Dzivibas dzirksts - Erihs Marija Remarks

Ērihs Marija Remarks

DZĪVĪBAS DZIRKSTS No vācu valodas tulkojusi Sinda Krastiņa Jumava, 2004 Manas māsas Elfrīdas piemiņai I

SKELETS NR. 509 lēnām pacēla galvu un atvēra acis. Viņš nezināja, vai bija zaudējis samaņu vai tikai gulējis. Šie stāvokļi tikpat kā neatšķīrās; izsalkums un nogurums jau sen par to bija gādājuši. Tie abi katru reizi līdzinājās nogrimšanai muklainā dziļumā, no kura, šķiet, vairs nevarēja iznirt. Nr. 509 kādu brīdi gulēja klusu un klausījās. Tas bija vecs nometnes likums; nevarēja zināt, no kuras puses draudēja briesmas, un, kamēr cilvēks nekustējās, arvien bija izredzes, ka viņu neievēros vai arī uzskatīs par mirušu, - vienkāršs dabas likums, ko zina ikviens kukainis.

Viņš nedzirdēja neko aizdomīgu. Sargi ložmetēju torņos bija pusmiegā, un arī viņam aiz muguras viss bija kluss. Viņš uzmanīgi pagrieza galvu un atskatījās.

Mellernes koncentrācijas nometne mierīgi snauda saulē. Lielais pārbaudes laukums, ko esesieši jokodamies sauca par dejas grīdu, bija gandrīz tukšs. Tikai pie stiprajiem koka stabiem, pa labi no ieejas vārtiem, karājās četri cilvēki, kuriem rokas bija sasietas aiz muguras. Viņi ar virvēm bija uzvilkti tik augstu, ka pēdas neskāra zemi. Viņu rokas bija izgrieztas. Divi krematorijas kurinātāji izklaidējās, pa logu viņus apmētādami ar ogļu gabaliņiem; bet neviens no četriem vairs nekustējās. Jau veselu pusstundu viņi karājās pie krustiem un tagad bija bez samaņas. Darba nometnes barakas bija tukšas; ieslodzītie, kuri bija devušies darbos ārpus nometnes teritorijas, vēl nebija atgriezušies. Daži, kuri dežurēja barakās, šaudījās pa ielām. Pa kreisi no lielajiem ieejas vārtiem, pie soda izciešanas bunkura, sēdēja SS šārfīrers Breiers.

Viņš bija licis novietot saulē apaļu galdu un pītu krēslu un no tasītes malkoja kafiju. 1945. gada pavasarī laba pupiņu kafija bija retums, bet Breiers īsi pirms tam bija nožņaudzis divus ebrejus, kuri jau sešas nedēļas bija vārguši bunkurā, un tā, viņaprāt, bija humāna rīcība, kas pelnīja atalgojumu. Virtuves priekšnieks bija atsūtījis viņam pie kafijas šķīvi ar formā ceptu kūku. Breiers ēda to lēnām, ar baudu; viņam sevišķi garšoja rozīnes bez kauliņiem, kuras bagātīgi bija piebērtas mīklai. Vecākais ebrejs bija sagādājis viņam maz prieka, bet jaunākais bija izrādījies sīkstāks; viņš bija diezgan ilgi spārdījies un krācis. Breiers miegaini noņirdzās un klausījās nometnes kapelas gaistošajās skaņās: aiz dārzniecības notika mēģinājums. Tā spēlēja valsi „Rozes no dienvidiem” - komandanta oberšturmbanfīrera Neibauera mīļāko gabalu.

Nr. 509 gulēja nometnes viņā pusē, netālu no koka baraku grupas, kuru no lielās Darba nometnes šķīra dzeloņdrāšu žogs. To dēvēja par Mazo nometni. Tajā mitinājās gūstekņi, kuri bija par vājiem, lai spētu strādāt. Viņi tur atradās, lai nomirtu. Gandrīz visi drīz arī nomira, taču arvien nāca klāt jauni, kaut gan daži vēl nebija pagalam, tāpēc barakas allaž bija pārpildītas. Mirstošie bieži ejās bija sakrauti cits uz cita, vai arī viņi vienkārši ārā nosprāga. Mellernē nebija gāzes kameru. Ar to komandants sevišķi lepojās.

Viņš labprāt paskaidroja, ka Mellernē cilvēki nomirstot dabiskā nāvē. Oficiāli Mazo nometni sauca par

Saudzēšanas nodaļu – tomēr atradās tikai nedaudzi, kuri izrādīja pietiekamu pretestību, lai izciestu šādu saudzēšanu ilgāk par pāris nedēļām. Šo gūstekņu maza, sīksta grupiņa mitinājās 22. barakā. Izmantojot vēl atlikušo karātavu humoru, viņi dēvēja sevi par veterāniem. Nr. 509 bija viens no viņiem. Pirms četriem mēnešiem viņš bija pārcelts uz Mazo nometni un tagad brīnījās, ka vēl ir dzīvs. Melni šurp vēlās krematorijas dūmi. Vējš tos nesa uz nometni, un dūmu mutuļi slīdēja zemu pār barakām. Tie oda spēcīgi un saldeni un izraisīja vemšanu. Nr. 509 nebija spējis pie tiem pierast, pat pēc desmit nometnē pavadītiem gadiem ne. Šodien tur izkūpēja arī divi veterāni – pulksteņmeistars Jans Zibelskis un universitātes profesors Joels Buksbaums. Abi bija nomiruši 22. barakā un pusdienlaikā aizgādāti uz krematoriju; Buksbaums gan nebija īsti nevainojams: viņam trūka trīs pirkstu, septiņpadsmit zobu, kāju pirkstu nagu un dzimumlocekļa daļas. To visu viņš bija zaudējis tajā laikā, kad tika audzināts par noderīgu cilvēku. Gadījums ar dzimumlocekli izraisīja lielu jautrību kultūras pasākumu vakaros, kas norisinājās esesiešu kazarmās. Doma par to bija ienākusi prātā šarfīreram Ginteram Šteinbrenneram, kurš tikai nesen bija ieradies nometnē. Tā bija vienkārša kā visas dižās idejas – simtprocentīgas sālsskābes iešļircinājums, nekā vairāk. Ar to Šteinbrenners tūlīt bija iemantojis biedru cieņu.

Marta pēcpusdiena bija patīkama, un saule jau bija tīri silta; tomēr Nr. 509 sala, lai gan viņam bez paša apģērba mugurā bija arī triju biedru drēbes – Jozefa Buhera jaka, vecu lietu tirgotāja Lēbentāla mētelis un Joela Buksbauma saplēstais svīteris, ko pirms līķa aizvākšanas baraka bija izglābusi. Bet, ka metru septiņdesmit astoņus centimetrus garš cilvēks sver mazāk par septiņdesmit mārciņām, acīmredzot pat kažokādas necik daudz vairs nesildītu.

Nr. 509 drīkstēja pusstundu gulēt saulē. Pēc tam viņam vajadzēja atgriezties barakā, atdot aizlienēto apģērbu, kā arī savu jaku, un tad bija kārta nākamajam. Tā veterāni bija vienojušies, kopš aukstums bija beidzies. Daži to vairs nebija gribējuši. Viņi bija pārāk novārguši un pēc ziemas ciešanām vēlējās tikai barakā mierīgi nomirt; bet Bergers, istabas vecākais, bija pastāvējis uz to, lai visi, kuri spēja parāpot, tagad uz brītiņu ieelpotu svaigu gaisu. Nākamajam kārta bija Vesthofam, tad Buheram. Lēbentāls bija atteicies; viņam bija padomā kas labāks.

Nr. 509 devās atpakaļ. Nometne bija ierīkota uzkalnā, un caur dzeloņdrāšu žogu viņš varēja saskatīt pilsētu. Tā atradās ielejā, tālu zem nometnes, un pāri jumtu ņudzeklim slējās baznīcu torņi. Tā bija veca pilsēta ar daudzām baznīcām un vaļņiem, ar liepu alejām un līkumotām ieliņām. Ziemeļos bija redzama jaunā pilsētas daļa ar platākām ielām, galveno dzelzceļa staciju, īres namiem, fabrikām un vara un dzelzs rūpnīcām, kurās strādāja nometnes gūstekņi. Mezdama platu loku, pilsētai cauri plūda upe, un tajā miegaini atspoguļojās tilti un mākoņi.

Nr. 509 nokāra galvu. Viņš to spēja noturēt augšā tikai brītiņu. Galva bija smaga, jo kakla muskuļi bija sarāvušies un atgādināja pavedienus; raugoties uz ielejā kūpošajiem skursteņiem, cilvēks tikai juta vēl lielāku izsalkumu nekā parasti. Izsalkums pārņēma smadzenes – ne tikai kuņģi. Kuņģis vairāku gadu garumā pie tā bija pieradis un vairs nebija spējīgs sajust neko citu, izņemot nemainīgo, trulo kāri. Ar izsalkumu smadzenēs bija ļaunāk. Tas izraisīja halucinācijas un nekad nemitējās. Tas rija pats sevi arī miegā. Ziemā Nr. 509 bija vajadzīgi trīs mēneši, lai tiktu vaļā no vīzijas ar ceptiem kartupeļiem. Viņš bija tos sajutis visur, pat atejas barakas smirdoņā. Tagad visur rēgojās speķis. Speķis ar ceptām olām.

Viņš paskatījās uz niķeļa pulksteni, kas gulēja zemē viņam līdzās. To viņam bija aizdevis Lēbentāls.

Tas bija vērtīgs barakas īpašums; polis Juliuss Zilbers, kurš jau sen bija miris, pirms vairākiem gadiem to nelegāli bija ievedis nometnē. Nr. 509 redzēja, ka viņam vēl bija desmit minūtes laika, tomēr nolēma vilkties atpakaļ uz baraku. Viņš negribēja atkal aizsnausties. Neviens nekad nevar būt drošs, ka pamodīsies. Nr. 509 vēlreiz uzmanīgi palūkojās uz nometnes ielu. Arī tagad viņš neredzēja neko tādu, kas liecinātu par briesmām. Patiesībā viņš arī neko negaidīja. Būt piesardzīgam lika drīzāk veca nometnes buka ieradums nekā patiesas bailes. Sakarā ar dizentēriju Mazā nometne gandrīz vienmēr atradās karantīnā, un esesieši reti nāca uz šejieni. Turklāt pēdējos gados kontrole visā nometnē bija kļuvusi ievērojami vājāka nekā agrāk. Karš arvien vairāk bija licis sevi manīt, un daļa esesiešu, kuri līdz tam

varonīgi bija spīdzinājuši un nogalinājuši tikai tos gūstekņus, kuri nebija spējīgi aizstāvēties, beidzot bija aizsūtīti uz fronti. Tagad, 1945. gada pavasarī, nometnē bija vairs tikai trešā daļa agrāko esesiešu spēku.

Iekšējā pārvalde jau sen gandrīz pilnībā bija apcietināto ziņā. Katrai barakai bija bloka vecākais un daži istabu vecākie; darba vienības tika pakļautas norīkotiem apcietinātajiem un priekšstrādniekiem, visa nometne – nometnes vecākajiem. Visi bija gūstekņi. Viņus kontrolēja nometnes, bloku un darba vienību vadītāji; tie bija esesieši. Sākumā nometnē bija tikai politiskie apcietinātie; gadu gaitā klāt pienāca daudz noziedznieku no pilsētas un provinces pārpildītajiem cietumiem. Grupas atšķīrās ar auduma trijstūru krāsu – tie līdzās numuriem bija piešūti pie visu gūstekņu apģērba. Politisko apcietināto trijstūri bija sarkani, kriminālnoziedznieku – zaļi. Ebreju drānām turklāt bija uzšūts dzeltens trijstūris tā, ka abi trijstūri kopā veidoja Dāvida zvaigzni.

Nr. 509 paņēma Lēbentāla mēteli un Jozefa Buhera jaku, pārkarināja tos pār muguru un sāka rāpot atpakaļ uz baraku. Viņš juta lielāku nogurumu nekā citkārt. Pat rāpot bija grūti. Jau pēc neilga laika zem viņa sāka griezties zeme. Viņš apstājās, aizvēra plakstus un dziļi ieelpoja, lai atpūstos. Tajā pašā brīdī sāka kaukt pilsētas sirēnas.

Sākumā skanēja tikai divas. Dažas sekundes vēlāk to skaits bija pieaudzis, un tūlīt pēc tam šķita, ka lejā kliegtu visa pilsēta. Tā kliedza no jumtiem un ielām, no torņiem un fabrikām, tā atklāti gulēja saulē, šķiet, nekas tajā nekustējās, tikai piepeši pilsēta kliedza, it kā būtu paralizēts dzīvnieks, kas redz nāvi un nevar aizbēgt, - ar sirēnām un svilpēm tā kliedza pret debesīm, kur viss bija kluss.

Nr. 509 tūlīt bija sarāvies. Gūstekņiem bija aizliegts gaisa trauksmes laikā atrasties ārpus barakas.

Viņš varētu mēģināt piecelties un skriet, bet bija par vāju, lai pietiekami ātri tiktu uz priekšu, un baraka bija par tālu; pa to laiku uz viņu jau varētu būt izšāvis kāds nervozs jauns apsargs. Cik ātri vien spēdams, viņš parāpoja pāris metru atpakaļ līdz seklai zemes iedobei, iespiedās tajā un uzvilka sev virsū aizlienētos apģērba gabalus. Viņš izskatījās pēc nāvē saļimuša. Tā notika bieži, un tas neradīja aizdomas.

Trauksme tik un tā nevilksies ilgi. Pēdējos mēnešos pilsētā ik pārdienas atskanēja trauksme, un nekad nekas nebija noticis. Lidmašīnas allaž bija aizlidojušas tālāk Hannoveres un Berlīnes virzienā.

Iekaucās nometnes sirēnas. Pēc kāda laika sekoja otra trauksme. Kaucieni pastiprinājās un norima, it kā uz milzīgiem gramofoniem grieztos vecas plates. Lidmašīnas tuvojās pilsētai. Nr. 509 nebija svešs arī tas. Tas viņu neskāra. Viņa ienaidnieks bija tuvākais ložmetējnieks, kurš pamanītu, ka viņš nav miris. Tas, kas norisinājās ārpus dzeloņstieplēm, viņu neinteresēja.

Nr. 509 elpoja ar grūtībām. Smacējošais gaiss zem mēteļa vērtās melnā vatē, kas viņu ietvēra arvien biezākā slānī. Viņš gulēja zemes iedobē kā kapā – un pamazām viņu pārņēma tāda sajūta, it kā tas patiesi būtu kaps, it kā viņš nekad vairs nespēs piecelties, it kā šoreiz pienākušas beigas un viņš šeit paliks guļam un nomirs: beidzot viņu būs pievārējis pēdējais vājums, pret ko viņš tik ilgi cīnījies. Nr. 509 mēģināja pretoties, bet tas maz ko līdzēja; viņš tikai vēl stiprāk juta dīvaini pazemīgas gaidas, kas izplatījās viņā, viņā un ārpus viņa, it kā piepeši visi kaut ko gaidītu – gaidītu pilsēta, gaiss, gaidītu pat gaisma. Tas bija gluži kā Saules aptumsuma sākumā, kad krāsas jau vēršas svina pelēkas un modina miglainu apjautu par nedzīvu pasauli – pilnīgu tukšumu; tās bija gaidas ar aizturētu elpu – vai nāve vēlreiz paies garām vai ne.

Trieciens nebija spēcīgs, taču tas bija negaidīts. Un tas nāca no tās puses, kas šķita drošāka par jebkuru citu. Nr. 509 to sajuta kā stipru grūdienu, kas izlauzās dziļi no zemes un atdūrās pret kuņģi.

Vienlaikus kaucienus pāršķēla spalga, varena svilpoņa, kas ārkārtīgi pieņēmās spēkā, - līdzīga sirēnu troksnim un tomēr pavisam citāda. Nr. 509 nezināja, kas bija vispirms – trieciens no zemes vai svilpoņa un tai sekojošais blīkšķis -, tomēr aptvēra, ka nekas tāds nebija atgadījies nevienā iepriekšējā trauksmē, un, kad tas atkārtojās, tuvāk un spēcīgāk, virs un zem viņa, tad viņš nojauta, kas tas varēja būt: lidmašīnas pirmo reizi nebija aizlidojušas tālāk. Tās bombardēja pilsētu.

Zeme atkal iedrebējās. Nr. 509 šķita, ka viņu šaustītu milzīgas pazemes gumijas nūjas. Piepeši viņš bija pilnīgi modrs. Lielais nogurums bija pazudis kā dūmi viesuļvētrā. Ikviens grūdiens no zemes izraisīja grūdienu viņa smadzenēs. Kādu brīdi viņš vēl gulēja mierīgi – tad, gandrīz nemanīdams, ko dara,

piesardzīgi pavirzīja uz priekšu roku un pacēla no sejas mēteli tik augstu, ka no tā apakšas varēja palūkoties lejā uz pilsētu.

Lēnām un rotaļīgi tieši zem viņa izjuka un gaisā uzlidoja dzelzceļa stacija. Tas izskatījās gandrīz graciozi: zeltītie kupoli pārslīdēja pāri pilsētas parka kokiem un pazuda aiz tiem. Smagajām eksplozijām, šķiet, ar to nebija nekāda sakara – viss norisinājies pārāk lēni, un zenītlielgabalu troksnis pazuda tajās kā terjera vaukšķēšana liela doga dobjajās rejās. Pēc nākamā varenā grūdiena sāka šūpoties viens no Katrīnas baznīcas torņiem. Arī tas gāzās ļoti lēnām un kritiena laikā mierīgi salūza vairākos gabalos – it kā viss norisinātos palēninātā filmā, nevis īstenībā. Dūmu strūklakas tagad auga starp mājām kā sēnes. Nr. 509 vēl joprojām nesaskatīja nekā postoša; tur lejā rotaļājās neredzami milži, nekas vairāk. Neskartajās pilsētas daļās no skursteņiem mierīgi turpināja celties dūmi; upē vēl aizvien atspoguļojās mākoņi, un zenītlielgabalu belzieni ieskāva debesis, it kā tās būtu gluži parasts spilvens, pa kura visām vīlēm, kas ir atirušas, birst pelēkbaltas vates piciņas.

Kāda bumba nokrita tālu ārpus pilsētas – pļavās, kas veda augšup uz nometni. Nr. 509 vēl joprojām nejuta nekādu baiļu; viss norisa pārāk tālu no tās šaurās pasaules, kura tagad viņam bija pazīstama.

Baidīties varēja no degošām cigaretēm, kad tās lika pie acīm un sēkliniekiem, badošanās bunkurā pavadītām nedēļām, akmens zārka, kurā nevarēja ne stāvēt, ne gulēt, buka, uz kura tika sadragātas nieres, spīdzināšanas kameras kreisajā spārnā pie vārtiem, no Šteinbrennera, Breiera, nometnes priekšnieka Vēbera – bet pat tas viss jau bija mazliet pabalējis, kopš viņš bija pārcelts uz Mazo nometni. Vajadzēja spēt to ātri aizmirst, lai saņemtu spēkus turpmākai dzīvei. Turklāt Mellernes koncentrācijas nometne pēc desmit gadu spīdzināšanas bija mazliet pagurusi – pat jaunam, ideālistiskam esesietim ar laiku kļuva garlaicīgi spīdzināt skeletus. Tie maz spēja izturēt un pietiekami nereaģēja. Tikai tad, kad ieradās spēcīgi, pacietīgi jaunpienācēji, dažreiz vēl uzliesmoja vecā patriotiskā degsme. Tad naktīs atkal varēja dzirdēt pazīstamos kliedzienus, un SS komandas izskatījās nedaudz mundrākas – kā pēc laba cūkas cepeša ar kartupeļiem un sarkanajiem galviņkāpostiem. Vācijas nometnes kara gados bija kļuvušas drīzāk humānas.

Cilvēkus gandrīz vairs tikai noindēja ar gāzi, nosita un nošāva – vai arī viņi vienkārši darbā zaudēja spēkus, un tad viņiem ļāva nomirt badā. Tajā, ka laiku pa laikam krematorijā tika sadedzināts kāds dzīvais, drīzāk bija vainojama pārstrādāšanās un fakts, ka daži skeleti ilgi nekustējās, nevis ļauns nodoms.

Turklāt tas notika tikai tad, ja ātri vajadzēja atbrīvot vietu jauniem gūstekņiem, masveidā likvidējot vecos. Mellernē neizturējās pārāk brutāli pret darba nespējīgajiem, viņiem nebija jāmirst bada nāvē; Mazajā nometnē allaž atradās kaut kas ēdams, un tādi veterāni kā Nr. 509 bija pamanījušies ar to sasniegt rekordus un palikt dzīvi.

Bombardēšana piepeši mitējās. Vēl tikai plosījās zenītlielgabali. Nr. 509 pacēla mēteli nedaudz augstāk tā, ka varēja redzēt tuvāko ložmetēja torni. Tas bija tukšs. Viņš skatījās tālāk pa labi un tad pa kreisi. Arī tur torņos nebija sargu. Visi SS vīri bija nokāpuši un patvērušies drošībā; viņiem bija labas patvertnes kazarmu tuvumā. Nr. 509 atsvieda mēteli pavisam atpakaļ un pielīda tuvāk dzeloņstieplēm.

Viņš atbalstījās uz elkoņiem un raudzījās lejā uz ieleju.

Tagad visa pilsēta dega. Tas, kas pirms brīža bija izskatījies rotaļīgi, pa šo laiku bija pārvērties tajā, kas arī patiesībā bija: ugunī un gruvešos. Dzelteni un melni dūmi kā milzīgs iznīcības molusks rēgojās ielās un rija mājas. Tiem cauri šaudījās liesmas. No dzelzceļa stacijas gaisā uzšāvās varens dzirksteļu spiets. Katrīnas baznīcas sabrukušais tornis sāka plaiksnīties, un to kā palsi zibeņi apņēma liesmu mēles. It kā nekas nebūtu noticis, aiz tās, zeltaina oreola ieskauta, rotājās bezrūpīga saule, un šķita gandrīz spokaini, ka debesis ar savu zilgmi un baltumu bija tikpat skaidras kā pirms tam un ka apkārtējie meži un kalnu grēdas mierīgi un vienaldzīgi turpināja dusēt maigajā gaismā – it kā tikai pilsēta būtu nolādēta ar kādu nezināmu, drūmu lāstu. Nr. 509 raudzījās lejā. Viņš aizmirsa piesardzību un raudzījās lejā. Viņš pazina pilsētu tikai caur dzeloņstieplēm un nekad nebija tajā bijis; tomēr desmit gados, kurus viņš bija pavadījis nometnē, tā viņam bija kļuvusi kas vairāk nekā tikai pilsēta.

Sākumā pilsēta bija bijusi gandrīz neizturams zudušās brīvības atgādinājums. Diendienā viņš bija

lūkojies lejup uz to – bija redzējis tās bezrūpīgo dzīvi, kad pēc nometnes priekšnieka Vēbera īpašas izturēšanās tikai ar lielām grūtībām varēja parāpot; bija redzējis pilsētu ar tās baznīcām un namiem, kad izmežģītām rokām karājās pie krusta; bija to redzējis ar baltām laivām upē un automašīnām, kuras brauca pavasarī, kamēr viņš no sadragātajām nierēm čurāja asinis; viņam bija degušas acis, skatoties uz pilsētu, un raudzīšanās uz to bija kļuvusi par spīdzināšanu, kas piepulcējusies visiem pārējiem spīdzināšanas veidiem nometnē.

Tad viņš bija sācis pilsētu ienīst. Laiks bija pagājis, un nekas tajā nebija mainījies, viss viens, kas notika šeit augšā. Pavardu dūmi katru dienu bija turpinājuši celties, nelikdamies zinis par krematorijas biezajiem dūmiem; sporta laukumus un parkus bija pildījusi jautra kņada, kamēr tajā pašā laikā nomocīto simti izlaida garu uz nometnes dejas grīdas; cilvēku pūļi, kas priecājās par brīvdienām, katru vasaru bija devušies prom no pilsētas uz mežiem, kamēr apcietināto kolonnas stiepa no akmeņlauztuvēm savus mirušos un nogalinātos; viņš bija ienīdis pilsētu, jo domāja, ka tā uz visiem laikiem aizmirsusi viņu un pārējos gūstekņus.

Beidzot arī naids bija pagaisis. Cīņa par maizes garozu bija izrādījusies svarīgāka par visu pārējo – un tāpat arī atziņa, ka naids un atmiņas tāpat kā sāpes varēja izpostīt apdraudētu „es”. Nr. 509 bija iemācījies noslēgties sevī, aizmirst un vairs neraizēties ne par ko citu kā tikai savu kailo dzīvību. Pilsēta viņam bija kļuvusi vienaldzīga, un tās nemainīgais izskats bija vairs tikai skumjš simbols tam, ka arī viņa liktenī vairs nebūs izmaiņu.

Tagad tā dega. Nr. 509 juta, kā trīc rokas. Viņš mēģināja apvaldīt trīcēšanu, taču nespēja; tā pastiprinājās. Piepeši viss viņā bija kā bez satura un sakarības. Sāpēja galva, it kā tā būtu tukša un tās iekšienē kāds sistu bungas.

Nr. 509 aizvēra acis. Viņš to negribēja. Viņš negribēja ļaut, lai atkal kaut kas pamostas. Viņš bija saminis un apracis visas cerības. Viņš nolaida rokas zemē un nolika uz tām seju. Pilsēta uz viņu neattiecās. Gūsteknis negribēja, ka tā uz viņu attiektos. Viņš kā iepriekš vēlējās vienaldzīgi gulēt saulē, ļaujot tai apspīdēt netīro pergamentu, kas ādas vietā bija uzspīlēts viņa galvai, gribēja elpot, nokaut utis, nedomāt – tā, kā viņš to bija darījis jau labu laiku.

Nr. 509 to nespēja. Trīsas nemitējās. Viņš apvēlās uz muguras un izstiepās. Virs viņa tagad bija debesis ar zenītlielgabalu šāviņu mākonīšiem. Tie ātri sadalījās, un vējš tos izdzenāja. Tā gūsteknis brīdi gulēja, līdz arī to vairs nespēja izturēt. Debesis pārvērtās par zilu un baltu bezdibeni, kurā, šķiet, viņš ielidoja. Viņš pagriezās un piecēlās sēdus. Vairs neskatījās uz pilsētu. Raudzījās uz nometni – un pirmo reizi palūkojās uz to tādām acīm, it kā no turienes nāktu palīdzība. Barakas snauda saulē kā pirmīt. Deju laukumā vēl joprojām pie krustiem karājās četri cilvēki. Šarfīrers Breiers bija pazudis, bet krematorijas dūmi turpināja celties debesīs, tie vienīgi vairs nebija tik biezi. Vai nu tika dedzināti bērni, vai arī bija pavēlēts visu pārtraukt.

Nr. 509 piespieda sevi visu skaidri apskatīt. Šī bija viņa pasaule. To nebija skārusi neviena bumba.

Tā tur pletās nepielūdzami kā vienmēr. Tikai tai vien bija vara pār viņu; tas, kas atradās viņpus dzeloņstieplēm, uz viņu neattiecās. Šajā brīdī zenītlielgabals klusēja. Viņam šķita, it kā no trokšņa būtu pārsprāgusi stīpa, kas viņu cieši apņēmusi. Īsu brīdi viņš domāja, ka sapņojis un tieši tagad pamostas.

Vienā rāvienā viņš pagriezās.

Viņš nebija sapņojis. Tur bija pilsēta, un tā dega. Tur bija dūmi un gruveši, un tomēr kaut kas attiecās uz viņu. Viņš vairs nespēja saprast, kas noticis, viņš redzēja tikai dūmus un uguni, viss pārējais izplūda, bet bija arī vienalga: pilsēta dega, pilsēta, kura bija šķita nemainīga, nemainīga un nesagraujama kā nometne.

Gūsteknis sarāvās. Piepeši viņam likās, it kā aiz muguras no visiem nometnes torņiem būtu notēmēti ložmetēji. Viņš ātri pavērās apkārt. Nekas nebija noticis. Torņi bija tukši tāpat kā pirmīt. Arī ielās neviens nebija redzams. Taču tas nelīdzēja – piepeši mežonīgas bailes viņu bija sagrābušas aiz sprandas kā dūre un purināja. Nr. 509 negribēja mirt! Tagad ne! Tagad vairs ne! Viņš steidzīgi paķēra savus

apģērba gabalus un rāpoja atpakaļ. Viņš sapinās Lēbentāla mētelī un vaidēja, un lādējās, un izrāva to no ceļgalu apakšas un rāpoja tālāk uz baraku – steigšus, ļoti uztraukts un apjucis, it kā bēgtu arī no kaut kā cita, ne tikai nāves.

II

22. BARAKAI BIJA divi spārni, katru komandēja divi istabu vecākie. Otrā spārna otrajā sekcijā mitinājās veterāni. Tā bija pati šaurākā un mitrākā vieta, bet tas viņiem maz rūpēja; viņiem bija svarīgi tikai tas, ka viņi gulēja kopā. Tas ikvienam deva vairāk pretošanās spēju. Nāve bija tikpat lipīga kā tīfs, un, ja cilvēks bija viens, tad viegli padevās vispārējai nosprāgšanai, vai nu to gribēja, vai ne. Vairāk cilvēku varēja izrādīt lielāku pretestību. Ja viens gribēja padoties, biedri viņam palīdzēja izturēt. Mazās nometnes veterāni nedzīvoja ilgāk tāpēc, ka viņiem būtu vairāk ēdamā; viņi dzīvoja, jo bija saglabājuši kādu mazumiņu pretestības.

Veterānu stūrī pašlaik gulēja simt trīsdesmit četri skeleti. Tur bija vieta tikai četrdesmit. Gultas bija sasistas no dēļiem, četras – cita virs citas. Tās bija kailas vai arī noklātas ar veciem, trūdošiem salmiem.

Tika lietotas vienīgi dažas netīras segas, par kurām katru reizi, kad nomira to īpašnieki, notika sīvi cīniņi.

Katrā gultā gulēja vismaz trīs četri cilvēki. Pat skeletiem tur bija par šauru, jo plecu un iegurņa kauli jau nesaraujas. Vietas bija nedaudz vairāk, ja gulēja uz sāniem, saspiesti kā sardīnes; tomēr naktīs visai bieži varēja dzirdēt dobjus būkšķus, kad kāds miegā izkrita no gultas. Daudzi gulēja tupus, un tam, kam uzsmaidīja laime, vakarā nomira gultas biedri. Viņus tad aizgādāja prom, un viņš uz vienu nakti varēja labāk izstiepties, iekams ieradās jauni gūstekņi.

Veterāni sev bija nodrošinājuši kaktu pa kreisi durvju priekšā. Vēl bija palikuši divpadsmit vīri.

Pirms diviem mēnešiem bija bijuši četrdesmit četri. Ziema bija viņus piebeigusi. Visi zināja, ka pienākusi pēdējā stadija; pārtikas devas nemitīgi samazinājās, un dažreiz dienu vai divas neviens vispār nedabūja ēst, tad ārā gulēja kaudzēm mirušo.

No divpadsmit vīriem viens bija jucis un domāja, ka viņš ir vācu aitu suns. Viņam vairs nebija ausu; tās bija norautas, kad viņš bija izmantots par treniņa objektu esesiešu suņiem. Jaunāko sauca Karels, un viņš bija zēns no Čehoslovākijas. Viņa vecāki bija miruši; viņi mēsloja kāda dievbijīga zemnieka kartupeļu lauku Vestlāges ciemā. Jo sadedzināto pelni krematorijā tika sabērti maisos un pārdoti kā mākslīgie mēsli. Tie bija bagāti ar fosforu un kalciju. Karela apģērbu rotāja politiskā gūstekņa sarkanā zīme. Viņam bija vienpadsmit gadu. Vecākajam veterānam bija septiņdesmit divi gadi. Viņš bija ebrejs, kurš cīnījās par savu bārdu. Bārda piederējās viņa reliģijai. Esesieši bija aizlieguši, taču vīrs atkal no jauna bija mēģinājis to audzēt. Tāpēc Darba nometnē viņš par to nonāca uz bukas, kur viņu iekaustīja.

Mazajā nometnē viņam bija vairāk laimējies. Esesieši šeit mazāk ievēroja likumus un pārbaudīja reti; viņi pārāk baidījās no utīm, dizentērijas, tīfa un tuberkulozes. Polis Juliuss Zilbers bija nosaucis veco par Ahasvēru[1], jo viņš bija pārdzīvojis gandrīz duci holandiešu, poļu, austriešu un vācu koncentrācijas nometņu. Zilbers bija nomiris ar tīfu un pārvērties par ziedošu prīmulu ceru komandanta Neibauera dārzā, kur nonāca mirušo pelni; tomēr iesauka „Ahasvērs” bija saglabājusies. Večuka seja Mazajā nometnē bija sakrunkojusies, bet bārda izaugusi, un tagad tā bija dzimtene un mežs vairākām paaudzēm veselīgu utu. Šīs sekcijas istabas vecākais bija bijušais ārsts doktors Efraims Bergers. Viņš bija svarīga persona cīņā ar nāvi, kas cieši ieskāva baraku. Ziemā, kad atkalas laikā skeleti nokrita un salauza kaulus, viņš dažiem uzlika šinas un spēja viņus glābt. Hospitālis nekad neuzņēma nevienu no Mazās nometnes; tas bija domāts tikai darbspējīgajiem un prominentām personām. Lielajā nometnē atkala ziemā bija mazāk bīstama; nelabvēlīgajās dienās ielas tika nokaisītas ar krematorijas pelniem. Nevis lai rūpētos par gūstekņiem, bet gan lai saglabātu derīgu darbaspēku. Kopš koncentrācijas nometne bija iesaistīta vispārējos darbos, tam tika veltīta lielāka vērība. To atsvēra tas, ka apcietinātie, protams, ātrāk nostrādājās līdz nāvei. Aizgājēju trūkumu neizjuta; ik dienas ieveda pietiekami daudz jaunu arestēto.

Bergers bija viens no nedaudzajiem gūstekņiem, kam bija atļauts iziet no Mazās nometnes. Jau dažas nedēļas viņš strādāja krematorijas līķu zālē. Istabu vecākajiem vispār nevajadzēja strādāt, bet ārstu trūkuma dēļ viņš bija norīkots tur darbā. Barakai tas bija izdevīgi. Izmantojot no agrākiem laikiem pazīstama cilvēka, lazaretes uzrauga, arī apcietinātā, palīdzību, Bergers dažreiz skeletu vajadzībām varēja dabūt mazliet lizola, vates, aspirīna un tamlīdzīgu lietu. Viņam bija arī pudele joda, kas bija paslēpta zem viņa gultas salmiem.

Tomēr nozīmīgākais no visiem veterāniem bija Leo Lēbentāls. Viņam bija slepeni sakari ar Darba nometnes spekulantiem un, kā runāja, pat kaut kādi ārpus nometnes. Kā viņam tas izdevās, neviens īsti nezināja. Zināms bija vienīgi tas, ka viņš sadarbojās ar divām staigulēm no iestādījuma „Sikspārnis”, kas atradās pilsētas pievārtē. Tur droši vien bija iesaistīts arī kāds esesietis; taču par to neviens īsti neko nezināja. Un Lēbentāls neko nestāstīja.

Viņš tirgojās ar visu. Ar viņa palīdzību varēja dabūt cigaretes izsmēķi, burkānu, dažreiz kartupeļus, virtuves atkritumus, kādu kaulu un šad tad maizes šķēli. Viņš nevienu nekrāpa, tikai raudzījās, lai viss apritētu. Doma, ka viņš slepus varētu rūpēties tikai par sevi, viņam nekad neienāca prātā. Pie dzīvības viņu uzturēja tirgošanās, nevis tas, ar ko viņš tirgojās.

Nr. 509 ierāpoja pa durvīm. Viņam aiz muguras slīpi krītošie saules stari apspīdēja ausis. Vienu brīdi tās spīdēja vaska dzeltenas abās tumšās galvas pusēs. - Viņi bombardēja pilsētu, - viņš elsdams teica.

Neviens neatbildēja. Nr. 509 vēl neko nevarēja redzēt; pēc āra gaismas barakā bija tumšs. Viņš aizvēra acis un atkal attaisīja. - Viņi bombardēja pilsētu, - viņš sacīja. - Vai jūs nedzirdējāt? - Arī šoreiz neviens neatbildēja. Nr. 509 ieraudzīja pie durvīm Ahasvēru. Viņš sēdēja uz grīdas un glāstīja Aitusuni.

Aitusuns ņurdēja; viņam bija bail. Savēlušies mati krita pār viņa rētaino seju, un starp tiem spīdēja izbiedētās acis. - Negaiss, - Ahasvērs nomurmināja. - Negaiss, nekas vairāk! Mierīgi, Vilk, mierīgi! - Nr. 509 ierāpoja dziļāk barakā. Viņš neaptvēra, ka pārējie bija pavisam vienaldzīgi. - Kur ir Bergers? - viņš jautāja.

- Krematorijā.

Nr. 509 nolika mēteli un jaku uz grīdas. – Vai neviens no jums negrib iziet ārā?

Viņš paskatījās uz Vesthofu un Buheru. Viņi neatbildēja.

- Tu taču zini, ka tas ir aizliegts, - Ahasvērs beidzot atteica. – Kamēr ir trauksme.

- Trauksme ir beigusies.

- Vēl ne.

- Ir gan. Lidotāji ir prom. Viņi bombardēja pilsētu.

- To tu jau esi atkārtojis pietiekami bieži, - tumsā kāds norūca.

Ahasvērs pacēla skatienu. – Varbūt viņi par sodu nošaus pāris duču no mums.

- Nošaus? – Vesthofs noķiķināja. – Kopš kura laika viņi šeit šauj?

Aitusuns ierējās. Ahasvērs viņu saturēja. – Holandē pēc uzlidojuma parasti nošāva desmit divdesmit politisko gūstekņu. Lai kādam neienāktu prātā aplamas domas, viņi sacīja.

- Mēs neesam Holandē.

- To es zinu. Es jau tikai teicu, ka šāva Holandē.

- Nošaut! – Vesthofs nicīgi nošņācās. – Vai tu esi kareivis, ka izvirzi šādas prasības? Šeit pakar un nosit.

- Viņi to varētu darīt pārmaiņas pēc.

- Aizveriet savas nolādētās rīkles! - tumsā iesaucās pirmītējais vīrs.

Nr. 509 notupās līdzās Buheram un aizvēra acis. Viņš vēl joprojām redzēja dūmus virs degošās pilsētas un dzirdēja eksploziju dobjo dunu.

- Vai jūs domājat, ka šovakar mēs dabūsim ēst? – Ahasvērs jautāja.

- Sasodīts! – atbildēja balss tumsā. - Ko tu vēl gribi? Vispirms tu gribi, lai tevi nošauj, un tad tu

prašņā pēc ēdiena!

- Ebrejam ir jādzīvo ar cerību.

- Ar cerību! – Vesthofs atkal noķiķināja.

- Ar ko tad? – Ahasvērs mierīgi pajautāja.

Vesthofs aizrijās un piepeši sāka šņukstēt. Jau vairākas dienas viņu mocīja dusmu lēkmes.

Nr. 509 atvēra acis. – Varbūt šovakar viņi nedos mums ēst, - viņš sacīja. – Par sodu, ka notika bombardēšana.

- Tu ar savu sasodīto bombardēšanu! – iekliedzās vīrs tumsā. – Turi taču beidzot muti!

- Vai kādam vēl ir kas ēdams? – Ahasvērs jautāja.

- Ak Dievs! – Kliedzējs gandrīz nosmaka, izdzirdis šo jauno muļķību.

Ahasvērs nepievērsa tam uzmanību. – Terēzīnštates nometnē vienam reiz bija gabals šokolādes, un viņš pats to nezināja. Viņš to bija noslēpis, kad viņu tur ievietoja, un pēc tam aizmirsis. Piena šokolāde no automāta, ar Hindenburga attēlu.

- Kas vēl? – noķērcās balss aizmugurē. – Pase?

- Nē. Bet mēs ar šokolādi iztikām divas dienas.

- Kurš tur tā kliedz? – Nr. 509 jautāja Buheram.

- Viens no tiem, kurš ieradās vakar. Jauniņais. Gan jau nomierināsies.

Ahasvērs piepeši ieklausījās. – Viss ir beidzies…

- Kas? - Tur ārā. Tā bija gaisa trauksmes atsaukšana. Pēdējais signāls.

Pēkšņi valdīja pilnīgs klusums. Tad atskanēja soļi. – Aizgādā prom Aitusuni! – Buhers pačukstēja.

Ahasvērs iestūma jukušo starp gultām. – Kuš! Klusu! – Vecais bija viņu tā izmācījis, ka Aitusuns klausīja uz vārda. Ja esesieši būtu viņu atraduši, tad jukušais tūlīt saņemtu nāvējošu injekciju.

Buhers atgriezās no durvīm. – Tas ir Bergers. Ārsts Efraims Bergers bija mazs vīriņš ar nolīkušiem pleciem un olveida galvu, kas bija pilnīgi kaila. Viņa acis bija iekaisušas un asaroja. – Pilsēta deg, - viņš ienākdams sacīja.

Nr. 509 uzslējās augšā. – Ko viņi tur par to saka?

- Es nezinu.

- Kā tā? Tu taču noteikti kaut ko dzirdēji!

- Nē, - Bergers gurdi atbildēja. – Viņi pārtrauca dedzināt, kad atskanēja trauksme.

- Kāpēc?

- Kā lai es zinu? Tā pavēlēja, un cauri.

- Un esesieši? Vai tu redzēji kādu no viņiem?

- Nē.

Bergers gar gultu rindām devās uz aizmuguri. Nr. 509 noskatījās viņam pakaļ. Viņš bija gaidījis Bergeru, lai aprunātos, un nu ārsts šķita tikpat vienaldzīgs kā pārējie. To viņš nesaprata. – Vai tu negribi iziet ārā? – viņš pajautāja Buheram.

- Nē.

Buhers bija divdesmit piecus gadus vecs un nometnē pavadījis jau septiņus gadus. Viņa tēvs bija strādājis par kādas sociāldemokrātiskas avīzes redaktoru; ar to bija pieticis, lai ieslodzītu dēlu. Ja Buhers tiks no šejienes ārā, viņš var nodzīvot vēl četrdesmit gadu, Nr. 509 nodomāja. Man turpretim ir piecdesmit. Man varbūt atlikuši desmit, augstākais, divdesmit gadi. Viņš izvilka no kabatas koka gabalu un sāka to košļāt. Kāpēc es piepeši domāju ko tādu? – viņš apsvēra.

Bergers atgriezās. – Nr. 509, Lomans grib runāt ar tevi.

Lomans gulēja barakas aizmugurējā daļā, apakšējā gultā bez salmiem. Tā viņš bija gribējis. Viņš cieta no smagas dizentērijas un vairs nespēja piecelties. Viņš domāja, ka tā esot tīrāk. Bet nebija vis.

Taču visi bija pie tā pieraduši. Gandrīz katram bija lielāka vai mazāka caureja. Lomanam tās bija mokas.

Viņš gulēja uz nāves gultas un atvainojās par visiem zarnu krampjiem. Gūstekņa seja bija tik pelēka, ka viņu varētu uzskatīt par bālu nēģeri. Lomans pakustināja roku, un Nr. 509 noliecās pār viņu. Lomana acu āboli dzeltenīgi spīdēja. – Vai tu to redzi? – viņš čukstēja un plati atvēra muti.

- Ko? – Nr. 509 skatījās uz zilajām smaganām.

- Aizmugurē pa labi – tur ir zelta kronītis.

Lomans pagrieza galvu uz šaurā loga pusi. Aiz tā spīdēja saule, un barakas šajā daļā iespīdēja vāja, sārta gaisma. – Jā, - Nr. 509 atteica. – Es redzu. – Viņš neredzēja vis.

- Izņem to!

- Ko? - Izņem to! – Lomans nepacietīgi čukstēja.

Nr. 509 paskatījās uz Bergeru viņam iepretī. Bergers pakratīja galvu.

- Tas taču turas stingri, - Nr. 509 sacīja.

- Tad izrauj zobu. Tas neturas sevišķi stingri. Bergers to var. Viņš taču krematorijā arī to dara.

Divatā jums nebūs grūti.

- Kāpēc tu gribi to dabūt ārā?

Lomana acu plakstiņi pacēlās un lēnām noslīga. Tie bija līdzīgi bruņrupuča plakstiņiem. Tiem vairs nebija skropstu. – Jūs paši zināt! Zelts. Par to jums jānopērk pārtika. Lēbentāls var zeltu iemainīt.

Nr. 509 neatbildēja. Apmainīt zelta kronīti – tas bija bīstami. Zelta plombas tika reģistrētas, kad gūstekņus atveda uz nometni, un vēlāk krematorijā tās izrāva un savāca. Ja esesieši konstatēja, ka vienas no sarakstā atzīmētajām trūkst, par to atbildīga bija visa baraka. Tās iemītnieki nedabūja ēst, kamēr plomba nebija atdota.

Tas vīrs, pie kura plombu atrada, tika pakārts.

- Rauj ārā! – Lomans izdvesa. – Tas ir viegli! Stangas! Pietiek jau ar stiepli.

- Mums nav stangu.

- Stiepli! Salieciet stiepli!

- Arī stieples mums nav.

Lomana acis aizkrita ciet. Viņa spēki bija galā. Lūpas kustējās, tomēr pār tām nenāca ne vārds.

Augums bija nekustīgs un ļoti plakans, un bija redzama vairs tikai tumšo, sauso lūpu krokošanās – tas bija niecīgs dzīvības atvars, kurā jau ieplūda svina pieliets klusums. Nr. 509 uzslējās sēdus un palūkojās uz Bergeru. Lomans nevarēja redzēt viņu sejas: starpā bija augstāko gultu dēļi. – Kā ir ar viņu?

- Viss par vēlu.

Nr. 509 pamāja ar galvu. Tā bija noticis tik bieži, ka viņš neko daudz vairs nejuta. Slīpā saule krita uz pieciem cilvēkiem, kuri kā izdēdējuši pērtiķi tupēja augšējā gultā. – Vai viņš drīz atstieps kājas? – pajautāja viens, kurš kasīja paduses un nožāvājās.

- Kāpēc vaicā?

- Mēs dabūsim viņa gultu. Kaizers un es.

- Tu drīz to dabūsi.

Nr. 509 kādu brīdi raudzījās viļņojošajā gaismā, kas, šķiet, nemaz nesaderējās ar smirdīgo telpu. Tā vīra āda, kurš bija jautājis, šajā gaismā izskatījās kā leoparda āda: tā bija nosēta ar melniem plankumiem.

Vīrs sāka ēst sapuvušos salmus. Pāris gultu tālāk divi gūstekņi strīdējās augstās, smalkās balsīs. Varēja dzirdēt vājus sitienus.

Nr. 509 sajuta, ka viņu kāds nespēcīgi rausta aiz biksēm; tas bija Lomans. Viņš atkal noliecās pār mirstošo.

- Izraujiet! – Lomans čukstēja.

Nr. 509 apsēdās uz gultas malas. – Mēs pret to neko nevaram iemainīt. Tas ir bīstami. Neviens neriskēs.

Lomana lūpas trīsēja. – Tas nepienākas viņiem, - viņš ar grūtībām izdvesa. – Viņiem ne! Es

samaksāju četrdesmit piecas markas. 1929. gadā. Viņiem ne! Raujiet ārā!

Viņš piepeši saliecās un ievaidējās. Sejas āda savilkās tikai ap acīm un lūpām – tur vairs nebija neviena cita muskuļa, kas vēstītu par sāpēm.

Pēc brīža viņš izstiepās. No viņa krūtīm kopā ar gaisu izlauzās žēla skaņa. – Neraizējies par to, sacīja Bergers. – Mums vēl ir mazliet ūdens. Tas nekas. Mēs notīrīsim. – Lomans kādu laiku gulēja klusu.

– Apsoliet man, ka jūs to izrausiet – iekams viņi aizved mani prom, - viņš nočukstēja. – Kad būšu nosprādzis. Tad taču jūs varēsiet.

- Labi, - Nr. 509 atteica. – Vai to nereģistrēja, kad tu šeit ieradies?

- Nē. Apsoliet! Noteikti!

- Noteikti.

Lomana acis aizplīvurojās un kļuva rāmas. – Kas tur bija – pirmīt – ārā?

- Bumbas, - Bergers sacīja. – Bombardēja pilsētu. Pirmo reizi. Amerikāņu lidotāji.

- Ak… - Jā, - Bergers piemetināja klusi un skarbi. – Viņi tuvojas! Tu tiksi atriebts, Loman.

Nr. 509 ātri pacēla acis. Bergers vēl stāvēja, un nevarēja redzēt viņa seju. Nr. 509 redzēja tikai viņa plaukstas. Tās atvērās un savilkās, it kā sažņaugtu neredzamu rīkli, tad palaida to vaļā un sažņaudza atkal.

Lomans gulēja klusu. Viņš atkal bija aizvēris acis un tik tikko elpoja. Nr. 509 nezināja, vai viņš vairs bija sapratis, ko bija sacījis Bergers.

Nr. 509 piecēlās. – Vai viņš ir miris? – jautāja vīrs augšējā gultā. Viņš vēl joprojām kasījās. Pārējie četri tupēja viņam blakus kā automāti. Viņu acis bija tukšas.

- Nē.

Nr. 509 vērsās pie Bergera. – Kāpēc tu viņam to pateici?

- Kāpēc? – Bergeram raustījās seja. – Tāpēc! Vai tu nesaproti?

Gaisma ietina viņa olveidīgo galvu sārtā mākonī. Piesmirdinātajā, biezajā gaisā izskatījās, it kā tā kūpētu. Acis mirdzēja. Tās bija ūdeņainas, bet tādas tās bija vienmēr; tas bija hronisks iekaisums. Nr. 509 spēja iedomāties, kāpēc Bergers tā bija sacījis. Bet vai gan mirējs, to uzzinādams, guva kādu mierinājumu? Tikpat labi viņam varēja kļūt vēl smagāk. Nr. 509 redzēja, kā uz viena „automāta” šīfera pelēkās acs nosēdās muša. Vīrs nemirkšķināja plakstiņus. Varbūt tomēr tas bija mierinājums, Nr. 509 nodomāja. Varbūt tas pat bija vienīgais mierinājums mirstošam cilvēkam.

Bergers pagriezās un spiedās atpakaļ pa šauro eju. Viņam nācās kāpt pāri cilvēkiem, kuri gulēja uz grīdas. Tas atgādināja marabu brišanu pa purvu. Nr. 509 sekoja viņam. – Berger! – viņš pačukstēja, kad viņi bija izkļuvuši no ejas.

Bergers apstājās. Nr. 509 piepeši bija bez elpas. – Vai tu patiešām tam tici?

- Kam? Nr. 509 nevarēja saņemties un to atkārtot. Viņam šķita, ka tad tas izgaisīs. – Tam, ko tu teici Lomanam.

Bergers pavērās viņā. – Nē, - viņš atteica.

- Nē?

- Nē. Es tam neticu.

- Bet… – Nr. 509 atbalstījās pret tuvāko gultu statni. – Kāpēc tad tu to sacīji?

- Es to teicu Lomana dēļ. Bet es tam neticu. Neviens netiks atriebts, neviens – neviens – neviens…

- Un pilsēta? Pilsēta taču deg!

- Pilsēta deg. Daudzas pilsētas jau ir degušas. Tas neko nenozīmē, neko…

- Un tomēr! Tam vajag kaut ko nozīmēt…

- Neko! Neko! – Bergers steidzīgi nočukstēja, izmisis kā cilvēks, kurš lolojis fantastiskas cerības un tūlīt tās atkal apracis. Bālais galvaskauss šūpojās, un no sarkanajiem acu dobumiem sūcās mitrums. – Deg viena maza pilsēta. Kāds tam sakars ar mums? Nekāds! Nekas nemainīsies. Nekas!

- Viņi dažus nošaus, - uz grīdas ierunājās Ahasvērs.

- Aizverieties! – tumsā atskanēja pirmītējā balss. – Aizveriet taču beidzot savas sasodītās mutes!

Nr. 509 tupēja savā vietā pie sienas. Virs viņa galvas atradās viens no nedaudzajiem barakas logiem. Tas bija šaurs un augstu ierīkots, un šajā laikā pa to iespīdēja mazliet saules. Gaisma sniedzās līdz gultu plauktu trešajai rindai; pārējā telpa slīga mūžīgā tumsā. Baraka bija uzslieta tikai pirms gada.

Nr. 509 bija palīdzējis to uzcelt; toreiz viņš vēl bija Darba nometnē. Tā bija veca koka baraka no kādas Polijā likvidētas koncentrācijas nometnes. Kādu dienu no turienes četras izjauktas bija pienākušas pilsētas dzelzceļa stacijā, ar smagajām automašīnām aizvestas uz nometni un tur uzceltas. Tās bija odušas pēc blaktīm, bailēm, netīrības un nāves. No tām bija izveidota Mazā nometne. Te sadzina nākamos atvestos darbnespējīgos, mirstošos apcietinātos no austrumiem un atstāja tos savā ziņā. Pagāja tikai dažas dienas, un to varēja izmēzt. Tad tur turpināja sabāzt slimos, sabrukušos, kropļus un darbnespējīgos, un tā bija kļuvusi par pastāvīgu iestādījumu.

Saule uz sienas pa labi no loga iezīmēja mainīgu gaismas četrstūri. Tajā varēja saredzēt izbalējušus uzrakstus un uzvārdus. Tie bija agrāko barakas iemītnieku Polijā un Austrumvācijā atstātie uzraksti, uzkricelēti uz koka ar zīmuli vai arī ieskrāpēti ar stieples gabaliņiem un nagiem.

Nr. 509 bija iegaumējis lielu skaitu no tiem. Viņš zināja, ka četrstūra virsotne tagad izcēla no tumsas uzvārdu, ko ietvēra dziļu svītru rāmis: Haims Volfs, 1941. Haims Volfs to laikam bija uzrakstījis, kad saprata, ka viņam jāmirst, un svītras apvilcis tāpēc, lai nevienam ģimenes loceklim nenāktos viņam pievienoties. Viņš bija gribējis, lai viņa uzvārds tur būtu vienīgais un tā tas arī paliktu. Haims Volfs, 1941, cieši apkārt stingras svītras, lai tur nevarētu ierakstīt nevienu citu vārdu, - tēva pēdējais lielais lūgums liktenim, cerot, ka viņa dēli tiks glābti. Bet apakšā, zem svītras, pavisam tuvu, it kā tie gribētu pie tās pieķerties, bija lasāmi divi citi vārdi: Rubens Volfs un Moiše Volfs. Pirmais stāvā, neveiklā skolnieka rokrakstā; otrs – slīpā un līdzenā, padevīgi un vārgi. Kāda cita roka līdzās uzrakstījusi: visi noindēti ar gāzi.

Slīpi apakšā, sienā virs zara vietas ar nagu bija ieskrāpēts: Jāz. Meiers, un pie tā: rez. leitn. DzK 1. & 2. Tas nozīmēja: Jāzeps Meiers, rezerves leitnants, Pirmās un Otrās klases Dzelzs krusta kavalieris.

Meiers, kā šķiet, nebija spējis to aizmirst. Tas droši vien sagandēja viņa pēdējās dienas. Viņš bija cīnījies frontē Pirmajā pasaules karā, bijis virsnieks un saņēmis apbalvojumus; tā kā Meiers bija ebrejs, viņam bija nācies paveikt divtik daudz nekā jebkuram citam. Vēlāk – atkal tāpēc, ka viņš bija ebrejs, viņu ieslodzīja un iznīcināja kā kaitēkli. Viņš, bez šaubām, bija bijis pārliecināts, ka viņam nodarītā netaisnība, ņemot vērā viņa sasniegumus karā, bijusi lielāka nekā citiem. Viņš bija maldījies. Viņš bija tikai miris grūtākā nāvē. Netaisnība neslēpās burtos, ko viņš bija pievienojis savam vārdam. Tie bija tikai tāda zemiska ironija.

Saules četrstūris lēnām slīdēja tālāk. Haims, Rubens un Moiše Volfi, kam bija pieskārusies tikai virsotne, atkal pazuda tumsā. Savukārt gaismā parādījās divi citi uzraksti. Viens sastāvēja tikai no diviem burtiem: F. M. Tas, kurš tos ar nagu bija ieskrāpējis, atšķirībā no leitnanta Meiera vairs nebija sev piešķīris tik lielu nozīmi. Jau paša vārds tam bija kļuvis gandrīz vienaldzīgs; tomēr viņš nebija gribējis aiziet, neatstājot nekādu zīmi. Un zem tās bija salasāms pilns vārds, rakstīts ar zīmuli: Tevje Leibešs un viņa tuvinieki. Un līdzās, paviršākā rokrakstā, ebreju kadiša lūgsnas sākums: Jis gadal…

Nr. 509 zināja, ka gaisma pēc dažām minūtēm būs sasniegusi kādu citu izdzisušu uzrakstu: „Rakstiet Līham Sandam – Ņujorka –” Iela vairs nebija salasāma, tad sekoja: „Tēv…” – un uz satrunējušās sienas gabaliņu tālāk: „miris. Meklēt Leo.” Leo, šķiet, bija izglābies; tomēr tam uzrakstam nebija nekādas nozīmes. Neviens no daudzajiem barakas iemītniekiem nekad nebija varējis to darīt zināmu Līham Sandam Ņujorkā. Neviens no turienes nebija iznācis dzīvs.

Nr. 509, domās iegrimis, blenza uz sienu. Polis Zilbers, kad viņš vēl asiņojošām zarnām bija gulējis barakā, to bija nosaucis par Raudu mūri. Viņš arī bija zinājis no galvas lielāko daļu vārdu un sākumā pat saderējis, kuru saules plankums apspīdēs pirmo. Zilbers drīz vien bija nomiris, bet vārdi turpināja gaišās

dienās uz dažiem mirkļiem pamosties rēgainai dzīvei un tad atkal ieslīgt tumsā. Vasarā, kad saule atradās augstāk, kļuva redzami citi, kuri bija ieskrāpēti lejpusē, un ziemā četrstūris pavirzījās vairāk uz augšu.

Tomēr bija vēl daudz tādu – krievu, poļu, ebreju vārdu -, kuri uz visiem laikiem palika neredzami, jo gaisma nekad līdz tiem nenonāca. Baraka bija uzslieta tik ātri, ka esesieši nebija parūpējušies par to, lai noēvelētu sienas. Tās iemītniekiem tas rūpēja vēl mazāk, it īpaši jau tie uzraksti, kas atradās uz tumšajām sienu daļām. Neviens nemēģināja tos kaut vai tikai atšifrēt. Kurš gan gribētu būt tāds muļķis, kas upurētu vērtīgo sērkociņu un kristu vēl lielākā izmisumā…

Nr. 509 novērsās; tagad viņš negribēja uz to skatīties. Piepeši dīvainā kārtā viņš jutās viens, it kā pārējie kaut kāda nezināma iemesla dēļ būtu kļuvuši viņam sveši un viņi vairs nesaprastos. Kādu brīdi viņš vēl vilcinājās, tad vairs nespēja to izturēt. Viņš aiztaustījās līdz durvīm un atkal izrāpoja ārā. Tagad viņam mugurā bija tikai paša skrandas un tūlīt sāka salt. Ārā viņš uzslējās kājās, atspiedās pret barakas sienu un lūkojās uz pilsētu. Viņš skaidri nezināja, kāpēc, bet vairs negribēja atrasties četrrāpus kā pirmīt; viņš gribēja stāvēt. Posteņi Mazās nometnes sargu torņos vēl nebija atgriezušies. Šajā pusē uzraudzība nekad nebija stingra; tas, kurš tik tikko varēja paiet, vairs nebēga. Nr. 509 stāvēja pie barakas labās puses stūra. Nometne stiepās līdz ceļa pagriezienam, kas sekoja kalnu grēdai, un no šejienes viņš varēja redzēt ne tikai pilsētu, bet arī esesiešu kazarmas. Tās atradās viņpus dzeloņstieplēm aiz koku rindas, kas vēl bija kaili. Liels skaits esesiešu skraidīja to priekšā šurpu turpu. Citi satraukti stāvēja grupās un raudzījās lejā uz pilsētu. Kalnā augšā ātri brauca liels, pelēks automobilis. Tas apstājās pie komandanta dzīvokļa, kas atradās gabaliņu sāņus no kazarmām. Neibauers jau stāvēja ārā; viņš tūlīt iekāpa, un automašīna aizdrāzās. Nr. 509 no Darba nometnes laikiem zināja, ka komandantam pilsētā bija māja, kurā dzīvoja viņa ģimene. Viņš ar skatienu vērīgi sekoja automašīnai. Nr. 509 nesadzirdēja, ka kāds klusi nāca pa ceļu, kas veda pa vidu barakām. Tas bija 22. barakas bloka vecākais Handke, drukns vīrs, kurš allaž valkāja apavus ar gumijas zolēm. Uz viņa apģērba bija uzšūts zaļais kriminālnoziedznieku trijstūrītis. Lielāko tiesu viņš bija miermīlīgs, bet, kad viņam uznāca dusmu lēkme, viņš jau bieži sitot bija padarījis cilvēkus par kropļiem.

Handke vilkās uz šo pusi. Nr. 509 vēl būtu varējis mēģināt aizsteigties prom, kad viņš to ieraudzīja, - baiļu izpausme parasti sniedza apmierinājumu Handkes vienkāršajām alkām būt pārākam -, tomēr viņš to nedarīja. Viņš palika stāvam.

- Ko tu šeit dari?

- Neko.

- Ak tā, neko. – Handke nospļāvās Nr. 509 pie kājām. – Tu mēslu vabole! Laikam kaut ko sapņo, jā?

– Viņš uzrāva linu krāsas uzacis. – Tikai neko neiedomājies! Jūs netiksiet ārā no šejienes! Jūs, politiskos suņus, viņi vispirms vēl izdzīs caur skursteni.

Viņš atkal nospļāvās un devās atpakaļ. Nr. 509 bija aizturējis elpu. Īsu brīdi viņam acu priekšā noplīvoja tumšs priekškars. Handke nevarēja viņu ciest, un Nr. 509 parasti grieza tam ceļu. Šoreiz viņš bija palicis stāvam. Viņš noraudzījās Handkē, līdz tas pazuda aiz atejas. Draudi viņu nebiedēja; draudi nometnē bija parasta parādība. Viņš tikai domāja par to, kas aiz tā slēpās. Tātad arī Handke bija kaut ko jutis. Citādi viņš nebūtu to teicis. Varbūt viņš pat bija to dzirdējis tur, pie esesiešiem. Nr. 509 dziļi ieelpoja. Viņš tātad tomēr nebija nekāds muļķis.

Viņš atkal paskatījās uz pilsētu. Dūmi tagad biezi gūla pār jumtiem. Līdz augšai nonāca vājas ugunsdzēsēju sirēnas. No dzelzceļa stacijas puses bija dzirdami neregulāri sprakšķi, it kā tur eksplodētu munīcija. Nometnes komandanta automašīna lejā pie kalna tik ātri izdarīja pagriezienu, ka paslīdēja. Nr. 509 to redzēja, un piepeši viņa seja savilkās. Tā saviebās smieklos. Viņš smējās, smējās klusi, krampjaini, viņš nezināja, kad pēdējo reizi bija smējies, viņš nespēja beigt, un smieklos nejautās prieks, Nr. 509 smējās un piesardzīgi vērās apkārt, un pacēla nespēcīgu dūri, un savilka to, un smējās, līdz stiprs klepus viņu nogāza no kājām.

III

MERSEDESS DRĀZĀS LEJĀ uz ieleju. Oberšturmbanfīrers Neibauers sēdēja līdzās šoferim. Viņ bija liela auguma vīrs ar uzblīdušu alus dzērāja seju. Baltie cimdi viņa resnajās rokās mirdzēja saulē.

Viņš to pamanīja un cimdus novilka. Zelma, viņš domāja, Freija! Māja! Neviens nebija nācis pie telefona.

– Brauc! – viņš sacīja. – Brauc, Alfrēd! Brauc ātrāk!

Priekšpilsētā viņi sajuta deguma smaku. Jo tālāk viņi brauca, jo tā kļuva kodīgāka un spēcīgāka. Pie Jaunā tirgus viņi ieraudzīja pirmo bumbas izrauto bedri. Krājkase bija sagrauta un dega. Bija atbraukuši ugunsdzēsēji, un tie mēģināja glābt apkārtējos namus; bet ūdens strūklas, šķiet, bija pārāk vājas, lai spētu ko panākt. Krāteris laukumā oda pēc sēra un skābēm, Neibauera kuņģis sarāvās. – Brauc pa Hākena ielu, Alfrēd! – viņš sacīja. – Šeit mēs netiksim uz priekšu. Šoferis apgrieza automašīnu. Tā, metot lielu līkumu, šķērsoja pilsētas dienvidu daļu. Mājas ar maziem dārziņiem šeit mierīgi dusēja saulē. Vējš pūta no ziemeļiem, un gaiss bija tīrs. Tad, kad viņi pārbrauca pāri upei, atkal bija jūtama deguma smaka, un tā pieņēmās spēkā, līdz gūlās ielās kā bieza rudens migla.

Neibauers raustīja ūsas, kas bija īsi apgrieztas – kā fīreram. Senāk viņš tās bija nēsājis uzskrullētas kā Vilhelmam II. Šie krampji kuņģī! Zelma! Freija! Skaistā māja! Vēders, krūtis, pie visa bija vainojams kuņģis.

Viņiem vēl divreiz nācās mest līkumu. Vienreiz bija trāpīts mēbeļu veikalā. Nama fasādes puse bija noplēsta; daļa mēbeļu vēl atradās veikala stāvos, pārējās bija izmētātas gruvešos un dega. Otrreiz ceļu aizšķērsoja frizieru veikals, kura priekšā kusa izmestās vaska bistes, veidodamas visādas grimases.

Beidzot automašīna iegriezās Lībiga ielā. Neibauers izliecās ārā. Tur bija viņa māja! Dārzs tās priekšā! Mauriņā stāvēja terakotas rūķis un sarkana porcelāna taksis. Neskarti! Visi logi veseli! Krampji kuņģī mitējās. Viņš devās augšā pa kāpnēm un atvēra durvis. Man palaimējies, viņš nodomāja. Sasodīti palaimējies! Tā tam arī jābūt! Kāpēc tad taisni ar viņu kaut kam vajadzētu atgadīties?

Viņš uzsvieda cepuri uz pakaramā, par kuru kalpoja brieža ragi, un iegāja dzīvojamā istabā. – Zelma! Freija! Kur jūs esat?

Neviens neatbildēja. Neibauers smagiem soļiem devās pie loga un atrāva to vaļā. Dārzā aiz mājas strādāja divi krievu gūstekņi. Viņi aši pacēla acis un turpināja cītīgi rakt.

- Ei jūs! Boļševiki!

Viens no krieviem pārtrauca darbu. – Kur ir mana ģimene? – Neibauers kliedza.

Vīrs kaut ko atbildēja krievu valodā.

- Liecies mierā ar savu cūcisko valodu, idiot! Tu saproti vāciski! Vai arī man vajadzēs iziet ārā un tev to iemācīt?

Krievs blenza uz viņu. – Jūsu sieva ir pagrabā, - Neibaueram aiz muguras kāds sacīja.

Viņš pagriezās. Tā bija kalpone. – Pagrabā? Nu protams! Un kur bijāt jūs?

- Ārā, tikai uz mirkli! – Meitene stāvēja durvīs nosarkušu seju, mirdzošām acīm, it kā nāktu no kāzām. – Jau simts mirušo, kā runā, - meitene ātri un naivi nobēra. – Dzelzceļa stacijā un vara rūpnīcā, un baznīcā…

- Mieru! – Neibauers pārtrauca viņu. – Kas to teica?

- Ārā, ļaudis…

- Kas? – Neibauers paspēra soli uz priekšu. – Valstij naidīgas runas! Kas to teica?

Meitene atkāpās. – Ārā – es ne – kāds – visi…

- Nodevēji! Nelieši! – Neibauers ārdījās. Beidzot viņš varēja atbrīvoties no uzkrātās spriedzes. – Banda! Cūkas! Gaudotāji! Un jūs? Kas jums bija darāms ārā?

- Man – nekas…

- Aizlaidāties no darba, ko? Lai tenkotu par meliem un riebīgajām baumām! Mēs to vēl

noskaidrosim! Jārīkojas enerģiski! Sasodīti stingri un enerģiski! Marš, uz virtuvi! – Meitene izskrēja ārā.

Neibauers nošņācās un aizvēra logu. Nekas nav noticis, viņš prātoja. Viņas ir pagrabā, protams. Man tūlīt vajadzēja iedomāties.

Viņš paņēma cigareti un aizsmēķēja. Tad sakārtoja svārkus, izrieza krūtis, paskatījās spogulī un devās lejā.

Viņa sieva un meita, cieši kopā saspiedušās, sēdēja uz gara atzveltnes krēsla, kas stāvēja pie sienas.

Virs viņām platā zelta rāmī karājās krāsains fīrera portrets.

1940. gadā pagrabā bija ierīkota patvertne. Neibauers toreiz bija licis to izbūvēt tikai reprezentablu iemeslu dēļ; ja šajās lietās parādīja labu piemēru, tas piederējās pie patriotisma. Neviens nekad tā nopietni nebija domājis, ka Vāciju varētu bombardēt. Gēringa paziņojums, ka viņu turpmāk varēšot saukt par Meieru, ja ienaidnieka lidmašīnām izdošoties ko tādu paveikt vācu gaisa karaspēka acu priekšā, ikvienam godīgam vācietim bija šķitis pietiekams. Diemžēl bija noticis citādi. Tipisks piemērs, kas raksturo plutokrātu un ebreju viltību: izlikties vājākiem, nekā viņi patiesībā ir.

- Bruno! – Zelma Neibauere piecēlās un sāka šņukstēt.

Viņa bija blonda un resna, un ģērbusies lašu krāsas franču zīda rītakleitā ar mežģīnēm. Neibauers viņai to bija atvedis no Parīzes 1941. gadā, kad pavadīja tur atvaļinājumu. Viņas vaigi trīcēja un pārāk mazā mute gremoja vārdus.

- Tas ir garām, Zelma. Nomierinies!

- Garām… – Viņa turpināja gremot, it kā vārdi būtu pārāk lieli Kēnigsbergas tefteļi. – Uz cik – cik ilgu laiku?

- Uz visiem laikiem. Viņi ir prom. Uzlidojums ir atsists. Viņi vairs neuzbruks.

Zelma Neibauere uz krūtīm turēja ciet rītakleitu. – Kurš to saka, Bruno? Kā tu to zini?

- Mēs notriecām vismaz pusi. Viņi neuzdrošināsies atkal atgriezties.

- Kā tu to zini?

- Es zinu. Šoreiz viņi mūs pārsteidza. Nākamreiz mēs rīkosimies pavisam citādi. – Sieviete pārtrauca gremot. – Tas ir viss? – viņa jautāja. – Tas ir viss, ko tu vari mums pateikt?

Neibauers zināja, ka tas nebija viss. – Vai ar to nepietiek? – viņš tāpēc skarbi atjautāja.

Sieva blenza uz viņu. Viņas acis bija miklas un gaiši zilas. – Nē! – viņa piepeši ieķērcās. – Ar to nepietiek! Tās ir tukšas runas! Tās pilnīgi neko neizsaka! Ko tikai visu mēs jau neesam dzirdējuši!

Vispirms mums stāsta, ka mēs esot tik stipri, ka Vācijā nekad neiekļūšot neviens ienaidnieka lidotājs, un piepeši tie tomēr ierodas. Tad runā, ka viņi vairs neatgriezīšoties, no šī brīža mēs nošaušot viņus visus pie robežas, un tā vietā atgriežas desmitreiz vairāk, un trauksme nemitējas. Un tagad beidzot viņi ir mūs atraduši arī šeit, un tad tu tā lieliski ierodies un saki, ka viņi neatgriezīšoties, mēs viņus dabūšot rokā! Un tam lai notic saprātīgs cilvēks?

- Zelma! – Neibauers nevilšus uzmeta skatienu fīrera portretam. Tad metās pie durvīm un aizcirta tās. – Sasodīts! Saņemies! – viņš nošņāca. – Vai gribi mūs visus iedzīt nelaimē? Vai esi sajukusi prātā, ka tā kliedz?

Viņš stāvēja sievai cieši līdzās. Pār viņas apaļajiem pleciem fīrers vēsi turpināja raudzīties Berhtesgādenes ainavā. Kādu brīdi Neibauers bija gandrīz domājis, ka fīrers ir visā noklausījies.

Zelma neredzēja fīreru. – Jukusi? – viņa ķērca. – Kurš ir jucis? Es ne! Pirms kara mums bija brīnišķīga dzīve – un tagad? Tagad? Es vēlētos zināt, kurš te ir jucis?

Neibauers ar abām rokām satvēra viņas plaukstas un purināja tā, ka viņas galva šūpojās šurpu turpu un viņa vairs nespēja pakliegt. Sievietes mati izjuka, no tiem izkrita dažas ķemmītes, viņa aizrijās un sāka klepot. Viņš palaida sievu vaļā. Viņa kā maiss atkrita atzveltnes krēslā. – Kas viņai lēcies? – viņš jautāja meitai.

- Nekas sevišķs. Māte ir ļoti uztraukusies.

- Kāpēc? Nekas taču nav atgadījies.

- Nekas nav atgadījies? – sieva atkal atsāka. – Tev tur augšā, protams, ne! Bet mēs šeit esam vienas…

- Mierā! Sasodīts! Ne tik skaļi! Vai es tāpēc piecpadsmit gadus rāvos, lai tu ar savu kliegšanu vienā paņēmienā visu iznīcinātu? Vai tu neapjēdz, ka pietiekami daudzi jau gaida uz manu vietu?

- Tēvs, tā bija pirmā bombardēšana, - Freija Neibauere mierīgi sacīja. – Līdz šim taču bija izziņota tikai trauksme. Gan jau māte pieradīs.

- Pirmā? Protams, pirmā! Mums jābūt priecīgiem, ka līdz šim vēl nekas nav noticis, nevis jāizkliedz muļķības.

- Māte ir nervoza. Gan jau viņa pieradīs.

- Nervoza! – Neibaueru kaitināja meitas miers. – Kurš tad nav nervozs? Domā, ka es neesmu nervozs? Jāprot savaldīties. Citādi – kas notiktu?

- Tas pats! – Sieva iesmējās. Viņa gulēja garajā atzveltnes krēslā, izpletusi lempīgās kājas. Pēdas bija ieautas rozā zīda kurpēs. Rozā krāsa un zīds viņai šķita eleganti. – Nervoza! Pieradīs! Tu labi proti runāt!

- Es? Kāpēc?

- Tev nekas nenotiks.

- Ko? - Tev nekas nenotiks. Bet mēs šeit sēžam slazdā.

- Tās taču ir pilnīgas blēņas! Es esmu tādā pašā situācijā. Kāpēc gan man nekas nevar notikt?

- Tu esi drošībā tur augšā, savā nometnē!

- Ko?! – Neibauers nometa cigareti uz grīdas un ar kurpi to nospieda. – Mums nav tādu pagrabu kā jums šeit. – Tie bija meli.

- Jo jums tādi nav vajadzīgi. Jūs atrodaties ārpus pilsētas.

- It kā tam būtu kāda nozīme! Bumba neskatās, kur krīt.

- Nometni nebombardēs.

- Tā? Tas ir kas jauns! Kā tu to zini? Vai amerikāņi nometa kādu ziņu par to? Vai arī speciāli tev pavēstīja radio?

Neibauers paskatījās uz meitu. Viņš gaidīja, ka viņa atbalstīs šo asprātību. Bet Freija raustīja bārkstis plīša pārklājam, ar ko bija apsegts galds, kas atradās līdzās atzveltnes krēslam. Uz to atbildēja viņa sieva. – Viņi nemetīs bumbas uz pašu cilvēkiem.

- Muļķības! Mums tur nav neviena amerikāņa. Arī neviena angļa. Tikai krievi, poļi, Balkānu salašņas un vācieši – tēvzemes ienaidnieki, ebreji, nodevēji un noziedznieki.

- Viņi nemetīs bumbas uz krieviem un poļiem, un ebrejiem, - Zelma strupi un stūrgalvīgi paskaidroja.

Neibauers strauji pagriezās. – Tu gan daudz ko zini! – viņš klusi un ļoti dusmīgi sacīja. – Bet es tev gribu teikt, lūk, ko! Viņi vispār nezina, kas tā ir par nometni, skaidrs? Viņi redz tikai barakas. Viņi tās vienkārši var noturēt par militārajām barakām. Viņi redz kazarmas. Tās ir mūsu esesiešu kazarmas. Viņi redz ēkas, kurās strādā cilvēki. Tās viņiem ir fabrikas un mērķi. Tur augšā ir simtreiz bīstamāk nekā šeit.

Tāpēc es negribēju, ka jūs dzīvojat tur. Šeit lejā nav kazarmu un tuvumā nevienas fabrikas. Vai tu beidzot to saproti?

- Nē.

Neibauers blenza uz sievu. Zelma vēl nekad nebija bijusi tāda. Viņš nesaprata, kas viņai lēcies.

Vainīgs nevarēja būt tikai tas baiļu mazumiņš. Piepeši Neibauers juta, ka ģimene viņu pametusi tieši tad, kad viņiem vajadzēja turēties kopā. Viņš atkal pikti paskatījās uz meitu. – Un tu? – viņš vaicāja. – Ko tu par to domā? Kāpēc neko nesaki?

Freija Neibauere piecēlās. Viņa bija divdesmit gadu veca, tieva, dzeltenīgu seju, uz priekšu izvirzītu pieri un nebija līdzīga ne Zelmai, ne tēvam. – Man šķiet, ka māte nomierinājusies, - viņa atteica.

- Ko? Kāpēc?

- Man šķiet, viņa nomierinājusies.

Neibauers brīdi klusēja. Viņš gaidīja, ka sieva kaut ko teiks. – Nu labi, - viņš beidzot sacīja.

- Vai mēs varam iet augšā? – Freija jautāja.

Neibauers uzmeta Zelmai aizdomu pilnu skatienu. Viņš vēl sievai neuzticējās. Vajadzēja Zelmai ieskaidrot, ka viņa nekādā gadījumā nedrīkst ar kādu runāt. Arī ar kalponi ne. Vispirmām kārtām jau ar to meiteni ne. Meita aizsteidzās viņam priekšā. – Augšā būs labāk, tēvs. Vairāk gaisa.

Neibauers vēl joprojām neizlēmīgi stāvēja. Viņa tur guļ kā tāds miltu maiss, viņš nodomāja. Kāpēc sieva beidzot nepasaka kaut ko prātīgu? – Man jābūt rātsnamā. Pulksten sešos. Zvanīja Dīcs, jāapspriež situācija.

- Nekas ļauns nenotiks, tēvs. Viss ir kārtībā. Mums vēl jāpagatavo vakariņas.

- Nu labi. – Neibauers bija izlēmis. Vismaz viņa meita bija turējusi galvu augstu. Viņš varēja paļauties uz Freiju. Viņa miesa un asinis. Viņš tuvojās sievai. – Nu labi. Aizmirsīsim to, kas šeit notika, Zelma, jā? Var taču gadīties. Galu galā tam nav nekādas nozīmes. – Viņš smaidīdams aukstām acīm lūkojās lejup uz viņu. – Jā? – viņš atkārtoja.

Viņa neatbildēja.

Viņš apskāva sievas tuklos plecus un noglāstīja tos. – Nu tad tagad ejiet un pagatavojiet vakariņas.

Un uztaisiet kaut ko labu pēc tām izbailēm, ko?

Zelma vienaldzīgi pamāja ar galvu.

- Tā būs labi. – Neibauers redzēja, ka satraukums patiešām pārgājis. Meitai bija taisnība. Zelma vairs nerunās muļķības. – Uztaisiet kaut ko īsti labu. Galu galā, Zelmiņ, rūpējoties par jums, es taču esmu sagādājis šo skaisto namu ar drošo pagrabu, lai jums nebūtu jādzīvo tās draņķīgās blēžu bandas tuvumā tur augšā. Un es taču katru nedēļu dažas naktis pavadu te lejā. Viss iet juku jukām. Mums nepieciešams turēties kopā. Labi, pagatavojiet vakariņās ko gardu! Šajā ziņā es paļaujos uz jums. Un uznesiet arī buteli franču vīna, skaidrs? Mums taču tā vēl ir pietiekami, ko?

- Jā, - sieva atbildēja. – Tā mums ir vēl pietiekami.

- Un vēl kas, - grupenfīrers Dīcs sparīgi ierunājās. – Man ir nonācis ausīs, ka daži kungi ir nodomājuši sūtīt savas ģimenes uz laukiem. Vai tam ir kāds iemesls?

Neviens neatbildēja.

- Es nevaru to pieļaut. Mums, SS virsniekiem, ir jābūt priekšzīmīgiem. Ja mēs sūtām prom no pilsētas savas ģimenes, iekams tiek izdota vispārēja pavēle evakuēties, tad to var saprast aplam. Pēlēji un čīkstētāji tūlīt rīkosies tāpat. Tāpēc es sagaidu, ka nekas tāds netiks darīts bez manas ziņas.

Slaids un liels, eleganti pašūtā uniformā tērpies, viņš stāvēja grupas priekšā un raudzījās uz to.

Ikviens no grupas lūkojās pretī noteikti un nevainīgi. Gandrīz visi bija domājuši par savu ģimeņu sūtīšanu prom, bet neviens to nenodeva ne ar skatienu. Visiem bija prātā viens un tas pats: Dīcam viegli runāt.

Viņam pilsētā nebija ģimenes. Viņš nāca no Saksijas, un viņam piemita tikai godkāre izskatīties kā prūšu gvardes virsniekam. Viss bija pavisam vienkārši. To, kas neskāra cilvēku pašu, allaž varēja īstenot ļoti drosmīgi.

- Tas ir viss, kungi, - Dīcs sacīja. – Vēlreiz atcerieties: mūsu jaunākie slepenie ieroči jau tiek ražoti masveidīgi. V-1 bumbas salīdzinājumā ar tiem nav nekas, lai arī cik tās iedarbīgas. Londona guļ pelnos.

Anglija nepārtraukti tiek apšaudīta. Mēs esam ieņēmuši Francijas galvenās ostas. Iebrucēju armijai ir vislielākās grūtības ar papildspēkiem. Prettrieciens aizmēzīs ienaidnieku jūrā. Tas tiek gatavots. Mēs esam uzkrājuši milzīgas rezerves. Un mūsu jaunie ieroči – es par tiem nedrīkstu neko vairāk teikt… bet man ir ziņas no augstākās instances: pēc trim mēnešiem uzvara būs mūsu. Tie mums vēl jāiztur. – Viņš izstiepa roku. – Pie darba! Heil Hitler!

- Heil Hitler! – grupa nodārdināja.

Neibauers izgāja no rātsnama. Krieviju Dīcs nepieminēja, viņš nodomāja. Reinu arī ne. Sagrauto Rietumu valni jau nu nepavisam ne. Jāiztur – viņam jau viegli teikt. Viņam nekā nav. Dīcs ir fanātiķis.

Viņam atšķirībā no manis nepieder tirdzniecības nams dzelzceļa stacijas tuvumā. Viņš nav iesaistīts Mellernes avīzes tapšanā. Viņam pat nav zemes. Man tas viss ir. Ja tas uziet gaisā – kurš par to kaut ko atlīdzinās?

Piepeši iela bija ļaužu pilna. Laukumā rātsnama priekšā drūzmējās cilvēki. Uz kāpnēm pie tā tika uzstādīts mikrofons. Dīcam vajadzēja uzstāties. No fasādes lejup lūkojās Kārļa Lielā un Heinriha Lauvas akmens sejas, kuras rotāja stings smaids. Neibauers iekāpa mersedesā. – Uz Hermaņa Gēringa ielu, Alfrēd. – Neibauera tirdzniecības nams atradās Hermaņa Gēringa ielas un Frīdriha alejas stūrī. Tā bija liela ēka ar modes veikalu apakšējā stāvā. Abos augšējos stāvos bija iekārtoti biroji.

Neibauers lika apstāties un apgāja apkārt namam. Divas skatlogu rūtis bija ieplīsušas; citu postījumu nebija. Viņš paskatījās augšup uz birojiem. Tos ietina biezie dūmi, kas nāca no dzelzceļa stacijas, bet nekas nedega. Arī tur varēja būt ieplīsušas dažas rūtis, bet tas arī viss.

Viņš kādu brīdi stāvēja. Divsimttūkstoš marku, viņš domāja. Tik vērta, mazākais, bija ēka, ja ne vairāk. Viņš bija samaksājis piecus tūkstošus. 1933. gadā tā bija piederējusi ebrejam Jozefam Blankam.

Viņš bija pieprasījis simttūkstoš un vaimanājis, ka jau pietiekami zaudējot un negribot atdot lētāk. Pēc četrpadsmit dienām koncentrācijas nometnē viņš namu bija pārdevis par pieciem tūkstošiem. Esmu bijis solīds, Neibauers nodomāja. Es būtu varējis to dabūt par velti. Blanks būtu man to uzdāvinājis, pēc tam kad esesieši bija papriecājušies ar viņu. Es iedevu viņam piecus tūkstošus marku. Krietna summa.

Protams, ne tūlīt; toreiz man vēl tik daudz nebija. Bet es samaksāju, kad dabūju pirmās īres naudas.

Blanks arī bija apmierināts. Legāls darījums. Brīvprātīgs. Notariāli apstiprināts. Tā, ka Jozefs Blanks nometnē bija nelaimīgi nokritis, zaudējis aci, salauzis roku un vēl citādi sevi savainojis, bija nožēlojama sagadīšanās. Ļaudis, kuriem bija plakanā pēda, bieži krita. Neibauers neko nebija pavēlējis. Viņš arī nebija tur klāt. Viņš tikai bija licis ievietot Blanku iepriekšējā apcietinājumā, lai pārāk centīgi esesieši nenodarītu viņam pāri. Par pārējo bija atbildīgs nometnes vadītājs Vēbers.

Neibauers pagriezās. Kāpēc viņam pēkšņi ienāca prātā šī senā, nenozīmīgā lieta? Kas viņam lēcies?

Tas taču sen jau aizmirsts. Vajadzēja dzīvot tālāk. Ja viņš nebūtu nopircis šo namu, to būtu izdarījis kāds cits partijas biedrs. Par mazāku summu. Dabūjis pilnīgi par velti. Viņš bija rīkojies legāli. Pēc likuma.

Pats fīrers teicis, ka viņa uzticamos draugus vajag atalgot. Un kas bija tas mazumiņš, ko viņš, Bruno Neibauers, salīdzinājumā ar lielajiem vīriem ieguvis? Piemēram, Gēringu vai Špringeru, gauleiteru, kurš no viesnīcas portjē kļuvis par miljonāru? Neibauers neko nebija zadzis. Viņš tikai lēti nopircis. Par visu samaksāts. Viņš varēja uzrādīt kvītis. Viss bija oficiāli apstiprināts.

No dzelzceļa stacijas uzšāvās liesma. Sekoja eksplozijas. Laikam vagoni ar munīciju. Nama sienu skāra sarkana atblāzma – it kā tas piepeši svīstu asinis. Blēņas, Neibauers nodomāja. Es patiesi esmu nervozs. Tie ebreju advokāti, kurus toreiz izmeta no augšējiem stāviem, taču sen aizmirsti! Viņš atkal iekāpa automašīnā. Pārāk tuvu dzelzceļa stacijai – lieliska vieta darījumu ēkai, bet sasodīti bīstama, kad notiek bombardēšana; par to vien jau jānervozē. – Uz Lielo ielu, Alfrēd!

Mellernes avīzes nams bija pilnīgi neskarts. Neibauers to jau bija uzzinājis pa telefonu. Tajā brīdī tieši nesa ārā speciālizlaidumu. Avīzes tika izrautas nesējiem no rokām. Neibauers redzēja, kā pazuda baltie saiņi. Feniņš no katra saiņa bija viņējais. Nāca jauni nesēji ar jauniem saiņiem. Viņi aizdrāzās ar saviem divriteņiem. Speciālizlaidumi nozīmēja speciālu peļņu. Katram nesējam bija vismaz divsimt avīžu. Neibauers saskaitīja septiņpadsmit nesējus. Tās bija trīsdesmit četras markas papildus. Vismaz kaut kāds labums no šīs lietas. Ar to viņš varēs samaksāt par daļu no bojātajiem skatlogiem. Muļķības – ēka taču bija apdrošināta! Tas ir, ja apdrošināšana maksās. Varēs samaksāt par visiem postījumiem. Tā samaksās gan! Vismaz viņam. Trīsdesmit četras markas bija tīra peļņa.

Viņš nopirka vienu speciālizlaidumu. Tajā jau bija Dīca īss uzsaukums. Ātri pastrādāts. Tad vēl arī ziņa, ka divi lidotāji esot notriekti virs pilsētas, puse no pārējiem – virs Mindenes, Osnabrikas un Hannoveres. Gebelsa raksts par necilvēcisko barbarismu, bombardējot miermīlīgās vācu pilsētas. Daži fīrera lozungi. Vēsts, ka hitlerjaunatne meklējot lidotājus, kuri nolēkuši ar izpletņiem. Neibauers aizmeta

avīzi un iegāja cigāru veikalā, kas atradās uz stūra. – Trīs „Vācu sardzes”, - viņš sacīja.

Pārdevējs pasniedza kastīti. Neibauers vienaldzīgi paņēma. Cigāri bija slikti. Vienas vienīgas skābaržu lapas. Mājās viņam bija labāki, importa, no Parīzes un Holandes. Viņš prasīja „Vācu sardzi” tikai tāpēc, ka veikals piederēja viņam. Pirms varas sagrābšanas tas bija piederējis „Leseram un Zahtam”, ebreju firmai. Tad to bija nokampis šturmfīrers Freibergs. Tas piederēja viņam līdz 1936. gadam. Zelta bedre. Neibauers nokoda vienai „Vācu sardzei” galu. Ko viņš bija varējis iesākt, ja Freibergs žūpojot bija izteicis nodevīgas piezīmes, kas vērstas pret fīreru? Godīga partijas biedra pienākums bija ziņot par tām. Neilgi pēc tam Freibergs bija pazudis, un Neibauers bija nopircis no atraitnes veikalu. Izdarot „draudzīgu pakalpojumu”. Viņš neatlaidīgi bija viņai ieteicis to pārdot. Viņam esot zināms, ka Freiberga īpašums tikšot konfiscēts. Vieglāk esot noslēpt naudu nekā veikalu. Atraitne bija pateicīga. Pārdeva veikalu. Protams, par ceturto daļu vērtības. Neibauers bija paskaidrojis, ka viņam tobrīd neesot naudas un darījumam jānotiekot ātri. Viņa bija piekritusi. Konfiskācija nenotika. Neibauers viņai bija izskaidrojis arī to. Viņš esot izmantojis savu ietekmi viņas labā. Tā viņa varēja paturēt naudu.

Viņš bija rīkojies krietni. Pienākums bija pienākums – un veikalu patiešām varēja konfiscēt. Turklāt atraitne nebūtu spējīga to pārvaldīt. Viņu būtu izkonkurējuši.

Neibauers izņēma no mutes cigāru. Tas nevilka. Mēsls. Bet ļaudis par to maksāja. Viņi bija kā traki uz visu, kas kūpēja. Žēl, ka bija noteikta norma. Apgrozījums varētu būt desmitkārt lielāks. Viņš vēlreiz apskatīja veikalu. Laimējies. Nekas nav noticis. Viņš nospļāvās. Piepeši mutē bija slikta garša. Tas laikam no cigāra. Vai arī kā cita? Nekas taču nebija noticis! Nervozitāte? Kāpēc viņš piepeši atcerējās tos visus senos notikumus? Sen pagājuši nenozīmīgi notikumi! Atkal iekāpdams automašīnā, viņš aizmeta cigāru un abus pārējos atdeva šoferim. – Ņem, Alfrēd. Kaut kas labs šim vakaram. Un nu – aiziet uz dārzu!

Dārzs bija Neibauera lepnums. Tas bija liels zemesgabals pilsētas nomalē. Galvenokārt tur auga dārzeņi un augļu koki, turklāt tur bija arī puķu dārzs un kūtiņa. Vairāki krievu gūstekņi no nometnes uzturēja to visu kārtībā. Tie neko neizmaksāja, un patiesībā viņiem vēl būtu vajadzējis atlīdzināt Neibaueram. Tā vietā, lai divpadsmit līdz piecpadsmit stundas rautos vara rūpnīcā, viņi te elpoja svaigu gaisu un veica vieglus darbus.

Dārzu apņēma krēsla. Debesis šajā pusē bija skaidras, un mēness karājās ābeļu vainagos. Stipri smaržoja uzartā zeme. Vagās asnus dzina pirmie dārzeņi, un augļu kokiem bija lipīgi, piebrieduši pumpuri. Mazs Japānas ķirsītis, kurš ziemu bija atradies siltumnīcā, jau bija balti rožains – kā nosēts ar plaukstošiem, kautriem ziediem.

Krievi strādāja zemesgabala viņā pusē. Neibauers redzēja viņu tumšās, nolīkušās muguras un uzraugu ar ieroci, kura uzspraustais durklis urbās debesīs. Uzraugs šeit bija tikai tāpēc, ka tāds bija noteikums; krievi nebēga. Kurp gan viņi bēgtu savās uniformās, neprazdami valodu? Gūstekņiem bija maiss ar krematorijas pelniem, kurus viņi kaisīja vagās. Viņi mēsloja dobes ar sparģeļiem un zemenēm, ko Neibauers bija sevišķi iecienījis. Viņš varēja tās ēst un ēst. Papīra maisā bija sešdesmit cilvēku, arī divpadsmit bērnu, pelni.

Plūmju zilajā, agrajā krēslā bālas mirdzēja pirmās prīmulas un narcises. Tās bija iestādītas pie dienvidu mūra un pārsegtas ar stiklu. Neibauers atvēra vienu no zemajiem logiem un noliecās. Narcises nesmaržoja. Bet smaržoja pēc vijolītēm, neredzamām vijolītēm krēslā. Viņš dziļi ievilka elpu. Šis bija viņa dārzs. Viņš pats bija par to samaksājis – un kārtīgi. Vecmodīgi un godīgi. Pilnu cenu. Viņš nevienam nebija to atņēmis. Šī bija viņa vieta. Vieta, kur justies kā cilvēkam pēc grūta dienesta tēvzemes labā un rūpēm par ģimeni. Ļoti gandarīts, viņš pavērās apkārt. Viņš redzēja lapeni, kas bija noaugusi ar sausseržiem un vīteņrozēm, redzēja bukšu žogu, redzēja mākslīgo smilšakmens alu, redzēja ceriņkrūmus, viņš ieelpoja rūgteno gaisu, kurā jau jautās pavasaris, ar maigu roku viņš nobrauca pār persiku stumbriem, kas bija notīti ar salmiem, un bumbieru stumbriem pie sienas, un tad viņš atvēra kūts durvis.

Neibauers negāja pie vistām, kas kā vecas sievas tupēja kaktā, arī pie abiem sivēniem ne, kuri gulēja

salmos, - viņš devās pie trušiem. Tie bija balti un pelēki angoras truši ar garu, zīdainu spalvu. Kad viņš ieslēdza gaismu, truši gulēja un tad pamazām sāka kustēties. Viņš izbāza caur stiepļu pinumu pirkstu un glāstīja tos. Tie bija mīkstāki par visu uz pasaules. Viņš paņēma no groza kāpostu lapas un biešu atgriezumus un iestūma tos būros. Truši pienāca klāt un mierīgi un lēnām sāka ēst ar sārtajiem purniņiem.

– Mukij, - viņš vilināja, - nāc šurp, Mukij!

Kūts siltums ieaijāja. Tas bija tāds kā tāls miegs. Dzīvnieku smaka atgādināja par aizmirstu nevainīgumu. Tā bija tāda kā atsevišķa, maza pasaule ar gandrīz veģetatīvu eksistenci, tālu prom no bumbām, intrigām un cīņas par dzīvību – kāpostu lapas un bietes, un pūkaini radījumi, un cirpšana, un dzīvības laišana pasaulē. Neibauers pārdeva vilnu, bet viņš nekad neļāva dzīvnieku nokaut. – Mukij, viņš atkal vilināja.

Liels, balts trušu tēviņš ar maigām lūpām paņēma lapu no viņa rokas. Sarkanās acis spīdēja kā gaiši rubīni. Neibauers viegli pakasīja viņam skaustu. Zābaki nočīkstēja, viņam noliecoties. Ko Zelma bija teikusi? Drošībā? Nometnē viņi esot drošībā? Kurš gan bija drošībā? Kad gan viņš tā bija juties?

Viņš iestūma caur stiepļu pinumu vēl vairāk kāpostlapu. Divpadsmit gadi, viņš nodomāja. Pirms varas sagrābšanas es biju pasta sekretārs ar nepilnām divsimt markām mēnesī. Ar tām es nevarēju dzīvot un nomirt. Tagad man kaut kas pieder. Es negribu to atkal zaudēt.

Viņš ielūkojās trušu tēviņa sarkanajās acīs. Šodien viss bija noritējis labi. Tās tas arī turpināsies.

Bombardēšana varēja būt notikusi aiz pārskatīšanās. Kaut kas tāds atgadījās ar nesen iesaistītām apakšvienībām. Pilsēta bija nenozīmīga; citādi to jau agrāk būtu mēģinājuši sagraut. Neibauers juta, kā kļuva mierīgāks. – Mukij, - viņš sacīja un domāja: drošībā? Protams, drošībā! Kurš gan pēdējā brīdī grib atdot galus?

IV - SASODĪTĀ NELIEŠU BANDA! Vēlreiz skaitīties!

Lielās nometnes darba vienības vīri, sastājušies rindās pa desmit, izkārtojušies pa blokiem, braši stāvēja pārbaudes laukumā. Jau bija tumšs, un neskaidrajā gaismā gūstekņi svītrainajos apģērbos atgādināja milzīgu ganāmpulku bezgala nogurušu zebru.

Pārbaudes laukumā viņi atradās jau vairāk nekā stundu, tomēr arvien vēl nebija skaidrības. Vainīga bija bombardēšana. Vienībām, kuras strādāja vara rūpnīcā, bija zaudējumi. Viena bumba bija nokritusi viņu cehā un nogalējusi un savainojusi daudz ļaužu. Turklāt esesiešu uzraugi pēc pirmā izbīļa bija sākuši šaut to apcietināto virzienā, kuri meklēja aizsegu; viņi bija baidījušies, ka tie grib bēgt. Tādējādi nogalināto bija vēl par pusduci vairāk.

Pēc bombardēšanas gūstekņi bija vilkuši ārā no drupām un gruvešiem savus mirušos – vai to, kas no viņiem bija palicis pāri. Tas bija svarīgi pārbaudei. Lai arī cik zemu tika vērtēta gūstekņa dzīvība, lai arī esesiešiem bija vienalga – dzīvs vai miris, pārbaudē skaitļiem vajadzēja saskanēt. Birokrātija sniedzās pāri līķiem.

Vienības bija rūpīgi atgādājušas visus, ko vien varēja atrast; dažiem bija viena roka, citiem viena kāja un norauta galva. Tās pāris nestuves, ko viņi bija varējuši sanaglot, tika izmantotas ievainotajiem, kuriem trūka kāda locekļa vai arī bija saplosīts vēders. Pārējos ievainotos biedri bija balstījuši un stiepuši līdzi, kā nu spēja. Pārsējus necik daudz nevarēja sataisīt: nebija no kā. Ar stieplēm un auklām šā tā bija nosieti asiņojošie. Vēderā ievainotajiem, kas gulēja uz nestuvēm, pašiem savām rokām nācās saturēt zarnas. Gājiens ar grūtībām bija virzījies augšup kalnā. Pa ceļam bija nomiruši vēl divi. To līķus stiepa līdzi. Tas bija izraisījis starpgadījumu, kurā šarfīrers Šteinbrenners bija padarījis sevi diezgan smieklīgu. Pie nometnes ieejas vārtiem, kā vienmēr, bija stāvējusi mūziķu kapela un spēlējusi „Karali Frīdrihu”. Bija dota komanda parādes maršam, un ar skatienu uz priekšu, augstu ceļot kājas, vienības bija maršējušas garām esesiešu nometnes priekšniekam Vēberam un viņa virsniekiem. Arī smagi ievainotie uz

nestuvēm bija pagriezuši galvas pa labi un mēģinājuši mirstot ieņemt mazliet brašāku stāju. Tikai mirušie vairs nebija sveicinājuši. Šteinbrenners bija redzējis, kā viens vīrs, kuru stiepa divi citi, bija nodūris galvu. Viņš nebija pamanījis, ka vīra kājas vilkās pa zemi, tūlīt bija meties iekšā rindā un iesitis ar revolveri starp acīm. Šteinbrenners bija jauns un centīgs, un viņš steigā bija iedomājies, ka gūsteknis tikai zaudējis samaņu. Mirušā galvu sitiens bija atsviedis atpakaļ, un viņam bija atkāries žoklis; bija izskatījies tā, it kā asiņainā mute ar pēdējo grotesko galvas kustību kamptu pēc revolvera. Pārējie esesieši bija gardi smējušies, un Šteinbrenners bija sadusmojies; viņš bija jutis, ka daļa reputācijas, ko viņš bija ieguvis ar „sālsskābes kursu” Joelam Buksbaumam, nu bija zaudēta. Izmantojot nākamo izdevību, viņam vajadzēja to atgūt.

Gājiens no vara rūpnīcas kalnā bija vilcies ilgi, un pārbaude bija sākusies vēlāk nekā citkārt.

Mirušie un ievainotie, kā vienmēr, bija rūpīgi militāri izkārtoti un ierindā novietoti līdzās bloku apakšvienībām, pie kurām viņi piederēja. Arī smagi ievainotie nebija nogādāti hospitālī un iepriekš pārsieti; pārbaude bija svarīgāka. – Aiziet! Vēlreiz! Ja šoreiz nekas nesanāks, jums tiks piepalīdzēts!

Vēbers, nometnes priekšnieks, sēdēja jāteniski uz koka krēsla, kas bija iznests pārbaudes laukumā.

Viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, vidēja auguma un ļoti spēcīgs. Viņam bija plata un brūna seja, un no labā mutes kaktiņa uz leju pār zodu stiepās dziļa rēta – tā bija piemiņa no kautiņa ar reiha karognesējiem kādā sapulcē 1929. gadā. Vēbers bija atbalstījis rokas uz atzveltnes un garlaikoti blenza uz ieslodzītajiem, starp kuriem satraukti šurp un turp skraidīja, gūstekņus sita un klaigāja esesieši, bloku vecākie un uzraugi no pašu apcietināto vidus. Bloku vecākie svīda un lika par jaunu skaitīties. Monotoni ieskanējās balsis: - Viens – divi – trīs… – Sajukumu bija radījuši tie gūstekņi, kuri rūpnīcā bija pilnīgi saplosīti. Apcietinātie bija sameklējuši galvas, rokas un pārējās ķermeņa daļas, cik vien spēja; tomēr ne viss bija atrasts. Lai kā arī tika skaitīts, šķiet, divu cilvēku trūka.

Krēslā vienību starpā jau izcēlās strīds par atsevišķiem locekļiem, protams, sevišķi par galvām.

Katrs bloks gribēja būt pēc iespējas pilnā sastāvā, lai izvairītos no smagā soda, kas draudēja pēc nepilnīgas pieteikšanās. Vīri bija raustījuši asiņainos gabalus un grūstījušies, kamēr bija atskanējusi pavēle: „Mierā!” Bloku vecākie steigā nebija varējuši neko nokārtot: bija pietrūcis divu ķermeņu. Bumba laikam tos bija saplosījusi mazos gabaliņos, kas bija aizlidojuši pāri mūriem, vai arī atliekas mētājās uz vara rūpnīcas jumtiem.

Ziņotājs devās pie Vēbera. – Tagad trūkst vēl tikai pusotra cilvēka. Krievi bija pielikuši vienam trīs kājas, un pie poļiem atradās lieka roka.

Vēbers noņirdzās. – Izsauciet pēc vārdiem un atrodiet, kura trūkst!

Gūstekņu rindas tik tikko manāmi sašūpojās. Izsaukšana pēc vārdiem nozīmēja to, ka stāvēt vajadzēs vēl vienu divas stundas, ja ne ilgāk – krieviem un poļiem, kuri nesaprata vāciski, nemitīgi iznāca priekšā tie, kuri bija pārpratuši dzirdēto. Sākās pārbaude, izsaucot vārdus. Balsis ieskanējās; tad varēja dzirdēt lamas un sitienus. Esesieši bija sakaitināti un sita gūstekņus, jo viņi zaudēja savu brīvo laiku. Uzraugi no pašu apcietināto vidus un bloku vecākie sita gūstekņus aiz bailēm. Šur un tur krita cilvēki, un zem ievainotajiem pamazām pletās tumšas asins peļķes. Viņu pelēkbaltās sejas kļuva vājākas un mironīgi spīdēja dziļajā krēslā. Tās padevīgi raudzījās augšup uz saviem biedriem, kuri stāvēja, rokas piespieduši pie bikšu vīlēm, un nedrīkstēja palīdzēt noasiņojošajiem. Dažiem šis netīro zebru kāju mežs bija pēdējais, ko viņi redzēja šajā pasaulē.

Aiz krematorijas pakāpās mēness – gaiss bija dūmakains -, un ap to bija liels apdārzs. Kādu brīdi mēness atradās aiz skursteņa, un tā gaisma bija redzama tikai viņā pusē: izskatījās, it kā krāsnīs tiktu sadedzināti gari un ārā sistos auksta uguns. Pamazām tas kļuva redzams arvien vairāk, un strupais skurstenis nu atgādināja mīnmetēju, kas tieši debesīs izšāvis sarkanu lodi.

Pirmajā no trīspadsmitā bloka desmit rindām stāvēja gūsteknis Goldšteins. Viņš bija pēdējais kreisajā spārnā, un līdzās viņam gulēja bloka ievainotie un mirušie. Viens no ievainotajiem bija Goldšteina draugs Šellers. Viņš gulēja tam vistuvāk. Goldšteins ar acu kaktiņu redzēja, ka tumšais

plankums zem Šellera saplosītās kājas piepeši ātrāk nekā pirmīt kļuva lielāks. Niecīgais apsējs bija atraisījies, un Šellers noasiņoja. Goldšteins piegrūda ar roku blakusstāvētājam Minceram, tad sāniski nokrita, it kā būtu zaudējis samaņu. Viņš to izkārtoja tā, ka daļēji uzgāzās virsū Šelleram. Tas, ko viņš darīja, bija bīstami. Saniknotais SS bloka priekšnieks riņķoja ap rindām kā negants aitu suns. Pamatīgs spēriens pa deniņiem ar viņa smago zābaku varēja nogalināt Goldšteinu. Apkārtējie gūstekņi stāvēja nekustīgi, tomēr vēroja, kas notika. Bloka priekšnieks ar bloka vecāko atradās grupas viņā galā. Bloka vecākais kaut ko sacīja. Arī viņš bija pamanījis Goldšteina manevru un mēģināja uz dažiem acumirkļiem aizturēt šarfīreru.

Goldšteins taustījās zem sevis, lai satvertu virvi, ar ko bija apsieta Šellera kāja. Pavisam tuvu acu priekšā viņš redzēja asinis un saoda jēlo gaļu. – Lai paliek! – Šellers čukstēja.

Goldšteins atrada noslīdējušo mezglu un to atraisīja. Asinis sāka tecēt stiprāk. – Viņi taču iemidzinās mani, - Šellers izdvesa. – Ar kāju…

Kāju saturēja vēl tikai pāris cīpslas un ādas gabaliņi. Pēc Goldšteina kritiena tā bija mainījusi stāvokli un tagad gulēja šķībi un savādi – ar izgrieztu pēdu -, it kā tai būtu trešā locītava. Goldšteina rokas bija slapjas no asinīm. Viņš savilka ciešāk mezglu, tomēr virve atkal noslīdēja. Šellers raustījās. – Lai paliek… – Goldšteinam atkal nācās atraisīt mezglu. Viņš sajuta pirkstos sašķeltos kaulus. Viņam kļuva nelabi. Viņš norija siekalas, meklējās pa glumo gaļu, atkal atrada sienamo, pabīdīja to augstāk un sastinga. Mincers bija iespēris viņam pa kāju. Tas bija brīdinājums; elsodams tuvojās SS bloka priekšnieks. – Atkal viens cūka! Kas viņam atkal lēcies?

- Nokrita, šarfīrera kungs. – Bloka vecākais bija līdzās viņam. – Celies augšā, slinkais maita! – viņš uzkliedza Goldšteinam un iespēra pa ribām. Spēriens izskatījās daudz stiprāks, nekā patiesībā bija. Bloka vecākais to pēdējā brīdī piebremzēja. Viņš iespēra vēlreiz. Tādējādi viņam izdevās pasargāt Goldšteinu no šarfīrera spērieniem. Goldšteins nekustējās. Viņam sejā šāvās Šellera asinis.

- Iesim, iesim! Lai viņš guļ! – Bloka priekšnieks devās tālāk. – Nolāpīts, kad mēs tiksim ar visu galā?! – Bloka vecākais sekoja viņam. Goldšteins īsu brīdi nogaidīja, tad aplika ap Šellera kāju saiti, savilka to, sasēja un atkal cieši piestiprināja iepriekš noslīdējušo dēlīti kājas saturēšanai. Asinis mitējās plūst. Tās tikai sūcās. Goldšteins uzmanīgi paņēma nost rokas. Apsējs turējās stingri.

Pārbaude, izsaucot vārdus, bija galā. Viņi bija vienojušies, ka no piektās barakas trūka trīs ceturtdaļas krieva un ieslodzītā Zibolska ķermeņa augšdaļas. Tā īsti nebija. No Zibolska bija tikai rokas.

Tās gan atradās septiņpadsmitās barakas īpašumā, kas tās uzrādīja kā Jozefa Binsvangera mirstīgās atliekas, no kura nekas nebija atrasts. Par to divi vīri no piektās barakas bija nozaguši krieva ķermeņa apakšdaļu, kuru viņi uzdeva par Zibolska atliekām, tā kā pēc kājām bija grūti atšķirt. Turklāt, par laimi, tur atradās vēl daži lieki locekļi, kurus varēja „pierakstīt” vienam veselam un vienai ceturtdaļai trūkstošo.

Tādējādi kļuva skaidrs, ka neviens no apcietinātajiem nebija aizbēdzis bombardēšanas juceklī. Tomēr būtu iespējams, ka visiem nāktos līdz rītam stāvēt pārbaudes laukumā, lai vara rūpnīcā turpinātu atlikušo meklēšanu, - dažas nedēļas pirms tam nometnes iemītnieki reiz bija stāvējuši divas dienas, kamēr atrada to, kurš bija izdarījis pašnāvību. Vēbers mierīgi sēdēja uz sava krēsla, zodu arvien vēl atbalstījis uz rokām. Viņš tikpat kā nebija pakustējies. Pēc ziņojuma viņš lēnām piecēlās un izstaipījās. – Ļaudis ir pārāk ilgi stāvējuši. Viņiem nepieciešamas kustības. Lai pavingrinās ģeogrāfijā!

Laukumā atskanēja pavēles: - Rokas sakrustot aiz galvas! Saliekt ceļus! Lēkt kā vardēm! Uz priekšu – leciet!

Garās rindas paklausīja. Ieliektiem ceļiem gūstekņi lēnām lēca uz priekšu. Pa to laiku mēness bija pakāpies augstāk un kļuvis gaišāks. Tagad tas apgaismoja jau daļu pārbaudes laukuma. Otru daļu noēnoja ēkas. Krematorijas, vārtu un pat karātavu silueti asi iezīmējās uz zemes.

- Lēkt atpakaļ!

Rindas lēca no gaismas atkal atpakaļ tumsā. Cilvēki gāzās. Esesieši, uzraugi no pašu apcietināto vidus un bloku vecākie sita viņus, lai atkal ceļas augšā. Neskaitāmo kāju švīkoņā tikpat kā nebija

dzirdami kliedzieni.

- Uz priekšu! Atpakaļ! Uz priekšu! Atpakaļ! Mierā! – Tagad sākās īstā ģeogrāfija. Gūstekņiem vajadzēja mesties zemē, rāpot, pielēkt kājās, atkal mesties zemē un rāpot tālāk. Šādi viņi visai sāpīgi iepazina deju laukuma zemi. Drīz vien laukums atgādināja milzīgu, svītrainu tārpu ņudzekli, kuriem, šķiet, bija maz kopīga ar cilvēkiem. Cik labi vien spēdami, viņi sargāja ievainotos, taču steigā un bailēs ne vienmēr tas bija iespējams.

Pēc ceturtdaļstundas Vēbers pavēlēja visu pārtraukt. Stundas ceturksnis, protams, bija pamatīgi kaitējis novārgušajiem apcietinātajiem. Visapkārt gulēja tie, kuri vairs nespēja pakustēt.

- Sastāties pa blokiem! Ļaudis vilkās atpakaļ. Viņi atveda sabrukušos un pieturēja tos, kuri vēl varēja nostāvēt. Pārējos noguldīja līdzās ievainotajiem. Nometnē valdīja klusums. Vēbers iznāca priekšā. – Tas, ko jūs nupat darījāt, notika jūsu pašu interesēs. Jūs iemācījāties, kā uzlidojumu laikā doties aizsegā. – Daži esesieši paklusām iesmējās. Vēbers uzmeta viņiem skatienu un turpināja: - Šodien jūs paši uz savas ādas izjutāt, ar kādu necilvēcīgu ienaidnieku mums ir darīšana. Vācijai, kas allaž gribējusi tikai mieru, brutālā kārtā ir izdarīts uzbrukums. Ienaidnieks, kurš visā frontes līnijā ir sasists, savā izmisumā ķeras pie pēdējā līdzekļa: tas pretēji visām starptautiskajām tiesībām gļēvi bombardē brīvas, mierīgas vācu pilsētas.

Izposta baznīcas un hospitāļus. Nogalina neaizsargātas sievietes un bērnus. No necilvēkiem un zvēriem nekas cits nebija sagaidāms. Mēs nepaliksim atbildi parādā! No rītdienas nometnes vienības palielinās darba ražīgumu. Tās dosies darbā stundu agrāk, lai visu sakoptu. Svētdienās – līdz turpmākam rīkojumam – vairs nebūs brīvā laika. Ebreji divas dienas nesaņems maizi. Sakiet paldies ienaidnieka slepkavīgajiem dedzinātājiem! – Vēbers apklusa. Nometnes iemītnieki nekustējās. Varēja dzirdēt, kā, ātri tuvodamās, dūc spēcīga mašīna. Tas bija Neibauera mersedess. – Dziedāt! – Vēbers nokomandēja. – „Deutschland, Deutschland über alles!” [2] Bloki tūlīt nesāka. Gūstekņi jutās pārsteigti. Pēdējos mēnešos vairs bieži nepavēlēja dziedāt – un, ja arī pavēlēja, tad vienmēr tautasdziesmas. Tās dziedāt lielākoties lika tad, kad izpildīja miesassodus.

Kamēr nomocītie kliedza, pārējie apcietinātie dziedāja liriskus pantus. Bet veco, agrāko pirmsnacistu laika valsts himnu jau gadiem ilgi nepavēlēja dziedāt.

- Dziediet, cūkas!

Trīspadsmitajā blokā Mincers sāka dziedāt. Pārējie pievienojās. Kurš vairs nezināja vārdus, tikai izlikās dziedam. Galvenais, lai kustētos visas mutes.

- Kāpēc? – Mincers, nepagriezis galvu un izlikdamies dziedam, pēc kāda brīža pačukstēja savam blakusstāvētājam Verneram.

- Kas? Melodija atgādināja vāju ķērkšanu. Tā nebija sākta pietiekami zemu, un balsis tagad nespēja izdziedāt augstās, gavilējošās noslēguma panta notis un aprāvās. Apcietinātajiem arī trūka elpas.

- Kas tā ir par cūcisku riešanu? – nobrēca otrais nometnes priekšnieks. – Vēlreiz no sākuma! Ja šoreiz nesanāks, jūs paliksiet šeit visu nakti! – Apcietinātie iesāka zemāk. Dziesma tagad skanēja labāk. – Kas? – Verners atkārtoja.

- Kāpēc taisni „Deutschland, Deutschland über alles!”? – Verners samiedza acis. – Varbūt – pēc šodienas – viņi vairs netic – savām nacistu dziesmām… – viņš dziedāja.

Gūstekņi blenza uz priekšu. Verners juta mostamies dīvainu spriedzi. Piepeši viņam šķita, ka ne tikai viņš viens to manīja, - it kā to justu arī Mincers, it kā to justu zemē guļošais Goldšteins, it kā to justu daudzi citi un it kā to justu pat esesieši. Dziesma pēkšņi vairs neskanēja tā, kā apcietinātie to parasti dziedāja. Tā bija kļuvusi skaļāka un gandrīz izaicinoši ironiska, un vārdiem ar to vairs nebija nekāda sakara. Cerams, ka Vēbers to nemana, viņš nodomāja, paraudzīdamies uz nometnes priekšnieku, - citādi būs vēl vairāk mirušo, nekā jau te guļ.

Goldšteina seja uz zemes atradās ļoti tuvu Šellera sejai. Šellera lūpas kustējās. Goldšteins nevarēja

saprast, ko draugs teica, bet redzēja pusatvērtās acis un nojauta, kas tas bija. – Muļķības! – viņš sacīja. – Mums ir lazaretē savs cilvēks. Viņš to nokārtos. Tu izveseļosies. Šellers kaut ko atbildēja. – Turi muti! – Goldšteins troksnī attrauca. – Tu izveseļosies, diezgan! – Viņš redzēja acu priekšā pelēko, poraino ādu. – Viņi tevi neiemidzinās! – viņš izkauca kā pēdējās takts vārdus. – Mums lazaretē ir savs cilvēks! Viņš uzpirks ārstu!

- Uzmanību!

Dziesma aprāvās. Laukumā bija iznācis nometnes komandants. Vēbers paziņoja: - Es noturēju brāļiem īsu sprediķi un piemetu viņiem klāt vienu papildu darba stundu.

Neibauers neizrādīja interesi. Viņš ostīja gaisu un palūkojās naksnīgajās debesīs. – Vai jūs domājat, ka tā banda šonakt atkal ieradīsies?

Vēbers pasmīnēja. – Pēc jaunākajām ziņām radio, mēs notriecām deviņdesmit procentus.

Neibaueram tas nešķita smieklīgi. Viņam jau arī nav ko zaudēt, viņš nodomāja. Mazais Dīcs, algotnis, nekas vairāk. – Sakiet, lai ļaudis iet prom, ja esat beidzis, - viņš piepeši īgni noteica.

- Izklīst!

Bloki soļoja uz barakām. Viņi paņēma līdzi ievainotos un mirušos. Par mirušajiem vajadzēja ziņot un tos reģistrēt, iekams nogādāja krematorijā. Šellera seja bija sarāvusies maza kā rūķim, kad Verners, Mincers un Goldšteins viņu pacēla. Izskatījās, ka viņš nesagaidīs rītu. Ģeogrāfijas laikā Goldšteins bija sasitis degunu. Tas sāka asiņot, kad viņi soļoja. Bālajā gaismā asinis tumšas zaigoja uz zoda.

Viņi iegriezās ielā, kas veda uz viņu baraku. Vējš, kas pūta no pilsētas, bija pastiprinājies un, kad viņi tika aiz stūra, pūta viņiem sejās. Tas nesa sev līdzi degošās pilsētas dūmus. Gūstekņu sejas izteiksmes mainījās. – Vai jūs arī saožat? – Verners jautāja.

- Jā. – Mincers pacēla galvu.

Goldšteins sajuta uz lūpām asins saldo garšu. Viņš nospļāvās un mēģināja saost dūmus ar vaļā muti.

- Ož tā, it kā arī šeit jau degtu…

- Jā.

Tagad viņi pat ieraudzīja dūmus. Tie plūda no ielejas, pildīja ielas kā viegla, balta migla un drīz vien ieskāva visas barakas. Uz brīdi Verneram šķita dīvaini un gandrīz neaptverami, ka dzeloņstieples tos neaizturēja – it kā nometne piepeši vairs nebūtu tik nošķirta un nepieejama, kāda bija bijusi iepriekš.

Gūstekņi devās uz priekšu pa ielu. Viņi gāja caur dūmiem. Viņu soļi kļuva stingrāki un pleci iztaisnojās. Viņi nesa Šelleru ļoti uzmanīgi. Goldšteins noliecās pie viņa. – Ieelpo! Ieelpo taču arī tu! – izmisīgi un lūdzoši viņš klusi sacīja izdilušajai sejai. Bet Šellers jau sen bija zaudējis samaņu.

V

BARAKA BIJA TUMŠA un smirdēja. Vakaros jau sen vairs nebija elektrības. – Nr. 509, - Bergers pačukstēja. – Lomans grib runāt ar tevi.

- Vai ir tiktāl?

- Vēl ne.

Nr. 509 pa šaurajām ejām aiztaustījās līdz tam dēļu statnim, kuram līdzās pavērās loga blāvais četrstūris. – Loman?

Kaut kas nočabēja. – Vai Bergers arī tur ir? – Lomans jautāja.

- Nē.

- Pasauc viņu!

- Kāpēc?

- Pasauc!

Nr. 509 taustījās atpakaļ. Viņu pavadīja lamas. Viņš uzmina ķermeņiem, kuri gulēja ejās. Kāds iekodās viņam ikros. Viņš sita pa nezināmu galvu, līdz zobi palaida vaļā kāju.

Pēc brīža viņš atgriezās ar Bergeru. – Mēs esam klāt. Ko tu tagad gribi?

- Ņem! – Lomans izstiepa roku.

- Kas tur ir? – Nr. 509 vaicāja.

- Turi savu roku zem manējās. Atver plaukstu! Uzmanīgi!

Nr. 509 sajuta Lomana tievo dūri. Tā bija sausa kā ķirzakas āda. Tā lēnām atvērās. Kaut kas mazs un smags iekrita Nr. 509 rokā.

- Vai dabūji?

- Jā. Kas tas ir? Vai tas ir…

- Jā, - Lomans čukstēja. – Mans zobs.

- Kas? – Bergers piegrūdās tuvāk. – Kurš to izdarīja? – Lomans sāka ķiķināt. Tā bija gandrīz nedzirdama, spokaina ķiķināšana. – Es. - Tu? Kā?

Viņi juta, ka mirējs ir apmierināts. Lomans šķita bērnišķīgi lepns un ļoti mierīgs. – Ar naglu. Divas stundas. Ar mazu dzelzs nagliņu. Es to atradu un izurbināju zobu.

- Kur ir nagla?

Lomans sadabūja naglu un iedeva Bergeram. Bergers pacēla to pret logu un aptaustīja. – Netīra un sarūsējusi. Vai tas asiņoja?

Lomans atkal noķiķināja. – Berger, - viņš sacīja, - es varu riskēt ar asins saindēšanos.

- Pagaidi. – Bergers meklējās pa savu somu. – Vai kādam ir sērkociņš?

Sērkociņi bija dārgi. – Man ir viens, - Nr. 509 atbildēja.

- Šeit, - kāds sacīja no vidējās gultas.

Bergers to uzrāva. Sērkociņš uzliesmoja. Bergers un Nr. 509 bija turējuši acis ciet, lai neapžilbtu.

Tā viņi ieguva savā labā dažas sekundes. – Attaisi muti! – Bergers teica. Lomans cieši palūkojās viņā.

- Nesmīdini mani! – viņš čukstēja. – Pārdodiet zeltu.

- Attaisi muti.

Lomana sejai pārslīdēja kas tāds, ko varēja uzskatīt par smaidu. – Liec man mieru! Labi, ka vēlreiz gaismā redzēju jūs abus.

- Es uzsmērēšu jodu. Tūlīt atnesīšu pudelīti.

Bergers iedeva Nr. 509 sērkociņu un taustījās uz savu gultu. – Pūt nost! – kāds ieķērcās.

- Muļķības pie malas! – atbildēja vīrs, kurš bija iedevis sērkociņus.

- Pūt nost! – atkal ieķērcās tā cita balss. – Vai gribi, lai sargi mūs nošauj?

Nr. 509 stāvēja tā, ka viņa salīkušais augums atradās starp sienu un sērkociņu. Vīrs vidējā gultā turēja savu segu logam priekšā, un Nr. 509 no sāniem piesedza mazo liesmu ar savu jaku. Lomana acis bija ļoti skaidras. Tās bija pārāk skaidras. Nr. 509 paskatījās uz sērkociņa galu, kas vēl nebija nodedzis, un tad uz Lomanu, un viņš domāja, ka pazinis Lomanu jau septiņus gadus un šī ir pēdējā reize, kad redz to dzīvu. Viņš bija redzējis pārāk daudz šādu seju, lai būtu par to pārliecināts.

Nr. 509 sajuta pie pirkstiem liesmas karstumu, tomēr turēja sērkociņu, līdz vairs nespēja. Viņš dzirdēja atgriežamies Bergeru. Piepeši satumsa, it kā viņš būtu kļuvis akls. – Vai tev ir vēl kāds sērkociņš? – viņš vaicāja vīram vidējā gultā.

- Ņem. – Vīrs iedeva. – Pēdējais.

Pēdējais, Nr. 509 nodomāja. Piecpadsmit sekundes gaismas. Piecpadsmit sekundes četrdesmit pieciem gadiem, kas vēl bija dāvāti Lomanam. Pēdējie.

Mazais, šaudīgais aplis. – Pūt nost, sasodīts! Izraujiet viņam no rokām gaismu!

- Idiots! Neviens neko nevar redzēt!

Nr. 509 nolaida sērkociņu zemāk. Bergers stāvēja viņam līdzās ar joda pudelīti rokā. – Atver muti…

– Viņš aprāvās. Tagad arī viņš skaidri redzēja Lomanu. Izrādījās, ka nebija vajadzīgs iet pēc joda. Viņš jau arī bija gājis tikai tāpēc, lai kaut ko darītu. Ārsts lēnām ielika pudelīti kabatā. Lomans mierīgi vērās

viņā, nemirkšķinādams acis. Nr. 509 novērsa skatienu. Viņš atvēra plaukstu un redzēja tajā laistāmies mazu zelta gabaliņu. Tad atkal paskatījās uz Lomanu. Liesma svilināja pirkstus. Kāda ēna no sāniem iesita viņam pa roku. Liesma nodzisa.

- Arlabunakti, Loman, - Nr. 509 sacīja.

- Vēlāk es atnākšu vēlreiz, - teica Bergers.

- Lai paliek, - Lomans nočukstēja. – Tas… ir vienkārši…

- Varbūt mēs atradīsim vēl dažus sērkociņus.

Lomans vairs neatbildēja.

Nr. 509 sajuta savā plaukstā zelta kronīti, cietu un smagu. – Iznāc laukā! – viņš pačukstēja Bergeram.

– Labāk aprunāsimies par to ārā. Tur mēs būsim vieni.

Viņi aiztaustījās līdz durvīm un devās uz to barakas pusi, kas bija pasargāta no vēja. Pilsēta bija aptumšota, liesmas gandrīz nodzēstas. Tikai Katrīnas baznīcas tornis vēl dega kā milzu lāpa. Tas bija ļoti vecs, un baļķi bija sausi; ugunsdzēsēju šļūtenes nespēja līdzēt, un nācās ļaut tam nodegt.

Viņi notupās. – Ko lai iesākam? – Nr. 509 iejautājās.

Bergers izberzēja savas iekaisušās acis. – Ja kronītis ir reģistrēts kantorī, ar mums ir cauri. Viņi meklēs un dažus no mums pakārs. Mani pirmo.

- Viņš saka, ka tas neesot reģistrēts. Kad viņš šeit ieradās, to vēl nedarīja. Viņš nometnē ir jau septiņus gadus. Zelta zobus toreiz izdauzīja, bet nereģistrēja. To ieviesa vēlāk.

- Vai tu labi zini?

Nr. 509 paraustīja plecus.

Kādu brīdi viņi klusēja. – Mēs, protams, vēl joprojām varam pateikt taisnību un atdot kronīti. Vai arī ielikt to viņam mutē, kad viņš būs miris, - Nr. 509 pavēstīja. Viņa plauksta cieši satvēra mazo gabaliņu. – Vai tu tā gribi?

Bergers pakratīja galvu. Zelts nozīmēja izdzīvot vēl dažas dienas. Abi zināja, ka tagad, kad tas bija viņiem rokā, viņi to neatdos.

- Vai viņš nevarēja to zobu izlauzt jau pirms gadiem un pats pārdot? – Nr. 509 jautāja.

Bergers pavērās viņā. – Vai tu domā, ka esesieši ielaižas uz to?

- Nē. – it īpaši tad, ja viņi pamana mutē svaigu brūci.

- Tas ir tas mazākais. Ja viņš vēl mazliet izturēs, brūce sadzīs. Turklāt tas ir pēdējais dzeroklis; to grūti pārbaudīt, ja līķis jau ir sastindzis. Ja viņš nomirst šovakar, tad rīt priekšpusdienā būs sastindzis. Ja nomirst rīt no rīta, tad mums nāksies viņu paturēt šeit, kamēr viņš būs stings. Tā būs labi. Rīta pārbaudē mēs varam apmānīt Handki. – Nr. 509 paskatījās uz Bergeru. – Mums jāriskē. Mums nepieciešama nauda.

Sevišķi tagad.

- Jā. Tā kā tā neko citu mēs vairs nevaram iesākt. Kurš pārdos zobu?

- Lēbentāls. Viņš ir vienīgais, kurš var to izdarīt.

Viņiem aiz muguras atvērās barakas durvis. Daži cilvēki aiz rokām un kājām izvilka ārā kādu stāvu un stiepa to uz kaudzi ielas malā. Tur gulēja mirušie, kuri bija izdzisuši kopš vakara pārbaudes.

- Vai tas jau ir Lomans?

- Nē. Tas nav neviens no mūsējiem. Tas ir musulmanis. Ļaudis, kuri bija atbrīvojušies no mirušā, aizstreipuļoja atpakaļ uz baraku.

- Vai kāds pamanīja, ka mums ir zobs? – Bergers pajautāja.

- Nedomāju gan. Tie, kas tur guļ, gandrīz visi ir musulmaņi. Vismaz tas vīrs, kurš mums iedeva sērkociņus.

- Vai viņš kaut ko teica?

- Nē. Pagaidām neko. Tomēr viņš var atnākt un pieprasīt savu daļu.

- Tas ir tas mazākais. Jautājums, vai viņam nešķitīs izdevīgāk mūs nodot.

Nr. 509 apdomājās. Viņš zināja, ka bija ļaudis, kuri par gabaliņu maizes bija gatavi uz visu. – Viņš

neizskatījās pēc tāda, - viņš beidzot noteica. – Kāpēc tad viņš būtu mums devis sērkociņus?

- Ar to tam nav nekāda sakara. Jābūt uzmanīgiem. Pretējā gadījumā ar mums ir cauri. Un ar Lēbentālu arī. – Arī to Nr. 509 zināja labi. Viņš bija redzējis dažu labu vīru pakārtu par mazāku pārkāpumu. – Mums viņš jānovēro, - viņš paskaidroja. – Vismaz tik ilgi, kamēr Lomans būs sadedzināts un Lēbentāls nelegāli pārdevis zobu. Pēc tam viņš neko vairs nevarēs padarīt.

Bergers pamāja ar galvu. – Es vēlreiz ieiešu barakā. Varbūt kaut ko uzzināšu.

- Labi. Es palikšu šeit un pagaidīšu Leo. Viņš laikam vēl ir Darba nometnē.

Bergers piecēlās un devās uz baraku. Viņš un Nr. 509 bez vilcināšanās būtu riskējuši ar dzīvību, ja Lomanu kaut kā varētu glābt. Bet viņš nebija glābjams. Tāpēc viņi runāja par viņu kā par kādu akmeni.

Nometnē pavadītie gadi iemācīja viņiem domāt lietišķi.

Nr. 509 tupēja atejas ēnā. Tā bija laba vieta: neviens viņu šeit neuzmanīja. Visām Mazās nometnes barakām bija tikai viena kopēja ateja, kura slējās uz abu nometņu robežas un uz kuru, nemitīgi vaidēdami, no barakām vilkās bezgalīgi skeletu bari. Gandrīz visiem bija caureja vai arī kas ļaunāks, un visapkārt varēja redzēt daudzus sabrukušos, kuri gaidīja, kad atkal sakrās pietiekami spēka, lai klunkurotu tālāk.

Gar abām atejas malām stiepās dzeloņstiepļu žogs, kas šķīra Mazo nometni no Darba nometnes. Nr. 509 tupēja tā, lai varētu novērot vārtus, kas bija izgriezti dzeloņstieplēs. Tie bija domāti SS bloku priekšniekiem, bloku vecākajiem, ēdiena iznēsātājiem, līķu nesējiem un līķratiem. No 22. barakas tos drīkstēja izmantot tikai Bergers, kad gāja uz krematoriju. Visiem citiem pa tiem iet bija stingri aizliegts.

Polis Zilbers tos bija nosaucis par sprāgoņu vārtiem, jo gūstekņi, kuri tika pārvietoti uz Mazo nometni, pa tiem atgriezās tikai kā līķi. Ikviens postenis drīkstēja šaut, ja kāds skelets mēģināja nokļūt Darba nometnē.

Gandrīz neviens to nemēģināja. Arī no Darba nometnes nekad neviens nenāca uz šejieni, izņemot tos, kam bija dežūra. Mazā nometne ne tikai nepārtraukti atradās karantīnā – no tās izvairījās arī pārējie gūstekņi, un uz to raudzījās vienīgi kā uz kapsētu, pa kuru mirušie vēl īsu laiku grīļojās.

Nr. 509 caur dzeloņstieplēm redzēja daļu Darba nometnes ielu. Tās mudžēja no gūstekņiem, kuri izmantoja savu atlikušo brīvo laiku. Viņš redzēja, kā tie sarunājās, kā stāvēja grupās un staigāja pa ielām, un, lai arī tā bija tikai cita koncentrācijas nometnes daļa, viņam šķita, it kā viņu no tiem šķir kāds nepārvarams bezdibenis un tur ir gandrīz tāda kā zaudēta dzimtene, kurā vēl pastāv dzīvība un kopība. Aiz muguras viņš dzirdēja apcietināto vieglos, šļūcošos soļus, tiem grīļojoties uz ateju, un nemaz nevajadzēja atskatīties, lai redzētu viņu nedzīvās acis. Viņi tikpat kā vairs nerunāja, augstākais, vaidēja vai arī strīdējās gurdās balsīs; viņi vairs nedomāja. Nometnes asprāši viņus sauca par musulmaņiem, jo viņi pilnībā bija padevušies liktenim. Viņi kustējās kā automāti, un viņiem vairs nebija savas gribas; viņos viss bija izdzisis, palikušas tikai dažas ķermeņa funkcijas. Viņi bija dzīvi miroņi un mira kā mušas salā.

Mazā nometne bija pilna ar tādiem. Viņi bija salauzti un pazuduši, nekas nespēja viņus glābt – pat ne brīvība. Nr. 509 stipri sajuta kaulos nakts vēsumu. Murmināšana un vaidēšana viņam aiz muguras bija kā vienmuļi viļņi, kuros varēja noslīkt. Tas bija vilinājums padoties, vilinājums, pret kuru izmisīgi cīnījās veterāni. Nr. 509 nevilšus sakustējās un pagrieza galvu, lai justu, ka viņš vēl bija dzīvs un viņam bija sava griba. Tad viņš izdzirdēja svilpi Darba nometnē. Tur katrai barakai bija sava ateja, un pa nakti tās aizslēdza. Grupas uz ielām izklīda. Ļaudis pazuda. Nepagāja ne minūte, un tur viss bija tukšs, tikai bezcerīgā ēnu rinda vēl bija redzama Mazajā nometnē – viņpus dzeloņstieplēm dzīvojošo biedru aizmirsta, norakstīta, izolēta, drebošas dzīvības palieka drošas nāves teritorijā.

Lēbentāls nenāca pa vārtiem. Nr. 509 piepeši ieraudzīja viņu šķērsojam laukumu. Viņš laikam bija ticis iekšā kaut kur aiz atejas. Neviens nezināja, kā viņš pamanījās te nokļūt; Nr. 509 nebrīnītos, ja viņš šim nolūkam būtu izmantojis priekšstrādnieka vai pat no apcietināto vidus iecelta uzrauga rokas apsēju.

- Leo! Lēbentāls apstājās. – Kas noticis? Uzmanīgi! Tur vēl ir esesieši. Pazūdi no turienes.

Viņi devās uz barakām. – Vai tu kaut ko dabūji? – Nr. 509 jautāja.

- Ko?

- Ēdamo. Ko citu?

Lēbentāls paraustīja plecus. – Ēdamo! Ko citu! – viņš aizkaitināts atkārtoja. – Kā tu to iedomājies?

Vai es strādāju virtuvē?

- Nē.

- Nu, tātad! Ko tu no manis gribi?

- Neko. Es tikai pajautāju, vai tu dabūji ko ēdamu.

Lēbentāls apstājās. – Ēdamu, - viņš rūgti noteica. – Vai zini, ka neviens nometnes ebrejs divas dienas nedabūs maizi? Vēbera pavēle.

Nr. 509 cieši pavērās viņā. – Vai tas tiesa?

- Nē. Es to izdomāju. Es vienmēr kaut ko tādu izdomāju. Tas ir smieklīgi.

- Ak Dievs! Atkal būs mirušie!

- Jā. Kaudzēm. Un tu vēl gribi zināt, vai es dabūju ēdamo…

- Nomierinies, Leo! Apsēdies šeit. Tas ir sasodīts gadījums. Tieši tagad! Tagad, kad mums nepieciešama jebkura barība, ko mēs varam sadabūt!

- Tā? Es laikam gan esmu vainīgs, ko? – Lēbentāls sāka trīcēt. Viņš vienmēr trīcēja, kad uztraucās, un viņš ātri uztraucās: vīrs bija ļoti jūtīgs. Tas viņam vairs neko nenozīmēja – tas bija tā kā citam ar pirkstiem bungot pa galdu. To izraisīja nemitīgais izsalkums. Tas palielināja un samazināja visas emocijas. Histērija un apātija nometnē bija kā māsas. – Es darīju, ko varēju, - Lēbentāls klusi vaimanāja smalkā, aprimušā balsī. – Es sagādāju un riskēju, un sarūpēju, tad ierodies tu un paziņo: mums vajag…

Viņa balss piepeši pārgāja sēcošā, nesaprotamā čerkstoņā. Šķita, ka būtu sabojājies viens no nometnes radio skaļruņiem. Lēbentāls taustījās ar rokām pa zemi. No viņa sejas nebija palicis nekas vairāk par aizvainotu miroņgalvu; tur bija tikai piere ar degunu un vardes acīm, un tai pāri pārvilkts noļukušas ādas lēveris ar caurumu. Beidzot viņš atrada savu zobu protēzi, noslaucīja to jakā un ielika atpakaļ mutē. Skaļrunis no jauna bija ieslēgts, un atkal bija dzirdama balss.

Nr. 509 ļāva viņam vaimanāt, pats neklausīdamies. Lēbentāls to pamanīja un apklusa. – Mēs taču bieži esam palikuši bez maizes, - viņš beidzot vārgi noteica. – Un vairāk nekā tikai divas dienas. Kas tev lēcies, ka tu šodien tāpēc tā izturies?

Nr. 509 kādu brīdi lūkojās viņā. Tad parādīja uz pilsētu un degošo baznīcu. – Kas lēcies? Tas, Leo… - Kas? - Tas tur lejā. Kā īsti toreiz bija Vecajā Derībā?

- Kāda tev daļa gar Veco Derību?

- Vai Mozus grāmatā nebija kaut kas par to rakstīts? Par uguns stabu, kas izveda tautu no verdzības?

Lēbentāls mirkšķināja acis. – Dūmu mākonis dienā un uguns stabs naktī, - viņš, vairs nevaimanādams, noteica. – Vai to tu domā?

- Jā. Un vai tur nebija Dievs?

- Jehova.

- Labi, Jehova. Un tas tur lejā – vai zini, kas tas ir? – Nr. 509 kādu brīdi nogaidīja. – Tas ir kaut kas līdzīgs, - viņš sacīja. – Tā ir cerība, Leo, mūsu cerība! Sasodīts, vai tad neviens no jums to negrib redzēt?

– Lēbentāls neatbildēja. Viņš sēdēja sakņupis un raudzījās lejā uz pilsētu. Nr. 509 atslīga atpakaļ. Viņš beidzot pirmo reizi to bija pateicis skaļi. Neko daudz nevar sacīt, viņš nodomāja, tas tevi gandrīz var nogalēt, tas ir tāds varens vārds. Es vairījos to lietot visus šos gadus, tas būtu mani saēdis, ja es būtu par to iedomājies; bet tagad tas atkal ir parādījies, šodien, tikai es vēl neuzdrošinos to pilnībā iztēloties, bet tas ir šeit, un tas vai nu mani salauzīs, vai arī piepildīsies.

- Leo, - viņš sacīja. – Tas tur lejā nozīmē, ka arī pie mums visam pienāks gals.

Lēbentāls sakustējās. – Ja viņi zaudēs karu, - viņš nočukstēja. – Tikai tad! Bet kas to lai zina? – Viņš neviļus bailīgi pavērās apkārt.

Pirmajos gados nometne bija bijusi diezgan labi informēta par kara gaitu. Tomēr vēlāk, kad uzvaras izpalika, Neibauers bija aizliedzis ienest avīzes un nometnes radio klausīties ziņas par atkāpšanos. Kopš tā laika pa barakām bija klīdušas vistrakākās baumas, un beidzot neviens vairs nesaprata, kam īsti ticēt.

Karš nevedās, tas bija skaidrs; un revolūcija, kuru daudzi jau gadiem ilgi bija gaidījuši, tā arī nenotika.

- Leo, - Nr. 509 sacīja. – Viņi karu zaudēs. Tās ir beigas. Ja tas tur lejā būtu noticis pirmajā kara gadā, tad tas neko nenozīmētu. Bet, ja kaut kas tāds notiek tagad, pēc pieciem gadiem, tas nozīmē, ka uzvaru gūst citi.

Lēbentāls atkal pavērās apkārt. – Kāpēc tu vispār par to runā?

Nr. 509 nebija sveša barakās valdošā māņticība. Ja ko pateica skaļi, tad tas zaudēja drošību un spēku, un pieviltas cerības vienmēr paņēma daudz enerģijas. Tāpēc pārējie gūstekņi izturējās tik piesardzīgi. – Es runāju par to tāpēc, ka mums tagad par to jārunā, - viņš teica. – Ir pienācis laiks. Tagad tas mums palīdzēs izturēt. Tās nav nekādas atejas klačas. Tas nevar vairs ilgi vilkties. Mums vajag… – Viņš apklusa. – Ko? – Lēbentāls jautāja.

Nr. 509 pats skaidri nezināja. Izturēt, viņš domāja. Izturēt un vēl vairāk. – Tā ir skriešanās, Leo… ar… – Ar nāvi, viņš domāja, bet nepateica. Viņš norādīja esesiešu kazarmu virzienā. – Ar tiem tur! Mēs nedrīkstam tagad pazaudēt. Beigas ir redzamas, Leo! – Viņš saņēma Lēbentālu aiz rokas. – Tagad mums jādara viss…

- Ko gan mēs varam darīt?

Nr. 509 juta, ka viņam griezās galva, it kā viņš būtu dzēris. Viņš bija atradinājies daudz domāt un runāt. Un viņš jau sen nebija domājis tik daudz kā šodien. – Šeit kaut kas ir, - viņš sacīja un izņēma no kabatas zelta zobu. – No Lomana. Laikam nepiereģistrēts. Vai varam to pārdot?

Lēbentāls pašūpoja gabaliņu plaukstā. Viņš neizrādīja pārsteigumu. – Bīstami. To var nokārtot tikai ar tādu, kurš var izkļūt no nometnes vai arī kuram ir sakari ar ārpasauli.

- Vienalga, kā. Ko mēs varam par to dabūt? Tam jānotiek ātri!

- Tas neies tik ātri. Kas tāds ir jāaptausta. Tas labi jāapdomā, citādi mums draud karātavas vai arī paliksim bez feniņa.

- Vai tu nevari to izdarīt jau šovakar?

Lēbentāls ļāva noslīdēt rokai ar zobu. – Nr. 509, - viņš sacīja. – Vakar tu vēl biji saprātīgs.

- Vakardiena jau sen ir pagājusi.

No pilsētas atskanēja troksnis un tūlīt pēc tam skaidras zvana skaņas. Uguns bija saēdusi baznīcas torņa baļķus, un zvans bija nogāzies.

Lēbentāls aiz bailēm bija sakņupis. – Kas tas bija? – viņš jautāja.

- Zīme. – Nr. 509 savilka lūpas. – Zīme, Leo, ka vakardiena sen pagājusi.

- Tas bija zvans. Kā gan šai baznīcai vēl bija zvans? Viņi taču visus zvanus pārkausēja lielgabalos!

- To es nezinu. Varbūt vienu viņi aizmirsa. Tātad – kā būs ar zobu šovakar? Mums nepieciešams rijamais tām dienām, kad nedos maizi.

Lēbentāls pakratīja galvu. – Šodien nevarēs. Taisni tāpēc ne. Šodien ir ceturtdiena. Esesiešu kazarmā būs saviesīgs vakars.

- Ak tā. Šodien ieradīsies palaistuves?

Lēbentāls pacēla skatienu. – Ak tu to zini? Kā?

- Tas taču ir vienalga. Es zinu, Bergers zina, Buhers zina, un Ahasvērs zina.

- Kurš vēl?

- Neviens.

- Ak jūs to zināt! Es nepamanīju, ka jūs mani novērojāt. Man jāuzmanās. Labi, tas tātad būs šovakar.

- Leo, - Nr. 509 sacīja. – Pamēģini šovakar tikt vaļā no zoba. Tas ir svarīgāk. Šo te es varu izdarīt tavā vietā. Iedod man naudu; es esmu lietas kursā. Tas ir vienkārši.

- Tu zini, kā to dara?

- Jā, no bedres…

Lēbentāls apdomājās. – Smago automašīnu kolonnā ir kāds apcietinātais, - viņš sacīja. – Rīt viņš brauc uz pilsētu. Es varētu pamēģināt, varbūt viņš uzķersies. Labi, manis pēc. Un varbūt es vēl atgriezīšos laikā, lai pats te visu izdarītu.

Viņš pasniedza Nr. 509 zobu.

- Ko es ar to iesākšu? – viņš izbrīnījies vaicāja. – Tev taču jāņem tas līdzi…

Lēbentāls nicīgi papurināja galvu. – Skaidri redzams, cik tu apjēdz no tirgošanās! Domā, ka es kaut ko par to dabūšu, ja tas vispirms nonāks kāda brāļa ķetnās? To dara citādi. Ja viss veiksies labi, es atgriezīšos un to paņemšu. Tikmēr noslēp. Un nu uzmanies…

Nr. 509 gulēja zemes iedobē, gabaliņu no dzeloņstieplēm, tomēr tuvāk, nekā bija atļauts. Žogs šeit veidoja ieliekumu, un šo vietu no ložmetējnieku torņiem bija grūti saskatīt – sevišķi naktīs un miglā.

Veterāni jau sen bija to atklājuši, bet tikai Lēbentāls pirms dažām nedēļām bija pamanījies gūt no tās kādu labumu. Visa teritorija – daži simti metru ārpus nometnes – bija aizliegtā zona, kurā varēja spert kāju tikai ar esesiešu īpašu atļauju. Tās plata josla bija attīrīta no krūmiem, un uz to bija notēmēti ložmetēji.

Lēbentāls, kuram piemita sestais prāts, kad bija runa par ēdamo, bija ievērojis, ka jau dažus mēnešus divas meitenes ceturtdienu vakaros izmantoja šo plato ceļu, kas veda garām Mazajai nometnei. Viņas nāca no „Sikspārņa” – krodziņa, kas uzlaboja omu un atradās priekšpilsētā, - un ieradās uz esesiešu kultūras vakara patīkamo daļu. Esesieši viņām bija bruņnieciski atļāvuši iet caur aizliegto zonu; tā viņas ietaupīja gandrīz divas stundas, ko prasīja apkārtceļš. Piesardzības dēļ uz to neilgo laiku, kas viņām bija nepieciešams, Mazajā nometnē tika izslēgta strāva. Nometnes vadība neko par to nezināja; pēdējo mēnešu vispārējā juceklī esesieši to darīja paši uz savu roku. Viņi neriskēja: neviens no Mazās nometnes nebija spējīgs aizbēgt.

Reiz viena no staigulēm labsirdības uzplūdā bija iemetusi caur žogu gabaliņu maizes, un Lēbentāls bija atradies tuvumā. Bija pieticis ar pāris tumsā pačukstētiem vārdiem un piedāvājumu samaksāt; kopš tā laika meitenes dažreiz, sevišķi lietainā vai miglainā laikā, kaut ko atnesa. Viņas to pasvieda caur stieplēm, izlikdamās, ka sakārto zeķes vai arī izkrata no kurpēm smiltis. Nometne bija pilnībā aptumšota, un šajā pusē sardze bieži gulēja; bet pat tad, ja kādam būtu radušās aizdomas, uz meitenēm neviens nešautu, un, kamēr ierastos sargs, lai pārbaudītu, kas noticis, visas pēdas jau sen būtu pazudušas.

Nr. 509 dzirdēja, kā pilsētā pilnībā sagāzās tornis. Uguns stabs uzšāvās gaisā un noplaka. Tad tālumā atskanēja ugunsdzēsēju sirēnas.

Viņš nezināja, cik ilgi bija gaidījis; nometnē laika jēdziens bija nenozīmīgs. Piepeši nemierīgajā tumsā viņš izdzirdēja balsis un tad soļus. Viņš izlīda no Lēbentāla mēteļa apakšas, pierāpoja tuvāk pie žoga un ieklausījās. Tie bija viegli soļi, kas tuvojās no kreisās puses. Viņš atskatījās; nometne bija ļoti tumša, un viņš nevarēja saskatīt pat musulmaņus, kuri drūzmējās pie atejas. Nr. 509 dzirdēja, kā viens no posteņiem uzsauca meitenēm: - Divpadsmitos mani nomainīs. Vēl taču jūs satikšu, ko?

- Skaidrs, Artūr.

Soļi tuvojās. Pagāja kāds brīdis, iekams Nr. 509 neskaidri pret debesīm varēja saskatīt meiteņu siluetus. Viņš paraudzījās uz ložmetējnieku torņiem. Bija tik apmācies un tumšs, ka viņš nevarēja redzēt posteņus – un tie viņu arī ne. Viņš piesardzīgi sāka čukstēt.

Meitenes apstājās. – Kur tu esi? – viena klusi jautāja. Nr. 509 pacēla roku un pamāja.

- Ak tur. Vai tev ir nauda?

- Jā. Kas jums ir?

- Vispirms iedod skanošo. Trīs markas.

Naudu Lēbentāls bija ielicis ar auklu apsietā maisiņā un ar garu nūju caur dzeloņstieplēm izstūmis to uz ceļa. Viena no meitenēm noliecās, izņēma to un ātri saskaitīja. Tad sacīja: - Te būs. Uzmanies!

Abas izņēma no mēteļu kabatām kartupeļus un svieda cauri stieplēm. Nr. 509 mēģināja saķert tos Lēbentāla mētelī. – Tagad sekos maize, - resnākā meitene sacīja.

Nr. 509 redzēja, kā šķēles lidoja cauri žogam. Viņš ātri tās savāca.

- Tā, tas ir viss. – Meitenes gribēja doties prom.

Nr. 509 iešņācās. – Ko? – resnākā jautāja.

- Vai varat atnest vēl?

- Nākamnedēļ.

- Nē. Kad nāksiet atpakaļ no kazarmām. Viņi taču jums tur dod visu, ko gribat.

- Vai tu esi tas pats, kas vienmēr? – resnākā meitene vaicāja un noliecās.

- Viņi taču visi izskatās vienādi, Fricij, - otra meitene sacīja.

- Es varu pagaidīt šeit, - Nr. 509 pačukstēja. – Man vēl ir nauda.

- Cik daudz?

- Trīs.

- Mums jāiet, Fricij, - teica otra meitene. Viņas visu šo laiku soļoja uz vietas, lai posteņi nedzirdētu, ka abas neiet tālāk.

- Es varu gaidīt visu nakti. Piecas markas.

- Tu esi jauniņais, ko? – Fricija jautāja. – Kur ir tas otrs? Miris?

- Slims. Atsūtīja mani. Piecas markas. Varbūt arī vairāk.

- Iesim, Fricij. Mēs nevaram tik ilgi šeit stāvēt.

- Labi. Paskatīsimies. Manis pēc gaidi šeit.

Meitenes devās tālāk. Nr. 509 dzirdēja nočaukstam viņu svārkus. Viņš līda atpakaļ, vilka aiz sevis mēteli un noguris atgūlās. Gūsteknim bija licies, ka viņš svīst; tomēr viņš bija pilnīgi sauss.

Kad Nr. 509 pagriezās, viņš ieraudzīja Lēbentālu. – Izdevās? – Leo jautāja.

- Jā. Šeit ir kartupeļi un maize.

Lēbentāls noliecās. – Īstas bestijas, - viņš tad sacīja. – Kas par asinssūcējām! Tās taču gandrīz ir tādas pašas cenas kā šeit, nometnē! Būtu pieticis ar marku piecdesmit. Par trim markām vajadzētu būt desai. Tā gadās tāpēc, ka pats to nedari!

Nr. 509 neklausījās. – Sadalīsim, Leo, - viņš sacīja.

Viņi aizlīda aiz barakas un izlika zemē kartupeļus un maizi. – Man ir nepieciešami kartupeļi, Lēbentāls sacīja. – Lai rīt tirgotos.

- Nē. Tagad mums pašiem viss ir nepieciešams.

Lēbentāls pacēla acis. – Tā? Un kur es ņemšu naudu nākamajai reizei?

- Tev taču ir vēl kaut kas.

- Ko tu visu nezini!

Piepeši viņi tupēja četrrāpus viens otram pretim kā dzīvnieki un raudzījās viens otra iekritušajā sejā.

- Viņas šovakar atgriezīsies un atnesīs vēl ko, - Nr. 509 sacīja. – No turienes – ar tām mantām tev būs vieglāk tirgoties. Es viņām teicu, ka mums ir vēl piecas markas.

- Paklausies, - Lēbentāls iesāka. Tad paraustīja plecus. – Ja tev ir nauda, tad tā ir tava darīšana.

Nr. 509 blenza uz viņu. Beidzot Lēbentāls novērsās un noslīga uz elkoņiem. – Tu mani izputināsi, viņš klusi vaimanāja. – Ko tu īsti gribi? Kāpēc tu piepeši iejaucies visā?

Nr. 509 apslāpēja kāri iebāzt mutē kartupeli un tūlīt vēl vienu, ātri, visus, iekams kāds aizsteidzies priekšā. – Kā tu to iedomājies? – Lēbentāls turpināja čukstēt. – Visu aprīt, izdot naudu kā idiotiem – kā tad mēs dabūsim jaunu?

Kartupeļi. Nr. 509 tos saoda. Maize. Viņa rokas pēkšņi vairs negribēja pakļauties domāšanai.

Kuņģis vairs nejuta neko citu kā kāri. Ēst! Ēst! Rīt! Ātri! Ātri! – Mums ir zobs, - viņš gurdi sacīja un aizgrieza galvu. – Kā ir ar zobu? Par to mēs vēl kaut ko dabūsim. Kas ir ar to?

- Šodien maz ko varēja darīt. Tas prasīs laiku. Nav arī droši. Par naudu var runāt tikai tad, kad tā ir rokā.

Vai viņš nav izsalcis? Nr. 509 domāja. Ko viņš runā? Vai viņam tas neplosa kuņģi? – Leo, - viņš

sacīja ar uzpampušu mēli. – Padomā par Lomanu! Ja ar mums būs tik tālu, tad jau būs par vēlu. Tagad svarīga ir katra diena. Mums vairs nav jādomā par turpmākajiem mēnešiem.

No sieviešu nometnes puses atskanēja vārgs, spalgs kliedziens – it kā iekliegtos nobijies putns. Kāds musulmanis tur stāvēja uz vienas kājas un stiepa rokas pret debesīm. Otrs mēģināja viņu pieturēt.

Izskatījās, it kā viņi abi uz apvāršņa fona dejotu grotesku pas de deux[3]. Brīdi vēlāk viņi nogāzās zemē kā nokaltis koks, un kliedziens apklusa.

Nr. 509 atkal pagriezās. – Ja mēs būsim tādi kā tie tur, mums tas viss vairs nelīdzēs, - viņš teica. – Tad mēs būsim pagalam uz visiem laikiem. Mums ir jāpasargā sevi, Leo. - Jāpasargā – kā?

- Jāpasargā, - Nr. 509 noteica mierīgāk. Lēkme bija garām. Viņš atkal varēja redzēt. Maizes smarža vairs nepadarīja viņu aklu. Viņa galva tuvojās Lēbentāla ausij. – Priekšdienām… – viņš sacīja gandrīz nesadzirdami. – Lai atriebtu sevi…

Lēbentāls atsprāga atpakaļ. – Tajā es negribu ielaisties.

Nr. 509 vārgi pasmaidīja. – Tas tev arī nav jādara. Parūpējies tikai par rijamo.

Lēbentāls brīdi klusēja. Tad viņš iebāza roku kabatā, saskatīja monētas, turēdams tuvu pie acīm, un iedeva tās Nr. 509. – Te ir trīs markas. Pēdējās. Vai tagad tu esi apmierināts?

Neko neatbildējis, Nr. 509 paņēma naudu.

Lēbentāls lika atsevišķi maizi un kartupeļus. – Uz divpadsmit daļām. Katram iznāk sasodīti maz. – Viņš sāka dalīt.

- Vienpadsmit. Lomans vairs neko negrib. Viņam arī nekas vairs nav vajadzīgs.

- Labi. Vienpadsmit.

- Aiznes to Bergeram, Leo. Viņi gaida.

- Jā. Te ir tava tiesa. Vai paliksi šeit, kamēr abas atgriežas?

- Jā.

- Vēl ir laiks. Viņas neieradīsies agrāk par pulksten vieniem vai diviem.

- Tas nekas. Es palikšu šeit.

Lēbentāls paraustīja plecus. – Ja viņas neatnesīs vairāk kā pirmīt, tad tev vispār nav ko gaidīt. Par to naudu es varu arī kaut ko dabūt Lielajā nometnē. Spekulatīvas cenas, bestijas tādas!

- Jā, Leo. Es raudzīšu dabūt ko vairāk.

Nr. 509 atkal palīda zem mēteļa. Viņam sala. Kartupeļus un savu maizes gabalu viņš turēja rokā.

Viņš ielika maizi kabatā. Šonakt es neko neēdīšu, viņš nodomāja. Gaidīšu līdz rītam. Ja es to spēšu, tad… viņš nezināja, kas būs tad. Kaut kas. Kaut kas svarīgs. Viņš mēģināja izdomāt. Tas nevedās. Viņš vēl bija turējis rokā kartupeļus. Vienu lielu un vienu ļoti mazu. Tie bija pārāk stipri. Viņš tos ēda. Viņš norija mazo vienā paņēmienā; lielo viņš gremoja un gremoja. Viņš nebija gaidījis, ka pēc tam jutīs vēl lielāku izsalkumu. Viņam vajadzēja to zināt; tas allaž tā bija, tomēr katru jaunu reizi viņš tam neticēja. Viņš nolaizīja pirkstus un tad iekoda rokā, lai atturētu to paņemt no kabatas maizi. Es negribu tūlīt aprīt maizi kā agrāk, viņš nodomāja. Es ēdīšu to tikai rīt. Šovakar es uzvarēju Lēbentālu. Es pa pusei pārliecināju viņu. Viņš negribēja, bet iedeva man trīs markas. Es vēl neesmu pagalam. Man vēl ir griba. Ja līdz rītam atturēšos ēst maizi – viņam šķita, it kā viņa galvā pilētu melns lietus -, tad – viņš savilka dūres un cieši lūkojās uz degošo baznīcu – tur tas atkal bija -, tad es neesmu nekāds zvērs. Nekāds musulmanis. Ne tikai rīšanas mašīna. Tad es, tas ir – atkal uznāca vājums, kāre – tas ir -, es pirmīt to pateicu Lēbentālam, bet tad man nebija kabatā maizes -, teikt ir viegli – tas ir – tad es pretošos – tas ir, es atkal pārtapšu par cilvēku – tas ir sākums…

VI NEIBAUERS SĒDĒJA SAVĀ birojā. Viņam iepretim sēdēja štāba ārsts Vīze, pērtiķim līdzīgs vīriņš

ar vasarraibumiem un izplūkātām, sarkanīgām ūsām.

Neibauers bija sliktā omā. Šī viņam bija viena no tām dienām, kad viss, šķiet, gāja greizi.

Informācija avīzēs bija izrādījusies vairāk nekā piesardzīga; Zelma kurnēdama bija devusies uz māju; Freija apsarkušām acīm staigājusi pa dzīvokli; divi advokāti bija uzteikuši savus birojus tirdzniecības namā – un tagad ieradās arī vēl šis nožēlojamais aptiekārs ar savām vēlmēm.

- Cik cilvēku tad jūs gribat? – viņš pikti pajautāja.

- Pagaidām pietiks ar sešiem. Fiziski diezgan vārgiem.

Vīze nestrādāja nometnē. Priekšpilsētā viņam piederēja mazs hospitālis, un viņš bija godkārīgs vīrs, jo uzskatīja sevi par zinātnes cilvēku. Tāpat kā daži citi ārsti, viņš veica eksperimentus ar dzīviem cilvēkiem, un nometne dažas reizes viņam šim nolūkam bija iedevusi gūstekņus. Viņš bija draudzējies ar provinces agrāko gauleiteru, un neviens tāpēc daudz nevaicāja, kam viņam vajadzīgi cilvēki. Līķi allaž pienācīgi bija nogādāti uz krematoriju; ar to bija pieticis.

- Un jums ir nepieciešami cilvēki klīniskiem eksperimentiem? – Neibauers jautāja.

- Jā. Eksperimentiem armijas labā. Slepeniem, protams, pagaidām. – Vīze pasmaidīja. Zobi zem viņa ūsām bija pārsteidzoši lieli.

- Tā, slepeniem… – Neibauers nošņāca. Viņš nevarēja ciest šos pašpārliecinātos akadēmiķus. Viņi visur iejaucās un, būdami lielmanīgi, nostūma malā vecos cīnītājus. – Jūs varat dabūt, cik gribat, - viņš sacīja. – Mēs priecājamies, ja tie ļaudis vēl kaut kam ir noderīgi. Nepieciešama vienīgi pavēle par cilvēku nodošanu.

Vīze pārsteigts pacēla acis. – Pavēle par cilvēku nodošanu?

- Protams. Augstākas instances pavēle par cilvēku nodošanu.

- Bet kāpēc – es nesaprotu…

Neibauers apspieda apmierinājuma sajūtu. Viņš bija gaidījis Vīzes pārsteigumu. – Es tiešām nesaprotu… – štāba ārsts vēlreiz noteica. – Man taču nekad līdz šim nekas tāds nebija vajadzīgs.

Arī to Neibauers zināja. Vīzem tas nebija nepieciešams, jo viņš bija pazinis gauleiteru. Bet gauleiters pa šo laiku sakarā ar nelegāliem darījumiem bija aizsūtīts uz fronti; nu Neibaueram radās tīkama izdevība sagādāt štāba ārstam problēmas.

- Tas viss ir tīrā formalitāte, - viņš vēlīgi paskaidroja. – Ja armija rakstiski pieprasīs, lai mēs jums iedodam cilvēkus, tad jūs viņus bez ierunām dabūsiet.

Vīzi tas maz interesēja; viņš bija izmantojis armiju tikai kā ieganstu. Arī to Neibauers zināja. Vīze nervozi raustīja ūsas. – Es to visu nesaprotu. Līdz šim vienmēr tūlīt dabūju cilvēkus.

- Eksperimentiem? No manis?

- No nometnes.

- Tur laikam būs bijusi kāda kļūda. – Neibauers paņēma telefona klausuli. – Es to noskaidrošu.

Neko nevajadzēja noskaidrot, viņam arī tāpat viss bija skaidrs. Pēc pāris jautājumiem viņš nolika klausuli. – Tieši kā es biju domājis, doktora kungs. Agrāk jūs pieprasījāt cilvēkus viegliem darbiem un viņus arī dabūjāt. Ko tādu mūsu darba birža veic bez formalitātēm. Ik dienas mēs nodrošinām dučiem uzņēmumu ar darbaspēku. Turklāt ļaudis paliek nometnes pakļautībā. Šīs dienas gadījums ir citāds. Jūs pieprasāt cilvēkus klīniskiem eksperimentiem. Viņus nepieciešams pārvest. Tādējādi ļaudis oficiāli atstāj nometni. Tāpēc man ir vajadzīga pavēle.

Vīze pakratīja galvu. – Tas taču ir viens un tas pats, - viņš dusmīgi paskaidroja. – Agrāk cilvēkus izmantoja eksperimentiem tāpat kā tagad.

- Par to es neko nezinu. – Neibauers atgāzās krēslā. – Es zinu tikai to, kas rakstīts aktīs. Un es domāju, ka būs labāk, ja mēs pie tā paliksim. Jūs, bez šaubām, neesat ieinteresēts pievērst iestāžu uzmanību tādai kļūdai.

Brīdi Vīze klusēja. Viņš saprata, ka bija iegāzis pats sevi. – Vai es būtu dabūjis cilvēkus, ja būtu viņus pieprasījis viegliem darbiem? – viņš vaicāja.

- Noteikti. Tam taču mūsu darba birža ir domāta.

- Labi. Tad es lūdzu sešus cilvēkus vieglam darbam.

- Bet štāba ārsta kungs! – Neibauers ar pārmetumu pilnu triumfu izbaudīja situāciju. – Atklāti sakot, man trūkst pamatojuma tādai pēkšņai jūsu vēlmju maiņai. Vispirms jūs gribat cilvēkus, kuri fiziski ir pēc iespējas vārgāki, un tad pieprasāt viņus vieglam darbam. Tā taču ir pretruna! Mūsu fiziski ļoti vārgie nespēj pat salāpīt zeķes, varat man ticēt. Šī ir audzināšanas un darba nometne, kurā tiek ievērots prūšu reglaments.

Vīze norija siekalas, nekavējoties piecēlās un paķēra savu cepuri. Arī Neibauers piecēlās. Viņš jutās apmierināts, ka bija sadusmojis Vīzi. Viņš nedomāja pilnībā padarīt šo vīru par savu ienaidnieku. Nekad nevarēja zināt, vai vecais gauleiters kādu dienu atkal netiks apžēlots. – Man ir kāds cits priekšlikums, doktora kungs, - Neibauers tāpēc sacīja.

Vīze pagriezās. Viņš bija bāls. Vasarraibumi asi iezīmējās uz viņa bālās sejas. – Kā, lūdzu?

- Ja jums tik steidzīgi ir nepieciešami cilvēki, tad jūs varētu apvaicāties pēc brīvprātīgajiem. Tas aiztaupa formalitātes. Ja apcietinātais grib kalpot zinātnes labā, mums nav iebildumu. Tas nav gluži oficiāli, bet to es daru uz savu galvu, tas sevišķi attiecas uz velti ēdināmajiem rīmām Mazajā nometnē.

Cilvēki paraksta attiecīgu paskaidrojumu, un lieta darīta.

Vīze tūlīt neatbildēja. – Šādā gadījumā nav pat nepieciešama samaksa par darbu, - Neibauers sirsnīgi sacīja. – Ļaudis oficiāli skaitās nometnē. Redzat, es daru, ko varu.

Vīze kļuva aizdomīgs. – Es nezinu, kāpēc jūs piepeši kļuvāt tik grūti pieejams. Es kalpoju tēvzemei…

- To darām mēs visi. Es neesmu grūti pieejams. Tikai kārtīgs. Birokrātija. Tādam zinātnes ģēnijam kā jūs tas šķiet nevietā, bet mums tā nu reiz ir vesela pasaule.

- Tātad varu dabūt sešus brīvprātīgos?

- Sešus un vairāk, ja gribat. Es atvēlēšu jūsu rīcībā pat mūsu pirmo nometnes priekšnieku; viņš aizvedīs jūs uz Mazo nometni. Šturmfīrers Vēbers. Ārkārtīgi spējīgs vīrs.

- Labi. Paldies.

- Nav par ko. Es to daru ar prieku.

Vīze aizgāja. Neibauers paņēma klausuli un deva Vēberam rīkojumus. – Izķirciniet viņu kārtīgi!

Nekādu pavēļu! Tikai brīvprātīgie. Manis pēc lai viņš saķer diloni. Ja neviens negrib, arī mēs nevaram viņam palīdzēt.

Neibauers pavīpsnāja un nolika klausuli. Sliktā oma bija pazudusi. Viņam bija nācis par labu tas, ka viņš reiz varēja parādīt vienam no šiem kultūras darboņiem, ka arī viņam vēl bija ko teikt. Tā par brīvprātīgajiem bija sevišķi laba doma. Vīzem būs grūti kādu sadabūt. Gandrīz visi gūstekņi bija lietas kursā. Pat nometnes ārstam, kurš sevi arī uzskatīja par zinātnieku, nācās savus upurus ķert uz ielām, ja eksperimentiem bija nepieciešami veseli cilvēki. Neibauers nosmīnēja un nolēma vēlāk paskatīties, kas no tā visa iznācis.

- Vai brūci var redzēt? – Lēbentāls pajautāja.

- Neko daudz, - Bergers atteica. – Esesieši noteikti nepamanīs. Tas bija priekšpēdējais dzeroklis. Žoklis tagad ir sastindzis.

Viņi bija nolikuši Lomana līķi barakas priekšā. Rīta pārbaude bija garām. Viņi gaidīja līķratus.

Ahasvērs stāvēja līdzās Nr. 509. Viņa lūpas kustējās. – Šim te nav nepieciešams skaitīt kadišu, vecais, - Nr. 509 paskaidroja. – Viņš bija protestants.

Ahasvērs pacēla acis. – Tas viņam nenāks par ļaunu, - viņš mierīgi atbildēja un murmināja tālāk.

Parādījās Buhers. Viņam aiz muguras nāca Karels, zēns no Čehoslovākijas. Viņa kājas bija tievas kā spieķi un seja sīka kā dūre pārāk lielajā galvā. Viņš grīļojās.

- Ej atpakaļ, Karel, - Nr. 509 sacīja. – Šeit tev būs pārāk auksti.

Zēns papurināja galvu un pienāca tuvāk. Nr. 509 zināja, kāpēc viņš gribēja palikt. Lomans dažreiz

viņam bija iedevis kādu gabaliņu savas maizes. Un šīs bija Lomana bēres; tas bija ceļš uz kapsētu, tie bija vainagi un ziedi ar rūgtu smaržu, tās bija lūgsnas un vaimanas, tas bija viss, ko viņi vēl varēja izdarīt viņa labā: stāvēt te un sausām acīm blenzt uz ķermeni, kurš gulēja rīta saulē.

- Tur brauc līķrati, - Bergers sacīja.

Nometnei senāk bija bijuši tikai līķu nesēji, tad, kad mirušo skaits pieauga, vēl arī rati ar baltu zirgu.

Zirgs bija nobeidzies, un tagad bija savu laiku nokalpojis zems smagais automobilis, kura kravas kaste bija apsista ar latām, - kādu izmantoja nokautu lopu pārvadāšanai. Tas brauca no barakas uz baraku un savāca mirušos.

- Vai līķu nesēji arī brauc līdzi?

- Nē.

- Tad mums pašiem nāksies to darīt. Pasauc Vesthofu un Meieru!

- Kurpes, - Lēbentāls piepeši satraukts pačukstēja. – Sasodīts, mēs tās aizmirsām! Tās vēl ir velkamas!

- Jā. Bet viņa kājas nedrīkst būt kailas. Vai mums kaut kas ir?

- Barakā ir Buksbauma saplīsušie apavi. Es atnesīšu.

- Sastājieties šeit apkārt, - Nr. 509 sacīja. – Ātri! Raugieties, lai mani nevar redzēt.

Viņš notupās līdzās Lomanam. Pārējie sastājās tā, ka viņu nevarēja manīt ne no smagās automašīnas, kas apstājās pie 17. barakas, ne arī no tuvējiem torņiem. Viņš viegli varēja novilkt kurpes – tās bija par lielām. Lomana pēdas bija vieni vienīgi kauli.

- Kur ir tas otrs pāris? Ātri, Leo! - Šeit…

Lēbentāls atgriezās no barakas. Saplēstie apavi bija paslēpti zem viņa jakas. Viņš iespraucās starp pārējiem un pagriezās tā, ka varēja tos nomest Nr. 509 pie kājām. Nr. 509 iedeva viņam rokās novilkto apavu pāri. Lēbentāls pabāza tos zem jakas un pastūma tik augstu, līdz tie bija paslēpti padusēs, un tad devās atpakaļ uz baraku. Nr. 509 uzāva Lomanam kājās Buksbauma saplēstās kurpes un grīļodamies piecēlās. Automašīna apstājās pie 18. barakas.

- Kurš ir pie stūres?

- Uzraugs pats. Štrošneiders.

Lēbentāls atgriezās. – Kā gan mēs varējām to aizmirst! – viņš sacīja Nr. 509. – Zoles vēl ir labas.

- Vai tās var pārdot?

- Iemainīt.

- Labi.

Automašīna tuvojās. Lomans gulēja saulē. Mute bija savilkusies šķībi un mazliet pavērta, un viena no acīm mirdzēja kā dzeltena raga poga. Neviens vairs neko neteica. Visi raudzījās uz viņu. Viņš atradās bezgala tālu.

Sekciju B un C līķi bija iekrauti. – Aiziet! – Štrošneiders iekliedzās. – Vai teiksiet vēl sprediķi?

Metiet to smirdoņu augšā!

- Nāciet! – Bergers sacīja.

D sekcijai šajā rītā bija tikai četri līķi. Pirmajiem trim vēl atradās vieta. Bet tad automašīna bija pilna. Veterāni nezināja, kur likt Lomanu. Pārējie līķi gulēja cits uz cita līdz pat augšai. Lielākā daļa bija stingi. – Augšā! – Štrošneiders kliedza. – Vai man vajadzēs jūs paskubināt? Daži uzrāpieties augšā, jūs slinkās cūkas! Tas taču ir vienīgais darbs, kas jums vēl ir jāpadara – jānosprāgst un jālādē!

Viņi nevarēja iecelt Lomanu automašīnā no apakšas.

- Buher! Vesthof! – Nr. 509 pasauca. – Nāciet!

Viņi atkal nolika līķi zemē. Lēbentāls, Nr. 509, Ahasvērs un Bergers palīdzēja Buheram un Vesthofam ierāpties automašīnā. Buhers bija gandrīz augšā, kad viņš paslīdēja un sagrīļojās. Viņš tvēra pēc kāda balsta; bet līķis, pie kura viņš pieķērās, vēl nebija sastindzis. Tas padevās un kopā ar viņu

noslīdēja zemē. Tas izskatījās šausmīgi pazemīgi: līķis bez pretošanās noslīdēja zemē, it kā sastāvētu no locītavām vien. – Nolādēts! – Štrošneiders nokliedza. – Kas tā par cūcību?

- Ātri, Buher! Vēlreiz! – Bergers čukstēja.

Viņi elsa un atkal stūma Buheru augšā. Šoreiz viņam izdevās noturēties. – Vispirms to otru, - Nr. 509 sacīja. – Tas ir vēl mīksts. Mums būs vieglāk to pagrūst tālāk.

Tas bija sievietes ķermenis. Viņa bija smagāka, nekā parasti nometnē līķi mēdza būt. Viņai vēl bija lūpas. Viņa bija mirusi dabiskā, nevis bada nāvē. Viņai vēl bija krūtis, āda nenokarājās. Viņa nebija no sieviešu nodaļas, kas robežojās ar Mazo nometni; tad viņa būtu bijusi vājāka. Viņa laikam bija no tās ebreju apmaiņas nometnes, kuriem bija dokumenti ieceļošanai Dienvidamerikā; tur ģimenes vēl dzīvoja kopā. Štrošneiders bija norāpies no sava sēdekļa un ieraudzīja sievieti. – Vai jūs, āži, sajūtat miesaskāri, ko? – Viņš rēca no smiekliem par savu asprātību. Kā līķu vedēju vienības uzraugam viņam pašam nevajadzēja kučierēt; viņš to darīja, jo nu bija automašīna. Agrāk viņš bija strādājis par šoferi un brauca, kur vien varēja. Sēdēdams pie stūres, viņš parasti bija labā omā. Pa astoņiem viņi beidzot atkal dabūja augšā mīksto ķermeni. Viņi trīcēja no spēku izsīkuma. Tad viņi pacēla augšup Lomanu, kamēr Štrošneiders viņu virzienā izspļāva sakošļātu tabaku. Salīdzinājumā ar sievieti Lomans bija ļoti viegls. – Nostipriniet viņu stingri! – Bergers pačukstēja Buheram un Vesthofam. – Saāķējiet viņa roku ar kāda cita roku.

Viņiem izdevās izbāzt vienu Lomana roku cauri latu apšuvumam kravas kastes sānos. Šķērsspraislis stingri turēja ķermeni zem padusēm.

- Kārtībā, - Buhers teica un noslīdēja zemē.

- Kārtībā, jūs siseņi? Štrošneiders nosmējās. Desmit steidzīgie skeleti viņam atgādināja milzīgus siseņus, kuri stiepa šurp vienpadsmito – sastingušo. – Jūs siseņi! – viņš atkārtoja un paskatījās uz veterāniem. Neviens nesmējās kopā ar viņu. Viņi tikai vaidēja un cieši vērās uz smagās automašīnas kravas kasti, no kuras spraucās mirušo kājas. Daudz kāju. To starpā bija viens pāris bērna kāju netīros baltos apavos.

- Nu, - Štrošneiders noteica, rāpdamies uz sava sēdekļa. – Kurš no jums, tīfa brāļiem, būs nākamais?

– Neviens neatbildēja. Štrošneidera labā oma pazuda. – Mērgļi, - viņš noņurdēja. – Un pat šim apzīmējumam jūs esat par stulbiem.

Viņš negaidīti piedeva gāzi. Motors ierūcās. Skeleti palēca malā. Štrošneiders iepriecināts pamāja ar galvu un pagrieza automašīnu.

Viņi stāvēja zilajos dūmos. Lēbentāls noklepojās. – Resnais, rijīgais vepris! – viņš nolamājās.

Nr. 509 palika stāvam biezajos dūmos. – Varbūt tie līdz pret utīm.

Automašīna brauca lejā uz krematoriju. Lomana roka slējās no kravas kastes sāniem. Automašīna šūpojās pa nelīdzeno ielu, un roka kustējās, it kā mātu. Nr. 509 noraudzījās tai nopakaļ. Viņš sajuta kabatā zelta kronīti. Kādu brīdi viņam šķita, ka arī zobam būtu vajadzējis pazust – kopā ar Lomanu. Lēbentāls vēl joprojām klepoja. Nr. 509 pagriezās. Tagad viņš sajuta savā kabatā arī iepriekšējā vakara maizes gabaliņu. Viņš vēl nebija to apēdis. Nr. 509 to juta, un tas viņam šķita kā bezjēdzīgs mierinājums. – Kā ir apaviem, Leo? – viņš jautāja. – Cik tie ir vērti?

Bergers bija ceļā uz krematoriju, kad ieraudzīja Vēberu un Vīzi. Viņš tūlīt kliboja atpakaļ. – Vēbers nāk! Ar Handki un vienu civilpersonu! Manuprāt, tas ir jūrascūciņu dakteris. Uzmanieties!

Barakās izcēlās satraukums. Augstākie SS virsnieki gandrīz nekad nenāca uz Mazo nometni. Ikviens zināja, ka ir jābūt kādam sevišķam iemeslam. – Aitusuns, Ahasvērs! – Nr. 509 iesaucās. – Paslēp viņu!

- Vai tu domā, ka viņi pārbaudīs barakas?

- Varbūt ne. Viņiem līdzi ir civilpersona.

- Kur viņi ir? – Ahasvērs jautāja. – Vai vēl ir laiks?

- Jā. Ātri!

Aitusuns paklausīgi nogūlās, kamēr Ahasvērs glāstīja viņu un Nr. 509 sasēja viņam rokas un kājas, lai viņš nevarētu izskriet ārā. Viņš gan nekad tā nedarīja, bet šis apmeklējums bija neparasts, un labāk neriskēt. Ahasvērs iebāza jukušajam mutē lupatu tā, ka viņš varēja paelpot, bet nevarēja riet. Tad viņi iestūma nelaimīgo vistumšākajā stūrī. – Paliec te! – Ahasvērs pacēla roku. – Mierīgi! Vietā! – Aitusuns bija mēģinājis piecelties. – Nogulies! Klusu! Paliec šeit! – Vājprātīgais noslīga atpakaļ.

- Iznākt ārā! – ārpusē nokliedza Handke.

Skeleti izsteidzās ārā. Tos, kuri nespēja paiet, balstīja vai arī iznesa un nolika zemē.

Tas bija nožēlojams pusdzīvu, mirstošu un izbadējušos cilvēku bars. Vēbers vērsās pie Vīzes. – Vai šeit ir tas, kas jums vajadzīgs?

Vīzes nāsis kustējās, it kā viņš saostu cepeti. – Lielisks materiāls izmēģinājumiem, - viņš nomurmināja. Tad uzlika raga brilles un labvēlīgi apskatīja rindas. – Vai gribat izmeklēt? – Vēbers jautāja.

Vīze noklepojās. – Jā… nu, runa bija par pieteikšanos – brīvprātīgi…

- Nu, labi, - Vēbers atteica. – Kā gribat. Sešiem vīriem viegla darba veikšanai iziet uz priekšu.

Neviens nepakustējās. Vēbers nosarka. Bloka vecākie atkārtoja komandu un steidzīgi sāka stumt ļaudis uz priekšu. Vēbers garlaikoti gāja gar rindām un piepeši 22. barakas pēdējā rindā ieraudzīja Ahasvēru. – Tas tur! Ar bārdu! – viņš nokliedza. – Uz priekšu! Vai tu nezini, ka ir aizliegts tā staigāt apkārt? Bloka vecākais! Kas jums nāk prātā? Kāpēc tad jūs esat šeit? Uz priekšu, vecais ērms!

Ahasvērs iznāca. – Par vecu, - Vīze nomurmināja un aizturēja Vēberu. – Acumirkli! Domāju, ka mums to vajadzētu darīt citādi.

- Ļaudis, - viņš rāmi sacīja. – Jums nepieciešams uzturēties hospitālī. Visiem. Nometnes lazaretē vairs nav vietas. Sešus no jums es varu nogādāt citur. Jums vajadzīga zupa, gaļa un stiprinošs ēdiens.

Seši, kuriem tas visvairāk nepieciešams, lai iznāk priekšā!

Neviens neiznāca. Nometnē neviens neticēja tādām pasakām. Turklāt veterāni bija pazinuši Vīzi.

Viņi zināja, ka viņš jau dažas reizes bija aizvedis cilvēkus. Neviens nebija atgriezies.

- Jums laikam vēl ir daudz rijamā, ko? – Vēbers nolamājās. – To mēs pakoriģēsim. Sešiem vīriem iznākt priekšā, un veicīgi!

No B sekcijas izstreipuļoja viens skelets un apstājās. – Labi, - Vīze noteica un nopētīja viņu. – Jūs esat saprātīgs, mīļais. Mēs jūs uzbarosim. – Sekoja otrs. Tad vēl viens. Tie bija no jaunpienācējiem. – Aiziet! Vēl trīs! – Vēbers dusmīgi sauca. Viņš brīvprātīgu pieteikšanos uzskatīja par muļķīgu Neibauera ideju. Vajadzēja izsaukt ļaudis uz kantori, un seši cilvēki būtu sadabūti, lieta darīta.

Vīzes mutes kaktiņi raustījās. – Es pats personīgi garantēju jums labu iztiku, ļaudis. Gaļu, kakao, sātīgas zupas!

- Štāba ārsta kungs, - Vēbers ieteicās. – Tā banda nesaprot, ja ar to tā runā.

- Gaļu? – pārjautāja skelets Vasja, kurš kā hipnotizēts stāvēja līdzās Nr. 509.

- Protams, mīļais cilvēk. – Vīze vērsās pie viņa. – Katru dienu. Katru dienu gaļu.

Vasja gremoja. Nr. 509 brīdinoši iegrūda viņam ar elkoni. Tā pat nebija kustība; tomēr Vēbers to pamanīja. – Smerdelis! – Viņš iespēra Nr. 509 pa vēderu. Tas nebija pārlieku spēcīgs spēriens; tas bija brīdinājuma spēriens, nekāds asais spēriens – pēc Vēbera domām. Bet Nr. 509 nokrita.

- Celies augšā, blēdi!

- Ne tā, ne tā, - Vīze murmināja un atturēja Vēberu. – Man viņi nepieciešami veseli.

Viņš noliecās pār Nr. 509 un aptaustīja viņu. Pēc brīža Nr. 509 atvēra acis. Viņš neraudzījās Vīzē.

Viņš raudzījās Vēberā.

Vīze piecēlās. – Jūs vajag nogādāt uz hospitāli, mīļais cilvēk. Mēs par jums parūpēsimies.

- Es neesmu savainots, - Nr. 509 ievaidējās un ar grūtībām uzslējās kājās.

Vīze pasmaidīja. – Es kā ārsts zinu labāk. – Viņš vērsās pie Vēbera. – Te būtu vēl divi. Tagad pēdējais. Jaunāks. – Viņš norādīja uz Buheru, kurš bija stāvējis Nr. 509 otrā pusē. – Varbūt tas…

- Marš ārā!

Buhers nostājās līdzās Nr. 509 un pārējiem. Ierindā izveidojās robs, un Vēbers tagad pamanīja čehu zēnu Karelu. – Te ir vēl neievērojams, sīks cilvēciņš. Vai gribat viņu kā piedevu?

- Paldies. Man nepieciešami pieauguši cilvēki. Pietiks ar šiem. Ļoti pateicos.

- Labi. Jūs, seši, pēc piecpadsmit minūtēm esiet kantorī. Bloka vecākais! Atzīmēt numurus!

Nomazgājieties, jūs netīrās cūkas!

Viņi stāvēja, it kā būtu zibens ķerti. Neviens nerunāja. Viņi zināja, ko tas nozīmēja. Tikai Vasja smīnēja. Viņš bija plānprātīgs no bada un ticēja tam, ko bija teicis Vīze. Trīs jaunpienācēji truli blenza tukšumā; viņi gļēvi būtu sekojuši ikvienai pavēlei, arī tādai, kas liktu mesties elektriski lādētās stieplēs.

Ahasvērs gulēja zemē un vaidēja. Pēc tam kad Vēbers un Vīze bija aizgājuši, Handke bija iekaustījis viņu ar nūju.

- Jozef! – no sieviešu nometnes atskanēja vārga balss. Bergers piegrūda viņam. – Tā ir Ruta Holanda.

Sieviešu nometne atradās pa kreisi no Mazās nometnes, un tās šķīra dubultīgas dzeloņstieples, kurās nebija elektrības. Sieviešu nometne sastāvēja tikai no divām mazām barakām, kuras bija uzslietas kara laikā, kad sākās jauni masveida aresti. Agrāk nometnē nebija nevienas sievietes.

Pirms diviem gadiem dažas nedēļas Buhers tur bija veicis galdnieka darbus. Tolaik viņš bija saticis Rutu Holandu. Abi slepus šad un tad uz īsu brīdi bija varējuši tikties un aprunāties; pēc tam Buheru pārcēla citos darbos. Viņi atkal bija redzējušies tad, kad viņš bija ievietots Mazajā nometnē. Dažreiz naktīs vai miglainā laikā viņi bija varējuši sačukstēties.

Ruta Holanda stāvēja aiz dzeloņstieplēm, kas šķīra abas nometnes. Vējš plandīja ap viņas tievajām kājām svītraino uzsvārci. – Jozef! – viņa atkal pasauca.

Buhers pacēla galvu. – Ej prom no žoga! Viņi tevi redz!

- Es visu dzirdēju. Nedari to!

- Ej prom no žoga, Ruta! Postenis var izšaut.

Viņa papurināja galvu. Viņas mati bija īsi un gluži pelēki. – Ne tu! Paliec šeit! Nedodies prom!

Paliec šeit, Jozef!

Buhers bezpalīdzīgi pavērās uz Nr. 509. – Mēs atgriezīsimies, - viņa vietā atbildēja Nr. 509.

- Viņš neatgriezīsies. Es to zinu. Un tu arī zini. – Viņa piespieda plaukstas stieplēm. – Nekad neviens neatgriežas.

- Ej atpakaļ, Ruta. – Buhers palūkojās uz sargtorņiem. – Tur ir bīstami stāvēt.

- Viņš neatgriezīsies! Jūs visi to zināt!

Nr. 509 neatbildēja. Nebija nekas sakāms. Viņš bija iekšēji kurls. Viņam vairs nebija jūtu. Ne citiem, ne sev pašam. Viss bija galā, viņš to zināja, tomēr vēl nejuta. Viņš manīja tikai to, ka neko nejuta.

- Viņš neatgriezīsies, - Ruta Holanda atkārtoja. – Viņš nedrīkst doties prom.

Buhers raudzījās zemē. Viņš bija pārāk apjucis, lai ko atbildētu. – Viņš nedrīkst doties prom, - sacīja Ruta Holanda. Tā bija kā litānija. Vienmuļa un bez satraukuma. Tas jau bija ārpus visiem satraukumiem. – Lai iet kāds cits. Viņš ir jauns. Lai viņa vietā iet kāds cits… – Neviens neatbildēja. Ikviens zināja, ka Buheram vajadzēja doties prom. Handke bija pierakstījis numurus. Un kurš gan dotos viņa vietā?

Viņi stāvēja un raudzījās cits citā. Tie, kuriem vajadzēja doties prom, un tie, kuri palika. Viņi raudzījās cits citā. Ja būtu iespēris zibens un Buhers un Nr. 509 būtu nogalināti, to būtu vieglāk pārciest.

Situācija bija nepanesama, jo šajā pēdējā skatienā jautās meli, klusais: Kāpēc es? Taisni es? – no vienas puses – un: Paldies Dievam, es ne! Es ne! – no otras puses.

Ahasvērs lēnām piecēlās no zemes. Viņš vēl kādu brīdi apmulsis raudzījās sev priekšā, tad atcerējās. Viņš kaut ko nočukstēja.

Bergers pagriezās.

- Es esmu vainīgs, - vecais piepeši nokārca. – Es… mana bārda… tāpēc viņš ieradās šeit! Citādi

būtu palicis savā vietā. Ai… Viņš abām rokām sāka plūkāt bārdu. Asaras plūda viņam pār seju. Vīrs bija par vāju, lai sev izplēstu matus. Viņš sēdēja zemē un raustīja savu galvu šurp un turp.

- Ej uz baraku, - Bergers skarbi sacīja.

Ahasvērs pablenza viņā. Tad nogāzās ar seju pret zemi un raudāja.

- Mums jāiet, - Nr. 509 noteica.

- Kur ir zobs? – Lēbentāls jautāja.

Nr. 509 iebāza roku kabatā un pasniedza zeltu Lēbentālam.

- Šeit…

Lēbentāls to paņēma. Viņš trīcēja. – Tavs Dievs! – viņš izstostīja un nedroši norādīja lejā uz pilsētu un izdegušo baznīcu. – Tavas zīmes! Tavs uguns stabs!

Nr. 509 atkal taustījās pēc kabatas. Vilkdams ārā zobu, viņš bija sajutis maizes gabaliņu. Kāds no tā bija labums, ka viņš to nebija apēdis? Viņš sniedza maizi Lēbentālam.

- Ēd pats! – dusmīgi un bezpalīdzīgi atteica Lēbentāls. – Tas ir tavs.

- Man vairs nav nozīmes ēst.

Viens musulmanis bija ieraudzījis maizes gabaliņu. Viņš ātri klunkuroja šurp, plati atvēris muti, apķēra Nr. 509 roku un kampa pēc tā. Nr. 509 pagrūda viņu prom un iespieda maizes gabalu plaukstā Karelam, kurš visu laiku klusējot bija stāvējis viņam blakām. Musulmanis tvēra pēc Karela. Zēns mierīgi un precīzi iespēra viņam pa liela kaulu. Musulmanis sagrīļojās, un pārējie pagrūda viņu prom.

Karels palūkojās uz Nr. 509.

- Vai jūs noindēs ar gāzi? – viņš lietišķi pajautāja.

- Te nav gāzes kameru, Karel. Tev vajadzētu to zināt, - Bergers dusmīgi sacīja.

- To viņi mums Birkenavā arī teica. Ja viņi iedos jums dvieļus un teiks, ka jānomazgājas, tad būs gāze.

Bergers pastūma viņu malā. – Ej un apēd savu maizi, citādi kāds tev to atņems.

- Es jau uzmanu. – Karels iestūķēja maizi mutē. Viņš bija vaicājis gluži tāpat, kā vaicā par ceļojuma mērķi, un nebija domājis neko ļaunu. Viņš bija uzaudzis koncentrācijas nometnēs un neko citu nezināja. – Nāciet! – Nr. 509 noteica.

Ruta Holanda sāka raudāt. Viņas rokas kā putna nagi bija ieķērušās dzeloņstieplēs. Viņa atņirdza zobus un vaidēja. Taču asaru nebija.

- Nāciet, - Nr. 509 vēlreiz atkārtoja. Viņš pārlaida skatienu palicējiem. Lielākā daļa vienaldzīgi jau bija aizvilkušies atpakaļ uz barakām. Te stāvēja tikai veterāni un daži citi. Nr. 509 pēkšņi šķita, it kā viņam vajadzētu pateikt kaut ko bezgala svarīgu, kaut ko tādu, no kā bija atkarīgs viss. Viņš visiem spēkiem pūlējās, tomēr viņš nespēja to atsaukt atmiņā un pasacīt. – Neaizmirstiet šo, - viņš beigās tikai noteica.

Neviens neatbildēja. Viņš saprata, ka viņi aizmirsīs. Viņi jau bieži bija redzējuši ko līdzīgu. Buhers varbūt neaizmirstu, viņš bija pietiekami jauns, bet viņam vajadzēja doties līdzi.

Viņi vilkās prom pa ceļu. Viņi nebija nomazgājušies. Tā bija bijusi Vēbera asprātība; nometnē nekad nebija pietiekami daudz ūdens. Gūstekņi soļoja uz priekšu. Viņi neatskatījās. Viņi izgāja pa dzeloņstiepļu vārtiem, kas nošķīra Mazo nometni. Sprāgoņu vārtiem. Vasja čāpstināja muti. Trīs jaunie gāja kā automāti. Viņi soļoja garām pirmajām Darba nometnes barakām. Vienības jau sen bija darbā. Barakas bija tukšas un bezcerīgas, bet Nr. 509 tās tagad šķita vistīkamākās uz pasaules. Piepeši tās nozīmēja patvērumu, dzīvību un drošību. Viņš būtu varējis ielīst iekšā un paslēpties, aizbēgt no šīs nežēlīgās došanās nāvē. Divus mēnešus par agru, viņš truli nodomāja. Varbūt tikai divas nedēļas par agru. Viss velti. Velti.

- Biedri, - piepeši kāds ierunājās viņam līdzās. Balss nāca no 13. barakas. Vīrs stāvēja durvju priekšā, un tā seju klāja melni bārdas rugāji.

Nr. 509 pacēla acis. – Neaizmirsti to, - viņš nomurmināja. Viņš nepazina šo vīrieti.

- Mēs neaizmirsīsim, - vīrietis atbildēja. – Uz kurieni jūs dodaties? Ļaudis, kuri bija palikuši Darba nometnē, bija redzējuši Vēberu un Vīzi. Viņi juta, ka tas laikam nozīmēja kaut ko īpašu.

Nr. 509 apstājās. Viņš palūkojās uz vīru. Pēkšņi viņš vairs nebija truls. Viņš atkal atcerējās to svarīgo, kas viņam vēl bija jāpasaka, to, kas nedrīkstēja aiziet zudībā. – Neaizmirsti to, - viņš pačukstēja.

– Nekad! Nekad!

- Nekad! – atkārtoja vīrs ar stipro balsi. – Uz kurieni jums jādodas?

- Uz hospitāli. Par izmēģinājumu trusīšiem. Neaizmirsti to! Kā tevi sauc?

- Levinskis, Staņislavs.

- Neaizmirsti to, Levinski! – Nr. 509 sacīja. Viņam bija tāda sajūta, it kā ar šo vārdu būtu ieguvis vairāk spēka. – Levinski, neaizmirsti to!

- Es neaizmirsīšu.

Levinskis pieskārās Nr. 509 plecam. Nr. 509 sajuta pieskārienu vairāk nekā tikai līdz plecam. Viņš vēlreiz paskatījās uz Levinski. Levinskis pamāja ar galvu. Viņa seja nebija tāda kā Mazās nometnes sejas.

Nr. 509 manīja, ka viņš ir ticis saprasts. Viņš devās tālāk.

Buhers bija gaidījis viņu. Viņi panāca četru pārējo grupu, kuri bija vilkušies tālāk. – Gaļa, - Vasja murmināja. – Zupa un gaļa.

Kancelejā valdīja auksta smirdoņa un apavu krēma smaka. Uzraugs bija sagatavojis dokumentus.

Viņš vienaldzīgi palūkojās uz sešiem vīriem. – Jums ir jāparakstās šeit.

Nr. 509 paskatījās uz galdu. Viņš nesaprata, ko vajadzēja parakstīt. Gūstekņus parasti komandēja – un cauri. Tad viņš juta, ka uz viņu kāds skatās. Tas bija viens no rakstvežiem, kurš sēdēja aiz uzrauga.

Viņam bija ugunssarkani mati. Kad sarkanmatis redzēja, ka Nr. 509 pamanījis viņu, tas gandrīz nemanāmi pašūpoja galvu no labās puses uz kreiso un tūlīt atkal raudzījās uz savu galdu.

Ienāca Vēbers. Visi sastinga pamatstājā. – Turpiniet! – viņš nokomandēja un paņēma no galda dokumentus. – Vēl neesat tikuši galā? Kustieties, parakstiet šo te!

- Es neprotu rakstīt, - sacīja Vasja, kurš stāvēja vistuvāk.

- Tad uzvelc trīs krustiņus.

Vasja uzvilka trīs krustiņus. – Nākamais!

Cits pēc cita pienāca trīs jauniņie. Nr. 509 sasprindzināti mēģināja saņemties. Viņam šķita, ka kaut kur ir jābūt kādai izejai. Viņš atkal paskatījās uz rakstvedi, bet tas vairs nepacēla acis.

- Tagad tu! – Vēbers noņurdēja. – Uz priekšu! Laikam sapņo, jā? – Nr. 509 paņēma papīra lapu. Viņa acis bija neskaidras. Tās trīs rakstāmmašīnas rindiņas negribēja stāvēt mierā. – Vēl arī lasīs! – Vēbers iegrūda viņam dunku. – Paraksties, utainais suns!

Nr. 509 bija pietiekami izlasījis. Viņš bija izlasījis vārdus „ar šo es brīvprātīgi piesakos…”. Viņš ļāva lapai nokrist uz galda. Te bija tā izmisīgā, pēdējā iespēja! To bija domājis rakstvedis.

- Paraksties, tu drebelīgais āzi! Vai man piepalīdzēt tavai rokai?

- Es nepiesakos brīvprātīgi, - Nr. 509 sacīja.

Uzraugs pablenza uz viņu. Rakstveži pacēla galvas un tūlīt atkal noliecās pār saviem papīriem. Kādu brīdi valdīja dziļš klusums.

- Ko?! – Vēbers neticīgi jautāja.

Nr. 509 ievilka elpu. – Es nepiesakos brīvprātīgi.

- Tu atsakies parakstīties?

- Jā.

Vēbers aplaizīja lūpas. – Ak tu to neparakstīsi? – Viņš satvēra Nr. 509 kreiso roku, pagrieza to un uzrāva augšā uz muguras. Nr. 509 nokrita ar seju pret grīdu. Vēbers turpināja stingri turēt izgriezto roku, aiz tās uzvilka Nr. 509 augšā, sašūpojās un iespēra viņam pa muguru. Nr. 509 iekliedzās un apklusa.

Vēbers ar otru roku sagrāba viņu aiz apkakles un uzrāva kājās. Nr. 509 nokrita. – Vārgulis! – Vēbers noņurdēja. Tad atvēra kādas durvis. – Kleinert! Mihel! Paņemiet pie sevis šo nožēlojamo cilvēciņu un uzmundriniet viņu. Atstājiet viņu tur. Es aiziešu.

Viņi izvilka Nr. 509 ārā. – Tagad tu! – Vēbers sacīja Buheram. – Paraksties!

Buhers trīcēja. Viņš negribēja trīcēt, tomēr nespēja valdīt pār sevi. Piepeši viņš bija viens. Nr. 509 vairs nebija šeit. Viss viņā padevās. Viņam ātri vajadzēja izdarīt to, ko bija izdarījis Nr.509, citādi būs par vēlu un viņš kā automāts izpildīs pavēles.

- Es arī neparakstīšu, - viņš izstostīja.

Vēbers pasmīnēja. – Paskat tikai! Vēl viens! Tas ir gluži tāpat kā vecajos labajos laikos!

Buhers tikpat kā nejuta sitienu. Pār viņu sabruka brīkšķoša tumsa. Kad viņš pamodās, viņš ieraudzīja virs sevis Vēberu. Nr. 509, viņš truli nodomāja. Nr. 509 ir divdesmit gadus vecāks par mani. Vēbers izrīkojās ar viņu tāpat. Man ir jāiztur! Viņš sajuta plecos smeldzošas sāpes, uguni, nažus; viņš nedzirdēja, ka kliedza, - tad atkal iestājās tumsa.

Kad Buhers pamodās otrreiz, viņš līdzās Nr. 509 slapjš gulēja kādā citā telpā uz cementa grīdas.

Cauri šalkoņai viņš sadzirdēja Vēbera balsi. „Es varētu likt parakstīties jūsu vietā, un lieta būtu darīta; bet es nelikšu vis. Es vienreiz lēnā garā salauzīšu jūsu spītu. Jūs paši parakstīsieties. Jūs lūgsieties uz ceļiem, lai ļauju jums parakstīties, ja vēl to spēsiet.”

Nr. 509 loga priekšā redzēja tumšu Vēbera galvu. Galva šķita ļoti liela uz debesu fona. Galva bija nāve, un debesis aiz tās piepeši – dzīvība, dzīvība, vienalga, kur un kāda: utaina, sadauzīta, asiņojoša, dzīvība, neraugoties uz visu, - piepeša acumirkļa garumā; tad kokaini ielauzās trulums, nervi atkal žēlsirdīgi padevās, un nebija vairs nekā, izņemot vājo dārdoņu. Kāpēc es pretojos, viņā kaut kas drūmi nodomāja, kad viņš atkal pamodās, - ir taču vienalga: vai tevi nosit šeit vai arī tu paraksties un tevi nonāvē ar šprici, ātrāk nekā šeit, nesāpīgāk. Tad viņš sev līdzās izdzirdēja kādu balsi, pats savu balsi, kurā, šķiet, runāja kāds cits: - Nē – es neparakstīšu – pat ja jūs mani nositīsiet…

Vēbers iesmējās. – To tu laikam vēlētos, ģindeni! Lai viss būtu garām, ko? Nosišana pie mums ilgst nedēļām. Mēs sāksim tieši tagad.

Viņš atkal pacēla portupeju. Sitiens trāpīja Nr. 509 pa acīm. Tas nesavainoja acis; tās bija pārāk iekritušas. Otrs trāpīja pa lūpām. Tās pārplīsa kā izkaltis pergaments. Pēc pāris turpmākiem sitieniem pa galvu ar portupejas sprādzi viņš atkal zaudēja samaņu. Vēbers pagrūda viņu malā un sita Buheram. Buhers mēģināja izvairīties, bet bija pārāk lēns. Sitiens trāpīja viņam pa degunu. Viņš sarāvās, un Vēbers iespēra viņam starp kājām. Buhers iekliedzās. Vēl pāris reižu viņš sev uz skausta sajuta portupejas sprādzi, tad atkal iegāzās tumsas vētrā.

Buhers dzirdēja neskaidras balsis, taču nepakustējās. Kamēr domās, ka viņš ir bezsamaņā, viņu neturpinās sist. Viņš atstāja nerimstošās balsis bez ievērības. Nemēģināja ieklausīties, tomēr tās tuvojās un durstīja viņa ausis un smadzenes.

- Man ļoti žēl, doktora kungs, bet ja ļaudis negrib brīvprātīgi… Redzat, Vēbers pamatīgi viņus pierunāja.

Neibaueram bija lielisks garastāvoklis. Viņa cerības bija piepildījušās vairāk, nekā viņš bija gaidījis. – Vai jūs to pieprasījāt? – viņš jautāja Vīzem.

- Pats par sevi saprotams, ka ne.

Buhers mēģināja piesardzīgi pavērt acis. Tomēr viņš nespēja kontrolēt savus plakstiņus. Tie atvērās kā mehāniskai lellei. Viņš ieraudzīja Vīzi un Neibaueru. Tad viņš ieraudzīja Nr. 509. Arī Nr. 509 bija attaisījis acis.

Vēbera šeit vairs nebija.

- Skaidrs, ka ne, - Vīze vēlreiz paskaidroja. – Kā kulturāls cilvēks…

- Kā kulturālam cilvēkam, - Neibauers pārtrauca viņu, - jums šie cilvēki ir nepieciešami eksperimentiem, vai ne?

- Tā ir zinātnes lieta. Mūsu izmēģinājumi glābj dzīvību desmit tūkstošiem citu cilvēku. Jūs varbūt to nesaprotat…

- Saprotu. Bet jūs varbūt nesaprotat, kas notiek šeit. Tas vienkārši ir disciplīnas jautājums. Tāpat ļoti svarīgs.

- Ikvienai lietai ir savs svarīgums, - Vīze augstprātīgi noteica.

- Protams, protams! Man ļoti žēl, ka nespēju jums labāk palīdzēt. Tomēr mēs neko neuzspiežam saviem aizstāvamajiem. Un šejienes ļaudīm, šķiet, nepatīk pamest nometni. – Viņš vērsās pie Nr. 509 un Buhera. – Jūs tātad labāk gribat palikt nometnē?

Nr. 509 pakustināja lūpas. – Ko? – Neibauers asi noprasīja.

- Jā, - Nr. 509 sacīja.

- Un tu tur?

- Es arī, - Buhers nočukstēja.

- Vai redzat, štāba ārsta kungs? – Neibauers pasmaidīja. – Ļaudīm šeit patīk. Tur neko nevar padarīt.

Vīze nesmaidīja. – Lempji, - viņš nicīgi noteica Nr. 509 un Buhera virzienā. – Šoreiz mēs patiesi negribējām sākt neko citu kā tikai eksperimentus ar barību.

Neibauers izpūta cigāra dūmus. – Jo labāk. Dubults sods par nepaklausību. Tomēr, ja jūs vēl gribat mēģināt atrast nometnē citus, varat to darīt, doktora kungs.

- Paldies, - Vīze vēsi atteica.

Neibauers aizvēra aiz viņa durvis un atgriezās telpā. Viņu apņēma aromātiskie, zilie tabakas dūmi.

Nr. 509 saoda tos, un piepeši viņš sajuta plaušās plosošu kāri. Tai nebija nekāda sakara ar viņu; tā bija sveša, patstāvīga kāre, kas ieķērās viņa plaušās. Viņš neviļus dziļi ieelpoja un sajuta dūmus un vienlaikus vēroja Neibaueru. Kādu brīdi viņš nesaprata, kāpēc viņu un Buheru neizsūtīja līdzi Vīzem; bet tad viņš aptvēra. Tam bija tikai viens izskaidrojums. Viņi nebija paklausījuši SS virsniekam, un tāpēc viņus sodīs nometnē. Sods bija paredzams – ļaudis bija pakārti par to vien, ka nebija paklausījuši uzraugam. Tas bija aplami darīts, ka neparakstīju, viņš piepeši juta. Pie Vīzes varbūt būtu bijušas vēl kādas izredzes. Tagad viņi bija pagalam.

Viņā brieda žņaudzoša nožēla. Tā spieda kuņģi, tā bija jūtama acīs, un asi un neizskaidrojami viņu pārņēma kāre pēc tabakas dūmiem.

Neibauers pētīja numuru uz gūstekņa krūtīm. Tas bija mazs cipars. – Cik ilgi tu jau esi šeit? – viņš jautāja.

- Desmit gadus, oberšturmbanfīrera kungs.

Desmit gadus. Neibauers nemaz nebija zinājis, ka šeit vēl bija apcietinātie no nometnes sākuma.

Patiesībā tā ir liecība par manu žēlastību, viņš nodomāja. Noteikti nav daudz tādu nometņu, kur ir šādi cilvēki. Viņš ievilka cigāra dūmu. Kaut kas tāds kādreiz pat varēja būt noderīgs. Nekad nevarēja zināt, kas sagaidāms.

Ienāca Vēbers. Neibauers izņēma no mutes cigāru un atraugājās. Brokastīs viņš bija ēdis žāvētu desu un olu kulteni – vienu no saviem mīļākajiem ēdieniem. – Oberšturmfīrer Vēber, - viņš sacīja. – To es nepavēlēju.

Vēbers palūkojās viņā. Viņš gaidīja asprātību. Asprātības nebija. – Mēs pakārsim viņus šovakar pārbaudes laikā, - viņš beidzot teica.

Neibauers vēlreiz atraugājās. – Tas nebija pavēlēts, - viņš atkārtoja. – Starp citu, kāpēc jūs pats darījāt ko tādu?

Vēbers tūlīt neatbildēja. Viņš nesaprata, kāpēc Neibauers tāda sīkuma dēļ vispār dzesēja muti. – Tā darba veikšanai taču ir pietiekami daudz cilvēku, - Neibauers sacīja. Pēdējā laikā Vēbers bija kļuvis diezgan patstāvīgs. Nenāca par ļaunu, ja arī viņš vienreiz pamanīja, kurš šeit deva pavēles. – Kas jums lēcies, Vēber? Nervi čupā?

- Nē.

Neibauers atkal vērsās pie Nr. 509 un Buhera. Pakārt, Vēbers bija teicis. Īstenībā pareizi. Bet kāpēc? Diena bija izvērtusies labāka, nekā varēja sagaidīt. Un turklāt ļoti nāktu par labu Vēberam parādīt, ka ne visam jānotiek tā, kā viņš iedomājies. – Tā nebija nekāda tieša pavēles neievērošana, - viņš paskaidroja. – Es biju noteicis, lai piesakās brīvprātīgie. Šis skats par to neliecina. Ielieciet tos ļautiņus uz divām dienām bunkurā, neko vairāk. Neko vairāk, Vēber, skaidrs? Es vēlos, lai manas pavēles tiktu izpildītas.

- Tieši tā!

Neibauers aizgāja. Viņš jutās pārāks un apmierināts. Vēbers nicīgi nolūkojās viņam pakaļ. Nervi, viņš nodomāja. Kuram šeit ir nervi? Un kurš šeit piekāpsies? Divas dienas bunkurā! Viņš dusmīgi apcirtās. Saules stars krita pār Nr. 509 sadauzīto seju. Vēbers palūkojās viņā ciešāk. – Es taču tevi pazīstu. No kurienes?

- Es nezinu, oberšturmfīrera kungs.

Nr. 509 to labi zināja. Viņš cerēja, ka Vēbers neatminēsies.

- Es kaut kur esmu tevi redzējis. Gan jau noskaidrošu. Kur tu dabūji savainojumus?

- Es nokritu, oberšturmfīrera kungs.

Nr. 509 uzelpoja. Tie bija tie paši vecie paradumi. Asprātības no nometnes pirmsākumiem. Neviens nekad nedrīkstēja atzīties, ka ir sists.

Vēbers vēlreiz palūkojās uz viņu. – No kaut kurienes es pazīstu to purnu, - viņš nomurmināja. Tad atvēra durvis. – Nogādājiet šos abus bunkuros! Uz divām dienām. – Viņš atkal vērsās pie Nr. 509 un Buhera. – Tikai nedomājiet, ka esat izsprukuši, netīrie purni! Es vēl jūs pakāršu!

Viņus vilka ārā. Nr. 509 no sāpēm aizvēra acis. Tad viņš sajuta āra gaisu. Viņš atkal atvēra acis. Te bija debesis. Zilas un bezgalīgas. Viņš pagrieza galvu uz Buhera pusi un palūkojās viņā. Viņi bija izglābušies. Vismaz tik tālu. Tam bija grūti noticēt.

VII

VIŅI IZKRITA NO bunkuriem, kad divas dienas vēlāk šarfīrers Breiers lika atvērt durvis. Abi pēdējās trīsdesmit stundas bija pavadījuši te pusnemaņā, te nākuši pie samaņas. Pirmajā dienā viņi vēl laiku pa laikam bija spējuši sazināties ar klauvējieniem, tad vairs ne.

Viņus iznesa ārā. Viņi tika noguldīti deju laukumā pie mūra, kas ieskāva krematoriju. Viņus redzēja simtiem cilvēku; neviens viņiem nepieskārās. Neviens viņus nenesa prom. Visi izlikās viņus neredzam.

Par viņu turpmāko likteni nebija izdota pavēle; tāpēc viņi neeksistēja. Kurš viņiem pieskartos, pats nonāktu bunkurā.

Divas stundas vēlāk uz krematoriju tika nogādāti tās dienas pēdējie mirušie. – Kas ir ar šiem? – laiski pajautāja esesietis, kuram bija dežūra. – Vai viņus arī nest iekšā?

- Tie divi ir no bunkura.

- Vai viņi ir atstiepuši kājas?

- Tā izskatās.

Esesietis redzēja, ka Nr. 509 plauksta lēnām savilkās dūrē un atkal atvērās. – Vēl pilnībā ne, - viņš sacīja. Viņam sāpēja mugura. Aizvadītā nakts ar Friciju „Sikspārnī” bija izrādījusies sasodīts gājiens.

Viņš aizvēra acis. Viņš bija uzvarējis Hofmani. Hofmani ar Vilmu. Nopelnījis pudeli Hennessy. Labs konjaks. Bet viņš bija pārguris. – Pajautājiet bunkurā vai kantorī, kur viņus likt, - viņš sacīja vienam no līķu nesējiem.

Vīrs atgriezās. Kopā ar viņu atsteidzās sarkanmatainais rakstvedis. – Viņus abus izlaida no bunkura, - viņš pavēstīja. – Viņi jānogādā Mazajā nometnē. Viņus vajadzēja izlaist jau šodien pusdienlaikā.

Komandantūras pavēle.

- Tad aizvāciet viņus! – Esesietis slinki paskatījās savā sarakstā. – Te ir trīsdesmit astoņi beigtie. –

Viņš saskaitīja līķus, kuri gulēja ierindā pie ieejas. – Trīsdesmit astoņi. Pareizi. Prom šos te, citādi atkal būs jaunas jukas!

- Četri vīri! Aiznesiet abus uz Mazo nometni! – līķu uzraugs uzsauca. Četri vīri ķērās klāt. – Šurp! – čukstēja sarkanmatainais rakstvedis. – Ātri! Prom no mirušajiem! Šurp!

- Viņi taču ir jau tādi paši kā tie, - viens no nesējiem teica.

- Turi muti! Aiziet!

Viņi aiznesa Nr. 509 un Buheru prom no mūra. Rakstvedis noliecās pār viņiem un ieklausījās. – Viņi nav miruši. Atnesiet nestuves! Ātri!

Rakstvedis pavērās apkārt. Viņš baidījās, ka atnāks Vēbers, atcerēsies un liks abus pakārt. Viņš palika stāvam, kamēr ieradās ļaudis ar nestuvēm. Tās bija sanaglotas no neapstrādātiem dēļiem un parasti kalpoja līķu transportēšanai.

- Lieciet viņus iekšā! Ātri!

Vieta pie vārtiem un ap krematoriju vienmēr bija bīstama. Tur staigāja esesieši un tuvumā bija šarfīrers Breiers. Viņš nelabprāt izlaida kādu dzīvu no bunkura. Neibauera pavēle līdz ar viņu atbrīvošanu bija izpildīta un nokārtota, un Nr. 509 un Buhers tagad atkal bija pakļauti citu patvaļai.

Ikviens varēja izgāzt uz viņiem savu slikto garastāvokli – nemaz nerunājot par Vēberu, kura gods gandrīz būtu pieprasījis likt viņus iznīcināt, ja vien viņš būtu zinājis, ka viņi vēl dzīvi.

- Kas tās par muļķībām! – viens no nesējiem īgni noteica. – Tagad mēs aizstiepsim viņus to garo gabalu uz Mazo nometni, un rīt no rīta mums noteikti vajadzēs nest viņus atpakaļ. Viņi vairs neizturēs pat pāris stundu.

- Kas tev par daļu, idiot? – Sarkanmatainais rakstvedis piepeši šņāca no dusmām. – Ķerieties klāt!

Uz priekšu! Vai jūsu starpā nav neviena saprātīga cilvēka?

- Šeit, - ieteicās kāds vecāks vīrs, kurš pacēla nestuves, uz kurām gulēja Nr. 509. – Kas ir ar viņiem?

Kaut kas īpašs?

- Tie divi ir no 22. barakas. – Rakstvedis pavērās apkārt un piegāja pie nesēja. – Tie ir tie abi, kuri pirms divām dienām atteicās parakstīties.

- Kur parakstīties?

- Jūrascūciņu dakterim domātā dokumentā. Pārējos četrus viņš paņēma līdzi.

- Ko? Un šos te nepakārs?

- Nē. – Rakstvedis soļoja vēl kādu gabaliņu līdzās nestuvēm. – Viņi jānogādā atpakaļ barakās. Tāda bija pavēle. Tāpēc kustieties ātri, iekams kāds nav iejaucies.

- Ak tā. Saprotu!

Nesējs piepeši soļoja tik sparīgi, ka priekšējam vīram iegrūda nestuves pacelēs. – Kas ir? – viņš jautāja. – Vai esi jucis?

- Nē. Vispirms dabūsim tos abus prom no šejienes. Es tev vēlāk pateikšu, kāpēc.

Rakstvedis palika iepakaļ. Četri nesēji tagad soļoja klusējot un steidzīgi, līdz viņiem aiz muguras bija palikusi administrācijas ēka. Saule rietēja. Nr. 509 un Buhers bija pavadījuši bunkurā pusi dienas ilgāk, nekā bija pavēlēts. Breiers nebija palaidis garām izdevību ieviest šīs nelielās izmaiņas.

Priekšējais nesējs pagriezās. – Nu, kas par lietu? Vai šie te ir kādas īpašas personas?

- Nē. Bet viņi ir divi no tiem sešiem, kurus Vēbers piektdien aizveda no Mazās nometnes.

- Ko gan viņi ar tiem izdarījuši? Viņi taču izskatās pēc tādiem, kuri vienkārši ir sadauzīti.

- Tā arī ir. Jo viņi atteicās doties līdzi štāba ārstam, kurš bija ieradies nometnē. No priekšpilsētas izmēģinājumu nodaļas, sacīja sarkanmatainais rakstvedis. Viņš jau bieži ir ieradies kādam pakaļ.

Priekšējais nesējs nosvilpās. – Sasodīts, un šie te vēl ir dzīvi?

- Tu taču pats redzi.

Pirmais papurināja galvu. – Un tagad viņus pat izlaiž no bunkura? Nepakar? Kas noticis? Ko tādu es

sen neesmu pieredzējis!

Viņi sasniedza pirmās barakas. Bija svētdiena. Darba vienības bija visu dienu strādājušas un pirms neilga laika atgriezušās. Ielas bija pilnas ar gūstekņiem. Vēsts izplatījās vienā mirklī. Nometnē visi zināja, kāpēc aizveda tos sešus vīrus. Bija zināms arī tas, ka Nr. 509 un Buhers bija bunkurā; to ātri uzzināja no kantora un atkal aizmirsa. Neviens nebija gaidījis, ka viņi atgriezīsies dzīvi. Un nu viņi atgriezās – un pat ikviens, kurš nebija lietas kursā, varēja redzēt, ka viņi neatgriezās tāpēc, ka bija izrādījušies nederīgi, - tad jau viņi nebūtu tā sasisti.

- Ļauj, - kāds no pūļa sacīja aizmugurējam nesējam, - es palīdzēšu tev nest. Tad veiksies labāk.

Viņš satvēra vienu no nestuvju rokturiem. Pienāca vēl kāds un satvēra otru, priekšējo, rokturi. Drīz vien katras nestuves nesa četri gūstekņi. Tas nebija nepieciešams, Nr. 509 un Buhers nebija smagi, bet apcietinātie gribēja kaut ko izdarīt viņu labā, un šobrīd nekas cits neatradās. Viņi nesa nestuves, it kā tās būtu no stikla, un kā rēgs viņiem pa priekšu steidzās ziņa: tie divi gūstekņi, kuri bija atteikušies izpildīt pavēli, atgriezās dzīvi. Divi no Mazās nometnes. Divi no mirstošo musulmaņu barakām. Tas bija kas nedzirdēts. Neviens nezināja, ka viņiem bija jāpateicas tikai Neibauera kaprīzei, - un tas arī nebija svarīgi. Svarīgi bija tikai tas, ka viņi bija atteikušies klausīt un atgriezušies dzīvi.

Levinskis stāvēja pie 13. barakas jau ilgi pirms tam, kad tai tuvojās nestuves. – Vai tas ir tiesa? – viņš vaicāja jau pa gabalu.

- Jā. Tie taču ir viņi, vai varbūt ne?

Levinskis pienāca klāt un noliecās pār nestuvēm.

- Domāju, ka jā – jā, tas ir viņš, ar kuru es runāju. Vai tie četri pārējie ir miruši?

- Bunkurā bija tikai šie divi. Rakstvedis saka, ka pārējie esot devušies līdzi. Šie ne. Viņi atteicās.

Levinskis lēnām uzslējās. Viņš ieraudzīja sev līdzās Goldšteinu. – Atteicās. Vai tu to būtu gaidījis?

- Nē. Ne no Mazās nometnes ļaudīm.

- Es nedomāju to. Es domāju to, ka viņus izlaidīs laukā.

Goldšteins un Levinskis lūkojās viens otrā. Pie viņiem pienāca Mincers. – Šķiet, ka tūkstošgadīgie brāļi sāk piekāpties, - viņš sacīja.

- Ko? – Levinskis pagriezās. Mincers bija izteicis tieši to, ko viņš un Goldšteins bija domājuši.

- Kāpēc tev tā šķiet?

- Paša Vecā rīkojums, - Mincers atteica. – Vēbers gribēja viņus pakārt.

- Kā tu zini?

- Sarkanais rakstvedis pastāstīja. Viņš bija dzirdējis.

Kādu brīdi Levinskis stāvēja ļoti kluss – tad viņš vērsās pie maza, pelēka vīra. – Ej pie Vernera, viņš pačukstēja. – Pasaki viņam. Pasaki, ka tas, kurš gribēja, lai mēs to neaizmirstam, arī ir šeit. – Vīrs pamāja ar galvu un aizšmauca gar baraku. Nesēji ar nestuvēm pa to laiku bija devušies tālāk. Pa durvīm nāca ārā arvien vairāk apcietināto. Daži bikli un ātri tuvojās un paskatījās uz abiem augumiem. Viena Nr. 509 roka nokrita no nestuvēm un vilkās pa zemi; divi vīri piesteidzās klāt un saudzīgi novietoja to atpakaļ.

Levinskis un Goldšteins nolūkojās pakaļ nestuvēm. – Tā nu gan ir drosme, ka dzīvie miroņi tā vienkārši atteicās pildīt pavēli, vai ne? – Goldšteins ievaicājās. – Es to nekad nebūtu gaidījis no neviena sprāgoņu nodaļas iemītnieka.

- Es arī ne. – Levinskis vēl joprojām blenza uz ielu. – Viņiem ir jāpaliek dzīviem, - viņš sacīja. – Viņi nedrīkst nosprāgt. Vai zini, kāpēc?

- Varu iedomāties. Tavuprāt, tikai tad tam būs kāda jēga.

- Jā. Ja viņi nosprāgs, tad rīt viss jau būs aizmirsts. Ja ne… – Ja ne, tad viņi visai nometnei būs liecinājums tam, ka kaut kas ir mainījies, Levinskis nodomāja. Viņš to nepateica skaļi. – Mēs varam to izmantot, - tā vietā viņš sacīja. – Taisni tagad.

Goldšteins pamāja ar galvu.

Nesēji turpināja ceļu uz Mazo nometni. Debesis klāja spilgta vakara blāzma. Tā apspīdēja Darba

nometnes baraku labās puses rindu; pār kreiso gūla zila ēna. Ēnas puses sejas, kas lūkojās pa logiem un durvīm, bija bālas un izdzisušas kā vienmēr; bet tās, kas bija otrā pusē, kā piepeša apslēptas dzīvības vētra apņēma spēcīga gaisma. Nesēji gāja pa gaismu. Tā krita uz noasiņojošajiem un netīrajiem ķermeņiem nestuvēs – un piepeši šķita: tur tā vienkārši nestiepj atpakaļ divus piekautus gūstekņus – tas ir gandrīz tāds kā bēdīgs triumfa gājiens. Viņi bija izturējuši. Viņi vēl elpoja. Viņi nebija uzvarēti.

Bergers darbojās ap viņiem. Lēbentāls bija sarūpējis turnepšu zupu. Viņi bija iedzēruši ūdeni un pa pusei bezsamaņā atkal iemiguši. Brīdī, kad stingums lēnām atkāpās, Nr. 509 sajuta uz savas rokas kaut ko siltu. Gaistošas, nedrošas atmiņas. Tālu prom. Siltums. Viņš atvēra acis.

Aitusuns laizīja viņa roku.

- Ūdeni, - Nr. 509 nočukstēja.

Bergers ar jodu bija apziedis viņu noberztās locītavas. Viņš pacēla acis, atnesa trauku ar zupu un pielika to Nr. 509 pie mutes. – Iedzer!

Nr. 509 dzēra. – Kas ir ar Buheru? – viņš gurdi pajautāja.

- Viņš guļ tev līdzās.

Nr. 509 gribēja vēl ko jautāt. – Viņš ir dzīvs, - Bergers sacīja. – Atpūties.

Uz pārbaudi viņus vajadzēja iznest ārā. Viņus nolika zemē barakas priekšā pie slimajiem, kuri vairs nespēja paiet. Gandrīz jau bija satumsis, un nakts bija skaidra.

Bloka priekšnieks Bolte izsauca vārdus. Viņš lūkojās uz Nr. 509 un Buhera sejām, it kā skatītos uz samītiem kukaiņiem. – Tie abi ir miruši, - viņš sacīja. – Kāpēc viņi guļ šeit pie slimajiem?

- Viņi nav miruši, šarfīrera kungs.

- Vēl ne, - bloka vecākais Handke piebalsoja.

- Tad rīt būs. Viņi izlidos caur skursteni. Varat saderēt uz savām galvām.

Bolte gāja ātri. Viņam kabatā bija nauda, un viņš gribēja riskēt nospēlēt vienu kāršu partiju. – Izklīst!

– nokliedza bloku vecākie. – Ēdienu nesējiem iznākt ārā!

Veterāni uzmanīgi aiznesa atpakaļ Nr. 509 un Buheru. Handke noraudzījās un pasmīnēja. – Tie abi laikam ir no porcelāna, ko?

Neviens viņam neatbildēja. Viņš vēl brīdi stāvēja; tad arī viņš devās prom.

- Tas cūka! – Vesthofs noņurdēja un nospļāvās. – Tas draņķa cūka!

Bergers uzmanīgi vēroja viņu. Vesthofam jau kādu laiku bija uznākušas dusmu lēkmes. Viņš bija nemierīgs, perināja ļaunas domas, runāja pats ar sevi un uzsāka strīdu. – Nomierinies, - Bergers skarbi noteica. – Necel traci. Mēs visi zinām, kā ir ar Handki.

Vesthofs pablenza uz viņu. – Tāds pats gūsteknis kā mēs. Un tāds cūka. Tas viņš ir…

- To zina ikviens. Ir dučiem tādu, kuri ir vēl neciešamāki par viņu. Kļūst rupji, to tev jau sen vajadzēja ielāgot. Tā, un tagad palīdzi saņemt.

Viņi bija atbrīvojuši gultas Nr. 509 un Buheram. Tāpēc seši vīri gulēja uz grīdas. Viens no viņiem bija Karels, zēns no Čehoslovākijas. Viņš palīdzēja tos abus iecelt gultās. – Šarfīrers neko nesaprot, viņš sacīja Bergeram.

- Tā?

- Viņi neizlidos caur skursteni. Pavisam noteikti ne rīt. Ar viņu mēs mierīgi būtu varējuši noslēgt derības.

Bergers palūkojās zēnā. Mazā seja bija gluži lietišķa. „Izlidot caur skursteni” – tādu izteicienu lietoja nometnē, ja domāja krematoriju. – Klausies, Karel, - Bergers sacīja. – Ar esesiešiem var saderēt tikai tad, ja zini, ka zaudēsi. Un arī tad labāk ne.

- Rīt viņi neizlidos caur skursteni. Tie abi ne. Tie tur – jā. – Karels norādīja uz trim musulmaņiem, kuri gulēja uz grīdas.

Bergers atkal paskatījās uz viņu. – Tev taisnība, - viņš piekrita.

Karels pamāja ar galvu, nemaz nejuzdamies lepns. Viņš bija speciālists šajās lietās.

Nākamajā vakarā viņi jau varēja parunāt. Viņu sejas bija tik izģindušas, ka tur nemaz nebija kam pietūkt. Tās krāsojās zili melnas, bet acis bija neskartas un lūpas – tikai saplaisājušas.

- Nekustieties, kad runājat, - Bergers sacīja.

Tas nebija grūti. To viņi bija iemācījušies nometnē pavadītajos gados. Katrs, kurš te uzturējās ilgāku laiku, prata runāt, nesavelkot ne muskuli.

Kad bija atnests ēdamais, piepeši pie durvīm atskanēja klauvējieni. Uz brīdi visu sirdis sarāvās – ikviens sev jautāja, vai tomēr viņi nebija ieradušies pakaļ abiem gūstekņiem.

Klauvējieni atskanēja atkal – piesardzīgi, tikko sadzirdami.

- Nr. 509! Buher! – Ahasvērs čukstēja. – Izliecieties par mirušiem.

- Atver, Leo, - Nr. 509 klusi novilka. – Tie nav esesieši. Viņi nāk citādi…

Klauvējieni mitējās. Dažas sekundes vēlāk loga blāvajā gaismā parādījās ēna un pakustējās kāda roka.

- Atver, Leo, - Nr. 509 sacīja. – Tas ir viens no Darba nometnes.

Lēbentāls attaisīja durvis, un iekšā ieslīdēja ēna. – Levinskis, - viņš sacīja tumsā. – Staņislavs. Kurš ir nomodā?

- Visi. Šeit.

Levinskis taustījās pie Bergera, kurš bija runājis. – Kur? Es negribu nevienam uzmīt virsū.

- Paliec, kur esi.

Bergers nāca šurp. – Te. Apsēdies šeit.

- Vai tie abi ir dzīvi?

- Jā. Viņi guļ pa kreisi no tevis.

Levinskis kaut ko iegrūda Bergeram plaukstā. – Te ir kaut kas.

- Kas? - Jods, aspirīns un vate. Te ir arī marles pārsēja rullītis. Un šis ir ūdeņraža superoksīds.

- Tā taču ir vesela aptieka, - Bergers izbrīnījies sacīja. – Kur tu ņēmi to visu?

- Nozagu. Hospitālī. Viens no mūsējiem tur veic uzkopšanas darbus.

- Labi. Mums noderēs.

- Te ir cukurs. Graudu. Dod viņiem to pie ūdens. Cukurs nāk par labu.

- Cukurs? – Lēbentāls novilka. – Kur gan tu to ņēmi?

- Kaut kur. Tu esi Lēbentāls, ko? – Levinskis pajautāja tumsā.

- Jā, kāpēc vaicā?

- Jo tu to jautā.

- Ne jau tāpēc es to prasīju, - Lēbentāls aizvainots atteica.

- Es nevaru tev atklāt, no kurienes tas nāk. To atnesa viens no 9. barakas. Viņiem abiem. Te ir arī mazliet siera. No 11. barakas ir šīs sešas cigaretes.

Cigaretes! Sešas cigaretes! Neiedomājams dārgums. Kādu brīdi viņi visi klusēja.

- Leo, - Ahasvērs ierunājās. – Viņš ir labāks par tevi.

- Muļķības. – Levinskis runāja aprauti un ātri, it kā būtu bez elpas. – Viņi to atnesa, iekams barakas aizslēdza. Viņi zināja, ka es nākšu uz šejieni, kad nometnē būs droši.

- Levinski, - Nr. 509 čukstēja. – Vai tu tas esi?

- Jā.

- Tu vari tikt ārā?

- Skaidrs. Kā gan es būtu nokļuvis šeit? Es esmu mehāniķis. Gabaliņš stieples, pavisam vienkārši. Es labi protu apieties ar slēdzenēm. Turklāt allaž var tikt laukā pa logu. Kā jūs šeit to darāt?

- Šeit neslēdz ciet durvis! Atejas atrodas ārā, - Bergers atbildēja.

- Ak tā, jā. Biju to aizmirsis. – Levinskis brīdi klusēja. – Vai tie citi parakstījās? – viņš jautāja Nr. 509 virzienā. – Tie, kuri bija kopā ar jums.

- Jā…

- Un jūs ne?

- Mēs ne.

Levinskis paliecās uz priekšu. – Mēs nebūtu domājuši, ka jūs to paveiksiet.

- Es arī ne, - Nr. 509 sacīja.

- Es nedomāju tikai to, ka izturēsiet. Es domāju, ka ar jums nav noticis nekas ļaunāks.

- Gluži manas domas.

- Liec viņus mierā, - Bergers noteica. – Viņi ir vārgi. Kāpēc tu to visu tik precīzi gribi zināt?

Levinskis tumsā sakustējās. – Tas ir svarīgāk, nekā tu domā. – Viņš piecēlās. – Man jādodas atpakaļ.

Drīz atkal atnākšu. Vēl kaut ko atnesīšu. Gribu arī vēl par šo to ar jums aprunāties.

- Labi.

- Vai šeit naktīs bieži notiek pārbaudes?

- Kāpēc gan? Lai saskaitītu mirušos?

- Labi. Tātad nemaz.

- Levinski… – Nr. 509 pačukstēja.

- Jā?

- Vai tu noteikti atkal atnāksi?

- Noteikti.

- Paklausies… – Nr. 509 satraukts meklēja vārdus. – Mēs vēl neesam… mēs vēl neesam pieveikti… mēs vēl esam kam… noderīgi…

- Tāpēc taču es atkal atnākšu. Ne aiz mīlestības pret tuvāko, to tu vari man ticēt.

- Labi. Tad ir labi… tu noteikti atnāksi…

- Noteikti…

- Neaizmirsti mūs…

- To tu jau reiz man teici. Es neaizmirsu. Tāpēc arī ierados. Es atnākšu atkal.

Levinskis taustījās atpakaļ uz ieejas durvīm. Lēbentāls aizspieda aiz viņa durvis. – Pagaidiet! – Levinskis ārpusē nočukstēja. – Es kaut ko aizmirsu. Te būs…

- Vai tu nevari izdibināt, no kurienes ir cukurs? – Lēbentāls pajautāja.

- Nezinu. Paskatīšos. – Levinskis vēl joprojām runāja aprauti un bez elpas. – Paņem šo… izlasiet… Šodien mēs to dabūjām…

Viņš iespieda Lēbentālam pirkstos salocītu papīru un izslīdēja ārā barakas ēnā.

Lēbentāls aiztaisīja durvis. – Cukurs, - Ahasvērs sacīja. – Ļaujiet man pieskarties vienam graudiņam. Tikai pieskarties, neko vairāk.

- Vai tur ir vēl ūdens? – Bergers jautāja.

- Ņem. – Lēbentāls pasniedza trauku.

Bergers paņēma divus cukurgraudus un tos izšķīdināja. Tad viņš aizrāpoja pie Nr. 509 un Buhera. – Izdzeriet šo te. Lēnām. Katrs pārmaiņus pa malciņam.

- Kurš tur ēd? – jautāja kāds no vidējās gultas.

- Neviens. Kurš gan lai to darītu?

- Es dzirdu, ka rij.

- Tu sapņo, Ammers, - Bergers sacīja.

- Nesapņoju! Es gribu savu daļu. Jūs to aprijat tur lejā! Es gribu savu daļu!

- Pagaidi līdz rītam.

- Līdz rītam jūs visu būsiet aprijuši. Tā vienmēr notiek. Es katru reizi dabūju vismazāk. Es… – Ammerss sāka šņukstēt. Neviens nelikās par to ne zinis. Viņš bija slims un vienmēr domāja, ka citi viņu apkrāpj.

Lēbentāls taustījās pie Nr. 509. – Par to cukuru pirmīt, - viņš apmulsis čukstēja, - es nejautāju tāpēc,

lai ar to tirgotos. Es tikai gribēju sarūpēt jums vēl.

- Jā.

- Man ir arī tas zobs. Es to vēl nepārdevu. Es nogaidīju. Tagad es nokārtošu darījumu.

- Labi, Leo. Ko vēl tev iedeva Levinskis? Pie durvīm.

- Papīra gabalu. Nekādu naudu. – Lēbentāls to pataustīja. – Tas atgādina avīzi.

- Avīzi?

- Tā šķiet.

- Ko? – Bergers ieprasījās. – Tev ir avīzes gabals?

- Paskaties, - Nr. 509 sacīja.

Lēbentāls aizrāpoja pie durvīm un atvēra tās. – Tā ir. Tas ir avīzes gabals. Noplēsts.

- Vai vari izlasīt?

- Tagad?

- Kad tad? – Bergers pajautāja.

Lēbentāls pacēla drisku. – Nepietiek gaismas.

- Atver plašāk durvis. Izrāpo ārā. Tur ir mēness.

Lēbentāls attaisīja durvis un notupās ārā. Viņš turēja noplēsto avīzes gabalu nenoteiktā, kustīgā gaismā. Viņš ilgi to pētīja. – Manuprāt, tās ir ziņas no frontes… – beidzot viņš sacīja.

- Lasi! – Nr. 509 pačukstēja. – Nu lasi taču, cilvēk mīļais!

- Vai nevienam nav sērkociņu? – Bergers apjautājās.

- Remagene… – Lēbentāls teica. – Pie Reinas…

- Ko? - Amerikāņi pie Remagenes – ir pārgājuši Reinu!

- Ko, Leo? Vai tu pareizi izlasīji? Reinu? Vai tur nav rakstīts kas cits? Kāda Francijas upe?

- Nē… Reina… pie Remagenes… amerikāņi…

- Negvelz niekus! Lasi pareizi! Dieva dēļ – lasi pareizi, Leo! - Tā ir, - Lēbentāls noteica. – Tā šeit ir rakstīts. Tagad es skaidri to redzu.

- Reinu? Kā tas ir iespējams? Tad taču viņi ir Vācijā! Nu lasi taču tālāk! Lasi! Lasi!

Viņi klaigāja cits caur citu. Nr. 509 nejuta, kā viņa lūpas saplīsa. – Pāri Reinai! Bet kā tad? Ar lidmašīnām? Laivām? Kā? Ar izpletņiem? Lasi, Leo! - Tiltu, - Lēbentāls burtoja. – Viņi… Šķērsojuši… tiltu… tiltu… spēcīgi apšaudījuši vācieši…

- Tiltu? – Bergers neticīgi pajautāja.

- Jā, tiltu, pie Remagenes…

- Tiltu, - Nr. 509 atkārtoja. – Tiltu… pāri Reinai? Tad jau armijai vajag… lasi tālāk, Leo! Tur jābūt rakstītam kam vairāk!

- Sīko iespiedumu es nevaru izlasīt.

- Vai tad nevienam nav sērkociņa? – Bergers izmisis jautāja.

- Te ir, - no tumsas kāds atbildēja. – Te ir vēl divi.

- Nāc iekšā, Leo! Viņi sastājās pie durvīm. – Cukurs, - Ammerss gaudās. – Es zinu, ka jums ir cukurs. Es dzirdēju. Es gribu savu daļu.

- Iedod tam sasodītajam neģēlim graudiņu, Berger, - Nr. 509 nepacietīgi pačukstēja.

- Nē. – Bergers meklēja vietu, kur aizdedzināt sērkociņu. – Turiet priekšā logiem segas un jakas.

Leo, palien stūrī zem segas. Kustieties!

Viņš aizdedza sērkociņu. Lēbentāls sāka lasīt, cik ātri vien spēja. Tā bija parastā faktu slēpšana.

Tilts esot nenozīmīgs, amerikāņus pamatīgi apšaudot, un viņi esot nogriezti Reinas viņā krastā, karatiesa gaidot to karaspēka daļu, kura neesot sagrāvusi tiltu…

Sērkociņš nodzisa. - … neesot sagrāvusi tiltu… – Nr. 509 noteica. – Viņi tātad to… Šķērsoja,

atstājot veselu. Vai zināt, ko tas nozīmē?

- Viņus laikam pārsteidza…

- Tas nozīmē, ka Rietumu valnis ir pārrauts… – Bergers teica tik piesardzīgi, it kā atrazdamies sapnī. – Rietumu valnis pārrauts! Viņi to ir paveikuši!

- Tie droši vien ir kājnieki. Ne izpletņlēcēji. Jo viņi būtu nolēkuši aiz Reinas.

- Ak Dievs… un mēs neko nezinājām! Mēs domājām, ka vāciešu rokās vēl ir daļa Francijas!

- Izlasi vēlreiz, Leo, - Nr. 509 sacīja. – Mums jābūt drošiem. Kuras dienas avīze tā ir? Vai uz tās ir datums?

Bergers aizdedzināja otru sērkociņu. – Nost gaismu! – kāds nokliedza.

Lēbentāls jau lasīja. – Kāds datums? – Nr. 509 viņu pārtrauca.

Lēbentāls meklēja. – 1945. gada 11. marts.

- 1945. gada 11. marts. Un kāds ir šodien?

Neviens īsti nezināja, vai bija marta beigas vai aprīļa sākums. Mazajā nometnē viņi bija atradinājušies skaitīt. Tomēr viņi zināja, ka 11. marts bija jau pirms kāda laika. – Ļaujiet man apskatīt, ātri! – Nr. 509 noteica. Neņemot vērā sāpes, viņš bija aizrāpojis uz kaktu, kur viņi turēja segu. Lēbentāls pavirzījās malā. Nr. 509 skatījās uz papīra lapu un lasīja. Dziestošā sērkociņa mazais aplītis apgaismoja virsrakstu. – Aizdedz cigareti, Berger, ātri!

Bergers to tupot izdarīja. – Kāpēc tu atrāpoji šurp? – viņš pajautāja un iebāza viņam mutē cigareti.

Sērkociņš nodzisa.

- Padod to lapu, - Nr. 509 sacīja Lēbentālam.

Lēbentāls iedeva. Nr. 509 to salocīja un aizbāza aiz krekla. Viņš juta to uz ādas. Tad viņš ievilka dūmu. – Ņem… dod to tālāk!

- Kurš tur smēķē? – vaicāja vīrs, kurš bija iedevis sērkociņus.

- Nāciet jūs arī! Katrs pa vilcienam.

- Es negribu smēķēt, - Ammerss vaimanāja. – Es gribu cukuru.

Nr. 509 rāpoja atpakaļ uz savu gultu. Bergers un Lēbentāls viņam palīdzēja. – Berger, - viņš pēc brīža pačukstēja. – Vai tagad tu tici?

- Jā…

- Tas taču bija tiesa par pilsētu un bombardēšanu…

- Jā…

- Tu arī tici, Leo? - Jā…

- Mēs tiksim ārā… mums jātiek…

- Par to visu mēs parunāsim rīt, - Bergers sacīja. – Tagad guli.

Nr. 509 noslīga atpakaļ. Viņam reiba galva. Viņš domāja, ka tas ir no cigaretes dūma. Mazais, sarkanais gaismas punktiņš, aizklāts plaukstām, ceļoja pa baraku. – Ņem, - teica Bergers. – Iedzer vēl cukurūdeni.

Nr. 509 dzēra. – Saglabājiet pārējos graudiņus, - viņš nočukstēja. – Neizšķīdiniet tos. Pret tiem mēs varam iemainīt ēdamo. Kārtīgs ēdiens ir svarīgāks.

- Tur ir vēl cigaretes, - kāds ieķērcās. – Dod šurp tās pārējiem!

- Vairs nav nevienas, - Bergers atbildēja.

- Ir gan! Jums ir vēl. Dod šurp!

- Tas, ko atnesa, ir domāts tiem abiem no bunkura.

- Blēņas! Tas ir visiem. Dod šurp!

- Uzmanies, Berger! – Nr. 509 pačukstēja. – Paņem nūju. Cigaretes jāapmaina pret ēdamo. Tu arī uzmanies, Leo! - Es jau uzmanos.

Varēja dzirdēt, ka veterāni saspiedās ciešāk. Ļaudis taustījās pa tumsu, krita, lamājās, sita un kliedza. Citi gultās arī sāka klaigāt un trakot.

Bergers brīdi nogaidīja. – Esesieši nāk! – viņš iesaucās. Bija dzirdami steidzīgi soļi un rāpošana, un grūdieni, un vaidi – tad viss apklusa.

- Mums nevajadzēja smēķēt, - Lēbentāls sacīja.

- Kā tad! Vai jūs paslēpāt pārējās cigaretes?

- Jau sen.

- Mums vajadzēja pataupīt arī pirmo. Bet ja kas tāds atgadās…

Nr. 509 piepeši jutās gluži pārguris. – Buher, - viņš vēl pajautāja, - vai tu arī to dzirdēji?

- Jā…

Nr. 509 juta, ka nelielais reibonis pieņēmās; pāri Reinai, viņš domāja un juta savās plaušās cigaretes dūmus. Pirms neilga laika viņš jau reiz bija tos jutis, viņš atcerējās – bet kad? Dūmus, kāri iegrimdams tajos, - mokošus un neatvairāmus. Neibauers, jā, cigāra dūmi, kamēr viņš bija gulējis uz slapjās grīdas. Šķiet, tas bija jau ļoti sen, un tikai īsu brīdi viņš sajuta bailes, tās izzuda, un tad bija citi dūmi – pilsētas dūmi, kas bija izlauzušies cauri dzeloņstieplēm, pilsētas dūmi, dūmi no Reinas – un piepeši viņam šķita, it kā viņš gulētu miglainā pļavā, kura arvien vairāk nosvērās, un viss kļuva ļoti nolaidens un pirmo reizi tumšs bez baiļu.

VIII

ATEJA BIJA SKELETU pārpildīta. Pie tās bija sastājusies gara rinda, un ļaudis sauca citiem, lai nokārtojas ātrāk. Daļa gaidītāju gulēja zemē un locījās krampjos. Citi baiļpilni tupēja netālu no sienām un nokārtoja savas vajadzības, ja vairs nespēja izturēt. Kāds vīrs tur stāvēja, izslējies taisni kā stārķis, pievilcis kaulaino kāju, vienu roku atspiedis pret barakas sienu, un vaļēju muti blenza tālumā. Viņš tā stāvēja kādu laiku, tad nogāzās miris. Dažreiz tā atgadījās: skeleti, kuri vairs nespēja parāpot, piepeši ar grūtībām piecēlās kājās, kādu brīdi stāvēja tukšām acīm un tad nokrita miruši – it kā viņu pēdējā vēlēšanās pirms nāves būtu bijusi vēlreiz nostāties uz kājām kā cilvēkam.

Lēbentāls uzmanīgi pārkāpa pāri mirušajam skeletam un devās uz ieeju. Tūlīt sākās satraukta tērgāšana. Gaidītāji domāja, ka viņš grib aizspraukties citiem priekšā. Viņu rāva atpakaļ un sita ar izdilušām dūrēm. Turklāt neviens neuzdrošinājās atstāt rindu; pārējie nebūtu viņu laiduši atpakaļ vietā.

Tomēr skeletiem izdevās Lēbentālu nogāzt zemē un spārdīt kājām. Tas viņam maz kaitēja, jo viņiem nebija spēka.

Lēbentāls piecēlās kājās. Viņš nebija gribējis krāpties. Viņš meklēja Betki no transporta vienības.

Viņam bija sacīts, ka Betke šeit iegājis. Kādu brīdi viņš vēl gaidīja pie izejas pietiekamā attālumā no kurnošās rindas. Betke bija Lomana zoba pircējs.

Viņš nenāca. Lēbentāls arī nevarēja saprast, ko gan viņš būtu meklējis šajā utainajā atejā. Arī šeit gan kaut ko tirgoja; bet tāds darbonis kā Betke ar kaut ko tādu ņēmās pavisam citās vietās. Lēbentāls beidza gaidīt un devās uz mazgāšanās baraku. To veidoja mazs trakts, kas piekļāvās atejai, un tur bija nelielas cementa siles, virs kurām bija piestiprinātas ūdensvada caurules ar mazām atverēm. Ap silēm drūzmējās apcietināto bari, lielākā daļa – lai padzertos vai arī līdzņemšanai piepildītu ar ūdeni skārda traukus. Vienmēr bija pārāk maz ūdens, lai patiešām varētu nomazgāties, - un tam, kurš izģērbās, lai to pamēģinātu, allaž nācās baiļoties, ka pa to laiku tiks nozagtas drēbes.

Mazgāšanās telpa jau bija vieta mazliet labākam melnajam tirgum. Atejā, augstākais, pārdeva maizes garozas, atkritumus un dažus cigarešu izsmēķus.

Toties mazgāšanās telpa jau bija vieta mazajiem kapitālistiem. Uz šejieni jau nāca ļaudis no Darba nometnes.

Lēbentāls lēnām spraucās cauri. – Kas tev ir? – viņam kāds jautāja.

Leo uzmeta vīram ašu skatienu. Tas bija noskrandis apcietinātais, kuram bija tikai viena acs. – Nekas.

- Man ir burkāni.

- Tie mani neinteresē. – Lēbentāls piepeši mazgāšanās telpā jutās apņēmīgāks nekā jebkad 22. barakā.

- Lempis!

- Pats tāds esi!

Lēbentāls pazina dažus tirgoņus. Viņš kaulētos par burkāniem, ja šodien nemeklētu Betki. Viņam piedāvāja par augstāku cenu skābenes, kaulu un dažus kartupeļus; viņš atteicās pirkt un devās tālāk.

Barakas ārējā stūrī viņš pamanīja jaunu zēnu ar sievišķīgiem sejas vaibstiem; šķiet, viņš šeit neiederējās.

Viņš kāri kaut ko ēda no konservu kārbas, un Lēbentāls redzēja, ka viņš ēda ne tikai plānu zupu; viņš arī kaut ko košļāja. Blakus zēnam stāvēja apmēram četrdesmit gadu vecs labas miesasbūves apcietinātais, kurš tāpat neiederējās šajā telpā. Viņš, bez šaubām, piederēja pie nometnes aristokrātijas. Vīrieša kailais, treknais pauris spīdēja, un viņa roka lēnām slīdēja pār zēna muguru. Zēna mati nebija apgriezti; viņš nēsāja tos saķemmētus ar celiņu vidū. Viņš nebija netīrs.

Lēbentāls pagriezās. Viņš vīlies gribēja doties atpakaļ pie burkānu tirgoņa, bet tad piepeši ieraudzīja nākam Betki, kurš rupji spraucās uz stūri, kur stāvēja zēns. Lēbentāls nostājās viņam ceļā. Betke pagrūda viņu malā un nostājās iepretī zēnam. – Tā, šeit tu noslēpies, Ludvig, tu palaistuve! Tomēr es tevi atradu!

Zēns cieši lūkojās viņā un steidzīgi rija siekalas. Viņš neatbildēja.

- Kopā ar to nolādēto plikgalvaino virtuves tēviņu, - Betke indīgi piemetināja.

Virtuves strādnieks nepievērsa uzmanību Betkem. – Ēd, manu zēn, - viņš laiski sacīja Ludvigam. – Ja tu vēl jutīsi izsalkumu, dabūsi vēl kaut ko.

Betke nosarka. Viņš ar dūri uzsita pa konservu kārbu. Tās saturs izšļakstījās Ludvigam sejā. Uz grīdas nokrita kartupeļa gabals. Divi skeleti metās tam virsū, paķēra un vēl sakāvās. Betke paspēra viņus malā. – Vai tu no manis nedabū pietiekami? – viņš jautāja.

Ludvigs turēja kārbu ar abām rokām, piespiedis pie krūtīm. Viņš bailēs savieba seju un raudzījās no Betkes uz plikgalvi. – Acīmredzot ne, - virtuves strādnieks sacīja Betkem. – Neņem galvā! – viņš teica zēnam. – Turpini ēst, un, ja nebūs gana, dabūsi vēl. Un es tevi nesitīšu.

Izskatījās, it kā Betke gribētu mesties virsū plikgalvim, tomēr neuzdrošinājās. Viņš nezināja, cik daudz atbalstītāju bija pretiniekam. Nometnē tam bija liela nozīme. Ja plikgalvi atbalstītu visi virtuves strādnieki, tad kautiņš Betkem varētu slikti beigties. Virtuves personālam bija lieliski sakari, un bija zināms, ka tas veica darījumus ar nometnes vecāko un dažādiem SS ļaudīm. Turpretim Betkem pazīstamais uzraugs viņam neuzticējās. Betke zināja, ka viņš neko daudz nedarītu viņa labā; viņš bija saņēmis no Betkes pārāk maz kukuļu. Nometne bija pilna šādu intrigu. Betke viegli varēja pazaudēt savu posteni un atkal kļūt par vienkāršu apcietināto, ja viņš nebūs pietiekami piesardzīgs. Tad būtu cauri ar gluži ciešamajiem darījumiem ārpus nometnes, kad viņš brauca uz staciju un noliktavu. – Ko gan tas nozīmē? – viņš mierīgāk pajautāja plikgalvim.

- Kāda tev daļa?

Betke norija siekalas. – Man ir gan daļa. – Viņš vērsās pie zēna. – Vai es nedabūju tev uzvalku? – Kamēr Betke runāja ar plikgalvi, Ludvigs bija steidzīgi turpinājis ēst. Tagad viņš izmeta kārbu, ātri, negaidīti izspraucās starp abiem un steidzās uz izeju. Daži skeleti jau cīkstējās par kārbu, lai to izkasītu. – Atgriezies! – virtuves strādnieks nosauca pakaļ zēnam. – Man vienmēr ir pietiekami daudz ēdamā. – Viņš nosmējās. Betke bija mēģinājis aizturēt puiku, bet paklupa pār skeletiem un nozvēlās zemē. Viņš saniknots piecēlās un uzmina veikli šaudīgajiem pirkstiem. Viens no skeletiem iepīkstējās kā pele. Otrs aizbēga ar kārbu rokā.

Virtuves strādnieks sāka svilpot valsi „Rozes no dienvidiem” un izaicinoši lēnām pagāja garām Betkem. Viņam bija vēders, un viņš bija labi paēdis. Viņa resnā pēcpuse šūpojās. Gandrīz visi

apcietinātie, kuri strādāja virtuvē, bija labi paēduši. Betke nospļāvās viņam nopakaļ. Tomēr viņš nospļāvās tik uzmanīgi, ka trāpīja tikai Lēbentālam. – Te nu tu esi, - viņš rupji noteica. – Ko tu gribi? Nāc līdzi! Kā tu zini, ka es esmu šeit?

Lēbentāls neatbildēja ne uz vienu jautājumu. Viņš kārtoja darījumu; tad nebija laika liekiem paskaidrojumiem. Viņam bija divi nopietni kandidāti Lomana zobam: Betke un kāds priekšstrādnieks no vienības, kura strādāja ārpus nometnes. Abiem bija vajadzīga nauda. Priekšstrādnieks bija atkarīgs no kādas Matildes, kura strādāja tajā pašā fabrikā, kur viņš, un ar kuru viņš šad un tad, ja iedeva kukuli, varēja satikties divatā. Matilde svēra gandrīz 200 mārciņu un viņam šķita bezgala skaista – nometnē, kur nemitīgi valdīja izsalkums, svars bija skaistuma mēraukla. Viņš bija piedāvājis Lēbentālam dažas mārciņas kartupeļu un mārciņu tauku. Lēbentāls bija no tā atteicies un tagad par to sevi apsveica. Viņš zibenīgi bija apsvēris pirmīt redzēto ainu un tagad cerēja saņemt ko vairāk no homoseksuālā Betkes. Viņš uzskatīja, ka anormāla mīlestība ir gatava uz lielākiem upuriem nekā normāla. Pēc tā, ko viņš bija novērojis, viņš arī domās tūlīt bija pacēlis savu cenu. – Vai tev ir līdzi zobs? – Betke jautāja.

- Nē.

Viņi stāvēja ārā. – Es nepērku to, ko neredzu.

- Kronītis ir kronītis. Dzeroklis. Smags, stiprs mierlaiku zelts.

- Mēsls! Vispirms jāredz! Citādi nekas nesanāks.

Lēbentāls zināja, ka daudz spēcīgākais Betke vienkārši atņemtu viņam zobu, kad to ieraudzītu. Viņš neko nespētu padarīt. Ja Lēbentāls sūdzētos, tad viņu pakārtu. – Labi, tad neko, - viņš mierīgi noteica. – Citi nav tik nepieejami.

- Citi! Muldoņa! Vispirms atrodi kādu.

- Es vienu zinu. Nupat viens bija šeit.

- Tā? Es vēlētos viņu redzēt! – Betke nicīgi pavērās apkārt. Viņš zināja, ka zobs varēja noderēt tikai tādam, kuram bija sakari ar ārpasauli. – Pirms mirkļa tu pats redzēji manu kandidātu, - Lēbentāls sacīja.

Tie bija meli.

Betke brīnījās. – Kuru? To virtuves bulli?

Lēbentāls paraustīja plecus. – Ir taču jābūt kādam iemeslam, kāpēc es atrodos taisni šeit. Varbūt kāds grib nopirkt dāvanu otram un tāpēc ir nepieciešama nauda. Zelts ārpusē ir ļoti pieprasīts. Par to var iemainīt pietiekami daudz ēdamā.

- Tu neģēli! – Betke sadusmots iekliedzās. – Tu lielais neģēli! – Lēbentāls vienreiz pacēla smagos plakstiņus un atkal tos aizvēra. – Kaut ko, kā nav nometnē, - viņš netraucēti turpināja. – Kaut ko no zīda, piemēram. – Betke gandrīz noslāpa. – Cik? – viņš noķērca.

- Septiņdesmit piecas, - Lēbentāls stingri noteica. – Izdevīga cena. – Viņš bija gribējis prasīt trīsdesmit.

Betke paraudzījās viņā. – Vai zini, ka viens mans vārds var novest tevi pie karātavām?

- Skaidrs. Ja tu vari to pierādīt. Un kāds tev no tā labums? Nekāds! Tu gribi zobu. Tātad runāsim lietišķi.

Betke kādu brīdi klusēja. – Naudu ne, - viņš tad sacīja. – Ēdamo. – Lēbentāls neatbildēja. – Zaķi, Betke teica. – Beigtu zaķi. Nobrauktu. Kā būs?

- Kas par zaķi? Suns vai kaķis?

- Zaķis, es tev saku. Es pats viņu nobraucu.

- Suni vai kaķi?

Kādu laiku viņi blenza viens otrā. Lēbentāls nepamirkšķināja acis.

- Suni, - Betke sacīja.

- Aitusuni?

- Aitusuni! Vidēji lielu. Kā terjeru. Treknu.

Lēbentāls neko neteica. Suns nozīmēja gaļu. Varenu veiksmi. – Mēs nevaram viņu izvārīt, - viņš

teica. – Pat ne nodīrāt. Mums nekā nav, lai to izdarītu.

- Es varu to piegādāt nodīrātu.

Betke kļuva centīgāks. Viņš zināja, ka tas virtuves bullis viņu viegli varēja piedauzīt, kad viņš sarūpēja Ludvigam ēdamo. Tāpēc viņam vajadzēja dabūt kaut ko ārpus nometnes, lai spētu konkurēt.

Mākslīgā zīda apakšbikses, viņš nodomāja. Tas atstātu iespaidu un sagādātu prieku arī viņam pašam. – Labi, es to tev pat izvārīšu, - viņš sacīja.

- Tomēr būs grūti. Mums nepieciešams nazis.

- Nazis? Kamdēļ nazis?

- Mums nav neviena naža. Mums vajadzēs to sagriezt. Tēviņš no virtuves man…

- Labi, labi… – Betke nepacietīgi viņu pārtrauca. – Tātad vēl arī nazis. – Apakšbiksēm jābūt zilām.

Vai arī violetām. Violetas būtu labāk. Noliktavas tuvumā atradās kāds veikals, tur varēja dabūt ko tādu.

Uzraugs atļaus viņam aiziet uz turieni. Zobu viņš pārdos līdzās esošajam zobu tehniķim. – Manis pēc, vēl arī nazis. Un ar to pietiek.

Lēbentāls redzēja, ka tobrīd viņš neko vairāk nevarētu dabūt. – Un, protams, maize, - viņš sacīja. – Tā taču piederas pie visa. Kad? - Rītvakar. Kad satumsīs. Aiz atejas. Atnes zobu. Citādi…

- Vai tas ir jauns terjers?

- Kā lai es to zinu? Vai esi jucis? Tāds vidējs. Kāpēc jautā?

- Citādi to nāksies vārīt ilgāk.

Izskatījās, ka Betke gribētu ielēkt Lēbentālam sejā. – Vai vēl ko? – viņš klusi noprasīja. – Brūkleņu mērci? Kaviāru?

- Maizi.

- Kurš ko runāja par maizi?

- Tas tēviņš no virtuves…

- Turi muti! Es paskatīšos… – Betke piepeši bija ļoti steidzīgs. Viņš gribēja iekārdināt Ludvigu ar apakšbiksēm. Viņa pēc, virtuves strādnieks varēja zēnu barot; bet, ja viņam bija rezervē apakšbikses, tad tas izšķirs visu. Ludvigs bija iedomīgs. Viņš varēja nozagt nazi. Maize arī nebija tik svarīga. Un terjers bija tikai tāds taksis. – Tātad rītvakar, - viņš teica. – Gaidi aiz atejas.

Lēbentāls devās atpakaļ. Viņš vēl tā īsti neticēja savai laimei. Zaķis, viņš sacīs barakā. Ne tāpēc, ka tas bija suns, tas nevienu nebiedēja – atradās arī tādi ļaudis, kuri bija mēģinājuši ēst līķu gaļu -, bet gan tāpēc, ka pārspīlēšana darīja prieku un piederējās pie lietas. Turklāt viņam bija paticis Lomans – tāpēc pret viņa zobu vajadzēja iemainīt kaut ko ārkārtēju. Nazi viegli varēs pārdot nometnē; tas dos jaunu naudu, lai rīkotos.

Darījums bija nokārtots. Vakars bija kļuvis miglains, un nometni ietina balti mākoņi. Lēbentāls lavījās atpakaļ pa tumsu. Viņš nesa suni un maizi, ko bija paslēpis zem jakas.

Gabaliņu pirms barakas viņš pamanīja kādu ēnu, kas grīļojās pa pašu ielas vidu. Viņš tūlīt redzēja, ka tas nebija neviens no parastajiem ieslodzītajiem; viņi tā negāja. Mirkli vēlāk viņš pazina 22. barakas bloka vecāko. Handke gāja tā, it kā atrastos uz kuģa. Lēbentāls tūlīt aptvēra, ko tas nozīmēja. Handkem bija palaimējies: viņš laikam kaut kur bija dabūjis alkoholu. Vairs nebija iespējams nemanītam paiet viņam garām un atgriezties barakā, lai paslēptu suni un brīdinātu pārējos. Lēbentāls tāpēc klusi aizslīdēja gar barakas aizmugurējo sienu un paslēpās ēnā.

Vesthofs bija pirmais, kurš sastapās ar Handki. – Ei, tu tur! – Handke uzkliedza. Vesthofs apstājās. – Kāpēc tu vēl neesi barakā?

- Es eju uz ateju.

- Tu pats esi ateja. Panāc šurp!

Vesthofs piegāja tuvāk. Viņš tikai neskaidri saskatīja miglā Handkes seju.

- Kā tevi sauc?

- Vesthofs.

Handke sagrīļojās. – Tevi nesauc Vesthofs. Tevi sauc smirdīgā žīdu cūka. Kā tevi sauc?

- Es neesmu žīds.

- Ko? – Handke iesita viņam pa seju. – No kura bloka tu esi?

- Divdesmit otrā.

- Arī tas vēl! No manējā! Lempis! No kuras istabas?

- D istabas.

- Gulties!

Vesthofs nemetās zemē. Viņš palika stāvam. Handke pagājās soli tuvāk. Tagad Vesthofs redzēja viņa seju un gribēja mesties prom. Handke iespēra viņam pa liela kaulu. Būdams bloka vecākais, Handke dabūja labu ēdienu un bija daudz spēcīgāks par jebkuru Mazajā nometnē. Vesthofs nokrita, un Handke iespēra viņam pa krūtīm. – Gulties, žīdu cūka!

Vesthofs pieplaka pie zemes.

- D istaba, iznākt ārā! – Handke iekliedzās.

Skeleti nāca ārā. Viņi jau zināja, kas notiks. Vienu no viņiem piekaus. Handkes žūpošanas dienas allaž tā beidzās. – Vai te ir visi? – Handke šļupstēja. – Istabas dežurants!

- Tieši tā! – Bergers atsaucās.

Caur miglaino tumsu Handke blenza uz rindām. Buhers un Nr. 509 stāvēja starp pārējiem. Viņi atkal ar grūtībām varēja paiet un nostāvēt. Trūka Ahasvēra. Viņš ar Aitusuni bija palicis barakā. Ja Handke jautātu, Bergers sacītu, ka viņš ir miris. Bet Handke bija piedzēries un arī skaidrā prātā daudz vis neapjēgtu. Viņš nelabprāt devās uz barakām, baidīdamies no dizentērijas un tīfa.

- Kurš vēl šeit grib atteikties paklausīt? – Handkes balss kļuva neskaidrāka. – Ut… utainie žīdi!

Neviens neatbildēja. – Ssstāvēt miiiera stājā! Kā kultu… kulturāliem cilvēkiem!

Viņi stāvēja miera stājā. Handke kādu brīdi blenza uz viņiem, tad pagriezās un sāka spārdīt Vesthofu, kurš vēl gulēja zemē. Vesthofs bija saķēris galvu ar rokām. Handke kādu laiku viņu spārdīja. Valdīja klusums, un nebija dzirdams nekas, izņemot Handkes zābaku dobjos sitienus pa Vesthofa ribām. Nr. 509 juta, kā Buhers līdzās viņam pakustējās. Viņš satvēra viņa plaukstas locītavu un nelaida to vaļā. Buhera plauksta raustījās. Nr. 509 turēja to ciet. Handke truli turpināja spārdīt. Beidzot viņš pagura un dažas reizes uzlēca uz Vesthofa muguras. Vesthofs nekustējās. Handke nāca atpakaļ. Viņa seja bija slapja no sviedriem. – Žīdi, - viņš sacīja. – Jūs ir jāmīda kā utis. Kas jūs esat?

Viņš ar nedrošu pirkstu norādīja uz skeletiem. – Žīdi, - Nr. 509 atbildēja.

Handke pamāja ar galvu un dažas sekundes dziļdomīgi raudzījās zemē. Tad pagriezās un devās uz dzeloņstiepļu žogu, kas nošķīra sieviešu barakas. Viņš stāvēja tur, un varēja dzirdēt, kā viņš sēca. Agrāk viņš bija strādājis par grāmatu iespiedēju un par morāliem pārkāpumiem nonācis nometnē; jau gadu viņš bija bloka vecākais. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās un, nevienam vairs nepievērsdams uzmanību, smagiem soļiem aizgāja atpakaļ pa nometnes ielu.

Bergers un Karels apgrieza Vesthofu. Viņš bija bez samaņas. – Vai Handke salauzis viņam ribas? – Buhers jautāja. – Viņš spēra tam pa galvu, - Karels atbildēja. – Es redzēju.

- Vai mums ienest viņu iekšā?

- Nē, - Bergers teica. – Atstājiet viņu šeit. Lai viņš pagaidām labāk guļ šeit. Iekšā ir par maz vietas.

Vai ir vēl ūdens? – Viņiem bija konservu kārba ar ūdeni. Bergers attaisīja Vesthofa jaku. – Vai mums tomēr labāk neienest viņu iekšā? – Buhers jautāja. – Tas maita var atnākt atkal.

- Viņš neatgriezīsies. Viņš tagad ir izārdījies.

Lēbentāls aizslīdēja aiz barakas stūra. – Vai viņš ir miris?

- Nē. Vēl ne.

- Handke saspārdīja viņu, - Bergers sacīja. – Citkārt viņš tikai piekauj. Viņš laikam dabūjis vairāk šņabja nekā parasti.

Lēbentāls piespieda roku pie savas jakas. – Man ir ēdamais.

- Klusu! Citādi to izdzirdēs visa baraka. Kas tev ir?

- Gaļa, - Lēbentāls pačukstēja. – Iemainīju pret zobu.

- Gaļa?

- Jā. Daudz. Un maize.

Viņš neko neteica par zaķi. Tas vairs nebija vietā. Viņš raudzījās zemē uz tumšo stāvu, kuram līdzās tupēja Bergers. – Varbūt viņš vēl var no tās nobaudīt, - viņš sacīja. – Tā ir vārīta.

Migla bija kļuvusi biezāka. Buhers stāvēja pie dubultā stiepļu žoga, kas nošķīra sieviešu baraku. – Ruta! – viņš čukstēja. – Ruta.

Tuvojās kāda ēna. Viņš cieši vērās uz to, tomēr nespēja saskatīt nācēju. – Ruta, - viņš atkal čukstēja.

– Vai tu tur esi?

- Jā.

- Vai redzi mani?

- Jā.

- Man ir kas ēdams. Vai redzi manu roku?

- Jā, jā.

- Tā ir gaļa. Es pārmetīšu to pāri. Tūlīt.

Viņš paņēma mazo gaļas gabaliņu un pārsvieda pār abiem dzeloņstiepļu žogiem. Tā bija puse no porcijas, ko viņš bija saņēmis. Viņš dzirdēja to nokrītam otrā pusē. Ēna noliecās un meklējās pa zemi. – Pa kreisi! Pa kreisi no tevis, - Buhers čukstēja. – Tam jābūt apmēram metru pa kreisi no tevis. Vai atradi?

- Nē.

- Pa kreisi. Metru tālāk. Vārīta gaļa! Meklē, Ruta! Ēna apstājās. – Vai dabūji?

- Jā.

- Labi. Tūlīt apēd. Vai tā ir laba?

- Jā. Vai tev ir vēl?

Buhers samulsa. – Nē. Es jau apēdu savu tiesu.

- Tev ir vēl kaut kas! Met pāri!

Buhers piegāja tik tuvu žogam, ka dzeloņi iedūrās viņam ādā. Nometnes iekšējiem žogiem nebija pieslēgta elektrība. – Tu neesi Ruta! Vai tu esi Ruta?

- Jā, Ruta. Vēl kaut ko! Met! Piepeši viņš zināja, ka tā nebija Ruta. Ruta nebūtu to sacījusi. Migla, uztraukums, ēna un čuksti bija viņu pievīluši. – Tu neesi Ruta! Pasaki, kā mani sauc!

- Kuš! Klusāk! Met! - Kā mani sauc? Kā mani sauc? Ēna neatbildēja. – Tā gaļa ir Rutai! Rutai! – Buhers čukstēja. – Iedod to viņai! Saprati? Iedod to viņai!

- Jā. Jā. Vai tev ir vēl?

- Nē! Iedod to viņai! Tā pienākas viņai! Ne tev! Viņai!

- Jā, protams…

- Iedod to viņai. Vai arī es… es…

Viņš apklusa. Ko gan viņš varēja padarīt? Viņš zināja, ka ēna jau sen norijusi gaļas gabaliņu. Viņš izmisis nokrita zemē, it kā viņu būtu notriekusi neredzama dūre. – Ak tu… nolādētā briesmone… kaut tu nosprāgtu…

Tas bija par daudz. Pēc tik daudziem mēnešiem gabaliņš gaļas, un tik idiotiski to pazaudēt! Viņš šņukstēja. Ēna iepretim čukstēja: - Dod vēl… es tev arī parādīšu… re…

Šķita, ka viņa paceltu svārkus. Bālganās miglas viļņošanās izkropļoja kustības, izskatījās, it kā tur neveikliem lēcieniem dejotu groteska briesmoņa figūra.

- Maita! – Buhers čukstēja. – Maita, kaut tu no tā nosprāgtu! Ak, es idiots… es idiots…

Viņam bija vajadzējis tieši pajautāt, iekams viņš pārmeta pāri gaļu, - vai arī nogaidīt, līdz kļūst skaidrāks; bet tad varbūt viņš pats jau būtu apēdis to gaļu. Viņš bija gribējis tūlīt to iedot Rutai. Migla viņam bija šķitusi īsti vietā. Un tagad – viņš vaidēja un sita ar dūrēm pa zemi. – Es idiots! Ko es izdarīju?

– Gabaliņš gaļas nozīmēja gabaliņu dzīvības. Viņš būtu varējis izvemties, tik nelaimīgs viņš jutās.

Nakts vēsums Buheru pamodināja. Viņš vilkās atpakaļ. Barakas priekšā viņš paklupa pār kādu. Tad viņš ieraudzīja Nr. 509.

- Kurš tas ir? Vesthofs? – viņš jautāja.

- Jā.

- Vai viņš ir miris?

- Jā.

Buhers zemu noliecās pār guļošā seju. Tā bija mitra no miglas un tumšiem plankumiem no Handkes spērieniem. Viņš skatījās uz šo seju un domāja par zaudēto gaļas gabaliņu, un piepeši viņam šķita, ka tie abi saderējās kopā.

- Nolādēts! – viņš teica. – Kāpēc mēs viņam nepalīdzējām?

Nr. 509 pacēla acis. – Ko tu tur gvelz? Vai tad mēs varējām?

- Jā. Varbūt. Kāpēc ne? Mēs jau esam spējuši daudz ko citu.

Nr. 509 klusēja. Buhers nokrita viņam līdzās. – Mēs izglābāmies no Vēbera, - viņš sacīja.

Nr. 509 raudzījās miglā. Te tā atkal bija, viņš nodomāja. Pārspīlētā varonība. Vecā nelaime. Šis zēns pirmo reizi kopš gadiem bija izbaudījis mazliet izmisīga dumpja, kas bija beidzies labi, - un dažas dienas vēlāk jau sāka fantazēt, grimdams romantiskos māņos un aizmirsdams risku.

- Tu domā, ja mēs esam izglābušies no paša nometnes priekšnieka, tad tāpat būtu jānotiek arī ar piedzērušos bloka vecāko, jā?

- Jā. Kāpēc ne?

- Un ko mēs būtu varējuši iesākt?

- Es nezinu. Kaut ko. Bet tikai neļaut vienkārši saspārdīt Vesthofu līdz nāvei.

- Mēs, seši vai astoņi, būtu varējuši mesties virsū Handkem. To tu domā?

- Nē. Tas nebūtu līdzējis. Viņš ir spēcīgāks par mums.

- Ko tad mēs būtu varējuši darīt? Runāt ar viņu? Pateikt, lai viņš ir prātīgs?

Buhers neatbildēja. Viņš zināja, ka arī tas nebūtu līdzējis. Nr. 509 kādu brīdi vēroja viņu. – Paklausies, - viņš teica. – Ar Vēberu mums nebija ko zaudēt. Mēs atteicāmies, un līdz ar to mums neaptverami palaimējās. Bet, ja mēs šovakar būtu kaut ko uzsākuši pret Handki, tad viņš būtu nositis vienu vai divus vairāk un paziņojis, ka baraka dumpojas. Bergers un daži citi būtu pakārti. Katrā gadījumā – Vesthofs. Nākamais solis būtu bijis ēdināšanas pārtraukšana uz pāris dienām. Tad būtu par dažiem dučiem vairāk mirušo. Vai tā ir?

Buhers vilcinājās. – Varbūt, - viņš atteica.

- Vai tev padomā kas cits?

Buhers apdomājās. – Nē.

- Man arī nav. Vesthofam bija uznākusi dusmu lēkme. Tāpat kā Handkem. Ja viņš būtu sacījis to, ko gribēja Handke, tad būtu ticis cauri ar dažiem sitieniem. Viņš bija labs vīrs. Viņš varēja būt mums noderīgs. Viņš bija neprātis.

Nr. 509 pagriezās pret Buheru. Viņa balss bija rūgtuma pilna. – Vai tu domā, ka esi vienīgais, kurš šeit sēž un domā par viņu?

- Nē.

- Varbūt viņš būtu turējis muti un būtu dzīvs, ja mēs abi nebūtu izglābušies no Vēbera. Varbūt taisni

tas viņu šodien padarīja neuzmanīgu. Vai tu arī par to jau esi padomājis?

- Nē. – Buhers cieši vērās Nr. 509. – Vai tev tā šķiet?

- Iespējams. Esmu piedzīvojis lielākas muļķības. Un ar labākiem vīriem. Un, jo labāki bija vīri, jo lielākas bieži bija muļķības, kad viņiem ienāca prātā, ka nu vajag parādīt drosmi. Sasodītās lasāmgrāmatu blēņas! Vai pazīsti Vāgneru no 21. barakas?

- Jā.

- Viņš ir vraks. Bet viņš bija vīrs, un viņam piemita drosme. Par daudz. Viņš sita pretim. Veselus divus gadus par viņu sajūsminājās SS. Vēbers gandrīz mīlēja viņu. Tad ar viņu bija cauri. Uz visiem laikiem. Un kāpēc? Mums viņš būtu varējis lieti noderēt. Bet viņš nespēja valdīt pār savu drosmi. Daudz bija tādu. Maz no tiem ir palikuši dzīvi. Un vēl mazāk tādu, kuri nav piebeigti. Tāpēc es šovakar tevi aizturēju, kad Handke spārdīja Vesthofu. Un tāpēc es atbildēju, kad viņš jautāja, kas mēs esot. Vai tu beidzot to saproti?

- Tu domā, ka Vesthofs…

- Tas ir vienalga. Viņš ir miris…

Buhers klusēja. Tagad viņš skaidrāk redzēja Nr. 509. Migla mazliet bija pacēlusies, un vienā vietā cauri spraucās mēnessgaisma. Nr. 509 bija piecēlies kājās. Viņa seja no asinsizplūdumiem bija melna un zila, un zaļa. Buhers piepeši atcerējās senu atgadījumu, kas bija noticis ar viņu un Vēberu; to viņš bija dzirdējis. Viņš droši vien kādreiz pats bija bijis to cilvēku vidū, par kuriem stāstīja.

- Klausies, - Nr. 509 sacīja. – Un klausies labi! Tā ir viena sasodīta romānu frāze, ka gars neesot salaužams. Esmu pazinis labus cilvēkus, kuri vairs nebija nekas, tikai kaucoši zvēri. Gandrīz katru pretestību var salauzt; tam tikai nepieciešams pietiekami daudz laika un izdevība to izdarīt. To viņi tur…

– viņš ar žestu norādīja uz esesiešu kazarmām, - viņi to zināja pietiekami labi. Un viņi vienmēr ir centušies. Pretojoties svarīgi ir tikai tas, ko tu sasniegsi; ne tas, kā izskatīsies. Bezjēdzīga drosme ir droša pašnāvība. Un mazumiņš pretestības ir vienīgais, kas mums vēl ir. Mums tas jānoslēpj, lai viņi to neatrod, - un jāliek lietā tikai ārkārtējā gadījumā – tā, kā mēs to darījām ar Vēberu. Citādi… – Mēnessgaisma bija sasniegusi Vesthofa augumu. Tā pārslīdēja pāri viņa sejai un skaustam. – Dažiem no mums ir jāpaliek dzīviem, - Nr. 509 nočukstēja. – Vēlākam laikam. Šis nedrīkst būt velti darīts. Dažiem, kuri nav piebeigti.

Viņš noguris atslīga atpakaļ. Domāšana nogurdināja tāpat kā skriešana. Lielākoties domāt nebija iespējams izsalkuma un vājuma dēļ; bet dažreiz gadījās, ka parādījās dīvains vieglums, viss bija ļoti skaidrs, un īsu laiku varēja redzēt tālu – līdz visu atkal apņēma noguruma migla.

- Dažiem, kuri nav piebeigti un kuri negrib aizmirst, - Nr. 509 noteica.

Viņš paskatījās uz Buheru. Viņš ir vairāk nekā divdesmit gadu jaunāks par mani, Nr. 509 domāja.

Viņš vēl daudz var izdarīt. Viņš vēl nav piebeigts. Un es? Laiks, viņš piepeši izmisis aptvēra. Tas rija un rija. To varēs manīt tikai tad, kad viss būs aiz muguras. Tikai tad, kad, ticis ārā no šejienes, tu visu sāksi no jauna, patiešām varēs manīt, vai tu neesi piebeigts. Desmit nometnē pavadītie gadi ikvienam līdzinājās divdesmit un trīsdesmit gadiem. Kuram vēl bija pietiekami spēka? Un būs nepieciešams daudz spēka.

- Mūsu priekšā nekritīs ceļos, kad mēs iziesim no šejienes, - viņš sacīja. – Viss tiks noliegts, un visu gribēsies aizmirst. Mūs arī. Un daudzi no mums to arī aizmirsīs.

- Es neaizmirsīšu, - Buhers drūmi atbildēja. – Šo ne un vispār neko.

- Labi.

Noguruma vilnis pieņēmās spēkā. Nr. 509 aizvēra acis, bet tūlīt tās atkal atvēra. Bija vēl kas, ko viņam vajadzēja pateikt, iekams viņš aizmirsa. Buheram tas bija jāzina. Varbūt viņš bija vienīgais, kurš izglābsies. Bija svarīgi, lai viņš to zinātu. – Handke nav nacists, - viņš ar pūlēm pavēstīja. – Viņš ir tāds pats gūsteknis kā mēs. Ārpus nometnes viņš laikam nekad nebūtu nogalinājis cilvēku. Šeit viņš to dara, jo viņam ir vara. Viņš zina, ka mums nav nozīmes sūdzēties. Viņu piesegs. Viņam nav nekādas atbildības. Tā tas ir. Vara un nekādas atbildības – pārāk daudz varas, neīstās rokās, vispār pārāk daudz varas – kaut kādās rokās – saproti…

- Jā, - Buhers atteica.

Nr. 509 pamāja ar galvu. – Šis un tas cits… sirds kūtrums… bailes… sirdsapziņas dezertēšana… tas ir mūsu posts… par to es šodien… visu vakaru domāju…

Nogurums tagad bija kā melns mākonis, kurš trokšņodams tuvojās. Nr. 509 izvilka no kabatas maizes gabaliņu. – Ņem… man tas nav vajadzīgs… es apēdu gaļu… iedod to Rutai…

Buhers paskatījās uz viņu un nepakustējās. – Es pirmīt visu dzirdēju, - Nr. 509 ar grūtībām sacīja, jau slīgdams bezsamaņā. – Iedod to viņai… tas arī… – Viņa galva nokrita uz priekšu, tomēr viņš pacēla to vēlreiz, un no asinsizplūdumiem raibā seja pasmaidīja. - …arī ir svarīgi… kas dots… dots…

Buhers paņēma maizi un devās uz žoga pusi, kas nošķīra sieviešu nometni. Migla tagad turējās cilvēka augumā. Apakšā viss bija skaidrs. Tas izskatījās spokaini – it kā musulmaņi bez galvām vilktos uz ateju. Pēc kāda laika atnāca Ruta. Arī viņai nebija galvas. – Pieliecies! – Buhers čukstēja.

Abi tupēja uz zemes. Buhers pārmeta pāri maizi. Viņš apsvēra, vai nevajadzētu pateikt, ka viņš bija sarūpējis viņai gaļu. Buhers to nedarīja. – Ruta, - viņš sacīja. – Es domāju, ka mēs izkļūsim no šejienes…

Viņa nevarēja atbildēt. Mute bija pilna ar maizi. Rutas acis bija plati ieplestas, un viņa raudzījās viņā. – Tagad es tam ticu droši, - Buhers teica.

Viņš nezināja, kāpēc viņš piepeši ticēja. Tam bija kāds sakars ar Nr. 509 un to, ko viņš bija sacījis.

Buhers devās atpakaļ. Nr. 509 cieši gulēja. Viņa galva atradās pavisam tuvu Vesthofa galvai. Abas sejas bija ar asinsizplūdumiem, un Buhers gandrīz nevarēja atšķirt, kurš no viņiem vēl elpoja. Viņš nemodināja Nr. 509. Viņš zināja, ka tas jau divas dienas šeit, ārā, gaidīja Levinski. Nakts nebija pārāk auksta; tomēr Buhers novilka Vesthofam un diviem citiem mirušajiem jakas un apsedza ar tām Nr. 509.

IX

NĀKAMAIS UZLIDOJUMS SEKOJA pēc divām dienām. Pulksten astoņos vakarā sāka kau sirēnas. Neilgi pēc tam krita pirmās bumbas. Tās krita ātri kā krusa, un eksplozijas tikai mazliet pārspēja skaļumā zenītlielgabalu šāvienus. Tikai pašās beigās tās pieņēmās spēkā. Mellernes avīze vairs neiznāca.

Tās ēka dega. Iespiedmašīnas sakusa. Papīru ruļļi izkūpēja melnajās debesīs, un celtne lēnām sagāzās.

Simt tūkstoši marku, Neibauers domāja. Tur sadega simt tūkstoši marku, kas man piederēja. Simt tūkstoši marku. Es nezināju, ka tik daudz naudas tik viegli var sadegt. Šie cūkas! Ja es būtu to zinājis, būtu ieguldījis naudu kādās raktuvēs. Bet arī raktuves deg. Tās tāpat bombardē. Tās arī vairs nav drošas.

Rūras apgabals droši vien ir izpostīts. Kas vēl ir drošs?

Viņa uniforma bija pelēka no papīra sodrējiem. Acis sarkanas no dūmiem. No iepretim esošā cigāru veikala, kas arī bija viņam piederējis, bija palikušas drupas. Vakar vēl zelta bedre, šodien pelnu kaudze.

Vēl trīsdesmit tūkstoši marku. Varbūt pat četrdesmit. Vienā vakarā varēja zaudēt daudz naudas. Partija?

Katrs domāja pats par sevi. Apdrošināšana? Tā bankrotētu, ja tai nāktos izmaksāt naudu par visu, kas šovakar tika nopostīts. Turklāt viņš visu bija apdrošinājis par pārāk mazām summām. Taupība nevietā.

Vai bumbu postījumi tiks atzīti – tas vēl bija maz ticams. Pēc kara izmaksās lielās kompensācijas, tā runāja vienmēr – pēc uzvaras; pretiniekam nākšoties par visu samaksāt. Viņš bija vainīgs. Uz to laikam varēja ilgi gaidīt. Un tagad bija par vēlu uzsākt kaut ko jaunu. Kamdēļ arī? Kas nodegs rīt?

Viņš blenza uz melnajiem, sasprāgušajiem veikala mūriem. „Vācu sardze”, līdz ar veikalu bija sadeguši pieci tūkstoši „Vācu sardzes” cigāru. Jauki. Tas bija vienalga. Bet kāpēc tad viņš toreiz bija uzrādījis šturmfīreru Freibergu? Pienākums? Muļķības, ka pienākums! Tur dega viņa pienākums. Sadega.

Kopā simt trīsdesmit tūkstoši marku. Vēl viena tāda bombardēšana, pāris bumbu uz Jozefa Blanka tirdzniecības nama, pāris viņa dārzā un uz viņa mājas – tas varēja notikt jau rīt -, un viņš atkal atradīsies tajā vietā, no kuras bija sācis. Vai arī pat tur ne! Vecums! Ar to vēl ļaunāk! Jo piepeši nemanāmi viņu pārņēma kaut kas tāds, kas jau vienmēr bija uzglūnējis – no kaktiem, aiztramdīts, padzīts, nelaists iekšā, kamēr viņa paša īpašums nebija skarts – izmisums, bailes, kuras līdz šim bija tikušas iegrožotas ar

spēcīgākām „pretbailēm”; piepeši tās izlauzās no saviem krātiņiem un cieši raudzījās viņā, sēdēja cigāru veikala gruvešos, jāja uz avīžu ēkas drupām, uzlūkoja viņu ar platu smaidu un ar līkajiem nagiem izteica draudus nākotnē.

Neibauera resnais, sarkanais skausts sāka svilt, viņš nedroši atkāpās un kādu brīdi neko vairs neredzēja, un aptvēra, un tomēr negribēja to atzīt: karu vairs nevarēja uzvarēt.

- Nē, - viņš skaļi noteica. – Nē, nē – fīreram – vēl jāspēj – paveikt brīnumu – neskatoties uz visu – protams…

Viņš pavērās apkārt. Neviena nebija. Pat neviena ugunsdzēsēja.

Zelma Neibauere beidzot cieta klusu. Viņas seja bija pietūkusi, uz zīda franču rītakleitas asaras bija atstājušas pēdas, un resnās rokas trīcēja.

- Šonakt viņi vairs neieradīsies, - bez pārliecības sacīja Neibauers. – Deg taču visa pilsēta. Ko tad viņi vēl lai bombardētu?

- Tavu māju, tavu tirdzniecības namu. Tavu dārzu. Tie taču vēl ir neskarti, ko?

Neibauers apslāpēja dusmas un piepešās bailes, ka tā varētu notikt.

- Muļķības! Tāpēc jau viņi speciāli nelidos.

- Citi nami. Citi veikali. Citas fabrikas. Vēl daudz ir nesagrautu.

- Zelma…

Viņa pārtrauca vīru. – Vari teikt, ko gribi! Es došos augšā! – Viņas seja atkal piesarka. – Es došos pie tevis uz nometni, pat ja man nāksies gulēt pie gūstekņiem. Es nepalikšu šeit, pilsētā! Šajās žurku lamatās! Es negribu mirt! Tev tas, protams, ir vienalga, ka tikai tu atrodies drošībā. Tālu prom no šāviņiem! Kā vienmēr! Mēs taču varam to paciest! Tāds tu esi bijis allaž!

Neibauers aizvainots palūkojās viņā. – Es nekad neesmu tāds bijis! Un tu to zini! Paskaties uz savām kleitām! Kurpēm! Rītakleitām! Viss no Parīzes! Kas tev to sagādājis? Es! Tavas mežģīnes! Vissmalkākās no Beļģijas! Es tās iemainīju tev. Tavs kažoks! Kažokādas sega! Es tev tos pasūtīju no Varšavas.

Apskaties savu pieliekamo. Savu māju! Es labi esmu rūpējies par tevi!

- Tu esi aizmirsis vienu lietu. Zārku. Tagad tu ātri vēl varētu to sagādāt. Rīt zārki vairs nebūs lēti.

Vācijā diezin vai kāds vēl atradīsies. Bet tu taču vari likt pagatavot tur augšā, savā nometnē! Tev taču tam ļaužu pietiek!

- Ak tā? Tā tātad ir pateicība! Pateicība par manu risku. Tā ir pateicība!

Zelma neklausījās Neibauerā. – Es negribu sadegt! Es negribu, ka mani saplosa gabalos! – Viņa vērsās pie meitas. – Freija! Tu dzirdi, ko saka tavs tēvs! Tavs miesīgais tēvs! Viss, ko mēs gribam, ir pavadīt nakti viņa mājā, tur augšā. Neko vairāk. Glābt mūsu dzīvību. Viņš vilcinās. Partija! Ko teiks Dīcs? Ko Dīcs saka par bombardēšanu? Kāpēc partija tur neko nedara?

- Mierīgi, Zelma!

- Mierīgi, Zelma! Vai dzirdi, Freija? Mierīgi! Būt mierā! Mierīgi nomirt! Mierīgi, Zelma – tas ir viss, ko viņš zina!

- Piecdesmit tūkstoši cilvēku nonākuši tādā pašā situācijā, - Neibauers gurdi noteica. – Visi…

- Mani neinteresē piecdesmit tūkstoši cilvēku! Piecdesmit tūkstošus cilvēku arī neinteresē tas, ka es nosprāgšu. Pataupi savu statistiku partijas runām.

- Ak Dievs…

- Dievs! Kur ir Dievs? Jūs viņu aiztriecāt! Nevērsies pie manis ar Dievu…

Kāpēc es nesadodu viņai? Neibauers domāja. Kāpēc es piepeši jūtos tik noguris? Man vajadzēja viņai iegāzt! Izturēties asi! Enerģiski! Esmu pazaudējis simt trīsdesmit tūkstošus marku! Un šis klaigājošais sievišķis! Stingri sagrābt! Jā! Paglābt! Ko? Ko paglābt? Uz kurieni?

Viņš apsēdās atzveltnes krēslā. Viņš nezināja, ka to rotāja smalks 18. gadsimta gobelēns un tas nāca no aristokrātu nama, - viņam tas bija tikai atzveltnes krēsls, kas izskatījās krāšņs. Tāpēc pirms pāris gadiem viņš to kopā ar dažām citām mēbelēm bija nopircis no majora, kurš bija ieradies no Parīzes.

- Atnes man pudeli alus, Freija.

- Atnes man pudeli šampanieša, Freija! Viņš var to dzert, iekams uzlido gaisā! Paukš! Paukš! Paukš!

Lai izsprāgst korķi! Uzvaras ir jāapslaka!

- Izbeidz, Zelma…

Meita aizgāja uz virtuvi. Sieviete piecēlās kājās. – Tātad – jā vai nē? Vai mēs šovakar dosimies pie tevis vai ne?

Neibauers raudzījās uz saviem zābakiem. Tie bija netīri no pelniem. Pelniem par simt trīsdesmit tūkstošiem marku. – Izplatīsies runas, ja mēs pēkšņi tā rīkosimies. Nav tā, ka tas nebūtu atļauts – tomēr mēs līdz šim neesam to darījuši. Teiks, ka es gribu izmantot priekšrocības, kādu nav citiem, kuriem jāpaliek šeit lejā. Un augšā šobrīd ir bīstamāk nekā te. Nākamo bombardēs nometni. Mums taču ir karam nozīmīgi uzņēmumi. – Kaut kas no tā bija patiesība, bet atteikuma īstais iemesls bija tas, ka Neibauers gribēja palikt viens. Tur augšā viņam bija sava privātā dzīve, kā viņš to sauca. Avīzes, konjaks un laiku pa laikam kāda sieviete, kura svēra trīsdesmit kilogramu mazāk nekā Zelma, - kāds, kurš viņā klausījās, kad viņš runāja, un viņu apbrīnoja kā domātāju, vīrieti un smalkjūtīgu kavalieri. Nevainīga izprieca, kas bija nepieciešama, lai atslābinātos pēc cīņas par eksistenci.

- Lai viņi saka, ko grib! – Zelma nerimās. – Tev ir jārūpējas par savu ģimeni!

- Mēs varam vēlāk turpināt šo sarunu. Tagad man ir jādodas uz partijas namu. Jāparaugās, ko tur lemj. Varbūt jau tiek veikti priekšdarbi ļaužu pārvietošanai uz ciematiem. Droši vien to, kuri ir zaudējuši savus dzīvokļus. Bet varbūt arī jūs varat…

- Nekāds varbūt! Ja es palikšu pilsētā, es skraidīšu apkārt un kliegšu, kliegšu…

Freija atnesa alu. Tas nebija auksts. Neibauers to nogaršoja, savaldījās un piecēlās kājās.

- Jā vai nē? – Zelma jautāja.

- Es atgriezīšos. Tad mēs par to parunāsim. Vispirms man ir jāuzzina rīkojumi.

- Jā vai nē?

Neibauers redzēja, ka Freija, stāvēdama mātei aiz muguras, māja ar galvu un deva viņam zīmi, lai pagaidām visam piekrīt.

- Labi – jā, - viņš sapīcis noteica.

Zelma Neibauere pavēra muti. Spriedze atstāja viņu gluži kā gāze balonu. Viņa iekrita priekšā stāvošajā sofā, kas saderēja kopā ar 18. gadsimta atzveltnes krēslu. Piepeši viņa nebija nekas vairāk par mīkstas gaļas blāķi, ko kratīja šņuksti. – Es negribu nosprāgt – es negribu – ar visām mūsu skaistajām lietām – ne tagad…

Pār viņas izspūrušajiem matiem ar ironisku 18. gadsimta smaidiņu līksmi un vienaldzīgi nekurienē lūkojās gobelēna pārvalka aitu gani un ganes.

Neibauers ar riebumu vēroja sievu. Viņai bija viegli; viņa kliedza un kauca – bet kurš pavaicāja, ko juta viņš? Viņam nācās visu norīt, būt paļāvīgam kā klintij jūrā. Simt trīsdesmit tūkstoši marku. Viņa par to pat nebija pajautājusi.

- Uzmani labi viņu! – viņš aši pateica Freijai un aizgāja.

Dārzā aiz mājas stāvēja abi krievu gūstekņi. Viņi vēl strādāja, lai gan bija tumšs. Pirms pāris dienām Neibauers bija tā pavēlējis. Viņš bija gribējis ātri uzrakt zemesgabalu. Viņš bija vēlējies tur iestādīt tulpes. Tulpes un pētersīļus, majorānu, baziliku un citas garšvielas. Viņam patika pievienot garšvielas salātiem un mērcēm. Tas bija noticis pirms pāris dienām. Pirms veselas mūžības. Tagad viņš varēja tur stādīt sadegušus cigārus. Sakusušu svinu no avīžu formām.

Ieraudzījuši nākam Neibaueru, gūstekņi noliecās pār lāpstām. – Ko jūs blenžat? – viņš jautāja.

Piepeši izlauzās aizturētās dusmas. Vecākais no viņiem kaut ko atbildēja krievu valodā.

- Blenžat, es teicu! Tu vēl tagad blenz, boļševiku cūka! Pat nekaunīgi! Laikam priecājies, ka tiek izpostīts godīgu pilsoņu privātīpašums? – Krievs neatbildēja.

- Ķerieties pie darba, slinkie suņi!

Krievi nesaprata. Viņi cieši lūkojās viņā un mēģināja izdibināt, ko viņš sacīja. Neibauers atvēzējās un iespēra vienam no viņiem pa vēderu. Vīrs nokrita un lēnām atkal piecēlās. Viņš pieturējās pie lāpstas un tad to saņēma rokā. Neibauers redzēja viņa acis un plaukstas, kas bija aptvērušas lāpstu. Kā naža dūrienu vēderā viņš sajuta bailes un tvēra pēc revolvera. – Neģēlis! Pretosies, ko? – Viņš ar revolvera spalu iesita gūsteknim starp acīm. Krievs nokrita un vairs necēlās. Neibauers ātri elpoja. – Es būtu varējis tevi nošaut, - viņš nošņāca. – Pretosies! Gribēja pacelt lāpstu, lai iesistu! Nošaut! Es esmu pārāk krietns, tā tas ir. Cits būtu nošāvis! – Viņš paskatījās uz sardzes kareivi, kurš braši stāvēja malā. – Cits būtu viņu nošāvis. Jūs redzējāt, kā viņš gribēja pacelt lāpstu.

- Tieši tā, oberšturmbanfīrera kungs.

- Nu, jauki. Kustieties, uzlejiet viņam uz galvas kannu ar ūdeni!

Neibauers pavērās uz otru krievu. Vīrs raka, zemu noliecies pār lāpstu. Viņa skatiens bija tukšs.

Kaimiņos kā traks rēja suns. Tur vējā plandījās veļa. Neibauers juta, ka viņa mute ir sausa. Viņš izgāja no dārza. Rokas trīcēja. Kas noticis? Viņš domāja. Bail? Es nebaidos. Es ne! Ne jau no dumja krieva. No kā tad? Kas ar mani noticis? Pilnīgi nekas! Es tikai esmu pārāk krietns, nekas vairāk. Vēbers lēnām būtu nositis to puisi. Dīcs būtu uz vietas nošāvis. Es ne. Es esmu pārāk sentimentāls, tā ir mana kļūda. Tā ir mana kļūda, ko visur pieļauju. Arī ar Zelmu. Ārpusē stāvēja automašīna. Neibauers saspringa. – Uz jauno partijas namu, Alfrēd. Vai ielas uz turieni ir brīvas?

- Tikai tad, ja mēs brauksim pa apvedceļu.

- Labi. Brauc pa apvedceļu.

Automašīna apgriezās. Neibauers ieskatījās šofera sejā. – Vai kaut kas noticis, Alfrēd?

- Mana māte ir gājusi bojā.

Neibauers neomulīgi trinās šurpu turpu. Arī tas vēl! Simt trīsdesmit tūkstoši marku, Zelmas klaigāšana, un tagad viņam arī vēl vajadzēja kādu mierināt. - Izsaku līdzjūtību, Alfrēd, - viņš noteica strupi un militāri, lai būtu to pateicis. – Cūkas! Sieviešu un bērnu slepkavas!

- Mēs arī viņus bombardējām. – Alfrēds raudzījās uz ielu sev priekšā. – Pirmie. Es arī tur biju.

Varšavā, Roterdamā un Koventri. Pirms mani ievainoja un palaida mājās.

Neibauers pārsteigts pablenza uz viņu. Kas gan šodien noticis? Vispirms Zelma un tagad šoferis?

Vai tad viss sāka brukt? – Tas bija kas cits, Alfrēd, - viņš teica. – Kaut kas pavisam cits. Tā bija stratēģiska nepieciešamība. Šī te ir tīrā slepkavība.

Alfrēds neatbildēja. Viņš domāja par savu māti, Varšavu, Roterdamu un Koventri, un trekno vācu gaisa karaspēka maršalu un aizdrāzās gar stūri.

- Tā nedrīkst domāt, Alfrēd. Tā jau ir gandrīz augstākā mēra nodevība! Protams, šobrīd, kad jūtat sāpes, saprotama, tomēr aizliegta. Izlikšos, ka neesmu dzirdējis. Pavēle ir pavēle, ar to pietiek mūsu sirdsapziņām. Atriebība nav raksturīga vāciešiem. Arī aplama domāšana ne. Fīrers taču zina, ko dara.

Mēs sekojam viņam – un diezgan. Viņš vēl atmaksās šiem masu slepkavām! Dubultīgi un trīskārši! Ar mūsu slepenajiem ieročiem! Mēs notrieksim viņus zemē! Jau tagad mēs dienu un nakti apšaudām Angliju ar saviem V-I šāviņiem. Ar saviem jaunajiem izgudrojumiem mēs pārvērtīsim pelnos visu salu. Pēdējā brīdī! Un Ameriku arī! Viņiem jāsamaksā! Dubultīgi un trīskārši! – Neibauers atkārtoja un kļuva piesardzīgs, un pats gandrīz sāka ticēt tam, ko sacīja.

Viņš izņēma no ādas etvijas cigāru un nokoda tam galu. Viņš gribēja turpināt runāt. Piepeši sajuta pēc tā lielu nepieciešamību – bet klusēja, ieraudzījis Alfrēda sakniebtās lūpas. Kam gan ir kāda daļa gar mani, viņš nodomāja. Katrs aizņemts tikai ar sevi. Man vajadzēja braukt uz savu priekšpilsētas dārzu.

Truši – mīksti un pūkaini, ar sarkanām acīm krēslā. Vienmēr, arī jau zēnībā, Neibauers bija gribējis, lai viņam būtu truši. Viņa tēvs to bija aizliedzis. Tagad viņam tie bija. Siena un vilnas, un svaigu lapu smarža. Labi noglabātās bērnu dienu atmiņas. Aizmirsti sapņi. Dažreiz viņš bija sasodīti vientuļš. Simt trīsdesmit tūkstoši marku. Lielākā naudas summa, kas viņam zēna gados bija piederējusi, bija 75 feniņi.

Pēc divām dienām tie bija nozagti.

Uzplaiksnīja ugunsgrēks pēc ugunsgrēka. Vecpilsēta dega kā lāpa. Tur bija gandrīz tikai koka mājas.

Upē atspoguļojās liesmas, un izskatījās, it kā arī tā degtu.

Veterāni, kuri spēja paiet, tupēja barakas priekšā, atgādinādami melnu kaudzi. Sarkanajā tumsā viņi varēja redzēt, ka ložmetēju torņi vēl bija tukši. Debesis bija apmākušās; mīkstais, pelēkais mākoņu slānis spīdēja kā flaminga spalvas. Uguns mirgoja pat mirušo acīs – sakrauti cits uz cita, tie gulēja viņiem aiz muguras.

Nr. 509 uzmanību piesaistīja klusa švīkoņa. No zemes paslējās Levinska seja. Nr. 509 dziļi ieelpoja un piecēlās kājās. Viņš bija gaidījis šo brīdi, kopš atkal spēja parāpot. Viņš būtu varējis palikt sēžam, bet piecēlās; viņš gribēja parādīt Levinskim, ka varēja paiet un nebija nekāds kroplis.

- Vai viss atkal kārtībā? – Levinskis jautāja.

- Protams! Tik viegli mūs nevar pieveikt.

Levinskis piekrītoši pamāja ar galvu. – Vai varam kaut kur aprunāties?

Viņi devās otrpus mirušo kaudzei. Levinskis aši pavērās apkārt. – Sardze vēl nav atpakaļ…

- Šeit nav nekā daudz, ko apsargāt. Pie mums neviens nebēg.

- Tā jau es domāju. Un pa nakti jūs neuzmana?

- Tikpat kā ne.

- Kā ir pa dienu? Vai esesieši bieži nāk uz barakām?

- Gandrīz nekad. Viņiem ir bail no utīm, dizentērijas un tīfa.

- Un jūsu bloka priekšnieks?

- Viņš ierodas tikai uz pārbaudi. Citādi maz par mums interesējas.

- Kā viņu sauc?

- Bolte. Šarfīrers.

Levinskis pamāja ar galvu. – Bloku vecākie šeit neguļ barakās, vai ne? Tikai istabu vecākie. Kā ir ar jūsējo?

- Tu nesen ar viņu runāji. Ar Bergeru. Mēs nevaram vēlēties labāku.

- Vai tas ir tas ārsts, kurš tagad strādā krematorijā?

- Jā. Tev viss zināms.

- Mēs to izdibinājām. Kurš ir jūsu bloka vecākais?

- Handke. Zaļais. Pirms pāris dienām vienu no mūsējiem saspārdīja līdz nāvei.

- Stingrs?

- Nē. Pretīgs. Bet viņš maz ko zina par mums. Viņam arī bail, ka aplipināsim ar kaut ko. Pazīst tikai dažus no mums. Sejas pārāk ātri mainās. Bloka priekšnieks apjēdz vēl mazāk. Mūs uzrauga istabu vecākie. Šeit var darīt visu ko. To taču tu gribēji zināt, jā?

- Jā, to es gribēju zināt. Tu mani saprati. – Levinskis pārsteigts paskatījās uz sarkano trijstūri, kas rotāja Nr. 509 apģērbu. Tik daudz viņš nebija gaidījis. – Komunists? – viņš pajautāja.

Nr. 509 pakratīja galvu.

- Sociāldemokrāts?

- Nē.

- Kas tad? Kaut kam taču tev ir jābūt!

Nr. 509 pacēla skatienu. Ādu ap acīm vēl iekrāsoja asinsizplūdumi. Tas tikai padarīja acis gaišākas; tās gandrīz caurspīdīgas mirdzēja ugunsgrēka gaismā, it kā nemaz nepiederētos tumšajai, sadauzītajai sejai. – Cilvēks – ja tev ar to pietiek.

- Ko? - Ir jau labi. Nekas.

Levinskis brīdi jutās apmulsis. – Ak tā, ideālists, - viņš noteica ar mazliet labsirdīgu nicību. – Nu, manis pēc, kā gribi. Ja vien mēs varam uz jums paļauties.

- Varat gan. Uz mūsu grupu. Tā šeit ir visilgāk. – Nr. 509 savilka lūpas. – Veterāni.

- Un pārējie?

- Tie ir tikpat uzticami. Musulmaņi. Uzticami kā mirušie. Strīdas vairs tikai par mazliet rijamā un iespēju nomirt gultā. Nav spēka nodevībai.

Levinskis paskatījās uz Nr. 509. – Tātad pie jums uz laiku kādu varētu paslēpt, vai ne? Tas nedurtos acīs? Vismaz uz dažām dienām?

- Nē. Ja vien nav pārāk resns.

Levinskis izlikās neuztveram ironiju. Viņš pienāca tuvāk. – Pie mums ir gaidāmi jaunumi. Dažādās barakās sarkanie bloku vecākie ir nomainīti pret zaļajiem. Klīst runas par nakts un miglas transportu. Tu zini, ko tas nozīmē…

- Jā. Pārvešanu uz iznīcināšanas nometnēm.

- Pareizi. Baumo arī par masveida likvidācijām. Šo ziņu atnesa ļaudis, kuri nāk no citām nometnēm.

Mums vajag parūpēties par sevi. Organizēt mūsu aizstāvību. Esesieši tā vienkārši nedodas prom. Līdz šim mēs šādā sakarībā nebijām domājuši par jums…

- Jūs domājāt, ka mēs sprāgstam kā pusdzīvas zivis, jā?

- Jā. Bet tagad vairs ne. Jūs varat būt mums noderīgi. Uz laiku paslēpt nozīmīgus cilvēkus, kad stāvoklis kļūs nopietns.

- Vai lazarete vairs nav droša?

Levinskis atkal pacēla acis. - Ak to arī tu zini?

- Jā, to es zinu.

- Vai tu biji iesaistījies mūsu kustībā?

- Nav svarīgi, - Nr. 509 atteica. – Kā ir tagad?

- Lazarete, - Levinskis atbildēja citādā tonī nekā pirmīt, - nav vairs tāda kā agrāk. Tur ir vēl daži mūsu cilvēki, taču jau kādu laiku tur visu stingri uzrauga.

- Kā ir ar izsitumu tīfa un tīfa nodaļu?

- Tās mums vēl ir. Bet ar to nepietiek. Mums nepieciešams atrast vietas, kur vēl var paslēpt cilvēkus. Savās barakās varam to izdarīt tikai uz pāris dienām. Mums arī vienmēr jārēķinās ar negaidītām SS pārbaudēm naktīs.

- Saprotu, - Nr. 509 noteica. – Jums ir vajadzīga vieta šeit, kur viss ātri mainās un kur reti pārbauda.

- Tieši tā. Un kur pārbaudītāji ir cilvēki, uz kuriem varam paļauties.

- To mēs jums spējam nodrošināt.

Es slavēju Mazo nometni kā tādu beķereju, Nr. 509 nodomāja un sacīja: - Kāpēc jūs apvaicājāties par Bergeru?

- Tas saistīts ar viņa darbu krematorijā. Mums tur nav neviena. Viņš varētu mūs informēt.

- To viņš var. Viņš krematorijā rauj zobus un paraksta miršanas apliecības vai kaut ko tamlīdzīgu.

Viņš tur ir jau divus mēnešus.

Iepriekšējo apcietināto ārstu pēdējā maiņā kopā ar krematorijas brigādi aizveda ar nakts un miglas transportu. Pāris dienu tur bija zobu urķētājs, kurš nu ir miris. Tad viņi paņēma Bergeru.

Levinskis pamāja ar galvu. - Tad viņam vēl atlikuši divi trīs mēneši. Tas jau ir pietiekami iesākumam.

- Jā, tas ir pietiekami. - Nr. 509 pacēla savu zaļi zilo seju. Viņš zināja, ka ļaudis, kuri strādāja krematorijā, tika nomainīti ik pēc četriem pieciem mēnešiem un tad aizvesti uz iznīcināšanas nometni, kur tos noindēja ar gāzi. Tas bija vienkāršākais veids, kā atbrīvoties no lieciniekiem, kuri pārāk daudz redzējuši. Bergeram tāpēc laikam bija lemts dzīvot, augstākais, vēl ceturtdaļgada. Un tas jau bija ilgi.

Daudz kas varēja notikt. Īpaši ar Darba nometnes palīdzību. - Un ko mēs varam sagaidīt no jums, Levinski? - Nr. 509 pajautāja.

- To pašu, ko mēs no jums.

- Tas mums nav tik svarīgi. Šobrīd mums nav vajadzības kādu slēpt. Rijamais ir tas, kas mums vajadzīgs. Rijamais.

Levinskis brīdi klusēja. - Mēs nevarētu apgādāt visu jūsu ba​raku, - beidzot viņš sacīja. - To tu zini!

- Par to arī neviens nerunā. Mēs esam ducis ļaužu. Musulmaņus tā kā tā nevar glābt.

- Mums pašiem ir maz. Citādi ik dienas mums nenāktu klāt jau​nie.

- To arī es zinu. Es nerunāju par pieēšanos; mēs tikai negribam nomirt badā.

- Tas, ko atlicinām, ir nepieciešams tiem, kurus jau tagad slēpjam pie sevis. Viņiem taču mēs nevaram dabūt pārtikas devu. Tomēr darīsim jūsu labā, ko spēsim. Vai ar to pietiek?

Nr. 509 domāja, ka tas bija pietiekami un reizē tikpat kā nekas. Solījums - bet viņš nevarēja neko pieprasīt, iekams baraka nebija izdarījusi pretpakalpojumu. - Pietiek, - viņš atteica.

- Labi. Tagad aprunāsimies ar Bergeru. Viņš var būt jūsu sakarnieks. Viņš taču drīkst ienākt mūsu nometnē. Tas ir pats vienkāršākais. Tu varēsi uzraudzīt pārējos. Vislabāk, ja pēc iespējas mazāk cilvēku kaut ko zina par mani. Lai katrā grupā ir tikai viens sakarnieks. Un viens aizvietotājs. Vecais pamatnoteikums, kuru tu zini, vai ne? - Levinskis vērīgi paskatījās uz Nr. 509.

- Kuru es zinu, - Nr. 509 atbildēja.

Levinskis aizrāpoja sarkanajā tumsā un pazuda aiz barakas - atejas un izejas virzienā. Nr. 509 taustījās atpakaļ. Piepeši viņš jutās ļoti noguris. Viņam šķita, ka viņš visu dienu būtu runājis un saspringti domājis. Kopš viņš bija izkļuvis no bunkura, viņš bija licis visu uz šo sarunu. Galva griezās. Apakšā pilsēta kvēloja kā milzīga ēze. Viņš aizrāpoja pie Bergera. - Efraim, - viņš teica. - Es domāju, ka mēs esam glābti. - Taustīdamies atnāca Ahasvērs. - Vai tu ar viņu runāji?

- Jā, vecais. Viņi grib mums palīdzēt. Un mēs viņiem.

- Mēs viņiem?

- Jā, - Nr. 509 atbildēja un piecēlās. Galva vairs nereiba. - Mēs viņiem arī. Nekas par velti nenāk.

Viņa balsī jautās tāds kā neprātīgs lepnums. Viņiem nekas netika dāvināts, viņi kaut ko deva pretim.

Viņi kaut kam vēl bija noderīgi. Pat varēja palīdzēt Lielajai nometnei. Fiziski viņi bija tik vārgi, ka vējš viņus varētu nogāzt - tomēr šajā brīdī viņi to nejuta. - Mēs vairs neesam nošķirti. Karantīna ir uzveikta. Izklausījās, ka viņš teiktu: mēs vairs neesam nolemti nāvei, mums tomēr ir nelielas izredzes. Tā bija visa milzīgā atšķirība starp izmisumu un cerību.

- Tagad mums vienmēr jādomā par to, - viņš sacīja. - Mums tas ir jārij. Kā maize. Kā gaļa. Tuvojas gals. Tas ir droši. Un mēs izkļūsim ārā. Agrāk mūs tas piebeigtu. Tas bija pārāk nereāli. Mēs piedzīvojām pārāk daudz vilšanos. Tas ir garām. Tagad tas ir te. Tagad tam nāksies mums palīdzēt. Mums tas ir jārij ar savām smadzenēm. Tas ir kā gaļa.

- Vai viņš neatnesa kādu ziņu? - Lēbentāls jautāja. - Avīzes strēmeli vai ko tamlīdzīgu?

- Nē. Viss ir aizliegts. Bet viņi ir samontējuši slepenu radio. No atkritumiem un zagtām daļām. Pēc pāris dienām tas sāks darboties. Iespējams, ka viņi to paslēps šeit. Tad mēs zināsim, kas notiek. - Nr. 509 izņēma no kabatas divus maizes gabalus; tos bija atstājis Levinskis. Viņš iedeva tos Bergeram. - Ņem, Efraim. Sadali. Viņš atne​sīs vēl.

Katrs paņēma pa gabaliņam. Viņi ēda lēnām. Lejā liesmoja pilsēta. Aiz muguras gulēja mirušie.

Gūstekņi tupēja klusēdami, piespiedušies cits citam, un ēda maizi, un tā garšoja citādi nekā visa iepriekš ēstā maize. Tā bija kā neparasta komūnija, kas viņus atšķīra no pārējiem barakas iemītniekiem. No musulmaņiem. Viņi bija uzsākuši cīņu. Viņi bija atraduši biedrus. Viņiem bija mērķis. Viņi lūkojās uz laukiem un kalniem, un pilsētu, un nakti - un neviens šajā brīdī neredzēja dzeloņstieples un ložmetēju torņus.

X NEIBAUERS ATKAL PAŅĒMA papīra lapu, kas atradās uz viņa rakstāmgalda. Vienkārši brāļiem

viņš nodomāja. Viens no tiem vispārīgajiem rīkojumiem, kurus varēja iztulkot ļoti atšķirīgi, - lasot tas likās nevainīgs, tomēr tanī slēpās pavisam kas cits. Vajadzēja sastādīt svarīgāko politisko ieslodzīto sarakstu - ja vēl tādi esot nometnē, bija piemetināts. Tur tas āķis! Mājiens bija skaidrs. Konference ar Dīcu šodien no rīta vairs nebija nepieciešama. Dīcam bija viegli runāt. Nokārtojiet to, kas ir bīstams, viņš bija pavēstījis - šajos grūtajos laikos mēs nevaram pieļaut, ka šeit uzturas nepārprotami tēvzemes ienaidnieki, turklāt viņus barot. Runāt jau vienmēr viegli, bet kādam tas pēc tam jāizpilda. Tas bija cits jautājums. Tāda veida lietas vajadzēja izklāstīt ļoti precīzi un rakstiski. Dīcs neko rakstiski nebija vēstījis - un šis sasodītais pieprasījums nebija nekāda īsta pavēle; tas uzvēla atbildību kādam citam.

Neibauers pagrūda malā dokumentu un paņēma cigāru. Cigāru sāka aptrūkties. Viņam vēl bija četras kārbiņas; tad palika tikai „Vācu sardze”, un arī tās vairs daudz nebija. Gandrīz viss bija sadedzis.

Vajadzēja labāk parūpēties tad, kad viņš dzīvoja kā pa taukiem - bet kurš gan būtu domājis, ka tā notiks!

Ienāca Vēbers. Pēc īsas vilcināšanās Neibauers pastūma viņam kārbiņu. - Paņemiet, - viņš sacīja viltotā sirsnībā. - Retums. Īsti Partagas.

- Paldies. Es smēķēju tikai cigaretes.

- Kā tad! Es atkal un atkal to aizmirstu. Jauki, smēķējiet vien savas zārka naglas!

Vēbers apvaldīja smīnu. Vecajam laikam problēmas: viņš izturējās viesmīlīgi. Vēbers izvilka no kabatas plānu zelta etviju un mazliet iztaisnoja cigareti. 1933. gadā etvija bija piederējusi tiesas padomniekam Aronam Veicenblūtam. Tas bija laimīgs atradums. Monogramma bija sakritusi: Antons Vēbers. Etvija bija vienīgais guvums, ko viņš visu šo gadu garumā bija dabūjis; viņam nekas daudz nebija vajadzīgs, un viņš nekāroja īpašumu.

- Ir pienācis rīkojums, - Neibauers sacīja. - Izlasiet!

Vēbers paņēma lapu. Viņš lasīja lēnām un ilgi. Neibauers kļuva nepacietīgs. - Pārējais nav svarīgs, viņš teica. - Būtisks ir tikai punkts par politiskajiem ieslodzītajiem. Cik apmēram mums to vēl ir?

Vēbers nolika dokumentu atpakaļ uz rakstāmgalda. Tas aizslīdēja pa pulēto virsmu un atdūrās pret stikla vāzīti ar vijolītēm. - Šobrīd es precīzi nezinu, - viņš atbildēja. - Varētu būt puse apcietināto. Varbūt mazliet vairāk vai mazāk. Visi ar sarkano uzšuvi. Neņemot vērā ārzemniekus, protams. Otra puse ir kriminālnoziedznieki un homoseksuāļi, Bībeles pētnieki un tamlīdzīgi.

Neibauers pacēla skatienu. Viņš nesaprata, vai Vēbers apzināti izlikās par muļķi; Vēbera seja neko neatklāja. - Tā es to nedomāju. Visi ar sarkanajām uzšuvēm taču nav politieslodzītie. Ne šī rīkojuma izpratnē.

- Pats par sevi saprotams, ka ne. Sarkanā uzšuve ir tikai pavirša vispārēja klasifikācija. Tur ir žīdi, katoļi, demokrāti, sociāldemokrāti, komunisti un sazin kas vēl.

Neibauers to zināja. Pēc desmit gadiem nometnē Vēberam nevajadzēja viņam to stāstīt. Viņam bija nedroša sajūta, ka nometnes priekšnieks atkal ņirgājas par viņu. - Kā ir ar īstajiem politieslodzītajiem? viņš jautāja, neko nelikdams manīt.

- Lielākā daļa ir komunisti.

- To mēs varam precīzi noskaidrot, vai ne?

- Diezgan precīzi. Tas rakstīts dokumentos.

- Vai bez tiem pie mums ir arī citi svarīgi politiskie?

- Es likšu papētīt. Tie varētu būt žurnālisti, sociāldemokrāti un demokrāti.

Neibauers izpūta cigāra dūmu. Dīvaini, cik ātri cigārs viņu allaž nomierināja un uzlaboja garastāvokli! - Labi, - viņš sirsnīgi teica. - Tomēr vispirms mēs to noskaidrosim. Lieciet pamatīgi pārbaudīt sarakstus. Pēc tam jau varēsim vēl saskaņot, cik ļaužu iekļausim ziņo​jumā. Vai jums tā nešķiet?

- Protams.

- Tas nav tik steidzami. Mums ir apmēram četrpadsmit dienas laika. Tas taču ir liels laika sprīdis, lai kaut ko nokārtotu, vai ne?

- Protams.

- Turklāt šo un to var atzīmēt ar iepriekšēju datumu; to, kas tik un tā sagaidāms, es domāju. Nav arī vairs nepieciešams pierakstīt to cilvēku vārdus, kurus ļoti drīz nāksies piereģistrēt kā mirušos.

Nevajadzīgs darbs. Sniedz, augstākais, nevajadzīgas ziņas.

- Protams.

- Daudzus no šiem ļaudīm mēs neiekļausim sarakstos - es domāju, tik daudz, lai neduras acīs…

- Mums nav nepieciešams viņus uzrādīt, - Vēbers mierīgi sacīja.

Viņš zināja, ko Neibauers domāja, un Neibauers zināja, ka Vēbers viņu saprata. - Neuzkrītoši, protams, - viņš piemetināja.

- Mēs rīkosimies pēc iespējas neuzkrītoši. Es taču varu uz jums paļauties…

Viņš piecēlās un ar iztaisnotu saspraudi uzmanīgi paurbināja sava cigāra galu. Viņš pārāk steidzīgi bija to nokodis, un tagad tas vairs nevilka. Labus cigārus nekad nevajadzēja nokost; vienmēr tikai uzmanīgi ielauzt vai arī labākajā gadījumā nogriezt ar asu nazi. - Kā ir ar darbu? Vai mums ir pietiekami, ko darīt?

- Vara rūpnīca pēc bombardēšanas tikpat kā stāv dīkā. Mēs liekam ļaudīm to savest kārtībā. Pārējās vienības gandrīz visas strādā tāpat kā agrāk.

- Savest kārtībā? Laba doma. - Cigārs atkal vilka. - Dīcs ar mani šodien par to runāja. Attīrīt ielas, nojaukt sabombardētās mājas; pilsētai vajadzīgs simtiem cilvēku. Tā ir nepieciešamība, un mums taču ir vislētākais darbaspēks. Dīcs to atbalstīja. Es arī. Nav iemesla iebilst, ko?

- Nē.

Neibauers nostājās pie loga un raudzījās ārā. - Ir pienācis vēl viens pieprasījums sakarā ar pārtikas krājumiem. Mums jābūt taupī​giem. Kā to var izdarīt?

- Izsniedzot mazāk produktu, -Vēbers lakoniski atbildēja.

- Tas iespējams tikai līdz zināmai robežai. Ja ļaudis sabruks, viņi vairs nespēs strādāt.

- Mēs varam ietaupīt uz Mazās nometnes rēķina. Tā ir pilna ar liekēžiem. Kurš nomirst, tas vairs neēd.

Neibauers pamāja ar galvu. - Tomēr - jūs zināt manu moto: būsim cilvēcīgi, kamēr tas ir iespējams.

Ja, protams, vairs nav iespē​jams - pavēle paliek pavēle…

Tagad abi stāvēja pie loga un smēķēja. Viņi mierīgi un lietišķi sarunājās kā divi godājami lopu tirgoņi lopkautuvē. Ārā gūstekņi strādāja dārzā, kas ieskāva komandanta māju. - Es likšu iestādīt īrisus un narcises, - Neibauers sacīja. - Dzeltens un zils - skaists krāsu salikums.

- Jā, - atbildēja Vēbers, neizrādīdams nekādu sajūsmu.

Neibauers pasmējās. - Jūs laikam tas ne sevišķi interesē, ko?

- Ne pārāk. Es esmu ķegļu spēlētājs.

- Tas arī ir kas jauks. - Neibauers vēl brīdi vēroja strādniekus. - Ko īsti dara nometnes kapela?

Zeļļiem ir sasodīti laiska dzīve.

- Tā spēlē, pavadot vienības un sagaidot tās atpakaļ no darba, kā arī divreiz nedēļā pēcpusdienās.

- Pēcpusdienās darba vienībām no tā nav nekāda labuma. Parūpējieties taču, lai vakaros pēc pārbaudes kapela spēlē vēl vienu stundu. Tas ļaudīm nāks par labu. Novērsīs viņu domas. Īpaši ja mums nāksies būt taupīgākiem ar ēdienu.

- Es parūpēšos.

- Tad jau laikam būsim visu izrunājuši un tikuši skaidrībā.

Neibauers devās atpakaļ pie sava rakstāmgalda. Viņš atvēra atvilktni un izņēma mazu etviju. - Šeit ir pārsteigums jums, Vēber. Šodien pienāca. Domāju, ka tas jums sagādās prieku.

Vēbers attaisīja etviju. Tajā bija krusts - apbalvojums par nopelniem karā. Neibauers, sev par izbrīnu, redzēja, ka Vēbers nosarka. Viņš būtu gaidījis visu citu, tikai ne to. - Te ir arī apstiprinājums, viņš paskaidroja. - Jums to jau sen vajadzēja saņemt. Jo mēs taču šeit zināmā mērā atrodamies frontē. Par to vairs ne vārda! - Viņš sniedza Vēberam roku. - Grūti laiki. Mums tie ir jāiztur. - Vēbers aizgāja.

Neibauers pašūpoja galvu. Mazais triks ar ordeni bija iedarbojies labāk, nekā viņš būtu domājis. Katram tomēr bija sava vājā vieta. Kādu brīdi viņš prātodams palika stāvam pie lielās, raibās Eiropas kartes, kas karājās pie sienas iepretim Hitlera portretam. Tajā saspraustie karodziņi vairs neatbilda patiesībai. Tie atradās dziļi Krievijas iekšienē. Neibauers bija licis tur atstāt, cerēdams, ka tie varbūt vēlreiz varētu atrasties pareizajās vietās. Viņš nopūtās, pacēla stikla vāzi ar vijolītēm un ieelpoja saldo smaržu. Prātā pavīdēja neskaidras domas. Tie esam mēs, mūsu labākie, viņš gandrīz satriekts prātoja. Mūsu dvēselēs ir vieta visam: dzelzs disciplīnai, ko prasa vēsturiskā nepieciešamība, un vienlaikus dziļai gara pasaulei.

Fīrers ar savu mīlestību pret bērniem. Gērings - dzīvnieku draugs. Viņš vēlreiz pasmaržoja ziedus. Viņš bija zaudējis simt trīsdesmit tūkstošus marku, tomēr atkal turēja galvu augšā. Nesalaužams! Jau atkal prāto par skaisto! Doma par nometnes kapelu bija izrādījusies laba. Šovakar te ieradīsies Zelma un Freija. Tas atstātu uz viņām spīdošu iespaidu. Viņš apsēdās pie rakstāmmašīnas un ar diviem resniem pirkstiem uzsita pavēli kapelai. Savam privātajam dokumentu arhīvam. Tai tika pievienots rīkojums par vārgo ieslodzīto atbrīvošanu no darba. Tā doma gan bija mazliet citāda, bet viņš to vienkārši tā bija sapratis. Tas, ko darīja Vēbers, bija viņa ziņā. Vēbers taču kaut ko pasāks; krusts par nopelniem karā pienācis īstajā laikā.

Privātais arhīvs liecināja par Neibauera žēlastību un gādību. Līdzās tiem, pats par sevi saprotams, parastie, apsūdzošie materiāli par priekšniecību un partijas biedriem. Tam, kam draudēja briesmas, piesardzība nenāca par ļaunu.

Neibauers apmierināts aizvēra zilos dokumentu vākus un paņēma telefona klausuli. Viņa advokāts bija devis lielisku padomu: nopirkt sabombardētos zemesgabalus. Tie bija lēti. Arī nesabombardētie.

Tādējādi viņš varēja kompensēt savus zaudējumus. Zemesgabali saglabāja vērtību, pat ja tie simtiem reižu tika bombardēti. Vajadzēja izmantot šībrīža paniku.

Uzkopšanas vienība atgriezās no vara rūpnīcas. Divpadsmit stundas tā bija smagi strādājusi.

Dažādas nodaļas bija ļoti izpostītas. Vienības rīcībā bija tikai daži cirtņi un lāpstas, un lielākajai daļai gūstekņu bija nācies strādāt kailām rokām. Rokas bija nobrāztas un asiņoja. Visi bija ļoti noguruši un izsalkuši. Pusdienās viņi bija dabūjuši plānu zupu, kurā peldēja nepazīstami zaļumi. To augstsirdīgi bija dāvājusi vara rūpnīcas direkcija. Vienīgais labums tas, ka zupa bija silta. Par to rūpnīcas inženieri un uzraugi gūstekņus bija iztrenkājuši kā vergus. Viņi bija civilpersonas, tomēr daži nebija daudz labāki par esesiešiem.

Levinskis soļoja bara vidū. Viņam blakus gāja Villijs Verners. Abi bija panākuši, ka sadalē pa vienībām bija nonākuši vienā grupā. Netika izsaukti nekādi atsevišķi numuri, tikai visa grupa četrsimt vīru sastāvā. Uzkopšana bija smags darbs. Atradās maz brīvprātīgo, tāpēc Levinskim un Verneram bija izdevies viegli tajā iekļūt. Viņi zināja, kāpēc to gribēja. Viņi jau dažreiz bija to darījuši. Četri simti vīru soļoja lēnām. Viņu vidū bija sešpadsmit tādu, kuri darba laikā bija sabrukuši.

Divpadsmit vēl spēja paiet, ja viņus balstīja; četrus pārējos nesa - divus uz raupjām nestuvēm, abus pārē​jos aiz rokām un kājām.

Ceļš uz nometni bija tāls; gūstekņi tika vesti apkārt pilsētai. Esesieši izvairījās likt, lai viņi soļo caur pilsētu. Viņi negribēja, ka tos redzēja; un tagad viņi arī negribēja, ka gūstekņi pārāk daudz redzētu sapostīto pilsētu.

Viņi tuvojās bērzu birzītei. Stumbri zīdaini mirdzēja pēdējā gaismā. Esesieši un uzraugi no ieslodzīto vidus sadalījās visa gājiena garumā. Esesieši turēja ieročus šaušanas gatavībā. Gūstekņi gausi vilkās uz priekšu. Zaros čivināja putni. Koki bija pilni zaļuma un pavasara dvesmas. Grāvmalās auga sniegpulkstenīši un prīmulas. Guldzēja ūdens. Neviens tam nepievērsa uzmanību. Visi bija pārāk noguruši. Tad vēlreiz sākās jauni lauki un tīrumi, un sargi atkal sapulcējās kopā.

Levinskis gāja cieši līdzās Verneram. Viņš bija uztraucies. - Kur tu to nobāzi? - viņš jautāja, nepakustinot lūpas.

Verners mazliet sakustējās un piespieda roku pie ribām.

- Kurš to atrada?

- Mincers. Tajā pašā vietā.

- Tā pati marka?

Verners pamāja ar galvu.

- Vai tagad mums ir visas detaļas?

- Jā. Mincers var nometnē to samontēt.

- Es atradu sauju patronu. Nevarēju saredzēt, vai tās ir derīgas. Nācās ātri paslēpt. Ceru, ka derēs.

- Mēs varēsim tās izmantot.

- Vai vēl kādam ir kaut kas?

- Minceram ir vēl revolvera daļas.

- Atradās tajā pašā vietā, kur vakar?

- Jā.

- Kāds droši vien tās tur nolicis.

- Protams. Kāds no ārpuses.

- Kāds strādnieks.

- Tā jau bija trešā reize, kad tur kaut kas nolikts. Tā nav nejau​šība.

- Vai tas var būt kāds no mūsējiem, kurš novāc drupas munīci​jas rūpnīcā?

- Nē. Viņi nav bijuši šeit. Mēs to zinātu. Tam jābūt kādam no ārpuses.

Nometnes pagrīdes kustība jau ilgāku laiku bija mēģinājusi dabūt ieročus. Tā gaidīja, kad sāksies galīgā cīņa ar SS, un vismaz negribēja palikt gluži nespējīga aizstāvēties. Gandrīz neiespējami bija nodibināt sakarus; bet kopš bombardēšanas uzkopšanas vienība piepeši noteiktās vietās bija atradusi ieroču daļas un ieročus. Tie bija paslēpti zem gruvešiem, un tos droši vien tur bija novietojuši strādnieki, lai postījumu jūklī kāds tos atrastu. Šie atradumi bija par iemeslu tam, ka uzkopšanas komandai pēkšņi bija uzradies vairāk brīvprātīgo nekā parasti. Visi bija uzticami cilvēki.

Apcietinātie gāja garām pļavai, kas bija iežogota ar dzeloņstieplēm. Divas govis ar balti sarkanu spalvu pienāca tuvu žogam. Viena iemāvās. Govs mierīgās acis mirdzēja. Gandrīz neviens no gūstekņiem nepaskatījās uz tās pusi: tas padarītu viņus vēl vairāk izsalkušus, nekā viņi jau bija.

- Vai tu domā, ka viņi mūs šodien pirms došanās uz barakām pārbaudīs?

- Kāpēc? Viņi taču vakar to nedarīja. Mūsu vienība neatradās ieroču nodaļas tuvumā. Tos, kuri veic uzkopšanas darbus ārpus munīcijas rūpnīcas, parasti nepārbauda.

- Nekad nevar zināt. Ja mums tās lietas nāksies aizmest…

Verners paskatījās debesīs. Tās laistījās sārtas un zeltainas, un zilas. - Kad mēs ieradīsimies, būs jau diezgan tumšs. Skatīsimies, kas notiks. Vai tu patronas labi ietini?

- Jā. Lupatā.

- Labi. Ja kaut kas atgadās, padod tās uz aizmuguri Goldšteinam. Viņš pados tālāk Minceram. Tas Remmem. Viens no viņiem tās aizmetīs prom. Ja mums nepalaimēsies un esesieši būs visās pusēs, tad nomet tās grupas vidū, ja nepieciešams. Nemet malā. Tad viņi nevarēs notvert kādu konkrētu cilvēku.

Ceru, ka koku gāzēju vienība atgriezīsies vienlaikus ar mums. Millers un Ludvigs ir lietas kursā. Ienākot teritorijā, viņu grupa aplami sapratīs pavēli, ja mūs pārmeklēs, pienāks pie mūsu vienības un pacels tās lietas.

Iela meta līkumu un garā, taisnā joslā atkal tuvojās pilsētai. To ieskāva ģimenes dārziņi ar koka lapenēm. Atrotījuši piedurknes, tajos strādāja cilvēki. Tikai daži pacēla acis. Viņi jau pazina apcietinātos. No dārziem šurp atplūda uzraktās zemes smarža. Iedziedājās gailis. Malā stāvēja norādes autovadītājiem: uzmanību, pagrieziens. Līdz Holcfeldei divdesmit septiņi kilometri.

- Kas ir tas tur priekšā? - Verners pēkšņi ievaicājās. - Vai tā jau ir koku gāzēju vienība?

Tālumā uz ielas viņi ieraudzīja tumšu pūli. Tas bija tik tālu, ka nevarēja saprast, kas tur bija. Laikam, - Levinskis atteica. - Viņi ir pirmie. Varbūt mēs viņus panāksim. - Viņš pagriezās. Aiz viņiem grīļojās Goldšteins. Viņš bija aplicis rokas ap divu vīru pleciem un vilkās pa vidu. - Nāciet! - Levinskis

sacīja abiem, kas viņu nesa. - Mēs jūs nomainīsim. Pēcāk, pie nometnes, jūs atkal varēsiet viņu paņemt. Levinskis satvēra Goldšteinu no vienas puses, un Verners atbalstīja viņu no otras puses. - Sasodītā sirds!

- Goldšteins izdvesa. - Man ir četrdesmit gadu, un sirds jau pagalam. Pārāk muļķīgi.

- Kāpēc tu nāci līdzi? - Levinskis pajautāja. - Tevi būtu varē​juši nosūtīt uz apavu nodaļu.

- Vienreiz gribēju redzēt, kā izskatās ārpus nometnes. Ieelpot svaigu gaisu. Tā bija kļūda.

Goldšteins ar grūtībām izmocīja smīnu savā pelēkajā sejā.

- Tu atpūtīsies, - Verners sacīja. - Mierīgi atbalsties uz mūsu pleciem. Mēs tevi varam panest.

Debesis pazaudēja pēdējo spīdumu un kļuva palsākas. No pakalniem stiepās zilas ēnas. Paklausieties! - Goldšteins čukstēja. - Noslēpiet to, kas jums ir, manās drēbēs. Ja viņi kādu pārmeklēs, tad jūs un varbūt arī nestuves. Bet mūs, spēkus zaudējušos, nepārbaudīs. Mēs vienkārši esam sabrukuši.

Mūs tāpat ielaidīs nometnē.

- Ja pārbaudīs, tad visus, - Verners sacīja.

- Nē, ne mūs, kuri zaudējuši spēkus. Pa ceļam vēl kādi ir nākuši klāt. Noslēpiet tās lietas zem mana krekla!

Verners pārmija skatienu ar Levinski. - Lai paliek, Goldštein. Gan jau tiksim galā.

- Nē, dodiet tās man!

Viņi neatbildēja.

- Man ir gluži vienalga, vai mani noķer. Jums ne. Tam nav nekāda sakara ar gribu uzupurēties un lielību, - Goldšteins sacīja, savilkdams seju greizā smaidā. - Tas tikai ir praktiskāk. Es tik un tā vairs ilgi nedzīvošu.

- Mēs vēl paskatīsimies, - Verners atbildēja. - Mums vēl jāiet gandrīz stundu. Pirms nometnes tu atgriezīsies savā vecajā rindā. Ja kaut kas notiks, mēs iedosim tev tās lietas. Tu tūlīt tās padosi atpakaļ Minceram. Minceram, saprati?

- Jā.

Garām ar divriteni brauca sieviete. Viņa bija resna un nēsāja brilles, viņai uz velosipēda stūres bija kartona kaste. Viņa skatījās sāņus. Sieviete negribēja raudzīties uz gūstekņiem.

Levinskis pacēla acis un vērīgi palūkojās uz priekšu. - Paklausieties, - viņš teica. - Tā nav koku gāzēju vienība.

Melnais pūlis bija pienācis tuvāk. Viņi nebija to panākuši, viņi gāja tam pretim. Tagad gūstekņi varēja redzēt, ka tā bija gara ļaužu rinda, kas nesoļoja kārtīgā kolonnā.

- Jaunpienācēji? - kāds pajautāja Levinskim aiz muguras. - Vai arī viņi dodas prom?

- Nē. Viņus neuzmana esesieši. Un viņi nesoļo nometnes virzienā. Tās ir civilpersonas.

- Civilpersonas?

- Tu taču redzi! Viņiem galvās ir platmales. Un tur ir arī sievie​tes. Un bērni. Daudz bērnu.

Tagad viņus varēja skaidri saskatīt. Abas kolonnas ātri tuvojās viena otrai. - Pa labi! - uzkliedza esesieši. - Ātri šurp, pa labi! Grāvī, ārējā rinda - pa labi! Marš!

Uzraugi skrēja gar gūstekņu kolonnu. - Pa labi! Aiziet, šurp, pa labi! Atbrīvojiet ielas kreiso pusi!

Kurš izvairīsies, tiks nošauts!

- Tie ir no sabombardētajiem mājokļiem, - Verners piepeši ātri un klusi sacīja. - Tie ir ļaudis no pilsētas. Bēgļi.

- Bēgļi?

- Bēgļi, - Verners atkārtoja.

- Manuprāt, tev taisnība. - Levinskis samiedza acis. - Tie patiesi ir bēgļi. Šoreiz vācu bēgļi! Šis vārds čukstos aplidoja gūstekņu kolonnu. Bēgļi! Vācu bēgļi! Des refugees allemands! Tas šķita neticami, tomēr tā bija taisnība: pēc tam kad viņi daudzus gadus bija uzvarējuši Eiropā un dzinuši sev pa priekšu ļaudis, viņiem nācās būt bēgļiem pašu zemē. Pūlī bija sievietes un bērni, un vecāki vīrieši. Viņi nesa saiņus, somas un koferus. Dažiem bija mazi ratiņi, kuros viņi bija sakrāvuši savu bagāžu. Viņi gāja

cits aiz cita - nekārtīgā rindā un drūmi.

Abas kolonnas tagad bija pavisam tuvu viena otrai. Piepeši iestājās liels klusums. Varēja dzirdēt tikai kāju švīkoņu uz lielceļa. Netika pateikts neviens pats vārds, bet gūstekņu kolonna sāka pārvērsties.

Viņi pat nebija sazinājušies ar skatieniem, tomēr šķita, it kā kāds visiem bezgala nogurušajiem, novārdzinātajiem, pusbadā esošajiem vīriem būtu izkliedzis klusu pavēli, it kā dzirksts būtu aizdedzinājusi viņu asinis, atmodinājusi smadzenes un likusi saņemties viņu nerviem un muskuļiem.

Grīļīgā kolonna sāka soļot. Kājas cilājot, izslietām galvām; sejas kļuva bargākas, un acīs jautās dzīvība.

- Laidiet mani vaļā! - Goldšteins sacīja.

- Nerunā niekus!

- Laidiet mani vaļā! Tikai uz brīdi, kamēr viņi paiet garām!

Viņi palaida Goldšteinu vaļā. Viņš streipuļoja, sakoda zobus un saņēmās. Levinskis un Verners piespieda savus plecus Goldšteina pleciem, tomēr pagurušo nevajadzēja turēt. Viņš gāja, stingri iespiests starp viņiem, pats, galvu atmetis, skaļi elpodams, tomēr gāja pats.

Gūstekņu soļu švīksti bija pārtapuši vienotā solī. Te bija arī beļģi un franči, un maza grupiņa poļu.

Arī viņi soļoja visiem līdzi.

Kolonnas bija sasniegušas viena otru. Vācieši bija ceļā uz apkārtējiem ciematiem. Viņi nevarēja izmantot dzelzceļa satiksmi, jo stacija bija sagrauta, tāpēc vajadzēja iet kājām. Dažas civilpersonas ar SA apsējiem ap roku vadīja gājienu. Sievietes bija nogurušas. Daži bērni raudāja. Vīri blenza tālumā.

- Tā mēs bēgām no Varšavas, - pačukstēja kāds polis Levinskim aiz muguras.

- Un mēs no Lītihas, - atbildēja beļģis.

- Mēs tāpat no Parīzes.

- Ar mums bija ļaunāk. Daudz ļaunāk. Viņi citādi mūs trenca.

Viņi nealka atmaksas. Viņi arī nejuta naidu. Sievietes un bērni visur bija vienādi; un parasti ļauns liktenis daudz biežāk piemeklēja nevainīgos, nevis vainīgos. Šajā nogurušajā pūlī droši vien bija daudz cilvēku, kuri apzināti neko sliktu nebija gribējuši darīt un arī nebija izdarījuši neko tādu, par ko liktenis tagad viņus sodīja. Arī tas nebija tas, ko juta gūstekņi. Tas bija pavisam kas cits. Tam nebija sakara ar kādu atsevišķu cilvēku; tam arī bija mazs sakars ar pilsētu, pat ar valsi vai nāciju; drīzāk tā bija milzīgas, bezpersoniskas taisnības izjūta, kas uzjundīja tajā brīdī, kad abas kolonnas gāja viena otrai garām. Bija izdarīts noziegums, kas skāra visu pasauli, un tas bija gandrīz uzvarējis; cilvēcības baušļi bija apspļaudīti, satriekti un sašauti; laupīšana bija legāla, slepkavība augstu novērtēta, terors kļuvis par likumu - un piepeši tagad, šajā elpu aizraujošajā brīdī, četrsimt patvaļas upuru sajuta, ka bija gana, ka bija atskanējusi kāda balss un svārsts šūpojās atpakaļ. Viņi juta: glābt vajadzēja ne tikai zemes un tautas, glābjami bija pašas dzīves baušļi. Tas bija tas, kam bija tik daudz vārdu, - un viens, senākais un vienkāršākais, bija: Dievs. Un tas ir: cilvēks.

Bēgļu kolonna bija pagājusi garām gūstekņu kolonnai. Bija izskatījies tā, it kā bēgļi uz pāris minūtēm būtu gūstekņi un gūstekņi - brīvi cilvēki. Divēji redeļrati, kuri bija pilni ar mantām un kuros bija iejūgti sirmi zirgi, noslēdza gājienu. Esesieši nervozi skraidīja šurpu un turpu gar gūstekņu kolonnu, cenzdamies pārtvert kādu mājienu, kādu vārdu. Nekas nenotika. Kolonna klusēdama soļoja tālāk, un drīz kājas atkal sāka vilkties pa zemi, nogurums atgriezās un Goldšteinam atkal vajadzēja aplikt rokas ap Levinska un Vernera pleciem - tomēr tad, kad kļuva redzamas nometnes ieejas melni sarkanās barjeras un dzelzs vārti ar seno prūšu moto „Katram pēc nopelniem”, ikviens šo moto, kas gadiem ilgi bija kalpojis par baismīgu izsmieklu, piepeši uzlūkoja citām acīm.

Nometnes kapela gaidīja pie vārtiem. Tā spēlēja maršu Fridericus-Rex. Aiz tās stāvēja esesieši un otrais nometnes priekšnieks. Gūs​tekņi sāka soļot.

- Kājas augstāk! Skats pa labi!

Koku gāzēju vienība vēl nebija atgriezusies. - Mierā! Saskaitīties!

Viņi saskaitījās. Levinskis un Verners vēroja otro nometnes priekšnieku. Viņš šūpojās ceļos un

kliedza: - Pārmeklēšana! Pirmā grupa - iznākt priekšā!

Gūstekņiem piesardzīgi kustoties, lupatās ietītās ieroču daļas aizslīdēja uz aizmuguri Goldšteina rokās. Levinskis juta, ka viņam piepeši plūda sviedri.

SS šarfīrers Ginters Šteinbrenners, kurš kā aitu suns stāvēja sardzē, bija pamanījis kādu kustību.

Sizdams ar dūrēm, viņš lauzās pie Goldšteina. Verners saknieba lūpas. Ja tās lietas tagad nebija pie Mincera vai Remmes, viss varēja būt pagalam. Iekams pienāca Šteinbrenners, Goldšteins nogāzās zemē. Šteinbrenners iespēra viņam pa ribām. - Augšā! Nelietis!

Goldšteins pamēģināja. Viņš tika uz ceļiem, piecēlās, vaidēja, piepeši viņam uz lūpām bija putas, un viņš nokrita. Šteinbrenners redzēja pelēko seju un izvalbītās acis. Šarfīrers vēlreiz iespēra Goldšteinam un apsvēra, vai nepaturēt gūsteknim zem deguna degošu sērkociņu, lai viņu uzmundrinātu. Tad viņam ienāca prātā, ka viņš nesen bija iepļaukājis kādu mirušo un biedru acīs padarījis sevi smieklīgu; otrreiz nekas tāds nedrīkstēja atgadīties. Viņš rūk​dams atkāpās.

- Ko? - otrais nometnes priekšnieks garlaikoti pajautāja vienības vadītājam. - Viņi nav no munīcijas rūpnīcas?

- Nē. Šī ir tikai uzkopšanas vienība.

- Ak tā! Kur tad ir tie citi?

- Nāk augšā pa kalnu, - sacīja SS oberšarfīrers, kurš bija vadījis vienību.

- Nu, jauki. Tad atbrīvojiet vietu! Šos tūļas nav nepieciešams pārbaudīt. Pazūdiet!

- Pirmā grupa - atpakaļ, marš, marš! - komandēja oberšarfīrers. - Vienība - mierā! Uz kreiso, marš!

Goldšteins piecēlās. Viņš streipuļoja, tomēr viņam izdevās palikt grupā.

- Aizmeti prom? - gandrīz nedzirdami pajautāja Verners, kad Goldšteina galva bija viņam līdzās.

- Nē.

Vernera seja atslāba. - Patiešām ne?

- Nē.

Viņi soļoja tālāk. Esesieši vairs nelikās par viņiem zinis. Aizmugurē stāvēja vienība no munīcijas rūpnīcas. To pamatīgi pārbaudīja.

- Pie kā tas ir? - Verners vaicāja. - Pie Remmes?

- Pie manis.

Viņi soļoja uz pārbaudes laukumu un nostājās.

- Kas būtu noticis, ja tu nebūtu piecēlies? – Levinskis vaicāja. – Kā tad mēs to būtu no tevis dabūjuši, lai neviens nemana?

- Es būtu piecēlies.

- Kā tā?

Goldšteins pasmaidīja. – Es reiz gribēju kļūt par aktieri.

- Tu blēdījies?

- Ne pilnībā. Tikai beigās.

- Tās putas uz lūpām arī?

- Tas ir skolas triks.

- Tev tomēr vajadzēja to padot tālāk. Kāpēc tā neizdarīji? Kāpēc tu to paturēji?

- Es jau pirmīt tev paskaidroju.

- Uzmanību! – Verners pačukstēja. – Esesieši nāk.

Viņi nostājās miera stājā.

XI

JAUNI APCIETINĀTIE IERADĀS pēcpusdienā. Apmēram tūkstoš piecsimt vīriešu vilkās augš

kalnā. Viņu vidū bija mazāk invalīdu, nekā varēja sagaidīt. Kurš garajā ceļā palika guļam zemē, to tūlīt nošāva.

Pagāja ilgs laiks, līdz ļaudis tika saņemti. Esesieši, kas viņus pavadīja, mēģināja blēdīties un iekļaut sarakstā dažus dučus mirušo, kurus viņi bija aizmirsuši norakstīt. Tomēr nometnes birokrātija bija modra; tā lika uzrādīt ikvienu – mirušu vai dzīvu – un pieņēma tikai tos, kuri dzīvi iegāja pa vārtiem. Turklāt notika kāds starpgadījums, kas esesiešiem sagādāja daudz prieka. Kamēr jaunpienācēji stāvēja pie vārtiem, saļima vēl daži. Viņu biedri mēģināja viņus ievilkt sev līdzi iekšā, bet SS pavēlēja skriet, un viņiem nācās daļu invalīdu atstāt likteņa varā.

Apmēram divi duči palika guļam uz ceļa, izkaisīti pēdējo divsimt metru posmā. Viņi kārca un vaidēja, un izdeva īsas un spalgas skaņas kā ievainoti putni vai arī vienkārši gulēja bailēs ieplestām acīm, būdami par vārgiem, lai kliegtu. Viņi zināja, kas viņus sagaidīja, ja viņi paliks šeit; gājiena laikā viņi bija dzirdējuši simtiem savu biedru mirstam pēc šāviena skaustā.

Esesieši tūlīt atrada, par ko pasmieties. – Paskatieties, kā tie lūdzas, lai ļauj ienākt koncentrācijas nometnē! – Šteinbrenners iesaucās.

- Aiziet! Aiziet! – kliedza esesieši, kuri bija atgādājuši šurp jaunos gūstekņus.

Apcietinātie mēģināja rāpot. – Bruņrupuču skriešanās! – Šteinbrenners gavilēja. – Es lieku uz to plikgalvi vidū.

Plikgalvis rāpoja uz priekšu, plati izpletis rokas un ceļus – kā nokausēta varde pa spīdīgu asfaltu.

Viņš parāpoja garām citam apcietinātajam, kuram ļodzījās rokas, un tad ar grūtībām uzslējās kājās, tomēr uz priekšu netika. Visi rāpojošie dīvainā kārtā turēja galvas izslietas – cenzdamies tikt līdz vārtiem, kas būtu glābiņš, un vienlaikus saspringti ieklausīdamies, kas notiek aiz muguras: vai tur neatskan šāvieni.

- Kusties! Uz priekšu, plikgalvi!

Esesieši bija sastājušies gar malām. Piepeši aizmugurē atskanēja divi šāvieni. Tos bija raidījis kāds pavadošās vienības SS šarfīrers. Viņš smīnēdams atkal iebāza makstī revolveri. Viņš tikai bija izšāvis gaisā.

Bet gūstekņos šāvieni modināja nāves bailes. Viņi domāja, ka divi pēdējie ir nošauti. Satraukumā viņi vēl sliktāk nekā iepriekš tika uz priekšu. Viens palika guļam; viņš izstiepa rokas un salika lūgšanā plaukstas. Viņa lūpas drebēja, un uz pieres izspiedās rupjas sviedru lāses. Otrs nogūlās, klusi un pazemīgi, seju paslēpis rokās. Viņš nogūlās, lai nomirtu, un vairs nekustējās.

- Vēl sešdesmit sekundes! – Šteinbrenners nokliedza. – Minūte! Pēc minūtes paradīzes vārti tiks slēgti. Kurš nebūs ticis iekšā, tam vajadzēs palikt ārpusē. – Viņš paskatījās savā rokas pulkstenī un pavirināja vārtus, it kā gribētu tos aiztaisīt. Par atbildi atskanēja cilvēkveidīgo insektu vaidi. Pavadošās vienības SS šarfīrers atkal izšāva. Rāpošana kļuva vēl izmisīgāka. Tikai tas vīrs, kurš bija iespiedis seju rokās, nekustējās. Viņš bija izlēmis.

- Urā! – Šteinbrenners iekliedzās. – Mans plikgalvis to paveica!

Vīrs saņēma uzmundrinošu spērienu pa pēcpusi. Vienlaikus pa vārtiem bija tikuši daži citi, tomēr vairāk nekā puse vēl atradās ārpusē.

- Vēl trīsdesmit sekundes! – tādā tonī kā radio diktors, kurš pavēsta pareizu laiku, nokliedza Šteinbrenners. Čaboņa un kārpīšanās, un vaimanas pastiprinājās. Divi gūstekņi bezpalīdzīgi gulēja uz ceļa, airēdamies ar rokām un kājām, it kā gribētu peldēt. Viņiem vairs nebija spēka piecelties. Viens raudāja augstā falsetā.

- Pīkst kā pele, - noteica Šteinbrenners, turpinādams skatīties savā rokas pulkstenī. – Vēl piecpadsmit sekundes! – Sekoja jauns šāviens. Šoreiz tas nebija mērķēts gaisā. Vīrs, kurš bija paslēpis rokās seju, noraustījās un tad, šķiet, izstiepās un ciešāk pieplaka lielceļam. Asinis ap viņa galvu veidoja melnu peļķi – kā tumšu oreolu. Apcietinātais, kurš līdzās viņam skaitīja lūgšanu, mēģināja pielēkt kājās.

Taču uzslējās tikai uz viena ceļa un tad, noslīdējis uz sāniem, palika guļam uz muguras. Viņš bija

krampjaini aizvēris acis un kustināja rokas un kājas, it kā vēl arvien gribētu doties uz priekšu un nezinātu, ka spārdās gaisā kā zīdainis šūpulī. Viņa pūliņus pavadīja smieklu šalts.

- Kā tu viņu paņemsi, Robert? - viens no esesiešiem jautāja šarfīreram, kurš bija nošāvis pirmo. No mugurpuses, krūtīs vai degunā? - Roberts lēnām apgāja apkārt vīram, kurš spārdījās. Brīdi viņš domīgs palika stāvam tam aiz muguras, tad slīpi no sāniem iešāva galvā. Vīrs uzslējās kājās, pāris reižu ar kurpēm smagi uzsita pret lielceļu un nogāzās. Viņš lēnām mazliet pievilka vienu kāju, iztaisnoja, atkal pievilka, iztaisnoja…

- Tu viņu īsti nepiebeidzi, Robert.

- Piebeidzu gan, - vienaldzīgi atbildēja Roberts, nepaskatīdamies uz kritizētāju. – Tie ir tikai nervu refleksi.

- Viss! - Šteinbrenners pavēstīja. – Jūsu laiks ir galā! Vārti tiek aizvērti!

Apsardze patiešām lēnām sāka vērt ciet vārtus. Atskanēja baiļu kliedziens. - Tikai tā nespiesties, kungi, - mirdzošām acīm iesaucās Šteinbrenners. - Cits aiz cita, lūdzu! Citādi vēl kāds pateiks, ka mūs šeit neciena!

Trīs vīri vairs netika uz priekšu. Viņi gulēja uz ceļa dažus metrus attālu. Roberts piebeidza divus ar šāvienu pakausī, bet trešais sekoja viņam ar acīm. Viņš atradās pussēdus un, kad Roberts aizgāja viņam aiz muguras, pagriezās uz tā pusi un raudzījās uz esesieti, it kā līdz ar to spētu aizkavēt šāvienu. Roberts izmēģinājās divreiz; katru reizi otrs pamanījās ar pēdējiem spēkiem pagriezties tik tālu, ka varēja ielūkoties Robertam sejā. Beidzot esesietis paraustīja plecus. - Kā gribi, - viņš noteica un iešāva gūsteknim sejā.

Viņš iebāza ieroci makstī. - Šis bija tieši četrdesmitais.

- Četrdesmitais, kuru tu nošāvi? - pajautāja Šteinbrenners, kurš bija pienācis klāt.

Roberts pamāja ar galvu. – No šiem jaunajiem apcietinātajiem.

- Velns lai parauj, tas tik ir sasniegums! - Šteinbrenners vērās viņā, pilns apbrīnas un skaudības - kā sportistā, kurš sasniedzis rekordu. Roberts bija tikai dažus gadus vecāks par viņu. - Tā tik ir klase!

Pienāca kāds vecāks oberšarfīrers. - Beidziet taču šaudīties! - viņš bija saniknots. - Atkal būs nepatikšanas - sakarā ar dokumentiem par nogalinātajiem. Pēc tiem taču iznāk, ka mēs esam atveduši vienus vienīgus prinčus vai ko tamlīdzīgu.

Trīs stundas pēc tam, kad personāls bija piereģistrējis jaunos gūstekņus, trīsdesmit seši cilvēki bija sabrukuši. Četri bija miruši. Jaunpienācēji kopš rīta nebija dabūjuši ūdeni. Kamēr esesieši bija aizņemti ar citiem darbiem, no sestā bloka divi apcietinātie bija mēģinājuši slepus ienest spaini ar ūdeni. Viņi bija notverti un tagad ar izmežģītiem locekļiem karājās pie krustiem līdzās krematorijai.

Reģistrācija turpinājās. Divas stundas vēlāk septiņi bija miruši un vairāk nekā piecdesmit gulēja kaut kur teritorijā. Pēc pulksten sešiem viss norisinājās ātrāk: divpadsmit bija miruši un vairāk nekā astoņdesmit bija sabrukuši. Pulksten septiņos to skaits sasniedza simt divdesmit un vairs nebija iespējams noteikt, cik daudz bija mirušo. Samaņu zaudējušie kustējās tikpat maz, cik mirušie.

Pulksten astoņos bija pabeigts reģistrēt tos gūstekņus, kuri vēl spēja nostāvēt. Bija satumsis, un debesis bija nosētas sudrabainām mākoņu aitiņām. Atgriezās darba vienības. Tās bija strādājušas virsstundas, lai nometnē mierīgi varētu piereģistrēt jaunpienācējus. Uzkopšanas vienība atkal bija atradusi ieročus. Tā bija piektā reize, un vienmēr vienā un tajā pašā vietā. Šoreiz ieročiem bija pievienota zīmīte: Mēs domājam par jums. Gūstekņi jau sen zināja, ka tie, kuri pa naktīm viņiem slēptuvē atstāja ieročus, bija munīcijas fabrikas strādnieki. - Paskaties uz to jūkli! - Verners pačukstēja. - Mēs tiksim cauri.

Levinskis piespieda sev pie ribām plānu paciņu. - Žēl, ka mums nav vairāk. Ilgāk par divām dienām vairs nebūs tādas izdevības. Tad uzkopšanas darbi būs paveikti.

- Soļot iekšā! - Vēbers komandēja. - Pārbaude būs vēlāk.

- Sasodīts, kāpēc mums nav neviena lielgabala?! - Goldšteins nomurmināja. - Tāda cūkas laime!

Viņi soļoja uz barakām. - Jaunajiem iziet dezinfekciju! - Vēbers paziņoja. - Mēs negribam šeit ievazāt tīfu un kašķi. Kur ir istabas uzraugs?

Uzraugs pieteicās. - Šo cilvēku mantas ir jādezinficē un jāatbrīvo no utīm, - sacīja Vēbers. - Vai mums ir pietiekami daudz maiņas apģērba?

- Klausos, šturmfīrera kungs. Pirms četrām nedēļām atveda vēl divus tūkstošus.

- Tiesa. - Vēbers atcerējās. Apģērbs bija atsūtīts no Aušvicas. Iznīcināšanas nometnēs allaž bija pietiekami daudz mantu, lai tās nodotu citām nometnēm. - Marš! Lai zeļļi dodas mazgāties!

Atskanēja komanda: - Izģērbties! Mazgāties! Spectērpus un veļu – aiz muguras, personīgās lietas nolikt priekšā! - Tumšās rindas sašūpojās. Komanda patiešām varēja nozīmēt mazgāšanos, bet tikpat labi arī noindēšanu ar gāzi. Uz iznīcināšanas nometņu gāzes kamerām ļaudis veda kailus, aizbildinoties, ka viņi dodas mazgāties. No dušas caurulēm tad plūda nevis ūdens, bet gan nāvējošā gāze.

- Ko mums darīt? - apcietinātais Zulbahers pačukstēja savam kaimiņam Rozenam. - Gāzties no kājām?

Viņi noģērbās. Gūstekņi zināja, ka viņiem - kā jau bieži bija nācies to darīt - dažu sekunžu laikā vajadzēja izšķirties par dzīvību un nāvi. Viņiem šī nometne bija sveša; ja tā bija iznīcināšanas nometne ar gāzes kamerām, tad labāk bija izlikties nokritušam. Tādējādi radās maza izdevība ilgāk palikt dzīvam, jo samaņu zaudējušos parasti tūlīt nevilka līdzi. Šī izdevība varēja atnest laimi un saglabāt dzīvību; pat iznīcināšanas nometnēs visus nenogalināja. Ja šī tomēr nebija nometne ar gāzes kamerām, tad sabrukt bija bīstami: pastāvēja iespēja, ka vārgo tūlīt iemidzinās, atzīstot par nekam nederīgu.

Rozens paskatījās uz samaņu zaudējušajiem. Viņš pamanīja, ka neviens nemēģināja tos pamodināt.

No tā viņš secināja, ka varbūt tomēr viņi negāja uz gāzes kamerām; citādi tiktu ņemts līdzi pēc iespējas vairāk cilvēku. - Nē, - viņš nočukstēja. - Vēl ne…

Rindas, kuras pirms tam bija izskatījušās tumšas, tagad mirdzēja netīri baltas. Apcietinātie stāvēja kaili; ikviens no viņiem bija cilvēks, bet to viņi gandrīz jau bija aizmirsuši.

Jaunpienācējiem bija jāiegremdējas lielā kublā ar stipru dezinfekcijas šķīdumu. Ģērbtuvē katram pasvieda dažus apģērba gabalus. Tagad rindas atkal stāvēja pārbaudes laukumā.

Viņi steidzīgi apģērbās. Jaunpienācēji - ja to tā varēja teikt - jutās laimīgi; viņi nebija nonākuši iznīcināšanas nometnē. Drēbes, ko viņi bija dabūjuši, nederēja. Zulbaheram apakšveļas vietā bija pasviestas vilnas sieviešu bikses ar sarkanām tresēm; Rozenam - priestera tērps. Tās bija mirušo lietas.

Priestera tērpam bija lodes izrauts caurums, ko ieskāva dzeltenīgs sašķiedrojies asins plankums. Tas bija pavirši izmazgāts. Daļa gūstekņu bija saņēmuši koka tupeles ar asām malām - no kādas Holandē likvidētas koncentrācijas nometnes. Tie bija spīdzināšanas rīki nepieradušām, asinīs noberztām kājām.

Vajadzēja sākties gūstekņu sadalīšanai pa blokiem. Šajā brīdī atskanēja pilsētas sirēnas. Visi raudzījās uz nometnes priekšnieku.

- Turpināt, - Vēbers kliedza caur sirēnu troksni.

Esesieši un uzraugi no apcietināto vidus nervozi skraidīja šurpu turpu. Gūstekņu rindas stāvēja klusu; tikai sejas bija mazliet paceltas un bālas mirdzēja mēnessgaismā. - Galvas noliekt! - kliedza Vēbers.

Esesieši un uzraugi skrēja gar rindām un atkārtoja pavēli. Šad un tad viņi paši pavērās uz augšu.

Viņu balsis pazuda troksnī. Viņiem bija nepieciešamas nūjas.

Vēbers, sabāzis rokas kabatās, staigāja šurpu turpu gar laukuma malu. Viņš nedeva nekādus jaunus rīkojumus. Atsteidzās Neibauers. - Kas noticis, Vēber? Kāpēc ļaudis vēl nav barakās?

- Viņi vēl nav sadalīti, - Vēbers flegmatiski atbildēja.

- Viss viens! Šeit viņi nevar palikt. Atklātā vietā viņus var noturēt par karaspēka daļu.

Sirēnu kaukoņa mainījās. - Par vēlu, - Vēbers sacīja. - Pārvietojoties viņi ir redzami vēl labāk.

Viņš apstājās un skatījās Neibauerā. Neibauers to manīja; viņš zināja: Vēbers gaidīja, ka viņš skries uz patvertni. Sadusmots arī viņš apstājās. - Cik stulbi, ka mums atsūtīja tos puišus! - viņš lamājās. - Mums ir jāpārbauda pašiem savējie, bet viņi uzgrūž mums uz kakla vēl veselu baru jaunpienācēju! Bezjēdzīgi!

Kāpēc to bandu neaizsūtīja uz kādu iznīcināšanas nometni?

- Iznīcināšanas nometnes laikam atrodas pārāk tālu uz austrumiem.

Neibauers pacēla acis. - Kā jūs to domājat?

- Pārāk tālu uz austrumiem. Lielceļi un dzelzceļi tur jātur brīvi citiem mērķiem.

Neibauers piepeši atkal sajuta baiļu auksto tvērienu ap kuņģi. - Skaidrs, - viņš noteica, lai sevi nomierinātu. - Lai karaspēks varētu koncentrēties frontē. Gan mēs viņiem sadosim.

Vēbers neatbildēja. Neibauers īgni palūkojās viņā. - Lieciet ļaudīm gulties! - viņš sacīja. - Tad vismaz viņi neizskatīsies pēc karaspēka apakšvienības.

- Klausos! - Vēbers aizvilkās dažus soļus uz priekšu.

- Gulties! - viņš komandēja.

- Gulties! - esesieši atkārtoja.

Rindas sabruka. Vēbers atgriezās. Neibauers bija gribējis doties uz savām mājām, taču viņam nepatika Vēbera attieksme. Viņš palika stāvam. Nepateicīgs radījums, viņš nodomāja. Tikko viņam sarūpē krustu par nopelniem karā, viņš kļūst nekaunīgs. Kas gan viņam arī ir ko zaudēt? Tie pāris metāla gabaliņi pie muļķīgajām varoņa krūtīm, vairāk nekā, algotnis tāds! Uzlidojums nesekoja. Pēc kāda laika atskanēja signāls, kas vēstīja gaisa trauksmes atsaukšanu. Neibauers pagriezās. - Gaismu - pēc iespējas mazāk!

Mazliet ātrāk sadaliet viņus pa blokiem! Tumsā taču neko daudz nevar redzēt. Ar kanceleju bloku vecākie visu var nokārtot rīt.

- Klausos!

Neibauers palika stāvam. Viņš vēroja, kā jaunie gūstekņi devās prom. Ļaudis ar pūlēm cēlās kājās.

Daži aiz noguruma bija aizmiguši, un biedriem nācās viņus purināt augšā. Citi palika guļam - pārāk noguruši, lai vēl varētu paiet.

- Mirušos - uz krematorijas pagalmu. Samaņu zaudējušos ņemt līdzi!

- Klausos!

Kolonna izveidojās un sāka virzīties uz barakām.

- Bruno! Bruno!

Neibauers apcirtās. Pāri laukumam no vārtiem šurp steidzās viņa sieva. Viņa bija gandrīz histēriska.

- Bruno! Kur tu esi? Vai kaut kas noticis? Vai tu…

Viņa pavērās vīrā un apklusa. Meita sekoja mātei. - Ko jūs šeit darāt? - Neibauers jautāja ļoti dusmīgi, bet klusi, jo Vēbers bija tuvumā. - Kā jūs šeit iekļuvāt?

- Postenis… Viņš taču mūs pazīst! Tu neatgriezies, un tad es nodomāju, ka tev kaut kas atgadījies.

Visi šie cilvēki…

Zelma pavērās apkārt, it kā pamozdamās. - Vai es jums nepiekodināju palikt manā dienesta dzīvoklī?

- joprojām klusi Neibauers noprasīja. - Vai es jums neaizliedzu nākt uz šejieni?

- Tēvs, - Freija sacīja. - Māte nevarēja valdīties no bailēm. Tā lielā sirēna, tik tuvu pie…

Jaunpienācēji iegriezās galvenajā ielā. Tie pagāja viņiem diezgan tuvu garām. - Kas tad tie tādi? Zelma čukstus jautāja.

- Tie? Pilnīgi nekas! Jaunie gūstekņi, kuri šodien ieradās.

- Bet… - Nekāds „bet”! Kas jums šeit meklējams? Prom! - Neibauers pagrūda malā sievu un meitu. Kustieties! Marš!

- Kā viņi izskatās! - Zelma blenza uz gūstekņiem, kas soļoja mēnessgaismā.

- Izskatās? Tie ir gūstekņi! Tēvzemes nodevēji! Kā viņiem būtu jāizskatās? Kā komercpadomniekiem?

- Un tie, kurus nes, tie…

- Tagad man pietiek! - Neibauers nošņāca. - Tā man vēl trūka! Klīrīgas runas! Tie ļaudis šodien šeit ieradās. Mums nav nekāda sakara ar viņu izskatu. Gluži otrādi! Šeit viņus uzbaros. Vai ne, Vēber?

- Tieši tā, oberšturmbanfīrer. - Vēbers pārlaida Freijai nedaudz uzjautrinātu skatienu un devās tālāk.

- Jūs dzirdējāt! Un tagad - prom! Šeit uzturēties ir aizliegts. Šis nav nekāds zooloģiskais dārzs!

Viņš grūda sievietes prom. Viņš baidījās, ka Zelma varētu pateikt kaut ko bīstamu. Vajadzēja vērīgi raudzīties uz visām pusēm. Ne uz vienu nevarēja paļauties, arī uz Vēberu ne. Sasodīts, Zelmai un Freijai vajadzēja atnākt taisni tad, kad bija ieradušies jaunie gūstekņi! Viņš bija aizmirsis viņām pateikt, lai paliek pilsētā. Kad sākās trauksme, Zelma tik un tā nebūtu palikusi. Velns viņu zina, kāpēc sieva bija tik nervoza! Citādi izskatīga sieviete. Bet, kad atskanēja sirēna, - kļuva tāda kā mazasinīga pusaudze.

- Es nu reiz paņemšu priekšā sardzi! Jūs tā vienkārši ielaist! Neiedomājami! Tad jau drīz laidīs iekšā ikvienu!

Freija pagriezās. - Ne jau nu daudzi gribēs te ienākt.

Neibaueram uz brīdi aizrāvās elpa. Kas tad nu? Freija? Viņa paša miesa un asinis? Viņa acuraugs?

Revolūcija! Viņš paskatījās Freijas mierīgajā sejā. Tā viņa to nevarēja būt domājusi. Nē, viņa bija to nevainīgi domājusi. Piepeši viņš iesmējās. - Nu, to es vēl nezinu. Šie te, šie jaunpienācēji, lūdzās, lai ļauj te palikt. Lūdzās! Raudāja! Kā tu domā, kā viņi izskatīsies pēc divām trim nedēļām? Nevarēs pat pazīt!

Mēs esam vislabākā nometne visā Vācijā. Slavena ar to. Īsta sanatorija.

Pie Mazās nometnes vēl bija palicis divsimt jauno gūstekņu. Tie bija vārgākie. Viņi balstīja cits citu.

Starp viņiem bija arī Zulbahers un Rozens. Bloki bija sastājušies ārā. Viņi zināja, ka Vēbers pats pārbaudīs sadali. Tāpēc Bergers bija aizsūtījis Nr. 509 un Buheru pēc ēdamā; viņš bija gribējis izvairīties no tā, ka nometnes priekšnieks viņus ierauga; tomēr abus no virtuves atsūtīja atpakaļ. Ēdienu sāks izsniegt tikai pēc tam, kad būs sadalīti jaunpienācēji. Nekur nedega gaisma. Tikai Vēberam un SS šarfīreram Šultem bija kabatas lukturīši, kurus viņi laiku pa laikam iededza. Pieteicās bloku vecākie. Atlikušos ievietojiet šeit! - Vēbers teica otrajam nometnes vecākajam.

Nometnes vecākais sadalīja ļaudis. Šulte pārbaudīja. Vēbers vilkās tālāk. - Kāpēc te ir daudz mazāk nekā tur? - viņš jautāja, kad bija nonācis pie 22. barakas D sekcijas.

Bloka vecākais Handke stāvēja miera stājā. - Telpa ir mazāka nekā citas sekcijas, šturmfīrera kungs.

Vēbers iededza savu kabatas lukturīti. Gaisma slīdēja pār nekustīgajām sejām. Nr. 509 un Buhers stāvēja aizmugurējā rindā. Staru kūlītis pārslīdēja pār Nr. 509, apžilbināja viņu, virzījās tālāk un atgriezās. - Tevi es taču pazīstu! No kurienes?

- Es jau sen esmu nometnē, šturmfīrera kungs.

Gaisma skāra numuru. - Tev laiks nosprāgt!

- Viņš ir viens no tiem, kuriem nesen vajadzēja ierasties kancelejā, šturmfīrera kungs, - Handke pavēstīja.

- Ak tā, pareizi. - Gaismas aplis atkal aizceļoja pie numura un tad virzījās tālāk. - Atzīmējiet tomēr šo numuru, Šulte!

- Tieši tā! - možā, jauneklīgā balsī atsaucās šarfīrers Šulte. - Cik daudziem te jāpietiek vietai?

- Divdesmit. Nē, trīsdesmit; lai saspiežas! Šulte un nometnes vecākais noskaitīja un pierakstīja. No tumsas veterānu acis vēroja Šultes zīmuli.

Viņi neredzēja, ka viņš atzīmēja Nr. 509. Vēbers nebija viņam to teicis, un kabatas lukturītis atkal tika izslēgts. - Kārtībā? - Vēbers pajautāja.

- Tieši tā!

- Pārējos rakstu darbus rīt var paveikt kanceleja. Marš, iekšā! Un sprāgstiet! Citādi mēs piepalīdzēsim.

Vēbers platā solī paļāvīgi aizgāja atpakaļ pa nometnes ielu. Šarfīreri sekoja viņam. Handke kādu brīdi vēl slaistījās apkārt. - Ēdiena nesēji, ārā! - viņš noņurdēja. - Palieciet šeit! - Bergers pačukstēja Nr. 509 un Buheram. - Lai iet citi. Būs labāk, ja jūs vairs negadīsieties ceļā Vēberam.

- Vai Šulte pierakstīja manu numuru?

- Es neredzēju.

- Nē, - Lēbentāls sacīja. - Es stāvēju priekšā un uzmanīju. Steigā viņš aizmirsa.

Trīsdesmit vīri kādu brīdi gandrīz nekustīgi stāvēja vibrējošajā tumsā. - Vai barakās ir vieta? Zulbahers beidzot vaicāja.

- Ūdeni, - aizsmacis izdvesa vīrs līdzās viņam. - Ūdeni! Dieva dēļ, iedodiet mums ūdeni!

Kāds atnesa skārda spaini, līdz pusei pilnu ar ūdeni. Jaunpienācēji steidzās pie tā un apgāza; viņiem nebija nekā, ar ko varētu iesmelt, izņemot plaukstas. Ļaudis metās zemē un mēģināja ar tām pasmelt ūdeni.

Gūstekņi vaidēja. Viņu lūpas bija melnas un netīras. Viņi laizīja grīdu.

Bergers bija pamanījis, ka Zulbahers un Rozens nebija piedalījušies triecienuzbrukumā spainim. Līdzās atejai ir ūdensvads, - viņš teica. - Tas tikai pil, taču pēc laika satecēs pietiekami, lai varētu padzerties. Paņemiet spaini un atnesiet!

Viens no jaunajiem atņirdza zobus. - Lai jūs pa to laiku aprītu mūsu ēdienu, ko?

- Es aiziešu, - sacīja Rozens un paņēma spaini.

- Es arī. - Zulbahers satvēra osas otru pusi.

- Paliec šeit, - Bergers teica. - Buhers var iet līdzi un parādīt, kur tas ir.

Abi aizgāja. - Es esmu istabas vecākais, - Bergers sacīja jaunajiem. - Te valda kārtība. Es jums iesaku to ievērot. Citādi jūs ilgi nedzīvosiet.

Neviens neatbildēja. Bergers nezināja, vai kāds vispār bija klausījies.

- Vai barakās ir vieta? - pēc brīža Zulbahers jautāja vēlreiz.

- Nē. Mums nākas gulēt pārmaiņus. Daļai ir jāpaliek ārā.

- Vai ir vēl kaut kas ēdams? Mēs soļojām visu dienu un neko nedabūjām.

- Vīri aizgāja uz virtuvi pēc ēdiena.- Bergers neteica, ka, viņa​prāt, jaunajiem neko nedos.

- Mani sauc Zulbahers. Vai šī ir iznīcināšanas nometne?

- Nē.

- Noteikti ne?

- Nē.

- Ak, paldies Dievam! Vai jums nav gāzes kameru?

- Nē.

- Paldies Dievam, - atkārtoja Zulbahers.

- Tu runā tā, it kā atrastos viesnīcā, - Ahasvērs sacīja. - Vis​pirms nogaidi! No kurienes jūs nākat?

- Mēs piecas dienas bijām ceļā. Kājām. Bijām trīs tūkstoši. Mūsu nometni likvidēja. Tos, kuri nespēja paiet, nošāva.

- No kurienes jūs nākat?

- No Lomes.

Daļa jauno vēl aizvien gulēja uz grīdas. - Ūdeni! - kāds nogārdza. - Kur palika tas ar ūdeni? Pats pietempjas - cūka!

- Vai tu arī tā nerīkotos? - Lēbentāls pavaicāja.

Vīrs tukšām acīm raudzījās viņā. - Ūdeni! - viņš sacīja mierī​gāk. - Lūdzu, ūdeni!

- Jūs nākat no Lomes? - Ahasvērs pārjautāja.

- Jā.

- Vai pazīstat Martinu Šimelu?

- Nē.

- Vai Moricu Gevircu? Vīru ar ielauztu degunu un bez matiem.

Zulbahers gurdi apdomājās. - Nē.

- Vai varbūt Gedalju Goldu? Viņam bija tikai viena auss, - cerību pilns sacīja Ahasvērs. - Tas taču duras acīs. Viņš bija divpa​dsmitajā blokā.

- Divpadsmitajā?

- Jā. Pirms četriem gadiem.

- Ak Dievs! - Zulbahers novērsās. Jautājums bija pārāk muļķīgs. Pirms četriem gadiem! Kāpēc ne pirms simts?

- Liec viņu mierā, vecais, - Nr. 509 sacīja. - Viņš ir noguris.

- Tie bija mani draugi, - Ahasvērs nomurmināja. - Par drau​giem apjautājas.

Buhers un Rozens atgriezās ar ūdens spaini. Rozenam tecēja asinis. Viņa priestera tērps plecos bija saplēsts, jaka bija vaļā. - Jaunie kāvās par ūdeni, - Buhers sacīja. - Māners mūs izglāba. Viņš ieviesa kārtību. Tagad viņi stāv rindā pēc ūdens. Mums arī šeit jārīkojas tāpat, citādi viņi atkal apgāzīs spaini.

Jaunie bija piecēlušies. - Sastāties rindā! - Bergers uzsauca. - Ikviens dabūs savu tiesu. Pietiks visiem. Kurš nenostāsies rindā, neko nedabūs!

Visi paklausīja, izņemot divus, kuri metās uz priekšu. Viņi tika notriekti zemē ar nūjām. Tad Ahasvērs un Nr. 509 atnesa savus traukus, un vīri cits pēc cita padzērās. - Paskatīsimies, vai varam dabūt vēl, - Buhers sacīja Rozenam un Zulbaheram, kad spainis bija tukšs. - Tagad tas vairs nebūs bīstami.

- Mūsu bija trīs tūkstoši, - Zulbahers atkārtoja, mehāniski un bez jēgas.

Atgriezās ēdiena nesēji. Viņi nebija neko dabūjuši jaunajiem. Tūlīt gāja vaļā tracis. A un B sekcijas ļaudis sakāvās. Istabu vecākie maz ko varēja padarīt. Tur bija gandrīz tikai musulmaņi, un jaunie izrādījās izveicīgāki un nebija tik padevīgi.

- Mums ir kaut kas jāatdod, - Bergers klusi sacīja Nr. 509.

- Vismaz zupa. Maize ne. Tā mums ir nepieciešama vairāk nekā viņiem. Mēs esam vājāki.

- Tāpēc mums kaut kas jādod viņiem. Citādi paši paņems. Tu taču redzi, kas tur notiek!

- Jā, bet dosim tikai zupu. Maize nepieciešama mums pašiem. Aprunāsimies ar to, kuru sauc Zulbahers.

Viņi atveda to. - Klausies, - Bergers teica. - Šovakar mēs neko jums nedabūjām. Tomēr mēs dalīsimies ar jums mūsu zupā.

- Paldies, - Zulbahers atbildēja.

- Ko? - Paldies.

Viņi izbrīnīti palūkojās viņā. Nometnē nebija pieņemts pateikties. - Vai tu vari mums palīdzēt šajā lietā? - Bergers jautāja. - Citādi jūsu ļaudis atkal visu apgāzīs, un šoreiz mēs vietā neko nedabūsim. Vai ir vēl kāds, uz kuru var paļauties?

- Rozens. Un tie divi līdzās viņam.

Veterāni un četri jaunie devās pretim ēdiena nesējiem un sapulcējās ap tiem. Bergers pirms tam bija parūpējies, lai visi pārējie sastā​tos rindā. Tikai tad viņi ienesa ēdienu.

Viņi sastājās kopā un sāka dalīt. Jaunajiem nebija trauku. Viņiem nācās apēst savas porcijas, stāvot kājās, un tad traukus atdot atpakaļ. Rozens uzmanīja, lai neviens nenāktu otrreiz. Daži no vecajiem iemītniekiem lamājās. - Rīt jūs dabūsiet zupu atpakaļ, - mierināja Bergers. - Tā ir tikai aizdota. - Tad viņš vērsās pie Zulbahera. - Maize ir vajadzīga mums pašiem. Mūsu ļaudis ir vājāki par jūsējiem. Varbūt rīt jums kaut ko izsniegs.

- Jā. Paldies par zupu. Rīt mēs to atdosim. Kā lai mēs guļam?

- Mēs atbrīvosim dažas no savām gultām. Jums vajadzēs gulēt sēdus. Arī tad visiem vietas nepietiks.

- Un jūs?

- Mēs paliksim šeit, ārā. Vēlāk mēs jūs uzmodināsim un mainī​simies.

Zulbahers pakratīja galvu. - Ja viņi aizmigs, jūs vietu vairs nedabū​siet.

Daļa jauno atvērtām mutēm jau gulēja barakas priekšā. - Lai guļ, - Bergers teica un pavērās apkārt. Kur ir pārējie?

- Viņi iekšā jau paši sameklēja sev vietas, - Nr. 509 sacīja. - Tumsā mēs viņus vairs nedabūsim ārā. Šī nakts mums jāpārlaiž, kā ir.

Bergers paskatījās debesīs. - Varbūt nebūs pārāk auksts. Mēs varam saspiesties pie sienas. Mums ir trīs segas.

- Rīt jārīkojas citādi, - Nr. 509 paskaidroja. - Šajā sekcijā netiek likta lietā vardarbība.

Viņi tupēja, saspiedušies kopā. Gandrīz visi veterāni bija ārā, pat Ahasvērs, Karels un Aitusuns.

Rozens un Zulbahers, un apmēram vairāk nekā desmit jauno sēdēja pie viņiem.

- Man ļoti žēl, - Zulbahers sacīja.

- Muļķības! Jūs neesat atbildīgi cits par citu.

- Es varu uzmanīt. Šonakt nomirs vismaz seši mūsējie. Viņi guļ pa labi lejā pie durvīm. Kad viņi būs miruši, mēs varēsim iznest viņus ārā un tad pārmaiņus gulēt viņu gultās.

- Kā tu domā tumsā noskaidrot, vai viņi ir miruši?

- Tas ir vienkārši. Es noliecos tuvu pie viņu sejām. Tad var manīt, ja viņi vairs neelpo.

- Kamēr dabūsim viņus ārā, viņu vietās jau gulēs kāds no barakā esošajiem, - Nr. 509 sacīja.

- Es zinu, - Karels dedzīgi iesaucās. - Es atnākšu un to pavēstīšu. Un, tiklīdz izcelsim mirušo, viens apgulsies.

- Labi, Karel, - atteica Bergers. - Uzmani!

Kļuva vēsāks. No barakām atskanēja vaidi un murgu mocīto gūs​tekņu baiļu kliedzieni.

- Mans Dievs, - Zulbahers sacīja Nr. 509. - Kāda laime! Mēs domājām, ka nonāksim iznīcināšanas nometnē. Ja tikai viņi mūs nesū​tīs tālāk!

Nr. 509 neatbildēja; laime, viņš domāja. Bet tā bija tiesa.

- Kā bija pie jums? - pēc kāda laika ievaicājās Ahasvērs.

- Viņi nošāva visus, kuri nevarēja paiet. Mūsu bija trīs tūkstoši…

- To mēs zinām. Tu jau pāris reižu to sacīji.

- Jā… - Zulbahers bezpalīdzīgi atbildēja.

- Ko jūs redzējāt pa ceļam? - Nr. 509 jautāja. - Kā izskatās Vācijā?

Zulbahers kādu brīdi apsvēra. - Aizvakar vakarā mēs dabūjām pietiekami daudz ūdens, - viņš teica. Dažreiz ļaudis mums kaut ko iedeva. Dažreiz ne. Mūs bija pārāk daudz.

- Viens mums naktī atnesa četras pudeles alus, - Rozens stāstīja.

- Es nedomāju to, - Nr. 509 nepacietīgi atteica. - Kādas bija pilsētas? Sagrautas?

- Mēs negājām caur pilsētām. Vienmēr tikai apkārt.

- Vai tad jūs vispār neko neredzējāt?

Zulbahers pavērās Nr. 509. - Tu maz ko redzi, ja tik tikko spēj pavilkties un ja tev aiz muguras šauj.

Gājienus mēs neredzējām.

- Kāpēc likvidēja jūsu nometni?

- Tuvojās fronte.

- Ko? Ko tu par to zini? Runā taču! Kur atrodas Lome? Cik tālu no Reinas? Tālu?

Zulbahers mēģināja turēt acis vaļā. - Jā… diezgan tālu… piecdesmit… septiņdesmit… kilometri… rīt… - viņš vēl noteica, tad viņa galva noslīga uz priekšu. - Rīt… tagad man jāguļ…

- Tas ir apmēram septiņdesmit kilometru, - Ahasvērs sacīja. - Es tur biju.

- Septiņdesmit? Un no šejienes? - Nr. 509 sāka rēķināt. - Div​simt… divsimt piecdesmit…

Ahasvērs paraustīja plecus. - Nr. 509, - viņš mierīgi teica. - Tu vienmēr domā par kilometriem. Vai esi padomājis arī par to, ka viņi ar mums var izrīkoties tāpat kā ar šiem? Likvidēt nometni - mūs aizsūtīt prom - un uz kurieni? Kas tad ar mums notiks? Mēs vairs nevaram pasoļot.

- To, kurš nevar pasoļot, nošauj… - Rozens vienā rāvienā bija nomodā un tūlīt atkal iemiga. Visi klusēja. Viņi vēl nebija tik tālu aizdomājušies.

Piepeši viņi jutās ļoti apdraudēti. Nr. 509 skatījās uz sudrabotajiem mākoņiem, kas bija savilkušies debesīs. Tad uz lielceļiem ielejā, kas blāvi vizēja. Mums nevajadzēja atdot zupu, viņš kādu brīdi domāja.

Mums jāspēj soļot. Bet ko gan tas līdzētu? Mēs spētu soļot, augstākais, dažas minūtes. Jaunie dienām tika

dzīti uz priekšu. - Varbūt pie mums viņi nenošaus palicējus, - viņš sacīja.

- Nē, - ar drūmu izsmieklu atbildēja Ahasvērs. - Viņi baros tos ar gaļu un iedos jaunu apģērbu, un uz atvadām pamās viņiem.

Nr. 509 pavērās viņā. Ahasvērs bija pilnīgi mierīgs. Viņu nekas daudz vairs nespēja izbiedēt.

- Tur nāk Lēbentāls, - pavēstīja Bergers.

Lēbentāls apsēdās pie viņiem. - Vai tu vēl kaut ko dzirdēji, Leo? - Nr. 509 jautāja.

Leo pamāja ar galvu. - Viņi grib atbrīvoties no iespējami daudziem jaunpienācējiem. Levinskis to uzzināja no sarkanmatainā rakstveža kancelejā. Kādā veidā atbrīvoties - to viņš vēl skaidri nezina. Bet tas notiks drīz; tad viņi varēs izsvītrot mirušos kā gājušus bojā pēc grūtā ceļa.

Viens no jaunajiem uztrūkās no miega un iekliedzās. Tad atkal saļima un krāca ar atvērtu muti.

- Vai viņi grib tikt vaļā tikai no jaunajiem?

- Levinskis uzzināja tikai to. Tomēr viņš lika mums pateikt, lai uzmanāmies.

- Jā, mums jāuzmanās. - Nr. 509 brīdi klusēja.

- Tas nozīmē, ka jātur mute. To viņš grib pateikt. Vai ne?

- Skaidrs. Ko citu?

- Ja brīdināsim jaunos, viņi uzmanīsies, - Meiers pavēstīja. - Un, ja SS grib novākt noteiktu skaitu un nekas nesanāks, tad atlikušos ņems no mums.

- Tā ir. - Nr. 509 paskatījās uz Zulbaheru, kura galva gulēja uz Bergera pleca. - Ko tad iesāksim?

Turēsim muti?

Tā bija grūta izšķiršanās. Ja notiks sijāšana un neatradīsies pietiekami daudz jauno, tad bija pilnīgi iespējams, ka to skaitu papildinās ar ļaudīm no Mazās nometnes; viņus paņems vēl vairāk, jo jaunie nebija tik vārgi kā pārējie.

Viņi ilgi klusēja. - Mums nav daļas gar viņiem, - Meiers beidzot sacīja. - Vispirms jāparūpējas par sevi.

Bergers izberzēja iekaisušās acis. Nr. 509 saraustīja jaku. Ahasvērs pagriezās pret Meieru. Palsā gaisma atspīdēja viņa acīs. - Ja mums nav daļas gar viņiem, - viņš lēnām teica, - tad arī gar mums nevienam nav nekādas daļas.

Bergers pacēla galvu. - Tev taisnība.

Ahasvērs mierīgi sēdēja pie sienas un neatbildēja. Viņa vecā, nomocītā galva ar iekritušajām acīm, šķiet, redzēja ko tādu, ko neviens cits nemanīja. - Mēs viņiem abiem to pateiksim, - Bergers sacīja. - Tad viņi varēs brīdināt pārējos. Neko vairāk mēs nespējam darīt. Mēs taču nezinām, kas notiks.

No barakas atnāca Karels. - Viens ir miris.

Nr. 509 piecēlās. - Iesim iznest viņu ārā. - Viņš vērsās pie Ahasvēra. - Nāc līdzi, vecais! Tu tad tūlīt paliksi tajā gultā.

XII

GŪSTEKŅU BLOKI BIJA sastājušies Mazās nometnes pārbaudes laukumā. Šarfīrers Nīmani omulīgi šūpojās ceļos. Viņš bija apmēram trīsdesmit gadu vecs vīrs ar šauru seju, atļukušām, mazām ausīm un slīpu, uz iekšu vērstu zodu. Viņa mati bija smilšu krāsā, un viņš nēsāja brilles bez ietvara. Bez uniformas viņu varētu noturēt par tipisku biroja darbinieku. Tas viņš arī bija, pirms iestājās SS rindās un kļuva par kareivi.

- Uzmanību! - Nīmanim bija augsta, mazliet spalga balss. - Jaunpienācējiem iznākt ārā, marš, marš!

- Piesargieties! - Nr. 509 nomurmināja Zulbaheram.

Nīmaņa priekšā izveidojās dubulta rinda. - Slimie un invalīdi - pa labi! - viņš komandēja.

Rinda sakustējās, tomēr neviens negāja malā. Ļaudis bija aizdomu pilni; kaut ko līdzīgu viņi jau bija piedzīvojuši. - Kustieties! Kustieties! Kurš grib pieteikties pie ārsta un uz pārsiešanu, lai iznāk ārā pa

labi!

Daži apcietinātie vilcinādamies nostājās malā. Nīmanis devās pie viņiem. - Kas tev kaiš? - viņš jautāja pirmajam.

- Savainotas kājas un lauzts viens kājas pirksts, šarfīrera kungs.

- Un tev?

- Divkārša cirkšņa bruka, šarfīrera kungs.

Nīmanis turpināja izvaicāt. Tad viņš aizsūtīja divus vīrus atpakaļ. Tas bija triks, lai maldinātu apcietinātos un viņus iedrošinātu. Tas iedarbojās. Tūlīt pieteicās vesela virkne jauno. Nīmanis pavirši pamāja ar galvu. - Sirds slimniekiem - iznākt priekšā! Ļaudis, kuri nav derīgi smagam darbam, tomēr vēl var lāpīt zeķes un sagriezt kurpes. - Atkal daži pieteicās. Nīmanis bija savācis apmēram trīsdesmit vīru un redzēja, ka vairāk nedabūs. - Jums pārējiem, šķiet, viss ir kārtībā! - viņš dusmīgi nobrēca. - Mēs par to pārliecināsimies! Uz labo! Skriešus - marš!

Dubultā rinda skrēja apkārt pārbaudes laukumam. Vīri elsdami skrēja garām pārējiem apcietinātajiem, kuri stāvēja miera stājā un zināja, ka arī viņi bija briesmās. Ja kāds no viņiem nokritīs, pastāvēja iespēja, ka Nīmanis tūlīt arī viņu paņems līdzi. Turklāt neviens nezināja, vai īpaši viņš neņems priekšā vecos. Skrējēji jau veica sesto apli. Gūstekņiem jau ķērās kājas, un viņi saprata, ka viņiem nelika skriet, lai redzētu, vai viņi ir derīgi smagam darbam. Viņi skrēja, jo no tā bija atkarīga viņu dzīvība. Pār sejām aumaļām lija sviedri, un acīs jautās izmisīgas, apzinātas nāves bailes, kādas nespēj just neviens dzīvnieks, tikai cilvēks.

Arī tie, kuri bija pieteikušies, tagad zināja, kas notika. Viņi kļuva nemierīgāki. Divi mēģināja pievienoties skrējēju rindai. Nīmanis to redzēja. - Atpakaļ! Marš, prom!

Viņi neklausījās. Kurli no bailēm viņi tikai skrēja. Gūstekņiem kājās bija koka tupeles, kuras viņi tūlīt pazaudēja. Ar kailām, asiņojošām kājām viņi skrēja tālāk; iepriekšējā vakarā viņi nebija saņēmuši zeķes. Nīmanis neizlaida viņus no acīm. Kādu laiku viņi skrēja kopā ar visiem. Tiklīdz viņu izmocītajās sejās lēnām parādījās lielas cerības, ka viņi izglābušies, Nīmanis pagājās dažus soļus uz priekšu, un, kad viņi klupdami pavisam tuvu skrēja viņam garām, viņš aizlika priekšā kāju. Viņi nogāzās un gribēja piecelties. Viņš ar spērieniem tos atkal notrieca. Viņi mēģināja rāpot. - Piecelties! - viņš kliedza savā spalgajā balsī. - Marš, uz priekšu! - Visu šo laiku viņš bija stāvējis ar muguru pret 22. baraku. Nāves karuselis skriešus bija turpinājis savu gaitu. Bija nokrituši vēl četri vīri. Viņi gulēja zemē. Divi bija bez samaņas. Viens bija ģērbies huzāra uniformā, ko iepriekšējā vakarā bija saņēmis, otrs - lētām mežģīnēm rotātā sieviešu kreklā, ko bija uzvilcis zem tāda kā apgriezta kaftāna. Noliktavas pārzinis ar izsmieklu bija izdalījis apcietinātajiem apģērbu no Aušvicas. Daži duči gūstekņu bija saģērbušies kā uz karnevālu.

Nr. 509 bija redzējis, kā Rozens pussalīcis streipuļoja tālāk un atpalika. Viņš zināja, ka pēc dažām sekundēm viņš būs pilnīgi bez spēka un nogāzīsies zemē. Tas uz mani neattiecas, viņš domāja, neattiecas.

Es negribu pieļaut nevienu muļķību. Katram pašam jārūpējas par sevi. Rinda atkal tuvojās barakai. Nr. 509 redzēja, ka Rozens tagad bija pēdējais. Viņš aši pavērās uz Nīmani, kurš vēl joprojām bija pagriezis barakai muguru, un tad paskatījās apkārt. Neviens no baraku vecākajiem nepievērsa viņam uzmanību. Visi raudzījās uz tiem abiem, kuriem Nīmanis bija pielicis priekšā kāju. Handke pat, galvu pastiepis, bija pagājies soli uz priekšu. Nr. 509 sagrāba aiz rokas garām streipuļojošo Rozenu, pievilka viņu klāt un sev aiz muguras izstūma cauri rindai. - Ātri! Ej! Uz baraku! Paslēpies!

Viņš dzirdēja, kā Rozens viņam aiz muguras elsa, ar acu kaktiņiem saskatīja tādu kā kustību un tad vairs nedzirdēja elsas. Nīmanis neko nebija redzējis. Viņš vēl joprojām nebija pagriezies. Arī Handke neko nebija manījis. Nr. 509 zināja, ka barakas durvis bija vaļā. Viņš cerēja, ka Rozens viņu sapratis. Un cerēja, ka Rozens - ja viņu tomēr notvers - viņu nenodos. Rozenam vajadzēja zināt, ka viņš tik un tā būtu pazudis. Nīmanis nebija saskaitījis jaunos, un tagad Rozenam bija cerība. Nr. 509 juta, ka viņam trīcēja ceļi un rīkle kļuva sausa. Ausīs piepeši dunēja asinis.

Viņš piesardzīgi palūkojās uz Bergeru. Bergers nekustīgi vēroja skrienošo baru, kurā arvien vairāk

un vairāk ļaužu krita zemē. Viņa saspringtā seja liecināja, ka viņš visu redzējis. Tad Nr. 509 izdzirdēja aiz muguras Lēbentāla čukstus. - Viņš ir iekšā. - Ceļgali trīcēja vēl vairāk. Viņam vajadzēja atspiesties pret Buheru. Koka tupeles, kuras bija dabūjusi daļa jauno, mētājās visapkārt. Ļaudis nebija pieraduši tās nēsāt un bija tās pazaudējuši. Tikai divi vīri vēl izmisīgi klabināja ar tām tālāk. Nīmanis notīrīja brilles.

Tās bija aizsvīdušas - no siltuma, ko viņš sajuta, kad redzēja nāves bailes, apcietinātajiem krītot no kājām, atkal uzslienoties augšā, krītot, uzslienoties un streipuļojot tālāk. Tas siltums bija kuņģī un acu dobumos. Pirmo reizi viņš bija to sajutis, kad bija nogalinājis pirmo ebreju. Patiesībā viņš to nemaz nebija gribējis, bet tad ar viņu kaut kas bija noticis. Viņš vienmēr bija bijis nomākts, pamudināms cilvēks un sākumā bija gandrīz baidījies sist ebreju. Bet tad, kad Nīmanis bija redzējis to nokrītam viņa priekšā ceļos un lūdzamies, lai atstāj dzīvu, piepeši viņš bija sajutis, ka kļuva citāds, spēcīgāks, varenāks, viņš bija sajutis savas asinis, apvārsnis bija kļuvis plašāks; mazā ebreja, gatavo apģērbu veikala īpašnieka, izdemolētais četristabu dzīvoklis ar ripsa mēbelēm bija pārvērties Čingishana aziātiskā tuksnesī; pārdevējs Nīmanis piepeši bija kļuvis noteicējs pār dzīvību un nāvi, tur bija vara, visspēcība, stiprs skurbums, kas izplatījās un kāpa augstāk, līdz padevīgo galvu ar plānajiem matiem pats no sevis trāpīja pirmais sitiens. - Vienība, stāt!

Apcietinātie gandrīz neticēja. Viņi bija gaidījuši, ka nāksies skriet, līdz pakritīs bez dzīvības. Viņu acu priekšā, saulei aptumstot, ņirbēja barakas, laukums un cilvēki. Viņi turējās cits pie cita. Nīmanis atkal uzlika savas notīrītās brilles. Piepeši viņš kļuva steidzīgs. - Nesiet līķus uz šejieni!

Gūstekņi blenza viņā. Te vēl nebija neviena līķa. - Pakritušos, - viņš pārlaboja sevi. - Tos, kuri ir palikuši guļam.

Viņi gāja grīļodamies un satvēra guļošos aiz rokām un kājām. Vienā vietā gulēja vesels cilvēku kamols. Gūstekņi bija sakrituši cits pār citu. Nr. 509 ieraudzīja jūklī Zulbaheru. Viņš stāvēja un, citu vīru piesegts, spēra kādam zemē guļošam apcietinātajam pa kājām un plūca to aiz matiem un ausīm. Tad noliecās un uzrāva viņu ceļos. Vīrs bezsamaņā nokrita atpakaļ. Zulbahers atkal raustīja viņu, paņēma zem padusēm un mēģināja uzsliet kājās. Tas neizdevās. Tagad viņš izmisis sita viņam ar dūrēm, līdz bloka vecākais aizgrūda viņu prom. Zulbahers atkal spraucās uz turieni. Bloka vecākais viņam iespēra. Viņš domāja, ka Zulbahers bija dusmīgs uz paģībušo un grib izgāzt uz to niknumu.

- Sasodītais lops! - viņš noņurdēja. - Liec taču viņu mierā! Viņš tā kā tā nosprāgs.

Pa dzeloņstiepļu žoga vārtiem iebrauca uzraugs Štrošneiders ar zemo kravas automašīnu, ar kuru citkārt pārvadāja līķus. Motors tarkšķēja kā ložmetējs. Štrošneiders apbrauca apkārt kaudzei. Pakritušos iekrāva automašīnā. Daži mēģināja aizbēgt. Viņi bija atguvuši samaņu. Bet Nīmanis uzmanīja; viņš vairs nevienu nelaida prom, arī nevienu no tiem, kuri bija pieteikušies brīvprātīgi. - Nepiederošiem izklīst! viņš nokliedza. - Tiem, kuri bija pieteikušies kā slimie, ielādēt atlikušos! Ļaudis metās prom uz barakām, cik ātri vien spēdami. Paģībušos iekrāva automašīnā. Tad Štrošneiders piedeva gāzi. Viņš brauca tik lēnām, ka brīvprātīgie varēja sekot kājām. Nīmanis gāja līdzās.

- Jūsu mocības tagad ir beigušās, - viņš sacīja saviem upuriem citādā, gandrīz draudzīgā balsī. - Uz kurieni mūs ved? - vaicāja kāds no 22. barakas jaunajiem.

- Laikam uz 46. bloku.

- Kas tur notiks?

- Es nezinu, - Nr. 509 atbildēja. Viņš negribēja teikt to, kas bija zināms nometnē: vienā no 46. bloka telpām Nīmanis noglabājis benzīnkannu un dažas injekciju šļirces, un neviens no gūstekņiem neatgriezīsies.

- Kāpēc tu to vienu tā siti? - Nr. 509 pajautāja Zulbaheram.

Zulbahers pavērās viņā un neatbildēja. Viņš norīstījās, it kā vajadzētu norīt vates pikuci, un tad pagāja tālāk. - Tas bija viņa brālis, - Rozens paskaidroja.

Zulbahers izvēmās, viņam no mutes nenāca nekas cits kā nedaudz zaļganas kuņģa sulas.

- Paskat! Arvien vēl te? Tevi viņi laikam ir aizmirsuši, ko?

Handke stāvēja Nr. 509 priekšā un lēnām no galvas līdz kājām viņu nopētīja. Bija laiks stāties vakara pārbaudei. Bloki bija iznākuši ārā. - Tevi taču vajadzēja pierakstīt. Man būs jāpainteresējas. Viņš šūpojās uz papēžiem un gaiši zilām, izvalbītām acīm blenza uz Nr. 509. Nr. 509 stāvēja ļoti klusu. Ko? - Handke jautāja.

Nr. 509 neatbildēja. Nebija prātīgi kaut kādā veidā nokaitināt bloka vecāko. Klusēšana arvien bija tas labākais. Vienīgais, uz ko viņš varēja cerēt: Handke aizmirsīs šo lietu vai arī teiktais nebija domāts nopietni. Handke pasmīnēja. Viņa zobi bija dzelteni un plankumaini. - Ko? - viņš atkārtoja.

- Numuru toreiz pierakstīja, - Bergers mierīgi teica.

- Tā? - Handke atjautāja. - Vai tu skaidri zini?

- ]ā. Šarfīrers Šulte to atzīmēja. Es redzēju.

- Tumsā? Tad taču viss ir kārtībā. - Handke vēl joprojām šūpojās. - Tad jau es mierīgi varu iet apjautāties. Tas laikam nenāks par ļaunu, ko?

Neviens neatbildēja. - Tu vēl vari pielikties, - Handke omulīgi sacīja. - Vakariņās. Nav nekādas jēgas apvaicāties par tevi bloka priekšniekam. Es to tūlīt nokārtošu īstajā vietā, tu sātana izdzimums! Viņš pavērās apkārt. - Uzmanību! - viņš nokliedzās.

Ieradās Bolte. Viņš steidzās, kā vienmēr. Jau divas stundas viņš zaudēja kāršu spēlē un tagad bija dabūjis izdevīgu dalījumu. Viņš garlaikoti paskatījās uz mirušajiem un pazuda, cik drīz vien iespējams.

Handke palika. Viņš aizsūtīja ēdiena nesējus uz virtuvi un tad aizvilkās pie dzeloņstiepļu žoga, kas šķira sieviešu barakas no Mazās nometnes. Tur viņš palika stāvam un raudzījās uz to pusi.

- Iesim uz barakām, - Bergers sacīja. - Viens var palikt ārā un viņu novērot.

- Es, - Zulbahers pieteicās.

- Pateiksi, kad viņš dosies prom. Tūlīt!

Veterāni tupēja barakā. Labāk nerādīties Handkem acīs. - Ko darīsim? - norūpējies pajautāja Bergers. - Vai tas cūka to patiesi domā nopietni?

- Varbūt viņš atkal aizmirsīs. Izskatās, ka viņam uznākusi dusmu lēkme. Ja tik mums būtu šņabis, ar ko viņu piedzirdīt!

- Šņabis! - Lēbentāls nospļāvās. - Tas ir neiespējami! Pilnīgi neiespējami!

- Varbūt viņš tikai gribēja pajokot, - Nr. 509 ieteicās. Viņš tam gluži neticēja, bet tādas lietas nometnē jau bieži bija notikušas. Esesiešiem meistarīgi izdevās cilvēkus turēt mūžīgās bailēs. Gandrīz neviens to nespēja izturēt līdz galam. Daži bija metušies stieplēs, citiem bija apstājusies sirds.

Rozens pievirzījās tuvāk. - Man ir nauda, - viņš pačukstēja Nr. 509. - Ņem! Es to noslēpu un ienesu. Četrdesmit markas. Iedod tās viņam. Tā mēs esam darījuši.

Viņš iespieda Nr. 509 saujā naudaszīmes. Nr. 509 sajuta tās un paņēma, gandrīz nemanīdams, ko dara. - Tas nelīdzēs, - viņš sa​cīja. - Handke tās pievāks, iebāzīs kabatā un tomēr darīs, ko grib.

- Tad apsoli viņam vairāk.

- Kur mēs ņemsim vairāk?

- Lēbentālam kaut kas ir, - Bergers teica. - Vai ne, Leo? - Jā, man ir. Bet, ja mēs pieradināsim viņu pie naudas, viņš nāks katru dienu un pieprasīs vairāk, līdz mums nekā nebūs. Drīz vien mēs atkal atradīsimies tur, kur esam tagad. Tikai bez naudas.

Visi klusēja. Nevienam nešķita, ka Lēbentāla secinājums būtu neapdomāts. Tas bija lietišķs, nekas vairāk. Jautājums bija vienkāršs - vai vērts atsacīties no visām Lēbentāla rīcības iespējām tikai tāpēc, lai Nr. 509 vēl pāris dienu varētu palikt barakā. Veterāni tad saņemtu mazāk ēdamā; varbūt pat tik maz, ka daži vai visi nomirtu. Neviens no viņiem nevilcinātos atdot visu, ja tādējādi Nr. 509 patiesi varētu glābt; bet tas šķita nereāli, ja Handke to bija domājis nopietni. Lēbentālam bija taisnība. Nebija vērts par vienu dzīvību dučiem cilvēku riskēt ar savējām, turklāt tam vienam būtu lemts nodzīvot tikai divas trīs dienas ilgāk. Tas bija nerakstīts nežēlīgs nometnes likums, un līdz šim viņi bija to ievērojuši. Visi to zināja, bet

šajā gadījumā vēl negribēja to atzīt. Viņi meklēja izeju.

- To maitu vajadzētu novākt, - Buhers beidzot bezcerīgi teica.

- Kā? - Ahasvērs iejautājās. - Viņš ir desmitreiz stiprāks par mums.

- Ja mēs visi kopā ar saviem ēdiena traukiem…

Buhers apklusa. Viņš zināja, ka tas bija muļķīgi. Ducis ļaužu tiktu pakārti, ja tas izdotos. - Vai viņš vēl joprojām tur stāv? - Bergers vaicāja.

- Jā. Tajā pašā vietā.

- Varbūt viņš aizmirsīs.

- Tad viņš negaidītu. Viņš teica, ka pagaidīs, kamēr visi paēdīs.

Tumsu pārņēma nāves klusums. - Tu vari viņam atdot vismaz tās četrdesmit markas, - pēc kāda laika Rozens sacīja Nr. 509. - Tās ir tavas. Es tev tās iedevu. Es viens tās iedevu tev. Nevienam citam gar tām nav daļas.

- Tā ir, - Lēbentāls piekrita. - Tā ir.

Nr. 509 vērīgi lūkojās pa durvīm. Uz pelēko debesu fona viņš redzēja Handkes tumšo stāvu. Reiz jau kaut kas līdzīgs bija bijis - tumša galva uz debesu fona un lielas briesmas. Viņš skaidri nezināja, kad. Nr. 509 atkal raudzījās ārā pa durvīm un pats brīnījās par to, ka nespēja izlemt. Viņā bija radusies nesaprotama, neskaidra pretestība. Pretestība mēģinājumam uzpirkt Handki. Nekad agrāk viņš nebija jutis kaut ko tādu; allaž bija bijušas tikai bailes. - Ej! - Rozens sacīja. - Iedod viņam naudu un neapsoli vairāk.

Nr. 509 vilcinājās. Viņš nesaprata pats sevi. Viņš gan zināja, ka uzpirkšanai nebija lielas jēgas, ja Handke patiešām gribēja no viņa atbrīvoties. Tādus gadījumus viņš bieži bija redzējis nometnē; ļaudīm noņēma to, kas viņiem bija, un tad viņus novāca, lai viņi nevarētu runāt. Bet viena nodzīvota diena bija viena nodzīvota diena - un pa to laiku daudz kas varēja notikt.

- Tur nāk vakariņas, - Karels pavēstīja.

- Klausies, - Bergers pačukstēja Nr. 509. - Pamēģini! Iedod viņam naudu. Ja viņš atgriezīsies un gribēs vairāk, piedraudēsim, ka nosūdzēsim viņu par kukuļa pieprasīšanu. Mēs esam ducis liecinieku. Tas ir daudz. Mēs visi apliecināsim, ka to redzējām. Viņš neriskēs. Tas ir vienīgais, ko varam darīt.

- Viņš nāk! - no ārpuses pačukstēja Zulbahers.

Handke bija pagriezies. Viņš lēnām tuvojās D sekcijai.

- Kur tu esi, sātana izdzimums? - viņš jautāja.

Nr. 509 iznāca priekšā. Nebija jēgas slēpties. - Šeit.

- Labi. Es tagad iešu. Atvadies un uzraksti testamentu. Viņi atnāks tev pakaļ. Ar bungām un trompetēm. - Viņš noņirdzās. Testamenta pieminēšanu viņš uzskatīja par lielisku asprātību. Tāpat vārdus par bungām un trompetēm. Bergers piegrūda Nr. 509. Nr. 509 pagājās soli uz priekšu. - Vai varu uz brīdi ar jums aprunāties?

- Tu ar mani? Muļķības!

Handke devās uz izeju. Nr. 509 sekoja viņam. - Man ir nauda, - viņš sacīja Handkem aiz muguras.

- Nauda? Ak tā? Cik daudz? - Handke gāja tālāk. Viņš nepagriezās.

- Divdesmit markas. - Nr. 509 bija gribējis teikt „četrdesmit”, bet dīvainā pretestība, kas viņu bija pārņēmusi, viņam to liedza. Tas bija kaut kas līdzīgs spītam; viņš piedāvāja pusi par savu dzīvību.

- Divdesmit markas un divi feniņi! Muļķi, vācies projām! - Handke sāka iet ātrāk. Nr. 509 izdevās turēties viņam līdzi.

- Divdesmit markas ir labāk nekā nekas.

- Pie joda!

Nebija jēgas tagad piedāvāt četrdesmit. Nr. 509 bija tāda sajūta, ka viņš pieļāvis izšķirošo kļūdu.

Bija vajadzējis piedāvāt visu. Viņa kuņģis piepeši gāzās bezdibenī. Pretestība, ko viņš pirms tam bija jutis, bija pagaisusi. - Man ir vēl nauda, - viņš ātri noteica.

- Paskat tik! - Handke apstājās. - Kapitālists! Sprāgoņa kapitālists! Cik tad tev vēl ir?

Nr. 509 ievilka elpu. - Pieci tūkstoši Šveices franku.

- Ko? - Pieci tūkstoši Šveices franku. Tie atrodas bankas seifā Cīrihē.

Handke iesmējās. - Un es lai noticu tev, plukata?

- Ne jau vienmēr esmu bijis plukata.

Handke kādu brīdi blenza uz Nr. 509. - Es pārrakstīšu jums pusi naudas, - Nr. 509 steidzīgi nobēra. Pietiek ar vienkāršu pārrakstīšanu, un tā būs jūsu. Divi tūkstoši pieci simti Šveices franku. - Viņš lūkojās bargajā, neizteiksmīgajā sejā. - Karš drīz beigsies. Tad noderēs nauda Šveices bankā. - Viņš gaidīja.

Handke vēl joprojām neatbildēja. - Ja karš būs zaudēts, - Nr. 509 lēnām piemetināja.

Handke pacēla galvu. - Tā, - viņš klusi novilka. - Tātad tu jau ar to rēķinies, ko? Visu jau esi smalki izdomājis, ko? Bet to mēs tev pamatīgi sagandēsim! Pats sevi iegāzi: tagad tu nonāksi pie politiskajiem aizliegti valūtas noguldījumi ārzemēs! Tas nāks klāt vēl pie visa pārējā! Cilvēk mīļais, es negribētu būt tavā vietā!

- Nav viens un tas pats - vai tev pieder divi tūkstoši pieci simti franku vai ne…

- Tas attiecas arī uz tevi. Vācies! - Handke nobrēca un tik spēcīgi iegrūda dunku Nr. 509 krūtīs, ka viņš nokrita.

Nr. 509 lēnām uzslējās kājās. Šurp nāca Bergers. Handke bija pazudis tumsā. Nr. 509 zināja, ka vairs nebija jēgas skriet pakaļ; Handke bija jau pārāk tālu aizgājis. - Kas noticis? - Bergers jautāja.

- Viņš nepaņēma.

Bergers neatbildēja. Viņš lūkojās uz Nr. 509. Nr. 509 redzēja, ka Bergers turēja rokā nūju. - Es piedāvāju Handkem vēl daudz vairāk, - Nr. 509 sacīja. - Viņš negribēja. - Viņš apjucis pavērās apkārt. Laikam kaut ko izdarīju aplam. Es nezinu, ko.

- Kas viņam varētu būt pret tevi?

- Viņš nekad nav varējis mani ciest. - Nr. 509 nobrauca ar roku pār pieri. - Tagad tas ir vienalga. Es piedāvāju viņam pat naudu Šveicē. Frankus. Divus tūkstošus piecus simtus. Viņš negribēja.

Viņi atgriezās pie barakas. Nebija vajadzības kaut ko teikt: pārējie jau zināja, kas noticis. Visi stāvēja tur, kur pirmīt bija stāvējuši, neviens nepavirzījās - tomēr šķita, it kā ap Nr. 509 jau būtu izveido​jusies brīva vieta: neredzams, nepārkāpjams aplis, kas viņu šķīra no pārējiem, - nāves vientulība.

- Sasodīts! - Rozens nolamājās.

Nr. 509 pavērās viņā. No rīta viņš bija Rozenu izglābis. Cik dīvaini, ka viņš bija varējis to izdarīt, bet tagad jau atradās kaut kur, no kurienes vairs nevarēja izstiept roku. - Iedod man pulksteni, - viņš sacīja Lēbentālam.

- Ienāc barakā, - Bergers teica. - Mums jāapsver…

- Nē. Es varu vairs tikai gaidīt. Iedod pulksteni! Un atstājiet mani vienu…

Viņš sēdēja viens. Pulksteņa rādītāji zaļgani mirdzēja tumsā. Trīsdesmit minūtes laika, viņš domāja.

Desmit minūtes līdz administrācijas ēkām; desmit minūtes, lai pieteiktos un noklausītos pavēli; desmit minūtes atpakaļceļam. Lielā rādītāja pusaplis - tik viņam tagad bija atlicis dzīvot.

Varbūt vairāk, viņš piepeši iedomājās. Ja Handke paziņos par Šveices naudu, tad iejauksies politnodaļa. Tā mēģinās naudu dabūt un atstās viņu dzīvu tik ilgi, līdz būs dabūjusi. Kad Nr. 509 to bija sacījis Handkem, viņam tas nebija prātā - viņš bija domājis tikai par bloka vecākā alkatību. Tā bija izdevība. Tomēr nebija pilnīgas pārliecības, ka Handke paziņos par naudu. Varbūt viņš paziņos, ka Vēbers grib redzēt Nr. 509. Pa tumsu lēnām nāca Buhers. - Te ir vēl viena cigarete, - viņš vilcinādamies sacīja. - Bergers grib, lai tu ienāc un to izsmēķē.

Cigarete. Kā tad, veterāniem vēl viena bija. Viena no tām, ko bija atnesis Levinskis pēc bunkurā pavadītajām dienām. Bunkurs - tagad viņš zināja, kas uz debesu fona bija tas tumšais stāvs, kuru viņam bija atgādinājis Handke, un kur viņš to redzējis. Tas bija Vēbers. Vēbers - visa sākums. - Nāc, - Buhers sacīja.

Nr. 509 pakratīja galvu. Cigarete. Uz nāvi notiesātā pēdējā maltīte. Uz nāvi notiesātā pēdējā cigarete. Cik ilgi to smēķēja? Piecas minūtes? Desmit, ja smēķēja lēnām? Trešdaļa viņa laika. Pārāk daudz. Viņam vajadzēja darīt ko citu. Bet ko? Nebija nekā, ko darīt. Mute piepeši bija sausa no kāres pēc tabakas. Viņš negribēja. Ja viņš smēķēs, tad būs atzinis, ka ir pagalam.

- Ej prom! - viņš dusmīgi nočukstēja. - Ej prom ar savu saso​dīto cigareti!

Viņš atcerējās līdzīgu kāri. Šoreiz nevajadzēja ilgi meklēties atmiņā. Tas bija bijis Neibauera cigārs - toreiz, kad Vēbers bija piekāvis viņu un Buheru, Vēbers, atkal. Kā vienmēr. Kā pirms gadiem.

Viņš negribēja domāt par Vēberu. Tagad ne. Viņš paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas piecas minūtes. Viņš palūkojās debesīs. Nakts bija mitra un ļoti silta. Tā bija nakts, kad viss auga. Sakņu un pumpuru nakts. Pavasaris. Pirmais pavasaris ar cerībām. Tās bija saplosītas, izmisušas cerības, tikai cerību ēna, dīvaina, vārga mirušo gadu atbalss, bet pat tas jau bija izrādījies milzīgi daudz un bija sagrozījis galvu un visu mainījis. Viņam nevajadzēja teikt Handkem, ka karš zaudēts, kaut kas viņā domāja. Par vēlu. Viņš bija to izdarījis. Debesis, šķiet, bija kļuvušas tumšākas, netīrākas, vēl vairāk pārogļojušās, zemākas, kā bezgalīgs vāks, kas, draudu pilns, slīga lejup. Nr. 509 elpoja ar grūtībām.

Viņam gribējās aizrāpot prom, galvu iebāzt kādā stūrī, paslēpt zemē, izglābt, izraut sirdi, to paslēpt, lai tā turpinātu pukstēt, kad… Četrpadsmit minūtes. Viņš izdzirdēja aiz muguras murmināšanu - vienmuļu, dziedošu, svešādu - Ahasvērs, viņš nodomāja. Ahasvērs, kurš skaita lūgšanu. Viņš to dzirdēja, un, šķiet, pagāja stundas, iekams viņš atcerējās, kas tas bija. Tā bija tā pati murmināšana un dziedāšana, ko viņš bieži bija dzirdējis, - aizlūgums par mirušajiem: kadišs. Ahasvērs jau skaitīja viņam kadišu. - Es vēl neesmu miris, vecais, - viņš sacīja aizmugurē esošajam. - Vēl ne. Izbeidz lūgties…

Kāds atbildēja. Tas bija Buhers. - Viņš nelūdzas, - tas sacīja.

Nr. 509 to vairs nedzirdēja. Piepeši viņš juta, kā tās viņu pārņēma. Savā dzīvē viņš bija iepazinis daudz baiļu, viņš pazina bezgalīgā gūsta pelēkās recekļveida bailes, viņš pazina asās, plosošās bailes brīdi pirms spīdzināšanas, viņš pazina dziļās, pēkšņās bailes no izmisuma - viņš pazina tās visas, un viņš bija tās pārvarējis, viņš tās pazina, bet zināja arī tās citas, tās pēdējās, un zināja, ka tagad tās bija klāt: baiļu bailes, lielās bailes no nāves. Jau gadiem ilgi Nr. 509 nebija tās izjutis un bija domājis, ka tās vairs neatgriezīsies, ka viņš vairs nespēs tās just, ka tās ir pieveicis posts, nemitīgais nāves tuvums un pēdējā vienaldzība. Pat toreiz, kad viņš ar Buheru devās uz kanceleju, viņš nebija tās jutis - bet tagad manīja to ledainās lāses uz savas muguras un zināja: tā bija tāpēc, ka viņš atkal bija lolojis cerības; viņš juta tās, un tās bija ledus un tukšums, un sabrukums, un kluss kliedziens. Viņš bija atbalstījies ar plaukstām pret zemi un stingi skatījās uz priekšu. Tās vairs nebija debesis - tas uzsūcošais, nāvējošais pelēkums tur, virs viņa!

Kur zem tām bija dzīvība? Kur augšanas saldā skaņa? Kur pumpuri? Kur atbalss, cerību maigā atbalss?

Raustīdamās, dzisdama mokpilnā agonijā, zarnās čūkstēja pēdējā, nožēlojamā dzirksts, un, brukdama un baiļu pārņemta, svina pelēka sastinga pasaule.

Murmināšana. Kur tā palikusi? To vairs nedzirdēja. Nr. 509 ļoti lēnām pacēla plaukstu. Viņš vilcinājās, iekams to atvēra, it kā tajā atrastos dimanti, kuri varētu būt pārvērtušies oglē. Viņš attaisīja pirkstus un vēl brīdi nogaidīja, pirms paskatījās uz abām bālajām svītrām, kas ierobežoja viņa likteni.

Trīsdesmit piecas minūtes. Trīsdesmit piecas! Piecas minūtes vairāk par trīsdesmit, ar kurām viņš bija rēķinājies. Piecas vairāk; piecas bezgala dārgas, svarīgas minūtes. Un pastāvēja iespēja, ka ziņošana politnodaļai bija ilgusi vairāk nekā piecas minūtes - vai arī Handkem bija vajadzīgs ilgāk laika.

Septiņas minūtes vairāk. Nr. 509 klusi sēdēja. Viņš elpoja un atkal juta, ka elpo. Vēl joprojām nekas nebija dzirdams. Ne soļi, ne žvadzē​šana, ne saucieni. Debesis atkal bija vietā un atkāpās. Tās vairs nebija tikai melns smagums, nekustīgi mākoņi. Debesīs pūta vējš.

Divdesmit minūtes. Trīsdesmit. Kāds viņam aiz muguras nopūtās. Gaišākas debesis. Tālākas. Atkal tā atbalss, tālāki sirdspuksti, pulsa niecīgā sišanās, un vairāk: atbalss atbalsī, rokas, kas atkal bija rokas, dzirksts, nenodzisusi - atkal gailējoša un: spēcīgāka nekā pirmīt. Par mazumiņu spēcīgāka. Par mazumiņu, kas nācis klāt baiļu iespaidā. Kreisā roka bez spēka ļāva pulkstenim nokrist.

- Varbūt… - Nr. 509 aiz muguras nočukstēja Lēbentāls un apklusa, izbijies un māņticīgs.

Laiks piepeši vairs nebija nekas. Tas izplūda. Izplūda uz visām pusēm. Laika ūdens, kaut kur aizskalodamies, tecēja lejā pa uzkalnu. Tas nebija nekāds pārsteigums, kad Bergers pacēla pulksteni un sacīja: - Stunda un desmit minūtes. Šodien nekas vairs nenotiks. Varbūt nekad, Nr. 509. Varbūt viņš pārdomājis.

- Jā, - viņam pievienojās Rozens.

Nr. 509 pagriezās. – Leo, vai šovakar nenāks tās meitenes?

Lēbentāls paskatījās uz viņu. – Ak par to tu tagad domā?

- Jā.

Par ko tad citu, nodomāja Nr. 509. Par visu, kas mani atbrīvo no šīm bailēm, kas kaulus pārkausē želatīnā. – Mums ir nauda, - viņš teica. – Es piedāvāju Handkem tikai divdesmit markas.

- Tu piedāvāji viņam tikai divdesmit markas? – Lēbentāls neticīgi jautāja.

- Jā. Bija taču vienalga – divdesmit vai četrdesmit. Ja viņš grib, viņš tās paņem – un kārtībā, un tad ir vienalga, divdesmit vai četrdesmit.

- Un ja viņš atnāk rīt?

- Ja atnāks, dabūs divdesmit markas. Ja būs par mani ziņojis, tad ieradīsies esesieši. Tad nauda man nebūs vajadzīga.

- Viņš neziņoja par tevi, - Rozens sacīja. – Noteikti ne. Viņš paņems naudu.

Lēbentāls bija savaldījies. - Paturi to naudu, - viņš teica. – Šim vakaram man ir pietiekami. – Viņš redzēja, ka Nr. 509 novaibstījās. - Es to negribu, - viņš sparīgi nocirta. – Man ir gana. Liec mani mierā.

Nr. 509 lēnām piecēlās. Kad viņš sēdēja, viņu bija pārņēmusi tāda sajūta, ka viņš vairs nekad nevarēs piecelties un viņa kauli patiesi ir kļuvuši par želatīnu. Viņš pakustināja rokas, kājas. Bergers sekoja viņam. Kādu brīdi abi klusēja. – Efraim, - Nr. 509 tad ierunājās. – Vai tu tici, ka mēs jebkad spēsim tikt vaļā no bailēm?

- Vai bija tik ļauni?

- Cik ļauni vien iespējams. Ļaunāk nekā citkārt.

- Tas bija tāpēc, ka tu esi nodzīvojis ilgāk, - Bergers sacīja.

- Tu domā?

- Jā. Mēs visi esam mainījušies.

- Varbūt. Bet vai mēs jebkad tiksim vaļā no bailēm?

- Es nezinu. No šīm – jā. Tās bija saprātīgas bailes. Pamatotas. No tām citām, pastāvīgajām koncentrācijas nometnes bailēm - nezinu. Tas arī ir vienalga. Pagaidām jādomā tikai par rītdienu. Par rītdienu un Handki.

- Tieši par to es negribu domāt, - Nr. 509 atteica.

XIII

BERGERS BIJA CEĻĀ uz krematoriju. Līdzās viņam soļoja sešu vīru grupa. Viņš pazina vienu no viņiem. Tas bija advokāts, kuru sauca Mose. 1932. gadā viņš kā apsūdzības uzturētāju pārstāvis bija piedalījies prāvā, kurā par slepkavību tiesāja divus nacistus. Nacisti tika attaisnoti, un Mose pēc nacistu nākšanas pie varas tūlīt nonāca koncentrācijas nometnē. Bergers nebija Mosi redzējis, kopš bija ievietots Mazajā nometnē. Viņš to pazina, jo tas nēsāja brilles, kurām bija tikai viena lēca. Otra nebija nepieciešama: viņam bija tikai viena acs. Otru esesieši izdedzināja ar cigareti 1933. gadā; tā bija atmaksa par tiesas procesu.

Mose gāja ārmalā. - Uz kurieni? - Bergers pajautāja, nepakustinādams lūpas.

- Uz krematoriju. Strādāt.

Grupa aizsoļoja garām. Bergers redzēja, ka viņš pazina vēl vienu vīru: Brēdi, sociāldemokrātu

partijas sekretāru. Viņam dūrās acīs, ka visi seši bija politieslodzītie. Tiem sekoja uzraugs ar kriminālnoziedznieka zaļo uzšuvi. Viņš svilpoja kādu melodiju. Bergers atcerējās, ka tas bija šlāgeris no senas operetes. Viņam gluži neviļus ienāca prātā arī teksts: „Ardievu, mazā zvanu feja, līdz mēs atkal tiksimies.”

Viņš noraudzījās pakaļ grupai. Zvanu feja, viņš uztraukts domāja. Tā laikam domāta telefoniste.

Kāpēc viņam piepeši tas ienāca prātā? Kāpēc viņš vēl zināja šo leijerkastes melodiju un pat tos stulbos vārdus? Daudz ko svarīgāku viņš jau sen bija aizmirsis.

Viņš gāja lēnām un ieelpoja spirgto rītu. Gājiens caur Darba nometni viņam gandrīz vienmēr šķita kā gājiens caur parku. Līdz mūrim, kas ieskāva krematoriju, vēl piecas minūtes. Piecas minūtes vēja un agrās dienas.

Viņš redzēja, kā grupa ar Mosi un Brēdi pazuda vārtos. Likās dīvaini, ka darbam krematorijā norīkoti jauni cilvēki. Krematorijā strādājošie bija īpaša apcietināto grupa, kas dzīvoja kopā. Viņus baroja labāk nekā pārējos, un arī citā ziņā viņiem bija priekšrocības. Par to viņus parasti pēc dažiem mēnešiem nomainīja un aizsūtīja uz gāzes kamerām. Tagadējā vienība tur strādāja tikai divus mēnešus; un cilvēkus no malas turp nosūtīja tikai retumis. Bergers bija gandrīz vienīgais. Sākumā viņu aizsūtīja kā aizvietotāju tikai uz dažām dienām, un tad, kad nomira viņa priekšgājējs, viņš turpināja darbu. Bergers nesaņēma labāku uzturu un nedzīvoja kopā ar īsto kremēšanas vienību. Tāpēc viņš cerēja, ka pēc turpmākajiem diviem vai trim mēnešiem viņu nesūtīs prom kopā ar pārējiem. Tomēr tā bija tikai cerība.

Viņš izgāja pa vārtiem un pagalmā ieraudzīja tos sešus vīrus stāvam rindā. Viņi stāvēja netālu no karātavām, kas bija uzslietas vidū. Visi mēģināja neskatīties uz koka sastatnēm. Moses seja bija pārvērtusies. Ar savu vienu aci viņš, baiļu pārņemts, cieši vērās caur briļļu stiklu uz Bergeru. Brēde bija nodūris galvu.

Uzraugs pagriezās un pamanīja Bergeru. – Ko tu te meklē?

- Mani nosūtīja uz krematoriju. Pārbaudīt zobus.

- Zobu urķētājs? Tad raugi, ka tiec prom! Pārējie, stāvēt mierā!

Seši vīri stāvēja tik klusu, cik spēja. Bergers pagāja viņiem garām pavisam tuvu. Viņš dzirdēja, ka Mose kaut ko čukstēja, bet nesaprata. Viņš arī nevarēja apstāties: uzraugs viņu vēroja. Dīvaini, viņš nodomāja, ka tik mazu grupu veda uzraugs, nevis priekšstrādnieks.

Krematorijas pagrabam vienā pusē bija liela, slīpa šahta, vērsta uz ārpusi. Līķi, kuri bija sakrauti pagalmā, tika iemesti šahtā un ieslīdēja pagrabā. Tur tos izģērba, ja tie jau nebija kaili, atbilstoši iegrāmatoja un pārbaudīja, vai nav zelta.

Bergers strādāja šeit, lejā. Viņam vajadzēja izrakstīt miršanas apliecības un mirušajiem izraut zelta zobus. Vīrs, kurš to bija veicis agrāk, zobu tehniķis no Cvikavas, bija nomiris no asins saindēšanās.

Uzraugu, kurš dežurēja lejā, sauca Dreijers. Viņš ienāca dažas minūtes vēlāk. - Ķeries pie darba, viņš īgni noteica un apsēdās pie maza galdiņa, uz kura atradās saraksti. Bez Bergera tur bija četri krematorijas vienības vīri. Viņi nostājās pie šahtas. Pirmais mirušais izslīdēja cauri kā milzīgs kukainis. Četri vīri aizvilka viņu pa cementa eju uz telpas vidu. Viņš jau bija sastindzis. Vīri ātri to izģērba. Viņi novilka jaku ar numuru un nozīmi. Viens no apcietinātajiem turēja labo roku, kas bija atkārusies, tik ilgi uz leju, kamēr tā bija izvilkta no piedurknes. Tad viņš palaida to vaļā, un roka nokrita atpakaļ. Bikses bija vieglāk novilkt. Uzraugs pierakstīja mirušā numuru. - Gre​dzens? - viņš jautāja.

- Nav. Gredzena nav.

- Zobi?

Viņš ar kabatas lukturīti paspīdināja pusatvērtajā mutē, uz kuras bija sakaltusi tieva asins svītra.

- Zelta plomba labajā pusē, - Bergers sacīja.

- Labi. Ārā.

Bergers ar stangām rokā notupās līdzās galvai, ko turēja viens apcietinātais. Pārējie jau izģērba nākamo līķi, nosauca numuru un aizmeta drēbes malā uz pirmā līķa drēbēm. Ar blīkšķi, kāds raksturīgs

sausām malkas pagalēm, šahtā ieslīdēja arvien vairāk mirušo. Viņi krita cits citam virsū un aizķērās cits aiz cita. Viens nāca lejā ar kājām pa priekšu un palika stāvam kājās. Viņš atbalstījās pret šahtu, plati ieplestām acīm, šķībi savilktu muti. Plaukstas greizi bija savīstītas pusdūrē, un no vaļējā krekla ārā karājās ķēdītē iestiprināta medaļa. Tā viņš brīdi stāvēja. Rībēdami pār viņu gāzās pārējie līķi. To vidū bija sieviete ar pusgariem matiem. Viņa laikam bija no apmaiņas nometnes. Viņa slīdēja ar galvu pa priekšu, un viņas mati pārkrita pāri vīrieša sejai. Beidzot, it kā būtu noguris no tik daudziem līķiem uz saviem pleciem, viņš lēnām noslīdēja uz sāniem un apgāzās. Sieviete nokrita pār viņu. Dreijers to redzēja, noņirdzās un nolaizīja augšlūpu.

Bergers pa to laiku bija izrāvis zobu. Viņš to ielika vienā no divām kārbām. Otra bija domāta gredzeniem. Dreijers iegrāmatoja plombu.

- Uzmanību! - piepeši iesaucās viens no apcietinātajiem.

Pieci vīri braši piecēlās kājās. Bija ienācis SS šarfīrers Šulte. - Turpiniet! Šulte apsēdās jāteniski uz krēsla, kurš atradās pie galda ar sarakstiem. Viņš aplūkoja līķu kaudzi. Tur augšā pie mešanas ir astoņi vīri, - viņš sacīja. - Daudz par daudz. Lai četri nāk lejā; viņi varēs palīdzēt šeit. Tu tur… - Viņš norādīja uz vienu no apcietinātajiem.

Bergers novilka no viena līķa pirksta laulības gredzenu. Tas parasti izdevās viegli; pirksti bija tievi.

Gredzenu ielika otrā kārbā, un Dreijers to atzīmēja. Līķim nebija zobu. Šulte nožāvājās. Bija noteikts, ka līķiem vajadzēja izdarīt sekciju, noteikt nāves cēloni un ierakstīt dokumentos, bet neviens par to nelikās ne zinis. Nometnes ārsts ieradās reti, viņš nekad neapskatīja mirušos, un vienmēr tika ierakstīts viens un tas pats nāves cēlonis: lielāko tiesu sirds vājums. Arī Vesthofs bija nomiris no sirds vājuma. Kailie ķermeņi, kuri bija piereģistrēti, tika nolikti pie lifta. Šis lifts katru reizi tika uzvilkts augšā kremēšanas telpā, tiklīdz bija ko dedzināt krāsnīs.

Vīrs, kurš bija izgājis ārā, atgriezās ar četriem apcietinātajiem. Viņi bija no tās grupas, ko bija redzējis Nr. 509. Viņu vidū bija Mose un Brēde. - Marš, uz turieni! - Šulte nokomandēja. - Palīdzēt noģērbt un pierakstīt mantas! Nometnes apģērbu vienā kaudzē, personīgās lietas - otrā, apavus atsevišķi.

Uz priekšu! Šulte bija jauns, divdesmit trīs gadus vecs vīrietis, blonds, pelēkām acīm un skaidru, simetrisku seju.

Jau pirms varas sagrābšanas viņš bija piederējis pie hitlerjaunatnes un tur bija uzaudzināts. Viņš bija mācījies, ka ir pārcilvēki un necilvēki - tādi, kuri nepiederēja pie „ziemeļnieku” rases -, un stingri tam ticēja. Viņš pārzināja rasu teoriju un partijas dogmas, un tās bija viņa Bībele. Viņš bija labs dēls, tomēr būtu nodevis savu tēvu, ja tas būtu vērsies pret partiju. Partija viņam šķita nevainojama; viņš nepazina neko citu. Nometnes iemītnieki bija partijas un valsts ienaidnieki, un tāpēc uz tiem neattiecās tādi jēdzieni kā „žēlsirdība” vai „cilvēcība”. Viņi bija mazvērtīgāki par dzīvniekiem. Ja viņus nogalināja, tad tas bija tā, it kā nogalinātu kaitīgus kukaiņus. Šultem bija mierīga sirdsapziņa. Viņš labi gulēja, un vienīgais, ko viņš nožēloja, bija tas, ka viņš neatradās frontē. Nometnē viņš bija sirdskaites dēļ. Šulte bija uzticams draugs, viņam patika mūzika un dzeja, un spīdzināšanu viņš uzskatīja par neizbēgamu līdzekli informācijas iegūšanai no apcietinātajiem, jo visi partijas ienaidnieki meloja. Viņš savā mūžā pēc pavēles bija nogalinājis sešus cilvēkus un nekad nebija par to domājis - divus no viņiem lēnām, lai uzzinātu līdzdalībnieku vārdus. Viņš bija iemīlējies apgabaltiesas tiesneša meitā un rakstīja viņai skaistas, mazliet romantiskas vēstules. Brīvajā laikā viņš labprāt dziedāja. Viņam bija jauks tenors.

Pēdējie kailie līķi tika krauti līdzās liftam. Mose un Brēde tos nesa turp. Moses seja bija atslābusi.

Viņš uzsmaidīja Bergeram. Viņa bailes bija izrādījušās nepamatotas. Viņš bija domājis, ka nonāks pie karātavām. Tagad viņš strādāja, kā bija teikts. Viss bija kārtībā. Viņš bija glābts. Viņš strādāja ātri, lai parādītu savu labo gribu.

Durvis atvērās, un ienāca Vēbers.

- Uzmanību!

Visi apcietinātie nostājās pamatstājā. Vēbers ar spīdīgiem, elegantiem zābakiem pienāca pie galda.

Viņam patika labi zābaki; tā bija gandrīz vienīgā viņa kaislība. Viņš piesardzīgi nobirdināja pelnus no cigaretes, ko bija aizkūpinājis, lai novērstu līķu smaku. - Kārtībā? - viņš jautāja Šultem.

- Tieši tā, šturmfīrer. Viss iegrāmatots un pierakstīts.

Vēbers ieskatījās kārbā ar zeltu. Viņš izņēma medaļu, ko bija nēsājis kājās palikušais līķis.

- Kas tas ir?

- Svētais Kristofors, šturmfīrer, - Šulte dedzīgi paskaidroja. - Medaļa, kas nes laimi.

Vēbers pasmīnēja. Šulte nebija pamanījis, ka pateicis asprātību. - Jauki, - Vēbers nosacīja un nolika medaļu atpakaļ. - Kur ir tie četri no augšas? Četri vīri panāca uz priekšu. Durvis atkal atvērās, un parādījās SS šarfīrers Ginters Šteinbrenners ar abiem pārējiem, kuri bija palikuši ārā. - Nostājieties pie tiem četriem, - Vēbers teica. - Pārējie - prom!

Augšā! - Krematorijas vienības apcietinātie tūlīt pazuda. Bergers sekoja viņiem. Vēbers lūkojās uz sešiem palicējiem. - Ne tur, - viņš nokomandēja. - Nostājieties tur, zem āķiem.

Pie telpas šķērssienas, iepretim šahtai, bija piestiprināti četri stipri āķi. Tie atradās apmēram pusmetru augstāk par apakšā stāvošo apcietināto galvām. Kaktā pa kreisi atradās ķeblītis ar trim kājām; tam līdzās, kastē, gulēja virves, kas bija sasietas īsās cilpās, kuru galos bija piestiprināti āķi.

Vēbers ar kreisās kājas zābaku iespēra pa ķeblīti tā, ka tas aizslīdēja pirmā apcietinātā priekšā. Augšā uz tā! - Vīrs drebēja un nostājās uz ķeblīša. Vēbers paskatījās uz kasti ar īsajām virvēm. - Tā, Ginter, - viņš tad sacīja Šteinbrenneram. - Burvestība var iet vaļā. Parādi, ko tu proti.

Bergers izlikās, it kā palīdzētu pielādēt divas nestuves ar līķiem. Parasti viņš nedarīja šo darbu; viņš bija tam pārāk vārgs. Bet, kad augšā uznāca aizdzītie apcietinātie, priekšstrādnieks bija visiem uzkliedzis, lai palīdz; vienkāršākais bija izturēties tā, it kā pildītu pavēli.

Viens no līķiem uz nestuvēm bija sieviete ar vaļējiem matiem; otrs - vīrietis, kurš izskatījās kā izveidots no netīra vaska. Bergers pacēla sievietes plecus un pabāza apakšā matus, lai, stumjot krāsnī, tie no karstuma neaizdegtos, nelidotu atpakaļ un viņam un pārējiem nesadedzinātu plaukstas. Dīvaini, ka mati nebija nogriezti; agrāk to darīja regulāri, un mati tika vākti. Laikam tagad tas vairs neatmaksājās; nometnē bija tikai nedaudz sieviešu.

- Kārtībā, - viņš sacīja pārējiem.

Viņi attaisīja krāsns durvis. Svelme plūda ārā. Vienā rāvienā viņi iestūma ugunī zemās dzelzs nestuves. - Durvis ciet! - kāds sauca. - Durvis ciet!

Divi apcietinātie aizsita smagās durvis, bet vienas atkal attaisījās. Bergers vēl redzēja, kā sieviete uzslējās, it kā pamozdamās. Degošie mati uz brīdi ieskāva viņas galvu kā liels balti dzeltens oreols, tad durvis, kuru malā bija iespiedies tievs kaula gabals, aizsitās otrreiz un pilnībā.

- Kas tas bija? - viens no apcietinātajiem izbijies vaicāja. Līdz šim viņš vienmēr bija tikai izģērbis līķus. - Vai viņa vēl bija dzīva?

- Nē. Vainīga svelme, - kārkdams atbildēja Bergers. Karstā pūsma bija padarījusi sausu viņa kaklu.

Pat acis šķita apdegušas. - Līķi vienmēr kustas.

- Dažkārt tie dejo valsi, - sacīja kāds spēcīgs vīrs, kurš bija no vienības un gāja garām. - Ko jūs īsti darāt šeit, augšā, jūs pagraba spoki?

- Mūs te uzsūtīja.

Vīrs smējās. - Kāpēc? Lai jūs arī nonāktu krāsnī?

- Lejā ir jaunie, - Bergers sacīja.

Vīrs pārstāja smieties. - Ko? Jaunie? Kāpēc?

- Es nezinu. Seši jaunie.

Vīrs blenza Bergerā. Viņa acis ļoti baltas mirdzēja tumšajā sejā. - Tas nevar būt! Mēs šeit esam tikai divus mēnešus. Viņi vēl nevar mūs nomainīt. To viņi nedrīkst! Vai tā ir tiesa?

- Jā. Viņi paši teica.

- Noskaidro! Vai tu nevari skaidri uzzināt?

- Es pamēģināšu, - Bergers sacīja. - Vai tev ir gabals maizes? Vai arī kaut kas cits? Es tev paskaidrošu.

Vīrs izņēma no kabatas maizes gabaliņu un pārlauza divās daļās. Mazāko viņš iedeva Bergeram. Ņem. Bet noskaidro. Mums tas jāzina!

- Jā. - Bergers atkāpās. Kāds no mugurpuses uzsita viņam uz pleciem. Tas bija zaļais uzraugs, kurš bija aizvedis uz krematoriju Mosi, Brēdi un tos četrus pārējos. - Vai tu esi zobu urķētājs?

- Jā.

- Tur, lejā, ir jāizrauj vēl viens zobs. Tev jādodas turp.

Uzraugs bija ļoti bāls. Viņš svīda un atspiedās pret sienu. Bergers paskatījās uz vīru, kurš bija iedevis viņam maizi, un piemiedza ar aci. Vīrietis sekoja viņam uz izeju. - Tas ir jau noskaidrots, Bergers sacīja. - Tā nebija nekāda maiņa. Viņi ir miruši. Man jādodas lejā.

- Noteikti?

- Jā. Citādi man nevajadzētu iet lejā.

- Paldies Dievam. - Vīrs uzelpoja. - Atdod man maizi, - viņš teica.

- Nē. - Bergers iebāza roku kabatā un cieši turēja gabaliņu.

- Aitasgalva! Es tikai gribu tev par to iedot lielāko gabalu. Tas taču ir tā vērts.

Viņi apmainījās, un Bergers devās atpakaļ uz pagrabu. Šteinbrenners un Vēbers bija aizgājuši. Tur bija vēl tikai Šulte un Dreijers. Pie četriem sienā iedzītiem āķiem karājās četri cilvēki. Viens no viņiem bija Mose. Brēde un pēdējais no sešiem jau gulēja zemē.

- Izrauj tam tur, - Šulte vienaldzīgi noteica. - Viņam priekšā ir viens zelta kronītis.

Bergers mēģināja vīrieti pacelt uz augšu. Viņš to nespēja. Tikai, kad Dreijers viņam palīdzēja, tas izdevās. Vīrs kā ar zāģu skaidām pildīta lelle nokrita uz grīdas. - Vai tas ir īstais? - Šulte pajautāja.

- Tieši tā.

Mirušajam bija zelta acuzobs. Bergers to izrāva un ielika kārbā. Dreijers atzīmēja. - Vai kādam no pārējiem ir kaut kas? - Šulte jautāja. Bergers pārbaudīja abus mirušos, kuri gulēja uz grīdas. Uzraugs paspīdināja kabatas bateriju. - Šiem nekā nav. Vienam ir cementa un sudraba sakausējuma plomba.

- To mēs nevaram izmantot. Kā ir ar tiem, kuri vēl karājas? - Bergers velti mēģināja pacelt Mosi. Lai paliek, - nepacietīgi noteica Šulte. - Labāk var redzēt, ja viņi karājas.

Bergers paspieda malā piepampušo mēli plaši atplestajā mutē. Pavisam tuvu viņa priekšā aiz briļļu stikla lūkojās viena pietūkusi acs. Stiprā lēca to vērta vēl lielāku un izkropļotāku. Plakstiņš virs otra, tukšā, acs dobuma bija pusatvērts. Šķidrums bija iztecējis. Vaigs no tā bija mitrs. Uzraugs stāvēja sāņus līdzās Bergeram, Šulte - taisni aiz viņa. Bergers juta sev uz skausta Šultes elpu. Tā oda pēc piparmētru tabletēm. - Nekā, - Šulte novilka. - Nākamais.

Nākamo bija vieglāk pārbaudīt; viņam nebija priekšzobu. Tie bija izsisti. Labajā pusē, apakšā divas sudraba sakausējuma plombas, bezvērtīgas. Bergers atkal sajuta Šultes elpu. Centīga nacista elpu, kurš nevainīgi pildīja savu pienākumu, nodevies zelta plombu meklēšanai, vienaldzīgs pret apsūdzību, kas izvirzīta tikko nogalinātajai mutei. Bergeram piepeši šķita, ka nespēs vairs to izturēt - šo grūdienveidīgo puišeļa elpu. It kā viņš meklētu ligzdā putnu olas, viņš nodomāja.

- Jauki, nekā, - Šulte vīlies noteica. Viņš paņēma vienu no lapām un kārbu ar zeltu un norādīja uz sešiem mirušajiem.

- Dabūjiet šos augšā un nevainojami izberziet telpu.

Staltu stāju un jauneklīgs, viņš izgāja ārā. Bergers sāka izģērbt Brēdi. Tas bija vienkārši. Viņš varēja to izdarīt viens pats. Šie mirušie bija vēl mīksti. Brēdem mugurā bija tīkliņkrekls un civiltērpa bikses, un ādas jaka. Dreijers aizkūpināja cigareti. Viņš zināja, ka Šulte vairs neatgriezīsies. - Viņš aizmirsa brilles, - Bergers sacīja.

- Ko? Bergers norādīja uz Mosi. Dreijers pienāca klāt. Bergers noņēma brilles no mirušās sejas.

Šteinbrenneram bija šķitis asprātīgi pakārt Mosi ar brillēm.

- Viena lēca ir vēl vesela, - uzraugs noteica. - Bet kur gan var noderēt viena lēca? Tikai bērniem par degstikliņu.

- Briļļu ietvars ir labs.

Dreijers noliecās vairāk. - Niķelis, - viņš nicīgi sacīja. - Lēts niķelis.

- Nē, - Bergers iebilda. - Baltais zelts.

- Ko? - Baltais zelts.

Uzraugs paņēma brilles. - Baltais zelts? Vai tas ir droši?

- Pilnīgi. Ietvars ir netīrs. Ja to nomazgā ar ziepēm, jūs pats redzēsiet.

Dreijers pasvārstīja plaukstā Moses brilles. - Tad tām ir sava vēr​tība…

- Jā.

- Mums tās ir jāpiereģistrē.

- Saraksti ir prom, - sacīja Bergers un pavērās uzraugā. - Tos paņēma šarfīrers Šulte.

- Tas nekas. Es varu aiziet pakaļ.

- Jā, - Bergers piekrita un turpināja lūkoties Dreijerā. - Šarfīrers Šulte nepamanīja brilles. Vai arī noturēja tās par bezvērtīgām. Varbūt tās arī ir bezvērtīgas. Es varu kļūdīties; varbūt tas patiesi ir niķelis.

Dreijers pacēla acis.

- Tās var aizsviest, - sacīja Bergers. - Tur pie nederīgajām lie​tām. Saplēstas niķeļa brilles.

Dreijers nolika ietvaru uz galda. - Vispirms saved šeit visu kārtībā.

- Es nevaru to izdarīt viens. Cilvēki ir pārāk smagi.

- Tad pasauc no augšas trīs vīrus.

Bergers aizgāja un atgriezās ar trim apcietinātajiem. Viņi atsvabināja Mosi. Kad kakls tika atbrīvots no cilpas, gaiss gārgdams izplūda no plaušām. Āķi pie sienas atradās tieši tik augstu, ka pakārtie vairs nespēja ar kājām aizsniegt grīdu. Tā miršana vilkās ilgāk. Normālās karātavās pēc kritiena parasti salūza spranda. Tūkstošgadīgais reihs tās bija izmainījis. Karātavas tika ierīkotas tā, lai smakšana notiktu lēnām.

Cilvēkus negribēja tikai nogalināt, viņus gribēja nogalināt lēnām un ļoti sāpīgi. Viens no pirmajiem jaunās valdības kultūras sasniegu​miem bija giljotīnas likvidēšana, un tās vietā atkal ieviesa parasto cirvi.

Mose tagad kails gulēja uz grīdas. Viņa pirkstu nagi bija nolūzuši. Zem tiem bija sakrājušies balti kaļķa putekļi. Elpas trūkumā viņš bija tos iecirtis sienā. To varēja redzēt arī uz sienas. Simtiem pakārto tajā vietā bija izskrāpējuši caurumus. Tāpat arī tur, kur karājās kājas.

Bergers salika attiecīgās kaudzēs Moses apģērbu un apavus. Viņš paskatījās uz Dreijera galdu.

Briļļu tur vairs nemanīja. Tās arī nemētājās papīru, netīru vēstuļu un bezvērtīgu drisku kaudzītē, ko veidoja mirušo kabatu saturs.

Dreijers rosījās ap galdu. Viņš nepacēla acis.

- Kas tas ir? - Ruta Holanda jautāja.

Buhers klausījās. - Dziedošs putns. Tam jābūt strazdam.

- Strazds?

- Jā. Tik agri pavasarī nedzied neviens cits putns. Tas ir strazds. Es atceros no agrākiem laikiem.

Viņi tupēja abpus dubultajām dzeloņstieplēm, kas šķīra sieviešu barakas no Mazās nometnes. Tas nedūrās acīs; Mazā nometne tagad bija tik pilna, ka visapkārt gulēja un sēdēja cilvēki. Turklāt posteņi bija atstājuši sargtorņus, jo dežūra bija beigusies. Viņi nebija sagaidījuši maiņu. Tagad Mazajā nometnē tā laiku pa laikam notika. Tas bija aiz​liegts, bet disciplīna jau sen vairs nebija tāda kā agrāk.

Rietēja saule. Tās atspulgs sarkans izgaismojās lejā, pilsētas logos. Vesela pilsēta, kas nebija izpostīta, mirdzēja, it kā māju iekšienē būtu izcēlies ugunsgrēks. Upē atspoguļojās nemierīgās debesis.

- Kur tas dzied?

- Tur. Kur tie koki.

Ruta Holanda raudzījās caur dzeloņstieplēm uz to vietu - tur: pļavu, tīrumiem, dažiem kokiem, zemnieku māju ar salmu jumtu un tālāk - uz pakalnu, baltu, zemu māju ar dārzu.

Buhers aplūkoja viņu. Saule darīja maigāku viņas novārgušo seju. Viņš izņēma no kabatas maizes garoziņu. - Ņem, Ruta, - Bergers to iedeva, lai nododu tev. To viņš šodien dabūja. Speciāli mums.

Viņš izveicīgi izmeta caur dzeloņstieplēm garoziņu. Viņas seja raustījās. Garoziņa gulēja līdzās viņai. Kādu brīdi viņa neatbildēja. - Tā ir tava, - viņa beidzot ar pūlēm sacīja.

- Nē. Es jau dabūju gabaliņu.

Viņa norija siekalas. - Tu tikai tā saki…

- Nē, patiesi… - Viņš redzēja, kā viņas pirksti ātri satvēra garoziņu. - Ēd to lēnām, - viņš pieteica. Tad liekas, ka ir vairāk.

Viņa pamāja ar galvu un jau košļāja maizi. - Man jāēd lēnām. Man atkal izkrita viens zobs. Tie vienkārši izkrīt. Tas nav sāpīgi. Tagad palikuši seši.

- Ja nesāp, tad nekas. Mums te bija viens, kuram bija sastrutojis viss žoklis. Viņš vaidēja, kamēr nomira.

- Man drīz vairs nebūs zobu.

- Var ielikt mākslīgos. Lēbentālam arī ir protēze.

- Es negribu protēzi.

- Kāpēc ne? Daudziem ir. Tas patiesi nav nekas īpašs, Ruta.

- Viņi man neiedos protēzi.

- Šeit ne. Bet vēlāk tādu var pasūtīt. Ir brīnišķīgas protēzes. Daudz labākas par Lēbentāla. Viņam tā ir jau divdesmit gadu. Tagad ir jaunas, viņš saka, kuras nejūt. Tās stingri pieguļ un ir skaistākas par īstajiem zobiem. - Ruta bija apēdusi maizes gabaliņu. Viņa pavērsa savas skumjās acis uz Buhera pusi. Jozef, vai tu patiesi tici, ka mēs reiz tiksim ārā no šejienes?

- Noteikti! Pavisam noteikti! Arī Nr. 509 tic. Mēs visi tagad ticam.

- Un kas būs pēc tam?

- Pēc tam… - Buhers vēl nebija tik tālu aizdomājies. - Tad mēs būsim brīvi, - viņš sacīja, nespēdams tā īsti to iztēloties.

- Mums atkal vajadzēs slēpties. Viņi mūs vajās. Tāpat kā vajāja agrāk.

- Viņi mūs vairs nevajās.

Viņa ilgi raudzījās viņā. - Un tam tu tici?

- Jā.

Viņa pakratīja galvu. - Varbūt kādu laiku viņi liks mūs mierā. Bet tad atkal vajās. Viņi nezina nekā cita…

Strazds atkal sāka dziedāt. Tas skanēja skaidri un ļoti saldi, un neizturami.

- Viņi mūs vairs nevajās, - Buhers noteica. - Mēs būsim kopā. Mēs iziesim no nometnes. Stiepļu žogs tiks nojaukts. Mēs iesim pa ceļu uz turieni. Neviens uz mums nešaus. Neviens nevedīs atpakaļ. Mēs iesim pār laukiem un nonāksim mājā - tādā kā tā baltā māja tur, un apsēdīsimies uz krēsliem.

- Krēsliem…

- Jā. īstiem krēsliem. Tur būs galds un porcelāna šķīvji, un uguns.

- Un ļaudis, kuri mūs iztrieks laukā.

- Viņi mūs neiztrieks. Tur būs gulta ar segām un tīriem lina palagiem. Un maize un piens, un gaļa.

Buhers redzēja, ka viņas seja saviebās. - Tev ir tam jānotic, Ruta, - viņš bezpalīdzīgi sacīja.

Viņa raudāja bez asarām. Raudas bija tikai viņas acīs. Tās aizmiglojās, un tās nemanāmi iedzirkstījās. - Tam ir tik grūti noticēt, Jozef.

- Tev jānotic, - viņš atkārtoja. - Levinskis atnesa jaunas ziņas. Amerikāņi un angļi jau atrodas tālu viņpus Reinai. Viņi nāk. Viņi mūs atbrīvos. Drīz.

Vakara gaisma piepeši izmainījās. Saule bija sasniegusi kalna nogāzi. Pilsēta iegrima zilā tumsā.

Logi nodzisa. Upe kļuva mierīga. Viss kļuva mierīgs. Arī strazds apklusa. Tikai debesis sāka kvēlot.

Mākoņi pārvērtās par perlamutra kuģiem, plati gaismas staru kūļi virzīja tos kā vēji, un tie iebrauca pa vakara sarkanajiem vārtiem. Pēdējā blāzma pilnībā izgaismoja balto namu uzkalnā, un, kamēr pārējā zeme izdzisa, tikai tas vēl zaigoja un tādējādi šķita tuvāks un tālāks nekā jebkad agrāk.

Viņi ieraudzīja putnu tikai tad, kad tas atradās pavisam tuvu. Viņi ieraudzīja mazu, melnu bumbiņu ar spārniem. Viņi to redzēja uz vareno debesu fona, putns lidoja augstu un tad piepeši metās lejā, viņi to ieraudzīja, abi gribēja kaut ko izdarīt un tomēr neizdarīja, īsu brīdi, iekams putns tuvojās zemei, bija redzams viss siluets - mazā galva ar dzelteno knābi, izplestie spārni un apaļās krūtis ar dziesmām, un tad atskanēja sīks sprakšķis, un no elektrībai pieslēgtā žoga uz saulrieta fona izšāvās dzirkstele - ļoti maza un bāla, un nāvējoša, un tad vairs nebija nekā, izņemot pārogļojošās paliekas ar vienu mazu kāju, kas karājās uz apakšējās stieples, un sadriskātu spārnu, kas skāra zemi un bija atnesis nāvi.

- Tas bija strazds, Jozef…

Buhers redzēja šausmas Rutas Holandas acīs. - Nē, Ruta, - viņš ātri teica. - Tas bija cits putns. Tas nebija strazds. Un, ja arī bija, tad ne jau tas, kurš dziedāja, - noteikti ne, Ruta, - ne mūsējais…

- Tu laikam domā, ka es būšu tevi aizmirsis, ko? - Handke noprasīja.

- Nē.

- Vakar bija pārāk vēls. Bet mums taču ir laiks. Pietiekami daudz laika, lai ziņotu par tevi.

Piemēram, rīt, visu dienu. - Viņš stāvēja Nr. 509 priekšā. - Miljonārs! Šveices miljonārs! Viņi taču franku pa frankam tev izsitīs no nierēm to naudu.

Nevienam nav nepieciešams izsist to naudu, - Nr. 509 sacīja. - To var iegūt vienkāršāk. Es parakstīšu zīmi, un tā vairs man nepiederēs. - Viņš cieši paraudzījās uz Handki. - Divi tūkstoši pieci simti franku. Daudz naudas.

- Pieci tūkstoši, - Handke atbildēja. - Gestapo vīriem. Tu domā, viņi dalīs?

- Nē. Pieci tūkstoši gestapo vīriem, - Nr. 509 apstiprināja.

- Un tu nonāksi uz moku buka un pie krusta, un bunkurā, un pie Breiera ar viņa īpašām metodēm, un tad pie karātavām.

- To vēl nevar zināt.

Handke iesmējās. - Kas cits sagaidāms? Varbūt atzinības raksts? Par aizliegtu naudu?

- Arī tas ne. - Nr. 509 vēl joprojām raudzījās uz Handki. Viņš bija pārsteigts par to, ka vairs nejuta baiļu, lai gan apzinājās, ka bija Handkes rokās; tomēr vairāk par visu viņš piepeši sajuta kaut ko citu: naidu. Ne drūmo, aklo, mazo nometnes naidu, ikdienišķo, vajadzības spiesto, pieticīgo naidu, ko viens izsalcis radījums juta pret otru, - nē, viņš juta vēsu, skaidru, inteliģentu naidu, un viņš juta to tik ļoti, ka nolaida acis, jo domāja, ka Handke to noteikti pamanīs.

- Tā? Un kas tad, tu gudrais mērkaķi?

Nr. 509 saoda Handkes elpu. Arī tā bija citāda; Mazās nometnes smaka agrāk bija nomākusi gandrīz jebkuru atsevišķu dvaku. Nr. 509 arī zināja, ka viņš ieelpoja Handkes dvaku nevis tāpēc, ka tā bija stip​rāka par apkārtējo trūdu smaku, bet tāpēc, ka ienīda Handki.

- Vai esi palicis mēms no bailēm?

Handke iespēra Nr. 509 pa kāju. Nr. 509 neatsprāga atpakaļ. - Es nedomāju, ka mani spīdzinās, viņš mierīgi noteica un atkal skatījās Handkē. - Tas nebūtu lietderīgi. Es varētu nomirt esesiešu rokās.

Esmu ļoti vārgs un gandrīz neko vairs neizturēšu. Tā šobrīd ir priekšrocība. Gestapo labāk nogaidīs, līdz nauda nonāks viņu rokās. Tik ilgi es būšu viņiem vajadzīgs. Jo esmu vienīgais, kurš ar naudu var rīkoties. Šveicē gestapo nav nekādas varas. Kamēr viņi dabūs naudu, es būšu drošībā. Un tas vilksies diezgan ilgi.

Līdz tam daudz kas var notikt.

Handke apdomājās. Nr. 509 pustumsā redzēja, kā tas atspoguļojas viņa plakanajā sejā. Viņš skaidri

redzēja šo seju. Viņam šķita, ka aiz viņa acīm būtu piestiprināti prožektori, kas to apgaismoja. Pati seja palika tāda, kā bija, bet katrs tās sīkums, šķiet, kļuva lielāks.

- Ak tā to tu visu izdomāji, ko? - bloka vecākais beidzot izdvesa.

- Es neko neizdomāju. Tā tas ir.

- Un kā ir ar Vēberu? Viņš taču arī gribēja ar tevi runāt! Viņš negaidīs.

- Pagaidīs, - Nr. 509 mierīgi atbildēja. - Šturmfīreram Vēbera kungam nāksies pagaidīt. Gestapo par to parūpēsies. Tai ir svarīgāk dabūt Šveices frankus. - Izskatījās, ka izvalbītās, bāli zilās Handkes acis grieztos. Mute kustējās. - Tu esi kļuvis varen viltīgs, - viņš beidzot sacīja. - Agrāk tu tik tikko spēji papļurkstēt! Jūs visi šeit pēdējā laikā esat kļuvuši braši kā āži, jūs smirdoņas! Gan jūs vēl dabūsiet, pagaidiet tikai! Viņi vēl jūs visus izdzīs caur skursteni! - Viņš ar pirkstu viegli pieskārās Nr. 509 krūtīm. Kur ir tās divdesmit markas? - viņš nošņāca. - Dod šurp! Uz ātrāko!

Nr. 509 izvilka no kabatas naudaszīmi. Īsu brīdi viņam bija uznākusi vēlme to nedarīt, bet tūlīt viņš apzinājās, ka tā būtu pašnāvība. Handke izrāva naudu viņam no rokas. — Par to tu vari turpināt muldēt vēl veselu dienu, - viņš paziņoja un aizgrīļojās prom. - Par to es tev ļaušu dzīvot dienu ilgāk, tu tārps! Vienu dienu, līdz rītam.

- Vienu dienu, - Nr. 509 sacīja.

Levinskis apsvēra. - Es nedomāju, ka viņš to darīs, - viņš sacīja. - Kāds viņam no tā labums?

Nr. 509 paraustīja plecus. - Nekāds. Viņš tikai ir neaprēķināms, ja dabūjis iedzert. Vai arī ja viņam uznākusi dusmu lēkme.

- Viņš jānovāc, - Levinskis atkal apsvēra. - Šobrīd mēs neko daudz nevaram pret viņu pasākt. Draud briesmas. Esesieši pārskata sarakstus pēc uzvārdiem. Mēs paslēpsimies lazaretē, ja varēsim. Drīz mums nāksies iedabūt pie jums pāris cilvēku. Tas taču ir spēkā, vai ne?

- Jā. Ja jūs piegādāsiet viņiem ēdamo.

- Tas ir pats par sevi saprotams. Bet ir vēl kaut kas. Mums tagad jārēķinās ar masveida kratīšanām un pārbaudēm. Vai jūs varat paslēpt dažas lietas tā, lai tās neatrod?

- Cik lielas?

- Tik lielas… - Levinskis pavērās apkārt. Viņi tupēja aiz barakas tumsā. Nebija redzams nekas, izņemot grīļīgās musulmaņu rindas ceļā uz ateju. - Tik lielas kā, piemēram, revolveris…

Nr. 509 strauji ievilka elpu. - Revolveris?

- Jā.

Nr. 509 kādu brīdi klusēja. - Zem manas gultas grīdā ir caurums, - viņš tad klusi un ātri noteica. Zem blakus esošām līstēm ir tukšums. Tur var paslēpt vairāk nekā vienu revolveri. Viegli. Šeit nepārbauda. Tas ir pavisam droši.

Viņš nemanīja, ka izsakās kā cilvēks, kurš grib pierunāt kādu citu, nevis tāds, kuru grib pierunāt uzņemties risku. - Vai tev tas ir līdzi? - viņš jautāja.

- Jā.

- Dod šurp!

Levinskis vēlreiz paraudzījās apkārt. - Vai zini, ko tas nozīmē?

- Jā. Jā, - Nr. 509 nepacietīgi atbildēja.

- To bija grūti sadabūt. Mums nācās ļoti riskēt.

- Jā, Levinski. Es taču uzmanīšos. Dod tikai šurp!

Levinskis iebāza roku azotē un iegrūda ieroci Nr. 509 plaukstā. Nr. 509 to sajuta. Tas bija smagāks, nekā viņš bija gaidījis. - Kas tam apkārt? - viņš vaicāja.

- Lupata, mazliet ieziesta ar taukiem. Vai tas caurums zem tavas gultas ir sauss?

- Jā, - Nr. 509 atteica. Tā nebija tiesa, bet viņš negribēja atdot ieroci. - Vai munīcija arī ir? - viņš jautāja.

- Jā. Daudz ne, dažas patronas. Turklāt tas ir pielādēts.

Nr. 509 aizbāza revolveri aiz krekla un aizpogāja arī uzsvārci. Viņš to sajuta tuvu pie sirds un manīja, ka viņam pārskrēja šermuļi.

- Tagad es iešu, - Levinskis sacīja. - Uzmani to labi! Tūlīt noslēp! - Viņš runāja par ieroci kā par svarīgu cilvēku. - Nākamreiz, kad atnākšu, man būs līdzi kāds no mūsējiem. Vai jums patiesi ir vieta? Viņš paskatījās uz pārbaudes laukumu, kur tumsā gulēja tumši stāvi. - Mums ir vieta, - Nr. 509 atbildēja. Jūsu ļaudīm mums vienmēr atradīsies vieta.

- Labi. Ja Handke nāks atkal, iedod viņam vēl mazliet naudas. Vai jums ir kaut cik?

- Man vēl mazliet ir. Vienai dienai.

- Es raudzīšu, lai mēs kaut ko sadabūjam. Iedošu Lēbentālam. Sarunāts?

- Jā.

Levinskis pazuda nākamās barakas ēnā. No turienes, noliecies uz priekšu kā musulmanis, viņš streipuļoja uz ateju. Nr. 509 vēl kādu laiku palika sēžam. Viņš stingri atspiedās ar muguru pret barakas sienu. Ar labo roku piespieda revolveri sev klāt. Viņš pārvarēja kārdinājumu to izvilkt, attīt lupatu un pieskarties metālam; viņš tikai turēja to cieši. Viņš taustīja stobra un spala līnijas un juta, it kā no tām nāktu stiprs, nezināms spēks. Daudzu gadu laikā tā bija pirmā reize, kad viņš turēja piespiestu sev klāt kaut ko tādu, ar ko varēja aizstāvēties. Piepeši viņš vairs nebija pilnīgi bezpalīdzīgs. Viņš vairs nebija pilnībā atstāts likteņa varā. Viņš zināja, ka tā bija ilūzija un ka viņš nedrīkstēja lietot ieroci; bet pietika ar to, ka tas bija pie viņa. Pietika, lai viņā notiktu pārmaiņas. Nāves niecīgais instruments bija kā dzīvības dinamo. Viņā bija pārpārēm pretestības. Viņš domāja par Handki. Viņš domāja par naidu, ko bija izjutis pret viņu. Handke bija dabūjis naudu; tomēr viņš bija izrādījies vājāks par Nr. 509. Viņš domāja par Rozenu; Nr. 509 bija spējis to glābt. Tad viņš domāja par Vēberu. Viņš ilgi domāja par Vēberu un par nometnē pavadītajiem pirmajiem mēnešiem. Jau gadiem viņš nebija to darījis. Viņš bija izgaiņājis visas atmiņas, arī par laiku pirms nometnes. Viņš pat nebija gribējis vairs dzirdēt savu vārdu. Viņš vairs nebija bijis cilvēks un vairs nebija gribējis tāds būt; tas būtu viņu salauzis. Viņš bija pārtapis par numuru, sauca sevi tikai par numuru un lika saukt arī citiem. Viņš klusēdams sēdēja naktī un elpoja, un cieši turēja ieroci, un juta, cik daudz pēdējās nedēļās bija mainījies. Atmiņas piepeši atkal atgriezās, un viņam šķita, ka viņš vienlaikus ēstu un dzertu kaut ko tādu, ko ne​spēja saskatīt un kas bija kā stipras zāles.

Nr. 509 dzirdēja, kā nomainījās sardze. Viņš piesardzīgi piecēlās. Dažas sekundes viņš grīļojās, it kā būtu dzēris vīnu. Tad lēnām apgāja apkārt barakai.

Pie durvīm kāds tupēja. - Nr. 509! - viņš pačukstēja. Tas bija Rozens.

Nr. 509 satrūkās, it kā pamozdamies no bezgalīga, slikta sapņa. Viņš palūkojās lejā. - Mani sauc Kollers, - viņš domīgs sacīja. - Frīdrihs Kollers.

- Jā? - Rozens nesapratnē novilka.

XIV - ES GRIBU PRIESTERI, - vaimanāja Ammers.

Tā viņš vaimanāja jau visu pēcpusdienu. Pārējie bija mēģinājuši viņu no tā atrunāt, bet tas bija velti.

To viņš bija izdomājis piepeši.

- Kādu priesteri? - Lēbentāls pajautāja.

- Katoļu. Kāpēc tu to jautā, žīd?

- Paskat! - Lēbentāls pašūpoja galvu. - Antisemīts! Tā tikai mums te vēl trūka!

- Tādu nometnē ir pietiekami, - Nr. 509 sacīja.

- Jūs esat vainīgi! - Ammers kliedza pilnā rīklē. - Pie visa! Ja nebūtu jūsu, žīdu, mēs šeit neatrastos.

- Ko? Kāpēc tad ne?

- Jo tad nebūtu nekādu nometņu. Es gribu priesteri!

- Kaunies, Ammer, - dusmīgi noteica Buhers.

- Man nav jākaunas. Es esmu slims! Atvediet priesteri.

Nr. 509 paskatījās uz zilajām lūpām un iekritušajām acīm. - No​metnē nav priestera, Ammer.

- Tādam ir jābūt. Tās ir manas tiesības. Es mirstu.

- Nedomāju, ka tu jebkad nomirsi, - Lēbentāls ierunājās.

- Es mirstu, jo jūs, sasodītie žīdi, aprijāt visu, kas pienācās man. Un tagad jūs pat negribat man atvest priesteri. Es gribu izsūdzēt grēkus. Ko jūs par to zināt? Kāpēc man ir jāuzturas žīdu barakā? Man ir tiesības uz āriešu baraku.

- Šeit vairs ne. Tikai Darba nometnē. Šeit visi vienādi.

Ammers elsoja un aizgrieza prom galvu. Virs viņa pinkainajiem matiem koka sienā ar zilu zīmuli bija atstāts uzraksts: “Eižens Maijers, 1941. gads. Tīfs. Atrieb…”

- Kā ir ar viņu? - Nr. 509 jautāja Bergeram.

- Viņam jau sen vajadzēja būt mirušam. Bet šodien, manuprāt, patiesi ir viņa pēdējā diena.

- Tā izskatās. Viņam jau viss sajucis.

- Viņam nekas nav sajucis, - Lēbentāls paskaidroja. - Viņš zina, ko runā.

- Nedomāju gan, - sacīja Buhers.

Nr. 509 pavērās viņā. - Kādreiz viņš bija citāds, Buher, - viņš mierīgi noteica. - Bet viņu sasita.

Viņš vairs nav tas, kas bija agrāk. Šis te ir pavisam cits cilvēks, kurš ir saaudzis no agrākajām atliekām un skrandām. Un tās skrandas nebija veselas. Es to redzēju.

- Priesteri! - Ammers atkal vaimanāja. - Man ir jāizsūdz grēki! Es negribu nonākt mūžīgajās elles ugunīs!

Nr. 509 apsēdās uz gultas malas. Blakus Ammeram gulēja viens no jaunpienācējiem, kuram bija augsta temperatūra, un viņš elpoja sekli un ātri. - Tu to vari bez priestera, Ammer, - Nr. 509 sacīja. - Ko tu esi nodarījis? Šeit nav nekādu grēku. Ne mums. Mēs tūlīt visu izpērkam. Nožēlo to, kas tev ir nožēlojams. Ja nav iespējama grēk​sūdze, tad ar to pietiek. Tā ir rakstīts katķismā.

Ammers uz brīdi pārstāja elsot. - Vai tu arī esi katolis? - viņš jautāja.

- Jā, - Nr. 509 atteica. Tas nebija tiesa.

- Tad taču tu to zini! Man ir jārunā ar priesteri! Man jāizsūdz grēki un jāiet pie dievgalda! Es negribu sadegt elles ugunīs. - Ammers trīcēja. Viņa acis bija plati ieplestas. Seja vairs nebija lielāka par divām dūrēm, un acis bija pārāk prāvas tādai sejai. Tāpēc viņš mazliet atgādināja sikspārni. - Ja esi katolis, tu zini, kā tas ir. Kā krematorijā; bet tu nesadedz un nenomirsti. Vai tu gribi, lai ar mani tā notiek?

Nr. 509 paskatījās uz durvīm. Tās bija atvērtas. Tajās kā glezna bija redzamas skaidras vakara debesis. Tad viņš atkal paskatījās uz novārgušo galvu, kurā dega elles skati. - Mums tas ir citādi, Ammer!

- viņš beidzot sacīja. - Tur mēs būsim privileģētā stāvoklī. Kādu daļu elles mēs taču iepazinām jau šeit.

Ammers nemierīgi kustināja galvu. - Negrēko, - viņš nočukstēja. Tad ar grūtībām uzslējās, paraudzījās apkārt un piepeši izkliedza: - Jūs! Jūs! Jūs esat veseli! Bet man ir jāatstiepj kājas! Taisni tagad! Jā, smejieties! Smejieties! Es dzirdēju visu, ko jūs teicāt! Jūs gribat tikt prom! Jūs tiksiet! Un es?

Es! Krematorijā! Liesmās - mūžīgajās - au - au… - Viņš gaudoja kā mēnessērdzīgs suns. Viņa augums bija izslējies, un viņš gaudoja. Mute bija kā melns caurums, no kura plūda aizsmakuši kaucieni.

Zulbahers piecēlās. - Es iešu, - viņš sacīja. - Apjautāšos, vai nav kāds priesteris.

- Kur? - Lēbentāls jautāja.

- Kaut kur. Kancelejā. Sardzei…

- Neesi traks! Šeit nav neviena priestera. Esesieši to necietīs. Viņi iebāzīs tevi bunkurā.

- Tas nekas.

Lēbentāls cieši vērās Zulbaherā. - Berger, Nr. 509, - viņš teica. - Vai jūs dzirdējāt?

Zulbahera seja bija ļoti bāla. Viņa žoklis stipri izvirzījās uz priekšu. Vīrs nevienā neraudzījās. - Tas nelīdzēs, - Bergers viņam sacīja. - Tas ir aizliegts. Mēs arī nezinām nevienu gūstekņu vidū. Domā, ka mēs

jau nebūtu atveduši?

- Es iešu, - Zulbahers atbildēja.

- Pašnāvība! - Lēbentāls iebrauca ar roku matos. - Un turklāt antisemīta dēļ!

Zulbahera žokļi kustējās. - Antisemīta dēļ.

- Traks! Vēl viens trakais!

- Labi, trakais, es iešu.

- Buher, Berger, Rozen! - Nr. 509 mierīgi apsauca.

Buhers ar nūju rokā jau stāvēja Zulbaheram aiz muguras. Viņš iesita tam pa galvu. Sitiens nebija pārāk spēcīgs, tomēr pietiekams, lai Zulbaheru apdullinātu. Pārējie nogāza viņu zemē un uzmetās virsū. Iedod Aitusuņa saiti, Ahasvēr! - Bergers sacīja. Viņi sasēja Zulbaheram rokas un kājas un palaida viņu vaļā. - Ja kliegsi, mums nāk​sies tev kaut ko iebāzt mutē, - Nr. 509 sacīja.

- Jūs mani nesaprotat…

- Saprotam. Tu paliksi sasiets, kamēr tev pāries dusmu lēkme. Tā mēs jau esam pazaudējuši daudz cilvēku…

Viņi iestūma Zulbaheru kaktā un vairs nelikās par viņu ne zinis. Rozens piecēlās kājās. - Viņš vēl ir apjucis, - Rozens nomurmināja, it kā viņam vajadzētu lūgt piedošanu Zulbahera vietā. - Jums jāsaprot.

Viņa brālis toreiz…

Ammers bija aizsmacis. Viņš vairs tikai čukstēja. - Kur viņš pali​cis? Kur - priesteris…

Nu viņiem bija gana. - Vai patiesi barakās nav neviena priestera vai ķestera, vai ministranta? jautāja Buhers. - Kāda, kas viņu nomierinātu.

- Septiņpadsmitajā barakā bija četri. Vienu atbrīvoja; divi ir miruši; viens atrodas bunkurā, Lēbentāls pavēstīja.

- Breiers katru ritu sit viņu ar ķēdi. Viņš to sauc par kopīgu mises noturēšanu.

- Lūdzu… - Ammers turpināja čukstēt. - Dieva dēļ - kādu…

- Manuprāt, B sekcijā ir vīrs, kurš prot latīņu valodu, - Ahasvērs sacīja. - Vai nevar paaicināt viņu?

- Kā viņu sauc?

- Es skaidri nezinu. Delbriks vai Helbriks, vai kaut kā tamlīdzīgi. Istabas vecākais noteikti zina.

Nr. 509 piecēlās. - Tas ir Māners. Mēs varam pajautāt viņam. - Viņi ar Bergeru devās turp. - Tas var būt Helvigs, - sacīja Māners. - Viens no svešvalodu pratējiem. Viņš ir mazliet jucis. Laiku pa laikam skaita dzeju. Viņš ir A sekcijā.

- Tas būs viņš.

Viņi devās uz A sekciju. Māners aprunājās ar turienes istabas vecāko - lielu, kalsnu vīru ar bumbierveida galvu. Bumbiergalva paraustīja plecus. Māners iegāja gultu, kāju, roku un vaidu labirintā un izsauca uzvārdu.

Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās. Viņam sekoja aizdomu pilns vīrs. - Tas ir viņš, - Māners sacīja Nr. 509. - Iesim ārā. Šeit taču nevar saprast ne vārda. - Nr. 509 izskaidroja Helvigam situāciju. - Vai tu runā latīņu valodā? - viņš jautāja.

- Jā. - Helviga seja nervozi raustījās. - Vai jūs zināt, ka man tagad nozog manu ēdamā trauku?

- Kāpēc?

- Šeit zog. Vakar man pazuda karote, kamēr es sēdēju atejā. Biju to paslēpis zem savas gultas. Tagad es tur atstāju ēdiena trauku.

- Tad paņem to!

Neteicis ne vārda, Helvigs pazuda. - Viņš neatgriezīsies, - Mā​ners sacīja.

Viņi gaidīja. Satumsa. Ēnas iznira no ēnām, tumsa no baraku tumsas. Tad atgriezās Helvigs. Viņš turēja piespiestu pie krūtīm ēdiena trauku.

- Es nezinu, cik daudz saprot Ammers, - Nr. 509 teica. - No​teikti ne vairāk par ego te absolvo[4]. To viņš, iespējams, ir iegaumējis. Ja tu viņam pateiksi to un vēl kaut ko, kas tev ienāk prātā…

Helvigs ar savām garajām, tievajām kājām gāja ļodzīgiem soļiem. - Vergilijs? - viņš pajautāja. Horācijs.

- Vai nav kas tāds, kas vairāk attiecas uz baznīcu?

- Credo in unum deum…[5] - Ļoti labi.

- Vai arī Credo quia absurdum…[6] Nr. 509 pacēla skatienu. Viņš raudzījās divās savādi nemierpilnās acīs. - To darām mēs visi, - viņš sacīja.

Helvigs apstājās. Turklāt ar mezglainu pirkstu norādīja uz Nr. 509, it kā gribētu viņu uzdurt.

- Tā ir Dieva zaimošana, to tu zini. Bet es to darīšu. Es viņam neesmu vajadzīgs. Nožēlošana un grēku piedošana iespējama bez grēksūdzes.

- Varbūt viņš nespēj nožēlot, ja neviena nav klāt.

- Es to daru tikai tādēļ, lai viņam palīdzētu. Pa to laiku viņi nozags manu zupas porciju.

- Māners pataupīs tev zupu. Un iedod man savu ēdiena trauku, - Nr. 509 sacīja. - Es to paglabāšu, kamēr būsi iekšā.

- Kāpēc?

- Varbūt viņš drīzāk tev noticēs tad, ja tev nebūs līdzi ēdiena trauka.

Viņi iegāja pa durvīm. Tagad arī barakas priekša jau bija gandrīz tumša. Varēja dzirdēt Ammera čukstus. - Nāc! - Nr. 509 teica. - Mēs vienu atradām, Ammer.

Ammers apklusa. - Patiesi? - viņš tad skaidri pajautāja. - Vai viņš ir šeit?

- Jā.

Helvigs pieliecās. - Lai slavēts Jēzus Kristus.

- Mūžīgi mūžos āmen, - Ammers čukstēja izbrīnīta bērna balsī.

Viņi sāka murmināt. Nr. 509 un pārējie izgāja ārā. Tur ļoti kluss virs mežiem pie apvāršņa tumsa vēlais vakars. Nr. 509 apsēdās un piespieda muguru pie barakas sienas. Tā vēl bija saglabājusi nedaudz saules siltuma. Buhers atnāca un apsēdās viņam līdzās. - Savādi, - viņš pēc brīža sacīja. - Dažreiz mirst simtiem cilvēku, un tu neko nejūti, un tad mirst viens pats, viens, gar kuru tev nav nekādas daļas, - un šķiet, ka mirtu tūkstoši.

Nr. 509 pamāja ar galvu. - Mūsu iztēle neprot skaitīt. Un skaitļi nepadara jūtas stiprākas. Jūtas allaž prot saskaitīt tikai līdz „viens”. Viens - bet tas ir pietiekami, ja to patiesi jūt.

Helvigs iznāca no barakas. Viņš salīcis izgāja pa durvīm, un kādu brīdi šķita, ka viņš nestu uz saviem pleciem slīgstošo tumsu kā aitu gans melnu avi, lai to aizvāktu prom un nomazgātu tīrajā vakarā.

Tad viņš izslējās un atkal bija gūsteknis.

- Vai tas bija noziegums? - Nr. 509 pajautāja.

- Nē. Es nerīkojos kā priesteris. Es tikai biju klāt, kad viņš nožē​loja grēkus.

- Man gribētos, lai mēs varētu kaut ko izdarīt tavā labā. Iedot cigareti vai maizes gabaliņu. - Nr. 509 atdeva Helvigam trauku. - Bet mums pašiem nekā nav. Viss, ko varam tev piedāvāt, ir Ammera zupa, ja viņš nomirs pirms vakariņām. Mēs tad to vēl dabūsim.

- Man nekas nav vajadzīgs. Es arī neko negribu. Tā būtu cūcība, ja es par to kaut ko ņemtu.

Nr. 509 ieraudzīja, ka Helviga acīs bija asaras. Viņš bezgala izbrīnījies lūkojās vīrā. - Vai viņš nomierinājās? - viņš tad vaicāja.

- Jā. Šodien pusdienlaikā viņš nozaga jūsu maizes gabaliņu. Viņš gribēja, lai es jums to pasaku.

- Es to zināju.

- Viņš vēlas, lai jūs aizejat pie viņa. Viņš grib jums visiem lūgt pie​došanu.

- Dieva dēļ! Par ko?

- Viņš to grib. Īpaši vienam, kuru sauc Lēbentāls.

- Dzirdi, Leo? - Nr. 509 jautāja.

- Viņš vēl ātri grib noslēgt ar Dievu darījumu, tāpēc, - nesa​mierināmais Lēbentāls noteica.

- Nedomāju vis. - Helvigs pasita padusē savu ēdiena trauku. - Jocīgi, es patiesi kādreiz gribēju kļūt par priesteri, - viņš atklāja. - Tad aizlaidos lapās. Tagad to vairs nesaprotu. Vēlos, kaut nebūtu tā darījis.

- Viņš pievērsa sēdošajiem savas dīvainās acis. - Tu mazāk ciet, ja kaut kam tici.

- Jā. Bet ticēt var daudz kam. Ne tikai Dievam.

- Protams, - Helvigs piepeši atbildēja tik laipni, it kā stāvētu salonā un piedalītos diskusijā. Viņš turēja galvu mazliet piešķiebtu, it kā kaut ko klausīdamies. - Tā bija vajadzības spiesta grēksūdze, - viņš sacīja. - Vienmēr ir pastāvējušas vajadzības spiestas kristības. Vajadzības spiestas grēksūdzes… - Viņa seja raustījās. - Tas ir jautājums teologiem - arlabvakar, kungi…

Viņš kā milzu zirneklis stīviem soļiem devās uz savu sekciju. Pārējie apstulbuši nolūkojās viņam pakaļ. Sevišķi apstulbinošs bija atvadu sveiciens; neko līdzīgu viņi nebija dzirdējuši, kopš atradās nometnē. - Aizej pie Ammera, Leo, - pēc kāda brīža teica Bergers. - Galu galā, kāpēc ne? Viņš mūs arī uzrunāja ar „jūs”.

Lēbentāls vilcinājās. - Ej! - Bergers atkārtoja. - Citādi viņš atkal kliegs. Mēs, pārējie, atsvabināsim Zulbaheru.

Krēsla bija pārvērtusies gaišā tumsā. No pilsētas plūda zvana skaņas. Tīrumu vagās gūla tumši zilas un violetas ēnas.

Viņi sēdēja mazā grupiņā pie barakas. Ammers iekšā arvien vēl mira. Zulbahers bija atspirdzis. Viņš nokaunējies sēdēja līdzās Rozenam.

Lēbentāls piepeši piecēlās. - Kas tas? - Viņš caur dzeloņstieplēm cieši vērās uz tīrumiem. Kaut kas tur klusi un veikli šaudījās šurp un turp, apstājās un atkal šaudījās.

- Zaķis! - sacīja Karels, zēns no Čehoslovākijas.

- Muļķības! Kā tad tu pazīsti zaķi?

- Pie mums, mājās, daži gadījās. Esmu pietiekami redzējis, kad biju jauns. Es domāju - toreiz, kad biju brīvs, - Karels nobeidza. Jaunība viņam saistījās ar to laiku pirms nometnes. Pirms viņa vecāki tika noindēti ar gāzi.

- Tas patiesi ir zaķis. - Buhers samiedza acis. - Vai trusis. Nē, tam par lielu.

- Taisnīgais Dievs! - iesaucās Lēbentāls. - Dzīvs zaķis. - Tagad viņi visi to redzēja. Kādu brīdi zaķis bija izslējies, un garās ausis stāvēja uz augšu. Tad viņš aizlēca tālāk.

- Ja viņš ienāktu šeit! - Lēbentāla protēze noklabēja. Viņš domāja par Betkes viltus zaķi, taksi, par kuru bija atdevis Lomana zelta zobu. - To varētu iemainīt. Mēs paši to neēstu. Mēs to iemainīsim pret divreiz, nē, divarpusreiz lielāku daudzumu atkritumos izmestas gaļas.

- Mēs to nemainīsim. Mēs paši to apēdīsim, - Meijerhofs noteica.

- Ak tā? Un kurš to izceps? Varbūt tu gribi ēst jēlu? Ja tu to iedosi kādam izcept, tad atpakaļ nedabūsi, - Lēbentāls iekarsis paskaidroja. - Ko tikai dažs labs nezina, nedēļām ilgi neiznācis no barakas!

Meijerhofs bija viens no 22. barakas brīnumiem. Viņš trīs nedēļas bija uz nāves gultas, plaušu karsoņa un dizentērijas mocīts. Viņš bija kļuvis tik vārgs, ka vairs nespēja parunāt. Bergers bija atzinis viņu par nedziedināmu. Tad piepeši viņš dažās dienās bija atlabis. Viņš bija uzcēlies no miroņiem.

Ahasvērs tāpēc viņu bija iesaucis par Lācaru[7] Meijerhofu. Šodien viņš pirmo reizi atkal bija iznācis ārā. Bergers bija aizliedzis, bet viņš tomēr bija izrāpojis. Viņam mugurā bija Lēbentāla mētelis, mirušā Buksbauma svīteris un huzāru svārki, kurus kāds bija dabūjis jakas vietā. Cauršautais priestera tērps, ko Rozens bija saņēmis par apakšveļu, kā šalle bija aptīts ap kaklu. Visi veterāni viņam bija palīdzējuši sagatavoties pirmajam gājienam ārpus barakas sienām. Meijerhofa atveseļošanos viņi uztvēra kā kopēju uzvaru.

- Ja zaķis iekļūtu šeit, tad pieskartos elektriski lādētajām stieplēm. Un tūlīt arī izceptos, - cerību pilns sacīja Meijerhofs. - Viņu varētu pavilkt šurp ar sausu zaru.

Visi saspringti vēroja dzīvnieku. Viņš lēkāja pa vagām un laiku pa laikam ieklausījās. - Esesieši

viņu nošaus sev, - Bergers ieteicās.

- Tas nav tik vienkārši - ar lodi, ja ir tik tumšs, - Nr. 509 atbildēja. - Esesieši ir vairāk raduši trāpīt cilvēkiem mugurā no dažu metru attāluma.

- Zaķis. - Ahasvērs pakustināja lūpas. - Kā gan tas garšo?

- Tas garšo pēc zaķa, - Lēbentāls paskaidroja. - Vislabākā ir mugura, to iespeķo. Speķa gabaliņus iebaksta gaļā, lai tā kļūst sulī​gāka. Klāt pagatavo krējuma mērci. Tā to ēd tie, kas nav ebreji.

- Un ar kartupeļu biezputru, - Meijerhofs piemetināja.

- Muļķības, ar kartupeļu biezputru! Ar kastaņu biezputru un brūklenēm.

- Ar kartupeļu biezputru ir labāk. Kastaņi! Tie piemēroti itālie​šiem.

Lēbentāls dusmīgi paskatījās uz Meijerhofu. - Klausies…

Ahasvērs viņu pārtrauca. - Kas gan ir zaķis? Man par visiem zaķiem labāk patiktos zoss. Laba, pildīta zoss…

- Ar āboliem…

- Aizverieties! - kāds no aizmugures iekliedzās. - Vai jūs esat velna apsēsti? Traks var palikt!

Viņi tupēja, noliekušies uz priekšu, un ar miroņgalvu iekritušām acīm sekoja zaķim. Nepilnu simt metru attālumā no viņiem lēkāja sapņu maltīte - pūkains kamols ar vairākām mārciņām gaļas, un dažiem no viņiem tas varēja nozīmēt dzīvības glābšanu. Meijerhofs to juta visos kaulos un zarnās; viņam dzīvnieks nozīmētu garantiju, ka slimības neuzliesmos no jauna. - Jauki, manis pēc, arī ar kastaņiem, viņš nokārca. Viņa mute piepeši bija sausa un putekļaina kā ogļu pagrabs.

Zaķis izslējās un ošņāja gaisu. Tajā brīdi to laikam ieraudzīja viens no snauduļojošajiem SS apsargiem. - Edgar! Vecīt! Garausis! - viņš iekliedzās. - Tur! Noblīkšķēja pāris šāvienu. Gaisā uzlidoja zeme. Zaķis aizcilpoja lieliem lēcieniem. - Redzi, - Nr. 509 sacīja. - Viņi labāk no neliela attāluma prot trāpīt apcietinātajiem. - Lēbentāls nopūtās un noskatījās pakaļ zaķim.

- Vai jūs domājat, ka mēs šovakar dabūsim maizi? - pēc kāda laika pajautāja Meijerhofs.

- Vai viņš ir miris?

- Jā. Beidzot. Viņš vēl gribēja, lai izņemam no viņa gultas to jaunpienācēju. To ar temperatūru. Viņš domāja, ka tas viņu aplipinās. Turklāt viņš aplipināja jauniņo. Viņš beigu beigās atkal vaimanāja un lamājās. Viņam tā īsti nepietika ar priesteri.

Nr. 509 pamāja ar galvu. - Tagad ir grūti nomirt. Agrāk bija vieglāk. Tagad ir grūti. Tik īsu laiku pirms kara beigām.

Bergers apsēdās blakus Nr. 509. Vakariņas bija paēstas. Mazā nometne bija dabūjusi tikai plānu zupu, ikviens pilnu trauku. Maizi ne. - Ko Handke gribēja no tevis? - viņš jautāja.

Nr. 509 atvēra plaukstas. - Viņš iedeva man šo. Tīru vēstuļu papīra lapu un pildspalvu. Viņš grib, lai es pārrakstu viņam savu Švei​ces naudu. Ne pusi. Visu. Visus piecus tūkstošus franku.

- Un? - Par to viņš pagaidām ļaus man dzīvot. Viņš man pat deva tādu kā mājienu, ka mani aizstāvēs.

- Tik ilgi, kamēr dabūs tavu parakstu.

- Tas ir līdz rītvakaram. Tas jau ir kaut kas. Dažreiz mums nav tik daudz laika.

- Tas nav pietiekami. Mums ir jāizdomā kaut kas cits.

Nr. 509 paraustīja plecus. - Varbūt viņš turēs vārdu. Iespējams, viņš domā, ka būšu viņam noderīgs, lai izņemtu no bankas naudu.

- Iespējams arī tas, ka viņš domā gluži pretējo - atbrīvoties no tevis, lai tu nevarētu anulēt dokumentu par pārrakstīto naudu.

- Es nevarēšu to anulēt, ja viņš to dabūs.

- To viņš nezina. Un tu varbūt to varēsi. Tu to pārrakstīji, jo tiki piespiests.

Nr. 509 brīdi klusēja. - Efraim, - viņš mierīgi sacīja. - Tas man nav nepieciešams. Man nav naudas Šveicē.

- Ko? - Man Šveicē nav ne franka.

Bergers kadu laiku blenza uz Nr. 509. - Tu to visu izdomāji?

- Jā.

Bergers ar plaukstas virspusi nobrauca pār iekaisušajām acīm. Viņa pleci raustījās. - Kas tev ir? Nr. 509 jautāja. - Tu varbūt raudi?

- Nē, es smejos. Tas ir stulbi, bet es smejos.

- Smejies vien. Šeit mēs esam sasodīti maz smējušies.

- Es smejos, jo iedomājos, kādu seju Handke rādīs Cīrihē. Kā gan tikai tev ienāca prātā tāda doma, Nr. 509?

- Es nezinu. Cilvēks izgudro daudz ko, ja runa ir par viņa dzīvību. Galvenais, ka viņš uzķērās. Viņš pat nevar neko uzzināt, iekams karš nav beidzies. Viņam vienkārši ir jānotic.

- Tas tiesa. - Bergera seja atkal bija nopietna. - Tāpēc es viņam neuzticos. Viņam var uznākt dusmu lēkme, un viņš var izdarīt kaut ko negaidītu. Mums kaut kas jāizdomā. Vislabākais būtu, ja tu nomirtu.

- Nomirtu? Kā? Mums nav lazaretes. Kā lai mēs to notēlojam? Šeit ir pēdējā pieturas vieta.

- Ja neņem vērā visupēdējo. Krematoriju.

Nr. 509 pavērās Bergerā. Viņš raudzījās rūpju nomāktajā, vājajā sejā ar asarojošajām acīm un sajuta siltuma vilni. - Vai tu domā, ka tas ir iespējams?

- Var pamēģināt.

Nr. 509 nejautāja, kā Bergers to gribēja mēģināt. - Par to mēs vēl varam aprunāties, - viņš sacīja. Pagaidām mums ir vēl laiks. Šodien es pārrakstīšu Handkem tikai divus tūkstošus piecus simtus franku.

Viņš paņems zīmīti un pieprasīs pārējo. Tādējādi es iegūšu dažas dienas. Un man vēl ir divdesmit Rozena iedotās markas.

- Un kad to vairs nebūs?

- Līdz tam varbūt notiks vēl kas. Vienmēr var domāt tikai par tuvākajām briesmām. Vienām, kas ir šobrīd. Un tām sekojošajām. Citādi var sajukt prātā. - Nr. 509 grozīja šurpu turpu loksni un pildspalvu.

Viņš vēroja nespodros atspīdumus uz tās. - Jocīgi, - viņš novilka. - Tos es sen neesmu turējis rokā papīru un pild​spalvu. Reiz agrāk es no tā dzīvoju. Vai tas maz jebkad var atkārtoties?

XV DIVSIMT JAUNĀS GLĀBŠANAS vienības vīru garā rindā bija sadalīti pa ielu. Tā bija pirm reize, kad viņus iesaistīja uzkopšanas darbos pilsētā. Līdz šim viņi bija nodarbināti tikai priekšpilsētas sabrukušajās fabrikās.

Esesieši bija nostājušies ielu galos un turklāt sadalījuši apsardzi visā kreisās puses garumā. Bumbas galvenokārt bija trāpījušas labo pusi; sienas un jumti bija sagāzušies uz ielas braucamās daļas, un tur satiksme bija gandrīz neiespējama.

Apcietinātajiem nebija pietiekamā daudzumā lāpstu un cirtņu; viņiem daļēji nācās strādāt kailām rokām. Uzraugi un priekšstrādnieki bija nervozi; viņi nesaprata, vai sist un steidzināt apcietinātos vai arī atturēties to darīt. Civilpersonām gan bija aizliegts izmantot ielu; bet īrniekus, kuri dzīvoja neskartajās mājās, nevarēja izmest uz ielas.

Levinskis strādāja blakus Verneram. Viņi abi kopā ar apdraudētajiem politieslodzītajiem bija pieteikušies glābšanas vienībā. Darbs bija grūtāks nekā citviet, bet viņi visu dienu bija pasargāti no esesiešu ķetnām nometnē; vakaros, pēc pārnākšanas, kad bija tumšs, viņi, briesmām draudot, vieglāk varēja noslēpties, un viņus nevarēja atrast.

- Vai redzēji, kā sauc ielu? — Verners jautāja.

- Jā. - Levinskis pasmīnēja. Tā bija Ādolfa Hitlera iela. - Svēts nosaukums. Tomēr nepasargāja pret bumbām. - Viņi vilka prom baļķi. Viņu svītraino jaku muguras bija tumšas no sviedriem. Sapulcēšanās vietā viņi satika Goldšteinu. Lai gan viņam bija slima sirds, viņš bija atnācis kopā ar vienību, un Levinskis un Verners nebija iebilduši - viņš skaitījās apdraudētais apcietinātais. Goldšteina seja bija pelēka. Viņš ostīja gaisu.

- Šeit smird. Pēc līķiem. Ne pēc svaigiem - šeit noteikti vēl guļ veci līķi.

- Tiesa. - Viņiem tas bija skaidrs. Viņi zināja, kā smird līķi. Šai jomā viņi visi bija speciālisti.

Viņi pie mūra krāva izlauztos akmeņus. Javu veda prom ar maziem ratiņiem. Aiz muguras, ielas otrā pusē, atradās koloniālo preču veikals. Rūtis bija izbirušas, bet daži plakāti un kārbas jau atkal izlikti skatlogā. No tā šurp raudzījās vīrs ar ūsām. Viņa seja bija viena no tām, kuras 1933. gadā lielā skaitā bija redzamas demonstrācijās, kur rēgojās plakāti ar uzrakstu „Neiepērcieties pie žīdiem”. Galvu, šķiet, bija nogriezusi skatloga dibensiena - tas atgādināja lētas fotogrāfijas, kas uzņemtas atrakciju laukumos, kur apmeklētāji izslēja galvu virs uzkrāsotām kapteiņu uniformām. Šī atradās virs tukšām kārbām un noputējušiem plakātiem; tā, liekas, šeit iederējās.

Neizpostītā vārtu ejā rotaļājās bērni. Līdzās tiem stāvēja sieviete sarkanā blūzē un skatījās uz gūstekņiem. Piepeši no vārtu ejas iznāca daži suņi un aizskrēja pāri ielai pie apcietinātajiem. Viņi ostīja to bikses un apavus, un viens vēcināja asti un lēkāja gar apcietināto Nr. 7105. Uzraugs, kurš uzmanīja šo posmu, nezināja, ko iesākt. Suns bija suns, nevis cilvēks, tomēr šķita nepiedienīgi, ka tas bija draudzīgs pret ieslodzīto, sevišķi SS klātbūtnē. Nr. 7105 bija vēl lielākā neziņā. Viņš darīja to, ko vienīgi gūsteknis varēja darīt: izlikās, ka neredz dzīvnieku. Bet suns sekoja šim vīram - dzīvnieks uzreiz bija izjutis pret viņu simpātijas. Nr. 7105 noliecās un strādāja saspringtā dedzībā. Viņš bija norūpējies; suns varēja atnest viņam nāvi. - Prom, blusainais kranci! - uzraugs beidzot uzkliedza un pacēla nūju. Viņš bija izlēmis: allaž labāk izrādīt dusmas, kad SS visu pārraudzīja. Bet suns neņēma viņu vērā; viņš lēkāja un atkal skraidelēja ap Nr. 7105. Tas bija liels, balti brūns vācu putnu suns.

Uzraugs paņēma akmeņus un meta dzīvniekam. Pirmais akmens trāpīja Nr. 7105 pa celi; tikai trešais trāpīja sunim pa vēderu. Dzīvnieks iekaucās, atlēca sāņus un sāka riet uz uzraugu. Uzraugs pacēla nākamo atlūzu. - Vācies prom, maita!

Suns izvairījās, bet nebēga. Viņš izveicīgi apmeta līkumu un metās virsū uzraugam. Vīrietis paklupa pār javas kaudzi, un suns tūlīt rūk​dams nostājās viņam cieši blakus.

- Palīgā! - uzraugs iekliedzās un izturējās rāmi. Tuvumā esošie esesieši smējās. Atskrēja sieviete sarkanajā blūzē. Viņa uzsvilpa sunim. - Šurp! Tūlīt šurp! Ak, šis suns! Atnesīs tik nelaimi!

Viņa aizvilka suni prom vārtu ejā. - Viņš izmuka, - viņa bailīgi sacīja tuvākajam esesietim. - Lūdzu!

Es nepamanīju! Viņš izmuka! Par to viņš saņems pērienu!

Esesietis pasmīnēja. - Tam tur viņš mierīgi būtu varējis izraut kādu gabalu no stulbā purna.

Sieviete vārgi pasmaidīja. Viņa bija domājusi, ka arī uzraugs ir esesietis. - Paldies! Milzīgs paldies!

Es tūlīt viņu piesiešu!

Viņa aiz kakla siksnas vilka suni prom un piepeši to noglāstīja. Uzraugs dauzīja no drēbēm kaļķa putekļus. Esesiešu apsardze vēl joprojām smīnēja. - Kāpēc tu viņam neiekodi? - kāds uzsauca uzraugam.

Uzraugs neatbildēja. Tā allaž bija labāk. Viņš vēl kādu laiku purināja drēbes. Tad dusmīgs aizvilkās pie apcietinātajiem. Nr. 7105 tobrīd mēģināja izcelt no akmeņu un javas kaudzes klozetpodu, - Strādā, tu slinkais smerdeli! - uzraugs nošņāca un iespēra viņam pa pacelēm. Nr. 7105 nokrita un ar rokām cieši pieturējās pie poda vāka. Visi apcietinātie ar acu kaktiņiem vēroja uzraugu. Esesietis, kurš bija sarunājies ar sievieti, tagad vilkās šurp. Viņš piegāja pie uzrauga un no mugurpuses iespēra ar zābaku. Liec to tur mierā! Viņš nav vainīgs. Iekod labāk sunim, nejēga!

Uzraugs pārsteigts apcirtās. Dusmas pazuda no viņa sejas un pārvērtās pakalpīgā grimasē. - Tieši tā!

Es tikai gribēju…

- Klusēt! - Viņš dabūja arī spērienu pa vēderu, stāvēja daudzmaz miera stājā un tad taisījās prom.

Esesietis aizvilkās atpakaļ.

- Vai redzēji? - Levinskis pačukstēja Verneram. - Tad ta brīnumi! Bet varbūt viņš to darīja, lai izrādītos civilpersonām.

Apcietinātie slepus turpināja vērot ielas otru pusi, un ielas otra puse vēroja viņus. Viņus šķīra tikai daži metri, taču tas bija lielāks attālums par to, kas šķirtu, ja viņi dzīvotu divās dažādās pasaules malās.

Lielākā daļa gūstekņu pirmo reizi kopš apcietināšanas redzēja pilsētu tik tuvu. Viņi atkal redzēja cilvēkus, kuri devās savās dienas gaitās. Kalpone zilā kleitā ar baltiem punktiņiem tīrīja kāda dzīvokļa neizbirušos logus. Viņa bija uzrotījusi piedurknes un dziedāja. Aiz kāda cita loga stāvēja veca, sirma sieviete. Saule apspīdēja viņas seju un atvilktos aizkarus, un gleznas istabā. Uz ielas stūra atradās aptieka. Aptiekārs stāvēja pie durvīm un žāvājās. Kāda sieviete, ģērbusies leopardādas kažokā, ļoti tuvu mājām pagāja garām un šķērsoja ielu. Viņai bija zaļi cimdi un kurpes. Esesieši uz stūra bija viņu palaiduši. Viņa bija jauna un izveicīgi tipināja pāri gruvešu kaudzēm. Daudzi gūstekņi jau gadiem nebija redzējuši sievieti.

Visi viņu pamanīja, bet neviens nenolūkojās pakaļ, izņemot Levinski.

- Uzmanies! - Verners viņam pačukstēja. - Nāc palīgā!

Viņš norādīja uz auduma gabalu, kas bija redzams zem javas. - Tur kāds guļ.

Viņi atmeta nost apmetumu un akmeņus. Skatienam pavērās pilnīgi sadragāta seja ar asiņainu, kaļķiem nosmērētu kuplu bārdu. Viena roka atradās tuvu līdzās; vīrietis laikam bija to pacēlis, lai aizsargātos, kad sagāzās māja.

Esesieši ielas otrā pusē uzsauca uzmundrinošas asprātības graciozi laipojošajai sievietei leopardādas kažokā. Viņa smējās un koķetēja. Piepeši sāka kaukt sirēnas.

Aptiekārs uz ielas stūra pazuda savā veikalā. Sieviete leopardādā sastinga un skriešus metās atpakaļ.

Viņa nokrita uz gruvešu kaudzes; viņai saplīsa zeķes un zaļie cimdi kļuva balti no kaļķiem. Apcietinātie bija piecēlušies. - Stāvēt! Kurš pakustēsies, tiks nošauts! - Esesieši no ielas stūra virzījās šurp. - Sastāties grupās, marš!

Apcietinātie nezināja, kuru komandu izpildīt. Jau atskanēja daži šāvieni. SS apsardzes vīri no ielu stūriem beidzot sadzina gūstekņus vienā barā. Šarfīreri apspriedās, ko iesākt. Tas bija pirmais brīdinājums; tomēr visi nepārtraukti nemierīgi lūkojās uz augšu. Mirdzošās debesis šķita vienlaikus kļuvušas gaišākas un drūmākas.

Otra ielas puse tagad atdzīvojās. Ļaudis, kuri pirms tam nebija redzami, iznāca no mājām. Kliedza bērni. Ūsainais koloniālo preču tirgotājs, indīgus skatienus apkārt laizdams, izmetās no sava veikala un kā trekns tārps līda pār gruvešiem. Sieviete ar rūtainu lakatu ap pleciem uzmanīgi, izstiepusi sev priekšā, nesa būri ar papagaili. Sirmā kundze bija pazudusi. Kalpone, sacēlusi svārkus, izskrēja pa durvīm.

Levinska acis sekoja viņai. Starp melnajām zeķēm un cieši piegulošajām biksītēm mirdzēja kāju baltā āda. Aiz viņas kā kaza pār akmeņiem lavierēja tieva vecmeita. Pēkšņi viss bija mainījies uz pretējo; brīvības pusē valdošais miers negaidīti bija sagrauts; cilvēki, baiļu pārņemti, metās laukā no saviem dzīvokļiem un, glābdami dzīvību, skrēja uz patvertnēm. Turpretim otrā ielas pusē apcietinātie tagad stāvēja klusi un mierīgi un raudzījās uz izpostītajiem namiem un bēgošajiem ļaudīm. Šķiet, to pamanīja viens no šarfīreriem. - Nodaļa, apkārt griezties! - viņš nokomandēja. Apcietinātie tagad blenza uz drupām. Gruvešus spoži apgaismoja saule. Tikai vienā no sabombardētajām mājām bija attīrīta eja uz pagrabu. Tur varēja redzēt pakāpienus, ieeju, tumšu gaiteni un tumsā - gaismas strēli, kas krita no izejas otrā galā. Šarfīreri izturējās nenoteikti. Viņi nezināja, kur likt apcietinātos. Neviens nedomāja vest viņus uz patvertni; pagrabi bija pilni ar civiliedzīvotājiem. Bet esesiešiem arī nebija ne mazākās vēlēšanās pašiem palikt nepasargātiem. Daži no viņiem ātri pārmeklēja tuvējās mājas. Viņi atrada izbetonētu pagrabu.

Sirēnas skaņa izmainījās. Esesieši metās uz pagrabu. Viņi atstāja tikai divus sargposteņus pie mājas ieejas un pa diviem - ielu galos.

- Uzraugi, priekšstrādnieki, uzmaniet, lai neviens nepakustētos! Kurš to darīs, tiks nošauts!

Apcietināto sejas saspringa. Viņi blenza uz mūriem acu priekšā un gaidīja. Gūstekņiem nebija pavēlēts nogulties; ja viņi stāvēja, esesieši varēja viņus pārraudzīt. Viņi stāvēja mēmi, saspiedušies barā, uzraugu un priekšstrādnieku ielenkti. Viņiem pa vidu skraidīja putnu suns. Tas bija izbēdzis un meklēja Nr. 7105. Kad suns to vīru atrada, tas lēkāja viņam apkārt un mēģināja nolaizīt seju.

Troksnis uz mirkli apklusa. Negaidītajā mierā, kas bija kā bezgaisa telpa un visiem kutināja nervus, piepeši atskanēja klavierspēle. Tā bija skaļa un tīra, un skaidri sadzirdama tikai īsu laiku; tomēr Verners, bezgala gatavs klausīties, pazina, ka tas, ko kāds spēlēja, bija „Vergu koris” no „Fidelio”. Tas nevarēja būt radio; gaisa trauksmes laikā mūziku nepārraidīja. Tam vajadzēja būt gramofonam, ko aizmirsuši izslēgt, vai arī tur kāds pie atvērta loga spēlēja klavieres.

Atkal valdīja troksnis. Verners, ļoti koncentrēdamies, atkārtoja tās dažas skaņas, ko bija dzirdējis.

Viņš aizvēra muti un pēc atmiņas mēģināja turpināt. Viņš negribēja domāt par bumbām un nāvi. Ja izdosies uztvert melodiju, viņš būs glābts. Viņš aizvēra acis un sajuta pierē spriedzes cietos mezglus.

Viņš tagad nedrīkstēja mirt. Ne tik bezjēdzīgi. Viņš pat negribēja par to domāt. Viņam vajadzēja atcerēties melodiju - melodiju, ko dziedāja vergi, kurus atbrīvoja. Verners savilka dūres un mēģināja klausīties tālāk klavieru skaņās, bet tās bija noslīkušas baiļu metāliskajā dārdoņā.

Pilsētu satricināja pirmie sprādzieni. Krītošo bumbu griezīgās skaņas pārspēja sirēnu kaukoņu. Zeme drebēja. No kāda mūra lēnām krita dzegas gabals. Daži gūstekņi bija metušies gruvešos. Šurp skrēja priekšstrādnieki. - Augšā! Augšā! - Viņu balsis nebija dzirdamas. Viņi raustīja cilvēkus. Goldšteins redzēja, kā vienam gūsteknim, kurš bija meties zemē, pāršķēlās galvaskauss un no tā plūda asinis. Vīrs, kurš stāvēja viņam līdzās, saķēra vēderu un nogāzās. Tās nebija bumbu šķembas; tie bija esesieši, kuri šāva. Šāvienus nevarēja dzirdēt.

- Pagrabs! - Goldšteins caur troksni uzsauca Verneram. - Tur ir pagrabs! Viņi mums nesekos!

Viņi paskatījās uz ieeju. Šķiet, tā bija kļuvusi lielāka. Tajā valdošā tumsa bija vēss glābiņš. Tā bija melns atvars, kuram pretoties, liekas, bija gandrīz neiespējami. Apcietinātie kā hipnotizēti paraudzījās uz to. Viņu rindas šūpojās. Verners turēja ciet Goldšteinu. - Nē! - Viņš stingi vērās uz pagrabu un kliedza troksnī. - Nē! Nē! Visus nošaus! Nē! Palieciet, kur esat!

Goldšteina pelēkā seja pavērsās pret viņu. Tajā kā plakani, spīdoši šīfera gabaliņi vīdēja acis. Mute no sasprindzinājuma bija savilkta. - Ne slēpties, - viņš izdvesa. - Bēgt! Tur cauri! Viņā pusē izeja! - Tas trāpīja Verneru kā sitiens pa vēderu. Viņš piepeši sāka drebēt. Viņam nedrebēja rokas vai ceļgali; dziļumā drebēja asinsvadi. Asinis pulsēja. Viņš zināja, ka bēgšana varēja neizdoties, bet doma vien jau bija liels kārdinājums: aizbēgt, kādā mājā nozagt drēbes un visā tajā jūklī pazust.

- Nē! - Viņš domāja, ka čukst, bet patiesībā kliedza apdullinošajā troksnī. - Nē! - Tas nebija domāts tikai Goldšteinam, tas bija domāts viņam pašam. - Tagad vairs ne! Nē, tagad vairs ne! - Viņš zināja, ka tas bija neprāts; viss, kas līdz šim sasniegts, tiktu apdraudēts. Biedri tiktu nogalināti, desmit gabali par katru, kurš mēģinātu bēgt, - asinspirts šeit sadzītajā pūlī, jauni pasākumi nometnē - un tomēr, tas rēgojās un vilināja. - Nē! - Verners iesaucās un cieši turēja Goldšteinu, un, turēdams Goldšteinu, viņš turēja pats sevi.

Saule! Levinskis domāja. Šī sasodītā saule! Tā visu nežēlīgi atstāja likteņa varā. Kāpēc nešāva uz sauli? Bija tāda sajūta, it kā viņš kails stāvētu zem milzīga prožektora, gatavs mērķis lidmašīnām. Ja uzrastos kāds mākonis, tikai uz acumirkli! Sviedri aumaļām plūda pa viņa augumu.

Sienas drebēja. Tuvumā atskanēja dārdi, kas izraisīja milzīgu satricinājumu, un dārdoņā lēnām uz priekšu nogāzās mūra posms ar tukšu loga rāmi. Tas nemaz neizskatījās bīstams, kad nogruva pār apcietinātajiem. Posms bija apmēram piecus metrus plats. Tikai tas gūsteknis, kuram bija uzkritis tukšais loga četrstūris, vēl stāvēja un nesapratnē blenza apkārt. Viņš neaptvēra, kāpēc piepeši līdz vēderam atradās gruvešos un vēl bija dzīvs. Līdzās viņam spārdījās kājas, kas slējās no drupu kaudzes, - dažas reizes uz augšu un leju, un tad palika mierā.

Spiediens lēnām mazinājās. Sākumā to gandrīz nevarēja manīt, tikai spīles ap smadzenēm un ausīm

kļuva mazliet vaļīgākas. Tad kā vāja gaisma šahtā sāka izkristalizēties apziņa. Troksnis arvien vēl plo​sījās; un tomēr visi piepeši zināja: tas bija garām.

Esesieši izlīda no pagrabiem. Verners raudzījās uz mūri acu priekšā. Tas pamazām atkal sāka izskatīties pēc parasta, saules apspīdēta mūra ar attīrītu ieeju pagrabā; tas vairs nebija apžilbinošs un izsmējīgs neskaidru cerību virpulis. Viņš atkal ieraudzīja pie savām kājām mirušā seju ar bārdu, un viņš redzēja savu biedru apbērtās kājas. Tad cauri pierimstošajai apšaudei Verners pārsteigts vēlreiz izdzirdēja klavieres. Viņš cieši saknieba lūpas.

Atskanēja pavēles. Apcietinātais, kurš stāvēja loga rāmī, izrāpās no drupu kaudzes. Viņa labā kāja bija izmežģīta. Viņš pacēla to un stāvēja uz vienas kājas. Viņš neuzdrošinājās nokrist. Pienāca viens no esesiešiem. - Aiziet! Izrociet šos te! - Gūstekņi rauša nost gruvešus un akmeņus. Viņi strādāja ar rokām, lāpstām un cirtņiem. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņi atraka biedrus. Tur bija četri - trīs miruši, viens vēl dzīvs. Viņi izvilka to ārā. Verners meklēja palīdzību. Viņš ieraudzīja pa vārtiem iznākam sievieti sarkanajā blūzē. Viņa nebija skrējusi uz patvertni. Viņa uzmanīgi nesa skārda trauku ar ūdeni un dvieli.

Nelikdamās traucēties, viņa aiznesa ūdeni garām esesiešiem un nolika to līdzās ievainotajam. Esesieši neizlēmīgi saskatījās, tomēr neko neteica. Viņa nomazgāja gūsteknim seju.

Ievainotais izspļāva asiņainas siekalas. Sieviete tās noslaucīja. Viens no esesiešiem sāka smieties.

Viņam bija nenobriedusi, tāda kā saspiesta seja ar tik gaišām uzacīm, ka bālās acis šķita kailas.

Zenītlielgabalu uguns apklusa. Klusumā atkal iedimdējās klavieres. Verners tagad redzēja, no kurienes nāca skaņa: no kāda loga koloniālo preču veikala pirmajā stāvā. Bāls vīrs ar brillēm pie stāvām, brūnām klavierēm arvien vēl spēlēja „Vergu kori”. Esesieši smīnēja. Viens pielika pirkstu pie deniņiem. Verners nezināja, vai tas vīrs bija spēlējis tādēļ, lai novirzītu domas no bombardēšanas, vai arī bija gribējis panākt ko citu. Viņš izšķīrās par to, ka vīrs kaut ko vēstīja. Verners allaž domāja to labāko, ja tas nebija riskanti. Tas padarīja dzīvi vienkāršāku. Šurp skrēja ļaudis. Esesieši kļuva militāri. Atskanēja pavēles. Apcietinātie stājās rindās.

Komandieris pavēlēja vienam no esesiešiem palikt pie mirušajiem un ievainotajiem; tad atskanēja pavēle skriešus doties prom pa ielu. Pēdējā bumba bija trāpījusi patvertni. Gūstek​ņiem vajadzēja to attīrīt.

Krāteris oda pēc skābēm un sēra. Tā malā slīpi rēgojās daži koki ar kailām saknēm. Zāliena režģis, izrauts no zemes, blenza debesīs. Bumba nebija tieši trāpījusi pagrabā; tā bija to saspiedusi no sāniem un aizbērusi. Apcietinātie vairāk nekā divas stundas darbojās ap ieeju. Pakāpienu pēc pakāpiena viņi atbrīvoja trepes. Tās bija saspiestas greizas. Visi strādāja, cik ātri vien spēja; viņi strādāja, it kā aprakti būtu viņu pašu biedri. Vēl pēc vienas stundas ieeja bija attīrīta. Viņi jau ilgi pirms tam dzirdēja kliedzienus un vaimanas. Pagrabā laikam no kaut kurienes vēl ieplūda gaiss. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kad viņi izcirta pirmo caurumu. Tajā parādījās kāda galva, un tā kliedza, un pēc galvas parādījās divas rokas, kas sāka raust gruvešus, it kā pa caurumu gribētu izspraukties milzīgs kurmis.

- Uzmanību! - priekšstrādnieks uzsauca. - Tas var iebrukt!

Rokas turpināja darboties. Tad no iekšpuses kāds parāva galvu atpakaļ, un caurumā parādījās cita kliedzoša galva. Arī to parāva nost. Ļaudis tur iekšā paniski cīnījās par vietu gaismā.

- Grūdiet to atpakaļ! Viņi savainosies! Caurumu vajag paplaši​nāt. Grūdiet viņus atpakaļ!

Viņi grūda prom sejas. Sejas koda viņiem pirkstos. Viņi ar cirtņiem plēsa nost cementu. Viņi strādāja tā, it kā runa būtu par viņu pašu dzīvību. Tad caurums bija pietiekami liels, lai pa to varētu izlīst pirmais apbērtais. Tas bija spēcīgs vīrietis. Levinskis tūlīt viņu pazina. Tas bija vīrs ar ūsām, kurš pirms tam bija stāvējis koloniālo preču veikalā. Viņš bija izlauzies visiem priekšā un tagad spraucās ārā un vaidēja. Viņam iesprūda vēders. Kliedzieni iekšienē kļuva stiprāki; viņš aptumšoja pagrabu. Ļaudis vilka viņu aiz kājām, lai dabūtu atpakaļ.

- Palīgā! - viņš vaimanāja augstā, svelpjošā balsī. - Palīgā! Palīdziet man tikt ārā! Ārā no šejienes! Ārā! Es gribu jums… es jums apsolu…

Viņa mazās, melnās acis izcēlās apaļajā sejā. Hitlerūsiņas trīcēja. - Palīgā! Kungi! Lūdzu! Kungi! -

Viņš atgādināja iesprūdušu roni, kurš prata runāt.

Viņi sagrāba viņu zem padusēm un beidzot izvilka ārā. Viņš nokrita, pielēca kājās un, ne vārda neteicis, aizskrēja. Gūstekņi piespieda pie ieejas dēli un to paplašināja. Tad atkāpās malā.

Cilvēki rāpās laukā. Sievietes, bērni, vīrieši - daži steidzīgi, bāli, svīzdami, kā bēgdami no kapa, citi histēriski, šņukstēdami, kliegdami, lādēdamies, un tad lēnām un klusējot tie, kurus nebija pārņēmusi panika.

Viņi skrēja un laipoja garām gūstekņiem. - Kungi, - Goldšteins čukstēja. - Vai jūs dzirdējāt? Lūdzu, kungi! Vīrietis domāja mūs…

Levinskis pamāja. - Es jums apsolu… - viņš atkārtoja roņa vārdus. - Pilnīgi neko, - viņš piemetināja.

- Viņš aizlaidās kā tāds mērkaķis. - Viņš paskatījās uz Goldšteinu. - Kas tev lēcies?

Goldšteins atbalstījās pret viņu. - Pārāk jocīgi! - Viņš tik tikko spēja paelpot. - Tā vietā, lai viņi atbrīvotu mūs… - viņš elsoja, - mēs atbrīvojam viņus…

Viņš iesmējās un lēnām sasvērās uz sāniem. Pārējie turēja viņu un ļāva noslīdēt uz zemes kaudzes.

Tad gaidīja, līdz bunkurs bija tukšs.

Viņi tur stāvēja, daudzu gadu gūstekņi, un raudzījās uz garām skrienošajiem ļaudīm, kuri bija bijuši gūstekņi dažas stundas. Levinskis atcerējās, ka reiz jau bija noticis kas līdzīgs - kad apcietinātie uz lielceļa bija satikuši bēgļus no pilsētas. Viņš redzēja izlienam no bunkura kalponi zilajā kleitā ar baltajiem punktiņiem. Viņa nopurināja kleitu un uzsmaidīja viņam. Sekoja kareivis ar vienu kāju. Viņš uzslējās, pasita padusēs kruķus un sveicināja gūstekņus, iekams kliboja tālāk. Viens no pēdējiem iznāca ļoti vecs vīrs. Viņa sejai bija garas krokas kā asinssunim. Viņš paskatījās uz apcietinātajiem. - Paldies, viņš sacīja. - Iekšā ir vēl apbērtie. - Lēnām, vārgi un cienīgi viņš devās augšā pa greizajiem pakāpieniem.

Tad apcietinātie ierāpās bunkurā.

Gūstekņi soļoja atpakaļ. Viņi bija satriekti. Viņi nesa savus mirušos un ievainotos. Apbērtais bija miris. Pie debesīm varēja vērot krāšņu vakara blāzmu. Tā pilnībā izgaismoja gaisu, un tā bija tik ļoti skaista, ka šķita, it kā laiks būtu apstājies un it kā uz stundu spētu pazust dru​pas un nāve.

- Mēs esam jauki varoņi, - Goldšteins sacīja. Viņš bija atguvies no lēkmes. - Raujamies dēļ tiem tur…

Verners pavērās viņā. - Tu vairs nedrīksti nākt līdzi. Tas ir neprāts. Tu būsi pagalam, pat ja vēl tā pamanīsies izlocīties.

- Ko man darīt? Gaidīt, lai esesieši mani atrod nometnē?

- Mums ir jāizdomā tev kaut kas cits.

Goldšteins gurdi pasmaidīja. - Man laikam gan pamazām jāpārvācas uz Mazo nometni, vai ne?

Verners nejutās pārsteigts. - Kāpēc ne? Tā ir droša, un tur mums būtu noderīgs kāds no mūsējiem. Pienāca uzraugs, kurš bija spēris Nr. 7105. Kādu brīdi viņš soļoja tam līdzās, tad iespieda tam kaut ko saujā un atkal atpalika. Nr. 7105 noraudzījās pakaļ. - Cigarete, - viņš izbrīnīts teica. - Viņi kļūst mīksti.

Drupas krīt viņiem uz nerviem, - Levinskis paskaidroja. - Viņi domā par nākotni. - Verners pamāja. Viņiem ir bail. Paturi acīs uzraugu! Varbūt mēs varam viņu izmantot.

Viņi vilkās tālāk maigajā gaismā. - Pilsēta, - Mincers pēc brīža ierunājās. - Nami. Brīvi cilvēki.

Tepat divu metru attālumā. Šķiet, ka mēs vairs neatrastos tik lielā nebrīvē.

Nr. 7105 pacēla galvu. - Gribētos zināt, ko viņi par mums domā.

- Ko lai viņi domātu? Dievs zina, cik daudz viņi zina par mums. Viņi paši neizskatās laimīgi.

- Tagad ne, - Nr. 7105 teica.

Neviens neatbildēja. Viņi sāka grūto ceļu augšā kalnā uz nometni. - Kaut man būtu tas suns! - Nr. 7105 sacīja.

- Tas būtu labs cepetis, - Mincers atbildēja. - Noteikti trīs​desmit mārciņas dzīvsvarā.

- Es nedomāju - ēšanai. Vienkārši tāpat.

Automašīnas vairs netika cauri. Visas ielas bija aizbērtas. - Brauc atpakaļ, Alfrēd, - Neibauers sacīja. - Pagaidi pie manas mājas.

Viņš izkāpa un mēģināja turpināt ceļu kājām. Viņš rāpās pāri nobrukušai sienai, kas bija nogāzusies šķērsām pāri ielai. Pārējā māja vēl stāvēja. Siena bija norauta kā aizkars, un varēja ielūkoties dzīvokļos.

Kāpnes kailas vijās augšā. Pirmajā stāvā pilnībā bija saglabājusies sarkankoka guļamistaba. Abas gultas atradās līdzās; tikai krēsls bija apgāzies un spogulis saplīsis. Stāvu augstāk virtuvē bija norauts ūdensvads. Ūdens plūda pa grīdu un no tās kā kaskāde ārā; spožs neliels ūdenskritums. Salonā stāvēja plīša sofa. Gleznas zelta rāmjos šķībi karājās virs svītrainām tapetēm. Tur, kur bija norauta priekšējā siena, stāvēja vīrietis. Viņam tecēja asinis, un viņš stingi skatījās lejup. Vīrietim aiz muguras šurpu turpu skraidīja sieviete ar čemodāniem, kuros viņa mēģināja sabāzt sīkus greznuma priekšmetus, sofas spilvenus un veļu.

Neibauers juta, ka viņam zem kājām sakustējās drupas. Viņš pagāja nost. Drupas turpināja kustēties.

Viņš noliecās un novāca akmeņus un apmetumu. Kā gurda čūska parādījās pelēka noputējusi plauksta un rokas posms. - Palīgā! - Neibauers iekliedzās.

- Šeit vēl kāds ir! Palīgā!

Neviens viņu nedzirdēja. Viņš pavērās apkārt. Uz ielas nemanīja nevienu cilvēku. - Palīgā! - viņš uzsauca vīram otrajā stāvā. Vīrietis lēnām slaucīja no sejas asinis un nereaģēja.

Neibauers pagrūda malā javas piku. Viņš ieraudzīja matus un sagrāba tos, lai vilktu ārā. Neizdevās. Alfrēd! - viņš iekliedzās un raudzījās apkārt.

Automašīnas tur vairs nebija. - Cūkas! - viņš izmeta, piepeši bezgala saniknots. - Kad viņi ir vajadzīgi, viņu nav.

Neibauers turpināja strādāt. Sviedri lija aiz uniformas apkakles. Viņš nebija radis pūlēties. Policija, viņš domāja. Glābšanas vienības! Kur ir visi tie blēži? Javas gabals salūza un sadrupa, un Neibauers ieraudzīja to, kas vēl nesen bija bijusi seja. Tagad tā bija plakana, pelēki netīra masa. Deguns bija iespiests uz iekšu. Acu vairs nebija, tās bija pilnas ar kaļķu putekļiem; lūpas bija pazudušas, un mutes vietā bija javas un atsevišķu zobu masa. Sejas vietā bija vairs tikai pelēks ovāls ar matiem, caur kuriem sūcās asins.

Neibauers sāka rīstīties un vemt. Līdzās saspiestajai galvai viņš izvēma pusdienās apēstos skābos kāpostus, cieto tējas desu, kartupeļus, rīsu pudiņu un kafiju. Viņš mēģināja kaut kur pieturēties, bet nebija pie kā. Viņš pa pusei pagriezās un turpināja vemt.

- Kas šeit notiek? - kāds jautāja viņam aiz muguras.

Bija pienācis kāds vīrs, un Neibauers nebija to dzirdējis. Svešajam rokās bija lāpsta. Neibauers norādīja uz galvu drupās.

- Kāds ir apbērts?

Galva mazliet pakustējās. Vienlaikus sakustējās arī sejas pelēkā masa. Neibauers atkal izvēmās.

Viņš pusdienās bija pārāk daudz ieēdis.

- Viņš taču nosmaks, - vīrs ar lāpstu iesaucās un piesteidzās klāt. Viņš ar rokām pārbrauca pār seju, lai atrastu degunu un to atbrī​votu, un ar pirkstiem urbināja tur, kur vajadzēja būt mutei.

Seja piepeši sāka asiņot spēcīgāk. Tuvojoties nāves brīdim, plakanā maska atdzīvojās. Mute gārdza.

Pirksti skrāpēja javu, un galva ar aklajām acīm trīcēja. Tā trīcēja un tad sastinga. Vīrs ar lāpstu uzslējās kājās. Viņš noslaucīja netīrās rokas dzeltenos zīda aizkaros, kas bija nogāzušies kopā ar logu. - Miris, viņš sacīja. - Vai tur apakšā ir vēl daudzi?

- Es nezinu.

- Vai jūs neesat no šī nama?

- Nē.

Vīrietis norādīja uz galvu. - Jūsu radinieks? Paziņa?

Viņš palūkojās uz skābajiem kāpostiem, desu, rīsiem un kartupeļiem, tad paskatījās uz Neibaueru un

paraustīja plecus. Šķiet, viņš neizjuta nekādu lielo bijību pret augstu SS darboni. Tas, protams, bija kara laikam bagātīgs ēdiens. Neibauers juta, kā nosarka. Viņš ātri pagriezās un aizlavierēja prom pa gruvešiem.

Pagāja gandrīz stunda, līdz viņš beidzot nonāca Frīdriha alejā. Tā bija neskarta. Viņš satraukts soļoja pa to. Ja nākamajā šķērsielā nami nebūs sagrauti, tad viņa tirdzniecības nams arī stāvēs vecajā vietā, viņš māņticīgi nodomāja. Šī iela bija vesela, nākamās divas arī. Viņš saņēma drosmi un gāja ātrāk.

Es vēlreiz to pārbaudīšu, viņš nodomāja: ja nākamajā ielā divas pirmās mājas nebūs noslaucītas, tad esmu sveikā ticis cauri. Tā arī bija. Tikai trešais nams bija drupu kaudze. Neibauers nospļāvās; rīkle bija sausa no putekļiem. Viņš piesardzīgi nogriezās ap stūri uz Hermaņa Gēringa ielu un palika stāvam.

Bumbas bija pamatīgi pastrādājušas. Viņa tirdzniecības nama augšējie stāvi bija pilnībā sagrauti.

Trūka stūra fasādes. Tā bija iemesta ielas otrā pusē antikvāro lietu veikalā. No turienes tālu uz ielas bija izsviests bronzas Buda. Svētais viens pats sēdēja uz neskarta bruģa gabala. Viņš turēja rokas klēpī un, mierīgi smaidīdams, pāri Vakareiropas postījumiem raudzījās dzelzceļa stacijas drupu virzienā, it kā gaidītu spoku vilcienu no Āzijas, kuram vajadzētu viņu aizvest atpakaļ pie vienkāršākiem džungļu likumiem - kur nogalināja, lai dzī​votu, nevis dzīvoja, lai nogalinātu.

Pirmajā brīdī Neibaueru bija pārņēmusi muļķīga sajūta, ka liktenis viņu zemiski piekrāpis. Visas šķērsielas bija kārtībā - un tad šis skats! Viņš jutās smagi vīlies kā mazs bērns. Viņš būtu varējis raudāt.

Kaut kam tādam vajadzēja notikt ar viņu, viņu! Neibauers pārlaida skatienu ielai. Dažas mājas vēl stāvēja. Kāpēc tās ir veselas? - viņš domāja. Kāpēc tas notiek ar mani, ar godīgu patriotu, labu laulāto draugu, gādīgu tēvu?

Viņš apgāja apkārt bumbas izrautai bedrei uz ielas. Visi modes preču nodaļas skatlogi bija izbiruši.

Kā ledus visapkārt mētājās lauskas. Tās čirkstēja viņam zem kājām. Viņš piegāja klāt: „Jaunākā mode vācu sievietei”. Izkārtne pa pusei bija noslīdējusi. Viņš pieliecās un iegāja telpā. Tur oda pēc ugunsgrēka, tomēr liesmas neredzēja. Manekenes bija samestas juku jukām. Izskatījās, ka tās būtu izvarojis mežoņu bars. Dažas gulēja uz muguras, uzrautām kleitām, saslietām kājām; citas - ar salauztām rokām, izstiepušas vaska pēcpuses, uz vēdera. Viena bija kaila, tikai rokās vēl bija cimdi; kāda cita stāvēja stūri, salauztu kāju, platmali galvā un tīkliņu sejai priekšā. Visas smaidīja - un tas piešķīra viņām šausmīgi netiklu izskatu.

Pagalam, Neibauers domāja. Pagalam. Zaudēts. Ko tagad teiks Zelma? Pasaulē nebija taisnības. Viņš devās atpakaļ un pa gruvešiem un stiklu brida apkārt namam. Kad viņš sasniedza stūri, otrā ielas pusē ieraudzīja kādu stāvu, kas, viņu izdzirdējis, pieliecās un aizskrēja. - Stāt! - Neibauers iekliedzās. - Paliec, kur esi! Vai arī es šaušu! - Stāvs apstājās. Tas bija mazs vīriņš saburzītā apģērbā. - Nāc šurp!

Vīrs vilkās uz šo pusi. Neibauers pazina svešo tikai tad, kad viņš bija pienācis pavisam tuvu. Tas bija tirdzniecības nama agrākais īpaš​nieks.

- Blanks! - viņš izbrīnīts sacīja. - Vai tas esat jūs?

- Tieši tā, oberšturmbanfīrera kungs.

- Ko gan jūs šeit darāt?

- Atvainojiet, oberšturmbanfīrera kungs. Es… es…

- Runājiet saprotami, cilvēk mīļais! Ko jūs šeit darāt? - Neibauera uniforma bija atstājusi iespaidu tā viņam ļāva atgūt auto​ritāti un atgūties pašam.

- Es… es… - Blanks stostījās. - Es tikai atnācu uz šejieni, lai… lai…

- Ko „lai”, „lai”?

Blanks bezpalīdzīgi norādīja uz drupu kaudzi.

- Lai par to papriecātos, jā?

Blanks gandrīz atsprāga atpakaļ. - Nē, nē, oberšturmbanfīrera kungs! Nē, nē! Tikai - žēl tā visa, viņš čukstēja. - Žēl.

- Protams, ka žēl! Tagad jūs varat smieties.

- Es nesmejos! Es nesmejos, oberšturmbanfīrera kungs!

Neibauers nopētīja viņu. Blanks bailīgi stāvēja viņa priekšā, rokas cieši piespiedis augumam. - Jums ir veicies labāk nekā man, - Nei​bauers pēc brīža rūgti noteica. - Jums tika labi samaksāts. Vai var​būt ne?

- Tieši tā, oberšturmbanfīrera kungs.

- Jūs dabūjāt naudu. Es - gruvešu kaudzi.

- Tieši tā, oberšturmbanfīrera kungs! Man ļoti žēl - ārkārtīgi žēl. Šis atgadījums…

Neibauers stingi vērās uz priekšu. Tagad viņš patiesi uzskatīja, ka Blanks veicis spīdošu darījumu.

Viņš brīdi apsvēra, vai par nelielu summu nevarētu atpārdot Blankam gruvešus. Bet tas bija pretēji partijas pamatlikumiem. Un turklāt pat drupas bija vērtas vairāk, nekā viņš savulaik bija samaksājis Blankam. Nemaz nerunājot par zemesgabalu. Viņš bija samaksājis piecus tūkstošus. Gada īre vien bija piec​padsmit tūkstoši. Piecpadsmit tūkstoši! Pazaudēti!

- Kas jums kaiš? Kāpēc jūs nervozi kustināt rokas?

- Nekas, oberšturmbanfīrera kungs! Es pirms vairākiem gadiem nokritu.

Blanks svīda. Rupjas lāses no pieres tecēja acīs. Viņš vairāk mirkšķināja labo aci nekā kreiso.

Kreisajā, kas bija no stikla, viņš tā nejuta sviedrus. Blankam bija bail, ka Neibauers viņa trīcēšanu varētu uzskatīt par bezkaunīgu. Kaut kas līdzīgs jau bija atgadījies. Bet Neibauers tobrīd ne par ko tādu nedomāja; ne par to, ka toreiz, pirms veikala pārdošanas, Vēbers nometnē bija nopratinājis Blanku. Viņš tikai raudzījās uz gruvešu kaudzēm. - Jums palaimējās vairāk nekā man, - viņš sacīja. - Varbūt savulaik jūs tā nedomājāt. Bet tagad jūs būtu visu zaudējis. Jūs vismaz dabūjāt krietnu summu.

Blanks neuzdrošinājās noslaucīt sviedrus. - Tieši tā, oberšturm​banfīrera kungs, - viņš nomurmināja.

Neibauers piepeši vērīgi uzlūkoja Blanku. Viņu bija pārņēmusi kāda doma. Doma, kas pēdējo nedēļu laikā arvien biežāk bija iešāvusies prātā. Pirmo reizi viņš bija to sajutis, kad tika izpostīta Mellernes avīzes ēka; viņš bija to aizdzinis, taču tā atkal no jauna bija parādījusies kā uzmācīga muša. Vai patiesi varēja būt tā, ka Blanki atkal reiz šeit atgriezīsies? Tas vīrs viņa priekšā neizskatījās pēc tāda; viņš bija vraks. Bet gruvešu kaudzes visapkārt jau arī nebija kas cits. Tās neatgādināja uzvaru. Īpaši tad, ja tās piederēja tev. Viņam ienāca prātā Zelma ar saviem nelaimes vēstījumiem. Un tad vēl avīžu ziņas! Krievi bija pie Berlīnes, tur neko nevarēja grozīt. Rūra bija ielenkta, tā arī bija tiesa.

- Klausieties, Blank, - viņš sirsnīgi ierunājās. - Es taču iztu​rējos pret jums ļoti pieklājīgi, ko?

- Pārlieku! Pārlieku!

- Tas taču jums ir jāatzīst, ko?

- Noteikti, oberšturmbanfīrera kungs. Noteikti.

- Cilvēcīgi…

- Ļoti cilvēcīgi, oberšturmbanfīrera kungs. Esmu bezgala patei​cīgs…

- Nujā, - Neibauers novilka. - To neaizmirstiet! Es visādi riskēju jūsu dēļ. Ko vispār jūs šeit darāt?

Pilsētā?

Kāpēc jūs jau sen neesat kādā nometnē, viņš gandrīz būtu pajau​tājis.

- Es… es…

Blanks bija nosvīdis slapjš. Viņš nezināja, ar ko tas varēja beigties. Viņa pieredze liecināja, ka nacistiem, kuri runāja laipni, allaž bija rezervē sevišķi baismīgs joks. Vēbers bija tā runājis, pirms bija izsitis viņam aci. Viņš nolādēja sevi: viņš nebija drīkstējis atstāt slēptuvi, lai apskatītu savu veco veikalu.

Neibauers manīja Blanka apjukumu. Viņš izmantoja izdevību. - Par to, ka jūs atrodaties brīvībā, Blank, - jūs taču zināt, kam par to jāpateicas, ko?

- Tieši tā, paldies, liels paldies, oberšturmbanfīrera kungs!

Blankam nebija iemesla pateikties Neibaueram. Viņš to zināja, un arī Neibauers zināja. Taču gruzdošo drupu priekšā piepeši veci priekšstati sāka zaudēt asumu. Nekas vairs nebija droši. Vajadzēja uzmanīties. Neibaueram tas šķita neprātīgi, bet patiesi nevarēja zināt, vai tāds žīds kādu dienu nebūs noderīgs. Viņš izvilka „Vācu sardzi”. - Ņemiet, Blank. Laba zālīte. Toreiz citādi nevarēja. Vienmēr

atcerieties, kā es jūs aizsargāju!

Blanks nesmēķēja. Bija jāpaiet gadiem, lai pēc Vēbera eksperimentiem ar degošām cigaretēm, atkal sajūtot tabakas dvaku, viņš vairs nekristu histērijā. Tomēr viņš neuzdrošinājās atteikt. - Liels paldies.

Oberšturmbanfīrera kungs ir ļoti laipns.

Viņš piesardzīgi devās prom, paralizētajā rokā turēdams cigāru. Neibauers pavērās apkārt. Neviens nebija redzējis viņu sarunājamies ar žīdu. Tā bija labāk. Viņš tūlīt aizmirsa Blanku un ķērās pie rēķināšanas. Tad viņš sāka ostīt gaisu. Deguma smaka bija kļuvusi spēcīgāka. Viņš steidzīgi pārgāja ielas otrā pusē. Tur dega modes preču veikals. Viņš metās atpakaļ un kliedza: - Blank! Blank! - un, kad to neredzēja: - Ugunsgrēks! Ugunsgrēks!

Neviens nenāca. Pilsētā dega vairākās vietās, un ugunsdzēsēji jau sen vairs netika ar visu galā.

Neibauers atkal skrēja uz modes preču veikalu. Viņš iemetās iekšā, sagrāba auduma baķi un vilka to ārā.

Otrreiz tas neizdevās. Mežģīņu kleita, ko viņš bija satvēris, uzliesmoja viņa rokās. Uguns šaudījās pār audumiem un kleitām. Viņš vēl paspēja tikt laukā.

Neibauers no otras ielas puses bezspēcīgi nolūkojās ugunsgrēkā. Liesmas sasniedza manekenes, apņēma tās, aprija kleitas - un piepeši kusdamas, degdamas tās dīvaini atdzīvojās. Tās kustējās un izslējās. Rokas pacēlās un saliecās; tā bija vaska elle - tad viss saplaka, un uguns pārvēlās visam pāri kā līķiem krematorijā.

Neibauers atkāpās no svelmes, līdz uzgrūdās Budam. Nemaz nepaskatījies, viņš apsēdās uz tā, bet tūlīt pietrūkās kājās. Viņš nebija pamanījis, ka svētā galvasrotai bija bronzas smaile. Viņš saniknots skatījās uz izglābto baķi sev pie kājām; tas bija gaiši zils audums, uz kura bija uzdrukāti lidojoši putni.

Viņš iespēra pa to ar zābaku. Nolāpīts! Kāda velna pēc?! Viņš aizvilka baķi atpakaļ un iemeta liesmās.

Lai viss iet pie velna! Nolāpīts! Viņš devās prom no tās vietas. Viņš vairs neko no tā negribēja redzēt!

Dievs vairs nebija kopā ar vācie​šiem. Odins arī ne. Kurš gan bija?

Aiz kādas gruvešu kaudzes iepretim ielai lēnām parādījās bāla seja. Jozefs Blanks noraudzījās nopakaļ Neibaueram. Un pirmo reizi daudzu gadu laikā viņš smaidīja. Viņš smaidīja, ar paralizētajiem pirkstiem salauzdams cigāru.

XVI KREMATORIJAS PAGALMĀ ATKAL stāvēja astoņi cilvēki. Visiem bija politieslodzīto sarkanā uzšuve. Bergers nepazina nevienu no tiem, tomēr zināja, kas tos sagaida.

Uzraugs Dreijers jau bija ieņēmis savu vietu pagrabā. Bergers juta, ka viņā sabruka kaut kas, kas allaž slepus pieļāva, ka varēs atlikt nodomāto. Dreijers nebija te rādījies trīs dienas. Tas Bergeru bija kavējis paveikt to, ko viņš bija nolēmis. Šodien vairs nebija iespējama nekāda izlocīšanās; viņam vajadzēja riskēt.

- Ķeries tūlīt klāt, - Dreijers īgni noteica. - Citādi mēs netiksim galā. Viņi taču atkal sprāgst kā mušas!

Dārdēdami lejā gāzās pirmie līķi. Trīs apcietinātie tos izģērba un sašķiroja to mantas. Bergers pārbaudīja zobus; tad tie trīs ielika mirušos liftā. Pusstundu vēlāk ieradās Šulte. Viņš izskatījās možs un izgulējies, tomēr nepārtraukti žāvājās. Dreijers rakstīja, un Šulte laiku pa laikam pavērās viņam pār plecu. Pagrabs bija liels un izvēdināts, tomēr mirušo smaka drīz kļuva ļoti stipra. Tā bija iesūkusies arī apģērbā, ne tikai kailajos ķermeņos. Līķu lavīna nemitējās; šķiet, tā apbēra laiku, un Bergers gandrīz nezināja, vai bija jau vakars vai tikai pusdienlaiks, kad Šulte beidzot piecēlās un pavēstīja, ka dosies paēst.

Dreijers sakārtoja savas lietas. - Cik daudz mēs esam priekšā krematorijai?

- Par divdesmit diviem cilvēkiem.

- Labi. Pusdienu pārtraukums. Pasakiet tiem augšā, lai pārtrauc mest lejā, kamēr es atgriežos.

Trīs pārējie apcietinātie tūlīt izgāja ārā. Bergers vēl sagatavoja apskatei vienu mirušo. - Beidz!

Vācies! - Dreijers noņurdēja. Pūtīte uz viņa augšlūpas bija pārvērtusies sāpīgā augonī.

Bergers piecēlās kājās. - Mēs aizmirsām piereģistrēt šo te.

- Ko? - Mēs aizmirsām pierakstīt šo mirušo.

- Muļķības! Mēs visus pierakstījām.

- Nav tiesa. - Bergers runāja tik mierīgi, cik spēja. - Mēs pie​rakstījām vienu cilvēku mazāk.

- Paklau! - Dreijers eksplodēja. - Vai tu esi jucis? Kas tās par blēņām?!

- Mums ir jāpieraksta vēl viens vīrs.

- Ak tā? - Dreijers tagad vērīgi paskatījās uz Bergeru. - Un kāpēc mums tas būtu jādara?

- Lai saskanētu saraksti.

- Neraizējies par maniem sarakstiem.

- Es neraizējos par citiem. Tikai par šo vienu.

- Citiem? Kādi citi tad vēl ir, tu skelet?

- Zeltlietu.

Dreijers brīdi klusēja. - Tā, un ko tas viss patiesībā nozīmē? - viņš jautāja.

Bergers ievilka elpu. - Tas nozīmē, ka man ir vienalga, vai zelt​lietu saraksti saskan vai ne.

Dreijers sakustējās, tomēr savaldījās. - Tie saskan, - viņš drau​dīgi sacīja.

- Varbūt. Varbūt arī ne. Tos tikai vajag salīdzināt.

- Salīdzināt? Ar ko?

- Ar maniem sarakstiem. Es arī visu pierakstu, kopš šeit strādāju. Katram gadījumam. Manai zināšanai.

- Paskat tikai! Arī visu pieraksta, pielīdējs tāds! Un tu domā, ka tev ticēs vairāk nekā man?

- Es to uzskatu par iespējamu. Es no saviem sarakstiem negūstu nekādu labumu.

Dreijers nopētīja Bergeru no galvas līdz kājām, it kā redzētu viņu pirmo reizi. - Ak negūsti? Tam es neticu. Un, lai man to pateiktu, tu esi nogaidījis īsto brīdi šeit, pagrabā, ko? Vienatnē ar mani - tā bija tava kļūda, tu olgalvi! - Viņš ļauni pasmīnēja. Augonis sāpēja. Smīnot viņš izskatījās pēc dusmīga suņa, kurš atņirdzis zobus. - Vai tu varētu pateikt, kas tagad man var liegt iedauzīt tavu olas galvu un nolikt tevi pie pārējiem? Vai arī aizspiest tev rīkli? Tad tu pats būsi tas, kura tev pietrūks tavos sarakstos. Nebūs vajadzīgi nekādi paskaidrojumi. Mēs taču esam vieni. Tu vienkārši nokriti. Sirds vājums. Viens mirušais vairāk neko nenozīmē. Nekas netiks pārbaudīts. Es tevi jau piereģistrēšu.

Dreijers nāca tuvāk. Viņš bija vairāk nekā sešdesmit mārciņu smagāks par Bergeru. Bergeram - pat ar stangām rokā - nebija ne mazāko izredžu. Bergers soli atkāpās un paklupa pār mirušajiem, kas gulēja viņam aiz muguras. Dreijers satvēra viņa roku un izgrieza plaukstas locītavu. Bergers palaida vaļā stangas, un tās nokrita zemē. - Tā ir labāk, - Dreijers noteica. Ar vienu rāvienu viņš pievilka Bergeru tuvāk. Viņa saviebtā seja atradās tuvu Bergera acīm. Tā bija sarkana, un uz lūpas mirdzēja augonis ar zilām malām. Bergers neko neteica, tikai atlieca atpakaļ galvu, cik tālu vien iespējams, un sasprindzināja kakla muskuļus.

Viņš redzēja, kā pacēlās Dreijera labā roka. Prāts kļuva skaidrs. Bergers zināja, ko darīt. Laika bija maz, tomēr, par laimi, roka cēlās tik lēnām kā palēninātā filmā. - Mēs sagaidījām, ka šādi rīkosieties, viņš nobēra. - Viss ir uzrakstīts, un liecinieki ir parakstījušies.

Roka neapstājās. Tā kustējās lēnām, tomēr cēlās augstāk. - Muļķības! - Dreijers noņurdēja. - Gribi atrunāties. Viss ir muļķības. Tu vairs ilgi nerunāsi!

- Tās nav muļķības. Mēs rēķinājāmies ar to, ka jūs mēģināsiet mani novākt. - Bergers cieši vērās Dreijeram acīs. - Tas ir pirmais, kas stulbajiem pauriem allaž ienāk prātā. Tas ir izlikts uz papīra un kopā ar sarakstu par diviem zelta gredzeniem un zelta brillēm, kuru trūkst, tiks nodots nometnes priekšniekam, ja es vakarā neatgriezīšos.

Dreijera acis zvēroja. - Ak tā? - viņš novilka.

- Tieši tā! Domājat, ka es nezināju, ar ko riskēju?

- Ak tu zini?

- Jā. Viss ir uzrakstīts. Vēbers, Šulte un Šteinbrenners vēl labi atcerēsies tās zelta brilles, kuru trūkst.

Tās piederēja kādam vienacim. To tik drīz neaizmirst.

Roka apstājās. Tā stāvēja pacelta un tad nokrita lejā. - Tas nebija zelts, - Dreijers sacīja. - Tu pats teici.

- Tas bija gan zelts.

- Tās bija bezvērtīgas. Krāms. Metamas prom.

- To jūs pats varēsiet paskaidrot. Mums ir liecinieki, tā vīra draugi, kuram brilles piederēja. Tas bija tīrs baltais zelts.

- Utainais suns!

Dreijers pagrūda Bergeru. Bergers atkal nokrita. Viņš mēģināja kaut kur pieturēties un sajuta zem savas plaukstas mirušā zobus un acis. Viņš nokrita pār to, tomēr neizlaida Dreijeru no redzesloka.

Dreijers strauji elpoja. - Tā… Un kā tu domā, kas notiks ar taviem draugiem? Domā, viņus atalgos?

Kā līdzzinātājus tam, ka tu mēģināji šeit ieblēdīt vēl vienu mirušo?

- Viņi nav nekādi līdzzinātāji.

- Un kurš tam noticēs?

- Kurš jums noticēs, kad jūs to stāstīsiet? Noticēs tikai tam, ka jūs to izdomājāt, lai gredzenu un briļļu dēļ mani novāktu. - Bergers bija piecēlies kājās. Viņš juta, ka piepeši sācis drebēt. Viņš noliecās un tīrīja ceļgalus. Tur nebija ko tīrīt, bet viņš nespēja apspiest trīsas savās kājās un negribēja, ka Dreijers to redzētu.

Dreijers to nemanīja. Viņš ar pirkstiem taustīja augoni. Bergers redzēja, ka tas bija pārsprādzis. No tā nāca strutas. - Nedariet to, - viņš teica.

- Ko? Kas par lietu?

- Neaiztieciet augoni. Līķu inde ir nāvējoša.

Dreijers blenza Bergerā. - Es šodien neesmu pieskāries nevie​nam līķim.

- Bet es gan. Un jūs satvērāt mani. Mans priekšgājējs nomira no asins saindēšanās.

Dreijers atrāva labo roku no sejas un noslaucīja gar biksēm.

- Sasodīts! Kas tikai nenotiek! Nolādētā cūcība! Es jau pieskāros! - Viņš paskatījās uz saviem pirkstiem, it kā viņam būtu lepra. - Kusties! Dari kaut ko! - viņš uzkliedza Bergeram. - Domā, ka es gribu nosprāgt?

- Skaidrs, ka ne. - Bergers bija nomierinājies. Dreijera domu ievirzīšana citā gultnē bija devusi viņam laiku. - Īpaši tagad ne, kad līdz kara beigām palicis tik maz, - viņš piemetināja.

- Ko? - Kad līdz kara beigām palicis tik maz, - Bergers atkārtoja.

- Ko, līdz kara beigām? Dari kaut ko, mērgli! Uzliec kaut ko virsū!

Dreijers bija kļuvis bāls. Bergers atnesa joda pudelīti, kas stāvēja uz plaukta. Viņš zināja, ka Dreijeram nedraudēja briesmas; tas arī viņam bija vienalga. Galvenais, ka viņš bija novirzījis tā domas.

Viņš apzieda augoni ar jodu. Dreijers sarāvās. Bergers nolika pudelīti. - Tā, tas ir dezinficēts.

Dreijers mēģināja paskatīties uz augoni. Viņš šķielēja gar degunu uz leju. - Noteikti?

- Noteikti.

Dreijers vēl brīdi šķielēja. Tad kā trusis pakustināja augšlūpu. - Tā, un ko tu īsti gribi? - viņš noprasīja.

Bergers manīja, ka uzvarējis. - To, ko teicu. Apmainīt viena mirušā datus. Tas ir viss.

- Un Šulte?

- Viņš nepievērsa uzmanību. Ne jau uzvārdiem. Turklāt viņš divreiz bija izgājis ārā.

Dreijers apsvēra. - Un apģērbs? Kā būs ar to?

- Viss saskanēs. Arī numuri.

- Kā tā? Tu… - Jā, - Bergers atteica. - Pie manis ir tas, ko mēs gribam samainīt.

Dreijers pavērās viņā. - Jūs to esat visai labi izplānojuši. Vai var​būt tu viens?

- Nē.

Dreijers iebāza rokas kabatās un dažas reizes lēnām soļoja šurpu turpu. Tad apstājās Bergera priekšā. - Un kurš galvos, ka tavs tā sau​camais saraksts tomēr neuzpeld?

- Es. Dreijers paraustīja plecus un nospļāvās.

- Līdz šim tie bija tikai saraksti, - Bergers mierīgi sacīja. - Saraksti un apsūdzība. Es būtu varējis tos izmantot, un man nekas nenotiktu; mani, augstākais, būtu paslavējuši. Pēc šiem te… - viņš norādīja uz dokumentiem, kuri atradās uz galda, - es esmu līdzvainīgs viena gūstekņa pazušanā.

Dreijers apdomājās. Viņš uzmanīgi pakustināja augšlūpu un atkal pašķielēja.

- Jums tas risks ir ievērojami mazāks, - Bergers turpināja. - Jums būs tikai par vienu pārkāpumu vairāk pie tiem trim vai četriem. Nav lielas atšķirības. Bet es to uzņemos pirmo reizi. Man ir daudz lielāks risks. Manuprāt, tā ir pietiekama garantija.

Dreijers neatbildēja.

- Vēl ir jāapsver kas cits, - sacīja Bergers, turpinādams viņu vērot. - Karš tikpat kā ir zaudēts. Vācu karaspēks ir atspiests no Āfrikas un Staļingradas tālu pāri robežām un aiztriekts pāri Reinai. Vairs nelīdz nekāda propaganda un runas par slepeniem ieročiem. Pēc pāris nedēļām vai mēnešiem viss beigsies. Tad arī šeit pienāks atmaksas stunda. Kāpēc jums būtu jāizpērk citu vaina? Kad kļūs zināms, ka jūs mums palīdzējāt, jūs būsiet drošībā.

- Kas tas ir: mums?

- Mūsu ir daudz. Visur. Ne tikai Mazajā nometnē.

- Un ja nu es tagad ziņošu? Ka jūs tādi esat?

- Kāds tam sakars ar gredzeniem un zelta brillēm?

Dreijers pacēla galvu un greizi pasmaidīja. - Jūs patiesi esat visu labi pārdomājuši, ko?

Bergers klusēja.

- Vai tas vīrs, kuru jūs gribat samainīt, gatavojas bēgt?

- Nē. Mēs tikai gribam viņu pasargāt no tā tur. - Bergers norā​dīja uz āķi pie sienas.

- Politiskais?

- Jā.

Dreijers samiedza acis. - Un ja nāks stingra pārbaude un viņu atradīs? Ko tad?

- Barakas ir pārpildītas. Viņu neatradīs.

- Viņu var pazīt. Ja viņš ir zināms politieslodzītais.

- Viņš nav zināms. Un pie mums, Mazajā nometnē, mēs visi izskatāmies līdzīgi. Tur nav daudz ko pazīt.

- Vai jūsu bloka vecākais ir lietas kursā?

- Jā, - Bergers meloja. - Citādi taču tas nebūtu iespējams.

- Vai jums ir sakari kancelejā?

- Mums visur ir sakari.

- Vai jūsu vīrs ir ietetovējis savu numuru?

- Nē.

- Un mantas?

- Es zinu, kas ir jāsamaina. Es jau noliku malā.

Dreijers paskatījās uz durvīm. - Tad sāc! Aiziet! Ātri, iekams kāds nāk.

Viņš pavēra durvis spraugā un klausījās, kas notiek ārpusē. Bergers ložņāja starp mirušajiem un tos

pārmeklēja. Pēdējā brīdī viņam vēl kas bija iešāvies prātā. Viņš gribēja izdarīt dubultu apmaiņu. Šādā veidā Dreijeru varēja tā maldināt, ka viņš nekad nespētu uzzināt Nr. 509 vārdu.

- Ātri! Sasodīts! - Dreijers lādējās. - Ko tu tur tik ilgi meklē?

Bergeram bija palaimējies ar trešo mirušo; viņš bija no Mazās nometnes, un uz viņa ķermeņa nebija nekādas zīmes. Viņš novilka tam jaku, izņēma no savas jakas apakšas paslēpto Nr. 509 jaku un bikses un uzvilka tās līķim. Tad iemeta drēbju kaudzē mirušā lietas un izvilka no kaudzes apakšas jaku un bikses, ko pirms tam bija nolicis sāņus. Viņš tās aptina ap gurniem, virs tām savilka bikšu auklu un atkal uzģērba pats savu jaku.

- Kārtībā.

Bergers noelsās. Acu priekšā pa sienām slīdēja melni plankumi. Dreijers pagriezās. - Viss kārtībā?

- Jā.

Lifts, kurā atradās kailie līķi, uzbrauca augšā un pēc brīža tukšs atkal atgriezās.

- Tagad es iešu un pasaukšu tos trīs no āra, lai krauj līķus, - Dreijers sacīja. - Pa to laiku tu šeit būsi viens. Saprati?

- Sapratu, - Bergers atbildēja.

- Un saraksti…

- Es tos atnesīšu rīt. Vai arī es varu tos iznīcināt.

- Vai es varu uz to paļauties?

- Noteikti.

Dreijers kādu mirkli apsvēra. - Tu taču tagad esi iekšā tajā visā, - viņš noteica. - Vairāk nekā es. Vai varbūt ne?

- Daudz vairāk.

- Un ja kaut kas nāks gaismā…

- Es klusēšu. Man ir inde. Es nerunāšu.

- Jums, kā šķiet, patiesi ir viss. - Dreijera seja gribot negribot pauda cieņu. - Es to nezināju. - Citādi es būtu uzmanījis labāk, viņš domāja. Šie nolādētie trīsceturtdaļmiroņi! Pat viņiem nevarēja uzticēties. Sāc ar liftu… - Viņš gribēja iet.

- Šeit ir vēl kas, - Bergers ieteicās.

- Kas? Bergers izvilka no kabatas piecas markas. Dreijers tās paņēma. - Vismaz kaut kas par risku…

- Nākamnedēļ dabūsi vēl piecas markas…

- Un - par ko?

- Tā. Vienkārši vēl piecas markas par šo te.

- Labi. - Dreijers savilka lūpas, bet tūlīt atkal atslābināja; augonis sāpēja. - Es galu galā neesmu nekāds necilvēks, - viņš sacīja.

- Vienmēr labprāt palīdzu kādam biedram. - Viņš aizgāja. Bergers atspiedās pret sienu. Reiba galva.

Viss bija izdevies labāk, nekā viņš bija gaidījis. Bergers neko sev neiestāstīja; viņš zināja, ka Dreijers vēl joprojām domāja par to, kā varētu viņu novākt. Pagaidām tas bija novērsts, piedraudot ar pagrīdes kustību un apsolot nākamās piecas markas. Dreijers tās gaidīs. Uz kriminālnoziedzniekiem varēja paļauties tajā ziņā, ka viņi izmantoja savas priekšrocības; tā bija mācība, kuru veterāniem bija ieborējis Handke. Nauda bija nākusi no Levinska un viņa grupas. Viņi turpinās palīdzēt. Bergers pataustīja jaku, ko bija aptinis sev apkārt. Tā turējās stingri. Neko nevarēja redzēt. Tā bija plāna, un viņa paša jaka vēl tagad brīvi karājās uz auguma. Mute bija sausa. Līķis ar neīsto numuru gulēja viņa priekšā. Bergers izvilka no kaudzes kādu citu un piestūma to blakus neīstajam mironim. Nākamajā acumirklī pa lūku iegāzās jauns līķis. Krāvēji atkal bija ķērušies pie darba. Dreijers parādījās kopā ar trim apcietinātajiem. Viņš pameta skatienu uz Bergeru. - Ko tu šeit dari? Kāpēc neatrodies ārā? - viņš uzkliedza.

Tas bija alibi. Tiem trim citiem vajadzēja iegaumēt, ka Bergers viens pats bija uzturējies pagrabā.

- Man vēl vajadzēja izraut vienu zobu, - Bergers atteica.

- Muļķības! Tev jādara tas, ko pavēl. Citādi taču var notikt viss kaut kas.

Dreijers tūļīgi apsēdās pie galda ar sarakstiem. - Turpināt! - viņš nokomandēja.

Neilgi pēc tam atnāca Šulte. Viņam kabatā bija Kniges darbs „Kā uzvesties sabiedrībā”, viņš paņēma to un sāka lasīt.

Mirušo izģērbšana turpinājās. Trešais rindā bija vīrs ar neīsto jaku. Bergers bija tā izkārtojis, ka viņu izģērba divi no palīgiem. Viņš dzirdēja tos nosaucam 509. numuru. Šulte nepacēla acis. Viņš klasiskajā labu manieru mācību grāmatā lasīja noteikumus, kā ēdamas zivis un vēži. Maijā viņš gaidīja savas līgavas vecāku ielūgumu un gribēja būt sagatavojies. Dreijers vienaldzīgi pierakstīja datus un salīdzināja ar bloka ziņojumu. Ceturtais mirušais atkal bija politiskais. Bergers pats viņu pieteica. Viņš izrunāja numuru mazliet skaļāk un pamanīja, ka Dreijers pacēla skatienu. Viņš aiznesa pie galda mirušā mantas. Dreijers pavērās viņā. Bergers ar acīm deva mājienu. Tad paņēma stangas un kabatas lukturīti un noliecās pār mirušo. Viņš bija panācis to, ko gribēja. Dreijers domāja, ka ceturtā vārds ir tā vēl dzīvā vārds, kurš tika samainīts, - un nevis trešā. Tā viņš tika novirzīts no pēdām un nekādā ziņā nevarēja neko izpaust.

Durvis atvērās. Ienāca Šteinbrenners. Viņam sekoja Breiers, bunkura uzraugs, un šarfīrers Nīmanis. Šteinbrenners uzsmaidīja Šultem.

- Mums būs tevi jānomaina, kad piereģistrēs visus mirušos. Vēbera pavēle. Šulte aizvēra grāmatu. - Vai esam galā? - viņš pajautāja Dreijeram.

- Tur ir vēl četri līķi.

- Labi. Pabeidziet! Šteinbrenners atspiedās pret sienu, uz kuras bija redzami pakārto skrāpējumi. - Pabeidziet tikai.

Mums ir laiks. Un tad nosūtiet lejā tos piecus vīrus, kuri no augšas meta līķus. Mēs esam sagatavojuši viņiem pārsteigumu.

- Jā, - Breiers noteica, - šodien ir mana dzimšanas diena.

- Kurš no jums ir Nr. 509? - Goldšteins jautāja.

- Kāpēc gribi zināt?

- Mani atsūtīja uz šejieni.

Bija vakars, un Goldšteins kopā ar divpadsmit citiem vīriem bija ieradies Mazajā nometnē. - Mani sūta Levinskis, - viņš sacīja Ber​geram.

- Vai tu būsi mūsu barakā?

- Nē. 21. barakā. Steigā nekas cits nebija izdarāms. Vēlāk to var mainīt. Man bija pēdējais laiks doties prom. Kur ir Nr. 509?

- Tāda Nr. 509 vairs nav.

Goldšteins pacēla acis. - Miris vai noslēpies?

Bergers vilcinājās.

- Tu vari viņam uzticēties, - sacīja Nr. 509, kurš tupēja līdzās viņam. - Levinskis stāstīja par viņu, kad pēdējo reizi bija šeit.

Viņš vērsās pie Goldšteina. - Mani tagad sauc Flormanis. Kas jauns? Mēs sen neesam par jums dzirdējuši.

- Sen? Divas dienas…

- Tas ir ilgs laiks. Kas jauns? Nāc šurp! Šeit neviens nevar noklausīties.

Viņi apsēdās savrup no pārējiem. - Vakarnakt sestajā blokā mēs savā radio varējām noklausīties ziņas. Angļu. Bija daudz traucējumu, bet bija skaidri dzirdams: krievi jau apšauda Berlīni.

- Berlīni?

- Jā…

- Un amerikāņi un angļi?

- Par viņiem nebija nekādu jaunu ziņu. Bija traucējumi, un mums vajadzēja būt piesardzīgiem. Rūras apgabals ir ielenkts, un viņi ir tālu viņpus Reinai, tas ir droši.

Nr. 509 stingi vērās uz dzeloņstieplēm, aiz kurām zem smagiem lietus mākoņiem kvēloja vakara blāzmas svītra. - Cik lēni tas viss velkas…

- Lēni? Tu to uzskati par lēnu? Pēc gada vācu armija būs atsista no Krievijas līdz Berlīnei un no Āfrikas līdz Rūrai - un tu saki „lēni”?

Nr. 509 pakratīja galvu. - Es nedomāju to. Mums šeit tas ir lēni. Mums. Pēkšņi! Vai tu to nesaproti?

Es šeit esmu daudzus gadus - un šis šķiet visgausākais pavasaris no visiem. Tas ir lēns, jo ir tik grūti gaidīt.

- Saprotu. - Goldšteins pasmaidīja. Krīta balti zobi spīdēja viņa pelēkajā sejā. - Man tas nav nekas svešs. It sevišķi naktīs. Kad nav iespējams gulēt un nav ko elpot. - Viņa acis nesmaidīja. Tās palika vienaldzīgas un svina pelēkas. - Tas ir sasodīti lēni, ja uz to rau​gās tā.

- Jā, tas ir tā, kā es domāju. Pirms pāris nedēļām mēs vēl neko nezinājām. Tagad jau viss liekas lēni.

Dīvaini, kā viss mainās, kad ir cerības. Tu gaidi. Un baidies, ka tevi vēl notvers. - Nr. 509 domāja par Handki. Viņš vēl nebija drošībā. Mahinācija būtu puslīdz apmierinoša, ja Handke pats personiski nepazītu Nr. 509. Nr. 509 tad vienkārši būtu kļuvis par līķi - jo līķis bija piereģistrēts kā Nr. 509. Tagad viņš oficiāli bija miris, un viņu sauc Flormanis, tomēr viņš vēl joprojām atradās Mazajā nometnē. Nekas cits nebija panākams; jau tas vien bija daudz, ka visā bija iesaistījies bloka vecākais no 20. barakas, kurā bija nomiris Flormanis. Nr. 509 vajadzēja būt piesardzīgam, lai Handke viņu nemanītu. Viņam vajadzēja būt piesardzīgam arī tādēļ, lai viņu nenodotu kāds cits. Turklāt te arvien vēl bija Vēbers, kurš negaidītas pārbaudes laikā varēja viņu pazīt.

- Vai tu atnāci viens? - viņš jautāja Goldšteinam.

- Nē. Kopā ar mani atsūtīja ari divus citus.

- Vai ieradīsies vēl kāds?

- Laikam. Bet ne oficiāli nosūtīti. Mēs tur noslēpām vismaz piec​desmit līdz sešdesmit cilvēkus.

- Kur jūs tik daudz varat noslēpt?

- Viņi katru nakti maina barakas. Guļ citur.

- Un ja esesieši pavēl viņiem doties darbā? Vai arī uz kanceleju?

- Tad viņi neierodas.

- Ko? - Viņi neierodas, - Goldšteins atkārtoja. Viņš redzēja, ka Nr. 509 izbrīnā bija piecēlies. - Esesiešiem vairs nav precīzu sarakstu, - viņš paskaidroja. - Kopš pāris nedēļām jukas ar katru dienu pieaug. Šajā sakarībā mēs darījām, ko varējām. Ļaudis, kuri tiek meklēti, vienmēr it kā ir nosūtīti uz vienībām vai arī vienkārši nav atrodami.

- Un esesieši? Vai viņi nenāk tiem pakaļ?

Goldšteina zobi mirdzēja. - Nu jau nelabprāt. Vai arī vismaz barā un apbruņoti. Bīstama ir tikai tā grupa, kurā ir Nīmanis, Breiers un Šteinbrenners. - Nr. 509 brīdi klusēja. Tas, ko viņš nupat bija dzirdējis, izklausījās neticami. - Kopš kura laika tā ir? - viņš beidzot pavaicāja.

- Jau apmēram nedēļu. Katru dienu kaut kas mainās.

- Vai tu domā, ka esesiešiem ir bail?

- Jā. Viņi piepeši ir pamanījuši, ka mūsu ir tūkstošiem. Un viņi zina kara gaitu.

- Jūs vienkārši neklausāt? - Nr. 509 vēl joprojām nespēja aptvert.

- Mēs klausām. Bet mēs darām to tūļīgi, un paiet ilgs laiks, un mēs sabotējam, ko varam. Tomēr esesieši arvien vēl pieķer pietiekami daudz vīru. Mēs nevaram visus paglābt. - Goldšteins piecēlās. Man jāpaskatās, vai būs kur gulēt.

- Ja tu neko neatradīsi, pajautā Bergeram.

- Labi.

Nr. 509 gulēja līdzās mirušo kaudzei starp barakām. Kaudze bija lielāka nekā citkārt. Iepriekšējā vakarā ieslodzītie nebija dabūjuši maizi. Nākamajā dienā tas vienmēr ietekmēja mirušo skaitu. Nr. 509 gulēja, cieši piespiedies kaudzei, jo pūta mitrs, auksts vējš. Mirušie viņu no tā pasargāja.

Viņi to pasargāja, Nr. 509 domāja. Pasargāja pat no krematorijas un vēl vairāk. Kaut kur mitrajā, aukstajā vējā pacēlās dūmi no sadegušā Flormaņa, kura vārdu viņš bija pieņēmis; pāri bija palikuši daži izdeguši kauli, kurus dzirnavās drīz pārvērtīs miltos. Bet vārds, visgaistošākais un nenozīmīgākais, bija palicis un pārtapis par vairogu kādai citai dzīvībai, kas cīnījās pret bojāeju.

Viņš dzirdēja, kā mirušo kaudze novaidējās un sakustējās. Viņu audi un šķidrums vēl darbojās.

Viņiem piezagās otra - ķīmiskā - nāve, tā sašķēla viņus, pārvērta gāzē, sagatavoja viņus sairšanai, un kā aizejošās dzīvības spokains reflekss vēl kustējās, uzpūtās un sakritās vēderi, mirušās mutes izpūta gaisu, un no acīm kā novēlojušās asaras sūcās duļķains šķidrums. Nr. 509 pakustināja plecus. Viņam mugurā bija ungāru huzāra uniformas svārki. Tas bija viens no barakas siltākajiem apģērba gabaliem, un to pēc kārtas valkāja tie, kuri naktī gulēja ārā. Viņš aplūkoja atlokus, kuri blāvi mirdzēja tumsā. Tajā visā slēpās zināma ironija: taisni tagad, kad viņš atkal atcerējās savu pagātni un pats sevi, kad viņš vairs negribēja būt tikai numurs, viņam vajadzēja dzīvot ar kāda mirušā vārdu, turklāt naktī viņš nēsāja ungāru uniformu.

Viņam sala, un viņš paslēpa plaukstas piedurknēs. Viņš būtu varējis iet uz baraku, lai dažas stundas nosnaustos siltajā smakā, bet viņš to nedarīja. Viņš bija pārāk nemierīgs. Labāk sēdēja un sala, un blenza naktī, un gaidīja, un nezināja, kam gan vajadzēja naktī notikt, ka viņš tā gaidīja. Tas bija tas, kas padarīja vai traku, viņš domāja. Gaidīšana kā tīkls klusām gūla pār nometni un satvēra visas cerības un visas bailes. Es gaidu, viņš domāja, un Handke un Vēbers vajā mani; Goldšteins gaida, un viņa sirds kuru katru brīdi var apstāties; Bergers gaida un baidās, ka viņu novāks kopā ar krematorijas vienību, iekams mūs atbrīvos, - mēs visi gaidām un nezinām, vai mūs vēl pēdējā brīdī neaizsūtīs uz iznīcināšanas nometni…

- Nr. 509, - tumsā ierunājās Ahasvērs. - Vai tu tur esi?

- Jā, šeit. Kas ir?

- Aitusuns ir miris. - Ahasvērs taustījās šurp.

- Viņš taču nebija slims, - Nr. 509 sacīja.

- Nē. Viņš aizgāja miegā.

- Vai man palīdzēt viņu iznest?

- Tas nav nepieciešams. Mēs bijām ārā. Viņš guļ tur. Es tikai gribēju kādam to pateikt.

- Jā, vecais.

- Jā, Nr. 509.

XVII NEGAIDĪTI IERADĀS JAUNI gūstekņi. Dzelzceļa sliedes no rietumiem uz pilsētu dažas dienas bij bijušas pārrautas. Pēc to salabošanas ar vienu no pirmajiem vilcieniem bija pienākuši vairāki preču vagoni. Tiem bija vajadzējis doties tālāk uz iznīcināšanas nometni. Naktī sliedes atkal tika sabombardētas. Vilciens vienu dienu bija stā​vējis; tad tā pasažierus nosūtīja uz Mellernes nometni.

Tur bija tikai ebreji. Ebreji no visas Eiropas. Tie bija Polijas un Ungārijas, Rumānijas un Čehoslovākijas, Krievijas un Grieķijas ebreji, ebreji no Dienvidslāvijas un Holandes, un Bulgārijas, un pat daži no Luksemburgas. Viņi runāja daudzās atšķirīgās valodās un lielākā daļa nesaprata cits citu. Pat kopīgais ivrits, šķiet, skanēja atšķirīgi. Sākumā viņu bija bijis divi tūkstoši, bet palikuši vairs tikai pieci simti. Daži simti gulēja miruši preču vagonos.

Neibauers nevarēja valdīties. - Kur gan mēs liksim šos te? Nometne taču ir jau pārpildīta! Un turklāt viņi nemaz nav oficiāli nosūtīti pie mums! Mums gar to nav nekādas daļas! Tās taču ir trakas jukas! Vairs nav nekādas kārtības! Kas gan notiek? - Viņš skraidīja pa savu biroju šurpu turpu. Visām viņa privātajām rūpēm klāt nāca vēl šīs! Ierēdņa asinis dumpojās. Viņš nesaprata, kāpēc vajadzēja tā noņemties ar

cilvēkiem, kuri notiesāti uz nāvi. Viņš dusmīgi blenza ārā pa logu. - Kā čigāni viņi tur guļ pie vārtiem ar visu savu mantību! Vai mēs esam Balkānos vai Vācijā? Vai jūs saprotat, kas notiek, Vēber?

Vēbers saglabāja vienaldzību. - Jāizbrīvē kāda vieta, - viņš sacīja. - Citādi viņi nebūtu devušies šurp.

- Tur jau tā lieta! Kaut kāda vieta tur lejā, pie stacijas. Man nemaz nepajautāja. Pat iepriekš nepabrīdināja. Nemaz nerunājot par pienācīgu jautājuma nokārtošanu. Tas, kā šķiet, vispār vairs nav pieņemts! Katru dienu uzrodas jaunas amatpersonas. Tās apgalvo, ka ļaudis pie stacijas esot pārāk klaigājuši. Tas atstāšot sliktu iespaidu uz civiliedzīvotājiem. Kāda mums tur daļa? Mūsu cilvēki neklaigā!

Viņš paskatījās uz Vēberu. Vēbers nevērīgi atspiedās pret durvīm. - Vai jūs par to jau runājāt ar Dīcu? - viņš jautāja.

- Nē, vēl ne. Jums taisnība, tūlīt to izdarīšu!

Neibauers lika savienot un brīdi runāja. Tad nolika klausuli. Viņš bija nomierinājies. - Dīcs saka, mums viņi jāpatur šeit tikai pa nakti. Ieslēgti vienā blokā. Nesadalot pa barakām. Nepiereģistrējot.

Vienkārši tur jāatstāj un jāuzmana. Rīt viņus sūtīs tālāk. Līdz tam dzelzceļa sliedes būs salabotas. - Viņš atkal paskatījās ārā pa logu. - Bet kur lai viņus izvietojam? Viss taču ir pārpildīts!

- Mēs varam viņus atstāt pārbaudes laukumā.

- Pārbaudes laukums rīt no rīta būs nepieciešams vienībām. Tas tikai radīs sajukumu. Turklāt balkānieši to piecūkos. Tas atkrīt.

- Mēs varam viņus izvietot Mazās nometnes pārbaudes laukumā. Tur viņi nemaisīsies pa kājām.

- Vai tur ir pietiekami daudz vietas?

- Jā. Tad mums visi savi ļaudis ir jāsaspiež barakās. Līdz šim daļa gulēja ārā.

- Kāpēc? Vai tad barakas ir tā pārpildītas?

- Tas atkarīgs no tā, kā uz to raugās. Ļaudis var saspiest kā sar​dīnes. Arī citu uz cita.

- Vienu nakti nāksies paciest.

- Viņi pacietīs. Neviens no Mazās nometnes vīriem nebūs ieinteresēts, ka to aizsūta prom. - Vēbers nosmējās. - Viņi baidīsies no tā kā no holeras.

Neibauers īsi noņirdzās. Viņam patika, ka viņa gūstekņi gribēja palikt nometnē. - Mums ir jānoliek sargi, - viņš sacīja. - Citādi jaunie pazudīs barakās, un tad būs jukas. - Vēbers pakratīja galvu. - Arī to barakās esošie paši uzmanīs. Viņiem taču būs bail, ka mēs rīt aizsūtīsim prom daļu no viņiem, lai būtu pilns skaits.

- Labi. Nolieciet par sargiem dažus mūsējos un pietiekami daudz uzraugu un nometnes policistu. Un lieciet aizslēgt Mazās nometnes barakas. Mēs nevaram riskēt ar prožektoriem, lai uzmanītu jaunpienācējus. Šķita, ka mijkrēslī tuvotos bars lielu, nogurušu putnu, kuri vairs nespēja palidot. Viņi zvārojās un klunkuroja, un, kad viens nokrita, pārējie kāpa tam pāri, gandrīz nepaskatīdamies uz to, līdz nākamie viņu piecēla.

- Aizvērt baraku durvis! - nokomandēja SS šarfīrers, kurš aizslēdza Mazo nometni. - Palieciet iekšā!

Kurš iznāks laukā, tiks nošauts!

Pūli sadzina laukumā starp barakām. Tas pārvietojās šurpu un turpu, daži nokrita, citi notupās viņiem blakus; nemierīgajā jūklī izveidojās sala, kas kļuva lielāka, un drīz gulēja visi, un pār viņiem kā pelnu lietus nolija vakars.

Viņi gulēja aizmiguši, bet viņu balsis neklusēja. Tās atskanēja atkal un atkal - no sapņiem un murgiem, un pēkšņa nomoda - svešādas un spalgas, un dažreiz tās apvienojās gari stieptās vaimanās, kas tajās pašās nedaudzajās skaņās pacēlās un nolaidās, un bangoja pret barakām kā posta jūra pret drošu šķirstu, kur patverties.

Barakās tas bija dzirdams visu nakti. Tas plosīja nervus, un jau pirmajās stundās ļaudis kļuva

nevaldāmi. Viņi sāka kliegt, un, kad to izdzirdēja pūlis ārā, arī viņu vaimanas pieņēmās spēkā, un tas atkal pastiprināja kliedzienus barakās. Tas atgādināja baisas viduslaiku žēlabas, kas visu laiku mijās, līdz pret barakām nodārdēja šauteņu laides un atskanēja šāvieni un slāpēts troksnis, kad nūjas šaustīja augumus, un skanīgāks - ja tās trāpīja pa galvu.

Tad viss norima. Kliedzošos barakās bija pievārējuši viņu biedri; un pūli ārā beidzot bija nogāzis no kājām vairāk noguruma radītais miegs, ne tik daudz nūjas. Nūju sitienus viņi tikpat kā vairs nejuta. Laiku pa laikam atkal atskanēja vaimanas; tās bija klusākas, tomēr pil​nībā neaprima.

Veterāni ilgi tajās klausījās. Gūstekņi klausījās un šausminājās, un viņiem bija bail, ka ar viņiem var notikt kas līdzīgs. Ārēji viņi maz atšķīrās no ārpusē guļošajiem ļaudīm - un tomēr no Polijas atvestajās nāves barakās, smakas un nāves apņemti, cieši saspiesti, gulēdami cits uz cita, zem hieroglifiem, ko sienā bija ieskrāpējuši mirstošie, ciešot mokas, jo nebija iespējams aiziet uz ateju, viņi jutās tik pasargāti, it kā viņi iemiesotu dzimteni un drošību pretstatā tām nebeidzamajām, svešajām sāpēm tur ārā, - un tas šķita gandrīz vēl baismīgāk nekā daudz kas cits pirms tam.

No rīta viņus pamodināja daudzās klusās, svešās balsis. Vēl bija tumšs. Vaimanas bija mitējušās.

Tagad viņi skrāpēja barakas sienas. Izklausījās, it kā tur ārā grauztos simtiem žurku, kas gribēja tikt iekšā.

Viņi skrāpējās slepus un ne pārāk skaļi, un tad viņi piesardzīgi sāka klauvēt pie durvīm, sienām un murmināt, gandrīz lišķīgi, kā mēģinādami pierunāt, pēdējā izmisumā aizlauztām balsīm, svešādi dziedoši runādami: viņi lūdza, lai ielaiž iekšā.

Viņi lūgtin lūdzās, lai šķirsts pasargā no grēku plūdiem. Viņi bija klusi, jau padevīgi, viņi vairs nekliedza, viņi tikai lūdzās, glāstīja koka sienas, pie kurām gulēja, un vilka pa tām ar rokām un nagiem, un maigām, neskaidrām balsīm lūdzās tumsā.

- Ko viņi saka? - Buhers vaicāja.

- Viņi lūdz pie savām mātēm, lai mēs ielaižam viņus, lai… - Ahasvērs aprāvās. Viņš raudāja.

- Mēs to nevaram, - Bergers sacīja.

- Jā, es zinu…

Stundu vēlāk atskanēja pavēle doties prom. Ārā tika izkliegtas komandas. Tām atbildēja skaļas vaimanas. Sekoja nākamās koman​das, dusmīgas un skaļas.

- Vai tu kaut ko redzi, Buher? - Bergers jautāja. Viņi tupēja augšējā gultā pie mazā lodziņa.

- Jā. Viņi vilcinās. Viņi negrib.

- Piecelties! - Ārā noskanēja kliedziens. - Sastāties! Sastāties un saskaitīties!

Ebreji necēlās kājās. Viņi palika guļam zemē un izmisuma pilnām acīm skatījās uz sargiem vai arī paslēpa galvu rokās.

- Piecelties! - Handke nobrēca. - Aiziet! Augšā, jūs smirdoņas! Vai mums vajadzēs jūs uzmundrināt?

Marš!

Uzmundrināšana nelīdzēja. Piecsimt radījumu, redzēdami, ka viņu paražas, lūdzot Dievu, atšķīrās no viņu mocītāju paražām un tās vairs nevarēja nosaukt par cilvēciskām, vairs nereaģēja uz kliedzieniem, lamām un sitieniem. Viņi palika guļam, mēģināja apskaut zemi, nagiem ieķērās tajā - nožēlojamā, netīrā koncentrācijas nometnes zeme viņiem šķita tīkama, tā viņiem bija paradīze un glābiņš. Viņi zināja, kur viņus gribēja nogādāt. Kamēr viņi atradās vagonos un kaut kur brauca, viņi mēmi bija sekojuši kustībai.

Tagad, piepeši apstājušies un izjutuši mieru, viņi tikpat stūrgalvīgi vilcinājās atkal sākt kustēties. Uzraugi kļuva nedroši. Viņiem bija pavēlēts nenosist cilvēkus, un tas nācās grūti. Pavēlei nebija nekāda cita pamatojuma kā tikai tas parastais - birokrātiskais: gūstekņi nebija nosūtīti uz šo nometni, tāpēc pēc iespējas vienotā veselumā tiem atkal vajadzēja to atstāt.

Ieradās vairāk esesiešu. Pa 20. barakas logu Nr. 509 ieraudzīja pat nākam Vēberu spīdīgajos, elegantajos zābakos. Viņš palika stāvam pie Mazās nometnes ieejas un deva pavēli. Esesieši nomērķēja un izšāva nelielā attālumā pār guļošajiem. Vēbers, kājas izpletis, rokas iespiedis gurnos, stāvēja pie vārtiem. Viņš gaidīja, ka ebreji pēc zalvēm pielēks kājās.

Viņi to nedarīja. Viņi nereaģēja uz draudiem. Viņi gribēja palikt, kur bija. Viņi neko vairs nevēlējās.

Ja būtu šauts viņu barā, arī tad viņi laikam nebūtu pakustējušies.

Vēbera seja mainīja krāsu. - Dabūjiet viņus augšā! - viņš uzkliedza. - Ar sitieniem! Kājās!

Uzraugi metās pūlī. Viņi sita ar nūjām un dūrēm, spēra ar kājām pa kuņģi un dzimumorgāniem, rāva cilvēkus augšā aiz matiem un bārdām un cēla kājās; bet ļaudis atkal krita atpakaļ, it kā viņiem nebūtu kaulu.

Buhers stingi vērās ārā pa logu. - Paskaties! - Bergers pačukstēja. - Tie nav tikai esesieši, kuri tur sit. Tie arī nav tikai zaļie. Ne tikai noziedznieki. Tur ir arī citas krāsas. Tur ir mūsu ļaudis! Tādi paši apcietinātie kā mēs ir pataisīti par uzraugiem un policistiem. Viņi sit tāpat kā viņu skolotāji. - Viņš berzēja savas iekaisušās acis, it kā gribētu tās izspiest no galvas. Pie pašas barakas stāvēja vecs vīrs ar baltu bārdu. No viņa mutes tecēja asinis un lēnām krāsoja bārdu sarkanu.

- Ejiet prom no loga! - Ahasvērs sacīja. - Ja viņi jūs ieraudzīs, tad arī aizvedīs.

- Viņi nevar mūs redzēt.

Logs bija netīrs un neīsts, un no ārpuses nebija redzams, kas aiz tā tumšajā telpā notika. No iekšienes gan varēja redzēt pietiekami.

- Nevajag skatīties, - Ahasvērs bilda. - To darīt ir grēks, ja neviens nespiež skatīties.

- Tas nav grēks, - Buhers atteica. - Mēs negribam to aizmirst. Tāpēc lūkojamies.

- Vai neesat jau pietiekami redzējuši nometnē?

Buhers neatbildēja. Viņš turpināja cieši raudzīties pa logu. Pamazām dusmas laukumā mitējās.

Uzraugiem nāktos aizvilkt ikvienu guļošo. Viņiem būtu nepieciešams tūkstotis vīru. Dažreiz viņi saņēma desmit divdesmit žīdu, bet ne vairāk. Ja bija vairāk, viņi izlauzās cauri sargu rindai un metās atpakaļ pie lielās, tumšās, pulsējošās kaudzes.

- Tur ir pats Neibauers, - Bergers ieteicās.

Neibauers bija atnācis un sarunājās ar Vēberu. - Viņi negrib doties prom, - Vēbers sacīja mazāk vienaldzīgā balsī nekā parasti. - Viņus var nosist: viņi nekustas. - Neibauers izpūta biezu dūmu mākoni.

Smaka laukumā bija ļoti spēcīga. - Draņķīgi! Kāpēc gan viņus atsūtīja uz šejieni? Viņus taču varēja tūlīt likvidēt tur, kur viņi atradās, nevis sūtīt tik dziļi valsts iekšienē, lai noindētu ar gāzi. Es vēlētos zināt, kāds tam ir iemesls.

Vēbers paraustīja plecus. - Iemesls ir tas, ka pat visdraņķīgākajam žīdam ir ķermenis. Piecsimt līķu.

Nogalināt ir vienkārši; daudz grūtāk ir iznīcināt līķus. Un tur to bija divi tūkstoši.

- Muļķības! Gandrīz visām nometnēm ir krematorijas tāpat kā mums.

- Tā gan. Bet šodienas apstākļiem krematorijas strādā pārāk gausi. It īpaši tad, ja nometne ātri jālikvidē.

Neibauers izspļāva tabakas lapiņu. - Tomēr es nesaprotu, kāpēc ļaudis tika sūtīti tik tālu.

- Līķu dēļ. Mūsu iestādēm nepatīk, ka tiek atrasts pārāk daudz līķu. Un līdz šim tikai krematorijas tos likvidējušas tā, ka to skaitu vēlāk nevar pārbaudīt, - diemžēl, ja skaits lielāks, tas notiek pārāk lēni. Nav neviena moderna līdzekļa, lai ātri tiktu galā ar lielu daudzumu līķu. Masu kapus vēl ilgi pēc tam var atrakt, lai atklātu netica​mas šausmu lietas. Tas redzams Polijā un Krievijā.

- Kāpēc šos plukatas atkāpjoties vienkārši… - Neibauers tūlīt sevi pārlaboja: - Es domāju, neatstāja tur, kur viņi bija, kad stratēģiski saīsināja frontes līniju? Viņi taču nekam vairs nav derīgi. Viņus vajadzēja atstāt amerikāņiem vai krieviem, lai tiem tiek tas prieks.

- Tad atkal būtu aktuāls jautājums par ķermeņiem, - Vēbers pacietīgi atbildēja. - Tas ir, amerikāņu armijai līdzi ir vesels bars žurnālistu un fotogrāfu. Viņi fotografētu un varētu apgalvot, ka ļaudis nav pietiekami labi ēdināti.

Neibauers izņēma no mutes cigāru un asi uzlūkoja Vēberu. Viņš nevarēja saprast, vai nometnes priekšnieks atkal par viņu uzjautrinās. Ikreiz, kad Neibauers bija mēģinājis, nebija izdevies to izdibināt.

Vēbera seja neko īpašu nepauda. - Ko tas nozīmē? - Neibauers jautāja. - Ko jūs ar to domājat? Protams, ka viņi nav pietiekami labi ēdināti!

- Tie ir izdomāti šausmu stāsti, kurus par viņiem sacerējusi demokrātiskā prese. Propagandas ministrija ik dienas par to brīdina.

Neibauers vēl joprojām lūkojās Vēberā. Patiesībā es viņu nemaz nepazīstu, Neibauers domāja. Viņš vienmēr darīja to, ko es gribēju, tomēr būtībā es neko par viņu nezinu. Es nebrīnītos, ja viņš piepeši smietos man sejā. Man un varbūt pat pašam fīreram. Algotnis bez īsta pasaules uzskata! Viņam laikam nekas nav svēts, arī partija ne. Tā viņam tikai noder. - Zināt, Vēber… - viņš iesāka un tad aprāvās. Nebija taču jēgas pastrādāt lielas muļķības. Uz brīdi viņu atkal pārņēma bailes. - Protams, tie ļaudis nav pietiekami labi ēdināti, - viņš teica. - Bet tā nav mūsu vaina. Pretinieks ar savu blokādi taču mūs uz to piespiež. Vai tad ne?

Vēbers pacēla galvu. Viņš neticēja savām ausīm. Neibauers skatī​jās viņā, dīvaini sasprindzis.

- Pats par sevi saprotams, - Vēbers mierīgi atbildēja. - Preti​nieks ar savu blokādi.

Neibauers pamāja. Bailes bija pagaisušas. Viņš palūkojās uz pārbaudes laukumu. - Atklāti sakot, viņš sacīja gandrīz sirsnīgi, - starp nometnēm taču pastāv lielas atšķirības. Mūsu ļaudis izskatās ievērojami labāk nekā tie tur - pat Mazajā nometnē. Vai jums tā nešķiet?

- Jā, - Vēbers apmulsis atbildēja.

- To var redzēt, ja salīdzina. Mēs noteikti esam viena no cilvēcīgākajām nometnēm visā Reihā. Neibaueru bija pārņēmusi omulīga atvieglojuma sajūta. - Ļaudis, protams, mirst. Pat daudz. Tas šajos laikos ir nenovēršami. Bet mēs esam cilvēcīgi. Kurš vairs nespēj, tam pie mums nav jāstrādā. Kur citur tā apietas ar nodevējiem un valsts ienaidniekiem?

- Gandrīz nekur.

- Es arī tā domāju. Nepilnīgs uzturs? Tā nav mūsu vaina! Es jums saku, Vēber… - Neibaueram piepeši kaut kas iešāvās prātā. - Paklausieties, es zinu, kā mēs tiksim vaļā no tiem ļaudīm. Zināt - kā? Ņemot talkā ēdienu!

Vēbers pasmīnēja. Vecais dažreiz lidinājās ne tikai savu iedomu mākoņos. - Lieliska doma, - viņš teica. - Ja nūja nelīdz, ēdiens līdz vienmēr. Bet mums nav lieka ēdamā.

- Jauki, tad nometnes iemītniekiem vienreiz nāksies iztikt bez tā. Parādīt mazliet biedriskuma. Viņi pusdienās saņems mazāk. - Neibauers iztaisnoja plecus. - Vai viņi saprot vācu valodu?

- Daži varbūt.

- Vai tur ir tulks?

Vēbers iztaujāja dažus vīrus, kuri bija stāvējuši sardzē. Viņi atveda trīs gūstekņus. - Pārtulkojiet saviem ļaudīm, ko saka oberšturmban​fīrera kungs! - Vēbers nokliedza.

Trīs vīri stāvēja cits citam līdzās. Neibauers paspēra soli uz priekšu. - Ļaudis! - viņš teica. - Jūs esat nepareizi informēti. Jums jādodas uz atpūtas nometni.

- Pārtulkojiet! - Vēbers piegrūda vienam no trim. Viņi kaut ko nesaprotami runāja. Neviens laukumā nepakustējās.

Neibauers atkārtoja sacīto. - Tagad jūs dosieties uz virtuvi, - viņš piemetināja. - Saņemsiet kafiju un ēdamo! - Tulki to skaļi atkārtoja. Neviens nepakustējās. Neviens tam neticēja. Ikviens jau bieži līdzīgā veidā bija redzējis pazūdam cilvēkus. Ēdiens un duša bija bīstami solījumi.

Neibauers kļuva dusmīgs. - Uz virtuvi! Soļot marš uz virtuvi! Ēdamais! Kafija! Saņemt ēdamo un kafiju! Zupu!

Sargi ar nūjām metās pūlim virsū. - Zupa! Vai jūs nedzirdat? Ēdamais! Zupa! - Viņi sita pie katra vārda.

- Stāt! - Neibauers dusmīgi nokliedza. - Kurš jums pavēlēja sist? Sasodīts!

Uzraugi atsprāga atpakaļ. - Vācieties prom! - Neibauers uzkliedza. Ļaudis ar nūjām piepeši atkal bija apcietinātie. Viņi aizvilkās uz laukuma malu un slēpās cits aiz

cita.

- Viņi taču tos pataisīs par kropļiem, - Neibauers norūca. - Tad mums tie būs uz kakla.

Vēbers pamāja. - Stacijā, izlādējot ļaudis, mēs tā kā tā dabūjām atsūtīt uz šejieni dažas smagās automašīnas ar mirušajiem, kurus vaja​dzēs sadedzināt.

- Kur viņi ir?

- Sakrauti krematorijā. Turklāt mums trūkst ogļu. Mūsu kurināmā krājumi ir nepieciešami mūsu pašu ļaudīm.

- Sasodīts, kā gan mēs dabūsim prom tos tur?

- Cilvēki ir panikā. Viņi vairs nesaprot, ko viņiem saka. Bet var​būt tad, ja viņi to… saodīs.

- Saodīs?

- Saodīs ēdienu. Saodīs vai ieraudzīs.

- Jūs domājat - ja mēs atnesīsim šurp katlu?

- Tieši tā. Šie ļaudis netic solījumiem. Viņiem tas ir jāredz un jāsaož.

Neibauers pamāja ar galvu. - Iespējams. Mēs taču nesen saņēmām pārvietojamos katlus. Lieciet atvest vienu no tiem. Vai arī divus. Vienu ar kafiju. Vai ēdiens jau ir?

- Vēl ne. Bet pilns katls laikam tiks sagādāts. No vakardienas vakariņām, manuprāt.

Atveda katlus. Tie atradās apmēram divsimt metru attālumā no pūļa. - Vienu aizvediet uz Mazo nometni! - Vēbers nokomandēja. - Un noņemiet vāku. Tad, kad viņi nāks, lēnām vediet to atpakaļ uz šejieni.

- Mums viņi ir jāiekustina, - viņš sacīja Neibaueram. - Ja viņi tikai atstās pārbaudes laukumu, būs viegli viņus dabūt prom. Tā ir vienmēr. Viņi grib palikt tur, kur ir nakšņojuši, jo tur viņiem nekas nenotika. Tas viņiem ir sava veida patvērums. No visa pārējā viņi bai​dās. Bet, ja viņi atkal sāks kustēties, tad to arī turpinās. Pagaidām atvediet tikai kafiju, - viņš nokomandēja. - Un nevediet to atpakaļ.

Izsniedziet! Izdaliet to tur!

Kafijas katlu aizstūma līdz pūlim. Viens no uzraugiem pasmēla kausu un uzlēja suslu uz galvas tuvākajam vīram. Tas bija vecais ar asiņaino, balto bārdu. Šķidrums nokrāsoja bārdu brūnu. Tā bija trešā pārvērtība.

Vecais pacēla galvu un laizīja lāses. Viņa ķetnām līdzīgās rokas taustījās apkārt. Uzraugs pielika kausu ar kafijas atlikumu vecajam pie mutes. - Temp! Kafija!

Vecais atvēra muti. Viņa kakla dzīslas piepeši sāka kustēties. Plaukstas aptvēra kausu, un viņš rija, rija, tikai rija un sūca, viņa seja raustījās, viņš trīcēja un rija.

Viņa kaimiņš to redzēja. Tad otrs, trešais. Viņi piecēlās, stiepa šurp mutes un rokas, grūstījās, plēsās par kausu, aplipa ap to - roku un galvu gūzma.

- Ei! Sasodīts!

Uzraugs nevarēja dabūt kausu atpakaļ. Viņš rāva un spēra ar kājām, piesardzīgi pašķielēdams atpakaļ, kur stāvēja Neibauers. Pārējie pa to laiku bija piecēlušies kājās un noliekušies pār karsto katlu.

Viņi mēģi​nāja iemērkt kafijā seju un pasmelt ar izdilušajām plaukstām. - Kafija! Kafija!

Uzraugs manīja, ka kauss bija brīvs. - Kārtību! - viņš uzklie​dza. - Cits aiz cita! Sastāties rindā!

Tas nelīdzēja. Pūlis nebija valdāms. Tas neklausīja. Tas saoda to, ko sauca par kafiju - kaut ko siltu dzeramu -, un akli lauzās pie katla. Vēberam bija taisnība: tur, kur vairs nedarbojās smadzenes, kuņģis vēl arvien bija noteicējs. - Tagad lēnām velciet katlu uz šejieni, - Vēbers komandēja.

Tas nebija iespējams. Ap to bija pūlis. Viens no uzraugiem izbrīnītu seju lēnām nokrita. Pūlis bija nogāzis viņu no kājām. Viņš sitās ar rokām kā peldētājs un slīdēja atpakaļ.

- Izveidot ķīli! - Vēbers uzkliedza.

Sardze un nometnes policija nostājās. - Aiziet! - kliedza Vēbers. - Uz kafijas katlu! Velciet to šurp!

Sardze metās iekšā pūlī. Tā rāva malā ļaudis. Tai izdevās izveidot ap katlu kordonu un to iekustināt.

Tas bija jau gandrīz tukšs. Viņi stūma katlu prom, sastājušies ap to plecu pie pleca. Pūlis sekoja.

Plaukstas mēģināja sniegties pāri pleciem un zem rokām. Piepeši kāds no vaidošā mudžekļa ieraudzīja otru, tālāk stāvošo katlu. Smieklīgi gāzelēdamies, viņš skrēja pie tā. Pārējie sekoja. Bet Vēbers bija sagatavojies: spēcīgi vīri to ielenca un tūlīt sāka stumt. Pūlis metās pakaļ. Tikai daži palika un vilka plaukstas pār kafijas katla malām, lai pēc tam nolaizītu mitrumu. Apmēram trīsdesmit palika guļam, vairs nespē​jami piecelties.

- Velciet viņus līdzi! - Vēbers komandēja. - Un tad pāri ielai izveidojiet ķēdi, lai viņi nevar atgriezties.

Laukums bija cilvēku izkārnījumu pilns; tomēr vienu nakti tas bija devis patvērumu. Tas jau bija daudz. Vēberam bija pieredze. Viņš zināja, ka pūlis mēģinās atgriezties atpakaļ - gluži kā ūdens zemākajā vietā -, kad būs remdēts izsalkums.

Sargi dzina uz priekšu atpalicējus. Tie vienlaikus stiepa līdzi mirstošos un jau mirušos. Bija tikai septiņi mirušie. Atvesto vienība bija sastāvējusi no sīkstākajiem pēdējiem piecsimt vīriem.

Pie Mazās nometnes izejas uz ielu daži izbēga. Sargi ar mirstošajiem un mirušajiem nevarēja pietiekami ātri sekot. Trīs no spēcīgākajiem vīriem atskrēja atpakaļ. Viņi metās pie barakām un raustīja dur​vis. 22. barakas durvis padevās. Viņi ielīda iekšā.

- Stāt! - iekliedzās Vēbers, kad sargi gribēja sekot. - Visi šurp! Tos trīs mēs dabūsim vēlāk. Uzmanīt!

Pārējie atgriezīsies.

Pa ielu šurp tuvojās bars. Katls ar ēdamo bija iztukšots, un, kad grupām vajadzēja sastāties, lai dotos prom, tās bija mainījušās. Tās vairs nebija iepriekšējās. Pirms tam tas bija bijis vienots bloks, viņpus izmisuma un līdz ar to apveltīts ar kādu trulu spēku. Tagad izsalkums un ēdamais, un kustība bija atsvieduši ļaudis atpakaļ izmisumā - viņos atkal modās bailes un padarīja viņus mežonīgus un vājus, viņi vairs nebija masa, bet gan daudzi atsevišķi cilvēki, katrs ar sev atvēlēto laiku, un tas padarīja ieslodzītos par vieglu laupījumu. Turklāt viņi vairs netupēja, piespiedušies cits pie cita. Viņiem vairs nebija varas.

Viņi atkal juta izsalkumu un sāpes. Viņi sāka paklausīt.

Daļa gūstekņu bija apturēti visai tālu, cita daļa - atpakaļceļā; atlikušos sagaidīja Vēbers ar saviem cilvēkiem. Viņi nesita pa galvu, tikai pa ķermeni. Lēnām veidojās grupas. Apdulluši viņi sastājās rindās pa četri, pieķērušies cits pie cita, lai nenokristu. Starp spēcīgākajiem vienmēr tika novietots mirstošais.

Pa gabalu nezinātājam varēja šķist, ka tur, sadevies rokās, streipuļo bars jautru dzērāju. Piepeši daži sāka dziedāt. Viņi stingi lūkojās uz priekšu un pacēla galvu, un balstīja citus, un dziedāja. To nebija daudz, un dziesma bija klusa un aprauta. Pa lielo pārbaudes laukumu viņi devās garām darba vienībām un tad ārā pa vārtiem.

- Kas tas ir, ko viņi dzied? - Verners jautāja.

- Dziesma mirušajiem.

Trīs aizbēgušie tupēja 22. barakā. Viņi bija izlauzušies tik tālu, cik vien spēja. Divi pa pusei gulēja zem gultas. Viņi bija noslēpuši zem tās galvas. Kājas slējās ārā un drebēja. Viņus sagrāba drebuļi, uz brīdi pierima un tad atkal sagrāba no jauna. Trešais bālu seju raudzījās uz apcietinātajiem. - Paslēpt… cilvēk… cilvēk… - Viņš atkārtoja atkal un atkal un grūda rādītājpirkstu sev pie krūtīm. Tie bija vienīgie vācu valodas vārdi, kurus viņš zināja.

Vēbers atrāva durvis. - Kur viņi ir?

Viņš stāvēja tajās kopā ar diviem sargiem. - Vai ilgi būs jāgaida? Kur viņi ir?

Neviens neatbildēja.

- Istabas vecākais! - Vēbers nokliedza.

Bergers iznāca priekšā. - Baraka Nr. 22, sekcija… - viņš iesāka ziņojumu.

- Aizveries! Kur viņi ir?

Bergeram nebija izvēles. Viņš zināja, ka bēgļus pēc īsa brīža atradīs. Viņš arī zināja, ka baraku

nekādā gadījumā nedrīkstēja pārbaudīt. Tajā bija paslēpti divi politieslodzītie no Darba nometnes.

Bergers pacēla roku, lai norādītu uz kaktu, bet viens no uzraugiem, kurš lūkojās viņam garām, aizsteidzās viņam priekšā. - Tur viņi ir! Zem gultas!

- Dabūjiet ārā!

Pilnajā telpā izcēlās kņada. Abi sargi rāva bēgļus laukā no gultas apakšas, turēdami aiz kājām kā vardes. Gūstekņi ieķērās ar rokām gultu stabos. Viņi karājās gaisā. Vēbers spēra viņiem pa pirkstiem.

Atskanēja knikšķi, un rokas padevās. Abi bēgļi tika izrauti ārā. Viņi nekliedza. Viņi tikai ļoti klusu, ļoti spalgi vaidēja, kad viņus vilka pa netīro grīdu. Trešais, ar bālo seju, piecēlās pats un sekoja viņiem. Viņa acis bija kā lieli, melni caurumi. Viņš lūkojās uz apcietinātajiem, kuriem gāja garām. Viņi novērsa skatienus.

Vēbers, kājas izpletis, stāvēja pie izejas. - Kurš no jums, cūkām, attaisīja durvis?

Neviens nepieteicās. - Nāciet ārā!

Viņi izgāja. Handke jau stāvēja pie barakas. - Bloka vecākais! - Vēbers nokliedza. - Bija pavēlēts aizslēgt durvis! Kurš tās attaisīja?

- Durvis ir vecas. Bēgļi izrāva slēdzeni, šturmfīrera kungs.

- Muļķības! Kā viņi to varēja? - Vēbers noliecās pie slēdzenes. Tā vaļīgi karājās satrunējušajā kokā.

- Tūlīt ielikt jaunu! Jau sen to vajadzēja izdarīt! Kāpēc tas nav izdarīts?

- Durvis nekad netika slēgtas, šturmfīrera kungs. Ļaudīm barakā nav atejas.

- Vienalga. Parūpējieties par to. - Vēbers pagriezās un aizgāja pa ielu aiz bēgļiem, kuri vairs nepretojās.

Handke skatījās uz apcietinātajiem. Tie gaidīja, ka viņš izgāzīs dusmas. Bet nekas tāds nenotika. Aitasgalvas, - viņš teica. - Rau​giet iztīrīt no šejienes tos sūdus!

Tad viņš vērsās pie Bergera. - Jūs laikam diez kā negribētu, lai baraku pārbauda pamatīgāk, ko?

Bergers neatbildēja. Viņš vienaldzīgi vērās Handkē. Handke īsi iesmējās. - Uzskatāt mani par stulbu, ko? Es zinu vairāk, nekā tu domā. Un es vēl jūs pieķeršu! Visus! Jūs visus, augstprātīgie politiskie idioti, skaidrs? - Viņš aizslāja pakaļ Vēberam. Bergers pagriezās. Goldšteins stāvēja viņam aiz muguras. - Ko gan viņš ar to domāja? - Bergers paraustīja plecus. - Mums katrā ziņā tūlīt jābrīdina Levinskis. Un paslēptie šodien jānogādā kaut kur citur. Varbūt 20. blokā. Nr. 509 ir lietas kursā.

XVIII NO RĪTA PĀR nometni gūlās bieza migla. Žogi un ložmetēju torņi nebija saskatāmi. Tāpēc kādu laiku šķita, ka koncentrācijas nometnes vairs nebūtu, ka migla pārvērtusi iežogojumu mīkstā, mānīgā brīvībā un vajadzētu tikai paieties uz priekšu, lai pārliecinātos - stiepļu vairs nav.

Tad atskanēja sirēnas un drīz pēc tam pirmie sprādzieni. Skaņas plūda no kādas mīkstas nekurienes, un tām nebija virziena un izcelsmes vietas. Tās varēja būt radušās gaisā vai aiz apvāršņa, vai arī pilsētā.

Tās atskanēja visās malās kā daudzu apslāpētu negaisu pērkons, un vatei līdzīgās bezgalības gaišajā pelēkumā šķita, ka tās nemaz nav bīstamas.

22. barakas iemītnieki gurdi tupēja gultās un ejās. Ieslodzītie bija maz gulējuši un izsalkuma dēļ jutās ļoti slikti; iepriekšējā vakarā viņi bija dabūjuši tikai plānu zupu. Viņi tikpat kā nepievērsa uzmanību bombardēšanai. Tagad viņiem arī tā nebija sveša; bombardēšana bija kļuvusi par viņu dzīves daļu.

Neviens nebija gatavs, ka kaukšana piepeši ļoti pieņemsies spēkā un noslēgsies ar briesmīgu sprādzienu.

Baraka drebēja kā zemestrīcē. Blīkšķa skaļajām atbalsīm pievie​nojās sasisto logu stiklu šķindoņa.

- Viņi mūs bombardē! Viņi mūs bombardē! - kāds iekliedzās. - Laidiet mani ārā! Ārā no šejienes!

Izcēlās panika. Ļaudis krita laukā no gultām. Daži mēģināja norāpties lejā, uzgrūdās tiem, kuri atradās apakšā, un radīja jucekli. Pa gaisu šaudījās bezspēcīgas rokas, miroņgalvu zobi bija atņirgti, un acis, baiļu pilnas, raudzījās no dziļajiem dobumiem.

Spokainākais bija tas, ka viss, šķiet, notika klusām; zenītlielgabalu un bumbu dārdi tagad bija tik

skaļi, ka pilnībā pārspēja iekšā valdošo troksni. Atvērtas mutes, šķiet, kliedza bez skaņas, it kā bailes tās būtu padarījušas mēmas.

Zemi satricināja otra eksplozija. Panika izvērtās nemierā un skrai​dīšanā. Ļaudis, kuri vēl spēja paiet, cits pāri citam spraucās pa ejām; daži gluži vienaldzīgi gulēja gultās un stingi lūkojās uz saviem klusi žestikulējošajiem biedriem, it kā skatītos pantomīmu, kurā paši vairs nespēja piedalīties. - Durvis ciet! Bergers iesaucās.

Par vēlu. Durvis atsprāga vaļā, un miglā izklunkuroja pirmais skeletu bars. Citi sekoja. Veterāni tupēja savos kaktos, un viņiem nācās saņemt visus spēkus, lai arī viņus neizrauj ārā. - Palikt uz vietas! Bergers sauca. - Sardze šaus!

Bēgšana turpinājās. - Gulties! - iesaucās Levinskis. Par spīti Handkes draudiem, viņš nakti bija pavadījis 22. barakā. Tā viņam vēl joprojām bija drošāk; iepriekšējā dienā Darba nometnē bija ieradusies specvienība - Šteinbrenners, Breiers un Nīmanis - un saņēmusi četrus vīrus, kuriem vārds sākās ar H un K, un aizvedusi uz krematoriju. Par laimi, ļaužu meklēšana notika birokrātiski. Levinskis nebija gaidījis, kamēr nonāks līdz burtam L. - Cieši pie zemes! - viņš uzklie​dza. - Viņi šaus!

- Uz priekšu! Kurš grib palikt peļu slazdā? Ārā cauri kaucieniem un dārdiem jau atskanēja šāvieni. - Skat! Jau iet vaļā! Pie zemes! Ložmetēji ir bīstamāki par bumbām!

Levinskis maldījās. Pēc trešās eksplozijas ložmetēji apklusa. Sargi steidzīgi bija pametuši torņus.

Levinskis izlīda pa durvīm. - Briesmas vairs nedraud! - viņš iekliedza Bergeram ausī. - Esesieši ir pazuduši.

- Vai mums palikt iekšā?

- Nē! Tas nav nekāds patvērums. Mēs varam tur iestrēgt un sadegt.

- Ārā! - Meijerhofs iesaucās. - Ja dzeloņstieples ir sabombardētas, mēs varam aizbēgt!

- Turi muti, idiot! Viņi notvers tevi pēc apģērba un nošaus.

- Nāciet laukā!

Viņi spraucās ārā pa durvīm. - Visiem palikt! - Levinskis uzkliedza. Viņš sagrāba Meijerhofu uz krūtīm aiz jakas. - Ja tu darīsi muļķības, es tev apgriezīšu sprandu, dzirdi? Nolādētais idiot, vai tev liekas, ka mēs tagad varam riskēt? - Viņš to sapurināja. - Saproti? Vai arī man tūlīt tev apgriezt sprandu?

- Laid viņu vaļā, - ierunājās Bergers. - Viņš neko nedarīs. Viņš ir par vāju, un es uzmanīšu.

Viņi gulēja netālu no barakas, pietiekami tuvu, lai kūpošajā miglā spētu saskatīt tumšās sienas.

Izskatījās, it kā dūmotu neredzams ugunsgrēks. Tā viņi gulēja, piespiedušies pie zemes, sajuzdami uz sprandas daudzu pērkonu milzīgās rokas, un gaidīja nākamo sprādzienu.

Sprādziena nebija. Tikai zenītlielgabali turpināja ārdīties. Arī no pilsētas puses drīz vairs nedzirdēja bombardēšanu. Toties troksnī atkal skaidrāk bija saklausāma šauteņu šāviņu sprakstoņa. Apšaude notiek šeit, nometnē, — Zulbahers sacīja.

- Tie ir esesieši. - Lēbentāls pacēla galvu. - Varbūt viņi trāpīja kazarmām, un Vēbers un Neibauers ir pagalam.

- Tā būtu pārāk liela laime, - Rozens atteica. - Kaut kas tāds nemēdz notikt. Miglā viņi nevarēja nomērķēt. Varbūt trāpīts tikai dažām barakām.

- Kur ir Levinskis? - Lēbentāls jautāja.

Bergers pavērās apkārt. - Es nezinu. Pirms pāris minūtēm viņš vēl bija šeit. Vai tu nezini, Meijerhof?

- Nē. Es arī nemaz negribu zināt.

- Varbūt viņš ir aizgājis izlūkot.

Viņi turpināja klausīties. Spriedze pieauga. Atkal bija dzirdami atsevišķi šāvieni. - Varbūt tur kāds aizbēdzis, - Buhers sacīja. - Un viņi to vajā.

- Cerams, ka ne.

Ikviens zināja, ka visai nometnei tad būs jānostājas pārbaudes laukumā un jāstāv tik ilgi, kamēr tiks

atvesti bēgļi, miruši vai dzīvi. Tas nozīmētu daudz duču mirušo un visu baraku stingru pārbaudi. Tāpēc Levinskis bija uzkliedzis Meijerhofam. - Kāpēc viņiem tagad vajadzēja bēgt? - Ahasvērs ieprasījās.

- Kāpēc ne? - Meijerhofs atjautāja. - Katra diena…

- Nomierinies, - Bergers viņu pārtrauca. - Tu esi uzcēlies no miroņiem, tas tevi padarījis traku. Tu domā, ka esi Samsons[8]. Tu nenoietu pat piecsimt metru.

- Varbūt Levinskis pats aizmuka. Viņam ir pietiekami daudz iemeslu. Vairāk nekā ikvienam citam.

- Blēņas! Viņš nebēg.

Zenītlielgabali nešāva. Klusumā varēja dzirdēt komandas un skriešanu. - Vai mums labāk nepazust barakā? - Lēbentāls jautāja.

- Pareizi. - Bergers piecēlās. - Visi no C barakas - atpakaļ istabā! Goldštein, raugies, lai jūsu ļaudis paslēpjas dziļi aizmugurē! Kuru katru brīdi noteikti ieradīsies Handke.

- Viņi noteikti nenošāva esesiešus, - Lēbentāls sacīja. - Tā banda vienmēr izlokās. Laikam daži simti mūsējo ir sarauti gabalos.

- Varbūt amerikāņi jau nāk, - miglā kāds ierunājās. - Varbūt tā jau bija artilērija!

Kādu brīdi visi klusēja. - Turi muti! - tad Lēbentāls dusmīgi noteica. - Nepierunā nelaimi!

- Aiziet iekšā, kurš vēl spēj parāpot! Noteikti būs jāpulcējas pār​baudes laukumā.

Viņi ielīda atpakaļ barakā. Gandrīz atkal izcēlās panika. Daudziem piepeši bija bail, ka citi, kuri bija ātrāki, ieņems viņu vecās vietas; sevišķi tiem, kuru rīcībā bija kāds sprīdis gultas dēļu. Viņi kliedza aizsmakušās, vārgās balsīs un gāzās un spraucās uz priekšu. Baraka vēl joprojām bija pārpildīta, un vietas pietika mazāk nekā trešdaļai cilvēku. Par spīti saucieniem, daļa palika guļam ārā; satraukums bija nogurdinājis vīrus, un viņi vairs nespēja parāpot. Panika bija izdzinusi viņus ārā kopā ar pārējiem, un tagad viņi neko nespēja iesākt. Veterāni aizvilka dažus līdz barakai; miglā viņi pamanīja, ka divi bija miruši. Tiem tecēja asinis. Šāviņi tos bija nogalinājuši.

- Uzmanību! - Baltajā dūmakā viņi izdzirdēja stingrākus soļus, un tur nenāca musulmaņi.

Soļi tuvojās un apstājās pie barakas. Iekšā ieskatījās Levinskis.

- Berger, - viņš pačukstēja. - Kur ir Nr. 509?

- Divdesmitajā. Kas noticis?

- Iznāc ārā!

Bergers devās uz durvīm.

- Nr. 509 vairs nav jābaidās, - ātri un aprauti sacīja Levinskis. - Handke ir miris.

- Miris? No bumbas?

- Nē. Miris.

- Kā tas notika? Vai esesieši viņam miglā trāpīja?

- Mēs viņu novācām. Ar to pietiek, vai ne? Galvenais, ka viņš ir novākts. Viņš bija bīstams. Migla nāca kā saukta. - Levinskis kādu brīdi klusēja.

- Tu taču redzēsi viņu krematorijā.

- Ja šāviens ir bijis no neliela attāluma, tad varēs manīt pulvera pēdas un apdegumu.

- Tas nebija šāviens. Miglā un juceklī ir novākti ari divi citi varenie. Divi no nejaukākajiem. Viens ir no mūsu barakas. Viņš nodeva divus vīrus.

Atskanēja gaisa trauksmes atsaukšanas signāls. Migla sakustējās un saira, it kā to būtu saplosījuši sprādzieni. Tajā iemirdzējās zils laukumiņš, tad tas kļuva sudrabots, un saule to piepildīja ar baltu spožumu. Kā tumši ešafoti parādījās ložmetēju torņi.

Kāds nāca. - Uzmanību! - Bergers čukstēja. - Nāc iekšā, Levinski! Paslēpies!

Viņi aiztaisīja durvis. - Viņš ir viens, - Levinskis sacīja. - Nebaidies! Jau nedēļu viņi nestaigā pa vienam. Viņi pārlieku baidās.

Durvis tika piesardzīgi atvērtas. - Vai Levinskis ir šeit? - kāds jautāja.

- Ko tu gribi?

- Nāc ātri! Te tas ir.

Levinskis pazuda miglā.

Bergers pavērās apkārt. - Kur ir Lēbentāls?

- Aizgāja uz divdesmito. Viņš grib to pateikt Nr. 509.

Levinskis atgriezās. - Vai dzirdēji, kas tur noticis? - Bergers vaicāja.

- Jā. Iznāc ārā!

- Kas ir?

Levinskis lēnām pasmaidīja. Viņa seja bija slapja no miglas un atplauka - zobi, acis un lielais, trīsošais deguns. - Sabrukusi daļa esesiešu kazarmu, - viņš pavēstīja. - Ir mirušie un ievainotie. Vēl nezinu, cik daudz. Pirmajai barakai ir zaudējumi. Cietusi ieroču glabātava un noliktavas. - Viņš vērīgi paskatījās miglā. - Mums kaut kas jānoslēpj. Varbūt tikai līdz šim vakaram. Mēs kaut ko dabūjām. Mūsu ļaudīm nav laika. Tikai tik ilgi, kamēr ieradīsies esesieši.

- Dod šurp! — Bergers sacīja.

Viņi nostājās cieši viens otram blakus. Levinskis iedeva Bergeram sainīti. - No ieroču glabātavas, viņš pačukstēja. - Paslēp savā kaktā. Man ir vēl otrs. Mēs to paslēpsim caurumā zem Nr. 509 gultas. Kurš tur tagad guļ?

- Ahasvērs, Karels un Lēbentāls.

- Labi. - Levinskis noelsās. - Viņi rīkojās ātri. Tiklīdz bumba bija ielauzusi ieroču glabātavas sienu.

Esesiešu tur nebija. Kad viņi ieradās, mūsu ļaudis jau sen bija prom. Mēs dabūjām vēl ko. To paslēpsim tīfa nodaļā. Dalīts risks, saproti? Vernera princips.

- Vai esesieši nemanīs, ka kaut kā trūkst?

- Varbūt. Tāpēc mēs neko neatstāsim Darba nometnē. Mēs nepaņēmām visai daudz, un viss tur ir ļoti savandīts. Varbūt viņi nemanīs. Mēs mēģinājām aizdedzināt ieroču glabātavu.

- Jūs esat sasodīti labi pastrādājuši, - Bergers paslavēja.

Levinskis pamāja. - Laimīga diena. Nāc, neuzkrītoši to noslēpsim. Šeit nevienam neienāks prātā kaut ko meklēt. Kļūst gaišāks. Mēs nevarējām paņemt vairāk, jo esesieši drīz atgriezās. Viņi domāja, ka žogi pagalam. Šāva uz visu, kas gadījās ceļā. Gaidīja, ka bēgsim. Tagad viņi ir nomierinājušies.

Noskaidrojuši, ka dzeloņstieples ir kārtībā. Kāda laime, ka darba vienība šorīt neizgāja darbā; viņi baidījās, ka miglā kāds var aizbēgt. Tā nu mūsu vislabākie vīri varēja ķerties pie lietas. Laikam drīz būs jāsastājas pārbaudes laukumā. Nāc parādi, kur varam nolikt tās lietas.

Stundu vēlāk bija uzlēkusi saule. Debesis kļuva maigas un zilas, un pagaisa pēdējā migla. Mitri un svaigi, zaļi mirdzēdami, pletās tīrumi ar koku rindām - gluži kā pēc peldes. Pēcpusdienā 22. bloks uzzināja, ka bombardēšanas laikā un pēc tās esot nošauti divdesmit septiņi apcietinātie; divpadsmit bija nogalināti pirmajā barakā, divdesmit astoņiem bija trāpījušas šķembas. Desmit esesieši bija miruši, arī Birkheizers no gestapo. Handke bija miris, tāpat divi vīri no Levinska barakas. Nr. 509 nāca šurp. - Kas ir ar to zīmīti par Šveices frankiem, kuru tu iedevi Handkem? - Bergers jautāja. - Ja nu to tagad atrod viņa mantās? Kas notiks, ja tā nonāks gestapo rokās? Mēs par to nepadomājām!

- Kā nu ne, - Nr. 509 atteica. Viņš izvilka no kabatas vēstuļpapīra lapu. - Levinskis to zināja. Un viņš bija par to padomājis. Viņš savāca Handkes lietas. Tās priekš viņa nozaga uzticams uzraugs, tūlīt pēc tam, kad Handke bija piebeigts.

- Labi. Saplēs to! Levinskis šodien bija sasodīti lietpratīgs. - Bergers uzelpoja. - Ceru, ka tagad mēs mazliet varēsim atpūsties.

- Varbūt. Tas atkarīgs no tā, kurš būs jaunais bloka vecākais.

Piepeši virs nometnes parādījās bezdelīgu bars. Tās ilgi riņķoja augstu gaisā, veidodamas lielas spirāles, tad nolaidās zemāk un vidžinādamas aizšāvās pāri poļu barakām. Putnu zilie, spīdīgie spārni gandrīz skāra jumtu.

- Pirmā reize, kad es nometnē redzu putnus, - Ahasvērs sacīja.

- Tie meklē vietu ligzdām, - Buhers paskaidroja.

- Šeit? - Lēbentāls žēlabaini novilka.

- Viņām vairs nav baznīcu torņu.

Dūmi virs pilsētas bija mazliet izklīduši. - Patiesi, - Zulbahers sacīja. - Pēdējais tornis ir sagāzies.

- Šeit! - Lēbentāls, šūpodams galvu, skatījās uz bezdelīgām, kuras tagad, spalgi kliegdamas, riņķoja ap barakām.

- Un turklāt viņas ir atgriezušās no Āfrikas! Uz šejieni!

- Viņām pilsētā nav vietas, kamēr tā deg.

Viņi palūkojās lejā. - Kāds skats! - Rozens nočukstēja.

- Tā noteikti deg arī daudzas citas pilsētas, - Ahasvērs sacīja. - Lielākas un ievērojamākas. Kā gan tās izskatās?

- Nabaga Vācija, - noteica kāds, kurš tupēja tuvumā.

- Ko? - Nabaga Vācija.

- Cilvēkbērni! - Lēbentāls ierunājās. - Vai jūs dzirdējāt?

Kļuva silti. Vakarā baraka uzzināja, ka cietusi arī krematorija. Bija sagāzts viens no mūriem, kas bija tai apkārt, un karātavas stāvēja šķībi, bet skurstenis kūpēja pilnā sparā.

Debesis apmācās. Kļuva arvien tveicīgāks. Mazā nometne nedabūja vakariņas. Barakas bija klusas.

Kurš varēja, gulēja ārā. Šķita, ka smagajam gaisam vajadzētu remdēt izsalkumu. Mākoņi, kas kļuva biezāki un bālāki, atgādināja maisus, no kuriem varētu krist ēdamais. Lēbentāls noguris atgriezās no izlūkošanas. Viņš pavēstīja, ka tikai četras Darba nometnes barakas saņēmušas vakariņas. Pārējās ne; laikam skarta pārtikas noliktava. Barakās neesot bijušas nekādas pārbaudes. Esesieši acīmredzot vēl nav pamanījuši, ka trūkst ieroču.

Kļuva arvien siltāks. Pilsēta gulēja dīvainā, sēra dzeltenā gaismā. Saule jau sen bija norietējusi, bet mākoņi vēl bija pilni dzeltenas, pal​sas gaismas, kas negribēja atkāpties.

- Būs negaiss, - Bergers sacīja. Viņš gulēja blakus Nr. 509.

- Cerams.

Bergers pavērās viņā. Viņa acis kļuva miklas. Viņš ļoti lēnām pagrieza galvu, un piepeši no viņa mutes izšāvās asinis. Tas notika tik viegli un dabiski, ka Nr. 509 pirmajā brīdī to pat neaptvēra. Tad viņš piecēlās.

- Kas tev kaiš? Berger! Berger!

Bergers savilkās čokurā un tad gulēja mierīgi. - Nekas, - viņš atteica.

- Vai tā ir asiņošana?

- Nē.

- Kas tad?

- Kuņģis.

- Kuņģis?

Bergers pamāja. Viņš izspļāva asinis, kas vēl bija mutē. - Nekas slikts, - viņš nočukstēja.

- Gana slikts. Kas mums jādara? Pasaki!

- Nekas. Man jāguļ. Mierīgi jāguļ.

- Vai ienest tevi iekšā? Tu dabūsi atsevišķu gultu. Mēs izmetīsim ārā pāris citu.

- Ļauj tikai man gulēt.

Nr. 509 pēkšņi pārņēma izmisums. Viņš bija redzējis mirstam tik daudz cilvēku un tik bieži gandrīz pats nomiris, ka bija domājis - viena atsevišķa nāve necik daudz viņam vairs nenozīmēs. Bet tagad viņam šķita, ka šī ir pirmā reize. It kā viņš zaudētu pēdējo un vienīgo draugu dzīvē. Viņš tūlīt zaudēja cerības.

Bergers uzsmaidīja viņam ar sviedriem klātu seju, bet Nr. 509 redzēja draugu jau nekustīgi guļam cementa ratu malā. - Kādam jāsadabū kaut kas ēdams! Vai arī zāles! Lēbentālam!

- Ēdamais ne, - Bergers čukstēja. Viņš pacēla roku un atvēra acis. - Tici man. Es pateikšu, kas man nepieciešams. Un kad. Tagad ne. Nekas. Tici man. Tas ir tikai kuņģis. - Viņš atkal aizvēra acis.

Kad noskanēja svilpe, Levinskis iznāca no barakas. Viņš notupās pie Nr. 509. - Kāpēc īsti tu neesi partijā? - viņš jautāja.

Nr. 509 paskatījās uz Bergeru. Bergers elpoja vienmērīgi. - Kāpēc tu to taisni tagad gribi uzzināt? viņš atvaicāja.

- Žēl. Es gribēju, lai tu būtu viens no mums. - Nr. 509 zināja, ko Levinskis domāja. Nometnes pagrīdes kustībā komunisti veidoja sevišķi sīkstu, noslēgtu un enerģisku grupu. Viņi gan darbojās kopā ar pārējiem, tomēr pilnībā tiem neuzticējās un tiecās uz saviem īpašiem mērķiem. Viņi allaž pirmām kārtām aizstāvēja un atbalstīja savus cil​vēkus.

- Tu varētu būt mums noderīgs, - Levinskis atklāja. - Kas tu biji agrāk? Es domāju - pēc profesijas.

- Redaktors, - Nr. 509 atbildēja un pats brīnījās, cik savādi tas skanēja.

- Redaktoru mēs varētu izmantot sevišķi labi.

Nr. 509 neatbildēja. Viņš zināja, ka diskutēt ar komunistu bija tikpat veltīgi kā ar nacistu. - Vai tev ir kāda nojausma, kas būs mūsu bloka vecākais? - viņš pēc brīža pajautāja.

- Jā. Laikam kāds no mūsu pašu cilvēkiem. Un noteikti politiskais. Mums arī norīkoja jaunu. Viņš ir mūsējais.

- Tad tu atkal tur atgriezīsies?

- Pēc vienas vai divām dienām. Tam nav nekāda sakara ar bloka vecāko.

- Vai esi dzirdējis vēl ko?

Levinskis pētoši paskatījās uz Nr. 509. Tad pievirzījās tuvāk. - Mēs gaidām, ka apmēram pēc divām nedēļām nometne tiks pār​ņemta.

- Ko? - Jā. Pēc divām nedēļām.

- Tu domā atbrīvošanu?

- Mēs paši sevi atbrīvosim un pārņemsim nometni. Mums vajadzēs to pārņemt, kad esesieši dosies prom.

- Kam - „mums”?

Levinskis atkal brīdi vilcinājās. - Nākamajai nometnes vadībai, - viņš sacīja. - Tādai būs jābūt, un tā jau tiek organizēta; citādi valdīs jukas. Mums tūlīt jāiejaucas. Nometnes apgādei ar pārtiku ir jānorit bez traucējumiem, tas ir svarīgākais. Pārtika. Apgāde, vadība - tūkstošiem cilvēku nevar tūlīt skriet kur kurais…

- Šeit noteikti ne. Šeit ne visi var paskriet.

- Arī tas vēl. Ārsti, zāles, transportēšanas iespējas, pārtikas piegāde, īpašumu atsavināšana ciematos…

- Un kā jūs to visu paveiksiet?

- Mums palīdzēs, tas ir skaidrs. Bet mums tas ir jāorganizē. Angļi vai amerikāņi, kuri mūs atbrīvos, ir karojošas vienības. Viņi nebūs gatavi tūlīt uzņemties koncentrācijas nometnes vadību. To nāksies darīt mums pašiem. Protams, ar viņu palīdzību.

Nr. 509 skatījās uz Levinska galvu, kuras fonā bija mākoņainas debesis. Tā bija varena un apaļa, bez maiguma. - Dīvaini, - viņš sacīja. - Cik pašsaprotami mēs rēķināmies ar mūsu ienaidnieku palīdzību, ko?

- Es pagulēju, - Bergers teica. - Ar mani viss atkal ir kārtībā. Tas bija tikai kuņģis, nekas vairāk.

- Tu esi slims, un vainīgs nav kuņģis, - Nr. 509 atbildēja. - Es neesmu dzirdējis, ka kuņģa slimnieki spļautu asinis.

Bergers bija plati atvēris acis. - Es sapņoju kaut ko dīvainu. Tas bija tik skaidri un reāli. Es operēju.

Spoža gaisma…

Viņš lūkojās naktī. - Levinskis domā, ka mēs pēc divām nedēļām būsim brīvi, Efraim, - Nr. 509 piesardzīgi pavēstīja. - Viņi tagad nepārtraukti uztver ziņas.

Bergers nekustējās. Šķita, ka viņš neko nebūtu dzirdējis.

- Es operēju, - viņš sacīja. - Es gatavojos griezt. Kuņģa rezekcija. Es gatavojos un piepeši nezināju, ko iesākt. Biju visu aizmirsis. Sāku svīst. Pacients tur gulēja - atvērts, bez samaņas, - un es nezināju, ko iesākt. Biju aizmirsis operēt. Tas bija šausmīgi.

- Nedomā par to. Tas bija murgs, nekas vairāk. Ko visu es neesmu jau nosapņojis! Un ko visu mēs vēl nenosapņosim, kad būsim ārā no šejienes! - Nr. 509 piepeši pavisam skaidri saoda ceptas olas ar speķi. Viņš pūlējās par to nedomāt. - Ne viss būs tik līksmi, - viņš noteica. - Tas ir skaidrs.

- Desmit gadi. - Bergers stingi vērās debesīs. - Desmit izniekoti gadi. Pagalam! Prom! Bezdarbībā.

Līdz šim nebiju par to domājis. Iespējams, ka daudz ko esmu aizmirsis. Es arī tagad īsti nezinu, kā norit operācija. Nespēju precīzi atcerēties. Pirmajos nometnē pavadītajos mēnešos naktīs īsi atkārtoju operāciju gaitu. Lai neaizmirstu. Tad vairs ne. Iespējams, ka esmu aizmirsis…

- Tas iziet no prāta, bet to tā īsti nevar aizmirst. Tas ir tāpat kā ar valodām vai riteņbraukšanu.

- To var aizmirst. Rokas. Precizitāte. Var kļūt nedrošs. Vai arī vairs nespēt izsekot. Desmit gados daudz kas noticis. Daudz kas atklāts. Es neko par to nezinu. Esmu kļuvis tikai vecāks, vecāks un gurdāks.

- Savādi, - Nr. 509 ieteicās. - Nesen es arī nevilšus iedomājos par savu agrāko profesiju. Levinskis man jautāja. Viņš domā, ka pēc divām nedēļām mēs tiksim ārā no šejienes. Vai tu spēj to aptvert?

Bergers vienaldzīgi pakratīja galvu. - Kur palicis laiks? - viņš sacīja. - Tas bija bezgalīgs. Tagad tu saki „pēc divām nedēļām”. Un piepeši rodas jautājums: kur ir palikuši tie desmit gadi?

Ielejā kvēloja degošā pilsēta. Gaiss joprojām bija spiedīgs, lai gan bija nakts. Sāka celties migla. Šaudījās zibšņi. Pie apvāršņa gailēja divi citi ugunsgrēki - dega tālas, sabombardētas pilsētas.

- Vai pagaidām mūs neapmierinās tas vien, ka vispār spējam domāt to, ko domājam, Efraim?

- Jā. Tev taisnība.

- Mēs taču atkal domājam kā cilvēki. Un par to, kas notiks pēc nometnes. Kad gan mēs to spējām?

Viss pārējais taču atgriezīsies pats no sevis.

Bergers pamāja. — Kaut arī man visu mūžu nāksies lāpīt zeķes, kad es būšu ticis ārā no šejienes!

Tomēr…

Debesis pāršķēla zibens, un lēnām no tāluma tam sekoja pērkons. - Vai gribi iet iekšā? - Nr. 509 jautāja. - Vai vari uzmanīgi piecel​ties vai parāpot?

Negaiss sākās pulksten vienpadsmitos. Zibeņi izgaismoja debesis, un uz īsu brīdi gaisā pavīdēja palsa mēness ainava ar izpostītās pilsētas bedrēm un drupām. Bergers cieši gulēja. Nr. 509 sēdēja 22. bloka atvērtajās durvīs. Kopš Levinskis bija nogalinājis Handki, viņš atkal varēja ieiet barakā. Zem jakas viņš bija paslēpis revolveri un munīciju. Nr. 509 baidījās, ka stiprā lietū caurumā zem gultas tie varētu kļūt slapji un nelietojami.

Bet tonakt lija maz. Negaisa mākoņi vilkās un vilkās, dalījās, un ilgu laiku tie bija vairāki, kas no apvāršņa uz apvārsni kā zobeni šķīla zibeņus. Divas nedēļas, Nr. 509 nodomāja un redzēja, kā viņpus dzeloņstieplēm uzliesmoja un nodzisa ainava. Tā viņam šķita piederīga kādai citai pasaulei, kas pēdējā laikā nemanāmi pienākusi tuvāk un tuvāk, lēnām izaugusi no bezcerības zemes, kas ir tukša, neapdzīvota, un tagad jau atrodas tuvu pie dzeloņstieplēm, uzsūkusi sevī lietus un lauku, posta un ugunsgrēka, bet arī dabas atmodas un mežu, un zaļuma smaržu. Viņš juta, kā to caurstrāvoja zibeņi un tā iegaismojās, un kā vienlaikus uzausa zudusī pagātne - bāla, tāla, gandrīz nesaprotama un nesasniedzama. Viņam sala siltajā naktī. Nr. 509 nejutās tik drošs, kā bija rādījies Bergeram. Viņš spēja atcerēties, un tas šķita daudz, un tas saviļņoja, bet vai ar to bija pietiekami pēc šeit pavadītajiem gadiem - to viņš nezināja. Starp pagātni un tagadni bija pārāk daudz nāves. Nr. 509 tikai zināja, ka dzīvot nozīmēja izkļūt no nometnes; tūlīt pēc tam viss kļuva neskaidrs un milzīgs, un grīļīgs, un viņš neprata ielūkoties nākotnē. Levinskis to spēja, bet viņš domāja kā partijas biedrs. Viņu uzņemšot partijā, viņš būšot tās biedrs, un ar to viņam pietikšot. Kas

varētu notikt pēc tam? Nr. 509 prātoja, kas cilvēku aicina tālāk, izņemot primitīvo vēlmi dzīvot.

Atriebība? Ar atriebību vien maz ko varēja izdarīt. Atriebība piederējās tai citai, drūmajai pusei, ko vajadzēja likvidēt, tomēr kas būs pēc tam? Viņš sajuta uz sejas dažas siltas lietus lāses kā asaras no nekurienes. Kuram gan vēl bija asaras? Tās bija izdedzinātas, izsīkušas jau pirms daudziem gadiem.

Dažkārt klusa smeldze, izjūta, ka samazinās kaut kas tāds, kas jau pirms tam šķita niecīgs, - tas bija vienīgais, kas vairs rādīja, ka allaž vēl kaut ko varēja zaudēt. Termometrs, kas jau sen rādīja jutīguma zemāko punktu; to, ka kļuva aukstāks, varēja redzēt vairs tikai pēc tā, ka dažreiz nokrita kāds apsaldēts loceklis, pirksts, pēda, gandrīz nesagādājot sāpes.

Zibeņi ātrāk sekoja cits citam, un ilgi dārdošajā pērkonā pretējā pakalnā ļoti skaidra šaudīgajā gaismā, kur nemanīja ēnu, slējās tālā, balta māja ar dārzu. Buhers, Nr. 509 nodomāja. Buheram vēl kaut kas bija. Viņš bija jauns, un ar viņu bija Ruta. Kāds, kurš ar viņu aizies no šejienes. Bet vai tā būs? Taču kurš uzdeva jautājumus? Kurš gan prasīja garantijas? Un kurš tās varēja dot?

Nr. 509 atgāzās atpakaļ. Kādas muļķības es domāju? - viņš prātoja. Bergers laikam mani ietekmējis.

Mēs tikai esam noguruši. Viņš elpoja lēnām, un viņam šķita, ka cauri laukuma un barakas smakai atkal sajūt pavasari un dabas atmodu. Tas nāca atkal, katru gadu, ar bezdelīgām un ziediem, vienaldzīgs pret karu un nāvi, un skumjām, un cerībām. Tas nāca. Ar to bija gana.

Viņš aiztaisīja durvis un aizlīda uz savu stūri. Zibeņoja visu nakti, spokainā gaisma ieplūda pa saplēsto loga rūti, un baraka atgādināja kuģi, kas klusām slīdēja prom, pazemes straumes nests, pilns ar miru​šajiem, kuriem melnā maģija vēl ļāva elpot - un to vidū daži bija dzīvi.

XIX

- BRUNO, - ZELMA NEIBAUERE mierīgi iesāka. - Neesi muļķis. Padomā, iekams citi sākuš domāt. Tā ir mūsu iespēja. Pārdod, ko vari pārdot. Zemesgabalus, dārzu, šo māju, visu - ar zaudējumiem vai bez.

- Un nauda? Ko iesākt ar naudu? - Neibauers dusmīgi kratīja galvu. - Ja tavi apgalvojumi izrādīsies patiesi, ko vērta tad būs nauda? Vai esi aizmirsusi inflāciju pēc Pirmā pasaules kara? Par vienu marku deva biljonu. Vērtslietas, tas arī toreiz bija vienīgais!

- Vērtslietas, jā! Bet tādas vērtslietas, ko var iebāzt kabatā.

Zelma Neibauere piecēlās un devās pie skapja. Viņa to atvēra un paņēma nost dažus veļas gabalus.

Tad izvilka kārbiņu un to attaisīja. Tajā bija zelta cigarešu dozes, pūdernīcas, daži klipši ar dimantiem, divas rubīna piespraudes un pāris gredzenu. - Skaties! - viņa sacīja. - To es bez tavas ziņas nopirku pēdējo gadu laikā. Par savu un ietaupīto naudu. Tāpēc pārdevu savas akcijas. Šodien tās vairs nav neko vērtas. Fabrikas ir drupās. Bet šis te saglabā savu vērtību. To var paņemt līdzi. Es gribētu, kaut mums būtu tikai šādas lietas!

- Paņemt līdzi! Paņemt līdzi! Tu runā tā, it kā mēs būtu noziedz​nieki un mums vajadzētu bēgt.

Zelma nolika mantas atpakaļ. Ar kleitas piedurkni viņa nospodrināja cigarešu dozi. - Ar mums var notikt tāpat kā ar tiem, kad jūs nācāt pie varas, vai tad ne?

Neibauers pielēca kājās. - Ja tevi kāds dzirdētu… - viņš dusmīgi un bezpalīdzīgi iesaucās. - Es varētu pakārties. Citiem vīriem ir sievas, kuras viņus saprot, kuras sniedz mierinājumu, kad viņi pārnāk no darba, kuras viņus uzmundrina, - bet tu! Neko citu nedari kā tikai pareģo nelaimi un gaudies: „Ja tu būtu…”, un bļausties, domādama visu to ļaunāko! Cauru dienu! Un arī vēl nakti! Pat te nevar atpūsties!

Bez mitas: pārdod, un tad vēl tā gaušanās!

Zelma neklausījās viņā. Viņa nolika kārbiņu un atkal to apsedza ar veļu. - Dimanti, - viņa sacīja. Labi, tīri dimanti. Neapstrādāti. Tikai vislabākie akmeņi. Viens karāts, divi karāti, trīs karāti, līdz seši vai septiņi, ja tādus var dabūt. Tas ir tas pareizākais. Labāks par visiem taviem Blankiem un dārziem, un zemesgabaliem, un mājām. Tavs advokāts tevi iegāza. Esmu pārliecināta, ka viņš saņēma procentus

dubultīgi. Dimantus var noslēpt. Iešūt apģērbā. Pat norīt. Zemesgabalus - ne.

Neibauers blenza viņā. - Kā tu runā! Vienu dienu tu krīti histērijā par pāris bumbām un nākamajā dienā runā kā tāds žīds, kurš par naudu gatavs otram pārgriezt rīkli!

Viņa ar nicīgu skatienu nomērīja vīru. Viņa nopētīja zābakus, uniformu, revolveri, ūsas. - Žīdi negriež rīkles. Žīdi rūpējas par savām ģimenēm. Labāk par daudziem vācu pārcilvēkiem. Žīdi zina, kas darāms bīstamos laikos.

- Ak tā? Ko tad viņi zina? Ja viņi kaut ko būtu zinājuši, tad nebūtu palikuši šeit un mēs nebūtu lielāko daļu notvēruši.

- Viņi nedomāja, ka jūs ar viņiem izrīkosieties tā, kā izrīkojāties. - Zelma Neibauere ar odekolonu samitrināja deniņus. - Un neaizmirsti, ka tā nauda Vācijā bija bloķēta kopš 1931. gada. Kopš darmštatieši un Nacionālā banka nonāca grūtībās. Tāpēc daudzi nevarēja aizbraukt. Tad jūs viņus notvērāt. Labi. Un tieši tāpat tu tagad gribi palikt šeit. Un tieši tāpat viņi notvers jūs.

Neibauers ātri pavērās apkārt. - Uzmanies! Sasodīts! Kur ir meitene? Ja tevi kāds izdzirdēs, ar mums būs cauri. Tautas tiesas palāta nepazīst žēlastības! Pietiek ar vienu slepenu sūdzību.

- Meitenei ir brīvdiena. Un kāpēc ar jums nevar izrīkoties tāpat, kā jūs izrīkojāties ar citiem?

- Kas? Žīdi? - Neibauers iesmējās. Viņam ienāca prātā Blanks, viņš iztēlojās, kā Blanks spīdzina Vēberu. - Viņi ir priecīgi, kad valda miers.

- Ne žīdi. Amerikāņi un angļi.

Neibauers atkal iesmējās. - Tie? Tie jau vēl mazāk! Gar to taču viņiem nav nekādas daļas! Par tādiem iekšpolitiskiem jautājumiem kā mūsu nometne viņi vispār neinteresējas! Ar viņiem mūs saista tīri ārpolitiska, militāra lieta. Vai tu to nesaproti?

- Nē.

- Viņi ir demokrāti. Viņi ar mums apiesies korekti, ja uzvarēs, bet tas vēl ir jautājums. Militāri.

Korekti. Mūs tad tieši godās. Citādi viņi neko nevarēs izdarīt. Tāds ir viņu pasaules uzskats! Ar krieviem būtu citādi. Bet viņi taču ir austrumos.

- Tu redzēsi. Paliec tikai šeit!

- Tieši tā, es redzēšu. Un palikšu šeit. Vai tu nevēlētos man pateikt, uz kurieni tad mēs varētu doties, ja gribētu?

- Mēs jau sen ar dimantiem būtu devušies uz Šveici…

- Būtu! - Neibauers uzsita pa galdu. Alus pudele viņa priekšā sašūpojās. - Būtu! Būtu! Atkal jau! Kā tad? Vai mums vajadzētu šķēr​sot robežu zagtā lidmašīnā? Tu runā muļķības.

- Ne jau zagtā lidmašīnā. Bet mēs būtu varējuši doties ceļojumos. Naudu un rotaslietas paņemt līdzi.

Divos, trīs, četros ceļojumos. Katru reizi visu atstāt tur. Es pazīstu cilvēkus, kuri tā ir rīkojušies…

Neibauers devās uz durvīm. Viņš tās atvēra un atkal aiztaisīja. Tad viņš atgriezās. - Zini, kas tas ir, ko tu tur runā? Vistīrākā valsts node​vība! Tevi tūlīt nošautu, ja kāds tavs vārds izplatītos tālāk.

Zelma lūkojās uz vīru. Viņas acis mirdzēja.

- Nu un? Tu vēl vari parādīt, kāds varonis esi. Turklāt atbrīvosies no bīstamas sievas. Varbūt tev gluži labi patiktos…

Neibauers neizturēja viņas skatienu. Viņš novērsās un staigāja pa istabu šurpu turpu. Viņš nezināja, vai sieva bija dzirdējusi par atraitni, kura laiku pa laikam viņu apmeklēja. - Zelma, - viņš beidzot sacīja, mainījis toni. - Ko tas nozīmē? Mums ir jāturas kopā! Būsim saprātīgi. Mēs taču tagad nevaram rīkoties citādi, mums jāiztur līdz galam. Es nevaru doties prom. Man ir jāpilda pavēles. Uz kurieni gan es varu bēgt? Pie krieviem? Nē. Noslēpties neokupētajā Vācijā? Tur mani gestapo ātri atradīs, un tu zini, ko tas nozīmē! Uz otru pusi, pie amerikāņiem un angļiem? Arī ne. Tad jau labāk sagaidīt viņus šeit, citādi izskatīsies, it kā man būtu netīra sirdsapziņa. Es esmu visu apsvēris, tici man. Mums jāiztur līdz galam, cita ceļa nav.

- Jā.

Neibauers pārsteigts pacēla acis. - Patiesi? Beidzot tu saproti? Vai es tev to pierādīju?

- Jā.

Viņš uzmanīgi paskatījās Zelmā; viņš neticēja tik vieglai uzvarai. Tomēr piepeši viņa bija padevusies. Viņas seja, šķiet, zaudēja apskaidrību. Pierādījis, viņa domāja. Pierādījumi! Viņi ticēja tam, ko bija pierādījuši, - it kā dzīve sastāvētu no pierādījumiem. Viņiem neko nevar padarīt. Māla dievi. Tic tikai sev. Viņa ilgi pētīja vīru. Sievietes skatienā jautās dīvains līdzjūtības, nicinājuma un tikko manāma maiguma sajaukums. Neibaueram kļuva neomulīgi. - Zelma… - viņš iesāka.

Viņa pārtrauca vīru. - Bruno, tikai vienu, pēdējo - es tev lūdzu…

- Ko? - viņš, aizdomu pārņemts, jautāja.

- Pārraksti māju un zemesgabalus uz Freijas vārda. Aizej pie advokāta. Tikai to, neko vairāk.

- Kāpēc?

- Ne uz visiem laikiem. Pagaidām. Ja viss būs labi, tos varēs pārrakstīt atpakaļ. Tu vari uzticēties savai meitai.

- Jā… jā… bet kā tas izskatīsies! Advokāts…

- Nav svarīgi, kā izskatīsies! Varas pārņemšanas laikā Freija bija bērns. Viņai neko nevar pārmest!

- Ko tas nozīmē? Tu domā, ka man kaut ko var pārmest? - Zelma klusēja. Viņa atkal raudzījās Neibauerā ar savādu skatienu. - Mēs esam kareivji, - viņš teica. - Mēs rīkojamies saskaņā ar pavēli. Un pavēle ir pavēle, to zina katrs. - Viņš iztaisnoja augumu. - Fīrers pavēl; mēs izpildām. Fīrers uzņemas pilnu atbildību par to, ko pavēl. Viņš to ir paskaidrojis gana bieži. Ar to katram patriotam pietiek. Vai tad ne?

- Jā, - Zelma rezignēti atteica. - Tomēr aizej pie advokāta. Pārraksti mūsu īpašumu uz Freijas vārda.

- Manis pēc. Es varu ar viņu aprunāties. - Neibauers negrasījās to darīt. Viņa sieva bija kļuvusi histēriska aiz bailēm. Viņš uzsita Zelmai pa muguru. - Ļauj tikai man rīkoties. Es taču vēl joprojām kaut ko spēju.

Neibauers izgāja ārā. Zelma piegāja pie loga. Viņa redzēja vīru iekāpjam automašīnā. Pierādījumi!

Pavēles! viņa domāja. Tas viņiem ir attaisnojums visam. Jauks un labs, kamēr viss ritēja, kā iecerēts. Vai viņa pati nebija ņēmusi visā dalību? Viņa paskatījās uz savu laulības gredzenu. Tas viņai bija pirkstā jau divdesmit četrus gadus; divas reizes bija nācies gredzenu pastiept lielāku. Toreiz, kad Zelma to dabūja, viņa bija bijusi cits cilvēks. Tolaik viņu bija gribējis precēt arī kāds ebrejs. Mazs, krietns vīrs, kurš čukstēja un nekliedza. Viņa vārds bija Jozefs Bomfelders. 1928. gadā viņš bija devies uz Ameriku. Gudrs vīrs. Laikus. Zelma reiz bija par viņu dzirdējusi - no kādas paziņas, kurai viņš bija atrakstījis, ka viņam klājoties ļoti labi. Viņa mehāniski grozīja laulības gredzenu. Amerika, viņa domāja. Tur nekad nav inflācijas. Viņi ir pārāk bagāti.

Nr. 509 ieklausījās. Viņš pazina balsis. Viņš piesardzīgi tupēja aiz mirušo kaudzes un klausījās.

Nr. 509 zināja, ka Levinskis šonakt bija gribējis atvest kādu no Darba nometnes, kuram uz dažām dienām vajadzēja paslēpties; bet, būdams uzticīgs vecajiem likumiem, ka tikai sakarnieki drīkst zināt cits cita vārdu, Levinskis nebija pateicis, kurš tas ir.

Vīrietis runāja lēnām, bet ļoti skaidri. - Mums nepieciešams ikviens vīrs, kas ir ar mums, - viņš teica. - Kad kritīs nacionālsociālisms, pirmo reizi nebūs nevienas slēgtas partijas, kas pārņems politisko vadību. Visas divpadsmit gados ir sašķēlušās vai sagrautas. To biedri nogājuši pagrīdē. Mēs nezinām, cik to ir saglabājies. Nepieciešami apņēmīgi ļaudis, lai nodibinātu jaunu organizāciju. Tikai viena pati partija sakāves haosā paliks vesela: nacionālsociālistu. Es nedomāju līdzskrējējus, kuri pievienojas ikvienai partijai, - es domāju kodolu. Tas vienots noies pagrīdē un nogaidīs, lai atkal iznāktu ārā. Pret to mums ir jācīnās, un tāpēc mums ir nepieciešami cilvēki.

Tas ir Verners, Nr. 509 domāja, tam jābūt viņam; bet es taču zinu, ka viņš ir miris. Viņš neko nevarēja redzēt: nakts bija bez mēness un apmākusies. - Ļaužu masas pa lielākai daļai ir demoralizētas, vīrietis sacīja. - To paveikuši divpadsmit terora, boikota, denunciāciju un baiļu gadi - tagad tiem

pievienojas zaudētais karš. Ar pagrīdes teroru un sabotāžu nacisti vēl gadiem ilgi viņus var turēt bailēs.

Viņiem ir atkal jāuzvar - pazemotajiem un iebaidītajiem. Ironiskā kārtā nometnes ienaids pret nacistiem ir saglabājies labāk nekā ārpusē. Mūs te ieslodzīja kopā; ārpusē grupas tika izklīdinātas. Ārpusē bija grūti uzturēt sakarus; šeit bija vienkārši. Ārpusē gandrīz katram vajadzēja pastāvēt par sevi; šeit cits citam deva spēku; to nu nacisti nebija pare​dzējuši. - Vīrs iesmējās. Tie bija īsi, drūmi smiekli.

- Nemaz nerunājot par tiem, kuri ir nogalināti, - Bergers sacīja. - Un tiem, kuri nomira.

- Nemaz nerunājot par tiem, protams. Bet mums ir palikuši vīri. Ikviens no viņiem ir simt citu vērts.

Tam ir jābūt Verneram, Nr. 509 nodomāja; tumsā viņš neskaidri saskatīja askēta galvu. Viņš jau atkal analizē. Viņš organizē. Viņš uzstājas ar runām; viņš ir palicis savas partijas fanātiķis un teorētiķis. Nometnēm ir jātop par atjaunotnes šūniņām, - sacīja klusā, skaidrā balss. - Pirmām kārtām ir svarīgi trīs punkti. Pirmais: pasīva un ārkārtējā gadījumā aktīva pretestība esesiešiem, kamēr viņi ir nometnē. Otrais: panikas un ekscesu novēršana, pārņemot nometni. Mums ir jārāda priekšzīme, ka esam disciplinēti un nepieļaujam atrie​bīgus izlēcienus. Par to vēlāk kārtīgas tiesas…

Vīrs apklusa. Nr. 509 bija piecēlies un tuvojās grupai. Tajā bija Levinskis, Goldšteins, Bergers un svešais.

- Verner… - Nr. 509 ieteicās.

Vīrs cieši raudzījās tumsā. - Kas tu esi?

Viņš piecēlās un tuvojās. - Es domāju, ka esi miris, - Nr. 509 sacīja.

Verners cieši vērās viņam sejā. - Kollers, - teica Nr. 509. - Kollers! Tu esi dzīvs? Un es domāju, ka sen jau miris.

- Tā arī ir. Oficiāli.

- Viņš ir Nr. 509, - Levinskis sacīja.

- Tu tātad esi Nr. 509! Tas lietu padara vienkāršāku. Es arī ofi​ciāli esmu miris.

Abi tumsā raudzījās viens otrā. Tas nebija nekas īpašs. Dažs labs nometnē bija atradis kādu, kuru uzskatīja par mirušu. Bet Nr. 509 un Verners viens otru bija pazinuši jau pirms nometnes. Viņi bija bijuši draugi; tad viņu politiskie uzskati pamazām viņus bija izšķīruši.

- Vai paliksi šeit? - Nr. 509 jautāja.

- Jā. Dažas dienas.

- Esesieši pārbaudē ir tikuši līdz alfabēta pēdējam burtam, - Levinskis pavēstīja. - Viņi notvēra Volki. Viņš ieskrēja rokās kādam, kurš viņu pazina. Vienam nolādētam unteršarfīreram.

- Es nebūšu jums par nastu, - Verners sacīja. - Es pats par sevi parūpēšos.

- Noteikti, - ar tikko jaušamu ironiju atteica Nr. 509. - Neko citu es nebūtu gaidījis no tevis.

- Rīt Mincers sadabūs maizi. Lēbentāls varēs to atnest. Viņš dabūs vairāk nekā tikai priekš manis.

Arī kaut ko jūsu grupai.

- Es zinu, - Nr. 509 atbildēja. - Es zinu, Verner, ka tu neko par velti negribi. Vai paliksi divdesmit otrajā? Mēs varam tevi paslēpt arī divdesmitajā.

- Es varu palikt divdesmit otrajā. Tu jau arī. Handkes tur taču vairs nav.

Neviens no pārējiem nemanīja, ka abu starpā notika tāda kā vārdu cīņa. Cik bērnišķīgi mēs esam, Nr. 509 nodomāja. Jau veselu mūžību esam politiski pretinieki - un vēl joprojām neviens negrib palikt otram kaut ko parādā. Es jūtu stulbu gandarījumu par to, ka Verners meklē pie mums patvērumu; un viņš man deva mājienu, ka Handke varbūt būtu nogalinājis mani, ja viņa grupa nepalīdzētu.

- Es dzirdēju, ko tu pirmīt sacīji, - viņš teica. - Es tam piekrītu. Ko mēs varam darīt?

Viņi vēl sēdēja ārā. Verners, Levinskis un Goldšteins gulēja barakā. Lēbentālam pēc divām stundām vajadzēja viņus modināt. Tā viņi gulēja pārmaiņus. Nakts bija kļuvusi spiedīga. Bergeram tomēr mugurā bija siltā huzāru jaka; Nr. 509 bija to pieprasījis.

- Kas ir tas jaunais? - Buhers pajautāja. - Liels darbonis?

- Tāds viņš bija pirms nacistu nākšanas pie varas. Ne pārāk liels. Vidējs. Krietns. Komunists.

Fanātiķis bez personiskās dzīves un bez humora. Tagad viņš ir viens no nometnes pagrīdes kustības vadītājiem.

- Kā tu viņu pazīsti?

Nr. 509 apdomājās. - Pirms 1933. gada es biju kādas avīzes redaktors. Mēs bieži diskutējām. Un es bieži uzbruku viņa partijai. Viņa partijai un nacistiem. Mēs bijām pret abiem.

- Un par ko jūs iestājāties?

- Par kaut ko tādu, kas tagad izklausās diezgan pompozi un smieklīgi. Par cilvēcību, toleranci un ikviena tiesībām uz savu viedokli. Uzjautrinoši, vai ne?

- Nē, - Ahasvērs noteica un ieklepojās. - Un par ko vēl?

- Atriebību, - piepeši ierunājās Meijerhofs. - Atriebība vēl pastāv! Atriebība par šo te! Atriebība par katru mirušo! Atriebība par visu, kas nodarīts. Aci pret aci un zobu pret zobu!

Visi pārsteigti pacēla galvas. Meijerhofa seja bija saviebta. Viņš bija savilcis dūres un ik reizi, kad izrunāja vārdu „atriebība”, uzsita pa zemi. - Kas tev noticis? - Zulbahers vaicāja.

- Kas jums noticis? - Meijerhofs atjautāja.

- Viņš ir jucis, - sacīja Lēbentāls. - Viņš ir izveseļojies, un tas padarījis viņu traku. Sešus gadus viņš ir bijis bailīgs, nejauks vācietis, kurš neuzdrošinājās atvērt muti, - tad brīnums viņu izglāba no skursteņa, un tagad viņš ir Samsons Meijerhofs.

- Es negribu nekādu atriebību, - Rozens čukstēja. - Es tikai gribu tikt ārā no šejienes!

- Ko? Un SS lai tiek cauri bez atmaksas?

- Tas man ir vienalga! Es tikai gribu tikt ārā! - Rozens izmisis saspieda plaukstas un čukstēja tik dedzīgi, it kā no tā viss būtu atka​rīgs. - Es negribu neko citu kā vien tikt ārā! Ārā no šejienes!

Meijerhofs stingi vērās viņā. - Vai zini, kas tu esi? Tu esi…

- Nomierinies, Meijerhof! - Bergers bija piecēlies sēdus. - Mēs negribam zināt, kas esam. Mēs šeit neesam tie, kas bijām un kas vēlētos būt. Kas mēs patiesi vēl esam, tas atklāsies vēlāk. Kurš to tagad zina? Mēs varam tikai gaidīt un cerēt, un, manis pēc, lūgt. - Viņš savilka ciešāk huzāra jaku un apgūlās. Atriebība, - pēc kāda laika Ahasvērs domīgi novilka. - Tad būtu nepieciešams daudz atriebības. Un atriebība velk sev līdzi jaunu atriebību - kāds no tās labums?

Apvārsnis uzliesmoja. - Kas tas bija? - Buhers jautāja.

Atbildes vietā atskanēja klusa duna. - Tās nav bumbas, - Zulbahers paskaidroja. - Atkal negaiss. Ir pietiekami silts.

- Ja sāks līt, mēs pamodināsim tos vīrus no Darba nometnes, - Lēbentāls sacīja. - Lai viņi guļ šeit ārā. Viņi ir spēcīgāki par mums. - Viņš vērsās pie Nr. 509. - Tavs draugs, varenais darbonis, arī.

Atkal zibeņoja. - Vai kāds no tiem trim tur iekšā kaut ko dzirdējis par promvešanu? - Zulbahers ievaicājās.

- Tikai baumas. Jaunākās bija tādas, ka jāatlasa tūkstoš vīru.

- Ak Dievs! - Rozena seja bāla spīdēja tumsā. - Viņi, protams, ņems mūs. Vājākos. Lai atbrīvotos no mums.

Viņš paskatījās uz Nr. 509. Visi domāja par pēdējo aizvešanu, ko viņi bija redzējuši.

- Tās ir baumas, - Nr. 509 sacīja. - Mēs tagad katru dienu dzirdam neskaitāmas ķemertiņu klačas.

Saglabāsim mieru, līdz atskanēs pavēle. Tad mēs vēl joprojām varēsim paskatīties, ko mūsu labā var darīt Levinskis, Verners un tie no kancelejas. Vai arī mēs šeit.

Rozens šausminājās. - Kā viņi toreiz tos aiz kājām izrāva no gultas apakšas…

Lēbentāls raudzījās viņā ar lielu nicību. - Vai tu savā mūžā neesi redzējis neko citu kā tikai to?

- Jā…

- Es reiz biju lielā lopkautuvē, - Ahasvērs sacīja. - Lai kautu lopus pēc ebreju paražām. Čikāgā.

Dažreiz dzīvnieki zināja, kas notiks. Viņi saoda asinis. Tad viņi tā skrēja - kā tie toreiz. Uz kaut kurieni.

Kaktos. Un tad viņus tāpat vilka ārā aiz kājām…

- Tu esi bijis Čikāgā? - Lēbentāls jautāja.

- Jā.

- Amerikā? Un tu atgriezies?

- Tas bija pirms divdesmit pieciem gadiem.

- Tu atgriezies? - Lēbentāls blenza uz Ahasvēru. - Vai kaut kas tāds ir dzirdēts?

- Es biju noilgojies pēc dzimtenes. Polijas.

- Vai zini… - Lēbentāls aprāvās. Tas nu viņam bija par daudz.

XX NO RĪTA LAIKS bija mainījies, un diena bija pelēka un apmākusies. Vairs nezibsnīja; tomēr vēl joprojām tālu aiz mežiem bija dzir​dama dobja pērkona duna.

- Savāds negaiss, - Buhers noteica. - Parasti var redzēt rūsu un nevar dzirdēt pērkonu, kad tas iet prom. Šeit viss ir otrādi.

- Varbūt tas atgriežas, - Rozens atbildēja.

- Kāpēc lai atgrieztos?

- Pie mums, dzimtenē, negaiss dažkārt dienām grozījās starp kalniem.

- Šeit nav katlveida ieplaku. Tikai viena kalnu rinda viņā pusē, un tā nav augsta.

- Vai tev nav nekā cita, par ko raizēties? - Lēbentāls jautāja.

- Leo, - Buhers mierīgi sacīja. - Labāk pagādā mums kaut ko gremojamu. Kaut vai vecas kurpes ādu.

- Vai būs vēl kādi uzdevumi? - ticis galā ar pārsteigumu, no​prasīja Lēbentāls.

- Nē.

- Jauki. Tad apdomā, ko gvelz! Un sarūpē sev pārtiku pats, zaļknābi! Vai kādreiz maz ir dzirdēta tāda nekaunība?

Lēbentāls mēģināja nospļauties, bet viņa mute bija sausa, un protēze no piepūles izlidoja ārā. Pēdējā brīdī viņš to noķēra gaisā un atkal ielika mutē. - Tas tāpēc, ka katru dienu jūsu dēļ nākas riskēt ar savu ādu, - viņš dusmīgi noteica. - Pārmetumi un pavēles! Drīz arī Karels izdomās kādu uzdevumu.

Atnāca Nr. 509. - Kas te notiek?

- Pajautā viņam. - Lēbentāls norādīja uz Buheru. - Viņš tik pavēl. Es nebrīnītos, ja viņš vēlētos būt bloka vecākais.

Nr. 509 paskatījās uz Buheru. Viņš ir mainījies, Nr. 509 nodomāja. Tas nedūrās acīs, tomēr viņš ir mainījies.

- Kas te īsti notiek? - viņš jautāja.

- Pilnīgi nekas. Mēs tikai runājām par negaisu.

- Kāda jums daļa gar negaisu?

- Nekāda. Tikai dīvaini, ka vēl joprojām dārdina pērkons. Turklāt bez zibeņiem, un nav arī mākoņu.

Tikai tā pelēkā zupa tur augšā. Tie taču nav negaisa mākoņi!

- Kāda problēma! Rībina, bet nezibeņo! Gojim naches! - no savas vietas noķērca Lēbentāls. Ārprāts!

Nr. 509 paskatījās debesīs. Tās bija pelēkas un bez mākoņiem. Tad viņš ieklausījās. - Patiesi rībi…

- Viņš aprāvās. Viņa uzvedība mai​nījās. Piepeši viņš klausījās ar visu savu ķermeni.

- Vēl viens! - Lēbentāls sacīja. - Šodien nu gan valda trakums! Mierā!

- Nr. 509 dusmīgi nočukstēja.

- Tātad tu arī…

- Mierā! Sasodīts! Nomierinies, Leo! Lēbentāls apklusa. Viņš manīja, ka runa vairs nebija par negaisu. Viņš vēroja Nr. 509, kurš

saspringti ieklausījās tālajā dunā. Tagad visi klusēja un klausījās.

- Ieklausieties! - Nr. 509 sacīja lēnām un tik klusi, it kā baidītos, ka kaut kas aizlidos, ja viņš runās skaļāk.

- Tas nav negaiss. Tas ir…

Viņš atkal ieklausījās. - Kas? - Buhers stāvēja viņam tuvu līdzās. Abi saskatījās un klausījās.

Duna kļuva mazliet skaļāka un tad pieklusa.

- Tas nav nekāds pērkons, - Nr. 509 sacīja. - Tas ir… - Viņš pagaidīja vēl brīdi, tad pavērās apkārt un teica - joprojām ļoti klusu: - Tā ir artilērijas uguns.

- Kas? - Artilērijas uguns. Tas nav pērkons.

Visi saskatījās. - Kas jums kaiš? - Goldšteins jautāja.

Neviens neatbildēja. - Nu, vai esat sasaluši?

Buhers pagriezās. - Nr. 509 saka, ka varot dzirdēt artilērijas uguni. Fronte vairs nevar būt pārāk tālu.

- Ko? - Goldšteins pienāca tuvāk. - Patiesi? Vai arī jūs fanta​zējat?

- Kurš gan šādā brīdī runātu blēņas?

- Es domāju: vai jūs nemaldāties? - Goldšteins noprasīja.

- Nē, - Nr. 509 atteica.

- Vai tu no tā kaut ko saproti?

- Jā.

- Ak Dievs! - Rozena seja saviebās. Piepeši viņš sāka šņukstēt.

Nr. 509 turpināja klausīties. - Ja vējš mainīsies, tad mums vaja​dzētu to dzirdēt skaidrāk.

- Kā tu domā, cik tālu tā varētu būt? - Buhers vaicāja.

- Skaidri nezinu. Piecdesmit kilometru. Sešdesmit. Neko daudz vairāk.

- Piecdesmit kilometri. Tas nav tālu.

- Nē, tas nav tālu.

- Viņiem laikam ir tanki. Viņiem tas ies ātri. Ja viņi izlauzīsies, kā tu domā, cik dienas viņiem būs nepieciešamas - varbūt tikai viena… - Buhers izstostīja.

- Viena diena? - Lēbentāls atkārtoja. - Ko tu tur runā? Viena diena?

- Ja viņi izlauzīsies. Vakar mēs vēl neko nedzirdējām. Šodien gan. Rīt viņi jau var būt tuvāk. Parīt… vai aizparīt…

- Nerunā! Tā nerunā! Nepadari cilvēku ārprātīgu! - Lēbentāls piepeši iekliedzās.

- Tas ir iespējams, Leo, - Nr. 509 teica.

- Nē! - Lēbentāls ar rokām aizsedza acis.

- Ko tu domā, Nr. 509? - Buhera līķa bālā seja pauda satrau​kumu. - Parīt? Vai pēc cik dienām?

- Dienām! - Lēbentāls iesaucās un nolaida rokas. - Kā tagad piepeši var būt vēl tikai dienas? - viņš murmināja. - Gadi, vesela mūžība - un tagad jūs piepeši runājat par dienām, dienām! Nemelojiet! - Viņš pienāca tuvāk. - Nemelojiet! - viņš čukstēja. - Es jūs lūdzu, nemelojiet!

- Kurš gan ko tādu melotu?

Nr. 509 pagriezās. Goldšteins stāvēja tieši aiz muguras. Viņš smaidīja. - Es arī to dzirdu, - viņš sacīja. Viņa acis kļuva lielākas un lielākas, un ļoti melnas. Goldšteins smaidīja un pacēla rokas un kājas, it kā gribētu dejot, tad vairs nesmaidīja un nokrita uz priekšu. - Viņš zaudējis samaņu, - Lēbentāls teica. Attaisi viņam jaku! Es atnesīšu ūdeni. Notekā vēl ir jābūt.

Buhers, Zulbahers, Rozens un Nr. 509 apgrieza Goldšteinu uz muguras. - Vai nepasaukt Bergeru? Buhers jautāja. - Vai viņš var piecelties?

- Pagaidi. - Nr. 509 noliecās pār Goldšteinu. Viņš attaisīja tam jaku un bikšu jostu. Kad viņš uzslējās kājās, Bergers jau bija klāt. Lēbentāls bija pateicis, kas par lietu. - Tev tomēr vajadzēja palikt gultā, - Nr. 509 sacīja.

Bergers notupās pie Goldšteina un izklausīja viņu. Tas nevilkās ilgi. - Viņš ir miris, - ārsts pavēstīja.

- Laikam sirdstrieka. Tā bija gaidāma kuru katru brīdi. Viņi pilnībā sabeidza viņa sirdi.

- Viņš to vēl dzirdēja, - Buhers sacīja. - Tas ir galvenais. Viņš to vēl dzirdēja.

- Ko? Nr. 509 aplika roku ap Bergera šaurajiem pleciem. - Efraim, - viņš mierīgi iesāka. - Manuprāt, jau ir pienācis laiks.

- Ko? Bergers pacēla acis. Nr. 509 piepeši manīja, ka viņam kļuva grūti runāt. - Viņi… - viņš sacīja un sastomījās, un tad ar roku norādīja uz apvārsni. - Viņi nāk, Efraim. Mēs jau varam viņus dzirdēt. - Viņš paskatījās uz dzeloņstiepļu žogu un ložmetējtorņiem, kas peldēja pienainā baltumā. - Viņi ir tur, Efraim…

Pusdienlaikā mainījās vējš, un duna kļuva skaidrāk dzirdama. Šķita, ka, tālumā ieslēdzot kontaktu, elektriskā strāva ieplūst tūkstoš atsevišķās sirdīs. Barakās valdīja nemiers. Darbā tika nosūtītas tikai dažas vienības. Visur pie logu rūtīm bija piespiestas sejas. Atkal un atkal pie durvīm parādījās vāji augumi un stāvēja tur, kaklus izstiepuši.

- Vai tā ir tuvāk?

- Jā. Šķiet, tā ir kļuvusi dzirdama.

Apavu nodaļā visi strādāja klusēdami. Uzraugi uzmanīja, lai neviens nesarunātos; tur bija arī SS uzraugi. Naži grieza ādu, izgrieza ārā nelietojamos gabalus, un daudzās rokas sajuta šos nažus savādāk nekā citkārt. Ne kā darbarīkus - kā ieročus. Laiku pa laikam kāds skatiens apstājās pie uzrauga, esesiešiem un revolveriem, un automāta, kas dienu iepriekš te vēl nebija manīts. Lai gan uzraugi bija modri, ikviens nodaļā zināja, kas par lietu. Lielākā daļa jau sen bija iemācījusies runāt, nekustinot lūpas, un gandrīz katru reizi pēc tam, kad grozi bija piepildīti ar ādas gabaliem un aiznesti prom, tiem, kas bija palikuši sēžam iekšā, nesēji, kuri ārā bija satikušies ar citiem, vēstīja: to vēl varēja dzirdēt. Tā nebija rimusi.

Vienības, kuras strādāja ārpus nometnes, tika uzraudzītas divkārt cieši. Tās soļoja uz pilsētu pa apvedceļu un tad vecpilsētā, tirgū, iegāja no rietumiem. Sargi bija ļoti nervozi. Viņi kliedza un komandēja bez iemesla; gūstekņi soļoja kārtīgi. Līdz šim viņi bija vākuši gruvešus tikai jaunajā pilsētas daļā; tagad viņi pirmo reizi nonāca iekšpilsētā, vecajā daļā, un redzēja turienes postījumus. Viņi ieraudzīja to, kas bija palicis pāri pēc ugunsgrēka tajā rajonā, kurā bija slējušies viduslaiku koka nami. Gandrīz nekas nebija saglabājies. Viņi to redzēja un soļoja tam cauri, un iedzīvotāji, kuri vēl bija tur, apstājās vai novērsās, kad viņi gāja garām. Apcietinātie vairs nejutās kā gūstekņi, kad soļoja pa ielām. Dīvainā kārtā viņi bija izcīnījuši uzvaru, paši nemaz nebūdami klāt, un gūsta gadi piepeši vairs nelikās sakāves gadi, kad neviens viņus neaiz​stāvēja, tie bija cīņas gadi. Un cīņa bija uzvarēta. Viņi bija izdzīvojuši.

Viņi nonāca tirgus laukumā. Rātsnams bija pilnībā sagrauts.Viņiem iedeva cirtņus un lāpstas, lai novāc gruvešus. Viņi strādāja. Oda pēc ugunsgrēka, bet tam cauri viņi atkal sajuta citu smaku - saldenu, pēc puvuma, kuņģi žņaudzošu smaku, kuru viņi pazina labāk par visām citām: trūdu dvaku. Siltajās aprīļa dienās pilsēta smirdēja pēc līķiem, kuri vēl bija aprakti zem gruvešiem. Pēc divām stundām viņi zem drupām atrada pirmo mirušo. Vispirms ieraudzīja tā zābaku. Tas bija SS hauptšarfīrers.

- Viss ir mainījies, - Mincers čukstēja. - Beidzot viss ir mainījies! Tagad mēs izrokam viņu mirušos.

Viņu mirušos! - Ar jauniem spēkiem viņš turpināja darbu. - Uzmanīgi! - nobrēca viens sargs, kas nāca šurp. - Tur ir cilvēks, vai neredzi?

Viņi novāca vēl vairāk gruvešu. Parādījās pleci un tad galva. Viņi izcēla mirušo un nolika malā.

- Turpiniet! - Esesietis bija nervozs. Viņš blenza uz līķi. - No šī brīža esiet uzmanīgi!

Viņi ātri citu pēc cita izraka vēl trīs līķus un nolika līdzās pirmajam. Viņi nesa tos prom, satvēruši aiz zābakiem un uniformā ieģērbtajām rokām. Tā bija vēl nepieredzēta sajūta; līdz šim viņi tā, savainotus un netīrus, bija nesuši tikai savus biedrus - no bunkuriem, spīdzināšanas kamerām, mirstošus vai mirušus un pēdējās dienās arī daudz civiliedzīvotāju. Tagad pirmo reizi tie bija viņu ienaidnieki, ko viņi tā nesa.

Ieslodzītie turpināja strādāt, un nevienam nevajadzēja viņus skubināt. Sviedri viņiem lija aumaļām, un viņi strādāja, lai atrastu vēl vairāk mirušo. Ar negaidīti pieplūdušu spēku viņi vilka nost baļķus un dzelzs stieņus un, naida un gandarījuma pārņemti, raka ārā miru​šos, it kā raktu zeltu.

Pēc vēl vienas stundas viņi atrada Dīcu. Viņš bija lauzis sprandu. Galva pilnībā bija piespiesta pie krūtīm, it kā viņš pats sev gribētu pārkost rīkli. Sākumā viņi tam nepieskārās. Viņi to pilnībā attīrīja. Abas rokas bija salauztas. Izskatījās, ka tām būtu viena lieka locītava.

- Dievs ir, - ne uz vienu nepaskatījies, čukstēja vīrs līdzās Minceram. - Dievs taču ir! Dievs ir!

- Aizveries! - esesietis uzkliedza. - Ko tu tur runā?

Viņš iespēra vīram pa ceļiem. - Ko tu teici? Es redzēju, ka tu runāji.

Vīrs piecēlās kājās. Viņš bija uzkritis virsū Dīcam. - Es teicu, ka mums ir jāpagatavo nestuves obergrupenfīrera kungam, - viņš atbil​dēja nekustīgu seju. - Mēs taču nevaram viņu nest tāpat kā pārējos.

- Tev te nekas nav sakāms! Šeit vēl pavēlam mēs! Skaidrs? Skaidrs?

- Tieši tā.

Vēl, Levinskis dzirdēja. Vēl pavēlam! Viņi tātad zina, viņš nodo​māja. Viņš pacēla lāpstu.

Esesietis skatījās uz Dīcu. Nevilšus viņš bija ieņēmis miera stāju. Tas paglāba gūstekni, kurš atkal ticēja Dievam. Esesietis atveda kolon​nas vadītāju. Arī kolonnas vadītājs ieņēma līdzīgu stāju.

- Nestuvju vēl nav, - esesietis pavēstīja. Tā vīra atbilde, kurš atkal ticēja Dievam, bija atstājusi uz viņu iespaidu. Tādu augstu SS virsnieku patiesi nevarēja stiept aiz rokām un kājām. Kolonnas vadītājs pavērās apkārt. Gabaliņu tālāk zem drupām viņš ieraudzīja durvis. - Izrociet tās tur! Pagaidām būs jāizlīdzas ar tām. - Viņš salutēja Dīcam.

- Uzmanīgi uzlieciet uz tām durvīm obergrupenfīrera kungu.

Mincers, Levinskis un divi citi atnesa durvis. Tas bija 16. gadsimta kokgriezums, kurā bija attēlota Mozus atrašana. Durvis bija ieplaisājušas un apdegušas. Viņi saņēma Dīcu aiz pleciem un kājām un uzcēla uz tām. Rokas nokarājās, un galva ļoti tālu atgāzās atpakaļ.

- Uzmanīgi! Utainie suņi! - iekliedzās kolonnas vadītājs.

Mirušais gulēja uz platajām durvīm. Zem viņa labās rokas meldru grozā smaidīja mazais Mozus.

Mincers to redzēja. Viņi aizmirsuši izņemt no rātsnama šīs durvis, viņš nodomāja. Mozus. Ebreju. Viss jau reiz bijis. Faraoni. Apspiešana. Sarkanā jūra. Glābšana.

- Ķerieties klāt! Astoņi vīri!

Divpadsmit vīri pieskrēja klāt tik steidzīgi kā vēl nekad. Kolonnas vadītājs pavērās apkārt. Iepretim slējās nopostītā Marijas baznīca. Viņš kādu brīdi apsvēra, bet tūlīt atmeta tādu domu. Dīcu nevarēja nest uz katoļu baznīcu. Viņš labprāt būtu piezvanījis un uzzinājis rīkojumus, bet telefonsakari nedarbojās.

Viņam vajadzēja darīt to, ko viņš visvairāk ienīda un no kā baidījās: rīkoties uz savu roku. Mincers kaut ko teica. Kolonnas vadītājs to redzēja. - Ko? Ko tu sacīji? Iznākt priekšā, utainais suns! „Utainais suns”, šķiet, bija viņa iemīļotais teiciens. Mincers iznāca priekšā un nostājās pamatstājā. Es teicu: vai tas neizskatīsies necienīgi, ka apcietinātie nesīs obergrupenfīreru?

Viņš cieši un bijīgi skatījās uz kolonnas vadītāju. - Ko? - tas nokliedza. - Ko, utainais suns! Kāda tev daļa? Kurš tad nesīs? Mēs…

Esesietis apklusa. Mincera iebildei, šķiet, bija sava jēga. Patiesībā mirušo vajadzētu nest SS cilvēkiem; bet pa to laiku gūstekņi varēja aizbēgt.

- Ko jūs stāvat? - viņš kliedza. - Ķerieties klāt! - Un pēkšņi viņam nāca apskaidrība, uz kurieni varētu aiznest Dīcu. - Uz hospitāli!

Ko ar mirušo vēl varētu iesākt hospitālī - tas nevienam nebija skaidrs. Tā, liekas, bija tikai piemērota neitrāla vieta. - Aiziet… - Kolonnas vadītājs gāja pa priekšu. Arī tas viņam šķita svarīgi.

Pie tirgus laukuma izejas pēkšņi parādījās automašīna. Tas bija zems mersedess. Automašīna brauca lēnām, meklējot ceļu starp drupām. Elegantā mašīna šajā postažā izskatījās gandrīz piedauzīgi. Kolonnas vadītājs ieņēma miera stāju. Mersedess bija lielu priekšnieku oficiālā automašīna. Aizmugurē sēdēja divi

augsti SS virsnieki, trešais — priekšā līdzās šoferim. Tur bija piesprādzēti vairāki čemodāni, daži mazāki gulēja salonā. Virsniekiem bija dusmīgas, noraidošas sejas. Šoferim nācās lēnām līkumot caur gruvešiem.

Viņi pabrauca tuvu garām gūstekņiem, kuri uz durvīm nesa Dīcu. Viņi nepaskatījās uz šo pusi. - Uz priekšu! - uzsauca šoferim blakus sēdošais. - Ātrāk!

Gūstekņi stāvēja klusu. Levinskis turēja durvis aiz aizmugurējā labā stūra. Viņš redzēja Dīca sadragāto galvu un smaidošo kokā griezto puisēniņu Mozu un redzēja mersedesu un ceļasomas, un bēgošos virsniekus, un viņš elpoja dziļi. Automašīna aizlīgoja garām. - Pie joda! - piepeši nolamājās viens no esesiešiem - milzīgs miesnieks ar boksera degunu. - Pie joda! Sasodīts, pie joda! - Tas neattiecās uz gūstekņiem.

Levinskis ieklausījās. Tālā duna uz īsu brīdi pazuda mersedesa motora dārdoņā; tad tā atkal bija sadzirdama - klusināta un neno​vēršama. Pazemes rīboņa, kas pavadīja sēru gājienu.

- Marš! - kolonnas vadītājs uztraukts nokomandēja. - Marš! Marš!

Pagāja pēcpusdiena. Nometnē baumoja. Baumas izplatījās pa barakām un mainījās katru stundu.

Vienreiz runāja, ka SS esot prom; tad kāds atnāca un pavēstīja: gluži otrādi, esesieši esot saņēmuši papildspēkus. Izskanēja, ka amerikāņu tanki esot pilsētas tuvumā; tad runāja, ka tās esot vācu vienības, kuras aizstāvēs pilsētu.

Pulksten trijos ieradās jaunais bloka vecākais. Viņš bija sarkanais, ne zaļais.

- Neviens no mums, - Verners vīlies noteica.

- Kāpēc ne? - Nr. 509 pajautāja. - Viņš ir no mūsējiem. Politiskais. Ne kriminālais. Vai ko tu domāji ar „mums”?

- Tu taču zini. Kāpēc jautā?

Viņi sēdēja barakā. Verners gribēja nogaidīt, līdz laukumā beigsies pārbaude, lai tad dotos atpakaļ uz Darba nometni. Nr. 509 nelīda ārā no slēptuves, viņš gribēja redzēt, kāds bija jaunais bloka vecākais.

Līdzās viņiem uz nāves gultas gārdza ar plaušu karsoni slims vīrs netīriem, sirmiem matiem.

- Viens no mums ir tas, kurš ir nometnes pagrīdes kustības biedrs, - Verners pavēstīja. - To taču tu gribēji zināt, vai ne? - Viņš pasmaidīja.

- Nē, - Nr. 509 atbildēja. - To es negribēju zināt. Un to tu arī nedomā.

- Šobrīd domāju.

- Jā. Šobrīd. Kamēr esi spiests šeit patverties. Un tad?

- Tad, - Verners iesāka, pārsteigts par tik lielu nezināšanu, - tad, pats par sevi saprotams, te jānodibina partija, kas pārņems varu. Slēgta partija, ne bars kopā sametušos ļaužu.

- Tātad tava partija. Komunistu.

- Kāda tad?

- Jebkura cita, - Nr. 509 atteica. - Tikai ne atkal kāda totalitāra.

Verners īsi iesmējās. - Nejēga! Neviena cita, tikai totalitāra. Vai neredzi tās zīmes pie sienas? Visas citas partijas ir samaltas miltos. Komunisms ir palicis nesalaužams. Karš beigsies. Krievija ir okupējusi lielu daļu Vācijas. Starp citu, tā ir spēcīgākā vara Eiropā. Koalīciju laiks ir pagājis. Šī bija pēdējā.

Sabiedrotie palīdzēja komunismam un novājināja paši sevi, nejēgas tādi! Miers visā pasaulē būs atkarīgs no…

- Zinu, - Nr. 509 viņu pārtrauca. - Es zinu to dziesmu. Labāk pasaki, kas notiks ar tiem, kuri būs pret jums, ja uzvarēsiet un būsiet pie varas? Vai arī ar tiem, kuri nebūs par jums?

Verners brīdi klusēja. - Iespējami daudzi dažādi risinājumi, - viņš tad sacīja.

- Es dažus zinu. Tu arī. Nogalināšana, spīdzināšana, koncentrācijas nometne - vai tu arī domā tos?

- Cita starpā. Skatoties pēc apstākļiem, kā būs nepieciešams rīkoties.

- Tas ir progress. Tā dēļ vien ir vērts būt šeit!

- Tas ir progress, - Verners pārliecinoši paskaidroja. - Tas ir progress mērķa ziņā. Un arī rīcības

veida ziņā. Mēs neko nedarām, cietsirdības vadīti. Tikai vajadzības spiesti.

- To jau es pietiekami bieži esmu dzirdējis. Vēbers arī man to skaidroja, zem nagiem grūzdams degošus sērkociņus. Tas bija nepie​ciešams, lai dabūtu informāciju.

Sirmā vīra elpa pārgāja aprautos nāves gārdzienos; tos nometnē pazina ikviens. Gārdzieni dažreiz apklusa; tad klusumā varēja dzirdēt slāpēto dunu pie apvāršņa. Tā bija kā litānija - mirušā pēdējā elpa un atbilde no tāluma. Verners paskatījās uz Nr. 509. Viņš zināja, ka Vēbers nedēļām ilgi viņu spīdzinājis, lai izdibinātu vārdus un adreses. Arī Vernera adresi. Nr. 509 bija klusējis. Verneru vēlāk bija nodevis kāds partijas biedrs, kuram nebija pieticis spēka. - Kāpēc tu nenāc pie mums, Koller? - viņš jautāja. - Tu mums būtu noderīgs.

- To man vaicāja arī Levinskis. Un par to mēs jau diskutējām pirms divdesmit gadiem.

Verners pasmaidīja. Tas bija labsirdīgs, atbruņojošs smaidiņš. - To mēs darījām. Pietiekami bieži.

Tomēr es atkal tev to jautāju. Individuālisma laiks ir pagājis. Cilvēks vairs nevar būt viens. Un nākotne pieder mums. Ne korumpētajām partijām.

Nr. 509 paraudzījās uz askētu. - Kad šeit viss beigsies, - viņš lēnām sacīja, - interesanti, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai tu kļūtu par manu ienaidnieku kā tie tur, torņos.

- Pavisam neilgs. Te mēs bijām spiesti apvienoties cīņā. Kad karš būs beidzies, šī savienība izjuks.

Nr. 509 pamāja. - Mani arī interesē, cik ilgi man būs jāgaida - kad jūs būsiet tikuši pie varas -, kamēr tu liksi mani apcietināt.

- Ilgi ne. Tu vēl joprojām esi bīstams. Bet tevi nespīdzinās.

Nr. 509 paraustīja plecus.

- Mēs tevi ieslodzīsim un liksim strādāt. Vai arī nošausim.

- Cik mierinoši! Tādu es allaž esmu iztēlojies jūsu „zelta laik​metu”.

- Lēta ironija. Tu zini, ka spaidi ir nepieciešami. Tā ir aizsardzība, vismaz sākumā. Vēlāk tas vairs nav vajadzīgs.

- Kā nu ne, - Nr. 509 iebilda. - Bez tiem nevar iztikt neviena tirānija. Un ar katru gadu spaidi kļūst arvien lielāki, ne mazāki. Tāds ir tās liktenis. Un allaž tās beigas. Tu to šeit redzi.

- Nē. Nacisti pieļāva pamatīgu kļūdu, sākdami karu, kuram nebija gatavi.

- Tā nebija kļūda. Tā bija nepieciešamība. Viņi nevarēja citādi. Ja viņiem būtu nācies atbruņoties un saglabāt mieru, tad viņi būtu bankrotējuši. Ar jums būs tāpat.

- Mēs uzvarēsim savos karos. Mums būs cita taktika. Mēs tos organizēsim no iekšpuses.

- Jā, no iekšpuses un uz iekšpusi. Varat pārņemt šo nometni. Un piepildīt.

- To mēs varam, - gluži nopietni atbildēja Verners. - Kāpēc tu nepievienojies mums? - viņš atkārtoja.

- Tieši tāpēc ne. Ja tu tur ārpusē nāksi pie varas, tu liksi mani novākt. Es tevi ne. Tas ir iemesls.

Sirmais vīrs tagad gārdza ar lieliem pārtraukumiem. Ienāca Zulbahers. - Viņi saka, ka vācu lidotāji rīt no rīta bombardēšot nometni. Visu izpostīšot.

- Jaunas ķemertiņa klačas, - Verners noteica. - Kaut jau būtu satumsis! Man jātiek prom.

Buhers skatījās uz balto māju pakalnā iepretī nometnei. Slīpi krītošajos saules staros tā slējās starp kokiem un šķita neskarta. Dārza kokus klāja gaiša mirga, it kā tie būtu nosēti ar pirmo ķiršu ziedu sārtumu un baltumu. - Vai tu beidzot tam tici? - viņš jautāja. - Tu vari dzirdēt viņu lielgabalus. Ar katru stundu tie saklausāmi labāk. Mēs izkļūsim no šejienes.

Viņš atkal paskatījās uz balto namu. Ar to saistījās viņa māņticība - kamēr tas būs vesels, viss būs labi. Ruta un viņš paliks dzīvi un izglābsies.

- Jā. - Ruta tupēja pie dzeloņstieplēm. - Un kurp mēs dosimies, kad izkļūsim no šejienes? - viņa vaicāja.

- Prom no šīs vietas. Pēc iespējas tālāk.

- Kurp?

- Kaut kur. Varbūt mans tēvs vēl ir dzīvs.

Buhers tam neticēja, bet skaidri nezināja, ka tēvs miris. Nr. 509 to zināja, tomēr nebija puisim pateicis.

- No manējiem neviens vairs nav dzīvs, - Ruta sacīja. - Es biju klāt, kad viņus aizveda uz gāzes kamerām.

- Varbūt viņus tikai kaut kur aizveda un atstāja dzīvus. Tevi taču arī nenonāvēja.

- Jā, - Ruta atbildēja. - Mani atstāja dzīvu.

- Mums Minsterē bija mazs namiņš. Varbūt tas vēl ir vesels. To mums atņēma. Ja tas nav sagrauts, mēs varbūt dabūsim to atpakaļ. Mēs varēsim aizbraukt uz turieni un tur apmesties.

Ruta Holanda neatbildēja. Buhers palūkojās uz viņu un redzēja, ka viņa raudāja. Viņš gandrīz nekad nebija redzējis Rutu raudam un domāja, ka viņa raud, jo atcerējusies savus mirušos piederīgos. Bet nāve nometnē bija kaut kas tik ikdienišķs, ka viņam šķita pārspīlēti, ja cilvēks vēl pēc tik ilga laika pauda tik daudz sāpju. - Mēs nedrīkstam domāt par bijušo, Ruta, - viņš mazliet nepacietīgi ierunājās. - Kā tad mēs vēl spēsim dzīvot?

- Es nedomāju par bijušo.

- Kāpēc tad tu raudi?

Ruta Holanda ar dūrēm izslaucīja no acīm asaras. - Vai gribi zināt, kāpēc mani nenonāvēja ar gāzi? viņa jautāja.

Buhers neskaidri nojauta, ka sekos kas tāds, ko viņam labāk nevajadzētu zināt. - Tev tas nav man jāsaka, - viņš sacīja. - Tomēr tu vari arī pateikt, ja gribi. Tam nav nozīmes.

- Tam ir gan nozīme. Man bija septiņpadsmit gadu. Toreiz es nebiju tik neglīta kā tagad. Tāpēc mani atstāja dzīvu.

- Jā, - Buhers noteica, viņu nesapratis.

Ruta pavērās viņā. Viņš pirmo reizi ievēroja, ka viņai bija ļoti caurspīdīgas, pelēkas acis. Agrāk viņš nebija to pamanījis. - Vai tu nesaproti, ko tas nozīmē? - viņa vaicāja.

- Nē.

- Mani atstāja dzīvu, jo bija vajadzīgas sievietes. Jaunas - kareivjiem. Arī ukraiņiem, kuri cīnījās kopā ar vāciešiem. Vai tagad saproti?

Buhers kādu brīdi sēdēja kā apdullis. Ruta raudzījās uz viņu. - To viņi ar tevi izdarīja? - viņš beidzot pajautāja. Viņš nelūkojās meitenē.

- Jā. To viņi ar mani izdarīja. - Viņa vairs neraudāja.

- Tas nav tiesa.

- Ir gan.

- Es to nedomāju tā. Es domāju - tu taču to negribēji.

Viņai izlauzās īsi, rūgti smiekli. - Tur nav nekādas atšķirības.

Buhers tagad palūkojās viņā. Rutas sejā, šķiet, bija izzudusi jebkura izteiksme, un tāpēc tā bija kļuvusi par tādu sāpju masku, ka viņš piepeši juta un ne tikai dzirdēja: viņa teikusi patiesību. Buhers to juta, it kā tas plosītu viņa kuņģi; tomēr tajā pašā laikā negribēja atzīt, vēl ne - tobrīd viņš gribēja tikai vienu: lai šī seja viņa acu priekšā mainītu izteiksmi.

- Tas nav tiesa, - viņš sacīja. - Tu to negribēji. Tu tur nebiji. Tu to nedarīji.

Viņa vairs neskatījās tālumā. - Tas ir tiesa. Un to nevar aizmirst.

- Neviens no mums nezina, ko viņš var aizmirst un ko ne. Mums visiem daudz kas jāaizmirst. Citādi tikpat labi mēs varam palikt šeit un nomirt.

Buhers atkārtoja to, ko iepriekšējā vakarā bija teicis Nr. 509. Pirms cik ilga laika tas bija? Pirms gadiem. Viņš norija siekalas. - Tu esi dzīva, - viņš saspringts sacīja.

- Jā, esmu dzīva. Es kustos, es runāju, ēdu maizi, ko tu man pārsvied, - un tas cits arī ir dzīvs. Dzīvs!

Dzīvs!

Viņa piespieda pie deniņiem plaukstas un pagrieza galvu. Viņa raugās manī, Buhers domāja, viņa jau

atkal raugās manī. Viņa vairs nerunā, tikai skatīdamās debesīs un uz pakalnu ar māju.

- Tu esi dzīva, - viņš atkārtoja. - Ar to man ir gana.

Viņa nolaida rokas. - Tu bērns, - viņa bezcerīgi sacīja. - Tu bērns! Ko gan tu zini?

- Es neesmu bērns. Tas, kurš ir pabijis šeit, nav nekāds bērns. Pat ne Karels, kuram ir vienpadsmit gadu.

Viņa pakratīja galvu. - Es nedomāju to. Tagad tu tici tam, ko saki. Bet tā nebūs vienmēr. Atkal atgriezīsies tas cits. Tev un man - atmiņas, vēlāk, kad…

Kāpēc viņa man pateica? - Buhers domāja. Viņai nevajadzēja sacīt, tad es nezinātu un viss būtu pa vecam. - Es nesaprotu, ko tu gribi teikt, - viņš bilda. - Bet es domāju, ka uz mums attiecas citi likumi, nevis parastie. Pie mums nometnē ir ļaudis, kuri nogalinājuši cilvēkus, jo tas bija nepieciešams, - viņš domāja par Levinski, - un šie ļaudis neuzskata sevi par slepkavām, tāpat kā kareivis frontē neuzskata sevi par slepkavu. Viņi arī nav. Līdzīgi ir ar mums. Tas, kas ar mums noticis, nav mērāms ar normālās dzīves mērauklu.

- Kad mēs būsim ārā no šejienes, tu par to domāsi citādi… - Viņa paraudzījās puisī.

Pēkšņi viņam bija skaidrs, kāpēc pēdējās nedēļās Ruta tik maz bija priecājusies. Viņa bija baidījusies - baidījusies no atbrīvošanas. - Ruta, - viņš ierunājās un juta, kā piere piepeši kļuva karsta. Tas ir garām. Aizmirsti to! Tevi piespieda darīt to, ko tu ienīdi. Kas no tā paliek? Nekas. Tu to nedarīji.

Skaitās tikai tas, ko pats esi gribējis darīt. Un to atceries tikai ar riebumu.

- Es izvēmos, - viņa klusi sacīja. - Pēc tam gandrīz vienmēr es vēmu. Beidzot viņi aizsūtīja mani prom. - Viņa vēl joprojām raudzījās Buherā. - Tāda es tev piederu - sirmiem matiem, gandrīz tukšu muti, turklāt palaistuve.

Buhers sarāvās, izdzirdot šo vārdu, un ilgi neatbildēja. - Viņi mūs visus pazemoja, - beidzot viņš sacīja. - Ne tikai tevi. Mūs visus. Visus, kas esam šeit, visus visās nometnēs. Tevi seksuāli; mums visiem sabradāja godu un vēl vairāk nekā godu: mūs neuzskatīja par cilvēkiem. Viņi spārdīja mūs kājām, nospļaudīja un tā mūs pazemoja, ka brīnums, kā mēs to visu pārcietām. Pēdējās nedēļās es daudz par to esmu domājis. Es arī runāju par to ar Nr. 509. Viņi tik daudz ko ir nodarījuši… arī man…

- Ko? - Es negribu par to runāt. Nr. 509 teica, ka tam nav nozīmes, ja iekšēji tu to neatzīsti. Sākumā es nesapratu. Bet tagad zinu, ko viņš domāja. Es neesmu gļēvulis, un tu neesi palaistuve. Viss, ko ar mums ir izdarījuši, neko nenozīmē, kamēr mēs tā nejūtamies.

- Es jūtos.

- Kad mēs izkļūsim ārā, tad vairs ne.

- Vēl vairāk.

- Nē. Ja tas tā būtu, tad tikai daži no mums spētu dzīvot tālāk. Mūs pazemoja, bet mēs neesam pazemotie. Pazemotie ir tie, kas pret mums tā izturējās.

- Kurš to saka?

- Bergers.

- Tev ir labi skolotāji.

- Jā, un es daudz esmu iemācījies.

Ruta pagrieza galvu sāņus. Tagad viņas seja bija gurda. Tajā vēl bija jaušamas sāpes, taču tās vairs nebija krampjainas. - Priekšā vēl tik daudz gadu, - viņa sacīja. - Dzīve iegriezīsies parastā gaitā…

Buhers redzēja, ka pār pakalnu, kurā slējās baltais nams, vilkās zilas mākoņu ēnas. Brīdi viņš brīnījās, ka nams vēl tur stāvēja. Viņam šķita, ka to bija vajadzējis skart nedzirdamai bumbai. Bet tas vēl tur slējās. - Vai nenogaidīsim, līdz būsim tikuši ārā un to pamēģinājuši, iekams šaubāmies? - viņš jautāja.

Ruta paskatījās uz savām tievajām rokām un domāja par pelēkajiem matiem un trūkstošajiem zobiem, un tad viņa domāja par to, ka Buhers jau gadiem ilgi nebija redzējis nevienu sievieti ārpus nometnes. Ruta bija jaunāka par Buheru, bet jutās daudzus gadus vecāka; tas viņu nospieda kā svins. Viņa neticēja tam, ko

Buhers ar tādu drošu pārliecību gaidīja, - un tomēr arī viņā mājoja pēdējā cerība, pie kuras viņa turējās. Tev taisnība, Jozef, - viņa teica. - Mēs gaidīsim tik ilgi.

Ruta devās atpakaļ uz savu baraku. Viņas netīrie svārki sitās pret tievajām kājām. Buhers nolūkojās Rutai pakaļ un pēkšņi kā verdošu strūklaku sajuta sevī kāpjam dusmas. Viņš zināja, ka bija bezpalīdzīgs un neko nevarēja padarīt, un arī to, ka viņam vajadzēja tikt tam pāri un pašam atzīt un saprast to, ko viņš bija sacījis Rutai. Jozefs lēnām piecēlās un devās uz baraku. Piepeši viņš vairs nevarēja paciest gaišās debesis.

XXI NEIBAUERS STINGI SKATĪJĀS uz vēstuli. Tad vēlreiz izlasīja pēdējo rindkopu. „Tāpēc es aizbraucu. Ja Tu gribi, lai Tevi saņem ciet, tad tā ir Tava darīšana. Es gribu būt brīva. Freiju es ņemu līdzi. Seko mums. Zelma.” Bija minēta kāda Bavārijas ciema adrese.

Neibauers palūkojās apkārt. Viņš nesaprata. Tas nevarēja būt tiesa. Viņām kuru katru brīdi vajadzēja atgriezties. Pamest viņu tagad - tas bija neiespējami! Viņš smagnēji apsēdās vienā no franču krēsliem. Tas nokrakšķēja. Viņš piecēlās, iespēra krēslam un atkrita uz sofas. Sasodītais nieks! Kāpēc gan viņam bija tāds krēsls, nevis kārtīgas vācu mēbeles kā citiem ļaudīm? Zelmas dēļ viņš bija to nopircis. Viņa kaut ko par to bija lasījusi un domājusi, ka tā būtu vērtīga un eleganta mēbele. Kāda viņam daļa? Viņam, skarbajam, godīgajam fīrera sekotājam? Viņš gatavojās otrreiz iespert glītajam krēslam, bet apdomājās.

Kāpēc? To grabažu varbūt kādreiz varēs pārdot. Bet kurš gan pirks mākslas darbu, kad dzirdami lielgabali? Neibauers atkal piecēlās un izstaigāja dzīvokli. Guļamistabā viņš attaisīja skapja durvis.

Viņam vēl bija cerība, iekams viņš tās atvēra, bet, kad ieskatījās plauktos, tā pagaisa. Zelma bija paņēmusi līdzi kažokādu izstrādājumus un visu vērtīgo. Viņš pagrūda malā veļu; kastītes ar rotaslietām nebija. Neibauers lēnām aiztaisīja durvis un kādu laiku stāvēja pie tualetes galdiņa. Viņš izklaidīgi paņēma Bohēmijas stikla flakonus, attaisīja vāciņus un pielika pie deguna, nejuzdams smaržu. Tās bija dāvanas no slavas pilnajām dienām Čehoslovākijā - viņa nebija tos paņēmusi līdzi. Laikam tāpēc, ka plīstoši.

Pēkšņi Neibauers ātriem soļiem devās pie sienasskapja, atrāva tā durvis un meklēja kādu atslēgu.

Viņam nevajadzēja to meklēt. Seifs bija vaļā un tukšs. Zelma bija paņēmusi visus vērtspapīrus. Pat viņa zelta cigarešu etviju ar briljantu kāškrustu - rūpnieku dāvanu, kad viņš vēl darbojās tehniskajā dienestā.

Viņam būtu vajadzējis palikt tur un turpināt „slaukt” brāļus. Doma par nometni tagad, pašās beigās, bija izrādījusies kļūda. Protams, pirmajos gados to varēja izmantot kā labu spaidu iestādi; bet tagad tā sagādāja problēmas. Kā nekā viņš bija viens no cilvēcīgākajiem komandantiem. Tas bija visiem zināms.

Mellerne nebija nekāda Dahava, Orānienburga, Buhenvalde - nemaz nerunājot par iznīcināšanas nometnēm.

Viņš ieklausījās. Viens logs bija vaļā, un muslīna aizkars rēgaini plivinājās vējā. Sasodītā dunoņa pie apvāršņa! Tā padarīja cilvēku nervozu. Viņš atvēra logu plašāk un vilka aizkaru iekšā. Tas aizķērās aiz viena stūra un saplīsa. Neibauers nolamājās un aizcirta logu. Tad devās uz virtuvi. Kalpone sēdēja pie galda un, kad viņš ienāca, pielēca kājās. Viņš kaut ko norūca un nepaskatījās uz meiteni. Viņa, protams, zināja visu, maita. Viņš pats izņēma no ledusskapja pudeli alus. Atrada arī puspudeli Steinhänger un aiznesa abas uz dzīvojamo istabu. Tad atgriezās: viņš bija aizmirsis glāzes. Meitene stāvēja pie loga un klausījās. Viņa pagriezās, it kā būtu pieķerta darām ko aizliegtu. - Vai pagatavot kaut ko ēst?

- Nē.

Neibauers atkal aizslāja prom. Kadiķu šņabis bija stiprs un aromātisks, alus - auksts. Aizlaidušās, viņš domāja. Kā žīdi. Ļaunāk! Žīdi tā nerīkojās. Tie palika kopā. Viņš to bieži bija pieredzējis.

Piekrāpts! Atstāts likteņa varā! Tā viņam atlīdzināts! Viņš būtu varējis gūt no dzīves daudz vairāk, ja nebūtu tāds uzticīgs ģimenes tēvs. Uzticīgs - nu, tikpat kā uzticīgs, varētu teikt. Patiesībā uzticīgs, ja padomāja, ko tikai visu viņš būtu varējis dabūt. Tās pāris reizes! Atraitne - viņa gandrīz neskaitās. Bija

tāda sarkanmate, pirms pāris gadiem, kura bija atnākusi, lai izpestītu savu vīru no nometnes, - ko tik visu viņa aiz bailēm nedarīja! Turklāt vīrs jau sen bija miris. Viņa, protams, to nezināja. Tas bija jautrs vakars. Vēlāk, kad tā sieviete bija dabūjusi cigāru kārbiņu ar pelniem, viņa bija uzvedusies idiotiski. Viņa pati bija vainīga, ka viņu ieslodzīja. Oberšturmbanfīrers nevarēja pieļaut, ka viņu apspļaudīja. Viņš otrreiz piepildīja glāzi ar Steinhänger. Kāpēc viņam prātā tieši tas? Ak tā, Zelmas dēļ. Ko visu viņš būtu varējis dabūt! Jā, viņš bija palaidis garām dažu labu izdevību. Ar ko tik citi nebija nodarbojušies! Kaut vai Bindings no gestapo, kuram bija deformēta pēda! Katru dienu kāda cita. Viņš pastūma prom pudeli.

Māja šķita tik tukša, it kā Zelma būtu izvākusi visas mēbeles. Arī Freiju aizvilkusi līdzi. Kāpēc viņam nebija dēla? Tā nebija viņa vaina, noteikti ne! Sasodīts! Viņš paskatījās apkārt. Ko viņš vēl varēja iesākt?

Mēģināt viņas atrast? Tajā zemnieku ciemā? Viņa bija ceļā. Varēja paiet ilgs laiks, līdz tur nokļuva.

Neibauers paskatījās uz saviem spožajiem zābakiem. Spožais gods - tagad notraipīts ar nodevību.

Viņš neveikli piecēlās un izgāja cauri tukšajai mājai. Ārā stāvēja mersedess. - Uz nometni, Alfrēd.

Automašīna lēni virzījās caur pilsētu. - Apstājies! - Neibauers pēkšņi iesaucās. - Uz banku, Alfrēd.

Viņš iznāca no bankas - tik staltu stāju, cik iespējams. Neviens nedrīkstēja to manīt pēc viņa ārienes!

Ko tādu! Viņš padarīts par apsmieklu! Pēdējā laikā Zelma izņēmusi pusi naudas. Kad viņš jautāja, kāpēc par to nav informēts, ierēdnis bija paraustījis plecus un runājis par kopēju kontu. Viņi pat domājuši, ka varējuši viņam pakalpot. Oficiāli neesot atļauts izņemt no bankas lielākas naudas summas. – Uz dārzu, Alfrēd.

Pagāja ilgs laiks, kamēr viņi tika cauri pilsētai. Un tad rīta gaismā ļoti mierīgs dusēja dārzs. Augļu koki jau bija gandrīz ziedos, narcises dzina asnus, un visās krāsās ziedēja vijolītes un krokusi. Kā raibas Lieldienu olas tās spīdēja lapu gaišajā zaļumā. Tās nebija neuzticīgas – tās ziedēja laikus un bija te, kā pieklājas. Uz dabu varēja paļauties - tā neskrēja prom.

Viņš iegāja kūtī. Aiz stiepļu režģiem gremoja truši. Viņu skaidrajās, sarkanajās acīs nemanīja domu par banku kontiem. Neibauers izbāza caur stieplēm pirkstu un paglaudīja baltā angoras truša mīksto kažoku. Viņš bija gribējis likt no vilnas uzadīt Zelmai šalli. Viņš, labsirdīgais ērms, kuru visi vienmēr piekrāpa!

Neibauers atspiedās pret režģi un stingi raudzījās iekšā pa atvērtajām durvīm. Omulīgi gremojošās kūts mierā viņa sašutums pārvērtās lielā līdzjūtībā pašam pret sevi. Starojošās debesis, ziedošais zars, kurš šūpojās pie ieejas, maigie dzīvnieku purni krēslā - tas viss to veicināja.

Pēkšņi viņš atkal izdzirdēja dunu. Tā bija neregulārāka, bet stiprāka nekā pirms tam. Tā neatvairāmi ielauzās viņa personiskajās skumjās - kā dobji pazemes klaudzieni. Tie skanēja un skanēja, un līdz ar tiem atkal uznāca bailes. Tomēr tās bija citādas bailes nekā agrāk. Tās bija lielākas. Tagad viņš bija viens un vairs nevarēja maldīties tajā, par ko mēģināja pārliecināt citus un līdz ar to pats sevi. Tagad viņš tās sajuta bez ierunām, tās iezagās viņam rīklē - no kuņģa - un no rīkles atkal nokļuva kuņģī un zarnās. Es nerīkojos aplam, viņš domāja, nebūdams pārliecināts par to. Tikai veicu savu pienākumu. Man ir liecinieki. Daudz. Blanks ir mans liecinieks; es vēl nesen iedevu viņam cigāru, nevis liku ieslodzīt. Cits būtu noņēmis viņam veikalu nesamaksājis. Blanks pats to atzina, viņš varēs apliecināt; es esmu rīkojies krietni, viņš to apzvērēs. Blanks neapzvērēs vis - domāja kāds auksts „cits”, un Neibauers pagriezās, it kā to būtu teicis kāds viņam aiz muguras. Tur, zaļi nokrāsoti, stāvēja grābekļi, lāpstas, kapļi - uzticami koka kāti… Ja vien viņš tagad būtu zemnieks, dārznieks, viesnīcnieks, nekas! Tas sasodītais zars, kas tur ziedēja, tam bija viegli, tas vienkārši ziedēja, un tam nebija nekādas atbildības. Bet kur likties oberšturmbanfīreram? No vienas puses nāca krievi, no otras angļi un amerikāņi; kur likties? Zelmai bija viegli runāt. Bēgt no amerikāņiem nozīmēja nonākt tuvāk krieviem, un, kā rīkosies tie, nebija grūti iedomāties. Ne velti viņi no Maskavas un Staļingradas cauri savai izpostītajai zemei bija devušies uz šejieni.

Neibauers izslaucīja no acīm sviedrus. Viņš paspēra dažus soļus. Ļodzījās ceļgali. Vajadzēja labāk

apdomāties. Viņš taustīdamies izgāja no kūts. Ārā bija svaigs gaiss. Viņš dziļi ieelpoja, bet kopā ar gaisu, šķiet, ieelpoja arī to neregulāro dunu, kas nāca no apvāršņa. Tā vibrēja viņa plaušās un atkal padarīja viņu vāju. Pavisam viegli, bez rīstīšanās, viņš izvēmās pie koka narcišu dobē. - Alus, - viņš noteica. Alus un Steinhänger. Es tos nepanesu. - Neibauers paskatījās uz ieeju dārzā. Alfrēds nevarēja viņu redzēt. Neibauers vēl kādu brīdi stāvēja. Tad juta, kā vējā nožuva sviedri. Viņš lēnām devās atpakaļ uz automašīnu. - Uz bordeli, Alfrēd.

- Uz kurieni, oberšturmbanfīrera kungs?

- Uz bordeli! - Neibauers pēkšņi dusmīgi uzkliedza. - Vai tu vairs nesaproti vācu valodu?

- Bordelis ir slēgts. Tur tagad ir lazarete..

- Tad brauc uz nometni.

Viņš iekāpa. Uz nometni - kurp gan citur viņš vēl varētu braukt?

- Ko jūs domājat par pašreizējo stāvokli, Vēber?

Vēbers vienaldzīgi pavērās viņā. - Lielisks.

- Lielisks? Patiesi? - Neibauers meklēja cigārus, tad atcerējās, ka Vēbers tos nesmēķēja. - Man diemžēl šeit nav cigarešu. Bija viena kārbiņa; tā ir pazudusi. Kas zina, kur esmu nogrūdis. - Viņš neapmierināti paskatījās uz logu, kas bija aizsists ar dēļiem. Rūts bija izbirusi bombardēšanas laikā, un jaunu nevarēja dabūt. Viņš nezināja, ka cigaretes visā tajā juceklī bija nozagtas un apmainītas pret maizi, kas ar sarkanmatainā rakstveža un Levinska ziņu bija nogādāta 22. barakas veterāniem; viņi ar to iztika divas dienas. Par laimi, Neibauera slepenās piezīmes - viņa humānās pavēles - nebija pazudušas; Vēbers un pārējie tās varētu saprast nepareizi. Viņš no sāniem vēroja Vēberu. Nometnes priekšnieks izskatījās gluži mierīgs, lai gan uz viņa sirdsapziņas taču bija daudz kas. Piemēram, pēdējās pakāršanas…

Neibaueram piepeši atkal kļuva karsti. Viņš bija pasargāts, pat dubultīgi. Tomēr… - Ko jūs darīsiet, Vēber, - viņš sirsnīgi iejautājās, - ja kādu laiku - militāra rakstura iemeslu dēļ - jūs saprotat, nu, tātad ja uz pavisam neilgu laiku - nogaidīšanas laiku - teiksim, ienaidnieks ieņems mūsu zemi, kas, - viņš steidzīgi piemetināja, kā vēsture jau bieži to pierādījusi, nebūt nenozīmē sakāvi?

Vēbers bija klausījies viņā ar tik tikko manāmu smaidiņu.

- Tādiem kā es allaž atradīsies, ko darīt, - viņš lietišķi atbildēja. - Mēs atkal ieņemsim augstus amatus - lai arī ar citiem uzvārdiem. Manis pēc, kaut vai kā komunisti. Dažus gadus vairs nebūs nekādu nacionālsociālistu. Visi būs demokrāti. Tas nekas. Es laikam kaut kur un kaut kad iesaistīšos policijas darbā. Varbūt ar viltotiem dokumentiem. Un darbs turpināsies.

Neibauers pasmīnēja. Vēbera drošums arī viņam atdeva drosmi. - Nav slikta doma. Un es? Kā jūs domājat, kas būs ar mani?

- To es nezinu. Jums ir ģimene, oberšturmbanfīrer. Tad nav tik viegli mainīties un paslēpties.

- Protams, ne. - Neibauera labā oma atkal bija pazudusi. - Zināt, Vēber, es vēlētos doties apgaitā pa nometni. Sen neesmu to darījis.

Kad Neibauers iegāja dezinfekcijas nodaļā, Mazā nometne zināja, kas sagaidāms. Lielākā daļa Vernera un Levinska ieroču bija atkal nogādāta Darba nometnē; tikai Nr. 509 bija paturējis revolveri.

Viņš bija to panācis un paslēpis ieroci zem savas gultas.

Stundas ceturksni vēlāk no hospitāļa caur ateju pienāca apbrīnojama ziņa - pārbaudei neesot nekāda sakara ar sodīšanu; barakas netiekot sīki kontrolētas; gluži otrādi, Neibauers izturoties labvēlīgi.

Jaunais bloka vecākais bija nervozs. Viņš bļaustījās un komandēja. - Nekliedz tā, - Bergers aizrādīja. - Tas nelīdzēs.

- Ko? - Tieši tā!

- Es kliegšu, kad gribēšu. Stāties! Ārā! - Bloka vecākais skraidīja pa baraku. Ļaudis, kuri spēja paiet, sapulcējās. - Te nav visi! Jūsu ir vairāk!

- Vai mirušajiem arī nostāties?

- Turi muti! Ārā! Slimie, ārā!

- Klausies, nekas nav zināms par pārbaudi. Nav atskanējusi nekāda pavēle. Tev nav jādzen laukā cilvēki no barakām, ja nekas vēl nav zināms.

Bloka vecākais svīda. - Es daru, ko gribu. Es esmu bloka vecākais. Kur ir tas, kurš vienmēr sēž kopā ar jums? Ar tevi un tevi. - Viņš norādīja uz Bergeru un Buheru. Bloka vecākais attaisīja barakas durvis, lai paskatītos. Tieši no tā Bergers gribēja izvairīties. Nr. 509 bija noslēpies; viņš nedrīkstēja vēlreiz satikties ar Vēberu. - Viņa šeit nav. - Bergers nostājās durvīs.

- Ko? Paej malā!

- Viņa šeit nav, - Bergers sacīja, negriezdams ceļu. - Tā ir.

Bloka vecākais blenza uz viņu. Buhers un Zulbahers nostājās līdzās Bergeram. - Ko tas nozīmē? Bloka vecākais noprasīja.

- Viņa šeit nav, - Buhers teica. - Vai gribi zināt, kā nomira Handke?

- Vai esat jukuši?

Rozens un Ahasvērs arī bija pienākuši klāt. - Vai zināt, ka es varu jums visiem salauzt kaulus? jautāja bloka vecākais.

- Ieklausieties! - Ahasvērs sacīja un pastiepa kaulaino rādītājpirkstu uz apvāršņa pusi. - Jau tuvāk.

- Viņš negāja bojā no bumbas, - Buhers paskaidroja.

- Mēs neapgriezām Handkem sprandu. Mēs ne, - Zulbahers sacīja. - Vai tu nekad neesi dzirdējis par nometnes slepeno tiesu?

Bloka vecākais soli atkāpās. Viņš zināja, kas viss jau bija noticis ar nodevējiem un ziņu pienesējiem. - Vai jūs arī pie tās piederat? - viņš neticīgi jautāja. - Esi prātīgs, - Bergers mierīgi teica. Un nepadari sevi un mūs trakus. Kurš gan grib nonākt to sarakstā, ar kuriem notiks izrēķināšanās?

- Kurš gan par to runā? - Bloka vecākais sāka plātīties rokām. - Ja man neviens neko nesaka, es taču nevaru zināt, kas notiek. Kas tad noticis? Līdz šim ikviens varēja paļauties uz mani.

- Tad jau labi.

- Bolte nāk, - Buhers paziņoja.

- Jauki, jauki. - Bloka vecākais savilka uz augšu bikses. - Es jau uzmanos. Jūs varat paļauties uz mani. Es esmu viens no jums.

Sasodīts, Neibauers nodomāja, kāpēc bumbas nenokrita šeit? Tad viss būtu nokārtojies, cik labi vien var vēlēties. Vienmēr viss noiet greizi!

- Šī ir saudzēšanas nometne? - viņš jautāja.

- Saudzēšanas nometne, - Vēbers atkārtoja.

- Nujā. - Neibauers uzrāva plecus. - Galu galā - mēs viņiem neliekam strādāt.

- Neliekam gan, - Vēbers uzjautrinājās. Doma - likt šiem spokiem strādāt - bija absurda.

- Blokāde, - Neibauers sacīja. - Ne mūsu vaina… ienaidnieki… - Viņš vērsās pie Vēbera. - Šeit smird kā pērtiķu krātiņā. Vai neko nevar darīt?

- Dizentērija, - Vēbers atbildēja. - Patiesībā šī ir atpūtas vieta slimajiem…

- Slimie, kā tad! - Neibauers tūlīt pārtvēra domu. - Slimie, dizentērija, tāpēc, protams, smird.

Hospitālī taču būtu tāpat. - Viņš neizlēmīgi pavērās apkārt. - Vai šie ļaudis reiz nevarētu nomazgāties?

- Draud lielas briesmas, ka viņi var aplipināt citus. Tāpēc šī nometnes daļa ir diezgan izolēta.

Nomazgāties var tikai otrā pusē.

Atskanot vārdam „aplipināt”, Neibauers nevilšus bija soli atkāpies. - Vai mums ir pietiekami daudz veļas, lai tie zeļļi varētu saņemt tīru? Veco laikam vajadzēs sadedzināt, ko?

- Tas nav obligāti. To var dezinficēt. Noliktavā veļas pietiek. Mēs saņēmām bagātīgu sūtījumu no Belzenes.

- Labi, - Neibauers atviegloti noteica. - Tātad tīru veļu un veselus uzsvārčus, un bikses vai arī kas mums tur ir par drēbēm. Izdalīt hlorkaļķi un dezinfekcijas līdzekli. Tad tūlīt viss izskatīsies citādi.

Pierakstiet to! - Pirmais nometnes vecākais, resns ieslodzītais, pakalpīgi atzīmēja. - Panākt pēc iespējas lielāku tīrību! - diktēja Neibauers.

- Panākt pēc iespējas lielāku tīrību, - atkārtoja nometnes vecā​kais.

Vēbers apspieda smīnu. Neibauers vērsās pie apcietinātajiem. - Vai jums ir viss, kas jums pienākas?

- Atbilde bija zināma jau div​padsmit gadus. - Tieši tā, oberšturmbanfīrera kungs.

- Labi. Iesim tālāk.

Neibauers vēlreiz aplaida acis apkārt. Vecās barakas rēgojās melnas kā zārki. Viņš saspringti domāja, un pēkšņi viņam kaut kas ienāca prātā. - Lieciet šeit iestādīt kādu zaļumu, - viņš sacīja. - Tagad ir īstais laiks. Dažus krūmus ziemeļu pusē un puķu rindu pie dienvidu sienām. Tas uzmundrina. Mums taču kaut kas ir dārzniecībā, ko?

- Kā pavēlēts, oberšturmbanfīrera kungs.

- Nu re! Tūlīt ķerieties klāt! Mēs to varam izdarīt arī pie Darba nometnes barakām. - Neibauers bija sajūsmā par savu ideju. Viņā bija pamodies dārza īpašnieks. - Jau vijolīšu dobe vien… nē, labāk prīmulu, dzeltens vairāk spīd…

Divi vīri lēnām noslīdēja zemē. Neviens nepakustējās, lai viņiem palīdzētu. - Prīmulas… vai mums dārzniecībā ir pietiekami daudz prīmulu?

- Kā pavēlēts, oberšturmbanfīrera kungs. - Resnais nometnes vecākais ieņēma miera stāju. - Tur ir pietiekami daudz prīmulu. Ziedos.

- Labi. Izdariet to! Un lieciet nometnes kapelai šad un tad paspēlēt lejā, lai šie te arī ko dzird. Neibauers devās atpakaļ. Pārējie sekoja. Viņš atkal bija kaut cik nomierinājies. Gūstekņiem nebija sūdzību. Daudzajos gados, kuros viņš nebija kritizēts, Neibauers bija pieradis uzskatīt par patiesību to, kam pats gribēja ticēt. Tāpēc tagad viņš gaidīja, ka gūstekņi saskatīs viņā to cilvēku, kuru viņš gribēja likt saskatīt: vīru, kas grūtos apstākļos darīja viņu labā visu, ko varēja. To, ka viņi bija cilvēki, Neibauers jau sen vairs nezināja.

XXII - KO? - BERGERS NETICĪGI jautāja. - Vispār bez vakariņām?

- Bez vakariņām.

- Bez zupas?

- Bez zupas un bez maizes. Vēbera stingra pavēle.

- Un pārējie? Darba nometne?

- Nekā. Visa nometne bez vakariņām.

Bergers pagriezās. - Kā lai to saprot? Mēs dabūjām veļu, bet vaka​riņas ne?

- Mēs dabūjām arī prīmulas. - Nr. 509 norādīja uz diviem niecīgiem zemes laukumiņiem abpus durvīm. Tur, pa pusei novītuši, rēgojās daži stādi. Pusdienlaikā tos bija iestādījuši gūstekņi no dārzniecības.

- Varbūt tās var ēst.

- Nemēģini! Ja to tur nebūs, tad veselu nedēļu mēs nedabū​sim ēst.

- Kāpēc gan? - Bergers vaicāja. - Pēc visām Neibauera izdarībām spriežot, es domāju, ka mums zupā parādīsies kartupeļi.

Ieradās Lēbentāls. - Vainīgs Vēbers. Ne Neibauers. Vēbers ir nikns uz Neibaueru. Domā, ka viņš grib nodrošināt sev aizmuguri. Noteikti grib arī. Tāpēc Vēbers nostājas pret viņu, kur vien var. Es to uzzināju no kancelejas. Levinskis un Verners, un pārējie arī tā saka. Tāpēc mums ir jācieš.

- Būs daudz mirušo.

Viņi stingi vērās sarkanajās debesīs. - Vēbers kancelejā teicis, lai neviens neko neiedomājoties; viņš parūpēšoties par to, lai neļautu mums brīvu vaļu. - Lēbentāls izņēma no mutes protēzi, pavirši to apskatīja un atkal ielika atpakaļ.

No barakas atskanēja vārgi kliedzieni. Vēsts bija izplatījusies. Skeleti streipuļoja ārā pa durvīm un pārbaudīja ēdiena kannas - vai tās nesmaržoja pēc ēdiena un vai pārējie nebija viņus piemānījuši.

Kannas bija spīdīgas un sausas. Vaimanas pieņēmās spēkā. Daudzi nogāzās no kājām un ar kaulainajām dūrēm sita pa netīro zemi. Bet lielākā daļa aizvilkās prom vai arī nekustīgi gulēja ārā - atvērtām mutēm, platām acīm. Barakās bija dzirdamas to klusās balsis, kuri vairs nespēja piecelties. Tie nebija artikulēti kliedzieni; tas bija vairs tikai vārgs izmisuma korālis, vienmuļa dziesma, kurai vairs nebija vārdu, lūgumu un lāstu, ar ko izteikt izmisumu. Tas nāca no citas pasaules; tas bija pēdējais dziestošās dzīvības mazumiņš, kas tur tā dūca un sisināja, un svilpoja, un skrāpējās, it kā barakas būtu milzīgas kastes ar mirstošiem kukaiņiem.

Pulksten septiņos sāka spēlēt nometnes kapela. Tā stāvēja ārpus Mazās nometnes, tomēr tik tuvu, ka varēja labi dzirdēt. Neibauera rīkojumi tika precīzi izpildīti. Pirmais gabals, kā vienmēr, bija komandanta mīļākais valsis „Rozes no dienvidiem”.

- Rīsim cerības, ja neko citu nedabūsim, - Nr. 509 sacīja. - Aprīsim visas cerības. Aprīsim lielgabalu zalves! Mums jāiztur. Mēs izturēsim!

Mazā grupa tupēja cieši pie barakas. Nakts bija vēsa, miglaina. Viņiem nebija pārāk auksti. Pirmajās stundās barakā bija jau divdesmit astoņi mirušie; veterāni bija novilkuši viņiem tās drēbes, kuras varēja izmantot, un uzvilkuši paši, lai nesaltu un nesaslimtu. Viņi negribēja palikt barakā. Barakā elsoja, vaidēja un šmakstināja nāve. Trīs dienas viņi bija bez maizes un šodien arī bez zupas. Visās gultās cilvēki cīnījās, padevās un mira. Viņi negribēja iekšā. Veterāni negribēja gulēt starp viņiem. Nāve bija lipīga, un viņiem šķita, ka miegā viņi nebūs spējīgi tai pretoties. Tā nu viņi sēdēja ārā, uzvilkuši mirušo drēbes, un cieši raudzījās uz apvārsni, no kurienes vajadzēja nākt brīvībai.

- Bet tikai šī nakts, - Nr. 509 sacīja. - Tikai šī viena nakts! Ticiet man! Neibauers to uzzinās un rīt atcels šo rīkojumu. Viņi nav vienisprātis. Tas ir beigu sākums. Mēs tik ilgi esam izturējuši. Vēl tikai šī nakts!

Neviens neatbildēja. Viņi sēdēja, cieši saspiedušies kā zvēru bars ziemā. Tas nebija tikai siltums, ko viņi sniedza cits citam; tas bija pavairots dzīvesprieks. Tas bija svarīgāks par siltumu. - Parunāsimies par kaut ko, - Bergers ieteicās. - Un par kaut ko tādu, kam nav nekāda sakara ar šo visu. - Viņš vērsās pie Zulbahera, kurš tupēja viņam blakus. - Ko tu darīsi, kad tiksi ārā no šejienes?

- Es? - Zulbahers vilcinājās. - Labāk nerunāsim par to, iekams tas nav noticis. Tas nes nelaimi.

- Tas vairs nenes nelaimi, - Nr. 509, dusmās iekaisis, atbildēja. - Mēs visus šos gadus neesam par to runājuši, jo tas būtu mūs saēdis. Bet tagad mums par to ir jārunā. Tādā naktī kā šī! Kad tad? Ēdīsim savas cerības! Ko tu darīsi, kad tiksi prom, Zulbaher?

- Es nezinu, kur ir mana sieva. Viņa bija Diseldorfā. Diseldorfa ir sagrauta.

- Ja viņa bija Diseldorfā, tad noteikti tur arī ir. Diseldorfu ieņē​muši angļi. Radio jau sen to ziņo.

- Vai arī viņa ir mirusi, - Zulbahers sacīja.

- Ar to ir jārēķinās. Ko gan mēs zinām par tiem, kuri atrodas ārpusē?

- Un tie, kas ārpusē, par mums, - Buhers piemetināja.

Nr. 509 paskatījās uz Buheru. Viņš vēl joprojām nebija Buheram pateicis, ka tā tēvs ir miris un kādā nāvē. Tam vēl bija laiks, līdz Buhers tiks brīvībā. Tad viņam būs vieglāk to uzklausīt. Viņš bija jauns, un viņam vienīgajam bija kāds, ar kuru kopā atstāt nometni. Viņš to uzzinās pietiekami drīz.

- Kā gan būs, kad mēs izkļūsim no šejienes? - Meijers sacīja. - Es esmu nometnē jau sešus gadus.

- Es jau divpadsmit, - Bergers teica.

- Tik ilgi? Tu biji politiskais?

- Nē. Es tikai no 1928. līdz 1932. gadam ārstēju vienu nacistu, kurš vēlāk kļuva par grupenfīreru. Pat

ne es - viņš nāca pie manis uz privātpraksi, un viņu ārstēja mans draugs, kurš bija speciālists. Tas nacists nāca pie manis, jo dzīvoja tajā pašā mājā, kur es.

- Un tāpēc viņš lika tevi ieslodzīt?

- Jā. Viņam bija sifiliss.

- Un speciālistu?

- Viņš lika to nošaut. Es pats spēju viņam iegalvot, ka nezinu, kas viņam ir, domāju - tikai iekaisums no pēdējā kara. Tomēr viņš bija pietiekami piesardzīgs un lika mani ieslodzīt.

- Ko tu darīsi, ja viņš vēl būs dzīvs, kad tiksi laukā?

Bergers padomāja. - Es nezinu.

- Es viņu novāktu, - Meijerhofs paziņoja.

- Un par to atkal nonāktu cietumā, ko? - noprasīja Lēbentāls. - Par slepkavību. Vēlreiz desmit vai divdesmit gadi.

- Ko tu esi nodomājis darīt, Leo, kad izkļūsi no šejienes? - Nr. 509 jautāja.

- Es atvēršu mēteļu veikalu. Labu pusfabrikātu veikalu.

- Mēteļu? Vasarā? Nāk vasara, Leo! - Ir taču arī vasaras mēteļi. Un es turklāt varu pārdot uzvalkus. Un lietusmēteļus, protams.

- Leo, - Nr. 509 sacīja. - Kāpēc tu negribi palikt pārtikas nozarē? Pārtika ir vairāk vajadzīga nekā mēteļi, un tu šeit šajā jomā biji lielisks.

- Tu domā? - Lēbentāls jutās manāmi glaimots.

- Noteikti!

- Varbūt tev taisnība. Es padomāšu. Amerikāņu pārtika, piemēram. Tā ies labi. Vai atceraties amerikāņu speķi pēc pēdējā kara? Tas bija biezs, balts un mīksts kā marcipāns, ar rozā…

- Aizveries, Leo! Vai esi jucis?

- Nē. Man tikai piepeši ienāca prātā. Vai viņi šoreiz arī tādu atsūtīs? Vismaz mums?

- Nomierinies, Leo! - Ko tu iesāksi, Berger? - Rozens jautāja.

Bergers izslaucīja iekaisušās acis. - Es mācīšos pie kāda aptiekāra. Mēģināšu kļūt par kaut ko līdzīgu. Operēt - ar tādām rokām? Pēc tik ilga laika? - Viņš zem jakas, ko bija uzģērbis, savilka plaukstas dūrēs. - Neiespējami! Es būšu aptiekārs. Un tu?

- Mana sieva pieprasīja šķiršanos, jo esmu ebrejs. Es vairs neko neesmu dzirdējis par viņu.

- Tu taču negribi viņu uzmeklēt? - Meijerhofs ievaicājās.

Rozens vilcinājās. - Viņu varbūt piespieda to darīt. Ko citu viņa varēja iesākt? Es pats viņai to ieteicu.

- Varbūt pa šo laiku viņa ir kļuvusi tik neglīta, ka tev nav jālauza galva, - Lēbentāls sacīja. - Varbūt tev jāpriecājas, ka esi ticis no viņas vaļā.

- Mēs arī neesam kļuvuši jaunāki.

- Nē. Deviņi gadi. - Zulbahers ieklepojās. - Kā būs, kad pēc tik ilga laika tevi kāds atkal ieraudzīs?

- Priecājies, ka kāds no tavējiem būs palicis dzīvs.

- Pēc tik ilga laika, - Zulbahers atkārtoja. - Kurš gan tevi vairs pazīs?

Starp musulmaņu šļūcošajiem soļiem viņi izdzirdēja kādu stingrāku soli. - Uzmanies, - Bergers pačukstēja. - Uzmanies, Nr. 509.

- Tas ir Levinskis, - Buhers sacīja. Viņš spēja pazīt cilvēkus pēc soļiem.

Pienāca Levinskis. - Ko jūs darāt? Šodien nav ko rīt. Mums virtuvē ir sakarnieks. Viņš varēja nozagt maizi un kartupeļus. Ēdienu vārīja tikai priekšniekiem. Tur neko nevarēja nočiept. Te ir mazliet maizes.

Un daži nevārīti burkāni. Tas ir maz, bet arī mēs neko neda​būjām.

- Berger, - Nr. 509 sacīja. - Sadali.

Katrs saņēma pusšķēli maizes un vienu burkānu. - Ēdiet lēnām! Košļājiet, kamēr vairs nekā nav. Bergers vispirms izdalīja burkānus; tad, dažas minūtes vēlāk, maizi. - Piepeši tu jūties kā noziedznieks, kad slepus ēd, - Rozens teica.

- Tad nedari to, - Levinskis atcirta. - Muldoņa tāds!

Levinskim bija taisnība. Rozens to zināja. Viņš gribēja paskaidrot, ka likai šodien, šajā dīvainajā naktī, kad viņi bija runājuši par nākotni, lai aizmirstu izsalkumu, viņam iešāvusies prātā tāda doma un ka tā arī saistījās ar nākotni; bet viņš to atmeta. Tā bija pārāk sarežģīta. Un nesvarīga.

- Viņi ir mainījuši domas, - aizsmacis un bez elpas, pavēstīja Levinskis. - Zaļie tāpat. Grib sadarboties. Mēs atļausim. Uzraugiem, bloku vecākajiem, istabu vecākajiem. Vēlāk viņus pārbaudīsim.

Arī divi esesieši. Un hospitāļa ārsts.

- Tas cūka, - Buhers noteica.

- Mēs zinām, kas viņš ir. Bet viņš var būt mums noderīgs. Caur viņu mēs ievāksim ziņas. Šovakar pienāca pavēle par cilvēku aizvešanu.

- Ko?! - Bergers un Nr. 509 vienlaikus ievaicājās.

- Aizvešanu. Jāaizved divi tūkstoši cilvēku.

- Viņi grib iztīrīt nometni?

- Viņi grib divus tūkstošus cilvēku. Pagaidām.

- Aizvest! No tā mēs baidījāmies, - Bergers sacīja. - Esiet mierīgi. Rakstvedis ar sarkanajiem matiem būs uzmanīgs. Ja viņi stādīs sarakstu, jūsu vārdu tajā nebūs. Tagad visur ir mūsu ļaudis. Turklāt runā, ka Neibauers vilcinās. Viņš to pavēli vēl nav nodevis tālāk.

- Viņi neskatīsies pēc sarakstiem, - Rozens ieteicās. - Viņi saņems cilvēkus, kā tas notika pie mums, kad esesieši nekā citādi nevarēja viņus dabūt. Sarakstus viņi sastādīs pēc tam.

- Neuztraucieties! Tik tālu vēl nav. Katra stunda visu var mainīt.

- Neuztraucieties, viņš saka! - Rozens trīcēja.

- Ja būs nepieciešams, mēs slepus jūs dabūsim hospitālī. Ārsts tagad piever abas acis. Tur mēs jau esam iekārtojuši vairākus apdrau​dētus vīrus.

- Vai viņi runāja par to, ka aizvedīs arī sievietes? - Buhers pajautāja.

- Nē. To viņi nedarīs. Šeit taču ir pārāk maz sieviešu.

Levinskis piecēlās. - Nāc līdzi! - viņš teica Bergeram. - Es ierados pēc tevis. Tāpēc esmu šeit.

- Uz kurieni?

- Uz lazareti. Uz pāris dienām mēs tevi tur paslēpsim. Mums ir telpa blakus izsitumu tīfa nodaļai; neviens nacists neuzdrošinās uztu​rēties tās tuvumā. Viss ir nokārtots.

- Un kāpēc? - Nr. 509 gribēja zināt.

- Krematorijas vienība. Viņi to rīt novāks. Tās ir baumas. Neviens no mums nezina, vai arī viņš būs to skaitā. Domāju, ka būs. - Viņš vērsās pie Bergera. - Tu tur, pagrabā, esi pārāk daudz redzējis.

Dro​šības pēc nāc līdzi. Pārģērbies. Atstāj savas drēbes šeit kādam miruša​jam. Paņem savas mantas.

- Ej! - Nr. 509 sacīja.

- Un bloka vecākais? Vai jūs varat tā rīkoties?

- Jā, - negaidīti atteica Ahasvērs. - Viņš turēs muti. Mēs varam tā rīkoties.

- Labi. Sarkanmatainais rakstvedis ir informēts. Dreijers krematorijā trīc no bailēm par savu dzīvību. Viņš neies meklēt tevi starp mirušajiem. - Levinskis klusi ievilka caur degunu gaisu. - Tur viņu ir pārāk daudz. Visu ceļu man nācās kāpt viņiem pāri. Noteikti paies četras piecas dienas, iekams visus sadedzinās. Tad jau būs atkal jauni līķi. Jukas visur jau ir tik lielas, ka neviens vairs neko nezina.

Galvenais, lai tevi neatrastu. - Viņa sejā pavīdēja smīns. - Šādos laikos tas vienmēr ir galvenais atrasties drošā vietā.

- Sāksim, - Nr. 509 sacīja. - Sameklēsim mirušo, kuram nav tetovējumu.

Viņiem bija maz gaismas. Kvēlojoša, kustīga sarkana blāzma austrumos pie apvāršņa viņiem

nepalīdzēja. Nācās zemu noliekties pār mirušo rokām, lai pārliecinātos, vai uz tām nav ietetovēti numuri.

Viņi atrada vienu, kurš bija apmēram Bergera augumā, un novilka tam drēbes.

- Aiziet, Efraim!

Viņi sēdēja tajā barakas pusē, kas bija nost no posteņu acīm. - Ātri šeit pārģērbies! - Levinskis čukstēja. - Jo mazāk ļaužu to zinās, jo labāk. Dod šurp savu jaku un bikses!

Bergers izģērbās. Kā spokains Arlekīns viņš stāvēja uz debesu fona. Kad negaidīti bija izsniegta veļa, viņam bija pasviestas sieviešu apakšbikses, kas sniedzās līdz pusikriem. Turklāt viņam mugurā bija krekls ar lielu izgriezumu un bez piedurknēm.

- Rīt paziņojiet, ka viņš ir miris.

- Jā. SS bloka priekšnieks viņu nepazīst. Ar bloka vecāko mēs tiksim galā.

Levinskis pavīpsnāja. - Jūs esat tīri labi visu iekārtojuši. Nāc, Berger!

- Tātad tomēr vedīs prom! - Rozens stingi skatījās nopakaļ aizejošajam Bergeram.

- Zulbaheram bija taisnība. Mums nevajadzēja runāt par nākotni. Tas nes nelaimi.

- Muļķības! Mēs remdējām izsalkumu. Bergers tika glābts. Nav zināms, vai Neibauers nodos to pavēli tālāk. Ko tu iedomājies ar to savu nelaimi? Vai gribi saņemt garantiju vairākiem gadiem?

- Vai Bergers atgriezīsies? - kāds iejautājās Nr. 509 aiz muguras.

- Viņš ir glābts, - Rozens rūgti noteica. - Viņu neaizvedīs.

- Aizveries! - Nr. 509 asi atbildēja. Tad pagriezās. Aiz viņa slavēja Karels. - Protams, Bergers atgriezīsies, Karel, - viņš sacīja. - Kāpēc tu nepaliki barakā?

Karels paraustīja plecus. — Es domāju, ka jums varbūt ir mazliet ādas, ko pakošļāt.

- Te ir kas labāks, - Ahasvērs teica. Viņš atdeva zēnam savu gabaliņu maizes un burkānu. Viņš tos bija pataupījis Karelam. Zēns ļoti lēnām sāka ēst. Pēc brīža viņš pamanīja citu skatienus. Viņš piecēlās un aizgāja. Kad Karels atgriezās, viņš vairs nekošļāja. - Desmit minūtes, - Lēbentāls noteica un paskatījās savā niķeļa pulkstenī. - Labs rezultāts, Karel. Es tā nespētu. Man tas prasītu desmit sekundes.

- Vai nevaram iemainīt pulksteni pret ēdamo, Leo? - Nr. 509 pajautāja.

- Šonakt mēs neko nevaram iemainīt. Pat zeltu ne.

- Var ēst aknas, - Karels ieteica.

- Ko? - Aknas. Svaigas aknas. Ja tās tūlīt izgriež, tad var ēst.

- No kurienes izgriež?

- No mirušajiem.

- Kā tu to zini, Karel? - pēc kāda laika vaicāja Ahasvērs.

- Blaceks pateica.

- Kas par Blaceku?

- Blaceks no Brinneres nometnes. Viņš teica, ka tas ir labāk nekā pašam nomirt. Mirušie esot beigti un tā kā tā tikšot sadedzināti. Viņš man daudz ko iemācīja. Viņš parādīja, kā jāizliekas par mirušu un kā jāskrien, ja tev aiz muguras šauj: līkločiem, visu laiku jākustas - uz augšu, uz leju. Arī kā masu kapā prast paelpot un pa nakti izrakties ārā. Blaceks zināja daudz.

- Tu arī zini pietiekami, Karel.

- Protams. Citādi manis te vairs nebūtu.

- Tā ir. Bet padomāsim par kaut ko citu, - Nr. 509 ierosināja. - Mums vēl jāuzvelk mirušajam Bergera drēbes.

Tas nebija grūti. Mirušais vēl nebija sastindzis. Viņi uzlika tam virsū dažus citus līķus. Tad viņi atkal notupās. Ahasvērs pusbalsī mur​mināja. - Tev daudz jālūdz šonakt, vecais, - Buhers drūmi noteica.

Ahasvērs pacēla acis. Kādu brīdi viņš ieklausījās tālajā dunā. - Kad viņi nosita pirmo ebreju un slepkavas netika tiesāti, viņi pārkāpa dzīvības likumu, - viņš lēnām sacīja. - Viņi smējās. Viņi teica: kas gan ir pāris žīdu, salīdzinot ar lielāko Vāciju? Viņi novērsa skatienus. Tāpēc Dievs viņus tagad šausta.

Dzīvība paliek dzīvība. Arī pati nožēlojamākā.

Viņš atkal sāka murmināt. Pārējie klusēja. Kļuva vēsāks. Viņi saspiedās ciešāk. Šarfīrers Breiers pamodās. Samiegojies uzdedza lampu pie gultas. Tajā pašā brīdī uz viņa galda iemirdzējās divas zaļas gaismiņas. Tās bija divas elektriskās spuldzītes, kas prasmīgi bija ievietotas miroņgalvas acu dobumos. Kad Breiers nospieda slēdzi vēlreiz, nodzisa visas citas lampas - tikai miroņgalva turpināja spīdēt tumsā. Tas bija interesants efekts. Breieram ļoti patika. Viņš pats to bija izdomājis.

Uz galda stāvēja šķīvis ar kūkas drupačām un tukša kafijas tasīte. Līdzās gulēja dažas grāmatas Karla Maja piedzīvojumu romāni. Breiera literārā izglītība aprobežojās ar tiem un vienu neķītru izdevumu par kādas dejotājas mīlas dēkām. Viņš žāvādamies uzslējās augšā. Mutē bija slikta garša. Kādu brīdi viņš klausījās. Bunkura kamerās valdīja klusums. Neviens neuzdrošinājās vaimanāt; Breiers taču to iemītniekiem iemācītu, kā uzvesties.

Viņš izvilka konjaka pudeli un pasniedzās pēc vīna glāzes, kas stāvēja uz galda. Viņš to piepildīja un izdzēra. Tad atkal klausījās. Logs bija aizvērts, tomēr viņam šķita, ka dzird lielgabalu dunu. Viņš ielēja sev vēl vienu glāzi un izdzēra. Tad viņš piecēlās un paskatījās pulkstenī. Tas rādīja pustrīs. Viņš uzvilka uz pidžamas zābakus. Breieram bija nepieciešami zābaki: viņš labprāt spēra pa vēderu. Bez zābakiem nebija nekāda lielā efekta. Pidžama bija praktiska - bunkurā bija ļoti karsts. Breieram bija pietiekami daudz ogļu. Krematorijai jau sāka aptrūkties, bet Breiers bija laikus nodrošinājis krājumus savu mērķu realizēšanai. Viņš lēnām devās pa gaiteni. Katrai kamerai bija lodziņš, pa kuru varēja ielūkoties iekšā.

Breieram tas nebija nepieciešams. Viņš pārzināja savu „zvērnīcu” un lepojās ar šo apzīmējumu. Laiku pa lai​kam viņš sauca to arī par savu „cirku”; tad viņš ieradās ar pātagu kā dresētājs.

Breiers apstaigāja kameras kā vīna cienītājs savu pagrabu. Un tā, kā vīnu speciālists izvēlas vecāko vīnu, Breiers nolēma šodien ņemt priekšā savu vecāko viesi. Tas bija Libe no septītās kameras. Viņš atslēdza kameru. Tā bija maza un neciešami karsta. Tajā bija ļoti liels centrālapkures sildķermenis, kas bija noregulēts uz pilnu jaudu. Pie caurulēm aiz rokām un kājām bija pieķēdēts vīrietis. Viņš bija bezsamaņā, un viņu no grīdas šķīra niecīgs attālums. Breiers brīdi vēroja ieslodzīto, tad no gaiteņa atnesa lejkannu ar ūdeni un aplaistīja vīrieti kā nokaltušu augu. Ūdens šņāca uz apkures caurulēm un iztvaikoja.

Libe nekustējās. Breiers atslēdza ķēdes. Apdegušās rokas nokrita lejā. Atlikušais lejkannas ūdens izšļakstījās uz grīdas pār guļošo augumu. Izveidojās ūdens peļķe. Breiers ar kannu izgāja ārā, lai to vēlreiz piepildītu. Ārpusē viņš palika stāvam. Divas kameras tālāk kāds vaidēja. Viņš nolika lejkannu, atslēdza otro kameru un iegāja iekšā. Varēja dzirdēt viņu murminām; tad atskanēja dobji trokšņi kā spērieni; tad rībieni, žvadzoņa, grūdieni, belzieni un piepeši spalgi kliedzieni, kas lēnām pārgāja gārdzienos. Vēl pāris dobju atsitienu, un Breiers atkal parādījās. Viņa labās kājas zābaks bija slapjš. Viņš piepildīja lejkannu un slāja atpakaļ uz septīto kameru. - Skat! - viņš noteica. - Pamodies! - Libe gulēja uz grīdas ar seju uz leju. Viņš abām rokām mēģināja saraust kopā ūdeni uz grīdas, lai to uzlaizītu. Viņš kustējās neveikli kā pusdzīvs krupis. Pēkšņi ieslodzītais ieraudzīja pilno lejkannu. Klusi ieķērkdamies, viņš saslējās, apsviedās apkārt un tvēra pēc kannas. Breiers uzkāpa viņam uz plaukstām. Libe nespēja tās izvilkt no zābaku apakšas. Viņš izstiepa kaklu uz lejkannas pusi, cik tālu spēja; viņa lūpas drebēja, galva trīsēja, viņš gārdza ar lielu piepūli. Breiers vēroja viņu speciālista acīm. Viņš redzēja, ka ar Libi gandrīz bija cauri. - Nu temp taču! - viņš noņurdēja. - Temp savu pēdējo maltīti.

Viņš noņirdzās par savu asprātību un nokāpa no plaukstām. Libe metās virsū kannai ar tādu sparu, ka tā sašūpojās. Viņš neticēja savai laimei. - Temp lēnām, - Breiers sacīja. - Mums ir laiks.

Libe dzēra un dzēra. Viņam aiz muguras bija Breiera audzināšanas programmas sestā pakāpe: ēdināšana dažu dienu garumā ne ar ko citu kā sālītām siļķēm un sālsūdeni; tad vēl karstums uz pilnu jaudu, pieķēdētam pie apkures caurulēm.

- Viss, - Breiers beidzot noteica un atrāva kannu. - Celies augšā! Nāc līdzi!

Libe grīļodamies uzslējās. Viņš atspiedās pret sienu un izvēma ūdeni. - Redzi, - Breiers sacīja. - Es

tev teicu, lai dzer lēnām. Marš!

Viņš grūda Libi pa gaiteni sev pa priekšu uz savu istabu. Libe iegāzās tajā. - Celies augšā! - Breiers nokomandēja. - Apsēdies uz krēsla! Marš!

Libe uzrāpoja uz krēsla. Viņš līgojās un atgāzās, un gaidīja nākamas mocības. Viņš vairs neko nespēja.

Breiers domīgi pavērās viņā. - Tu esi mans vecākais viesis, Libe. Seši mēneši, ko?

Spoks viņa priekšā grīļojās. - Ko? - Breiers atkārtoja. Spoks pamāja ar galvu.

- Skaists laiks, - Breiers turpināja. - Ilgs. Tas satuvina. Es tev kaut kā esmu pieķēries. Tas ir jocīgi, bet tas patiesi tā apmēram ir. Personiski man taču nav nekādu iebildumu pret tevi, tu to zini. Tu to zini, viņš atkārtoja. - Vai tad ne?

Spoks atkal pamāja. Viņš gaidīja nākamo spīdzināšanu.

- Ir iebildumi pret jums visiem kopumā. Atsevišķs cilvēks man ir gluži vienaldzīgs. - Breiers svarīgi pamāja ar galvu un atkal ielēja sev konjaku. - Gluži vienaldzīgs. Žēl, es domāju, tu būtu visu izcietis.

Mums bija palikusi vairs tikai pakāršana aiz kājām un brīvas izvēles vingrojumi, tad tu visu būtu izcietis un tiktu ārā, vai tu to zini?

Spoks pamāja. Viņš īsti nezināja; bet tā bija tiesa, ka Breiers dažreiz atbrīvoja gūstekņus, par kuriem nebija stingras pavēles, ka viņi jānogalina, pēc tam kad viņi izcietuši visas mocības. Tajā slēpās sava veida birokrātija; kurš izturēja, tam bija izredzes. Turpretī esesiešiem gribot negribot modās apbrīna, ka pretinieks tik daudz varēja paciest. Bija tādi nacisti, kuri tā domāja un tāpēc uzskatīja sevi par sportiskiem cilvēkiem un džentlmeņiem.

- Žēl, - Breiers novilka. - Es patiesībā labprāt palaistu tevi vaļā. Tu esi drosmīgs. Žēl, ka man tomēr tevi jānogalina. Vai zini, kāpēc?

Libe neatbildēja. Breiers aizkūpināja cigareti un attaisīja logu. - Tāpēc. - Viņš kādu brīdi klausījās. Vai dzirdi? - Viņš redzēja, ka Libes acis nesapratnē viņam sekoja. - Artilērija, - viņš sacīja. - Ienaidnieka artilērija. Tā tuvojas. Tāpēc! Tāpēc tevi šonakt novāks, manu zēn.

Viņš aizvēra logu. - Ķeza, ko? - Viņš greizi pasmīnēja. - Taisni dažas dienas pirms tam, kad viņi varēs jūs atbrīvot. Īsta ķeza, ko?

Viņš priecājās par savu pēkšņo ideju. Tā vakaram piešķīra smalkumu; noslēgumā tāda neliela dvēseles spīdzināšana. - Patiesi sasodīta ķeza, ko?

- Nē, - Libe čukstēja.

- Ko? - Nē.

- Vai tu tā esi noguris no dzīves?

Libe pakratīja galvu. Breiers pārsteigts palūkojās uz ieslodzīto. Viņš manīja, ka viņa priekšā vairs nesēdēja tas vraks, kas pirms mirkļa. Libe pēkšņi izskatījās tā, it kā veselu dienu būtu atpūties. - Jo viņi tagad ieradīsies pēc jums, - viņš čukstēja ar saplīsušajām lūpām.

- Muļķības! Muļķības! - Breiers brīdi bija saniknots. Viņš saprata, ka pieļāvis kļūdu. Tā vietā lai Libi spīdzinātu, viņš bija izdarījis tam pakalpojumu. Kurš gan varēja nojaust, ka tam zellim tik maz rūpēja dzīvība? - Tikai neiedomājies diezin ko! Es tev samelsu. Mēs nezaudējam! Mēs tikai te iztaisīsim tīrīšanu! Fronte tiek pārcelta, tas arī viss!

Tas neizskanēja pārliecinoši. Breiers pats to zināja. Viņš iedzēra in malciņu. Ir jau arī vienalga, viņš domāja un vēlreiz iedzēra. - Domā, ko gribi, - viņš noteica. - Tomēr tu esi ķezā. Mani spiež tevi novākt.

Viņš sajuta alkoholu iedarbojamies. - Ciet tu, un ciešu es. Tā bija skaista dzīve. Nujā, tev ne, ja tā godīgi.

Libe, par spīti vājumam, vēroja viņu. - Man tevī patīk tas, - Breiers sacīja, - ka tu nepadodies.

Tomēr man tevi jānovāc, lai tu neizpļāpātos. Taisni tevi, visvecāko viesi. Tevi pirmo. Arī pārējiem pienāks kārta, - viņš mierinoši piemetināja. - Nedrīkst atstāt lieciniekus. Veca nacionālsociālistu parole.

Viņš izņēma no rakstāmgalda atvilktnes āmuru. - Es ar tevi ātri tikšu galā. - Viņš nolika āmuru sev līdzās. Tajā pašā brīdī Libe grīļodamies piecēlās no krēsla un ar apdegušajām plaukstām mēģināja satvert āmuru. Breiers ar dūri viegli pagrūda viņu malā. Libe nokrita. - Skat! - Breiers labsirdīgi ieteicās. - Vēl viens mēģinājums! Tev pilnīga taisnība. Kāpēc ne? Paliec sēžam uz grīdas. Tad es labāk varēšu tikt tev klāt. - Viņš pielika roku pie auss. - Ko? Ko tu saki?

- Viņi jūs visus… visus taisni tāpat…

- Ak, blēņas, Libe. To laikam gan tu vēlētos. Viņi tā nerīkojas. Viņi ir par smalku tādām lietām. Un es līdz tam jau būšu prom. Un jūs neviens vairs nerunāsiet. - Viņš atkal ieņēma malciņu. - Vai gribi cigareti? - viņš negaidīti jautāja.

Libe paskatījās viņā. - Jā, - viņš sacīja.

Breiers iesprauda viņam starp asiņojošajām lūpām cigareti. - Ņem! - Viņš to aizdedzināja un ar to pašu sērkociņu arī savējo.

Abi smēķēja un klusēja. Libe zināja, ka bija pagalam. Viņš ieklausījās un skatījās uz logu. Breiers iztukšoja glāzi. Tad nolika malā cigareti un paķēra āmuru. - Tagad ķersimies pie lietas!

- Esi nolādēts! - Libe čukstēja. Cigarete neizkrita viņam no mutes. Tā stingri turējās pie asiņainās virslūpas. Breiers dažas reizes iesita ar āmura trulo pusi. Tas, ka viņš neizvēlējās aso pusi, bija tāds kā kompliments Libem, kurš lēnām sakņupa. Breiers brīdi sēdēja un kaut ko perināja. Tad viņam ienāca prātā tas, ko bija teicis Libe. Viņš neskaidrā veidā jutās piekrāpts. Libe bija viņu piekrāpis. Gūsteknim vajadzētu vaimanāt. Bet Libe nekad nebūtu vaimanājis, arī tad ne, ja Breiers lēnām būtu to nogalinājis.

Viņš būtu vaidējis; bet tas neskaitījās, tas bija tikai ķermenis. Tā bija kā skaļa gaisa ievilkšana, nekas vairāk. Breiers atkal izdzirdēja dunu aiz loga. Kādam vajadzēja vēlreiz ievaidēties, šonakt, citādi viss būs pagalam. Tas bija tas - tagad viņš zināja. Tā nevarēja beigties - ar Libi. Tad jau Libe būtu uzvarējis.

Viņš neveikli piecēlās un devās uz ceturto kameru. Viņam bija palaimējies. Kāda pārbiedēta balss drīz sāka raudāt, lūgties, kliegt, vaimanāt, un tikai pēc ilgāka laika tā kļuva klusāka un klusāka, līdz beidzot apklusa pavisam.

Breiers apmierināts atgriezās savā istabā. - Redzi! Mums tomēr vēl ir vara pār jums, - viņš sacīja Libes līķim un iespēra tam ar kāju. Spēriens nebija stiprs, bet kaut kas Libes sejā sakustējās. Breiers nolie​cās; viņam šķita, it kā Libe rādītu viņam pelēku mēli.

Tad viņš ieraudzīja, ka cigarete mirušā mutē bija turpinājusi degt līdz pat lūpām; mazais pelnu stabiņš no grūdiena bija sabirzis. Breiers pēkšņi jutās noguris. Viņam nebija vairs patikas izvilkt ārā mirušo; tāpēc viņš ar kāju pagrūda to zem gultas. Viņam bija laiks - līdz rītam. Uz grīdas palika tumša svītra. Breiers miegaini noņirdzās. Un es nespēju paskatīties uz asinīm, kad biju mazs, viņš domāja - vai nav smieklīgi!

XXIII MIRUŠIE BIJA SAKRAUTI kaudzēs. Līķrati vairs nebija atbraukuši viņiem pakaļ. Lietus lāse sudrabotas mirdzēja uz viņu matiem un skropstām, un plaukstām. Duna pie apvāršņa bija apklususi.

Apcietinātie līdz pusnaktij bija redzējuši uguns atblāzmu un dzirdējuši šāvienus - tad bija iestājies klusums.

Uzlēca saule. Debesis bija zilas, vējš liegs un silts. Uz lielceļiem ārpus pilsētas neko nevarēja redzēt; pat bēgļus vairs ne. Pilsēta gulēja melna un izdegusi; cauri tai kā milzīga, zaigojoša čūska, kas pārtiek no saviem trūdiem, aizlocījās upe. Nekur nemanīja karaspēka daļas.

Naktī stundu bija lijis maigs, bagātīgs lietus, un tas bija izveidojis peļķes. Nr. 509 tupēja pie vienas no tām un nejauši ieraudzīja tajā savu atspulgu.

Viņš noliecās zemāk pār seklo, skaidro lāmu. Viņš nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi bija lūkojies spogulī; tas laikam bija pirms daudziem gadiem. Nometnē viņš nekad nebija redzējis spoguli; un to seju, kas viņam tagad vērās pretim, viņš nepazina.

Mati bija pelēkbalti rugāji. Pirms nometnes tie bija bijuši kupli un brūni. Viņš zināja, ka tie bija mainījuši krāsu, viņš bija to redzējis, kad, griežot matus, kušķi bija krituši zemē; bet matiem vien uz grīdas, šķiet, nebija nekādas nozīmes. Sejā viņš gandrīz neko nepazina, pat acis ne. Tas, kas tur raustījās divos dobumos virs bojātiem zobiem un pārāk lielām nāsīm, bija tikai kaut kas tāds, kas viņu atšķīra no miroņiem.

Vai tas esmu es? - viņš domāja. Viņš atkal paskatījās uz sevi. Vajadzēja taču apzināties, ka viņš izskatījās līdzīgs pārējiem, bet viņš nekad nebija tā īsti par to iedomājies. Nr. 509 bija redzējis citus, gadu no gada, un pamanījis, kā tie mainījušies; bet, tā kā viņš bija redzējis tos ik dienas, tas viņam bija mazāk dūries acīs nekā tagad, kad pēc tik ilga laika viņš pirmo reizi ieraudzīja sevi. Tam nebija nekāda sakara ar to, ka viņa mati bija sirmi un nevienādi un seja bija tīrais apsmiekls salīdzinājumā ar kādreizējo spēcīgo, apaļo seju, - Nr. 509 satrieca fakts, ka vīrs, kurš raudzījās viņam pretim, bija vecis.

Kādu brīdi viņš sēdēja ļoti kluss. Viņš bija daudz domājis šajās pēdējās dienās, tomēr nekad par to, ka kļuvis vecs. Divpadsmit gadi nebija visai daudz. Divpadsmit gadus būt ieslodzītam - tas bija daudz vairāk. Un divpadsmit gadi koncentrācijas nometnē - kurš varēja zināt, cik daudz tas būs vēlāk? Vai viņš saglabājis pietiekami spēka? Vai arī salūzīs, kad izkļūs ārā, kā tāds vidū satrunējis koks, kas bezvējā vēl šķiet vesels, bet pirmajā vētrā nogāžas? Jo nometnes dzīve bija bijusi tāds bezvējš - liels, baismīgs, vientuļš, ellišķīgs bezvējš. No ārpasaules te nebija iekļuvusi tikpat kā neviena skaņa. Kas notiks, kad vairs nebūs dzeloņstiepļu?

Nr. 509 vēlreiz paraudzījās spožajā peļķē. Tās ir manas acis, viņš domāja. Viņš noliecās zemu, lai labāk tās apskatītu. No viņa elpas ūdens sāka virmot, un attēls pazuda. Tās ir manas plaušas, viņš domāja, un tās vēl sūknē gaisu. Viņš iegremdēja lāmā roku un izšļakstīja ūdeni uz visām pusēm - un tās ir manas plaukstas, kuras spēj izjaukt šo attēlu…

Izjaukt, viņš domāja. Bet izveidot? Nīst. Bet vai es vēl kaut ko spēju? Ar naidu vien nepietiek. Lai dzīvotu, ir nepieciešams kaut kas vairāk par naidu.

Nr. 509 piecēlās. Viņš redzēja nākam Buheru. Viņam tas ir, Nr. 509 domāja. Viņš ir jauns.

- Nr. 509, - Buhers sacīja. - Vai redzēji? Krematorija vairs nedarbojas.

- Patiesi!

- Vienība ir pagalam. Šķiet, viņi vēl nav norīkojuši jaunu. Kāpēc gan ne? Vai tam…

Viņi saskatījās. - Vai tam būtu kāds cits iemesls? Vai viņi jau…

Buhers stostījās. - Dodas prom? - Nr. 509 pabeidza.

- Varbūt. Šorīt vairs nesavāca mirušos.

Pienāca Rozens un Zulbahers. - Vairs nedzird šāvienus, - Ro​zens teica. - Kas gan varētu būt noticis?

- Varbūt viņi ir izlauzušies.

- Vai arī atsviesti atpakaļ. Tas nozīmē, ka esesieši grib aizstāvēt nometni.

- Ķemertiņa klačas! Ik pēc piecām minūtēm dzirdams kas jauns. Ja viņi patiesi aizstāvēs nometni, tad mūs bombardēs.

Nr. 509 pacēla acis. Es vēlos, kaut atkal jau būtu nakts, viņš domāja. Tumsā labāk var paslēpties.

Kurš zina, kas viss vēl notiks? Dienai bija daudz stundu, un nāvei nebija nepieciešams vairāk par sekundēm. Daudzi mirušie varēja palikt nepamanīti tajās stundās, kuras saule cietsirdīgi cēla ārā no apvāršņa.

- Tur ir lidmašīna! - Zulbahers iesaucās.

Viņš satraukts rādīja uz debesīm. Pēc brīža visi ieraudzīja mazo plankumiņu. - Tā laikam ir vācu! Rozens čukstēja. - Citādi taču būtu trauksme.

Viņi lūkojās apkārt pēc slēptuves. Bija klīdušas baumas, ka vācu lidmašīnām dots uzdevums pēdējā brīdī noslaucīt nometni no zemes virsas.

- Tā ir tikai viena! Tikai viena vienīga!

Viņi apstājās. Bombardēšanai laikam gan sūtītu vairāk par vienu lidmašīnu. - Varbūt tas ir kāds

amerikāņu novērotājs, - sacīja Lēbentāls, kurš piepeši bija parādījies. - Tāpēc viņi vairs neizziņo trauksmi.

- Kā tu to zini?

Lēbentāls neatbildēja. Viņi visi cieši skatījās uz plankumu, kas ātri kļuva lielāks. - Tā nav vācu lidmašīna! - Zulbahers sacīja.

Tagad viņi skaidri varēja saskatīt lidmašīnu. Tā traucās tieši uz nometni. Nr. 509 jutās tā, it kā kāda apakšzemes dūre rautu pie zemes viņa iekšas. Viņam likās, ka viņš kails stāvētu uz platformas, kuru pagādājusi kāda drūma slepkavnieciska dievība, kas grūž viņu lejā, un viņš nespēj lidot. Viņš pamanīja, ka pārējie gulēja zemē, un neaptvēra, ka palicis stāvam. Šajā mirklī aizsvilpa šāviņi. Pēc pikējošā lidojuma lidmašīna pacēlās gaisā, pagriezās un riņķoja pār nometni. Šāviņi bija nākuši no nometnes.

Ložmetēji šāva aiz kazarmām. Lidmašīna nolaidās vēl zemāk. Visi raudzījās uz augšu. Un piepeši tā sakustināja spārnus. Izskatījās, ka tā pamātu. Pirmajā brīdī apcietinātie nodomāja, ka lidmašīnai ir trāpīts; bet tā veica jaunu loku, un spārni pakustējās vēl divas reizes - uz augšu un uz leju - gluži kā putna spārni.

Tad tā uzlidoja augšup un atkal devās prom. Tai pakaļ norībēja šāvieni. Tagad šāva arī no dažiem torņiem. Bet tūlīt pēc tam ložmetēji apklusa, un bija dzirdama vairs tikai motora dūkoņa.

- Tas bija signāls, - Buhers sacīja.

Izskatījās, ka tā mātu ar spārniem. Kā cilvēks, kurš māj ar roku.

- Tas bija signāls mums! Pavisam noteikti. Kas cits?

- Viņi gribēja parādīt, ka zina, ka mēs esam šeit! Tas bija domāts mums! Citādi nevar būt. Kā tu domā, Nr. 509?

- Es arī tā domāju.

Tā bija gandrīz pirmā zīme, ko viņi bija saņēmuši no ārpasaules, kopš atradās nometnē. Visu iepriekšējo gadu drausmīgā vientulība, šķiet, piepeši bija salauzta. Ieslodzītie redzēja, ka viņi pasaulei nebija miruši. Par viņiem domāja. Viņiem pamāja nepazīstami glābēji. Viņi vairs nebija vieni. Tas bija pirmais redzamais brīvības sveiciens. Viņi vairs nebija pēdējie mēsli. Par spīti briesmām, tika sūtīta lidmašīna, lai apliecinātu, ka par viņiem zināja un ka par viņiem domāja. Viņi vairs nebija pēdējie mēsli ienīsti, apspļaudīti, mazvērtīgāki par tārpiem -, viņi atkal bija cilvēki - to cilvēku acīs, kurus nemaz nepa​zina. Kas man lēcies? - Nr. 509 domāja. Asaras? Man? Vecam vīram?

Neibauers apskatīja uzvalku. Zelma bija to iekārusi skapī pašā priekšā. Viņš saprata mājienu.

Civiluzvalks - to viņš vairs nebija uzvilcis kopš 1933. gada. Pelēks, smalks uzvalks no auduma, kas atgādināja piparu un sāls sajaukumu. Smieklīgi! Viņš noņēma to no pakaramā un aplūkoja. Tad novilka uniformu, devās uz guļamistabas durvīm, tās aizslēdza un uzlaikoja žaketi. Tā bija par šauru. Viņš nevarēja to aizpogāt, arī tad ne, kad ievilka vēderu. Neibauers nostājās spoguļa priekšā. Viņš izskatījās muļķīgi. Viņš laikam bija pieņēmies par trīsdesmit četrdesmit mārciņām. Tas galu galā nebija nekāds brīnums; pirms 1933. gada bija nācies būt sasodīti taupīgam.

Savādi, kā no viņa sejas pazuda apņēmība, tiklīdz viņš vairs nebija tērpies uniformā! Viņš kļuva ļumīgs, mīksts. Tā arī jutās. Viņš apskatīja bikses. Tās derēs vēl mazāk nekā žakete. Nebija nozīmes uzlaikot. Kam tas vajadzīgs? Viņš nodos nometni - korekti. Pret viņu izturēsies militāri korekti. Tam bija savas tradīcijas, manieres, militāri paradumi. Viņš taču pats bija kareivis. Tikpat kā kareivis. Uniformas nēsātājs. Augsts virsnieks. Tad jau varēja saprasties.

Neibauers izstaipījās. Viņu internēs, tas bija iespējams. Noteikti tikai uz īsu laiku. Varbūt kādā no apkārtnes pilīm kopā ar tāda paša ranga kungiem. Viņš apsvēra, kā nodot nometni. Militāri, pats par sevi saprotams. Braši salutējot. Nekāda Hitlera sveiciena ar paceltu roku. Nē, labāk ne. Militāri, vienkārši, roka pie cepures.

Viņš paspēra dažus soļus un salutēja. Ne stīvi, ne kā padotais. Pamēģināja vēlreiz. Nemaz nebija tik viegli atrast īsto stāju, kurā jautās korektums un eleganta cieņa. Roka pasitās augšā. Arvien vēl šis sasodītais Hitlera sveiciens! Patiesībā stulbs sasveicināšanās veids pieaugušiem cilvēkiem. Roku pasist

uz augšu - tas piestāvēja gaisagrābšļiem, ne virsniekiem. Savādi, ka viņš tik ilgi tā darījis!

Neibauers atkal izmēģināja militāro sveicienu. Lēnāk! Ne tik ātri. Viņš aplūkoja sevi drēbju skapja spogulī, pagāja dažus soļus atpakaļ un tad uz priekšu. - Ģenerāļa kungs, ar šo es nododu…

Apmēram tā. Agrāk šādā situācijā atdeva arī zobenu. Napoleons III pie Sedanas! Viņš to atcerējās no skolas laika. Neibaueram nebija zobena. Revolveri? Nekādā ziņā! No otras puses: viņš nevarēja paturēt ieroci. Bija par maz militāra treniņa! Vai jau pirms tam vajadzētu noņemt portupeju ar revolveri? Viņš vēlreiz izmēģināja dažus soļus. Ne tik tuvu, protams. Apstāties dažus metrus iepriekš. - Ģenerāļa kungs…

Varbūt arī: kolēģa kungs. Nē, ja tas bija ģenerālis, tad ne. Bet varbūt - stingrs sveiciens un tad rokasspiediens. Īsi, korekti. Nekādas rokas kratīšanas. Galu galā: ienaidnieks pauž cieņu ienaidniekam.

Virsnieks virsniekam. Biedri patiesībā ir visi, lielā mērā, lai arī no naidīgām nometnēm. Zaudēts taču pēc drosmīgām cīņām. Cieņas izrādī​šana godīgam zaudētājam.

Neibauers sajuta sevī atgriežamies agrāko pasta sekretāru. Viņš to manīja kā vēsturisku brīdi. Ģenerāļa kungs…

Cienīgi. Pēc tam paspiest roku. Varbūt kopā ieturēt nelielu maltīti, kā pieklājās bruņnieciskiem pretiniekiem. Rommels[9] ar sagūstītajiem angļiem. Žēl, ka Neibauers neprata angļu valodu. Nu, nometnē gūstekņu vidū bija pietiekami daudz tulku.

Cik gan ātri varēja pierast pie vecā - militārā - sveicināšanās veida! Būtībā viņš taču nekad nebija bijis fanātisks nacists. Drīzāk ierēdnis, uzticams tēvzemes ierēdnis. Vēbers un viņam līdzīgie, Dīcs un viņa kliķe - tie bija nacisti.

Neibauers paņēma cigāru. „Romeo un Džuljeta”. Labāk tos izsmēķēt. Četrus piecus varēja atstāt kārbiņā. Iespējams, piedāvāt pre​tiniekam. Labs cigārs panāca daudz ko.

Viņš pāris reižu ievilka dūmu. Ja ienaidnieki tagad gribēja apskatīt nometni? Labi. Ja viņiem kaut kas nepatiks - viņš rīkojies saskaņā ar pavēlēm. Kareivji to saprata. Bieži vien sirdīm asiņojot. Bet… Viņam kaut kas ienāca prātā. Ēdiens, labs, bagātīgs ēdiens! Lūk, kas vajadzīgs! Tas vienmēr pirmajā vietā. Tūlīt jādod rīkojums, lai palielina devas! Ar to viņš varēja parādīt, ka tūlīt, tiklīdz vairs nesaņēma pavēles, darīja visu iespējamo apcietināto labā. Viņš pats to pateiks abiem nometnes vecākajiem. Tie bija apcietinātie. Tie liecinās viņam par labu. Šteinbrenners stāvēja Vēbera priekšā. Viņa seja aiz dedzības spīdēja. - Divi apcietinātie nošauti, jo mēģināja bēgt, - viņš pazi​ņoja. - Ar šāvieniem galvā.

Vēbers lēnām piecēlās un nevērīgi apsēdās uz galda stūra. - No kāda attāluma?

- Viens no trīsdesmit metru liela attāluma, otrs no četrdesmit.

- Patiesi? Šteinbrenners nosarka. Viņš abus gūstekņus bija nošāvis no dažu metru attāluma - ar to pietika, lai uz brūcēm nebūtu pulvera pēdu.

- Un viņi mēģināja bēgt? - Vēbers noprasīja.

- Tieši tā.

Abi zināja, ka tas nebija bēgšanas mēģinājums. Tas tikai bija apzīmējums esesiešu iemīļotai rotaļai.

Viņi paņēma kāda apcietinātā cepuri, pārmeta to sev pār plecu un pavēlēja to atnest. Kad gūsteknis metās pa cepures, uz viņu šāva no mugurpuses, jo viņš it kā mēģināja bēgt. Par to šāvējs parasti dabūja dažas dienas atvaļinājuma.

- Vai gribi atvaļinājumu? - Vēbers jautāja.

- Nē.

- Kāpēc ne?

- Izskatītos, it kā es gribētu aizšmaukt.

Vēbers sarauca pieri un lēnām sāka šūpot kāju, ar kuru bija uzmeties uz galda. Zābaks vēzēdamies atstaroja sauli, un atspulgs maldījās pa kailajām sienām kā gaišs, vientuļš tauriņš.

- Tev tātad nav bail?

- Nē. - Šteinbrenners cieši lūkojās Vēberā.

- Labi. Mums ir nepieciešami labi vīri. Īpaši tagad.

Vēbers jau ilgāku laiku bija vērojis Šteinbrenneru. Viņš tam patika. Viņš bija ļoti jauns, un viņā bija vēl kaut kas no tā fanātisma, ar kuru SS kādreiz bija bijusi slavena. - Īpaši tagad, - Vēbers atkārtoja. Mums tagad ir nepieciešama esesiešu SS. Vai saproti?

- Tieši tā. Es vismaz tā domāju. Šteinbrenners atkal nosarka. Vēbers bija viņa paraugs. Viņš akli to bija pielūdzis - kā puika indiāņu virsaiti. Viņš bija dzirdējis par Vēbera drosmi 1933. gada kautiņos, kas politisku sanāksmju laikā izcēlās starp to dalībniekiem; viņš zināja, ka 1929. gadā Vēbers piedalījies piecu strādnieku komunistu noslepkavošanā un tāpēc četrus mēnešus sēdējis cietumā, - strādnieki naktī bija izrauti no gultām un tuvinieku acu priekšā saspārdīti līdz nāvei. Viņš zināja arī nostāstus par Vēbera brutālo spīdzināšanu gestapo un viņa nesaudzību pret valsts ienaidniekiem. Šteinbrenners vēlējās kļūt tāds kā viņa ideāls, vairāk neko. Viņš bija uzaudzis ar partijas mācībām. Viņam bija septiņi gadi, kad pie varas nāca nacionālsociālisms, un viņš bija tā audzināšanas rezultāts.

- Esesiešu rindās ir pārāk daudz nepārbaudītu cilvēku, - Vēbers sacīja. - Tagad sākas atlase. Tagad būs redzams, kas ir īstie. Laiskie, skaistie laiki ir pagājuši. Vai tu to aptver?

- Tieši tā. - Šteinbrenners ieņēma miera stāju.

- Mums šeit jau ir ducis labu vīru. Ļoti rūpīgi izmeklētu.- Vēbers pētoši palūkojās uz Šteinbrenneru.

- Atnāc šovakar pulksten pusdevi​ņos uz šejieni. Tad turpināsim sarunu. Šteinbrenners sajūsmināts pagriezās un aizsoļoja. Vēbers piecēlās un apgāja apkārt galdam. Viens vairāk, viņš domāja. Pietiekami daudz, lai vecajam pēdējā brīdī pamatīgi izbojātu iecerēto. Vēbers pasmīnēja. Viņš jau sen bija pamanījis, ka Neibauers grasījās izlikties par tīru, baltu eņģeli un visu novelt uz viņu. Vēberam bija vienalga: uz viņa birkas jau bija pietiekami daudz, bet viņam nepatika tādi tīri, balti eņģeļi.

Pagāja pēcpusdiena. Esesieši tikpat kā nenāca uz nometni. Viņi nezināja, ka apcietinātajiem bija ieroči, un ne jau tāpēc bija piesardzīgi. Pat ar simtreiz lielāku revolveru daudzumu gūstekņiem atklātā cīņā pret ložmetējiem nebūtu nekādu izredžu. Tas, no kā esesieši pēkšņi baidījās, vienkārši bija apcietināto bars.

Pulksten trijos pa skaļruni tika nosaukti divdesmit gūstekņu vārdi - pēc desmit minūtēm viņiem vajadzēja ierasties pie vārtiem. Tas varēja nozīmēt visu - pratināšanu, aizvešanu vai nāvi. Slepenā apcietināto pretošanās kustība lika visiem divdesmit pazust no savām barakām; septiņiem - no Mazās nometnes. Pavēle tika atkārtota. Visi nosauktie gūstekņi bija politiskie. Neviens nepildīja pavēli. Tā bija pirmā reize, kad nometne atklāti atteicās paklausīt. Neilgi pēc tam visiem apcietinātajiem vajadzēja ierasties pārbaudes laukumā. Slepenā nometnes pretošanās kustība šifrēti paziņoja, lai visi paliek barakās. Pārbaudes laukumā apcietinātos vieglāk varēja nošaut. Vēbers gribēja iesaistīt akcijā ložmetējus, tomēr vēl neuzdrošinājās tik atklāti stāties pretī Neibaueram. Pretošanās kustība bija no kancelejas uzzinājusi, ka pavēli bija izdevis nevis Neibauers, bet gan tikai Vēbers. Vēbers lika pa skaļruni pavēstīt, ka nometne nesaņems ēdienu, iekams visi nenostāsies un netiks izdoti divdesmit politieslodzītie.

Pulksten četros pēcpusdienā atskanēja Neibauera pavēle. Nometnes vecākajiem tūlīt vajadzēja doties pie viņa. Viņi pakļāvās pavēlei. Apcietinātie, nomākti un saspringti, gaidīja, vai viņi atgriezīsies.

Viņi atgriezās pēc pusstundas. Neibauers bija parādījis viņiem pavēli par aizvešanu. Tā jau bija otrā. Stundas laikā vajadzēja savākt divus tūkstošus vīru un aizvest no nometnes. Neibauers bija paziņojis, ka aizvešana tiek pārcelta uz nākamo rītu. Slepenā nometnes pretošanās kustība tūlīt sapulcējās hospitālī. Sākumā tā panāca, ka SS ārsts, doktors Hofmanis, kurš bija apmetis kažoku uz otru pusi, apsolīja likt lietā savu ietekmi uz Neibaueru un pierunāt viņu pārcelt uz rītdienu arī divdesmit

politieslodzīto pieteikšanos un atsaukt sastāšanos pārbaudes laukumā. Tādējādi rīkojums neizsniegt ēdienu nebūtu aktuāls. Ārsts tūlīt aizgāja. Pretošanās kustības dalībnieki nolēma nakamajā rītā nekādā gadījumā nepieļaut cilvēku aizvešanu. Ja esesieši gribēja savākt divus tūkstošus vīru, tas jāsabotē.

Gūstekņiem jāmēģina paslēpties barakās, bet uz ielas izbēgt. Nometnes apsardze, kas sastāvēja no apcietinātajiem, bija gatava palīdzēt. Pastāvēja iespēja, ka esesieši, ja neņēma vērā duci vīru, neizrādīs nekādu interesi un neizcelsies ar visai lielu centību. Šī ziņa bija pienākusi no SS šarfīrera Bīdera, kurš bija uzticams. Pats pēdējais tika uzklausīts divsimt čehu apcietināto lēmums. Viņi bija gatavi doties pirmie, ja aizvešana tomēr notiktu, lai paglābtu divsimt citus, kuri to vairs nevarētu izturēt.

Verners, ģērbies hospitāļa uzsvārcī, tupēja pie izsitumu tīfa nodaļas. - Ar vienu dienu pietiks, - viņš nomurmināja. - Katra stunda darbojas mūsu labā. Vai Hofmanis vēl ir pie Neibauera?

- Jā.

- Ja viņš neko nepanāks, mums pašiem vajadzēs sev palīdzēt.

- Ar varu? - Levinskis iejautājās.

- Atklāti - ne ar varu. Daļēji - ar varu. Bet tikai rīt. Rīt mēs būsim divtik spēcīgi kā šodien. - Verners paskatījās ārā pa logu un tad atkal pievērsās tabulām. - Vēlreiz. Mums ir maize četrām dienām, ja mēs ik dienas izdalīsim vienu normu. Milti, grūbas, nūdeles ir…

- Nu labi, doktora kungs. Es darīšu to uz savu galvu. Līdz rītam. - Neibauers raudzījās nopakaļ hospitāļa vadītājam un klusi pie sevis svilpoja. Tu arī, viņš domāja. Manis pēc! Jo vairāk, jo labāk.

Varam viens otru atslogot. Viņš uzmanīgi ielika savā īpašajā mapē pavēli par aizvešanu. Tad ar mazo ceļojumu rakstāmmašīnu nodrukāja rīkojumu - pārcelt aizvešanu uz vēlāku laiku - un arī to ielika mapē.

Viņš atvēra seifu, noglabāja tajā mapi un aizslēdza to. Ar pavēli bija palaimējies. Viņš vēlreiz izņēma mapi un atkal attaisīja rakstāmmašīnu. Viņš lēnām uzdrukāja jaunu memorandu - par Vēbera rīkojuma „Par ēdiena neizsniegšanu” atcelšanu. Un tad pats savu pavēli par bagātīgām vakariņām nometnes iemītniekiem. Nenozīmīgas lietas - bet visas svarīgas.

Esesiešu kazarmās valdīja nomācošs noskaņojums. Oberšarfīrers Kamlers sapīcis apsvēra, vai bija tiesīgs iet pensijā un vai viņam maksās pensiju; viņš bija izputējis students un neko nebija mācījies, lai varētu strādāt. Esesietis un bijušais miesnieka māceklis Florstets prātoja, vai visi, kuri no 1933. līdz 1945. gadam nonākuši viņa rokās, bija miruši. Viņš to vēlējās. Par kādiem divdesmit viņš skaidri zināja, ka tā bija. Viņš pats ar pātagām, galda kājām un stekiem bija tos piebeidzis. Bet apmēram par desmit citiem viņš nebija drošs. Veikala darbinieks, šarfīrers Bolte, labprāt no kāda speciālista uzzinātu, vai viņa blēdībām civilprofesijā bija noilgums vai ne. Nīmanim, iemidzinātājam, pilsētā bija homoseksuāls draugs, kurš bija apsolījis sagādāt viltotus dokumentus; bet Nīmanis tam neuzticējās un apņēmās pēdējo šprici patau​pīt tam. Esesietis Duda nolēma izlauzties uz Spāniju un Argentīnu; viņš cerēja, ka šādos laikos arvien varēja būt noderīgi tādi ļaudis, kuri ne no kā nebaidījās. Breiers bunkurā nonāvēja katoļu vikāru Verkmeisteru, viņu nožņaudzot - lēnām, ar starplaikiem. Šarfīrers Zommers, ļoti maza auguma vīrs, kuram sevišķi bija paticis gara auguma apcietinātos novest līdz tādam stāvoklim, ka viņi drausmīgi kliedza, bija ļoti skumjš - gluži kā apvītuši meitene pēc jaunības zelta laika. Pusducis citu esesiešu cerēja, ka apcietinātie sniegs par viņiem labas liecības; daži vēl ticēja Vācijas uzvarai; citi bija gatavi pāriet pie komunistiem; daļa jau bija pārliecināti, ka nekad nav bijuši īsti nacisti; daudzi vienkārši ne par ko nedomāja, jo nekad nebija mācījušies domāt. Bet gandrīz visiem bija skaidrs, ka viņi allaž bija rīkojušies pēc pavēles, un tāpēc nejutās vainīgi - ne personiski, ne cilvēciski.

- Vairāk nekā stunda, - Buhers sacīja.

Viņš paskatījās uz tukšajiem ložmetēju torņiem. Sardze bija aizgājusi, un maiņa nebija atnākusi. Tā bija noticis jau šad un tad agrāk, taču tikai uz īsu laiku un tikai Mazajā nometnē. Bet tagad nekur vairs nebija redzami sargi.

Šķita, ka diena vienlaikus bija gan piecdesmit stundu gara, gan tikai trīs; tik satraucoša tā bija bijusi.

Visi jutās bezgala noguruši; viņi tikpat kā nespēja parunāt. Sākumā viņi nebija veltījuši sevišķu vērību tam, ka ložmetēju torņos nebija ieradusies maiņa. Tad Buhers bija to pamanījis. Viņš arī bija redzējis, ka Darba nometne bija bez apsardzes.

- Varbūt viņi jau devušies prom.

- Nē. Lēbentāls dzirdēja, ka viņi vēl ir šeit.

Viņi turpināja gaidīt. Sardze neieradās. Pienāca laiks ēst. Ēdiena nesēji pavēstīja, ka esesieši vēl esot tepat. Tomēr izskatoties, ka viņi gatavotos doties prom.

Sāka izsniegt ēdienu. Izcēlās vārgs kautiņš. Izsalkušos skeletus nācās dzīt atpakaļ. - Pietiks visiem, Nr. 509 uzsauca. - Te ir vai​rāk nekā citkārt! Daudz vairāk! Pietiks visiem.

Beidzot iestājās miers. Spēcīgākie izveidoja ķēdi ap katlu, un Nr. 509 sāka dalīt. Bergers vēl bija noslēpts hospitālī.

- Paskat tikai! Pat kartupeļi! - Ahasvērs sacīja. - Un cīpslas. Brīnums!

Zupa bija ievērojami biezāka nekā parasti, un tās bija gandrīz divtik nekā parasti. Arī maizes deva bija dubultīga. Ēdiena joprojām bija daudz par maz, bet Mazajai nometnei tas bija kaut kas neaptverams. Vecais pats stāvēja klāt, - Buhers pavēstīja. - Kamēr esmu šeit, es neesmu to redzējis.

- Viņš grib nodrošināt sev alibi.

Lēbentāls pamāja. - Viņi mūs uzskata par stulbākiem, nekā esam.

- Nebūt ne. - Nr. 509 nolika tukšo katlu sev līdzās. - Viņi nepūlas domāt par mums. Viņi uzskata, ka mēs esam tādi, kādus viņi grib mūs redzēt, un kārtībā. Viņi visur tā rīkojas. Viņi zina visu - un visu vienmēr labāk. Tāpēc jau viņi zaudējuši karu. Viņi zināja visu labāk par Krieviju, Angliju un Ameriku.

Lēbentāls atraugājās. - Kas par brīnumainu skaņu, - viņš bijīgi ierunājās. - Augstais Dievs, kad es pēdējo reizi atraugājos!

Ieslodzītie bija uztraukti un noguruši. Viņi tikpat kā nerunāja un neklausījās, ko paši sacīja. Viņi atradās uz neredzamas salas. Visapkārt mira musulmaņi. Viņi mira, par spīti spēcinošajai zupai. Viņi lēnām staipīja savus zirnekļa locekļus un laiku pa laikam kārca, un čukstēja vai arī gulēja.

Buhers, izslējies tik taisni, cik spēja, lēnām pār pārbaudes laukumu gāja uz dubulto dzeloņstiepļu žogu, kas sieviešu barakas šķīra un Mazās nometnes. Viņš atspiedās pret to. - Ruta!

Viņa stāvēja otrā pusē. Vakara blāzma iekrāsoja sievietes seju un piešķīra tai veselīgu izskatu, it kā viņa jau būtu dabūjusi daudzas labas maltītes. - Te mēs stāvam, - Buhers sacīja. - Te mēs stāvam, atklāti, un mēs ne par ko neraizējamies.

Ruta pamāja ar galvu. Viņas sejā atplaiksnījās vārs smaids. - Jā. Pirmo reizi.

- It kā tas būtu dārza žogs. Mēs varam pret to atspiesties un sarunāties. Bez baiļu. Kā pie dārza žoga pavasarī.

Tomēr viņi nebija gluži bez baiļu. Viņi visu laiku lūkojās atpakaļ uz tukšajiem torņiem. Bailes skaņojās viņos pārāk dziļi. Viņi to zināja. Viņi zināja arī to, ka viņiem tās vajadzēja pārvarēt. Viņi uzsmaidīja viens otram, un katrs mēģināja izturēt ilgāk par otru un ātri nepaskatīties sāņus.

Pārējie sāka sekot viņu paraugam. Kurš vien spēja, cēlās kājās un staigāja apkārt. Daži, staigājot gar dzeloņstiepļu žogu, aizgāja tālāk, nekā bija atļauts, - tik tālu, ka sardze sen būtu šāvusi, ja tā tur atrastos.

Tajā slēpās dīvains apmierinājums. Tas šķita bērnišķīgi, un tas bija visādi citādi, tikai ne bērnišķīgi.

Ieslodzītie piesardzīgi soļoja ar savām koka kājām; daži līgojās, un viņus vajadzēja pieturēt; galvas pacēlās, acis izkropļotajās sejās vairs nebija nodurtas un neblenza tukšumā - tās atkal sāka redzēt.

Smadzenēs sakustējās kaut kas gandrīz aizmirsts - mokpilni, satraukti un gandrīz vēl bez vārda. Viņi klīda pa laukumu, garām mirušo kaudzēm, garām apātisku biedru kaudzēm, kuri mira vai vairs tik tikko kustējās un spēja domāt vienīgi par ēdienu - spokaini skeleti, kuros, par spīti visam, nebija izdzisusi dzīvības dzirksts.

Izplēnēja vakara blāzma. Zilas ēnas iestiepās ielejā un apklāja pakalnus. Sardze vēl joprojām nebija

atgriezusies. Nakts kļuva tumšāka, Bolte neieradās uz vakara pārbaudi laukumā. Levinskis atnesa jaunas ziņas. Kazarmās valdīja liela rosība. Pēc vienas vai divām dienām gaidīja ierodamies amerikāņus. Rīt vairs cilvēkus nevedīšot prom. Neibauers esot aizbraucis uz pilsētu. Levinskis smaidīja, un bija redzami visi viņa zobi. - Ilgi vairs ne! Man jādodas atpakaļ! - Viņš paņēma līdzi trīs no paslēptajiem vīriem.

Nakts bija ļoti klusa. Tā bija gara, un pie debesīm mirdzēja visas zvaigznes.

XXIV

TROKSNIS SĀKĀS RĪTA pusē. Nr. 509 sākumā dzirdēja kliedzienus. Tie no tāluma atskanēja klusumā. Tie nebija izmocītu cilvēku klie​dzieni; tā bija piedzēruša pūļa bļaustīšanās.

Atskanēja šāvieni. Nr. 509 pataustīja savu revolveri. Tas atradās viņam zem krekla. Viņš mēģināja ieklausīties, vai šāva tikai esesieši vai arī Vernera vīri jau atbildēja. Tad bija dzirdamas automāta rejas.

Viņš aizlīda aiz mirušo kaudzes un vēroja ieeju Mazajā nometnē. Vēl bija tumšs, un blakus kaudzei zemē gulēja tik daudz atsevišķu līķu, ka viņš viegli varēja nogulties starp tiem, lai paliktu nemanīts.

Aurošana un šaudīšanās ilga dažas minūtes. Tad pēkšņi kļuva skaļāka un tuvojās. Nr. 509 piespiedās ciešāk mirušajiem. Viņš redzēja ložmetēja sarkano, nevienmērīgo uguņošanu. Visur plaukšķēja šāviņi.

Pusducis esesiešu šaudīdamies nāca pa lielo vidus ceļu. Viņi šāva uz barakām abās pusēs. Laiku pa laikam kāda nomaldījusies lode mīksti noplīkšķēja mirušo kaudzē. Nr. 509 gulēja, pieplacis pie zemes, pilnīgi aizsegts. Visās pusēs kā izbiedēti putni rēgojās apcietinātie. Viņi plivināja rokas un bezmērķīgi streipuļoja apkārt. - Gulties! - Nr. 509 iesaucās. - Gulties! Izlikties par beigtiem! Gulēt klusu!

Daži paklausīja un nokrita zemē. Citi streipuļoja uz barakām un drūzmējās pie durvīm. Lielākā daļa to, kas bija ārā, palika guļam, kur bija.

Bars pagāja garām atejai un devās uz Mazo nometni. Vārti tika atrauti vaļā. Nr. 509 tumsā redzēja siluetus un tajā brīdī, kad sprēgāja revolveris, saviebtās sejas. - Šurp! - kāds kliedza. - Uz koka barakām!

Sasildīsim reiz tos brāļus! Viņi noteikti salst! Šurp!

- Aiziet! šurp! Uz priekšu, Šteinbrenner! Nesiet šurp kannas.

Nr. 509 pazina Vēbera balsi. - Tur daži stāv pie durvīm! - Šteinbrenners iesaucās.

Automāts iespļāva uguni tumšajā kaudzē pie durvīm. Tā lēnām sakritās. - Labs ir! Un tagad - uz priekšu! - Nr. 509 dzirdēja guldzienus, it kā tiktu liets ūdens. Viņš redzēja tumšas kannas, kuras tika paceltas gaisā un no kurām augstu uz sienām šļācās šķidrums. Tad saoda benzīnu.

Vēbera izlases vienība bija svinējusi atvadas. Ap pusnakti bija pienākusi pavēle par atkāpšanos, un lielākā daļa vienību drīz bija devusies prom; bet Vēberam un viņa bandai bija vēl gana šņabja, un viņi ātri pietempās. Viņi negribēja tā vienkārši aiziet un vēlreiz ālēdamies izstaigāja nometni. Vēbers bija pavēlējis paņemt līdzi benzīnkannas. Viņi gribēja atstāt aiz sevis degošu lāpu, kas vēl ilgi paliktu atmiņā.

Barakas, kas bija no akmens, bija nācies atstāt mierā, bet vecās poļu koka barakas bija tas, ko viņi meklēja.

- Ugunsbrīnums! Aiziet! - Šteinbrenners nokliedzās.

Uzliesmoja sērkociņš; tūlīt pēc tam aizdegās kastīte. Vīrietis, kurš kastīti turēja, nometa to zemē.

Kāds cits otru kārbiņu iemeta kannā, kas stāvēja tuvu pie barakas. Tā nodzisa. Bet no pirmā sērkociņa gaišā sārtuma pa zemi uz baraku aizvijās tieva, zila svītra, tā uzlīda augšā pa sienu, vēdekļveidīgi, gaisīgi izšāvās uz visām pusēm un pārtapa trīsošā, zilā plankumā. Pirmajā brīdī tas neizskatījās bīstams - tas atgādināja aukstu elektrisku izlādēšanos, vāju atplaiksnījumu, kas drīz noplaks. Bet tad tas sāka sprakšķēt, un zilajā lokā līdz pašam jumtam parādījās sirdsveidīgi, dzelteni, šaudīgi ugunsgrēka perēkļi - liesmas.

Durvis mazliet pavērās. - Nolaidiet no kājām tos, kuri nāk ārā! - Vēbers pavēlēja.

Viņam padusē bija iespiests automāts, un viņš šāva. Kāds stāvs durvīs nokrita uz muguras. Buhers, Nr. 509 nodomāja. Ahasvērs. Viņi gulēja tieši pie durvīm. Kāds esesietis izlēca priekšā, parāva malā sakņupušos stāvus, kuri gulēja pie ieejas, atkal aizcirta durvis un atlēca atpakaļ. - Tagad var iet vaļā!

Zaķu medības! - Gaisā jau šāvās uguns kūļi. Cauri esesiešu rēkoņai bija dzirdami gūstekņu kliedzieni.

Atvērās nākamās sekcijas durvis. Cilvēki metās ārā. Viņu mutes bija melni caurumi. Sprakstēja šāviņi.

Nevienam neizdevās izlauzties. Kā zir​nekļu bars viņi sakņupa pie ieejas.

Nr. 509 sākumā bija gulējis sastindzis. Tad uzmanīgi uzslējās augšā. Uz liesmu fona viņš skaidri saskatīja esesiešu siluetus. Viņš redzēja Vēberu stāvam izplestām kājām. Nr. 509 lēnām domāja, kamēr viss viņā trīsēja. Lēnām, visu pēc kārtas. Viņš izvilka no krekla apakšas revolveri. Tad īsā klusuma brīdī - starp esesiešu auriem un uguns sprēgāšanu - viņš izdzirdēja skaļākus gūstekņu kliedzienus. Tie bija spalgi, necilvēcīgi kliedzieni. Daudz nedomādams, viņš notēmēja Vēberam mugurā un nospieda gaili.

Nr. 509 nedzirdēja savu šāvienu citu šāvienu troksnī. Viņš arī neredzēja Vēberu nokrītam. Un piepeši viņam ienāca prātā, ka viņš nebija jutis ieroča prettriecienu plaukstā. Viņam bija tāda sajūta, it kā kāds ar āmuru sistu viņam pa sirdi. Revolveris nebija darbojies.

Viņš nemanīja, kā pārkoda sev lūpas. Bezsamaņa kā nakts mācās viņam virsū, viņš koda un koda, lai nesaļimtu melnajā miglā. Tam ticis slapjums, laikam nederīgs, asaras, sāls, dusmas, pēdējais pieskāriens un tad pēkšņi atrisinājums: pār gludo virsmu pārslīdēja steidzīga plauksta, maza svira, kas padevās, revolverim nebija atbīdīts drošinātājs.

Viņam bija laimējies. Neviens no esesiešiem nepagriezās. Tie neko negaidīja no šīs puses. Tie stāvēja un kliedza, un liesmās turēja durvis. Nr. 509 pacēla ieroci pie acīm. Šaudīgajā gaismā viņš redzēja, ka tam tagad atbīdīts drošinātājs. Rokas vēl joprojām trīcēja. Viņš atspiedās pret līķu kaudzi un atbalstīja rokas, lai justos drošāk. Viņš mērķēja ar abām rokām. Vēbers stāvēja apmēram desmit soļu no viņa. Nr. 509 dažas reizes lēnām ievilka gaisu. Tad aizturēja elpu, lika rokām, cik iespējams, palikt mierā un lēnām salieca pirkstu. Šāviens pazuda starp pārējiem šāvieniem. Bet Nr. 509 sajuta prettrieciecienu - ļoti spēcīgu. Viņš izšāva vēlreiz. Vēbers paklupa uz priekšu, pameta skatienu apkārt, it kā būtu bezgala izbrīnīts, un saļima ceļos. Nr. 509 turpināja šaut. Viņš notēmēja uz nākamo esesieti, kuram rokā bija automāts. Viņš spieda un spieda revolvera mēlīti, kad jau sen viņam vairs nebija patronu. Otrais esesietis nenokrita. Nr. 509 mirkli palika guļam, revolveri slābani turēdams rokā. Viņš bija gaidījis, ka viņu uz vietas nošaus. Bet neviens šajā troksnī viņu nebija pamanījis. Nr. 509 nokrita zemē aiz mirušo kaudzes. Šajā brīdī viens no esesiešiem ieraudzīja Vēberu.

- Ei! - viņš iesaucās. - Šturmfīrers!

Vēbers bija stāvējis sāņus no citiem, un viņi tūlīt nebija pamanījuši, kas noticis. - Šturmfīrer! Kas noticis?

- Viņš ir ievainots!

- Kurš to izdarīja? Kurš no jums?

- Šturmfīrer!

Viņiem neienāca prātā, ka Vēberu varēja būt trāpījusi nomērķēta lode, nevis nomaldījies šāviens. Sasodīts! Kāds idiots…

Atskanēja jauni šāvieni. Bet tie nāca no Darba nometnes puses. Varēja redzēt zibšņus. - Amerikāņi! iekliedzās viens no esesie​šiem. - Aiziet! Pazūdam! Šteinbrenners izšāva atejas virzienā. - Pazūdam! Pa labi! Pāri pārbaudes laukumam! - kāds sauca. Ātri! Iekams viņi mums nogriež ceļu!

- Šturmfīrers!

- Mēs nevaram viņu vilkt līdzi!

Zibšņi no atejas puses tuvojās. - Aiziet! Aiziet!

Esesieši šaudami skrēja ap degošo baraku. Nr. 509 piecēlās. Viņš streipuļoja uz baraku. Vienreiz viņš nokrita. Tad atgrūda durvis. - Ārā! Ārā! Viņi ir prom!

- Viņi vēl šauj…

- Tie ir mūsējie! Ārā! Ārā!

Viņš aizstreipuļoja līdz nākamajām durvīm un sāka vilkt apcietinātos aiz rokām un kājām. - Ārā! Ārā! Viņi ir prom!

Gūstekņi lauzās laukā pa durvīm un pāri zemē guļošajiem. Nr. 509 steidzās tālāk. A barakas durvis jau dega. Viņš nevarēja tikt tai klāt. Viņš kliedza un kliedza, dzirdēja šāvienus, troksni, viņam uz pleciem uzgāzās degošs koka gabals no jumta, viņš nokrita, atkal uztrausās augšā, sajuta spēcīgu sitienu un atguvās, kad sēdēja zemē. Nr. 509 gribēja piecelties, bet nespēja. Viņš tālumā dzirdēja saucienus un redzēja - it kā tas būtu ļoti tālu - ļaudis, piepeši daudz ļaužu, vairs nevienu esesieti, gūstekņus, kuri nesa cilvēkus un paklupa pār viņu; viņš parāpoja malā. Nr. 509 vairs neko nespēja darīt. Pēkšņi viņš jutās ļoti noguris.

Viņš gribēja paiet nost no ceļa. Viņš nebija trāpījis tam otram vīram. Varbūt arī Vēberam nebija īsti trāpījis. Tas bija bijis velti. Viņš nebija ticis ar to galā. Viņš rāpoja tālāk. Tur bija mirušo kaudze. Tur bija viņa vieta. Viņš nekā nebija vērts. Buhers miris. Ahasvērs miris. Vajadzēja ļaut Buheram to darīt.

Iedot revolveri viņam. Tā būtu labāk. Ko derīgu viņš bija izdarījis?

Nr. 509 gurdi atspiedās pret kaudzi. Kaut kas sāpēja. Viņš piegrūda roku pie krūtīm un to pacēla. Tā bija asiņaina. Viņš to redzēja, un tas neatstāja uz viņu nekādu iespaidu. Viņš vairs nebija viņš. Viņš juta vairs vienīgi karstumu un dzirdēja kliedzienus. Tad tie attālinājās.

Nr. 509 pamodās. Baraka vēl dega. Gaiss oda pēc deguša koka un pārogļojušās gaļas, un trūdiem.

Karstums bija sasildījis mirušos. Viņi jau dienām bija gulējuši un sāka sulot un smirdēt. Baismīgie kliedzieni bija apklusuši. Bezgalīga ļaužu procesija nesa prom apsvilušos un apdegušos izglābtos. Nr. 509 sadzirdēja Buhera balsi. Viņš tātad nebija miris. Tad taču viss nebija velti. Viņš paskatījās apkārt.

Pēc brīža pamanīja, kā līdzās viņam kaut kas sakustējās. Pagāja vēl brītiņš, kamēr viņš to pazina. Tas bija Vēbers.

Vēbers gulēja uz vēdera. Viņam bija izdevies aizlīst aiz mirušo kaudzes, iekams ieradās Verners un viņa vīri. Viņi nebija to ieraudzījuši. Vēbers bija pievilcis vienu kāju un izpletis rokas. No viņa mutes tecēja asinis. Viņš vēl bija dzīvs.

Nr. 509 mēģināja pacelt roku. Viņš gribēja kādu pasaukt, bet bija par vārgu. Rīkle bija izkaltusi.

Atskanēja tikai čaukstoņa. Degošo baraku spraksti salīdzinājumā ar to bija daudz skaļāki. Vēbers bija ieraudzījis rokas kustību. Viņa skatiens tai sekoja. Tad sastapās ar Nr. 509 acīm. Abi raudzījās viens otrā.

Nr. 509 nezināja, vai Vēbers viņu pazina. Viņš arī nezināja, ko pauda viņam iepretī esošās acis. Nr. 509 pēkšņi juta, ka viņa acīm vajadzēja izturēt ilgāk par Vēbera acīm. Viņam vajadzēja dzīvot ilgāk par Vēberu. Dīvainā kārtā viņam piepeši tas bija bezgala svarīgi - it kā viss vērtīgais, kam viņš savā mūžā bija ticējis, par ko cīnījies un kā dēļ cietis, būtu atkarīgs no tā, ka dzīvība viņa smadzenēs kvēloja ilgāk nekā Vēbera smadzenēs. Tas bija kā duelis un Dieva tiesa. Ja viņš izturēs tagad, tad izturēs arī turpmāk to, kas viņam bija tik svarīgi, ka viņš tā dēļ bija riskējis ar savu dzīvību. Tā bija kā pēdējā piepūle. Tas vēlreiz bija nonācis viņa rokās - un viņam vajadzēja to uzvarēt.

Nr. 509 elpoja sekli un uzmanīgi, tikai līdz sāpju robežai. Viņš redzēja plūstam asinis no Vēbera mutes un pārbaudīja, vai arī viņa paša mute neasiņo. Viņš kaut ko sajuta, bet, aplūkojis savu plaukstu, neko daudz neatrada, un viņam ienāca prātā, ka asiņoja viņa sakostās lūpas.

Vēbera acis sekoja viņa rokai. Tad abi atkal saskatījās.

Nr. 509 mēģināja domāt; viņš vēlreiz gribēja saprast, kur tas radās un kas tas bija. Tam vajadzēja dot viņam vairāk spēka. Tam bija sakars ar visvienkāršāko cilvēkā, un bez tā pasaule būtu izpostīta, to viņa nogurušās smadzenes vēl zināja. Ar tā palīdzību varēja iznīcināt arī to citu - absolūto ļaunumu, Antikristu, nāves grēkus pret garu. Vārdi, viņš domāja. Tie izteica tik maz. Bet kam gan vēl vārdi? Viņam vajadzēja izturēt līdz galam. Tam vajadzēja mirt viņa acu priekšā. Un cauri.

Savādi, ka neviens viņus neredzēja. To, ka neredzēja viņu, Nr. 509 saprata. Tur gulēja daudz mirušo.

Bet to otru! Viņš gulēja mirušo kaudzes ēnā, tā tam vajadzēja būt. Uniforma bija melna, un uz zābakiem nebija gaismas atspulgu. Tuvumā arī vairs nebija diez cik daudz cilvēku. No tiem viņus šķīra attālums, un tie stingi lūkojās uz barakām. Sienas dažās vietās bija iegāzušās. Tur sadega daudzu gadu posts un nāve.

Daudz vārdu un uzrakstu uz sienām.

Atskanēja brīkšķis. Liesmas uzšāvās gaisā. Dzirksteļu virpulī iebruka barakas jumts. Nr. 509 redzēja degošos gabalus lidojam pa gaisu. Izskatījās, ka tie lido ļoti lēnām. Viens planēja zemu virs mirušo kaudzes, atsitās pret kādu kāju, sagriezās un uzkrita virsū Vēberam. Tas uzkrita viņam uz skausta. Vēbera acis sāka drebēt. No viņa uniformas apkakles cēlās dūmi. Nr. 509 varētu pastiept roku un pagrūst šķilu malā. Vismaz viņš domāja, ka to varētu; viņš skaidri nezināja, vai viņa plaušas nebija savainotas un vai viņam no mutes nešautos asinis. Bet ne jau tāpēc Nr. 509 neko nedarīja. Arī atriebības pēc ne; tagad runa bija par ko vairāk. Atriebība būtu pārāk niecīgs iemesls.

Vēbera rokas pakustējās. Galva noraustījās. Koka gabals uz skausta turpināja degt. Uniforma bija apsvilusi. Pa to plaiksnījās liesmiņas. Vēbera galva atkal sakustējās. Degošā šķila noslīdēja uz priekšu.

Tūlīt pēc tam sāka gruzdēt mati. Šķila sāka čūkstēt, uguns lodāja ap ausīm un tad pārmetās uz galvu. Nr. 509 skaidrāk redzēja tikai acis. Tās bija vairāk izspiedušās no dobumiem. Asinis grūdieniem vēlās no mutes, kas virinājās bez skaņas. Barakas degšanas troksnī nekas nebija dzirdams.

Galva tagad bija kaila un melna. Nr. 509 cieši skatījās uz viņu. Koka gabals lēnām sadega. Asinis pārstāja tecēt. Viss sabruka. Tur vairs nebija nekā, tikai acis. Pasaule bija sarukusi līdz tām.

Nr. 509 nezināja, vai bija pagājušas stundas vai minūtes, Vēbera rokas, šķiet, bez kustībām pēkšņi izstiepās. Tad izmainījās acis, un tās vairs nebija acis. Tās bija kļuvušas par želejveidīgu vielu. Nr. 509 vēl kādu laiku sēdēja nekustēdamies. Tad uzmanīgi atbalstīja roku, lai varētu pierāpot tuvāk. Viņam vajadzēja būt pilnīgi drošam, iekams viņš padevās. Tikai galvā viņš vēl juta izturību; ķermenis jau bija bez svara, un tajā pašā laikā tam piemita viss zemes svars, un tas gandrīz vairs nebija kontrolējams. Viņš nespēja to dabūt uz priekšu.

Nr. 509 lēnām pastiepās, pacēla pirkstu un piegrūda Vēberam pie acīm. Tās nereaģēja. Vēbers bija miris. Nr. 509 gribēja piecelties sēdus, bet vairs nespēja arī to. Stiepšanās uz priekšu nebija palikusi bez sekām, kādas viņš jau pirms tam bija gaidījis. Kaut kas dziļi no iekšienes, it kā nāktu no zemes, uzsitās augšā un plūda pāri. Asinis tecēja viegli un bez sāpēm. Tās lija uz Vēbera galvas. Šķiet, tās plūda ne tikai no mutes, bet arī no visa ķermeņa un sūcās atpakaļ zemē, no kuras kā mierīga strūklaka bija šļākušās. Nr. 509 nemēģināja tās apturēt. Rokas kļuva ļenganas. Miglā viņš milzīgi lielu pie barakas redzēja Ahasvēru.

Viņš tātad tomēr nav… Nr. 509 vēl nodomāja, tad zeme, uz kuras viņš balstījās, pārvērtās purvā, un viņš tajā iegrima.

Viņi atrada Nr. 509 tikai stundu vēlāk. Kad bija garām lielais satraukums, viņi bija sākuši to meklēt.

Buheram beigās bija ienācis prātā vēlreiz noiet gar barakām un meklēt tur, un aiz līķu kaudzes viņš bija to atradis.

Buhers redzēja nākam šurp Levinski un Verneru. - Nr. 509 ir miris, - viņš teica. - Nošauts. Vēbers arī. Abi tur guļ.

- Nošauts? Vai tad viņš atradās ārā?

- Jā. Tajā brīdī viņš bija ārā.

- Vai viņam bija revolveris?

- Jā.

- Un Vēbers arī ir pagalam? Tad viņš ir nošāvis Vēberu, - Levinskis secināja.

Viņi pacēla Nr. 509 un noguldīja taisni. Tad apgrieza Vēberu uz muguras.

- Jā, - Verners teica. - Tā izskatās. Viņam mugurā divreiz trāpīts.

Viņš pavērās apkārt un ieraudzīja revolveri. - Tur tas ir. - Viņš to pacēla. - Tukšs. Viņš to ir licis lietā.

- Mums viņš jāaiznes prom, - Buhers sacīja.

- Uz kurieni? Viss ir pilns ar mirušajiem. Vairāk nekā septiņdesmit ir sadeguši. Vairāk nekā simts ievainoti. Pagaidām atstāsim viņu šeit, kamēr atradīsies vieta. - Verners domīgi paskatījās uz Buheru. Vai tu kaut ko saproti no automobiļiem?

- Nē.

- Mums nepieciešams… - Verners aprāvās. - Ko es runāju? Jūs taču esat no Mazās nometnes. Mums vēl nepieciešami cilvēki sma​gajām automašīnām. Nāc, Levinski!

- Jā. Sasodīti žēl tā tur.

- Jā…

Viņi devās atpakaļ. Levinskis vēlreiz aplaida apkārt skatienu. Tad sekoja Verneram. Buhers palika stāvam. Rīts bija pelēks. Vēl dega tas, kas bija palicis pāri no barakām. Septiņdesmit vīri bija sadeguši.

Bez Nr. 509 būtu vēl vairāk, viņš nodomāja.

Buhers ilgi stāvēja. Baraku izplatītais siltums bija kā nedabiska vasara. Tas plūda pār viņu; viņš to juta un atkal aizmirsa. Nr. 509 bija miris. Šķita, ka miruši nebūtu tikai septiņdesmit - ka mirušo būtu pāris simtu.

Nometne ātri tika pārņemta. Pusdienlaikā darbojās virtuve. Gūstekņi ar ieročiem sargāja ieejas, ja gadījumā atgrieztos esesieši. No visām barakām bija izveidota komiteja, un tā jau darbojās. Tika sastādīta vienība, lai pēc iespējas ātrāk apkārtnē atsavinātu ēdamo. - Es jūs nomainīšu, - kāds teica Bergeram.

Bergers pacēla acis. Viņš bija tik noguris, ka neko vairs nesaprata. - Šprici, - viņš izdvesa un pastiepa roku. - Citādi nogāzīšos. Es vairs skaidri neredzu.

- Es pagulēju, - otrs atbildēja. - Tagad es jūs nomainīšu.

- Mums gandrīz vairs nav nekādu sāpes remdējošu līdzekļu. Tie steidzami nepieciešami. Vai ļaudis vēl nav atgriezušies no pilsētas? Mēs aizsūtījām viņus uz hospitāļiem.

Profesors Svoboda no Brinnas, čehu nodaļas gūsteknis, redzēja, kas noticis. Te mehāniski turpināja darboties bezgala noguris auto​māts. - Jums jāiet gulēt, - viņš sacīja skaļāk.

Bergera iekaisušās acis mirkšķinājās. - Jā, jā, - viņš noteica un atkal noliecās pār apdegušo augumu.

Svoboda paņēma viņu aiz rokas. - Gulēt! Es jūs nomainīšu! Jums jāizguļas!

- Jāizguļas?

- Jā, jāizguļas.

- Labi, labi. Baraka… - Bergers uz brīdi pamodās. - Baraka ir nodegusi.

- Ejiet uz apģērbu noliktavu. Tur mums ir sagatavotas dažas gultas. Ejiet turp un izgulieties. Pēc pāris stundām es jūs piecelšu.

- Stundām? Es nepamodīšos, ja nepalikšu kājās. Man vēl ir… mana baraka… man tā ir…

- Nāciet! - Svoboda enerģiski sacīja. - jūs esat pietiekami paveicis.

Viņš pamāja savam palīgam. - Aizved viņu uz apģērbu nolik​tavu! Tur ir dažas gultas ārstiem.

Viņš paņēma Bergeru pie rokas un pagrieza apkārt. - Nr. 509… - pa pusei aizmidzis čukstēja Bergers.

- Jā, jā, labi, - Svoboda atbildēja, neko nesaprazdams. - Nr. 509, protams. Viss kārtībā.

Bergers ļāva, lai viņam novelk balto uzsvārci un aizved viņu prom. Āra gaiss triecās pretim kā smags vilnis. Viņš pastreipuļoja un tad apstājās. Ūdens vēl joprojām gāzās viņam pāri. - Mans Dievs, es taču operēju! - viņš teica. Viņš paskatījās uz palīgu. - Protams, - tas atbildēja. - Ko citu?

- Es operēju, - Bergers atkārtoja.

- Bet, protams! Vispirms tu pārsēji un uzsmērēji eļļu un vēl kaut ko, un tad tu piepeši ķēries pie naža.

Pa starpu tu saņēmi divas injekcijas un četras tasītes kakao. Viņi varēja sasodīti labi tevi izmantot.

Uzbrukuma laikā!

- Kakao?

- Jā. To visu tie zeļļi tev sarūpēja. Kakao, sviestu un Dievs zina, ko vēl!

- Operēju. Patiesi operēju, - Bergers čukstēja.

- Un kā vēl! Es nekad neticētu, ja pats nebūtu redzējis. Ar tavu svaru! Bet tagad tev pāris stundu jāpaguļ uz matrača. Tu dabūsi kārtīgu gultu. Kāda šarfīrera! Nāc!

- Un es domāju…

- Ko? - Es domāju, ka to vairs nespēšu…

Bergers paskatījās uz savām plaukstām. Tad pagriezās un ļāva tām nokrist gar sāniem. - Jā, - viņš noteica. - Gulēt…

Diena bija pelēka. Satraukums pieauga. Barakas dūca kā bišu stropi. Tas bija dīvains neziņas, nebrīvas brīvības, pārsteidzīgu cerību, baumu un koncentrētu, neskaidru baiļu laiks. Arvien vēl varēja atgriezties SS vienības vai arī organizētā hitlerjaunatne. Ieroču glabātavā atrastie ieroči gan bija izdalīti bet pāris bruņotu rotu varētu sagādāt nometnei smagu cīņu; un, laižot darbā artilēriju, kurā katrā laikā varētu viņus satriekt.

Mirušie bija nogādāti krematorijā. Nebija nekādu citu iespēju: viņus vajadzēja sakraut citu uz cita kā malkas pagales. Hospitālis bija pārpildīts.

Agrā pēcpusdienā pēkšņi tika pamanīta lidmašīna. Tā iznira no zemajiem mākoņiem aiz pilsētas.

Gūstekņi sāka uztraukties.

- Uz pārbaudes laukumu! Ikviens, kurš var paiet, uz pārbaudes laukumu!

No mākoņiem parādījās divas citas lidmašīnas. Tās riņķoja un sekoja pirmajai. Motori dārdēja.

Tūkstošiem seju cieši vērās debesīs.

Lidmašīnas ātri tuvojās. Vadību pārņēmušie vīri daļu ļaužu no Darba nometnes bija nogādājuši pārbaudes laukumā. Tur viņi tos nostādīja divās garās rindās, kas veidoja milzīgu krustu. Levinskis no kazarmām bija dabūjis palagus, un katrā krusta galā pa četriem gūstekņiem turēja palagu un to vicināja.

Lidmašīnas tagad atradās virs nometnes un riņķoja pār to. Tās laidās zemāk un zemāk.

- Skat! - kāds iekliedzās. - Spārni! Atkal!

Gūstekņi vicināja palagus. Viņi vicināja rokas. Viņi kliedza motoru dunā. Daudzi norāva jakas un vicināja tās. Lidotāji vēlreiz nolaidās ļoti zemu. Spārni atkal sveicināja. Tad lidmašīnas pazuda.

Pūlis lauzās atpakaļ. Ļaudis joprojām skatījās debesīs. - Speķis, - kāds sacīja. - Pēc 1914. gada kara no aizjūras pienāca saiņi ar speķi…

Tad lejā uz lielceļa, zemu un bīstamu, viņi piepeši ieraudzīja pirmo amerikāņu tanku.

XXV DĀRZU APŅĒMA SUDRABAINA gaisma. Smaržoja vijolītes. Augļu koki pie dienvidu siena stāvēja, it kā tajos būtu salaidušies sārti un balti tauriņi.

Alfrēds gāja pa priekšu. Trīs vīri sekoja. Viņi soļoja klusām. Alfrēds norādīja uz kūti. Trīs amerikāņi nedzirdami nošķīrās cits no cita.

Alfrēds atgrūda vaļā durvis. - Neibauer, - viņš sacīja. - Nāciet ārā!

No siltās tumsas atskanēja purpināšana. - Ko? Kas tur ir?

- Nāciet ārā!

- Ko? Alfrēd… vai tas ir Alfrēds?

- Jā.

Neibauers atkal purpināja. - Sasodīts! Smaga nakts! Rādījās sapņi. - Viņš iekrekšķējās. - Sapņoju stulbības. Vai tu man teici nākt ārā?

Viens no kareivjiem klusām bija nostājies Alfrēdam līdzās. Iedegās kabatas lukturītis. - Rokas augšā! Nāciet ārā!

Bālajā gaismas aplī bija redzama saliekamā gulta, uz kuras pusizģērbies sēdēja Neibauers. Viņš blenza spožajā aplī, mirkšķinādams šaurās acis. - Ko? - viņš aiztūcis noprasīja. - Kas par lietu? Kas jūs esat?

- Rokas augšā! - amerikānis pavēlēja. - Jūs esat Neibauers?

Neibauers mazliet pacēla rokas un pamāja. - Mellernes koncen​trācijas nometnes komandants?

Neibauers atkal pamāja.

- Nāciet ārā!

Neibauers redzēja uz sevi notēmētu tumšu automātiskās pistoles stobra caurumu. Viņš uztrausās augšā un pacēla rokas tik ātri, ka pirk​sti atsitās pret šķūnīša zemajiem griestiem.- Es neesmu saģērbies.

- Ārā!

Neibauers vilcinādamies gāja uz durvīm. Viņš bija kreklā, biksēs un garajos zābakos. Viņš tur stāvēja pelēks un samiegojies. Viens no kareivjiem viņu ātri aptaustīja. Cits pārmeklēja šķūnīti.

Neibauers ieraudzīja Alfrēdu. - Vai tu viņus atvedi uz šejieni?

- Jā.

- Jūdass!

- Jūs neesat Kristus, Neibauer, - Alfrēds lēnām atbildēja. - Un es neesmu nacists.

Amerikānis, kurš bija pārmeklējis šķūnīti, atgriezās. Viņš papuri​nāja galvu. - Uz priekšu! - sacīja tas, kurš runāja vāciski. Viņš bija kaprālis.

- Vai varu uzvilkt svārkus? - Neibauers pajautāja. - Tie karā​jas šķūnītī. Aiz trušu būriem.

Kaprālis brīdi vilcinājās. Tad aizgāja un atgriezās ar civilā uzvalka svārkiem.

- Ne tos, lūdzu, - Neibauers paskaidroja. - Es esmu kareivis. Manus uniformas svārkus, lūdzu.

- Jūs neesat nekāds kareivis.

Neibauers paspīdēja. - Tā ir manas partijas uniforma.

Kaprālis devās atpakaļ un atnesa uniformas svārkus. Viņš tos aptaustīja un pasniedza Neibaueram.

Viņš uzvilka svārkus, aizpogāja, izstiepās un sacīja: - Oberšturmbanfīrers Neibauers. Esmu jūsu rīcībā.

- Labi, labi. Uz priekšu!

Viņi gāja caur dārzu. Neibauers pamanīja, ka bija nepareizi sapogājis svārkus. Viņš tos attaisīja un sapogāja, kā nākas. Pēdējā brīdī viss bija nogājis greizi. Vēbers, nodevējs, ar savu dedzināšanu bija gribējis viņam iegriezt. Viņš bija darbojies uz savu roku, to viegli varēja pierādīt. Neibauers vakarā vairs nebija uzturējies nometnē. Par to viņš bija uzzinājis pa telefonu. Kā nekā sasodīti nepatīkams gadījums, taisni tagad. Un tad Alfrēds, otrs nodevējs. Viņš vienkārši nebija ieradies. Neibauers bija stāvējis bez automašīnas, kad pēdējā brīdī gribēja bēgt. Karaspēka daļas jau bija prom - mežos viņš nevarēja pazust… tad viņš bija paslēpies dārzā. Domājis, ka tur viņi nekad nemeklēs. Viņš vēl ātri bija nodzinis Hitlera ūsiņas. Alfrēds, nelietis!

- Apsēdieties šeit, - kaprālis sacīja un norādīja uz sēdekli.

Neibauers iekāpa automašīnā. Šis laikam ir tas, ko viņi sauc par džipu, viņš nodomāja. Cilvēki nebija nedraudzīgi. Drīzāk korekti. Viens laikam bija Amerikas vācietis. Bija taču dzirdēts par vācu brā​ļiem ārzemēs. Par savienību vai ko tamlīdzīgu.

- Jūs labi runājat vāciski, - viņš piesardzīgi ierunājās.

- Protams, - kaprālis vēsi atbildēja. - Esmu no Frankfurtes.

- O! - Neibauers novilka. Šķiet, šī patiesi bija sasodīti slikta diena. Truši arī bija nozagti. Kad viņš bija iegājis kūtiņā, būrīšu durvis bija stāvējušas vaļā. Tā bija ļauna zīme. Tagad tie laikam jau čurkstēja virs kaut kāda rupekļa ugunskura.

Nometnes vārti bija plaši atvērti. Baraku priekšā plandījās nesen piekārti karogi. Pa lielo skaļruni skanēja paziņojumi. Viena no smagajām automašīnām bija atgriezusies ar piena kannām. Ielas mudžēja no apcietinātajiem.

Automašīna ar Neibauera apstājās pie komandantūras. Tur stāvēja amerikāņu pulkvedis ar dažiem virsniekiem un deva rīkojumus. Neibauers izkāpa, sakārtoja savus svārkus un pagāja uz priekšu. Oberšturmbanfīrers Neibauers. Esmu jūsu rīcībā. - Viņš militāri svei​cināja; ne ar Hitlera sveicienu.

Pulkvedis paskatījās uz kaprāli. Kaprālis pārtulkoja.

- Is this the son of a bitch?[10] - pulkvedis jautāja.

- Yes, Sir.[11] - Put him to work overthere. Shoot him, if he makes a false move.[12] Neibauers bija saspringti klausījies. - Aiziet! - kaprālis nokomandēja. - Pie darba! Nest prom mirušos.

Neibauers vēl joprojām bija cerējis uz kaut ko citu. - Es esmu virsnieks, - viņš stostījās. - Ar pulkveža dienesta pakāpi.

- Jo ļaunāk.

- Man ir liecinieki! Es biju cilvēcīgs! Pajautājiet ļaudīm!

- Man šķiet, ka būs nepieciešami daži vīri, lai jūsu ļaudis jūs nesarautu gabalos, - kaprālis atbildēja.

- Diez vai es kļūdos. Aiziet, uz priekšu!

Neibauers vēlreiz uzmeta pulkvedim skatienu. Pulkvedis vairs nepievērsa viņam uzmanību. Viņš pagriezās. Divi vīri soļoja viņam līdzās, trešais aiz muguras.

Pēc pāris soļiem viņš bija pazīts. Amerikāņi iztaisnoja plecus. Viņi gaidīja uzbrukumu un cieši sastājās ap Neibaueru. Neibauers sāka svīst. Viņš blenza taisni uz priekšu un gāja tā, it kā vienlaikus gribē​dams iet ātrāk un lēnāk.

Tomēr nekas nenotika. Gūstekņi palika stāvam un raudzījās uz Neibaueru. Viņi nemetās tam virsū; viņi atbrīvoja tam ceļu. Neviens nepienāca klāt. Neviens neko neteica. Neviens uz viņu nekliedza.

Neviens nenomētāja ar akmeņiem. Viņu netrāpīja neviena nūja. Viņi tikai vērās Neibauerā. Viņi atbrīvoja ceļu un raudzījās uz viņu visu garo gabalu līdz Mazajai nometnei.

Neibauers sākumā bija uzelpojis; tad viņš sāka svīst spēcīgāk. Viņš kaut ko murmināja. Viņš nepacēla acis, bet juta uz sevi vērstus skatienus. Viņš tos sajuta kā neskaitāmas actiņas milzīgajās cietuma durvīs - it kā viņš jau būtu ieslodzīts un visas acis auksti viņu vērotu. Viņam kļuva karstāk un karstāk.

Viņš gāja ātrāk. Acis nenovērsās no viņa. Tās urbās arvien spēcīgāk. Viņš sajuta tās uz savas ādas. Tās bija dēles, kas sūca asinis. Viņš nopurinājās. Bet nespēja tās nokratīt. Tās tika cauri ādai. Tās karājās viņam pie asinsvadiem. - Es… - viņš murmināja. - Pienākums… es ne… es biju… vienmēr… ko gan viņi grib?…

Viņš bija slapjš, kad viņi nonāca laukumā, kur bija atradusies 22. baraka. Seši esesieši, kuri bija notverti, tur strādāja līdz ar dažiem uzraugiem. Amerikāņu kareivji ar automātiem stāvēja tuvumā.

Neibauers vienā rāvienā apstājās. Viņš ieraudzīja savā priekšā zemē daudz melnu skeletu. - Kas… gan tie ir?…

- Neizliecieties par muļķi! - kaprālis dusmīgi atbildēja. - Tā ir baraka, ko jūs aizdedzinājāt. Tur iekšā jābūt vēl vismaz trīsdesmit mirušajiem. Uz priekšu, meklēt kaulus!

- To… es nepavēlēju…

- Protams, ne!

- Manis nebija šeit… es neko par to nezinu. To izdarīja citi uz savu roku…

- Protams! Vienmēr citi. Un tie, kuri šeit nosprāguši visu šo gadu laikā? Pie tā jūs arī neesat vainīgs, ko?

- Tā bija pavēle. Pienākums…

Kaprālis vērsās pie vīrieša, kurš stāvēja viņam līdzās. - Turpmākajos gados šos divus teikumus nāksies bieži dzirdēt: „Es rīkojos pēc pavēles” un „Es par to neko nezināju”.

Neibauers nedzirdēja, ko viņš saka. - Es allaž mēģināju darīt to labāko…

- Šis, - kaprālis skarbi noteica, - būs trešais teikums! Aiziet! - viņš piepeši uzkliedza. - Ķerieties pie darba! Nesiet ārā mirušos! Domājiet, ka tas ir vienkārši - nepataisīt jūs mīkstu? - Neibauers noliecās un nedroši sāka rakņāties pa gruvešiem.

Viņus veda ar ķerrām, nesa ar neapstrādātām nestuvēm, viņus balstīja biedri, paši balstīdamies cits pret citu, - viņus izvietoja esesiešu kazarmu gaiteņos, noģērba utainās skrandas, kas viņiem vēl bija

mugurā, un tās sadedzināja. Tad viņus aizveda uz esesiešu mazgā​šanās telpām.

Daudzi neaptvēra, ko ar viņiem gribēja darīt; viņi truli sēdēja un gulēja ejās. Tikai tad, kad pa atvērtajām durvīm izlauzās tvaiki, daži atdzīvojās. Viņi sāka kliegt un baiļpilni rāpties atpakaļ. Mazgāties! Mazgāties! - kliedza viņu biedri. - Jums jānomazgājas.

Tas nelīdzēja. Skeleti saķērās kopā un vaidēja, un kā krabji rāpās uz izeju. Tie bija tie, kuri vārdus „mazgāties” un „tvaiks” zināja tikai gāzes kameru sakarībā. Viņiem rādīja ziepes un dvieļus; viss velti.

Arī tos viņi jau bija redzējuši. Tie tika izmantoti, lai gūstekņus vieglāk iemānītu gāzes kamerās; ar ziepju gabalu un dvieli rokās viņi bija izlaiduši garu. Tikai tad, kad viņiem garām aiznesa pirmos nomazgātos iemītniekus un viņi ar galvas mājieniem un vārdiem apstiprināja, ka tur ir karsts ūdens un tur mazgājas, un tur nav gāzes, viņi nomierinājās.

Tvaiki vēlās no flīzētajām sienām. Siltais ūdens bija kā siltas rokas. Gūstekņi gulēja tajā, un tievās rokas ar resnajām locītavām cilājās un plikšķināja pa ūdeni. Piekaltušie netīrumi atmirka. Ziepes slīdēja pār novārgušo ādu un visu nomazgāja, un siltums iespiedās dziļāk nekā tikai kaulos. Silts ūdens - viņi bija aizmirsuši, ko tas nozīmēja. Viņi gulēja un to sajuta, un daudziem tas pirmo reizi saistījās ar brīvību un atbrīvošanu.

Buhers sēdēja pie Lēbentāla un Bergera. Siltums viņus caurstrāvoja. Tā bija dzīvnieciska laime. No jauna piedzimšanas laime, tā bija dzīvība, kas bija dzimusi no siltuma un atdota atpakaļ sasalušajām asinīm un izslāpušajām šūnām. Tas savā ziņā bija līdzīgi kā ar augiem; ūdens saule, kas glāstīja par mirušiem uzskatītus asnus un tos pamodināja. Kopā ar netīrumu kārtu, kas bija ieēdusies ādā, nost nonāca arī dvēseles netīrumu kārta. Viņi sajuta drošību. Drošību, ko sniedza visvienkāršākais: siltums. Viņi jutās gluži kā alu cilvēki pie pirmā ugunskura.

Viņiem izsniedza dvieļus. Viņi noslaucījās un brīnīdamies aplūkoja savu ādu. Tā vēl joprojām bija bālgana un plankumaina no izsalkuma, bet viņiem tā šķita zieda baltumā. Viņiem iedeva tīru apģērbu no noliktavas. Viņi to aptaustīja un apskatīja, iekams vilka mugurā. Tad viņus ieveda citā telpā. Mazgāšanās viņus bija atdzīvinājusi un vienlaikus padarījusi ļoti gurdus. Viņi gāja miegaini un gatavi noticēt nākamajam brīnumam.

Telpa ar gultām viņus nemaz nepārsteidza. Viņi paskatījās uz rindām un gribēja doties tālāk. - Šeit, sacīja amerikānis, kurš viņus veda.

Viņi blenza uz viņu. - Mums?

- Jā. Kur gulēt.

- Cik daudziem?

Lēbentāls norādīja uz tuvējo gultu, tad uz sevi un Buheru un jautāja: - Diviem? - Tad norādīja uz Bergeru un pacēla pirkstus. - Vai trim?

Amerikānis pasmīnēja. Viņš satvēra Lēbentālu un viegli iegrūda viņu pirmajā gultā; tad Buheru otrajā, Bergeru nākamajā un Zulbaheru blakus. - Tā, - viņš noteica.

- Katram sava gulta!

- Ar segu!

- Es padodos! - Lēbentāls pavēstīja.- Te ir arī spilveni.

Viņi bija dabūjuši zārku. Tā bija viegla, melna, normāla lieluma kaste, bet Nr. 509 tā bija par platu.

Viņam līdzās viegli varētu noguldīt vēl kādu. Tā bija pirmā reize ilgā laika posmā, kad viņam vienam bija tik daudz vietas.

Tur, kur bija stāvējusi 22. baraka, viņam izraka kapu. Pārējiem šķita, ka tā viņam būtu īstā vieta.

Bija vakars, kad viņi to atnesa uz šejieni. Pie dūmakainajām debesīm karājās mēness sirpis. Cilvēki no Darba nometnes palīdzēja ielaist zārku bedrē. Viņiem bija maza lāpsta. Ikviens piegāja klāt un iemeta kapā nedaudz smilšu. Ahasvērs piegāja pārāk tuvu un ieslīdēja iekšā - uz zārka. Viņi izdabūja to ārā. Citi, spēcīgāki apcietinātie, palīdzēja aizbērt kapu.

Viņi devās atpakaļ. Rozens nesa lāpstu, lai to atdotu. Viņi gāja garām 20. barakai. No turienes nesa ārā mirušo. Nesēji bija divi esesieši. Rozens nostājās viņiem ceļā. Viņi gribēja apiet tam apkārt. Pirmais bija Nīmanis, iemidzinātājs. Amerikāņi viņu bija noķēruši aiz pilsētas un atveduši atpakaļ. Viņš bija tas šarfīrers, no kura Nr. 509 bija paglābis Rozenu. Rozens mazliet atkāpās, pacēla lāpstu un iesita ar to Nīmanim pa seju. Viņš pacēla to vēlreiz, bet bija piesteidzies dežurējošais amerikāņu kareivis, un tas mierīgi izņēma viņam no trī​cošajām rokām lāpstu.

- Come, come - we’ll take care of that later[13].

Rozens drebēja. Nīmanis neko daudz nebija dabūjis - tikai skrambu sejā. Bergers paņēma Rozenu pie rokas. - Nāc! Tu tam esi par vāju.

Rozens izplūda asarās. Zulbahers saņēma viņa otru roku. - Viņi to sodīs, Rozen. Par visu.

- Nosist! Viņus vajag nosist! Citādi nekas nebūs līdzēts! Citādi viņi atkal atgriezīsies!

Viņi vilka Rozenu prom. Amerikānis atdeva lāpstu Buheram. Viņi devās tālāk. - Jocīgi, - pēc brīža Lēbentāls ierunājās. - Un tu allaž biji tas, kurš negribēja atriebties…

- Liec viņu mierā, Leo! - Es taču lieku.

Katru dienu gūstekņi atstāja nometni. Vergus, kuri bija atgādāti no ārzemēm un kuri bija veseli un varēja paiet, aizveda grupām. Daļa poļu palika. Viņi negribēja nokļūt krievu zonā. Gandrīz visi no Mazās nometnes bija par vārgiem; viņiem kādu laiku vēl vajadzēja uzturēties šeit. Un daudzi nezināja, uz kurieni doties. Viņu piederīgie bija aizvesti kur kurais un nogalināti, viņu īpašums - nozagts, viņu dzimtā vieta izpostīta. Viņi bija brīvi, bet neko nevarēja ar to iesākt. Viņi palika nometnē. Viņiem nebija naudas. Viņi palīdzēja uzkopt barakas. Viņi dabūja naktsmājas un iztiku; viņi gaidīja; viņi veidoja grupas.

Viņi bija tie, kuri zināja, ka viņus nekur nekas vairs negaida. Un bija arī tādi, kuri tam vēl neticēja.

Viņi devās meklējumos. Ik dienas viņus redzēja dodamies lejā pa kalnu ar civilpārvaldes un nometnes militārās iestādes apliecībām rokā, lai saņemtu ēdiena kartītes - un kaut kādu nenoteiktu informāciju sirdī.

Daudz kas bija izvērties citādi. Izredzes uz atbrīvošanu bija uztvertas kā kaut kas tik ārkārtējs, ka lielākā daļa nebija par to aizdomājusies. Tagad pēkšņi viņi bija atbrīvoti, bet aiz žoga nepletās Ēdenes dārzs ar brīnumiem, atgriešanos vecajā dzīvē, atkalapvienošanos un brīnišķīgu laika rata pagriešanu atpakaļ tajos gados, kuros nebija posta, - brīvība bija klāt, un aiz tās stiepās vientulības, skumju atmiņu, zudības gruveši, un tās priekšā bija tuksnesis un mazliet cerību. Viņi devās lejā pa kalnu, un dažu apdzīvotu vietu, dažu citu nometņu nosaukumi, dažu cilvēku vārdi un bāls „varbūt” bija viss, uz ko viņi cerēja. Viņi cerēja atrast varbūt vienu vai divus, visu - to necerēja gandrīz neviens.

- Labāk ir doties prom, kamēr vēl varam, - Zulbahers sacīja. - Nekas nemainīsies, un, jo ilgāk paliksim, jo grūtāk būs. Mēs nepaspēsim ne apskatīties, kad jau atradīsimies kādā jaunā nometnē cilvēkiem, kuri nezina, kur viņu vieta.

- Vai tu domā, ka spēsi to izturēt?

- Esmu pieņēmies par desmit mārciņām.

- Tas nav pietiekami.

- Es nepārpūlēšos.

- Uz kurieni gribi doties? - Lēbentāls pajautāja.

- Uz Diseldorfu. Meklēt sievu…

- Kā tu domā nokļūt Diseldorfā? Vai uz turieni iet vilcieni?

Zulbahers paraustīja plecus. - Es nezinu. Bet šeit ir vēl divi, kuri grib doties uz to pašu apvidu. Uz Zolingeni un Dīsburgu. Mēs varēsim palikt kopā.

- Vai tie ir tavi seni paziņas?

- Nē. Bet tas taču jau ir kaut kas, ja neesi viens.

- Jā, tas tiesa.

Viņš paspieda pārējiem roku. - Vai tev ir kas ēdams? - Lēben​tāls vaicāja.

- Divām dienām. Pa ceļam mēs varam pieteikties amerikāņu iestādēs. Kaut kur jau mēs kaut ko dabūsim.

Viņš kopā ar abiem vīriem, kuri gribēja nokļūt Zolingenē un Dīsburgā, kāpa lejā pa kalnu. Viņš vēl pamāja roku, tad vairs ne.

- Viņam taisnība, - Lēbentāls sacīja. - Arī es došos prom. Šovakar jau palikšu pilsētā. Man jāaprunājas ar kādu, kurš grib kļūt par manu partneri. Mēs atvērsim veikalu. Viņam ir kapitāls, man pie​redze.

- Labi, Leo. Lēbentāls izvilka no somas amerikāņu cigarešu paciņu un palaida to apkārt.

- Tas būs liels veikals, - viņš stāstīja. - Amerikāņu cigaretes. Tā kā pēc iepriekšējā kara. Tikai laikus viss jāuzsāk.

Viņš aplūkoja krāsaino paciņu. - Labāk par visu naudu, to es jums saku.

Bergers pasmaidīja. - Leo, - viņš teica. - Ar tevi viss ir kārtībā.

Lēbentāls neuzticīgi pavērās viņā. - Es nekad neesmu apgalvo​jis, ka būtu ideālists.

- Neapvainojies! Es saku, ko domāju. Tu mūs pietiekami bieži turēji virs ūdens.

Lēbentāls glaimots pasmaidīja. - Cilvēks dara to, ko prot. Allaž ir labi, ja tuvumā ir kāds praktisks darījumu cilvēks. Ja varu ko darīt jūsu labā… Kā ir ar tevi, Buher? Vai gribi palikt šeit?

- Nē. Es gaidu, lai Ruta mazliet atgūst spēkus.

- Labi. - Lēbentāls izvilka no kabatas amerikāņu pildspalvu un kaut ko uzrakstīja. - Te ir mana pilsētas adrese. Gadījumā…

- Kur tu dabūji pildspalvu? - Bergers jautāja.

- Iemainīju. Amerikāņi ir kā traki pēc piemiņas lietām no nometnes.

- Ko? - Viņi vāc piemiņas lietas. Visu. Pistoles, dunčus, nozīmes, pātagas, karogus - tas ir labs veikals. Es pamatīgi papūlējos. Apgādājos ar tām lietām.

- Leo, - Bergers ieteicās. - Cik labi, ka tu esi!

Lēbentāls pamāja ar galvu, neizrādīdams izbrīnu. - Vai tu pagai​dām paliksi te?

- Jā, es palikšu.

- Tad es tevi laiku pa laikam satikšu. Es nakšņošu pilsētā, bet ēst nākšu uz šejieni.

- Tā es domāju.

- Skaidrs! Vai tev pietiek cigarešu?

- Nē.

- Ņem! - Lēbentāls izvilka no kabatas divas neatvērtas paciņas un iedeva pa vienai Bergeram un Buheram.

- Kas vēl tev ir? - Buhers jautāja.

- Konservi. - Lēbentāls paskatījās pulkstenī. - Man jāiet… - Viņš izvilka no savas gultas apakšas jaunu amerikāņu lietusmēteli un to uzģērba. Neviens vairs neko neteica. Ja viņam ārpusē stāvētu automašīna, arī tad pārējie nebrīnītos. - Nepazaudējiet adresi, - viņš teica Buheram. - Būtu žēl, ja mēs vairs neredzētos.

- Mēs iesim kopā, - Ahasvērs pavēstīja. - Karels un es.

Viņi stāvēja Bergera priekšā. - Palieciet šeit vēl pāris nedēļu, - viņš sacīja. - Jūs vēl neesat pietiekami spēcīgi.

- Mēs gribam tikt prom.

- Vai zināt, uz kurieni?

- Nē.

- Kāpēc tad gribat doties prom?

Ahasvērs savilka nenoteiktu grimasi. - Mēs šeit esam bijuši pie​tiekami ilgi.

Viņam mugurā bija vecmodīgs, melnpelēks haveloks[14], mētelis ar pelerīnveida apmetni, kas sniedzās līdz elkoņiem. Lēbentāls, kurš jau veica darījumus, bija viņam to pagādājis. Tas nāca no kāda ģimnāzijas skolotāja atstātajām mantām; viņš bija nonāvēts pēdējās bombardēšanas laikā. Karela apģērbs bija sakombinēts no amerikāņu uniformas gabaliem.

- Karelam jātiek prom, - Ahasvērs sacīja.

Pienāca Buhers. Viņš nopētīja Karela ietērpu. - Kas tad tev noticis?

- Amerikāņi viņu adoptēja. Tas pulks, kas pirmais šeit ieradās. Viņi atsūtīja džipu viņam pakaļ.

Kādu gabalu mēs brauksim kopā.

- Vai viņi adoptēja arī tevi?

- Nē. Es braukšu tikai gabaliņu.

- Un tad?

- Tad? - Ahasvērs paskatījās lejā uz ieleju. Viņa mētelis plandījās vējā. - Ir tik daudz nometņu, kurās man bija paziņas…

Bergers pavērās viņā. Lēbentāls pareizi viņu apģērbis, viņš nodomāja. Viņš izskatās pēc svētceļnieka. Viņš dosies no vienas nometnes uz citu. No viena kapa pie cita. Bet kurš gūsteknis gan ir baudījis tādu greznību - gulēt kapā? Ko tad viņš gribēja meklēt?

- Zini, - Ahasvērs ierunājās. - Dažreiz tu pilnīgi negaidīti satiec kādu kaut kur uz ielas.

- Jā, vecais.

Viņi noraudzījās abiem nopakaļ.

- Savādi, ka mēs tā izšķiramies, - Buhers sacīja.

- Vai tu arī drīz dosies prom?

- Jā. Tomēr mēs tā vienkārši nedrīkstam pazaudēt cits citu.

- Drīkstam, - Bergers atbildēja. - Drīkstam.

- Mums vajadzētu atkal satikties. Pēc visa šeit piedzīvotā. Kaut kad.

- Nē.

Buhers pacēla skatienu. - Nē, - Bergers atkārtoja. - Mēs nedrīkstam to aizmirst. Bet mēs arī nedrīkstam to pārvērst par kultu. Citādi mēs vienmēr paliksim šo nolādēto torņu ēnā.

Mazā nometne bija tukša. Tā bija iztīrīta un iemītnieki izmitināti Darba nometnē un esesiešu kazarmās. Uzkopšanai bija bijis nepieciešams liels daudzums ūdens un ziepju, un dezinfekcijas līdzekļu; tomēr tajā vēl joprojām jautās nāves un netīrības, un posta smaka. Dzeloņstiepļu žogā visur bija izgrieztas ejas.

- Vai tu domā, ka nepagursi? - Buhers vaicāja Rutai.

- Nē.

- Tad iesim. Kas šodien par dienu?

- Ceturtdiena.

- Ceturtdiena. Labi, ka dienām atkal ir nosaukumi. Šeit tām bija tikai cipari. Septiņi nedēļā. Visi vienādi.

Viņi bija dabūjuši no nometnes vadības savus dokumentus. - Uz kurieni dosimies? - Ruta jautāja.

- Uz turieni. - Buhers norādīja uz pakalnu, kur stāvēja baltais nams. - Vispirms iesim turp un apskatīsim to tuvumā. Tas mums atnesa laimi.

- Un tad?

- Tad? Mēs varam atgriezties šeit. Šeit var paēst.

- Neatgriezīsimies šeit! Nekad vairs.

Buhers pārsteigts paskatījās uz Rutu. - Labi. Pagaidi! Es paņemšu mūsu mantas.

To nebija daudz; un viņiem bija maize dažām dienām un divas kārbas kondensētā piena. - Patiešām iesim? - viņa jautāja.

Buhers redzēja spriedzi viņas sejā. - Jā, Ruta, - viņš atteica. Viņi atvadījās no Bergera un devās uz eju, kas bija izgriezta Mazās nometnes dzeloņstiepļu žogā. Viņi jau dažas reizes bija tikuši ārpus nometnes, lai arī ne tālu, - bet katru reizi, nonākot otrā pusē žogam, pārņēma tas pats satraukums. Vēl joprojām šķita, ka stieplēs plūst elektriskā strāva un ložmetēji visapkārt precīzi notēmēti uz kailo ceļa lenti. Viņiem pārskrēja trīsas, kad viņi spēra pirmo soli ārpus dzeloņstiepļu žoga. Tomēr tad pavērās bezgalīgā pasaule.

Viņi lēnām gāja plecu pie pleca. Bija silta, apmākusies diena. Viņiem gadiem ilgi bija nācies rāpot, skriet un lavīties - tagad viņi soļoja mierīgi un stalti, un nenotika nekāda katastrofa. Neviens nešāva uz viņiem no mugurpuses. Neviens nekliedza. Neviens viņus nesita.

- Tas nav aptverams, - Buhers sacīja. - Katru reizi atkal no jauna.

- Jā. Tas gandrīz vai biedē.

- Neskaties atpakaļ! Vai gribēji atskatīties?

- Tas vēl sēž uz skausta. It kā kāds tupētu galvā un gribētu to apgriezt otrādi.

- Pamēģināsim to aizmirst! Kamēr spējam.

- Labi.

Viņi gāja tālāk un šķērsoja kādu ceļu. Viņu priekšā pletās pļava - zaļa un prīmulu dzeltenuma pilna.

Viņi bieži to bija redzējuši no nometnes. Buheram uz mirkli ienāca prātā nīkulīgās, nokaltušās Neibauera prīmulas pie 22. barakas. Viņš tika vaļā no šīs ainas. - Nāc, iebridīsim pļavā!

- Vai to drīkst?

- Manuprāt, mēs drīkstam daudz ko. Un mēs taču vairs negri​bam baidīties.

Viņi juta zāli zem kājām un pie kurpēm. Arī tā tagad viņiem bija sveša sajūta. Viņi pazina tikai pārbaudes laukuma cieto pamatu. - Iesim pa kreisi, - Buhers teica.

Viņi devās pa kreisi. Viņiem pieskārās lazdu krūms. Viņi apgāja tam apkārt un pašķīra tā zarus, un sajuta tā lapas un pumpurus. Arī tas bija kas jauns. - Nāc, tagad iesim pa labi, - Buhers mudināja.

Viņi devās pa labi. Tas šķita bērnišķīgi, bet sniedza viņiem lielu gandarījumu. Viņi varēja darīt, ko gribēja. Neviens viņiem nepavēlēja. Neviens nekliedza un nešāva. Viņi bija brīvi. - Tas ir kā sapnis, Buhers ieteicās. - Es tikai baidos, ka pamodīšos un atkal būs baraka un viss pretīgais.

- Šeit ir cits gaiss. - Ruta dziļi ieelpoja.- Tas ir dzīvs gaiss. Ne miris.

Buhers uzmanīgi palūkojās viņā. Rutas seja bija mazliet piesārtusi, un viņas acis piepeši mirdzēja. Jā, tas ir dzīvs gaiss. Tas smaržo. Tas nesmird.

Viņi stāvēja pie papelēm. - Mēs varam apsēsties šeit, - viņš sacīja. - Neviens mūs nevajās. Mēs varam pat dejot, ja gribam.

Viņi apsēdās. Viņi vēroja kukaiņus un tauriņus. Nometnē viņi bija redzējuši tikai žurkas un zilgani spīdīgās mušas. Viņi dzirdēja strauta čalas pie papelēm. Tas bija tīrs un tecēja ātri. Nometnē vien​mēr bija par maz ūdens. Šeit tas tecēja un to neizmantoja. Pie daudz kā vajadzēja pierast no jauna. Viņi devās tālāk lejā pa nogāzi. Viņi nesteidzās un bieži atpūtās. Tad nāca ieleja, un, kad viņi beidzot atskatījās, nometne bija pazudusi. Viņi sēdēja ilgi un klusēja. Nometnes tur vairs nebija un arī izpostītās pilsētas ne. Viņi redzēja tikai pļavu un virs tās maigās debesis. Viņi sajuta sejās liego vēju, un šķita, ka tas pūstu caur pagātnes melnajiem pinekļiem un maigām rokām tos grūstu prom. Tā varbūt ir jāsāk, Buhers domāja. No paša sākuma. Ne ar sarūgtinājumu un atmiņām, un naidu. Ar vienkāršāko. Ar sajūtu, ka esi dzīvs. Nevis ka tomēr vēl esi dzīvs, kā nometnē. Vienkārši - ka esi dzīvs. Viņš juta, ka tā nebija bēgšana. Viņš zināja, ko Nr. 509 no viņa bija gribējis: lai viņš būtu viens no tiem, kuri visam izietu cauri - nesalauzti, lai varētu liecināt un cīnīties. Un viņš piepeši arī saprata, ka tā atbildība, ko viņam bija devuši mirušie, tikai tad nebūtu par smagu nastu, ja tai pievienotos šī skaidrā, spēcīgā sajūta, ka esi dzīvs, un viņš spētu to saglabāt. Tā viņu vadītu un dotu divkāršu spēku: neaizmirst un arī neaiziet bojā atmiņu dēļ - tā, kā to bija

domājis Bergers atva​doties.

- Ruta, - viņš sacīja pēc kāda laika. - Ja cilvēks visu sāk no paša sākuma kā mēs, manuprāt, viņam paveras iespēja kļūt ļoti lai​mīgam.

Dārzs ziedēja; bet, kad viņi nokļuva pie baltā nama, viņi redzēja, ka aiz tā bija nokritusi bumba. Tā bija izpostījusi visu ēkas aizmugurējo daļu; neskarta bija palikusi tikai fasāde. Pat kokā grieztās ieejas durvis vēl stāvēja savā vietā. Viņi tās atvēra; bet tās veda uz gruvešu kaudzi.

- Tas nekad nebija nams. Visu šo laiku.

- Labi, ka mēs nezinājām, ka tas ir sagrauts. - Viņi saskatījās. Viņi bija domājuši - cik ilgi tas stāvēs, tik ilgi būs dzīvi arī viņi. Viņi bija ticējuši ilūzijai. Drupām ar fasādi. Kāda ironija - un tajā pašā laikā savāds mierinājums. Tas bija viņiem palīdzējis, un beigās tikai tas bija svarīgi.

Viņi neatrada nevienu mirušo. Māja laikam bija pamesta tad, kad tai trāpīts. Sānos, zem gruvešiem, viņi ieraudzīja šauras durvis. Tās greizi turējās eņģēs, un aiz tām bija virtuve.

Mazā telpa tikai daļēji bija sagrauta. Pavards bija vesels, un tur bija pat dažas pannas un katli.

Pavarda dūmvadu varēja atkal viegli piestiprināt un izvadīt pa izdauzītu logu. - To var iekurināt, - Buhers teica.

- Ārā ir pietiekami daudz malkas.

Viņš pārlūkoja drupas. - Šeit apakšā ir matrači. Pēc pāris stundām tos varēs dabūt laukā. Sāksim tūlīt.

- Šī nav mūsu māja.

- Tā nevienam nepieder. Uz dažām dienām mēs taču varam pa​likt šeit. Iesākumam.

Vakarā viņiem virtuvē bija divi matrači. Viņi bija atraduši arī kaļķiem klātas segas un vienu nesalauztu krēslu. Galda atvilktnē glabājās dažas dakšiņas, karotes un nazis. Pavardā kurējās uguns. Dūmi pa dūmvadu plūda prom pa logu. Buhers ārā turpināja jaukties pa gruve​šiem.

Ruta bija atradusi spoguļa lausku un noslēpusi to kabatā. Tagad viņa stāvēja pie loga un lūkojās tajā.

Viņa dzirdēja Buhera saucienus un atbildēja, taču viņa nenolaida acis no tā, ko redzēja. Sirmi mati; iekritušas acis; skarba mute ar lieliem tukšumiem, kur vajadzēja būt zobiem. Viņa skatījās ilgi un nesaudzīgi. Tad iemeta spoguli ugunī.

Ienāca Buhers. Viņš bija atradis vēl vienu spilvenu. Debesis pa to laiku bija kļuvušas ābolzaļas, un vakars bija ļoti rāms. Viņi lūkojās ārā pa sasisto logu un piepeši aptvēra, ka bija vieni. Šī sajūta viņiem bija gandrīz sveša. Nometnē vienmēr bija ļaužu bari, pārpildītas barakas, jā, pat pārpildītas atejas. Bija labi, ka bija biedri; tomēr bieži bija arī nomācis tas, ka cilvēks nevarēja būt viens. Tas bija atgādinājis veltni, kas cilvēku „es” pārvērta par masu „es”.

- Savādi ir pēkšņi būt vienam, Ruta.

- Jā. It kā mēs būtu pēdējie cilvēki.

- Ne pēdējie. Pirmie.

Viņi nolika vienu no matračiem tā, ka varēja lūkoties ārā pa atvērtajām durvīm. Viņi attaisīja dažas kārbas un ēda; tad abi līdzās apsēdās durvīs. Gruvešu kaudzes abās pusēs pletās vakara blāzma.

[1] Leģendārais „mūžīgais žīds”, kam bija lemts klejot pa pasauli līdz pastardienai. (Tulk. piez.)

[2] „Vācija, Vācija pāri visam!” (Vācu val.)

[3] Baleta deja solo dejotājam un solo dejotājai (Tulk. piez.)

[4] Piedodu grēkus. (Latīņu val.)

[5] Ticu vienam Dievam… (Latīņu val.)

[6] Ticu tāpēc, ka tas ir muļķīgi… (Latīņu val.)

[7] Pēc Jaunās Derības – nabaga slimnieks. (Latīņu val.)

[8] Bībeles tēls. (Tulk. piez.)

[9] Rommels Ervīns (1891 – 1944), nacistiskās Vācijas militārais darbinieks. (Tulk. piez.)

[10] Vai šis ir tas kuces dēls? (Angļu val.)

[11] Jā, kungs. (Angļu val.)

[12] Lieciet, lai viņš tur pastrādā. Nošaujiet, ja nepratīs uzvesties. (Angļu val.)

[13] Nomierinies, mēs par to parūpēsimies vēlāk. (Angļu val.)

[14] Pēc angļu ģenerāļa sera Henrija Haveloka (1795 – 1857). (Tulk. piez.)