Divpadsmit kresli - Ilja Ilfs, Jevgenijs Petrovs

Iļja Ilfs un Jevgēņijs Petrovs No krievu valodas tulkojis: Alberts Jansons.1958.

Divpadsmit krēsli 1927 Veltīts Valentīnam Katajevam PIRMĀ DAĻA STARGORODA SLAUVA I NODAĻA BEZENČUKS UN «NIMFAS» Apriņķa pilsētā N. bija tik daudz frizētavu un apbedīšanas biroju, ka likās, pilsētas iedzīvotāji dzimst tikai tāpēc, lai noskūtos, apcirptu matus, atsvaidzinātu galvu ar vežetālu un tūlīt arī mirtu nost. Bet patiesībā apriņķa pilsētā N. cilvēki dzima, skuvās un mira visai reti. N. pilsētas dzīve ritēja gaužām rāmi.

Pavasara vakari bija reibinoši, dubļi mēness gaismā mirdzēja kā antracīts, un visi pilsētas jaunieši bija tik šausmīgi samīlējušies Komunālās saimniecības darbinieku vietējās komitejas sekretārē, ka tas pat traucēja viņai iekasēt biedru naudu.

Mīlas un nāves jautājumi Ipolitu Matvejeviču Vorobjaņinovu nesatrauca, kaut gan viņš, pildot savus dienesta pienākumus, noņēmās ar šiem jautājumiem katru dienu no pulksten deviņiem rītā līdz pieciem vakarā ar pus​stundas pārtraukumu brokastīm.

Rītos no matētas, svēdrainas glāzes izdzēris savu porciju karsta piena, ko pasniedza Klaudija Ivanovna, viņš no krēslainās mājiņas izgāja uz plašās, dīvainas pavasara gaismas pielietās biedra Gubernska vārdā nosauktās ielas. Tā bija viena no vistīkamākajām ielām, kādas vien sastopamas apriņķu pilsētās. Kreisajā pusē aiz viļņotiem, zaļganiem stikliem sidraboja apbedīšanas biroja «Nimfa» Zārki. labi — aiz maziem logiem ar izdrupušu ķiti — drūmi zvilnēja noputējušie un nepievilcīgie zārku meistara Bezcnčuka ozola zārki. Tālāk «Friziermeistars Pjērs un Konstantais» solīja saviem klientiem «nagu kopšanu» un «ondulation ar meistara ierašanos mājās». Vēl tālāk atradās viesnīca ar frizētavu, bet aiz tās lielā, neapbūvētā laukumā stāvēja bāldzeltens telēns un maigi laizīja pie nomaļiem vārtiem pieslietu sarūsējušu izkārtni; APBEDĪŠANAS KANTORIS «Laipni lūdzam!»

Lai gan apbedīšanas biroju bija daudz, taču klientūra tiem bija visai maza. «Laipni lūdzam!» bija izputējis jau trīs gadus pirms tam, kad Ipolits Matvejevičs apmetās N. pilsētā, bet meistars Bezenčuks dzēra sīvo un reiz pat mēģināja ieķīlāt lombardā savu labāko skatloga paraug-zārku.

Cilvēki N. pilsētā mira reti, un Ipolits Matvejevičs to zināja labāk par jebkuru citu, jo strādāja dzimtsarakstu birojā, kur pārzināja miršanas un laulību reģistrācijas lietas.

Galds, pie kura sēdēja Ipolits Matvejevičs, izskatījās pēc vecas kapa plāksnes. Tā kreiso stūri bija nograuzušas žurkas. Galda vārgās kājas ļodzījās' zem reģistrācijas lapu pietūcinātām tabakas krāsas mapēm, kurās varēja smelties visas ziņas par N. pilsētas iedzīvotāju radurakstiem un ciltskokiem, kas izauguši apriņķa liesajā augsnē.

Piektdien, 1927. gada 15. aprīlī, Ipolits Matvejevičs, kā parasti, pamodās pusastoņos un tūlīt iebāza

degunu vecmodīgā pensnejā ar zelta kniebi. Brilles viņš nelietoja. Reiz gan, nodomājis, ka pensneju nesāt nav higiēniski, Ipolits Matvejevičs devās pie optika un nopirka brilles bez ietvariem, ar apzeltītām kājiņām. Viņam brilles bija iepatikušās uzreiz, bet sievai (tas bija neilgi pirms viņas nāves) likās, ka ar tām viņš izskatoties uz mata pēc Miļukova, un Ipolits Matvejevičs atdeva brilles sētniekam. Sētnieks, kaut arī nebija tuvredzīgss pie brillēm pierada un labprāt tās nēsāja.

— Bonžūr! — Ipolits Matvejevičs pats sevi sveicināja, izbāzdams kājas no gultas_. «Bonžūr» norādīja, ka Ipolits Matvejevičs pamodies labā garastāvoklī. Ja pamostoties viņš sacīja «gut morgen», tad parasti tas nozīmēja, ka aknas niķojas, ka piecdesmit divi gadi nav nekāds joks un ka laiks šodien drēgns.

Ipolits Matvejevičs iebāza kalsnās kājas pirmskara biksēs, sasēja bikšu galus ar lentītēm un iekāpa_ īsos, mīkstos zābakos ar šauriem, kantainiem purniem. Pēc piecām minūtēm Ipolits" Matvejevičs jau dižojas mēness krāsas vestē, kas bija nobērta sīkām, sidrabainām zvaigznītēm, un lās-mojošos listrīna svārķeļos. Noslaucījis no sirmajiem matiem pēc mazgāšanās palikušās ūdens lāses, Ipolits Matvejevičs kā jūras lauva pakustināja ūsas, domīgi pataustīja ar roku savu saraino zodu, pārbrauca ar suku par īsi apcirptajiem, sudrabainajiem matiem un, laipni smaidīdams, devās pretī sievasmātei Klaudijai Ivanovnai, kas tobrīd nāca istabā.

— Epole-ēt, — viņa nodārdināja, — es šonakt redzēju sliktu sapni.

Vārdu «sapni» viņa izrunāja ar franču akcentu.

Ipolits Matvejevičs no augšas uz leju paskatījās sievasmātē. Viņa augums sasniedza simt astoņdesmit piecus centimetrus, un no šāda augstuma viņam bija viegli un ērti izturēties pret sievasmāti ar tādu kā nicinājumu, Klaudija Ivanovna turpināja: -- Es redzēju nelaiķi Man ar vaļējiem matiem uti zelta jostu.

Klaudijas Ivanovnas balss dārdināja kā no lielgabala, tfi ka čuguna lampa ar lielu bumbuli, sīkām krellītēm un noputējušiem stikla karekļiem drebēja vien: -- Es esmu ļoti uztraukusies. Baidos, ka tik kas ne​notiktu.

Pēdējos vārdus viņa pateica ar tādu sparu, ka akurātais matu sakārtojums uz Ipolita Matvejeviča galvas pajuka uz visam pusēm. Viņš savieba seju un, skaidri izrunā​dams katru vardu, sacīja: — .Nekas nenotiks, maman. Vai par ūdeni jūs jau sa​maksājāt?

Izrādījās, ka nav vis samaksāts. Galošas arī nebija nomazgātas. Ipolitam Matvejevičam nepatika sievasmāte. Klaudija Ivanovna bija dumja, un sirmais vecums neviesa nekādas cerības, ka viņa kādreiz varētu kļūt gudrāka. Viņa bija skopa līdz nejēdzībai, un tikai Ipolita Matvejeviča trūcīga rocība neļāva izvērsties šai tieksmei, kas viņu bija tā apsēdusi. Klaudijas Ivanovnas balss skanēja tik spēcīgi un sulīgi, ka to varētu apskaust pat Ričards Lauvassirds, no kura kliedziena, kā zināms, pat zirgi pietupuši. Bez tam — un tas bija pats šausmīgākais — Klaudija Ivanovna redzēja sapņus. Viņa tos redzēja vienmēr. Sapņos viņai rādījās meitenes ar jostām, zirgi ar dzeltenām dragūnu uzšuvēm, sētnieki, kas spēlēja arfas, ercenģeļi, kas naktssargu kažokos pa naktīm staigāja ar klabekļiem rokas, un adāmadatas, kas, žēli džinkstēdamas, pašas no sevis lēkāja pa istabu. Klaudija Ivanovna bija aprobežota vecene. Turklāt viņai zem deguna bija izaugušas ūsas, kas izskatījās pēc divām bārdskuvja otām.

Ipolits Matvejevičs mazliet uzbudināts izgāja no mājas.

Pie sava paputējušā uzņēmuma ieejas, atspiedies pret durvju stenderi un sakrustojis rokas, stāvēja zārku meistars Bezenčuks. No sistemātiskiem komerciālo pasākumu bankrotiem un no ilgstošas reibinošu dzērienu iekšķīgas lietošanas meistara acis bija kļuvušas spilgti dzeltenas kā kaķim un kvēloja nedziestošās ugunis, — Lai sveicināts dārgais viesis! — viņš ātri nobēra, ieraudzījis Ipolitu Matvejeviču, — Labu rītu!

Ipolits Matvejevičs pieklājīgi pacēla nosmulēto kastora platmali.

— Kā sievasmātei ar veselību ... ja atļauts pavaicāt?

Mr-mr-mr, — Ipolits Matvejevičs neskaidri noburk​šķēja un, taisnos plecus paraustījis, devās tālāk.

Nu, lai dievs dod veselībiņu, — Bezenčuks sarūgtināts noteica, — zaudējumus vien ciešam, ka viņu jupis!

Un atkal, sakrustojis rokas uz krūtīm, atslējās pret durvīm.

Pie. apbedīšanas biroja «Nimfa» vārtiem Ipolitu Matve​jeviču atkal mazlietiņ aizkavēja.

«Nimfai» bija trīs īpašnieki. Viņi visi reizē paklanījās Ipolitam Matvejevičam un kā vienā balsī apvaicājās par sievasmātes veselību.

— Vesela, vesela, — Ipolits Matvejevičs atbildēja, — kas šai lēksies! Šonakt redzējusi zeltotu meiteni vaļē​jiem matiem. Rādījies tāds sapnis.

Trīs «nimfas» saskatījās un skaļi nopūtās.

Visas šīs sarunas Ipolitu Matvejeviču aizkavēja, un viņš pretēji ieradumam nokļuva darbā, kad pulkstenis, kas karājās virs lozunga «Nodari savu darāmo un ej projām!», rādīja piecas minūtes pāri deviņiem, Ipolitu Matvejeviču lielā auguma un jo sevišķi ūsu dēļ darbā bija iedēvējuši par Macistu, kaut gan īstajam Macistam nekādu ūsu nebija.

Izņēmis no galda atvilktnes zilu filca spilventiņu, Ipolits Matvejevičs nolika to uz krēsla, saglauda ūsas uz pareizo pusi (paralēli galda līnijai) un apsēdās uz spilventiņa, tā mazliet pasliedamies pāri saviem trim darbabiedriem. Ipolits Matvejevičs nebaidījās no hemoroīdiem, viņš baidījās izdeldēt bikses un tāpēc lietoja zilo filcu.

Visas šīs padomju kalpotāja manipulācijas kautrīgi vēroja divi jauni cilvēki — vīrietis un meiča.

Vīrieti vatētos vadmalas svārkos bija pilnīgi nomākusi šī dienesta telpu atmosfēra, alizarina tintes smaka, pulkstenis, kas bieži un smagi tusnīja, bet it sevišķi bargais plakāts «Nodari savu darāmo un ej projām!».

Kaut gan vīrietis savu vajadzību vēl nemaz nebija izteicis, viņam jau gribējās iet prom. Viņam likās, ka vajadzība, kuras dēļ nācis, ir tik nenozīmīga, ka taisni kauns traucēt tādu ievērojamu, sirmu pilsoni, kāds bija Ipolits Matvejevičs. Arī Ipolits Matvejevičs saprata, ka atnācējam ir niecīga vajadzība, ka ar to var pagaidīt, un tāpēc, atvēris ātršuvēju nr. 2 un no-raustījis vaigu, viņš iegrima papīru lasīšanā. Meiča, kas bija ģērbusies ar spīdošu, melnu lenti apšūtā, garā žaketē, sačukstējās ar vīrieti un, no kauna pietvīkusi, sāka lēnām tuvoties Ipolitam Matvejevičam.

— Biedri, — viņa sacīja, — kur te varētu ,..

Vīrietis atviegloti uzelpoja un pats sev par pārsteigumu i» bļāvis: — Salaulāties!

Ipolits Matvejevičs uzmanīgi paskatījās uz treliņiem, aiz kuriem stāvēja jaunais pāris, — Dzimšana? Miršana?

— Salaulāties, — vīrietis atkārtoja un samulsis palū​kojas apkārt.

Meiča iespurdzās. Nu tā lieta ies. Ipolits Matvejevičs veikli kā burvju mākslinieks ķērās pie darba.

Vecīgā rokrakstā ierakstīja biezās grāmatās jaunlaulājamo vārdus, stingri nopratināja lieciniekus, pēc kuriem līgava bija i/skrējusi pagalmā, ilgi un maigi pūta elpu uz kvadrātveidīga spiedoga un, piecēlies kājās, iespieda zīmogus apdriskātās pasēs. Saņēmis no jaunlaulātajiem divus rubļus un izsniedzis kvīti, Ipolits Matvejevičs smīnēdams sacīja: «Viss tapis piepildīts,» — un izslējās visā savā diženumā, pēc paraduma izgāzis krūtis (kādreiz viņš bija valkājis korseti). Platas, dzeltenas saules strēles mirgoja uz viņa pleciem kā epoletes. Viņš izskatījās mazliet smieklīgs, toties neparasti svinīgs. Abpusēji ieliektie pensneja stikli Izstaroja spožu gaismu kā prožektori. Jaunlaulātie stāvēja ka jēriņi.

— Jaunie cilvēki, — Ipolits Matvejevičs svinīgi uzbilda, — atļaujiet jūs apsveikt, kā agrāk mēdza teikt, ar došanos likumīgā laulībā! Ļoti, ļo-oti patīkami redzēt tādus jaunus cilvēkus kā jūs, kas, rokās sadevušies, dodas pretī mūžīgajiem ideāliem. Ļoti, ļo-oti patīkami!

Norunājis šo tirādi, Ipolits Matvejevičs paspieda jaunlaulātajiem roku, apsēdās un, pats ar sevi ļoti apmierināts, atkal ķērās pie ātršuvēja nr. 2 papīru lasīšanas.

Kalpotāji pie blakusgalda ierukšķējās, noliekušies pār tintnīcām.

Atsākās mierīgais darbadienas ritums. Miršanas un laulību reģistrācijas galdu neviens netraucēja. Pa logu varēja redzēt, kā pilsoņi, pavasara aukstumā sarāvušies, dodas uz savām mājām. Tieši dienas vidū kooperatīvā «Arkls un āmurs» iedziedājās gailis. Neviens par to nebrīnījās. Tad atskanēja metāliska čirkstēšana un motora sprauslāšana. No biedra Gubernska vārdā nosauktās ielas izvēlās blīvs violetu dūmu mutulis. Sprauslāšana pastiprinājās. Drīz no dūmiem iznira apriņķa izpildkomitejas automobiļa GOS nr. 1 kontūras, tam bija mazītiņš radiatoriņš, bet liela un smaga kravas kaste. Automobilis, pa dubļiem kārpīdamies, šķērsoja Staropanskas laukumu un kratīdamies izgaisa kodīgajos dūmos. Kalpotāji vēl ilgi stāvēja pie loga, pārspriezdami notikumu un saistīdami to ar iespējamo štatu samazināšanu. Pēc kāda laika pa koka laipām uzmanīgi pagāja garām meistars Bezenčuks. Viņš augām dienām slaistījās pa pilsētu, okšķerēdams, vai tik kāds nav nomiris.

Darbadiena gāja uz beigām. Netālu dzelteni baltajā zvanu tornī sāka pilnā sparā skanēt zvani.

Drebēja logu rūtis. No zvanu torņa izspurdza kovārņu bars, tie patērgāja virs laukuma un aizlaidās. Pār tukšo laukumu ple​tās stingas vakara debesis.

Ipolitam Matvejevičam bija laiks doties prom. Visi, kam šajā dienā vajadzēja dzimt, bija piedzimuši un ierakstīti biezās grāmatās. Visi, kas vēlējās laulāties, bija salaulāti un arī ierakstīti biezajās grāmatās.

Vienīgi nebija neviena nāves gadījuma, un zārku taisītājiem tas draudēja ar nenovēršamu izputēšanu.

Ipolits Matvejevičs nolika mapes, noglabāja atvilktnē filca spilventiņu, ar ķemmīti uzbužināja ūsas un, sapņodams par verdoši karstu zupu, jau grasījās doties mājās, kad pēkšņi atsprāga kancelejas durvis un uz sliekšņa parādījās zārku meistars Be​zenčuks.

— Lai sveicināts dārgais viesis! — Ipolits Matvejevičs pasmaidīja. — Ko labu pateiksi?

Kaut gan meistara trulais mūlis puskrēslā staroja priekā, taču pateikt viņš nekā nespēja.

— Nu? — jau stingrāk uzstāja Ipolits Matvejevičs.

— Vai tad «Nimfai» — ka viņu jupis! — ir prece? — zārku meistars mīklaini ierunājās. — Vai šī var apmie​rināt pircēju? Cik tāds zārks kokmateriāla vien nepaģērē.,» — Ko? — Ipolits Matvejevičs nesaprata.

Nu tā pati «Nimfa».», Trīs ģimenes tur pārtiek no tirdzniecības vien. Ne viņiem vairs kārtīga materiāla, ne lāgā nostrādāts, arī bārkstis šķidras, ka viņus jupis! Bet man — veca firma. Dibināta tūkstoš deviņi simti septītajā gadā. Man zārks kā bilde, pirmklasīgs, iecienīts.,» Ko tu mels, vai jucis esi, vai? —-Ipolits Matvejevičs rāmi jautāja un sāka virzīties uz izeju. — Starp tiem zār​kiem dzīvodams, paliksi pavisam muļķa prātā.

Bezenčuks iztapīgi atvēra durvis, palaida Ipolitu Matvejeviču pa priekšu un pats gāja nopakaļ trīcēdams, it kā vairs nespētu nociesties.

— Kad vēl bija «Laipni lūdzam!», tad cita lieta. Viņu brokātam neviena firma nevarēja pretī stāties, pat pašā Tvēra ne, ka viņus jupis! Bet tagad, teikšu atklāti, par manu preci labākas nav. Ir nemeklējiet.

Ipolits Matvejevičs nikni atskatījās, mirkli dusmīgi noraudzījās Bezenčukā un sāka iet mazliet ātrāk.

Kaut gan darbā šodien nekādas nepatikšanas nebija atgadījušās, viņš jutās visai riebīgi.

Visi trīs «Nimfas» īpašnieki stāvēja pie sava uzņēmuma tanīs pašās pozās, kādās Ipolits Matvejevičs tos šorīt bija atstājis. Likās, kopš tā brīža viņi nav teikuši cits citam ne vārda, taču spilgti redzamā pārmaiņa viņu sejās, mīklainā apmierinātība, kas drūmi spīdēja acīs, liecināja, ka viņiem zināms kaut kas nozīmīgs.

Ieraugot savus komerciālos pretiniekus, Bezenčuks izmisīgi atmeta ar roku, apstājās un čukstēja aizejošajam Vorobjaņinovam: — Atdošu par trīsdesmit diviem rubulīšiem. Ipolits Matvejevičs saviebās un pielika soli.— Var arī uz kredīta, — Bezenčuks piemetināja. Trīs «Nimfas» īpašnieki neteica nekā. Viņi klusēdami sekoja Vorobjaņinovam, ejot nemitīgi cilāja naģenes un laipni klanījās.

Galīgi pārskaities par zārcinieku muļķīgo uzmācību, Ipolits Matvejevičs ātrāk nekā parasti uzskrēja lievenī, īgni noberzēja gar pakāpieniem dubļus un, juzdams pamatīgu izsalkumu, iegāja priekšnamā. No

istabas viņam pretī sakarsis iznāca Frola un Lavra baznīcas garīdznieks — svētais tēvs Fjodors. Ar labo roku parāvis augstāk talāru, nepievērsdams uzmanību Ipolitam Matvejevičam, svētais tēvs Fjodors metās garām uz izeju, Pēkšņi Ipolits Matvejevičs pamanīja pārmērīgu tīrību, jaunu — uzkrītošu nekārtību nedaudzo mēbeļu izvietojumā, degunu kņudināja stipra zāļu smaka. Pirmajā istabā Ipolitu Matvejeviču sagaidīja kaimiņiene — agro​noma sieva Kuzņecova. Tā čukstēja un māja ar rokām: Viņai ir sliktāk, viņa tikko izsūdzēja grēkus. Ne-klaudziniet ar zābakiem.

Es jau neklaudzinu, — padevīgi atbildēja Ipolits Matvejevičs. — Bet kas tad noticis?

Kuzņecova madāma saknieba lūpas un ar roku norādīja uz otras istabas durvīm: — Stipri smaga sirdslēkme.

Un, acīmredzot atkārtodama kāda cita sacītus vārdus, kas viņai bija iepatikusies, jo izklausījās ļoti nozīmīgi, piemetināja: — Nav izslēgts nāves gadījums. Es šodien visu dienu esmu uz kājām. Atnāku šorīt pēc gaļasmašīnas, skatos — durvis vaļā, virtuvē nevienas dzīvas dvēseles, šinī istabā arī ne; nu, es nodomāju, Klaudija Ivanovna būs aizgājusi pēc kuliču miltiem. Vakar viņa tā kā taisījās iet. Pats zināt, kā tagad ar miltiem — ja laikus nenopērk...

Kuzņecova madāma vēl ilgi būtu stāstījusi par miltiem, dārdzību un to, kā viņa atradusi Klaudiju Ivanovnu gu​ļam pie podiņu krāsns bez jebkādām dzīvības zīmēm, ja vaids, kas atskanēja no blakusistabas, nebūtu sāpīgi skāris Ipolita Matvejeviča dzirdi. Viņš ar tādu kā notirpušu roku steidzīgi pārmeta krustu un iegāja sievasmātes istabā.

II NODAĻA PETUHOVA MADĀMAS NĀVE Klaudija Ivanovna gulēja uz muguras, pabāzusi vienu roku zem pakauša. Viņai galvā bija aube spilgtā aprikožu krāsā; šī krāsa senāk — diezin kādā tur gadā — bija modē, dāmas tad nēsāja «šanteklērus» un tikko sāka de​jot argentīniešu deju «tango».

Klaudijas Ivanovnas seja bija svinīga, taču itin nekā neizteica. Acis raudzījās griestos.

— Klaudija Ivanovna! — Vorobjaņinovs uzsauca.

Sievasmātes lūpas sāka ātri kustēties, tikai šoreiz Ipolits Matvejevičs izdzirdēja nevis tik gaužām pierasto — bazūnes skaņām līdzīgo balsi, bet gan klusu, vāju un tik žēlīgu vaidu, ka viņam sažņaudzās sirds. Pēkšņi acīs ātri sanesās mirdzoša asara un kā dzīvsudrabs noritēja pār vaigu.

— Klaudija Ivanovna, — Vorobjaņinovs atkārtoja, — kas jums kaiš?

Taču viņš atkal nesaņēma atbildi. Veča aizvēra acis un mazliet sagāzās uz sāniem.

Istabā klusi ienāca agronoma sieva un paņēma Ipolitu Matvejeviču pie rokas kā puiku, kuru ved mazgāties.

— Viņa ir aizmigusi. Ārsts teica, lai netraucējot. Zināt ko, mīļais, — aizejiet uz aptieku. Ņemiet kvīti un uzziniet, cik maksā leduspūšļi.

Ipolits Matvejevičs pilnīgi pakļāvās Kuzņecova madāmai, juzdams, ka šādos jautājumos viņa neapšaubāmi ir pārāka.

Līdz aptiekai bija tālu. Un Ipolits Matvejevičs, kā ģimnāzists sažņaudzis recepti saujā, steidzīgi izgāja uz ielas.

Bija jau gandrīz tumšs. Uz dziestošās vakara blāzmas fona rēgojās zārku meistara Bezenčuka vārgais stāvs — viņš, piespiedies pie egļu koka vārtiem, ēda maizi ar sīpoliem. Turpat viņam līdzās tupēja trīs «nimfas» un, karotes aplaizīdamas, no čuguna poda tiesāja griķu biezputru. Pamanījuši Ipolitu Matvejeviču, zārcinieki nostājās kā zaldāti. Bezenčuks aizvainots paraustīja plecus un, pastiepis roku pret konkurentiem, norūca: — Pinas pa kājām, ka viņus jupis!

Staropanskas laukumā pie dzejnieka Zukovska bistes ar pamatnē iekaltu uzrakstu «Poēzija ir dievs zemes svētajos sapņos» risinājās dzīvas pārrunas, kuras bija izraisījusi ziņa par Klaudijas Ivanovnas

smago slimību. Sapulcējušos pilsētnieku kopīgās domas bija tādas, ka «visi tur nonāksim» un «dievs devis, dievs arī ņēmis».

Frizieris «Pjērs un Konstantins», kas, starp citu, labprāt atsaucās arī uz vārdu — Andrejs Ivanovičs, arī šeit nepalaida garām izdevību parādīt savas zināšanas medicīnas nozarē, ko viņš bija smēlies no Maskavas žurnāla «Ogoņok».

— Mūslaiku zinātne, — Andrejs Ivanovičs teica, — ir sasniegusi neiespējamo. Ņemiet, teiksim, tādu gadījumu: klientam uz zoda uzmetusies pūtīte. Agrāk beidzās ar asinssaindēšanos, bet tagad, stāsta, Maskavā — nezinu tikai, vai tā ir taisnība vai ne, — kairam klientam esot paredzēta sava sterilizēta pindzelīte, Pilsoņi smagi nopūtās» — Nu gan tu, Andrej, drusciņ šauj pār strīpu,,, — Kur tad tas ir redzēts, ka katram cilvēkam ņemtu savu pindzeli? Ko tik visu neizdomā!

Bijušais garīgā darba proletārietis, bet tagadējais kiosknieks Prūsis sāka uzbudināties: — Piedodiet, Andrej Ivanovič, Maskavā, pēc pēdējām tautas skaitīšanas ziņām, ir pāri par diviem miljoniem iedzīvotāju. Tātad tas nozīmē, ka vajag vairāk par diviem miljoniem pindzeļu? Diezgan oriģināli.

Saruna kļuva aizvien dedzīgāka, un velns viņu sazin kur tas būtu novedis, ja Osipnas ielas galā neparādītos Ipolits Matvejevičs, — Atkal aizskrēja uz aptieku. Tad jau labi nav.

— Vecene nomirs. Ne jau velti Bezenčuks kā sadedzis bizo pa pilsētu.

— Bet ko tad ārsts saka?

-— Ko nu ārsts! Vai tad apdrošināšanas kasē ir ārsti? Tie jau pat veselu nobendēs!

«Pjērs un Konstantins», kas jau sen tiecās sniegt ziņojumu medicīnas jautājumos, tramīgi paskatījies apkārt, sacīja: — Tagad viss spēks ir hemoglobīnā.

To pateicis, «Pjērs un Konstantins» apklusa.

Apklusa arī pilsētnieki, katrs pa savai modei prātodami par hemoglobīna noslēpumainajiem spēkiem.

Kad uzlēca mēness un blāvā gaisma apspīdēja Zukov-ska miniatūro bistīti, uz tās vara muguras skaidri varēja salasīt ar krītu uzrakstītu īsu lamu vārdu.

Pirmoreiz tamlīdzīgs uzraksts bija parādījies uz bistes 1897. gada 15. jūnijā, tūlīt pirmajā naktī pēc pieminekļa atklāšanas. Un, lai arī kā policijas, vēlāk milicijas pārstāvji centās ieviest kārtību, pulgojošais uzraksts katru dienu akurāti parādījās no jauna.

Aizslēģotajās koka mājiņās jau sīca patvāri. Bija vakariņu laiks. Pilsoņi negribēja velti šķiest laiku un izklīda, Sacēlās vējš.Bet Klaudija Ivanovna pa to laiku pamazām izdzisa. Te viņa prasīja dzert, te sacīja, ka jāceļas augšā un jāiet pēc labošanā nodotajām Ipolita Matvejeviča goda kamašām, te žēlojās par putekļiem, no kuriem, kā viņa teica, varēja vai galu dabūt, te lūdza aizdegt visas lampas.

Ipolits Matvejevičs, kas no uztraukuma bija gluži paguris, staigāja pa istabu. Uzmācās nepatīkamas domas par saimnieciskiem jautājumiem. Viņš prātoja, ka nu būs jāņem avanss no pašpalīdzības kases, būs jāskrien pēc popa un jāatbild uz radinieku līdzjūtības vēstulēm. Lai mazliet izvēdinātu galvu, Ipolits Matvejevičs izgāja uz lieveņa. Mēness zaļajā gaismā stāvēja zārku meistars Bezenčuks.

Nu, kā tad pavēlēsiet, Vorobjaņinova kungs? — jau​tāja meistars, spiezdams pie krūtīm naģeni.

Ko lai dara, laikam taču vajadzēs, — Ipolits Mat​vejevičs drūmi atbildēja.

Bet vai tad «Nimfai», ka viņu jupis, ir prece! — Be​zenčuks sāka uztraukties.

— Vācies pie velna! Apnicis!

— Es jau neko. Es par bārkstīm un brokātu. Kā taisīt, ka viņu jupis? Vai pirmo šķiru, prīmā? Vai kā citādi?

— Bez nekādām bārkstīm un brokātiem. Vienkāršu koka zārku. Priedes koka. Vai saprati?

Bezenčuks pielika pirkstu pie lūpām, rādīdams, ka visu sapratis, tad pagriezās un, ar naģeni balansēdams un tomēr grīļodamies, devās prom. Tikai tagad Ipolits Matvejevičs pamanīja, ka meistars pagalam piedzēries.

Ipolitam Matvejevičam atkal sametās neparasti riebīgi ap sirdi. Viņš nevarēja iedomāties, kā tas būs, kad vajadzēs pārnākt tukšā, nesakoptā dzīvoklī. Viņam likās, ka reizē ar sievasmātes nāvi zudīs arī visas mazās ērtībiņas Un ieražas, kuras viņš ar tādām pūlēm bija ieviesis pēc revolūcijas, kas bija laupījusi lielas ērtības un plaša vēriena paražas. «Apprecēties?» Ipolits Matvejevičs domāja. «Bet ar ko?

Ar milicijas priekšnieka brāļameitu Varvaru Stepanovnu, Prūša māsu? Vai varbūt nolīgt mājkalpotāju?

Kur nu! Sāksies vazāšanās pa tiesām. Pie tam vēl sālīti iznāk.»

Dzīve Ipolitam Matvejevičam uzreiz šķita drūmāka. Pilns sašutuma un riebuma pret visu pasauli viņš atgrie​zās istabā.

Klaudija Ivanovna vairs nemurgoja. Gulēdama augsti uzbužinātos spilvenos, veča pavisam saprātīgi un, kā vi​ņam likās, pat bargi noraudzījās ienākošajā Ipolitā Mat​vejeviča.

— Ipolit, — viņa skaidri nočukstēja, — apsēdieties man blakus. Mans pienākums ir jums pastāstīt...

Ipolits Matvejevičs neapmierināts apsēdās, lūkodamies sievasmātes novājējušajā, ūsainajā sejā.

Viņš centās pasmaidīt un pateikt kaut ko uzmundrinošu. Taču no smaida iznāca ķēmīga grimase un uzmundrinošus vārdus viņš vispār nevarēja sadomāt. Ipolits Matvejevičs izdvesa tikai neveiklu pīkstienu.

Ipolit, — sievasmāte atkārtoja, — vai jūs atceraties mūsu viesistabas garnitūru?

Kuru? — Ipolits Matvejevičs jautāja tik laipni, kā var jautāt tikai ļoti slimiem cilvēkiem.

To ... Ar angļu katūnu pārvilkto .,.

Ak to, kas bija manā mājā?

Jā, Stargorodā ...

— Atceros, ļoti labi atceros ... Dīvāns, ducis krēslu un apaļš galdiņš uz sešām kājām. Bija lieliskas mēbeles, Gambsa ražotas... Bet kāpēc jūs par tām iedomājāties?

Taču Klaudija Ivanovna nespēja atbildēt. Viņas seja pamazām ieguva vitriola nokrāsu. Nez kāpēc arī Ipolitam Matvejevičam aizrāvās elpa. Viņš spilgti atcerējās viesistabu savā savrupmājā, simetriski izvietotās riekstkoka mēbeles ar izliektām kājām, ar vasku uzspodrināto grīdu, brūnās veclaiku klavieres un ovālos, melnos bilžu rāmīšus ar dižciltīgo radinieku portretu dagerotipiem pie sienām. Šai mirklī Klaudija Ivanovna kokainā, vienaldzīgā balsī sacīja: — Krēsla sēdeklī es iešuvu savus briljantus, Ipolits Matvejevičs pašķielēja uz veco.

Kādus briljantus? — viņš automātiski pajautāja, bet tūdaļ apķērās. — Vai tad toreiz, kratīšanas laikā, tos ne​atņēma?

Es paslēpu briljantus krēslā, — vecā ietiepīgi at​kārtoja.

Ipolits Matvejevičs pielēca kājās un, paskatījies uz petrolejas lampas apgaismoto, sastingušo Klaudijas Ivanovnas seju, saprata, ka viņa nemurgo.

Jūsu briljanti! — viņš iekliedzās, izbīdāmies pats no savas skaļās balss. — Krēslā! Vai jums prāts?

Kāpēc neatdevāt man?

Kā es jums varēju dot briljantus, ja jūs izputinājāt manas meitas muižu? — veča mierīgi, tomēr naidīgi iebilda.

Ipolits Matvejevičs apsēdās un tūdaļ atkal piecēlās. Viņa sirds joņaini trenca asinis pa visu ķermeni.

Galva džinkstēja.

Bet jūs taču tos briljantus no turienes izņēmāt? Tie ir šeit?

Vecā noraidoši papurināja galvu.

Nepaguvu. Atceraties, cik ātri un negaidīti mums vajadzēja bēgt? Tie palika krēslā, kas stāvēja starp terakota lampu un kamīnu.

Tas taču ir ārprāts! Cik jūs esat līdzīga savai mei​tai! — Ipolits Matvejevičs pilnā kaklā iekliedzās.

Un, nelikdamies vairs ne zinis par to, ka atrodas pie mirējas gultas, viņš ar troksni atgrūda krēslu un sāka sīkiem solīšiem tipināt pa istabu. Vecā vienaldzīgi vēroja visas Ipolita Matvejeviča izdarības.

— Bet vai jums ir jel kāda jēga, kur tie krēsli varētu būt? Varbūt domājat, ka tie mierīgi stāv manas mājas viesistabā un gaida, kamēr jūs nāksiet pēc savām regālijām?

Veča nekā neatbildēja.

Dzimtsarakstu nodaļas lietvedim aiz dusmām nokrita no deguna pensnejs un, zelta kniebi virs ceļiem pazibšņojis, triecās pret zemi.

— Kā?! Iebāzt-krēslā briljantus septiņdesmit tūkstošu vērtībā! Iebāzt krēslā, ja nav pat zināms, kas uz tā sēž!.,.

Te Klaudija Ivanovna iešņukstējās un ar visu ķermeni sagāzās uz gultas malas. Viņas roka, apvilkusi gaisā pus​loku, mēģināja satvert Ipolitu Matvejeviču, taču tūdaļ no​krita atpakaļ uz violetās vatētās segas.

Ipolits Matvejevičs, aiz bailēm spiegdams, metās pie kaimiņienes: — Liekas, viņa mirst!

Agronoma sieva lietišķi pārmeta krustu un, neslēpdama savu ziņkāri, kopā ar vīru — bārdainu agronomu — skrēja uz Ipolita Matvejeviča māju. Pats Vorobjaņinovs, kā sajēgu zaudējis, ieklimta pilsētas dārzā.

Kamēr agronomu laulātais pāris kopā ar savu kalponi piekopa nelaiķes istabu, Ipolits Matvejevičs klīda pa dārzu, uzgrūzdamies uz soliem un noturēdams agrā pavasara mīlā gluži vai sastingušos pārīšus par krūmu puduriem.Ipolita Matvejeviča galvā notika velns zin kas. Skanēja čigānu kori, tumīgu dāmu orķestri nepārtraukti spēlēja «tango-amapu», acu priekšā tēlojās Maskavas ziema un slaids, melns rikšotājs, kas nicinoši sprauslā par kājāmgājējiem. Daudz kas rēgojās Ipolita Matvejeviča iztēlē: ir pasakaini dārgas oranžkrāsas apakšbikses, ir sulaiņu padevība, ir iespējamais brauciens uz Kannām.

Ipolits Matvejevičs sāka iet gausāk, bet pēkšņi paklupa pret zārku meistaru Bezenčuku. Meistars, kažokā satinies, gulēja šķērsām pāri dārza celiņam. No dunkas viņš pamodās, nošķaudījās un mundri piecēlās kājās, — Esiet bez rūpēm, Vorobjaņinova kungs! — viņš dedzīgi iesaucās,, it kā turpinātu pirmīt sākto sarunu, — Zārks paģērē darbu.

Nomira Klaudija Ivanovna, — pasūtītājs pavēstīja, — Nu, lai viņai debesu valstība! — Bezenčuks piekrita. — Tātad aizgājusi vecenīte uz viņpasauli...

Vecenītes jau vienmēr aiziet,.. Vai arī atdod dievam dvēseli — raugoties, kāda vecenīte. Jūsējā, piemēram, maziņa un miesās pakupla — tātad aizgājusi. Bet, ja, piemēram, kāda lielāka un vājāka, tad skaitās, ka atdevusi dievam dvēseli,..— Kā — skaitās? Kur tad tā skaitās?

— Pie mums. Pie meistariem. Jūs, piemēram, esat izskatīgs vīrs, diža auguma, kaut arī pavājš. Ja jūs, lai dievs nedod, nomirtu, tad skaitītos, ka esat izlaidis dzīvību. Bet, ja nu kāds no tirgotājiem, no bijušās kupču ģildes, tas tātad būtu aizgājis dieva mierā. Turpretim ja kāds dienesta pakāpē zemāks, piemēram, sētnieks vai arīdzan kāds no zemniekiem, tad par tādu saka: izlaidis garu vai atstiepis kājas. Bet, ja mirst paši varenākie, dzelzceļa konduktori vai kāds no priekšniecības, tad skaitās, ka aizgājis uz mūžamāju. Tā arī par viņiem saka: «Bet mūsē​jais, vai esat dzirdējuši, aizgājis uz mūžamāju.»

Satriekts par šādu dīvainu cilvēku nāves klasificējumu, Ipolits Matvejevičs jautāja: Nu, bet, kad tu pats nomirsi, kā tad meistari sacīs par tevi?

Es esmu mazs cilvēciņš. Teiks: «Bezenčuks notiri​nājis ķelenes.» Un vairāk neko.

Tad viņš nopietni piebilda: — Man aiziet uz mūžamāju vai izlaist dzīvību nav iespējams: miesas būve par sīku... Bet kā tad paliek ar zārku, Vorobjaņinova kungs? Vai tiešām pasūtīsiet bez bārkstīm un brokāta?

Taču Ipolits Matvejevičs, atkal iegrimis savos žilbinošajos sapņos, nekā neatbildēja un devās tālāk.

Bezenčuks viņam sekoja, uz pirkstiem kaut ko rēķinādams un pa pa​radumam pie sevis murminādams.

Mēness jau sen bija nozudis. Bija auksts kā ziemā. Peļķes atkal pārklāja ledus, trausls kā vafele.

Biedra Gubernska vārdā nosauktajā ielā, kur iznāca abi ceļabiedri, vējš cīnījās ar izkārtnēm. No Staropanskas laukuma puses rībēdams un žvadzēdams izbrauca ugunsdzēsēju pajūgs un izkāmējušiem zirgiem.

Ugunsdzēsēji, pārkāruši brezenta biksēs ģērbtās kājas pār pajūga malām, šūpoja ķiverainās galvas un tīši pre​tīgās balsīs dziedāja: — Mūsu brandmeistaram slava, Mūsu dārgajam biedram Pumpim sla-ava!.,.

— Bijuši uzdzīvot brandmeistara dēla Kolkas kāzās, — Bezenčuks vienaldzīgi sacīja un pakasīja zem kažoka krū​tis. — Vai tad patiešām taisīt bez brokāta un bez visa cita?

Tieši tobrīd Ipolits Matvejevičs jau visu bija izlēmis. «Braukšu,» viņš nolēma, «sameklēšu, Bet tad jau redzēsim.» Un sapņos par briljantiem pat nelaiķa sievasmāte viņam likās tīkamāka, nekā bija īstenībā.

Viņš pagriezās pret Bezenčuku: — Velns tevi rāvis! Taisi arī! Brokāta! Ar bāŗkstīm!

III NODAĻAGRĒCINIEKA SPOGULIS Pieņēmis mirstošās Klaudijas Ivanovnas grēksūdzi, Frola un Lavra baznīcas garīdznieks — svētais tēvs Fjodors Vostrikovs iznāca no Vorobjaņinova mājas galīgi apjucis un visu ceļu līdz savai mājai nogāja, izklaidīgi raudzīdamies apkārt un mulsi smaidīdams. Ceļa beigu posmā viņa izklaidība bija sasniegusi tādu pakāpi, ka viņš gandrīz pakļuva zem apriņķa izpildkomitejas automobiļa GOS nr. 1.

Izkūlies no mēļās miglas, kuru bija uzlaidusi šī ellesmašīna, svētais tēvs Vostrikovs pilnīgi zaudēja savaldīšanos un, par spīti cienījamam amatam un gadu nastai, atlikušo ceļa gabalu noskrēja gluži nepiedienīgos aulekšos.

Cienīgmāte Katerina Aleksandrovna klāja vakariņu galdu. Dienās, kad nebija vakara dievkalpojuma, svētais tēvs Fjodors mēdza vakariņot agri. Taču tagad, noņēmis platmali un silto, vatēto talāru, cienīgtēvs ātri iespruka guļamistabā, cienīgmātei par izbrīnu tur ieslēdzās un klusinātā balsī sāka vilkt «Svētīgam būt».

Cienīgmāte atsēdās uz krēsla un tramīgi nočukstēja: — Atkal kaut ko uzsācis ,».

Svētā tēva Fjodora trauksmainā dvēsele nepazina miera. Nebija to pazinusi nekad. Ne tolaik, kad viņš bija garīgās skolas audzēknis Fedja, ne arī tad, kad bija ūsains seminārists Fjodors Ivaničs. Pārgājis no semināra uz universitāti un nomācījies Juridiskajā fakultātē trīs gadus, Vostrikovs 1915. gadā nobijās no iespējamās mobilizācijas un atkal pievērsās garīdzniecībai. Sākumā viņu iecēla par diakonu, bet pēc tam iesvētīja garīdznieka amatā un nozīmēja darbā uz apriņķa pilsētu N. Un vienmēr visos garīgās un civilās karjeras etapos svētais tēvs Fjodors bija un palika ierāvējs.

Svētais tēvs Vostrikovs sapņoja tikt pats pie savas sveču fabrikas. Viņam acu priekšā rēgojās fabrikas spoles, uz kurām tinas resnas vaska virves, un šī aina bija tik mokoša, ka viņš izgudroja dažādus projektus, pēc kuru realizēšanas vajadzētu iegūt pamata un apgrozības kapitālu, lai nopirktu Samarā jau sen noskatītu fabriciņu.

Idejas svētajam tēvam Fjodoram iešāvās prātā pilnīgi negaidīti, un viņš tūlīt ķērās pie darba. Viņš uzsāka vārīt raibās veļas ziepes, savārīja tās pudiem, taču ziepes, kaut -gan saturēja milzīgu tauku procentu, neputoja un pie tam vēl maksāja trīsreiz dārgāk nekā «Arkla un āmura» ražotās. Ziepes pēc tam ilgi mirka un puva priekš​namā, un Katerina Aleksandrovna, tām garām iedama, reizēm pat apraudājās. Bet vēl pēc kāda laika ziepes iz​meta atkritumu bedrē.

Izlasījis kādā lopkopības žurnālā, ka truša gala esot tikpat maiga kā cāļa, ka tie ātri vairojoties un ka trušu audzēšana rūpīgam saimniekam varot dot krietnu peļņu, svētais tēvs Fjodors nekavējoties iegādājās pusduci vaislinieku, un jau pēc diviem mēnešiem suns Nerka, izbijies no milzīgajiem garausaino radījumu pulkiem, kas piepildīja visu sētu un māju, nezin kur aizmuka. Nolādētie N. pilsētas iedzīvotāji izrādījās

ārkārtīgi konservatīvi un apbrīnojami vienprātīgi nepirka Vostrikova trušus. Tad svētais tēvs, aprunājies ar savu cienīto, nolēma kuplināt pats savu ēdienkarti ar truša galu, kas garšojot labāk pat par cāļa gaļu.

No truša gaļas gatavoja cepešus, siteņus, ātros klopšus, vārīja trušu zupu, pasniedza gaļu vakariņās aukstā veidā un sacepa kuličos. Tas viss nekā nelīdzēja. Svētais tēvs Fjodors aprēķināja, ka, ēdot vienīgi truša gaļu, ģimene mēnesī var patērēt ne vairāk par četrdesmit dzīvniekiem, kamēr ikmēneša pieaugums ir deviņdesmit gabalu, pie tam šim skaitam ar katru mēnesi jāpieaug ģeometriskā progresijā.

Tad Vostrikovs nolēma tirgoties ar mājas pusdienām. Svētais tēvs Fjodors visu vakaru ar ķīmisko zīmuli uz rūpīgi sagrieztām rūtiņu papīra lapām rakstīja sludinājumus par garšīgām mājas pusdienām, kas pagatavotas tikai un vienīgi svaigā sviestā. Sludinājums sākās ar vārdiem: «Lēti un garšīgi». Cienīgmāte savārīja pilnu emaljētu bļodiņu miltu klīstera, un svētais tēvs Fjodors vēlu vakarā izlīmēja sludinājumus uz visiem telegrāfa stabiem un padomju iestāžu tuvumā.

Jaunajam pasākumam bija lieli panākumi. Jau pirmajā dienā ieradās septiņi cilvēki, starp tiem arī kara komisariāta lietvedis Bendins un labierīcību apakšnodaļas pārzinis Kozlovs, ar kura gādību pilsētā nesen tika noārdīts vienīgais senatnes piemineklis — Elizabetes laika Triumfa arka, kura, kā viņš izteicās, traucējot ielu satiksmi. Viņiem visiem pusdienas ļoti iepatikās. Otrā dienā ieradās četrpadsmit cilvēki.

Trusīšus nespēja vien piedīrāt. Veselu nedēļu veicās lieliski, un svētais tēvs Fjodors jau sapņoja, ka būs jāatver kažokādu apstrādāšanas darb​nīca, neliela, bez motora, kad atgadījās kaut kas pilnīgi neparedzēts.

Kooperatīvs «Arkls un āmurs», kas jau trīs nedēļas bija slēgts sakarā ar preču inventarizāciju, tika atvērts, un veikala darbinieki, aiz piepūles stenēdami, izvēla pagalmā mucu ar sapuvušiem kāpostiem un izgāza tos atkritumu bedrē; pagalms bija kopējs ar svēto tēvu Fjodoru. Pikantās smakas iekārdināti, pie bedres saskrēja truši, un jau nākošās dienas rītā maigo grauzēju vidū sākās sērga. Tā plosījās tikai trīs stundas, bet nogalēja divi simti četrdesmit vaislinieku un neskaitāmu daudzumu trusēnu.Satriektais svētais tēvs Fjodors pierima uz veseliem diviem mēnešiem un atspirga tikai tagad, kad bija atgriezies no Vorobjaņinova mājas un cienīgmātei par izbrīnu ieslēdzies guļamistabā. Visas zīmes rādīja, ka svēto tēvu Fjo​doru apmirdzējusi jauna ideja, kas pārņēmusi viņa sirdi un dvēseli.

Katerina Aleksandrovna pieklauvēja pie guļamistabas durvīm. Atbildes nebija, tikai dziedāšana kļuva skaļāka. Pēc brītiņa durvis pavērās un spraugā parādījās svētā tēva Fjodora jauneklīgi piesārtusī seja.

— Labi mudīgi padod man šķēres, māt! — svētais tēvs Fjodors ātri nobēra.

— Bet kā tad ar vakariņām?— Gan jau. Vēlāk.

Svētais tēvs Fjodors paķēra šķēres, atkal ieslēdzās un nostājās pie sienas spoguļa melnā, saskrambātā rāmī,Līdzās spogulim karājās vara grebumā iespiesta un ar roku jauki izkrāsota sena tautiska bilde «Grēcinieka spogulis». «Grēcinieka spogulis» sevišķi bija nomierinājis svēto tēvu Fjodoru pēc neveiksmes ar trušiem. Bilde skaidri parādīja visa pasaulīgā nīcību. Tās augšējā daļā bija četri zīmējumi ar parakstu slāvu rakstībā, tie bija zīmīgi un nomierinoši: «Sems lūdz no svētā gara, Karus kviešu druvu ara, Javets iraid vīrs, kam vara, Nāve visiem savu dara». Nāve bija ar spārniem un turēja rokā izkapti un smilšu pulksteni. Tā bija sameistarota no tādām kā protēzēm un ortopēdiskām detaļām un stāvēja, plati iepletusi kājas, uz kailas, paugurainas zemes. Nāves izskats runāja nepārprotamu valodu, ka neveiksme ar trušiem tāds nieks vien ir.Pašreiz svētajam tēvam vairāk patika bildīte «Javets iraid vīrs, kam vara».

Nelielā telpā troņkrēslā sēdēja resns, bārdains bagātnieks.

Svētais tēvs Fjodors pasmaidīja un, uzmanīgi vērodams sevi spogulī, sāka apcirpt savu cienīgo bārdu. Bārdas šķipsnas bira uz grīdas, šķēres šņakstēja vien, un pēc piecām minūtēm svētais tēvs Fjodors pārliecinājās, ka apgriezt bārdu galīgi neprot. Bārda bija apcirpta šķībi, tā izskatījās piedauzīga un pat aizdomīga.

Pagrozījies spoguļa priekšā vēl kādu brīdi, svētais tēvs Fjodors noskaitās, pasauca sievu un, sniegdams tai šķē​res, saīdzis sacīja: — Palīdzi man vismaz tu, mamm! Redzi, nekādi ne​varu tikt galā ar savām krēpēm.

Cienīgmāte izbrīnā pat sasita plaukstas.

Ko tu esi ar sevi izdarījis? — viņa beidzot izdvesa.

Nekā neesmu izdarījis. Apcērpu matus. Palīdzi man, esi tik labiņa. Re, šeit tā kā greizi nogājis ...

Ak kungs, — cienīgmāte iesaucās, ķerdamas pie svētā tēva Fjodora matu sprogām, — vai tiešām tu, Fedjeņka, taisies pāriet ticības atjaunotājos?

Par tādu sarunas pavērsienu svētais tēvs Fjodors pat nopriecājās.

— Kāpēc gan es, māt, nevarētu pāriet ticības atjauno​tāju pusē? Vai tad viņi nav cilvēki?

— Ir cilvēki, protams, ir, — cienīgmāte žultaini piekrita, — kā tad: «miglas bildes» skatās, alimentus maksā …

Nu, es arī skraidīšu uz «miglas bildēm», Lūdzu, skrien vieni Un skriešu ar.

— Gan saskriesi nelaimi, — paskaties spogulī, pēc kā lu izskaties!

Tiešām, no spoguļa uz svēto tēvu Fjodoru raudzījās žirgta, melnacaina fizionomija ar nelielu, mežonīgu bārdeli un nejēdzīgi garām ūsām.

Sāka apcirpt ūsas, tās attiecīgi saīsinot.

Turpmākie notikumi cienīgmāti pārsteidza vēl vairāk. Svētais tēvs Fjodors pavēstīja, ka viņam jau šovakar esot jābrauc darīšanās, un pieprasīja, lai Katerina Aleksandrovna aizskrien pie brāļa — maiznieka un palienē no viņa uz vienu nedēļu mēteli ar jērādas apkakli un tumš​brūno cepuri ar plato nagu.

— Nekur es neiešu! — cienīgmāte paziņoja un sāka raudāt.

Pusstundu svētais tēvs Fjodors staigāja pa istabu un, biedēdams sievu ar savu pārvērsto seju, gvelza visādus niekus. Cienīgmāte saprata tikai vienu: svētais tēvs Fjodors, ne no šā, ne no tā apcirpis bārdu, grib ar muļķīgo naģeni galvā sazin kur braukt un viņu pamest.

— Es tevi nepametu, — svētais tēvs Fjodors atkārtoja, — nepametu, pēc nedēļas būšu atpakaļ. Var taču cilvēkam gadīties kādas darīšanas. Var vai nevar?

— Nevar, — popiene atteica.

Svētajam tēvam Fjodoram, kas pret saviem tuviniekiem izturējās lēnprātīgi, vajadzēja pat uzsist ar dūri pa galdu. Un, kaut gan viņš sita piesardzīgi un nemākulīgi, jo nekad agrāk to nebija darījis, tomēr popiene ārkārtīgi no​bijās un, uzmetusi lakatu, aizskrēja pie brāļa pēc civiltērpa.

Palicis viens, svētais tēvs Fjodors, mirkli padomājis, noteica: — Sievietēm arī ir grūti, — un izvilka no pagultos ar skārdu apsistu lādīti. Tādas lādītes parasti mēdz būt sarkanarmiešiem. Tās izlīmētas ar strīpainām tapetēm, pie kurām pielipināts Budjonnija portrets vai papirosu kārbas «Pludmale» vāciņš ar trim skaistulēm, kas zviln oļiem nobērtajā Batumi pludmalē. Vostrikovu lādīte svētajam tēvam Fjodoram par nepatiku arī bija izlīmēta ar bildītēm, taču tur nebija ne Budjonnija, ne Batumi skaistuļu. Popiene bija izlīmējusi visu lādītes iekšieni ar fotogrāfijām, kas izgrieztas no žurnāla «1914. gada kara hronika». Te bija ir «Peremišļas ieņemšana», ir «Silto apģērbu sadale zemāko dienesta pakāpju karavīriem pozīcijās» un diezin kas vēl.

Izlicis uz grīdas grāmatas, kas atradās pašā virsū, — žurnāla «Krievu svētceļnieks» 1903. gada komplektu, biezo «Baznīcās šķelšanās vēsturi» un brošūreli «Krievs Itālijā», uz kuras vāka bija attēlots kūpošs Vezuvs, — svētais tēvs Fjodors iebāza roku līdz pašam lādītes dibenam un izvilka vecu, apbružātu sievas kapuci. Viebdamies no naftalīna smakas, kas pēkšņi izplūda no lādītes, svētais tēvs Fjodors atplēsa mežģīnes un iešuves un izņēma no kapuces smagu audekla desu. Desā bija divdesmit zelta desmitnieku — viss, kas palicis pāri no svētā tēva Fjodora tirdzniecības avantūrām.

Ar ierastu kustību viņš pacēla talāra stūri un iebāza desu strīpaino bikšu kabatā. Tad piegāja pie kumodes, izņēma no konfekšu kārbas trijniekus un piecniekus, pavisam piecdesmit rubļus. Kārbiņā palika vēl divdesmit rubļu.

Iztikai būs diezgan, — viņš nolēma.

IV NODAĻATĀLO CEĻOJUMU MŪZA Stundu pirms vakara pasta vilciena pienākšanas svētais tēvs Fjodors, ģērbies īsā mētelī tik tikko pāri ceļiem, ar pītu grozu uz rokas stāvēja pie kases rindā un tramīgi skatījās uz ieejas durvīm. Viņš baidījās, ka cienīgmāte, neņēmusi vērā viņa stingro aizliegumu, varētu atskriet uz staciju viņu pavadīt, un tad kiosknieks Prūsis, kas sēdēja bufetē un cienāja ar alu finanšu aģentu, tūlīt viņu pazītu. Svētais tēvs Fjodors ar izbrīnu un kaunu raudzījās uz savām svītrainajām biksēm, kas bija atsegtas visu laicīgo ļaužu skatieniem.

Iekāpšana vilcienā bez vietu kartēm, kā parasti, bija trokšņaina. Pasažieri, salīkuši zem pārlieku lielo maisu smaguma, skraidīja gar vilcienu turp un atpakaļ no vilciena galvas līdz astei un no astes līdz galvai. Svētais tēvs Fjodors apstulbis skraidīja visiem līdzi. Viņš, tāpat kā citi, glaimīgā balsī runāja ar pavadoņiem, tāpat kā citi, baidījās, vai tikai kasieris nav iedevis «aplamu» biļeti, un vienīgi tad, kad beidzot bija ticis vagonā, atguva savu parasto mieru un pat kļuva jautrs.

Lokomotīve pilnā balsī ieaurojās, un vilciens sāka braukt, aizvezdams svēto tēvu Fjodoru sev līdzi nezināmā tālē pretī mīklainam pasākumam, kas acīmredzot solīja lielus labumus.

Dīvaina būšana ir šāda dzelzceļa zona. Nokļuvis tanī, visparastākais pilsonis sajūt tādu kā nemieru un drīz vien kļūst vai nu par pasažieri, vai par kravas saņēmēju, vai arī vienkārši par pļēguru — bezbiļetnieku, kas sarūgtina dzīvi un traucē dienestu konduktoru brigādēm un peronu kontrolieriem.

Kopš tā mirkļa, kad pilsonis nonācis šajā zonā, kuru viņš diletantiski sauc par staciju vai uzgaidāmajām telpām, viņa dzīvē notiek straujš pagrieziens. Tūlīt viņam metas klāt jermaki timofejeviči baltos priekšautos ar niķelētiem bļendukiem uz sirds un pakalpīgi paķer bagāžu. Kopš šiī mirkļa pilsonis vairs nepieder pats sev. Viņš ir pasažieris un sāk pildīt visus pasažiera pienākumus. Šie pienākumi ir gaužām sarežģīti, taču patīkami.

Pasažieris ļoti daudz ēd. Vienkāršie mirstīgie naktī neēd, bet pasažieris ēd arī naktī. Viņš ēd ceptu cāli, kas viņam ir par dārgu, cieti novārītas olas, kas kaitīgas kuņģim, un olīvas. Kad vilciens brauc pāri pārmijām, plauktos šķind neskaitāmas tējkannas un lēkā avīzēs ietītie cāļi bez kājām — tās pasažieri jau izrāvuši ar visām saknēm.Taču pasažieri nekā no tā nemana. Viņi stāsta anekdotes. Regulāri ik pēc trim minūtēm viss vagons vai plīst aiz smiekliem. Pēc tam iestājas klusums — un kāda samtaina balss stāsta nākamo anekdoti: — Mirst vecs ebrejs. Pie gultas stāv sieva, bērni. «Vai Moņa ir šeit?» ebrejs ar mokām izdveš. «Ir, ir.» — «Un vai tante Brana ir atnākusi?» — «Atnākusi, kā nu ne.» — «Bet kur tad vecmāmiņa? Es viņu neredzu.» — «Rau, kur viņa stāv.» — «Bet Īzaks?» — «Tepat vien jau ir.» — «Un bērni?» — «Re, visi sanākuši.» — «Bet kas tad palika bodē?!»

Tai pašā mirklī, pērkonīgo smieklu iztraucētas, sāk šķindēt tējkannas un augšējos plauktos svaidīties cāļi. Taču pasažieri to nemana. Katram uz sirds ir kāda iemīļota anekdote, kas satraukti gaida savu kārtu.

Jaunais teicējs, ar elkoņiem grūstīdams kaimiņus un lūdzošā balsī saukdams: — Bet man stāstīja! ar pūlēm piesaista klausītāju uzmanību un iesāk: — Kāds ebrejs atnāk mājās un liekas gulēt blakus savai sievai. Pēkšņi viņš dzird — zem gultas kāds grabinās. Ebrejs pabāž roku zem gultas un jautā: «Vai tas esi tu, Džek?» Bet Džeks nolaiza roku un atbild: «Jā, es.»Pasažieri vai galu dabū aiz smiekliem, nakts tumsa aizsedz laukus, no lokomotīves dūmeņa ceļas gaisā dzirksteļu mutuļi, garām aizslīd klīrīgi slaidi semafori, ar zaļām, spīdošām brillēm tie no augšas noraugās uz vilcienu.

Tāda dzelzceļa zona ir interesanta būšana! Uz visām valsts malām joņo gari, smagi tālsatiksmes vilcieni. Visi ceļi pavērti. It visur deg zaļā uguns — ceļš brīvs. Polārais ekspresis dodas uz Murmansku.

Līkumā izliecies, uz pārmijas kūkumu mezdams, no Kurskas stacijas izdrāžas «Pirmais-K», uzņemdams ceļu uz Tillisu. Tālo Austrumu ekspresis apbrauc Baikāla ezeru, pilnā sparā tuvodamies Klusajam

okeānam.

Tālo ceļojumu mūza vilina cilvēku. Tā jau izrāvusi svēto tēvu Fjodoru no klusā apriņķa mājokļa un iemetusi diezin kādā guberņā. Arī bijušais muižniecības priekšnieks un pašreizējais dzimtsarakstu nodaļas lietvedis Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs jau satraukts līdz dvēseles dziļumiem un sadomājis velns zin ko.

Klaiņo ļaudis pa pasauli. Viens deāmittūkstoš kilometru tālu no darbavietas atrod sev līgavu pašā plaukumā. Otrs, dzīdamies pēc bagātībām, pamet pasta un telegrāfa nodaļu un ka skolas puika skrien uz Aldanu. Bet trešais vienā mierā tup mājās, mīlīgi glauda savu vecu veco bruku un lasa grāfa Saliasa sacerējumus, par kuriem rubļa vietā samaksājis piecas kapeikas.

Otrā dienā pēc bērēm, kuru vadību bija laipni uzņēmies zārku meistars Bezenčuks, Ipolits Matvejevičs devās uz darbu un, izpildīdams savus pienākumus, pašrocīgi iereģistrēja, ka mirusi Klaudija Ivanovna Petuhova, piecdesmit deviņus gadus veca, mājsaimniece, bezpartejiska, ar dzīvesvietu apriņķa pilsētā N. un izcelšanos no Stargorodas guberņas muižniekiem. Tad Ipolits Matvejevičs izlūdzās likumīgo divnedēļu atvaļinājumu, saņēma četrdesmit vienu rubli atvaļinājuma naudas un, atvadījies no darba​biedriem, devās mājās. Pa ceļam viņš iegriezās aptiekā.

Provizors Leopolds Grigorjevičs, kuru mājinieki un draugi sauca par Lipu, stāvēja aiz sarkanas, lakotas letes starp pienbaltārn, ar indi pildītām burkām un nervozēdams piedāvāja brandrneistara svainei «Ango krēmu pret iedegumu un vasarraibumiem, kurš ādu padara sevišķi baltu». Brandrneistara svaine turpretī pieprasīja «Rašēla zeltainas krāsas pūderi, kas piešķir ādai vienmērīgu, dabiski nesasniedzamu iedegumu». Taču aptiekā bija tikai «Ango krēms pret iedegumu», un tik pretēju parfimērijas produktu ciņa ilga pusstundu. Tomēr uzvarēja Lipa, kas pārdeva brandrneistara svainei lūpu krāsu un pēc patvāra principa pagatavotu blakšu izplaucēšanas ierīci, kas izskaijās pēc lejkannas.

Ko jūs vēlaties?

Matu līdzekli.

Augšanas veicināšanai, iznīdēšanai vai krāsošanai?

Ko nu par augšanu! — Ipolits Matvejevičs sacīja.— Krāsošanai.

— Krāsošanai ir brīnišķīgs līdzeklis «Titāniks». Saņemts no muitas. Kontrabandas prece. Nav nomazgājams ne ar aukstu, ne karstu ūdeni, ne aŗ ziepju putām, ne petroleju. Radikāli melna krāsa.

Flakons pusgadam maksā trīs rubļi divpadsmit kapeikas. Ieteicu kā labam paziņam.Ipolits Matvejevičs pagrozīja rokās «Titānika» četrstū​raino flakonu, nopūzdamies apskatīja etiķeti un nolika uz letes naudu.

Ipolits Matvejevičs atgriezās mājās un riebuma pilns ņēmās aplaistīt galvu un ūsas ar «Titāniku».

Dzīvoklī iz​platījās nelaba smirdoņa.

Pēcpusdienā smirdoņa samazinājās, ūsas apžuva un salipa kopā, tās izsukāt varēja tikai ar lielām pūlēm. Radikāli melnajai krāsai bija zaļgans lāsmojums, taču otrreiz krāsot vairs neiznāca laika.Ipolits Matvejevičs izņēma no sievasmātes lādītes dārglietu sarakstu, kuru bija atradis iepriekšējā vakarā, saskaitīja visu naudu, aizslēdza dzīvokli, noslēpa atslēgas dziļi kabatā, sēdās ātrvilcienā nr. 7 un brauca uz Stargorodu.

V NODAĻALIELAIS KOMBINATORS Pulksten pusdivpadsmitos no ziemeļrietumiem, no Čmarovkas sādžas puses, Stargorodā ienāca kāds apmēram divdesmit astoņus gadus vecs jauneklis. Viņam pakaļ skrēja bezpajumtnieks.

— Onkulīt, — zēns jautri sauca, — iedod desmit ka​peikas!

Jaunais cilvēks izņēma no kabatas sasilušu ābolu un pasniedza bezpajumtniekam, bet tas neatlaidās.

Tad gā​jējs apstājās, ironiski paskatījās uz zēnu un klusi sacīja: — Varbūt vēl gribēsi atslēgas no dzīvokļa, kur nauda stāv?

Mēra sajūtu zaudējušais bezpajumtnieks saprata, cik viņa pretenzijas ir nepamatotas, un likās mierā.

Jauneklis meloja: viņam nebija nedz naudas, nedz dzīvokļa, kur tā varētu būt, nedz atslēgas, ar kuru varētu dzīvokli atslēgt. Viņam nebija pat mēteļa. Pilsētā viņš ienāca, ģērbies zaļā uzvalkā ar pieguļošu

vidukli. Spēcīgo kaklu vairākkārt apņēma veca vilnas šalle, kājās bija lakādas puszābaki ar ziemišķādas virsu apelsīnu krāsā. Zeķu nebija.- Rokā jauneklis turēja astrolabu.

— O, bajadēra, ti-ri-rim, ti-ri-ra! — viņš dziedāja, tu​vodamies tirgum.

Te viņam bija daudz darīšanu. Viņš aizgāja uz krāmu tirgu, iespraucās pārdevēju rindā, nolika sev priekšā astro​labu un nopietnā balsī sauca: — Kam vajag astrolabu? Lēti pārdodu astrolabu! De​legācijām un sieviešu nodaļām atlaide.

Negaidītais piedāvājums ilgu laiku nerada pieprasījumu. Mājsaimnieču delegācijas vairāk interesējās par deficītām precēm un drūzmējās pie manufaktūras novietnēm. Astrolaba pārdevējam jau divreiz pagāja garām Stargorodas guberņas kriminālmeklēšanas nodaļas aģents. Bet, tā kā astrolabs nekādi neizskatījās pēc vakar nozagtās Eļļas centra kancelejas rakstāmmašīnas,-aģents mitējās ar skatieniem magnetizēt jaunekli un devās prom.

Ap pusdienas laiku astrolabs tika pārdots par trim rub​ļiem atslēdzniekam.

— Sitas instrumentiņš mērī pats, — jauneklis teica, atdodams astrolabu pircējam, — būtu tikai ko mērīt.

Ticis vaļā no komplicētā rīka, jautrais jauneklis ēdnīcā «Gardais stūrītis» paēda pusdienas un devās apskatīt pilsētu. Viņš izstaigāja Padomju ielu, izgāja uz Sarkanarmijas ielas (bijušās Lielās Puškina ielas), šķērsoja Kooperatīva ielu un atkal atradās Padomju ielā. Taču šī vairs nebija tā Padomju iela, pa kuru viņš nupat bija gājis: pilsētā bija divas Padomju ielas. Par to krietni vien nobrīnījies, jaunais cilvēks nokļuva Ļenas notikumu ielā (bijusī Deņisova iela). Pie skaistas divstāvu savrupmā​jas 11 r. 28 ar izkārtni «PSRS, KPFSR STARGORODAS GUBERŅAS SOCIĀLAS NODROŠINĀŠANAS NAMS NR. 2» jaunais cilvēks apstājās un palūdza sētniekam, kas sēdēja uz akmens soliņa pie vārtiņiem, atļauju piesmēķēt.

— Sakiet, papiņ, — ievilcis dūmu, jaunais cilvēks jautāja, — vai līgavas jūsu pilsētā ir?

Vecais sētnieks nemaz nebija pārsteigts.

Kas nu kuram noder par līgavu! — viņš atbildēja, labprāt ielaizdamies sarunā.

Vairāk man jautājumu nav, — jaunais cilvēks ātri noteica.

Un tūlīt uzdeva jaunu jautājumu: — Tāda māja — un bez līgavām?

Mūsu līgavas jau sen tiek meklētas viņā saulē, — sētnieks iebilda. — Mums te ir valsts nabagmāja: vecenes dzīvo pilnā pansijā.

Saprotu. Vai tās, kuras dzimušas vēl pirms vēsturiskā materiālisma?

— Tiesa gan. Kad dzimušas, tad arī piedzimušas.

— Bet kas šai mājā bija pirms vēsturiskā materiā​lisma?

Kad tad?

Nu toreiz, vecā režīma laikā.

Ahā, vecā režīma laikā te dzīvoja mans kungs.

Buržujs?

— Pats tu esi buržujs! Mans kungs bija muižniecības priekšnieks, ka tev saka.

— Tātad proletārietis?

— Pats tu esi proletārietis! Priekšnieks, ka tev saka!

Saruna ar gudro sētnieku, kas vāji orientējās sabiedrības šķiriskajā uzbūvē, būtu turpinājusies vēl diezin cik ilgi, ja vien jaunais cilvēks tūlīt apņēmīgi neķertos pie lielas.

— Zināt ko, vectētiņ, — viņš teica, — nebūtu par ļaunu iedzert kādu lāsīti sīvā.

— Nu tad pacienā!

Uz stundu abi pazuda, bet, kad atgriezās, sētnieks jau bija jaunā cilvēka visuzticamākais draugs.

Tad es palikšu pa nakti pie tevis, — jaunais draugs teica, Manis pēc dzīvo kaut visu mūžu — tu esi labs cil​vēks.

Tik ātri panācis, ko gribējis, viesis veikli nokāpa sētnieka miteklī, noāva apelsīnu krāsas puszābakus un iz​stiepās uz sola, pārdomādams rītdienas darbības plānu.

Jauno cilvēku sauca .— Ostaps Benders, No savas biogrāfijas viņš parasti stāstīja tikai vienu detaļu.

«Mans paps,» viņš teica, «bija Turcijas pavalstnieks.» Turcijas pavalstnieka dēls savā mūžā bija mainījis daudzas nodarbošanās. Možais raksturs, kas traucēja pievērsties kādam noteiktam darbam, nemitīgi mētāja viņu no vienas valsts malas uz otru un tagad bija novedis Stargorodā bez zeķēm, bez atslēgas, bez dzīvokļa un bez naudas.

Gulēdams smirdīgi siltajā sētnieka miteklī, Ostaps Benders domās noslīpēja divus iespējamos savas karjeras va​riantus.

Varēja apprecēt vairākas sievas un mierīgi braukāt no pilsētas uz pilsētu, stiepjot līdzi jaunu čemodānu ar kār​tējai sievai nokamptām vērtīgām mantām.

Bet varēja arī jau rit pat aiziet uz Stargorodas bērnu komisiju un ierosināt, lai viņi uzņemas izplatīt vēl neuzgleznoto, taču ģeniāli iecerēto gleznu «Boļševiki raksta vēstuli Čemberlenam», kas tiks gleznota pēc mākslinieka Repina populārās gleznas «Aizkrācieši raksta vēstuli sultānam» parauga. Izdošanās gadījumā šis variants varētu ienest kādus četrsimt rubļus.

Abus variantus Ostaps bija izdomājis, pēdējo reizi uzturoties Maskavā. Variants par daudzsievību radās pēc vakara avīzē izlasītās tiesu hronikas, kur skaidri bija teikts, ka viens poligāms sodīts tikai ar diviem gadiem bez stingras izolācijas. Variants nr. 2 Benderam ienāca prātā tad, kad viņš ar kontramarku bija iekļuvis RKMA (Revolucionārās Krievijas mākslinieku asociācija) izstādē un to apskatījis.

Tomēr abiem projektiem bija savi trūkumi. Iesākt poligāma karjeru bez brīnišķīga pelēki lāsumota uzvalka bija neiespējami. Bez tam vajadzīgi kaut vai desmit rubļi, lai varētu paspīdēt un savaldzināt.

Varēja, protams, apprecēties arī zaļajā ceļojuma uzvalkā, jo provinciālajām grietiņām precību gados Bendera vīrišķīgais spēks un skaistums bija pilnīgi neatvairāmi, taču tā būtu, kā izteicās pats Ostaps, «zemākā klase, nevis tīri nostrādāts darbs». Ar gleznu arī nebija nemaz tik vienkārši — varēja rasties gluži tehniskas grūtības. Vai būs ērti gleznot b. Kaļiņinu ar papahu galvā un baltu tūbas apmetni uz pleciemj bet b. Cičerinu — līdz jostasvietai kailu? Drošības pēc, protams, varētu visas personas gleznot parastos uzvalkos, bet tas vairs nebūtu tas.— Nebūs tāda efekta! — Ostaps skaļā balsī noteica. Te viņš pamanīja, ka sētnieks jau labu brīdi kaut ko dedzīgi stāsta. Izrādījās, ka sētnieks nogrimis atmiņas par bijušo mājas īpašnieku: — Policijas priekšnieks viņu sveicināja... Tu aizej pie viņa tāpat vien, kā sacīt, apsveikt ar Jauno gadu — tev trijnieku iedod... Uz lieldienām arī, kā sacīt, — atkal trijnieku. Un ja vēl viņu apsveic vārda dienā.., Re nu, apsveikumu naudas vien gadā sanāk rublišu piecpadsmit ... Solījās man pat medāli izgādāt.

«Es,» viņš saka, «gribu, lai mans sētnieks būtu ar medāli.» Tā arī pateica; «Uzskati, ka tev, Tihon, medālis jau rokā...»

— Un kā tad ir — vai iedeva?

Pagaidi,.. «Man,» viņš saka, «sētnieka bez medaļa nevajag.» Aizbrauca pēc medaļa uz Sankt Pēterburgu. Nu, pirmoreiz, kā sacīt, neizdevās. Činavnieku kungi negribēja. «Cars,» šie saka, «aizbraucis uz ārzemēm, tagad nevar.» Kungs vēlēja gaidīt. «Gaidi, Tihon,» viņš saka, «bez me​daļa nepaliksi.»

Bet tavu kungu nožmiedza, vai? — Ostaps pēkšņj pavaicāja.

Neviens nav žmiedzis. Pats aizbrauca. Ko viņš te starp tiem zaldātiem būtu iesācis ... Bet vai tagad par sētnieka darbu dod medāļus?

— Kā tad, ka dod. Varu tev izgādāt. Sētnieks ar cieņu paskatījās Benderā.

Es bez medaļa nevaru. Man tāds dienests.

Uz kurieni tad tavs kungs aizbrauca?

Kas to lai zina! Cilvēki stāsta — aizbraucis uz Pa​rīzi. Ā! ... Baltā akācija, kam ziedi emigrācijā... Tātad viņš ir emigrants?

Pats tu esi emigrants ... Uz Parīzi, stāsta, aizbraucis. Bet māju paņēma priekš vecenēm ... Tās vari apsveikt kaut vai katru dienu — ne griveņika nedabūsi!... Ek! Tas tik bija kungs!... Šai brīdī virs durvīm ieklinkšķējās sarūsējušais zvans. Sētnieks krekšķēdams aiztenterēja līdz durvīm, atvēra tās un ārkārtīgi apjucis parāvās atpakaļ.

Uz augšējā pakāpiena stāvēja Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs ar melnām ūsām un melniem matiem. Viņa acis aiz pensneja mirdzēja tāpat kā pirmskara laikos.— Kungs! — Tihons laimīgi ieīdējās.

— No Parīzes! Ipolits Matvejevičs apmulsa, redzot sētnieka istabā svešu cilvēku, kura kailās, violetās pēdas viņš tikai nupat bija pamanījis aiz galda malas, viņš galīgi apjuka un gribēja bēgt prom, taču Ostaps Benders veikli pielēca kā​jās un zemu paklanījās Ipolita Matvejeviča priekšā: — Te gan nav Parīze, tomēr laipni lūdzam mūsu būdā!

— Labdien, Tihon, — Ipolitam Matvejevičam vajadzēja vien atbildēt, — es taču neesmu no Parīzes.

Kas tev ienā​cis prātā?

Bet Ostaps Benders, kura garais, dižciltīgais deguns skaidri juta, ka nu sāk smaržot pēc cepešiem, neļāva sēt​niekam ne iepīkstēties.

— Burvīgi, — viņš sacīja, pašķielējis uz Ipolitu Matvejeviču, — jūs neesat no Parīzes. Protams, jūs esat at​braucis no Kologrivas apciemot savu nelaiķi vecomāti.

Tā runādams, Benders maigi apkampa galīgi apstulbušo sētnieku un izbīdīja pa durvīm, pirms tas bija paspējis aptvert, kas noticis, bet, kad atguvās, tad apjēdza vienīgi to, ka no Parīzes atbraucis kungs, ka viņu, Tihonu, izlikuši no sētnieka istabas un ka viņam kreisajā rokā sažņaugts papīra rublis.

Rūpīgi noslēdzis durvis, Benders pagriezās pret Vorobjaņinovu, kas vēl arvien stāvēja istabas vidū, un sacīja: Tikai mieru, viss kārtībā! Mans uzvārds Benders! Varbūt esat dzirdējis?

Nē, neesmu, — Ipolits Matvejevičs nervozi atbildēja.

Nu jā, kā tad Parīzē varētu būt pazīstams Ostapa Bendera vārds? Vai Parīzē tagad ir silts? Laba pilsēta. Mana māsīca uz turieni aizprecēta. Nesen ierakstītā vēs​tulē atsūtīja man zīda lakatiņu ...

Kas par blēņām! — Ipolits Matvejevičs iesaucās. — Kādi lakatiņi? Es atbraucu nevis no Parīzes, bet no...

Brīnišķīgi, brīnišķīgi! No Moršanskas.

Ipolitam Matvejevičam vēl nekad nebija iznākušas darīšanas ar tik temperamentīgu jaunekli kā Benders, tāpēc viņš jutās nelāgi.

— Nu, zināt, es iešu, — viņš sacīja.

— Uz kurieni tad iesiet? Jums nav kur steigties. Politpārvalde atnāks pie jums pati.

Ipolits Matvejevičs neattapa, ko atbildēt, atpogāja mēteli ar noplukušu samta apkakli un apsēdās uz sola, nai​dīgi raudzīdamies Benderā.

Es jūs nesaprotu, — viņš sacīja vārgā balsī.

Tas nav nekas briesmīgs. Tūlīt sapratīsiet. Acu​mirkli!

Ostaps uzvilka basajās kājās apelsīnu krāsas puszāba​kus un, staigādams pa istabu, sāka tincināt: Kādu robežu jūs pārgājāt? Polijas? Somijas? Rumānijas? Droši vien dārgs prieks. Kāds mans paziņa nesen pārgāja robežu, viņš dzīvo Slavutā mūsu pusē, bet sievas vecāki — otrā pusē. Viņam ar sievu iznācis tāds parasts ģimenes ķīviņš, bet šī bijusi no tām, kas ātri ņem ļaunā. Iespļāvusi viņam ģīmī un aizmukusi pāri robežai pie vecākiem. Šis mans paziņa nodzīvojis kādas trīs dienas viens pats un skatās — slikti būs: pusdienu nav, istaba netīra, tad nu nolēmis salīgt mieru. Naktī izgājis no mājām un devies pāri robežai pie sievastēva. Robežsargi viņu saņēmuši ciet, piešuvusi lietu, ietupinājuši uz sešiem mēnešiem, bet vēlāk izslēguši no arodbiedrības. Tagad, stāsta, sieva, gatavā muļķe, atskrējusi atpakaļ, bet vīrs sēž aiz restēm. Viņa tam nesot paciņas ,,. Vai jūs arī pārgājāt poļu robežu?

Goda vārds, — Ipolits Matvejevičs izdvesa, pēkšņi juzdamies atkarīgs no runīgā jaunā cilvēka, kas bija aizšķērsojis viņam ceļu uz briljantiem, — goda vārds, es esmu KPFSR pavalstnieks. Galu galā varu

uzrādīt pasi...

Pie pašreizējās poligrāfijas attīstības Rietumos nodrukāt padomju pasi ir tāds nieks, ka smieklīgi par to runāt... Kāds mans paziņa nonāca tik tālu, ka drukāja pat dolārus. Jūs taču zināt, cik grūti viltot amerikāņu dolārus? Tur papīrs ar tādām, zināt, daudzkrāsainām dzīsliņām. Jābūt spožām zināšanām tehnikā. Viņš tos veiksmīgi aizgrūda Maskavas melnajā biržā; vēlāk izrādījās, ka viņa vectētiņš, slavens valūtas spekulants, tos Kijevā uzpircis un galīgi izputējis, jo dolāri taču bija viltoti. Tā ka jūs ar savu pasi arī varat pārrēķināties.

Ipolits Matvejevičs, noskaities, ka nevar uzsākt enerģisku briljantu meklēšanu, ka viņš spiests nīkt sētnieka smirdošajā miteklī un klausīties bezkaunīga jaunekļa tarkšķēšanā par savu paziņu tumšajiem darījumiem, tomēr nekādi neuzdrošinājās iet prom. Viņš jutās stipri neērti, iedomājoties, ka nepazīstamais jaunais cilvēks var izpļāpāt visai pilsētai, ka atbraucis bijušais muižniecības priekšnieks. Tad visam beigas un varbūt viņu pat vēl ietupinās.

Tikai nevienam nestāstiet, ka esat mani saticis, — Ipolits Matvejevičs sacīja lūdzošā balsī, — var vēl patie​šām iedomāties, ka esmu emigrants.

Tā! Tā! Tas ir konģeniāli! Vispirms aplūkosim aktīvu: tur ir emigrants, kas atgriezies savā dzimtajā pil​sētā. Pasivā: viņš baidās, ka viņu varētu paņemt ciet politpārvalde.

Es taču jums jau tūkstoškārt esmu teicis, ka neesmu nekāds emigrants.

Bet kas tad jūs esat? Kādēļ uz šejieni atbraucāt?

Nu, es atbraucu no N. pilsētas darīšanās.

Kādās darīšanās?

Nu, personiskās darīšanās.

— Un pēc visa tā jūs vēl apgalvojat, ka neesat emi​grants? ... Kāds mans paziņa arī atbrauca ,,, Bendera stāsti par saviem paziņām bija noveduši Ipolitu Matvejeviču līdz izmisumam, un viņš, redzēdams, ka Benderu no sliedēm izsist nevarēs, pēkšņi padevās.

— Labi, — viņš teica, — es jums visu paskaidrošu.

«Galu galā bez palīga grūti,» Ipolits Matvejevičs nodomāja, «un blēdis, kā rādās, viņš ir liels. Tāds var no​derēt,» VI NODAĻA BRILJANTU DŪMAKA Ipolits Matvejevičs noņēma lāsumaino kastora platmali, sasukāja ūsas, no kurām, sukai pieskaroties, sprakstēja elektrisko dzirksteļu kūlīši, un, apņēmīgi noklepojies, pastāstīja Ostapam Benderam, pirmajam blēdim, kas bija pagadījies ceļā, itin visu, ko bija uzzinājis par briljantiem no mirstošās sievasmātes.

Stāstījuma laikā Ostaps vairākkārt pietrūkās kājās un, griezdamies pie skārda krāsns, jūsmīgi sauca: — Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi! Ledus sakustējies!

Bet jau pēc stundas abi sēdēja pie ļodzīgā galdiņa un, galvas kopā sabāzuši, lasīja garu sarakstu, kurā bija uzskaitītas dārglietas, kas kādreiz rotājušas sievasmātes pirkstus, kaklu, ausis, krūtis un matus.

Ipolits Matvejevičs vienā laidā bīdīja taisnāk pensneju, kas uz deguna nemitīgi griezās šķībi, un, ik vārdu uzsvēr​dams, runāja: — Trīs pērļu virtenes .., Labi atceros. Divās pa četrdesmit pērlēm, bet trešajā — garajā —- simt desmit. Bril​janta kareklis... Klaudija Ivanovna teica, tas maksājot četri tūkstoši, veclaiku darbs ...

Tālāk nāca gredzeni: ne jau platie, muļķīgie un lētie laulības gredzeni, bet gan šauri, viegli, ar īstiem, visspožākiem briljantiem; smagi, žilbinoši auskari, kas uz mazo, sievišķīgo austiņu meta daudzkrāsainas ugunis; čūskveidīgas rokassprādzes ar smaragda zvīņām; aizsprādzējama kaklarota, par kuru aizgājusi raža no piecsimt desetīnu lielas platības; pērļu kaklarota, kuru būtu pa spēkam iegādāties tikai slavenai operetes primadonnai; visu vai​nagoja četrdesmit tūkstošus vērta diadēma.

Ipolits Matvejevičs pameta skatienu apkārt. Tumšajos, piesūbējušajos sētnieka mitekļa kaktos blāzmoja un zibšņoja smaragdzaļa pavasarīga gaisma. Briljantu dūmaka spiedās pie pašiem griestiem.

Pērles ripoja pa gaidu un lēkāja uz grīdas. Istabu bija pārņēmusi dārglietu mirāža.

Uzbudinātais Ipolits Matvejevičs attapās tikai tad, kad izdzirdēja Ostapa balsi: Nav slikta gaume. Dārgakmeņi, kā redzu, izvēlēti lietpratīgi. Cik tas joks-maksājis?

Kādus septiņdesmit vai septiņdesmit piecus tūk​stošus.

M-jā .,. Tātad tagad tas maksā pusotra simta tūk​stošu.

Vai patiešām tik daudz? — Vorobjaņinovs ieprieci​nāts jautāja.

Vismaz. Tikai jūs, dārgais biedri no Parīzes, no-spļaujieties par to.

— Kā nospļauties?

— Ar siekalām, — Ostaps atbildēja, — tāpat kā spļāva līdz vēsturiskā materiālisma laikmetam.

Nekas tur neiz​nāks.

Kālab tā?

Nu, tāpat vien. Cik krēslu bija?

Ducis. Viesistabas garnitūra.

Jūsu viesistabas garnitūra droši vien jau sen sade​gusi krāsnīs.

Vorobjaņinovs tā izbijās, ka pat pielēca kājās.

— Mieru, tikai mieru! 5o lietu es ņemšu savās rokās. Sēde turpinās. Starp citu, mums abiem vajag noslēgt ne​lielu līgumiņu.

Ipolits Matvejevičs, kas klausījās un smagi dvesa, ar galvas mājienu izteica savu piekrišanu. Tad Ostaps Benders ņēmās izstrādāt noteikumus: — Apslēptās mantas realizācijas gadījumā es kā koncesijas tiešs dalībnieks un pasākuma tehniskais vadītājs saņemu sešdesmit procentus, bet sociālās apdrošināšanas naudu par mani varat nemaksāt. Tas man ir vienalga.

Ipolits Matvejevičs kļuva pelēks no vaiga.

Tā ir laupīšana gaišā dienas laikā.

Bet cik tad jūs bijāt domājis man piedāvāt?

N-n-nu, — piecus procentus, galu galā kaut desmit. Saprotiet, tas taču ir piecpadsmittūkstoš rubļu!

Vairāk jūs nekā negribat?

N-nē.

Bet varbūt gribēsiet, lai es strādāju par velti un pie tam vēl iedodu jums atslēgas no dzīvokļa, kur nauda stāv?

Tādā gadījuma atvainojiet, — Vorobjaņinovs nomurmināja zem deguna. — Man ir pilnīgs pamats domāt, ka es arī viens pats tikšu galā ar savām darīšanām.

Ahā! Tādā gadījumā, atvainojiet, — iebilda nepārspējamais Ostaps, — man, kā sacīja Endijs Takers, ir tāds pats pamats domāt, ka arī es varu viens pats tikt galā ar jūsu darīšanām.

Krāpnieks! — Ipolits Matvejevičs drebēdams ieklie​dzās.

Ostaps bija nesatricināms.

— Klausieties, Parīzes kundziņ, — vai jūs zināt, ka jūsu briljanti man tikpat kā kabatā? Un jūs mani interesē​jat tikai tāpēc, ka es gribu nodrošināt jūsu vecumdienas.

Tikai tagad Ipolits Matvejevičs saprata, kādas dzelzs ķetnas viņu sagrābušas aiz rīkles.

Divdesmit procentus, — viņš drūmi sacīja.

Un mans uzturs? — Ostaps zobgalīgi apjautājās.

Divdesmit piecus.

Un dzīvokļa atslēga?

Bet tad taču sanāk trīsdesmit septiņi ar pusi tūk​stoša!

Kāpēc tāda precizitāte? Nu, lai notiek — piecdesmit procentus! Puse jums — puse man.

Kaulēšanās turpinājās. Ostaps vēl piekāpās. Viņš aiz cienības pret Vorobjaņinova personību piekrita strādāt par četrdesmit procentiem.

Sešdesmit tūkstoši! — Vorobjaņinovs iebļāvās.

Jūs esat visai banāls cilvēks, — Benders iebilda, — jūs pārlieku mīlat naudu.

Un jūs nemīlat naudu? — flautas tembrā iespiedzās Ipolits Matvejevičs.

Nemīlu vis.

Kāpēc tad jums vajadzīgi sešdesmit tūkstoši?

Principa pēc!

Ipolits Matvejevičs tikai noelšas.

— Nu, kā ir — vai ledus sakustējies? — Ostaps nelikās mierā.

Vorobjaņinovs tusnīdams padevīgi sacīja: Sakustējies gan.

Nu, sit saujā, apriņķa indiāņu virsaiti! Ledus ir sakustējies! Ledus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Ipolits Matvejevičs, ņēmis ļaunā, ka nosaukts par «indiāņu virsaiti», pieprasīja, lai Ostaps atvainojas, un, pēc tam kad Ostaps, teikdams atvainošanās runu, bija viņu godājis par feldmaršalu, abi ķērās pie dispozīcijas izstrā​dāšanas.

Pusnaktī sētnieks Tihons, gar dārziņu žogiem ķerstīdamies un pie stabiem glauzdamies, vilkās uz savu pagraba mitekli. Viņam par nelaimi spīdēja jauns mēness.

— Ahā! Garīgā darba proletārietis! Slotas darbinieks! — iesaucās Ostaps, pamanīdams šķībi greizi salī​kušo sētnieku.

Sētnieks ieīdējās zemā un baismīgā balsī, kādā reizēm nakts klusumā pēkšņi sāk moži un rosīgi murmulēt klo​zetpods.

Tas ir konģeniāli, — Ostaps sacīja Ipolitam Matvejevičam, — jūsu sētnieks tomēr ir viens prasts cilvēks. Vai tad par rubli var tā piedzerties?

V-var, — sētnieks, gluži negaidot, sacīja.

Klausies, Tihon, — Ipolits Matvejevičs ieteicās, — vai tu, draudziņ, nezini, kas noticis ar manām mēbe​lēm?

Ostaps uzmanīgi pieturēja Tihonu, lai vārdi varētu brīvi plūst no viņa plati atplestās mutes. Ipolits Matveje​vičs gaidīja ar lielu nepacietību. Taču no sētnieka mutes, kurā zobi. auga nevis cieši kopā, bet reti kā redeles, izlau​zās apdullinošs kliedziens: Reizzzz bija dienas jautrrrajās ...

Sētnieka mājokli pildīja dārdoņa un šķindoņa. Sētnieks ar īstu darba mīlestību un centību dziedāja dziesmu, neizlaizdams nevienu pašu vārdu. Viņš auroja, streipuļodams pa istabu, te neapzināti nozuzdams zem galda, te atsizdamies ar naģeni pret sienas pulksteņa cilindrisko vara bumbu, te nomezdamies uz viena ceļa. Viņam bija briesmīgi jautri.

Ipolits Matvejevičs galīgi apjuka. — Vajadzēs liecinieka nopratināšanu atlikt līdz rītam, — Ostaps sacīja. — Iesim gulēt.

Sētnieku, miegā smagu kā kumodi, aizstiepa uz solu.

Vorobjaņinovs un Ostaps nolēma gulēt kopā sētnieka gultā. Ostapam zem svārkiem bija kovboja krekls ar melnām un sarkanām rūtīm. Zem tā nebija vairāk nekā. Toties Ipolitam Matvejevičam zem lasītājam jau pazīstamās mēness krāsas vestes atradās vēl otra — spilgti gaiši zila adīta veste.

— Veste kā radīta pārdošanai, — Benders skaudīgi sa​cīja, — tā man noteikti piestāvētu. Pārdodiet!

Ipolitam Matvejevičam bija neērti atsacīt savam jaunajam kompanjonam un tiešajam koncesijas līdzdalībniekam. Viņš viebdamies piekrita pārdot vesti par to pašu naudu, ko pats bija maksājis, — par astoņiem rubļiem.

Naudu saņemsiet pēc mūsu apslēptās mantas realizācijas, — Benders sacīja, saņemdams no Vorobjaņinova vēl gluži silto vesti.

Nē, tā es nevaru, — sarkdams pretojās Ipolits Mat​vejevičs. — Klausieties, dodiet vesti atpakaļ!

To nu Osta pa delikātā daba nespēja paciest.

— Tā taču ir īsta piparbodnieku būšana! — viņš iesaucās. — Ķerties pie pasākuma par pusotra simta tūksto​šiem — un strīdēties par astoņiem rubļiem! Mācieties dzīvot ar vērienu!

Ipolits Matvejevičs piesarka vēl vairāk, izvilka mazu bloknotiņu un kaligrāfiski ierakstīja: «25JIV—27. g.

Izdots b. Benderarn. R-8».

Ostaps ielūkojās blociņā.

Oho! Ja jau jūs man atverat personisko rēķinu, tad vismaz dariet to pareizi. Ievediet debetu, ievediet kredītu. Debetā neaizmirstiet ierakstīt sešdesmit tūkstošus rubļu, kurus jūs man esat parādā, bet kredītā — vesti. Saldo man par labu — piecdesmit deviņi tūkstoši deviņi simti deviņdesmit divi rubļi. Vēl var dzīvot.

Pēc tam Ostaps iemiga rāmā bērna miegā. Bet Ipolits Matvejevičs novilka vilnas apročus, barona zābakus un, palicis salāpītā vilnas veļā, stenēdams palīda zem segas. Viņam bija gaužām neērti. Ārējais sāns, kuru nepārklāja sega, sala, bet otru sānu dedzināja lielā kombinatora jaunais, satraucošu ideju pilnais augums.

Visi trīs redzēja sapņus.

Vorobjaņinovam rādījās drūmi sapņi: mikrobi, kriminālnodaļa, no samta šūti tolstojkrekli un zārku meistars Bezenčuks ar smokingu mugurā, bet neskuvies.

Ostaps redzēja Fudzijamas vulkānu, Eļļas tresta pārvaldnieku un Tarasu Buļbu, kas pārdeva atklātnes ar Dņeprostroja skatiem.

Bet sētnieks sapnī redzēja, ka no staļļa bija aizgājis zirgs. Viņš to meklēja līdz pašam rītam un neatradis pamodās galīgi salauzts un drūms. Viņš ilgi ar izbrīnu noraudzījās uz vīriem, kas gulēja viņa gultā. Nekā nesapratis, viņš paņēma slotu un devās laukā, lai pildītu savus tiešos pienākumus — novāktu zirgābolus un lamātu nespējnieces …

VII NODAĻA«TITANIKA» PĒDAS Ipolits Matvejevičs pa ieradumam pamodās pusastoņos, norūca «gut morgen» un devās pie mazgājamā trauka. Viņš mazgājās ar baudu: sprauslāja, šņaukājās un purināja galvu, lai pasargātos no ūdens, kas tecēja ausīs. Slaucīties bija patīkami, taču, atņēmis no sejas dvieli, Ipolits Matvejevičs ieraudzīja, ka tas nosmērēts ar radikāli melno krāsu, ar kuru kopš aizvakardienas bija nokrāsotas viņa līmeniski stāvošās ūsas. Ipolita Matvejeviča sirds vai pamira. Viņš paķēra savu kabatas spogulīti. Tanī parādījās liels deguns un kreisā ūsa, zaļa kā jauna zālīte. Ipolits Matvejevičs steigšus pavirzīja spogulīti pa labi. Labā ūsa arī bija tādā pašā riebīgā krāsā. Noliecis galvu, it kā grasīdamies sabadīt spogulīti, nelaimīgais ieraudzīja, ka radikāli melnā krāsa vēl dominē pašā galvvidū, bet malas ieskauj tā pati zāļainā apmale.

Visa Ipolita Matvejeviča būtne izgrūda tik skaļu kunk​stienu, ka Ostaps Benders atvēra acis.

Jūs esat jucis! — Benders iesaucās un tūlīt atkal aizvēra miegainos plakstus.

Biedri Bender, — lūdzoši čukstēja «Titānika» upuris.

Ostaps pamodās pēc daudzām dunkām un ilgas pierunāšanas. Viņš uzmanīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču un sāka jautri smieties. Tad, novērsies no direktora — koncesijas dibinātāja, galvenais darbu vadītājs un tehniskais direktors noskurinājās, sakampa gultas galu, izsaukdamies: — Es vairs nevaru! — un atkal laida vaļā smējienu.

— No jūsu puses tas nav glīti, biedri Bender, — Ipolits Matvejevičs sacīja, drebelīgi kustinādams zaļās ūsas.

Ostapam, kas bija pārsmējies līdz nemaņai, tas deva jaunus spēkus. Viņa sirsnīgie smiekli nemitējās vēl savas desmit minūtes. Tad, atguvis elpu, viņš uzreiz kļuva gau​žām nopietns.

Ko jūs skatāties manī ar tik niknām acīm kā zaldāts uz uti? Labāk paskatieties pats uz sevi!

Bet aptiekārs taču man sacīja, ka tā būšot radikāli melna krāsa. Nevarēšot nomazgāt ne ar aukstu, ne

kar​stu ūdeni, ne ar ziepju putām, ne petroleju,,, Kontraban​das prece.

Kontrabandas? Visu kontrabandu taisa Odesā, Mazajā Arnautu ielā. Parādiet flakonu.,. Un bez tam pa​skatieties. Vai šito esat lasījis?

Esmu.

Bet šo te — ar maziem burtiņiem? Tur skaidri pateikts, ka pēc mazgāšanas ar karstu un aukstu ūdeni vai ziepju putām un petroleju matus nedrīkst slaucīt, tie jāžāvē saulē vai uz prīmusa ... Kādēļ nežāvējāt?

Kur jūs tagad tāds iesiet kā zaļā vārna?

Ipolitu Matvejeviču māca grūtsirdība. Ienāca Tihons. Ieraudzījis kungu ar zaļām ūsām, viņš pārmeta krustu un palūdza naudu paģiru lāpīšanai.

— Izsniedziet rubli šim darba varonim, — Ostaps ierosināja, — un, lūdzu, nerakstiet to manā rēķinā.

Tas jums tāds intīms darījums ar bijušo darba kolēģi,,. Pagaidi; papiņ, neej prom, man pie tevis maza darīšana, Ostaps uzsāka ar sētnieku sarunu par mēbelēm, un jau pēc piecām minūtēm koncesionāri zināja visu, Visas mēbeles 1919. gadā aizvestas uz dzīvokļu daļu, izņemot vienu viesistabas krēslu, kas vispirms bija atstāts Tihona ziņā, bet vēlāk to paņēmis Sociālās nodrošināšanas otrā nama saimniecības pārzinis.

Tad kur tas īsti ir — vai šai pašā mājā?

Tepat jau stāv.

Bet saki, draudziņ,-— ar aizturētu elpu jautāja Vorobjaņinovs, — kad krēsls bija pie tevis, vai tu to,,, ne​tiki labojis?

Labot nebija nekādas vajadzības. Vecos laikos mantu kārtīgi nostrādāja. Tāds krēsls var izturēt vēl trīs​desmit gadus.

Nu, ej vien, draudziņ, še vēl rublis, tikai pielūko — nevienam nesaki, ka es esmu atbraucis!

Mēms kā kaps, pilsoni Vorobjaņinov.

Aizraidījis sētnieku un izsaucies: — Ledus sakustējies! — Ostaps Benders atkal sāka aplūkot Ipolita Matvejeviča ūsas.

— Vajadzēs nokrāsot vēl vienreiz. Dodiet naudu, es aiziešu uz aptieku. Jūsu «Titāniks» ne velnam neder, ar tādu tikai suņus var krāsot... Vecos laikos — tā tik bija krāsiņa!.,. Man kāds zirgu skriešanās sacīkšu profesors pastāstīja aizraujošu notikumu. Vai jūs esat kādreiz interesējies par zirgu skriešanās sacīkstēm? Nē? Žēl. Aizraujoša nodarbošanās! Nu tā... Bijis tāds slavens kombinators — grāfs Druckis.

Viņš skriešanās sacīkstēs paspēlējis piecsimt tūkstošus. īsts paspēles karalis! Un brīdī, kad grāfam vairāk nekā nebijis kā tikai vieni vienīgi parādi un viņš jau prātojis par pašnāvību, kāds zibenszellis par piecdesmit rubļiem devis viņam lielisku padomu, Grāfs -aizbraucis un pēc gada atgriezies ar trīsgadīgu Orlova rikšotāju. Nu grāfs ne tikai atguvis savu naudu, bet pat vēl vinnējis kādus trīssimt tūkstošus. Viņa orlovietis Mākleris ar teicamu atestātu vienmēr pienācis pirmais. Derbijā tas par veselu auguma tiesu aizgājis priekšā Makmagonam. Sito trakumu!... Bet te Kuročkins (vai esat dzirdējis?) pamana, ka visi orlovieši sāk mainīt krāsu, tikai Mākleris, mīlītis, paliek tāds pats. Kas nu bija par skandālu! Grāfu ietupināja uz trim gadiem. Izrādījās, ka Mākleris nav nekāds orlovietis, bet gan pārkrāsots metiss, taču metisi ir daudz straujāki par orloviešiem un tos pie orloviešiem nelaiž ne tuvumā. Nu, ko jūs teiksiet?...

Tā tik bija krāsiņa! Ar jūsu ūsām ne salīdzināt!,,, — Bet atestāts? Viņam taču bija teicams atestāts?

— Tāds pats ka etiķete uz jūsu «Titanika» — viltots! Dodiet naudu krāsai!

Ostaps atgriezās ar jaunu mikstūru.

— «Najada». Varbūt būs labāka par jūsu «Titāniku», Velciet nost svārkus!

Sākās pārkrāsošanas ceremonija. Bet «brīnišķīgākās taņbrūnā krāsa, kas matiem piedod maigumu un kuplumu», sajaukušies ar zaļo «Titāniku», negaidot nokrāsoja Ipolita Matvejeviča galvu un ūsas saules spektra krāsās.

Kopš paša rīta neēdušais Vorobjaņinovs nikni lamāja visas parfimērijas fabrikas — kā valsts, tā arī

pagrīdes—, kuras atradās Odesā, Mazajā Arnautu ielā.

Tādu ūsu droši vien nav pat Aristīdam Briānam, — Ostaps mundri piezīmēja, — tomēr ar tādiem ultraviole​tiem matiem dzīvot Padomju Krievijā nav ieteicams. Va​jadzēs noskūt.

Es nevaru, — skumīgi atbildēja Ipolits Matvejevičs, — tas nav iespējams.

Vai tad ūsas jums ir dārga piemiņa?

Nevaru, — Vorobjaņinovs atkārtoja, nokāris galvu.

— Nu tad tupiet visu mūžu tepat, sētnieka istabā, bet es iešu pēc krēsliem. Starp citu, pirmais krēsls atrodas virs mūsu galvām.

— Skujiet nost!

Sameklējis šķēres, Benders vienā mirklī nošņāpa ūsas, tās klusi nokrita uz grīdas. Beidzis griešanu, tehniskais direktors izņēma no kabatas apdzeltējušu žileti, bet no kabatas portfeļa — rezerves asmeni un sāka skūt gandrīz vai raudošo Ipolitu Matvejeviču.

— Jūsu dēļ iztērēju pēdējo asmeni. Neaizmirstiet ierakstīt manā debetā divus rubļus par skūšanu un matu grie​šanu.

Aiz bēdām drebēdams, Ipolits Matvejevičs tomēr pa​jautāja: Kāpēc tad tik dārgi? Visur maksā četrdesmit ka​peikas!

Par konspirāciju, biedri feldmaršal, — Benders steigšus atbildēja.

Ciešanas, kādas izjūt cilvēks, kuram skuj galvu ar žileti, ir neiedomājamas. To Ipolits Matvejevičs saprata jau pašā operācijas sākumā.

Taču, tāpat kā visam, arī šīm ciešanām pienāca gals.

— Kārtībā! Sēde turpinās! Cilvēkus ar vājiem nerviem lūdzam neskatīties! Tagad jūs esat līdzīgs Boborikinam, slavenajam kupleju autoram.

Ipolits Matvejevičs nopurināja no pleciem riebīgās pinkas, kuras vēl tik nesen bija skaistas sirmu matu cirtas, nomazgājās un, juzdams, ka visa galva deg kā ugunīs, šodien vai simto reizi palūkojās spogulī. Redzētais viņam pēkšņi gluži labi iepatikās. No spoguļa pretī raudzījās ciešanās izmocīta, taču diezgan jauna bez angažementa palikuša aktiera seja.

Uz priekšu trauc — jau taure sauc! — Ostaps iebļāvās. — Es — pa pēdām uz dzīvokļu daļu vai, pareizāk sakot, uz to māju, kur kādreiz bija dzīvokļu daļa, bet jūs — pie vecenēm!

Es nevaru, — Ipolits Matvejevičs atteica, — man būs loti grūti ieiet pašam savā mājā.

Ak jā!,.. Satraucošs gadījums! Barons-trimdinieks! Labi. Ejiet uz dzīvokļu daļu, bet šeit pastrādāšu es. Sa​pulcēšanās vieta — sētnieka istaba. Parāde allez!

VIII NODAĻA KAUTRĪGAIS ZAGLENS Stargorodas Sociālās nodrošināšanas otrā nama saimniecības pārzinis bija kaunīgs zaglis. Visa viņa būtība protestēja pret zādzībām, tomēr nezagt viņš nevarēja. Viņš zaga, un viņam bija kauns. Zaga viņš pastāvīgi, pastāvīgi kaunējās, un tāpēc viņa gludi skūtie vaiģeļi aiz mulsuma, kauna, neērtības un apjukuma vienmēr bija piesarkuši. Saimniecības pārzini sauca par Aleksandru Jakovļeviču, bet viņa sievu — par Aleksandru Jakovļevnu. Viņš sauca sievu par Sašhenu, sieva viņu — par Alhenu. Savu mūžu nebija redzēts tik kautrīgs zaglēns kā Alek​sandrs Jakovļevičs.

Viņš bija ne tikai saimniecības pārzinis vien, bet pārzinis vispār. Iepriekšējais par rupju izturēšanos pret iemītniecēm bija atlaists no darba un iecelts par simfoniskā orķestra kapelmeistaru. Alhens nekādi nelīdzinājās savam neaudzinātajam priekšniekam. Noslogojot darbadienu, viņš pats uzņēmās nama pārzināšanu un pret pansionārēm izturējās sevišķi laipni, izdarīdams namā svarīgas reformas un jauninājumus.

Ostaps Benders pavilka Vorobjaņinova savrupmājas smagās ozolkoka durvis un iegāja vestibilā.

Seit oda pēc piedegušas biezputras. No augšējām telpām atskanēja balsu jūklis — izklausījās, it kā tālumā kareivju ierinda sauktu «urā!». Neviena nebija, un neviens arī nenāca. Uz augšu veda divi ozolkoka kāpņu

posmi ar kādreiz lakotiem pakāpieniem. Tagad uz tiem rēgojās tikai riņķi, bet misiņa stieņu, kas agrākos laikos piespieda paklāju pie pakāpieniem, vairs nebija.«Dzīvojis nu gan tas indiāņu virsaitis banālā greznībā!» Ostaps domāja, kāpdams augšā.

Jau pirmajā istabā, kas bija gaiša un plaša, aplī sēdēja ap pusotra desmita sirmu vecenīšu ar vislētākā — pelēcīgā tualdenora auduma kleitām mugurā. Saspringti izstiepušas kaklus, vecas skatījās uz vidū stāvošo ziedošo vīrieti un dziedāja: — Atskan zvaniņu šķindas iz tāles — Tā ir mīļotā trijjūga balss ...Ietin kalnus un lejas, un āres Dzirkstošs sniegpārslu plīvuris palss!...

Kora diriģents, ģērbies no tā paša tualdenora šūtā pelēkā tolstojkreklā un tualdenora biksēs, ar abām rokām sita takti un, grozīdamies apkārt, laiku pa laikam uz​sauca: — Diskanti, klusāk! Kokuškina, ne tik spēcīgi!

Viņš ieraudzīja Ostapu, bet, nespēdams apturēt savu roku kustības, tikai īgni paskatījās uz ienācēju un turpi​nāja diriģēt. Koris ar pūlēm kā zem spilvena noducināja: — Ta-ta-ta, ta-ta-ta, ta-ta-ta, To-ro-rom, tu-ru-rum, tu-ru-rum...

Sakiet — kur šeit varētu sastapt biedru saimniecības pārzini? — Ostaps vaicāja, veikli izmantodams pirmo pauzi.

Bet ko jūs gribējāt, biedri?

Ostaps sniedza diriģentam roku un draudzīgi apvai​cājās: — Vai tautu dziesmas? Ļoti interesanti. Es esmu ugunsdrošības ins-pektors.

Saimniecības pārzinis nokaunējās.

Jā, jā, — viņš mulsdams sacīja, — jūs esat ieradies īstajā reizē. Es pat gatavojos rakstīt ziņojumu.

Jums nav ko uztraukties, — Ostaps augstsirdīgi paziņoja, — ziņojumu es uzrakstīšu pats. Nu, sāksim apska​tīt telpas.

Alhens ar rokas mājienu atlaida kori, un vecas sīkiem, mundriem solīšiem izklīda.

— Lūdzu, nāciet man līdzi, — saimniecības pārzinis aicināja.

Pirms viņi devās tālāk, Ostaps nopētīja pirmās istabas mēbeles. Istabā stāvēja galds, divi dārza soli uz dzelzs kājām (vienam no tiem atzveltnē bija dziļi iegriezts vārds — Kola) un sarkanbrūns harmonijs.

Vai šajā istabā prīmusus nededzina? Varbūt pa​gaidu krāsnis vai kaut ko tamlīdzīgu?

Nē, nē, šeit mums nodarbojas pulciņi: koris, drama​tiskais, tēlojošās mākslas un mūzikas pulciņš …

Pateicis vārdu «mūzikas»-, Aleksandrs Jakovļevičs nosarka. Vispirms sāka kvēlot zods, pēc tam piere un vaigi. Alhenam bija liels kauns. Viņš jau sen bija pārdevis visus pūtēju kapelas instrumentus. Tā kā tā veceņu vājās plaušas spēja no tiem izpūst tikai kuslu kucēnu smilkstus. Bija smieklīgi noskatīties, ka tāds milzums metāla atrodas tik nožēlojamā stāvoklī. Alhens nevarēja nenozagt kapelu. Un tagad viņš ļoti kaunējās.

Pie sienas, izstiepies no viena loga līdz otram, karājās ar baltiem burtiem uz peļu pelēka tualdenora gabala uz​rakstīts lozungs: «Pūtēju orķestris ir ceļš uz kolektīvu daiļradi».

— Ļoti labi, — Ostaps sacīja, — pulciņu nodarbību istabai no ugunsdrošības viedokļa nekādas briesmas ne​draud. Iesim tālāk! Ātri izlēkšojot caur Vorobjaņinova savrupmājas parādes puses istabām, Ostaps nekur nemanīja ar gaiši puķainu angļu katūnu apvilktu riekstkoka krēslu ar izliektām kājām. Uz slīpēta marmora sienām bija izlīmētas Stargorodas Sociālās nodrošināšanas otrā nama pavēles. Ostaps tās lasīja, laiku pa laikam sparīgi apjautādamies: «Vai dūmvadus tīra regulāri? Krāsnis kārtībā?» Un, saņēmis izsmeļošas atbildes, devās tālāk.

Ugunsdrošības inspektors cītīgi meklēja mājā kaut vai vienu kaktu, kas nebūtu ugunsdrošs, bet šai ziņā viss bija kārtībā. Toties krēsla meklēšana bija nesekmīga. Ostaps iegāja guļamistabās. Viņam parādoties, vecas cēlās kājās un zemu klanījās. Šeit stāvēja gultas, apklātas ar plūksnainām kā suņu

spalva segām, kurām vienā galā fabrikā bija ieausts vārds «Kājas». -Zem gultām stāvēja lādītes, kas bija pavilktas ārā tieši par vienu trešo daļu, — tādu rīkojumu bija devis Aleksandrs Jakovļevičs, kuram patika militāra kārtība.

Namā nr. 2 itin viss pārsteidza ar savu pārlieko pieticību: ir mēbeles — no Aleksandra, tagadējā Proletārisko sestdienas talku bulvāra atvestie soli, ir petrolejas «kaķacītes», ir pašas segas ar atbaidošo uzrakstu «Kājas». Un vienīgais, kas šai mājā bija ierīkots pamatīgi un grezni, bija durvju atsperes.

Durvju piederumi bija Aleksandra Jakovļeviča kaislība. Pielicis milzīgas pūles, viņš apgādāja itin visas durvis ar visdažādāko sistēmu un fasonu atsperēm. Seit bija pavisam vienkāršas — stieņveidīgas atsperes. Bija pneimatiskās atsperes ar cilindriskiem misiņa sūkņiem. Bija ierīces ar blokiem un smagiem, skrotīm pildītiem atsvaru maisiņiem. Bija arī tik sarežģītas konstrukcijas atsperes1 ka sociālās nodrošināšanas nodaļas atslēdznieks izbrīnījies tikai šūpoja galvu. Visiem šiem cilindriem, atsperēm un atsvariem bija varens spēks. Durvis cirtās ciet tik sparīgi kā peļu slazdi. No mehānismu darbošanās drebēja visa māja. Vecas, žēli pīkstēdamas, glābās no virsu skrienošajām durvīm, taču ne vienmēr izdevās izbēgt. Durvis panāca bēgles un deva dunku mugurā, bet no augšas, dobji ķērkdams, jau laidās lejā atsvars, aizšaudamies gar deniņiem kā lode.Kad Benders un saimniecības pārzinis apstaigāja māju, durvis salutēja ar šausmīgiem dārdiem.

Aiz visas šīs dzimtbūtnieciskās dižmanības nekas nepalika apslēpts — krēsla nebija. Meklējot ugunsgrēka apdraudētās vietas, inspektors nokļuva virtuvē. Tur pamatīgā veļas katlā vārījās biezputra, kuras smaku- lielais kombinators bija jutis jau vestibilā. Ostaps paostīja gaisu un sacīja: — Vai mašīneļļā vārāt, vai?

— Dieva vārds, tīrā sviestā! — Alhens sacīja un nosarka tā, ka acīs sasprāga asaras. — Mēs fermā pērkam.

Viņam bija liels kauns.

— Starp citu, ugunsgrēks no tā nevar izcelties, — Os​taps piezīmēja.

Arī virtuvē krēsla nebija. Bija tikai ķeblītis, uz kura Sēdēja pavārs ar tualdenora priekšautu un cepuri.

— Kāpēc pie jums visi apģērbi ir pelēki un arī aizkari tādi, ka derētu tikai logu slaucīšanai?

Kautrīgais Alhens vēl vairāk nodūra galvu: — Pietiekamā daudzumā nepiešķir kredītus.

Viņš pats sev riebās.

Ostaps aizdomīgi paskatījās uz viņu un sacīja: — Uz ugunsdrošību, kas pašlaik ir manā pārziņā, tas neattiecas.

Alhens nobijās.

— Pret ugunsgrēku, — viņš pavēstīja, — mēs esam nodrošinājušies ar visiem līdzekļiem. Ir pat putu uguns-slapētājs «Eklers».

Inspektors, pa ceļam ielūkodamies pieliekamajos kambarīšos, negribīgi devas pie ugunsdzēšamā aparāta. Sarkanais skārda konuss, lai gan tas bija mājā vienīgais priekšmets, kam sakars ar aizsardzību pret ugunsgrēku, padarīja inspektoru sevišķi ērcigu.

— Utenī pirkāt?

Un, negaidījis, ko atbildēs Aleksandrs Jakovļevičs, kas stāvēja ka zibens ķerts, Ostaps noņēma «Eklēru» no sarūsējušas naglas, nebrīdinādams atsita kapsulu un ātri pagrieza konusu uz augšu. Taču gaidītās putu strūklas vietā konuss izdvesa smalku šņākoņu, kas atgādināja veclaicīgo meldiju «Lai slavēts mūsu Kungs Cionā».

— Skaidrs, ka utenī, — Ostaps apstiprināja pats savu domu un pakarināja vel joprojām dziedošo aparātu agrā​kajā vieta. Šņākoņas pavadīti, viņi gāja tālāk.

«Kur tas krēsls varētu būt?» Ostaps domāja. «Man jau sāk krist uz nerviem.» Un viņš nolēma

nepamest tualdenora pili tik ilgi, kamēr viss būs noskaidrots.

Kamēr inspektors un saimniecības pārzinis lodāja pa bēniņiem, jo sīki pētīdami visus ugunsdrošības pasākumus un dūmvadu izvietojumu, Stargōrodas Sociālās nodrošināšanas otrajā nama ritēja ierastā, ikdienišķā dzīve.

Pusdienas bija gatavas. Piedegušās biezputras smaka kļuva manāmi stiprāka un pārspēja visas citas skābās smakas, ar kurām bija piesūkusies māja. Gaiteņos atskanēja soļu švīka. Vecas, abās rokās saņēmušas skārda bļodiņas ar biezputru, uzmanīgi iznāca no virtuves un sēdās pusdienot pie kopējā galda, cenzdamās neskatīties uz ēdnīcā izkārtajiem lozungiem, kurus bija sacerējis personiski pats Aleksandrs Jakovļevičs un mākslinieciski izpil​dījusi Aleksandra Jakovļevna. Lozungi bija šādi: «BARĪBA IR VESELĪBAS AVOTS», «VIENA OLA SATUR TIKPAT DAUDZ TAUKVIELU, CIK 1/2 MĀRCIŅAS GAĻAS», «RUPIGI SAKOŠĻĀDAMS BARĪBU, TU PALĪDZI SABIEDRĪBAI» UN «GAĻA IR KAITĪGA».

Visi šie svētie vārdi vecām atsauca atmiņā jau pirms revolūcijas zaudētos zobus, tāpat arī olas, kas bija pazudušas apmēram tanī pašā laika, un gaļu, kas taukvielu ziņā atpaliek no olām, un varbūt arī sabiedrību, kurai vi​ņas nevarēja palīdzēt, rūpīgi sakošļājot barību.

Bez vecām pie galda sedeja Izidors Jakovļevičs, Afanasijs Jakovļevičs, Kirils Jakovļevičs, Oļegs Jakovļevičs un Paša Emiļjevičs. Ne pēc vecuma, ne dzimuma šie jaunie cilvēki neatbilda sociālās nodrošināšanas mērķiem, toties četri Jakovļeviči bija Alhena jaunākie brāļi, bet Paša Emiļjevičs — Aleksandras Jakovļevnas māsasdēls. Jaunie cilvēki, no kuriem vecākajam — Pašarn Emiļjevičam bija 32 gadi, neuzskatīja savu dzīvi Sociālās nodrošināšanas namā par kaut ko nenormālu. Viņi te dzīvoja ar večiņu tiesībām, arī viņiem bija valsts gultas un segas ar uzrakstu «Kājas», ģērbās viņi tāpat kā vecas — pelēkā tualdenorā, taču, būdami jauni un spēcīgi, jaunekļi ēda labāk nekā iemītnieces. Viņi šeit zaga visu, ko nebija paspējis nozagt Alhens. Paša Emiļjevičs varēja viena rāviena sašķūrēt iekšā divus kilogramus siļķu, ko arī vienreiz izda​rīja, atstādams visu namu bez pusdienām.

Vecas vēl nebija paguvušas tā pa krietnam nogaršot biezputru, kad Jakovļeviči kopā ar Emiļjeviču, notiesājuši savas porcijas, atraugādamies piecēlās no galda un devās uz virtuvi meklēt kaut ko viegli sagremojamu.

Pusdienas turpinājās. Večas brēkāja: — Tagad pierīsies un sāks aurot dziesmas!

— Bet Paša Emiļjevičs šorīt pārdeva krēslu no Sarkanā stūrīša. Pa sētas durvīm iznesa uzpircējam.

— Redzēsiet, šodien pārnāks piedzēries … Šai brīdī iemītnieču sarunu pārtrauca skaļš šņāciens, kas pārspēja pat ugunsdzēšanas aparāta dziedāšanu, un tāda kā vērša balss iesāka: — ... gudrojums ...

Večas pat nepagriežas pret skaļruni, kas stāvēja kaktā uz mazgātās parketa grīdas, bet salīkušas turpināja ēst, cerēdamas, ka šis biķeris paies viņam secen. Taču skaļru​nis mundri turpināja: — Viņakrrrahhh sakarar ... vērtīgs izgudrojums. Murmanskas dzelzceļa ceļa meistars biedrs Sokuckis — Samara, Orla, Kleopatra, Ustiņja, Caricina, Klementijs, Ifigenija, Samara — So-kuc-kis …

Taure sēkdama ievilka gaisu un iesnainā balsi atsāka raidījumu: — … izgudrojis gaismas signalizāciju uz sniega tīrītājiem. Izgudrojumu atzinis Dorizuls, — Darja, Oņega, Raimonds…

Vecas kā pelēkas pīles aizklumpačoja uz savām istabām. Taure, no iekšēja sprieguma raustīdamās, joprojām klaigāja tukšajā istaba:— ... Bet tagad paklausieties Novgorodas častuškas. Tālu, tālu paša zemes centrā kāds sāka trinkšķināt balalaikas stīgas un melnzemes rajona Batistīni iedziedājās: — Blakts, uz sienas sēdēdama Un uz sauli lūrēdama, Fininspektoru pamanīja — Tūlīt ar pagalam bija...

Zemes centrā šīs častuškas radīja vētrainu darbību. Taurē atskanēja šausmīga rūkoņa. Tie bija vai nu pērkondimdoši aplausi, vai arī pazemes vulkānu izvirdumi.

Pa to laiku sadrūmušais ugunsdrošības inspektors atmuguriski rāpās lejā pa bēniņu kāpnēm un, atkal nokļuvis virtuve, ieraudzīja piecus pilsoņus, kas tāpat ar rokām ķeselēja no mucas skābus kāpostus un čammāja pilnam mutēm. Viņi ēda klusēdami. Vienīgi Paša Emiļjevičs ka gardēdis grozīja galvu un, lasīdams no ūsām slapjās kāpostu strēmeles, ar pūlēm izdvesa: Tādus kāpostus grēks ēst bez sīvā.

Laikam jauna večiņu partija? — Ostaps jautāja.

— Tie ir bāreņi, — Alhens atbildēja, ar plecu bīdīdams inspektoru ārā no virtuves un paslepus draudēdams bāre​ņiem ar dūri.

Vai Pievolgas bērni? Alhens apjuka.

Cariskā režīma smagais mantojums?

Alhens noplātīja rokas: sak, ko tur lai dara, ja tāds tas mantojums ir!

— Abu dzimumu kopīga audzināšana pēc kompleksās metodes?

Kaunīgais Aleksandrs Jakovļevičs nekavējoties uzaicināja ugunsdrošības inspektoru iebaudīt pusdienas, kādas nu dievs devis.

Tai dienā Aleksandram Jakovļevičam pusdienās dievs deva pudeli zubrovkas, pašu marinētas sēnītes, siļķu sacepumu, Ukrainas boršču ar pirmās šķiras gaļu, vistu ar rīsiem un žāvētu ābolu kompotu, — Sašhen, — sacīja Aleksandrs Jakovļevičs, — iepazīsties ar biedru no guberņas ugunsdrošības inspekcijas Ostaps iznesīgi paklanījās namamātei un saka teikt tik garu un divdomīgu komplimentu, ka vairs neprata nobeigt. Sašhena — solīda auguma dāma, kuras piemīlīgumu mazliet bojāja pusvaigubarda ā la Nicolas, — klusu nosmējās un iedzēra kopā ar vīriešiem.

— Dzeru par jūsu komunālo saimniecību! — Ostaps uzsauca.

Pusdienas pagāja jautri, un, tikai kompotu ēdot, Ostaps atcerējās sava apmeklējuma mērķi.

— Kāpēc, — viņš jautāja, — jūsu kefīra iestādē tik nabadzīgs inventārs?

— Eita nu, — Alhens uztraucās, — bet harmonijs?

— Zinu, zinu, vox humanum. Tomer pasēdēt pie jums ar baudu galīgi nav iespējams. Ir tikai parku beņķi.

—- Sarkanajā stūrītī ir krēsls, — Alhens apvainojas, — angļu krēsls. Stāsta, esot saglabājies vel no vecās gar​nitūras.

— Jā, es taču neesmu redzējis jūsu Sarkano stūrīti. Kā tur ar ugunsdrošību? Vai negadīsies ķibeles?

Vajadzēs pa​skatīties.

— Laipni lūdzam!

Ostaps pateicās saimniecei par pusdienām un devas projām.

Sarkanajā stūrītī prīmusus nededzināja, pagaidu krāšņu nebija, dūmvadi bija kārtībā un tika regulāri tīrīti, bet krēsla Alhenam par ārkārtīgu pārsteigumu nebija. Viņi ar skubu sāka meklēt krēslu. Lūkojas zem gultām un soliem, nez kāpēc atbīdīja harmoniju, izprašņāja večiņas, kuras bažīgi šķielēja uz Pašu Emiļjeviču, Taču krēsls tā arī neatradās. Paša Emiļjevičs krēsla meklēšanai nodevas ar lielu centību. Visi jau bija nomierinājušies, bet Paša Emiļjevičs vēl aizvien klaiņoja pa istabām, lūkojās zem karafēm, grūstīja skārda tējas krūzītes un murmināja: — Kur tas varētu būt? Šodien vel bija, es taču redzēju pats savām acīm! Taisni jocīgi.

— Bēdīgi, meičas! — ledainā balsī sacīja Ostaps.

— Tas nudien ir jocīgi! — Paša Emiļjevičs nekaunīgi atkārtoja.

Pēkšņi ugunsdzēšamais aparāts «Eklērs», kas visu laiku bija dziedājis, uzņēma pašu augstāko fa, ko spēj vienīgi republikas Tautas māksliniece Ņeždanova, tad uz mirkli apklusa un iekaukdamies izšļāca pirmo putu strūklu, kas nolēja griestus un notrieca pavāram no galvas tualdenora mici. Tūlīt pēc pirmās

strūklas aparāts izgrūda otro strūklu tualdenora krāsā un nogāza no kājām nepilngadīgo Izidoru Jakovļeviču. Pēc tam «Eklērs» sāka darboties bez pārtraukuma.

Uz notikuma vietu metās Paša Emiļjevičs, Alhens un visi neskartie Jakovļeviči.

— Pamatīgi nostrādāts! — Ostaps sacīja. — Idiotisks izgudrojums!

Vecas, palikušas ar Ostapu vienatnē, bez priekšniecības, tūlīt sāka izteikt pretenzijas: Savus radus te iemitinājis. Ed kā negauši.

Sivēnus baro ar pienu, bet mums grūž biezputru, Visu aizvāza no šejienes prom.

— Tikai mieru, meičas, — Ostaps sacīja, kāpdamies atpakaļ, — pie jums atnāks no darba inspekcijas. Mani senāts nav pilnvarojis.

Večiņas neklausījās.

— Bet Paša Emiļjevičs — tas šodien aiznesa to krēslu un pārdeva. Pati redzēju.

— Kam? — Ostaps iekliedzās.

— Pārdeva — un cauri. Manu segu arī gribēja pārdot. Gaitenī notika nikna cīņa ar ugunsdzēšanas aparātu.

Pēdīgi cilvēka ģēnijs uzvarēja — un aparāts, Pašas Emiļjeviča dzelžaino kāju samīdīts, izgrūda pēdējo vārgo strūklu un apklusa uz visiem laikiem.

Vecas tika aizsūtītas mazgāt grīdu. Ugunsdrošības inspektors pielieca galvu un, mazliet gurnos šūpodamies, piegāja pie Pašas Emiļjeviča.

Kāds mans paziņa, — Ostaps sacīja svarīgā balsī, — arī pārdeva valsts mēbeles. Tagad viņš iestājies klos​terī — sēž aiz restēm.

Man jūsu nepamatotie apvainojumi liekas savādi, — iebilda Paša Emiļjevičs, no kura plūda spēcīga putu strūk​las smaka.

Kam tu pārdevi krēslu? — Ostaps jautāja, skaļi čuk​stēdams. Šai mirklī Paša Emiļjevičs, kam piemita pārdabiskas nojautas spējas, saprata, ka tūlīt viņu sitīs, varbūt pat sāks kājām spārdīt.

Uzpircējam, — viņš atbildēja, Adrese?

Es viņu redzēju pirmo reizi mūžā.

Pirmo reizi mūžā?

Dieva vārds.

— Es tev kārtīgi sadotu pa purnu, — sapņaini ieteicās Ostaps, — tikai Zaratustra neļauj. Nu, vācies pie velna!

Paša Emiļjevičs iztapīgi pasmaidīja un sāka virzīties projām.

— Ei tu, vanckar, — Ostaps augstprātīgi uzsauca, — stāvi rāms, nedomā laisties lapās! Kāds tas uzpircējs bija — blondīns vai brūnēts?

Paša Emiļjevičs ņēmās sīki jo sīki skaidrot. Ostaps viņu vērīgi uzklausīja un interviju nobeidza ar vārdiem: — Uz ugunsdrošību tas, bez šaubām, neattiecas.

Kad Benders taisījās iet projām, gaitenī pie viņa pie​gāja kaunīgais Alhens un iedeva červoncu.

— Tas ir pēc kriminālkodeksa simt četrpadsmitā panta, — Ostaps sacīja, — kukuļdošana amatpersonai dienesta pienākumu izpildīšanas laikā.

Taču naudu viņš paņēma un, no Aleksandra Jakovļeviča neatvadījies, devās uz izeju. Durvis, kam bija pierīkota spēcīga ietaise, ar grūtībām atvērās un deva Ostapam pa dibenu pusotras tonnas smagu belzienu.

— Trieciens izdarīts, — Ostaps sacīja, berzēdams cie​tušo vietu, — sēde turpinās!

IX NODAĻA KUR JŪSU CIRTAS? Pa to laiku, kamēr Ostaps apskatīja Stargorodas Sociālās nodrošināšanas otro namu, Ipolits Matvejevičs izgāja no sētnieka istabas un, ar skūto galvu juzdams dzestrumu, devās uz priekšu pa dzimtās pilsētas ielām.

Pa bruģi tecēja dzidrs pavasara ūdens. Nepārtraukti plīkšķēja un pakšķēja no jumtiem pilošās briljanta palāses. Zvirbuļi nodevās mēslu medībām. Saule ripoja pa namu jumtiem. Zeltainie darba zirgi tīšām skaļi klaudzināja pakavus pret kailo bruģi un, nokāruši ausis, ar patiku klausījās savu soļu rakstā.

Pie mitrajiem telegrāfa stabiem čokurojās slapji paziņojumi ar izplūdušiem burtiem: «Mācu spēlēt ģitāru pēc ciparu sistēmas» un «Pasniedzu sabiedrisko zinātņu stundas tiem, kas gatavojas iestāties Tautas konservatorijā». Sarkanarmiešu vads ar ziemas bruņucepurem galvā šķērsoja peļķi, kas sākās pie «Stargiko» (Stargorodas guberņas izpildkomitejas darbinieku veikals) un stiepās līdz pat guberņas plānu komisijas ēkai, kuras ģēveli greznoja ģipša tīģeri, uzvaras dieves un kobras.

Ipolits Matvejevičs gāja, ar interesi raudzīdamies pretimnācējos un garāmgājējos. Viņš, kas Krievijā bija aizvadījis visu mūžu un pārdzīvojis revolūciju, redzēja, kāds lūzums, pagrieziens un pārvērtība notika sadzīvē. Viņš bija pieradis pie tā, taču izrādījās, ka bija pieradis tikai viena zemeslodes punktā — apriņķa pilsētā N. Atbraucis dzimtajā pilsēta, viņš redzēja, ka nekā nesaprot. Viņš jūtas neērti un jocīgi, it kā patiešām būtu nupat no Parīzes pārbraucis emigrants. Agrākos laikos, ekipāžā braucot pa pilsētu, viņš mūždien satika paziņas vai arī redzēja pavirši pazīstamu cilvēku sejas. Tagad viņš bija nogājis jau četrus kvartālus pa Ļenas notikumu ielu, bet nevienu pazīstamu nemanīja. Viņi bija nozuduši vai arī tā novecojuši, ka vairs nevarēja pazīt, vai varbūt pārvērtušies līdz nepazīšanai, jo valkāja citādu apģērbu, citādas platma​les. Varbūt viņi bija mainījuši gaitu. Lai nu šā vai tā, bet viņu nebija.

Ipolits Matvejevičs gāja bāls, nosalis, apjucis. Viņš bija pavisam aizmirsis^ ka jāmeklē dzīvokļu daļa. Viņš gāja no trotuāra uz trotuāru un iegriezās šķērsielās, kur galīgi izlaidušies darba zirgi jau gluži tīšām klaudzināja pakavus. Šķērsielas vel bija paglābušies ziema un šur tur patrāpījās izburbis ledus.

Visa pilsēta bija mainījusi krāsu. Zilas mājas kļuvušas zaļas, dzeltenās —- pelēkas, no ugunsdzēsēju torņa nozudušas bumbas, ugunsdzēsējs pa to vairs nestaigāja, un ielas, kā šķita Ipolitam Matvejevičam, bija daudz trokšņainākas nekā agrāk.

Lielajā Puškina ielā Ipolitu Matvejeviču pārsteidza Stargoroda nekad neredzētas sliedes un tramvaja stabi ar vadiem. Ipolits Matvejevičs nelasīja avīzes un nezināja, ka uz Pirmo Maiju Stargoroda gatavojas atklāt divas tramvaja līnijas: Stacija un Tirgus. Lāgiem Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš Stargorodu nekad nav pametis, lāgiem Stargoroda šķita pavisam sveša.

Tādās domās iegrimis, viņš nonāca līdz Marksa un Engelsa ielai. Šai vieta viņu pārņēma bērnišķīga sajūta, ka kuru katru mirkli aiz divstāvu mājas ar garo balkonu noteikti parādīsies kāds paziņa. Ipolits Matvejevičs gaidīdams pat apstājās. Taču paziņa nenāca. Vispirms uz stūra parādījās stiklinieks ar logu stiklu kasti un ķites piku kapara krāsā. Tad gar stūri iznāca frants zieniišķādas cepurē ar dzeltenu ādas nagu. Viņam nopakaļ izskrēja bērni — pirmās pakāpes skolas skolēni ar siksniņām pār​sietām grāmatām.

Pēkšņi Ipolits Matvejevičs sajuta karstumu delnās un vēsumu vēderā. Tieši viņam pretī nāca nepazīstams pilsonis ar labsirdīgu seju, nesdams krēslu, ko bija saņēmis rokā gluži kā čellu. Ipolitam Matvejevičam negaidīti pie​metās žagas, viņš ieskatījās vērīgāk un uzreiz pazina savu krēslu.

Jā! Tas bija ar revolūcijas vētras nomelnējušu puķainu angļu katūnu pārvilktais Gambsa krēsls, tas bija riekstkoka krēsls ar izliektām kājām. Ipolits Matvejevičs jutās tā, it kā viņam pie pašas auss būtu norībējis šāviens.

— Trinu nažus, šķēres, bārdas nažus! — tuvumā kāds iesaucās sulīgā basā.

Un tūlīt atskanēja smalka atbalss: — Lodē, izlabo!...

— Maskavas avīze «Izvestija», žurnāls «Jokdaris», «Sarkanā druva»!...

Kaut kur augšā nošķindeja izsista rūts. Rībēdama pa visu pilsētu, aizbrauca dzirnavu celtniecības

kravas auto​mašīna. Iesvilpās milicis. Dzīve mutuļoja un meta augstu vilni. Nedrīkstēja zaudēt laiku.

Ar leoparda lēcienu Ipolits Matvejevičs metas pie nekrietnā svešinieka un klusēdams parāva krēslu uz Savu pusi. Svešinieks rāva atpakaļ. Tad Ipolits Matvejevičs, ar kreiso roku turēdamies pie krēsla kājas, ņemas ar varu atraut svešinieka resnos pirkstus.

Laupītājs! —- svešinieks čukstēja, vel ciešāk turēda​mies pie krēsla.

Atļaujiet, atļaujiet! — šļupstēja Ipolits Matvejevičs, joprojām cenzdamies atliekt svešinieka pirkstus.

Sāka pulcēties ļaudis. Pāris cilvēku jau stāvēja tuvumā, ar vislielāko interesi sekodami ķīviņam.

Tad abi cīkstoņi piesardzīgi paraudzījās apkārt un, viens uz otru neskatīdamies, taču sīksti turēdamies pie krēsla, ātri devās uz priekšu, it kā nekas nebūtu noticis.

«Ko tas nozīmē?» izmisīgi domāja Ipolits Matvejevičs.

Ko domāja svešinieks, nevarēja saprast, taču viņš so​ļoja varen apņēmīgi.

Viņi gāja aizvien ātrāk un, ieraudzījuši nomaļā šķērsieliņā ar šķembām un celtniecības materiāliem piegāztu, aizaugušu apbūves gabalu, kā pēc komandas nogriezās turp, Šeit Ipolita Matvejeviča spēki četrkāršojās.

Atļaujiet taču! — viņš nekautrēdamies iekliedzās.

Pa-lī-gā! — tikko dzirdami izdvesa svešinieks.

Un, tā kā rokas abiem bija aizņemtas, turot krēslu, viņi sāka viens otru spārdīt ar kājām. Svešinieka zābaki bija apkalti, un Ipolitam Matvejevičam sākumā klājās diezgan plāni. Taču viņš drīz vien piemērojās un, lēkādams te uz labo, te kreiso pusi, it kā dejotu krakovjaku, izvairījās no pretinieka triecieniern un centās trāpīt ienaidniekam pa vēderu. Pa vēderu trāpīt neizdevās, jo traucēja krēsls, toties viņš iegāza pretiniekam pa ceļa skriemeli, un tagad svešinieks varēja spert tikai ar kreiso kāju.

— Ak kungs! — svešinieks nočukstēja.

Nu Ipolits Matvejevičs pazina, ka svešinieks, kas visnekrietnākā kārta nozadzis viņa krēslu, nav neviens cits kā Frola un Lavra baznīcas garīdznieks — svētais tēvs Fjo​dors Vostrikovs.

Ipolits Matvejevičs apstulba.

— Cienīgtēvs! — viņš iesaucās, izbrīnā palaizdams krēslu vaļa.

Svētā tēva Vostrikova seja pietvīka gluži violeta, un pēdīgi arī viņš atlaida pirkstus. Krēsls, neviena neturēts, nokrita uz sadrupušiem ķieģeļiem.

— Kur tad jūsu ūsas, cienījamais Ipolit Matvejevič? — cik vien iespējams dzēlīgi jautāja garīgā persona.

— Bet kur jūsu cirtas? Jums taču bija cirtas.

Ipolita Matvejeviča vārdos skanēja neizsakāma nicināšana. Viņš apveltīja svēto tēvu Fjodoru ar neparastas augstsirdības pilnu skatienu un, paņēmis padusē krēslu, pagriezās un grasījās doties prom.

Taču svētais tēvs Fjodors, jau atguvies no apmulsuma, neļāva Vorobjaņinovam tik viegli uzvarēt.

Iekliedzies: — Nē, esiet tik laipns! — viņš atkal sakampa krēslu. Bija atjaunota pirmā pozīcija. Pretinieki stāvēja, ieķērusies krēsla kājās, un kā tādi runči vai bokseri mērīja viens otru ar skatieniem, paiedamies te uz vienu pusi, te otru.

Mokošā pauze ilga veselu minūti.

— Ak tad jūs, svētais tēv, — Ipolits Matvejevičs grieza zobus, — dzenaties pēc mana īpašuma?

To sacīdams, Ipolits Matvejevičs spēra svētajam tēvam pa gurnu.

Svētais tēvs izvairījās un nikni iebelza ar kāļu muižniecības priekšniekam pa cirksni, tā ka tas aiz sāpēm sametas līkumā.

Tas nav jūsu īpašums.

Bet kā tad?

Nav jūsu.

Bet kā tad?

Nav jūsu, nav jūsu!

Bet kā tad — kā?

Nav jūsu!

Tā šņākdami, viņi spārdījās kā negudri.

— Bet kā īpašums tad tas ir? — spalgi kliedza muižniecības priekšnieks, bliezdams ar kāju svētajam tēvam pa vēderu.

Pārvarēdams sāpes, svētais tēvs stingri atcirta: Tas ir nacionalizēts īpašums!

Nacionalizēts?

— Jā, jā gan, nacionalizēts!

Viņi runāja tik neparasti ātri, ka vārdi saplūda kopā.

— Kas nacionalizējis?

—- Padomju vara! Padomju vara!

Kāda vara?

Darbaļaužu vara!

— A-h-ā!— Ipolits Matvejevičs sacīja un sastinga.— Strādnieku un zemnieku vara?

— Jā-ā-ā!

— Hm-m-m!... Tad varbūt jūs, svētais tēv, esat par​tijnieks?

— V-varbūt!

Te Ipolits Matvejevičs vairs neizturēja un, iebļāvies: — Varbūt! — sulīgi iespļāva svētā tēva Fjodora labsirdīgajā sejā. Svētais tēvs nekavējoties spļāva pretī Ipolita Matvejeviča sejā un arī trāpīja. Siekalas noslaucīt nevarēja —- rokas bija aizņemtas. Ipolits Matvejevičs izdvesa durvju čīkstoņai līdzīgu skaņu un no. visa speķa pagrūda ienaidnieku ar krēslu.

Ienaidnieks nokrita, paraudams sev līdzi aizelsušos Vorobjaņinovu. Cīņa turpinājās parterā.

Pēkšņi atskanēja krakšķis — un krēslam atlūza abas priekšējās kājas reizē. Viens otru aizmirsuši, pretinieki ņēmās plosīt riekstkoka dārgumu glabātavu. Ar skumīgam kaijas kliedzienam līdzīgu plirkšķi saplīsa puķainais angļu katūns. Atzveltne, varena spēka rauta, aizlidoja sānis. Apslēptās mantas meklētāji noplēsa mašu ar visām misiņa podziņām un, uz atsperēm rokas savainodami, iegremdēja pirkstus vilnas popējumā. Sakustinātās atsperes dziedāja. Pēc piecām minūtēm krēsls bija sapluinīts. No tā bija palikuši pāri tikai radziņi un nadziņi. Uz visām pusēm ripoja atsperes. Vējš dzenāja pa laukumu satrunējušu vilnu.

Izliektās kājas gulēja bedrē. Briljantu nebija.

— Nu, vai atradāt? — smagi sēkdams, jautāja Ipolits Matvejevičs.

Svētais tēvs Fjodors, viscaur aplipis ar vilnas kum​šķiem, elsa un klusēja.

Jūs esat afērists! — Ipolits Matvejevičs iesaucās. — Es jums, svētais tēv Fjodor, sadošu pa ņuņņām!

Rokas par īsām, — svētais tēvs atbildēja.

Kur jūs tāds iesiet — viss vienās pūkās?

Kas jums par daļu?

Kaunēties vajadzētu, svēto tēv! Jūs gluži vienkārši esat zaglis!

Es jums nekā neesmu nozadzis!

Kā jūs to dabūjāt zināt? Izmantojāt savās interesēs grēksūdzes noslēpumu? Ļoti labi! Ļoti skaisti!

Ipolits Matvejevičs ar sašutuma pilnu «fui!» pameta laukumu un, ejot tīrīdams mēteļa piedurknes, devās mājup. Uz Ļenas notikumu ielas un Jerofejeva šķērsielas stūra Vorobjaņinovs ieraudzīja savu kompanjonu. Tehniskais direktors un koncesijas galvenais vadītājs stāvēja, pacēlis kreiso kāju, — viņam tīrīja puszābaku ziemišķādas virsu ar kanārijkrāsas krēmu. Ipolits Matvejevičs pieskrēja pie viņa.

Direktors bezrūpīgi dudināja «šīberi»: — Agrāk visi dejoj' tikai valcerus,Tagad visi dejo tikai «šīberus» ...

— Nu, kas dzīvokļu daļā? — viņš lietišķi jautāja un tūlīt piemetināja: — Pagaidiet, nestāstiet, jūs esat pārāk uztraukts, nomierinieties!

Iedevis kurpju tīrītājam septiņas kapeikas, Ostaps paņēma Vorobjaņinovu zem rokas un vilka pa ielu prom. Visu, ko uztrauktais Ipolits Matvejevičs stāstīja, Ostaps noklausījās ar lielu uzmanību.

Ahā! Maza, melna bārdele? Pareizi! Mētelis ar jērādas apkakli? Saprotu. Tas krēsls ir no nabagmājas. Šo​rīt nopirkts par trim rubļiem.

Nu pagaidiet taču …

Un Ipolits Matvejevičs izstāstīja galvenajam koncesionāram visas svētā tēva Fjodora nelietības.

Ostaps sadrūma.

— Draņķīga lieta, — viņš sacīja, — Leihtveisa ala. Noslēpumains konkurents. Mums jāaizsteidzas viņam priekšā, bet sadot pa ņuņņām mēs vienmēr paspēsim.

Kamēr draugi alus bodē «Steņka Razins» iekoda un Ostaps uzzināja, kurā mājā agrāk atradusies dzīvokļu daļa un kādas iestādes tur atrodas tagad, diena bija pa​galam.

Zeltainie darba zirgi atkal kļuva brūni. Briljanta palāses gaisā sasala un krita zemē skrapstēdamas.

Dzertuvēs un restorānā «Fenikss» cēlās alus cena: bija pienācis vakars. Lielajā Puškina ielā iedegās elektriskās spuldzes un, atgriezdamies mājās no pirmās pavasara pastaigas, bungas rībinādams, garām pagāja pionieru pulciņš.

Guberņas plānu komisijas tīģeri, uzvaras dieves un kobras noslēpumaini blāvoja mēness gaismas pielietajā pilsētā.

Ejot mājās kopā ar pēkšņi apklusušo Ostapu, Ipolits Matvejevičs paskatījās uz guberņas plānu komisijas tīģeriem un kobrām. Viņa laikā šeit bija atradusies guberņas zemstes valde, un pilsoņi ļoti dižojās ar kobrām, uzskatī​dami tās par īpašu Stargorodas lepnumu.

«Atradīšu,» Ipolits Matvejevičs nodomāja un vērīgi pa​lūkojās uz ģipša uzvaras dievi.

Tīģeri mīlīgi luncināja astes, kobras laipnīgi locījās, un Ipolita Matvejeviča sirdi pārņēma paļāvība,

X NODAĻAATSLĒDZNIEKS, PAPAGAILIS UN ZĪLĒTĀJA Pereļešinskas šķērsielas māja nr. 7 nepiederēja pie Stargorodas labākajām ēkām. Abus Otrās impērijas stilā būvētos stāvus greznoja apdauzīti lauvu purni, kas ļoti atgādināja kādreiz pazīstamā rakstnieka Arcibaševa seju. Arcibaševa sejas bija tieši astoņas, tikpat, cik šķērsielas pusē logu. Sie lauvu purni bija novietojušies vidū virs logiem.

Mājai bija vēl divi izgreznojumi, bet jau tīri komerciāla rakstura. Vienā pusē karājās gaiši zila izkārtne: «ODESASKLIŅĢERU TIRGOTAVAartelis«Maskavas barankas»» Uz izkārtnes bija attēlots īsās franču biksēs ģērbies jauns cilvēks ar kaklasaiti. Viņš paceltā rokā turēja pasakainu pārpilnības ragu, no tā, gluži kā lavīna, bira ārā zeltainas Maskavas barankas, kuras vajadzības gadījumā reklamēja arī par Odesas kliņģeriem. Pie tam jaunais cilvēks baudkāri smaidīja.

Otrā pusē iesaiņošanas kantoris «Atrsaiņotajs» cienījamiem pilsoņiem pasūtītājiem vēstīja par savu eksistenci ar melnu izkārtni, uz kuras bija uz​raksts ar apaļiem zelta burtiem.

Kaut arī atšķirība starp izkārtnēm un apgrozības kapitāla lielumu bija ievērojama, abi šie tik dažādie uzņēmumi nodarbojas ar vienu un to pašu: spekulēja ar visāda veida manufaktūru — rupjvilnas, smalkvilnas, kokvilnas un, ja pa rokai gadījās skaisti musturots zīds labās krā​sas, tad arī ar zīdu.

Kad izgāja caur vārtiem kas bija pielijuši ar tuneļa tumsu un ūdeni, un nogriezās pa labi — pagalmā ar cementa aku —, kļuva redzamas divas durvis bez lieveņiem, tas veda tieši akmeņiem bruģētajā pagalmā. Pie labās puses durvīm bija piestiprināta apsūbējusi misiņa plāksnīte, kur ar rakstītiem burtiem iegravēts: «V. M. POĻESOVS».

Pie kreisas puses durvīm bija bālgana skārda strēmele:

«MODES UN PLATMALES».

Arī tā bija tikai šķietamība.

Platmaļu un modes darbnīcā nebija ne tūka, ne rotājumu, ne bezgalvainu manekenu ar virsnieka stāju, ne arī galvām līdzīgu veidņu elegantām dāmu cepurēm. Visas šas greznības vietā trīsistabu dzīvoklī mājoja nevainojami balts papagailis ar sarkanām apakšbiksēm. Papagaili mocīja blusas, taču izsūdzēt savas bēdas viņš nevienam nevarēja, jo nerunāja cilvēka balsī. Augas dienas papagailis grauza sēkliņas un pa torņveidīgā būra stienīšu starpām spļāva čaumalas uz grīdsegas. Viņam vajadzētu tikai er​moņikas un Jaunas, čīkstošas galošas, lai izskatītos pēc iereibuša majamatnieka. Pie logiem viļņojās tumšbrūni aizkari ar metāla karekļiem. Dzīvoklī valdīja tumšbrūni toņi. Virs pianīna tumšzaļā, pulētā ozolkoka rāmī karājas iestiklota Beklina gleznas «Miroņu sala» reprodukcija. Viens stikla stūris jau sen bija atlūzis, un gleznas neap​segto daļu bija tik ļoti notraipījušas mušas, ka tā pilnīgi saplūda ar rāmi. Kas notika šajā miroņu salas stūrī, to uzzināt vairs nebija iespējams.

Guļamistabā uz gultas sēdēja pati saimniece un, ar elkoņiem atbalstījusies pret astoņstūrainu, ar netīru rišelje galdautu pārklātu galdiņu, lika kārtis-. Viņai pretim, apņēmusi ap pleciem pūkainu šalli, sēdēja atraitne Gricacujeva.

— Man jūs jābrīdina, meitenīt, ka es par seansu ņemu vismaz piecdesmit kapeikas, — saimniece sacīja.

Atraitne, kas tā kāroja sameklēt jaunu vīru, ka nerēķinājās ne ar kādiem šķēršļiem, piekrita maksāt noteikto cenu.

— Tikai es jūs lūgtu arī par nākotni, — viņa žēlā balsī piebilda.

Jums jāzīlē pēc kreiča dāmas. Atraitne pretojās: Es vienmēr esmu bijusi ercena dāma.

Saimniece vienaldzīgi piekrita un sāka izlikt kārtis. Galvenajās līnijās atraitnes liktenis tika nosacīts jau pēc dažām minūtēm. Atraitni gaidīja lielas un mazas nepatikšanas, un viņas sirdī mājoja kreiča kungs, ar kuru draudzējas kārava dāma.

Sīkāk zīlēja pēc rokas. Atraitnei Gricacujevai rokas līnijas bija skaidras, varenas un bez kādas vainas. Dzīvības līnija sniedzās tik tālu, ka tās gals aizsniedza pulsu, un, ja līnija pauda patiesību, atraitnei vajadzētu nodzīvot līdz pastardienai. Gudrības un mākslas līnijasdeva tiesības cerēt, ka atraitne atmetīs tirdzniecību ar pārtikas precēm un dāvās cilvēcei nepārspējamus šedevrus jebkurā mākslas, zinātnes vai sabiedrisko zinātņu_ nozarē. Veneras pauguriņi atraitnei bija gluži kā Mandžūrijas sopkas un atklāja lieliskas mīlestības un maiguma rezerves.

To visu zīlētāja paskaidroja atraitnei ar vārdiem un terminiem, kādus lieto grafologi, hiromanti un zirgu mi​jēji.

— Liels paldies, kundzīt, — atraitne sacīja, — tagad es zinu, kas ir kreiča kungs. Un kārava dāma arī man ļoti labi pazīstama. Bet vai ar to kungu kāzas sanāk?

— Kā tad, meitenīt, — sanāk.

Atraitne kā spārnos devās uz mājām. Bet zīlētāja, iemetusi kārtis atvilktnē, nožāvājās, plaši izradīdama piecdesmitgadīgas sievietes muti, un iegāja virtuvē. Tur viņa brītiņu noņēmās ar pusdienām, kas sila uz petrolejas plītiņas «Grec», kā ķēkša noslaucīja rokas priekšautā, paņēma spaini ar vietām atlupušu emalju un izgāja pēc ūdens.

Viņa gāja pa pagalmu, smagi cilādama kājas ar plakanajām pēdām. Noļukušās krūtis ļengani kuļājās zem pārkrāsotās blūzītes. Uz galvas kā spuraina slotiņa slējās iesirmu matu ērkulis. Viņa bija gaužām netīrīga vecene, uz visiem raudzījās ar aizdomām un cienīja saldos ēdienus. Ja šo sievu tagad būtu ieraudzījis Ipolits Matvejevičs, viņš nemūžam nebūtu pazinis, ka tā ir Jeļena Boura, viņa vecā mīlestība, par kuru tiesas sekretārs reiz dzejā bija teicis, ka viņa esot «uz skūpstiem aicinoša, caurcaurēm kairinoša». Pie akas Boura madāmu sveicināja kaimiņš Viktors Mihailovičs Poļesovs, atslēdznieks inteliģents, kurš lēja ūdeni benzīna kannā. Poļesovam seja bija kā operas izrādē sātanam, kas pirms

laišanas uz skatuves rūpīgi nosmērēta ar sodrējiem.

Kaimiņi sasveicinājās un sāka runāt par notikumu, kas nodarbināja visu Stargorodas ļaužu prātus.

— Tik tālu nu ir nonākuši, — Poļesovs ironiski sacīja, — vakar visu pilsētu apskrēju — trīsastotdaļcollu vītņgriezi nevarēju sadabūt. Nav. It nekur nav! Bet vēl taisās tramvaja satiksmi ierīkot!

Kaut gan Jeļenai Staņislavovnai par trīsastotdaļcollu vītņgriēžiem bija tāda pati jēga kā par lauksaimniecību Leonardo da Vinči vārdā nosaukto horeogrāfisko kursu klausītājai, kura domā, ka biezpienu iegūst no vareņikiem, tomēr viņa juta Poļesovam līdzi: —- Kas nu tagad par veikaliem! Tagad,, ir tikai rindas, bet veikalu nav. Un nosaukumi šiem veikaliem vienkārši šausmīgi. «Stargiko»! ...

— Nē, zināt, Jeļena Staņislavovna, tas vēl nav nekasi Viņiem palikuši četri «Vispārējās Elektrības sabiedrības» motori. Nu, tie vēl kaut kā kustēsies, lai gan karosērijas ir īstas grabažas! ... Stikli nav iestiprināti gumijās. Es pats redzēju. Viss šķindēs vien... īsta tumsonība! Bet pārējie motori — harkoviešu ražojums. Caurcaurēm krāsaino me​tālu rūpniecības darbs. Ne versti nepavilks. Es taču ap​skatīju ...

Atslēdznieks sakaitināts apklusa. Viņa melnā seja saulē spīdēja. Acu baltumi bija dzeltenīgi. Starp mehanizētajiem māj amatniekiem, ar kādiem bija pilna visa Stargoroda, Viktors Mihailovičs Poļesovs bija pats neizmanīgā-kais un biežāk par citiem iekūlās nepatikšanās. Tam par iemeslu bija viņa pārlieku dedzīgā daba. Tas bija dedzīgs sliņķis. Viņš pastāvīgi meta dzirksteles. Personiskajā darbnīcā, kas atradās Pereļešinskas šķērsielas nr. 7 otrajā pagalmā, viņu sastapt nebija iespējams. Nodzisusi pārvietojamā ēze vientulīgi stāvēja mūra šķūņa vidū, kaktos mētājās pārdurtas kameras, saplēsti protektori «Treugoļņik», aprūsējušas, tik milzīgas atslēgas, ka ar tām varētu noslēgt pilsētu vārtus, gludas degvielas tvertnes ar uzrakstiem «Indian» u n «Wanderer», bērnu atsperu ratiņi, uz mūžu apklususi dinamomašīna, satrūdējušas jēlādas siksnas, eļļas piesūcinātas pakulas, noberzts smilšpapīrs, austriešu durklis un vesela kaudze salauztu, saliektu un saspiestu drazu. Pasūtītāji nevarēja sastapt Viktoru Mihailoviču. Viktors Mihailovičs jau kaut kur rosījās. Kad gan lai viņš strādātu! Viņš nevarēja mierīgi noskatīties, ja viņa vai citu pagalmā iebrauca smagais ormanis ar kravu. Poļesovs tūlīt izgāja ārā un, salicis rokas uz mu​guras, nievājoši vēroja ormaņa rīcību. Pēdīgi viņa sirds neizturēja.

— Kas tad tā brauc iekšā? — viņš šausminādamies sauca. — Pagriez!

Ormanis nobijies pagrieza.

— Kur tu griez, stulbeni? — Viktors Mihailovičs uztraucās un pieskrēja pie zirga. — Vecos laikos tev būtu cirtuši tādu pliķi, ka tu tūlīt sajēgtu, kā jāgriež.

Kādu pusstundu tā pakomandējis, Poļesovs jau taisījās atgriezties darbnīcā, kur gaidīja neizlabots velosipēda sūknis, bet pilsētas mierīgo dzīvi atkal un atkal iztraucēja kāds neparedzēts notikums. Te uz ielas ar asu galiem saāķējās divi rati — un Viktors Mihailovičs ņēmās rādīt, kā vislabāk un ātrāk tos atāķēt; te mainīja telegrāfa stabu — un Poļesovs pārbaudīja staba perpendikularitāti pats ar savu — īpaši no darbnīcas iznestu svērteni; vai arī garām brauca ugunsdzēsēji — un Poļesovs, taures skaņu satraukts, nemiera urdīts, skrēja pakaļ ugunsdzēsēju ratiem.

Tomēr lāgiem Viktoru Mihailoviču pārņēma reālas darbības stihija. Viņš uz vairākām dienām nozuda darbnīcā un klusēdams strādāja. Bērni brīvi skraidīja pa pagalmu un klaigāja, cik patika, smagie ormaņi pagalmos grieza pajūgus, kā gribēja, rati uz ielas vispār vairs nesaāķējās, ugunsdzēsēju rati un katafalki vientuļi ripoja uz ugunsgrēku vietām — Viktors Mihailovičs strādāja. Reiz pēc tāda aizrautīga darba viņš kā aunu aiz ragiem izveda pagalmā motociklu, kas bija samontēts no automobiļu, ugunsdzēšanas aparātu, velosipēdu un rakstāmmašīnu gabaliņiem. Pusotra zirgspēka motors bija Vanderera, riteņi Davidsona, bet pārējās nozīmīgās daļas jau sen zaudējušas firmu. Pie sēdekļa, aukliņā piesiets, karājās papes plakāts «Izmēģinājums». Salasījās pūlis. Ne uz vienu neskatīdamies, Viktors Mihailovičs ar roku sagrieza pedāli. Dzirkstele neuzšķīlās savas minūtes desmit. Tad atskanēja dzelzs žvaksti, spēkarats sāka drebēt un ietinās duļķainos dūmos. Viktors Mihailovičs uzlēca uz sēdekļa, un motocikls, uzņēmis ārprātīgu ātrumu, iznesa viņu caur tuneli ielas vidū un spēji apstājās, kā lodes ķerts.

Viktors Mihailovičs jau taisījās kāpt zemē un sākt savu noslēpumaino mašīnu revidēt, bet tā pēkšņi padeva atpakaļ un, iznesusi savu radītāju cauri tam pašam tunelim, apstājās tanī pašā vietā, no kuras bija sākusi braukt, — pagalma vidū —, pikti noņurdējās un eksplodēja. Kā par brīnumu, Viktors Mihailovičs palika dzīvs, bet no motocikla drupām viņš nākošajā aizrautīga darba periodā izgatavoja stacionāru motoru, kas bija ļoti līdzīgs īstajam, tikai ne​darbojās.

Atslēdznieka inteliģenta akadēmiskās darbības kronis bija epopeja ar blakusmājas nr. 5 vārtiem. Sīs mājas dzīvokļu sabiedrība noslēdza ar Viktoru Mihailoviču līgumu, pēc kura Poļesovs apņēmās savest pilnīgā kārtībā mājas dzelzs vārtus un nokrāsot tos kādā ekonomiskā krāsā pēc paša ieskatiem. Savukārt dzīvokļu sabiedrība apņēmās samaksāt V. M. Poļesovam, kad darbu būs pieņēmusi speciāla komisija, divdesmit vienu rubli septiņdesmit piecas kapeikas. Par zīmogmarkām bija jāmaksā darba izpildī​tājam.

Viktors Mihailovičs aizstiepa vārtus kā īsts Samsons. Darbnīcā viņš ar entuziasmu ķērās pie darba.

Divas dienas pagāja, kamēr vārtus atkniedēja. Tie tika izjaukti pa sastāvdaļām. Čuguna ķeburiņi gulēja bērnu ratiņos; dzelzs stieņus un pīķus pabāza zem ēvelsola. Vēl dažas dienas pagāja, apskatot bojājumus.

Un tad pilsētā atgadījās lielas nepatikšanas: Malkas ielā pārplīsa maģistrālā -ūdensvada caurule, un Viktors Mihailovičs nedēļas atlikušās dienas pavadīja avārijas vietā, ironiski smīnēdams, kliegdams uz strādniekiem un nemitīgi lūkodamies bedrē.

Kad Viktora Mihailoviča organizatora kaisle bija daudzmaz norimusi, viņš atkal ķērās pie vārtiem, taču bija par vēlu: pagalma bērni jau spēlējās ar mājas nr. 5 vārtu čuguna ķeburiem un pīķiem.

Ieraudzījuši saniknoto atslēdznieku, bērni izbailēs pameta spēlītes un aizmuka. Puse ķeburiņu trūka, un tos atrast neizdevās. Pēc tam Viktora Mihailoviča interese par vārtiem galīgi atsala.Bet mājā nr. 5, kas tagad bija visiem pieejama, notika drausmīgas lietas. No bēniņiem zaga slapju veļu, un kādu vakaru no pagalma aiznesa pat verdošu patvāri. Viktors Mihailovičs pats personiski piedalījās zagļa ķeršanā, tomēr zaglis, izstieptajās rokās turēdams verdošo patvāri, no kura skārda dūmeņa šāvās ārā liesmu mēles, skrēja ļoti ātri un, palaikam pagriezis galvu atpakaļ, neķītriem vārdiem lamāja Viktoru Mihailoviču, kas skrēja visiem pa priekšu. Taču par visiem vairāk dabūja ciest mājas nr. 5 sētnieks. Viņš zaudēja savu iknakts peļņu — vārtu nebija, nebija ko atvērt, un vēlīnajiem mājā nācējiem nebija nekāda iemesla atdot sētniekam savus griveņikus. Sākumā sētnieks ieradās uzzināt, vai vārti drīz būšot samontēti, vēlāk jau lūdzās dieva tā kunga vārdā, bet uz beigām sāka pat draudēt. Dzīvokļu sabiedrība aizsūtīja Viktoram Mihailovičam rakstisku atgādinājumu. Oda pēc tiesas. Stāvoklis kļuva aizvien saspīlētāks.

Stāvēdami pie akas, zīlētāja un atslēdznieks entuziasts turpināja sarunu.

Tādos apstākļos, kad nav piesūcināto gulšņu, — Viktors Mihailovičs kliedza, ka skanēja viss pagalms, — tas nebūs nekāds tramvajs, bet gan tīrā nelaime!

Kad tas viss reiz beigsies! — iesaucās Jeļena Sta-ņislavovna. — Dzīvojam kā mežoņi.

Gala neredz ... Jā! Zināt, ko es šodien satiku? Vorobjaņinovu.

Jeļena Staņislavovna atspiedās pret aku, aiz pārstei​guma turēdama paceltu pilnu spaini ar ūdeni.

— Es ierodos komunālsaimniecībā pagarināt darbnīcas rentes līgumu, eju pa koridoru. Pēkšņi pie manis pienāk divi vīri. Skatos — viens tāds kā pazīstams. Tā kā būtu Vorobjaņinova ģīmis. Šie nu jautā: «Sakiet — kāda iestāde šai ēkā bija agrāk?» Es atbildu, ka agrāk te bija sieviešu ģimnāzija, bet pēc tam dzīvokļu daļa. «Kam jums tas vajadzīgs?» es jautāju. Bet viņi saka «paldies» un iet tālāk. Tad es skaidri sapratu, ka tas ir pats Vorobjaņinovs, tikai bez ūsām. Kā viņš te radies? Un tas otrs, kas bija viņam līdzi, ārkārtīgi skaists vīrietis. Skaidri re​dzams — bijušais oficieris. Un tad es iedomājos ... Šai brīdī Viktors Mihailovičs pamanīja kaut ko nepatīkamu. Pārtraucis sarunu, viņš paķēra savu kannu un ātri noslēpās aiz atkritumu kastes. Pagalmā lēnām ienāca mājas nr. 5 sētnieks, apstājās pie akas un ņēmās aplūkot pagalma ēkas. Viktoru Mihailoviču nekur nemanījis, viņš kļuva bēdīgs.

Atslēdznieka Vitjkas atkal nav? — viņš jautāja Jeļenai Staņislavovnai.

Ak, es neko nezinu, — zīlniece atteica, — es neko nezinu.

Un, neparasti uzbudināta, ūdeni no spaiņa šļakstinā​dama, viņa steidzīgi devās uz savu dzīvokli.

Sētnieks novilka ar roku gar akas cementa sāniem un devas uz darbnīcu. Divus soļus aiz izkārtnes «IEEJA ATSLĒDZNIEKA DARBNĪCĀ» bija otra izkārtne — «ATSLĒDZNIEKA DARBNĪCA UN PRIMUSU LABOŠANA», zem kuras karājās smaga atslēga, Sētnieks iespēra ar kāju pa atslēgu un sirdīgi izsaucās: — Uh, mūdzis tāds!

Sētnieks vēl savas trīs minūtes pastāvēja pie darbnīcas, kļūdams aizvien niknāks un niknāks, tad viņš ar brīkšķi noplēsa izkārtni, aiznesa pagalma vidū pie akas un, ar abām kājām uzkāpis tai virsū, sāka ārdīties. _— Zagļi te pie jums dzīvo tai septītajā numurā! — sētnieks auroja. — Visādi salašņas! Ak tu, septiņgalvainā odze! Tādam vēl esot vidējā izglītība! ... Man tā tava vidējā izglītība bijusi nebijusi! ...

Mūdzis nolādētais!... Šajā laikā septiņgalvainā odze ar vidējo izglītību sēdēja aiz atkritumu kastes uz kannas un garlaikojās.Ar troksni vērās vaļā logi, un tajos parādījās jautras sejas. No ielas palēnām vien pagalmā sanāca ziņkārīgie. Pamanījis auditoriju, sētnieks vēl vairāk iedegās dusmās.

— Atslēdznieks mehāniķis! — sētnieks iesaucās. — Sa​sodītais aristokrāts!

Smalkos izteicienus sētnieks bagātīgi mija ar nepieklājīgiem lamu vārdiem, kurus viņš bārstīja sevišķi devīgi. Vājais sieviešu dzimums, kas gubām vien zvilnēja uz palodzēm, bija par sētnieku varen sašutis, tomēr no logiem nost negāja.

— Purnu sašķaidīšu! — sētnieks plosījās. — Izglītotais atradies!

Kad tracis bija sasniedzis kulmināciju, ieradās milicis un klusēdams sāka_ vilkt skandālistu uz iecirkni. Milicim palīdzēja zeļļi no «Atrsainotajā». .

Sētnieks padevīgi apķērās milicim ap kaklu un sāka raudāt.

Briesmas bija garām.

Tad aiz atkritumu kastes pietrūkās kājas pārgurušais Viktors Mihailovičs. Auditorija nošalcās.

— Bezkauņa! — Viktors Mihailovičs nosauca pakaļ svinīgajam gājienam. — Bezkauņa! Es tev paradīšu! Nelietis!

Rūgti raudošais sētnieks no tā visa nekā nedzirdēja. Viņu nēšus nesa uz nodaļu. Kā lietisku pierādījumu uz turieni aizstiepa arī izkārtni «Atslēdznieka darbnīca un prīmusu labošana».

Viktors Mihailovičs vēl ilgi nevarēja nomierināties.

Suņi tādi, — viņš teica, griezdamies pie skatītajiem, — varen lieli savā garā! Bezkauņas!

Diezgan, Viktor Mihailovič! — pa logu uzsauca Jeļena Staņislavovna. — Ienāciet uz brītiņu pie manis!

Viņa nolika Viktoram Mihailovičam priekšā bļodiņu ar kompotu un, staigādama pa istabu, ņēmās iztaujāt.

Ka es jums saku — tas ir viņš, bez ūsam, tomēr viņš, — kā arvien, kliedza Viktors Mihailovičs, — es taču viņu ļoti labi pazīstu! Kā izspļauts Vorobjaņinovs!

Apžēliņ, klusāk! Kāpēc viņš atbraucis, ka jūs do​mājat?

Viktora Mihailoviča melnajā sejā iezagās ironisks smīns: — Bet kā jūs pati domājat? Viņš pasmīnēja vēl ironiskāk: — Katrā ziņā ne jau tāpēc, lai parakstītu līgumus ar boļševikiem.

— Jūs domājat, ka viņam draud briesmas?

Ironijas rezerves, kuras Viktors Mihailovičs bija uzkrājis desmit pēcrevolūcijas gados, bija neizsmeļamas. Viņa sejā parādījās vesela sērija smīnu — cits par citu dzēlī​gāks un skeptiskāks.

— Kam gan Padomju Krievijā nedraud briesmas — un kur nu vēl cilvēkam, kas atrodas tādā stāvoklī kā Vorob​jaņinovs! Ūsas,. Jeļena Staņislavovna, bez iemesla nenoskuj.

Vai viņš atsūtīts no ārzemēm? — Jeļena Staņislavovna jautāja, un viņai gandrīz vai aizrāvās elpa.

Bez šaubām, — ģeniālais atslēdznieks atbildēja.

Kāds viņam varētu būt mērķis?

Neesiet nu tik bērnišķīga!

Vienalga: Man vajag' viņu redzēt, Bet vai jūs maz zināt, ar ko riskējat?

— Ak, vienalga! Pēc desmit gadus ilgas šķiršanās es nevaru netikties ar Ipolitu Matvejeviču.

Viņai patiešām likās, ka liktenis viņus izšķīris tādā laika, kad viņi viens otru mīlējuši-.

— Es jūs ļoti lūdzu, sameklējiet viņu! Uzziniet, kur viņš ir! Jus mēdzat apgrozīties visur kur! Jums tas nebūs grūti! Pasakiet, ka gribu viņu redzēt! Vai dzirdat?

Papagailis ar sarkanām apakšbiksēm, snauzdams laktā, izbijās no skaļas sarunas, pagriezās ar galvu uz leju un gluži kā sastindzis palika karājamies.

Jeļena Staņislavovna, — atslēdznieks mehāniķis sacīja, pieceldamies un piespiezdams rokas pie krūtīm, — es viņu atradīšu un uzņemšu sakarus.

Varbūt jūs vēl gribētu kompotu? — zīlniece jutās aizkustināta.

Viktors Mihailovičs izēda kompotu, nolasīja niknu lekciju par nepareizu papagaiļa būra konstrukciju un atvadī​jās no Jeļenas Staņislavovnas, ieteikdams viņai visu turēt visstingrākajā slepenībā.

XI NODAĻAALFABĒTS «DZĪVES SPOGULIS» Otrā dienā kompanjoni pārliecinājās, ka ilgāk dzīvot sētnieka miteklī ir neērti. Tihons burkšķēja, pavisam apdullis no tā, ka sākumā bija redzējis kungu ar melnām ūsām, pēc tam ar zaļām ūsām un vispēdīgi pavisam bez ūsām. Nebija uz kā gulēt. Sētnieka istaba smirdēja pēc pūstošiem mēsliem; šo smaku izplatīja Tihona jaunie vel​teņi. Vecie velteņi stāvēja kaktā un arī nebūt neuzlaboja gaisu.

— Uzskatu atmiņu vakaru par slēgtu, — Ostaps sacīja, — mums jāpārceļas uz viesnīcu.

Ipolits Matvejevičs nodrebēja.

— To nevar.— Kāpēc ne?— Tur vajadzēs pierakstīties.— Vai jums nav kārtībā pase?

— Nē, pase ir kārtībā, bet pilsētā manu uzvārdu labi pazīst. Sāksies valodas.

Koncesionāri, domās iegrimuši, klusēja.

— Bet vai uzvārds Mihelsons jums patīk? — pēkšņi jautāja nepārspējamais Ostaps. — Kāds Mihelsons? Senators?

— Nē. Padomju tirdzniecības darbinieku biedrības lo​ceklis.

— Nesaprotu, ko jūs ar to gribat sacīt.

— Tāpēc ka jums trūkst tehnisku iemaņu. Neesiet tāds tāpiņš!

Benders izņēma no zaļajiem svārkiem arodbiedrības biedra karti un iedeva Ipolitam Matvejevičam.

— «Konrāds Karlovičs Mihelsons četrdesmit astoņus gadus vecs, bezpartejiskais, neprecējies, arodbiedrības biedrs no 1921. gada, augstākā, mērā tikumīga persona, mans labs paziņa, liekas, liels bērnu draugs ...» Bet jūs varat ar bērniem nedraudzēties — to milicija no jums ne​prasīs.

Ipolits Matvejevičs pietvīka.

— Bet vai būs ērti?

— Šī rīcība, lai gan paredzēta kriminālkodeksā, salīdzinājumā ar mūsu koncesiju tomēr ir tikai nevainīga bērnu spēlīte.

Vorobjaņinovs tomēr sastomījās.

— Jūs esat ideālists, Konrād Karlovič. Jums vēl ir laimējies, iedomājieties tikai, ja jums pēkšņi vajadzētu kļūt par kaut kādu Papā-Kristozopulo vai Zlovunovu…

Sekoja drīza piekrišana, un koncesionāri, neatvadīju​šies no Tihona, izgāja uz ielas.

Viņi apmetās mēbelētās istabās «Sorbonna». Ostaps sacēla kājās visu nelielo viesnīcas kalpotāju štatu. Vispirms viņš apskatīja septiņrubļu numurus, taču bija neapmierināts ar to iekārtojumu. Piecrubļu numuru iekārtojums viņam patika labāk, tikai tepiķi bija tādi kā apdiluši un istaba nejauki smirdēja,

Trīsrubļu numuros viss bija labi, izņemot gleznas.

— Es nevaru dzīvot vienā istabā ar dabas ainavām, — Ostaps sacīja.

Vajadzēja apmesties numurā par rubli astoņdesmit. Tur nebija dabas ainavu, nebija tepiķu, istabas iekārta bija stipri vien atturīga: divas gultas un naktsgaldiņš.

Akmens laikmeta stils, — Ostaps atzinīgi piezīmēja. — Bet vai aizvēsturiskie dzīvnieki matračos nemājo?

Atkarībā no sezonas, — viltīgais apkalpotājs atbildēja, — ja, piemēram, sanāk kāda guberņas mēroga sapulce, tad, protams, nav, jo sabrauc daudz ļaužu un pirms tam notiek liela tīrīšana. Bet pārējā laikā tiešām gadās, ka arī iemājo. No kaimiņu «Livādijas» numuriem.

Tanī pašā dienā koncesionāri ieradās Stargorodas Komunālās saimniecības nodaļā, kur dabūja visas nepieciešamās ziņas. Izrādījās, ka dzīvokļu daļa bija izformēta 1921. gadā un tās plašais arhīvs apvienots ar Stargorodas Komunālās saimniecības nodaļas arhīvu.

Pie darba ķērās lielais kombinators. Pievakarē kompanjoni jau zināja arhīva pārziņa Varfolomeja Korobeiņikova — bijušā pilsētas priekšnieka kancelejas ierēdņa, ta​gad kantordarbinieka mājas adresi.

Ostaps ietērpās adītajā vestē, izdauzīja pret gultas galu svārkus, izprasīja no Ipolita Matvejeviča rubli un divdesmit kapeikas reprezentācijai un devās vizītē pie arhivāra. Ipolits Matvejevičs palika «Sorbonnā» un satraukts sāka staigāt spraugā starp abām gultām. Šajā zaļajā un aukstajā vakarā izšķīrās visa pasākuma liktenis. Ja izdosies dabūt orderu kopijas, kas rādītu, kā sadalītas no Vorobjaņinova savrupmājas paņemtās mēbeles, tad pasākumu varētu uzskatīt pa pusei izdevušos. Nākotnē, protams, vēl gaidītu neiedomājamas grūtības, taču pavediens jau būtu rokā.

— Ja tikai dabūtu orderus, — Ipolits Matvejevičs čuk​stēja, atlaidies gultā, — ja tikai būtu orderi!.,.

Izgulētā matrača atsperes dzēla viņu kā blusas. Viņš to nejuta. Viņš vēl visai miglaini nojauta, kas notiks pēc orderu saņemšanas, tomēr bija pārliecināts, ka tad viss ies kā pa taukiem. «Bet tauki par ļaunu nenāk,» viņam nez kāpēc nedeva miera doma. īstenībā ievārījās lielas ziepes. Rožaino sapņu pārņemts, Ipolits Matvejevičs grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem. Atsperes vaidēja zem vīna smaguma.

Ostapam bija jāiet cauri visai pilsētai. Korobeiņikovs dzīvoja Gusiščā — Stargorodas nomalē.

Tur pa lielākai daļai dzīvoja dzelzceļnieki. Reizēm virs mājām pa uzbērumu, ko ietvēra plāns betona žogs, atpakaļgājienā pabrauca garām šņācoša lokomotīve. Māju jumtus uz mirkli apgaismoja lokomotīves kurtuves liesmainā uguns. Reizēm ripoja tukši vagoni, reizēm sprāga petardes. Starp būdelēm un pagaidu barakām stiepās gari, vēl neizžuvuši kooperatīvu celtu ķieģeļu ēku korpusi.

Ostaps pagāja garām mirdzošai salai — dzelzceļnieku klubam, pēc papīriņa pārbaudīja adresi un apstājās pie arhivāra mājiņas. Viņš pagrieza durvju zvanu ar reljefiem burtiem «Lūdzu griezt».

Pēc garas iztaujāšanas — «pie kā?» un «kāpēc?» — durvis atvērās, un viņš atradās tumšā, ar skapjiem pie​bāztā priekšnamā. Tumsā kāds elpoja Ostapam sejā, bet neko nesacīja.

— Kur šeit varētu sastapt pilsoni Korobeiņikovu? — Benders jautāja.

Elpojošais cilvēks paņēma Ostapu aiz rokas un ieveda ēdamistabā, kuru apgaismoja petrolejas griestu lampa. Ostaps ieraudzīja savā priekšā mazu, ārkārtīgi tīrīgu vecīti ar neparasti lokanu muguru.

Nebija šaubu, ka šis večuks ir tas pats pilsonis Korobeiņikovs. Ostaps bez uzaicinājuma pievilka tuvāk krēslu un apsēdās.

Večuks drosmīgi skatījās viņa patvarīgajās izdarībās un klusēja. Ostaps pirmais laipni uzsāka sarunu: — Es pie jums darīšanās. Vai jūs strādājat Stargoro​das komunālsaimniecības nodaļas arhīvā?

Večuka mugura sakustējās un apstiprinoši izliecās, — Bet agrāk strādājāt dzīvokļu daļā?

— Es esmu strādājis visur kur, — večuks jautri at​saucās.

— Pat pilsētas priekšnieka kancelejā?

To sakot, Ostaps piemīlīgi pasmaidīja. Večuka mugura ilgi locījās un pēdīgi apstājās tādā stāvoklī, kas liecināja, ka dienests pilsētas priekšnieka kancelejā bijis gaužām sen un visu atcerēties nemaz nav iespējams.

Bet varbūt jūs tomēr būtu tik laipns un pateiktu, ar ko varu pakalpot? — saimnieks jautāja, ar interesi vēro​dams viesi.

Būšu tik laipns, — vies.is atbildēja. — Es esmu Vorobjaņinova dēls.

Kura tad? Vai muižniecības priekšnieka?

Nūja.

Vai viņš vēl dzīvs?

Miris, pilsoni Korobeiņikov. Aizgājis dieva mierā.

Jā, — bez sevišķām skumjām sacīja večuks, — bēdīgs notikums. Bet viņam taču, liekas, bērnu nebija?

Nebija gan, — Ostaps laipni apstiprināja.

Kā tad ...

Nekas. Es esmu no morganātiskām laulībām.

Vai nebūsiet Jeļenas Staņislavovnas dēliņš?

Jā, tieši tā.

Un kā tad viņai ar veselību?

Maman sen jau kapā.

Ak tā gan, ai, cik bēdīgi!

Un vēl ilgi večuks ar asarām acīs līdzjūtīgi skatījās uz Ostapu, kaut gan vēl šodien pat bija redzējis Jeļenu Staņislavovnu tirgū gaļas rindā.

Visi esam mirstīgi, — viņš sacīja. — Tomēr atļaujiet pavaicāt, kādā lietā esat nācis, cienījamais, jūsu vārdu gan nezinu ...

Voldemārs, — Ostaps ātri atsaucās.

— Vladimirs Ipolitovičs? Ļoti labi. Tā. Es klausos, Vladimir Ipolitovič.

Večuks apsēdās pie galda, ko klāja musturota vaska​drāna, un ieskatījās Ostapam tieši acīs.

Ostaps ar izmeklētiem vārdiem izteica savas skumjas par vecākiem. Viņš ļoti nožēlojot, ka tik vēlu iebrucis ļoti cienījamā arhivāra mājoklī un traucē viņu ar savu vizīti, bet cerot, ka ļoti cienījamais arhivārs piedošot, kad uzzināšot, kādas jūtas viņu uz to mudinājušas. , — Es gribētu, — ar neizsakāmu dēla mīlestību nobeidza Ostaps, — sameklēt kaut ko no papiņa mēbelēm, lai saglabātu viņa piemiņu. Vai jums nav zināms, kam atdo​tas viņa nama mēbeles?

Sarežģīts uzdevums, — večuks padomājis atbildēja, — tas pa spēkam tikai nodrošinātam cilvēkam ... Piedo​šanu, bet ar ko jūs nodarbojaties?

Brīva profesija. Uz arteļa pamatiem dibināta per​soniska lopkautuve un saldētava Samarā.

Večuks aizdomīgi paskatījās uz jaunā Vorobjaņinova zaļo ietērpu, taču nekā neiebilda.

«Nadzīgs jauns cilvēks,» viņš nodomāja.

Ostaps, kas tobrīd bija beidzis Korobeiņikova novērošanu, nosprieda, ka «večuks ir tipisks nelietis».

Tā tas ir, — Ostaps sacīja.

Tā tas ir, — arhivārs atbildēja, — grūti, bet izdarīt var…

Būs vajadzīgi līdzekļi? — nāca talkā lopkautuves un saldētavas īpašnieks.

Neliela summa .., Tuvāk pie vietas, kā saka Mopasāns. Par ziņām tiks samaksāts.

Nu labi, lieciet galdā septiņdesmit rubļu.

Kāpēc tad tik daudz? Vai auzas tagad dārgas? Večuks, locīdams mugurkaulu, smalka balstiņa

noskandēja: — Jums labpatīk jokot...

— Piekrītu, papucīt. No manis nauda, no jums — or​deri. Kad lai es pie jums piekāpju?

— Vai nauda jums līdzi?

Ostaps bez vilcināšanās plāja ar roku pa kabatu.

— Tad lūdzu kaut vai tūlīt, — Korobeiņikovs svinīgi sacīja.

Viņš aizdedzināja sveci un ieveda Ostapu blakusistabā. Tur atradās ne vien gulta, kurā acīmredzot gulēja mājas saimnieks, bet arī ar grāmatvedības grāmatām nokrauts rakstāmgalds un garš kancelejas skapis ar vaļējiem plauktiem. Pie plauktu malām bija prelīmeti drukāti burti no A līdz pat pēdējam alfabēta burtam. Plauktos atradās ar jaunu auklu pārsieti orderusainīši.

—- Oho! — Ostaps sajūsmināts izsaucās. — Pilnīgs mājas arhīvs!

— Pavisam pilnīgs, — arhivārs kautri atbildēja. — Es, zināt, katram gadījumam...

Komunālsaimniecības nodaļai tas nav vajadzīgs, bet man uz vecumdienām var noderēt... Mēs dzīvojam, zināt, kā uz vulkāna ... kas viss nevar notikt... Ļaudis tad metīsies meklēt savas mēbeles, bet kur tad šīs ir?

Ače, kur tās ir! Šeitan! Skapī. Un kas saglabāja, kas nosargāja? Korobeiņikovs. Tad nu kungi sacīs vecītim paldies, palīdzes vecumdienās ... Bet man jau daudz nevajag — iedos pa desmitnieciņam par orderīti — un paldies par to pašu ... Citādi lai pamēģina vien sameklēt adatu siena kaudzē! Bez manis neatradīs!

Ostaps ar sajūsmu skatījās uz večuku.

— Brīnišķīga kanceleja, — viņš sacīja, — pilnīga me​hanizācija! Jūs esat īsts darba varonis!

Glaimotais arhivārs ņēmās viesi iepazīstināt ar visām sava iemīļotā darba detaļām. Viņš atvēra biezās uzskaites un sadales grāmatas.

— Šeit ir viss, — viņš sacīja, — visa Stargoroda! Visas mēbeles! No kā un kad paņemtas, kam un kad izsniegtas. Bet šī te ir alfabēta grāmata, dzīves spogulis! Kādas mēbeles jūs interesē? Pirmās ģildes tirgoņa Angelova? Lū-ūgtum! Skatieties uz burtu A. Burts A, Ak, An, An-gelovs ... Kāds numurs? Lūk, 82742. Un tagad ņemsim uzskaites grāmatu. 142. lappuse. Kur ir Angelovs? Reku, Angelovs. No Angelova 1918. gada 18. decembrī paņemts: klavieres «Bekker», nr. 97012, mīkstais klavieru soliņš, rakstāmgaldi — divi gabali, drēbju skapji — četri (divi no sarkankoka), šifonjers — viens un tā tālāk...

Bet kam iedots? ... Paskatīsimies sadales grāmatā. Tas pats numurs — 82742... Izsniegts. Šifonjers — pilsētas kara komisariātam, drēbju skapji — trīs gabali — bērnu internātam «Cīrulītis»... Un vēl viens drēbju skapis — Stargorodas guberņas Pārtikas kombināta sekretāra personiska lietošanā. Bet kur palikušas klavieres? Klavieres ajzvestas uz Sociālās nodrošināšanas otro namu. Un tur tās atrodas līdz šai dienai.., «Tā kā nebūtu tur tādas klavieres redzējis,» Ostaps no​domāja, atcerējies Alhena kaunīgo ģīmīti.

Vai, piemēram, pilsētas valdes kancelejas priekšniekam Murinam ... Tātad jāmeklē uz burtu M. Te ir itin viss. Visa pilsēta. Te ir klavieres, visādas kušetītes, trimo, krēsli, dīvaniņi, pufiņi, lustras .,. Servīzes — pat tās te ir...

Jā! — Ostaps_sacīja. — Vajadzētu uzcelt jums pieminekli uz mūžu mūžiem. Tomēr ķersimies pie lietas. Pie​mēram, burts V. Lūdzu — burts V, — Korobeiņikovs labprāt atsaucās. — Tūlīt. Vom, Von, Vorickis. Nr. 48238, Vorobjaņinovs Ipolits Matvejevičs, jusu tētiņš — lai viņam debesu valstība! — bija sirds cilvēks..'.

Klavieres «Bekker», nr. 54809, ķīniešu vāzes, marķētas, — četras, franču fabrikas «Sevra» ražojums, Obisonas tepiķi — astoņi, dažāda lieluma, gobelēns «Gane», gobelēns «Gans», divi te-kiešu tepiķi, viens Horasānas tepiķis, lāča izbāznis ar bļodu — viens, guļamistabas garnitūra — divpadsmit priekšmeti, ēdamistabas garnitūra — sešpadsmit priekšmeti, viesistabas garnitūra — četrpadsmit priekšmeti —, riekstkoka, meistara Gambsa darbs .., . — Bet kam izdots? — Ostaps nepacietīgi ieprasījās.

— To mēs tūlīt redzēsim. Lāča izbāznis ar bļodu — otrajai milicijas nodaļai. Gobelēns «Gans» —

mākslas vērtību fonda. Gobelēns «Gane» — ūdensceļu transporta darbinieku klubā. Obisonas, tekiešu un Horasānas tepiķi — Arējās tirdzniecības Tautas komisariātā. Guļamistabas garnitūra — mednieku biedrībā, ēdamistabas garnitūra — lejnicu galvenās pārvaldes Stargorodas nodaļā. Viesistabas riekstkoka garnitūra — dažādās vietās. Apaļais galds un viens krēsls — Sociālas nodrošināšanas otrajā namā, dīvāns ar izliektu atzveltni — dzīvokļu daļas rīcībā (līdz šim laikam'stāv priekštelpā, visu drēbi nospeķojuši, nelieši tādi), vēl viens krēsls — biedram Gricacujevam kā imperiālistiskā kara invalīdam, izsniegts uz viņa lūguma un dzīvokļu daļas vadītajā b. Burkina rezolūcijas pamata. Desmit krēsli aizsūtīti uz mēbeļu muzeju Maskava saskaņā ar Izglītības Tautas komisariāta apkārtrakstu .., Ķīniešu vāzes, marķētas ,,, — Gods un slava, — Ostaps gavilēdams iesaucās, — tas ir konģeniāli! Būtu labi ieskatīties arī orderos.— Tūlīt, tūlīt tiksim arī pie orderiem. Nr. 48238, burts V. Arhivārs piegāja pie skapja un, pacēlies uz pirkstgaliem, paņēma vajadzīgo sainīti.

—- Āre. Šeit ir visas jūsu tētiņa mēbeles. Vai jūs vēla​ties visus orderus?

— Kur nu visus... Tā.,, Bērnības atmiņas — viesistabas garnitūra .., Atceros, kā es viesistabā spēlējos uz Horasānas tepiķa un skatījos uz gobelēnu «Gane»... Skaists bija tas laiks, ak, zelta bērnu dienas! ... Tad jau ar viesistabas garnitūru mums, papucīt, arī pietiks.

Arhivārs rūpīgi tina vaļā zaļo pasakņu sainīti un meklēja pieprasītos orderus. Korobeiņikovs atlasīja piecus. Viens orderis par desmit krēsliem, divi — par vienu krēslu, viens — par apaļo galdu un viens — par gobelēnu «Gane».

— Paskatieties, esiet tik laipns! Viss kartībā. Kur kas atrodas — viss zināms. Uz pasakņiem ir visas adreses un saņēmēja pašrocīgs paraksts. Tā ka, ja nu šā vai tā, neviens nevarēs noliegt. Varbūt vēlaties ģenerālienes Popovas garnitūru? Ļoti laba. Arī Gambsa darbs.

Bet Ostaps, kuru skubināja vienīgi mīlestība uz vecā​kiem, paķēra orderus, iebāza dziļi sānkabatā, bet no ģene​rālienes garnitūras atteicās.

Vai var izrakstīt kvītīti? — arhivārs apjautājās, veikli izliekdams muguru.

Rakstiet, — Benders laipni sacīja, — jūs, kas cīnā​ties par ideju.

— Tad es rakstīšu, — Pucējiet vaļā!

Viņi aizgāja atpakaļ uz pirmo istabu. Korobeiņikovs kaligrāfiskā rokrakstā uzrakstīja kvīti un smaidīdams pasniedza viesim. Galvenais koncesionārs neparasti pieklājīgi paņēma papīriņu ar labās rokas diviem pirkstiem un ielika tanī pašā kabatā, kur jau atradās vērtīgie orderi.

— Nu, visu labu, — viņš sacīja, acis piemiedzis, — liekas, es jūs stipri iztraucēju. Neuzdrošinos ilgāk apgrūtināt ar savu klātbūtni. Sniedziet roku, kancelejas priekšniek!

Pārsteigtais arhivārs vārgi paspieda Ostapa pastiepto roku.

— Visu labu! — Ostaps atkārtoja. Viņš devās uz izeju.

Korobeiņikovs neko nesaprata. Viņš pat paskatījās uz galdu, vai tikai ciemiņš nav atstājis naudu tur, bet arī uz galda naudas nebija. Tad arhivārs 'ļoti klusi pajautāja: — Bet nauda?

— Kāda nauda? — Ostaps pārvaicāja, vērdams vaļā durvis. — Jūs, liekas, jautājāt par kaut kādu naudu?

— Jā, protams! Par mēbelēm! Par orderiem!

— Draudziņ, — Ostaps melodiski novilka, — jānudien, zvēru pie nelaiķa papiņa goda. Dotu ar mīļu prātu, bet naudas nav — aizmirsu izņemt no tekošā rēķina.

Večuks nodrebēja un pastiepa uz priekšu savu kuslo ķepiņu,_ grasīdamies aizturēt vēlo apmeklētāju.

— Lēnāk, muļķi, — Ostaps draudoši iesaucās, — ja tev skaidri un gaiši pasaka — rītā, tad tas nozīmē, ka rītā! Nu, uz redzi! Rakstiet vēstules!...

Durvis ar troksni aizcirtās. Korobeiņikovs atkal tās atvēra un izskrēja uz ielas, taču Ostapa tur vairs

nebija. Ostaps steidzīgi gāja garām tiltam. Caur viaduktu braucoša lokomotīve apgaismoja viņu ar savām ugunīm un ietīstīja dūmu mutuļos.

— Ledus sakustējies! — Ostaps uzsauca mašīnistam. — Ledus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Mašīnists nesaklausīja viņa vārdus un atmeta ar roku, mašīnas riteņi sāka spēcīgāk raustīt kloķu tērauda elko​ņus, un lokomotīve aizdrāzās.

Korobeiņikovs pāris minūšu pastāvēja ledainajā vējā un, neganti lamādamies, atgriezās savā mājelē.

Viņu pārņēma nepanesams rūgtums. Viņš nostājās istabas vidū un aiz niknuma saka spārdīt galdu. Palēcās galošveidīgais pelnutrauks ar sarkanu uzrakstu «Treugoļņik», un glāze saskandināja ar karafi.

Vēl nekad Varfolomejs Korobeiņikovs nebija tik nežēlīgi piekrāpts. Viņš varēja krāpt, ko vien gribēja, bet tagad pats bija apvests ap stūri tik ģeniālkvienkarši, ka viņš vēl ilgi stāvēja un spārdīja ēdamgalda resnas kājas.

Gusiščā Korobeiņikovu sauca par Varfolomejiču. Pie viņa griezās tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumos. Varfolomejičs ņēma ķīlā mantas un pieprasīja zvērīgus procentus. Viņš ar to nodarbojās jau vairākus gadus un vēl ne reizes nebija iekritis. Bet tagad viņš izgāzies sava labākajā komerciālajā pasākumā, no kura bija gaidījis lielu peļņu un nodrošinātas vecumdienas.

— Vai tas kāds joks! — viņš iesaucās, atcerēdamies postā aizlaistos orderus. — Tagad naudu tikai iepriekš. Nu kā es tā varēju nošaut greizi? Pats_ savām rokām atdevu riekstkoka viesistabas garnitūru!.., Gobelēns «Gane» — cik tas vien nemaksā! Roku darbs!

Zvanu «Lūdzu griezt» jau krietnu brīdi grozīja kāda nedroša roka, un Varfolomejičs vēl nebija paspējis atcerēties, ka ārdurvis palikušas vaļā, kad priekštelpa atskanēja smaga rīboņa un skapju labirintos apjukuša cilvēka balss iesaucās: — Kur te var tikt iekšā?

Varfolomejičs izgāja priekšnamā, sagrābstīja kādu mēteli (cik varēja sataustīt — drapa) un ieveda ēdamistabā svēto tēvu Fjodoru.

— Pazemīgi lūdzu piedošanu, — svētais tēvs Fjodors sacīja.

Pēc desmit minūtēm, kad abi bija izteikuši viens otram aplinku mājienus, likdami lietā dažādus viltīgus gājienus, noskaidrojās, ka pilsonim Korobeiņikovam patiešām ir šādas tādas ziņas par Vorobjaņinova mēbelem.bet svētais tēvs Fjodors neatsakās par šīm ziņām samaksāt. Bez tam arhivāram par lielu apmierinājumu izrādījās, ka apmeklētājs, ir bijušā muižniecības priekšnieka miesīgs brālis un dedzīgi vēlas saglabāt viņa piemiņu, iegūstot riekstkoka viesistabas garnitūru. Ar šo garnitūru Vorobjaņinova brā​lim saistījās vissiltākās zēna dienu atmiņas.

Varfolomejičs pieprasīja simt rubļu. Apmeklētājs brāļa piemiņu vērtēja krietni zemāk — ap trīsdesmit rubļiem. Vienojās par piecdesmit.

— Naudu gan es palūgšu tūlīt, — arhivārs pavēstīja, — tādi ir mani noteikumi, Bet vai tas nekas, ja es maksāšu zelta desmitniekos? — svētais tēvs Fjodors ātri ieprasījās, plēsdams vaļā svārku oderi.

Pieņemšu pēc kursa. Par deviņarpus. Pašreizējais kurss.

Vostrikovs izpurināja no zuteņa piecus dzeltenos, piebēra vēl divarpus sudrabā un piebīdīja visu kaudzīti arhivāram. Varfolomejičs divas reizes pārskaitīja naudu, sagrāba to saujā, palūdza ciemiņu brītiņu uzkavēties un aizgāja pēc orderiem. Savā slepenajā kancelejā Varfolomejičs ilgi negudroja, atvēris alfabētu — dzīves spoguli uz burtu P, ātri atrada vajadzīgo numuru un paņēma no plaukta ģenerālienes Popovas orderu sainīti. Atsējis to vaļā, Varfolomejičs izņēma vienu orderi, izdotu b. Brunsam, kas dzīvo Vīnogu ielā 34, par divpadsmit Gambsa fabrikā ražotiem riekstkoka krēsliem. Brīnīdamies par savu atjautību un prasmi izlocīties, arhivārs iesmējās un aiznesa orderi pircējam.

— Visi vienā vietā? — pircējs iesaucās.

— Visi kā viens. Visi ir tur. Brīnišķīga garnitūra! Tā tik ir manta! Ak, kas tur ko stāstīt! Pats zināt.

Svētais tēvs Fjodors sajūsmināts ilgi kratīja arhivāra roku un, priekšnamā neskaitāmas reizes uzgrūdies uz skapjiem, pazuda nakts tumsā.

Varfolomejičs vēl ilgi smējās par piemuļķoto pircēju. Zelta monētas viņš nolika rindā uz galda un ilgi sēdēja, miegaini blenzdams uz piecām spīdīgām ripiņām.

«Nez kāpēc viņi tā metušies uz Vorobjaņinova mēbelēm?» viņš nodomāja. «Galīgi jukuši.»Viņš noģērbās, pavirši noskaitīja lūgšanu, ielikās šau​rajā jaunas meitenes gultiņā un noraizējies aizmiga.

XII NODAĻA UGUNĪGA SIEVIETE — DZEJNIEKA SAPNIS Aukstums pa nakti bija pazudis bez miņas. Kļuva tik silts, ka agrīnajiem gājējiem gura kājas.

Zvirbuļi čivināja ka negudri. Pat vista, izgājusi no virtuves viesnīcas pagalmā, sajuta spēku pieplūdumu un mēģināja pacelties spārnos. Debess bija nosēta ar sīku mākoņu klimpām, no atkritumu kastes plūda vijolīšu un zemnieku zupas smarža. Vējš ierāvās zem karnīzes un sastinga. Kaķi gulšnāja uz jumta un, acis augstprātīgi piemiegusi, lūkojās pagalmā, pār kuru skrēja apkalpotājs Aleksandrs ar netī​ras veļas klēpi.

«Sorbonnas» gaiteņos modās dzīvība. Uz tramvaja atklāšanas svinībām no apriņķiem ieradās delegāti. No viesnī​cas līnijdroškas ar uzrakstu «Sorbonna» izkapā vesels bars.

Saule sildīja pilnā sparā. Pacēlās augšup veikalu rievotie dzelzs aizvirtņi. Padomju darbinieki, kas bija izgājuši uz darbu vatētos mēteļos, smaka nost un, juzdami pava​sara smagumu, pogāja mēteļus vaļa.

Kooperatīva ielā pārlādētajai dzirnavu celtniecības automašīnai bija pārlūzusi atspere, un, notikuma vietā iera​dies, Viktors Mihailovičs Poļesovs deva padomus.

Ar lietišķu greznību iekārtotā numurā (divas gultas un naktsgaldiņš) atskanēja zirdziska sprauslāšana un zviegšana: Ipolits .Matvejevičs līksmi mazgājas un tīrīja degunu. Lielais kombinators gulēja gultā, aplūkodams saplī​sušos puszābakus.

— Starp citu, — viņš sacīja, — lūdzu, dzēsiet savu pa​rādu!

Ipolits Matvejevičs atņēma no sejas dvieli un paskatījās uz kompanjonu ar izvalbītām acīm bez pensneja.

— Ko blenžat uz mani kā zaldāts uz uti? Par ko jūs brīnāties? Ka ir parāds? Jā! Jūs man esat parādā naudu. Vakar aizmirsu pateikt, ka par orderiem es saskaņā ar jūsu pilnvarām samaksāju septiņdesmit rubļu. Par ko pievienoju kvīti. Dodiet šurp trīsdesmit piecus rubļus! Koncesionāri, es ceru, izdevumus sedz uz vienlīdzības pama​tiem?

Ipolits Matvejevičs uzlika pensneju, izlasīja kvīti un negribīgi atdeva naudu. Taču pat tas nespēja apēnot viņa prieku. Bagātība bija rokā. Nieka trīsdesmit rublēni kā puteklītis pagaisa briljantu kalna mirdzumā.

Ipolits Matvejevičs, starojoši smaidīdams, izgāja gaitenī un sāka staigāt pa to šurp un turp. Uz dārglietu pamatiem celtās jaunās dzīves plāni viņu ielīksmoja. «Bet svētais tēvs?» viņš klusībā ņirgājās.

«Muļķis paliek muļ​ķis. Neredzēt viņam krēslus kā savas ausis!»

Aizgājis līdz gaiteņa galam, Vorobjaņinovs griezās apkārt. Baltās, saplaisājušās durvis nr. 13 atvērās, un viņam tieši pretī iznāca svētais tēvs Fjodors, tērpies zilā krievu kreklā, kas bija apjozts ar melnu, nobružātu auklu, kurai katrā galā karājās pa kuplam pušķim. Svētā tēva labsirdīgā seja aiz laimes staroja. Arī viņš bija iznācis gaitenī pastaigāties. Sāncenši vairākkārt satikās un, triumfējoši saskatījušies, gāja tālāk. Gaiteņa galos abi reizē apgriezās un atkal tuvojās viens otram .,, Ipolitam Matvejevičam vai elpa aizrāvās no sajūsmas. Tās pašas jūtas bija pārņēmušas arī svēto tēvu Fjodoru. Zēlums pret uzvarēto pretinieku māca abus. Pēdīgi, piekto reizi satiekoties, Ipo​lits Matvejevičs neizturēja.

— Sveicināti, cienīgtēvs! — viņš neizsakāmi saldā balsī ierunājas.

Svētais tēvs Fjodorslika lietā visu sarkasmu, kādu vien dievs viņam bija atvēlējis, un atsaucās: — Labrītiņ, Ipolit Matvejevīč!

Ienaidnieki aizgāja katrs uz savu pusi. Kad viņi atkal nonāca līdzas, Vorobjaņinovs izmeta: — Vai es nebiju jums ko nodarījis, kad pēdējoreiz tikā​mies?

— Nē, nemaz ne, tikties bija loti patīkami, — bezgala līksmais svētais tēvs Fjodors atbildēja.

Ceļš viņus atkal aiznesa katru uz savu pusi. Svētā tēva fizionomija saka Ipolitu Matvejeviču uztraukt. _— Dievkalpojumus droši vien vairs nenoturat? — viņš nākošas tikšanas laikā jautāja.

— Vai nu tagad dievkalpojumi prātā! Draudzes locekļi izklīduši pa pilsētām, meklē dārglietas.

Iegaumējiet — savas dārglietas! Savas!

Es nezinu, kam tās pieder, bet meklēt, meklē.

Ipolits Matvejevičs gribēja pateikt kādu rupjību un tādēļ jau pat muti atvēra, taču nekā nevarēja izdomāt un saskaities atgriezās savā numurā. Pēc mirkļa no turienes iznāca Turcijas pavalstnieka dēls Ostaps Benders debeszilā veste un, mīdams pats uz savu zābaku saitēm, devās pie Vostrikova. Rozes svētā tēva Fjodora vaigos novīta un pārvērtas pelnos.

— Uzpērkat vecas mantas? — Ostaps bargi noprasīja. — Krēslus? Ķeskas? Zābaksmēra bundžiņas?

— Ko jūs vēlaties? — svētais tēvs Fjodors nočukstēja.

— Es veļos jums pārdot vecas bikses. Garīdzniekam pār muguru pārskrēja saltas tirpas, un viņš pakāpās sānis» — Ko jūs klusējat kā arhierejs pieņemšanas laikā? Svētais tēvs Fjodors lēni devās uz savu numuru.

— Vecas mantas uzpērkam, jaunas zogam! — Ostaps nokliedza viņam pakaļ.

Vostrikovs ierāva galvu plecos un apstājas pie savām durvīm. Ostaps nepārstāja ņirgāties: — Kā tad paliek ar biksēm, augsti cienījamais kulta kalp? Ņemsiet? Vēl dabūnamas vestes piedurknes, kliņģera caurumi un sprāguša ēzeļa ausis. Ņemiet vairumā — iznāks lētāk! Un krēslos tie nav noslēpti — meklēt neva​jag! Nu?!

Aiz kulta kalpa muguras aizvērās durvis.

Apmierinātais Ostaps, ar zābaku saitēm pa tepiķi pukšķinādams, lēni devās atpakaļ. Kad viņa masīvais stāvs bija pietiekami tālu, svētais tēvs Fjodors žigli pabāza galvu pa durvju spraugu un ilgi apvaldītā sašutuma iespiedzas: — Pats tu esi muļķis!

— Ko? —_ Ostaps iesaucās un metās atpakaļ, taču durvis jau bija ciet, tikai atslēga vien noskrapstēja.

Ostaps noliecās pie atslēgas cauruma, pielika pie mutes delnu kā ruporu un, skaidri izrunādams vārdus, vaicāja: , — Cik maksā opijs priekš tautas?

Aiz durvīm klusēja.

— Jūs esat viens prasts cilvēks, onkulīt! — Ostaps nokliedza.

Tajā pašā mirklī pa atslēgas caurumu izšāvās un saka bakstīties zīmulis, ar kura aso galu svētais tēvs Fjodors centās iedzelt ienaidniekam. Koncesionars laikā atlēca nost un saķēra zīmuli. Durvju šķirti, ienaidnieki klusēdami sāka vilkt zīmuli katrs uz savu pusi. Uzvarēja jaunība, un zīmulis, stīvēdamies pretī kā skabarga, lēni izlīda no cauruma. Ar šo trofeju Ostaps atgriezās savā numurā. Kompanjoni kļuva vēl līksmāki.— Un naidnieks ļekas vaļā laiž! — Ostaps noskandēja. Uz zīmuļa šķautnes viņš ar kabatas nazīti iegrieza aizskarošu vārdu/izskrēja gaitenī un, iebāzis zīmuli atslēgas caurumā, tūlīt atgriezās numurā.

Draugi izvilka dienas gaismā orderu zaļos pasaknīšus un ņēmās tos rūpīgi pētīt.

Orderis par gobelēnu «Gane», — Ipolits Matvejevičs sapņaini sacīja. — Es šo gobelēnu nopirku Pēter​burgā no antikvāra.

Pie velna «Gani»! — Ostaps iesaucās, saplēsdams orderi smalkās driskās.

Apaļš galds ... Acīmredzot no garnitūras …

Dodiet šurp! Jupis viņu rāvis, to galdiņu!

Palika divi orderi: viens — par 10 krēsliem, izdots mēbeļgaldniecības mākslas muzejam Maskavā, otrs — par vienu krēslu b. Gricacujevam Stargorodā, Pļehanova ielā 15.

— Gādājiet naudu, — Ostaps sacīja, — varbūt vajadzēs braukt uz Maskavu!

— Bet arī šeit taču ir krēsls?

— Izredzes — viens pret desmit. Tīra matemātika. Un arī tad tikai tādā gadījumā, ja pilsonis Gricacujevs ar to nav izkurinājis taupības krāsniņu.

— Nejokojiet, tā nevajag!

Nekas, nekas, lieber Vater Konrād Karlovič Mihelson, gan atradīsim! Svēts pienākums! Valkāsim batista kājautus, ēdīsim «Margo krēmu».

Man nezin kāpēc liekas, — Ipolits Matvejevičs piezīmēja, — ka dārglietām vajag būt tieši šinī krēslā.

Ak! Jums liekas? Kas jums vēl liekas? Nekas? Nu labi. Strādāsim marksistiski. Debesis atstāsim putniem, bet paši_ ķersimies pie krēsliem. Mani mocīt moka vēlēšanas jo ātrāk tikties ar imperiālistiskā kara invalīdu pilsoni Gricacujevu no Pļehanova ielas piecpadsmitā numura. Turieties man līdzi, Konrād Karlovič! Plānu sastā​dīsim ceļā.

Iedams garām svētā tēva Fjodora durvīm, atriebīgais Turcijas pavalstnieka dēls iespēra tām ar kāju.

No numura vārgi atskanēja notramdītā konkurenta rūkšana.

Ka tik viņš nesadomātu mums sekot! — Ipolits Mat​vejevičs nobijās.

Pēc šāsdienas ministru tikšanās uz jahtas nekāda tuvināšanās nav iespējama. Viņš no manis baidās.

Draugi atgriezās tikai pievakarē. Ipolits Matvejevičs bija noraizējies. Ostaps - staroja. Viņam kājās bija jaunas — aveņkrāsas kurpes, pie kuru papēžiem bija pieskrūvētas apaļas gumijas, jaunas — rūtainas zeķes kā šaha galdiņš ar zaļiem un melniem kvadrātiņiem, galvā krēma krasas žokene un ap kaklu rumāņu stila puszīda šalle.

Būt jau tas krēsls ir, — Ipolits Matvejevičs sacīja, atcerēdamies gājienu pie atraitnes Gricacujevas, — bet kā lai dabu? Varbūt nopirkt?

Ko nu, — Ostaps atbildēja, — nemaz jau nerunājot par pilnīgi neracionāliem izdevumiem, tas vēl radīs arī valodas. Kāpēc pirkuši vienu krēslu? Kāpēc tieši šo krēslu? ...

— Ko tad lai dara?

Ostaps ar patiku aplūkoja jauno kurpju kapes.

— Sikmoderni, — viņš sacīja. — Ko lai dara? Neuztraucieties, priekšsēdētāj, operāciju veikt uzņemos es. Ši​tām kurpītēm neviens krēsls nespēs pretoties.

— Nē, vai zināt, — Ipolits Matvejevičs kļuva možāks, — kad jūs runājāt ar Gricacujeva kundzi par plūdiem, es apsēdos uz mūsu krēsla un, goda vārds, sajutu sev apakšā kaut ko cietu. Tie ir tur, nudien ir tur... Patiešam, dieva vārds, es jūtu.

Neuztraucieties, pilsoni Mihelson!

Krēslu vajag naktī nozagt! Nudien nozagt!

Kā muižniecības priekšniekam jums tomēr ir pārāk šaurs vēriens. Bet vai jūs maz zināt šāda pasākuma tehniku? Varbūt jums čemodānā paslēpts līdzņemams nesesers ar mūķīzeru komplektu? Izmetiet šādas domas no galvas! Apzagt nabaga atraitni — tā ir tipiska ākstī​šanās.

Ipolits Matvejevičs atjēdzas.

Gribas taču ātrāk, —- viņš sacīja lūdzošā balsī. Ātri tikai blusas ķer, — Ostaps pamācoši piezīmēja.— Es viņu precēšu.

Ko? Gricacujeva madāmu.

Kāpēc?

Lai mierīgi un bez trokšņa varētu parakņāties pa krēslu.

Bet jūs taču saistīsiet sevi uz visu mūžu!

Ko tik cilvēks nedara koncesijas labā!

Uz visu mūžu, — Ipolits Matvejevičs nočukstēja.

Ipolits Matvejevičs ārkārtīgi izbrīnījies noplātīja rokas. Viņa skūtā garīdznieka seja saviebās. Kļuva redzami zili zobi, kas nebija tīrīti kopš aizbraukšanas no N. pilsētas.

— Uz visu mūžu! — Ipolits Matvejevičs nočukstēja. — Tas ir liels upuris.

— Mūžs, dzīve! — Ostaps sacīja. — Upuris! Ko jūs zināt par dzīvi un upuriem? Domājat, tālab, ka tikāt izlikts no savrupmājas, jūs pazīstat dzīvi? Un, ja jums rekvizēta viltota ķīniešu vāze, tad tas ir upuris? Dzīve, zvērināto piesēdētāju kungi, ir sarežģīta būšana, bet, zvērināto piesēdētāju kungi, pie šīs sarežģītas būšanas var piekļūt pavisam vienkārši — tikpat vienkārši ka pie lādes. Tikai vajag mācēt šo lādi atvērt. Kas to neprot, tas ir pa​galam. Vai jūs esat dzirdējis par vientuļnieku huzāru?

Ipolits Matvejevičs nebija dzirdējis.

— Bulanovs! Vai neesat dzirdējis? Par aristokrātiskās Pēterburgas varoni? Tūlīt dzirdēsiet.

Un Ostaps Benders izstāstīja Ipolitam Matvejevičam notikumu, kura dīvainais sākums bija satraucis visu Pēterburgas augstāko sabiedrību, bet tā vēl jo dīvainākais beigu gals pagaisis un pēdējos gados risinājies, pilnīgi neviena nemanīts.

STĀSTS PAR VIENTUĻNIEKU HUZĀRU Lepnais huzārs- grāfs Aleksejs Bulanovs, kā pareizi izteicās Benders, patiešām bija aristokrātiskās Pēterburgas varonis. Lieliskā kavalērista un plītnieka vārdu vienmēr daudzināja Angļu krastmalas pilu klīrīgie iemītnieki un augstākās sabiedrības avīžu hronika. Ļoti bieži ilustrēto žurnālu lappusēs parādījās skaistuļa huzāra fotoattēls — ar tresēm un sīki sprogotu karakulu apšūts mundieris, augsti deniņi, pielaizīti mati un strups, brašs deguns.

Par grāfu klīda valodas, it kā viņš esot piedalījies daudzās slepenās divkaujās, kas beigušās liktenīgi, ka viņam bijuši acīm redzami romāni ar visskaistākajām, visnepieejamākajām augstākās sabiedrības dāmām, ka atļāvies trakulīgus izlēcienus pret sabiedrībā cienījamām personām un piedalījies uzdzīvē, kas arvien beigusies ar civi​listu piekaušanu.

Grāfs bija skaists, jauns, bagāts, viņam vienmēr veicās mīlestībā, veicās kāršu spēlē un mantojumu saņem​šanā. Viņa radinieki mira bieži, un viņu atstātie manto​jumi vairoja tā jau milzīgo huzāra bagātību.

Viņš bija izaicinošs un drosmīgs. Viņš palīdzēja Abesīnijas negusam Menelikam karā pret itāliešiem. Viņš sēdēja zem lielajām Abesīnijas zvaigznēm, ietinies baltā apmetnī, un skatījās trīsverstīgajā apvidus kartē (mērogs: trīs verstis — viena colla). Lāpu uguns meta šaudīgas ēnas uz grāfa nolaizītajiem deni​ņiem. Pie viņa kājām sēdēja viņa jaunais draugs — abesīniešu zēns Vasjka.

Sakāvis Itālijas karaļa karaspēku, grāfs atgriezās Pēterburgā kopā ar abesīnieti Vasjku. Pēterburga varoni sagaidīja ar puķēm un šampanieti. Grāfs Aleksejs atkal metās bezrūpīgu baudu atvarā, kā mēdz rakstīt augstākās sabiedrības romānos. Tagad par viņu runāja ar divkāršu apbrīnu, sievietes viņa dēļ indējās, vīrieši apskauda. Kad grāfa kariete drāzās pa Miljonu ielu, uz tās pakaļējā kāpšļa aizvien stāvēja abesīnietis, ar savu melno ādu un smuidro augumu izraisot izbrīnu garāmgājējos.

Un pēkšņi viss beidzās. Grāfs Aleksejs Bulanovs pazuda. Kņazieni Belorusko-Baltijsku, grāfa pēdējo mīļāko, māca neremdināmas bēdas. Grāfa pazušana sacēla lielu traci. Avīzes bija pilnas minējumu. Detektīvi rāvās mel​nās miesās. Taču viss bija veltīgi. Grāfa pēdas nebija sa​dzenamas.

Kad troksnis jau sāka pierimt, no Averkija klostera pienāca vēstule, kas visu izskaidroja. Brašais grāfs, aristokrātiskās Pēterburgas varonis, XIX gadsimta Belzacars, bija uzsācis askēta dzīvi. Ziņoja visšausmīgākos sīkumus. Stāstīja, ka grāfs-mūks nēsājot vairāku pudu smagas važas, ka viņš, kas pieradis pie smalkiem franču ēdieniem, tagad pārtiekot tikai no kartupeļu mizām. Izcēlās dažādu minējumu virpulis. Stāstīja, ka grāfam parādījusies mirusī māte. Sievietes raudāja. Pie kņazienes BeloruskoBaltijskas parādes durvīm stāvēja kariešu virknes. Kņaziene ar vīru pieņēma līdzjūtības apliecinājumus.

Paklīda jaunas, baumas. Gaidīja grāfu atgriežamies. Izcēlās valodas, ka tas viņam esot pārejošs prāta aptumsums aiz reliģiskiem motīviem. Vēl apgalvoja, ka grāfs bēdzis no parādiem. Tāpat stāstīja arī, ka pie visa vainīgs esot nelaimīgs romāns.

Bet patiesībā huzārs bija iestājies klosterī, lai lūkotu izprast dzīves jēgu. Pēterburgā viņš vairs neatgriezās. Pamazām viņu aizmirsa. Kņaziene Baltijska iepazinās ar itāliešu dziedoni, bet abesīnietis Vasjka aizbrauca uz dzimteni.

Klosterī grāfs Aleksejs Bulanovs, pieņēmis vārdu Jevpls, spīdzināja sevi, izgudrodams visādus dižus varoņdarbus. Viņš patiešām nēsāja važas, taču viņam likās, ka tas būs par maz, lai izprastu dzīves jēgu. Tad viņš izdomāja sev īpašu mūka tērpu: kapuci ar nokarenu nagu, kas aizsedza seju, un sutanu, kurā bija .grūti kustēties. Ar klostera priekšnieka svētību viņš sāka valkāt šo tērpu. Bet arī tas vēl viņam likāspar maz. Lepnības pārņemts, viņš devās vientulībā uz meža zemnīcu un sāka dzīvot ozola zārkā.

Klostera iemītnieki apbrīnoja mūka Jevpla varoņdarbu. Viņš ēda tikai sausiņus, kuru krājumus viņam atjaunoja ik pa trim mēnešiem.

Tā pagāja divdesmit gadi. Jevpls uzskatīja savu dzīvi par saprātīgu, pareizu un vienīgi īstu. Dzīvot viņam kļuva, neparasti viegli, domas bija skaidras kā kristāls. Viņš bija ticis skaidrībā par dzīves jēgu un bija pārliecināts, ka citādi dzīvot nav iespējams.Reiz viņš pārsteigts pamanīja, ka tai vietā, kur veselus divdesmit gadus bija pieradis atrast sausiņus, nekā nav. Viņš nodzīvoja bez ēšanas četras dienas. Piektajā dienā pie viņa atnāca nepazīstams večuks ar vīzēm kājās un stāstīja, ka mūkus izlikuši no klostera boļševiki un tur ierīkojuši padomju saimniecību. Atstājis nedaudz sausiņu, vecis raudādams aizgāja. Mūks nesaprata, ko večuks bija stāstījis. Kluss un gaišu domu pārņemts viņš gulēja zārkā un priecājās, ka bija nonācis līdz dzīves izpratnei. Vecais zemnieks joprojām nesa sausiņus. Tā pagāja vēl daži neviena netraucēti gadi. Tikai reizi atvērās zemnīcas durvis — un tanī, galvas pieliekuši, ienāca vairāki cilvēki.

Viņi piegāja pie zārka un klusēdami ņēmās aplūkot mūku. Tie bija stalti noauguši vīri, kājās zābaki ar piešiem, milzīgas galifē, pie sāniem mauzeri pulētās koka makstis. Vecais mūks gulēja zārkā, rokas izstiepis, un ar starojošu skatienu raudzījās ienācējos. Garā un vieglā sirmā bārda aizsedza pusi zārka.

Nepazīstamie sašķindināja piešus, paraustīja plecus un devās projām, uzmanīgi aizvērdami durvis.

Laiks gāja. Dzīve askētam atklājās visā tās pilnībā un saldmē. Naktī, kas iestājās pēc tās dienas, kad mūks bija pilnīgi sapratis, ka viņa dzīves izziņā vairs nav nekā neskaidra, viņš negaidot pamodās. Tas viņu izbrīnīja. Agrāk viņš nekad nebija naktī modies. Prātodams, kādēļ gan bija pamodies, viņš atkal aizmiga un tūlīt atkal uztrūkās, juzdams, ka stipri knieš mugura. Pūlēdamies izdibināt šīs sajūtas cēloni, viņš centās aizmigt, taču nevarēja. Kaut kas traucēja. Viņš nevarēja aizmigt līdz pat rītam. Nākamajā naktī viņu atkal kaut kas pamodināja. Viņš novāļājās līdz rītam, klusi stenēdams un neviļus kasīdams rokas.

Dienā, paslējies augšup, viņš nejauši ieskatījās zārkā. Tad viņš visu saprata: pa drūmās gultas stūriem žigli te​cēja ķiršbrūnas blaktis. Mūkam apšķebinājās dūša.

Tajā pašā dienā atnāca vechiks ar sausiņiem. Un raugi, askēts, kas bija klusējis divdesmit piecus gadus, sāka runāt. Viņš lūdza, lai atnesot mazliet petrolejas. Izdzirdējis lielo klusētāju runājam, zemnieks apstulba. Tomēr, kaunēdamies un pudelīti slēpdams, viņš petroleju atnesa. Tikko večuks bija aizgājis, vientuļnieks ar trīcošu roku iesmērēja visas zārka šuves un gropes. Pirmo reizi pēc trim dienām Jevpls mierīgi aizmiga. Viņu nekas netraucēja. Arī turpmākajās dienās viņš zārku iesmērēja ar petroleju. Bet pēc diviem mēnešiem saprata, ka ar petroleju blaktis iznīdēt nevarēs. Naktīs viņš strauji grozījās no vieniem sāniem uz otriem un skaļi lūdza dievu, taču lūgšanas līdzēja vēl mazāk nekā petroleja.Neizsakāmās mokās pagāja pusgads, pirms vientuļnieks atkal meklēja palīdzību pie večuka. Otrs lūgums večuku pārsteidza vēl vairāk. Askēts lūdza atnest no pilsētas blakšu pulveri «Aragacs». Taču nelīdzēja-arī «Aragacs». Blaktis vairojās neparasti ātri. Mūka ziedošā veselība, kuru nebija varējusi salauzt divdesmit piecus gadus ilgā gavēšana, jūtami pasliktinājās. Sākās drūma, izmisīga dzīve. Zārks mūkam Jevplam šķita riebīgs un neērts. Naktī, klausīdams zemnieka padomam, viņš dedzināja blaktis ar skaliņu. Blaktis mira, bet nepadevās.

Tika izmēģināts pēdējais līdzeklis: brāļu Gliku ražojums — rožains šķidrums, kas oda pēc sapuvuša persika un ko sauca par «Blaktīnu». Bet nelīdzēja arī tas. Stāvoklis kļuva aizvien ļaunāks. Kad bija pagājuši divi gadi kopš lielās cīņas sākuma, vientuļnieks nejauši atskārta, ka pavisam mitējies domāt par

dzīves jēgu, jo augām die​nām un naktīm bija noņēmies ar blakšu iznīdēšanu.

Tad viņš saprata, ka ir maldījies. Dzīve, tāpat kā pirms divdesmit pieciem gadiem, bija drūma un mīklaina. Aiziet no pasaulīgās kņadas nebija izdevies. Dzīvot tā, lai miesa būtu virs zemes, bet dvēsele — debesīs, izrādījās' neie​spējami.

Tad svētais vīrs piecēlās un ņipri izgāja no zemnīcas. Viņš stāvēja tumša, zaļa meža vidū. Bija agrs, sauss rudens. Pie pašas zemnīcas bija izlīdušas no zemes vesela saime vēderainu baraviku. Neredzēts putns tupēja uz zara un dziedāja solo. Bija dzirdama garāmbraucoša vilciena klaboņa. Sāka drebēt zeme.

Dzīve bija brīnišķīga. Vecais mūks neatskatīdamies devās uz priekšu. Tagad viņš strādā par kučieri Maskavas Komunālās saimniecības zirgu transporta bāzē.

Izstāstījis Ipolitam Matvejevičam šo augstākā mērā pamācošo notikumu, Ostaps ar svārku piedurkni notīrīja savas aveņkrāsas kurpes, nosvilpoja tušu un devās prom.Rita pusē viņš ieklupa numurā, noāva kājas, uzlika aveņkrāsas apavus uz naktsgaldiņa un ņēmās glaudīt to spīdīgo ādu, maigā sajūsmā murminādams: — Mani mazie draugi!

— Kur jūs bijāt? — Ipolits Matvejevičs samiegojies jautāja.

Pie atraitnes, — Ostaps neskanīgā balsī atbildēja.

Nu? Ipolits Matvejevičs atbalstījās uz elkoņa.

— Un jūs viņu precēsiet? Ostapa acis iemirdzējās.

— Tagad man kā godīgam cilvēkam ir pienākums viņu precēt.

Ipolits Matvejevičs apjucis nokremšļojās.

— Ugunīga sieviete, — Ostaps stāstīja, —dzejnieka sapnis. Provinciāls dabiskums. Centrā tādu subtropu jau sen vairs nav, bet perifērijā vēl gadās.

Kad tad, būs kāzas?

Parīt. Rīt nevar: Pirmais Maijs — viss slēgts.

— Un kā būs ar mūsu darīšanām? Jūs apprecēsieties… Bet mums varbūt vajadzēs braukt uz Maskavu.

Ko jūs uztraucaties? Sēde turpinās.

Bet sieva?

— Sieva? Briljanta atraitnīte? Tas ir vienkāršāk par vienkāršu! Pēkšņa aizbraukšana sakarā ar izsaukumu no centra. Neliels ziņojums Mazajā Tautas Komisāru Padomē. Atvadīšanās aina un cālēns ceļamaizei. Brauksim ar komfortu. Guliet! Rīt mums brīva diena.

XIII NODAĻA «ELPOJIET DZIĻĀK: JŪS ESAT UZTRAUKTS!» Pirmā Maija rītā Viktors Mihailovičs Poļesovs, parastās darbošanās dziņas dīdīts, izskrēja laukā un aizdrāzās uz centru. .Sākumā viņa dažādie talanti nevarēja atrast īsto pielietojumu, jo ļaužu vēl bija maz un svētku tribīnes, ko apsargāja miliči zirgos, bija tukšas. Tad ap pulksten deviņiem dažādās pilsētas malās sāka dudināt, elst un svilpot orķestri. Pa vārtiem skrēja laukā namamātes.

Mūzikas darbinieku kolonna ar mīkstām, atlocītām apkaklītēm mīklainā kārtā bija iespraukusies dzelzceļnieku gājiena vidū, pinās tiem pa kājām un visus traucēja.

Smagā automašīna, uz kuras bija uzmontēta no finiera taisīta zaļa «Sč» sērijas lokomotīve, visu laiku stūmās virsū mūzikas darbiniekiem no mugurpuses. Pie tam no pašiem lokomotīves dziļumiem atskanēja oboju un flautu darbiniekiem domāti izsaucieni: — Kur jūsu izrīkotājs? Vai tad jums jāiet pa Sarkanarmijas ielu?! Acu nav pierē, vai, ielīduši vidū un tagad spaidās!

Te mūzikas darbiniekiem par postu iejaucās Viktors Mi​hailovičs.

— Kā tad, jums taču vajag nogriezties te, šai ieliņā! Pat svētkus nevar noorganizēt! — Poļesovs

bļaustījās. — Šeit! Šeit! Apbrīnojama nekārtība!

Stargorodas Komunālās saimniecības un dzirnavu celtniecības smagās automašīnas vadāja bērnus.

Paši mazākie stāvēja pie automašīnu bortiem, bet augumā lielākie — vidū. Nepilngadīgo armija vicināja papīra karodziņus un smējās locīdamies.

Rībēja pionieru bungas. Jauniesaucamie izrieza krūtis un centās ieturēt kopsoli. Bija saspiesti, trokšņaini un karsti. Nemitīgi radās ļaužu sablīvējumi un nemitīgi atkal pajuka. Lai stāvēšanas brīžos nebūtu garlaicīgi, meta gaisā vecīšus un aktīvistus. Vecīši vaimanāja sievišķīgās balsīs. Aktīvisti lidoja klusēdami, ar nopietnām sejām. Kādā jautrā kolonnā Viktoru Mihailoviču, kas lauzās cauri uz otru pusi, noturēja par izrīkotāju un sāka mest gaisā. Poļesovs kā ķipars kūļāja kājas.

Aiznesa angļu ministra Cemberlena izbāzni, kuram muskuļains strādnieks sita ar papes āmuru pa cilindru. Automobili garām pabrauca trīs frakās ģērbušies komjaunieši baltiem cimdiem rokā. Viņi mulsi raudzījās pūlī.

— Vasjka! — no ietves atskanēja sauciens. — Buržuji Atdod bikšturus!

Meitenes dziedāja. Sociālās nodrošināšanas nodaļas darbinieku pūlī gāja Alhens ar lielu, sarkanu lenti pie krūtīm un domīgi vilka caur degunu: — Pasaulē tomēr visvarenākā Strādnieku Armija Sarkanā!...

Fizkultūrieši pēc komandas kliedza kaut ko nesapro​tamu.

Visi gāja, brauca, un maršēja uz jauno tramvaju depo, no kurienes tieši pulksten vienos dienā vajadzēja izbraukt pirmajam Stargorodas elektriskā tramvaja vagonam.

Neviens precīzi nezināja, kad bija sākuši būvēt Stargorodas tramvaju.Reiz, divdesmitajā gadā, kad sākās sestdienas talkas, depo un virvju fabrikas strādnieki ar mūziku ieradās Gu-siščā un visu dienu raka nez kādas bedres.Izraka ļoti daudz dziļu un lielu bedru.

Strādājošo pulkā rosījās biedrs ar inženiera naģeni galvā. Viņam nopakaļ ar raibi nokrāsotām kārtīm rokās staigāja desmitnieki. Nākošajā sestdienas talkā strādāja tanī pašā vietā. Divas bedres, kas nebija izraktas tur, kur vajag, nācās atkal aizbērt. Biedrs, kam bija inženiera naģene, klupa virsū desmitniekiem un prasīja paskaidroju​mus. Jaunās bedres raka vēl dziļākas un platākas.

Vēlāk atveda ķieģeļus un ieradās īsti būvstrādnieki. Viņi sāka mūrēt pamatus. Pēc tam viss noklusa.

Biedrs ar inženiera naģeni vēl pāris reižu atnāca uz tukšo celtniecības laukumu un ilgi staigāja pa ķieģeļiem apmūrēto bedri, murminādams: — Saimnieciskais aprēķins.

Viņš vietvietām padauzīja ar nūju pamatus un joza mājup uz pilsētu, delnas pie nosalušajām ausīm pie​spiedis.

Inženiera uzvārds bija Treuhovs.

Tramvaju staciju, kuras celtniecība tolaik apstājās pie pamatiem, Treuhovs bija iecerējis sen, jau 1912. gadā, bet pilsētas valde projektu noraidīja. Pēc diviem gadiem Treuhovs atsāka uzbrukumu pilsētas valdei, taču aizkavēja karš. Pēc karā aizkavēja revolūcija. Tagad kavēja neps, saimnieciskais aprēķins, atmaksāšanās nepieciešamība. Pamati pa vasaru aizauga ar puķēm, bet ziemā bērni tur ierīkoja leduskalniņus.

Treuhovs sapņoja par darbu ar plašu vērienu. Viņam bija apnicis strādāt Stargorodas Komunālās saimniecības Labiekārtošanas nodaļā, labot trotuārus, rakstīt afišu stabu uzstādīšanas tāmes. Taču plaša vēriena pasākumu nebija. Tramvaja projekts, atkal iesniegts pārskatīšanai, klīda pa guberņas augstākajām instancēm, tika tā kā atzīts, kā neatzīts, pārgāja izskatīšanai uz centru, bet neatkarīgi no atzīšanas vai neatzīšanas pārklājās ar putek​ļiem, jo ne vienā, ne otrā gadījumā nauda netika dota.

— Tas ir barbarisms! — Treuhovs, skaļi kliegdams, 'sacīja savai sievai. — Naudas neesot? Bet pārmaksāt par zirgu transportu, par preču nogādāšanu stacijā ar pajūgiem — "priekš tā nauda ir?

Stargorodas ormaņi plēš septinas ādas! Protams, marodieru monopols!. Pamēģini ar nesamo rokā aiziet kājām piecas verstis līdz dzelzceļa stacijai!... Tramvajs atmaksātos sešos gados!

Viņa izbalējušās ūsas ērcīgi nokārās. Seja ar strupo degunu raustījās. Viņš izņēma no galda uz zila

papīra pārfotografētos rasējumus un vai. tūkstošo reizi dusmīgi rādīja sievai. Tur bija stacijas, depo un divpadsmit tramvaja līniju plāni.

— Nu, velns lai parauj, lai nebūtu divpadsmit! Gan piecietis. Bet trīs līnijas — trīs! Bez tām Stargoroda aizies postā.

Treuhovs ņurdēdams devās uz virtuvi zāģēt malku.

Mājās visus saimniecības darbus viņš darīja pats. Viņš konstruēja un pagatavoja bērna šūpuli un veļas mazgājamo mašīnu. Sākumā mazgāja veļu pats, skaidrodams sievai, kā jāapietas ar mašīnu. Vismaz piektā daļa Treuhova algas aizgāja ārzemju tehniskās literatūras abonēšanai. Lai varētu savilkt galus kopā, viņš atmeta smēķēšanu.

Viņš savu projektu aizstiepa arī pie jaunā Stargorodas Komunālās saimniecības nodaļas vadītāja Gavriļina, kuru uz Stargorodu bija pārcēluši no Samarkandas. Turkmēnijas saulē iededzis gluži melns, jaunais vadītājs ilgi, bet bez sevišķas intereses klausījās Treuhova, pavirši pārskatīja visus rasējumus un pēdīgi sacīja: — Samarkandā gan nekādu tramvaju nevajag. Tur visi jāj uz ēzeļiem. Ēzelis maksā trīs rubļi — lēta manta. Bet var panest kādus desmit pudus!.,. Tāds mazs ēzelītis — taisni brīnums!

— Tā taču ir Āzija! — Treuhovs dusmīgi iesaucās..

— Ēzelis maksā trīs rubļus, bet gadā apēd trīsdesmit.

Bet vai jūs tai savā tramvajā daudz varēsiet izbraukātie? par trīsdesmit rubļiem? Trīssimt reižu. Pat ne katru dienu gadā.

Nu tad pasūtiet priekš sevis tos ēzeļus! — Treuhovs iesaucās un izskrēja no kabineta, aizcirzdams durvis.

Kopš tā laika jaunais vadītājs pasāka, tiekoties ar Treuhovu, uzdot viņam zobgalīgus jautājumus: — Nu, kā tad paliek — pasūtīsim ēzeļus vai būvēsim tramvaju?

Gavriļina seja izskatījās pēc rūpīgi nomizota rāceņa. Acis viltīgi smīnēja.Pēc pāris mēnešiem Gavriļins izsauca inženieri pie se​vis un nopietni sacīja: Man te tāds plānelis uzmests. Viens man ir skaidrs, ka naudas nav, bet tramvajs nav ēzelis — to par trijnieku nevar nopirkt. Tur vajag sagatavotu materiālo bāzi. Kāds ir praktiskais atrisinājums? Akciju sabiedrība! Un vēl kāds? Aizņēmums! Par procentiem. Pēc cik gadiem tram​vajs atmaksāsies?

Trīs pirmās kārtas līnijas sešos gados pēc nodoša​nas ekspluatācijā.

— Nu, rēķināsim,,, ka desmit gados. Tālāk — akciju sabiedrība. Kas tanī iestāsies? Pārtikas trests, Eļļas centrs. Un vai virviniekiem tramvajs vajadzīgs? Vajadzīgs! Mēs līdz stacijai laidīsim preču vagonus. Tātad virvinieki! Varbūt nedaudz iedos SCTK (Satiksmes ceļu Tautas komisariāts). Nu, iedos guberņas izpildkomiteja. Tā jau noteikti. Bet, ja sāksim, tad aizdevumu neliegs Valsts banka un Komunālā banka. Tāds nu ir tas mans plānelis. Piektdien guberņas izpildkomitejas prezidijā par to būs runa. Ja nolemsim — tālākais jūsu ziņā.

Treuhovs līdz vēlai naktij satraukts mazgāja veļu un skaidroja sievai tramvaju transporta priekšrocības salīdzinājumā ar pajūgu transportu.Piektdien jautājums tika izlemts labvēlīgi. Un sākās mocības. Akciju sabiedrību noorganizēja ar lielām grūtībām. SCTK tā kā stājās akciju sabiedrībā, tā kā nestājās. Pārtikas trests visādi centās piecpadsmit procentu akciju vietā paņemt tikai desmit. Pēdīgi visas akcijas bija sadalītas, kaut arī neiztika bez sadursmēm. Gavriļinu par uzspiešanu izsauca uz guberņas kontrolkomisiju. Galu ^alā viss beidzās labi. Atlika tikai sākt.

— Nu, biedri Treuhov, — Gavriļins sacīja, — sāc! Kā tu pats domā — varēsi uzbūvēt? Jā-ā. Tas nav vis tik viegli kā ēzeli nopirkt.

Treuhovs sparīgi metās darbā. Bija pienācis vērienīgā darba laiks, par ko bija sapņots gadiem ilgi.

Viņš rakstīja tāmes, sastādīja celtniecības plānu, izdarīja pasūtījumus. Grūtības radās tur, kur tās vismazāk gaidīja. Izrādījās, ka pilsētā nav speciālistu betonētāju, un tos vajadzēja aicināt no Ļeņingradas.

Gavriļins steidzināja, bet rūpnīcas solīja dot mašīnas tikai pēc pusotra gada. Taču tās bija nepieciešamas,

vēlākais, pēc gada. Līdzēja vienīgi draudi, ka mašīnas pasūtīs ārzemēs. Pēc tam sākās sīkākas nepatikšanas. Te nevarēja sadabūt vajadzīgā izmēra fasondzelzi, te piesūcināto gulšņu vietā piedāvāja nepiesūcinātos. Pēdīgi gan deva visu vajadzīgo, taču Treuhovs, pats aizbraucis uz gulšņu piesūcināšanas rūpnīcu, 60% gulšņu izbrāķēja. Čuguna daļās bija dobumi. Kokmateriāli bija zaļi. Sliedes bija labas, bet to piegādāšana nokavējās par mēnesi. Gavriļins bieži ieradās stacijas celtniecības laukumā ar vecu fiatu, kas šķaudīja kā apaukstējies. Šeit starp Gavriļinu un Treuhovu iedegās, strīdi.

Kamēr būvēja un montēja staciju un depo, stargorodieši allaž palaida kādu jociņu.

«Stargorodas pravdā» ar tramvaja jautājumu nodarbojās visai pilsētai pazīstamais feļetonists Dāņu Princis, kas tagad rakstīja ar pseidonīmu Spararats. Ne mazāk kā trīsreiz nedēļā Spararats deva lielu sadzīves aprakstu par celtniecības gaitu. Avīzes trešā lappuse, kas bija pilna, rakstiņu ar skeptiskiem virsrakstiem: «Maz vēl jūtams klubu aromāts», «Vājās vietas», «Pārbaude vajadzīga, bet kāds tai sakars ar spīdošiem panākumiem un garām rindām», «Labi un.., slikti», «Par ko mēs priecājamies un par ko ne», «Saņemt stingrāk izglītības darba kaitniekus» un «Laiks izbeigt papīru plūdus», — sāka aplaimot lasītājus ar Spararata saulainajiem, mundrajiem virsrakstiem: «Kā ceļam, kā dzīvojam», «Gigants drīz strādās», «Pieticīgais celtnieks» un tā joprojām tādā pašā garā.

Treuhovs trīcēdams šķīra vaļā avīzi un, juzdams riebumu pret visu rakstnieku slaku, lasīja možas rindas par savu personu: «... Kāpju augšā pa spārēm. Vējš šalc ausīs.

Tur augšā ir viņš, šis necilais mūsu varenās tramvaju stacijas celtnieks, šis kalsnais strupdegunis vienkāršā naģenē ar āmuri​ņiem.

Nāk prātā: «Kur krastā drūmi viļņi šalc, viņš stāja, lielu domu māts.»

Pieeju klāt. Ne mazākās vēs​miņas. Spāres nedrebēs. Jautāju: — Kā pildāt uzdevumu?

Būvinženiera Treuhova neglītā seja atplaukst...

Viņš paspiež man roku. Viņš stāsta: — Septiņdesmit procentu dar​ba, jau paveikts.»

Raksts beidzās šādi: «Atvadoties viņš spiež man roku ... Man aiz muguras dun spāres.

Strādnieki tekalē šurp un turp. Vai ga n iespējams aizmirst lielo rosību šīs strādnieku celtnes būvlaukumā, šo mūsu celtnieka neizskatīgo stāvu?

SPARARATS.» Treuhovu paglāba vienīgi tas, ka avīžu lasīšanai neatlika laika un reizēm izdevās palaist garām b.

Spararata sacerējumus.Reiz Treuhovs neizturēja un uzrakstīja rūpīgi pārdo​mātu, dzēlīgu, atsaukumu.

«Protams,» viņš rakstīja, «bultskrūves var nosaukt par transmisijām, taču to dara cilvēki, kas nekā nesaprot no celtniecī​bas. Un vēl es gribētu aizrādīt b. Spararatam, ka spāres dun tikai tad, kad celtne taisās sabrukt. Rakstīt par spārēm tādā garā ir tas pats, kas apgalvot, ka čells dzemdē bērnus. Pieņemiet manus...» — utt.

Pēc tam nerimtīgais Princis celtnē vairs nerādījās, taču sadzīves apraksti, tāpat kā_ agrāk, greznoja trešo lappusi, spilgti izceldamies uz pelēcīga fona: «15 000 rubļu saēd rūsa», «Dzīvokļu sarežģījumu kamols», «Materiāli raud» un «Smiekli un asaras».

Celtniecība tuvojās nobeigumam. Ar termītu metināja sliedes, un tās stiepās vienlaidus no pašas stacijas līdz lopkautuvēm un no tirgus laukuma līdz kapsētai.Sākumā tramvaja atklāšanu gribēja pieskaņot Oktobra revolūcijas devītajai gadadienai, bet vagonu rūpnīca, atsaukdamās uz «armatūru», laikā neiztaisīja vagonus. Atklāšanu vajadzēja atlikt līdz Pirmajam Maijam. Līdz šai dienai viss bija pilnīgi gatavs.Koncesionāri pastaigādamies kopā ar demonstrantiem nonāca līdz Gusiščai. Tur bija sapulcējusies

visa Stargoroda. Jauno depo ēku ieskāva skuju vītnes, plandījās karogi, vējš purināja lozungus. Milicijas jātnieks lēkšoja pakaļ pirmajam saldējuma pārdevējam, kas diezin ka bija iekļuvis tukšajā, tramvajnieku ielenktajā lokā. Starp diviem depo vārtiem pacēlās visai niecīga, pagaidām tukša tribīne ar skaļruni.

Tribīnei tuvojās delegāti. Komunālas saimniecības darbinieku un virvju fabrikas apvienotais orķestris izmēģināja savu plaušu spēku. Bungas bija no​liktas zemē.

Pa depo gaišo zāli, kur stāvēja no 701 līdz 710 sanumurēti desmit gaiši zaļi vagoni, slaistījās Maskavas korespondents ar pūkainu žokeni galvā. Viņam uz krūtīm karājās fotoaparāts, viņš laiku pa laikam norūpējies pameta tanī skatienu. Korespondents meklēja galveno inženieri, lai uzdotu dažus jautājumus par tramvaju tēmu. Lai gan apraksts par tramvaja atklāšanu, ieskaitot pat vēl nerunāto runu konspektus, korespondentam prātā jau bija gatavs, viņš godīgi turpināja savus .pētījumus, par vienīgo trūkumu uzskatīdams to, ka nav bufetes.

Pūlis dziedāja, klaigāja, grauza saulenes, gaidīdams, kad palaidīs tramvaju.

Tribīnē kāpa guberņas izpildkomitejas prezidijs. Dāņu Princis stostīdamies pārmija dažus vārdus ar spalvasbrāli. Gaidīja atbraucam Maskavas kinohronikas vīrus.

— Biedri! — sacīja Gavriļins. — Svinīgo mītiņu, veltītu Stargorodas tramvaja atklāšanai, atļaujiet uzskatīt par atklātu.

Misiņa taures salīgojās, nopūtās un trīs reizes pēc kār​tas nospēlēja «Internacionāli».

— Vārds ziņojumam biedram Gavriļinam! — Gavriļins iesaucās.

Dāņu Princis-Spararats un Maskavas viesis, iepriekš nekā nesarunājuši, pierakstīja savās piezīmju grāmatiņās: «Svinīgo mītiņu atklāja Stargorodas Komunālās saimniecības priekšsēdētājs b. Gavriļins ar referātu.

Pūlis sa​stinga uzmanībā.»

Abi korespondenti bija pilnīgi dažādi cilvēki. Viesis no Maskavas bija neprecējies un jauns.

Princis-Spararats, lielas ģimenes apgādnieks, jau sen bija pāri ceturtajam gadu desmitam. Viens vienmēr dzīvoja Maskavā, otrs Maskavā nekad nebija bijis. Maskavietis cienīja alu, Spara-rats dzēra vienīgi degvīnu un neko citu ne mutē neņēma. Taču, par spīti atšķirīgajiem raksturiem, vecumam, ieradumiem un audzināšanai, savus iespaidus abi žurnālisti izteica ar vienām un tām pašām nodrāztajām, apnikušajām, nozelētajām frāzēm. Viņu zīmuļi nošvīkstēja — un piezīmju grāmatiņās parādījās jauns ieraksts: «Svētku dienā Stargorodas ielas šķita kļuvušas platākas ,.,» Gavriļins savu runu iesāka labi un vienkārši.

— Tramvaju uzbūvēt, — viņš sacīja, — tas vis nav tik viegli kā nopirkt ēzeli.

Pūlī pēkšņi atskanēja Ostapa Bendera skaļie smiekli. Viņš prata novērtēt šo frāzi. Atsaucības uzmundrināts, Gavriļins, pats nesaprazdams, kāpēc, pēkšņi sāka runāt par starptautisko stāvokli. Viņš vairākas reizes centās ievirzīt savu referātu tramvaja sliedēs, taču ar šausmām manīja, ka nevar to izdarīt.

Vārdi paši no sevis, pret oratora gribu iznāca tādi starptautiski. Pēc Čemberlena, kam Gavriļins veltīja pusstundu, starptautiskajā arēnā parādījās amerikāņu senators Bora. Klausītājiem izstiepās gari ģīmji.

Korespondenti reizē pierakstīja: «Orators telamos izteicienos parādīja mūsu Savienības starptautisko stāvokli...» Iekarsušais Gavriļins slikti atsaucās par rumāņu bajāriem un pārgāja pie Musolīni, Un tikai runas beigās viņš pārvarēja savu otro — starptautisko dabu un sacīja labus, lietišķus vārdus: — Un es, biedri, domāju par šo tramvaju, kurš tagad izbrauks no depo, — kas to ir uzbūvējis?

Protams, biedri, tas uzbūvēts, pateicoties jums, pateicoties visiem strādniekiem, kuri patiešām, biedri, strādājuši ar visu sirdi un dvēseli. Un vēl, biedri, tas uzbūvēts, pateicoties godīgajam padomju speciālistam — galvenajam inženierim Treuhovam. Paldies arī viņam! ...

Sāka meklēt Treuhovu, bet neatrada. Eļļas centra pārstāvis, kurš jau sen nespēja nociesties, aizspraucās līdz tribīnes margām, pamāja ar roku un skaļi sāka runāt par starptautisko stāvokli. Pēc viņa runas abi korespondenti, ieklausīdamies šķidrajā plaukšķināšanā, ātri pierakstīja: «Vētraini aplausi, kas pāriet ovācijās ...» Pēc tam viņi prātoja, ka «pāriet ovācijās .. .» droši vien būs par daudz stipri teikts.

Maskavietis saņēma dūšu un «ovācijas» iz​svītroja. Spararats nopūtās un atstāja.

Saule ātri ripoja pa nolaideno debesjumu. No tribīnes atskanēja apsveikumi. Orķestris ik pa brīdim spēlēja tušu. Gaiši zilgoja vakars, bet mītiņš aizvien vēl turpinājās. Ir runātāji, ir klausītāji jau sen juta, ka te kas misējies, ka mītiņš ievilcies, ka pēc iespējas ātrāk jāpāriet pie tramvaja atklāšanas. Bet visi tā bija pieraduši pie runāšanas, ka nevarēja apstāties.

Pēdīgi atrada Treuhovu. Viņš bija galīgi noķēpājies un pirms iziešanas uz tribīnes kantorī ilgi mazgāja seju un rokas.— Vārds galvenajam inženierim biedram Treuhovam! — priecīgi pasludināja Gavriļins. — Saki nu tu vienu īstu vārdu, es salaidu pavisam grīstē, — viņš čuk​stus piemetināja.

Treuhovs gribēja pateikt daudz ko. Ir par sestdienas talkām, ir par smago darbu, par visu, kas padarīts un ko vēl varētu padarīt. Bet padarīt varētu daudz: varētu atbrīvot pilsētu no infekciju perēkļa — pajūgu tirgus un uzcelt slēgtus stikla paviljonus, varētu uzbūvēt pastāvīgu tiltu pagaidu tilta vietā, jo tagad to ik pavasari aiznes ledus, beigu beigās — varētu realizēt milzīgas lopkautuves un saldētavas celtniecības projektu.

Treuhovs atvēra muti un stomīdamies sāka runāt: — Biedri! Mūsu valsts starptautiskais stāvoklis ...

Un tālāk sagvelza tādas visiem zināmas patiesības, ka ļaužu pūlim, kas par starptautisko stāvokli klausījās jau sesto runu, pārskrēja salts pār kauliem. Tikai beidzis, Treuhovs saprata, ka arī viņš ne vārda nav bildis par tramvaju. «Ir gan posts,» viņš nodomāja, «mēs galīgi neprotam runāt, galīgi neprotam» Un viņš atcerējās franču komunista runu, kuru bija dzirdējis sanāksmē Maskavā. Francūzis runāja par buržuāzisko presi. «Šie spalvas akrobāti,» viņš izsaucās, «šie farsa virtuozi, šie rotāciju mašīnu šakāli...»

Pirmo runas daļu francūzis norunāja l a tonī, otro daļu — do tonī un pēdējo, patētisko — mi tonī. Viņa žesti bija apvaldīti un skaisti.

«Bet mēs tikai muldam,» Treuhovs nosprieda. «Labāk nemaz nebūtu runājuši.»

Bija jau pavisam tumšs, kad guberņas izpildkomitejas priekšsēdētājs ar šķērēm pārgrieza sarkano lenti, kas aizsprostoja depo izeju. Strādnieki un sabiedrisko organizāciju pārstāvji trokšņodami sēdās vagonos. Iešķindējās sīki zvaniņi — un pirmais tramvaja vagons, kuru vadīja pats Treuhovs, izripoja no depo, apdullinošu pūļa izsaucienu un orķestra dvesienu pavadīts. Apgaismotie vagoni likās vēl žilbinošāki nekā dienā. Tie visi virknē aizslīdēja pa Gusišču; pabraukuši zem dzelzceļa tilta, vagoni raiti de​vās uz pilsētu un nogriezās pa Lielo Puškina ielu. Otrajā vagonā brauca orķestris, un muzikanti, izbāzuši taures pa logiem, spēlēja Budjonnija maršu.

Gavriļins konduktora formas svārkos, ar somu plecā, lēkdams no vagona vagonā un mīlīgi smaidīdams, nevietā klinkšķināja zvanu un izsniedza pasažieriem ielūgumus: «SVINĪGS VAKARS, kas notiks komunālās saimniecības darbinieku kluba ar sekojošu programmu: 1. Biedra Mosina referāts.2. Komunālās saimniecības darbinieku arodbiedrības Goda raksta izsniegšana.3.Neoficiālā daļa: liels koncerts, ģimenīgas vakariņas ar bufeti». l. maijā 9-os vakarā Pēdējā vagona platformā stāvēja Viktors Mihailovičs, nezin kā iekļuvis godaviesu skaitā. Viņš glūnēja uz motoru. Poļesovam par lielu izbrīnu motors izskatījās ļoti labs un acīmredzot strādāja kārtīgi.

Rūtis nedrebēja. Pamatīgāk apskatījis, Viktors Mihailovičs pārliecinājās, ka tās tomēr iestiklotas gumijas ietvarā. Viņš jau bija izteicis dažus aizrādījumus vagona vadītājam, un pasažieri uzskatīja, ka Viktors Mihailovičs ir Rietumu tramvaju spe​ciālists.

Gaisa bremze nedarbojas visai labi, — Poļesovs pavēstīja, triumfējoši skatīdamies uz pasažieriem, — nesūknē gaisu.

Kas tev par daļu! — atbildēja vagona vadītājs. — Gan sūknēs.

Beiguši svētku braucienu pa pilsētu, vagoni atgriezās depo, kur tos gaidīja ļaužu pūlis. Treuhovu

urravoja, kad jau mirdzēja visas elektriskās spuldzes. Pašūpoja arī Gavriļinu, bet, tā kā viņš svēra kādus sešus pudus un augstu nelidoja, viņu drīz palaida vaļā. Meta gaisā arī b. Mosinu, tehniķus un strādniekus.

Otru reizi šai dienā meta gaisā Viktoru Mihailoviču. Tagad viņš vairs netirināja kājas, bet, stingri un nopietni raudzīdamies zvaigžņotajās debesīs, lidoja gaisā un plivinājās nakts tumsā. Noplanējis pēdējo reizi, Poļesovs pamanīja, ka viņu tur aiz kājas un smejas nekrietnus smieklus neviens cits kā bijušais muižniecības priekšnieks Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs. Poļesovs pieklājīgi atbrīvojās, atgāja mazliet sāņus, bet muižniecības priekšnieku vairs neizlaida no acīm. Pamanījis, ka Ipolits Matvejevičs kopā ar jauno, nepazīstamo cilvēku, neapšaubāmi bijušo oficieri, dodas prom, Viktors Mihailovičs tiem piesardzīgi sekoja.

Kad viss jau bija beidzies un Gavriļins savā bāli violetajā fiatā gaidīja vēl arvien rosīgo Treuhovu, lai kopā ar viņu brauktu uz klubu, pie depo vārtiem piestāja pussmagais fordiņš ar kinohronistiem.

Pirmais no mašīnas veikli izlēca vīrietis ar divpadsmitstūrainām raga brillēm un elegantu ādas vamzi bez piedurknēm. Vīrietim tieši uz ādamābola auga smaila, gara barda. Otrs vīrietis stiepa kinoaparātu, pīdamies garā šalle, — šādu stilu Ostaps Benders parasti dēvēja par šikmodernu. Pēc tam no fordiņa rausās ārā asistenti, ap​gaismotāji un meitenes.

Visa grupa kliegdama iedrāzās depo.

— Uzmanību! — bārdainais vamža īpašnieks uzsauca. — Koļa! Uzstādi jupiterus!

Treuhovs piesarka un devās pie nakts viesiem, Vai jūs esat no kino? — viņš jautāja. — Kāpēc tad neatbraucat dienā?

Bet kad notiks tramvaja atklāšana?

Ir jau atklāts.

Jā, jā, mēs mazliet aizkavējāmies. Pagadījās makten laba ainaviņa. Milzums darba! Saulriets! Mēs gan arī tagad tiksim ar visu galā. Kola! Dod gaismu! Ripojošs ritenis! Priekšplānā! Ejoša pūļa kājas — priekšplānā. Ļuda! Mila! Pastaigājieties! Kola, sākam! Sākam. Ejiet! Ejiet, ejiet, ejiet.., Pietiek. Pateicos.

Tagad uzņemsim celtnieku. Biedrs Treuhovs? Esiet tik laipns, biedri_ Treuhov!_ Ne, ne tā. Trīs ceturtdaļas... Lūk, tā — tā būs oriģinālāk, uz tramvaja fona ..,' Kola! Sākam! Sakiet kaut ko!

Man patiešām ir neērti, nudien! ..".

Lieliski!... Labi! ... Runājiet vēl! .,, Tagad jūs sarunājaties ar pirmo tramvaja pasažieri,,, Ļuda! Ejiet kadrā! Tā. Elpojiet dziļāk: jūs esat uztraukts! ... Kola! Kājas priekšplānā!,,, Sākam!,,, Tā, tā .,. Liels paldies .,. Stop!,,.

No sen jau drebošā fiata smagi izkāpa Gavriļins un atnāca pasaukt aizkavējušos draugu. Režisors ar bārdaino ādamābolu atplauka: — Kola! Surp! Lielisks tipāžs! Strādnieks! Tramvaja pasažieris! Elpojiet dziļāk! Jūs esat uztraukts: Jūs agrāk nekad neesat braucis ar tramvaju. Sākam! Elpojiet!

Gavriļins nikni iešņācās.

Lieliski!.,. Mila!,,. Nāc šurp! Sveiciens no komjauniešiem!,,. Elpojiet dziļāk! Jūs esat uztraukts... Tā ... Lieliski! Kola, beidzam!

Vai tramvaju neuzņemsiet? — Treuhovs kautrīgi ieprasījās.

Redzat, — ādainais režisors iedīcās, — apgaismošanas apstākļi neļauj. Maskavā vajadzēs uzņemt papildus. Skūpstu!

Kinohronika zibenīgi pazuda.

— Brauksim nu, draudziņ, atpūsties, — Gavriļins sacīja. — Paklau — tu esi sācis smēķēt?

Esmu gan, — Treuhovs atzinās, — neizturēju. Ģimenīgajā vakarā Treuhovs izsalcis un sasmēķējies izdzēra trīs glāzītes degvīna un galīgi noreiba. Viņš bučojās ar visiem, un visi bučoja viņu. Viņš gribēja kaut ko sirsnīgu pasacīt savai sievai, bet sāka smieties. Vēlāk ilgi kratīja Gavriļina roku un skaidroja:

— Esi gan tu savādnieks! Tev vajag iemācīties projektēt dzelzceļa tiltus! Tā ir brīnišķīga zinātne! Un galve​nais — caur un cauri vienkārša. Tiltu pār Hudzonu...

Pēc pusstundas viņš bija pilns kā mārks un teica at​maskojošu runu par buržuāzisko presi.

— Šie farsa akrobāti, šie spalvashiēnas! Šie rotāciju mašīnu virtuozi! — viņš kliedza.

Sieva viņu aizveda mājās ar ormani.

— Es gribu braukt ar tramvaju, — viņš sacīja sievai, — nu kā tu to nesaproti? Ja ir tramvajs, tas nozīmē, ka ar to vajag braukt!... Kāpēc? Pirmām kārtām tas ir izde​vīgi …

Poļesovs gāja cieši aiz koncesionāriem, ilgi pūlējās saņemt dūšu un tad, nogaidījis, kad tuvumā neviena nebija, piegāja pie Vorobjaņinova.

— Labvakar, Ipolita Matvejeviča kungs! — viņš god​bijīgi sacīja.

Vorobjaņinovam pārskrēja auksts pār kauliem.

— Nav tas gods pazīt, — viņš nomurmināja.

Ostaps pašķieba uz priekšu labo plecu un piegāja pie atslēdznieka inteliģenta.

Nu, nu, — viņš teica, — ko jūs gribat manam drau​gam sacīt?

Jums nav ko uztraukties, — Poļesovs čukstēja, skatīdamies apkārt. — Es nāku Jeļenas Staņislavovnas uz​devuma ...

Kā? Vai tad viņa ir šeit?

Jā. Un ļoti grib jūs redzēt.

— Kāpēc? — Ostaps jautāja. — Bet kas jūs tāds esat? _— Es... Jūs, Ipolit Matvejevič, nedomājiet neko sliktu.— Jūs mani nepazīstat, bet es jūs atceros ļoti labi.

— Es gribētu aiziet pie Jeļenas Staņislavovnas, — Vorobjaņinovs nedroši ieteicās.

Viņa ļoti, ļoti lūdza, lai jūs atnākot Jā, bet kā viņa uzzināja? ...

— Es jūs satiku komunālsaimniecības gaitenī un ilgi domāju: pazīstama seja. Pēc tam atcerējos. Jūs, Ipolit Matvejevič, neuztraucieties! Viss būs pilnīgi slepeni.

Vai pazīstama sieviete? — Ostaps lietišķi noprasīja.

M-ja, veca paziņa ...

— Tad varbūt aiziesim pie vecās paziņas vakariņās? Es, piemēram, šausmīgi gribu rīt, bet visas bodes ir ciet.

Manis pēc.

— Tad iesim! Vediet mūs, noslēpumainais svešinieki Un Viktors Mihailovičs, nemitīgi atskatīdamies, caur māju pagalmiem veda kompanjonus uz zīlnieces māju Pereļešinskas šķērsielā.

XIV NODAĻA «ZOBENA UN SPIĻARKLA SAVIENĪBA» Kad sieviete kļūst vecāka, viņa var piedzīvot visādas nepatikšanas: var izkrist zobi, mati var kļūt plāni un sirmi, var piemesties aizdusa, viņa var aptaukoties vai pārmērīgi izdēdēt, bet balss viņai nemainīsies. Tā paliks tāda pati kā tajos laikos, kad viņa bija ģimnāziste, līgava vai jauna nebēdņa mīļākā.

Tāpēc, kad Poļesovs pieklauvēja pie durvīm un Jeļena Stanislavovna jautāja: — Kas tur ir? — Vorobļaņinovs nodrebēja. Viņa mīļākās balss bija tāda pati ka deviņ-desmit devītajā gadā pirms Parīzes izstādes atklāšanas. Taču, iegājis istabā, Ipolits Matvejevičs, gaismā acis piemiedzis, ieraudzīja, ka no bijušā skaistuma vairs nav palicis ne miņas.

— Kā jūs esat pārvērtusies! — viņš neviļus iesaucas. Vecene metās viņam ap kaklu.

Paldies, — viņa sacīja, — es zinu, ar ko jūs riskējat, nākdams pie manis. Jūs vēl aizvien esat tas pats augstsir​dīgais bruņinieks. Es neprasu, kālab esat atbraucis no Parīzes. Redzat, es neesmu ziņkārīga.

Es taču neesmu atbraucis no Parīzes, — Vorobļaņi​novs apjucis sacīja.

Mēs ar kolēģi ieradāmies no Berlines, — Ostaps izlaboja, saspiezdams Ipolita Matvejeviča elkoni, — par to nav ieteicams skaļi runāt.

Ak, es tā priecājos jūs redzēt! — zīlētāja iespiedzās. — Nāciet te, šajā istabā ... Bet vai jūs, Viktor Mihailovič, atvainojiet, nevarētu pienākt pēc pusstundas?

Oho! — Ostaps iesaucās. — Pirmā tikšanās! Aizkustinošs brīdis! Atļaujiet arī man pazust. Vai jums, ļoti go​dājamais Viktor Mihailovič, nebūtu iebildumu, ja es ietu jums līdzi?

Atslēdznieks nodrebēja aiz prieka. Abi gāja uz Poļesova dzīvokli, kur Ostaps, sēdēdams uz Pereļešinskas šķērsielas nr. 5 vārtu atliekām, klāstīja apstulbušajam mājamatniekam, kas strādāja ar motoru, murgainas idejas par dzimtenes glābšanu.

Pēc stundas viņi atgriezās un atrada abus vecos ļauti​ņus gaužām gurdenus.

— Un vai jūs atceraties, Jeļena Stanislavovna? — Ipo​lits Matvejevičs sacīja.

— Un vai jūs atceraties, Ipolit Matvejevič? — Jeļena Staņislavovna sacīja.

«Liekas, ir iestājies tas psiholoģiskais moments, kad varētu ēst vakariņas,» Ostaps nodomāja. Un, pārtrauk​dams Ipolitu Matvejeviču, kas kavējās atmiņās par pilsē​tas valdes vēlēšanām, Ostaps sacīja: — Berlīnē ir ļoti savāda ieraža: tur ēd tik vēlu, ka nevar saprast, kas tad īsti sanāk — agras vakariņas vai vē​las pusdienas.

Jeļena Staņislavovna satrūkās, novērsa no Ipolita Matvejeviča savu trusenes skatienu un aizslāja uz virtuvi.

— Bet tagad darboties, darboties un vēlreiz darboties! — Ostaps sacīja, klusinādams balsi, tādēļ saruna likās pilnīgi nelegāla.

Viņš paņēma Poļesovu aiz rokas.

Vai vecene mūs neiegāzīs? Vai uzticama sieviete? Poļesovs kā lūgšanā salika rokas.

Kāds ir jūsu politiskais kredo? , Vienmēr ar jums! — Poļesovs jūsmīgi atbildēja.

Jus, es ceru, esat kirilovietis?

Tieši tā.

Poļesovs izstiepās kā stīga.

— Krievija jūs neaizmirsīs! — Ostaps nobrēca. Ipolits Matvejevičs turēja rokā saldu pīrādziņu un, nekā nesaprazdams, klausījās Ostapā, taču pārtraukt viņu nebija iespējams. Ostaps bija aizrāvies. Lielais kombinators juta iedvesmu un skurbumu pirms pamatīgas šantāžas. Viņš staigāja pa istabu kā pantera.

Tādā satrauktā stāvoklī viņu atrada Jeļena Staņislavovna, kas smagi stiepa no virtuves patvāri.

Ostaps galanti pieskrēja viņai klāt, izņēma no rokām patvāri un nolika uz galda. Patvāris sīca. Ostaps nolēma darboties.

— Madam, — viņš sacīja, — mums ir tas prieks redzēt jūsu personā …

Viņš nezināja, par ko viņam «ir tas prieks». Vajadzēja sākt no gala. No visiem cara režīma lepnajiem izteicieniem prāta bija palicis tikai «visžēlīgi labpatika pavēlēt». Bet tas nederēja. Tapec viņš lietišķi sacīja: — Stingri slepeni! Valsts noslēpums! Ostaps noradīja ar roku uz Vorobjaņinovu: — Kas, pēc jūsu domām, ir šis varenais sirmgalvis? Nerunājiet — jūs to nevarat zināt. Tas ir domas gigants, krievu demokrātijas tēvs un ķeizaram tuvu stāvoša per​sona.

Ipolits Matvejevičs piecēlās visā savā lieliskajā augumā un apjucis paskatījās apkārt. Viņš neko nesaprata, bet, no pieredzes zinādams, ka Ostaps Benders nekad velti netērē vārdus, klusēja. Poļesovu viss notiekošais ārkārtīgi saviļņoja. Viņš stāvēja, paslējis zodu pret griestiem, it kā būtu sagatavojies soļot parādes marša. Jeļena Staņisla​vovna apsēdās uz krēsla un pārbijušies raudzījās uz Ostapu.

Vai mūsējo pilsētā daudz? — Ostaps noprasīja bez kādiem aplinkiem. — Kāds noskaņojums?

Tādos apstākļos, kad nav... — Viktors Mihailovičs ieteicās un sāka juceklīgi klāstīt savas bēdas.

Tur bija ir nama nr. 5 sētnieks, iedomīgais nekrietnelis, ir trīsastotdaļcollu vītņgriezis, ir tramvajs, ir citas

lietas.

Labi! — Ostaps nodārdināja. — Jeļena Staņislavovna! Ar jūsu palīdzību mēs gribam saistīties ar pilsētas labākajiem ļaudīm, kurus ļauns liktenis nodzinis pagrīdē. Ko varētu uzaicināt pie jums?

Ko tad varētu uzaicināt! Varbūt Maksimu Petroviču ar sievu?

Bez sievas, — Ostaps izlaboja, — bez sievas! Jūs būsiet vienīgais patīkamais izņēmums. Un ko vēl?

Apspriedē, kur rosīgi darbojās līdzi arī Viktors Mihailovičs, noskaidrojās, ka aicināt var to pašu Maksimu Petroviču Carušņikovu, bijušo pilsētas domnieku, bet pašreiz brīnumainā kārtā atzītu par padomju darbinieku, «Atrsaiņotāja» saimnieku Djadjevu, Odesas kliņģeru arteļa «Maskavas barankas» priekšsēdētāju Kisļarski un di​vus jaunus cilvēkus bez uzvārdiem, taču pilnīgi uztica​mus.

— Tādā gadījumā lūdzu uzaicināt viņus tūlīt pat uz mazu apspriedi. Ārkārtīgā slepenībā.

Ierunājās Poļesovs: — Es aizskriešu pie Maksima Petroviča, Nikešas un Vladjas, bet jūs, Jeļena Staņislavovna, papūlieties aiziet uz «Ātrsaiņotāju» un pie Kisjarska.

Poļesovs aizdrāzās. Zīlētāja godbijīgi paskatījās uz Ipo​litu Matvejeviču un arī aizgāja, Ko tas nozīmē? — Ipolits Matvejevičs jautāja.

Tas nozīmē, — Ostaps atbildēja, — ka jūs esat at​palicis.

Kāpēc?

Tāpēc! Atvainojiet manu banālo jautājumu: cik jums ir naudas?

Kādas naudas?

Visādas. Ieskaitot sudrabu un kaparu.

Trīsdesmit pieci rubļi.

Un ar šo naudu jūs taisāties samaksāt visus mūsu pasākuma izdevumus?

Ipolits Matvejevičs klusēja.

— Zināt ko, dārgais patron? Šķiet, ka jūs mani saprotat. Jums vajadzēs kādu stundiņu pabūt par domas gi​gantu un ķeizaram tuvu stāvošu personu.

— Kādēļ?

Tādēļ, ka mums nepieciešams apgrozības kapitāls. Rīt man kāzas. Es neesmu nekāds nabags. Es šai nozīmī​gajā dienā gribu padzīrot.

Kas tad man jādara? — Ipolits Matvejevičs noste​nējās.

Jums jāklusē. Laiku pa laikam pieputiet vaigus, lai izskatītos cienīgāk.

— Bet tā taču ir ... krāpšana.

Kas to saka? Vai grāfs Tolstojs? Vai varbūt Darvins? Nē. Es to dzirdu no tāda cilvēka, kurš vēl vakar taisījās naktī ielauzties Gricacujevas dzīvoklī un nozagt nabaga atraitnei mēbeles. Neprātojiet!

Klusējiet! Un neaiz​mirstiet piepūst vaigus.

Kāpēc vajag ieķēpāties tādā bīstamā pasākumā? Var taču mūs nosūdzēt iestādēm.

Esiet bez rūpēm! Kur sliktas izredzes, tur es nemaz neizmetu makšķeri. Viss tiks noorganizēts tā, ka neviens nekā nesapratīs. Labāk dzersim tēju.

Kamēr koncesionāri dzēra un ēda, bet papagailis sprak-šķināja saulpuķu čaumalas, dzīvoklī sanāca viesi.Nikeša un Vladja ieradās reizē ar Poļesovu. Viktors Mihailovičs neuzdrošinājās jaunos cilvēkus stādīt priekšā domas gigantam. Viņi apsēdās kaktā un ņēmās vērot, kā krievu demokrātijas tēvs ēd aukstu teļa gaļu. Nikeša un Vladja bija pilnīgi nobrieduši nejēgas. Katram no tiem bija ap trīsdesmit gadu.

Viņiem acīmredzot ļoti patika tas, ka bija paaicināti uz apspriedi.Bijušais pilsētas domnieks Čarušņikovs, resns vecis, ilgi kratīja Ipolitam Matvejevičam roku un cieši raudzījās viņam- acīs. Kamēr pilsētas ilggadējie iedzīvotāji dalījās savās atmiņās, Ostaps tos vērīgi noskatīja. Ļāvis viņiem krietni izrunāties, Ostaps vērsās pie Carušņikova: — Kādā pulkā jūs dienējāt? Čarušņikovs sāka tusnīt.

— Es ... es, kā sacīt, vispār neesmu dienējis, tāpēc ka sabiedrība man dāvāja uzticību, un es tiku

ievēlēts.

Vai jūs esat muižnieks?

Jā. Biju.

— Es ceru, tāds jūs esat arī tagad? Esiet stiprs garā! Būs nepieciešama jūsu palīdzība. Vai Poļesovs jums paskaidroja? Ārvalstis mums sniegs palīdzīgu roku. Viss atkarīgs no sabiedriskās domas. Pilnīgi slepena organi​zācija. Uzmanību!

Ostaps padzina Poļesovu nost no Nikešas un Vladjas un ar īstu bardzību jautāja: — Kādā pulkā dienējāt? Vajadzēs kalpot tēvzemei. Vai jūs esat muižnieki? Ļoti labi. Rietumi mums palīdzēs. Esiet stipri garā! Ieguldījumi, tas ir, iemaksas organizā​cijai, pilnīgā slepenībā. Uzmanību!

Ostaps bija aizrāvies. Pasākums it kā ievirzījās pareizās sliedēs. Kad Jeļena Staņislavovna bija viņu iepazīstinājusi ar «Ātrsaiņotāja» īpašnieku, Ostaps to paveda sāņus, ieteica būt stipram garā, painteresējās, kādā pulkā viņš dienējis, apsolīja ārzemju atbalstu un organizācijas pilnīgu slepenību. «Ātrsaiņotāja» īpašnieka pirmā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk bēgt prom no sazvērnieku dzīvokļa.

Viņš savu firmu uzskatīja par pārāk solīdu, lai ielaistos riskantā darījumā. Taču, nopētījis Ostapa veiklo stāvu, viņš sāka šaubīties un apsvērt: «Bet ja nu pēkšņi... Starp citu, viss ir atkarīgs no tā, ar kādu mērci to pa​sniegs.»

Draudzīgā saruna pie tējas galda kļuva spraigāka. Uzticību iemantojušie svēti glabāja noslēpumu un tērzēja par pilsētas jaunumiem.

Pēdējais atnāca pilsonis Kisļarskis, kas, nebūdams muižnieks un nekad nedienējis gvardes pulkos, no īsās sa​runas ar Ostapu tūlīt aptvēra situāciju.

— Esiet stiprs garāl — Ostaps pamācoši sacīja. Kisļarskis apsolījās.

— Jūs kā privātā kapitāla pārstāvis nevarat palikt kurls pret tautas vaimanām.

Kisļarskis kļuva skumīgs.

Vai jūs zināt, kas te sēž? — Ostaps jautāja, norādī​dams uz Ipolitu Matvejeviču.

Kā tad, — atbildēja Kisļarskis, — tas ir Vorobjaņinova kungs.

Tas ir, — Ostaps sacīja, — domas gigants, krievu demokrātijas tēvs, ķeizaram tuvu stāvoša persona.

«Labākajā gadījumā — divi gadi ar stingru izolāciju,» Kisļarskis nodomāja, sākdams trīcēt, «Kādēļ es nācu šurp?»

— «Zobena un spīļārkla slepenā savienība»ī — Ostaps draudoši nočukstēja.

«Desmit gadi,» Kisļarskim iešāvās prātā, — Starp citu, jūs varat iet prom, bet, es brīdinu, mums ir garas rokas!

«Es tev rādīšu, ķēms tāds!» Ostaps nodomāja. «Lētāk par simt rubļiem tu vis prom netiksi.»

Kisļarskis kļuva balts kā krīts. Vēl šodien viņš tik garšīgi un mierīgi bija pusdienojis— ēdis vistas šķilvīšus un buljonu ar riekstiņiem — un neko nezināja par briesmīgo «Zobena un spīļārkla savienību».

Viņš palika: «garās ro​kas» bija atstājušas uz viņu nelabu iespaidu.

— Pilsoņi! — atklādams apspriedi, sacīja Ostaps. — Dzīve diktē savus likumus, savus nepielūdzamos likumus. Es jums nestāstīšu par mūsu sanāksmes mērķi — to jūs zināt. Tas ir svēts mērķis.

Visur mēs dzirdam vaimanas. Visās mūsu plašās zemes malās sauc pēc palīdzības. Mūsu pienākums sniegt palīdzīgu roku, un mēs to sniegsim. Vieni no jums strādā un ēd maizi ar sviestu, citiem ir ienesīgs peļņas avots — tie ēd sviestmaizi ar ikriem. Kā vieni, tā otri guļ savās gultās un sedzas ar siltām segām.

Vienīgi mazi bērni, mazie bezpajumtnieki, atrodas bez uzraudzības. Šie ielas ziedi vai, kā izsakās garīgā darba proletārieši, ziedi uz asfalta ir pelnījuši labāku likteni. Mums, zvērināto piesēdētāju kungi, viņiem jāpa​līdz. Un mēs, zvērināto piesēdētāju kungi, viņiem palī​dzēsim.

Lielā kombinatora runa klausītājos radīja dažādās jūtas.

Poļesovs nesaprata savu jauno draugu — šo jaunek​līgo gvardu.

«Kādi bērni?» viņš domāja. «Kāpēc bērni?»

Ipolits Matvejevičs pat necentās neko saprast. Viņš jau sen bija atmetis visam ar roku un klusi

sēdēja, vaigus pie​pūtis.

Jeļena Staņislavovna bija kļuvusi bēdīga. Nikeša un Vladja padevīgi blenza uz Ostapa debeszilo vesti.«Atrsaiņotāja» īpašnieks bija ārkārtīgi apmierināts. «Skaists sniegums,» viņš nolēma, «par tādu mērci var arī naudu dot. Ja izdosies — būs gods un slava! Neizdosies — ne mana cūka, ne mana druva.

Palīdzēju bērniem — un cauri.»Carušņikovs zīmīgi saskatījās ar Djadjevu un, pienācīgi novērtējis referenta konspiratora ķērienu, turpināja ripināt pa galdu maizes bumbiņas.

Kisļarskis jutās kā septītajās debesīs.

«Zelta galva,» viņš domāja. Kisļarskim šķita, ka viņš vēl nekad nav mīlējis mazos bezpajumtniekus tik ļoti kā šinī vakarā.

— Biedri! — Ostaps turpināja. — Nepieciešama tūlītēja palīdziba. Mums jāizrauj bērni no ielas nagiem, un mēs tos izrausim. Palīdzēsim bērniem! Vienmēr jāatceras, ka bērni ir dzīves ziedi. Es lūdzu jūs tūlīt iemaksāt zināmu summiņu, lai palīdzētu bērniem, tikai bērniem un nevienam citam. Vai jūs mani saprotat?

Ostaps no sānkabatas izvilka kvīšu grāmatiņu."

— Lūdzu sākt iemaksas! Ipolits Matvejevičs apliecinās manas pilnvaras.

Ipolits Matvejevičs piepūtās un nolieca galvu. Tagad pat aprobežotie Nikeša ar Vladju un rosīgais atslēdznieks saprata Ostapa alegorijas būtību.

— Kungi, pēc vecuma, — Ostaps sacīja, — sāksim ar cienījamo Maksimu Petroviču.

Maksims Petrovičs nemierīgi sagrozījās un ar mokām iedeva trīsdesmit rubļus.

Kad pienāks labāki laiki, došu vairāki — viņš pie​bilda.

Labāki laiki pienāks pavisam drīz! — Ostaps iesaucās. — Kaut gan uz klaidoņiem bērniem, kurus es šai brīdī pārstāvu, tas neattiecas.

Nikeša un Vladja deva astoņus rubļus.

— Par maz, jaunie cilvēki. «Jaunie cilvēki» pietvīka.

Poļesovs aizskrēja uz mājām un atnesa piecdesmit rubļu.

— Bravo, huzār! — Ostaps iesaucās. — Huzāram — mājamatniekam ar motoru pirmajai reizei tas ir pilnīgi pietiekami. Ko sacīs tirgoņi?

Djadjevs un Kisļarskis ilgi kaulējās un sūdzējās par nonivelēšanu. Ostaps palika nepielūdzams: — Paša Ipolita Matvejeviča klātbūtnē uzskatu šo izru​nāšanos par lieku.

Ipolits Matvejevičs nolieca galvu. Kupči bērniņu labā ziedoja pa divsimt rubļu.

Pavisam, — Ostaps pavēstīja, — četri simti astoņdesmit astoņi rubļi. Ek! Trūkst divpadsmit rubļu, lai iz​nāktu apaļa summiņa.

Jeļena Staņislavovna, ilgi stiprinājusies garā, aizgāja uz guļamistabu un rokassomiņā atnesa trūkstošos divpa​dsmit rubļus.

Pārējā apspriedes daļa bija sasteigta un vairs neiznāca tik svinīga. Ostaps sāka staigāt pa istabu.

Jeļena Staņisla​vovna pavisam saduga. Viesi pamazām izklīda, godbijīgi atvadījušies no organizatoriem.

— Nākošās apspriedes dienu jums paziņos īpaši, — Ostaps atvadoties sacīja, — visstingrākais noslēpums. Pasākums par palīdzību bērniem jātur slepenībā... Tas, starp citu, ir jūsu pašu interesēs.

To dzirdot, Kisļarskim gribējās iedot vēl piecdesmit rubļu un vairs nenākt ne uz kādām apspriedēm.

Viņš tik tikko atturējās no šā soļa.

— Nu, — Ostaps sacīja, — tad kustēsimies! Jūs, Ipolit Matvejevič, es ceru, izmantosiet Jeļenas Staņislavovnas viesmīlību un pārnakšņosiet pie viņas. Starp citu, mums arī konspirācijas nolūkos lietderīgi uz laiku šķirties. Es eju.

Ipolits Matvejevičs izmisīgi mirkšķināja Ostapam ar aci, bet tas izlikās, ka neko nemana, un izgāja ārā.

Nogājis vienu kvartālu, Ostaps atcerējās, ka kabatā at​rodas pieci simti godīgi nopelnītu rubļu.

Orman! — viņš uzsauca. — Ved uz «Feniksu»!

To var, — ormanis atteica.

Viņš nesteigdamies pieveda Ostapu pie slēgta restorāna.

Ko tas nozīmē? Slēgts?

Sakarā ar Pirmo Maiju.

— Ek, kaut jupis viņus parāvis! Naudas atliku likām, bet nav kur palīksmoties! Nu, tad laid uz Pļehanova ielu! Vai zini?

Ostaps nolēma braukt pie savas līgavas.

Bet kā šī iela saucās agrāk? — ormanis jautāja.

Nezinu.

— Kur tad lai brauc? Es arī nezinu. Ostaps tomēr lika braukt un meklēt.

Kādas pusotras stundas viņi braukāja naktī pa tukšajām pilsētas ielām, iztaujādami naktssargus un miličus. Kāds milicis ilgi lauzīja galvu un pēdīgi pavēstīja, ka Pļehanova iela nebūšot neviena cita kā bijusi Gubernatora iela.

— Ak Gubernatora iela! Gubernatora ielu es labi zinu. Divdesmit piecus gadus vadāju uz Gubernatora ielu, — Nu, tad brauc!

Aizbrauca uz Gubernatora ielu, bet izrādījās, ka tā ir nevis Pļehanova, bet Kārļa Marksa iela.

Saniknotais Ostaps sāka no jauna meklēt nozaudēto ielu: Tomēr neatrada.

Rītausma bāli apgaismoja bagātā cietēja seju —· viņš tā arī nebija dabūjis izklaidēties.

— Ved uz «Sorbonnu»! — viņš uzsauca. — Kas tu par ormani! Pļehanovu nezini!

Atraitnes Gricacujevas pils mirdzēja vienās ugunīs. Kāzu mielasta galda galā sēdēja sirdskungs — Turcijas pavalstnieka dēls. Viņš bija elegants un pilns kā mārks. Viesi čaloja.

Jaunuve vairs nebija jauna. Viņai bija ne mazāk par trīsdesmit pieciem gadiem. Daba bija viņu bagātīgi apveltījusi. Tur bija viss: krūtis kā arbūzi, deguns kā cirvja piets, krāšņi vaigi un varens skausts.

Jauno vīru viņa dievināja un bijāties bijājās. Tāpēc viņa to sauca nevis vārdā un pat ne tēvvārdā, kuru tā nekad ari neuzzināja, bet uzvārdā: biedrs Benders.Ipolits Matvejevičs atkal sēdēja uz kārotā krēsla. Visu kāzu mielasta laiku viņš dīdījās uz tā, mēģinādams sataustīt kādu cietu priekšmetu. Reizēm viņam tas izdevās. Tad Ipolitam Matvejevičam šķita miļi visi klātesošie un viņš nevaldāmi kliedza «rūgts!».Ostaps visu laiku teica runas, uzsauca apsveikumus un tostus. Dzēra par tautas izglītību un Uzbekijas irigāciju.

Pēc tam viesi sāka izklīst. Ipolits Matvejevičs uzkavējās priekšistabā un pačukstēja Benderam: Nevelciet garumā! Tie ir tur.

Jūs esat mantrausis, — atbildēja piedzērušais Ostaps, — gaidiet mani viesnīcā. Nekur neejiet. Es varu ierasties kuru katru brīdi. Samaksājiet viesnīcas rēķinu. Lai viss būtu sagatavots. Adjē, feldmaršali Novēliet man saldu dusu.

Ipolits Matvejevičs novēlēja un devās uz «Sorbonnu-» nervozēt.

Piecos no rīta ieradās Ostaps ar krēslu rokās. Ipolitam Matvejevičam palika mute vaļā. Ostaps nolika krēslu ista​bas vidū un apsēdās.

— Kā tas jums izdevās? — pēdīgi Vorobjaņinovs izda​būja pār lupām.

— Ļoti vienkārši, kā jau ģimenē. Atraitnīte guļ un redz sapni. Žēl viņu modināt. «Ausmā viņu nemodini.» Ak vai! Vajadzēja atstāt mīļotajai zīmīti: «Aizbraucu uz Novohopersku lasīt referātu.

Pusdienās negaidi. Tavs Susliks». Bet krēslu paķeru ēdamistabā. Tramvajs šajās rīta stundas neiet — atpūtos pa ceļam uz krēsla.

Ipolits Matvejevičs ņurdēdams metās pie krēsla.

— Klusāk, — Ostaps apsauca, — vajag darboties bez trokšņa!

Viņš izvilka no kabatas plakanknaibles — un darbs sākas.

— Vai durvis aizslēdzāt? — Ostaps jautāja. Atstūmis nepacietīgo Vorobjaņinovu, Ostaps rūpīgi

atplēsa sēdekli, cenzdamies nesabojāt puķaino angļu ka​tūnu.

— Tāda auduma tagad nav, to vajag saglabāt. Preču bads, neko nevar darīt.

Ipolits Matvejevičs bija pagalam uzbudināts.

— Gatavs, — Ostaps klusu sacīja.

Viņš pacēla pārsegus un abām rokām sāka čamdīties starp atsperēm. Uz viņa pieres pietūka vēnas.

Nu? — Ipolits Matvejevičs dvesa dažādās intonā​cijas. — Nu? Nu? Ko jūs te nuināt, — Ostaps sakaitināts atbildēja, — viena iespēja pret vienpadsmit! Un šī iespēja...

Viņš pamatīgi_ izrakņājās pa krēslu un nobeidza: — Un šī iespēja pagaidām nav mums labvēlīga. Viņš izslējās visā augumā un sāka tīrīt ceļus. Ipolits Matvejevičs metās pie krēsla.

Briljantu nebija. Ipolitam Matvejevičam nolaidās rokas. Bet Ostaps bija tikpat mundrs kā agrāk.

— Tagad mūsu iespējas kļuvušas lielākas. Viņš staigāja pa istabu.

— Nekas! Šis krēsls atraitnei izmaksāja dārgāk nekā mums.

Ostaps izvilka no sānkabatas zelta brošu ar stikliņiem, izpūstu zelta aproci, pusduci apzeltītu karotīšu un tējas sietiņu.

Ipolits Matvejevičs bēdās pat neaptvēra, ka kļuvis pa​rastas zādzības līdzdalībnieks.— Pretīga padarīšana, — Ostaps piezīmēja, — bet, saprotat, es taču nevarēju pamest mīļoto sievieti nesaglabājis par viņu kādu piemiņu. Tomēr laiku zaudēt nedrīkst. Tas ir tikai sākums. Beigas būs Maskavā. Un mēbeļu muzejs — tā vis nav nieka atraitne, tur būs grūtāk!

Kompanjoni pabāza krēsla lūžņus zem gultas un, saskaitījuši naudu (kopā ar ziedojumiem, kas bija savākti par labu bērniem, izrādījās pieci simti trīsdesmit pieci rubļi), brauca uz staciju, lai vēl tiktu uz Maskavas vil​cienu.

Bija jābrauc ar ormani cauri visai pilsētai.

Kooperatīva ielā viņi ieraudzīja Poļesovu, kas skrēja pa trotuāru kā izbiedēta antilope. Viņam dzinās pakaļ Pereļešinskas šķērsielas nr. 5 sētnieks. Pagriežoties ap stūri, koncesionāri pamanīja, ka sētnieks panācis Viktoru Mihailoviču un ņemas to tēst. Poļesovs kliedza «glābiet!» un «nekauņa!».

Līdz vilciena atiešanai abi sēdēja atejā, baidīdamies no tikšanās ar «mīļoto sievieti».

Vilciens draugus aiznesa uz trokšņaino centru. Draugi cītīgi skatījās pa logu.

Vilciens drāzās garām Gusiščai.

Pēkšņi Ostaps iebļāvās un sagrāba Vorobjaņinovu aiz bicepsa.

— Skatieties, skatieties! — viņš kliedza. — Ātrāk! Alhens, m-maitas gabals!...

Ipolits Matvejevičs paskatījās lejup. Pie uzbēruma zaļoksnējs ūsains zellis vilka rateļus ar rūsganu harmoniju un pieciem logu rāmjiem. Rateļus stūma pelēcīga tolstojkreklā ģērbies kaunīga izskata pilsonis.

Saules stari lauzās cauri mākoņiem. Mirdzēja baznīcu krusti.

Ostaps, skaļi smiedamies, izliecas pa logu un uzbrēca: — Paška! Vai uz uteni brauc?

Paša Emiļjevičs- pacēla galvu, taču pamanīja tikai pēdējā vagona buferus un sāka vel spēcīgāk strādāt ar kājām.

— Vai redzējāt? — Ostaps priecīgi jautāja. — Vareni! Re, kā ļaudis strādā!

Ostaps paplikšķināja noskumušajam Vorobjaņinovam pa muguru: — Nekas, papucīt! Nenokariet degunu! Sēde turpinās. Rītvakar mēs būsim Maskavā!

OTRĀ DAĻA MASKAVĀXV NODAĻA KRĒSLU OKEĀNĀ Statistika zina visu.

Precīzi uzskaitīta PSRS aramzemes platība ar sadalījumu melnzemē, smilšmāla un lesa augsnē. Visi abu dzimumu pilsoņi rūpīgi ierakstīti biezās grāmatās, kuras tik labi pazina Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs, — dzimtsarakstu nodaļu grāmatās. Tāpat zināms, cik un kādu pārtiku gada laikā apēd republikas caurmēra pilsonis. Zināms, cik šāds caurmēra pilsonis vidēji izdzer degvīna un aptuveni cik

patērē uzkožamo. Zināms arī, cik valstī ir mednieku, balerīnu, revolvervirpu, visu sugu suņu, velosipēdu, pieminekļu, meiteņu, bāku un šujmašīnu.

Kāda plaša dzīve, pilna degsmes, kaislību un domu, raugās uz mums no statistiskajām tabulām!

Kas ir šis sārtvaidzis indivīds, kas sēž pie galdiņa, apsējies salveti, un ar baudu notiesā kūpošo barību? Ap viņu drūzmējas veseli ganāmpulki miniatūru vēršu. Treknās cūkas saspiedušās tabulas stūrī.

Speciālā statistikas baseinā plunkšķinās neskaitāms daudzums storu, vēdzeļu un citu zivju. Uz indivīda pleciem, rokām un galvas tup vistas. Pūkainos mākoņos lidinās mājzosis, pīles un tītari. Zem galda slēpjas divi trusīši. Pie apvāršņa paceļas no maizes sakrautas piramīdas un Bābeles torņi. Nelielu ievārījuma cietoksni apskalo piena upe. Pie apvāršņa tik varens kā Pizas tornis paslējies gurķis. Aiz cietokšņa piparu un sāls vaļņiem, pusrotās sastājušies, soļo vīni, degvīni un liķieri. Arjergardā nožēlojamā barā velkas bezalkoholiskie dzērieni: ārrindnieki narzāni, limonādes un šifoni stiepļu tīklos.

Kas tad īsti ir šis sārtvaidzis indivīds — nesātīgais izēdājs, žūpa un dzīves baudītājs? Vai Gargantija, dip sodu karalis? Silafs Foss? Leģendārais zaldāts Jaška Sar​kanais Krekls? Lukulls?

Tas nav Lukulls. Tas ir Ivans Ivanovičs Sidorovs vai Sidors Sidorovičs Ivanovs, caurmēra pilsonis, kas savā māžā vidēji apēd visu tabulā attēloto barību. Tas ir normāls kaloriju un vitamīnu patērētājs, kluss četrdesmitgadīgs vecpuisis, kas strādā valsts galantērijas un trikotāžas veikalā.No statistikas nekur nevar paglābties. Tai ir precīzas ziņas ne vien par to, cik ir zobārstu, desu -pārdotavu, šļirču, sētnieku, kinorežisoru, prostitūtu, salmu jumtu, atraitņu, ormaņu un baznīcas zvanu, bet arī par to, cik valstī statistiķu.

Bet vienu tā nezina.

Tā nezina, cik PSRS ir krēslu.

Krēslu ir ļoti daudz.

Pēdējā statistiskā tautas skaitīšana atklāja, ka savienotajās republikās ir simt četrdesmit trīs miljoni iedzīvotāju. Ja atņemam nost deviņdesmit miljonus zemnieku, kas priekšroku dod soliem, lāvām un paviļam, bet Austrumos — apdilušiem tepiķiem un paklājiem, tad tomēr vēl paliek piecdesmit miljonu cilvēku, kuru mājas dzīvē krēsls ir pirmās nepieciešamības priekšmets. Ja vēl ņemam vērā iespējamās aprēķinu kļūdas un dažu Savienības pilsoņu ieradumu sēdēt starp diviem krēsliem, tad, uz labu lainii samazinājuši kopējo skaitu divas reizes, atradīsim, ka krēsliem visā valstī jābūt ne mazāk par divdesmit sešiem ar pusi miljona. Drošības pēc vēl atteiksimies no sešarpus miljoniem krēslu. Palikušie divdesmit miljoni būs mini​mālais skaits. Šajā riekstkoka, ozola, oša, palisandra, sarkankoka un Karēlijas bērza krēslu okeānā, šajā egļu un priežu krēslu okeānā romāna varoņiem jāatrod Gambsa darinātais riekstkoka krēsls ar liektām kājām — krēsls, kas savā ar angļu katūnu apvilktajā vēderā slēpj Petuhova madāmas dārglietas.

Koncesionāri gulēja uz augšējiem plauktiem un vēl bija aizmiguši, kad vilciens uzmanīgi pārbrauca pār Oku un, paātrinājis gaitu, tuvojās Maskavai.

XVI NODAĻAMOKA BERTOLDA SVARCA VĀRDĀ NOSAUKTĀ KOPMĪTNE Ipolits Matvejevičs un Ostaps, spiezdamies viens otram virsū, stāvēja pie cietā vagona atvērtā loga un uzmanīgi aplūkoja govis, kas lēnām kāpa lejā no uzbēruma, egļu dzīvžogu, vasarnīcu rajona staciju dēļu platformas.

Visas ceļa anekdotes jau bija izstāstītas. Otrdienas «Stargorodas pravda» izlasīta līdz pat sludinājumiem un izraibināta ar tauku plankumiem. Visi cāļi, olas un olīvas apēstas.

Atlicis pats mokošākais ceļa gabals — pēdējā stunda pirms Maskavas.

No retajiem mežu pudurīšiem un birzīm pie paša uzbēruma iznira amizantas vasarnīciņas. Starp tām bija īstas koka pilis, kas mirdzināja verandu stiklus un nesen krāsotus skārda jumtus. Bija arī vienkāršas apaļkoku māji​ņas ar maziem, kvadrātveidīgiem lodziņiem — īsti vasar​nieku slazdi.

Kamēr pasažieri ar lietpratēju skatieniem pētīja apvārsni un, putrodami prātā palikušās atmiņas par kauju pie Kalkas, stāstīja cits citam par Maskavas pagātni un šodienu, Ipolits Matvejevičs neatlaidīgi centās iedomāties, kāds varētu izskatīties mēbeļu muzejs. Muzejs viņam likās kā vairāku verstu garš gaitenis, pie kura sienām rindās stāv krēsli. Vorobjaņinovs iztēlojās, kā viņš ātri soļo starp šīm rindām.

Nevar vēl zināt, kā ar to mēbeļu muzeju īsti būs. Kā veiksies, — viņš uztraucies prātoja.

Jums, priekšniek, pienācis laiks ārstēties ar elektrību. Nekrītiet histērijā priekšlaikus. Ja jūs vairs nespējat iztikt bez pārdzīvošanas, tad vismaz pārdzīvojiet klusē​dams.

Vilciens lēkāja uz pārmijām. Semafori raudzījās uz to mutes iepletuši. Sliežu ceļi sazarojās. Bija jūtams, ka tuvojas milzīgs dzelzcelmezgls. Zāle izzuda, tās vietā bija izdedži. Svilpa manevrējošās lokomotīves. Pārmijnieki pūta taures. Pēkšņi troksnis pieauga. Vilciens bija iebrau​cis gaitenī starp diviem tukšiem vilcieniem un, klakšķinā​dams kā turnikets, skaitīja vagonus.

Sliežu ceļi sadalījās.

Vilciens izdrāžas no gaiteņa. Acis apžilbināja saule. Pie pašas zemes šaudījās pārmijnieku lukturi, kas izskatījās pēc cirvīšiem. Vēlās dūmi. Lokomotīve elsdama izpūta sniegbaltu vaigubārdu. Griezulī valdīja skaļš troksnis. Depo strādnieki dzina lokomotīvi stāvvietā.

Strauji bremzējot, nokrikšķēja vilciena locītavas. Visās malās sāka smilkstēt, un Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš nokļuvis zobu sāpju valstībā. Vilciens piestāja pie asfaltēta perona.

Tā bija Maskava. Tā bija Rjazaņas stacija — pati svai​gākā un jaunākā no visām Maskavas stacijām.

Nevienā citā no astoņām pārējām Maskavas stacijām nav tik plašu un augstu telpu kā Rjazaņas stacijā. Rjazaņas stacijas lielajā bufetē — restorānā viegli varētu novietoties visa Jaroslavļas stacija ar tās pseidokrieviskajām korēm un heraldiskajām vistiņām. Maskavas stacijas ir pilsētas vārti. Katru dienu tās ielaiž un izlaiž trīsdesmit tūkstošus pasažieru. Caur Aleksandra staciju Maskavā ieiet ārzemnieks ar kaučuka zolēm un golfa uzvalkā (platas bikses un biezas vilnas zeķes līdz ceļiem). No Kurskas stacijas Maskavā nokļūst kaukāzietis brūnā jērādas cepurē ar ventilācijas caurumiņiem un varena auguma voldzinieks ar bārdu kaņepāju kodaļas kuplumā. No Oktobra stacijas izdrāžas pusatbildīgs darbinieks ar brīnišķīgu cūkādas portfeli. Viņš atbraucis no Ļeņingradas, lai koordinētu, saskaņotu un konkrēti sadarbotos. Kijevas un Odesas pārstāvji galvaspilsētā iekļūst caur Brjanskas staciju. Jau Tihona Klostera stacijā kijevieši sāk nicīgi smīnēt. Viņi lieliski zina, ka Kreščatiks ir vislabākā iela zemes virsū. Odesieši stiepj līdzi grozus un plakanas kārbas ar žāvētām skumbrijām. Arī viņiem zināma labākā iela zemes virsū.

Bet tā, protams, nav Kreščatiks, tā ir Lasāla, bijusī Deribasa iela. No Saratovas, Atkarskas, Tambovas, Rtiščevas un Kozlo-vas Maskavā iekļūst caur Paveļecas staciju. Visniecīgākais ļaužu skaits Maskavā ierodas caur Savelovu. Tie ir Taldomas kurpnieki, Dmitrovas pilsētas iedzīvotāji, Jahromas manufaktūras strādnieki vai sapīcis vasarnieks, kas ziemu un vasaru dzīvo Hļebņikovas stacijā. No turienes līdz Maskavai vairs nav ilgi, ko braukt. Pats lielākais attālums uz šīs līnijas ir simt trīsdesmit verstis. No Jaroslavļas stacijas galvaspilsētā nokļūst ļaudis, kas atbraukuši no Vladivostokas, Habarovskas, Citas, no tālām un lielām pilsētām.

Paši ērmīgākie pasažieri tomēr ir Rjazaņas stacijā. Tie ir uzbeki baltās muslīna čalmās un puķainos halātos, sarkanbārdainie tadžiki, turkmēņi, hivieši un buhārieši, pār kuru republikām staro mūžīgā saule.

Koncesionāri ar lielām pūlēm izlauzās līdz izejai un nonāca Torņa laukumā. Pa labi no viņiem slējās Jaroslavļas stacijas heraldiskās vistiņas, Tieši viņiem pretī blāvi spīdēja Oktobra stacija, kas bija ar eļļas krāsām nokrāsota divos toņos. Tās pulkstenis rādīja piecas minūtes pāri desmitiem. Pēc Jaroslavļas stacijas pulksteņa bija tieši desmit. Bet, paskatījušies uz tumšzilo, ar zodiaka zīmēm rotāto Rjazaņas stacijas pulksteņa ciparnīcu, ceļotāji ievē​roja, ka tas rāda bez piecām minūtēm desmit.

— Ļoti izdevīgi šeit norunāt randiņus! — Ostaps sa​cīja. — Vienmēr desmit minūtes rezervē.

Ormanis skaļi kā bučodamies nošmaukstināja lūpas. Viņi pabrauca zem tilta, un ceļinieku priekšā pavērās gal​vaspilsētas grandiozā panorāma.

Uz kurieni mēs galu galā braucam? — Ipolits Matvejevičs jautāja.

Pie labiem cilvēkiem, — Ostaps atbildēja, — Mas​kavā viņu ir milzīgi daudz. Un visi man pazīstami.

— Un mēs pie viņiem apmetīsimies?

— Tā ir kopmītne. Ja ne pie viena, tad pie otra vien​mēr atradīsies vieta.

Ohotnijrjadā valdīja juceklis. Uz visām pusēm ar savām iznēsātāju letēm uz galvas kā zosis bēguļoja tirgotāji, kuriem nebija patenta. Viņiem nopakaļ laiskā, sīkā riksītī tipināja milicis. Bezpajumtnieki sēdēja pie asfalta kubla un ar baudu ieelpoja verdošās darvas smaku.

Koncesionāri izbrauca uz Arbata laukumu, tālāk laida pa Prečistenkas bulvāri un, nogriezušies pa labi, apstājās Sivceva Vražekā.

— Kas tā par māju? — Ipolits Matvejevičs jautāja. Ostaps paskatījās uz rožaino namiņu ar mezonīnu un atbildēja: - — Mūka Bertolda Svarca vārdā nosauktā ķīmijas stu​dentu kopmītne.

— Vai patiešām mūka vārdā?

— Es taču pajokoju, pajokoju. Semaško vārdā nosauktā.

Kā jau parastai Maskavas studentu kopmītnei piederas, ķīmijas studentu namu jau sen apdzīvoja tādi ļaudis, kuriem ar ķīmiju bija visai tāls sakars. Studenti bija izklīduši kur kurais. Daļa no viņiem pabeiguši kursu un nosūtīti darbā, daļa izslēgti par akadēmisku nesekmību. Tieši šī daļa, gadu no gadā pieaugot, rožainajā namiņā veidoja kaut ko vidēju starp dzīvokļu sabiedrību un feodālu ciematiņu. Studentu jaunās maiņas pūliņi ielauzties kopmītnē bija veltīgi. Eksķīmiķi bija neparasti veikli izgudrotāji un visus uzbrukumus atsita. Namiņam pēdīgi atmeta ar roku. To sāka uzskatīt par bezsaimnieka īpašumu, un tas izzuda no visiem MNIP (Maskavas Nekustamo īpašumu pārvalde) plāniem. It kā tāda namiņa nemaz vairs nebūtu. Un tomēr tas bija, tanī dzī​voja cilvēki.

Koncesionāri uzkāpa pa kāpnēm otrajā stāvā un iegāja pavisam tumšā gaitenī.

— Gaisma un gaiss! — Ostaps sacīja.

Piepeši tumsā pie Ipolita Matvejeviča elkoņa kaut kas iešņācās.

— Nebīstieties, — Ostaps drošināja, — tas nav gaitenī. Tas ir aiz sienas. Finieris, kā no fizikas zināms, ir labākais skaņas vadītājs. Uzmanīgāk! Turieties pie manis! Šeit kaut kur jābūt ugunsdrošam skapim.

Kunkstiens, ko tūlīt izdvesa Vorobjaņinovs, atsities ar krūtīm pret asu dzelzs stūri, pierādīja, ka skapis patiešām atrodas kaut kur šeit.

— Ko, vai sāp? — Ostaps apjautājās. — Tas vēl nav nekas. Tās ir fiziskas mokas. Bet, cik šeit pārdzīvots morālisku moku, baigi pat atcerēties. Tepat līdzās stāvēja skelets, studenta Ivanopulo personisks īpašums. Viņš to bija nopircis Suharevkā, bet istabā turēt baidījās. Tā ka apmeklētāji vispirms atsitās pret skapi, bet pēc tam viņiem virsū gāzās skelets. Sievietes uz grūtām kājām bija ļoti neapmierinātas.

Pa kāpnēm, kas vītņveidīgi veda augšup, kompanjoni nonāca mezonīnā. Mezonīna lielo istabu finiera starpsienas sadalīja garās, divas aršīnas platās strēmelēs. Istabas atgādināja penāļus, tikai ar to atšķirību, ka līdzās zīmuļiem un spalvaskātiem šeit mājoja arī cilvēki un prīmusi.

— Kola, vai tu esi mājā? — klusi jautāja Ostaps, ap​stājies pie centrālajām durvīm.

Tūlīt visos piecos penāļos sākās rosība un klaigas.

— Jā, — aiz durvīm skanēja atbildē.

Atkal pie tā stulbeņa jau no paša rīta atnākuši ciemiņi! — čukstēja sievietes balss no malējā penāļa kreisajā pusē. Ļaujiet taču cilvēkam pagulēt! — nomurkšķēja penālis nr. 2.

Trešajā penālī priecīgi nošņāca: — Pie Kolkas atnākuši no milicijas! Par vakardienas rūti.

Piektais penālis klusēja. Tur šķaudīja prīmuss un skūpstījās iemītnieki.Ostaps ar kāju pagrūda

durvis. Visa finiera celtne nodrebēja, un koncesionāri iekļuva Kolkas aizgaldā. Aina, kas atklājās Ostapa skatienam un ārēji šķita pilnīgi nevainīga, bija šausmīga. Istabā no mēbelēm atradās tikai sarkani svītrots matracis, kas stāvēja uz četriem ķieģeļiem. Taču ne jau tas satrauca Ostapu. Kolkas mēbeles viņš pazina jau sen. Viņu nepārsteidza arī pats Kolka, kas ar abām kājām sēdēja uz matrača. Bet Koļkam līdzās sēdēja tik debešķīga būtne, ka Ostaps uzreiz sadrūma. Tādas meitenes nekad neder par biedriem nopietnos pasākumos — viņām ir pārlieku debeszilas acis un maigs kakls'. Tās ir mīļākās vai, vēl ļaunāk, sievas, turklāt mīlamas sievas. Un patiešām Kola šo būtni uzrunāja par Lizu, sa​cīja tai «tu» un rādīja «radziņus».

Ipolits Matvejevičs noņēma savu kastora platmali. Ostaps izsauca Kolu gaitenī. Tur viņi ilgi sačukstējās.

— Lielisks rīts, cienītā! — Ipolits Matvejevičs ieteicās.

Zilacainā «cienītā» iesmējās un bez kāda redzama sakara ar Ipolita Matvejeviča piezīmi sāka stāstīt, kādi muļķi dzīvojot blakuspenālī.

— Viņi ar nolūku aizdedzina prīmusu, lai nevarētu dzirdēt, kā šie bučojas. Saprotiet taču — tas ir muļķīgi. Mēs visu tāpat dzirdam. Bet viņi gan sava prīmusa dēļ patiešām nekā vairs nedzird. Vai gribat — es jums tūlīt parādīšu. Klausieties!

Un Kolkas sieva, apguvusi visus prīmusa noslēpumus, skaļi sacīja: — Zverevi ir muļķi!

Aiz sienas bija dzirdama ellišķīgā prīmusa dziesma un skūpstu šmaukstieni.

Redzat? Viņi neko nedzird. Zverevi ir muļķi, stulbeņi un psihopāti. Redziet!...

Jā, — Ipolits Matvejevičs sacīja.

Bet mēs prīmusu neturam. Kam mums tas vajadzīgs? Mēs ejam pusdienās uz veģetāriešu ēdnīcu, lai gan es esmu pret veģetāriskiem ēdieniem. Bet, kad mēs ar Kolu apprecējāmies, viņš sapņoja, kā abi kopā iesim uz veģetāriešu ēdnīcu. Un tad nu mēs arī ejam. Man ļoti garšo gaļa. Bet tur dod nūdeļu kotletes.

Tikai jūs, lūdzu, neko nesakiet Kolam ... Šai brīdī atgriezās Koja ar Ostapu.

Nekā darīt, ja jau pie tevis nepavisam nevar apmes​ties, mēs iesim pie Panteleja.

Pareizi, zēni! — Kola iesaucās. — Ejiet pie Ivanopulo! Tas ir savējais.

Nāciet pie mums ciemos, — Koļas sieva aicināja, — mēs ar vīru būsim ļoti priecīgi.

Atkal aicina ciemos! — malējā penālī atskanēja sašutuma pilns sauciens. — Vēl viņiem par maz ciemiņu!

Bet jūs, muļķi, stulbeņi un psihopāti, turiet muti, nav jūsu darīšana! — Koļas sieva sacīja tādā pašā paklusā balsī.

Vai dzirdi, Ivan Andrejevič, — satraucās malējā penālī, — apvaino tavu sievu, bet tu klusē!

Savas balsis pacēla neredzami komentatori arī no citiem .penāļiem. Vārdu kauja pieņēmās spēkā.

Kompanjoni no​gāja lejā pie Ivanopulo.

Studenta nebija mājā. Ipolits Matvejevičs uzsvirkšķināja sērkociņu. Pie durvīm bija piesprausta zīmīte: «Būšu ne agrāk kā 9os. Pantelejs».

— Nav liela bēda, — Ostaps sacīja, — es zinu, kur stāv atslēga.

Viņš pačamdījās zem ugunsdrošā skapja, atrada at​slēgu un attaisīja durvis.

Studenta Ivanopulo istaba bija tieši tikpat liela kā Kolam, toties stūra istaba. Tai bija viena mūra siena, ar ko students ļoti lepojās. Ipolits Matvejevičs sarūgtināts pa​manīja, ka studentam nav pat matrača.

— Lieliski iekārtosimies, — Ostaps sacīja, — Maskavas apstākļos pilnīgi pieklājīga kubatūra. Ja mēs visi trīs no-gulsimies uz grīdas, paliks pāri pat nedaudz brīvas vietas. Ir gan tas Pantelejs gatavais ķēms! Kur viņš licis matraci, interesanti zināt!

Logs izgāja uz šķērsielu. Tur staigāja milicis. Pretējā mājiņā, kas bija uzcelta gotiska torņa veidā, atradās kādas mazas valstiņas sūtniecība. Aiz dzelzs režģu žoga spēlēja tenisu. Lidoja balta bumbiņa. Bija

saklausāmi īsi izsaucieni.

— Auts, — Ostaps sacīja, — nav augstas klases spēle. Nu laiks doties pie miera.

Koncesionāri noklāja uz grīdas avīzes. Ipolits Matvejevičs izvilka mazu spilventiņu, kuru vienmēr vadāja sev līdzi.

Ostaps nolikās uz telegrammām un aizmiga. Ipolits Matvejevičs jau sen šņāca.

XVII NODAĻAPILSOŅI, CIENIET MATRAČUS! Liza, iesim pusdienās!

Man negribas. Es jau vakar ēdu pusdienas.

Nesaprotu, ko tu ar to gribi sacīt.

Es neiešu ēst viltoto zaķi.

Muļķības!

Es nevaru pārtikt no veģetāriešu cīsiņiem. Šodien ēdīsi maizes pudiņu.

Man lāgā negribas.

Runā klusāk! Visu var dzirdēt.

Un jaunais laulātais pāris pārgāja uz dramatiskiem čukstiem.

Pēc divām minūtēm Kola pirmo reizi pa trim laulības dzīves mēnešiem saprata, ka mīļotajai sievietei burkānu, kartupeļu un zirņu cīsiņi garšo daudz mazāk nekā viņam pašam.

Tātad tu dod priekšroku draņķīgai gaļai, nevis diētiskai pārtikai? — Kola sāka kliegt, strīda karstumā ne​maz neievērodams kaimiņus, kas visu noklausās.

Runā taču klusāk! — Liza skaļi iesaucās. — Bez tam tu slikti izturies pret mani. Jā! Man garšo gaļa!

Pa reizei. Kas tur slikts?

Kola pārsteigts apklusa. Tādu pavērsienu viņš nebija gaidījis. Gaļa iecirstu Koļas budžetā milzīgu, neaizpildāmu robu. Staigādams gar matraci, uz kura, sarāvusies čokurā, sēdēja piesarkusi Liza, jaunais vīrs ņēmās izmi​sīgi rēķināt.

Kopēšana uz pauspapīra rasēšanas birojā «Tehnikas spēks» Kolam Kalačovam pat visizdevīgākajos mēnešos ienesa ne vairāk par četrdesmit rubļiem. Par dzīvokli Kola nemaksāja. Šai dīvainajā ciematā nebija namu pārvaldnieka, un maksa par dzīvokli tur skaitījās abstrakts jēdziens. Desmit rubļu aizgāja par Lizas apmācīšanu piegriešanas un šūšanas kursos ar celtniecības tehnikuma tiesībām. Pusdienas divām personām (viens pirmais ēdiens — paplāns borščs un viens otrais ēdiens — viltotais zaķis jeb īstās nūdeles), godīgi uz pusēm apēstas veģetāriešu ēdnīcā «Nezodz», no laulātā pāra budžeta izplēsa trīspadsmit rubļus mēnesī. Pārējā nauda izkusa nezin kādām vajadzībām. Tas Kolu mulsināja visvairāk.

«Kur tā nauda paliek?» viņš domāja, vilkdams ar velci uz debeszilā pauspapīra garu un smalku līniju.

Tādos apstākļos pāriet pie gaļas ēdieniem nozīmētu bojāeju. Tādēļ Kola dedzīgi iesaucās: Iedomājies tikai — ēst iekšā' nogalinātu dzīvnieku līķus! Tas ir kanibālisms zem kultūras maskas! No gaļas ceļas visas slimības.

Protams, — ar kautru ironiju sacīja Liza, — piemē​ram, angīna.

Jā, jā, arī angīna! Un kas tur par brīnumu? No mūžīgas gaļas lietošanas novājinātais organisms nav spējīgs pretoties infekcijai.

— Cik tas ir muļķīgi!

— Nemaz nav muļķīgi! Muļķis ir tas, kas cenšas pie​bāzt vēderu, nerūpējoties par vitamīniem.

Kola pēkšņi apklusa. Aizvien vairāk un vairāk aizēnodama pliekano un jēlo nūdeļu pudiņu, biezputru un lieso kartupeļu ēdienu fonu, Koļas gara acu priekšā nostājās pamatīga cūkgaļas karbonāde. Tā acīmredzot nupat bija noņemta no pannas. Tā vēl čurkstēja, švirkstēja un kairinoši kūpēja. No gaļas gabala rēgojās ārā kauls kā due​lanta pistole.

Saproti taču, — Kola iesaucās, — tāda karbonāde saīsina cilvēka mūžu par veselu nedēļu!

Lai saīsina! — Liza sacīja. — Viltotais zaķis saīsina par pusgadu. Vakar, kad mēs ēdām burkānu

sacepumu, es jutu, ka mirstu. Tikai negribēju tev sacīt.

Kāpēc tad negribēji sacīt?

Man nebija spēka. Es baidījos, ka sākšu raudāt.

Un tagad tu nebaidies?

Tagad man jau visvienalga. Liza apraudājās. Ļevs Tolstojs, — Koļla sacīja trīsošā balsī, — arī ne​ēda gaļu.

Jā-ā, — Liza atbildēja, asaras rīdāma, — grāfs ēda sparģeļus. — Sparģeļi nav gaļa.

Bet, rakstīdams «Karu un mieru», viņš ēda gaļu! Eda, ēda, ēda! Un, rakstīdams «Annu Kareņinu», ari lo​cīja iekšā gaļu — locīja, locīja!

Turi muti! Ēda! Ēda! Ēda!

Bet, kad rakstīja «Kreicera sonāti», vai arī tad ēda gaļu? — Koļa dzēlīgi jautāja.

«Kreicera sonāte» ir īsiņa. Būtu pamēģinājis uzrakstīt «Karu un mieru», ēdot vienīgi veģetāros cīsiņus!

Ko tu galu galā man piesienies ar to savu Tolstoju?

— Es tev piesienoties ar Tolstoju? Es? Es jums piesienoties ar Tolstoju?

Arī Ko|a pārgāja uz «jūs». Penāļos skaļi gavilēja. Liza steigšus uzmauca galvā zilu adītu cepurīti, — Kur tu iesi?

— Liec mani mierā! Iešu darīšanās, Un Liza aizskrēja.

«Uz kurieni viņa varētu iet?» Kola nodomāja. Viņš ieklausījās.

— Padomju vara dod sievišķiem pārāk lielu brīvību, — sacīja malējā penālī kreisajā pusē.

— Noslīcināsies! — nolēma trešajā penālī.

Piektais penālis aizdedzināja prīmusu un nodevās dienišķajiem skūpstiem.

Liza satraukta skraidīja pa ielām.

Bija tā svētdienas stunda, kad laimīgie pa Arbata ielu ved no tirgus matračus.

Jaunlaulātie un padomju vidusslāņi ir galvenie atsperu matraču pircēji. Viņi tos ved stāvus, abām rokām apkam​puši. Un kā lai viņi neapkamptu ar lāsainām puķītēm no​sēto debeszilo savas laimes pamatu!

Pilsoņi! Cieniet atsperu matraci ar debeszilām puķītēm! Tas ir ģimenes centrs, dzīvokļa iekārtas alfa un omega, visnepieciešamākais un galvenais mājas omulības pamats, mīlestības bāze, prīmusa tēvs! Cik saldi "gulēt, klausoties atsperu demokrātiskajā džinkstēšanā! Kādus brīnišķīgus sapņus redz cilvēks, iemigdams uz matrača gaišzilā, rupjā audekla! Kādu cieņu bauda katrs matrača īpašnieks!

Cilvēks, kam nav matrača, ir nožēlojams. Viņš neeksistē. Viņš nemaksā nodokļus, viņam nav sievas, paziņas neaizdod naudu «līdz trešdienai», taksometru šoferi sauc pakaļ apvainojošus vārdus, meitenes par viņu zobojas: tās nemīl ideālistus.

Cilvēks, kam nav matrača, pa lielākai daļai raksta dze​joļus: Pie Burē pulksteņa maigās šķindas Tīkami šūpuļtīklā dusēt kā zālē. Sniegpārsliņas lido virs akas vindas, Un sapņi kā kovārņi aizlido tālē.

Viņš sacer savus ražojumus, stāvēdams pie telegrāfa augstās rakstāmpults, aizkavēdams lietišķos matrača īpaš​niekus, kas atnākuši nosūtīt telegrammas.

Matracis pārvērš cilvēka dzīvi. Matrača drānā un atsperēs slēpjas kāds valdzinošs un līdz šim neizpētīts spēks. Atsperu šķindoņas aicināti, pulcējas ļaudis un mantas. Ierodas finanšu aģents un meitenes. Viņi vēlas draudzēties ar matrača īpašniekiem. Finanšu aģents to dara valsts kases interesēs, no tā labumu gūst valsts, bet mei​tenes — nesavtīgi, pakļaudamas dabas likumiem.

Sākas jaunības plauksme. Finanšu aģents, savācis nodokļus kā bite pavasara ienesumu, priecīgi dūcot, aizlido uz savu iecirkņa stropu. Bet aizejošās meitenes nomaina sieva un prīmuss «Juvel nr. 1».

Matracis ir negausīgs. Viņš prasa upurus. Naktīs viņš izdveš krītošas bumbas skaņas. Viņam vajadzīga etažere. Viņam vajadzīgs galds ar muļķīgiem postamentiem. Džinkstinot savas atsperes, viņš pieprasa aizkarus, port​jeras un virtuves traukus. Viņš neliek cilvēku mierā un saka tam: — Ej! Nopērc veļas rullējamo dēli un vangali!

Man kauns par tevi, cilvēk, — tev līdz pat šim lai​kam nav tepiķa!

Strādā vien! Es drīz tev sagādāšu bērnus! Tev va​jadzīga nauda autiņiem un bērnu ratiņiem.

Matracis visu atceras un visu dara pēc sava prāta.

Pat dzejnieks nevar izbēgt no vispārējā likteņa. Palūk, viņš ved no tirgus matraci, ar šausmām spiezdamies pie viņa mīkstā vēdera.

Es salauzīšu tavu iecirtību, dzejnieki — matracis saka. — Tev vairs nevajadzēs skraidīt uz telegrāfu, lai rakstītu dzejoļus. Un vai vispār ir nozīme tos rakstīt? Strādā! Un saldo vienmēr būs tev par labu.

Padomā par sievu un bērniem!

Man nav sievas! — dzejnieks kliedz, paraudamies nost no atsperīgā skolotāja.

— Sieva būs. Un es negalvoju, ka tā būs pati skaistākā meitene pasaulē. Es pat nezinu, vai viņa būs laba. Esi gatavs uz visu! Tev būs bērni.

Es nemīlu bērnus!

Tu tos iemīlēsi!

Jūs mani baidāt, pilsoni matraci!

— Klusē, muļķi! Tu visu vēl nemaz nezini! Tu vēl «Maskavas kokā» paņemsi kredītu mēbeļu iegādei, — Matraci, es tevi nositīšu!— Kucēns tāds! Ja tu to uzdrošināsies darīt, kaimiņi par tevi ziņos namu pārvaldē.

Tā katru svētdienu, matračiem līksmi trinkšķinot, Mas​kavā staigā laimīgie.

Un, protams, Maskavas svētdienu padara brīnišķu ne tikai tas vien. Svētdiena ir muzeju diena.

Maskavā ir īpaša cilvēku kategorija. Viņi neko nesaprot no glezniecības, neinteresējas par arhitektūru un nemīl senatnes pieminekļus. Šī kategorija apmeklē muzejus vienīgi tāpēc, ka tie atrodas lieliskās celtnēs. Šie ļaudis klīst pa žilbinošajām zālēm, ar skaudību pētīdami apgleznotos griestus, aizskardami to, ko nedrīkst aizskart, un nepārtraukti murmina: — Ek! Kā cilvēki reiz dzīvojuši!

Kas viņiem daļas gar to, ka sienas gleznojis francūzis Pivī de Savāns! Viņiem svarīgi uzzināt, cik tas izmaksājis bijušajam savrupmājas īpašniekam. Viņi dodas augšup pa kāpnēm, uz kuru podestiem stāv marmora statujas, un rēķina, cik sulaiņu šeit agrāk bijis, kāda alga maksāta un cik dzeramnaudas saņēmis katrs no tiem. Uz kamīna izvietots porcelāns, bet viņi, nepievērsdami tam nekādas uzmanības, spriež, ka kamīnu kurināt nav izdevīgi — tas patērē pārāk daudz malkas. Ar ozolkoka paneļiem apšūtajā ēdamistabā viņi neapbrīno lieliskos grebumus. Viņus moka viena doma: ko šeit ēdis bijušais saimnieks tirgonis, un cik tas maksātu pie pašreizējās dārdzības?

Jebkurā muzejā var sastapt šādus cilvēkus. Kamēr ekskursijas mundri soļo no šedevra pie šedevra, tāds stāv zāles vidū un, ne uz ko neskatīdamies, sērīgi ņurd: — Ek! Kā cilvēki dzīvojuši!

Asaras rīdāma, Liza skrēja pa ielu. Domas viņu dzina uz priekšu. Viņa domāja par savu laimīgo un nabadzīgo dzīvi: «Kaut būtu vēl galds un divi krēsli, tad būtu pavisam labi! Un arī prīmusu galu galā vajag iegādāties.

Kaut kā taču jāiekārtojas.»

Viņa sāka iet lēnāk, jo pēkšņi atcerējās strīdu ar Kolu. Bez tam ļoti gribējās ēst. Pēkšņi viņai sanāca dusmas uz vīru. , Tā gluži vienkārši ir nejēdzība! — viņa skaļi sacīja. Izsalkums mocīja vēl stiprāk.

Labi jau, labi. Pati zinu, kas man jādara.

Un Liza sarkdama nopirka no tirgones sviestmaizi ar vārītu desu. Lai gan viņa bija ļoti izsalkusi, tomēr uz ielas ēst likās nepieklājīgi. Kā nekā viņa tomēr bija matrača īpašniece un smalki pazina dzīvi.

Viņa paskatījās apkārt un iegāja divstāvu savrupmājas parādes durvīs. Tur, izbaudīdama lielu tīksmi, viņa ņēmās notiesāt sviest​maizi. Desa bija apburoša. Pa parādes durvīm ienāca liela ekskursantu grupa. Iedami garām pie sienas stāvo​šajai Lizai, ekskursanti nolūkojās uz viņu.

«Lai redz!» saniknotā Liza nolēma.

XVIII NODAĻA MĒBEĻU MUZEJS Liza ar drāniņu noslaucīja muti un nopurināja no blūzes drupatas. Kļuva jautrāk ap sirdi. Viņa stāvēja pie izkārtnes: «MĒBEĻGALDNIECIBAS MĀKSLAS MUZEJS».

Atgriezties mājās bija neērti. Nebija neviena, pie kā aiziet. Kabatā atradās divdesmit kapeiku. Un Liza nolēma sākt patstāvīgu dzīvi ar muzeja apmeklēšanu. Pārbaudījusi, cik kabatā naudas, viņa iegāja vestibilā.

Tur viņa tūlīt ievēroja vīru ar noplukušu bārdu, kurš stāvēja, pievērsis moku pilnu skatienu malahīta kolonnai, un dvesa caur ūsām: — Cik bagāti dzīvojuši cilvēki!

Liza ar cieņu paskatījās uz kolonnu un kāpa augšā.

Mazās, četrstūrainās istabiņās ar tik zemiem griestiem, ka katrs cilvēks, kas tur iegāja, šķita kā milzis, Liza paklaiņoja kādas desmit minūtes. Šajās istabās bija izstādītas Pāvela laika ampīra, sarkankoka un Karēlijas bērza mēbeles — simetriskām formām, brīnišķīgas un kareiviskas. Divi kvadrātveida skapji, kuru stikla durtiņas šķērsoja sakrustoti šķēpi, stāvēja pretī rakstāmgaldam. Galds bija milzīgs. Nosēsties aiz tā būtu tikpat kā nosēsties aiz Teātra laukuma, pie kam Lielais teātris ar kolonādi un bronzas zirgu četrinieku, kas velk Apollonu uz «Sarkanās magones» pirmizrādi, uz galda izskatītos kā tintnīcas komplekts. Tā vismaz šķita Lizai, kas bija audzināta ar burkāniem kā trusītis. Stūros stāvēja krēsli ar augstām atzveltnēm, kuru augšdaļas bija izliektas kā aunu ragi. Saule rotājās uz krēslu persiku krāsas drānas.

Tādā krēslā tūlīt gribējās apsēsties, taču sēdēt uz tā bija aizliegts.

Liza domās iztēlojās, kā neiedomājami dārgais Pāvela laika ampīra krēsls izskatītos līdzās viņas sarkanstrīpainajam matracim. Likās tīri labi. Pie sienas viņa izlasīja plāksnīti ar zinātnisku un ideoloģisku paskaidrojumu par Pāvela laika ampīru un, nobēdājusies, ka viņai ar Kolu nav istabas šai pilī, pavisam negaidot, bija nonākusi gaitenī.Kreisajā pusē no pašas grīdas sākās zemi, pusapaļi logi. Pa tiem Liza lejā sev zem kājām ieraudzīja milzīgu, baltu zāli ar kolonnām un logiem abās pusēs. Arī zālē bija mēbeles un klīda apmeklētāji. Liza apstājās. Vēl nekad viņa nebija redzējusi zāli zemāk par savām kājām.

Izbrīnā sastingusi, Liza ilgi raudzījās lejā. Pēkšņi viņa pamanīja, ka tur starp krēsliem un rakstāmgaldiem staigā viņas šāsdienas paziņas — Benders un tā pavadonis — cienīgais vecis ar skūto galvu.

— Nu tas ir jauki! — Liza iesaucās. — Nebūs tik gar​laicīgi.

Viņa ļoti nopriecājās, metās pa kāpnēm lejā un tūlīt apmaldījās. Viņa nokļuva sarkanā viesistabā, kur atradās ap četrdesmit priekšmetu. Tās bija riekstkoka mēbeles ar izliektām kājām. No viesistabas nebija izejas. Vajadzēja skriet atpakaļ caur apaļo istabu ar griestu gaismu — kā likās, tā bija mēbelēta tikai ar puķainiem spilveniem.

Viņa skrēja garām itāļu Renesanses brokāta krēsliem, garām holandiešu skapjiem, garām lielai gotiska stila gultai ar baldahīnu uz melnām vītņu kolonnām. Cilvēks šai gultā neizskatītos lielāks par riekstu.

Pēdīgi Liza izdzirda ekskursantu čalas; tie nevērīgi klausījās vadītāja stāstā, kas atmaskoja Katrīnas II impe​riālistiskos nodomus sakarā ar nelaiķes ķeizarienes aizrau​šanos ar Ludviķa XVI stila mēbelēm.

Tā bija lielā zāle ar logiem abās pusēs un kolonnām. Liza aizgāja uz zāles viņējo galu, kur viņas paziņa biedrs Benders dedzīgi sarunājās ar savu plikgalvi pavadoni.

Iedama viņiem klāt, Liza saklausīja skanīgu balsi: Mēbeles šikmodernā stilā. Tomēr tas, liekas, nav tas, kas mums vajadzīgs.

Jā, bet šeit acīmredzot ir vēl arī citas zāles. Mums vajag visu sistemātiski apskatīt, -— Labdien! — Liza sveicināja. Abi pagriezās un uzreiz saviebās.

— Labdien, biedri Bender! Labi, ka es jūs atradu. Ci​tādi vienai garlaicīgi. Apstaigāsim visi kopā.

Koncesionāri saskatījās. Ipolits Matvejevičs braši izslējās, lai gan nepavisam nepriecājās, ka Liza varētu viņus aizkavēt svarīgajā briljantu mēbeļu meklēšanā.

Mēs esam tipiski provincieši, — Benders nepacietīgi iesaucās, — bet kā šeit nokļuvāt jūs, maskaviete būdama?

Pilnīgi nejauši. Es sastrīdējos ar Kolu.

Ak tā? — Ipolits Matvejevičs novilka.

Nu, iesim prom no šīs zāles, — Ostaps sacīja.

Bet es vēl neesmu apskatījusi. Tāda jauka zālīte!

Sākas! — Ostaps iečukstēja Ipolitam Matvejevičam ausī. Un, vērsdamies pie Lizas, piemetināja: — Te nu ga​līgi nav ko redzēt. Dekadences stils. Kerenska laikmets.

— Te kaut kur, man stāstīja, esot meistara Gambsa mēbeles, — Ipolits Matvejevičs ieteicās, — labāk iesim uz turieni.

Liza piekrita un, paņēmusi Vorobjaņinovu zem rokas (viņš tai likās ārkārtīgi patīkams zinātnes pārstāvis), devās uz izeju. Par spīti stāvokļa nopietnībai un izšķirošajam brīdim dārglietu meklēšanā, Benders, iedams nopakaļ pārītim, šķelmīgi ķiķināja. Viņu uzjautrināja indiāņu virsaitis kavaliera lomā.

Liza koncesionārus stipri traucēja. Viņi jau no pirmā acu uzmetiena aptvēra, ka istabā vajadzīgo mēbeļu nav, un instinktīvi steidzās uz nākošo, turpretim Liza ilgi kavējās katrā nodaļā. Viņa skaļi lasīja visas drukātās atsauksmes par mēbelēm, izteica trāpīgas piezīmes par apmeklētājiem un ilgi stāvēja pie katra eksponāta. Neviļus, pašai nemanot, viņa redzētās mēbeles pielāgoja savai istabai un savām vajadzībām. Gotiskā gulta viņai galīgi nepatika. Tā bija pārlieku liela. Ja Ķoļam brīnumainā kārtā izdotos dabūt trīs kvadrātasu lielu istabu, arī tad šo viduslaiku guļasvietu istabā nevarētu ievietot. Tomēr Liza ilgi staigāja ap gultu, ar soliem mērīdama tās platību. Liza jutās ļoti jautri. Viņa nemanīja savu pavadoņu skābos ģīmjus, bet koncesionāru bruņnieciskie raksturi viņiem neļāva pa kaklu pa galvu mesties uz meistara Gambsa istabu.

— Pacietīsimies, — Ostaps čukstēja, — mēbeles nekur neaizbēgs, bet jūs, virsaiti, negrābstieties gar meiteni! Es esmu greizsirdīgs.

Vorobjaņinovs pašapmierināti pasmaidīja.

Zāles lēni mijās cita aiz citas. Tām nebija gala. Aleksandra laika mēbeles bija izstādītas daudzos komplektos. To samērā nelielie apjomi Lizu sajūsmināja.

Skatieties, skatieties! — viņa vientiesīgi iesaucās, satverdama Vorobjaņinovu aiz piedurknes. — Vai redzat šo rakstāmgaldu? Tas brīnišķīgi iederētos mūsu istabā. Vai ne?

Burvīgas mēbeles! — Ostaps pikti atteica. — Tikai jūtama dekadence.

Bet te es jau biju, — Liza sacīja, ieiedama sarkanajā viesistabā, — domāju, ka te nav vērts uzkavēties.

Viņai par izbrīnu abi pret mēbelēm vienaldzīgie pava​doņi pie durvīm sastinga kā sargzaldāti.

— Ko jūs stāvat? Iesim! Es jau esmu piekususi.

— Pagaidiet, — Ipolits Matvejevičs sacīja, atbīdīdams viņas roku, — vienu mirklīti!

Lielā istaba bija mēbeļu pārpilna. Gar sienu un ap galdu stāvēja Gambsa krēsli. Arī kaktā ap dīvānu bija salikti krēsli. To izliektās kājas un ērtās atzveltnes Ipolitam Matvejevičam bija bezgala pazīstamas.

Ostaps pē​tījoši vēroja viņu. Ipolits Matvejevičs piesarka.

— Jūs, jaunkundz, esat nogurusi, — viņš sacīja Lizai, — piesēdiet šeit un atpūtieties, bet mēs abi mazliet pa​staigāsim. Šī, liekas, ir interesanta zāle.

Lizu apsēdināja. Koncesionāri aizgāja pie loga.

Vai tie ir īstie? — Ostaps jautāja.

Tā kā būtu. Jāapskata rūpīgāk.

Vai te ir visi?

— Tūlīt saskaitīšu. Vienu mirklīti.., Vorobjaņinovs ar acīm sāka skaitīt krēslus.

— Paga, paga, — viņš pēdīgi sacīja, — divdesmit krēslu. Tas nevar būt! Jābūt taču tikai desmit.

Apskatiet labi! Varbūt tie nav tie krēsli. Viņi sāka staigāt starp krēsliem.

Nu? — Ostaps steidzināja.

Atzveltne tā kā būtu citāda nekā manējiem, Tātad nav īstie?

Nav vis.

Liekas, velti esmu ar jums sasējies. Ipolits Matvejevičs bija pavisam nomākts.

— Labi, — Ostaps sacīja, — sēde turpinās. Krēsls nav adata. Gan atradīsies. Dodiet šurp orderi!

Vajadzēs stāties nepatīkamā kontaktā ar muzeja administrāciju. Apsēdieties blakus meitenei un gaidiet.

Tūlīt būšu atpakaļ.

— Kāpēc jūs esat tik skumīgs? — Liza vaicāja. — Vai esat noguris?

Ipolits Matvejevičs klusēja.

— Vai jums sāp galva?

— Jā, mazliet. Rūpes, saprotat. Trūkst sievietes maiguma, un tas atstāj iespaidu uz visu dzīvesveidu.

Liza vispirms pabrīnījās, bet vēlāk paskatījās uz savu plikgalvi sarunas biedru, un viņai patiešām kļuva tā žēl. Vorobjaņinova acis bija ciešanu pilnas. Pensnejs nenoslēpa krasi iezīmējušos maisiņus zem acīm. Straujā pāreja no mierīgās apriņķa dzimtsarakstu nodaļas lietveža dzīves uz neērto, rūpju pilno briljantu mednieka un avantūrista dzīvi bija atstājusi savas pēdas. Ipolits Matvejevičs bija kļuvis stipri vien vājāks, un viņam lāgiem sāpēja aknas. Bendera bargajā uzraudzībā Ipolits Matvejevičs bija zaudējis savu seju un pilnīgi pakļāvies Turcijas pavalstnieka dēla varenajam intelektam. Tagad, uz brīdi palicis divatā ar apburošo pilsoni Kalačovu, viņš tiecās tai izstāstīt visas savas nedienas un uztraukumus, taču neuzdrošinājās to darīt.

— Jā, — viņš sacīja, maigi raudzīdamies sarunas biedrē, — tā tas ir. Kā tad jūs dzīvojat, Jeļizaveta ...

— ... Petrovna. Bet kā jūs godāt?

Viņi nosauca savus vārdus un tēvvārdus. -«Mīlas pasaka maigā,» Ipolits Matvejevičs nodomāja, raudzīdamies Lizas vientiesīgajā sejiņā. Vecajam muižniecības priekšniekam tik kaisli, tik nevaldāmi iekārojās sievietes maiguma, kura trūkums jo smagi atsaucas uz dzīvesveidu, ka viņš nevilcinādamies paņēma Lizas rociņu savās krunkainajās ķepās un kvēli sāka stāstīt par Parīzi. Viņam gribējās būt bagātam, izšķērdīgam un neatvairāmam. Viņam gribējās valdzināt un, orķestru mūzikai skanot, atsevišķā kabinetā dzert redereri kopā ar skaistuli no dāmu orķestra. Par ko lai runā ar šo meiteni, kas, bez šaubām, nekā nezina ne par redereriem, ne par dāmu orķestriem un pēc savas dabas nav spējīga pat apjēgt visu šā žanra jaukumu? Taču būt valdzinošam tik ļoti gribējās! Un Ipolits Matvejevičs apbūra Lizu ar stāstiem par Parīzi.

— Vai jūs esat zinātnes darbinieks? — Liza jautāja.— Jā, savā ziņā tā ir, — Ipolits Matvejevičs atbildēja, juzdams, ka, pazīstoties ar Benderu, viņš atkal atguvis pēdējos gados novārtā pamesto nekaunību.

Cik jums gadu — atvainojiet par jautājumu!

Ar zinātni, kuru es šai brīdī pārstāvu, tam nav ne​kāda sakara.

Ar šo ātro un trāpīgo atbildi Liza bija uzvarēta,. Bet tomēr? Trīsdesmit? Četrdesmit? Piecdesmit?

Gandrīz. Trīsdesmit astoņi.

— Oho! Jūs izskatāties daudz jaunāks, Ipolits Matvejevičs jutās laimīgs.

— Kad jūs man sagādāsiet to prieku atkal ar jums tikties? — Ipolits Matvejevičs jautāja, vilkdams vārdus caur degunu.

Lizai bija kauns. Viņa sāka suinīties uz krēsla un jutās neomulīgi.

Nez kur tas biedrs Benders pazudis? — viņa ietei​cās smalkā balstiņā.

Nu, kad tad? — Vorobjaņinovs nepacietīgi jautāja. — Kad un kur mēs atkal tiksimies?

Nezinu gan. Kad gribat.

Vai šodien varētu? Šodien?

Es jūs lūdzu.

Nu, labi. Lai būtu šodien! Ienāciet pie mums!

Nē, labāk satiksimies svaigā gaisā. Tagad tik lielisks laiks! Vai zināt dzejoli: «Maijs šis draiskais, maijs šis burvīgais savas spirgtās ziedoņdvesmas dveš.»

Vai tas ir Zarova dzejolis?

M-m ... Liekas gan. Tātad šodien? Bet kur?

Kāds jūs esat jocīgs! Kur gribat. Varbūt pie uguns​drošā skapja? Vai zināt, kur tas ir? Kad satumsīs ...

Ipolits Matvejevičs tikko bija paspējis noskūpstīt Lizai roku — to viņš izdarīja visai svinīgi — trīs tūrēs —, kad atgriezās Ostaps. Ostaps bija ļoti lietišķs.

— Piedodiet, mademoiselle, — viņš ātri sacīja, — bet mēs ar draugu nevarēsim jūs pavadīt.

Izrādās, mums vei​cams neliels, bet ļoti svarīgs darbiņš. Mums žigli jādodas uz kādu vietu.

Ipolitam Matvejevičam aizrāvās elpa.

— Uz redzēšanos, Jeļizaveta Petrovna, — viņš steidzīgi sacīja, — atvainojiet, atvainojiet, atvainojiet, bet mēs briesmīgi steidzamies!

Un kompanjoni aizskrēja, pamezdami izbrīnījušos Lizu ar Gambsa mēbelēm bagātīgi mēbelētajā istabā.

— Ja es nebūtu iejaucies, — Ostaps sacīja, kad viņi devās lejā pa kāpnēm, — mēs ne velna nebūtu panākuši. Lūdziet dievu par mani! Lūdziet dievu, nudien, nebaidieties — galva nenolūzīs! Klausieties!

Jūsu mēbelēm nav muzejiskas vērtības. To vieta nav vis muzejā, bet gan soda bataljona kazarmās. Vai esat apmierināts ar šādu situāciju?

Kas tā par ņirgāšanos! — iesaucās Vorobjaņinovs, kas jau bija sācis atbrīvoties no Turcijas pavalstnieka dēla varenā intelekta kundzības.

Klusu, — Ostaps vēsi sacīja, — jūs nesaprotat, kas notiek. Ja mēs tūlīt savas mēbeles nedabūsim, tad viss pagalam. Nekad mēs tās vairs neredzēsim. Kantorī man nupat bija svarīga saruna ar šīs vēsturiskās atkritumu bed​res vadītāju.

Nu un? — Ipolits Matvejevičs iekliedzās. — Ko tad vadītājs jums sacīja?

Pateica visu, kas vajadzīgs. Neuztraucieties! «Sakiet,» es viņam jautāju, «kā tas izskaidrojams, ka no Stargorodas pēc ordera atsūtītās mēbeles šeit nav atrodamas?» Es jautāju, protams, laipni, biedriski.

«Kas tās par mēbelēm?» viņš atvaicā. «Pie manis muzejā šādi gadījumi nav novēroti.» Es viņam tūlīt pagrūžu orderi. Viņš sāk rakņāties pa grāmatām. Pusstundu nomeklējās, pēdīgi nāk atpakaļ. Nu, kā jūs domājat? Kur tās mēbeles ir?

— Pazudušas? — Vorobjaņinovs iepīkstējās.

— Iedomājieties — tomēr ne. Iedomājieties tikai, ka tādā varzā tās tomēr saglabājušās! Kā es jums jau sacīju, muzejiskas vērtības tām nav. Iegrūduši noliktavā un tikai vakar, iegaumējiet, vakar, pēc septiņiem gadiem (noliktavā tās sabijušas septiņus gadus!), mēbeles nosūtījuši pārdošanai vairāksolīšanā.

Galvenās zinātņu pārvaldes ūtrupē. Un, ja nav nopirktas vakar vai šodien no rīta, tās ir mūsu! Vai esat apmierināts? Ātrāk! — Ipolits Matvejevičs iekliedzās.

Ormani! — Ostaps ieaurojās. Nekaulēdamies par maksu, viņi iesēdās pajūgā.

— Lūdziet dievu par mani, nudien! Nebaidieties, galma maršal! Vīns, sievietes un kārtis mums nodrošinātas. Tad norēķināsimies arī par debeszilo vesti.

Petrovkas pasāžā, kur atradās ūtrupju zāle, koncesionāri ieskrēja mundri kā ērzeļi.

Jau pirmajā istabā-viņi ieraudzīja to, ko tik ilgi bija meklējuši. Visi desmit Ipolita Matvejeviča krēsli stāvēja rindā pie sienas uz savām izliektajām kājām. Pat drāna nebija kļuvusi nedz tumšāka, nedz izbalējusi, nedz saplīsusi. Krēsli izskatījās svaigi un tīri, it kā vēl nupat būtu atradušies rūpīgās Klaudijas Ivanovnas uzraudzībā.

— Vai īstie? — Ostaps jautāja.

Ak dievs, ak dievs, — Ipolits Matvejevičs dvesa, — ir jau, ir! Tie paši ir. Šoreiz nav nekādu šaubu.

Drošības pēc pārbaudīsim, — Ostaps sacīja, cenzda​mies palikt mierīgs.

Viņš piegāja pie pārdevēja: Sakiet — šie krēsli, liekas, atvesti no mēbeļu muzeja?

Sie? Šie — jā.

Un tos pārdod?

Pārdod gan.

Kāda cena?

Cenas vēl nav. Tie mums ies vairāksolīšanā.

Ahā. Vai šodien?

— Nē. Šodien izsole jau beigusies. Rīt no pulksten pie​ciem.

Bet tagad tos nepārdod?

Nē. Rīt no pulksten pieciem.

Taču tā uzreiz aiziet no krēsliem nebija iespējams.

— Atļaujiet apskatīt, — Ipolits Matvejevičs nošļupstēja. — Vai drīkst?

Koncesionāri ilgi aplūkoja krēslus, sēdās tiem virsū, pieklājības pēc apskatīja arī citas mantas.

Vorobjaņinovs sēca un visu laiku ar elkoni bikstīja Ostapu.

— Lūdziet dievu par mani! — Ostaps čukstēja. — Lū​dziet dievu, muižniecības priekšniek!

Ipolits Matvejevičs bija ar mieru ne vien lūgt par Ostapu dievu, bet pat skūpstīt viņa. aveņkrāsas puszābaku zoles,— Rīt, — viņš skaitīja, — rīt, rīt, rīt. Viņam gribējās dziedāt.

XIX NODAĻAEIROPEISKĀS VĒLĒŠANAS Kamēr draugi nodevās kulturāli izglītojošam dzīvesveidam — apmeklēja muzejus un lakstojās ap meitenēm —, Stargorodā, Pļehanova ielā, divkārtējā atraitne Gricacujeva, miesās pilnīga un nevarīga sieviete, apspriedās un kala slepenus plānus ar savām kaimiņienēm. Visas kopīgi aplūkoja Bendera atstāto zīmīti un pētīja to pat pret gaismu. Taču nekādās ūdenszīmes nebija redzamas, un, ja tās pat būtu bijušas, arī tādā gadījumā iznesīgā Ostapa noslēpu​mainais krecelējums nekļūtu daudz saprotamāks.

Pagāja trīs dienas. Pie apvāršņa vēl aizvien nekas nebija redzams. Neatgriezās ne Benders, ne tējas sietiņš, ne rokassprādze, ne krēsls. Visi šie dzīvie un nedzīvie priekšmeti bija pazuduši vismīklainākā kārtā.

Tad atraitne spēra radikālus soļus. Viņa devās uz «Stargorodas pravdas» kantori, un tur viņai ātri vien sabrūvēja sludinājumu: «ĻOTI LŪDZU

personas, kas zinātu atrašanās vietu. No mājas aizgājis b. Benders, 25—30 gadus vecs. Ģērbies zaļā uzvalkā, dzeltenos zābakos un debeszilā vestē. Brūnēts.

Atrad. lūdzu paziņ. pret pieklājīgu atlīdz. P|ehanova ielā 15 Gricacujevai».

— Vai jūsu dēls? — kantorī līdzjūtīgi apjautājās.

— Tas ir mans vīrs! — aizsegdama seju ar lakatiņu, at​bildēja cietēja.

Ak vīrs!

Likumīgs. Un kas tad ir?

— Nekas. Jums tomēr vajadzētu griezties milicijā. Atraitne satrūkās. No milicijas viņai bija bail.

Dīvainu skatienu pavadīta, atraitne aizgāja.

Trīs reizes atskanēja aicinājums no «Stargorodas pravdas» slejām. Taču milzīgā valsts klusēja.

Tādas personas, kas zinātu, kur meklējams brūnētais jauneklis ar dzelteniem zābakiem kājās, neatradās.

Neviens neieradās pēc pieklājīgās atlīdzības. Kaimiņienes trina mēles.

Atraitnes seja ar katru dienu vairāk sadrūma. Un dīvaini: vīrs bija pazibējis kā raķete, aizraudams sev līdzi melnajās debesīs labu krēslu un ģimenes sietiņu, bet atraitne vēl aizvien viņu mīlēja. Kas gan spēj saprast sie​vietes, sevišķi atraitnes sirdi?

Stargorodā visi jau bija pieraduši pie tramvaja un kāpa iekšā bez bailēm. Konduktori žirgtās balsīs sauca: «Vietu nav!» — un viss noritēja tā, it kā tramvajs pilsētā brauktu jau kopš Vladimira Spožās Saulītes laikiem. Visu grupu invalīdi, sievietes ar bērniem un Viktors Mihailovičs Poļesovs kāpa vagonā pa priekšējo platformu. Uz aicinājumu: «Saņemiet biļetes!» — Poļesovs augstprātīgi atbildēja: «Gada biļete!» — un palika līdzās tramvaja vadītā​jam. Gada biļetes viņam nebija un arī nevarēja būt.

Vorobjaņinova un lielā kombinatora uzturēšanās pilsētā bija atstājusi dziļas pēdas.

Sazvērnieki rūpīgi glabāja viņiem uzticēto noslēpumu. Klusēja pat Viktors Mihailovičs, kuram tā vien niezēja mēle izstāstīt kādam cilvēkam noslēpumu, kas viņu tik ļoti satrauca. Taču, atceroties Ostapa varenos plecus, Po​ļesovs valdījās. Sirdi viņš izkratīja tikai sarunās ar zīl​nieci.

— Kā jums liekas, Jeļena Staņislavovna, — viņš vaicāja, — kā lai izskaidro mūsu vadītāju prombūtni?

Arī Jeļenu Staņislavovnu tas gaužām interesēja, taču viņai nebija nekādu ziņu.

— Bet vai jums neliekas, Jeļena Staņislavovna, — turpināja nemierīgais atslēdznieks, — ka' viņi pašreiz veic kadu sevišķu uzdevumu?

Zīlniece bija pilnīgi pārliecināta, ka tieši tā tas arī ir. Tādās pašās domas acīmredzot bija arī papagailis sarkanajās apakšbikses. Tas skatījās uz Poļesovu ar savu gudro, apaļo aci, it kā teikdams: «Dod sēkliņas — un es tev; tūlīt visu izstāstīšu. Viktor, tu būsi gubernators. Tev būs padoti visi atslēdznieki. Bet mājas nr. 5 sētnieks, tas iedomīgais nekrietnelis, tā arī paliks par sētnieku.»

— Bet vai jus, Jeļena Staņislavovna, nedomājat, ka mums darbs būtu jāturpina? Nedrīkstam taču sēdēt rokas klēpī salikuši!

Zīlniece piekrita un vēl piemetināja: — Bet Ipolits Matvejevičs taču ir varonis!

— Varonis gan, Jeļena Staņislavovna! Bez šaubām. Un tas brašais virsnieks, kas bija kopā ar viņu?

Saprātīgs cilvēks! Sakiet, ko gribat, Jeļena Staņislavovna, bet šo pasākumu nedrīkst atstāt pašplūsmā.

Nekādā ziņā ne​drīkst!

Un Poļesovs sāka darboties. Viņš regulāri apmeklēja visus slepenas biedrības «Zobens un spīļarkls» biedrus, sevišķi nomocīdams Odesas kliņģeru arteļa «Maskavas barankas» piesardzīgo īpašnieku pilsoni Kisļarski. Ieraugot Poļesovu, Kisļarskis kļuva pelēks kā zeme.' Bet runas par to, ka jāsāk darboties, padarīja bailīgo kiinģernieku vai traku.

Nedēļas beigās visi sapulcējās Jeļenas Staņislavovnas istabā, kur mita.papagailis. Poļesovs

nevarēja vien rim​ties.

— Tu, Viktor, nepļurksti, — viņam teica saprātīgais Djadjevs, — ko tu augām dienām bizo pa pilsētu? — Vajag rīkoties! — Poļesovs kliedza.

Rīkoties vajag, bet, redz, kliegt gan nav nekādas vajadzības. Es, kungi, domāju tā. Ja Ipolits Matvejevičs ko teicis, tad tas ir droši. Un laikam jau ilgi mums vairs nebūs jāgaida. Kā tas viss noritēs, mums nemaz nav jāzina: priekš tā ir militāras personas. Bet mēs esam civili ļaudis — pilsētas inteliģences un tirgotāju pārstāvji. Kas mums jādara? Mums jābūt gataviem. Ko mēs esam paveikuši? Vai mums ir savs centrs? Nav. Kas stāsies pilsētas priekšgalā? Nav neviena. Bet tas, kungi, ir pats galvenais.

Angļi, šķiet, ar boļševikiem vairs nekādas ceremonijas neta'isjs. Tā, kungi, mums ir pirmā pazīme. Viss mainīsies, kungi, un ļoti drīz. Ticiet man!

Par to mēs nemaz nešaubāmies, — Carušņikovs uz​pūtīgi piebilda.

Lieliski, ka nešaubāties! Kādas ir jūsu domas, Kis-ļarska kungs? Un jūsējās, jaunie cilvēki?

Niķešas un Vladjas izskats nepārprotami pauda, ka pārmainām jānāk visai drīz. Bet Kisļarskis, no tirdzniecības firmas «Ātrsaiņotājs» priekšnieka teikta sapratis, ka viņam nebūs jāņem aktīva līdzdalība bruņotās sadursmēs, iepriecināts piebalsoja.

—- Bet kas mums tagad jādara? -- Viktors Mihailovičs nepacietīgi jautāja.

— Nesteidzieties, — Djadjevs apsauca, —- ņemiet piemēru no Vorobjaņinova kunga pavadoņa!

Kāda veiklība! Kāda piesardzība! Vai jūs manījāt, cik viņš veikli sāka runāt par palīdzību bezpajumtniekiem? Arī mums vajag rīkoties tāpat. Mēs tikai palīdzam bērniem. Tātad, kungi, izraudzīsim kandidatūras!

— Mēs muižniecības priekšnieka amatam ieteicam Ipolitu Matvejeviču Vorobjaņinovu! — iesaucās jaunie cilvēki Nikeša un Vladja.

Carušņikovs nicīgi ieklepojās.

— Kur nu! Viņš būs vismaz ministrs. Bet varbūt kāps vēl augstāk — būs diktators!

— Liecieties mierā, kungi, — Djadjevs teica, — ar muižniecības priekšnieku nav ko steigties! Par gubernatoru mums vajag domāt, nevis par muižniecības priekšnieku. Sāksim no gubernatora. Es domāju…

— Djadjeva kungu! — Pojesovs jūsmīgi iesaucās. — Kas gan cits varētu saņemt visas guberņas vadības grožus?

Es jūtos ļoti glaimots par uzticību.,, — Djadjevs dzīrās runāt. Bet pēkšņi sasarcis iejaucās Carušņikovs.

Par šo jautājumu, kungi, — viņš sarūgtināts sacīja, — vajadzētu nobalsot. Viņš centās neskatīties uz Djadjevu. «Atrsaiņotāja» īpašnieks lepni raudzījās uz saviem zā​bakiem, kas bija aplipuši ar ēveļskaidām.

Es neiebilstu, — viņš nomurmināja, — balsosim. Aizklāti vai atklāti?

Pēc padomju modes mums nav vajadzīgs, — Carušņikovs aizvainots sacīja, — balsosim godīgi, kā eiro​pieši — aizklāti.

Balsoja ar papīriņiem. Par Djadjevu tika nodotas četras zīmītes, par Carušņikovu — divas. Kāds bija atturējies. Pec Kisļarska sejas bija redzams, ka tas ir viņš. Viņam negribējās maitāt attiecības ar nākamo gubernatoru, lai tas būtu kas būdams.

Kad Poļesovs, drebēdams aiz satraukuma, pasludināja godīgo — eiropeisko vēlēšanu rezultātus, istabā iestājās nomācošs klusums. Uz Carušņikova pusi centās neskatīties, Neveiksmīgais gubernatora amata kandidāts sēdēja ka apspļaudīts, Jeļenai Staņislavovnai bija Carušņikova ļoti žēl. Viņa bija balsojusi par Carušņikovu.

Otru balsi Carušņikovs, kam balsošanas būšanās bija bagātīga pieredze, ieguva, balsodams pats par sevi. Lab​sirdīgā Jeļena Staņislavovna tūlīt ierosināja: Bet par pilsētas galvu es tomēr ieteicu ievēlēt mosjē Carušņikovu.

Kāpēc tad — tomēr? — ieteicās augstsirdīgais gubernators. — Nevis tomēr, bet katrā ziņā viņu un nevienu citu. Carušņikova kunga sabiedriskā darbība mums labi zināma.

Lūdzam, lūdzam! — visi sāka klaigāt.

— Tātad uzskatīt ievēlēšanu par apstiprinātu? Apspļaudītais Carušņikovs atplauka un sāka pat pro​testēt: — Nē, nē, kungi, es lūdzu balsot. Par pilsētas galvu jo vairāk vajag nobalsot nekā par gubernatoru.

Ja jau jūs, kungi, vēlaties man parādīt tādu uzticību, tad lūdzu, loti lūdzu jūs — lieciet uz balsošanu!

Tukšajā cukurtrauka sabira papīriņi.

Sešas balsis — par, — sacīja Poļesovs, — un viena n I turējusies. .

— Apsveicu jūs, galvas kungs! — teica Kisļarskis, pēc kura sejas varēja redzēt, ka arī šoreiz viņš atturējies. — Es jūs apsveicu!

Carušņikovs staroja.

— Atliek tikai atveldzēties, jūsu augstdzimtība, — viņš sacīja Djadjevam. — Aizteci, Poļesov, uz «Oktobri»! Vai nauda ir?

Poļesovs ar roku pamāja noslēpumainu žestu un aizskrēja. Vēlēšanas uz laiku pārtrauca, un tās turpinājās tikai pie vakariņu galda.

Par mācību apgabala kuratoru nozīmēja bijušo muižnieku ģimnāzijas direktoru, pašreizējo bukinistu Raspopovu. Viņu ļoti slavēja. Tikai Vladja, iedzēris trīs glāzītes degvīna, pēkšņi cēla iebildumus: — Viņu nedrīkst ievēlēt. Viņš man galapārbaudījumos loģikā ielika divnieku.

Visi sāka Vladju strostēt.

— Tik izšķirošā brīdī, — viņam uzkliedza, — nevar domāt par personisko labklājību! Padomājiet par tēvzemi!

Vladju tik ātri saaģitēja, ka pat viņš balsoja par savu mocītāju. Raspopovu ievēlēja vienbalsīgi, vienam atturoties.

Kisļarskim piedāvāja biržas komitejas priekšsēdētāja amatu. Viņš pret to neko neiebilda, tomēr balsojot drošī​bas pēc atturējās.

Neaizmirsdami radus un draugus, viņi ievelēja policijas priekšnieku, proves palātas vadītāju, akcīzes, nodokļu un fabriku inspektorus; aizpildīja apgabala prokurora, priekšsēdētāja, sekretāra un tiesas locekļu vakances; izraudzījās priekšsēdētājus zemstes un tirgoņu valdēm, bērnu aizgādnības un, beidzot, sīkpilsoņu-valdei. Jeļenu Staņislavovnu ievēlēja par biedrību «Piena piliens» un «Baltais ziediņš» kuratori. Nikešu un Vladju, tā kā viņi bija gados jauni', nozīmēja par sevišķu uzdevumu ierēdņiem pie gu​bernatora.

Pieiedodiet! — Carušņikovs pēkšņi iebļāvās. — Gu​bernatoram veselus divus ierēdņus! Bet man?

Pilsētas galvām, — gubernators maigi teica,— pēc štatiem sevišķu uzdevumu ierēdņi nav paredzēti.

Nu, tādā gadījumā sekretāru.

Djadjevs piekrita. Sarosījās arī Jeļena Staņislavovna.

Vai nevarētu, — viņa kautrīgi ieteicās, — man te ir kads jauns cilvēks, ļoti jauks un labi audzināts zēns. Cerkesova madāmas dēls ... Ļoti, ļoti jauks, ļoti spējīgs ... Viņš pašreiz ir bez darba. Sastāv uzskaitē darba biržā. Viņam ir pat biļete. Sajās dienās viņu apsolījuši iekārtot arodbiedrība... Vai jūs viņu nevarētu ņemt pie sevis? Māte būs ļoti pateicīga.

— Droši vien, ka varēs, — Carušņikovs žēlsirdīgi sacīja. — Kā jūs uz to skatāties, kungi? Nu labi.

Vispār, es domāju, tas mums izdosies.

Labs ir, — Djadjevs piezīmēja, — liekas, vispārējos vilcienos ,,, viss? Viss tā kā būtu izdarīts?

Bet es? — pēkšņi atskanēja spiedzoša, satraukta balss.

Visi atskatījās. Kaktā līdzās papagailim stāvēja galīgi uztraucies Poļesovs. Viktoram Mihailovičam starp tumšajiem plakstiņiem mirdzēja asaras. Visiem kļuva ļoti neērti. Ciemiņi pēkšņi atcerējās, ka dzer Poļesova degvīnu un ka viņš vispār ir viens no galvenajiem Stargorodas nodaļas «Zobens un spīļarkls»

organizatoriem.

Jeļena Staņislavovna saķēra galvu un izbijusies ieklie​dzas.

— Viktor Mihailovič! — visi novaidējās. — Dārgais! Mīļais! Nu ka jums nav kauna? Nu kāpēc jūs esat ielīdis kaktā? Tūlīt nāciet šurp!

Poļesovs piegāja pie pārējiem. Viņš ļoti pārdzīvoja. Viņš nebija gaidījis no saviem «Zobena un spīļarkla» biedriem tadu nesmalkjutību.

Jeļena Staņislavovna neizturēja.

— Kungi, — viņa sacīja, — tas ir šausmīgi! Kā jūs varējāt aizmirstmums visiem tik dārgo Viktoru Mihailoviču? .Viņa piecēlās un noskūpstīja atslēdznieku — aristokrātu uz nokvēpušas pieres.

Vai tiešām, kungi, -Viktors Mihailovičs nav cienīgs būt par mācību apgabala kuratoru vai policijas priekš​nieku?

Kā jūs domājat, Viktor Mihailovič? — gubernators jautāja. — Vai vēlaties būt par kuratoru?

Nu protams, viņš būs lielisks, humāns kurators! — marinētu sēnīti ēzdams un viebdamies, atbalstīja pilsētas galva.

Bet Raspoopovs? — Viktors Mihailovičs aizvainots novilka. — Jūs taču jau ieceļat Raspopovu?

Jā, tik tiešām — kur lai liek Raspopovu?

Vai brandmeistaros, vai? ...

— Brandmeistaros! — Viktors Mihailovičs pēkšņi satraucās.

Tai pašā mirklī viņa acu priekšā iznira ugunsdzēsēju rati, uguņu mirgošana, tauru skaņas un bungu rīboņa. Zibēja cirvji, plandījās lāpas, zeme pavērās un melni pūķi viņu aiznesa uz pilsētas teātri, kur plosījās ugunsgrēks.

Par brandmeistaru? Es gribu būt par brandmeistaru!

Nu lieliski! Apsveicu! Kopš šā brīža jūs esat brandmeistars. . .

Par ugunsdzēsēju komandas uzplaukumu! — ironiski sacīja biržas komitejas priekšsēdētājs.

Kisļarskim bruka virsu visi: — Jūs vienmēr esat bijis kreisais! Mēs taču jūs pa​zīstam!

Kungi, kas nu es par kreiso?!

Zinām, zinām!.,.

Kreisais!

Visi ebreji ir kreisie.

Nu, goda vārds, kungi, sitos jokus es nesaprotu.

Kreisais, kreisais, nemaz neliedzieties!

Naktī guļ un sapņo par Miļukovu!

Kadets! Kadets!

— Kadeti pārdeva Somiju, — pēkšņi ieīdejās Carušņikovs, — no japāņiem ņēma naudu! Zuļikiem ļāvuši savai​roties.

Kisļarskis neizturēja šo nepamatoto apvainojumu straumi. Bāls, spīdošām acīm biržas komitejas priekšsēdētājs pieķērās pie krēsla atzveltnes un skanīgā balsī sacīja: .

Es vienmēr esmu bijis oktobrists un tāds arī palikšu. Nu visi ņēmās noskaidrot, kādai partijai katrs simpatizē.

Par visām lietām,_ kungi, demokrātija, — Carušņikovs teica, — mūsu pilsētas pašvaldībai ir jābūt demokrā​tiskai. Tikai bez kadeteļiem! Tie mums pietiekami brūvē​juši mēslus septiņpadsmitajā gadā!

Ceru, — gubernators dzēlīgi apvaicājās, — ka starp mums nav tā saucamo sociāldemokrātu?

Kreisāka par oktobristiem, kurus šinī sanāksmē pārstāvēja Kisļarskis, nebija neviena. Carušņikovs sevi pasludināja par «centru». Galēji labējā flangā stāvēja brandmeistars. Viņš bija tik ļoti labējais, ka pat nezināja, pie kādas partijas pieder.

Valodas ievirzījās par karu, Kuru katru dienu, — Djadjevs teica.

Būs karš, noteikti būs.

— Ieteicu sagādāt šādas tādas rezerves, kamēr nav par vēlu.

— Jūs domājat? — Kislarskis uztraucās.

— Bet kā tad jums liekas? Varbūt domājat, ka kara laikā varēs kaut ko dabūt? Milti no tirgus pazudis vienā rāvienā! Sudraba nauda būs kā ūdeni iekritusi, tiks izlaisti visādi papīriņi, pastmarkas, kas apgrozībā būs līdzvērtī​gas naudai, un visādas tamlīdzīgas blēņas.

— Karš būs — tas nu ir pilnīgi skaidrs.

— Dariet, kā zināt, — Djadjevs teica, — bet es visus savus brīvos līdzekļus ieguldīšu pirmās nepieciešamības priekšmetu iegādei.

— Bet kā tad jums ar manufaktūru?

— Manufaktūra ta manufaktūra, bet cukurs un milti va​jadzīgi tā kā tā. Ieteicu arī jums. Silti ieteicu!

Poļesovs pasmīnēja: — Bet kā tad boļševiki karos? Ar ko? Ar ko viņi karos? Ar vecām plintēm? Bet kur ir gaisa flote?

Man kāds ievērojams komunists stāstīja, ka viņiem.., nu, kā jūs domājat, cik viņiem ir aeroplānu?

— Ap divi simti būs!

— Divi simti? Nevis divi simti, bet trīsdesmit divi! Toties Francijai ir astoņdesmit tūkstoši kaujas lidmašīnu.

— Jā-ā .., Boļševiki nolaiduši līdz beidzamajam. Izklīda tikai pēc pusnakts.

Gubernators devās pavadīt pilsētas galvu. Abi gāja pārspīlēti cienīgi.

Gubernators! — Čarušņikovs novilka. — Nu, kas tu par gubernatoru, ja neesi ģenerālis?

Es būšu civilģenerālis, bet tev skauž, vai ne? Ja gri​bēšu, ietupināšu tevi ķurķī. Sēdēsi kā ausainis.

Mani nevar ietupināt. Es esmu ievēlēts, man dāvāta uzticība.

— Ievēlēts — tad ta liela muiža!

Palūgšu par mani neņirgāties! — Čarušņikovs pēkšņi iebļāvās, ka visa iela noskanēja, Ko tu, muļķi, auro? — jautāja gubernators. — Vai gribi nonākt milicijā?

Es nedrīkstu nonākt milicijā, — pilsētas galva atbil​dēja, — es esmu padomju kalpotājs ...

Mirdzēja zvaigznes. Nakts bija burvīga. Otrajā Padomju ielā turpinājās gubernatora un pilsētas galvas strīds.

XX NODAĻA «NO SEVILJAS LĪDZ GRANADAI» Piedodiet — bet kur tad ir svētais tēvs Fjodors? Kur palicis apcirptais Frola un Lavra baznīcas garīdznieks? Viņš, liekas, taisījās doties uz Vīnogu ielu nr. 34 pie pilsoņa Brunsa? Kur ir šis Ipolita Matvejeviča Vorobjaninova, kas pašreiz dežurē tumšā gaitenī pie ugunsdrošā skapja, niknākais ienaidnieks, šis apslēpto bagātību meklē​tājs eņģeļa izskatā?

Pazudis svētais tēvs Fjodors. Pats nelabais viņam sagrozījis galvu. Stāsta, ka esot redzēts Popasnajas stacijā uz Doņeckas ceļa. Esot skrējis pa peronu ar tējkannu rokā pēc vārīta ūdens ...Svēto tēvu Fjodoru pārņēmusi alkatība. Viņam šausmīgi gribējās kļūt bagātam. Viņš joņoja pa Krievzemi, dzīdams pēdas ģenerālienes Popovas garnitūrai, kurā, jāatzīstas, ne velna nav iekšā.Svētais tēvs braukā pa Krieviju. Un tikai raksta sievai vēstules.

SVĒTA TEVA FJODORA VĒSTULE,KURU VIŅŠ RAKSTĪJIS HARKOVĀ, STACIJĀ, SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTĀ N.: «Mana drostaliņa Katerina Aleksandrovna!

Esmu ļoti nogrēkojies Tavā priekšā. Pametu Tevi, naba​dzīti, vienu pašu tādā brīdī, Mans pienākums Tev visu izstāstīt. Tu mani sapratīsi un, cerams, arī piekritīsi man.Nekādos baznīcas pārveidotājos es, protams, neesmu iestājies un ir nedomāju to darīt — lai dievs mani no tā pasargā!

Tagad lasi uzmanīgi. Drīz mēs dzīvosim citādu dzīvi. Atceries, es Tev kādreiz tiku stāstījis par sveču fabriku. Mums tā piederēs un varbūt arī vēl kas vairāk. Un Tev vairs nevajadzēs pašai vārīt ēdienu un vēl tirgoties ar mājas pusdienām. Brauksim uz Samaru un nolīgsim kalponi.

Redzi, kas par lietu, tikai turi to. lielā slepenībā, nestāsti nevienam, pat Marjai Ivanovnai ne. Es meklēju apslēptu mantu. Vai atceries nelaiķi Klaudiju Ivanovnu Petuhovu, Vorobjaņinova sievasmāti?

Pirms nāves Klaudija Ivanovna man atklāja, ka viņas mājā Stargorodā kādā no viesistabas krēsliem (pavisam to ir divpadsmit) esot pa​slēpti viņas briljanti.

Tikai Tu, Katjeņka, nedomā, ka esmu kāds zaglis. Sos briljantus viņa novēlēja man un lika pasargāt no Ipolita Matvejeviča, viņas vecum vecā spīdzinātāja.

Redzi, kāpēc es Tevi, nabadzīti, tik pēkšņi pametu.

Neturi uz mani ļaunu prātu.

Es iebraucu Stargorodā, un iedomājies — šis vecais sieviešu pavedējs jau priekšā! Kaut kā uzzinājis. Acīmredzot veceni pirms nāves vēl tirdījis. Drausmīgs cilvēks! Bet viņam līdzi braukā viens kriminālnoziedznieks — nolidzis sev palīgā īstu bandītu. Kā viņi bruka man virsū, gribēja . aizraidīt uz viņpasauli! Bet es neesmu ar pliku roku ņe​mams — nepadevos vis.

Sākumā es biju nokļuvis uz maldu ceļa. Vorobjaņinova mājā (tur tagad ir labdarības iestāde) atradu vienu pašu krēslu; nesu savu mēbeli uz savējo «Sorbonnas» numuru, te pēkšņi gar stūri izlien kāds vīrs, rūkdams kā lauva, metas man virsū un sakampj krēslu. Gandrīz vai sakāvāmies. Gribēja mani apkaunot. Pēcāk ieskatījos vērīgāk — Vorobjaņinovs. Iedomājies tikai — noskuvies, afērists ga​tavais, pat galva plika, vecumdienās šitādu negodu!

Saplēsām to krēslu, bet tur nekā nebija. Tikai vēlāk sapratu, ka esmu nokļuvis uz maldu ceļa. Bet tai mirkli biju ļoti sarūgtināts.

Tas man tā ķērās pie dūšas, ka pateicu tam izvirtulim acīs visu taisnību.

«Vecumdienās šitādu kaunu,» es saku, «ir nu gan,» es saku, «mežonība pārņēmusi Krieviju; lai muižniecības priekšnieks kā tāds lauva kluptu virsū dieva kalpam un vēl pārmestu bezpartejiskumu!

Jūs,» es saku, «esat zemisks cilvēks, Klaudijas Ivanovnas spīdzinātājs un svešas mantas tīkotājs, — šī manta tagad pieder valstij, nevis jums.»

Viņš apkaunējās un aizgāja no manis prom, droši vien uz atklāto namu.

Bet es devos uz savu numuru «Sorbonnā» un sāku apdomāt tālākās darbības plānu. Un izdomāju to, kas šim Skūtajam dulburim nekad ir prātā nebūtu ienācis: es nolēmu atrast to cilvēku, kas sadalījis rekvizētās mēbeles. Iedomājies tikai, Katjeņka, ne jau velti esmu mācījies Juridiskajā fakultātē — dzīvē tas noderēja. Es šo cilvēku atradu. Jau otrā dienā atradu. Varfolomejičs, ļoti kārtīgs vecītis.

Dzīvo ar savu vecenīti, smagā darbā dienišķo maizīti pelnīdams. Viņš man iedeva visus dokumentus.

Tiesa, par tādu pakalpojumu nācās atlīdzināt. Esmu palicis bez naudas (bet par to vēlāk). Izrādījās, ka visi divpadsmit viesistabas krēsli no Vorobjaņinova mājas ir nokļuvuši inženiera Brunsa rokās Vīnogu ielā nr. 34. Ievēro — visus krēslus saņēmis viens cilvēks, ko es nekādi negaidīju (baidījos, ka krēsli būs nokļuvuši dažādās vietās). Es par to ļoti nopriecājos. Bet tad es «Sorbonnā» atkal satikos ar šo nelieti Vorobjaņinovu. Es viņam kārtīgi sadevu un nežēloju arī viņa draugu, to bandītu. Ļoti baidījos, ka viņi varētu izokšķerēt manu noslēpumu, un tāpēc paslēpos viesnīcā līdz tam laikam, kamēr viņi aizbrauca.

Brunss, izrādās, no Stargorodas 1923. gadā aizbraucis uz Harkovu, kur nozīmēts darbā. No sētnieka izdibināju, ka viņš aizvedis līdzi visas mēbeles un ļoti tās saudzējot. Viņš esot, tā stāsta, solīds cilvēks.

Es tagad sēžu Harkovas stacijā un rakstu, raugi, kādā sakarā. Pirmkārt, es Tevi ļoti mīļoju un daudz par Tevi domāju; otrkārt, Brunsa šeit vairs nav. Bet Tu neskumsti. Brunss, kā esmu uzzinājis, tagad strādā Rostovā Novorosijskas cementa trestā. Nauda ceļam man ir līdz ar nagiem. Pēc stundas braukšu tālāk ar preču-pasažieru vilcienu. Bet Tu, mana labiņā, lūdzu, aizej pie svaiņa un paņem no

viņa piecdesmit rubļus (viņš man ir parādā un solijās atdot) un atsūti uz Rostovu: galvenajā pastā uz pieprasījumu — Fjodoram Joannovičam Vostrikovam. Pārvedumu taupības labad sūti pa pastu. Tas maksās trīs​desmit kapeikas.Kas labs dzirdams mūsu pilsētā? Kas jauns? Vai Kondratjevna ir pie Tevis bijusi? Svētajam tēvam Kirilam pasaki, ka.drīz atgriezīšos: sak, esmu aizbraucis uz Voroņežu pie tantes, kura guļ uz nāves cisām. Dzīvo taupīgi. Vai Jevstigņejevs vēl nāk pusdienās? Pasveicini viņu no manis! Saki, ka esmu aizbraucis pie tantes.Kāds pie jums laiks? Šeit, Harkovā, pilnīgi kā vasarā.

Pilsēta trokšņaina — Ukrainas republikas centrs. Pēc dzīves provincē liekas, ka esmu nokļuvis ārzemēs. Izdari sekojošo: 1) manu vasaras talāru nodod tīrīšanā (labāk samaksāt 3 rbļ. par tīrīšanu nekā tērēties, jaunu pērkot), 2) sargā veselību, 3) kad rakstīsi Guļeņkai, it kā starp citu ieminies, ka esmu aizbraucis uz Voroņežu pie tantes.

Pasveicini visus no manis! Saki, ka drīz atgriezīšos. Maigi skūpstu, apkampju un dodu savu svētību.

Tavs vīrs Fedļa.

Nota bene: diez kur tagad klīst Vorobjaņinovs?»

Cilvēks aiz mīlas izkalst. Bullis kaislē bauro. Gailis nekur nerod sev miera. Muižniecības priekšnieks zaudē ēst​gribu.

Pametis Ostapu un studentu Ivanopulo traktierī, Ipolits Matvejevičs ielavījās rožainajā mājiņā un ieņēma pozīciju pie ugunsdrošā skapja. Viņš dzirdēja, kā dārdēdami uz Kastīliju brauc vilcieni un, ūdenim šļakstot, no krasta atiet tvaikoņi.

Alpuharas zelta zaigums Tālē nobālēt jau sāk.

Sirds šūpojās kā pulksteņa pendelis. Ausīs tikšķēja. Ģitāra kad atskan maigi, Mana mīļā, laukā nāci Cauri gaitenim strāvoja satraukums. Nekas nespēja at​kausēt ugunsdrošā skapja saltumu.

No Seviljas līdz Granadai,Kad vakars nāk un ielas tumst...

Penāļos kunkstēja gramofoni. Kā bites dūca prīmusi.

Atskan liegas serenādes, Cīņā šķēpu tērauds dun...

Vārdu sakot, Ipolits Matvejevičs bija neprātīgi iemīlē​jies Lizā Kalačovā.

Pa gaiteni garām Ipolitam Matvejevičam gāja daudzi cilvēki, bet viņi oda pēc tabakas vai degvīna, vai aptiekas, vai arī pēc dienišķās skābu kāpostu zupas. Gaiteņa tumsā cilvēkus varēja pazīt tikai pēc smaržas vai gaitas. Liza vēl nebija gājusi garām. Par to Ipolits Matvejevičs bija pārliecināts. Viņa nesmēķēja, nedzēra degvīnu un nevalkāja ar dzelzs pakaviem apkaltus zābakus. Joda vai zivju smaka viņai nevarēja būt. Viņa varēja smaržot vienīgi pēc maigas rīsu biezputras vai arī garšīgi pagatavotiem salātiem, ar kādiem Nordmaņa-Severova kundze tik ilgu laiku bija ēdinājusi slaveno mākslinieku Iļju Repinu.

Tad pēkšņi atskanēja viegli, bikli soļi. Kāds nāca pa gaiteni, uzgrūzdamies tā elastīgajām sienām un lēnīgi purpinādams.

— Vai tā esat jūs, Jeļizaveta Petrovna? — maigā balstiņā jautāja Ipolits Matvejevičs.

Kāds rupjā balsī norūca: — Sakiet, lūdzu, — kur te dzīvo Pfeferkorni? Tumsā ne velna nevar saprast.

Ipolits Matvejevičs izbijies apklusa. Pfeferkornu meklētājs neizpratnē gaidīja atbildi, bet nesagaidījis aizvilkās tālāk.Liza atnāca tikai ap pulksten deviņiem. Viņi izgāja uz ielas zem karameļu zaļajām vakara debesīm.

— Pa kurieni tad mēs staigāsim? — Liza jautāja. Ipolits Matvejevičs paskatījās uz viņas balto, starojošo seju un,- kaut gan būtu vajadzējis vienkārši pateikt: «Es esmu šeit, Inezila, zem tava loga stāvu,» — ņēmās gari un apnicīgi stāstīt, ka viņš sen neesot bijis Maskavā un ka Parīze esot nesalīdzināmi labāka

kā šī baltakmens pilsēta, kas, saki, ko gribi, tomēr esot un paliekot tikai slikti izplā​nota, liela sādža.

— Maskavu es, Jeļizaveta Petrovna, atceros pavisam citādu. Tagad uz katra soļa jūtama skopulība.

Bet mēs savā laikā naudu nežēlojām. «Dzīvojam mēs tikai reizi» — ir tāda dziesmiņa.

Viņi nogāja visu Prečistenkas bulvāri un iznāca krast​malā pie Kristus Pestītāja dievnama.

Aiz Maskavas upes tilta stiepās gaisā tumši brūnas lapsu astes. Maskavas elektrostacijas kūpēja kā eskadra. Pāri tiltiem braukāja tramvaji. Upē peldēja laivas. Sērīgi dziedāja harmonikas.Pieķērusies Ipolitam Matvejevičam pie rokas, Liza viņam izstāstīja visus savus sirdēstus. Par strīdu ar vīru, par grūto dzīvi starp kaimiņiem — bijušajiem ķīmiķiem, kas visu noklausās, un par veģetāro ēdienu vienmuļību.

Ipolits Matvejevičs klausījās un apsvēra. Viņā modās snaudošie dēmoni. Acu priekšā tēlojās lieliskas vakariņas. Viņš nāca pie slēdziena, ka tādu meiteni vajag ar kaut ko apstulbināt.

— Iesim uz teātri, — Ipolits Matvejevičs ierosināja.

— Labāk uz kino, — Liza sacīja, — kino iznāk lētāk. _— O! Vai nu nauda svarīga! Tik burvīga nakts, un pēkšņi — nauda!

Pagalam iekarsušie dēmoni bez jebkādas tielēšanās iesēdināja pārīti ormanī un aizveda uz kino «Ars». Ipolits Matvejevičs bija lielisks. Viņš paņēma visdārgākās biļetes. Taču gaidīt seansa beigas viņiem pietrūka pacietības. Liza bija radusi sēdēt lētās vietās, ekrāna tuvumā, un no dārgās trīsdesmit ceturtās rindas nevarēja lāgā saredzēt.

Ipolita Matvejeviča kabatā atradās puse summas, ko koncesionāri bija dabūjuši no Stargorodas sazvērniekiem. Tā no greznības atradušajarn Vorobjaņinovam bija liela nauda. Tagad, viegli iegūstamas mīlas izredzes apskurbināts, viņš gatavojās Lizu apžilbināt ar savu plašo vērienu. Tādam uzdevumam viņš sevi uzskatīja par lieliski sagatavotu. Viņš ar lepnumu atcerējās, cik viegli kādreiz bija iekarojis skaistās Jeļenas Bouras sirdi. Viņam piemita ieradums viegli un dižmanīgi šķiesties ar naudu. Stargorodā viņu daudzināja kā labi audzinātu cilvēku, kas prot risināt sarunas ar jebkuru dāmu. Viņam likās jocīgi likt lietā visu savu vecā režīma eleganci, lai iekarotu mazo padomju meiteni, kura vēl nekā jēdzīga nebija redzējusi.

Pēc īsas pierunāšanas Ipolits Matvejevičs aizveda Lizu uz «Prāgu», pirmklasīgu Maskavas Patērētāju biedrību savienības ēdnīcu, — «labāko vietu Maskavā», kā viņam bija teicis Benders.

«Prāga» Lizu pārsteidza ar spoguļu, gaismas un puķu podu bagātību. Lizai tas bija piedodams, jo viņa vēl nekad nebija apmeklējusi lielus, pirmklasīgus paraugrestorānus. Bet spoguļu zāle pavisam negaidīti pārsteidza arī Ipolitu Matvejeviču. Viņš bija atpalicis, aizmirsis, ko īsti nozīmē restorāns. Tagad viņš gaužām sakaunējās par saviem barona zābakiem ar kantainajiem purniem, par pirmskara biksēm un sidrabainām zvaigznēm nobārstīto mēness krāsas vesti.

Abi apmulsa un kā sastinguši palika stāvam visas šīs raibās publikas priekšā.

— Iesim tur, kaktā, — Vorobjaņinovs ierosināja, kaut gan pie pašas estrādes, kur orķestris zāģēja «Bajadēras» nodrāzto popuriju, bija brīvi galdiņi.

Juzdama, ka visi uz viņu skatās, Liza ātri piekrita. Viņai apmulsis sekoja augstākās sabiedrības lauva un sieviešu siržu lauzējs Vorobjaņinovs. Augstākās sabiedrības lauvas izsēdētās bikses nokarājās uz viņa vājā dibena kā maiss. Sieviešu siržu lauzējs uzmeta kūkumu un, lai pārvarētu apmulsumu, sāka slaucīt pensneju.

Galdu neviens neapkalpoja. To Ipolits Matvejevičs nebija gaidījis. Un viņš nevis galanti tērzēja ar savu dāmu, bet gan klusēja, mocījās, bikli klaudzināja ar pelnutrauku pa galdu un laiku pa laikam ieklepojās. Liza ziņkārīgi skatījās apkārt, klusēšana kļuva arvien nomācošāka. Taču Ipolits Matvejevičs nespēja izrunāt ne vārda. Viņam bija aizmirsies, ko tādās reizēs vienmēr bija runājis.

— Esiet tik laipni! — viņš lūdza sabiedriskās ēdināša​nas darbiniekus, kas joņoja viņiem garām.

Acumirklīti! — viesmīļi skrienot atsaucās. Beidzot ēdienkarte tika atnesta. Ipolits Matvejevičs at​viegloti uzelpoja un sāka to cītīgi lasīt.

Hm, — viņš purpināja, — teļa kotletes — divi divdesmit piecas, fileja — divi divdesmit piecas,

degvīns — pieci rubļi.

Par pieciem rubļiem lielā karafe, — pavēstīja viesmī​lis, nepacietīgi lūkodamies apkārt.

«Kas ar mani notiek?» šausminājās Ipolits Matvejevičs. «Es kļūstu smieklīgs.»

— Lūdzu, — ar nosebotu laipnību viņš vērsās pie Lizas, — vai jums labpatiktos kaut ko izvēlēties?

Ko jūs ēdīsiet?

Lizai bija neērti. Viņa redzēja, ar kādu pārākuma apziņu viesmīlis skatījās uz viņas pavadoni, un saprata, ka tas dara kaut ko tā, kā nevajag.

— Es nemaz negribu ēst, — viņa sacīja drebošā balsī. — Vai varbūt... Sakiet, biedri, — vai jums nav kaut kas no veģetāriešu ēdieniem?

Viesmīlis sāka mīņāties kā zirgs.

Veģetāriešu ēdienus negatavojam. Varbūt vienīgi om​leti ar šķiņķi.

Tādā gadījumā, — izšķīries sacīja Ipolits Matvejevičs, — dodiet mums cīsiņus. Jūs taču ēdīsiet cīsiņus, Jeļizaveta Petrovna?

— Ēdīšu.

— Tātad — cīsiņus. Lūk, šos, par rubli divdesmit pie​cām. Un pudeli degvīna.

Būs karafītē.

Tad lielo karafi.

Sabiedriskās ēdināšanas darbinieks paskatījās uz neva​rīgo Lizu ar izbrīna pilnām acīm, — Ko uzkodīsiet pie degvīna? Vai svaigu kaviāru? Lasi? Vai pīrādziņus?

Ipolita Matvejeviča rīcību vēl aizvien vadīja dzimtsa​rakstu nodaļas lietvedis.

— Nevajag, — viņš atbildēja netīkami rupjā .tonī. — Cik jums maksā skābi gurķi? Nu labi, dodiet divus.

Viesmīlis aizskrēja, un pie galdiņa atkal iestājās klu​sums. Pirmā ierunājās Liza: — Es šeit nekad neesmu bijusi. Šeit ir ļoti jauki.

— Jā-ā, — Ipolits Matvejevičs novilka, aprēķinādams, cik būs par pasūtīto jāmaksā.

«Nekas,» viņš domāja, «iedzeršu degvīnu, sasparošos. Citādi patiešām ir tā kā neērti.»

Taču, kad bija iedzēris degvīnu un uzkodis gurķi, viņš nevis sasparojās, bet gan vēl vairāk sadrūma.

Liza nedzēra. Saspīlētā atmosfēra neizzuda. Un vēl, kā par ne-laimi, pie galdiņa pienāca kāds cilvēks, kas, mīlīgi ska​tīdamies uz Lizu, piedāvāja, lai nopērkot ziedus.

Ipolits Matvejevičs izlikās neredzam ūsaino puķu pārdevēju, taču tas negāja projām. Viņa klātbūtnē runāt mīļus vārdus bija pilnīgi neiespējami.Uz brīdi paglāba koncerta programma. Uz estrādes iznāca brangs vīrišķis vizītsvārkos, lakādas kurpēm kājās.

— Nu, lūk, mēs atkal esam satikušies, — viņš familiāri sacīja publikai. — Mūsu koncerta programmas nākošajā numurā jūs klausīsieties slaveno krievu tautasdziesmu izpildītāju Varvaru Ivanovnu Godļevsku, kura labi pazīs​tama Marjinas Birzī. Varvara Ivanovna! Lūdzu!

Ipolits Matvejevičs dzēra degvīnu un klusēja. Tā kā Liza nedzēra un visu laiku prasījās uz mājām, tad vaja​dzēja pasteigties, lai izdzertu visu karafi.

Kad uz skatuves krokotā samta tolstojkreklā iznāca kupletists, kas stājās Marjinas Birzī pazīstamās dziedā​tājas vietā un rāva vaļā: — Staigājiet, It visur klaiņājiet, Varbūt jums apendikss Tad vesels liks, Staigājiet, Ta-ra-ra-ra, — Ipolits Matvejevičs, jau krietni vien iesilis, kopā ar visiem paraugēdnīcas apmeklētājiem, kurus pirms stundas vēl bija uzskatījis par rupjiem un skopulīgiem padomju bandītiem, sāka taktī sist plaukstas un vilkt līdzi: — Staigājiet, Ta-ra-ra-ra.., Viņš bieži trūkās kājās un neatvainojies devās uz ateju. Pie kaimiņu galdiņiem viņu jau sauca par tēvoci un aicināja izdzert kausu alus. Taču viņš negāja. Viņš pēkšņi bija kļuvis lepns un piesardzīgs. Liza

apņēmīgi piecēlās: — Es iešu prom. Bet jūs palieciet. Es aiziešu viena pati.

— Nē, kāpēc? Kā muižnieks es to nedrīkstu pieļaut! Senjor! Rēķinu! Ne-kauņas!...

Rēķinu Ipolits Matvejevičs pētīja ilgi, uz krēsla grīļo​damies.

— Deviņi rubļi divdesmit kapeikas? — viņš murmināja. — Varbūt vēl gribēsiet atslēgu no dzīvokļa, kur nauda stāv?

Beidzās ar to, ka, saudzīgi turot zem padusēm, Ipolitu Matvejeviču noveda lejā. Liza nevarēja aizbēgt, jo garde​robes numuriņš atradās pie augstākās sabiedrības lauvas.

Jau pirmajā šķērsielā Ipolits Matvejevičs ar plecu uzgāzās Lizai virsū un sāka grābstīties ar rokām.

Liza klusē​dama atgaiņājās.

Paklausieties! — viņa sacīja. — Paklausieties! Pa​klausieties!

Brauksim uz viesnīcu! — Vorobjaņinovs centās pie​runāt.

Liza saņēma visus spēkus, izrāvās un netēmēdama iegāza sieviešu pavedējam ar dūrīti pa degunu.

Tūlīt no​krita pensnejs ar zelta kniebi un, pakļuvis zem kantainā barona zābaka purna, čirkstēdams sabirza.

Nakts sumināts, Gaiss klusi šņāc …

Liza, asaras rīdāma, pa Sudrabkaļu šķērsielu skriešiem metās uz mājām.

Gvadalkvivira skrej un krāc.

Ipolits Matvejevičs, nevarēdams redzēt, sīkiem solīšiem tipināja uz pretējo pusi, saukdams: — Turiet zagli!

Pēc tam viņš ilgi raudāja un, vēl asaras slaucīdams, nopirka no vecenītes barankas ar visu kurvi.

Viņš izgāja Smoļenskas tirgus laukumā, kas bija tukšs un tumšs, tur viņš ilgi staigāja uz priekšu un atpakaļ, kaisīdams baran​kas kā sējējs sēklu. Pie tam viņš nebalsī klaigāja: — Staigājiet,It visur klaiņājiet,Ta ra-ra-ra.., Vēlāk Ipolits Matvejevičs sadraudzējās ar kādu lepnu ormani, izkratīja viņam sirdi un juceklīgi pastāstīja par briljantiem.

— Jautrs kungs! — ormanis iesaucās.

Ipolits Matvejevičs patiešām bija jautrs. Acīmredzot viņa jautrība izpaudās mazliet piedauzīgā veidā, jo ap pulksten vienpadsmitiem rītā viņš pamodās milicijas nodaļā. No divsimt rubļiem, ar kuriem viņš tik necienīgi bija iesācis baudu un izpriecu nakti, kabatā bija palikuši tikai divpadsmit.

Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš mirst. Sāpēja mugura, smeldza aknas, un šķita, ka galvā uzmaukts svina katls. Bet visšausmīgākais tomēr bija tas, ka viņš galīgi neatcerējās, kur un kā varējis iztērēt tik lielu naudu. Pa ceļam uz mājām vajadzēja iegriezties pie optika un ielikt pensneja kniebī jaunus stiklus.

Ostaps ilgi izbrīnījies pētīja Ipolitu Matvejeviču, kas izskatījās pagalam izmocīts, bet nekā nesacīja.

Viņš bija atturīgs un cīņai gatavs.

XXI NODAĻA EKSEKŪCIJA Ūtrupe sākās pulksten piecos. Pilsoņus ielaida mantu apskatīšanai no četriem. Draugi ieradās pulksten trijos un veselu stundu apskatīja mašīnbūves izstādi, kas atradās turpat līdzās.

— Rādās, — Ostaps teica, — ka mēs jau rīt, ja labi gribēsim, varēsim nopirkt šo lokomotīvīti. Žēl, ka nav pielikta cena. Tomēr patīkami, ja ir pašam sava lokomotīve.

Ipolits Matvejevičs mocījās, Vienīgais mierinājums vi​ņam bija krēsli.

No tiem viņš atgāja tikai tai brīdī, kad katedrā uzkāpa ūtrupnieks rūtainās «gadsimta» biksēs un ar tik kuplu bārdu, ka tā aizsedza visu tolstojkrekla priekšu.

Koncesionāri ieņēma vietas ceturtajā rindā pa labi. Ipolits Matvejevičs bija stipri uztraucies. Viņam likās, ka tūlīt pārdos krēslus. Taču tie bija četrdesmit trešais numurs un sākumā pārdošanā nāca parastie

ūtrupju sīkumi un krāmi: nepilnas servīzes ar ģerboņiem,-mērces trauks, sudraba glāžturis, mākslinieka Petuņina ainava, stikla pērļu rokassomiņa, pilnīgi jauns prīmusa deglis, Napoleona biste, audekla ņieburi, gobelēns «Mednieks, kas šauj meža pīles» un dažādi citi krikumi.

Vajadzēja paciesties un gaidīt. Gaidīt bija ļoti grūti: visi krēsli tepat acu priekšā; mērķis tik tuvu — to jau varēja ar roku aizsniegt.

«Tad nu gan te sāktos tracis,» Ostaps nodomāja, apskatīdams ūtrupes publiku, «ja viņi dabūtu zināt, kādu treknu kumosiņu šodien pārdos ar šiem krēsliem.»

— Taisnības dieves statuja, — ūtrupnieks pasludināja. — Bronzas. Pilnīgi vesela. Pieci rubļi. Kas sola vairāk? Sešarpus — pa labi, pēdējā rindā — septiņi. Astoņi rubļi — pirmajā rindā vidū. Otrreiz — astoņi rubļi, vidū. Trešoreiz — pirmajā rindā vidū.

Pie pilsoņa pirmajā rindā tūlīt aizsteidzās meiča ar kvīti, lai saņemtu naudu.

Klaudzēja ūtrupnieka āmuriņš. Pārdeva pelnutraukus, kas kādreiz stāvējuši pilī, kristālstikla izstrādājumus, por​celāna pūdernīcu.

Laiks vilkās mokoši gausi.

— Aleksandra Trešā bronzas bistīte. Var noderēt kā prese. Nekam citam gan, liekas, nederēs. Par iepriekš no​teikto cenu pārdošanā iet Aleksandra Trešā biste.

Publika iesmējās.

— Nopērciet, muižniecības priekšniek, — Ostaps iedzēla, — jums, liekas, patīk pirkt.

Ipolits Matvejevičs nenovērsa acis no krēsliem un klu​sēja.

— Neviens nevēlas? Aleksandra Treša bronzas biste tiek noņemta no solīšanas. Taisnības dieves statuja. Liekas, tāda pati kā nupat nopirktā. Vasilij, parādiet, publikai Taisnības dievi. Pieci rubļi. Kas sola vairāk?

Pirmajā rindā vidū atskanēja sēkšana. Acīmredzot pilsonim gribējās, lai viņam būtu pilns taisnības dievju kom​plekts.

Pieci rubļi — bronzas Taisnības dieve!

Seši! — pilsonis uzsvērti noteica.

Seši rubļi — vidū. Septiņi. Deviņi rubļi — pēdējā rindā pa labi.

Deviņarpus, — klusi, paceldams roku, sacīja Taisnī​bas dieves cienītājs.

Deviņarpus — vidū. Otrreiz — deviņarpus, vidū. Trešoreiz — deviņarpus. Āmuriņš noklaudzēja. Pie pilsoņa pirmajā rindā metās klāt jaunkundze.

Viņš samaksāja un aizčāpoja uz blakusistabu saņemt savu bronzu.

Desmit pils krēsli! — ūtrupnieks pēkšņi nosauca.

Kāpēc pils? — Ipolits Matvejevičs klusi izsaucās. Ostaps saskaitās: Ejiet pie velna! Sēdiet mierā un klausieties!

— Desmit pils krēsli. Riekstkoka. Aleksandra Otrā laikmeta stilā. Pilnīgā kārtībā. Gambsa mēbeļu darbnīcas ra​žojums. Vasilij, nolieciet vienu krēslu zem reflektora.

Vasilijs tik varmācīgi sagrāba krēslu, ka Ipolits Matve​jevičs pielēca kājās.

— Sēdiet taču, nolādētais idiot, — ir nu gan dieva sodība! — Ostaps iešņācās. — Sēdieties, ka jums saka!

Ipolitam Matvejevičam sāka drebēt apakšžoklis. Ostaps saspringa. Viņa acis spīdēja.

— Desmit riekstkoka krēsli. Astoņdesmit rubļu.

Zāle sarosījās. Pārdeva mantu, kas nepieciešama saimniecībā. Cita pēc citas šāvās gaisā rokas.

Ostaps bija mierīgs.

Kāpēc jūs nesolāt? — viņam uzklupa Vorobjaņinovs.

Vācieties prom! — Ostaps atbildēja, zobus sakodis.

— Simt divdesmit rubļu — aizmugurē. Simt trīsdesmit pieci — turpat. Simt četrdesmit.

Ostaps mierīgi pagriezās ar muguru pret katedru un smīnēdams ņēmās aplūkot savus konkurentus.

Solīšana gāja pilnā sparā. Brīvu vietu vairs nebija. Un tieši Ostapam aiz muguras kāda dāma, aprunājusies ar savu vīru, iekāroja krēslus («Brīnišķīgi atzveltnes krēsli! Lielisks darbs! Saņa! Tie taču ir pils krēsli!») un pacēla roku.

— Simt četrdesmit pieci — piektajā rindā pa labi. Pir​moreiz.

Zāle pamira. Pārāk dārgi.

— Simt četrdesmit pieci.. Otrreiz.

Ostaps vienaldzīgi aplūkoja ciļņiem greznoto karnīzi. Ipolits Matvejevičs sēdēja, galvu nokāris, un trīcēja.

— Simt četrdesmit pieci. Trešoreiz.

Un, pirms vēl melnais, lakotais āmuriņš paspēja noklaudzēt pret finiera katedru, Ostaps pagriezās, pastiepa uz augšu roku un paklusām sacīja: — Divi simti.

Visas galvas pagriezās uz koncesionāru pusi. Sportenes, žokenes, naģenes un platmales sakustējās. Ūtrupnieks ar garlaikotu ģīmi paskatījās uz Ostapu.

— Divi simti — pirmoreiz, — viņš teica, — divi simti — ceturtajā rindā pa labi, otrreiz. Vairāk nav solītāju? Divsimt rubļu, pils riekstkoka garnitūra, desmit priekšmeti. Divsimt rubļu — trešoreiz, ceturtajā rindā pa labi.

Roka ar āmuriņu sastinga virs katedras.

— Ak tu tētīt! — Ipolits Matvejevičs skaļi iesaucās. Ostaps, sārts un mierīgs, smaidīja. Āmuriņš nokrita un debešķīgi noklaudzēja.

Pārdots, — ūtrupnieks sacīja. — Jaunkundz! Cetur​tajā rindā pa labi.

Nu, priekšsēdētāj, vai nebija efektīgi? — Ostaps jautāja. — Interesanti zināt, ko jūs būtu iesācis bez tehniskā vadītāja?

Ipolits Matvejevičs laimīgi nodvesās. Viņiem teciņus tu​vojās jaunkundze, — Vai jūs nopirkāt krēslus?

— Mēs gan! — ilgi aizcieties, iesaucās Ipolits Matveje​vičs. — Mēs, mēs! Kad tos varēs saņemt?

— Kad vēlaties. Kaut vai tūlīt!

Ipolita Matvejeviča prātā sāka trakulīgi skanēt «Staigājiet, it visur klaiņājiet» meldija. «Mūsu krēsli, mūsu, mūsu, mūsu!» Par to klaigāja viss viņa organisms. «Mūsu!» sauca aknas. «Mūsu!» aklā zarna apstiprināja.

Viņš kļuva tik priecīgs, ka pēkšņi visneparastākajās vietās viņam sāka pulsēt asinis. No nedzirdētas laimes vibrēja, ņirbēja un krakšķējā viss ķermenis. Acu priekšā rēgojās vilciens, kas trauc uz Sengotardu.

Uz pēdējā vagona vaļējās platformas stāvēja baltās biksēs tērpies Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs un smēķēja cigāru. Uz viņa galvas, kuru atkal rotāja mirdzoši sirmi mati, liegi kaisījās ēdelveisi. Viņš joņoja uz Ēdeni, — Bet kāpēc divsimt trīsdesmit, nevis divsimt? — Ipo​lits Matvejevičs dzirdēja sakām.

To teica Ostaps, kvīti rokās grozīdams.

— Pieskaitīti piecpadsmit procenti komisijas naudas, —-jaunkundze atbildēja.

— Nu, ko lai dara! Ņemiet!

Ostaps izvilka kabatas portfeli, noskaitīja divsimt rubļus un pagriezās pret uzņēmuma galveno direktoru: — Dodiet šurp trīsdesmit rubļus, cienītais, un labi mu​dīgi: vai neredzat — jaunkundzīte gaida! Nu? Ipolits Matvejevičs nemaz nemēģināja meklēt naudu.

— Nu? Ko jūs skatāties uz mani kā zaldāts uz uti? Vai aiz laimes prātu esat zaudējis?

Man nav naudas, — beidzot Ipolits Matvejevičs no​murmināja.

Kam nav? — Ostaps ļoti klusu pajautāja.

Man. Bet divsimt rubļi?!

Es ... m-m-m ... p-pazaudēju.

Ostaps paskatījās uz Vorobjaņinovu un ātri vien aptvēra, ko nozīmē viņa nošņurkusī seja, zaļganie vaigi un piepampušie maisiņi zem acīm.

— Dodiet naudu! — viņš naidīgi čukstēja. — Vecais nelieti!— Vai jūs maksāsiet vai ne? — jaunkundze uzstāja. —. Vienu mirklīti! — Ostaps iesaucās, burvīgi smaidī​dams. — Mazs starpgadījums.

Vēl bija maza cerība. Varēja pierunāt, lai naudu mazliet pagaida.

Pēkšņi atguvies, Ipolits Matvejevičs, siekalas šļakstinā​dams, iejaucās sarunā.

Piedodiet! — viņš iebrēcās. — Kāpēc komisijas nauda? Mēs par tādu naudu nekā nezinām! Vajag brīdi​nāt. Es atsakos maksāt šos trīsdesmit rubļus.

Labi, — jaunkundze rāmi atteica, — es tūlīt visu nokārtošu.

Paņēmusi kvīti, viņa aizskrēja pie ūtrupnieka un pasacīja tam dažus vārdus. Ūtrupnieks tūlīt piecēlās.

Viņa bārda spēcīgo elektrisko spuldžu gaismā mirdzēja.

— Pēc ūtrupes noteikumiem, — viņš skaļi paziņoja, — personai, kas atteikusies maksāt par nopirkto priekš​metu pilnu summu, jāatstāj zāle. Krēslu izsole tiek at​celta.

Pārsteigtie draugi sēdēja kā sasaluši.

— Es jūs palūgšu atstāt zāli! — ūtrupnieks iesaucās. Efekts bija milzīgs. Publika ļauni smējās.

Ostaps tomēr necēlās kājās. Tādus triecienus viņš sen nebija saņēmis.

— Es jūs pa-alū-ūgšu! — ūtrupnieks nodziedāja tādā balsī, kas necieš iebildumus.

Smiekli zālē kļuva skaļāki.

Un viņi devās projām. Reti kāds izgājis no ūtrupju zāles tik ļoti sarūgtināts. Pirmais gāja Vorobjaņinovs. Uzrāvis taisnos, kaulainos plecus paīsos svārķeļos, muļķīgiem barona zābakiem kājās — viņš gāja kā dzērve, juzdams aiz muguras maigo, draudzīgo lielā kombinatora skatienu.Koncesionāri apstājās istabā, kas atradās blakus ūtrupju zālei. Tagad viņi varēja vērot solīšanu tikai caur stikla durvīm.

Ceļš uz turieni viņiem bija slēgts, Ostaps draudzīgi klusēja.

— Riebīgi noteikumi, — Ipolits Matvejevičs bailīgi ieminējās, — gatavā nejēdzība! Milicijā viņus vajag no​sūdzēt.

Ostaps klusēja.

— Nē, patiešām — velns zina kas tas ir! — Vorobjaņinovs šķendējās. — Darbaļaudīm dīrā ādu pār acīm. Nu​dien! ... Par lietotiem nieka desmit krēsliem prasa div​simt trīsdesmit rubļu. Traks var palikt,,, — Jā, — Ostaps kokaini atteica.

— Vai nav taisnība? — Vorobjaņinovs pārjautāja. — Traks var palikt!

— Var gan.

Ostaps piegāja Vorobjaņinovam cieši klāt un, apskatījies apkārt, deva muižniecības priekšniekam asu, spēcīgu un svešai acij nemanāmu belzienu pa sāniem.

— Še tev milicija! Še tev krēsli, kas visas zemes darbaļaudīm par dārgu! Še tev nakts pastaigas ar skuķiem! Še tev, sirmā bārda! Še tev, sātan, pa ribām!

Ipolits Matvejevičs visas eksekūcijas laikā neizdvesa ne skaņas.

No malas raugoties, varētu likties, ka godbijīgs dēls sa​runājas ar tēvu, tikai tēvs pārāk spēcīgi purina galvu.

— Nu, un tagad vācies!

Ostaps uzgrieza uzņēmuma direktoram muguru un sāka lūkoties ūtrupes zālē. Pēc brīža viņš atskatījās.

Ipolits Matvejevičs vēl arvien stāvēja turpat aiz mugu​ras, nostiepis rokas gar sāniem.

Ak jūs vēl esat šeit, sabiedrības dvēsele? Vācies! Nu?

Bie-iedri Bender, — Vorobjaņinovs saka lūgties. — Biedri Bender!

Ej! Ej! Un pie Ivanopulo nenāc! Aiztriekšu ratā!

Bie-iedri Bender!

Ostaps vairs neatskatījās. Zālē notika kaut kas tāds, kas bija Ostapu tik ļoti ieinteresējis, ka viņš pavēra dur​vis un sāka klausīties.

Viss pagalam! — viņš nomurmināja.

Kas pagalam? — Vorobjaņinovs iztapīgi pajautāja.

— Krēslus pārdod .pa vienam — redz, kas. Varbūt vēlaties kādu iegādāties? Lūdzu. Es jūs neturu.

Tikai šau​bos, vai jūs laidīs iekšā. Un arī ar naudu jums, liekas, diezgan šķidri.

Tobrīd ūtrupes zālē notika sekojošais: ūtrupnieks, juzdams, ka divsimt rubļu uzreiz neizdosies no publikas izspiest (pārāk liela summa tiem sīkajiem ļautiņiem, kas palikuši zālē), nolēma dabūt šos divsimt rubļus pa daļām. Krēsli atkal nāca solīšanā, bet nu jau pa daļām.

— Četri pils krēsli. Riekstkoka. Mīkstie. Gambsa ražo​jums. Trīsdesmit rubļu. Kas sola vairāk?

Ostaps ātri atguva savu agrāko noteiktību un aukst​asinību.

— Ei jūs, dāmu mīluli, stāviet šeit un neejiet nekur projām! Es pēc piecām minūtēm būšu atpakaļ.

Bet jūs te ska​tieties, kas un kā! Lai neviens krēsls nepazustu!

Bendera prātā uzreiz bija radies plāns — vienīgais reālais plāns šajos smagajos apstākļos, kādos viņi bija nokļuvuši.

Viņš izskrēja ārā uz Petrovkas, piegāja pie tuvākā asfalta katla un uzsāka lietišķas pārrunas ar bezpajumt​niekiem.

Viņš, kā bija solījis, atgriezās pie Ipolita Matvejeviča pēc piecām minūtēm. Bezpajumtnieki pilnīgā gatavībā stā​vēja pie ūtrupju zāles ieejas.

— Pārdod, pārdod, — Ipolits Matvejevičs čukstēja, — četrus un divus jau pārdeva.

— Tas ir jūsu lāča pakalpojums, — Ostaps sacīja, — priecājieties nu! Viss bija tikpat kā rokā, saprotiet — bija rokā! Vai jūs to spējat saprast?

Zālē skanēja ķērkstoša balss, ar kādu daba apveltī vie​nīgi ūtrupniekus, krupjē un stikliniekus: — Pusrublis klāt — pa kreisi. Trešoreiz. Vēl viens pils krēsls. Riekstkoka. Pilnīgā kārtībā.

Pusrublis klāt — vidū. Pirmoreiz — pusrublis klāt, tieši pretī.

Trīs krēslus pārdeva katru atsevišķi. Ūtrupnieks pieteica pārdošanai pēdējo krēslu. Ostaps bija pārskaities. Viņš atkal metās virsū Vorobjaņinovam. Viņa apvainojošās piezīmes bija žultaina naida pilnas. Kas to lai zina, cik tālu Ostaps būtu aizgājis savos satīriskajos vingrinājumos, ja neiztraucētu kāds brūnā Lodzas auduma uzvalkā ģērbies vīrietis, kas žigli piesteidzās pie viņiem. Svešais vicināja pa gaisu tuklās rokas, pieliecās, lēkāja uz vietas un kāpās atpakaļ, kā tenisu spēlēdams.

— Sakiet, — viņš aši pavaicāja Ostapam, — vai šeit patiešām notiek ūtrupe?. Jā? ūtrupe? Un šeit patiešām pār​dod mantas? Lieliski!

Nepazīstamais atlēca nost, un viņa sejā atplaiksnījās daudz sīku smaidiņu.

— Un tik tiešām šeit pārdod mantas? Un patiešām var lēti nopirkt? Augsta klase! Ļoti, ļoti! Ak! .,, Nepazīstamais, resnās gūžas gorīdams, garām apstulbušajiem koncesionāriem iedrāzās zālē un tik ātri nopirka pēdējo krēslu, ka Vorobjaņinovs paspēja tikai nokrekšķēties. Nepazīstamais ar kvīti rokās pieskrēja pie letes, kur izsniedza mantas.

— Sakiet — vai krēslu var tūlīt ņemt līdzi? Brīniš​ķīgi! ... Ak! ... Ak!...

Nepārtraukti mekšķinādams un visu laiku kustēdamies, nepazīstamais iecēla krēslu ormaņratos un laida prom. Viņam nopakaļ skrēja bezpajumtnieks.

Pamazām izklīda un aizbrauca visi jaunie krēslu īpašnieki. Tiem pakaļ joņoja nepilngadīgie Ostapa aģenti. Prom devās arī viņš pats. Ipolits Matvejevičs tramīgi sekoja Ostapam. Šī diena viņam likās kā murgs. Viss bija norisinājies ātri un pavisam citādi, nekā cerēts.

Sivceva Vražekā klavieres, mandolīnas un harmonikas svinēja pavasara atnākšanu. Logi bija vaļā.

Palodzes nokrautas ar puķu dobēm māla podiņos. Resns vīrs ar kailām, spalvainām krūtīm, bikšturiem pār pleciem stāvēja pie loga un aizrautīgi dziedāja. Gar sienu lēni zagās kaķis. Pārtikas preču kioskos kvēloja petrolejas lampiņas.

Gar sārto mājiņu pastaigājās Kola. Ieraudzījis Ostapu, kas gāja pa priekšu, Kola pagriezās pret viņu un pieklājīgi palocīja galvu, tad piegāja pie Vorobjaņinova. Ipolits Matvejevičs sirsnīgi viņu sveicināja.

Taču Kola nezaudēja laiku.

— Labvakar! — viņš stingri noteica un, nespēdams val​dīties, iegāza Ipolitam Matvejevičam pa ausi.

To darot, Kola, kā domāja Ostaps, kurš vēroja šo sa​dursmi, pateica diezgan banālu frāzi.

— Tā dabūs visi, — Kola smalkā bērna balstiņā sacīja, — kas mēģinās ...

Ko īsti mēģinās, to Kola nepateica. Viņš pacēlās pirkstgalos un, aizmiedzis acis, cirta pliķi Vorobjaņinovam pa vaigu.

Ipolits Matvejevičs pacēla elkoni, taču neuzdrošinājās pat iepīkstēties.

— Pareizi, — Ostaps mudināja, — bet tagad pa kaklu! Divreiz. Tā, Nekā nevar darīt. Dažkārt olai nākas mācīt vistu, kas zaudējusi mēra izjūtu… Vēl vienu reizīti… Tā. Nekautrējieties! Pa galvu gan vairāk nesitiet. Tā, ir viņa visvājākā vieta.

Ja Stargorodas sazvērnieki būtu redzējuši domu gigantu un krievu demokrātijas tēvu šai viņam tik kritiskajā mirklī, tad, jādomā, slepenā savienība «Zobens un spīļarkls» izbeigtu savu pastāvēšanu.

— Nu, laikam pietiks, — Kola sacīja un iebāza roku kabatā.

— Vēl vienu reizīti! — Ostaps lūdzās. -T- Ek, velns viņu rāvis! Citreiz zinās!

Koja aizgāja. Ostaps uzkāpa pie Ivanopulo un paskatījās lejā. Ipolits Matvejevičs stāvēja iepretī mājai, atspie​dies pret sūtniecības čuguna žogu.

— Pilsoni Mihelson! — Ostaps uzsauca. — Konrād Karlovič! Nāciet iekšā! Es atļauju!

Istabā Ipolits Matvejevičs ienāca jau mazliet atžilbis.

Nedzirdēta bezkaunība! — viņš dusmīgi sacīja. — Es tik tikko savaldījos.

Ai-ai-ai, — Ostaps līdzjūtīgi novilka, — kāda tagad tā jaunatne! Šausmīga jaunatne! Apceļ citu sievas! No​plītē svešu naudu... Pilnīgs pagrimums. Bet sakiet — vai patiešam sāp, kad sit pa galvu?

— Es viņu izsaukšu uz divkauju.

— Brīnišķīgi! Varu jums ieteikt savu paziņu. Divkauju kodeksu zina no galvas, un viņam pieder divas pirtsslotas, kas piemērotas cīņai uz dzīvību vai nāvi. Par sekundantiem var paņemt Ivanopulo un kaimiņu, kas dzīvo pa labi. Viņš ir bijušais Kologrivas pilsētas godapilsonis un vēl joprojām dižojas ar šo titulu. Bet var arī sarīkot divkauju ar gaļasmašīnām — tas irelegantāk. Katrs ievainojums katra ziņa nāvējošs. Uzvarētais pretinieks mehāniski pārvēršas par kotleti. Vai tas jūs apmierina, muižniecības priekšniek? Šai mirklī uz ielas atskanēja svilpiens — un Ostaps aizgāja ievākt aģentūras ziņas no bezpajumtniekiem.

Bezpajumtnieki bija lieliski tikuši galā ar uzticēto uzdevumu. Četri krēsli bija nokļuvuši Kolumba teātrī. Bezpajumtnieks sīki pastāstīja, kā šos krēslus veduši ar ķerru, ka tos izkrāvuši un pa aktieru ieeju iestiepuši iekšā. Teātra atrašanas vieta Ostapam bija labi zināma.

Divus krēslus bija aizvedusi ar ormani kāda «šika šmare», ka stāstīja otrs jaunais pēddzinis. Puikam, redzams, lielu dotību nebija. Varsonofjeva šķērsielu, uz kurieni krēsli bija aizvesti, viņš zināja, atcerējās pat, ka dzīvokļa numurs ir septiņpadsmit, taču mājas numuru ne​kādi nevarēja atcerēties.

— Dikti mudīgi skrēju, — bezpajumtnieks sacīja, — iz​krita no prāta.

Nesaņemsi naudu, — darba devējs pavēstīja.

O-onkulīt! ... Bet es tev parādīšu.

Labi! Paliec! Iesim reizē!

Izrādījās, ka pilsonis, kas mekšķina, dzīvo Darza-Spaskas ielā. Ostaps bloknotā pierakstīja precīzu

viņa adresi.

Astotais krēsls bija aizbraucis uz Tautību namu. Puikiņš, kas sekoja šim krēslam, bijis veikls okšķeris. Pārvarēdams šķēršļus, kā, piemēram, komandantūru un daudzus kurjerus, viņš ielavījies iekšā un pārliecinājies, ka krēslu nopircis redakcijas «Darbgalds» saimniecības pār​zinis.

Divu zēnu vēl nebija. Tie atskrēja gandrīz vienlaikus aizelsušies un noguruši.

Kazarmu šķērsielā, pie Tīrajiem Dīķiem.

Numurs?

— Deviņi. Arī dzīvoklis deviņi. Tur blakus dzīvo tatāri. Sētas mājā. Es viņam to krēslu aiznesu.

Kājām gā​jām.

Pēdējais vēstnesis atnesa bēdīgas ziņas. Sakumā viss bijis labi, bet pēc tam viss kļuvis slikti. Pircējs ar krēslu iegājis Oktobra stacijas preču pagalmā,- un iespraukties viņam līdzi nekādi neesot varējis — pie vārtiem stāvējuši dzelzceļa apsardzes strēlnieki.

— Laikam kaut kur aizbrauca, — bezpajumtnieks no​beidza savu ziņojumu.

Tas Ostapu ļoti satrauca. Karaliski apbalvojis bezpajumtniekus — iedevis rubli katram pēddzinim, izņemot ziņnesi, kas bija aizmirsis Varsonofjeva šķērsielas mājas numuru (viņam bija pavēlēts ierasties otrā dienā labi agri no rīta), tehniskais direktors atgriezās mājas un, neatbildēdams uz caurkritušā valdes priekšsēdētaja jautā​jumiem, sāka kombinēt: — Vēl nekas nav zaudēts. Adreses ir, bet, lai iegūtu krēslus, pastāv daudz vecu, pārbaudītu paņēmienu: 1) vienkārša iepazīšanās, 2) mīlestības intriga, 3) iepazīšanas ar ielaušanos, 4) apmaiņa un 5) nauda. Pēdējais ir vis​drošākais. Taču naudas ir maz.

Ostaps ironiski paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču. Lielais kombinators bija atguvis parasto prāta asumu un garīgo līdzsvaru. Naudu, protams, varēs dabūt. Krājumā vēl bija glezna «Boļševiki raksta vēstuli Čemberlenam», tējas sietiņš un neaprobežota iespēja turpināt daudzsievības karjeru.

Rūpes sagādāja tikai desmitais krēsls. Šādas tādas pēdas, protams, bija, bet kas nu tās par pēdām — izplūdu​šas un neskaidras!

— Kas tur pavisam! — Ostaps skaļi sacīja. — Ar tādam izredzēm var medīt. Dodu desmit pret vienu. Sēde turpinās! Vai dzirdat? Jūs! Zvērinātais piesēdētāji

XXII NODAĻA ELLOCKA NO KANIBĀLU CILTS Viljama Šekspīra lietotais vārdu krājums, pēc pētnieku aprēķiniem, sasniedz 12 000 vārdu. Vārdu krājumā, kuru izmanto nēģeris no kanibālu cilts mumbo-jumbo, ir 300 vārdu.

Eljočka Sčukina viegli un brīvi iztika ar trīsdesmit.

Lūk, vardi, frāzes un izsauksmes vārdi, kurus viņa, rūpīgi atsijājot, izvēlējusies no lielās, bagātās un varenās krievu valodas: 1. Jūs esat bezkaunīgs.

2. Ho-ho! (Atkarībā no apstākļiem izsaka ironiju, izbrīnu, sajūsmu, naidu, prieku, nicināšanu un apmierinātību.)

3. Vienreizēji!

4._ Drūms. (Lietojams visos gadījumos. Piemēram, «drūmais Petja atnācis», «drūms laiks», «drūms atgadī​jums», «drūms kaķis» utt.)

5. Tumsonība.

Baigi. (Baigais. Piemēram, tiekoties ar labu paziņu: «baiga tikšanas».)

Cālītis. (Attiecībā uz visiem pazīstamiem vīriešiem neatkarīgi no vecuma un sabiedriskā stāvokļa.)

8. Nemāciet mani dzīvot! _ 9. Kā puiku. («Es viņu tēšu kā puiku,» — kārtis spēlējot. «Es viņam aizbāzu muti kā puikam,» — acīmredzot sarunā ar dzīvokļa atbildīgo īrnieku.)

10. Br-r-rīnišķīgi!

11. Resns un smuks. (Lietojami nedzīvu un dzīvu priekšmetu raksturošanai.)

12. Brauksim ar ormani, (Saka vīram.)

Brauksim ar taksi. (Vīriešu kārtas paziņām.)

Jums visa mugura balta. (Joks.)

Ak tu mūžs!

-ulis. (Milināmo vārdu galotne. Piemēram: Mišulis, Zinulia.)

Oho! (Ironija, izbrīns, sajūsma, naids, prieks, nici​nājums un apmierinātība.)

Tie pavisam nedaudzie vārdi, kas vēl palika pāri, noderēja par sazināšanās starpposmu starp Elločku un univer​sālveikalu pārdevējiem.

Ja papētītu Elločkas Sčukinas fotogrāfijas, kas karājas virs viņas vīra — inženiera Ernesta Pavloviča Sčukina gultas '(viena — pretskatā, otra — profilā), tad nebūtu grūti pamānīt patīkami augstu un apmaļu pieri, lielas, valgas acis, vismīlīgāko deguntiņu visā Maskavas guberņa un smakru, uz kura bija mazs, ar tušu uzzīmēts plankumiņš.

Elločkas augums glaimoja vīriešu patmīlībai. Viņa bija maziņa, un viņai, līdzās pat visņoplukušākie vīreļi likās lieli un spēcīgi vīri.

Kas attiecas uz sevišķām pazīmēm, tad tadu viņai nebija. Elločkai tās arī nemaz nebija-vajadzīgas.

Viņa bija skaista.

Divsimt rubļu, kurus ik mēnesi saņēma viņas vīrs rūpnīcā «Elektrolustra», Elločkai likās tīrais apvainojums. Tie nekādā ziņā nespēja palīdzēt tajā grandiozajā cīņa, kuru Elločka izcīnīja jau četrus gadus — kopš tā mirkļa, kad viņa ieņēma mājsaimnieces.—- Sčukina sievas sabiedrisko stāvokli. Cīņa bija gaužām spraiga. Tā aprija visus materiālos resursus. Ernests Pavlovičs ņēma darbu uz mājam un vakaros strādāja, atteicās no mājkalpotājas, pats aizdedzināja prīmusu, iznesa atkritumus un pat cepa kot​letes.

Tomēr viss bija veltīgi. Bīstamais ienaidnieks ar katru gadu vairāk izputināja saimniecību. Elločka pirms četriem gadiem bija atklājusi, ka viņpus okeāna viņai ir sāncense. Nelaime Elločku piemeklēja tieši tai laimīgajā vakarā, kad viņa pielaikoja ļoti glītu krepdešīna blūzīti. Šinī tērpā viņa izskatījās gandrīz vai pēc dievietes.

— Ho-ho! — Elločka iesaucās, ar šo kanibālisko saucienu izpauzdama apbrīnojami sarežģītas jūtas, kas viņu bija pārņēmušas.

Vienkāršākos vārdos šīs jūtas varētu izteikt šādi: «Vīrieši, ieraudzījuši mani šitādu, paliks traki.

Sāks trīcēt pie visām miesām. Viņi, aiz mīlestības valodu raustīdami, sekos man līdz pasaules galam. Bet es palikšu salta. Vai tad viņi ir manis vērti? Es esmu visskaistākā. Tik elegantas blūzītes nav nevienai visā pasaulē.»

Taču krājumā bija tikai trīsdesmit vārdu, un Elločka izvēlējās visizteiksmīgāko — «ho-ho!».

Un šai pasakainajā brīdī pie viņas atnāca Fimka Sobaka. Viņa atnesa sev līdzi janvāra salto elpu un franču modes žurnālu. Elločka ilgi aplūkoja pirmo lappusi. Krāšņa fotogrāfija rādīja amerikāņu miljardiera Vanderbilta meitu vakarkleitā. Tur bija kažokādas un spalvas, zīds un pērles, neparasti gaisīgs piegriezums un žilbinoša frizūra. Tas izšķīra visu.

— Ohoi — Elločka pati sev sacīja.

Tas nozīmēja: «Vai nu es, vai viņa.»

Nākošās dienas rītā Elločka jau bija frizētavā. Šeit viņa zaudēja savu brīnišķo, melno bizi un matus nokrāsoja sarkanbrūnus. Pēc tam izdevās pacelties vēl par vienu pakāpienu augstāk pa tām trepēm, kas Elločku tuvināja mirdzošajai paradīzei, kur pastaigājas miljardieru meitas, kas nebija mājsaimnieces Sčukinas mazā pirkstiņa vērtas. Par strādnieku savstarpējās palīdzības kasē saņemto naudu Elločka nopirka suņādu, kas izskatījās pēc bizamžurkas. Ar to tika izrotāts vakartērps.

Misters_ Sčukins, kas sen jau loloja sapni — nopirkt jaunu rasēšanas dēli —, mazliet sadrūma.

Ar suņādu apšūtā kleita deva augstprātīgajai Vanderbiltietei pirmo trāpīgo triecienu. Pēc tam lepnā amerikāniete saņēma vēl trīs sitienus pēc kārtas. Elločka nopirka no Fimočkas Sobakas, kura mājās izstrādāja kažokādas, šinšillas palantīnu (Tulas guberņā nogalēts krievu zaķis), iegādājas Argentīnas filca cepuri baložkrāsā un no vīra jaunajiem svārkiem_ pašuva sev modernu dāmu žaketi. Miljardiere sagrīļojās, taču. viņu acīmredzot izglāba gaužām mīlošais tētiņš Vanderbilts. _ Nākamais modes žurnāla numurs ietvēra četrus nolādētās sāncenses portretus: 1) sudrablapsās, 2) ar briljanta zvaigzni uz pieres, 3) lidotājas tērpā (gari zābaciņi, zaļa vissmalkākās drānas žakete, rokās cimdi, kuru platie gali bija inkrustēti ar vidēja lieluma smaragdiem) un 4) balles tērpā (dārglietu kaskādes un mazliet zīda).

Elločka mobilizēja visus spēkus. Tētuks Sčukins aizņēmās naudu pašpalīdzības kasē. Vairāk par trīsdesmit rubļiem viņam nedeva. Jaunie, varenie pūliņi iedragāja saimniecību pašos pamatos. Nācās cīnīties visās dzīves jomās. Nesen bija saņemtas fotogrāfijas, kur miss atradās savā jaunajā pilī Floridā.

Nu arī Elločkai vajadzēja iegādāties jaunas mēbeles. Ūtrupē viņa nopirka divus mīkstos krēslus.

(Izdevīgs pirkums! Nekādi nevarēja palaist garām!) Neteikusi vīram, Elločka paņēma no iztikas naudas.

Līdz piecpadsmitajam palika desmit dienas un četri rubļi.

Ar šiku Elločka pārveda krēslus pa Varsonofjeva šķērsielu mājās. Vīra vēl nebija. Viņš gan drīz vien ieradās, stiepdams lielu, kantainu portfeli.

— Drūmais vīrs pārnācis, — Elločka noskaldīja. Visus vārdus Elločka izrunāja skaidri, tie veikli sprakstēja pār lūpām kā zirņi: — Sveicināta, Jeļenočka, — bet ko tas nozīmē? No ku​rienes tie krēsli?

Ho-ho!

Nē, patiešām.

Br-rīnišķīgi!

Jā. Krēsli ir labi.

Vien-rei-zē-ji!

Vai kāds uzdāvināja?

Oho! — Kā?! Vai tu patiešām nopirki? Par kādu naudu? Vai patiešām no saimniecības naudas? Es taču tev tūkstošreiz esmu teicis ....

— Ernestuli! Tu esi bezkaunīgs!

Nu kā tā var rīkoties?! Mums taču -nebūs ko ēst!

Ak tu mūžs!

Bet tas taču nav ciešams! Tu dzīvo pāri līdzekļiem!

Jūs jokojat!

Jā, jā. Jūs dzīvojat pāri līdzekļiem… — Nemāciet mani dzīvot!

Nē, parunāsim nopietni. Es saņemu divsimt rubļu …

— Baigais!

Kukuļus neņemu, naudu nezogu un viltot to ne​protu ...

— Tumsonība!

Ernests Pavlovičs apklusa.

Zināt ko, — viņš pēdīgi sacīja, — tā dzīvot nevar.

Ho-ho, — sacīja Elločka, apsēzdamās uz jaunā krēsla.

Mums jāšķiras, Ak tu mūžs!

Mūsu raksturi nesader kopā. Es …

Tu esi resns un smuks cālītis.

Cik reižu esmu tevi lūdzis nesaukt mani par cālīti!

Jūs jokojat!

Un kur tu esi ķērusi šo idiotisko žargonu?

Nemāciet mani dzīvot!

Velns ar ārā! — inženieris iesaucās.

Jūs esat bezkaunīgs, Ernestuli, Labāk šķirsimies ar labu.

Oho! Tu man nekā nepierādīsi! Šis strīds …

Es tevi notēsīšu kā puiku.

— Nē, tas nu vairs nav paciešams! Tavi argumenti mani nespēj atturēt no tā soļa, ko esmu spiests spert. Es tūlīt iešu pasaukt smago ormani.

Jūs jokojat!

Mēbeles mēs sadalīsim vienlīdzīgi.

Baigais!

— Tu saņemsi simt rubļu mēnesī. Pat simt divdesmit. Istaba paliks tev. Dzīvo, kā tev patīk, bet es tā nevaru ...

Vienreizēji! — Elločka nicinoši noteica.

Bet es pārvākšos pie Ivana Aleksejeviča.

Oho! — Viņš aizbrauca uz,vasarnīcu un atstāja man pa vasaru visu dzīvokli. Atslēga man ir... Tikai mēbeļu nav.

— Br-rmišķīgi!

Ernests Pavlovičs pēc piecām minūtēm atgriezās kopā ar sētnieku.

— Nu, drēbju _skapi es neņemšu, tev tas vairāk vajadzīgs-, bet rakstāmgaldu, esi tik laba ... Un šo vienu krēslu, - sētniek, paņemiet. Vienu no šiem abiem krēsliem es ņemšu sev. Domāju, ka man uz to ir tiesības?

Ernests Pavlovičs sasēja savas mantas lielā sainī, ietina zābakus avīzē un pagriezās pret durvīm. _— Tev visa mugura balta, — kā no gramofona atska​nēja Elločkas balss.

— Uz redzēšanos, Jeļena!

Viņš gaidīja, ka sieva vismaz šai mirklī atturēsies no parastajiem nodrāztajiem vārdeļiem. Arī Elločka apjauta brīža svarīgumu. Viņa sasprindzināja visus garīgos spēkus un meklēja šķiršanās brīdim atbilstošus vārdus. Tie atradās ātri: — Brauksi ar taksi? Br-rīnišķīgi!

Inženieris kā sadedzis nodrāžas lejā pa kāpnēm..

Vakaru Elločka pavadīja kopā ar Fimku Sofaku. Viņas apsprieda neparasti svarīgu notikumu, kas draudēja sa​šķobīt pasaules ekonomiku.

Rādās, ka turpmāk valkas garus un platus tērpus,— teica Fima, ieraudama galvu plecos kā vista.

Tumsonība!

Un Elločka ar cieņu paskatījās uz Fimu Sobaku. Mademoisetle Sobaku daudzināja kā kulturālu meiteni: viņas vārdu krājumā bija ap simt astoņdesmit vardu. Turklāt viņa zināja vienu tādu vārdu, kuru Elločka ne sapnī nebūtu varējusi izdomāt. Vārds bija ļoti izteiksmīgs: homoseksuālisms. Fima Sobaka, bez šaubām, bija kulturāla meitene.

Dzīvās pārrunas ievilkās tālu pāri pusnaktij.

Pulksten desmitos no rīta lielais kombinators iegriezās Varsonofjeva šķērsielā. Pa priekšu skrēja vakarējais bez​pajumtnieks. Viņš parādīja māju.

— Vai tu nemelo?

Kāpēc jūs tā, onkulīt... Āre, šinīs parādes durvīs. Benders izsniedza zēnam godīgi nopelnīto rubli.

Vajag pielikt, —- zēns sāka tielēties ka ormanis:

— Sprāguša ēzeļa ausis. Saņemsi no Puškina. Uz redzēšanos, defektīvais! . _ Ostaps pieklauvēja pie durvīm, pilnīgi nedomādams, ar kādu ieganstu ies iekšā. Sarunās ar dāmiņām viņš deva priekšroku iedvesmai.

Oho?! — jautāja aiz durvīm, Darīšanās, — Ostaps atbildēja.

Durvis atvērās. Ostaps iegāja istaba,, kuru varēja iekārtot vienīgi būtne ar tik raibu iztēli kā dzeņa vēders. Pie sienām karājās kinoatklātnes, lellītes un Tambovas gobelēni. Uz šī raibā fona, kas ņirbēja acīs, bija grūti pamanīt istabas mazo saimnieci. Tā bija ģērbusies no Ernesta Pavloviča tolstojkrekla pāršūtā un ar dīvainu kažokādu izrotātā rītakleitiņā.

Ostaps uzreiz saprata, kā jāizturas augstākajā sabiedrībā. Viņš piemiedza acis un atkāpās soli atpakaļ.

— Brīnišķīga kažokāda! — viņš iesaucas.

Jūs jokojat! — Elločka maigi sacīja. — Tā ir Mek​sikas lēcējpele.

— Nevar būt. Jūs esat piekrāpta. Jums iedevuši daudz labāku kažokādu. Tā ir Sanhajas pantera.

Nūja! Pantera! Es pazīstu pēc nokrāsas. Vai redzat, kā akots saulē dzirk​stī? ... Smaragds! Smaragds!

Elločka pati bija nokrāsojusi Meksikas lēcējpeli ar zaļu akvareļkrāsu, tāpēc šā agrīnā apmeklētāja uzslava viņai it sevišķi gāja pie sirds.

Neļaudams saimniecei atjēgties, lielais kombinators ar skubu izstāstīja par kažokādām visu, ko vien kādreiz bija dzirdējis. Vēlāk valodas ievirzījās par zīdu — un Ostaps solījās burvīgajai saimniecei uzdāvināt dažus simtus zīda kokonu, kurus viņam esot atvedis Uzbekijas Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētājs.

Jūs esat cālītis uz goda, — Elločka sacīja pirmo iepazīšanas mirkļu iespaidā.

Jūs, protams, brīnāties par tik agru nepazīstama vīrieša ierašanos?

Ho-ho!

Esmu pie jums ieradies kādā delikātā jautājumā.

Jūs jokojat!

Vakar jūs bijāt ūtrupē un atstājāt uz mani ārkārtīgi spēcīgu iespaidu.

Jūs esat bezkaunīgs.

Apžēlojieties! Būt bezkaunīgam pret tik valdzinošu sievieti ir necilvēciski.

Baigais!

Saruna turpinājās tādā pašā garā, tomēr atsevišķos gadījumos tā deva lieliskus rezultātus. Bet Ostapa komplimenti ar katru reizi kļuva šķidrāki un īsāki. Viņš pamanīja, ka otra krēsla istabā nav. Vajadzēja sadzīt tam pēdas. Jaukdams iztaujāšanu ar puķainiem austrumnieciskiem glaimiem, Ostaps uzzināja visu, kas vakar bija no​ticis Elločkas dzīve.

«Dīvaini gan,» viņš nodomāja, «krēsli kā tarakāni aiz​lien katrs uz savu pusi.»

Mīļo meitenīt, — Ostaps pēkšņi sacīja, — pārdodiet man šo krēslu. Man tas ļoti patīk. Tikai jūs ar savu sievišķīgo skaistuma izjūtu varējāt izvēlēties tik māksliniecisku priekšmetu. Pārdodiet, meitenīt, — un es jums došu septiņus rubļus.

Jūs esat bezkaunīgs, čalīt, — Elločka šķelmīgi at​saucās.

Ho-ho! — Ostaps centās ieskaidrot.

«Ar viņu jārīkojas citādi,» Ostaps nolēma, «piedāvā​sim apmaiņu.»

— Vai zināt, pašlaik Eiropā un Filadelfijas labākajās aprindās atjaunojuši seno modi — tēju lej glāzē caur sie​tiņu. Ārkārtīgi efektīgi un ļoti eleganti, Elločka sāka ausīties.

— Pie manis pašreiz atbraucis kāds pazīstams diplomāts no Vīnes, viņš tādu atveda un uzdāvināja man. In​teresanta mantiņa.— Jādomā, vienreizēja? — Elločka modās ziņkārība.

— Oho! Ho-ho! Mainīsimies! Jūs man dosiet krēslu, bet es jums — sietiņu. Vai gribat?

Un Ostaps izņēma no kabatas mazu, apzeltītu sietiņu.

Saule valstījās sietiņā kā ola. Pa griestiem lēkāja zaķīši. Pēkšņi iegaismojās istabas tumšais kakts.

Uz Elločku šī mantiņa atstāja tikpat neatvairāmu iespaidu ka veca konservbundža uz kanibālu no mumbojumbo cilts. Kani​bāls tādos gadījumos bļauj pilnā kakla, bet Elločka tikai klusi izdvesa: — Ho-ho!

Neļaudams viņai atjēgties, Ostaps nolika sietiņu uz galda, paņēma krēslu un, uzzinājis no burvīgās sievietes viņas vīra adresi, galanti atvadījās.

XXIII NODAĻA ABESALOMS VLADIMIROVICS IZNURENKOVS Koncesionāriem bija sācies karstākais darbalaiks. Ostaps apgalvoja, ka krēslus vajagot kalt, kamēr tie vēl kar​sti. Ipolits Matvejevičs bija amnestēts, kaut gan laiku pa laikam Ostaps ņēmās viņu tirdīt: — Kāda velna pēc es ar jums sapinos? Kālab Jūs man īsti esat vajadzīgs? Labāk būtu braucis uz mājam, uz dzimtsarakstu nodaļu. Tur jūs gaida mirušie un jaunpiedzirnušie. Nemokiet mazuļus. Brauciet!

Taču īstenībā lielais kombinators bija aušīgajam muižniecības priekšniekam stipri pieķēries. «Bez viņa dzīve nebūtu tik jautra,» Ostaps domāja. Un viņš līksmi paskatījās Vorobjaņinovā, kam uz galvas jau bija sazēlis sid​rabains atāls.

Darba plānā Ipolita Matvejeviča iniciatīvai bija ierādīta ievērojama vieta. Kolīdz klusais Ivanopulo bija prom, Benders ņēmās kompanjonam ieskaidrot, kā pa visīsāko ceļu atrast dārglietas: — Rīkoties droši! Nevienu neiztaujāt! Vairāk cinisma! Cilvēkiem tas patīk. Ar trešo personu starpniecību nekā neuzsākt, Muļķu vairs nav. Neviens jums nevilks foriljantus no cita kabatas. Bet tikai bez kriminālnoziegumiem. Kodekss mums jāciena.

Un tomēr meklēšanai nebija -sevišķu panākumu. Traucēja kriminālkodekss un milzīgs daudzums buržuāzisku aizspriedumu, kas vēl bija saglabājušies galvaspilsētas iedzīvotajos. Viņi, piemēram, ne acu galā necieta apmeklējumus caur vēdlodziņu nakts laikā. Nācās strādāt tikai legāli.Tai dienā, kad Ostaps apmeklēja Elločku Scukinu, studenta Ivanopulo istaba parādījās mēbele. Tas bija pret tējas sietiņu apmainītais krēsls — ekspedīcijas trešā trofeja. Jau sen bija garām tas laiks, kad briljantu medības kompanjonos radīja spēcīgas emocijas, kad viņi ar na​giem plosīja krēslus un skrubināja pušu atsperes. _ — Pat ja krēslos nekā nav, — Ostaps teica, — uzskatiet, ka mēs tomēr esam nopelnījuši vismaz desmit tūkstošus. Katrs pārlūkotais krēsls palielina mūsu izredzes. Kas par to, ka dāmiņas krēslā nekā nav? Tāpēc jau tas nav jāsalauž. Lai Ivanopulo mēbelē istabu! Mums pašiem arī patīkamāk.

Tai pašā dienā koncesionāri izdrāžas no sārtās mājiņas un aizgāja katrs - uz savu pusi. Ipolitam Matvejevičam bija uzticēts mekšķinošais svešinieks Dārza-Spaskas ielā, iedoti divdesmit pieci rubļi dažādiem izdevumiem, piekodināts alus bodēs neiet un bez krēsla mājās nenākt. Lielais kombinators pats izvēlējās Elločkas vīru. -_ Ipolits Matvejevičs šķērsoja pilsētu autobusā nr. 6. Kratīdamies uz ādas sēdekļa un gandrīz vai atsizdamies ar galvu pret lakotajiem griestiem, viņš prātoja, kā uzzināt blējoša pilsoņa uzvārdu, ar kādu ieganstu pie viņa ieiet, ko sacīt vispirms un kā pēc tam pāriet pie lietas būtības.

Izkāpis pie Sarkanajiem vārtiem, viņš pēc Ostapa iedotās adreses atrada vajadzīgo māju un' sāka staigāt ap to riņķi un apkārt. Iekšā iet viņš neuzdrošinājās. Tā bija dzīvokļu sabiedrības rīcībā nodota veca, netīra Maskavas viesnīca, un to apdzīvoja, _spriežot pēc apdrupušās fasādes, ļaunprātīgi īres nemaksātāji.

Ipolits_ Matvejevičs ilgi stāvēja pretim parādes durvīm, tad piegāja pie tām, iekala no galvas ar roku rakstīto paziņojumu, kurā skanēja draudi nevīžīgajiem īrniekiem, un, nekā nedomādams, uzkāpa otrajā stāvā. No gaiteņa varēja ieiet atsevišķās istabās. Lēnām, kā dodamies pie klases tāfeles, lai pierādītu teorēmu, kuru nebija iemācījies, Ipolits Matvejevičs tuvojās istabai nr. 41. Pie durvīm, apgriezušies ačgārni, vienā piespraudītē karājās vizītkartes «Abesaloms Vladimirovičs IZNURENKOVS»

Pilnīgā prāta aptumsumā Ipolits Matvejevičs aizmirsa pieklauvēt, atvēra durvis, kā mēnessērdzīgais spēra trīs soļus — un atradās istabas vidū.

— Piedodiet, — viņš sacīja neskanīgā balsī, — vai va​rētu šeit sastapt biedru Iznurenkovu?_ Abesaloms Vladimirovičs neatbildēja. Vorobjaņinovs pacēla galvu un tikai tagad pamanīja, ka istabā neviena nav.

Pēc tā, kāda izskatījās istaba, nekādi nevarēja noteikt tās saimnieka dzīvesveidu. .Skaidrs bija tikai tas, ka viņš ir neprecējies un mājkalpotājas viņam nav. Uz palodzes stāvēja papīriņš ar desu ādiņām.

Tahta pie sienas bija nokrauta ar avīzēm. Uz maza plauktiņa stāvēja dažas noputējušas grāmatas. No sienām raudzījās krasainas runču kaķīšu un kaķenīšu fotogrāfijas. Istabas vidu līdzas netīriem, nevīžīgi' nomestiem saišzābakiem stāvēja riekstkoka krēsls. Pie visām mēbelēm, arī pie Stargorodas savrupmājas krēsla, karājās aveņkrāsas lakas zīmogi. Taču Ipolits Matvejevičs tam nepievērsa uzmanību. Viņš acumirklī aizmirsa gan kriminālkodeksu, gan Ostapa pamācības un metās pie krēsla. Šai brīdī avīzes uz tahtas sakustējās. Ipolits Matvejevičs nobijās. Avīzes sāka slīdēt un nokrita uz grīdas. No avīžu apakšas izlīda samiegojies kaķēns. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču un -saka mazgāties, ar ķepiņu braucīdams ausi, vaidziņu un ūsas.

— Tpū! — Ipolits Matvejevičs nospļāvās.

Un sāka stiept krēslu uz durvīm. Durvis atvērās pašas. Uz sliekšņa parādījās istabas saimnieks — mekšķinošais svešinieks. Viņš bija ģērbies mētelī, no kura rēgojās laukā violetas apakšbikses. Rokā viņš turēja bikses.

Par Abesalomu Vladimiroviču Iznurenkovu varētu sacīt, ka otra tāda cilvēka nav visā republikā.

Republika viņu vērtēja pēc nopelniem. Viņš tai bija ļoti noderīgs. Un tomēr viņš palika nepazīstams, kaut gan savā mākslā bija tāds pats meistars kā Šaļapins dziedāšanā, Gorkijs — literatūrā, Kapablanka — šahā, Meļņikovs — slidskriešanā un kāds asīrietis ar vislielāko degunu un visbrūnāko ādu — vīrs, kas ieņēma vislabāko vietu uz Tveras ielas un Kambarkungu šķērsielas stūra, — zābaku spodrināšanā ar dzeltenu krēmu.

Saļapins dziedāja. Gorkijs rakstīja lielu romānu. Kapablanka gatavojās mačam ar Aļehinu.

Meļņikovs uzstādīja jaunus rekordus. Asīrietis tā nospodrināja pilsoņu puszābakus, ka tie spīdēja kā saule. Abesaloms Iznurenkovs bārstīja asprātības.

Viņš asprātības nekad nebārstīja bezmērķīgi, tikai skaistu vārdu dēļ vien. Viņš to darīja humoristisko žurnālu uzdevuma. Uz saviem pleciem viņš iznesa visatbildīgākās kampaņas, piegādāja tematus zīmējumiem un feļe​toniem Maskavas satīrisko žurnālu lielākajai daļai.

Izcili cilvēki ir asprātīgi^ divreiz mūžā. Šīs asprātības vairo viņu slavu un ieiet vēsturē. Iznurenkovs laida klajā ne mazāk ka sešdesmit pirmklasīgu asprātību mēnesī, tās smaidot atkārtoja visi, un tomēr autors palika nezināms. Ja ar Iznurenkova asprātībām parakstīja zīmējumus, tad slavas laurus_ pluča mākslinieks. Mākslinieka vārdu ievie​toja virs zīmējuma. Iznurenkova vārda nebija nekur.

— Tas ir šausmīgi! — viņš kliedza. — Nav iespējams parakstīties. Kur lai es parakstos? Zem divām rindiņām?

Un viņš dedzīgi turpināja cīņu ar sabiedrības ienaidniekiem: ar sliktiem kooperatoriem, ar izšķērdētājiem, Cemberlenu, birokrātiem. Ar savām asprātībām viņš šaustīja pielīdejus,_ namu pārvaldniekus, privātuzņēmējus, vadītājus, huligānus, pilsoņus, kas nevēlas pazemināt cenas, un saimnieciskos darbiniekus, kas izvairās no taupī​bas režīma. _ Pēc žurnālu jznākšanas šīs asprātības skandēja no cirka arēnas, tās pārdrukāja vakara avīzēs, neuzrādot pirmavotu, un no estrādes tās publikai sniedza «autori kupletisti».

Iznurenkovs bija iemanījies ar savām asprātībām skart tādas nozares, par kurām, likās, vairs nekā smieklīga nevarētu pateikt. No tāda izkaltuša tuksneša kā pašizmaksas uzskruvēšana Iznurenkovs prata izspiest ap simt humora šedevru. Heinem būtu nolaidušās rokas, ja viņam liktu pateikt kaut ko smieklīgu un reizē arī sabiedriski noderīgu par nepareizo tarifikāciju kravas pārvadāšanā ar preču vilcieniem;

Marks Tvens bēgtin bēgtu no tāda temata. Bet Iznurenkovs palika savā postenī.

Viņš skraidīja pa redakciju istabām, uzgrūzdamies iz-smēķu urnām un mekšķinādams, Pēc desmit minūtēm temats jau bija izstrādāts, izdomāts zīmējums un sameis​tarots virsraksts.

Ieraudzījis savā istabā cilvēku, kas dziras nest prom fipzimogoto krēslu, Abesaloms Vladimirovičs pavicināja nupat pie drēbnieka izgludinātās bikses, salēcās un sāka bŗēkāt: — Jūs esat prātu zaudējis! Es protestēju! Jums nav tiesību! Galu galā eksistē taču likums! Kaut gan muļķiem tas bijis nebijis, bet varbūt jūs vismaz esat dzirdējis, ka mēbeles var stāvēt vēl divas nedēļas? ...

Eš sūdzēšos pro​kuroram! ... Beigu beigās — es samaksāšu!

Ipolits Matvejevičs nekustējās ne no vietas, bet Iznurenkovs nometa mēteli un, stāvēdams turpat pie durvīm, uzvilka bikses kājās, kas bija resnas ka_ Cičikovam. Iznurenkovs bija patukls, taču seja izskatījās kalsnēja.

Vorobjaņinovs nešaubījās, ka tūdaļ tiks saķerts un vilkts uz miliciju. Tāpēc viņš bija ārkārtīgi pārsteigts, kad istabas saimnieks, ticis galā ar savu tualeti, pēkšņi nomierinājās.

— Pamēģiniet saprast, — saimnieks ieteicās samieri​nošā balsī, — es taču nevaru tam piekrist.

Ipolits Matvejevičs, būdams Iznurenkova vieta, arī beigu beigās nevarētu piekrist, ka viņam skaidra dienas laikā zog krēslus. Bet viņš nezināja, ko sacīt, un tāpēc klusēja.

— Es tur neesmu vainīgs. Vainīgs ir pats mūzikas trests. Jā, es atzīstos. Astoņus mēnešus neesmu maksājis par nomāto pianīnu, bet es taču to nepārdevu, kaut gan tas bija pilnīgi iespējams. Es rīkojos godīgi, bet viņi kā tādi blēži. Paņēma instrumentu, iesniedza vel prasību tiesā un aprakstīja mēbeles. Man nekā nedrīkst aprakstīt. Šīs mēbeles ir ražošanas rīki. Un krēsls arī ir ražošanas rīks!

Ipolits Matvejevičs sāka kaut ko apjēgt.

— Lieciet nost krēslu! — Abesaloms Vladimirovičs pēkšņi iespiedzās. — Vai dzirdat? Jūs!

Birokrāts tāds!

Ipolits Matvejevičs padevīgi nolika krēslu un nošļup​stēja: Piedodiet, pārpratums, man tāds darbs. Iznurenkovs kļuva neizsakāmi priecīgs. Viņš tekalēja pa istabu un dziedāja: «Allažiņ rītos, kad saule viz loga, pretī man vērās tavs smaidošais vaigs.» Viņš nezināja, kur likt savas rokas. Tās viņam šaudījās kā atspoles. Viņš sāka siet kaklasaiti, bet nesasējis atkal nometa. Tad pa​ķēra avīzi un, nekā neizlasījis, nosvieda uz grīdas.

— Tātad šodien jūs mēbeles neņemsiet?... Labi!,., Ak! Ak! Ipolits Matvejevičs, izmantodams labvēlīgo situāciju, virzījās uz durvīm.

— Pagaidiet! — Iznurenkovs pēkšņi iesaucās. — Vai jūs kādreiz esat redzējis tādu kaķi? Sakiet — tas taču patiešām ir ārkārtīgi pūkains, vai.ne?

Kaķēns nokļuva Ipolita Matvejeviča trīcošajās rokās.

— Augsta klase! ... — Abesaloms Vladimirovičs murmināja, nezinādams, kā izlietot enerģijas pārpalikumu. — Ak! ... Ak! .., Viņš pieskrēja pie loga, sasita plaukstas un sāka žigli klanīties divām meitenēm, kas skatījās uz viņu no, pretējā nama loga. Viņš mīņājās uz vietas un bārstīja ilgu pil​nas nopūtas: Priekšpilsētas meitenes! Vilinošākais auglis!... Augsta klase!... Ak!... «Allažiņ rītos, kad saule viz logā, pretī man vērās tavs smaidošais vaigs ...»

Nu, tad es iešu, pilsoni, — koncesijas direktors muļ​ķīgi sacīja.

Pagaidiet, pagaidiet! — Iznurenkovs pēkšņi sarosījās. — Acumirkli!... Ak!... Bet kaķēns? Vai nav tais​nība — viņš ir ārkārtigi pūkains? .,. Pagaidiet!... Es tūlīt!...

Viņš apjucis parakņājās pa kabatām, aizskrēja, atkal atgriezās, novaidējās, paskatījās pa logu, atkal' aizskrēja un atkal atgriezās.

— Piedodiet, mīļumiņ, — viņš sacīja Vorobjaņinovam, kas visu šo manipulāciju laiku stāvēja kā zaldāts, rokas gar sāniem nostiepis.

To teikdams, viņš iedeva muižniecības priekšniekam pusrubli.

Nē, nē, lūdzu, neatsakieties. Par katru darbu jāsa​maksā. Ļoti pateicos, — Ipolits Matvejevičs sacīja, brīnīda​mies par savu izveicību.

— Paldies, dārgumiņ, paldies, mīļumiņ! ...

Iedams pa gaiteni, Ipolits Matvejevičs dzirdēja, ka Iznurenkova istabā skan mekšķināšana, spiegšana, dziedā​šana un kaislīgi izsaucieni.

Uz ielas Vorobjaņinovs atcerējās Ostapu un sāka drebēt aiz bailēm.

Ernests Pavlovičs Sčukins lēni staigāja pa tukšo dzīvokli, kuru draugs viņam pa vasaru bija laipni atvēlējis, un apsvēra jautājumu: iet vannā vai neiet?Trīsistabu dzīvoklis atradās deviņstāvu namā zem paša jumta. Tajā bez rakstāmgalda un Vorobjaņinova krēsla bija tikai trimo. Saule atstarojās spogulī un žilbināja acis. Inženieris atlaidās uz rakstāmgalda, taču tūlīt pielēca kājās. Viss bija sakarsis. «Iešu nomazgāties,» viņš nolēma.

Viņš noģērbās, atvēsinājās, paskatījās uz sevi spoguli un devās uz vannas istabu. Pārņēma dzestrums.

Viņš iekāpa vannā, iesmēla gaiši zilā emaljētā krūzītē ūdeni, aplaistījās un pamatīgi noziepējās. Visu ķermeni pārklāja ziepju putas, un viņš kļuva līdzīgs Jaungada vecītim.

Cik labi! — Ernests Pavlovičs iesaucās. Viss bija labi. Kļuva vēsi. Sievas nebija. Nākotnē gaidīja pilnīga brīviba. Inženieris pietupās un atgrieza krānu, lai noskalotu ziepes. Krāns nogārdzās un sāka lēnām pen-terēt kaut ko nesaprotamu. Ūdens netecēja. Ernests Pavlovičs iebāza glumo mazo pirkstiņu krāna caurumā. Iztecēja tieva strūkliņa — un vairāk nekā. Ernests Pavlovičs saviebās, izkāpa no vannas, uzmanīgi celdams ārā kājas, un aizgāja pie virtuves krāna. Bet arī tur neko neizdevās izslaukt.

Ernests Pavlovičs ielāčoja istabā un apstājās spoguļa priekšā. Putas koda acīs, mugura niezēja, ziepju pikas krita uz parketa. Klausīdamies, vai vannas istabā nesāk tecēt ūdens, Ernests Pavlovičs nolēma pasaukt sētnieku.

«Lai viņš kaut vai ūdeni atnes,» inženieris nolēma, ber-ēdams acis un pamazām sākdams skaisties, «velns zina kas te notiek!»

Viņš izliecās pa logu. Dziļi lejā pagalmā spēlējās bērni.

— Sētniek! — Ernests Pavlovičs iekliedzās. — Sētnieki Neviens neatsaucās.

Tad Ernests Pavlovičs atcerējās, ka sētnieks dzīvo pie parādes durvīm, patrepē. Viņš nostājās uz aukstajām flīzēm un, ar vienu roku pieturēdams durvis, pārliecās pār margām. Kāpņu laukumiņā bija tikai viens dzīvoklis, un Ernestam Pavlovičam nebija ko baidīties, ka viņu kāds varētu ieraudzīt dīvainajā ziepju putu tērpā.

— Sētniek! — viņš sauca lejup.

Vārds nodunēja un ar troksni aizvēlās pa kāpnēm.

Nieki — atbildēja kāpņu telpa.

Sētniek! Sētniek!

— Niek-niek! Niek-niek!

Ar basajām kājām nepacietīgi mīņājoties, inženieris pēkšņi paslīdēja un, lai noturētu līdzsvaru, izlaida no rokām durvju rokturi. Noklakšķēja šlepera vara mēlīte — un durvis aizcirtās. Siena nodrebēja.

Ernests Pavlovičs, vēl neaptvēris savu bezizejas stāvokli, pavilka durvju rok​turi. Durvis nekustējās.

Inženieris apstulbis paraustīja tās vēl dažas reizes un ar strauji pukstošu sirdi ieklausījās. Valdīja krēslains klusums kā baznīcā. Caur milzīgi augstā loga daudzkrāsainajiem stikliem tik tikko spiedās iekšā gaisma.

«Ir gan situācija!'» Ernests Pavlovičs nodomāja.

— Velna mātīte! — viņš nolamāja durvis.

Apakšā kā petardes sāka dunēt un sprakšķēt cilvēku balsis. Pēc tam kā skaļrunis ierējās istabas šunelis. Pa kāpnēm-stūma augšā bērnu ratiņus.

Ernests Pavlovičs sāka bailīgi staigāt pa kāpņu lau​kumiņu.

— Prātu var zaudēt!

Viņam likās, ka tas viss ir pārāk nejēdzīgi, lai varētu notikt īstenībā. Viņš atkal piegāja pie durvīm un ieklau​sījās. Bija dzirdamas kaut kādas jaunas skaņas. Sākumā viņam likās, ka pa dzīvokli kāds staigā.

«Varbūt kāds ir atnācis pa virtuves kāpnēm?» viņš nodomāja, kaut gan zināja, ka virtuves kāpņu durvis ir slēgtas un dzīvoklī neviens nevar iekļūt.

Vienmuļās skaņas nenoklusa. Inženieris aizturēja elpu. Tad viņš saprata, ka šo troksni rada ūdens šļaksti. Tas acīmredzot gāzās no visiem dzīvokļa krāniem. Ernests Pavlovičs gandrīz sāka skaļi raudāt.

Stāvoklis bija šausmīgs. Maskavā, pilsētas centrā, devītā stāva kāpņu telpā pilnīgi kails stāvēja ūsains pieaudzis cilvēks ar augstāko izglītību, notriepies ar čaukstošām ziepju putām. Viņam nebija kur iet. Viņš labāk būtu ar mieru iet cietumā nekā tādā izskatā rādīties cilvēkiem. Atlika tikai viens — iet bojā. Putas žuva un dedzināja muguru. Uz rokām un sejas tās jau bija sastingušas, iz​skatījās pēc kraupja un savilka ādu kā alauns.

Tā pagāja pusstunda. Inženieris trinās gar kaļķainajām sienām, vaidēja un vairākkārt nesekmīgi mēģināja uz​lauzt durvis. Viņš kļuva netīrs un atbaidošs.

Sčukins nolēma noiet pie sētnieka, lai tur vai kas.

«Citas izejas nav, nē, nav. Tikai paslēpties pie sētnieka!»

Saraustīti elpodams un ar roku aizsegdamies tā, kā to dara vīrieši, kad iet peldēties, Ernests Pavlovičs sāka lēnam zagties gar margām uz leju. Viņš jau atradās kāpņu laukumiņā starp astoto un devīto stāvu.

Viņa augumu apgaismoja loga daudzkrāsainie rombi un kvadrāti. Inženieris kļuva līdzīgs Arlekīnam, kas noklausās Kolumbīnes sarunu ar Pajaco. Viņš jau pagriezās, lai kāptu lejā pa nākamo kāpņu posmu, kad pēkšņi noskrapstēja apakšējā dzīvokļa durvju atslēga un no dzīvokļa iznāca jaunkundze ar baleta koferīti. Jaunkundze nebija paguvusi ne soli paspert, kad Ernests Pavlovičs jau atradās devītā stāva laukumiņā. Sirds dauzījās tik bries​mīgi, ka viņam gandrīz vai ausis aizkrita.

Tikai pēc pusstundas inženieris bija atguvies un varēja mēģināt vēlreiz. Šoreiz viņš stingri apņēmās strauji mes​ties lejā un, ne par ko neliekoties zinis, aizskriet līdz ilgo​tajam sētnieka dzīvoklim.

Tā viņš arī izdarīja. Klusītēm lēkdams pāri četriem pakāpieniem un kunkstēdams, inženieru un tehniķu sekcijas biroja loceklis aulekšoja lejā. Sestā stāva laukumiņā viņš uz mirkli apstājās. Tas viņu pazudināja. No apakšas kāds nāca.

— Neciešams zeņķis! — kāpņu reproduktora daudzkārt pastiprināta, skanēja sievietes balss. — Cikreiz neesmu viņam teikusi!

Ernests Pavlovičs, paklausīdams nevis saprātam, bet gan instinktam, kā suņu vajāts kaķis joza uz devīto stāvu.

Attapies savā ar slapjajām pēdām pielāčotajā stāvā, viņš, matus plēsdams un konvulsīvi šūpodamies, sāka klusi raudāt. Karstas asaras iegrauzās ziepju garozā un izdzina tur divas līkumotas vadziņas.

— Ak kungs! — inženieris vaimanāja. — Vai dieviņ! Vai dieviņ!

Dzīves vairs nebija. Bet tai pašā laikā viņš skaidri dzirdēja pa ielu garām braucošās smagās automašīnas rūkoņu. Tātad kaut kur vēl kūsāja dzīve!

Viņš vēl vairākkārt mēģināja saņemties, lai ietu lejā, tomēr nespēja — nervi neturēja. Viņš bija nonācis kap​ličā.

— Piebradājuši kā cūkas! — viņš izdzirda apakšstāvā vecas sievas balsi.

Inženieris pieskrēja pie sienas un vairākkārt iebadīja tai ar galvu. Visprātīgākais, protams, būtu kliegt tik ilgi, kamēr kāds atnāk, un tad padoties atnācējam gūstā. Taču Ernests Pavlovičs bija pilnīgi zaudējis spēju kaut ko ap​tvert un, smagi elsdams, kūņājās pa kāpņu laukumiņu. Izejas nebija.

XXIV NODAĻA AUTOMOBILISTU KLUBS Lielas dienas avīzes «Darbgalds» redakcijā, kas atradās Tautību nama otrajā stāvā, steidzīgi cepa

materiālus, ko nodot salikšanai, No rezerves (materiāli, kas jau salikti, bet nav ievietoti pagājušajā numurā) cēla ārā informācijas un rakstus, skaitīja, cik rindu tie aizņems, un sākās parastā tirgoša​nās par vietu.

Pavisam avīze savās četrās lappusēs varēja ievietot 4400 rindu. Tajās vajadzēja ietilpināt visu: telegrammas, rakstus, hroniku, strādnieku korespondentu vēstules, sludinājumus, vienu feļetonu dzejā un divus prozā, karikatūras, fotogrāfijas, speciālās nodaļas: teātra, sporta, šaha dzīve, ievadrakstu un rakstu zem tā, padomju, partijas un arodbiedrību organizāciju paziņojumus, romāna turpinājumu, mākslinieciskus aprakstus par galvaspilsētas dzīvi, sīkumus ar nosaukumu «No visa pa druskai», populārzinātniskus rakstus, radio un dažādus gadījuma rakstura materiālus. Pavisam no nodaļām sanāca ap desmittūkstoš rindu. Tāpēc vietas sadali lappusēs parasti pavadīja dra​matiski skati.

Pirmais pie redakcijas sekretāra atskrēja šaha nodaļas vadītājs maestro Sudeikins. Viņš uzdeva pieklājīgu, bet sarūgtinājuma pilnu jautājumu: Kā? Šodien šaha nebūs?

Nav vietas, — sekretārs atbildēja. — Garš zemsvītras raksts. Trīssimt rindu.

Bet šodien taču sestdiena. Lasītāji gaida svētdienas numura nodaļu. Man ir uzdevumu atbildes, man ir lieliska Ņeunivako etīde, man galu galā …

Labi. Cik jūs vēlaties?

Ne mazāk par simt piecdesmit.

Labi. Ja jums ir uzdevumu atbildes, dosim sešdesmit rindu.

Maestro mēģināja izlūgties vēl kādas trīsdesmit, kaut vai Ņeunivako etīdei (brīnišķīga Tartakovera —Bogoļubova Indiešu partija gulēja viņa rakstāmgaldā jau vairāk nekā mēnesi), bet to atbīdīja tālāk.

Atnāca reportieris Persickis.

Vai iespaidus par plēnumu vajag dot? — viņš jau​tāja ļoti klusi.

Protams! — sekretārs iesaucās. — Aizvakar taču norunājām.

Plēnums ir, — Persickis sacīja vēl klusāk, — un divi tēlojumi, bet viņi man nedod vietu.

Kā — nedod? Ar ko jūs runājāt? Ko viņi iedomājas, prātā sajukuši, vai?

Sekretārs skrēja lamāties. Viņam pakaļ purpinādams metās Persickis, bet vēl aiz tā skrēja sludinājumu nodaļas līdzstrādnieks.

— Bet mums Sekāra šķidrums! — viņš skumjā balsī sauca.

Aiz viņiem tenterēja saimniecības pārzinis, stiepdams redaktoram ūtrupē nopirkto mīksto krēslu. Šķidrumu otrdien. Šodien publicējam mūsu pieli​kumus.

No jūsu bezmaksas sludinājumiem nav nekāda la​buma, bet par šķidrumu jau saņemta nauda.

Labi, nakts redakcijā noskaidrosim. Nododiet sludinājumu Pašai. Viņa tūlīt brauks uz nakts redakciju.

Sekretārs atsēdās lasīt ievadrakstu. Bet viņu iztraucēja no šās aizrautīgās nodarbošanās. Bija atnācis māksli​nieks. Ā, — sekretārs sacīja, — ļoti labi. Mums te ir temats karikatūrai sakarā ar pēdējām telegrammām no Vā​cijas.

Es domāju tā, — mākslinieks teica. — «Tērauda kaska» un Vācijas vispārējais stāvoklis ...

Labi. Tad mēģiniet kaut kā sakombinēt un pēc tam parādiet man.

Mākslinieks aizgāja uz savu nodaļu. Viņš paņēma gabaliņu vatmaņpapīra un ar zīmuli uzskicēja izkāmējušu suni. Sunim galvā viņš uzlika vācu bruņucepuri ar smailu galu. Bet pēc tam ņēmās sacerēt uzrakstus. Uz dzīvnieka ķermeņa viņš ar drukātiem burtiem uzrakstīja vārdu «Vācija», uz ritenī saliektās astes — «Dancigas koridors», uz žokļiem — «Sapņi par revanšu», uz kakla siksnas — «Dauesa plāns», un uz izkārtās mēles — «Strēzemanis». Sunim pretim mākslinieks nostādīja Puankarē, kas turēja rokā gaļas gabalu. Arī uz gaļas gabala mākslinieks bija iecerējis kaut ko uzrakstīt, taču gabaliņš bija mazs un uzrakstam nepietika vietas. Ja tas būtu mazāk apķērīgs cilvēks, nevis avīzes karikatūrists, tas noteikti

apjuktu, bet mākslinieks, daudz nedomādams, piezīmēja, gaļai klāt kaut ko līdzīgu zāļu pudeles receptei un uz tās sīkiem burtiņiem uzrakstīja: «Francijas priekšlikumi par drošības garantijām». Lai Puankarē nevarētu samainīt ar kādu citu valsts darbinieku, mākslinieks tam uz vēdera uzrakstīja: «Puankarē». Skice bija gatava.

Uz mākslas nodaļas galdiem atradās ārzemju žurnāli, lielas šķēres, trauciņi ar tušu un baltu krāsu. Uz grīdas mētājās fotogrāfiju atgriezumi: kāds plecs, kādas kājas un ainavas gabaliņi.

Pieci mākslinieki kasīja uzņēmumus ar žiletēm, padarīdami tos gaišākus; lai tie iegūtu asumu, atsevišķas vietas piekrāsoja ar tušu un balto krāsu, otrā pusē rakstīja parakstus un izmērus: 3 3/4 kvadrāta, 2 slejās un tā tālāk — norādījumus, kas nepieciešami cinkogrāfijai.

Redaktora istabā sēdēja ārzemju delegācija. Redakcijas tulks skatījās runājošajam ārzemniekam uz lūpām un, griezdamies pie redaktora, teica: — Biedrs Arno vēlas zināt... .

Runāja par padomju avīzes struktūru. Kamēr tulks skaidroja redaktoram, ko biedrs Arno vēlētos uzzināt, pats Arno, kas bija ģērbies velosipēdista samta biksēs, un visi pārējie ārzemnieki ziņkārīgi aplūkoja istabas kaktā ieslieto sarkano spalvaskātu ar spalvu nr. 86. Spalva gandrīz aizsniedza griestus, bet spalvaskāts savā resnākajā daļā bija tāds kā vidēji resna cilvēka rumpis. Ar šo spalvaskātu varētu arī rakstīt: spalva bija gluži īsta, kaut gan lielumā pārsniedza prāvu līdaku.

— Oho-ho! — ārzemnieki smējās. — Kolosāli! Šo spalvu redakcijai bija uzdāvinājis strādnieku kores​pondentu kongress.

Redaktors, sēdēdams Vorobjaņinova krēslā, smaidīja un, veikli mādams ar galvu te uz spalvaskāta pusi, te uz ciemiņu pusi, jautri stāstīja par dāvanu.

Klaigāšana sekretariātā turpinājās. Persickis atnesa Semaško rakstu, un sekretārs steidzīgi izsvītroja maketa trešajā lappusē šaha nodaļu. Maestro Sudeikins vairs necīnījās par brīnišķīgo Ņeunivako etīdi.

Viņš centās saglābt kaut vai uzdevumu atrisinājumus. Pēc cīņas, kas bija daudz spriegāka nekā viņa cīņa ar Laskeru Sansebastjanas turnīrā, maestro izkaroja sev vietu uz «Tiesas un sadzīves» rēķina.

Semaško nosūtīja salikšanai. Sekretārs atkal iegrima ievadraksta lasīšanā. Viņš bija nolēmis to izlasīt aiz tīri sportiskas intereses, lai tur plīst vai lūst.Kad viņš bija nokļuvis līdz vietai: «.., Taču pēdējā pakta saturs ir tāds, ka, gadījumā ja Tautu Savienība to reģistrēs, tad nāksies atzīt, ka...» — pie viņa piegāja «Tiesa un sadzīve» — spalvains vīrišķis. Sekretārs turpināja lasīt, tīšām neskatīdamies uz «Tiesas un sadzīves» pusi un izdarīdams ievadrakstā nevajadzīgas atzīmes.

«Tiesa un sadzīve» piegāja no otras puses un aizvainoti sacīja: — Es nesaprotu.

Nu, nu, — sekretārs nomurmināja, cenzdamies no​vilcināt laiku, — kas tad lēcies?

Lieta tāda, ka trešdien «Tiesas un sadzīves» nebija, piektdien «Tiesas un sadzīves» nebija, ceturtdien no rezerves ievietoja tikai par alimentiem, bet sestdien izņem tiesas prāvu, par kuru jau sen raksta visās avīzēs un tikai mēs ...

Kur raksta? — sekretārs iekliedzās. — Es neesmu lasījis.

— Rīt būs visās avīzēs, un mēs atkal nokavēsim.

— Bet toreiz, kad jums uzdeva Čubarovu lietu, — ko jūs tad rakstījāt? Ne rindiņas no jums nevarēja izspiest. Es zinu. Jūs par čubaroviešiem rakstījāt vakara avīzē.

Kā jūs to zināt?

Zinu. Man stāstīja.

Tādā gadījumā es zinu, kas jums stāstījis. Jums stāstīja Persickis — tas pats Persickis, kas visas Maska​vas acu priekšā izmanto redakcijas aparātu, lai dotu ma​teriālus Ļeņingradai.

Paša! — sekretārs klusi sacīja. — Pasauciet Per-sieki.

«Tiesa un sadzīve» vienaldzīgi sēdēja uz palodzes. Aiz viņa muguras bija redzams dārzs, kur čaloja

putni un gorodku spēlētāji. Sūdzību izmeklēja ilgi. Sekretārs to izbeidza ar veiklu paņēmienu — izmeta šahu un tā vietā ielika «Tiesu un sadzīvi». Persickim izteica brīdinājumu.

Redakcijā iestājās pats karstākais darbalaiks — pulk​stenis bija pieci.

Virs sakarsušajām rakstāmmašīnām cēlās dūmu strūkliņas. Līdzstrādnieki diktēja aiz steigas pretīgās balsīs. Vecākā mašīnrakstītāja rājās uz neliešiem, kas nemanot iebāzuši savus materiālus ārpus kārtas.Pa gaiteni soļoja redakcijas dzejnieks. Viņš lakstojās ap mašīnrakstītāju, kuras slaidās gūžas rosināja viņā dzejiskas izjūtas. Viņš to aizveda gaiteņa galā un pie loga sāka -runāt par mīlestību, taču meitene atbildēja: Man šodien jāstrādā virsstundas, es esmu ļoti aiz​ņemta.

Tas nozīmēja, ka viņa mīl citu.Dzejnieks pinās pa kājām un pie visiem paziņām griezās ar apbrīnojami vienveidīgu lūgumu: Iedodiet desmit kapeikas tramvajam!

Pēc šīs summas viņš iemaldījās arī strādnieku korespondentu nodaļā. Brīdi paslaistījies starp galdiem, pie kuriem sēdēja vēstuļu lasītāji, un aptaustījis korespondenču kaudzes, dzejnieks atsāka savus mēģinājumus. Vēstuļu lasītāji, šie visdrūmākie cilvēki redakcijā (tādi viņi bija tāpēc, ka dienā vajadzēja izlasīt ap simt vēstuļu, ko rakstījušas rokas, kuras vairāk radušas rīkoties ar cirvi, krāsotāja otu vai ķerru nekā ar spalvu), klusēja.Dzejnieks iegriezās arī ekspedīcijā un galu galā nonāca kantorī. Taču tur viņš ne vien nedabūja desmit kapeiku, bet viņam pat uzklupa komjaunietis Avdotjevs: lai dzejnieks iestājoties automobilistu pulciņā. Dzejnieka iemīlējušos dvēseli pēkšņi apņēma benzīna tvaiki. Viņš paspēra divus soļus sānis un, uzņēmis trešo ātrumu, pa​zuda no redzes loka.

Avdotjevs nebūt nezaudēja drosmi. Viņš ticēja automobiļu idejas uzvarai. Sekretariātā viņš sāka cīnīties par to ar viltīgiem paņēmieniem. Tieši tāpēc sekretāram neizde​vās izlasīt ievadrakstu līdz galam.

— Klausies, Aleksandr Josifovič! Paga, ir ļoti nopietna lieta, — Avdotjevs sacīja; atsēzdamies uz sekretāra galda. — Pie mums nodibinājās automobilistu klubs. Vai redakcija mums nevarētu aizdot piecsimt rubļu uz astoņiem mēnešiem?

Vari nepūlēties!

Kā? Domā, ka tur nekas nesanāks?

Nevis domāju, bet zinu. Cik tad jūsu pulciņā ir biedru?

Jau ļoti daudz.

Pagaidām pulciņā bija tikai organizators viens pats, taču Avdotjevs to nevienam neizpauda.

Par piecsimt rubļiem mēs «kapsētā» nopirksim mašīnu. Jegorovs jau nolūkojis. Remonts, viņš saka, maksāšot ne vairāk par piecsimt rubļiem. Kopā tūkstotis. Redzi, es domāju sadabūt divdesmit cilvēku — iznāks pa pus-simtniekam no katra. Toties būs brīnišķīgi. Iemācīsimies vadīt mašīnu. Jegorovs būs šefs.

Un pēc trim mēnešiem — tā ap augustu — mēs visi protam vadīt, mašīna ir un visi pēc kārtas brauc, kur vien patīk.

Bet kur piecsimt rubļu mašīnas pirkšanai?

Uz procentiem aizdos pašpalīdzības kase. Atmaksā​sim. Kā tad būs — vai tevi pierakstīt?

Bet sekretāram jau bija papliks pauris, viņš daudz strādāja, pilnīgi atradās ģimenes un dzīvokļa varā, mēdza pēc pusdienām pagulēt uz dīvāna un pirms aizmigšanas palasīt «Pravdu». Viņš padomāja un atteicās.

— Tu, — Avdotjevs sacīja, — esi vecis!

Avdotjevs apstaigāja visus galdus un atkārtoja savas kvēlās runas. Večos, par kādiem viņš uzskatīja darbiniekus, kas vecāki par divdesmit gadiem, Avdotjeva vārdi rādija apšaubāmu efektu. Viņi taisīja skābus ģīmjus un izvairīdamies atrunājās ar to, ka jau esot «bērnu draugi» un regulāri maksājot divdesmit kapeikas gadā cēlam mēr​ķim — palīdzībai nabaga mazulīšiem. Taisnību sakot, viņi būtu ar mieru iestāties jaunajā klubā, bet...

Kas par-«bet»? — Avdotjevs iesaucās. — Un ja nu automobilis jau būtu nopirkts? Ko? Ja jums par

piecpadsmit kapeikām gadā noliktu priekšā zilu sešcilindru pakardu, bet benzīnu un smēreļļas varētu dabūt uz valdības rēķina?!

Ej nu prom, ej! — vecīši atrunājās. — Taisām pēdē​jos materiālus, tu traucē strādāt!

Automobiļu ideja dzisa un plēnēja. Beidzot atradās jaunā pasākuma pionieris. Persickis ar lielu būkšķi at​sprāga no telefona, uzklausīja Avdotjev'u un sacīja: — Tev nav pareiza pieeja; dod šurp lapu! Sāksim no gala.

Un Persickis kopā ar Avdotjevu sāka visus apstaigāt vēlreiz.

— Paklau, dulburi, — Persickis teica zilacainam jauneklim,. — priekš tā pat nauda nav jādod. Vai tev ir divdesmit septītā gada aizņēmuma obligācijas? Par kādu summu? Par piecdesmit? Jo labāk. Atdod tās obligācijas mūsu klubam. No obligācijām veidosies kapitāls. Uz augusta sākumu mēs varēsim realizēt visas obligācijas un nopirkt automobili.

Bet ja mana obligācija vinnē? — jauneklis iebilda.

Kādu summu tad tu gribi vinnēt?

Piecdesmit tūkstošus.

— Par šiem piecdesmit tūkstošiem nopirksim automobiļus. Un, ja vinnēšu es, darīsim tāpat. Bet, ja Avdotjevs, — arī tāpat. Vārdu sakot, lai vinnētu kas vinnēdams, naudu izlietosim mašīnām. Vai tagad tu saprati? Jocīgais! Pats ar savu personisko mašīnu brauksi pa Gruzijas Kara ceļu! Kalni! Muļķi tāds!... Bet aiz tevis savās personiskajās mašīnās drāzīsies «Tiesa un sadzīve», hronika, informācijas nodaļa un tā dāmiņa, zini, kura raksta par kino... Nu? Nu? Redzēsi, vēl samīlēsies!...

Neviens obligāciju īpašnieks sirds dziļumos netic laimēšanas iespējai. Toties viņš ar lielu skaudību raugās uz savu kaimiņu un paziņu obligācijām. Viņš vairāk par visu baidās no tā, ka tie varētu laimēt, bet viņš, mūžīgais neveiksminieks, atkal paliks tukšā. Tāpēc cerības uz kāda redakcijas darbinieka laimestu neglābjami grūda obligāciju īpašniekus jaunā kluba apkampienos. Mulsināja tikai bažas — kas būs tad, ja nelaimēs neviena obligācija? Bet tas nezin kāpēc likās neticami, un bez tam automobilistu klubs nekā nezaudēja: no obligāciju izveidotā kapitāla viena «kapsētas» mašīna bija nodrošināta.

Divdesmit cilvēku iestājās piecu minūšu laikā. Kad tas bija nodarīts, tad, izdzirdis par automobilistu kluba vili​nošajām perspektīvām, ieradās sekretārs.

Nu, zēni, — viņš sacīja, —- vai neierakstīties ari man?

Ieraksties, vecīt, kāpēc gan ne, — Avdotjevs atbildēja, — tikai pameklē citu vietu. Mums, par nožēlošanu, ir jau pilns komplekts un jaunu biedru uzņemšana pārtraukta līdz tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajam gadam. Bet tu labāk ieraksties «bērnu draugos». Lēti un mierīgi. Divdesmit kapeiku gadā — un nekur nav jābrauc.

Sekretārs sastomījās, atcerējies, ka viņš tik tiešām ir jau labi gados, nopūtās un devās projām, lai līdz galam izlasītu aizraujošo ievadrakstu.

— Sakiet, biedri, — viņu gaitenī apturēja kāds skaistulis, pēc izskata čerkess, — kur šeit būtu laikraksta «Darb​galds» redakcija?

Tas bija lielais kombinators.

XXV NODAĻASARUNA AR KAILO INŽENIERI Pirms Ostapa Bendera ierašanās redakcijā bija vesela virkne svarīgu notikumu.

Nesaticis Ernestu Pavloviču dienā (dzīvoklis bija slēgts, un saimnieks acīmredzot atradās darbā), lielais kombinators nolēma aiziet pie viņa vēlāk, bet pagaidām paklaiņot pa pilsētu. Izslāpis pēc darbošanās, viņš šķērsoja, ielas, uzkavējās laukumos, pakoķetēja ar milici, palīdzēja dāmām iekāpt autobusos un vispār izturējās tā, it kā visa Maskava ar tās pieminekļiem, tramvajiem, pārtikas preču bodītēm, baznīciņām, stacijām un afišu stabiem būtu ieradusies pie viņa uz rautu. Viņš pastaigājās viesu vidū, mīļi aprunājās ar tiem un atrada katram kādu siltu vārdiņu. Tik milzīga viesu pulka uzņemšana lielo kombinatoru mazliet nogurdināja. Bez tam pulkstenis jau rādīja pāri pieciem — bija laiks doties pie inženiera Sčukina.

Taču liktenis lēma tā, ka pirms tikšanās ar Ernestu Pavloviču Ostaps uz pāris stundām aizkavējās, lai pa​rakstītu nelielu protokolu.

Teātra laukumā lielais kombinators pakļuva zem zirga. Pilnīgi negaidot, viņam uzdrāžas virsū bikls balts lopiņš un pagrūda ar savām kaulainajām krūtīm. Benders, sviedriem noplūdis, pakrita. Bija ļoti karsts. Baltais zirgs skaļi lūdza piedošanu. Ostaps steidzīgi pielēca kājās. Viņa spēcīgais augums nemaz nebija cietis. Bet tālab jo vairāk bija iemeslu un iespēju sacelt traci.

Viesmīlīgo un laipno Maskavas saimnieku vairs nevarēja ne pazīt. Viņš gāzelēdamies piegāja pie apjukušā vecā ormaņa un iezvēla viņam ar dūri pa vatēto muguru. Večuks pacietīgi panesa sodu. Atskrēja milicis.

— Es pieprasu sastādīt protokolu! — Ostaps patētiski iekliedzās.

Viņa balss skanēja skarbi, kā jau cilvēkam, kurš apvainots vissvētākajās jūtās. Un, stāvēdams pie Mazā teātra sienas, tai pašā vietā, kur vēlāk tiks uzcelts piemineklis lielajam krievu dramaturgam Ostrovskim, Ostaps parakstīja protokolu un sniedza mazu interviju pieskrējušajam Persickim. Persickis nenicināja melno darbu. Viņš rūpīgi pierakstīja bloknotā cietušā uzvārdu un vārdu un joņoja tālāk.

Ostaps lepni devās ceļā. Arvien vēl pārdzīvodams baltā zirga uzbrukumu un izjuzdams nosebotu nožēlu, ka nebija paguvis sadot ormanim arī pa kaklu, Ostaps, lēkdams pa diviem kāpieniem, sasniedza Sčukina mājas sep​tīto stāvu. Šeit viņam uz galvas uzkrita smaga pile. Viņš paskatījās uz augšu. No augšējā kāpņu laukumiņa viņam tieši acīs iešlācās neliels, netīrs ūdenskritumiņš.

«Par tādiem jokiem jādod pa purnu,» Ostaps nolēma.

Viņš drāzās augšā. Pie Sčukina dzīvokļa durvīm ar muguru pret viņu sēdēja kails, ar baltiem ķērpjiem apaudzis vīrs. Viņš sēdēja tieši uz flīžu grīdas un, galvu sakampis, šūpojās.

Ap kailo cilvēku pludoja ūdens, kas tecēja pa dzīvokļa durvju šķirbu.

— O-o-o, — kailais stenēja, — o-o-o …

— Sakiet — vai jūs šeit lejat ūdeni? — Ostaps ērcīgi noprasīja. — Atradis vietu, kur mazgāties! Jūs esat jucis!

Kailais paskatījās uz Ostapu un iešņukstējās.

— Paklausieties, pilsoni, — vai nebūtu labāk, ja jūs nevis raudātu, bet ietu uz pirti? Pēc kā jūs izskatāties! Taisni kā tāds pikadors!

Atslēga, — inženieris ieīdējās.

Kāda atslēga? — Ostaps jautāja.

Dzī-ī-īvok-kļa.

Kur nauda stāv?

Kailais cilvēks žagojās apbrīnojamā ātrumā.

Ostapu nekas nespēja samulsināt. Viņš lūkoja aptvert, kas varētu būt noticis. Un, kad beidzot bija sapratis, viņš tik tikko nepārvēlās pāri margām aiz nepārvaramiem smiekliem.

— Tātad jūs netiekat dzīvoklī? Bet tas taču tik vien​kārši!

Cenzdamies nepieskarties kailajam un nenotraipīties, Ostaps piegāja pie durvīm, iebāza amerikāņu atslēgas caurumā garo, dzelteno īkšķa nagu un uzmanīgi sāka to grozīt no labās puses uz kreiso un no augšas uz leju.

Durvis klusi atvērās, un kailais, priecīgi iekaukdamies, ieskrēja pārplūdinātajā dzīvoklī. Šņāca krāni. Ūdens ēdamistabā griezās virpulī. Guļamistabā tas stāvēja kā rāms dīķis, pa kuru kā gulbji lēni peldēja rītakurpes. Kā beigtu zivju bariņš kaktā bija sa​blīvējušies papirosu gali.

Vorobjaņinova krēsls stāvēja ēdamistabā, kur ūdens straume bija visspēcīgākā, Ap visām četrām krēsla kājām ņirbēja balti vilnīši. Krēsls viegli drebēja, un likās, ka tas grasītos aizpeldēt no sava vajātāja. Ostaps apsēdās uz tā 11 pierāva kājas. Atguvies Ernests Pavlovičs ar saucienu pardon! pardon!» aizgrieza krānus, nomazgājās un nostājās Bendera priekšā kails līdz jostasvietai, ģērbies slapjš, līdz ceļiem uzlocītās biksēs.

Jūs mani izglābāt! — viņš satraukts iesaucās. — Atvainojiet, es jums nevaru paspiest roku — esmu viscaur slapjš. Vai zināt, es gandrīz sajuku prātā.

Uz to pusi bija gan.

Es atrados šausmīgā stāvoklī.

Un Ernests Pavlovičs, vēlreiz pārdzīvodams šausmīgo notikumu, te sadrūmis, te nervozi smiedamies, sīki jo sīki izstāstīja lielajam kombinatoram par nelaimi, kas viņu bija piemeklējusi.

— Nebūtu trāpījies jūs, ar mani būtu cauri, — inženie​ris nobeidza savu stāstu: — Jā, — Ostaps sacīja, — man reiz tāpat izgāja. Pat mazliet ļaunāk.

Inženieri pašreiz tik ļoti interesēja visādi tamlīdzīgi notikumi, ka viņš pat nometa spaini, ar kuru smēla ūdeni, un sāka uzmanīgi klausīties.

— Gadījās tieši tāpat kā jums, — Benders iesāka, — tikai tas notika ziemā un nevis Maskavā, bet Mirgorodā deviņpadsmitajā gadā, tādā jautrā laika posmā starp Mahno un Tjutjuņiku. Es dzīvoju kādā ģimenē. Visīstākie hoholi! Tipiski privātīpašnieki: vienstāva mājiņa un vesels lēvenis dažādu grabažu.

Kas attiecas uz kanalizāciju un pārējām ērtībām, tad, jāsaka, Mirgorodā ir tikai atkritumu bedres. Nu, izskrēju reiz naktī sniegā vienā apakšveļā: no saaukstēšanās es nebaidījos — viens mirklis — un gatavs.

Izskrēju ārā un mehāniski aizcirtu durvis. Sals — ap divdesmit grādu. Es klauvēju — neatver. Uz vietas nedrīkst stāvēt «r- var nosalt! Klauvēju un skraidu, klauvēju un skraidu — neatver. Un, galvenais, iekšā, sātani, neviens neguļ. Baiga nakts. Suņi kauc. Kaut kur šauj. Bet es skraidu pa sniega kupenām vasaras apakšbiksēs. Veselu stundu klauvēju. Gandrīz vai garu izlaidu. Un kālab, pēc jūsu domām, viņi neatvēra?

Mantu slēpa, kerenkas šuva spilvenos. Domāja, ka ieradusies kratīšana. Es viņus pēc tam gandrīz vai nositu.

Inženieris to visu ļoti labi saprata.

— Jā, — Ostaps sacīja, — tātad jūs esat inženieris Sčukins?

Jā. Tikai jūs, lūdzams, nevienam nestāstiet. Neērti, nudien.

Bet lūdzu! Entre nous, tźte-ą-tźte. Zem četrām acīm, kā saka franči. Bet es, biedri Sčukin, esmu atnācis pie jums darīšanās.

— Būšu ārkārtīgi priecīgs, ja varēšu jums pakalpot.

— Grand merci. Tīrais sīkums. Jūsu laulātā draudzene lūdza, lai es atnākot pie jums un paņemot šo krēslu. Teica, ka tas viņai esot nepieciešams, lai būtu pāris. Bet jums viņa taisās atsūtīt atzveltnes krēslu.

— Jā, lūdzu! — Ernests Pavlovičs iesaucās. — Esmu ļoti priecīgs. Bet kāpēc jūs tā pūlēsieties? Es varu aiznest pats. Jau šodien.

— Nē, kāpēc! Man tas ir tīrais nieks. Es dzīvoju tepat netālu, man nav grūti.

Inženieris kļuva varen rosīgs un pavadīja lielo kombinatoru līdz pašam slieksnim, kuru pārkāpt viņš tomēr neuzdrošinājās, kaut gan atslēga jau ar gudru ziņu bija iebāzta izmirkušo bikšu kabatā.

Bijušajam studentam Ivanopulo tika uzdāvināts vēl viens krēsls. Drāna gan bija mazliet bojāta, tomēr tas bija lie​lisks krēsls, pie tam uz mata tāds pats kā pirmais.

Neveiksme ar šo krēslu, ceturto pēc kārtas, Ostapu ne​uztrauca. Viņš pazina visus likteņa trikus.

Viņa stingrajā loģisko slēdzienu sistēmā kā tumšs traips rēgojās vienīgi tas krēsls, kas bija izgaisis Oktobra stacijas preču pagalma dziļumos. Domas par šo krēslu bija nepatīkamas un uzvandīja mokošas šaubas.

Lielais kombinators bija tādā pašā stāvoklī kā ruletes spēlmanis, kas liek tikai uz numuriem, — viens no tās sugas ļaudīm, kuri grib tūlīt laimēt trīsdesmit sešas reizes vairāk par savu paša likmi.

Stāvoklis .bija pat vēl ļaunāks: koncesionāri spēlēja tādu ruleti, kur no divpadsmit numuriem uz vienpadsmit krīt. zero. Pie tam divpadsmitais numurs pazudis no redzes loka, tas atradās velns zin kur un, iespējams, slēpa sevī brīnišķīgo laimestu. Šo bēdīgo pārdomu virkni pārrāva galvenā direktora atnākšana. Jau viņa izskats vien izraisīja

Ostapā ne​patiku.

— Oho! — tehniskais vadītājs sacīja. — Redzu, ka jums ir panākumi. Tikai netaisiet ar mani jokus!

Kāpēc jūs atstājāt krēslu aiz durvīm? Lai paņirgātos par mani?

Biedri Bender, — muižniecības priekšnieks nomur​mināja.

Ak vai, kāpēc jūs bendējat man nervus! Nesiet ātrāk šurp — nesiet! Redzat taču, ka jaunais krēsls, uz kura es sēžu, daudzkārt pavairo jūsu ieguvuma vērtību.

Ostaps pašķieba galvu uz sāniem un piemiedza acis.

— Nemokiet bērnu, — viņš beidzot norūca, — kur ir krēsls? Kāpēc jūs to neatnesāt?

Ipolita Matvejeviča juceklīgo ziņojumu vairākkārt pārtrauca starpsaucieni, ironiski aplausi un āķīgi jautājumi. Vorobjaņinovs nobeidza savu ziņojumu, auditorijai vien​prātīgi smejoties.

— Bet kur tad paliek manas instrukcijas? — Ostaps bargi jautāja. — Cik reižu neesmu jums teicis, ka zagt ir grēks! Jau toreiz, kad jūs Stargorodā gribējāt apzagt manu sievu, Gricacujeva madāmu, — jau toreiz es sapratu, ka jums ir sīka kriminālista raksturs. Vislielākais, pie kā jūs var novest šīs spējas, ir seši mēneši bez stingras izolācijas. Tas neliecina, ka domu gigantam un krievu demokrātijas tēvam būtu plašs vēriens, un te nu ir rezultāti. Krēsls, kas jums jau bija rokā, aizgājis gar degunu. Tas vēl nebūtu nekas, bet jūs esat samaitājis viegli veicamu pasākumu! Pamēģiniet vien ierasties tur otrreiz. Abesaloms jums galvu noraus. Jūsu laime, ka palīdzēja tas idiotiskais gadījums, citādi jūs jau tupētu aiz restēm un veltīgi gaidītu no manis paciņas. Nekādas paciņas es jums nenesīšu — ņemiet vērā! Kas man daļas gar Hekabi? Jūs man galu galā neesat ne māte, ne māsa, ne mīļākā.

Ipolits Matvejevičs, apzinādamies savu niecīgumu, stā​vēja, galvu nodūris.

— Zināt ko, dārgais, es redzu, ka mūsu kopējam darbam nav nekādas jēgas. Katrā ziņā sastrādāt ar tik nekulturālu kompanjonu kā jūs man par četrdesmit procentiem liekas pilnīgs absurds. Gribot negribot esmu spiests uzstādīt jaunus noteikumus.

Ipolits Matvejevičs ievilka elpu. Līdz šim viņš bija centies neelpot.

— Jā, mans vecais draugs, jūs slimojat ar organizatorisku nespēku un bālumkaiti. Atbilstoši tam samazinās jūsu pajas. Saku jums godīgi: ja vēlaties — divdesmit procentus.

Ipolits Matvejevičs kategoriski papurināja galvu, — Kāpēc tad negribat? Par maz?

— M-maz.

— Bet tas taču ir trīsdesmit tūkstoši rubļu! Cik tad jūs vēlaties?

— Esmu ar mieru par četrdesmit.

Laupīšana gaišā dienas laikā! — Ostaps iesaucās, atdarinādams muižniecības priekšnieka intonāciju, kāda viņam bija toreiz, kad sētnieka istabā notika vēsturiskā kaulēšanās. — Jums nepietiek ar trīsdesmit tūkstošiem? Jums vēl vajadzīga dzīvokļa atslēga?!

Jums vajadzīga dzīvokļa atslēga, nevis man, — no​šļupstēja Ipolits Matvejevrčs. Ņemiet divdesmit, kamēr nav par vēlu, — es vēl varu pārdomāt! Izmantojiet to, ka man ir labs garastā​voklis!

Vorobjaņinovs sen bija zaudējis to pašapmierinātā cilvēka izturēšanos, ar kādu viņš uzsāka briljantu meklē​šanu.

Ledus, kas bija sakustējies jau sētnieka miteklī, — ledus, kas brīkšķēja, krakšķēja un cirtās pret granīta krastmalu, jau sen bija sadrupis un izkusis. Ledus vairs nebija. Bija plaši palu ūdeņi, kas nevērīgi rāva līdzi Ipolitu Matvejeviču, mētādami no vienas puses uz otru, gan triekdami viņu pret baļķi, gan piegrūzdami pie krēsliem, gan atkal aiznesdami no tiem projām. Ipolits Matvejevičs sajuta neizsakāmas bailes. Viss viņu biedēja. Upē peldēja atkritumi, naftas paliekas, sadragātas vistu kūtis, sprāgušas zivis, kāda šausmīga cepure. Varbūt tā bija svētā tēva Fjodora cepure ar nokareno nagu, ko Rostovā vējš viņam norāvis no galvas? Kas zina! Ceļam gals nebija saskatāms. Uz krasta pusi viņu nedzina, bet peldēt pret straumi bijušajam muižniecības priekšniekam nebija ne spēka, ne gribas.

Straume viņu nesa atklātajā piedzīvojumu jūrā.

XXVI NODAĻA DIVAS VIZĪTES Tāpat kā no autiņiem iztīts mazulītis ne mirkli nepaliek mierā: savelk sārtos pirkstiņus dūrītēs un atkal atliec, kustina kājiņas, groza micītē ieģērbto galviņu prāva antonovkas ābola lielumā un no mutes izpūš burbulīšus, tā ari Abesaloms Iznurenkovs atradās mūžīga nemiera stāvoklī. Viņš kustināja tuklās kājeles, grozīja neskūto zodiņu, nemitīgi sauca «ak!» un ar savām spalvainajām rokām taisīja tādus žestus, it kā vingrotu ar gumijas lentēm.

Viņš dzīvoja, rūpju pilnu dzīvi, skraidīja apkārt pa malu malām un kaut ko piedāvāja, nesdamies pa ielu kā izbiedēta vista un ātri un skaļi purpinādams, it kā aprēķinātu ar skārdu apjumtās mūra ēkas apdrošināšanas maksu. Viņa dzīves un darbības būtība bija tā, ka viņš organiski nespēja koncentrēt uzmanību uz kādu pasā​kumu, priekšmetu vai domu ilgāk par īsu mirkli.

Ja asprātība nepatika un tūlīt neatskanēja smiekli, Iznurenkovs atšķirībā no citiem necentās redaktoru pārlie​cināt, ka tā ir laba un vajag tikai mazliet palauzīt galvu. Viņš tūdaļ piedāvāja citu asprātību.

— Kas slikti, tas slikti, — viņš mēdza sacīt, — pro​tama lieta.

Veikalos Abesaloms Vladimirovičs radīja īstu jucekli: viņš tik pēkšņi parādījās un atkal pazuda no pārsteigto pārdevēju acīm, ar tik plašu žestu pirka šokolādes kārbiņu, ka kasiere cerēja saņemt vismaz kādus trīsdesmit rubļus. Taču Iznurenkovs palēkdamies pieskrēja pie kases, nemitīgi raustīdams kaklasaiti, it kā tā viņu žņaugtu, nometa uz stikla plāksnītes saņurcītu trijnieku un, pateicīgi mekšķinādams, metās prom.

Ja šis cilvēks spētu apvaldīt sevi kaut vai uz pāris stundām, notiktu visneparastākās lietas.

Varbūt Iznurenkovs apsēstos pie galda un uzrakstītu lielisku stāstu vai arī lūgumu pašpalīdzības kasei par neatmaksājama pabalsta izsniegšanu, vai jaunu paragrāfu likumam par apdzīvojamās platības izmantošanu, vai grāmatu «Gaumīgas ģērbšanās un labas uzvešanās māksla».Taču tas nebija viņa spēkos.

Nevaldāmās kājas nesa viņu projām, no kustīgajām rokām zīmulis lidoja ārā kā bulta, domas šaudījās.Iznurenkovs skraidīja pa istabu, un pie mēbelēm piesietie zīmogi drebēja kā dejojošas čigānietes auskari. Uz krēsla sēdēja priekšpilsētas meitene — liela smējēja.— Ak, ak, — Abesaloms Vladimirovičs laiku pa laikam izsaucās, — debešķīgi! «Tu, karalien, ar saviem skatiem pie dzīru galda apburt spēj ...»

Ak, ak! Augsta klase! ... Jūs esat karaliene Margo!Nekā no tā nesaprazdama, priekšpilsētas «karaliene» aiz cieņas pret viņu smējās. Ēdiet šokolādi, nu, es jūs lūdzu! ,,» Ak, ak!Bur​vīgi!

Viņš nemitīgi skūpstīja «karalienei» rokas, jūsmoja par viņas pieticīgo tualeti, sēdināja klēpī kaķi un glaimīgi jautāja: — Viņš ir līdzīgs papagailim, vai ne? Lauva! Lauva! īsts lauva! Sakiet — viņš taču patiešām ir ārkārtīgi pū​kains? .,, Bet aste! Aste! Tā patiešām ir varena aste, vai ne? Ak! Kaķis aizmetās uz kaktu, un Abesaloms Vladimirovičs, rokas pie tuklajām, baltajām krūtīm piespiedis, klanījās pie loga, kādu sveicinādams. Pēkšņi viņa možajā galvā noknakšķēja kāds vārstulis — un viņš sāka bārstīt izaici​nošas asprātības par savas viešņas fiziskajām un garīga​jām īpašībām.

— Sakiet — vai šī broša patiešām ir no stikla? Ak! Ak! Kāds mirdzums!.,. Jūs esat mani apžilbinājusi, goda vārds! Bet sakiet — vai Parīze tiešām ir liela pilsēta? Vai patiešām tur atrodas Eifeļa tornis?.., Ak! Ak!.,, Kādas rokas! ... Kāds deguns! Ak! ...

Viņš neapskāva meiteni. Viņam pietika ar komplimentiem. Un tos viņš teica bez mitas. Komplimentu .straumi pārtrauca pēkšņā Ostapa ierašanās.

Lielais kombinators grozīja rokās papīra lapiņu un bargi jautāja: — Vai šeit dzīvo Īznurenkovs? Vai tas esat jūs?

Abesaloms Vladimirovičs satraukti ielūkojās apmeklētāja ledainajā sejā. Viņš centās no svešinieka acīm nolasīt, kādas pretenzijas tagad tiks izvirzītas: vai tā būs soda nauda par runājoties izsisto tramvaja

logu vai pavēste no tautas tiesas par dzīvokļa īres nemaksāšanu, vai kvīts par parakstīšanos uz neredzīgo žurnālu.

Ko tas nozīmē, biedri, — Benders skarbi sacīja, — kur tas redzēts — izdzīt valsts kurjeru!

Kādu kurjeru? — Īznurenkovs šausminājās.

Pats zināt — kādu. Tūlīt vedīšu prom mēbeles. Palūgšu jūs, pilsone, atbrīvot krēslu, — Ostaps stingri no​teica.

Pilsone, kurai tikko bija lasītas priekšā visliriskāko dzejnieku vārsmas, piecēlās no savas vietas.

Nē! Sēdiet! — Īznurenkovs iekliedzās, aizstādamies krēslam priekšā. — Viņiem nav tiesību.

Par tiesībām, pilsoni, labāk nerunājiet. Jābūt apzi​nīgam. Atbrīvojiet mēbeli! Vajag ievērot likumu!

To teikdams, Ostaps saķēra krēslu, pacēla gaisā un pa​kratīja.

— Vedīšu prom mēbeles! — Ostaps paziņoja katego​riskā tonī.

— Nē, nevedīsiet visi — Kā tad nevedīšu, — Ostaps pasmīnēja, iziedams ar krēslu gaitenī, — ja skaidrs, ka vedīšu.

Abesaloms noskūpstīja «karalienei» roku un, galvu nodūris, metās pakaļ bargajam tiesnesim. Tas jau gāja lejā pa kāpnēm.

— Bet es saku, ka jums nav tiesību. Pēc likuma mēbeles var stāvēt divas nedēļas, bet tās nostāvējušas tikai trīs dienas! Varbūt es vēl samaksāšu! Īznurenkovs riņķoja ap Ostapu kā bite. Abi strīdēdamies izgāja uz ielas. Abesaloms Vladimirovičs skrēja līdzi krēslam līdz pašam ielas stūrim. Šeit viņš ieraudzīja zvir​buļus, kas lēkāja ap mēslu čupu. Viņš paskatījās uz tiem ar apskaidrotu skatienu, kaut ko nomurmināja, sasita plaukstas un, gardi smiedamies, noteica: — Augsta klase! Ak! Ak! ... Kas par tēmas pavērsienu!

Aizrāvies ar tēmas izstrādāšanu, Īznurenkovs līksmi pagriezās atpakaļ un palēkdamies skrēja mājup.

Krēslu viņš atcerējās tikai mājās, atradis priekšpilsētas meiteni stā​vam istabas vidū.

Ostaps krēslu aizveda ar ormani.

— Mācieties, — viņš sacīja Ipolitam Matvejevičam, —k rēsls paņemts ar kailām rokām. Par velti.

Vai sa​protat?

Pēc krēsla uzšķēršanas Ipolits Matvejevičs sadrūma.

— Izredzes kļūst arvien lielākas, — Ostaps sacīja, — bet naudas nav ne kapeikas. Sakiet — vai jūsu nelaiķe sievasmāte nebija uz jokiem?

Un kas tad ir?

Varbūt nekādu briljantu nemaz nav?

Ipolits Matvejevičs sāka tik enerģiski vicināt rokas, ka svārķeļi savilkās uz augšu.

Tādā gadījumā viss ir vislabākajā kārtībā. Cerēsim, ka Ivanopulo īpašums palielināsies vairs tikai par vienu pašu krēslu.

Par jums, biedri Bender, šodien rakstīts avīzēs, — Ipolits Matvejevičs lišķīgi ierunājās.

Ostaps sarauca pieri.

Viņam nepatika, ka prese saceļ troksni ap viņa vārdu.

— Ko jūs melšat? Kādā avīzē?

Ipolits Matvejevičs svinīgi izpleta avīzi «Darbgalds».

— Reku, šeit. Nodaļā «Dienas raibumi».

Ostaps mazliet nomierinājās, jo baidījās tikai no tādiem rakstiem, ko ievietoja atmaskojošajās nodaļās: «Mūsu dze​lonis» un «Ļaundarus — pie tiesas».

Un patiešām nodaļā «Dienas raibumi» nonparelī bija iespiests: «PAKĻUVIS ZEM ZIRGA» Vakar Sverdlova laukumā pakļuva zem ormaņa nr. 8974 zirga pils. O. Benders. Cietušais tika cauri ar vieglam izbailēm.

— Ormanis tika cauri ar vieglām izbailēm, nevis es, — īgni piezīmēja O. Benders, — Idioti! Raksta, raksta — un paši nezina, ko raksta. Ak! Tas ir «Darbgalds». Ļoti, ļoti patīkami. Vai jūs zināt, Vorobjaņinov, ka šo rakstu var​būt rakstījuši, sēdēdami uz mūsu krēsla? Amizants ga​dījums!

Lielais kombinators kļuva domīgs.

Iemesls redakcijas apmeklēšanai bija atrasts.

Uzzinājis no sekretāra, ka visas istabas pa labi un pa kreisi līdz pašam gaiteņa galam ir redakcijas telpas, Ostaps sataisīja glupu ģīmi un uzsāka redakcijas telpu apskati: viņam vajadzēja uzzināt, kurā istabā atrodas krēsls.Viņš iegāja vietējās komitejas istabā, kur jau notika jauno automobilistu sēde, bet, uzreiz pamanījis, ka krēsla tur nav, pārceļoja uz blakustelpām. Kantorī viņš izlikās, ka gaida rezolūciju; strādnieku korespondentu nodaļā vaicāja, kur šeit, kā bijis rakstīts sludinājumā, pārdod makulatūru; sekretariātā noskaidroja abonēšanas noteikumus, bet feļetonistu istabā jautāja, kur pieņem sludinājumus par dokumentu nozaudēšanu.

Tā viņš nokļuva līdz redaktoram, kas, sēdēdams uz koncesijas krēsla, skaļi taurēja telefona klausulē.

Ostapam bija nepieciešams laiks, lai rūpīgi izpētītu ap​kārtni.

— Jūsu avīzē, biedri redaktor, par mani sarakstīti pē​dējie meli, — Benders sacīja.

— Kādi meli? — redaktors jautāja.

Ostaps ilgi locīja vaļā «Darbgalda» eksemplāru. Paskatījies uz durvīm, viņš pamanīja, ka tām ir šlepera atslēga. Ja durvīs izgrieztu nelielu stikla gabaliņu, tad viegli varētu iebāzt roku un attaisīt atslēgu no iekšpuses.

Redaktors izlasīja Ostapa parādīto rakstu.

Kur tad jūs, biedri, šeit saskatāt apmelojumu?

Kā nu ne! Āre, šis teiciens: Cietušais tika cauri ar vieglām izbailēm.

— Nesaprotu.

Ostaps mīlīgi raudzījās gan uz redaktoru, gan uz krēslu.

Es lai nobītos no nieka ormaņa! Visas pasaules priekšā esat mani apkaunojuši — vajag dot atsaukumu.

Zināt ko, pilsoni, — redaktors sacīja, — neviens jūs nav apkaunojis, un par tādiem sīkumiem mēs atsaukumus nedodam.

Nu, vienalga, es to tā neatstāšu, — Ostaps teica un izgāja no kabineta.

Visu, ko vajadzēja, viņš bija paguvis apskatīt.

XXVII NODAĻA BRĪNIŠĶĪGAIS IEPRIEKŠĒJĀ APCIETINĀJUMA GROZS Īslaicīgās savienības «Zobens un spīļarkls» Stargorodas nodaļa reizē ar zeļļiem no «Ātrsaiņotāja» nostājās milzīgi garā rindā pie «Labības izstrādājumu» miltu stenda.

Garāmgājēji apstājās.

— Pēc kā jūs stāvat? — pilsoņi jautāja.

Apnicīgās rindās pie veikaliem aizvien atradīsies kāds cilvēks, kurš būs jo runīgāks, jo tālāk stāvēs no veikala durvīm. Bet tālāk par visiem stāvēja Poļesovs.

— Nu gan esam nodzīvojušies, — teica brandmeistars, — drīz visi no lopu raušiem vien pārtiksim.

Deviņpa​dsmitajā gadā — ir tad bija labāk. Miltu pilsētā pietiks četrām dienām.

Pilsoņi neticīgi skrullēja ūsas, strīdējās ar Poļesovu un atsaucās uz «Stargorodas pravdu».

Skaidri un gaiši pierādījuši Poļesovam, ka miltu pilsētā, cik uziet, un ka nav ko celt paniku, pilsoņi skrēja uz mājām, paņēma naudu, cik nu kuram bija, un pievienojās miltu rindai. «Ātrsaiņotāja» zeļļi, izpirkuši stendā visus miltus, pārgāja pie pārtikas precēm un izveidoja tur tējas un cukura rindu.

Triju dienu laikā Stargorodā iestājās pārtikas un rūpniecības preču krīze. Kooperācijas un valsts

tirdzniecības pārstāvji ierosināja pagaidām, kamēr saņems pārtikas sūtījumu, kas jau atradās ceļā, ierobežot preču daudzumu un vienam pircējam pārdot ne vairāk kā mārciņu cukura un piecas mārciņas miltu.

Otrā diena jau bija izgudrota pretinde. Pirmais cukura rindā stāvēja Alhens. Aiz Alhena — viņa sieva Sašhena, Paša Emiļjevičs, četri Jakovļeviči un visas piecpadsmit apgādājamās večiņas tualdenora tērpos. Izsūknējis no «Stargiko» puspudu cukura, Alhens veda savu rindu pie nākošā kooperatīva, pa ceļam sunīdams Pašu Emiļjeviču, kas jau bija paspējis aprīt viņam izsniegto mārciņu smalkā cukura..

Paša bēra cukura kaudzīti uz' delnas un meta iekšā savā platajā rīklē. Alhens rosījās visu dienu. Lai samazinātu nožuvuma un nobiruma tiesu, viņš izņēma Pašu Emiļjeviču no rindas un pielika pie iepirkumu nogādāšanas tirgū. Tur Alhens sapirkto cukuru, miltus, tēju un markizetu atkal kautrīgi pārdeva privāttirgotājiem.Poļesovs rindās stāvēja galvenokārt aiz principa. Naudas viņam nebija, un viņš tā kā tā nekā nevarēja nopirkt. Viņš klīda no rindas uz rindu, ieklausījās sarunās, izmeta dzēlīgas piezīmes, noslēpumaini- savilka uzacis un pareģoja nākotni. Sekas tam visam bija -tādas, ka pilsētu pārplūdināja baumas par kaut kādas pagrīdes organizācijas atbraukšanu no Zobenājiem un Spīļāriem.

Gubernators Djadjevs vienā dienā nopelnīja desmit tūkstošus. Cik daudz nopelnīja biržas komitejas priekšsēdē​tājs Kisļarskis, to nezināja pat viņa sieva.

Doma par to, ka viņš pieder pie slepenās biedrības, Kisļarskim nedeva miera. Pilsētā klīstošās baumas bija viņu galīgi nobiedējušas. Pārlaidis bezmiega nakti, biržas komitejas priekšsēdētājs nāca uz domām, ka tikai vaļsirdīga atzīšanās var mazināt viņa sodu.

Klausies, Henrieta, — viņš sacīja sievai, — laiks aiznest manufaktūru pie svaiņa.

Vai tad nāks šurp? — Henrieta Kisļarska jautāja.

Var atnākt. Ja valstī nav tirdzniecības brīvības, tad taču mani vienreiz iesēdinās.

Ko tad darīt — vai sagatavot tev veļu? Ir gan man posta liktenis! Mūžīgi nest paciņas. Bet kāpēc tu negribi būt padomju kalpotājs? Re, kā svainis — iestājies arodbiedrībā, un kas viņam vainas? Bet šim te par varītēm jābūt sarkanajam tirgonim!

Henrieta nezināja, ka liktenis viņas vīru paaugstinājis par biržas komitejas priekšsēdētāju. Tāpēc viņai sirds bija mierīga.

— Varbūt es vairs šovakar nepārnākšu, — Kisļarskis sacīja, — tad tu rīt nāc ar paciņu. Tikai, lūdzu, nenes vareņikus. Nav nekāda prieka ēst aukstus vareņikus.

— Varbūt paņemsi līdzi prīmusu?

— Tā jau nu tev atļaus kamerā turēt prīmusu! Padod manu grozu!

Kisļarskim bija īpašs iepriekšējā apcietinājuma grozs. Tas bija speciāli taisīts un tādēļ visai universāls. Ja to atlocīja vaļā pavisam, tad iznāca- gulta, ja tikai pa pusei — tad galdiņš; bez tam tas aizstāja skapi: tur bija plauktiņi, āķīši un atvilktnes. Sieva ielika universālajā grozā aukstas vakariņas un tīru veļu.

— Mani nevajag pavadīt, — sacīja dzīvē daudz pieredzējušais vīrs. — Ja atnāks Rubens pēc naudas, saki, ka naudas nav. Uz redzēšanos! Rubens var pagaidīt.

Un Kisļarskis cienīgi izgāja uz ielas, aiz roktura nes​dams iepriekšējā apcietinājuma grozu.

— Uz kurieni tad jūs, pilsoni Kisļarski? — uzsauca Poļesovs.

Viņš stāvēja pie telegrāfa staba un bļaustījās, mudinādams sakaru dienesta strādnieku, kas, ar dzelzs na​giem ķerdamies stabā, rāpās pie izolatoriem.

Eju atzīties, — Kisļarskis atbildēja.

Kādā grēkā?

Par «Zobenu un spīļarklu».

Viktors Mihailovičs zaudēja valodu. Bet Kisļarskis, izgāzis vēderiņu, kas bija apaļš kā ola un apjozts ar platu vasarnieka jostu, kurai bija piešūta pulksteņkabatiņa, lēnām devās uz guberņas prokuratūru. . «Viktors Mihailovičs sasita spārnus un aizlidoja pie Djadjeva.

— Kisļarskis ir provokators! — brandmeistars iesaucās. — Nupat aizgāja denuncēt. Viņš vēl ir redzams.

— Kā? Un arī grozu paņēmis līdzi? — Stargorodas gubernators šausminājās.— Jā.

Djadjevs noskūpstīja sievu, uzsauca, ka, gadījumā ja atnākšot Rubens, naudu lai viņam nedodot, un pa galvu pa kaklu izskrēja uz ielas. Viktors Mihailovičs pagrozījās, pakladzinaja ka vista, kas izdējusi olu, un aizskrēja pie Vladjas un Nikešas.

Pa to laiku pilsonis Kisļarskis lēnā pastaigas solī tuvojās guberņas prokuratūrai. Ceļā viņš satika Rubeņu un ilgi ar viņu runājas.

Kā tad būs ar naudu? —- Rubens jautāja.

Pēc naudas aizejiet pie sievas.

— Bet kāpēc jums tas grozs? — Rubens aizdomīgi ap​vaicājas.

Es eju uz pirti.

Nu, tad novēlu labu pēršanos!

Kisļarskis iegāja Patērētāju biedrību savienības konditoreja, bijušajā «Bonbons de Varsovie», izdzēra glāzi kafijas un apēda_ kārtainās mīklas pīrādziņu. Bija laiks iet un nožēlot grēkus. Biržas komitejas priekšsēdētājs pārkāpa guberņas prokuratūras pieņemamās telpas slieksni. Tur neviena nebija.

Kisļarskis piegāja pie durvīm ar uz​rakstu «Guberņas prokurors» un pieklājīgi pieklauvēja.

Iekšā! — atbildēja Kisļarskim labi pazīstama balss. Kisļarskis iegāja un pārsteigts apstājās.

Viņa apaļais vēderiņš uzreiz saruka un sakrunkojās kā datele. Tas, ko viņš ieraudzīja, bija kaut kas pilnīgi negaidīts.

Rakstāmgaldu, aiz kura sēdēja prokurors, ielenca varenas organizācijas «Zobens un spīļarkls» biedri. Sprie​žot pec žestiem un raudulīgajām balsīm, tie bija atzinu--šies visos savos grēkos.

Te viņš ir, — Djadjevs iesaucās, — pats galvenais oktobrists!

Pirmkārt, — Kisļarskis sacīja, nolikdams uz grīdas savu grozu un tuvodamies galdam,_ -~ pirmkārt, es neesmu oktobrists, otrkārt, es vienmēr esmu simpatizējis padomju varai, un, treškārt, galvenais jau neesmu es, galvenais ir biedrs Carušņikovs, kura adrese...

— Sarkanarmijas! — Djadjevs iekliedzās.

Numurs trīs! — Vladja un Nikeša abi reizē pavēs​tīja.

Sētā un pa kreisi, — Viktors Mihailovičs papildi​nāja, — es varu paradīt.

Pēc divdesmit minūtēm atveda Carušņikovu, kas vispirms paziņoja, ka nevienu no kabinetā esošajiem savu mūžu neesot redzējis. Un tūdaļ, pat elpu neatņēmis, no​sūdzēja Jeļenu Staņislavovnu.

Tikai kamerā, apmainījis veļu un izstiepies uz sava groza, biržas komitejas priekšsēdētājs jutās atvieglots un mierīgs.

Gricacujeva-Bendera madāma krīzes laikā bija paguvusi nodrošināt savu bodeli ar pārtikas_ produktiem un rūpniecības precēm vismaz uz četriem mēnešiem. Nomierinājusies viņa atkal sāka skumt pēc sava jauna laulātā drauga, kas nīka Mazās Tautas Komisāru Padomes sēdēs. Gājiens pie zīlnieces nedeva nekādu mierinājumu.

Jeļena Staņislavovna, uztraukusies par visa Stargorodas areopaga nozušanu, lika kārtis neciešami nevīžīgi. Kārtis rādīja te pasaules bojāeju, te_ algas paaugstinājumu, te tikšanos ar vīru kroņa majā kāda nelabvēlīga cilvēka — pīķa kunga klātbūtnē.Turklāt pati zīlēšana beidzās ļoti dīvaini. Atnāca aģenti — pīķa kungi — un aizveda pareģotāju uz kroņa māju — pie prokurora.

Palikusi divatā ar papagaili, atraitne apjukumā jau taisījās iet prom, kad pēkšņi papagailis iecirta ar knābi pa būri un pirmoreiz mūžā sāka runāt cilvēka balsī.

— Tik tālu nonākuši! — viņš sardoniski sacīja, apsedza galvu ar spārnu un izrāva no paduses spalviņu.

Gricacujeva-Bendera madāma šausmu pārņemta me​tās uz durvīm.

Viņu pavadīja kvēla, juceklīga runa. Vecum veco putnu tik ļoti bija satraucis aģentu apciemojums un

saimnieces aizvešana uz kroņa māju, ka tas saka izkliegt visus viņam zināmos vārdus. Vislielāko vietu viņa repertuāra ieņēma Viktors Mihailovičs Poļesovs.

— Ja mums būtu tā, kā nav... — putns saērcināts sa​cīja.

Un, apgriezies uz laktiņas ar galvu uz leju, pamirkšķināja ar aci pie durvīm sastingušajai atraitnei, it ka teik​dams: «Nu, kā jums tas patīk, atraitnīt?»

Ak tu tētīt! — Gricacujeva ievaidējās.

Kādā pulkā esat dienējis? — papagailis jautāja Bendera balsī. — Kr-r-r-r-ahs... Eiropa mums palīdzes.

Pēc atraitnes aizbēgšanas papagailis sakārtoja savu krūtežu un pateica tos vārdus, kurus trīsdesmit gadus nesekmīgi bija mēģinājuši no viņa izdabūt cilvēki: — Popka ir muļķis!

Atraitne skrēja pa ielu un skaļi vaimanāja. Bet mājas viņu gaidīja večuks, kustīgs kā ūdenszāle. Tas bija Varfolomejičs.

Esmu ieradies sakarā ar sludinājumu, — Varfolomejičs sacīja, — gaidu jau divas stundas, jaunkundzīt.

Priekšnojauta kā asa bulta iedūrās Gricacujevas sirdī.

Ai! — atraitne iedīcās. — Kā izsāpējusies mana sirsniņa!

Liekas, no jums aizgājis pilsonis Benders? Vai slu​dinājumu avīzē ielikāt jūs?

Atraitne novēlās uz miltu maisiem.

Cik jums vāji organismi! — Varfolomejičs sacīja salda balstiņa. — Es vispirms gribētu noskaidrot par at​līdzību ...

Ak!.,. Ņemiet visu! Tagad man nekā nav žēl! — jūtīga atraitne vaimanāja.

Tad nu tā. Man ir zināma jūsu dēliņa O. Bendera atrašanās vieta. Kāda būs atlīdzība? Ņemiet visu! — atraitne atkārtoja.

Divdesmit_ rubļu, — Varfolomejičs vēsi noteica. _ Atraitne piecēlās kājas. Viņa bija novārtījusies ar mil​tiem. Piebirušas skropstas ātri mirkšķinājās.

— Cik? — viņa pārjautāja.

Piecpadsmit rubļu, — Varfolomejičs atlaida lētāk. Viņš juta, ka būs grūti no šīs nelaimīgās sievietes iz​spiest kaut vai trīs rubļus.

Mīdīdama kājām maisus, atraitne ņēma vecīti priekšā, piesaucot par lieciniekiem visus debesu spēkus, un ar to palīdzību beidzot izplēsa noteiktu cenu.

— Nu, dievs ar jums, lai būtu pieci rubļi! Tikai naudu palūgšu tūlīt. Tāds ir mans noteikums.

Varfolomejičs izņēma no piezīmju grāmatiņas divus avīžu izgriezumus un, neizlaizdams tos no rokām, sāka lasīt: Ņemsim visu pēc kārtas. Tātad jūs rakstījāt: «Ļoti lūdzu... no mājas aizgājis biedrs Benders... zaļš uzvalks, dzeltenas kurpes, debeszila veste ...» Vai pareizi? Tā tas rakstīts «Stargorodas pravdā». Bet redziet, ko par jūsu dēliņu raksta galvaspilsētas avīzes! Lūdzu... «Pakļuvis zem zirga ...» Nebēdājieties, kundzīt, klausieties tālāk... «Pakļuvis zem zirga...» Dzīvs taču, dzīvs! Dzīvs, ka es jums saku. Vai tad es par mirušu naudu ņemtu? Tātad: «Pakļuvis zem zirga. Vakar Sverdlova laukuma pakļuva zem ormaņa nr. 8974 zirga pils. O. Benders. Cietušais tika cauri ar vieglām izbailēm.» Tātad šos dokumentiņus es nododu jums, bet jūs man tūlīt nau​diņu, Tāds nu reiz ir mans noteikums.

Atraitne raudādama atdeva naudu. Vīrs, viņas mīļais virs ar dzeltenām kurpēm, gulēja uz tālās Maskavas zemes, un ormaņa zirgs, uguni sprauslādams, spārdīja ar kājām viņa debeszilās, dzīparotās krūtis.

Varfolomejiča jūtīgā sirds bija ar pieklājīgo atalgojumu apmierināta. Viņš aizgāja, paskaidrodams atraitnei, ka sīkākas ziņas par savu vīru viņa katrā ziņā atradīšot avīzes «Darbgalds» redakcijā, kur,

protams, esot zināms itin viss, kas notiek pasaulē.

SVĒTA TĒVAFJODORAVĒSTULE, KURU VIŅŠ RAKSTĪJIS ROSTOVĀ, Ūdens vāritavĀ«PIENA CELS», SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTĀ N.: «Mana mīļā Katja! Mani piemeklējis jauns trieciens, bet par to vēlāk. Naudu saņēmu īstā laika — par to Tev sirsnīgi pateicos. Kolīdz iebraucu Rostovā, tūlīt skrēju uz norādīto adresi. Novorosijskas cementa trests ir visai liels uzņēmums, tur inženieri Brūnsu neviens nepazina. Es jau kritu galīgā izsamišanā, bet tad mani uzvedināja uz pareizām domām. «Ejiet,» man saka, «uz personāldaļu.»

Aizgāju. «Jā,» man saka, «strādāja gan pie mums tāds, bija atbildīgā darba, bet tikai,» saka, «pagājušajā gadā viņš no mums aizgāja. Viņu aizvilināja uz Baku — uz Azerbaidžānas naftas trestu kā speciālistu drošības tehnikas jautājumos.»

Mīļo dūjiņ, mans ceļojums nebūs tik īss, kā mēs to bijām domājusi. Tu raksti, ka nauda ejot uz beigām. Nekā nevar darīt, Katerina Aleksandrovna. Ilgi vairs nebūs jāgaida. Bruņojies ar pacietību un ar dieva palīgu pārdod manu diagonālauduma studenta tērpu. Mūs gaida vēl lielāki izdevumi. Esi gatava uz visu.

Dārdzība Rostovā ir šausmīga. Par numuru viesnīcā samaksāju 2 rbļ. 25 kap. Līdz Baku naudas pietiks. No turienes, ja būs panākumi, es telegrafēšu. Šeit pieturas karsts laiks. Mēteli nesu uz rokas. Viesnīcā baidos atstāt — tā tik skaties, vēl nozags. Ļaudis te manīgi.

Rostovā man nepatīk. Pēc iedzīvotāju skaita un sava ģeogrāfiskā stāvokļa tā ievērojami atpaliek no Harkovas. Bet tas nekas, cienmātiņ, gan dievs dos, ka mēs vēl abi aizbrauksim uz Maskavu. Tad Tu redzēsi — tā ir pilnīga Vakareiropas pilsēta. Bet pēc tam apmetīsi mies uz dzīvi Samarā — savas fabriciņas tuvumā Vai Vorobjaņinovs vēl nav atgriezies? Diezin kur viņš tagad siro? Vai Jevstigņejevs vēl ēd pie Tevis pusdienas? Kāds izskatās mans talārs pēc tīrīšanas? Visiem mūsu paziņām uzturi pārliecību, ka es sēžu pie slimās tantes nāves cisām. Guļeņkai aizraksti to pašu.

Jā! Gandrīz vai aizmirsu Tev pastāstīt par tām šaus​mām, kas šodien ar mani notika.

Priecādamies par kluso Donu, es stāvēju pie tilta un biju aizsapņojies par mūsu gaidāmo pārticību. Pēkšņi sacēlās vējš un iepūta upē Tava brāļa—maiznieka naģeni. Es tikai rokas noplātīju.

Atkal lieki izdevumi: nopirku angļu žokeni par 2 rbļ. 50 kap. Savam brālim—maizniekam par notikušo nekā nesaki. Izstāsti viņam, ka es esmu Voroņežā.

Sliktāk ir ar veļu. Vakarā mazgāju, bet no rīta, ja nav izžuvusi, velku mugurā mitru. Pašreizējā karstumā tas ir pat patīkami.

Skūpstu un apkampju Tevi.

Mūžīgi Tavs vīrs Fedja.»

XXVIII NODAĻA VISTIŅA UN KLUSĀ OKEĀNA GAILĪTIS Reportieris Persickis sparīgi gatavojās slavenā mate​mātiķa Izaka Ņūtona divsimtgadu jubilejai.

Pašā darba karstumā ienāca Stjopa no «Zinātnes un dzīves». Aiz viņa slampāja kupla pilsone.

— Paklausieties, Persicki, — Stjopa sacīja, — šī pilsone ieradusies pie jums darīšanās. Nāciet šurp, pil​sone, — šis biedrs jums visu paskaidros.

Stjopa smīnēdams aizskrēja.

Nu? — Persickis jautāja. — Ko jūs vēlaties? Gricacujeva madāma (tā bija viņa) uzmeta reportierim sapņainu skatienu un klusēdama pasniedza papīriņu.

Tā, — Persickis sacīja, — «... pakļuva zem zirga... tika cauri ar vieglām izbailēm». Ko jūs vēlaties?

Adresi, — atraitne lūdzoši izdvesa, — vai nevarētu uzzināt adresi?

Kādu adresi?

O. Bendera.

Kā lai es to zinu?

Bet tas biedrs teica, ka jūs zinot.

Es nekā nezinu. Griezieties adrešu galdā.

Bet varbūt, biedri, jūs viņu atceraties? Ar dzeltenām kurpēm.

Man pašam arī ir dzeltenas kurpes. Maskavā vēl divsimt tūkstošu cilvēku staigā dzeltenās kurpēs.

Varbūt jūs gribat uzzināt ari viņu adreses? Tad lūdzu. Es metīšu pie malas visus darbus un noņemšos vienīgi ar to. Pēc pusgada jums viss būs zināms. Es esmu aizņemts, pilsone.

Taču atraitne, juzdama pret Persicki dziļu cieņu, staigāja viņam līdzi pa gaiteni un, grabinādama sastērķelē​tos apakšsvārkus, atkārtoja savu lūgumu.

«Nelietīgais Stjopa!» Persickis nodomāja. «Nu paga, puisīt, ēs tev uzlaidīšu mūžīgā dzinēja izgudrotāju — tad tu man padancosi!»

— Nu ko lai es daru? — Persickis sapīcis jautāja un pagriezās pret atraitni. — Kā es varu zināt pilsoņa O. Bendera adresi? Kas tad es esmu — zirgs, kas viņam uzskrēja virsū, vai? Varbūt ormanis, kuram viņš manu acu priekšā iegāza pa muguru? ...

Atraitne neskaidri nogrudzināja — no tā varēja sa​prast tikai vārdus «biedri» un «ļoti jūs».

Darbs Tautību namā jau bija beidzies. Kancelejās un gaiteņos neredzēja neviena cilvēka. Tikai rakstāmmašīna kaut kur vēl klabināja pēdējo lappusi.

— Pārdoti, kundze, jūs taču redzat, ka es esmu aiz​ņemts!

To teikdams, Persickis noslēpās atejā. Pakavējies tur desmit minūtes, viņš līksms iznāca ārā.

Gricacujeva pa​cietīgi skurināja lindrakus divu gaiteņu stūri. Persickim tuvojoties, viņa atkal sāka runāt.

Reportieris pārskaitās.

— Zināt ko, tantiņ, — viņš sacīja, — lai notiek — es jums pateikšu, kur atrodas jūsu O. Benders.

Ejiet taisni pa gaiteni, tad pagriezieties pa labi un atkal ejiet taisni. Tur būs durvis. Jautājiet pēc Cerepeņikova. Viņš noteikti zinās.

Un Persickis, apmierināts ar savu izdomu, tik ātri nozuda, ka sastērķelētā atraitnīte nepaguva pajautāt nekā​das papildu ziņas.

Sakārtojusi lindrakus, Gricacujeva madāma aizgāja pa gaiteni.

Tautību nama gaiteņi bija tik gari un šauri, ka gājēji negribot paātrināja soli. Pēc ikviena pretimnācēja varēja spriest, kādu gabalu viņš ir nogājis. Ja viņš gāja tikai mazliet paātrināta solī, tad tas nozīmēja, ka pārgājiens tikko sākts. Tie, kas bija izstaigājuši divus vai trīs gaiteņus, tecēja vidēja tempa rikšos. Bet dažkārt gadījās redzēt tādu cilvēku, kas skrēja pilnā sparā: tas atradās piektā gaiteņa stadijā.

Bet pilsonis, kas bija novicojis astoņus gaiteņus, viegli varēja sacensties ar putnu, sacīkšu zirgu, un pasaules čempionu — skrējēju Nurmi.

Pagriezusies pa labi, Gricacujeva madāma sāka skriet. Parkets krakšķēja.

Viņai pretī strauji nāca kāds tumšmatis debeszilā vestē un aveņkrāsas zābakos. Pēc Ostapa sejas varēja redzēt, ka viņš tik veļu ieradies Tautību namā tikai kādu ārkārtēju koncesijas darīšanu dēļ.

Acīmredzot tikšanās ar mī​ļoto tehniska vadītajā plānos neietilpa.

Ieraudzījis atraitnīti, Benders pagriezās un neatskatī​damies devas gar sienmalu atpakaļ.

— Biedri Bender, — atraitne sajūsmināta iekliedzās, — uz kurieni jūs?

Lielais kombinators sāka iet ātrāk. Pielika soli ari at​raitne.

— Pagaidiet, klausieties, ko es sacīšu! — viņa lūdzās. Bet_ vardi neaizsniedza Ostapa dzirdi. Viņa ausīs jau dziedāja un svilpa vējš. Viņš drāzās pa ceturto gaiteni, lēkšiem pieveica iekšējo dzelzs kāpņu posmus. Savai mī​ļotajai viņš pameta tikai atbalsi, kas vēl ilgi aizskanēja līdz viņai no kāpņu telpas.

— Nu pateicos, — Ostaps burkšķēja, sēdēdams piektajā stāvā, — atradusi īsto laiku randiņam! Kas atsūtījis uz šejieni šito ugunīgo dāmiņu? Laiks likvidēt koncesijas Maskavas nodaļu, citādi pie manis vēl var ierasties huzārs — majamatnieks ar motoru.

Pa to laiku Gricacujeva madāma, kuru no Ostapa šķīra trīs stāvi, tūkstoš durvju un ducis gaiteņu, ar apakšsvārku malu noslaucīja sakarsušo seju un sāka meklēšanu. Sakumā viņa vēlējās jo ātrāk sameklēt vīru un izskaidroties ar viņu. Gaiteņos iedegās blāvas spuldzes. Visas spuldzes, visi gaiteņi un visas durvis bija vienā​das. Atraitnei kļuva baigi. Viņai gribējās tikt ārā.

Pakļaudamas gaiteņu progresijai, viņa skrēja arvien ātrāk un ātrāk. Pēc pusstundas vairs nebija iespējams apstāties. Prezidiju, sekretariātu, vietējo komiteju, orgnodaļu un redakciju durvis gar abām pusēm dundēdamas joņoja garām viņas masīvajam augumam. Skriedama viņa ar saviem bleķa lindrakiem apgāza atkritumu urnas. Tās, šķindēdamas kā kastroļi, ripoja viņai pakaļ. Gaiteņu kaktos griezās virpuļi un vērpetes. Klaudzēja vaļējie vēdlodziņi. Rādāmie pirksti, kas ar šablonu bija uzkrāsoti uz sienām, durstīja nabaga ceļinieces sirdi.

Beidzot Gricacujeva nokļuva iekšējo kāpņu laukumiņā, taču atraitne pārvarēja bailes, noskrēja lejā un parāva stikla durvis. Tās bija aizslēgtas. Atraitne metās atpakaļ. Bet arī tās durvis, pa kurām viņa nupat bija nākusi, kāda gādīga roka jau bija aizslēgusi.

Maskaviešiem patīk noslēgt durvis. Tūkstošiem parādes durvju no iekšpuses aiznaglotas ar dēļiem, un simtiem tūkstošu pilsoņu savos dzīvokļos iekļūst pa virtuves kāpnēm. Sen pagājis astoņpadsmitais gads, jau sen miglains kļuvis jēdziens «ielaušanās dzīvoklī,» pazudušas māju apsardzes, kuras drošības labad bija organizējuši paši iedzīvotāji, tagad tiek risināta ielu kustības problēma, celtas milzīgas elektrostacijas, zinātnē izdarīti milzu atklājumi, bet nav neviena cilvēka, kas ziedotu savu dzīvi noslēgto durvju problēmas atrisināšanai.

Kas būs tas cilvēks, kas atrisinās kino, teātru un cirku durvju problēmu?

Trim tūkstošiem cilvēku desmit minūšu laikā jāieiet cirkā pa vienām vienīgām durvīm, kurām atvērta tikai viena puse. Pārējās desmit durvis, kas speciāli paredzētas liela cilvēku pūļa ielaišanai, ir slēgtas.

Kas zina, kāpēc tās slēgtas? Iespējams, ka pirms gadiem divdesmit no cirka zirgu staļļa nozagts mācīts ēzelītis un kopš tā laika direkcija aiz bailēm nosprosto visas ērtas ieejas un izejas. Bet varbūt kādreiz slavens gaisa karalis dabūjis caurvēju un noslēgtās durvis ir tikai karaļa sacelta skandāla atskaņas. .

No teātriem un kino publiku izlaiž nelielās grupās — it kā tādēļ, lai novērstu drūzmešanos. Taču izvairīties no drūzmēšanās ir ļoti viegli — vajag_ tikai atvērt durvis, kuru ir atliku likām. Taču administrācija uzskata par labāku lietot spēku. Biļešu kontrolieri, sadevušies rokas, izveido dzīvu barjeru un tādējādi notur publiku aplenkumā vismaz pusstundu. Bet durvis, šis publikas sapnis, kas noslēgtas jau Pāvela Pirmā laikā, ir slēgtas vēl šo​baltdien.

Maskavas izlases komandas brašās spēles uzbudinātie piecpadsmit tūkstoši futbola cienītāju, lai tiktu tramvajā, spiesti līst caur spraugu, kas ir tik šaura, ka viens pats viegli bruņots karavīrs spētu šeit aizturēt četrdesmittūkstoš barbaru, ko pie tam vēl pastiprinātu divi aplenkša​nas torņi.

Sporta stadionam nav jumta, bet vārti ir vairāki. Taču atvērti tikai vieni mazie vārtiņi. Ārā var tikt, vienīgi izlaužot vārtus. Pēc visām lielākām sacensībām tos ari izlauž. Taču, rūpējoties par svētās tradīcijas saglabāšanu, tie katrreiz Tiek rūpīgi atjaunoti un cieši noslēgti.

Ja vairs galīgi nav nekādas iespējas ielikt durvis (tas notiek tādos gadījumos, kad nav stenderes, kur tās pie​kārt), tad izmanto citus visdažādākā veida šķēršļus: Barjeras.

Aizšķēršus.

Apgāztus solus.

Brīdinošus uzrakstus.

Virves.

Barjeras ir lielā cieņā iestādēs.

Tās aizliek priekšā, lai netiktu klāt pie vajadzīgā dar​binieka.

Apmeklētājs kā tīģeris staigā gar barjeru, cenzdamies ar visādiem mājieniem pievērst sev uzmanību.

Tas gan ne vienmēr izdodas. Bet var taču gadīties, ka apmeklētājs atnesis vērtīgu izgudrojumu! Vai arī gluži vienkārši grib samaksāt ienākuma nodokli! Bet barjera izjauca — izgudrojums palika nezināms, nodoklis palika nesamak​sāts.

Aizšķēršus izmanto uz ielām.

Pavasarī tos noliek uz kādas no galvenajām ielām, it kā lai norobežotu vietu, kur labo ietvi. Un vienā mirklī trokšņainā iela kļūst tukša. Gājēji aizlavās līdz^savam mērķim pa citām ielām. Viņiem ik dienas jāmēro lieks kilometrs, tomēr spārnotās cerības viņus nepamet. Vasara aiziet. Vīst lapas. Bet aizšķērsis arvien vēl stāv. Ietve nav izlabota. Un iela ir tukša.

Ar apgāztiem dārza soliem aizsprosto ieejas Maskavas skvēros, kuriem celtnieku neciešamās nevīžības dēļ nav ierīkoti stipri vārti.

Par brīdinošiem uzrakstiem varētu sarakstīt veselu grāmatu, taču tas pašreiz neietilpst autoru plānos.

Uzraksti mēdz būt divējādi: tieši un netieši. Par tiešajiem var uzskatīt šādus: «IEIET AIZLIEGTS», «NEPIEDEROŠAM PERSONĀM IEEJA AIZLIEGTA», «IEEJAS NAV». Šādus uzrakstus dažkārt pieliek pie durvīm tādās iestā​dēs, kuras publika apmeklē sevišķi intensīvi.

Netiešie uzraksti ir daudz briesmīgāki. Tie neaizliedz ieiet, tomēr reti kāds pārdrošnieks riskēs izmantot savas tiesības. Lūk, kādi ir šie apkaunojošie uzraksti: «BEZ PIETEIKŠANAS NEPIEŅEM», «NEPIEŅEM», «AR SAVU APMEKLĒJUMU TU AIZŅEMTU CILVĒKU ATRAUJ NO DARBA».

Kur nevar nolikt barjeras vai aizšķēršus, nevar apgāzt solus vai izkārt brīdinošus uzrakstus, tur nostiepj virves. Tās nostiepj, vadoties vienīgi pēc iedvesmas, pat visneiedomājamākās vietās. Ja tās nostieptas cilvēka krūšu augstumā, tad var tikt cauri ar vieglām izbailēm un nervoziem smiekliem. Bet, ja virve nostiepta potīšu augstumā,-tā var cilvēku sakropļot.

Pie velna durvis! Pie velna visas rindas pie teātru ieejām! Atļaujiet ieiet bez pieteikšanas! Lūdzam noņemt nolaidīgu namu pārvaldnieku izliktos aizšķēršus pie izrakņātas ietves! Nost ar apgāztiem soliem!

Nolieciet tos savās vietās! Skvērā patīkami pasēdēt tieši naktī. Tad gaiss ir tīrs un galvā mostas gudras dornas!

Gricacujeva madāma, sēdēdama kāpnēs pie aizslēgtajām stikla durvīm Tautību nama pašā vidū, domāja par savu atraitnes likteni un, lāgiem iesnauzdamās, gaidīja rītu.

No apgaismotā gaiteņa caur stikla durvīm uz atraitni krita elektrisko plafonu dzeltenā gaisma. Caur kāpņu tel​pas logu lauzās iekšā pelēcīgs rīts.

Visapkārt valdīja klusums, kad rīts vēl ir spirgts un tīrs. Sādā brīdī Gricacujeva saklausīja gaitenī soļus. Atraitne žigli piecēlās un piebāza seju pie durvju stikla. Gaiteņa galā pazibēja debeszila veste.

Aveņkrāsas puszābaki bija notriepti ar kaļķiem. Stikla durvīm tuvojās Turcijas pavalstnieka vieglprātīgais dēls, purinādams no svārkiem putekļus.

— Susliki — atraitne iesaucās. — Su-u-uslik!

Viņa neizsakāmi maigi dvašoja uz durvju stiklu. Stikls aizmigiojās un atplauka varavīksnes krāsās.

Miglā un varavīksnēs plaiksnījās debeszili un varavīkšņaini rēgi.

Ostaps nedzirdēja atraitnes dūdošanu. Viņš kasīja muguru un noraizējies grozīja galvu. Vēl mirklis — un viņš būtu pazudis pagriezienā.

Iestenēdamās: — Biedri Bender! — nabaga laulātā draudzene ņēmās bungot pa stiklu. Lielais kombinators atskatījās.

— Ahā, — viņš sacīja, redzēdams, ka viņus šķir aiz​slēgtas durvis, — jūs arī esat šeit?

— Nūja, nūja! — atraitne priecīgi iesaucās.

— Apkamp taču mani, dārgumiņ, — mēs tik sen neesam redzējušies! — tehniskais direktors mudināja.

Atraitne sāka knosīties-. Viņa lēkāja aiz durvīm kā ķivulis būrītī. Naktī apklusušie lindraki atkal sāka grabēt. Ostaps iepleta rokas.

— Mana vistiņa, nu kāpēc tu nenāc? Tavs Klusā okeāna gailītis tik ļoti noguris Mazās Tautas Komisāru Padomes sēdēs.

Atraitnei trūka fantāzijas.

— Suslik, — viņa sacīja jau piekto reizi, — Atveriet man durvis, biedri Bender!

— Rāmāk, meitenīti Kautrība pušķo sievieti. Kas tie par lēcieniem?

Atraitne mocījās.

— Nu ko jūs sevi spīdzināt? — Ostaps jautāja. — Kas jums neļauj dzīvot?

— Pats aizbrauca — un pats vēl prasāt Un atraitne sāka raudāt.

Noslaukiet savas actiņas, pilsone! Katra jūsu asa​riņa ir molekula kosmosā.

Un es tā gaidīju, pat bodīti slēdzu. Atbraucu jums pakaļ, biedri Bender …

Kā tad jums tagad labi klājas te, kāpnēs? Caur​vējš nevelk?

208 Atraitne sāka lēnām iekarst gluži kā liels klostera pat​vāris.

Laulības pārkāpējs! — viņa drebēdama izdvesa. Ostapam vēl bija mazliet brīva laika. Viņš sita knip​jus un, ritmiski līgodamies, klusi nodziedāja: — Jā, meiču sirsniņās — Tur mājo velnēns mazs — Bēgt vari nezin kur, Tas tevi nagos tur. Jā, jā, šis sievietes, Šīs velna sievietes — Pats sātans par prieku sev Radījis ir tās.

Kaut tu izputētu! — atraitne novēlēja, kad deja bija beigusies. — Tu nozagi vīra dāvāto rokassprādzi. Un kāpēc pievāci krēslu?

Jūs, liekas, sākat aizskart konkrētas personas? — Ostaps salti piezīmēja.

— Nozagi, nozagi! — atraitne nemitējās.

— Zināt ko, meitenīt: reizi par visām reizēm lieciet aiz auss, ka Ostaps Benders nekad nekā nav zadzis!

— Bet kurš paņēma tējas sietiņu?

— Ak tējas sietiņu! No jūsu grūti realizējamā fonda? Un to jūs uzskatāt par zādzību? Tādā gadījumā mums ir diametrāli pretēji uzskati par dzīvi.

— Nočiepi gan! — atraitne neatlaidās.

— Tātad, ja jauns, veselīgs cilvēks aizņemas no provincē dzīvojošas vecmāmiņas virtuves piederumu, kas sliktās veselības dēļ viņai pašai nav vajadzīgs, tad tas nozīmē, ka viņš ir zaglis? Vai tā lai jūs saprot?

— Zaglis, zaglis!

— Tādā gadījumā mums vajadzēs šķirties. Es piekrītu laulības šķiršanai.

Atraitne gāzās virsū durvīm. Nodrebēja stikli, Ostaps saprata, ka laiks pazust.

— Nav vaļas sabučoties, — viņš sacīja, — ardievu, mīļotā! Mēs pabraucām viens otram garām kā kuģi jūrā.

— Palīgā! — atraitne iebrēcās.

Bet Ostaps jau bija gaiteņa galā. Viņš uzkāpa uz palodzes, smagi nolēca uz mitrās, naktī salijušās zemes un pazuda mirgojošajos fizkultūriešu dārzos.

Atraitnes kliedzienu pamodināts, piečāpoja sargs. Viņš izlaida cietumnieci, piedraudēdams uzlikt sodu.

XXIX NODAĻA«GAVRILIĀDES» AUTORS

Kad Gricacujeva madāma atstāja neviesmīlīgo kanceleju nometni, uz Tautību namu jau plūda visnecilāko rangu kalpotāji: kurjeri, ienākošo un izejošo rakstu kārtotājas jaunkundzītes, maiņas telefonistes, jauneklīgie rē​ķinvežu palīgi.

Reizē ar viņiem gāja Ņikifors Luņķis, ļoti jauns cilvēks ar auna frizūru un nekautrīgu skatienu.Nejēgas, tiepšas un tie, kas Tautību namu apmeklēja pirmo reizi, gāja pa galveno ieeju. Ņikifors Luņķis iekļuva namā caur ambulanci. Tautību namā viņš bija pašu cilvēks un zināja vistuvākos ceļus uz oāzēm, kur resoru žurnālu plato lapotņu pavēnī burbuļoja dzidrie honorāra avoti.

Vispirms Ņikifors Luņķis devās uz bufeti. Niķelētā kase nospēlēja matčišu un izmeta trīs čekus.

Noplēsis glāzei pārlīmēto papīru, Ņikifors izēda kūpinātu pienu, pēc tam notiesāja puķu dobītei līdzīgu krēma kūku. Tam visam uzdzēra virsū tēju. Tad Luņķis lēnā garā sāka apstaigāt savus īpašumus.

Pirmo viņš apciemoja mednieku mēnešraksta «Gerasims un Mumu» redakciju. Biedrs Naperņikovs vēl nebija ieradies, un Ņikifors Luņķis devās uz «Higroskopisko vēstnesi» — farmācijas darbinieku ruporu —, kuru viņi iz​deva katru nedēļu, lai uzturētu sakarus ar ārpasauli.

Labrīt! — Ņikifors sacīja. — Es uzrakstīju lieliskus dzejoļus.

Par ko? — literārās lappuses vadītājs jautāja. — Par kādu tematu? Jūs taču zināt, Trubecki, ka mēs savā žurnālā ...

Vadītājs pakustināja pirkstus, lai precīzāk izteiktu «Higroskopiskā vēstneša» būtību.

Trubeckis-Luņķis paskatījās uz savām baltajām panamas biksēm, izrieza krūtis un melodiskā balsī sacīja: «Balāde par gangrēnu».

Tas ir interesanti, — higroskopiskā persona noteica. — Jau sen laiks populārā veidā izskaidrot profi​lakses idejas.

Luņķis nekavējoties nodeklamēja: — Gavrilu moka gangrēna, Gavrila ar to sasirga...

Tālāk tādā pašā pantmērā viņš stāstīja par Gavrilu, kas savas tumsonības dēļ nav laikā aizgājis uz aptieku un nomiris tikai tālab, ka nebija noziedis brūcīti ar jodu.

— Jums ir panākumi, Trubecki, — redaktors atzina, — tikai gribētos vēl vairāk ... Jūs saprotat?

Viņš pakustināja pirkstus, bet drausmīgo balādi tomēr paņēma, apsolīdams samaksāt otrdien. Žurnālā «Morzista ikdiena» Luņķi sagaidīja viesmīlīgi.

Labi, ka jūs atnācāt, Trubecki. Mums tieši vajadzīgs dzejolis. Tikai — par sadzīvi, sadzīvi un vienīgi sadzīvi. Nekādu liriku. Vai saprotat, Trubecki? Kaut ko no pasta darbinieku dzīves un tajā pašā laikā,,, jūs saprotat? …

Vakar es daudz domāju tieši par pasta darbinieku dzīvi. Un man uzrakstījās tāda poēma. Virsraksts — «Pēdējā vēstule». Lūdzu ...

Gavrila bija pastnieks brašs,Gavrila pastu iznēsāja...

Stāsts par Gavrilu aizņēma septiņdesmit divas rindas. Dzejoļa beigās pastnieks Gavrila, kaut arī fašista lodes ķerts, tomēr nogādā vēstuli adresātam.

— Kur tad tas notika? — Luņķim vaicāja.

Jautājums bija pilnīgi vietā. PSRS nav fašistu, ārzemēs nav Gavrilu, sakaru dienesta darbinieku arodbiedrī​bas biedru.

Kas par jautājumu? — Luņķis iesaucās. — Tas, protams, notiek pie mums, bet fašists ir pārģērbies.

Zināt ko, Trubecki, — labāk uzrakstiet mums par radio.

Bet kāpēc negribat pastnieku?

— Lai pastāv! Mēs to pieņemam rezervei. Noskumušais Ņikifors Luņķis-Trubeckis atkal devās pie «Gerasima un Mumu». Naperņikovs jau sēdēja pie savas rakstāmpults. Pie sienas karājās stipri palielināts Turgeņeva portrets; rakstnieks bija attēlots ar pensneju, mednieka zābakiem kājās un ar divstobreni uz rokas. Līdzās Naperņikovam stāvēja Luņķa konkurents — dzej​nieks no priekšpilsētas.

Sākās vecā dziesma par Gavrilu, bet tikai ar medību novirzienu. Daiļdarba nosaukums bija «Malumednieka lūgšana», — Gavrila slēpni gaida zaķi, Gavrila zaķi nošāva. Ļoti labi! — labsirdīgais Naperņikovs sacīja. — Jūs, Trubecki, šai dzejolī esat pārspējis pašu Entihu. Vēl tikai vajag šo to palabot. Pirmām kārtām ar visām saknēm izraujiet «lūgšanu».

Un «zaķi», — konkurents piemetināja.

Kāpēc tad «zaķi»? — Naperņikovs brīnījās.

Tāpēc, ka pašlaik nav sezonas.— Dzirdiet, Trubecki, — ielieciet kaut ko citu arī «zaķa» vietā!

Poēmu pēc pārstrādāšanas sauca «Mācība malumedniekam» un «zaķu» vietā bija «mērkaziņas».

Vēlāk izrādī​jās, ka arī mērkaziņas vasarā nešauj. Galīgajā variantā dzejolis skanēja šādi: Gavrila slēpnī gaida putnu, Gavrila putnu nošāva... — utt., utt.

Ieturējis ēdnīcā brokastis, Luņķis atkal ķērās pie darba. Baltās bikses zibēja vien tumšajos gaiteņos.

Viņš stai​gāja pa redakcijām un pārdeva savu daudzpusīgo «Gavrilu».

«Kooperatīva flautā» «Gavrila» tika iesniegts ar no​saukumu «Eola flauta».

Gavrila bija komijs brašs, Gavrila flautas pārdeva...

Biezā žurnāla «Mežs nav mums svešs» vientieši nopirka no Luņķa nelielu poēmu «Mežmalā». Tā sākās šādi: Gavrila staigā biezā mežā, Gavrila nocērt bambusu.

Tās dienas pēdējais «Gavrila» nodarbojās ar maizes cepšanu. Viņš atrada sev vietu redakcijā «Klaipa darbinieks». Poēmai bija garš un skumīgs virsraksts: «Par maizi, produkcijas kvalitāti un par mīļoto meiteni». Poēma bija veltīta noslēpumainai meitenei Hinai Cļekai, Sākums, kā vienmēr, bija episks: Gavrila bija cepējs brašs, Gavrila klaipu izcepa...

Veltījumu pēc delikāta cīniņa izmeta.

Taču visbēdīgākais bija tas, ka Luņķim nekur nedeva naudu. Daži solīja dot otrdien, citi — ceturtdien vai piekt​dien — pēc divām nedēļām. Vajadzēja iet un aizņemties naudu ienaidnieka nometnē — tur, kur .Luņķa darbus nekad neiespieda.

Luņķis nokāpa no piektā stāva uz otro un iegāja «Darbgalda» sekretariātā. Kā par nelaimi, viņš uzskrēja virsū darbarūķim Persickim.

— Ā! — Persickis iesaucās. — Sluņķis!

— Paklausieties, — Ņikifors Luņķis sacīja paklusā balsī, — aizdodiet man trīs rubļus. «Gerasims un Mumu» man parādā veselu čupu naudas.

— Pusrubli es jums varu dot. Pagaidiet. Tūlīt atnākšu. Un Persickis atgriezās, vezdams līdzi kādus desmit «Darbgalda» līdzstrādniekus. Sāka risināties saruna.

— Nu, kā veicas ar tirdzniecību? — Persickis praš​ņāja.

— Es uzrakstīju brīnišķīgus dzejoļus!

Par Gavrilu? Kaut ko no zemnieku dzīves? «Gav​rila rītā agri ara, Gavrila arklu dievina»?

Ko nu «Gavrila»! Tā taču ir haltūra! — Luņķis aizstāvējās. — Es uzrakstīju par Kaukāzu.

Vai tad jūs esat bijis Kaukāzā?

Pēc divām nedēļām braukšu.

— Vai jums nemaz nav bail, Sluņķi? Tur taču ir šakāļi!

— Kas tur ko baidīties! Kaukāzā tie taču nav indīgi! Pēc šādas atbildes visi sāka ausīties.

— Sakiet, Sluņķi, — Persickis jautāja, — kādi, pēc jūsu domām, izskatās šakāļi?

Es taču zinu, kādi, liecieties mierā!

Ja jau zināt, tad pasakiet!

Nu, tādi... līdzīgi čūskām.

Jā, jā, jums, kā vienmēr, taisnība. Pēc jūsu domām, savvaļas kazas seglus pasniedz galdā ar visiem kāpšļiem.

To es nemūžam neesmu teicis! — Trubeckis ieklie​dzās.

Tiesa, jūs tā neteicāt. Jūs rakstījāt. Man Naperņikovs sacīja, ka jūs esot mēģinājis viņam iesmērēt tādus pantiņus «Gerasimā un Mumu» — it kā no mednieku dzīves. Sakiet godīgi, Sluņķi, — kāpēc jūs rakstāt par tādām lietām, ko savā mūžā neesat redzējis un par ko jums nav ne mazākās jēgas? Kāpēc jūsu dzejolī «Kantons» peņuārs ir balles kleita? Kāpēc?!

— Jūs esat mietpilsonis, — Luņķis "dižmanīgi atteica.

Kāpēc dzejolī «Budjonnija balvas izcīņa zirgu skriešanās sacīkstēs» žokejs savelk paugas un pēc tam sēžas uz bukas? Vai jūs kādreiz esat redzējis paugas?

Esmu.

Tad pasakiet, kādas tās izskatās?

Lieciet mani mierā! Jūs esat jucis!

Un vai buku esat redzējis? Jājamzirgu skriešanās sacīkstēs esat bijis?

Obligāti visur nav jābūt! — Luņķis iebļāvās. —Puškins rakstīja dzejoļus par Turciju, lai gan Turcijā nekad nebija bijis.

Kā tad — Erzeruma taču atrodas Tulas guberņā. Luņķis sarkasmu neuztvēra. Viņš dedzīgi turpināja: — Puškins rakstīja pēc materiāliem. Viņš izlasīja Pugačova dumpja vēsturi un pēc tam uzrakstīja.

Bet par zirgu skriešanās sacīkstēm man visu pastāstīja Entihs.

Pēc šīs virtuozās aizstāvēšanās Persickis aizvilka pretojošos Luņķi uz blakusistabu. Skatītāji viņiem sekoja. Tur pie sienas karājās liels avīzes izgriezums ar sēru ap​mali.

Vai jūs sacerējāt šo aprakstu «Kapteiņa komand​tiltiņā»?

Jā, es.

Tas, liekas, ir jūsu pirmais mēģinājums prozā? Apsveicu! «Viļņi vēlās pāri molam un strauji kā domkrats gāzās lejup...» Nu gan jūs «Kapteiņa komandtiltiņam» esat izdarījis lāča pakalpojumu! «Tiltiņš» tagad jūs ilgi neaizmirsīs, Sluņķi!

Kas tad noticis?

Noticis tas, ka ... Vai jūs zināt, kas ir domkrats?

Protams, zinu, lieciet mani mierā ...

Kāds, pēc jūsu domām, domkrats izskatās? Izstās​tiet saviem vārdiem!

Tāds ... Vārdu sakot, kas gāžas lejup.

Domkrats gāžas lejup. Iegaumējiet visi! Domkrats strauji gāžas lejup! Pagaidiet, Sluņķi, — es jums tūlīt atnesīšu pusrubli. Nelaidiet viņu prom!

Bet arī šoreiz pusrublis palika neiedots. Persickis no izziņu biroja atstiepa Brokhauza divdesmit pirmo sējumu — no Domicija līdz Jevreinovai. Starp Domiciju — Mēklenburgas—Sverīnes lielhercogistes cietoksni — un Dommeli — Beļģijas un Nīderlandes upi — sameklēja vajadzīgo vārdu.

— Klausieties! «Domkrats (vāc. Daumkraft) — viena no mašīnām, ko lieto lielu smagumu pacelšanai. Parastais, visvienkāršākais d., ko lietoja ekipāžu u. c. pacelšanai, sastāv no kustīga zobstieņa, to paceļ vai nolaiž ar zobratu, kuru griež ar kloķa palīdzību ...» Un tā tālāk. Un tālāk: «1879. g. Džons Diksons, izmantojot četrus strādniekus, kuri strādāja ar četriem hidrauliskiem d., uzstādīja obelisku, kas pazīstams ar nosaukumu «Kleo-patras adata».» Un šai ierīcei, pēc jūsu domām, piemīt īpašība strauji gāzties? Tātad Brokhauzs ar Efronu ir krāpuši cilvēci veselus piecdesmit gadus? Kāpēc jūs nemācāties, bet nodarbojaties ar haltūru? Atbildiet!

— Man vajadzīga nauda.

— Tomēr jums tās nekad nav. Jūs taču mūžīgi sirojat, meklēdams pusrubli.

— Es nopirku mēbeles un pārsniedzu sava budžeta iespējas.

— Vai daudz mēbeļu nopirkāt? Jums par haltūru maksā tieši tik, cik tā vērta, — grašus!

Labi graši! Es ūtrupē nopirku tik brīnišķu krēslu...

Vai čūskai līdzīgu?

— Nē. No pils apartamentiem. Bet mani piemeklēja nelaime. Vakar es naktī pārnācu mājās ...

— No Hinas Čļekas? — vienā balsī iesaucās klātesošie.

Hina! ... Ar Hinu es jau sen vairs nedzīvoju. Es atgriezos no Majakovska disputa. Ieeju istabā. Logs vaļā. Tūlīt jutu, ka noticis kas nelabs.

Ai-ai-ai! — Persickis sacīja, aizsegdams seju ar rokām. — Es jūtu, biedri, ka Sluņķim nozaguši viņa labāko šedevru «Gavrila sētnieks bija brašs, Gavrila ielas slau​cīja». Ļaujiet man izstāstīt! Apbrīnojams huligānisms! Manā istabā ielīduši kaut kādi nelieši un saārdījuši krēs​lam visu virsdrēbi. Varbūt kāds aizdos piecīti labošanai?

Labošanai saceriet jaunu «Gavrilu». Es pat varu pateikt priekšā sākumu. Pagaidiet, pagaidiet...

Tūlīt... Lūdzu: «Gavrila krēslu nopērk tirgū, Gavrilam krēsls bija slikts». Pierakstiet ātrāk! To var izdevīgi pārdot «Kumodes balsij»... Ek jūs, Trubecki, Trubecki! ... Jā, starp citu, Sluņķi, kāpēc jūs esat Trubeckis? Kāpēc jums nevarētu būt vēl labāks pseidonīms? Piemēram, Dolgorukijs! Ņikifors Dolgorukijs! Vai arīdzan Ņikifors Valuā. Vai vēl labāk: pilsonis Ņikifors Sumarokovs-Elstons. Ja jums pagadītos laba slaucamā gotiņa, «Germumu» iespiestu trīs dzejoļus uzreiz, tad izeja no stāvokļa būtu lieliska. Vienu murgojumu parakstītu ar Sumarokova, otru makulatūru — ar Elstona, bet trešo — ar Jusupova vārdu. Ek jūs, haltūrist!…

XXX NODAĻAKOLUMBA TEĀTRI Ipolits Matvejevičs pamazām kļuva pār pielīdēju. Kad viņš raudzījās Ostapā, viņa acis ieguva gaišzilu žandarmisku nokrāsu.

Ivanopulo istabā bija tik karsts, ka izkaltušie Vorobjaņinova krēsli sprakšķēja kā malka kamīnā.

Nolicis pa​galvī debeszilo vesti, lielais kombinators atpūtās.

Ipolits Matvejevičs skatījās ārā pa logu. Tur pa līkumotajām šķērsielām garām sīkajiem Maskavas dārziņiem aizauļoja ģerboņkariete. Tās melnajā lakojumā pārmijus atspoguļojās garāmgājēji, kas viņu sveicināja: kavalergards ar vara galvu, pilsētas dāmas un balti, pūkaini mākonīši. Ar pakaviem rībinādami bruģi, zirgi aizrāva ka​rieti Ipolitam Matvejevičam garām. Dziļi vīlies, viņš novērsās.

Uz karietes bija ģerbonis MKS (Maskavas komunālā saimniecība), tā bija paredzēta atkritumu vešanai, un uz tās dēļu sienām nekas neatspo​guļojās.

Uz bukas sēdēja brašs večuks ar sirmu, kuplu bārdu. Ja Ipolits Matvejevičs zinātu, ka kučieris nav neviens cits kā grāfs Aleksejs Bulanovs, slavenais huzārs vientuļnieks, viņš droši vien būtu to apturējis, lai kopīgi atce​rētos vecos labos laikus.

Grāfs Aleksejs Bulanovs bija stipri noraizējies. Ar pātagu mudinādams zirgus, viņš skumji domāja par birokrātismu, kas, gluži kā tārps, grauž asenizācijas apakšnodaļu, kuras vainas dēļ grāfam jau veselu pusgadu ne​izsniedz ģenerālajā līgumā paredzēto specpriekšautu.

Klausieties, — lielais kombinators pēkšņi vaicāja, — kā jūs bērnībā sauca?

Kādēļ jums jāzina?

Tāpat vien. Nezinu, kā lai jūs saucu. Saukt par Vo-robjaņinovu apnicis, bet par Ipolitu Matvejeviču — pārāk dzedri. Kā tad jūs sauca? Vai Ipa? Kisa, — Ipolits Matvejevičs pavīpsnādams atbildēja.

Konģeniāli! Zināt ko, Kisa, paskatieties, lūdzu, kas man te uz muguras. Starp lāpstiņām sāp.

Ostaps pārvilka pār galvu kovboja kreklu. Kisas Vorobjaņinova skatienam pavērās nomales Anteja

platā mu​gura — tā bija apburoša mugura, tikai mazliet netīra.

— Obo, — Ipolits Matvejevičs iesaucās, — kaut kāds sarkanums!

Kā naftas plankumi virs ūdens lielajam kombinatoram starp lāpstiņām lāsmoja dīvainu apveidu zilumi.

Goda vārds, tas ir cipars astoņi! — Vorobjaņinovs iesaucās. — Pirmoreiz mūžā redzu tādu zilumu.

Bet cita cipara tur nav? — Ostaps mierīgi pajau​tāja.

It kā vēl būtu burts P. Vairāk jautājumu nav. Viss skaidrs. Nolādētais spalvaskāts! Redziet, Kisa, kā es ciešu, kādās briesmās noklustu jūsu krēslu dēļ! Šīs aritmētiskās zīmes manī iegravēja paškritošs spalvaskāts ar astoņdesmit sestā numura spalvu. Pie tam vēl nolādētais spalvaskāts man uzkrita uz muguras tieši tai mirklī, kad biju iebāzis rokas redaktora krēsla sēdeklī. Bet jūs — jūs gan neko lāgā neprotat. Kas sagandēja pasākumu ar Iznurenkova krēslu tā, ka man vajadzēja izstrēbt to putru jūsu vietā? Par ūtrupi es vispār nerunāju. Atradis īsto laiku pāroties! Jūsu vecumā pāroties gluži vienkārši ir kaitīgi! Saudzējiet savu veselību! ... Mācieties no mānīs ! Atraitnes krēslu dabūjām, pateicoties man. Sčukinu divus krēslus — arī dabūju es. Iznurenkova krēslu beigu beigās es aizstiepu! Uz redakciju un pie Luņķa gāju es! Un tikai vienu vienīgu krēslu jūs apstrādājāt līdz galīgai uzvarai un arī tad ar mūsu svētā ienaidnieka — arhibīskapa palīdzību!

Klusi soļodams ar basajām kājām pa istabu, tehniskais direktors pūlējās apskaidrot padevīgo Kisu.

Oktobra stacijas preču pagalmā izgaisušais krēsls vēl arvien skaitījās tumšs plankums spožajā koncesijas darba plānā. Četri krēsli Kolumba teātrī likās drošs ieguvums. Taču teātris gatavojās braucienam pa Volgu ar laimestu izlozes tvaikoni «Skrjabins» un šodien sniedza pēdējo izrādi sezonā — pirmizrādi «Precības». Vajadzēja izlemt — vai nu palikt Maskavā un meklēt Torņa laukuma plašumos pazudušo krēslu, vai arī kopā ar trupu doties viesizrāžu turnejā. Ostaps vairāk sliecās uz pēdējā varianta pusi.

Bet varbūt šķirsimies? — Ostaps jautāja. — Es braukšu ar teātri, bet jūs palieciet un sadzeniet krēslam pēdas preču stacijā.

Taču Kisa tik bailīgi mirkšķināja sirmās skropstas, ka Ostaps neturpināja.

— No diviem zaķiem, — viņš sacīja, — izvēlas to, kas treknāks. Brauksim abi. Bet izdevumi būs lieli. Vajadzīga nauda. Man palikuši sešdesmit rubļi. Cik jums? Ak, es biju pavisam aizmirsis! Jūsu gados meitenes mīla dārgi maksā! Nolemju: šodien mēs ejam uz «Precību» pirmizrādi. Neaizmirstiet uzvilkt fraku. Ja krēsli teātrim vēl ir, ja tie nav pārdoti sociālās apdrošināšanas parādu segšanai, tad mēs rīt pat izbraucam. Iegaumējiet, Vorobjaņinov, — sākas komēdijas «Manas sievasmātes dārglietas» pēdējais cēliens. Tuvojas finita la commedia, Vorobjaņinov! Neputiet tik smagi, mans vecais draugs! Uz priekšu — rampas gaismā! Ak, mans jaunības laiks! Ak, aizkulišu smarža! Cik daudz atmiņu! Kādas intrigas!

Kādu talantu es savā laikā esmu ielicis Hamleta lomā! Vārdu sakot — sēde turpinās!

Ievērojot taupību, uz teātri gāja kājām. Vēl bija gluži gaišs, tomēr laternas jau laistīja citrondzeltenu gaismu. Visu acu priekšā pēdējās dienas dzīvoja pavasaris. Putekļi to dzina prom no laukumiem, karsts vējiņš tam lika atkāpties šķērsielās. Tur večiņas vēl žēloja šo skaistulīti un pagalmos kopā ar viņu dzēra tēju pie apaļiem galdiem. Tomēr pavasara mūžs bija galā — ļaudīs viņu nelaida. Bet pavasarim tik ļoti gribējās nokļūt pie Puškina pieminekļa, kur jau pastaigājās jauni cilvēki raibām žokenēm galvā, stabulīšu biksēm kājās, ar kaklasaitēm «Suņa prieks» un «džimmi» kurpītēm.

Meitenes, nobārstījušās ar violetu pūderi, cierēja starp Maskavas Patērētāju biedrību savienības templi un kooperatīvu «Komunārs» (starp bij. Fiļipova un bij. Jeļisejeva veikaliem). Meitenes skaļi lamājās. Šai stundā gājēji soļoja lēnāk, bet ne jau tāpēc vien, ka Tveras iela kļuvusi par šauru. Maskavas zirgi nebija labāki par Stargorodas zirgiem: tie tāpat tīšām klaudzināja pakavus pret koka klucīšu bruģi.

Velosipēdisti klusām traucās no «Jauno pionieru» stadiona — no pirmajām lielākajām starppilsētu sacīkstēm. Saldējuma pārdevējs stūma savu zaļo kasti, kas rībēja kā maija pērkons, un bailīgi šķielēja uz

milici, taču miliča uzmanība bija saistīta pie iedegtā semafora, ar kuru regulēja kustību ielās, un viņš nebija bīstams.

Visā šajā burzmā lēni virzījās uz priekšu divi draugi. Ik uz soļa bija kārdinājumi. Sīkās ēstuvēs visu gājēju acu priekšā cepa Karas, Kaukāza un filejas šašlikus. Pret gaišajām debesīm cēlās karsti un kodīgi dūmi. No alus bodēm, kroģeļiem un kino «Lielais mēmais» plūda stīgu orķestra mūzika. Tramvaja pieturā uzbudināti tarkšķēja skaļrunis.

Vajadzēja pasteigties. Draugi iegāja skanīgajā Kolumba teātra vestibilā.

Vorobjaņinovs tūlīt metās pie kases un izpētīja biļešu cenas.

Tomēr ārkārtīgi dārgi, — viņš sacīja. — Sešpadsmi​tajā rindā — trīs rubļi.

Kā es neciešu šos mietpilsoņus, šos provinciālos tārpiņus! — Ostaps piezīmēja. — Kur jūs lienat?

Vai ne​redzat, ka tā ir kase?

— Bet kur tad lai iet? Bez biļetes taču nelaidīs!

— Kisa, jūs esat tumsonis. Katrā labiekārtotā teātrī ir divi lodziņi. Pie kases lodziņa griežas tikai iemīlējušies un bagāti mantinieki. Pārējie pilsoņi (viņu, kā redzat, ir lielum lielais vairākums) griežas tieši pie administratora lodziņa.

Un patiešām, pie kases lodziņa stāvēja kādi pieci vienkārši ģērbušies cilvēki. Iespējams, ka tie bija bagāti mantinieki vai iemīlējušies. Toties pie administratora lodziņa valdīja rosība. Tur bija raiba publika. Jauni cilvēki moderna piegriezuma žaketēs un biksēs, par kādām provincietis var vienīgi sapņot, pašapzinīgi vicināja zīmītes, kuras tiem bija izrakstījuši pazīstami režisori, aktieri, redakciju darbinieki, teātra kostīmu pārzinis, rajona milicijas priekšnieks un citas personas, kas cieši saistītas ar teātri, kā, piemēram, teātra un kino kritiķu asociācijas biedri, biedrības «Nabaga māšu asaras» biedri, "skolas padomes «Cirka eksperimentālā darbnīca» locekļi un kaut kāda «Fortinbrasa pie Umslopogasa» darbinieki. Kādi as​toņi cilvēki stāvēja ar Espera Eklēroviča zīmītēm.

Ostaps iespiedās rindā, izgrūstīja fortinbrasiešus un, saukdams: — Man tikai izziņu, vai tad jūs neredzat, ka es pat galošas neesmu novilcis! — izlauzās līdz lodziņam un paskatījās iekšā.Administrators rāvās melnās miesās. Viņa brango seju klāja dzidras briljanta sviedru lāsītes. Viņu nemitīgi traucēja telefons, kas zvanīja ar tādu neatlaidību kā tram​vajs, kas laužas cauri Smoļenskas tirgum. Ātrāk, — viņš uzsauca Ostapam, — dodiet zīmīti?

Divas vietas, — Ostaps klusi sacīja, — parterā.

Kam? Man! Bet kas jūs tāds esat, ka man jādod vietas?

Domāju, ka jūs mani pazīstat.

Nepazīstu vis.

Taču nepazīstamā skatiens bija tik nevainīgs, tik skaidrs, ka administratora roka pati piešķīra Ostapam di​vas vietas vienpadsmitajā rindā.

— Nāk te visādi, — administrators sacīja, paraustīdams plecus, — kas lai zina, kas viņi tādi ir!

Varbūt no Izglītības Tautas komisariāta? Liekas, es viņu esmu redzējis Izglītības Tautas komisariātā. Kur es viņu esmu redzējis?

Un, mehāniski izsniegdams laimīgajiem teātra un kino kritiķiem caurlaides, pieklusušais Jakovs Menelajevičs joprojām centās atcerēties, kur viņš redzējis šīs skaidrās acis.

Kad visas caurlaides bija izsniegtas un foajē daļēji nodzēsa spuldzes, Jakovs Menelajevičs atcerējās: šīs skaidrās acis, šo drošo skatienu viņš bija redzējis Tagankas cietumā 1922. gadā, kad arī pats tur sēdēja kādas nieka lietas dēļ.

No vienpadsmitās rindas, kur sēdēja koncesionāri, atskanēja smiekli. Ostapam patika muzikālā priekšspēle, ko orķestranti izpildīja uz pudelēm, Esmarha krūzēm, saksofoniem un lielām kara bungām.

Iesvilpās flauta, un priekškars, uzvēdīdams dzestrumu, pašķīrās.

Vorobjaņinovu, kas bija pieradis pie «Precību» klasiskās interpretācijas, ļoti pārsteidza, ka uz skatuves nebija Podkoļesina. Pārlaidis acis skatuvei, Ipolits Matvejevičs ieraudzīja no griestiem nokārušos saules spektra pamatkrāsās nokrāsotus finiera taisnstūrus. Nebija ne durvju, ne zila muslīna logu. Zem daudzkrāsainajiem taisnstūriem dejoja dāmiņas ar lielām, no melna kartona izgrieztām cepurēm galvā. Pudeļu vaidi izsauca uz skatuves Podkoļesinu, kas, jādams uz Stepana, iedrāzās pūlī. Pod-koļesins bija tērpies kambarkunga mundieri. Izdzenājis dāmiņas ar vārdiem, kādu lugā nemaz nebija, Podkoļesins iebrēcās: — Stepaan!

Tajā paša laikā viņš palēca sānis un sastinga dīvainā pozā. Iedārdējās Esmarha krūzes.

— Stepa-a-n!! — Podkoļesins atkārtoja, vēlreiz palēk​damies.

Tā kā Stepans, kas, ģērbies panteras ādā, stāvēja turpat līdzās un neatsaucās, Podkoļesins traģiskā balsī jautāja: — Kāpēc tu klusē kā Tautu Savienība?

— Acīmredzot no Cemberlena esu izsabijies, — Stepans atbildēja, panteras ādu kasīdams.

Varēja manīt, ka Stepans atbīdīs Podkoļesinu otrajā vietā un pats kļūs par galveno personu laikmetam pielā​gotajā lugā.

— Nu, vai drēbnieks svārkus jau šuj?

Lēciens. Sitiens pa Esmarha krūzēm. Stepans ar pū​lēm nostājās uz rokām un tādā stāvoklī atbildēja: — Šuj!

Orķestris nospēlēja popuriju no «Čo-čo sanas». Visu šo laiku Stepans stāvēja uz rokām. Viņa seja pieplūda asinīm.

— Paklau, — Podkoļesins jautāja, — vai drēbnieks neprasīja, kālab lielkungs šuj no tik labas vadmalas?

Stepans, kas tagad jau sēdēja orķestrī, apkampis diri​ģentu, atbildēja: — Nē, neprasīja. Vai tad viņš ir Anglijas parlamenta deputāts?— Bet vai drēbnieks neprasīja, kā tur, sak, īsti ir, vai lielkungs netaisās precēties?

— Drēbnieks prasīja, vai lielkungs, sak, negrib maksāt alimentus.

Pēc šiem vārdiem nodzisa gaisma un publika sāka dauzīt ar kājām. Dauzīja tik ilgi, kamēr no skatuves atska​nēja Podkoļesina balss: — Pilsoņi! Neuztraucieties! Gaismu nodzēsām tīšām, jo tā ir paredzēts. To prasa skatuves ietērps.

Publika padevās. Gaisma tā arī neiedegās līdz pat cēliena beigām. Pilnīgā tumsā rībēja bungas. Ar lukturiem rokās pār skatuvi pārgāja karavīru grupa viesnīcas šveicaru tērpos. Vēlāk, acīmredzot uz kamieļa, atjāja Kočkarjovs. Par to visu var spriest no šāda dialoga: — Tpū, kā tu mani nobiedēji! Un vēl uz kamieļa atjājis!

Ak tad tu tomēr pamanīji, lai gan tāda elles tumsa?! Bet es gribēju tev pasniegt kamieļpienu!

Starpbrīdī koncesionari izlasīja afišu: «PRECĪBASTeksts — N. V. G o g o ļ a Dzejas — M. Seršeļafamova Literārā montāža — I. Antiohijska Muzikālais pavadījums — H. Ivanova Izrādes autors — Nik. Sestrins Skatuves ietērps — Simbijeviča-S i n d i j e v i č a Gaisma — Platons Plaščuks. Skaņu ietērps — Calkina, Palkina, Malkina, Calkina un Zalkinda.

Grims — KRULT darbnīcas. Parūkas — Pomas Kočuras. Mēbeles — Belzacara vārdā nosauktās «Fortinbrasa pie Umslopogasa» kokapstrādašanas darbnīcas. Akrobātikas instruktore — Zoržeta 77-raspoļskiha. Hidrauliskā prese — montiera Mečņi-kova vadībā.

Afiša salikta, aplauzta un iespiesta KRULT FRA skolā.»

— Vai jums patīk? — Ipolits Matvejevičs bikli iejau​tājās.

Bet jums? Ļoti interesanti, tikai Stepans tāds jocīgs.

— Man gan nepatika, — Ostaps sacīja, — it sevišķi tas, ka viņu mēbeles ir no kaut kādas «Vogopasa» darb​nīcas. Vai tik nav pielāgojuši mūsu krēslus savām vaja​dzībām? Šīs bažas izrādījās veltīgas. Jau otrā cēliena sākumā nēģeri ar cilindriem galvā visus četrus krēslus iznesa uz skatuves.

Precināšanas aina skatītāju zālē radīja visdzīvāko interesi. Tai mirklī, kad pa stiepli, kas bija novilkta pār visu zāli, sāka laisties lejā Agafja Tihonovna, baigais H. Ivanova orķestris sacēla tādu troksni, ka no tā vien Agafjai Tihonovnai būtu vajadzējis ievelties publikā. Taču Agafja uz skatuves turējās lieliski. Viņa bija tērpusies miesas krāsas triko, galvā vīriešu katliņš. Balansēdama ar zaļu saulessargu, uz kura bija uzraksts .«Es gribu Pod-koļesinu», Agafja gāja pa stiepli, un no apakšas visiem bija redzamas viņas netīrās pazoles, No stieples viņa nolēca tieši uz krēsla. Tajā pašā mirklī visi nēģeri, Podkoļesins, Kočkarjovs balerīnu svārciņos un savedēja tramvaja vadītāja formas tērpā iztaisīja atmuguriski salto. Pēc tam visi piecas minūtes atvilka elpu, un, lai to nevarētu redzēt, atkal tika nodzēsta gaisma.

Precinieki bija ļoti komiski, it sevišķi Olkultenis. Viņa vietā uz skatuves pannā iznesa lielu porciju olu kulteņa. Jūrniekam bija piestiprināts masts ar burām.

Veltīgi tirgonis Starikovs kliedza, ka viņu žņaudzot patents un nolīdzināšanas nodoklis. Viņš Agafjai Tihonovnai nepatika. Agafja apprecējās ar Stepanu. Abi tūlīt ņēmās notiesāt olu kulteni, ko viņiem pasniedza par sulaini pārvērties Podkoļesins. Kočkarjovs ar Fjoklu nodziedāja kuplejas par. Cemberlenu un par alimentiem, ko britu ministrs piedzen no Vācijas. Uz Esmarha krūzēm nospēlēja noslēguma maršu.

Un priekškars, uzvēdīdams dzestrumu, aizsitās ciet.

— Es ar izrādi esmu apmierināts, — Ostaps sacīja, —krēsli ir veseli. Bet mēs nedrīkstam kavēties.

Ja Agafja Tihonovna katru dienu šitā gāzīsies tiem virsū, ilgs mūžs tiem nebūs.

Jauni cilvēki moderna piegriezuma žaketēs grūstīdamies un smiedamies sīki pārsprieda skatuves un skaņu ietērpa nianses.

— Nu, — Ostaps sacīja, — jums, Kisočka, laiks doties uz čučumuižu. Rīt no rīta jāstājas biļešu rindā. Teātris pulksten septiņos vakarā izbrauc ar ātrvilcienu uz Ņižņiju. Tātad jūs ņemiet divas sēdvietas cietajā vagonā līdz Ņižņijai — uz Kurskas līnijas. Nav liela nelaime — pa​sēdēsim. Viena pati nakts.

Otrā dienā viss Kolumba teātris sēdēja Kurskas stacijas bufetē. Simbijevičs-Sindijevičs, darījis visu iespējamo, lai skatuves ietērps tiktu nosūtīts ar šo pašu vilcienu, sēdēja pie galdiņa un mielojās.

Saslapinājis ūsas alū, viņš sa​traukti jautāja montierim: Kā tu domā, vai hidrauliskā prese ceļā nesalūzīs?

— Taisni nelaime ar to presi, — Mečņikovs atbildēja, — tā mums vajadzīga tikai piecas minūtes, bet jāvadā līdzi visu vasaru.

— Vai tad ar «laikmetu prožektoru» lugā «Ideoloģijas pulverītis» tev bija vieglāk?

— Protams, vieglāk. Prožektors gan bija lielāks, toties nebija tik trausls.

Pie blakusgaldiņa sēdēja Agafja Tihonovna, jauna meitene ar spēcīgām kājām, kas bija spīdīgas kā ķegļi. Ap viņu lidinājās skaņu ietērps — Galkins, Palkins, Malkins, Calkins un Zalkinds.

— Jūs vakar nepieskaņojāt takti manam solim, — Agafja Tihonovna sūdzējis, — tā es vēl varu nogāzties.

Skaņu ietērps sāka brēkāt: Ko lai dara! Divas krūzes saplīsa!

Kur tu tagad rausi ārzemēs ražoto Esmarha krūzi? — Galkins kliedza.

Ieejiet vien medinstrumentu veikalos. Ne tikai Esmarha krūžu nav, pat termometru nevar nopirkt! — Pal​kins viņu atbalstīja.

Vai tadjūs uz termometriem arī spēlējat? — mei​tene šausminājās.

Uz termometriem mēs nespēlējam, — Zalkinds piezīmēja, — bet šo pašu nolādēto krūžu dēļ taisni slims var palikt — būs jāmērī temperatūra.

Uzveduma autors un galvenais režisors Nik. Sestrins ar sievu pastaigājās pa peronu. Podkoļesins ar Kočkarjovu bija iemetuši pa trim glāzītēm un tagad, cenzdamies viens otru pārspēt, lakstojās ap Zoržetu Tiraspoļskihu.Koncesionāri, ieradušies divas stundas pirms vilciena atiešanas, jau piekto reizi gāja apkārt stacijas skvēram.

Ipolitam Matvejevičam reiba galva. Krēslu medībās bija pienācis izšķirošais brīdis. Pār sakarsēto bruģi stiepās garas ēnas. Uz valgajām, sasvīdušajām sejām gūlās putekļi. Piebrauca līnijdroškas. Oda pēc benzīna. īrētās mašīnas izsēdināja pasažierus. Tiem pretī metās jermaki timofejeviči, viņi aiznesa čemodānus, saulē mirdzēja viņu ovālie numuriņi. Cilvēkus savā varā bija sagrābusi tālo ceļojumu mūza.

— Nu, iesim arī mēs, — Ostaps sacīja.

Ipolits Matvejevičs padevīgi piekrita. Te viņš aci pret aci saskrējās ar zārku meistaru Bezenčuku.

— Bezenčuk! — viņš ārkārtīgi pārsteigts iesaucās. — Kā tu te gadījies?

Bezenčuks noņēma cepuri un aiz prieka apstulba.

Vorobjaņinova kungs! — viņš iebļāvās. — Lai svei​cināts dārgais viesis!

Nu, kā sviežas?

Slikti, — zārku meistars atbildēja.

Kas tad lēcies?

Meklēju klientus, Klientu nav.

Vai «Nimfa» izrauj no rokām?

—- Kur nu! Vai tad šī var ar mani sacensties? Nav nejādu iespēju. Pēc jūsu sievasmātiņas vienīgi «Pjērs un Konstantīns» atstiepa kājas.

Ko tu saki?! Vai patiešām nomira?

Atstiepa kājas, Ipolit Matvejevič, Savus dienesta pienākumus pildot, atstiepa kājas. Skuva bārdu mūsu aptiekāram Leopoldam un atstiepa kājas. Cilvēki stāsta, ka iekšās esot kaut kas pārtrūcis, bet es gan domāju, ka ne​laiķis saelpojās aptiekāra zāļu smaku un neizturēja.

Ai-ai-ai, — Ipolits Matvejevičs murmināja, — ai-ai-ai! Nu, un tad tu viņu apglabāji?

—- Nūja, ka es. Kas tad cits? Vai tad «Nimfa» — ka viņu jupis! — var iztaisīt bārkstis?

Ak dabūji gan virsroku?

Kā tad. Tikai pēc tam mani piekāva. Gandrīz vai garu izlaidu. Milicija paglāba. Divas dienas nogulēju, ārstējos ar spirtu.

Vai ierīvējies?

—-Mums ierīvēties nav nekādas jēgas, Bet kāds vējš tevi atpūtis uz šejieni?

Atvedu preci.

Kādu preci?

Savu preci. Viens pazīstams vagona pavadonis pa​līdzēja par velti atvest pasta vāģī. Caur pazīšanos.

Ipolits Matvejevičs tikai tagad pamanīja, ka netālu no Bezenčuka nokrauta zārku grēda. Daži zārki bija ar bārkstīm, citi — bez. Vienu no. tiem Ipolits Matvejevičs tūlīt pazina. Tas bija lielais, noputējušais ozola zārks no Bezenčuka skatloga.

— Astoņi gabali, — Bezenčuks pašapmierināti sacīja, — visi kā viens. Kā gurķīši.

— Bet kam tā tava prece te vajadzīga? Pašiem savu meistaru gana.

Bet ripa?.

Kāda ripa?

— Epidēmija. Prūsis sacīja, ka Maskavā plosoties ripa, ka neesot iekš kā apglabāt. Visu materiālu izlietojuši. Un tad es nolēmu uzlabot stāvokli.

Ostaps, ar interesi noklausījies šo sarunu, iejaucās: .

Paklausies, papucīt, — Parīzē plosās gripa, nevis te.

Parīzē?

— Nu jā. Brauc uz Parīzi! Tur tev ies no rokas! Būs gan zināmas grūtības ar vīzu, tikai neskumsti, papucīt. Ja tu iepatiksies Briānam, tad tev klāsies labi: iekārtosies par leibzārcinieku pie Parīzes municipalitātes. Bet šite pašiem savu zarcinieku diezgan.

Bezenčuks tramīgi paskatījās apkārt. Patiešām, lai nu ko Prūsis bija apgalvojis, tomēr līķi uz laukuma nemētājās: visi cilvēki mundri turējās kājās un daži pat smējās.

Vilciens jau sen bija aizvedis gan koncesionārus, gan Kolumba teātri, gan pārējo publiku, bet Bezenčuks vēl aizvien apstulbis stāvēja pie saviem zārkiem. Tumsā viņa acīs gailēja dzeltena, kvēla uguns.

TREŠĀ DAĻA PETUHOVA MADĀMAS DĀRGLIETAS

XXXI NODAĻA VOLGAS NAKTS BURVĪBA Pa kreisi no Volgas Valsts Upju kuģniecības peldošās pasažieru kuģu piestātnes zem uzraksta «Pietauvo pie riņķiem, saudzē režģus, nepieskaries sienai!» stāvēja lielais kombinators ar savu draugu un tuvāko palīgu Kasu Vorobjaņinovu.

Virs piestātnes vējā plakšķēja karogi. Kuģu skursteņi vēla dūmus, cirtainus kā puķkāposti. Pašreiz piekrāva kuģi «Antons Rubinšteins», kas stāvēja pie moliņa nr. 2. Krāvēji cirta savus dzelzs nagus kokvilnas ķīpās, piestātnē militārā kaujas ierindā stāvēja čuguna podi, zemē gulēja jēlādas, stiepļu rituļi, kastes ar logu stikliem, kūlīšsējēju auklu kamoli, dzirnakmeņi, divkrāsainas izģindušas lauksaimniecības mašīnas, koka dakšas, ar rupju audeklu apšūti grozi ar pirmajiem saldajiem ķir​šiem un siļķu mucas.

«Skrjabina» nebija. Tas ļoti satrauca Ipolitu Matvejeviču.

— Ko jūs uztraucaties? — Ostaps jautāja. — Pieņem​sim, ka «Skrjabins» ir šeit. Bet kā tad jūs tiksiet uz tā virsū? Pat ja mums būtu nauda biļešu pirkšanai, arī tad nekas neiznāktu. Sis kuģis pasažierus neuzņem.

Ostaps jau vilcienā bija paguvis aprunāties ar hidrauliskās preses pārzini montieri Mečņikovu un visu no viņa uzzinājis. Tvaikonim «Skrjabins», ko īrēja Finanšu Tautas komisariāts, vajadzēja braukt no Ņižņijas līdz Carici-nai, pa ceļam apstājoties visās piestātnēs un sarīkojot valsts aizņēmuma izlozes. Sai nolūkā no Maskavas izbraukusi vesela iestāde: izlozes komisija, kanceleja, pūtēju orķestris, kinooperators, centrālo laikrakstu korespondenti un Kolumba teātris. Teātrim pa ceļam vajadzēja sniegt izrādes, kas popularizētu valsts aizņēmuma ideju. Līdz Staļingradai teātris atradās pilnīgā izlozes komisijas apgādē, bet pēc tam gatavojās pats uz savu roku ar «Precībām» doties lielā viesizrāžu turnejā pa Kaukāzu un Krimu.

«Skrjabins» kavējās. Solīja, ka tas pienākšot tikai pievakare no līča, kur tika veikti pēdējie sagatavošanas darbi. Tāpēc viss_ aparāts, kas bija ieradies no Maskavas, gaidot kuģa ienākšanu, izvietojās piestātnē kā nometnē.

Maigas būtnes ar koferīšiem un portplediem sēdēja uz stiepļu rituļiem un, sargādamas savus undervudus, piesardzīgi vēroja, ko dara uzāķētāji. Uz dzirnakmena bija nometies kāds pilsonis ar violetu ķīļbārdiņu. Viņš'turēja klēpī veselu kaudzīti emaljētu plāksnīšu. Uz virsējās ziņ​kārīgie varēja izlasīt: «SAVSTARPĒJO NORĒĶINU DAĻA».

Rakstāmgaldi ar skapīšiem un citi vienkāršāki galdi bija sakrauti cits uz cita. Gar aizzīmogoto ugunsdrošo skapi staigāja sargs. «Darbgalda» pārstāvis Persickis, turēdams pie acīm Ceisa binokli ar astoņkārtīgu palie​linājumu, vēroja tirgus teritoriju.

Pagriezdamies pret straumi, tuvojās tvaikonis «Skrjabins». Pie bortiem bija piestiprinātas finiera plāksnes ar spilgtās krāsās uzmālētām milzīgām obligācijām. Kuģis ierēcās, atdarinādams mamuta vai kāda cita dzīvnieka kliedzienu, kas aizvēsturiskos laikos aizstāja tvaikoņa sirēnu.

Finansiāli teatrālā nometne atdzīvojās. No pilsētas pa iaipām skrēja lejā izlozes darbinieki. Putekļu mākoni tinies, uz tvaikoņa pusi stampāja resnais Platons Plaščuks. Galkins, Palkins, Malkins, Calkins un Zalkinds izskrēļa no traktiera «Plosts». Ap ugunsdrošo skapi jau noņēmās krāvēji ar pītākiem.

Akrobātikas instruktore Žoržeta Tiraspoļskiha sportiskā solī uzskrēja pa kāpnēm. SimbijevičsSindijevičs, norūpējies par skatuves ietērpu, kā lūgšanā stiepa rokas te pret Kremļa torņiem, te pret kapteini, kas stāvēja uz komandtiltiņa. Kinooperators nesa savu aparātu, pacēlis augstu virs pūļa galvām, un jau iedams pieprasīja, lai viņam piešķir četrvietīgu kajīti laboratorijas ierīkošanai.

5ajā vispārējā kņadā Ipolits Matvejevičs piezagās pie krēsliem un ārkārtīgi uztraukts sāka vilkt vienu krēslu sānis.

— Lieciet nost krēslu! — Benders uzbrēca. — Ko jūs' darāt, jucis esat, vai? Vienu krēslu paņemsim, bet pārē​jos pazaudēsim uz visiem laikiem. Būtu labāk padomājis, kā tikt uz kuģa!

Apjozušies ar misiņa taurēm, pār peldošo piestātni gāja muzikanti. Viņi ar riebumu skatījās uz saksofoniem, fleksatoniem, alus pudelēm un Esmarba krūzēm, ar ko bija bruņojušies teātra skaņu meistari.Laimesratus atveda forda furgoniņā. Tā bija sarežģīta konstrukcija, ko veidoja seši mirdzoši, grozāmi misiņa un stikla cilindri. Laimesratu novietošana kuģa apakšējā klājā prasīja daudz laika.

Soļu dipoņa un lamas nemitējās līdz vēlam vakaram.

Izlozes zālē iekārtoja estrādi, pie sienām pienagloja plakātus un lozungus, nolika koka solus apmeklētājiem un savienoja elektriskos vadus ar laimesratiem. Rakstāmgaldus novietoja kuģa pakaļgalā; no mašīnrakstītāju kajītes atskanēja smiekli un rakstāmmašīnu klaboņa. Bālais vīrs ar violeto ķīļbārdiņu staigāja pa visu kuģi un pie attiecīgām durvīm piekāra savas emaljētās plāksnītes: «SAVSTARPĒJO NORĒĶINU DAĻA».

«PERSONALS DAĻA», «VISPĀRĒJA KANCELEJA»,«MAŠĪNRAKSTĪŠANAS BIROJS».

Pie lielākajām plāksnītēm bālais vīrs pielika vēl mazā​kas plāksnītes: «BEZ VAJADZĪBAS NETRAUCĒT», «NEPIEŅEM»,«NEPIEDEROŠAM PERSONĀM IEEJ AIZLIEGTA»,«IZZIŅAS IZSNIEDZ REĢISTRATORĀ».

Pirmās klases "salonā iekārtoja naudaszīmju un bonu izstādi. Tas pēkšņi ļoti saniknoja Galkinu, Palkinu, Malkinu, Calkinu un Žalkindu.

Kur tad mēs pusdienosim? — viņi uztraucās. — Un ja uznāk lietus?

Vai, — Niks Sestrins žēlojās savam palīgam, — es vairs nevaru... Kā tu domā, Serjoža, vai mēs neiztiktu bez skaņu ietērpa?

Kas jums nāk prātā, Nikolaj KonstantinovičI Ak​tieri pieraduši pie ritma.

Pēkšņi sacēlās jauna brēka. Piecnieks bija izokšķerējis, ka visus četrus krēslus izrādes autors iestiepis savā kajītē.

— Nūja, — piecnieks ironizēja, — mēs lai mēģinām, sēdēdami uz kojām, bet uz četriem krēsliem sēdēs Nikolajs Konstantinovičs ar savu sievu Gusti, kurai nav nekā kopīga ar musu kolektīvu. Varbūt arī mēs gribam ņemt līdzi savas sievas!

No krasta izlozes kuģi nikni vēroja lielais kombinators. Koncesionāru ausis sasniedza jauns, spēcīgs kliedzienu vilnis.

— Kāpēc jūs man to agrāk neteicāt?! — komisijas lo​ceklis kliedza.

— Kā es varēju zināt, ka viņš saslimis.

Velns zina kas te notiek! Tad brauciet un pieprasiet, lai «Rabis» (mākslas darbinieku arodbiedrības saīsināts nosau​kums PSRS divdesmitajos gados) mums steidzīgi atsūta kādu māksli​nieku!

Uz kurieni tad es braukšu? Pulkstenis jau seši. «Rabis» sen darbu beidzis. Bez tam kuģis pēc pusstundas atiet.

Tādā gadījumā varēsiet zīmēt pats. Ja esat uzņēmies atbildību par kuģa dekorēšanu, tad esiet tik labs un tie​ciet galā, kā gribat!

Ostaps jau skrēja pa kāpnēm augšā, ar elkoņiem atgrūzdams krāvējus, jaunkundzes un parastos ziņkārīgos. Pie ieejas viņu aizturēja: — Caurlaidi!

— Biedri! — Benders iebļāvās. — JūsI JūsI Resniti! Tas, kuram vajadzīgs mākslinieks!

Pēc piecām minūtēm lielais kombinators jau sēdēja resnīša — peldošā laimesrata saimniecības pārziņa bal​tajā kajītē un vienojās par darba noteikumiem.

— Tātad, biedri, — resnītis teica, — mēs no jums prasīsim sekojošo: izgatavot mākslinieciskos plakātus, uzrakstus, kā ari pabeigt transparentu. Mūsu mākslinieks to iesāka taisīt un saslima. Mēs viņu atstājām šeit slimnīcā. Un, protams, jūsu ziņā būs mākslinieciskās puses vispārējā uzraudzība. Vai jūs to varat uzņemties? Pie tam brīdinu — darba būs daudz.

Jā, to es varu uzņemties. Tādus darbus esmu darījis.

Un jūs tūlīt varat braukt mums līdzi?

Pagrūtāk būs, bet es pacentīšos.

No saimniecības pārziņa pleciem novēlās liela un smaga nasta. Sajuzdams bērnišķīgu prieku, resnis ar sta​rojošu skatienu lūkojās uz jauno mākslinieku..

— Kādi ir jūsu noteikumi? — Ostaps izaicinoši jautāja..— Ņemiet vērā, es neesmu nekāds apbedīšanas kan​toris.

— Gabaldarba apmaksa. Pēc likmēm, kādas noteicis «Rabis».

Ostaps saviebās — tas no viņa prasīja lielu piepūli.

Un bez tam vēl bezmaksas uzturs, — resnītis stei​dzīgi piemetināja, — un atsevišķa kajīte.

Nu labi, —- Ostaps nopūzdamies sacīja, — es pie​krītu. Bet man līdzi ir puika, asistents.

Puikam gan nekā nevaru solīt. Viņam nav paredzēts kredīts. Uz sava rēķina — lūdzu. Lai dzīvo jūsu kajītē!

Nu, lai notiek pēc jūsu prāta! Puika ir nadzīgs. Pie​radis pie spartiska dzīvesveida.

Ostaps saņēma caurlaidi sev un nadzīgajam puikam, iebāza kabatā kajītes atslēgu un izgāja uz kuģa sakarsušā klāja. Samanot delnā atslēgu, viņš jūtas ārkārtīgi apmierināts. Tas notika pirmo reizi visā viņa vētrainas dzīves laikā. Bija atslēga un dzīvoklis. Nebija tikai naudas. Bet tā atradās turpat līdzās — krēslos. Lielais kombinators, rokas kabatās sabāzis, pastaigājās gar bortu, nepievērsdams uzmanību krastā palikušajam Vorobjaņinovam.

Sākumā Ipolits Matvejevičs māja ar rokām klusēdams, bet vēlāk iedrošinājās pat iepīkstēties. Taču Benders palika kurls. Uzgriezis koncesijas priekšsēdētājam muguru, viņš uzmanīgi sekoja hidrauliskās preses nolaišanai kuģa kravas telpās.

Veica pēdējos priekšdarbus pirms kuģa atiešanas. Agaīja Tihonovna — saukta arī par Muru —, papēdīšus klaudzinādama, skrēja no savas kajītes uz_ kuģa pakaļgalu, skatījās ūdenī, skaļi izteica savu sajūsmu balalaikas virtuozam un ar visu izturēšanos mulsināja cienīja​mos izlozes uzņēmuma darbiniekus.

Tvaikonis iesvilpās otrreiz. Drausmīgās skaņas sadrebināja mākoņus. Saule kļuva purpursarkana un novēlās aiz apvāršņa. Augšā pilsētā iedegās spuldzes un laternas. No tirgus laukuma Počajevas gravā atskanēja gramofonu ķērkšana — tie sacentās pēdējo pircēju priekšā. Apdullināts un vientuļš Ipolits Matvejevičs kaut ko kliedza, bet viņu neviens nedzirdēja. Vinčas žvarkstoņa noslāpēja visas pārejas skaņas.

Ostapam Benderam patika efekti. Un tikai pirms trešā svilpiena, kad Ipolits, Matvejevičs vairs nešaubījās, ka atstats likteņa vara, Ostaps viņu ievēroja: — Ko tad jūs stāvat kā pielaulāts? Es domāju, ka sen jau esat uz kuģa. Tūlīt ņems nost kāpnes!

Skrieniet āt​rāk! Palaidiet šo pilsoni! Te būs caurlaide.

Ipolits Matvejevičs, gandrīz raudādams, uzskrēja uz kuģa, — Vai šis ir tas jūsu puika? — saimniecības pārzinis aizdomīgi jautajā.

— Jā, puika, — Ostaps sacīja, — vai tad slikts? Kas var apgalvot, ka tā ir meitene, lai pirmais met man ar akmeni!

Resnītis sadrūmis aizgāja.

— Nu, Kisa, — Ostaps piezīmēja, — rīt no rīta jāķeras pie darba. Ceru, ka jūs pratīsiet krāsas atšķaidīt. Un iegaumējiet: es esmu mākslinieks, beidzis VHUTEMAS (Valsts Augstākās mākslinieciski

tehniskās darbnīcas), bet jūs — mans palīgs. Ja domājat, ka tas tā nav, tad mudīgi skrieniet atpakaļ uz krastu.

Tvaikoņa pakaļgalā uzvērpās zaļi melnas putas. Kuģis nodrebēja, nošķindēja misiņa šķīvji, flautas, kornetes, tromboni, basi sāka spēlēt brīnišķīgu maršu, un pilsēta griezdamās un līgodamās pārcēlās uz kreiso krastu. Joprojām vēl drebēdams, kuģis pagriezās pa straumei un atri ieslīdēja tumsā. Aizmugurē šūpojās zvaigznes, spuldzes un ostas daudzkrāsainie signāli. Pēc brīža kuģis jau bija aizpeldējis tik tālu, ka pilsētas ugunis šķita kā gaisā sastingušas raķešu dzirkstis.

Vēl atskanēja strādājošo undervudu klaboņa, bet daba un Volga ņēma virsroku. Visus tvaikoņa «Skrjabins» pasažierus pārņēma svētlaime. Izlozes komisijas locekļi sapņaini strēba tēju. Vietējās komitejas pirmajā sēdē, kas notika kuģa priekšgalā, valdīja maigs noskaņojums. Tik valdzinoši šalkoja siltais vakars, tik maigi plunkšķinājās gar bortiem ūdentiņš, tik ātri kuģim garām slīdēja tumšie krastu siluets, ka vietējās komitejas priekšsēdētājs, visādi godājams cilvēks, pavēris muti, lai teiktu runu par to, kā būs jāstrādā šajos neparastajos apstākļos, visiem un arī pašam negaidot, sāka dziedat: — Kuģis aizpeld tālu Volga, Volga, Volga, māmuliņ ...

Un pārējie drūmie sēdes dalībnieki nodimdināja piedzie​dājumu: — Ceri-īņi zied…

Rezolūciju pēc vietējās komitejas priekšsēdētāja referāta tā arī neuzrakstīja. Sāka skanēt pianīns.

Muzikālo pavadījumu pārzinis H. Ivanovs izvilināja no instrumenta visliriskākās melodijas. Balalaikas virtuozs tekāja pakaļ Muročkai un, neatrazdams mīlas izpaušanai pats savus vārdus, murmināja romances vārsmas: — «Jel neaizej! Jo tavi skūpsti kvēli, es maigā kaislē nepagurstu vēl. Un kalnu aizās migla klīst tik vēli, tur zvaigžņu pērles mūžam kvēlot kvēl...»

Simbijevičs-Sindijevičs, ieķēries kuģa margās, vēroja bezgalīgo debesu plašumu. Salīdzinājumā ar to «Precību» skatuves ietērps viņam likās šausmīga cūcība. Viņšar riebumu paskatījās uz savām rokām, kuras bija ņēmušas dedzīgu līdzdalību klasiskās komēdijas skatuves ietērpa veidošanā.

Un tai brīdī, kad viņa ciešanas bija sasniegušas visaugstāko pakāpi, Galkins, Palkins, Malkins, Calkins un Zalkinds, novietojušies kuģa pakaļgalā, sāka dārdināt savus aptiekas un alus piederumus. Tas bija mēģinājums. Mirāža.uzreiz pagaisa. Agafja Tihonovna nožāvājās un, nelikdamās zinis par nopūtu virtuozu, gāja gulēt. Vietējās komitejas vīru sirdīm atkal nedeva mieru ģenerāllīgums, un tie ķērās pie rezolūcijas sacerēšanas. Simbijevičs-Sindijevičs pēc rūpīgām pārdomām nāca pie slēdziena, ka «Precību» ietērps nav nemaz tik slikts. Kāda ērcīga balss no tumsas sauca Zoržetu Tiraspoļskihu uz apspriedi pie režisora. Sādžās rēja-suņi. Kļuva vēsi.

Pirmās klases kajītē Ostaps, gulēdams uz ādas dīvāna un domīgi vērodams ar zaļu buraudeklu apvilktu korķa jostu, tincināja Ipolitu Matvejeviču: Vai jūs protat zīmēt? Ļoti žēl, Es diemžēl arī ne​protu.

Viņš mirkli padomāja un turpināja: — Bet burtus zīmēt protat? Arī neprotat? Pavisam slikti! Mēs taču esam mākslinieki! Nu, kādas pāris dienas te varēsim novilkt, bet pēc tam mūs padzīs. Sajās pāris dienās jāpagūst izdarīt visu, kas mums vajadzīgs. Stāvoklis drusku sarežģījies. Es uzzināju, ka krēsli stāv režisora kajītē. Bet arī tas galu galā nav tik briesmīgi Galvenais, ka mēs atrodamies uz kuģa. Kamēr vēl neesam aiztriekti, visi krēsli jāpārmeklē. Šodien jau pa: vēlu. Režisors guļ savā kajītē.

XXXII NODAĻA NEŠĶĪSTAIS PĀRIS Cilvēki vēl gulēja, bet uz upes dzīve ritēja tāpat kā dienā. Peldēja plosti — milzīgi baļķu klāji ar mājiņām. Mazs, pikts velkonītis, uz kura riteņa apvalka lokveidā bija uzrakstīts tā vārds — «Vētru pavēlnieks» —, vilka trīs rindā saāķētas naftas liellaivas. No lejteces garām aizsteidzās ātrais pasta kuģītis «Sarkanā Latvija». «Skrjabins» pagāja garām bagarmašīnu karavānai un, ar svītrotu kārti

mērīdams dziļumu, meta loku, pagriez​damies pret straumi.

Pasažieri jau cēlās augšā. Uz Barminas piestātni aizlidoja atsvariņš ar auklu. Ar šo aukliņu piestātnē izvilka resno pietauvošanās trosi. Dzenskrūves sāka griezties uz pretējo pusi. Līdz pat upes vidum čabēja skrūvju sakultās putas. «Skrjabins» nodrebēja no spēcīgajiem dzenskrūves grūdieniem un ar visu sānu pieplaka pie piestāt​nes. Bija vēl agrs. Tāpēc nolēma izlozi sākt pulksten desmitos.

Darbs uz «Skrjabina» sākās tieši deviņos — gluži kā uz sauszemes. Neviens nebija mainījis savas ieražas. Tie, kas uz sauszemes mēdza kavēt darbu, kavēja arī šeit, kaut gan pārnakšņoja turpat iestādē.

Finanšu Tautas komisariāta ceļojošie darbinieki ātri piemērojās jaunajiem dzīves apstākļiem. Kurjeri slaucīja kajītes tikpat vienaldzīgi, kā bija slaucījuši kancelejas Maskavā. Apkopējas iznēsāja tēju, skraidīja ar papīriņiem no reģistratūras uz personālo daļu, nemaz nebrīnīdamās, ka personālā daļa atrodas kuģa pakaļgalā, bet reģistratūra — priekšgalā. Savstarpējo norēķinu kajītē kā kastaņetes skanēja skai​tāmie kauliņi un čirkstēja aritmometri. Kapteiņa kabīnes priekšā kādu strostēja.

Lielais kombinators, uz sakarsušā augšklāja apdedzinādams basās pēdas, staigāja apkārt garai, šaurai kumača strēmelei, krāsodams uz tās lozungu, kura tekstu viņš nepārtraukti pārbaudīja pēc papīriņa: «Visi uz izlozi! Lai ikvienam darbacilvēkam būtu ka​batā valsts aizņēmuma obligācija!»

Lielais kombinators pūlējās no visas sirds, taču dotību trūkums bija acīm redzams. Uzraksts noliecās uz leju, un kumača strēmele, šķita, bija neglābjami samaitāta. Tad Ostaps ar zēna Kisas palīdzību apgrieza audumu uz otru pusi un sāka atkal krāsot. Tagad viņš bija uzmanīgāks. Pirms kleķerēja virsū burtus, viņš ar krītainu aukliņu uzsita divas paralēlas līnijas un, klusi lamādams nevainīgo Vorobjaņinovu, stājās pie vārdu zīmēšanas.

Ipolits Matvejevičs apzinīgi pildīja puikas pienākumus. Viņš skrēja lejā pēc karsta ūdens, kausēja līmi, šķaudīdams bēra spainītī krāsas un iztapīgi skatījās acīs prasīgajam māksliniekam. Gatavo un nožuvušo lozungu koncesionāri nonesa lejā un piestiprināja pie borta.

Resnītis, kas bija Ostapu nolīdzis, noskrēja krastā un no turienes aplūkoja jaunā mākslinieka darbu.

Lozunga burti bija dažāda platuma un mazliet sagāzusies katrs uz savu pusi. Tomēr citas izejas nebija — samierināties va​jadzēja ar to pašu.

Krastā izkāpa pūtēju orķestris un sāka spēlēt brašus maršus. Izdzirdējuši mūziku, no visas Barminas saskrēja bērni, un, iznākuši no ābeļu dārziem, viņiem sekoja viri un sievas. Orķestris dārdināja tik ilgi, kamēr krastā izkāpa izlozes komisijas locekļi. Sākās mītiņš. No Korobkova tējnīcas lieveņa atskanēja referāta pirmie vārdi par starptautisko stāvokli.

Kolumbieši uz sapulci lūrēja no kuģa. Viņi redzēja baltus sieviešu lakatiņus, sievas, kas piesardzīgi stāvēja patālāk no lieveņa, nekustīgu viru pūli, kas klausījās runātājā, un pašu runātāju, kas laiku pa laikam novicināja pa gaisu rokas. Pēc tam atkal spēlēja mūzika. Orķestris pagriezās un, nepārtraukdams spēlēšanu, devās uz kāp​nēm. Tam pakaļ gāzās viss pūlis.

Izlozes aparāts sistemātiski izmeta skaitļu kombinācijas. Griezās riteņi, sauca numurus, barminieši skatījās un klausījās.

Uz īsu brītiņu atskrēja Ostaps, pārliecinājās, ka visi kuģa iemītnieki sēž izlozes zālē, un atkal aizskrēja atpa​kaļ uz klāju.

— Vorobjaņinov, — viņš čukstēja, — jums ir steidzīgs uzdevums mākslas nozarē. Nostājieties pie pirmās klases gaiteņa izejas un stāviet! Ja kāds tuvojas — skaļi dziediet!

Vecais apjuka: Ko tad lai es dziedu?

Nu, protams, ne jau «Dievs, sargi ķeizaru!». Kaut ko kaismīgu — «Aboliti» vai arī «Meitenes sirsniņu». Bet brīdinu: ja jūs laikā nesāksiet dziedāt savu āriju... Tas vis nav nekāds Eksperimentālais teātris! Galvu noraušu!

Lielais kombinators, kailos papēžus šļūkādams, izskrēja ar ķirškrāsas paneļiem apšūtajā gaitenī.

Vienu mirkli lie​lais spogulis gaiteņa galā atspoguļoja viņa stāvu. Os​taps lasīja durvju plāksnīti:

«NIK. SESTRINS. Teātra «Kolumbs» režisors».

Attēls no spoguļa pazuda. Bet pēc brītiņa tur atkal parādījās lielais kombinators. Rokās viņš turēja krēslu ar izliektām kājām. Viņš skriešiem metās pa gaiteni, iznāca uz klāja un, saskatījies ar Ipolitu Matvejeviču, uznesa krēslu augšā pie stūrmaņa kabīnes. Stiklotā kabīne bija tukša. Ostaps aizstiepa krēslu uz kuģa pakaļgalu un pa​mācošā tonī sacīja: — Līdz naktij krēsls stāvēs te. Es visu esmu izdomājis. Izņemot mūs, te gandrīz neviens nenāk.

Noslēpsim krēslu zem plakātiem, bet, kad satumsīs, mierīgi iepazīsimies ar tā saturu. " Pēc mirkļa krēsls nozuda zem finiera plāksnēm un kumača gabaliem.

Ipolitu Matvejeviču atkal pārņēma zelta drudzis.

Bet kāpēc nevar nest uz mūsu kajīti? — viņš nepacietīgi jautāja. — Mēs to uzšķērstu tūlīt pat. Un, ja at​rastu briljantus, tad uz krastu prom,..

Bet ja nu neatrastu? Ko tad? Kur mēs liktu krēslu? Varbūt aiznestu atpakaļ pilsonim Sestrinam un pieklājīgi pateiktu: «Piedodiet, sak, mēs jums krēsliņu nozagām, bet, par nožēlošanu, nekā tur neatradām, tāpēc, sak, esiet tik labs un saņemiet atpakaļ mazliet sabojātu!» Vai tā jūs rīkotos?

Lielajam kombinatoram, kā vienmēr, bija taisnība. Ipo-lits Matvejevičs atguvās tikai tad, kad no klāja atskanēja uz Esmarha krūzēm un alus pudeļu baterijām spēlēta uvertīra.

Izlozes operācijas šai dienā bija pabeigtas. Skatītāji sasēdās krasta nogāzē un gluži negaidīti skaļi izteica savu atzinību nēģeriskajam aptiekas trauku ansamblim. Galkins, Palkins, Malkins, Čalkins un Zalkinds lepni paskatījās apkārt, ,it kā teikdami: «Redziet nu! Bet jūs apgalvojāt, ka plašās masas nesapratīšot. Māksla vienmēr sasniedz mērķi!»

Pēc tam uz improvizētas skatuves kolumbieši nospēlēja vieglu vodeviļu ar dziesmām un dejām, parādot, ka Vavila laimējis piecdesmittūkstoš rubļu un kas no tā iznācis. Aktieri, atbrīvojušies no Niksestrina konstruktīvisma valgiem, tēloja ļoti dzīvi, dejoja enerģiski un dziedāja mīlīgās balsīs. Krasts bija pilnīgi apmierināts.

Pēc tam uzstājās balalaikas virtuozs. Krastā redzēja vienas vienīgas smaidošas sejas.

«Lielmātiņ, lielmātiņ,» virtuozs strinkšķināja, «cienīgmātiņ, lielmātiņ!»

Balalaika sāka kustēties. Tā aizlidoja māksliniekam aiz muguras, un no turienes atskanēja: «Ja jau kungam ķēde ir, tad jau pulksteņa tam nav!» Tā uzlidoja gaisā un sava īsā lidojuma laikā izpildīja ne mazumu visgrūtāko va​riāciju.

Pienāca Zoržetas Tiraspoļskihas kārta. Viņa izveda sev līdzi saratanos tērptu meiteņu pulciņu.

Koncertu noslēdza krievu dejas.

Kamēr «Skrjabins» gatavojās tālākam braucienam, kamēr kapteinis, runādams ruporā, sazinājās ar mašīnu nodaļu un kuģa kurtuves liesmoja, sildīdamas ūdeni, pūtēju orķestris atkal nokāpa krastā un visiem par prieku sāka spēlēt deju mūziku. Izveidojās gleznainas, dinamiskas grupas. Rietošā saule visus tina maigā aprikožu gaismā. Tas bija ideāls brīdis filmēšanai. Un patiešām operators Polkans žāvādamies iznāca no kajītes. Vorobjaņinovs, kas jau bija pieradis pie kuģapuikas ampluā, uzmanīgi nesa Polkana filmaparātu. Polkans piegāja pie borta un paskatījās uz krastu. Tur zālē dejoja zaldātu polku. Puiši tik spēcīgi sita basās kājas pret zemi, it kā gribētu saskaldīt mūsu planētu gabalos. Meitenes liegi šūpojās dejā. Terasēs un krastmalas nobrauktuvēs bija apmetušies skatītāji. Franču kinooperatoram no grupas «Avangards» šeit pietiktu darba trim dienām. Bet Polkans, pārlaidis krastam savu žurkas ačeļu skatienu, tūlīt novērsās, gāzelēdamies pieskrēja pie komisijas priekšsēdētāja, nostādīja viņu pie baltās sienas, iespieda rokās grāmatu un, palūdzis nekustēties, ilgi un vienmērīgi grieza aparāta rokturi. Pēc tam viņš aizveda nokaunējušos priekšsēdē​tāju uz kuģa pakaļgalu un nofilmēja uz saulrieta fona.

Pabeidzis filmēšanu, Polkans cienīgi iegāja savā ka​jītē un ieslēdzās.

Atkal iegaudojās svilpe, un atkal saule nobijusies paslēpās aiz apvāršņa. Iestājās otrā nakts. Kuģis bija ga​tavs aizbraukšanai.

Ostaps ar šausmām domāja par nākamās dienas rītu. Viņam no kartona vajadzēja izgriezt sējēju, kas

kaisa obligācijas. Sis mākslinieciskais pārbaudījums lielajam kombinatoram nebija pa spēkam. Ar burtiem Ostaps vēl kaut kā bija ticis galā, bet sējēja mākslinieciskai izveidošanai vairs neatlika nekādu resursu.

Tātad iegaumējiet, — resnītis brīdināja, — sākot no Vasjukiem, mēs rīkojam vakara izlozes un bez trans​parenta nekādi nevaram iztikt.

Lūdzu, esiet bez rūpēm, — Ostaps teica, vairāk gan paļaudamies nevis uz nākamās dienas rītu, bet gan uz šāsdienas vakaru, — transparents būs.

Iestājās zvaigžņota, vējaina nakts. Izlozes šķirsta ap​dzīvotāji aizmiga.

Izlozes komisijas lauvas gulēja. Gulēja personālās daļas jēriņi, grāmatvedības āži, savstarpējo norēķinu daļas trusīši, skaņu ietērpa hiēnas un šakāļi un mašīnrakstīša​nas biroja dūjiņas.

Negulēja tikai nešķīstais pāris. Lielais kombinators izgāja no savas kajītes pēc pusnakts. Viņam sekoja uzticīgā Kisas klusā ēna. Tie uzkāpa augšējā klājā un klusītiņām tuvojas ar finiera plāksnēm apsegtajam krēslam. Uzmanīgi noņēmis maskējumu, Ostaps nostatīja krēslu uz kājām un, sakodis zobus, ar plakanknaiblēm atārdīja ap​šuvumu un iebāza roku sēdeklī.

Pa augšējo klāju plosījās vējš. Debesīs vieglītēm ņirbēja zvaigznes. Dziļi zem kājām šļakstēja melns ūdens. Krasti nebija redzami. Ipolitu Matvejeviču kratīja drudzis.

— Iri — Ostaps apslāpētā balsī iesaucās.

SVĒTA TĒVA FJODORA VĒSTULE, KURU VIŅŠ RAKSTĪJIS BAKU, MĒBELĒTĀS ISTABĀS «VĒRTĪBA»,SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTA N.: «Mana dārgā un sirdsmlļotā Katja!

Ar katru stundu mēs tuvojamies savai laimei. Es Tev rakstu no mēbelētām istabām «Vērtiba», pēc tam kad esmu bijis pa visām savām darīšanām. Baku ir ļoti liela pilsēta. Šeit, kā stāsta, iegūstot petroleju, tikai uz turieni jābrauc ar elektrisko vilcienu, bet man nav naudas. Gleznaino pilsētu apskalo Kaspijas jūra. Tā patiešām ir ļoti liela. Karstums te ir šausmīgs. Uz vienas rokas nesu mēteli, uz otras — svārkus, un tomēr karsti. Rokas sūt. Atkal un atkal našķējos ar tēju. Bet naudas tikpat kā nav. Taču tā nav nekāda nelaime, mīļā Katerina Aleksan-drovna, drīz mums naudas būs pulka.

Pabraukāsim pa pasauli, bet pēc tam apmetīsimies uz pastāvīgu dzīvi Samarā, savas fabriciņas tuvumā, un dzersim augļu liķierī-šus. Bet nu pie lietas.

Pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa un iedzīvotāju skaita Baku stipri vien pārspēj Rostovu, Toties atpaliek no Har-kovas satiksmes ziņā. Cittautiešu te milzums. Bet jo sevišķi daudz armēņu un persiešu. Šeit, manu mīļumiņ, nav tālu līdz Turcijai. Es biju arī tirgū un redzēju daudz turku mantu un šaļļu.

Gribēju Tev nopirkt dāvanu — musulmaņu seģeni —, tikai nebija naudas. Un es nodomāju, ka tad, kad būsim bagāti (bet līdz tam palikušas dažas dienas), varēs nopirkt arī musulmaņu seģeni.

Ai, manu mīļumiņ, aizmirsu Tev uzrakstīt par diviem briesmīgiem atgadījumiem, kuri mani Baku piemeklēja: 1) Kaspijas jūrā iekrita Tava brāļa — maiznieka svārki, un 2) tirgū man uzspļāva vienkuprainais kamielis. Abi šie notikumi mani ārkārtīgi pārsteidza. Kāpēc valdība pieļauj tādus izlēcienus pret caurbraucējiem pasažieriem, vēl jo vairāk tāpēc, ka es kamieli nemaz neaiztiku, bet izrādīju viņam pat laipnību — pakutināju ar žagariņu nāsi! Bet svārkus glābt metamies visi kopā, tik tikko izvilkām, taču tie, izrādījās, bija galīgi izmirkuši petrolejā. Es nu nezinu, ko lai saku Tavam brālim — maizniekam. Tu, mīļā, pagaidām turi mēli aiz zobiem. Vai Jevstigņejevs vēl pusdieno?

Pārlasīju vēstuli un pamanīju, ka par savām darīšanām nekā neesmu paspējis pastāstīt. Inženieris Brunss patiešām strādā Azerbaidžānas naftas trestā. Tikai Baku viņa pašreiz nav. Viņš aizbraucis atvaļinājumā uz Batumi. Viņa ģimene pastāvīgi dzīvo Batumi pilsētā. Es te aprunājos ar cilvēkiem, un viņi stāsta, ka visas Brunsa mēbeles patiešām atrodoties Batumi. Viņš tur dzīvo vasarnīcā Zaļajā Ragā — tā saucas vasarnīcu vieta (stāsta, tā esot dārga vieta). Ceļš no šejienes līdz Batumi maksā piecpadsmit rubļu ar kapeikām. Izsūti pa telegrāfu divdesmit uz šejieni; no Batumi par visu Tev

telegrafēšu. Izplati pilsētā baumas, ka es vēl aizvien atrodos Voroņežā pie slimās tantiņas nāves cisām.

Mūžīgi Tavs vīrs Fedja.

Post scriptum. Kamēr nesu vēstuli uz pastkastīti, man «Vērtības» numuros nozaguši Tava brāļa — maiznieka mēteli. Tāda nelaime! Labi, ka tagad ir vasara! Tu brālim neko nesaki.»

XXXIII NODAĻA IZRAIDĪŠANA NO PARADĪZES Kamēr vieni romāna varoņi bija pārliecināti, ka laiks nav zaķis, bet otri uzskatīja, ka laiks negaida, laiks ritēja uz priekšu savā parastajā gaitā. Pēc putekļainā Maskavas maija iestājās putekļains jūnijs.

Apriņķa pilsētā N. automobilis GOS nr. 1, kas bija salūzis kādā grambā, jau divas nedēļas stāvēja Staropanskas laukuma un biedra Gubernska vārdā nosauktās ielas stūrī, laiku pa laikam ietīdams visu apkārtni kodīgos dūmos. No Stargorodas iepriekšējā apcietinājuma telpām pa vienam vien nāca ārā apmulsušie sazvērestības «Zobens un pīļarkls» dalībnieki: viņi bija devuši parakstus, ka no pilsētas nekur neizbrauks. Atraitne Gricacujeva (ugunīgā sieviete — dzejnieka sapnis) atgriezās savā pārtikas preču bodītē un tika sodīta ar piecpadsmit rubļiem par to, ka redzamā vietā nebija izlikusi ziepju, piparu, veļas zilumu un da​žādu citu sīku preču cenas — sievietei ar plašu sirdi šāda aizmāršība piedodama!

Ir! — Ostaps atkārtoja lūstošā balsī. — Turiet!

Ipolits Matvejevičs saņēma trīcošajās rokās plakanu koka kastīti, Ostaps tumsā turpināja rakņāties pa krēsla iekšām. Pazibēja krasta bākas uguntiņa. Pāri ūdenim no​stiepās zeltains stabiņš un sāka peldēt aiz tvaikoņa.

— Velns ar ārā, ko tas nozīmē?! — Ostaps iesaucās. — Vairāk nekā nav!

—- N-n-nevar būt, — Ipolits Matvejevičs nošļupstēja.

— Nu, paraugiet jūs arī!

Vorobjaņinovs, elpu aizturējis, nometās ceļos un iebāza roku līdz elkonim krēsla sēdeklī. Starp pirkstiem viņš sajuta atsperes pamatni. Vairāk nekā cieta nebija. No krēsla plūda riebīga uzvandītu sausu putekļu smaka.

Nav? — Ostaps jautāja.

Nav. Tad Ostaps pacēla krēslu un aizmeta tālu pār bortu. Ūdens smagi noplunkšķēja. Nakts drēgnumā drebēdami, koncesionāri šaubu pārņemti atgriezās savā kajītē.

— Tā, — Benders sacīja. — Kaut ko mēs tomēr esam atraduši.

Ipolits Matvejevičs izvilka no kabatas kastīti un uz​meta tai trulu skatienu.

— Dodiet, dodiet! Ko bolāt acis!

Kastīti attaisīja. Tās dibenā gulēja nosūbējusi zaļa vara plāksnīte ar uzrakstu: «AR ŠO ATZVELTNES KRĒSLUmeistarsGambss uzsāk jaunu mēbeļu izlaidumu.1805. g. Sankt-Pēierburgā». Šo uzrakstu Ostaps izlasīja skaļi.

— Bet kur tad briljanti? — Ipolits Matvejevičs jautāja.

— Jūs esat apbrīnojami atjautīgs, dārgais taburešu mednieki. Briljantu, kā redzat, nav.

Vorobjaņinovs izskatījās nožēlojams. Mazliet ataugu​šās ūsas kustējās, pensneja stikli bija aizmigloti.

Likās, ka viņš izmisumā ar ausīm, klapē sev pa vaigiem.

Taču lielā kombinatora saltā, nosvērtā balss, kā vienmēr, iedarbojās maģiski. Vorobjaņinovs nostiepa rokas gar apbružātajām bikšu vīlēm un apklusa.

— Klusē, bēda, klusē, Kisa! Gan mēs kādreiz gardi pasmiesimies par muļķīgo astoto krēslu, kurā atradām šo stulbo plāksnīti. Turieties! Šeit vēl ir trīs krēsli — deviņ​desmit deviņas iespējas no simta!

Naktī uz ārkārtīgi sarūgtinātā Ipolita Matvejeviča vaiga uzmetās vulkāniska pūte. Visas ciešanas,

visas neveiksmes, visas ar briljantu medībām saistītās mokas — tas viss, šķita, bija saplūdis šajā pūtē un tagad lāsmoja kā perlamutrs, pārgatavojies ķirsis un veļas zilumi.

— Ko — vai jūs to tīšā prātā? — Ostaps jautāja.

Ipolits Matvejevičs — gara auguma, mazliet salīcis kā makšķeres kāts — konvulsīvi nopūtās un devās pēc krā​sām. Sākās transparenta gatavošana. Koncesionāri dar​bojās uz augšējā klāja.

Un sākās trešā kuģošanas diena.

Tā sākās ar nelielu sadursmi starp pūtēju orķestri un skaņu ietērpa meistariem par mēģinājumu vietu.

Pēc brokastīm uz kuģa pakaļgalu vienlaikus no abām pusēm devās spēkavīri ar misiņa taurēm un vārgie Esmarha krūžu bruņinieki. Pirmais kuģa pakaļgalā uz sola paguva apsēsties Galkins. Otrā atskrēja klarnete no pū​tēju orķestra.

Vieta ir aizņemta, — Galkins saīdzis sacīja.

Kas to aizņēmis? — draudīgi jautāja klarnete.

Es, Galkins.

Un kas vēl?

Palkins, Malkins, Calkins un Zalkinds.

Un Jolkina jums nav? Tā ir mūsu vieta.

No abām pusēm pienāca palīgspēki. Trīskārt apjozts ar misiņa pūķi, stāvēja helikons — pati varenākā mašīna orķestrī. Šūpojās ausij līdzīgais mežrags. Pilnīgā kaujas gatavībā stāvēja tromboni.

Saule meta uz kaujas ieročiem tūkstoškārtīgus atspulgus. Teātra skaņu ietērps izskatījās neizteiksmīgs un niecīgs. Tur zibēja pudeļu stikls, bāli spīdēja klistīra krūzes, bet saksofons — pūšamā instrumenta riebīga parodija, īstas taures izdzimtenis — bija nožēlojams un līdzinājās pīpītei.

Klistīra bataljons, — iesaucās kašķīgā klarnete, — pretendē uz vietu!

Jūs, — Zalkinds atcirta, cenzdamies atrast visaizskarošāko izteicienu, — jūs — mūzikas konservatori!

— Netraucējiet, ļaujiet mums mēģināt!

Jūs taču neļaujat mums! Ar jūsu naktspodiem jo mazāk mēģina, jo skaistāk iznāk.

Bet ar jūsu patvāriem tā kā tā ne velna neiznāks, mēģini vai nemēģini!

Nepanākušas nekādu vienošanos, abas puses palika uz vietas un ietiepīgi sāka spēlēt katra savu.

Lejup pa upi plūda skaņas, kādas varētu rasties vienīgi tad, ja tramvajs lēni brauktu pa stikla lauskām.

Pūtēji spēlēja Kēksholmas leibgvardes pulka maršu, bet skaņu ietērps — nēģeru deju «Antilope pie Zambezi iztekas». Skandālu pārtrauca izlozes komisijas priekšsēdētāja personiska iejaukšanās.

Vienpadsmitos lielais darbs bija pabeigts. Kāpdamies atpakaļ, Ostaps un Vorobjaņinovs stiepa transparentu uz kapteiņa tiltiņu. Viņiem pa priekšu, rokas pret zvaigznēm pastiepis, skrēja resnītis — saimniecības pārzinis. Kopīgiem spēkiem transparentu piestiprināja pie margām. Tas kā ekrāns pacēlās virs pasažieru klāja. Elektromehāniķis pusstundas laikā pievilka transparenta aizmugurei vadus un iemontēja tajā trīs lampiņas. Atlika tikai pagriezt slēdzi.

Priekšā pa labi jau mirgoja Vasjuku pilsētas ugunis.

Transparenta apgaismošanas svinībās saimniecības pārzinis saaicināja visus kuģa iemītniekus.

Ipolits Matvejevičs un lielais kombinators vēroja sapulcējušos no augšas, stāvēdami pie vēl neapgaismotā brīnuma katrs savā pusē.

Ikvienu notikumu uz kuģa peldošā iestāde ļoti ņēma pie sirds. Mašīnrakstītājas, kurjeri, atbildīgie darbinieki, kolumbieši un kuģa komanda bija sapulcējušies uz pasa​žieru klāja un stāvēja, galvas atgāzuši.

— Aiziet! — resnītis nokomandēja. Transparents kļuva gaišs.

Ostaps paskatījās lejup uz pūli. Sejas apspīdēja sārta gaisma.

Skatītāji sāka smieties. Bet pēc tam iestājās klusums. Un barga balss no apakšas sauca: — Kur saimniecības pārzinis?

Balss bija tik ļoti atbildīga, ka saimniecības pārzinis, pakāpienus neskaitīdams, metās lejup.

— Skatieties, — balss sacīja, — papriecājieties par savu darbu!— Tūliņ padzīs! — Ostaps pačukstēja Ipolitam Matvejevičam.

Un tiešām uz augšējā klāja kā vanags uzšāvās resnītis.

— Nu, kāds ir transparentiņš? — Ostaps nekaunīgi jautāja. — Vai derēs?— Savāciet mantas! — saimniecības pārzinis iebļāvās,— Kāpēc tāda steiga?— Sa-vā-ciet mantas! Ārā! Jūs nodos tiesai!, Mūsu priekšnieks jokus netaisa!

Trieciet viņu ratā! — no apakšas atskanēja atbil​dīgā balss.

— Nē, vai jums tiešām transparents nepatīk? Vai tas patiesi nav labs?

Spēli turpināt vairs nebija nekādas jēgas. «Skrjabins» jau pietauvojās Vasjukos, un no kuģa varēja redzēt pie​stātnē sadrūzmējušos vasjukiešu pārsteigtās sejas.

Naudu dot kategoriski atteicās. Mantu savākšanai atvē​lēja piecas minūtes.

— Kazas kāja! — sacīja Simbijevičs-Sindijevičs, kad kompanjoni bija izkāpuši piestātnē. —Labāk būtu uzticējuši transparenta izgatavošanu man. Es to būtu tā iztaisījis, ka man neviens Meierholds netiktu līdzi.

Piestātnē koncesionāri apstājās un paskatījās augšup. Tumšajās debesīs spīdēja transparents.

— M-jā, — Ostaps sacīja, — transparentiņš ir diezgan briesmīgs. Nožēlojams izpildījums.

Zīmējums, ko ar asti būtu uztriepis nepaklausīgs mūlis, salīdzinājumā ar Ostapa transparentu liktos liels māksliniecisks sasniegums. No sējēja, kas kaisa obligācijas, Ostapa nerātnā roka bija izveidojusi kaut kādu kluci ar cukurgalvu galā un tievām rokām kā pletnēm.

Koncesionāriem aiz muguras palika spoži apgaismots kuģis un mūzika, bet priekšā uz augstā krasta valdīja apriņķa pilsētas pusnakts tumsa, rēja suņi un tālumā dziedāja ermoņikas.

— Rezumēju stāvokli, — Ostaps dzīvespriecīgi noteica. — Pasīvs: nav ne graša naudas, trīs krēsli aizpeld lejup pa upi, nav kur pārnakšņot, un nav nevienas bērnu komisijas krūšu nozīmītes. Aktīvs: ceļvedis pa Volgu, izdots tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā (nācās aizņemties mosjē Simbijeviča kajītē). Sabalansēt bilanci ļoti grūti. Pārnakšņot vajadzēs piestātnē.Koncesionāri ierīkojās uz piestātnes soliem. Draņķīga petrolejas luktura gaismā Ostaps ceļvedī izlasīja: Labajā augstajā krastā atrodas Vasjuku pilsēta. No šejienes izved kokmateriālus, sveķus, lūkus, mašu; bet uz šejieni ved plaša patēriņa priekšmetus visam novadam, kas atrodas 50 kilometrus no dzelzceļa.

Pilsēta 8000 iedzīvotāju, valsts kartona fabrika ar 320 strādniekiem, maza čugunlietuve, alus darītava un ādu fabrika. No mācību iestādēm līdzās vispār​izglītojošām ir vēl mežsaimniecī​bas tehnikums.

— Stāvoklis ir daudz nopietnāks, nekā es paredzēju, — Ostaps sacīja. — Kā izspiest no vasjukiešiem naudu — jāaizsteidzas priekšā tai izlozes silei un jāsatiekas ar kolumbiešiem uz sauszemes, Staļingradā.

Ipolits Matvejevičs saritinājās kā vecs, izkāmējis runcis pēc sadursmes ar zaļoksnēju sāncensi — enerģijas pār​pilnu jumtu, bēniņu un jumtlodziņu valdnieku.

Ostaps prātodams un kombinēdams staigāja gar soliem. Līdz pulksten vieniem naktī bija izstrādāts lielisks plāns. Benders nolikās blāķus kompanjonam un aizmiga.

XXXIV NODAĻA STARPPLANĒTU ŠAHA KONGRESS No paša rīta Vasjukos staigāja kāds gara auguma izkāmējis vecs vīrs ar zelta pensneju un īsiem, ļoti netī​riem, krāsām notrieptiem zābakiem kājās. Viņš lipināja pie sienām ar roku rakstītas afišas: «/927. g. 22. jūnijā kluba «Kartonāžnieks» telpās notiks lekcija par tematu «AUGLĪGĀ ATKLĀTNES IDEJA» un lielmeistara (vecākais meistars) O. Bendera ŠAHA SIMULTĀNSPELEpie 160 galdiņiem. Visiem

jāierodas ar saviem galdiņiem. Spēles maksa — 50 kap. Ieejas maksa — 20 kap. Sākums precīzi plkst.

6 vakarā.

Administrācija: K. Mihelsons».

Pats lielmeistars arī nezaudēja laiku. Nonomājis klubu par trim rubļiem, viņš metās uz šaha sekciju, kas nezin kāpēc atradās zirgaudzētavu pārvaldes gaitenī. Šaha sekcijā sēdēja vienacains cilvēks un lasīja Spīlhāgena romānu Panteļejeva izdevumā.

— Lielmeistars O. Benders! — Ostaps pavēstīja, apsēzdamies uz galda. — Rīkoju pie jums simultānspēli.

Vasjuku šahista vienīgā acs iepletās līdz dabas dotai pēdējai robežai.

— Vienu mirklīti, biedri lielmeistari — vienacis iekliedzās. — Piesēdiet, lūdzu! Es tūlīt būšu atpakaļ.

Un vienacis aizskrēja. Ostaps apskatīja šaha sekcijas telpas. Pie sienām karājās sacīkšu zirgu fotouzņēmumi, bet uz galda gulēja noputējusi kantorgrāmata ar uzrakstu «Vasjuku šaha sekcijas sasniegumi 1925. gadā».

Vienacis atgriezās kopā ar veselu duci dažāda vecuma pilsoņu. Viņi visi pēc kārtas nāca klāt iepazīties, nosauca savus uzvārdus un godbijīgi paspieda lielmeistaram roku.

— Caurbraucot uz Kazaņu, — Ostaps runāja aprautiem teikumiem, — jā, jā, simultānspēle notiks šovakar, atnāciet. Bet tagad, piedodiet, neesmu formā: jūtos nogu​ris pēc Karlsbādes turnīra.

Vasjukiešu šahisti uzklausīja Ostapu ar īstenu dēlu mīlestību. Ostaps bija iededzies. Viņš sajuta jaunu spēku un šaha ideju pieplūdumu.

— Jūs pat neticēsiet, — viņš teica, — cik tālu aizgājusi šaha doma. Zināt, Laskers ķēries pie gaužām banāliem paņēmieniem — ar viņu nav iespējams spēlēt. Viņš apkvēpina savus pretiniekus ar cigāru dūmiem. Un tīšām smēķē tos lētākos, lai dūmi būtu riebīgāki. Saha pasaule ir uztraukusies.

Lielmeistars pārgāja uz vietējām tēmām: — Kāpēc provincē nemaz nav domas asuma? Piemēram, jūsu šaha sekcija. Tā viņa arī saucas: šaha sekcija. Garlaicīgi, meitenes! Kāpēc jūs, nu patiešām, nevarētu to nosaukt kaut kā izteiksmīgāk, kā klājas īstiem šahistiem? Tas iesaistītu sekcijā plašas arodbiedrības biedru masas. Būtu nosaukuši savu sekciju, piemēram, «Četru zirgu šaha klubs» vai «Sarkanā galotne», vai «Kvalitātes zaudēšana, iegūstot tempu».

Tas būtu lieliski! Skanīgi!

Ideja guva panākumus.

— Patiešām, — vasjukieši sacīja, — kāpēc mēs savu sekciju nevarētu pārdēvēt par «Četru zirgu klubu»?

Tā kā bija ieradies viss šaha sekcijas birojs, Ostaps, pats uzņemdamies goda priekšsēdētāja pienākumus, noorganizēja īsu sēdi, kurā sekciju vienbalsīgi pārdēvēja par «Četru zirgu šaha klubu».

Lielmeistars pašrocīgi, izmantodams uz «Skrjabina» gūto pieredzi, no kartona loksnes izgatavoja izkārtni ar četriem zirgiem un atbil​stošu uzrakstu. Šis svarīgais pasākums solīja šaha domas uzplaukumu Vasjukos.

— Šahs! — Ostaps sacīja. — Vai jūs zināt, kas ir šahs? Tas virza uz priekšu ne tikai kultūru, bet arī ekonomiku! Vai jūs zināt, ka jūsu «Četru zirgu šaha klubs», pareizi organizējot darbu, spēj pilnīgi pārveidot Vasjuku pilsētu?

Kopš vakardienas Ostaps vēl nekā nebija ēdis. Tāpēc viņa daiļrunība bija neparasta.

— Jā! — viņš kliedza. — Šahs valsti padara bagātāku! Ja jūs piekritīsiet manam projektam, tad no pilsētas uz piestātni jūs iesiet pa marmora kāpnēm! Vasjuki kļūs desmit guberņu centrs! Vai jūs agrāk bijāt kaut ko dzirdējuši par Zemmeringas pilsētu? Nekā! Bet tagad šī pilsētele kļuvusi bagāta un slavena tikai tāpēc, ka tur tika noorganizēts starptautiskais turnīrs. Tāpēc es saku: Vasjukos vajag noorganizēt starptautisku šaha turnīru.

— Bet kā? — visi reizē iesaucās.

— Tas ir pavisam reāli, — lielmeistars atbildēja, — mani personiskie sakari un jūsu pašdarbība — lūk, viss nepieciešamais Vasjuku starptautiskā turnīra organizēšanai, un ar to arī pietiek. Padomājiet tikai, cik skaisti tas skanēs: «1927. gada starptautiskais turnīrs Vasjukos»! Hosē Raula Kapablankas, Emanuēla Laskera, Aļehina, Nimcoviča, Retī, Rubinšteina, Maroci, Taraša, Vidmara un doktora Grigorjeva ierašanās nodrošināta. Bez tam nodrošināta arī mana piedalīšanās!

Bet nauda! — vasjukieši iekunkstējās. — Viņiem visiem taču jāmaksā nauda! Daudzi tūkstoši! Kur lai to ņem?

Par visu gādās varenais orkāns, — O. Benders sa​cīja, — naudu dos ieejas maksa.

Kas pie mums maksās tik traku naudu? Vasju​kieši ...

Kur nu vasjukieši! Vasjukieši naudu nemaksās. Viņi tikai to saņems! Tas viss ir ārkārtīgi vienkārši.

Uz turnīru, kurā piedalīsies tādi pasaulslaveni meistari, taču sabrauks šaha cienītāji no visas pasaules.

Simtiem tūkstošu cilvēku, bagāti cilvēki, drāzīsies šurp uz Vasjukiem. Pirmkārt, ūdens transportam pārvadāt tādu pasažieru daudzumu nebūs pa spēkam. Tātad SCTK uzbūvēs dzelzceļa maģistrāli Maskava —Vasjuki. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, viesnīcas un debesskrāpji viesu uzņemšanai. Treškārt, straujš lauksaimniecības uzplaukums tūkstoš kilometru rādiusā: viesus vajadzēs apgādāt ar saknēm, augļiem, kaviāru, šokolādes konfektēm. Tad vēl pils, kur notiks turnīrs, — tas ceturtkārt. Piektkārt, garāžu celšana viesu autotransportam. Lai visai pasaulei pārraidītu sensacionālos turnīra rezultātus, vajadzēs uzbūvēt superjaudīgu radiostaciju. Tas ir sestkārt. Tagad vēl par dzelzceļa maģistrāli Maskava—Vasjuki.

Neapšaubāmi tai nebūs tik lielas caurlaides spējas, lai atvestu uz Vasjukiem visus gribētājus. Tātad — vajadzīga lidosta «Lielie Vasjuki», regulāra pasta lidmašīnu un dirižabļu satiksme ar visām pasaules malām, arī Losandželosu un Melburnu.

Vasjuku pilsētas šaha amatieriem pavērās žilbinošas perspektīvas. Istaba papletās platāka.

Zirgaudzētāju pils satrunējušās sienas sabruka, un to vietā pret zilajām debesīm pacēlās šaha jaunrades pils — trīsdesmit trīs stāvi vienos stiklos. Katrā zālē, katrā istabā un pat liftos, kas līdzīgi atspolēm šaudījās augšup un lejup, sēdēja domās nogrimuši cilvēki un spēlēja šahu pie galdiņiem ar ma-lahīta inkrustāciju.

Marmora kāpnes veda lejā līdz pašai zilajai Volgai. Upē bija noenkurojušies okeāna tvaikoņi.

Funikuleros uz pilsētu brauca augšā ārzemnieki uzblīdušiem ģīmjiem, šaha lēdijas, indiešu aizsardzības cienītāji no Austrālijas, indusi ar baltiem turbāniem, spāniešu partijas piekritēji, vācieši, franči, jaunzēlandieši, Amazones baseina apdzīvotāji un vasjukiešu skauģi — maskavieši, ļeņingradieši, kijevieši, sibīrieši un odesieši.

Automobiļi kā uz konveijera slīdēja starp marmora hoteļiem. Pēkšņi — viss apstājies. No greznās viesnīcas «Brīvbandinieks» iznāca pasaules čempions Hosē Rauls Kapablanka-i-Graupēra. Viņu ielenca dāmas. Milicis, tērpies speciālā šahistu formā (rūtainas galifē, uz zīmot-nēm laidņi), laipni smaidīdams, militāri sveicināja. Pie čempiona cienīgi piegāja vienacainais vasjukiešu «Četru zirgu kluba» priekšsēdētājs.

Divu šaha zvaigžņu pārrunas, kas risinājās angļu valodā, pārtrauca doktora Grigorjeva un nākamā pasaules čempiona Aļehina ierašanās ar lidmašīnu.

Apsveikuma kliedzieni satricināja visu pilsētu. Hosē Rauls Kapablanka-i-Graupēra savilka skābu ģīmi. Pēc vienača mājiena pie aeroplāna pieslīdēja marmora kāpnes. Doktors Grigorjevs noskrēja pa tām lejā, sveicinot vēcinādams savu jauno platmali un tūliņ uz vietas komentēdams iespējamo Kapablankas kļūdu gaidāmajā cīņā ar Aļehinu.

Pēkšņi pie apvāršņa parādījās melns punkts. Tas ātri tuvojās un auga arvien lielāks, pārvērzdamies par lielu smaragda krāsas izpletni. Kā liels rutks pie izpletņa riņķa karājās cilvēks ar koferīti.

— Tas ir viņš! — Vienacis sauca. — Urā! Urā! Urā! Es pazīstu lielo šahistu-filozofu doktoru Laskeru. Tikai viņš viens pats visā plašajā pasaulē valkā tādas zaļas ze​ķītes.

Hosē Rauls Kapablanka i Graupēra atkal saviebās.

Laskeram veikli piestūma marmora kāpnes, un ņiprais eksčempions, nopūzdams no kreisās piedurknes puteklīti, kas tur bija pieķēries lidojuma laikā virs Silēzijas, iekrita vienača apkampienos.

Vienacis apņēma Laskeru ap vidu, aizveda pie čempiona un sacīja: — Salīgstiet mieru! Lūdzu jūs vasjukiešu plašo masu vārdā! Salīgstiet mieru!

Hosē Rauls skaļi nopūtās un, kratīdams vecā veterāna roku, sacīja: Es vienmēr esmu izjutis dziļu cieņu pret jūsu ideju spāniešu partijā pārvietot laidni no b5 uz c4.

Urā! — vienacis iebļāvās. — Vienkārši un pārlieci​noši, čempiona stilā!

Un viss nepārredzamais pūlis viņam pievienojās: — Urā! Vivat! Banzai! Vienkārši un pārliecinoši, čem​piona stilā!!!

Visās divpadsmit Vasjuku stacijās piestāja ātrvilcieni un izsēdināja, arvien jaunus un jaunus šaha cienītāju barus.

Debesis jau kvēloja reklāmu ugunīs, kad pilsētas ielās izveda baltu ķēvi. Tā bija vienīgā ķēve, kas vēl bija saglabājusies pēc vasjukiešu transporta mehanizācijas. Ar īpašu lēmumu tā tika pārdēvēta par zirgu, kaut gan visu mūžu bija skaitījusies ķēve. Šaha cienītāji to sveicināja, vicinādami palmu zarus un šaha dēļus.

Neraizējieties, — Ostaps sacīja, — mans projekts jūsu pilsētai garantē nedzirdētu ražošanas spēku uzplaukumu. Iedomājieties tikai, kas notiks, kad turnīrs beigsies un visi viesi aizbrauks! Maskavas iedzīvotāji, dzīvokļu krīzes nomākti, lauzīsies šurp uz jūsu brīnišķīgo pilsētu. Vasjuki automātiski kļūs par galvaspilsētu. Uz šejieni pārcelsies valdība. Vasjukus pārdēvēs par Ņūmaskavu, Maskavu — par Vecajiem Vasjukiem. Ļeņingradieši un harkovieši griezīs zobus, bet nekā nevarēs padarīt.-Ņūmaskava kļūs par elegantāko Eiropas centru un drīz vien arī par visas pasaules centru.

Visas pasaules!!! — apdullinātie vasjukieši iekunk​stējās.

Jā! Un vēlāk pat par Visuma centru. Saha doma, kas apriņķa pilsētu pārvērtusi par visas zemeslodes galvaspilsētu, pati pārveidosies pielietojamā zinātnē un izgudros starpplanētu satiksmes līdzekļus. No Vasjukiem tiks raidīti signāli uz Marsu, Jupiteru un Neptūnu. Satiksme ar Veneru kļūs tikpat viegla kā brauciens no Ri-binskas līdz Jaroslavļai. Un — tad tā vien skaties — varbūt pēc gadiem astoņiem Vasjukos notiks Visuma vēs​turē pirmais starpplanētu šaha kongress!

Ostaps noslaucīja savu cēlo pieri. Viņam tik ļoti gribējās ēst, ka viņš labprāt būtu notiesājis ceptu šaha zirgu.

— Jā-ā, — vienacis novilka, pārlaizdams putekļainajām telpām neprātīgu skatienu. — Bet kā tad lai praktiski to visu izdara, tā sakot, uz ko lai balstāmies?

Klātesošie sasprindzināti raudzījās lielmeistarā.

— Atkārtoju, ka praktiski viss atkarīgs tikai no jūsu rosības. Visu organizatorisko darbu, atkārtoju, uzņemos es pats. Materiālu izdevumu absolūti nekādu, ja neskaita naudu telegrammu nosūtīšanai.

Vienacis piebikstīja saviem cīņasbiedriem.

— Nu, — viņš jautāja, — ko jūs par to teiksiet?— Nokārtosim! Nokārtosim! — vasjukieši klaigāja, — Cik tad īsteni vajag naudas.., tām.., telegram​mām?

— Smieklīga sumrna, — Ostaps sacīja, — simt rubļu,— Mūsu kasē ir tikai divdesmit viens rublis sešpa​dsmit kapeikas. Mēs, protams, zinām, tas ir daudz par maz….

Taču lielmeistars, izrādījās, bija piekāpīgs organiza​tors.

— Labi, — viņš sacīja, — dodiet šurp savus divdesmit rubļus.

— Bet vai pietiks? — vienacis jautāja.

— Pirmajām telegrammām pietiks. Bet pēc tam ienāks ziedojumi un naudu nebūs kur likt.

Paslēpis naudu zaļo ceļojuma svārku kabatā, lielmeistars atgādināja klātesošajiem par savu lekciju un simultānspēli pie simt sešdesmit galdiņiem, laipni atvadījās līdz vakaram un devās uz «Kartonāžnieka»

klubu, lai sa​tiktu Ipolitu Matvejeviču.

— Es mirstu badā, — Vorobjaņinovs sacīja ķērkstošā balsī.

Viņš jau sēdēja pie kases lodziņa, bet vēl nebija iekasējis nevienas kapeikas un nevarēja nopirkt pat mārciņu maizes. Viņam priekšā atradās zaļš stiepļu groziņš, kur ielikt iekasēto naudu. Tādos groziņos vidēji turīgās mā​jās liek nažus un dakšiņas.

Klausieties, Vorobjaņinov, — Ostaps uzsauca, — pārtrauciet uz kādu pusotru stundu kases operācijas! Iesim uz tautas ēdnīcu pusdienot. Pa ceļam apstāstīšu, kāda situācija. Starp citu, jums vajag noskūties un sakārtoties. Jūs izskatāties pēc gatavā plukatas. Lielmeistaram nedrīkst būt tādi šaubīgi paziņas.

Neesmu pārdevis vēl nevienu biļeti, — Ipolits Matvejevičs pavēstīja.

Nav liela bēda. Uz vakara pusi sanāks. Pilsēta man jau ziedoja divdesmit rubļu starptautiskā šaha turnīra organizēšanai.

— Tad kam mums vajadzīga šī simultānspēle? — administrators čukstēja. — Mūs taču var piekaut.

Bet ar divdesmit rubļiem tūlīt varam kāpt kuģī — tikko no augšteces pienācis «Kārlis Lībknehts» —, mierīgi braukt līdz Staļingradai un tur sagaidīt teātri. Varbūt tur izdosies uzšķērst krēslus. Tad mēs būsim bagāti un mums piede​rēs viss, — Tukšā dūšā nedrīkst runāt tādas muļķības. Tas negatīvi ietekmē smadzenes. Par divdesmit rubļiem varbūt arī aizbrauksim līdz Staļingradai… Bet kur tad nauda iztikai? Vitamīnus, dārgais biedri muižniecības priekšniek, par velti nevienam nedod. Toties no ekspansīvajiem vasjukiešiem par lekciju un spēli varēs noplēst savus trīs​desmit rubļus.

— Piekaus! — Vorobjaņinovs sarūgtināts noteica.

— Protams, risks ir. Var ielauzt ribas. Starp citu, man ir ideja, kā pasargāt vismaz jūs. Bet par to vēlāk. Pagai​dām iesim nomēģināt vietējos ēdienus.

Ap pulksten sešiem vakarā, labi paēdis, noskuvies un ar odekolonu iesmaržojies, lielmeistars iegāja «Kartonāž​nieka» kluba kasē.

Labi paēdis un noskuvies, Vorobjaņinovs žiperīgi tir​gojās ar biļetēm.

— Nu, kā ir? — lielmeistars klusi pajautāja.— Ieejas biļetes — trīsdesmit un spēlētāju — divdesmit, — administrators atbildēja.— Sešpadsmit rubļu. Maz, maz!— Ko nu, Bender, skatieties, kāda rinda! Kāviens neizbēgams!— Par to nedomājiet! Raudāsiet, kad sitīs, bet pagaidām netūļājieties!

Mācieties tirgoties!

Pēc stundas kasē bija trīsdesmit pieci rubļi. Publika zālē nervozēja.

— Taisiet ciet lodziņu! Dodiet naudu! — Ostaps sacīja. — Tagad tā. Te jums būs pieci rubļi, ejiet uz piestātni, nolīgstiet laivu uz pāris stundām un gaidiet mani krastmalā lejpus noliktavas. Mēs abi dosimies vakara izbrau​kumā. Par mani nebēdājiet. Es šodien esmu formā.

Lielmeistars iegāja zālē. Viņš jutās mundrs un droši zināja, ka ar pirmo gājienu e2—e4 viņam nedraud nekādi sarežģījumi. Pārējie gājieni, tiesa kas tiesa, tinās pilnīgā miglā, bet tas lielo kombinatoru nepavisam neuztrauca. Viņš bija sagatavojis pilnīgi negaidītu variantu pat visbezcerīgākās partijas glābšanai.

Lielmeistaru sagaidīja ar aplausiem. Kluba nelielā zāle bija izdaiļota ar daudzkrāsainiem karodziņiem.Pirms nedēļas šeit bija noticis Slīcēju glābšanas biedrības vakars, par to liecināja arī lozungs pie sienas: «PALĪDZĪBA SLĪCĒJIEMIR PAŠU SLĪCĒJU ROKAS».

Ostaps paklanījās, pastiepa rokas, it kā atraidīdams nepelnītos aplausus, un uzkāpa estrādē.

— Biedri! — viņš skanīgā balsī sacīja. — Mani šaha biedri un draugi, šodien es jums nolasīšu lekciju par tematu, par kuru pirms nedēļas tiku lasījis Ņižņijnovgorodā un, varu jums atzīties, ar gluži labiem panākumiem. Manas lekcijas priekšmets — «Auglīgā atklātnes ideja». Kas, biedri, ir atklātne, un ko nozīmē, biedri, ideja? Atklātne, biedri, ir quasi una phantasia. Bet ko, biedri, nozīmē ideja? Ideja,

biedri, ir loģiskā šaha formā ietērpta cilvēka doma. Pat ar niecīgiem spēkiem var pāriet uzbrukumā. Viss atkarīgs no katra indivīda spējām. Piemēram, tas gaišmatis trešajā rindā. Pieņemsim, ka viņš spēlē labi...

Gaišmatis trešajā rindā pietvīka.

— Bet, lūk, tas tumšmatis, pieņemsim, spēlē sliktāk. Visi pagriezās un apskatīja arī tumšmati.

— Ko mēs redzam, biedri? Mēs redzam, ka gaišmatis spēlē labi, bet tumšmatis spēlē slikti. Un nekādas lekcijas nespēs grozīt spēku samēru, ja katrs indivīds pastāvīgi netrenēsies dambr... tas ir, es gribēju sacīt — šaha spēlē..» Bet tagad, biedri, es jums pastāstīšu dažus pamācošus gadījumus no mūsu cienījamo hipermodernistu Kapablankas, Laskera un doktora Grigorjeva pieredzes.

Ostaps pastāstīja auditorijai dažas aizvēsturiskas anekdotes, kuras vēl bērnībā bija smēlis no «Zilā žurnāla», un ar to nobeidza intermēdiju.

Par lekcijas īsumu visi bija mazliet pārsteigti. Bet vienāds nenovērsa savu vienīgo aci no lielmeistara apaviem.

Taču simultānspēles seanss aizkavēja vienacainā šahista augošās aizdomas. Kopā ar citiem šahistiem viņš novietoja šahgaldiņus pakavveidā. Spēlēt ar lielmeistaru nosēdās trīsdesmit šaha amatieru.

Daudzi no viņiem bija galīgi apmulsuši un nemitīgi skatījās šaha mācību grāmatās, atsvaidzinādami atmiņā sarežģītus variantus, ar kuru palīdzību cerēja padoties lielmeistaram kaut vai tikai pēc divdesmit otrā gājiena.

Ostaps pārlaida skatienu melno rindām, kas viņu ielenca no visām pusēm, paskatījās uz aizvērtajām durvīm un tad drosmīgi ķērās pie darba. Viņš piegāja pie vienača, kas sēdēja pie pirmā galdiņa, un pārvietoja ka​raļa bandinieku no lauciņa e2 uz lauciņu e4.

Vienacis tūlīt ar rokām saķēra ausis un sāka saspringti domāt. Amatieru rindām pārskrēja šalkoņa: — Lielmeistars spēlēja e2—e4.

Ostaps nelutināja savus pretiniekus ar atklātņu dažādību. Arī uz pārējiem divdesmit deviņiem galdiņiem viņš veica to pašu operāciju — pārvilka karaļa bandinieku no e2 uz e4. Amatieri cits pēc cita grūda pirkstus matos un iegrima drudžainos meklējumos. Nespēlējošie uzmanīgi vēroja lielmeistaru.

Pilsētas vienīgais fotoamatiēris uzrāpās uz krēsla un jau gatavojās aizdedzināt magniju, taču Ostaps sāka dusmīgi vicināt rokas un, pārtraucis savu gaitu gar galdiņiem, skaļi uzkliedza:— Aizvāciet fotogrāfu! Viņš traucē manu šaha domu! «Kāda velna pēc atstāt savu fotogrāfiju šai nožēlojamā pilsētelē? Man nepatīk ielaisties darīšanās ar miliciju,» viņš pie sevis nodomāja.Amatieru sašutuma pilnā šņākšana piespieda fotogrāfu atteikties no sava nodoma. Sašutums bija tik liels, ka fotogrāfu pat izmeta no telpām.

Pēc trešā gājiena noskaidrojās, ka lielmeistars spēlē astoņpadsmit spāniešu partijas. Pārējās divpadsmit melnie pielietoja kaut arī novecojušo, toties diezgan drošo Filidora aizsardzību. Ja Ostaps zinātu, ka viņš spēlē tik sarežģītas partijas un saduras ar tik pārbaudītu aizsardzību, viņš ļoti brīnītos.

Patiesibā lielais kombinators šahu spēlēja otrreiz mūžā.Sākumā amatierus un vispirms, protams, vienaci sagrāba šausmas. Nebija šaubu, ka lielmeistars rīkojas viltīgi.Ar neparastu vieglumu, katrā ziņā klusībā ņirgādamies par atpalikušajiem Vasjuku pilsētas amatieriem, lielmeistars pa labi un pa kreisi upurēja bandiniekus, smagās un vieglās figūras. Lekcijas laikā noķengātajam tumšmatim viņš upurēja pat dāmu.

Tumšmati pārņēma šausmas, viņš jau gribēja padoties un tikai ar milzīgu gribasspēku piespiedās spēli turpināt.

Pērkons no skaidrām debesīm atskanēja pēc piecām minūtēm.

— Mats! — nošļupstēja līdz nāvei pārbijies tumšmatis. — Biedri lielmeistar, jums ir mats.

Ostaps izanalizēja stāvokli, apkaunojoši nosauca dāmu par karalieni un pārspīlēti augstā stilā apsveica tumšmati ar uzvaru. Amatieru rindas pāršalca dobja murdoņa.

«Laiks mukt,» Ostaps nodomāja, mierīgi staigādams starp galdiņiem un nevērīgi pārbīdīdams figūras.

Jūs nepareizi nolikāt zirgu, biedri lielmeistar, — vienacis lišķīgi ieteicās. — Zirgs tā neiet.

Pārdon, pārdon, atvainojos, — lielmeistars atbil​dēja, — pēc lekcijas es jūtos mazliet noguris.

Nākamajās desmit minūtēs lielmeistars zaudēja vēl des​mit partijas.

«Kartonāžnieka» kluba telpās atskanēja izbrīna pilni saucieni. Brieda konflikts. Ostaps zaudēja piecpadsmit partijas pēc kārtas un drīz pēc tam vēl trīs. Palika tikai vienacis. Partijas sākumā viņš aiz bailēm bija pieļāvis daudz kļūdu un tagad ar lielām grūtībām tuvojās uzvarai. Ostaps, klātesošajiem nemanot, nozaga no galdiņa melno torni un paslēpa kabatā.

Pūlis cieši ieslēdza spēlētājus.

Nupat vēl šai vietā stāvēja mans tornis, — paskatījies apkārt, iekliedzās vienacis, — bet tagad tā vairs nav!

Ja nav, tad nav arī bijis! — Ostaps parupji atbil​dēja.

Kā tad nebija? Es skaidri atceros!

Protams, nebija!

Kur tad tas varēja palikt? Jūs to nositāt?

Nositu.

Kad? Kurā gājienā?

— Ko jūs man jaucat galvu ar savu torni? Ja padodaties, tad tā arī sakiet!

Piedodiet, biedri, man visi gājieni pierakstīti!

Kantoris raksta, — Ostaps atteica.

Tas ir neciešami! — vienacis iebļāvās. — Atdodiet manu torni!

Padodieties, padodieties, kas tie tādi par pekstiņiem!

Atdodiet torni!

Tajā pašā brīdī lielmeistars, sapratis, ka vilcināšanās ir tikpat kā pašnāvība, sagrāba saujā dažas figūras un meta ar tām vienacainajam pretiniekam pa galvu.

— Biedri! — vienacis iespiedzās. — Paskatieties! Ama​tieri sit!

Vasjuku šahisti apstulba.

Nezaudēdams dārgo laiku, Ostaps drāza ar šaha galdiņu pa lampu un, tumsā belzdams gan pa žokļiem, gan pa pierēm, izskrēja uz ielas. Vasjuku amatieri, cits citu grūstīdami, metās Ostapam pakaļ.

Spīdēja mēness. Ostaps traucās pa sidrabaino ielu viegli kā eņģelis, atgrūzdamies no grēcīgās zemes. Tā kā Vasjuku pilsēta netika pārvērsta par Visuma centru, skriet vajadzēja nevis starp pilīm, bet gan starp baļķu na​miņiem ar ārslēģiem.

Viņam dzinās pakaļ šaha amatieri.

Turiet lielmeistaru! — vienacis rēca.

Blēdis! — pārējie piebalsoja.

Jefiņi! — lielmeistars atcirta un sāka skriet vēl ātrāk.

— Palīgā! — bļāva aizvainotie šahisti.

Ostaps drāzās lejā pa kāpnēm, kas veda uz piestātni. Viņam bija jānoskrien četrsimt pakāpienu.

Sestajā kāpņu laukumiņā viņu jau gaidīja divi amatieri, kas bija atskrējuši šurp taisni pa nogāzes taciņu.

Ostaps atskatījās. No augšas kā suņu bars gāzās lejā satracināto Filidora aizsardzības cienītāju ciešais pulks. Atkāpšanās nebija iespē​jama. Tāpēc Ostaps skrēja uz priekšu.

Es jūs miltos samalšu, sātani tādi! — viņš uzbļāva drošsirdīgajiem izlūkiem, mezdamies lejup no piektā lau​kumiņa.

Pārbiedētie drosminieki iebrēcās, pārvēlās pāri margām un noripoja pauguru un nogāžu tumsā. Ceļš bija brīvs.

— Turiet lielmeistaru! — atskanēja no augšas. Vajātāji skrēja, klaudzinādami koka kāpnes, it kā pa tām ripotu ķegļu bumbas.

Izskrējis krastā, Ostaps nogriezās pa labi, acīm mek​lēdams laivu ar viņam uzticīgo administratoru.

Ipolits Matvejevičs idilliski sēdēja laiviņā. Ostaps atkrita uz sola un ņēmās enerģiski irties prom no

krasta. Pēc brītiņa uz laivu sāka lidot akmeņi. Viens no tiem ķēra Ipolitu Matvejeviču. Virs pūtes viņam izauga tumši zils puns. Ipolits Matvejevičs ierāva galvu plecos un sāka šņukstēt.

— Esat gan jūs lupata! Man gandrīz vai galvu norāva, bet es nesaku nekā: esmu mundrs un priecīgs.

Un, ja vēl ņemam vērā piecdesmit rubļu tīras peļņas, tad par vienu ragu jūsu pierē tas ir diezgan pieklājīgs honorārs.

Pa to laiku vajātāji, kas tikai tagad bija aptvēruši, ka plāns par Vasjuku pārvēršanu Ņūmaskavā ir sabrucis un ka lielmeistars aizved no pilsētas piecdesmit sūri pelnītus vasjukiešu rubļus, sakāpa lielā laivā un klaigādami izairēja upes vidū. Laivā bija sablīvējušies ap trīsdesmit cilvēku. Visiem gribējās pašiem piedalīties lielmeistara sodīšanā. Ekspedīciju vadīja vienacis. Viņa vienīgā acs nakts tumsā spīdēja kā bāka.

— Turiet lielmeistaru! — pārpildītajā laivā auroja.

— Pilnu gaitu, Kisa! — Ostaps sacīja, — Ja viņi mūs panāks, negarantēju, ka jūsu pensnejs paliks vesels.

Abas laivas peldēja lejup pa straumi. Attālums starp tām kļuva aizvien mazāks. Ostaps bija galīgi nomocījies.

— Nekur neizmuksiet, nelieši! — kliedza no lielās lai​vas.

Ostaps neatbildēja — nebija laika. Airi rāvās ārā no ūdens. Ūdens straumēm šļācās no trakojošo airu apakšas un lija laivā.

— Piespied! — Ostaps čukstus pats sevi skubināja.

Ipolits Matvejevičs pūlējās, cik spēja. Lielā laiva triumfēja. Tās augstais korpuss no kreisās puses jau apdzina koncesionāru laiviņu, lai piespiestu lielmeistaru pie krasta. Koncesionārus gaidīja bēdīgs liktenis. Prieks lielajā laivā bija tik neapvaldīts, ka visi šahisti pārgāja pie labā borta, lai brīdī, kad laiviņu panāks, ar jo lielāku spēka pārsvaru mestos virsū ļaundarim lielmeistaram.

Sargājiet pensneju, Kisa! — Ostaps izmisis uzklie​dza un nometa airus. — Tagad sāksies!

Kungi! — pēkšņi gaiļa balstiņā iesaucās Ipolits Matvejevičs. — Vai patiešām jūs gribat mūs piekaut?

Un kā vēl! — nodārdināja vasjukiešu amatieri, gra​sīdamies lēkt laivā.

Bet šai mirklī notika visas pasaules godīgajiem šahistiem ārkārtīgi nepatīkams atgadījums. Laiva pēkšņi sa​svērās uz sāniem un ar labo bortu iesmēla ūdeni.

— Uzmanīgāk! — vienacainais kapteinis iespiedzās. Taču bija jau par vēlu. Pie vasjukiešu drednauta labā borta bija sadrūzmējušies pārāk daudz amatieru. Mainījusi smaguma centru, laiva bez jebkādas svārstīšanās apgāzās pilnīgā saskaņā ar fizikas likumiem. Upes mieru iztraucēja kopīgs brēciens.

— Aūū! — atskanēja gari stieptas šahistu vaimanas. Ūdenī ķepurojās veseli trīsdesmit amatieri. Viņi ātri iznira virs ūdens un cits pēc cita ķērās pie apgāztās lai​vas. Pēdējais piepeldēja vienacis.

— Jefiņi! — Ostaps sajūsmināts iesaucās. — Ko tad jūs nesitat savu lielmeistaru? Ja nemaldos, jūs gribējāt mani piekaut?

Ostaps apmeta loku ap katastrofā cietušajiem.

— Jūs taču saprotat, Vasjuku indivīdi, ka es varētu jūs pa vienam vien noslīcināt, tomēr es jums dāvāju dzīvību. Dzīvojiet, pilsoņi! Tikai, dieva dēļ, nespēlējiet šahu! Jūs taču gluži vienkārši neprotat spēlēt! Ak jūs, jefiņi, jefiņi!,.. Brauksim tālāk, Ipolit Matvejevič. Ardievu, vien-acainie amatieri! Baidos, ka Vasjuki tomēr nekļūs par Visuma centru. Es nedomāju, ka šaha meistari gribēs braukt pie tādiem muļķiem kā jūs, pat ja es viņiem to lūgtu. Ardievu, aso šaha pārdzīvojumu cienītāji! Lai dzīvo «Četru zirgu klubs»!

XXXV NODAĻA U. C.

Rīts koncesionariem pienāca Ceboksaru pievārtē. Ostaps snauda pie stūres. Ipolits Matvejevičs miegaini plunkšķināja airus ūdenī. Nakts dzestrumā abus kratīja drebuļi. Austrumos plauka sārti pumpuri.

Ipolita Matvejeviča pen​snejs kvēloja aizvien spožāk, Tā ovālie stikli zaigoja.

Stiklos pārmaiņus atspoguļojās abi krasti. Kreisā krasta semafors izliecās bikonkāva stiklā.

Ceboksaru zilie kupoli peldēja kā kuģi. Dārzs austrumos auga lielāks un lielāks. Ziedpumpuri pārvērtās par vulkāniem, kas izvirda vislabāko konditorejas krāsu lavu. Putniņi kreisajā krastā sacēla varenu jampadraci. Pensneja zelta kniebis uzzibsnīja un apžilbināja lielmeistaram acis. Bija uzlēkusi saule.

Ostaps atvēra acis un izstaipījās, laiva sasvērās uz sā​niem, kauli nokrakšķēja.

— Labrīt, Kisa! — viņš žāvādamies sacīja. — Nāku es ar rīta gaismu vēstīt tev, ka saule staro un ar savu kvēlo kaismu lej tā zeltu koku zaros ...

Piestātne, — Ipolits Matvejevičs paziņoja. Ostaps izvilka ceļvedi un sāka pētīt.

Pēc visa spriežot, tie ir Čeboksari. Tā, tā...

Vēršam jūsu uzmanību uz Čeboksariem, kas atrodas ļoti skaistā vietā...

Kisa, vai tā patiešām ir? ...

Pašreiz Ceboksaros ir 7702 iedzīvotāji.

Kisa! Pārtrauksim briljantu medības un palielināsim Ceboksaru iedzīvotāju skaitu līdz septiņi tūkstoši septiņi simti četriem cilvēkiem. Ko? Tas būtu ļoti efektīgi... Atvērsim sikpreču bodi, un tā mums droši garantēs maizes riecienu ... Nu labi, skatīsimies tālāk. .

1555. gadā dibinātajā pilsētā saglabājušās dažas visai interesantas baznīcas. Līdzās Cuvašijas republikas administratīvajām iestādēm šeit atrodas strādnieku fakultāte, partijas skola, pedagoģiskais tehnikums, divas otrās pakāpes skolas, muzejs, zinātniskā biedrība un bibliotēka.

Ceboksaru kuģu piestātnē un tirgū jūs sastapsiet čuvašus un čere-misus, kuri izceļas ar savu izskatu ...

Bet, iekams draugi sasniedza piestātni, kur varēja sastapt čuvašus un čeremisus, viņu uzmanību saistīja kāds priekšmets, kas peldēja pa straumi laivai pa priekšu.

— Krēsls! — Ostaps iesaucās. — Administrator! Mūsu krēsls peld!

Kompanjoni piebrauca pie krēsla. Tas šūpojās, griezās riņķī, iegrima ūdenī, atkal iznira, peldēdams prom no koncesionāru laivas. Ūdens skalojās iekšā krēsla uzšķērstajā vēderā.

Tas bija tas pats krēsls, kuru viņi uzšķērda, braukdami ar «Skrjabinu»; tagad tas lēni peldēja uz Kaspijas jūru.

— Lieliski, draudziņi — Ostaps iesaucās, —« Sen neesam tikušies! Zināt, Vorobjāņinov, man šis krēsls atgādina mūsu dzīvi. Mēs arī peldam pa straumi. Mūs slīcina, mēs atkal uzpeldam, kaut gan nevienu ar to, liekas, neiepriecinām. Neviens mūs nemīl, ja neņem vērā kriminālizmeklētājus, kuri galu galā arī mūs nemīl. Nevienam gar mums nav nekādas daļas. Ja vakar šaha amatieriem būtu izdevies mūs noslīcināt, no mums pāri paliktu tikai līķu apskates protokols: «Abi līķi guļ ar kājām pret dienvidaustrumiem, bet ar galvām — pret ziemeļrietumiem, Uz ķermeņa plēstas brūces, kas acīmredzot radītas ar kādu trulu priekšmetu.» Amatieri droši vien mūs būtu situši ar šaha dēļiem. Nav vārdam Vietas, diezgan truli priekšmeti .., «Pirmais — gadus piecdesmit piecus veca vīrieša līķis ģērbts saplīsušos listrīna svārkos, vecās biksēs un vecos zābakos. Svārku kabatā atrasta apliecība uz pils. Konrāda Karloviča Mihelsona vārda -,,»» Redzat, Kisa, ko par jums rakstītu.

— Bet ko rakstītu par jums? — Vorobjaņinovs dusmīgi noprasīja.

— O! Par mani rakstītu kaut ko pavisam citu. Par mani rakstītu tā: «Otrais ir divdesmit septiņus gadus veca vīrieša līķis. Šis vīrietis ir mīlējis un cietis. Viņš mīlējis naudu un cietis no tās trūkuma. Viņa galva ar augsto pieri, ko apņem zilganmelnas cirtas, pavērsta pret sauli. Viņa graciozās kājas ar četrdesmit otrā numura kurpēm pagrieztas pret ziemeļblāzmu. Ķermenis ietērpts tīrās, baltās drānās, uz krūtīm ar perlamutru inkrustēta zelta arfa un romances notis: «Jel paliec sveiks, mans Jaunais ciems».

Nelaiķis jauneklis nodarbojies ar ornamentu iededzināšanu koka priekšmetos, kas redzams pēc svārku kabatā atrastās apliecības, kuru izsniedzis mājamatniecības artelis «Pegazs un Parnāss» 23./VIII 24, g.,

nr. 86/1562.» Un mani, Kisa, apglabātu lepni, ar orķestri, ar runām, un piemineklī iekaltu: «Seit atdusas ievērojams siltumtehniķis un iznīcinātājs Ostaps Suleimāns Berta Marija Ben-der-bejs, kura tēvs bija Turcijas pavalstnieks un nomira, neatstājis savam dēlam Ostapam Suleimānam ne vismazāko mantojumu.

Nelaiķa māte bija grāfiene un savus ienākumus neieguva ar darbu». Šādi tērzēdami, koncesionāri piestāja Ceboksaŗu krastā.

Vakarā, palielinājuši savu kapitālu par pieciem rubļiem, pārdodot vasjukiešu laivu, draugi iesēdās motorkuģī «Urickis» un brauca uz Staļmgradu, aprēķinājuši, ka ceļā aizsteigsies priekšā lēnajam laimestu kuģim un sastaps kolumbiešu trupu Staļingradā.

«Skrjabins» ienāca Staļingradā jūlija sākumā. Draugi to sagaidīja, slēpdamies aiz piestātnē sakrautajām kas​tēm. Pirms kuģa izkraušanas notika izloze. Izlozēja prā​vus laimestus.

Krēslus nācās gaidīt kādas četras stundas. Vispirms no kuģa kāpa lejā kolumbieši un izlozes darbinieki. To vidū izcēlās smaidošā Persicka seja.

Sēdēdami slēptuvē, koncesionāri dzirdēja viņa saucie​nus: — Jā! Tūlīt braukšu uz Maskavu! Telegrammu jau nosūtīju! Vai zināt, kādu? «Gavilēju kopā ar jums.» Lai atmin, ja var!

Persickis noīrēja automobili, iepriekš to no visām pusēm apskatījis un aptaustījis radiatoru, un aizbrauca, nezin kāpēc «urā!» saucienu pavadīts.Pēc tam kad no kuģa bija izcelta hidrauliskā prese, sāka nest ārā kolumbiešu izrāžu skatuves ietērpu. Krēslus iznesa jau tumsā. Kolumbieši piekrāva piecus div​zirgu furgonus un, jautri klaigādami, brauca tieši uz staciju.

— Liekas, Staļingradā viņi nespēlēs, — Ipolits Matvejevičs sacīja.

Ostapu tas padarīja domīgu.

— Vajadzēs braukt līdzi, — viņš nolēma. — Bet kā ar ceļanaudu? Nu, iesim vien uz staciju, tad jau redzēsim.

Stacijā noskaidrojās, ka teātris brauc uz Pjatigorsku caur Tihorecku—Mineraļnije Vodiem. Naudas koncesionāriem pietika tikai vienai biļetei.

— Vai jūs protat braukt par zaķi? — Ostaps jautāja Vorobjaņinovam.

— Es pamēģināšu, — Ipolits Matvejevičs bikli atteica.

— Velns lai parauj! Labāk jau nemēģiniet! Vēlreiz jums piedodu. Lai notiek — par zaķi braukšu es pats!

Ipolitam Matvejevičam nopirka biļeti cietajā bezplackaršu vagonā, un tā bijušais muižniecības priekšnieks ieradās ar zaļos toveros augošiem oleandriem uzpostajā Ziemeļkaukāza dzelzceļlīnijas stacijā Mineraļnije Vodi un, cenzdamies nepagadīties acīs kolumbiešiem, kas kravājās ārā no vilciena, sāka meklēt Ostapu.

Teātris jau sen bija aizbraucis uz Pjatigorsku jaunos vasarnieku vagoniņos, bet Ostaps vēl arvien nerādījās. Viņš atbrauca tikai vakarā un atrada Vorobjaņinovu pil​nīgā izmisumā.

Kur jūs bijāt? — muižniecības priekšnieks ievaidē​jās. — Esmu tā nomocījies!

Ak jūs esat nomocījies, braukdams ar biļeti kabatā? Bet es acīmredzot neesmu nomocījies? Laikam gan tas nebiju es, ko Tihoreckā nodzina no jūsu vilciena buferiem? Tātad es nebiju tas, kas trīs stundas tur nosēdēja kā muļķis, gaidīdams preču vilcienu ar tukšām narzāna pudelēm? Jūs esat cūka, pilsoni muižniecības priekšniek! Kur teātris?

— Pjatigorskā.

— Braucam! Es pa ceļam šo to esmu sagrabinājis. Tīrais ienākums — trīs rubļi. Tas, protams, nav daudz, bet pirmajai narzāna porcijai un dzelzceļa biļetēm pietiks.

Piepilsētas vilciens, klabēdams kā redeļu rati, piecdesmit minūtēs aizvilka ceļotājus līdz Pjatigorskai. Pabrau​kuši garām Zmeikai un Beštau, koncesionāri ieradās Mašuka pakājē.

XXXVI NODAĻASKATS UZ MALAHĪTA KRĀSAS PEĻĶI

Bija svētdienas vakars. Viss bija tīrs un spodrs. Pat Mašuks, noaudzis ar krūmiem un birztalām, šķita rūpīgi sasukāts un izstrāvoja kalnu vežetāla smaržu.

Pa mazo, rotaļlietiņai līdzīgo peronu šaudījās dažnedažādas baltas bikses: bikses no panamas, no kolomjankas, buraudekla un maigā flaneļa. Šeit staigāja sandalēs un apašu krekliņos. Koncesionāri smagajos, netīrajos zābakos, smagajās, noputējušajās biksēs, biezajās vestēs un sakarsušajos svārkos jutās kā svešinieki. Starp daudzveidīgajiem, spilgtajiem katūniem, kādos dižojās kūrvietas jaunavas, visgaišākais un viselegantākais bija stacijas priekšnieces tērps.

Visiem atbraucējiem par brīnumu stacijas priekšniece bija sieviete. Rudas matu cirtas līda ārā no sarkanās formas cepures ar divām sudraba tresēm gar apmali. Viņa valkāja baltu formas žaketi un baltus svārkus.Nopriecājušies par priekšnieci, izlasījuši tikko uzlīmētu afišu par Kolumba teātra viesizrādēm Pjatigorskā un izdzēruši divas pieckapeiku glāzes narzāna, ceļotāji aizbrauca uz pilsētu ar tramvaju «Stacija—Puķu dārzs». Ieeja Puķu dārzā maksāja desmit kapeiku.

Puķu dārzā bija daudz mūzikas, daudz jautru cilvēku un ļoti maz puķu. Baltajā gliemežnīcā simfoniskais orķestris spēlēja «Odu deju». Ļermontova galerijā pārdeva narzānu. Ar narzānu tirgojās kioskos, un to piedāvāja arī iznēsātāji.

Par abiem netīrajiem briljantu meklētājiem neviens ne​likās ne zinis.

— Ek, Kisa, — Ostaps sacīja, — mēs esam lieki šajos dzīves svētkos.

Pirmo nakti kūrortā koncesionāri pavadīja pie narzāna avota.

Tikai šeit, Pjatigorskā, kad Kolumba teātris jau trešo reizi rādīja pārsteigtajiem pilsētniekiem savas «Precības», kompanjoni aptvēra visas tās grūtības, kas saistītas ar dārglietu medībām. Iekļūt teātrī, kā viņi agrāk bija cerējuši, nebija iespējams. Aizkulisēs nakšņoja Galkins, Pal-kins, Malkins, Čalkins un Zalkinds, kuriem stingrā červoncu diēta neļāva dzīvot viesnīcā.

Tā pagāja dienas, un draugi galīgi nomocījās, nakšņodami Ļermontova divkaujas vietā un iztikdami no bagā​žas nešanas vidējas rocības tūristiem.

Sestajā dienā Ostapam laimējās iepazīties ar montieri Mečņikovu, hidropreses pārzini. Mečņikovs, kas šai laikā naudas trūkuma dēļ katru dienu ieradās lāpīt paģiras pie narzāna avota, bija nonācis šausmīgā stāvoklī un, pēc Ostapa novērojumiem, pārdeva tirgū šādus tādus teātra rekvizītus. Galīgā vienošanās tika panākta parastajā rīta iemešanā pie avota. Montieris Mečņikovs sauca Ostapu par draudziņu un piekrita.

— Var, — viņš teica, — to vienmēr var, draudziņ. Ar lielāko prieku, draudziņ.

Ostaps uzreiz saprata, ka montieris ir slīpēts zellis. Līgumslēdzējas puses skatījās viena otrai acīs, apkam​pās, pliķēja pa muguru un laipni smaidīja.

Nu, — Ostaps sacīja, — par visu šo lietu es dodu desmitnieku!

Draudziņ! — montieris brīnījās. — Jūs mani ķirci​nāt. Es esmu narzāna izmocīts cilvēks.

— Cik tad jūs gribat?

— Dodiet pussimtu. Tā taču ir kroņa manta. Es esmu izmocīts cilvēks.

— Labi. Ņemiet divdesmit! Esat ar mieru? Nu, pēc acīm redzu, ka piekrītat.— Piekrišana ir abu pušu pilnīgas nepretošanās pro​dukts.

— Jauki izsakās, suns tāds, — Ostaps iečukstēja ausī Ipolitam Matvejevičam, — mācieties!

Kad tad jūs atnesīsiet krēslus?

Krēslus pret naudu.

To var, — Ostaps atteica bez kādas domāšanas.

Naudu uz priekšu, — montieris paziņoja, — no rīta naudu, vakarā — krēslus vai arīdzan vakarā — naudu, bet nākošās dienas rītā — krēslus.

Bet varbūt labāk šodien — krēslus un rīt — naudu? — Ostaps tirdīja.

Es taču, draudziņ, esmu izmocīts cilvēks. Tādus no​teikumus sirds neņem pretī.

Bet es, — Ostaps sacīja, — naudu saņemšu tikai rīt pa telegrāfu.

Nu tad arī runāsim, — ietiepīgais montieris nobeidza, — bet pagaidām, draudziņ, atpūties vesels te pie avota, bet es iešu: man daudz darba ar presi. Simbijevičs ķeras pie rīkles. Nav vairs spēka. Vai tad ar narzānu vien var izdzīvot?

Un Mečņikovs saules apspīdēts aizgāja.

Ostaps bargi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču.

— Laiks, — viņš sacīja, — kas mums ir, — tā ir nauda, kuras mums nav. Kisa, mums jātaisa karjera.

Mūs gaida simt piecdesmit tūkstoši rubļu un nulle nulle kapeikas. Vajag tikai divdesmit rubļu, lai dārgumi kļūtu mūsu. Te visi līdzekļi labi. Vai nu pans, vai gans. Es izvēlos panu, kaut arī tas ir tīrasinīgs polis.

Ostaps domīgi apgāja apkārt Vprobjaņinovam.

— Novelciet svārkus, muižniecības priekšniek, nu, ašāk! — viņš pēkšņi sacīja.

Ostaps saņēma no pārsteigtā Ipolita Matvejeviča rokām svārkus, nometa zemē un ņēmās mīdīt ar saviem noputējušajiem puszābakiem.

Ko jūs darāt? — Vorobjaņinovs iebrēcās. — Šos svārkus es valkāju jau piecpadsmit gadu, un tie vēl ar​vien kā jauni!

Neuztraucieties! Drīz tie vairs nebūs kā jauni! Dodiet šurp platmali! Tagad nobārstiet bikses ar putekļiem un apslaciniet ar narzānu. Ašil Pēc īsa brītiņa Ipolits Matvejevičs bija kļuvis pretīgi netīrs.

Tagad jūs esat pilnīgi gatavs un varēsiet nopelnīt naudu ar godīgu darbu.

Kas tad man būtu jādara? — Vorobjaņinovs raudu​līgā balsī jautāja.

Ceru, ka franču valodu protat? Ļoti slikti. Ģimnāzijas kursa apjomā.

Hm... Nāksies samierināties ar šo apjomu. Vai jūs varat franču valodā pateikt šādu frāzi: «Kungi, es ne​esmu ēdis sešas dienas!»

Mosjē, — Ipolits Matvejevičs stostīdamies iesāka, — mosjē, hm, hm ... že ne, laikam — že ne manž pa .,. seši, kā tas bija: en, de, truā, katr, senk.,., sis«., sis,,, žūr. Tātad: že ne manž pa sis žūr.

Kas tā jums par izrunu, Kisa! Bet ko gan var prasīt no ubaga! Pats par sevi saprotams, ka Krievijas Eiropas daļas ubags franču valodā runā sliktāk nekā Miljerāns. Nu, Kisulīt, bet kādā apjomā jūs zināt vācu valodu?

Kāpēc man tas viss vajadzīgs? — Ipolits Matveje​vičs iespiedzās.

Tāpēc, — Ostaps sacīja svarīgā balsī, — ka jūs tūliņ iesiet uz Puķu dārzu, nostāsieties ēnā un franču, vācu un krievu valodā lūgsiet dāvanas, uzsverot to, ka jūs esat bijušais kadetu frakcijas Valsts domes loceklis. Viss tīrais ienākums domāts montierim Mečņikovam. Sapratāt?

Ipolits Matvejevičs pārvērtās. Viņa krūtis izliecās kā Pils tilts Ļeņingradā, acis šķīla ugunis, un no nāsīm, kā Ostapam šķita, sāka velties biezi dūmu mutuļi. Osu gali lēnām cēlās uz augšu.

Ai-ai-ai, — nepavisam neizbijies, sacīja lielais kombinators, — skatieties tikai! Nevis cilvēks, bet īsts dūkanbēris!

Nemūžam, — Ipolits Matvejevičs pēkšņi iesaucās dobjā balsī, — Vorobjaņinovs nekad savā mūžā nav stiepis roku pēc dāvanas!

— Tad atstiepsiet kājas, vecais muļķi! —: Ostaps iebrē​cās. — Jūs neesat stiepis roku?

— Nekad!

— Kā jums patīk tāds alfonsisms? Trīs mēnešus dzīvo uz mana rēķina. Trīs mēnešus es viņu ēdinu, dzirdinu un audzinu, un šis alfonss tagad nostājas trešajā pozīcijā un pasludina, ka viņš ... Nu! Pietiek, biedri!_ Viens no diviem: vai nu jūs tūliņ dosieties uz Puķu dārzu un pievakārē atnesīsiet desmit rubļus, vai arī es jūs automātiski izslēgšu no koncesionāru — paju īpašnieku skaita. Skaitu līdz pieci. Jā vai nē?

Viens ...

Jā, — muižniecības priekšnieks nomurmināja, Tādā gadījumā atkārtojiet lūgšanas vārdus.

— Mosjē, že ne manž pa sis žūr. Geben sie mir bitte etwas Kopeek auf dem Stück Brot! Ziedojiet kādu nieku bijušajam Valsts domes deputātam!

— Vēlreiz! Žēlīgāk!

Ipolits Matvejevičs atkārtoja.

Nu, tagad ir labi. Jums ubagošanas talants jau šūpulī ielikts. Ejiet! Satikšanās pusnakti pie narzāna avota. Iegaumējiet, ka tik vēlu nevis aiz romantikas, bet vien​kārši tāpēc, ka vakaros vairāk dod.

Bet jūs, — Ipolits Matvejevičs jautāja, — uz ku​rieni jūs iesiet?

Par mani neraizējieties! Es, kā vienmēr, darbošos tur, kur visgrūtāk.

Draugi šķīrās.

Ostaps aizskrēja uz rakstāmlietu bodīti, nopirka par pēdējām desmit kapeikām kvīšu grāmatiņu un gandrīz veselu stundu nosēdēja uz akmens stabiņa, numurēdams kvītis un uz katras parakstīdamies.

— Pirmajā vietā sistēma, — viņš murmināja, — kat​rai sabiedriskai kapeikai jābūt uzskaitītai.

Lielais kombinators strēlnieka solī devās pa kalnu ceļu, kas veda apkārt Mašukam uz Ļermontova un Martinova divkaujas vietu, garām sanatorijām un atpūtas namiem.

Autobusu un divzirgu ekipāžu apdzīts, Ostaps nonāca pie Iegruves.

Neliela klintī izcirsta galerija veda uz konusveida iegruvumu. Galerija izbeidzās ar balkoniņu, no kura Iegruves pašā dibenā varēja redzēt malahīta krāsas peļķi ar smirdošu šķidrumu. Šī Iegruve Pjatigorskā skaitās ievērojama vieta, un tāpēc to katru dienu apmeklē daudzas ekskursijas un individuāli tūristi.

Ostaps tūlīt saprata, ka Iegruve cilvēkam bez aizsprie​dumiem var kļūt par ienākumu avotu.

«Apbrīnojami,» Ostaps prātoja, «ka pilsēta līdz šim nav iedomājusies ņemt griveņiku par ieeju Iegruvē. Šī, liekas, ir vienīgā vieta, kur pjatigorskieši ielaiž tūristus bez maksas. Es iznīcināšu šo apkaunojošo traipu, kas grauj pil​sētas reputāciju, es izlabošu nepiedodamo nolaidību.»

Un Ostaps rīkojās tā, kā diktēja saprāts, veselīgais instinkts un izveidojusies situācija.

Viņš nostājās pie ieejas Iegruve un, ņurcīdams rokās kvīšu grāmatiņu, laiku pa laikam uzsauca: — Iegādājieties biļetes, pilsoņi! Desmit kapeikas! Bērniem un sarkanarmiešiem ieeja brīva!

Studentiem — pie​cas kapeikas! Tiem, kas nav arodbiedrības biedri, — trīs​desmit kapeikas!

Ostaps trāpīja tieši naglai uz galvas. Paši pjatigorskieši uz Iegruvi negāja, bet no padomju tūrista noplēst desmit kapeikas par ieeju «kaut kur» nesagādāja ne mazākās grūtības. Ap pulksten pieciem jau bija iekasēti kādi seši rubļi. Izpalīdzēja tie, kuri nebija arodbiedrības biedri un kuru Pjatigorskā bija krietni daudz. Visi lētticīgi atdeva savus griveņikus, un kāds sārtvaidzis tūrists, pamanījis Ostapu, triumfējoši sacīja savai sievai: Vai redzi, Taņuša, ko es tev vakar teicu? Un tu vēl strīdējies, ka par ieeju Iegruvē nav jāmaksā.

Nevar būt. Vai nav tiesa, biedri?

Balta patiesība, — Ostaps apstiprināja, — tas nevar būt, ka par ieeju nav jāmaksā. Arodbiedrības bied​riem — desmit kapeiku, bet tiem, kas nav arodbiedrības biedri, — trīsdesmit kapeiku.

Pievakarē ar divām līnijdroškām pie Iegruves atbrauca Harkovas miliču ekskursija. Ostaps nobijās un jau gribēja izlikties par nevainīgu tūristu, bet miliči tik kautrīgi drūzmējās ap lielo kombinatoru, ka atkāpšanās ceļa vairs nebija. Tāpēc Ostaps diezgan drošā balsī iesaucās: — Arodbiedrības biedriem — desmit kapeiku, bet, tā kā milicijas pārstāvjus var pielīdzināt studentiem un bēr​niem, tad no viņiem pa piecām kapeikām!

Miliči samaksāja, delikāti apvaicājušies, kādam nolū​kam tās pieckapeikas ņemot.

— Iegruves kapitālremontam, — Ostaps strupi atbil​dēja, — lai neiegrūtu par daudz.

Tai laikā, kamēr lielais kombinators tik izveicīgi tirgojās ar skatu uz malahīta krāsas peļķi, Ipolits

Matvejevičs, kūkumu uzmetis un aiz kauna piesarcis, stāvēja zem akācijas un, nepaceldams acis uz garāmgājējiem, mala vienas un tās pašas viņam uzdotās trīs frāzes: — Mosjē, že ne manž pa... Geben sie mir bitte,.. Nežēlojiet kādu nieku Valsts domes deputātam ,,.

Nevarēja teikt, ka dotu maz, bet to darīja visai drūmi un negribīgi. Taču, spekulējot uz vārda «manž» tīro parīziešu izrunu un aizkustinot sirdis ar bijušā Valsts domes locekļa nožēlojamo stāvokli, izdevās sakasīt ap trim rubļiem vara naudas.

Zem staigātāju kājām skrapstēja grants. Orķestris ar nelieliem pārtraukumiem spēlēja Strausa, Brāmsa un Grīga darbus. Jautrs pūlis čalodams pagāja garām vecajam muižniecības priekšniekam un griezās atkal atpakaļ. Ļermontova ēna neredzami lidinājās pār pilsoņiem, kas bufetes verandā bija iebaudījuši raudzētu pienu. Smaržoja pēc odekolona un narzāna.

Nežēlojiet bijušajam Valsts domes loceklim,,, — muižniecības priekšnieks murmināja.

Sakiet — vai jūs patiesi bijāt Valsts domes loceklis? — atskanēja pie Ipolita Matvejeviča auss. — Un jūs patiešām gājāt uz sēdēm? Ak! Ak! Augsta klase!

Ipolits Matvejevičs pacēla acis un sastinga. Viņa priekšā kā zvirbulis lēkāja resnītis Abesaloms Vladimirovičs Iznurenkovs. Brūngano Lodzas auduma uzvalku viņš bija apmainījis pret baltiem svārkiem un pelēkām, lāsmojošām biksēm. Viņš bija neparasti kustīgs un reizēm palēcās turpat vai piecu veršoku augstumā. Ipolitu Matvejeviču Iznurenkovs nepazina un turpināja apbērt viņu ar jautājumiem: — Sakiet — vai jūs patiešām esat redzējis Rodzjanko? Vai Puriškevičs patiešām bija plikpauris?

Ak! Ak! Kas par tematu! Augsta klase!

Nemitīgi grozīdamies, Iznurenkovs iegrūda apjukušajam muižniecības priekšniekam saujā trīs rubļus un aizskrēja. Taču vēl ilgi Puķu dārzā te vienā, te otrā vietā norēgojās viņa brangās ciskas un gandrīz vai no koku lapotnēm skanēja: — Ak! Ak! «Ak, daiļā, beidz jel dziedāt man par Gruziju, kas noskumusi!» Ak! Ak! «Jo tas, kas tavā dziesmā skan, man atgādina dzimto pusi!...» Ak! Ak! «Un rītā tā man atkal uzsmaidīja!» Augsta klase!...

Ipolits Matvejevičs arvien vēl stāvēja tāpat, acis no​dūris. Bet Velti. Tā viņš daudz ko neredzēja.

Pjatigorskas nakts burvīgajā tumsā pa dārza alejām pastaigājās Elločka Sčukina, vilkdama sev līdzi paklausīgo, ar viņu samierinājušos Ernestu Pavloviču. Brauciens uz Kislije Vodiem bija pēdējais akords grūtajā cīņā ar Vanderbilta meitiņu. Lepnā amerikāniete nesen bija izklaidēšanās nolūkā aizbraukusi personiskā jahtā uz Sendviču salām.

— Ho-ho! — atskanēja nakts klusumā. — Vienreizēji, rnestuli! Br-r-rīnišķīgi!

Ar lampām apgaismotajā bufetē sēdēja kautrīgais zag-ēns Alhens ar savu laulāto draudzeni Sašhenu.

Tās seju oprojām daiļoja ā la Nicolas vaigubārda. Alhens bikli da šašliku Karas gaumē, piedzerdams Kahetijas vīnu r. 2, bet Sašhena, vaigubārdu glaudīdama, gaidīja pasū-ito stori.

Pēc Sociālās nodrošināšanas otrā nama likvidēšanas bija pārdots viss, ieskaitot pat pavāra tualdenora mici n lozungu: «Rūpīgi sakošļādams barību, tu palīdzi sabiedrībai») Alhens nolēma mazliet izklaidēties un atpūsties. Pats liktenis sargāja šo aptaukojušos blēdi. Todien viņš bija taisījies braukt uz Iegruvi, bet nepaspēja. Tas viņu paglāba: Ostaps no biklā saimniecības pārziņa būtu noslaucis vismaz trīsdesmit rubļu.

Ipolits Matvejevičs pie narzāna avota atvilkās tikai tad, kad muzikanti bija savākuši savas nošu pultis, dīkdienīgā publika sāka izklīst un tikai samīlējušies pārīši satraukti elpoja Puķu dārza šaurajās alejās.

Cik ievācāt? — Ostaps jautāja, kad pie avota parā​dījās muižniecības priekšnieka sakumpušais stāvs.

Septiņus rubļus divdesmit deviņas kapeikas. Trīs rubļi papīrnaudā. Pārējais — vara un mazliet sudraba.

Pirmajai viesizrādei dievīgi labi! Atbildīga darbinieka algas līmenī! Esmu par jums sajūsmā, Kisa!

Bet gribētos zināt, kāds muļķis jums iedeva trīs rubļus! Var​būt jūs viņam izdevāt sīknaudā?

— Iznurenkovs iedeva.

— Nevar būt! Abesaloms? Skat, kas par bumbiņu! Kur atripojusi! Vai jūs ar viņu runājāt? Ak viņš jūs ne​pazina!

— Izprašņāja par Valsts domi! Smējās!— Nu, redzat nu, muižniecības priekšniek, par ubagu būt nav nemaz tik slikti, it sevišķi, ja ir mērena izglītība un slikti nostādīta balss! Bet jūs vēl spurojāties pretī, tēlojāt lordu zīmogglabātāju! Nu, Kisočka, arī es neesmu veltīgi šķiedis laiku. Piecpadsmit rubļi, apaļi kā pimberi! Kopā mums pietiks..

Otrā rītā montieris saņēma naudu un vakarā atstiepa divus krēslus. Trešo krēslu, kā viņš izteicās, nekādi ne​bijis , iespējams paņemt. Uz tā skaņu ietērps spēlējot kārtis.

Drošības labad draugi uzrāpās gandrīz pašā Mašuka virsotnē.

Apakšā mirdzēja spožās, rāmās Pjatigorskas ugunis. Vēl zemāk par Pjatigorsku vājas uguntiņas norādīja staņicas Gorjačije Vodi atrašanās vietu. Pie apvāršņa kā divas paralēlas, punktētas līnijas no kalniem līda ārā Kislovodska.

Ostaps paskatījās zvaigžņotajās debesīs un izņēma no kabatas jau pazīstamās plakanknaibles.

XXXVII NODAĻA ZAĻAIS RAGS Inženieris Brunss sēdēja Zaļā Raga vasarnīcas mūra verandā zem lielas palmas, kuras sastīvinātās lapas meta asas un šauras ēnas uz inženiera skūto pakausi, uz viņa balto kreklu un uz Gambsa krēslu no ģenerālienes Popovas garnitūras — uz tā inženieris sēdēja, gaidīdams pus​dienas.

Brunss pastiepa uz priekšu biezās, sulīgās lūpas un draiskulīga knauka balsī novilka: — Mī-ī-īlīt! Vasarnīca klusēja.

Ap inženieri glaudās tropiskā flora. Kaktusi sniedza savus eža cimdus. Čabēja dracenas lapas.

Banāni un sāgo palmas atgaiņāja mušas no inženiera plikā pakauša. Rozes, kas apvija verandu, kļāvās pie viņa sandalēm.

Bet viss bija veltīgi. Brunsam gribējās ēst. Viņš sapīcis skatījās uz perlamutram līdzīgo jūras līci, uz tālo Batumi zemesradzinu un dziedošā balsī sauca: — Mī-ī-ī-līt! Mī-ī-ī-līt!

Mitrajā subtropu gaisā skaņa ātri apsīka. Atbildes nebija. Brunss iedomājās lielu, brūnu pīli ar čurkstošu, treknu ādu un, nespēdams vairs valdīties, iebrēcās: — Mīlīt!!! Vai gatava pīlīte?

— Andrej Mihailovič! — istabā atsaucās sievietes balss. — Nejauc man prātus!

Inženieris, atkal jau pastiepis lūpas, nekavējoties atbil​dēja: — Mīlīt! Tu nemaz nežēlo savu mazo vīriņu!

— Vācies prom, negauša tāds! — no istabas skanēja atbilde.

Taču inženieris nepadevās. Viņš grasījās atsākt pīlītes aicināšanu, ko nesekmīgi darīja jau divas stundas, bet pēkšņa čaboņa piespieda viņu atskatīties.

No melni zaļajiem bambusa brikšņiem iznāca cilvēks zilā, noplīsušā krievu kreklā, ko apjoza nobružāta aukla ar resniem pušķiem galā, un nonēsātās strīpainās biksēs. Svešinieka labsirdīgā seja bija apaugusi ar spurainu bārdeli. Rokās viņš turēja svārkus.

Cilvēks nāca klāt un patīkamā balsī jautāja!

— Kur šeit varētu sastapt inženieri Brunsu?

— Es esmu inženieris Brunss, — negaidīti zemā balsī atbildēja kvēlais pīlītes saucējs. — Ar ko varu pakalpot?

Cilvēks klusējot nokrita ceļos. Tas bija svētais tēvs Fjodors.

Jūs esat prātu zaudējis! — inženieris iesaucās, pie-lēkdams kājās. — Piecelieties, lūdzu!

Necelšos, — svētais tēvs Fjodors atbildēja un ar savām skaidrajām acīm nenovērsdamies raudzījās inženieri.

Piecelieties!

Necelšos!

Un svētais tēvs uzmanīgi, lai nenodarītu sev sāpes, sāka dauzīt pieri pret grantēto celiņu.

— Mīlīt! Panāc šurp! — inženieris izbijies iekliedzās. — Paskaties, kas te notiek! Piecelieties, es jūs lūdzu! Nu, es jūs ļoti lūdzu!

— Necelšos, — svētais tēvs Fjodors atkārtoja. Verandā izskrēja Mīlīte, kas smalki orientējās vīra balss intonācijas.

Ieraudzījis dāmu, svētais tēvs Fjodors tāpat uz ceļiem veikli pierāpoja tuvāk viņai, paklanījās un nobēra: — Uz jums, cienītā, uz jums, dūjiņ, —uz jums es lieku visas cerības!

Tad inženieris Brunss piesarka, saķēra lūdzēju zem padusēm un, saņēmis visus spēkus, pacēla viņu, lai nostatītu uz kājām, taču svētais tēvs Fjodors viltīgi pierāva kājas. Sašutušais Brunss aizstiepa dīvaino viesi uz kaktu un ar varu nosēdināja krēslā (Gambsa ražojums, taču nevis no Vorobjaņinova savrupmājas, bet no ģenerālienes Popovas viesistabas).

— Neuzdrīkstos, — svētais tēvs Fjodors murmināja, nolikdams uz ceļiem maiznieka svārkus, kas vel oda pēc petrolejas, — nē, es neuzdrošinos sēdēt augsti stāvošu personu klātbūtnē.

Un svētais tēvs Fjodors atkal dzīrās mesties ceļos.Inženieris, žēli iekliegdamies, pieturēja svēto tēvu Fjo​doru pie pleciem.

— Mīlīt, — viņš sacīja, smagi elpodams, — parunā ar šo pilsoni. Te noticis kāds pārpratums., Mīlīte uzreiz kļuva lietišķa.

Manā mājā, — viņa bargi sacīja, — lūdzu nekad nemesties ceļosi Dūjiņ! — svētais tēvs Fjodors aizkustināts lūdzās. — Cienītā!

— Es jums neesmu nekāda cienītā! Ko jūs vēlaties?

Pops sāka buldurēt kaut ko nesaprotamu, bet acīmredzot žēlabainu. Tikai pēc ilgas izprašņāšanas izdevās noprast, ka viņš kā sevišķu žēlastību lūdz pārdot viņam garnitūras divpadsmit krēslus — uz viena no tiem viņš paš​reiz sēžot.

Pārsteigumā inženieris izlaida no rokām svētā tēva Fjodora plecus, tas nekavējoties atkal sabruka uz ceļiem un sāka, gluži kā bruņurupucis, rāpot līdzi inženierim.

— Kāpēc, — inženieris kliedza, izvairīdamies no svētā tēva Fjodora garajām rokām, — kāpēc man jums jāpār​dod savi krēsli? Lai arī kā jūs kristu ceļos, tikpat es nekā nesaprotu!

— Tie taču ir mani krēsli, — svētais tēvs Fjodors no- . vaidējās.

Kā — jūsu? Kāpēc jūsu? Vai jūs esat prātā jucis? Mīlīt, tagad man viss skaidrs! Viņš ir jucis!

Mani krēsli, — svētais tēvs Fjodors pazemīgi at​kārtoja.

Tātad, pēc jūsu domām, es tos jums esmu nozadzis? — inženieris sāka skaisties. — Nozadzis?

Dzirdi, Mīlīt! Tā ir šantāža!

Lai dievs mani pasargā! — svētais tēvs Fjodors nočukstēja.

Ja es tos jums esmu nozadzis, tad pieprasiet tiesas ceļā un netaisiet manā mājā tādu jandāliņu!

Dzirdi, Mī​līt! Cik nekaunīgs gan var būt cilvēks! Neļauj pat pus​dienas paēst.

Nē, svētais tēvs Fjodors negribēja pieprasīt «savus» krēslus tiesas ceļā. Nebūt ne. Viņš zinot, ka inženieris Brunss nav viņa krēslus zadzis. Ai nē! Viņam tas pat prātā neesot ienācis. Tomēr šie krēsli pirms revolūcijas piederējuši viņam, svētajam tēvam Fjodoram, un tie bijuši bezgala dārgi viņa sievai, kas pašreiz Voroņežā guļot uz nāves cisām, Izpildīdams sievas vēlēšanos, nevis savas bezkaunības dēļ viņš atļāvies uzzināt krēslu atrašanās vietu un ieradies pie pilsoņa Brunsa. Svētais tēvs Fjodors nelūdzot dāvanas. Ai nē! Viņš esot pietiekoši pārticis (neliela sveču fabriciņa Samarā), lai darītu priecīgākus savas sievas pēdējos dzīves mirkļus un nopirktu viņai vecos krēslus. Viņš esot gatavs neskopoties un par visu garnitūru samaksāt kādus divdesmit rubļus.

Ko? — inženieris iebļāvās un tumši pietvīka. — Div​desmit rubļu? Par lielisku viesistabas garnitūru?

Mīlīt! Tu dzirdi? Viņš tomēr ir jucis! Nudien jucis!

Es neesmu jucis. Vienīgi pildīdams sievas vēlēša​nos, kas mani sūtījusi,,, V-velns parāvis, — inženieris iesaucās, — atkal sāk rāpot! Mīlīt! Viņš atkal rāpo!

Sakiet savu cenu, — svētais tēvs Fjodors stenēja, piesardzīgi dauzīdams pieri pret araukārijas stumbru.

Nemaitājiet koku jūs, dīvainais cilvēk! Mīlīt, viņš, liekas, tomēr nav jucis. Acīmredzot cilvēks tikai ļoti pārdzīvo sievas slimību. Varbūt pārdot viņam tos krēslus, ko? Atšūsies varbūt, ko? Citādi vēl sadauzīs pieri!

Bet uz kā mēs sēdēsim? — Mīlīte jautāja.

Nopirksim citus.

Par tiem divdesmit rubļiem, vai?

— Par divdesmit rubļiem, pieņemsim, es tos nepārdošu. Pieņemsim, nepārdošu arī par diviem simtiem… Bet par divsimt piecdesmit pārdošu.

Atbildes nebija, toties sekoja briesmīgs trieciens ar galvu pret dracēnu.

— Nu, Mīlīt, man tas jau apnicis!

Inženieris apņēmīgi piegāja pie svētā tēva Fjodora un sāka diktēt ultimātu: Pirmkārt, atejiet nost no palmas vismaz trīs soļu attālumā; otrkārt, nekavējoties piecelieties kājās!

Treš​kārt, mēbeles es pārdošu par divsimt piecdesmit rub​ļiem — un ne kapeikas lētāk.

Ne jau aiz savtīgiem nolūkiem, — svētais tēvs Fjodors novilka, — bet pildīdams slimās sievas gribu.

Nu, zini ko, mīļais, mana sieva arī ir slima. Vai nav tiesa, Mīlīt, — tev plaušas nav kārtībā? Bet es taču tālab neprasu, lai jūs … nu ... pārdotu man, teiksim, savus svārkus par trīsdesmit kapeikām.

— Ņemiet par velti! — svētais tēvs Fjodors iesaucās.

Inženieris ērcīgi atmeta ar roku un vēsi sacīja: — Netaisiet jokus! Nekādos spriedelējumos es vairs neielaidīšos. Krēslus esmu nocenojis par divsimt piecdesmit rubļiem un nenolaidīšu nevienu kapeiku.

— Piecdesmit, — svētais tēvs Fjodors piesolīja.

— Mīlīt! — inženieris sacīja. — Pasauc Bagrationul Lai izvada pilsoni ārā!

Ne jau aiz savtīgiem nolūkiem …

Bagration!

Svētais tēvs Fjodors no bailēm laida ļekas vaļā, bet inženieris iegāja ēdamistabā un ķērās pie pīlītes. Iecienī​tais putns iedarbojās uz Brunsu labvēlīgi. Inženieris sāka nomierināties.

Mirklī, kad viņš, aptinis kauliņu ar zīdpapīru, cēla pīles kājiņu pie sārtās mutes, logā parādījās svētā tēva Fjodora lūdzošā seja.

— Ne jau aiz savtīgiem nolūkiem, — maiga balss sa​cīja. — Piecdesmit pieci rubļi.

Inženieris neatskatīdamies ierēcās. Svētais tēvs Fjodors nozuda.

Pēc tam svētā tēva Fjodora stāvs visu dienu rēgojās vasarnīcas tuvumā. Te tas izlīda no kriptomēriju ēnas, te iznira no mandarīnu birzs, te pārslīdēja pār pagalmu un drebinādamies aizmetās uz botānisko dārzu.

Inženieris augu dienu sauca Mīlīti, sūdzējās par jukušo un par galvas sāpēm. Krēslai iestājoties, laiku pa laikam atskanēja svētā tēva Fjodora balss.

— Simt trīsdesmit astoņi! — viņš sauca kaut kur no debesīm.

Bet pēc mirkļa viņa balss jau skanēja no Dumbasova vasarnīcas puses.

— Simt četrdesmit viens, — svētais tēvs Fjodors piedāvāja, — ne jau aiz savtīgiem nolūkiem, Brunsa kungs, bet tikai...

Beidzot inženieris neizturēja, izgāja verandas vidū un, ielūkojies tumsā, skaļi un noteikti uzsauca:

— Velns jūs rāvis! Divsimt rubļu! Tikai atšujieties! Atskanēja bambusu čabēšana, kluss vaids un soļi, kas izgaisa tālumā. Pēc tam viss apklusa.

Līcī ņirbinājās zvaigznes. Spīgulīši panāca svēto tēvu Fjodoru un riņķoja ap galvu, apgaismodami viņa seju ar iezaļganu medicīnisku gaismu.

— Nu ir gan tagad pīlītes! — iedams istabā, Inženieris norūca.

Bet svētais tēvs Fjodors ar pēdējo autobusu gar jūras krastu drāzās uz Batumi. Turpat līdzās kā pāršķiramas grāmatas lapas šalkoja laiskas krasta bangas, vējš sitās sejā, un, atsaukdamies uz automobiļa sirēnu, ņaudēja šakāļi.

Tanī pašā vakarā svētais tēvs Fjodors nosūtīja uz N. pilsētu savai sievai Katerinai Aleksandrovnai šādu tele​grammu: «Preci atradu izsūti pa telegrāfu divsimt trīsdesmit pārdod ko gribi Fedja».

Divas dienas viņš jūsmīgi blandījās ap Brunsa vasarnīcu, iztālēm klanīdamies, sveicināja Mīlīti un laiku pa laikam tropiskajās tālēs atskanēja sauciens: — Ne jau aiz savtīgiem nolūkiem, bet tikai dzīvesbied​res vēlēšanos pildīdams!

Trešajā dienā viņš saņēma naudu līdz ar izmisuma pilnu telegrammu: «Pārdevu visu paliku bez kapeikas skūpstu un gaidu Jevstigņejevs vēl pusdieno Katja».

Svētais tēvs Fjodors pārskaitīja naudu, dziļā bijībā pārmeta krustu, nolīga furgonu un brauca uz Zaļo Ragu.

Laiks bija apmācies. No Turcijas puses vējš dzina mākoņus. Coroha kūpēja. Debesu dzidrā strēle kļuva aizvien šaurāka. Vētra sasniedza sešas balles. Bija aizliegts peldēties un laivām iziet jūrā. Virs Batumi grāva un du​nēja pērkons. Vētra drebināja krastus.

Sasniedzis inženiera Brunsa vasarnīcu, svētais tēvs Fjodors lika važonim — adžāram ar bašliku galvā — pa​gaidīt un pats devās pēc mēbelēm.

— Atnesu naudiņu, — svētais tēvs Fjodors sacīja, — būtu drusciņ nolaiduši...— Mīlīt, — inženieris ievaidējās, — es vairs nevaru!

— Nē, nē, es tak naudu atnesu, — svētais tēvs Fjodors sāka steigties, — divsimt rublīšus, kā jūs teicāt.

— Mīlīt! Paņem no viņa naudu! Dod viņam krēslus! Un lai ātrāk taisās prom! Man ir migrēna.

Dzīves mērķis bija sasniegts. Sveču fabriciņa Samarā pati krita klēpī. Briljanti bira kabatās kā saulespuķu sēklas.

Divpadsmit krēslus citu pēc cita iekrāva furgonā. Krēsli ļoti atgādināja Vorobjaņinova krēslus, tikai ar to starpību, ka drāna tiem bija nevis puķains katūns, bet gan zils ripss ar sārtām strīpiņām.

Svēto tēvu Fjodoru pārņēma nepacietība. Zem svārkiem aiz jostas viņam bija aizbāzts cirvītis. Viņš apsēdās blakus kučierim un, ik mirkli atskatīdamies uz krēsliem, brauca uz Batumi. Žiglie zirgi svēto tēvu Fjodoru un viņa dārgumus aizvizināja lejā uz šoseju, garām restorāniņam «Fināls», kur starp bambusa galdiņiem un lapenītēm staigāja vējš, garām tunelim, kas aprija naftas ešelona pēdējās cisternas, garām fotogrāfam, kam sliktais laiks bija atbaidījis parastos klientus, garām izkārtnei «Batumi botāniskais dārzs» un mērenā riksī laida uz priekšu gar pašu viļņu līniju. Vietā, kur ceļš piespiedās pie klintīm, svēto tēvu Fjodoru apšļāca sāļas šļakatas. Atsitusies pret klintīm, viļņi pārvērtās par geizeriem, pacēlās pret debesīm un lēni gāzās lejā.

Bangas un viļņu eksplozijas vēl vairāk iekvēlināja svētā tēva Fjodora apmulsušo dvēseli. Zirgi, cīnīdamies ar vēju, lēni tuvojās Mahindžauri. Cik tālu vien acs spēja redzēt, visur bangoja un virpuļoja zaļš, duļķains ūdens. Līdz pat Batumi bangas kūla baltas putas, kas plandījās kā nevīžīgas dāmiņas apakšsvārki.

— Pieturi! — svētais tēvs Fjodors pēkšņi uzsauca va​žonim. — Pieturi, musulmani!

Un tad viņš trīcēdams un klupdams ņēmās izkraut krēslus vientulīgajā krastā. Vienaldzīgais adžārs

saņēma savu piecnieku, uzšāva zirgiem un aizbrauca. Bet svētais tēvs Fjodors, pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, no kraujas aizstiepa krēslus pludmalē uz nelielu laukumiņu, kas vēl bija sauss, un izvilka savu cirvīti.

Mirkli viņš šaubījās, nezinādams, ar kuru krēslu sākt. Bet tad, gluži kā mēnessērdzīgs, piegāja pie trešā krēsla un mežonīgi iebelza ar cirvīti pa atzveltni. Krēsls apgā​zās, bet nesalūza.

— Ahā! — svētais tēvs Fjodors iesaucās. — Es t-tev gan rādīšu!

Un viņš metās virsū krēslam kā dzīvai būtnei. Vienā mirklī tas tika samalts driskās. Svētais tēvs Fjodors nedzirdēja, kā cirvis atsitas pret koku, pret audumu, pret atsperēm. Vētras varenajā rēkoņā visas citas skaņas no​slāpa kā filcā.

— Ahā! Ahā! Ahā! — svētais tēvs Fjodors atkārtoja un atvēzēdamies no visa spēka skaldīja krēslus.

Krēsli izgāja no ierindas cits pēc cita. Svētā tēva Fjodora niknums auga augumā. Pieņēmās spēkā arī vētra, Daži viļņi jau sniedza svētā tēva Fjodora kājas.

No Batumi līdz Sinopai valdīja šausmīgs troksnis. Jūra trakoja un savas dusmas izgāza uz katru kuģīti. Tvaikonis «Ļeņins» kūpināja abus dūmeņus un, dziļi iegrimis, tuvojās Novorosijskai. Melnajā jūrā plosījās vētra, izmezdama Trapezundas, Jaltas, Odesas un Konstancas krastos tūkstoštonnīgus viļņu vālus.

Aiz mierīgā Bosfora un Dardaneļiem granda Vidusjūra. Aiz Gibraltāra šauruma pret Eiropas krastiem triecās Atlantijas okeāns. Sir​dīgs ūdens bija apjozis visu zemeslodi.

Bet Batumi krastā stāvēja svētais tēvs Fjodors un, sviedriem plūstot, skaldīja pēdējo krēslu. Vēl mirklis — un viss bija pabeigts. Svēto tēvu Fjodoru pārņēma izmisums. Uzmetis apstulbotu skatienu paša samestajai krēslu kāju, atzveltņu un atsperu kaudzei, viņš sāka kāpties atpakaļ. Ūdens viņu sakampa aiz kājām. Viņš metās uz priekšu un samircis izskrēja uz šosejas. Milzīgs vilnis gāzās pāri tai vietai, kur tikko bija stāvējis svētais tēvs Fjodors, un, plūzdams atpakaļ, aiznesa sev līdzi sakropļoto ģenerālienes Popovas garnitūru. Bet svētais tēvs Fjodors to vairs neredzēja. Viņš salīcis gurdi vilkās pa šoseju, spiezdams pie krūtīm slapju dūri.

Batumi viņš iegāja apstulbis, nekā ap sevi neredzēdams. Viņa stāvoklis bija šausmīgs. Ar divdesmit rubļiem kabatā nobraukt piecus tūkstošus kilometru līdz dzimta​jai pilsētai bija pilnīgi neiespējami.

Svētais tēvs Fjodors pagāja garām turku tirgum, kur viņam čukstus ieteica nopirkt Koti pūderi, zīda zeķes un nebandrolētu Suhumi tabaku, aizvilkās līdz stacijai un iejuka nesēju pūlī.

XXXVIII NODAĻA ZEM PADEBEŠIEM Trešajā dienā pēc koncesionāru darījuma ar montieri Mečņikovu Kolumba teātris devās ceļā ar vilcienu caur Mahačkalu uz Baku. Visas šīs trīs dienas koncesionāri, nesamierinājušies ar Mašukā uzšķērsto divu krēslu saturu, gaidīja, ka Mečņikovs atnesīs trešo — pēdējo kolumbiešu krēslu. Bet montieris, narzāna nomocīts, visus divdesmit rubļus bija izdevis, lai nopirktu vienkāršu degvīnu, un nokļuvis tik bēdīgā stāvoklī, ka tika turēts ieslēgts buta​foriju telpās.

— Te nu bija Kislije Vodi! — Ostaps iesaucās, uzzinājis par teātra aizbraukšanu. — Tas montieris ir īsts sivēnaste! Ielaidies nu vēl kādās darīšanās ar teātra darbi​niekiem!

Ostaps bija kļuvis daudz rosīgāks nekā agrāk. Dārglietu atrašanas iespējas bija kļuvušas nesalīdzināmi lie​lākas.

— Vajadzīga nauda braucienam uz Vladikavkazu, — Ostaps sacīja. — No turienes uz Tiflisu mēs brauksim automobilī pa Gruzijas Kara ceļu. Brīnišķīgi skati! Valdzinošas ainavas! Burvīgs kalnu gaiss!

Un pašās bei​gās — simt piecdesmit tūkstoši rubļu nulle nulle kapei​kas. Ir nozīme sēdi turpināt.

Taču izbraukt no Mineraļnije Vodiem nebija nemaz tik viegli. Izrādījās, ka Vorobjaņinovs ir galīgi neapdāvināts dzelzceļa zaķis, un, tā kā visi viņa mēģinājumi iekāpt vilcienā beidzās nesekmīgi, tad neatlika nekas cits kā nostāties pie Puķu dārza un uzņemties bijušā mācību apgabala kuratora lomu. Tam bija visai niecīgi panākumi. Divi rubļi par divpadsmit stundu smago un pazemojošo darbu. Tomēr summa bija pilnīgi pietiekoša, lai aiz​brauktu līdz Vladikavkazai.

Beslanā Ostapu, kas brauca bez biļetes, padzina no vilciena, un lielais kombinators sakaitināts skrēja vilcienam pakaļ kādas trīs verstis, draudēdams ar dūri pilnīgi nevainīgajam Ipolitam Matvejevičam.

Pēdīgi Kaukāza kalnu grēdai lēni tuvojās kāds vilciens — un Ostapam izdevās uzlēkt uz tā kāpnītēm.

No šīm pozīcijām Ostaps ziņkārīgi vēroja savā priekšā pavē​rušos skatu uz Kaukāza kalnu grēdu.

Pulkstenis rādīja pāri trijiem no rīta. Kalnu virsotnes iemirdzējās tumšsārtā saullēkta krāsā. Kalni Ostapam ne​patika.

— Pārāk daudz šika, — viņš sacīja. — Mežonīgs skaistums. Idiota izgudrojums. Nevienam tas nav vajadzīgs.

Pie Vladikavkazas stacijas atbraucējus sagaidīja liels, vaļējs Aizkaukāza Rūpniecības preču tirdzniecības uzņē​muma autobuss un laipni ļaudis skaidroja: — Kas brauks pa Gruzijas Kara ceļu, tos uz pilsētu vedam par brīvu.

— Uz kurieni tad jūs, Kisa? — Ostaps vaicāja. — Mums jākāpj autobusā. Lai ved par brīvu!

Atbraucis autobusā līdz Aizkaukāza Rūpniecības preču tirdzniecības uzņēmuma kantorim, Ostaps tomēr nesteidzās pieteikt vietu mašīnā. Dzīvi sarunādamies ar Ipolitu Matvejeviču, viņš lūkojās uz mākoņu ieskauto Galda kalnu un, pārliecinājies, ka kalns tik tiešām līdzinās gal​dam, ātri devās prom.

Vladikavkazā nācās dažas dienas aizkavēties. Taču visi mēģinājumi iegūt naudu braucienam pa Gruzijas Kara ceļu vai nu pilnīgi nedeva nekādus rezultātus, vai arī ienesa tikai tik daudz līdzekļu, cik nepieciešams dienas iztikai. Mēģinājums iekasēt no pilsoņiem griveņikus neizdevās. Kaukāza kalnu grēda bija tik augsta un tik labi saredzama, ka ņemt naudu par tās parādīšanu bija pilnīgi neiespējami. Tā bija saskatāma gandrīz no visām vietām. Bet citu daiļumu Vladikavkazā nebija. Kas attiecas uz Tereku, tad tā tecēja garām «Trekam», bet par ieeju «Trekā» pilsēta pati ņēma naudu bez Ostapa palīdzības. Ubagošana, ar ko pelnījās Ipolits Matvejevičs, divās die​nās ienesa trīspadsmit kapeikas.

— Pietiek, — Ostaps sacīja, — izeja ir tikai viena: uz Tiflisu jāiet kājām. Piecās dienās mēs noiesim divsimt verstu. Nekas, papucit, brīnišķīgi kalnu skati, svaigs gaiss!... Nauda vajadzīga maizei un tējdesai. Savu leksikonu jūs varat papildināt ar pāris itāliešu frāzēm, kaut gan — dariet, kā zināt, bet lai līdz vakaram jūs būtu ievācis ne mazāk par diviem rubļiem! No pusdienām šodien jāatsakās, dārgais biedri! Diemžēl! Sliktas izre​dzes ...

Agri no rīta koncesionāri pārgāja pār Terekas tiltu, apmeta līkumu ap kazarmām un pazuda zaļajā ielejā, pa kuru gāja Gruzijas Kara ceļš.

— Mums laimējies, Kisa, — Ostaps sacīja, — nakti nolijis lietus — nevajadzēs rīt putekļus.

Ieelpojiet, muižniecības priekšniek, tīro gaisu. Dziediet. Skaitiet dzejoļus par Kaukāzu. Izturieties, kā pieklājas! ...

Bet Ipolits Matvejevičs nedziedāja un dzejoļus neskaitīja. Ceļš veda kalnup. Zem klajas debess pavadītās naktis lika sevi manīt ar stipriem dūrieniem sānos, smagumu kājās, bet tējdesa — ar pastāvīgu un svelošu dedzināšanu kuņģī. Viņš gāja, uz sāniem sašķiebies, turēdams rokā Vladikavkazas avīzē ietītu piecmārciņu maizes klaipu un mazliet pievilkdams kreiso kāju.

Atkal jāiet! Šoreiz gan uz Tiflisu, šoreiz pa skaistāko ceļu pasaulē. Bet Ipolitam Matvejevičam bija visvienalga. Viņš neskatījās apkārt, kā to darīja Ostaps. Viņš pilnīgi nemanīja Tereku, kas krāca kaut kur dziļi ielejā. Vienīgi saulē mirdzošās sniegotās kalnu virsotnes viņam kaut ko atgādināja — tā kā briljantu mirdzumu, tā kā meistara Bezenčuka labākos pulētos zārkus.

Aiz Baltiem ceļš ievirzījās kalnu aizā un atgādināja tumšajās, stāvajās klintīs izcirstu šauru dzegu.

Spirālveidīgais ceļš vijās augšup, un vakarā koncesionāri bija nonākuši Larās — tūkstoš metru virs jūras līmeņa.

Viņi pārnakšņoja par brīvu kādā nabadzīgā krodziņā un dabūja pat pa glāzei piena» jo bija iemantojuši saim​nieka un viņa viesu simpātijas ar kāršu trikiem.

Rīts bija tik brīnum jauks, kā pat Ipolits Matvejevičs, kalna gaisa spirdzināts, soļoja mundrāk nekā

iepriekšējā dienā.

Aiz Laras tūliņ pacēlās grandiozā Sānkalnu grēdas siena. Terekas ieleja bija iespiesta šaurā aizā.

Ainava -kļuva aizvien drūmāka, toties uzrakstu uz sienām gadījās aizvien vairāk. Vietā, kur klintis ieskāva Tereku tik cieši, ka tilts bija tikai desmit asu garš, koncesionāri uz klinšainajām aizas sienām ieraudzīja tik daudz uzrakstu, ka Ostaps, aizmirsis Darjala aizas majestātiskumu, iekliedzās, cenzdamies pārspēt Terekas dārdoņu un vaidus: — Diženi cilvēki! Skatieties, muižniecības priekšniek! Vai redzat? Mazliet augstāk par mākoni un drusku zemāk par ērgli! Uzraksts: «Kola un Mika, 1914. gada jūlijs». Neaizmirstams skats! Redziet, cik mākslinieciski izveidots! Katrs burts veselu metru augsts un uzmālēts ar eļļas krāsām! Kur jūs pašreiz esat, Kola un Mika?

Kisa, — Ostaps turpināja, — iemūžināsim arī mēs savas personas. Izgriezīsim Mikam pogas. Par laimi, man ir līdzi krīts! Nudien tūliņ rāpšos augšā un uzrak​stīšu: «Šeit bija Kisa un Osja».

Un Ostaps, ilgi nedomādams, salika tējdesas krājumus uz .parapeta, kas atdalīja šoseju no Terekas verdošā bez​dibeņa, un sāka rāpties pa klinti augšā.

Ipolits Matvejevičs sākumā vēroja, kā lielais kombinators kāpj augšā, bet vēlāk novērsa uzmanību un sāka pē​tīt uz zirga zobam līdzīgas klints saglabājušos Tamāras pils pamatus. Šai laikā divu verstu atstatumā no koncesionāriem Darjala aizā. no Tiflisas puses iegāja svētais tēvs Fjodors» Viņš gāja vienmērīgā kareivja solī, raudzīdamies uz priekšu stingām, spodrām acīm un balstīdamies uz gara spieķa ar saliektu galu.

Par pēdējo naudu svētais tēvs Fjodors bija aizbraucis līdz Tiflisai un tagad soļoja uz dzimteni kājām, pārtik-dams no žēlastības dāvanām. Dodoties pāri Krusta pārejai (2345 metri virs jūras līmeņa), viņam uzbruka un ieknāba ērglis. Svētais tēvs Fjodors padraudēja bezkaunīgajam putnam ar spieķi un devās tālāk.

Mākoņos iestidzis, viņš soļoja un murmināja: — Ne jau aiz savtīgiem nolūkiem, bet gan izpildot sa​vas sievas gribu!

Atstatums starp ienaidniekiem samazinājās. Apgājis apkārt asam klints stūrim, svētais tēvs Fjodors uzdrāžas virsū vecim ar zelta pensneju.

Aiza pavērās svētā tēva Fjodora priekšā. Noklusa Te​rekas tūkstošgadīgās čalas.

Svētais tēvs Fjodors pazina Vorobjaņinovu. Pēc šausmīgās neveiksmes Batumi, pēc tam kad visas cerības bija zudušas, jauna iespēja tikt pie bagātības svēto tēvu Fjo​doru ietekmēja pavisam dīvaini.

Viņš sagrāba Ipolitu Matvejeviču aiz kakla un, ar pirkstiem žņaugdams noliesējušo ādamābolu, aizsmakušā balsī iekliedzās: — Kur liki nogalētās sievasmātes dārglietas?

Ipolits Matvejevičs nekā tamlīdzīga nebija gaidījis, viņš klusēja, tik ļoti izvalbījis acis, ka tās gandrīz skāra pensneja stiklus.

— Runā! — svētais tēvs Fjodors pavēlēja. — Nožēlo grēkus, grēcinieki Vorobjaņinovs juta, ka trūkst elpas. Bet pēkšņi svētais tēvs Fjodors, jau sagatavojies svinēt uzvaru, ieraudzīja pa klinti lecam Benderu. Tehniskais direktors laidās lejā, pilnā rīklē kliegdams: — Šķīstot pret klinšaino krastu, Viļņi verd, puto un krāc ...

Svētā tēva Fjodora sirdi pārņēma lielas izbailes. Viņš vēl mehāniski turēja muižniecības priekšnieku aiz rīkles, bet kājas viņam sāka drebēt.

— Ko es redzu? — Ostaps draudzīgi iesauca?, — Kon​kurējošā organizācija!

Svētais tēvs Fjodors nezaudēja laiku. Paklausīdams pašaizsardzības instinktam, viņš paķēra koncesionāru desu un maizi un diedza prom.

— Sitiet viņu, biedri Bender! — no apakšas kliedza elpu atguvušais Ipolits Matvejevičs. — Ķer viņu! Turi!

Ostaps ņēmās svilpt un rīdīt.

— Puči! — viņš kliedza, dzīdamies pakaļ. — Kauja pie piramīdām jeb Benders medībās! Kur jūs skrienat, klient? Varu jums piedāvāt labi izķidātu krēslu!

Svētais tēvs Fjodors neizturēja vajāšanas mokas un sāka rāpties augšā pilnīgi stāvā klintī. Viņu augšup dzina sirds, kas bija iesprūduši pašā kaklā, un kāda sevišķa, vienīgi zaķapastalām pazīstama kņudēšana papēžos. Kā​jas pašas atgrūdās no granīta un nesa savu pavēlnieku augšup.

— U-ū-ū! — Ostaps sauca no apakšas. — Turi viņu!

— Viņš aiznesa mūsu pārtikas krājumus! — Ipolits Matvejevičs brēca, skriedams pie Ostapa.

— Stāt! — Ostaps nodārdināja. — Stāt, kad tev saka!

Bet tas tikai deva jaunus spēkus gandrīz jau pagurušajam svētajam tēvam Fjodoram. Ar dažiem lēcieniem viņš uzšāvās kādas desmit asis augstāk par visaugstāko uzrakstu.

— Atdod desu! — Ostaps uzsauca. — Atdod desu, muļķi! Es visu piedošu!

Taču svētais tēvs Fjodors nekā vairs nedzirdēja. Viņš bija nokļuvis līdzenā laukumiņā, līdz kuram vēl nevienam cilvēkam nebija izdevies uzrāpties. Svēto tēvu Fjodoru pārņēma melanholiskas šausmas.

Viņš saprata, ka norāpties no šīs klints nekādi nevarēs. Klints slējās perpendikulāri šosejai, un par atpakaļceļu nebija ko domāt. Viņš paskatījās lejā. Tur plosījās Ostaps, un aizas pašā dibenā spīdēja muižniecības priekšnieka zelta pensnejs.

— Es atdošu desu! — svētais tēvs Fjodors iesaucās. — Noceliet mani lejā!

Atbildes vietā dārdēja Tereka un no Tamāras pils at​skanēja kaisli brēcieni. Tur mita pūces.

— Noce-ēliet mani! — svētais tēvs Fjodors sauca žēla​bainā balsī.

Viņš redzēja visus koncesionāru manevrus. Tie skraidīja klints piekājē un, spriežot pēc žestiem, nejauki la​mājās.

Pēc stundas svētais tēvs Fjodors, kas gulēja uz vēdera, nokāris galvu pār klints malu, ieraudzīja, ka Benders un Vorobjaņinovs aiziet Krusta pārejas virzienā.

Strauji uznāca nakts. Aklā tumsā un ellišķīgā dunoņā zem pašiem padebešiem drebēja un raudāja svētais tēvs Fjodors. Viņam vairs nebija vajadzīgas pasaulīgās bagātības. Viņš vēlējās tikai vienu: nokļūt lejā, uz zemes.

Naktī viņš brēca tā, ka brīžiem pat pārspēja Tereku, bet no rīta uzkoda tējdesu ar maizi un sātaniski smējās par lejā garāmbraucošajiem automobiļiem. Dienas atlikušo daļu viņš pavadīja, vērodams kalnus un debesu spīdekli — sauli. Bet nākamajā naktī viņš ieraudzīja valdnieci Tamāru. Valdniece atlidoja pie viņa no savas pils un koķeti sacīja: — Nu mēs esam kaimiņi.

Ak, meitiņ, — svētais tēvs Fjodors dziļi izjusti atbil​dēja. — Ne jau aiz savtīgiem nolūkiem .., Zinu, zinu, — valdniece piebilda, — tikai sievas gribas skubināts.

— Kā jūs to zināt?*— svētais tēvs Fjodors brīnījās.

— Es visu zinu. Būtu kādreiz pienācis, kaimiņ! Saspē-lētu sešdesmit seši! Vai ne?

Viņa iesmējās un aizlaidās, naksnīgajās debesīs bārstī​dama spožas uguntiņas.

Trešajā dienā svētais tēvs Fjodors lasīja sprediķi putniem. Viņš tos nezin kāpēc gribēja pievērst luterānismam.

— Putni, — viņš skanīgā balsī sacīja, — publiski no​žēlojiet savus grēkus!

Ceturtajā dienā viņu no apakšas jau rādīja ekskursan​tiem.

Pa labi— Tamāras pils, — pieredzes bagāti pavadoņi stāstīja, — un pa kreisi stāv dzīvs cilvēks, bet nav zināms, no kā tas pārtiek un kā tur nokļuvis, Ir gan mežonīga tauta! — ekskursanti brīnījās. — Kalnu bērni!

Peldēja mākoņi. Virs svētā tēva Fjodora riņķoja ērgļi. Pats drosmīgākais no tiem nozaga atlikušo tējdesu un ar spārna vēzienu iemeta putojošajā Terekā kādas pusotras mārciņas maizes.

Svētais tēvs Fjodors padraudēja ērglim ar pirkstu un, starojoši smaidīdams, čukstēja:

— Dievputniņam nav ne miņas, Kas ir darbs un kas ir raizes, Nepiemīt tam tādas dziņas — Ilgam laikam uzkrāt maizes. Ērglis pablenza uz svēto tēvu Fjodoru, iekliedzās «ki-ke-ri-gū!» un aizlaidās.

Ek, ērglīt, ērglīt, tu esi liels maita!

Pēc desmit dienām no Vladikavkazas ieradās ugunsdzēsēju komanda ar attiecīgām ierīcēm un nocēla svēto tēvu Fjodoru.

Kad viņu nesa zemē, viņš plaukšķināja rokas un nepa​tīkamā balsī dziedāja: — Par pasauls valdnieci tu kļū-ū-ūsi —Tu, mana-a viena-a vienīgā!

Un drūmais Kaukāzs daudzkārt atbalsoja M. Ļermon-tova vārdus un A. Rubinšteina mūziku.

Ne jau aiz savtīgiem nolūkiem, — brandmeistaram sacīja svētais tēvs Fjodors, — tikai...

Un nevaldāmi smejošo garīdznieku ar ugunsdzēsēju mašīnu aizveda uz psihiatrisko slimnīcu.

XXXIX NODAĻA ZEMESTRĪCE — Kā jūs domājat, muižniecības priekšniek, — Ostaps jautāja, kad koncesionāri tuvojās Sionas ciematam, — kādā veidā šai panīkušajā apvidū divu verstu aug​stumā varētu kaut ko nopelnīt?

Ipolits Matvejevičs klusēja. Vienīgā nodarbošanās, ar kuras palīdzību viņš spētu sadabūt sev iztikas līdzekļus, bija ubagošana, taču šeit, kalnu spirālēs un dzegās, ne​bija kam lūgt.

Kaut gan ubagoja arī šeit, taču tā bija pavisam īpaša — alpīna — ubagošana: ikvienu ciematiem garāmbraucošu autobusu vai vieglo automašīnu sagaidīja bērni, kas garāmslīdošās auditorijas priekšā izpildīja da​žas tūres no lezginkas; pēc tam tie visi skrēja pakaļ ma​šīnai un sauca: — Dod naudu! Naudu dod!

Pasažieri meta pieckapeikas un turpināja ceļu augšup uz Krusta pāreju.

— Droša lieta, — Ostaps sacīja, — kapitāli ieguldījumi nav vajadzīgi, ienākumi nelieli, taču mūsu stāvoklī vērtīgi.

Otrā dienā ap pulksten diviem Ipolits Matvejevičs lielā kombinatora uzraudzībā nodejoja garāmbraucošiem pasažieriem savu pirmo deju. Šī deja līdzinājās mazurkai, taču pasažieri, Kaukāza kalnu mežonīgā skaistuma pārsātināti, uzskatīja to par lezginku un apbalvoja izpildītāju ar trīs pieckapeikām. Nākošā mašīna bija autobuss, kas brauca no Tiflisas uz Vladikavkazu; tās priekšā dejoja un lēkāja pats tehniskais direktors. — Dod naudu! Naudu dod! — viņš dusmīgi iesaucās. Smejošie pasažieri bagātīgi apveltīja viņa lēkāšanu. Ostaps ceļa putekļos salasīja trīsdesmit kapeiku. Bet pēkšņi Sionas bērni apbēra savus konkurentus ar akmeņu krusu. Glābdamies no apšaudes, ceļinieki ātrā solī devās uz tuvāko aulu, kur nopelnīto naudu iztērēja par sieru un čurekiem. Šādās nodarbībās koncesionāri vadīja savas dienas, Pārnakšņoja viņi kalniešu saklās. Ceturtajā dienā viņi pa līkloču šosejunonāca Kaišauri ielejā. Šeit svelmēja karsta saule — un kompanjonu kauli, kas pamatīgi bija izsalušies Krusta pārejā, ātri atsila.

Darjala klintis, kalnu pārejas nemīlīgumu un aukstumu nomainīja zaļumi un visdziļākās ielejas mājīgums. Ceļinieki soļoja virs Aragvas, nokāpa ielejā, kuru apdzīvoja cilvēki un kurā bija mājlopu un ēdamā pārpilnība. Šeit jau varēja šo to izlūgties, šo to nopelnīt vai vienkārši no​zagt. Tas bija Aizkaukāzs.

Atguvuši labo omu, koncesionāri soļoja mundrāk.

Pasanauri, tveicīgā, bagātā ciematā ar divām viesnīcām un vairākiem duhāniem, draugi izlūdzās čureku un apgūlās krūmos iepretim viesnīcai «Francija», kuru daiļoja dārzs un divi ķēdēs piesieti lācēni.

Viņi baudīja siltumu, garšīgu maizi un pelnītu atpūtu.

Taču drīz viņu atpūtu iztraucēja automobiļu sirēnu gaudas, jaunu riepu švīkstoņa uz šosejas un_ jautri izsaucieni. Draugi pašķīra krūmus. Pie «Francijas» cits pēc cita piebrauca trīs jauni viena tipa automobiļi, Automobiļi klusu apstājās. No pirmās mašīnas izlēca Persickis, Viņam sekoja «Tiesa un sadzīve», sukādams pieputējušos matus. Pēc tam no visām trim mašīnām sāka kāpt āra laikraksta «Darbgalds» automobilistu kluba biedri.

— Atpūta! — Persickis iesaucās. — Saimniek! Piecpa​dsmit šašlikus!

«Francijā» sakustējās nomiegojušies stāvi un sāka blēt auns, kuru aiz kājām vilka uz virtuvi.

Vai jūs nepazīstat šo jauno cilvēku? — Ostaps jautāja. — Tas ir «Skrjabina» reportieris, viens no mūsu transparenta kritiķiem. Bet ar kādu šiku viņi piebrauca! Ko tas nozīmē?

Ostaps piegāja pie šašliku ēdājiem un ļoti eleganti sa​sveicinājās ar Persicki.

— Bonžūr! — reportieris sacīja. — Kur es jūs esmu redzējis, dārgais biedri? Ak jā! Atceros.

«Skrjabina» mākslinieks! Vai nav tiesa?

Ostaps piespieda roku pie sirds un godbijīgi paklanī​jās.

Paga, paga, — turpināja Persickis, kuram bija asa reportiera atmiņa. — Vai tas nebijāt jūs, kam Maskavā, Sverdlova laukumā, uzskrēja virsū ormaņa zirgs?

Kā tad, kā tad! Un vēl — kā jūs trāpīgi izteicāties — es esot ticis «cauri ar vieglām izbailēm».

Bet ko jūs šeit darāt — vai darbojaties mākslas laukā?

Nē, man ir ekskursantiski mērķi.

Kājām?

Kājām. Speciālisti apgalvo, ka ceļojums pa Gruzijas Kara ceļu automobilī esot vistīrākā muļķība.

Ne jau vienmēr muļķība, mans dārgais, — ne vienmēr! Lūk, mēs, piemēram, nebraucam nemaz tik muļķīgi. Mašīniņas, kā redzat, pašiem savas, pasvītroju — savas, kolektīvs īpašums. Tieša satiksme Maskava—Tiflisa. Benzīns nodeg par grasi. Ērts un ātrs transporta līdzek​lis. Mīkstas atsperes. Eiropa!

Kur jūs to visu rāvāt? — Ostaps skaudīgi jautāja. — Vai vinnējāt simt tūkstošus?

Ne nu gluži simtu, bet piecdesmit vinnējām.

Uz «acīti»?

Uz obligāciju, kas piederēja automobilistu klubam.

— Jā, — Ostaps sacīja, — un par to naudu jūs nopir​kāt automobiļus?

— Kā redzat!

— Jā-ā. Varbūt jums vajadzīgs vecākais? Es pazīstu kādu jaunu cilvēku. Nedzērājs.

— Kāds vecākais?

— Nu, tāds ... Vispārēja vadība, lietišķi padomi, apmācība ar uzskates līdzekļu palīdzību pēc kompleksās me​todes ... Ko? Es saprotu. Nē, nevajag.

Nevajag?

— Nē. Par nožēlošanu. Un mākslinieks arī nav vaja​dzīgs.

— Tāda gadījumā iedodiet desmit rubļus.

Avdotjin, — Persickis sacīja. — Esi tik labs un izsniedz šim pilsonim uz mana rēķina trīs rubļus!

Parak​sta nevajag. Šī persona norēķiniem nav pakļauta.

Tas ir šausmīgi maz, — Ostaps iebilda, — bet es pieņemu. Saprotu, cik grūts ir jūsu stāvoklis.

Protams, ja jūs būtu vinnējuši simt tūkstošus, tad droši vien man aizdotu veselu piecīti. Bet esat taču vinnējuši tikai piec​desmit tūkstošus rubļu nulle nulle kapeikas. Lai nu kā — es pateicos!

Benders godbijīgi pacēla cepuri. Persickis godbijīgi pacēla cepuri. Benders dziļi paklanījās.

Persickis atbildēja ar ārkārtīgi laipnu paklanīšanos. Benders atvadoties pamāja ar roku. Persickis, sēdēdams pie stūres, arī pamāja ar roku. Taču Persickis jautru biedru sabiedrībā devās pretim mirdzošām tālēm lieliskā automobilī, bet lielais kombinators palika uz putekļainā ceļa ar savu glupo kompanjonu.

Vai redzējāt šo spožumu? — Ostaps jautāja Ipolitam Matvejevičam.

Aizkaukāza Autopreču tirdzniecības uzņēmums vai privātbiedrība «Motors»? — lietišķi apvaicājās Vorobjaņinovs, kas dažās ceļojuma dienās bija lieliski iepazinies ar visiem autotransporta veidiem. —

Es jau grasījos iet pie viņiem un padejot.

Jūs drīz kļūsiet pavisam stulbs, mans nabaga draugs. Kāds tirdzniecības uzņēmums? Šie ļaudis, dzirdiet, Kisa, vin-nē-ju-ši piecdesmit tūkstošus rubļu! Jūs pats redzējāt, Kisuli, cik viņi jautri un cik daudz sapirkušies dažādas mehāniskas drazas! Kad mēs dabūsim savu naudu, mēs to tērēsim daudz racionālāk. Vai ne?

Un draugi, sapņodami, ko viņi pirks, kad kļūs bagāti, atstāja Pasanauri. Ipolits Matvejevičs dzīvi iztēlojās, kā viņš nopirks jaunas zeķes un aizbrauks uz ārzemēm. Ostapa sapņi bija vērienīgāki. Viņa projekti bija grandiozi: viņš vai nu uzcels dambi un aizsprostos Zilo Nīlu, vai arī atvērs spēļu namu Rīgā ar filiālēm visā Baltijā.

Trešajā dienā pirms pusdienām, pagājuši garām garlaicīgajām un putekļainajām vietām — Ananuri, Dušeti un Cilkani —, ceļinieki tuvojās Mchetai — Gruzijas senajai galvaspilsētai. Šeit Kūra pagriezās uz Tiflisu.Vakarā ceļinieki pagāja garām ZAHES — Zemoavčalas hidroelektrostacijai. Stikls, ūdens un elektrība mirdzēja dažādās krāsās. Tas viss atspoguļojās un ņirbēja strau​jajos Kuras ūdeņos. Šeit koncesionāri sadraudzējās ar kādu zemnieku, kas viņus savā arbā ieveda Tiflisā ap pulksten vienpadsmitiem vakarā, tieši tai laikā, kad vakara dzestrums aicināt aicina doties ārā dienas tveicē izmocītos Gruzijas galvas​pilsētas iedzīvotājus.

— Pilsētele nav slikta, — Ostaps sacīja, iziedams uz Sotas Rustaveli prospekta, — jūs zināt, Kisa...

Pēkšņi Ostaps, nepabeidzis teikumu, metās pakaļ kādam pilsonim, pēc desmit soļiem viņu panāca un sāka moži runāties, Ostaps drīz atgriezās un ar pirkstu iebakstīja Ipolitam Matvejevičam sānos.

— Vai zināt, kas tas ir? — viņš ātri pačukstēja. —Tas ir Odesas kliņģeru artelis «Maskavas barankas», pilsonis Kisļarskis. Iesim pie viņa, Tagad jūs atkal esat, lai arī cik paradoksāli tas izklausītos, domu gigants un krievu demokrātijas tēvs. Tikai neaizmirstiet piepūst vaigus un kustināt ūsas. Tās, starp citu, ir jau krietni ataugušas, Ak, velns parāvis! Kāds laimīgs gadījums! Fortūna! Ja es no viņa tūdaļ neizplēsīšu piecsimt rubļu, tad piespļau​jiet man acis! Ejam! Ejam!

Patiešām netālu no koncesionāriem stāvēja Kisļarskis, no bailēm zili bāls, ģērbies čičunča auduma uzvalkā un platmali galvā.

— Jūs, liekas, esat pazīstami, — Ostaps čukstēja, — lūk, domu gigants un krievu demokrātijas tēvs, ķeizaram tuvu stāvoša persona. Neskatieties uz viņa uzvalku! Tas nepieciešams konspirācijai.

Nekavējoties aizvediet mūs kādā drošākā vietā! Mums vajag aprunāties.

Kisļarskis, atbraucis uz Kaukāzu, lai atpūstos no Stargorodas pārdzīvojumiem, jutās pavisam sadudzis. Murminādams visādus niekus par kliņģeru un baranku tirdzniecības panīkšanu, Kisļarskis iesēdināja baigos paziņas ekipāžā ar apsudrabotiem spieķiem un kāpsli un aizveda līdz Dāvida kalnam. Šajā restorānu kalna virsotnē viņi nokļuva, braucot pa gaisa dzelzceļu. Tiflisa ar tūkstošiem uguņu lēnām nogrima peklē. Sazvērnieki devās augšup tieši uz zvaigznēm.

Restorāna galdi bija izvietoti mauriņā. Dobji dudināja kaukāziešu orķestris, un maza meitenīte, vecāku līksmo skatienu pavadīta, pati pēc savas iegribas starp galdiem jautri dejoja lezginku.

— Prasiet, lai mums kaut ko atnes, — Benders pamā​cīja.

Pēc pieredzes bagātā Kisļarska pavēles tika pasniegts vīns, zaļumi un sāļais gruzīnu siers.

— Un arī kādu pamatīgāku ēdienu, — Ostaps sacīja. — Ja jūs zinātu, dārgais Kisļarska kungs, ko mēs ar Ipolitu Matvejeviču esam pārcietuši, jūs pabrīnītos par mūsu vīrišķību.

«Sākas!» Kisļarskis izmisis domāja. «Atkal sākas manas mocības. Kāpēc gan es nebraucu uz Krimu?

Es taču patiesi gribēju braukt uz Krimu. Un Henrieta arī ieteica!»

Tomēr viņš bez kurnēšanas pasūtīja divus šašlikus un pavērsa pret Ostapu savü iztapīgo seju.

— Tātad, — Ostaps, skatīdamies apkārt, sacīja klusinātā balsī, — pāris vārdos. Mums seko jau divus mēne​šus, un droši vien rīt konspiratīvajā dzīvoklī būs ierīkots slēpnis. Nāksies atšaudīties.

Kisļarskis kļuva balts kā krīts.

Mēs esam priecīgi, — Ostaps turpināja, — šai nemierpilnajā brīdī satiekot dzimtenei uzticīgu cīnītāju.

Hm... jā! — Ipolits Matvejevičs lepni novilka caur zobiem, atcerēdamies, aŗ kādu badaina cilvēka degsmi viņš bija dejojis lezginku netālu no Sionas.

Jā, — Ostaps čukstēja. — Ar jūsu palīdzību mēs ceram satriekt ienaidnieku. Es jums iedošu parabellumu.

Nevajag, — Kisļarskis stingri atteica.

Nākamajā mirklī noskaidrojās, ka biržas komitejas priekšsēdētājs nevarēs piedalīties rītdienas kaujā. Viņš ļoti nožēlojot, bet nevarēšot. Viņam kara būšanas esot svešas. Tāpēc jau arī viņu ievēlējuši par biržas komitejas priekšsēdētāju. Viņš esot pilnīgā izmisumā, bet, lai glābtu krievu demokrātijas tēva dzīvību (viņš pats esot vecs oktobrists), viņš esot ar mieru sniegt iespējamo finansiālo palīdzību.

— Jūs esat uzticams dzimtenes draugs, — Ostaps svinīgi sacīja, aromātiskajam šašlikam piedzerdams klāt saldenu kipiani. — Piecsimt rubļu var glābt domu gi​gantu.

— Sakiet, — Kisļarskis žēlabaini jautāja, — bet vai divsimt rubļu nevarētu domu gigantu glābt?

Ostaps nenocietās un zem galda priecīgi piebikstīja ar kāju Ipolitam Matvejevičam.

— Es domāju, — Ipolits Matvejevičs ieteicās, — ka tir​gošanās te ir nevietā!

Un tūlīt saņēma dunku gurnos, kas nozīmēja: «Bravo, Kisa, bravo, redz, ko nozīmē skola!»

Kjsļarskis pirmo reizi mūžā dzirdēja domu giganta balsi. Tas viņu tik ļoti pārsteidza, ka viņš nekavējoties iedeva Ostapam piecsimt rubļu. Tad Kjsļarskis samaksāja rēķinu un, atstājis draugus pie galdiņa, devās prom, atrunājās ar galvas sāpēm. Pēc pusstundas viņš nosūtīja sievai uz Stargorodu telegrammu: «Braucu kā ieteici uz Krimu drošības pēc sagatavo grozu».

Ilgstošās grūtības, kuras Ostaps Benders bija pārcietis, prasīja tūlītēju kompensāciju. Tāpēc tanī pašā vakarā lielais kombinators restorānkalnā piedzērās kā mārks un, braucot uz viesnīcu, gandrīz izkrita no funikulera vagona. Otrā dienā viņš piepildīja savu senseno sapni. Nopirka brīnišķīgu pelēki lāsainu uzvalku. Šai uzvalkā bija karsti, taču viņš to valkāja svīzdams. Vorobjaņinovs Tiflisas koo​peratīva gatavo apģērbu veikalā nopirka baltu pikē uzvalku un jūrnieka cepuri ar zeltotu nezināma jahtkluba kokardi. Šai apģērbā Ipolits Matvejevičs izskatījās pēc tirdzniecības flotes admirāļa—amatiera. Viņa augums braši saslējās. Gaita kļuva stingra.

— Ak! — Benders iesaucās. — Augsta klase! Ja es būtu sieviete, tad tādam vīrišķīgam skaistulim kā jūs es nolaistu astoņus procentus no parastās cenas. Ak! Ak! Tadā izskatā mēs varam apgrozīties sabiedrībā! Vai jūs protat grozīties sabiedrībā, Kisa?— Biedri_ Bender, — Vorobjaņinovs nelikās mierā, — kā tad būs ar krēslu? Jāuzzina, ko dara teātris.— Ho-ho! — Ostaps iebilda, dejodams ar krēslu viesnīcas «Orients» lielajā, mauru stilā iekārtotajā numurā. — Nemāciet mani dzīvot! Es tagad esmu negants. Man ir nauda. Tomēr esmu augstsirdīgs. Dodu jums divdesmit rubļu un trīs dienas pilsētas izlaupīšanai! Es rīkojos tāpat ka Suvorovs!... Izlaupiet pilsētu, Kisa! Līksmojiet!

Un Ostaps, gūžas gorīdams, ātrā tempā sāka dziedāt: — Kad vakarzvani skanēt sāk, Tad prātā man daudz domu nāk.

Draugi žūpoja veselu nedēļu bez pārtraukuma. Vorob-jaņinova admirāļa uzvalks pārklājās ar daudzkrāsainiem vīna traipiem, bet Ostapa uzvalkā tie saplūda vienā lielā, varavīkšņaina plankumā.

SveicinātsJ — astotās dienas rītā sacīja Ostaps, kuram pēc paģirām bija ienācis prātā palasīt «Austrumu blāzmu». — Klausieties jūs, žūpa, ko gudri cilvēki raksta avīzēs! Klausieties!

«TEĀTRU HRONIKA» Vakar, 3. septembrī, pabeidzis viesizrādes Tiflisā, Maskavas Kolumba teātris aizbrauca viesiz​rādēsuz Jaltu. Teātris nodomājis palikt Krimālīdz Maskavas ziemas sezonas sakumam. Āre! Ko es jums teicu! — Vorobjaņinovs iesaucās.

Ko jūs man teicāt! — Ostaps atcirta.

Tomēr viņš jutās apmulsis. Šī nolaidība bija ļoti nepatīkama. Varēja taču dārglietu medību kursu nobeigt Tiflisā, bet tagad vajadzēja vēl dzīties uz Krimas pussalu. Ostaps tūlit ķērās pie lietas. Tika nopirktas biļetes līdz Batumi un pasūtītas vietas otrajā klasē uz tvaikoņa «Pestelis», kas atgāja no Batumi uz Odesu 7. septembrī pulk​sten 23 pēc Maskavas laika.

Naktī no desmitā uz vienpadsmito septembri, kad «Pestelis» spēcīgas vētras dēļ neiegriežas Anapā, bet devās atklātā jūrā un uzņēma kursu tieši uz Jaltu, Ipolits Matvejevičs redzēja sapni.

Viņš sapņoja, ka, tērpies admirāļa formā, stāv uz savas Starģorodas mājas balkona un zina, ka apakša ņudzošais pūlis no viņa kaut ko gaida. Liels ceļamkrāns nolaiž pie viņa kājām melni dābolainu cūku.

Atnāk sētnieks Tihons angļu uzvalkā un, saķēris- cūku aiz pakaļkājām, saka: Ek, ka tevi jupis! Vai tad «Nimfa» spēj dot bārkstis!

Ipolita Matvejeviča rokās trāpās kinžals. Viņš iegrūž to cūkai sānos, un no lielās, platas brūces izbirst un sāk ripot pa cementa grīdu briljanti. Tie lēkā un grab arvien skaļāk. Pēdīgi to graboņa kļūst nepanesama un baiga.

Ipolits Matvejevičs pamodās no spēcīga viļņa trieciena pa iluminatoru.

Jaltā viņi iebrauca pilnīgi rāmā bezvēja laikā, saulainā, mokoši tveicīgā rītā. Atguvies no juras slimības, muižniecības priekšnieks dižojās kuģa priekšgalā līdzas zvanam, kuru greznoja slāvu burtu vijumi. Dzīvespriecīga Jalta gar pašu krastmalu bija sarindojusi savus mazos veikaliņus un peldošos restorānus. Piestātnē zem robotam audekla saules nojumēm stāvēja ekipāžas ar samta sēdekļiem, «Krimkurso» (Krimas Automobiļu tehniskās apkopes uzņēmums kūrortsezonas laikā) u n biedrības «Krimas šoferis» automobiļi un autobusi. Ķieģeļbrūnas meitenes grozīja atvērtus saulessargus un māja ar lakatiņiem.

Draugi pirmie izkāpa svelmainajā krastmalā. Ieraudzījis koncesionārus, no sagaidītāju un ziņkārīgo pūļa izspraucās pilsonis čičunča uzvalkā un veicīgi devās prom no ostas teritorijas. Bet bija jau par vēlu.

Lielā kombinatora mednieka acs ātri pazina pilsoni čičunča uzvalkā.

— Pagaidiet, Vorobjaņinov! — Ostaps uzsauca.

Un viņš metās uz priekšu tik ātri, ka desmit soļus no izejas panāca čičunča vīru. Ostaps acumirklī atgriezās ar simt rubļiem rokā.

— Vairāk nedod. Es gan arī sevišķi nespiedu, jo tad viņam nebūs ar ko atgriezties mājās.

Un tiešām Kisļarskis tūlīt automobilī aizmuka uz Sevastopoli, bet no turienes trešajā klasē uz Stargorodu.

Visu dienu koncesionāri pavadīja viesnīcā, kaili sēdēdami uz grīdas un ik mirkli skriedami vannas istabā zem dušas. Taču ūdens tecēja silts kā pretīga tēja. No tveices nekur nebija glābiņa. Likās, ka Jalta tūlīt izkusīs un ietecēs jūrā.

Ap pulksten astoņiem vakarā, nolādēdami visus krēslus uz pasaules, kompanjoni uzspīlēja kājās sakarsušās ka​mašas un devas uz teātri.

Izrādīja «Precības». Tveices izmocītais Stepans, stāvēdams uz rokam, tikko turējās. Agafja Tihonovna skrēja pa stiepli, sasvīdušajās rokās sažņaugusi saulessargu ar uzrakstu: «Es gribu Podkoļesinu». Sai mirklī, tāpat kā visu dienu, viņa velējas tikai vienu — aukstu ūdeni ar ledu. Arī publikai gribējās dzert. Tādēļ vai varbūt arī tāpēc, ka Stepans, kas rija karstu olu kulteni, radīja pretī​gumu, izrāde publikai nepatika.

Koncesionāri bija apmierināti, jo viņu krēsls kopā ar trim jauniem, grezniem rokoko stila atzveltnes krēsliem stāvēja savā vieta.

Paslēpušies kādā ložā, draugi pacietīgi gaidīja bezgalīgi garās izrādes beigas. Publika beidzot izklīda, un aktieri steidzās atvēsināties. Teātrī neviens cits, izņemot koncesijas uzņēmuma biedrus — paju īpašniekus —, nepalika. Visa dzīvā radība bija izskrējusi laukā, kur beidzot kā ar spaiņiem gāza

spirdzinošs lietus.

— Sekojiet man, Kisa! — Ostaps nokomandēja. — Ja kas gadās, mēs esam provincieši, kas nevar atrast teātra izeju.

Viņi aizlavījās līdz skatuvei un, švirkstinādami sērkociņus un tomēr uzgrūzdamies hidrauliskajai presei, pār​meklēja visu skatuvi.

Lielais kombinators uzdrāžas pa kāpnēm augša buta​foriju telpās.

— Nāciet šurp! — viņš uzsauca.

Un Vorobjaninovs, rokas vicinādams, devas augšā.

— Vai redzat? — Ostaps jautāja, uzraudams, sērkociņu.

Tumsā pavīdēja Gambsa krēsla stūris un saulessarga maliņa ar uzrakstu: «... gribu ...».

— Re! Re, kur mūsu nākotne, tagadne un pagātne! Raujiet sērkociņus, Kisa! Es to tūlīt uzšķērdīšu. Un Ostaps iebāza roku kabatā pēc instrumentiem.

— Nu-u, — viņš sacīja, pastiepis roku pret krēslu, — vēl vienu sērkociņu, priekšniek.

Uzliesmoja sērkociņš, un — zili brīnumi! — krēsls pats palēca sānis un pārsteigto koncesionaru acu priekšā pēkšņi izkrita cauri grīdai.

— Debestiņ! — Ipolits Matvejevičs iekliedzās un viena rāvienā atsprāga pie sienas, kaut gan viņam nebija ne mazākās vēlēšanās to darīt. Šķindēdami sāka birt stikli, un saulessargs ar uzrakstu «Es gribu Podkoļesinu», viesuļa ķerts, izlidoja pa logu uz jūru. Ostaps gulēja uz grīdas, viegli piespiests ar finiera plāksnēm.

Pulkstenis rādīja divpadsmit un četrpadsmit minūtes. Tas bija 1927. gada spēcīgās Krimas zemestrīces pirmais grūdiens.

Deviņas balles stiprais grūdiens, kas visai pussalai sagādāja neaprakstāmu postu, no koncesionaru rokām iz​rāva dārglietas.

— Biedri Bender! Ko tas nozīmē? — Ipolits Matveje​vičs šausmās kliedza.

Ostaps vairs nespēja valdīties: zemestrīce bija izjaukusi viņa nodomus. Tas bija vienīgais tāda veida gadī​jums visā viņa bagātīgajā praksē.

— Ko tas nozīmē? — Vorobjaninovs brēca.

No ielas atskanēja kliedzieni, zvanīšana un soļu dipoņa.

— Tas nozīmē, ka mums nekavējoties jāmūk ārā, kamēr vēl siena nav uzgāzusies virsu. Ātrāk! Ātrāk!

Dodiet roku, aitasgalva!

Un viņi metās uz izeju. Ķā par brīnumu, pie durvīm, kas veda no skatuves uz šķērsielu, augšpēdus gulēja pilnīgi vesels un nebojāts Gambsa krēsls. Iesmilkstējies kā suns, Ipolits Matvejevičs to krampjaini sagrāba rokās.

Dodiet plakanknaibles! — viņš uzsauca Ostapam.

Stulbeni nolāpītais! — Ostaps iekunkstējās. — Tūlīt iegrūs griesti, bet viņš te jūk prātā! Ātrāk laukā!

Plakanknaibles! — prātu zaudējušais Ipolits Matve​jevičs rēca.

Nu, velns ar jums! Lauziet sprandu ar visu savu krēslu! Bet man dzīvība dārgāka par visu!

To teikdams, Ostaps metās uz durvīm. Ipolits Matvejevičs ieķaukstējās un, paķēris krēslu, likās pakaļ Os​tapam.

Tiklīdz viņi bija nokļuvuši šķērsielā, zeme pretīgi sagrīļojās, no teātra jumta sāka birt dakstiņi un tai vietā, kur nupat bija stāvējuši koncesionāri, jau mētājās hid​rauliskās preses lūžņi.

Nu, tagad dodiet šurp krēslu, — Benders aukstasi​nīgi sacīja. — Jums, es redzu, jau apnicis to turēt.

Nedošu! — Ipolits Matvejevičs iespiedzās.

Ko tas nozīmē? Dumpis uz kuģa? Atdodiet krēslu! Dzirdat?

Tas ir mans krēsls! — Vorobjaņinovs ķērkāja, pārspēdams vaidus, raudas un brīkšķus, kas granda no vi​sām pusēm.

Tādā gadījumā saņemiet honorāru, vecais lupatlāci! Un Ostaps ar savu dzelžaino plaukstu iegāza

Vorobjaņinovam pa kaklu. Šai mirklī pa šķērsielu viņiem garām aizdrāzās uguns​dzēsēji ar lāpām, un to drebošajā gaismā Ipolits Matve​jevičs ieraudzīja Bendera sejā tik šausmīgus vaibstus, ka nekavējoties paklausīja un atdeva krēslu.

— Nu, tagad viss kārtībā, — Ostaps sacīja, atviegloti uzelpodams, — dumpis apspiests. Tūlīt ņemiet krēslu un sekojiet man! Jūs atbildat par to, lai mēbele būtu vesela. Pat piecdesmit ballu liels grūdiens nedrīkst krēslam nekā nodarīt! Sapratāt?

— Sapratu.

Koncesionāri visu nakti klīda pa ielām kopā ar panikas pārņemtiem ļaužu pūļiem, tāpat kā visi pārējie, gai​dīja jaunus grūdienus un neuzdrošinājās iet iekšā atstā​tajās mājās.

Rītausmā, kad bailes bija mazliet rimušās, Ostaps izvēlējās kādu vietiņu, kur tuvumā nebija ne sienu, kas varētu sabrukt, ne cilvēku, kas varētu traucēt, un ķērās pie krēsla uzšķēršanas.

Uzšķēršanas rezultāti abus koncesionārus pārsteidza. Krēslā nekā nebija. Ipolits Matvejevičs, neizturējis visus nakts un rīta pārdzīvojumus, iesmējās sīkiem žurkas smiekliņiem. Šai mirklī atskanēja trešais grāviens, zeme plaši atvērās un aprija pirmā apakšzemes grūdiena saudzēto, bet cilvēku roku pilnīgi sakropļoto Gambsa krēslu, kura puķītes uzsmaidīja cauri putekļu mākoņiem lecošajai saulei.

Ipolits Matvejevičs nometās četrrāpus un, pagriezis izmocīto seju pret nespodri sarkano saules disku, sāka gaudot. Viņā klausoties, lielais kombinators paģība. Atguvies viņš sev līdzās ieraudzīja Vorobjaņinova violetiem rugā​jiem apaugušo zodu. Ipolits Matvejevičs gulēja nesamaņā.

— Galu galā, — Ostaps sacīja kā cilvēks, kas atveseļojas pēc tīfa, — tagad mums ir palikušas simt iespējas no simta. Pēdējais krēsls (pie vārda «krēsls» Ipolits Matvejevičs. atguva samaņu) nozuda Oktobra stacijas preču pagalmā un tātad nebūt nav zemē iekritis. Kālab jānokar deguns? Sēde turpinās.

Kaut kur dārdēdami gāzās ķieģeļi. Stiepti kauca kuģa sirēna.

XL NODAĻA DĀRGLIETU GLABĀTUVE Kādā no pēdējām lietainajām oktobra dienām Ipolits Matvejevičs bez svārkiem, ģērbies ar sīkām, sidrabainām zvaigznītēm nobārstītajā mēness krāsas vestē, ,rosījās Ivanopulo istabā. Ipolits Matvejevičs strādāja uz palodzes, jo galda istabā vēl arvien nebija. Lielais kombinators bija saņēmis no dzīvokļu biedrības lielu pasūtījumu mākslas nozarē — adrešu plāksnīšu izgatavošanu. Plāksnīšu izgatavošanu pēc šablona Ostaps uzdeva Vorobja-ņinovam, bet pats gandrīz veselu mēnesi kopš ierašanās Maskava grozījās Oktobra stacijas rajonā, ar neiedomājamu dedzību dzīdams pēdas pēdējam krēslam, kurš katrā ziņā slēpa sevī Petuhova madāmas briljantus.

Savilcis pieri grumbās, Ipolits Matvejevičs ar šablonu krāsoja uzrakstus uz plāksnītēm, Pusgadu auļodams pakaļ briljantiem, viņš bija zaudējis visas savas agrākās ieražas.

Pa naktīm Ipolitam Matvejevičam sapņos rādījās kalnu virsotnes, ko greznoja mežonīgi transparenti, acu priekšā šaudījās Iznurenkovs, trīcinādams savas resnās, brūnās ciskas, apgāzās laivas, slīka cilvēki, no debesīm bira ķie​ģeļi un, plaši atvērusies, zeme pūta acīs sera dūmus.

Ostaps, ik dienas būdams kopā ar Ipolitu Matvcjcvieu, nemanīja viņā nekādu pārmaiņu. Taču Ipolits Matvejevičs bija neparasti pārvērties. Arī gaita Ipolitam Matvejevičam vairs nebija tāda kā agrāk un acu izteiksme kļuvusi mežonīga, ataugušās ūsas vairs nestāvēja paralēli zemes virsmai, bet gan pilnīgi perpendikulāri ka vecam runcim.

Citāda kļuvusi arī Ipolita Matvejeviča daba, Viņa raksturā bija radušās agrāk nepazītas īpašības — noteiktība un cietsirdība. Šīs jaunās jūtas viņā pakāpeniski bija ieaudzinājušas trīs epizodes: brīnišķīga izglābšanās no vasjukiešu amatieru smagajām dūrēm, pirmā ubagošanas debija pie Pjatigorskas Puķu dārza un, beidzot, zemestrīce, pēc kuras Ipolits Matvejevičs kļuva mazliet dīvains un pret savu kompanjonu glabāja slepenu naidu.

Pēdējā laikā Ipolits Matvejevičs atradās ļoti spēcīgu aizdomu varā. Viņš baidījās, ka Ostaps atplēsīs

krēslu viens pats un, paņēmis visas dārglietas, aizbrauks, pametot viņu likteņa vara. Skaļi izteikt savas aizdomas viņš neuzdrošinājās, jo pazina Ostapa smago roku un nelokāmo raksturu. Ik dienas, sēdēdams pie loga un ar vecu, izrobotu bārdas nazi labodams apžuvušos burtus, Ipolits Matvejevičs šausmīgi cieta.

Katru dienu viņš baiļojas, ka Ostaps vairs nepārnāks un viņš, bijušais muižniecības priekšnieks, nomirs Maskavā bada nāvē pie kāda satru​nējuša žoga.

Taču Ostaps pārnāca katru vakaru, kaut gan nekādas priecīgas ziņas neatnesa. Viņa enerģija un dzīvesprieks bija neizsmeļami. Cerības viņu nepameta nevienu mirkli.

Gaitenī atskanēja soļu dipoņa, kāds uzgrūdās ugunsdrošajam skapim, un finiera durvis viegli atsprāga vaļa kā vēja pāršķirta grāmatas lapa. Uz sliekšņa stāvēja lielais kombinators. Viņš bija slapjš no galvas līdz kājām, vaigi kvēloja kā sarkani āboli. Ostaps smagi dvašoja.

— Ipolit Matvejevič! — viņš iesaucās. —- Klausieties, Ipolit Matvejevič!

Vorobjaņinovs jutās pārsteigts. Vēl nekad tehniskais direktors viņu nebija saucis vārdā un tēvvārdā.

Un pēk​šņi viņš saprata …

— Vai ir? — viņš izdvesa.

Tur jau ir tā lieta, ka ir. Ek, Kisa, velns lai jūs parauj!

Nekliedziet, visu var dzirdēt.

Pareizi, pareizi, var vēl noklausīties, — Ostaps sāka ātri čukstēt. — Ir, Kisa, ir, un, ja vēlaties, es tūlīt to varu jums parādīt. Tas atrodas dzelzceļnieku klubā — jaunajā klubā... Vakar bija atklāšana ... Kā es atradu? Varbūt sīkums? Nē, ārkārtīgi grūta lieta! Ģeniāla, spīdoši līdz galam izvesta kombinācija!

Piedzīvojums no antīkās pa​saules ... Vārdu sakot, augsta klase!

Nenogaidījis, kamēr Ipolits Matvejevičs uzstīvēs mugurā svārkus, Ostaps izskrēja gaitenī.

Vorobjaņinovs viņam piebiedrojās jau kāpnēs. Abi, satraukti apbērdami viens otru ar jautājumiem, drāzās pa slapjajām ielām uz Torņa laukumu. Viņi pat neatskārta, ka var aizbraukt ar tramvaju.

— Jūs esat apģērbies kā kurpnieks! — Ostaps līksmi čaloja. — Kas tā staigā, Kisa? Jums vajadzīga stērķelēta veļa, zīda zeķes un, protams, cilindrs. Jūsu sejā ir kaut kas cēls! Sakiet — vai jūs patiešām esat bijis muižniecī​bas priekšnieks?

Parādījis muižniecības priekšniekam krēslu, kas stāvēja šahistu pulciņa istabā un izskatījās pēc visparastākā Gambsa krēsla, kaut gan sevī slēpa milzīgas vērtības, Ostaps izvilka Vorobjaņinovu gaitenī. Šeit nebija nevienas dzīvas dvēseles. Ostaps piegāja pie loga, kas, gatavojoties ziemai, vēl nebija aizlīmēts, un attaisīja abu rāmju aizbīdņus.

— Pa šito lodziņu, — viņš sacīja, — mēs šonakt jebkurā brīdī viegli un maigi iekļūsim klubā.

Atcerieties, Kisa, — trešais logs no parādes durvīm.

Draugi vēl ilgi klīda pa klubu kā ATIN (Apriņķa tautas izglītības nodaļa ) pārstāvji un nevarēja vien nobrīnīties par skaistajām zālēm un is​tabām.

— Ja es Vasjukos būtu spēlējis, — Ostaps sacīja, —sēdēdams uz šāda krēsla, es nebūtu zaudējis nevienu partiju. Entuziasms nepieļautu. Tomēr labāk iesim, vecīt, — man vēl paglābušies divdesmit pieci rubļi veselības naudas. Iedzersim alu un atpūtīsimies pirms nakts vizītes. Vai alus jūs nešokē, muižniecības priekšniek? Nav nekāda nelaime. Rīt jūs laksiet šampanieti neierobežotā dau​dzumā.

Ejot no dzertuves uz Sivceva Vražeku, Benders trakoti uzjautrinājās un aizskāra garāmgājējus. Viņš apņēma ap pleciem mazliet iereibušo Ipolitu Matvejeviču un liegi sacīja: Jūs esat ārkārtīgi simpātisks vecītis, Kisa, bet vairāk par desmit procentiem es jums nedošu. Nudien ne​došu. Nu kālab jums vajadzīga tāda nauda — kālab?

Kā tā — kālab? Kā tā — kālab? — Ipolits Matve​jevičs uztraucās.

Ostaps sirsnīgi smējās un piekļāvās ar vaigu pie sava koncesijas drauga slapjās piedurknes.

— Ko tad jūs pirksiet, Kisa? Nu ko? Jums taču nav nekādas fantāzijas. Nudien piecpadsmit tūkstošu jums pietiek atliku likām... Jūs taču drīz mirsiet — jūs taču esat večukiņš. Jums taču nauda vispār nav vajadzīga... Zināt, Kisa, es, liekas, jums nedošu nekā. Tā būtu blēņošanās. Pieņemšu jūs, Kisulīt, par

privātsekretāru. Jā? Četrdesmit rubļu mēnesī. Kostīte mana. Četras brīvdienas ... Jā? Darba tērps, dzeramnauda, sociālā apdrošinā​šana nāk klāt... Nu? Vai mans priekšlikums jūs apmie​rina?

Ipolits Matvejevičs atbrīvoja roku un ātri devās uz priekšu. Šie joki viņu padarīja vai traku.

Ostaps panāca Vorobjaņinovu pie ieejas sārtajā savrupmāļiņā.

— Jūs patiešām apvainojāties? — Ostaps jautāja. — Es tikai pajokoju. Savus trīs procentus jūs saņemsiet. Jānudien, jums pilnīgi pietiek ar trim procentiem, Kisa.

Ipolits Matvejevičs saīdzis iegāja istabā.

— Jā? Kisa, — Ostaps draiskojās, — piekrītiet saņemt trīs procentus! Nudien piekrītiet! Cits būtu piekritis. Istaba jums nav jāpērk — Ivanopulo, par laimi, aizbrauca uz Tveru un paliks tur veselu gadu.

Bet labāk tomēr nā​ciet pie manis par kambarsulaini... Silta vietiņa.

Redzēdams, ka Ipolits Matvejevičs nekādi nav uzmundrināms, Ostaps saldi nožāvājās, ievilka savās platajās krūtīs gaisu, izstaipījās tā, ka rokas sniedzās vai līdz pa​šiem griestiem, un sacīja: — Nu, drauģelīt, sagatavojiet kabatas! Uz klubu mēs iesim pirms rītausmas. Tas ir vislabākais laiks.

Sargi guļ un redz saldus sapņus, par ko tos bieži vien atbrīvo no darba, neizmaksājot algu par divām nedēļām uz priekšu. Bet tagad, dārgumiņ, ieteicu jums atpūsties.

Ostaps nolikās uz trim krēsliem, kas bija sanesti no dažādām Maskavas malām, un, laizdamies miegā, nomur​mināja: — Labāk gan par kambarsulaini! Pieklājīga alga… Kostīte ... Dzeramnauda ... Nu, nu, pajokoju ...

Sēde turpinās! Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Tie bija lielā kombinatora pēdējie vārdi. Viņš iegrima dziļā, bezrūpīgā, atspirdzinošā un smagu sapņu nomāktā miegā.

Ipolits Matvejevičs izgāja uz ielas. Viņa sirds bija izmisuma un naida pilna. Mēness lēkāja pa mākoņu ciņiem. Savrupmāju slapjie režģi spīdēja kā ieeļļoti. Gāzes lukturi, ūdens puteklīšu vainaga apvīti, meta nemierīgu gaismu. No dzertuves «Ērglis» izgrūda kādu piedzērušo. Tas iebļāvās nelabā balsī.

Ipolits Matvejevičs saviebās un stingriem soļiem devās atpakaļ. Viņam bija tikai viena vēlēšanās: kaut ātrāk viss būtu galā!

Viņš iegāja istabā, stingri paskatījās uz guļošo Ostapu, noslaucīja pensneja stiklus un paņēma no palodzes bārdas nazi. Uz tā izrobotā asmens bija redzamas izkaltušas eļļas krāsas zvīņas. Viņš ielika nazi kabatā, vēlreiz pagāja garām Ostapam, neskatīdamies uz viņa pusi, bet dzirdēdams viņa elpu, un atkal izgāja gaitenī. Seit bija klusi un miegaini. Acīmredzot visi jau gulēja. Gaiteņa pilnīgajā tumsā Ipolits Matvejevičs pēkšņi neizsakāmi dzēlīgi pasmaidīja un juta, ka uz pieres sakustas āda. Lai pārbaudītu šo jauno sajūtu, viņš atkal pasmaidīja. Pēkšņi viņš. atcerējās, ka ģimnāzijā audzēknis Pihtjejevs-Kakujevs prata kustināt ausis.

Ipolits Matvejevičs aizgāja līdz kāpnēm un uzmanīgi ieklausījās. Uz kāpnēm neviena nebija. No ielas atskanēja ormaņa zirga pakavu klaudzēšana, demonstratīvi skaļa un noteikta, it kā kāds skaitītu uz kauliņiem. Muižniecības priekšnieks klusiņām kā kaķis atgriezās istabā, izņēma no Ostapa svārkiem, kas karājās uz krēsla atzveltnes, divdesmit piecus rubļus un plakanknaibles, uzlika galvā netīro admirāļa cepuri un atkal ieklausījās.

Ostaps gulēja klusi, nekrāca. Viņa deguns un plaušas strādāja ideāli, bez traucējumiem ieelpojot un izelpojot gaisu. Spēcīgā roka nokarājās līdz pašai grīdai, Ipolits Matvejevičs, juzdams deniņos dauzāmies pulsu, lēnām uz-rotīja labās rokas piedurkni mazliet virs elkoņa, aptina kailo roku ar vafeļdvieli, aizgāja līdz durvīm, izņēma no kabatas bārdas nazi un, ar acīm izmērījis attālumus istabā, pagrieza slēdzi. Spuldze nodzisa, bet istabu blāvi apgaismoja ielas luktura zilganā gaisma.

— Jo labāk, — Ipolits Matvejevičs nočukstēja.Viņš tuvojās galvgalim un, tālu atvēzējis roku ar bārdas nazi, no visa spēka slīpi ietrieca visu asmeni Ostapa kaklā, tūlīt izrāva nazi un atlēca pie sienas.

Lielais kombinators izgrūda tādu skaņu kā izlietne, uzsūkdama pēdējās ūdens lāses. Ipolitam

Matvejevičam palaimējās nenotraipīties ar asinīm. Spiezdamies ar muguru pie mūra sienas, viņš aizzagās līdz zilajām durvīm un vēlreiz uzmeta acis Ostapam. Tā augums divas reizes noraustījās un atslīga pret krēslu atzveltnēm. Ielas gaisma apspīdēja melnu peļķi, kas bija satecējuši uz grīdas.

«Kas tā par peļķi?» Ipolits Matvejevičs nodomāja. «Ak jā, asinis .... Biedrs Benders ir miris.»

Vorobjaņinovs notina mazliet notraipīto dvieli, nometa to zemē, pēc tam uzmanīgi nolika bārdas nazi uz grīdas un, klusi pievēris durvis, devās prom.

Izgājis uz ielas, Ipolits Matvejevičs sarauca uzacis un, murminādams: — Visi briljanti ir mani, nevis tikai seši procenti, — devās uz Torņa laukumu.

Nonācis pie dzelzceļnieku kluba un noskatījis trešo logu no parādes durvīm, Ipolits Matvejevičs apstājās. Jaunās celtnes spoguļainie logi pelēcīgi vizmoja rītausmas gaismā kā pērles. Valgajā gaisā skanēja manevrējošo lokomotīvju padobjās balsis. Ipolits Matvejevičs veikli uzrāpās uz karnīzes, pagrūda rāmi un klusi ielēca gaitenī.Viegli orientēdamies pelēcīgas rītausmas piesttāvotajās kluba zālēs, Ipolits Matvejevičs iekļuva šahistu kabinetā un, aizķēris ar galvu Emanuēla Laskera portretu, kas karājās pie sienas, piegāja pie krēsla. Viņš nesteidzās. Viņam nebija kur steigties. Neviens viņu nevajāja.

Liel​meistars O. Benders gulēja mūžīgā miegā sārtajā savrup​mājā Sivceva Vražekā.

Ipolits Matvejevičs apsēdās uz grīdas, apķēra krēslu ar savām dzīslainajām kājām un ar zobārsta aukstasinību ņēmās vilkt ārā no krēsla misiņa naglas, nevienu neizlaizdams. Ar sešdesmit otro naglu viņa darbs beidzās. Angļu katūns un maša brīvi gulēja uz krēsla polsterējuma.

Atlika tikai tos pacelt, lai ieraudzītu futrāļus, futrālīšus un kastītes ar dārgakmeņiem.

«Tūlīt automobilī iekšā,» Ipolits Matvejevičs, kas bija izgājis liela kombinatora dzīves gudrības skolu, nodomāja, «un uz staciju prom. Uz Polijas robežu. Par kādu akmentiņu mani pārvedīs pāri robežai, bet tur...»

Un, velēdamies jo ātrāk redzēt, kas notiks «tur», Ipolits Matvejevičs norāva no krēsla katūnu un mašu. Viņa acis ieraudzīja atsperes, brīnišķīgas angļu atsperes un polsterējumu, lielisku polsterējumu, pirmskara kvalitātes, kādu tagad nekur vairs nevar atrast. Bet vairāk gan krēslā nekā nebija. Ipolits Matvejevičs mehāniski izvandīja visu polsterējumu, nosēdēja veselu pusstundu, neizlaizdams krēslu no krampjaini sažņaugtajām kājām, un truli at​kārtoja: — Kāpēc tad te nekā nav? Tas nevar būt! Tas nevar būt!

Bija gandrīz pavisam gaišs, kad Vorobjaņinovs, atstājis šahistu kabineta jucekli, aizmirsis tur plakanknaibles un neeksistējošā jahtkluba cepuri ar zeltīto kokardi, neviena nemanīts, smagi un gurdi pa logu izlīda uz ielas.

— Tas nevar būt, — viņš murmināja, nogājis vienu kvartālu. — Tas nevar būt!

Un viņš aizgāja atpakaļ uz klubu un sāka staigāt gar tā lielajiem logiem, lūpas čāpstinādams: — Tas nevar būt! Tas nevar būt! Tas nevar būt! Lāgiem viņš iekliedzās un saķēra rīta miglā norasojušo galvu. Atcerēdamies visus nakts notikumus, viņš purināja sirmās pinkas. Briljantu drudzis iedarbojās pārāk spēcīgi: Vorobjaņinovs piecu minūšu laikā bija novecojis.

— Staigā te vienā gabalā visvisādi, — Vorobjaņinovs dzirdēja pie pašas auss runājam.

Viņš ieraudzīja naktssargu brezenta darba tērpā un vieglos zābakos, Naktssargs bija ļoti vecs un, kā redzams, labsirdīgs.

— Staigā vienā gabalā, — omulīgi pļāpāja večuks, kam bija apnikusi nakts vientulība, — un jūs, biedri, arī inte​resējaties. Un pareizi darāt. Klubs mums, kā sacīt jāsaka, pavisam neparasts.

Ipolits Matvejevičs kā moceklis noraudzījās uz sārto večuku.

— Jā, — večuks sacīja, — šis klubs ir neparasts. Otra tāda nav.

— Bet kas tad šeit tik neparasts? — Ipolits Matveje​vičs jautāja, pūlēdamies koncentrēties.

Večukiņš līksmi paskatījās Vorobjaņinovā. Acīmredzot stāsts par neparasto klubu viņam patika un viņš to lab​prāt atkārtoja.

— Redzat, — večuks iesāka, — es te kā naktssargs staigāju jau desmito gadu, bet tādu gadījumu vēl

nekad nebiju piedzīvojis. Klausies vērīgi, zaldātiņi Kā sacīt jāsaka, te vienmēr bijis dzelzceļa satiksmes dienesta pirmā iecirkņa klubs, visiem zināms, kāds tas bija. Es to apsargāju. Galīgi sačākstējis klubs...

Kurināja viena kurināšanā, taču nekas nelīdzēja. Bet biedrs Krasiļņikovs neliek mani mierā. «Kur tu,» saka, «to malku liec?» Bet vai tad es to malku ēdu, vai? Nomocījās gan biedrs Krasiļņikovs ar to klubu — mitrums, aukstums, putēju orķestrim telpu nav, un teātrī spēlēt tīrās mokas: aktieru kungi sala nost.

Piecus gadus lūdzās kredītus jaunam klubam, bet nezinu, kas tur iznāca. Satiksmes darbinieku arodbiedrība kredītu neapstiprināja. Šopavasar biedrs Krasiļņikovs nopirka krēslu skatuves vajadzībām, labu krēslu, mīkstu…

Ipolits Matvejevičs klausījās, ar visu augumu mākdamies virsū naktssargam. Viņš bija tādā kā pusnemaņā. Bet večuks, gardi smiedamies, pastāstīja, kā viņš reiz uzkāpis uz šī krēsla, lai izskrūvētu elektrisko spuldzi, un nogāzies zemē: — Es pamatīgi nobraucu no šitā krēsla, pat drāna pārplīsa. Un skatos — no drānas apakšas birst ārā stikliņi un diedziņā savērtas baltas krelles.

— Krelles, — Ipolits Matvejevičs nošļupstēja.

Krelles! — večuks sajūsmā iespiedzās. — Un nu, zaldātiņ, es skatos vēl, bet tur dažādas kastītes. Es tām kastītēm pat nepieskāros. Bet devos taisnā ceļā pie biedra Krasiļņikova un visu noziņoju. Vēlāk to pašu izstāstīju arī komisijai. Tām kastītēm ne pirkstu netiku piedūris. Un labi darīju, zaldātiņ, jo vēlāk tur atrada dārglietas — buržuāzija bija noslēpusi…

Kur ir tās dārglietas? — muižniecības priekšnieks iekliedzās.

— Kur, kur, — večuks ķircinājās, — te, zaldātiņ, jā​būt ar saprašanu! Re, kur tās ir!— Kur? Kur? Tepat taču ir! — sārtais naktssargs iesaucās, priecā​damies par paša radīto efektu. — Re, kur! Brilles noslauki! Klubu par tām uzbūvēja, zaldātiņ! Redzi? Skaties — te tas ir, šis klubs! Centrālapkure, dambrete ar pulksteni, bufete, teātris — ar galošām iekšā nelaiž!...

Ipolits Matvejevičs sastinga un, nekustēdamies ne no vietas, blenza uz karnīzēm.

Tad re, kur atrodas Petuhova madāmas dārglietu krātuve! Re, kur tā stāv! Te ir viss! Visi simt piecdesmit tūk​stoši rubļu nulle nulle kapeikas, kā mēdza teikt Ostaps Suleimāns Berta Marija Benders.

Briljanti pārvērtušies par vienlaidu fasāžu stikliem un dzelzsbetona griestiem, vēsās vingrošanas zāles izbūvētas no pērlēm. Dimanta diadēma pārvērtusies par teātra zāli ar grozāmo skatuvi, rubīna auskari izauguši par veselām lustrām, čūskveidīgās zelta aproces ar smaragdiem kļuvušas par lielisku bibliotēku, bet kaklarotas pārvērtušās par planieru darbnīcu, šaha kabinetu un biljarda istabu.

Dārglietu krātuve nav pazudusi, tā saglabājusies un pat kļuvusi lielāka. Tai varēja pieskarties ar rokām, bet nevarēja aiznest prom. Tā pārgājusi kalpot citiem cilvē​kiem.

Ipolits Matvejevičs pielika rokas pie granīta apšuvuma. Akmens aukstums iespiedās līdz pašai sirdij. Un viņš iekliedzās.

Viņa kliedziens, satracināts, kaisls un mežonīgs aizšautas vilku mātes kliedziens, aizskanēja līdz laukuma vidum, metās zem tilta un, mostošās lielās pilsētas skaņu nomākts, lēnām dzisa un mirklī izplēnēja. Pār slapjajiem jumtiem Maskavas ielās iesoļoja lielisks rudens rīts. Pilsēta uzsāka savas ikdienas gaitas.