdams no manis šauro, gandrīz pilnīgi aiztūkušo acu skatienu, un jau trešo reizi atkārtoja vienu un to pašu: — Kāpēc jūs arestējāt manu māsu?!

Un trešo reizi atkārtoju atbildi arī es: — Jūs to pats zināt, Reini Sala. Neizliecieties, jūs zināt.

Vai tiešām viņš vēlreiz.. . Nē, beidzot Sala apklusa, rokss nošļuka no galda malas, viņš paskatījās uz šim nekoptajām rokām, laikam pamanīja, ka tās trīc, un pa​slēpa pagaldē.

Es klusi sacīju: — Tā būs labāk. Ievērojiet, Sala, tielēšanās, vilcināšanās, itin viss, kas neattiecas uz to, kas mums šeit jāno​skaidro, patlaban kaitē nevis man vai jums, bet tieši jūsu māsai.

— Kas tas nu atkal par kārtējo psiholoģisko āķi? Man tagad visādā ziņā būtu uz tā jāuzkožas, ko? Pazīstam visus šos …

— Nē, Sala! Nepazīstat. Tikai iedomājaties, ka pazīstat, un tā ir aplama un naiva iedomība.

Visi. . .

— Visi cilvēki nav nelieši, āmen? Uzminēts? Garlaicīgi … Es māku noskaitīt vēl aizgrābjošākus pantiņus, he, he!

— Arī šoreiz neuzminējāt, pagaidām gribēju vienīgi sacīt, ka visi cilvēki nav uz mata vienādi.

Taču par to visu varam diskutēt citreiz un citos apstākļos …

— Bet tagad ķersimies vērsim pie ragiem?

— Šoreiz uzminējāt.. . Iekams runāsim par to, infor​mēšu jūs, ka jūsu māsa jau atzinusies . . .

— Un man, bez šaubām, jātic, ka tā atkal nav zvejošana duļķainā ūdenī, ko?

— Tā ir patiesība. Nepatiesību šoreiz teiksiet jūs, ja sāksiet apgalvot, ka pats to nezināt. Jūs zināt, ka Zara nāvē vainīga jūsu māsa, zinājāt to jau tad, kad mēs viņu vēl nebijām arestējuši un viņa nebija atzinusies. Zinājāt jau tad, kad, pirmo reizi liecinādams man, melojāt, ka 26. jūnijā, pēc tam, kad saņēmāt no Vizmas Knopes dzē​riena pudeli, tālāk ejot, neesat redzējis nevienu cil​vēku .. . kurpretī Rasiņš, nezinādams, ka — un kāpēc — jūs to man slēpjat, vispār neko nenojauzdams, bija man izstāstījis patiesību …

— Neko es toreiz nezināju! Nojausma vēl nav viszināšana, Temīdas priesteri. Nianse, tomēr svarīga.

— Pieļauju … Jūsu darbs? — Piebīdīju Salam tuvāk Zaram adresēto draudu zīmīti ar «pilnvarotā» parakstu.

Sala savieba grotesku grimasi.

— Ņemiet atpakaļ savu rotaļlietiņu! Es par to nekā nezinu.

— Arī par Silabrieža sašaušanu nekā nezināt?

— Ni! Amen!

— Kur jūs pavadījāt laiku sestajā jūlijā ap vienpadsmi​tiem vakarā?

— Sestajā jūlijā? …

— Jā.

— Dievs debesīs un velns ellē! To šaudīšanos jums patiktu gan man piedēvēt?! Tāpēc Kleinei miera nelie​kat … Izmeklētāj, jums ir vēriens, he, he …

— Pilsoni Sala …

— Vēriens jums ir, bet ķēriena gan nav! Bet, lūdzu! Man, proti, akurāt uz to datumiņu ir alibi, tik apaļš un košs kā svētku eglītes konfekte. Ko nu jūs teiksiet? Paga, hē, es varu iedomāties. Jūs manu alibi raudzīsiet tā — šņikt, šņākt — sakapāt putekļos. Apstrīdēt. Ko? Uz​minēts?

— Nav izslēgts.

— Šoreiz tomēr izslēgts, hē, netērējiet pulveri par velti, šoreiz izslēgts, un āmen … Ja vien jums nelabpatiks turēt beigās aizdomās arī Kalnienes augstgodmilicijas darbiniekus! Jo raugi: lai cik sāpīgi man satriekt pīšļos jūsu dedzīgākās cerības, minētās dienas minētajā laikā es, Reinis Sala, dievamžēl pret savu gribu un patiku, tas ir, piespiedu kārtā, uzturējos mūsu mīļotās pilsētas milicijas iecirknī. Bet, lūdzu!

Akurāt pulksten divdesmitos vakarā milicijas ērgļi mani, nabagu, aizturēja pie kafejnīcas «Vēsma» Zirgu ielā divi un, nevērojot manus iebildumus, aiztransportēja uz iecirkni. Biju maķenīt dzēris, kas tiesa, tas tiesa … Turpretī pārējo pret mani izvirzīto apvainojuma daļu, proti, ka es, būdams «kunga prātā», esot pilna kakla aurojis piedauzīgu dziesmu un gatavojies uz striptīzu — jā gan, šo infāmo un nemotivēto apvainojumu biju spiests ar sašutumu un kategoriski noraidīt. Jo, lūdzu! Punkts a: piedauzīgu dziesmu aurot es nevarēju tā vienkāršā iemesla dēļ, ka jēlības nav manā gaumē — kas man ticēs, bet tā ir svēta patiesība, āmen. Protams, ja neuzska​tām par piedauzības un divdomības kalngalu Minjonas āriju «Vai zini zemi, citronas kur zied», kuru es attiecīgajā brīdī, neremdināmu skumju plosīts un novakara vēsumā ļaudamies ilgām pēc siltāka klimata, tiešām biju sācis skandināt…

Pēkšņi Salas ākstīgās valodas plūdi apsīka, viņš pablenza man pierē, it kā nupat tikai būtu mani ieraudzījis, un pabeidza strupi: — Viss. Izziņas, kuras jums, bez šaubām, labpatiks ievākt, lai manus vārdus pārbaudītu, varat sameklēt milicijā. Vienpadsmitos vakarā es tur vēl it kaislīgi, kaut arī veltīgi, apstrīdēju milicijas darbinieku sastādīto proto​kolu, iekams to parakstīju . . . Viss?

— Vēl tikai… Kad jūsu māsa jums izstāstīja to, ko bija uzzinājusi par Zara pagātni… Viņas noskaņa…

Reinis Sala pārvilka plaukstu pār seju. Un — pārvērtība atkal bija tik strauja, ka es apklusu, — man pretī sēdēja cits cilvēks, itin kā viņš būtu ar plaukstas kustību notraucis no sejas karnevāla nerra masku.

— Māsa? — viņš atkārtoja. — Noskaņa? To taču jums vajadzētu apjēgt.. . cilvēk!

— Apjēdzu … Bet vēlētos arī par to dzirdēt.

— Viņa bija tik izmisusi, ka … Zināt, izmeklētāj, ja tu redzi izmisušu tādu sievišķi, kas par jebkuru nieku brēc «ak» un «vai», pelīti ieraugot, ģībst un tamlīdzīgi, tad tas ir kas cits. Bet viņa.. . Mana māsa, mana savaldīgā māsa .. . toreiz … Es nebiju pārliecināts, vai viņa nekļūs vājprātīga . . . Izmeklētāj, kas Bellai par to draud?

— Taisnīgums …

Sala uzguma uz galda ar krūtīm un, piemiegtas acis no manas pieres nenovērsdams, nočukstēja, nē, drīzāk izšņāca: — Kā-ā? Kā jūs teicāt? Atkārtojiet! To vienu vārdu.

— Jā, es varu arī atkārtot: tais-nī-gums. Pēdējais vārds tomēr arvien pieder taisnīgumam, Sala.

Sala uzguma galdam vēl vairāk, pastiepa kaklu; viņš bija piezvēlies tik tuvu, ka man sejā sitās degvīna, sviedru un tabakas smaka. Pārvarēdams derdzīgumu un neatrāvies, skatījos aiztūkušajās acīs.

Sala čukstēja: — Vai jums ir jēga, kāda viņa ir, mana māsa? Nekad vēl saule uz šitās sagrabējušās, izkurtējušās zemeslodes nav spīdējusi krietnākai, tīrākai un nelaimīgākai būtnei kā viņa. Un tad uzzināt, kādai blaktij, kādam nekrietnelim atdots viņas mūžs! Vai jūs maz varat to saprast? Paklanīties līdz zemei tādu ciešanu priekšā mums vajadzētu .. . Bet jūs te sēžat un filozofējat un glūnat manī kā … Nu ko jūs tā glūnat manī kā … Nu ko jūs tā glūnat mani? «Dzērāja jūtelība,» jūs domājat, tā jūs domājat… un āmen. Bet Bella, kad es jums saku …

Viņš atslēja muguru taisnu un vairs neskatījās manī. Pameklējās pa kabatām, izvilka saņurcītu cigarešu paciņu un sērkociņus.

— Vai drīkst?

To jautājot, cigarete Salas zobos jau kūpēja. Viņš sāka slaucīt uz galda viņa priekšā sabirušos tabakas smalku​mus, slaucīja pārspīlēti rūpīgi un ilgi un ierunājās, acis nepaceldams: — Jā, pļēguri ir jūtelīgi, jā gan, toties tie atturībnieciņi … arī labiņie .. . Nu, aizmirstiet manu klaigāšanu un manu dzērāja patosu, izmeklētāj! Šitādus izmisuma kumēdiņus cilvēks drīkst sev atļauties tikai tad, kad palicis aci pret aci ar sevi pašu . .. Sevi vien. Bet izgāzties citu priekšā… fū! Veltīga pazemošanās… Un vēl nelāgs tonis . . . Fū, fū!

— Nevajag, Sala!

— Kāda augstsirdība, iecietība, pat laipnīgums jūsu balsī! Un pret ko-o? Pret mani, paklīdeni, padibeni, morā​lisku kropli… un ākstu, fu, kādu ākstu! Garlaicīgi, vai ne?

— Jā, ākstīties jau nu gan jums iepaticies, Sala. Ērta nostāja. Vai jums pašam arī neliekas, ka tā pat pārāk ērta, Sala? # — Nesaprotu. Sitiet vai nost, šoreiz nespēju ienirt jūsu domas dziļumos.

— Sapratāt, Sala, sapratāt. Kas gan vēl ērtāk: man nodarīts pāri, ko tur vēl ķepuroties, laidīšos vien dibenā … Atlaist rokas vaļā un laisties dibenā taču nav grūtākā izeja?

— Uz grūtāko provocējat? Uz vīrišķību, ko? Aizkustinoši! Satriecoši! Negaidīts pagrieziens. Vai tikai neesat piepeši iededzies privātas filantropijas iekvēlē, izmeklētāj? Sadomājis manu drūmo sikspārņa skatienu pievērst «dzīves gaišajām pusēm»? Tas jums patiktu, he?

— Jā, patiktu. Kāpēc gan ne?

— Nebūs nekas jauns. Ir jau izmēģinājušies … Dveseļu zvejnieki, samarieši! .. . Tikai neieteicu.

Neizrādīšos jūsu iztērētā pulvera vērts. Garlaicīgi! Nu, galu galā varu arī pačukstēt jums pie auss: uzminējāt, jūtos itin ērti savā dksta ādā. Es, redziet, esmu čupā. Visās nozīmēs: miesīgi, garīgi. .. Kāpēc tad nu uzreiz — vienam tādam samarietim kā jūs … vai pat vairākiem … par sirds uztaisīšanu … sākšu dresēt un locīt, pa jaunam savus pārkaļķojušos kaulus un dvēseli?! Akurāt tā — piecas minūtes pirms divpadsmitiem — atteikšos no saviem pēdīgajiem prieciņiem, ko? Jā-ā, uzminējāt, savs prieciņš, sava ērtība … tāda plenča un sīka nihilistiņa dzīves uztvere … Sīka, ievērojiet, jo nekāds lielais nihilists… ar vērienu, tāds Herostrāts vai… Tāds arī — dievamžēl — no manis neiznāk . . . Nepārtrauciet mani, izmeklētāj!

— Es taču klausos.

— Pareizi… Paldies par to pašu. Visu cieņu. Pat degunu ncsaraucat, kad pūšu jums ģīmī šņabja smaku … Ak tad skaistulīti no manis uztaisīt sagribējās? No bedres izvilkt, he? No grēkiem atgriezt?

Neesat uztrāpījis īsto. Vai jums svaigāka, mīkstāka materiāla trūkst? Druscītiņ vien iemaitājušos jauneklīšu? Producējiet skaistuļus no tiem . . . pēc sava etalona .. . Kaut vai starp jauniņiem urkām raugiet savervēt. . . Tāda mode jau jums, Temīdas kalpiem, arī lāgiem uznāk, he, he … Sākat ap kriminālistiem slienēties, žēlot, lolot, brīvē laist… Eksperimentiņi! Uz citu pilsoņu rēķina …

— Nesaprotu, kāds sakars . ..

— Es tikai tā … Par Temīdas priesteru filantropijas tendencēm . . . Vai tās jums ir obligātās un darbības plānā un grafikā jau iepriekš paredzētas vai arī…

— Tomēr neizprotu, ar ko esmu izraisījis jūsu dusmu un vārdu lavīnu.

— Nesapratāt, izmeklētāj? Bet lūdzu: uztvēru jūsos slēptu, taču nenoslēpjamu vēlēšanos pasniegt man glābēja eņģeļa roku. Vismaz pirkstgaliņus. Tad nu raudzīju jums reizi par visām reizēm likt pie sirds: mani jūs lieciet svētā mierā! No manas mutes jūs nekādus pielabinatā, nomierinātā un samierināta bijušā cilvēknidēja «alelujā» nedzir​dēsiet!

Beidzamos vārdus Sala murmināja klusi, krēslā atgāzies un acis pievēris, itin kā viņam pēkšņi būtu sācis uzmāk​ties miegs.

— Labi, parunāsim par to visu citreiz, Sala!

— Cit-reiz?! He, izmeklētāj, vai tad nu tiešām neesmu jums vēl pieliekami skaidri deklarējis, ka pat viscēlākās dvēseles kustības nespēj jūsu personu padarīt man pievilcīgu — ne šodien, ne rit, ne mūžīgi mūžos? Amen!

— Nekad nevajadzētu sarunāt pārāk daudz! Zinu, ka reizēm gadās to nožēlot.

— Nožēlot! Atkal viņš par to pašu! Dievs debesis, ja nu .. . jā, jā, kaut ko tomēr nožēloju ari es! šaušalīgi nožēloju, ka biju tāds trulenis, miegamice, mērkaķis pēdīgais un neaizsteidzos Bellai priekšā!

Man un nevis viņai Piekūnu klintīs to neģēli Zaru vajadzēja nogrūst akurāt uz ragiem velnam, kurš pēc tā

mūdža jau tā bija pārāk ilgi nogaidījies! Man un nevis viņai bija jāizdara šis asenizācijas darbiņš!

Ieprotokolējiet nu šīs nožēlas labi veicīgi manā liecībā, izmeklētāj!

XXXIX Rīts bija saulains, pūta aumaļigs austrumu vējš, brīžam strauji ieklupdams kokos. Mīksti šalkoja liepas un kļavas, ik apse pļāpāja kā neliels ūdenskritums, zibinādama saulē stingrās, sudrabotās lapas.

Biju izgājis no prokuratūras tāpēc, ka vienkārši nespēju tur rimties savā āda, tā mani nomāca neskaidrība domās un līdz ar to izjūtās. Milicija bija apstiprinājusi Reiņa Salas alibi sestajā jūlijā. Bella bija atzinusies, ka nogrūdusi Zaru no klints, bet es arvien vēl nezināju, kas sašāvis Silabriedi… Jutu, ka Bella kaut ko slēpj. Bet ko īsti? … Vai man tagad vajadzēja izsaukt Aiju un viņu nopratināt? Es arvien vēl vilcinājos to darīt.

Gribējās ar kādu parunāt, bet man trūka sarunu biedra. Vecais Sams bija aizbraucis kaut kādās darīšanās, arī Lapsiņa tobrīd nebija manā tuvumā.

Brokastīs nebiju uzvārījis sev kafiju, laikam ari tās man trūka, nolēmu iegriezties kafejnīcā.

Laima, mani ieraugot, sāka smaidīt savu visžilbinošāko smaidu un tūdaļ metās pie sava kafijas automāta.

— Labrīt, Laima! — Apsēdos pie galdiņa.

— Labrīt! Automāts kārtībā, darbojas! Pavisam karsta! Tūlīt dabūsiet savu divkāršo! Kur jūs bijāt tik ilgi pa​zudis?

Laima tiešām likās priecīga, mani ieraudzījusi, viņa runāja tikai līksmos un skaļos iesaucienos.

— Kā tad pazudis? Vai gan CBB šoreiz jums nepavēstīja par ikvienu manu soli? Slikti darbojas jūsu baumo​tāji, nolaidīgi un bezatbildīgi!

Laima novietoja kūpošu tasi uz mana galdiņa tik svinīgi un ar gandarījumu, it kā pasniegdama man apbalvojumu.

— Apsēdieties, Laima! Ko pašreiz vispār runā jūsu CBB? — Vai, taisni briesmas, ko runā! Kalnienē esot atmaskota vesela noziedzīga banda, un tajā esot iejaukti re​dzami darbinieki … Vai jūs to bandu atklājāt, jā?

Gandrīz aizrijos ar karsto kafiju.

109 — Laima, Laima! Tāda jauka meitene, bet tik lētticīga!

12 474 — Nemaz ne! Kapec tad jus esat ta izmainījies? Tūlīt, kā jums uzmet acis, tā var pateikt, ka viegli jums nav gājis.

— Ta? Kas tad manī ta izmainījies?

— Viss… Bet it sevišķi acis. Nē, taisni ārkārtīgi! Tā… Pats jūs smejaties, bet acis ne. Acis nemaz ne. Vai tad no tiesas jums klājās tik briesmīgi grūti?

— Kur nu, dzīvoju vienos priekos!

— Kā tad, mani vis nepiemānīsiet. Es tak jums sacīju: pietiek paskatīties jūsu sejā, īpaši acīs …

Tad uzreiz redz jums cauri un cauri.

— Ja jau tā, ka redzat cilvēkam cauri, mēs varbūt varētu uz kādu laiku apmainīties ar amatiem: jūs skatītos cauri cilvēkiem un — viens, divi — atmaskotu blēžus, bet man nudien nebūtu iebildumu kādu laiku aizvietot jūs … Pasniegt cilvēkiem kopā ar kafijas tasi tādu nelielu porciju neviltota prieka . . . Jūs pati varbūt nemaz neapjaušat, cik jums lielisks darbs: izdalīt cilvēkiem prieku.

— Vai dieniņ! Kas ar jums noticis? Runā ka tāds dzej​nieks!

Kafejnīcā ienāca vecīga apmeklētāja, un Laima ar redzamu nepatiku pameta mani un aizgāja viņu apkalpot.

Sūcu rūgto kafiju un prātoju, ko man tagad iesākt. Aizbraukt pie Silabrieža? Jāpiezvana viņam uz sana​toriju.

Piegāju pie kafejnīcas tālruņa un piezvanīju, biju uz šo numuru zvanījis arī agrak, apvaicādamies par Sila​brieža veselību.

Medicīnas māsa man atbildēja, ka Silabrieža sanatorijā vairs nee~ot. Jā, jā, neesot, viņš jau vakar pēcpusdienā no sanatorijas priekšlaicīgi un galīgi izrakstījies, neraugoties uz ārstu iebildumiem, paziņojis, ka viņam esot jākārto nezin kādas neatliekamas, svarīgas darīšanas un tāpēc jāatgriežas Kalnienē, uz mājām.

Uzkāru klausuli. Priekšlaicīgi izrakstījies? Atgriezies uz mājām?

Atvadījos no Laimas, apsolīdamies nākotnē laboties un biežāk iegriezties kafejnīcā. Izgāju uz ielas un devos uz Silabrieža dzīvokli.

XL Kad piezvanīju pie durvīm, sadzirdēju aiz tām Sila​brieža skanīgo balsi: — Jā? Nāciet iekšā, durvis vaļā!

Iegāju. Vaļā bija durvis arī no priekšnama uz istabu. Likās, biju ieradies īstajā brīdī, jo izskatījās, ka Silabriedis saposies aiziešanai: mugurā viņam bija putekļu mētelis, viņš stāvēja istabā pie rakstāmgalda un kaut ko kārtoja izvilktajā atvilktnē.

— Labrīt!

— Labrīt, — Silabriedis atsaucās, iebīdīja atvilktni atpakaļ, ieinteresēts paskatījās manī un piebilda: — Telepātija un nekas cits! Nupat kā es meklēju jūs, piezvanīju uz prokuratūru — tur man paziņo, ka jūs atrodaties bezvēsts prombūtnē… Un te — deus ex machina — te nu jūs tomēr stāvat manā priekšā! Teicami!

— Es gan neredzu nekā teicama — vismaz tai apstāklī, ka esat bēgtin aizbēdzis no sanatorijas. Ko tad tas no​zīmē?

— Nolēmu to apmainīt pret sanatoriju ar mazliet citādu profilu. Vai esat ļoti nevaļīgs?

— Patlaban ne.

— Teicami, tad varam pakavēties kādu brīdi tepat.

Silabriedis izgāja priekšnamā un atgriezās no turienes bez mēteļa. Aizvēra durvis. Pamāja uz klubkrēsliem.

— Apsēdīsimies!

12* 171 Silabriedis ar kreiso roku sakārtoja žaketi, kas slīdēja nost no pleca, — labo roku viņš, redzams, vēl nevarēja pilnīg^brīvi kustināt, — un jautāja: — Adamson, kāpēc jums ienāca prāta meklēt mani sa​natorijā?

— Vispirms lai aptaujātos par veselību .. . Lai gan, patiesību sakot, tas bija tikai iegansts . ..

Gribējās pie jums aizbraukt un parunāties. Velna milti, esam gan mēs sarežģījuši savu dzīvi! Cilvēkam uznāk vēlēšanās pakavēties otra sabiedrībā — bet nē! Jāaizbildinās, jāmotivē, jāpaskaidro! Vesels rituāls.

Silabriedis domīgi paskatījās manī, novērsās un sacīja: — Pateicos … un arī — ne jau rituālu vien pildīdams — pateicos. Jūsu vārdi mani sevišķi iepriecina tieši šodien … 2ēl, ka … Nu, neko darīt. Esmu spiests jums pastāstīt šo to tādu, kas jums tikai daļēji sagādās prieku.

— Klājiet vien vaļā. Pamazām, bet nenovēršami pār​liecinos, ka mūsu amats visātrāk iemāca ne par ko ne​brīnīties.

— Diemžēl . . . Atzīšos, ja nu jūs nepozējat un no tiesas esat to vēso nil admirari mākslu jau apguvis, tad vismaz man esat visādās nozīmēs aizsteidzies priekšā. Esmu krietni vecāks par jums, bet mani vēl pārsteidz gan dzīve, gan citi cilvēki, gan es pats… Tik tālu liriskais ievads, ļjet tagad …

Pacentīšos būt. vārdos skops. Vispirms — īss atskats uz pagātni… Pašā izmeklētāja gaitu sākumā dzīve

uzdeva man dažas mīklas, kuru atrisināšanai nebija sagatavots mans nenorūdītais prāts un kas deva smagu triecienu manai līdz naivitātei tiešajai pasaules uztverei. Tolaik iztiesāja prāvu pret cilvēku, kuru līdz tam biju personīgi pazinis un cienījis kā godavīru, un studentu, viņa dēlu, par kuru arī biju labās domās.

Turklāt — viens no notiesātajiem bija manas iemīļotās meitenes tēvs, bet otrs — brālis .. . Vai sākat jau noģist, Adamson? Manai meitenei bija vārdā Bella Sala… Nelietim, kurš pats bija pratis veikli jo veikli «pielikt roku» materiālu fabricēšanā pret abiem Salām, —kā to, protams, uzzināju tikai daudz vēlāk — bija savā ziņā apbrīnojams un izcils ta​lants, intriganta talants. Viņam bija iepatikusies Bella … Un viņš ne vien bija pratis viņai noslēpt savu lomu Salu lietā, bet vēl piedevām vērst visas Bellas aizdomas pret mani. Viņš itin kā esot noskaidrojis, ka es, Salu ģimenes draugs, kuram inženieris neesot slēpis savus kritiskos uzskatus, visu vēl piedevām līdz nejēdzībai pārspīlēdams un sagrozīdams, — kā jau jurists, kam šādi paņēmieni pazīstami — esot Salas pazudinājis… Velnišķīgi veikli, Adamson. Piekrītat? … Pats Jago varētu apskaust tādu cilpu vijēju un virves staigātāju … Vārdu sakot, intrigants bija Bellu tā noskaņojis un apvārdojis, ka viņa man kādudien rakstiski paziņoja, ka mēs esam šķirti ļaudis. Savu mūžu viņa vairs nevēloties mani redzēt un cerot, ka es atbrīvošot viņu no «liekulīgas un melīgas taisnošanās», pie kuras «tāda tipa bezgodis kā es» noteikti ķeršoties. Pērkons no skaidrām debesīm! Bet, ja ne, tad ne … Arī man bija savs lepnums . . . Kad vēlāk, daudz vēlāk noskaidrojās, ka Salu prāva «safabricēta», un līdz ar to atklājās, ka es, vientiesis, pats biju daļēji noticējis apvainojumiem, kas vērsti pret inženieri Salu, kurš pa tam bija paguvis nomirt, un Reini Salu… E, ko tur nu daudz klāstīs! Jums jābūt pašam skaidrībā, ka tāda apziņa nav nekāda veselīgā … Bella? Biju dzirdējis, ka viņa ar Zaru dzīvojot laimīgi .. . Daudz ko vērā ņemot, es jau nu nejutos aicināts Bellai ar skubu paziņot, kādu nekrietneli viņa izraudzījusies manā vietā.

Pirmkārt: tam būtu kaut kāda zemiskas personīgas atriebības piegarša. Otrkārt: inan nebija vajadzīga tā Bella, kura varēja justies laimīga ar tādu kā Zars… Un savukārt tai Bellai, kas varēja justies laimīga ar Zaru, acīm redzot, nevajadzēja manis. Kāda gan tad būtu jēga ielauzties šīs man svešās sievietes dzīvē? . .. Taču pašam nelabajam bija labpaticies sajaukt manas kārtis. Vai gan tas nav elles dižmeistara cienīgs stiķis — atvest Bellu un Zaru tieši šurp? Un pēc tam sagrūst mūs ar Bellu kopā tādos apstākļos, ka es uzzināju: nekad viņa nav bijusi laimīga. Un vēl pēc tam atklāt, ka abi esam apdullināti un sodīti ar daudzkārt dziļāku un negantāku mīlestību nekā tā, kuru paši bijām pazudinājuši jaunībā… Ievērojiet, Adamson, es jums stāstu skopi, maksimāli skopi un sausi… Turpretī dzīvē . .. Bet ko nu tur! Par nedziedināmiem romantiķiem jau dažs labs pasmejas, dažs parausta plecus, dažs spriež bargu tiesu . .. Lai gan mēs, ar nedziedināmo romantismu sasirgušie, savukārt mācētu tīri kodīgi noniecināt racionālistus un utilitāristus… Bet ne jau par to patlaban runāju, Adamson … Vārdu sakot, pēc tam, kad mēs ar Bellu viens otru bijām atraduši no jauna, sekoja pārsteigumu sērija, kurus es sagādāju sev pašam . . .

Nespēdams vairs izturēt savā Melnā Pētera lomā, es beidzot izstāstīju Bellai _visu, itin visu … Bet pēc tam … Vai nojaušat tā​lāko, Adamson?

•— Baidos, ka jā.

— Baidāties?. .. Neko darīt, arī ar to esmu spiests rēķināties … īsi: kad Zars bija nogalināts — bez iepriekšēja nodoma, vispār bez nodoma nogalināt, to es zinu, un *to es uzsveru, — un izmeklēšanu uzdeva man, mans lēmums bija momentāls: darīšu visu iespējamo, lai Zara lieta — ar mazsāpīgām nožēlām un sūkstīšanos — tiktu ierakstīta nenoskaidroto lietu sarakstā … Jā, tieši tādu lēmumu man diktēja mana iekšējā pārliecība un .. . Ja es sev ko nepiedošu, tad vienīgi to, ka es, šādās situācijās tomēr pieredzējis un rūdīts vecs vilks, nebiju apsvēris un paredzējis visu iespējamo, kas varētu jūs novest — un noveda arī — pie tagadējā atrisinājuma. Neskatieties manī tādām acīm, Adamson! Debatēs par pareizo un nepareizo, ētisko un neētisko es ar jums neielaidīšos. Starp citu, ja cilvēki allaž rīkotos pareizi, mūsu iestādei nebūtu vairs ne darba, ne maizes. No daudziem viedokļiem vēlams, bet vēl nesasniegts stāvoklis, vai ne? Atliksim diskusiju — tāda mani nākotnē šā vai tā sagaida, — tad ari jūs varēsiet savu taisnīgā sašutuma un sarūgtinājuma balsi pievienot pārējām, lldzigajām. Cik labi varu iedomāties biedru izsaucienus: «Neticams puiciskums! Izmantot anonīmu vēstuli, lai pats sašautos! Neglīti, atbaidoši,

nenopietni!» Un — līdz ar pēdējo pārmetumu sāksies arī nežēlīgā un griezīgā nopietnība: «Negodīga dienesta stāvokļa izmantošana! Meli, apzinīga maldināšana, krāpšana! Pievilti ne vien darbabiedri — pievilta un rūgti vīlusies visa sabiedrība, kas Silabriedim dāvājusi uzticību un sevišķas pilnvaras! Nodots taču arī vissvētākais: patiesības un taisnīguma princips pats par sevi!»… Atzīstieties vien, Adamson, ka arī jūs jūtat kārdinājumu sviest līdzī​gus pārmetumus manā divkoša sejā?!

Silabriedis jau labu brīdi nesēdēja; viņš staigāja šurp turp pa istabu, brīžam runādams skaldīja gaisu ar kreiso roku — pazīstams žests. Pazīstams žests un pazīstams cilvēks, kuru es, izrādījās, nepazinu. Par kuru, izrādījās, ne​biju zinājis apaļu neko …

— Silabriedi.. .

Viņš apstājās manā priekšā, pavīpsnāja: — Tātad vēl ļaunāk: nespējat ne parunāt!

— Tādā stilā nerunāsim, Silabriedi! Tādā ne … Klau​sieties! Jūs taču apzinājāties, ar ko riskējat?

— Saprotams, es zināju, ka lieku visu uz vienas kārts. Kaut ar vienu procentu pret deviņdesmit deviņiem un tikai teorētiski, tomēr pieļāvu arī šodienas iznākumu. Taču, pēkšņa dulnuma un trakuma sagrābts, liku visu uz vienas kārts. Adamson! Vai nepieļaujat pat iedomu, ka mīlestība var uzbrukt kā negaiss un zemestrīce ne jau nu puišeļiem vien? Mīlestība un viss, ko man noblēdīja un nozaga jaunībā viens nelietis? … Klusējat?

— Nezinu.

— Vismaz godīga atzīšanās. Paldies. Adamson, ja nav noslēpums, vai jūs jau noskaidrojāt, kas piesūtīja man anonīmo zīmīti?

— Jā. Tagad jau es to zinu.

— Redziet, to savukārt nezinu es. Un tādēļ laikam iekritu. Kad saņēmu to anonīmo draudu vēstuli, vispirms biju pārsteigts. Iedomājos: kāds tomēr zina patiesību un grib mani piespiest izmeklēšanu turpināt. Protams, sapratu arī to, ka draudētājs «pilnvarotais» pats no kaut kā baidās, tāpēc grib palikt anonīms. Pēkšņā iedomā nolēmu realizēt vēstulē izteiktos draudus un sašāvu sev roku … Ar to es gribēju piespiest «pilnvaroto» sabīties no atbildības par uzbrukumu man … un cerēju, ka viņš Zara lietā vairāk nejauksies . . . Vēl kādi jautājumi ir?

— Viens vienīgs, toties uzmācīgs: vai jūs to, ko izdarījāt, būtu darījis arī tādā gadījumā, ja … ja šīs sievietes vietā būtu cilvēks, kas jums personīgi nav ne tuvs, ne dārgs?

— Vai tik svarīgi to zināt?

•— Svarīgi. * — Bet tas taču gandrīz neiespējami, Adamson, — iztēloties, ko es būtu izjutis, domājis un darījis pilnīgi citos apstākļos.. . Nē, es nebūt neizvairos no atbildes. Bet es nespēju atbildēt. Nezinu . . . Viss, ko varu vēl piemetināt savā labā: es šo sievieti ne vien mīlu, es jūtos arī vainīgs viņas priekšā. Ne jau tās senās Salu prāvas dēļ: tur viss bija sajaucies un sagrozīts tā, ka pats sātans lauztu sprandu, raudzīdams atsijāt patiesību no meliem .. . Jūtos vainīgs tāpēc, ka jaunībā, iededzies stulbā lepnumā un aizvainotībā, ļāvu viņai aiziet. Vajadzēja Bellu uzmeklēt uz pēdām, noskaidrot, piespiest uzklausīties… Un viss vēlākais būtu palicis aiztaupīts. Viņai un arī man … Tālāk? Kas jums vēl sāp, Adamson? Mans nekaunīgais mē​ģinājums iedragāt patiesības, godprātības un taisnīguma nojēgumu pašā principā?

— Tomēr. Arī tas, ja negribu liekuļot… Un to es ne​gribu.

— Neaizbildinieties! Tas viss tikai nozīmē, ka jūs savam amatam esat visai piemērots, es turpretī vairs ne. Lai arī kā viss, ko ievārīju, būtu noslēdzies, es tik un tā ar to pašu pieliktu punktu savām izmeklētāja gaitām. Tieši sakarā ar šo notikumu un situāciju manī kaut kas… Kā lai to definēju?

Izļodzījies no eņģēm? … Teorētiski viss it kā vēl atrodas savā vietā . . . Teorijā, ja pats sev vaicāju — vai patiesība un godīgums ir nepieciešamība, absolūtais sine qua non? — nevilcinādamies atbildu: jā.

Noteikti un ārpus katrām šaubām! Bet praksē, sasodīti sarežģītajos un savdabīgajos atsevišķajos gadījumos … nu, ņemsim kaut vai šo pašu . .. Iedomāsimies uz acumirkli, ka man ar visām manām

izdarībām būtu laimējies un veicies. Rezultātā: miris neģēlis, kuram no dzīvo vidus pazūdot pasaule kļuvusi tikai tīrāka. Kas šeit nosodāms? Ka ^luži kā ūdenī liktos pazuduši viņu itin kā nogalinājušie «šantāžisti un izspiedēji»? Bet tādu taču nemaz nav, viņi nākotnē nemaz nevar apdraudēt sabiedrības labklājību un kārtību. Neveiksme jūsu izmeklētāja gaitās? Prokuratūra un milicija un pat jus personīgi, Adamson, to pārdzīvotu samērā viegli . . . Turpretī tagad? … Kad patiesības princips triumfējis? Par mani nerunāsim. Bet Bella? Viņas un Zara dēls? Mums vēl nav itin nekādu iespēju diagnosticēt, izsvērt un izmērīt, kādu — un cik tālejošu — postu tas trieciens, kādu Bellas dēls tagad saņems, nodarīs viņa psihei… Nē, Adamson! Beigsim! Pats redzat, cik bīstamā mērā manī visi nojēgumi izlēkuši no eņģēm …

Tā . .. Ko vēl? Es, divkosis un neveiksminieks, esmu jau pilnīgi sagatavojies, pat dzīvoklī paguvu visu sakārtot, biju ceļā pie jums … Ieradāties pats … Atzīstiet nu, cilvēk, kas jau paguvis iemācīties ne par ko nebrīnīties, ka to gan nespējāt ne nosapņot, cik pilnīga uzvara jūs šorīt un šeit sagaida! Nevaru gan apgalvot, ka šo uzvaru būtu jums novēlējis, nepavisam nevaru apgalvot . .. Tikai pilnīgi pie sienas piespiests un ar visdzi​ļāko nepatiku paziņoju jums: esmu jūsu rīcībā, pilsoni izmeklētāj! xu Otras dienas vakarā, kad biju ieprotokolējis Silabrieža oficiālo liecību, devos ar to uz prokurora kabinetu.

Puķudruva, nepametis uz mani ne skatienu, ātri uzlika aprakstītajam lapām, kuras biju novietojis galda vidū,biezo, strupo plaukstu un aši parausa papīrus sev zem deguna.

— Gribēju jums… — es iesāku, taču netiku tālāk. Vecais Sams pacēla galvu, uzmeta man smagu un drūmu skatienu un — pirmo reizi mūsu pazīšanās laikā — ne​pieklājīgi nikni pārtrauca mani: — Bet es n-negribu ar jums pašreiz par to lietu ru​nāt, tieši tā — n-negribu.

Apgriezos un izgāju ārā; sapratu prokurora noskaņojamu pārāk labi, lai apvainotos; ja manī tomēr gruzdēja neliels rūgtums, tad vienīgi tālab, ka ienāca prātā: Vecajam Samam tomēr vajadzēja mani pazīt labāk. Kaut vai par tik labāk, lai neiedomātos, ka man nupat paspruks uzvarētāja gaviles: sak, paskat vien, kādu cilpu cilpās sarežģītu un samezglotu pavedienu mudžekli man tomēr ir izdevies atšķetināt un satīt glītā kamolā …

Līdz šai dienai es nekad nebiju iedomājies, ka izmeklētājam ar pūlēm izcīnīta uzvara kādreiz var nesagādāt ne niecīgāko gandarījumu un prieku.

BRIGITAS BRĪNUMS STĀSTS «Tā, viena liela atkal būtu pabeigta… Arī vasara klāt, un man var sākties atvaļinājums,» pie sevis ņurdēja Bērts Ādamsons. «Tikai.*., ko es te vēl sēžu un neeju mājās? Kāpēc arvien par to vēl domāju?

Paradums? Nelāga ieraša? Hm?. .. Stāsta, agrāk zemnieki, izdzinuši vagu, esot apstājušies un atskatijušies, cik taisna tā iznākusi. No attāluma viss labāk redzams, pārskatāms. Varbūt arī izmeklētāja darbā… Nezinu. Bet tā nu tas ir: kad liela pabeigta, es domās to cenšos restaurēt visos sīkumos. Lūk, kā manā uztverē viss norisinājās, ja uz no​tikušo skatās no malas!»

PIRMĀ DAĻA I Brigita pavērās augšup, manīdama, ka uz viņu kāds skatās. Sajūta nebija vīlusi: aiz krājkases lodziņa stāvēja garš, slaids vīrietis un cieši nolūkojās viņā samtaini brūnām acīm. Nekad agrāk neredzēta seja, svešs cilvēks .. . Labu brīdi sieviete un vīrietis raudzījās viens otrā klusēdami, tad Brigitai kļuva neērti, viņa jautāja: — Lūdzu? Ko jūs vēlaties?

Svešinieks pasmaidīja — vaigi viņam bija pietvīkuši, un smaidot tajos parādījās dobulīši — un teica klusi un mulsi, it kā uzticēdams Brigitai noslēpumu: — Gribēju noguldīt naudu.

— Ja nemaldos, jūs pie mums esat pirmo reizi?

— Jā.

— Tad jums jāatver rēķins, jāizņem krājkases grāmatiņa. Lūdzu, izpildiet! — Brigita pasniedza svešajam veid​lapu.

Svešnieks palocīja galvu, paņēma papīrus, apsēdās pie galdiņa, izvilka no krūšu kabatas pildāmspalvu un sāka rakstīt.

Kamēr viņš rakstīja, noliecis galvu, Brigita pārlaida rakstītājam ašu, zaglīgu, novērojošu skatienu: melni, deniņos iesirmi mati, bet seja jauneklīgi maiga … Vaibsti smalki, pareizi, košās lupas tā kā par mazu, sārti kā zēnam arī vaigi, uz zoda dobulītis … «Patīkama, gaiša, apgarota seja,» Brigita nodomāja un žigli novērsās, jo arī svešais tai brīdī paskatījās uz jauno krājkases darbinieci un uztvēra viņas skatienu.

Svešnieka samtainās acis rau​dzījās ar neslēptu apbrīnu un tik uzkrītoši, ka Brigita jutās neērti un novērsās.

Pēc dažām minūtēm svešinieks pienāca pie lodziņa un pasniedza izpildītās veidlapas. Brigita tās pārlasīja. Glīts rokraksts, cilpu cilpām izvīti, gluži kā izzīmēti burti… Tātad viņu sauca Vitālijs, Oto dēls, Stabulnieks … Divdesmit astoņus gadus vecs, tieši tikpat, cik Brigita … Nogulda divsimt rubļu.

Pierakstīts Kalnienē, Ezera ielā 17, dzīvoklis 3.

— Lūdzu, jūsu pasi!

— Labprāt. Vai esmu kaut ko nepareizi uzrakstījis?

— Laikam ne … Es vēl pārbaudīšu …

Brigita ieskatījās pasē. Ailē «Sevišķas atzīmes» — nekādu ierakstu, laikam neprecējies. Viņa atdeva pasi Stabulniekam un atkal sastapa viņa skatienu, nespēdama atvairīt kādu pārsteidzošu iedomu: «Bet ir nu gan tam cil​vēkam skaistas acis! Sirsnīgas, glāsainas, skumjas …»

— Es bieži nākšu jūs apciemot — palieku Kalnienē dzīvot, — viņš pēkšņi paziņoja.

— Lūdzu! Krājkasei vēlama apgrozība.

— Vai jūsu pilsētā interesanti dzīvot?

— Kas tad te var būt interesants? Province. Garlaicība.

— Bet es esmu pārliecināts, ka šeit negarlaikošos, — Vitālijs Stabulnieks sacīja kaut kā zīmīgi, loti klusi, rau​dzīdamies Brigitā savām mulsinošajām, glāstošajām acīm.

— Kā jūs sauc … ja drīkstu zināt?

— Tas nav noslēpums — Brigita Leja.

— Bri—gi—ta, — Vitālijs Stabulnieks lēni atkārtoja, it kā izgaršodams šo vārdu, un pavisam klusi turpināja: — Brigita… Tieši tik skaists vārds, kādu jūs esat pel​ nījusi, vārds, kas ielīksmo… Vai jūs zinājāt, ka, uz jums palūkodamies, cilvēks jūtas iepriecināts, Brigita?

Ko tas Stabulnieks atļāvās? Pārējās darbabiedrenes jau sāka snaigstīt kaklus. Brigita tāpēc atbildēja

skaļi un auksti: — Zināt ko, jūsu personīgie pārdzīvojumi man ka krājkases darbiniecei nemaz neinteresē! Ejiet, lūdzu, pie kases, iemaksājiet naudu un saņemiet savu grāmatiņu!

— Bet es taču to neteicu krājkases darbiniecei, — Vi​tālijs atbildēja, — es to teicu Bri—gi—tai.

Pēc tam viņš aizgāja, pavērsies skarbajā Brigitā ar skumju pārmetumu. Viņa demonstratīvi paraustīja ka​miešus un nolieca galvu pār papīriem uz rakstāmgalda, izlikdamās ārkārtīgi aizņemta un sašutusi.

Brigita bija glīta, ne vienreiz vien vīrieši, krājkases apmeklētāji, bija izteikuši viņai komplimentus un mēģinājuši flirtēt, bet Brigita aizvien bija pratusi no tādiem bezkauņām atkratīties; viņai nepatika uzmācīgi pielū​dzēji un bez tam — viņa bija precējusies … Taču šis Vi​tālijs …

Arī nākamajās dienās Brigita Stabulnieku nepiemirsa, viņa lāgu lāgiem palūkojās uz durvīm, it kā gaidītu tajās vēlreiz parādāmies viņa slaiko augumu ar šauriem pleciem, viņa tumšmataino galvu …

Divdesmit astoņi gadi un jau tik daudz sirmu matu, dīvaini, neparasti un pat aizkustinoši; tas lika domāt, ka cilvēks pārdzīvojis kaut ko ārkārtēju, kaut ko smagu … Nilam, Brigitas vīram, bija jau trīsdesmit seši gadi, bet viņam nebija vēl neviena sirma mata. Ak, ko nu Nils! Tas laikam nenosirmotu arī vislielākajās briesmās un ciešanās, Nils droši vien vispār nespēja neko dziļi izjust un pārdzīvot…

Vitālija ārienē daudz kas atgādināja dzejnieku — tādu, kādam dzejniekam pienācās būt Brigitas uztverē … Vai arī viņš bija tikai romantisks dēkainis, sapņotājs, klaidonis? Taču ne, tad viņam nebūtu mugurā tik labs uzvalks, nemaz nerunājot par to, ka nestrādājošais klaidonis varētu noguldīt krājkasē naudu … Neraugoties uz šiem loģiskajiem apsvērumiem, Vitālijs Brigitai likās vislīdzīgāks tieši dēkainim un pasaules klaidonim. Kāda smaga traģēdija jaunās dienās iedragājusi viņa sirdi, atņēmusi prieka mirdzumu acīm un smaidam, likusi nelaikā nosirmot matiem … Pametis aiz sevis dzimto pusi un tēvamājas, kur tam nodarīts pāri, viņš tagad klīst kur acis rāda pa pasaules putekļainajiem ceļiem — bez pajumtes, bez īstiem draugiem un mīlestības, bez cerībām, sava iekšējā nemiera, rūgto atmiņu un neklusināmo sirdssāpju vajāts, sapņodams sapņus, kas nekad nepie​pildīsies …

«Ai, nē, kādas aušības!» Brigita pati sev domās uzsauca. «Interesenti, vai tajās ir kaut nieks patiesības? Ko šis Vi​tālijs dara? Vai viņš iedomājies arī par mani? Un ja nu vairs neatceras, kā mani sauc … un ka viņam tā patika mans vārds? .. . Vienalga, es taču tikpat nekādā flirtā ar viņu neielaidīšos. Lai tikai pamēģina vēlreiz nezko sa​runāt, gan es viņam tad pateikšu …»

Ko Brigita Vitālijam Stabulniekam pateiks, par to viņai tomēr nebija nekādas skaidrības. ♦ Astoņas dienas pēc svešinieka pirmās parādīšanās krājkasē, Brigita drīz pēc darba sākuma neviļus palūkojās uz ieejas durvīm un sarāvās: pa tām ienāca Stabulnieks.

Viņš tuvojās krājkases lodziņam ātri, acis nenovērs​dams.

— Labrīt, Brigita!

— Labrīt.. . Lūdzu? — Tas skanēja pagalam strupi un sausi.

— Gribēju noguldīt divdesmit rubļu.

— Izpildiet noguldījuma orderi! Te būs.

— Paldies, tūlīt… Patiesībā es neatnacu to divdesmit rubļu dēļ…

— Bet? Viņi saskatījās, brūnās acis mirdzēja Brigitai pretī tik nepārprotami, ka jaunā sieviete tūdaļ novērsās, sapratusi, ka viņš atnācis tikai viņas dēļ. Sirds sāka dauzīties, vajadzēja savaldīties. Notēlojusi vienaldzību un ierakstījusi Vitālija uzrādīto summu grāmatiņā, viņa pasvieda to kasierei un, uz lodziņu pat nepalūkodamās, noskaldīja: — Nākošais, lūdzu!

Kad Brigita atkal pacēla acis, Vitālijs bija pazudis. Un Brigita nepārprotami izjuta, ka tas viņu neiepriecina, drīzāk nepatīkami pārsteidz un apbēdina. Telpa pēkšņi bija kļuvusi itin kā tumšāka, neciešami ikdienišķa, garlaicīga … Te arvien bija smacīgi, vēdini, cik gribi, gaiss sastavējies, ož pēc

putekļiem un dzeltējoša papīra …

Nelāgā omā kaut kā aizvadījusi laiku līdz pusdienas pārtraukumam, Brigita ātri saģērbās un izsteidzās ārā, lai aizietu papusdienot.

Uz ielas izgājusi, viņa tūdaļ ieraudzīja: iepretī krājkasei, kāda nama atvērtajos vārtos stāvēja Vitālijs. Bri​gitu pamanījis, viņš pārskrēja pāri ielai un sāka strauji runāt: — Kā es jūs gaidīju! Nedusmojieties uz mani par to, ka nespēju, nespēju aiziet no jums tā… Nē, nē, jūs taču nedrīkstat, nevarat dusmoties! Vai gan es esmu vainīgs, ka jums dāvāta tāda burvju vara, no kuras man vairs nav spēka atbrīvoties?… Brigita! Atļaujiet man saukt jūs vārdā!

— Kāpēc lai to atļauju? Mēs esam pilnīgi sveši cilvēki.

— Jūs pati neticat tam, ko sakāt. Svešumu vai tuvību nenosaka pazīšanās ilgums vai īsums. Pat ja mēs būtu sveši! Cilvēks ar tik skaistu vārdu kā jūsējais vienkārši nedrīkst liegt to izrunāt!

Viņi soļoja līdzās ašā solī; Brigita steidzās uz Kalnienes viesnīcas pusi, kur mēdza iet pusdienās, turklāt negribējās, lai pārējie krājkases darbinieki pievērš viņai un viņas negaidītajam pavadonim uzmanību. Apjukusi Bri​gita iesaucās: — Jūs taču esat briesmīgs pļāpa un glaimotājs!

Viņš pēkšņi aizmetās Brigitai priekšā, apstājās kā zemē iemiets, aizturēdams viņu un nepievērsdams ne mazako uzmanību pārējiem gājējiem.

— Brigita, — viņš sacīja kaislīgi un bezgala nopietni, — es jums lūdzu reizi par visām reizēm: nerunājiet ar mani paviršus un banālus vārdus, nodeldētas frāzes, kādas jūs būtu teikusi kaut kādam donžuānam, kurš grasīlos jūs vulgāri aplidot!

— Kāpēc?

— Jūs vēl jautājat?

— Labi, bet dieva dēļ, iesim tālāk, nevar taču tā stāvēt trotuāra vidū, cilvēki netiek garām, un man nav laika, eju pusdienot, pēc pusstundas atkal jābūt darbā.

— Jūs ejat pusdienot? Labi, es pievienojos.

Viņi gāja tālāk, un Brigita klausījās kā pusmiegā, ne​gaidītās situācijas pilnīgi samulsināta.

— Jūs neesat parastais, banālais sievietes tips, Brigita. ,Jūs nedrīkstat izrunāt banālus, dzirdētus vārdus! Mūsu tikšanās nav nekāds banāla romāniņa sākums… Un beidzot, es … Ak, nevar jau uzreiz atklāt visu . .. Pagaidām pasacīšu vienīgi — neapzinos pelnījis, ka jūs mani kaunināt kā tādu… Varbūt es, Brigita, esmu izcietis dzīvē pārāk daudz, lai arī jūs . . . Lai es vēl saņemtu … jūsu sitienus . ..

Viņa vārdi satrauca un mulsināja. Brigitai reiba galva, un viņa sāka justies gandrīz vainīga pret svešo cilvēku, kas gāja līdzās un sarunāja tik daudz savādu vārdu …

Pusdienas viņa un Vitālijs paēda ātri un klusēdami. Atceļā uz krājkasi viņš savai pavadonei šo to pastāstīja par sevi: viņš strādājot par fotogrāfu fotoateljē iepretī dzelzceļa stacijai… īstenībā esot spiests pagaidām turēties pie šī darba, kuram nejūtoties aicināts nodoties visu mūžu. Viņš esot gribējis kļūt par mākslinieku, bet apstākļi agrīnajā jaunībā iegrozījušies tā, ka pēc mākslas vidusskolas beigšanas neesot varējis turpināt studijas akadēmijā. Taču cerības kļūt par īstu mākslinieku viņš nekad neesot atmetis, māksla esot un paliekot viņa mērķis, viņa sapņu zeme, un viņš šo zemi sasniegšot, ja vien …

Te viņš apklusa, bet tieši tas Brigitu ieintriģēja, viņa gribēja zināt, ko nozīmē Vitālija rūgtais «ja vien». Nē, to viņš pagaidām nesacīšot, Vitālijs atbildēja, viņa dzīvē esot kāds tumšs noslēpums, par kuru grūti runāt… Tātad pagaidām viņš esot tikai fotogrāfs. Labi vēl, ka arī šim darbam piemītot sava pievilcība — viņam kā māksliniekam interesējot cilvēku tipi, sejas, mainīgās izteiksmes, raksturīgie vaibsti… Viņam esot prāvs krājums patstāvīgu studiju — ainavas, portreti … Vai Brigitai neinteresētu tās kādreiz apskatīties, novērtēt un izteikt savu spriedumu?

— Varbūt, — viņa nenoteikti izmeta.

Krājkases nams vairs nebija tālu, tāpēc Brigita ap​stājās un sacīja savam pavadonim: — Arī man jums kas jāpalūdz, Vitālij, nekad vairs ne​gaidiet mani pie manas darbavietas!

— Jūs vairs neredzēt?! Neiespējami! To no manis nedrīkstiet prasīt, tā būtu nežēlība, kuru neapzinos pelnījis.

— Tikai ne pie krājkases! Un es nevaru ar jums tā klīst apkārt arī pa pilsētu. Man taču ir vīrs.

Pauze. Tad Vitālijs atzinās drusku piesmakušā balsī: —No tā jau es baidījos… Tādas sievietes parasti ap​precas pāragri. Brigita … vai jūs viņu mīlat?

— Nu, to es jums gan nesacīšu! Ari man var būt savi noslēpumi. Ja viņš redzētu mūs abus kopā …

— Es nevēlos jūs kompromitēt, Brigita. Ievērojiet un atcerieties: nekad es sev neatjaušos sagādat jums nepatikšanas, kur nu vēl sāpes! Taču jūs neredzēt. . . Nespēju … Nedusmojieties! Klausieties, — kāpēc gan jūs nevarētu atnākt uz mūsu ateljē? Un nofotografēties? Bez banāliem aizspriedumiem?

— Labi, aiziešu … kādreiz.

— Nē, tik nenoteikti nedrīkst… Redziet, mēs strādājam tur uz maiņām ar kolēģi. . . viens laboratorijā, otrs ateljē.

— Vai sestdien jūs strādāsiet ateljē?

— Brīnišķīgi! Es to varu iekārtot. Brigita, kā es jums pateicos!

Brigita aizsteidzās prom pa ielu. Atskatījās, kad jau bija labā gabalā. Vitālijs vēl stāvēja turpat uz ielas stūra, kur Brigita bija to atstājusi.

Sestdien Brigita pamodās diezgan vēlu un tūlīt galvā sagriezās pretrunīgu un nemierīgu domu virpulis: vispirms viņa pabrīnījās par savu atvieglojumu un pat prieku, ka ir pamodusies gultā viena pati.

Nils, viņai nemanot, bija jau piecēlies un kaut kur pazudis, mājā valdīja klusums, kad sieva pāris reizes iesaucās: — Nil! Klausies, Nil! Nudien, tas nebija gluži godīgi, tik sirsnīgi nopriecāties, ka Nils aizgājis … Vai aizgājis uz ilgāku laiku, vai tikai tepat ārā? .. . Bet no otras puses — tā jau nu atkal bija Nilam raksturīga, šāda aizvainojoša nevērība pret sievu — pazust, iepriekš ne ar vārdu neieminoties, kurp viņš dosies …

Aizgājis Nils bija. Brigita viņu neatrada arī pagalmā. Pareizi! Kā gan viņa nebija iedomājusies agrāk — Nils, kaislīgs makšķernieks, būs aizsteidzies bļitkot, vēl jau ledus upē nebija sācis iet. .. Neko teikt, lieliska izprieca — čurnēt no rīta līdz vakaram pie ledū izcirsta āliņģa. Uz to bija spējīgs tikai tāds cilvēks kā Nils … Mazrunīgs, un bez jebkādas dziļākas intereses par ko citu … kaut vai par grāmatām …

Bet kāpēc viņa vēl pukojās uz Nilu? Šoreiz taču tā bija tīrā laime, ka Nila nav mājās un — par cik viņa vīru pazina — nebūs līdz pat vēlam vakaram. Par cik viņa pazina .. . Ak, jā, Brigita jutās droša, ka savu vīru pazīst labi, vienīgā nelaime tā, ka bija to iepazinusi par vēlu, kad viņi bija jau apprecējušies …

Arā bija marts, dienas jau garas un saulainas, bet sals vēl pieturējās. Strazdi bija atlidojuši pārāk agri. Sametušies kailajos bērzu zaros, melnie dziedoņi tomēr gavilēja kā negudri, priecājās par austošo dienu, acīm re​dzot, daudz nebēdādami ne par aukstumu, ne tukšajiem vēderiem.

Brigita atgriezās istabā, uzvārīja un izdzēra krūzīti tējas. Est negribējās; viņa jutās satraukta, jo šodien taču … Vai tiešām viņa aizies uz ateljē pie Vitālija, vai viņai pietiks … Kā tad? Drosmes? Kādas blēņas! It kā nofotografēšanās ar kaut ko draudētu! It kā Vitālijs kaut mazdrusciņ atgādinātu mežonīgu pirātu! Vai rūdītu sieviešu pavedēju! Pavedējs nerunātu ar sievieti tik nopietni, ar tādu dziļu saviļņojumu un aizrautību . ..

«Bet vai tiešām es iešu? Kāpēc? Vai tādēļ, ka ir marts? Marts vienmēr bijis man liktenīgs mēnesis, lai nu to sauc par māņticību, aplamām iedomām… Martā es pirmo reizi skūpstījos. Vēl būdama skolniece, smieklīga pusaudze — vakar nogriezusi bizi, bet šodien grib jau sajusties liela un iedomājas, ka drīkst visu atļauties…

Skūpstījos ar zēnu, tādu pašu smieklīgu pusaudzi, kas pirmo reizi noskuvis pa pusei vēl tikai iedomāto bārdu . .. Martā … Un martā es satikos un apprecējos ar Nilu … Žēlīgās debesis, kāpēc es ar tādu steigu apprecējos un kāpēc tieši ar viņu? Mēs taču nesaderam kā uguns ar ūdeni. Ar ko viņš man toreiz sagrozīja galvu? Lācīgs un mēms … Es, mujķe sapņotāja, pati biju iztēlojusies: zem viņa

klusēšanas slēpjas dzijums, tumšs atvars, kurā ieskatoties galvai jāapreibst… Vai arī dvēsele, kas snauž, neapzinās pati savas iespējas … Kaut kas taču man Nilā patika. Tagad grūti pat saprast — kas? Viņa fiziskais spēks, viņa šķietami valdonīgā, drusku iecietīgā izturēšanās pret mani? It kā es būtu mazs bērns, kurš nemaz nevar viņam nepaklausīt, viņa gribai nepakļauties… Iepazināmies viesībās. Mājasmāte bija atsēdinājusi man blakus pie galda savu brālēnu Nilu … Smagnējs, drukns augums, stūraina seja, biezi tumšdzelteni mati pār pazemo pieri .. . Viņam bija ieradums piemiegt jau tā šaurās, pelēkās acis, uz kaut ko noskatoties — it kā novērojot, kā novērtējot, it kā ar iekšēju pārākumu, tā man toreiz likās. Tovakar viņš bieži pagrieza galvu uz manu pusi, piemiedza pelēkās acis un noskatījās uz manām lūpām. Tas mani šausmīgi mulsināja. Vēlāk viņš uzlūdza uz deju… un dejoja slikti, par daudz spieda mani sev klāt, lāgiem uzgrūdās citiem pāriem, lāgiem izkrita no ritma. Es viņam šķitu tik viegla, it kā pieneņu pūka … (Vai es iešu, vai tiešām un tūliņ pat aiziešu pie svešā Vitālija uz ateljē? ) Arī dejojot Nils raudzījās no augšas un acis piemiedzis uz manām lūpām, uz lūpām vien. Tad es beidzot neizturēju, jautāju, kāpēc viņš tā skatās … Un viņš atbildēja pavisam negaidīti, pavisam nepieklājīgi: — Tāpēc, ka šovakar es tevi noskūpstīšu … — Tā uzreiz — uz tu — un . .. un tāda valoda! Man būtu vajadzējis viņu atgrūst, bet man tas neienāca ne prātā, tikai apreiba galva, kļuvu piepeši nevarīga, tikpat kā bez savas gribas, it kā es tiešām būtu tikai pūka, kuru vējš paceļ un aiznes, kur tam tīk. . . Vēlāk, kad viņš mani pavadīja uz mājām un raušus pierāva sev klāt, pacēla gaisā un sāka skūpstīt kā negudrs… Arī tad es nevarēju nekādi pretoties un viņu atgrūst.

Tā tas iesākās — un jau pēc meneša es biju Nila sieva. Biju iztēlojusies… Ai—ai -ai, kādas romantiskas īpašības biju Nilam iedomās piedēvējusi. . . Nē, es nemīlēju viņu, tagad zinu skaidri. . . Vismaz tā nemīlēju kā … (Es laikam tomēr aiziešu pie tā savādā cilvēka . .. pie Vitālija. Kāds savāds vārds! ) …

Bet Nils mani tomēr mīlēja, to varēja nolasīt no viņa acīm. Tikai šī mīlestība … (Jā, es iešu, tomēr aiziešu pie Vitālija. Ko lai velku mugurā? Fotografējoties taču jāizskatās labi.) … Jā, tagad — kas to būtu varējis paredzēt, ka cilvēks cilvēkam, ar kuru diendienā dzīvo kopā, var kļūt arī ik ar brīdi svešāks un svešāks, nevis tuvāks?! Ka Nils ir neaptēsts un robusts, ka zem viņa klusēšanas slēpjas paštaisnīga aprobežotība, to es atklāju pēc kāzām ļoti drīz… Viņu interesē tikai — darbs, avīze, makšķere . . . Reizēm glāzīte kopā ar draugiem — tādiem pašiem primitīviem zeļļiem. Uz teātri aiziet nav pierunājams, atrunājas: visi aktieri esot nedabiski, ākstoties, nevis attēlojot. īstu dzīvi. Komiski! Kino? Ja filma viņam nav «graujoša», viņš iemieg, nekautrēdamies sāk krākt, man jāsarkst un jābiksta sānos. Koncerti? Pāris reizes Nils nosēdējis līdz puslconcertam un tad aizmucis, nav noturams. Atkal komiska atrunāšanās: ilgi viņš nevarot mūzikā klausīties, mūzika viņam «uzvandot visas iekšas». Prasi, ko tas īsti nozīmē, bet viņš atmet ar roku. Daba? Izej kopā pastaigāties — čāpo tev blakus vienaldzīgs, mēms kas mēms, vēl saīgst, ja apjautājos, kā viņam patīk šis vai tas. Ko es pļāpājot muļķības! Ne jau dabu ap sevi viņš redz ar savu badapātagu gar upi ložņādams, uz pludiņu vien blenž… Kāpēc es vēl tik daudz domāju par Nilu? Vai sen tas viss nav izdomāts, sāpes izsāpējušas un izdegušas? Kas tad mūs abus vēl tur kopā? Viņa robustie glāsti? Apskauj, žņaudz un glauda, bet ne vārdiņa … It kā mēs būtu dzīvnieki un nekas vai​rāk . . .

Brigita pietrūkās kājās no gultas malas, uz kuras do​mādama bija atslīgusi. Pietrūkās, nomazgājās, ilgi un rū​pīgi sukāja matus pie spoguļa. Ilgi un kritiski izvēlējās kādas zeķes, blūzīti un svārkus apģērbt…

Atri soļodama pa ielu uz ateljē pusi, Brigita domās joprojām vēl sarunājās pati ar sevi: «Ak tad skrien gan uz satikšanos, apreibusi kā tie strazdi, kas pavasaros dzied, svilpo un ķīvējas ar zvirbuļiem!

Vai tu neesi kļuvusi aušīga, Brigitiņ, vēl nesen tomēr biji gluži prātīgs cilvēkbērns . .. Kad neizdevās — neizdevās kļūt laimīgai ar Nilu, tu turpināji dzīvot viņam blakus gandrīz mierīgi, vismaz ārēji mierīgi, ja ne vairāk — viņš tev bija draugs un palīgs … Tā tikai vēl trūka, lai tu tagad pēkšņi aizrautos! Blēņas!

Nekas vēl nav noticis un nenotiks, tu jau esi prātīga, un galva tev vēsa, vēsa, tu tikai nofotografēsies …

Nil, bet tu, kur tad tu šobrīd esi? Ja tu vēl mīli mani, mīli vairāk nekā es tevi, kur tu esi un kāpēc tu nejūti, ka tev mani vajag arī sargāt? Sargāt? Kādas blēņas, nekas ar mani nevar notikt, ja vien tie strazdi nejauktu galvu, strazdi, kas nemitīgi dzied, svilpo un ķīvējas ar zvirbuļiem. Nekas nenotiks, piemēram, es vēl varu nekur neiet. Es vēl varu apstāties jebkurā vietā un atgriezties mājās…»

Brigita tomēr nojauta, ka nekur viņa neapstāsies, mājās neatgriezīsies, ka, savu vēsumu un prātu pieminē​dama, nav pilnīgi godīga pret sevi pašu un ka viņai trūkst pat īstas vēlēšanās būt pilnīgi godīgai.

III Vitālijs Brigitu sagaidīja un ieveda ateljē uzgaidāmajās telpās, kuras viņš nosauca par salonu.

— Kā es baidījos, ka jūs neatnāksiet! — Vitālijs iesau​cās.

Brigita neatbildēja, viņa, visu uzmanīgi aplūkodama, apstaigāja salonu. Pie sienām karājās vairākas fotostu​dijas un akvareļi. Brigita apjautājās: — Vai tie jūsu darbi?

— Jā, mani. Šefs par tiem izteicās atzinīgi, tāpēc novietoja šeit. Neuzdrošinos uzreiz vaicāt, kā jums patīk.

— Man patīk, tikai es mākslā esmu nepraša… Jums būs jāpapildina šis robs manās zināšanās, ja vien esat ar mieru.

— Ak dievs! Un jūs vēl jautājat! Tikai jūs velti sevi noniecināt. Jūs nevarat neizprast daiļumu… pati bū​dama tik brlnum daiļa.

— Daiļa, — Brigita atkārtoja, — kāds tam sakars ar mākslas izpratni?

— Tāds, ka daiļā miesā mīt arī daiļa dvēsele, tā teikuši jau sendienās, bet daiļa dvēsele nevar neuztvert daiļumu visur, nespēj būt pret to neatsaucīga un nejūtīga.

— Jūs, mākslinieki, laikam visu izprotat dziļāk nekā parastie mirstīgie. Bet tagad nofotografējiet mani, jo man drīz jāiet prom.

— Drīz? Tas taču nevar būt! Kāpēc? Vīra dēļ! Vai viņš zina, ka jūs atnācāt šurp? Viņš gaida?

— Nē, tāpat… Neērti…

— Kāpēc? Mēs esam šeit vieni, manam kolēģim šodien brīvdiena. Ja jūsu virs negaida . ..

— Ne jau tas svarīgi — gaida vai negaida. Vai jūs tā nedomājat?

— Kāpēc runāt to, kas jums nepiedien, Brigita. Kurš jums iepotējis mietpilsoniskos aizspriedumus? Jo kā jūs vispār varat pieļaut domu, ka esmu spējīgs izturēties pret jums bez cieņas? Ka ar mani palikt divatā vien ir nepie​klājīgi?

— Piedodiet, es tā nedomāju, — viņa sirsnīgi sacīja, — es tiešām … Laikam dzīvojot starp primitīviem cilvēkiem, negribot šis tas pielīp …

— Ja jūs tā steidzaties, tad iesim ateljē. Es jūs nofo​tografēšu. Apsēdieties tur, uz kušetes …

Brigita paklausīgi atsēdās. Vitālijs atkāpās dažus soļus un ar rugluma pieskaņu balsī sacīja: — Tikai neuzskatiet atkal par nepieklājību, ja es tagad jūs mazliet pavērošu. Man labi jāiepazīstas ar jūsu sejas līnijām, jārod pareizā atslēga, lai atklātu visu … visu, kas jūsos raksturīgs un valdzinošs . ..

Vitālijs iededzināja vairākas griestu spuldzes vēl dažos istabas kaktos. Pats viņš kavējās ēnā, bet Brigita gandrīz fiziski juta, kā samtaino brūno acu skatiens pētīdams slīd pār viņas seju, matiem un augumu. Tas bija kā glāsts notālēm, un Brigita atskārta, ka viņai tas patīk … Pārbaudošās un glāstošās mākslinieka acis neatklās viņas sejā vai augumā sevišķus trūkumus … Kas attiecas uz kājām, nu, droši vien viņš tās novērtēs, to Brigita zināja, ka tik slaidu un skaistu kāju nav nevienai citai Kal​nienē …

Vitālijs sāka rīkoties ap aparātu. Iededzināja vēl pāris vislielākās spuldzes, tās sildīja gandrīz kā vasaras saule, Brigitai bija silti un labi. Vitālijs apsēdās iepretī krēslā un ierunājās: — Jauki, ka sēdat tik mierīgi. Paskatieties, lūdzu, pa labi no aparāta, tā! Druscītiņ zemāk…

Brīnišķīgi! Tā būs pavisam brīnišķīgi… tikai…

Viņš piecēlās, piegāja Brigitai klāt un, tikko pieskardamies vēsiem, liegiem pirkstgaliem, pacēla nedaudz augstāk Brigitas zodu.

— Tā, tāds būs pirmais uzņēmums! Palieciet šai pozā! Lūdzu, nekustieties!

Viņš aizsteidzas pie aparāta, ilgi tur kaut ko klaudzināja, grozīja, knibinājās. Palūkojās Brigitā un iesaucās: — Piedodiet, lūdzu, tikai nesalīkstiet uz priekšu, at​lieciet plecus! Nē, nē, ne tā! Atļaujiet!

Viņš vēlreiz piesteidzās klāt, maigi aptvēra Brigitas plecus, atlieca taisnāk; pieglauda atirušu matcirtu uz viņas pieres, nejauši pieskārās kaklam . ..

Brigita satrūkusies domāja: «Gandrīz nemanāmi, viegli, smalkjūtīgi pieskārieni, bet man no tiem jānotrīc, it kā tajos būtu elektrība. Ak kāda aušība, kaut viņš vismaz nepamanītu, ka es tā nodrebu, ka man …»

— Tā, uzmanību … Gatavs!

Pirmajam uzņēmumam sekoja vēl vairāki.

Pēc tam Vitālijs palūdza: — Ja neiebilstat, atļaujiet man jūs nofotografēt manām personīgajām studijām!

Brigita piekrita.

Vitālijs atkal sāka fotografēt. Uzņēmums sekoja uzņēmumam: Brigita sēž, Brigita guļ, Brigita lasa …

Sākumā viņa jutās neveikli, vēlāk pierada, iepatikās pozēt. Vēl vairāk iepatikās Vitālija jūsma par viņas fotogēnisko seju, auguma vijīgumu, kāju gleznajām līnijām. Likās, Brigita viņam tiešām šķiet vienreizēji valdzinoša, un viņš par skaistumu jūsmo tikai kā mākslinieks.

Beidzot Brigita pārsteigta atzinās pati sev, ka jūt pat nelielu aizvainojumu, ka viņš paliek tik atturīgs, nevainojami vēss un lietišķīgs, pat nemēģina apjūsmoto modeli noskūpstīt. Protams, ja Vitālijs to mēģinātu, Brigita izliktos sašutusi un katru tuvošanas mēģinājumu atvai​rītu, bet viņš taču pat nemēģina …

Beidzot Brigita paziņoja, ka esot nogurusi un viņai apnicis pozēt. Lai tagad Vitālijs parādot savas agrākās studijas, kā esot to apsolījis. Tikai — ja nu ateljē ierastos vēl kāds klients — vai neradīšoties neērta situācija?

— Lūdzu, jūtieties pilnīgi mierīga! — Vitālijs atsaucās un pārmetoši nogrozīja galvu. — Vai jūs patiesi esat dzīvojusi starp tik muļķīgiem cilvēkiem, ķa nespējat ne iedomāties: var atrasties arī tāds jūsu daiļuma apbrīnotājs, kurš nemūžam sev neatļaus jūs nostādīt divdomīgā situācijā, jūs kompromitēt?!

Neviens šeit neienāks, ateljē šodien bija atvērts vienīgi jums, ārdurvis noslēgtas… Arī mēs taču kādreiz varam sev atļauties izejamo dienu.

Vitālijs piebīdīja vienu no spuldzēm tuvāk kušetei, uz kuras atlaidusies sēdēja Brigita, atnesa veselu kaudzi fotogrāfiju. Aizritēja labs laiciņš, kamēr abi kopā pārskatīja dažādās palielinātās ainavas un portretus. Lai gan studijas tiešām bija labas, viņa tikai ar piepūli pārvarēja izklaidību. Brigita lauzīja galvu: «Viņš izturas pret mani nevainojami, taisni cēli .. . Bet kāpēc? Tāpēc, ka uzlūko mani vienīgi kā mākslinieks pievilcīgu pozētāju, kurpretī kā sieviete viņam nebūt neliekos kārdinoša?» Aizvien skaidrāk Brigita atskārta, ka Vitālija goddevība viņai nemaz tik pārmērīgi neglaimo, ka viņa gandrīz vai tīšuprāt cenšas viņam sagrozīt galvu, tīšuprāt pieņem vilinošas pozas… Un piedevām sajūt vilšanos, ka viņš neļaujas izprovocēties, neatļaujas nevienu nepārprotamāku pieskārienu. Tikai viņa skatieni arvien biežāk slīdēja pār Brigitas seju, šie glāstošie skatieni…

Pēkšņi, tieši tobrīd, kad Brigita jau jutās pavisam saīgusi un aizvainota, dzīrās piecelties un salti atvadīties — salti, salti, itin kā būtu šeit līdz nemaņai nogarlaikojusies, — Vitālijs pielēca kājās, aptvēra galvu abām rokām un ievaidējās caur zobiem: — Ak dievs! … Es nespēju tā ilgāk…

— Vitālij! Kas jums kaiš? Kas ar jums notika? Vai esat slims?

Viņš neatbildēja, joprojām stāvēja, aptvēris plaukstām galvu un šūpodamies ar visu augumu, it kā galva necie​šami sāpētu.

— Vitālij!

— Neaiciniet mani, es jūs lūdzu, neaiciniet… Esmu tikai pārvērtējis savu savaldību …

Tikpat pēkšņi kā pielēcis kājās, viņš atkal metās pie kušetes, noslīga uz ceļiem un paslēpa seju spilvenos. Viņa tikai dzirdēja apspiestus un nesakarīgus vārdus: — Ak dievs! Brigita, cik nežēlīga jūs esat… Pati to nenojauzdama savā sirdsskaidrībā … Jūs … nevarat taču jūs zināt… ko ar mani darāt.. . Ak dievs, vai gan es esmu no akmens? No koka? Brigita …

Brigita …

Brigita uzlika mazo plaukstu uz vīrieša tumšmatainā pakauša un mierināja: — Nevajag, Vitālij, lūdzu, ne!… Nesaprotu … Ko jūs gribat teikt — ar to, ka es esot nežēlīga?

— Labā, gaišā, es taču nedomāju, ka mokāt mani… apzinīgi. Nē, nē, jums nevar būt pat nojautas, ka jūs kār​dināt mani, Brigita, nevienam eņģelim tas nebūtu pa spē​kam …

— Vitālij, es tiešām … _— Ak dievs, jūs vēl taisnojaties, jūs… kaut jūs zi​nātu! Kaut zinātu …

Beidzamie vārdi viņam izlauzās ar tādu izmisīgu de​dzību, ka Brigita pietiesi izbijās.

Vitālijs pacēla galvu un paskatījās uz Brigitu. Viņa acis bija tik skumjas un lūdzošas, ka Brigitu parņēma žēlums. Viņa paliecās Vitālijam tuvāk, aptvēra viņa galvu un ar matcirtām nosusināja vīrieša mitrās skropstas. Vi​tālijs aizkustināts čukstēja: — Labā .. . Mīļā … Kāda bezgalīga laime, ka esmu jūs saticis, beidzot ieraudzījis, cik sieviete spēj būt brīnišķīga … Brigita, kaut jūs zinātu, kādas mokas man jācieš! Visu savu dvēseli gribētos nolikt jūsu rokās kā atvērtu grāmatu, bet es to nedrīkstu. Es jūs … Es jūs dievinu, Brigita! Lai tas jūs neskumdina un nebiedē, jūs esat man svēta, Brigita! … Es drīkstu tikai iztālēm jūs pielūgt. Pār manu dzīvi guļ lāsts, Brigita, lāsts… Nē, es nedrīkstu par to runāt, man jāglabā šis noslēpums … Varu vienīgi lūgt: pamēģiniet saprast, kā jūtas cilvēks, kurš mīl — pirmo reizi mūžā no visas sirds mīl, bet nedrīkst mīlēt… Alkst nolikt iemīļotajai pie kājām visu — bet ir spiests klusēt, klusēt, klusēt… Jums jāsaprot, un jūs sapratīsiet, es to jūtu, vienīgi jūs spēsiet mani pilnīgi saprast…

Nē, Brigita nespēja saprast neko, viņa varēja vienīgi minēt… Un viņa kaunējās, šobrīd kaunējās par to, ka vēl pirms brīža bija paslepus alkusi izprovocēt uz nezin kādām vaļībām šo dīvaino, godīgo cilvēku, kuru nomāca kāds liktenīgs noslēpums. Nevis parastu iekāri vien — pati to neapjauzdama, viņa, izrādās, bija šī cilvēka dvēselē izraisījusi tik dziļas jūtas, par kādām bija tikai lasījusi un sapņojusi. Vai patiesi tāds brīnums bija iespējams ari īstenībā, dzīvē — viņas līdz šim tik pelēkajā, nenozīmīgajā, tik tukšajā provincietes dzīvē?! Cik tā bijusi neizdevusies, sīka un tukša dzīve, to Brigita visā pilnībā sāka aptvert tikai šajā brīdī. rv Pēc dažām dienām, kas Brigitai bija aizritējušas kā pa miglu, Vitālijs atkal ieradās krājkasē. Šoreiz viņš izskatījās mierīgs, tik mierīgs, ka jauna sieviete apbrīnoja viņa savaldību. Tikai brūno acu skatiens uz mirkli ieskāva Brigitu kā tumša uguns. Tad viņš novērsās, nogaidīja brīdi, kad atradās pie lodziņa viens pats un klusi palūdza Bri​ gitai, vai viņa nebūtu ar mieru nākošajā svētdienā kopā ar viņu izbraukt kaut kur ārpus pilsētas. Viņš vēloties pa​rādīt gatavos uzņēmumus un parunāties.

Brigita piekrita. Lai Vitālijs viņu svētdienas rītā ap de​viņiem gaidot autostacijā.

Svētdienas rītā, Brigitai par laimi, Nils jau ap astoņiem aizgāja pie kāda sava drauga, kuru viņa necieta ne acu galā. Nils zināja, ka sieva viņa darbabiedru Roni, tā draugu sauca, uzskatīja par «rupju tēviņu, kam prātā tikai šņabis un jēlas anekdotes», tālab, dodamies ciemos pie Roņa, Brigitu kopš zināma laika vairs neaicināja līdzi. Arī šoreiz ne. Beidzamajā gadā Nils un Brigita vispār bija sākuši diezgan bieži iet katrs savās gaitās, viens otram par tām neatskaitīdamies.

Vitālijs sagaidīja Brigitu autostacijā, pēc tam viņi ar autobusu aizbrauca līdz gala pieturai netālu no Piekūnu klintīm.

Pa ceļam uz mežu, turēdamies pussoli aiz Brigitas, Vitālijs apjautājās, vai ierašanās uz norunāto tikšanos ne​esot viņai sagādājusi kādas grūtības vai sarežģījumus.

— Nebaidieties, mans greizsirdīgais vīrs nekā ne​zina, — Brigita atbildēja.

— Es taču neraizējos sevis dēļ, — Vitālijs sacīja, — ja uzskatāt, ka spēju domāt tikai par sevi, jūs kļūdāties.

— Ai, par mani arī nav ko raizēties! Taisnību sakot, es pat neapzinos, ka būtu kaut ko pret savu vīru nogrē​kojusies. Mēs taču nedarām neko neatļautu, Vitālij?

— Noteikti — nē!

Bija miglaina, nomākusies un silta diena. Zeme jau brūna, gandriz pilnīgi atkususi, tikai retumis šur tur paēna vēl balsnēja čauganas un saplakušas sniega kupenu paliekas. Ceļš, kas veda uz eglāju, bija dubļains; Vitālijs uzmanīgi satvēra ceļabiedri aiz elkoņa un atbalsti ja viņu staignākajās vietās.

Kad abi gājēji pa mitrām sūnām iegāja mežā un veco egļu tumšzaļie zari sakļāvās ap vipiem kā milzīga telts, Vitālijs apstājās, apturēja Brigitu un klusi sacīja: — Esiet sveicinātā, Brigita! Šeit, kur mūs nenovēro svešas un aizdomīgas ļaunvēļu acis, varu jūs beidzot ap​sveikt tā, kā to ilgojos.

Viņš noliecās pār Brigitas roku, novilka adīto dūraini un vairākkārt piekļāva lūpas viņas delnai.

Pēc tam viņi sāka klaiņot pa mežu, juzdamies draiski un draudzīgi kā mazi bērni, kas aizbēguši no pieaugušo uzraudzības, tērzēdami par nenozīmīgiem niekiem, brīžiem smiedamies bez iemesla, brīžiem klusēdami. Vitālijs bija runīgs, bet šoreiz nestāstīja par savām jūtām, tikai par apkārtnes skaistumu.

Brigita ne mirkli negarlaikojās.

Vēlāk Vitālijs izņēma no kabatas grāmatiņas un parādīja Brigitai viņas uzņēmumus. Brigita pabrīnījās — pati līdz šim nebija zinājusi, cik jauka viņa var izskatīties. Pie tam — kas gan tā bija par neparastu, gluži jaunu izteiksmi viņas skatienā un smaidā? Ilgu pilna, aicinoša izteiksme … Acis, kas gaida brīnumu …

— Cik dīvaini, — viņa pēc brītiņa sacīja Vitālijam, — es agrāk nevarētu ne iedomāties, ka iespēju tik negai​dīti ātri sadraudzēties ar svešu cilvēku … Gandrīz neti* cami, Vitālij …

— Neticami? Bet skaisti.

— Jā. Skaisti, — Brigita atzinās.

Pašai nemanot, Brigita izstāstīja Vitālijam visu savu dzīvi: par pusaudzes nenoteiktajiem sapņiem un ilgoša​nos, par dzīves saldējošo ikdienišķību vēlāk, par vilšanos Nilā …

— To man varbūt nevajadzēja jums stāstīt, jo tas attiecas tikai uz mani pašu, — Brigita gan beigās domīgi piebilda, bet Vitālijs dedzīgi protestēja: — Nē, nē, neapvainojiet mani! Neesmu to pelnījis. Uz mani attiecas viss, kas skar jūs un jūsu dzīvi, katrs sīkums. Un es saprotu, bezgala labi saprotu jūs. Arī visas manas labākās ilgas līdz šim dzīve iedzinusi strupceļā, arī man nācies vienīgi vilties un vilties… Grūti par to runāt, Brigita . .. Mana pāragri nosirmojusī galva liecina labāk par vārdiem, ka liktenis mani spiedis pārāk dārgi samaksāt par to, ka nekad neesmu vēlējies dzīvot ikdienišķigu un pelēku dzīvīti… Neesmu spējis ar to samie​rināties . ..

Tikpat uzticīgi, kā pirms tam Brigita, Vitālijs stāstīja viņai par savu dzīvi. Viņam vispār neesot veicies — arī mīlestībā ne, lai gan tieši mīlestību viņš alcis visvairāk, jo viņam šķitis: ja tev līdzās cilvēks, kas tevi mīl un ko tu mīli, viss pārējais ir panesams, visu var izveidot, sa​sniegt un izcīnīt. ..

Kāds gan varēja būt liktenīgais noslēpums, par kuru Vitālijs vairākkārt bija ieminējies? Taču par to Brigita negribēja ceļabiedru izklaušināt, tas būtu nesmalkjūtīgi, gan viņš kādreiz uzticēs to viņai pats.

Brigita domāja: «Grūti aptvert, cik ātri šis cilvēks ieņēmis nozīmīgu vietu manās domās … Un arī sirdī, ja gribu bez izlikšanās to atzīt… Kā viņš atšķiras no visiem līdz šim sastaptajiem cilvēkiem! Kā mīl dabu — runā par kokiem kā par dzīvām radībām. Un kāda uzmanība — visu laiku raizējas, vai man nesalst, novilka cimdus, sasildīja plaukstās manus nosalušos pirkstus. .. Ved mani pa taciņām, pats brien blakus pa dubļiem … Paliec sāņus koku zarus, lai kāds neiesistos man sejā . .. Bet Nils! Ja atceros retās pastaigas kopā ar Nilu … Tas jau parasti skrien gabalu pa priekšu, nelikdamies ne zinis, vai tieku līdzi, nemaz ne​runājot par visu citu. Viņam taču nav par ko runāt ar mani…»

Atgriežoties uz pilsētu, kad viņi divi vien gaidīja pieturā autobusu, Vitālijs paliecas Brigitai tuvāk un čuk​stēja:

— Kā es vēlos, kaut jūs arvien būtu priecīga, kaut būtu manos spēkos jums dāvāt kaut nedaudz laimes, pa​sargāt jūs no visa, kas dzīvē tumšs un skarbs!

Kalnienes autostacijā Brigita pateica savam pavado​nim: — Tālāk es došos viena, nepavadiet mani!

— Saprotu: ieraudzīs kāds mūs kopā, sāksies tenkas. Ļautiņi pārāk bieži apmētā ar dubļiem visu labo un skaidro… Bet — kad mēs atkal redzēsimies, Brigita?

— Ai, es vēl nezinu … Es baidos.

— No viņa, no …

— Nila? Jā, bet… vēl vairāk … pati no sevis.

To pateikusi, Brigita steigšus iekāpa autobusā, kas brauca uz viņas māju pusi. Pavērās pa logu Vitālijā — viņš centās smaidīt, bet izskatījās noskumis. Droši vien bija nežēlīgi tā aizbēgt, nenorunājot nākošo tikšanos . .. Autobuss sakustējās, Vitālijs palika stāvam, joprojām pavadīdams aizbraucēju ar skatienu; viņš bija noņēmis platmali un turēja to rokās.

Brigita atskārta: doma, ka viņai jāatgriežas mājās pie Nila, patlaban iedvesa gandrīz šausmas. Kas notiks tālāk? Cik ilgi viņai pietiks spēka turpināt dzīvi, kas kļuvusi divkosīga? Ko darīs Nils, ja viņa tam atzīsies, ka … Atzīsies … Ko tad? Kas viņai būtu atzīstoties jāsaka? Viss vēl bija tik juceklīgs, neskaidrs Brigitas apziņā. Viņas un Vitālija attiecības, ja par kaut kādām attiecībām varēja nosaukt to, ka viņa pāris reizes satikusi cilvēku, ar kuru patīkami parunāties, ar kuru kopā nebija garlaicīgi, kuram viņa tik daudz nozīmēja …

Brigita gulēja vīram blakus. Nila smagā un raupjā plauksta pārslīdēja viņas pleciem un krūtīm.

Brigita mēģināja atvairīt uzmācīgos glāstus, bet Nils nerimās. Kā gan viņš neapjēdza, nenojauta, nejuta, ko sievas vairīšanās nozīmē? Nepamanīja viņas nepatiku? Brigita pagrieza sāņus galvu, lai Nils viņu nenoskūpstītu, aizvēra acis un negaidot iedomājās, ka viņu Vitālijs … Iedomājās, satrūkās un nokaunējās: vai tik viņa nebija padauza, gulēdama blakus vīrietim, kuru vairs nemīlēja, un tagad vēl mēģināja iedomāties viņa vietā kādu citu?!

— Nē, nevajag! Negribu! Nē! — Brigita iesaucās un spēcīgi atgrūda Nilu.

Viņš iesmējās un izlikās neko nesaprotam.

— Liec mani mierā! Riebjas! — Un Brigita ieraudājās.

Tā, nu laikam viņš tomēr kaut ko bija sapratis, jo atrāvās no sievas, it kā būtu apdedzinājies. Brigita atcerējās — Nils nekad nebija varējis paciest, ka viņa raud. Labi, viņa raudās tieši tāpēc, ka tas palīdz.

Kas viņai va​rēja liegt raudāt?

Nils pastiepa roku, uz galdiņa blakus gultai iedegās spuldze. Brigita apklāja slapjās acis ar delnu un turpi​nāja elsot un šņukstēt.

Nils nolaida kājas uz grīdas, apsēdās uz gultas malas, sagrābstīja uz galdiņa papirosus un sērkociņu kārbu, aiz​smēķēja. Smēķēja klusēdams.

Brigita lāgiem paglūnēja uz vīra plato muguru zaļsvītrainajā pidžamā un šņukstēja klusāk. Ko viņš tagad darīs? Apvainojies, to nu beidzot varēja redzēt, ka smagi apvainojies … Bet joprojām domā par sevi, par sevi vien, pat tādā brīdī neapjautājas, kāpēc īsti sieva raud …

Nils smēķēja un klusēja vēl krietnu brīdi. Pagriezās, paraudzījās Brigitai sejā, tā kā gribēja kaut ko teikt, bet nepateica ne vārda; saknieba lūpas, pastiepa roku, paņēma savu spilvenu, nezin kāpēc nolika uz ceļiem, brītiņu to ņurcīdams un plūkādams. Pēc tam sirdīgi iebelza pa spilvenu ar dūri, iežņaudza to padusē, piecēlās un iz​gāja otrā istabā.

Brigita jutās laimīga, ka viņš aizvācās . .. Klau, staigāja smagiem soļiem pa otru istabu, čīkstināja skapja durvis, laikam uzklās sev guļvietu uz dīvāna . . . Brigitai sametās Nila drusku žēl. Aizgāja, nabags, un viņa, negodīgā sieva, bija vīru padzinuši no gultas, kurā tas gulējis viņai blakus veselus trīs gadus …

Kā gan viņš tagad jutās? Bet kāpēc viņai par to jālauza galva? Vai Nils jebkad bija iedomājies apvaicāties, kā jūtas Brigita? Jā, šonakt viņš bija aizvācies . . . Bet rītnakt? Parītnakt? Ai, kāpēc gan arī

Nils nevarētu iemīlēties citā sievietē? … Ar mazākām prasībām, kurai — kad tikai vīrs pie sāniem. Nē, laikam viņš neiemīlēsies vis! Brigita atcerējās: ne viesībās, ne pastaigās uz ielas Nils nekad neskatījās uz citām sievietēm, ja arī uzmeta kādai acis, tad pavirši, vienaldzīgi… Reiz Brigita bija apvaicājusies, vai Nils patiesi neievēro, cik daudz glītu sieviešu pasaulē. Kā ne, Nils bija atbildējis, esot jau gan. Tad kāpēc viņš nevienā uzmanīgāk nepalūkojoties? Kā, Nils pabrīnījās, kāda joda pēc blenzīšot šis uz svešām sievietēm? Un bija piemetinājis, ka viņam pietiekot ar vienu sievu, un kas tā vispār esot par muļķīgu iz​runāšanos …

— Vai tu esi pārliecināts, ka tieši tava sieva ir visjaukākā sieviete pasaulē? — Brigita toreiz nebija varējusi rimties.

— Pasaulē? Nezinu. Bet man — vislabākā. Citādi tak es viņu nebūtu paņēmis, — Nils atbildēja.

— Bet ja nu vēlāk tomēr cita iepatiktos vairāk? Un tev viņas ievajadzētos kā gaisa, kā dienišķās maizes?

— E, ko tu runā, ko tu nu atkal runā! Es pats gan zināšu labāk, ko man vajag. Laulība nav nekāds dancis — padejo ar vienu, padejo ar otru, ar trešo, ar simt trešo …

Tas bija viss, ko viņa no Nila toreiz bija izdabūjusi … Ak šausmas, ja nu viņam tiešām vajadzīga vienīgi Brigita! Ko tad? Ja viņš nekad no viņas neatteiksies? Brigita atkal ieklausījās: Nils otrā istabā grozījās uz šaurā dīvāna, grabināja sērkociņu kārbiņu, laikam smēķēja, brīžam tā kā nopūtās, kā nošņācās …

Nākošās dienas Brigitai atgādināja nelāgus murgus. Nils bija kļuvis drūms un bez tam vēl vakaros atgriezās mājās iedzēris. Dzērumā viņš kļuva runīgāks, toties pilnīgi neciešams: uzmācās Brigitai ar glāstiem un nelikās zinis par viņas sašutumu, vairīšanos un pat raudām. Un tā ik vakarus. Lai cik niknus vārdus viņa beidzot iekliedza Nilam sejā, lai kā apvainoja — vīrs reibumā likās kļuvis pilnīgi kurls.

Brigitu sāka mocīt tādas bailes no Nila, ka viņa vakaros aizbēga prom no mājām, pārnakšņoja pie tuvumā dzīvojošās māsas vai draudzenēm, izgudrodama dažādus ieganstus, kāpēc nevar gulēt pati savā pajumtē. īsto iemeslu pasacīt bija kauns; parasti Brigita sūdzējās vienīgi par to, ka Nils dzerot un piedzēris vīrs viņai bries​mīgi riebjoties.

Ilgi turpināties tā nevarēja.

Vitālijs šai laikā apmeklēja krājkasi vienu vienīgu reizi, bet Brigitai pietika ar to pašu. Kontrasts starp izjūtām, Vitāliju ieraugot, un to, ko viņa beidzamajā laika pārdzīvoja mājās, bija tik spilgts un ass, ka Brigita tikko novaldījās — gribējās ieraudāties pilnā balsī un izkliegt savu izmisumu. To viņa, protams, neizdarīja, ar beidzamajiem spēkiem, pūlēdamās saglabāt vismaz ārējo mieru, taču Vitālijam laikam neko nevarēja noslēpt. Viņš izskata pēc izņēma no krājkases piecdesmit rubļus, uzmanīgi nopētīja Brigitas seju, neko sevišķu nepasacīja, bet pievakarē pēc darba sagaidīja viņu uz ielas.

— Jūs man aizliedzāt šeit stāvēt un gaidīt, — Vitālijs Brigitai stingri sacīja, — tomēr šoreiz jutos spiests aizliegumu neievērot. Kas ar jums noticis, Brigita? Jūs izskatāties tik nelaimīga vai slima, ka eņģeļiem būtu jā​raud, uz jums paraugoties.

— Neizjautājiet mani! Lūdzu, neizjautājiet! Es jau tā tikko noturos uz ūdens, — Brigita izgrūda.

— Kādēļ jūs prasāt no manis neiespējamo? Es nespēju, nespēju redzēt jūs nelaimīgu. Kas ar jums notiek?

— Tas, ka es dzīvoju ellē! Bet lieciet mani mierā! Visi! Arī jūs!

Brigita apcirtās un aizskrēja prom pa ielu, uz apjukušo Vitāliju neatskatīdamās. Lai cik netaisni tas bija, bet šo​brīd viņa nevarēja citādi, šobrīd likās, ka arī Vitālijs vainīgs viņas nelaimē.

VI Kādudien Nils no uzņēmuma, kur strādāja par elektriķi, neatgriezās mājās viens, bet atveda līdzi vairākus darbabiedrus. Bija atnācis arī Krūze, Nila tiešais priekšnieks. Vīri sasēdās istabā ap galdu, uz kura nolika divas degvīna pudeles.

— Siev, parūpējies par uzkodām, — Nils it laipni sa​cīja Brigitai, — mums šis tas jāpārspriež.

Brigita izgāja virtuvē, bet durvis uz istabu atstāja pusvirus, viņai gribējās dzirdēt, par ko atnācēji spriedīs. Pagatavodama sviestmaizes ar sieru un aukstu vārītu gaļu, viņa uzmanīgi ieklausījās vīru valodās.

Kādā rajonā būvējot jaunas remontu darbnīcas, tur pašreiz kā ēst esot nepieciešami cilvēki, arī Nila uzņēmumam vajadzēšot sūtīt turp palīgā vairākus kvalificētus strādniekus. To dzirdot, Brigitai sirds sāka spēji dauzīties un vaigi svilt… Nils bija elektriķis. Ak dievs, kaut taču arī viņš aizbrauktu uz tām darbnīcām, kaut viņš brauktu prom! Tā pašreiz būtu viņai īsta atpestīšana.

Bet viņas virs neko nesacīja, istabā dzirdēja skanam tikai citu viru balsis. Kāpēc Nils klusēja, kāpēc?

Brigita ienesa istabā uzkožamos, salika uz galda arī glāzītes un citus traukus. Nils cieši blenza uz sievu, piemiedzis pelēkās acis. Brigita jutās gluži neērti, manīdama viņa skatienu, un steigšus atgriezās virtuvē. Pēc brīža tur pie viņas ienāca Krūze un vēl kāds vīrs, kuru Brigita nepazina. Krūze ierunājās klusi, bet bez aplinkiem: — Paklau, Brigit, ko tu teiktu, ja mēs tavu otru pusi aizsūtītu komandējumā? … Ne jau uz ilgu laiku, uz kādu mēnesi. Neprotestēsi? Naudas ziņā tas jums būtu tīri iz​devīgi.

— Kāpēc jūs nejautājat pašam Nilam?

Krūze iesmējās un paziņoja: — Tika jau runāts, bet tavējais tā nenoteikti vien murkšķ, ka nenieka nevar saprast — ir ar mieru vai nav. Pēc manām domām, viņš gudro, ko tu par to sacīsi, un tur nav par ko brīnīties… Sievieši dabū zem tupeles vēl raženākus spēkavīrus nekā tavs Nils … Tāpēc ienā​cām pie tevis — izsaki savas domas!

— Kas man tur ko domāt? Ja jau tas tik izdevīgi, es neiebilstu, lai brauc vien. Gan jau pats Nils ari neteiks nē, ja vien tā noteiktāk par to ierunāsieties.

— Tad jau — kārtībnieks! Tebe nu, mēs atkal prātojām, ka tevis dēļ vien visa tā garā vilcināšanās …

Viri smīnēdami atgriezās istabā. Brigita palika viena un atkal nevarēja nociesties, nepaklausljusies pie durvīm. Viņa dzirdēja tikai, ka Krūze iesaucās: — Nu tad kārtībnieks, Nil! — Vairāk par braukšanu nekas netika runāts, tātad Nils tomēr piekritis. Kaut nu tikai viņš nepārliktu beidzamajā brīdī!

Brigita ienesa istabā otru šķīvi ar sviestmaizēm. Krūze aicināja: — Nāc nu, nāc, saimniecīt, sadzer ar puikām!

— Paldies! Ja jums tik vien ir kā šīs divas pudeles, kas te ko dzert tik daudziem vīriem.

Brigita tomēr apsēdās pie galda.

— Nebēdājies, Brigit, mēs vēl aizlaidīsim pie Šņores. — Krūze nosmaidīja.

Plikgalvis Šņore pamāja: — Kā tad! Brauciet gan līdzi jūs arī, Brigitiņ! Man tak mājās vēl vesela kanna dzimšanas dienas alus.

Brigita Šņorēm neatbildēja, aši palūkojās Nilā, kurš, acis samiedzis, skatījās pretī.

— Paldies, es gan nebraukšu, — Brigita sacīja, — jū​tos piekususi. Darba diena aiz muguras.

Atskanēja saucieni: — Piekususi — tāds jauns sievišķis!

— Klau, Nil, vai tu nemaz nebaidies pamest vienu pašu mājās tik jaunu un smuku sievu?

Pēkšņi Nils, nevienā vairs neskatīdamies, izmeta vienu vienīgu vārdu, pēc kura pie galda iestājās neomulīgs klu​sums: *— Nositīšu!

Brigita sarāvās, žigli paskatījās apkārt. Vīri izlikās ne​ko nedzirdējuši, neuzlūkoja ne Nilu, ne Brigitu.

Kāds piepeši sāka meklēt pa kabatām sērkociņus, cits pārspīlēti kāri iecirta zobus sviestmaizē, bet Krūze nokrekšķējās, izvilka mutautu un sāka bez kādas vajadzības berzēt de​gunu …

Iztukšojuši degvīna pudeles, vīri aizgāja.

Palikusi viena, Brigita labu brīdi nosēdēja pie nenokoptā galda, domādama par Nilu. Ko nozīmēja tas «nositīšu» — tikai rupju, dzērumā palaistu joku? Jeb viņš bija kaut ko padzirdējis par viņas slepeno tikšanos ar Vitāliju? Negribējās gan ticēt — to dažu tikšanās reižu dēj nevarēja vēl pilsētā būt paklīdušas baumas .. . Droši vien Nils piedraudēja tāpat vien, katram gadījumam. Kaut ko varbūt tikai nojauzdams …

Pēc tās nakts, kad viņš bija aizgājis gulēt otrā istabā. Akla greizsirdība? Nevarēja teikt, ka Brigitai pārlieku nepatiktu doma par Nila iespējamo greizsirdību. 2ēl viņa arī vairs nebija — lai pamokās vien, diezgan viņš bija sievai pāri darījis, gadiem ilgi dzīvodams otram blakus nevis kā līdztiesīgam cilvēkam, bet kā tādam šunelim vai kaķim… Mājas dzīvnieciņam, kuram jābūt laimīgam un apmierinātam, ja viņu reizumis paņurka, apmīļo … Un tad vēl tā dzeršana un rupjība bei​dzamajā laikā!

Bija jau vēls vakars, bet Nils vēl neatgriezās. Droši vien piedzersies un tad pārnācis uzmāksies, un Brigita ieslēdzās savā istaba, bailēs gaidīdama Nila atgriešanos. Viņa tomēr bija iemigusi un nogulējusi līdz rītam. Nila nebija.

Viņš atgriezās tikai ap pulksten astoņiem, kad Brigita jau steigā posās uz darbu. Sevišķi noreibis neizska​tījās, runāt arī neko nerunāja.

— Kad tad tu brauksi tajā komandējumā? — Brigita beidzot iejautājās ar šķietamu vienaldzību.

Nils pavērās uz sievu, samiedzis tik šauras acis, ka skatiena izteiksme bija pilnīgi neizprotama, un jautāja sa​vukārt: — To vien tu gaidi, ko? Priecājies? Nepriecājies! Nav par ko …

— Kaunies, Nil! Ko tu izgudro? Nekļūsti vismaz smiek​līgs!

— Paskaties uz mani!

Brigita paraustīja plecus, pavērās uz vīru. Viņš brīdi noskatījās sievas sejā klusēdams, samiegtām un patla​ban, pēc negulētās nakts, arī aiztūkušām acīm. Tad no​sacīja ar neizprotamu pieskaņu balsī: — Bet māki gan tu … e … Iemācījusies …

— Ko nu niekojies! — Brigita sacīja un žigli novērsās. Pēkšņi iedomājās: «Un ja es viņam tagad visu pasaku, visu, vai tā nebūtu labāk? Visu… bet vai es pati visu jau zinu? Bez tam Nils iedzēris. Nē, nesacīšu … Izdarīs vēl ko traku …»

Brigitas domām bija arī zemteksts, kuru viņa izlikās nesaklausām: «Un ja nu tas — ar Vitāliju — ir tikai skaists sapnis, kas izgaisīs… kā mēdz izgaist visi sapņi… Jā, ko tad? Palikšu pasaulē pilnīgi viena? … Baismi!»

Viņa aizgāja uz darbu, bet domas bieži atgriezās pie Nila. Ko viņš darīs? Aizbrauks vai ne? Un ko iesākt viņai, ja neaizbrauks? Vai Nils viņu tiešām tik stipri mīlēja, ka bija gatavs vai nogalināt… Labāk nedomāt neko, lai pats liktenis izšķir … Ja Nils aizbrauks, tas nozīmē, ka viņai lemts Vitālijs, ja ne …

Brigitai ienāca prātā piezvanīt Nila drauga Roņa sievai Nellijai, kuru labi pazina; viņa bija atcerējusies, ka va​kar vakarā, runājot par braukšanu komandējumā, tika pieminēts arī Roņa vārds. , Brigita piezvanīja: — Nellij, tu? Kā klājas! Taisies izvadīt vīru ceļā? Protams, protams… Jā, Nils arī brauks. Šorīt pārnāca mājās pilnā, visu nakti sviķojis ar draugiem … Ak tavējais arī? Varu iedomāties … Cik tad vēl laika līdz aizbraukšanai? Ko, jau šonakt viņi brauks prom? Labi, ka pateici, es Nilam aizmirsu paprasīt.

Tad taču man arī pilnas ro​kas darba. Jā, jā. Nu, visu labu! Uz redzēšanos.

Tātad naktī Nils aizbrauks … ja vispār brauks. Tagad tikai nepalikt ar viņu divatā … beidzamajos brīžos …

Brigitai bija no Nila bail. Viņa pēc darba aizskrēja pie savas māsas Ligijas — lai nākot lidzi, palīdzot izvadit Nilu komandējumā. Ligija neiebilda.

Kad māsas ieradās mājās, Nils gulēja. Pamodies un ieraudzījis sievu un svaini, viņš nesacīja ne vārda.

«Drūms kā melna nakts,» nodomāja Brigita.

Ceļam viss tika saposts ļoti ātri. Ligija drusku pabrīnījās, kāpēc Brigita negrib viņu laist prom, un

ļāvās pierunāties, kad Brigita apsolīja māsu vēlāk aizgādāt uz viņas mājām ar taksometru. Ligija tikai bija kļuvusi aiz​domīga un apjautājās, vai starp Brigitu un Nilu neesot izskrējis melns kaķis. Bet Brigita lūdzoši piespieda pirk​stu pie mutes, lai māsa saprot, ka par šo tematu patlaban nav jārunā.

Laiks līdz vakaram Brigitai likās velkamies nepanesami gausi. Beidzot viņi piesēdās pie vakariņu galda. Runāja tikai sievietes. Nils klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis; paēda, nolika uz galda priekšā savas rokas un sāka blenzt uz tām, itin kā būtu pirmo reizi ieraudzījis šīs biezās, smagās, neveiklās rokas; skatījās, skatījās un pēkšņi jautāja svainei: — Ligij, vai es esmu mūlāps?

Apjukumā Ligija galvu vien nogrozīja. — Kā tu teici? Es nesapratu.

— Vai es esmu mūlāps?

— Apžēliņ, svaini, kāpēc tev lien galvā tādas muļķī​bas?!

— Ē, zini… Bet ko nu …

Iestājās saspīlēts klusums. Nils joprojām skatījās uz savām rokām, Brigita saka šķindināt traukus, nokopdama galdu. Ligija viņai palīdzēja.

Desmitos vakarā Nils piecēlās, uzvilka mēteli, paņēma savu mugursomu un čemodānu un izgāja ārā, no sievie​tēm neatvadījies, uz viņām pat nepalūkojies.

Brigitai kaut kas iesmeldza krūtis, viņa izskrēja pa​galmā vīram pakaļ.

— Nil! — Jā? — viņš atsaucās, bet gāja vien prom.

— Nil, kad tu atbrauksi?

Nils apstājās, apgriezās, nolika čemodānu zemē un sa​cīja: — Panāc šurp! Nu nāc!

Brigitai notirpa ceļgali — pārāk dīvaini skanēja vīra balss, sejas izteiksmi biezajā krēslā vairs nevarēja saskatīt . . . Viņa tomēr pieveica bailes un piegāja Nilam klāt. Tad viņš tik strauji un ar tādu spēku aptvēra Bri​gitas plecus, ka viņai pietrūka elpas.

— Nedomā ar mani dzīt jokus! — Nils klusi sacīja, drusku atslābinādams ciešo tvērieņu, bet arvien vēl nelaizdams sievu vaļā. Paklusēja un piemetināja tikko dzirdami, lēni un skaidri katru vārdu izrunādams: — Citādi izdarīšu kaut ko tādu, ka tu vēl ellē to atcerēsies.

— Nil, kas tā par scēnu! Kas tev nāk prātā? Es tikai pajautāju, kad tu atgriezīsies.

— Nezinu … Dzirdēji, ko es tev teicu? Uz redzēšanos, siev.

— Uz redzēšanos …

Brigita vēl brīdi stāvēja un klausījās aizgājēja smagajos, vienmērīgajos soļos. Aizdunēja. Tālāk, arvien tālāk .. . Kāds nenoteikts garastāvoklis — viņa bija šo mirkli gaidījusi, bet patlaban neizjūta ne prieku, ne at​vieglojumu, tikai nogurumu un smeldzi krūtīs …

VII Pirmajās dienās pēc Nila aizvadīšanas, Brigita nedo māja par Vitāliju un bija gandrīz priecīga, ka viņš nenāca uz krājkasi, droši vien juzdamies apvainojies: beidzamajā tikšanās reizē viņa bija nesavaldīga, pateica asus vārdus un bēgšus no viņa aizbēga …

Jā, patlaban bija labi, ka viņš nerādījās. Brigita neprata ietērpt vārdos, kā viņa jutās, bet izjūtas bija netīkamas un ļoti nenoteiktas.

Nils nu bija projām, bet Brigita tam it kā nespēja noticēt. Tā vien likās, ka Nils kaut kur tepat tuvumā — paslēpies, uzglūn katram viņas solim un kustībai. Gandrīz slimīga iedoma, it kā vīrs būtu pārvērties smagā padebesī, kas uzgūlis visai pilsētai, smacēdams elpu un draudēdams ar nezināmu postu. Tikai citi cilvēki to neredzēja, neredzēja jau arī Brigita; tā nebija saskatāma, tikai izjūtama vīzija — Nila draudīgā klātesība …

Pēc dažām dienām Brigita uzelpoja vieglāk. Pārāk strauji tuvojās pavasaris, pārāk versmaini staroja saule, lai šai līksmajā noskaņā neizplēnētu visa nenoteiktās grūtsirdības dūmaka.

Brigita sāka atcerēties Vitāliju. Biežāk un biežāk. Galu galā — kāpēc viņa bija nepelnīti sāpinājusi šo cilvēku? Cilvēku, kurš viņai veltījis tikai labus vārdus un novēlējumus, kurš nebija vainīgs, ka Brigita pamodinājusi viņā tik dziļas jūtas. Kā gražīgs skuķēns viņa bija izgāzusi pār Vitāliju savu nelāgo omu. Un ja tieši Vitālijs ir paša likteņa viņai lemtais un sūtītais, izredzētais un mīlestības vērtais? Ja nu viņš Brigitas niķu dēļ pazūd no viņas dzīves uz laiku laikiem? Cik bezkrāsaina un vienmuļa bez Vitālija pēkšņi šķita nākotne provinciālajā Kal​nienē, pie drūmā Nila sāniem …

Brigita neizturēja un kādā saulainā dienā pusdienas pārtraukumā devās pie Vitālija uz ateljē. Jo tuvāk mērķim, jo steidzīgāk .. . Pēkšņi viņu bija pārņēmušas bailes, ka viņš pazudis, izgaisis bez vēsts, varbūt nekad īste​nībā nav bijis, tikai nosapņots, nepiepildītu vēlēšanos uz​burts tēls…

Neviena cilvēka acīs, Brigitai parādoties, nebija iemirdzējies tāds prieks, kādu viņa ieraudzīja Vitālija acīs. Ari pašai sirds kļuva līksma un viegla: Vitālijs nebija pazudis, Vitālijs bija īstenībā, un viņa spēja to aplaimot ar savu klātbūtni vien.

— Vitālij, es ļoti steidzos. Vai esat viens pats?

— Jā. Kolēģis strādā laboratorijā.

— Vitālij, man tūlīt jāskrien atpakaļ uz darbu… Bet rīt esmu brīva. Vai atnāksiet pie manis?

— Un jūs vēl jautājat! Cikos es drīkstu pie jums ierasties?

— Kad vien vēlaties. Visu dienu nekur neiziešu.

— Vai tikai nesagādāšu jums ar to… teiksim, kai​miņi … Un — Nieki, Vitālij! Vīrs aizbrauca komandējumā. Mājai apkārt dārzs, kaimiņi i nepamanīs.

Atnāksiet?

— Mīļā …

Brigitas pirksti aizspieda runātājam lūpas.

— Klusējiet, dieva dēļ, klusējiet!

Brigita izbēga uz ielas. Spīdēja saule, sirds sita krūtis aši, aši. Kāda skaista diena! Ar kādiem muļķīgiem un ļauniem, pašas izgudrotiem rēgiem viņa vēl nesen bija nokāvusies, ļaudama tiem aptumšot pavasara, jaunības, vi​sas savas dzīves prieku … vin «Šodien viņš atnāks — viņš — viņš!»

Brigita pamodās ar šo domu. Uzmeta acis pulkstenim: jau astoņi. Šausmas, kā varēju tā aizgulēties!

Vitālijs varbūt jau nāk!

Brigita izlēca no gultas, paskatījās ārā pa logu: blāva, kūstoša aprīļa migla. Koki briestošu pumpuru pārpilni…

Nebija laika ilgi skatīties, jāapklāj gulta, galvenais — pašai jāuzpošas. Jau vakar vakarā viņa bija izdomājusi, ko vilks mugurā; drēbes gaidīja, pārmestas pār krēsla atzveltni, baltās kurpītes — zem krēsla uz grīdas …

Brigita steigšus nomazgājās, uz ātru roku iekoda, apģērbās un sāka grozīties spoguļa priekšā. Šorīt viņa gribēja Vitālijam tā patikt, lai viņš zaudē galvu. Šorīt viņa patika pati sev: acis spožas, seja satvīkusi, vakar izmaz​gātie mati mīksti un mirdzoši krita uz kakla vijīgās cir​tās…

Vienbrīd gan iešāvās prātā: «Bet ja nu tagad, tieši šodien negaidot ierodas Nils? … Viņš tīšām nesacīja, kad atbrauks…»

Nē, viss ap Brigitu un Brigitā pašā bija gaišs, tādā gaišā dienā nevarēja notikt nekas ļauns; bailes pagaisa tikpat ātri kā uznākušas.

Vitālijs nāca. Brigita sadzirdēja soļus jau notālēm, kad viņš tikko kā bija atdarījis dārza vārtiņus.

Viņš nāca … Kā viņu sagaidīt? Sēžot krēslā, šķirstot žurnālu? Gulšņājot uz dīvāna, rīkojoties pa virtuvi, kā pienāktos rūpīgai mājasmātei? Vēl vakar Brigita bija to visu pārlikusi un iz​šķīrusies par saimniekošanu virtuvē, bet tagad, kad Vitālijs patiesi nāca, viņa piepeši bija tik apjukusi, ka neziņā sastinga uz vietas istabas vidū.

Tagad viņš ienāca priekšnamā pa vaļā pamestajām durvīm … Pieklauvēja … Nekā vairs neapsvērdama, Brigita atrāva vaļā istabas durvis. Vitālijam rokās bija vesels klēpis tumšsarkanu rožu, un viņš klusēdams ielika ziedus Brigitas rokās. . .. Sākot ar to dienu, viņi palika kopā. Palika kopā bez kādas piesardzības, nedomādami vairs ne par ko citu, izņemot to, ka atraduši viens otru, bija laimīgi un cieši apņēmušies no savas laimes vairs neatteikties. Nils? Brigita bija apsolījusi Vitālijam, ka šķirsies no vīra, visu viņam izstāstīs un pieprasīs šķiršanos tūdaļ, tikko Nils atgriezīsies Kalnienē. Vitālijs viņai piekrita. Arī viņš vairs nespēja iedomāties savu dzīvi bez Brigitas. Viņiem abiem atlicis tikai pārvilkt svītru pagātnei, visam, kas neattiecas uz viņu mīlestību… Nilam taču tas jāsaprot, lai viņš cik «neaptēsts un truls», kā Vitālijam bija sacījusi Brigita. Pat ja viņš nesaprastu vai nevēlētos saprast — nebija taču vairs nekādi viduslaiki, kad sabiedrības aizspriedumi un baznīca var sievu pret pašas gribu noturēt pie nemīlama vīra sāniem.

Kādu nakti, gulēdama līdzās Vitālijam, Brigita sacīja: — Vit, es nespēju ticēt īstenībai. Tādas lietas dzīvē nenotiek, tāda laime nav iespējama. Viss ir pārāk labi. Man liekas — tuvojas kaut kas ļauns, kaut kas baismīgs. Par daudz, es tev saku, par daudz laimes mums pieder.

— Ej nu, muļķīte! Kas tās par dīvainām iedomām? Nekā tev nevar būt par daudz, neviena laime par lielu.

— Man bail. Nezinu, no kā, bet bail.

— Es taču tevi mīlu. Kamēr esmu ar tevi, nekas tev nevar notikt. Es būšu ar tevi un pie tevis arvien. Par to taču tu nešaubies?

— Es nešaubos … un tomēr .. .viss ir pārāk . .. Zini, Vit, es labāk gribētu mirt nekā pazaudēt tevi… Vai pie​vilties tevī… Piedod, ka sarunāju tādus niekus, bet man 'tiešām bail. .. Zini, tagad sāku vēlēties, lai Nils atgriežas drīz, lai ātrāk noskaidrojas viss un mēs varam palikt kopa uz laiku laikiem bez kādām raizēm .., IX Vēsti par to, kas Nilu sagaida mājās, draugam bija atvedis Ronis, kurš pēc pusotrām nedēļām pirmais uz pā​ris dienām bija apmeklējis Kalnieni.

Roņa sieva Nellija vīram bija tūdaļ pastāstījusi: nevienam pilsētā vairs neesot noslēpums, ka Brigita bez mazākās kautrēšanās dzīvo kopā ar fotogrāfu Vitāliju Stabulnieku. Jā, jā, kaimiņi redzējuši, ka vakaros fotogrāfs neaiziet prom no Leju mājām, toties rītos Brigita dodas uz darbu kopā ar mīļāko. Kad Nellija Brigitai personīgi apvaicājusies, ko tas viss nozīmējot, Brigita vīzdegunīgi atcirtusi, ka gar to nu gan nevienam neesot nekādas daļas, par to viņa runāšot tikai ar Nilu, kad pēdējais atgriezīšoties no komandējuma …

Kad Ronis, noraizējies un bēdīgs, bet arī nevēlēdamies draugam neko slēpt, bija visu izstāstījis, Nils sākumā ne​gribēja ticēt: sadrūma un uzkliedza Ronim, lai nemuldot tādas nezkur sagrābstītas blēņas.

Ronis atbildēja, ka viņš pats būtu priecīgs, ja Kalnienē dzirdētais izrādītos blēņas. Bet Brigita pati esot apliecinājusi Nellijai, ka gribot Nilam pavēstīt kaut ko izšķirīgu, neesot neko noliegusi, un lai nu kurš, bet Nellija taču nav varējusi visu to izdomāt.

Nils sadrūma un saka domāt. Atcerējās Brigitas izturēšanos beidzamajā laikā un saprata, ka Roņa nelāgās vēstis laikam tomēr nav tenkas vien.

Nojauta, ka Brigitai iepaticies kāds cits, Nilam bija ra​dusies jau tonakt, kad sieva bija viņu atgrūdusi ar iesaucienu, ka viņš tai riebjoties, un Nils bija aizgājis gulēt uz otru istabu. Gaužām nenoteikta nojauta, un vēlāk viņš to bija atvairījis. Ne jau lolodams iedomu, ka viņš būtu pati pilnība, tik izcils cilvēks, ka sievietei, viņam blakus dzīvojot, neviens cits vairs nevarētu sagrozīt galvu. Ne jau tā, bet… Nils nekad sievai nemeloja un līdz šim netika pieķēris melos arī sievu. Beidzamajā laikā gan viņam reizumis bija šķitis, ka Brigita mēģina kaut ko noslēpt. .. Taču nekas nozīmīgs viņai nevarēja būt slēpjams, šai ziņā Nils

savām nojautām uzticējās vairāk nekā Brigitai.

Bijis kas nopietns, tad taču sieva viņam būtu skaidri un gaiši pasacījusi. Nodevīgi krāpt aiz muguras? Nē, nē, tāda viņa nevarēja būt!

Vai Nils par Brigitas godprātību izšķirīgā brīdī bija tik pārliecināts vai arī bija centies kaut ko pats sev iestāstīt, par to viņš netika skaidrībā un ari neprātoja. Svārstīšanās, pašanalīze, rakņašanās pa dažādām pretrunīgam iedomām, nojautām un noskaņām nepavisam neraksturoja Nilu. Tālab pirmajā naktī pēc sarunas ar Roni, vāļādamies bez miega un mēģinādams domās tikt skaidrībā gan ar sevi pašu, gan ar situāciju, kādā Brigita viņu it kā esot nostādījusi, Nils tā pārgura un nomocījās, ka apriebas pats sev. Nē, izgudrot viņš nevarēja neko, viņam va​jadzēja visu uzzināt, redzēt un rīkoties.

Nākošajā rītā Nils pamodināja Roni — bija vēl agra stunda — un paziņoja, ka tūlīt brauks uz Kalnieni. Ronis vispirms paskatījās Nilā, pēc tam grīdā un norūca: — Negāz podus! Nav tā vērts.

— Kas nav tā vērts? Kas? — Sievieši. Ne tu pirmais vai pēdējais, kas dabū ragus pierē. Nospļauties! Un viss.

— Ko tu runā?! Nu ko tu runā?

— Es tev saku: negāz podus! Tas ir viss.

— Man jāredz. Es braukšu. , — Un neālēsies? Lai taču skrien, ja viņa tādas sugas.

— Es neālēšos. E, ko tu …

— Pareizi! Esi puika! Šķiries, un tas ir viss.

— Saprotams, ka šķiršos. Bet aizbraukt aizbraukšu. Man taču jāzina. Ir vai nav jāzina? Ko? Ja par tavu Nel​liju šitā muldētu, tu arī brauktu. Nebrauktu?

— Nu, par Nelliju … Nellija tā nevarētu …

— E, ko tu … Bet ja varētu? Vai tu kādam ticētu? Uz vārda? Tu ticētu tikai pats savām acīm.

— Laikam tev taisnība. Nu tad brauc vesels! Tikai neālējies!

— Nē . .. Iesniegšu tiesā.

— Es tavā vietā vismaz neskrietu tā, uz velna paraušanu, nedēļas vidū. Ir tikai trešdiena. Pagaidi sestdienu, patiesība neizbēgs.

— Nē! Kāpēc man jāgaida? Es gribu zināt!

— Tad nekā. Tad brauc.

— Es būšu atpakaļ. Tikai paskatīšos.

Kratīdamies autobusā, kas brauca uz Kalnieni, Nils neko prātīgu neizdomāja; galva bija dulna un pakrūtē kaut kas dedzināja, it kā viņš būtu iedzēris verdošu ūdeni un iz​plaucējis iekšas.

Izkāpis Kalnienes autostacijā, Nils tūdaļ devās uz krājkasi. Viņam vajadzēja redzēt Brigitu. Kas notiks, kad viņš sievu ieraudzīs, par to pašam vēl nebija nekāda priekš​stata.

Nils soļoja pa ielām, stalti izslējies un acis vienaldzīgi samiedzis, neskatīdamies ne pa kreisi, ne pa labi; mocīja sajūta, ka visi pretimnācēji zina par viņa negodu, blenž piekrāptajā vīrā ņirdzīgi vai ar nožēlu. Tas bija nejēdzīgi! Cilvēks cilvēkam nedrīkstēja nodarīt kaut ko tādu! Nekādā ziņā ne tā — nodevīgi, paslepus. Tas līdzinājās naža dūrienam mugurā, kad uzbrucējs piezadzies klāt ap stūri, neuzdrošinādamies ieskatīties tieši sejā. Naža dū​riens mugurā — un Brigita? Nē, Nils tam nespēja ticēt.

Nils ieskatījās krājkases telpās, bet tūdaļ atkal parāvās atpakaļ: Brigitas tur nebija, un Nils nevēlējās, lai viņu ierauga sievas darbabiedri. Dažus no tiem viņš pazina. Kāpēc Brigitas nebija darbā?

Pareizi, pusdienlaiks! Viņa būs aizgājusi pie sava … pie tā …

Nils iekāpa autobusā un aizbrauca līdz dzelzceļa stacijai. Tur, iepretī laukumam stacijas priekšā, atradās zi​nāmais fotoateljē. Nils vilcinājās: iet taisnā ceļa uz ateljē?

Bet ja Brigita tur tomēr nebija? Ja viņi satikušies kur citur vai šoreiz vispār nav satikušies? Labāk pakavēties ārā. Pēc tam redzēs.

Nils apsēdās uz soliņa stacijas laukumā starp tiem, kas gaidīja vilcienu, un, acis nenovērsdams, skatījās uz ateljē durvīm. Pa tām iegāja un iznāca daži sveši cilvēki, bet tad — iznāca garš vīrietis un sieviete saulespuķu dzeltenā tērpā. Nils tūdaļ pazina Brigitu un arī viņas spilgto kleitu.

Viņš bija mēģinājis sagatavoties šim brīdim, tomēr iekšēji laikam liedzies tam noticēt. Kā gan citādi, ieraugot sievu un viņas mīļāko kopā, Nilam pēkšņi viss tā aptumstu acu priekšā, it kā viņam kāds, muļķīgi ālēdamies, butu uzmaucis galvā maisu?

Nils pakratīja galvu un tūdaļ redzēja atkal, ļoti skaidri redzēja sievieti dzeltenajā kleitā un tievo, garo vīrieti viņai blakus. Tur viņi aizgāja saķērušies rokās, nemaz nekaunēdamies — skaidrā dienas laikā un visu cilvēku acu priekšā saķērušies rokās un piespiedušies viens otram kā salīmēti.

Nils sēdēja un noskatījās pakaļ sievai un viņas mīļākajam. Viņš nejaudāja pakustēties un sekot, viņš tikai sēdēja un noskatījās. Dzeltenā kleita . .. Drēbi šai kleitai Nils bija nopircis pērnziem. Viņš nekā liela nesaprata no ♦audumiem, bet viņam bija uzreiz iepaticies dzeltenais saulainais zīds. Viņš bija apvaicājies pārdevējai, cik tāda auduma vajagot sievietes kleitai, un juties gaužām neērti, kad pārdevēja koķeti apjautājusies — kādai kleitai? Ar īsām vai garām piedurknēm? Cik gara auguma sievietei? Smieklīgi, vai tad viņš bija izmērījis sievas augumu ar centimetru?! Beidzot viņš bija nopircis trīs metrus zīda auduma, aiznesis mājās un mazo saini sievai nevis iedevis rokās, bet nolicis spoguļa priekšā, kur Brigita bieži mēdza grozīties, uztīdama matus uz kaut kādiem plastmasas ruļļiem, krāsodama lūpas vai pūderēdamās.

Un Brigita …

Velns ar ārā, kāpēc viņš domāja par nolādēto dzelteno kleitu! Vai gan tik izšķirīgi tas, ka sieva skrien pie sava mījākā tieši viņa, Nila, dāvātajā tērpā? Ne jau ap kleitu vien, ari ap Brigitas augumu tagad visas pilsētas acu priekšā grābstījās tas tievais un garais, tas nēģis ar mazo galvu . ..

Kaut kas piegrūdās Nila ceļgalam, sēdētājs drusku sarāvās. Maza, par daudz silti satuntulota meitenīte stāvēja Nila priekšā, vienā rokā viņa bija sažmiegusi garkātainu pieneņu pušķi, ar otru bikstīja sēdētāja ceļgalu.

— Kas ir? Ko tu gribi, knīpa?

— Es neko. Un es neesmu knīpa. Es esmu liela. Bet kā​pēc tu esi bēdīgs?

— Es? Es nemaz neesmu bēdīgs!

Skuķēns, skatīdamies caur pieri, mīņājās Nila priekšā. Ar lielu piepūli izvilka no dūrē saņurcītā puķu pušķa pie​neni un iedeva to Nilam, pēc tam aizlēca prom uz vienas kājas.

Nils apjucis grozīja pieneni pirkstos, un viņam likās, ka ir satvīcis sarkans kā vēzis. Viņš paslēpa pieneni svārku kabatā, piecēlās un lieliem soliem devās prom, lai gan pats vēl nezināja, kurp tagad ies.

Paskatījās uz ateljē durvīm, un tad viņam iešāvās prātā: «Nē, neiešu prom, es gribu to sprukstiņu vēlreiz apskatīt.»

Nils apstājās netālu no ateljē durvīm, pie kioska, kur pārdeva augļūdeņus. Viņš domāja: «Es varu te stāvēt. Garais švauksts mani nepazīs, bet es viņu pazīšu pa ga​balu.»

Viņš paskatījās kioska logā, uz augļūdeņa pudelēm aiz tā. Pareizi, pakrūte nerimtīgi dega kā izplaucēta, derētu iedzert kaut ko aukstu. Nils nopirka auglūdeni, tikai tas neveldzēja, iekšas dega un kaltēja joprojām. «E, bijusi tagad ziema, es laikam varētu rit iekšā ledu un sniegu riekšavām vien,» Nils nodomāja, noslaucīja lūpas ar delnu un tai brīdī ieraudzīja atgriežamies garo fotogrāfu.

Drusku sagumis uz priekšu, kā lēcienam sagatavodamies, Nils skatījās un skatījas: «Ak tad tāds tu esi, ak tad šitādu dēļ sievietes pazaudē kaunu un godu un uzvedas kā kuces? Švītīgs, švītīgs, tas gan …

Tievs, galviņa maza, pēc zuša vai nēģa, tik tiešām tā … Bet tas ģīmis! Velns ar ārā, ko sievieši atrod šādos leļļu ģīmīšos? Vaiģeļi kā nomālēti… Lūpiņas tuklas . .. Tpī! Noteikti kon​fektes paslepus sūkā .. . Un Brigita ar tādu …»

Vienbrīd neredzamais, stulbais jokdaris atkal šķita Nilam uzmaucis galvā maisu — Brigitas mīļākais pazuda, viņa acīm viss pazuda, izņemot fizisku dziņu: mesties uz priekšu un klupt tam garajam pie rīkles …

Kad Nils atģidās, nekas nebija noticis, viņš nebija pakustējies ne no vietas, tikai mazliet saliecies uz priekšu un savilcis dūres.

Nils gāja prom. Lūpas bija sausas, viņš tās aplaizīja un pabrīnījās par rūgto garšu, kas palika mutē.

Pareizi: bērns, bēdīgo tēvoci pažēlodams, Nilam pie stacijas bija iedevis pienenes ziedu… to Nils vēlāk bija ņurcījis, bet pēc tam slaucījis ar delnu muti…

Tā, kurp tad viņš pašreiz tik steidzīgi gāja? Uz mājām? It kā viņam vēl būtu kaut kur mājas? Tieši viņa mājas Brigita ar savu sārtvaidzi esot pārvērtuši par …

Nē, Nils tomēr dosies turp, uz to midzeni, tieši turp. Un tieši tur godam sagaidīs tos abus.

Nils iegriezās veikalā un nopirka divas pudeles degvīna. Padomāja. Nopirka vēl desu, maizi, nosmīnēja un palūdza arī puskilogramu stikleņu. Pēc tam lēnām devās uz savām bijušajām mājām. Laika līdz vakaram gana, vi​ņam nebija jāsteidzas.

Savas mājas pagalmā Nils ielavījās kā zaglis, cenzdamies nepalūkoties uz kaimiņmāju logiem, lai neieraudzītu tajos kādu pazīstamu, ziņkārīgu seju, un juzdamies tik nejauki, itin kā nevis Brigita ar savu mīļāko, bet tieši viņš būtu izdarījis kādu nekrietnību.

Durvis Nils atslēdza ar savu atslēgu. Negribot pašķielēja uz Brigitas gultu, nezin kāpēc jutās pārsteigts, ka tā kārtīgi apklāta. Vai tad viņš bija neapzinīgi sagaidījis, ka gulta, kurā netiklā sieva guļ ar savu mīļāko, visādā ziņā būs neuzposta, savandīta? Kādas smieklīgas iedomas!

Virtuvē uz galda Nils ieraudzīja divas krūzītes un divus šķīvjus. Tā parasti bija izskatījies galds pēc tam, kad viņš pats te nesen ik rītus bija ieturējis brokastis kopā ar sievu un pēc tam abi aizgājuši uz darbu.

Divi šķīvji, di​vas krūzes…

Tieši šie divi šķīvji un krūzes Nilu pārkaitināja visvairāk, gandrīz satrieca; viņš ilgi nostāvēja pie galda kā neatmaņā, stīvi blenzdams uz nenovāktajiem traukiem. Brigita mīļākajam bija nolikusi to pašu šķīvi un krūzīti — un tieši turpat, kur allaž bija tos nolikusi Nilam! Un turpat tas otrs bija sēdējis …

Brigitai pretī… Nu nē, to Nils tiem diviem nepiedos …

Nils nevarēja savu degvīnu un pārējos pirkumus nolikt virtuvē, viņš vispār nevarēja virtuvē ilgāk uzkavēties un noskatīties uz diviem ēdājiem klāto galdu. Viņš paņēma priekšnamā uz naglas pakārto garāžas atslēgu un izgāja atkal ārā.

Toreiz celdams garāžu, Nils bija domājis, ka varbūt iegādāsies automašīnu, bet gāja gadi, mašīnas nebija un garāžu lietoja tikai kā dažadu saimniecības priekšmetu noliktavu un darbnīcu. Mašīnas remontam izbūvētā šahta cementa klonā bija nosegta ar dēļiem.

«Velns parāvis,» Nils domāja, «vai es tiešām atstāšu visu šito viņiem?! Un pats kā tāds nopērts suns, asti kājstarpi iežmiedzis, aizvilkšos prom? Un varbūt tas lutausis un sarkanvaidzis šahtu garāžas grīdā drīz vien izmantos, droši vien tieši viņš nopirks mašīnu un …»

Nekas nebija izdomājams, un nekas nebija skaidrs; Nila domas atgādināja vēja saplūkātas miglas lēverus, tik ne​sakarīgas tās pašam likās.

Nils atģidās, ka joprojām stāv, iespiedis padusē savus pirkumus; paskatījās apkārt, atbrīvoja no liekajiem krāmiem ēveļsolu, nolika degvīna pudeles un ēdamo uz tā. Plaukta stāvēja dažas uz mutes apgāztas glāzes, kuras šurp bija atnesusi Brigita, jo viņa gribēja dzert tikai no porcelāna tasēm. Nils apslaucīja glāzes un nolika uz ēveļsola arī tās. Viņš apsēdās uz bluķīša, atkorķēja vienu degvīna pudeli, pielēja pilnu glāzi, izdzēra un uzkoda maizi ar desu. «Skaties vien,» viņš nodomāja, «šņabis labāk nekā augļūdens apdzēš to dedzinātāju un kaltētāju, kas man iemeties pakrūtē, lai gan šņabis dedzina pats… Ne jau veltīgi mēdz sacīt, ka velns esot jāizdzen ar belcebulu …»

Iedzēris Nils nolika rokas uz ēveļsola, atspieda zodu uz rokām un pievēra acis. Viņš pēkšņi jutās vieglāk, viss nejaukais un neizprotamais uz brīdi parāvās nost, uznāca pat snaudiens. Jā, tur nu nebija ko brīnīties, Nils taču viņnakt nebija iemidzis ne pusstundu … . .. Sapnī Brigita Nilu nebija piekrāpusi. Sapnī viņa bija tieši kā tolaik, kad Nils viņu bildināja: drusku niķīga, aušīga un jūsmīga, bet krietna meitene ar dzidrām acīm, tik dziļām un caurspīdīgām kā tīrs

ūdens.

Sapnis bija pārcēlis Nilu kopā ar Brigitu uz Kalnienes nomali, pie upes. Nule kā bija norietējusi saule, Nils un Brigita sēdēja krastmalas leknajā zālē un noskatījās, kā no upes kāpj migla, palēnām saguldama lankās, kur smaržoja siena stirpas. Stirpu pakājes pazuda baltajā miglā, bet apaļie gali likās peldam pa gaisu kā svētuļu ligzdas, kā mazas salas. Vakars bija skaists un liktos vēl skaistāks, ja Brigita visu laiku neaušotos, nelēkātu apkārt un nepļāpātu vienā gabalā… Brigitai vispār piemita liels dzīvīgums; viņa jau nespēja ne brīdi palikt uz vietas un paklusēt; Nilu tas reizēm smīdināja, reizēm arī kaitināja vai nogurdināja. Kā tagad pat: salasījusi veselu riekšavu kukuržņu un nu tikai tos citu aiz cita lingo upē iekšā, ka plunkšķ vien, it kā viņai par varītēm būtu jābaida zivis un jāiztraucē arī vakara klusums …

— Brigita, — Nils beidzot nenociešas, — ko tu plunkšķinies? Pasēdi man blakus klusiņām!

— Klusiņām! Aizvien tikai klusiņām! Mēs taču neesam nekādi miroņi, Nil, kāpēc tad mūžīgi — klusiņām? Bet es tieši nupat gribēju tev palūgt — uzdāvini man «Spī​dolu».

— Tranzistoru? Vai traks! Tu jau to visur staipīsi līdzi.

— Un tad? Kāpēc ne? Nu jā, tev jau mūzika nepatīk.

— Patīk. Tikai ne visur. Un ar mēru.

— Bet man bez kāda mēra.

— Tad tev nevajadzēja apprecēties ar mani. Tad vajadzēja apprecēties ar vienu no tiem skanošajiem pui​kām, kas guļ un leijerē, ēd un leijerē, cilpo pa ielu un leijerē.. .

— Leijerē! Kā tu runā! Bet Martai arī ir «Spīdola».Tikai viņai nenopirka vīrs, bet mīļākais, vai vari iedomā​ties! Šausmas! Tā gan ir īstā!

— Kā tā — īstā?

— Nu tā. Šmauc savu vīru, acīs skatīdamās. Tik labu vīru! Bet tas arī ir ausainis!

— Kā tā — ausainis?

— Kā tā, kā tā! Ko tad šis ļauj sevi aiz deguna vazāt? … Nils uztrūkās no miega un apdullis paskatījās apkārt. Saprata — sapnis. Marta? Kas, velns, tā par Martu, kuru Brigita sapnī bija lamājusi? Nils nekādu Martu nepazina, bet pati Brigita.. . Īstenība atgriezās pie Nila strauji, visā savā dedzinošajā nežēlībā. Tik strauji, ka gribējās iekliegties, nē — ierēkties kā lācim. Akli sist ap sevi, lauzt un dragāt. Visu.

Ko, ēnas ārā jau tik garas? Tik tuvu vakars? Tie divi varbūt jau atnākuši, ieraudzījuši viņu guļam un pazu​duši … Nē, tik vēls tomēr nebija, Brigitai tikai pēc div​desmit minūtēm beigsies darbs …

Nils iedzēra vēl malku degvīna, pievēra garāžas durvis, sēdēja un gaidīja, cenzdamies nedomāt.

Vismaz par nule sapnī redzēto Brigitu ne. Tie divi balodīši drīz vien atnāks šurpu. Un tad viņš …

Nils nezināja, ko viņš darīs un kas notiks. Viņš sēdēja, nedomāja un gaidīja …

Soļi pagalmā atskanēja pēc laba laika. Tie nebija Bri​gitas soļi, tur tuvojās vīrietis.

Nils paglūnēja. Garš un tievs augums stāvēja pie mājas durvīm. Viņš, sarkanvaidzis! Neklauvēja, paraustīja durvju rokturi. Nils tās pirmīt bija atkal noslēdzis, un Brigita, acīm redzot, nebija vēl mājās.

Garais vēlreiz pa​raustīja durvis: ciet. .. Tad viņš aizgāja pie otras ieejas, pie verandas durvīm.

Nils nogrāba garo tai brīdī, kad Brigitas mīļākais iebāza atslēgu verandas durvīs.

— Ak zaglis! Stāt! Tā, ka ne pīkstiena! Mu — ti!

Nils turēja Vitāliju Stabulnieku aiz apkakles un drusku sapurināja. Vitālijs neiekliedzās, laikam apjauta situāciju, viņš mēģināja atbrīvoties no Nila tvēriena, bet ne ar sevišķu spēku.

— Tā, sprukstiņ, — Nils nosacīja, — tā, sarkanvaidzīti. Es tevi gaidīju un sagaidīju. Mums tā kā būtu laiks sapazities. Pēdējais laiks.

— Brigitas vīrs?

— Tas pats gan. Un tu — mīļākais.

— Kāpēc jūs lietojat tādus vulgārus vārdus? …

— Ak vul-gā-rus vā-ārdus? Toties tu dari tādus darbus, ka . .. Paga, ko mēs te kvernam? Es domāju, ka aicināsi mani iekšā, ja jau esi šeit ieperinājies.

— Tas ir, kā … Jūs taču esat šis mājas saimnieks.

— Ak saimnieks? Nu ja tā, tad nāc man līdzi! Nāc!

— Jā … Tas ir … atbrīvojiet, lūdzu, manu apkakli! Runāsim kā cilvēki, ja …

— Cilvēki! Tie būs palikuši citur. Tu neesi cilvēks. Un es ar ne. Pret tevi — ne! Nāc, nāc, nespirinies!

Nils iegrūda pārsteigumā un ļaunās nojautās tumši piesarkušo Vitāliju garāžā un pamāja uz ēveļsolu, kur stāvēja aizsāktā degvīna pudele, glāzes un uzkodas. Tad viņš klusēdams pielēja divas glazēs, paskatījās Vitālij i un gandrīz iesvilpās, nodomādams: «Tas nu gan ir gatavais zaķapastala! Tam tak aiz izbīļa acis no dobumiem laukā veļas…»

— Ei! — Nils nodārdinaja. — Ko tev tie vaigi svilst? Vēl jau neesmu tevi iekaustījis.

Vitālijs paraustīja plecus un pašķielēja uz garāžas dur​vīm.

— Uz durvīm nelūri! — Nils pavēlēja. — Ņem glāzi! Iedzersim! Uz iepazīšanos.

Nils iztukšoja savu glāzi un noskatījās, kā Vitālijs paceļ savējo pie lūpām, guldzīdamies norij pāris malkus, novaibstās un grasās nolikt uz ēveļsola atpakaļ.

— Neķēmojies! — Nils uzbrēca. — Dzer! Tukšu! Dabūsi arī uzkodu! Tu man rādies pēc tāda, kas bombongas zelē, dabūsi… — Nils pagrūda uz Vitālija pusi turzu ar stiklenēm. — Ēd! Ko rīsties?

Vitālijs kāsēja, ar mokām izdzēris degvīna glāzi. Iz​vilka no turzas konfekti un nomurmināja: — Pat—teicos.

— Uzēd, uzēd, nekautrējies, stiprinies! Kod! Sūka!

Nils stāvēja priekšā durvīm un notiesāja maizes ņuku ar desu. Vitālijs pie ēveļsola kriukšķināja stiklenes.

«Paklausa. Mīksts. Kā izģērēts … Ar pirmo grābienu. E, lai par kādu, bet par šitādu mīkstpēdiņu gan nebiju to plukatu iztēlojies,» Nils brīnījās. «Paga, ja nu šitā, tad es viņu…»

Viņš jautāja, pakāpdamies soli tuvāk: — Tev nekā nav, ko man sacīt?

— Es gribētu … Kad Brigita pārnāks . .. Parunāt, jo …

— Nē! Diviem vīriešiem ar vienu sievieti nav ko runāt. Un kā tu zini, ka viņa nav jau pārnākusi?

— Kāpēc tad viņa … Ko jūs . ..

— Nejuso! Ja tu vari gulēt ar manu sievu, tad tev jāvar mani uzrunāt ar «tu»! Tu tak man tagad … tikpat kā otrā maiņa, kā pārinieks …

— Ko jūs .. .tu … izdarījāt?

— Vai ar sievu? Ko tad ar slampām lai dara — kā tev šķiet? — Nils novilka, sirdīgi domādams: «Nu viņš beidzot metīsies man virsū, un tas būs vislabākais — viņš tak nejaus apsaukāt Brigitu neķītros vārdos.»

Vitālijs klusēja, tikai viņa jau tā satvīkušie vaigi metās gandrīz violeti, ausis kvēloja, sarkani plankumi bija izraibinājuši pat zodu un kaklu.

Nils samiedza acis. Dusmas un pretīgums auga un sāka viņu jau smacēt: «Lika pagaidīt. Tas man krūtīs neklups, tas Brigitu neaizstāvēs. Ko, vai tas var būt?!» Viņš turpi​nāja: — Nu, ja nezini, varu tev pasacīt: slampas teš. Per. Ka​mēr izper to dullumu laukā.

— Kā jūs runājat! Cik tas viss barbariski… mežo​nīgi …

— Ak runāju? Ak mežonīgi? Bet ko tu dari? Ka tu iz​daries, ko?

— Es jau saprotu, jūs mūs nosodāt, bet…

— Neapvārdo zobus! Runā skaidru valodu!

— Vai gan mēs esam vainīgi, ka mīlam viens otru?

— Tā? Pirmā dzirdēšana. Viņa man to nav sacījusi.

— Varbūt viņai no jums bail … Bet mēs jau norunā​jām, ka viņa šķirsies … jo nespējam .. .

— Re, kādi brīnumi! Tad tak iznāk, ka es pats savā mājā esmu lieks? Norunājāt? Bet vai tu nedomā, ka par to vaja​dzētu runāt arī ar mani?

— Mēs …

— Nekā nezinu, ko jūs. Toties visa pilsēta zina, ka manā mājā un pie manas sievas ielavījies zaglis. Es to noskaid​roju pēdējais. Nejauši.

— Mēs neesam vainīgi, mēs nespējam dzīvot viens bez otra.

— Atkal tā pati dziesma! Tā, tā. Ak tad tu mīli Brigitu?

— Jā.

— Paga! Viņa ir mana sieva. Un tu gribi viņu man no​ņemt. Tā es to saprotu.

— Es .. . Vai tad … Viņa taču pati… nevēloties pa​likt pie … ar jums kopā.

— To viņa man nav teikusi. Nu tad klausies: ar labu es Brigitu tev neatdodu. Esi ar mieru kauties viņas dēj?

— Tas ir … jūs to domājat?

— Vai tu cīnīsies ar mani viņas dēj? Kā? Vienkārši — uz dzīvību un nāvi!

— Es tomēr … nesaprotu jūs … Nav taču vidus​laiki …

Nils nenolaida acis no Vitālija. Nē, viņš nekļūdījās: sarkanvaidzis bija sarāvies, kad Nils ieminējās par dzīvību un nāvi, un tik vien kā blenza uz garāžas durvīm. Sarkanvaidzis bija pārbijies. Jo ļaunāk viņam! Nils kļuva uzstājīgs: — Viduslaiki! Manās mājās ir tādi laiki, kādus es gribu.

— Bet.. . tādus jautājumus . .. tādus jautājumus mūs​dienās izšķir tiesa…

— Tiesa? Vai Brigita paziņojusi tiesai, ka grib šķirties no manis?

— Vēl ne, jo mēs . ..

— Nu tad nemuldi par tiesu! Tā tiesa šeit esmu es. Viens no mums ir lieks. Tu cīnīsies?

— Tas ir kā?

— Es tak teicu. Nesaprati? Vajadzēs tevi apgaismot. Paej tālāk! — Nils paspēra ar kāju nost vienu no dēļiem, ar kuriem bija pārsegtā šahta, un rīkoja: — Paskaties! Re​dzēji? Bedre.

Vitālijs, sastindzis šausmās, skatījās gan uz spraugu dēļu klājumā, gan uz Nilu.

— Jūs esat ārprātīgs! —viņš murmināja.

Nils samiedza acis.

— Tā? Paga, tūliņ redzēsi, cik prātīgi es tev visu ieskaid​rošu. Mēs cīnīsimies. Tas, kurš paliks dzīvs, to, kuru būs nozūmējis, iegrūdis tai bedrē. Un bedri aizbērs ciet. Paskaties, kaktā ķieģeļi, grants un cements. Blāc! Mironi bedrē iekšā. Pa priekšu smiltis, jāpiestampā. Un tad tikai jāaizmūrē tas kaps ciet un jāpielīdzina tādā pašā augstumā kā pārējais klons. Ar javu. Un cauri. Neviens nepateiks, kas te bijis, kas ne. Skaidrs?

— Jūs esat ārprātīgs!

— Nelūri uz durvīm! Nekur tu man vairs neizspruksi! — Nils aizvēra garāžas durvis, aizslēdza un at​slēgu iebāza kabatā.

Mijkrēslis ārā bija sabiezējis un garāžas logs mazs. Brīdi telpā likās valdām pilnīga tumsa, kurā Nils saklausīja tikai Vitālija elpu, kas atgādināja šņukstus. Acīm ar tumsu aprodot, Nils ieraudzīja, ka Vitālijs pieplacis pie sienas aiz ēveļsola, un uzbrēca tam: — Nelīpi pie sienas! Neesi jau plāksteris! Bet tagad mēs cīnīsimies.

— Jūs … esat… ār-prā-tīgs …

— Ej nu! Ja cīnīties par to, ko mīl, ir ārprāts, tad varbūt. — Nils sataustīja slēdzi. Pie griestiem iedegās spuldzīte. — Tu neiedomājies spiegt! Kaimiņi te tālu, nesadzirdēs, — Nils nosacīja. — Un tad es

tevi vienkārši nožņaugšu. Kā trusi. Nu, nu, nerausties, labāk sagatavojies cīņai. Uzkod vēl konfekti, salds palīdzot pret nerviem … Ar kādiem ieročiem cīnīsimies? Hm, ķeza tāda, ka ne zobenu, ne pistoļu man nav. Tomēr ieroču pietiks. Atļaušu tev pat izvēlēties. Te ir divi cirvji. Divi āmuri. Vesela kaudze knaibļu un kaltu, hm … Nu? — Jū-ūs…

— Ko? Vēl mēs varam izraudzīties lāpstas. Pagaidi! Te ir arī divas garas skrūves, varen parocīgi sitamie. Se! Viņš pastiepa Vitālijam vienu no garajām skrūvēm. Vitālijs to satvēra, bet skrūve tūdaļ izšļuka no viņa ro​kas un nodunēja uz klona. Nils paskatījās Vitālija sejā un pabrīnījās: — Balts kā kaļķis. Bet citādi tev tādi sarkani vaigi. — Un turpināja rakņāties pa darbarīkiem, murminot: — Zāģi? . . . Hm, zāģi nederēs. Vairāk nekā nav. Nu, iztik​sim ar to pašu. Izvēlies!

— Jū-ūs…

-»Es? Labi, ja jau tā, izvēlēšos pats. Es esmu par lāp​stām.

Nils paņēma vienu no lāpstām, otru pasniedza Vitālijam. Vitālijs roku nepastiepa, viņš joprojām, spiezdamies pie sienas, šausmās vilkās tālāk no Nila.

— Jūs nedrīkstat! Jums nav tiesību mani piespiest kau​ties!

— Tu kausies gan, lupata! Ja tu nekausies, es tāpat tevi nositīšu. Viens no mums ir lieks. — Nils vairs ne​kliedza, viņš drīzāk šņāca, lēni, pavisam lēni tuvodamies Vitālijam. — Nem lāpstu! Nu! Vitālijs uzlika plaukstu uz lāpstas roktura. Lāpsta ļodzījās, tad Vitālijs uzlika uz roktura abas plaukstas un lāpstu kaut kā saturēja, drīzāk pats atbalstījās uz tās.

Nilam riebās skatīties uz pretinieka atkārušos apakš​žokli un izvalbītajām acīm.

— Tā. Es skaitīšu līdz trīs. Tad zvel! Ja ne — nākamais sitiens pieder man, un tad, zi-ni. . .

Viens, divi. . .

Tai brīdī Vitālijs sabruka uz klona, atsizdamies ar pa​kausi pret ēveļsola kāju, un sāka lūgties: — Nē! Atsakos. Es no visa atsakos. Godavārds! Jūs ne​drīkstat!

Nils neticēja savām ausīm. Iespēra ar kāju kamolam, kas īdēdams locījās uz grīdas, un jautāja: — Ko tu tur murkšķi? Ko? — Es atsakos. No visa.

— No Brigitas tu atsakies, ko?

— No visa. No visa. Jā. Godavārds!

Bridi dusmas, nāvīgas dusmas pārspēja riebumu. Nils uzrāva kājās saļimušo augumu, mīkstu, it kā tam visi kauli būtu salauzīti, un belza ar dūri. Vienreiz. Vēl un vēlreiz. Tad Nils palaida vaļā Vitāliju, kurš atkal sabruka uz klona, pakāpās nost no drebošā kamola bez kauliem.

Un Brigita ar tādu! …

Liekas, Nila atkāpšanās iedvesa kādu cerību nāves b'aiļu drebinātajam cilvēkam uz klona; Vitālijs bija uz​rausies sēdus un izstenēja vēlreiz: — Atsakos, atsakos… Ja es būtu zinājis… Es nebūtu nācis, godavārds, es ne mūžam nebūtu nācis, bet viņa …

— Viņa? Viņa tevi atvilināja un paveda, ko? Viņa … Ha-ha-ha . ..

Situācija bija ne vien pretīga, tā bija arī neticami ērmīga, Nilu sāka kratīt pēkšņu un ļaunu smieklu lēkme.

— Viņa . . . Ha-ha-ha-ha …

Smiekli pārgaja tikpat spēji kā uznākuši.

— Labi, — Nils sacīja, nospļāvās, padomāja un turpi​nāja: — Labi. Es tevi nenositīšu, plukata, ja apsolies, ka at​kārtosi to Brigitai pašai. Visu.

— Godavārds!

— To vārdu tu nelieto! Goda tev nav.

Nē, ilgāk izturēt nebija iespējams. Nils atslēdza durvis, apsēdās ārpusē uz sliekšņa. Aiz viņa muguras garāžā vairs nebija dzirdams ne niecīgakais troksnītis.

Nils atžilba, kad beidzot izdzirdēja Brigitas soļus. Viņš tos pazina: strauji, atsperīgi soļi. Ik solis patlaban Nilam likās dunam kā vesera sitiens, kas atbalsojās smadzenēs kā sāpīgs belziens.

Brigita apstājās dažus soļus no sēdētāja, skaidri saskatīdama viņa augumu durvju apgaismotajā četrstūrī.

— Nil! Tas esi tu . ..

— Tas esmu es. Panāc tuvāk! Nebaidies, nāc vien šurp!

Brigita pienāca klāt. Nils pamāja pār plecu.

— Apskaties!

— Vitālij!

Klusi iekliegdamās, Brigita metās Nilam garām, garāžā. Tur, atslējis muguru pret ēveļsolu, pierāvis kājas pie vēdera, uz klona sēdēja Vitālijs, paskatījās Brigitā svešām, neprātīgām acīm, nolaida tās un vairs nepacēla.

Nils uzslējās kājās. Viņš pēkšņi bija zaudējis katru in​teresi pret Vitāliju.

— Nil! Zvērs! Ko tu esi… — Brigita iesaucās, bet Nils gausi nosacīja: — Klusē! Un netuvojies viņam! Nositīšu!

Brigita apcirtās pret Nilu, acis viņai zalgoja, viņa sauca: — Sit! Nosit! Nogalināt mūs tu vari, bet izšķirt vairs ne! Un, ja tu gribi viņu. .. tad vispirms nosit mani! Sit! Nikni, spēji smiekli atkal kratīja Nilu. Tie viņam gan​drīz neļāva parunāt.

— Ha-ha-ha-ha … Ak tad tu … Ak tu esi tā, kas gatava .. . ha-ha-ha … cīnīties!

Nepārsteidzies! Tas mēsls bez ādas nav to vērts. Ei, tu! Runā! Tagad runā! Tūlīt!

Vitālijs vairs neskatījās uz Brigitu. Arī uz Nilu ne. Viņš sacīja: — Es . .. no tevis, Brigita, biju spiests . .. atteikties. Es atsakos.

— Vitālij! Vit, ko tu teici!

— Es tev varu paskaidrot, — Nils atsaucās Vitālija vietā. — Viņš man nupat kā izklāstija, ka pie visa tā ro​māna vainīga esi tu. Ka tu esot viņu te ievilinājusi. Un pavedusi. Nu, plukata? Vai tā teici vai ne?

— Teicu, — Vitālijs kokaini atkārtoja.

— Es viņu uzaicināju par tevi cīnīties. Viņš atteicās. No cīņas un no tevis arī. Ei, tu, vai tā bija vai ne?

— Bija, — Vitālijs atkārtoja.

— Tā, — Nils sacīja, — un tagad … tagad, Brigit, raugi viņu atkal pavest un savaldzināt, ja vēl nav. . . pār​gājusi patika …

Brigita lūkojās uz Nilu, piespiedusi pie krūtīm abas dūrēs sažņaugtās rokas. ^ Nils klusēdams aizgāja līdz akai, kur stāvēja jau piesmelts spainis ar ūdeni. Nils iebaza taja abas rokas un sāka berzt, ilgi, ilgi berza plaukstas. Viņš nepalūkojās uz Brigitu, kas bija iznākusi no garāžas un apstājusies ne​tālu no viņa.

Noberzis rokas un apslaucījis gar biksēm, Nils devās uz dārza pusi. Brigita sekoja.

— Nil, — viņa pasauca, — Nil! Tā taču tu nevari aiz​iet. Kaut atvadies, Nil. — Atvadīties pagūšu. Mans vilciens atiet pēc pusnakts. Ej vien … pie sava …

Nils izgāja pa vārtiņiem ārā.

Kad Brigita apgriezās un devās uz māju pusi, neskatīdamās uz gaismas plankumu, kas vizēja ap garāžas dur​vīm, viņai ceļā aizstājās Vitālijs.

— Brigita!

— Ej nost!

— Brigita, tu nedrīksti! Tu taču zini.., — Ka tu no manis atsakies? Ka es tevi pavedu? No​devi? Zinu. Gļēvuļi arvien kādu nodod.

Viņai bija neskanīga, bet ļoti skaidra balss. Seju Vi​tālijs tumsā nevarēja saskatīt.

— Brigita, esi cilvēcīga! Es tevi lūdzu! Tas taču ir ne​zvērs, vājprātīgs briesmonis, šis . . .

Brigita sacīja joprojām tikpat klusi un skaidri: — Neuzdrošinies runāt par Nilu!

— Bet tā taču nedrīkst, Brigita, tā nedrīkst! Pat uz nāvi notiesātajiem netiek liegtas tiesības attaisnoties.

— Pietiks! Nenāc man tuvāk!

— Nē, Brigita, es no tevis neatteikšos. Tu nedrīksti… Mums jāaiziet abiem kopā …

— Ar tevi! Ha, ha, ha … Ar tādu gļēvuli! Nē!

— Brigita, es tevi lūdzu! Uzklausi mani! Uzklausi mani un tiesā pēc tam!

— Pēdējo reizi: ej nost!

— Brigita …

Viņa iespļāva Vitālijam tieši sejā.

X Kad Nils pēc ilgāka laika atgriezās, garāža joprojām bija apgaismota. Durvis vaļā. Nils zināja, ka tur iekšā vairs neviena nav. Viņš iegāja garāžā, paņēma no ēveļsola otru neiesākto degvīna pudeli, nogrieza gaismu un devas uz dzīvojamo māju. Durvis bija pamestas vaļā. Nils iegāja iekša. Priekšnama uguns dega, bet istabas bija tumšs.

Brigita sēdēja savā neapgaismotajā istabā uz gultas malas. Viņa dzirdēja Nila soļus un nodomāja: «Tagad viņš mani nogalinās. Vienalga. Es pat gribu mirt. Vienalga…»

Nils iegāja virtuvē un uzgrieza gaismu. Palūkojās uz galdu. Tur stāvēja kā stāvējuši jau dienā noliktie divi šķīvji un divas krūzītes.

Nils piegāja pie galda un notrieca traukus zemē. Sagrūda ar zābaku lielākās lauskas pagaldē un nolika deg​vīna pudeli galda vidū.

Tobrīd durvīs parādījās Brigita. Nils viņai uzmeta īsu mirkli. Novērsās.

— Nil, — Brigita sacīja tuvodamās, — vai tu nevari uz mani ne paskatīties? Vai tu mani tā neieredzi?

— Klusē!

— Nē! Es runāšu. Man ir viss jāizrunā! Laikam es ta​vās acīs esmu pēdīgā padauza, jā?

— Klusē!

— Tu nekad vairs man nepiedosi?

— Nē!

— Bet tad taču tu neesi pret mani vienaldzīgs, Nil. Ai, Nil, Nil! Tev ir degvīns? Ielej man …

Nu ielej!

Nils atvēra pudeli, pielēja abas sievas pasniegtas glāZes. Viņi tās iztukšoja.

— Nil! Ļauj man runāt! Es nevaru. Beigas … Tev va​jadzēja . . . Vai tu gribēji viņu nosist?

— Būtu gribējis, viņš sen gulētu beigts.

— Man viņa vairs nebūtu žēl…

Nils samiedza acis un paskatījās uz sievietes lūpām. Pārjautāja: — Nebūtu žēl? Un tu to saki? Šoreiz Nils nenovērsās un ilgi pētija Brigitas seju. Viņš pat drusku uzguma ar krūtīm uz galda malas.

Sieviete ap​klusa zem šī ciešā skatiena.

— Kāpēc tu tik nejauki skaties, ka tirpas skrien pār muguru? Nil… Viņš pastiepa roku pēc pudeles un pielēja sev otru glāzi.

— Nedzer tā, tukšā duša … Pagaidi, Nil! Es pagata​vošu vakariņas. Labi ātri.

Viņa pielēca kājās, sāka rīkoties. Nocēla no plaukta žāvētas gaļas gabalu, sagrieza šķēlēs. Pannu ar gaļas šķēlēm uzlika cepties. Rosoties ap galdu un gāzes plīti, zem viņas kurpju pazolēm kraukšķēdamas sabirza sadauzīto trauku lauskas. Brigita palūkojās uz Nilu un ieraudzīja viņa saviebto seju, it kā tieši viņš staigātu pa šīm drumslām un tās durtos viņam pēdās. Brigita paķēra birsti un saslaucīja lauskas kaktā. Pēc tam viņi ēda un izdzēra at​likušo degvīnu.

Nils paskatījās rokas pulkstenī.

— Tu brauksi prom, Nil? — Jā.

— Paskaties uz mani! Kāpēc tu skaties uz gāzes liesmu? Ko tu tur saredzi, Nil? Nils klusēja un viņa jautāja atkal: — Tu taču … atgriezīsies, Nil? — Nezinu.

— Un tu varētu pavisam un it nekad vairs neatgriez​ties?

— Jā.

— Un aizmirst mani? Pavisam aizmirst?

— Klusē … beidzot!

Nils pielēca kājās un atgrūda krēslu, uz kura bija sēdējis. Aizsmēķēja, izgāja istabā. Brigita viņam sekoja. Iedama piespieda plaukstu pie pieres. Viņai sāpēja galva.

Nils istaba kaut ko meklēja galda atvilktne. Zobos vi​ņam kūpēja papiross.

Brigita apsēdās uz gultas malas. Spēcīgi saberzēja pieri. Nils izgāja otra istaba. Arī tur kaut ko meklēja grāmatu plauktā. Viņš aizbrauks … Arī tas Brigitai patlaban bija vienalga. Pasaule bija sabrukusi jau sen. Pirms veselas mūžības. Brigita ātri izģērbās, palīda zem segas, sarāvās kamolā. Viņu kratīja drebuļi, lai gan istabā bija silti. Un sapēja, arvien stiprāk sāpēja galva.

Nils, nepaskatījies uz apgulušos sievu, atgriezās no ot​ras istabas. Brigita vēlreiz viņu uzrunāja: — Nil, es nevarēšu iemigt. Atnes, lūdzu, man miega zāles! Barbamilu. Un krūzi ar ūdeni, ludzu …

Nils atnesa miegazāles un ūdeni. Nolika uz naktsgal​diņa blakus gultai. Devās uz durvīm.

— Nil, tu aizej? Nil… Tu neatbildēji… Kāpēc tu skaties manī tik dīvaini, Nil? Labi… Ej ar …

Es necelšos augšā, man salst… Aizslēdz durvis, kad tu aizej. Pakar manējo atslēgu iekšpusē uz naglas tāpat kā aiz​vien . .. Nil. ..

Istabas durvīs stāvēdams, Nils aizsmēķēja otru papirosu, apgriezās un gāja, savilcis rokas dūrēs un iebāzdams tās kabatās.

Brigita vēl dzirdēja, ka Nils nezin kāpēc iegaja vir​tuvē.

OTRĀ DAĻA XI Otomārs Trušelis piecēlās agri no rīta, apģērbās, izgāja pagalma un paskatījās: Nila Lejas mājas logi bija tumši. «Nūja, vēl guļ un nav arī nekāds brīnums, va​kar pie viņiem gaisma dega līdz pat pusnaktij.

Tur laikam gāja vaļā tāds tradirīdi, ka bail… Tagad būs izlīguši, atpūšas. Un labāk ar būtu, ja izlīgtu,» Trušelis nodomāja un nolēma pagaidīt. Parasti Lejas cēlās augšā ap pulksten sešiem, tagad bija jau pusseptiņi. Nu, nu… Naktī nolijis ražens lietus, tādā laikā jau cilvēkiem ciešu ciešais miegs . ..

Trušelim bija padomā aizvilkt no mājas līdz šķūnītim un kūtiņai elektrības kabeli. Nils bija apsolījis kaimiņam kabeli sadabūt, tikko uz kādu dienu iebraukšot Kalnienē. Un vakar Trušelis bija redzējis, ka Nils atbraucis un ka atnācis arī tas fotogrāfs, kas bija piesities Nila sievai. Skaidrs, ka Nilam lielas nepatikšanas un viņa sievai tāpat… Lai gan tā spindzele Brigita bija arī šo to pelnījusi .. . Lai nu viens saka: tikko vīrs no mājas projām, šai jau cits vietā … Un vēl tik bezkaunīgi, nepavisam neslapstīdamās dzīvo ar to otro! Senāk taču Lejas bija satikuši gluži labi. Un uzreiz …

Kopš tuvākie un tālākie kaimiņi Garajā ielā trina mēlēs ap Nila palaidnīgo sievu un arī Trušelis pats bija novērojis Brigitu Leju ejam un nākam kopā ar mīļāko, kaimiņš bija kļuvis domīgs. Viņš apcerēja sieviešu vieglo prātu un nepastāvīgumu. Ja viņas šitādas. .. Trušelis bija sācis laiku pa laikam noskatīties aizdomīgām acīm pats savā sievā, apaļīgajā Zaigā. Ej nu sazini kas notika sie​viešu galvās un sirdīs. Ja jau Brigita Leja krāpa savējo, brašu vīru, kā tad Trušelis, kurš nebija ne tuvu tik stalts un izskatīgs kā Nils, varēja justies drošs? Un mājās Tru​šelis bija pamaz, kā jau palaikam visi tālo reisu šoferi…

Trušelis palūkojās otrreiz uz kaimiņu mājām. Vēl aizvien tur — ne iekšā, ne pagalmā — nebija manāma ne mazākā rosīšanās, lai gan pulkstenis jau rādīja ceturksni pāri septiņiem. Neko darīt, jāiet, jāapskatas un jāparunājas ar Nilu, vai kabelis jau sadabūts vai ne. Trušelim pašam arī laiks braukt uz centru.

Viņš aizgaja līdz Leju mājai, uzkāpa uz lieveņa, pastāvēja. Iekšā ne čiku, ne grabu. Viņš pieklauvēja.

Klusums. Bet — kas tas? Durvju tuvumā spēcīgi oda pēc gāzes! … Trušelis pieklauvēja vēlreiz, skaļāk.

Vēl un vēl. Kļuva ērmīgi ap dūšu. Klauvētājs noliecās un ieskatījās atslēgas caurumā. Atslēgas durvis nebija, toties degunā vēl spēcīgāk iesitās gāzes smaka. Te kaut kas nebija un nebija kārtībā. Tagad Trušelis jau belza pa durvīm ar dūri. Vai tiešām Lejas jau būtu aizgājuši un aizmirsuši nogriezt gāzi?! Nē, nekavējoties jāpārbauda, vai tikai šai mājā ne​bija noticis kaut kas pavisam drausmīgs.

Trušelis vairs nedauzījās, viņš steigšus apskrēja mājai apkārt un apstājas pie loga, aiz kura atradās istaba, kurā Lejas parasti mēdza gulēt. Loga apakšējām rūtīm bija aizvilkts priekšā aizkariņš, bet pa augšrūtīm Trušelis nevarēja ielūkoties. Viņš bezpalīdzīgi paskatījās apkārt. Aizrikšoja uz pagalmu.

Ieraudzīja, ka pie akas stāv muca. Tā bija pielieta līdz pusei ar ūdeni. Trušelis izlēja ūdeni no mucas, pēc tam to aiznesa līdz logam, apgāza ar di​benu uz augšu un uzrausās uz tās. Ieskatījās pa logu…

Un tad viņam kļuva skaidrs, ka iekšā patiešām notikusi nelaime: istabā, gultā, kāds noteikti gulēja.

Ilgāk ne mirkli nevilcinādamies, Trušelis nolēca zemē un izdauzīja ar sprunguli loga rūti. Pretī sitās bieza, kodīga gāzes dvaka. Trušelis iebāza roku pa rūtī izdauzīto caurumu, atbultēja logu un atrāva to pilnīgi vaļā. Novērsās, iekampa plaušās svaigu gaisu, ielēca pa logu smacīgajā istabā, pablenza apkārt un piesteidzās pie gultas. Tajā gulēja Brigita Leja. Trušelis pacēla sievieti uz rokām kopā ar segu, metās atkal pie loga un kopā ar savu smago nastu izkāpa ārā. Svaigā gaisā atguvis elpu, paskatījās uz Brigitu: galva un rokas tai ļengani nokarājās, ķermenis bija nevarīgs un smags … Trušelim gandrīz nebija šaubu, ka Brigita mirusi. Viņš izmisis palūkojās apkārt, zāle visur salijusi slapja, tad viņš aiznesa Brigitu līdz lievenim un noguldīja uz sola. Piespieda ausi pie viņas krūtīm — ne skaņas, un augums likās pavisam stings un auksts. Trušelis šausmās nosvīda un lieliem lēcieniem steidzās pāris mājas tālāk, līdz kaimiņiem, kuriem bija tālrunis, lai iz​sauktu ātro medicīnisko palīdzību.

Kaimiņš, noklausījies, ko Trušelis stāsta pa tālruni, prā​tīgi piezīmēja: — Tad jau zvani pie tā paša milicijai ari. Tur kaut kas nav labi.

Trušelis piezvanīja milicijai. Izstāstīja, ko viņš nule kā piedzīvojis, un uzdeva adresi.

— Kur tad Leja pats? — kaimiņš gribēja zināt, bet Tru​šelis tikai atmeta ar roku un skrēja atpakaļ.

Viņš vēl nebija aizkļuvis līdz Leju mājai, kad jau izdzirdēja ātrās palīdzības mašīnas griezīgās sirēnas gaudas. Mašīna bija atjoņojusi ārkārtīgi ātri. Tā apstājās pie Leju dārza vārtiem, ārā izlēca ārsts un sanitāri ar nestuvēm. Trušelis viņus aizvadīja līdz lievenim, pēc tam vairs neskatījās, ko balti tērptie cilvēki dara, viņam bija ap dūšu gaužām nelāgi. Pa Leju mājas vaļējo logu vēl aizvien dvakoja gāzes smaka. Iekāpt vēlreiz iekšā un gāzi noslēgt? Nē, lai tur ieiet un rīkojas miliči, viņš savu pienākumu bija izpildījis un tālākajā notikumu norisē la​bāk nejauksies.

Pēc pāris minūtēm arī milicijas mašīna bija jau klāt. Vienam no viņiem bija līdzi fotoaparāts, otram — kaut kādi daikti, par kuru pielietošanu Trušelim nebija nekādas sajēgas. Viens no milicijas darbiniekiem sāka Trušeli sīki jo sīki iztaujāt — pulksten cikos un kāpēc viņš pie Lejām atnācis un kā nojautis, ka te kaut kas nav kārtībā, kā varējis ieskatīties pa logu un ieraudzīt, ka iekšā telpās kāds atrodas. Trušelis visu izstāstīja, bet viņam radās iespaids, ka milicijas darbinieki viņā klausās un nolūkojas visai neuzticīgi, jo pierakstīja Trušeļa uzvārdu un adresi, kā arī viņa izteikumus. Viņš jau gandrīz sāka uz sevi pukoties par to, ka bija iepinies nejaukajā notikumā. Ja nu vēl Brigitu Leju atdzīvinās, tad nekas, bet, ja viņa mirusi, tad viņš bija pilnīgi veltīgi zaudējis šo rītu. Nepatikšanas vien — un piedevām likās, tiem miličiem aizdomas, ka arī Trušelis pats kaut kādā ziņā vainīgs Leju māju nelaimē …

Pa to laiku ātrās palīdzības darbinieki bija beiguši rosīties uz lieveņa ap Brigitu un par kaut ko sarunājās ar miličiem. Cik Trušelis varēja saklausīt, runa bija par to, ka Nila sieva vairs nav glābjama …

Pēc brītiņa ātrās palīdzības mašīna aizbrauca, bet bez Brigitas Lejas … Uz ielas pie vārtiņiem jau bija sākuši drūzmēties ziņkārīgie, bet miliči visus raidīja prom. Viņi beidzot atvēlēja iet mājās arī Trušelim, un viņš paklausīja ar lielāko labpa​tiku.

Drīzumā pie Leju vārtiem piebrauca vēl kāda mašīna, un no tās izkāpušie cilvēki sagāja iekšā pagalmā.

XII Uz Leju mājām bija atbraucis prokuratūras izmeklētājs Bērts Adamsons, jauns, diezgan švītīgi ģērbies cil​vēks. Viņam bija tumši, mīksti un gludi mati, šaura seja, sihails zods. Acis tā kā par nopietnu un grūtsirdīgu jau​najai sejai. . .

Adamsons runāja maz, izturējās rezervēti un izskatījās, ka viņš ne par ko sevišķu neinteresējas, tāpat vien nesteidzīgā gaitā, turēdamies ļoti taisni, pastaigājas pa Leju māju pagalmu, apskata labi apkopto augļudārzu.

Beidzot Bērts Adamsons piegāja pie lieveņa, kur uz koka sola bija noguldīta šīs mājas mirusī saimniece. Milicis, kas stāvēja tuvumā, klusēdams pacēla segas stūri, atsegdams sievietes galvu.

Izmeklētājs bija sagatavojies ieraudzīt atbaidošās moku grimasēs sašķobītus vaibstus un tāpēc pabrīnījās — Brigitas Lejas seja izskatījās tada, it kā viņa būtu iemigusi ciešā miegā, pie tam sapņodama labu sapni: mutes kaktiņi nedaudz uzraukušies augšup kā smaidot.

Bērts Adamsons domāja: «Kaut kur esmu šo seju redzējis jau agrāk. Kur? … Nav ko minēt — Kalniene ir neliela pilsēta, un es divu šeit pavadīto gadu laikā droši vien esmu vismaz vienu reizi jau sastapies ar ikvienu pilsētiņas iedzīvotāju. Skaista seja, smalki vaibsti… un jauna … Aiziet bojā tik jaunai un daiļai. .. Viņai taču vajadzēja būt daudzējādā ziņā laimes luteklei… Pašnāvība? Kādu nastu gan dzīve varējusi uzvelt jaunajai sievietei — tik smagu nastu, ka viņa pati būtu atsacīju​sies to nest tālāk?»

Bērts Adamsons pamāja, lai milicis nolaiž segu. Mirusī ar savas dzīves un nāves neatminētajām mīklām palika guļam uz lieveņa. Bērts vēlreiz apgāja apkārt mājai. Pavilcinājās līdz galam atdarītajās verandas durvīs — iekšā vēl arvien mazliet oda pēc gāzes, neraugoties uz caurvēju. Izmeklētājs iegāja

iekšā. Apskatīja telpu iekārtojumu: trīs istabas, divas no tām caurstaigājamas, viena ar atsevišķu ieeju no priekšnama. Virtuve, vannas istaba. Istabās tiriba un kārtība. Parastas, gatavu mēbeļu veikalā pirktas istablietas … Nedaudz sējumu grāmatplauktā . .. Bildes pie sienām sliktas — salkanas Alpu ainavu reprodukcijas. Radiola apsegta ar izšūtu sedziņu . . . Čokurainas stikla vāzītes, uz kāda krēsla — plīša šunelis ar lenti ap kaklu . . .

Ieradās mašīna, tajā atbrauca ārsts Švarcs. Viņš ilgi neaizkavējās, lika novietot Brigitu mašīnā.

Piegāja pie Adamsona un sacīja: — Medicīniskās ekspertīzes slēdzienu saņemsiet vēl šodien.

— Dakter, — izmeklētājs ierunājās, — jums bijusi darīšana ar mirušiem pašnāvniekiem. Vai esat redzējis starp tiem daudz smaidošu seju?

— Es personīgi ne, Adamson. Bet vai tad neesat dzirdējis par nezināmo franču meiteni, kas izvilkta no Sēnas? Viņas seja tā pārsteigusi visus, kas to redzējuši, ar savu svētlaimīgo smaidu un izteiksmi, ka pagatavota pēcnāves maska, kas nezināmajai pašnāvniecei sagādājusi dīvainu slavu . .. Par viņu sacerēti dzejoļi, rakstīti romāni, veidotas viņas skulptūras … Acīm redzot, pie tās jaunās būtnes nāve ieradusies patiesi kā «atpestītāja un atbrī​votāja» — tā daži to dēvē …

— Atpestītāja un atbrīvotāja no dzīves? No dzīves, kas tātad aizgājējam likusies ļaunāka par nāvi… Labi, Svarc, pateicos un piedodiet, ka aizkavēju!

Drīz pēc Švarca aiziešanas pie izmeklētāja ienāca mi​licijas darbinieks Jurjāns.

— Šīs pajumtes drāmai bijis pamatīgi samezglots sižets, — viņš sacīja. — Kaimiņi vienbalsīgi apliecina, ka Brigita Leja vīra prombūtnē sākusi atklāti dzīvot kopā ar citu. Ar mīļāko.

— Hm … Un kas jums vēl zināms?

— Uz naktsgaldiņa blakus gultai atradām paciņu ar barbamilu. Paciņā jābūt desmit tabletēm, bet iekšā tikai tfīs. Pieļauju, ka viņa nav jutusies droša par miegazāļu nāvējošo iedarbību.

— Tā? Bet kāpēc tad viņa nav izdzērusi arī tās trīs at​likušās tabletes?

— Saproti nu, — Jurjāns noņurdēja, — no sievietēm vispār grūti sagaidīt loģisku rīcību, kur nu vēl tādā brīdī, kad viņas nolēmušas sev padarīt galu… Tad vēl tāds joks, ka nav ārdurvju atslēgas. Verandas durvis bija aiz​slēgtas no iekšpuses un atslēga atstāta durvīs, bet otru, galveno durvju atslēgas nav.

Adamsons kopā ar Jurjānu izgāja virtuvē, apskatīja traukus uz galda un lauskas kaktā uz grīdas.

— Divas personas ēdušas un dzērušas šņabi, — Jurjāns pamāja uz galdu, — vesela pudele iztukšota …

— Un traukus arī plēsuši, — Adamsons piezīmēja, — tāds lērums trauku nezin vai varēja nejauši nokrist zemē . . . Kādā stāvoklī bija virtuves durvis?

— Atvērtas. Līdz galam vaļā.

Bērts Adamsons pavirināja durvis. Tās vērās viegli tikai līdz pusei, lai atdarītu pavisam, vajadzēja mazliet piecelt, jo tās bija nedaudz nosēdušās un apakšmala tri​nās pret grīdu.

— Pilnīgi vaļā bija arī istabas durvis, — Jurjāns pie​zīmēja.

— Tā… Mēdz atgadīties, ka gāzes pievadīšanu uz brīdi pārtrauc … Kā būtu gadījumā, ja, sievietei iemiegot, gāze paliktu degot, pēc tam plūsma pārtraukta … un pēc laiciņa atkal atjaunota? — Adamsons domāja balsī, bet tūdaļ pakratīja galvu: — Jurjān, pārbaudiet, vai šonakt gāze remonta dēļ kaut kur pilsētā bijusi izslēgta. Droši vien ne.

— Man arī šķiet. Bet varbūt viņa, gulēt iedama, bijusi piedzērusies?

— Nav vērts lauzīt galvu līdz ekspertīzei. Kad būsim noņēmuši pirkstu nospiedumus un sastādījuši vietas ap​skates protokolu, varēsiet iet, biedri Jurjan.

Kad tas bija izdarīts, Jurjāns jautāja: — Jūs vēl paliksiet šeit?

— Jā. Kādu brīdi. Kur mirušās vīrs?

— Domājams, atgriezies atpakaļ komandējuma vietā. Mēs viņu tūlīt sadabūsim.

— Kad satiksiet Leju — neminiet ne vārda par to, kas šeit vispār noticis. Pagaidām.

— Labi.

— Ka sauc mīļāko?

— Vitālijs Stabulnieks, fotogrāfs. Strādā ateljē iepretī dzelzceļa stacijai. Ak jā, gribēju iedot jums mirušās uzņē​mumus. Tos droši vien pagatavojis tas pats Stabulnieks.

— Pateicos. Varat iet.

Jurjāns aizgāja. Izmeklētājs apsēdas pie galda istabā un brīdi pārdomāja. Tātad vīrs, sieva, mīļākais, viens no vulgārajiem trīsstūriem . .. Pašnāvība? Greizsirdīgā vīra atriebība? Vai arī jauno sievieti būtu nogalinājis mīļākais? Pēdējā versija šķita visapšaubāmākā — kālab lai viņš būtu to darījis? Citas, vēl nezināmas personas izdarīta slepkavība? Diezgan izdevīgi… tieši tādā naktī, kad šai mājā tikušies vīrs, sieva un viņas mīļākais un, domājams, notikusi kaut kāda cilvēku izskaidrošanās .. . Vīrs redzēts ierodamies pēcpusdienā, naktī atkal pazu​dis . . . Sievu no rīta atrod mirušu …

Skaidrs ir viens: slepkavības gadījumā jāšaubās, vai slepkava var justies pilnīgi drošs, ka viņa upuris patiesi miris. Kā nekā gāze varbūt… Šī doma Bertām Ādamsonam bija pavīdējusi galvā jau pirmīt, runājot ar Jurjānu. Ādamsons pārskatīja Jurjāna atstātās fotogrāfijas. Uz visām dažādās pozās tikai Brigita Leja — smejoša, melanholiska, domīga, smaidoša … Pozēt viņa pratusi kā aktrise, neko teikt. Vai tās bija potenciālas pašnāvnieces * acis? Aizplīvurots, sapņains skatiens… Gudra gan viņa neizskatījās, gudra ne . .. Ādamsons sakārtoja fotogrāfijas un iebāza kabatā. Piegāja pie grāmatu plaukta. Ceļojumu apraksti, romāni… Dažas dzejoļu gramatas. Izmeklētājs tās pāršķirstīja un ieraudzīja, ka atsevišķiem dzejoļiem un pantiem ar zīmuli pievilktas svītras un krustiņi… Tiem, kas par mīlestību, ilgošanos, skumjām. Kuram no Lejām šie panti patikuši? Jašaubās, ka vīram, droši vien nelaiķei.

Ilgi kavēties nebija vaļas. Izmeklētājs vēlreiz pārlaida skatienu telpām. Rakstāmgaldu neredzēja. Bērts piegāja pie naktsgaldiņa un pavilka vaļā augšējo atvilktni: sejas krēms, manikīra piederumu kastīte, nedaudzas Brigitai Lejai adresētas vēstules. Bērts stāvēdams tās ātri izlasīja. Diemžēl tikai mazsvarīgas radinieku vēstules… Nekā nozīmīgāka, kas viņam ļautu ieskatīties dziļāk mirušās un viņas vīra attiecībās un dzīvē.

Lai gan — ko viņš vēl meklēja? Galvenajās aprisēs viss likās skaidrs: sieviete iemīlējusies citā…

Iemīlējusies, nevis gluži frivoli un izlaidīgi dēkojusies vīram aiz muguras. Izlaidīga flirtētāja būtu slapstījusies pa tumšiem nostūriem, nevis dzīvojusi kopā ar savu jauno mīļāko gandrīz vai demonstratīvi, visas pilsētas acu priekšā, par nosodošajām tenkām nelikdamās zinis …

Izmeklētājs aizslēdza verandas durvis un devās prom. Romantiska drāma ar drūmu finālu, mīlestība un nāve … Soļodams uz autobusu pieturu, jaunais izmeklētājs mēģināja par to domāt ar vienaldzīgu rezignāciju, bet nevarēja. Šorīt redzētais bija viņu saviļņojis. Nebija sen, kopš dzīve bija diezgan nesaudzīgi iznīcinājusi viņa paši romantiskās ilūzijas… Par ilūzijām viņš visu pārdzīvoto, protams, bija nosaucis vēlāk, lai tā nesūrstētu zaudējuma rūgtums.

Patlaban Bērts jau spēja visu atcerēties mierīgi, bet šorīt redzētais. .. Mīlestība, kuras dēļ aiziet bojā jauns un skaists cilvēks… Kaut kas šai notikumā nodarbināja Berta Adamsona domas vairāk, nekā viņš pats vēlējās sev atzīties. xin Izmeklētājs izkāpa no autobusa dzelzceļa stacijas laukumā. Devās uz fotoateljē. Viņu sagaidīja tukls, gadus piecdesmit vecs vīrietis.

— Ko jūs vēlaties, lūdzu? Uzņemties?

— Nē! Gribu satikt fotogrāfu Stabulnieku!

— Viņš strādā laboratorijā. Paaicināt?

— Esiet tik laipns, man viņš jāsatiek.

— Lūdzu, lūdzu, pagaidiet, pasaukšu, laboratorija te​pat blakus.

Izmeklētājs ar interesi gaidīja, kāda izskatīsies otra romantiskās traģēdijas persona, un negribot uzlūkoja telpās ienākušo Vitāliju Stabulnieku tik vērīgi, ka ienācējs laikam jutās neērti, vismaz saminstījās pie sliekšņa un piesarka.

Tuklais vīrietis, uzmetis Adamsonam vienaldzīgu mir​kli, atstāja viņu divatā ar Stabulnieku.

— Jūs meklējāt mani? — Vitālijs jautāja. — Ar ko varu pakalpot?

Bērts izvilka no kabatas Brigitas uzņēmumus un pa​rādīja Stabulniekam.

— Jūsu darbs?

— Jā … Bet kur jūs šīs ģīmetnes ņēmāt?!

— Tieši par to gribu parunāt. Esmu no prokuratūras. Jūs, protams, labi pazīstat šo sievieti.

— Jā. Tā ir Brigita Leja. Bet kāpēc …

— Vēlāk. Jums vajadzēs nākt man līdzi. Tūlīt. Rēķinieties ar to, ka mūsu saruna var ieilgt. Kur jūsu mētelis?

— Laboratorijā. » — Iesim, jūs to paņemsiet… Kāpēc jums uz zoda un pie auss plāksteris?

— Man iznāca … domstarpības un … To gan es labāk izstāstīšu … Šeit negribētos … Tādas nejēdzīgas lietas …

— Lūdzu. Vai jums pirms aiziešanas jāziņo priekšnie​cībai?

Stabulnieks pamāja uz otru istabu: — Pateikšu vadītājam. — Viņš pavēra durvis un sacīja: — Atvainojiet, man jāiziet…

Svarīgas darīšanas, ļoti svarīgas. Iespējams, ka es tik drīz neatgriezīšos.

— Tad ejiet, ejiet, ko ar jums lai iesāk, — atņurdēja otrā istabā pirmītējā tuklā vīra balss.

Pēc brītiņa izmeklētājs kopā ar Stabulnieku lēnām so​ļoja pa ielu uz centra pusi.

— Stāstiet, — Bērts sacīja fotogrāfam, — kā jūs tikāt pie plāksteriem uz sejas?

— Redziet, Brigitas Lejas vīrs… Tas taču ir galīgi neaprēķināms cilvēks, galīgi… Vārdu sakot, viņš man uz​bruka.

— Kad? — Vakar vakarā.

— Kur? — Leju mājās, Garajā ielā.

— Kāpēc?

— Ak, es nemaz nezinu, ar ko iesākt, tas tik garš un sarežģīts stāsts …

— Stāstiet vien, mums laika diezgan.

— Lūdzu, tūlīt, bet kāpēc jūs… prokuratūra … Kas gan noticis?

Bērts vēsi atbildēja: — Patlaban jautāju es. Kas notika vakar?

— Vakar, kad es aizgāju uz Leju mājām …

— Ar kādu nolūku?

— Redziet, Brigita Leja un es … Vārdu sakot, tas jums, domājams, nav noslēpums … Par mīlestību taču nav pa​redzēts sods …

— Tātad jūs devāties pie Brigitas Lejas ar romantis​kiem nolūkiem.

— Tā varētu teikt… Bet negaidot bija atbraucis viņas vīrs … un …

— Un? — Un viņš sāka trakot… Taisīt scēnas, ļoti neglītas scēnas, galīgi neiespējamas un neiedomājamas … Viņš izturējās kā psihopāts, lūdzu, atvainojiet, bet citādi es ne​varu to nosaukt.

— Skaidrāk!

— Viņš teica, ka esot Brigitu … piežmiedzis… Tā viņš vismaz izteicās, viņš vispār runāja rupji, piedauzīgi un rupji. Izteicās par Brigitu un sievietēm vispār tādos vārdos… ka es neņemos tos atkārtot…

Ja vien jūs to tieši nepieprasiet.

— Pieprasu.

— Domājams, vainojams zemais inteliģences līmenis… Viņš nosauca savu sievu par slampu …

Un teica, ka tādas vajagot sist, viņš laikam teica — test. Bez žēlastības vajagot test. Ļoti grūti stāstīt par visu to mežo​nīgo scēnu … Nekad nebiju varējis iedomāties, ka iespē​jamas šādas nejēdzības.

— Vai Brigita Leja redzēja šo scēnu?

— Nē, viņa atgriezās mājās vēlāk, tad viņš man bija jau uzbrucis un sadauzījis… Viņš uzvedās kā vājprā​tīgs, runāja nesakarīgi un nekrietni… Un uzbruka …

— Citiem vārdiem sakot, jūs ar greizsirdīgo viru izkāvāties.

— Nē! Viņš uzbruka man. Es neesmu kauslis. Biju spiests tikai. .. aizstāvēties, lai gan … neesmu fiziski ne»kāds stiprinieks un vispār … Es neesmu un arī nevēlos būt dūru varonis. Tas viss man šķiet brutāli, neglīti un primitīvi… Un, kad Brigita beidzot atnāca, viņa … Klausieties, es tā nespēju … Kas ir noticis?

Vai tas ārprātī​gais Brigitai nodarījis kaut ko Jaunu?

— Turpiniet savu stāstu! Kas notika, kad pārnāca mā​jās Brigita Leja un jūs bijāt kopā visi trīs?

— Kad viņa atgriezās, es tur ilgi vairs neuzkavējos… Brigita gan palika… Viņai bija briesmīgas bailes no vīra . .. Bet… es biju spiests aiziet… Tas bija drausmīgi!

— Cikos jūs aizgājāt no Leju mājām?

— Ap deviņiem vakarā. Jā, tūliņ pēc pulksten devi​ņiem.

— Un abi Lejas palika mājās? Divi vien?

— Jā. Citu nevienu es tur neredzēju, lai gan… viņu mājās vakar nemaz neiegāju un tāpēc negalvoju ne par ko . .. Tā drausmīgā scēna norisinājās ārā … garāžā …

Sarunādamies Bērts ar Stabulnieku bija aizgājuši līdz pilsētas centram. Naktī nolijušā lietus miklums zālē un koku lapotnē bija jau apžuvis, patlaban spīdēja saule, gaiss tīrs un silts.

Prokuratūrā izmeklētājs ieveda Stabulnieku savā ka​binetā un sacīja: — Atģērbieties! Vai jums ir pildāmspalva?

— Ir gan.

— Tad sēdieties pie galda! Atstāšu jūs vienatnē, bet jūs rakstiet. Uzrakstiet no sākuma līdz beigām un pa kār​tai visu, kas vakar notika Leju mājās!

Bērts izgāja no kabineta. Viņš pieķēra sevi nenoteiktās un ērmotās izjūtās: tāda kā aizvainotība, sašutums, īgna vilšanās … Ko tas nozīmēja? Vai vilšanās sajūtu bija izraisījusi nepatika, kuru Bērts ar pirmo acu uzmetienu izjuta pret Stabulnieku? «Nudien, nebiju zinājis, ka ari pats esmu gluži naivs romantiķis,» izmeklētājs domās piezoboja pats sevi, «jūtos šoreiz vilies … kā noskatīdamies izrādē, kurā vienu no galvenajām lomām spēlē dile​tants . . . Komiski, kālab Brigita Leja lai būtu izraudzīju​sies mīļāko, kas atbilst tieši maniem priekšstatiem par slepena mīlētāja tēlu? Kas tad bijusi viņa pati? Tīkama, bet ļoti parasta seja, naivas jūsmotājas izteiksme… Tikai nāve viņas tēlam piešķīrusi kaut ko cildenu un aizkus​tinošu. Nāve un šis neizprotamais, gandrīz satriecošais smaids, nāvē aizejot…»

Bērts iegāja pie prokurora Puķudruvas. Savu iesauku «Vecais Sams» Puķudruva attaisnoja arvien vairāk, kļū​dams ik ar aizritējušo gadu druknāks un mazkustīgāks.

— N-nu? — Vecais Sams sacīja, uzmetis īsu skatienu izmeklētājam. Šī skatiena dzedrums un vienaldzība sen vairs nemulsināja un nespēja maldināt Adamsonu. Bērts nule jau zināja: aiz Sama strupās valodas un nelaipnās izteiksmes slēpās vairāk dzīvīguma un iejūtības, kā aiz daža laba cita patētiskām pozām un garum garām frāzēm par humānismu un līdzīgiem cildeniem tematiem.

Bērts apsēdās prokuroram iepretī un atsaucās:

— Fotogrāfs Stabulnieks sēž manā kabinetā. Raksta. Bet es tikšos ar Nilu Leju, ar vīru. Tieši viņš šķiet visaiz​domīgākais.

— Leja jau atrodas šeit. Sēž sestajā istabā.

— Ļoti labi.

Bērts devās uz sesto istabu, nelielu telpu, kurā parasti lika uzkavēties cilvēkiem, ja tiem prokuratūrā bija pa​redzēta ilgāka aizkavēšanās un sarunas.

Nils Leja sēdēja pie galda, kuram pārklātais zaļais papīrs bija pamatīgi izraibināts ar tintes plankumiem un 'stingi blenza aizrestotajā logā. Restes aiz loga, protams, nevienu nevarēja iepriecināt, arī Nils izskatījās nospiests, kad pie viņa ienāca izmeklētājs. Nils piecēlās kājās, nīgri paskatījās uz ienācēju.

— Jūs esat Nils Leja?

— Jā.

— Bērts Ādamsons, izmeklētājs. Apsēdieties!

Arī Bērts apsēdās, atbalstīja elkoņus pret ceļgaliem, paliecās uz priekšu un paskatījās nopratināmajā drusku caur pieri; tā viņš šad un tad mēdza raudzīties domīgi un gandrīz vai izklaidīgi.

— Ak tad tas pintiķis par mani sūdzējies gan?

Bērts apvaldīja smīnu, atcerēdamies «trako suni», «briesmoni» un «ārprātīgo», epitetus, ar kādiem tas otrs savukārt bija apveltījis Nilu.

— Kāds pintiķis? — viņš nevainīgi apvaicājās.

— Netēlojiet nu, izmeklētāj! Fotogrāfs.

— Tā… Esiet mierīgs, Leja, daudz jautājumu jums varbūt nemaz neuzdošu . .. Kāpēc jūs vakar atbraucāt uz Kalnieni?

— E … Kāpēc? Padzirdēju, ka viņš … nu, tas pats …

— Atklāti, Leja, pilnīgi atklāti, lai cik tas jums nepa​tīkami!

— Nu tā, kad man draugs pastāstīja, ka manā prom​būtnē fotogrāfs sācis vazāties uz manu māju, atbraucu. Apskatīties.

— Kas jums to pastāstīja, kad un kur?

•— Darbabiedrs, Ronis. Pastāstīja nesen. Atveda man tādu vēsti. Nu, un tad atbraucu, nenocietos.

Vakar.

— Ar nodomu piekaut Stabulnieku?

— E, skaidri vēl neko nezināju… Iepriekš. Iešāvās gan prātā: ja vien to draņķi ieraudzīšu, pa purnu viņš da​būs kā likts.

— Kad jūs vakar ieradāties Kalnienē?

— Atbraucu ar autobusu, kas te pienāk bez desmit di​vos.

— Un devāties uz savām mājām?

— Nē! Gribēju satikt sievu. Aizgāju uz krājkasi. Vi​ņas tur nebija … un es …

— Tālāk, tālāk!

— Domāju, viņa varbūt aizgājusi pie tā … Aizgāju es arī līdz ateljē. Redzēju: kā tad, iznāca abi kopā laukā. Sieva un viņš.

— Jūs ar viņiem runājāt?

— Nē! Nerādījos. Tad es aizgāju uz mājām. Un gai​dīju.

— Turpiniet!

— Negribas ne atcerēties.

— Neko darīt, jums man jāizstāsta viss. Lai saruna nekļūtu mums abiem vēl nepatīkamāka.

Pieņemiet, ka mēs visu jau zinām. Vaļsirdīga atzīšanās, faktus nenoklusējot, nesagrozot, ir arī jūsu interesēs.

— Kas tur nu vairs ko noklusēt un ko sagrozīt. .. Ņēmu un pāris reizes, bet no sirds gan, saliku tam

glumajam plukatam pa ģīmi. E, bija man zināt, ka šis tūliņ sūdzēties bizos, būtu samizojis pie tā paša daudz pamatīgāk… Vai es varu aizsmēķēt?

— Jā. Un izstāstiet man tagad visu, kas vakar norisi​nājās jūsu mājās, no sākuma līdz pat beigām!

Nils novērsās no Berta, brītiņu pīpēja klusēdams un skatījās istabas kaktā ar tādu izteiksmi, it kā būtu tur ieraudzījis odžu midzeni. Pīpētājs paskurināja galvu un ierāva dūmus dziļi krūtīs. Pabraucīja ar plaukstu zodu, kuru klāja pāris dienas neskūtas bārdas rugāji un sāka runāt, uz Bertu vairs nepalūkodamies: — Nu, vakar . . . Pārnācu mājās, apmetos savā garāžā, gribēju apskatīties — vedīs vai nevedīs sieva fotogrāfu # vakarā sev līdzi? Šis atnāca pirmais… Tad es viņu — caps! … Sak, kur tu, zagli, līdīsi?

— Vai viņš iegāja mājā iekšā?

— Nepaguva. Pa verandas durvīm gribēja ielavīties, grabinājās. Un turpat es viņu saņēmu aiz apkakles ciet. Skatos — pārbijies, tā pārbijies, ka ne pār lūpu pārspļaut. Bet tas man tikpat kā eļļa ugunī.

Ak tad šitāds tu man esi, domāju, ak tad pa slepeno laizīsies ap otra sievu kā runcis ap krējuma ķērni, bet, kad pieķer, dūša papēžos? Bai​dies vien, domāju, gan es tevi vēl pabaidīšu! Un saku šim: tā un tā, ja jau nu gribi nocelt man sievu no deguna priekšas, tad ciksties ar mani! Cīnies ar mani viņas dēļ un sit mani nost, citādi pašu nositīšu.

— Tā arī piedraudējāt, ka jūs viņu nositīsiet?

— Nūjā. Bet es nevarēju citādi tai brīdī. Nudien, to tak neviens neizturētu! Vēl tu, cilvēks, neesi viņam pirkstu pielicis, bet šis jau dreb kā tāds receklis bļodā, krīt pie zemes, lokās, rāpo… Tāds tev ies sievietes dēļ cīnīties! Lika pagaidīt!

Izmeklētājs klusēja, klausījās. Klausīties — šo mākslu Bērts Adamsons beidzot bija iemācījies.

Nepārtraukt nopratināmā stāstu ar liekiem jautājumiem, garlaikoti neskatīties pulkstenī, kad stāstītājs iesilst un stāstījumā aiz​klīst sāņus. Nemulsināt ar apsaucieniem — «tas neattiecas uz lietu!».

Likās, Nila atturības aizsprosti bija pilnīgi salūzuši. Sākumā atsaucies izmeklētājam tikai ar īgnām un skopām replikām, viņš vēlāk stāstīja jau gluži sīki: — Paga, es vēlāk domāju, ko tu, zaķapastala, iesāksi, ja es viņu — nu, Brigitu — nolamāšu? Tad ar vēl neklupsi man krūtīs? Kur nu! Gan sarkans, gan balts metas, bet uzbrukt baidās. Jo šis dreb, jo es draudīgāks … Tpī, nu viņš tā drebēja, tā pa zemi rāpoja, ka es… Ne nagus smērēt ap tādu lāgā negribējās, tik šķebīgi tika ap dūšu, saprotiet pats . .. Bet te uzreiz šis piepeši paziņo: viņš no manas sievas atsakoties. Atsakoties! Padomājiet vien! Izšmurgājies ap sievišķi, bet, kad pats sprukās, — at-sa-koties viņš! Jā, tai bridī man tomēr sametās raibs gar acīm. Uzrāvu šo no zemes un jaucu pa ģīmi.. . Vairākkārt … Un tad — nu tad atnāca sieva . .. Un es uz brīdi aizgāju prom. Sak, lai nu tiek paši galā … Kurš no kura atsakās, kurš ne… Un vispārīgi. Domāju: atgriezīšos, gan jau tie divi atkal būs salabuši un abi aizmukuši prom. Sieva būs nopērto teļapēteri pažēlojusi, zilumus ar jodu apsmērējusi. Bet nekā, šis viens pats bija aizlavījies ap stūri… Viņa ne, Brigita ne … Nu, tas tad ari ir viss.

— Nē, vēl nav viss. Man jāzina, kas notika tālāk! Kad jūs palikāt ar sievu divatā.

Tagad nopratināmais bija kļuvis nervozs, Bērts to tūdaļ pamanīja: aizsmēķēja, sāka atkal stīvi blenzt kaktā. Noņurdēja: — E, bet tas … Nekas liels tur vairs nenotika. Parunājām dažus vārdus… Viņa, cik sapratu, tomēr bija bei​dzot pārkodusi, ka tas otrs… Ko viņš vērts un ko ne…

— Jūs sitāt viņu?

— Ko tad? Sievu? Kur nu! Ne pirkstu es viņai netiku pielicis.

— Bet draudējāt?

— E, to tak es tikai tam fotogrāfam pateicu. Es jums jau sacīju.

— Un agrāk? Agrāk jūs neesat sievai piedraudējis?

— Reiz gadījās gan. Iekams aizbraucu komandējumā un viņu te pametu vienu. Bet kāpēc jums

viss tik sīki jā​zina? Vai tad Brigita arī par mani sūdzas?

— Nē, viņa ne … Man tomēr jāzina arī tas. Lai izprastu visu šo situāciju … Tātad jūs viņai piedraudējāt. Vai jūs toreiz jau zinājāt, ka jūsu sievai patīk kāds cits cilvēks?

— Nē … Man tikai.,. . man bija tādas aizdomas, nekas tfairāk.

— Un, neraugoties uz jūsu draudiem, viņa vakar ne​baidījās palikt ar jums divatā vien?

— Nebaidījās. Pats redzat.

— Ko jūs runājāt un darījāt, divatā palikuši?

— Paēdām vakariņas. Izdzērām par abiem pudeli šņabja. Viņa, protams, mazāk par mani…

— Jūs ar sievu neizskaidrojāties, neķildojāties?

— Nē, kad es jums saku . .. Man vairs prāts ne uz kādiem strīdiem nenesās, bija par daudz šķebīgi… Tikai trauki… Jā, dažus traukus gan es vēl saplēsu, tāpat vien notrausu no galda uz grīdas. Tos traukus, no kuriem šie bija mielojušies divatā. Uzskatīt riebās, tāpēc es tos nogrūdu zemē. Runāt es neko nerunāju, viņa gan… Man likās, viņa nožēloja … Negribēja, lai es braucu prom. Jā, nu tad vēl sieva palūdza miegazāles … un ūdeni… Kad viņa bija jau apgūlusies. Nu, es atnesu krūzi ar ūdeni, atnesu miegazāles, izgāju vēl virtuvē, nogriezu gāzi un aiz​gāju prom.

— Un durvis? Vai viņa pēc jūsu aiziešanas aizslēdza durvis?

— Dur-vis … Izmeklētāj, beidziet mani te … apkārt un apkārt, kā tāds vadātājs! Kas manās mājās noticis?

— Pagaidām jautāju es un atbildat jūs, — Bērts asi no​sacīja. — Vai viņa aizslēdza durvis?

Nils bija abām rokām pieķēries sava krēsla sēdekļa malām; izskatījās, viņš valdās, cik vien spēka, lai nepielektu kājās. Piemiegto acu skatiens dažus mirkļus skaudri un naidīgi pakavējās pie izmeklētāja sejas, aizslīdēja kaut kur kaktā, tad Nils tomēr atbildēja, nule atkal tikpat strupi un kokaini kā iesākumā.

— Durvis aizslēdzu es.

— Jums bija vairākas ārdurvju atslēgas?

— Divas. Sievas atslēgu pakāru iekšpusē, uz naglas durvīs.

— Kur jūsu atslēga?

— Te. Nils izvilka atslēgu no svārku kabatas un nolika uz galda malas.

— Bet virtuves durvis? Jūs teicāt, ka pirms promiešanas bijāt virtuvē. Vai, izgājis ārā, atstājāt tās vaļā?

— Nē, aizvēru.

— Bet istabas durvis?

— Arī aizvēru.

— Cik degļu gāzes plītij dega, kad jūs tos nogriezāt?

— Divi.

Nopratināmā naidīgais skatiens atkal apsvēla Berta seju un vēlreiz novērsās, bet izmeklētājam likās — ilgi Nils Leja vairs nesavaldīsies, kuru katru brīdi sagaidāma eksplozija.

— Pacietību, — izmeklētājs sacīja. — Vēl daži jautājumi: ko jūs vakar darījāt, kad aizslēdzāt durvis un izgā​jāt ārā?

— Apsēdos uz lieveņa un vēl brītiņu pasēdēju.

— Ilgi?

— Ne. Izsmēķēju divus papirosus.

— Un tad?

— Aizbraucu ar autobusu uz staciju. Un ar vilcienu tā​lāk uz pašreizējo darbavietu.

— Ar kādu autobusu? Pulksten cikos?

— Ar pēdējo. Tas atiet no gala pieturas pie mūsu ielas pulksten divpadsmitos un piecpadsmit minūtēs.

— Pateicos. Pagaidām viss, jums vajadzēs mani te pa​gaidīt.

Eksplozijas nebija. Nils klusēja un blenza istabas kaktā.

Bērts izgāja, apstājās pie atvērtā loga gaiteņa galā un domāja, atbalstījies uz palodzes: «Melo vai nemelo? Otru atslēgu esot atstājis pakārtu uz naglas … Bet atslēgas tur nebija. Un durvis? Vai tad tiešām Brigita pati pēc vīra aiziešanas būtu atgriezusi gāzi virtuvē un atdarījusi durvis vaļā? Pašnāvības gadījumā … Un tomēr — atslēga? Pieņemšu: Nils Leja melo. Bet, ja melo un ir sievu nogalinājis, kāda gan viņam vajadzība izgudrot stāstu par otru, mājās palikušo atslēgu, ja tādas nav bijis vai arī viņš to paņēmis pats? Paņēmis? Kāpēc? Bezjēdzīgi… Vismaz pagaidām šķiet bezjēdzīgi … Bet varbūt tāpēc, lai jauktu pēdas?»

XV Izmeklētājs vairākkārt pārlasīja tikko saņemto tiesu medicīnas ekspertīzes slēdzienu. Brigitas Lejas nāves cēlonis — saindēšanās ar gāzi. Pirms tam ieņemtā barbamila deva dzīvību neapdraudoša. Alkoholu lietojusi nedaudz. Uz ķermeņa — nekādu vardarbības pēdu.

Uz krūzes ar ūdeni, kas atrasta līdzās mirušās gultai, konstatēti Brigitas Lejas un Nila Lejas pirkstu nospiedumi. No četriem vaļā atrastajiem gāzes plīts aizgriežņiem uz diviem atklāti neskaidri pirkstu nospiedumi.

Nekas nenorādīja, ka Leju mājās naktī būtu iegājusi un uzturējusies vēl kāda trešā persona. Itin nekas … «Šķiet, ka pēdējais pie gāzes plīts uzkavējies Nils Leja,» Bērts domāja, «viņa pirkstu nospiedumi uz viena aizgriežņa tomēr samanāmi. Uz viena… Bet atgriezti vajā taču bija visi četri aizgriežņi! Gāze izplūdusi pa visiem četriem degļiem! Ja pati Brigita būtu vēlāk rīkojusies ap plīti, kāpēc viņas pirkstu nospiedumi tik ne​skaidri? Un kāpēc viņa nav izdzērusi visu barbamilu?»

Bērts brīdi vilcinājās — atgriezties vēlreiz pie Nila Lejas vai apskatīties, ko uzrakstījis Stabulnieks.

Viņš izšķī​rās par pēdējo un devās uz savu kabinetu.

XVI Vitālijs Stabulnieks sēdēja pie izmeklētāja rakstām​galda un rakstīja. Viņa priekšā gulēja vairākas jau aprakstītas veidlapas. Kad noklaudzēja durvis un tajās parādījās Bērts, Vitālijs sarāvās, nosvieda pildāmspalvu un pietrūkās kājās.

— Sēdiet vien mierīgi, — Bērts sacīja. — Uzrakstījāt?

— Jā, lūdzu, — Stabulnieks atsaucās un pabīdīja aprakstītās lapas izmeklētājam tuvāk, — laikam tikai neskaidri… Ļoti grūti tā rakstīt, bet jūs taču to attaisnosiet, visa šī situācija tik netīkama un tik sarežģīta…

Bērts apsēdās savā vietā un sāka lasīt. Viņš to darīja loti lēni, pūlēdamies iedziļināties ik teikumā, bet lasot kļuva arvien īgnāks.

Liekas, izmeklētāja neapmierinātību bija pamanījis ari Vitālijs, kurš laiku pa laikam uzmeta lasītājam žiglu skatienu. Viņš nemierīgi grozījās krēslā, vairākkārt pavēra muti, kā gribēdams kaut ko pajautāt un tomēr neuzdroši​nādamies to darīt, kamēr izmeklētājs nebūs ticis galā ar savu lasāmvielu.

Izlasījis Bērts piecēlās un piegāja pie loga.

— Paklausieties, — viņš neatskatīdamies sacīja Vitālijam, — tā mēs tālu netiksim. Jums vajadzēja attēlot vakardienas notikumus, bet jūs pasniedzāt man veselu poēmu par saviem iekšējiem pārdzīvojumiem. No tās, ja jums tic, var secināt vienīgi to, kāds neģēlis Brigitas Lejas vīrs, cik brutāli viņš izturējies pret sievu un jums un kā jums par to visu sāpējusi un sāp sirds. Bet notikumi? Izlasīju visu un tomēr netiku gudrāks, kas un kādā se​cībā tur vakar norisinājies.

— Lūdzu atvainot un mazliet iejusties arī manā stāvoklī! Bez tam es domāju, ka man jāraksta par visu, kas skar manas un Brigitas Lejas attiecības. * — Arī par to netiku gudrs. Kāpēc jūs gājāt uz šīs sievietes mājām un pavadījāt tur dienas un naktis? Jūs taču zinājāt, ka Brigita Leja ir precējusies?

— Jā, bet mēs taču … Viņa mani aicināja …

Bērts apcirtās ar seju pret nopratināmo.

— Pagaidiet! — viņš pārtrauca. — Tātad gājāt turp vie​nīgi tādēļ, ka viņa jūs aicināja?

— Ai ne, jūs pārpratāt! Es taču viņu mīlēju un …

— Pagaidiet! Mīlējāt? Pagātnē? Kad tad jūsu mīlestlba apdzisa? Vai tiešām greizsirdīga vīra pāris pļaukas jūs no tās izdziedināja?

— Nē, bet viņa taču pati mani noraidīja, palika kopā ar vīru… Varbūt tikai aiz bailēm no šī necilvēka, bet viņa … Es tur nekā nevarēju darīt…

— Nekā nevarējāt darīt, tikai beidzāt Brigitu Leju mīlēt?

— Es taču jums neesmu neko līdzīgu teicis. Pārpratums. Es viņu mīlēju un mīlu. Arī tagad…

Atvainojiet, bet es nesaprotu, kāpēc jūs mani tīšām mulsināt.

— Kad jūs ieradātiesTKalnienē?

•— Februāra beigās.

— No kurienes?

— No Rīgas.

— Kāpēc?

— Man šeit piedāvāja izdevīgāku darbu.

— Kur jūs dzīvojāt Rīgā? Adresi! Arī bijušās darba​vietas adresi!

— Lūdzu! Man nav ko slēpt.

Vitālijs nosauca abas adreses un izmeklētājs tās pie​rakstīja.

— Esat bijis vai esat precējies?

— Nē.

— Vecāki?

— Vecāki dzīvo Liepājā. Es ar viņiem tiekos reti. Adresi? Labprāt.

Bērts pierakstīja un tad pajautāja: — Tātad Rīgā jums bija sliktāks darbs un dzīves ap​stākļi?

— Jā gan. It īpaši dzīvoklī. Jūs droši vien zināt, ka komunālie dzīvokļi nav nekāda paradīze.

Un man vēl pagadījās dzīvot kopā ar visai vulgārām personām … Diendienā tenkas, intrigas, citu cilvēku nomelnošana… Ne aizklausīties … Neizturēju.

— Labi. Bet no šejienes jūs tomēr nevarēsiet aiziet, iekams nebūsiet pilnīgi objektīvi un lietišķi, ievērojiet, lietišķi un sīki uzrakstījis visu par vakardienas notikumiem. No sākuma līdz beigām — ko kurais no jums tur sacīja un darīja. Tātad ķerieties vēlreiz pie papīra un spal​vas, tas pagaidām viss.

Bērts paņēma Vitālija jau aprakstītās lapas un izgāja, aizcirzdams durvis spēcīgāk, nekā vajadzēja.

«Velna milti!» viņš nodomāja. «Kas tad tas? Kāpēc es tik nejauki izturos pret šo cilvēku?

Nepieļaujami nejauki… Tikko viņu ieraudzīju, jutu nepatiku, bez tam greizsirdīgā vīra stāsts…

Galvenajās līnijās tas patiess, pats Stabulnieks nenoliedz, ka dabūjis sukas… Bet kopš kura laika manas simpātijas pieder dūru varoņiem? Pirms šī atgadījuma likās pilnīgi otrādi… Nu, nekas — bailīgs šis Stabulnieks tomēr bez mēra, bet tādā gadījumā nemaz nav par ļaunu, ka izturos skarbi. No tādiem ar skarbumu visātrāk var izdabūt patiesību …»

Bērts bija aizgājis līdz gaiteņa galam, kad pēkšņi kāda iedoma lika viņam atgriezties uz savu kabinetu. Stabulnieks sēdēja pie galda un rakstīja, un šoreiz nesatrūkās, tikai uzmeta ienācējam nedrošu un pārmetošu ska​tienu.

Izmeklētājs strauji piegāja Stabulniekam klāt un, cieši raudzīdamies brūnajās acīs, jautāja gausi un nozīmīgi: *— Kur palika atslēga?

Cerētais efekts izpalika. Vitālijs izskatījās tikai mazliet izbrīnījies, viegli paraustīja plecus un tūdaļ atbil​dēja: — Verandas durvju atslēga, kuru Brigita man bija iedevusi? Kad viņa vakar pasacīja, ka paliks pie

vīra, es viņai to, protams, atdevu.

— Un kur viņa šo atslēgu lika?

— Viņa to iebāza kabatā.

— Labi, turpiniet rakstīt!

Bērts atkal izgāja, juzdamies vīlies. Neizdevās un varbūt arī nemaz nevarēja izdoties … Vai Stabulnieks zi​nāja, ka Brigita Leja mirusi? Zināja vai nezināja?

XVII Nopratinājis Nilu Leju, kuru Bērts atrada tikpat naidīgu un sevī ieslēgušos, kādu bija viņu pametis, Bērts devās pie prokurora. Arī runājot ar Nilu, izmeklētājam neizdevās tikt pie skaidrības, ko un cik daudz Nils zina, ar ko viņnakt noslēgušies notikumi viņa mājās. Nila Lejas satraukums nopratināšanas beigās, kad Bērts viņam neatbildēja uz jautājumu, kas īsti esot noticis, šķita arī bez izmeklētāja tiešas atbildes pārvērties kādā drūmā pārlie​cībā. Neviena jautājuma vairs, sausas un skopas atbildes. Šķita, viņš savu pratinātāju neieredz.

Vecais Sams uzmeta ienākušajam izmeklētājam īsu ska​tienu un nosacīja: — N-na, nez vai ieteicams neapmierinātību tik vaļ​sirdīgi uzrakstīt sev uz degungala, Adamson?

— Man nepieciešama jūsu palīdzība.

— Lūdzu?

— Viens no aizturētajiem ir slepkava, Leja vai Stabulnieks. Viens melo. Melo slepkava. Aizdomu vairāk pret Leju, viņš jau vairākkārt piedraudējis, ka ar sievu izrēķināsies … Bet es šoreiz netieku vaļā no sajūtas, ka vairāk melo tieši Stabulnieks. Lai slepkava būtu kurš būdams — viņš, manuprāt, vēl nevar justies pilnīgi drošs, ka Brigita Leja tiešām mirusi… Un ne no manis, ne kāda cita aizturētie to arī nav uzzinājuši. Tieši tas man vajadzīgs. Bet pašreiz man nepieciešamas vairākas stundas laika, lai šo to noskaidrotu, un vajadzētu, lai aizturētie šai laikā neuzzina par sievietes nāvi. Viņus nedrīkst izlaist no prokuratūras, iekams neesmu atgriezies.

Palīdziet man to nokārtot!

Kopš pērnās vasaras, kad Bertām Ādamsonam bija izdevies atrisināt diezgan sarežģītos apstākļus, kādos bija aizgājis bojā vietējās augļu un dārzeņu konservu fabrikas^ direktors Zars, prokurors pret jauno izmeklētāju iz​turējās ļoti draudzīgi un uzticīgi.

Vecais Sams palūkojās pulkstenī un nosacīja: — Divpadsmit un trīsdesmit piecas minūtes, hm … Aptuveni, cik ilgi mums nāktos viņus te aizturēt?

— Vismaz līdz pulksten septiņpadsmitiem, ja man veiksies gludi, un vēl ilgāk, ja mani aizkavēs neparedzēti ap​stākļi.

— Nokārtošu. Ņemu viņus savā ziņā. Runāšu ar viņiem pats, pēc tam likšu to darīt savam palīgam Ozolam. Ēdiens viņiem tiks atgādāts.

— Paldies.

— Nav par ko. Rīkojieties!

Bērts izsteidzās ārā, sameklēja prokuratūras šoferi Strēli un sacīja: — Uz staciju, ātri!

Pa ceļam viņš uzrakstīja kādu zīmīti, pasniedza to Strēlim un paskaidroja: , — Brauciet tūlīt uz Rīgu un gaidiet mani pie tā nama, kura adresi jums iedodu! Es pats braukšu ar ātrvilcienu, kas atiet pēc divpadsmit minūtēm, būšu Rīgā ātrāk par jums.

Vilcienā Bērts iegāja restorānvagonā, viņš bija izsalcis.

Rīgas stacijā Bērts pamanījās pirmais izlekt no vagona, noskriet pa izejas kāpnēm un sadabūt taksometru, pirms pie stacijas pieturas bija sastājusies gara atbraucēju rinda.

Vēl pēc dažām minūtēm izmeklētājs izkāpa pie kāda Pārdaugavas fotoateljē. Iegāja iekšā un sameklēja vadī​tāju. Saruna bija gaužām īsa.

— Pie jums strādāja fotogrāfs Stabulnieks?

— Jā.

— Kapec viņš no šejienes aizgaja? Nepatikšanas darbā?

— Nē, mēs ar viņa darbu bijām mierā. Mūsu laborante pēc Stabulnieka aiziešanas gan vienreiz ieminējās, ka puisim bijušas kaut kādas nepatikšanas, bet es neatceros, kas un kā tur atgadījies, stāstītājā toreiz pat lāgā neklau​sījos, netīk tenkas par darbinieku privāto dzīvi.

— Kā viņš pats motivēja savu aiziešanu.

— Stabulnieks teica, ka atradis labāk atalgotu darbu.

— Pateicos.

Izmeklētājs devās uz Stabulnieka pēdējo dzīvesvietu. xvni Stabulnieks bija dzīvojis kādā no Rīgas centra namiem, komunālā dzīvoklī. Kad izmeklētājs piezvanīja pie dzī​vokļa durvīm, viņam atvēra vecs vīrs.

— Atvainojiet, ka traucēju. Seit esot dzīvojis kāds Vi​tālijs Stabulnieks, fotogrāfs.

— Stabulnieks? Dzīvoja, dzīvoja, kā ne. Bet tad jau jums jārunā ar Hildu. Viņa laikam mājās, pagaidiet, es ap​skatīšos.

Bērts palika stāvot garā, patumšā gaitenī. Vecais vīrs šļūcošiem soļiem aizgāja līdz vienām no gaiteņa daudza​jām durvīm, pieklauvēja.

— Hilda, ei, Hilda!

Durvis pavērās, un vecais vīrs sacīja: — Labi, ka esi mājās, te viens cilvēks meklē Stabul​nieku, nāc un aprunājies.

Durvīs parādījās jauna, raibā mājastērpā ģērbusies gaišmate, ziņkārīgi palūkojās pār vecā vīra plecu uz gai​došo Bertu un iesaucās: — Nāciet vien šurp!

Gaišmate, glīta, sprigana sieviete, ieveda Ādamsonu prāvā, gaišā, mājīgi iekārtotā istabā un sacīja: — Sēdiet, esiet ciemiņš! Stabulnieku meklējat?

— Esmu Kalnienes prokuratūras izmeklētājs.

— Vai die! Kādus brīnumus tad Vitālijs paguvis Kalnienē izstrādāt?!

— Pagaidām nevaru jums neko paskaidrot. Man jāuz​dod jums daži jautājumi.

— Jautājiet vien, lūdzu!

Gaišmate apsēdās izmeklētājam pretī un skatījās viņā apaļām, jautrām, ziņkārīgām acīm.

— Stabulnieks šai dzīvoklī esot bijis apakšīrnieks. Kur viņš te dzīvoja?

— Kur? Te, šai pašā istabā. Apakšīrnieks! Kas par apakšīrnieku? Tā viņš tikai tagad gvelž, Vitālijs bija mans vīrs … Civilvīrs. Re, tur guļ viņa puika, arī Vitālijs. Ma​zajam jau trešais gads.

Gaišmate, nemitīgi smaidīdama,, zibinādama spoži baltos zobus un spoži zilās acis, rādīja uz istabas kaktu. Kak​tam bija aizvilkti priekšā puķaini aizkari, spraugā starp tiem Bērts tagad saskatīja bērna gultiņu. » — Kāpēc tad jūs ar viņu izšķīrāties?

Jautrā gaišmate atmeta ar roku.

— Ak nu! Aiztriecu ratā. Apnika man tas pagāns, un beigta balle.

— Apnika jūsu bērna tēvs? Tik vienkārši?

— Vienkārši, vai ne, bet, ja manam bērnam nav kārtīga tēva, tad lai nav nemaz! Pati tikšu galā, un cauri. Bet tas — ne tur bērnam tēva, ne man vīra! Kamēr viss kā pa svētkiem vien — tu ar viņu pastaigājies, pļāpā un meņģējies, viss labi. Kā sākas darbdiena, nu… nopietnība, rūpes… Saprotat? Tā ar Vitāliju cauri. Viss viņam par grūtu, viss par smagu, un ne ar ko viņš nav mierā. No sevis iedomājas nezin ko, bet pašam pulvera par maz, lai kaut ko sasniegtu.

— Ko viņš gribēja sasniegt?

— Tā jau tā nelaime, ka to neviens nevarēja saprast. Nez vai pats arī bija skaidrībā. Pļāpāja vien.

Te viņš būšot gleznotājs, te grafiķis, te dekorators … Vienudien tā, otrudien citādi… Mākslinieks viņš esot! Bet tad taču jāmācās, tad jāstrādā. Kā tad! Viņš tev strādās! Ar mēli! Ar mēli gan. Mēli kulstīt, tur viņš meistars, kas ir, tas ir.

— Un tāpēc jūs no viņa atteicāties?

•— Vai tad viss jāizstāsta?

— Lūdzu!

— Nu tad… Redziet, kamēr es tai mutesbajārībā klau​sījos kā tāda muļķe, kamēr ticēju katram viņa vārdam, tamēr bija labi. Es jau iesākumā ticēju ar, žēloju, domāju — laikam viņš patiešām tāds nenovērtēts, nesaprasts talants. Bet, kolīdz apskatījos labāk, kāds viņš pats savās acis un kāds sadzīvē, redzēju — nekādas jēgas. Mānīšanās vien, tukša muldēšana… Bet ar to pašu bija cauri! Kā es viņam vairs uz vārda neticēju, kā sāku pazobot un paurdīt, lai nekulsta tukšus salmus, bet kaut ko dara sava neizprastā talanta labā, tā viss bija cauri! Tas cilvēks tak nemaz nevar dzīvot, ja kāda sieviete par viņu nejūsmo, viņu neapbrīno! Un savaldzināt, to jau nu viņš māk: kā sāk sūroties, ka šo vajā nezkāds bargs un baigs liktenis, ka pār viņu guļ nezkāds lāsts, ka viņa sirdi, redziet, nomācot neizprotami noslēpumi… Bet mēs, sievietes, šai ziņā viegli iekrītam, mums jau aizvien gribas pažēlot kādu cietēju, saprast nesaprotamo, glābt vajāto, uzmesties kādam par sargeņģeli… Un ja vēl piedevām tas žēlojamais, sargājamais un glabājamais liekas tīkams, interesants vīrietis… Bet ko es te prātoju! Neesmu nekāda gudriniece, drīzāk gatavā … tikai… Kad dzīvē vienreiz tā pamatīgi apdedzinies, gribot negribot sāc do​māt …

— Tātad jūs Stabulniekam vairs neticējāt.

— Ne vārda. Bet tikko tā, šim vairs nepatika. Viņš necieš, kad neapbrīno. Un, ko domājat, toreiz ar — metās no manis prom meklēt citu apbrīnotāju, citu ticētāju!

Gaišmate jau atkal bija atguvusi savu jautrību un tur​pināja, brīžam iesmiedamās: — Nu, un otru ticīgo aitiņu viņš atrada drīz vien! At​rada, un visa tā opera sākās atkal no gala.

— Kā to saprast — no gala?

— Nu, viņš tak bija uzņēmis atkal to pašu melodiju — sak, tu nezini, kāds es nesaprasts, likteņa vajāts un mocīts … Kādi noslēpumi mani spiež un nospiež… Ha, to jau Vitālijs tikpat kā magnetofona lentē ierakstījis, zina, ka tas velk. Nospēlē priekšā un gaida — iedarbosies vai ne … Un iedarbojas!

Nudien iedarbojas!

— Atvainojiet, bet kā jūs to varat tik noteikti apgal​vot?

— Ha-ha-ha, tur tas joks, ka varu apgalvot! Redziet, iznāca tā, ka pēc tam, kad es nabadziņu Vitāliju vairs «nesapratu», šis bija meties meklēt līdzjutību un saprašanu pie kādas Ilgas, bet tā nu patiešām bija ne vien skaista, , bet arī gudra sieviete. Sākumā es tikai skatos — mans «nesaprastais un noslēpumainais» vakaros arvien biežāk pazūd no mājām, arvien biežāk un ilgāk. .. Nolēmu — pasekošu šim, šo to jau nojautu.

Ieraugu kopā ar Ilgu, bet, kad šie izšķīrās, gāju Ilgai pakaļ un pēc tam klāt. Sākumā bija traki neērti — šī tāda vēsa, augstprātīga … Bet es — kas nu man tur vairs ko zaudēt, ha-ha-ha… saņēmos, neatkāpos un klāju vien vaļā … Sak, tā un tā, dzīvojam ar Vitāliju kopā, puika arī mums jau mājās, vai viņš to stāstījis?

Nē, esot tikai lāgu lāgiem ieminējies, ka viņa dvēseli nomācot liktenīgs noslēpums. Bet es tikai stāstu tālāk — kā mūsu romāns iesākās, ko viņš man teica un zvērēja, par ko sūrojās… Ilga sākumā negribēja neko ne dzirdēt, grasījās pat aizmukt, bet beigās tomēr ieinteresējās, noklausījās. Sāka vēl pati mani izvaicāt, ko īsti Vitālijs man par sevi stāstījis … Un ko domājat — drīz vien mēs abas tikām skaidrībā, ka viņš tai jaunajai iecerētajai, tai Ilgai, stāstījis tieši tās pašas pasaciņas un tajos pašos vārdos kā man! Abas mūs saucis par svētām, vienīgajām un cēlajām, abu priekšā meties uz ceļiem, abām pieminējis savu neizpaužamo noslēpumu, abām iegalvojis, ka viņa pāragri nosirmojušie deniņi liecinot par nezkādiem baismīgi drūmiem un dziļiem pārdzīvojumiem … Runājām, runājām ar Ilgu — abām gan raudas gan smiekli… Beigās gan vairāk

smiekli, lai gan kauns arī — kā nu mūs, tādas muļķes, var pievilināt ar pasaciņu stāstīšanu… Nezinu, ko Ilga pēc tam Vitālijam bija pasacījusi, ko nodarījusi, tikai vienu vakaru šis pārnāca mājās tads galīgi sašļucis un, ko domājat, bliukt! — atkal uz ceļiem man pie kājām … Un sāka nožēlot grēkus. Šis man atzīšoties, esot pret mani noziedzies, ļāvis sevi «ievilināt maldu tekās» kādai tur briesmīgai sievietei, viltniecei, rūdītai pavedējai… Kā viņš esot vīlies, cik dziļi visu nožēlojot! Nupat viņš esot atģidies, ka es tomēr esot viņa īstā sapratēja, lai es tikai ļaujot viņam palikt pie bērna un manis, gan viņš savu vainu izpirkšot… Ha-ha-ha … Tagad jau es par to smejos, bet toreiz, zināt, vēlreiz ļāvu sevi apmuļķot un Vitālijam noticēju… Bet sadauzītu trauku jau neesot vērts salīmēt, nekas jēdzīgs tur neiznākot. To es patiešām pati pieredzēju. Kas tur labs varēja būt, ja es Vitāliju vairs nevarēju ne mīlēt, ne cienīt, kur nu vēl apbrīnot?

— Un tad jūs viņu aizraidījāt?

— Vai domājat, ka man nenācās to darīt? Nācās gan.

Ja man nav blakus cilvēka, tad tāda miglas bilžu māldera ari nevajag. Tad labāk vienai pašai!

Padzinu, un cauri. Strādāju par frizieri, puikam trūkums nav jācieš. Bet ci​tādi … Lai skrien!

Izmeklētājs jau labu brīdi manīja, ka gaišmatainās Hildas jautrība un možā frivolitāte mazliet uzspīlēti, bet viņš to saprata. «Cilvēks ķepurojas, kā prot,» Bērts domāja, «un lai ķepurojas un mazliet tēlo pats sev, ja tas palīdz dzīvot… Labāk tā nekā iekulties savās lielākajās bēdās tā, kā iekuļas lamatās vilks, kuram atliek vienīgi gaudot, nojaušot, ka neizraus kāju no lamatām vairs it nekad ..

XIX Uz ielas pie nama, kurā dzīvoja Hilda, izmeklētāju gai​dīja automašīna.

— Uz mājām, cik vien ātri var un drīkst! — Bērts uzsauca šoferim, atkrizdams sēdeklī aiz viņa muguras.

Kamēr mašīna izkļuva no Rīgas, tā vēl brauca samērā gausi, bet uz šosejas spidometra bulta uzkāpa aiz simta.

Kalnienē Bērts atgriezās pulksten septiņpadsmitos un trīsdesmit minūtēs. Pa ceļam viņš bija pamatīgi pārlicis tā​lākās rīcības plānu.

Vispirms izmeklētājs iegāja sestajā istabā pie Nila 'Lejas.

Likās, Nils Leja, neraugoties uz savu ārējo smagnējumu, tomēr bija gaužām ātrsirdīgs cilvēks. Kopš viņš bija uzdevis izmeklētājam jautājumu, uz kuru pēdējais neatbildēja, Leja laikam bija reizi par visām reizēm viņu par to uznīdis, jo blenza ienācējam pretī nicīgi un drūmi samiegtām acīm, neizrādīdams vairs ne mazāko ziņkāri vai nemieru par radušos situāciju. Tādām acīm mēdz raudzīties cilvēkā, no kura vairs necer sagaidīt neko labu.

— Svarīgs jautājums, Leja, — Bērts steidzīgi ierunājās, — mēģiniet labi atcerēties, ko Stabulnieks vakar da​rīja pie verandas durvīm, kad jūs viņu tur ieraudzījāt?

— Nu, viņš grasījās slēgt durvis vaļā.

— Vai redzējāt, ka viņam rokās atslēga?

— Redzēju.

— Kur atslēga pēc tam palika?

— Nezinu. Neievēroju.

— Jūs viņam to neatņēmāt? Neatprasījāt?

— Nē.

— Kāpēc?

— Ne jau tādi nieki man bija prātā.

— Varbūt viņš atslēgu atdeva vēlāk jūsu sievai?

— Kā es to varu zināt?

— Pagaidiet, tūdaļ atgriezīšos!

— Jūsu darīšana.

Bērts aizgāja uz savu kabinetu, kur gaidīja Stabulnieks. Turpat sēdēja arī Puķudruva un mierīgi runājās ar fotogrāfu. Atri ienākušais Adamsons izskatījās tik pārskaities, ka Vecā Sama viņam pievērstajās acīs pavīdēja zob​galīga izbrīna.

— Uzrakstījāt? — Bērts gandrīz uzkliedza Stabulnie​kam.

— Jā, lūdzu! — uzrunātais drusku aizvainoti atsaucās un pabīdīja izmeklētājam tuvāk no jauna aprakstītas lapas.

— Neejiet prom! — Bērts sacīja prokuroram, kurš dzīrās piecelties no viņa vietas aiz rakstāmgalda. Bērts ap​sēdās uz krēsla pie loga un iesāka strauji un nikni: — Tūlīt, biedri prokuror, izstāstīšu jums, kāds interesants un baismīgs atgadījums mani šodien tik ilgi aizkavēja, ka netiku laikus atpakaļ. Paklausieties vien: kāds monstrs cilvēka izskatā sagrozījis galvu kādai sievietei. Ko tikai viņš tai esot sastāstījis — tēlojis nabaga cietēju, nesaprastu ģēniju, liktenīgu noslēpumu nomāktu nelaimes putnu … Un glaimojis viņai ari bez jēgas, dēvējis šo sievieti par savu vienīgo izpratēju, pat par svētu… Un pēkšņi — iedomājieties! — pēc kaut kādas ķildas, viņš to mēģinājis noslepkavot, nosmacēt gāzē! Tikai neģēlis pārrēķinājies: sievietes dzīvību izdevās glābt… Viņa ir dzīva … un runā.

Izmeklētājs un prokurors noraudzījās Stabulnieka sejā, kas spēji kļuva pelēcīga.

Valdīja klusums, aizritēja minūtes, neviens nerunāja un nesakustējās. Tad Stabulnieka pleci, pāris reižu sazvārojušies uz priekšu un atpakaļ, atzvēlās pret krēsla muguru.

Bērts novērsās un jautāja, parcilādams aprakstītās la​pas uz galda: — Tātad esat te uzrakstījis patiesību par to, kas vakar norisinājās Brigitas un Nila Leju mājās?

Gārdzoša nopūta. Pēc tam: — Es negribēju … negribēju viņu nogalināt! Negri​bēju!

— Runājiet!

— Es negribēju … Es nezinu … Biju kā drudzī… k-ī neprātīgs. Aiz sirdssāpēm, aiz greizsirdības …

— Kas notika pēc tam, kad Nils Leja atstāja jūs un savu sievu divus vien? ,— Ak dievs! Vai man patiesi par to jārunā! Drausmīgi: Es nespēju …

— Būs jāspēj. Gaidu.

— Mēs izskaidrojāmies… Brigita mani dzina prom, viņa labāk gribēja palikt pie vīra un dzina mani prom.. . Viņa bija tik ļauna, tik nikna, ka neesmu vēlējies izkauties viņas dēļ, viņa… tā pazemoja mani… Dzina prom .. . Un tad viņa … iespļāva man sejā …

— Tālāk!

— Un es gāju … Aizgāju … Bet nespēju aiziet, nespēju… Es taču viņu… Man vajadzēja zināt, vai viņa patiesi tur paliks, vajadzēja … Es atgriezos… Redzēju, ka logi… ka uguns vēl dega… Viņš, Leja, vēl bija tur … Tad gāju prom …

— Uz kurieni?

— Uz pieturu.

— Kāpēc?

— Es nezinu… Kā murgos. Es kustējos kā transā. Jā, un tad … Es redzēju, ka viņš iekāpj autobusā … Nils Leja…

— Tātad pārbaudījāt, vai viņš tiešām aizbrauc?

— Es… — Atbildiet! Jā vai nē?

— Laikam… Varbūt zemapziņā biju to vēlējies…

— Tālāk!

— Tad es atgriezos … Vēlreiz.

— Kāpēc?

— Es nevarēju tā aiziet… pamest viņu tik saniknotu. Viņa draudēja ar mani izrēķināties. Es gribēju izlīgt. Brigita zināja… vismaz nojauta, ka man ir daži blakus ienākumi, kas tiek iegūti ne gluži likumīgi… Kamēr viss bija labi, viņa par to klusēja, bet tagad viņa draudēja noskaidrot… un tad lai es sargoties … Tāpat, ka nemak​sāju alimentus … Bet nogalināt? Nē … tikai…

— Kā jūs iegājāt iekšā?

— Pa verandas durvīm. Man bija atslēga.

— Tālāk?

— Pasaucu viņu vārdā, bet… Brigita gulēja tik cieši… Es nezināju, ka atgriezīšu gāzi vaļā, es nezināju, es vēl gribēju… Bet galvā viss bija sagriezies kā mur​gos …

— Melojat! Galvā viss sagriezies, bet nekur nepametāt pirkstu nospiedumus! Negribējāt?

Melojat! Gribējāt nogalināt, gribējāt novelt aizdomas uz Nilu Leju! Noslēdzāt verandas durvis no iekšpuses. Turpiniet!

— Ak dievs! Bet es nespēju bez viņas, nespēju viņu atstāt… tam otram … un atvēru gāzes aizgriežņus . .. man bija …

— Pēc tam izgājāt ārā pa virtuves durvīm, pamezdams tās vaļā? Paņēmāt ārdurvju atslēgu, kas karājās iekšpusē uz naglas, izgājāt ārā un durvis aizslēdzāt, vai ne?

— Es … jā. Cik labi, ka viņa dzīva!

— Kur likāt šo atslēgu?

— Iesviedu grāvī.

— Parādīsiet, kur! Tūdaļ atgriezīšos.

Bērts iegāja pie Nila Lejas. Šurp nākot, viņam bija skaidrs — pateikt visu tūlīt ātri, lakoniski, lietišķi. Tā va​jadzēja. Vajadzēja, jā. Bet patlaban …

— Biedri Leja … — Bērts iesāka un apklusa.

— Es zinu, — Nils atsaucās, — viņa ir sev nodarījusi ko ļaunu. Es zinu … Mirusi?

— Jā … Bet… ne tā …

Nils sēdēja kā pārakmeņojies. Ādamsons nespēja iz dabūt pār lūpām nevienu līdzjūtības vai uzmundrinājuma vārdu, visi tie likās nekur nederīgi. Viņš klusēdams uzlika roku Nilam uz pleca … Tad devās ārā. Nils jautāja aiz viņa muguras: , — Kur viņa tagad atrodas?

— Slimnīcas kapličā.

XX Automašīna lēni brauca pa nebruģētu ielu Kalnienes nomalē. Vakars, saule ritēja uz rietu, iededzinādama pamalē sagulušos valgos padebešus. Pa grāvjiem abpus ielas gausi aizplūda pagājušās nakts lietus ūdeņi.

— Kur iemetāt atslēgu? — Bērts Adamsons jautāja Sta​bulniekam.

— Tur… Iepretī tam sētas stūrim, — rādīja uz priekšu Stabulnieks.

Mašīna apstājās norādītajā vietā.

— Kāpiet ārā! — izmeklētājs pavēlēja Stabulniekam.

Stabulnieks izkāpa, viņam sekoja milicis. Fotogrāfs izskatījās sabrucis un nožēlojams, pleci nošļukuši, ne vēsts no agrākās iznesības. Viņš apstājās pie grāvja un paska​tījās ūdenī.

— Vai man tā jāizvelk? — viņš gandrīz iztapīgi jau​tāja milicim.

— Pagaidiet! — milicis atbildēja un atskatījās uz iz​meklētāju.

Bērts pienāca klāt. Bija tā, kā viņš jau bija iedomājies: grāvis ne visai dziļš, pa pusei aizsērējis, ūdens duļ​ķains . . . Viņš pamāja.

Milicis ar aparātu norādītajā vietā pārbaudīja gultni. Atslēgu atrada.

Bērts parādīja atslēgu Stabulniekam.

— Vai šī ir tā atslēga?

— Jā.

Bērts lēniem soļiem atgriezās pie automašīnas. Stabulnieks un miliči viņam sekoja. Tad izmeklētājs apgriezās un sacīja: — Pilsoni Stabulniek, es jūs apsūdzu nevis slepkavības mēģinājumā, bet apzinātā un iepriekš labi apdomātā slep​kavībā: Brigita Leja ir mirusi.

Uzrunātais brīdi raudzījās Bertā. Viņa vaibstos paplaiksnījās neizpratne, šausmas… pēc tam tikai bailes, izmisīgas, apdullinošas bailes. Viņš iekliedzās, trieca galvu pret mašīnas motora pārvalku. Milicis satvēra augumu, kas ļengani sabruka viņa rokās.

— Aizvediet apsūdzēto! — izmeklētājs sacīja mili​čiem. — Es iešu kājām.

Bertām bija nepieciešams šis gājiens, šobrīd pilnīgi nepieciešams; viņš zināja, ka vajadzētu pārvarēt nejauko noskaņu, bet…

Bērts gāja pa nebruģētās ielas mīksto zāli… Pacēlis galvu tikai tad, kad vairs nedzirdēja aizbraucošās mašīnas dūkoņu, ieraudzīja saulrieta debesīs zaļgani bālo, itin kā caurspīdīgo, kūstoša ledus drumstalai līdzīgo vakar​zvaigzni. «… Stabulnieks meloja, noteikti meloja līdz beidzamajam brīdim. — Es nespēju, nespēju viņu atstāt tam otram! — Meli! Un mutautiņā ietīņāti pirksti, atgriežot gāzes plīts aizgriežņus … Meli! Atriebība!

Atmaskotas nie​cības un gļēvulības atriebība…» «… Kur es šovakar varētu aiziet?» Bērts ar piepūli novirzīja domas sāņus. «Ne vien kur, bet pie kā?

Pie Vecā Sama? Aiziet, godīgi un klaji pasacīt: «Pievāciet mani! Ne​gribu un nevaru palikt viens. Negribu, lai galvā lien domas par Brigitas Lejas sastingušo smaidu. Par Nilu Leju, kurš aizgāja uz slimnīcas kapliču. Par mūžseno mīlestību un mūžseno naidu, par zemiskumu un nodevību. Par to, cik nožēlojami maz cilvēks spēj, cik maz dažkārt arī vēlas ielūkoties otrā .. . Pievāciet mani, jūtos šovakar kā no laivas izsviests, negribu būt viens un ļauties nomācošām, smagām pārdomām! … Hm, varu gan iztēloties, kāda iz​skatītos Vecā Sama seja, ja es tiešām pie viņa tagad aiz​ietu un tā pasacītu …»

Rieta pamales sarkanā kvēle pār vientuļā gājēja galvu bija sākusi dzist; vakarzvaigzne vairs neatgādināja zaļ​ganu kūstošu ledu, tā kļuva arvien tvirtāka, baltāka un spodrāka.

Vladimirs Kaljaks DIREKTORA KLINTS BRIGITAS BRĪNUMS Redaktors L. Purs, Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehn. redaktore B. Dimanta. Korektore I. Rudusa.

Nodota salikšanai 1970. g. fi. augustā. Parakstīta iespiešanai 1970. g. 6. novembrī. Tipogrāfijas papīrs Nr 2 formāts 70X108/32, 8.75 flz. iespiedi.; 12.25 uzsk. iespiedi.; 12,96 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. JT 00811. Maksā 48 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 23794/Do518. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139.

Pašūt. Nr. 474.