Gadsimtu noslepumi-1

Annotation GADSIMTU NOSLĒPUMI-1 «Tūkstošgadu noslēpums» —tas ir dokumentāls piedzīvojumu stāsts, piedzīvojumu novele, eseja, apraksts, reportāža… Ftss, kas satrauc. šī grāmata ir ceļojums pagātnē, notikumos, kuru atbalsis aizsniedz mūsu ausis, prātus un rosina iztēli. Dramatiski un mīklaini notikumi, kas nav aizmirstami un uzbango no jauna. Kā, piemēram, baisi teiksmainais Drakula, kuram vēl šobaltdien netrūkst cienītāju un — pat sekotāju.

Grāmatā apkopoto dokumentālo vēstījumu autori ir ārvalstu vēsturnieki, ģeogrāfi, rakstnieki, žurnālisti, kas gadiem un gadu desmitiem pētījuši kādu noslēpumu un izdarījuši savus —ļoti negaidītus un pārsteidzošus atklājumus. šā pirmā sējuma pirmās daļas centrālā tēma ir Kristofora Kolumba Amerikas atklāšana. Pavisam nesen cilvēce nosvinēja šā ievērojamā notikuma 500. gadadienu. Tomēr vēl aizvien nerimst zinātnieku strīdi par dženovieša prioritāti. Vai tiešām atklājējs ir viņš? lasītāju gaida šķietami visneticamākās versijas un hipotēzes. Kas zina, vai neatklāsies kāds līdz šim arhīvu papīros paslēpies dokuments, kurš parādīs, kas palīdzēja jūrasbraucējam izvēlēties vienīgo pareizo ceļu uz Jauno pasauli. otrajā sējumā lasiet pētījumu par senajiem akmeņiem Peru, kurā pierakstīts ka cilvēks tomēr bijis dinozauru laikabiedrs. Vēl būs aprakstītas no augiem gatavotas indes, ar kurām iezieda bultu uzgaļus.

Neparasti vēstījumi par. atraktām pazemes alām, patiesība par Čkalovu un viltus valdnieciAnastasiju un ..citām vēsturiskām personām. Vārdo sakot- par seniem noslēpumiem, kas beidzot nākuši gaismā. Arī šo stāstu autori paši ir interesantas personības.

Nākamais sējums stāstīs par vēsturiskiem notikumiem un leģendārām personībām, par senajām indēm, kuras gatavoja no augiem, un citiem seniem noslēpumiem.

No krievu valodas tulkojusi MAIJA STURNIECE Mākslinieks VILNIS LAPIŅŠ ТАЙНЫ ТЫСЯЧЕЛЕТИЙ © Издательский дом "Вокруг света" ©"Juventa", Rīga, 1996 © М

Stūrnieces tulkojums latviešu valodā Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis GADSIMTU NOSLĒPUMI-1 Pirmā dala Berijs Fells 1. ĶELTI AMERIKA 2. LĪBIEŠI NO ZUNJU CILTS 3. KELTIBERI 4. ĒĢIPTIEŠU KLĀTBŪTNE Tims Severins Roberts Entertains Žaks de Maije Frederiks Pols Simons vīzentāls Otra dala Ludmila Kostjukova Jurijs Supruņenko Žoržs Valī Aleksejs Slučevskis Ņikita Krivcovs Ļevs Vjatkins Ļevs Vjatkins Saturs

GADSIMTU NOSLﾄ単UMI-1

Pirmā dala Jau pirms Kolumba…

Berijs Fells Amerika pirms kristus dzimšanas

1. ĶELTI AMERIKA Arheoloģiskie izrakumi un teorētiskie pētījumi ir pierādījuši, ka Jaunanglijas seno akmens celtņu sienās iecirsto ogamiskā raksta zīmju autori ir neviens cits kā Ibērijas pussalas ķelti. Visticamāk, ka ķelti radījuši arī pašas celtnes, uz kurām uzraksti atrasti. Acīm ndzams ir arī tas, ka ķelti vai viņu kaimiņi feniķieši bijuši diezgan attīstīti un varējuši doties uz Ameriku, lai apmestos viņiem iepatikušajās zemēs.

Ziņas, kas ir mūsu rīcībā, vēlreiz apliecina, ka turp patiešām bija pārcēlies liels daudzums ķeltu.

Sevišķi daudz ķeltu apmešanās vietu atklāts Jaunanglijā. To pierāda fakts, ka Amerikā atrastie uzraksti ķeltu valodā nekādā ziņā nevar būt amerikāņu izgudrojums.

Tagad ir īstais laiks pastāstīt par ķeltiem kā tautu, par viņu izskatu un dzīvesveidu. Un tikai pēc tam par viņu dzīvi Amerikā.

Vispirms par ķeltu izskatu. Daudzi antīkie autori, piemēram, Jūlijs Cēzars, Strabons, Sicīlijas Diodors, atstājuši mums gailu un seno bretoņu aprakstus. Tie bijuši gaišmataini, zilacaini, enerģiski, plātīgi un kauslīgi cilvēki, drosmīgi karotāji. Ķeltiem ļoti patikušas rotaslieta. Karavīri, kā arī citi cilts vīrieši nevalkāja apģērbu siltā laikā, kad bija pieņemts karot, sievietes valkāja drānas; kā vieniem, tā otrām lielā cieņā bija masīvi metāla riņķi,' ko valkāja ap rokām un kaklu, un jostas ar metāla rotājumiem. Ķelti mitinājās primitīvās, no koku zariem pītās būdās, ko uzslēja meža biezoknī izcirstos laukumos.

Būdas pārklāja zvērādām. Ziemā vīrieši valkāja apmetņus no zvēru ādām, bet cilts vadoņi — no dārga auduma, ko pirka no feniķiešu vai citiem tirgotājiem. Šie apraksti, visdrīzāk, attiecas uz Francijas, Bretaņas, Ziemeļitālijas un Ziemeļgrieķijas ķeltiem.

Tie ķelti, kuri ap 1000. g. p. m. ē. no Francijas pārcēlās uz Ibērijas pussalu, drīz vien sajaucās ar tautām, kas bija to apdzīvojušas līdz viņu iebrukumam. Ļoti iespējams, ka Ibērijas pamatdzīvotāji bijuiši mūsdienu basku senči. Šo teoriju pirmais izvirzīja dabas pētnieks un ceļotājs Vilhelms fon Humbolts.

Viņš uzskatīja, ka ibēri apmetušies Eiropā ilgi pirms ķeltiem — akmens laikmetā —, bet pēcāk iekarotāju ciltis — ķelti un teitoņi — viņus izspieduši. Pēc Humbolta domām, tumšmatainie īri, kā arī ciltis, kas apdzīvoja Skotiju, Francijas dienvidus, lielu daļu Spānijas un Portugāles, cēlušās no Ibērijas pussalas baskiem, kuru valodu ietekmēja saskarsme ar tām ciltīm, kuras vēlāk iebruka vinu zemē.

Humbolta teorija neguva atzinību galvenokārt tāpēc, ka valdīja uzskats: ibēru uzraksti, kas saglabājušies Spānija un Portugālē, ir seno ibēru valodā. Šķita, ka uzrakstus nevienam neizdosies atšifrēt. Taču šis viedoklis neapšaubāmi bija maldīgs.

Patiesībā lielākā daļa uzrakstu, ko piedēvēja senajiem ibēriem, ir pūniešu valodā, kaut arī tikušas izmantotas ibēru rakstu zīmes. Dažu uzrakstu autori ir arī baski. Piemērs tam ir iegravējums karalienes Benherdas kapa plāksnē. Tomēr lielākoties uzrakstu autori bijuši ķelti. Un tā esam atgriezušies Humbolta teorijas sākuma punktā. Esmu tās piekritējs un uzskatu, ka tumšmatainie īri, skoti un gaili, kā arī tumšmatainie ķelti radušies, senatnē sajaucoties ķeltiem un Ibērijas pussalas baskiem. Savstarpēji ietekmējo​ties dažādām valodām, basku valoda tika gandrīz pilnīgi izspiesta.

Tāpēc, manuprāt, gluži dabiski to Ibērijas pussalas ķeltu vidū, kuri šķērsoja Atlantiju, bija jābūt daudziem tumšmatainiem Ibērijas basku pēctečiem, lai gan bija pārstāvēta arī tā ķeltu valodu grupa, pie kuras pieder īru valoda. Visticamāk, ka visi gaišmatainie un tumšmatainie pārceļotāji sajaucās tāpat kā mūsdienu Amerikas iemītnieki.

Bet ko mēs redzēsim, ja papētīsim skeletus? Vai tie ne- pavēstīs mums kaut ko par cilvēkiem, kuri reiz bijuši? Piemēram, vai viņi bijuši liela vai maza auguma. Par apģērbu, kādu viņi, iespējams, valkājuši. Tā ir laba doma, taču pagaidām mums nav skeletu, ko varētu pētīt Toties ir milzum daudz kapa plākšņu ar ogamiskajā rakstā iecirstiem mirušo vārdiem. Taču diemžēl mirstīgo atlieku zem tām nav…

Kāpēc? Tāpēc, ka XVIII gadsimtā visas patlaban zināmās kapu plāksnes vietējie zemes īpašnieki tika pārvietojuši no to sākotnējām vietām, un nu tās veido akmens sienas, kas apjož fermeru laukus

Jaunanglijas jaunaudzēs.

Kad šie akmeņi pirmoreiz tika identificēti kā kapakmeņi, mēs cerībā atrast senās apbedījumu vietas mēģinājām iztēloties, kā būtu varējuši rīkoties kolonisti fermeri. Līdz pat šim brīdim mums tas nav izdevies. Mūs ir kavējuši daudzi apstākļi. Gandrīz visas Jaunanglijas klintis senatnē veidojušās no granīta, gneisa un kristāliska slāņa ar augstu skābes saturu. Tas nozīmē, ka ari augsne tur ir ļoti skāba, un diez vai tādā augsnē vairākus gadsimtus varētu saglabāties turienes seno iedzīvotāju kauli. Turpretī ķeltu apdzīvotās vietas Francijā un Anglijā ir ar kaļķakmeni un mālu bagāti apgabali, turienes augsne ir sārmaina, tādā kauli saglabājas daudz ilgāk. Taču mēs ceram noteikt seno apbedījumu vietas pēc seno cilvēku materiālās kultūras akmens priekšmetu atliekām. Šos priekšmetus novietoja līdzās mirušajiem.

Par nožēlošanu, visi metāli, atskaitot zeltu, skābās augsnēs ar laiku sairst, taču akmens rotaslietas varētu būt saglabājušas un, iespējams, guļ kaut kur, gaidīdamas savu izpētītāju. Pēdējos gados atrasts daudz bronzas dar​barīku un ieroču, piemēram, šķēpu uzgaļi, dunči un zobeni Visticamāk, tos darinājuši ķelti, taču līdz šim brīdim muzeji, kuriem šie darbarīki un ieroči nodoti, uzskata tos par bronzas laikmeta materiālās kultūras priekšmetiem, ko Amerikā ieveduši un «pazaudējuši» mūsdienu kolekcionāri. Patlaban šos priekšmetus pēta Džeimss Vaitels. Viņš publicējis vairākus darbus pēc šo pētījumu materiāliem. 1924. gadā Madisonā Menas štatā tika atklāta vesela bronzas dunču noliktava. Viljams Godvins neveiksmīgi centās tos glābt Atliek cerēt, ka tie, kuri uzgājuši sencilvēku materiālās kultūras priekšmetus, reiz mitēsies turēt savu atradumu noslēpumā. Līdz šim gan mums nav izdevies atklāt nevienu apbedījumu vielu, kur pirms mums kāds jau nebūtu pabijis.

Lielāko daļu no tā, ko Cēzars rakstījis par ķeltu dzīvi Eiropā, var attiecināt arī uz Jaunanglijas ķeltiem. Manuprāt, arī viņi mituši zvērādām pārklātās, no koku zariem slietās būdās. Protams, no tām nav saglabājušās nekādas pēdas ne Eiropā, ne Amerikā. Nav šaubu, ka arī Jaunanglijas ķelti nodarbojušies ar medniecību, lai gan netālu no Mātes dievības tempļa Dienvidvudstokā atrastās dzirnavas graudu malšanai varētu būt arī ķeltu darinājums. Apģērbs Amerikas ķeltiem bija tāds pats kā Eiropas ķeltiem. Lielākoties to šuva no zvēru ādām. Turīgākie ļaudis pirka apģērbu no feniķiešu tirgoņiem, maksājot par to ar ādām un metāliem.

Tas viss, protams, ir tikai hipotēze. Kādus vēl veidojumus bez kapu plāksnēm, zem kurām neviens nav apglabāts, atstājuši ķelli?

Tie ir tā sauktie megaliti — celtnes no neapstrādātiem akmeņiem ar akmens jumtiem un durvju pārsedzēm. Katrs celtni veidojošais bluķis vien sver vairākas tonnas. Interesanti, ka celtnes, ļoti līdzīgas amerikāņu megalitiem, sastopamas ari Eiropā, turklāt bijos apgabalos, kur dzīvojuši ķelti. Taču valda pieņēmums, ka daudzas no masīvajām celtnēm ir celtas nevis ķeltu, bet viņu priekšteču rokām.

Grāmatas, kurās aprakstīti ķelti, maz skar megalitu problēmu un gandrīz neko nestāsta par to, kādas mājas cēluši ķelti. Rodas iespaids, ka Eiropas ķelti bijuši gudri un civilizēti, taču nez kāpēc piemirsuši uzbūvēt kaut vienu celtni. Taču Eiropas arheologu megalitu problēmai veltītie pūliņi nesniedz atbildi uz jautājumu — kas īsti tos cēlis?

Vai nav savādi, ka Amerikā, it sevišķi Jaunanglijā, mēs varam sastapt visus galvenos megalitu tipus, kurus savās valstīs atklājuši mūsu Eiropas kolēģi, taču uz vairākuma Amerikas megalitu ir uzraksti, kuros izmantotas ogamiskā raksta zīmes, kas liecina par to ķeltisko izcelsmi. Varbūt Jaunanglijā, tāpat Eiropā, bijuši savi noslēpumaini megaliti, kas vēlāk ieinteresējuši ķeltus, un viņi atstājuši uz tiem savus uzrakstus? Manuprāt, šī hipotēze nav pārliecinoša. Pēc manām domām, Jaunanglijas megaliti ir ķeltu roku būvēti. Fakts, ka uz ķeltu celtajiem megalitiem Eiropā nav oga- misko rakstu, liecina drīzāk par to, ka pēc kristietības pieņemšanas garīdznieki aizliedza savām draudzēm pat tuvoties pagānu tempļiem, bet, ja garīdzniecības vajadzībām bija nepieciešami akmeņi, pagānu darinājumi pārvērtās baznīcās vai klosteru cellēs. Un pirmām kārtām tika iznīdēti kristiešus zaimojošie seno pagānu uzraksti.

Eksistē pārliecinoši pierādījumi, ka Eiropas megaliti tiešām ir ļoti seni veidojumi, kas būvēti vēl pirms ķeltu ierašanās. Taču ķelti un dažkārt arī romieši šīs būves izmantojuši. Tomēr tas nebūt nenozīmē,

ka visi megaliti celti pirms ķeltu ierašanās Eiropā vai ka ķelti nebūtu bijuši spējīgi vajadzības gadījumā ko uzbūvēt. Bet tagad aplūkosim galvenos, megalitu veidus.

Sava dīvainā izskata dēļ visplašāk pazīstami ir dolmeni, kas bretoņu valodā nozīmē «akmens galdi». Īrijā tos dēvē citādi, taču īru apzīmējumi nav tik izplatīti, tāpēc tos nepētīsim. Dolmeni visbiežāk ir pieminekļi cilšu vadoņiem. Tie celti arī, lai atzīmētu kādu svarīgu nolikumu. Dolmena galvenā sastāvdaļa — milzīgs akmens bluķis, kura svars varēja pārsniegt pat 10 tonnas, novietots uz trim, četriem vai pieciem vertikāliem akmeņiem — kājām. Lieliski dolmenu paraugi atrasti Barletā Ņūhempšīras štatā un Nortsalemā Masačūsetsas štatā. Dolmeni ir arī Menā un Vestportā Masačūsetsas štatā, tikai tur tie ir nedaudz mazāki. Šie Amerikas dolmeni ir ļoti līdzīgi Eiropā un Tuvajos Austrumos atrastajiem. Pierādīts, ka Tuvo Austrumu dol​meni ir vissenākie, tie celti ilgi pirms ķeltu parādīšanās Eiropā. Tas nozīmē, ka dolmena ideja atceļojusi uz Eiropu no Austrumiem. Neviens no Eiropas arheologiem vai ģeologiem ne reizes nav paudis domu, ka dolmeni būtu veidojušies ledāju ietekmē. Jo tādās valstīs kā Sīrija ledus laikmeta nav bijis, taču dolmeni tur sastopami itin bieži. Dažkārt uz klints radzēm kalnos var atrast tā sauktos erā- tiskos laukakmeņus, ko tur atstājuši ledus blāķi, slīdēdami lejup un raudami akmeņus sev līdzi, taču nav izdevies uziet nevienu ledāja veidotu dolmenu; tas ari nav iespējams. Ledājam nav pa spēkam novietot vertikāli vairākus vienāda augstuma akmeņus un pēc tam rūpīgi uzvelt tiem virsū milzīgu granīta pārseguma akmeni. Taču daži amerikāņu arheologi, sastopoties ar dolmeniem, vēl joprojām turpina spītīgi apgal​vot, ka tos veidojis ledājs.

Visi Amerikā atrastie dolmeni pieskaitāmi to senākajam tipam, ir to vienkāršākais paveids. Īrijas dolmeni ir samērā nelieli, tie līdzinās Bērntmauntinas dolmeniem Masačūsetsas štatā, un mūsu īru kolēģi uzskata tos par kapenēm, kas sākotnēji bijušas apbērtas ar zemi, ko vējš laika gaitā aiz​pūtis projām.

Dolmenu būve, it īpaši to, kuri atrodas augstu kalnos, droši vien prasīja milzīgu darbu. Vispirms tika novietoti vertikālie bluķi — kājas, tad tiem uzbēra prāvu zemes pauguru, pa kuru uzvēla un noguldīja velvi noslēdzošo akmeni. Kad tas bija uzdabūts savā vietā, zemi aizvāca prom, un milzu bluķis gulēja uz balstiem.

Analogā veidā tika celts ari otrs megalitu tips, kas bieži sastopams Jaunanglijā, bet retāk — kaimiņu štatos. Tās ir tā sauktās akmens kastes — taisnstūra vai apaļas celtnes, kuru sienas veido veseli bluķi vai lieli akmens gabali un jumtu — pustonnu līdz tonnu smags akmens klucis, bet lielāka tempļa gadījumā vairāki bluķi, katrs līdz trīs tonnu smags. Līdzīgas būves sastopamas arī Eiropā. Tās datētas šādi: vienas — pašas senākās, dēvētas par Skotijas akmens kastēm, — romiešu valdīšanas laiks; citas — vēlāka laika — bronzas laikmets. Visas vai vismaz lielākā daļa no tām izmantotas kā apbedījumu vietas. Visjaunākās — Skotijā un Īrijā — kalpoja par patvērumu ģimenēm, piemēram, kad iebruka skandināvi.

Amerikas akmens kastes tiek uzskatītas par kolonistu fermeru veidojumiem un dēvētas par «pagrabiem ar jumtu». To, ka šāds uzskats par megalitiskajām celtnēm ir absurds, pierāda fakti. Spriediet paši.

Tāpat kā Eiropā, arī Jaunanglijā akmens kastes aizvien ir orientētas uz austrumiem ar nelielu novirzi, kas izskaidro​jama ar Saules virzības ap Zemi periodu.

Ass, kas iet gar Jaunanglijas akmens kastēm, gandrīz pilnīgi sakrīt ar šādām astronomiskajām asīm: a) ar asi, kas norāda uz austrumiem, ar novirzi nulle, kur pavasara un rudens ekvinokcijas dienās lec saule; b) ar asi, kuras novirze ir + 23,5 grādi, kas norāda uz austrumiem, kur ziemas saulgriežu dienā lec saule; c) ar citām stingri noteiktām astronomiskajām asīm, piemēram, ar asi, kas rāda uz dienvidiem, debess ķermeņu maksimālā augstuma virzienā virs horizonta. Ar šīs ass palīdzību sencilvēki, izmantojot astrolabu, noteica platuma grādus.

Durvju pārsedzes ārējo vai apakšējo virsmu rotā veltījumi ķeltu dieviem, sevišķi bieži — dievam Bālam. Uzrakstos izmantots ogamiskais alfabēts. Veltījumos drīkstēja būt minēts dieva vārds, un tie varēja būt rakstīti kā feniķiešu valodā, tā ari izmantojot ogamisko alfabētu. Veltījumi var būt izvietoti arī uz portika vertikālajām plātnēm.

Parasti arī griestu seguma iekšējā virsma klāta uzraks​tiem, kuru vidū sastopami fallveida ornamenti.

Labi saglabājušās megalitiskās akmens kastes, piemēram, Sautvudstokas panteona apmeklējums atstāj neizdzēšamu iespaidu. Griestu plātnes, kastes izmēri, kā arī tās vecums izraisa bijību. So templi grezno veltījumi Saules dievam Bālam. Var izšķirt arī fragmentus no veltījumiem citiem dieviem. Tāpēc liekam priekšā saukt šo pieminekli par panteonu. Tas orientēts uz turieni, kur ziemas saulgriežu dienā lec saule, novirze - mīnus 23,5 grādi. Līdz pat mūsdienām saglabājies zemes paugurs, zem kura atrodas templis. Uz pauguru aug lieli koki. Durvis ir tik augstas, ka pat visgarākie cilvēki var ieiet nepieliecoties, kas akmens kastēm nepavisam nav raksturīgi.

Tempļa tālākajā stūri virs altāra vienmēr ir ierīkota kvadrātveida atvere, pa kuru izkļūt dūmiem; tā var būt izdobta apaļā akmens bluķī ar diametru 2 pēdas vai arī no vairākiem akmeņiem izveidots dūmvads. Dūmvada atvere mēdza > būt arī trīsstūrveida ar ventilācijas tornīti uz jumta. Visas šīs ietaises, visticamāk, liecina par to, ka altārī tempļa tālā​kajā stūrī pastāvīgi degusi uguns.

Mums nav izdevies noteikt dievu, kam veltīti šie tempļi, saistību ar celtņu astronomisko orientāciju.

No diviem Vud- stokā celtiem tempļiem viens orientēts uz denvidiem, otrs- uz turieni, kur ziemas saulgriežu dienā lec saule. Mazais, Bālam veltītais templis Sautrojaltonā Vermontas štatā ar nulles novirzi orientēts turp, kur pavasara un rudens ekvinokcijas dienā lec saule; otrs, kas atrodas netālu, orientēts tieši uz dienvidiem.

Papildu rotājumi uz sienām vai griestiem veltīti galvenokārt tai dievībai, kurai par godu templis celts. Tā nelielo dieva Bāla templi grezno simbols kvadrāts, veltījums Sau: Ies dievam. Uz Mātes dievības Bjanu tempļa griestiem pie dīķa Sautvudstokā Vermontā iecirsts un izkrāsots feniķiešu Mātes dievības Tanitas attēls. Falliskajiem simboliem, visticamāk, nav nekāda sakara ar veltījumiem šīm dievībām, jo liels faila attēls rotā griestus Bjanu templī Sautvudstokā Vermontā, bet mazi — panteonā, kas atrodas turpat Kāpēc šo celtņu, tempļu (tas ir pierādīts), garās asis orientētas uz to vai citu horizonta pusi, kur lec saule? Pirmā atbilde ir šāda. Tipisks ķeltu templis - tas ir taisnstūris ar šauru durvju atveri austrumu sienas vidū un atveri dūmu izvadīšanai (tātad arī altāri) pretējā tempļa galā jeb rietumu sienā. Tās novietotas paralēli asij. Logu templim nav, un gaisma tajā iespīd vienīgi pa durvīm. Iedomājieties, ka stāvat Sautvudstokas templī Vermontas štatā. Garā ass orientēta ar novirzi mīnus 23,5 grādi un rāda uz austrumiem. Tātad tajās trijās vai četrās ziemas dienās, kad saule atrodas visvairāk dienvidos (pašlaik tas notiek no 21. līdz 23. decembrim), cilvēks, kas stāv pie altāra, paskatījies pār plecu uz durvīm, redz saullēktu. Nevienu citu dienu gadā viņš saullēktu neredzēs. No tā izriet, ka tempļi tika šādi orientēti, lai noteiktā gada dienā vai dienās, kā bija izdevīgi garīdzniekiem, ticīgie piedzīvotu dramatiskus notikumus. Šajā gadījuma tās ir ziemas svētku dienas. No tā izriet loģisks secinājums, ka ikviens templis bija saistīts ar kādiem ķeltu gada svētkiem, tāpat kā kristiešu baznīcas, kuras tika veltītas kādam no svētajiem, kuriem katram bija sava diena gadā. Šajā dienā attiecīgās baznīcas draudzei bija svētki.

Saulgriežu laikā saule virzās samērā lēni, tāpēc svētki ziemas un vasaras vidū ilga vairākas dienas.

Turpretī ekvinokcijas dienās saule virzās ātrāk, tāpēc pavasara un rudens svētki ilga tikai vienu dienu un notika rītausmā. īsie svētki tika uzskatīti par mazsvarīgākiem, tāpēc nav brīnums, ka tādi tempļi kā, piemeram, dievam Bālam veltītais Sautrojal- tonā Vermontas štatā, kura ass orientēta uz austrumiem un rietumiem uz punktiem, kur saule lec un riet ekvinokcijas dienās, nav lieli un to apdare ir krietni vienkāršāka. Tātad var secināt, ka cilts saieti nenotika ekvinokcijas temp​ļos, bet tiem līdzās, kur priestieri veica savus astronomis​kos vērojumus.

Tādējādi iznāk, ka ar ķeltu reliģiskajiem uzskatiem saistītās dabas parādības ietekmēja viņu kulta ēku orientāciju uz attiecīgām debess pusēm. Šīs tradīcijas aizsākums meklējams senatnes Saules kultā, un daži no simboliem, kas izplatīti Vecajā pasaulē vietās, kur senatnē pielūdza sauli, atrodami uz ķeltu tempļu sienām Jaunanglijā. Tie vērojami arī Ziemeļamerikas indiāņu apmešanās vietās. Nav šaubu, ka indiāņu šamaņi iepazina šos simbolus saskarsmē ar senajiem Amerikas kolonistiem, piemēram, ar ķeltiem.

Saule, kas dāvāja siltumu un veicināja augu augšanu — gan koku mežā, gan lauksamniecības kultūru — un kuras pavasara atmoda sakrita ar zvēru mazuļu nākšanu pasaulē, tika uzlūkota par Dzīvības dāvātāju. Šis nosaukums pirmoreiz parādās senajā semītu «Radīšanas himnā», kas saglabājusies pimu tautā, kura dzīvo Arizonā un Meksikā. Ķeltu tempļu astronomiskā orientācija Jaunanglijā ir acīm redzams fakts, kas apgāž hipotēzi, it kā akmens kastes būtu jau mūsdienu kolonistu būvēti pagrabi. Fermeri, kuri XVIII gadsimtā līda līdumus, bija zemnieki, ieceļotāji no Anglijas un Velsas, Skotijas un Īrijas. Viņu vārdi saglabājušies Jaunanglijas pilsētiņu arhīvos un pieminekļos, kas uzstādīti sabiedriskās vietās, kā arī lauku kapsētās, piemēram, Sautvudstokā, pašā tempļu valstības sirdī. Te uz pirmo kolonistu kapu plāksnēm mēs lasām, kā sauca tos tēvus un mātes, kuri pirmie nokļuva Sautvudstokā, viņu bērnu un citu radinieku vārdus. Vienkāršie uzraksti liecina par to, ka cilvēki, kas apglabāti zem šīm plāksnēm, protams, nav bijuši ne astronomi, ne filozofi, kam bijušas zināmas pries​teru gudrības.

Menhiri, ko dēvē arī par vertikālajiem akmeņiem, ir viena no raksturīgākajām ķeltu apdzīvoto apvidu iezīmēm kā Eiropā, tā ari Jaunanglijā. Tiesa gan, Amerikā vēl līdz šai dienai nav atrasti tik iespaidīgi paraugi kā gigantiskie Bre- taņas menhiri. Daži no tiem atgādina pieminekļus kritušiem varoņiem. Citi, iespējams, uzstādīti par godu kaujā izcīnītai uzvarai, kronēšanas ceremonijai vai kādam citam svarīgam, taču mūsdienās aizmirstam notikumam. Mēs esam savākuši daudz fotouzņēmumu, kuros attēloti Vermontas menhiri, daži no tiem pašlaik guļ zemē, taču, ja tagadējie zemes īpašnieki vēlēsies, tos var no jauna uzstādīt. Menhiri bieži tika izvietoti grupās pa trim akmeņiem, visbiežāk — taisnā līnijā.

Gēli vēl tagad uzskata ciparu 3 par maģisku skaiUi. Studiju gados es strādāju Skotijā un tur dzirdēju šo seno lūgšanu: Skaitli trīs! Imī piepildās mans sapnis.

Skaitli trīs! Palīdzi manai mīļotajai.

Skaitli trīs! Lai redze man asa Un solis — drošs.

Lai mans solis ir drošs.

Kromlehi, aplī izvietoti akmeņi, dažkārt pat divkāršā, kuru vidū var atrasties galvenais akmens, arī ir raksturīgi vietām, kur dzīvojuši ķelli. Šajā ziņā Vermonta un Konek- tikuta, Bērntmauntina un Masačūsetsa, kā arī citi Jaun- anglijas rajoni ir līdzīgi cits citam. Īrijā riņķa rādiuss, kurā izvietoti akmeņi, var sasniegt 10 un vairāk pēdu. Amerikas kromlehi apjoma ziņā neatpaliek no Eiropas. Vieni acīmredzot kalpoja kulta rituāliem, otrus izmantoja ķeltu astronomi (tajos ar akmeņiem iezīmētas asis no austrumiem uz rietumiem), trešie, mūsuprāt, noderēja par nožogojumu apbedījumu vai apmetņu vietām.

Aplis ir dievu aizstāvības simbols, arī mūsdienu zvejnieku lūgšanās ir rindas, kuru saknes, iespējams, meklējamas pagānu laikos, kad aplis bija Saules dieva Bāla simbols.

Sargi mani, Dievs, Ņem savā lokā, Tev pieder mani vārdi, Dievs, Tev pieder mani vārdi, Dievs, Tev pieder manas domas.»

Pēdējā divrinde, iespējams, nākusi klāt jau pēc kristie​tības ieviešanas.

Kad senais ķelts atstāja šo pasauli, aizgājēja draugi un radinieki rīkoja bēres un pēc skalas mirušā

apraudāšanas viņa miesas atdeva zemei. Daudzi Jaunanglijas senie varoņi atdusas zaļo pakalnu vidū zemē, pa kuru viņi reiz staigājuši. Pieticīgie kapakmeņi saglabājuši vienīgi viņu un viņu tēvu vārdus. Tic ir to vārdu senās formas, kādus arī tagad dod ķeltiem: Da vai Dans, Lu vai Leo, Hū vai Hjū, Johans (Evans vai Ivans), Gabs (Gevins) un daudzi citi, kuri vēl jāatšifrē. Kalnu ieleju dižā krāšņuma ieskauti, šeit atdusas daudzu mūsdienu amerikāņu ģimeņu tālie senči, kuru saknes ir Eiropā. Šie ļaudis šķērsojuši okeānu un apmetušies uz Amerikas zemes. Vermontas kalnu ganības ir svētīta zeme. Gēliem saglabājusies sena lūgsna, kas runāta tam, kurš atstājis šo pasauli, un kas māca mums padevību: Glabājiet mani naktī Ganību uti ganāmpulku vidū, Aizspiediet manas neredzošās acis, Kā lēmuši dzīves noslēpumainie likumi. Šī atvadu četrrinde veltīta tam, ko dievi saukuši pie sevis. Te ir vietā tipiska ķeltu parafrāze: «Tu — likuma — nesējs — no zvaigznēm — atnākušais» — kāds senatnes filozofijas Dievs radītājs, kā lomu mūsdienās baznīca atvēlējusi Kristum. Vai gan mūsdienu baznīca var mums sniegt ko vairāk par mieru, ko solījuši seno ķeltu dievi? Senais ķelts, domādams par aizkapa dzīvi, uzlūkojis savu nāvi par kaut ko nesvarīgu, kas attiecas tikai uz viņu vien. Varbūt tas ir tas spēka avots, kas palīdzēja viņam šķērsot okeānu un iz​dzīvot naidīgā un nezināmā valstī?

2. LĪBIEŠI NO ZUNJU CILTS Lībiešu pārceļošana uz Amerikas kontinentu līdz šim ir un paliek viena no noslēpumainākajām lappusēm pirmsko- lumba laika Amerikas kolonizācijas vēsturē. Atrastās seno cilvēku materiālās kultūras atliekas nedeva atbildes uz jautājumiem, kad Amerikā ieradušies lībieši un kurā vietā viņi izcēlušies krastā. Mūsu rīcībā bija tikai dažu uzrakstu fragmenti, kas atrasti dažādos reģionos— Kvebekas ziemeļos, Kalifornijā, Arkanzasas un Simaronas upju ielejās —, un nekas vairāk. Tā tas bija līdz 1879. gadam, kad tika nodibināta un sāka darbu ASV Etnoloģijas komiteja. Tā pētīja zunju cilts dzīvi Ņūmeksikā. Tolaik šivi un hopi cilšu noslēpumi jau bija saistījuši profesora Dž. Valtera Fjūkesa (viņš, tāpat kā es, pētīja jūras bioloģiju Hārvarda universitātes Salīdzinošās zooloģijas muzejā) un Džeimsa Stīvensona uzmanību. Viņu, kā arī dažu citu zinātnieku pētījumi ir vairāku ļoti nozīmīgu rakstu pamatā, un tie devuši vielu zunju valodas lingvistiskajai un leksikogrāfiskajai izpētei. Sastādītā šīs valodas vārdnīca rāda, ka zunju valoda pieder pie Amerikas indiāņu valodām. Man liekas, ka līdz šim ne reizes nav mēģināts pierādīt, ka šai valodai ir kaut kas kopējs ar kādas citas valodu saimes valodām.

Kad es Hārvarda universitātes Pībodija arheoloģijas muzejā studēju no Pueblo atvestos materiālus, mani ieinteresēja balts ādas saules disks, kas, kā vēstīja klāt pieliktais uzraksts, atrasts 1891. gadā Ņūmeksikā pēc turienes šivi (zu- nju) reliģiskajiem svētkiem. Uz tā ir lībiešu burti T — M, Ziemeļamerikas pirmatnējo tautu Saules dieva Atuma vārda ēģiptiešu variants. Lībiešu valoda pieder pie semīthamītu valodu saimes ēģiptiešu grupas. To ļoti iespaidojušas Lībijā ieceļojušās ciltis. Rakstība līdzīga feniķiešu (pūniešu) valodai, kur izmanto tikai tos alfabēta burtus, kuri apzīmē līdzskaņus.

Etnoloģijas komisijas 1891. gada piezīmēs ir stāstījums par to, kā doktore Matilde SCvensone piedalījusies zunju cilts ziemas un vasaras saulgriežu svētkos. Viņas apraksts ilustrēts ar fotouzņēmumiem un zīmējumiem, kur uz altāriem mēs redzam pazīstamus Saules dieva kulta motīvus, kas raksturīgi Vidusjūras reģionam, lai gan autore tos par tādiem neuzskata.

Sakarā ar to es ķēros pie zunju valodas etimoloģijas pētīšanas, izmantojot Bernharda Lēmana vārdnīcas no Vīli- nera bibliotēkas un citus krājumus. Rezultātā nācu pie slēdziena, ka zunju valodas saknes meklējamas Ziemeļāfrikas tautu dialektos. Tajā ir daudz līdzības ar koptu (Centrālā Ēģipte) un nūbiešu (Nīlas ieleja) valodu. Sastopami arī daudzi aizguvumi jno kaimiņos dzīvojošo cilšu dialektiem (no algonkinu cilšu dialektiem, kas mita uz ziemeļiem, un meksikāņu cilšu valodām, kas dzīvoja uz dienvidiem), taču pamatā zunju valodas vārdu krājums līdzinās Ziemeļāfrikas cilšu valodu vārdu krājumam. Tāpēc jāpārskata zunju valodas klasifikācija, tā jāpieskaita Ziemeļāfrikas valodu Amerikas atzarojumam, semīthamītu valodu saimes tā sauktajām afroaziātu valodām. Tās ir izplatītas no Marokas pie Gibraltāra līdz Somālijai — tur, kur pirms tam skanējušas senās lībiešu, ēģiptiešu, etiopu (amharu) valodas. Tā kā manis minētajās vietās tikuši atrasti uzraksti lībiešu valodā, kā arī ņemot vērā, ka lielākā daļa uzrakstu atrasti ASV dienvidos, uzskatu par iespējamu secināt, ka šo uzrakstu autori bijuši šivi tautas senči, kas ieradušies no Lībijas.

Izrakumos, kurus 30.—50. gados Ņūmeksikā veica Hār- varda arheologu grupa un daži citi pētnieki, kura vidū bija Harolds Gledvins, tika atrasta keramika, kas izgatavota līdz tam nezināmā veidā un pēc atrašanas vietas nosaukta par mimbru keramiku. Traukus rotā melni, balti un sarkani zīmējumi. Tajos attēloti cilvēki un dzīvnieki, kā arī ornamenti, kam, pēc pētnieku domām, ir tīri dekoratīva nozīme. Manuprāt, šiem ornamentiem ir daudz kopēja ar uzrakstiem senlībiešu valodā un tie ir zīmējumos attēloto ainu savdabīgs kods. Nosakot atradumu vecumu, Gledvins izmantoja den- droloģiju (datēšana pēc gadskārtām stumbra šķērsgriezumā) un attiecināja tos uz 1200. gadu p. m. ē.

Ilustrācijas rāda, ka daži zunju priesteri jau kādu laiku pietiekami labi pārvaldīja lībiešu rakstu sistēmu, lai uz viena vai otra kulta priekšmeta uzvilktu «maģiskos» simbolus, kas patiesībā bija šo

priekšmetu nosaukumi lībiešu valodā.

Taču galvenais pierādījums, ka lībieši pārceļojuši uz Amerikas kontinentu, tomēr ir zunju tautas mūsdienu valoda. Daudz vārdu sakrīt Ņūmeksikas un Ziemeļāfrikas cilšu valodā, līdzīga ir arī fonētika. Ir iespējams izsekot fonētisko izmaiņu likumībām, kas apstiprina zunju valodas izcelšanos no lībiešu valodas. Tie ir tie paši fonētikas likumi, ko es izmantoju 1973. gadā, pierādot, ka lībiešu valoda radniecīga polinēziešu valodu grupai. Polinēzijas tautas, tāpat kā lībieši, ir «jūras tautu» — anatoliešu — senči, kas Vidusjūras rajonā ieradās 1400. gadā p.m.ē. un pēc uzbrukumiem Ēģiptei (un, kā apgalvo ēģiptiešu avoti, pēc daudzkārtējām sakāvēm) galu galā apmetās Lībijā. Pēcāk lībiešu jūrnieki iestājās dienestā faraona flotē, bet vēlāk lībiešu vadoņi pakļāva Ēģipti un vara nonāca lībiešu dinastijas rokās.

Lībiešu ietekme izplatījās, aptverdama Indijas un Klusā okeāna reģionu, kur ēģiptieši ieguva zeltu, piemēram, Sumatru — Ptolemaju valdīšanas laikā (kad Aleksandrs Lielais bija iekarojis Ēģipti) lībiešu jūrnieki, dienēdami pie grieķiem, veica daudz tālu ceļojumu, un daudzi no viņiem apmetās uz dzīvi dažādās Klusā okeāna reģiona zemēs.[1] Visi minētie notikumi ļāva lingvistiem secināt, ka polinēziešu apmetnes, visticamāk, ir Austrumāzijas ieceļotāju apmetnes, jo agrīnie polinēziešu uzraksti ļoti atgādina lībiešu (gan alfabēta, gan valodas ziņā). Lingvisti, piem., profesors Linnuss Branners no Eiropas un doktors Riels Lohors no Jaunzēlandes nāca klajā ar jauniem datiem par Malaizijas un Polinēzijas valodu izcelsmi. Viņi izskaidro grieķu vārdu lietošanu polinēziešu valodās. Kā raksta profesors Branners, grieķu kolonisti Lībijā izmantoja grieķu valodas dialektus, kuros notikusi līdzskaņu mija, un grieķu vārdi Polinēzijā ieguva lībisku formu. Lohors pētīja anatoliešu valodu elementus Polinēzijas tautu valodās, un šie elementi vēlreiz pierādīja polinēziešu lībisko izcelsmi, jo no senēģiptiešu avotiem mēs zinām, ka Lībiju apdzīvoja «jūras tautas» no Maz- āzijas.

Tāpēc, ja mani secinājumi par polinēziešu valodu lībiskajām saknēm ir pareizi, es gribu izvirzīt jaunu versiju par šivi tautas izcelsmi. Es uzskatu šivi par lībiešu ceļotāju pēctečiem, kas aptuveni 500. g. p. m. ē. šķērsoja Atlantijas okeānu.

Zunju valodas analīze Zunju valoda, kuras vārdu krājums ir ierobežots (mums zināmi tikai ap 1200 vārdu), izceļas ar vārdu daudznozīmību. Piemēram, vārds «ate» koptu valodā, no kuras tas aizgūts ar nozīmi «šķidrums», zunju valodā var nozīmēt arī «asinis»; bet vārda, kuru lieto, lai apzīmētu darbības vārdu «asiņot», sakne sakrīt ar citu koptu vārdu, kas nozīmē «būt sarkanam». Tādus vārdus lingvisti aplūko kā statīvus (vārdu šķira, kas apzīmē stāvokli). Tas vienlaikus ir gan darbības, gan īpašības vārds. Cits piemērs vārdu ekonomijai zunju valodā — koptu vārda ar sākotnējo nozīmi «būt nemanāmam» sakne zunju valodā tiek izmantota kā darbības vārds «līst». Un vēl viens vārds — koptu valodā tas nozīmē «durt», bet zunju valodā iegūst nozīmi «pāroties». Līdzīgi senie anglosakši izmantoja darbības vārdu «princian», kas mūsdienu valodā nozīmē «vīru valoda». Šīs zunju valodas īpatnības ļauj secināt, ka tās pamatā ir ierobežotais lībiešu jūras braucēju un zvejnieku vārdu krājums vai lībiešu jūrnieku valoda, kuri kalpoja uz kuģiem Tarsā un Kartāgā.

Mauru rakstību, kas raksturīga lībiešu valodai, visticamāk, uz Ziemeļameriku atveduši šo kuģu jūrnieki. Diez vai Jaunajā pasaulē būs tikuši ievesti literāri darbi. Entoloģijas komisijas pārskati neko nemin par jelkādiem seniem zunju valodas rakstu pieminekļiem kā, piemēram, Radīšanas dziesma pimu tautai. Taču šis jautājums vēl jāpēta, jo, piemēram, Oklahomā saglabājies liels daudzums lībiešu uzrakstu, ko vēlreiz apstiprinājuši Glorijas Fērlijas pētījumi.

Aizgūtie vārdi

Mūsdienu zunju valodā ir daudz aizguvumu no spāņu un angļu valodas. Ir arī senāki aizguvumi.

Piemēram, vārdi «zi» (mati) un «aliha» (ņemt) — no otomu valodas (Meksika), tādi vārdi kā «pu'a» (lauzt) un «lachchu» (tēvs) aizgūti no meksikāņu acteku valodām; daži citi, piem., «pol- ha» (loks) un «ma'» (avots) — no hvasteku valodas Meksikā, vārdi «pozulliya» (riņķis) un «lashokti» (auss) — no maiju valodas (Meksika). Aizguvumi no Meksikas tautu valodām liecina par ciešām saiknēm ar vairāk uz dienvidiem dzīvojošām tautām. Par sakariem ar ziemeļu tautām liecina vārdi, kas apzīmē apavus, sandales, — tie ir aizguvumi no algonkinu valodu saimes.

Galvenais vārdu krājums Tie galvenokārt ir Āfrikas valodu ziemeļu grupas, kā ari semīthamītu valodu saimes (Ēģiptes grupa — koptu valoda un berberu grupa — lībiešu valodas) vārdi, kuriem pēc grieķu pārceļošanas uz Ēģipti un Lībiju VIII gs. p. m. ē. un pēc tam, kad Aleksandrs Lielais un viņa sekotāji Pto- lemaji iekaroja Ēģipti, tālāko četru gadsimtu gaitā tika pievienotas grieķu saknes. Daži vārdi pamata vārdu krājumā ir no nilotu valodu saimes, tie ēģiptiešu un lībiešu valodā ienākuši, visticamāk, no nūbiešu vergu valodas.

Fonētiskās izmaiņas Valodai ir tendence laika gaitā noteiktu likumu ietekmē pārveidoties. Salīdzinot vārdu rakstību koptu valodā (fonētisko rakstību) un to pašu vārdu izrunu mūsdienu zunju valodā, varam konstatēt, pēc kādiem likumiem notiek fonētiskās izmaiņas zunju valodā. Tās ir gandrīz tās pašas likumības, pēc kādām minētās pārvērtības norit Polinēzijas tautu valodās, kas pieder pie tās pašas valodu saimes kā zunju valoda, taču tajās pārsvarā ir anatoliskie elementi, kuru zun​ju valodā nav. Lūk, galvenie likumi.

1.

Zunju valodā līdzskaņi ir afrikāņu eksplozīvo balsīgo līdzskaņu devokalizēti ekvivalenti.

Citiem vārdiem sakot, zunju valodā runājoša cilvēka balsenes muskuļi nevibrē, kad viņš izrunā līdzskaņus. Rezultātā koptu «b» drīzāk atgādina «p». Pielieciet pirkstus kaķlam un izrunājiet b un p.

Izrunājot b, jūs jutīsit muskuļu vibrāciju. Tāpēc b mēs saucam par balsīgo eksplozīvo līdzskani, bet p ir tā devokalizētais ekvivalents. Līdzīgi koptu d vietā zunju valodā dzirdēs t, z vietā — s un g vietā ch.

2. Āfrikas tautu valodu balsīgie līdzskaņi zunju valodā saglabājušies. Tas nozīmē, ka tādas skaņas kā m un n koptu un lībiešu valodā pārgājušas zunju valodā bez izmaiņām.

3.

Sonorie plūdeņi no Āfrikas tautu valodām (lunr) pārgājuši zunju valodā kā l un Ih. 4. Puspatskaņi no Āfrikas tautu valodām pārgājuši zunju

valodā bez izmainām.

Patskaņu senajos uzrakstos nav, tāpēc mēs nevaram konstatēt, vai patskaņu sistēmā notikušas kādas izmaiņas.

Zunju valodas gramatika Tai daudz līdzības ar koptu valodas gramatiku, sīkāk to apskatīt nav iespējams.

Senajā Numīdijā (mūsdienu Tunisijas daļa) lībieši rakstīja no kreisās puses uz labo, bet Feniķijā un tai blakusesošajos apgabalos — Kartahenā un Spānijas dienvidos — tur apmetušies lībieši pārņēma

semītu valodu grupas īpatnības — rakstību no labās puses uz kreiso. Spānijas dienvidos pārceļotāji no Lībijas aizguva arī dažas rakstu zīmes no turienes tautu alfabēta, ar kurām apzīmēja uzsvērto puspat- skani «alef» (kas vēlāk pārvērtās par a) un burta I) spoguļattēlam līdzīgu zīmi, kas atbilda skaņai r. Tā lībiešu vārdu «nar» (zobaine) lībieši, kuri pārceļoja uz Spānijas dienvidiem, rakstīja kā «ran». Pievērsiet uzmanību tam, ka zobaines attēls redzams uz Nūmeksikas mimbru keramikas (zivs attēlota ar 8 ūsiņām, taču Iibijā atrastajos zīmējumos zobainei ir piecas ūsiņas) un pie attēla — lībiešu alfabēta burti «ran». Tas var nozīmēt tikai vienu — lībiešu pārceļotāji atveda uz Ameriku ari rakstības sistēmu, un vārdu «zobaine», kura saknes meklējamas Ziemeļāfrikā, Mimbru ielejas iedzīvotāji pazina jau apm. 1200. g. p. m. ē., kad tika izgatavota šī keramika. Tāpat kā gadījums ar jau minēto saules disku, tas ir vēl Viens pierādījums tam, ka lībieši pārceļojuši uz Ameriku. Šo versiju apstiprina arī simboli, ar kādiem hopi cilts indiāņi greznoja priestera tērpu. Tagad tas glabājas Hārvardā. Uz tā pārmaiņus ir simboli, kurus var izlasīt kā lībiešu burtus W — t un kuri atkārtojas kā dekoratīvs motīvs.

Vai var uzskatīt par sagadīšanos to, ka W — t ir senēģiptiešu (vai, iespējams, lībiešu) rakstībā svētā pūķa nosaukums, ko grieķi sauca «Urejs» un kas tika attēlots faraona kronī. Šis un līdzīgi fakti liek mums atzīt, ka lībiešu rakstība un lībiešu alfabēts reiz tikuši lie​toti Ziemeļamerikas dienvidrietumu rajonos.

3. KELTIBERI Pārceļotāju, «cilvēku no Tarsas», kas nodibināja kolonijas Ziemeļamerikas austrumu piekrastē, pēcteči acīmredzot bija Ibērijas pamatiedzīvotāji (ķelti un baski). Viņi dzīvoja Gvadalkviviras ielejā Andalūzijā. Kolonistiem droši vien bija ierasta ibēru vienkāršā dzīve pirms feniķiešu ierašanās, taču, kā daudzas kolonizētas tautas, viņi apguva savu pavēlnieku, šajā gadījumā — feniķiešu (vai pūniešu) valodu.

Uz pirmā amerikāņu arheoloģiskā atraduma — gravētas feniķiešu plāksnītes, atrastas 1838. gadā, — bija tarsiešu uzraksts. Plāksnīte izrakta kapenēs Mamota pakalnā Maunds- vilā (Rietumvirdžīnija). lai gan tarsiešu alfabēts toreiz vēl nebija atšifrēts, tā līdzība ar ibēru rakstību tika vispārēji atzīta. Atskaitēs par tālaikā izrakumiem kurgāns un tā saturs tika attiecināts uz eiropiešu kultūru. Ar rokām veidotie apbedījumu kurgāni vai tumuli bija raksturīgi daudziem Eiropas bronzas laikmeta valdnieku apbedījumiem.

Ideja par eiropiešu ierašanos un apmešanos Ziemeļamerikā senos laikos tika uzskatīta par pieņemamu hipotēzi turpmākos 40 gadus. Vēlāk, ap 1870. gadu, nostiprinājās viedoklis, ka pirms Kolumba eiropiešu šai kontinentā nav bijis.

Maundsvilas uzrakstu aizmirsa, uzlūkojot to par vēlāku, nejauši kurgānā nokļuvušu vai bezatbildīgas personas tīši pamestu. Citi plāksnīti uzskatīja par čiroku cilts indiāņu jaunāko laiku materiālās kultūras objektu.

No jauna par to ieinteresējās 1938. gadā, kad O. Strend- volds tai piedēvēja norvēģu izcelsmi un nezin kāpēc nolēma, ka tā tulkojama šādi: «Es locījis ceļus salā, še apmeties Aens Jule no Pļavu salas.

Tagad te ir svētnīca, kur glabājas svētas lietas.» Strendvolds rīkojās visai dīvaini: dažus bur​tus dubultoja, ignorēja to izrunas īpatnības, dažkārt no viena burta izveidoja vairākas skaņas. Rezultātā tika diskreditēta ideja par epigrāfiku Amerikā. Pilnīgi nostiprinājās viedoklis par Kolumbu kā pirmo eiropieti šejienes krastos.

1968. gadā britu epigrāfiķis Diringers publicēja ibēru alfabētu salīdzinošās fonētikas tabulas. Radās iespēja izlasīt vārdus un izteicienus dažādos ibēru laika spāņu uzrakstos.

Interese par tarsiešu uzrakstiem ASV atjaunojās 1974. gadā, kad Teksasas profesors Dž. Kārters pamanīja daudzu burtu līdzību savās kopijās ar burtiem, kurus es agrāk biju apzīmējis kā lībiešu. Viņš piedāvāja man izpētīt amerikāņu uzrakstu kopijas. Es redzēju, ka uzraksti bija piedēvēti ibēriem — gan radniecīgiem lībiešiem, taču daudzējādā ziņā atšķirīgiem. Ievēroju arī, ka tie jālasa no labās puses uz kreiso un uzrakstos sastopami feniķiešu vārdi, lai gan bieži vien saīsināti vai izkropļoti. Stils bija lakonisks, it kā uzvedinot mūs uz domām, ka rakstītāji nav lietojuši savu dzimto valodu, bet gan aizgūtu, savdabīgu «pidžiningliša» vai kreoliešu valodas formu. Šādus pētījumus neveicām pirmo reizi, un es, pateicoties vārdu materiālam, droši varēju spriest par uzrakstu rašanos reizē ar kurgāniem. Ķeltibēri, kā jau lika minēts, bija etniski raiba cilšu kopa. Viena no ietekmīgākajām tautām bija baski. Mūsdienās tautas, kas runā basku valodā, dzīvo tikai Biskajas līča piekrastē un pierobežas Pirenejos. Tagadējie baski iedalāmi divās galvenajās grupās — franču un spāņu baskos. Katra grupa savukārt dalās daudzās dialektu apakšgrupās.

1975. gadā es tiku stādīts priekšā M.Candlerei, Jaun- anglijas senatnes izpētes biedribas epigrāfikas speciālistei. Viņas gādībā ir nodots vairāk nekā 450 uzrakstiem klātu akmeņu, ko 40. gadu beigās Saskvehanas lejtecē (Pensil- vānija) savācis V.Strongs.

Daudzu uzrakstu autori ir agrīnie ieceļotāji, un izmantoto rakstību un valodu daudzveidība liecina, ka tie bijuši basku, ķeltu un pūniešu izcelsmes ķeltibēri. Daži tālāk minētie basku pieminekļu piemēri uzsver apmetņu, par kurām mēs pašlaik tik maz zinām, primitīvo raksturu. Krietni lielākas uzmanības vērtas ir kolonijas Pensilvānijā. Uzrakstu paraugi tur glabājas Harisbergas muzeja rezerves fondos. Tos tur uzskata

par tīrumu robežzīmēm.

Ir zināma arī cita, dažā ziņā izsmeļošāka liecība par ķeltibēriem. Pimu tauta, kas dzīvo valsts dienvidrietumos, ir brīva cilšu apvienība, kuru pārvalda makai. Makai pimu valodā nozīmē burvis, mags, brīnumdaris. Saikne ar semantisko jēdzienu «magi», kam ir tāda pati nozīme, ir nepārprotama. 1901.— 1902. gadā Amerikas etnoloģijas biroja etnologs E Rasels dzīvoja pimu ciltīs un latīņu burtiem pierakstīja «Himnu Radītājam», ko makai tolaik vēl atcerējās. Tā tika publicēta 1908. gadā kopā ar parindeni. Lūk, parindenis: Zemes burvis radīja zemi.

Paskaties, ko domāji tu.

Lika apiet loku.

Paskaties, ko domāji tu.

Zemes burvis radīja kalnus.

Skaties, ko tu teici.

Līdzenums radās, Skaties, ko tu teici…

Nav ko brīnīties, ka nekompetenti cilvēki uzskata indiāņu valodas par primitīvām! Ir notikusi netīša veselas litera​tūras slepkavība.

Tīra patiesība ir arī tas, ka etnogrāfi, vākdami Amerikas indiāņu senās literatūras pieminekļus, nav pielikuši lingvistiskas pūles, lai izprastu materiālu. F. Rasels un acīmredzot arī citi pētnieki cieta sakāvi, nespēdami atzīt «Himnu Ra​dītājam» par seno semītu himnu.

Es piedāvāju savu tās lasījumu, balstoties uz semītu lek​siku: Vispirms Pasaules Burvis radīja zemi.

Kad laiks bija pienācis, viņš iedēstīja augus sevis radītājā.

Ar burvju spēku radās ūdens veldzei, Un augi uz zemes sāka augt.

Pēc ar burvju spēku viņš radīja lietu.

Ijii savu darbu laistītu, Un sāktu briest raža.

Ja pieņem, ka teksts ir semītu izcelsmes, tad tas attēlo poētisku un loģisku pasaules radīšanas koncepciju, it kā tas būtu atrasts senās piezīmēs.

Vēlēdamies labot situāciju, es izteicu vairākus pieņēmu​mus.

1. Pimu cilts cilvēki runā semītu valodā, acīmredzot mantotā no ibēru - pūniešu kolonistiem, kas ieradās Amerikā pirms divarpus tūkstošiem gadu.

2. Pimi pilnībā saglabājuši šo ieceļotāju reliģiskos uz​rakstus.

3. Šiem uzrakstiem ir poētiska un literāra vērtība. Savu nozīmīgumu tie zaudējuši tikai patvaļīgo tulkojumu dēļ mūs​dienu Eiropas valodās.

4. Uzskats, ka Amerikas indiāņu valodas ir unikāla amerikāniska parādība, nav pareizs. Tas novedis pie to klasifikā​cijas, kas neatspoguļo īsto lingvistisko radniecību.

Tiesa, semītu himnas esamība vēl nav pierādīta. Fragmenti, kas izmantoti mūsu pētījumā, ir pirmie mēģinājumi pierādīt Amerikas indiāņu un Vidusjūras reģiona kultūras pēctecību. Kas attiecas uz pimu valodu, tai katrā ziņā jāpieiet no lingvistiskā viedokļa un jāierindo tā starp semīt- liamītu un kreoliešu valodām.

Iznāk, ka pimi ir kādas ķeltibēru cilts pēcteči, kas izmantojuši savu feniķiešu kolonizatoru Spānijā pūniešu valodu. Drosmīgākie cilts pārstāvji feniķiešu vadībā devušies uz zemēm, «iz tās vietas, kur saule riet». Iespējams, viņi runāja pūniešu valodas kreoliskā formā (pūniešu «pidžinā», ja tā var teikt), kuras pēctece ir pimu valoda Tāpat kā Eiropā, «kreolizētas» latīņu valodas formas, ko Romas impērijas laikā

lietoja ķeltu tautas Francijā, kļuva par vecfranču valodas pamatu.

Pilnīgi iespējams, ka kaut kur Savienotajās Valstis vēl runā senās basku valodas atvasinājumos. Es saņēmu interesantu vēstuli no kāda šošonu cilts indiāņa, kas ceļojis pa basku zemi Spānijā. Viņš raksta par daudzu šošonu valo​das vārdu, ieskaitot viņa paša vārdu, līdzību ar mūsdienu basku valodas vārdiem!

4. ĒĢIPTIEŠU KLĀTBŪTNE Tagad iepazīsimies ar pierādījumiem nesen izvirzītajai teorijai, ka senie ēģiptieši apmeklējuši Ziemeļameriku un savas uzturēšanās laikā iepazīstinājuši tautas, kas apdzīvojušas tagadējo Kanādu un tai piegulošos Savienoto Valstu apgabalus, ar savu ārkārtīgi sarežģīto hieroglifu rakstību.

Man bija izdevība nodoties šā jautājuma izpētei, galvenokārt pateicoties sadarbībai ar Džonu Viljamsu. Viņš studēja dokumentus, kas glabājas Hārvarda koledžas bagātīgajā Vīdenera bibliotēkā, meklēja ziņas par izrakumiem, kas varētu mums pateikt, kuros reģionos meklējumi vēl nav veikti, kā ari par muzejiem, kuros varētu glabāties mūsu pētījumiem nepieciešamie materiāli. Darba gaitā viņš pievērsās grāmatām indiāņu cilšu valodās. Reiz viņš man atnesa interesanta dokumenta kopiju. Tas bija publicēts Ņujorkā 1866. gadā grāmatā, kas veltīta Menas štatā dzīvojošajiem vabanaku indiāņiem.

Grāmatas autors — garīdznieks Jū- džins Vetromils, kas savu dzīvi bija veltījis, lai pievērstu indiāņus kristietībai. Minētais dokuments, tikai viena lappuse teksta, saucās «Lūgšana Kungam, rakstīta ar mikmaku hieroglifiem». Uzmetot acis, es sapratu, ka vismaz puse hieroglifu ļoti atgādina ēģiptiešu hieroglifu rakstību vai tās vienkāršoto formu — hierātisko rakstu. Taču vēl vairāk mani izbrīnīja un pārsteidza tas, ka šo senēģiptiešu hieroglifu nozīme atbilda grāmatā dotajam to angliskajam tulkojumam. Biju lasījis, ka dažas indiāņu ciltis, kas dzīvoja Amerikas Ziemeļaustrumos, lietojušas hieroglifu rakstību, «ko izdomājuši garīdznieki misionāri, uzskatot, ka indiāņiem hieroglifus būs vieglāk apgūt». Taču tas pašos pamatos runāja pretī manā priekšā gulošajam dokumentam, kas liecināja par to, ka mikmaku rakstību izdomājis kāds, kurš pazinis senēģiptiešu hieroglifu rakstību.

Mikmaki ir algonkinu indiāņu cilts, kas dzīvo Akeinijā, Kanādas austrumu provincēs. Šī cilts cieši saistīta ar Menas štatā dzīvojošajām ciltīm, piemēram, ar vabanaku cilti vai tā sauktajiem cilvēkiem no austrumiem. Apjomīgā grāmatā par Amerikas indiāņiem Skūlkrafts raksta, viņš esot ziņojis Kongresam, ka prasme rakstit un lasīt viņiem (algonkinu indiāņiem) esot gluži sveša. Sis apgalvojums, kā ari XVIII gs. dzīvojušā franču garīdznieka Pjēra Meilarda paziņojums, ka viņš ir mikmaku hieroglifu autors, šķita liecinām par to, ka algonkinu indiāņu rakstība tikusi izgudrota pavisam nesen. Vai Meilards pētījis senēģiptiešu hieroglifus, lai ra​dītu mikmaku rakstības sistēmu? Diez vai, pareizāk — no​teikti nē. Meilards nomira 1762. gadā, 61 gadu pirms tam, kad Šampoljons publicēja savu pirmo ziņojumu par senēģiptiešu hieroglifu atšifrēšanu. Tādējādi dažu Meilarda piedāvāto hieroglifu sakritība ar senēģiptiešu hieroglifiem varēja būt vienīgi nejauša. Tāpēc es lūdzu, lai Džons sameklē man kādus Meilarda darbus, ja tādi būtu Vīdenera bibliotēkā vai kur citur. Drīzumā viņš uzgāja 450 lappušu biezu Meilarda grāmatas eksemplāru, rakstītu mikmaku valodā. Tēva Meilarda darbs apkopoja katoļu garīdzniecības uzskatu izklāstu, katehismu, reliģijas vēsturi un psalmu un himnu tulkojumus. Tas bija izdots Vīnē 1863.—1866. gadā.

Grāmatas pamatā bija tēva Meilarda manuskripti, ko viņš pirms nāves 1762. gadā novēlēja mikmaku cilts indiāņiem. Grāmatā ir simtiem hieroglifu, kuru lielākā daļa gandrīz bez pārveidojumiem aizgūta no senēģiptiešu hieroglifu raks​tības vai tās hierātiskā varianta.

Tādējādi kļūst pilnīgi skaidrs, ka mikmaku cilts rakstība (daļēji arī valoda) aizgūta no senajiem ēģiptiešiem. Kā gan tas varēja notiki? Protams, būtu absurdi iedomāties, ka Meilards patstāvīgi atšifrējis senēģiptiešu hieroglifus, turklāt nav nekādu ziņu par viņa ceļojumiem uz Ēģipti vai kādu citu nodarbošanos, atskaitot misionāra darbu indiānu cilšu vidū, kuras rūpīgi glabāja viņa darbus 120 gadus.

Te mēs sastopamies ar jaunu mīklu. Pēc pirmā pieprasījuma Hārvarda bibliotekāri sameklēja mums visas viņu rīcībā esošās grāmatas par mikmaku un vabanaku indiāņu ciltīm. Dažas no tām līdzēja man izprast, kas tad īsti bija noticis.

Izrādās — Meilards nemaz nebija izdomājis mikmaku rakstību, bet aizguvis un ieviesis rakstības sistēmu, kāda indiāņiem bija jau tolaik, kad kardināls Rišeljē sūtīja franču misionārus strādāt ar Kanādas indiāņiem. No dažādiem avotiem mēs uzzinām — kad kristiešu skolotāji ieradās mik- maku ciltī un sāka

mācīt indiāņus, daži garīdznieki pamanīja, ka bērni lūgšanu laikā skrāpē uz tāss kaut kādas zīmes. Jautāti, ko viņi dara, bērni atbildējuši, ka pieraksta dažus skolotāja izteikumus. Bērni pastāstījuši, ka piecstaru zvaigzne nozīmē debesis, aplis — zemi uti--Tēvs Jūdžins Vetromils (1866) to pašu stāsta par vaba- naku cilts indiāņiem, kuru vidū viņš strādājis Menas štatā. Viņa stāstu, kas izskaidro daudzus faktus, ļoti iespējams, var attiecināt arī uz mikmaku cilts indiāņiem. Piedāvājam viņa raksta fragmentu. Tēva Vetromila rakstīto apstiprina arī darbos par mikmaku cilts indiāņiem minētie fakti.

«Kad franči pirmoreiz ieradās Akeinijā, indiāņi jau prata rakstīt. Viņu rakstu zīmes varēja sastapt uz koku mizas, uz akmeņiem. Tās rotāja kapu plāksnes un kareivju bultas, akmens uzgaļus un citus instrumentus. Viņi sūtīja kaimiņu ciltīm koka mizas gabalus, izraibinātus ar šīm zīmēm, un saņēma tādā pašā veidā rakstītas atbildes, tāpat kā mēs izdarām piezīmes un rakstām vēstules. Kara laikā cilšu vadoņi izsūtīja šādus cirkulārus saviem karavīriem. Tajos vadoņi jautāja padomus un deva pavēles.» Šis fragments liecina, ka mēs ilgus gadus esam maldījušies, uzskatīdami mikmaku rakstības sistēmu par mūsdienu izgudrojumu, tātad par tādu, kas nav nopietnu pētījumu vērta.

Tēvs Vetromils turpina savu stāstu, pavēstot, ka viņam ir trīs manuskripti mikmaku hieroglifu rakstā.

Protams, viss rakstītais attiecas uz 1866. gadu, un man nav izdevies sadzīt pēdas šiem manuskriptiem, no kuriem divus, pēc tēva Vetromila vārdiem, sarakstījuši indiāņi. Misionārs turpina: «Dažu indiāņu vigvamos (kad ieradās pirmie franču misionāri) atradās kaut kas līdzīgs bibliotēkai, kas sastāvēja no akmeņiem un koka mizas gabaliņiem, bet dziedniekiem bija nopietni medicīniskie raksti, kurus viņi lasīja priekšā slimajiem… Indiāņi apgalvo, ka ar savām rakstu zīmēm viņi var izteikt jebkuru domu, gluži kā mēs ar sava alfabēta palīdzību. Kad šajā valstī ieradās franču misionāri, viņi apguva šīs zīmes, lai varētu indiāņiem dot pavēles un viņus mācīt. Tēvs Meinards (te, bez šaubām, domāts Meilards) un Le Lutrs pievērsa viņus kristīgajai ticībai, papildinot hie- roglifiku, lai sludinātu reliģiskos dogmatus.»

Tēvs Vetrornils raksta, ka līdzīgu rakstību lietojušas ziemelalgonkinu tautas (mikmaki, vabanaki un ečemisi). Viņš sakās Oldtaunā (Menā) saticis vecus indiāņus, kas atcerējušies laiku, kad rakstīts ticis gan vertikāli, gan horizontāli (kā tagad), tikai pretējā virzienā. Viņš piemetina: «Cerams, šis rakstības veids neies pazušanā, lai gan to klāj gadu simteņu pīšļi, bet atmiņas par to tiks paustas nākamiem gadsimtiem.

Tās liecinās par cildenās un izsmalci​nātās, taču nelaimīgās mikmaku cilts kultūru un senatni.»

Pateicoties Akeinijas indiāņu sīkstumam un franču misionāru darbībai, tēva Vetromila vēlējums ir piepildījies. Tas ir ļoti interesants uzdevums — pētīt ceļus, pa kuriem ēģiptiešu rakstība sasniedza ziemeļalgonkinu tautas.

Neviļus rodas jautājums: vai mikmaki un algonkinu tautas ir ēģiptiešu pārceļotāju pēcteči? Atbilde ir nepārpro​tama — nē.

Kaut ari algonkinu valodās sastopami daži ēģiptiešu lek​sikas elementi. Šaubu nav — rakstības sistēmu algonkini vienkārši aizguvuši no ēģiptiešiem; dažādām algonkinu ciltīm, it sevišķi to ziemeļu grupai, raksturīgi daudzi ar rakstību un rakstāmpiederumiem saistīti vārdi. Šie vārdi nemaz nelīdzinās analogas leksiskās grupas franču un angļu vārdiem, bet dažkārt gandrīz sakrīt ar ēģiptiešu leksiku. Daudzus šīs kategorijas vārdus ietver arī vecākā vabanaki valodas vārdnīca. To Menas štatā sastādījis tēvs Sebastjans Raslers (viņa misionāra darbība sākās 1690. gadā). Vārdnīcas rokraksts glabājas Hārvarda universitātes bibliotēkā. Spriežot pēc rokrakstu materiāliem, darbu viņš sācis 1691. gadā un strādājis pie tā līdz pat savai nāvei no britu kareivja rokas 1724. gadā.

Reiz 1874. gadā svētais M. Gass kopā ar diviem stu​ dentiem strādāja mazā kurgānā Devenportas tuvumā (Ai- ova). Viņi atraka parastu, seklu indiāņu apbedījumu no neseniem laikiem, taču, kad paraka dziļāk, uzgāja senāku apbedījumu. Tur bija divu pieaugušu cilvēku skeleti un bērna skelets. Tuvumā atrada grebtu plāksnīti, kura tagad pazīstama kā Devenportas kalendāra stēla. To bagātīgi klāja dīvainas zīmes, un tā nonāca Devenportas Zinātņu akadēmijas (tagadējā Patnema muzeja) pārziņā. Sākumā tā izraisīja interesi, taču vēlāk tika aizmirsta. Tas notika Hārvarda universitātes un Smitsona institūta zinātnieku dēļ, kuri to izsludināja par viltojumu. Viņi

uzskatīja, ka tā nav jālasa, jo tajā bija aizdomīgi daudz no feniķiešu un senebreju avotiem pazīstamu zīmju un burtu. Šā iemesla dēļ plāksnīte tika atzīta par nekur nederīgu un bezjēdzīgu viltojumu! Laimīgā kārtā Devenportas akadēmija, par spīti visiem protes​tiem, plāksnīti saglabāja.

Stēlas centrā attēlota kāda aina, to ietver uzraksti trijās valodās — ēģiptiešu, ibēru - pūniešu un lībiešu. Ibēru un lībiešu teksti vēsta, ka uzrakstā ietverts kalendāra noslēpums. Uzrakstu noslēdz vēstule ēģiptiešu hierātiskajā rak​stā. Ēģiptiešu teksts vēstī: «Stabam piestiprināts spogulis tā, lai, kad jaungada dienā saule lec, tās stari kristu uz akmeni, ko sauc «Vērotājs». Jaungads ir tad, kad saule sastop Auna zvaigznāju, kad diena pagarinās, bet nakts — dilst Šajā laikā svin Jaungadu un upurē.»

Uz plāksnītes attēlotas Jaungada svinības pēc ēģiptiešu paražām pavasara ekvinokcijas dienas rītā (pēc mūsu laika skaitīšanas 21. marts; senatnē — vēlāk). Svētki izpaudās svinīgā jaungada staba uzsliešanā, kas sastāvēja no niedru saišķiem, ko dēvēja par džedu. Ceremonija simbolizēja dieva Ozīrisa mugurkaula uzsliešanu. Kreisajā pusē redzams spogulis grieztā rāmī, uz kura ir hieroglifi, kas lasāmi kā «ēģiptiešu spogulis». Uz spoguļa uzraksts, kas vēstī — «atstarojošs metāls». Labajā pusē— uzlecoša saule ar hieroglifu «Ra» (Saules dievs vai Saule). Virs rīta debess attēlotas zvaigznes. Kā liecina ilustrācijas, Aiovas stēla apstiprina to, kas mums par džeda kolonnas ceremoniju Jaungadā zināms no apbedījumiem Tēbās. Ēģiptiešu hronikas piemin šo ceremoniju, kas notikusi kagakha mēnesī, kas atbilst mūsu martam. To apstiprina ari Aiovas stēla. Devenportas stēlas ēģiptiešu teksts informē, ka tās ir Ozīrisa priestera no Lībijas — Vntu (Zvaigžņu tulks) darbs.

Kā tik vērtīgs dokuments varēja nokļūt Aiovas kapu kurgānā? Vai tas ir īsts? Jā, kaut arī lībiešu un ibēru teksti netika atšifrēti tolaik, kad Gass tos atrada. Lībiešu un ibēru tekstu nozīme sakrīt ar hieroglifu tekstu. Tas rosina pārdo​mām. Šī stēla, bez šaubām, ir darināta Amerikā. Iespējams, to izveidojis lībiešu vai ibēru astronoms, kopēdams līdzīgu, tikai senāku stēlu no Ēģiptes vai, vēl ticamāk, no Lībijas, kas atradusies uz kuģa.

Ozīrisa priesteris varēja uzskatīt stēlu par svešzemju kalendāra. Tās rašanās laiks — ne vēlāk par VIII gs. p. m. ē., jo mēs nepazīstam senākus lībiešu un ibēru uzrakstus. Ēģiptiešu teksts varēja būt tikai kopija.

Spriežot pēc tā stilistiskajām īpatnībām, tekstu varētu at​tiecināt uz XVI gs. p. m. ē.

Pagaidām neko vairāk par to nevaram pateikt Iespējams, ierodoties Anglijā, uz kolonistu kuģa bija lībiešu šķiperis vai ēģiptiešu jūrnieki. Viņu ierašanās sakrita ar XXIII lībiešu dinastijas laiku, kad faraoni piešķīra lielu nozīmi jaunu jūras ceļu atklāšanai. Var gadīties, ka kopā ar jūrniekiem ceļoja arī ēģiptiešu priesteris astronoms. Viņš vai viņa pēcnieki arī izveidojuši Devenportas kalen​dāra stēlu.

Iespējams, ap to pašu laiku citi Ēģiptes priesteri astronomi pavadījuši citas ekspedīcijas kā, piem., ceļojums uz Longailendu (Ņujorka) un lībiešu ekspedīcija uz Kvebeku. Viņi atstājuši uzrakstu, kura pirms dažiem gadiem atrada Lavāla universitātes profesors Tomass Ii. Šie ceļotāji apmetās Jaunanglijā un iemācīja mikmaku un vabanaku tautu indiāņiem hieroglifus.

Hieroglifi ir ideo- grammas, un šīs specifikas dēļ tos var izlasīt jebkurā valodā. Tāpēc izglītotajiem lībiešiem un ēģiptiešiem nebija grūti iemācīt hieroglifus rakstīt un lasīt kā saviem tautiešiem, tā Amerikas pamatiedzīvotājiem indiāņiem. Laika gaitā izveidojās modernā algonkinu valoda un hieroglifus sāka lasīt kā algonkinu vārdus.

Pienācis laiks runāt par pirms daudziem gadiem Aiovā atrastajām akmenī izgrieztajām Āfrikas dzīvnieku figūrām kā par skulptoru darbiem, kuri Amerikā ieradušies 110 Zie- meļāfrikas. Izgrieztie ziloņi Devenportas laukos vairs nav mīkla. Tie ir to pašu cilvēku radīti, kuri veidojuši jau pieminēto kalendāra stēlu.

Terakotā un akmenī attēlotie portreti uz ziemeļameri- kāņu, nūbiešu, ibēru rotām un apģērbiem zināmā mērā atklāj savu īpašnieku un autoru inkognito. Atradumi bijuši Tenesī un Kentuki štatā, Misisipi upei līdzās esošās teritorijās. Taču ir daudzas lietas, kas pētniekam mēdz paslīdēt garām, tomēr mēs

spēsim noteikt to dabu un rašanos. Runājot par apbedījumu kurgāniem un urnām, — es neuzskatu, ka būtu izturējies necienīgi. Atrokot apbedījumu vietas, mēs noskaidrojam paši savu izcelšanos, iepazīstam savus tālos senčus, kas nesuši mākslu un zinātni Jaunajai pasaulei. eiropiešiem. Algonkinu apdzīvoto teritoriju rietumos to izskatā pamanāmas arī mongoloīdu iezīmes, un, uzmanīgi analizējot dažas viņu cilts īpatnības, varam droši teikt, ka «rietumu» algonkinu ciltīm bez eiropiešiem ir arī aziātu senči. Mēģināsim izpētīt šīs cilts pirmsākumus, izmantojot pieejamo etnogrāfisko, arheoloģisko un lingvistisko materiālu.

Tradīcijas Reizē patīkami un derīgi ir iepazīties ar to, ko algonkinu ciltis stāstījušas par savu izcelšanos agrīnajiem pētniekiem. Pirmā publicētā liecība bija Džona Džonstona vēstule, datēta 1819. gada 7. jūlijā.

Viņš dzīvojis pie šonu tautības cilvē​kiem. Džonstons raksta: «Šī tauta tic, ka tās senči šķērsojuši jūru. Tā ir vienīgā tauta, kas uzņem savā vidū svešzemniekus.

Līdz pat šim laikam (ti., 1819. g.) viņi ik gadus upurē par godu laimīgai šīs zemes sasniegšanai. No kā viņi cēlušies un kad iera​dušies Amerikā, viņi nezina.»

Tradīcija, par kuru rakstīja Džonstons, saglabājusies līdz jaunākajiem laikiem. Amerikā varētu būt bijuši arī citi ieceļotāji. Džonstons stāsta, ka algonkini viņam to skaidrojuši šādi: «Viņu vidū izplatīts uzskats, ka Floridā dzīvo baltie cilvēki, kas lieto dzelzi. Godājamais cilts virsaitis Melnais Pakavs sakās no veciem ļaudīm dzirdējis, ka zemē bieži atradušies koka kluči, nogriezti ar asiem priekšmetiem.» Šīs liecības vieš nopietnu ticību. Uzmanību pievērš ari dažu zvaigžņu un zvaigznāju nosaukumu līdzība algonki- niem un eiropiešiem. Lielā Lāča zvaigznājs bija pazīstams daudzām bronzas laikmeta Vidusjūras tautām, to vidū grieķiem, kas sauca to Ārdos. Romieši to dēvēja par Ursa major, un abi nosaukumi nozīmē «lācis», lai gan nekas šajā zvaigžņu grupā neizraisa asociācijas ar šo dzīvnieku. Kā ķelti, ibēri vai kāda cita tauta varēja pārnest savus tradicionālos apzīmējumus uz Ameriku — to mēs patlaban nevaram pateikt, bet, kad Kotons Meters natikas indiāņiem (Bostona) vaicāja, ko viņi zina par zvaigžņu kustību, atbilde viņu pār​steidza. «Ar izbrīnu konstatēju, ka Lielā Lāča spožāko zvaig​zni viņi sauc par Paukuniauau vai Lāci — vārdā, kuru tai devuši eiropieši.»

Algonkinu valodas mikinaku dialektā lāci apzīmēja ar vārdu «mooin». 1884. gadā doktors S. Rends pierakstīja, ka šis vārds dialektā tiek izmantots visa zvaigznāja apzīmēšanai. Pievienojoties Kotona Metera viedoklim, var teikt, ka eksistēja saikne starp astronomiskajiem nosaukumiem Vecajā un Jaunajā pasaulē.

Tā nevar būt nejauša sakritība. Pēc manām domām, senie jūrnieki atveda sev līdzi uz Jauno pasauli leģendas par zvaigznājiem, galvenokārt par Mooeen, pēc kura salīdzināja navigācijas kursu un laiku. Lai cik skopas arī būtu šīs ziņas, tās norāda uz agrīniem kultūras sakariem ar Eiropas, pirmām kārtām Vidusjūras valstīm.

Lingvistiskās liecības Krievu valodnieki ilgu laiku pētīja Ziemeļaustrumsibīrijas un tuvējo salu klejotājtautu valodas. Tika sastādītas izsmeļošas šo valodu vārdnīcas, kas katra apkopoja vidēji ap 25 tūkstošus vārdu. Pētot leksisko sastāvu un gramatisko uzbūvi, var pamanīt izteiktu šo valodu līdzību ar indiāņu dialektiem Ziemeļamerikas kontinenta ziemeļrietumos. Tātad sakari starp Āziju un Ziemeļamerikas tautām pastāvējuši jau izsenis, iespējams, tūkstošiem gadu. Šo principu mēs varam attiecināt arī uz algonkinu valodām. Mūsdienu pētījumi šajā jomā rāda, ka algonkinu valodu dialektos ir ne mazums Sibīrijas valodu sakņu. To skaits pakāpeniski samazinās virzienā uz Jaunanglijas un Jaunskotijas austrumu piekrasti. Šos faktus var ilustrēt ar uzskatāmām analoģijām. Vārds «matsu» visām algonkinu ciltīm nozīmē «koks». Izņēmums ir vabanaku (Mena)

dialekts, kurā «koks» ir «abassi». Mūsdienu sibīriešu valodās «abassi» nozīmē «ienaidnieks». Bet kāpēc tas nozīmē «koks» Jaunanglijā? Atbilde ir vienkārša. Tas nav sibīriešu vārds. Tā vietā tiek lietots koku apzīmējošais semītu vārds, kas patlaban tiek lietots ivritā, feniķiešu valodai radniecīgā va​lodā.

Acīmredzot šajā gadījumā valsts austrumos vecāku sibīriešu vārdu algonkinu valodā izspieda Vidusjūras reģiona vārds. Šādu spriedumu pamato simtiem citu tīri semītiskas izcelsmes vārdu, kas konstatēti mūsdienu vabanaku valodā, taču trūkst to apvidu valodās, kur izplatīti algonkinu rietumu dia​lekti, t i., kur feniķieši varbūt neaizkļuva. Ķeltu vārdu austrumalgonkinu dialektos ir daudz mazāk. Atgādināsim, ka tie galvenokārt attiecas uz apkārtnes topo​grāfiskajām īpatnībām.

Mūsu piezīmes nav nekas vairāk kā mēģinājums apzināt apjomu lingvistiskajiem pētījumiem, kas faktiski vēl nav veikti. Mums jābūt gataviem pārvērtēt apgalvojumu, ka Atlantijas okeāns bija nepārvarams šķērslis starp Veco un Jauno pasauli. Ja taisnība, ka neolīta laikmeta cilvēkam Eiropā piemita tāda pati vīrišķība un attapība kā Polinēzijā, tad droši varam domāt, ka pirmie lielie jūrasbraucēji, kas kuģojuši Atlantijā, bijuši algonkinu senči.

Tims Severins «Brendans» šķērso Atlantiju

IR zināms, ka devītais vilnis mēdz būt pats niknā kais un nes visvairāk nelaimju. Mūsdienu okeanogrāfi uzskata to ne vairāk kā par māņticību, un tomēr pārliecība par nāves briesmu slēpjošo vilni dzīvo jūrnieku vidū.

Tajā nemierīgajā vakarā visbriesmīgākie Ziemeļatlantijas viļņi brāzās mums virsū kaut kādā neparastā secībā — ne pa septiņiem, bet pa trim katlā nākošajā grupā. Turēdamies pie mūsu nelielās vaļējās laivas stūres, es skatījos, kā briesmīgi augstas viļņu kores dārdēdamas tuvojās mums — ikviena no tām varēja mūs applūdināt, aprīt vai salauzt mūsu nedrošo kuģeli.

Mēs bijām pieci — Džordžs Molonijs, Arturs Magans, Pīters Millets, Rolfs Hansens un es — visi norūdīti, raduši pie nejauka laika pārsteigumiem. Taču mūsu laivai tā bija pirmā vētra, un neviens nezināja, kā sliktā laikā tā visveiksmīgāk vadāma. Droši vien tūkstoš gadus nekas tamlīdzīgs nebija ticis nolaists ūdenī; ar ādu apvilktus kuģus būvēja tikai viduslaiku Īrijā.

Kas gan lika mums, itin kā veselīgi domājošiem cilvēkiem, tādā laikā mesties tieši vētrai rīklē?

Atbilde slēpjas pašā mūsu kuģa nosaukumā: to sauca «Brendans» par godu ievērojamam īru mūkam pētniekam, kas dzīvojis VI gadsimtā. Leģenda stāsta par viņu kā Jaunās pasaules atklājēju. Ja mums izdosies atkārtot Brendana ceļojumu tā laika laivā, mēs pierādīsim, ka leģendas pamatā ir patiesi vēsturiski notikumi.

Tagad vētrainajā jūrā es atcerējos, kā pirms dažiem mēnešiem mūs nopietni brīdināja viens no izcilākajiem ādu speciālistiem. Toreiz es skaidroju viņam, ka mēs gatavojamies šķērsot Atlantiju 12 metru garā vaļējā laivā, kas būvēta no ar ādu apvilktiem koka rāmjiem.

— Āda, — viņš sacīja pamācošā tonī, — satur daudz proteīna. Šajā ziņā tā atgādina bifšteka gabalu, ja neicbil- stat pret tādu salīdzinājumu, un, līdzīgi tam, sadalīsies — ātri vai lēni — tas atkarīgs no dažādiem faktoriem, taču tas notiks.

— Un kas notiks tad, kad āda piesūksies ar jūras ūdeni?

— Atklāti sakot, — viņš teica, — es nezinu, ko lai jums atbildu. Mēs nekad neesam to šādā vidē pārbaudījuši. Pa​rasti mitra āda bojājaš ātrāk, lai gan, iespējams, jūras ūdenī tā iesālīsies…

Par spīti ne visai iepriecinošajiem atvadu vārdiem, «Brendans» vētru tomēr izturēja. Pēc divām dienām, kad Džordžs nomainīja mani pie stūres, es ielīdu savā guļvietā zem apakšējā klāja. No turienes es ieklausījos viļņu šalkoņā, ko no manas galvas šķīra mazāk nekā centimetru bieza vēršāda. Es vēroju, kā tilpnes sāni te piepūtās, te sašļuka kā kalēja plēšas; man šķita, ka laiva līdzinās jūras dzīvniekam, visdrīzāk — valim, un es atrodos būrī, ko veido tā ribas. Šis salīdzinājums iedarbojās nomierinoši.

Noguris es iesnaudos, taču mani pamodināja Pītera klie​dziens: — Mans Dievs! Kur tas te gadījies?

Es izlīdu laukā un ieraudzīju draudīgu, melnu milzīga okeāna tralera korpusu. Kuģi no mums šķīra mazāk nekā simt metru. Ar ieslēgtām visām ugunīm tas tumsā peldēja tieši mums virsū.

— Izšauj raķeti! — es uzsaucu Pīteram, taču bija jau par vēlu; mehānisms neklausīja viņa sastingušajiem pirkstiem. Situācija bija ārkārtīgi bīstama. Traleris pagāja mums garām tik tuvu, ka mēs bezmaz varējām aizsniegt tā tērauda apšuvumu, kas pacēlās virs mums. Taču viss beidzās labi, un kuģis aizpeldēja nakts melnumā.

Pēc šīs gandrīz vai traģiskās tikšanās man iešāvās prātā interesanta doma. Ja nu uz kuģa būtu mūs pamanījuši un sardzesvīrs ziņotu uz komandtiltiņu: sena laiva ar pieciem neprāšiem laužas cauri vētrai zem kvadrātveida buras ar sārtu ķeltu krustu! Nabaga puisi droši vien apvainotu pļē- gurošanā, norakstītu no kuģa un sūtītu uz krastu pie psi​hiatra.

IDEJAS DZIMŠANA Doma par šādu jūrasbraucienu man ienāca prātā, kad mēs abi ar sievu atpūtāmies Rietumīrijā, vietā, kur dzimis Svētais Brendans. Mana specialitāte bija ģeogrāfiskie atklājumi, bet Dorotija koledžā studēja viduslaiku manuskriptus. Viņa zināja leģendu par Brendanu. Mēs jau bijām mazā laiviņā «Prezbiters Joanns» kopā ceļojuši līdz pat Turcijai, tāpēc šo to zinājām par ilgiem kuģojumiem mazās laiviņās. Reiz vakarā, dzerot tēju, Dorotija ieminējās: — Neredzu iemeslu, kāpēc Brendans nebūtu varējis veikt šo ceļu…

Es gan tā nedomāju, taču tas neko nenozīmēja. Ja tagadējie jūrnieki varētu tāpat šķērsot Atlantiju, kā to bija darījis Brendans, tad leģenda iegūtu pavisam citu skanējumu. Tajā brīdī man radās doma ceļot pa Brendana pēdām.

Nākamo triju gadu notikumu pietiktu veselai sāgai ar nosaukumu «Brendana veiksme». Bija gan darbietilpīgi pētījumi, gan bezgalīgas problēmas, gan vilšanās. Ikreiz es sastapos ar šķietami bezcerīgām situācijām, kuras it viegli novērsa viens vai otrs speciālists.

Kerijas grāfistes zvejnieki pirmoreiz paņēma mani līdzi laivā, kas bija Brendana kuģa mūsdienu līdziniece. Tikai toreiz tā bija klāta nevis ar ādu, bet ar darvu piesūcinātu buraudeklu. No tiem pašiem zvejniekiem es uzzināju, kā vadāma šāda laiva, un sapratu, ka tas ir pamatīgs jūras kuģošanas līdzeklis, nevis vienīgi iekšējiem ūdeņiem derīga laiviņa. f _ Džons Bībijs un viņa augstsirdīgie kolēģi no Britu Adrūpniecības institūta uzreiz piekrita domai par ādas laivu un izmēģināja vairāk nekā desmit vaļa ādas miecēšanas paņēmienu. Viņi ari aizsūtīja mani pie Krogonu ģimenes Kornvolā, kam piederēja ādu fabrika. Turp tika nogādātas 49 vaļu ādas un apstrādātas ar ozolu mizu palīdzību» kā to bija darījuši Brendana laika ādmiņi.

Pec tam Kolins Mīdijs, jūras kuģu projektētājs, cilvēks ar drosmīgu gara lidojumu, pats uzzīmēja «Brendana» un visu tā takelāžas shēmu. Par kuģošanu tajā viņš brīdināja: — Šo ceļojumu mācības ir gājušas zudumā, un tev būs tās jāiegūst no jauna.

Meistari uzbūvēja «Brendana» karkasu no oša koka. Pārvilkt koka karkasu ar vaļa ādu bija lemts dzīvespriecīgam cilvēkam, īstam brīnumdarim savā jomā, vārdā Džons O'Ko- nels. Kādreiz viņš bija strādājis Londonā par zirglietu meistaru galmā. Ar rūpīgi izraudzītu brīvprātīgo palīdzību Džons uzmeistaroja ūdensnecaurlaidīgu tilpni, kas ar roku bija sašūta linu diegiem. Kopumā bija jāsašuj 20 tūkstoši vīļu. Korpuss sastāvēja no oškoka plankām, kas bija savilktas ar miecētām siksnām. Pēc tam koku un ādu iezieda ar tau​kiem.

Gandrīz divarpus gadu pēc tam, kad bija dzimusi ideja par kuģošanu ar «Brendanu», bīskaps Imons Keisijs no Kerijas grāfistes deva savu svētību mūsu laivai un nolasīja īpaši šim gadījumam par godu sacerētu poēmu: Uzticamais Kristu, svētī šo laivu, Un lai šķēršļus tā nesastop ceļā, Un lai briesmas tai neuzglūn jūrā…

Un, it kā uzrunādams laivu, piemetināja: Tava tiesa ir peldēt uz tev apsolīto zemi, Tu, kas esi kā ceļa zvaigzne no tiem tālajiem laikiem, kad dzīvoja Brendans…

Mana četrus gadus vecā meitiņa Aida tika Izraudzīta par «Brendana» krustmāti, un kristības notika nevis ar bezgaršīgo šampanieti, bet gan pudeli laba īru viskija. Starp pudeļu lauskām un putu burzgām — svinīga rituāla pēdām, vēlot laimīgu kuģojumu, — «Brendans» tika nolaists ūdenī.

DOŠANAS UZ APSOLĪTO ZEMI

Nākamos trīs mēnešus aizņēma nemitīga laivas apgādāšana ar visu nepieciešamo, tika veikti izmēģinājuma braucieni jūrā, komplektēta ekipāža un izstrādāts visa ceļojuma plāns. Beidzot 1976. gada 17. maijā mēs devāmies ceļā uz leģendāro Sv. Brendana zemi no iepriekš izraudzītas vietas — Brendana līča Īrijas dienvidrietumos, no kurienes, cik zināms, aptuveni pirms 1400 gadiem savu ceļojamu bija sācis Brendans. Krastā mūs pavadīja ap 200 cilvēku liels pūlis — gan labvēļi, gan skeptiķi. Pacēluši enkuru, mēs devāmies uz Jauno pasauli garām Īrijas piekrastes salām, Skotijas krastiem, Farēru salām un Islandei.

Sākumā lokanais korpuss, ko turēja kopā trīs kilometri ādas siksnu un kas izliecās līdzi katram vilnim, viesa mums vienotības sajūtu ar jūru. Šo sajūtu vēl pastiprināja tas, ka «Brendana» virsūdens borti bija diezgan zemi — ap 40 centimetru augstumā. Taisnstūra buras ļāva mums kustēties ne vairāk kā 90 grādu leņķī, tāpēc mēs bijām, tēlaini iz​sakoties, tās ķīlnieki.

Pirmā diena pagāja, šķirojot haotisko riku un provianta kaudzi, sastādot sardzes dežūru grafiku un sadalot pienāku​mus uz kuģa.

Pirmais, ko izraudzījos kuģojumam, bija 26 gadus vecais Džordža Molonija draugs un sens kompanjons. Tālāk nāca Rolfs Hansens, 34 gadus vecs brīvprātīgais no Norvēģijas, kam tolaik bija liela pieredze senlaicīgu laivu vadīšanā. Par nākamo ekipāžas locekli kļuva 23 gadus vecais Arturs Ma- gans no Dublinas, ironisks un ar lielisku humora izjūtu; būdams pats jaunākais, viņš mums visiem bija gandrīz kā dēls. Un beidzot pēdējais — Pīters Millets, kas, līdz tam strādājis par fotogrāfu Londonā, tagad bija parakstījis kon​traktu dokumentālas filmas uzņemšanai par mūsu pasā​kumu.

Es ar saviem 35 gadiem biju vecākais un kļuvu par kapteini. Mēs visi pazinām jūru — iesācējus ņemt līdzi bija pārlieku riskanti. Viens kļūmīgs solis — un varēja atrasties aiz borta, bet pagriezt «Brendanu», lai uzņemtu nelai​mīgo, bija gluži neiespējami.

JŪRAS VELTES Pēkšņā vētra un atgadījums ar traleri notika naktī uz 23. maiju pēc īsas piestāšanās Ārenu salās Golvejas līcī. Tur mēs atklājām, ka ziņas par mūsu ceļojumu mūs apstei- gušas. Kad tuvojāmies vienai 110 salām, divi zvejnieki, kas veda podus laivā, mūs uzrunāja: — Vai jūs neesat tie, kuri ceļo uz Ameriku? Laipni lūdzam mūsu salā!

— Lielais paldies.

— Vai negribat krabjus?

— Jā, ja varētu.

Uz «Brendana» no viņu laivas nobira īsta krabju krusa, un Rolfs rāpoja pa mūsu kuģi, uzlasīdams tos, iekams tie nav iekrituši jūras dibenā. Izvārīti jūras ūdenī, tie mazliet dažādoja mūsu pārtiku, kas sastāvēja no gaļas un pupiņu konserviem, sublimētas zupas un dārzeņiem, auzu tumes, žāvētiem augļiem un retumis kādas tāfelītes šokolādes.

Vētras dēļ uz «Brendana» bija notikušas pārmaiņas. Vispirms mēs palikām bez Pītera, kas bija savainojis roku un vētras laikā sasitis krūšu kurvi un, paklausot ārsta prasībai, nelabprāt izcēlās krastā Donegalas grāfistē Īrijas ziemeļrie​tumu galā.

Pēc vētras pārliecinājāmies arī, ka mūsu pārtika nav pietiekami labi pasargāta no jūras viļņošanās.

Daudzi «ūdensdroši» plastmasas maisi laida cauri ūdeni, un bija izveidojusies pretīga jūras ūdens, auzu tumes, izmirkušu augļu un saskābušu dārzeņu masa.

Turklāt vētra parādīja mums, ka ceļojums ar «Brendanu» līdzinās lidojumam gaisa balonā. Tikko bijām atstājuši krastu, laivu pilnībā varēja vadīt divi vīri ar airiem. Taču vēlāk mums bija jāpeld pa vējam. Tikai nedaudz spējām koriģēt kursu. Vētra aizdzina mūs simtiem jūdžu no izraudzītā maršruta, kamēr mēs atkal attapāmies pie krasta. Mēs sākām saprast viduslaiku jūrniekus, kas paļāvās uz Dievu, saglabāja pacietību un ticību dzīvei un ko vētras, bads un slāpes pakļāva nāves briesmām.

No Donegalas grāfistes mēs uzņēmām kursu uz Skotijas Jona salu. Tur krastā mums tuvojās kalsens jauneklis padi- lušās drēbēs. Pēc apsveicināšanās vārdiem viņš teicās dzirdējis, ka man trūkstot viena komandas locekļa.

— Jā, — es piesardzīgi atbildēju, no galvas līdz papēžiem nopētīdams dīvaino svešinieku. Viņa sejā izcēlās prāvs deguns, viņš nervozi mētāja milzīgas, garas rokas, kas to darīja līdzīgu neparastam, spārnus vēcinošam plēsīgam jūras putnam.

— Esmu šejienes satiksmes kuģa kapteinis, — paskaidroja dīvainais apmeklētājs. — Taču brāļi var strādāt manā vietā, ja paņemsit mani uz «Brendana». Starp citu — kurp jūs dodaties?

Tā mēs tikām pie Edana Keneilija, kas kļuva par nelabojamu jokdari uz «Brendana» un pat dzīvu telegrāfu. Kā noskaidrojās, tad Edana ēstgribai nebija robežu. Viņš varēja ēst visu un visur, un droši varēja sacīt, ka viņa asā dakšiņa uzlasīs katru atlikušo kumosu. Viņa ēdelīgums un pastāvīgā mētāšanās rokām bija par iemeslu trāpīgajai iesaukai — sulla — par godu viņi lidojošajam dubultniekam, jūras put​nam, par kura ēstgribu tiek stāstītas gluži vai leģendas.

Viena no mūsu pēdējām pieturām pirms iziešanas Atlantijas plašumos iznāca Skotijai piederošo Hebridu salu grupas Nortuistas salā. Nortuista slavena kā ar savu viesmīlību, tā arī ar pīpes smēķētājiem.

Salu atstājām sāpēs vai pušu plīstošām galvām — sevi lika manīt atvadu mielasts ar alkoholu, kā arī īsā laikā pārlieku daudzās izsmēķētās pīpes. Hebridu zvejnieki piesardzīgi izteica savas domas par mūsu kuģojuinu.

«Man gan nebūtu drosmes doties jums līdzi,» atzinās viens no viņiem šķiroties.

17. jūnijā Setlendas salas palika aiz muguras, un mēs virzījāmies uz Farērām, kas atradās 300 kilometru uz ziemeļiem. Un atkal mēs palikām četri: Rolfam bija steidzami jādodas personiskās darīšanās uz Norvēģiju.

Pirmajās 48 stundās mēs krietni pavirzījāmies uz priekšu. Otrajā dienā manas pēcpusdienas sardzes laikā mēs veicām pusceļu līdz Farērām. Atkarībā no tā, kā palielinājās attālums, kas šķīra mūs no sauszemes, arī uz kuģa notika dažas pārmaiņas. Tūkstošiem kvadrātjūdžu okeāna apņemti, četri vīri bija itin kā ieslēgti 12x3 kvadrātmetru ādas būrī, no kura mazāk par trešdaļu deva pajumti nejaukā laikā un derēja par mitekli. Šajā šaurībā ikviens no mums saprata, ka stingri jāievēro pašdisciplīna, lai izvairītos no visniecīgākajām nesaskaņām, kas varētu pārvērsties strīdā vai pat izraisīt naidu. Pēc nerakstīta likuma ikvienam bija jāsaval​dās un jādara savs darbs. Šis senais bauslis bija spēkā arī pie mums.

Mūsu dzīves apstākļi tātad bija kā viduslaikos. Taču neviens nežēlojās, ka nav kur nomazgāties vai noskūti es. Tā būtu saldūdens lieka tērēšana, turklāt laiva izplatīja daudz nepatīkamāku smaku nekā ikviens no mums. «Bren- dana» ādas korpuss, piesūcināts ar ūdensnecaurlaidīgiem taukiem, neciešami smirdēja.

IZTURĪBAS PĀRBAUDE Jo ilgāk turpinājās brauciens, jo skaidrāks kļuva viens: tagadējie materiāli un instrumenti reti kad spēj aizstāt to viduslaiku priekštečus. Ne tikai plastmasas maisi plīsa un laida cauri ūdeni, bet kuģa metāla daļas rūsēja un bojājās, lai gan bija pārklātas ar biezu aizsargeļļas kārtu. Kur vien iespējams, mēs aizstājām tās ar senajiem kuģu būvniecības materiāliem — koku, ādu, linu. Tie piešķīra mūsu laivai diezgan veclaicīgu izskatu, toties bija pilnīgi droši.

Tas pats attiecās arī uz apģērbu. Tikuši līdz aukstajiem ziemeļu platuma grādiem, mēs jakas ar mākslīgās kažok​ādas oderi nomainījām pret senatnīgām vilnas drānām, im​pregnētām ar augu eļļu.

Kas attiecas uz «Brendana» korpusu, tas aukstajā ūdenī kļuva tikai stingrāks. Ikdienas apskates rādīja, ka, lai gan āda piesūcās ar sāļo ūdeni un iekšpusē pārklājās ar sāls «rasas» pilieniņiem, tomēr aukstums, kas pieņēmās spēkā, darīja vaļu ādu aizvien cietāku un sīkstāku. Bija acīm redzams, ka Svētais

Brendans un viņa komanda bija izvēlējušies sev pieņemamāko ceļu uz Apsolīto zemi: ja mēs būtu braukuši pa tropiskajiem ūdeņiem, augstā temperatūra izkausētu tik nepieciešamo tauku kārtiņu uz vaļu ādas un paātrinātu tās pūšanu.

Viss liecināja par to, ka Brendana laika jūrnieki bijuši labāk ekipēti, nekā vēsturnieki līdz šim tika uzskatījuši.

DZĪVES LIKSTAS Ceļā uz Farēru salām mēs pirmajās divās dienās nobraucām ap pusotra simta kilometru. Taču priecāties par šādu tempu bija pāragri: tālāk mums vajadzēja nedēļu, lai veiktu tādu pašu attālumu. Te «Brendanam» atkal sākās bargi pārbaudījumi: vispirms iestājās bezvējš, tad vējš atdzina kuģi atpakaļ, pēcāk uznāca vētra, un beigu beigās tas pie Farēru salām iekļuva negantos paisuma viļņos. Kādu laiku mēs stāvējām uz vietas, tad mūs ar 20 mezglu ātrumu panesa garām klintīm.

Kolīdz mēs tuvojāmies Farēru Mikinesas salai, tūkstošiem jūras putnu pacēlās gaisā no 300 metru augstajām klintīm — sullas, plēsīgās un parastās kaijas, kairas, vētrasputni — un ņēmās riņķot virs mūsu galvām, lūkojoties ūdenī pēc laupījuma. Šis skats atsauca atmiņā Putnu paradīzi, kas aprakstīta sāgā par Brendanu. Leģenda stāsta, ka šo salu no Aitu salas atdalījis neliels jūras šaurums. Miki- nesa pilnībā atbilst aprakstītajai Putnu paradīzei, bet pats vārds «Farēras» nozīmē — Aitu sala.

Torshavnas. salā mēs negaidīti sastapām cilvēku, kurš kļuva par piekto ekipāžas locekli, — Tronduru Patersonu. Spēcīgas miesasbūves, ar varenu matu kodeļu, viņš kādu ritu parādījās uz «Brendana» margapmaļa ar simpātisku Fa- rēru salu meiteni, kura, izrādījās, bija viņam par tulku.

— Runā, ka uz jūsu kuģa esot brīva vieta Farēru saliniekam, — paskaidroja meitene. — Šis cilvēks vēlētos jums piebiedroties. «Ak Dievs,» es nodomāju, vērodams kandidātu, «pat vikingi vairākkārt būtu pārlikuši, iekams ņemtu uz sava kuģa tādu puisieti.»

— Viņa vārds ir Trondurs, — meitene turpināja. — Viņš ir mākslinieks, taču ari brauc zvejā ar Farēru laivām, kas dodas uz Grenlandi. Nopietns cilvēks.

Kā vēlāk noskaidrojās, Trondurs bija pirmklasīgs jūrnieks. Pēc pāris dienām viņš kopā ar mums kuģoja uz Islandi vai turp, kurp vēji mūsu «Brendanu» nestu. Trondurs neatnāca pie mums tukšām rokām; viņš bija paņēmis līdzi jūras braucienam tradicionālos ēdamā krājumus: kaltētu aitas gaļu un zivis, žāvētu vaļa gaļu, svaigas medūzas gabalu. Uz takelāžas izkarinātie jērgaļas gabali bija pārvilkušies ar iezaļganu pelējuma kārtiņu un sākuši specifiski smakot, kā tas laikam mēdza notikt ari viduslaiku kuģojumos.

VĒL VIENS SOLIS VĒTRAINAJA JURĀ 3. jūlijā mēs atstājām Farēras un devāmies 600 kilometru garajā ceļā uz ziemeļrietumiem, uz Islandi.

Pēc diviem mēnešiem vajadzēja sākties rudens vētrām, kādas parasti trakoja Ziemeļatlantijā. Šis bija īsākais ceļš starp Veco un Jauno pasauli — maršruts, kas, līdzīgi varavīksnei, aptvēra Ziemeļskotiju, Farēras, Islandi, Grenlandes un Ņūfaundlen- das lejpusi. Tagad pa šādu maršrutu kursē reaktīvās lidma​šīnas, bet pagātnē pa to ceļoja vikingi un gandrīz noteikti — īru mūki.

Trondurs drīz vien pierādīja, ka nav velti paņemts līdzi jūrā, — ik dienas viņš ar smagu makšķeri vilka ne mazāk par duci milzu mencu, par ēsmu izmantodams vienīgi krāsainas gumijas gabaliņus.

Rezultātā mēs pagatavojām zivis visos iespējamos veidos — vārītas, ceptas, sautētas —, zivju pīrādziņus un pat spageti, ko Edans skaļi slavēja. Taču, kad Trondurs, kas pakāpeniski apguva angļu valodu, piedāvāja viņam pēc pusdienām pagaršot gabaliņu medūzas, Edans atlēca nost, teikdams: «Nē, nē, es nekad nebūšu tik izsalcis, lai ko tādu ēstu.»

Kādu rītu mūsu sarunu pārtrauca dobjš dvesiens, it kā no milzīga piepūšamā maisa izlaiztu gāzi. Pēc tam bija dzirdama burbuļošana.—Tas tik ir ko vērts! — sajūsmā izsaucās Trondurs, rādīdams uz melnu, spīdīgu ķermeni kādus 20 metrus no mums, kas te cēlās, te grima.

Tā mums bija pirmā tikšanās ar vaļiem. Turpmāk mēs tos sastapām lielos daudzumos. Taču mūsu pirmais viesis vēl pāris reižu parādījās virs ūdens un tad pazuda, bet ne uz ilgu laiku. Pēc divām stundām, nejauši paraudzījies pār bortu, Edans pēkšņi iekliedzās: — Rau, skatieties, delfīns — nē, atkal valis!

Daudz vaļu!

Lūkodamies tālumā, mēs saskaitījām vismaz 15 vaļu, kas pāris metru zem laivas kā eskorts pavadīja «Bren- danu». Kad pirmā vaļu grupa izpeldēja no laivas apakšas, to vietu ieņēma citi. Pavisam šajā barā mēs saskaitījām ap 140 vaļu.

Mana pirmā reakcija bija piesardzība, tāpēc ka vēl Londonā tiku brīdināts par dažu vaļu sugu ieražām.

— Finvaļi reizēm mēdz aizķert mazas laivas…

Tā tikai mums vēl trūka, acumirklī nodomāju, kāds «kašķains» valis vareni patīrītu «Brendana» ādas korpusu. Taču bars izpeldēja pa laivas apakšu, nenodarot tai neko ļaunu. Vēlāk vēl kādas desmit reizes tikāmies ar šiem milzīgajiem radījumiem, taču tie ne reizes neaizskāra mūs un vispār uzvedās gluži miermīlīgi.

Starp citu, interesanti — vai nu tāpēc, ka mūsu ādas laiva pēc formas atgādināja vali, vai tāpēc, ka tā oda pēc taukiem, tā kā magnēts pievilka šos zīdītājus. Viņi bieži peldēja ūdens virspusē blakus laivai, riņķoja tai apkārt vai ari mierīgi gulēja zem korpusa, un tad ūdens virpuļi izplatījās uz visām pusēm no mūsu trauslā kuģīša.

PIESPIEDU PARTRAUKUMS Veselu nedēļu laiks bija mums labvēlīgs un «Brendans» gandrīz kā vētras nests tuvojās Islandes dienvidu piekrastei. Trondurs ierādīja mums, kā ķerami putni, kāds vētrasputna paveids, — tīklā un ar auklu, kam galā kā ēsma piesietā kumosiņš medūzas. Nu mums gaļas bija papilnam — gan vārītas, gan ceptas.

15. jūlijā mums pāri aiztraucās krasta apsardzes dienesta lidmašīna, bezmaz aizķerdama galveno mastu, un mēs izdzir​dām draudzīgu balsi, kas uzrunāja mūs pa radio: — Hallo, «Brendan»! Vai uz kuģa viss kārtībā?

— Jā, viss ir, kā nākas, un komandas noskaņojums — možs. Tiksimies Reikjavīkā.

1976. gada 17. jūlijā, kā plānā bija paredzēts, mēs iegājām Islandes galvaspilsētas līcī un tikām laipni sagaidīti. Muitas ierēdnis smaidot deva man parakstīt dokumentu, kurā Islandes suverēnajai valstij tika apliecināts, ka «uz kuģa visā ceļojuma laikā netika manīta neviena žurka». lai gan islandieši bija viesmīlīgi, tomēr vienu viņi mūsu labā nevarēja izdarīt — pārvērst laika apstākļus mums labvēlīgos.

Nākamās trīs nedēļas salā bez mitas pūta dienvidrietumu vēji, apgrūtinot «Brendana» virzīšanos uz Jauno pasauli. Tu​vojās rudens vētru laiks, un bija jārēķinās ar pakledu Gren- landes austrumu piekrastē.

Es nelabprāt pieņēmu lēmumu, kādu ne reizi vien tika pieņēmis arī Sv. Brendans: gaidīt nākamo sezonu. Pēc leģendas, viņam pasākums bija ildzis septiņus gadus, mums, ja veiksies, pietiks tikai ar diviem.

Saņēmuši Islandes krasta apsardzes dienesta direktora Petera Sigurdsona piedāvājumu, mēs atstājām «Brendanu» vienā no angāriem un braucām uz mājām, norunājuši nā​kamā gada maijā tikties Reikjavīkā.

STIHIJA TRAKO UN DRAUD

Visu ziemu es strādāju pie tālākā kuģojuma maršruta. Bija jau pārvarēti 1500 kilometri, un atlika vēl ap 2500 — no Islandes līdz Ņūfaundlendai. Bija skaidrs, ka otrais ceļa posms būs daudz smagāks par pirmo. Mūs gaidīja Grenlan- des negantās vētras, salnas, peldošais ledus.

Maija sākumā satikušies Reikjavīkā, mēs iekrāvām «Brendanā» rīkus un pārtiku un devāmies uz ceļojuma galamērķi — Ņūfaundlendu. Pēdējā brīdī Edans uzzināja, ka personisku apstākļu dēļ viņam jāatgriežas mājās, un mēs atkal palikām četratā — Trondurs, Džordžs, Arturs un es.

Reizēm mums šķita, ka ceļojumu nemaz neesam pārtraukuši. Otrajā dienā mūs apciemoja vecie paziņas vaļi, kaut gan nepiepeldēja pietiekami tuvu, lai Trondurs varētu likt lietā savu harpūnu, ko šajā reizē bija paņēmis līdzi. Es atsāku ikdienas navigācijas aprēķinus un radiosakarus, Džor- džam bija savi darbi, Arturs noņēmās ar fotoaparātu. Dzīve iegāja mums jau zināmajās sliedēs. Taču tas neturpinājās ilgi.

20. maijā laiks sāka mainīties. Tumša ņirba, virzīdamās no dienvidrietumiem, vēstīja, ka mūs gaida smagi pārbaudī​jumi, — komandas locekļu garastāvoklis kritās līdz ar ba​rometru.

Pievakarē mums radās nopietni sarežģījumi. Milzīgas ūdens šaltis, gāzdamās no augšas, bija gatavas aprīt «Bren- danu». Nācās salūkot gumijotos apģērbus gadījumam, ja mūs applūdinātu. Pēc tam, viļņu dārdoņas pavadīti, kuri plosīja mūsu trauslo kuģīti, mēs ņēmāmies bez apstājas sūknēt ūdeni laukā no tilpnes. Jūras stihijas ārdīšanās laikā atklājās «Brendana» vājā vieta: trakojošs vilnis ielauzās atklātajā vietā starp stūri un dzīvojamo nodalījumu. Sākās gatavie plūdi. Kabīne bija applūdināta.

— Sūknēt ūdeni! Sūknēt ūdeni! — ieaurojās Arturs, kad «Brendans» lēnām sāka grimt.

Taču, kolīdz ūdens tilpnē kritās, nāca jauns trieciens — vēl viens vilnis gāzās pāri kuģim. Vajadzēja aizsegt vājo vietu, taču nebija nekā pietiekami izturīga— ne neilona, ne buraudekla, ne polietilēna. Bet varbūt nekas nebija atrodams panikas dēļ. Tad pēkšņi man atausa gaisma: āda! Prātā iešāvās attēls no vecas enciklopēdijas. Ieņemot cietoksni, Senās Romas karavīri turēja virs galvas bruņurupuču ādas vairogus, glābjoties no akmeņiem un bultām.

No Īrijas mēs bijām paņēmuši līdzi vēršādu un vēl mazus ādas gabaliņus «Brendana» korpusa lāpīšanai, ja rastos sūce vai tas tiktu caursists. Pāris sekundēs mēs sadabūjām rezerves ādas, un Trondurs ar siksnām sasēja tās kopā. Pēc piecpadsmit minūtēm «Brendana» stūri no dzīvojamās telpas šķīra blīvs «priekšauts» un viļņi vēlās pāri kuģim, tam vairs nekaitējot. Tā mēs uzvarējām pirmajā cīniņā ar Grenlandes vētru.

ALGA PAR RISKU Pēc deviņām dienām, 29. maijā, mēs tuvojāmies Grenlan- des dienvidu galam. Cerībā izmantot ziemeļu vēju, es, protams, riskēju, piebraukdams tik tuvu Grenlandes austrumu piekrastei, no vienas vietas pieblīvētai ar pakledu, taču pārdrošais manevrs izdevās — vienā neaizmirstamā dienā mēs veicām vairāk nekā 150 kilometru.

Tomēr laiks saglabājās nelāgs. «Migla, sīks lietus, aukstums» — tas bija parastais ieraksts manā tā laika dienas​grāmatā.

Triju nedēļu vienmuļība atklātā jūrā bija padarījusi mūs gaužām nerunīgus. Mēs nelabprāt dalījāmies domās, kā arī tādiem apstākļiem tik vērtīgajās sausajās drēbēs, sarunājāmies minimāli — visi zināja, ka priekšā ir milzums brīva, ne ar ko neaizpildīta laika.

14. jūnijā negaidīti sastapāmies ar pirmo ledu. Grenlandes un Labradoras radiostacijas, ar kurām sazinājos, vēstīja, ka pavasara pakledus virzās uz ziemeļiem cauri Labradoras jūrai, taču šīs ziņas izrādījās neprecīzas. Citu vēju ietekmē mēs pamazām nokļuvām ledus ielenkumā, kas blīvā klājienā pletās tālu uz rietumiem.

Un atkal mums uzsmaidīja Svētā Brendana veiksme: vēl diena nebija pagājusi, kad uzdūrāmies

Farēru zvejnieku šoneriem, kas izvilka mūs no ledus lamatām brīvos ūdeņos, bet amerikāņu arktiskais jūras karakuģis, kas nodarbojas ar sagādi, iekrāva mums svaigus produktus. Šis kuģis noradīja arī precīzas mūsu atrašanās koordinātas, noteiktas pēc Savienoto Valstu pavadoņa. Interesanti, es nodomāju: vidus​laiku ādas laivas maršrutu nosaka ar XX gadsimta kosmiskās tehnikas palīdzību.

PAR MIERU VARAM VIEN SAPŅOT Otrreiz ar ledu sastapāmies pēc četrām dienām, un šī sastapšanās gandrīz vai kļuva liktenīga visam kuģojumam. 18. jūnijā pirmsausmas mijkrēslī, kolīdz biju atdevis stūri Džordžam un ielīdis mitrajā guļammaisā, atskanēja dīvains tirkšķis, it kā plīstu audums; tas atbalsojās laivas iekšienē.

— Vai dzirdēji? Kas tas bija? — es viņam jautāju.

Džordžs arī bija dzirdējis troksni, taču domājis, ka tas atskan no tilpnes.

— Un, starp citu, tumsā mēs neko nevarēsim izdarīt,— es nospriedu un… kļūdījos.

Tikko biju iekārtojies savā guļvietā, kad atkal atska​nēja pirmītējais troksnis.

— Tas taču ledus! — no klāja iekliedzās Džordžs. — Tā te visapkārt ir blāķiem, un mēs peldam tiem tieši virsū.

Lai pagausinātu «Brendana» gaitu, tūdaļ tika nolaistas buras, un mēs laivas priekšgalā lāpu gaismā novērtējām radušos situāciju.

Tas, kas atklājās mūsu skatienam, nevarēja neuzdzīt adrenalīna daudzumu asinīs — viss plašums abās pusēs un priekšā bija piedzīts baismām ledus atlūzām. Tas nebija blīvs ledus klājiens kā pirms pāris dienām, bet rēgaini, atsevišķi peldoši ledus gabali ar tumšiem vaļēja ūdens plankumiem pa starpu. Es vēroju, kā kanāli mūsu priekšā te izpetās, te pazuda atkarībā no tā, kā vējš dzenāja ledus ga​balus.

Acumirklī kļuva skaidrs, kas bija noticis. Viesulis, kas dzina mūs pēdējās divas dienas, bija sašķēlis piekrastes ledu mazos ledus gabalos, un tie kā šrapneļa šķembas izklīda okeānā mūsu priekšā. Un «Brendans» atradās šajā le​dus haosā, kas atgādināja malto gaļu.

Briesmīgs skats pārtrauca manus prātojumus: milzīgs ledus gabals, iespējams, grūstoša aisberga atlūza, viļņos šū​podamies, virzījās no tumsas tieši mums virsū.

Griezdamies un dejodams uz ūdens, tas kā milzu tarāns, šķita, bija gatavs dot izšķirošo triecienu «Brendana» traus​lajam ādas korpusam.

— Turies! — es uzbļāvu Džordžam, kad vilnis pacēla mūsu laivu augšā un tad laida lejup virsū lielajam ledus gabalam, kas bija mūsu ceļā.

Un tad nāca trieciens. «Brendans» nočīkstēja, it kā būtu uzskrējis rifam; tas arī bija rifs, tikai no ledus. No spējā grūdiena Džordžs aizlidoja tālu atpakaļ. Viņš pieķērās apmalei un palika uz tās virs ledus karājamies, šūpodamies kā kucēns, tad bez nevienas skrambiņas atgriezās uz klāja.

Tikai virzoties uz priekšu, «Brendanu» varēja izvest no ledus gūsta. Kustībā bija mūsu vienīgais glābiņš, lai gan manevrēt starp ledus gabaliem bija diezgan riskanti. Es nostājos pie stūres, pamodušos Tronduru un Arturu aizsūtīju darboties ar buru fokmastā, un Džordžs tajā pašā laikā vēroja 110 kajītes jumta.

BISTAMAJA LABIRINTA Visu nakti turpinājās vājprātīgais brauciens. Tas atgādināja sacensības tumsā ar ledus kamanām — gandrīz bez iespējām vadīt, būtībā bez bremzēm, minimālā redzamībā. Dzirdēju Džordža brīdinājumus no kajītes jumta: «Milzīgs blāķis taisni priekšā… divi ledus gabali pie kreisā borta…

viens pie labā… starp tiem kaut kas līdzīgs slazdam…» Un es devu tālāk atbilstošas komandas Arturam un Tronduram: «Pacelt fokmastu… buru uz labo bortu… nolaist buru un palēnināt gaitu…»

Beidzot uzausa gaisma, bet mēs aizvien vēl turpinājām manevrēt — Vai ūdens ir iekļuvis iekšā? — Džordžs man jautāja, kad es aši pārskatīju laivu.

— Nē, — atbildēju, — tā ir godam izturējusi ugunskris​tības.

Diena pagāja tādās pašās rūpēs kā nakts. Redzamība uzlabojās, taču, cik vien sniedzās skatiens, visur slējās ledi. Brīžam šķita, ka par «Brendanu» uzjautrinājās dejojoši milži; kad tie nira vai pietupās, mēs bijām gatavi atvadīties no dzīves.

Mēs lauzāmies pa sarežģīto labirintu cauri ledājiem, un pret nakti priekšā parādījās vaļējs ūdens.

Taču pašās beigās mūs gaidīja nopietns pārbaudījums. Tikko bijām izsprukuši lamatām divu milzu ledus blāķu starpā, tie satuvinājās, saspiežot «Brendanu». Laiva savādi iečīkstējās, un šī skaņa bija citādāka nekā iepriekšējās reizēs. Pēc piecām minūtēm paraudzījāmies lejup un ieraudzījām, ka laivas grīda pārplūst ar ūdeni. «Brendans» bija iedragāts, un radusies sūce.

NAKTS SLĒPJ NELAIMES APMĒRUS Lai gan tas bija bīstami, nācās samierināties ar sūci. Krēslai sabiezējot, mēs nevarējām to ne uziet, ne novērst, turklāt galvenais uzdevums joprojām bija — izkļūt no ledus gūsta.

— Viens cilvēks tilpnē pie sūkņa! — es pavēlēju. — Otrs — pie stūres, vēl viens — pie galvenās buras, bet ceturtais lai atpūšas.

Mūsu stāvoklis bija nenoteikts, mēs atradāmies 300 kilometru no tuvākās zemes — Labradoras; ledus blāķi joprojām ielenca mūs, nebija ne jausmas, cik liels ir bojājums, turklāt visapkārt pletās jūra ar ledainu ūdeni.

Visu to nakti sūknējām ūdeni no «Brendana». Sūkņa virzulis darbojās ar ātrumu 2 tūkstoši reižu stundā. Tādu spriedzi ilgi nevarēja izturēt — nogurums jau sasniedza bīs​tamības robežu.

Pirms rītausmas es pa radio ziņoju Sanantonio (Ņūfaund- lendas) Kanādas krasta apsardzes dienesta stacijai par radušos situāciju un to, cik tā, pēc mūsu domām, bija nopietna. Paziņoju arī mūsu koordinātas — «Brendana» kurss nebija iepriekš paredzams, tāpēc mūsu glābiņš bija precīzi navigācijas aprēķini pēc zvaigznēm.

«Briesmas nav tik lielas,» es piemetināju radiogrammā, «bet vai jūs nevarētu pie izdevības nomest mums no gaisa nelielu benzīna sūkni, ja tādu ievajadzētos?»

«Rodžer, Rodžer,» atbildēja Sanantonio operators, it kā es būtu lūdzis ko gluži parastu. Daudz vēlāk es uzzināju, ka kanādieši ātri sagatavojuši glābšanas lidmašīnu Halifaksā Oaunskotija), kā arī noraidījuši trauksmes signālu kādam savam ledlauzim, kas atradās vienas dienas brauciena attālumā uz rietumiem no mums.

«Tikai,» man atzinās krasta apsardzes virsnieks, «mū- " suprāt, jums nav nekādu izredžu.»

Galu galā mums izdevās tikt galā saviem spēkiem. Savas sardzes laikā pie sūkņa es ievēroju interesantu parādību: kārtējais uzzibsnījums ūdenī aiz kuģa korpusa sakrita ar uzzibsnījumu caurules iekšienē.

Un man ienāca prātā, ka bojājumam jābūt kaut kur blakus sūkņa apakšējam galam.

Kad atausa gaisma, es pārliecos margām tai vietā, kur, domājams, būtu sūkņa caurules gals, un tūlīt pamanīju iespiedumu: tas bija ūdenslīnijas augstumā un izskatījās kā greipfrūts ar caurumu pašā vidū. Asā ledus milzīgā spiediena ietekmē mūsu elastīgais kuģa korpuss bija ieplīsis, taču ne daudz — tikai kādus desmit centimetrus. Ja «Bren- dans» būtu būvēts no cieta materiāla— organiskā stikla vai koka —, tas droši vien būtu sadragāts.

Mēs rūpīgi izgriezām attiecīga lieluma ādas ielāpu, un Džordžs savā ūdensnecaurlaidīgajā apģērbā,

pārliecies pār margām, aizlāpīja plīsumu. Darbodamies ar knaiblēm un īlenu, viņš ar resnu adatu, kurā ievērts linu diegs, dūra cauri ielāpam un laivas korpusam, laivas tilpnē to saņēma Trondurs un izdūra adatu atpakaļ Džordžam.

Aukstumā locītavas savilka krampji, brīžiem Džordža galva pazuda viļņos. Tomēr pēc trim stundām darbs bija paveikts. Kad pēdējais dūriens bija izdarīts, ielāpu ieziedām ar taukiem, un «Brcndans» kļuva tikpat ūdensnecaurlaidīgs kā tajā dienā, kad to nolaida ūdenī.

PATĪKAMĀ TIKŠANĀS ATKLĀTĀ JŪRĀ Pēc dažām dienām pamanījām pirmās zemes tuvuma pazīmes — peldošus baļķus, ūdensaugu kumšķus, putnus. Sešas nedēļas mēs bijām atradušies tālu no sauszemes, un šie sīkumi mūs iepriecināja.

23. jūnijā mūsu radiouztvērējs atnesa priecīgu vēsti: Kanādas krasta apsardzes dienesta kuģis «Džons Kabots» noliek mums tikšanos tajā pašā dienā ap 150 kilometru uz ziemeļaustrumiem no Ņūfaundlendas Hamiltonas stacijas.

Mums tas bija liels atbalsts.

— Mēs priecājāmies, sazīmējot jūs šorīt, — stāstīja vecais jūras vilks, «Džona Kabota» kapteinis Leslijs K Iviss. — Sardzesvīrs ziņoja, ko pamanījis aiz borta labajā pusē. Es atbildēju, ka tā diez vai ir «Severina», kam jāatrodas kādus piecdesmit metrus no tās vietas, kur mēs tobrīd bijām.

— Paskatījies otro un trešo reizi, es nopratu, ka tie esat jūs; es ievēroju krustu uz jūsu burām, sārto krustu.

«Džons Kabots» atstāja mums svaigu pārtiku, rezerves baterijas akumulatoram, taču par vislielāko dārgumu uz​skatījām četrus pārus virsnieku doto sauso zeķu.

Jāatzīst, ka mēs ļoti cietām mitrā apģērba dēļ. Es ieteicu visiem, cik vien iespējams, ģērbties vilnas drānās — lai arī mitras, tās saglabāja siltumu. Kopumā ņemot, seni, vēl viduslaikos pārbaudīti materiāli kalpoja labāk nekā mūsdienīgie. Arī tradicionāli izžāvēti un sakaltēti produkti bija barojošāki un garšīgāki nekā modernie sausie koncentrāti.

Mēs ar nepacietību gaidījām tuvojamies zemi, tāpēc atmiņā slikti saglabājušās pēdējās trīs dienas.

Mūsu senie paziņas vaļi bija gatavi kopā ar mums svinēt uzvaru. Kuj>- raino vaļu bars parādījās virspusē, kolīdz mēs tuvojāmies Hamillonai, viņi šļāca ūdens šaltis un plakšķināja ar milzīgajām astēm, it kā sveicot «Brendanu».

1977. gada 27. jūnija vakarā — gadu un sešas nedēļas, kopš pacēlām enkuru Īrijā, — mēs piestājām Pekfordas salā Hamiltonsaundas rajonā. Izmetuši pakaļgalā enkuru, mēs laidām tauvu, līdz «Brendans» atradās dažus metrus no krasta. Tad es uzrunāju Džordžu: — Vai tu varēsi izmest tauvu krastā?

Džordžs nolēca, nošļakstēja ūdens. Es nodomāju: «Ceļojums ir beidzies.» Aiz muguras bija palikuši gandrīz pieci tūkstoši kilometru okeāna plašumos.

LEĢENDA IEGŪST ĪSTENĪBAS APRISES Tam, kur mēs piestājām, nebija sevišķas nozīmes. Galvenais — par spīti dažiem paredzējumiem, ka ādas laiva izšķīdis pirmajā okeāna vētrā, — mēs sekmīgi bijām šķērsojuši Atlantiju. Kaut gan mūsu peklierīce vairāk līdzinājās ūdensputna ligzdai nekā okeāna kuģim, tā mūs tomēr iznesa cauri laikam gan pasaulē visneviesmīlīgākā okeāna miglai, lediem, vētrām un bezvējam.

Ar to mūsu kuģojums pierādīja, ka īru mūki tomēr spēja savās ādas laivās sasniegt Jauno pasauli vēl pirms vikingiem un ilgi pirms Kolumba.

Taču bija paveikts vēl vairāk. «Brendana» ceļojums apliecināja, ka sāga par mūku, kuram par godu

mēs nokristījām savu laivu, varēja būt ne vien skaista viduslaiku leģenda, bet gan patiess notikums.

Domāju, ka folkloras speciālisti mani atbalstīs. Viņu pieredze rāda, ka visneticamākās leģendas — no «īliādas» līdz teiksmām par Aleksandru Lielo — balstās uz reāliem notikumiem un ir saistītas ar reiz dzīvojušiem cilvēkiem.

Runājot par Sv. Brendanu un viņa ceļabiedriem, jāteic, ka viņi bijuši īpaši cilvēki, pat vērtējot ar to dienu mērauklu. Viņi meklēja zemes, kas slēpās aiz horizonta, nepazīstamus novadus, brīnumainas valstis, kas zināmas vien Radītā​jam. Ar vienu vārdu sakot — Apsolīto zemi.

Varbūt arheologi nekad nevarēs pamatot: šo leģendu ar materiāliem atradumiem. Taču pēc mūsu kuģojuma vairs nedrīkst vienkārši noliegt šāda transatlantijas ceļojuma iespējamību. Sv. Brendanu, tāpat kā visus viņa sekotājus, mūs ieskaitot, iedvesmoja viens un tas pats— cilvēka iedzimtā kaislība izzināt nezināmo.

Roberts Entertains Vikingu Amerika PAZUDUSI GRENLANDES TAUTA Amerika. Tā ir valsts, kontinents, puslode;? Vai ari sena sapņa iemiesojums? Senatnē Īrijas ķelti dēvēja sevi par «rietumu cilvēkiem», jo uzskatīja, ka dzīvo pie zemes rietumu robežas. Šā uzskata maldīgumu vēlāk pierādīja viņu pašu jūrnieki, šķērsodami okeānu un atklādami salu, kurn tagad sauc par Islandi. Viņi domāja, ka ir atraduši pašu attālāko sauszemes gabaliņu, un nosauca to «Ultima Tule» — Pēdējā robeža.

Vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem norvēģu jūrasbraucēji no saviem kaimiņiem ķeltiem uzzināja, ka īru mūki meklējuši vientulību šajā salā, kas atradās uz ziemeļrietumiem no viņu zemēm, un tāpēc drīz vien sākuši traucēt īru mieru. Tie, nevarēdami satikt ar nelūgtajiem pagāniem, devušies uz citurieni. Pa to laiku norvēģi diezgan ātri pieņēmuši kristietību, bet viņu tiešie pēcteči, kas nav aizmirsuši dzimto norvēģu valodu, ir Islandes tagadējie iedzīvotāji. Turklāt piecus gadsimtus pirms Kolumba brauciena norvēģu pārce- ļotāji apguva Grenlandes teritoriju un, kā tālāk redzēsit, vispirms mēģināja migrēt uz Amerikas kontinenta zemēm. Viņu mērķtiecīgā pārvietošanās kārtējo reizi uzdod mums interesantu jautājumu: vai tiešām Kolumbs atklāja kaut ko eiropiešiem pilnīgi jaunu un nezināmu?

Norvēģu pārvietošanos noteica visa iepriekšējā šīs tautas vēsture. Nerunājot par vikingu laupītāju sirojumiem, var teikt, ka norvēģiem vairāk nekā jebkurām citām ģermāņu ciltīm un tautām bija nepieciešams atklāt jaunu dzīves telpu. Kopš ledāju atkāpšanās viņi allaž atradušies kustībā, taču tā sauktā lielā teitoņu migrācija iedzina viņus strupceļā, par kādu izrādījās kalnainā Skandināvijas pussalas rietumu piekraste. Te viņi nošķīrās no pārējām teitoņu ciltīm un no šejienes tālāk varēja pārvietoties vienīgi pa ūdeni.

Kad ap 874. gadu senie norvēģi dabūja zināt par faktiski neapdzīvotās Islandes eksistenci, viņi tūdaļ ķērās pie salas kolonizācijas. To paātrināja fakts, ka Haralds Skaistmatis pret brīvību mīlošo vikingu gribu pasludināja sevi par pirmo Norvēģijas karali. Tad arī tika nodibināta neatkarīgā Islandes valsts, ko pārvaldīja pirmais demokrātiskais parlaments pasaulē.

Tālās salas apgūšanā tagadējo islandiešu senčiem lieti noderēja kuģošanas prasme, kas viņiem piemita jau kopš aizvēsturiskiem laikiem. Viņu jūrasbraucēji pēc jūras ūdens garšas prata noteikt saldūdens upes grīvas tuvumu; savos kuģos ar kvadrātveida burām viņi varēja kuģot, arī pūšot sānu vējam vai pat pretvējam, ko nespēja vairāk uz dienvidiem dzīvojošie jūrnieki. Galvenais — viņi droši turpināja ceļu tad, kad dienvidnieki, atkāpdamies briesmu priekšā, prā-tīgi devās atpakaļ.

Dodoties nezināmā ceļā, viņi ņēma līdzi būrus ar melniem kraukļiem, kuru silueti labi saskatāmi uz debess fona. Gabalu braukuši, jūrnieki izlaida vienu putnu. Ja krauklis pacēlās gaisā, bet pēc tam nolaidās masta galā, ceļinieki zināja, ka līdz tuvākajam krastam ir ne mazāk par 200 jūdzēm. Ja krauklis pacēlās gaisā un aizlaidās, viņi pilnīgi droši varēja noteikt, uz kuru pusi jābrauc, lai drīzāk sa​sniegtu krastu. lai gan senie norvēģi bija prasmīgi navigatori, viņi nezīmēja jūras kartes, bet iegaumēja ceļu, izmantojot tādus orientierus kā saules un zvaigžņu stāvokli debesīs, koordinātas un braukšanas laiku. Tas tāpēc, ka viņi neprata izgatavot papīru vai attiecīgi apstrādāt dzīvnieku ādu (lai gan viņiem bija savs alfabēts, izstrādāts uz rūnu raksta un seno etrusku alfabēta pamata).

Visu vajadzīgo informāciju viņi paturēja prātā un pavēs​tīja citiem mutiski.

Viņi mēdza ik gadus rīkot sanāksmes, kurās deklamatori norunāja visu valsts likumu sakopojumu. Šis piemērs ļauj spriest par to, cik attīstīta bija viņu

atmiņa. Protams, viņi atcerējās ne tikai likumus, bet arī savas tautas vēsturi. Vēl viņi rūpīgi glabāja un no paaudzes paaudzē vēstīja katras atsevišķas ģimenes vēsturi. Tādus vēstījumus, kas sākumā notika ģimenes lokā, dēvēja par sāgām.

Aptuveni XII gadsimtā pārceļotājiem izveidojās rakstība, un tad ģimenes nostāsti tika daudzkārt pārrakstīti un izpušķoti. Tāpēc katrai sāgai radās atšķirīgas versijas.

Vairākums mūsdienu pētnieku nodala īpašu Islandes sāgu grupu, kuras stāsta par to, kā islandieši atklājuši jaunu zemi uz rietumiem no viņu salas. Vispārpieņemtā to notikumu versija, kuri risinājušies neilgi pirms 1000. gada, īsumā ir šāda.

Sensenos laikos kādas islandiešu cilts virsaitis Eiriks Torvaldsens Rauda (Rudais) sadomāja atriebties savam kaimiņam — citas cilts virsaitim —, kas ilgi neatdeva kādu rīku, ko bija aizņēmies.

Izraisījās cilšu sadursmes. Abās pusēs bija daudz kritušo. Tad citi virsaiši kopējā sapulcē nolēma, ka Eiriks gājis par tālu, un sodīja viņu ar triju gadu izraidīšanu. Tas notika 982. gadā. Drīzumā ārpus likuma pasludinātais Eiriks un viņa tēvs nosprieda, ka dzimtajā zemē viņiem kļuvis par šaura, un nolēma atrast sev citu dzīvesvietu. Kāds jūrnieks pastāstīja Eirikam, ka reiz vētra aizdzinusi viņu tālu atklātā okeānā un rietumos no Islandes viņš redzējis nepazīstamu zemi. Eiriks kopā ar ģimeni devās ceļā — viņš apņēmās atgriezties pēc trim gadiem, lai paņemtu līdzi dažus draugus, ar kuriem kopā gribēja nodibināt jaunu koloniju. Viss notika tā, kā viņš bija plānojis, un pēc trim gadiem pirmā partija kolonistu divdesmit piecos kuģos devās uz salu. Eiriks to nosauca par Grenlandi. Pēc kāda laika tur radās jauna, neatkarīga Norvēģijas Republika.

Kolonijas Grenlandē pieņēma kristīgo ticību reizē ar Islandi un piedzīvoja uzplaukumu līdz pat XV gs. vidum.

To izzušanas apstākļi vēl joprojām ir viena no neatminamā- kajām viduslaiku vēstures mīklām.

Grenlande pelnīti ir iemantojusi ledus valsts reputāciju, tās klimatiskie apstākļi cilvēkiem maz piemēroti. Šīs salas dienvidu gals atrodas vienos platuma grādos ar Skotijas ziemeļiem, un abas skandināvu apmetnes neatradās vairāk uz ziemeļiem kā pašlaik Oslo un Helsinki. Abas kolonijas bija izvietojušās vairāk uz dienvidiem nekā «dzīvei piemē​rotā» Islande ar tās okeāna klimatu.

Ja tiesa, ka gandrīz visu Grenlandi klāj mūžīgais ledus, tad nav jāpierāda arī, ka tā ir pati lielākā sala pasaulē. Tajā ir no ledus brīva teritorija, kas platības ziņā kopumā līdzinās Lielbritānijai, un ziemas dienvidu piekrastē nav bar​gākas kā Minesotā.

Divu galveno skandināvu apmetņu atliekas Grenlandē atrastas tagadējā Julianahobā un Gothobā.

Celtņu drupas abās vietās ļauj spriest, ka tās nodrošinājušas laimīgu un ērtu dzīvi.

Neatkarīgā republika Grenlandē savukārt kļuva par bāzi skandināvu tālākai migrācijai. Par to stāsta sāgas. īsumā tās varētu pārstāstīt šādi.

Ap 985. gadu kāds Bjarni Herlufsons, nesen pārceļojuša islandiešu kolonista pieaugušais dēls, mēģināja uz savu roku sameklēt tēvu, kas bija apmeties Grenlandes dienvidu krastā. Jūrā Bjarni pārsteidza negaiss, viņš novirzījās uz dienvidiem no sākumā nospraustā kursa, bet vēlāk pagriezās uz rietumiem, cerēdams piestāt Grenlandes dienvidu galā. Drīz vien viņš ieraudzīja zemi, taču apjauta, ka tā nav Grenlande, un griezās atpakaļ. Nu viņš tiešām kuģoja uz Grenlandi un pa ceļam divas reizes pietuvojās nepazīstamām zemēm, taču nesāka tās pētīt Ieradies apmetnē, viņš izstāstīja par redzēto, un pēc Jāris gadiem — ap 1000. gadu — Leifs Eiriksons nolēma šīs zemes izpētīL Viņš devās ceļā Bjarni kuģī, kura komanda zināja, kurp jābrauc, un norādītajā virzienā atklāja trīs jaunas zemes. Viņš tās nosauca Hellulande (Plakano akmeņu zeme), Marklande (Mežu zeme) un Vinlande. Pēdējā bija vairāk uz dienvidiem nekā abas iepriekšējās.

Daudzi zinātnieki nosaukumu Vinlande tulko kā «Vīnogu zeme», lai gan pareizāks būtu cits tulkojums — Ganību zeme. Sāgas vēsta par ceļojumiem uz Vinlandi, ko veicis Torvalds, Leifa brālis; bagātais islandiešu tirgonis Tor- fms Karlsefni — viņš bija apprecējis viena Leifa brāļa atraitni; Leifa audžumāsa Fredisa.

LEIFA EIRIKSONA AMERIKAS MEKLĒJUMOS Kurā vietā skandināvi pirmo reizi spēra kāju uz Amerikas zemes? Citiem vārdiem sakot — kur atradās Vinlande, par ko vēsta sāgas?

Mūsu laikos daudzi pētnieki uzskata, ka Vinlande īstenībā ir Ņūfaundlendas ziemeļu gals, kur samērā nesen tika atraktas ļoti senu akmens būvju drupas. Es nepiekrītu šādam viedoklim: grūti iedomāties, ka Leifa kuģis būtu apbraucis apkārt visai Labradoras pussalai un uzveicis straumi Belailas šaurumā. Tomēr sāgas liecina, ka mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša beigās Amerikas krasti bija pazīstami ne tikai tās iezemiešiem.

Sāgās minēts islandietis, vārdā Āre Marsons, kas ap 980. gadu ceļojis kuģī kopā ar savu ģimeni un piedzīvojis vētru. Spēcīgais vējš aiznesis viņus pie nezināmas zemes, kas atradusies aiz Vinlandes (t. i., uz dienvidiem no tās) sešu dienu braucienā uz rietumiem no Īrijas (piezīme, kas šajā gadījumā nav sevišķi svarīga, lai gan vedina uz domām par iespējamiem Īrijas un Amerikas kontaktiem vēl pirms Vinlandes atklāšanas). Interesanti, ka ar labu ceļavēju tā- laika kuģī īri varēja sasniegt Ņūfaundlendas ziemeļu galu tieši 6 — 8 dienās. Interesanti arī tas, ka Ņūfaundlendas akmens būvju drupās atrasti divi kokogļu gabali; viens no tiem attiecas uz deviņsimto, otrs uz astoņi simti devindesmito gadu.

Tie abi bijuši salā gandrīz simt gadu pirms Leifa Eirik- sona kuģojuma. Tātad Ņūfaundlenda pilnībā varēja būt tā zeme, kura sāgās dēvēta par «Balto cilvēku zemi» un «Lielo Īriju», kas atrodas «aiz Vinlandes».

Torfins Karlsefni bija pirmais no daudzjiem, kas ilgus gadsimtus mēģinājuši atrast Leifa Eiriksona atklāto Vinlandi. Dažādas ģeogrāfiskās kartes, kas glabājas muzejos visā pasaulē, liecina, cik ļoti atšķīrās pat viduslaiku zinātnieku vie​dokļi par Vinlandes atrašanās vietu.

Es savukārt domāju, ka sāgās ir pietiekami daudz informācijas, lai noteiktu Vinlandes atrašanās vietu, un ka tā jāmeklē divu citu Leifa Eiriksona pētīto zemju aprakstos. Vispirms mēs varam konstatēt, kur atrodas Hellulande, vistuvāk Grenlandei esošā Eirika zeme. «Sāgā par grenlandiešiem» tā aprakstīta šādi: «Viņi piebrauca šai zemei klāt, izmeta enkuru, nolaida laivu un izcēlās krastā. Tur nebija ne zāles, ne koku, tikai milzīgas klintis un ledāji. Leifam krasts likās neauglīgs, un viņš nosauca to par Hellulandi.

Tad viņi at​griezās uz kuģa.»

Citā sāgā izklāstīti Bjarni Herulfsona iespaidi, kad viņš brauca garām šai zemei: «… bet tad viņi ieraudzīja trešo zemi. Tur nebija nekā, vienīgi ledāji un augstas klintis. Jūrnieki vaicāja Bjarni, vai viņš grib piestāt krastā, taču viņš atbildēja, ka labāk būs, ja viņi brauks garām.

«Manuprāt, šī zeme nekam nav derīga,» viņš noteica. Izdzirduši šos vārdus, viņi pabrauca tālāk un ieraudzīja, ka šī zeme bija sala.»

Daži mūsdienu zinātnieki pamatoti uzskata, ka šajās sāgās aprakstīta Bafina Zeme ar tās varenajiem ledājiem un augstajām klintīm. Taču līdzīgiem apgalvojumiem nepieciešams kāds diezgan būtisks precizējums. Skandināvu stāstnieki nevarēja runāt par Bafina Zemi, jo sāgās teikts, ka jūrnieki apbrauca apkārt ieraudzītajai sauszemei. Grūti iedomāties, ka Bjarni, steigdamies atgriezties Grenlandē, paguvis nobraukt gar visu Bafina Zemes krastu, kura garums sasniedz gandrīz piecus tūkstošus jūdžu. Daudz ticamāk, ka viņš nobrauca garām vienam 110 salas lielajiem izvirzījumiem. Tā kā Bjarni neapbrauca apkārt pamanītajai sauszemei, ir pamats domāt, ka viņš sasniedzis vienu no trim Bafina Zemes dienvidu daļas pussalām un noturējis to par salu.

Visas trīs Bafina Zemes dienvidos un vistuvāk Grenlan- dei esošās pussalas atbilst sāgās aprakstītajam. Tomēr jāteic, ka no jūras puses visvieglāk ieraugāma Kamberlendas pussala, pats kalnainākais un visvairāk uz ziemeļiem esošais no trim salas izvirzījumiem. Mēs zinām, ka Karlsefni, sākdams kuģojumu Grenlandes austrumu apmetnē, bija nodomājis pabraukt garām rietumu apmetnei (tagadējā Gothoba) un vispirms apmeklēt Hellulandi, vistuvāko un no jūras vislabāk pamanāmo Eiriksona

zemi.

Viņi pabrauca garām rietumu apmetnei un Bjarni zemei (iespējams, Disko sala, kas atradās uz ziemeļiem no rietumu apmetnes). Viņi virzījās uz priekšu ar ceļavēju un pēc divām dienām atrada zemi, ko meklēja. Krastā viņi ieraudzīja daudz augstu klinšu un nosauca šo zemi par Hellulandi.

Ja ņem vērā, ka Deivisa šaurumā visbiežāk mēdz būt ziemeļu vējš (ari straume), tad visticamākais šķiet pieņēmums, ka par Hellulandi skandināvi saukuši Kamberlendas pussalu. Šis minējums atbilst faktam, ka ar skandināvu kuģi līdz tai varēja nokļūt tieši divās dienās.

Tālāk sāgas vēsta, ka, pabraucis garām Hellulandei, Bjarni pagriezies uz dienvidiem un kuģojis uz Grenlandi. Taču, iekams viņš bija nobraucis piecsimt jūdzes, kas šķīra tās dienvidu galu no Kamberlendas pussalas, viņš uzdūrās divām citām zemēm, kuras Leifs Eiriksons vēlāk nosauca par Marklandi un Vinlandi.

Kāda no sāgas par Eiriku Rudo versijām apraksta viņa iespaidus par Marklandi.

«Daži koki, kas auga šai zemē, bija tik lieli, ka tie varētu tikt izmantoti māju celšanai.» Uz šo vārdu pamata daudzi mūsdienu pētnieki identificē Marklandi ar dažādām Labradoras pussalas piekrastes vietām. Līdzīgs viedoklis ir diezgan izplatīts, taču es tam nepievienojos divu iebildumu dēļ.

Pirmkārt, ja par Hellulandi uzskata Kamberlendas pussalu, tad Bjarni kuģis atceļā uz Grenlandi nevarēja atrasties Labradoras pussalas tuvumā.

Otrkārt, sāgās runāts par dažiem kokiem, kuri būtu varējuši derēt māju celšanai. Diezin vai šāds raksturojums būtu piemērojams labradoras biezajiem mežiem ar lieliem kokiem.

Lai pareizi iztulkotu sāgas sniegtās ziņas, jāatceras, ka skandināvi būvēja mājas no akmens un velēnām un jumtu lika no tievām kārtīm un zariem. Tāpēc «izmantot māju celšanai» varēja īsos bērziņus un krūmus, kas aug daudzās vietās Bafina Zemes salā.

Interesanti, cik ļoti mūsdienu pētnieka Viksa vārdi sasaucas ar Leifa un Bjarni vērojumiem par atšķirībām starp Hellulandi un Marklandi.

«Ja no Kamberlendas brauc uz dienvidiem, tad jāievēro, kā mainās piekrastes dabas ainava: stāvās klintis kļūst arvien mazākas, kalnu nogāzes lēzenākas.»

Leifs un Bjarni varēja runāt par Marklandes kokiem tāpēc, ka tā izskatījās mežaināka salīdzinājumā ar neauglīgo Hellulandes zemi.

Baiina Zemē ir daudz vietu, kas krasi kontrastē ar klinšaino Kamberlendas reljefu. Kā piemēru var minēt desmitiem jūdžu piekrastes ar Hevena zemesragu, kas atrodas 62° 55' ziemeļu platumā. Te kalnu nogāzes lēni nolaižas līdz jūrai un veido diezgan platu smilšainu liedagu. Pēdējā piezīme ir svarīga, jo sāgās minētas smiltis Marklandes krastā.

SKANDINAVU VĒSTURĒ, KO GLABĀ SAGAS UN AKMEŅI Galvenās zinātnieku cerības, mēģinot noteikt Vinlandes atrašanās vietu, aizvien saistījušās ar sāgās minētajiem skandināvu kuģojumiem. Tiešām — senajās teikās ļoti daudz runāts par kursu un orientieriem jūras braucienos, tik daudz, ka noteikt to galapunktu faktiski nav iespējams. Veseli sējumi veltīti pārdomām par acīm redzamām pretrunām skandināvu ekspedīciju maršrutu aprakstos un to interpretēšanai par labu kādam noteiktam virzienam. Grāmatu lappusēs izklāstīti vissarežģītākie spriedumi, kas drīzāk gan apliecina to autoru loģisko domāšanu nekā noteiktu Vinlan- des atrašanās vietu.

Tāpēc man šķiet, ka labāk ir neinterpre​tēt sāgas, bet ļaut tām runāt pašām par sevi. Šādās situācijās par zinātniskas hipotēzes pamatu var derēt tikai pietiekami neapstrīdami fakti. Un te nu mums pirmām kārtām jāatzīst, ka par daudz ko sāgās vispār netiek runāts. Konkrēti — tajās nav pietiekamu pierādījumu, ka Torfinam Karlsefni būtu izdevies atrast Leifa Eiriksona Vin- landē celto māju.

Ja balstās uz šo diezgan skaidro priekšno​teikumu, tad skandināvu vēstures notikumi var izskatīties šādi.

Eiriksons atklāja Hellulandi un Marklandi, bet pēc tam (kā apgalvo sāgas) devās uz dienvidiem.

Kaut kāda iemesla dēļ viņi nepamanīja Bafina Zemes trešo ragu un pa ceļam uz Labradoras pussalu iekļuva paisumā, kas ienesa viņus Hudzona šaurumā. Šā šauruma straume labi pazīstama Arktikas navigatoriem, jo sasniedz piecus mezglus un spēj no​virzīt no kursa ikvienu burinieku.

Eiriksoni šķērsoja Ungavas līci no austrumiem uz rietumiem un, izcēlušies krastā kaut kur starp Peinas un Līfas līci, uzcēla māju. Nākamās ekspedīcijas laikā Leifa brālis Torvalds izpētīja Ungavas līča rietumu un dienvidu piekrasti. Netālu no Čidli līča Torvalds salaboja sava kuģa ķīli un deva šai vietai Kailarnesas vārdu.

Karlsefni vadītā kolonistu ekspedīcija nezināšanas dēļ iekļuva paisumā, kas iznesa viņus no Hudzona šauruma. Tāpēc viņš uzskatīja, ka Eiriksons izcēlies krastā netālu no Čidli raga, kas ir 5° uz austrumiem. Karlsefni vairākkārt nesekmīgi lūkoja uzmeklēt Leifa māju maldīgi izraudzītajā krastā, taču daudzo kolonistu atrašanās viņa kuģī lika visus spēkus veltīt, lai sagatvotos ziemai. Torhals Mednieks, kas acīmredzot bija piedalījies Eiriksona ekspedīcijā, zināja, ka Leifa māja sasniedzama, tikai aizbraucot līdz Hudzona šaurumam un pagriežoties uz rietumiem.

Vēlāk Karlsefhi izpētīja ieeju Hudzona šaurumā, taču turējās austrumu piekrastes tuvumā un nešķērsoja Ungavu, bet pēcāk aizkļuva līdz Leifa mājai. Šī hipotēze ļauj atbildēt uz jautājumu, kur varēja atrasties Vinlande, kas atbilda tai dotajam vārdam «Ganību zeme». Iiāk, ko raksta Nikolajs Poluņins, atzīts arktiskās Kanādas austrumu piekrastes un tās augu valsts pazinējs: «…nobraucis simtiem arktisko jūdžu, es pirmo reizi sastapos ar vietām, kas tik bagātas visdažādākajiem ķērpjiem. No Diānas līča līdz pat Veina līcim veseliem akriem stiepjas pļavas, kas klātas ar ķērpjiem un zāli. Šeit ir apbrīnojami labā smilts augsnē augošu ķērpju pārbagātība: ziemeļbriežu bariem te pietiktu ilgiem gadiem.»

Poluņins pievērš mūsu uzmanību ari tam, ka daudzās vietās šeit augu sega paliek zaļa visu ziemu. Jau pļavu pieminēšana vien saistībā ar subarktiskās dabas aprakstu izsaka daudz. Neapšaubāmi, Leifs varēja šo zemi nosaukt par Ganību zemi.

Nozīmīgas piezīmes par Labradoras ziemeļu piekrasti atstājis ari V. Tanners: «Šajā kalnainajā apvidū sastopamas īstas augu valsts oāzes… Dažās no vēja aizsargātās vietās te nereti aug pat kārkli un alkšņi… Upju deltās zāle sasniedz pat 50 centi​metru augstumu.»

Ja līdzīgas oāzes izpelnījušās «arktisko prēriju» nosaukumu, tad, protams, mums ir tiesības dēvēt tās par Ganību zemi.

Turklāt hipotēze par Vinlandes subarktisko stāvokli ļauj izskaidrot daudzas rindas no «Sāgas par Atlantijas Skandi​nāviju: «No turienes (no Marklandes, jo viņi bija Leifa pirmās ekspedīcijas dalībnieki)[2] kuģoja tālāk un pēc divām dienām ieraudzīja zemi (Čadli rags). Viņi piestāja salā, kas atradās uz ziemeļiem no tās (Batona sala), un, nokāpuši krastā, atrada daudz biezas, rasas klātas zāles. Viņi pagaršoja bagātīgo rasu, un tā viņiem šķita apbrīnojami salda.»

Jūrnieki reti sauc dzeramo ūdeni par saldu, un, ja skandināvi lietojuši šo vārdu, tas liecina, ka otrajā krastā viņi nebija varējuši sagādāt svaigu ūdeni, tāpēc piestāja pirmajā salā, nevis gaidīja, līdz sasniegs kontinentu. Subarktiskajos apvidos nav viegli atrast dzeramo ūdeni, bet, lūk, ko par vasaras rasu raksta pētnieks Tanners: «Dienā šeit ir ļoti sauss, taču augsnes ātrā atdzišana naktī parasti izraisa paaugstinātu mitrumu un rasu rītos. Sevišķi bagātīga rasa vērojama piekrastē. Bezvēja laikā naktī uzkrājušās ūdens peļķes te neizžūst augu dienu.»

«Tad viņi atgriezās kuģī un stūrēja to uz šaurumu (Gre- ja šaurums), kas atdalīja salu no zemes (Cidli rags) un uz ziemeļiem kļuva dziļāks. Viņi izbrauca tam cauri un šķērsoja līci (Ungavas līcis). Metumu krasts bija lēzens, un viņi to sasniedza, pabraucot garām daudzām salām un sēkļiem, kas galu galā noslēpa viņu acīm jūru.»

Rokasgrāmata «Arktikas stūrmanis» par Ungavas līci stāsta: «No Līfas upes līdz Tuvās Cerības ragam 30 jūdzes gar piekrasti ir neskaitāmas salas, kas aizsedz kontinentu… No Tuvās Cerības raga līdz Peinas līcim — 40 jūdžu garumā sēkļi, kas bēguma laikā bieži vien savienojas un piekļaujas kontinentam.»

Viņi tā steidzās izcelties krastā, ka negaidīja paisumu, bet nolaida laivu un sasniedza zemi, kur ieraudzīja upi, kas iztek no ezera (Peinas upe un Beizns — 60° z. p. vai Līfas upe un ezers — 59° z. p.).

Leifs varēja noturēt par ezeru plato Peinas upes grīvu. Pirms ietekas jūrā upe atkal sašaurinās.

«Paisumam sākoties, viņi atgriezās uz kuģa, iebrauca upes grīvā un izmeta enkuru pie paša ezera. Tur viņi izkrāva krastā ādas guļammaisus un ierīkoja pagaidu nometni. Vēlāk viņi nolēma pārlaist te ziemu un uzbūvēja māju…

Pašā īsākajā ziemas dienā sauli varēja redzēt kā 3. 00 rītā, tā 9.00 vakarā (tātad viņi atradās aptuveni uz 59° z. p.).»

Skaidrs, ka aprakstītajā laikmetā skandināvi laiku vēl nenoteica pēc pulksteņa Norādītās stundas viņi sauca «eik- tarstadr» un «dagmalastadr» — tās norādītas atbilstoši Gri- ničas laikam. Svarīgāks ir tas fakts, ka dienas un naktis Vinlandē bija citāda garuma nekā Grenlandē vai Islandē, laika starpība arī cita, bet tas nozīmē, ka «Ganību zeme» atradās nedaudz vairāk uz dienvidiem nekā abas salas.

Citas ziņas par Vinlandes meklējumiem atrodamas Leifa Eiriksona brāja Torvalda kuģojuma aprakstā. «…nākamajā pavasari Torvalds lika viņiem (saviem ceļabiedriem) sagatavot kuģus, bet pats kopā ar dažiem saviem vīriem devās vienā kuģī gar rietumu krastu (Ungavas līča). Krasts bija mežiem apaudzis, bet starp mežu un jūru stiepās plata baltu smilšu josla. Pa ceļam viņi redzēja daudz salu un lielu sēkļu…

Vasarā viņi ar tirgotāju kuģi kuģoja uz austrumiem (gar Ungavas līča rietumu krastu), bet pēc tam pagriezās uz ziemeļiem (gar Čidli ragu). Netālu no zemesraga galējā punkta (acīmredzot ziemeļrietumu izvirzījuma tuvumā, līdzās Kilinekas salai) viņa kuģis piedzīvoja negaisu. Kuģis lika izsviests krastā, bija salauzts ķīlis… Torvalds teica kuģiniekiem: «Es jums pavēlu nomainīt kuģa ķīli, bet šai vietai dodu vārdu — Kailarnesa (Ķīļa rags).» Nomainījuši ķīli, viņi kuģoja uz austrumiem Qīdz Greja līcim) un iegāja nākamajā Ijordā (Terensa O'Braiena joma aiz Čidli raga salām). Tur viņi izcēlās mežiem apaugušā krastā.

Torvalds izpētīja krastu un teica ceļabiedriem: «Šī vieta ir labi pasargāta no vēja, te ir viss, kas nepieciešams dzīvošanai. Te mēs uzcelsim mājokli.»»

Nav brīnums, ka fjords aiz Čidli salām šķita Torvaldam pievilcīgāks nekā tās zemes, kuras viņš tika redzējis ie​priekšējos divos gados. Lūk, ko par to raksta «Arktikas stūrmanis»: «…tas ir labi aizsargāts negaisa laikā, jūras dziļums te sasniedz 12 —13 jūras asis (viena jūras ass ir 182 cm); vienīgās grūtības jūrniekiem te sagādā spēcīgās krasta bangas: gandrīz visu līci ieskauj 1000 —1500 pēdu augstas klintis. Tomēr tajā ir arī vietas, kas piemērotas nokāpšanai krastā. Līcis bieži noder par drošu patvērumu zvejniekiem, ko pārsteidzis negaiss.»

Te skandināviem notikusi sadursme ar salas iezemiešiem, kurā kritis Torvalds. Viņa līdzbraucēji apbedījuši līķi un atstājuši fjordu. Vēlāk Karlsefni vēlreiz neveiksmīgi mēģinājis kolonizēt Vinlandi, par ko vēsta «Sāga par Eiriku Rudo».

«Pavadījuši divas dienas ceļā (pēc aizbraukšanas no Marklandes), viņi ieraudzīja krastu (Cidli rags) un tuvojās tam, bet pēc tam pagriezās pa kreisi un brauca gar krastu (t. i., paturēja acīs Iabradoras pussalu un nepamanīja ieeju Hudzona šaurumā un Ungavas līci). Tur bija daudz smilšainu sēkļu. (Dzelzs krasts, 59° z. p.). Drīz viņi izmeta enkuru un izcēlās krastā, kur atrada kāda kuģa ķīli. Tas bija zemesrags, un viņi to nosauca — Kailarness.» Ļoti iespējams, ka Karlsefni neatrada tieši Torvalda kuģa ķīli. Tas varēja būt no kāda cita skandināvu kuģa. Karlsefni tiecās atrast sava priekšgājēja apmešanās vietu un bija gatavs pieņemt vēlamo par esošo.

«Aiz zemesraga bija dziļš fjords (Kangalaksiovriks, 59° 25' z. pl.), un viņi, atgriezušies uz kuģa, pabrauca garām salai pirms ieejas fjordā (Septiņu Salu līcis) un iebrauca tajā.»

«Krastā bija tik daudz putnu, ka cilvēks nebūtu varējis paspert soli, nesaminis kādu ligzdu ar olām.

Izmetuši enkuru fjorda dziļumā, viņi izkrāva zemē līdzpaņemtos rīkus un sāka meklēt apmetnei piemērotu vietu.»

Sai ekspedīcijai bija jādibina kolonija, tāpēc jūrnieki nevarēja šķiest laiku, meklējot Leifa māju.

Kuģos bija pārāk daudz ļaužu.

«Visapkārt bija kalni, no kuriem pavērās brīnišķīgs skats (droši vien no Torgneta kalna).»

«Visapkārt auga lekna zāle, viņi nodzīvoja tur visu ziemu. Reizēm viņiem aptrūka pārtikas, un viņi daudz medīja un zvejoja. Pavasarī viņi veica vairākus pārgājienus, lai sagādātu pārtiku. Torhals Mednieks lika priekšā doties tālāk un uzmeklēt Vinlandi, taču Karlsefni nolēma turpināt ceļu uz dienvidiem.»

Torhals zināja, ka viņi bija palaiduši garām pagriezienu uz Hudzona šaurumu, no kurienes varēja nokļūt pie Leifa mājas. Droši vien pieredzējušais tirgotājs un navigators Karlsefni to nojauta (ja viņam bija zināms dienas un nakts ilgums Vinlandē), kā ari to, ka viņi novirzījušies uz ziemeļiem no nospraustā ceļa.

«Drīzumā Torhals ar dažiem ceļabiedriem devās uz ziemeļiem, no kurienes gribēja pagriezties uz rietumiem, taču iekļuva vētrā un kuģis cieta avāriju… Karlsefni kuģoja gar krastu uz dienvidiem (acīmredzot atstājis daļu kolonistu apmetnē)… Viņa kuģis sasniedza vietu, kur upe ietek ezerā, bet 110 tā — jūrā (Nahvakas fjords, 59° 4' z. p.).»

Karlsefni meklēja vietu, kas atbilstu tā krasta ģeogrāfiskajam aprakstam, kur atradās Leifa māja.

Tāpēc viņu ieinte​resēja fjords ar upi, kura iztek no ezera.

«Karlsefni te apstājās un deva fjordam vārdu Hops (kalnu ieskauts līcis).»

Nahvakas fjords tiešām atgādina Leifa aprakstīto Vinlandi, un — galvenais — tas atrodas uz tā paša ģeogrāfiskā platuma grāda.

«Te viņi pārlaida ziemu, bet pēc tam Karlsefni un viņa ceļabiedri atgriezās iepriekšējā vietā. Daži cilvēki runāja, ka Bjarni un Freidisa (kas arī piedalījās ekspedīcijā) ar simt kolonistiem palikuši Hopa fjordā, gatavodamies doties dziļāk kontinentā, bet Karlsefni, Snorre un vēl četrdesmit cilvēku tajā pašā vasarā vēlreiz apmeklējušu Ilopa fjordu un atkal atgriezušies atpakaļ. Pēc tam Karlsefni savāca kuģa komandu, kas meklētu Torhalu Mednieku, turpretī pats ar pārējiem uzņēma kursu uz ziemeļiem un tad pagriezās uz rietumiem, tā ka zeme viņiem palika pie kreisā borta (tātad viņi kuģojuši cauri Greja šaurumam un pēc tam gar Čidli zemesraga rietumu krastu). Kādā vietā viņi krastā pamanīja upi, kas tecēja no austrumiem uz rietumiem (Abloviakas fjords— 59° 30' z. pl. vai Korokas upe — 58° 50" z. pl.).»

Daži šā teksta tulkotāji raksta, ka upe tecējusi no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem. Tādā gadījumā ekspedīcija varētu būt redzējusi Džordžas upi, kas gandrīz vai saskaras ar Korokas upi. Ja skandināvi braukuši pa upi uz augšu, viņi droši vien redzējuši kokus, kas Austrumamerikā aug līdz pašai upei.

«Viņi iebrauca upes grīvā un izmeta enkuru dienvidu krastā, bet pēcāk devās atpakaļ uz ziemeļiem.»

Karlsefhi ekspedīcija bija neveiksmīga, un Leifa Eirik- sona zeme tā arī netika atrasta. Piedāvātā hipotēze dažviet nesakrīt ar ziņām, ko sniedz sāgas, taču diez vai tas var tikt uzskatīts par tās trūkumu.

Skandināvu sāgās ir-vietas, kuras vienkārši nav izskaidrojamas. Tā vienā no Vinlandes aprakstiem teikts, ka «ziemā tur nebija sniega, un zāle nenovīta cauru gadu». Ja šādu informāciju ņem nopietni, tad jādomā, ka Vinlande atradusies kaut kur netālu no Floridas. Taču šādas fantastiskas versijas gan labāk atstāt bez ievērības.

Tomēr hipotēze par Vinlandes atrašanos Ungavas līča rietumu krastā atbilst vairākumam ziņu un ģeogrāfisko orientieru, kuri minēti sāgās, kas pierāda tās tiesības uz eksistenci.

Protams, būtiskāki piedāvātās versijas pamatojumi būtu atbilstoši arheoloģisko izrakumu rezultāti.

Tādiem izrakumiem jābūt vismaz sešiem: Karlsefni māja tā sauktajā Hopa fjordā; māja Nahvakas fjordā; Torvalda kaps Terensa O'Braiena līcī; Leifa māja Vinlandē; pagaidu celtnes un mājas Vinlandē, kuras cēluši Helgi un Finbogi, kas reizē ar Eirika meitu Freidisu veikuši pārgājienu, kas nav atspoguļots šajā grāmatā. Bez tam tajā pašā apvidū var tikt atrastas bīskapa Gnapsona celtņu atliekas, kurš devās meklēt Vinlandi simt gadus pēc Leifa Eiriksona.

Zināms, ne visas skandināvu būves var derēt par pierādījumu Vinlandes īstajai atrašanās vietai.

Skaidrs, ka Ungavas līcī var tikt atrastas citu jūrasbraucēju celtnes, kuri cietuši kuģa avārijā, taču nav bijuši saistīti ar ekspedīcijām uz Vinlandi.

Taču nevar nepieminēt skandināvu celtņu atliekas Un- gavas liča rietumu krastā, pa labi no ieejas Peinas līcī. Diemžēl man nebija iespējas aplūkot pašas drupas, tomēr publicētās atskaites par izrakumiem man šķita ļoti interesantas. To pētnieks kanādiešu zinātnieks Tomass Lī stāsta, ka šīs celtnes neapšaubāmi piederējušas skandināviem un tās lietotas diezgan ilgu laiku.

Tomass Lī veicis pamatīgus arheoloģiskos meklējumus un pašā dziļākajā grunts slānī atradis kokogļu gabalus, kas datēti ar 1050. gadu. Tas nozīmē, ka mājas tikušas celtas laikā, kad skandināvi apguvuši Vinlandi.

Protams, šādi secinājumi vēl nenozīmē, ka celtnes būvējis pats Leifs Eiriksons, jo šādus apgalvojumus var izteikt tikai tad, ja ir precīzi dati, kas norāda uz mitekļu cēlāja vārdu. Cits kanādiešu pētnieks un rakstnieks Fārlijs Mouets paziņo, ka mājas tikušas apdzīvotas līdz pat 1127. gadam. Tādējādi varam sacīt, ka 110 Leifa Eiriksona ekspedīcijas laika līdz bīskapa Gnapsona braucienam te dzīvojuši skandināvi, bet tas ļauj domāt, ka Kanādas arheologu atradumos ir atminējums noslēpumiem par Leifa Eiriksona atklāto zemi.

VĒSTUReS KARTE: KURŠ IR AUTORS? Lielākā daļa mūsdienu zinātnieku ir gatavi atzīt, ka, atklājot Vinlandi, skandināvu jūrasbraucēji patiesībā atklājuši Ameriku. Taču gandrīz viņi visi noliedz, ka šim pieņēmumam būtu kāda vēsturiska nozīme, pamatojot to ar trun apstākļiem. Pirmkārt, neviens nav pierādījis, ka skandināvi jelkad būtu atjaunojuši savus neveiksmīgos mēģinājumus nodibināt paliekošas apmetnes jaunajās teritorijās. Otrkārt, sāgām par Vinlandi, viņuprāt, bija nozīme tikai kā ģimenes leģendām, nevis kā ģeogrāfiskām liecībām, kas izraisīja interesi tikai pēckolumba laikos. Treškārt, šīs sāgas Dienvideiropā nebija pazīstamas, tāpēc nevarēja dot impulsu tādiem pētniekiem kā Kolumbs. Un, ja tā, spriež mūsdienu zinātnieki, tad no vēsturiskā viedokļa skandināvu atklājumam nav lielākas nozīmes kā kad Vinlande būtu neievērojama klinšaina saliņa kaut kur okeāna vidū. Tādējādi tiek noliegta jelkāda hipotēzes par «norvēģu Ameriku» ietekme uz eiropiešu lielo «atklājumu ēru». Tomēr vesela virkne pierādījumu liecina, ka Leifa pēcteči daudzējādā ziņā iedvesmojuši Kolumbu. Ne tikai no sāgām, bet ari no citiem avotiem iespējams uzzināt par maz pētītajām skandināvu aktivitātēm ārpus Grenlandes. Tie ir gan arheoloģiskie atradumi, gar «Islandiešu annāles», kā ari liels daudzums atsevišķu dokumentu. No pēdējiem vislielākā interese, protams, ir par ģeogrāfiskajām kartēm, kas aizvien biežāk nonāk pētnieku rokās. Kļūdamas par zinātnieku īpašumu, tās izraisa īstu ažiotāžu. Tā notika, piemēram, ar agrāk nepazīto Vinlandes karti, kas parādījās 1965. gadā.

Interesanti, ka visās Ziemeļamerikas arktisko un sub- arktisko rajonu kartēs neiztrūkstoši un detalizēti attēloti ari Grenlandes tuvākie kaimiņi: Bafina Zemes salas, Arktiskais arhipelāgs uz ziemeļiem no Kanādas un Kanādas ziemeļu piekraste.

Liekas dīvaini, ka skandināji tik labi pazinuši Arktisko arhipelāgu un pat Bafina Zemes salu. Un vēl dīvaināks šķiet pieņēmums, ka viņi savas zināšanas glabājuši un nodevuši citiem kartogrāfiskā formā. Ir taču zināms, ka eiropiešu jūrasbraucēji tolaik kartes nelietoja; pirmā karte parādījās 1590. gadā, gandrīz

simt gadus pēc Kolumba. Pašu Skandināviju ģeogrāfi nopietni sāka pētīt tikai 1532. gadā. Kartogrāfiskās ziņas par to līdz tam laikam bija tik nepilnīgas, ka slavenais vēsturnieks Brēmenes Ādams 1070. gadā nevarēja precīzi pateikt, vai Skandināvija ir sala vai kontinenta daļa.

Ir saprotams, kāpēc mūsdienu zinātnieki tik stūrgalvīgi negrib atzīt, ka šīs kartes varētu būt kaut kādā veidā saistītas ar viduslaiku skandināviem, jo tad rodas nepieciešamība sīki analizēt visus alternatīvos ceļus, kā šādas kartes varēja nokļūt Eiropā. Starp citu, viens no izskaidrojumiem ir pietiekami vienkāršs un pārliecinošs. Proti, kopš jau minētā Karlsefni kuģojuma laika skandināvi nāca saskarē ar tautu, kurai bija visai attīstītas ģeogrāfiskās iemaņas, — ar Ziemeļamerikas eskimosiem, kas piederēja pie Tules kul​tūras.

Karlsefni Vinlandē sastapa etnisku grupu, ko pēc grenlandiešu parauga nosauca par skrelingiem.

Parasti uzskata, ka tie bijuši eskimosi, lai gan daži pētnieki apgalvo, ka tie bijušu indiāņi. Taču šajā gadījumā mūs interesē nevis mūsdienu etnogrāfu uzskatu atšķirības, bet gan iespējamie pieņēmumi, ka par skrelingiem — vismaz tajā laikā — dēvēja Tules eskimosus, kas pārceļojuši uz Vinlandi.

Ap to laiku, kad skandināvi atklāja Vinlandi — tas notika ap 1000. gadu —, Tules eskimosu migrācija bija sasniegusi Bafina Zemi, kur viņi nokļuva no Arktiskā arhipe-, lāga rietumu kaimiņzemēm.

Nākamo gadu simteņu laikā viņi šķērsoja Elsmiras salu, sasniedza Grenlandes ziemeļu piekrasti un, virzoties tālāk uz dienvidiem, ap 13. gs. sākumu nodibināja sakarus ar skandināvu ieceļotājiem salas dienvidu galā. Viņu attiecības, jādomā, bija diezgan draudzīgas — eskimosi ir pazīstami ar savu draudzīgumu —, tomēr katoļu likuma dēļ, kas aizliedz skandināviem saieties ar pagāniem, šie sakari gandrīz pilnīgi pārtrūka līdz pat nākamajam gadsimtam.

Eskimosu migrācija, sākusies eskimosu sākotnējā dzīvesvietā Aļaskā, notika pāri Ziemeļkanādai un Ziemeļamerikai. Tieši šis fakts ļauj domāt, ka viņu ģeogrāfiskās iemaņas kaut kādā veidā pārņēmuši eiropieši, vismaz dažas Eiropas tautas. Jo ir zināms, ka pirmskolumba laika Eiropas ziemeļu robežas kartēs, it sevišķi Grenlandes tuvumā, atrodama liela līdzība ar Tules eskimosu vēsturisko dzimteni.

Uzskata, ka tā sauktajā Skandināvijas kartē, ko sastādījis Klaudijs Klāvs 1427. gadā Romā, samērā precīzi attēlota Aļaska, pagriezta ļ>ar 180 grādiem un nostādīta Skandināvijas pussalas vietā. Šo un citas viduslaiku kartogrāfu «kļūdas» grūti izskaidrot, ja neņem vērā Tules tautas vēsturi. Šie eskimosi bija pietiekami prasmīgi kartogrāfi un mācēja apzīmēt zemes virsmas reljefu un jūras ceļus no salas uz salu. Diemžēl viņiem nebija materiāla, lai izgatavotu izturīgas kartes, un, kad eiropiešu ceļotāji vaicāja ceļu, viņi parasti zīmēja to pēc atmiņas smiltīs vai sniegā. Tikai XIX gadsimtā eiropieši ieveda viņiem papīru, uz kura viņi ar ie​dzimtu prasmi sāka attēlot visai tālu apvidu kontūras.

Zinot šos faktus, šķiet gluži iespējami pieņēmumi, ka arktisko zemju pirmskolumba laika karšu pamatā bija eskimosu zināšanas un iemaņas. Vēl tikai jāizskaidro, kā šīs ziņas nokļuva Eiropā un tika iekļautas maz pētīto Vecās pasaules ziemeļu rajonu kartēs.

Diemžēl par skandināvu un eskimosu sakariem saglabājies maz vēsturisko liecību. Tomēr mēs zinām, ka tos iedibinājusi galvenokārt Karlsefni pirmā ekspedīcija, likdama pamatus tirdzniecībai ar Vinlandi, tie nostiprinājās 1010. gadā un pārtrūka tikai tad, kad grenlandiešu apmetnes mīklaini nozuda, kas notika drīz pēc 1410. gada. Nav šaubu, ka četrus gadu simteņus pastāvējis dzīvs tirdzniecības ceļš, pa kuru eskimosu zināšanas varēja sasniegt eiropiešu kar​togrāfus.

Starp citu, eskimosu zināšanas varēja nonākt pie eiropiešiem arī pēc tam, kad bija pārtrūkuši sakari starp eiropiešiem un viņu pārceļotajiem Grenlandē (viņu pazušana, protams, nenozīmē to bojāeju; daļēji tā izskaidrojama ar pārcelšanos uz tautiešiem grūtāk pieejamiem apgabaliem). Daži vēsturiskie avoti liecina, ka arktiskās kartes varēja nokļūt pāri Atlantijas okeānam vēl vienā diezgan negaidītā veidā, proti, ar pirātu kuģiem. Šāds pieņēmums neliksies neticams, ja izdarīsim nelielu atkāpi. Kad Grenlande tika atklāta no jauna, Skandināvijas valstis ieinteresējās par iespēju uzmeklēt pirmo pārceļotāju pēctečus — turklāt tās bija gatavas, ka seno skandināvu kultūru aprīs «barbaru» vides tradīcijas. Pirmais cilvēks, kurš ķērās pie eskimosu teritoriju pētīšanas, bija dāņu misionārs Hanss Edgeds 1721. gadā, kuram bija nodoms

pievērst kristīgajai ticībai atrastos skandināvus, bet, ja viņi izrādītos kristieši, tad katoļus pārvērst par luterāņiem. Pavadījis vairākus gadus Grenlandē, Edgeds uzgāja seno skandināvu apmetņu drupas, taču neatrada nevienu citu tautu, atskaitot eskimosus. Turpretī viņa dēls Nilss, uzaudzis šajā salā un iemācījies runāt aborigēnu valodā ne sliktāk par viņiem pašiem, pierakstīja vairākas stāstītas teikas, kuras nopietni zinātnieki aizvien uzskatījuši par nozīmīgām. Viena no leģendām pieļauj, ka sakari ar Grenlandi pāri Atlantijas okeānam saglabājušies arī pēc pirātu posta darbiem 1418. gadā (par to minēts kādā pāvesta Nikolaja V vēstulē). Šo leģendu, pareizak — teiku, Nilsam pastāstījis kaimiņos dzīvojošs eskimoss.

Viņš stāstījis, ka dzirdējis no saviem senčiem, it kā to senči «cēlušies no Ziemeļamerikas un sasnieguši Grenlandes dienvidu piekrasti ar nodomu tur apmesties uz visiem laikiem, turklāt daži vēlējušies dzīvot starp norvēģiem (droši vien skandināvu ieceļotājiem), kas tomēr tam nepiekrita, būdami ar mieru tikai tirgoties ar viņiem. Kad draudzīgas attiecības tomēr bija nodibinājušās, no dienvidaustrumiem ieradās trīs nelieli kuģi, un to matroži uzbruka norvēģu apmetnēm, nogalinot daudzus cilvēkus; skandināviem tomēr izdevās sadursmē uzvarēt — vienu kuģi viņi saņēma gūstā, bet divi atlikušie aizbrauca atpakaļ; mēs (eskimosi) nobijā- mies un atkāpāmies salas iekšienē. Nākamajā gadā ieradās ļoti daudz svešu kuģu, svešinieki izlaupīja apmetnes, aizveda visus lopus un pārtikas krājumus; dzīvi palikušie eskimosi sakāpa savās vaļējās laivās un aizīrās dienvidu virzienā, tikai nedaudzi nolēma nepamest ierastās vietas. Mēs (eskimosi) apsolījāmies viņiem palīdzēt, ja atkal atgadīsies kāda ne​laime.

Nākamajā dienā pirāti ieradās atkal; kad mēs viņus pamanījām, devāmies uz fjordiem, paņēmuši līdzi vairākas norvēģu sievietes un bērnus, pārējos pamezdami likteņa varā. Rudenī mēs atgriezāmies, taču ar šausmām redzējām, ka visi mitekļi nodedzināti un neviens nav palicis dzīvs. Atstājuši izpostīto vietu, mēs no jauna devāmies uz fjordiem un ilgus gadus neatstājām tos. Mūsu jaunekļi apprecēja -piecas izdzīvojušās norvēģu sievietes un pieņēma viņu bērnus. Kad mūsu kļuva daudz, mēs apmetāmies piekrastē un gadiem ilgi neko nedzirdējām par pirātiem. Beidzot mūsu pusē parādījās angļu kaperis, jūrnieki no tā redzēja, ka mūsu ir daudz, un, lai gan neesam bagāti, nolēma tirgoties. Tomēr tie nebija tirgotāji, bet gan pirāti, jo kopš tā laika daudzkārt ieradās pie mums un aizvien izmantoja izdevību iedzīvoties; nu viņiem ir savas kolonijas un viņi apspiež mūsu amerikāņu apmetnes izdzīvotājus.»

Iespējams, stāsts par angļu kaperi atbild uz jautājumu, kā Amerikas apvidu kartes varēja nokļūt Eiropā pēc sakaru pārtrūkšanas ar Grenlandi. Ir taču zināms, ka pirātus, par kuriem eskimosi neglabā labas atmiņas, silti uzņēma Eiropas galmos un zinātnieku aprindās. Lai mūs nemulsina tas, ka šie nostāsti pierakstīti trīs gadsimtus pēc notikumiem, par kuriem tie stāsta. Homēra eposi arī bija vienīgi pierakstītas leģendas līdz tam laikam, kamēr Henriha Šlī- maņa izrakumi nepierādīja to reālos pamatus. Jau Trojas atrakšanai vien jāpārliecina mūs, ka teikas, ejot no mutes mutē, var gadsimtiem ilgi saglabāt precīzu to notikumu ap​rakstu, kuri notikuši senā pagātnē.

Laiku ap 1420. gadu raksturo bieži angļu pirātu sirojumi Islandē, no kurienes tie ar varu izveda vietējos iedzīvotājus, lai pārdotu viņus verdzībā. Būtu bijis dabiski, ja viņi savas cilvēku medības sāktu mazāk aizsargātās teritorijās kā, piemēram, Grenlandē. Eskimosa stāsts ļauj domāt, ka pirātu nometne atradās uz dienvidiem no Grenlandes, iespējams, Amerikas kontinentā. Šādu informāciju, kā arī piezīmi par angļu pirātu samērā mīkstsirdīgo izturēšanos apliecina ziņas, ka tie vēlāk atlaiduši nolaupītos grenlandiešus. Šādu liecību var atrast arī pāvesta Nikolaja V vēstulē, kurš par pirātu reidiem rakstīja: «…pēcāk daudzi iedzīvotāji tika atpakaļ uz dzimtajām mājām — nelaimīgie cilvēki uzreiz ņēmās atjaunot nopostītos mājokļus…»

Atlaišana notika saskaņā ar Anglijas un Norvēģijas karaļu vienošanos: angļiem par piedalīšanos sirojumos draudēja bargs sods.

Jau no tā redzams, ka XV gadsimtā angļu kapteiņiem ceļš uz Grenlandi bija labi pazīstams. īstenībā viņi to zināja jau agrāk, vismaz kopš 1363. gada, kad tika izdota kāda angļu autora grāmata «Izdevīgā nodarbošanās». Grāmatas autors, kas apraksta savu ceļojumu uz ziemeļiem, pēcāk ne reizi vien piedalījies «karaliskajā zvejā» uz angļu kuģiem, kuru komandas locekļi, protams, varēja uzzināt no viņa

par ceļiem uz Grenlandi.

Galvenais vergu tirgus XV — XVII gadsimtā bija Bris- tolē, un tieši Bristoles tirgoņi deva naudu Džona Kabota braucieniem, kurš skaitās oficiāls tā apvidus pirmatklājējs, no kurienes 1418. gadā pirāti uzbruka Grenlandei. Bristolē vien XV gadsimtā tika izdots vairāk nekā 20 licenču nelegālai tirdzniecībai ar Islandi. Tātad ir pamats domāt, ka tolaik nezuda ari Bristoles saites ar Grenlandi. Šī saikne varēja turpināties arī pēc tam, kad Eiropas attiecības ar Grenlandi caur Norvēģiju tika pārtrauktas Hanzas savienības un Eiropas politiķu iejaukšanās dēļ. Un katrā ziņā mēs varam būt droši par Eiropas un Grenlandes sakariem «klasiskajā» XV gadsimta beigu posmā, jo apbedījumu vietās Grenlandē atrasti eiropiešu sadzīves priekšmeti, kas datēti tieši ar XV gadsimtu.

Rajons uz dienvidrietumiem no Grenlandes, no kurienes, spriežot pēc minētā stāsta, pirāti veikuši savus sirojumus, attēlots daudzās pirmskolumba laika kartēs. Tomēr mūs visvairāk interesē tās, kurās redzama ķīļveidīgā Labradoras pussala, ko rietumos apskalo Hudzona līcis un Džeimsa līcis, ziemeļos — jūra, bet dienvidaustrumos — Sv. Labrenča līcis. Ir zināms, ka Tules eskimosi netika devušies tik tālu uz dienvidiem, tātad tās diezin vai varētu būt viņu kartes. Turklāt tajās apzīmēts magnēta bultiņas virziens uz dienvidiem un ziemeļiem. Eskimosi nepazina kompasu, taču tas bija labi pazīstams viduslaiku skandināviem. Ja pieņem, ka skandināvu jūrasbraucēji XV gs. pētījuši minēto Ziemeļamerikas daļu, tad šiem pētījumiem ir pat lielāka nozīme nekā Vinlandes atklāšanai. Mēģinājumi izpētīt Vinlandi galu galā lika aizmirsti, turpretī XV gs. pētījumi bija plaši pazīstami un lika aktīvi apspriesti Eiropā tieši lielo atklājumu ēras priekšvakarā.

strīdi ap kolumbu Lai kas ari šeit tiktu runāts, atradīsies lasītāji, kuri, tāpat kā iepriekš, apgalvos, ka, par spīti visiem skandināvu nopelniem, Kolumbs tomēr ir un paliek vienīgais īstais Amerikas pirmatklājējs. Un domāju, ka tas nav manis minēto argu​mentu lielākas vai mazākas ticamības dēļ.

Aprakstītajā laikmetā vēsturnieki nodevās galvenokārt atsevišķu varoņu pētīšanai; renesanses laikā viņu redzesloks paplašinājās līdz veselām tautām, beigās pat — rasēm. Pēdējā laikā histogrāfijas uzmanības centrs ir pārvietojies — pētījumi vairāk tiek veltīti zinātņu un ideju attīstībai, nevis notikumu vēsturei un tās tiešajiem līdzdalībniekiem. Tomēr, kad runa ir par Amerikas atklāšanu, atdzīvojas varoņu godināšanas ieradums. Ikreiz izvirzās jautājums: kurš — Kristo- fors Kolumbs vai Leifs Eiriksons? Un uzreiz izveidojas divas strīdnieku nometnes — katra ceļ uz pjedestāla savu varoni un cenšas mazināt otra nopelnus. Tādi rakstnieki kā E. Horsvords un M. Musmano ir gatavi mesties virsū katram, kurš nav viņu pusē. Pat nopietni vēsturnieki sašutuši pārmet skandināvu zinātniekiem jaunu mītu radīšanu, lai gan paši ik uz soļa ar savu darbību cenšas nostiprināt Ko​lumba kultu.

Viens no viņiem — S. Morisons — īsteni bībeliskā bijībā dēvē Kolumbu vienīgi par «Pirmatklājēju». Šāda romantizēšana, protams, izraisīs smaidu bezkaislīgā vērotājā, tomēr jāatzīst, ka tā nekādā gadījumā neveicina patiesu vēs​tures izzināšanu.

Tātad, lai pareizi izprastu visas Amerikas atklāšanas «aizkulises», jāstādās priekšā, kādas idejas virmoja gaisā tajā laikā un neilgi pirms tam. Īstenībā šāda jautājuma nostādne veidojās vesela gadsimta garumā, un es nebūt nedomāju, ka šī grāmata to pilnībā atrisinās. Jāredz lielais seno manuskriptu daudzums, kas jāizskata tā laikmeta pētniekiem, lai saprastu, cik ļoti sarežģīts ir šis uzdevums. Bet, tā kā katrs šos manuskriptus skata no sava viedokļa, ir skaidrs, ka zinātnieki tik drīz nenonāks pie pilnīga konsensa.

Taču, lai kāda arī būtu dažādu rakstnieku attieksme pret vēsturisko determinismu, nevienu no viņiem neapmierina to motīvu izskaidrojums, kuri it kā rosinājuši Kolumbu. Ja viņa ticība tam, ka, kuģojot uz rietumiem, var sasniegt Āziju, pamatojās uz reti kāda apstrīdētu pārliecību, ka zemei ir lodes forma, tad tā

diez vai būtu nākusi par labu viņa nodoma īstenošanai. Romantiskais spriedums, itin kā pirms Kolumba gandrīz neviens nebūtu zinājis, ka zeme ir apaļa, ir tikpat naivs, cik spriedums, ka neviens nav domājis par gravitāciju, iekams Ņūtonam uz galvas nebija uzkritis ābols. Īstenībā viss bija daudz sarežģītāk. Tā laika zinātnieki ar pilnām tiesībām noliedza iespēju, ka, braucot uz rietumiem, var sasniegt Āziju, jo viņi zināja zemeslodes lielumu un maksimālo laiku, kādam pietiktu pārtikas krājumu kuģi atklātā jūrā.

Kolumbam nebija nekādu izredžu veikt pat trešdaļu attāluma līdz Āzijai. Tomēr viņš spēja pārliecināt sevi un savus augstdzimušos labvēļus par ekspedīcijas inērķ- tiecīgumu. Viņam tika sniegts diezgan būtisks atbalsts. Pēc mūsdienu mēroga, Kolumba ceļojums izmaksāja apmēram ceturldaļmiļjonu dolāru, turklāt viņam tika piešķirta admirāļa pakāpe, karaļa sūtņa statuss un vēl 10 procenti no iespējamās peļņas.

Skaidrs, ka bez ciešas pārliecības par drošu peļņu viņa iecere būtu izskatījusies vientiesīga, bezmaz muļķīga vai arī atgādinājusi pašapzinīga blēža ne​kaunīgu avantūru.

Tie, kuri cenšas izprast Kolumba rīcības motīvus, neap- šaubāmi nonāk pie secinājuma, ka viņam bija kaut kāda mums nezināma droša informācija par Amerikas kontinenta eksistenci, ko viņš uzskatīja par Āzijas daļu. Tagad gandrīz neviens ne tikai Islandē, bet arī pārējā Eiropā nenoliedz, ka skandināvu jūrasbraucēji savos kuģojumos bija tikuši ļoti tālu, un tomēr man nav tiešu pierādījumu, ka Kolumbam būtu bijis kāds drošs ceļvedis. Neskaitāmi zinātnieki pētījuši viņa atstātos papīrus, taču, ja arī tādi norādījumi bijuši, tie jau ļoti sen zuduši. Tāpēc katrs, kurš vēlas, var iztēloties, kā Kolumbs akli devās kuģojumā, kas bez augstākas varas iejaukšanās novestu viņu pie bojāejas, bet karali un karalieni liktu apsmieklā. Pārējiem viss savs laiks jāvelta nogurdinošiem meklējumiem tajās retajās bibliotēkās, kur vēl ir iespējams uziet kādu nepamanītu vai iepriekšējos gados neuzmanīgi izlasītu manuskriptu. Ja pienāks laiks un tāds dokuments atradīsies, Kolumba slava itin nemaz neizbā- lēs, jo tad viņa nopelni tiks novērtēti kā neatņemama visas cilvēces progresa sastāvdaļa.

Un tomēr daži fakti liecina, ka Kolumbs nav klausījis vienīgi savai iekšējai balsij. Turklāt sen izteiktie minējumi, ka Kolumbu būtu iedvesmojuši seno cilvēku raksti, kas ticējuši teorētiskai iespējai, braucot uz rietumiem, nokļūt Āzijā, izrādās pilnīgi nepamatoti, ja ņem vērā cilvēka dabai piemītošās īpašības. Neviens taču neņemsies precizēt zemes formu, lai pierādītu, ka senajiem cilvēkiem bijusi taisnība. Aizmirstos rakstos cilvēki meklē nevis tiešus norādījumus, bet gan nejaušu mājienu, kad grib izprast tolaik vēl neizskaidrojamu fenomenu. Rūpīga pirmskolumba laika karšu un tālaika ģeogrāfisko zināšanu analīze liecina, ka tajās ir miglaina un bieži vien kļūdaina, taču daudziem to laikabiedriem derīga informācija, kuras avots ir Grenlandē izkaisītās skandināvu kolonijas. Nepareizais slēdziens, ka jaunais kontinents ir Āzijas austrumdaļa, bija to pašu viņu viesto maldu rezultāts, kuru dēļ eiropieši domāja, ka Aļaska atrodas tiešā Skandināvijas tuvumā.

Tikai nedaudzi Eiropas tālaika zinātnieki sprieda līdzīgi Kolumbam; lielākais vairums no viņiem diez vai ņemtos apgalvot, ka Āziju vieglāk sasniegt pa jūru. Kāpēc? Tam bija vairāki iemesli. Bez jau minētajiem maldiem, ka Āzija atrodas līdzās Grenlandei, tātad — uz austrumiem no Eiropas, zinātniekiem bija arī citi gluži pamatoti iebildumi. Var teikt, ka zināma šīs problēmas neskaidrība viņiem pat bija pa prātam. Sākot kaut vai no tā, ka, atzīstot Grenlandi par Āzijas tuvāko kaimiņu, ikviens ģeogrāfs nokļūtu sprukās. Eiropieši zināja, kāds ir attālums no Skandināvijas līdz Grenlandei, kā ari teorētiskais ceļa garums uz austrumiem līdz Ķīnai. Kopā ņemot, šie attālumi nekādi nevarēja atbilst patiesajiem zemeslodes apmēriem; jau no seno grieķu laikiem bija zināms, ka tās apkārtmērs ir aptuveni 24 tūkstoši jūdžu.

Teorētiski ģeogrāfi šo pretrunu varēja izskaidrot vienīgi ar to, ka grenlandieši cēlušies no Austrumāzijas.

Jau šā iemesla dēļ vien nopietni zinātnieki Eiropā neidentificētu šo zemi ar rietumiem. Bez tam visu šo pretrunu objekts atradās tik tālu no Dienvideiropas, ka ģeogrāfijas biedrībām nebija vajadzības tās nekavējoties atrisināt Ja ari reizēm parādījās dīvainas kartes ar nesaprotamiem attēliem un uzrakstiem, neviens tās neiztirzāja presē. Tiesa, Eiropas zinātnieki negaidīti sāka izrādīt interesi par Senās Grieķijas

ģeogrāfu Ptolemaju. (Vai to noteica humānisma attīstība Eiropā vai neapzināta vēlme kaut kā izskaidrot baumas par rietumos esošām zemēm?)

Akadēmiska interese par versiju, ka Āzija atrodas rietumos, bija tikai viduslaiku sfērisko karšu tradīcijas piekritēju vidū. Viņu uzskati saskanēja ar Ptolemaja teoriju, kas lika domāt veselas zemeslodes kategorijās. Tā Ptolemaja kļūdu un viņu vēlmes sasniegt pasakaini bagātas salas, par kurām rakstīja Marko Polo, rezultāts izpaudās zemes apmēru koncepciju pārskatīšanā. Tieši šiem kļūdainajiem secinājumiem Amerikai jāpateicas par savu oficiālo atldāšanu.

Tādi zinātnieki kā doktori Paolo Toskanelli un Jeronims Mincers sāka atklāti apspriest jūras ceļa iespējamību uz Āziju caur rietumiem. Pēc oficiālo priekšlikumu skaita, ko tika saņēmuši Eiropas tālaika monarhi, var spriest par to, cik šādu projektu palikuši nerealizēti. Nav grūti arī iedomāties, cik daudz spēku tika izšķiests velti, iekams tādi darboņi kā Johans Floids un daži Bristoles kapteiņi — Ka- bota priekšteči — sāka gūt kaut vismazākos panākumus.

Līdzīgi uzskati, protams, bija Eiropā plaukstošā feodālisma izpausme, kas pamazām guva augstāko atzinību un beidzot uzveica visus karaļu padomnieku iebildumus. Taču ne tas vien sagatavoja augsni oficiālai jauna kontinenta at​klāšanai.

Donvorts uzskata, ka Kolumbs iepriekš zinājis attālumu, kāds viņam bija jāveic, šķērsojot Atlantiju.

Viņaprāt, šādu informāciju Kolumbs ieguvis Islandes apmeklējuma laikā 1477. gadā un slepenībā orientējies uz to, izstrādādams pārējās sava projekta detaļas. Nav mazums ari tādu zinātnieku kā Stefensons, kas uzskata, ka Spānijas valdība un jaunais pāvests (spānietis), ko ievēlēja 1492. gadā, ar nolūku slēpa ari tās avotu, lai Spānija netraucēti varētu pasludināt rietumvalstis par saviem īpašumiem.

Ne velti minētais pāvests Aleksandrs IV Bordža pazīstams kā viltīgākais politiķis visā pāvesta varas vēsturē. Padomju vēsturnieks un filologs Dāvids Cukerniks, izpētījis komandas un Ko- lumba palīgu saglabājušās piezīmes, atrod tajās daudzas norādes uz to, ka kartē, kuru viņi izmantojuši kuģojot, bijuši ne tikai teorētisko aprēķinu rezultāti, bet arī navigācijas dati, kas liecina par zināmu iepriekšēju kuģošanas pieredzi šajā rajonā. Angļu vēsturnieks Deivids Kvinns uzlūko Jona Deja vēstuli, kurā tas sniedz Kolumbam viņu interesējošas ziņas, par pierādījumu tam, ka Kolumbs izmantojis zināšanas par bristoliešu tirdzniecības darījumiem, kas, manuprāt, bal​stījās uz skandināvu nostāstiem.

Pietiktu jau ar šīm hipotēzēm, lai kliedētu Kolumbu aizvainojošā pašpaļāvīgā vientieša tēlu, kas akli meties tik bīstamā avantūrā kā 12 tūkstošu jūdžu kuģojums un ko nejauši izglābusi kādu nezināmu krastu parādīšanās. Anrī Vinjē savā analīzē balstās uz Kolumba laikā plaši izplatīto versiju, ka par šo zemi viņam pastāstījis kāds stūrmanis, kas tur pabijis, jo nejauši novirzījies no kursa, bet pēc tam spējis atgriezties mājās. Līdztekus citiem trūkumiem Vinjē teorijā nav ņemta vērā Kolumba un Toskanelli sarakste, tomēr stāsts par nomaldījušos stūrmani paliek neatspēkots. Lai gan, ja Toskanelli vēstules un navigācijas kartes eksistētu īstenībā, tās vēl agrāk būtu atnesušas slavu Portugālei. Uzzinājuši papildu informāciju, piemēram, par vējiem un straumēm Atlantijā, portugāļu jūrnieki katrā ziņā būtu pratuši izmantot šīs zināšanas.

Viens no autoriem — Dženningss Vaizs — ir izstrādājis vēsturisku versiju, saskaņā ar kuru par skandināvu kuģo- jumiem zināja ne vien Kolumbs, bet arī viņa priekšgājēji Pēc šīs teorijas skandināvi pildījuši tikai viduslaiku baznīcas gribu, kas ar viņu palīdzību ieguva daudzu Amerikas apvidu indiāņu zeltu, līdz pat Meksikai. Lieliski pārzinādams literatūru, Vaizs savas teorijas pamatā liek drīzāk ideoloģiskas problēmas un personiskus minējumus nekā vēsturisko dokumentu kritisku analīzi. Tomēr jāpiemin, ka Kolumba laikā dzīvojošais Kasass iztaujājis Kubas indiāņus un uzzinājis, lūk, ko: «Šīs salas indiāņi apgalvoja, ka dažus gadus pirms «Espanjolas» pie viņiem bijuši tādi paši bārdaini baltie cilvēki kā mēs.»

To viņš piemin sakarā ar stāstu par nomaldījušos stūrmani, taču bārdas varēja būt ne tikai spāņu konkistadoriem, bet arī skandināviem. Mums nav iespējams noskaidrot, cik gadu desmitu vai pat simtu varēja ilgt šie «daži gadi», taču jebkurā gadījumā indiāņi gribēja teikt, ka pirms Kolumba Kārību baseinā

bijuši arī citi baltie cilvēki. Ja viņi nodibinājuši sakarus ar Jukatanas apkaimē dzīvojošajiem maiju — acteku kultūras indiāņiem un vēlāk stāstījuši par viņiem Eiropā, tad var izskaidrot, kāpēc Marko Polo eksotiskās salas asociējušās ar rietumiem, nevis austrumiem, kā, piemēram, vienā no Alberto de Virgas 1414. gada kartēm. Jau ilgi pirms XV gadsimta klīda baumas par zelta dārgumiem uz dienvidiem no Skandināvijas valstīm, kas varēja veicināt šādu asociāciju rašanos. Šādas liecības apgāž dažu zinātnieku apgalvojumu, it kā Kolumbs nav varējis ietekmēties no skandināviem, jo braucis pārāk tālu uz dienvidiem. Ja Kolumbam bijusi šāda informācija, nav brīnums, ka ceļojumam pēc Ķīnas zelta izraudzītais virziens novedis viņu tieši acteku platuma grādos. Pietiek iepazīties ar Domenika Disjē 1422. gadā zīmēto karti, lai saprastu, ka, attēlodams kontinentālās zemes rietumu ūdeņus, kartogrāfs domājis tieši Rictumin- diju. Kā redzams no dažiem viduslaiku tekstiem, skandināvi uzskatījuši, ka zeme, kuru viņi nosaukuši par Vinlandi, savienojas ar Āfriku. Starp citu, tas liecina par to, cik tālu viņi bija tikuši savos kuģojumos. Jo, ja Ziemeļameriku pieņem par Āziju, tad Dienvidamerika atradīsies tieši Āfrikas vietā, tā ka iedomāto Āziju ar to saistīs šaura zemes strēle, atbils​toša Suecas zemes šaurumam.

Vai no šiem apstākļiem var ko secināt? Domāju, ka var. Daudzi vēsturnieki pieļauj skandināvu aktivitātes Amerikā, taču noliedz jelkādu to vēsturisko nozīmi. Tagad mums ir tiesības, pat neskarot jautājumu par tiešu skandināvu ietekmi uz Kolumbu, būtiski koriģēt šādu viedokli. Jo neapšaubāmi nav noliedzama gaisā jau virmojošo neskaidro ideju par zemēm rietumos lielā netiešā ietekme uz Kolumba nodomiem. Kolumba lielais sasniegums bija tas, ka viņš noticēja hipotēzei, ko gandrīz visi Eiropas zinātnieki uzskatīja par maldiem.

Daudzi mūsdienu zinātnieki pagānisko ziemeļu paražās un kultūrā saskata atslēgu renesanses laikmeta sākumam un pat pirmo pakāpienu visu Eiropas tautu attīstības ceļā no indoeiropiešu civilizācijas uz tipiski eiropeisko civilizāciju. Ar to arī zinātņu attīstība tiek atzīta par renesanses pamatu un virzošo spēku. Sekojot šādam viedoklim, var teikt, ka, pavērsdams savu kuģi pretī okeāna zilajiem plašumiem, Ko- lumbs jau bija apsteidzis daudzus eiropiešus, lai gan pats to nezināja. Un milzīgo neskaidro tēlu, kas rēgojās viņa iztēlē, bija uzbūruši neviens cits kā skandināvi. Tādējādi mūsdienu Amerika patiesībā ir vikingu Amerika.

Kā tas gadījās, ka Kolumbs nokļuva tādos augstumos, kas bezmaz vai līdzinājās dievināšanai?

Varbūt daļēji tas notika tāpēc, ka tais laikos cilvēki centās sev atrast paradīzi zemes virsū, un tādas viņiem šķita jaunās teiksmainās zemes. Otrs iemesls var būt tas, ka pati historiogrāfijas vēsture, kas radusies, pētot Romas impēriju, iemācījusi daudzus cildināt visu, kas cēlies no romiešiem, un noliegt vai, mazākais, mazināt tā nozīmi, kas saistās ar teitoņiem. Lai gan svarīgāks iemesls laikam slēpjas agrīnā pirmskolumba laika politiskajās kolīzijās. Kad notikumu oficiālais traktējums atšķiras no īstenības, tad, manuprāt, par to atbildīgi ir poli​tiķi.

Jaunu pasauļu atklāšana nekad nenotiek bez politisko apvāršņu maiņas. Tiesības tās pārvaldīt kļūst par galveno jautājumu. Taču, ja strīdā vienlaikus iesaistās vairākas tautas, tad šīs problēmas politiskais risinājums ir tiešām sarežģīts.

Neatņemams Eiropas politiskās formulas, kurai bija jāatrisina Vestindijas jautājums, komponents bija daudzu kristīgo tautu intereses. To centieni pasludināt jaunas teritorijas par savu īpašumu ir plaši pazīstama «atklājumu ēras» sastāvdaļa. Varētu domāt, ka, nostādījusi Eiropas valstis tāda uzdevuma priekšā, Grenlande sāka aizstāvēt savas pirmtiesības strīdos par jaunām zemēm. Taču tas nebija iespējams, jo Grenlandei nekad nav bijis savas politiskās pārstāvniecības — to aizvien pārstāvējusi Norvēģija, no kuras šo funkciju pārņēma Dānija Turklāt neviena valsts aiz Skandināvijas robežām neatbalstītu strīdus par jaunajām zemēm, jo tas mazinātu tās izredzes pasludināt tās par savu īpašumu.

Kurš spāņu pētnieks, ja vien viņam piemīt cik necik politiskās intuīcijas, būtu uzdrīkstējies publicēt materiālus, kas ir pretrunā ar viņa monarha interesēm? Kurš itālietis vēlētos kaut par mata tiesu mazināt Kolumba slavu? Kurš angļu jūrasbraucējs, pat ja viņš būtu apmeklējis Grenlandi, bet pēc tam pieprasījis pasludināt Ņūfaundlendu par Anglijas īpašumu, būtu gājis tālāk par baumu noliegšanu, ka grenlandieši

atteikušies no kristietības?

Mūsdienu politiskā realitāte vairs nevienu nespiež vērsties pret viduslaiku skandināviem, vicinot Kolumba karogu. Kā vienu, tā otru sasniegumus mēs varam novērtēt vēsu prātu, jo sen vairs neviens nesacenšas par tiesībām uz rietumu puslodes zemēm. Ja kādam te bijusi prioritāte, tad tā neapšaubāmi ir Grenlandei, taču tā sen ir zaudējusi vidus​laiku valstiskuma formu.

Ar viduslaiku Grenlandes politisko bojāeju izzuda arī politiskais pamats Kolumba kulta turpināšanai, kas reiz tika vērsts pret Grenlandi. Taču Kolumba cildināšana plaši izplatījās tieši pēdējos gadu simteņos. Manuprāt, šo procesu var interpretēt vienīgi kā reakciju uz determinisma filozofijas pašapliecināšanos, kas notika tajā pašā laikā. Citiem vārdiem sakot — Kolumba sasniegumus tagad aizstāv tie, kuri tic, ka tiem piemīt gribas brīvība kā cilvēka gara augs​tākā izpausme. Viņiem šis varonis ir piemērs tam, ko cilvēks var sasniegt, ja vien grib. Diemžēl šajā gadījumā nevar nepamanīt viduslaika cilvēku tieksmi sevi mānīt, jo Ko​lumba panākumiem bija daudzi priekšnosacījumi.

Iespējams, ka īsto slavu Kolumbs nopelnījis, nepievēršot uzmanību savas teorijas acīm redzamajam kļūdainumam un ticot baumām par citu cilvēku iepazīšanos ar rietumu zemēm. Viņš tik cieši ticēja, ka šīs zemes atrodas tieši mūsdienu Amerikas vietā, ka bija gatavs stāties pretī visai sava laika intelektuālajai sabiedrībai. Varbūt ir pienācis laiks atzīt Kolumbu par vienu no renesanses pionieriem, kas uzskatīja cilvēku pieredzē balstītas zināšanas par visas zinātnes pamatu un virzītājspēku? Jo pat viņa pierādījums, ka zeme ir apaļa, šķiet triviāls sīkums, salīdzinot ar īsto atklājumu, ko viņš īstenībā izdarījis: tikai personiskā pieredze var atvērt durvis uz realitāti, kas aizvērtas cilvēkiem, kuri to cenšas saprast un izskaidrot vienīgi no zinātnes viedokļa.

SKANDINĀVI PIE ESKIMOSIEM No jau lasītā izriet, ka skandināvu nokļūšanai Amerikā ir daudz plašāka vēsture, nekā šķiet pirmajā mirklī. Un mēs domās varam atdzīvināt daudzas šīs vēstures lappuses.

Līdz šim mūsu spriedumi balstījās uz viduslaiku kartēm un aprēķiniem.

Kā jau norādīts, grenlandiešiem bija ciešas saiknes ar eskimosiem; nodibinātie tirdzniecības sakari bija izdevīgi abām tautām. Apmaiņā pret skandināvu dzelzs izstrādājumiem eskimosi bija gatavi veikt tālu ceļu, lai piegādātu vikingiem visu nepieciešamo, ieskaitot tālu novadu ģeogrāfijas kartes. Bet vai skandināviem bija vajadzīgi šādi pakalpojumi? Droši vien — jā, ja viņi grasījās apgūt ziemeļu apgabalus vai gribēja saglabāt atmiņas par vietām, kuras reiz apmek​lējuši. Šādus minējumus apstiprināt varētu arheoloģiskie atradumi, kuri liecinātu par skandināvu dzīvi tik tālos reģionos. Diemžēl ziemeļzemju arheoloģiskie pētījumi vēl joprojām ir pašā sākumstadijā, kas ari ir saprotams: granītcietais mūžīgā sasaluma slānis neļauj tikt augsnē dziļāk par dažām collām, bet cirtnis neder smalkajiem arheoloģiskajiem darbiem Qai gan mūžīgajam sasalumam no arheologu viedokļa ir arī savas priekšrocības — tas saglabā daudz ko tādu, kas būtu parastā augsnē satrūdējis). Šādos apstākļos izrakumi faktiski notiek vienīgi ap bijušajām eskimosu apmetnēm, kur slāni pēc slāņa izdodas atkausēt sasalušo iezi.

Tomēr jau uzkrātā informācija apstiprina minējumu par to, ka skandināvi savos kuģojumus likuši daudz tālāk par grenlandiešu kolonijām. Un gandrīz visi arheoloģiskie dati saskan ar secinājumiem, kuri izdarīti, pētot ģeogrāfiskās kartes.

Vispirms mums ir pamats jautāt — cik daudz tālāk par grenlandiešu apmetnēm bija izdevies tikt skandināviem? lai uz to atbildētu, pirmām kārtām jāmin skandināvu akmens piramīdas, kurās ir akmens plāksnes ar rūnu rakstiem, datētiem ar 1333. gadu, kas atrastas nelielajā Kingigtorsua- kas salā, kuras atrašanās vieta ir 72° 58' z. pl., t i., pusceļā uz Grenlandes rietumkrastu. Tas ir netālu no vietas, kur, pēc manām domām, aptuveni 1266. gadā notika pirmā skandināvu un eskimosu tikšanās. Tādas piramīdas

varēja iezīmēt tirdzniecībai ar eskimosiem izraudzīto vietu (ir zināms, ka vikingi no viņiem iemainīja gaļu, zvērādas un darinājumus no ziepjakmens). Arheoloģiski pierādījumi šādai tirdzniecībai Kingiglorsuakā nav saglabājušies. Toties tikai jūdzi uz austrumiem niecīgajā Inugsukas salā, kur tāpat tikušas atrastas akmens piramīdas, T. Matiasens atklājis eskimosu apmetņu atliekas ar daudziem pierādījumiem, ka eskimosi tirgojušies ar skandināviem. Te bijuši pīķu uzgaļi, kokā griezta kameja ar skandināvu sievietes attēlu un divas koka figūriņas, kas attēloja cilvēkus vikingiem raksturīgā apģērbā.

Nevar neminēt arī mazu auduma gabaliņu, par tirgošanos ar kuru stāsta Torfina Karlsefni sāga.

«Tirdzniecībai viņiem bija neapstrādātas zvērādas, vienu ādu viņi mainīja pret vienu sprīdi platu auduma gabalu, kuru pēcāk sēja ap galvu. Tā tas turpinājās, līdz auduma kļuva aizvien mazāk: tad audumu sāka griezt arvien šaurākās strēmelītēs, līdz beidzot to platums saruka līdz collai. Tomēr skreileri maksāja par to tikpat, ja ne vairāk.»

Spriežot pēc Zenona stāstiem, grenlandieši šo audumu uzskatījuši par greznumlietu, par vienu no svarīgākajām im​porta precēm.

Inugsukā atrasts arī dzelzs āmurs, harpūnu uzgaļi, izgatavoti no Damaskas tērauda, un vēl citi neapšaubāmi no Eiropas ievesti priekšmeti, kā arī akai līdzīga glabātava ar šauriem pakāpeniem, ko eskimosi būvējuši pēc eiropiešu parauga.

Svarīgi, ka Inugsukā atrodas, pēc manām domām, tieši tirdzniecības ceļu krustpunktā, kas saistījuši skandināvus un eskimosus. Šeit divu kultūru saskarsmei bija jābūt intensīvākai un ilgstošākai nekā jebkur citur. Tomēr krietni tālāk uz ziemeļiem — Grenlandes ziemeļrietumos — tikušas atrastas vairākas eskimosu apmešanās vietas, kur šo kultūru mijiedarbība izrādījusies vēl izteiktāka. Te pētniekus gaidīja ne tikai daudzi eiropiešu izgatavoti priekšmeti, bet ari veseli mājokļi, celti kuba formā un ar īpaši ierīkotu vietu siltā ēdiena gatavošanai (kaimiņu salā arī ir saglabājušās eiropiešu tipa celtņu atliekas, visaugstākā kalna galā atrasts milzu laukakmens, kas labi saskatāms no jūras: grūti iedo​māties, ka to tur uznesis ledājs, — drīzāk gan tas uzvelts, lai kalpotu par orientieri jūras braucējiem).

Skandināvu kultūras pēdu raksturs un izvietojums šajās salās liecina par to, ka tās atstājuši vikingi, nevis eskimosi, kas tirgojušies savā starpā. Ja eiropiešu civilizācijas priekšmeti būtu nokļuvuši tur pa eskimosu tirdzniecības ceļiem, tie, domājams, koncentrētos ap nedaudzajām apmetnēm un pakāpeniski izplatītos uz ziemeļiem atkarībā 110 attāluma no šīm apmetnēm. Taču izrakumi, gluži pretēji, rāda, ka tie vienmērīgā daudzumā atrasti kā austrumu apmetnēs Juliane- hobas salā, tā arī salā 1500 jūdžu uz ziemeļiem. Tas izskaidrojams tādējādi, ka skandināvi sākuši apgūt uzreiz visas šā apvidus daļas, sākot ar 1266. gadu, kad viņi to atklāja.

Nav brīnums, ka, kā atzina Aivars Bardsons, rietumu ieceļotāji bija miermīlīgi noskaņoti pret pagāniem eskimosiem: no viņu viedokļa tirdzniecība ar Eiropu bija daudz neizdevīgāka nekā maiņas darījumi ar aborigēniem — par dažiem dzelzs asmeņiem vai stikla bumbiņām viņi varēja saņemt pretī tik daudz gaļas, ka pietiktu veselam gadam. Draudzīgās attiecības ar eskimosiem palīdzēja vikingiem piemēroties grūtajiem dzīves apstākļiem arktiskajā reģionā. Saglabājušies eskimosu nostāsti vēsta par to, ka atbraucēji viņiem šķituši kā nemākulīgi lieli bērni, kas bez viņu palīdzības nebūtu spējuši izdzīvot Galējos Ziemeļos. Arī skandināvi daudz ko iemācījuši aborigēniem, piem., celt mitekļūs, kā to dara eiropieši,— stiprākus un ērtākus nekā aborigēnu. Šādi mitekļi sastopami visā Grenlandes rietumu piekrastē, lādi ir arī Elsmīras salā, kur Hermanis Simonss atklājis' veselu tādu celtņu ciematu un nosaucis to — Eskiinopo- lisa.

Vēl viena arheoloģisko atradumu grupa koncentrējas rajonā starp Elsmīras un Devona salām. Pat neliela līča krastā Bafina Zemes ziemeļaustrumu daļā atrasts vara sakausējuma gabals, kura izcelsme attiecas uz pirmskolumba laiku.

Līdzīgi atradumi (kurn daudzums neaprobežojas ar uzskaitījumu) liecina par to, ka skandināvi no Grenlandes dienvidu apmetnēm kuģojuši ne tikai uz savas salas ziemeļu daļām, bet arī uz Amerikas kontinentam līdzās esošo BaGna līci.

Svarīgi, ka šajās vietās viņi nodibinājuši abpusēji drau​dzīgas attiecības ar eskimosiem. Šie fakti neļauj šaubīties, ka Grenlandes skandināvi pilnībā varēja iemācīties no eskimosiem karšu gatavošanu un tajā pašā laikā ieinteresēties pat viņu zemēm rietumos.

SKANDINAVI KANADĀ Uz Centrālo Arktiku ved tikai vieni jūras vārti — Lan- kastera šaurums starp Bafina Zemi un tās ziemeļu kai​miņu — Devona salu. Diemžēl arheoloģiskie dati neļauj droši apgalvot, ka skandināvi izbraukuši caur to un tāpēc varējuši paši iezīmēt kartēs Centrālās Arktikas rajonus. Tas izskaidrojams ar grūtībām mūžīgā sasaluma apstākļos izdarīt arheoloģiskos pētījumus un ar jau esošo atradumu lielo daudzveidību, kuras dēļ tos bez tālākiem izrakumiem grūti klasificēt Šāda situācija spiež pētniekus atteikties no deduktīviem prātojumiem un veikt detalizētākus pētījumus. Un te uz​manība jāpievērš vairākiem svarīgiem apstākļiem.

Kuģošana tālāk par Bafina Zemi grenlandiešiem bija ārkārtīgi grūta — krietni grūtāka nekā uz Islandi. Neiespējami, ka īsās vasaras laikā viņi veiktu ceļu turp un atpakaļ, rūpēdamies vienīgi par tirgošanas ar eskimosiem. Izskaidrot skandināvu atrašanos Centrālajā Arktikā var tikai viens iemesls — cīņa par eksistenci.

Ikviens normāls cilvēks, protams, teiks, ka Centrālā Arktika nav pati piemērotākā vieta, lai mēģinātu izdzīvot Taču, lai cik paradoksāli tas arī būtu, ar tā dēvētā mazā ledus- laikmeta iestāšanos XIV gadsimtā Arktikā bija labākas izdzīvošanas iespējas nekā Grenlandē ar tās ganībām. Šā apledojuma raksturs un iemesli ir daudzu strīdu cēlonis, taču pats fakts neizraisa šaubas. Vispamatīgākais apledojums bijis XV — XVI gadsimtā, kad Baltijas jūra aizsala no viena krasta līdz otram un Eiropā trakoja niknas vētras.

Ledus klāja lielu daļu Alpu, Islandes un Skandināvijas. Tik lielas klimata pārvērtības nekad nenotiek uzreiz — tās iestājas pakāpeniski, gandrīz nemanāmi novērotāja acij. Aizņemti savās ikdienas darīšanās, cilvēki, paši to neapzināda mies, sāk piemēroties jaunajiem dzīves apstākļiem. Tā noticis arī ar skandināviem. Klimata maiņas vispirms skāra rietumu ieceļotājus, kas bija apmetušies 400 jūdžu tālāk uz ziemeļiem nekā viņu austrumu tautieši; šie grenlandieši sāka aizvien vairāk laika pavadīt, medījot rietumu piekrastes ziemeļu daļā. Vēlāk viņi arvien lielāku vērību pievērsa kuģu sagatavošanai medībām attālos ziemeļu rajonos un pamazām atteicās no lopkopības.

Tajā pašā laikā austrumu ieceļotāji aizvien mazāk izjuta vajadzību pēc jaunām nodarbēm un turpināja audzēt lopus. Iezīmējušās atšķirības divu koloniju starpā, ko drīz vien padziļināja rietumu grenlandiešu renegātisms, noveda pie tā, ka pēdējie zaudēja pastāvīgo saikni ar pirmajiem, viņiem nebija regulāru kontaktu ar Eiropu un tātad arī — daudzu eiropiešu izstrādājumu. Viņi kļuva pilnīgi atkarīgi no medību veiksmes, palikt iepriekšējā vietā viņiem vairs nebija jēgas. Prātīgāk šķita pārcelties uz, viņuprāt, medījumiem bagātākām vietām, un tādas bija Centrālajā Arktikā. Katru gadu viņi vēroja, kā milzīgi karibu bari devās pāri lediem uz Arktiskā arhipelāga zemēm. Migrācijas laikā, kad pārvietojas simtiem tūkstošu dzīvnieku, šie brieži gandrīz nepievērš uzmanību cilvēkiem un veiksmīgs mednieks dažās dienās varēja sagādāt tādu daudzumu gaļas, ka viņa ģimenei pietiktu veselam gadam.

Ja rietumu grenlandiešu pārvietošanās tiešām notikusi, tad, kā jau paredzēja Aivars Bardsons, viņi pilnībā zaudēja kontaktus ar austrumu iemītniekiem un kopš tā laika uzturēja sakarus vienīgi ar eskimosiem. Tas nozīmē, ka viņi sāka runāt eskimosu valodā, celt tādus pašus mājokļus un ģērbties kā eskimosi. Citādi viņi nespētu izdzīvot Pielāgojušies dzīvei Centrālajā Arktikā, viņi droši vien novērtēja tās priekšrocības. Iemācījušies lietot uzturā garšīgo un barojošo karibu briežu gaļu, kuru medīšana nesagādāja lielas grū​tības, viņi vairs nejuta vajadzību pēc sakariem ar saviem bijušajiem tautiešiem.

Skandināviem pārvietojoties uz Centrālo Arktiku, jādomā, arī viņu kultūrā notika tikpat būtiskas

izmaiņas kā saimniekošanas veidā. Viņiem nācās atteikties no daudziem ierastiem darbarīkiem un apgūt citus. Tas nozīmē, ka meklēt tiešus pierādījumus tam, ka skandināvi uzturējušies Centrālajā Arktikā, ir gandrīz bezcerīgi. Tādu viņu atstātu pēdu kā darba vai sadzīves priekšmeti, kas kaut netieši norādītu uz to eiropeisko izcelsmi, tur nevar būt, jo cīņa par eksistenci lika pārceļotajiem aizmirst savu sākotnējo kultūru un izstrādāt jaunu.

Viņi palika skandināvi tikai ģenētiski un saglabāja tikai tos nedaudzos eiropiešu civilizācijas elementus, kuri varēja nest praktisku labumu.

Skandināvu kuģu manevrēšanas spējas viņiem lieti noderēja, vajājot medījumu, kas migrēja no kontinenta uz arhipe- lāgu, no viena krasta uz otru. Eskimosu nartas bija neaizvietojamas lielāko gada daļu, turpretī vasaras sezonā bijušie grenlandieši varēja izmantot savus kuģus un tajos kuģot tālāk uz ziemeļiem, kur medības bija veiksmīgākas. Izdarot šādu pieņēmumu, loģiski būtu gaidīt, ka Centrālajā Arktikā būs saglabājušās kādas pēdas no skandināvu kuģiem. Taču tās nav viegli atrast, jo, no vienas puses, pārceļotāju kuģo- jumi nenolika tik bieži un samērā īsā vēstures posmā; no otras puses, zemūdens darba apstākļi Arktikā neatļauj veikt mērķtiecīgus arheoloģiskos meklējumus. Un tomēr virknē Centrālajā Arktikā uzietās akmens būvēs daudzi zinātnieki saskata savdabīgas vietas, kur skandināvi ziemā varējuši remontēt kuģus. Ņemot vērā otru — tehnisko — skandināvu kultūras j aspektu, var nešaubīties, ka Arktika sniegusi viņiem negaidītu un vērtīgu dāvanu — metālus. Tā kā skandināviem nebija pastāvīgu apmetņu, viņu vidū nebija izplatīts tāds sarežģīts ražošanas veids kā metāla iegūšana no rūdas, toties Centrālajā Arktikā zemes virskārtā parādās vairākas vara rūdas atradnes.

Tās atrodas Koroneišenas līča rietumdaļā, Viktorijas salā un citos Kanādas arhipelāga rajonos.

Neapšaubāmi, šīm iegulām bija liela nozīme vikingu dzīvē; un, ja senie Tules eskimosi, apmetušies tur daudz agrāk, nepiešķīra šīm bagātībām nekādu nozīmi, tad mūsdienās minēto rajonu iedzīvotāji ne velti tiek saukti par vara eskimosiem, jo lieliski prot iegūt varu. Kā viņi tik samērā īsā laikā apguvuši metālu ieguves un apstrādes prasmi? Domāju, ka izskaidrot to var tikai ar skandināvu klātbūtni un ietekmi.

Par dīvainiem atradumiem «vara eskimosu» apdzīvotajā rajonā daudziem zinātniekiem kļuva ari akmens piramīdas, tik neraksturigas eskimosiem. Aprakstot tās, pētnieki norāda, ka tās «līdzinās akmeņu kaudzēm, ar kādam skotu gani iezīmēja savu ganību robežas». Ir zināms, ka skolu paražas ietekmējuši vikingi, taču nav dzirdēts, ka eskimosi iezīmētu savu teritoriju robežas. Diemžēl šo piramīdu fotoattēli presē nav parādījušies, tāpēc par to rašanos var vienīgi iz​teikt minējumus.

Galvenais jautājums, kas skar divu minēto kultūru mijiedarbību, ir: vai skandināvi varēja tik ļoti absorbēties eskimosu vidē, ka viņu līdzatnestās zināšanas un tradīcijas pilnībā izzudušas, dodamas vietu jaunapgūtajam dzīvesveidam? Kad divas atšķirīgas rases nokļūst vienā teritorijā, katra no tām cenšas vēl vairāk uzsvērt savas saimnieciskās un kultūras īpatnības. Turpretī, ja kultūras sajaucas, tiek atcelti daudzi starprasu attiecību tabu. 1942. gadā Knuts Fišers- Mellers ziņoja, ka kādas Grenlandes baznīcas kapsētā uzgājis divu cilvēku skeletus, kas apstiprinājuši rasu sajaukšanās faktu pat koloniju teritorijā. Diemžēl vāciešu rasu teorija mūsu gadsimta otrajā ceturksnī pārtrauca viņa pētījumus šajā virzienā, lai gan agrāk vācu zinātnieki pieļāva, ka skandināvi varējuši pilnīgi asimilēties jaunajā etniskajā vidē. Vēl 1776. gadā Islandē atzinību guva rasu absorbcijas teorija — XX gadsimta sākumā tā bija pazīstama kā Nansena teorija. Šīs teorijas trūkums bija tas, ka tā vairāk balstījās uz induktīviem prātojumiem nekā uz vēsturiskiem dokumentiem un liecībām. Taču XX gadsimta sākumā ceļotājs Klen- genbergs un antropologs Slefansons atklāja eiropiešu gēnus nelielai eskimosu grupai, kas iepriekš nebija tikušies ar baltajiem cilvēkiem. Šī grupa dzīvoja Viktorijas salas dienvidrietumos. Stefansona dienasgrāmatā ir šādas rindas: «Viņu vidū es sastapu trīs vīriešus ar lādas pašas krāsas bārdām kā manējā; viņi arī izskatījās pēc tipiskiem skandināviem… ar biezām, ap trīs collas garām bārdām (lai gan eskimosiem uz sejas nemēdz būt apmatojums)… Pēc sejas vaibstiem un auguma proporcijām viņus varēja noturēt par skandināviem…

Kādai ap divdesmit gadu vecai sievietei bija tik smalki un glezni sejas panti, kādus var sastapt tikai dažām skandināvu meitenēm; tādus es redzēju arī kādai metisie- tei, kas dzīvoja Makenzi upes krastā, taču viņai tie nebija tik izteikti kā tai.»

Stefansona aprakstiem tai laikā neviens neticēja, un viņam tika izteikti tādi paši apvainojumi kā Stenlijam, kad viņš paziņoja, ka atradis Livingstonu. Antropologi vēl līdz šim laikam nav vienojušies — vai stāstu par «gaišmatainajiem» eskimosiem pieņemt kā zinātniski pierādītu faktu vai ne. Nav ari brīnums: līdzīgas domstarpības rodas vien​mēr, kad runa ir par ļoti niecīgām populācijām.

Bet varbūt tie, kuri apšauba Stefansona stāstu, noticēs tam, kad dzirdēs kādu Arktikas eskimosu leģendu, kas stāsta par dīvainu cilvēku grupu, ko vietējie iedzīvotāji iesaukuši: «tuniti». Daudzi zinātnieki uzskata, ka tie īstenībā bijuši skandināvi. Leģenda vēsta par laiku, kad Bafina Zemes eskimosi vēl nebija sākuši medīt karibu.

«Tuniti pirmie uzgāja vietas, kur karibu peldēja pāri uz otru krastu; viņi daudzviet uzslēja kāršu nožogojumus un atstāja briežiem tikai šauru spraugu, tā ka mednieki no slēpņa varēja šaut uz laupījumu ar loku vai arī sekot tam pārpeldēšanas vietās.»

Tas, kurš domā, ka tuniti bijuši eskimosi, diez vai varēs izskaidrot, kā tauta, kas radusi medīt jūras zīdītājdzīvniekus, pratusi tik labi veikt karibu medības. Ne mazāk dīvaini ir, ka, spriežot pēc leģendas, tuniti bijuši ļoti gara auguma, bet Tules eskimosi, ar kuriem tos bieži jauc, nav garāki par pārējiem savas rases pārstāvjiem. No otras puses, dažādi zinātnieki jau izteikuši minējumu, ka tuniti bijuši rada citai savrupai eskimosu grupai, ko vienojusi tā sauktā Dorsetas kultūra. Šī tautas kopība diemžēl vēl nav pietiekami izpētīta: neviens pētnieks nav uzgājis kādas norādes uz šo eskimosu augumu. Tomēr ir zināms (atkal no eskimosu leģendām), ka tuniti bijuši prasmīgi un droši mošus vēršu un lāču mednieki. Nevar teikt, ka tas būtu raksturīgi eskimosiem, īpaši Tules un Dorsetas tautām. Taču jāatzīmē, ka mošus vēršu medības vairāk pievilktu bijušos grenlandiešus, kas salā bija raduši ēst liellopu gaļu, kuras garša nelīdzinās brieža gaļas un vēl mazāk — jūras dzīvnieku gaļas garšai.

Un, visbeidzot, zīmīga ir vēl kāda eskimosu leģenda, kas raksturo tunitus.

«Atšķirībā no citām tautām (gan Tules, gan Dorsetas kultūras) viņiem patika jūra, kad to neklāja ledus.»

Diez vai jāstāsta, ka visiem eskimosiem labāk tīk aizsalusi jūra, pa kuni viņi ātri var pārvietoties nartās un medīt kotikus un roņus. Turpretī skandināvus daudz kas saistīja ar jūru, sākot no atmiņām par pamestajām zemēm un beidzot ar kuģojumiem uz jaunām medību vietām. Un beidzot — arī lunitu valoda atšķīrās no galvenā Centrālās Arktikas eskimosu dialekta. Rasmusens ar daudziem piemēriem pierādīja, ka tunitu valoda bijusi tuva vienam no Gren- landē izplatītajiem dialektiem, kas arī bija sagaidāms no skandināviem, kas iemācījušies eskimosu valodu saskarsmē ar saviem Grenlandes kaimiņiem.

Jau teiktajam jāpiebilst, ka Viktorijas un Prinča Alberta salā, kā arī Koroneišenas līča rietumdaļā atrastas daudzas akmens celtnes, kādas, spriežot pēc Stefansona aprakstiem, cēluši «eskimosi» tuniti.

Ja skandināvi patiešām apguvuši Kanādas arktiskos apgabalus, viņiem bijusi iespēja ne vien pašiem zīmēt Centrālās Arktikas kartes, bet arī veikt ceļojumu uz Aļasku, ar ko saistās cita pirmskolumba laika karšu grupa.

Aļasku labi pazina Tules eskimosi, ar kuriem skandināviem XIII gadsimtā bija cieši sakari.

Izzinājuši eskimosu jau veikto maršrutu, grenlandieši varēja doties ceļā, tāpēc ka viņu apziņā Aļaska asociējās ar Āzijas ziemeļu piekrasti (tieši tāda kļūda bija raksturīga eiropiešu kartogrāfijai). Virzoties uz rietumiem, skandināvi varēja domāt, ka beigu beigas sasniegs Skandināviju. Tāda kārtā Kļava karte, atspoguļodama Eiropas zinātnieku vispārējos maldus, varēja novest skandināvus pie viņa īstenā ģeogrāfisko ziņu avota.

Vai tagad ar pārliecību var runāt par to, ka vikingi tiešām pārceļojuši visu Arktiku no austrumiem uz rietumiem? Manuprāt, uz šo jautājumu katrs atbildēs citādi. Kas attiecas uz mani, es negribu būt pārsteidzīgs. Līdz ar naftas un minerālatradņu atklāšanu Kanādas Arktikā šie rajoni kļūst aizvien

pieejamāki daudziem cilvēkiem; nav šaubu, ka mēs vēl dzirdēsim par daudziem interesantiem arheoloģiskajiem atradumiem. Un, ja vēstures liecības nekļūs par komerciālu darījumu upuriem, tālākie pētījumi noteikti sniegs atbildes uz visiem tamlīdzīgiem jautājumiem.

GRENLANDES KOLONIJU VĒSTURE BEIDZAS AMERIKĀ Tāpat kā Grenlandes rietumu kolonijas saplūda ar eskimosu vidi, ap 1395. gadu arī austrumu kolonijas iedzīvotāji zaudēja savas lauksaimniecības kultūras audzēšanas iemaņas un sāka nodarboties ar medniecību. Tādējādi kopš tā laika gandrīz visi bijušie Grenlandes koloniju iedzīvotāji biežāk parādījās vietās, kur notika karibu briežu un citu Arktikas dzīvnieku migrācija. Ar to izskaidrojams fakts, ka Labradoras pussalas un Hudzona šauruma kartēs, kas drīz vien pievērsa Eiropas ģeogrāfu uzmanību, bija atzīmēti magnēta bultiņas virzieni.

Protams, daudz pārliecinošāki pierādījumi tam, ka tolaiku skandināvi apmeklējuši Kvebekas ziemeļu rajonus, būs arheoloģiskie izrakumi, un tādas ziņas ir. Pavisam nesen kanādiešu pētnieks Totaje Lī atklāja skandināvu apmetnes atliekas karibu migrācijas ceļā Unagvas līča apkaimē. Neskaidras norādes uz šo apmetni Eārlijs Mouets atrod dažās skandināvu sāgās. Labradoras dienviddaļā arheologs Džūni- uss Bērds atklājis eskimosu mitekļa atliekas ar jaušamām Inučsukas kultūras iezīmēm. Mellerijs un savulaik Ingstads atradis divu dažādu skandināvu apmetņu atliekas Ņūfaund- lendas ziemeļdaļā. Zinot to, nav jājautā, vai skandināvi va​rēja zīmēt Austrumkanādas kartes pēc savas pieredzes.

Tas gan nenozīmē, ka nevaram vaicāt cik tālu uz dienvidiem aizceļoja Grenlandes kolonistu pēcteči.

Protams, ģeogrāfiskās kartes nevarēs sniegt atbildi, jo Eiropā pazīstamās kaites attēloja vienīgi Amerikas piekrastes ziemeļaustrumu daļu. Pēc skandināvu došanās dziļāk zemes iekšienē pārtrūka sakari starp Grenlandi un Eiropu.

Minējami, ka skandināvi nonākuši tālu uz dienvidiem, sastop daudzus svarīgus iebildumus. Pirmkārt — vai pārceļo- tāji varēja sadzīvot ar viņiem naidīgām indiāņu ciltīm? Otrkārt — vai skandināviem bija iemesls pamest jau ierastos Ziemeļkanādas apgabalus? Nav šaubu, ka bijušo vikingu samērā lielā agresivitāte ļāva tiem gūt virsroku konfliktos ar eskimosiem, kas dzīvoja katrs par sevi un nebija raduši apvienoties pret ārēju ienaidnieku, turpretī indiāņi briesmu gadījumā apvienojās.

Taču ir svarīgi pieņemt, ka ar laiku vikingu pēcteči ie​mācījās cienīt diplomātijas politiku.

Pat ar šaujamieročiem apbruņotie Kolumba ekspedīcijas dalībnieki konstatēja, ka saskarsmē ar indiāņiem diplomātija izrādījusies veiksmīgāka nekā karadarbība. Īstenībā tikai vēlākie Amerikas zemju iekarotāji noskaņoja indiāņus pret sevi naidīgi.

Daudzi zinātnieki runā par draudzīgiem kontaktiem starp skandināviem un indiāņiem, balstoties uz lakrosa1 spēles vēsturi. Šo spēli baltie cilvēki iemācījās no Sv. Labrenča upes ielejā dzīvojošajiem indiāņiem. Tajā pašā laikā šī spēle ir identiska skandināvu spēlei «knetleikr». Indiāņi nebūtu varējuši iemācīties šo spēli bez skandināvu palīdzības. Algonkinu valodā ir tik daudz nepārprotamu aizguvumu 110 norvēģu valodas, ka Savrins veltījis šai problēmai veselu grāmatu. Svarīgi ir ari, ka Ziemeļkanādas indiāņi, galvenokārt — beot- huhu cilts, kas dzīvoja Ņūfaundlendā, bija daudz draudzīgāki pret eiropiešiem nekā Amerikas dienvidu apgabalu indiāņi — viņiem it kā bija zināma viesmīlības pieredze attiecībā pret baltajiem cilvēkiem. Bet Sv. Labrenča upes ielejā dzīvojošie irokēzi būtiski atšķīrās no visiem citiem indiāņiem, turklāt šīs atšķirības mudināja pazīstamo zinātnieku Melleriju uzrakstīt grāmatu par skandināvu kultūras ietekmi uz viņu tra​dīcijām. *Spēle ar bumbu zāles laukumā.

Un tiešām — skandināviem tirdzniecība ar indiāņiem šķita daudz vilinošāka nekā tirdzniecība ar eskimosiem. Indiāņi audzēja labību, viņu zemēs auga biezi meži, kas interesēja jūrasbraucējus. Ja bijušie Grenlandes iedzīvotāji izšķīrās par migrāciju, tad nokļūšana indiāņu zemēs bija viņiem tikpat dabiska kā

došanās uz eskimosu zemi.

Te liela nozīme ir kuģu piestātnei, kas atrasta netālu no Ņūportas un ko daudzi zinātnieki uzskata par skandināvu jūrasbraucēju būvētu. Cits, vēl daudz nozīmīgāks atklājums tika izdarīts Lielo ezeru apkaimē — šeit pētniekus pārsteidza rūnu uzraksts uz akmens, kas vēstīja par indiāņu uzbrukumu skandināvu kolonistiem. Ja uzraksts ir īsts, tad tas nozīmē ne tikai to, ka šejienes indiāņi neizturējās tik viesmīlīgi pret svešiniekiem, kā es biju iedomājies, bet ari to, ka Amerikas pamatiedzīvotāji bija pazīstami ar baltajiem cilvēkiem jau līdz Kolumba braucienam.

Droši vien pašu pārsteidzošāko atklājumu izdarījis pētnieks Berdiors mūsu gadsimta 30. gados — viņš kādā apbedījuma vietā Ontārio krastā uzgāja skandināvu zobena un kaujas cirvja atliekas. Protams, zinātnieku tūdaļ apvainoja zinātniskā atklājuma viltošanā, bet diez vai strīdīgajām pusēm ienāca prātā, ka vēl daudz nozīmīgāks nekā pats atradums ir Lielo ezeru tuvums Hudzona līcim, kurā skandināvu klātbūtne ir gandrīz neapstrīdama.

Daudz tika un tiek runāts par skandināvu elementiem indiāņu folklorā. Tomēr mazāk zināmi ir fakti par pirmo pēckolumba eiropiešu sarunām ar Amerikas indiāņiem (pārsvarā — ziemeļu), no kurām var secināt par pēdējo pazīša​nos ar baltajiem cilvēkiem.

TURA HEJERDĀLA PĒCVĀRDS Vikingu Amerika atver vienu no neizpētītākajām istabām pasaules vēstures ēkā. Šīs grāmatas autors nav klaudzinājis pie aizslēgtām, durvīm un stāvējis, gaidīdams atbildi, bet gan iekļuvis namā pa logu un atvēris durvis no iekšpuses.

Džeimss Roberts Enterlains nav taustījies pa pagātnes tumšajiem koridoriem: viņš gājis savu ceļu, sekodams vikingu pirmskolumba kartēm, kuras spējis skatīt tālaika eiropieša acīm. Viņš gluži vienkārši neaizmirsa, ka šīs ģeogrāfiskās kartes radītas pēc Leifa Eiriksona ēras, taču pirms Kristofora Kolumba ēras.

Džeimsa Enterlaina argumentācijas pamatā ir dibināts spriedums par to, ka mūsdienu zināšanas par Arktikas re​ģionu krasi atšķiras no viduslaiku zinātnieku un ziemeļu pētnieku koncepcijas: viņiem - Arktika nebūt nebija atklāta jūra, bet robota polārā piekraste ar daudzām salām, kas paceļas mūžīgā ledus plašumos, piekraste, kas stiepjas no Skandināvijas ziemeļu robežas uz rietumiem līdz pat Gren- landei ar tās norvēģu kolonijām. Šīs grāmatas lasītāji no jauna sastopas ar seno problēmu: kurš īsti atklāja Ameriku un kurš ne?

Vai patiešām Kolumbs atklāja Jauno pasauli, kā rakstīts skolas mācību grāmatās? Protams, jā — tāpat kā indiāņi atklāja sev Kolumbu, kurš spēra kāju uz viņu zemes. Divu pasauļu sastapšanās bija Kolumba nopelns — un tikai viņa vien. Viņš grozīja pasaules vēstures gaitu, un šo acīm redzamo faktu nav iespējams noliegt Bet vai vikingi neizcēlās Jaunās pasaules krastā ilgi pirms spāniešiem? Protams, tā bija — par to liecina kā senās Skandināvu sāgas, tā ari mūsdienu arheoloģiskie izrakumi Ņūfaundlendas apkaimē. Vai vikingu burinieki bija pirmie kuģi, kas sasniedza Amerikas piekrasti? Nē, nebija. Paši skandināvi ne reizi vien minējuši par tirgošanos ar skrelingu tautu, kuri ādas laivās pārcēlušies Deivisa šaurumam, kas šķīra Ameriku no Gren- landes; spāņi minējuši gan tirgošanos, gan bruņotas sadursmes ar vietējiem iedzīvotājiem, kas kuģojuši pa jūru abpus Panamas zemes šaurumam savos lielajos, sarkanajos kuģos, kuri spējuši pārvadāt līdz 20 tonnām dažādu preču. Šie pamatiedzīvotāji — jūrasbraucēji — arī pretendēja uz tiesībām saukties par savu zemju pirmatklājējiem. Un savukārt runāja par to, ka viņu senči, tāpat kā spānieši, šķērsojuši Atlantijas okeānu, izpildīdami sava vadoņa gribu, kurš Meksikā kļuvis par priesteri. Viņam bijusi balta āda un bārda, turpretī iezemiešiem — ne viena, ne otra. Turklāt viņš staigājis sajoztā apģērbā un sandalēs. Tāpēc daži spānieši noturējuši viņu par kādu apustuli, kas ieradies no Svētās zemes. Meksikāņu hronisti minējuši ari, ka viņš atnesis daudz nesamaksājamu zinību, sākot no

lasīt un rakstīt prasmes un medicīnas un beidzot ar piramīdu celšanai nepiecieša​majām zināšanām.

Kas bija tas varonis ar semītu īpašībām, kurš nesa civilizāciju barbaru zemei? Un kurš sagatavoja viņam ceļu pie Meksikas indiāņiem, ja pēdējie atcerējās, ka viņu sagaidījuši tādi paši bārdaini baltādainie cilvēki?

To nezina neviens. Neviens nevarēs nosaukt Amerikas pirmatklājēja vārdu, dzimšanas vietu un dzīves ilgumu. Tomēr daudz kas liecina par to, ka skrelingu senči cēlušies no Āzijas, pa ledu šķērsojuši aizsalušo Beringa šaurumu 1111 sasnieguši Amerikas zemi vismaz divdesmit vai piecdesmit gadsimtus pirms pirmā vikingu kuģa parādīšanās Zie​meļjūras ūdeņos.

Ir zināms, ka pēc simtiem tūkstošu gadu ilgas tumšas priekšvēstures civilizācija vienlaikus dzima Mezopotāmijā, Sīrijas piekrastē, Palestīnā, Ēģiptē un Krētā — tas notika ap 3000. gadu p. m. ē. Bet vai var uzskatīt par vienkāršu sagadīšanos to, ka kalendārs maiju cilts indiāņiem, kas dzīvoja Atlantijas otrā krastā, sāk gadu skaitīšanu no tā paša laika — 3113. gada 12. augusta p. m. ē.? Kā radies šis laika skaitīšanas sākuma punkts? Vai tajā laikā Kecalkoatls nesasniedza Ameriku?

Kurš tad īsti atklāja Ameriku?

Atbilde ir acīm redzama. Skrelingiem — aizvēsturiskie aziātu mednieki. Actekiem — saules priesteris Kecalkoatls. Skandināviem — kristiešu kolonists Leifs Eiriksons. Un visiem pārējiem — Kolumbs.

Nav šaubu, ka Kolumba atklājums nebija kļūdainu aprēķinu vai nejaušas kuģa kursa maiņas rezultāts.

No viņa kuģa žurnāliem redzams, ka viņš cerējis Āziju ieraudzīt tieši tajā vietā un laikā, kur un kad viņš sasniedza Ameriku. Tas notika tieši tad, kad jūrnieku spēki bija izsīkuši, bet līdz ekspedīcijas nospraustajam galamērķim atlika vēl trīs ceturtdaļas ceļa. Un, spriežot pēc daudzajām ziņām, Ko- lumbs skaidri zināja nākamā atklājuma vietu un laiku. Enter- lains gluži pamatoti apgalvo, ka Kolumbam tā bija kas vai​rāk nekā veiksme.

Pārliecība, ka zeme ir apaļa, ļāva Kolumbam pareizi noteikt braukšanas virzienu, bet ne attālumu līdz galamērķim. Kā norāda Enterlains, XV gadsimta reliģiskās mācības apgalvoja, ka māsu planēta ir plakana, tomēr tās sfēriskais modelis bija izveidots jau grieķu astronomu laikā, kuri arī ar satriecošu precizitāti izmērīja tās diametru — gandrīz 24 tūkstoši jūdžu. Kolumba laikmeta zinātniekiem šīs grieķu zināšanas bija pieejamas. Kolumba rīcība izskaidrojama ar to, ka viņš atzina Ptolemaja uzskatus par zemeslodes sfērisko formu un nepiekrita secinājumiem par zemes izmēriem. Kaut kāda iemesla dēļ viņš sāka domāt, ka zemes diametrs ir vairākas reizes mazāks nekā tas, par kuru runāja grieķi, un ka vilinošā Āzija, par kuru rakstīja Marko Polo, atrodas Atlantijā, spāņu kuģiem sasniedzamā attālumā. Šādi Kolumba secinājumi bija jo pārsteidzošāki tāpēc, ka viņam nebija zināšanu un instrumentu, ar kuru palīdzību viņš varētu apstrīdēt grieķu astronomu secinājumus.

Enterlains pārliecinoši parāda, kādēļ Kolumbs bija tik drošs, ka sasniedzis Indiju, un kādēļ tik veiksmīgs izrādījās viņa transatlantijas ceļojums. Faktiski ikviens izglītots katolis varēja zināt par zemi viņpus ziemeļu jūrām. Ziņas par Vinlandi, kas atradās uz rietumiem no Grenlandes, bija jau Brēmenes Ādama 1070. gadā izdotajā «Ziemeļu zemju ģeogrāfijā» — vairāk nekā simt gadu pirms Kolumba. Vēl daudz precīzāka informācija par «Ganību zemi» (tā tās nosaukumu tulko Enterlains) bija pazīstama kristīgajiem iedzīvotājiem Islandē, kuru Kolumbs varēja būt apmeklējis 1477. gadā. Ja viņš nav bijis Islandē, tad viņš varēja smelties šīs ziņas Anglijā, kuras jūrnieki un vergu tirgotāji labi pazina ziemeļu jūru apvidu. Kolumbs, kā zināms, apmeklēja Angliju un droši vien tur, kā arī Āfrikas arābu piekrastē saņēma daudz viņam vērtīgas informācijas — par galvenajiem vēju virzieniem, par okeāna straumēm utt Vēl jo vairāk — Kolumbs varēja pilnībā sagatavoties ceļojumam, pat nepametot Vidusjūras rajonu, jo ikviens zinātniska vai ekonomiska rakstura notikums kristīgajā pasaulē nekavējoties kļuva zināms

Romas baznīcai. Neviens cits kā pats Leifs Eiriksons, Vinlandes pirmatklājējs, paņēma līdzi katoļu garīdznieku un sludinātājus, kad 999. gadā devās 110 Norvēģijas uz Grenlandi. Un Leifs itin nemaz neturēja noslēpumā tās zemes koordinātas, no kurienes eskimosi veda grenlandiešiem zvērādas un koka izstrādājumus. Turklāt baznīcas rīcībā bija ikgadējās atskaites par Grenlandes pārceļotāju ceļojumiem, kuras, sākot no 1112. gada, uz Romu sūtīja bīskaps Eiriks Gnapsons, vērīgi sekodams salinieku darbībai.

Roma bija ieinteresēta visā, kas saistījās ar jūras bukanieriem, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka vārds «vikingi» tā laika skandināviem nozīmēja to pašu, ko «pi​rāti» viņu laikabiedriem Anglijā.

Kolumbs bija pārliecināts katolis, cieši saistīts ar Romas baznīcu, un atbalstīja tās misionāru centienus un ģeo​grāfijas zināšanas.

Bez tā viņš nevarētu īstenot savus plānus. Droši vien viņam piemita kas vairāk nekā vienkārši valdzinājums, ja jau viņš spēja no kara izputinātās Spānijas valdniekiem iegūt to, ko viņi nekad nebūtu devuši svešzemju jūrniekam, kurš pretī piedāvāja tikai ideju par to, ka zeme ir apaļa. Bet dabūja viņš daudz: trīs pilnīgi ekipētus ekspedīcijas kuģus, simt divdesmit cilvēku ekipāžu, ieskaitot galminiekus, kalpus un kareivjus; milzīgu summu; spāņu dižciltīgā titulu; admirāļa pakāpi; karaļa sūtņa un gubernatora pilnvaras visās salās un zemēs, kuras viņš ceļojuma laikā varētu atklāt; solījumu, ka visi pagodinājumi un tiesības pāries viņa dēlam, bet no dēla — mazdēlam utt Balvu uzskaitījums liecina, ka karalis Ferdinands un karaliene Isabella noticēja ne tikai Kolumba daiļrunībai, bet arī kam citam. Kolumba hronikas rakstītājs 1as Kasass vēlāk apgalvoja, it kā pirms izbraukšanas Kolumbs bijis pārliecināts, ka zina jauno zemju atrašanās vietu, tāpat «kā kad tās atrastos viņa istabā». Viens no jūrniekiem, kas bija piedalījies pirmajā braucienā, vēlāk atcerējās, ka Kolumbam jau iepriekš bijis nolūks sasniegt nezināmo kontinentu, nobraucot tikai astoņsimt spāņu jū​džu, — kā ari īstenībā noticis.

Nospraužot kursu, Kolumbs neatlaidīgi turējās uz 28. paralēles, kas nemaldīgi veda viņu uz Floridu un atstāja dienvidos Indiju un Indonēziju. Kā redzams Kolumba kuģa žurnālā, viņam dumpja gadījumam bija otrs — viltus žurnāls, kam bija jāpierāda visiem pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem, ka viņi nemaz nav tik tālu aizbraukuši no dzimtā krasta un panikai nav iemesla. Un 1492. gada 11. oktobrī, kad novārgušo un spēkus zaudējušo komandu bija pametusi pēdējā cerība, bet līdz Indijai vēl bija jānobrauc puse zemeslodes apkārtmēra, Kolumbs paziņoja, ka nākamajā dienā viņi ieraudzīšot zemi. Un nākamajā dienā viņi tiešām ierau​dzīja salu, aiz kuras tūlīt parādījās Florida.

Kolumbs atnesa kristietību indiāņu zemei. Neviens nespēs noliegt, ka viņš kļuva par eiropiešu Amerikas krusttēvu un viņa atklājumiem bija liela nozīme Vecās un Jaunās pasaules nākamo paaudžu dzīvē. Grūti noliegt ari to, ka viņš nebija vis veiksmīgs avantūrists, bet gan saprātīgs, apdomīgs un ārkārtīgi kompetents pētnieks. Enterlaina grāmata parāda mums tieši šo Kolumba mīklainās personības pusi. Viņš prata pareizi izskaidrot viduslaiku zinātnieku un baznīcas zināšanas, bet pēc tam, bruņojies ar šīm zināšanām, neatlaidīgi gāja uz mērķi. Lai ieraudzītu un izprastu šo pasaules vēsturē dižāko jūras piedzīvojumu, kopā ar Kolumbu un Enterlainu jāizseko līnijai, kas saista Marko Polo viduslaiku terra inkognita ar vikingu Ameriku.

Žaks de Maije Templiešu slepenais ceļojums ORDEŅA NOSLĒPUMS

IR XII gadsimts, kristīgās pasaules centrs. Baznīca maz vairs atgādina nelielo jūdu sektu, kāda tā bija sākumā. Tās ietekme izplatās visās dzīves jomās Rietumeiropā, taču vēl tālu līdz tam drūmās tumsonības posmam, ko viduslaikiem pārmetis XVIII gadsimta izglītotās paaudzes. Pār to gadu prātiem valdīja Klervo abats Bernārs, kas jau dzīves laikā tika pasludināts par svēto. Rakstnieks mistiķis, lielisks orators, viņš bija otrā krusta kara iedvesmotājs. Viņa viedokli uzklausīja pāvesti, no viņa baidījās feodāļi. Tajā laikā visas politiskās aktivitātes noteica katoļu baznīcas garīdzniecības un Svētās Romas impērijas imperatoru sacensība par ietekmi uz senjoriem. Šajos apstākļos Bernārs 1128. gadā nodibināja Tempļa bruņinieku — templiešu — ordeni. Ordeņa kodolu veidoja bruņinieki, kuri bija atgriezušies no Palestīnas. Tā rašanās bija ļoti trauksmaina.

Templiešu rindās iekļāvās aizvien jauni brīvprātīgie vai, drīzāk, brāļi. Pašā sākumā ordenis nodibinājās Rietumeiropas zemēs, kas tolaik bija sadalītas deviņās provincēs: Francija, Portugāle, Kastīlija, Aragona, Maljorka, Vācija, Itālija, Sicīlija un Anglija ar Īriju. XIV gadsimta sākumā templiešiem visā Rietumeiropā piederēja gandrīz desmit tūkstoši rezidenču, no kurām aptuveni tūkstotis atradās Francijā.

Templiešu rezidences, kā arī militārie posteņi un nocietinājumi kā biezs tīkls klāja Eiropu.

Ordeni veidoja triju kategoriju brāļi: bruņinieki, visi augstdzimuši vai, ļoti reti, iecelti muižnieku kārtā, no viņu vidus tika izvēlēti rezidenču pārvaldītāji; garīdznieki mūki, kas atradās mestru rīcībā vai kalpoja baznīcā; seržanti, no kuriem bruņinieki izraudzījās ieroču nesējus un kājniekus karagājieniem un kuri saimniekoja un pārvaldīja ordeņa īpašumus, viņu vidū bija brīvie zemnieki un amatnieki. Vēl bija Tempļa viesu kategorija, kas sniedza ordenim atsevišķus pakalpojumus. Ordenis ņēma savā aizsardzībā ari tos, kuri tam pieslējās: senjorus, kuri pret ordeni izrādīja padevību, tirgotājus, kuri izmantoja tā komerciālos pakalpojumus; amatniekus, kuri bija apmetušies tā teritorijā, un daudzus citus. Hierarhijas piramīdas pašā apakšā mēs redzam atkarīgos zemniekus, kurus pie zemes saista feodālā atkarība, un no Palestīnas izvestos tumšādainos vergus. Pašā augšā valda Rietumeiropas deviņu provinču sapulces ievēlētais lielmestrs. Lielmestram bija neierobežota vara visās jomās, atskaitot dažas funkcijas (jaunu bruņinieku uzņemšana, Ordeņa īpašuma pārdošana, provinču augstāko pārvaldnieku iecelšana), kuras sapulce atstāja savā pārziņā.

Templieši neatzina nekādu augstāku varu pār sevi. Tempļa Ordenim bija eksteritoriālas tiesības, tas nepakļāvās tās zemes jurisdikcijai, kuras teritorijā atradās. Ordenis nevienam nemaksāja nekādus nodokļus, ari desmito tiesu un muitas nodevas ne. Tam bija sava policija un savs tribunāls. Formāli lielmestrs pakļāvās vienīgi pāvestam, kurš pats viņa bijās. Ordenim bija varena armija. Tās rindās bija ap 15 tūkstoši bruņinieku un 45 tūkstoši seržantu, neskaitot garīdzniekus, zemniekus, amatniekus, Tempļa viesus un vasaļus. Šī armija bija izkaisīta pa visu Rietumeiropu un nevarēja cīnīties kaujās. Toties tā varēja pārraudzīt Ordeņa bagātības milzu teritorijās. Bagātības, kuras templieši rauša ar neiedomājamu alkatību milzu platībās no Atlantijas okeāna līdz pat Palestīnai, liekot lietā viduslaiku Eiropā līdz šim nepazītus paņēmienus.

Kā visi mūki, ari templieši deva solījumus: paklausība, šķīstība, pieticība. Taču kā organizācijai Ordenim drīkstēja piederēt īpašums. Tā reglaments nepārprotami mudināja krāt bagātības un aizliedza pārdot īpašumus bez augstākās Ordeņa padomes atļaujas. Templiešu skopums sasniedza tādu pakāpi, ka viņi atteicās izpirkt savus brāļus no gūsta, kā tajos laikos visur bija pieņemts darīt. Templieši vairoja

savas bagātības visiem iespējamiem līdzekļiem.

Turklāt Ordenis izveidoja floti un panāca monopolu ku- ģojumos pa Vidusjūru starp Eiropu un Tuvajiem Austrumiem. Tā kuģi pārvadāja krustnešu karapulkus, uz svētītajām zemēm braucošos svētceļniekus, kuru vidū bija bagāti prinči, kas dāsni maksāja par pakalpojumiem. Templiešu floti izmantoja arī tirgotāji, pārvadājot savas preces. No Eiropas veda ieročus, zirgus, pārtiku. Uz Eiropu — Palestīnas vīnu, Indijas garšvielas un cukuru, Damaskas audumus, Persijas paklājus un zīdu, kā ari arābu parfimēriju.

Vēl lielākas bagātības ordenis uzkrāja pašā Eiropā. Lai nodrošinātu sev ordeņa bruņinieku atbalstu, monarhi un bagātie feodāļi atdeva templiešiem zemi un pilis. Tā vai citādi Ordenis ieguva veselas grāfistes ar to zemēm, upēm, mežiem un pilīm, ar laukiem un zemniekiem.

Templieši izveidoja savu banku. Katrai rezidencei bija sava tās nodaļa. Komersanti noguldīja bankā zeltu un citus dārgmetālus un pretī saņēma apmaiņas vekseļus. Templiešu banka pieņēma glabāšanā arī monarhu, senjoru un bīskapu dārgumus. Zeltu mūki laida apgrozībā. Viņi to par augstiem procentiem piedāvāja karaļiem, feodāļiem, bīskapiem, komūnām un tirgoņiem. Ordenis kļuva par lielāko augļotāju Eiropā.

No Tempļa aizņēmās bīskapijas un komūnas, kas no 1140. gada sāka gotiskā stila baznīcu celtniecību. Tajā laikā lielākajai daļai Francijas pilsētu bija ierobežoti līdzekļi attīstībai. Ja arī to maģistrātiem uzradās brīva nauda, par to pirmām kārtām tika nostiprināti pilsētas mūri.

Tāpēc šķiet dīvaini, ka dažu gadu laikā visā Francijā atradās nauda lielu gotisko katedrāļu celtniecībai. Vienīgā organizācija, kas bija spējīga to dot, bija Templiešu ordenis. Mazāk nekā simt gadu laikā tika uzceltas astoņdesmit milzīgas katedrāles un septiņdesmit mazāka izmēra dievnami.

Celtniecībai vajadzēja ļoti daudz cilvēku. Tomēr strādniekiem algu nevarēja maksāt ar vekseļiem.

Bīskapiem un komūnām dotie kredīti bija jāsedz ar naudu. Taču mēs zinām, ka nauda, it īpaši metāla, tolaik bija retums. Sudraba naudas nebija gandrīz nemaz. Tā sudraba, aptuveni tonnas, ko templieši izveda no Palestīnas, nepietika. Dārgmetāli Eiropā gandrīz netika iegūti. Bet atradnes Vācijā, Čehijā un Krievijā vēl nebija uzietas. Arī zelta nepietika.

Un tomēr templieši kala savas monētas — sudraba, ne zelta. XII un XIII gadsimtā tika izkaldināts tik daudz sudraba naudas, ka tā kļuva par parastu maksāšanas līdzekli. Par šo naudu arī tika izvērsta dievnamu celtniecība.

Kur radās šis metāls? Neviens to nezināja, pareizāk, tie, kuri zināja, klusēja. Templieši vispār klusēja par daudz ko. Ordeņa reglaments bija zināms tikai bruņiniekiem, taču arī viņi nevarēja to glabāt pie sevis, lai tas nenokļūtu nezinātāju rokās, pat no ordeņa brāļu vidus. Mestri pieņēma lēmumus lielā slepenībā. Ordeņa arhīvi mīklaini nozuda.

LAROŠELA Ordeņa vēsturē ir vēl daudz nenoskaidrotu, reizēm arī neizskaidrojamu faktu. Viens no tiem skar templiešu floti. Sakariem ar Angliju viņiem bija osta Atlantijas okeāna krastā, kuras atrašanās vieta nav loģiski izskaidrojama, ņemot vērā templiešu vajadzības Eiropā. Tā ir Larošela. Atrazdamās 150 kilometrus uz dienvidiem no Nantes un 70 — uz ziemeļiem no Ruānas Žirondas upes grīvā, dziļa līča krastā, tā bija labi nodrošināta un nepieejama kā no jūras, tā ari no sauszemes. (Par to vēlāk pārliecinājās kardināls Rišeljē.) No šā viedokļa templiešu izvēle nerada izbrīnu. Nesaprotams ir kas cits: kāpēc Ordenim bija vajadzīga osta, kas atrodas tālu uz dienvidiem no Anglijas un uz ziemeļiem no Portugāles, uz kurieni veda drošāks un ērtāks sauszemes ceļš? Tomēr Larošela templiešiem nebija otršķirīgs objekts.

Turienes rezidence pārraudzīja plašu rajonu, un no visām Francijas malām tur satecēja septiņi templiešu ceļi.

Ordeņa varenība auga, palielinājās tā ietekme daudzās Rietumeiropas zemēs. Divsimt gadu templieši nebaidījās neviena un nekā. Tā turpinājās līdz 1307. gada 12. oktobrim — dienai, kad Francijas karalis Filips Skaistais uzsāka pēkšņu un labi sagatavotu operāciju pret Ordeni. Templiešus apvainoja ķecerībā, viņu rezidences izpostīja, brāļus apcietināja, īpašumus konfiscēja. Romas pāvests izdeva rīkojumu par Ordeņa atlaišanu. Apcietinātie tika nodoti inkvizīcijas rokās. No daudzajām mūs interesē tikai viena atzīšanās. Mūsu priekšā atrodas bruņinieka Žana de Šalona liecības protokols, un viņš apgalvo, ka naktī pirms arestiem no Parīzes izbraukuši trīs pārklāti vezumi, piekrauti ar Tempļa dārgumu lādēm. Vezumus pavadījis četrdesmit divu bruņinieku konvojs mestra Hugo de Salona un Žerāra de Viljē vadībā.

Bruņiniekiem un kravai bijusi jāsasniedz viena no ostām, kur tos gaidījuši sej)tiņ- padsmit ordeņa kuģi.

Acīm redzama ir neatbilstība starp kuģu skaitu un trīs vezumu saturu. Bet varbūt bija ari citi pajūgi, kas devās uz šo ostii? Mēs nezinām, kas atradās lādēs. Vārds «dārgumi» var būt mānīgs. Tagad tas nozīmē zelta, sudraba un citu dārgumu krājumus. Arī viduslaikos tam bija šī nozīme, taču to lietoja arī karaļu un komūnu arhīvu noslēpumu apzīmēšanai. Mēs nešaubāmies, ka Tempļa dārgumi, kuri tika izvesti no Parīzes, ir bijuši ordeņa slepenie arhīvi, kas bija jāpaslēpj drošā vietā.

Uz kuru, ostu varēja doties bruņinieki tajā nemierpilnajā naktī? Protams, uz ostu, kas piederēja templiešiem. Citas nebija drošas, un tur nebija Ordeņa kuģu. Vidusjūras ostas bija tālu, un, nezinot, kā izturēsies Provansas un Barselonas varas iestādes, varēja nokļūt slazdā. Lamanša un Ziemeļu jūras ostas atradās tuvāk, bet Anglijas karalis, kas bija templiešiem labvēlīgi noskaņots, nebūtu spējis pretoties pāvestam. Atliek vienīgi Larošela. Droši nocietināta, tā spētu izturēt karaļa žandarmu aplenkumu. Tur veda templiešu apsargāts ceļš, kur varēja arī nomainīt zirgus. Tomēr mēs nezinām, vai krava sasniedza savu galamērķi. Zināms tikai, ka Ordeņa arhīvu nav karaļa ļaužu sagrābto mantu sarakstos un to bruņinieku vārdi, kuri pavadīja kravu, minēti kopā ar tiem, kuri izbēga no apcietināšanas. To kuģu vidū, kuri atrada patvērumu Portugālē, Larošelas kuģu ne​bija. Tie pazuduši uz visiem laikiem.

Pētniekiem izvirzās trīs jautājumi: 1. Kur templieši ņēma sudrabu — metālu, kas tolaik Eiropā vēl nebija atrasts un ar ko viņi burtiski pārplūdināja Svētās Romas impērijas valstis? Pateicoties šim sudrabam, templiešu ordenis varēja finansēt astoņdesmit milzīgu gotisko katedrāļu un ap septiņdesmit baznīcu celtniecību.

2. Kāpēc viņiem bija vajadzīga Larošelas osta?

3. Kurp devās kuģi ar ordeņa dārgumiem, kurus izde​vās izglābt 1307. gadā?

Vēsturnieks no Normandijas Žans de la Varāns kādas savas grāmatas personāžam liek pastāstīt, ka templieši daudz šā metāla izveduši no Meksikas, no kurienes cēlies izteiciens «būt bagātam», kur vārds «sudrabs» ir sinonīms vārdam «bagātība» laikā, kad tā būtu pieņemts runāt vienīgi par zeltu. Diemžēl Varāns nenorāda savu ziņu avotus. Tāpēc lūkosim paši atrast apstiprinājumu šai hipotēzei.

Vienu apliecinājumu mēs varam atrast, vērīgi aplūkojot templiešu dievnama fasādes zīmējumus Verlē pilsētā Bur- gundijā, kas datēti ar XII gadsimtu. Cilvēku vidū, kuri stāv apkārt Kristum, var ieraudzīt vīrieti, sievieti un bērnu ar neproporcionāli lielām ausu gliemežnīcām. Vīrietis tērpts spalvu rotā, kādas mēdza valkāt Ziemeļamerikas indiāņi, bet galvā viņam ir vikingu bruņucepure. Sieviete ir ar kailām krūtīm un garos svārkos. Iespējams, viduslaiku gleznotāji bija dzirdējuši par cilvēkiem ar lielām ausīm. Tagad mēs zinām, ka inkiem un viņu priekštečiem, kurus viņi atdarināja, bijis paradums nostiept ausis ar smagiem zelta, vara vai akmens riņķiem. To ir grūti izdomāt Viņi noteikti zinājuši par vikingiem, ko norāda bruņucepure vīrieša galvā.

Sajaucot šos divus jēdzienus, viņi attēlojuši «idealizētu» vikingu. Ir vēl viens pierādījums, ka templieši zinājuši par kontinenta, ko mēs tagad saucam par Ameriku, eksistenci; nesen Francijas Nacionālajā arhīvā atrasti Ordeņa zīmogi, kas nokļuvuši Filipa Skaistā vīru rokās 1307. gadā. Uz viena

no tiem, kas uzspiesti kādam lielmestra dokumentam, redzams uzraksts «Tempļa noslēpums». Centrā attēlotais cilvēks var būt vienīgi Amerikas indiānis. Viņš tērpies gurn- autā, galvā — spalvu rota, kādu valkāja Ziemeļamerikas, Meksikas un Brazīlijas indiāņi vai vismaz daži no viņiem, labajā rokā viņam ir loks, zem loka attēlota svastika — krusts ar liektiem galiem —, Skandināvijā izplatīts vikingu laiku simbols.

Varānam vismaz vienā ziņā bijusi taisnība. Templieši zināja par Jaunās pasaules esamību. Un tas bija viņu lielākais noslēpums. Tik svarīgs noslēpums, ka tā glabāšana tika uzticēta Ordeņa augstākajiem hierarhiem un pašam liel- mestram. Tas bija noslēpumu noslēpums, kas netika uzticēts pat pirmā ranga bruņiniekiem.

Mums ir zināma šā noslēpuma rašanās. X gadsimtā ģermāņu — dāņu vikingi jau 22 gadus pavadījuši Meksikā, iekams devušies uz Peru, kur nodibinājuši Tiavanako impēriju. īri tolaik bija jau pamatīgi apguvuši tagadējo Savienoto Valstu austrumu piekrasti. VI gadsimta sākumā norvēģu vikingi tagadējā Masačūsetsas štata teritorijā izveidoja plaukstošas kolonijas, kas nezaudēja saikni ar Skandināviju. Tajā pašā laikā normāņu karalis Rollans sagrāba Eiropas ziemeļu piekrasti un sāka valdīt Normandijā. Te arī saglabājušās teikas par vikingu braucieniem pāri okeānam. No šiem avotiem arī Ordeņa slepenie dienesti vairāk nekā pēc simt gadiem varēja uzzināt par kontinentu viņpus okeānam.

Vai tiešām templieši ieguva savu sudrabu Amerikas raktuvēs?

VISS PERU SUDRABS Arheologi apgalvo, ka Meksikas indiāņi metālapstrādes tehnoloģiju pazina jau aptuveni simt gadu.

To apstiprina vietējo cilšu leģendas, kas stāsta, ka metalurģijas tehniku un mākslu atnesis baltais dievs Kecalkoatls 967 g. m. ē. No dažādiem avotiem mēs zinām, ka šajā gadā Meksikā ieradās vikings Ūlmans1 . Līdz tam laikam Meksikā neizmantoja metāla izstrādājumus. Tie nav atrasti ne Teotinakana kultūras, ne klasiskajā maiju laikmetā.

Ir zināms, ka Meksikas indiāņi, it īpaši tolteki, bijuši prasmīgi zelta un sudraba apstrādātāji. Diemžēl no viņu lieliskajiem darinājumiem maz kas palicis pāri, jo konkista- dori visus dārgmetālus, kas nonākuši viņu rokās, pārkausē- juši stieņos. Pats retākais un vērtīgākais metāls bijis varš. No tā bez rotaslietām izgatavoja arī monētas, adatas, makš- ķerāķus, nažus. Un sudrabs tika vērtēts augstāk par zeltu.

Metalurģijas jomā Peru bija lielāki sasniegumi nekā Centrālamerikai. Tas arī ir loģiski. No vienas puses, bija jūtama Ķīnas un Indoķīnas kultūras ietekme, kā to neapstrīdami parādījis H. Heine - Helderns: Čevinas kultūra izveidojās nemanot, pati no sevis, daudzus gadsimtus pirms mūsu ēras. Tai piemita augsts tehnisko zināšanu līmenis, arī metāla kausēšanā. No otras puses, vikingi, kas Meksikā nodzīvoja tikai nedaudz vairāk kā divdesmit gadu, valdīja Tiavanako impērijā ap 300 gadu, bet viņu pēcteči inki — vēl 250 gadu.

Peru apstrādāja zeltu, sudrabu, zelti un vara sakausējumu, bronzu un pat platīnu. Prata kausēt, kalt, metināt, liet metālu formā. Izgatavoja bimetāla priekšmetus, kā arī zināja paņēmienus, kā pārklāt sudrabu ar zeltu vai varu, ko mūsdienu metalurgi prot izdarīt vienīgi ar elektrolīzes palīdzību.

Zelta un sudraba ieguves ziņā Peru mums ir pazīstamāka nekā Meksika. Lai gan virsnieki un kareivji steidza savu laupījuma tiesu pārkausēt, daudzie atradumi neizlau- pītajās -apbedījuma vietās ļāvuši savākt iespaidīgu inku juvelicrmākslas paraugu kolekciju.

Dažādajām Amerikas kontinenta pirmskolumba laika civilizācijām piemita viena kopēja iezīme — akmens celtnes un skulptūras. Šo civilizāciju pārstāvji spēja apstrādāt viscietākos akmeņus, ko ar grūtībām veic akmens apstrādātāji mūsdienās, apbruņoti ar vismodernākajiem instrumentiem. Līdz šim vēl nav atrasts neviens dzelzs vai tērauda instruments, kas būtu attiecināms uz šo laiku. Uzieti dažādi vara un bronzas rīki, taču neviens no šiem mīkstajiem metāliem nevar saskaldīt akmeni. Turklāt ir zināms, ka

dzelzs vāji pretojas laika iedarbībai un izzūd bez pēdām. Tagad mēs zinām, ka senie ēģiptieši lietojuši dzelzs priekšmetus. lai gan līdz pat Tutanhamona kapeņu atrakšanai nebija atrasts neviens dzelzs priekšmets.

Arheologi apgalvo, ka pirmskolumba laika Amerikas monumentālo veidojumu skulptori un celtnieki nav varējuši radīt savus darbus, izmantojot vienīgi obsidiāna un bronzas instrumentus. Jebkura analīze rādīs, ka viņiem bija jāizmanto tērauda rīks. Tam, ka Amerikas tautas pazinušas dzelzi un tēraudu, vismaz Tiavanako impērijas teritorijā, ir pārliecinoši lingvistiskie pierādījumi. Inku ūn kečvu valodā ir vārds, kas apzīmē dzelzi, taču nav tēraudu apzīmējoša vārda. Toties gvaranu valodā ir kā vienu, tā otru metālu apzīmējoši vārdi.

Nav šaubu, ka vikingiem, kas 967. gadā izcēlušies Amerikas krastā, bijuši tērauda ieroči un darbarīki. Viņiem bronzas laikmets bija beidzies jau pirms pusotra tūkstoša gadu. Savas uzturēšanās laikā Meksikā viņi tā arī nespēja iemācīt toltekus. iegūt un apstrādāt dzelzi, kas bija sarežģītāks amats nekā mīksto metālu apstrāde. Tie rīki, kuri varēja būt palikuši pēc viņu aiziešanas, būtu sairuši pīšļos.

Tiavanako vikingiem vajadzēja, loģiski spriežot, noorganizēt dzelzs iegūšanu, taču impērijas bojāejas rezultātā šī prasme bija zudusi.

Spāniešu ierašanās laikā Peru un Meksikā nevarēja būt saglabājies daudz tērauda instrumentu.

Visticamāk, tie bija jau izzuduši un pat to nosaukumi aizmirsti. Taču nosaukums dzelzij bija saglabājies.

Dzelzi atrada šahtās un raktuvēs, taču prasme izkausēt to no rūdas bija zudusi. Gluži pretēji — tajos Paragvajas un Brazīlijas rajonos, kur patvērumu atrada daļa dzīvi palikušo Tiavanako tautu, tērauda instru​mentus un ieročus turpināja lietot, tiesa, tie gāja mazumā. Un iekarošanas laikmetā atmiņas par to vēl dzīvoja. Tā acteku valdnieka Montesumas daudzās paaudzēs krāto dārgumu vērtību lēš divarpus tonnās zelta. Tajā pašā laikā valdnieka Atavalpu izpirkšana maksāja 6 tonnas zelta un 12 tonnas sudraba.

Peru bija lieliski organizēta dārgmetālu ieguve. Zelta skalošana tika veikta rūpnieciski. To skaloja upēs, kuru sākums ir Andos, pa daudzu kilometru gariem kanāliem kalnos kūstošo sniegu novadīja uz zeltu saturošiem apvidiem. Tādi kanāli atrasti netālu no Tiavanako un Čonga- maijo, arī Lapasas apkaimē.

Zeltu ieguva arī kalnu karjeros. Vēl tagad var apskatīt zelta kausētavas atliekas Huabambē, kur zeltu ieguva, kausējot rūdu. Maču Pikču atrastas dzirnavu drupas, kas bijušas paredzētas zeltu saturoša kvarca sasmalcināšanai. Sudrabu ieguva galvenokārt Porko rajona raktuvēs, kas atradās kalnu grēdā Bolīvijas plato austrumu malā, dienvidaustrumos no Tiavanako. Šo rajonu spānieši vēlāk nosauca par Sudraba kalnu un tur atrodošos pilsētu — par Sudraba pilsētu.

Inkiem nebija profesionālu kalnraču, taču pastāvēja darba klausības sistēma. Katru gadu jaunie inki kopā ar savām sievām devās uz kalnraktuvēm un četrus pašus kars​tākos mēnešus gadā ieguva dārgmetālus.

Atlikušos astoņus mēnešus darbi bija aizliegti.

Vikingi, kuri bija bijuši Tiavanako, un viņu pēcteči inki izmantoja dārgmetālus savu piļu un dievnamu greznošanai, izgatavoja no tiem izsmalcinātus mākslas priekšmetus, kā ari traukus. Daudzi no šiem priekšmetiem saglabājušies, lai gan spāniešu iekarotāji bez žēlastības pārkausēja stieņos visu vērtīgo, kas nonāca viņu rokās.

Tomēr ne viss Tiavanako impērijas laikā Dienvidamerikas raktuvēs iegūtais sudrabs tika izmantots uz vietas.

Liela daļa, iespējams, kopā ar zeltu, tika nogādāta pie okeāna. Vikingi, kas kalnos ieguva sudrabu, izbūvēja ceļu sistēmu (gvaranu valodā — «peaviru»), kuri veda uz okeāna piekrasti un sasniedza to divos punktos: pie Santusas līča un iepretī Santakatarinas salai. Uz ziemeļu ceļa, kas veda uz Santusas ostu, izveidots milzu komplekss Serrokora. Tur atrasts priekšmets, kas daudz ko izskaidro mūsu pētījumā. Ēkas sienu drupās, kas līdzinājās cietoksnim, mēs uzgājām metāla stieņa lejamo formu. Tā pirmskolumba laika izcelsme šaubas nerada. Šis atradums uzdod mums divus jautājumus: no kurienes gādāts šurp metāls, un kāpēc to vajadzēja pārkausēt stieņos? Uz pirmo jautājumu atbildēt viegli. Tuvākās upes ar zelta smilUm un sudraba raktuves

atrodas Andos. Vietējās ciltis nelietoja metāla darbarīkus, tomēr viņu valodā bija vārdi, kas apzīmēja metālus, kas sākumā šķiet ļoti dīvaini. Tā, piemēram, dienvidgvaranu dialektā metāls ir «kvarepoti», kas nozīmē «metāls, kas izvilkts no cauruma kalnā». No šā vārda cēlušies arī citi metālu nosaukumi: zelts — «kva- repotiju» (dzeltenais metāls), sudrabs — «kvarepotiti» (baltais metāls), tērauds — «kvarepotiata» (cietais metāls). Jautājums tikai— vai tie radušies pirms vai pēc konkista- doru ierašanās Amerikā?

Lingvistu un etnogrāfu domas šajā ziņā dalās. Jāievēro, ka šos vārdus nekādi nav iespaidojusi spāņu valoda, kā tas noteikti būtu noticis, ja indiāņi būtu devuši vārdus spāniešu ievestiem un viņiem iepriekš nepazīstamiem metāliem. Turklāt vietējās leģendas stāsta, ka līdz 1290. gadam pa ceļu no Sjerradelaplatas uz okeānu regulāri kursējušas karavānas, vezdamas lielus metāla daudzumus. Par nastu nesējiem dzīvniekiem, bez šaubām, tiku​šas izmantotas lamas.

Uz otro jautājumu var būt tikai viena atbilde: sudrabu un, iespējams, arī zeltu, tikai mazākos daudzumos, pārkau- sēja stieņos tāpēc, ka to gatavoja eksportam. Stieņi ir izde​vīgāki uzskaitei.

Bez ceļa, kas veda no Tiavanako caur Paragvaju, vikingi dārgmetālu transportēšanai izmantoja tādus ērtus ceļus kā Amazones baseina upes. 800 kilometrus uz dienvidiem no Amazones grīvas, ūdeņiem bagātās kuģojamās Parnaibas upes deltas krastā, atrastas no akmeņiem sacementētu varenu mūra sienu drupas. Šeit, tagadējās Parnaibas pilsētas vietā, acīmredzot vikingiem bijusi vēl viena Atlantijas osta.

Viena no svarīgākajām ūdens artērijām Brazīlijā ir Sanfrancisko upe. Tā ir kuģojama divās trešdaļās sava garuma, un tajā arī mūsdienās var ieraudzīt lielas barkas, kas pēc formas un konstrukcijas atgādina skandināvu dra- karus. Tās krastos vikingi nometināja pakļautās gvaranu ciltis, tāpat kā citu upju krastos, kuras viņi izmantoja par satiksmes ceļiem. Tomēr šīs apmetnes izvietojās tikai pie upes iztekas un grīvā. Šai anomālijai ir ļoti vienkāršs iemesls, lai gan skaidrojumi var būt gluži fantastiski. Pavisam nesenā pagātnē upes vidusteces nemaz nebija. Tās vietā starp Remanso pilsētu un Paolo Afonso ūdenskritumu pletās milzīga lagūna, ko veidoja purvi un ezeri, tās platums bija ap 200 metru. Virs ūdens — līdz 300 metriem virs jūras līmeņa slējās virkne pauguru. Lagūnai ūdeni piegādāja trīs upes. Divas no tām tecēja uz austrumiem: Opala, kas tagad saucas Sanfrancisko, un Reāla, kuras gultne tā arī nav atrasta. Trešā ietecēja Piojas upē, kas ir Parnaibas pieteka. Šis ceļš bija kuģojams ziemā no lagūnas līdz okeānam.

1587. gadā gvarani vēl stāstījuši portugāļiem par Upa Asu (Lielo lagūnu) un milzīgām sudraba raktuvēm tās salās. Purvus nosusināja ne pārāk sen. Kā tas notika, mēs uzzinām no ģenerāļa Ivo de Prado ziņojuma ģeogrāfu kon​gresā 1919. gadā Belu Orizonti. lagūnas ūdeņi kādā brīdī atraduši pietiekamu noteci Paolo Afonso ūdenskritumā. No Upa Asu atlika tikai Sanfrancisko upes vidusteces gultne. Vai šādas izmaiņas izraisīja dabas kataklizmas? Iespējami tikai divi izskaidrojumi: ūdens izskalojis Paolo Afonso gultni, palielinot noteci, vai arī runa ir par grandiozu hidrotehnisko projektu. Pirmais minējums uzreiz jāatmet. Akmens gultnes izskalošanai vajadzētu tūkstošiem, ja ne miljoniem gadu. Atliek otrais. Ludvigs Švenhāgens rūpīgi izpētījis ūdenskrituma gultni, ko tajā vietā uzceltā modernā hidroelektrostacija vēl nav izmainījusi, un atklājis neparasta celtniecības meistardarba pēdas: pieci simetriski kanāli novada savus ūdeņus 50 metru dziļā klintī izcirstā caurumā.

Kāds bijis šo gigantisko darbu mērķis? Galvenais — nodrošināt pastāvīgu ūdens ceļu starp apvidu ar bagātīgām sudraba atradnēm un Atlantijas okeānu. Apvidu, kurā ietilpa ne tikai Upa Asu raktuves, bet arī tagadējā Brazīlijas Minas- žeraisas štata teritorija, kur tāpat atrastas daudzas šahtas un kur portugāļi XVI gadsimtā sastapa bārdainu baltādaino cilvēku cilti.

Atliek noskaidrot, kāpēc vikingi tik lielu nozīmi piešķīra sudraba iegūšanai Brazīlijas ziemeļaustrumos. Protams, viņiem bija vajadzīga dzelzs, varš un alva, lai izgatavotu ieročus un darbarīkus. Bet kāpēc viņiem bija vajadzīgs zelts un sudrabs, ar ko bija tik bagāta Peru? Vai ne tāpēc, lai eksportētu tos caur Parnaibas ostu? Tikai kurp un kā? Vikingi no Tiavanako sūtīja uz Santusas un Parnaibas ostu lielu daudzumu sudraba, ko ieguva Sjerradelaplatas raktuvēs un Piojas un Upa Asu atradnēs. Metāla pēdas beidzās okeānā. Taču, kā jau mēs runājām, šajā laikā templieši, kas zināja par

kontinenta esamību viņpus okeānam un kam piekrastē piederēja Larošelas osta, kuras nozīmi grūti izskaidrot, ņemot vērā Eiropas kontinenta vajadzības, burtiski pārplūdināja Rietumeiropu sudraba monētām, kuru izcelsme ir noslēpumā tīta. Vai tikai tās nenāca no Ame​rikas?

BALTO CILVĒKU ZEME Tagad lūkosim atbildēt vēl uz vienu jautājumu.

Pieņemsim, ka sudrabs, ko templieši izmantoja gotisko katedrāļu celtniecības finansēšanai Eiropā, tika iegūts Dienvidamerikā. Un Larošelas osta Atlantijas okeāna Francijas piekrastē uzcelta, lai ievestu sudrabu no Amerikas.

Atliek noskaidrot, kurp devušies kuģi, kuros tika iekrauti ordeņa slepenie arhīvi, kas mīklaini nozuda 1307. gadā?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, stādīsimies priekšā Centrālamerikas un Dienvidamerikas eiropiešu kolonizācijas ainu, pirms Kolumbs tika atklājis Ameriku. Notikumu rekonstrukcijā mēs balstīsimies uz indiāņu leģendām un mītiem, kā ari uz seno Amerikas civilizāciju pētījumiem.

Pirmie Ameriku sasniedza īru mūki no Kolumbītu ordeņa. Saskaņā ar savām reliģiskajām tradīcijām viņi meklēja tālas, nošķirtas vietas ar bargiem dzīves apstākļiem, lai tur apmestos. Tāpēc viņus piesaistīja neapdzīvotās ziemeļu salas. VIII gadsimta beigās viņu klosterus Hebridu salās, kas atrodas uz ziemeļiem no Skotijas, sāka apdraudēt vikingi. Mūki pārcēlās uz Islandi. Simt gadu laikā viņi apguva šo zemi. Taču tad atkal uzradās vikingi. Un atkal daļa klostera brāļu uzskatīja par labāku atbrīvot viņiem vietu. 887. gadā pussimt mūku uzvilka savu kuģu buras un devās pretī nezināmajam. Kopš tā laika neviens viņus vairs nav redzējis.

Pagāja vēl simt gadu. 963. gadā vikings Āre Marsons piedzīvoja kuģa avāriju un tika izmests nepazīstamā krastā uz austrumiem no Vinlandes, viņu atrada vietējie iedzīvotāji baltās drānās. Ziemeļu tautu sāgās šī vieta tika dēvēta par Hvittermanaland — Balto cilvēku zemi. Tā kļuva tik slavena, ka Idrīsī arābu ģeogrāfijā minēta kā Irlandah al Kabirah — Lielā Īrija.

Kur atradās Lielā Īrija? Zinātnieku un rakstnieku vēsturnieku domas dalījās, taču mums ticamāka šķiet hipotēze, kas to ietilpina Jaunskotijā Amerikas kontinentā. Viss liecina par to, ka mūki, kuri 877. gadā atstāja Islandi, sasnieguši Ameriku.

Kolumbīti bija gan garīdznieki, gan jūrnieki. Viņi apvienoja sevī piedzīvojumu meklētāju garu un pienākumu pret reliģiju. Grūti iedomāties, ka, ieradušies Amerikā, viņi krasi būtu mainījuši savus tikumus mi noslēgušies klosteros. Ļoti drīz viņiem bija jādodas uz dienvidiem gar kontinenta krastu un tie varēja sasniegt Svētā Brendana salu — pēc zinātnieku minējumiem, tā varētu būt Kuba. Un no Kubas līdz Meksikai ir tikai dažu stundu brauciens. No indiāņu mītiem un leģendām mēs uzzinām, ka pirmie baltie cilvēki, kas ieradās Amerikā, bija mūki baltās drānās, kas, tāpat kā kolumbīti, dēvēja sevi «papa». To ietekme bija ārkārtīgi spēcīga. Viņi ne tikai sēja kristietības sēklu indiāņu prātos, kuras pēdas varēja atrast vēl pēc piecsimt gadiem, bet arī pilnīgi mainīja viņu dzīvesveidu. Kolumbītu kolonijām nebija ilgs mūžs, jo tā bija tikai neliela grupa no dzimtenes atrautu mūku, kas pildīja celibātu un palika bez pēcnācējiem.

Droši vien no īru klosteriem nekas vairs nebija palicis pāri, kad 967. gadā vikings Jarls Ūlmans spēra kāju uz Amerikas zemes Panuko Meksikas līča krastā. Viņš izcēlās krastā kopā ar septiņiem simtiem vikingu vīru un sievu no septiņiem kuģiem. Viņš kļuva par piekto tolteku karali — Kecalkoatlu Kareivi.

Pēc divdesmit gadiem kopā ar daļu savu cilvēku viņš devās uz Jukatanas pussalu, uz maiju zemi. Tur viņš sastapa vietējo cilšu pretestību un bija spiests griezties atpakaļ. Šie notikumi atspoguļoti freskās maiju valsts galvaspilsētā, Čičenicas dievnamā, kur attēlotas in​diāņu un balto cilvēku kaujas.

Atgriezies no neveiksmīgā karagājiena, viņš redzēja, ka viņa — vadoņa — vietu aizņēmuši palikušie

vikingi, kas jau bija apņēmuši par sievām vietējās sievietes un valdīja valstī. Tad Ūlmans atstāja Meksiku, kuģos devās gar Dienvidamerikas piekrasti un izcēlās krastā Venecuēlā. Pēc tam vikingi šķērsoja kontinentu un nonāca pie Klusā okeāna. Dienvidamerikā, Titikakas ezera krastā, vikingi nodibināja Tiavanako pilsētu, kas drīz vien kļuva par plašas impērijas galvaspilsētu. Impērijas robežas sniedzās 110 tagadējās Bo- gotas Kolumbijā līdz Valparaiso Čīlē. Vikingi iemācīja indiāņiem dažādus amatus, arī metālu ieguves un apstrādes mākslu. Turpretī sudrabu viņi sūtīja uz Atlantijas okeāna .krastu.

1290. gadā klejotāju un lopkopju araukāņu ciltis nonāca no kalniem un ielauzās Tiavanako impērijā.

No nāves izbēgušie vikingu pēcteči izklīda. Vieni devās uz okeāna krastu, uzbūvēja balsu koku plostus un kuģojot nokļuva Polinēzijā. Citi nozuda džungļos Amazones un Paragvajas baseina upju krastos. Viena daļa sasniedza Kusko, kur no​dibināja jaunu inku impēriju.

Tagad aplūkosim trešā balto kolonizācijas viļņa vēsturi Meksikā, kas mūs interesē visvairāk. Lai to izdarītu, pievērsīsimies darbam, kam mūsu pētījumā ir sevišķi liela nozīme. Tas attiecināms uz maiju tautas leģendām. Grāmatu kiču valodā sarakstījis indiānis, kuru spāniešu mūki pievērsuši kristietībai. Pēc anonīma autora vārdiem, tā pārspēj grāmatu «Popol Vuh», kas tikusi sarakstīta ilgi pirms iekarotāju ierašanās un ko pētnieki līdz pat šim laikam nav atraduši. Nosaukums «Tautas grāmata» liecina par to, ka īru mūki un vikingi kiču valodā ieviesuši latīņu un ģermāņu vārdus. Nav brīnums, ka grāmata nav atrasta.

Spāņu konkistadori iznīcinājuši maiju bibliotēku. Zināmi tikai daži indiāņu paslēpti un vēlāk atrasti eksemplāri. Sevišķu interesi izraisa 3. un 4. šās grāmatas daļas. Tajās aprakstīta kiču tautas vēsture.

Sākumā ir stāsts par cilvēku rašanos no divām būtnēm, kuru prototipi ir Ādams un Ieva. Tika radītas daudzu rasu tautas ar dažādām valodām. Viņu vidū ir bijušie kiči — tekpani. Kādu laiku viņi dzīvoja pilsētā, ko sauca Tullana, šī pilsēta atradās austrumos. Vēlāk tekpani šķērsoja jūru un nokļuva Amerikā.

Pirmajā laikā viņiem klājās ļoti grūti un viņi ilgojās pēc savas dzimtenes. Viņi sāka ķildoties savā starpā, kā arī ar vietējām ciltīm. Beigu beigās indiāņi tika pakļauti un tekpani sāka valdīt valstī un ņemt par sievām indiāņu sievietes.

Reiz to dēli, kuri bija atbraukuši šurp pāri jūrai, nolēma apmeklēt tēvu dzimteni austrumos. Viņi šķērsoja jūru un gadu pēc ceļojuma sākuma stājās austrumu karaļa priekšā. Karalis iedāvināja viņiem karaliskās zīmes un grāmatas. Atgriezušies Gvatemalā, viņi nodibināja savu valsti un pakļāva kaimiņu ciltis. Spāņu iekarotāju ierašanās laikā val​dīja divpadsmitā kiču vadoņu paaudze.

Ko mēs uzzinām no šā teksta? Pirmkārt, starp cilvēka radīšanas brīdi un «senču» aiziešanu nebija nekādu notikumu. Tas arī ir loģiski. Gvatemalas indiāņi dzīvoja kā barbari. Viņu vēsture sākās ar bridi, kad viņu «civilizētāji» pameta Tullanu. Otrkārt, Tullanas pilsēta atradās uz austrumiem no Amerikas, aiz okeāna. Atcerēsimies, ka balto pārceļotāju ierašanās, kuri pakļāva vietējās ciltis un skaitījās kiču vēstures sākums, notika pavisam nesenā pagātnē. Ja uzskata, ka vienas kiču vadoņu paaudzes valdīšanas ilgums ir aptuveni sešpadsmit gadu, tad tas ir ap 1332. gadu. Templieši, kā savā hronikā norāda Čalko valdnieku pēctecis Čimalpahins, ieradās Meksikā XIII gadsimta beigās. Viņš norāda divus laikus — 1272. un 1294. gadu, kas varētu nozīmēt, ka bija divi emigrantu viļņi. Pametuši Tlapallanu, Li., Eiropu, templieši šķērsoja okeānu un sasniedza Amerikas krastus. Viņi apmetās Čalko rajonā, un pēc dažiem gadiem viņus papildināja vēl viena pārceļotāju grupa.

Vairāku , gadsimtu gaitā viņi pakļāva vai iekaroja citu pēc citas vairāk nekā 20 indiāņu ciltis, kas apdzīvoja lie​lāko daļu tagadējo Meksikas štatu Mehiko, Morelosas un Tlaskalas teritoriju.

XV gadsimta sākumā Amerikā nebija palicis ne Temp- liešu ordeņa garīdznieku ne bruņinieku. Pat visjaunākie jau sen bija miruši, neatstādami pēcnācējus celibāta dēļ. Ordeņa seržanti, tie, kuri veidoja kuģu ekipāžas un varēja būt precējušies, protams, neņēma braucienā līdzi sievas. Viņu bērni Amerikas kontinentā bija tikai metisi. Organizatoriskā struktūra, funkcijas un nosaukumi valstī bija tie paši, tikai domāšana — cita, jo etnoss jau bija cits. Viņu valodas vietā nāca nautlu valoda, kurā bija palikuši tikai daži agrākie vārdi.

1407. gadā sākās klejojošo karotāju cilšu uzbrukums no ziemeļiem, to vidū bija arī acteki. Citu pēc citas viņi iekaroja tek panti aku pilsētas un zemes un… pārņēma to civilizācijas elementus.

Kad ieradās konkistadori, templiešu valsts jau vairāk nekā pusgadsimtu atradās iekarotāju jūgā.

Ciltis laiku pa laikam sacēlās pret apspiedējiem, slēgdamas savienības ar Mehiko ienaidniekiem. 1519. gadā čalki draudzīgi sagaidīja Kortesu. Viņi to nosauca par savu dievu un stāstīja, ka viņu senči savulaik solījuši, ka no austrumiem atnāks bārdaini cilvēki — valdnieki. Spāņu hronisti rakstīja, ka čalki tūdaļ nostājušies konkistadoru pusē un aktīvi piedalīju​šies Mehiko ieņemšanā.

Tagad varam atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, kuri mums bija radušies. Mēs redzējām, ka sudrabs, ko templieši izmantoja gotisko katedrāļu celtniecības finansēšanai Rietumeiropā, tika iegūts Dienvidamerikā, Larošelas osta Atlantijas okeāna Francijas piekrastē kalpoja galvenokārt metāla importēšanai pāri okeānam. Un beidzot — kuģi ar temp- liešiem, kuri bija izbēguši 110 apcietināšanas 1307. gadā un, iespējams, ar slepenajiem ordeņa arhīviem, rada patvērumu Meksikā.

Atliek izprast, kāpēc templieši nolēma apmesties tieši Meksikā. Tas, ka viņi zināja par Centrālamerikas esamību, neizraisa mums izbrīnu. Jau vairāk nekā 150 gadu sudraba stieņi tika sūtīti no Dienvidamerikas uz Eiropu. Templieši uzturēja ciešus sakanis ar vikingu pēctečiem, kas Meksikā bija ap 1000. gadu. Nav izslēgts, ka 1194. gadā viņi veikuši izlūkbraucienu uz šo rajonu. Taču, tā kā viņi tur neatrada pietiekami daudz dārgmetālu, kas bija viņu galvenais mērķis Amerikā, tad savus mēģinājumus neatjaunoja.

Situācija mainījās, kad Francijas karaļa un Romas pāvesta savienība sāka apdraudēt ordeņa pastāvēšanu. Templieši atšķirībā no Hospitāliešu ordeņa visā savas pastāvēšanas laikā neieguva pilnīgi autonomu teritoriju Eiropā, kur viņi varētu būt aizsargāti kā no laicīgās, tā garīgās varas. Jebkurā brīdi visam varēja pienākt gals. Bruņinieki sāka domāt par droša patvēruma meklējumiem atkāpšanās gadījumam. Vikingi, tirgodamies ar templiešiem, tomēr nesolīja viņiem laipnu uzņemšanu savā teritorijā.

Tāpēc līdz 1290. gadam mēģinājumi apmesties Dienvidamerikā netika veikti. Bet pēc 1290. gada tie būtu lemti neveiksmei: Tuavanako impēriju bija izpostījušas mežonīgās barbaru ciltis. Atlika vienīgi Meksika.

Var nešaubīties, ka, dodoties uz Ameriku, templieši cerēja uz pagaidu patvērumu. Taču viņu aprēķini neattais​ nojās. Ordenis nozuda uz visiem laikiem. Izolēti aiz okeāna, templieši varēja tur apmierināt savu iekarošanas kāri un izplatīt savu ticību, kas Eiropā robežojās ar ķecerību, pusme- žonīgu indiāņu cilšu vidū, taču gāja laiks, un neviens neieņēma no dzīves aizgājušo vietu. 50 gadus pēc templiešu ierašanās Meksikā nebija palicis vairs neviens baltais cilvēks.

Daži zinātnieki apšauba pašu iespēju viduslaiku jūrasbraucējiem šķērsot okeānu. Viņuprāt, agrajos viduslaikos eiropieši nav uzdrošinājušies pārāk attālināties no krasta. Lai atspēkotu šo dziļi maldīgo viedokli, pietiek uzmest ska​tienu tiem peldlīdzekļiem, kas tolaik bija jūrasbraucēju rīcībā. īriem visizplatītākais bija tāds burinieka tips kā koraks. Tas bija ar sašūtām vēršādām apvilkts koka karkass. Šuvju vietas bija ieziestas ar taukiem. Paši lielākie bija 12 metru gari un varēja uzņemt ap divas tonnas kravas. Tie bija vadāmi gan ar airiem, gan ar burām atklātā jūrā. Līdzīgas konstrukcijas Īrijā var sastapt vēl tagad. Tieši ar lielajiem kuģiem īru mūki kolumbīti varēja sasniegt Amerikas kras​tus.

Bretoņi būvēja lielus koka kuģus, ko sauca par ponto. Tie bija līdz 23 metrus gari.

Nav nepieciešamības ilgi runāt par vikingu drakariem. Tajos varēja satilpt 30—60 . airētāju, bet atklātā jūrā tie brauca ar burām.

XII gadsimtā Eiropā kravas kuģi aizvien pilnveidojās. To tilpums palielinājās. Lielāks buru skaits uzlaboja manevrēšanas un navigācijas spējas. Četras buras agrākās vienas vietā ļāva uztvert pat nelielu vējiņu. Šie kuģi — tie tika dēvēti par nefiem — nodrošināja pārvadājumus Krusta kam laikā.

Ne gēlu kuģi, ne bretoņu ponto un vikingu drakari, nerunājot nemaz par templiešu neliem, nebija domāti braukšanai gar krastu. Prasmīgi jūrasbraucēji daudzus gadsimtus devušies okeānā vaļu medībās vai zvejā. Tad pienāca laiks oficiālajai Amerikas atklāšanai. Kolumba eskadra sastāvēja no trim kuģiem.

Viens no tiem bija klasisks nefs ar 140 tonnu tilpumu. Divas pārējās bija karavelas ar 80 tonnu tilpumu katra. Ja neskaita stūres vadību, tās maz atšķīrās no tiem kuģiem, kuros templieši brauca pirms 400 gadiem.

PORTUGĀĻU MANTOJUMS Iejutīsimies Eiropas viduslaiku atmosfērā, kas stipri atšķiras no tās, kādu mums tēlo historiogrāfi, sākot no XVIII gadsimta. Tas bija neticama intelektuālā uzplaukuma laikmets, ko baznīca ar pūlēm centās noturēt mazāk stingros grožos, nekā pieļāva svētā inkvizīcija. Garīdznnieki un bīskapi precējās vai tāpat dzīvoja ar sievietēm, un neviens neturēja to par kaut ko nosodāmu. Ģermāņu filozofija un evaņģēlija apokrifi iedvesmoja mākslinniekus ne mazāk kā sižeti no Vecās derības. Pasaku fejas un punduri tautas aj)- ziņā sajaucās ar pūķiem no svēto dzīves aprakstiem. Teoloģija attīstījās dažādos virzienos. Ar teoloģiju sacentās filozofija, smeldamās vielu sengrieķu un latīņu tekstos, kas atkal bija pieejami izpētei.

No pelniem atdzima kosmogrā- fija. Eiropā izplatījās arābu ģeogrāfu zināšanas. Krustneši izveda no Bizantijas un Svētītās zemes to, ko bija savākuši senie austrumu gudrie. Ikviens izglītots cilvēks zināja, ka zeme ir apaļa, ar lielu precizitāti bija izskaitļots tās apkārtmērs. Ptolemaja «Ģeogrāfijā» bija atpazīstams stāsts par grieķu jūrasbraucēja Aleksandra ceļojumu, kurš mūsu ēras I gadsimtā šķērsoja Kluso okeānu un sasniedza Amerikas krastus. No Plutarha, Teopoinpa, Makraba darbiem viduslaiku zinātnieki smēlās ziņas, ka aiz dūmakainajām jūrām ir brīnumainas zemes un pasakainas salas. Visa šī informācija nevarēja palikt nepamanīta Templiešu ordeņa mūkiem zinātniekiem. Viņi bija cieši saistīti ar izglītoto Austrumu tradīcijām, kamēr uzturējās Jeruzalemē.

Tas izskaidro, kāpēc templieši ar kuģiem devās okeānā, lai meklētu zemes, par kuru esamību viņi nešaubījās. Taču, balstoties uz gūtajiem datiem, viņiem vajadzēja virzīties uz ziemeļiem vai centrālo Jaunās pasaules daļu. Tomēr viņi nokļuva Dienvidamerikā, tur, kur atradās viņu meklētais metāls. Dienvidamerikā, kur pirms 150 gadiem dāņu vikingi nodibināja savu Tiavanako impēriju. Mēs varam atmest domu par vētrainā okeāna kaprīzēm. Tādā gadījumā viņi būtu piestājuši vientuļā krastā un, pat ja brīnumainā kārtā atgrieztos Eiropā, nevarētu sniegt nekādas ziņas par sudraba raktuvēm zemes iekšienē tālu no piekrastes. Vai arī būtu krituši vikingu rokās, kas nepazina žēlastības.

No otras puses, grūti iedomāties, ka, apmetušies Dienvidamerikā un nodibinājuši impēriju-, viņi nebūtu gribējuši nodibināt kontaktus ar savu dzimteni. Pilnīgi iespējams, ka viņu ostas Santusas līcī un Sv. Katerinas salas ceļi, kas no zemes vidienes veda uz okeānu, kalpoja tieši šim mērķim. Droši vien tieši vikingi nodibināja sakarus ar Eiropu — un nevis 1250. gadā, bet gan sunt gadus agrāk.

Kāpēc un kā vikingi nokļuva Djepā, mēs nezinām, bet mums nav grūti to iedomāties, jo attiecības staq> viņu senču dzimteni Angliju un Normandiju, kuras galvenā osta ir Djepa, bija ļoti ciešas. Lai kā arī būtu, normandieši savos kuģos 1250. gadā sāka vest kokus no Amazones džungļiem. Normandijā tika arī sastādīta karte, kurā vienlaikus bija attēlota Vinlande un Dienvidamerika. Ziņas par tām, kum avots bija dāņu un norvēģu vikingi, varēja tikt apvienotas vienīgi Djepā. Tiavanako ļaudīm nebija nekāda iemesla dibināt kontaktus ar templiešiem, lai gan nezināt par to eksistenci viņi nevarēja. Visticamāk, templiešu slepenie dienesti paši ieguva ziņas par aizokeāna zemēm, novērodami vikingus no savas Sanvalerī ostas.

Tā kā templiešiem bija varena flote, viņi varēja šīs ziņas izmantot labāk nekā Normandijas zvejnieki.

Tikai pēc sunt gadiem Djepas jūrnieki spēja iesaistīties tirdzniecībā ar Jauno pasauli. Taču viņi neriskēja konkurēt ar templiešiem dārgmetālu pārvadāšanā un aprobežojās ar koku izvešanu un apmaiņu pret zirgiem un go​vīm. Ģeogrāfiskos datus, kas ņemti par pamatu Djepas kartei, nevarēja iegūt ne normandieši, ne templieši.

Kā vieni, tā otri kuģoja tikai gar piekrasti. Taču kartē attēlotas ne vien pilnas subkontinenta kontūras, bet

ari lielākās upes un galvenās kalnu grēdas. Vienīgie, kas varēja to izdarīt, bija jūrnieki ar pamatīgām ģeogrāfijas zināšanām, kas ilgu laiku uzturējušies šajā planētas rajonā.

PORTUGĀĻI? Tūlīt aiz Francijas visstingrākās pozīcijas templiešiem bija Portugālē. 1126. gadā princese Terēza atdeva templiešiem savu pili cerībā uz militāru atbalstu karā ar mauriem. Palīdzība tika apsolīta. Ordenis ar daļu sava karaspēka piedalījās visās Portugāles atbrīvošanas kaujās līdz pat Santarenas un Lisabonas ienemšanai.

Kā pateicības zīmi Portugāles karalis uzdāvināja ordenim zemi un līdzekļus klostera celšanai uz Portugāles un Andalūzijas robežas, kas vēl atradās neticīgo rokās, kā ari visu zemi starp Santarenu un Tomaru. Tur tika uzcelts varens cietoksnis un osta Atlantijas okeāna krastā, kur arī, iespējams, nonāca Amerikas sudrabs.

Portugālē, tāpat kā citviet, ordenis bija pilnīgi suverēns, taču šeit tam bija krietni lielāka ietekme nekā citās Eiropas valstīs. Portugāles karalis bija templiešiem pateicību parādā ne tikai par zemes atbrīvošanu un troni, bet viņam bija nepieciešama īsta militāra palīdzība, lai aizsargātos no joprojām pastāvošajiem musulmanisma draudiem. Vārdu sakot, ordenis bija atbalsts karalim tāpat kā karaļa vara ordenim.

Kad Francijas karalis Filips Skaistais sāka Tempļa ordeņa iznīdēšanu, visi Rietumeiropas monarhi atbalstīja viņu, atskaitot Portugāles karali. Vai tā bija pateicība? Šāda cēl- sirdība politikā netika augstu vērtēta. Drīzāk gan karalis uzskatīja, ka nežēlastībā kritušie bruņinieki viņam vairs nav bīstami un var pat noderēt Viņš būtu varējis iegūt to īpašumus, tomēr izšķīrās par viņu noslēpumu izmantošanu. Karalis nerīkoja soda akcijas pret templiešiem, vēl vairāk — viņš pat deva patvērumu klostera brāļiem, kas bija izglābušies no aresta savās zemēs. Templiešu Vidusjūras flote patvērās Portugāles ostā. Trīspadsmit gadus bruņinieki turpināja dzīvot valstī savu iepriekšējo dzīvi. Tikai 1320. gadā karalis izveidoja jaunu — Kristus ordeni, kas tos «aprija». * Gandrīz nekas nemainījās: tie paši likumi, tā pati organizācijas uzbūve, tie paši cilvēki, tās pašas bagātības.

Atskaitot vienu — lielmestru neievēlēja bruņinieki, bet iecēla karalis.

Tolaik Portugāle nebija varena jūras valsts. Tās zeme bija nabadzīga, bet okeāna piekrastē saimniekoja baski, bre- toņi un normandieši. Varbūt karalim bija zināms, ka templiešu kuģi veda no tālām zemēm dārgo metālu — galveno savas bagātības un varenības avotu?

Taču gāja laiks, un nekas nenotika. Vai klusēja paši templiešu ordeņa brāļi, gaidīdami, ka pāvests Klements V atcels pret tiem vērstās represijas? Vai arī Portugāle nebija gatava likt lielā iegūtās ziņas? lai kā arī būtu, tikai pēc simt gadiem sākās aktīva gatavošanās ceļojumiem pa okeānu. Princis Enriki Jūrasbraucējs, Kristus ordeņa lielmestrs, dibināja Sagrišas akadēmiju, kur savāca arābu un jūdu zinātniekus, kas pārzināja senās, noslēpumainās grāmatas un kartes. Tika noorganizēts dienests, kas iztaujāja katru Portugāles ostās ienākušā kuģa kapteini. Kuģu būvētavās tika būvēti jauni, moderni kuģi.

Par modeli kalpoja pilnveidota templiešu nefa. 14fi0. gadā portugāļu kuģi sasniedza Madeiru un Azoru salas, kā arī jau izveda no Senegālas ziloņkaulu un pirmos melnādainos vergus. Notikumi sāka risināties straujāk. 1484. gadā Djcgo Kans sasniedza Kongo deltu, bet pēc diviem gadiem Bartolomeu Diašs nobrauca gar Labās Cerības ragu. Bija atklāts jauns ceļš uz Indiju, pa kurn drīz vien devās ceļā Vasko da Gama.

Cik liels bija templiešu ieguldījums mazas valstiņas ar pusotra miljona iedzīvotājiem gluži neticamajos atklājumos? To mēs nezinām. Taču zinām, ka okeānā izbraukušo kuģu buras greznoja sarkanais Kristus ordeņa krusts.

1493. gada 4. martā Kolumbs atgriezās Lisabonā pēc sava pirmā ceļojuma, kura laikā viņš atklāja

tikai Anliļu salas. 3. maijā Romas pāvests Aleksandrs VI, pēc tautības spānietis, izdeva pirmo bullu, kas apstiprināja Kastīlijas karalistes tiesības uz Indijas zemēm — gan jau atklātajām, gan tām, kuras vēl tiks atklātas. Un otru, kas sadalīja zemeslodi no viena pola līdz otram, pārdalot Atlantijas okeānu simt jūdžu uz rietumiem no Azoru un Zāļā Raga salām. Nevienam vēl nepiederošās zemes uz rietumiem no šīs līnijas piederēja Kastīlijai, uz austrumiem — Portugālei. Portugāļu karaļnams vispirms piekrita, bet gandrīz tūlīt sāka dedzīgi protestēt Sākās sarunas, un 1494. gadā demarkācijas līnija tika atbīdīta 350 jūdzes no Zaļā Raga. Kāda gan starpība? Tāda, ka Brazīlija nokļuva Portugāles pakļautībā. Tomēr 1494. gadā neviens vēl oficiāli neatzina Dienvidamerikas subkontinenta eksistenci, bet Kolumbs bija sasniedzis tikai salas.

Kas notika Lisabonā? Kāpēc tur tik ātri mainījās attieksme pret pāvesta rīkojumu? Acīmredzot portugāļi bija izpētījuši Jaunās pasaules karti. Karti, kuras nebija spāniešiem, jo viņi neapzinādamies bija atdevuši saviem konkuren​tiem pusi no zemēm, kuras pāvests tiem bija piešķīris Dien​vidamerikā. Šāda karte patiesībā bija. Kolumbs pirms došanās jaunu zemju meklējumos bija ar to iepazinies dārgumu krātuvē, kur glabājās Portugāles karaļa slepenie arhīvi. Tās kopiju bija redzējis arī Magelāns, pirms viņš piedāvāja ķeizaram Kārlim V savus pakalpojumus. Šo karti 1507. gadā publicējis Lotringas hercogs Renē II. Kartē atzīmēts nezināms kontinents, kas aptver ne vien Vinlandi - Ziemeļameriku —, bet arī Dienvidamerikas kontūras kopā ar jūras šaurumiem. Tā ļāva Kolumbam, par spīti visu ģeogrāfu argumentiem, apgalvot, ka «Centrālā Āzija» atrodas krietni tuvāk Eiropai un īstenībā ir Jaunā pasaule; tiesa, viņš neriskēja to izteikt Ar šo karti Magelāns varēja pārliecināt karali un viņa ministrus, ka eksistē jūras šaurums, pa kuru var sasniegt otru Amerikas pusi. Kā teicis pāvesta sūtnis, kas ceļojis kopā ar viņu, — Magelāns zinājis ne vien aptuvenu tā atrašanās vietu, bet arī vissīkākās topogrāfiskās detaļas. Šī karte — mēs esam pilnīgi pārliecināti — tikusi zīmēta Djepā Normandijā. Tikai tur viduslaikos bija iespējams savākt vienkopus ģeogrāfiskās Ziņas, ko ieguvuši norvēģu vikingi — Vinlandes kolonizētāji — un dāņu vikingi — impērijas dibinātāji Dienvidamerikā. Tikai tur un citās Norman- dijas ostās vienlaikus izkrāva kuģus, kas veda mencas no Ziemeļamerikas krastiem un kokus no Brazīlijas. Šajā ostā uz kuģa kāpa Amjēnas mūks, nolēmis doties uz Ameriku, lai nestu Kristus mācību vikingiem un indiāņiem.

Bet kā karte no Djepas nokļuva portugāļu rokās? Tur nav nekā dīvaina. Tempļa ordenis bija cieši saistīts ar Portugāles karaļnamu. Portugāle bija templiešiem pateicību parādā par palīdzību karā pret mauriem. Un Portugālē atradās aiz Francijas pati varenākā Tempļa ordeņa reģionālā organizācija.

Iespējams, juzdamies apdraudēti citās Eiropas valstīs, bruņinieki noglabāja savā Portugāles centrā slepeno arhīvu kopijas vai arī te rada patvērumu 1307. gadā no aresta bēgošie, par Tempļa noslēpumu informētie bruņinieki. Tā, lūk, karte no Djepas, tolaik vairs nevajadzīga, bija nokļuvusi Portugāles karaļa dārgumu glabātavā.

Frederiks Pols Deviņdesmit gadu pirms kolumba Nenācās viegli sameklēt tā cilvēka pēdas, kurš šķērsojis Atlantijas okeānu un sasniedzis Ziemeļamerikas krastus simt gadu pirms Kolumba. Nav nemaz tik daudz XIV gadsimta rakstu avotu, kas saglabājušies līdz mūsu dienām. Daži atradumi gaidīja vēsturnieku mūsu varoņa dzimtenē Skotijā, Orkneju, Šetlendas salās, Skandināvijā. Beigu beigās tomēr izdevās izsekot līdzi ceļam, kuru drosmīgais ceļotājs veica Ziemeļamerikā. Dažkārt pēdas bija gluži siltas, bet biežāk gan tās tik tikko bija samanāmas zem pamatīgām, laika atstātām uzslāņojuma kārtām, tāpēc meklējumi sākumā šķita gandrīz vai bezcerīgi.

Taču stāstīsim visu pēc kārtas un sāksim no

SENU VĒSTUĻU SAINĪŠA. Pirmais solis garajā, negaidītu atradumu, laimīgu nejaušību, rūpīgas analīzes un uz tās balstītu minējumu pilnajā ceļā tika sperts 1520. gadā Venēcijā, kad mazais puisēns, paslēpies no mātes un aukles acīm, klaiņādams pa istabu, ziņkārības dzīts, atvēra neaizslēgtu kumodes atvilktni un izņēma no tās vecu vēstuļu sainīti un senu ģeogrāfijas karti. Pakļāvies bērniem piemītošajam postīšanas instinktam, viņš saplucināja papīrus sīkos gabaliņos.

Zēna vārds bija Nikolo, taču mēs viņu sauksim par Ni- kolo jaunāko, lai nejauktu ar viņa ievērojamo senci, ari vārdā Nikolo, kurš dzīvojis XIV gadsimtā: ar viņu vēl tiksimies. Nikolo jaunākais piedzima 1515. gadā Dzeno dzimtā, no kuras cēlušies slaveni karavadoņi un ceļotāji. Saplēstās vēstules starp 1390. un 1404. gadu bija rakstījis sinjors Nikolo un viņa brālis (varbūt dēls) Antonio, un tās adresētas viņu brālim Karlo. Nikolo jaunākais bija Antonio mazmaz- mazmazdēls.

Kad puisēns paaugās, viņā modās interese par ģeogrāfiju un ceļojumiem. Viņš spēja izlasīt, kas bija rakstīts tajās vēstuļu driskās, kuras nebija paguvis iznīcināt bērnībā, un izlasītais lika viņam rūgti nožēlot bērnu dienu nerātnību. Vēstuļu fragmenti kļuva par viņa lielāko dārgumu, jo tajos bija stāstīts par neparasto ceļojumu, ko veicis viņa sencis. Biežās pārlasīšanas dēļ vēstuļu driskas aizvien vairāk noskranda, un jauneklis nolēma tās pārrakstīt. Tomēr viņš bieži nevarēja salasīt uzrakstīto gan rokraksta, gan izbalē​jušās tintes dēļ. Sevišķi tas attiecās uz vārdiem un ģeogrā​fiskajiem nosaukumiem.

Nikolo jaunākā tēvs parādīja vēstules savam radiniekam Marko Barbaro, izcilu venēciešu biogrāfiju autoram. Viņa ar 1536. gadu datētajā grāmatā pieminēti arī sinjoru Nikolo un Antonio Dzeno ceļojumi.

Septiņus sējumus aptverošais darbs tagad glabājas Karrēras muzejā Venēcijā. Vienā no sējumiem teikts: «Bruņinieks Nikolo no Svēto apustuļu draudzes, saukts par Veco, 1379. gadā— galeras kapteinis, kas cīnījies ar dženoviešiem. Kopā ar savu brāli Antonio aprakstījis ceļojumu uz Frīzlandes salām, kā arī uz salām Ziemeļpola tuvumā. Viņš pastāstīja arī par saviem Frīzlandes karaļa Zigpo valdīšanas sākumā izdarītajiem atklājumiem. Viņi sasnieguši Estotilendas salu netālu no Ziemeļamerikas. Antonio pavadījis Frīzlandē 14 gadus, no tiem četrus kopā ar brāli un desmit — viens.»

Apliecinājumu, tiesa, neapstiprinātu, ka Antonio Dzeno XIV gadsimtā sasniedzis Ziemeļamerikas kontinentu, reti kam gadījies redzēt Taču tie, kuri izlasīja šīs rindas, diez vai spēja pienācīgi novērtēt to jēgu, vienīgi lieku reizi jutās lepni par slavenajiem Venēcijas senčiem.

Pēc tēva nāves saplēstās vēstules pārgāja Nikolo jaunākā īpašumā. Pēc gada viņš publicēja rakstu ar nosaukumu: «Frīzlandes, Eslandes, Engronelandes, Estotilendas un Ikarijas salu atklāšana, ko veikuši divi brāļi Dzeno — Nikolo un Antonio; pievienota viņu atklātā apvidus karte. Venēcija, 1558».

Vairāk nekā divus gadsimtus šī tā sauktā «Dzeno publikācija» tika uzlūkota kā kuriozs. Neviens

nezināja, kāds tam visam sakars ar reāliem cilvēkiem, reāliem notikumiem un vietām. Publikācijā bija minēts kāds princis, kas valdījis salās, taču viņa vārds — Zingmi — nelīdzinājās nevienam vēstures hronikās minētam vārdam. Tāpēc viss stāsts tika uztverts kā mistifikācija. Doma, ka tas varētu būt reālas ekspedīcijas apraksts, kura sasniegusi Ziemeļamerikas kontinentu, nevienam nenāca pat prātā. Tāpēc ka daudzi zināt​nieki noliedza jelkādu iespēju, ka pirms Kolumba kāds būtu varējis šķērsot Atlantiju.

Daži pat uzdeva jautājumu, vai XIV gadsimtā venēcieši vispār varējuši sasniegt Ziemeļeiropu pa jūrasceļu. Tiesa, viens zinātnieks, lai gan apšaubīja Dzeno stāsta patiesīgumu, rakstīja: «Nav iemesla noliegt, ka brāļi Dzeno būtu ceļojuši uz Ziemeļu jūru. Katru gadu kopš 1313. gada senāts sūtījis kuģus uz Anglijas un Flandrijas krastiem.»

Tomēr Dzeno publikācija nemitējās urdīt vēsturnieku prātus, un viņi atkal un atkal to studēja.

Nikolo jaunākajam izvirzīto apsūdzību pretenciozā mistifikācijā noraidīja doktors Plasinda Zurla, kas paziņoja, ka Dzeno dzimtai nekad nav piemitis melīgums. Pamazām, līdz ar vēstures un ģeogrāfijas zināšanu paplašināšanos, vairākums zinātnieku vienojās par Dzeno publikācijā sniegto ziņu patiesīgumu.

Pēdējos 200 gados tika veikts grandiozs pagātnes rekonstrukcijas darbs. Galvenās stāstā minētās vietas ģeoloģiski apstiprinājās. Ģeogrāfijas «detektīvu» darbība ļāva precizēt ekspedīcijas laiku un maršrutu.

Ekspedīcijas vēsture uz Ziemeļamerikas kontinentu atrada apstiprinājumu Kanādas indiāņu leģendās, kā ari vienā no zīmējumfem klinti Savienotajās Valstīs, kas datēts ar XIV gadsimtu. Tagad mēs zinām, kas bija tas cilvēks, kam Dzcno stāstā dots Ziņgmi vārds, zinām gandrīz visu par viņa cēlsirdīgajiem un varonīgajiem darbiem. Nosauksim taču šā cilvēka vārdu. Tas bija Henrijs Sinklers, Orkneju salu grāfs.

Cilvēks, kurš, runājot Antonio Dzeno vārdiem, pelnījis pēcteču mūžīgu piemiņu.

BĒRNĪBA UN JAUNĪBA Astoņas jūdzes uz dienvidiem no Edinburgas centra atrodas Roslinas pilsētiņa. Tā ir viena no burvīgākajām vietām Midlotjanas grāfistē: turp dodas daudz tūristu, lai aplūkotu ceļvedī minēto kapelu — Sēnklēru dzimtas kapliču. Šo XV gadsimta arhitektūras šedevru gan 110 ārpuses, gan iekšpuses grezno skulptūras, kuras apdzejojis sers Valters Skots. Taču netālu no kapličas, kraujā Eksas upes krastā stāv nedaudz senāka un interesantāka celtne, ap kapelu augošie koki slēpj to 110 svešām acīm. Tā ir Roslinas pils, kas celta 1304. gadā un ir Senklēru ģimenes īpašums. Tagad tas ir nacionālais piemineklis. Pils atrašanās vieta — ūdens no divām pusēm — un biezās, augstās sienas darīja to nepieejamu. Pils nosaukums atspoguļo tās vietu, jo «ros» skotu valodā nozīmē «pussala» vai «rags» un vēl «dīķis», «ūdenskritums». Šeit 1345. gadā piedzimis pils īpašnieka mantinieks. Saskaņā ar tolaik franciski runājošo muižnieku paražu puisēnam tūlīt iedeva karotīti stipra, silta, aromātiska punša. Valdīja uzskats, ka tā garša ir dzimtās Skotijas garša. Nesagaidījis, kad sešpadsmit gadu vecā māte varēs celties no gultas, lepns par savu pirmdzimto, septiņpadsmit gadu vecais tēvs sers Viljams Klērs, lords Roslins, uz rokām aiznesa dēlu uz tuvējo Sv. Mateja baznīcu, kur viņu nokristīja, dodot Henrija vārdu.

Vienas no pirmajām atmiņām zēnam saistījās ar lielo pils zāli, kuras plašums uu greznība aizvien lika viņam sajūsmināties. Zāles sienas bija rotātas sarkaniem, ziliem, zaļiem un zeltītiem diegiem izšūtiem gobelēniem, tās dziļumā pacēlās paaugstinājums, uz kura stāvēja tēva krēsls, bet aiz tā — sudraba ģerbonis ar iegravētu melnu krustu. Virs kamīna pie sienas karājās palašs — liels, abpusgriezīgs skotu bruņinieku zobens. Kad puisēns paaugās, tēvs stāstīja viņam, kā viņa vecvecvectētiņš uzvarējis vienā no pirmajām veiksmīgajām skotu kaujām ar angļiem. Bet viņa vecvec- tētiņš pēc četrdesmit gadiem ar šo pašu zobenu izcīnījis uzvaru, kuras rezultātā simtiem angļu padevās, paļaudamies uz Skotijas karaļa Roberta de Brūsa žēlsirdību. Bez šaubām, tēvs stāstīja viņam arī, ka viņa vectēvs sers Henrijs bijis starp tiem, kuri 1320. gada 4. martā parakstījuši vēstuli pāvestam Jānim XXII ar paziņojumu par Skotijas neatkarības pasludināšanu. Tā bija milzīga drosme, jo vēstule tika adresēta tam, kurš iepriekš bija

iznīcinājis visus karaļa Roberta de Brūsa piekritējus. Šis' dokuments pēc sava rakstura uzskatāms par Amerikas Neatkarības deklarācijas priekšvēstnesi. Taču visvairāk zēnam patika tēva stāsts par to, kā karaļa Roberta de Brūsa suņi medībās nekādi nevarēja nokausēt balto briedi un karalis bijis ļoti apbēdināts. Zaudējis cerības, karalis vaicājis galminiekiem, kas medījuši kopā ar viņu, vai viņu suņi to spētu. Neviens neuzdrīkstējies lielīties ar saviem suņiem, lai nesaniknotu karali. Taču jaunais sers Viljams Senklērs, atmetis piesardzību, iesaucies: «Zvēru pie savas dzīvības, ka mani suņi briedi nokausēs!» Tā arī noticis. Nojājis no kalna, karalis apkampis seru Viljamu un dāsni apdāvinājis ar zemēm. Zēnam, protams, mēle niezēja pajautāt, vai karalis būtu pavēlējis sodīt draugu, ja medības izrādītos neveiksmīgas. Taču viņš noturējās, jo tāpat zināja atbildi.

Lūk, ko tēvs stāstīja par viņu dzimtas pirmsākumiem: Normandijā dzīvojis vientuļnieks, vārdā Klērs.

Viņš ticis nogalināts un pēcāk pasludināts par svēto. Viņa mājoklis pārvērties par svētceļnieku pulcēšanās vietu, tāpēc šo apvidu sākuši dēvēt par Senklēru. Henrija senči dzīvojuši netālu un, vaicāti, kur ir viņu dzimtene, parasti atbildējuši — Sen- klēra. Vēlāk nosaukums pārvērties par vārdu. Senklēru dzīslās rit vairāk franču nekā normandiešu asiņu. Deviņi šīs brašās dzimtas pārstāvji cīnījušies pie Hastingsas ar Vil​helmu Iekarotāju. Pēc tam viens no viņiem kopā ar karali Malkolrnu pārcēlies uz Skotiju.

Zēns saņēma tiem laikiem lielisku izglītību, prata latīņu un franču valodu. Viņš mācēja rīkoties ar ieroci, veikli skrēja, peldēja, viņam tika mācīta mūzika, dejas un dižciltīgas manieres. Ar vārdu sakot, viss, lai viņš kļūtu par lorda Roslina vārda cienīgu.

Tomēr, ja viņš būtu kļuvis tikai par lordu Roslinu, diez vai mēs viņu šodien atcerētos.

No Roslinas līdz jūrai bija tikai septiņas jūdzes. Neliels ceļojums uz Eksas grīvu — un Henrijs ieelpoja sāļo jūras gaisu, viņa skatiens klejoja pa neaptveramo plašumu. Vienā upes krastā atradās Mušelburga, kur bija papilnam molusku, tāpēc arī pilsēta tā nosaukta. Otrā krastā bija novietojusies Fišerova, kur dzīvoja zvejnieki, kas zvejoja siļķes un lašus. Puikas gados Henrijam bija izdevība pamatīgi iepazīt ostas dzīvi. Viņš vēroja jūrniekus, skatījās, kā tie mainīja kuģa kursu, drīvēja šuves un plaisas ar darvu piesūcinātām linu šķiedrām, kā noklāja kuģa korpusu ar melnu piķi, lai jūras tārpi to nesacaurumotu. Viņš vēroja, kā jūrnieki izraugās rīkus un zvejnieki lāpa tīklus, sajūsminādamies tajos brīžos, kad kapteiņi deva pavēli pacelt buras. Dzīve šeit nemaz nelīdzinājās dzīvei Roslinā; no šejienes Henrijam pavērās gluži citi apvāršņi nekā no savas pils torņa. Viņa interese par kuģiem vēlāk pārauga ceļojumu alkās, kas nekad viņu nepametīs, ietekmēs viņa likteni un uz laiku laikiem padarīs slavenu.

Jūras vilinājums mājoja viņa pašā dziļākajā būtībā. Tomēr šo kaislību apmierināt viņš varēja, vienīgi pateicoties ar viņa māti Izabellu saistītiem apstākļiem. Viņas tēvs Orknejas grāfs Melīzs Sparre bija miris jau pirms Henrija dzimšanas. Viņas dzīslās ritēja Skotijas karaļa Malkolma II un divu Norvēģijas karaļu — Magnusa I, miruša 1047., un Magnusa II, miruša 1280. gadā, — asinis. Viņai bija piecpadsmit gadu, kad tēvs grāfs Melīzs, gulēdams uz nāves gultas, atsauca pie sevis viņas tēvoci grāfu Roslinu un uzticēja tam nākotnē izdot meiteni pie vīra.

1344. gada 28. maijā mirstošais grāfs pauda savu pēdējo gribu testamentā, kurā, apejot citus savus, kā ari sievas vīriešu kārtas mantiniekus, pasludināja savu meitu Izabellu par vienīgo Orknejas grāfistes mantinieci. Šim dokumentam bija milzīga nozīme Henrija dzīvē, jo pēc mātes nāves viņš varēja pretendēt uz īpašumu, kas aptvēra daudzas salas, un tāpēc, protams, bija nepieciešams būvēt floti.

Tajā laikā Eiropā trakoja mēra epidēmija vai, kā to dēvēja, «melnā nāve». No 1348. līdz 1350. gadam, t. i., trīs gadu laikā slimība nopļāva gandrīz pusi Anglijas un gandrīz trešo daļu Skotijas iedzīvotāju. Saprotams, slikto sanitāro apstākļu dēļ «melnā nāve» ķēra galvenokārt vienkāršo tautu, nevis bagātniekus. Tomēr šausmas tā iedvesa visiem. Ik dienas Sv. Mateja katedrālē cilvēki vērsās pie Dieva ar lūgšanām palīdzēt Tomēr daudz lielākas cerības viņi lika uz lūgšanām pie Sv. Katrīnas avota. Šis, kā tika uzskatīts, dziednieciskais avots atradās četras jūdzes uz ziemeļiem no Roslinas. Tur urdzēja mazuta strūkliņa, kas, kā ļaudis ticēja, radās no Sv. Katrīnas pīšļiem. Avota neizsīkstamība bija pierādījums, ka tam piemīt pārdabisks spēks. Daudzi ticēja, ka no avota plūstošais mazuts glābs no «melnās nāves». Pēc

daudziem gadiem izcēlies Ziemeļamerikas kontinentā, Henrijs uzzinās, ka netālu no tās vietas izplūst līdzīga strūklaka, un uztvers to kā savas svētās aizgādnes labvēlī​bas zīmi tam, ko viņš dara.

Skotija cieta ne tikai no mēra epidēmijas. Nācās maksāt meslus Anglijas karalim, kas bija uzveicis Skotijas karali Deividu II. Nodokļi kā smags slogs gūlās uz skolu muižnieku pleciem, kuri jau tā ar grūtībām savilka kopā galus mēra dēļ, kas bija aizrāvis daudzus viņu padotos. Pirmais maksājums bija noteikts 1358. gada 25. jūnijā.

Dažas nedēļas pirms tam Henrija tēvs kopā ar vairākiem bruņiniekiem devās uz Prūsiju, lai kā algotņi piedalītos krusta gājienā pret pagāniem. Krustneši no visas Eiropas lasījās kopā teitoņu kņazistes, lai no turienes dotos uz austrumiem. Citas iespējas nopelnīt naudu nodevām toreiz nebija. Henrijam tolaik bija tikai trīspadsmit gadu. Drīz pili sasniedza vēsts par Sera Viljama nāvi. Negaidot zēna pleciem uzvēlās atbildības nasta, ko izturēt bija pa spēkam vienīgi pieaugušam vīram. Viņš kļuva par Roslinas valdnieku tad, kad, šķita, liktenis vismazāk bija labvēlīgs viņa ģimenei. Viņam, protams, bija vajadzīgs tēvoča padoms. Henrijam pimita spēja uzklausīt cita viedokli, tomēr visvairāk viņš paļāvās uz savu saprātu un sirdsbalsi. Viņam bija nepiecie-, šams pieradināt sevi pie stingras disciplīnas, lai varētu to prasīt no saviem palīgiem un vasaļiem. Taču viņš bija pietiekami pieaudzis, lai zinātu, kur smelties, nepieciešamos dvēseles spēkus. Grūtos brīžos viņš meklēja palīdzību pie Sv. Katrīnas avota. Avots viņam simbolizēja kādas augstākas varas labvēlības izpausmi, kura bija lēmusi Henrijam neparastu likteni.

Mēs pārāk sīki nestāstīsim, kā Henrijs kļuva par Ork- nejas grāfu. Pēc tēvoča testamenta uz ziemeļiem no Skotijas esošās Orkneju salas pienācās viņa mātei, apejot daudzus vīriešu kārtas mantiniekus. Saskaņā ar šo testamentu Henrijs pēc mātes nāves kļuva par likumīgu mantinieku, tomēr viņa tiesības uz Orkneju salām vajadzēja apstiprināt Norvēģijas karalim, jo salas piederēja Norvēģijas karaļnamam. Un pretendentu, kas apstrīdēja viņa tiesības, nebija mazums. Orkneju salas bija vienīgā grāfiste, kas ietilpa Norvēģijā, tāpēc par Orknejas grāfa titulu augstāks bija vienīgi prinča tituls. Kad Henrijs vēl bija bērns, uzņēmīgais zviedru aristokrāts Erngisls Sunesons apprecēja Henrija vectēva grāfa Meliza jaunāko meitu Agnetu, pasludinādams sevi par likumīgu mantinieku. Vēl nesaņēmis no Norvēģijas karaļa grāfa titulu, viņš apmetās Orkneju salās, patvaļīgi ieņemdams gubernatora posteni. Drīz vien viņš no karaļa saņēma grāfa titulu. Likās — Orknejas uz visiem laikiem būs Henrijam zudušas. Taču Sunesons ļāva sevi ievilkt politiskās intrigās, atbalstīdams zviedru karaļa tīkojumus pēc šīm salām. Rezultātā Norvēģijas karalis atņēma viņam Orknejas grāfa titulu un pašu padzina. Ceļš uz Orknejām Henrijam atkal bija vaļā. Tad spēlē iesaistījās viņa brālēns, grāfa Melīza vecākās meitas dēls. Henrijs varēja uzvarēt, vienīgi pierādot Norvēģijas karalim, ka ir pats cienīgākais pretendents. Par izšķirošo viņa karjerā vajadzēja kļūt viņa izglītībai, drosmei un godīgumam. Henrijs cītīgi studēja visu, kas attiecās uz Orkneju salām: to vēsturi, ģeogrāfiju, Skandināvijas karalistu politiku 1111 valodas. Viņš meklēja izdevību apmeklēt Skandināviju. Tāda gadījās 1362. gadā, kad viņam palika astoņpadsmit gadu. Brauciens bija saistīts ar Norvēģijas karaļa Hokona IV, kurš kļuva arī par Zviedrijas karali, kāzām ar Dānijas karaļa Valdemāra meitu. Kāzās ieradās visi Skan​dināvijas ievērojamākie cilvēki. Henrijs pārstāvēja Skotiju.

Radinieki un Henrijam tuvas personas aizlika par viņu labu vārdu karaļiem. Ne tāpēc, lai tiktu atzītas Henrija tiesības uz salām: šīs tiesības monarhi bija atzinuši jau agrāk, tās nebija apstrīdamas, jo pamatojās uz vectēvā testamentu. Tas notika grāfa titula dēļ, kas ļautu viņam pārvaldīt salas. Tomēr Norvēģijas karalis šādu lēmumu nepieņēma. Henrija cīņa ar brālēnu grāfa titula dēļ turpinājās vairāk nekā desmit gadu: te viena, te otra puse bija ļoti tuvu mērķim. Beidzot 1376. gadā karalis Hokons padarīja Henriju Senklēru par Orknejas grāfu. Bruņinieka tituls viņam bija piešķirts jau agrāk. Pa šiem gadiem Henrija dzīvē daudz kas bija noticis. Viņš apprecējās aiz mīlestības, nevis dinastijas apsvērumu dēļ, kā toreiz bija pieņemts. Spriežot pēc visa, laulība bija laimīga. Tā dāvāja Henrijam trīs dēlus un trīs meitas.

Gandrīz desmit gadus Henrijs piedalījās Skotijas parlamenta darbā un guva lielu politisko pieredzi. Viņš pilnībā izstudēja situāciju Orkneju salās. īsi sakot, brīdī, kad tika apstiprināts grāfa tituls un faktiski

neierobežota vara pār salām Henrijam Sinkleram, kā mēs viņu turpmāk sauksim, jo tas vairāk atbilst mūsdienu rakstībai, viņš bija pieredzējis politiķis un lielas ģimenes galva. Henrija Sinklera statuss salās maz atšķīrās no karaļa statusa.

ORKNEJAS GRĀFS Kopš Henrija tēvoča grāfa Meliza nāves Orkneju salās nebija bijis neviena jēdzīga valdnieka.

Rezultātā tur zēla nelikumības. Karaļa sūtņi, Orknejas bīskaps, vietējie varas vīri un zvejnieki — visi ķildojās savā starpā. Izšķirdamies par labu Henrijam, Norvēģijas karalis uzskatīja, ka viņš būs stingrs valdnieks, taču lajā pašā laikā ari lojāls attiecībā pret Norvēģijas karaļnamu. Viņa izvēle izrādījās pareiza. Henrijam piemita vīrišķība, saprāts un prasme valdīt pār cilvēkiem. Viņam palika 33 gadi. Viņš bija gatavs uz ilgiem gadiem šķirties no komforta, kāds viņam bija visapkārt Ros- linā, un visiem priekiem, ar kādiem bija pilna skotu muižnieku dzīve, pat no medībām savas dzimtenes biezajos mežos.

Te, salu klajumā, medības, protams, nebija ne tuvu tādas.

Henrijs ātri iemantoja salinieku cieņu ar savu noteiktību, taisnīgumu, izšķirot strīdus un izskatot sūdzības, un pietāti pret vietējām paražām. Kā Orknejas grāfam viņam vajadzēja būt padevīgam Norvēģijas karalim, bet kā baronam Ros- linam — Skotijas karalim. Viņš prata rast zelta vidusceļu.

Stājoties amatā, sers Henrijs uzņēmās daudzas saistības. Minēsim tikai svarīgākās. Viņš apņēmās nepieciešamības gadījumā palīdzēt Norvēģijas karalim ar simt bruņotiem vīriem, aizsargāt salas visiem iespējamiem līdzekļiem, palīdzēt Norvēģijai karos, ievērot salu iedzīvotāju tiesības, viņš nevarēja salas atstāt mantojumā bez Norvēģijas karaļa piekrišanas. Visā pārējā viņš ne no viena nebija atkarīgs. Henrijs bija sajūsmināts, kad pirmoreiz apceļoja savus īpašu​mus kā Orknejas grāfs.

Salas bija neskaitāmu līču, šaurumu un limānu izrobotas. Tās stiepās 170 jūdzes no ziemeļiem uz dienvidiem un 35 — no austrumiem uz rietumiem, aizņemdamas (kopā ar Šet- lendu salām, kas atradās vairāk uz ziemeļiem) ap seši tūkstoši kvadrātjūdžu. Kad Henrijs uzkāpa Orkneju galvenās salas Pomonas augstajā rietumu nogāzē, viņa acīm pavērās varenā mežonīgās piekrastes ainava, torņiem līdzīgās klintis, jūras viļņu apskalotie zemesragi. Tas bija neparasts skats! Kaut arī augu valsts salās bija trūcīga, tomēr zeme šeit bija lekna. Pļavu sulīgajā zālē ganījās govis un aitas. Me- žiņos, kur auga virši, mita brieži un zaķi. Mcžapīles, zosis, tārtiņi, kaitalas un prīkšķes salā veidoja bagātīgu putnu valstību. Jūra bija pilna zivju, ko no Orknejām veda uz Eiropu, un tas cēla zvejnieku labklājību. Henrijs sāka enerģiski cīnīties ar karaļa likumu neievērotājiem, pirātiem, viltus nodokļu vācējiem, kontrabandistiem. Viņš atjaunoja tiesu varu, apkaroja patvaļu.

Tomēr, lai viņš justos kā īsts salu valdnieks, bija vajadzīga nocietināta pils, kur drošībā varētu dzīvot visa viņa ģimene. Mūru aizsargāts cietoksnis, kur būtu vieta gan kājnieku, gan jātnieku pulkiem.

Viņa pilī jābūt tādām pašām ērtībām kā Roslinā. Šeit viņš varētu uzņemt gan ārzemju viesus, gan karaļus.

Taču celt nocietinātu pili bez Norvēģijas karaļa atļaujas nedrīkstēja, bet dabūt atļauju, izrādījās, nav viegli. Nodevis salas Skotijas karaļa pavalstnieka valdījumā, Norvēģijas karalis tomēr izjuta tādu kā nemieru par to tālāko likteni. Henrija varenības pārliecīgajam pieaugumam (pils būtu šīs varenības simbols) vajadzēja darīt monarhu tramīgu. Taču Henrijam izdevās kliedēt karaļa Hokona šaubas par viņa uzticamību. Viņš parakstīja īpašu uzticības manifestu, un viņa parakstu apliecināja paši ievērojamākie Skotijas augstmaņi. Un atļauja celtniecībai tika saņemta.

Pili uzcēla sena norvēģu cietokšņa vietā pakalnā jūras krastā. No skaldītiem akmeņiem būvēta, tā pacēlās kādas 90 pēdas virs jūras līmeņa. Sienas bija tik biezas, ka to iekšienē varēja izvietoties garnizona kazarmas. Divus gadus vēlāk kāds no virsniekiem, kas piedalījās pils aplenkšanā, sacīja: «Dievs ir liecinieks — šīs pils radīšanā piedalījies pats velns: cilvēks neko tādu nespētu veikt» No trim pusēm pili aizsargāja ūdens. Sauszemes pusē to apjoza grāvis, ku​ram pāri veda paceļamais tilts.

Tomēr ar pili vien Henrijam nebūtu pieticis, lai aizsargātu salas un izplatītu savu ietekmi visā Orkneju teritorijā. Bija vajadzīga flote. Tāpēc, pabeidzis pils celtniecību, Henrijs ķērās pie flotes būvēšanas. Šim nolūkam viņam bija vajadzīgi koki, kādu Orkneju salās neatradās. Parasti kuģa galvenajām daļām — ķīlim, priekšgalam, pakaļgala mastiem, takelāžas apaļkokiem — tika lietots ozolkoks. Viegli nomaināmās kuģa detaļas izgatavoja no priedes vai kāda cita koka. Izmantojot ozolkoku, primitīvās tehnoloģijas dēļ ļoti daudz materiāla tika izšķiests velti, un ozoli, kuri jau tā salās bija retums, izzuda pavisam. Henrijam nācās griezties pēc palīdzības pie Skotijas baroniem. Paša Henrija īpašumos Pentlendforestā auga daudz teicamu ozolu un priežu. Rezultātā Henrijs uzbūvēja 13 kuģus: divus bezklāja airu kuģus, vienu lielu klāja karakuģi un desmit klāja buriniekus. Henriju ļoti interesēja pēdējie jaunumi, kas bija saistīti ar flotes piedalīšanos karadarbībā, it sevišķi par lielgabaliem uz kuģa. Viņš bija dzirdējis par venēciešu lielo uzvaru jūras kaujā, kad tieši apbruņotas galeras izglāba Venēciju. 1380. gadā 50 dženoviešu galeras ar mortīrām uz klāja aplenca pilsētu. Venēcieši veltīgi mēģināja pārraut blokādi, bet lielākā daļa viņu kuģu kapteiņa Karlo Dzeno vadībā atradās tālu austrumos — Vidusjūrā. Pie Karlo aizsūtīja vēstnešus ar ziņu, taču atbildi nesagaidīja. Venēcijas senatori krita izmisumā un bija jau gatavi jaunā, 1381. gada sākumā atdot pilsētu. Bet tad notika bezmaz vai brīnums. Tieši tajā dienā, 1. janvāri, parādījās Karlo Dzeno kuģi: apbruņoti ar lielgabaliem, tie uzbruka dženoviešiem, aplenca viņus un piespieda padoties. Dženova ilgi nejaudāja attapties no tāda trieciena. Karlo Dzeno saņēma admirāļa titulu, viņu sāka dēvēt — Karlo Lauva, tāpēc ka balkonus un kāpnes viņa pilī greznoja lauvu skulptūras.

Dižā varoņa slava aplidoja visu Eiropu.

Henrijs Sinklers gribēja iemācīties lietot lielgabalus uz kuģa, kā to bija darījis Karlo Lauva.

Galvenās grūtības saistījās ar lielgabala atgrūšanās radītajām sekām. Atsitienā lielgabals sagrāva visu savā ceļā. Ja lielgabalu piestiprināja pie kuģa klāja, lai izšautu vajadzīgajā virzienā, kuģis bija ātri jāmanevrē, kas faktiski nebija izdarāms. Ar saviem spēkiem Henrijs nespēja atrisināt šo problēmu.

Taču, lai kā arī būtu, grāfam Henrijam radās gluži laba flote, kas ne tikai varēja aizsargāt Orknejas pret ienaid​nieka uzbrukumiem, bet arī paplašināt Norvēģijas īpašu​mus.

ŠETLENDAS SALAS UN GRENLANDE. NEJAUŠĀ TIKŠANĀS Grāfu Henriju māca šaubas un drūmas priekšnojautas, iekams viņš izšķīrās par Šetlendas salu iekarošanu. Vispirms viņam bija jācīnās ar Šetlendas zvejniekiem. Sauszemes kaujām viņam bija tikai daži simti kareivju, turpretī Šetlendas arhipelāga galveno salu apdzīvoja gandrīz 200 tūkstoši cilvēku, un šetlendieši varēja likt viņam pretī divu tūkstošu vīru karaspēku. Henrijs savāca visas savas rezerves. Ja tikai viņš būtu zinājis, kā ar saviem lielgabaliem rīkojās Venēcijas jūrnieki! Tad viņš varētu kontrolēt visu piekrasti.

Acīmredzot Henrijs atstāja Orknejas 1390. gada maija beigās vai jūnija sākumā. Vispirms viņš izcēlās Fēra salā, kas atradās pusceļā starp Orknejām un īstajām Šetlendas salām (formāli šī sala ari ietilpa arhipelāgā). Tur viņš apstājās, gaidīdams ceļavēju. Netālu no šīs salas norisinājās notikums, kam bija milzīga nozīme Henrija liktenī. Par Fēra salu jūrnieki runāja kā par nelāga vietu daudzo rifu, sēkļu un gandrīz nemitīgo vētru dēļ pie tās krastiem. Likās, ka visa citās Atlantijas un Ziemeļu Ledus okeāna vietās uzkrātā enerģija izlaužas uz āru šeit. Klinšainā trīsarpus jūdžu garā un pusjūdzi šaurā sala bijusi daudzu jūrnieku traģēdiju lie​ciniece. Tieši šeit gadsimtu vēlāk aizgāja bojā spāņu ar​mādas flagmaņkuģis.

Veiksmīgi izcēlies krastā, Henrijs sarunājās ar vietējiem iedzīvotājiem. Tajā brīdī viņi ieraudzīja, kā milzīgs vilnis izmet krastā lielu klāja kuģi. Grāfa jūrnieki steidzās palīgā slīkstošajiem jūrniekiem.

Izglābtie bija melnīgsnēji un mazāki augumā nekā skandināvi. Viņi sarunājās skotiem nesaprotamā valodā.

Piegājis pie avarējušā kuģa kapteiņa, Henrijs vaicāja valodā, kuru tolaik saprata ikviens izglītots cilvēks — latīniski: «No kurienes esat?» Sekoja atbilde: «No Itālijas.» — «No kuras pilsētas?» — «No

Venēcijas.» Henrijs pieklājīgi apvaicājās pēc kapteiņa vārda. «Nikolo,» tas atbildēja, «Ni- kolo Dzeno.»

Tas bija slavenā Karlo Dzeno brālis!

Tā 1390. gadā notika dramatiska divu lielisku cilvēku tikšanās no dažādām Eiropas malām. Bija noticis tas, par ko Henrijs varēja tikai sapņot. Varoņa jūrnieka brālis! Viņš droši vien zina visus jūras kaujas noslēpumus. Viņam jāzina, kā ierīkoti tolaiku labākie mortīri, kā tic piestiprināti pie kuģa.

Nikolo Dzeno pastāstīja Henrijam, ka nokļuvis te, vienīgi pateicoties savai ceļojumu kaislībai. Viņš kuģojis Anglijas virzienā, bet vētra izmetusi viņu šajā salā. Henrijs piedāvāja kapteinim un viņa komandai iekļauties viņa flotē. Priekšlikums tika pieņemts. Henrija cerības attaisnojās. Kapteinis Nikolo pilnīgi pārzināja mortīrus, prata rīkoties ar kompasu. Viņš pastāstīja par pašu modernāko lielgabalu uzbūvi, deva padomu, kā samazināt atgrūšanās spēku. Ar kapteiņa Nikolo vīriem un, iespējams, arī lielgabalu, ko izglāba no avarējušā kuģa, sers Henrijs devās uz Šetlendas salām.

No tā brīža par visiem notikumiem Henrija Sinklera ekspedīcijā stāstīts Nikolo brālim Karlo uz Venēciju regulāri sūtītajās vēstulēs, tajās pašās vēstulēs, kuras pēc simtiem gadu pirmā Nikolo pēctecis Nikolo Dzeno jaunākais saplēsa d riskās.

Gandrīz. nesastapis pretestību, grāfs Henrijs izcēlās Šetlendas arhipelāga galvenās salas rietumu piekrastē un kopā ar kājnieku pulku devās dziļāk salā, pa to laiku flote, Nikolo vadīta un pieredzējušu itāļu jūrnieku papildināta, turpināja virzīties uz ziemeļiem, iekarojot aizvien jaunas un jaunas salas.

Henrijs uz sauszemes guva izšķirošo uzvaru pār saliniekiem, kā rezultātā tie kapitulēja un atzina Norvēģijas karaļ- nama varu. Tādējādi ar kopīgiem grāfa Henrija Sinklera un Nikolo Dzeno spēkiem jūrā un uz sauszemes Šetlendas salas samērā ātri tika iekarotas. Uzvara nebūtu nākusi tik satriecoši ātri, nebijis itāliešu stūrmaņu prasmes. Sinjors Nikolo, ko Henrijs iecēla bruņinieku kārtā un padarīja par savas flotes admirāli, kopā ar savu brāli Antonio palika Šetlendas salās, bet Henrijs atgriezās Orknejās.

Antonio Dzeno rakstīja Karlo uz Venēciju, ka Nikolo nākamajā gadā gatavojas ceļot uz Grenlandi, kas formāli pieder Norvēģijai, taču gandrīz nekādi sakari abu starpā nav uzturēti — viens vienīgs norvēģu tirdzniecības kuģis reizi gadā piestājis tās krastā. Toties veiksmīgi ar Grenlandi tirgojās angļi un hanzieši.

Sinjors Nikolo 1394.gada vasarā aprīkoja trīs nelielus burukuģus un devās uz ziemeļiem, uz Grenlandi.

Savā Henrijam sūtītajā pārskatā viņš ziņoja, ka atradis tur baznīcu un klosteri, turklāt nepiemirsdams piebilst, ka tos apsildot ar ūdeni no karstajiem avotiem. Viņš sīki aprakstījis eskimosu laivas. Lai gan Nikolo ziņojums tieši neattiecas uz stāstu par grāfu Henriju Sinkleru, tas tomēr izraisa vēsturnieku interesi. Antonio Dzeno uzzīmējis jūras karti, kurā attēlota Grenlande ar diezgan precīzām krasta aprisēm.

Iespējams, ka, zīmējot šo karti, Antonio izmantojis ari citas toreiz jau eksistējošas kartes. Karlo adresētajā vēstulē Antonio dara zināmu, ka Nikolo nav izturējis bargo Grenlandes klimatu, stipri saaukstējies un atceļā uz Šetlendas salām miris (visticamāk — 1395. gadā). Viņam toreiz bija 60 gadu.

Antonio bija divdesmit gadus jaunāks par brāli.

Ar šo laiku saistās sera Henrija plāni rīkot ekspedīciju, lai sameklētu jaunas zemes uz rietumiem no Grenlandes, par kurām bieži tika stāstījuši zvejnieki.

ZVEJNIEKA STĀSTS Visiem zināms, ka zvejnieku stāsti ir pilni pārspīlējumu, tāpēc universitāšu profesori, protams, nepievērsa tiem uzmanību. No otras puses, droši var sacīt, ka, iekams XV gadsimtā tika izgudrota grāmatu iespiešana, tieši zvejnieki bija tie, kuri atklāja jaunas zemes, redzēja salas un piekrastes, par kuru esamību zinātnieki ģeogrāfi pat nenojauta.

Henrijs Sinklers nebija zinātnieks sholastiķis. Viņam varbūt vairāk kā jebkuram citam tālaika valdniekam bija kontakti ar jūrniekiem un zvejniekiem. Tāpēc stāstu par kāda zvejnieka ilgo prombūtni un atgriešanos mājās Setlendas salās tikai ceturtdaļgadsimtu pēc pazušanas viņš neatstāja bez ievērības un

ļoti ieinteresējās. Viņš ticēja zvejnieka stāstiem, zināja, ka tas nemelos savam valdniekam. Lūk, kā vēstulē brālim Karlo šo stāstu aprakstīja Antonio: «Pirms 26 gadiem četri zvejas kuģi izgāja jūrā; viesuļvētras pārsteigti, tie daudzas dienas bija jūras gūstekņi. Beidzot viņi ieraudzīja salu, kuru dēvēja par Estotilendu. Tā atradās ap tūkstoš jūdžu uz rietumiem no Frizlandes. Viens kuģis ticis sadauzīts, un seši zvejnieki nokļuvuši salinieku gūstā. Viņi aizvesti uz diezgan skaistu pilsētu un stādīti priekšā valdniekam. Neviens neesot sapratis zvejnieku valodu. Beidzot salinieku vidū atradies cilvēks, kurš pratis latīņu valodu, un ar viņa palīdzību gūstekņi tikuši nopratināti: viņiem likts apsolīt, ka viņi neatstās salu piecus gadus. Viens no zvejniekiem apmeklējis dažādas salas vietas. Viņš stāstījis, ka tā bijusi ļoti bagāta zeme. Tā esot nedaudz mazāka par Islandi, taču zeme tur esot auglīgāka. Salas vidū paceļoties kalns, kura pakājē sākoties divas upes, kas apgādājot ar ūdeni visu valsti. Tās iedzīvotāji protot rakstīt.

Tajā valstī esot daudz metālu, it īpaši zelta. Iedzīvotāji tirgojoties ar Grenlandi, pērkot tur zvērādas, sēru un darvu. Tur ir daudz mežu, tātad ari kuģu. Iedzīvotāji bieži ejot jūrā, taču viņiem neesot magnētu un viņi neprotot noteikt virzienu pēc kompasa.»

Pēc aprakstiem spriežot, šī sala, visdrīzāk, bijusi Ņū- faundlenda, lai gan tā ir nedaudz lielāka un nevis mazāka par Islandi, kuras platība ir 396 688 kvadrātjūdzes, tur ir vairāk nekā 2000 pēdu augsti kalni; Orkneju zvejnieki viegli varēja tos saskatīt no piekrastes. Estotilendas kontūras Dzeno kartē ļoti atgādina Ņūfaundlendas austrumu da​ļas aprises. Taču atgriezīsimies pie zvejnieka stāsta.

«Pret gūstā nokļuvušajiem zvejniekiem izturējās labi, pat aprīkoja 12 kuģus un aizsūtīja izpētīt uz dienvidiem esošo zemi, ko viņi sauca Drogio, taču ceļojums vētras dēļ beidzās traģiski. Zvejniekus izskaloja krastā zemē, kur dzīvoja mežoņi, kanibāli, kuri apēda lielāko daļu zvejnieku.» Izdzīvojušais zvejnieks ar šausmām stāstīja, kā viņa biedri tikuši izcepti un apēsti. Viņu, bez šaubām, gaidīja tāds pats liktenis. Taču kaut kas uz viņa kuģa piesaistīja mežoņu uzmanību. Piesardzīgi, ar jaušamām bailēm indiāņi aplūkoja šo priekšmetu. Neviens no viņiem nesaprata, kā tas lietojams. Viņi atveduši zvejnieku un likuši, lai tas izskaidro. Izrādījies, ka tas ir liels tīkls zivju zvejai. Tagad tādus tīklus var apskatīt Stokholmas Etnogrāfiskajā muzejā. Tā garums — 60 jardu, platums— 15 jardu. Indiāņi zivju ķeršanai lietojuši žebērkli, kā arī āķus un makšķerauklu. Tikls izglābis zvejnieka dzīvību, un indiāņu ciltis pat karojušas savā starpā par tiesībām to lietot Trīspadsmit gadus zvejnieks nodzīvojis šajā zemē. Tad viņam izdevies izbēgt. Pēc daudziem piedzīvojumiem viņš atgriezies dzimtenē, Frīz- landē. Stāstot par pārdzīvoto, viņš teicis: «Tā ir milzīga zeme — tā ir Jaunā pasaule.» Tā pirmo reizi tikuši izrunāti šie nozīmīgie vārdi.

CEĻOJUMS UZ JAUNĀM ZEMĒM Mesers Antonio rakstīja, ka princim ir nodoms sūtīt viņu uz rietumiem, uz to zemi, par kuru stāstījis zvejnieks. Zvejnieks atklājis šo zemi, bet ideju par ceļojumu pāri okeānam pirmo reizi izteicis Henrijs Sinklers.

Mēs bez grūtībām varam noprast Henrija domu gājienu. Zvejnieks bija stāstījis par mežiem milzu platībās, kur iezemieši medī, viņš teicis, ka tā ir Jaunā pasaule— ļoti liela un auglīga. Iekarojot šādu zemi, būtu atrisināta Orkneju un Sedendas salu pārapdzīvotības problēma. Kopš «melnās nāves» epidēmijas bija pagājuši piecdesmit gadi. Iedzīvotāju skaits bija tiktāl pieaudzis, ka drīz vien salas nespētu nodrošināt tos ar pārtiku. Taču ne tikai lielie plašumi vilināja Henriju. Vārdi par mežu, kas varētu dot materiālu flotei, neizgāja viņam no prāta. Uzbūvējis jaunus kuģus, viņš kļūtu par neierobežotu jūras valdnieku.

Tāpēc pēc neilgas svārstīšanās viņš nolēma pats vadīt ekspedīciju. Turklāt viņa stāvoklis salā bija drošs, un viņš bez bailēm varēja atstāt grāfisti uz veselu gadu. Viņš lieliski apzinājās okeāna ekspedīcijas grūtības un briesmas. Atstāt māju un uz ilgu laiku atteikties no komforta — tas bija drosmīga cilvēka lēmums. Viņš bija radīts piedzīvojumiem. Henrijā modās alkas izzināt pasauli.

Viņa kuģiem vajadzēja pārvarēt atklātā okeāna plašumus. Viņa jūrnieki un Antonio zināja, kā nosakāmi platuma grādi. Viņi to noteica pēc margapmaļa ēnas pusdienlaikā ar precizitāti līdz vienam diviem grādiem. Ar astrolabu viņi tikpat precīzi varēja izmērīt Saules augstumu virs horizonta. Henrija kuģi devās ceļā, ieturēdami kursu uz rietumiem, cerībā vispirms sasniegt Estotilendas salu (tagad Ņūfaundlendu), kura stiepjas piecu grādu garumā.

Antonio Dzeno rīcībā bija kompass, taču tā rādījumi šajā magnētiskās anomālijas rajonā bija diezgan neprecīzi. Attālumu līdz salai viņi zināja tikai aptuveni, taču putnu parādīšanās ziņotu viņiem par zemes tuvumu. Lūk, kā Anto​nio aprakstījis ceļojuma sākumu: «Gatavošanās ceļojumam uz Rstotilendu mums sākās neveiksmīgi: trīs dienas pirms došanās ceļā nomira zvejnieks, kuram bija mūs jāpavada. Tomēr princis neatlika braucienu. Kuģojot uz rietumiem, mēs pabraucām garām dažām Frīz- landes salām un sasniedzām Setlendas arhipelāga galvenās salas rietumu zemesragu. Tas saucās Ledus rags. Tur stāvējām trīs diennaktis, nodrošinādamies ar pārtiku un ūdeni.

Turpinot ceļu, mēs pirmajā aprīlī izgājām atklātā jūrā, jo, par laimi, pūta ceļavējš. Taču drīz vien iekļuvām vētrā, kas ilga astoņas diennaktis, un mūsu kuģi pazaudēja cits citu no redzesloka. Beidzot vētra pierima, mēs savācām kuģus vienkopus un, izmantojot ceļavēju, virzījāmies tālāk, līdz rietumos pamanījām zemi. Mēs iepeldējām ērtā un mierīgā ostā, kur ieraudzījām daudz apbruņotu cilvēku, gatavu aizsargāt salu. Princis darīja zināmus mūsu miermīlīgos nolūkus, un salinieki atsūtīja mums desmit cilvēkus, kuri runāja dažādās valodās, taču nevienu no tām mēs nesapratām. Beidzot atradās viens, kas teicās esam no Islandes. Princis uzsāka ar viņu sarunu, kurā noskaidrojās, ka sala nosaukta par Ikariju valdnieku vārdā, kuri visi nesuši vārdu Ikars, jo tā saukts pirmais karalis — īru karaļa Dedala dēls.»

Tas, protams, bija tāds pats mīts kā tas, ka Londonu dibinājis Trojas Ainejs. Acīmredzot šī sala, ko vietējie ie​dzīvotāji dēvēja par Ikariju, bija tā pati zvejnieka pieminētā Estotilenda.

Tālāk vēstulē Antonio stāsta, ka salinieki pieprasījuši, lai princis nejaucas viņu iekšējās lietās un neaizkavējas uz salas. Tajā pašā laikā viņi lūguši atstāt uz salas kādu no komandas locekļiem, lai tas iemācītu viņiem savas zemes valodu un paražas, kā to jau darījuši desmit cilvēki no desmit valstīm, kas nokļuvuši salā. Taču Henrijs neko neesot atbildējis uz viņu lūgumu un nolēmis, kolīdz būs papildināti pārtikas un ūdens krājumi, tūdaļ doties projām, jo vairāk tāpēc, ka salinieki pēkšņi sākuši izrādīt agresivitāti.

Kuģi no jauna uzņēmuši kursu uz rietumiem. Pēc desmit dienām atkal parādījusies zeme. Lūk, kā šo notikumu apraksta Antonio: «Tā kā mēs nezinājām, kas tā par zemi, bet jūra bija stipri nemierīga, mēs neriskējām piebraukt tai pārāk tuvu. Taču, paldies Dievam, vēji pierima un iestājās dziļš klusums. Vairāki jūrnieki peldus devās uz krastu. Izkāpuši malā, viņi sāka pētīt apkārtni. Drīz viņi atgriezās, priecīgi pavēstīdami, ka blakus ir lieliska osta un pati zeme viņiem ļoti patikusi. Izcēlušies laivās jaunajā ostā, mēs tālumā ieraudzījām augstu kalnu, virs kura vijās dūmi. Tas mums viesa cerības, ka zeme ir apdzīvota. Princis tūdaļ sūtīja 100 kareivjus salas iekšienē, lai tie izpētītu šo zemi un zi​ņotu, kas to apdzīvo.»

Diez vai Henrijs būtu sūtījis dziļāk salā vairāk nekā pusi savu viru. Tāpēc var secināt, ka ekspedīcijā pieda​lījušies ne mazāk kā divsimt cilvēku.

«Mēs sagādājām kurināmo un ūdeni, sazvejojām daudz zivju. Te bija daudz putnu olu, un mūsu izbadējušies cilvēki saēdās pilnus vēderus. Kamēr bijām tur noenkurojušies, pienāca jūnijs, un, tā kā neviens nerādījās, mēs nospriedām, ka jaunā vieta ir neapdzīvota. Ostu mēs nosaucām par Trinu, bet zemesragu — par Trinas zemesragu.»

Izcēlies krastā, grāfs Henrijs, bez šaubām, formāli pievienoja šīs zemes savai grāfistei. Interesanti, ka tagadējā Kanādas province reiz bijusi Orknejas grāfistes likumīgais īpašums.

«Pēc astoņām dienām atgriezās mūsu simt kareivji. Viņi ziņoja, ka šķērsojuši salu un aizkļuvuši līdz kalnam, virs kura bija redzami dūmi. Viņi stāstīja, ka dūmu izcelsme ir dabiska — tos radot liela uguns kalna galā. Viņi uzgājuši arī avotu, no kura tecējis biezs, tumšs šķidrums, kas atgā​dinājis darvu. Sajā zemē

dzīvojot pusmežonīgi ļaudis, kas mītot alās. Viņi esot maza auguma un bailīgi. Kareivji redzējuši arī ļoti lielu upi un skaistu, drošu ostu.»

Izdzirdējis par avotu, Henrijs uzreiz atcerējās līdzīgu avotu savas Roslinas tuvumā — Svētās Katrīnas avotu, no kura iztecēja melns šķidrums. Viņš uztvēra šo ziņu kā labvēlības zīmi savam ceļojumam, ko viņam sūta svētā. Ari šeit, šajā svešajā zemē, viņa to sargā. Protams, viņš karsti vēlējās ieraudzīt avotu, gribēja tūdaļ sākt celt apmetni. Taču daudzi no viņa vīriem paziņoja, ka gribot mājās, jo, ja vēl nedaudz šeit uzkavēšoties, tad nepagūšot līdz ziemai atgriezties mājās. Tāpēc Henrijs atstāja sev tikai brīvprātīgos un laivas, bet pārējos kuģos Antonio vadībā aizsūtīja mājās. Airu laivas bija valzivju medību laivu lielumā, un jūras- braucienu laikā tās parasti turēja uz kuģa klāja. Henrija lē​mums atstāt tikai airu laivas liecina par viņa nodomu rūpīgi izpētīt jaunās zemes krasta līniju. Acīmredzot viņš gribēja no bagātīgajiem Jaunās pasaules kokmateriālu krājumiem uzbūvēt kuģi, lai tajā atgrieztos mājās, kā to iepriekš bija izdarījis zvejnieks. Protams, viņš paturēja sev pietiekami buru audekla, kā ari troses, auklas, kniedes, galdnieka instrumentus. Antonio raksta, ka viņš pats atstājis šo zemi ar lielu nožēlu.

Viegli aprēķināt, ka Henrija Sinklera kuģi no Šetlendas salam līdz Ņūfaundlendas krastiem kuģojuši aptuveni 37 diennaktis, nobraucot 1855 jūdzes. Tas ir pirmais pirmsko- lumba laika kuģojums, par kuru saglabājušās drošas raks​tiskas liecības.

KAS TĀ ĪSTI BIJA? Sinjora Nikolo Dzeno sastādītos Grenlandes austrumu piekrastes aprakstus apstiprinājuši ģeoloģijas un arheoloģijas dati. Bet ko zinātne saka par ziņām, ko par transatlantijas ceļojumu sniedzis Antonio Dzeno?

Antonio Dzeno vēsti, ka prinča Henrija kuģiem, lai apbrauktu lielās salas austrumu daļu, vajadzējis dažas dienas. Tātad runa var būt vienīgi par Ņūfaundlendu. Zvejnieki saukuši to par Estotilendu, bet Dzeno kartē Estotilenda attiecībā pret Grenlandi ieņem tādu stāvokli kā mūsdienu kartēs Ņūfaundlenda.

Mesers Antonio raksta, ka, pametuši šo salu, viņi devušies uz rietumiem un kuģojuši tikmēr, līdz atdūrušies pret krastu. Vai tas tiešām bijis Ziemeļamerikas kontinents? Vai šajā kontinentā bija redzams kalns ar dūmiem virs tā un tecējis avots ar tumšu šķidrumu? Ja tā, tad kur tieši?

Ne tikai ģeogrāfija un etnogrāfija liecina par to, ka Orknejs izcēlies krastā Ziemeļamerikā. To apliecina ari ģeoloģija.

Taču sāksim ar ģeogrāfiju.

Dažs labs izsaka minējumu, ka tā varētu būt bijusi Gren- lande. Taču Grenlandē nav tādu mežu. Tur nav ari auglīgas zemes un lielu upju, un nav ari tā jaukā, neaprakstāmā aromāta, kādu pieminējis Antonio. Šo zemi kareivji varēja šķērsot pilnībā, kas Grenlandē nebūtu iespējams necaurejamo sniega lauku dēļ.

Antonio nebūtu varējis lietot izteicienu «jauna zeme», ja būtu domājis Grenlandi. Atgādināsim, ka tā jau sen bija pazīstama. Tā nevar būt ari Ņūfaundlenda, tāpēc ka tie jūrnieki, kurus princis Henrijs bija paņēmis par pavadoņiem, nesen bija atgriezušies no Estotilendas, tāpēc noteikti būtu pazinuši šo zemi.

Sī sauszeme varēja būt vai nu sala, vai pussala, ko kareivji, šķērsojuši no jūras līdz jūrai, noturējuši par salu. Atgriezies mājās, mesers Antonio vēstulē brālim Karlo nosauca to par salu. Acīmredzot, Henrijs Sinklers, atgriezies pēc gada, būtu pavēstījis Antonio, ka tā bijusi pussala, taču mēs zinām, ka lielākā daļa Antonio vēstuļu ir gājušas zudumā.

Loģisks būtu pieņēmums, ka simt prinča kareivju, neatraduši indiāņu taku, nogājuši dienā aptuveni piecpadsmit jūdzes. Viņi sasnieguši dūmojošo kalnu pēc trīsarpus dienām un acīmredzot pavadījuši pie tā vienu dienu. Tātad no krastā izcelšanās vietas līdz kalnam ir ap piecdesmit jūdžu. Katrā ziņā ne daudz vairāk par sešdesmit Visas Atlantijas rietumdaļas lielās salas nav tik platas, lai tās šķērsotu četrās dienās. Tātad atliek

tikai pussala vai Jaunskotijas kontinentālā daļa (tagadējā Kanādas province). Vai šī brīnišķīgā zeme, Senā Arkādija, atbilst mūsu hipo​tēzes ģeogrāfiskajiem un ģeoloģiskajiem parametriem?

Mičiganas universitātes ģeologs doktors Viljams Hobss uz šo jautājumu atbild apstiprinoši. Viņš identificē Henrija kareivju aprakstītās vietas ar Stellertonas rajonu. Vismaz tā ir vienīgā vieta Jaunajā pasaulē tūkstoš jūdžu robežās no Atlantijas okeāna, kur vērojamas divas parādības: liela uguns kalna virsotnē un melna, darvai līdzīga šķidruma avots, kas ietek jūrā. Ģeoloģiskā liecība ir neapstrīdama. Neapšaubāmi, abām parādībām — dūmiem kalna virsotnē un daivas avotam — ir kopēja izcelsme. Stellertonas tuvumā (tur, kur tagad ir ogļu šahtas) ir lielas rūdas atradnes. Acīmredzot uguns un dūmi tur radušies un rodas laiku pa laikam ari tagad atsevišķu ogļu slāņu pašaizdegšanās dēļ, iespējams, tur sakrājušos raktuvju gāzu rezultātā. Vēl mūsdienās, aizdedzinot gāzi, kas plūst no lejas caur plaisām ledū, ogļraču sievas ziemā uz šīs uguns silda ūdeni veļas mazgāšanai. Ari tagad mierīgā un skaidrā laikā var redzēt liesmu, ko izraisa raktuvju gāzu pašaizdegšanās un kuras dūmi izplatās virs īstriveras. Darva vai bitumens kūst 90 — 100 grādu temperatūrā (dažādi komponenti nedaudz atšķirīgās temperatūrās). Pazemes ogļu slāņa degšana var izraisīt stipru darvas sakaršanu un izplūšanu zemes virsū — lūk, acīmredzamais melnā avota rašanās iemesls. Darvas izplūšanu var izraisīt augstais gāzes spiediens zemes dzīlēs. Tādas parādības novērojamas samērā reti, taču Bībelē ir pieminētas darvas bedres pie Nāves jūras Sidimas ielejā. Tiek minēti darvas avoti netālu no Babilonas, kur, pēc senatnes cilvēku domām, atskanējusi Dieva balss. Marko Polo ziņoja, ka Baku tuvumā caur augsni sūcoties melns, lipīgs, eļļains šķidrums. Eiropā ir vēl dažas tādas vietas. Pašlaik Stel- lertonas avots ir pilnīgi noklāts ar asfaltu, viss rajons un autobusu pietura saucas — Asfalts. Droši vien ceļa būvē izmantota sacietējusī darva vai bitumens no avota.

Prinča Henrija kareivji stāstīja par alām, kurās itin kā dzīvojot iezemieši. Patiešām — Stellertonas apkaimē tikušas atklātas divas alas. Tās varēja redzēt kareivji, tuvojoties Stel- lertonai no dienvidiem, un noturēt šīs alas par parastiem indiāņu mitekļiem.

Pēc kareivju vārdiem, iezemieši bijuši maza auguma. Tiešām, šā rajona indiāņi ir mazāki par skandināviem. Kareivjiem iezemieši šķituši bailīgi. Mēs atceramies, ka Ņū- faundlendas salinieki bijuši visai kareivīgi.

Tomēr vissvarīgākā bija kareivju uzietā «ļoti labā un drošā osta». Piktu osta ir viena no labākajām Jaunskotijā. Tā ir aizsargāta, tātad droša. Neapšaubāmi, tieši šo ostu atklājuši kareivji pussalas pretējā pusē. Tagad atcerēsimies to ostu, kuru jūrnieki ieraudzījuši tieši pēc izcelšanās krastā. Viņi to nosaukuši par Trinas ostu. Manuprāt, vislabāk An- tonio aprakstam atbilst Geinsboro osta. Pirmkārt, Trinas osta atrodas liela zemesraga tuvumā. Vēstulē ir vārdi «iestiepās tālu jūrā». Tas acīmredzot ir Kusno zemesrags. No jūras ceļotāji ostu nebija pamanījuši; kā mēs atceramies, tad viņi tikai pēc kāda laika atklājuši lielisku ostu, kas viņus ārkārtīgi iepriecinājusi. Un tiešām — Geinsboro osta nav redzama no jūras, jo to aizklāj smilšaina zemes strēle.

Antonio Dzeno rakstīja: «Izvilkuši laivas, mēs tālumā ieraudzījām augstu kalnu, no kura pacēlās dūmi.»

Taisnība: pakāpjoties uzkalnā līdzās ostai, ko dara katrs, kurš grib apskatīt apkārtni, viņi varēja ieraudzīt kalnu ar dūmu strūkliņu virs tā. Acīmredzot viņi pakāpusies Salmona pakalnā nedaudz uz dienvidiem no ostas, kura augstums ir 820 pēdu. No turienes viņi varēja ieraudzīt 920 pēdu augsto kalnu, virs kura, kā viņiem Isķita, vijās dūmu strūkliņa. Šis kalns paceļas starp Salmona pakalnu un Stellertonu, tāpēc dūmi, kas īstenībā cēlās virs Stellertonas, šķita kāpjam no kalna virsotnes. Attālums starp Salmona uzkalnu un Stel​lertonu ir ap 60 jūdžu. Skaidrā dienā dūmi varēja būt labi saredzami.

Par lielu nožēlu, saglabājušos Antonio vēstuļu fragmentos nav norādīts datums, kad notikusi izcelšanās Jaunskotijā. Pētot Geinsboro, autors mēģinājis izprast, kāpēc Henrijs nosaucis ostu Trinas vārdā. Šis vārds atgādina skaitli trīs, un viņš nodomājis, vai tik tas nav saistīts ar salu skaitu līcī, taču tās bijušas divas. Pēkšņi viņš atcerējies, ka kristiešu ceļotājiem bijis paradums viņu atklātās upes, ostas,

zemesragus utt. nosaukt baznīcas kalendāra dienu vārdos. Trina tādā gadījumā varētu būt saīsinājums no vārda «Triniti» — Trīsvienība. Autors atkal ņēmās pārlasīt Antonio vēstules.

Vienā no tām stāvēja rakstīts: «…pienāca jūnijs.» Un turpat tālāk: «Mēs devām ostai Trinas vārdu.»

Acīmredzot jāmeklē sakarība starp jūniju un Trīsvienības (Vasarsvētku) datumu. Visticamāk, ekspedīcija tika veikla tajā gadā, kad Vasarsvētki, kas vienmēr ir svētdienā, bijuši pašā jūnija sākumā. Tajā pašā laikā ir redzams, ka jāmeklē starp 1394. gadu, kad nomira sinjors Nikolo, un 1404. gadu, kad Antonio atgriezās Venēcijā. Pēc diezgan pamatīgas baznīcas kalendāra studēšanas varēja secināt, ka sera Henrija ekspedīcijas izcelšanās krastā notikusi 1396. gada 2. jūnijā, Vasarsvētku svētdienā.

Tādējādi sera Henrija Sinklera ekspedīcijas ierašanās Jaunajā pasaulē datējama tikpat precīzi kā Kristofora Kolumba ierašanās Vestindijas salās.

Par tālāko grāfa Henrija darbību Jaunskotijā mēs vairs pēc vēstulēm nevaram spriest Antonio ar lielāko ekspedīcijas daju devās projām no jaunatklātās zemes un atgriezās Orknejās. Taču no īsas viņa vēstules uz Venēciju izriet ka Henrijs, uzzinājis par visiem jaunās zemes jaukumiem, it īpaši par melno avotu, tiecies pēc iespējas ātrāk doties tālāk. Visticamāk, ka tā viņš arī izdarījis.

Bet vai rakstisku avotu trūkums nozīmē, ka mēs neuzzināsim, kā sers Henrijs pavadījis šo ziemu? Kā redzēsim tālāk, mums ir daudz citu liecību.

INDIĀŅU LEĢENDU VARONIS Jaunskotijas province ir tik liela, ka atrast Henrija ziemošanas pēdas šķila bezcerīgi. Tomēr autors to uzņēmās. Lai gūtu skaidru priekšstatu par mikmaku cilts indiāņiem, ar kuriem Henrijam Sinkleram bija jāsastopas, viņš izlasīja par šo tematu visu pieejamo literatūru. Viss, ko viņš izlasīja par indiāņiem, bija ticis uzrakstīts, iekams doktors Hobss Henrija atklāto zemi bija identificējis ar Jaunskotiju. Tāpēc doktora Hobsa teorija nekādi neietek​mēja šo rakstisko avotu saturu.

Daudzos darbos par mikmaku cilts indiāņiem ir teikts, ka viņu stāstos aizvien figurē kāds izglītots sveštautietis, kas veselu gadu dzīvojis viņu vidū. Pēc tradīcijas tādi stāsti tikuši nodoti no paaudzes paaudzei dziesmu vai svinīgu dziedājumu veidā un tā saglabājušies tautas atmiņā. Lūk, ko par to stāsta E. Oldžers: « Šo stāstu es dzirdēju no kāda večuka, kuru tiku uzskatījis par vecuma marasma pārņemtu. Taču reiz, kad biju izstāstījis viņam dažas indiāņu leģendas, viņa seja pārvērtās, viņš atmeta galvu, aizvēra acis un, iepriekš neko neteicis, sāka dziedāt. Tas bija tik negaidīti, ka es pat nepaguvu pierakstīt un palūdzu viņu atkārtot» Daži indiāņu dziedājumi ir smalki poētiski, un tulkoju​mos to ne vienmēr labi var izjust Beilijs, un daudzi pētnieki ir vienisprātis ar viņu, raksta, ka leģendu varonis neapšaubāmi ir eiropietis, kas dzīvojis indiāņu vidū. Tiesa, viņi uzskata, ka tas noticis jau pēc Kolumba.

Tālākais izklāsts balstīts galvenokārt uz leģendu sakopo​jumu, ko publicējis doktors Rands.

Indiāņi piešķīra varonim mītiskas iezīmes, attēlodami viņu kā varenu milzi. Viņa pārdabisko spēju pazīmes, pie​mēram, prasme sarunāties ar putniem- un zvēriem, savijas ar reālistiskiem sīkumiem. Doktors Klārks raksta: «No 87 doktora Randa apkopotajām leģendām lielākā daļa ir tīri miti, dažās bez mītiskām niansēm ir arī pamācošs raksturs, pārējās ir vēsturisku faktu atspoguļojums ar mītisku elementu piemaisījumu.»

Randa apkopotajās leģendās aprakstīts cilvēks, kas nācis no austrumiem, no aizjūras. Viņš dēvējas par princi; viņa pirmā tikšanās ar indiāņiem notiek Piktu ostā. Var saskaitīt septiņpadsmit sakritības stāstā par leģendāro varoni un notikumā ar Henriju Sinkleru. Divas tr īs sakritības varētu būt nejaušība, taču ne septiņpadsmit! Tāds sakritību skaits ir pietiekams, lai mēs droši varētu leģendāro varoni identificēt ar

seru Henriju.

Leģendā, piemēram, stāstīts, ka princis ir karalis, kas bieži ceļojis pa jūrām. Viņam pieder māja pilsētā uz salas; viņš neizcēlās krastā viens, bet gan kopā ar kareivjiem. Viņš šķērsojis okeānu, pabraucis garām Ņūfaundlendai, pirmo reizi sastapies ar indiāņiem Piktu ostā. Galvenais viņa ierocis — ass zobens, tātad šaujamieroču toreiz vēl nav bijis. Viņam ir trīs meitas. Iespējams, ka cilts virsaitis cerējis kļūt par svešzemnieka znotu, tāpēc viņu interesējušas tikai meitas. Viņam bijis neparasts raksturs. Viņš rūpīgi pētījis Jaunskotiju. Viņš sešus mēnešus gulējis milža vigvamā, kuru saucis par Ziemu. Viņš sabijis pie indiāņiem gadu. Veicis ilgstošu kuģojumu pa jūru vaļu mugurā (indiāņi tā dēvē klāja kuģus). Spēlējis flautu. Viņam bijusi nauda, dzelzs un daudz dažādu preču. Viņš pratis iekurt mazu uguntiņu, kā to dara indiāņi. Vienmēr bijis laipns un devīgs. Tas viss ļoti atgādina seru Henriju. Diez vai vikingi tādi bijuši. Daži uzskata, ka šā varoņa tēlā izpaudušies indiāņu priekšstati par dievību. Protams, dažās poēmās viņš dēvēts par Visuma radītāju, kas sarunājies ar eņģeli un sātanu. Taču tajā pašā laikā viņš kā parasts cilvēks ēd, guļ, dzer, dejo. Indiāņi iemācījuši viņam smēķēt pīpi, tā ka Henrijs Sinklers, iespējams, bijis pirmais eiropietis, kurš smēķējis tabaku. Indiāņu leģendās stāstīts arī par grāfa Hen​rija pārvietošanās maršrutiem valstī.

Indiāņi dēvējuši varoni par Gloskepu, lai gan reizēm devuši viņam arī citus vārdus.

Leģenda stāsta, kā Gloskeps un viņa vīri pakāpusies uzkalnā un skatījušies uz dūmiem, kas cēlušies virs kalna. Kādas sakritības gan vēl vajadzīgas, lai ticētu, ka Gloskeps un grāfs Sinklers ir viena un tā pati persona?

Leģenda vēsta, ka Gloskeps iemācījis indiāņiem sēt la​bību, aust tīklus.

Pēc indiāņu leģendām izsekosim Henrija ceļam valstī. No Piktu viņš indiāņu pavadībā mazā laiviņā aizbraucis līdz Baijevertei un pēc tam devies uz dienvidiem, uz Parsboro, tad kanoe pārcēlies pāri Menas līcim, šķērsojis pussalu un pie Liverpūles nonācis pie okeāna. Uz dienvidiem no Liverpūles atrodas 370 pēdu augsts kalns, no kura viņš vērojis apkārtni. Viņš atgriezies Parsboro, tad gar Menas līča ziemeļu piekrasti devies uz Piktu, kur sapulcējušās indiāņu ciltis un tikuši rīkoti svētki, kuros piedalījies Henrijs.

Ziemu viņš pavadījis netālu no Dora zemesraga. Tā ir lieliska vieta. Dienvidos un rietumos klinšu aizsargāta, 500 pēdu augstumā sera Henrija ziemas mītne acīmredzot izskatījās pēc īsta cietokšņa. Un cik varens skats droši vien pavērās no turienes! Te laikam sāka būvēt kuģi, kurā Henrijs grasījās doties mājup. Kuģis tika būvēts ziemā, kad indiāņi gandrīz nenāca laukā no saviem vigvamiem. Viņi ieraudzīja kuģi tikai pavasarī. Indiāņi stāstīja, ka tas līdzinājies salai. Tas viņiem šķitis brīnums.

1395. gada pavasari Henrijs Sinklers, sagaidījis ceļavēju un paisumu, atstāja Jaunskotijas krastus.

Indiāņi atcerējās, ka atvadoties viņš tiem teicis: «Ja jums izcelsies karš ar citām ciltīm, es nākšu jums palīgā.» Un vēl viņš piebildis: «Es nenākšu, lai pār jums valdītu.» Tā teikt varēja vienīgi īsteni dižciltīgas izcelsmes cilvēks.

Indiāņu dziesmā tā attēlota sera Henrija aizbraukšana: Gloskeps visus ielūdza atvadu mielastā Menas ezera krastā Un, kad svētki bija galā, Kāpa savā lielajā kuģī Un devās atklātā jūrā.

Un visi mēmi vēroja, Līdz viņš pagaisa skatienam, Bet vēl ilgi mēs dzirdējām viņa dziesmu.

Pamazām skaņas noklusa Un iestājās klusums.

SALAUZTAIS ZOBENS Princis Henrijs uzņēma kursu uz dienvidrietumiem. Pūta ceļavējš, un pēc dažām dienām viņš nokļuva Jaunanglijas piekrastē, kur piestāja, lai nogaidītu tālākam ceļam labvēlīgu vēju. Zinādams, cik tālu uz dienvidiem stiepjas Jaunskotija, viņš vispirms gribēja doties uz dienvidiem un tikai pēc tam uz austrumiem, lai apbrauktu kontinentu. Pagaidām viņš pētīja apkārtni. Tajā laikā nomira viens no viņa tuvākajiem palīgiem. Nāves iemesls bija vai nu indiāņa bulta, vai sirdslēkme, vai varbūt čūskas kodiens, taču to mēs nezinām. Tuvā drauga nāve ļoti apbēdināja Henriju, un viņš nolēma izveidot šā bruņinieka cienīgu pieminekli. Viņš lika savam ieroču meistaram izcirst klints nogāzē mirušā attēlu.

Kopš seniem laikiem bijis zināms, ka Gneisa klints nogāzē Vestfordas tuvumā gandrīz līdzās ceļam redzamas kādas cilvēka atstātas zīmes. Vietējais vēsturnieks rakstīja: «Kalna nogāzē Viljama Kītredža mājas tuvumā redzami joslām vai rievām līdzīgi padziļinājumi, ko droši vien radījusi ledāja virzīšanās.

Tajā paša klintī ievilktas līnijas, kas at​gādina cilvēka sejas vaibstus. Stāsta, ka tas esot indiāņu darbs.»

Patiešām klintī manāmas paralēlas, acīmredzot ledāja atstātas rievas. It kā pa klinti būtu pārvilkta milzu ķemme. Akmenī samanāms kaut kāds zīmējums.

Katrs saskata to, ko grib saskatīt Pēc Vestfordas iedzīvotāju domām, tur attēlota indiāņa seja it kā ar pīpi:, it kā bez tās. Viņi, protams, nevarēja iedomāties, ka šeit vēl pirms indiāņu apmetņu izveidošanas būtu varējis parādīties kāds eiropietis. Daži saskatīja ari zobena attēlu.

Drīz pēc 1940. gada Viljams Gudvins apmeklēja Vest- fordu un izgatavoja zobena, kura garums pārsniedz 50 collas, skici. 1946. gadā viņš publicēja šo zīmējumu savā grāmatā. Doktors Frenks Glinns, Konektikutas Arheoloģijas biedrības prezidents, 1950. gadā nosūtīja Gudvina grāmatas eksemplāru Kembridžas universitātes Arheoloģijas un etnogrāfijas muzeja kuratoram doktoram Letbridžam, lūgdams izteikt savas domas par zobena izcelsmi. Letbridžs atbildēja, ka tas noteikti nav vikinga zobens, kā domājis Glinns, bet XIV gadsimta bruņinieka zobens.

Glinns nolēmis pats par to pārliecināties. 1954. gada maijā ieradies Vestfordā, viņš devies uz klinti un ieraudzījis, ka tur attēlots bruņās tērpies bruņinieks ar zobenu rokās. Attēls klintī bijis tā sauktais «karavīra portrets». Zīmes bija iecirstas klintī ar asu priekšmetu, pa kuru uzsit ar āmuru vai akmeni.

Attēla iegūšanai bija izmantotas gan dabiskas plaisas un iedobes, gan ledāja atstātas vagas. Glinns uzzīmēja skices un nosūtīja tās Letbridžam. Un pēdējā spriedums bija šāds: attēlā redzamie ieroči, bruņas un heraldikas emblēmas pieder XIV gadsimta normaņu - skotu bruņiniekam, kam, iespējams, bijusi saistība ar pirmo Orknejas grāfu.

Grāmatas autors ilgi un rūpīgi pētīja zīmējumu klintī, kur var izšķirt zobena galviņu, rokturi un spalu. Šķērsām zobenam redzama svītra (asmenis ir nolauzts), kas parasti nozīmē īpašnieka bojāeju. Redzams vanaga attēls uz zobena galviņas, vairogs ar pusmēnesi, virs bruņinieka sejas — bruņucepure ar paceltu sejsegu. Asmeņa garums precīzi atbilst īsta zobena garumam, acīmredzot tas likts zemē, lai iezīmētu kontūras. Uz vairoga ir heraldikas emblēmas: pusmēness, piecstaru zvaigzne Gaunākās līnijas zīme ģenea​loģijā), kā arī kaut kas, kas atgādina galcrai līdzīgas laivas kontūras.

Pētījumi apstiprinājuši, ka šādas formas garš zobens lietots XIV gadsimtā. Tādas formas bruņas valkātas XIV gadsimta pēdējā ceturksnī. Spriežot pēc mākslīgo padziļinājumu sadēdēšanas pakāpes, to vecums pārsniedz 400 gadus. Emblēmas izpētīšana ļāva secināt, ka tā piederējusi Orkneju un Šetlendas salās ietekmīgai Glenu ģimenei. Tāpēc nevar būt šaubu, ka minētais attēls ir tas piemineklis, ko Henrijs Sinklers atstājis par piemiņu savam Jaunang- lijā mirušajam draugam.

Tādējādi Henrija Sinklera ekspedīcija atstājusi pēdas kā Kanādas, tā arī Savienoto Valstu teritorijās: Kanādā— in​diāņu leģendās, ASV — bruņinieka attēlā ar salauzto zo​benu.

Sinklera ekspedīcija uz Ziemeļameriku krasi atšķiras no visām pārējām pirmskolumba laika ekspedīcijām ar to, ka atstājusi atmiņas par sevi abpus okeānam. Mēs jau pārliecinājāmies, cik labi

Antonio vēstuļu saturs sasaucas ar indiāņu leģendām un cik ļoti tie papildina cits citu. Henrijs Sinklers bijis pirmais civilizētais eiropietis, kas apmeklējis Ziemeļameriku, t. i., kontinentu, ko nekad nebija redzējis Kolumbs. Tas, ka sers Henrijs atklāja Ameriku vēl pirms lielo ģeogrāfiko atklājumu ēras, dara godu Skotijai, kas viņu uzaudzinājusi. Ar viņu var lepoties visa angļu valodā runājošā pasaule, ieskaitot Kanādu un Savienotas Valstis, kurn kultūra mantojusi britu tradīcijas. Šā dižā cilvēka vārds pieder visai pasaulei.

EPILOGS Gandrīz viss ir pateikts, piebilst atlicis pavisam nedaudz.

Uzdosim sev jautājumu: kāpēc gan prinča Henrija ekspe​dīcija neguva tūlītēju atbalstu Eiropā?

Viens no iemesliem ir tas, ka toreiz vēl nebija tik ātru saziņas līdzekļu kā, teiksim, dažus gadsimtus vēlāk. Iespiešanas tehnika Eiropā vēl nebija attīstīta, un manuskriptu rakstīšana ar roku veicās ļoti lēni.

Un Henrijs jau arī nebija rakstnieks. Tiesa, bija Antonio uz Venēciju sūtītās vēstules. Kāpēc Karlo Dzeno neaptvēra šīs ekspedīcijas nozīmīgumu? Acīmredzot viņam, tāpat kā visiem Vidusjūras apvidus iedzīvotājiem, nebija skaidra priekšstata par to, kur atrodas zemes, par kurām ziņoja brālis. Precīzu karšu tolaik nebija. Droši vien precīzākā bija Antonio atsūtītā vai atvestā karte, taču to Venēcijā neapjauta.

Jaunā pasaule, pēc Antonio ziņojumiem, atradās kaut kur uz rietumiem no ziemeļu zemēm. Doma par to, ka, kuģojot uz rietumiem no Vidusjūras, ari var nonākt šajā kontinentā, nevienam tolaik nenāca ne prātā. Jaunā zeme bija vēl tālāk par Grenlandi, bet Grenlande toreiz šķila vai pati zemes mala.

Kāpēc Henrijs Sinklers necentās vēlāk nodibināt tur koloniju? Tolaik tāds mēģinājums droši vien būtu cietis neveiksmi. Eiropiešu prātus diemžēl tajā laikā aizņēma idejas, kas pēcāk satricināja Eiropu un piespieda Romas baznīcu sākt karagājienu pret reformācijas ķecerību. Notika nežēlīga cīņa par katoļu baznīcas visvarenības ierobe​žošanu un tās zemes īpašumu samazināšanu.

Kad Kolumbs XV gadsimta beigās — 1493. gadā — atgriezās Eiropā, viņš paziņoja, ka atklājis nevis Jauno pasauli, ko apdzīvo mežoņi, bet gan Veslindiju. Tieši vēlme pa visīsāko ceļu nokļūt Āzijā deva impulsu jauniem ceļojumiem. Eiropieši netīkoja apmesties jaunās mežonīgās zemēs, bet gan alka iegūt austrumzemju bagātības. Viņi mekleja zeltu, garšvielas, dārgakmeņus. Tikai vairāk nekā pēc simt gadiem pēc Kolumba tika aptverta Jaunās pasaules atklāšanas nozīme, un tikai tad sākās iedzīvotāju migrācija.

Līdz pat šim laikam vēsturnieki uzsver normaņu un itāliešu navigatoru, kas kalpojuši Spānijai, Portugālei, Francijai un Anglijai, izdarīto atklājumu atšķirības. Tāpēc ieteicams vēlreiz atcerēties, ka Henrija Sinklera ekspedīcijā piedalījās cilvēki gan no ziemeļiem, gan Vidusjūras zemēm, kā skandināvi un skoti, tā arī itālieši.

Henrijs atgriezās mājās 1399. gadā. Viņš, protams, stāstīja ģimenei par brīnumaino zemi, ko atklājis rietumos. Taču viņa vecāko dēlu, kas bagāfību avotu saskatīja Orkneju un Setlendas arhipelāgā, ceļojumi maz interesēja.

Henrijam vēl tikai dažus mēnešus bija lemts mierīgi valdīt Orkneju salās, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc viņa atklājums uz tik ilgu laiku tika aizmirsts.

1400. gada augustā Anglijas karalis Indriķis V, uzbruk- dams Skotijai, iegāja Edinburgā. Viņa flote izcēlās krastā Orkneju salās, viņa karavīri dedzināja un laupīja salinieku īpašumus.

Henrijs aizsvilās naidā. Viņš un viņa vīri nolēma neslēpties pilī, bet iesaistīties atklātā cīņā.

Nevienlīdzīgajā cīņā Henrijs drīz vien krita.

Tā aprāvās tā cilvēka dzīve, kurš, ja vien būtu nodzīvojis dažus gadus ilgāk, neapšaubāmi būtu pavēstījis pasaulei par Jaunās pasaules atklāšanu. Eiropa iepazītu Ziemeļameriku 90 gadus pirms Kolumba ekspedīcijas. Nāve liedza viņam šo iespēju.

Seru Henriju Sinkleru viņa tuvinieki apglabāja Sv. Mateja katedrālē Roslinā bez zārka, taču bruņās tērptu.

Simons vīzentāls Cerību bura NAKTS NO 1492. GADA 2. UZ 3. AUGUSTU Kristofora Kolumba burinieki — trīs karavelas, kas viņam būs jāvada uz Indijas krastiem, — nekustīgi stāvēja noenkurojušies Palisas ostā. Stāvēdams piestātnē, Kolumbs vēro, kā pēdējie ekipāžas locekļi kāpj uz kuģa: viņš pavēlējis visiem ierasties ne vēlāk kā 23.

Vēsture liecina, ka Kolumba karavelu, sagatavošana ku- ģojumam pabeigta tikai nākamajā dienā — 3. augustā. Kāpēc gan viņš prasīja, lai ekipāža atgrieztos uz kuģiem līdz pusnaktij? Kāpēc personiski sekoja to iekraušanai? Viņa pavēle bija pretrunā jūrnieku paražām: parasti pirms tāliem braucieniem viņiem līdz pēdējam brīdim bija atļauts būt kopā ar ģimeni un atgriezties uz kuģa tieši pirms izbrauk​šanas.

Kāpēc šajā reizē tika lauzta tradīcija?

1492. gada 2. augusts patiesi ir zīmīgs datums — saskaņā ar spāņu monarhu Ferdinanda un Isabellas dekrētu neviens ebrejs nedrīkstēja palikt uz Spānijas zemes pēc 1492. gada 2. augusta pusnakts. Vai šim dekretām bija sakars ar Kolumba ekspedīcijas dalībniekiem? Vai uz viņa kuģiem atradās ebreji? Vai ir kāds sakars viņa kuģojumam ar ebreju izraidīšanu? Un beidzot — vai viņa ekspedīcija nav saistīta ar ebreju vajāšanu?

Lūk, kā sākas Kolumba dienasgrāmatas piezīmes: «Tajā pašā janvāra mēnesī, kad Jūs, svētie karaļi, padzināt ebrejus jo savas zemes, jūsu augstības sūta mani ar floti uz Indijas zemēm.» Šos divus notikumus Kolumbs licis sava vēstījuma par Amerikas atklāšanu sākumā.

Pirmā doma, kas ienāk prāta, izlasot piezīmju sākumu, ir — Kolumbs sajaucis datumus. Jo ir zināms, ka edikts par izsūtīšanu datēts ar 31. martu; taču Kolumbs saņēma rīkojumu doties ceļojumā trīs mēnešus agrāk, t. i., janvāra sākumā. Starp citu, karaļu un Kolumba kontrakts ticis parakstīts 17. aprīlī. Kā izskaidrojams šāds acīm redzams datumu juceklis? Šim jautājumam ir tikai viena pieņemama atbilde: janvārī gatavošanās ebreju izsūtīšanai bija sasniegusi tādu pakāpi, ka karaļpāra draugu lokā par to jau zināja; pie šiem cilvēkiem piederēja arī Kolumbs un viņa labvēļi. Tādējādi var izskaidrot ari datumus: janvāri (ceļojuma līguma noslēgšana), martu (edikts par izraidīšanu) un 2. augustu (pēdējais termiņš, kad ebrejiem jāatstāj valsts, un ekspedīcijas priekšvakars). Vēsturnieki, kas pētījuši šo laiku, ir viensprātis, ka šie divi notikumi — Amerikas atklāšana un jūdu izraidīšana — vairāk par citiem ietekmējuši Spānijas vēsturi. Šajā naktī notika pagrieziens ne tikai Spānijas, bet arī pasaules vēsturē. Tas, ka visa komanda atradās uz klāja jau pīkst. 23, stundu pirms edikta par izraidīšanu stāšanās spēkā, ir viena no daudzajām mīklām, ko mums uzdevis Kolumbs, gatavodams savu ekspedīciju ceļam. Viņš zināja, ka tieši pēc stundas spāņu policija, pilsētas milicija un inkvizīcijas rokaspuiši metīsies pārbaudīt, vai Spānijā, par spīli izdotajam dekrētam, nav palikuši ebreji. Tātad šo Kolumba rīkojumu nevar aplūkot šķirti no pārējiem notikumiem, jo arī daudzi citi mums šķiet neizprotami. Tomēr jārēķinās ar dokumentāli apstiprinātiem faktiem, lai gan pilnībā izskaidrot tos nevaram. Arī Kolumba pretrunīgā personība nepalīdzēs mums atklāt šo noslēpumu. Taču, ja lūko rast atsevišķu notikumu saistību, taxi situācija var kļūt skaidrāka.

SVEŠI SAVA tĒvzemĒ

Kolumba sakars ar ebrejiem nav nejaušs, abas puses bija to vēlējušās.

Daudzi vēsturnieki min, ka vairākumu Kolumba atbalstītāju veidojuši ebreji, viņu vidu arī tādi, kuri pieņēmuši kristīgo ticību. Un patiesi — visi zinātnieki ir vienisprātis, ka bez šo cilvēku daudzpusējās palīdzības Kolumba ceļojums nebūtu noticis. Tas ir izskaidrojams, aplūkojot ebreju stāvokli tālaika Spānijā.

Vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas ebreji apmetās Ibērijas pussalā. Nav šaubu, ka viņi tur ieradās kopā ar feniķiešiem. Dažu Spānijas pilsētu nosaukumi norāda uz to ebrejiski palestīnisko izcelsmi. Runa ir par tādām pilsētām kā Toledo, Makeda, Eskalona, Hopesa un Aseka. Daudzām citām pilsētām kā, piemēram, Lajosai un Novesai, iespējams, arī ir ebreju izcelsme. Neapšaubāmi, tās tikušas nodēvētas par godu antīkajām Palestīnas pilsētām.

Kristus laikā ebreju piligrimi no Spānijas sasnieguši Jeruzalemi. Vēlāk apustulis Pāvils runāja par nepieciešamību pievērst Ibērijas pussalas ebrejus kristīgajai ticībai. Viņi tika dēvēti par sefardiem. Šis nosaukums cēlies no vārda «Sefa- rada», kā Bībelē saukta valsts Vidusjūras rietumos, t i., Spānija. Pāvils tādā pašā vārdā nosauc šo Romas impērijas daļu. Viduslaikos, glābdamies no vajāšanas, ebreji apgal​voja, ka 110 laika gala dzīvojuši Spānijā.

Vestgoti, vandaļi un citas tautas ieradās Spānijā krietni vēlāk par ebrejiem un romiešiem.

Ebreji pārdzīvoja visus iekarotājus, kas uzbruka Spānijai, jo viņi ātri sajaucās ar vietejiem iedzīvotājiem un saplūda ar tiem. Ebreji cieta, viņus vajāja, taču viņi spēja sadzīvot ar iekarotājiem arī tajos laikos, uz kuriem attiecas pirmie oficiālie dokumenti. Viņi dzīvoja starp musulmaņiem un katoļiem, sadalītiem divās valstīs. IX gadsimta arābu vēsturnieki sauca Granadu un Tarragonu par ebreju pilsētām.

Tajos laikos arābu karalistēs ebreji un katoļi baudīja pilnīgu brīvību un viņiem bija sava jurisdikcija.

Tādējādi tā laika musulmaņu Spānijā dzīvoja vispilntiesīgākie ebreji visā Eiropā.

Ebreji noliedza principu, saskaņā ar kuru ikvienam imigrantam pamazām jāasimilējas jaunajā vidē un rezultātā jāzaudē savs autentiskums. Parasti tā arī notiek: imigranti asimilējas apkārtējā vidē, pamazām, aizmirstot to, ko tika atnesuši sev līdzi, atbrīvojas no pagātnes nastas. Visi, tikai ne ebreji. Viņi aizvien saglabā lielāko daļu sava kultūras' mantojuma un no šā viedokļa ir izņēmums. Tieši tālab viņus vajāja un viņi cieta.

Daudzām tautām antisemītisms ir ne vairāk kā izveidojusies cilvēku reakcija pret tiem, kuri nav gribējuši asimilēties. Protams, tas nebija vienīgais iemesls antisemītismam, taču viens no izskaidrojumiem tam fenomenam, kuram ir jau vairāk nekā divi tūkstoši gadu.

Spānijas iedzīvotājus grūti nosaukt par autohtoniem, viss atkarīgs no datuma, kuru pieņem par atskaites punktu. Taču, lai kādu datumu arī izvēlētos, vienīgi ebrejus var nosaukt par autohtonu nāciju. Par spāņiem to nevarētu teikt, tāpēc mūsdienu antisemīti ikreiz izmanto šo faktu, lai ebrejiem piekarinātu svešzemnieku birku. Gan Spānijas musulmaņu, gan kristiešu daļā ebreji uzturēja labas kaimiņattiecības un kultūras saiknes ar pārējiem iedzīvotājiem un, kā apliecina speciālisti, bija kā tilts starp arābu un spāņu kultūru.

Ebreju vajāšana sākās 612. gadā vestgotu karaļa Sise- butes valdīšanas laikā, tieši viņš sāka ebreju segregāciju. Tolaik neapšaubāmi eksistēja tādi kristieši, kas pieņēmuši jūdaismu, jo ir zināms dokuments, kas, piedraudot ar bargu sodu, aizliedz pieņemt citu ticību. Bet ebrejiem, kuri to veicinājuši, piesprieda nāvessodu vai visa īpašuma konfis​kāciju.

Ibērijas pussalas vēsture ritēja savu gaitu. Mauri uzveica vestgotus un, ierobežojot kristiešus, dibināja savas karalistes — kalifātus. Ebreji turpretim turpināja dzīvot abās teritorijās. Kad kristiešu valdnieki pakļāva sev dažus kalifātus, viņus pārsteidza augstā kultūra, ar kādu viņi tur sastapās. Ebreji uzņēmās savā ziņā starpnieku lomu un iepazīstināja kristiešus ar daļu no islama civilizācijas. Tomēr musulmaņu kundzības nomaiņa pret kristiešu kundzību bija trieciens ebrejiem, jo spēkā palika ebreju segregācijas likums.

Tāpēc ebreji dzīvoja atsevišķos rajonos. Pateicoties savai nošķirtībai, viņi saglabāja neatkarību un

uzturēja sakarus ar visu pārējo Spānijas pilsētu ebrejiem. Slēgtus geto sāka ierīkot daudz vēlāk.

Finansiālu apsvērumu dēļ Aragonas un Kastīlijas karalis piešķīra viņiem autonomiju. Ikgadējā rente, ko maksāja ebreji, bija vienīgais pastāvīgais un drošais ienākumu avots valsts kasē. Geto nesa atbildību par nodokļu ievākšanu no ebrejiem. Un, tā kā valsts kasē aizvien bija naudas līdzekļu deficīts, geto bieži nācās iemaksāt lielas naudas summas avansā. Tādējādi tie pirka varas iestāžu ie​cietību.

Viduslaiku katoliciskajā Spānijā ebreji veidoja noslēgtas etniskas un reliģiskas grupas, kas atšķīrās no pārējiem iedzīvotājiem. Tām nebija atļauts izdot savus likumus, lai gan tām tika garantētas tiesības uz dzīvību un īpašumu. Turklāt tās ieguva arī pašpārvaldes tiesības. XII gadsimta beigās, kad baznīca sāka apkarot ķecerību, kas bija izplatījusies kristiešu vidū, tā turpināja ebreju vajāšanu, apsūdzot tos ķeceru atbalstīšanā. Pāvesta Innocentija III lēmums apstiprināja likumu par ebrejiem. Tas vēl vairāk ierobežoja viņu dzīvi un padarīja gandrīz neiespējamas jelkā- das ebreju un kristiešu attiecības.

Tajos laikos ebreji ieņēma daudzus valstiski svarīgus posteņus, pateicoties savām zināšanām un pieredzei zinātnes un ekonomikas jomā. Taču ar laiku viņus visus no šiem posteņiem padzina, jo «viņi slikti ietekmēja kristiešus».

Spānijā un Portugālē daudzi galma mediķi bija spiesti pieņemt kristīgo ticību, lai saglabātu savu vietu. Monarhi zināja, ka viņi tikai fiktīvi pāriet citā ticībā, taču skatījās uz to caur pirkstiem. Pamazām naids un neuzticība pret ārs​tiem ebrejiem mazinājās.

Pa to laiku baznīca iespiedās visās sabiedrības dzīves jomās un visur izplatīja savu ietekmi. Tās centieni atvirzīt ebrejus no valsts ekonomikas izpaudās tādējādi, ka tā uzdeva viņiem neatrisināmus uzdevumus un visādi centās ar viņiem nerēķināties. Bet vai gan bija iespējams vienlaikus vadīt valsti un atteikties 110 naudas iemaksām tās kasē? Meklēt naudu nozīmēja lūgt to uz parāda, atdot noteiktā laikā un aizņemties atkal. Tāpēc valsts pastāvīgi bija finansu grūtībās, galveno budžeta daļu veidoja aizņēmumi, no kuriem daudzi tika iegūti ar varu.

Daudzās Eiropas valstīs tieši ebreji izpildīja ekonomiski svarīgo aizdevēju funkciju. Dažādu ierobežojumu dēļ attiecībā uz amatiem, lauksaimniecību un nekustamajiem īpašumiem ebreji bija spiesti nodarboties ar augļošanu. Pēc baznīcas likumiem aizdot par procentiem skaitījās grēks. Tātad, sprieda daudzi Spānijā, ja jau kādam jāgrēko, tad labāk lai tas būtu ebrejs. Pati baznīca ne reizi vien atdeva savu naudu ebrejiem, lai viņi to aizdotu par procen​tiem.

Taču stingri ierobežojumi šajā ziņā varēja radīt valsti ekonomisku haosu. Tāpēc baznīca un karaļi nolēma uz daudz ko pievērt acis. Tā 1462. gadā, kad ebrejiem draudēja atstumšana no finansu operācijām, dažādi Spānijas pilsētu pārstāvji lūdza Spānijas parlamentu atļaut ebrejiem turpināt darbību, un atļauja tika dota.

Tomēr citās jomās baznīca prasīja stingri nodalīt jūdus un kristiešus.

Kristiešu un ebreju attiecībās, ir īpaši Spānijā, cauri gadsimtiem vijās strīdi par Bībeles traktējumu, kas bija kopēja abām reliģijām. Gadījās, ka zinātnieku darbus turpināja garas, reizēm pat mēnešiem ilgas piespiedu debašu formā risinātas diskusijas pilsētu ielās. Šajos strīdos ebreji bija neizdevīgākā situācijā, tāpēc ka viņu pretinieki brīvi varēja izteikt apvainojumus, kritiku un rupjības. Ebrejiem vajadzēja pielāgoties saviem oponentiem. Tāpēc rabīni bija spiesti dot saviem ticības brāļiem dažu labu slepenu norā​dījumu, paskaidrojot, ka «ar dūres sitienu pretinieks var patiesību pārvērst klusēšanā».

Visas šīs diskusijas parasti norisinājās lielos laukumos pilsētas centrā un kalpoja pūļa kūdīšanai, kas ar nepacie​tību gaidīja strīda finālu, lai mestos uz ebreju kvartālu lau​pīt un slepkavot Taču ne vienmēr šīs diskusijas beidzās ar ebreju sakāvi. Piemēram, debates Barselonā, kas ilga no 1263. gada 20. līdz 31. jūlijam, starp ebreju renegālu Pablo Kristiāni un kopienas rabīnu Moiši Ben Nahmanu, sauktu Nahmanidess, beidzās ar pēdējā uzvaru. Rabīns teica: «Kopš Jēzus Kristus laikiem līdz pat mūsu dienām pasaule redzējusi vienīgi laupīšanu un vardarbību. Kristieši ir izlējuši vairāk asiņu nekā jebkura tauta, un viņu morāle ir tā pagrimusi kā nevienai tautai. Kad jūsu augstībai un jūsu bruņiniekiem jāizšķir kādi strīdi, jūsu arguments kļūst ierocis!» Karalis piešķīra Nahmanidesam 300 soldo kā

kompensāciju un teica viņam: «Es vēl nekad nebiju dzirdējis tik labu aizstāvību tik sliktam apvainojumam.» Sestdienā viņš ieradās sinagogā un runāja ar ebrejiem. Taču tas ir vienīgais tāds gadījums visā viduslaiku vēsturē. % Visu laiku, kamēr Pireneju pussalā valdīja arābi un Spānijas karaļi ar viņiem karoja, viņiem bija vajadzīgi «savi ebreji». Nereti tiem uzticēja augstus amatus galvenokārt ekonomikas un finansu jomā, par spīti tam, ka to aizliedza baznīca, kas bija pati nacionālistiskākā baznīca Eiropā un alka pēc lielākas varas valstī. Tāpēc karš ar mauriem bija ne tik daudz Spānijas atbrīvošanas karš, cik krusta gājiens pret visiem neticīgajiem.

Baznīca centas dominēt ne vien reliģiskajā, bet ari valsts laicīgajā dzīvē. Baznīcas ambīcijas ne reizi vien tika izprovocējušas konfliktus ar laicīgajiem valdniekiem. IJn, tā kā karaļu padomnieku vidū bija arī ebreji, tā vērsa pret viņiem savu naidu, prasot jūdu segregāciju. 1109. gadā notika pirmais ebreju grautiņš Toledo, bet pēc tam arī citās Spānijas pilsētās. Baznīcas iespaidā tika veikti antisemītiski pasākumi Kaslīlijā un Aragonā. Taču savos kvartālos — geto — ebrejiem joprojām bija autonomija. Tajā pašā laikā baznīca, kas gribēja palīdzēt Spānijas valdniekiem izdzīt no valsts maurus, tāpat nocieta ari ebreju klātbūtni, kaut ari tie bija pieņē​muši kristīgo ticību.

Tā kā baznīca savā būtībā bija nacionālistiska un šovinistiska, tās ietekmē tādi kļuva arī paši spānieši. Viņi cīnījās ne tikai pret jūdaismu, bet arī pret visu eiropiešu domāšanas veidu. Līdz pat šai dienai vārds «ciropeizēts» Spānijā palicis kā lamuvārds. Tajos laikos pasaule aprobežojās ar Eiropu, tāpēc visi, kurus apvainoja «eiropeizācijā», tika uzlūkoti par kosmopolītiem, ar kuriem vēlāk cīnījās un kurus iznīcināja nacisti un staļinieši.

Hitlers saskatīja ebrejos visa ļaunuma sakni. Tāpat domāja arī kristieši XIV gadsimta beigās, kad visā Eiropā Izplatījās mēris. Kādam bija jāuzvēl atbildība par nelaimi, kas izdzēsa tūkstošiem cilvēku dzīvību. Tāpēc bija vēlams, lai tie būtu ebreji. Vācijā, Francijā, Spānijā un citās kristīgās Eiropas zemēs, kur dzīvoja ebreji, sākās neredzēti grautiņi. Bieži vien tos vadīja kristiešu garīdznieki. Spānijā pirmais grautiņš notika 1391. gada jūnijā Seviljā. Lai gan karalis un «arhibīskaps bija noskaņoti prosemītiski, katoļu garīdznieks Fernando Martiness veda fanātiski noskaņoto pūli uzbrukumā ebreju kvartālam un metās cīņā ar karaļa sardzi, kas bija nostādīta apkārt geto. Rezultātā sargi tika apkauti un geto — nodedzināts.

Grautiņi notika ari Barselonā un daudzās citās Kastīli- jas un Katalonijas pilsētās.

Daži ebreji bēga no Spānijas, citi palika un spēja saglabāt savu mantību, taču pastāvīgi tika pakļauti represijām. Baznīca bija atradusi jaunu līdzekli, lai pat dzīvi palikušie ebreji izzustu: viņus absorbēja. Šīs kampaņas iniciators bija Visen te Ferērs. Ebreju atgriešanai viņš izmantoja visus līdzekļus, tā ka nav brīnums, ka vēlāk viņu kanonizēja. Viņam izdevās pievērst kristīgajai ticībai ari tādu ietekmīgu un cienījamu ebreju kā Šlomo Halevi, kas tika kristīts kā Pablo de Santamarija. Šis cilvēks kļuva par spāņu baznīcas antisemītu vadoni un tika iecelts par Burgosas bīskapu, bet vēlāk — par Kastīlijas valsts kancleru.

Atkritējiem arī bija sava nozīme antisemītisma vēsturē.

Viens no viņiem — franciskāņu mūks Alonso de Gspina — savā centībā pārspēja visus. Kā karaļa Indriķa IV biktstēvam viņam bija liela ietekme uz baznīcu un valsti, un viņš atklāti sludināja ebreju vardarbīgu pievēršanu kristietībai, pieprasīja inkvizīcijas ieviešanu. Turklāt viņš kritizēja jaunpievērstos ebrejus, ka, būdami jūdi, viņi bijuši dievbijīgāki par dažiem kristiešiem. Tādējādi viņš gatavoja augsni tuvajai traģēdijai. Tā kā agrāk kristietībai pievērstie ebreji pamazām saplūda ar kristiešu vidi pirmām kārtām ar laulību starpniecību, tad tagad demarkācijas līnija tika vilkta starp agrāk un vēlāk kristietībai pievērstajiem ebrejiem, t i., starp «jaunajiem» un «vecajiem» kristiešiem. Vēlāk šis dalījums no​veda pie «jauno» kristiešu grautiņu sērijas, no kuriem pir​mais nolika 1467. gadā Toledo.

Izveidojās paradoksāla situācija: no vienas puses — ebrejus centās pievērst kristietībai, no otras puses — pazemoja vietējo iedzīvotāju acīs, kas zaudēja ticību jauņpievērstajiem.

Bija mēģinājumi «zinātniski» izskaidrot jaunpievērsto ebreju pieķeršanos savai iepriekšējai ticībai. Ārsts Iluans Huarte de Sanhuans savā šim jautājumam veltītajā grāmatā apgalvoja, ka ebreju raksturs veidojies pirms gadu tūkstošiem — jau pirms pārceļošanas no Ēģiptes. Uzturā lietotā manna, tā reģiona gaiss un svelmainais tuksneša klimats bijis par iemeslu ļoti gudru bērnu dzimšanai. Šiem bērniem bijis melns aizkuņģa dziedzeris, kas darījis viņus ļoti viltīgus, liekulīgus un naidīgus pret visiem, kas nebija ebreji.

Līdzīgus -ebreju «sliktā» rakstura «zinātniskus» pētījumus veica arī nacisti Vācijā. Tajos sakņojās idejas par ebrejiem kā zemākas rases cilvēkiem.

Nav jēgas meklēt visā tajā loģiku, vēl jo vairāk tādēļ, ka tās tur nekad nav bijis. Pretējā gadījumā baznīcai būtu vajadzējis atteikties no šo «kopš dzimšanas slikto un spītīgo» būtņu pievēršanas kristietībai.

Taču tas būtu pretrunā ar patiesībā notiekošo.

1903. gadā Pēterburgā tika publicēti tā dēvētās Ebreju asamblejas protokoli, kas iegājuši vēsturē kā Cionas gudro protokoli. Šajā falsificētajā dokumentā, kurš bija paredzēts pirmām kārtām lai sakompromitētu krievu ebrejus, tika stāstīts par ebreju organizēto kristīgas pasaules iekarošanas tīklu.

Vecie semīti griezās pie tiesas, un tā atzina, ka runa ir par falsifikāciju. Nacisti, protams, izmantoja šo dokumentu savai antisemītiskajai propagandai. Taču reti kurš zina, ka šim notikumam bija sava priekšvēsture Spānijā. Runa ir par vēstuli, ko 1066. gadā uzrakstījis rabīns Samvels de Marra- koss citam rabīnam. Tajā Samvels stāstīja, cik izdevīgi ir pieņemt kristiānisma reliģiju, jo šādā ceļā ebreji varētu iekļūt visos svarīgākajos amatos un jūdaisms ņemtu virsroku visās kristiānisma zemēs. Savulaik šis dokuments kļuva par sen-sāciju, to pārtulkoja daudzās valodās, un antisemīti izmantoja to par savu uzbrukumu ieganstu. Pat pēc gadu simteņiem spāņu antisemīti citēja šo dokumentu, lai pierādītu, ka ebreji tiekušies pēc kundzības Spānijā.

Tolaik iespiedtehnika vēl nebija attīstīta: pret ebrejiem vērstos pamfletus pārrakstīja un izplatīja tauta. Bija kaut kas līdzīgs brošūrai ar nosaukumu «Provincieša panti», kas bija ļoti iecienīta. Aragonas karaļa Indriķa IV valdīšanas laikā tika sacerēti pamfleti dzejā, kuros ebreji bija visneķītrāko apvainojumu objekts, kur antisemītismu propagandēja ar pornogrāfijas palīdzību un atklāti aicināja cīnīties par «rases tīrību». Sie manuskripti sagatavoja sabiedrisko domu priekšā stāvošajai ebreju iznīcināšanai.

Spāniešu mūki, kūdot tautu pret ebrejiem, citēja pantus no šīm brošūrām, kurus bieži vien paši sacerēja.

Ari paši Spānijas ebreji, kuri bija pieņēmuši kristietību, atšķīrās savas attieksmes ziņā pret antisemītismu. Tie, kuri sāka kalpot baznīcai pret saviem agrākajiem ticības brāļiem, pierādīja, ka grūtos laikos nelietība un zemiskums aizvien lieti noder, un viņi, tā kā bija vajadzīgi, ātri kāpa augšup pa sociālajiem pakāpieniem. Viņi bija nevis vienkārši citai ticībai pievērstie, bet gan īsti atkritēji. Turklāt viņi zināja, ka atkarībā no tā, cik augstu viņi kāps, reiz viņu izcelšanās tomēr kļūs par šķērsli tālākai karjerai. Tāpēc viņi centās ne vien aizplīvurot savas izcelšanās sīkumus, bet arī iznīdēt jūdaismu visā tā kopumā. Un tas, ka šādiem cilvēkiem ir izšķirošā nozīme slepenās antisemītiskās sazvērestībās, ir viena no ebreju tautas lielākajām traģēdijām.

Saprotams, ka vardarbīga pievēršana citai ticībai izraisīja viņos pretestību. Kā rakstījis tālaika hronists, kristību ceremonijas laikā ebreju asaras sajaukušās ar ūdeni, kurā viņi kristīti. Kad ebrejiem bijis jāizvēlas pamest valsti vai pieņemt citu ticību, par otro izšķīrušies pirmām kārtām turīgi ļaudis. Taču vairākumā gadījumu viņi pat pēc citas ticības pieņemšanas palikuši uzticīgi jūdaismam. Un visi zināja, ka šie jaunie kristieši slepeni piekopj jūdaismu. Tādus cilvēkus dē​vēja par «marranos».

Tulkojumā no spāņu valodas vārdam «marranos» ir divas nozīmes: «nolādētie» un «cūkas».

Tādējādi ticības brāļi bija dalāmi kristietībai pievērstajos, kas asimilējās un sarāva visas saites ar jūdaismu, un marranos, kas tikai ārēji bija kristieši, taču slepenībā palika jūdi. Un ne vienmēr bija viegli atšķirt šīs divas grupas, tāpēc ka daži marranos meistarīgi maskējās. Tikai ar sev uzticamu cilvēku palīdzību baznīca varēja uzzināt, kas no viņiem kurš ir.

Tauta vēroja ebrejus un pamanīja dažas lietas. Piemēram, kristietībai pievērstie ebreji turpināja lietot uzturā ierasto pārtiku. Sievietes, tāpat kā iepriekš, gatavoja tos pašus ēdienus ar sīpoliem un ķiplokiem; viņas cepa gaļu eļļā un nekad nelietoja cūku vai kādus citus taukus. Ievērojuši to visu, kristieši sprieda, ka pievēršana kristietībai nav pārvērtusi šos cilvēkus: viņi, tāpat kā iepriekš, oda pēc ebrejiem.

Ar laiku turēšanās pie vecajām tradīcijām, ko vērtēja kā atgriešanos pie jūdaisma, noveda viņus pie bojāejas.

Marranos parasti slēdza laulības savā starpā, tāpat kā iepriekš veidojot noslēgtu grupu. Pamazām «jauno» un «veco» kristiešu vidū veidojās plaisa Nav brīnums, ka Spānijā, kur ir ūdens trūkums, radās šāda paruna: Trijos gadījumos ūdens tek velti: Ūdens upē, kas skrej uz jūru; Ūdens vīnā; Un ūdens, kurā kristī ebreju.

Gan kristītāji, gan kristāmie labi zināja, ka pievēršana citai ticībai ir fiktīva. Vieni gribēja būt pievilti, otri sagādāja viņiem šo prieku. Toties baznīcas varas iestādes varēja ziņot savai augstākajai priekšniecībai par lielo jaunpie- vērsto skaitu. Tas viss tika darīts, ar devīzi: «Lai slavēts Dievs!»

Tieši aktīvie antisemīti nobruģēja ceļu inkvizīcijai. To vidū, kuri īstenoja nelietīgos nodomus, izceļas Seviljas dominikāņu klostera priora Ohedas persona. Viņa antisemī- tiskie sacerējumi saglabājušies pilsētas arhīvos. Viņš izmantoja katru izdevību, lai atmaskotu «ebreju valdniekus», un nelaida garām ne mazāko iespēju savas antisemītiskās kam​paņas uzturēšanai.

1478. gadā Lieldienas sakrita ar Lielo gavēni. Tajā vakarā, kad ebrejiem bija jānotiek pirmajām svētku vakariņām sederam, jauns spānis ieradās ebreju kvartālā, lai satiktu savu iemīļoto. Jauneklis laikam slikti zināja ceļu, jo nokļuva zālē, kur visi gatavojās svinēt sederu. Viņu vidū bija gan jūdi, gan marranos. Katoļa acīm sveces, svētku mielasts viesiem, pilnie vīna kausi Lielā gavēņa laikā šķita kā kristiešu reliģijas zaimošana. Aizvainotais jauneklis aizgāja no šā kvartāla un izstāstīja draugiem savu piedzīvojumu. Drīz par to uzzināja arī Oheda. Iznāca tā, ka šis nenozīmīgais 1478. gada 18. marta notikums kļuva par iemeslu kārtējiem uzbrukumiem ebrejiem. Oheda uzrakstīja apsūdzības rakstu, kurā apgalvoja, ka laikā, kad visiem jādomā par Kristus ciešanām, ebreji un ķeceri apvienojušies, lai ņirgātos par kristiešu reliģiju. Ar šo apsūdzību viņš devās uz Seviljas galmu, kur uzvedās kā ārprātīgs, prasīdams tūlītēju inkvi​zīcijas izmeklēšanu.

Pēc kāda laika augstākā garīdzniecība, galvenokārt dominikāņi, salasījās Seviljā ar karalieni Isabellu priekšgalā. Sanāksmes temats «Ticības stiprināšana» bija tikai aizsegs, jo būtībā tika apspriests vienīgi marranos jautājumus.

Inkvizīciju kā baznīcas institūciju ir grūti saprast Pētot to, mēs sev jautājam — kā gan reliģija, sludinot mīlestību uz tuvāko, iecietību un līdzjūtību, var sūtīt cilvēkus sārtā tāpēc vien, ka viņi atteikušies pieņemt kaut kādas dogmas vai tās pretēji tulkojuši?

Tikai daži baznīcas ierēdņi uzdrīkstējās protestēt pret šādu praksi. Viņu vidū bija bīskaps Vazo no Lježas. 1048. gadā viņš paziņoja, ka Dievs nav vēlējis grēcinieku nāvi, un pieprasīja pārtraukt autodafē rīkošanu. Svētais Akvī'nas Toms 1274. gadā izteicās, ka ķeceris nedrīkst tikt nedz nolādēts, nedz izraidīts 110 cilvēku pasaules.

Taču inkvizitori gāja citu ceļu: ar savu spriedumu viņi izslēdza upuri no baznīcas un, iekams tas tika nodots laicīgās varas rokās, izrēķinājās ar to. Bet ko iesākt ar to cilvēku īpašumiem, kuri tika notiesāti, apsūdzot ķecerībā? Šo jautājumu ilgu laiku apsprieda baznīca un karaļnams. Jo, lai sasauktu inkvizīcijas tribunālu, bija nepieciešama pāvesta piekrišana, bet viņš savukārt ļoti interesējās par ķeceru īpašumiem.

Rezultātā Ferdinands un Isabella ļāva inkvizīcijai pilnu vaļu. Isabella, sekodama savai reliģiskajai pārliecībai, uzreiz piekrita dominikāņiem, taču Ferdinands ilgi svārstījās. Attiecībā uz karali mūki izmantoja citu taktiku: viņi tam iegalvoja, ka ķeceru nauda var noderēt, lai finansētu cīņu ar mauriem, un

uzvarēja. Tādā kārtā pāvests Siksts IV bija ar mieru dot inkvizīcijai šādas pilnvaras ar notiekumu, ka baznīca saņems lauvas tiesu no konfiscētajiem īpašumiem.

Tagad nedaudz atgriezīsimies pagātnē. Aragonas valdnieks Huans sapņoja apvienot Aragonu un Kastīliju, apprecinot savu dēlu ar princesi Isabellu. Un, tā kā ebreju liktenis aizvien bijis atkarīgs no valdnieku labvēlības, jūdi atbalstīja viņa domu par šo laulību. Viņi cerēja, ka, kļuvis par apvienotās valsts valdnieku, dēls ies tēva pēdās un garantēs tiem drošību; Ferdinanda ebrejiskā izcelsme šķita šajā ziņā drošs garants. Aragonas ietekmīgie ebreji paziņoja par šo ieceri saviem Kastīlijas ticības brāļiem un lūdza veicināt šīs laulības. Kastīlijas finansu padomnieks ebrejs dons Avraams Senjors no Segovijas tikās ar vairākiem kastīliešu grandiem, lai panāktu princeses Isabellas laulības ar Fer​dinandu.

Isabclla neiebilda pret šādu savienību, taču daļa Kas- tīlijas augstmaņu tai pretojās. Viņiem bija trejas citas kandidatūras — Anglijas karalis, Portugāles karalis un Berijas hercogs. Ferdinanda pretinieki pirmām kārtām bija garīdznieki — Toledo arhibīskaps dons Alfonso de Kariljo un nākamais Spānijas kardināls Sekvensas arhibiskāps dons Pedro Gonsaless de Mendosa.

Avraams Senjors konsultējās pie labākā Aragonas jurista Haima Ramas, kas bija karaļa draugs. Viņš samaksāja 20 000 soldo par to, lai Ferdinandam atļautu satikties ar Isabellu. Nākamais karalis slepus šķērsoja Kastīlijas robežu un taisnā ceļā devās uz dona Avraama Senjora māju, kurš, ievērojot piesardzību, pavadīja viņu uz nakts satikšanos ar Isabellu. Taču vēl bija jāpārliecina vai jāuzpērk Kastīlijas aristokrātija, kas pretojās šai laulībai. Beigu beigās ar dažu ietekmīgu marranos, pirmām kārtām Pedro de la Kavaljēri, palīdzību izdevās šo šķērsli pārvarēt Aragonas valsts kase bija tukša, un Ferdinands nespēja pasniegt Isabellai pietiekami dārgu kāzu dāvanu. Arī šoreiz abu valstu bāgātie marranos palīdzēja monarham un nopirka krāšņu kaklarotu par 40 tūkstošiem dukātu, lai viņš to uzdā​vinātu princesei. Beidzot 1469. gadā laulība tika noslēgta.

Karalim bija jābūt pateicīgam ievērojamajiem marranos, taču pateicības jūtu vietā viņam attiecībā uz tiem izveidojās nepilnvērtības komplekss. Viņu esamība atgādināja karalim par agrāko nabadzību, un viņš nespēja to paciest. Kad dominikāņi izskaidroja viņam baznīcas tribunāla principu — izslēgšana no baznīcas un mantas konfiskācija —, viņš tajā saskatīja lielisku izdevību papildināt savu kasi. Līdz savam ierašanās brīdim Spānijā inkvizīcija jau bija iztukšojusi Sicīliju, kurais karalis arī bija Ferdinands. Tā monarhs iepa​zinās ar tām priekšrocībām, kuras viņam deva svētā inkvi​zīcija.

Marranos kļūdījās savos aprēķinos: saistot cerības ar nabadzīgo princi, viņi palīdzēja tam iegūt varenību, taču Ferdinands acīmredzot uzskatīja šo palīdzību par pazemojumu un atmaksāja saviem labvēļiem ar nāvi un izraidīšanu.

Desmit gadus vēlāk Isabella ieviesa Kastīlijā momentānos tribunālus — tie bija domāti valsts kases pildīšanai. Piektdienās karaliene devās spriest tiesu uz kādu no Kastī- lijas pilsētām, kur uzklausīja sūdzības un apsūdzības. Ja apsūdzētais bija bagāts, viņu notiesāja, bet īpašumu konfiscēja par labu valstij. Parasti tika piespriests nāvessods nošaujot, sitot ar pletnēm vai sacērot četros gabalos. Labākajā gadījumā notiesāto aizsūtīja uz galerām. Ņemot vērā karalienes alkatību, var teikt, ka ikviens turīgs cilvēks bija pakļauts riskam stāties tribunāla priekšā jebkādas apsūdzī​bas dēļ.

Isabella izveidoja arī tautas miliciju — tā saukto Svēto brālību vai, kā to vēl dēvēja, Kristus miliciju —, kas bija paredzēta cīņai pret bagātniekiem. Tā bija melnās uniformās ieģērbtu dīkdieņu, sliņķu, neliešu un brīvībā izlaistu izvarotāju banda. Ar šo cilvēku palīdzību Isabellai izdevās iebaidīt savus pretiniekus. Vēlāk šī «elitārā» armija lika norīkota inkvizīcijas dienestā, un tai bija ļoti liela ietekme. Zemiskums un nekaunība bija kļuvuši par tikumiem.

Pēc Isabellas tēva nāves Kastīlijas augstmaņi apsūdzēja viņu varas uzurpācijā. Testamentā karalis par mantinieci bija iecēlis savu otru meitu Huānu, kas apprecēja Portugāles karali. Isabella bija nabaga.

Cīņā par Spānijas troni viņa varēja uzvarēt vienīgi ar milzu naudas palīdzību, kas piederēja Kastīlijas aristokrātijai. Tāpēc Isabella sāka noskaņot tautu pret turīgajiem iedzīvotājiem, ikviens bagātnieks tika pasludināts par ienaidnieku un lemts eksekūcijām. Tādā kārtā valsts kase pildījās un bija iespējams

finansēt cīņu par mantojumu.

Baznīca rīkojās pēc noteikta plāna, kas sastāvēja no diviem posmiem: vispirms piespriest ebrejus pieņemt kristīgo ticību, bet pēc tam tikt vaļā no tiem, kuri joprojām sludināja jūdaismu. Taču daudzos gadījumos tā cieta sakāvi abos posmos.

Inkvizīcijas radītajā vispārējā sajukuma, denunciāciju un draudu atmosfērā palaikam notika paradoksāli gadījumi: klosteros mūkiem izdarīja apgraizīšanu viņu ebreju izcelsmes brāļi; marranos atgriezās jūdaismā, lai ciestu kopā ar jūdiem; pilsētās dibinājās slepenas sinagogas, kur augstiem valsts ierēdņiem bija savas personiskās vietas.

Inkvizīcijas arhīvos ir ziņas, ka trešās paaudzes marranos svētījuši sestdienu, gavējuši Grēku piedošanas dienā, un viņu sievas turpinājušas gatavot ebreju nacionālas ēdienus. To, kuru pieķēra piektdienā mazgājam veļu, tiesāja, nepra-, sot, pie kādas ticības viņš pieder. Ebreju ieražu piekopšana kalpoja inkvizīcijai par iemeslu, lai kādu notiesātu.

Lielākā daļa marranos atteicās no daudzām jūdaisma reliģijas ieražām — daļēji viņi bija šīs ieražas aizmirsuši, bet trešā paaudze vairs neatcerējās neko. Tomēr Spānijā vēl palikušie jūdi atminējās visus baušļus un lepojās ar to. Skaidrs, ka viņiem draudēja nāves briesmas, un, lai paglābtu sevi un savus tuviniekus, daži 110 viņiem sadarbojās ar inkvizīciju. Fricis Heimans savā grāmatā «Ševaljē fon Helderns» ar vienu frāzi pilnībā raksturojis toreizējo situāciju. «Gadījās, ka no pieciem brāļiem viens ieņēma ministra posteni, otrs tika sadedzināts kā ķeceris, trešais bija bīskaps, ceturtais dzīvoja ārzemēs, bet piektais, būdams karaļa pilnvarotais, uzraudzīja ebreju izraidīšanu.» Pat no marranos vidus bija tiesneši un augstas asiņaino tribunālu amatpersonas.

Cīņa, kuru baznīca segregācijas nolūkā izvērsa pret ebrejiem, to ietekmi un to, ko tā sauca par viņu spītību un nelāgo raksturu, radīja otru fenomenu — mītu par asinīm un zemi — un viesa spāniešos pārākuiņa sajūtu pār ebrejiem, mauriem un vispār citām rasēm. Baznīcas ietekmē izplatījās idejas par tīrību, ar ko pirmām kārtām saprata tīras asinis, kuru īpašnieki tika ieskaitīti augstākajā rasē. Par «netīrām asinīm» aizdomās tika turēti absolūti visi, jo ikviena dzīslās varēja ritēt svešas asinis, kuras klasificēja kā mala sangre, tas nozīmē — sliktas asinis. Un, lai cilvēks varētu pierādīt, ka viņam nav slikto asiņu, viņam izsniedza asins tīrības sertifikātu — limpieza de sangre (asins tīrība).

Baznīcas metodes viltus kristiešu — marranos — atmaskošanā bija primitīvas un tajā pašā laikā izsmalcinātas. Dominikāņi zināja, ka ebreji sestdienās negatavo ēdienu un tāpēc šajās dienās no viņu māju skursteņiem nekūp dūmi. Torņos un uz augstu māju jumtiem izlika novērotājus, kuru uzdevums bija izpētīt, no kuru māju skursteņiem sestdienās nenāk dūmi, un, ja šajās mājās mita kristietībai piegrieztie ebreji, tad pietika ar šo apgalvojumu, lai viņi stātos tribunāla priekšā. Daudz laika vajadzēja marranos, lai aptvertu šo taktiku. Ar laiku viņi kļuva piesardzīgi un no viņu māju skursteņiem kūpēja dūmi.

Visā valstī izklīda vesela dominikāņu algota spiegu armija, kas novēroja jaunos kristiešus. Lai atvieglotu spiegiem darbu, dominikāņi deva viņiem sarakstu ar vairāk nekā divdesmit pazīmēm, pēc kurām varēja pazīt ebreju. Tās skāra ieradumus, ārieni, runasveidu…

Inkvizīcijas spiegi iekļuva jaunpiegriezto mājās galvenokārt piektdienas vakaros, lai uzzinātu, vai netiek degtas sveces, gatavots svētku mielasts, kā arī iegūtu citas ziņas, kas nodotu marranos.

Baznīcas ietekmē tajos laikos tika izdoti «Nirnbergas likumi», kas, draudot ar visbargāko sodu, aizliedza asiņu sajaukšanos, ko vērtēja kā noziegumu pret tīro rasi. Dekrēts paredzēja: «Neviena kristiete -i- lai tā būtu precēta vai neprecēta, ģimenes māte vai prostitūta — nedrīkst ieiet ebreja mājā. Precēta sieviete, iegājusi šādā mājā, samaksās 400 maravedu sodu; neprecētai tiks atņemts apģērbs, kuru tā valkājusi; prostitūta saņems 100 sitienus ar nūju un liks izraidīta no savas pilsētas vai ciema.» Dažās pilsētās sods bija vēl bargāks. Kairam ebrejam, kam bijušas intīmas attiecības ar kristieti, vajadzēja likt sadedzinātam.

Kāds brīnums, ka tūkstošiem ebreju un marranos pameta Spāniju? Viņi meklēja glābiņu Granadā, Portugālē, Francijā un Itālijā, un pirmie aizbrauca bagātie cilvēki. Viņi atstāja daļu īpašumu, un tas bija

pa prātam inkvizīcijai. Taču īpašumu sadalīšana viesa pastāvīgas nesaskaņas baznīcas un karaļnama starpā. Karalis Ferdinands nemitīgi cīnījās ar inkvizīciju par taisnīgu konfiscētā īpašuma sadali, taču aizvien vai nu inkvizīcija apmānīja karali, vai karalis — inkvizīciju.

Ferdinandam bija ambiciozi plāni: tūdaļ pēc uzvaras pār mauriem un Spānijas konsolidācijas viņš cerēja pieteikt karu pēc Ludviķa XI nāves novājinātajai Francijai. Taču viņš neaprobežojās ar Franciju vien, bet tīkoja arī pēc Itālijas, jo sapņoja par Spānijas kundzību Eiropā. Ferdinandu vadīja devīze: «Šodien, mūsu rokās ir Spānija, bet rīt — visa pa​saule.» Šo plānu realizācijai bija nepieciešamas lielas naudas summas, tāpēc Ferdinands cerēja uzrīdīt inkvizīciju ebrejiem, marranos un mauriem. Tomēr Aragonā nevarēja ieviest inkvizīciju bez kortesu piekrišanas. Karaļpāra tiešā ietekmē ar viņiem beigu beigās tika panākta vienošanās Tarragonā, kur tieši šajā nolūkā ieradās karalis un karaliene. Taču, kolīdz inkvizitori — kanoniķis Pedro Arbuess un dominikānis Gaspars Uglars — stājās savos amatos, izveidojās varena opozīcija, kas vēl vairāk nostiprinājās pēc pirmā autodafē un tiesas prāvas pret vienu no bagātākajiem Saragosas iedzīvotājiem Leonardo Eli. Augstākie slāņi nosūtīja karalim savu lēmumu, kurā lūdza pārtraukt marranos vajāšanu un solījās kompensācijai samaksāt krietnu summu. Taču Ferdinands viņiem atteica, un inkvizīcija turpināja savu darbību.

Cerības zaudējušie marranos galu galā ķērās pie ekstremāliem līdzekļiem. Galvenais Aragonas mantzinis dons Sančo de Paternojs, vicekanclers Alonso de la Kavaljerija, Huans Pedro Sančess, Pedro Almasans, Pedro Manforts, Huans de la Abadija, Mateo Rams un viņa brālis Huans, Garsija de Moross, Pedro de Vera, Gaspars dc Santakruss un citi nelaimīgā draugi no Saragosas salasījās Huana San- tanhela un viņa brāļa Luisa mājā, kas saglabājusies līdz pat šai dienai, un nosprieda novākt inkvizitoru. 1485. gada 15. septembra vakarā Huans de Esperandeu un Vidals Du- rango katedrālē uzbruka Pedro Arbuesam un ievainoja viņu. Pēc 48 stundām viņš nomira. Kad karaliene uzzināja par inkvizitora noslepkavošanu, viņa pavēlēja visbargākiem līdzekļiem vērsties pret marranos un konfiscēt visus notiesāto īpašumus.

Sazvērniekus gaidīja briesmīgs sods: Huanu de Esperandeu, vienu no visbagātākajiem cilvēkiem, piespieda skatīties sava tēva mocībās, viņam pašam nocirta rokas, bet pēc tam kopā ar Vidalu Durango aizdzina uz tirgus laukumu un sadedzināja. Huans de la Abadija, kas cietuma moku kambarī mēģināja izdarīt pašnāvību, tika sadedzināts kopā ar Mateo Ramu, kam nocirta rokas.

Trīs mēnešus vēlāk Huana de la Abadijas māsa, kavalieri Pedro Munjess un Pedro Manforts, Saragosas arhibīskapa vikārs, tika sadedzināti kā jūdaisma aģenti. Barselonā tika sadedzināti Pedro Manforta brāļa Jakoba un viņa sievas attēli. Tā bija inkvizīcijas viltība: ja apsūdzētie atradās ārzemēs, tika sadedzināti viņu attēli.

Pateicoties tam, ka iejaucās viņa radinieks, karaļa finansu padomnieks Gabriels Sančess, Sančo de Paternojs izbēga nāvessodam, viņiem piesprieda mūža ieslodzījumu. Pārējie sazvērnieki — Garsija de Moross, Huans Rams, Huans Pedro Sančess, Juans un Luiss de Santanheli — tika sadedzināti. Huanam Pedro Sančesam izdevās bēgt uz Tulūzu, taču tur viņu sazīmēja Aragonas studenti un viņš tika notverts.

Ari pārējie Sančesu ģimenes locekļi gāja bojā uz sārta.

Pirmie autodafē viesa šausmas citām valstīm. Ieguvuši daudz naudas, baznīca un karaļnams, galvenokārt alkatīgais karalis Ferdinands, bija asinskāri noskaņoti. Izpildīdami viņa gribu, inkvizitori lietoja «maigo metodi»: viņi paziņoja mar- ranos, ka tie, kuri vēlas izlīgt ar baznīcu, varot bez baiļu to darīt — pietiekot atzīties savos grēkos un atteikties no daļas savu bagātību. Noticēdami baznīcas solījumiem, daudzi marranos stājās tribunāla priekšā, atzina sevi par jūdaisma ticības piekritējiem un nožēloja grēkus. Taču ar to nepielika — inkvizitori pieprasīja, lai viņi atzītu savus draugus un tuviniekus par jūdaisma piekritējiem, bet tiem, kuri atteicās to darīt, tika atņemtas tiesības uz piedošanu, un viņi kļuva par inkvizīcijas gūstekņiem. Tādējādi šī prakse ieguva neredzētus apjomus.

Inkvizīcijas, it īpaši Seviljas tribunāla barbariskās metodes guva plašu rezonansi. Informēts par marranos stāvokli, Romas pāvests Siksts IV lūkoja iejaukties, uzstādamies pret visiem nāvessodiem, kas

balstījās uz nepārbaudītām denunciācijām. Pēc trim mēnešiem viņš nosūtīja Ferdinandam vēstuli, kurā atklāti paziņoja, ka nevis reliģioza pārliecība un rūpes par dvēseļu glābšanu, bet alkatība īstenībā vadījusi tribunālu. Pāvests gribēja arī mainīt inkvizīcijas sastāvu, taču karalis, uzskatīdams to par savu tiesību ierobežojumu un iespēju zaudēt salaupītās bagātības, pāvestam atteica.

Inkvizīcijas ietekmes sfēra aizvien paplašinājās, tika izveidots lielinkvizitora postenis. 1483. gada septembrī to ieņēma spāņu garīdznieks Tomass Torkvemada, viņa vārds nesaraujami saistīts ar to drausmo laiku. Kristietībai pievērsta ebreja mazdēls Tomass Torkvemada bija dedzīgs antisemīts, kas cītīgi virzījās uz savu mērķi. Viņu vairāk interesēja ebreji, nevis marranos. Viņaprāt, marranos, šajā gadījumā — pagrīdes ebreji, bijuši Spānijā tik ilgi, cik ilgi bijuši ebreji, kas, viņa vārdiem runājot, slikti ietekmējuši neofitus. Ķecerība pazudīs, uzskatīja Torkvemada, ja ebreji neatgādinās jaunajiem kristiešiem par viņu iepriekšējo re​liģiju un- nedos iespēju kopā ar tiem svinēt ebreju svētkus.

Torkvemada zināja, ka daudzi cilvēki viņu neieredz, im dzīvoja mūžīgās bailēs. Viņš nekad neizgāja no mājas bez apsardzes — 50 inkvizīcijas dienesta jātniekiem un 200 kājniekiem. Uz viņa galda stāvēja vienradža figūriņa, kurai pēc tālaika ticējuma bija viņš jāaizsargā no noindēšanas.

Viņam tiek piedēvēts izteiciens, kas kļuva par valsts devīzi: «Tauta, impērija, reliģija.» Galvenais lielinkvizitora mērķis bija izdzīt ebrejus no Spānijas, un tā sasniegšanai labs bija ikviens līdzeklis.

Pamazām viņš pārliecināja Ferdinandu un Isabellu, ka nepieciešams padzīt ebrejus no Spānijas, un karaļpāris izšķīrās par šo soli. Būdami dedzīgi antisemīti, viņi ticēja, ka pēc ebreju izraidīšanas valstī iestāsies zelta laikmets.

Sākoties Torkvemadas vajāšanām, progresīvie ebreji saprata, ka nedrīkst vairs palikt Spānijā, ja baznīca un karaļ- nams noskaņoti pret viņiem. Tāpēc viņi bija spiesti emigrēt. Daudzi ebreji un marranos aizbrauca, lai atjaunotu sakarus ar saviem radiem un paziņām ārzemēs. Taču tas līdzēja tikai nedaudziem: briesmas pastāvīgi pavadīja ebreju. Un tad jūdi sāka sapņot par zemes stūrīti, kur tos liktu mierā.

Līdz pat XV gadsimtam Spānijas ebreji dzīvoja kā uz vulkāna. Kad vulkāns snauda, viņi baudīja tādu brīvību kā nevienā citā Eiropas valstī. Taču, kad no vulkāna krātera sākās reliģisku un nacionālistisku kaislību izvirdumi, lava aprija pirmām kārtām viņus. Tādējādi viņi dzīvoja starp divām galējībām — reliģiozu fanātismu un reliģiozu iecie​tību.

Pēdējā XV gadsimta desmitgadē ģeogrāfisko atklājumu drudzis bija sagrābis visu Eiropu, un Spānijas ebreji, galvenokārt Maljorkas salas iedzīvotāji, palīdzēja šīm ekspedīcijām gūt panākumus; bez viņiem šādi ceļojumi nebūtu ie​spējami.

Pireneju pussalā kartogrāfija bija ebreju prerogatīva. Bija skolas, kurās speciāli mācīja šo zinātni.

Gandrīz vienmēr tieši ebreji vadīja šīs skolas, kas sagatavoja daudz lielisku zinātnieku, pateicoties kuriem paplašinājās zināšanas par tajos laikos vēl maz atklāto pasauli. Spānieši un portugāļi dēvēja viņus par «ģeogrāfisko karšu vai cirkuļu ebrejiem». Ebreju izgatavotās navigācijas iekārtas, jūras un sauszemes kartes tika Eiropā augstu vērtētas un jūrasbraucēju vidū plaši pieprasītas. Ebreju kartogrāfijas ziedu laiki bija XIII gadsimts. Galvenokārt tā attīstījās Maljorkā, jūras zinību centrā. Monarhi un prinči pirka ebreju izgatavotās kartes un bieži dāvāja tās citiem valdniekiem. Ebreju kartogrāfus aicināja uz Portugāli un citām jūras lielvalstīm, "kur bija nepieciešamība iezīmēt kartē aizvien jaunas salas un zemes.

Kad beidzot ebrejus atstāja mierā, viņi sāka atbalstīt Spānijas karali un viņa centienus izvirzīt Spāniju pirmajā vietā Eiropas jūras lielvalstu vidū un apsteigt savu galveno konkurenti Portugāli. Ebreju astronomi un matemātiķi izdarīja vajadzīgos aprēķinus, kartogrāfi apgādāja ar ģeogrāfisko dokumentāciju, bet ierīču izgudrotāji — ar navigācijas ierīcēm.

Maljorkas ebreju zinātnieku palīdzība pasaules jaunā kartogrāfiskā attēla radīšanā — tas bija nepieciešams ģeogrāfisko atklājumu priekšnoteikums — netika pienācīgi novērtēta. Te paveras jauna nodaļa ebreju tautas un tā ie​guldījuma vēsturē, kuru tā devusi ģeogrāfisko atklājumu jomā.

TALA. uvertĪra XV gadsimta pēdējā desmitgadē Spānijas ebreji iepazina klejojošu piedzīvojumu meklētāju, kurš sevi sauca par Kristoforu Kolumbu, pazina viņu reliģiju, saprata viņu ilgas un sapņus un paziņoja, ka spēs atrast ceļu uz Indiju. Šajā laikā Indija vilināja ne vien ebreju tirgoņus. Kādus gan ebreji, un ne tikai viņi, iedomājās Indijas iedzīvotājus?

XV gadsimtā cilvēki izzināja pasauli galvenokārt no neprecīzām kartēm, jūrnieku un tirgoņu stāstiem.

Pēc viņu vārdiem, eksistēja tālas zemes, ar kurām vēl nebija nodibināti sakari, un tikai daži cilvēki bijuši tur, kur ebreji dzīvo brīvi un pat vada šīs valstis. Šo leģendu vidū bija viena par zemēm un karalistēm, ko dibinājušas desmit pazudušas izraēļu ciltis un kur valda ebreji. Taču kurp aizgājušas šīs tautas ;— Arābijas tuksnesī vai cauri Sīrijai uz Indiju, līdz Ķīnai, bet varbūt tālāk —, paliek vēstures mīkla, kuru vairākus gadsimtus veltīgi cenšas atminēt daudzi pētnieki.

Tajā laikā, kad jau bija izveidojusies Izraēlas valsts, tur atgriezās ebreji no Indijas pilsētas Kočas kopā ar Beni Iz- rael 0zraēļa dēliem); viņu ausis bija sasniegusi informācija par dzeltenajiem Ķīnas ebrejiem, un viņi raudzīja šajās mazajās kopās uziet desmit cilšu atliekas. Daži zinātnieki pat izvirza teoriju, ka daļa no šīm desmit ciltīm veikusi ceļu no Āzijas caur Beringa šaurumu līdz Aļaskai, bet no turienes — uz Ziemeļameriku, kur apmetusies, ilgi pirms Kristofors Kolumbs atklājis Jauno pasauli.

Diemžēl saglabājies ļoti maz dokumentu, kas neapstrīdami pierādītu divu izraēliešu cilšu centienus atrast desmit citas, taču mūsu rīcībā esošie ļauj izdarīt šādu secinājumu: pazudušo brāļu meklējumi sākušies ilgi pirms IX gadsimta.

- Ebrejus jau agrāk interesējis šis jautājums, un viņu meklējumi, par kuriem rakstiskas liecības saglabājušās 110 IX gadsimta, tolaik balstījās uz gadsimtu tradīcijām.

Sensacionāls notikums Spānijas ebrejiem bija cilvēka, vārdā Eldads Had I)ani, parādīšanās Spānijā, viņš apgalvoja, ka ir danītu tautas, t. i., vienas no pazudušajām ciltīm, pārstāvis. Historiogrāfijā viņš sastopams kā Eldads Danita vai Had Dani. Ebreju acīs viņš bija to tālo zemju sūtnis, ieradies, lai vēstītu jūdiem par viņu tautiešiem. Bija zināms, ka līdz tam viņš bijis Ēģiptē, Ziemeļāfrikā un, bez šaubām, Francijā un Itālijā. Viņa stāsti iedvesmoja Spānijas ebrejus vairākus gadsimtus. Eldads bija viens no visnoslēpumainākajiem viduslaiku ebrejiem. Neapšaubāmi, ka tieši viņš rosināja savu Vidusjūras zemju ticības brāļu sapņus un fantāzijas.

Danitas stāsti viņiem šķita ticami. Ceļotājs bez šaubīšanās atbildēja uz zinātnieku jautājumiem. Taču norādījumi, kur atrodas danītu, naftalu, gadu un aširu zemes, bija tikpat nenoteikti kā to laiku ģeogrāfijas kartes. Šīs tautas, viņš apgalvoja, nodibinājušas valsti, vārdā Havila. Pārējās sešas ciltis palikušas Āzijā.

Isašāra cilts apmetusies netālu no Per- sijas, zebuloni klejojuši Eifratas upes apkaimē. Reubenītu cilts nodarbojusies ar laupīšanu un padarījusi bīstamu ceļu no Mekas uz Bagdādi. Efrairna tauta dzīvojusi Nedždas kalnos Mekas tuvumā, simeona un manases tautas — Kar- dimā. Danita paredzēja arī attālumus: ceļš no Jeruzalemes līdz Kardimas valstij ildzis sešus mēnešus. Viņš minēja arī bazāru valsti.

Ebreju zinātnieki pētīja Danitas sniegtās ziņas līdz pat XIX gadsimta beigām. Protams, viņu rīcībā bija vairāk dokumentu un salīdzinātu datu nekā viņu laikabiedriem, tā ka viņi varēja vērtēt tos kritiskāk.

Starp citu, neviens nekad netika uzskatījis Danitu par meli un krāpnieku, gluži otrādi — zinātnieki sliecas domāt, ka viņš sniedzis patiesas ziņas par ebreju sektām, kas tajos laikos vēl bijušas sastopamas Dienvidarābijā, Abesīnijā un citās Āzijas un Āfrikas daļās. Piemēram, ebreju sekta falaša un vēl joprojām tura godā Eldada Had Dani aprakstītās paražas.

Interesanti ir Danitas sniegtie minēto valstu apraksti. Viņš stāstīja, ka tur ir papilnam zelta un dabas bagātību, it īpaši Porainotas un Parvaimas valstī. Pēc vairākiem gadsimtiem mēs sastopam šos nosaukumus Kristofora Kolumba kartēs, kuras viņš nosūtīja Portugāles un Spānijas karaļiem. Tas, par ko runāja Kolumbs, šķita pazīstams ne tikai ebrejiem, bet arī kristiešiem, jo viņi labi pazina prezbitera

Joanna apokrifa vēstījumus, viņš bija leģendāra personība, vienas no kristiešu valstīm Āfrikā valdnieks.

Nav nekādu šaubu, ka Kristofors Kolumbs lasījis šos sacerējumus: kādā no grāmatas «Imago Mundi» lappusēm ir Kolumba rokas rakstīta piezīme.

Visi izglītotie tālaika ļaudis lasīja šos apokrifa vēstījumus, adresētus XII gadsimtā imperatoram Fridriham II un pāvestam. Savā ziņā iecerēti kā kontrpropaganda Danitas stāstiem, to mērķis bija parādīt, ka ebreji, visur atrazdamies kristiešu varā, nekur nebija saimnieki: ne Abesīnijā, ne kādā citā valstī. XIX un XX gadsimta zinātnieki pierādījuši acīm redzamu sakarību starp šiem vēstījumiem un Eldada Had Dani stāstiem. Salīdzinot abus tekstus, viņi secinājuši, ka svarīgākajās vietās tie sasaucas. Sakrīt, piemēram, ģeogrāfiskie apraksti. Publicēti divus gadsimtus pēc ebreju ceļotāja stāstiem, apokrifa vēstījumi padarīja tos vēl aktuālākus. Eb​reju acīs tie bija neapgāžams pierādījums tam, ka Danita runājis patiesību.

Saprotams, ka ebrejiem, kuru dzīve pastāvīgi bija apdraudēta, šīs idejas aizvien bijušas aktuālas.

Viņi nekad nezināja, cik ilgi vēl baudīs sava valdnieka aizstāvību, jo edikts par iecietību varēja tikt anulēts kuru katru dienu un bieži kļuva zināms, ka citos rajonos ebreji atkal tiek vajāti. Bailes, ka vajāšanas varētu izplatīties arī viņu zemē, stiprināja jūdu cerības satikties ar zudušajām ciltīm. Dienu no dienas, gadu no gada ebreji apsprieda šo tēmu, atgriežoties pie tās aizvien no jauna, un jūrnieki deva šīm sarunām arvien jaunu vielu.

Apstiprinājumu tam, ka Spānijas ebreji sapņoja satikties ar desmit zudušo cilšu pārstāvjiem, mēs atrodam Šasdaja ibn Šapruta vēstulē hazāru kņazam Josifam. X gadsimta otrajā pusē Šasdajs ibn Šapruts bija ārlietu ministrs pie kalifa Abdulrahmāna III Kordovā. Faktiski viņš šo posteni ieņēma neoficiāli, jo antisemītiskajiem Korāna baušļiem vēl bija liela ietekme Pireneju pussalā, un tas neļāva ebrejiem un musulmaņiem dzīvot savstarpējā saskaņā. Kalifs ļoti cienīja Šasdaju ibn Saprutu un uzticēja viņam ne tikai uzturēt attiecības ar citām, galvenokārt kristīgajām valstīm un knazistēm, bet arī tirdzniecības un finansu ministra portfeli. Sasdajam nekad nav bijis oficiāla titula, viņš nekad nav bijis ne vezīrs, ne valsts sekretārs. Šis cilvēks cēlies no lielas ebreju ģimenes, kas dzīvoja Kordovā, kalifa rezidencē, un prata daudzas valodas, ari latīņu — diplomātijas valodu. Tāpēc viņa pienākumos ietilpa ārzemju sūtņu pieņemšana un pavadīšana viņu personiskajā sarunā ar kalifu. Viņš redzēja, kāds ir ebreju stāvoklis ne tikai Pireneju pussalā, bet ari valstīs, ar kurām kalifs uzturēja sakarus. Viņš zināja, ka vienās valstīs ebrejus vajāja, citās — piecieta, taču visur tos uzlūkoja par otršķirīgiem cilvēkiem, neraugoties uz to, ka viņi sniedza vietējiem valdniekiem nenovērtējamus pakalpojumus. Sarunās ar diplomātiem viņš vienmēr interesējās par ebreju dzīvi ārzemēs un izmantoja savas diplomātiskās iespējas, lai atvieglotu viņu likteni.

Galvenokārt viņš uzturēja attiecības ar Bizantiju; Konstantins VII tiecās pēc varenā Kordovas kalifa draudzības, jo juta draudus 110 citu Tuvo Austrumu kalifātu puses, un Šasdajs ibn Šapruts varēja Bizantijas impērijā rīkoties savu tautasbrāļu vārdā. Kopš Eldada Danilas parādīšanās Spānijā bija pagājuši vairāki gadi; Šasdajs ibn Šapruts bija dzirdējis šā ceļotāja stāstus un pūlējās pārbaudīt to ticamību. No Bizantijas sūtņa viņš izdzirdēja par hazāru kņazisti Melnās jūras krastā. Bizanlieši to uzskatīja par ebreju valsti, jo hazāru valsts reliģija bija jūdaisms.

Pēc huņņu impērijas sabrukuma viņi izvietojās uz Eiropas un Āzijas robežas, Volgas un Kaspijas jūras krastos. Hazāri pastāvīgi karoja ar saviem kaimiņiem. Lai aizsargātos no viņiem, persieši cēla sienas Kaukāza kalnu aizās. Pēc Persijas impērijas krišanas hazāri ieņēma Armēniju un iekaroja Krimu. Šī pussala ilgu laiku saucās Hazārija. Bizantieši baidījās no hazāriem un maksāja viņiem meslus, lai tikai turētu tālāk 110 Konstantinopoles. Arī bulgāri un rusiči maksāja meslus hazāriem; Kijevas kņazi bija viņu vasaļi.

Pēc tam kad Bizantijas imperators Leons mēģināja visiem uzspiest kristīgo ticību, liela daļa ebreju, vispirms jau tirgoņu, amatnieku un ārstu, bēga uz Hazārijas kņazisti un apmetās tur.

Ar imperatora Bazilio nākšanu pie varas atkal sākās briesmīgas ebreju vajāšanas. Spiesti izšķirties

— vai nu mirt, vai pieņemt kristīgo ticību —, viņi bēga uz Krimu pie hazāriem. Šajā lielajā valstī, kas stiepās no Dņepras līdz Kaspijas jūrai, daudzās pilsētās — pirmām kārtām Tbilisi, Kerčā un tagadējās Sevastopoles rajonā — dzīvoja ebreji, kam bija liela nozīme valsts sabiedriskajā un ekonomis​kajā dzīvē.

VIII gadsimta vidū, kņaza Bulana valdīšanas laikā, kņaza ģimene un augstākās aprindas pieņēma jūdaismu. Neviens dokuments neprecizē, kurā datumā tas noticis, taču, ja var ticēt arābu vēsturniekam Masūdī, hazāru valsts pieņēma jūdaismu kalifa Hārūna al Rašīda valdīšanas laikā, ti., starp 740. un 790. gadu. Politisku apsvērumu dēļ hazāri centās no Piekaspijas virzīties uz Eiropu, papildinot savu karapulku ar iekaroto cilšu algotņiem. Hazāru agresivitāte iedvesa šaus​mas tuvākajiem kaimiņiem.

Līdz tam kalifs un Bizantijas imperators katrs centās dabūt hazārus savā pusē: viens pievērst islamam, otrs — kristietībai. Taču kņazs Bulans izvēlējās jūdaismu.

Pēc tam kad kņaziste bija pieņēmusi jūdaismu, ebreji ieņēma vadošus amatus armijā. Lai gan hazāri bija lieliski sagatavoti karam, Krievzemes dienvidu un Bizantijas impērijas slāvi noslēdza savā starpā līgumu un pieteica karu kaimiņiem, taču hazāru pulki ebreju ģenerāļa Pesaša vadībā viņus sakāva, un viņi maksāja meslus uzvarētājiem.

X gadsimtu vidū, kad Bizantijā atsākās ebreju vajāšana, kņazs Josifs nosūtīja Romas imperatoram vēstījumu, kurā draudēja sākt represijas pret viņa impērijā dzīvojošajiem grieķiem kristiešiem. Par abu valstu saspīlētajām attiecībām liecina fakts, ka Šasdaja ibn Šapruta sūtnis sešus mēnešus tika aizturēts Bizantijā: Austrumu imperators nebija ieintere​sēts, ka ebrejiem izveidotos labas attiecības ar bazāriem.

Tādējādi tieši Eldads Danita pievērsa Spānijas ebreju uzmanību Hazāru kņazistei. Viņš stāstīja par ēnainu kalnu grēdu, kur dzīvojušas divas Abraāma pēcteču ciltis, kā arī par diženu valsti, kurai daudzas tautas maksājot meslus. Bez šaubām, Šasdajs ibn Šapruts bija dzirdējis Danitas stāstus. Kādā vēstulē kņazam Josifam viņš rakstīja: «Mūsu senču laikos pie mums Spānijā bija ieradies cilvēks no Dana cilts, kurš runāja ivritā.» Šis cilvēks varēja būt vienīgi El- dads Had Dani.

Pagāja daudzi gadi, iekams Šasdajs ibn Šapruts savas pārdomas par hazāru kņazisti darīja zināmas Kordovas ticības brāļiem. Tā kā viņš pildīja tiesneša amatu, viņu ļoti cienīja un viņam ticēja, jāsaka — pamatoti. Viņa paziņojums radīja plašu atsaucību Spānijas ebreju sirdīs un viesa ticību Danitas minētajām ebreju valstīm.

Pēc Danitas ziņām, hazāru kņaziste atradās piecpadsmit dienu gājuma attālumā no Konstantinopoles, kas ar to tirgojās; tās valdniekam bija kņaza tituls, un viņa vārds bija Josifs. Ņemot vērā tā laika politisko situāciju, Šasdajs piešķīra ļoti lielu nozīmi attiecību noregulēšanai ar hazāru kņazisti, jo vairākkārt bija dzirdējis, ka hazāri palīdzējuši saviem apspiestajiem ticības brāļiem Kaukāza kalnu viņā pusē. Ar to viņš gribēja pierādīt, ka patiešām eksistē valstis, kurās ebreji ir ne tikai viesi, bet gan saimnieki, vārdu sakot — celt savas tautas pašapziņu.

Tā Šasdajs ibn Šapruts uzrakstīja mūsu jau citēto vēstuli Josifam un uzticēja to savam draugam Isaakam ben Na- tanam. Kad kalifa emisārs devās uz Konstantinopoli, Ab- dulrahmāns III pilnvaroja Šasdaja sūtni pavadīt emisāru. Vēstījumā Bizantijas imperatoram kalifs lūdza visādi atbalstīt viņu brauciena laikā uz hazāru kņazisti.

Līdz galam nenoskaidrotu apstākļu dēļ Isaaks ben Natans sešus mēnešus tika aizturēts Konstantinopolē, bet pēc tam nosūtīts uz Spāniju. Bizantieši ar viņu aizsūtīja vēstījumu, kurā paskaidroja Sasdajam, ka negribējuši pakļaut viņa pilnvaroto riskantam kuģojumam Melnajā jūrā. Nav šaubu, ka tam bija cits iemesls: viņi negribēja, ka ar Šas- daja starpniecību kalifs nodibinātu sakarus ar viņu kaimi​ņiem.

Tāpēc lielās cerības, ko Šasdajs ibn Šapruts lika uz šo misiju, neattaisnojās. Tomēr nedaudz vēlāk, 953. gadā, Kor- dovā ieradās slāvu cara Hunu sūtņi. Viņu vidū bija divi ebreji — Mars Sauls un Mars Josifs. Jādomā, slāvu impērijā pie Donavas izraēlieši bija godā, citādi viņi nebūtu iekļauti oficiālā delegācijā. Abi šie cilvēki paziņoja, ka uzturot sakarus ar hazāru kņazisti. Drīzumā viens no viņiem ieradās šajā valstī, kur tika uzņemts ar pienācīgu godu. Rezultātā viņi uzņēmās nogādāt Sasdaja vēstuli

Ungārijā, Bulgārijā un Krievzemē dzīvojošiem ebrejiem.

Tādā kārtā Šasdajs ibn Šapruts nosūtīja viņiem savu vēstuli, rakstītu klasiskajā ivritā. Šās vēstules kopija glabājas Britu muzejā. Aprakstot ebreju toreizējo stāvokli Spānijā un no jauna pieminot Danitu, par ko bija stāstīts arī pirmajā, ar Isaaku ben Natanu nosūtītajā vēstulē, šis vēstījums ir nenovērtējams vēstures . dokuments. Šasdajs. īsti nezināja, no kuras cilts hazāri cēlušies, bet no viņa vēstules var secināt, ka, viņaprāt, bazāri ir viena no desmit pazudušajām ciltīm. Vēstulē viņš uzsver, ka viņu mudinājusi nevis nejaušība, bet galēja nepieciešamība uzzināt, «vai kaut kur ir valsts vai kņaziste, kur izraidītie ebreji dzīvo brīvi no svešzemnieku jūga un kundzības. Tāpēc, ja tā būtu, atsakoties no man parādītā goda un cieņas, pametot savu ģimeni, es došos pāri kalniem un ielejām, pa ūdeni un sauszemi, iekams nenonākšu tai vietā, kur valda mans pavēlnieks, lai ieraudzītu viņa diženumu un spožumu.»

Pēc daudziem negadījumiem Šasdaja sūtījums nonāca vienpadsmitajā jūdu hazāru valdnieka Josifa rokās.

Josifs aizsūtīja atbildi. Viņa vēstules īstums līdz pat šai dienai ir zinātnieku strīdu objekts, lai gan lielākā daļa pētnieku uzskata to par īstu. To pēc kagana lūguma rakstījis viens no kņazistes gudrajiem, protams, ivritā.

Pēc vairākiem gadsimtiem kalifa ministra un hazāru kagana sarakste tika izdota vairākkārt Atkarībā no konjunktūras izdevēji pievienojuši sevis izdomātus sīkumus. īpaši plaši šīs sarakstes kopijas izplatījās XII gadsimtā. Pateicoties šiem dokumentiem, kā ari daudzajām diskusijām par šo tematu, ebrejiem izveidojās cieša pārliecība, ka pašā Āzijas sirdī eksistē ebreju valstis, ar kurām hazāru kņaziste uztur sakarus.

Laikā, kad tika uzrakstīta atbilde hazāru kņazam, viņa valstī vēl valdīja miers. Pēc dažiem gadiem tai izcēlās karš ar savu bijušo vasali Kijevas lielkņazu Svjatoslavu. Agrākie konflikti stipri bija novājinājuši hazāru kņazisti un noveda to pie sakāves šajā karā. Hazāri mēģināja bēgt uz Kaspijas jūras otru pusi, taču tika sagūstīti, bet pēcāk saplūda ar uzvarētājas valsts iedzīvotājiem.

Visi šie fakti ne tikai paplašināja ebreju tautas, zināšanas, bet arī rosināja iztēli. Aizvien vairāk nostiprinājās ebreju vēlme piedzīvot to dienu, kad sapnis kļūs par īstenību un viņi satiksies ar saviem tālajiem tautas brāļiem.

Kā pierāda dokumenti, Barselonas ebreju kopiena jau IX gadsimtā nodibinājusi attiecības ar aziātu ebreju kopienām. Ir zināmi rakstiski vēstījumi rabīnam Avraāmam Gao- nam no Babilonas, kuros apspriesti vairāki reliģiska rakstura jautājumi. Gribēdami nodibināt sakarus ar saviem aziātu ticības brāļiem, sefardi uzrakstīja daudz citu vēstuļu cerībā iegūt informāciju par saviem tālajiem senčiem.

Tāpēc, balstoties uz šiem dokumentiem, mēs varam spriest, ka sefardi patiešām karsti vēlējās nodibināt šādus kontaktus.

Viens no vissvarīgākajiem dokumentiem šajā ziņā ir Na- varras pilsētas Tudelas rabīna Benjamīna ceļojuma dienasgrāmata, kurš 1159. gadā devās ceļojumā pa Eiropu, Āziju un Āfriku un, 1173. gadā atgriezies Spānijā, Toledo pieraks​tīja savus novērojumus un nomira.

Viņa piezīmes izraisīja dzīvu interesi ne tikai ebrejos.

Pārtulkotas daudzās valodās, tās paplašināja zināšanas ģeogrāfijā un daudzējādā ziņā sakrita ar to, ko bija stāstījis Eldads Danita, ieradies trīs gadsimtus iepriekš.

Savu stāstu rabīns Benjamīns sāk ar ceļojumu pa dažādām pilsētām Spānijā, Itālijā, Francijā, Korfu un cauri Grieķijai līdz Konstantinopolei. Viņš apraksta pilsētas, to iedzīvotājus, ebreju kopienu lielumu, ebreju nodarbošanās un profesijas.

Benjamīns apmeklējis daudzas Palestīnas pilsētas, bijis Tigras un Eifratas apkaimē, pēc tam Persijā, Ēģiptē un Ti- betā. Viņa stāsti par līdz tam laikam nepazītām ebreju kopienām, kuras viņš apmeklējis sava ceļojuma laikā, izraisīja ticības brāļu dzīvu interesi un karstu vēlēšanos nodibināt sakarus ar Āzijas ebrejiem.

Pienācīgi novērtējot ebreju ceļotāju piezīmes, nedrīkstētu aizmirst lielo nozīmi, kāda XIII gadsimtā

bija Marko Polo stāstiem par savu kuģojumu apkārt pasaulei. Gandrīz 100 gadu pēc rabīna Benjamīna atgriešanās Spānijā — 1271. gadā — Venēcijas jūrasbraucējs devās jūrā, lai rastu jaunus tirdzniecības sakarus un sasniegtu Ķīnu. Savās ceļojuma piezīmēs, kuru eksemplārs glabājās pie Kristofora Kolumba, viņš raksta, ka ne reizi vien ceļojuma laikā viņš Indijā un Ķīnā sastapis ebrejus. Pārtulkota kastīliešu valodā, šī grāmata lika Spānijas ebrejiem, kuri bija to lasījuši, noticēt iespējamajai saiknei starp desmit pazudušajām ciltīm, ķīnie​šiem un pat japāņiem.

Vēlāk bijuši pat mēģinājumi atrast līdzību ebreju un sintoisma paražās, tika veikti fizionomiskie pētījumi, lai at​klātu līdzību sejas vaibstos, tika salīdzināti pat vārdi.

Bija arī mēģinājumi uzsvērt sintoisma un jūdaisma tempļu līdzību: tie visi bija sadalīti divās daļās — telpa lūdzējiem un altāris. Sintoisma garīdznieku linu tērpi atbilda Izraēlas senajām tradīcijām. Tika uzietas senas japāņu gravīras, kurās, kā uzskata, attēlota izraēliešu ierašanās Japānā. Tajā pašā laikā tika meklēts ceļš, pa kuru ebreji sasnieguši Japānu: no Āzijas kontinentālās daļas līdz Kuriļu grēdai.

Mūsdienās ir zināms, ka jau mūsu ēras sākumā ebreju tirgoņi no Persijas un Indijas dibināja faktorijas Ķīnā — gar Huanhe, Janczi deltā un Ceilonas salā. Visa Indijas rietumu piekraste bija tā teritorija, kur ebreji glābās no arābu un persiešu kundzības.

Ebreju kopiena Kaifinā, vienā no senākajām Ķīnas pilsētām, Henaņas provinces galvaspilsētā, bija nodibināta jau VIII gadsimtā.

1487. gada 7. maijā pēc Portugāles karaļa Žuana II pavēles Pedro de Kovilja un Afonsu de Paijva atstāja Portugāles krastus, lai uzmeklētu presbitera Joanna karalisti. Arī ebreji ticēja šīs valsts esamībai, uzskatot, ka valdnieka vārds norāda uz viņa ebrejisko izcelsmi; turklāt no daudzajiem stāstiem viņi sprieda, ka kristiešu un jūdu valstu starpā Austrumāfrikā valda labas kaimiņattiecības. Portugāļu jūras​braucēji uzskatīja, ka presbitera Joanna karalisti ir atraduši Etiopijā.

Balstoties uz ziņām, kas mums šķiet izdomājumi, Spānijas un Portugāles kristieši ari meklēja savus pazudušos brāļus. Pēc šīm ziņām, Pireneju pussalas kristieši, mauru vajāti, septiņu bīskapu vadībā bēguši pāri jūrām un nodibinājuši svešās zemēs septiņas pilsētas. Par to stāsta leģenda, kurā minēts, ka 711. gadā vestgoti, mauru uzveikti, tikuši padzīti no Pireneju pussalas. Arhibīskapa Porto un sešu citu bīskapu vadīti, viņi septiņos kuģos uzņēmuši kursu uz rietumiem. Pēc briesmīgas vētras izcēlušies kādā salā un sadedzinājuši savus kuģus. Tur viņi uzcēluši septiņas brī- num skaistas pilsētas. Spāņi uzskata, ka šī sala bijusi Antilja. Šī leģenda bija plaši pazīstama, un tai ticēja arī pēc septiņiem gadsimtiem. Pat slavenais kosmogrāfs Martins Behaims zīmēja šo mītisko salu uz sava globusa netālu no Spānijas krasta.

Pēc Portugāles karaļa Žuana II 1489. gadā izvirzītajiem noteikumiem, Džovanni Kabotam bija jāatrod Septiņu pilsētu karaliste. 1497. gadā Anglijas karalis sarīkoja ekspedīciju, lai atrastu ceļu uz Brazīliju. Šo ekspedīciju vadīja venēcietis Kabots, kam bija pavēlēts atrast Septiņas pilsētas. Kā redzams, ne tikai ebreji ticēja šādiem nostāstiem. Bez šīs bija ari citas leģendas. Kolumba laikā jūras sakari aizsniedzās līdz Islandei, kur tolaik jau bija bijuši daudzi jūrasbraucēji. Islandieši viņiem pastāstīja, ka 1000. gadā normandieši devušies ekspedīcijā uz rietumiem un atklājuši nepazīstamas salas.

Tā radušās islandiešu sāgas, kas vēlāk tikušas stāstītas arī kontinenta ostās. To vidū bija sāga par Zaļo zemi, ko atklājis norvēģu jūrasbraucējs Eiriks Rudais, — Grenlandi.

Tātad XV gadsimta beigās Spānijas ebreji bija pārliecināti, ka Āzijā ir zemes un valstis, kur valda ebreji. Tam vienlīdz ticēja gan ebreji, gan kristieši. Tomēr laikā, kad kristieši rīkoja ekspedīcijas, lai meklētu presbitera Joanna karalisti vai Septiņu pilsētu salu, ebrejiem nebija tādas iespējas nodibināt sakarus ar brāļiem Āzijā. Viņi varēja vienīgi gaidīt, līdz kuģojumi pa jauniem jūras ceļiem novedīs pie šo zemju atklāšanas. Spānijas ebreji dzīvoja, šīs cerības iedvesmoti. Viņi bija pārliecināti, ka agri vai vēlu atskaitēs par ekspedīcijām parādīsies pareiza informācija par šīm ebreju valstīm.

NOSLĒPUMAINA PERSONĪBA Kas bija tas cilvēks, kurš pamudināja marranos un ebrejos cerību? Kurš zināja, ka viņa plānu īstenošana daudzējādā ziņā bija atkarīga no tiem, kuri drīz vien tiks vajāti un izsūtīti, kā arī no tiem, kurus, kaut arī pagaidām bez draudiem, tomēr turēja bailēs?

Par viņu sarakstīts suntiem grāmatu. Vēsturē nav otra cilvēka, kas būtu vairāk pazīstams; taču nav otra cilvēka, par kura izcelšanos, raksturu, dzīvi un rīcību varētu strīdēties vairāk nekā par viņu. Nemitīgi uzrodas viltus doku​menti, nepierādīti paziņojumi, kā arī cilvēki, kuri cenšas iz​kropļot patiesību.

Pētot Spānijas ebreju vēsturi, neizbēgami sastopamies ar Kristofora Kolumba vārdu. Viņa dzīvesstāsts ir daļa no ebreju tālaika vēstures, lai tas būtu ebrejs, marranos, kristietībai piegrieztais vai ne, galvenais, ka viņa plāni atspo​guļoja jūdu slēptākos sapņus, un tāpēc viņi to atbalstīja.

Izlasījis dažādus darbus par Kolumbu un viņa ceļojumiem, es nolēmu braukt uz Sevilju, kur Kolumba bibliotēkā glabājas grāmatas, kas piederējušas dižajam ceļotājam, lai apskatītu tās un ari paša Kolumba rokas izdarītās atzīmes uz šo grāmatu lappušu malām. Man bija tāda sajūta, ka šīs grāmatas un atzīmes tajās palīdzēs man izprast Amerikas pirmatklājēja personību. Es gribēju gūt priekšstatu par viņa iekšējo pasauli. Man gribējās redzēt arī viņa vēstules dēlam Djego, kurās slēpās kāda slepena zīme. Tā, teicu sev, palīdzētu man veidot Kolumba portretu.

Kolumba bibliotēka izvietojusies katedrālē, bijušajā mošejā, un tās pamatā ir Kolumba ārlaulības dēla Fernando Kolona bibliotēka, kurā ir vairāk nekā 12 000 vērtīgu sējumu; to vidū ir arī grāmatas, kas piederējušas viņa tēvam. Fernando bijis augsti izglītots cilvēks un, izšķīries savu karjeru saistīt ar baznīcu, novēlējis savu bibliotēku Seviljas Sv. Pāvila klostera spāņu dominikāņiem. Ar grāmatām pilni skapji aizņem vairākas bibliotēkas zāles. Galvenajās vitrīnās izliktas paša Kristofora Kolumba grāmatas.

Mani pārņēma neparasta sajūta, kad citu pēc citas ņēmu no plaukta šīs grāmatas, jo no visām tām tika mācījies Ko- lumbs. Pirmām kārtām minēšu Pravieša grāmatu. Viņš bieži to citējis gan savā dienasgrāmatā, gan vēstulēs, gan — kā apgalvo viņa biogrāfs 1as Kasass — sarunās. Galvenokārt viņš sajūsminājies par pravieti Jesaju. Tālāk seko kardināla Pedro d'Aili «Imago Mundi», kāda Plutarha grāmata, kas izdota 1491. gadā Seviljā, Plīnija «Vienīgā vēsture» ar piezīmēm spāņu, portugāļu un itāliešu valodā, Marko Polo «De consultidinibus et conditionibus orientalem regionum», Sene- kas traģēdijas, Alberto Mognosa «Dabiskā filozofija» un Flo- rcnces Sanantonio mācību grāmata. Tālāk atkal grāmata ar daudzām atzīmēm «Pāvesta Pija II dzīve» un beigu beigās — «Navigācijas almanahs» un Avraama Zakuto grāmata.

Lielāko daļu grāmatu Kolumbs iegādājies jau līdz savam ceļojumam. Vēsturnieki uzskata, ka bibliotēkā esošās Ko- lumba grāmatas ir tikai daļa no plašākas bibliotēkas.

Atzīmējot Amerikas atklāšanas 400. gadadienu, Itālijas nacionālās izglītības ministrs publicēja darbu 12 sējumos «Reccolta di Documenti e Studi» (Rakstu un dokumentu sakopojums), kur apkopoti visi dokumenti par Kolumbu un viņa paša piezīmes uz grāmatu lappušu malām.

Tagadējo priekšstatu par Kolumbu veidojuši itālieši vai spāņi. Par Kolumbu ir zināms, ka viņš vīrišķīgi cīnījies par saviem ideāliem, bieži ciezdams trūkumu, taču nekad nav atteicies no savas ieceres, dzīvojis daudzās valstīs, taču nekur nav juties kā mājās. Kas zināms par viņa iekšējo pasauli? Tikai viņa bibliotēka, viņa sarakste, viņa atzīmes grāmatās var radīt mums priekšstatu par to. Patiešām — atzīmes grāmatās bija domātas viņam pašam, lai atgādinātu kaut ko, un bieži uzvilktajām zīmēm bija jāpievērš viņa uzmanība tām vietām, kuras jāpārlasa vēlreiz.

Es bieži tiku runājis ar profesoru de Peņji, bijušo Vestindijas arhīvu Seviljā direktoru. Mēs bijām vienisprātis, ka Kolumbs bijis neparasta personība, tāpēc viņš jāpēta vispirms caur tālaika prizmu.

Līdz braukšanai uz Spāniju es izlasīju lielu daudzumu darbu par Kolumbu. Tas, ko es atminējos, un piezīmes, kuras biju izdarījis, man šķita nepietiekamas. Sapratu, ka šī personība izraisīs vēl daudz vairāk

jautājumu, pat ja pasaulei — ja tas reiz notiks — būs vairāk vai mazāk pilnīgs priekšstats par viņu. Ar katru desmitgadi kļūst aizvien grūtāk radīt objektīvu priekšstatu par ceļotāju un notikumiem, kas ievadīja šo ekspedīciju; dažu speciālistu ortodoksālā pieeja šai problēmai stipri apgrūtina šo uzdevumu.

Dokumentiem, tāpat kā cilvēkiem, ir savs liktenis. Šis fakts ir acīm redzams, it sevišķi ja liek pētīta ar Kristoforu Kolumbu saistītu dokumentu vēsture. Ir saglabājusies tikai daļa ģimenes arhīva. Tur nav ko brīnīties: tie gājuši caur daudzām rokām un bijuši dažādos kontinentos. Pēc Djego nāves 1526. gadā viņa sieva Marija de Toledo un viņa dēls Luiss Kolons mantoja ģimenes saraksti. 1544. gadā abi devās uz Vestindiju (Antiļu salām), kuras vicekaraļi viņi bija, un paņēma šos dokumentus līdzi.

Tolaik tur uzturējās 1as Kasass. Viņš pētīja arhīvus un uzrakstīja ceļotāja biogrāfiju. Piecus gadus vēlāk, pēc Marijas de Toledo nāves, papīri atgriezās Spānijā un tika nodoti glabāšanā Laskvevas klosterī.

Nedaudz vēlāk sākas strīdi par to, kam tie piederēs, un šīs ķildas turpinājās līdz XVII gadsimta sākumam.

Pēc tiesas lēmuma Munjo Kolons saņem šos dokumentus mantojumā no Portugāles, pareizāk, daļu dokumentu — pārējie atradās hercoga Albas ģimenes rokās. Djego Kolons bija precējies ar hercoga Albas radinieci, un tas savukārt bija rados ar karali Ferdinandu. Hercogs de Alba atstājis vēsturē asiņainas pēdas. Būdams koloniju gubernators, viņš labprātīgi kļuvis par ieroci inkvizīcijas rokās.

De Albas ģimene uzglabājusi dokumentus līdz 1790. gadam, pēcāk tie pārgājuši pie otra šās ģimenes atzarojuma— Koloniem. Pa to laiku dokumentu skaits sarucis: nebija palicis nekas vairāk kā Kolumba vēstules dēlam Djego. Zināms arī, ka ir daudz viltotu dokumentu, kas izkropļo Kristofora Kolumba dzīves un ceļojuma faktus, bet, lai tos uzlūkotu par īstiem, oriģināli, visticamāk, iznīcināti.

Nav ari īsta Kristofora Kolumba portreta, lai gan sastopami daudzi attēli, taču tie visi izgatavoti gadu desmitiem vai simtiem pēc jūrasbraucēja nāves un neviens nav līdzīgs otram. Tikai viens, ko uzskata par pašu reālāko un kura autors, iespējams, redzējis Kolumbu, attēlo cilvēku, kam piemīt daži semītiem raksturīgi sejas panti: tāda sajūta, it kā seja sastāvētu vienīgi no deguna un mutes. Šis portrets glabājas Ufici galerijā Florencē. Tomēr neviens nevar ga​rantēt, ka attēlotais patiesi ir Kolumbs.

Noslēpumā tīta ir arī viņa izcelšanās. Šīs dzimtas vēsturi raksturo daudzas vispirms jau viņa paša un viņa ģimenes izraisītās pretrunas.

Neilgi pēc tēva nāves Fernando Kolons paziņoja, ka vēlas atrast savus radiniekus Dženovā, taču tas viņam neizdevās. Pēc Kolumba nāves divas lielas nācijas — spāņu un itāliešu — sāka sacensties savā starpā, katra gribēdama atzīt dižo jūrasbraucēju par savu dēlu. Fernando atbalstīja spāņus. Taču pētnieki, par spīti visam, nepievērsa tam uz​manību.

Tas, ko it kā pateicis priekšā pats Kolumbs, ir pretrunā gan ar spāņu, gan itāliešu oficiālajiem datiem. Vēl tagad stipri atšķiras viedokļi par dzimšanas vietu — ne tikai par pilsētu, bet arī par provinci.

Itālieši norāda Dženovu un Sa- vonu, daži spāņu vēsturnieki min Estremaduru, Galisiju, Ka- taloniju, Kastīliju un Maljorkas salu. Un parādās aizvien jaunas versijas.

Paldies Dievam, ir zināma viņa nāves diena un vieta: 1506. gada 20. maijs, Valjadolidas pilsēta. Ja ticam itāliešu versijai, viņam jābūt dzimušam ap 1451. gadu. Saskaņā ar Kolumba paša dažādos gadījumos sniegtajām ziņām, viņa dzimšanas gads varētu būt starp 1447. un 1453. gadu. Taču, pēc Kolumba juridiskajos dokumentos minētajiem datiem, uzskata, ka viņš dzimis 1451. gada 25. augustā vai 31. oktobrī.

Kas vēl ir droši zināms? Tas, ka aptuveni divdesmit gadu vecumā viņš ieradies Lisabonā? Uzreiz rodas jautājums: kā viņš tur nokļuvis? Kolumba sniegtie skaidrojumi ir pretrunīgi. Daudzi vēsturnieki, piemēram, netic viņa paziņojumam, ka Portugāles krastus viņš sasniedzis tāpēc, ka netālu no Lisabonas notikusi jūras kauja. Šī epizode, kādu viņš to tēlo, atgādina tolaik populāros piedzīvojumu romānus: jūras kauja ar pirātiem, ugunsgrēks un kuģa bojāeja, uz kura viņš braucis, glābiņš, kad, pametot visu mantību, lai tiktu uz krastu, viņš nokļūst gādīgu dženoviešu rokās, kuri dzīvo Portugāles galvaspilsētā…

Grāmatā par savu tēvu Fernando Kolons ari apraksta šo epizodi, kas sastopama arī 1as Kasasa

rakstītajā Kolumba biogrāfijā. Šim notikumam nav nekādu apstiprinājumu; nav pat zināms, vai tolaik vispār šajā rajonā risinājusies kāda nozīmīga jūras kauja. Gandrīz visi pētnieki uzskata šo epizodi par izdomātu. Lai kā ari būtu, tai nav lielas nozīmes ceļotāja dzīvē.

Tālāk. Ir zināms, ka 1478. gadā viņš Portugālē apprecējis Felipi Monisu, kas 1479. vai 1480. gadā dzemdējusi viņam dēlu Djego. Pēc gada Felipe nomirusi. Līdz 32 gadu vecumam Kolumbs centies Portugālē savu plānu īstenošanā ieinteresēt zinātnieku padomi, kas konsultējusi karali ģeogrāfisko atklājumu jomā, taču velti. 1485. gadā viņu varēja sastapt Kastīlijā, Larabida klosterī, vēlāk dažādu ietekmīgu personu pieņemamajās telpās. Tajā laikā viņam gadījās romāns, kā rezultātā piedzima dēls Fernando. Beidzot 1492. gada sākumā karalis Ferdinands un karaliene Isabella pilnvaroja viņu rīkot ekspedīciju. Sākot no šā brīža, dokumenti ļauj izsekot viņa dzīvei līdz pat nāves brīdim. Šāda īsumā ir šā cilvēka biogrāfija līdz ekspedīcijai. Tomēr pasaule, kas ir viņam pateicību parādā, gribētu zināt vairāk nekā tikai šos faktus. Taču te sākas grūtības.

Itāliešu dokumenti par Kristofora Kolumba izcelsmi, kuri šķiet pārliecinoši visiem, atskaitot spāņus, norāda, ka viņš cēlies no vienkāršās tautas. Viņa tēvs Domeniko Kolumbs bijis sargs Dženovā, vēlāk — audējs Savonā. Viņš viens uzturējis visu ģimeni. Itāliešu arhīvos glabājas daudzi dokumenti, kas skar viņa ģimeni, un to vidū ir notariāls akts par nomu un galvojumi. Kādā no aktiem minēts viņa dēls Kristofors Kolumbs, 18 gadu vecs audējdarbnīcas turētājs. Zināms arī, ka nelielā ģimene atstājusi Dženovu un pārcēlusies uz nelielo Savonu, kur nodarbojusies ar aušanu un laiku pa laikam turējusi viesnīcu. Visi šie fakti apstiprināti dokumentāri.

Tādējādi mēs redzam, ka, pēc itāliešu versijas, Kolumba ģimene dzīvojusi ļoti pieticīgi. Taču rodas jautājums: kā jaunam cilvēkam no šīs valsts, kur viņš 18 gadu vecumā ieguvis audēja amatu, tolaik radusies iespēja braukt mācīties uz Portugāli? Kolumbam bijušas pamatīgas zināšanas navigācijā.

Portugālē viņš pelnījis sev iztiku, strādādams par kartogrāfu. Tas, kurš lasījis Kolumba piezīmes uz grāmatu lappušu malām, zina, ka viņš pratis latīņu, spāņu, portugāļu un, protams, itāliešu valodu, lai gan reti to lietojis. Šīs atzīmes liecina par viņa zināšanām vēsturē, ģeogrāfijā, ģeometrijā, reliģijā. Studēdams kādu no šīm grāmatām, viņš rakstījis uz lappušu malām tās ziņas, kuras par šo jautājumu jau bijušas viņa rīcībā. Kur viņš tās ieguvis?

Tajos laikos tikt pie labas izglītības nebija nemaz tik viegli. Ja Kolumbs būtu izvēlējies ar baznīcu saistītu karjeru, viņš būtu varējis izglītoties kādā klosterī. Taču tā nenolika.

Kolumbs pats apgalvo, ka pirmo reizi izgājis jūrā četrpadsmit gadu vecumā. Jungas darbs tolaik nebija piemērots valodu vai zinātņu apgūšanai, it īpaši bez iepriekšējas sagatavošanās. Taču īstenībā Kolumbam jau 14 gadu vecumā bijušas kādas zināšanas navigācijā, jo viņš pratis likt lietā uz kuģa gūto pieredzi.

Ja mēs turpmāk par pamatu ņemsim itāliešu versiju, tad pamanīsim, ka Kristofors Kolumbs gandrīz nekad nav lietojis itāliešu valodu. Pat savai Dženovas bankai viņš rakstījis nevis itāliešu valodā, kā varētu gaidīt, bet gan kastīliešu. Ne reizi vien savos rokrakstos viņš minējis kastīliešu kā savu dzimto valodu. Taču runa var būt arī par apzinātu fal- sifikāciju. Spānieši uzskata, ka viņš nekad nav lietojis itāliešu valodu. Tajā pašā laikā pastāv versija, ka tad, kad bijis nemierā ar komandu, Kolumbs lamājies itāliski. No otras puses, viņa laikabiedri minējuši, ka viņš labi runājis kastīliešu valodā, lai gan ar portugāļu akcentu.

Pēc itāliešu versijas, Kolumbs bijis autodidakts. Viņa zināšanām bijusi stingri noteikta ievirze. Grūti ticams, ka tās iegūtas klejojumu gados, kad tās bija iespējams tikai pilnveidot. Tāpēc daudzi uzskata, ka viņš baudījis privāto izglī​tību.

Kas gan maksājis viņa skolotājiem? Arī grāmatas tajos laikos nebija lētas. Varbūt Kolumbs bijis savā ziņā skolnieks un strādnieks reizē, kas savas mācības atstrādājis? Maz ticams, ka vecāki būtu spējuši samaksāt par viņa skološanu. Kādā 110 Itālijā atrastajiem dokumentiem, kas attiecas uz viņa tēvu Domeniko Kolumbu un visu ģimeni kopumā, ir neliels apstiprinājums šādam pieņēmumam. No otras

pu​ses — nav nekādu citu dokumentu, kas izslēgtu šādu ie​spēju.

Atzīmes grāmatā liecina, ka Kolumbs pazinis ne tikai Bībeli, Praviešu grāmatu, bet arī daudzus citus ebreju kultūras elementus. Viena no viņam piederējušām grāmatām, kas tagad glabājas Seviljā, saucas «Pāvesta Pija II dzīve», liecina par viņa ebreju kultūras zināšanām. Vienā no šīs grāmatas lappusēm ierakstīts datums — 1481. gads. Kolumbs pārvērtis to pēc ebreju gadu skaitīšanas, un iznācis 5241. gads.

Tik gadu veca pēc ebreju kalendāra tolaik bija pasaule. Turklāt Kolumbs izrēķinājis, ka Ādams nodzīvojis līdz 130 gadiem un Templis otrreiz nopostīts 413 gadu agrāk. Ne tikai šie, bet ari vēl daudzi citi novērojumi rāda, ka viņš pazinis Veco derību. Kad viņš ieguva šīs zinības? Rodas arī nākamais jautājums: kuram vēl no tālaika jūrasbraucējiem, lai tas būtu kapteinis vai admirālis, bijušas tādas zināšanas? Citēšu vēl vienu frāzi no Kolumba vēstules bīskapam, Salamankas teoloģijas profesoram Djego de Dezē: «Es kalpoju Dievam, ko turēja godā Dāvids.» Ko viņš ar to gribēja sacīt? Lai vai kā — šī frāze rosina pārdomas.

Pirmās ekspedīcijas kuģa žurnālā ir divas svarīgas lappuses, datētas ar 22. un 23. septembri.

Ceļojums turpinājās, zeme nebija redzama, neapmierinātie jūrnieki grasījās dumpoties. Domādami, ka viņi iekļuvuši mūžīgā bezvēja zonā, komandas locekļi jau nosprieda, ka nekad vairs nespēs atgriezties Spānijā. Taču debesis pie horizonta vēstīja vētru; bija tropiskā lietus periods. Jūrnieki nomierinājās, un Kolumbs ierakstīja savā žurnālā: «Vētra paguva laikā. Tā kļuva par zīmi, kāda nebija redzēta kopš tiem laikiem, kad ebreji aizgāja no Ēģiptes un kurnēja uz Mozu, kurš viņus bija at​brīvojis.» Šis citāts pārsteidza pasauli. Kolumba paradums reaģēt uz notikumiem dīvainā kārtā sakrita ar ebreju paradumu izmantot Bībeles un citu svēto rakstu citātus, lai aprakstītu kādu situāciju. Kolumbs darīja to pašu. Lai spriedums būtu objektīvs, jāanalizē nevis atsevišķi citāti, bet gan viss to kopums. Tā ir vienīgā iespēja atminēt mīklas, kuras uzdevis Kolumbs un kuras rada mums priekšstatu par jūrasbraucēja iekšējo pasauli. Šīs atzīmes lasījuši daudzi pētnieki. Daži, picm., Fricis Štreihers savās «spāņu studijās», jau mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados veicis visu Kolumba vēstuļu un grāmatu atzīmju rūpīgu lingvistisku analīzi.

Tika studēta viņa interpunkcija, frāzes uzbūve, viņa latīņu un spāņu valoda, lai noskaidrotu, no kura Spānijas rajona Kolumbs nācis. Taču neviens zinātnieks ne reizes nav mēģinājis izvirzīt jautājumu, kur viņš ieguvis savas zināšanas.

Minējums, ka tāds cilvēks kā Kolumbs varētu būt — ak, šausmas! — ebrejs vai viņam varētu būt ebreju asiņu piejaukums, lika atkāpties daudziem zinātniekiem. Jo tas varētu saprotamu iemeslu dēļ atspēkot daudzas līdz tam laikam izplatītas idejas.

Daudzas epizodes no jūrasbraucēja dzīves joprojām ir noslēpumā tītas. Piemēram, jūras kauja pie Visentes raga, kur Kolumbs cīnījies pret dženoviešu eskadru, kā rezultātā viņš nokļuvis Portugālē. Itāliešu versijas pretinieki izmanto šo argumentu savā labā. Viņi saka: ja Kolumbs būtu itālietis, viņš nekarotu pret savas zemes floti. Itālieši šo iebildumu nevar atspēkot. Taču ir daudzas epizodes, kuras nevar izskaidrot nedz vienas, nedz otras puses piekritēji. Tomēr Dže- nova turpina pasludināt Kolumbu par savu dēlu. Lai paradītu šo faktu ticamāku, nams, ko pilsētā dēvēja par «māju zem olīvkoka», tika izziņots par dižā jūrasbraucēja namu. Dženovieši uskata, ka tur Kolumbs pavadījis savu bērnību. Kopš 1887. gada namu rotā plāksne ar attiecīgu uzrakstu.

Ko par to saka spānieši? Kolumba autogrāfi un vēstules rakstītas brīnišķīgā kastīliešu valodā. Viņš pametis Itāliju 25 gadu vecumā, pēc tam dzīvojis Portugālē un, kad aizbraucis uz Spāniju, savu otro dzimteni, lietojis kastīliešu valodu, ko pārvaldījis tikpat labi kā savu dzimto valodu. To var saprast, palasot viņa piezīmes uz grāmatu lappusēm. Spāņiem tas šķiet pietiekams pierādījums, vēl jo vairāk tā​pēc, ka itāliešu versijā par Kolumba izglītību ir daudz robu un nepilnību.

Kolumba ekspedīcijas laikā pāvests bija spānietis: Aleksandrs VI piederēja pie spāniešu Bordžu dzimtas. Tieši viņš sadalīja Jauno pasauli, ko pēc Kolumba ekspedīcijas apmeklēja arī citi spānieši un portugāļi, spāņu un portugāļu ietekmes zonās. Vienā no saviem vēstījumiem viņš piemin Kristofora

Kolumba misijas diženumu un izsakās par viņu kā par mīļu dēlu, godīgu cilvēku, kas pelnījis uzticību.

Spāņi un itālieši neparko negrib identificēt itālieti Kr-is- toforo Kolombo ar spāni Krislobalu Kolonu. Tas kļuvis par nacionālā prestiža jautājumu.

Taču, kad itālieši norāda uz Dženovu kā Kolumba dzimšanas vietu, spāņi nevar neko teikt savā labā, jo nevienai no Spānijas pilsētām nav dokumentu, kas attiektos uz Ko- lumbiem. Tomēr XĪX gadsimta beigās spāņiem beidzot uzra- dušies Kolumba ģimenes arhīvi, ko viņi varētu izmantot kā pierādījumu. Šķiet, ka būs sasniegts lūzuma punkts šajā jautājumā un itāliešiem būs jāatkāpjas no savām pretenzijām uz Kolumba personību.

Tas saistīts ar Pontevedras aktiem, ko atklājis spāņu vēsturnieks D. Kolso Garsija de la Rjega un 1898. gadā publicējis. Datēti ar XV gadsimtu, tie apgalvoja, ka Do- mingo, Bartolomeo un Blanka Koloni dzīvojuši Pontevedrā, mazā pilsētiņā jūras krastā Galisijā. Pieminēta ari Fontero- sas ģimene, iespējams, ebrti, kas dzīvojuši ciematā četras jūdzes no Dženovas. Dokumenti liecina ne tikai par lietišķiem darījumiem Kolonu un Fonterosu ģimeņu starpā, bet arī par to, ka Domingo Kolons apprecējis Suzannu Fonterosu. Turklāt ir pierādījumi, ka Kolonu ģimenei bijuši tādi paši uzskati kā Fonterosu ģimenei, kas netieši apstiprina versiju par Kolonu ģimenes ebrejisko izcelsmi. Kolonu vārdi — Domingo, Bartolomeo un Blanka — atbilst Kristobala Kolona tēva, brāļa un māsas vārdiem. Viņa mātes vārds bija Suzanna, dzimusi Fonterosa. Šo aktu parādīšanās izraisīja sensāciju. Pēc izpētes speciālisti atzina tos par īstiem. Zinātnieki pētīja katru Kolumba dzīves sīkumu, lai atrastu saikni ar Pontevedru, un ieguva interesantus rezultātus.

Piemēram, jaunatklātajām zemēm Kolumbs devis Pontevedras ieliņu nosaukumus — Puente de la Kalera, Puente Lansada, Porto Santo un San- salvadora. Pontevcdras akti samierināja visus: tie varēja pierādīt Kolumba ebrejisko izcelsmi un tajā pašā laikā norādīja, ka viņa māte nākusi 110 Dženovas priekšpilsētas.

Sensācija notika, kad Madrides Karaliskā vēstures akadēmija pakļāva pārbaudei 23 dokumentus.

Izrādījās — ja ne visi, tad lielākā daļa dokumentu tikuši viltoti. 1928. gada 19. oktobrī izcilu spāņu vēsturnieku komisija šos dokumen​tus noraidīja Tagad tie jau ir aizmirsti.

Pēc diviem gadiem parādījās jauns dokuments, kura kopija glabājas Barselonas universitātes bibliotēkā. Oriģināls, ko grāfs Džovanni dei Borromei rakstījis 1494. gadā, kad Kolumbs dzīvojis Spānijā un gatavojies trešajai ekspedīcijai, ticis atrasts grāfa rezidencē. Tas bijis paslēpts zem kādas grāmatas apvāka. Tajā bija teikts: «Es, Džovanni dei Borromei, solīju neizpaust noslēpumu, ko man uzticēja sin- jors Pjero di Angliera. Tomēr, lai paglābtu patiesību no aizmirstības, es atklāju vēsturei, ka Kristobals Kolons cēlies nevis no Ligūrijas, bet no Maljorkas. Minētais Pjero di Angliera uzsvēra, ka Kristobals Kolons slēpis patiesību, tāpēc ka tā viņam bijis ieteikts politisku un reliģisku apsvērumu dēļ, lai dabūtu kuģus no Spānijas valdniekiem. Turklāt uzvārds Kolombo un Kolons pieder vienam un tam pašam cilvēkam, lai gan Dženovā dzīvo Kristobals Kolombo Kana- džolo, Domingo un Suzannas Fonterosu dēls, kuru nevajag jaukt ar Vestindijas pirmatklājēju. Bergāma, 1494. g.» Šim dokumentam vajadzēja apstiprināt versiju par Kolumba izcelšanos no Maljorkas. Spāņu pētnieki tomēr labāk to nepiemin, jo uzskata, ka runa ir par vēl vienu viltojumu.

Pagājušā gadsimta beigās uzskatīja, ka šīs problēmas atrisinājums ir ļoti tuvu. Tāpēc 1928. gadā vilšanās bija jo smaga. Šaubas palika abām pusēm. Vēsturnieki meklēja sāncenšu vājās vietas, atsakoties kritiski vērtēt savas ver​sijas.

Tajā pašā laikā Salvadora de Madariagas grāmata ir kompromiss starp abām versijām — spāņu un itāliešu. Ma- dariaga raksta: «Kolumbi bija spāņu ebreji, kas apmetušies uz dzīvi Dženovā.» Viņi ieradušies šajā pilsētā aptuveni gadsimtu pirms jūrasbraucēja parādīšanās Spānijā Pēc Ma- dariagas versijas, šo spāņu ebreju pēctecis pievērsies kristietībai, atgriezies Spānijā caur Portugāli. Autors izklāsta savu visai interesanto versiju, iedziļinādamies attiecīgos sīkumos, piemēram, Kolona pārvērtībā Kolumbā un pēc tam atkal — Kolonā. Tomēr viņa teorija nesniedz atbildi uz vienu jau​tājumu.

1391. gadā Spānijai vēlās pāri briesmīgais ebreju vajāšanas vilnis. Daudzi bija spiesti pievērsties

kristietībai. Citi bēga. Seviljas ebrejiem, kuri veidoja gandrīz ceturto daļu iedzīvotāju un ieņēma augstus amatus valdībā un maģistrātā, bija jāatstāj pilsēta. Spāniju skāra smaga ekonomiskā krīze, jo izraidītie ebreji un marranos ieņēma galvenos amatus šajā jomā. Interesants sīkums: Dženovas tirgotāji ieradās šeit, lai aizstātu izraidītos ebrejus, un iemitinājās iztuk​šotajā geto.

Ja Madariagas versija ir pareiza, tad Spānijas ebreji Koloni bēguši uz Itāliju rasu diskriminācijas dēļ Spānijā. Tas visnotaļ ir iespējams: tolaik itāliešu prinči labprāt pieņēmuši ebrejus, kas tikuši vajāti Pirencju pussalā. Tāpēc varam sev jautāt — kādu iemeslu dēļ šo Kolonu pēctecis atgriezies Spānijā, kur tajā laikā valdīja inkvizīcija? Madariaga uz šo jautājumu neatbild. Tomēr neatlaidība, ar kādu viņš apgalvo, ka Kolumbs cēlies no Spānijas ebrejiem, ir ievērības cienīga. Ja šī versija apstiprinātos, kļūtu skaid​ri daudzi dižā jūrasbraucēja dzīves momenti.

Tagad dosim vārdu Amerikas pirmatklājēja biogrāfam bīskapam 1as Kasasam. Dažus gadu desmitus pēc ceļotāja nāves bīskapam kļuva pieejami dokumentu oriģināli, viņš varēja strīdēties par tiem ar dižā cilvēka laikabiedriem, kā arī pētīt ģimenes arhīvus. Pēdējie pētījumu rezultāti — vēstules, ko 90 Seviljas marranos 1510. gadā sūtījuši karalienei Kastīlijas Huānai un kas tikušas atrastas dažus gadus vēlāk Parīzes Nacionālajā bibliotēkā, — liek ticēt, ka pats prclāts cēlies no marranos. Viņš nācis no Seviljas, kur daudzas marranos ģimenes nes šo vārdu. Grūtības, ar kādām las Kasass sadūries pēc atgriešanās no Vestindijas salām, apstiprina šādas versijas patiesīgumu. Šajā gadījumā pret viņa rakstīto Kolumba biogrāfiju jāizturas zināmā mērā pie​sardzīgi.

Savā grāmatā par Kolumbu bīskaps min daudz svarīgu sīkumu. Piemēram, viņš raksta, ka Kolumba vecāki un vecvecāki dzīvojuši Lombardijā. Nonākuši trūkumā, viņi pārcēlušies uz citu pilsētu. Spānijā Kolumbs atkal pieņēmis savu īsto uzvārdu — Kolons —, kāds bijis viņa senčiem, taču tas pārveidots pēc itāliešu parauga — Kolombo.

Arī Madariaga interesējies par jūrasbraucēja īsto vārdu un savā grāmatā piemin trīs ebrejus Kolonus, kas dzīvo​juši Lombardijā XVI — XVIII gadsimtā.

Dažus gadus vēlāk, kad es vēl nezināju par Madariagas grāmatas esamību, pētījumu gaitā sastapos ar Koloniem no Lombardijas, ceļotāja laikabiedriem, pēc 1as Kasasa datiem, — vecākiem un vecvecākiem.

Taču darbā es nebalstījos uz pieņēmumu, ka Koloni bijuši Spānijas ebreji. Es ņēmu vērā to, ka viduslaikos daudzi ebreji izvēlējās par savu vārdu pilsētas nosaukumu, no kuras viņi cēlušies.

Tajos laikos daudzas ebreju Kolombo ģimenes pārcēlās uz Spāniju no Francijas un Vācijas teritorijas, piemēram, no Pjemontas. Vietējā dialektā viņus dēvēja Kolombo - Kolon, bet attiecīgās zemes tika sauktas par kolonijām. Nav šaubu, ka Koloni, par kuriem ir runa, ir vieni no viņiem.

Daudzi pētnieki pamanījuši, ka Kolumbs bieži vien savādi izteicies par savu reliģiju. Viņš izturēšanās ziņā atgādinājis tālaika marranos, kuriem bija jāizmanto katra izdevība, lai demonstrētu savu kristīgo pārliecību. Tajā pašā laikā viņš rūpējies arī par pēctečiem. Kolumbs gribēja atstāt daudz naudas ne vien saviem bērniem, bet arī viņu pēcnācējiem. Daži šo rakstura īpašību vērtē kā tipiski itālisku, taču tā piemīt arī ebrejiem.

No Kolumba vēstulēm redzams, ka jūras ekspedīcijām viņu iedvesmojusi nevis zinātniska pārliecība, bet gan Jesa- jas pravietojumi, pravieša, kuru ceļotājs vērtējis visaugstāk. Praviešu grāmatas fragmentu vidū, ko Kolumbs pats pārrakstījis, pravieša Jesajas citātu bija visvairāk. Savās vēstulēs un sarunās Kolumbs nemitīgi citējis pravieti, it īpaši divus pantus: «Mani gaida jūras salas, un… kuģi iet pa priekšu, lai atvestu tavus bērnus no tālienes, tāpat viņu zeltu un sudrabu, kas domāts Tā Kunga, tava Dieva vārdam un Izraēla svētajam, jo Viņš tevi cēlis augstā godā» (Jesajas gr., 60. nod., 9. pants); «Jo redzi, es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs un tās nevienam vairs nenāks prātā» (Jesajas ģr., 65. nod., 17. pants).

Triumfālais kuģojums viņam bija Jesajas pravietojumu apstiprinājums; Bībele un Praviešu grāmata papildina viņa zināšanas, jo ari Kolumba izglītībā bija robi. Interesants fakts… Dīvaini, viņš lasījis ebreju zinātnieku darbus, lai tos papildinātu. Cita starpā Kolumbs studēja Jūdejas valsts bojāeju no Josefa

Flāvija hronikas «Jūdejas karš», kā ari Abraāma ibn Ezra traktātu «Nativitatibus». Viņš izlasīja ari ebreju renegāta, bijušā rabīna Samuela ibn Abasa grāmatu par mesijām un pārrakstīja no tās dažas nodaļas. Kas viņu tajās piesaistīja? Tajos laikos kristiešiem vēl nebija paraduma studēt ebreju traktātus. Jo vairāk tāpēc, ka Kolumbs gal​venokārt nodarbojās ar jūrasbraucieniem un navigāciju.

Jājautā — kādas attiecības Ķristoforam Kolumbam bija ar katolicismu? Bijis viņš jaunpievērsts ebrejs, nevis simulējošs, bet īsts kristietis, to visu būtu daudz vieglāk saprast Neapšaubāmi, viņš labi pārzināja Veco derību, un daudzas tās vietas iespaidoja viņa apziņu. Tā kādā vēstulē prinča Zuāria audzinātājam viņš lepni pauž par savu saistību ar Dāvida nama dieviem. Taču starp viņa izvirzītajiem noteikumiem bija karaļu atļauja saņemt dona titulu. Daži zinātnieki neatlaidību, ar kādu viņš pieprasīja šo privilēģiju, skaidro ar to, ka likums, ko Žuans II 1412. gada 2. janvārī izdeva Valjadolidā, aizliedz ebrejiem tiesības uz šo privi​lēģiju.

Kad Kolumbam 1493. gada maijā tika piešķirts šis tituls, viņš saņēma ģerboni, kurā bija attēlots tornis un lauva. Pēc Madariagas domām, tas bija liels gods: Kastīlijas un Aragonas armijā tajos laikos arī bija šādas emblēmas. Daudziem patiesi kristietībai pievērstajiem Kristus bija jūdaisma dogmu atjaunotājs, kā pārveidošana ļāva dzimt «jaunai ticībai». Viņu uztverē tā balstījās uz jūdaisma reliģiju; no Ciānas kalna veda tiešs ceļš uz kristietību. Ja Kolumbs būtu kristietībai pievērstais vai arī ebreju pēctecis, viņš būtu apstiprinājums šai saiknei. No šā viedokļa kļūst saprotama viņa vēlēšanās atbrīvot Jeruzalemi no musulmaņiem. Šī ideja viņu pilnībā pārņēma pēc jūrasbraucieniem, neilgi pirms nāves.

Tagad es gribētu pastāstīt par kādu zīmi, ko amerikāņu zinātnieks ebrejs Moriss Devids pētījis 30. gados un pēc tam pievērsis tai zinātnes pasaules uzmanību. Viņš tajā saskatīja ebreju simbolu, pareizāk — svētību, ietvertu divos burtos — «B» un «H», kas nozīmē Baruch Haschem (Esi slavēts, Dievs!).

Moriss Devids to pamanījis kādā Kolumba vēstulē dēlam Djego, kas rakstīta 1504. gada 29. decembrī. Tā kā šī zīme parādījusies tieši vēstulē Djego, laulībā ar Felipi Monisu dzimušajam dēlam, nāk prātā, ka viņa bijusi no marranos ģimenes. Šo zīmējumu, ko esmu konstatējis 12 Kolumba vēstulēs, pamanījuši ari citi zinātnieki. Taču viņi noturējuši to par arhivāra atzīmi.

Vācu pētnieks Fricis Štreihers, kas bijis autoritāte spāņu zinātniekiem, savā darbā «Spānijas studijas», kas publicēts 1928. gadā, raksta: «Visas Djego adresētajās vēstulēs, sākot no 1504. gada 21. novembra, kreisajā augšējā stūrī ir Kolumba zīmējums. Tā kā šis simbols figurē tikai dēlam Djego rakstītajās vēstulēs, mēs, bez šaubām, varam to skaidrot kā pieklājības un tēvišķas cieņas apliecinājumu.»

Citi pētnieki uzskata, ka runa ir par arhivāra atzīmi, un nepiešķir tam nozīmi. Fricis Štreihers, kas pētījis Kolona kaligrāfiju, apskatījis katru punktiņu, katru komatu, katru svītriņu, redz tajā līdzdalības simbolu.

Ne tikai viņu, arī daudzus citus pētniekus interesēja, vai ir iespējams noteikt Kolumba izcelsmi pēc viņa spāņu (kastīliešu) valodas zināšanām. Fricis Štreihers visiem spēkiem noliedza iespēju, ka Kolumbs cēlies no ebrejiem, un tāpēc uzskatīja, ka minētais zīmē​jums ir tēva un dēla norunāta zīme.

Arī Madariaga ievērojis un pieminējis šo zīmi. Taču, tā kā bijis arī krusts, viņš to nav uzskatījis par jūdaisma zīmi. Tomēr krusts figurēja visās tā laikmeta vēstulēs. Tas nozīmēja: «Dieva vārdā!» — un to, kurš šo zīmi nelietoja, apvainoja ķecerībā, it sevišķi — Spānijā. Tāpēc Madariaga domāja, ka noslēpumainā zīme bija vai nu atgādinājums dē​lam par kaut ko, vai arī ģimenes tradīcija.

Ja Kolumbs bijis jaunkristietis vai marranos, krusts sargājis viņu no pasaules ar tās asinskārajiem karaļiem, inkvizī- toriem un sārtiem, taču sev un savam dēlam Kolumbs senču valodā teicis: «Esi slavēts, Dievs!» Marranos saudzīgi glabājuši šo tradīciju no paaudzes paaudzē.

Vestindijas arhīvos, pētot vienu no šīm vēstulēm — 1505. gada 5. februāra —, es atradu apstiprinājumu Mo- risa Devida hipotēzei. Lai gan viss vēstījums rakstīts latīņu rakstībā no kreisās puses uz labo, simbols zīmēts no labās puses uz kreiso, it kā rakstīts ivritā. Turklāt tas atrodas virs teksta pirmā vārda, kā tas ir īsteno ebreju vēstulēs. Ņemot vērā, ka latīņu burtiem rakstītā vēstulē pirmais vārds atrodas pa kreisi, arī zīme tiek likta pa kreisi — virs tā. Un tā visās vēstulēs.

Ja runa ir tikai par tēva cieņas izrādīšanas zīmi dēlam, kā uzskatīja Fricis Streihers, tad cilvēkam,

kas raksta no kreisās puses uz labo, būtu loģiski arī šo virsrakstam līdzīgo zīmi rakstīt tajā pašā virzienā, nevis otrādi. Kolumba vēstule Djego ar šo pašu zīmi, datēta 1505. gada 25. februārī, vēl vairāk mani pārliecināja par to. Šo vēstuli nav rakstījis pats Kolumbs, bet gan diktējis kādam citam. Vēstules beigās ir viņa paraksts, bet augšā — labi saskatāma noslēpumainā zīme. Tā uzvilkta ar to pašu roku kā paraksts, te nu nekādā ziņā nevar atsaukties uz arhivāru vai kādu citu.

Vēstulēs Djego, kurās atrodams noslēpumainais simbols, ir ari dīvains trisstūrveida paraksts, un tas izraisījis daudz jautājumu, uz kuriem vēl līdz šim nav rastas atbildes. Skaidrs, ka visi, kas uzskata, ka Kolumbs bijis ebrejs, pa​pildina parakstā esošos burtus ar ebreju simboliem. Burti izvietoti šādi: SAS XMY Atbilstoši tam laikam var teikt, ka tā ir reliģiska fomula. Tāpēc savus spriedumus būvēsim tādā pašā garā. Daži eb​reju pētnieki uzskata, ka tā lasāma šādi: Shaday Shaday Adonai Shaday Chessed Moleh Yehova (Kungs, Kungs Dievs Kungs, Dievs, esi žēlīgs) Ja no ebreju puses ir tikai viens izskaidrojums, tad no kristiešu puses tādu ir daudz. Lūk, trīs no tiem: Sum Servus Altissimi Salvatoria Xriste Maria Yesus Sus Servidor Altezas Sacras Xristo Maria Ysabel Sancium Salvo Altissimum Sepulcurum Xriste Maria Yesus Simbols BX parādās vienīgi vēstulēs ar trīsstūrveida parakstu. Pats paraksts — Xro Ferens — ir pamats.

Spāņu valodā divi punktiņi Xro priekšā saucas «kolon». Uzskata, ka tie atvieto Kolonu ģimenes uzvārdu. Xro ir abreviatūra no Xristos; kas attiecas uz «Ferens», tad te viedokļi stipri atšķiras. Ir bijuši mēģinājumi piešķirt tiem latīņu vai pat ebreju izcelsmi, balstoties uz faktu, ka Kolumbs vairījies rakstīt pilnu savu vārdu — Cristobal vai Christo- phorus.

Citās Djego adresētajās vēstulēs, kurās sastopams trīsstūris, taču paraksts ir E1 Almirante (Admirālis), zīmes BX nebija. Turklāt tās nebija tik intīmas, un Djego bez šaubīšanās varēja tās rādīt svešiem cilvēkiem.

Vairāki ebreju zinātnieki apgalvo, ka trīsstūra veidā izvietots paraksts atgādina kapakmeņu uzrakstus ebreju kapsētās Spānijā un Dienvidfrancijā.

Ir pētnieki, kas šo parakstu uzskata drīzāk par ornamentu nekā monogrammu. Tomēr mums jāņem vērā fakts, ka savā dāvinājuma aktā 1498. gada 22. februārī, ko var uzskatīt par viņa testamentu, Kolumbs piekodināja saviem pēctečiem lietot šo trisstūrveida burtu izvietojumu parakstā. Viņš pat precizē burtu izvietojuma kārtību. Interesants sīkums: viņš norāda, ka jāraksta nevis no augšas uz leju, bet gan no lejas uz augšu.

Ceļotāja tēls bieži mainījās, it īpaši sākot no pagājušā gadsimta vidus. Šis gadsimts pamatoti dēvēts par varoņu nogalināšanas gadsimtu. Lai kā ari būtu, cilvēce aizvien cīnījusies pret fanātiskiem cilvēkiem, kas, par spīti visām grūtībām, neatsakās no savām idejām. Taču Kolumba personībā aizkustina kas cits: viņš nekad nav izpratis savu atklājumu nozīmību un ir īstenojis savus sapņus, neapzinoties, ko viņš patiesībā ir paveicis.

Lai papildinātu viņa portretu, varētu vēl minēt iespējamo mīlestību uz zeltu. Vēstulēs Spānijas karaļiem un grāmatu atzīmēs bieži vien tiek runāts par zeltu. Daži zinātnieki saskata tur ebrejam piemītošu īpašību. Taču atcerēsimies, ka ikviens ebrejs tolaik bija spiests domāt par to, kā lai nodrošina sevi pret

iespējamo izputināšanu. Tāpēc arī viņa interese par materiālām vērtībām, kuras viņš varētu paņemt sev līdzi, svarīgi bija tikai to iespējami mazie izmēri. Katrs ebrejs kopš bērnu dienām pazīst šo metālu, ko jebkurā valstī uzskata par dārgmetālu. Šie apgalvojumi var būt pareizi vai nepareizi, taču tad par ebrejiem būtu jāuzskata visi — un tādu bija daudz —, kurus tajos laikos pārņēma zelta drudzis.

No desmitiem grāmatu, ko par Kolumbu sarakstījuši dažādi autori dažādos laikos un kas pauda dažādus redzes viedokļus, man radās priekšstats, kas atšķiras no tā tēla, kāds mums tēlots līdz šim. Tāpēc, ka vajāšanu laikos esmu sastapis cilvēkus, kas, lai gan bezcerīgi, tomēr mēģināja slēpt savu izcelšanos, savu pagātni; cilvēkus, kuri baidījās no viena mulsinoša jautājuma — kas viņi bija īstenībā un no kurienes nāca? Viņi visādi to slēpa, mainīdami sarunas tematu, taču skaidri nekad neatbildēja.

Kolumbs bija cilvēks bez dzimtenes, viņš dzīvoja te vienā, te otrā valstī, taču nekur nejutās kā mājās.

Kad viņa plāni sākumā neizdevās, viņš neatgriezās savā dzimtajā pilsētā Dženovā, kur dzīvoja viņa ģimene, protams, ja viņi tiešām bija no turienes. Vēl viens pārsteidzošs fakts: pēc Portugāles un Spānijas atteikšanās atbalstīt viņa ieceres viņš sūtīja ar tām savu brāli Bartolomeo uz Angliju, nevis piedāvāja tās savai dzimtajai Dženovai, ievērojamu jūras​braucēju pilsētai.

Saņēmis vēstuli no Žuana II, Kolumbs nenoskaidrotos apstākļos pameta Portugāli. Acīmredzot viņam bija savi iemesli tur neatgriezties, lai gan karalis garantēja viņam drošību un nesodāmību. Varbūt arī attiecībā uz Dženovu viņam bija tādi paši iemesli? Piemēram, viņa līdzdalība kaujā ar dženoviešu eskadru pie Portugāles krastiem. Vai varbūt šī epizode bija tikai ceļotāja izdomājums? Viņa izcelšanās acīm redzami bija par iemeslu mazvērtības kompleksam. «Es neesmu vienīgais admirālis savā dzimtā,» viņš paziņoja pēc atgriešanās Spānijā, atrazdamies panākumu virsotnē, visu iespējamo pagodinājumu un titulu ielenkts. Šis apgalvojums ir pilnīgi nepamatots.

Tomēr viņu, tāpat kā agrāk, uztrauca paša drošība, lai gan viņš visādi pūlējās to slēpt, uzvezdamies visur uzpūtīgi un augstprātīgi. Tāds izskatās cilvēks bez dzimtenes, kas visur tiek vajāts.

Pat viņa pīšļi netika atstāti mierā. Tāpat kā vēstules un dokumentus, viņu pārvadāja 110 viena kontinenta uz otru. Vispirms Kolumbs tika apglabāts franču klosterī Valjadolidā. Pēc dažiem gadiem viņa mirstīgās atliekas pārvietoja uz Laskuevas klosteri. Tur tēvs Horācijs, tuvs Kolumba draugs, rūpējās par viņa kapavietu. Pēc Djego Kolona nāves 1536. gadā Kolumba pīšļi kopā ar viņa dēla mirstīgajām atliekām tika pārvesti uz Sandomingo. 1795. gadā sala nokļuva franču rokās un Kolumba kaps tika pārcelts uz Havanu. 1898. gadā, kad Spānija zaudēja karā ar ASV un bija spiesta atdot tām salas, Kolumba pīšļi atgriezās Seviljā, kur atrodas vēl šodien. Lai apvītu šo daļēji mistisko personību ar vēl lielāku noslēpumainības oreolu, atgādinām, ka 1887. gadā tika atvērta kapliča Sandomingo salas katedrālē un tajā atrasts zārks, kurā, pēc daudzu zinātnieku domām, bijušas īstās Kristofora Kolumba mirstīgās atliekas.

Pagājušā gadsimta vidū tika mēģināts Kolumbu kanonizēt — pieskaitīt svētajiem. Pamatojums: ar savu atklājumu Kolumbs veicinājis simtiem tūkstošu cilvēku pievēršanu kristietībai. To ierosināja franču grāfs Rozels de Loriks. 1886. gadā pāvests Pijs IX pilnvaroja Bordo arhibīskapu kardinālu Donē sākt baznīcas paredzēto procesu. 1992. gadā, Amerikas atklāšanas 400. gadadienas priekšvakarā, Ko- lumbija atkārtoja kanonizācijas lūgumu. Pāvesti Pijs IX un Leons XVI atbalstīja šo projektu. Tomēr pēc visu dokumentu, kas attiecas uz Kolumbu, izpētes Vatikāna arhīvos inkvizīcija deva noraidošu atbildi, sakot ka jūrasbraucēja personiskā dzīve neesot bijusi nevainojama.

Bez šaubām, atteikumam bez šā bija arī citi iemesli. Tāpēc es vēlējos uzzināt ko vairāk par šo lietu.

Uz savu lūgumu Romai saņēmu atbildi, ka piekļūšana Kolumba arhīviem, kas atrodas Vatikāna pārziņā, aizliegta. Tāds kontrasts starp noraidījumu pieskaitīt svētajiem un slavas dziesmām pāvesta 1494. gada vēstījumā lika kļūt domīgam. Kolumba personiskā dzīve maz atšķīrās no augstu baznīcas amatpersonu dzīves: tiesa, viņam bijušas mīļākās un ārlau​lības bērni, taču viņiem tika garantēti baznīcas amati.

Tātad Vatikānam bijuši citi iemesli atteikumam? Iemesli, kas balstīti uz mūsdienu pētniekiem nepieejamiem doku​mentiem? Iespējams, šie dokumenti palīdzētu labāk izprast Kolumba personību un dotu

atbildes uz daudziem citiem jautājumiem.

Es nevaru un negribu atbalstīt kādu no pusēm Itālijas un Spānijas strīdos par Amerikas pirmatklājēja dzimteni. Man pietiek, ja piedāvāju lasītājiem abu pušu argumentus.

Ja Kolumba dzimtene tiešām bijusi Spānija, tas apstiprinātu teoriju par viņa ebrejisko izcelsmi. Lai gan tas nenozīmē, ka piedzimšana Itālijā šo iespēju izslēdz. Mūsu rīcībā esošie dokumenti diez vai var izbeigt šos strīdus: daudzi pētnieki un zinātnieki tos rūpīgi jo rūpīgi pētījuši, taču pie gala slēdziena tā arī nav nonākuši. Ja reiz tiktu atvērti Vatikāna slepenie arhīvi! Tad droši vien būtu vērts ne vien no jauna skaidrot zināmus faktus, bet arī atklāt jaunus.

Sā darba mērķis nav noskaidrot, vai Kolumbs ir vai nav bijis ebrejs. Tā kā mēs mēģinām izdibināt cēloņus, kas pamudināja ebrejus un marranos atbalstīt ceļotāja plānus, viņa nacionalitātei šeit nav nozīmes. Un, ja es pieminēju Kolumba un viņa ģimenes maskēšanās taktiku, tad tikai tādēļ, lai parādītu, ka šāda rīcība bija un ir raksturīga cilvēku medību laikmetam.

BEZ PIECĀM MINŪTĒM PUSNAKTS Laikā, kad jaunais Kolumbs dzīvoja Portugālē, viņa plāns atrast jūras ceļu uz Indiju tikko dzima.

Tieši tad viņš pirmoreiz iepazinās ar tolaik pieejamām ziņām par šo zemi: viņš ostās vāca visu informāciju, ko jūrnieki un tirgotāji varēja sniegt par šo reģionu, par ceļiem, kas turp ved, par to iedzīvotājiem un viņu kaimiņiem. Viņam bija Marko Polo grāmata par viņa ceļojumu uz Ķīnu. Sajā vēstījumā arī ir daudzu valstu un tautu apraksti. Lūk, kāpēc viņam bija jāzina tālaika leģendas, kas tika uzskatītas par patiesību, ari stāsts par desmit pazudušo izraēļu cilšu valstīm pašā Āzijas sirdī. Atzīmes viņa grāmatās liecināja, ka viņš dzirdējis ari mītu par presbitera Joanna karalisti. Nav nekādu šaubu, ka viņš pazinis rabīna Tudelas Benjamīna ceļojuma dienasgrāmatu, kā arī daudzas citas, par kurām tajos laikos klīda runas ne vien ebreju, bet arī kristiešu vidū.

Portugāļu navigācijas, kurai līdzīgas nebija visā Eiropā, gadsimtu tradīcijas aizsākās Indriķa Jūrasbraucēja valdīšanas laikā. Pec viņa nāves karaļi Afonsu V un Žuans II turpināja viņa iesākto.

Portugāles kuģi braukāja visas pasaules jūrās. Navigācijas un ģeogrāfisko atklājumu jomā monarhu konsultēja speciāla zinātnieku padome. Reizēm karalis izsniedza kuģošanas pilnvaras un koncesijas, lai atklātu jaunas zemes, kuras pēc tam varētu apdzīvot.

Visas portugāļu ekspedīcijas devās uz dienvidiem, Āfrikas rietumu piekrastes virzienā. Jūrniekiem sekoja tirgotāji, kas vairoja valsts bagātību. Kolumbs saskatīja Portugāles nākotnes izredzes, taču, viņaprāt, kļūdains bija ekspedīciju virziens uz dienvidiem. Arābi un turki turēja savās rokās tirdzniecību ar austrumiem. Musulmaņi pretendēja uz īpašām Indijas preču importa tiesībām, pirmām kārtām tādām kā audumi un garšvielas, un attiecīgi paaugstināja to cenas.

Reizumis nebeidzamie bruņotie konflikti ar islama pasauli pilnīgi pārtrauca tirdzniecības attīstību.

Tāpēc portugāļi centās atrast jūras ceļu uz Indiju — tas ļautu viņiem izvairīties no arābu un turku puses radītiem šķēršļiem. Viņuprāt, šis ceļš bija rodams, apbraucot Āfrikas kontinentu. Portugāļu tirdzniecībai un navigācijai tas bija nākotnes jautājums. Portugāle ieguva monopoltiesības naturālajai maiņai ar Indiju, un par to runāja visur, kad Kolumbs ieradās šajā zemē.

Sākumā viņš Portugāles jūras ekspedīciju virzienu uzskatīja par kļūdainu. Viņaprāt, lai sasniegtu Indiju, drošāk būtu doties uz rietumiem. Tomēr jūrasbraucējiem doties šajā virzienā likās tāpat kā ceļot bezgalībā, nebeidzamā jūras tuksnesī. Atbilstoši šai versijai, kas bija pretrunā ar Zemes sfērisko formu, Tuvie Rietumi atradās otrā pasaules malā. Dažus gadsimtus iepriekš Pedro de Albano un Seko d'Askoli bija tikuši sadedzināti kā ķeceri par to, ka apgalvojuši — zeme ir apaļa. Par atspēkojumu viņiem izteikts arguments, ka tādā gadījumā Zemes pretējā puslodē jābūt antipodiem, cilvēkiem, kuri staigā kājām gaisā.

Vai gan ir iespējams, ka koki aug uz leju, bet lietus un sniegs ceļas augšup? Pedro de Albano un Seko

d'Askoli atbildējuši; jā, ja skatās 110 tās puslodes redzes viedokļa, kurā atrodas.

Pat Kolumba laikā vēl nebija īstas skaidrības par Zemes globusu. Domas šajā jautājumā dalījās arī baznīcas iekšienē. Kolumbs saprata, ka viņa ekspedīcijas triumfs neapšaubāmi pierādītu Zemes sfērisko formu. Attiecībā uz mūsu laikiem šo pasākumu var salīdzināt ja nu vienīgi ar Mēness otras puses pētīšanu.

Indija, kādu to savos stāstījumos attēlojis Marko Polo, ar savām neskaitāmajām dabas bagātībām un zelta pārpilnību nedeva miera ne vienam vien jūrasbraucējam. Daudzi no viņiem zināja, ka jūras ceļš uz Indiju ir briesmu pilns. Tāpēc, viņuprāt, drošāk būtu šo teiksmaino zemi sasniegt, apbraucot Āfriku, ko tie daļēji jau pazina. Tomēr Kolumbs meklēja jaunus ceļus.

1478. gadā viņš Lisabonā apprecējās ar Felipi Monisu.

Viņa bija ievērojamas dzimtas atvase, bet Kolumbs tikai vienkāršs jūrnieks, turklāt vēl ārzemnieks.

Viņam nebija solīdu ienākumu. Līgava nāca no tolaik ļoti ietekmīgas ģimenes. Vēsturnieki un zinātnieki vēl tagad nevar izskaidrot, kā iebraucējs kartogrāfs, turklāt vēl plebejs, spēja izcīnīt tiesības uz tik ievērojamas portugāļu jaunavas roku. Pēc tā laika tikumiem tās bija nevienlīdzīgas laulības. Daži pētnieki nepiešķir tam sevišķu nozīmi, taču citi to uzskata savā ziņā par nākamā ceļotāja tālredzīgu aprēķinu: šīs laulības pavēra viņam ceļu uz portugāļu augstāko sabiedrību, kas varētu palīdzēt viņam īstenot savus plānus. Citi zinātnieki skaidro vēl savādak: līgavai bija 25 gadi, kas jaunavai skaitījās ievērojams vecums, tāpēc ģimene vēlējās ātrāk izdot viņu pie vīra. Vēl citi pētījuši Monisu Perestrelo dzimtas ģenealoģisko koku, lai atrastu loģisku izskaidrojumu. Parasti marranos slēguši laulības savā starpā. Kad nonācis līdz bildinājumam, jaunajiem vēl bijusi jāpierāda sava ebrejiskā izcelsme. Felipei Monisai senčos no mātes puses bijuši marranos.

Uzturēdamies Portugālē, Kolumbs apguva profesiju, kas tolaik raksturīga ebrejiem. Viņš kļuva par kartogrāfu un kaligrāfu, nodarbojās ar grāmatu iespiešanu. Uz šā fakta pamata daudzi spāņu pētnieki mēģinājuši uzdot Maljorkas salu par viņa dzimto vietu, kas tajā laikā bijusi kartogrāfijas un kosmogrāfijas centrs. Gandrīz visi zinātnieki, kas ar šīm zinībām nodarbojušies, bijuši ebreji. Tajā pašā laikā viņi aicināti uz citām zemēm: piemēram, ebrejs Jūda Kres- kess de Maljorka kļuvis par Sagrišas Kosmogrāfijas akadē​mijas rektoru Portugālē. Arī daudzi citi kosmogrāfi bijuši ebreji no Maljorkas.

Laikā, kad Spānijā jau bija nostiprinājusies inkvizīcija un ebreji un marranos bēga uz Portugāli, karalis Žuans II, Indriķa Jūrasbraucēja radinieks, nodibināja zinātnieku padomi, kuru pilnvaroja nodrošināt jūras ekspedīcijām nepieciešamos apstākļus. Padomē ietilpa arī matemātiķi, astronomi un kosmogrāfi. To vidū minēsim Abraāma Zakuto skolnieku Žozē Nesiņo, karaļa personisko ārstu Rodrigo un matemātiķi Moišu. Viņiem tika dots navigācijai ārkārtīgi svarīgs uzdevums: izgudrot paņēmienu, ar kuru tālu no krasta noturētu kuģi vajadzīgajā kursā. Bez precīzām navigācijas iekārtām, neprotot noteikt saules atrašanās vietu dažādos gadalaikos un attālumu no kuģa līdz ekvatoram, kuģot pa svešām jūrām patiesi bija neiespējami. Tieši šī darba grupa izstrādāja paņēmienu, kā pēc saules stāvokļa attiecībā pret horizontu aprēķināt kuģa atrašanās vietu atklātā jūrā.

Pēc ilgiem pētījumiem zinātnieku padome sadarbībā ar ebreju speciālistiem Abraāmu ibn Ezru, Jakobu Karsoniju un Jakobu ibn Maširu pilnveidoja daudzas navigācijas ierīces. Lai līdzētu Portugālei ieņemt pirmo vietu, zinātnieku padome ieteica aicināt uz dzimteni pieredzes bagātus jūrniekus un zinātniekus no citām valstīm. Karalis pieņēma šo priekšlikumu.

Portugāles karaliste agri saprata kosmogrāfijas svarīgo nozīmi nākamajos ģeogrāfiskajos atklājumos.

Tāpēc tā uzaicināja ne tikai Jūdu Krekesu, bet arī ievērojamo zinātnieku ebreju astronomu Abraāmu Zakuto. Mūsu rīcībā ir pierādījumi, ka Kristofors Kolumbs ir ticies ar šo cilvēku. Navigācija un ģeogrāfiskie atklājumi attīstīja daudzu portugāļu jūrasbraucēju iztēli un kļuva par savdabīgu vaļasprieku.

Tā izskaidrojams tolaik Lisabonā vērojamais uzplaukums tirdzniecībā ar kartēm un navigācijas ierīcēm. Šajā pilsētā bija vairāk nekā simt grāmatveikalu, kuros pārdeva grāmatas un stāstus par ceļojumiem.

Kolumbs uzturēja nepārtrauktu saikni ar Lisabonas ebrejiem, no kuriem ari aizņēmās naudu. Pēc aizbraukšanas 110 Portugāles viņš bija parādā ļoti daudziem. Dzīves beigās uzrakstītajā testamentā

minēts viens tāds kreditors, lai gan tajā laikā Portugālē vairs nebija ebreju, jo viņi jau bija izraidīti.

Kolumbs uzturēja ciešus kontaktus ar Karalisko zinātnieku padomi, it īpaši ar ebreju matemātiķiem, astronomiem un kosmogrāfiem. Abraāma Zakuto izstrādātās astronomiskās tabulas, ko Kolumbam uzdāvāja Žozē Nesiņo, ļoti noderēja kuģojumā. Tieši Portugālē līdz galam nobrieda viņa plāni. Un viņš nekavējās ar tiem iepazīstināt Žuanu II. Nav zināms datums, kad tas notika. Tā kā karalis par jūras braucieniem interesējās jau pirms kronēšanas, iespējams, tas noticis starp 1478. un 1481. gadu. Ar projekta galīgo variantu jaunā izklāstā Kolumbs iepazīstināja 1483. — 1484. gadā. Tolaik viņam bija trīsdesmit divi gadi. Divi karaļa personiskie ārsti — Rodrigo un Žozē — izteikuši atbalstu šim projektam.

Ir zināms, ka Portugālē Kolumbs atradis kopēju valodu ar ebrejiem un viņa nodomi tikuši uzņemti ar labvēlīgu sapratni. Karaļa ārsti bija ieinteresēti šajā ekspedīcijā un pūlējās, lai karalis dotu atļauju. Viņi palīdzēja Kolumbam papildināt zināšanas, darot viņam zināmus jaunākos zinātnes atklājumus. Tāpēc nevar izslēgt, ka pastāv saikne starp atbalstu Kolumba ekspedīcijai un to perspektīvu, kas pavērās ebrejiem. Kolumba ciešā sadarbība ar abiem zinātniekiem ne vien bagātināja Kolumba zināšanas, bet arī piešķīra viņa plānam konkrētu formu.

Un tomēr Kolumbs cieta neveiksmi: zinātnieku padome noraidīja viņa projektu. Atteikums bija saistīts ar portugāļu nevēlēšanos rīkot ekspedīcijas uz rietumiem. Kolumbs pameta Portugāli un devās uz Kastīliju. Gandrīz visās Kolumbam veltītajās grāmatās šī aizbraukšana skaidrota kā bēgšana. Tomēr domas par cēloņiem ir ļoti dažādas. Lielākā daļa pētnieku iemeslu saskata Kolumba daudzajos parādos. Citi uzskata, ka viņa rokās nonākušas ar ģeogrāfiskiem atklājumiem saistītas kartes un zīmējumi, kas piederējuši Karaliskajai zinātnieku padomei un tikuši cītīgi glabāti kā valsts noslēpums.

Pēc Madariagas domām, Kolumbs nokopējis Toskanelli vēstuli Portugāles karalim, paziņojot, ka tā bijusi adresēta personiski viņam. Tomēr neviens nevar pateikt, vai tiešām tā bijis. Katrā ziņā no Zuana vēstules Kolumbam, kas datēta ar 1488. gada 20. maiju, izriet — ja Kolumbs plānojis atgriezties Portugālē, viņam bijuši iemesli izrādīt šādu ebreja izmanību. Karalis rakstīja: «Un, ja Jūs baidāties mūsu tiesas kādu savu saistību dēļ, tad ziniet, ka ne pēc Jūsu ierašanās, ne Jūsu uzturēšanās laikā Portugālē, ne arī pēc aizbraukšanas Jūs netiksiet ne arestēts, ne aizturēts, ne apsūdzēts, ne notiesāts, ne vajāts kāda iemesla dēļ, kas izrietētu 110 civilajām, kriminālajām vai kādām citām tiesībām.»

Kādu pārkāpumu vai noziegumu Kolumbs varētu būt Portugālē izdarījis? Nav saglabājies neviens dokuments, kas varētu atklāt šo noslēpumu, ko Kolumbs aiznesis līdzi kapā.

Kastīlijā Kristofors Kolumbs slēpies Larabida klosterī, kur mūki deva patvērumu ari viņa dēlam Djego. Pēc kāda laika Kolumbam izdevās tikties ar hercogu Medinaveli, visbagātāko cilvēku Andalūzijā, kura vecmāmiņa bija ebrejiete. Viņš augstsirdīgi pieņēma Kolumbu un, šķiet, ieinteresējās par viņa ekspedīciju, un vēlāk šā jautājuma dēļ likās ar karalieni. Tomēr, aizbildinoties ar citām rūpēm, konkrētu atbildi nedeva. Hercogs uzrakstīja Kolumbam rekomendācijas vēstuli, kurai bija savā ziņā izšķiroša nozīme dižā atklājuma vēsturē. Svarīgs precizējums: šajā vēstījumā hercogs pieminējis pareizo ceļu uz Indiju.

1486. gada janvārī Kolumbs panāca audienci pie karaļ- pāra. Būdams labs psihologs un zinādams par karalienes dievbijību, Kolumbs bija lieliski sagatavojies sarunai. Viņš apliecināja karalienei, ka pasākums kalpos pirmām kārtām baznīcai, izplatot kristietību jaunatklātajās zemēs. Pazīdams Ferdinanda alkatību, viņš minēja arī zeltu, kura tur esot papilnam, un tad, mainot sarunas virzienu, paziņoja, ka šī nauda palīdzētu atkarot no Palcstīnas musulmaņiem Tā Kunga kapavietu.

Kolumba plāns sajūsmināja karalieni Isabellu. Taču Ferdinands uz šo priekšlikumu reaģēja citādi.

Viņa acīs kristie​tības izplatīšanai bija otršķirīga nozīme: viņu interesēja tikai jauno zemju bagātības.

Līdzīgās situācijās Ferdinands nekad nebija noteicējs. Kastīlijas un Aragonas apvienotajā karalistē, kuras valdnieki bija Ferdinands un Isabella, īstenībā valdīja Isabella. Viņa bija arī Kastīlijas absolūtais monarhs. Šajā ziņā karalis izjuta mazvērtības kompleksu. Kad Kolumba plāni iejūsmināja Isabellu,

Ferdinanda entuziasms apsīka. Tomēr viņš apsolīja nodot projektu izskatīšanai zinātnes komisijā.

Karaliene piekrita šādam lēmumam un norīkoja savu biktstēvu Prado prioru Fernando de Talaveru par komisijas priekšsēdētāju. Būdams ebreja mazdēls, Talavera vēlāk kļuva par Granadas arhibīskapu un, kā daudzas citas baznīcas amatpersonas,— inkvizīcijas upuri. Komisija projektu noraidīja. Isabella mie​rināja ceļotāju, apsolīdama atgriezties pie šā jautājuma pēc uzvaras pār mauriem.

Salamankas bīskaps un universitātes teoloģijas profesors Djego de Deza bija viens 110 visdevīgākajiem Kolumba mecenātiem. Viņš bija cēlies no kristietībai pievērstu ebreju ģimenes, kļuvis par prinča Žuana garīgo audzinātāju, bet pēc tam — par Seviljas arhibīskapu. Vēlāk ieņēmis lielinkvizitora Torkemadas vietu, viņš ilgi šajā postenī neaizkavējās — viņu nomainīja kardināls Himeness. Lai palīdzētu Koluīnbam, Djego de Deza Valkebo, netālu no Salamankas, sasauca zinātnieku konferenci.

Tā, lai gan nebija oficiāla, tomēr atbalstīja Kolumbu un viņa projektu. 1487. gada 4. maijā de Deza panāca, ka Kolumbu pieņēma Spānijas karaļpāra dienestā. Kolumbs iepazinās ar diviem ļoti slaveniem ebrejiem — galveno finansu padomnieku donu Abraāmu Senjoru un viņa draugu, valsts kases mantzini donu Isaaku Avravanelu, kas nāca 110 ļoti cienījamas ģimenes. Viņa vectēvs dons Samuels Avravanels bija pats bagātākais un cienījamākais ebrejs Valensijā. 1391. gada ebreju briesmīgo vajāšanu rezultātā viņš bija spiests atteikties no savu senču reliģijas un pieņemt citu vārdu — Alfonso Femandess de Vilanova. Vina dēls Jūda Avravanels apmetās Lisabonā, kur kļuva par in- fanta dona Fernando mantzini.

Tieši viņš bija viens no pir​majiem, kas palīdzēja finansēt Kolumba pasākumu.

Tomēr jūrasbraucēja plāni neīstenojās uzreiz. Kolumbs bija spiests mierīgi gaidīt to piepildīšanos.

Mūsu rīcībā nav neviena dokumenta, kas dotu priekšstatu par to, ko Kolumbs darīja šajā gaidīšanas laikā.

Bez šaubām, viņš staigāja no vienas pils uz otru, meklēdams atbalstu savam projek​tam.

Viņš labi zināja, ka viņa ekspedīcijai vajadzēs milzīgu daudzumu naudas. Tajā laikā galvenos posteņus finansu un valsts kases sfērā Spānijā ieņēma ebreji un marranos. Ko- lumbam viņus visus vajadzēja dabūt savā pusē.

Runas par Kolumba plāniem klīda ne tikai Spānijas galmā; to atskaņas izplatījās arī tautā. Tās modināja cerību ne vien vajātajos, bet arī nākamo vajāšanu potenciālajos upuros.

Visu šo laiku Kolumbs braukāja pa valsti, aizsāka jaunas pazīšanās, tikās ar ebrejiem un marranos un stāstīja viņiem par saviem plāniem. Viņi to ļoti uzmanīgi uzklausīja. Diemžēl nav saglabājušies nekādi dokumenti, kas varētu pastāstīt, ar ko un kad ticies Kolumbs. Un tomēr, iekams aplūkojam pēdējo fāzi Kolumba sarunās ar Spānijas valdniekiem, piebildīsim, ka jūrasbraucējs ieguva daudzu ietekmīgu personu aizbildniecību, kuras aizlika Spānijas valdniekiem par viņu labu vārdu. Mums jāņem vērā visi šie faktori un jāaplūko tie no vajāto cilvēku redzes viedokļa. Tad kļūs skaidrs, kāpēc šie ļaudis tik viegli noticēja cilvēkam, kurš zinātnisku argumentu vietā izmantoja citātus no Bībeles, Praviešu grāmatas un citiem ebreju rakstiem. Viņu sapņi, kurus viņš ar saviem plāniem bija uzbūris, izkliedēja visas šaubas. Lai pārvērstu īstenībā savu senloloto sapni, viņi bija gatavi uz jebkuru risku.

Ebreji un marranos saistīja ar Kolumba kuģojumu vēl vienu cerību. Zinot, ka viens no ekspedīcijas noteikumiem, ko Kolumbs izvirzīja valdniekiem, bija viņa iecelšana par jaunatklāto zemju gubernatoru vai vicekarali, ebreji gribēja emigrēt uz šīm zemēm, lai izbēgtu spiedienam no baznīcas puses. Ja viņi Kolumbā saskatīja kristietībai pievērstu ebreju vai marranos, tad šīs cerības bija pilnīgi pamatotas.

Ebreji un kristietībai jaunpievērstie paši nespēja organizēt ekspedīciju, bet varēja to vienīgi finansēt, jo, lai veiktu šādu ceļojumu, bija nepieciešama valdības atļauja, taču tai bija citas rūpes — karš ar mauriem spieda atlikt visu citu.

Kolumbs dzīvoja Kordovā ar domu pamest Spāniju. Viņš no jauna devās uz Larabida klosteri.

Atbildot uz klostera priekšnieka vēstuli, Isabella uzaicināja Kolumbu pie sevis. Audiences laikā karaliene mierināja Kolumbu ar jauniem solījumiem: Spānija gatavojās iznīdēt pēdējās arābu pēdas savā zemē, un pēc šīs uzvaras tiks izskatīts jautājums par ekspedīciju.

Pēdējais arābu bastions krita 1492. gada 2. janvārī. Tā bija Granada. Kopš tā laika saskaņā ar pāvesta ediktu Spā​nijas karaļiem bija katoļu karaļu tituls.

Uzvara pār mauriem nojauca pēdējo šķērsli viņa projektam, un viņš atgādināja par sevi Spānijas valdniekiem. Tomēr, ilgās gaidīšanas aizkaitināts, viņš izvirzīja valdniekiem noteikumus, kas tiem likās nepieņemami: viņš gribēja mantojamu vičekaraļa, okeānu dižadmirāļa titulu un daļu viņa atklāto bagātību.

Sarunas draudēja izjukt — daži pat uzskata, ka tās likušas pārtrauktas—, kad iejaucās četri sen- jori, kuru dzīslās ritēja ebreju asinis: Huans Kavrero, Luiss de Santanhels, Gabriels Sančess un Alonso de la Kavaljeri.

Sajā sakarībā var minēt arī marķīzi de Moiju, karalienes sirdsdraudzeni. Kopā ar Isabellu viņa kļuva par Kolumba plānu aizstāvi. Spāņu pētnieki vēl līdz šim laikam nevar izskaidrot marķīzes rīcību, kura ne reizi vien tika palīdzējusi marranos grūtā brīdī. Droši vien tā paša iemesla dēļ viņa atbalstīja arī Kolumbu.

Visnopietnākais karalienes iebildums bija: karš ar mauriem iztukšojis valsts kasi, un valsts nespēj piešķirt ekspedīcijai naudu. Tad Santanhels, aprunājies ar Gabrielu Sančesu, Kavrero un Kavaljeri, bez šaubīšanās izteica gatavību aizdot nepieciešamo summu. Viņa priekšlikums tika pieņemts. Turklāt tik cienījama cilvēka kā Santanhels gatavība finansēt ceļojumu nezināmajā pārliecināja Ferdinandu un Isabellu, ka projektam ir reālas iespējas izdoties. Santanhels iemaksāja no savas kabatas 17 tūkstošus zelta dukātu ekspedīcijas aprīkošanai. Viņa rēķinu grāmatiņa un dokumenti, kas apliecina, ka pēc daudziem gadiem valsts viņam parādu atiīdzi- nājusi, glabājas Simankasas arhīvos.

Ar savām zināšanām, par ko liecina viņa personiskā sarakste, atzīmes grāmatās, grāmatu izvēle bibliotēkā, un ar savām daudzpusīgajām interesēm Kolumbs bija sagatavots tikties ar ebrejiem tālās zemēs. Viņš varēja ne tikai citēt viņiem Bībeli un Praviešu grāmatu, bet ari pastāstīt par viņu karstākajām vēlmēm, kas saskanēja ar viņa paša jūtām. Un marranos palīdzēja viņam. Viņa vēlēšanās atklāt jaunu pasauli un jaunus jūras ceļus sasaucās ar tolaiku ebreju ilgām.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Kolumbs un ebreji tūdaļ atrada kopēju valodu: viņiem bija viens un tas pats sapnis. Tas, es uzsveru, ir galvenais izskaidrojums atbalstam, ko ebreji un marranos sniedza Kolumbam. Kāpēc gan, kāda iemesla pēc Luiss de Santanhels apvārdoja karalieni, kad viņa bija noraidījusi Kolumbu tā noteikumu dēļ? Gribēja mainīt viņas domas, atspēkot argumentus un novērst pašu galveno iebildumu par naudas trūkumu, piedāvājoties finan​sēt ekspedīciju?

Kāpēc Santanhels tā riskēja? Ja nu pasākums būtu izgāzies, ja Kolumbs nebūtu atgriezies vai — vēl sliktāk — atgriezies tukšām rokām? Tādā gadījumā viņam būtu grūti pieprasīt karaļnamam parāda atmaksāšanu. Viņam bija jābūt gatavam ne tikai zaudēt savu naudu, bet arī krist nežēlastībā par to, ka ieteicis karalienei pieņemt dienestā avantūristu. Turklāt jāņem vērā arī viņa situācija — karaļpāris bija vienīgais viņa atbalsts, jo viņam galmā bija daudz ienaid​nieku.

Kāda gan iemesla dēļ Santanhels palīdzēja Kolumbam? Arī viņam taču bija jāsaprot, ka šādas ekspedīcijas izdošanās iespēja lēšama ne vairāk kā par 50 procentiem. Atliek viens vienīgs izskaidrojums: viņš gribēja palīdzēt saviem vajātajiem tautas brāļiem, no kuriem viņu gan šķīra reliģija, taču pie kuriem piederīgs viņš tomēr jutās. Šā — 1492. gada sākumā pēc spāņu teritoriju rekonkistas Spānijas ebrejiem likteņa pulkstenis rādīja piecas minūtes pirms pusnakts: mauru problēma bija noregulēta, ceļš ebreju jautājuma risināšanai — vaļā. Edikts par ebreju izraidīšanu no Kastīlijas un Aragonas tika publicēts 31. martā.

Vai tiešām laikā, kad Spānijas laukumos dedzināja inkvizīcijas upurus, cilvēkiem, kuru dzīslās ritēja ebreju asinis, nebija citu rūpju, kā vien palīdzēt kaut kādam ārzemniekam īstenot savus ģeogrāfisko atklājumu projektus? Vieniem tie šķita pārdroši, citiem — avantūra, bet zinātniekiem tie likās vienkārši nereāli. Kāpēc gan ebreji un viņu pēcteči, mar- ranos, pazīstami ar savu apdomību, atbalstīja cilvēku, kura idejas bija noraidījusi Karaliskā zinātnes padome? Daudzi pētnieki raudzījuši atbildēt uz šo jautājumu. Vairākums uzskatīja, ka kristietībai pievērstie gribēja pakalpot Spānijas karaļnamam. Tomēr

ekspedīcija varēja neizdoties, un atbil​dība gultos un ebreju pleciem.

Dažkārt palīdzību centās skaidrot savādāk. Salvadors de Madariaga savā grāmatā apgalvo, ka atradis atbildi uz šo jautājumu. Pēc viņa domām, jaunkristieši palīdzējuši Kolumbam, solidaritātes jūtu vadīti, jo viņš bija viens no tiem. Lai gan grāmatas autors pamatīgi pētījis šo jautājumu, viņa hipotēze nav pieņemama: ar to vien nepietiek, lai izskaidrotu tik masveidīgu un aktīvu atbalstu. Ir jābūt citam iemes​lam — ebreju un marranos milzīgajai ieinteresētībai ekspe​dīcijas rezultātā.

Ebreju valstu atklāšana, kuru esamībai ebreji un marranos tā ticēja, uzlabotu un nostiprinātu ebreju stāvokli kā Spānijā, tā arī citās zemēs. Cita — pieņemamāka izskaidrojuma, kāpēc ebreji un marranos palīdzēja Kristoforam Kolumbam, nav. Vēl var minēt viņu cerību, ka, dzenoties pēc jaunām teritorijām aizjūras zemēs, Spānijas valdnieki pie​mirsis baznīcas radītās problēmas pašu valstī.

Nedrīkst aizmirst, ka Kolumbs ekspedīcijai salīga tulku no ivrita. Ar to viņš ebrejiem un marranos pierādīja, ka neizslēdz ebreju valstu atklāšanu. Agrāk šim faktoram nepiešķīra nozīmi, lielākā daļa grāmatu aprobežojas ar Luisa de Torresa — ivrita tulka — vārda pieminēšanu citu komandas locekļu vidū. Tikai dažās precizēts, ka Luiss de Torress bijis kristietībai pievērsts ebrejs. Loģiskāk būtu bijis salīgt austrumu valodu tulku Torresa vietā. Kurš rekomendēja Kolumbam šo cilvēku?

Turklāt ir zināms, ka, lai piedalītos ekspedīcijā, Torress neilgi pirms tam pieņēmis kristietību. Vai viņš bija vienīgais ebrejs (vai jaunkristietis) uz kuģa? Mēs vairs nevarēsim konstatēt, cik īsti ebreju pavadīja Kolumbu. Skaidri zināms vienīgi tas, ka divi mediķi — Bernāls un Marko — bijuši jūdi.

Komandas locekļu vidū minēti Alonso de la Kalji, arī Rodrigo Sančesa no Segovijas, Luisa Santanhela radinieka, vārdi. Viņš piedalījās ekspedīcijā kā katoļu karaļu pārstāvis. Taču nav šaubu, ka viņš pārstāvēja vienīgi Kolumba aiz​bildņu ebreju intereses.

Jūrnieks, kurš pirmais ieraudzīja zemi un saņēma par to Spānijas karalienes apbalvojumu — 100 000 maravedu—-, arī bijis ebrejs. Vēsturnieks Meijers Kaizerlings uzskaita virkni vārdu, kas veido aptuveni trešo daļu komandas. Viņš, mazākais, cerēja sastapt cilvēkus, kas runā šajā valodā. Tāpēc ka viņš netika salīdzis nevienu arābu valodas tulku.

Spānijā es centos uzzināt ko vairāk par Luisu de Tor- resu, galvenokārt mani interesēja, vai ir kādi dokumenti, kas precizētu, kā viņš nokļuva ekspedīcijā. Vienīgais, ko varēju uzzināt, — viņu ieteicis Santanhels vai kāds cits jaunkristietis. «Karaliskās akadēmijas vēstures biļetenā», kas izdots Elisa Gouda redakcijā, kur tiek publicēta svarīgākā informācija, sastopamas ziņas par Luisu de Torresu un citiem Kolumba ekspedīcijas dalībniekiem. Bez šaubām, citi doku-menti par to arhīvos nav saglabājušies.

Daudzi pētnieki uzskata šo personu par visai nozīmīgu. Viņi atgādina, ka Kolumbs sūtījis Torresu kopā ar Rodrigo de Heresu uz jaunatklāto zemi uzņemt sakarus ar vietējiem iedzīvotājiem. Tas neapstrīdami pierāda, ka, sperot kāju uz Amerikas kontinenta zemes, ceļotāji vērsušies pie aborigēniem ivritā.

Pēc vairākiem gadiem Vasko da Gama, tāpat kā Kolumbs, paņēma ekspedīcijā līdzi ivrita tulku.

1497. gadā viņš devās meklēt Indiju, apbraucot Labās Cerības ragu. Ekspedīcijas dalībnieku vidū bija ivrita tulks Žuans Nunjess. Būdams ebrejs, tāpat kā Torress, viņš pievērsās kristietībai neilgi pirms ekspedīcijas sākuma. Kad 1498. gada 21. maijā kuģis ieradās Kalikutā, viņš viens no pirmajiem nokāpa krastā un, tāpat kā Luiss de Torress pirms pieciem gadiem, vērsās pie aborigēniem ivritā.

Dīvains fakts, kuru pētnieki joprojām nav pienācīgi novērtējuši: 102 Kolumba komandas locekļu vidū nebija neviena garīdznieka, kas būtu nepieciešams, lai jauno zemju iemītniekus pievērstu kristietībai, kā to vēlējās Spānijas kara​liene. Kolumbs nebija paņēmis viņu līdzi. Vēl viena mīkla daudzu citu vidū.

Kolumbs lieliski saprata, ka par savu plānu īstenošanu viņam jāpateicas kristietībai pievērstajiem ebrejiem, pirmām kārtām — Santanhelam un Gabrielam Sančesam, un ne tikai tāpēc, ka viņi finansēja ekspedīciju, bet arī tāpēc, ka pierunāja karali. Tāpēc tieši viņiem, nevis Ferdinandam un Isabellai viņš pirmajiem sūtīja ziņu par savu veiksmi. Identiskās vēstulēs, kas datētas 1493. gada 15. februārī un ko nogādāja sūtnis ar citu spāņu kuģi no Kanāriju salām, Kolumbs paziņo saviem aizbildņiem par

ekspedīcijas triumfu. Viņš pacentās, lai ziņa saniegtu Spāniju pirms viņa paša un marranos par to ziņotu Spānijas valdniekiem.

Gabriels Sančess nolēma tajā pašā laikā darīt šo vēsti zināmu visai pasaulei. Viņš Kolumba vēstules kopiju aizsūtīja uz Florenci savam brālim Huanam. Huans Sančess pārsūtīja šo dokumentu savam brālēnam Leonardo de Kosko- nam, arī marranos, kas to pārtulkoja latīņu valodā un lika publicēt. Gada laikā vēstule tika izdota deviņas reizes. Spānijas valstij triumfālais kuģojums bija pirmām kārtām karalienes Isabellas un Kastīlijas nopelns, lai gan Kolumbs parakstīja kontraktu ar diviem valdniekiem un ekspedīciju finansēja un atbalstīja aragonieši Luiss de Santanhels un Gabriels Sančess, Aragonas ministri.

Bez jau minētā ģerboņa Kolumbs par ekspedīciju saņēma šādu devīzi: Kastīlijai un Leonai Jaunu pasauli ir devis Kolumbs.

Mums gan nav skaidrs, kāpēc šajā devīzē nav minēta Aragona.

BĒDĪGAIS finals Kad katoļu karaļi sāka kampaņu pret Granadu, lai ieņemtu pēdējo mauru bastionu Spānijas zemē, ebreju un marranos situācija Spānijā bija bezcerīga. Taču valdnieki deva priekšroku iepriekšējam status quo: viņi vēl varēja izspiest no ebrejiem prāvas naudas summas, lai finansētu karu. Taču ebreju jautājuma slepenais risinājuma plāns jau bija gatavs. Par šo nemierpilno laiku simbolu kļuva divi cilvēki: Tomass Torkemada, kas ar nepacietību gaidīja uzvaru pār mauriem, lai īstenotu savu ebreju izraidīšanas plānu, un viņa pretinieks Isaaks Avravanels, kas karalim deva daudz naudas šai kampaņai un visādi pūlējās viņu pierunāt atteikties no antisemītiskajiem plāniem.

Abi šie cilvēki labi pazina viens otru. Avravanels labi zināja, ka viņa iespējas ir ierobežotas.

Torkemada lieliski zināja, ko viņš grib. Aiz viņa muguras stāvēja varens spēks — baznīca, kuras priekšā piekāpās pat šīs pasaules varenie, it īpaši Spānijā. Viņš zināja, ka šajā spēlē nezaudēs, jo tajā laikā ebrejiem vairs nebija iespēju atspēkot viņa argumentus. Torkemadas spēks slēpās arī tajā apstāklī, ka ebreji pienācīgi nenovērtēja viņu. Šīs divas figūras atspoguļoja afo​risms: zelts un sārts — karaļa eskorts.

Granada krita 1492. gada janvāra beigās. Mauri padevās, bet tikai pēc tam, kad iepriekš bija apspriesti kapitulācijas noteikumi. Kapitulācijas pakts ietvēra vairāk nekā simt punktu. Valdnieki garantēja uzvarētajiem ticības brīvību, neatkarīgu jurisdikciju un personiskā īpašuma neaizskaramību.

Turklāt mauri tika atbrīvoti no karaklausības, un kristīgajiem karaļiem vajadzēja sagādāt kuģi tiem, kuri vēlējās emigrēt. Tomēr viņiem tika saglabātas tiesības atgriezties, ja dzimtene viņus nepieņemtu. Viņi drīkstēja uz​turēt sakarus ar ticības brāļiem visās Vidusjūras zemēs.

Daudzus gadsimtus liels skaits ebreju bija dzīvojuši Granadā labās kaimiņattiecībās ar musulmaņiem. Pēc arābu lūguma šādas pašas tiesības bija piešķirtas Granadas ebrejiem. Katrs līguma punkts sākās ar katoļu karaļu zvērestu: Es, karaliene, un es, karalis, garantējam, solām un zvēram pie savas svētās ticības un karaļa vārda rūpīgi ievērot katru kapitulācijas noteikumu tagad un vēlāk, no šā brīža uz visiem lakiem, un ar nāves draudiem panākt, lai tos ievēro mūsu pavalstnieki.» Karaļi tā zvērēja simt reižu.

Zvērests, kas attiecās arī uz Granadas ebrejiem, izdots trīs mēnešus pirms edikta par ebreju izraidīšanu pasludinā​šanas. 1492. gada 30. aprīlī edikts tika nolasīts visos lauku​mos.

Hronika vēsta mums par tā laika dramatismu. Isaaks Avravanels ķērās pie nepateicīga darba — piespiest valdniekus mainīt savu lēmumu. Viņš bija ļoti izglītots cilvēks, labi pārzināja Spānijas ebreju vēsturi un nešaubījās, ka notiek tas pats, kas jau vairākkārt bija noticis pagātnē, kad karaļiem vai prinčiem bijušas finansiālas grūtības, bet ebreji nav varējuši sagādāt viņiem nepieciešamās summas. Tādos gadījumos karaļi ķērušies pie izsūtīšanas un atņēmuši ebrejiem iepriekšējās tiesības. Bēdīgs tā laikā joks salīdzināja ebreju ar krājkasīti, ko sadauzīja, ja ievajadzējās naudu. Avravanels gaidīja, ka viņu lūgs

aizdot, tāpēc vāca no ebrejiem naudu, lai neietu uz audienci tukšām rokām. Viņš lūdza ebreju zinātniekus uzrakstīt viņam Spānijas jūdu vēsturi no šāda aspekta: kopš ebreji dzīvojuši Spānijā, kādas privilēģijas viņiem tikušas piešķirtas un kādus pakal​pojumus viņi snieguši Spānijas karaļnamam.

Tādējādi viņš gāja uz audienci labi sagatavojies. Viņš teica runu, kurā uzsvēra, ka ebreji dzīvojuši Spānijā jau no valdnieka Dāvida laikiem un nekad nav jutušies valstī kā svešinieki. Viņš solīja Ferdinandam daudz naudas un, labi pazīdams karali, tūdaļ izsniedza avansā 30 tūkstošus dukātu.

Avravanels cerēja, ka piespiedīs karaļus mainīt savu lēmumu, kas ne reizi vien jau bija mainījies.

Taču viņš maldījās. Viņš nebija ņēmis vērā varenāku spēku nekā paši karaļi — baznīcu. Kad karaļi sāka svārstāties un Avravanels jau domājās esam uzvarējis, zālē ienāca Torkemada un, nolicis uz galda krucifiksu, teica: «Jūda Iskariots pārdeva Kristu par 30 sudraba grašiem. Jūs to gribat darīt par 30 tūkstošiem. Ņemiet, pārdodiet ari šo!» Un edikts par izrai​dīšanu palika spēkā.

Lielākā daļa izraidīto ebreju devās uz ostu, no kurienes kuģoja uz citām zemēm. Viņi remontēja vecus, savu laiku nodzīvojušus kuģus pēdējam braucienam. Līdzīgas ainas bija vērojamas dažus gadsimtus vēlāk Melnās jūras ostās, kad ebreji bija spiesti glābties no nacistiem.

Ostas pilsētās, kur salasījās daudz ebreju, viņiem par visu bija jāmaksā liela nauda. Kapteiņi bez sirdsapziņas pārmetumiem pieprasīja pasakainas summas. Viņi prasīja trīs četras reizes augstāku cenu nekā parasti. Kāds kuģis, kas bija ceļā uz Turciju, pēkšņi mainīja kursu un nogādāja ebreju pasažierus Āfrikā, kur pirāti pārdeva viņus verdzībā. Divus gūstekņus aizsūtīja uz ebreju kopienām Francijā un Itālijā, lai viņi atvestu izpirkuma naudu par pārējiem.

Izredzes tikt projām dzīviem no dienas dienā saruka. Paši uzņēmīgākie sprieda, ka labāk pagaidīt, iekams ietekmīgie marranos aizbildīs par viņiem karaļiem. Tomēr lielākā daļa ebreju saprata, ka paši marranos ir apdraudēti un spiesti saraut visas saites ar vajātajiem. Baznīca izmantoja šo brīdi. Misionāri meklēja ebrejus, kuri nevarēja saņemties, lai aizbrauktu, un solīja dzīvību un glābiņu pēc pievēršanās kristīgajai ticībai. Tomēr marranos bēdīgais liktenis pierādīja, ka tas bijis pārsteidzīgs lēmums, kas ļāva ebrejiem novilcināt laiku. Tikai neliela daļa pēdējā brīdī pieņēma baznīcas piedāvājumu.

Visi jūdi gaidīja brīnumu. Atmosfēra kļuva saspringta. Aizvien biežāk kļuva dzirdamas šausminošas vēstis: «iztīrīta» vēl viena pilsēta, bandīti atkal uzbrukuši emigrantiem un nogalinājuši viņus. Tad kļuva zināms, ka Portugāle aizvērusi robežas un no šā brīža ielaiž savā teritorijā vien turīgākos ebrejus. Ziņa par to, ka iebraukšanas cena pieaugusi divkārt, izplatījās zibens ātrumā.

Sākumā izsūtīšanas ediktā kā pēdējais datums bija minēts 31. jūlijs, taču karaliene Isabella pagarināja termiņu vēl par divām dienām. 2. augustā pusnaktī pilnīgi visiem ebrejiem bija jāatstāj Spānija. Likteņa ironija, ka Huans de Kolona, augsta ranga galminieks, kas kopā ar Spānijas karaļiem bija parakstījis izraidījuma ediktu un Kolumba ekspedīcijas atbalsta dokumentu, no mātes puses bija cēlies no ebrejiem. Pēc jūdu kalendāra noliktais datums — 2. augusts — sakrita ar izraēliešu lielo cīņas dienu, Jeruzale​mes otrās nopostīšanas gadadienu.

Nav zināms, cik ebreju pameta Spāniju. Precīzu izraēliešu skaitu, kuri dzīvojuši Spānijā izraidīšanas edikta parakstīšanas laikā, arī neviens nezina. To ir grūti noskaidrot, jo šim nolūkam bija jāizmanto nodokļu rēķini, kas ir nepilnīgi. Vēsturnieku domas šajā jautājumā stipri dalās. Pēc nodokļu rēķiniem, kas fiksēja summu, ko ebreju kopienai vajadzēja iemaksāt valsts kasē kā nodokli par katru cilvēku, iznāk, ka 1290. gadā Kastīlijā dzīvojuši ap 800 tūkstoši ebreju. Tajā laikā Kastīlijā bijis ap 6 miljoni iedzīvotāju, tātad var secināt, ka ebreji veidojuši sesto vai septīto daļu no kopējā iedzīvotāju skaita. Ebreji vispirms apmetušies pilsētās un Avilā, Bur- gasā, Kordovā, Toledo un Valjadolidā bijuši vairākumā.

Ebreju piespiedu pievēršana kristietībai 1391. gadā pamudināja daļu no viņiem bēgt, par to liecina nodokļu maksātāju saraksti, kas sastādīti dažādās pilsētās pēc šā datuma. Lai noteiktu no Spānijas izraidīto skaitu, būtu jānoskaidro, cik ebreju 1492. gadā dzīvojuši apvienotajās Kastīlijas un Ara- gonas valstīs. Tomēr šis skaitlis nevar būt precīzs. Kas attiecas uz emigrantu skaitu, tad dažādu hronistu ziņas atšķi​ras: no 190 tūkstošiem līdz 800 tūkstošiem cilvēku.

No ebreju puses, atsaucoties uz Isaaku Avravanelu un Avraāmu Senjoru, tiek minēts skaitlis 300 tūkstoši. Viņi abi bija vienisprātis, ka aptuveni 200 tūkstoši ebreju izraidīti no Kastīlijas un 100 tūkstoši — no Aragonas.

Kolumbs neatrada jūras ceļu uz Indiju, lai gan bija par to pārliecināts, izceldainies Amerikas piekrastē. Šo pārliecību viņš saglabāja līdz pat savai nāvei. Indiāņi, pie kuriem viņš vērsās ivritā, nesaprata šo valodu. Jūdu un kristietībai jaun- pievērsto sapnis ar Kolumba palīdzību nodibināt sakarus ar desmit izraēliešu ciltīm neīstenojās.

Visa Spānija gavilēja. Valdnieki bija pateicīgi Santanhe- lam par starpniecību un finansiālo palīdzību ekspedīcijas sagatavošanā. Viņiem pavērās plaša perspektīva nodibināt milzīgu Spānijas impēriju.

Dažus gadus vēlāk Santanhelam, kā mēs jau runājām, atmaksāja summu, ko viņš bija ieguldījis Kolumba ekspedī​cijā. Bet kurš gan finansēja nākamās ekspedīcijas?

No karalistes «Dieva vārdā» izdzītie ebreji atstāja visu savu naudu, vērtslietas, kustamo un nekustamo īpašumu un prāvus kredītus.

Ar 1492. gada 23. novembra dekrētu Ferdinands pavēlēja konfiscēt par labu valstij ebreju īpašumus, ko nelikumīgi bija piesavinājušies kristieši.

1493. gada 23. maijā karaļpāris pavēlēja jaunatklāto salu gubernatoram Kolumbam un Seviljas arhibīskapam Huanam Rodrigesam de Fonsekam vadīt eskadras aprīkošanu uz kroņa rēķina un doties uz Sevilju un Kadisu, lai sameklētu kuģus, komandu un pārtiku, kas nepieciešama otrajai ekspedīcijai. Tajā pašā dienā Ferdinands un Isabella parakstīja vairākas oficiālas vēstules, adresētas vietējām varas iestādēm un Sorijas, Samoras, Burgosas un citu pilsētu ierēdņiem. Tādējādi viņi deva rīkojumu visu naudu, dārglietas un citus priekšmetus, ko izraidītie ebreji tika uzticējuši saviem draugiem un radiem — marranos —, kā ari ebreju mantu, ko nelikumīgi ieguvuši kristieši, atdot mantziņa Fransisko Pi- nelo no Seviljas rīcībā, lai finansētu otru ekspedīciju.

Turklāt visi kredīti, ko ebreji bija izsnieguši kristiešiem un nebija dabūjuši atpakaļ, ar karaļa pavēli tika pasludināti par pārdotiem Spānijas karaļnamam. Daudziem Kalaorras, Burgosas un citu pilsētu tirgoņiem bija lieli parādi ebrejiem — Kalaorras Benvenito un Burgosas Efraimam, tos iekasēt tika uzdots karaļa gvardistam Garsijam de Erresam.

Līdzīgus pasākumus karaļi veica arī cilās pilsētās. Saglabājušies rēķini pierāda, ka skaidrā naudā vien — dukātos, reālos, florīnos, krusado, dobro — savākti vismaz trīs miljoni maravedi. Un, ja vēl pieskaita Burgosā vien konfiscētos kredītus un vekseļus, tad iznāk septiņi miljoni maravedi liela summa.

Tā piecas reizes pārsniedz Kolumba pirmās ekspedīcijas izmaksas. Tagad diez vai kāds spēs aplēst milzīgo kopējo summu, ko Spānijas inkvizīcija izspiedusi no ebrejiem un marranos.

Kopā ar ebreju naudu Kolumbam saskaņā ar karaļa 1493. gada 23. maija pavēli izsniedza 10 000 maravedi lielu apbalvojumu, ko karaļpāris bija apsolījis tam, kurš pirmais ieraudzīs zemi. Nākamajā dienā kā īpaša dāvana viņam tika pasniegts vēl tūkstotis dobro.

Brīnums, ko gaidīja ebreji, nenolika. Un viņi bija spiesti pamest Spāniju. Madariaga raksta: «Viņi atstāja Spāniju, kur daudz kas bija atkarīgs no viņiem, un devās uz ārzemēm ne mazāk atkarīgi no Spānijas.»

Valstīs, uz kurām ebreji pārcēlās, viņiem bija grūti asimilēties savu ticības brāļu vidū, kuri gadsimtiem ilgi bija tur dzīvojuši. Tāpēc viņi dibināja savas savrupas kopienas. Vairāki bēgļi, kuru skaits vēl līdz šim nav zināms, pārcēlās uz Turciju. Siltā uzņemšana, kāda šajā zemē sagaidīja ebrejus un marranos, iedvesmoja dažus no viņiem atgriezties savu senču ticībā. Turklāt viņi nekavējās iekārtoties galmā un atrada savu vietu ekonomikas jomā. Turku sultāns Baha- dars, kas izrādīja viņiem šādu viesmīlību, reiz izsaucās: «Kā lai Ferdinandu nosauc par gudru karali, ja viņš ir izputinājis savu zemi un bagātinājis manējo?»

Divpadsmit tūkstoši Spānijas ebreju bēga uz Portugāli Lai iebrauktu valsti, viņiem bija jāmaksā

astoņi dukāti no cilvēka. Tie, kuri bija bagātāki, maksāja par nabadzīgajiem, lai visi rastu patvērumu. Šādi iegūtās lielās summas Portugāles karaļnams veltīja kuģu aprīkošanai ekspedīcijai uz Labās Cerības ragu un Brazīliju.

Portugālē ebreji varēja uzturēties tikai astoņus mēnešus. Kad termiņš beidzās, viņi riskēja tikt pārdoti verdzībā. Tas izraisīja jaunas aizceļošanas, ciešanas un izkliedēšanos pa dažādām valstīm.

Ferdinands un Isabella līdz nāvei ienīda Portugāles ka- raļnamu par to, ka tas pieņēma viņu izdzītos jūdus. Jo, neraugoties uz aizliegumu, ebreji izveda lielas summas zeltā, sudrabā un dārglietās, un tas nedeva miera katoļu karaļiem. Viņi cītīgi mēģināja ar baznīcas palīdzību ietekmēt Portugāli. Kad karaļa Žuana II dēls gribēja precēt Isabellas un Ferdinanda meitu, Spānijas valdnieki izvirzīja noteikumu izraidīt visus ebrejus, jo nevarot sūtīt savu meitu uz valsti, kur brīvi uzturas jūdi. Un interesantākais ir tas, ka Žuans II arī izdeva likumu par ebreju izraidīšanu, starpība tikai tā, ka viņiem tika doti desmit mēneši laika (nevis četri kā Spānijā), lai atstātu karalisti.

1492. gada beigās liels skaits bēgļu no Spānijas aizgāja bojā epidēmijā Portugāles pilsētās mūki kūdīja tautu, kurā rūga neapmierinātība ar to, ka karalis ļāvis «nolādētajai tautai» apmesties valstī. Tas iznīcināja ebreju pēdējās cerības, ka uzturēšanās termiņš Portugālē tiks pagarināts. Nelaimīgajiem atkal bija jāizvēlas starp izraidīšanu un pievēršanos kristīgajai ticībai. Tajā pašā laikā ostās viņus gaidīja kuģi, gatavi doties uz citām valstīm.

Daudzus mēnešus viņi klaiņāja pa jūrām, taču neviena osta negribēja viņus pieņemt. Kuģu kapteiņi ebrejus ap​laupīja.

Tikai neliela tiesa Spānijas ebreju no Portugāles devās prom kuģos. Lielākā daļa palika un pieņēma kristīgo ticību. Viņi bija noguruši no klejojumiem. Viņi zināja, cik mazas bija viņu izredzes atrast patvērumu citā zemē un cik daudzi viņu ticības brāļi aizgājuši bojā, avarējot par lielu naudu no negodīgiem kuģu īpašniekiem nofraktētajiem kuģiem. Viņi zināja, ka daudzi kuģi aizveda savus pasažierus uz Āfriku, kur kuģa ekipāža pārdeva viņus verdzībā arābiem, viņi zināja, ka pirāti mēdza sagrābt kuģus un prasīt milzu izpirk​šanas naudu citām ebreju kopienām.

Tomēr drīz vien Portugāle sekoja Spānijas paraugam. Vīlusies jaunajos kristiešos, Portugāles baznīca lūdza pāvesta svētību inkvizīcijas ieviešanai valstī. Pāvests piekrita. Nelaimes piemeklēja arī Portugāles jaunpievērstos kristiešus.

Vispirms baznīca uzlika ebrejiem par pienākumu valkāt dzeltenas cepures, lai viņus būtu vieglāk atšķirt no citiem iedzīvotājiem un varētu vieglāk viņiem sekot. Spānijas karalis Fdips II, Ferdinanda pēctecis, tādus pašus pasākumus veica arī savos Itālijas īpašumos: Milānā, Neapolē, Sicīlijā, Sardīnijā.

No 10 gadu vecuma ebreju vīriešiem bija jānēsā dzeltena cepure, sievietēm — tādas pašas krāsas apsējs uz piedurknes. Spānijā tas gan bija lieki, jo tur ebreju vairs nebija.

Jau vairākus gadsimtus ebreju segregācija bija viena no baznīcas «rūpēm». Tāpēc tika pieņemts lēmums likt jūdiem redzamā vietā pie apģērba piestiprināt dzeltena auduma gabaliņu. Pāvests Innocentijs III izdeva rīkojumu, lai ebreji, prostitūtas un spitālīgie atšķirtos ar kādu apģērba detaļu.

Lielākajam vairumam Portugāles jaunkristiešu, kuri noticēja, ka kristīšanās izbeigs viņu mūžīgos klejojumus, portugāļu baznīcas lēmums XVI gadsimta beigās sagādāja rūgtu vilšanos. Viņi pārliecinājās, ka izvēle — izraidīšana vai pievēršanās kristietībai — bijusi viltus alternatīva. Tā daudzi no viņiem atkal devās uz citām zemēm, pirmām kārtām uz Holandi un Angliju, kur atgriezās jūdaismā. Jaunajā dzimtenē viņi sevi uzskatīja par Portugāles ebrejiem. Tomēr viņi saglabāja savu dzimto — kastīliešu valodu, ko izmantoja vispirms trimdā Portugālē, bet pēc tam Anglijā un Holandē. Uz vecās kastīliešu valodas pamata izveidojās la- dino — valoda, kurā runā sefardi visās zemēs. Sefardi precējās savā starpā un vairījās savu ticības brāļu no Austru​miem — aškenazu.

1642. gadā liels daudzums ebreju emigrēja uz Brazīliju, kas tolaik bija Holandes īpašums. Portugāļi uzbruka šai kolonijai. Ebreji aizstāvēja to tāpat kā holandieši un ar savu naudu palīdzēja apbruņot armiju.

Kad viņi tomēr padevās, holandieši lūdza portugāļus piešķirt ebrejiem vienādas tiesības ar pārējiem

pilsoņiem, galvenokārt — uz dzīvi Brazīlijā. Tomēr jaunais portugāļu gubernators nekavējoties izdeva pavēli visiem ebrejiem atstāt valsti. Daļa atgriezās Nīderlandē, atlikušie apmetās Holandes Gajanā. Bet daži pārcēlās uz Amsterdamu.

Laikā, kad spāņu inkvizīcijai izdevās apspiest jūdaismu savā karalistē, atskaitot Maljorkas salu, Portugālei tas nācās daudz grūtāk. Ziemeļu provincēs, it īpaši Porto, marranos tradīcijas saglabājušās līdz pat mūsdienām.

Ebreji visādi centās vairīties no «ebreju problēmas». Viņi brauca turp, kur tās nebija. Taču, pirms viņi bija apmetušies kādā vietā, tā visviens parādījās. Daudzi Portugāles marranos aizceļoja uz Indiju. Un tur, desmitiem kilometru no metropoles, Goas provincē, bijušajā Portugāles anklāvā, drīz vien uzliesmoja sārti un ebrejiem, kuri ticēja iespējai šeit atklāti sludināt jūdaismu, tika piespriests nāvessods.

Arī Amerikas kontinentā ticības dēļ dedzināja cilvēkus. Noziegumus, ko pastrādājuši spāņi attiecībā pret indiāņiem, var salīdzināt tikai ar ebreju iznīcināšanu, ko veica nacisti. Autodafē sekoja cits citam.

Apsūdzētie indiāņi nesaprata apsūdzētāju valodu. Lai aizsūtītu uz sārtu, tulks nebija nepieciešams. Tomēr, lai vismaz šķietami tiktu ievērota kārtība, baznīca centās panākt apsūdzēto atzīšanos. Bet sasniegt to varēja, protams, ar spīdzināšanu. Apsūdzētie atzinās bendēm nesaprotamā valodā. Taču tam nepiešķīra nekādu nozīmi. Viss norisinājās pēc no Spānijas pārņemtām paražām. Bendes ļāva vaļu savai iztēlei, izgudroja aizvien jaunus spīdzināšanas paņēmienus un rīkus, kuru iedarbību izmēģināja pie indiā​ņiem.

Spāniešu un vēlāk arī portugāļu rīcība attiecībā pret indiāņiem kalpoja par paraugu, kā apieties ar vietējiem iedzī​votājiem visā Latīņamerikā.

Lai gan vairākus gadsimtus pētnieki apsprieduši problēmu par Amerikas pirmo ieceļotāju eiropeisko izcelsmi, mēs varam teikt, ka nekādu konkrētu pierādījumu Amerikas tautu saistībai ar desmit pazudušajām izraēliešu ciltīm nav. Nav arī pierādījumu tam, ka šo cilšu vadoņi bijuši Amerikas kontinentā. Tomēr, izcēlies Amerikas krastā, Kolumbs domāja, ka viņi sasnieguši Indiju, un cerēja satikt ebrejus. Tā izskaidrojama paaugstinātā interese par indiāņiem un viņu paražām. Pētījumi par indiāņu ebrejisko izcelšanos faktiski sākās jau pēc Kolumba ekspedīcijas. Pir mais, kurš pievērsa pasaules uzmanību šādai iespējai, bija Kolumba biogrāfs Bartolomeo de 1as Kasass, kas daudzus gadus bija dzīvojis Vestindijā un aprakstījis savus vērojumus par indiāņu dzīvi un ieražām apjomīgā darbā. Daudzas no tām bija līdzīgas jūdu ieražām. Spāņu rakstnieks un vēsturnieks Antonio Montesinoss, kas XVII gadsimtā ilgu laiku tika dzīvojis Liinā, bija pārliecināts, ka peruāņi cēlušies no ebrejiem. Viņa pārliecība balstījās uz bīskapa monsenjora Luisa Lopesa Kinto manuskriptiem, kas tika atrasti Limā.

1833. gadā Džozefs Smits, mormoņu sektas dibinātājs, aizstāvēja šo ideju savā monogrāfijā. 1881. gadā spānis Sant- jago Peress Hankeira publicēja šo darbu, tulkotu spāņu valodā, ar nosaukumu «Par amerikāņu izcelsmi».

Angļu lords Kingsboro lielāko daļu laika un līdzekļu ziedoja dokumentu publicēšanai, lai pierādītu, ka pirmie Amerikas iedzīvotāji cēlušies no ebrejiem. Nepublicētā rokrakstā, kas tagad glabājas Sv. Pāvila bibliotēkā Seviljā, garīdznieks Roldans nonāk pie tāda paša secinājuma.

Dažādu ģeogrāfisko ekspedīciju dalībnieku veiktie pētījumi pievērsa šai problēmai daudzu zinātnieku un pētnieku uzmanību. Atklājās daudzas sakritības reliģiskajās koncepcijās, kas balstījās uz ticību aizkapa dzīvei, kā arī tradīcijās, profesijās un sapņu tulkojumos. Sastopamas arī līdzīgas iezīmes sabiedrības sociālajā iekārtā, vienādi kriminālie un civiltiesiskie nolikumi. Un, visbeidzot, analoģiskas ebrejiem un Amerikas pirmiedzīvotājiem bija arī adopcijas un laulību procedūras, kā arī gastronomiskie aizliegumi.

Lai apstiprinātu ebreju un Amerikas pamatiedzīvotāju kopīgās izcelsmes teoriju, nepieciešams pierādīt analoģijas valodās, tradīcijās, reliģiskajās koncepcijās un ieražās. Šīs teorijas atbalstam Roldans vispirms min faktu, ka Taiti, Kubas, Jamaikas indiāņu valodās sastopami ivrita analogi. Kuba, Taiti un citas salas ieguvušas savus nosaukumus no to cilšu virsaišu un klejotāju vadoņu vārdiem, kuri šīs salas atklājuši un apmetušies tajās uz dzīvi.

Pēc Roldana domām, šiem vārdiem ir ebrejiska izcelsme. Daudzi upju nosaukumi un cilvēku vārdi, Roldanaprāt, cēlušies no ivrita. Daudzu rīku nosaukumi, vārds «axi», kas nozīmē — pipars, skābbarības bedres nosaukums norāda uz radniecību ar ivritu.

Taču vēl vairāk nekā valodas, par labu šai hipotēzei runā dažas indiāņu ceremonijas un rituāli.

Indiāņiem laiku pa laikam bija jānotiek mazgāšanās rituālam upēs vai avotos. Viņi nedrīkstēja aizskart mirušos un lietot asinis. Vairākas dienas gadā indiāņi gavēja un precējās ar atraitnēs palikušām svainēm bez bērniem, viņi šķīrās 110 sievām, kurām nevarēja būt bērni. Tāpat kā izraēlieši, pirmos ražas augļus viņi nesa kalna galā un novietoja zem koka, upurējot Dievam. Viņiem bija tempļi un svētais šķirsts, kas karā tika nests karaspēkam pa priekšu, tāpat kā izraēlieši nesa savas relikvijas.

Vecajā derībā ne reizi vien minētas vietas, kas kāda sapņa vai notikuma dēļ uzskatītas par svētām.

Izraēlieši uzstādījuši kolonnas šajās vietās. Indiāņiem bija līdzīga ieraža, starpība tikai tā, ka kolonnu vietā viņi izmantojuši akmeņu uzbērumus. Līdzīgas ir aizkapa dzīves koncepcijas. Jūdi un indiāņi ticēja dzīvei pēc nāves. Indiāņi uzskatīja, ka mirušo dvēseles sastopas «senču ielejā». Arī jūdi ticēja, ka pēc nāves notiek savienošanās ar senčiem. Kā pēc ebreju reliģijas, tā arī pēc indiāņu ticējumiem, pašnāvnieki netika ielaisti mirušo valstībā. Vēl izteiktākas līdzības vērojamas ikdienas ieražās, kuru saknes meklējamas reliģiskajos rituālos. Pirmām kārtām tas atliecas uz bērna piedzimšanu, kristībām, pirmo matu griešanu, jaunieša iesvētīšanas ceremoniju par vīrieti, laulībām, slimību ārstēšanu, zemkopību un zvejniecību. Indiāņi un ebreji gavēja vienās un tajās pašās dienās. Identiski bija viņu uzskati par atkritumiem un attīrīšanos. Laikā, kad sievietes uzskatīja par «netīrām», indiāņi sievām cēla teltis nomaļus. Trīs mēnešus pēc dzemdībām sievietēm bija jādzīvo šķirti no vīriem.

Lūk, īsumā tas, kas dažādos sacerējumos teikts par šo tematu. Personiski man tas šķiet apstiprinājums tam, ka gandrīz pirms pieciem gadsimtiem — Kolumba laikā— sāktais strīds vēl nav beidzies. Nav šaubu, ka paralēles iespējamas visām reliģijām, tomēr pievērsīsimies tik pilnīgam darbam kā Melerija Garika pagājušā gadsimta beigās iznākusi grāmata «Izraēlieši uii indiāņi — etnogrāfiskā paralēle», kas šajā ziņā dod pilnīgu apkopojošu priekšstatu. Šīs grāmatas pamatdoma ir, ka gadsimtu gaitā — kaut ari Kolumbs nesastapa desmit izraēliešu ciltis — nevar noliegt iespēju, ka Izraēlas valsts iedzīvotāji varējuši šķērsot Āziju un caur Be- ringa šaurumu sasniegt Amerikas kontinentu.

1970. gada augustā Tuvo Austrumu valstu arheoloģijas speciālists profesors Sairuss Gordons no Ņujorkas izdarīja apbrīnojamu atklājumu. Smitsona institūtā Vašingtonā glabājas akmens ar uzrakstu, ko kāds arheologs 1866. gadā atradis kapu kalnā Batkrīkā Tenesijas štatā. Tā ka viņš' uzrakstu bija nofotografējis ačgārni, to kļūdas pēc «pierakstīja» čiroki indiāņiem. Profesors Gordons atskārta kļūdu un noskaidroja, ka uzraksts izdarīts ivritā: «Jūdu zemei». Uzrakstā bija zīmes, kas sastopamas uz senebreju monētām. Gordons uzskata, ka akmens neapšaubāmi parādījies 1000 gadu pirms Kolumba ekspedīcijas.

Tas ticis atrasts melundži indiāņu teritorijā, kuri atšķiras ar gaišu krāsu un kaukāziešu rasei raksturīgiem vaibstiem. Uzraksta atšifrējums izraisīja Amerikā sensāciju. Izvirzītā problēma kļuva par dziļāku pētījumu objektu.

Pēc karaļa rīkojuma neviens ebrejs, neviens jaunkristietis vai viņu pēcteči, kas kaut reizi stājušies inkvizīcijas priekšā, nedrīkstēja apmesties Vestindijā.

Pirms dažiem gadiem Nacionālajā bibliotēkā Parīzē tika uzieta agrāk nezināma vēstule, datēta ar 1510. gadu. Tajā runāts par Seviljas marranos juridisko statusu un bija ari 390 marranos ģimeņu saraksts, kuras dzīvojušas šajā pilsētā. Tās apņēmušās avansā izmaksāt Spānijas varas iestādēm 80 000 dukātu, pretī saņemot aizsardzību pret visām inkvizīcijas sankcijām, kurām tā varēja viņus kā izraidīto pēctečus pakļaut.

Sākot no 1481. gada, inkvizīcijas notiesātā un pat uz nopratināšanu izsauktā ģimenei nebija tādu tiesību kā citiem pilsoņiem. Saskaņā ar karaļa 1501. gada 4. un 21. septembra rīkojumiem šo cilvēku bērniem un mazbērniem tika aizliegts ieņemt sabiedriskus amatus, izpildīt jebkuru goda pienākumu, emigrēt uz Vestindiju vai prasīt atpakaļ savu īpašumu. Šie likumi kļuva par milzīgu un pastāvīgu ienākumu

avotu. Gadu gaitā Spānijas valdnieki dabūja prāvas naudas summas no jaunajiem kristiešiem, kas skaitījās otrās šķiras cilvēki, jau savas izcelsmes aptraipīti. Šī 1510. gada vēstule, vienīgais dokuments, kura ticamība neizraisa šaubas, tika publicēta «Bulletin hispanique». Tā sniedz mums jaunas ziņas par Sevilju un tās iedzīvotājiem. Tā kā lielākā daļa no šīm 390 ģimenēm emigrēja uz Vestindiju, dokuments ir liecība par sabiedrības augstāko slāņu izcelsmi Latīņamerikā.

Pēc 1391. gada lielā grautiņa Seviljas ebreju kvartāls kļuva tukšs. Daļa dzīvi palikušo ebreju emigrēja, pārējie pievērsās kristietībai. Vēlāk bijušajā geto apmetās dženo- vieši. Viņu vidū dzīvoja arī daudzi kristietībai pievērstie. Ebreju izraidīšana radīja ekonomisku vakuumu, ko pēcāk piepildīja itālieši, kas atšķirībā no spāņiem nenicināja tirdzniecību. Viņi kļuva vai nu jaunkristiešu kompanjoni, vai konkurenti.

Jauno Seviljas iedzīvotāju vidū bija Amerigo Vespuči no Florcnces, Kolumba laikabiedrs, piedalījies daudzās Spānijas un Portugāles karaļnamu rīkotajās ģeogrāfiskajās ekspedīcijās uz Dienvidameriku. Tieši viņam kļūdas pēc Amerikai jāpateicas par savu nosaukumu. Vespuči ar žurnālista meistarību aprakstīja ceļojumu un pašu kontinentu. Viņa lasītāji jauno kontinentu nosauca par Amerigo zemi.

Iidz pat šim laikam nav pietiekami noskaidroti itāliešu un marranos savienības apstākļi Seviljā.

Diemžēl, jo tie droši vien pamudinātu uz interesantiem secinājumiem.

Marranos bija Spānijas karaļnama pastāvīgs ienākumu avots. Par naudu Ferdinands varēja piešķirt dažiem no viņiem tās pašas tiesības kā citiem pavalstniekiem, kā arī atļaut emigrēt uz Vestindiju. Tāpēc viņš izdeva milzums likumu. Pēc pirmā — 1508. gada 9. decembra — likuma Seviljas un Kadisas marranos bija jāmaksā 20 000 dukātu. Ne vēlāk kā pēc gada šis dekrēts izplatījās vēl četros rajonos — Velvā, Lepē, Ajamontē un Redondelā—, kur maksāja pa 40 000 dukātu. 1511. gada 15. jūnijā šī summa pieauga līdz 80 000 dukātiem.

Tieši uz šo laiku attiecas vēstule par 390 marranos ģimenēm, ko jau minējām. Karalis norīkoja vienu no pašiem nepielūdzamākajiem nodokļu iekasētājiem Pedro de Vilja- sisu par Seviljas administrācijas priekšnieku un mantziņa palīgu, lai ievāktu nodokļus no marranos. Skaidrs, ka marranos nespēja uzreiz tādu naudu samaksāt, tāpēc viņi mak​sāja četrreiz gadā.

Pedro de Viljasisu galmā cienīja viņa pieredzes un cietsirdības dēļ. Viņš zināja, ka neviens neiztiks bez viņa pakal​pojumiem, un saglabāja savu vietu, lai gan par viņu ne reizi vien tika sūdzējušies.

1505. gadā, laikā, kad svētie tribunāli turpināja vajāt marranos, Venēcijas sūtnis Spānijā uzrakstīja ziņojumu par spāņu inkvizīciju. Šis dokuments glabājas Venēcijas Republikas diplomātisko aktu kolekcijā. Inkvizitors, kas attaisnoja inkvizīciju, paziņoja, ka marranos veido trešo daļu no Spānijas pilsētu iedzīvotājiem.

Marranos situācija Spānijā palika nenoteikta visu laiku, kamēr te valdīja inkvizīcija. Sārti liesmoja vēl vairākus gadsimtus. Valsts panīka, pamazām zaudēja savas kolonijas, varenību un ietekmi pasaulē.

Tai atlika tikai netaisnības rūg​tums pret nevainīgajiem.

Pēc ebreju izraidīšanas no Spānijas sākās mauru piespiedu kristīšana, kuri uzvedās tāpat kā marranos bijušo grēkāžu lomā. Mauri apvienojās nelielā nekaitīgā musulmaņu kopienā, un tas bija viss, kas atlicis no dižā arābu laikmeta. Kapitulācijas akts, kas garantēja tiesības Granadas musulmaņiem un ko bija parakstījuši un solījušies ievērot Ferdinands un Isabella, bija nekas vairāk kā papīra gabals. Dažus mēnešus pēc sava svinīgā zvēresta Spānijas valdnieki pārkāpa līguma punktu par Granadas ebrejiem.

Mauru atrašanās Spānijā skaitījās savā ziņā kauna traips Pireneju pussalas rases tīrībai un iedzīvotāju vienotībai. Tāpēc maurus ar nemitīgiem grautiņiem padzina no valsts. Tāpat kā savulaik ebrejus, musulmaņus apvainoja neiedomājamos noziegumos. Kā viņu ļaunprātīgās intrigas tika izskaidrota ņirgšanās par kristiešu bērniem, plūdi, komētu saduršanās ar Zemi un briesmoņu rašanās. Ar briesmīgu spīdzināšanu viņus piespieda pieņemt kristīgo ticību, un, ja arī viņi to darīja, viņus visviens mocīja, it kā

par slepenu atgriešanos savā grēcīgajā ticībā.

Galīgs musulmaņu jautājuma atrisinājums bija inkvizīcijas ideja. Toledo kardināls lūdza pāvestu atsūtīt speciālu soda vienību, lai maurus apkautu. Valjadolidas garīdznieks atbalstīja šo lūgumu, paziņodams, ka tas izsaka labākās katoļu daļas vēlēšanos. Beidzot arābi bija spiesti atstāt šo valsti. Taču atšķirībā 110 ebrejiem viņi nerakstīja savu ne​laimju vēsturi.

Pēc ebreju izraidīšanas Spānijas valstī iestājās ekonomiskais krahs. Marranos, kuri bija palikuši valstī, ieņēma tos pašus posteņus, ko agrāk ebreji, un faktiski visa tirdzniecība ar Kolumba atklātajām valstīm atradās viņu rokās.

Tomēr ebreju izcelsmes cilvēkiem, kuri bija palikuši Spānijā, kurus piespieda kristīties, pazemoja, izspiegoja, bija tikai viena doma — atstāt inkvizīcijas valsti. Viens pēc otra viņi devās uz Jaunās pasaules zemēm, un šis process turpinājās visu XVI gadsimtu. Marranos emigrācija izraisīja Spānijas ekonomisko panīkumu. Krievu vēsturnieks, jū- daisma speciālists Semjons Dubkovs pirms pusgadsimta par šo tematu rakstīja: «Pie autodafē pieradusī tauta kļuva mežonīga; ieradumi ar katru gadu tapa cietsirdīgāki; māņticība un fanātisms nomāca reliģijas veselīgo kodolu. Arābu — ebreju renesanses ziedošā valsts pārvērtās mūku tuksnesī.»

Inkvizīcija pastāvēja Eiropā 344 gadus. Tās upurus nav iespējams saskaitīt..

Cerības, ko ebreji un marranos saistīja ar Kolumba ku- ģojumu, nepiepildījās. Dižais jūrasbraucējs neatklāja ne karalistes, ne kņazistes, ne ebreju valstis. Līdz pat sava mūža vakaram viņš palika pārliecībā, ka izcēlies Indijas krastā vai vizmaz tās tuvumā esošās salās. Tomēr viņš atklāja Jauno pasauli, jaunu pasauli vajātajiem, kurp gadsimtiem ilgi plūda ebreji un marranos, neraugoties uz visiem katoļu karaļu un Portugāles valdnieku aizliegumiem. Brīvība, ko viņi tur cerēja atrast, lika viņiem riskēt ar visu. Viņi gribēja atbrīvoties no vecās Eiropas, kas viņiem neko nebija devusi, atskaitot apvainojumus, ciešanas un nāvi. Jaunajās zemēs viņi cerēja sākt dzīvi un uzcelt jaunu pasauli saviem bērniem, ne lādu, kādu bija pazinuši līdz šim.

Tomēr ebreji nebija vienīgie, kas devās uz Indiju. Baznīca vajāja arī daudzus citus cilvēkus: protestantus, kalvinistus un sektantus. Tur vēlāk salasījās politiskie bēgļi no visām Eiropas malām.

Visiem bija viens mērķis — aizmirst savas ciešanas un pārdzīvojumus un veidot jaunu dzīvi jaunā, gandrīz neapdzīvotā kontinentā.

Operācija «Jaunā pasaule», sākusies ar Kolumba ekspedīciju, nebeidzās līdz ar viņa nāvi. Amerikas kontinents kļuva par dzimteni vajātajiem un pilsoņa tiesības zaudējušajiem. Ebrejiem aptuveni 450 gadus tā patiesi bija apsolītā zeme, zeme, kas devusi viņiem pajumti.

Otra dala Klio draiskul朝bas

Ludmila Kostjukova Uz cīņu ejot, tevi sveic…

ZVĒRA PĒDĒJA CĪŅA Vēso, drūmo pagrabu sienās zem Kolizeja amfiteātra troksnis tribīnēs izklausās ka apspiests čuksts.

Taču gladiators Taurs, izstiepies uz masāžas sola un ļaudamies verga stiprajām rokām, cenšas nedzirdēt pat to, atvairot visas domas, smadzenēs neatlaidīgi virmojošās atmiņas par pagājušām cīņām ar cilvēkiem, lauvām, vēršiem un lāčiem. Šodien viņam gaidāms sevišķi bīstams pretinieks — nežēlīgs, pārdrošs un rupjš, vienlīdz gatavs nogalināt vai mirt —, gluži tāds kā Taurs pats. Vergs bija beidzis masēt un tagad rūpīgi iezieda arēnas kareivja muskuļus ar eļļu — publika vēlējās, lai katrs tās mīluļa muskulis laistītos saulē. Ienāca Selurs, meistars, t i., vecākais gladiatoru vidū, kā aizvien spēļu dienā — satraukti sasprindzināts. Arī uz viņa pleciem gūlās daļa atbildības par katras cīņas iznākumu: ja viņa vīri guva uzvaru, meistars varēja cerēt uz sevišķu senatora Fulvija balvu; turpretī, ja viņus no arēnas aiznesa nestuvēs, visu atlikušo dienu, zobus sakodis un ne uz vienu drūmo skatienu nepaceldams, viņš nodevās negantām dusmām, kas plosījās viņa iekšienē, — tā izkūpēja visa viņa nauda un laiks, ko viņš bija iztērējis, mācot un audzinot gladiatorus. Reizēm dusmas jaucās ar sāpēm: neviens nekad nespēja viņam aizstāt tos, kuriem garajos gados bija pieķērusies viņa skarbā sirds, taču šīs jūtas viņš tūdaļ centās atvairīt.

Todien Selurs bija zaudējis jau trīs vīrus. Viens no viņiem bija šķīries no dzīves arēnā, divi pārējie guvuši smagus ievainojumus. Viņi nebija spējuši piecelties, un skatītāji pagrieza īkšķus uz leju — tas nozīmēja, ka viņi jāpiebeidz. Neviens Romā neprātoja par to, kur rodas šāda cietsirdība: pats Romas valdnieks tālaika imperators Domitiāns bija briesmīgi rupjš un nepazina žēluma. Gladiatori daudzu uztverē bija vispēdīgie nicināmie cilvēki, kuru dzīvība ir nieka vērta, nāve — vēl mazāk. Asu izjūtu alkas pārmāca visu. Starp citu, pēc kaujas, kad izlietās cilvēku asinis arēnas smiltīs bija sastingušas sarkanā plankumā, varēja arī atļauties nopūtu upuru dēļ, taču tikai tāpēc, lai pieliktu punktu savu skatītāja pārdzīvojumu virknē.

Tauram tas nebija nekāds noslēpums. Vēl vairāk — publikas asinskāre savā ziņā pat iepriecināja viņu, jo galu galā tā bija viņa peļņas pamats. Par katru uzvaru cīņā imperatoram par godu viņš saņēma atalgojumu —12 tūkstošus sesterciju.

Jāteic, ka mūrnieks, kura amats Romā tika augstu vēr​tēts, pelnīja divus tūkstošus sesterciju dienā.

Selurs vērīgi ielūkojās Taura acīs. Viņi pazina viens otru daudzus gadus, abiem pa šo laiku deniņi bija nosirmojuši un nebija vajadzīgi vārdi, lai saprastos. Arī tagad abi klusēdami bija vienisprātis: šī būs Taura pēdējā cīņa, arī ja viņš arēnu atstās kā uzvarētājs — viņam par to nāksies pārāk dārgi maksāt.

Pretinieks ir jauns, stiprs un nekaunīgs. Skatītāji, kas sen pazina Tauru un reiz bija devuši viņam vārdu Zvērs, bija pārliecināti par viņa uzvaru un diez vai piedos sakāvi.

Selurs, tā arī ne vārda neteicis, paņēma lāpu un izgāja. Taurs viņam sekoja. Garā pagraba koridora galā rēgojās siluets, ko skaidri iezīmēja ar pagraba mijkrēsli asi kontrastējošs saules gaismas kūlis, plūzdams pa atvērtajām durvīm. Tas bija ctiopietis Sīfakss — Taura šāsdienas sīvais pretinieks.

Afrikānis turēja rokā trijzari, līdzīgu harpūnām, ar kādām zvejnieki dur tunčus, un tīklu — parastos ieročus gladiatoram retiārijam, kura uzdevums arēnā ir uzmest pretiniekam tīklu un pēc tam nodurt viņu ar harpūnu. Pamanījis savu sirmo pretinieku nākam pa gaiteni, etiopietis pašapmierināti un tīšuprāt skaļi iesmējās, papildinot ņirgas ar pāris indīgām piezīmēm par arēnas veterāna cienījamo vecumu. Viņam gribējās izprovocēt pretinieku uz ķīviņu, taču tas uz dzēlieniem nereaģēja.

Taurs bija neliela auguma, tikai metru un septiņdesmit centimetrus garš, taču plecīgs, ar stiprām rokām. Plakstiņš virs viņa kreisās acs bija sašļucis kā sakaltis zivs pūslis, tās bija sekas zobena cirtienam pa galvu, kas pāršķēla pieres muskuli. Rētas — 27 cīņu pēdas — klāja visu viņa sejas apakšējo daļu, plecus un krūtis. Tauram bija 42 gadi.

Etiopietis bija stipri jaunāks par Tauru, tomēr viņa kontā bija diezgan daudz uzvaru, lai gan pat afrikānim nesamērīgi platais, dziļas rētas izkropļotais deguns liecināja, ka savu karjeru viņš sācis kā neveiksminieks.

Sīfakss pirmais spēra kāju arēnas smiltīs. Taurs viņam to mīļuprāt atļāva — godkāre ir jauno vājība, to skatītāji zina. Lai gan no tiešiem saules stariem Kolizeju sargāja piecus metrus augsta betona siena, gaiss virs arēnas bija tik nokaitēts, ka šķita — smiltis kūst saulē. Tūkstošbalsīgs dedzīgs kliedziens uzvijās virs arēnas, kad Selūrs ar saviem gladiatoriem iznāca tās centrā un pacēla zizli, izsaukdams šodienas cīņas dalībnieku vārdus. » Beidzot tika dots signāls cīņas cākumam: Selūrs viegli uzsita abiem pretiniekiem pa plecu un tikko manāmi pagrūda vienu otram pretī. Sīfakss tūdaļ satvēra trijzari labajā rokā, bet kreiso uzlika lielā grīstē sagrieztajam tīklam, kas karājās viņam pār plecu.

«Tūlīt viņš uzbruks,» pazibēja Taura smadzenēs, un viņš ar asu kustību uzlika galvā bruņucepuri. Tas bija neatkārtojams žests — izdarīt to pēdējā brīdī pirms pretinieka uzbrukuma varēja vienīgi ļoti aukstasinīgs un vīrišķīgs cīnītājs. Jau nākamajā acumirklī viņš pacēla kreisajā rokā vairogu pret krūtīm un cirta ar zobenu Sīfaksam. Tas izvairījās. Taurs ar diviem šķēpa vēzieniem pāršķēla gaisu un metās uz priekšu. Sīfakss, bez šaubām, būtu uzvarēts, ja neatlēktu sānis. Taču Tauram to tikai vajadzēja — aiz etiopieša muguras mijās saule ar ēnu. Manevrs izdevās, tagad viņš stāvēja ēnas pusē.

Imperators Domitiāns savā ložā pieliecās pie auss senatoram Fulvijam — cīņu rīkotājam — un ērcīgi noburkšķēja, ka šis triks tiekot lietots pārāk bieži. Taču senators jutās aplaimots: pats imperators vērsās pie viņa, un nav svarīgi, ka vēršanās iemesls bija neapmierinātība. Fulvijs izplūda pateicībā, neaizmirsdams iztapīgi pieminēt Domitiāna daudzos veikumus, arī gladiatoru spēļu nebijušo uzplaukumu, uzsvērdams, ka šis imperatora kasei ir gaužām dārgs prieks. Domitiāns vēlīgi iesmējās, un Fulvijs tūdaļ ieteica viņam likt uz Tauru ne mazāk kā 100 tūkstošus sesterciju. Pēc imperatora domām, šī summa bija pārlieku liela, viņš teica, ka esot jau noslēdzis derības par Taura uzvaru, taču, viņaprāt, 20 tūkstoši tam būšot pilnīgi pietiekami.

Pa to laiku Taurs šaudījās arēnā, cenzdamies neļaut pretiniekam atstāt saules pusi. Spelte Sīfaksu nervozēja. Viņa kreisā roka drudžaini knibināja tīkla rituli plecā. «A-a-a!» nošalca publikas rindas.

Etiopietis meta tīklu.

Taču Taurs bija gaidījis uzbrukumu. 22 savas uzvaras viņš bija izcīnījis pret tīklu metējiem, un viņu vidū bijušas tādas slavenības kā Murmidons no Tesālijas un Invikts no afrikāņu Kirēnes. Viņus abus un vēl divpadsmit vīru viņš bija nogalinājis, četri pēc uzvaras pār Tauru bija dāvājuši viņam dzīvību, trīs cīņas beidzās neizšķirti tāpēc vien, ka gan Taura, gan viņa pretinieka spēki bija gluži izsīkuši. Zvērs labi zināja visas viltības un māņkustības, kā arī to, cik tuvu sev drīkst pielaist mednieku ar tīklu. īstajā laikā paspert soli atpakaļ un «ienirt» sānis — un pretinieks tevi vairs nevar sasniegt Sīfakss neizlaida tīklu no rokām. Taurs lūkoja uzkāpt tā malai ar kāju, taču etiopietis ātri pievilka to sev klāt Ar greizu smīniņu uz pilnīgajām lūpām viņš izspļāva uz Tauru dažas dzēlības, lai novērstu viņa uzmanību no sava ķermeņa kustībām. Taurs neko neatbildēja, tikai deva divus zibenīgus cirtienus pa etiopieša neaizsargātajām kājām. Sīfakss palēcās un izkļuva no bīstamās zonas. Viņam nebija ne bruņucepures ne kāda aizsega — vienīgi tunika un plata josta, bet vairogu aizstāja metāla rokas bruņas, kas bija, precīzi izsakoties, tikai tāda ap roku aptīta dzelzs loksne, kas vienlaikus kalpoja ari par savdabīgu ieroci: sitiens ar tādu pa galvu lika trūkties.

Taurs neloloja nekādas ilūzijas, ka pieredze būtu pārāka par jaunību; stiprākais no viņiem abiem bija, protams, divdesmit četrus gadus vecais Sīfakss. Viņš bija aizvadījis jau divpadsmit cīņas un tikai

vienā no tām bija ticis uzveikts. Taču arī toreiz viņš bija cīnījies tik sīksti, ka pats imperators viņu apžēlojis.

Trīs gadi bija pagājuši kopš tās dienas, kad Taurs pēc skaļas uzvaras pār Austrumu labāko cīkstoni Glauku paziņoja par savu aiziešanu no arēnas. Selūrs toreiz no sirds bija apsveicis viņu par šādu lēmumu, bet Anija, viņa sieva, brīva veļas mazgātāja, no prieka bija metusies viņam ap kaklu. Taču tas aizkustinošais brīdis bija tālā pagātnē, īstenība bija tāda, ka ģimenē auga divi dēli, viņiem vajadzēja ēst, un Anija aizvien biežāk žēlojās par nogurumu un sapņoja par savu veļas mazgātavu. Lūk, kāpēc Taurs atgriezās arēnā, lai gan sen vairs nebija trenējies. …Acumirkli gladiators saguma uz viena ceļa — Sīfakss otro reizi meta tīklu. Un šoreiz zobena cirtiens ķēra etiopieša neaizsargāto roku. Tas atlēca nost, izgrūzdams sirdi plosošu rēcienu. Pēkšņi Taurs sajutās drošs, ka šo cīņu izturēs, viņā ieplūda enerģija un aizrautība kā labākajos laikos. Iepriekšējā vakarā viņš bija kārtīgi paēdis un agri nolicies gulēt Turpretī Sīfakss, kā bija stāstījis Selūrs, pēc pusnakts devies pie hetērām. Pār etiopieša seju straumēm lija sviedri. Taču Taurs mocījās ne mazāk savā dzelzs ķiverē ar acu spraugu — sviedri sakrājās rievās bruņucepures iekšpusē un palaikam spēji pilēja acīs un degunā.

Agrāk Taurs, nelikdamies ne zinis, vai retiārijs met tīklu vai ne, ar spēcīgu cirtienu būtu notriecis to no kājām, taču šodien viņš jau iepriekš bija nolēmis, ka izdarīs visrupjāko kļūdu, ja cīņas gaitā mainīs taktiku. Etiopietim bija milzu priekšrocība — jaunība —, un to neņemt vērā būtu muļ​ķīgiSīfakss svieda tīklu vēlreiz — garām, vēl… Pēdējā reizē viņš kļūdījās pavisam maz, tikai par dažiem centimetriem.

Taurs paguva izvairīties. Amfiteātris ieaurojās— maķenīt aizkavējies, viņš pārvērstos bezpalīdzīgā mērķī trijzarim. Imperatora ložā Domitiāns un Fulvijs bija piecēlušies kājās. Sīfakss uzbruka aizvien niknāk. Trīsreiz viņš dūra ar trijzari pretiniekam, taču aizvien atdūrās pret vairogu. Te Taurs skaidri sajuta, kā nodevīgais nogurums valdonīgi izsūc spēku un vingrumu no viņa muskuļiem. Etiopietis ceturto reizi atvēzējās ar trijzari. Taurs pacēla savu četrstūraino vairogu nedaudz vēlāk, nekā būtu vajadzējis.

Trīs durkļi ieurbās viņa miesā caur padusi starp apakšdelmu un krūtīm. Izšļācās asinis. Skatītāji amfiteātri kā pēc komandas pielēca 110 savām vietām. Sīfakss dusmās pārvērstu ģīmi dūra vēl divas reizes. Taurs atvairīja abus uzbrukumus. No tribīnēm atskanēja lamas, lāsti, indīgas zobgalības, kas saplūda drūmā murdoņā.

Taurs nodrebēja. Viņš pēkšņi atskārta, ka iziet arēnā pēc triju gadu pārtraukuma bijis pārsteidzīgi — trūka kādreizējās reakcijas. Viņš atcerējās aitu, kuru bija upurējis Zeva templī, un lūgšanu, ko bija teicis.

Viņš teju, teju bija gatavs to atkārtot. Bet Sīfakss atkal nāca viņam virsū. Skatītāji visu laiku uzkurināja viņu. Etiopietim šķita, ka Taurs zaudē samaņu, viņš jau skatīja savu vārdu uz Romas namu sienām paziņojumos par viņa spīdošo uzvaru pār slaveno Tauru. Taču viņš kļūdījās, vismaz vienā ziņā — Taurs nobāla nevis tāpēc, ka zaudētu samaņu, bet, gluži pretēji, tāpēc, ka ar briesmīgu gribasspēku sakoncentrējās pirms izšķirošā cīņas momenta.

Ari skatītāji ar nemaldīgo pūļa instinktu nojauta, ka tāds brīdis pienācis, visu uzbudinājums bija sasniedzis kulmināciju. Abi gladiatori ievainoti, taču vēl nav zināms, kuram no viņiem šajā reizē uzsmaidīs draiskā Fortūna, taču Sīfak- sam, protams, ir vairāk izredžu. Arī viņš pats to saprata. Viegli, azartiski, kā dejodams etiopietis riņķoja ap Tauru, nemitīgi uzbrukdams. Taču Taurs kustējās aizvien lēnāk, aizvien biežāk nolaizdams zobenu, viņa elpa kļuva saraus​tīta…

Sīfakss piekto reizi svieda tiklu. Vairogs izkrita Tauram no rokas, taču viņš paguva ar kreiso roku satvert trijzari. Sīfakss negaidot zaudēja līdzsvaru un sabruka smiltīs kā nopļauts, lūkoja piecelties, taču Taurs ar cirtienu nospieda viņu ceļos. Skatītāji stāvus pamira.

Fulvijs atviegloti uzelpoja: imperators veltīja viņam ironisku skatienu. Taurs pielika sava šķēpa asmeni etiopieša kaklam un lika priekšā padoties. Sīfakss smakdams ķēra pie jostas pēc dunča, taču tam vairs nebija nekādas nozīmes. Beidzot etiopietis pacēla roku par zīmi, ka padodas. Taurs lēni, lēni

nolaida šķēpu. Selūrs, kā paredzēts rituālā, pastiepa zizli pret imperatora ložu.

Reiz Domitiāns jau bija apžēlojis etiopieti. Vai ir vērts to darīt vēlreiz? Viņš apspriedās ar Fulviju.

Tas ieminējās, ka tautai netīk mīkstsirdīgi valdnieki. Pēc šā senatora izteikuma L-omitiāns izšķīrās: viņš izstiepa roku ar pret zemi -pavērstu rādītāja pirkstu. Pūlis atzinīgi īemurdējās. laurs pavērās pretiniekā. Sīfakss aizvēra acis. Šķēps pacēlās, nolaidās, un smiltis ap Sīfaksa ķermeni sārtojās no izplūdušajām asinīm. Tas bija viss. Taču dīvaini - Taurs nejuta atvieglojumu.

«Kāpēc?» viņš truli nodomāja. «Ak jā — ķivere,»— un viņš beidzot noņēma 110 savas vai pušu plīstošās galvas šo moku rīku. Tālāko Taurs redzēja kā caur vieglu miglas plīvuru, kas klāja viņa acis.

Pieskrēja vergi, aiznesa līķi… Selūrs veda viņu uz goda ložu.. Fulvijs pastiepa viņam bagātīgi greznotu grieztu koka šķirstiņu…

Viss Kolizejs, kājās stāvot, aplaudēja viņam, bet viņš, uzlūkodams šķirstiņu, domāja: «Nu Anijai būs veļas mazgā​tava.» Tad pagriezās un lēni devās projām. Viņu kratīja viegls drudzis.

Cīņas, līdzīgas aprakstītajai, Senajā Romā nebija izpriecas vien. Uzklausīsim Ludviga Frīdlendera ievērojama gadsimta sākuma zinātnieka, Romas impērijas laika speciālista un kaislīga pētnieka viedokli šajā jautājumā.

«Lai no kādas puses arī ķertos pie Romas kultūras pētīšanas, nevar iztikt bez apjomīga gladiatoru spēļu apskata — ne tāpēc, ka tām toreizējā dzīvē bija tik liela nozīme, bet gan tāpēc, ka tajās vislabāk izfokusēta Mūžīgās pilsētas ga​rīgā un tikumiskā atmosfēra.»

Spēļu dienās Romas cirku amfiteātrus pildīja amatnieki, bezdarbnieki, izputējuši tirgoņi, izbijuši leģionāri— vārdu sakot, visi, kurus impērija bez žēlastības bija izstūmusi no sabiedrības dzīves kā nevajadzīgus, viņu funkcijas pildīja vergi. Grūti pateikt, kad Romā attiecībā uz šiem ļaudīm sāka lietot vārdiņu «plebs», taču tās ir vārda «populus» (tauta) žargona modifikācija. Šim vārdam ir nicinoša nokrāsa, stāstot par plebeju piederību zemākajiem sabiedrības slāņiem. Taču, lai kā arī nicinātu šos kādreizējos Romas pilsoņus vai citzem- niekus, kas reiz cerējuši varenajā Romā atrast sev vietu zem saules, bet nu zaudējuši orientieri dzīvē, viņi tomēr bija kaut kā jāvada. To Romas patricieši un imperatori lieliski saprata. Un bruņojās ar principu, ko pirmais formulējis kāds vēsturei nezināms dzejnieks Aleksandrijas aprakstā. «Šai tautai, kurai ir vara pār visu zemi, jādod vēl tikai maize un izpriecas, pārējais to neinteresē.» Romas varas iestādes bez maksas regulāri izdalīja labību. Dāvanas dīkdieņiem — neatkarīgi no tā, savas vai citu vainas dēļ viņš par tādu kļuvis, — ir tas pats, kas lāpa pulvermucai, tālāk viņa dzīve, nepielūdzamā likteņa vadīta, norit pēc zināmas shēmas: dzeršana, netikumi, pilnīga degradācija. Vienīgais, kas cik necik uzpurināja panīkušo plebu, bija asas izjūtas, vēlams, saistītas ar asiņainām izrā​dēm, un gladiatoru cīņas vislabāk atbilda šīm vēlmēm.

Romas plebs bija mežonīgāks, neizglītotāks, rupjāks un netikumīgāks nekā analogu sociālo slāņu pārstāvji mūsdienu sabiedrībā. Varenā pilsēta kā magnēts pievilka dažnedažādus avantūristus un noziedzniekus 110 dažādām pasaules malām. Starp citu, tie, kuri vīzdegunīgi dēvēja sevi par «zilo asiņu» īpašniekiem — Romas patricieši, senatori, karavadoņi —, tikumos neatšķīrās no šiem salašņām.

Apbrīnojami: tie paši cilvēki, kuri bija veikuši patiešām dižus darbus, nesuši civilizāciju lielākajai daļai Ziemeļāfrikas un Eiropas, uzsūkusi sevī labāko no Āzijas un Grieķijas kultūras, radījuši visvarenu impēriju pēc humānisma principiem, sasniegdami augstāko varenību, ari sāka nodoties dzeršanai un izvirtībai. Cinisms un izlaidība izplatījās skaistajā pilsētā kā spitālība. Tiem, kuri nokļuva šo slimību gūstā, vienaldzīgs kļuva gan tas, ka spēlēs lija nevainīgu cilvēku asinis, gan arī upuru daudzums.

Vēsture nedala tautas sliktajās un labajās, šie kritēriji piemērojami tikai konkrētiem cilvēkiem, tomēr tā objektīvi spriež par kādas valsts iekārtas pozitīvajām un negatīvajām īpatnībām, un tad iznāk, ka veselas tautas, identificētas ar šo iekārtu, izsauc pret sevi citu tautu naidu. Romieši aptraipījuši sevi ar sevišķi lielu cietsirdību. Angļu vēsturnieks Maikls Grānts savā grāmatā «Gladiatori» nonāk pie šāda secinājuma: «Nekad nav bijis neģēlīgāka sporta veida kā cilvēku nogalināšana par prieku publikai.

Pasaule ir daudz cietusi no romiešu čingishaniem un timuriem, kurus audzinājusi šī izprieca; romiešu

cietsirdība tika pārspēta tikai XX gadsimtā pēc Kristus dzimšanas, kad radās koncentrā​cijas nometnes.»

Kas gan bija tie cilvēki, kuri ar savām asinīm baroja šo briesmoni — pūli —, ko bija pārņēmušas alkas savām acīm skatīt slepkavību? Mēs savā apskatā ne reizi vien tuvosimies šā fenomena atminējumam, bet vispirms noskaidrosim dažus pamatjēdzienus. Pūļa varoņi un upuri gladiatori savu nosaukumu dabūjuši no latīņu vārda «gladius» (šķēps). Paši sevi viņi biežāk dēvējuši «morituri» (nāvē ejošie), Jūlija Cēzara laikos spēļu krāšņajā prologa rituālā gladiatori pie​gājuši pie goda ložas, kur sēdējis princeps ar savu svītu, un skandējuši: «Ave Ceasar, i?nperator, morituri te salu- tant!» («Esi sveiks, imperator Cēzar, nāvē ejošie tevi sveic!») Diezin vai cilvēka savas būtības pārvarēšana jelkad izpaudusies vēl dramatiskāk: viņi lepojās ar savu mākslu mirt Taču vēl briesmīgāk laikam ir tas, ka neviens neuzskatīja gla-diatoru spēles par kaut ko sevišķu.

CILVĒKI UZ SĀRTA

Paraža upurēt dzīvus cilvēkus uz mirušo kapa, lai iežēlinātu dievus, — lūk, kur meklējams slepkavības vienaldzīgas vērošanas pirmsākums. Daudzas senas indoeiropiešu ciltis kopā ar saviem varoņiem sārtā dedzināja arī gūstekņus, lai viņsaulē tie kļūtu par cīņā nogalināto vergiem. Indoģermāņu ciltis līdztekus gūstekņu rituālajām slepkavībām kultivēja arī rafinētāku cilvēku upurēšanas veidu — divu vienādi apbruņotu cilvēku cīņu. Grieķu V gadsimta vēsturnieks Hērodots minējis par šādām upurēšanām Trāķijā. Gallijā praktizēja cīņas pie kapa. Līdzīgu ainu aprakstījis Homērs «Iliādā». Kādā no pēdējiem Trojas kara gadiem (visticamāk — 1184. g. p. m. ē.) Hektors cīņā nogalināja Patroklu. Nogalinātā labākais draugs grieķu valdnjeks Ahillejs lika viņa miesas sadedzināt. Sārtam tuvojās divi spēcīgākie varoņi pēc Ahilleja — Ajants un Diomēds — un krustoja zobenus. Tā nebūt nebija simboliska divkauja.

«Mezdami īgušu skatu,» kā raksta Homērs, «trīsreiz tie metās uz cīņu.» Valdnieka Tēlemona dēls Ajants cirta tik spēcīgi, ka pāršķēla pretinieka vairogu. Varoņa Tīdeja dēls un. Argosas valdnieks Peloponēsā Diomēds cirta atbildes cirtienu Ajanta kaklā. Ahillejs bija apsolījis uzvarētājam sudraba zobenu, un abi varoņi dedzīgi vēlējās to iegūt Pretiniekus izšķīra. Tā raksta Homērs, taču neaizmirsīsim, ka viņš ir vairāk mākslinieks nekā vēsturnieks. Īstenībā skatītāji droši vien spēcīgākajam sauca «Nobeidz viņu!», jo nekas tā neuzbudina pūli kā tā acu priekšā izlietas asinis, turklāt katrs ar Hellādas varoņu aiziešanu citā pasaulē saistītais rituāls viņu līdzcilvēkiem šķita svēts.

Etruskiem, kas daudz ko aizguvuši no Mazāzijas tautām un sakautās un izpostītās Trojas bēgļiem, ainas no Patrokla slavenā bēru sārta visai bieži sastopamas attēlos uz nekro- poļu sienām, it īpaši Ziemeļitālijas un Centrālitālijas teritorijā, kur etruski dzīvojuši no IX līdz III gadsimtam p. m. ē. Etrusku ticējumiem vispār bija raksturīgs visa drūmā un šausminošā kults: etrusku pazemes kapenēs arheologi ne reizi vien uzgājuši cilvēku upurēšanas un rituālo divkauju pēdas.

IV gadsimtā p. m. ē., kad Roma vēl bija tikai etrusku kolonija, tur notika pirmās līdzīgās divkaujas pie etrusku karavīru kapa. Nedaudz vēlāk, taču ļoti ātri izplatījās savdabīga gladiatoru cīņu mode kapsētās un kapavietās. Sevišķi raksturīgi tas bija Kampānijai un vēlāk arī kaimiņos esošajai Lukānijai.

Arheologi tur atrod daudz senu fresku ar nogalinātu gladiatoru attēliem. Viņu mokas mākslinieki attēlojuši ar lielu sarkanās krāsas daudzumu ap brūcēm —"ar raupju naivitāti, taču gluži pārliecinoši. Romas impērijas sākuma gados skatītāji nemaz nenojauta, ka šīs cīņas pie kapa, kas izraisīja viņos svētas trīsas, varētu pārvērsties izpriecās. Gla​diatorus tad dēvēja citādi — par bustiārijiem — kremēja​majiem.

Bet šī jr liecība jau par vēlāku laiku — II gadsimtu p. m. ē. Impērijas galvaspilsētā pabijušais, Ziemeļāfrikā pastāvīgi dzīvojošais priesteris un rakstnieks Tertulliāns sarakstīja didaktisku traktātu par savu līdzpilsoņu netikumību, un par gladiatoriem tur bija teiks: «Mūsu senči uzskatīja, ka spēles kalpo mirušajiem. Nu tās kļuvušas par izklaidi.» Un tālāk: «Apmierinājumu rod… nāvē.» Vai nav tiesa, ka Tertulliāna sašutums par redzēto jūtams vēl šodien? Intelektuālis noraida cietsirdību. Patiesi — cik vecs

un mūžam jauns stāsts!

Taču atgriezīsimies tā pirmsākumos. Sākumā gladiatoru spēles sauca daudzos no latīņu «munus» (apbedīšana) atvasinātos vārdos, taču visbiežāk — munera, un tās notika par godu vienīgi tiem nelaiķiem, kuri dzīves laikā bijuši sevišķi izcili pilsoņi. Vēlāk cīņas notika arī pie mazāk ievērojamu cilvēku — bagātu tirgoņu un zemesīpašnieku un viņu radinieku — kapa; paukošanas sacensības kā bēru ceremonijas daļa kļuva par tādu pašu prestiža zīmi kā tīrs marmors mirušā sarkofāgam un vīnu kvalitāte bēru mielastā.

Buržuji, kā parasti, visu vulgarizēja.

Taisnības labad jāsaka, ka cilvēku upurēšana arī Romas kulta kalpos neizraisīja nepatiku. Kā mītā par Saturnu (grieķiem Krons), romiešu augstākā dieva Jupitera tēvu,— viņš aprij savus dēlus bailēs par viņu nākotni. Jupiteram izdevās izvairīties no šāda likteņa, turklāt viņš izglāba arī brāļus. Nav brīnums, ka dieva — tēva, kam piemita tik dīvainas vājībās, — priesteri nebija sevišķi humāni viņam par godu rīkotajos svētkos. Pamazām par šo svētku neatņemamu sastāvdaļu kļuva gladiatoru cīņas. Saturnālijas, paši ievērojamākie svētki par godu dievam Saturnam, notika decembrī. Šādai regularitātei bija noteikta pragmatiska jēga: mirušā radiem un tuviniekiem pietika laika, lai savāktu naudu nelaiķa greznai kremācijai. Greznumu piešķīra ari gladiatoru cīņas. Visas citas cīņas saturnāliju laikā tika pār​trauktas.

Vēsture saglabājusi to vārdus, kuri rīkojuši cīņas par godu mirušajiem kā bēru ceremonijas sastāvdaļu. Tie bijuši brāļi Marks un Decims Peras, un tas noticis 264. g. p. m. ē. (tieši no šās ģimenes vēlāk nāca Cēzara slepkava Marks Jūnijs Bruts). Brāļi aizgāja uz tā saukto Romas vēršu tirgu un nolīga sava tēva bērēm sešus pārus kareivju, apbruņotus ar šķēpiem. No aizsarglīdzekļiem viņiem bija vairogi, ķiveres un kājsargi. Senatori, patricieši un citi cienījami pilsoņi lietpratīgi sekoja viņu divcīņām. Mēs nezinām, cik gladiatoru tolaik aizgāja bojā, taču vienu var sacīt droši — nomirušā dēli bija pārliecināti, ka goda viņam tiks tieši tik, cik daudz asiņu tiks izliets.

Pusgadsimtu vēlāk, 216. g. p. m. ē., Romas forumā patricieša Marka Emīlija Lepida piemiņas gladiatoru spēlēs cīnījās jau 22 pāri. Bet, kad nomira cits ievērojams cilvēks Marks Valerijs Levijs (200. g. p. m. ē.), spēlēs piedalījās 50 gladiatori. IJn augstmaņu vidū sākās sacensība — kurš bērēs spēs samaksāt vairāk gladiatoru pāriem. Senatora Pub- lija Lācija (183. g. p. m. ē.) kremācijā cīnījās jau 120 cilvēku.

Nākamais ir Romas vēsturnieku ziņojums par tribūna Tīta Flamīnija 174. g. p. m. ē. par godu savam tēvam sarīkoto bēru sārtu. Šajā reizē pie tā cīnījās tikai 72 gladiatori, toties viņi bija tik labi sagatavoti, ka pēdējā divcīņa bedzās trešās dienas vakarā. Tikpat ilgas bija spēles, kuras monētu meistars Gajs Tercncijs Lūkans sarīkoja par godu savam vectēvam (100. g. p. m. ē.) un pēc tam ar lepnumu Diānas templī pakāra gleznu, kas ataino šīs cīņas.

Tajos laikos ar tādu parādību kā gladiatoru spēles bēru laikā sāka rēķināties arī ievērojami Romas politiķi. 105. g. p. m. ē. konsuli Gajs Manlijs un Publijs Rutīlijs Rufs noorganizēja pirmās oficiālās paukošanas spēles. Abi valstsvīri uzskatīja, ka gladiatoru cīņas ir labākais veids, kā iedvest karavīriem drosmi, kā to aptuveni pirms 100 gadiem node​monstrēja karlāgiešu karavadonis Hannibals.

CIETSIRDĪBAS STUNDA 218. gadā p. m. ē. Hannibals sešdesmit tūkstošu vīru armijas priekšgalā, kas turklāt veda sev līdzi trīsdesmit septiņus tūkstošus gūstekņu un kā vilcējspēku — trīsdesmit septiņus ziloņus, kārtējās kara gaitās veica grūtu pārgājienu pāri Alpiem. Armija bija pagalam nomocīta, ceļu, kas vietumis vijās četrtūkstoš metru augstumā, neviens īsti nezināja; kareivjiem, galvenokārt tumšādainajiem, kas raduši pie svelmes un ko aukstums biedēja vairāk nekā ienaidnieka šķēps, viss apkārt šķita stings un nedzīvs, taču īstenībā šajos kalnos mita kareivīgās ķeltu ciltis. Tobrīd miesīgi un garīgi izmocītajos, noskrandušajos un saniknotajos cilvēkos neviens nebūtu sazīmējis nesenos ķeltu pieveicējus un romiešu biedu. Likās,

pietiktu vienas nejaušas dzirksteles, lai pilnībā demoralizētais karaspēks vai nu sadumpotos, vai gluži vienkārši pajuktu kur kurais.

Hannibals naktīs gulēja nomodā, prātodams, kā lai uzpurina savus ļaudis. Galu galā viņam iešāvās prātā doma par savdabīgu izrādi ar ķeltu gūstekņu divcīņām. Sarīkojis gūstekņu skati, Hannibals tomēr nopietni sāka apšaubīt savas ieceres panākumus: vai novārgušie, pusdzīvie plukatas ar netīrajām matu lēkšķēm un sitienu pēdām uz ķermeņiem spēs cīnīties pa īstam — nevis uz dzīvību, bet uz nāvi?

Tomēr nolēma riskēt — tik un tā nekas cits viņam neatlika. Pēc karavadoņa pavēles (kā liecina vēsturnieks Līvijs, kas dzīvojis no 59. līdz 17. g. p. m. ē.) tika atnestas teicamu meistaru darinātas tīra zelta bruņas, krāšņs apmetnis, atveda arī lielisku zirgu ar bagātīgām zirglietām.

Dažas minūtes Hannibals nebilda ne vārda, lai gūstekņi pilnam varētu izjust, ko viņš grasās tiem piedāvāt, un tad teica: «Tie no jums, kuri vēlas dabūt visas šīs lietas, var par tām cīnīties. Uzvarētājs iegūs piedevām arī brīvību.»

Te Hannibals ieturēja daudzsološu pauzi. «Bet zaudētājam būs jāmirst, ko personiski es atzīstu par labāku nekā dzīvi gūstā.»

Neviens no ķeltiem neklusēja — visi pauda gatavību cī​nīties. Taču Hannibals izraudzījās tikai divus, pašus spēcīgākos un izskatīgākos — ja reiz izrāde, tad izrāde. Kartāgas karavīri izvietojās aplī.

Improvizētās arēnas vidū abi nostājās viens otram pretī. Hannibals, kā aizvien paļaudamies vienīgi uz savu intuīciju, bija izdarījis lielisku izvēli: ķelti ne vien izskatījās pēc brašiem karotājiem, bet tādi arī tiešām bija — neviens nebija vājāks par otru ne spēkā, ne viltībā, ne agresivitātē, turklāt abi vienlīdz veiksmīgi prata izvairīties no negaidītiem izklupieniem un atgainīt pretinieka uzbrukumus. Cirtienam sekoja atbildes cirtiens, zobenu šķinda un dunča šņirkstoņa pret vairogu atskanēja gandrīz pēc vienādiem laika sprīžiem; šīs skaņas pārtrauca vienīgi satraukti tumšādaino skatītāju izsaucieni. Iekarsuši viņi, pašiem nemanot, aizvien ciešāk un ciešāk ieskāva cīnītājus. Un tad lija asinis. Nu jau no salā un vējā aizsmakušajām rupjajām karavīru rīklēm skanēja nepārtraukta rēkoņa. Beidzot vienu no ķeltiem ķēra otra izšķirošais cirtiens. Taču kartāgieši vēl ilgi neizklīda. Bet solītās balvas kopā ar brīvību atdeva uzvarē​tājam bez mazākās nožēlas: izrāde bija tā vērta.

Hannibals triumfēja. Pirmkārt, bija izrādījies pareizs viņa aprēķins attiecibā uz kareivju psiholoģiju: viņi atguva sparu, saņēmuši emocionālo lādiņu, kas uzpurināja viņu jau gluži sašļukušo dūšu. Otrkārt, divkauja cēla viņa paša pēdējā laikā nopietni sašķobījušos autoritāti. Un viņš izmantoja gadījumu, lai sasniegto nostiprinātu, sakot šādu pamācošu runu: «Kareivji, es liku gūstekņiem cīnīties jūsu acu priekšā, lai jūs apzinātos, kāda ir maksa par uzvaru vai zaudējumu cīņā. Jūs varat iemantot ne tikai to, ko ieguva šis ķelts, bet visas Romas bagātības, turpretī nožēlojams liktenis lemts viņa gūsteknim. Izvēle ir jūsu ziņā.»

Kartāgieši atbildēja ar kliedzieniem: «Uz Romu!» — un pēc desmit dienām guva ļoti nozīmīgu uzvaru kaujā pie Tičīnas upes (starp Madžoras ezeru un Po upi), piespiežot romiešu kavalēriju un kājniekus bēgt Bet drīz vien — 218. g. p. m. ē. decembrī — deva romiešiem vēl divus jūtamus triecienus — pie Trebijas upes Pjačencas tuvumā Itālijas ziemeļos un pie Trazimēno ezera uz rietumiem no Perudžas. Līdz beidzot pilnīgi sakāva romiešus kaujā pie Kannām 2. augustā, 216. g. p. m. ē. Tā bija pirmā tik lielā sakāve Senās Romas vēsturē. Hannibals pamatoti uzlūkoja visas savu kareivju uzvaras par tās labi iegaumētās cietsirdības stundas nopelnu, kura tika noturēta toreiz Alpos.

Taču viss šajā pasaulē, kā zināms, plūst un mainās. Tā arī romieši, pārcietuši sakāvi un sadziedējuši rētas, nākamajā gadu simtenī atguva viņiem atkarotās zemes un nostiprinājās gandrīz visā Vidusjūras rietumu rajonā.

Romas patrioti, lepodamies ar impērijas iekarojumiem, nekad neaizmirsa ieaudzināt savos jaunajos pilsoņos kareivī- gumu. Un labāku līdzekli šim nolūkam viņi neatrada kā ciet- * sirdību, ko demonstrēja atklāti un ar obligātu artistiskuma devu, jo vairāk par visu viņi baidījās, ka impērijai pienāks gals, ja savus iekarojumus tā nodos mīkstčaulīgu un neapņē- mīgu sapņotāju rokās. Tomēr gribu atgādināt, ka

romieši nebija vienīgi cietsirdīgi, rupji sacīkšu un cilvēka agonijas skatu cienītāji. Nē, viņi prata novērtēt arī skaisto, ar teicamu gaumi izrotāja savas mītnes un tempļus, labprāt apmeklēja teātra izrādes. Pirmajā gadu simtenī pirms mūsu ēras Romā radās daudz brīnišķīgu komēdiju rakstnieku, tādu kā, piemēram, Publijs Terencijs Afērs un Tīts Makijs Pļauts. Viņu lugām piemita smalks humors, laba valoda, atjautīgs un as​prātīgs sižets, un tās guva lielus panākumus skatītāju vidū. Un tomēr, tomēr…

Nē, nevar sacīt, ka gladiatoru spēles aizēnotu mākslu. Tikai abi šie izrāžu veidi eksistēja itin kā divos vienam no otra pilnīgi neatkarīgos sabiedrības vērtību nodalījumos. Un, rodoties situācijai, kad sabiedrībai bija jāizšķiras, kurš no tiem vērtīgāks, izvēle diemžēl nenotika par labu mākslai. Šajā ziņā raksturīgs ir atgadījums, kas notika 160. g. p. m. ē. Terencija komēdijas «Sievasmāte» izrādes laikā. Tā ritēja pilnā sparā, kad no ielas atskanēja herolda balss, kas vēstīja, ka divas ielas atstatu no teātra teju, teju sāksies gladiatoru spēles.

Ziņa iedarbojās līdzīgi komandai: «Uguni!» Gandrīz visi skatītāji acumirklī pielēca 110 savām vietām un metās uz ielu. Dažu sekunžu laikā mūzu templis bija tukšs. Vēl vairāk — skatītājiem nopakaļ traucās ari aktieri. Un arī turp — vērot gladiatorus. Pēkšņi iztukšotajā teātri stāvēja viens vienīgs cilvēks, gluži apjucis un skumīgs, — lugas autors. «Neko darīt,» viņš atjēdzies nodomāja, «galu galā tā nemaz nav pārāk dārga maksa par tik vērtīgu operāciju kā atbrīvošana no ilūzijām.»

RĪKOJIES, GLADIATOR, AR ZOBENU, POLITIĶIS RĪKOSIES AR VARU Kad Romas parlamentārieši, kuri sēdēja pēdējos solos, gribēja pārvietoties tuvāk, viņi saprata, ka īsākais ceļš uz panākumiem ir slava un popularitāte un, ja neesi diezin cik turīgs, — arī vienīgais.

Katrā ziņā tautas tribūnu Gāju Grakhu 122. g. p. m. ē. vadīja tieši šādi apsvērumi. Viņš ir slavens galvenokārt ar savu cīņu par visnabadzīgāko tiesībām, taču arī ar to, ka bija viens no pirmajiem romiešu politiķiem, kas izmantoja gladiatoru spēles, lai priekšvēlēšanu kampaņā vāktu balsis.

Gajs un viņa vecākais brālis Tibērijs, kā mēs mūsdienās teiktu, lika visu uz populisma kārts, manipulējot ar ikviena cilvēka dabisko tieksmi dzīvot ne sliktāk par kaimiņu. Grakhi, piemēram, panāca zemes reformu, kurā bija paredzēts veikt tās pārdalīšanu: sīkajiem zemes īpašniekiem bija jāpalielina īpašumi uz lielāko rēķina. Kā šādās reizēs mēdz gadīties, zemes nodošana ne vienmēr notika gluži taisnīgi, toties nabadzīgo simpātijas, šajā gadījumā — vēlētāju vairākuma, nedalīti piederēja brāļiem politiķiem. Protams, senāts to nevarēja atbalstīt, jo pārstāvēja vispirmām kārtām bagātās aristokrātijas intereses. Kā tribūnam Gajam Grakham bija jāpiedalās vēlēšanās katru gadu, un aristokrātija ikreiz izvirzīja viņam arvien jaunus un ļoti bagātus pretiniekus. Kvēlie un apzināti nepiepildāmie priekšvēlēšanu solījumi kļuva itin kā saprotamāki un pārliecinošāki, kad pūlī tika iemestas monētu riekšavas. Pirms vēlēšanām 122. g. p. m. ē. jaunākā Grakha izredzes tikt ievēlētam senātā vērtēja kā minimālas. Naudas dāsnuma demonstrēšanai viņam nebija un nebija arī kur to ņemt. Taču nabago uzticība, starp citu, tāpat kā turīgo cieņa, viņam bija vajadzīga kā ēst. Un, lai iekarotu uzreiz visu sirdis, Gajs Graklis lika Forumā gladiatoru cīņu priekšvakarā iekārtot papildu vietas. Taču nevar neņemt vērā, ka daļa romiešu neatzina izklaides ar gladiatoriem to cietsirdīgo tikumu dēļ. Un tad Gajs Grakhs rīkojās vienkārši ģeniāli: pavēlēja bez žēlastības nojaukt jau uzceltās tribīnes. Rezultātā viņš ieguva gan spēļu piekritēju, gan pretinieku labvēlību: vieni uzskatīja, ka viņš bijis spiests tā rīkoties, un juta viņam līdzi, otri bija pārliecināti, ka tribūns ar sirdi un dvēseli ir viņu pusē. Gajs Grakhs togad tika ievēlēts ar lielu balsu vairākumu.

PAR GLADIATORIEM NEPIEDZIMST Taču viņus gatavo, un metodes, kas tiek izmantotas, ir visai specifiskas. Kolīdz spēļu rīkotāji

aptvēra, ka šīs izrādes augstais prestižs ir neizsīkstošs diezgan prāvu ienākumu avots, viņi sāka domāt, kā nodrošināt arēnai nepārtrauktu svaiga, lēta, vēlams — beztiesiska, taču tajā pašā laikā pietiekami kvalificēta cilvēkmateriāla pieplūdumu, lai «ražotu» ne vienkārši prasmīgus cīnītājus, bet būtībā — nāviniekus. Romiešu leģionāri šajā ziņā viņiem palīdzēja. Sākumā par gladiatoriem kļuva tikai pilnīgi beztiesiski cilvēki — sagūstītie pūnieši, pontieši, gaili, trāķieši un tesālieši. Viņi cīnījās grupās (gregatim — lat), tāpēc viņus dēvēja par grcgari- jiem. Pēcāk arēnā nokļuva tā sauktie sabiedrības kriminālo struktūru pārstāvji: slepkavas, dedzinātāji, laupītāji, kabatzagļi un dauzoņas — ar vienu vārdu sākot, pasaules varenākās pilsētas padibenes. Notiesātajiem, visbiežāk tie bija par smagiem noziegumiem sodam nolemti, piesprieda vai nu zobenu (ad gladium), vai mācības gladiatoru skolā (ad lu- dus).

Par pasniedzējiem skolās bija vajadzīgi nogalināšanas mākslā kompetenti un prasmīgi cilvēki. Bieži vien šādi «meistari» atradās tajā pašā noziedznieku pasaulē, kur cilvēka dzīvība bija nieka vērtē. Taču pat viņi saprata, ka slepkavībai arēnā katrā ziņā jāpiešķir kaut nedaudz izrādes, teatrālas darbības šķietamības, lai skatītājam pēc emocionālā pārdzīvojuma gribētos to redzēt vēl un vēl. Lai pieradinātu gladiatorus cik necik apvaldīt savu bieži vien patoloģisko naidu uz pretinieku, pirmos trīs gadus gladiatoru skolā kareivji, kas nākuši no noziedznieku vides, cīnījās tikai ar koka zobeniem. Vēl pēc diviem gadiem viņi ieguva tiesības uzlikt cepuri, šajā gadījumā — bruņu cepuri. Tas viņu dzīvē bija sevišķi svarīgs brīdis— tas simbolizēja pilnīgu vainas noņemšanu bijušajiem sabiedrības izstumtajiem.

«Uz zobenu» notiesātajiem gan netika dota šāda iespēja — viņiem kailām rokām bija jāstājas pretī labi apbruņotam pretiniekam, un viņus galvenokārt izlaida lielo izrāžu starplaikos, kad lielākā iekarsušās publikas daļa pameta amfiteātra rindas. Taču atradās arī tādi, kuri kāroja redzēt kā nogalina neaizsargātus cilvēkus. Starp citu, tajos laikos «uz zobenu» notiesātos neuzskatīja par cilvēkiem — tādi sabiedrības pabiras vien, kas ne ar ko neatšķīrās no upurēšanas rituāliem paredzētajiem dzīvniekiem. Protams, spēļu rīkotāji vēlējās, lai gladiatoru skolu audzēkņi pārsvarā būtu vergi, — viņi, raduši pie klusuciešanas un aklas paklausības, darīs visu. Taču turīgajiem romiešiem tas diezin kā nepatika: pirmkārt, vergi paši par sevi bija dzīvā precē ieguldīts kapitāls, un, otrkārt, kad viņiem iepatikās gladiatoru priekšnesumi, viņi vēlējās gūt maksimālu baudu, bet tam nepieciešamais priekšnoteikums bija — lai arēnā uzstātos cilvēki, kuriem ir ko zaudēt, t i., kuri dzimuši brīvi.

Un gladiatoru skolās sāka pieņemt Romas pilsoņus. Iestājoties viņiem bija jāparaksta līgums, kurā bija šādi vārdi: «Esmu ar mieru, ka mani sit ar pletnēm, dedzina ar uguni un dzelzi, ja to vēlēsies mans kungs.»

Taču visbiežāk brīvie pilsoņi nokļuva gladiatoru skolās varasvīru represiju rezultātā.

Varenais Spānijas pilsētas Kadisas kvestors (nodokļu iekasētājs) Lūcijs Kornēlijs Balbs, kas šo amatu bija ieguvis no paša Cēzara kā samaksu par savu padevību imperatoram, bieži vien iegrāba savu kareivju kasē, šantažēja, kukuļoja un nodeva kā ienaidniekus, tā draugus, taču visvairāk no viņa dabūja trūkties Cēzara nesenā pretinieka Pompeja piekritēji. Vienu no viņiem, leģionāru Tādiju ar asu mēli un saglabājušu uzticību Pompejam, Balbs nežēlīgi ienīda un reiz, izmantodams niecīgu ieganstu, pavēlēja arestēt un bez sprieduma nosūtīt uz tuvāko gladiatoru skolu. Ļaunā priekā Balbs iztēlojās, kā skatīs nīsto ienaidnieku arēnā noasiņojam par uzjautrinājumu publikai. Un tā diena drīz pienāca. Taču drosmīgais Tādijs cīnījās braši un uzveica spēcīgo pretinieku.

Balbs pavēlēja stāties viņam pretī vēl vienam ar svaigien spēkiem. Un arī viņu Tādijs pieveica. Tad satracinātais kvestors ieaurojās: «Laidiet laukā trešo!» Līdz nāvei pārgurušais Tādijs saprata, ka to viņš vairs neizturēs, atstāja arēnu un patvērās skatītāju vidū. Arī skatītāji apjauta, kāda netaisnība norisinās viņu acu priekšā. Viņi ne vien neizdeva Tādiju, bet sāka apmētāt Baibu akmeņiem. Kvestoram viņam uzticamu gailu karavīru apsar​dzībā vajadzēja bēgt Niknumā viņš tiem pavēlēja, kolīdz pūlis viņus vairs nevarēja sasniegt, atgriezties, triecienā ieņemt amfiteātri un uz vietas sakapāt Tādiju, taču vēlāk izdomāja viņam izsmalcinātāku sodu — sadedzināšanu dzīvam esot Kad liesmu mēles skāra Tādija kājas, līdzās sārtam parādījās Balbs. Basām kājām, plīvojošā tunikā, ārprātīgu acu skatienu,

viņš bezmaz vai lēkāja apkārt sārtam. Mirstošais Tādijs iesaucās: «Esmu dzimis Romas pilsonis!» Balbs atbildēja ar viņam piemītošo cinismu: «Ej lūdz, lai Romas tauta tev palīdz.» Šis notikums, ko Cicerons pastāstīja vēstulē savam brālim Kvintam, lieku reizi pierāda, ka tolaik despotiski tirāni varēja darīt ar cilvēkiem visu, kas ienāk prātā. Kādam nevēlamo skaits starp gladiatoru skolu audzēkņiem nemitīgi pieauga.

Taču negausīgā arēna prasīja aizvien jaunus brīvprātīgos. Trūkums bija labākais izputējušo amatnieku un tirgotāju vervētājs gladiatoru skolām. Taču par gladiatoru mācekļiem ļoti bieži kļuva arī jaunieši no tā sauktajām labajām ģimenēm. Kas viņus pamudināja, par to izsmeļoši stāsta romiešu skolu retorikas mācību grāmatas, kurās nākamajiem tribūniem, ierēdņiem, tiesnešiem un advokātiem tika piedāvāti no dzīves ņemti vingrinājumi. Priekšroka, zināms, tika dota dramatiskas kolīzijas saturošiem tematiem, un pats par sevi saprotams, ka šīs kolīzijas visbiežāk raisījās ap gladiatoru spēlēm.

Ievērojamais retorikas skolotājs Marks Fabijs Kvin- tilians ierosināja saviem skolniekiem, piemēram, šādu tēmu: «Kā aizstāvēt māsu, ko apvainojis pašas brālis — gladia​tors».

Kāda romiete daudzkārt tika izpirkuši savu jaunāko brāli no gladiatoru skolas. Taču ikreiz, kad jauneklim nauda gāja uz beigām, viņš no jauna parakstīja līgumu ar skolu. Izmisusī māsa ilgi meklēja līdzekli, kā atturēt brāli no vieglprātīgās un bīstamās rotaļas ar likteni, un beidzot izšķīrās par galēju rīcību — viņa piedzirdīja brāli līdz nemaņai un ar nazi nogrieza abām rokām īkšķus. Brālis apsūdzēja viņu tīšā sakropļošanā un pieprasīja sodīt māsu tādā pašā veidā, bet izpildīt bargo sodu pieteicās pats.

Retorikas skolas audzēkņu uzdevums bija attaisnot mei​teni. Un viņi to spīdoši veica, pamatojot savus gudros spriedumus ar argumentiem no apkārtējās dzīves. Bet dzīvē viss iegrozījās tā, ka sabiedrība — pirmām kārtām cienījamie Romas pilsoņi — norobežojās no visa, kam bija kāds sakars ar gladiatoru cīņām un kaislībām ap tām, lai gan daudzu bagātu ģimeņu atvases, alkdamas piedzīvojumu, tiecās pie gladiatoriem. Republikas laikos pat tika pieņemts likums, saskaņā ar kuru cilvēks, kurš labprātīgi vēlas kļūt par gladiatoru, zaudēja visas pilsoņa tiesības. Tā, dažādu iemeslu ietekmēts, veidojās pavisam noteikts gladiatoru skolas jauniesauktā tips — pārgalvīgs, agresīvs, mazizglītots cilvēks, nežēlīgs pret visiem, pat pret sevi, kas neko augstu nevērtē un ne par ko nesapņo. Visdīvainākais, ka šo cilvēka tipu iemiesoja ne tikai vīrieši, bet arī sievietes. Tas, starp citu, pilnīgi atbilda baudu pārsātināto augstāko aprindu gladiatoru spēļu cienītāju izsmalcinātajai gaumei. Bet, kas bija tīkams bagātajiem un ar varu apveltītajiem, tas, pēc Senās Romas morāles, bija tīkams arī dieviem. Tomēr vienkāršākā publika sieviešu parādīšanos arēnā uztvēra kā jautru atrakciju un ne vairāk. Viņas dēvēja par amazonēm, tāpat kā Lesbas salas kareivīgās iemītniecies. Sievietes galvenokārt cīnījās ar sievietēm, lai gan paretam — arī ar vīriešiem, kurus viņas, taisnību sakot, itin bieži pārspēja agresivitātē. Tieši par viņām satīriķis Juvenāls rakstīja: «Vai tās ir dāmas? Viņas izskatītos pieklājīgāk, ja kailas dejotu prostitūtu vidū. Cik bezkaunīgai jābūt kļuvušai sievietei, lai atteiktos no savas sievišķības!»

Sievietes gladiatores nicināja par sievišķības zaudēšanu, pārdot to — pat tā ir cienījamāka nodarbe, vīriešus — par piespiedu nepieciešamību pārdot savu vīrišķību kopā ar dzīvību. Taču, ari nicināti, atstumti, rupji, gandrīz nebūdami cilvēki savu laikabiedru acīs, gladiatori tomēr turēja viņus īpašā varā — spēja visus sajūsmināt un darīja to reizēm ar patiešām izcilu meistarību, kam piemita savas īpatnības atkarībā no ieroču veida, ar kādiem viņi cīnījās.

UZBRUKUMAM UN AIZSARDZĪBAI Kādus tik cilvēku slepkavošanas veidus un līdzekļus skatījuši Romas cirku amfiteātri! Tiesa, pēc gladiatoru šķēpiem un vairogiem, bruņucepurēm un aprīkojuma gluži* labi varēja mācīties romiešu karavadoņu karagājienu vēsturi un Vidus​jūras tautu etnogrāfiju.

Pirmajiem romiešu gladiatoriem pārsvarā bija samnītu apbruņojums. Šī tauta, kas mita kalnos Itālijas

dienvidos, cieta sakāvi karā pret Kampānijas iedzīvotājiem, un uzvarētāji atdeva lieliskos trofeju ieročus galvaspilsētas gladiatoru skolai. «Samnīti» arēnā aizklāja savu ķermeni vienīgi ar metāla priekšautu, toties viņu četrstūrainie vairogi sniedzās līdz pat zemei. Viņu galvas greznoja metāla ķiveres ar šaurām acu spraugām un kuplu spalvu pušķi galvvidū. «Samnītiem» bija paredzēts īss zobens, lai viņiem, lieliski aizsargātiem, arī uzbrūkot nebūtu nekādu priekšrocību salīdzinājumā ar pretiniekiem; reizēm bija atļauts lietot ari šķēpu. Roka, kas turēja zobenu, bija ietērpta piedurknē, kas sastāvēja no dzelzs gredzeniem, vienu kāju sedza lielu- sargs — savdabīgs «ielāps». Ja «samnīti» cīnījās grupā, tad viņu vairogi veidoja viendabīgu metāla sienu. Neaizsargātās vietas «samnītiem» bija tikai sāni un mugura; pretinieki, pamatīgi izstudējuši smagi bruņoto, neveiklo monstru tarāna taktiku, centās viņu aizsargātībai pretstatīt vispirmām kārtām veiklību un ātru reakciju.

No latīņu vārda rete — tīkls — cēlies cita romiešu gladiatoru tipa — retiāriju — nosaukums. Tos mēs jau esam iepazinuši etiopieša Sīfaksa personā. Ja gladiators samnītu apbruņojumā cīnījās ar retiāriju, tad viņu dēvēja par sekvutoru — sekotāju. Nedaudz vēlāk nekā šie abi veidi parādījās «gaili» — viņu ietērps precīzi atdarināja attēlus uz etrusku vāzēm. «Gaili» bija līdz jostasvietai kaili, viņu ķiveres bija vieglākas nekā samnītiem, tikai ar garām «ausīm», viņu vairogi bija mazāki, četrstūra vai sešstūra formā, zobens— ar abpusgriezīgu asmeni, kājas «gaiļiem» aizsargāja metāla vai ādas kājsargi. «Samnītu» un «gailu» divcīņas romiešos aizvien izraisīja sevišķu interesi. Ja meklē analoģijas ar mūsdienu cīņas sporta veidiem, prātā nāk salīdzinājums ar bokseru vai cīkstoņu divcīņu starp tā sauktajiem tehniķiem un cīnītājiem Starp citu, ļoti daudzi termini sportā, kas saistās ar uzbrukšanu vai aizsargāšanos, cēlušies no gladiatoru cīņas karsēju leksikas. Piemēram, «tīrītāji» (aizsardzības līnijas spēlētāji), «slopētāji» (aizsargi), pussargi, centra uzbrucēji u. tml.

«Gaiļus» nomainīja murmiloņi (vai mirmiloņi, kā viņus nereti dēvē). Šis nosaukums cēlies no vārda murmillos (Vidusjūras zivs, tās attēls greznoja murmiloņu bruņucepurcs). Par šo zivi zināms, ka tā vēl šajos laikos bieži iekļūst zvejnieku tīklos, taču pilnīgi nav ēdama, tas metaforiski sasaucas ar lomu, kādu sev arēnā vēlējās piešķirt gladiatori,' kuri to bija izraudzījušies par savu talismanu.

Nākamais visai izplatītais gladiatoru tips bija «trāķieši». Atbilstoši nosaukumam viņi lietoja tās tautas ieročus, kura apdzīvoja daudzus Balkānu pussalas apgabalus. Viņiem bija pavisam nelieli apaļi vai kvadrātveida vairogi, ādas apsēji ap apakšdelmu un plaukstas pamatu, divi ādas vai metāla lielusargi, ķivere ar sejsegu, uz rokas metāla aproce ar pēc izskata necilu, taču ļoti bīstamu sirpjveidīgu zobenu, reizēm zobena vietā bija līks duncis.

Daudzi romiešu, imperatori tika izmēģinājuši savus spēkus gladiatoru lomā, taču imperators Kaligula, kas tronī kāpa 25 gadu vecumā, bija izcils «trāķietis», nikns un agresīvs; tieši šajās ne pārāk tīkamajās rakstura īpašībās izpaudās tirāna garīgā slimība. Šādi bija galvenie, taču nebūt ne visi gladiatoru veidi Senajā Romā. Vēl arēnās notika grupu cīņas, mērošanās spēkiem kaujas ratos, cīkstēšanās ar plēsīgiem zvēriem utt Lai cik atšķirīgas arī būtu visas šīs cīņas, tām bija viena kopēja iezīme — cietsirdības demonstrēšana, bet gandrīz vai neaizsargāto gladiatoru iziešanu arēnā varētu salīdzināt varbūt vienīgi ar mūsdienu šausmu filmu autoru izdomājumiem.

Lakvuāriji (110 lat. v. laques - cilpa) cīnījās retiāriju stilā, tikai tīkla vietā izmantoja laso. Viņu vienīgais apģērbs bija priekšauts vai plata josta, bet vienīgais aizsardzības līdzeklis — neliela plāksnīte uz kreisā augšdelma. Labajā rokā viņi turēja resnu, stingru nūju, ar kuru varēja atvairīt zobena cirtienus, taču paši drīkstēja nonāvēt vienīgi ar vir​ves palīdzību.

Vai būtu jāstāsta, cik procentu no viņiem gāja bojā jau pirmajā cīņā! Galvenais — tas itin nevienu neuztrauca, ska​tītājiem daudz svarīgāki bija, mokošo nāvi vērojot, gūtie iespaidi.

Vēl rupjāk norisa cīņas starp dimaherijiem (no grieķu vārda, kas nozīmē — divkārt apbruņots). Tas skanēja ciniski, ņemot vērā, ka viņiem nebija nekādu aizsarglīdzekļu, atskaitot ķiveri. Turot katrā rokā pa duncim, viņi nostājās cieši viens otram pretī — kāja pie kājas, plecs pie pleca — un uzbruka, pareizāk sakot, apbēra viens otru īsiem dūrieniem tik ilgi, līdz viens no viņiem nogāzās zemē beigts, turklāt durts

tika krūtīs, vēderā, cirkšņos.

Visdīvaināko un nejēdzīgāko savu ciltsbrāļu nogalināšanas veidu demonstrēja andabati (aklie). Viņi devās cīņā uz acīm uzstumtām ķiverēm. Kad tikās divi andabati, tad dažas minūtes — lai «iesildītu» skatītājus — viņi griezās uz vietas. Un sasniedza savu mērķi — daudzi sevišķi dedzīgi šā cīņas, veida piekritēji nonāca ārprātam līdzīgā stāvoklī, katrā ziņā viņu uzvedība ne ar ko citu nav izskaidrojama: viņi rēca, kratījās, pārklājās sviedriem. Andabatiem bija aizsarglīdzekļi no galvas līdz kājām, dažkārt viņi cīnījās, sēdēdami zirgos, taču kāda nozīme bija aizsarglīdzekļiem, salīdzinot ar to, ka viņi itin neko neredzēja!

Pēc tāda cīniņa spriedzes skatītāji gribēja atslābināties, un tad arēnā nāca pegniāriji (tulkojumā no laL v. — spēlei piederošie), kaut kas līdzīgs klauniem ar koka zobeniem un pātagām. Pārtraukumos viņi parodēja tikko redzētās cīņas un kaitināja smagi bruņotos gladiatorus, kas gatavojās iznācienam, un tie mākslotā niknumā dzinās viņiem pakaļ pa visu arēnu.

Gladiatori komiķi, protams, ieņēma zemāko pakāpienu savdabīgajā arēnas varoņu hierarhijā, taču šajā savrupajā pasaulē bija arī īstas zvaigznes.

DZĪVE KA naves hronika Ja salīdzina gladiatoru un mūsdienu publikas mīluļu popularitāti, tad, lai neņem ļaunā sporta un estrādes elki, bet viņi nesaņem ne simto daļu tās skatītāju dievināšanas, apbrīnas un pielūgsmes, ar kādu skatītāji apbalvoja nāvei nolemtos. Viņu vārdus zināja visi romieši — gan mazi, gan lieli, nostāsti par viņu varoņdarbiem, baumas par viņu mīlas dēkām klejoja gan bagātnieku pilīs, gan netīros vergu tirgos.

Viņus apdziedāja ielu muzikanti, viņu likteņu peripētijas kā piemērus cilvēka esības niecīgumam nereti izmantoja filozofi, izdarot savus viedos slēdzienus.

Tāda mīlestība uz patiesībā nicināmiem cilvēkiem no loģikas viedokļa ir paradokss, kam grūti rast pietiekami pārliecinošu izskaidrojumu, taču mēģināsim: iespējams, ka gladiatoru cīņas un paši gladiatori bija labākā, adekvātākā dižā laikmeta gara izpausme, kas, vardarbības celts, neizbēgami noveda šīs pasaules varenos pie pilnīgas degradācijas. Romas imperatori bezmaz vai sacentās savā starpā cietsir​dībā, tirānijā un izvirtībā. Taču reizēm ari visnetīrākajā mājā jāizmazgā grīda, netaupot ūdeni. Tā ar cilvēku smiltīs izlietajām asinīm aizskaloja ļaužu nepiepildītās alkas pēc taisnīguma. Labākas vietas, kur izrādes līdzdalības eiforijā aiz​mirst visu, kas nedod miera, tolaik nebija.

Un viņi, tie, kuri bija šīs pielūgsmes un nicinājuma objekts, ko juta, ko pauda viņu sejas, kad, ovācijām dārdot, atstāja arēnu? Droši vien tā bija laime, ko aizēnoja nogurums. Un tomēr — laime.

Vēlāk, naktī, viņus pieķēdēs, apmācību laikā neapmierināts meistars var dauzīt ar pletni, bet pagaidām — sajūsma, smaidi, pielūgsme. Arī pseidonīmus viņi izraudzījās atbilstošus — ar nozīmi, skanīgus. Sevišķi daudzi nosauca sevi par Viktoriem — uzvarētājiem vai polineikiem — daudzkārtējiem uzvarētājiem.

Eksohos nozīmēja lieliskie, adalaktos — cirtieniem neaizsniedzamie, argutus — viltīgie, skirtos— viesulīgie, sfakss — dzēlīgie kā lapsenes utt Retiāriji bija atturīgākie un dēvēja sevi par aquores — jūrniekiem vai akulatoriem — sviedējiem. Uz popularitāti, pirmām kārtām publikas sievišķīgākajā daļā, cerēja tie, kuri pieņēma visai manierīgi skanošus pseidonīmus, piemēram, Dekorats — maigais vai Narciss — pēc grieķu mīta personāža vārda. Labprāt pieņēma ari antīkās Grieķijas varoņu vārdus — Ahillejs un Aiaks, Hērakls un Antinojs. Sievietes gladiatoros visbiežāk sauca sevi par ahil- lijām vai amazonēm.

Daudzi gladiatori cīnījās līdz tam laikam, kamēr izkaroja tiesības tikt atbrīvotiem vai iegūt kādu nekādu īpašumu. Taču retais no viņiem varēja cerēt, ka izturēs vismaz 20 cīņas. Gladiators, kurš bija uzvarējis ap 30 reižu, tika uzskatīts, kā mēs tagad teiktu, par supermenu, taču absolūto rekordu sasniedza visu laiku izcilākais gladiators brīvais pilsonis Pompejs Publijs Ostorijs, gūdams uzvaru 51 cīņā.

No sajūsmas līdz pazemojumam, no ovācijām līdz piekaušanai, no triumfa līdz izmisumam — gladiatoru, it sevišķi vergu dzīve kā svārsts šūpojās starp galējībām, robežstabiņi šajā ceļā bija tikai pretinieku nāve. Saprotams, daudzu gladiatoru psihe nespēja izturēt tādu spriedzi, taču šādiem gadījumiem bija zāles: par katru kļūdu paukošanas nodarbībā gladiators saņēma sitienus ar nūju; ja lūkoja simulēt slimību — tika sodīts; par bēgšanu no gladiatoru skolām vai pašnāvības mēģinājumu draudēja spīdzināšana, bet, ja gladiators aizmirsās tiktāl, ka uzbruka savam skolotājam vai meistaram, viņu piesita krustā. Pašnāvības mēģinājumi gladiatoru vidū nebija retums. Viena no tām atstāja tik dziļu iespaidu uz 1. gs. m. ē. filozofu Lūciju Anneju Seneku, ka viņš to aprakstīja visai sīki. Šīs traģēdijas varonis bija skaists un cēls jauneklis, kāda ģermāņu vadoņa dēls Tumeliks, kas nekad nebija redzējis tēva dzimteni. Ģermāņu vadonis Arminijs bija apprecējis Tusneldu, romiešiem draudzīgās he- rusku cilts vadoņa Segesta meitu, pret viņas tēva gribu, kurš bija saņemts gūstā. Nolēmis bēgt un pie viena atņemt meitu ienaidniekam, viņš aicināja palīgā Romas imperatoru Germanīku (viņa otrs vārds bija Kaligula). Romieši atbrīvoja Segestu un kopā ar meitu aizveda uz Romu. Tur viņa dzem​dēja puisēnu, kas pēcāk tika nodots gladiatoru skolā.

Pienāca diena, kad Tumelikam vajadzēja cīnīties ar lāci. Godkārīgajam Kaligulam sagādāja baudu apziņa, ka viņa varenā ienaidnieka dēls izklaidēs viņu un Romas tautu, cīnīdamies ar lāci, ģermāņu mežu briesmoni, kā to iztēlojās romieši.

Tumelika muskuļu spēks un dūres cirtiena trāpīgums sajūsmināja vīriešus, savukārt smuidrais augums, daiļā seja un gaišie mali — sievietes, taču viņš atšķirībā no Kaligulas nebija godkārīgs, bet patiesi lepns un uzskatīja priekšā stāvošo cīņu par pazemojumu. Tomēr iebilst nebija nozīmes, iznākums būtu tāds pats. Arī aizbēgt nebija iespējams — sargs nenolaida no viņa ne acu. Un tad jaunais ģermānis izšķīrās par soli, kas vēlāk daudziem šķita kā ārprāta sekas, — cīņas dienas rītā viņš izdarīja pašnāvību, ienirdams atejas bedrē. Un tikai Seneka citādi novērtēja šo traģisko nāvi kloākā. Viņš rakstīja: «Izvēlēdamies šo ne visai eleganto veidu, lai noslēgtu rēķinus ar dzīvi, viņš demonstrēja patiesu nicinājumu nāvei. Paradoksāli, bet tas bija vienlīdz viltīgi, cik muļķīgi. Cik drosmīgs cilvēks! Viņš, bez šaubām, bija pelnījis tiesības pašam lemt par savu dzīvību.»

Tikai 404. g. m. ē. tika atceltas gladiatoru cīņas Romā. Stāsta, ka reiz gladiatoru izrādes laikā arēnā izskrējis kāds mūks, vārdā Telemahs, un lūkojis šķirt cīnītājus, cenzdamies tos pārliecināt ar Dieva vārdu.

Skatītāji, kuru iemīļotā izklaide tika traucēta, esot saplosījuši- pārdrošo humānistu. Var jau būt, ka tā ir tikai leģenda. Gladiatoru cīņas tā vai citādi atdzimst. Cilvēki vēl aizvien alkst asiņu. Ja nesaklausa saprāta balsi.

Jurijs Supruņenko Pirmatklājējs pret savu gribu (PIZARRO — INKU IEKAROTĀJS) gadā Augstākais Inks Vaina Kapaka vēl valdīja savā plašajā impērijā, kas stiepās tālu uz ziemeļiem, līdz pat tagadējās Ekvadoras zemēm. Viens no dižākajiem valdniekiem pasaulē baudīja greznību. Un viņa valsts bija patiesi pasakaini bagāta. Viņu pielūdza kā Saules dēlu, tāpat kā Ēģiptes faraonu vai Japānas imperatoru. Saule, kā zināms, bija inku augstākā dievība.

Inkam bija kupls galms, kas stingri ievēroja tradīcijas. Piemēram, imperatora galvenā karavadoņa tikšanās ar valdnieku notika pēc nemainīga reglamenta. Ienākot karavadonis paņēma no kāda indiāņa nastu un uzvēla sev plecos. Ieraugot Inku, viņš pacēla rokas pret sauli pateicībā, ka tā ļāvusi skatīt valdnieka vaigu. Tad pienāca tam klāt un asarām acīs skūpstīja tā seju, rokas, kājas.

Ap Vainu Kapaku bija sargājošs sieviešu pulks. Valsts dienestam meitenes tika izraudzītas no visas impērijas. Pievilcīgākās no tām kļuva par Inka mājas pārzinēm vai kaljKjja par balvu viņa virsaišiem un padotajiem. Pārējās strādāja atsevišķās darbnīcās, darinot slavenos inku audumus, gatavojot ēdienu, čiču — kukurūzas alu, ko lietoja augstāko aprindu ceremonijās. Sev klāt Inks viņas nelaida — valdnieka dzimtas līnijas tīrībai viņš ņēma par sievām savas māsas.

Neraugoties uz dievišķo titulu, Vaina Kapaka, tāpat kā desmit viņa priekšgājēju, bija enerģisks cilvēks. Viņš pat ķērās pie jaunas galvaspilsētas ierīkošanas ziemeļos Kito vai Tomebambē (tagadējā Kuenka), kurai vajadzēja konkurēt ar Kusko, imperatora galvaspilsētu, kas atradās tūkstoš jūdžu uz dienvidiem.

Inku impērija aptvēra Andus gandrīz 3000 jūdžu garumā gar Klusā okeāna Dienvidamerikas piekrasti. Inki uzskatīja, ka viņiem pieder bezmaz vai visa pasaule — uz austrumiem pletās apjomīgā Amazonija, uz dienvidiem atradās vēsā Pata- gonija, uz rietumiem — bezgalīgais okeāns.

Taču visvarenais valdnieks izrādījās bezspēcīgs to likstu priekšā, kuras tuvojās no ziemeļiem un kuras sev līdzi nesa svešzemnieki. Viena no tām — melno baku vīruss, ko no Eiropas Kārību reģiona ienesa spāņi. Baku epidēmija tolaik jau bija skārusi daudzas ciltis Kolumbijā, kurām nebija imunitātes pret šo slimību.

Citai, daudz bargākai likstai par iemeslu bija 14 izmocīti vīri neapdzīvotā Klusā okeāna salā 150 jūdzes uz ziemeļ​rietumiem no Kito un 3000 metru zemāk par šo kalnu cie​matu.

Fransisko Pizarro, piecdesmit gadu vecs Spānijas karalistes kareivis, izcēlās šajā salā kopā ar 150 spēkus zaudējušiem karavīriem. Spāņi deva salai Galjo vārdu (Isla de Gallo — Gaiļu sala), jo tās aprises atgādināja gaiļa seksti. Desmit mēnešu ekspedīcijas grūtības bija neiedomājami pārmocījušas cilvēkus, un viņi vai mira nost aiz bada. Tādos apstākļos Pizarro bija spiests sūtīt savu līdzgaitnieku Djego de Almagro nelielā kuģī pēc papildspēkiem uz Panamu. Taču viņa izmisušie vīri nosūtīja turp arī slepenu vēstījumu Panamas valdniekam, to paslēpa vilnas ķīpā, kas bija paredzēta dāvanai viņa sievai. Viņi lūdza atbrīvot tos no neprātīgā vadoņa, kā viņi rakstīja — asinskārā bendes. Par atbildi sekoja pavēle, kurā bija teikts, ka visi, kas vēlas, var atstāt šo avantūristu.

Pizarro bija gara auguma, labi noaudzis un diezgan izskatīgs vīrietis, taču tolaik droši vien izskatījās nomocīts un izdilis un bija tērpies skrandās. Parasti kluss, reizēm viņš kļuva gana daiļrunīgs. It sevišķi, kad bija jāpierāda, ka uz dienvidiem 110 Panamas atrodas bagāta impērija. Tāpēc viņš satvēra zobenu, novilka ar to līniju melnajās, ar oļiem klātajās Galjo salas smiltīs un tad aicināja kareivjus pārkāpt to un palikt kopā ar viņu. «Draugi un cīņu biedri! Vienā pusē šai līnijai ir nāve, grūtības, bads un zaudējumi, otrā — pasakaina dzīve. Palikdami šeit, jūs būsiet spiesti atgriezties Panamā, lai vilktu tur nožēlojamu eksistenci; dodamies man līdzi uz Peru, jūs kļūsiet bagāti. Izvēlieties, kas jums kā īsteniem spāniešiem ir

vairāk piemērots!»

Tikai trīspadsmit cilvēki pārkāpa līniju. Laikabiedru acīs viņi bija trīspadsmit varoņi. Pārējie atgriezās Panamā, nevē​lēdamies krist pagānu gūstā.

Fransisko Pizarro, tāpat kā viņa brāļi, kā citi ievērojami Centrālamerikas un Dienvidamerikas iekarotāji un pakļāvēji — Kortess, Koronado, Oreljana —, bija «profesionāls» konkis- tadors. Viņa biogrāfija raksturīga veselai paaudzei paputējušu muižnieku — idalgo. Beidzās rekonkista, cīņa ar mauriem Ibērijas pussalā un Vidusjūrā, un muižnieki, pavadījuši daudzus gadus karā un neguvuši nekādu citu izglītību, bija kā no laivas izmesti. Šiem cilvēkiem, kuri ne vienmēr prata uzrakstīt pat savu vārdu, bija tikai viena vēlme — tikt pie bagātības. Taču bez mantotas zemes vai izdevīgām laulībām nebija ko cerēt izsisties uz augšu savā dzimtenē.

Kas tikai šajos nemierpilnajos gados netika traucies pāri okeānam labākas dzīves meklējumos! XVI gadsimtā vairāk nekā 200 tūkstoši spāniešu šķērsoja Adantiju. Redzot tik masveidīgu traukšanos pāri Lielajiem ūdeņiem un baidoties, ka Spānija varētu kļūt tukša, karalis izdeva daudzus rīkojumus, kas ierobežoja pārceļotāju skaitu uz Jauno pasauli. Ne tikai slavas alkstošie muižnieki vēlējās izmēģināt laimi; emigrantu vidū bija arī neveiksmīgi tirgotāji, izputējuši amatnieki un klejotāji mūki — galvenokārt pēdējiem mums jāpateicas, ka avantūristu ceļi tika iemūžināti hroniku lappusēs. Tā izmisīgie pārgalvnieki neviļus, apstākļu spiesti, kļuva par nezināmu zemju atklājējiem, var pat teikt — ģeogrāfiem.

Ap to laiku, kad Pizarro ieradās Jaunajā pasaulē, viņš jau bija guvis sūru iekarošanas ekspedīciju pieredzi, viņš bija drosmīgs, taču nežēlīgs, rupjš un nesavaldīgs savās tieksmēs un kaislībās.

Viņš dzimis, domājams, 1477. gadā Truhiljo, ar mūri apjoztā pilsētā Estremaduras provincē 150 kilometru uz dienvidrietumiem no Madrides. Tā bija sena apmetne, kas gadsimtiem ilgi atradusies kristiešu rekonkistas priekšpostenī. Granīta augstiene, kuras nogāzēs atradās pilsēta, vainagojās ar senu pili. No tālienes aiz nepieejamā mūra bija redzamas daudzas pilsētas celtņu ieskautas baznīcas. Un tas viss bija veidots no akmens.

Pizarro bija dona Gonsalo Pizarro, saukta Garā, teicama kareivja, kurš saņēmis goda zīmi par varonību cīņā pret mauriem, ārlaulības dēls. Viņa māte Fransiska Gonsalesa bija parasta darba cilvēka meita. Viņa atnesa bērnu savu vecāku namā. Bērns nekad netika mācīts lasīt, viņš rotaļājās ar saviem vienaudžiem Truhiljo apkārtnē, dažkārt ganīdams aitas vai cūkas. Pret Pizarro naidīgi noskaņotie laikabiedri ņirgājās par viņa ganu gaitām bērnībā. Taču viņa dzimtajās vietās apstāklī, ka zēns ganīja mājlopus, neviens nesaskatīja nekā nosodāma, tāpat kā viņa analfabētismā. Jaunais Fran- sisko aizvien bija gaidīts viesis viņa vectēva lielajā namā Truhiljo galvenajā laukumā.

Visticamāk, ka Pizarro atstājis Truhiljo deviņpadsmit gadu vecumā un pievienojies spāņu armijai Itālijā. Tas viņu norūdīja un sagatavoja grūtajām ekspedīcijām uz Dienvidameriku. Droši zināms, ka 1502. gadā, 25 gadu vecumā, viņš devies uz Ameriku jau kā pieredzējis kareivis. Jaunais Pizarro piedalījies asiņainajā karagājienā pret taino cilts indiāņiem Espanjolas salā (tagadējā Haiti). Drīz vien viņš, būdams vēl gados jauns, tika atzīts par caur uguni un ūdeni izgājušu veterānu. Kādu laiku viņš piebiedrojās Alonso de Ohedam, kurš bija pazīstams ar spāņu taktikas lietošanu cīņās pret aborigēniem. Šķeļot to rindas, viņš pūlī izcirta eju, kurai abās pusēs palika mirušo ķermeņi.

Pizarro bija kādi 35 gadi, kad viņš piedalījās slavenajā Panamas šķērsošanā kopā ar Vasko Nunjesu de Balboa. Pateicoties šai ekspedīcijai, Klusais okeāns tika ieskaitīts Spānijas īpašumos. Tas bija sākums «varonīgajam gājienam pēc Lielās balvas», kā vēlāk sāka dēvēt spāniešu iekarojumus Dienvidamerikā.

1519. gadā tika dibināta Panamas pilsēta un Pizarro kļuva par vienu no pirmajiem tās iedzīvotājiem. Viņš dabūja savu daļu zemes, ko apstrādāja indiāņi. Un kļuva pat par gubernatoru. Kad viņam jau bija stipri pāri četrdesmitiem, viņš kļuva bagāts, iemantoja godu un cieņu, lai gan vairākums cilvēku labāk nekā viņa panā​kumiem dotu priekšroku atpūtai pēc vētrainas un neveiks​mju pilnas dzīves.

Kas pamudināja Pizarro sasparoties riskantajam ceļojumam gar Dienvidamerikas krastiem, rotaļāties ar likteni, pakļaujot savu dzīvību un veselību jauniem pārbaudījumiem, sekojot nereālam

sapnim? Daudzi Pizarro biogrāfi šo tieksmi pēc piedzīvojumiem skaidro ar viņa iedzimto spēlmaņa dabu.

Gadiem ejot, viņam patika kauliņu spēle, ķegļi, pelota (basku spēle ar bumbu), viņš bieži meta zirga pakavu.

Tajā pašā laikā viņš bija līdzsvarots un apdomīgs cilvēks. Viņam piemita tikai divas kaislības — cīņa un meklējumi. Un vairāk nekā miera viņš alka slavas.

Lai finansētu ekspedīciju, viņš uzaicināja Djego de Al- magro un garīdznieku Ernando dc Luku.

Trijatā viņi nopirka kuģi, apgādāja to ar visu nepieciešamo, nolīga cilvēkus. 1524. gada 14. novembrī Pizarro atstāja Panamu, vadīdams pirmo no savām trim pētniecības ekspedīcijām. Pēc trim smagiem gadiem iestājās krīze, un tas notika Galjo salā.

Kopā ar viņu palika tikai 13 paši uzticamākie vīri. Saliņa, kuras perimetrs tikko sasniedza vienu jūras līgu (5,56 km), bija pārāk neaizsargāta. Un Pizarro pārcēlās uz citu, tālāku saliņu. Nākamajos septiņos mēnešos nelielā cilvēku grupiņa izbaudīja visas grūtības, kas lemtas kuģa katastrofā cietušajiem. Šo Dieva nolādēto vietu viņi nosauca par Gorgonas salu.

Beidzot 1528. gada marta beigās Pizarro uzsmaidīja veiksme. Locis Bartolomeo Ruiss atkuģoja no Panamas uz Gorgonu un izglāba komandu. Nu visi kopā devās uz dienvidiem un, šķērsojuši ekvatoru, izcēlās Ekvadoras un Peru piekrastē. Kādā vietā viņus sveica sieviete virsaite, un pēc tā, kā izturējās viņa un viņai tuvās personas, cik pie viņiem varēja redzēt zelta un sudraba, viņi saprata, ka nokļuvuši ļoti bagātā vietā.

Atgriezies Panamā, Pizarro nolēma, ka pēc iespējas drīzāk jādodas uz Spāniju. (Neviens konkistadors ne soli neuzdrošinājās spert bez karaļnama ziņas.) 1528. gada nogalē Pizarro ieradās karaļa Kārļa galmā Toledo. Pavecais jūrasbraucējs gan ar savu izskatu, gan valodu atstāja spēcīgu iespaidu uz 28 gadus veco karali. Tobrīd Toledo atradās Ernans Kortess, kas tolaik jau bija pakļāvis Meksikas actekus un tagad apžilbināja galmu ar bagātībām, kuras bija atvedis no iekarotajām zemēm, kas teritorijas ziņā pārspēja visu Spāniju. Kortess bija Pizarro brālēns un tika izlīdzējis v viņam gan ar kādu praktisku padomu, gan ar naudu. Kortesa panākumi pārliecināja karali, ka Jaunajā pasaulē ir neierobežotas iespējas. Bet karalim pasniegtās veltes — lamu ādas un inku kulta priekšmeti no tīra Zelta — nodrošināja Pizzaro gubernatora titulu un karaļa svētību. Viņam tika piešķirtas ari plašas pilnvaras, kādas nebija bijušas vēl nevienam konkistadoram visā spāniešu Dienvid​amerikas iekarošanas vēsturē.

Atgriezies Amerikā, Pizarro kopā ar saviem partneriem sāka gatavoties ceļam. 1532. gada janvārī Panamu atstāja trīs kuģi ar 180 cilvēkiem, no kuriem puse bija «'izmocīti un novārguši», un 37 zirgiem.

Pizarro trešā ekspedīcija sākās visai veiksmīgi — burtiski divās nedēļās viņi sasniedza Ziemeļekvadoru. No turienes tālāk viņi devās pa sauszemi uz dienvidiem gar krastu; šajā ceļā pagāja piecpadsmit smagi mēneši. Beidzot pārgājiena dalībnieki sasniedza Peru ar plostiem, ko pagatavoja no balsu kokiem. Taču te viņus gaidīja rūgta vilšanās: no Tumbesas Gvajakilas līcī, kas pirms četriem gadiem tika aprakstīta kā plaukstoša pilsēta, pāri bija palikušas vienīgi drupas, bet tas iedzīvotājus bija nopļāvušas bakas. Šī viltīgā slimība aptuveni 1530. gadā laikam izdzēsa ari Galvenā Inka Vainas Kapakas dzīvību.

Valsti tolaik plosīja pilsoņu karš, kurā par tiesībām mantot troni cīnījās Inka dēli. Tā bija parasta parādība valsis dzīvē — par augstāko valdnieku nereti kļuva uzņēmīgākais un spējīgākais no dēliem, nevis vecākais. Un viņiem bija kā dēļ cīnīties. Zelta uzkrāšana bija savā ziņā Saules dēlu «uzmācīgā ideja», it īpaši tas sakāms par Vainas Kapakas valdīšanas laiku XVI gadsimta sākumā. Šis inks apzeltīja ne tikai savu piļu sienas Kusko, apzeltījumi tika pilnīgi visām mājām pilsētā. Galvenā galvaspilsētas pils bija bāztin piebāzta zelta čūskām, bruņurupučiem, ķirzakām, lamām. Saules templī bija daudzu dievību, arī Dieva — radītāja Virakočas, zelta tēli. Tam līdzās atradās inku brīnumu brīnums — Kusko zelta dārzs. Viss tika pakļauts šā dārgme​tāla vākšanai no visas impērijas. Valsts likums noteica, ka, ja zelts reiz ienācis Kusko, tas nekad vairs nepametīs Saules dēlu galvaspilsētu.

Viens no Vainas Kapakas dēliem Atavalpa kontrolēja ziemeļu zemes, un viņam piederēja

profesionāla armija. Otrs dēls Vaskars bija saistīts ar imperatora galvaspilsētas sabiedrības augstākajiem slāņiem. Laikā, kad Pizarro ielauzās Peru, Atavalpa jau bija uzvarējis pilsoņu karā, sagrābis Kusko un savu brāli un konkurentu Vaskam.

Pizarro vienība virzījās gar Peru ziemeļu piekrasti. Viņa pakļautībā bija ap 160 cilvēku — galvenokārt spānieši, taču bija arī kristietībai pievērstie ebreji un mauri no Granadas, lībieši, itālieši, grieķi. Virsnieku vidū bija arī viņa jaunākie brāļi. Vienību pavadīja arī garīdznieks. Lielākā daļa Pizarro vīru bija kādreiz bijuši zemnieki un amatnieki, taču gadījās arī pa kādam profesionālam kareivim, jūrniekam, skroderim, kalējam, bija arī vergi — indiāņi.

Inkam Atavalpam regulāri tika ziņots par šā karaspēka virzīšanos un svešzemnieku barbarisko ālēšanos. Ziņneši ņēmās viņu pārliecināt, ka atbraucēji ir parasti cilvēki, kurus iespējams uzvarēt un padarīt par vergiem.

1532. gada novembrī Fransisko Pizarro pieņēma ļoti pārdrošu lēmumu, kas noteica viņa tālāko likteni. Inku galvenais karaliskais ceļš starp Kito un Kusko vijās cauri Andu ielejām, un Pizarro uzzināja, ka uzvarētājs Inks Atavalpa dodas pa to uz dienvidiem, lai Kusko tiktu kronēts.

Iegadījās tā, ka Atavalpa ierīkoja nometni netālu no kalnu ciemata Kahamarkas, kas atradās spāniešu ceļā. Un Pizarro ar savu samērā nelielo vienību nolēma izlauzties cauri kalniem un uzbrukt inkiem. Viņa vīri no piekrastes klajuma pa aizām nokļuva dziļāk kalnos. Priekškalnē zeme likās esam auglīgāka — strautmalās auga kukurūza, nogā​zēs — kartupeļi.

Līdzenā, leknos zaļumos slīgstošā ielejā starp pakalniem atradās Kahamarka. Tas bija kādas inku impērijas provinces centrs, tāpēc tam bija savas īpašas iezīmes. Te bija milzīgs laukums un akmeņiem noklāts paaugstinājums, no kura valdnieki un priesteri uzrunāja sanākušos zemniekus. Visapkārt laukumam bija garas, zemas celtnes, kur pūlis varēja paslēpties no lietus. Pizarro vīri bija pārsteigti, kad no apkārtējiem pauguriem ieraudzīja pilsētu. Ieleja, kas pletās aiz māju salmu jumtiem, bija pilna Atavalpas karavīru.

Pats Inks, kā stāsta hronika, tobrīd atradies četras jūdzes aiz pilsētas pie sēra izgarojumos tītiem kalnu avotiem. Pizarro aizsūtīja pie viņa dažus savus labākos jātniekus. Tie pajāja garām klusējoša karapulka rindām un beigu beigās stāvēja varenā Inka priekšā, kas sēdēja uz zema sēdekļa savu sieviešu un daudzo virsaišu vidū. Svešzemniekus pacienāja ar čiču, kas bija ielieta zelta kausiņos. Ata- , valpa piedāvāja spāniešiem iekārtoties tukšajās celtnēs apkārt pilsētas laukumam un apsolīja nākamajā dienā apciemot gu​bernatoru Pizarro.

Atgriezušies nometnē, konkistadori sāka spriest, ko viņiem iesākt. Viņus bija satriecis indiāņu karapulka šausminošais skaits. Taču Pizarro daiļrunība iedvesa kareivjiem jaunu sparu, iekārdināja tos ar bagātīgu laupījumu. Hronikas fiksējušas viņa vārdus: «Nav atšķirības starp lielu un mazu, kājnieku un jātnieku… Tajā dienā visi bija bruņinieki.»

Pizarro vienīgā cerība saistījās ar pārdrošu plānu — lūkot pārsteigt nesagatavotu ap 80 000 vīru lielo Inka armiju. Atavalpas karapulks sāka virzīties ap dienas vidu. To ievadīja svinīga parāde. Visi indiāņi nesa uz galvas lielus, kroņiem līdzīgus zelta un sudraba diskus. Atskanēja dziedāšana. Taču spānieši itin kā nemanīja šo krāšņo skatu, viņi nepacietīgi gaidīja norunāto signālu.

Tikai pret vakaru greznās procesijas priekšpulks ienāca Kahamarkas centrālajā laukumā. Atavalpu 80 kareivji nesa ar sudrabu klātās nestuvēs. Viņam galvā dižojās zelta kronis, kaklā — lielu smaragdu kaklarota. Inks pavēlēja ne​sējiem apstāties, tajā pašā laikā pārējie turpināja piepildīt laukumu. Šī vieta bija ideāli piemērota Pizarro viltīgajiem nodomiem. Zemās celtnes ieskāva laukumu no trim pusēm. Ceturtajā pacēlās siena, aiz kuras pletās lauki. Spānieši bija izvietojušies celtnēs, turklāt jātnieki jau sēdēja zirgos un bija gatavi jebkurā brīdī mesties cīņā. Atavalpa izbrīnījās, ieraugot laukumā bārdainos svešzemniekus. Taču cauri aborigēnu pūlim viņam tuvojās dominikāņu garīdznieks Vin- sente de Valverde ar tulku. Viņš turēja mnu par godu Tan Kungam. Taču Inks Bībeli nespēja uztvert, viņš tikai apbrīnoja materiālu, no kāda grāmata izgatavota. Neraugoties uz samērā attīstīto kultūru, inkiem nebija

rakstības tās eiropeiskajā izpratnē; informācijas izplatīšanai viņi lietoja kipu — mezglu rakstu. Pēkšņi Atavalpa nosvieda grāmatu zemē. To tūdaļ izmantoja garīdznieks, mezdamies pie spāniešiem ar kliedzienu: «Glābiet, kristieši! Pārmāciet tos neticīgos suņus, kas atstumj Tā Kunga mācību!»

Mierīgs un nosvērts, Pizarro deva kaujas signālu. Artilē- rists pielika uguni lielgabala stobram.

Jātnieki un kājnieki, kara taurēm skanot, kliegdami metās laukā no paslēptuvēm. Indiāņu vidū izcēlās panika. Uzbrūkošie spānieši kapāja tos pa labi un pa kreisi. Inki nebija apbruņoti, drūzmā ilgi nespēja atjēgties, traucēja viens otru, un konkistadori ar saviem asi noasinātajiem pīķiem lika plūst veselām asins upēm.

Pizarro bija slikts jātnieks, tāpēc cīnījās uz zemes ar zobenu un dunci. Izlauzies cauri pūlim pie Atavalpas nestuvēm, viņš sagrāba Inku aiz rokas un centās novilkt lejā. ' »audžiem indiāņiem bija nocirstas rokas, taču viņi turpināja turēt troni uz pleciem. Galu galā viņi visi krita kaujas laukā.

Piesteigušies jātnieki apgāza nestuves, un Atavalpa tika sa​gūstīts.

Slaktiņš turpinājās ari ielejā. Pēc divām stundām seši vai septiņi tūkstoši indiāņu gulēja zemē beigti.

Katrs spānietis bija nogalinājis kādus 15 indiāņus. Ziņojumā karalim Pizarro sekretārs rakstīja, ka viņi ar saviem vīriem paveikuši neticamo - ar niecīgiem spēkiem sagūstījuši vareno valdnieku. Notašķīti inku asinīm konkistadori tik tikko aptvēra, ko dara. Kāds no slaktiņa dalībniekiem vēlāk stāstīja, ka to neesot veikuši viņi, jo viņu bijis pārāk maz, - tāda bijusi I'ieva griba.

Un tā - spēlmanis Pizarro bija «paņēmis visu banku». Sagūstīdams dieviem līdzvērtīgo Inku, viņš bija paralizējis visu plašās impērijas dzīvi, jo tā bija centralizēta valsts, ko vadīja augstākais valdnieks.

Gāztais, pazemotais Atavalpa visvairāk bija satriekts par to, ka gūstītāji nebija viņu nogalinājuši - viņš pats ar ienaidniekiem rīkojās tikai tā. Viņu izbrīnīja arī spāniešu alkatība, it īpaši tas, ka viņi nenoniecināja pat viņa galda piederumus. Slaktiņa dienā tika sagrābts vairāk nekā 3500 mārciņu sudraba, 800 mārciņu zelta un 14 lieli smaragda rituāla priekšmeti - lielu un mazu bļodu, biķeru, kausu veidā.

Inku traģēdija bija tā, ka viņu valdnieks nesaprata — 160 svešzemju kareivji nebija vienkārši laupītāji, bet gan tuvā kolonizatoru uzbrukuma priekšvēstneši. Viņš tos noturēja vienīgi par alkatīgiem bagātību meklētājiem. Un Pizarro šādi maldi bija izdevīgi. Ievērojis savu cietumsargu neremdināmo, visas citas jūtas aizēnojošo kāri pēc zelta, Atavalpa nolēma izpi kt savu brīvību. Par to viņš piedāvāja piepildīt kameru, kurā tika turēts, ar zeltu lu,5 spāņu pēdu (294 cm) augstumā. Un vēl apsolīja divtik daudz sudraba. Viņš deva vārdu, ka dārgumi tiks nogādāti Kahamarkā 60 dienas pēc vienošanās noslēgšanas. TT n Atavalpa turēja vārdu — uz Kahamarku traucās lamu karavānas ar zeltu no dažādiem impērijas nostūriem. Augstākā valdnieka — lai arī sagūstīta, taču inkiem visviens Saules dēla - pavēle tika izpildīta bez ierunām. Visas valsts bagātības — uzietas vai neuzietas - skaitījās Inka īpašums.

Taču spānieši nodevīgi pārkāpa arī šo vienošanos. Atavalpa palika Pizarro gūstā astoņus mēnešus.

Tiesa, šajā laikā viņš turpināja pildīt impērijas valdnieka pienākumus, izdot rīkojumus, sūtīt ziņnešus.

Saviem ģenerāļiem viņš pavēlēja nepretoties spāniešiem, kas sasniedza pat attālākos valsts nostūrus un izlaupīja tempļus. Ar pieļāvību viņš cerēja sa​maksāt par brīvību.

1533. gada vidū izpirkums bija savākts. Istabu piepildīja pasakaini skaisti zelta izstrādājumi.

Paudziem 110 tiem piemita izcila mākslas vērtība, taču spāniešiem tas bija vienīgi dārgmetāls, un viss tika pārkausēts smagos stieņos. Piektā daļa no tiem tika nosūtīta Spānijas karalim, pārējo konkisladori sadalīja savā starpā, visvairāk zelta, protams, tika Pizarro.

Pizarro biedrs Djego de Alinagro ieradās Kahamarkā ar papildspēkiem no Panamas, taču viņa kareivji nesaņēma savu daļu laupījuma — kurš gan atteiksies no jau sadalītā? Tāpēc viņi gribēja pēc iespējas drīzāk tikt vaļā no Inka un mesties dziļāk valsts iekšienē pēc laupījuma. 26. jūlijā viņi steigšus savāca tautu tajā pašā liktenīgajā Kahamarkas laukumā un sodīja savu karalisko gūstekni. Viņam tika nolasīts spriedums — nāvessods par elku dievu pielūgšanu un daudzsievību. Pēdējā brīdī sārtu aizstāja ar nožņaugšanu — kā balvu par to, ka Inks ļāvies kristīties. Spāņu garīdznieki pēc visiem likumiem noturēja

mirušajam paredzēto pēcnāves dievkalpojumu. Zvans pilsētā tikko uzceltās katoļu katedrāles augstākajā tornī žēli apzvanīja nelaiķi — pēdējo Saules dēlu pārstāvi — trīspadsmito Inku. Taču zvans skanēja arī lielākajai senās Amerikas impērijai un tās dižajai kultūrai. Spāņu varas iestādes Panamā izteica neapmierinātību ar nāvessodu. Tās uzskatīja, ka Atavalpu vajadzējis nogādāt Centrālamerikā vai Spānijā.

Arī karalis Kārlis rakstīja Pizarro par savu neapmierinātību ar vardarbīgo nāvi — Atavalpa tomēr bija bijis inonarbs, un viņa sodīšana satricināja ticību varas dievišķajai sūtībai.

Tādējādi Peru pakļaušana sākās ar tās valdnieka sagūstīšanu un sodīšanu, cīņas sekoja vēlāk. 800 jūdžu garajā gājienā pa inku Lielo ceļu no Kahamarkas līdz Kusko Pizarro vienība izcīnīja četras kaujas pret Atavalpas armiju. Inki cīnījās drošsirdīgi, un daļa uzbrucēju tika apkauti. Tomēr viņi nevarēja pretoties spāņu ieročiem un taktikai. Liela priekšrocība konkistadoriein bija kavalērija — līdz eiropiešu atnākšanai Amerikā nepazina zirgus. Inki vairāk domāja par to, kā nogalināt vienu tādu dzīvnieku, kas tiem sekoja, nekā desmit kājniekus. Un skaita ziņā uz katru nogalināto spānieti bija desmitiem inku.

Inku armija virzījās uz priekšu ar flangiem, kareivji gāja kopā saāķētām rokām, turot kara cirvjus un akmens vai vara vāles. Viņu apģērbu saturēja koka sprādzes, galvā viņiem bija koka ķiveres ar spalvām.

Viņi meta šķēpus un ar lingām svieda degošus akmeņus. Taču tādi ieroči nebija efektīvi pret konkistadoriem, kuru zobeni, pīķi un dunči bija izgatavoti no augstvērtīgā Toledo tērauda. Vajadzības gadījumā viņi uzģērba bruņas vai bruņukreklus, galvu paslēpa metāla bruņucepurēs. Viņiem bija arbaleti un šautenes, taču šos ieročus izmantoja reti, jo tie bija smagi un kaujā neērti. Izšķirošais pārākums spāņu kareivjiem bija zirgi. Tie nodrošināja jātniekam ātrumu, spēju manevrēt un citas priekš​rocības.

Pizarro vienība virzījās pa plašo impēriju, izmantojot slavenos inku ceļus. Lai gan inku sabiedrība bija samērā augsti attīstīta, viņi tomēr vēl nebija izgudrojuši riteņus. Viņu ceļi bija paredzēti skrējējiem, kareivju kolonnām un lamu karavānām. Šie ceļi bija diezgan šauri, taču labi izbūvēti, ar līdzenām terasēm, tuneļiem un izcirstiem pakāpieniem. Pāri aizām veda no šķiedrām savītās virvēs iekārti tilti.

Eiropieši atzina, ka nekur kristīgajā pasaulē neko tādu nebija redzējuši.

Beidzot 1533. gada 15. novembri Pizarro sniedzās pēc galvenās balvas — viņš ieradās inku galvaspilsētā Kusko. Salmu jumti te klāja gandrīz visas taisnstūrveida vienstāva mājas. Kusko bija (un ir vēl aizvien) tīra, ērta kalnu pilsēta. Tās šaurajās ieliņās bija ierīkoti kanāli, bet pilsētas centrā ūdens notecēja akmens drenāžas caurulēs. Taču apbrīnas vērtas Kusko bija sabiedriskās celtnes — pilis, veltītas katram mirušajam imperatoram, kā arī Saules un citu dievību tempļi, kas bija novietoti visapkārt plašam laukumam. Šie pieminekļi bija apgleznoti iespējami spilgti, bet no iekšpuses greznoti lieliskiem audumiem. Satriecoša bija mākslinieciskā virtuozitāte, ar kādu inki apstrādāja akmeni. Piļu un tempļu sienas bija izliktas vai nu simetriskām taisnstūra akmeņu rindām, vai apbrīnojami precīzi pieslīpētiem blokiem. Mūris bija tik prasmīgi darināts, ka izturēja zemestrīces, kas ne reizi vien satricinājušas Andus.

Kusko, tāpat kā Kahamarka, līdz pat šim laikam ir un paliek pirmām kārtām indiāņu pilsēta. īpašu savdabību tai piešķir inku celtnes un kolonāžu arhitektūra priekšpilsētās. Tik diženu pilsētu varēja radīt tikai cilvēki ar pietiekami augstu un progresīvu civilizāciju.

Lai nostiprinātu iekarojumus, Pizarro izraudzījās vienu no dzīvi palikušajiem Vainas Kapakas dēliem Manko. Viņš tika kronēts 1534. gada sākumā. Konkistadori cerēja, ka jaunais inks kļūs par marioneti to rokās un palīdzēs spā​niešiem paverdzināt inku tautu.

Kad Pizarro bija jau tālu pāri piecdesmitiem, viņš būtībā kļuva par valdītāju, pareizāk sakot — laupītāju, milzīgajā valstī. Kusko dārgumi bija izlaupīti, pārkausēti un sadalīti iekarotāju starpā. Zelta un sudraba izrādījās pat vairāk nekā Atavalpas izpirkums. Pizarro bija teicams kareivis, taču viņam nebija nekādas pieredzes valsts pārvaldīšanā. Gadi un pārdzīvotās grūtības lika sevi manīt Iai piespiestu spāniešus palikt šajā tālajā zemē, viņš katram virsniekam kā balvu piešķīra tūkstoš indiāņu. Tiem — kā vīriešiem, tā sievietēm — bez mitas vajadzēja strādāt savu kungu labā. Tika nodarbinātas pat grūtnieces, bet jaunās mātes pildīja klaušas kopā ar saviem zīdaiņiem. Virsaišus spīdzināja, lai tic atdotu savus dārgumus, sievietes izvaroja, un tie, kuriem bija skais​tas sievas, fle brīdi nevarēja justies droši.

Pizarro pavēlēja Kusko garīdzniekam aizstāvēt indiāņu intereses, kā arī izdeva rīkojumu, kas paredzēja spāniešiem sodu par ņirgāšanos par indiāņiem. Taču tas maz ko līdzēja, indiāņi izmira katastrofāli ātri. Panīka tiklab inku irigācijas sistēma, kā arī terašu zemkopība.

Par savu galveno uzdevumu Pizarro uzskatīja pilsētu celtniecību spāniešiem. Viņš dibināja septiņas no tām, un visas septiņas ir saglabājušās līdz pat mūsu dienām. Galvaspilsētu bija paredzēts celt piekrastē, lai pa jūru uzturētu sakarus ar pārējām spāniešu Amerikas daļām. Pilsēta radās 1535. gadā Rimakas upes krastā un sākotnēji saucās Karaļu pilsēta. Taču saglabājies ir nepretenciozākais nosaukums — izkropļots pašas upes toponīms — Lima.

Mūža vakarā Pizarro izjuta gandarījumu par izbūvētajām pilsētas ielām, dāļāja namus saviem draugiem. Indiāņi uzcēla arī viņa personisko rezidenci spāniešu stilā ar tam raksturīgo patio — iekšējo pagalmiņu —, apstādītu atvestiem olīvu un apelsīnu kokiem.

Taču miers nebija ilgs. Pizarro jaunākie brāļi un citi spānieši Kusko lauza vienošanos un aizvainoja marionetei līdzīgo valdnieku Manko. Saniknojies viņš slepeni mobilizēja savu armiju un bruņojās. 1536. gada aprīlī Manko pazuda no Kusko un sasauca savus virsaišus uz tikšanos, kur vini zvērēja padzīt neģēlīgos iekarotājus no Peru. Un jau maijā 190 spānieši Kusko atradās indiāņu ielenkumā.

Manko sacelšanās turpinājās līdz decembrim. Četras ekspedīcijas, ko Pizarro sūtīja palīgā saviem brāļiem, cieta neveiksmi kalnos, neaizkļuvušas līdz Kusko. Ap 500 spāniešu tika nogalināti. Un tomēr peruāņiem neizdevās atbrīvot savu zemi. No Centrālamerikas ieradās kuģi ar papildspēkiem, un Kusko blokāde tika pārrauta. Manko aizbēga Amazones džungļos uz svēto pilsētu Maču Pikču, kur savas impērijas atliekas kopā ar trim dēliem pārvaldīja 35 gadus. Tikai 1572. gadā spāniešiem izdevās aizkļūt līdz turienei un sagūstīt pēdējo Inku — Tupaku Amaru. Viņam Kusko laukumā no​cirta galvu. Tas notika 40 gadus pēc viņa tēvoča Atavalpas sodīšanas Kahamarkā. Bezbailīgais un varonīgais karavīrs izturēja spīdzināšanu, nebilstot ne vārda. Viņa vārds kļuva par simbolu, un daudzu vēlāko indiāņu sacelšanos vadoņi pieņēma pēdējā Inka vārdu.

Taču lielākas grūtības nekā ar indiāņiem Pizarro nācās piedzīvot ar savu seno cīņu biedru un kādreizējo draugu Djego de Almagro. Viņš aizvien nodarbojās ar sagādi un papildināja Pizarro ekspedīcijas ar cilvēkiem. Viņš briesmīgi apvainojās, kad karalis piešķīra viņam tikai Peru gubernatora titulu. Un pie pirmās izdevības apvainoja Pizarro visu titulu sagrābšanā.

Tad Pizarro izdarīja diplomātisku gājienu: kā apbalvojums par centību Almagro tika piešķirtas zemes Peru dienvidos, taču, kad viņš tur ieradās, bija vīlies — tur nebija no kā iedzīvoties. Viņš nezināja, ka viņam piešķirtajā teritorijā atrodas Potosi, kur spānieši drīz vien atklās pasaulē bagātākās sudraba atradnes. Almagro pretendēja uz Kusko. Drīz vien sākās cīņas spāniešu starpā, un tās bija ne mazāk niknas kā ar indiāņiem.

Savstarpējās ķildas beidzās Kusko 1538. gadā, kad Pi​zarro brālis Ernando sakāva Almagro.

Negantais un asinskārais Ernando sodīja 120 cilvēkus, bet pašu Almagro nogalināja kā nodevēju.

Taču tā bija viņa kļūda. Pēc atgriešanās Spānijā viņš par šo atriebības aktu tika ieslodzīts cietumā.

Uzveicis Manko' un Almagro, Pizarro galīgi nostiprinājās jaunajā pilsētā Limā. Viņš nodarbojās ar savas mājas labiekārtošanu, kopa dārzu, pastaigājās pa ielām, apciemodams vecos kareivjus, valkāja melnas vecmodīgas drānas ar sarkanu bruņinieka krustu uz krūtīm, lētus briežādas apavus un cepuri.

Vienīgais dārgais apģērbs viņam bija brālēna Kortesa atsūtītais caunādas kažoks.

Pizarro patika rotaļāties ar saviem četriem mazajiem dēlēniem, taču viņš tā ari neapprecēja ne viņu māti indiānieti, ne kādu citu sievieti. Viņš bija vienaldzīgs pret labu vīnu, ēdienu, zirgiem. Novecojis un neizsakāmi bagāts, šis veiksmīgākais no visiem konkistadoriem šķita vienkārši nezinām, ko iesākt ar viņam pēkšņi uzkritušo bagātību. Viņš uzrakstīja vairākus testamentus. Galvenās viņa rūpes bija — turpināt dzimtu, vairot Pizarro vārda slavu. Visiem saviem mantiniekiem, kā vīriešu, tā sieviešu dzimtes, viņš vēlēja nest šo uzvārdu.

Taču Almagro sodīšanai sekoja atriebība. Saujiņa viņa piekritēju Limā izjuta rūgtumu sakāves un nabadzības dēļ. Stāsta, ka viņiem visiem bijusi viena pati cepure, tāpēc kā īsti spāniešu idalgo viņi varējuši parādīties ielās tikai pa vienam. Viņi kļuva par Almagro jaunākā dēla sabiedrotajiem. Viņus vienoja naids pret Pizarro, un viņi nolēma nogalināt to. Gubernatora ausis sasniedza ziņas par sazvērestību, taču viņš nepievērsa uzmanību brīdinājumiem.

1541. gada 26. jūlija svētdienas rītā Pizarro pilī bija viesi, kad mājā ielauzās divdesmit cilvēki ar zobeniem, durkļiem, dunčiem un musketēm. Viesi aizbēga, daži pat izlēca pa logu. Sešdesmit trīs gadus vecais Pizarro guļamistabā aizstāvējās ar zobenu un dunci. Viņš cīnījās izmisīgi, nogalinādams vienu uzbrucēju, taču spēki bija nevienlīdzīgi, un drīz vien viņš mira 110 daudzajiem ievainojumiem.

Vieta prezidenta pilī, kur viņš tika nogalināts, tagad izlikta marmora plāksnēm. Armasas laukumā Limā paceļas katedrāle, kas ari saistīta ar Pizarro vārdu. 1977. gadā katedrāles remontdarbu laikā velvju ķieģeļu mūrī tika uzieti zārki un sīka kastīte. Tajā atradās galvaskauss ar daudziem žokļa bojājumiem un zobena spals. Ārpusē bija iegravēts uzraksts: «Šī ir marķīza dona Fransisko Pizarro galva, kurš atklāja un iekaroja Peru impēriju, nododams to Kastīlijas karaļa varā.»

Vienā no zārkiem bija piecu dažādu cilvēku kauli. Divi no tiem droši vien bijuši bērni, kas, cik zināms, miruši tūdaļ pēc tēva. Interesantākie izrādījās pīšļi, kas piederēja padzīvojušam piecas pēdas un deviņas collas garam cilvēkam. Tajos bija samanāmas dziļas rētas. Pēc speciālistu domām, tas bija paša Pizarro skelets. Viņa atliekas pārveda no katedrāles uz kapelu un novietoja uz stikla paaugstinājuma. Taču tūristi sevišķi nelutina ar uzmanību vecā karavīra memoriālu, kurš iznīcināja seno inku impēriju. Arī dzimtenē Pizarro ir pa pusei aizmirsts. Atšķirībā no viņā neatslābstošas tūristu uzmanības objekts ir Kahamarkas laukums, kur bija ticis sagūstīts Atavalpa (tur atrodas speciāla piemiņas plāksne), un māja, kurā viņš izteica liktenīgo izpir​kuma solījumu (tur ir telpa, kuru tā arī sauc — izpirkuma istaba).

Ko gan par Pizarro domā viņa pēcteči mūsdienās? Var apbrīnot viņa drosmi, karavīra varonību, karavadoņa talantu. Inku iekarošana, lai ari ļoti cietsirdīga, tomēr notika ar mazāku asinsizliešanu nekā citu Amerikas daļu sagrābšana. Tas, starp citu, nebija tā cilvēka nopelns, kurš vadīja spāniešus Peru. Un tomēr nedrīkst aizmirst to nodevību un viltu, arī krāpšanu un neģēlību, ko spānieši izmantoja karā pret inkiem. Neremdināms rūgtums pārņem katru cilvēku, kuram ir veselais saprāts, iedomājoties tos mākslas priekš​metus, ko alkatīgie konkistadori pārkausēja zelta un sudraba stieņos.

Žoržs Valī Vai Ludviķis XI slimoja ar spitālību?

šis bargais karalis bija neglīts, neliela auguma korpulents cilvēks. Viņa garais deguns kā knābis bija nolīcis virs pilnīgajām lūpām. Būdams viltīgs, negodīgs, aizdomu pilns, viņš drīzāk izraisīja bailes nekā simpātijas un mīlestību. Tomēr viņa plikpaurainajā galvā slēpās gaišs un apbrīnojami praktisks prāts.

«Francija esmu es,» viņš mēdza teikt Šīs lepnuma jūtas un darbošanās karaļa varas nostiprināšanas interesēs, par spīti kļūdām, padarīja viņu par galveno monarhu dinastijā, kura prata modināt nacionālo pašapziņu.

Kārļa VII Uzvarētāja dēls un Kārļa VIII Laipnā tēvs Ludviķis XI Pacietīgais, Filipa Komīna vārdiem runājot, «labāk par visiem prata izkulties no kritiskām situācijām». Viņam piemita tāda kā «pasaules zirnekļa» paņēmieni. Ar veiklām intrigām, drosmīgu un rūpīgi pārdomātu rīcību viņš prata sagrābt un pievienot Francijas karalistei astoņas brīnišķīgas provinces, tādējādi vairojot savu varenību un kaitējot pēdējiem feodālās aristokrātijas pārstāvjiem.

Dižais karalis, kurš pirmais panāca nacionālo vienotību un paplašināja monarhijas robežas, nepārprotami vēlējās iz​platīt savu varu un ietekmi ari viņpus jūrai.

Lai novērtētu karaļa drosmīgos nodomus, der atcerēties, kāds priekšstats par pasaules ģeogrāfisko uzbūvi bija cil​vēkiem XV gadsimta otrajā pusē, t i., līdz Kristofora Ko​lumba Amerikas atklāšanai.

«Es tik labi esmu gādājis par savu karaļvalsti, aizsargājis un vadījis to, ka esmu to paplašinājis un nostiprinājis,» — tā Ludviķis XI raksturoja savu valdīšanas laiku, dodot norādījumus dēlam. Bet viņa valdīšanas laikā notika arī krusta karš. Tam baznīcas kalpi ilgi gatavojās, gribēdami ar tā palīdzību veicināt kristietības attīstību un izplatību, cerēdami uz Francijas karaļa — pāvesta karognesēja atbalstu.

Viltīgais monarhs saskatīja šajā pasākumā sev labvēlīgu iespēju iztīrīt karaļvalsti no nepaklausīgiem muižniekiem uz sava kaimiņa Filipa III Labsirdīgā rēķina.

Filips, Jāņa Bezbailīgā vienīgais dēls un nākamā Kārļa Drosmīgā tēvs, Eno dinastijas mantinieks, krietni vien vairoja Burgundijas hercogistes varenību. Garīgi slimā Kārļa VI valdīšanas laikā viņš bija reģents. Saņemdams Pikardiju, viņš noslēdza ar Kārli VII līgumu, atzīstot viņu par likumīgu Francijas valdnieku. 1456. gadā Filips uzņēma savā pilī dofinu Ludviķi, kas nostājās sacēlušos feodāļu pusē pret savu tēvu. Zelta aunādas ordeņa dibinātājs, viņš kļuva par vienu no varenākajiem monarhiem Eiropā.

Aptuveni 1464. gadā sākās Filipa Labsirdīgā sarunas ar karaļa galeras kapteini Žanu de Viljāžu.

Kapteinis bija ar mieru stāties pretī neticīgajiem, taču viņa prasības bija pārlieku augstas: viņš prasīja 250 ekiju mēnesī par galeru.

— Nē, mēs varam maksāt ne vairāk par 200, — iebilda karaļa starpnieks.

Pēc ilgas kaulēšanās jūrnieks bija spiests nolaist cenu.

— Es paļaujos uz Dieva žēlastību, — kapteinis beidzot piekrita.

Tomēr viņš izvirzīja noteikumu — daļa trofeju tiek viņam, bet galeras jāatdod atpakaļ labā stāvoklī saskaņā ar iepriekš sastādītu aprakstu. No dokumentiem zināms, ka tajā laikā katras franču galeras ekipāža sastāvēja no 120 airētājiem. Uz kuģa bija septiņi lielgabali, četras musketes un astoņi arbaleti.

1464. gada jūnijā Marseļas piestātnē galeras gaidīja ierodamies dižo Burgundijas bastardu, krusta kara vadoni. Bastarda Antuāna un Burgundijas Boduēna desmit karavelas un četras galeras izbrauca no Eklīzes ostas, aizkavējās Marokas ostas pilsētā Seulā (no 1445. gada pieder Portugālei), kuru bija aplenkuši marokāņi, un jau augusta beigās laimīgi ieradās Marseļā, kur tos, kā liecina viens no brauciena dalībniekiem, «silti sagaidīja mēslu čupas».

Pilsētā trakoja mēris, un galeru kapteinis Pedro Vasko de Saavedra nolēma noņemt kuģa takelāžu Dženovā, no kurienes gan viņu atsūtīja atpakaļ, aizliedzot jebkuru saskari ar sauszemi. Bastards Antuāns

devās uz Tulonu. Armijas stāvoklis bija kritisks, vairāk nekā 500 vīru aizgāja bojā. Krusta gājiens bija izgāzies.

Pa to laiku nenogurdināmais Ludviķis XI turpināja Žaka Kera iesākto darbu. Pēc viņa pavēles aprīkotām četrām lielajām galerām bija jāizbrauc Vidusjūras maršruts un jānodrošina kravu pārvadāšana.

No 1465. gada galerām bija paredzēts ik gadu martā sākt ceļojumu Egmortā ar pieturām Marseļā, Nicā, Savonā, Pizā, Gaetā, Neapolē, Palermo, Me- sīnā, Sionā, Rodosā. No turienes galerām taisni vai caur Jafu un Beirūtu bija jādodas uz Aleksandriju.

Pēc galeru pienākšanas Egmortā kravas bija jānogādā tirgotavās Monpeljē, Lionā, Kambrē, Parīzē, Brigē un Tūrā.

«Minētās galeras būs labi apbruņotas; katru, kas pēc tām tīkos, ņemt lauvā!»

Visā karalistē bija noliegts iegādāties garšvielas citur, kā vien no karaļa galerām, jo Ludviķis XI bija iecerējis grandiozu pasākumu: nodibināt franču - dženoviešu kompāniju, kas iepirktu garšvielas Leventā un apgādātu ar tām visus Rietumus. Tas visiem būtu izdevīgi un ērti.

Bet ak vai! Iecere cieta neveiksmi, sastapusies ar brīvo tirgotāju-mijēju pretestību, bet Langedokas valsts it sevišķi centās panākt tiesības ārzemniekiem brīvi tirgoties bez jelkādiem franču izvirzītiem noteikumiem. Ludviķim XI bija jāatceļ savs rīkojums par jūrasbraucieniem.

Taču, palikdams pirmām kārtām karalis, viņš neatteicās no sava nodoma sagrābt kundzību jūrā.

Izraudzīdamies par savu devīzi Immensi tremor oetani («Bezgalīgā okeāna viļņošanās»), viņš to tieši apstiprināja. So devīzi viņš dāvāja Svētā Mihaela ordenim, kas tika dibināts 1469. gada 1. augustā. Šī devīze bija jāņem vērā ari viceadmirālim un karaļa draugam bargajam Gijomam de Kazenovam, kura, kā raksta Kulons, «Normandijas krastos bijās kā neviena cita», tomēr klāstīt šeit viņa varoņdarbus nebūtu vietā.

Karalis sen kala plānus par tirdzniecību ar Levantu un tirdzniecības sabiedrības radīšanu. 1478. gadā viņš nopirka trīs lielas galeras un pavēlēja būvēt vēl divas — sarežģītākas — un dažas karavelas, kas būtu pasargātas «no berberu un pirātu uzbrukumiem, kuri saimniekoja Berberijas, Turcijas un Sīrijas ūdeņos».

Eskadras vadību viņš uzticēja finansu pārvaldniekam Mišelam Kaijāram, ieceldams viņu franču galeru kapteiņa un komandiera amatā. Par galveno ostu savai tirdzniecības flotei viņš noteica nevis Egmortu, bet Marseļu, kurai bija izšķiroša nozīme saikņu uzturēšanā ar visu Vidusjūras pie​krasti.

Tieši Marseļā viņš tika iecerējis īstenot savu grandiozo projektu — galvenās jūras sabiedrības izveidi tirdzniecībai ar Levantu ar 100 tūkstošu livru akciju kapitāla, ko ieguldītu tirgotāji. Viņš bija nodomājis būvēt galeras kravu pārvadāšanai un karakuģus — galeru aizsardzībai. Pēc viņa ieceres, kravu pārvadāšanas tiesības būtu vienīgi šai sabiedrībai, ār​zemju kuģu krava netiktu pieņemta.

Un atkal tirgotāji iebilda pret šādu lēmumu, dodami priekšroku nevis monopolam, bet brīvai tirdzniecības apmaiņai un savstarpējā izdevīguma principam muitā. Viņi vairs negribēja ne dzirdēt par «Jūras sabiedrību» un tik dedzīgi pretojās tās dibināšanai, ka Ludviķis XI, lai gan juzdamies vīlies, tomēr padevās viņu prasībām, tādējādi atzīdams, ka labāk dot vaļu privātai iniciatīvai.

Viņa 1483. gada 10. jūlija rīkojums no jauna piešķīra pilnīgu brīvību kuģu un galeru būvē.

Tieši uz šo laika posmu attiecas maz zināma epizode, kas viestu skaidrību satraucošajos apstākļos, kuri noveda pie Ludviķa XI valdīšanas beigām. Neviens, atskaitot pašas drūmākās Plesīletūras pils īpašnieku, neparedzēja viņa nāvi.

Māņticīgs un dievbijīgs, aizvien sarga Tristāna 1' Erimta un bendes Olivjē le Dena pavadībā, viņš pieņēma vienīgi dziedniekus, astrologus un brīnumdarus.

1481. gada martā pēc triekas lēkmes viņa dzīvībai draudēja briesmas. Lai par katru cenu paliktu dzīvs, viņš, tādas runas klīda, riskēja ķerties pie šausminošām un brīnumainām dziedniecības metodēm, esot pat peldējies zīdaiņu asi​nīs.

Vai šajā baismajā leģendā ir kaut kripatiņa patiesības?

Daži memuāri un dokumenti liecina, ka 1483. gada jūnijā, pilnībā rīkodamies ar valsts kasi, karalis, izsniedzis savu kuģu komandierim Žoržam le Grēkam 1000 ekiju, nekavējoties sūtījis viņu uz Zaļo salu un Berberijas zemēm pēc kaut kā, kas visnotaļ attiecās uz viņa personas lab​klājību un veselību.

Ekspedīcijā, protams, iesaistīja Normandijas pilsētu iedzīvotājus. Trīs simti kareivju, kalpotāju un pavāru, Onllērā sakāpuši divos kuģos un laivā, pilnīgi pakļāvās kapteiņa va​dībai.

Stāsta, ka tajā laikā, kad Ludviķis XI kļuvis jo dienas jo nespēcīgāks, kāds franču ceļotājs, atgriezies no Gvinejas, atvedis satriecošu jaunumu: Zaļā raga salās spējot izārstēt spitālību. Zāles bija ne mazāk dīvainas kā ziņa par tām.

Tajā apvidū dzīvoja milzu bruņurupuči, kas bēguma laikā plūca krastmalā augošo zālīti. Vietējie iedzīvotāji apvēla tos uz muguras un pārgrieza tiem kaklu. Bruņurupuču asinīs iegremdēja spitālīgos, ko klāja smirdošas čūlas. Slimnieki, pastāvīgi ēdot zivis un lietojot bruņurupuču taukus, izārstējušies divu gadu laikā.

Zaļās salas pēc to dienu kartes piederēja portugāļiem. Iekarotāji rūpīgi apsargāja turienes zelta atradnes, tālab bija attaisnojams lielais kareivju skaits franču kuģos. Šādai spēka demonstrācijai bija jābūt svarīgam iemeslam. Kādam gan? Karaļa spitālībai? Tādas baumas klīda, un 'tās apstiprina hronists, franču prelāts Tomā Bazēns. Dzimis 1412. gadā Kolbekā un miris 1491. gadā, viņš darbojās Kannu universitātes Tiesību katedrā. 1447. gadā viņš tika celts Lizjē bīskapa godā. Kārļa VII laikā būdams padomes loceklis, viņš bija viens no tiem trim bīskapiem, kam uzdeva vēlreiz pārskatīt Žannas d'Arkas prāvu. 1463. gadā viņš uzrakstīja attaisnojuma zīmi, kurā atzina Orleānas jaunavas nevainīgumu. Par galveno Tomā Bazēna darbu uzlūkojama Kārļa VII un Ludviķa XI valdīšanas vēsture. Viņa liecībām piemīt stingra vēsturiska precizitāte.

Leprosus fuisse est, — viņš nepārprotami paziņo. Vai karaļa nošķirtības un nervozuma iemesls nebija briesmīgā slimība? Vai tādējādi nav izskaidrojams drūmais ieslodzījums, kādam viņš sevi pakļāva pēdējos dzīves gados, un izmisīgais mēģinājums aizsūtīt ekspedīciju uz Zaļo salu, lai sameklētu brīnumeliksīru, kas spēj izdziedēt lepru? Šāda hijiotēze šķiet gluži pamatota.

Tomēr Francijas karalim nebija lemts izbaudīt noslēpumainās dziedniecības metodes efektu, jo 1483. gada 30. augustā viņš nomira, nepaguvis saņemt kādu ziņu par ekspedīciju. Domājams, tā izcēlusies Maijo salā uz ziemeļaustrumiem no Zaļās salas. Tālāk ekspedīcijas pēdas apraujas kā okeāna ūdeņos, tā arī hroniku lappusēs.

Aleksejs Slučevskis Valahijas kņaza Ērgļa ligzda Skat, redzi rūsganos plankumus upē? Ļaunums grib kārtību zemē ieviest.

Roka jūt ledaino zobena spalu, Kā putns cilpā izmisums dreb, Un sirds vai pamirst naidā…

V. VISOCKIS «Dziesma par naidu» JA var ticēt leģendai, Drakulam bijušas izvalbī- tas acis. Nav izslēgts, ka tā ir hipnotisko spēju pazīme, tāpat iespējams, ka tam ir kāds sakars ar Bazedova slimību, ar ko nereti sirgst kalnieši.

Noslēpumā tīts ir gandrīz viss, kas saistās ar šo cilvēku, pat ar viņa kapa vietu: kapu Snagovas klosterī daudzi uzskata par kenotafu. Noteikti var apgalvot tikai vienu — laiks un ļaužu runas nav pārspīlējuši viņa cietsirdību. Reizēm viņš rīkojās varonīgi, tomēr nebija varonis, bet gan psihopāts; viņš cīnījās par savas dzimtenes neatkarību, taču bija un palika tirāns un cilvēku bende. Tāds bija tas, kuru bērnībā sauca par Vladu, brieduma gados — Vlads III un Vlads Tepešs, pēc nāves - Drakula.

Viņa dzimšanas vieta un laiks nav precīzi noteikts. Viduslaiku Valahija ne tuvu nebija pati jaukākā vieta Eiropā, un pat biezās klosteru sienas nenodrošināja aizsardzību ne cilvēkiem, ne dokumentiem.

Neskaitāmo ugunsgrēku liesmas aprijušas lielāko tiesu rakstu pieminekļu, un Valahijas nā​kamā pavēlnieka dzimšanas gadu mēs varam noteikt tikai aptuveni - starp 1428. un 1431. gadu. Taču XV gadsimtā celtā māja Kalēju ielā Sigišoarā vēl joprojām vilina tūristus — tiek uzskatīts, ka tieši šeit pasaulē nācis zēns, kas kristībās dabūjis vārdu Vlads un kura asiņainā slava šausmina cilvēkus pat pēc pieciem gadu simteņiem.

Sigišoara ir apbrīnojami labi saglabājusies. Protams, tā neizskatās gluži tāpat kā pirms 500 gadiem, taču pēdējos divos gadsimtos tās veidols mainījies loti maz. Šaurās ieliņas izliktas prāviem bruģakmeņiem; apsūnojušās māju sienas sasniedz pat metra biezumu. Šur tur uz dakstiņu jumtiem vīd stārķu ligzdas. Saglabājies arī pilsētas mūris ar slaveno torni; pēdējo aplenkumu tā izturējusi 1704. gadā. Ēnainos iekšējos pagalmiņos zem bagātīgas ražas smaguma līkst lazdu un ābeļu zari. Visapkārt valda klusums — te ir maz automašīnu. Tāpēc ļoti viegli iztēloties, kā šo klusumu pēkšņi pāršķeļ pakavu klaudzoņa uz akmeņiem un nešpetni jātnieki ar līkiem zobeniem rokā traucas pa klusajām ielām, sēdami nāvi. Tolaik galvenais izdzīvošanas priekšnoteikums bija nemitīga gatavība aizstāvēties. Tas, kurš vairījās no cīņas, neizbēgami gāja bojā.

Līdzīgas ainās kā dzīvas iznirst acu priekšā, lasot vecās hronikas. Nemitīgu karu šausmās vienīgi darbīgie mūki saglabāja pietiekami daudz vīrišķības un miera, lai dienu no dienas uzticētu papīram savu laikabiedru darbus. Tieši pēc klosteru hronikām, kas nākamībai saglabājušas daudz neatsveramu sīkumu, izdevies restaurēt reālā vēsturiskā Dra- kulas tēlu.

Vai nākamais Valahijas valdnieks Vlads Trešais dzimis mājā, ko tagad dēvē par Drakulas māju, — nav zināms, toties noskaidrots, ka tur dzīvojis viņa tēvs kņazs Drakuls. Kā viegli nojaušams, Drakuls rumāņu valodā nozīmē «pūķis» — kņazs Vlads piederējis Pūķa ordenim, kura mērķis bija neticīgo pakļaušana un pēcāk — pievēršana kristietībai. Kņazam, gluži kā pasakā, bijuši trīs dēli. Taču slavens kļuvis tikai viens.

Pēc laikabiedru domām, Vlads, jaunākais, bijis visneglītākais no brāļiem. Vienīgais autentiskais portrets, kas saglabājies Ambras pilī Tirolē, visdrīzāk, ir izskaistināts; tomēr asā mutes līnija un aukstās acis zināmā mērā raksturo gleznā attēlotā cilvēka būtību.

Lai gan būdams vidēja auguma, viņš izcēlies ar milzīgu fizisko spēku, bet viņa lieliskā jāšanas prasme bija izslavēta visā valstī - un tas notika laikā, kad bērni jau agrā bērnībā bija radināti pie zirga un ieročiem. Turklāt Vlads veikli peldēja, kas bija ne mazāk svarīga iemaņa, ja ņem vērā, ka upju tajos laikos bija tikpat cik tagad, turpretī tiltu tām pāri - daudz mazāk, jauni nebija celti kopš romiešu laikiem.

Tāpēc karavīrs, kurš neprastu saviem spē​kiem ātri tikt upei pāri, varētu nokļūt gaužām nelāgā situ​ācijā.

Nav izslēgts, ka ārienei bijusi nozīme Vlada Trešā patoloģiskās cietsirdības veidošanā. Lai kā arī būtu, seja portretā atbilst tēlam, kas raugās pretī no hroniku lappusēm. Mēs redzam bagāti ģērbtu tumšmatainu cilvēku ar izvalbītām acīm, kuplās, labi koptās ūsas neslēpj nāsu juteklisko izliekumu, bet uz priekšu izvirzītais zods un atkārusies apakšlūpa piešķir sejai spītīgi nicinošu izteiksmi. Tumšās, vienaldzīgās acis, kā stāsta leģenda, redzējušas cauri ikvie​nam.

Jāteic, ka pēc tā laikmeta kritērijiem Vlads bija īsts bruņmieks: drosmīgs kareivis, prasmīgs karavadonis, dziļi reliģiozs, aizvien ievēroja goda un pienākuma normas. Kā valsts darbinieks viņš rīkojies pēc principiem, pret kuriem ari mūsdienās nav daudz kas iebilstams: valsts atbrīvošana no svešzemju iebrucējiem un apvienošana, cīņa ar noziedzību. Visās šajās jomās Vlads Trešais visīsākajā laikā guva iespaidīgus panākumus, tikai — ar kādiem paņēmieniem.

Hronikas stāsta, ka viņa valdīšanas laikā varēja nomest uz ielas zelta monētu un pacelt to pēc nedēļas tajā pašā vietā. Neviens neuzdrīkstējās ne vien piesavināties svešu zeltu, bet pat pieskarties tam.

Un tas notika valstī, kur divus gadus pirms tam zagļu un klaidoņu nebija mazāk kā pārējo iedzīvotāju — pilsētnieku un zemkopju. Kā gan bija notikusi šāda pārvērtība? Izrādās, ka ļoti vienkārši — tas bija kņaza plānveidīgās darbības rezultāts, attīrot sabiedrību no «asociāliem» elementiem. Tiesa viņa laikā bija vienkārša un aša: klaidoni vai zagli, lai ko viņš būtu nozadzis, gaidīja sārts vai bluķis. Tāds pats liktenis bija visiem čigāniem kā nelabojamiem zirguzagļiem un vispār dīkā dzīvojošiem un neuzticamiem cilvēkiem. Masveida sodīšanas ir daudzu tirānu pārbaudīts paņēmiens, lai paliktu vēlāko paaudžu atmiņā, un līdz pat šim laikam stāstītās leģendas par Drakulu saglabājušās galvenokārt čigānu taboros. Tajās bieži vien pieminētas reālas vēsturiskās epizodes, piemēram, Vlada Trešā personiskās citadeles — Poenari cietokšņa — celšana. Tas notika gandrīz pirms piecarpus gadsimtiem: kņazs sagūstīja visus dievlūdzējus, kuri no apkārtējiem ciemiem Lieldienās bija salasījušies Tirgovištē, un paziņoja, ka neviens no viņiem neatgriezīsies pie dzimtā pavarda, iekams nebūs uzcelts cietoksnis. Nelaimīgie cilvēki zināja, ka ar Vladu nav joki, un darbs sākās. Leģenda stāsta, ka celtnes pabeigšanas brīdī viņi bijuši kaili: drānas bija novalkātas, smagi strādājot no ausmas līdz rietam, bet naudas jaunu iegādei nebija — kņazs, saprotams, pat nedomāja viņiem maksāt lāču ar varu un viltu celtie mūri nespēja aizsargāt bargo pils īpašnieku. 1462. gadā pēc ilga aplenkuma turki triecienā ieņēma cietoksni un to nopostīja. Vladam izdevās izbēgt no aplenktā cietokšņa un izsprukt ienaidniekiem. Kņaza sieva, nevēlēdamās krist tikpat cietsirdīgu uzvarētāju rokās kā viņas vīrs, metās lejā no torņa.

Tagad par šiem notikumiem atgādina vienīgi klintī balojošās drupas un vārds, kādā tiek dēvēta straujā Ardžeša - Princeses upe Un nu - neliela etimoloģiska atkāpe Lai saprastu tālāko, ir jāzina, ko nozīmē iesauka, ar kādu iegājis vēsturē Vlads Trešais — Vlads Tepešs. «Fepeš» ir lietvārds un burtiskā tulkojumā nozīmē «sēdinātājs uz mieta». Noasināts miets kā soda rīks ir viens no briesmīgākajiem viduslaiku izdomājumiem, ko eiropieši aizguvuši no turkiem. Mietu ar āmura sitieniem iedzina zemē guloša upura ķermenī. Dažreiz, gluži otrādi, notiesāto, aiz kājām piesietu pie zirga aizjūga, «uzsēdināja» uz nekustīgi nostiprinātas smailes. Savā amatā iemanījušies bendes veica šo procedūru tik prasmīgi, ka mieta smaile iznāca laukā pie lāpstiņām, neaizķērusi sirdi, un ir aprakstīti gadījumi, kad nelaimīgais upuris raustījies uz zemē ierakta mieta vairākas diennaktis, lidz nāve izbeiguši viņa ciešanas.

Tieši šo rīku bija iecienījis Vlads Trešais, ar tā palīdzību viņš veidoja savu iekšējo un reizēm arī ārējo politiku. Desmitiem tūkstošus cilvēku Vlads Tepešs lēma mokpilnajai nāvei, ne mazāk briesmīgai

kā sišana krustā. Lielākā daļa sodīto bija sagūstītie turki, kā arī čigāni — mēs atceramies, ka valdnieks Vlads nežēloja dīki dzīvojošos klaidoņus. Taču tāds liktenis gaidīja katru, kurš tika turēts aizdomās par vissīkāko nodarījumu. Tas arī ir atminējums pasaules vēsturē nepieredzētajam cilvēku godīgumam XV gadsimta vidū Valahijā. Pēc tam kad tūkstošiem zagļu izlaida garu uz mieta vai sadega sārtos pilsētu tirguslaukumos, gribētāju izmēģināt roku vairs neatradās.

Jāteic, ka Tepešs savā bendes cītībā nedeva atlaides nevienam, lai kādai tautībai vai sabiedriskajam stāvoklim upuris ari piederētu. Ikvienu, kurš nelaimīgā kārtā bija izraisījis kņaza naidu, gaidīja vienādi briesmīgs liktenis — vai tas būtu turks, vācietis, rumānis vai serbs. Miets izrādījās arī visai efektīvs ekonomiskās darbības regulētājs, par to dabūja pārliecināties Šesburgas iedzīvotāji, iedrošinādamies tirgoties ar Valahijas pavēlnieka ienaidniekiem.

Var tikai apbrīnot tautas pacietību, kas veselus desmit gadus ļāva pār sevi valdīt lādam valdniekam.

Taču, lai izprastu Drakulas fenomenu, jāņem vērā pastāvīgie ārējie draudi, kas XV gadsimtā bija Donavas valstīm. To tautas, kam diendienā mācās virsū varens un nežēlīgs ienaidnieks — Osmanu dinastija —, bija ar mieru uzticēt savu likteni lai gan cietsirdīgam, tomēr diezgan drosmīgam valdniekam, kurš aizstāvētu dzimto zemi pret musulmaņu uz​brukumiem.

Pat mūsdienu Rumānijā pret Drakulas piemiņu izturas gluži citādi nekā Rietumeiropas valstīs. Ne jau nu tā, ka viņš tiktu uzskatīts par nacionālo varoni, taču cieņa pret viņu — protams, ar prāvu māņticīgu baiļu piejaukumu — ir neapšaubāma, ari mūsdienās Vlads Tepešs tiek uzskatīts par vienu no galvenajām vēsturiskajām figūrām nākamās Rumānijas nacionālās veidošanās laikā. Tā ieguva atsevišķas valsts iezīmes jau XIV gadsimta pirmajās desmitgadēs. Tolaik kņazs Besarabs Pirmais dibināja nelielu neatkarīgu kņazisti Valahijas teritorijā. 1330. gadā izcīnītā uzvara pār ungāriem — toreizējiem Donavas apkaimes zemju saimniekiem — nostiprināja viņa tiesības. Pēc tam sākās ilga, nogurdinoša cīņa ar lielajiem feodāļiem — bajāriem. Raduši pie neierobežotas varas savās dzimtmuižās, viņi izmisīgi cīnījās pret jebkuriem centrālās varas mēģinājumiem nodibināt kontroli visā valstī un slēdza savienības atkarībā no situācijas te savā starpā, te ar ungāriem, te ar turkiem. Simt gadu vēlāk Vlads Tepešs to izbeidza, ar savu iecienīto metodi atrisinot iekšējā ienaidnieka problēmu. Taču par to mazliet vēlāk.

Mēs nekad vairs neuzzināsim, kāds mūsu briesmīgais varonis bijis personiskajā dzīvē. Vai viņš jelkad jokojis, vai smaids jelkad rotājis šā necilvēka patriota seju? Vai viņš dzēris vīnu vai ūdeni, vai pusdienās devis priekšroku brieža gaļai vai apmierinājis izsalkumu ar gabalu maizes? Vai viņam patikusi daiļu sieviešu sabiedrība, vai viņam bijis draugs? Hronikas un leģendas saglabājušas vien dažus šaušalīgus ieskicējumus, kuru ticamību grūti apgalvot, piemēram, it kā Vlada iemīļotā nodarbe bērnībā bijusi izraut notvertiem putniem no spārniem spalvas. Vispār tas varētu būt tiesa: pēc daudziem gadiem būdams ungāru gūstā, viņš cietuma kamerā īsinājis laiku, sēdinādams peles uz paš​darinātiem mietiņiem.

Tomēr daudzi rumāņu vēsturnieki un literatūrzinātnieki uzskata Vladu Trešo par vēsturiskas netaisnības upuri. Pēc viņu domām, romānists Brems Stokers ar vieglu roku apmelojis viņu visas pasaules priekšā, bet anglosakšu sabojātā fantāzija novedusi sākto līdz galam. Stokers tiešām grēkojis pret patiesību: Vlads Trešais nesūca savu padoto asinis, dodams priekšroku mazāk eksotiskai pārtikai. Tomēr savu iesauku viņš ir visnotaļ pelnījis.

Interesanti, ka Vlads bijis tautā, spriežot pēc visa, diezgan populārs. Tam ir galvenokārt psiholoģiski iemesli. Pirmkārt, viņš bijis naidā ar bajāriem — mūžseniem vienkāršās tautas paverdzinātajiem. Otrkārt, šausmas, ko Tepešs iedvesa saviem padotajiem, atsvēra lepnums par viņa uzvarām karā ar vareno un nīsto ienaidnieku — turkiem. Tie, kuri cīnījās Vlada Trešā vadībā, jutās līdzdalīgi kņaza slavā un palika līdz galam uzticīgi savam vadonim. Treškārt, visiem valsts iedzīvotājiem bija saprotamas un tuvas idejas, kas iedves​moja Vladu uz asinsdarbiem. Un, beidzot, bija vēl viens svarīgs faktors — reliģija.

Dievbijīgais valdnieks, ko atbalstīja garīdzniecība, vienmēr stingri varēja paļauties uz tautas padevību. Bet Vlada Trešā dievbijība robežojās ar fanātismu, tomēr nemazinot viņa cietsirdību. Starp citu, par to diez vai būtu jābrīnās: tādi savienojumi gadās bieži visos laikos.

Vlads ar dāsnu roku apgādāja klosterus ar zemi un dzimtļaudīm, nemaz nerunājot par naudu. Dažkārt šādas veltes bija saistītas ar kādu ievērojamu uzvaru, dažkārt tās tika dāvātas ārkārtējas sajūsmībās uzplūdos, bet reizēm bija skaidra politiski ekonomiska aprēķina rezultāts. Kopumā ticība un bailes nodrošināja negantajam vadonim tautas klusu padevību. Vienīgi lūgšanās un dvēseles aizlūgumos izpaudās skumjas pēc tūkstošiem sodīto, gan nevēršoties niknumā pret tirānu, jo viņa vara bija baznīcas svētīta, bet mērķi — gudri un cēli.

Un nu atstāsim Valahiju un pametīsim skatienu uz kādu tās robežvalsti, kurai bija izšķiroša nozīme mūsu varoņa liktenī.

Uz ziemeļiem no Bukarestes desmitiem kilometru tagad stiepjas nepārredzami kukurūzas lauki. Taču Vlada Trešā laikos tur šalca mežs — 110 Donavas līdz Karpatu priekškalnei kā zaļa jūra stiepās simtgadīgi ozoli. Aiz tiem sākās zemkopībai noderīga plakankalne. Moldāvi, sakši un ungāri izsenis tiecās uz šo svētīgo brīvo malu, auglīgo zemi, "ko no ienaidnieku uzbrukumiem aizsargā biezi meži un kalnu grēdu aizas.

Ungāri dēvēja šo apvidu par Transilvāniju — zemi viņpus mežiem, bet sakšu tirgoņi, kas te bija uzcēluši nocietinātas pilsētas, — par Zībenbirgenu, Septiņpilsētu zemi. Aizvien vairāk ļaužu saplūda šajā brīvajā apvidū, glābdamies no kara šausmām un feodāļu jūga. Pirmie te, protams, apmetās zemnieki.

Pēcāk uzradās amatnieki, kā arī brīvo profesiju pārstāvji — mākslinieki, likumu zinātāji, zinātnieki. Visi viņi kaismīgi alka viena — mierīgi strādāt savu un ap​kārtējo labā un netrīcēt bailēs par rītdienu.

Kādos pussimt gados Transilvānija piedzīvoja uzplaukumu. Tās brīvpilsētas kā, piemēram, Sesburga, Kronštate, Germaneštate, auga un kļuva bagātas. Vairāk nekā 250 ciemu, nepazīdami turku uzbrukumu, pārpārēm apgādāja visas apkaimes iedzīvotājus ar kviešiem, aitas gaļu, vīnu un eļļu.

Transilvānijas ģeogrāfiskais stāvoklis bija ļoti izdevīgs — kolīdz šajā apvidū apmetās cilvēki, caur to izveidojās viens no galvenajiem Zīda ceļa atzariem. Radās jauni amati; cehi, kas savu darbu orientēja galvenokārt uz eksportu. Piemēram, lielais lētas vilnas daudzums deva impulsu paklāju aušanai — interesanti, jo tā vispār nav raksturīga Eiropā. Vēl vairāk — viltīgie septiņpilsētieši nodarbojās ar to, kas vēlāk tiks dēvēts par ekonomisko pirātismu. Viņi auda paklājus, ko gandrīz nevarēja atšķirt no turku darinā​jumiem, un pārdeva tos par līdzvērtīgu cenu.

Taču katrai medaļai ir arī otra puse. Transilvānijas bagātība un labklājība darīja to par iekārojumu laupījumu kai​miņiem, no kuriem paši varenākie un alkatīgākie, protams, bija Osmanu impērija.

Septiņpilsētu zeme nebija centralizēta valsts, tāpēc tai nebija pastāvīgas armijas. Tiesa, kritiskos brīžos tika sasaukta zemessardze, kas ne reizi vien bija pierādījusi savu varonību un brīvu cilvēku cīņas spēju, salīdzinot ar algotņiem. Tomēr šā apbrīnojamā konglomerāta, šīs «Karpatu Šveices» stabilitātes pamatā nebija militārais spēks. Transilvānijas pilsētas realizēja smalku un sarežģītu politisko spēli, kas tika pakļauta vienam vienīgam stratēģiskam mērķim — ievērot tādu interešu līdzsvaru, lai vairākumam ap- kārtējo kņazistu un karalistu Transilvānija būtu izdevīga kā labvēlīga starpniece un dāsna kreditore, nevis nepakļāvīga un nebūt ne bezspēcīga gūstekne.

Taču Muhammeda Pirmā impērija bija pārāk varens pretinieks. Nekādi Septiņpilsētu politiķu gudrie prātojumi nespētu pārliecināt turkus labprātīgi atteikties no ekspansijas ziemeļu virzienā. Bija arī augstāki apsvērumi, kas netika apspriesti, — islams ir iekarotāju reliģija. Tāpēc Transil- vānijas drošība izrādījās cieši saistīta ar Valahijas valdnieku iecerēm un rīcību. Mazā Valahijas kņaziste atradās starp Septiņpilsētu zemi un musulmaņu kolosu, veidodama savdabīgu buferi. Iekams iebrukt Septiņpilsētās, turkiem vajadzēja pakļaut Valahiju, un Septiņpilsētu interesēs bija uzturēt tādu situāciju, lai sultāns divreiz apdomātu, pirms sāktu jaunu karu ar to.

Epitets «jauns» nav nejaušība. Lai gan XV gadsimta vidū liela daļa Balkānu pussalas jau ietilpa Osmanu impērijā, turki jutās tur vairāk kā kungi, nevis saimnieki. Sacelšanās pret turku kundzību uzliesmoja drīz te, drīz tur. Tās smēla spēku no diviem avotiem — tiekšanās pēc nacionālās neatkarības un tēvu ticības aizstāvības. Sacelšanās aizvien tika bargi apspiestas, taču palaikam turki bija spiesti

pieļaut da​žus kompromisus.

Viens no tādiem kompromisiem bija valsts statusa saglabāšana atsevišķām kņazistēm ar noteikumu, ka tās būs sultāna vasaļu Katrai tika noteikta ikgadēja nodeva — piemēram, Valahija maksāja ar sudrabu un kokiem. Un, lai kāds kņazs ne mirkli neaizmirstu savas saistības pret pareizticīgo pavēlnieku Stambulā, tam vajadzēja kā ķīlnieku uz sultāna galmu sūtīt savu vecāko dēlu. Ja kņazs pēkšņi sāktu izrādīt stūrgalvību, jaunekli gaidīja labākajā gadījumā — nāve.

Tāds liktenis bija lemts ari jaunajam Vladam. Kopā ar dažām citām augstdzimušām atvasēm — bosniešiem, ser​biem, ungāriem — viņš vairākus gadus kā «viesis» uzturē​jās Adrianopolē. Šajā laikā gūtie iespaidi izšķiroši ietekmēja nākamā Valahijas valdnieka rakstura veidošanos.

Viesmīlīgie namatēvi neskopojās ar uzskatāmiem piemēriem; tie rādīja, kas sagaida ikvienu, kurš izpelnīsies sultāna vai viņa tuvinieku dusmas. Vlads arī pats jau kopš bērnības izrādīja pat tiem bargajiem laikiem pārmērīgu cietsirdību. Taču ar organizēto, par principu kļuvušo nežēlību viņš iepazinās tikai sultāna vietvalža pilī, un šī skola nebija velta. Turki bija prasmīgi skolotāji, un Vlads — attapīgs māceklis.

Par izsmalcinātajiem eiropiešu un musulmaņu sodīšanas paņēmieniem sarakstīts daudz grāmatu; tās lasīt ir baismi. Minēsim tikai divas sīkas un tiem laikiem nenozīmīgas epizodes, kuru liecinieks bija jaunais Vlads.

Pirmā epizode — stāsts par sultāna žēlsirdību. Notika tā: viens no kņaziem vasaļiem sacēlās un ar to lēma nāvei divus savus dēlus — ķīlniekus. Zēnus sasietām rokām atveda troņa pakājē, un sultāns Murads paziņoja, ka savā «bezgalīgajā žēlsirdībā» viņš mīkstina pelnīto sodu. Tajā pašā brīdī, paklausīdams valdnieka mājienam, viens no janičāriem miesassargiem panācās uz priekšu un izdūra abiem brāļiem acis.

Un vārds «žēlsirdība» šajā gadījumā tika lietots pilnīgi nopietni, bez mazākās ironijas.

Otrs notikums saistīts ar gurķiem. Viesmīlīgie turki audzēja gūstā dzīvojošo prinču uzturam dārzeņus, kādus viņi raduši ēst. Reiz atklājās, ka no dobes nozagti daži gurķi. Kāda vezīra steigšus izdarītā pratināšana bija bez rezultātiem. Tā kā aizdomas par retā kāruma zādzību krita pirmām kārtām uz dārzniekiem, tika pieņemts vienkāršs un vieds lēmums: nekavējoties noskaidrot, kas ir viņu kuņģī. Galmā netrūka vēdera uzšķēršanas speciālistu, un vezīra griba uz vietas tika izpildīta. Par pareizticīgo pavēlnieka uzticamā kalpa lielu prieku, viņa gaišredzība guva lielisku apstiprinājumu: pēc kārtas piektajā uzšķērstajā vēderā atradās apēstā gurķa gabaliņi. Vainīgajam nocirta galvu, pārējie drīkstēja mēģināt izdzīvot Runājot par sodu uz mieta, reti kura diena pagāja bez šīs izrādes. Masveida sodīšanās pirmie upuri aizvien bija čigāni — viena vai vairāku nelaimīgu klejotāju nāve bija savā ziņā prologs plašākai asiņainai drāmai.

Tagad nav grūti iztēloties, kas norisinājās savam vecumam .neparasti drūmā pusaudža dvēselē, kas dienu no dienas to visu vēroja. Laikam gan tieši asins upēm pārplūdušie pusaudža gadi pārvērta Vladu garīgā kroplī. Laiks turku gūstā palīdz izskaidrot visu tālāko mūsu varoņa dzīvi. Kādas jūtas pildīja viņa sirdi, kad viņš skatījās simtiem cilvēku pirmsnāves mokās — žēlums, šausmas," naids? Vai varbūt kaislīga vēlēšanās pielietot kaut ko līdzīgu pret tiem, kuri tur viņu gūstā? Jebkurā gadījumā Vladam bija jāslēpj savas jūtas, un viņš pilnībā apguva šo mākslu. Tieši tāpat viņa tēvs tālajā Valahijā sakoda zobus, klausoties turku sūtņa augstprātīgajās runās, un apvaldīja roku, kas tiecās satvert zobena rokturi. Abi Vladi — vecais un jaunais — bija tikai naidīgā sultāna marionetes. Un abi ticēja, ka tas nav uz visiem laikiem.

1452. gadā viņš atgriezās dzimtenē un drīz vien ieņēma tukšo Valahijas troni. Nu beidzot varēja nokratīt liekulīgās padevības važas.

Naida lādiņš pret turkiem, kas bija krājies jaunā kņaza dvēselē, neatturami lauzās uz āru. Vlads Trešais dega nepacietībā parādīt saviem skolotājiem, ka labi apguvis viņam mācīto — vardarbību un viltību, izsmalcinātu cietsirdību un kara mākslu. Vlads aizvien bija uzskatījis sevi par dedzīgu kristieti,

taču politikā un dzīvē izmantoja no jaunības gadiem viņam ierastās pašā un emīru metodes. Tālumā jau vīdēja vesels noasinātu mietu mežs — uz vēstures skatuves uznāca Vlads Tepešs.

Viņš valdīja kādus desmit gadus. Drīz vien viņam nācās saskarties ar bajāru pretestību, kuri traucēja ieturēt vienotu politisko līniju. Vlads uzsāka pret viņiem nežēligu cīņu. Turklāt, kā jau teikts, kņazs juta nabadzīgo slāņu kluso atbalstu. Lai gan Vlada Trešā antifeodālo politiku, protams, neizraisīja mīlestība pret vienkāršo tautu un līdzcietība — šīs jūtas bija viņam svešas —, bet gan cenšanās nostiprināt savu paša personisko varu. Līdzīgā kārtā Rietumeiropas karali izmantoja pilsētniekus savā cīņā pret nepaklausīgiem baroniem.

Un bajāri nepārprotami bija noskaņoti par labu turkiem. Tas ir viegli saprotams: sultāna vietvalži neapdraudēja dzimtkungu privilēģijas, bet gan prasīja vienīgi lojālu izturēšanos un laikus samaksātu nodevu. Neviens no bajāriem negrasījās karot ar sultānu, un, kas attiecas uz nodevām, tad viss smagums kā papildu slogs gūlās uz to pleciem, kuri ara zemi un ganīja aitas, cirta kokus un zvejoja zivis.

Bajāri, jaunā kņaza godkāres un straujās dabas iebiedēti, sāka vērpt intrigas. Bet Vladam to tikai vajadzēja. Kolīdz izveidojās opozīcija, viņš sāka rīkoties, turklāt enerģiski un vērienīgi, ko viņa pretinieki nebija gaidījuši.

Kādos svētkos kņazs ielūdza pie sevis galvaspilsētā Tir- govištē gandrīz visus Valahijas augstmaņus. Neviens no bajāriem neatteica, nevēlēdamies ar atteikumu izpaust savu neuzticību vai naidīgumu. Arī ielūgto skaits, šķiet, garantēja viņiem pilnīgu drošību.

Spriežot pēc mūsdienas piedzīvojušiem aprakstu fragmentiem, dzīres bija lepnas un noritēja ļoti jautri. Tikai svētki beidzās mazliet neparasti: pēc viesmīlīgā namatēva pavēles četri simti viesu tika uzsēdināti uz mietiotn, pat nepaguvuši atžilbt Valstī šausminājās, taču Tepeša popularitāte, lai cik ari dīvaini, tomēr auga, sākdama jau līdzināties masu psihozei. Tāda situācija — mīlestības un baiļu savienojums — pilnībā atbilda viņa plāniem. Bija pienācis laiks karam ar turkiem, un Jsim nolūkam bija nepieciešams daudz paklausīgu un uzticamu kareivju. Un tam, ko visi bijājas un mīl, ir viegli savākt armiju.

Ceturtajā valdīšanas gadā Vlads uzreiz pārtrauca maksāt jebkura veida nodevas. Tas bija atklāts izaicinājums. Bērnu kņazam nebija, tāpēc nebija ari ķīlnieku. Sultāns Murads vieglprātīgi aprobežojās ar 1000 jātnieku soda vienības nosūtīšanu uz Valahiju, lai krietni pārmācītu nepaklausīgo vasali un citiem par biedinājumu atvestu uz Stam​bulu viņa galvu.

Taču viss iznāca citādi. Turki lūkoja ievilināt Vladu lamatās, taču paši tika aplenkti un padevās.

Gūstekņus aizveda uz Tirgovišti. Par godu neparedzētajai uzvarai tur notika svinības, kuru kulminācija bija… gūstekņu sodīšana. Viņus uzsēdināja uz mietiem — visus līdz pēdējam — vienas dienas laikā.

Akurāts vienmēr un visur, Tepešs pat sodot ievēroja savdabīgu subordināciju: vienības komandierim turku agam bija sagatavots miets ar zelta uzgali.

Satracinātais sultāns sūtīja uz Valahiju milzīgu karaspēku. Izšķirošā kauja norisinājās 1461. gadā.

Turki, skaita ziņā vairākkārt pārspēdami valahiešus, atkal cieta pilnīgu sagrāvi.

Taču tagad Vlada Tepeša varenību sāka apdraudēt jauns, neatlaidīgs un uzmanīgs pretinieks — bagātās Transilvānijas pilsētas.

Vlada neizmērojamais neprāts un drosme darīja tramīgus tālredzīgos sakšu tirgoņus. Viņi Valahijas tronī labprāt būtu redzējuši mierīgāku valdnieku. Arī lielais karš ar Osmanu impēriju nekādā ziņā neatbilda viņu interesēm. Turku bija bezgala daudz, un viņi negribēs samierināties ar sakāvi. Bet, ja visas Donavas valstis apņems liesmas, arī Transilvānija neizkļūs sveikā. Un visa iemesls — trakais valdnieks Vlads; viņa pārmērīgās ambīcijas bija padarījušas Valahiju ne vairs par vairogu, bet gan par kaulu, kas iesprūdis sultāna rīklē. Valahija pakļāva nāves briesmām ne tikai sevi, bet arī visus savus kaimiņus.

Acīmredzot tā sprieda septiņpilsētnieki, sākdami diplomātisku kampaņu, lai novāktu Vladu no politiskās skatuves. Par Tirgovištes troņa kandidātu tika izraudzīts viens no Ungārijas karaļa Dana Trešā favorītiem. Karalim tāda doma, protams, bija pa prātam, tāpēc Ungārijas un Valahijas attiecības jūtami

sarežģījās.

Vlads bija sašutis. Viņa sašutumu vēl pastiprināja tas, ka transilvānieši, kā par spīti, turpināja aktīvi tirgoties ar turkiem. Paciest tādu nekaunību nevarēja, un bargais kņazs sāka karu — viņa armija devās ziemeļu virzienā.

Transilvānieši rūgti samaksāja par saviem mēģinājumiem savaldīt nešpetno kaimiņu. Tepešs ar uguni un zobenu pārgāja pār viņu ziedošajām pļavām, pilsētas tika ieņemtas uzbrukumā. Un nav grūti atminēt, kādu audzināšanas līdzekli kņazs vislabprātāk lietoja pret uzvarētājiem. Toreiz satriektā Scsbūrga ieraudzīja 500 savus ievērojamākos pil​soņus uzspraustus uz mietiem pilsētas laukumā.

Ticis galā ar Transilvāniju, Vlads atgriezās mājās. Viņa asiņainās slavas zvaigzne turējās pašā zenītā. Taču šķietami sagrautais pretinieks deva Tepešam negaidītu triecienu.

To, ko neiespēja visa turku armija, paveica neliela, taču ietekmīga cilvēku grupa — Septiņ pilsētu tirgoņu elite. Viņu lietotais paņēmiens izskatās apbrīnojami mūsdienīgs. Un tas bija — sabiedriskās domas modināšana ar drukāta vārda palīdzību. Par vairāku tirdzniecības namu līdzekļiem Saksijā tika nodrukāts pamflets, kurā anonīmi autori sīki aprakstīja visas Vlada zvērības. Neaprobežodamies ar faktu izklāstu, viņi katram gadījumam pielika ari no sevis dažus sīkumus par Tepeša plāniem attiecībā uz Ungārijas karalisti.

Grāmata deva vēlamos rezultātus. Vlada rīcība izraisīja vienprātīgu sašutumu Eiropas galmos, bet karalis Dans Trešais saniknojās un nolēma pāriet uzbrukumā.

Viņam palīdzēja rtejaušība. 1462. gadā turki no jauna iebruka Valahijā. Vlads nepaguva savākt karaspēku un tika aplenkts savā pilī Poenerī. Viņš pats, kā mēs atceramies, pamanījās izsprukt no cietokšņa, pamezdams drošai nāvei savus līdzgaitniekus un jauno sievu. Viņam atlika tikai viens ceļš, lai izglābtos, — uz rietumiem, uz Ungāriju. Kņazs ie​cirta piešus zirgam sānos un devās pretī savam liktenim.

Karalis Dans, ļoti nopriecājies par tik veiksmīgu apstākļu sakritību, bez kavēšanās ieslodzīja viesi cietumā.

Divpadsmit gadus Vlads pavadīja Būdas un Peštas pilīs. Diez vai šie gadi mīkstināja viņa raksturu.

Taču viņš pārvarēja lepnumu un pat pieņēma katoļticību, protams, ņemot vērā politiskos apsvērumus.

Beidzot karalis, pārliecinājies par Tepeša padevību, atbrīvoja viņu, deva savu svētību viņa laulībai ar savu radinieci un pat atļāva savākt karaspēku, lai 110 jauna ieņemtu tukšo Valahijas troni.

1476. gada rudenī Vlads atgriezās dzimtenē ungāru algotņu vienības priekšgalā. Taču kara veiksme uz visiem laikiem bija kņazu pametusi: bajāru karaspēks sagrāva viņa karadraudzi. Bajāri pieprasīja nīstā slepkavas izdošanu. Vlada Trešā liktenis tika izlemts — karalis negrasījās viņa dēļ iesaistīties nogurdinošā karā ar kaimiņiem. Taču Drakulam nebija lemta kaunpilnā nāve 110 viņa bijušo padoto rokas. Uzzinājis, ka karalis piekritis viņu izdot, viņš izbēga un krita cīņā. Dažās hronikās teikts, ka viņš miris bez redzama iemesla, sēdēdams seglos. Citās Valahijas kņaza asiņaino epopeju izbeidz šķēps vai zobens. Tās neatšķiras vienīgi tālāko notikumu tēlojumā. Bajāri, atraduši Drakulas līķi, sakapājuši to gabalos un izmētājuši apkārtnē.

Pēcāk Snagovas klostera mūki, pieminēdami nelaiķa dās​numu, salasījuši atliekas un apbedījuši.

Tepeša nāve laikabiedru vidū izraisīja strīdus: kur nokļuva viņa dvēsele — debesīs vai ellē? Katra viedokļa pārstāvji izvirzīja savus argumentus, taču ar laiku virsroku ņēma trešais variants, kas arī ir pamats leģendai. …Tikutas pāreja — viena no skaistākajām vietām Rumānijā. Līdz pat horizontam dūmakā viļņo zaļie Karpatu meži. Stingro klusumu pārtrauc vienīgi putnu balsis un reta zvaniņa ietinkšķēšanās govij kaklā.

Attālu, nepieejamā klintī vēl aizvien kā kauli balo Poenari cietokšņa drupas — Vlada Trešā «ērgļa ligzda». Un daudzi vietējie iedzīvotāji vēl aizvien tic, ka Tepeša rēgs nav atstājis šīs vietas tāpēc, ka nežēlīgā kņaza dvēseli nav pieņēmusi ne zeme, ne debesis. Par savu cietsirdību viņš ir nosodīts arī pēc nāves alkt cil​vēka asiņu. Dienā viņš drupās guļ, bet naktīs ilkņaina vam​pīra izskatā meklē jaunus upurus.

Pagājušajā gadsimtā ar šo nostāstu iepazinās īru rakstnieks Brems Stokers. Drūmās leģendas

iedvesmots, viņš papildināja sakšu hroniku materiālus un radīja savu slaveno grāmatu. Taču Stokers rakstīja nevis vēsturisku, bet piedzīvojumu romānu. Tāpēc, nevēlēdamies tikt vainots tumsonībā un plaģiātā, viņš dzimtas iesauku «Drakul» pārvērtis par vārdu, pievienodams tam beigās pilnskanīgo «a».

Starp citu jāatzīmē gandrīz vienlaikus radusies interese par vam- pīrismu dažādu valstu literatūrā.

Pagājušā gadsimta vidū šai tēmai pievērsās vienlaikus trīs ievērojami rakstnieki: P Merimē — Francijā (rakstu cikls par vampīriem izdomāta ceļojuma aprakstā par Bosniju un Hercegovinu; lieliskā mistifikācija maldinājusi pat tādu slāvu folkloras zinātāju kā Puškins), A. Tolstojs Krievijā (stāsti «Vampīrs» un «Vampīra ģimene») un B.Stokers Lielbritānijā. Visskaļākos panākumus izpelnījās, kaut ari ne tūdaļ, lai cik paradoksāli, taču ne vistalantīgākais autors.

Romāna varoņa grāfa Drakulas baismīgais tēls jau vairāk nekā simt gadu saista simtiem tūkstošus lasītāju. Interese par viņu nezūd — par to liecina neskaitāmie Stokera grāmatas izdevumi, desmitiem analoģisku citu autoru darbu un, protams, simtiem šausmu filmu.

Drakonomānijas izraisītais zelta lietus nepaiet garām ari pirmā vampīra dzimtenei. Interese par Drakulu nodrošina Rumānijai pastāvīgu ārzemju tūristu pieplūdumu. Baismīgā grāfa vampīra tēls veicinājis daudzu mistisku pulciņu rašanos Amerikas un Rietumeiropas valstīs. To tradīcijas, kam pamatā parasti ir Holivudas «receptes», bija izteikti šausminošas, taču vairākumā gadījumu — apkārtējiem nekaitīgas. Šo sektu locekļi uzskata Drakulu par savu garīgo aizgādni. Ik gadus desmitiem tūkstošu «drakomānu» dodas svētceļojumā uz Tirgovišti, uz sava elka dzimteni, viņiem patīk ieelpot vampīru zemes gaisu. Taču retais no viņiem zina par īstā Vlada Tepeša dzīvi, pieņemot par vēsturiski patiesu baigo tēlu, ko radījis Stokers un viņa daudzie se​kotāji.

Tas ir nožēlojami. Patiesība, lai kāda tā būtu, aizvien ir cienījamāka par jebkuru izdomu. Un vēl — no ļaužu atmiņas nedrīkst izzust traģiskā un briesmīgā īstā Drakulas — Vlada Trešā — personība, jo tā ir vēsture — viens no spilgtākajiem piemēriem tam, kādi noziegumi pret cilvēcību var tikt pastrādāti līdz mūsu dienām izdzīvojušā principa — «mērķis attaisno līdzekļus» — vārdā.

Ņikita Krivcovs Noslēpumainais pirāts un vina amata brāli

Pirmajā brīdī vārds «noslēpumainais» šajā virsrakstā var likties lieks — pirātus aizvien apvij romantikas un noslēpumainības oreols. Viņi, ja neņem vērā viņu asiņainās izrīcības, šķiet drosmīgi jūrasvilki, kas nikni cīnās ar saviem pretiniekiem, bet leģendas par viņu paslēptajām pasakainajām bagātībām - lai gan to apjoms daudzkārt pārspīlēts un viņi paši leģendas vien ir — līdz pat šai dienai kairina daudzu cilvēku iztēli.

Tas, protams, attiecas uz Kārību jūras un Atlantijas pirātiem, kuru dēkas un varoņdarbi aprakstīti visai plaši. Turpretī Indijas okeāna pirātiem veicies krietni mazāk. Stāstot par viņiem, vēsturnieki un rakstnieki aprobežojušies vienīgi ar Madagaskaras, precīzāk, Scntmarī salas flibustieriem — viņus vilināja tur it kā nodibinātās Libertālijas republikas leģendārais oreols.

Un tā — uz spilgtā, romantiskā Madagaskaras pirātu varoņdarbu un bezmaz vai sociālistiskās Libertālijas dzīves fona gluži bez ievērības palika tas, ka turpat kaimiņos esošās Maurīcija, Reinjona, Seišelu un citas mazākas Indijas okeāna rietumdaļas salas arī daudzus gadus bija jūras laupītāju apmešanās vieta. Un, starp citu, gluži reālu, nevis leģendāru. Žana Fransuā Odula (pie mums viņu reizēm kļūdaini sauc par Godulu vai Gudulu) pēcteči lidz pat šim laikam dzīvo Seišelu salās, bet Robērs Sjūrkufs kļuvis gandrīz vai par nacionālo varoni franču maurīciešiem. Tiesa, viņi abi bija ne nu gluži pirāti, bet korsāri. Mums šie termini maz atšķiras, taču lietpratējiem tas nozīmē ka viņi nodarbojās ar kaperēšanu, t i., rīkojās it kā savas valsts (šajā gadījumā - Francijas) vārdā, bet, ja nokļuva pretinieka rokās, tad skaitījās karagūstekņi. Šāda darbība Francijas labā ļāva Sjūrkufam iemantot romantisku oreolu un kļūt par vairāku grāmatu varoni. Tas, ka citādi viņš 'bija tāds pats jūras laupītājs kā citi pirāti aplaupīja kuģus, slēpa salaupīto -, šķiet, maz interesēja viņa dzīvesstāsta autorus.

Visumā X\JI — XVIII gadsimtā Indijas okeāna rietumdaļa bija vēl viena (bez Vestindijas;, lai gan mazāk pazīstama, pirātu paradīze. Protams, noteiktu skaitļu, kuros tiktu lēstas pirātu salaupītās bagātības, neviena zinātnieka rīcībā nav. Taču tās noteikti nav mazākas par jūras laupītāju Kārību jūrā salaupītajām.

Un, ja tā, tad nostāstiem par pirātu apslēpto mantu Maurīcijas, Seišelu, Komoru un citās salās Āfrikas austrumu piekrastē ir gluži reāls pamats.

Droši vien nav tādas salas Indijas okeāna rietumdaļā, ar kuru nebūtu saistītas leģendas par tur apslēptām pirātu bagātībām. Madagaskara un Sentmarī, Maurīcija un Rein- jona, Seišelu un Komoru salas, mazās salas - Rodrigesa, Farkva, Aldabra un Amirantas - katrā 110 tām kaut kas atgādina par pirātu uzturēšanos tur sendienās. T'n ne velti Pirātismam Indijas okeāna rietumdaļā ir sena vēsture. Jau 1508. gadā pirāts Mondragons pie Mozambikas krastiem sagrāba portugāļu tirdzniecības kuģi. Taču korsāru vai privātiem darbības ziedu laiki vēl nebija iestājušies. Valdības izsniegtas kaperēšanas apliecības atļāva izlaupīt «valsts ienaidniekiem» piederošos kuģus. Saskaņā ar šādu līgumu pirātiem daļa laupījuma bija jāatdod savai valdībai vai vietējām varas iestādēm, kuras ņēma tos savā aizsardzībā. Nedrīkstēja uzbmkt savas valsts vai tās sabiedroto kuģiem. Legalizēta pirātisma varenākās aizbildnes bija Francija un Anglija, turklāt ne tikai valdības, bet ari atsevišķas personas un tirgotāju grupas. Piemēram, ir zināms, ka Anglijas karalis Kārlis I aprīkoja kuģi «Seahorse» («Jūraszirgs»), kam kapteiņa Kveila vadībā lika «kuģot pa visu pasauli un uzbrukt visiem kuģiem, kas piederēja valstīm, kuras neietilpa nekādās savienībās ar Angliju, uz lejpusi no ekvatora». Tādējādi kuģu medības kļuva par organizētu nodarbi.

Arābi tolaik Madagaskarā bija izveidojuši tirgotāju apmetnes, un ar viņiem — par prieku pirātiem — sacentās Eiropas tirdz​niecības namu pārstāvji, apgūdami gan šās, gan citu tuvējo salu piekrastes. Sentmarī netālu no Madagaskaras krasta kļuva par galveno pirātu ligzdu, XVII gadsimta beigās un XVIII gadsimta sākumā to apmeklēja tūkstošiem jūras lau​pītāju.

Gluži līdzās šai slavenajai pirātu apmešanās vietai bija ari citas. Tas pats kapteinis Kvcils, ko pirātu gaitās tika sūtījis Kārlis I, par savu bāzi bija izvēlējies Moheli salu Komoru arhipelāgā. Kuģodams ar «Jūraszirgu», kapteinis salaupīja savam karalim bagātības 20 000 sterliņu mārciņu vērtībā. Taču viņš neatgriezās Anglijā — nomira Komoru salās. Viņa laupījuma tālākais liktenis nav zināms.

Komoru salas vilināja Eiropas pirātus jau XVII gadsimtā, kad, padzītiem no Kārību jūras, viņiem nācās meklēt jaunu drošu patvērumu.

Arhipelāgs, kas kontrolēja Mozambikas šaurumu, šķita viņu mērķiem visai piemērots; par vislabāko vietu viņi izraudzījās Mājotās salas lagūnu. Komoru salās pirāti uzturēja sakarus ar vietējiem iedzīvotājiem un tirgos ievāca ziņas par garām braucošajiem kuģiem. 1690. gadā Anžuānas salā vairākus mēnešus pavadīja triis slaveni Madagaskaras pirāti — Tjū, Misons un Karaksioli. Karaliene viņus ļoti laipni uzņēma, jo viņai bija vajadzīga palīdzība cīņā ar Moheli salas sultānu. Pirāti nevairījās no līdzdalības šādās ķildās, kā ari labprāt precēja vietējās daiļavas. Anžuānieši savukārt izpalīdzēja pirātiem: kad 1694. gadā viņi sadomāja Madagaskarā būvēt jaunu fortu, turp devās 300 anžuānieši, lai pa​līdzētu celtniecībā. Šī idille tika izjaukti XVIII gadsimta sākumā, kad Eiropas valstis izvērsa aktīvu cīņu pret pirātiem.

Tie sadusmoti aizmirsa draudzīgās attiecības un sāka uzbrukt saviem kādreizējiem sabiedrotajiem. 1701. gadā pirāts Norts izlaupīja Grandkomoras salas piekrastes pilsētas un pēc tam uzbruka Majotai, sagūstīdams sultānu un saņemdams par viņu izpirkumu sudraba monētās. XVIII gadsimtā, kad Komoru salās regulāri sāka piestāt Eiropas tirdzniecības un karakuģi, pirāti tika no arhipelāga padzīti. (1720. gadā pie Anžuānas, piemēram, norisinājās sīva kauja starp angļu karakuģi un diviem pirātu kuģiem.) Rezultātā pirāti atstāja Komoru salas, paņemdami līdzi salaupīto vai paslēpuši to kaut kur arhipe- lāgā.

Taču Indijas okeāna rietumdaļā vēl atlika ne mazums mierīgu un pirātiem drošu salu, kur vietējie iedzīvotāji ne​bija naidīgi noskaņoti un eiropieši vēl nebija sev izveido​juši nocietinātus atbalsta punktus.

Patvērums pirātiem XVII gadsimtā bija Maurīcija, lai gan vēl XVI gadsimta beigās sala skaitījās holandiešu īpašums. Vairāk nekā simt gadu ilgušo holandiešu kolonizāciju Mau- rīcijā nekādi nevar vērtēt kā veiksmīgu — plantāciju apsaimniekošana neveicās, vergi dumpojās, paši holandieši ar sevišķu darbīgumu neizcēlās un darbam nocietinājumu būvē vai laukā priekšroku deva uzdzīvēm, kas ilga vairākas dienas. Kolonistiem bija apnikuši mūžīgie žurku uzbrukumi, un varenās viesuļvētras mēdza iznīcināt it visu, ko bija izdevies paveikt Pamest salu pavisam holandieši negribēja, taču palaikam viņi bija spiesti to atstāt uz ilgu laiku. Tāpēc pirāti Mauricijā jutās visumā droši, ne sevišķi baidīdamies no tās likumīgajiem īpašniekiem. Sala atradās ceļā starp holandiešu īpašumiem Indijā un Indonēzijā un viņu bāzi Labās Cerības ragā, tātad to regulāri apmeklēja kuģi, kas veda vērtīgas kravas, un šis apstāklis sevišķi vilināja jūras laupītājus.

Maurīcijas pagājušā gadsimta vēsturnieks E. de Frober- vils atsaucas uz Maurīcijas salas vēstures biedrības locekļa E. Ljenāra viedokli, kurš uzskata: viens no iemesliem, kāpēc holandieši XVIII gadsimta sākumā pavisam atstāja salu, bija ne tikai vergu sacelšanās, žurku uzbrukumi un viesuļvētras, bet arī pirāti, kas pamatīgi bija ieriebuši holandiešu Ostin- dijas kompānijai un jutās Mauricijā krietni brīvāk nekā tās pārstāvji.

Ljenārs rakstīja: «…viņi aplaupīja kuģus, pārtverdami lopus un pārtiku, ko no Madagaskaras sūtīja uz Reinjonu. Viņi izcēlās krastā abās šajās salās, dedzināja apmetnes, nogalināja to iemītniekus.

Holandieši, toreizējie Maurīcijas īpašnieki, bija novesti galīgā postā, atstāti bez pārtikas, un, iespējams, tieši biežie bandītu uzbrukumi bija par iemeslu tam, ka 1712. gadā viņi uz visiem laikiem atstāja Maurīciju.

Kad pēc holandiešiem salu pārņēma franči, to arī apmeklēja pirāti, taču tie jau bija «likumīgie» jūras laupītāji, legāli darbojošies korsāri, un par pašu slavenāko un autoritatīvāko viņu vidū tika uzskatīta Robērs Sjūrkufs. Viņš neskaitījās pirāts, jo aplaupīja pirmām kārtām angļu kuģus, kas tolaik bija galvenie Francijas sāncenši Indijas okeānā. Stāsta, ka baltie maurīcieši apvainotos, ja viņu klātbūtnē kāds Sjūrkufu

nosauktu par pirātu.

Tā ka XVIII gadsimta otrajā pusē pirātiem Mauricijā vairs nebija jāslēpjas, un, ja viņi to arī būtu gribējuši, nebūtu kur—jau kopš trīsdesmitajiem gadiem visa salas teritorija bija apgūta, un nomaļu vietiņu, kur paslēpt salaupīto, vairs nebija. Taču viņu priekštečiem, kuriem vēl nebija kape- rēšanas apliecību, bija citādi.

Pirāti apmeklēja Rodrigesu, Farkvu, Agalegu, Amiran- tas, ko eiropieši vēl nebija apguvuši. Taču visilgāk un visaktīvāk viņi par savu bāzi izmantoja Seišelas. Sis arhipelāgs pirātiem būtībā bija pēdējais paradīzes stūrītis zemes virsū. Izolētība, neapdzīvotība, daudz ērtu līču, kur paslēpties no vētras vai vajāšanas, veselīgs klimats, dzeramā ūdens avoti, pārtikas un koku pārbagātība kuģu labošanai — tas viss vilināja jūras laupītājus uz Seišelu salām. lielās franču revolūcijas un Napoleona karu laikā no arhipelāga pret angļu kuģiem jau legāli cīnījās franču korsāri. Tur viņi jutās drošāk nekā Maurīcijā, jo šo arhipelāgu mazāk bloķēja angļu jūras kara flote.

Pirātu līci Mae dienvidu krastā un Zelta krastu Praslenas salas ziemeļaustrumos — ne velti pirmie Eiropas kolonisti devuši šīm vietām tādus nosaukumus — arī noteikti apmek​lējuši pirāti.

Visas Seišelu leģendas par pirātiem un apslēpto mantu ved pa tām pēdām, kuras atstājuši pirmie eiropieši, visticamāk, jūras laupītāji, un kuras uzgājuši agrīnie pārceļotāji un kolonisti, kas ieradušies arhipelāgā XVIII gadsimta vidū. Nav tādas saliņas vai līča, kam nebūtu savas leģendas, atzīst šolaiku Seišelu vēsturnieks Gijs Lionē. Sevišķi bagāta šādiem atradumiem, tātad arī leģendām, bija Fregates sala.

Tur pirāti acīmredzot apmetušies uz ilgu laiku: viņi ierīkojuši novērošanas punktu, kur gaidījuši pie horizonta parādāmies karakuģus.

Lūk, ko rakstīja E. Ljenārs pēc Fregates apmeklēšanas 1838. gadā: «Man parādīja bedri, kas bija izrakti neilgi pirms manas ierašanās, — tajā bija milzīga lāde ar dažādu zemju traukiem, holandiešu pīķi, dunči, āvas, zobeni, spā​niešu piastri — viss gandrīz pilnīgi laikazoba sagrauzts.» Ljenārs Fregatē redzējis arī ar zemi apbērtas un liānām aizaugušas adiekas no nocietinājumiem, ko reiz cēluši pirāti. »Šajā vietā, pēc Ljenāra vārdiem, 1812. gadā tikusi atrasta zobena portupeja un zelta epolete. Skaidrā laikā pusjūdzi no krasta ūdenī bijis redzams liela kuģa vraks. Un pret līci pavērstajā klintī pārceļotāji atraduši noslēpumainus at​tēlus, kuros sazīmēja šifrētus uzrakstus, taču to nozīmi ne​prata atminēt.

Pie Grand Ans līča pirmie kolonisti, ieradušies tur XVIII gadsimta otrajā pusē, uzgāja mājokļu atliekas, bet citā vietā — koka mastu un platformu, kaut ko līdzīgu novērošanas postenim vai komandtiltiņam. Turpat jūras krastā koraļļu smiltīs atrada trīs kapu kopiņas, uz kurām bija ar ādu apdarināti zobena rokturi, kā arī lielu daudzumu cil​vēku kaulu.

E. Ljenārs secināja, ka pirāti tur dzīvojuši vairākus gadus.

Baidīdamies tikt pārsteigti jūrā, daļu savu bagātību viņi apraka salā. «Tomēr vēlāk viņiem nācās stāties tiesas priekšā un saņemt pelnīto sodu par saviem noziegumiem — visiem, atskaitot vienu, kurš tika apžēlots savas jaunības dēļ. No viņa tad arī uzzināja par apslēpto mantu: mirdams viņš iedeva kādam savam draugam zīmīti ar to vietu aprakstiem, kur paslēptas bagātības,» raksta Ljenārs. Un piemetina: «Es redzēju to zīmīti un neapšaubu tās īstumu.»

Tomēr meklējumi norādītajās vietās bija veltīgi, lai gan neviens no bagātību meklētājiem nešaubījās, ka kaut kur krastā aprakti spāniešu piastri un krusadi.

Daudzi vēsturnieki uzskata, ka Seišelu pirātiem bijuši sakari ar tiem jūras laupītājiem, kuri bija apmetušies pie Sansebastjana zemesraga Madagaskarā. Alianse ar Sentmari pirātiem padarīja drosmīgākus visus viņu uzbrukumus.

Kas gan bija šie pirāti? Kati viņi atstājuši savas klātbūtnes pēdas? Cik patiesības ir leģendās par viņu aprakto mantu?

Pirāti, kas XVII gadsimtā un XVIII gadsimta sākumā siroja Indijas okeānā, bija apmetušies Sentmari Madagaskarā, citi — Komorās kā, pierpēram, kapteinis Kids. Ar Seišelām parasti saista divu pirātu vārdus, kuri pamatoti tur tiek uzlūkoti par slavenībām. XVIII gadsimta pašā sākumā tas bija Levasērs, bet

XVIII un XIX gadsimtu mijā — korsārs Oduls.

XVIII gadsimta 20. gados, kad jūras laupītājus izspieda no Maurīcijas un Komorām, šajā reģionā darbojās trīs lielākie — pēc salaupīto bagātību daudzuma — pirāti: īru kapteinis Edvards Inglends, bijušais britu flotes leitnants Džons Teilors un francūzis Olivjē Levasērs, labāk pazīstams ar iesauku vai nu La Bouche — Rīkle, vai varbūt La Bize— Klijāns.

Olivjē Levasērs bija pēdējais no Indijas okeāna slavenajiem pirātiem. Tā kā ap to laiku angļi padzina pirātus no Vestindijas, tie vēl varēja pasirot pa tirdzniecības ceļiem, kur kuģi bieži brauca apkārt Labās Cerības ragam uz Aus- trumāfriku, Indiju un Indonēziju.

Stāsta, ka Levasērs 1715. gadā dabūjis kuģi no Francijas valdības, lai savas valsts kases labā aplaupītu spāņu kuģus Atlantijā. Par kaut kādiem pārkāpumiem viņam šīs tiesības tika atņemtas, taču kapteinis nepaklausīja un devās meklēt laimi Indijas okeānā. Parādoties uz tirdzniecības ceļiem, kas veda uz Indiju un atpakaļ, viņš jau bija gana bagāts, jo, protams, bija nolēmis nešķirtics 110 agrāk salaupītā.

Trijotne — Inglends, Teilors un Levasērs — kuģoja pa Indijas okeāna rietumdaļu, reizēm piestādami Lakadivu salās, kur viņu galvenā izklaide bija slepkavošana un vardarbība. Pārdevuši holandiešiem nolaupīto Kočinā, Indijā, Ing​lends, Teilors un Levasērs devās uz Madagaskaras pusi.

1721. gada 13. aprilī Teilors ar kuģi «Victory» un Levasērs ar «Kasandru» pie Sendenī pilsētas Reinjonā uzdūrās lielākajam laupījumam pirātisma vēsturē. Tas bija vētras krietni papluinītais portugāļu kuģis «Vjergc di Cap». Lielākā daļa no tā 70 lielgabaliem bija izmesti pār bortu, lai kuģis nenogrimtu, tā ka pirāti bez pūlēm to sagūstīja. Sev par sajūsmu viņi konstatēja, ka kuģis ir īsta peldoša dārgumu krātuve.

Tur bija zelta un sudraba stieņi, lādes ar zelta monētām un pērlēm, muciņas ar dimantiem, zīdi, mākslas priekšmeti, zizlis, krusts un citas vērtīgas baznīcas lietas, kas piederējušas arhibīskapam Goa, kurš ar šo kuģi braucis uz Portugāli. Starp citiem bagātiem pasažieriem bijis ari Portugāles vicekaralis Indijā grāfs di Eriseira.

Laupījumu Levasērs un Teilors sadalīja, atgriezušies Sentmarī. Par tajā reizē sagrābto vērtību daudzumu liecina tāds fakts, ka divu kuģu komandu locekļi dabūja katrs pie​cus tūkstošus zelta gineju un 42 dimantus. Levasēram labāk gāja pie sirds stieņi un arhibīskapa svētie priekšmeti. No tiem gan nebija tik viegli tikt vaļā kā no monētām vai dārgakmeņiem, taču tie bija daudz vērtīgāki. Portugāļi zaudēja ne tikai bagātības, bet arī pašu kuģi: pirāti to izremontēja, un tas, pārdēvēts par «Victory», aizstāja Teilora veco tāda paša nosaukuma kuģi.

Tā kā tirdzniecības ceļu uz Indiju pastāvīgi apdraudēja pirātu uzbrukumi, turklāt Anglija un Francija aizvien sīvāk sacentās kundzības dēļ pār šo okeāna ceļu, abas tolaik varenākās jūras lielvalstis pastiprināja savu kara floti Indijas okeāna baseinā. Pirātisms kļuva aizvien bīstamāka un neizdevīgāka nodarbe. Ar karaļa žēlastību franču pirātiem tika piedots, un daudzi pārtrauca savas laupītāju gaitas, norima un atgriezās dzimtenē. Taču Levasēram tāds liktenis nebija pa prātam. Laiku pa laikam viņš mierīgi dzīvoja Sentmarī, bet tad, kā no ķēdes norāvies, viņš laidās kuģojumos pa Indijas okeānu, meklēdams laupījumu un dēkas. Ap 1720. gadu viņš kļuva par «Victory» kapteini un veica, mazākais, vienu kuģojumu uz Seišelām, kur Maes ziemeļrietumu līcī paslēpās no vajāšanām.

1728. gadā Levasērs kādu laiku bija par loci Antanžilas līcī Madagaskarā, tomēr tas viņam netraucēja turpināt sirojumus. 1730. gadā sākumā kārtējā kuģojumā, meklējot laupījumu, netālu no Fortdofinas Madagaskarā viņam izraisījās sadursme ar franču kuģa «Medūza» kapteini Lermitu. Pēc asiņainas kaujas pirātu kuģis tika sagūstīts un Levasēru, saslēgtu važās, nogādāja Reinjonā. Prāva Admiralitātes tiesā bija tikai formalitāte, un 1730. gada 17. jūlijā Levasēru pakāra.

Leģenda, kas dzīvo vēl šodien, stāsta, ka Levasērs, kad viņam uzmaukuši cilpu kaklā, izvilcis papīra lapu un ar vārdiem: «Meklējiet manas bagātības, kurš var!» — ielidinājis to pūlī. Šis solis bija gluži pirātu garā, tomēr nav zināms, vai viņš pazobojies par nākamajiem mantas meklētājiem, vai tiešām licis tiem palauzīt galvu. Daži skeptiski noskaņoti vēsturnieki pat apgalvo, ka Levasērs ticis pakārts pie kuģa rājas, tā ka nekāda ziņkārīgo pūļa apkārt nav varējis būt. Taču dedzīgākie leģendas piekritēji iebilst, ka

pie rājām tikuši pakārti tikai komandas ierindnieki, bet pats Klijāns sodīts krastā. ' Olivjē Levasērs ne reizi vien bijis Seišelās, un pastāv uzskats, ka tieši tur paslēpti «Vjerge di Cap» dārgumi. Taču pirms viņa tur bijuši arī citi pirāti, nomaļajos līčos slēpušies no karakuģiem, labojuši savus cīņās un vētrās papluinītos kuģus. Pašās XVIII gadsimta beigās Seišelas par savu bāzi izraudzījās cits slavens jūras laupītājs.

Dažus metrus uz dienvidiem no mola, pusceļā uz krastu, vienīgās Seišelu pilsētas un ostas Viktorijas līcī atrodas sīciņā Odulas saliņa. Stāsta, ka turp, lai labotu, Žans Fransuā Oduls vadījis savu nelielo ašo kuģi. Franču kundzības laikā Seišelās — t. i., līdz pat XIX gadsimta sākumam — viņa slavenākais kuģis «Apollons» bijis bieds visiem kuģiem, atskaitot franču, milzīgā platībā no Āfrikas krastiem līdz Javai.

Viņš krustu šķērsu izbraukājis visu Indijas okeāna rietumdaļu, un ne viena vien vieta tajā rajonā ieguvusi viņa vārdu. Pat vientulīgajā Aldabras atolā ir zemesrags — Odulpointa.

Oduls bijis kaut kas līdzīgs jūras Robiņam Hudam un reiz pat atdevis nolaupītās dārglietas kādam anglim, ar kuru sadraudzējies pēc tam, kad bija viņu sagūstījis. Starp citu, Oduls nodarbojās arī ar vergu tirdzniecību, taču, kad viņam apnika laupīt tropiskajās jūrās, viņš kolonistiem šķita pie​tiekami respektabla un cienījama persona, lai ieceltu viņu par miertiesnesi. Atlikušo mūža daļu viņš pavadīja, kalpodams Temīdai. Kurš gan būtu varējis paredzēt viņam tādu likteni tajos trauksmainajos gados, kad viņš ar saviem kuģiem «Apollons» un «Olivets» terorizēja angļu kuģus! Viņam salās palicis ne mazums pēcteču, taču tiem nepatīk, ka viņu senci dēvē par pirātu. «Viņš bija korsārs, nevis pirāts,» — tā viņi reizē aizvainoti un lepni ikreiz pārlabo svešzemniekus.

Viktorijas vecajā kapsētā starp solīdām pirmo Seišelu kolonistu ģimeņu kapličām atrodas arī franču korsāra kapavieta. Tā ir netālu no viņa celtās mājas granīta sienām. Uz kapakmens attēlots Odula kuģis ar uzrakstu: Še atdusas Žans Fransuā Oduls, bijušais korsāru kapteinis. Dzimis 1765. gada 15. jūnijā. Miris 1835. gada 10. janvāri.

Un klāt pierakstīts: «Viņš bija taisnīgs.»

Oduls un citi franču pirāti, kuri kuģoja ar Mauricijas varas iestāžu izdotām kaperēšanas apliecībām, nolaupīja ne mazums bagātību angļu tirdzniecības kuģiem, kas braukāja Indijas okeānā. Viņu ievāktā «jūras raža» aizvien auga: no 1793. līdz 1797. gadam korsāri tika sagūstījuši 2266 angļu tirdzniecības kuģus, un nolaupītās vērtības bija lēšamas trīs miljonos sterliņu mārciņu. Tika uzskatīts, ka korsāri slēpās no vajāšanām Seišelās. Stāsta, ka daļu savas asiņainās ražas Oduls aiznesis sev līdzi kapā, jau ilgi pirms nāves paslēpdams daļu dārglietu nākamajā kapavietā. Taču salinieki neparko negrib traucēt dusu vecā pirāta pīšļiem. Šajā ziņā viņi ir nelokāmi.

Oduls vairākkārt gandrīz kritis angļu rokās, taču vienmēr izbēdzis atriebībai — viņam vienkārši neticami veicās.

1794. gada 16. maijā četri britu kuģi kapteiņa Henrija Ņū- kema vadībā iebrauca Portruajālas ostā — tā tolaik sauca Viktoriju. Līcī atradās briga «Olivēt» — Odula korsāru kuģis. Izredžu faktiski nebija, tomēr viņam izdevās izglābties.

Nav brīnums, ka lielākā tiesa nostāstu par apraktām pirātu bagātībām saistās ar Seišelām, Maurīciju un daudzām mazītiņām saliņām Indijas okeāna rietumu daļā. Visas tās apvītas leģendām par tur apslēptām bagātībām vai pie to krastiem nogrimušiem kuģiem ar dārglietām. Dažos no tiem patiesi laiku pa laikam uzietas senas zelta un sudraba monētas. Pēc Otrā pasaules kara ūdenslīdēji ņēmās pārbaudīt dažu leģendu patiesumu Maurīcijai piederošās sīkajās saliņās un atolos. Parādījās interesanti zemūdens fotouzņēmumi, kuros bija redzamas nogrimušas galjonas, viduslaiku enkuri un lielgabali ar paplatinātiem, koraļļiem aplipušiem stobriem. Taču, kā uzskata Dienvidāfrikas žurnālists Lourenss Grīns, ja kādi dārgumi tur arī bijuši, tie jau sen izcelti, tikai veiks​mīgie apslēptās mantas meklētāji pratuši turēt mēli aiz zo​biem.

Muajenas salā, kas atrodas pie Viktorijas ārējā reida, pēc turieniešu nostāstiem, apslēpta manta 30

miljonu sterliņu mārciņu vērtībā. Kādēļ neviens to nav izracis, ja visiem tas zināms? Vietējie iedzīvotāji uzskata, ka manta ir apburta.

Citai Seišelu salai — Siluetai — arī ir neapšaubāma bagātību salas reputācija. Fakts pagaidām ir vienīgi tas, ka no tās izvesta kopra, taču kopra — tas nav tik romantiski kā zelts, kas te patiešām varētu būt aprakts, kad pirāti te laboja, tīrīja un darvoja savu kuģi seklajā ūdenī.

Kāds vecs afrikānis, bijušais vergs, nodzīvoja līdz mūsu gadsimta divdesmitajiem gadiem. Viņš teicās zinām, kur Siluetā atrodas pirātu ierīkotā slēptuve. Taču tas bija spītīgs un īpatnējs vecis. Pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma vienoties, viņš atsacījās vest kādu uz kāroto vietu. Kādam bagātam zemes īpašniekam tomēr izdevies iekārdināt kādreizējo vergu, un tas sācis vest viņu uz slēptuvi. Viņi laivā apbrau- kuši nepieejamo, klinšaino salas daļu un jau grasījušies kāpt krastā, kad afrikānis pēkšņi pamanījis, ka viņiem seko. Viņš nobijies, atgriezies pie savas laivas un kopš tā brīža nevienam vairs neticējis.

Labs Seišelu salu pazinējs Džuliāns Mokfords daudz laika veltījis, lai pārbaudītu leģendas par arhipelāgā apslēpto mantu. Viņam tika rādīti zelta gredzeni, kas uzieti Maē netālu no Viktorijas pilsētas, kā arī dažas smiltīs atrastas dīvainas, senas monētas. Taču viņi uzskata, ka laimes lutekļi, kas atraduši apslēptās bagātības, nekad par to nerunā un klusi un mierīgi pārdod savus atradumus indiešu un arābu jūrniekiem, kuri prot glabāt noslēpumus.

Iespējams, ka arī kapteinis Kids paslēpis daļu savu bagātību Indijas okeāna salās. To vidū bieži piemin Zanzibāru. Lourenss Grīns apmeklēja dažādas vietas, kur, pēc daudzu domām, varētu būt ierīkotas slēptuves. Viena no tām ir senās Dungas pilsdrupas, kur, kā uzskata daudzi vietējie arābi, mājo spoki.

Kad mūsu gadsimta sākumā pili nojauca, ļaužu skatieniem atklājās vergu skeleti, kas dzīvi tikuši iemūrēti pils biezajās sienās. Atrada arī svahilu svētās kara bungas un grieztus koka ragus, kas tagad glabājas Zanzibāras muzejā. Taču pats vērtīgākais atradums šeit bija gadījies jau agrāk kādam arābam, kas apglabājis savu nomirušo ēzeli. Viņa lāpsta atdūrās pret zelta monētām, kurās bija iekalts Bagdādes sultāna Hārūna al Rašīda vārds. Vienīgi nav skaidrs, kāds sakars šim atradumam ar kapteini Kidu. Taču leģenda ir tieši tāda. Kad monētas bija atrastas, Zanzibāras sultāns sūtīja savus ļaudis pārrakņāt visu zemi apkārt pilij, taču acīmredzot velti.

Zanzibārā ir vēl viena ievērojama vieta — netālu no slavenā baobaba. Šeit gids rāda iecirtumus biezajā mizā (izskatās gan, ka tūristu pievilināšanai tos regulāri atjauno). Reiz tajā vietā vairāki cilvēki izcēlušies krastā, izrakuši lādi un aizbraukuši atpakaļ — tā stāsta leģenda. Tiesa, oficiālā dokumentā rakstīts, ka, liekot pamatus sultāna pilij, atrasta dzelzs kaste ar zelta stieņiem.

Daudzsološāka apslēptās mantas ziņā, pēc L. Grīna domām, ir Ildedepozes sala Farkuaru salu grupā uz ziemeļiem no Madagaskaras.

Leģenda ir šāda. Pagājušā gadsimta vidū franču varas ' iestādes izsūtīja trimdā kādu vietējo valdnieku. Viņu veda kopā ar harēmu, tuvu stāvošām personām un īpašumu. Ceļā, salas ziemeļrietumu daļas tuvumā, kuģis nogrima. Intere​santi, ka vēlāk tajā pašā vietā nogrimis ari angļu kuģis…

Tajos laikos Farkuaru salas bija neapdzīvots, vientuļš sauszemes stūrītis. Valdniekiem ar dažiem pavadoņiem izdevies izglābties, taču, kad salu apmeklējis nākamais kuģis, vienīgā dzīvā dvēsele tajā bijis pats valdnieks. Viņš bija sajucis prātā, un viņu izārstēt nav izdevies.

Jūrnieki sprieda tā: kad valdnieks sasniedza salu, bagātības vēl bija pie viņa. Katrā ziņā kapi salā ir pārmeklēti vairākkārt Reiz atraduši krustu…

Daudzas ekspedīcijas devušās uz Seišelu salām meklēt Levasēra dārgumus. Zīmīte, ko viņš, kā stāsta leģenda, pirms sodīšanas iesviedis pūlī, tika nokopēta, un kopijas izklīdušas pa visu pasauli. Galvenie orientieri kartē izrādījās šifrēti — tā bija kriptogramma. Ja dokuments, ko mūsdienās piedēvē Levasēram, kurš to 1730. gadā iemetis pūlī, ir īsts, tas nozīmē, ka Levasērs bijis zinātnieks: viņa kartes atšifrēšanai nepieciešamas sengrieķu mitoloģijas, astroloģijas un tamlīdzīgas zināšanas. Daudzi pētnieki lauzījuši galvu, mēģi​nādami atšifrēt karti, taču — bez rezultātiem.

Maē vēl tagad klīst baumas, ka vismaz divu vietējo ģimeņu turības avots ir zemē atrastas kiūkas, pilnas ar zelta naudu, — viena — Terēzas salā, otra — pie Sv. Elizabetes klostera Viktorijā. Taču atradumu, par kuriem būtu kļuvis zināms atklātībā, ir ļoti maz. Vienīgais atradums, kas fiksēts oficiāli, bijis 1911. gadā Astu salā — 107 sudraba monētas, dažas dakšiņas un karotes, divas kurpju sprādzes un bocmaņa svilpe.

Pagaidām gan bagātību meklējumi Madagas- karā, Sentmarī, Rodrigesā un Reinjonā bijuši velti, taču, kā rakstījis austrāliešu žurnālists Atols Tomass, «Olivjē Leva- sērs paslēpis savus dārgumus tik viltīgi, ka tos nevar atrast, vienkārši krastmalā ar kāju rakņājot oļus».

Un tomēr atradās cilvēki, kas bija gatavi mest izaicinājumu pašiem viltīgākajiem Levasēra un viņa līdzgaitnieku izdomājumiem. Komoru salās vēl pagaidām pirātu bagātības nav meklētas: ajhipelāgs jau sen ir pamests un aizmirsts, tā iedzīvotāji pret eiropiešiem izturas ar aizdomām, reizēm pat naidīgi, pēdējos gados izpaužas valsts pašizolācijas politiskās nestabilitātes sekas, vārdu sakot, tā nav piemērotākā vieta pētniekiem, vēl jo vairāk piedzīvojumu meklētājiem no Eiropas un Amerikas. Komoru vietējie iedzīvotāji ir pārāk nabadzīgi, lai veiktu meklējumus saviem spēkiem. Citādi ir Maurīcijā, Reinjonā un Seišelās.

Maurīcietis Viljams Lorings Esperanss Bešerels veltīja pirātu dārgumu meklēšanai vairāk nekā desmit gadus. 1973. gadā, jau vairākus gadus meklējis, viņš domājamo bagātību lēsa 10 — 20 miljonos sterliņu mārciņu. Bešerels stāstīja, ka vietu, kur meklēt, viņam parādījis tēvs. Izraktijā milzīgajā 45 m platajā un 5 m dziļajā bedrē viņš atklāja pirātu celto akmens būvju atliekas. Taču Bešerels uzskatīja, ka tās nav vis drupas, bet ar akmeņiem izlikta karte ar norādi uz īsto vietu, kur paslēpti dārgumi. Izrakumos viņš uzgāja arī skeletu — pēc apslēptās mantas meklētāja domām, tās bija verga mirstīgās adiekas, kurš palīdzējis aprakt bagātības un pēc tam nogalināts, jo būtu nevēlams liecinieks. Lai kurš no Bešerela atradumu traktējumiem arī būtu pareizais, tie visi apliecina vienu — katrā ziņā viņš bijis uz pareizā ceļa.

Bagātības sācis meklēt jau Viljama tēvs. Atšķirībā no sava tēva, kas racis ar lāpstu, Bešerels nolīga desmit vīrus ar atskaldāmajiem āmuriem, dinamītu, vareniem sūkņiem, dīzeļmotoriem un elektromotoriem.

Ik mēnesi viņš meklējumiem izdeva 450 sterliņu mārciņu, un, kā atzinies kādam žurnālistam, — jo tālāk virzījās pasākums, jo vairāk naudas tas prasīja. Lai kaut kā segtu pārmērīgos izdevumus, Be- šerels ņēma par paju biedriem visus, kas to vēlējās. Un tādi atradās; starp citu, par to nav ko brīnīties: viņš solīja 1000 procentu pcļņas.Viņa meklējumiem sekoja ne tikai Mauricijas, bet arī pasaules prese: pat Londonas «Times» veltīja viņam rakstu. Bešerelam nācās pārtraukt meklējumus ne tāpēc, ka viņš vairs neticētu panākumiem, bet, kā tas parasti mēdz notikt, tīri finansiālu iemeslu dēļ. Viņš cerēja, ka viņa pēcteči, tikuši pie bagātības, turpinās ģimenes pasā​kumu.

Vietā, ko sauc Belombra, — Seišelu arhipelāga galvenajā salā Maē — vēl līdz šai dienai daudz kas atgādina, ka tur reiz atradusies viena no «pirātu ligzdām». Daudzi tic, ka tieši Belombras smilšainajā krastā Levasērs apracis savu neaptveramo bagātību, kuru'lēš 100 miljonos angļu mārciņu.

Viens no dedzīgākajiem šīs teorijas piekritējiem daudzus gadus bijis anglis Redžinalds Herberts Krūzs - Villdnss, uzskatot, ka lielākā daļa kuģa «Vjerge di Cap» dārgumu aprakti tieši Belombrā. Savu aktīvo meklējumu dēļ viņš Seišelās ilgu laiku bijis apbrīnas objekts, vēriena ziņā krietni pārsniedzot pat savu maurīciešu kolēģi Bešerelu.

Krūzs - Vilkinss katrā ziņā bija nolēmis atminēt Leva- sēra uzdoto mīklu. 1941. gadā invaliditātes dēļ atbrīvots no armijas, bijušais angļu virsnieks devās uz Keniju, kur, kļuvis par profesionālu mednieku, organizēja bagātiem tūristiem safari. Taču 1948. gadā vecais ievainojums lika sevi manīt, turklāt viņam uznāca malārijas lēkme, un Krūzs- Vilkinss devās triju nedēļu atpūtā uz Seišelām. Kad izrādījās, ka kuģa, kas varētu viņu nogādāt atpakaļ Mombasū Kenijā, nebūs vēl trīs mēnešus, viņš no viesnīcas «Pirātu ģerbonis» Viktorijā pārcēlās uz bungalo Bovalonas krastā netālu no Belombras. Tur viņš sastapa norvēģu vaļu mednieku, kurš divdesmit gadus vadāja sev līdzi kriptogrammu, simtiem stundu par to velti lauzījis galvu. Tā nejaušības dēļ bijušais angļu virsnieks tika iesaistīts bagātību meklējumos Seišelās. Viņam

pirmās trīs nedēļas arhipelāgā, pavadītas viesnīcā ar tik raksturīgu nosaukumu, šķita nepārprotami laba zīme tālākajiem panākumiem.

Krūzs - Vilkinss, ziņkārības mudināts, nokopēja kriptogrammu, ko norvēģis nēsāja sev līdzi, un nejauši ieminējās par to Sarlai Savī no Belobras, kas savukārt parādīja viņam vēl astoņus dokumentus, kurus bija nokopējusi Maurīcijas arhīvos. Krūzs - Vilkinss uzzināja, ka Belombrā dārgumus meklē jau kopš 1923. gada — slepus, naktī, lāktura gaismā un ar parastu lāpstu. Savī kundze un viņas vīrs piekrastes klintīs bija ievērojuši dīvainas, acīmredzot cilvēka rokas veidotas zīmes — suņus, čūsku, bruņurupučus, zirgu un cilvēku attēlus. Līdzīgas zīmes, izrādījās, klintīs bija manītas ari dažās citās vietās Maē. Savī kundze bija pārliecināta, ka tās savulaik atstājuši pirāti, un domāja, ka tās norāda vietu, kur aprakti dārgumi. Taču aizrautīgā apslēptās mantas meklētāju pāra lāpstas neatraka vis zeltu, bet divus zārkus un cilvēka atliekas, kurš tāpat bija ierakts smiltīs. Laulātie draugi nosprieda, ka tie ir pirāti, kas bijuši klāt mantas aprakšanā un vēlāk novākti kā nevēlami liecinieki.

Dokumenti, kas glabājās pie Savī, bija kriptogramma, kartes (viena vācu, otra — lauzītā franču valodā) un citi papīri, uz viena no kuriem bija attēlotas četras noslēpumainas zīmes. Viss liecināja par to, ka šīm zīmēm ir kāda saistība ar mīklainajiem attēliem klintīs.

«Jau pašā sākumā, pētot dokumentus, pārliecinājos, ka shēma, kas norāda ceļu pie bagātībām, balstīta uz sen​grieķu mītu sižetiem un zvaigžņu stāvokli,» apgalvoja atvaļi​nātais angļu virsnieks.

Rūpīgi izpētījis dokumentus, Krūzs - Vilkinss nolēma ieguldīt dārgumu meklējumos sev piederošās 200 mārciņas. Jau pirmie pētījumi pārliecināja viņu, ka jāmeklē Belomb- ras krastmalā un dārgumi piederējuši nevienam citam kā Levasēram.

1949. gadā Krūzs - Vilkinss dodas uz Nairobi un nodibina tur sindikātu franču pirāta bagātību meklēšanai. Noslēpumainās zīmes Savi pāra iedotajos dokumentos norādīja konkrētu vietu. Tur nolīgtie strādnieki sāka rakt. Astoņas stundas strādājuši, viņi atraka klintī rupji izcirstus pakāpienus, kuri, starp citu, bija minēti vienā no dokumentiem. Tie veda acīmredzot no pazemes alas uz klinšu grēdu, kas pacēlās pirms smilšainā Belombras krasta. Kāpņu sienās, arī rupji izcirsti, bija manāmi kaut kādi attēli, taču ieeja alā izrādījās aizgruvusi. Vai nu gadsimtu gaitā klints bluķis bija nosēdies, vai arī Levasērs to bija darījis tīšām, lai apgrūtinātu piekļūšanu bagātībām. Taču jaunās mīklas tikai uzkurināja Krūza - Vilkinsa entuziasmu un pārliecību. Nākamajos div​desmit gados viņš ieguldīja meklējumos desmit tūkstošus sterliņu mārciņu savu ietaupījumu un 24 tūkstošus, ko bija savākuši sindikāta locekļi Austrumāfrikā. Ap 1972. gadu bagā​tību meklējumi bija izmaksājuši 35 — 40 tūkstošus mārciņu.

Krūzam - Vilkinsam bija nācies pārvietot 700 tonnu klints ieža no granīta terases, lai atklātu, viņaprāt, tālākiem meklējumiem ļoti svarīgos klintī izcirstos attēlus. Belombras krastmalā zemāk par jūras līmeni bija izraktas tranšejas un tuneļi un tiem apkārt uzbūvētas betona sienas, lai pasargātu no viļņiem ūdens atsūknēšanas ierīces. Krūzs - Vilkinss bija cieši pārliecināts, ka atradis alu, kurā bijuši paslēpti dārgumi. Taču, lai tai piekļūtu, tika veikts milzīgs un bīstams inženieru darbs. Visupirms bija jāuzbūvē varens dambis, lai jūra neappludinātu izrakumu vietu. Levasērs, ja tas tiešām bijis viņa darbs, droši bija noslēpis savus dārgumus: tos vienlaikus sargāja klints un ūdens — tie bija paslēpti zem jūras līmeņa. Alai varēja piekļūt vienīgi no ziemeļiem — no citām pusēm tas bija ļoti bīstami. Viltīgais un atjautīgais pirāts bija izlicis milzum daudz slazdu. Kad Krūzs- Vilkinss tuvojās trim akmeņiem, kas, viņaprāt, attēloja Hesparīdas zelta ābolus, milzīgs klintsbluķis sāka slīdēt un tikko nenospieda viņu.

Krūzs - Vilkinss atklāja uz sienām attēlus (kas it kā bija minēti dokumentos), zobena asmeni (Perseja zobens), nūjas, kas vertikāli rēgojās laukā no alas grīdas (šķēpi, kas izauga no pūķa zobiem, kurus ieraka zemē Jāsons), bet līdzās pazemes avotam — Levasēra laika monētu (maksa Hāronam par mirušo celšanu pāri Stiksai). Bija ari parasti atradumi — krama pistole, izgrieztas figūriņas, XVII gadsimta vīna krūka.

Krastmalā meklētāji uzgāja lielgabalu, musketes daļu un Kārļa I laika monētu.

Un, lai gan Britu muzeja darbinieki paziņoja Krūzam- Vilkinsam, ka viņa izmantoto dokumentu oriģināli patiešām attiecas uz XVIII gadsimta sākumu, un viņš pats ne drusku nešaubījās, ka dārgumi

glabājas trijās 3x7 pēdu lādēs, ar to viņa atklājumi ari aprobežojās, un viņš ieguva mūsdienu paša ievērojamākā .neveiksmīgā dārgumu meklētāja slavu. Krūzs - Vilkinss' uzskatīja, ka ir uz pareiza ceļa, bijis tikai vēl mazliet naudas. Taču gribētāju ieguldīt līdzekļus viņa pasākumā vairs neatradās. Tomēr atvaļinātais angļu virsnieks kļuva par dzīvu pieminekli Seišelu salās, un līdzās viņa grandiozajiem izrakumiem pat atvērts visai iecienīts resto​rāns — «Korsārs».

Kādā Seišelu salu ceļvedī rakstīts, ka «izrakumos Belombrā ticis lietots mīnu meklētājs, kas rādījis, ka trīs metru dziļumā ir 17 kilogrami zelta. Tās varēja būt senas lādes daļas.»

Skaidri zināms, ka Levasēra rokās nonācis prāvs laupījums un viņš gribējis to paslēpt, zinādams, ka viņu tvarsta karakuģi. Dienvidāfrikas rakstnieks T. Ballins domā, ka Levasēra laupījums bijis viens no lielākajiem pirātisma vēs​turē.

Iespējams, ka Belombras pludmales smiltīs slēpjas ne tikai no «Vjerge di Cap» gūtais laupījums. Ir vēl kāda leģenda, kas stāsta, ka tur paslēptie dārgumi ir kādas daiļas arābu princeses pūrs — viņa kuģī devusies uz Zanzi- bāru, lai kļūtu par skaista prinča sievu. Kuģim uzbrucis Levasērs, visu komandu apkāvis, bet princesi pārdevis verdzībā. Pēc tam pirāts atgriezies Maē, kur Belombrā paslēpis dārgumus un, lai laupījuma atrašanās vietu neviens neuz​zinātu, kad darbs bijis galā, apšāvis visus mantas apracējus.

Saris de Laronsjērs, kādreizējais drukāto izdevumu glabātājs Parīzes Nacionālajā bibliotēkā, savā Levasēram veltītajā grāmatā «Noslēpumainais pirāts» izklāsta savu versiju par dokumenta atšifrēšanu, kuru Klijāns pirms sodīšanas iemetis pūlī, un mīklainajām zīmēm Seišelu klintīs. Viņš raksta: «Viņa dārgumu atrašana kādā jaukā dienā kļūs par šā stāsta epilogu. Aiz klinšu nogāzēm, kas slēpj bagātības, sākās izrakumi…» Jāpiebilst — kopš šo rindu uzrakstīšanas brīža pagājuši 60 gadi., Un vēl aizvien — nekā.

Ļevs Vjatkins Galotne imperatoram NOTIKUMS AR NEFRĪTA ŠAHA SPĒLI martā Svētās Helēnas salā notika nepatīkams atgadījums. Atgriezies no pastaigas Džeimstaunas ostā, Napoleona Bonaparta personīgais ārsts Berijs O'Mera atnesa uz Longvudu — nežēlastībā kritušā imperatora rezidenci — nefrīta šaha spēli. Atdevis sulainim cepuri, spieķi un cimdus, O'Mera ņēmās slavēt pirkumu viesistabā ienākušajam Napoleonam. Šahu, stāstīja' ārsts, viņš iegādājies nejauši no ķīniešu tirgotājiem, kas bija ieradušies ar kuģi dienu iepriekš.

«Es par to atdevu tikai 30 napoleondoru,» viņš teica. Bonaparts ieinteresēti aplūkoja figūras un iebilda, ka tās, viņaprāt, ir pārlieku masīvas. «Vajadzīgs pacēlājs, lai tās pārvietotu,» viņš piemetināja, svārstīdams plaukstā dāmu.

Pēc pusdienām Napoleons atgriezās pie šaha. Viņš stāvēja savā raksturīgajā pozā, turot kreiso roku aiz muguras, un kaut ko saspringti domāja. Izvilka dārgu tabakdozi, ar ierastu kustību to atvēra un pacēla pie deguna nelielu šķipsniņu tabakas. Tad sakārtoja figūras un piedāvāja ārstam izspēlēt partiju. īsā laikā uzvarējis, viņš apmierināts devās uz guļamistabu. Arī nākamajās dienās Napoleons diezgan bieži spēlēja šahu, it īpaši nelāgā laikā. Ja nebija partneru, spēlēja pats ar sevi. Šahs viņam patika pat labāk par bil​jardu.

Napoleona tuvumā esošo cilvēku 0as Kasass, Montolons, Gurgo un Maršāns) dienasgrāmatu ieraksti ļauj ar dokumentālu precizitāti izsekot tiem notikumiem, kuri norisinājās pēc nefrīta šaha parādīšanās Longvudas vies​istabā.

Piemēram, piektdien, 29. martā, Napoleons devies pa​staigā.

Civildrēbēs ģērbies angļu virsnieks nelielā atstatumā viņu pavadīja, pa ceļain pārbaudot posteņu modrību, kas bija izlikti visā salā. Tomēr uz pastaigas takas — kur gadījies, kur ne — parādījās ķīnietis.

Napoleons vaicāja viņam, kas viņš ir un ko dara salā. Izrādījās, ka ķīnietis ir šķiperis, turklāt tīri ciešami runā franciski.

Napoleons sāka viņu sīki iztaujāt par kuģošanas apstākļiem šajos platuma grādos dažādos gadalaikos. Apsardze, kas neizlaida Napoleonu no acīm, ziņoja par šo sarunu admirālim Kukbarnam, kurš kādu laiku izpildīja salas gubernatora pienākumus. Jauždams ko nelāgu un nospriedis, ka tikšanās ar šķiperi nav bijusi nejauša, admirālis norīkoja, lai ķīniešu kuģi ienāktu ostā tikai pa vienam, muitnieki tos rūpīgi pārmeklētu un kuģi salas tuvumā neaizkavētos ilgāk par trim dienām. Tika pastiprināta arī rezidences apsardze.

Las Kasass dienasgrāmatā minējis, ka pusdienu laikā Napoleons pēkšņi lūdzis klātesošos pastāstīt par valodām, kas izplatījušās Eiropā' pēc viņa veiksmīgās bēgšanas no Elbas salas 1815. gada martā, kas par simt dienām paildzi​nāja viņa valdīšanu.

Las Kasass labi atminējās to laiku un atbildēja Napoleonam: «Eiropas viesistabās smējās. Nesmējās vienīgi Pits, jaunākais, Anglijā.» Napoleons sarosījās un ar neslēptu labpatiku pavēstīja: «Es nožēloju, ka neiebruku Anglijā kā Vilhelms Iekarotājs un nepadarīju Angliju par republiku. Dažādās ostās man bija desantam gatavi 80 franču un spāņu kuģi un bija izstrādāts precīzs plāns…»

Visu nākamo sestdienu un svētdienu Napoleons bija brīnišķīgā omā. Staigādams pa māju, viņš dungoja itāliešu dziesmiņas, jokojot pluinīja aiz ausīm kalpotājus un viegli uzšāva viņiem pa pakausi, pavadīdams šīs darbības humo- risliskām piezīmēm. Šķiet, viņš bija aizmirsis, ka Longvudu uzmana modri sargi.

Pavēlējis sagatavot pārgājieniem domāto ādas vannu, Napoleons tiksmīgi iegremdējās siltajā ūdenī un palūdza kambarsulaini Maršānu noberzt viņam ar suku muguru. Turklāt viņš klaigāja: «Stiprāk, vēl stiprāk — kā ēzelim!»

Jāatklāj, ka nefrīta šahs, ko Napoleonam uzdāvināja tajā dienā, glabāja noslēpumu. 1986. gada jūlijā, t. i., gandrīz 170 gadus pēc aprakstītajiem notikumiem, pasaules prese pavēstīja, ka firma «Kristi», kuras specialitāte ir antikvāras lietas, izsolē pārdevusi Napoleona Bonaparta nefrīta šahu, kas kopā ar viņu bijis Sv. Helēnas salā.

Jaunais īpašnieks, pamatīgi pētot šahu, atklāja, ka viena figūra ir atskrūvējama. Izrādījās, ka tajā ir slēptuvīte ar papīra lapiņu iekšā, uz kuras bija sīks Napoleona bēgšanas plāns no salas. Turklāt avīzes izteica minējumu, ka Napoleons droši vien tā ari nav uzzinājis par sūtījumu nefrīta šahā, tas nozīmē, ka plāns nav nonācis viņa rokās.

Pēdējais apgalvojums laikam gan ir maldīgs. Nefrīta šahs, kā ari bēgšanas plāns tajā, pieminēti ģenerāļu Gurgo un Montolona memuāros. Viņi labprātīgi sekoja gāztajam imperatoram trimdā un, bez šaubām, visos sīkumos bija informēti par iecerēto pasākumu. īsumā par nodomāto bēgšanu var pastāstīt šādi. Kad būtu saņemta ziņa, ka viss ir sagatavots un amerikāņu tirdzniecības burinieks ar sazvērniekiem tuvojas salai, Napoleonam jāizliekas slimam un jāpaliek savā istabā. Lai maldinātu apsardzi, vienam no imperatora draugiem vajadzēja viņa vietā likties gultā ar seju pret sienu, kā to parasti mēdza darīt Napoleons, kad nejutās vesels.

Pa to laiku Napoleonam aiz aizslietņa bija jāpārģērbjas svītrainās matrožu biksēs un kreklā, bet tiem pāri — platā ķīniešu kreklā, kam, pēc sazvērnieku domām, vajadzēja nomaskēt imperatora zīmīgo figūru.

Tolaik salā uzturējās daudz ķīniešu — sīktirgotāji, celtnieki, ūdens iznēsātāji, visvisādi kalpotāji —, un vēl viena ķīnieša parādīšanās ceļā uz ostu diez vai pievērstu uzmanību.

Ostā norunātā vietā Napoleons bija jāsagaida, viņam bija jāpalīdz atgrimēties, atbrīvoties no liekās bizītes un jau kā amerikāņu matrozi kopā ar citiem jāuzved uz viņu gaidošā kuģa. Visvieglāk to būtu izdarīt, kamēr kuģī iekrauj pārtiku un dzeramo ūdeni. Kuģa tilpnē Napoleons bija jāpaslēpj īpaši šādam gadījumam izgatavotā mucā ar dubultsienām, kas ārēji neatšķirtos no citām un kurā muitniekiem būtu visai grūti viņu uziet Lai iecerētais plāns izdotos, kuģim ar sazvērniekiem pilnās burās būtu jātraucas uz Amerikas krastiem, kur viņu gaidīja imperatora brālis Žozefs un franču emigranti — bo- napartisti, viņa piekritēji.

Tomēr bēgšana nenotika. Kas iztraucēja sazvērniekus? Tam varēja būt vairāki iemesli. Viens no tiem, visai svarīgs, bija tas, ka angli pārlieku rūpīgi apsargāja Napoleonu. Par to parūpējās angļu parlaments un salas jaunais gubernators Hudzons Lovs, kurš jaunībā bijis profesionāls spiegs. Visas Napoleonam sūtītās vēstules, sainīšus, dāvanas un grāmatas pārbaudīja pats gubernators. Salas iemītniekiem bija izziņots, ka tie, kuri palīdzēs bijušajam imperatoram izbēgt, tiks sodīti ar nāvi.

Jāpiebilst, ka pavisam salā dzīvoja gandrīz seši tūkstoši iedzīvotāju, taču viena gūstekņa apsargāšanai valdība bija piešķīrusi divus sardzes kuģus, kas kursēja salas tuvumā, astoņas sardzes rotas, artilērijas divizionu (tāpēc tika ierīkotas divas krasta apsardzes baterijas), salas garnizona sastāvu palielinot līdz septiņiem tūkstošiem. Un, visbeidzot, salā tika uzbūvēts optiskais torņa telegrāfs, pa kuru pieprasīja ziņas par visiem ienākošajiem kuģiem; tie tika pakļauti rūpīgai pārbaudei un tikai pēc tam ielaisti ostā.

Sv. Helēnas salā ieslodzītais Napoleons ilgi un gari diktēja savas «Atmiņas» ģenerāļiem Gurgo, Montolonam un Berlrānam. Būdams apveltīts ar fenomenālu atmiņu, viņš, izklājis kartes, visos sīkumos atcerējās kādreiz uzvarētās batālijas: Austerlicu, Vagramu, Marengo… Ģenerāļiem par izbrīnu, viņš atcerējās visu savas gvardes kareivju uzvārdus, nemaz nerunājot par virsniekiem. Prātā bija arī karagājiens uz Krieviju, 1812. gads un atkāpšanās…

Las Kasass savā dienasgrāmatā rakstīja: «Krievijā ir mil​zum daudz iedzīvotāju, kareivīgu, drosmīgu, gatavu izciest jebkuras grūtības, uzticamu savai dzimtenei. Nevar bez bailēm domāt par šo lielvalsti, kurai nevar uzbnikt ne no sāniem, ne no aizmugures, toties tā pati jebkurā brīdī var pārplūdināt ar

karaspēku Eiropu…» Imperators bija aprēķinājis, ka pirms došanās uz Krieviju bija vairāk nekā simt miljoni iedzīvotāju, kas pakļāvās viņa gribai. «Jābrīnās par šā kara iznākumu. Vai es varēju iedomāties, ka tas mani pazudinās? Nekad agrāk nebiju tik pamatīgi apdomājis visus gaidāmās kampaņas sīkumus, veicis tik daudz piesardzības pasākumu, lolojis tik godkārīgas ieceres, un tomēr es zaudēju…» Ar rūgtumu viņš atzina, ka viņam Maskavā bija jānomirst vai jātiek nogalinātam.

Atmiņa atgādināja viņam pirksta platuma rētu uz kreisās ciskas (šī rēta bija sāpīgs trieciens viņa patmīlībai). Tulonas aplenkumā zem viņa tika nogalināti trīs zirgi, Itālijas kampaņas laikā — vēl daži, Senžandarkas aplenkumā — četri. Kaujā pie Rēgensburgas lode ieurbās viņam papēdī. Krievijā — štucera lode pāršķēla zābaku. 1814. gadā viņš no​krita no ievainota zirga un pazaudēja savu trīsstūreni. Pie Briennas viņš tikko izmuka krievu kazakiem, atgaiņādamies ar zobenu. Briesmīgās kaujās viņš bija palicis dzīvs. Liktenis bija lēmis viņam nokļūt klinšainā salā okeāna vidū.

Par Maskavas ugunsgrēku Napoleons nodiktēja: «Ugunsgrēks, kas izcēlās Maskavā, pārspēj jebkuru izdomu. Trojas degšanas aina nevarētu sacensties ar šo briesmīgo skatu. Maskavā lielākoties bija koka nami. Pūta spēcīgs vējš. Ugunsdzēsēju mucas un šļūtenes bija aizvestas. Viss bija viens vienīgs liesmu okeāns. Mēs velti pūlējāmies tās ap​dzēst Dedzinātāji iemidzināja mūsu modrību.

Es biju cerējis, ka mēs mierīgi pārlaidīsim ziemu naidīgās tautas ielenkumā, kas spiedās mums virsū no visām pusēm kā ledus iesalušam kuģim.

Es biju cerējis, ka krievu ziema apturēs kara darbību. Mēs atvilktu elpu… Un pavasarī franči parādītu, ka ir viegli iekustināmi. Rēķinājos ar to, ka man būs jācīnās vienīgi ar cilvēkiem un es sakaušu krievu armiju. Taču es nespēju uzveikt uguni, salu, badu un nāvi. Bet cik diži bija mani plāni, ja kampaņa būtu izdevusies!»

Napoleona plāni tiešām bija grandiozi un pārdroši. Kad gubernators Hudzons Lovs arestēja 1as Kasasu un viņa dēlu trīspadsmit mēnešus pēc viņu ierašanās salā un pēc tam izsūtīja, viņiem atņēma visas piezīmes, un to saturs visai drīz kļuva zināms Londonā. Angļi satraucās un steidza pastiprināt apsardzes režīmu salā. Napoleona izteikumu vidū šajās piezīmēs bija arī, piemēram, tādi: «Ja šī kampaņa būtu izdevusies, man būtu savi Kongresi, savas Svētās savienības. Visa Eiropa būtu viena tauta (?!), viena saime. Visur valdītu vieni un tic paši likumi; būtu viena nauda, vieni svaru mēri.

Es pieprasītu, lai ne tikai jūras, bet arī visas upes tiktu atvērtas vispārējai tirdzniecībai, lai visu valstu armijas apvie​notos ar karaļa gvardi. Savu dēlu es ieceltu par līdzvaldošu imperatoru. Beigtos mana diktatūra, un sāktos konstitucionāla valdīšana. Parīze kļūtu par pasaules galvaspilsētu, bet es kopā ar ķeizarieni apbraukātu savus īpašumus ar saviem paša zirgiem, uzklausīdams lūgumus, novērsdams neliku​mības, nodarbodamies ar labdarību. Tādi bija mani sapņi!» Šos izteikumus var papildināt ar sestdienas, 30. marta, ierakstu, kurā Napoleons atzinās — ja viņam būtu paveicies Eiropā, viņš dotos uz Damasku, Alepo un Eifratas upi, kur cerēja uz kristiešu — armēņu, sīriešu, gruzīnu — atbalstu. Sacēlis kājās Āziju, viņš dotos uz Indiju un Konstanti- nopoli. Iedvesmas spārnots, viņš izsaucies: «Kādas pārmaiņas gan būtu notikušas uz visas zemeslodes!»

Pēc Napoleona atzīšanās, man šķiet, jebkuram cilvēkam bez aizspriedumiem jāsaskata tas pakalpojums, ko Eiropai izdarījusi Krievija, sagraudama 1812. gadā vareno Napoleona Bonaparta impēriju.

Vēsturnieki jau Napoleona dzīves laikā aprēķinājuši, ka viņš Krievijā zaudējis 125 tūkstošus nogalināto, bet 190 tūkstoši krituši gūstā, arī 48 ģenerāļi un 3800 virsnieki. No bada, slimībām un sala bojā aizgāja vēl 100 tūkstoši.

Turklāt krievu armija un partizāni atņēmuši 75 ērgļus, karogus un standartus. Kā arī 929 lielgabalus — neskaitot tos, kuri tika ierakti zemē vai iegāzti ūdenī atkāpjoties. (Daļu trofeju lielgabalu nostādīja Kremlī pie arsenāla sienas, no tiem gribēja izveidot neparastu pieminekli, kas sastāvētu tikai no lielgabalu stobriem…)

Saskaņā ar Eiropas valstu valdības galvu lēmumu Napoleons tika izsūtīts Anglijas uzraudzībā. Kā

novērotājus uz Sv. Helēnas salu norīkoja komisārus. Eiropā iestājās ilgi gaidītais miers; šķita, ka visi aizmirsuši Napoleonu, kas diktēja savas «Atmiņas». Taču tā tikai likās. Longvudā virmoja kaislības un norisinājās Napoleonam liktenīgā drāma.

NOTIKUMS AR «NAUTILUS» Napoleons pēc sava domāšanas veida daudzējādā ziņā iederējās XVIII gadsimtā un, iespējams, tāpēc izrādīja apbrīnojamu «tehnisko daltonismu». Viņš juta dīvainu neuzticību pret izgudrojumiem, ko arvien augstu vērtēja Voltērs, dēvēdams viņu par «pašu labāko no cilvēciskiem veidojumiem».

Neizskaidrojamu iemeslu dēļ -Napoleons atsacījās no zemūdeņu un tvaikoņu būves, pienācīgi nenovērtēja ģeniālo amerikāņu inženieri Robertu Fultonu, kurš ar saviem atklājumiem varēja ieņemt nozīmīgu vietu Francijas un ari paša Napoleona liktenī…

Diktēdams savas «Atmiņas», Napoleons detalizēti atsauca atmiņā kauju gaitu, daudzus faktus no savas dzīves, taču dīvainā kārtā vairījās no visai svarīgiem notikumiem, kas saistīti ar izcilo amerikāņu izgudrotāju.

Iru emigranta dēls Roberts Fultons (1765 — 1815), gluži labi apguvis gleznotāja mākslu, 18 gadu vecumā pameta Ameriku un pārcēlās uz Angliju. Tur viņš aizrāvās ar zinātni un drīz vien ieguva nesen ieviesto inženiera nosaukumu. Līdztekus viņš pamatīgi apguva franču valodu. Kad kāds gleznotājs jautājis: «Kam tev vajadzīga tā buldurēšana?» — Fultons pieklājīgi atbildējis, ka tādam gadījumam, ja nāktos satikt jauno ģenerāli Bon apartu.

Drīz vien Fultons atklāja «miglaino Albionu» un 1796. gadā spēra kāju uz revolucionārās Francijas zemes. Tieši šeit viņš grasījās īstenot savus drosmīgos plānus.

1797. gada 20. frimērā (10. decembrī), stāvēdams sajūsmināto parīziešu pūlī, Fultons bija liecinieks 28 gadus vecā ģenerāļa Bonaparta — Itālijas karagājiena varoņa — sagaidīšanai. Pieci ar zeltu izšūtās mantijās tērpti Direktorijas locekļi, ministri, palātu pārstāvji, nacionālajai himnai skanot, sveica Bonapartu. Izsmalcinātu, pieglaimīgu uzrunu viņam teica Taleirāns.

Vēsturnieki uzskata, ka tieši tad Bonapartam ienākusi prātā godkārīgā doma «apspēlēt» Direktoriju: sagrābt varu un palikt Parīzē.

Ne mazāk svarīga ideja dzima jaunā Fultona galvā. Viņš cieši nolēma darīt Francijas valdībai zināmu savu apbrīno​jamo projektu.

13. decembri viņš nosūtīja Direktorijas locekļiem slaveno- vēstuli ar priekšlikumu iznīcināt angļu floti no ūdens apakšas, izmantojot viņa izgudrotos «nirstošos kuģus» — īpašas ierīces, kas spēj pārvietoties zem ūdens, dziļumā. Atļausi- mics kaut vai daļēji iepazīties ar šo ārkārtīgi interesanto dokumentu.

«Direktorijas pilsoņi! Interesēdamies par visu, kas varētu radīt zaudējumus angļu flotei, esmu uzkonstruējis mehānisku aparātu flotes iznīcināšanai, ko turu lielā slepenībā. Tomēr praktiskai lietošanai aparātu būtu nepieciešams pilnveidot Grandiozais projekts mudina mani lūgt dot man iespēju mašīnu izmēģināt Lai izvairītos no liekām rūpēm, esmu nodibinājis kompāniju, kas uzņemtos daļu izdevumu un visus darbus… Francijas valdībai būtu jāgarantē, ka samaksās kompānijai 4000 franku par katru ar mana atklājuma palīdzību iznīcināto 40 lielgabalu kuģi un 2000 — par mazāku…»

Fultona vēstulei bija pievienots visai neierastas formas zemūdens kuģa darbināms modelis. Pēc Direktorijas lūguma Francijas Zinātņu akadēmijas speciāla «nemirstīgo» komisija, kurā ietilpa Monžs, Laplass, Mongoltjē un Peijē, sastapās Fultona mājā Baka ielā. Zinātnieki pamatīgi izstudēja aparāta rasējumus un aprēķinus un tad izdarīja slēdzienu, ko nolika uz jūras ministra Brigsa galda. Tajā bija teikts: «Mašīna nenoliedzami ir asprātīga un piedāvātais ierocis — nere​dzams un briesmīgs…»

Tālāk bija rakstīts, ka zemūdens aparāts var būt gluži pieņemams, ja izgudrotājs novērsis dažas

nepilnības: slikto redzamību, lēno pārvietošanos zem ūdens un nepietiekamo peldspēju, kas ir tuvu nullei.

Drīzumā ar Fultonu tika no​slēgts kontrakts, un viņš ķērās pie darba Ruānā, brāļu Perjē darbnīcās.

1800. gada maijā zemūdens aparāts tika nolaists ūdenī. Tas bija 21 pēdu un četras collas garš un septiņas pēdas plats. «Slikto redzamību» Fultons bija novērsis, iebūvējot korpusā trīs iluminatorus.

Arhimēda spirāle bija ņomainīta ar četrlāpstiņu dzenskrūvi, kuru kā leijerkasti ar pārnesuma sistēmas palīdzību darbināja divi duči matrožu. Tas jūtami kāpināja ātrumu.

Zemūdens aparātu nosauca skaista jūras moluska vārdā— «Nautilus». Vai Fultons varēja iedomāties, ka pēc daudziem gadiem dižais fantasts Žils Vems šajā vārdā nosauks kapteiņa Nemo brīnišķīgo kuģi?

13. jūnijā «Nautilus» atbuksēja uz Parīzi un noenkurojās netālu no Invalīdu nama pie granīta kāpnītēm, kas veda lejup uz Sēnu. Izgudrotājs sniedza komisijai pēdējos paskaidrojumus, krastmalā salasījās milzīgs parīziešu pūlis. Tad Fultons (kopā ar diviem dučiem matrožu) nokāpa «Nautilus». Divu sveču gaismā aizdarīja lūku un atvēra balasta cisternu slūžas. Pārsteigto parīziešu acu priekšā dīvainais aparāts nozuda zem ūdens. Izmēģinājumi noritēja sekmīgi. Pēc neilga laika Jūras ministrijā Londonā izcēlās pamatīga panika, kad tika saņemts sīks Sēnā izdarītā franču slepenā nirstošā kuģa izmēģinājuma apraksts. Parlamenta locekļi un Pits, jaunākais, bija satraukušies ne pa jokam, jo nākotnē tas solīja nepieredzētu jūras kauju taktiku, kurai «jūru valdniece» nepavisam nebija gatava.

25. augustā Fultons veica vēl dažas kontroliegrem- dēšanās jūrā ekipāžas treniņam, kā ari lai izstrādātu 150 mārciņu pulvera mīnu (vara muciņu veidā) novietošanas metodiku, pēc tam piedalījās karadarbībā pret Anglijas floti.

12. septembrī viņš atstāja Havru un pēc triju dienu autonoma peldējuma, nobraucis 50 jūdzes, divreiz mēģināja palikt mīnas zem ienaidnieka kuģiem. Taču tie, acīmredzot no krasta brīdināti par briesmām, pēdējā brīdī pacēla enkuru un paguva aizbraukt. Iespējams, Fultons būtu guvis panākumus, ja būtu tuvojies kuģiem naktī, taču šī doma viņam ienāca prātā par vēlu.

Vēstulē Monžū un Laplasain Fultons rakstīja: «Es uzskatu, pilsoņi, ka grūtākā darba daļa ir veikta.

Esmu pierādījis šādas navigācijas iespējamību, un tas nozīmē, ka drīz radīsies vesela jaunu ideju sērija par jūras karu, kā arī bildinājuma iespējas no tā…»

Reida rezultātus un savas konstruktīvās domas par to viņš steidza izklāstīt pašam Napoleonam, kurš pieņēma viņu 1800. gada 1. decembrī. Izgudrotāju pavadīja Monžs un Laplass, gatavi vajadzības brīdī doties viņam palīgā. Fultons lūdza Napoleonam 57 000 franku kredītu pilnvērtīga «Nautilus» būvei un 20 kaujas mīnām (ar galvanisko spridzināša​nas iekārtu).

«Pilsoni Pirmais konsul,» savu runu iesāka izgudrotājs, cenzdamies runāt bez akcenta, «piešķiriet man līdzekļus desmit nautiļu būvei, nodrošiniet to uzturēšanos Brestā, Ser- būrā un Havrā, apmāciet 30 drošuļu, un Anglijai bus beigas!»

Taču Napoleons pret Fultona zemūdenēm izturējās visai skeptiski. Nelīdzēja arī Monža un Laplasa palīdzība. Iemesls droši vien bija tas, ka Napoleons vēl nebija atskārtis tehnikas lielo nozīmi karā. Viņš bija pārliecināts, ka uzvarēt kaujā var vienīgi ar lieliem nogalināto un ievainoto upuriem. Faktam, ka var sasniegt tādu pašu rezultātu ar tehnisko izgudrojumu palīdzību, gandrīz bez cilvēku upuriem, — tam viņš neticēja.

Bezgala apbēdināts atstājis grezno pili, kur jau bija iekārtojies Pirmais konsuls, Fultons par saviem līdzekļiem tajā pašā kuģubūvētavā būvē stipri pilnveidotu zemūdens agregātu «Nautilus - 2».

1801. gada 3. jūlijā Brestā kopā ar triju cilvēku ko​mandu Fultons veica izmēģinājuma iegrcmdēšanos 35 pēdu (0,5 m) dziļumā. 26. jūlijā «Nautilus - 2» peldēja reidā ar buru un arī zem ūdens, septiņās minūtēs veicot 400 tuāzu. Fultons, būdams pieredzējis komandieris, rīkojās noteikti, pats stāvēja pie manometra, regulēja iegremdēšanās dzi​ļumu, vēroja pēc kompasa, kā tiek ieturēts izraudzītais kurss.

7. augustā Fultons izmēģināja zem ūdens uzturēšanās ilgumu. Pēc vienas stundas un četrdesmit minūšu zemūdens peldējuma viņš pakāpeniski atvēra ventili vara balonam, kurā bija 200 atmosfēru liels gaisa spiediens. Šis paņēmiens ļāva aparātam papildus pavadīt ūdenī četras stundas divdesmit minūtes,

komandai nejūtot elpas trūkumu un saindēšanās pazīmes ar ogļskābo gāzi, tādējādi kopējais zemūdens uzturēšanās laiks sasniedza sešas stundas.

Pēdējie «Nautilus-2» izmēģinājumi tika veikti Jūras mi​nistrijas komisijas un akadēmiķu klātbūtnē.

Brestas reidā stāvēja noenkurota veca barka. Fultons ar «Nautilus» komandu iegremdējās ūdenī, pēc kompasa sasniedza mērķi, novietoja zem kuģa mīnu un to uzspridzināja. Izmēģinājumu rezultāti, kā arī Fultona priekšlikums pēc iespējas drīzāk sākt zemūdens aparātu būvi, kuri spēj slepus izlikt zemūdens mīnas, nekavējoties tika paziņoti Napoleonam. Tālāk Fultons ieteica ar mīnām un nautiļiem ieslēgt angļu floti galvenajās ostās, it īpaši Temzas grīvā, kas angļus pamudinātu noslēgt izdevīgu miera līgumu.

Līdz pat mūža galam Fultons un pēcāk arī vēsturnieki nespēja izskaidrot, kāpēc Napoleons atteicās no šā plāna, kas apsteidza nākamo jūras kara taktiku, un neiebruka Britu salās, kuras atradās gluži līdzās Francijai. Tā vietā viņš sāka karagājienu uz Ēģipti, nebaidīdamies no Anglijas neapstrīdamā pārākuma uz jūras.

Reiz, atšķīris kārtējo «Naval Chronicle» numuru, izgudrotājs uzdūrās sera Duglasa rakstam, kas lika viņam kļūt bažīgam.

«Tātad Fultons var cīnīties zem ūdens. Mūsu līnijkuģi būs spiesti pakļauties briesmīgām «slepenām zemūdens mašīnām», bet mūsu fregates — zemūdens mīnām, mūsu loči — nirējiem, bet mūsu krietnie jūrnieki — zemūdens slepkavām! Pulvera konteineri, raķetes un zemūdens mīnas, ūdens fugasi — cik iespaidīgs visu aprijošas uguns uzskaitījums! Jānoskaidro, cik bīstami Anglijai ir visi šie izgudrojumi un kā uz tiem jāreaģē tautai, kam sirds ir prieka pilna par nācijas uzvarām jūrās, kura tajās valda.»

Fultonu maz uztrauca tas, ka sers Duglass bija nosaucis viņu par asinskāru nelieti. Vairāk par visu viņu sarūgti​nāja, ka visi viņa tīri militārie un gluži slepenie izgudrojumi tik plaši tiek iztirzāti angļu presē.

Tajā pašā rakstā bija priekšlikums uzskatīt nauliļu jūrniekus par pirātiem un bez tiesas un izmeklēšanas pakārt pie angļu burinieku rājām. Jāteic, ka Fultons bija no sirds pateicīgs saviem uzticamajiem palīgiem, kas ļoti riskēja, kopā ar viņu šaurajos nautiļos iegremdēdamies jūras dzelmē. Pēc ilgiem meklējumiem izdevās noskaidrot jūrnieku vārdus. Un tie ir: Nataniels Saržāns (kapteinis stūrmanis), Gijoms un Florē.

Fultons raksta vēstuli par imperatoru kļuvušajam Napoleonam sakarā ar nepieciešamību piešķirt jūras kara flotes pakāpes visiem nautiļu ekipāžu locekļiem, lai attiecinātu arī uz šiem kuģiem civilizēto valstu pieņemtos karošanas noteikumus. Tajā pašā laikā Fultons lūdza kompensēt viņa kompānijai izdevumus — 6825 frankus — no valsts kases.

Izlasījis vēstuli, Napoleons satraukti strostēja jauno jūras ministru «Forfē: «Man apnicis tas ekstravagantais mācītais šarlatāns, kas to vien dara kā izspiež manu naudu no kases!» Drīz pēc tam norisinājās Fultona pēdējā audience pie imperatora. Tā bija īsa. Napoleons piekrita samaksāt rēķinus, taču saruna par nautiļiem un militārajām pakāpēm zemūdenes jūrniekiem beidzās ar vārdiem: «Ejiet, Fullona kungs. Jūsu izgudrojums der tikai Alžīras pirātiem… Mums tas nav vajadzīgs!»

Tad nenogurdināmais izgudrotājs stājas pie stīmbota (tvaikoņa) radīšanas. Šim nolūkam viņš konstruē tvaika dzinēju, kura jauda ir ap 18 ZS, piemontē tam riteņus un 1803. gada 9. augustā ķeras pie pirmā franču tvaikoņa darbības izmēģināšanas. Taču ari šo ārkārtīgi nozīmīgo izgudrojumu Napoleons noraidīja, nenorādot iemeslus. Bet viņa laikā taču varēja sākties tvaika ēra, kas neapšaubāmi nestu milzīgu labumu karu novājinātajai Francijas ekonomikai. Pēc neilga laika Fultona pirmais tvaikonis, nepaguvis tikt pie nosaukuma, mīklainos apstākļos nogrima Sēnas ūdeņos, un izgudrotājs pats nira ūdenī, lai mašīnu demontētu un izvilktu laukā.

Neglābjami vīlies Napoleonā, viņš sāka posties tālā ceļā, lai uz visiem laikiem pamestu Franciju.

Otro tvaikoni Ful- tons uzbūvēja Amerikā, nosaukdams to «Claremont». 1807. gadā viņš atklāja regulāru satiksmi pa Hudzonas upi. Liktenis bija lēmis, ka pirmais pasažieris uz tvaikoņa bija francūzis.

Samaksājis sešus dolārus par biļeti, viņš bezrūpīgi sāka pastaigāties pa klāju. Fultonam acīs sariesās asaras. Tā bija pirmā reize, kad cilvēce samaksāja par viņa izgud​rojumu.

Jāteic, ka tālajā Krievijā izgudrotāja Roberta Fultona vārds bija labi pazīstams. Jau 1804. gadā Pēterburgā tika izdota viņa grāmata ar nosaukumu «Traktāts par kanālu kuģošanas pilnveidošanu» (par ērtībām cilvēkiem; tur tika ieteikts izveidot bezslūžu kanālu sistēmu). Grāmatai bija lieliskas, paša Fultona zīmētas ilustrācijas.

Krievija ar tās daudzajām upēm un upītēm varēja būt lieliska vieta, lai īstenotu dzīvē daudzas izgudrotāja idejas.

A Puškina un V. Odojevska draugs, literāts un izdevējs P. Sviņins (1787 — 1839) sajūsmināts rakstīja par Ful- tonu žurnāla «Tēvzemes dēls» lappusēs: «Fultona vārds ir nozīmīgāks par karotāju vārdiem, jo viņš vairojis, nevis iznīcinājis cilvēces labklājību.» Tikai retais zina, ka P. Sviņins 1811. — 1813. gadā pildījis Krievijas konsula pienākumus ASV. Viņš dzīvoja Filadelfijā un diezgan labi pazina Ful- tonu. 1812. gadā Fultons uzaicināja viņu uz sava jaunā tvaikoņa «Paragona» izmēģināšanu. Sviņins steidzās iepazīstināt krievu lasītājus ar tvaikoņa uzbūvi un tehniskajām iespējām un veicināja sekmīgas sarunas ar Krievijas valdību par tvaikoņu kompānijas dibināšanu Pēterburgā. Rezultātā Fulto- nam un Sviņinam uz 20 gadiem tika piešķirta privilēģija tvaikoņu satiksmes izveidošanai starp Pēterburgu un Kron- štati. Taču Tēvijas kara sākšanās 1812. gadā neļāva īstenot tik interesanto pasākumu. Un tomēr Krievija pirmā no Eiropas valstīm sāka būvēt tvaikoņus. Urālos netālu no Permas — Poževskā — dibinātā * būvētava vēl Napoleona dzīves laikā 1817. gadā nolaida ūdeni savus pirmos tvaikoņus. Un Kamas upē sākās regulāri tirdzniecības un pasažieru reisi.

KRIEVU KOMISĀRS Vēsture — tā ir nebeidzams strīds, tāpēc, lai labāk izprastu tālākos notikumus, kuri norisinājās Sv. Helēnas salā, atcerēsimies, kas notika pirms nefrīta šaha parādīšanās, un iepazīsimies ar dažām jaunām personām.

1815. gada 18. jūnijā pie Vaterlo notika pēdējā kauja imperatora Napoleona mūžā. Pateicoties tam, ka Velingto- nam laikus palīgā piesteidzās ģenerālis Blihers, Napoleons cieta sakāvi. Sekoja viņa otrreizējā atteikšanās no troņa. Francijas parlaments mutuļoja. Bīdamies no tiesas un atriebības, bijušais imperators nolēma bēgt uz Ameriku, par kuru viņš atklātības brīdī bija izteicies: «Liekas, tā ir vienīgā valsts, ar kuru es neesmu karojis.»

Viņa brālis Žozefs Bonaparts gaidīja Napoleonu Rošforā, lai pēc tam no Bordo ostas divās fregatēs, kas piekrautas ar visu nepieciešamo, dotos prom no Eiropas. Pēc Napoleona vēlēšanās viņam bija izgatavota viltota pase ar pulk​veža Diroka vārdu…

Vēlāk viņš atcerējās: «Manas otrās atteikšanās brīdī amerikāņi aicināja mani pie sevis. Man būtu bijis ļoti viegli sasniegt Brestu vai Tulonu, vajadzēja tikai pasteigties un pārģērbties, taču šādi paņēmieni man šķita pazemojoši. Gaidīšana aizkavēja mani Rošforā.» Redzēdams, ka Napoleons nevar izšķirties, Žozefs nervozēja un atgādināja, ka kuru katru brīdi var parādīties angļu kara fregates. Tad Napoleons pavēlēja Žozefam doties uz Ameriku bez viņa, izveidot tur aizokeāna mītni vai koloniju un ar savā rīcībā esošo pamatīgo kapitālu, uzticamajiem vīriem un kuģiem, gaidīt no viņa tālākus rīkojumus un sekot notikumiem Eiropā.

(Ieslodzīts salā, Napoleons nežēlīgi pārmeta sev lepnību . un to, ka cerējis uz jaunu trimdu, kas maz atšķirtos no iepriekšējās, kad viņš atradās Elbas salā.)

Bet toreiz, kad viss bija gatavs aizceļošanai, atlika vienīgi kļūt par privātpersonu, ļaut, lai muitas ierēdņi izdara atzīmi pasē, un iekāpt kuģī. Taču viņš svārstījās. Viņam bija smeldzoši žēl šķirties no «slavas brinumspēka un impe​ratora vārda burvju varas».

Viss bija nokavēts. Parādījās angļu sardzes kuģi, un paslīdēt tiem garām bija gandrīz neiespējami.

Tad viņš izšķīrās par negaidītu un paradoksālu rīcību, t. i., gluži savā garā. Napoleons iekāpa laivā un

pavēlēja airēt reidā stāvošā angļu kuģa «Ballerofont» virzienā, uzkāpa pa virvju trapu un paziņoja pārsteigtajam kapteinim, ka padodas gūstā. Pēc tam pieprasīja pacelt enkuru un nogādāt viņu Londonā.

Pēc neilga kuģojuma «Ballerofont» iegāja Temzas — tās pašas upes grīvā, kuru Fultons gatavojās «aizzīmogot» no jūras puses ar savām mīnām un nautiļiem. Londonieši, padzirdējuši, ka Napoleons ir Anglijas galvaspilsētā, aizmirsdami savu manierīgumu un mieru, traucās uz «Ballerofont» cerībā ieraudzīt uz tā klāja Francijas imperatoru. Daudzi desmiti visdažādāko kuģīšu kā mušas lipa ap kuģi, un Napoleons, vēlīgi smaidīdams, uzkāpa uz kvarterklāja un, cepuri nenoņemdams, sveicināja angļus, ar ko izraisīja skaļus sajūsmas saucienus. Angļu ziņkārība bija saprotama — kopš Vilhelma Iekarotāja laikiem viņi nebija redzējuši ienaidnieku savā teritorijā.

Anglijas parlaments steidza izdot savu pirmo rīkojumu, kas aizliedza Napoleonam spert kāju uz Anglijas zemes. Viņš klusēdams norija rūgto malku.

Pēc astoņu dienu apspriedēm - 1815. gada 9. augustā — parlaments oficiāli darīja viņam zināmu, ka Anglija vairs neatzīst viņa imperatora titulu, jo ar savu bēgšanu 110 Elbas salas Napoleons lauzis tai doto godavārdu. Kopš šā brīža tā uzskata viņu par gūstekni ar ģenerāļa pakāpi un izsūta trimdā uz Sv. Helēnas salu. Ļoti ticams ir apgalvojums, ka godkārīgo Napoleonu satrieca imperatora titula atņemšana, kas kļuva par iemeslu viņa tālākajām dvēseles mokām. Septiņu eskorta kuģu pavadībā ar kuģi «Northuīnberland» ģenerālis Bonaparts devās savā pēdējā ceļojumā un pēc septiņu nedēļu kuģojuma relatīvi mierīgā jūrā izdzirdēja tāluma vērotāja kliedzienu: «Zeme!» Iznācis uz klāja, Napoleons tālskatī drūmi aplūkoja klinšaino salu. Te viņam, Eiropas gūsteknim, bija lemts pavadīt sešus garus gadus. Bija 1815. gada 14. oktobris.

Bet pēc astoņiem mēnešiem, 1816. gada 18. jūnijā, tas pats karakuģis atveda Sv. Helēnas salā četrus komisārus novērotājus no Austrijas, Anglijas, Krievijas un Francijas. Lai pārbaudītu salas garnizona modrību, kapteinis lūkoja tuvoties Džeimstaunas ostai, neatbildot uz optiskā telegrāfa jautājumiem.

«Northumberland» sagaidīja krasta apsardzes bateriju draudzīga zalve, kas tēmēja lodes mazliet augstāk par kuģa mastiem. Pēc tam kuģis likās dreifā un izpildīja visas nepieciešamās formalitātes, ieskaitot muitas apskati. Kapteinis arī pavēstīja, ka vēju roze ļauj tuvoties salai tikai vienā virzienā un ka ir visai sarežģīti ar vairākiem kuģiem uzbrukt salai un vēl jo vairāk — izcelt desantu.

Kopā ar citiem krastā izcēlās arī komisārs no Krievijas — 39 gadus vecais grāfs Aleksandrs Antonovičs Bal- mens (1777 — 1848), ģenerālgubernatora Orlas un Kurskas vietvalža, turku kara dalībnieka dēls. Viņa māte, dzimusi Devjēra (Pētera I līdzgaitnieka meita), bija Aleksandra Meņšikova mazmazmeita. Ir zināms, ka viņš, būdams štāba rotmistrs, par konfliktu ar imperatoru Pāvelu I ticis pazemināts par ierindnieku. Pēc Pāvela nāves atgriezies pulkā. Atstājis militāro dienestu, pārgājis uz Ārlietu kolēģiju par vēstniecības sekretāru.

Kopš 1812. gada kara sākuma no jauna pieņemts aktīvajā armijā apakšpulkveža pakāpē, piedalījies daudzās kaujās, ieskaitot kauju pie Grosbernes, De- nevices, Kaseles, Hānavas. Par varonību kaujās ticis apbal​vots ar ordeņiem, viens no pirmajiem ieradies ar ziņu par Parīzes ieņemšanu.

Viņa māsas Jeļena un Sofija neprātīgi viņu mīlēja un vēlāk ar savām vēstulēm no Krievijas atvieglināja viņa vien​muļo dzīvi salā.

Francijas komisārs marķīzs de Monšeņū, Austrijas komisāra barona Strīmera atbalstīts, kolīdz bija ieradies Sv. Helēnas salā, neraugoties uz vēlo stundu, skaļi pieprasīja, lai gubernators sers Hudzons Lovs iepazīstina viņu ar Napoleonu. Un šeit, kopš pirmajiem uzturēšanās mirkļiem salā, Aleksandrs Balmens bija liecinieks diplomātiskai cīņai angļu stilā. Gubernatora no vasarraibumiem rudo seju pildīja naida sārtums, taču viņš savaldījās. Pēc tam aprautos teikumos lika noprast, ka vara salā pilnā apjomā pieder viņam vienam.

Balmens neprasīja tikšanos ar Napoleonu, pieklājīgi bilzdams, ka jānoskaidro, vai viņš vēlas tos redzēt visus uzreiz. Turklāt Balmens darīja zināmu, ka Krievijas valdības dotā instrukcija liek viņam visu

novērot un par visu ziņot Rakstīt precīzu dienasgrāmatu — kā materiālu nākamajiem vēsturniekiem. Taču attiecībās ar Napoleonu ievērot to mērenību un iecietību, kas nepieciešama saskarsmē ar uzveiktu ienaidnieku.

Pirmajā izsmeļošajā relācijā, ko Balmens no «Northumberland» sūtīja Krievijas vēstniekam Londonā, viņš rakstīja: «Marķīzs de Monšeņjū… izcēlies krastā, pieprasīja Anglijas varas iestādēm, lai viņu ved uz Longvudu, trokšņoja, sarunāja daudz lieku frāžu, apgalvoja, ka miers Eiropā atkarīgs no viņa prasības izpildīšanas, taču saņēma vienbalsīgu atteikumu un, nedaudz apmulsis no savas neveiksmes, atgriezās kuģi pārnakšņot. «Es pazīstu Monšeņjū,» vēlāk naidīgi teica Bonaparts, «viņš ir vecs lielībnieks, karietes ģenerālis, kas savu mūžu nav ostījis pulveri. Es viņu nepieņemšu!»

Balmenam jau jūras ceļojuma laikā bija nostiprinājies priekšstats par francūzi, kurš visiem bija paguvis apnikt ar nebeidzamajiem apgalvojumiem par savu bezgalīgo padevību Burbonam, tāpēc Napoleona vārdiem viņš veltīja izteiksmīgu komentāru: «Lai cik bēdīgs tas būtu, taču portrets tiešām ir līdzīgs. Līdz pat šim laikam viņš tiešām nekādu citu amatu nav ieņēmis un bija pārliecināts, ka viņam šeit ie​rādīta nozīmīga vieta.»

Apsteidzot notikumus, jāteic, ka ļaunpieminīgais gubernators, par spīti daudzajiem protestiem, darīs visu, lai komisāri, kas vairākus gadus nodzīvoja līdzās Napoleonam, tā arī nesatiktu viņu. Izņēmums bija vienīgi Aleksandrs Balmens. Viņam Napoleons piegāja klāt pats, kad viņš bija aizgājis paskatīties militāro kavalēristu sacīkstes aiz Longvudas sē​tas.

Izšķirties par to Napoleonu pamudināja apstākļi. Cerībā, ka agri vai vēlu situācija Eiropā mainīsies un sāksies galmu intrigas, viņš nolēma ar Balmena starpniecību nosūtīt imperatoram Aleksandram I konfidenciālu vēstuli. Napoleons uzaicināja apmeklēt viņu. Saruna bija gara. Krievijas komisārs tika atklāti stādīts priekšā Montolonam. Būdams izsmalcināts politiķis un izcils psihologs, Napoleons uzreiz novērtēja Bal​mena prātu un savaldību un palika ļoti apmierināts ar sa​runu, jo paguva daudz ko pateikt.

Kas attiecas uz vēstuli imperatoram Aleksandram, tad vēsture vēl līdz šim brīdim nezina atbildi uz jautājumu — par ko rakstījis Napoleons? liecina Balmens: «Sv. Helēnas sala, 1818. gada 10. aprīlis, nosūtīts ar kapteini Girbertu. Šajās dienās grāfs Bertrāns izteica man savādu priekšlikumu. Runājot ar mani par Bonaparta ciešanām, viņš pēkšņi sacīja: «Bēdu un necilvēcīgās apiešanās nomākts, imperators vēlas uzrakstīt vēstuli ķeizaram Aleksandram. Lūdzams, apņemieties to nogādāt!» Pie šiem vārdiem viņš izdarīja tādu kustību, it kā grasītos izņemt to no kabatas. «Nē,» es viņam atbildēju, «tas nav iespējams. Tas nozīmētu pārkāpt manus pienākamus. «Nepavisam,» viņš iebilda, «jo imperators Napoleons atklāj ķeizaram Aleksandram svarīgus noslēpumus. Runa nav vienīgi par diža cilvēkā aizstāvību. Bet arī par pakalpojumu Krievijai.

Tur šo vēstuli izlasīs ar prieku, apmierinātību un būs sajūsmā par to.» — «Apsolu,» es atbildēju, «ka vārds vārdā atstāstīšu jūsu teikto, taču nevaru uzņemties vēstules nodošanu…»

Pēc visa spriežot, Balmens saņēma atļauju no Pēterburgas, jo Krievijas ķeizars dievināja noslēpumus, un ne​daudz vēlāk komisārs darīja zināmu ģenerālim Gurgo, ka viņš var pieņemt vēstuli.

NAPOLEONS SANIKNOTS Ar Hudzonu Ix)vu Napoleons bija ticies ne vairāk par sešām reizēm. Tad starp viņiem notika nopietna saruna, un rezidencē viņi vairs nesatikās. Viņi tik stipri ienīda viens otru, ka varēja dienā vairākkārt apmainīties notām, ultimā​tiem un savstarpējiem pārmetumiem.

Napoleona kalpotājs Santīni iegādājās bisi, sāka mācīties šaut un iet medībās. Drīz vien viņš atzinās, ka gatavojas nogalināt gubernatoru, bet pēc tam nošauties. Napoleons viņu sarāja un atņēma ieroci. Kad to uzzināja gubernators, viņš aizsūtīja kalpotāju projām no salas.

Reiz Napoleons uzzināja, ka gubernators aizturējis viņam atsūtītās grāmatas. Hudzons Lovs atbildēja: «Uz tām rakstīts — imperatoram Napoleonam, bet es tādu nepazīstu.» Napoleons vairs nespēja savaldīties. «Pēc pāris gadiem jūsu lordus klās aizmirstības putekļi, turpretī Napoleons joprojām greznos vēsturi!» Tā beidzās viņu pēdējā saruna, tiekoties 1816. gada augustā. Viņu turpmākās attiecības norisinājās ar starpniekiem — viņi juta pārak lielu abpusēju nepa​tiku.

Savā relācijā Balmens šādi raksturojis gubernatoru: «Atbildība smacē vai nost seru Hudzonu Lovu, liek trīcēt un drebēt par muļķībām, viņa prāts aizņemts ar sīkumiem, un, par spīti savam rosīgumam, viņš ar pūlēm ir pamudināms uz rīcību, ko jebkurš cits veiktu gluži mierīgi. Pietiek apjautāties viņam par Bonapartu, kad gubernators sabožas, iedomādamies, ka viņam tiek izliktas lamatas. Turklāt viņam piemīt vēl viens trūkums — viņš iekarst, kad kāds runā viņam pretī, un, ja kāds nepakļaujas viņa prasībām, viņš par sevi neatbild, pilnīgi zaudē galvu, tā ka nav iespējams vest viņu pie prāta. Būt ar viņu saistītam darbā un turklāt uz​turēt mierīgas attiecības — tas nav iespējams.»

Tomēr Aleksandrs Balmens veica neiespējamo un pildīja savu diplomāta misiju spīdoši. Bija trauksmainais XIX gadsimts. Krievija iemācījās veiksmīgi "stāties ]>retī Eiropas valstu izsmalcinātajai diplomātijai un gandrīz vai nepazina neveiksmju.

Hudzons Lovs rūpīgi izbūvēja savu rezidenci pašā jaukākajā un gleznainākajā salas vietā un nosauca par Planteišenhausu. Šeit rīkoja pusdienas, kurās tika teiktas runas, un balles, kurās jaunieši varēja mazliet izklaidēties. Aleksandrs Balmens bija patīkami pārsteigts, kad viņu stādīja priekšā gubernatora audžumeitai Šarlotei Lovai, smuidrai, kautrai daiļavai ar maigu, apburošu smaidu. Viņa ļoti cieta no tā, ka viņas mīlošais tēvs bija tik rupjš un nepopulārs, viņa daudz lasīja un nodevās rokdarbiem. Balmena sabiedrība bija viņai tīkama, un, būdama visai saprātīga, meitene bieži lūdza viņu pastāstīt kaut ko par tālo Krieviju, ļoti labprāt mācījās runāt krieviski, iemācījās pat vairākus Deržavina dzejoļus, kas, viņas deklamēti, vakarā Svētās Helēnas salas krastā izklausījās saviļņojoši svešādi. Aleksandrs Balmens ij nemanīja, ka neviļus bija jaunavu iemīlējis.

Hudzons Lovs saņēma no lorda Batursa Londonā neskaitāmus brīdinājumus par gaidāmo Nai>oleona bēgšanu, par kuru bija dzirdamas baumas Eiropā, un pilnīgi zaudēja galvu. Padomājis viņš nosprieda, ka Napoleonam palīgā no jūras varētu piesteigties kuģu armāda, un ņēmās Longvudai apkārt ierīkot jaunas krasta apsardzes baterijas. Napoleons nicīgi vēroja gubernatora darbošanos, pauzdams iznīcinošu kritiku.

Pašā darbu karstumā pie Sv. Helēnas krastiem ieradās krievu karakuģis «Rjurik», ko komandēja kapteinis Kocebū. «Rjurik» kuģoja apkārt pasaulei, bija pārcietis briesmīgu vētru, un Kocebū cerēja ērtajā salas ostā pielabot kuģi un papildināt dzeramā ūdens krājumus. Taču notika kas nepa​redzēts.

«Svētā Helēna, 26. aprīlis, nosūtīts ar kapteini Lembu no kuģa «Berings».

Vakar, šā mēneša 25. datumā, 6.30 no rīta telegrāfa ierēdnis darīja man zināmu, ka salas redzamības zonā parādījusies leitnanta Kocebū militārā briga «Rjurik» un leitnants vēlas mani satikt. Es tūdaļ to ziņoju gubernatoram un stingri pieprasīju, lai viņš atļauj man uzņemt tautieti pie sevis vai arī nogādā mani uz viņa kuģa. Nesaņēmu no viņa nekādu konkrētu atbildi, bet viņa vecākais adjutants man vispārējās frāzēs paskaidroja, ka nevienam ārzemniekam nav atļauts tuvoties krastam, vēl jo vairāk — spert kāju uz salas, un es varu izmantot šo iespēju, lai aizrakstītu uz Eiropu. Es viņam atbildēju, ka pēc divu gadu pavadīšanas svešatnē jūtu nepārvaramu vēlmi tikties ar krieviem un tāpēc atkārtoti lūdzu nogādāt mani pie leitnanta Kocebū. Viņš apsolīja parunāt par to, lūdza pagaidīt, līdz atgriežas angļu virsnieks, kam jāapskata «Rjurik», teicās ātri nokārtot šo lietu un nozuda. Gubernators un admirālis atradās ārpus pilsētas. Drīz vien viņi ieradās un vecākā adjutanta pavadībā devās uz ostu. Es metos tur, taču viņus vairs nesastapu. Viņi bija aizbraukuši apsardzes kuģī, un es paliku krastā neziņā, kurp un pie kā man doties.

Tajā brīdī admirāļa kuģis pacēla enkuru un tuvojās vietai, kur stāvēja mazais krievu kuģis, kas nekavējoties devās projām, izšāvis vienu lielgabala zalvi.

Man nav ne jausmas, kas norisinājās starp leitnantu Kocebū un angļu varas iestādēm. To no manis cītīgi slēpj, un neviens, atskaitot telegrāfa ierēdni, nav

man ziņojis par viņa ierašanos… Admirālis acīmredzot kaunas notikušā dēļ un noveļ vainu uz gubernatoru, kuram kā virspavēlniekam vajadzēja man atļaut apmeklēt kuģi… Šajā notikumā ir intriga, ko es vēl neesmu atšķetinājis. Un tomēr esmu ga​tavs derēt, ka šo joku ar mani izspēlējis gubernators.»

Tagad nav šaubu par angļu nelabvēlīgo attieksmi pret sabiedroto valstu komisāriem, un tas ir tikai viens piemērs. Te ir tik daudz runāts par mūsu pienākumiem pret angļiem, ka varētu domāt, itin kā viņiem plet mums tādu nebūtu. Atzīšos, ka ar neizsakāmu prieku saņemtu pavēli neizdabāt viņu untumiem.»

Balmena relācijā bija arī piezīme: «Kad Bonaparts uzzināja par manu piedzīvojumu, viņš izsaucās: «Ahā! Tātad ne es viens tieku pakļauts aizvainojumiem. Lūk, publiska un asiņaina pārestība, ko nodarījis sers Lovs! Nodarījis Krievijai, tās varenajam un bargajam valdniekam!»

NENOTIKUŠAS BĒGŠANAS VĒSTURE Diezgan drīz no Londonas seram Hudzonam Ix>vam nepārprotami lika saprast, ka viņa rīcība ar «Rjurik» bijusi pārcentība. Tāpēc nākamo krievu fregati — Golovina komandēto «Kamčatku» —, kas 1819. gada 1. aprīlī ieradās Sv. Helēnas salā, gubernators sagaidīja pirmšķirīgi.

«Sv. Helēna, 1819. gada 5. aprīlī, nosūtīts ar fregati «Kamčatka», kapteini Golovinu. …Hudzons Lovs pēkšņi ir mainījis savu izturēšanos pret krieviem. Leitnants Kocebū nevarēja panākt ne minūtes tikšanos ar mani, toties ar kapteini Golovinu pavadījām kopā divas dienas. Gubernators ne tikai atļāva viņam noenkuroties vienā no salas līčiem, bet nelika šķēršļus nokāpšanai krastā un vēl nosūtīja viņam ūdeni, pārtikas krājumus, dārzeņus u.c., kas vien viņam bija vajadzīgs. Es biju paliesi pārsteigts un nevarēju vien nobrīnīties par viņa pretimnāk​šanu.

Kapteinis Golovins, kas ir slavens ar saviem zinātniskajiem ceļojumiem un ilgo gūstniecību Japānā, lika šeit uzņemts ar lielu godu.»

98 zināmajās Aleksandra Balmcna relācijās figurē 71 kuģa nosaukumi un tikpat daudz kapteiņu vārdu, kuri bijuši Sv. Helēnas salā no 1816. gada jūnija līdz 1820. gada aprīlim. Tas bija kara fregates, brigas, korvetes, liellaivas. Visbiežāk Ostindijas sabiedrības «tirgoņi». Jāatzīst, ka es biju pārsteigts, uzzinot, ka tik tāla okeāna sala regulāri saņēmusi pastu un preces, kas liecināja par Anglijas lieliski noregulēto jūras komunikāciju sistēmu. Un tas viss — buru flotes laikos!

Aleksandra Balmena relāciju dokumentālā precizitāte un plašais faktu materiāls pēc rūpīgas izpētes ļauj izdarīt apbrīnojamu atklājumu. Ļoti iespējams, ka divreiz ticis mēģināts īstenot Napoleona bēgšanas plānu, kas bija paslēpts nefrīta šahā un ko nosacīti varēja saukt par scenāriju ar pārģērbšanos…»

Tātad krievu komisāra uzturēšanās laikā Sv.Helēnas salā tur pabija 71 burinieks. Tie gandrīz visi piederēja Anglijai, atskaitot četrus. Divi burinieki bija krievu, divi — amerikāņu. Amerikāņu kuģu nosaukumi bija «Okeāns» un «Lēdija Kenedija», un kapteinis —- viens un tas pats cilvēks, uzvārdā Džonsons. Dažās ārzemju autoru monogrāfijās par Napoleonu, galvenokārt Valtera Skota romānā, kā arī Brokhauza un Efrona enciklopēdijā, šā amerikāņu kapteiņa un nenotveramā kontrabandista uzvārds minēts sakarā ar neīstenotās bēgšanas no Sv. Helēnas salas organizēšanu, un pie viņa vēlāk vēl atgriezīsimies.

Kas attiecas uz Aleksandru Balmenu, tad viņš divkārt izmantojis kapteiņa pakalpojumus, lai nosūtītu uz kontinentu diplomātisko korespondenci. Turklāt viņš sīki aprakstījis Napoleona izturēšanos Longvudā tajās dienās, kad Džeims- taunas ostā stāvēja Džonsona komandētie kuģi. Un nevar nepamanīt, ka Napoleons rīkojās cieši saskaņā ar bēgšanas scenāriju, kas bija paslēpts neirīta šahā.

«Sv. Helēnas sala, 1818. gada 18. jūnijs, nosūtīts ar kapteini Džonsonu, tirdzniecības kuģis «Okeāns».

Jau sešas nedēļas (?!), kopš Napoleons neiziet no sava kabineta un neviens, atskaitot tuvākās personas, viņu neredz. Viņš augas dienas pavada rītasvārkos vai guļot gultā. Katru svētdienu viņam ienes biļetenu par viņa veselību, ko viņš uzmanīgi izlasa, apstiprina vai pielabo… Gubernators paziņoja, ka

biļeteni ir nepatiesi, melīgi, teica man, ka nekad neņems tos vērā un ir aizliedzis tos publicēt.

Taču, neraugoties uz to, tie tiek izpļauti Sv. Helēnas salā. (Paraugu Balmens pievienojis vēstulei, droši vien viņš to noņēmis no mājas sienas ostā.) Tā kā tie ir neoficiāli, daru par tiem zināmu ministrijai, papildinot savu ziņojumu. Manuprāt, tie ir pārspīlēti…»

Fakts, ka biļetenus par Napoleona veselību viņam tuvi cilvēki izplatīja pretēji gubernatora gribai, liecina par to, ka kādam tas bija vajadzīgs un to parādīšanās ostā varēja vēstīt Džonsonam par Napoleona gatavību bēgt. Atlika gaidīt, kad viņam izdosies izslīdēt no Longvudas un matroža izskatā parādīties uz «Okeāna». Liekas, ka Napoleonam pūlējās palīdzēt.

Kādam matrozim, apejot sardzi, izdevās iekļūt mājā, un viņu gluži nejauši atklāja pie pašām Napoleona guļamistabas durvīm, kur to arestēja.v (Vēlāk «Morning Chronicle» nodrukāja efektīgu stāstu par to, kā matrozis, uzrāpies pa ne​pieejamu klinti, piekļuvis Napoleonam, ar ko pamatīgi sa​trauca daudzus lasītājus Eiropā.)

Balmens par šo incidentu vēsta šādi.

«Sv. Helēna, 20. decembris, nododu Gontonam, kara​liskā transportkuģa «Dāvid» kapteinim.

Sajās dienās sarunā ar Montolona kungu par Longvudas dzīvi es viņam atklāti pastāstīju, ka tas, ko esmu par viņiem uzzinājis, nenāk par labu Napoleonam un kaitē viņa tuvākajiem… Lūk, fakts. Kāds matrozis salīdzis uz kuģa. Kuģis braucis uz Indiju. Atpakaļceļā tas, kā jau šie kuģi mēdz darīt, izmetis šeit enkuru. Matrozis savas pirmās uzturēšanās laikā šeit pastāvīgi strādājis Longvudā. Viņš pazinis visus cilvēkus šajā mājā, kas bieži cienājuši viņu ar vīnu, lai viņš ātrāk strādātu. Viņam atļāva nokāpt krastā, un viņš to izmantoja, lai nokļūtu Longvudā. Tā kā māju viņš pazina kā savu kabatu, viņš gāja iekšā nevis pa galvenajām, bet gan pa kalpotāju durvīm. Liktenim labpatika, lai viņš nesastaptu nevienu līdz pat otrajam režģim, kur stāvēja sargs, kas viņu aizturēja. Tūdaļ ieradās raitnieks un uzdeva visus vajadzīgos jautājumus. Tas notika priekšpusdienā, jo viņam līdz naktij bija jāatgriežas uz kuģa, pretējā gadījumā riskējot saņemt 2(X) pletnes sitienus. Viņš vientiesīgi atbildēja, ka reiz septiņus mēnešus te strādājis.

Labi pazīst šejienes galveno viesu apkalpotāju (kurš jau bija miris) un atnācis pie viņa cerībā nobaudīt pudeli laba vīna. Viņu pārmeklēja un aizsūtīja atpakaļ uz kuģi…»

Acīmredzot pēc incidenta ar matrozi Hudzons Lovs bija dabūjis rājienu. Ar Montolona starpniecību viņš pavēstīja Napoleonam, ka no šā brīža vēlas ik dienas personiski ierasties viņa mājā, lai varētu pārliecināties vai viņš tur at​rodas.

Uzzinājis par šo nodomu, Napoleons drūmi bilda: «Gubernators maldās… Redzēsim, kā viņš veiks šo pārbaudi. Labprātīgi es neļaušos.»

Pēc tam Napoleons, sadabūjis bisi, ko reiz bija atņēmis kalpotājam Santīni, atklāja Longvudā uguni.

Pirmais upuris šajās dīvainajās medībās bija Bertrāna kundzes mīļā kaza. Atvainojies dāmai un izteicis līdzjūtību sakarā ar zau​dējumu, viņš paziņoja, ka noturējis to par Hudzona Lova kazu.

Tas viss nekavējoties tika paziņots gubernatoram, un viņš nomierinājās, prātīgi nospriedis, ka var zaudēt Taču kopš tiī laika viņa ziņotājs Nikolass reizi dienā ielūkojās pa logu, lai pārliecinātos, ka gūsteknis ir iekšā. Tas Napoleonu darīja nervozu. Kādā relācijā Balmens to pieminēja. «Raitnieks, kā paradis, gāja pie Longvudas paviljona loga, lai savām acīm pārliecinātos par Bonaparta. esamību.

Pēdējais, kas jau stundu bija sēdējis vannā, pēkšņi ar naidu un nožēlu izlēca no tās un parādījās kapteinim Nikolsam im naturalibus — kā no mātes miesām nācis. Nekā cita, ko ziņot ministrijai, man nav.»

Nākamajam bēgšanas mēģinājumam acīmredzot bija jānotiek, kad kapteinis Džonsons no jauna ieradīsies Sv. Helēnas salā. No Balmena relācijām redzams, ka tas noticis 1819. augustā. Taču salā bija izveidojusies tāda situācija, kas nekādi nesekmēja bēgšanu: ķīniešu strādnieki Ix>ngvu- das tuvumā sakāvās, un sargi metās viņus nomierināt Līdz tam ķīnieši daudzus gadus bija uzvedušies mierīgi. Izskatās, ka tas bijis noorganizēts, jo kautiņš sācies vienlaikus trīs četrās vietās, un tas izskatās pēc provokācijas.

«Sv. Helēna, 1819. gada 5. augustā. Ar brigu «Redpols», kapteinis Evanss.

Katru dienu kopš pagājušā mēneša 20. datuma Bona- parts lieliem soļiem pastaigājas pie savas

mājas un pat nokāpj Didvudas ielejā, kas atrodas četru jūdžu attālumā. Runā, ka viņa seja izskatoties svaigāka un ka viņš ir pilnīgi vesels. Šā mēneša pirmajā datumā 800 nolīgto ķīniešu strādnieku, saķildojušies kāda reliģiska jautājuma dēļ — tumšs punkts viņu tikumiskajā vai dogmatiskajā mācībā —, uzsāka Planteišenhausa tuvumā asiņainu kautiņu. Salasījušies trīs vai četrās grupās pa 100 — 150 cilvēkiem, apbruņojušies ar bambuka nūjām, pīķiem, dunčiem utt, viņi briesmīgi nikni metās cits citam virsū. Konfūcija armija izgrūda šausmīgus kliedzienus un sacēla trauksmi angļu postenī. Divi vai trīs ķīnieši bija nogalināti, daudzi — ievainoti.

Pārējie tika izklīdināti, un kārtība atjaunojās.»

Acīmredzot kaut kas atkal iztraucēja bēgšanu, un nākamo relāciju Balmens nosūta ar Džonsonu, kurš velti gai​dījis Napoleonu ostā.

«Sv. Helēna, 1819. gada 25. augusts, ar «Lēdiju Kene- diju», kapteinis Džonsons.

Jau kādas divas nedēļas, kopš Napoleons pārtraucis pastaigas, nenāk vairs pie sava paviljona loga un atrod visādus ieganstus, lai neparādītos raitniekam. Gubernators vairās viņu tā dēļ traucēt Zināms, ka viņš ir Longvudā, dzirdams, kā viņš runā, dzied, staigā pa savu biljarda istabu, — un tas ari viss.

Es tikko pavisam droši uzzināju, ka pagājušajā mēnesī Bonaparts gribējis nosūtīt vēstuli uz Eiropu, apejot angļu varas iestādes. Viņš piedāvājis 600 sterliņu mārciņu kapteinim, taču tas atteicies no šā uzdevuma. Šejienes bataljona strēlnieki, kuri bija nodoti civilajai tiesai saķeršanās dēļ ar ķīniešiem, tika tiesāti un vienbalsīgi atzīti par nevainīgiem slepkavībā ar iepriekšēju nodomu.

Vini izlaisti brīvībā…»

Tāpat kā pēc pirmās bēgšanas neveiksmes, pēc kapteiņa Džonsona aizbraukšanas Napoleons pārdzīvoja smagu emocionālo stresu. Balmens 22. septembrī raksta: «Jau kādas sešas nedēļas, kopš Bonaparts nedodas pastaigās un pat nepārkāpj savas mājas slieksni, lai gan ik dienas parādās raitniekam Longvudas paviljona logā.» Taču vēl pēc mēneša viņš pamatīgi pārsteidza Balmenu, parādīdams, ka ir lieliski informēts par visu; kas notiek Parīzē. Ari par to, ka Bal- menam tiks piešķirts atvaļinājums.

«Sv. Helēna, 1819. gada 1. oktobrī ar fregati «Eiridike», kapteinis Vančops.

Trešdien, 29. septembrī, bija jāšanas sacensības. Šejieniešu un salas garnizona iemītnieku tur salasījās vesels pūlis. Ari gubernators ar ģimeni pagodināja ar savu ierašanos. Montolona kungs, ko Bonaparts parasti sūta pie sabiedroto valstu komisāriem, jautāja man, vai man ir kas zināms par manu aizstājēju. Lūk, ko man ir vēlēts darīt jums zināmu. «Ja redzēsit grāfu Balmenu,» imperators man teica, «tad brīdiniet viņu manā vārdā, ka viņa pēcnieks atrodas Parīzē kopš 26. jūlija, viņš ir štāba virsnieks, cienījams savu nopelnu dēļ. Ar jums ir mierā, arī Eiropa atzinusi jūs kā apstiprinājumu nemainīgajam krievu un visu godīgo cilvēku likumam — augstsirdīga un delikāta izturēšanās pret uzveiktu ienaidnieku.

Pateicieties viņam par iejūtību, ko viņš izrādījis attiecībā uz manu veselību. Es esmu gūsteknis un nevaru būt viņam noderīgs, nevaru izrādīt viņam savu pateicību.»

Tas, ka Napoleons citējis Balmena vārdus, ko viņš teicis ierašanās dienā salā un par kuriem zināja vienīgi komisāri un gubernators, pārsteidza Balmenu vēl vairāk. Salu viņš atstāja 1820. gada maijā kopā ar savu jauno sievu, gubernatora audžumeitu — skaisto Šarloti.

PĒDĒJAIS MĒĢINĀJUMS Atbraucējiem ļāva satikt Napoleonu tikai ar speciālu gubernatora atļauju, ko dabūt bija ļoti grūti.

Turklāt kādam no Napoleona cilvēkiem bija stingri aizliegts būt klāt sarunā. Austrijas komisārs barons Štrīmers tika norīkots par Savienoto Valstu ģenerālkonsulu. Negribēdams pamest Sv. Helēnu, neredzējušam Napoleonu, viņš ieradās pie Hudzona Lova, lai dabūtu atļauju apmeklēt Longvudu kā privātpersona. H. Lovs lūgumu kategoriski noraidīja. Strīmers atgādināja, ka angļu komisārs Peltnejs

Malkolms ne reizi vien šādu atļauju saņēmis. Gubernators, likās, tādu apgalvojumu vien bija gaidījis.

Skaļi un skaidri viņš sacīja; «Viņš ir Anglijas pavalstnieks, un viņu man ir tiesības pakārt, bet jūs ne!»

Nogurdinoši vilkās dienas salā. Napoleons bieži slimoja. Viņa mīļais tumšzaļais pulkveža mundieris bija izbalējis tropu saulē un pamatīgi izdilis elkoņos. Viņš sāka valkāt no kašmira darinātu mednieka apģērbu bez tresēm, melnu kaklautu un ada zeķes. Galvā viņš uzstutēja slaveno trīs- stūreni, taču šīs galvassegas kā suvenīrus nežēlīgi zaga sargi. Tad viņš sāka valkāt apaļu platmalainu cepuri, kas padarīja viņu līdzīgu plantatoram.

Napoleons vīpsnāja par savu nabadzību un mēdza teikt, ka Parīzes drēbnieki droši vien vēl atceras viņa izmērus, tikai okšķerīgais gubernators neļauj pasūtīt jaunu apģērbu.

1817. gada jūlijā Napoleona personiskais ārsts O'Mera konstatēja viņam pirmās saindēšanās pazīmes un paziņoja to Krievijas komisāram. Slimības simptomi sīki aprakstīti kambarsulaiņa Maršāna memuāros (vājums locekļos, kāju tūska, sāpes locītavās), kas vēlāk daudzus mediķus pārliecināja, ka Napoleons kritis par upuri lēnai noindēšanai. (Pēdējais šim jautājamam veltītais darbs iznāca 1961. gadā, un to sarakstījis zviedru ārsts Stens Foršvuds.

Gandrīz ik dienas viņš lūdza sagatavot vannu, kurā aizvērtām acīm pavadīja vairākas stundas. Siltu ūdeni lielās krūzēs nesa klāt un caur logu padeva ķīniešu kalpotāji. Acīmredzot tad, pārcilādams atmiņā bijušo, viņš atcerējās Fultona nautili kā pēdējo līdzekli, ko viņš reiz vieglprātīgi atraidījis, nosaukdams par izgudrojumu, kas derīgs alžīriešu pirātiem. Un viņa galvā dzima pārdrošs plāns — bēgt no nīstās salas zemūdenē. Pēdējoreiz uzplaiksnīja viņa asais prāts, fenomenālās spējas sākt enerģiski rīkoties gandrīz bezcerīgā situācijā. Neparasto domu varēja būt rosinājusi arī novēlojusies ziņa par Savienotajās Valstīs nesen mirušo Fultonu, kura piemiņu amerikāņu Kongress godināja ar klusuma brīdi. (Iespējams, tāpēc Napoleons lika lietā viltību — atstāja veco izjukušās bēgšanas plānu neirīta šahā, lai kratīšanas gadījumā Hudzona Ix>va pūliņi tiktu vērsti nepareizā virzienā.)

Tehnikas progress vēl Napoleonam dzīvam esot pieteica sevi ar tuvojošos tvaika ēru, un viņš salā ne reizi vien la​sīja ziņas no Eiropas par veiksmīgu stīmbotu — tvaikoņu — un pirmo lokomotīvju būvi.

Lūkosim rekonstruēt vēl vienu — pēdējo — Napoleona bēgšanas plānu un sāksim ar svarīgu jautājumu: «Kā varēja notikt jaunā «Nautilus» būvniecības finansēšana?» Noskaidrojās, ka salā šķietami izputējušais Napoleons patiesībā bijis visai turīgs cilvēks. Saglabājušies dokumenti liecina, ka viņa kontā Lafita bankā Amsterdamā bijis ap 100 miljoni franku.

Hudzona Lova ģīmis izstiepās, kad viņš uzzināja, ka 1as Kasass, ko viņš aizraidījis no salas, saņēmis no Napoleona mūža pensiju 200 000 franku gadā. Vēl bagātāks bija viņa brālis Josifs, kurš nopirka lielu zemes gabalu Sv. Labrenča upes krastā uz ziemeļiem no Ņujorkas un nodibināja tur koloniju, kur saplūda daudz franču, kas bēga no Burbonu vajāšanām. Pēc slepenas Napoleona pavēles Josifs bez sevišķām pūlēm varēja vienoties par jauno «Nautilus» būvi speciāli bēgšanai ar turpat līdzās esošo slaveno Roberta Fultona sabiedrību, kurn pēc viņa nāves vadīja viņa kompanjons Levingstons.

Vēsturniekiem jau kopš pagājušā gadsimta bija zināms, ka ar Napoleona zemūdens būvi bijis saistīts tas pats kapteinis un nenotveramais kontrabandists Džonsons, kurš labi pārzināja kuģošanas īpatnības uz Sv. Helēnas salu, turienes vēju rozi, paisumu un bēgumu biežumu, sardzes kuģu iespējas ilgas vajāšanas gadījumā, labvēlīgāko laiku kuģojumam utt. Droši vien viņš komplektēja komandu, vadīja «Nautilus» nolaišanu ūdenī, izmēģināja to un trenēja ekipāžu.

Aprēķini rāda, ka «Nautilus» būve un tālākās rūpes aizņēmušas ne mazāk par gadu. Kuģojums no Savienotajām Valstīm līdz Sv Helēnas salai tolaik ilga ap 45 diennaklim. Starp citu, no 1819. gada augusta Džonsons salā vairs ne​tika rādījies, acīmredzot bijis pilnīgi aizņemts «Nautilus» būvē.

Rekonstruēt tālākos šā ārkārtīgi interesantā pasākuma notikumus, mūsuprāt, nav grūti. Nolaupīšanai sagatavotais «Nautilus» bija jānovieto uz spēcīgā amerikāņu ātrgaitas klipera klāja, kurš dotos uz Sv. Helēnas salu. Zinot «Nautilus» taktiskās un tehniskās iespējas, atliek «iemontēt» tās scenārijā, un kļūs skaidri redzamas vēl vienas, šoreiz pē​dējās un vispārdrošākās Napoleona bēgšanas mēģinājuma aprises.

Ieradušies norādītajā rajonā un palikuši salas apsardzei nemanīti uz Džonsona kuģa, kas nolicies dreifā, sazvērnieki nolaida «Nautilus» ūdenī. Un tad sākās visaizraujošākais posms.

Sala «Nautilus» bija jāsasniedz pavisam nemanāmi, tātad atrodoties, zem ūdens, bet kāds sākuma posmiņš jāveic bu- rājot, turot kursu uz iepriekš nolūkotu līcīti Napoleona parasto pastaigu maršruta tuvumā. Krastā tika ierīkots slēp​nis, un sazvērniekiem atlika gaidīt pašu Napoleonu.

Parasti viņš parādījās krastmalā angļu virsnieka pavadībā, kas turējās atstatu. Labi apbruņotiem un savu uzdevumu zinošiem sazvērniekiem vajadzēja virsnieku klusi padarīt nekaitīgu un pavadīt Napoleonu uz «Nautilus». Pat ja sazvērnieki tiktu atklāti, teiksim, mēģinot atbruņot pavadoni virsnieku un izraisoties apšaudei, specgrupai pieliktu izdevības sasniegt «Nautilus» un steigties ienirt Kopš tā brīža Napoleons kļūtu vajātājiem pilnīgi nesasniedzams.

Sasniedzis kuģi, Napoleons iekāptu, kapteinis Džonsons pavēlētu «Nautilus» iegremdēties un tad pilnās burās doties pretī Amerikas krastiem.

Taču tik interesantai, pārdrošai un neparastai bēgšanai nebija lemts īstenoties. 1821. gada 5. maijā bijušais Fran​cijas imperators Napoleons Bonaparts nomira.

Ļevs Vjatkins Kurš noindēja Napoleonu?

KUR PAZUDA GRAFA BALMENA DOKUMENTI? Ziņa par Napoleona nāvi Aleksandru Balmenu sasniedza Sanktpēterburgā, kad viņš ar savu jauno sievu aktīvi gatavojās braukt uz Sv. Helēnas salu, kur viņam pēc imperatora Aleksandra rīkojuma bija jāatgriežas, lai atkal uzņemtos Krievijas komisāra pienākumus. Pēc dažām dienām viņu izsauca uz Ārlietu departamentu un paziņoja, ka ar visaugstākās pavēlniecības rīkojumu viņš tiek iecelts par padomnieku Krievijas sūtnim Londonā. Ķeizars novērtēja Balmena izcilo diplomātisko talantu un, paredzēdams lielas, ar Eiropu saistītas pārmaiņas, uzskatīja, ka tur viņš būs noderīgāks nekā galma ballēs. Un viņš nekļūdījās…

Aleksandrs mazliet brīnījās, uzzinājis, ka Balmens, senas skotu dzimtas pārstāvis, ir nabadzīgs.

«Nabadzība nav netikums,» viņš teica Arakčejevam, kas stāvēja viņa priekšā goddevīgā pozā, «vismaz tas ir netiešs pierādījums viņa godīgumam. Sagatavojiet pavēli un pievienojiet viņa flīģeladjutanta pakāpei 3000 rubļu ikgadējus mūža ienākumus.»

Balmens Londonas misijā sabija līdz 1827. gadam, godīgi pildīja sarežģītus diplomātiskos uzdevumus un krietni veicināja to, lai Krievijai būtu vairāk sabiedroto Eiropā. Pateicīgā Prūsija apbalvoja viņu ar ordeni «Par varonību», bet Zviedrijas karalis piešķīra viņam Zelta zobena ordeni.

51 gada vecumā Balmens negaidīti uzrakstīja lūgumu, lai viņu nosūta uz armiju Turcijā, kur viņš piedalījās vairākās kaujās, izrādīja varonību un iekaroja virsnieku un zemāku dienesta pakāpju karavīru cieņu.

Ir aizdomas, ka politiskajās spēlēs Balmens nav iekļuvis nejauši. Viņš bija tuvs radinieks dekabristam P H. Svistu- novam, jo otrajā laulībā apprecēja viņa māsu. Tuvi paziņas de Balmcnu ģimenei bija arī dekabristi S. I. Muravjovs - Apostols, V. A. Gļinka, E G. Višņevskis, Repini - Volkonski, kā arī Kapnistu. ģimene. Pēc sacelšanās Senāta laukumā jaunais Krievijas ķeizars Nikolajs I ar lielu neuzticību iztu​rējās pret dekabristu radiem un draugiem — daudziem no viņiem tas maksāja karjeru.

Kad beidzās turku karagājiens, Balmenam par varonību kaujās tika piešķirta ģenerālmajora pakāpe un Sv. Annas II pakāpes ordenis. Lai gan Balmens baudīja vispārēju cieņu un uzmanību un viņam bija daudz draugu armijā un diplomātiskajās aprindās, viņš, vairākumam par brīnumu, uzrakstīja ķeizaram lūgumu par atvaļināšanu, aizbildinoties ar veselības traucējumiem.

Balmens nomira 1848. gadā Sanktpēterburgā 71 gada vecumā. Neilgi pirms nāves viņš sakārtoja savas piezīmes un citus dokumentus.

«Man ir nemierīgs prāts,» viņš teica sievai. «Uz manu pieprasījumu Ārlietu ministrijas arhīvam atnāca atbilde, ka visas manas relācijas no Sv. Helēnas salas pazudušas kopā ar biļetenu oriģināliem par Napoleona veselību, ko es regulāri saņēmu no Montolona. Pazudusi pat mana oficiālā sarakste ar salas gubernatoru Hudzonu Lovu.»

Rūgti pasmaidījis, viņš apsēdās pie riekstkoka rakstām​galda un uzlika roku prāvai mapei.

«Es paredzēju, ka ar manām relācijām var notikt brīnumi, un pacentos saglabāt melnrakstus un daudzu svarīgu dokumentu kopijas. Domāju, ka vēsturnieki ne reizi vien pateiks man paldies par to…»

Sieva maigi noskūpstīja Balmena galvu un noglāstīja viņa sirmos matus.

«Las Kasass pavadīja Napoleona tuvumā tikai 14 mē- nēšus un, publicējis «Atmiņas», iedzīvojās veselā kapitālā. Es turpretī rakstīju sīku jo sīku dienasgrāmatu četrarpus gadus… Kad to publicēs, vēsturnieki pamatīgi brīnīsies, kāds spēks kūsājis gāztajā Francijas imperatorā, lai gan angļi apgalvoja,

ka viņš lēnām mirstot, nokaudamies ar domām par savu bijušo varenību. Viņi briesmīgi baidījās no mazā kaprāļa un acīmredzot palīdzēja viņam nokļūt viņā saulē, aizsargājot savu impēriju no neparedzamiem notikumiem.

Kad man beidzot atsūtīja maiņu un es devos atvaļinājumā uz Krieviju, Napoleons pēdējā brīdī ar Bertrāna starpniecību atsūtīja man dāvanu — divus sarkankoka grāmatu skapjus, kuri kādreiz stāvējuši viņa kabinetā Fontenblo. Napoleons ļoti riskēja, jo gubernators kuru katru brīdi va​rēja dāvanu konfiscēt Taču Hudzona Lova ausīs nonāca Napoleona tobrīd sacītie vārdi: «Diez vai tas okšķeris riskēs aizvainot znotu Aleksandru.» Un viņš nekļūdījās.

Liels grīdas pulkstenis — angļu meistardarbs — sāka melodiski sist vajadzīgo stundu.

«Lai gan minūtes velkas lēni, laiks skries kā vējš… Ak kungs, liekas pavisam nesen es, stāvēdams uz Sv. Helenas salas klints, satraukts, līdz sāpēm sasprindzinājis redzi, pūlējos tālskatī samanīt kārtējo kuģi, kas tuvojās salai, jo cerēju uz vēstulēm no mīļajām māsām un draugiem… Nu tas viss ir pagātnē, un es nespēju aizmirst klusējošo salu, aizvien no jauna domās atgriežos tajā un domāju par cilvēku dzīves likstām.»

Balinens zināja, ka par Napoleonu rakstīs daudzi zinātnieki un pētnieki. Taču to vairākums savos pētījumos pievērsīsies viņa kaujām un politikai. Balmens uzskatīja, ka viņam ir laimējies, jo viņš redzējis Napoleonu bez impera​tora varas oreola, bez valdnieka, daudzu zemju iekarotāja, maskas, bez epoletēm.

Kā politiķis un stratēģis Napoleons prata daudz ko paredzēt un, ja viņš būtu nodzīvojis ilgāk, viņš noteikti būtu atgriezies Francijā, un tad Burboniem un angļiem katrā ziņā būtu lielas nepatikšanas.

Vēsturnieki liecina, ka jau 1830. gadā negatīvā attieksme pret Napoleona personību Eiropā bija pilnīgi mainījusies. Visu valstu militārpersonas studēja kauju aprakstus, ko viņš bija diktējis salā. Grāmatas par viņu tika ātri izpirktas.

Bijušais salas gubernators Hudzons Lovs, atgriezies Anglijā kā visai turīgs vīrs, tomēr līdz mūža galam sajuta pret sevi vērstu augstākās sabiedrības nicinājumu. Viņu nepārtraukti vajāja žurnālisti, neskopodamies ar viņam veltītiem epitetiem, nesaucot viņu citādi kā par Sv.Helēnas salas cietumsargu un bendi. Viņu apvainoja pilnvaru pārsniegšanā, bet pēc angļu likumiem tas nebija nekāds nieka noziegums.

Hudzonam Ix>vam nācās taisnoties.

Taču atgriezīsimies pie Aleksandra Balmena relācijām. Tā kā tās rakstītas tūdaļ (reizēm pat pēc dažām stundām) pēc notikumiem, tajās ir vērtīga informācija, ko neizprotamu iemeslu pēc ignorējuši mūsu vēsturnieki, ieskaitot Tarlē un Manfrēdu. Un līdz pat šim laikam nav neviena darba, kas būtu veltīts Balmena relācijām. Taču tās, pēc manām domām, izskaidro noslēpumā tīto Napoleona Bonaparta nāvi.

VINA svīta Napoleons lieliski apzinājās, cik svarīgi ir izvēlēties cil​vēkus, kas būs ap viņu. No tiem bija atkarīgs daudz kas: -viņa dzīvība, garīgais līdzsvars, darbaspējas. Balmens sīki raksturoja katru. Kamēr citi komisāri noskaidroja attiecības ar salas gubernatoru, Balmens apmetās Belkomba kunga apartamentos (viens no salas iedzīvotājiem, kura māja saglabājusies līdz mūsu dienām), ko pavisam nesen tika apdzī​vojis Napoleons (kamēr steidzami remontēja un ar augstu sētu apjoza Longvudu).

Viņš neviļus pievērsa uzmanību imperatora bijušās guļamistabas stiprajām durvju bīdtām, kas bija izgatavotas pēc tieša viņa rīkojuma un daiļrunīgi stāstīja par to, no kā Napoleons salā baidījās — no uzsūtītiem slepkavām.

Aleksandrs Balinens drīz vien iedraudzējās ar 14 gadu veco Betsiju Balkombu; meitenes nerātnības bija uzjautrinājušas ari Napoleonu, kas mācījis viņai ģeogrāfiju, franču valodu un «ķēris vistiņas».

Acīmredzot pēc Balmena stāstiem par Maskavas degšanu viņa, turpinādama apciemot Napoleonu Longvudā, joka pēc viņam pavaicājusi: «Kurš nodedzināja Maskavu?» — «Es,» acumirklī atbildējis

Napoleons, acis izvalbījis, sizdams sev pie krūtīm. Citreiz viņa lūgusi tēvoci Boniju attēlot krievu kazaku mežonīgo kliedzienu ka- valērijas uzbrukuma laikā. Napoleons ievilcis pavairāk gaisa plaušās, ieaurojies «Urā!» tādā balsī, ka viņa draudzene sā​kusi raudāt un aizmukusi.

Kārtējā relācijā Balmens rakstījis: «Sv. Helēnas salā baumo, ka apkārtējie ietekmējot Bonaparta garastāvokli ar savām sūdzībām un apmelojumiem. Ir skaidri zināms, ka visi viņa franči patiesi ienīst cits citu. Ikviens no viņiem vēlas būt favorīts, ikviens cer kļūt par noteicēju Longvudā. Rezultātā viņu starpā pastāvīgi notiek ķildas.

Montolons nosaka pils iekšējo dzīvi un apskauž ārlietu ministru Bertrānu. Gurgo, kuram apnicis dižoties priekšistabā ģenerāļadjutanta lomā, ar nepatiku raugās uz 1as Kasasa derīgāko nodarbi. Pēdējais, lai nekādā ziņā neatpaliktu no viņa, pastaigu laikā vingrinās jāšanā. Las Kasass upurējis Napoleonam savu brīvību, turklāt gluži labprātīgi. Viņu mudinājusi vienīgi augstsirdība un varbūt vēl arī vēlēšanās atstāt pēctečiem izsmeļošu sava varoņa dzīvesstāstu.

Bertrāns ir vāja rakstura cilvēks, — turpināja analizēt Balmens, — labsirdīgs, skumīgs, reizēm pavisam sašļucis. Viņš ir pats rāmākais no visas svītas…

Gurgo, aktiera Digazāna radinieks, uzkalpojies virsnieks, drosmīgs un lielīgs, neiesaistās intrigās, taču ir skaļš, tukšs un pašpaļāvīgs.

Lasītājiem jāatgādina, ka angļi atļāva Napoleonam ņemt līdzi salā tikai trīs virsniekus un desmit kalpoitājus, turklāt tikai no tiem, kuri bija kopā ar viņu kuģī Londonā, ar ko stipri ierobežoja uzticamu draugu skaitu (ne bez nodoma, protams). Uz «Ballerofonta» bija kuģa ārsts, dzimis īrs, kas brīvi runāja itāliešu valodā. Imperatorā viņš izraisīja cieņu un simpātijas, un Napoleons piedāvāja viņam kļūt par tā personisko ārstu. Viņam bija grūti izrunājams vārds — Berijs O'Mera. Viņš bija labs mediķis, turklāt ar humora izjūtu.

Daži vārdi jāsaka par Luī Maršānu, pašu uzticimāko imperatora kalpotāju. Viņam bija 24 gadi, viņš bija neprecējies un lieliski pildīja miesassarga pienākumus. Bruņojies ar divām pistolēm, viņš vienmēr gulēja saliekamajā gultā vai uz matrača pie sliekšņa un, ja bija nepieciešams, varēja palikt nomodā vairākas naktis no vietas. Savā testamentā Napoleons lūdza uzskatīt viņu par draugu, nevis kalpotāju.

No visas imperatora svītas Balmenam jau kopš ierašanās dienas salā visdīvainākais un nepatīkamākais šķita grāfs Šarls Tristāns de Montolons. Lai gan viņš nebija piedalījies nevienā kaujā, tomēr Burbonu pirmās restaurācijas gados pamanījies tikt pie ģenerālmajora pakāpes. Nebija saprotams, par ko viņš «dievina» Napoleonu, ja tas viņu atvaļinājis, inkriminējot laulības ar Albīnu Montolonu. Viņa līdz tam jau divreiz bija precējusies un pazīsļama ar savu nosodāmo uzvedību. Bertrāns viņu raksturo iznīcinoši: «Montolons — sīks cilvēciņš. Viņš sekoja savam kungam no Rošforas vairāk daudzo parādu Francijā nekā pieķeršanās vai simpātiju dēļ. Viņš sevi uzskata par svarīgu personu Longvudā un tiek turēts par nelabojumu krāpnieku.»

«Karietes ģenerālis» Montolons uzradās līdzās Napoleonam tūlīt pēc Vaterlo un neatkāpās līdz pat viņa nāvei. Tas vēl jo vairāk ir dīvaini tāpēc, ka Parīzē viņam palikuši ietekmīgi radinieki un aizbildņi.

Tomēr viņš 32 gadu ve​cumā apzināti sabojāja savu karjeru.

Montolons cītīgi slēpa savu neseno saistību ar rojā- listiem, to skaitā ar. savu sievastēvu grāfu Semonvilu, kurš bija draudzīgās attiecībās ar grāfu dArtuā, karaļa Ludviķa XVI jaunāko brāli, kam revolūcijas laikā nocirta galvu. D'Artuā līdz nāvei nīda Bonapartu un vairākkārt organizēja atentātus pret viņu.

Balmenam bija zināms, ka Montolons palaiž nagus — viņu turēja aizdomās par 1000 franku piesavināšanos, kuri bijuši domāti kareivjiem, un par to viņam draudēja gari gadi cietumā. Taču kāds pārtrauca šo lietu pēc Montolona aizbraukšanas uz Sv. Helēnas salu.

Balmens savās relācijās piemin vēl vienu personu no Bonaparla svītas — poli Piontkovski, vienkāršu ulānu, ko Napoleons paaugstinājis par kapteini un apbalvojis ar Goda leģiona ordeni. Viņš ir

rāms, neviens par viņu nesūdzas, — raksta Balmens, — taču pret viņu izturas nicinoši. Nesaprotu, kas pamudinājis viņu bēgt no dzimtenes! Napoleona tuvumā polis uzturējās neilgi, 1817. gada augustā viņš ar gadījuma kuģi devās uz Labās Cerības ragu, un tālāk viņa. pēdas pazūd. Lai ieriebtu Bonapartam, it kā lai samazinātu izdevumus gūstekņa uzturēšanai, kopā ar poli prom lika aizsūtīti četri kalpotāji. Napoleons to, starp citu, pārcieta visai mierīgi.

Kurš ir indētājs? Šis jautājums radās tūdaļ pēc tam, kad Napoleona personiskais ārsts Berijs O'Mera drūmi paziņoja Balmenam, ka Napoleonam vērojami neapšaubāmi saindēšanās simp​tomi.

Vēl 1816. gada 1. decembra relācijā Balmens vēstīja Pēterburgai, ka Napoleons ir «enerģisks un pie lieliskas veselības». Tiesa, viņš ir apvēlies un viņam pastāvīgi ir liela ēstgriba, taču līdz šim vēl nekas nav varējis sašķobīt viņa spēcīgo organismu…

«Sv. Helēnas salā, 1817. gada 14. oktobrī. Ar kuģi «Ifigē- nija», kapteinis Tankoks. …Gurgo un Montolona kungi apstiprināja, ka Bonaparts ļoti ciešot, ka kustību trūkums esot ārkārtīgi kaitīgs viņa komplekcijai. «Kāpēc tad viņš nekad neiziet un nenodarbojas ar jāšanu? Lūkojiet pierunāt viņu.»

«Ikreiz, kad mēs to viņam sakām,» viņš atbildēja, «viņš naidīgi atrūc: «Lieciet mani mierā! Mani grib noindēt; lai mērdē vien. Kaut tikai viss ātrāk beigtos!»

Gubernators ir ļoti satraucies par sava gūstekņa veselību un nesaprot, kā lai rīkojas. Nezinu, kad un kāda veidā Bonaparts uzzināja, ka gubernators un sabiedroto valstu komisāri saņem oficiālus biļetenus par viņa veselību, un kategoriski noliedza doktoram O'Meram tos sūtīt.. Tajā pašā laikā Bonaparts izteica doktoram rājienu, ka tas savos bi​ļetenos dēvējis viņu par ģenerāli, un ļoti sadusmojās.»

«1817. gada 13. decembrī. Ar tirgoņu kuģi, ar seru Č. Prīsu.

Man ir gods nosūtīt divus biļetenus. Bonaparts tiešām cieš no sāpēm aknās, un viņa veselība pasliktinās ar katru dienu… Naktis viņš pavada bezmiegā, dienas — snaudulīgā transā. Viņa seja ir zilgana, acis nespodras, iekritušas. Šāds stāvoklis iedveš žēlumu. Doktors O'Mera pateica man kā noslēpumu, ka Bonaparts diez vai nodzīvos ilgāk par diviem gadiem…»

«1817. gada 17. decembrī, ar tirgoņu kuģi «Ķengurs».

Steidzu nosūtīt biļetenu no Longvudas, ko saņēmu šorīt Doktors O'Mera man teica, ka viņa pacientam droši vien ir iekaisums aknās, taču, nebūdams pilnīgi pārliecināts, viņš neiedrošinās to apgalvot Bonaparts, ncatzīdams ne medicīnu, ne mediķus, neatļauj sevi bieži izmeklēt un nevēlas izsmeļoši atbildēt uz jautājumiem par savu veselību.»

«1817. gada 31. decembri. Ar fregati «Faetons», kapteinis StenSlds.

Man ir gods nosūtīt šorīt saņemto biļetenu. Pēdējās dienās Bonaparts ne par ko citu nerunājot kā par viņa majestāti mūsu valdnieku. Stāstījis Bertrāna kundzei anekdotes par tikšanos Tilzītē. Šķiet, viņš mīl mūsu valdnieku un arvien atkārto: «Es darīju muļķīgi, ka nepadevos Krievijai, un mūžam to nožēlošu.» Ļoti neapmierināts, ka nevar mani satikt un pavēstīt daudz interesanta…

Gubernatoram ir nesaskanas ar doktoru O'Meru. Doktors, kam apnicis viņa aizdomīgums un urdīšana, pārstājis ierasties pie viņa mājās, pārtraucis sakarus un vairs neinformē par to, kas notiek Longvudā. Gubernators pieprasīja no viņa paskaidrojumus un, pēc sava paraduma, lika lietā draudus.

Viņš īsos vārdos atbildēja, ka ir mediķis, nevis spiegs, piemetinot ka Hudzons Lovs neprot iet taisnu ceļu.

Ar viņu nedrīkst ielaisties darīšanās, jo nekad nevar ticēt ne tam, ko viņš runā, ne tam, ko raksta.

Pievienoju otru biļetenu, no Longvudas, ko nupat sa​ņēmu. Bonaparta veselība manāmi pasliktinās.»

Napoleona nepārprotamās saindēšanās pazīmes ne pa jokam satrauca visus — gubernatoru, dakteri

O'Meru, komisārus un visvairāk imperatora tuvumā esošos. Kriminālisti bieži sāk izmeklēšanu ar jautājumu: «Kam tas ir izdevīgi?» Atbilde nosaka meklējumu virzienu. Ja gūsteknis tiks noindēts, aizdomas gluži neviļus kritīs uz angļiem, pirmām kārtām uz Hudzonu Ix>vu. Viņš ļoti labi to saprata.

Atmetis lepnību, viņš nekavējoties piedāvāja O'Meram pārtraukt savstarpējo karu, ņemt atpakaļ savu lūgumu atļaut braukt uz Angliju un steigšus nodoties Bonaparta ārstēšanai. Viņš aizsūtīja pie Napoleona savu raitnieku ar priekšlikumu atcelt sardzi viņa pastaigu laikā ārpus Longvudas (agrāk Napoleons par to vienīgi sapņoja) un atsaukt dau​dzus citus stingrus noteikumus.

Taču pēkšņi «kaunu pazaudējušais» Montolons, Napoleonam par lielu nožēlu, visu izbojāja. Viņš pieprasīja, lai tiktu atcelta cenzūra Napoleona sarakstei ar ārpasauli, ko Hudzons Lovs nevarēja pieļaut, nepārkāpjot instrukciju, ko viņam bija devusi Viņa Majestātes valdība.

Dakteris O'Mera modri sekoja Napoleona veselībai, parakstīja viņam sviedrējošas zāles un karstas vannas (tas palīdz no organisma izvadīt indes). Viņš personiski kontrolēja produktu iegādi tirgū un to, kā pavāri tos ieziemoja. Taču neko aizdomīgu nemanīja.

Viņu mulsināja tas, ka Napoleona svīta lietoja uzturā tos pašos produktus, bet nevienam tāpēc aknas «nestrei- koja». Starp citu, O'Mera bija liecinieks dīvainam nāves gadījumam Longvudā, par ko arī Balmens ziņo savā relācijā.

«1818. gada 14. martā. Ar kuģi «Kamdens», kapteinis Larkinss. Čipriāni kungs, dzimis korsikānis, galvenais viesmīlis Longvudā, pirms dažām dienām nomira no zarnu iekaisuma. Bonaparts ļoti skumst.

Viņš to mīlēja, reizēm uzjautrinājās par viņu un vienkārši tērzēja. Viņš bija viens no mīluļiem. «Ja viņu apbedītu manā nožogojumā,» teica viņš nopūzdamies, «es gūtu mierinājumu, piedalīdamies viņa bērēs.» Čipriāni savukārt kalpoja viņam neredzēti centīgi un pa​devīgi. Viņš brauca tam līdzi ūz Elbas salu.»

Būdams galvenais viesmīlis, Čipriāni bija atbildīgs par galdā liekamo produktu kvalitāti, ieskaitot Napoleona vīna krājumus, kas bija sapildīti pudelēs un aizzīmogoti ar imperatora monogrammu rotātu personisko zīmogu.

Aleksandra Balmena relācijas ļauj izsekot Napoleona slimības gaitai, it kā Napoleona organisms aizvien vairāk un vairāk piepildītos ar kādu toksisku preparātu, varēja pat pateikt, kurās, dienās deva bija tik liela, ka Napoleons tik tikko vilka kājas un bez citu palīdzības nevarēja veikt pat dažus kāpņu pakāpienus.

Sevišķi slikti Napoleons jutās laikā no 1818. gada 10. aprīļa līdz 10. maijam, kad viņam līdzās Longvudā nebija neviena ārsta. Napoleonam radās aizdomas, ka saindēts ir vīns, un viņš lūdza noņemt to no galda. Maršāns izpildīja viņa lūgumu.

Kad ar nākamo «tirgoni» no Eiropas pienāca laikraksti un žurnāli, Balmens «Chronical» pamanīja interesantu piezīmi, ko steigšus pārsūtīja uz Pēterburgu. Tā bija šāda: «No 10. aprīļa līdz 10. maijam imperatoram līdzās nebija mediķa. To redzēdami, komisāri — Austrijas un Krievijas —, satraukti par tādu rīcību, lika gubernatoram saprast — ja imperators šāda situācijā nomirs, viņi nezinās, ko atbildēt, ja Eiropā radīsies priekšstats, ka viņš ticis nomaitāts. Droši vien tas pamudināja gubernatoru atjaunot O'Mera kungu viņa amatā, toties viņš pakļauts dažādām nepatikšanām.»

Protams, Hudzonam Lovam bija aizdomas, ka piezīme parādījusies ar komisāru līdzdalību, kuri izvairījušies no viņa cenzūras.

Kas tad īsti notika tajās dienās?

«22. aprīlī ar tirdzniecības kuģi «Berings», kapteinis Lembs.

Pirms dažām dienām gubernators bija izteicis O'Meram stingru rājienu. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš iesniedzis atlūgumu. Otrkārt, tāpēc, ka viņš uzdrīkstējies aizrakstīt grāfam Ber- trānam vēstuli bez angļu varas iestāžu ziņas. Sakarā ar to O'Mera uzrakstīja viņam zīmīti — ļoti spēcīgu un visai loģisku, turklāt caurcaurēm patiesu. Jūs atradīsit tās kopiju (šis gaužām interesantais dokuments ir pazudis no arhīva — LV.).

Vēl nav iespējams paredzēt, kā tas viss beigsies, taču Sv. Helēnas salā tādēļ ir izcēlies milzīgs skandāls un visi klaigā pret gubernatoru. Droši vien mums kādu laiku būs jāiztiek bez biļeteniem no Longvudas, jo O'Mera negrib vairs ielaisties ar viņu nekādās darīšanās. Viņš ieslēdzies savā istabā un neliekas, ne zinis par saviem pacientiem.

Lūk, ko Montolons man stāstīja par Bonaparta veselību. Kopš šā mēneša 10. datuma viņu moka aizcietējumi, galvassāpes un ir traucēta aknu darbība; bez tam viņam ir sirdsldauves, slikta dūša un viņš nemaz neguļ. Viņu pārņēmis nemiers un skumjas, un viņš bieži atkārto: «Manus draugus, tos, kuriem es uzticos, padzen un vajā. Es pa​lieku viens. Aiz tā slēpjas viltīgi nolūki — mani grib noindēt.»

Tā kā dzīvsudrabs labi palīdz pret «sastrēgumiem», O'Meram izdevās ar neatlaidīgiem lūgumiem pierunāt viņu dzert šīs zāles. Viņš pamazām un nemanāmi būtu izārstējis Napoleona slimību vai vismaz būtu apturējis tās attīstību. Tagad viss ies savu gaitu un, iespējams, kļūs sliktāk.» . Šajā relācijā uzmanību izraisa Montolona mājiens uz it kā to zāļu negatīvo iedarbību, kuras Napoleonam dod O'Mera, un ka jāgaida pasliktināšanas.

Nākamajā relācijā 11. maijā Balmens ziņo, ka doktora O'Meras lieta kļuvusi par sarunu objektu visās Sv. Helēnas piparbodītēs un ka šajā sakarībā Balmenam bijusi oficiāla saruna ar gubernatoru, kas samulsis atzinies, ka Napoleons gaužām cieš no sāpēm aknās, zarnās un Montolons pavadot augas naktis pie viņa gultas, klājot viņam uz vēdera siltas salvetes. Napoleons esot ļoti bāls, iekritušām acīm un bez​gala skumjā un nemierīgā garastāvoklī…

«1818. gada 24. maijā ar kuģi «Ģenerālis Kids», kap​teinis Nerjū. Šorīt Bertrāna kundze man stāstīja, ka jau trešo nakti Bonapartam uznākot stipras slimības lēkmes (konvulsijas — L V.). Viņu mocījušas neciešamas galvassāpes, nelabums un nepārtrauktas sirdsklauves.

Bertrāns un Montolons pārmaiņus sēdējuši pie viņa. Dakteris O'Mera parakstījis viņam zāles, kas izraisījušas stipru svīšanu, vakar viņš juties labāk, un šodien viņš esot tikai bāls un vārgs. Man stāstīja arī, ka viņš kļūstot ļoti smags un nevarot vairs ne staigāt, ne pārvietoties no vienas istabas otrā, ne pakāpties uz pa​kāpiena bez aizdusas.

Austrijas komisārs apjautājies Sv. Helēnas salas gubernatoram par Eiropas gūstekņa veselību. Tas atbildējis, ka viņam neesot ne jausmas, kas notiek Longvudā.»

«1818. gada 5. jūnijā. Ar kuģi «Ģenerālis Kids», kapteinis Nerjū.

Vakar Bonapartam uznāca nervu drudzis, viņam bija ļoti smaga galva. Viņam liek dzert sviedrējošas zāles, kuras tam ļoti palīdz. Šorīt viņam ii- labāk, taču viņa kājas un smaganas ir ļoti pietūkušas. Viņš jūt sāpes arī kuņģī un zarnās. Ik dienas viņš dzer caurejas zāles.»

Drīz Balmena relācijas sāka atgādināt reportāžas no notikuma vietas. Neapšaubāmi, ka viņu, kā arī citus komisārus un pat salas iedzīvotājus mocīja jautājums: «Kurš indē Napoleonu?»

Nevainojamās reputācijas un cieņas, kuru viņš baudīja Sv. Helēnas salā, kā arī lielās O'Meras uzticēšanās dēļ Bal- mens bija vairāk informēts par Longvudā notiekošo nekā gubernators. Viņš nokopēja visus oficiālos biļetenus par Na​poleona veselību, bet oriģinālus regulāri sūtīja uz Pēter​burgu.

Drīz vien Hudzons Lovs atjēdzās no izbīļa, jo saņēma no Londonas lorda Batursa paskaidrojumus, ka Bonaparta nāve nebūt nebūs nelaime Anglijai, drīzāk otrādi, un ienaidnieku viņam arī bez angļiem esot gana. \ Gubernators atkal ņēmās tramdīt ārstu un viltot biļetenus par Bonaparta veselību, un apgalvot, ka viņš simulē. «Īstenībā nav veselāka cilvēka par viņu, un tas bezdievīgais ļaundaris pārdzīvos mūs visus!» viņš paziņoja komisāriem.

Kad Krievijas imperatora fregate «Kamčatka» noenkurojās vienā no salas līčiem, Balmens daudz ko varēja pastāstīt kapteinim Vasilijam Mihailovičam Golovinam un ne-vilšus atzinās, ka viņam nervi sāk uzdot «1819. gada 5. aprīlī. Ar fregati «Kamčatka», kapteinis Golovins.

Imperatora fregate «Kamčatka»… ieradās Sv. Helēnas salā šā mēneša pirmajā datumā un aizbrauca

piektajā… Iebraukšanas dienā karaliskās flotes kapteiņi ieradās uz tās kolektīvā vizītē, bet nākamajā dienā brokastoja uz «Kamčatkas», Austrijas komisārs un Francijas komisārs rīkoja pusdienas, bet gubernators vairākkārt atvainojās, ka nebija braucis to sagaidīt, jo bijis ļoti aizņemts ar Ostindijas sa​biedrības kuģa nosūtīšanu. Ļoti žēl, ka nevarēju iepazīstināt viņu ar Napoleonu, kurš, protams, būtu ļoti priecīgs viņu satikt un varbūt gri​bētu nodot vēstuli viņa majestātei mūsu valdniekam.

No visiem ievērojamajiem ceļotājiem, kurus šā gada laikā pie mums nogādāja Indijas flote (Ostindijas sabiedrība — L. V.), tikai Rikersa kungam — Kalkutas padomes loceklim un tuvam lorda Liverpūla radiniekam — tika at​ļauts satikties ar Napoleonu.

Lai izlūgtos audienci, viņš saskaņā ar etiķeti vispirms apmeklēja dižo maršalu (Montolonu — L. V.) un šā mēneša 2. augustā tika stādīts priekšā viņa augstībai. Nekas no tā, kas starp viņiem notika, nav ticis izpausts atklātībā. Gubernators un viņa svīta tura to noslēpumā, un nu jau divas nedēļas, kopš neesmu saticis nevienu no Longvudas iemīt​niekiem.

Bonaparts pieņēmis Rikersa kungu gluži tumšā istabā. Parunājies ar viņu ceturtdaļstundu, viņš pavēlēja atnest sveces un teica- «Tomēr gribu jūs redzēt..» Viņš gulēja gultā, tērpies flaneļa rītasvārkos un purpurkrāsas turbānā; viņš nebija skuvies vairākas dienas, un laiku pa laikam viņšv drusku pacēlās sēdus…» Šo relāciju kapteinis Golovins nogādāja tieši Pēterburgā, to ar lielu interesi izlasīja imperators Aleksandrs un., pēc kāda laika oriģināls nozuda.

Bet Sv. Helēnas salā viss ritēja savu gaitu. Apmainījies savstarpējām dzēlībām un oficiālām vēstulēm ar gubernatoru, O'Mera rezolūti paziņoja, ka viņš atstāj salu. Aizbraukšanas priekšvakarā viņš ieradās atvadu vizītē pie Napoleona. Doktora aizbraukšana viņu ļoti apbēdināja. «Palieciet sveiks, O'Mera, mēs nekad vairs neredzēsimies…» Ārsts atstāja pulverus, ziedes, savus ieteikumus un norādījumus, taču pēc viņa aizbraukšanas Napoleons izrīkojās pēc sava prāta. Viņš pavēlēja Maršānam atstāt vienīgi ziedes, bet visu, kas bija jālieto iekšķīgi, — sadedzināt.

Napoleons juta, ka atrodas cietsirdīga un neredzama ienaidnieka varā un atrisinājums nav tālu…

LOKS SAVELKAS Balkombs, pie kā Aleksandrs Balmens īrēja istabu, negaidīti pieņēma lēmumu pamest salu un pārcelties uz Londonu. Kārtējā relācijā viņš rakstīja: «Bonaparts, atvadoties no Betsijas Balkombas, savas mīlules, par kuru tik daudz rakstīja Londonas žurnāli, noskūpstīja viņu, nogrieza sev. matu šķipsnu un iedeva to viņai. Longvudā skumst par Balkomba aizbraukšanu. Viņa izturēšanās pret frančiem aizvien bijusi visai delikāta, bez tam viņš tiem visvisādi pa​kalpoja.»

Pieaugusi, Betsija sarakstīja grāmatiņu par savām tikšanās reizēm ar Napoleonu, sīki aprakstot šķiršanās ainu.

«Napoleons palūkojās uz klintīm un starp tām vīdošo okeānu un rūgti pavīpsnāja: «Drīz jūs dosities uz Angliju, pametot mani vientulībā nomirt šajā nožēlojamajā salā… Drīz jums stāstīs: «Imperators Napoleons ir miris.» Pie šiem vārdiem es sāku raudāt.

Viņš jautāja, ko es vēlētos saņemt no viņa par piemiņu. Atbildēju, ka labākā dāvana man būtu viņa matu šķipsna. Viņš ataicināja Maršānu, palūdza šķēres un nogrieza četras šķipsnas — tēvam, mātei, man un māsai. Es glabāju to šķipsnu. 1as ir viss, kas man palicis atmiņai no dižā imperatora.»

Salas gubernatoram Lovam oficiālā sarunā viņa rezidencē Balkombs teica, ka viņa ģimene atstāj salu Balkombu māmuļas sliktās veselības dēļ. Gubernators nešaubījās, ka aizbraukšanas īstais iemesls ir draudzība ar Napoleonu un viņš, būdams Longvudas sagādnieks, droši vien tika pārsūtījis Napoleona

slepeno korespondenci uz Eiropu. Ar to izskaidrojama Eiropas gūstekņa daudzu dzīves faktu iekļūšana tālaika presē, par lielu nožēlu gubernatoram.

Savā grāmatā Betsija Balkomba pastāsta vairākas interesantas epizodes par Napoleonu un savām bērnu dienu nerātnībām. «…Atceros, kā parādīju Napoleonam karikatūru, kurā viņš bija attēlots, kāpjot augšup pa virvju kāpnēm, un katrs pakāpiens bija nosaukts kādas viņa uzvarētas valsts vārdā. Pēdējā attēlā viņš jāteniski sēdēja uz zemeslodes. Karikatūra vienlaikus bija ari Anglijā tolaik izplatīta rotaļlieta. Ar asprātīga mehānisma palīdzību Napoleona figūra pārvēlās kāpņu otrā pusē, krita un beigās atradās Sv. Helēnas salā. Man nevajadzēja rādīt viņam šos apšaubāmos šaržus, it īpaši viņa nelaimē, taču tobrīd es biju bezatbildīga pusaudze, kas spējīga, lai gan bez iepriekšēja nodoma, tomēr izstrādāt ko nepiedienīgu, lagad es esmu pārliecināta, ka toreiz šāvu pār strīpu. Tēvs, kura dusmu aizvien bijos, bija par manu rupjo izlēcienu nikns ne pa jokam, un veselu nedēļu es tiku turēta ieslēgta mājā. No klases, kur Napoleons ar mani nodarbojās, mani nosūtīja pagrabā, kur pilnīgā vienatnē nožēloju padarīto. Es ilgi atcerējos šo sodu arī žurku dēļ, kuru pagrabā netrūka.

Imperators izteica nožēlu par bargo sodu mana nodarījuma dēļ, kuram viņš nepiešķīra sevišķu nozīmi, taču ar dzīvu interesi klausījās manos stāstos par žūrkām, atcerēdamies, kā ari pats reiz pārbijies no žurkas, kas izlēkusi no viņa trijstūrencs brīdi, kad viņš grasījies likt to galvā.»

Starp citu, Betsiju mēdza ieslēgt arī citu nerātnību dēļ. Napoleons uzskatīja, ka bērnus audzināšanas nolūkā nepieciešams sodīt, lai viņi pieradinātos apjēgt, ko nodarījuši. Taču tajā pašā laikā ieteica Balkombam nebūt «burbonam».

«Vēl reizi mani, neievērojot Napoleona lūgumus, veselu nedēļu turēja ieslēgtu kādas palaidnības dēļ, kas sevišķi bija sadusmojusi tēvu. Man katru rītu bija jākāpj pagrabā, un iznākt no turienes drīkstēju tikai pirms gulētiešanas. Veselu nedēļu katru dienu Napoleons nāca pie aizrestotā loga, lai papļāpātu ar mani; viņam pat izdevās mani sasmīdināt, pazobojoties par savu un manu ieslodzījumu: «Redziet nu, Betsij, mēs abi esam gūstekņi, tikai jūs raudat, bet es ne…»

Napoleonam tuvo cilvēku loks salā sašaurinājās. Hu- dzons Lovs darīja visu iespējamo, lai, iepriekš sakompromi​tējot, citu pēc cita aizsūtītu projām cilvēkus no viņa svītas.

Viens no pirmajiem Napoleonu atstāja viņam padevīgais Gaspars Gurgo, artilērijas ģenerālis, kas bija izstaigājis kopā ar viņu Krievijas karaceļus, kur, kā pats stāstīja, izglābis imperatoram dzīvību. Taču, būdams ļoti ātras dabas, viņš ne acu galā nevarēja ciest Montolonu un bieži ar viņu ķil​dojās.

«1818. gada 25. janvārī, ar brigu «Leveret», kapteinis Tids. Šorīt saņēmu kārtējo biļetenu (par Bonaparta slimību) no Longvudas… Man tikko pastāstīja, ka Gurgo, nespēdams saprasties ar Montolonu, lūdzis Bonapartam atļauju atgriezties Eiropā un viņš atbildējis: «Nevajag, mans draugs. Mazliet pacietieties. Pēc 12 mēnešiem jūs mani apglabāsiet» Šo vārdu pa vārdam pierakstīto Napoleona frāzi Balinens pacentās darīt zināmu tālajā Sanktpēterburgā. Imperators Aleksandrs, Svētās savienības — ANO prototipa — dibināšanas iniciators Eiropā, lai gan ļoti aizņemts ar valsts iekšējo dzīvi, lielu uzmanību veltīja arī Eiropas problēmām.

Pēc pirmajām trīspadsmit relācijām ar tām pievienotajiem medicīniskajiem biļeteniem, ko bija parakstījis O'Mera, grāfs Neselrode atļāvās izteikt atzinību Balmenam par viņa lieliski uzrakstītajiem ziņojumiem, ka «Viņa augstība imperators ar labpatiku tos lasa, un viņam uzdots sakarā ar to izteikt pilnīgu imperatora atbalstu.»

Vēl imperators lūdza sarakstē pēc iespējas ievērot secību, jo par to ļoti interesējās. Par Balmenu jāteic, ka viņš salā gods godam slinkumu vis nelāpīja, bet izturējās pret saviem Krievijas komisāra pienākumiem ļoti godprātīgi un nopietni. Turklāt viņš apjauta, ka kļūst par liecinieku svarīgiem notikumiem, kas norisinās uz niecīga sauszemes laukumiņa Atlantijā un kuri spējīgi ietekmēt visas vēstures gaitu. Viņa asajam skatienam un rūpīgajai analīzei nepalika apslēpts neviens sīkums. Šeit daudz

kam bija apslēpta jēga, virmoja cilvēku kaislības un risinājās karš…

«1818. gada 18. februāri. Ar Ostindijas sabiedrības kuģi «Viljams Pits», kapteinis Grēms.

Nosūtu divus biļetenus par Bonaparta slimību… Ģenerālis Gurgo, kam sen jau ir nesaskaņas ar grāfu Montolonu, pirms dažām dienām muļķīgā kārtā izaicināja viņu uz divkauju. Bonaparts aizliedza grāfam cīnīties, bet Gurgo gribēja arestēt Ap šo lietu tika sacelta liela brēka. Galu galā Gurgo, redzēdams, ka viņam neizdosies caururbt ar savu zobenu Montolonu, šā mēneša 13. datumā pēkšņi atstāja Longvudu.

Gubernators iemitināja viņu mazā mājiņā Plantei- šenhauzas tuvumā, kur viņš nepieklājīgā kārtā gari un plaši izrunājas… Gurgo savā ziņā ir karstgalvis, īsts kareivis, kas sevi nekādi neiegrožo…

Mēs šajā klintī dzīvojam kā tādi čigāni, visa kā mums pietrūkst, bet gubernatoram tas nerūp, jo viņam prātā tikai viens — nosargāt Bonapartu.»

Lai cik bēdīgi tas arī šķistu Napoleonam, taču no ģenerāļa Gurgo bija jāšķiras. Viņa svītas rindas kļuva aizvien retākas. Loks savilkās…

«Es esmu nolemts vientulībai — tas ir šausmīgi,» reizēm viņš čukstējā naktīs, kad lietusgāzes aiz loga neļāva iemigt ikreiz likdams satrūkties pie viņa kājām caurā miegā gulošajam Maršānam.

Pirms Gurgo atstāja salu, viņš sabiedroto komisāriem nāca klajā ar sensacionālu vēsti.

«1818. gada 16. martā. Ar Ostindijas sabiedrības kuģi «Bombeja», kapteinis Hamiltons. Ģenerālis Gurgo atstāja salu ar 17 sterliņu mārciņām kabatā. Pēc aizbraukšanas no Longvudas viņam bija dota pilnīga brīvība tikties ar mums, un Austrijas komisārs pierakstīja visu, ko viņš teica. Lūk, vārds vārdā, ko viņš raksta kņazam Meterniham. (Tālāk seko vairākas lappuses pieraksta no šīs sarunas ar komisāriem — L. V.) Jautājums Gurgo: «Vai Napoleons kādreiz mēdz runāt par savu nākotni?»

Atbilde: «Viņš ir pārliecināts, ka nepaliks Sv. Helēnas salā, un nepārstāj cerēt, ka opozīcijas partijai (Anglijas parlamentā — LV.) izdosies izdabūt viņu no šejienes… Viņš ir pārliecināts, ka vēl joprojām sēdētu tronī, ja būtu ap​precējis krievu lielkņazi.»

Jautājums: «Vai, jūsuprāt, Napoleons var izbēgt no še​jienes?»

Atbilde: «Viņam desmitkārt ir bijusi tāda izdevība un ir arī vēl tagad… Ko gan nedabū gatavu, ja pieder miljoni? Starp citu — lai gan man ir iemesls žēloties par imperatoru, es nekad viņu nenodošu.

Atkārtoju, viņš var bēgt viens (Balmena izcēlums — L V.) un aizkuģot uz Angliju, kad vien vēlas. Vairāk neko neteikšu.»

Kad dakteris O'Mera bija atstājis salu, Napoleons ilgu laiku neatradās mediķu uzraudzībā, un šajā laikā kāds se​višķi cītīgi jauca indi viņa ēdienā.

Pārlasot Balmena relācijas, nebija grūti gūt priekšstatu par to, kā norisa indēšana: inde nokļuva Napoleona orga​nismā noteiktās devās, lai radītu ilgstošas sirgšanas iespaidu.

Pirmoreiz aizdomas par stipru indes devu O'Mera Bal- menam izteica 1817. gada oktobrī. Sekoja vispārējs vājums, Napoleons sāka ātri pieņemties miesās, vakaros viņam bija satūkušas kājas. 1820. gada sākumā viņam sākās vemšana ar asiņu piejaukumu, drupa zobi, krita laukā mati. Napoleons acīm redzami uzburba.

Viņa jaunais ārsts Antomarki, ieradies salā 1819. gadā, par spīti visai savai mākslai, nespēja tikt galā ar slimību, kas atgādināja vēzi. Betsija Balkomba stāstīja par savu pē​dējo tikšanos ar Napoleonu.

«Slimība pārvērta viņu līdz nepazīšanai — vaska dzeltena seja, noļukuši vaigi. Potītes bija tik ļoti sapampušas, ka kāja tik tikko gāja iekšā zābakā. Viņš kļuva tik vārgs, ka, neatbalstoties ar vienu roku pret galdu, ar otru — uz kalpotāja pleca, nespētu pat piecelties… Pēcāk mana māte teica, ka nāve viņa sejai jau bija uzspiedusi savu zīmogu.»

Viss pasts, ko sūtīja no Sv. Heleēnas salas, tika per- lustrēts un rūpīgi pārbaudīts, tāj>ēc Balmens savās relācijās nedeva ne mazāko mājienu, ka cenšas «izskaitļot» vai uzminēt to personu, kura palīdz Napoleonam nokļūt viņā saulē. Izmantojot labi sen kriminālistikā parādījušos izslēgšanas metodi, viņam vajadzēja apstāties pie kādas kandidatūras. Un šos prātojumus viņš acīmredzot darīja zināmus

Sanktpēterburgai, kad beidzot ieradās tur īsā atvaļinājumā.

Starp citu, imperators Aleksandrs jau bez šaubām nojauta, ka Napoleonu salā sākuši indēt ar «žurku zālēm» — klasisko ieroci, ko viltīgie politiķi lietojuši visos laikos. Un par šo noziegumu bija izšķīrušies nebūt ne angļi. Lielbritānijai, lielos vilcienos ņemot, Napoleons kā gūsteknis vajadzīgs dzīvs un vesels, jo tādā gadījumā viņš kļūst par lielisku ieroci, lai nomierinātu Burbonu. Burboniem (karalim Ludviķim XVI un viņa jaunākajam brālim troņmantniekam grāfam d'Artuā) dzīvs Napoleons iemiesoja revolūciju un bija briesmīgi bīstams. Politiskais klimats Francijā, kā jau Bonaparts bija paredzējis, mainījās, un viņa atgriešanās Eiropā varēja kalpot par signālu Burbonu gāšanai.

Aleksandrs Balmens bija pārliecināts, ka Napoleona indētājs visu laiku atrodas salā un katrā ziņā ir Napoleona svītā, kas padarīja viņu par ļoti bīstamu neredzamu ienaid​nieku.

Aizgājušā gada laikā Sv. Helēnas salu bija atstājuši seši no Napoleona tuvāko cilvēku loka, arī pavārs Lepāžs. Bert- rāna un Napoleona attiecības nezin kāpēc pamazām atvēsa, un viņa senais biedrs apmetās uz dzīvi atstatu, ierazdamies Longvudā īsās vizītēs. Aizbrauca arī Montolona sieva Albina.

Napoleons arī viņam pašam lika priekšā atstāt salu, taču, par lielu brīnumu gubernatoram un sabiedroto komisā​riem, tas stingri paziņoja, ka paliks kopā ar imperatoru.

Longvudā palika tikai nelokāmi uzticamais Luī Maršāns, kam Napoleons pēcpusdienās diktēja savus memuārus, un grāfs Montolons. Pie galda Napoleons sēdās viens, drūmi uzaicinādams Montolonu piebiedroties viņam maltītē. Kopā ar viņu Napoleons vēlāk devās staigāt dārzā, līdz kārtējā vājuma un vemšanas lēkme noguldīja viņu gultā…

Tātad izslēgšanas metodei neizbēgami vajadzēja novest pie Bonaparta indētāja. Rezultāts bija satriecošs: tas izrā​dījās d'Artuā atsūtītais grāfs Montolons.

Jāatzīst, ka viņš bija velnišķīgi viltīgs, jo viņa noziegums lika atklāts tikai pēc 150 gadiem ar zinātnes palīdzību.

Nevar nebrīnīties ari par to, ka grāfu Montolonu Napoleons neturēja aizdomās. Tajos laikos profesionālu kareivju draudzība skaitījās svēta un nesatricināma. Un, jo vairāk cilvēku atstāja Napoleonu, jo vairāk nesavtīgas uzticības pierādījumu viņš saskatīja Montolonā; Montolons arvien bija līdzās, aiz durvīm, viņu vajadzēja tikai klusām pasaukt..

Sešas dienas pirms nāves, spilvenu balstīts, Napoleons vārgā balsī nodiktēja ārstam pēdējos vārdus: «Pēc manas nāves, kas vairs nav ilgi jāgaida, es vēlos, lai tiktu izdarīta mana līķa sekcija… Es vēlos arī, lai manu sirdi, ievietotu vīna spirtā, nogādātu Parmā manai dārgajai Marijai Luīzei… Sevišķi iesaku jums rūpīgi izpētīt manu kuņģi un rezultātus izklāstīt sīkā un precīzā pārskatā, ko jūs nodosit manam dēlam… Es lūdzu, es uzlieku jums par pienākumu ļoti rūpīgi veikt šo pētījumu… Es visiem valdnieku namiem atstāju mantojumā savu pēdējo dzīves dienu šausmas un kaunu.»

Pēdējā novēlējuma frāze ieintriģēja daudzus vēsturniekus. Tajā bija ietverta slepena jēga. Vai lā bija vēršanās pie Krievijas imperatora vai brīdinājums monarhiem — esoša​jiem un nākamajiem?

ZVIEDRU ZINĀTNIEKA PĒTĪJUMI Viss sākās ar to, ka 1955. gadā Francijā tika izdoti Luī Maršāna memuāri, kas arhīva plauktā bija nogulējuši 120 gadus, iekams vēsturnieki uzrakstīja tiem komentārus un laida pasaulē. Maršāns dienu pēc dienas aprakstīja Napo​leona dzīvi un stāstīja, ka tas bieži dāvājis draugiem par piemiņu matu šķipsnas. Šie memuāri reiz nonāca vēstures mīļotāja zviedru zobārsta un toksikologa Stena Foršvuda rokās.

Viņš ar interesi vienā paņēmienā izlasīja memuārus un izbrīnīts konstatēja, ka Bonaparta dzīves pēdējo gadu aprakstos fiksēti nepārprotami saindēšanās simptomi ar arsēnu. Vismaz no 30 tiesu medicīnas atzītajiem Napoleonam bija 22. Tad Foršvuds izstudēja sekcijas protokolu, salīdzināja dažas citas liecības un vēl vairāk nostiprināja savu pārliecību.

Tomēr viņš nesteidzās ar galīgiem spriedumiem. Baumas par Napoleona noindēšanu klīda ļoti sen.

Foršvuds nolēma balstīties uz jaunākajiem zinātnes sasniegumiem, pierādīt slepkavību ar iepriekšēju nodomu un lūkot atrast noziedz​nieku.

Pēc daudziem piedzīvojumiem viņam izdevās savākt Napoleona 1816., 1817., 1818. un 1821. gada matu šķipsnas un ar skotu zinātnieka Smita palīdzību izdarīt to sarežģītu analīzi. Iegūt Francijas bijušā imperatora matus nepavisam nebija viegli.

Piemēram, Napoleona ķeizariskās ģimenes mantinieki atteicās ziedot zinātnei pat vienu vienīgu matu, aizbildinoties, ka viņiem tāpat esot skaidrs, kurš bijis indētājs, un ka viņi nepavisam nav ieinteresēti padarīt viņa vārdu par sabied​risko īpašumu.

Toties Betsijas Balkombas jaunākā brāļa mazmeita lēdija Meibela Balkomba-Bruksa ar laipnu smaidu sacīja: «Priecājos, ka jūs meklējat pierādījumus tam, ka imperators ir noindēts. Vai zināt, mans vecvectēvs vienmēr bijis par to pārliecināts. Un šī pārliecība mantota no paaudzes paaudzē… Kā Viljama Balkomba radiniece izsaku jums pateicību par jūsu centieniem atklāt šo noziegumu.»

Pie viena viņa piebilda, ka viņas radiniece Betsija nomirusi Londonā 1873. gadā. Viņa lieliski pārvaldījusi franču valodu un izcēlusies ar drosmi, prātu un gribasspēku. Vaicāta, kur viņa mācījusies franču valodu, viņa ar cieņu atbildējusi, ka viņai bijis labs skolotājs, vārdā Bonaparts.

Metode, ar kuru Stens Foršvuds cerēja pierādīt Napoleona tīšas noindēšanas faktu ar arsēnu, bija šāda.

Glāzgovas universitātes laboratorija Napoleona matu paraugus, nosvērtus un ievietotus miniatūros aizlodētos konteineros, nosūtīja uz Hārvelas atomenerģijas institūtu Londonas tuvumā. Tur paraugus 24 stundas pakļāva kodoldaļiņu (termisko neitronu) iedarbībai. Tālākais paraugu salīdzinājums ar kontrolgrupu ļāva noteikt arsēna daudzumu matos, pēc kā var aprēķināt arī kopējo organismā nokļuvušā arsēna daudzumu. Sī metode allaž devusi ļoti precīzus rezultātus.

Interesanti, ka Foršvuds kādu laiku neatklāja angļu kolēģiem, kā matus viņi pēta, bīdamies, ka tas varētu ietek​mēt ekspertīzes rezultātus (vēlāk tas kļuva par neizsīkstošu joku avotu).

Pēc kāda laika Foršvuds saņēma oficiālu atbildi: «Pēc veiktās analīzes… konstatēts, ka jūsu atsūtītais paraugs, kas apzīmēts ar H. S., satur 10,38 mikrogramus arsēna uz vienu gramu matu. Sī proporcija liecina, ka attiecīgā persona saņēmusi relatīvi lielu arsēna daudzumu.»

Tagad Foršvuda rokās bija pierādījums, ka Napoleons Bonaparts ticis noindēts: arsēna masa eksimperatora matos viņa nāves brīdī 13 reižu pārsniedza normu. Būdams toksi- kologs, Foršvuds zināja — lai noindētu cilvēku, pietiek ar pavisam niecīgu arsēna daudzumu un slepkava to būtu varējis izdarīt vienā paņēmienā. Lēnai indēšanai sešu gadu garumā pietika ar vienu mazu paciņu.

Spriežot pēc Gurgo un Maršāna dienasgrāmatās aprakstītajiem simptomiem, vienā paņēmienā ar arsēnu tika noindēts Čipriāni. Korsikānis bija uzticams Napoleona slepenais aģents. Droši vien viņam ticis uzdots meklēt indētāju un viņš nācis uz tā pēdām.

Viņš bija vienīgi kalps, un sekcija netika taisīta. Sava ceļojuma laikā Sv. Helēnas salā lēdija Meibela Balkomba- Bruksa izdarīja satriecošu atklājumu: Čipriāni zārks bija pazudis no protestantu kapsētas kopā ar kapakmeni. Kaps bija tukšs! Viņa ari noskaidroja, ka salas civilaktu reģistru grāmatā grāfs Montolons «aizmirsis» iereģistrēt viņa nāves faktu. Rodas jautājums: kam un kāpēc bijis vajadzīgs ne​laiķis? Čipriāni pazušanas iemesls acīmredzot meklējams tur, ka pagājušā gadsimta 30. gados sāka klīst baumas, itin kā Napoleona līķis slepus aizvests uz Angliju un anonīmi apglabāts Vestminsteras abatijas kapelā, bet zārkā imperatora vietā ielikts nelaimīgais Čipriāni, kas bijis viņam ļoti līdzīgs. Iespējams, ka šās versijas dokumentālai pārbaudei tika veikta slepena Čipriāni līķa ekshumācija.

Kas attiecas uz Foršvudu, tad viņš nolēma paplašināt savu pētījumu diapazonu, izdarot Napoleona matu šķipsnām vēl sarežģītāku analīzi. Bija svarīgi konstatēt, kādās devās arsēns iekļuvis Napoleona organismā.

Ja inde iekļuvusi organismā noteiktās devās pēc vienmērīgiem laika sprīžiem (kas liecina par indēšanu ar no​domu), tad zinātniekiem vajadzēja iegūt grafisku indes uzplūdu un atplūdu diagrammu.

Cilvēkam mati aug ar ātrumu 0,35 milimetri dienā vai aptuveni 1,5 centimetri mēnesī. Rodas iespēja aprēķināt laiku starp uzplūdiem, L i., brīžiem, kad organisms saņēmis lielākās indes devas. Gadījumā, ja mati būtu nogriezti līdz saknei un būtu zināms šā notikuma datums, segment- an alīze ar precizitāti līdz vienai dienai ļautu noteikt absorb​cijas (viena viela uzsūc otru), t. i., indes devas uzsūkšanas datumu.

Pateicoties šai Smita izstrādātajai metodei, Foršvuds ieguva pierādījumus tam, kā ticis nogalināts Napoleons, un atklāja viņa nāves noslēpumu.

Luī Maršāna radinieki izņēma no senatnīga šķirstiņa Napoleona zīdaino matu šķipsnu, kas tikusi noskūta pirmās stundas laikā pēc imperatora nāves 1821. gada 5. maijā, kad mežonīgas vētras dārdos Antomarki noņēma pēcnāves masku… Pieņemot šo datumu par atskaites sākuma punktu, izdevās saskaņot to ar kalendāra datumiem un salīdzināt ar Maršāna un Gurgo dienasgrāmatu ierakstiem, kuros aprakstīta slimība un pēdējie Napoleona dzīves mēneši.

Pēc tam izdarīja analīzi Betsijai Balkombai uzdāvātajai matu šķipsnai. Tā tika nogriezta 1818. gada 16. martā, bija 18 centimetru gara un saturēja informāciju par gandrīz 12 mēnešiem.

Kad arsēna daudzuma analīze bija gatava, izrādījās, ka Napoleons diezgan jūtamas indes devas bija saņēmis no slepkavas — grāfa Montolona — kopš 1817. gada oktobra sākuma līdz 1. novembrim, tad 11., 16., 30. decembrī, no 1818. gada 26. līdz 29. janvārim, no 26. līdz 27. februārim un pirms pašas Betsijas aizbraukšanas — 13. martā. Nav grūti, nedaudz atskatoties atpakaļ, sameklēt Aleksandra Balmena relācijas un pārliecināties par pilnīgu datumu sa​kritību.

EPILOGS Liktenis bija lēmis «Rjurik» kapteinim Oto Kocebū pēc ilgiem kuģojumiem 1826. gadā atkal atrasties pie salas pe​lēkajām klintīm. Viņa dienasgrāmatā parādījās ievērības cie​nīgs ieraksts.

«26. martā mēs sasniedzām Sv. Helēnas salu un noenkurojāmies pie Džeimstaunas pilsētiņas. Visa ekipāža bija vesela un možā garastāvoklī. Tomēr labo omu drīz vien aptumšoja šeit saņemtā ziņa par ķeizara Aleksandra nāvi.

Salas gubernators A Vokers uzņēma mūs ārkārtīgi sirsnīgi un izņēmuma kārtā atļāva apmeklēt slaveno Longvudu.

Mēs nokāpām no zirgiem un gājām pa ceļu, kas veda uz Napoleona kapu. Pretī iznāca vecs invalīds, kas to apsargāja, viņa vientuļā būdiņa atradās netālu. Viņš pieveda mūs pie plakana akmens bez kādiem greznojumiem, ko apjoza zema dzelzs sētiņa. Pār akmeni zarus lieca pieci sēru vītoli. Zem vienkārša akmens atdusas tas, kurš sa​tricināja visu Eiropu un beidza dzīvi kā gūsteknis…

Uz akmens nav nekāda uzraksta; katrs var sacerēt to pats atbilstoši savai pārliecībai. Taču neitrālu epitāfiju varēs uzrakstīt vienīgi pēcteči, bet ne mēs, laikabiedri. Lai kļūtu par sava laikmeta dižāko cilvēku, Napoleonam, iespē​jams, pietrūka tikai viena — godīguma.

Kapa tuvumā čaloja strautiņš. Invalīds piepildīja ar tīru dzidru ūdeni vienkāršu māla krūzīti un pasniedza mums, ieminēdamies, ka Napoleons savu pastaigu laikā labprāt dzēris šeit vēso ūdeni tieši no šā paša trauka… Viņš bieži nācis šurp un ne reizi vien teicis, ka gribētu šeit atdusēties. Napoleona vēlmēm pievērsa maz vērības, taču šī pēdējā tomēr tikusi izpildīta.

Pavadījuši vēl kādu laiku pie ievērojamā pieminekļa — cilvēka likteņa satriecošā nepastāvīguma liecinieka —, mēs kāpām zirgiem mugurā un devāmies uz Napoleona pēdējo dzīvesvietu. Kādas septiņas

verstis jājuši, mēs ieraudzījām gluži kailu laukumiņu, kura vidū stāvēja mājiņa… Mūsu pavadonis pavēstīja, ka tā ir Longvuda — bijusī Napoleona mītne.

Cik interesanti būtu ikvienam apmeklētājam tur ieiet, ja mājiņā nekas nebūtu mainījies! Taču angļu varas iestādes nav uzskatījušas par vajadzīgu ar to rēķināties. Napoleona guļamistabā bija ierīkoti zirgustaļļi, bet lielajā istabā — aitādu, speķa un citu produktu noliktava.

Pilsētā mums pastāstīja, ka Napoleons pie mājas bija iekopis mazu dārziņu, kurā pats strādājis. Es jautāju pavadonim, kur tas ir. Sarkastiski smīkņājot, mūsu pavadonis norādīja uz tukšu, cūku izrakņātu laukumiņu un teica: «Napoleons te audzēja puķes tikpat veiksmīgi kā agrāk radīja jaunas valstis, tomēr kā viens, tā otrs nozuda vienlīdz ātri.»

Pēc «Rjurik» krievu kuģi paretam iegriezās Džeims- taunas ostā. Kapteiņi, apmeklējot Longvudu, uzzināja, ka māju un paleju 1854. gadā par 1600 sterliņu mārciņām nopircis Napoleons III, kurš kā nekā bija Bonaparta radi​nieks, un salā pastāvīgi sāka uzturēties Francijas pārstāvis.

1959. gadā salā īsā vizītē ieradās lēdija Meibela Bal- komba - Bruksa. Pēc pārrunām viņa iegādājās savu senču īpašumu un, kolīdz darījums bija noslēgts, uzdāvināja to Francijai. Tagad tur atrodas memoriālais muzejs.

Taču mūsu stāsts nebūs pilnīgs, ja nepieminēsim citu notikumu. Diemžēl arī tas pagāja nemanīts.

1840 gada oktobrī ar angļu varas iestāžu atļauju Sv. Helēnas salā ieradās tie, kuri pavadīja kopā ar Napoleonu viņa pēdējās dienas. Kambarsulainis un imperatora mīļotais kalps 46 gadus vecais Luī Maršāns, hofmaršals Anrī Gras- jēns Bertrāns, balts kā ābele, sen jau septītajā desmitā. Aizvien gatavs ķildām, tikpat nepacietīgs un ātrs — ģenerālis Gaspars Gurgo. Atbrauca Napoleona kalpotāji Sendenī, Noverra, šefpavārs Pjerons un zirgupuisis Aršambo. 80 gadu vecais Napoleona historiogrāfs 1as Kasass savā vietā bija atsūtījis savu dēlu Emanuēlu, kuru Napoleons mīlējis pa​vilkt uz zoba.

Sv. Helēnas salā nevarēja ierasties tikai dakteris O'Mera, kurš tolaik jau bija viņsaulē, un ģenerālis majors Šarls Tris- tāns de Montolons, ko Francijas tiesa par līdzdalību sa​zvērestībā bija notiesājusi uz 20 gadiem ieslodzījuma cie​tumā.

Otrās dienas rītā pēc īsas apspriedes Longvudā un jurista protokola sastādīšanas visi minētie kungi devās Ģerā​nijas ielejā uz imperatora kapavietu.

Kad strādnieki atraka kapu un atvēra četru zārku vākus, viņu skatienam pavērās satriecošs skals: Napoleona ķermenis nebija pārvērties pīšļos. Šo faktu fiksēja uz vietas sastādīts objektīvs protokols. 19 kapā pavadītos gados imperatora seja bija pārvērtusies mazāk nekā to cilvēku sejas, kuri bija atbraukuši, lai izpildītu viņa pēdējo vēlēšanos… Šim brīnumam var būt tikai viens izskaidrojums: imperatora Napoleona ķermenis, sešus gadus pakļauts sistemātiskai indēšanai ar arsēnu, bija it kā iebalzamējies un pārstājis sadalīties. (Muzeji bieži izmanto šo arsēna īpašību, lai iebalzamētu preparātus.) Kapā klusi ar trijstūreni pie kājām gulošais Napoleons itin kā pauda cilvēkiem pašu slepkavības faktu.

Tad Napoleona Bonaparta mirstīgās atliekas pārlika jaunā zārkā, pārklāja ar trijkrāsaino karogu un nogādāja fregatē…

1840. gada 15. decembrī Parīze sagaidīja imperatora pīšļus. Veldams melnus, biezus dūmus no garā skursteņa un plīkšķinādams ūdeni ar lielajiem riteņiem, melni krāsotais tvaikonis «Le Dorad» deviņu tvaikoņu eskorta pavadībā pietauvojās granīta krastmalai, kur reiz, spīdinādams vara sānus un viegli šūpodamies, bija stāvējis Roberta Fultona zem​ūdens kuģis «Nautilus».

Uz kuģa klāja zem baldahīna bija novietots Napoleona sarkofāgs. Bez pārtraukuma dārdēja lielgabalu zalves, un daudziem veciem kareivjiem invalīdiem, kas bija uzģērbuši izbalējušus mundierus ar goda zīmēm, pār seju ritēja asa​ras…

Kopš tā laika par Napoleonu uzrakstīts vairāk nekā 400 tūkstošu vēsturnieku darbu, aprakstu un romānu. Par Napoleonu rakstījis Stendāls, Valters Skots, Lamartins, Cveigs, Tarle, Manfrēds un daudzi citi. Katrs viņu redzējis un izpratis savādāk, būdami vienisprātis tikai par to, ka viņš bijis cilvēks ar

apbrīnojamu likteni un interese par viņu nav zudusi vēl šobaltdien.

Kopš Napoleona dzimšanās dienas pagājuši 225 gadi, bet no arhīvu dzīlēm tiek izcelti aizvien jauni un jauni dokumenti. 1988. gada septembrī aģentūra «France Press» paziņoja: «Šķirojot Sorbonnas universitātes arhīvā senus papīrus, vēstures zinātnes maģistrs Žozefs Batists Bomanuārs atklājis interesantu dokumentu. No tā izriet, ka Napoleons tiešām ticis noindēts, pastāvīgi pievienojot viņa šņaucamajai tabakai indi bez garšas un smaržas. Tieši šā iemesla dēļ to faktiski nav bijis iespējams atklāt.» Ja vēsturnieki apstiprinās šā ziņojuma nopietnību, tas ieguls vēstures šķirstiņā tāpat kā nenovērtējamās Aleksandra Balmena relācijas no Sv. Helēnas salas.

Saturs Pirmā daļa. JAU PIRMS KOLUMBA… Fells B. Amerika pirms Kristus dzimšanas…………………………………………….. 9 Severins T. «Brendans» šķērso Atlantiju………………………………………………… 41 Enterlains R Vikingu Amerika………………………………………………………………. 63 Maijē de Ž. Teinpliešu slepenais ceļojums……………………………………………… 111 Pols F. Deviņdesmit gadu pirms Kolumba……………………………………………. 137 Vtzentāls S. Ceribu bura…………………………………………………………………….. 169 Otrā daļa. KIIO DRAISKULĪBAS Kostjukova L. Uz ciņu ejot, tevi sveic…………………………………………………… 251 Supriņenko J. Pirmatklājējs pret savu gribu ……………………………………….. 279 Valī Ž. Vai Ludviķis XI slimoja ar spitālību?………………………………………… 297 Slttčevskis A. Valahijas kņaza Ērgļa ligzda…………………………………………… 303 Krivcovs N. Noslēpumainais pirāts un viņa amata brāļi . . 319 Vjatkins Ļ. Galotne imperatoram……………………………………………………….. 339 Vjatkins Ļ. Kurš noindēja Napoleonu………………………………………………….. 371 'Šeit un tālāk izklāstītie autora slēdzieni ir apstrīdami, tomēr, mūsuprāt, tie pelna lasītāju uzmanību.

(Red. piez.)

[1] ALGONKNI Algonkinu cilts aptver vienu no lielākajām un izplatītākajām Ziemeļamerikas indiāņu grupām.

Kanādā viņu apdzīvotās platības ziemeļaustrumu robeža ir Labradoras pussalas dienvidi, rietumos — Klinšu kalni. ASV viņi apmetušies Atlantijas okeāna piekrastē: 110 Ziemeļkarolīnas dienvidos līdz Jaunskotijai ziemeļos. Cilts ietver sevī vairāk nekā 50 cilšu dialektu pārstāvjus.

Valsts austrumos algonkini nedzīvo norobežotās teritorijās — lielākā to daļa. sajaukusies ar tagadējiem izceļotājiem. Šāda integrācija savā ziņā bija neizbēgama, jo ārēji algonkini līdzinās Dienvideiropas un Vidusjūras reģiona iedzīvotājiem. Pārģērbti eiropiešu drānās, viņi daudz neatšķiras 110 [2] seit un tālāk — autora piezīmes.

[2] Viņam veltīta Ž. Maijē grāmata «Vikingi Paragvajā».

[3] maizi un izpriecas! (lat.v 9-238 257