Gadsimtu noslepumi-10

Annotation Gadsimtu noslēpumi - 10 Sērija "Gadsimtu noslēpumi Otrā pasaules kara noslēpumi - arvien jaunas versijas un patiesības: spiegs, kas mānija Hitleru; slepenā misija Ziemeļāfrikā; "X" stunda; nāvējoša dubļu pika 3osifam Staļinam; cīņa pret vāciešu brīnumieroci.

Avantūristi un favorīti: Mediči dzimtas intrigu labirinti; kas gulējis N.Rubinšteina kapā; zeltainā galva uz bendes bluķa; atrastās un neatrastās bagātības.Ar šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem lasītāju iepazīstina kārtējais "Gadsimtu noslēpumi" sējums.

2001 A P l I S No krievu valodas tulkojis Harijs Veidemanis Mākslinieks Vilnis Lapiņš "Izdevniecība Aplis". Rīga, 2001 Lapiņš, māklisn. noform., Rīga, 2001 SATURS Kara atbalsis OTRĀ PASAULES KARA SPIEGI UN NOSLĒPUMI Frederiks Peitons. Slepenā misija Ziemeļāfrikā………………………….. 7 Dons Vortons. Grandioza gatavošanās aizjūras kam​paņai ….. 16 Donalds Kosters. "Mēs jūs gaidījām Dakarā!"…………………………… 20 Džordžs Viliss. Slepenā ielavīšanās………………………………………….. 27 Džūens Montegjū. Mironis, kas piemuļķoja nacistus………………. 41 Džozefs Kalabro. Operācija "Atmaksa"……………………………………… 47 Mērija Naita. Cenzori pret spiegiem…………………………………………. 52 Ralfs Hendersons. Birmas džungļu karavīri……………………………… 58 Elans Mičijs. Pēnemindes noslēpums………………………………………. 68 Džordžs Kents. Cilvēks, kas paglāba Londonu………………………… 72 Dž. Edgars Hūvers. Spiegs, kas mānīja Hitleru………………………… 78 Frederiks Peitons. Papīra šāviņi jeb Kā Ass valstu ka​reivjiem "skaloja smadzenes" 82 Frederiks Sonderns, jun. Vienpadsmit pret nacistu atombumbu………………………………………………………………………………… 86 Roberts Kempners. Visu laiku vislabāk atalgotais spiegs………………………………………………………………………………………….. 93 Sesils Skots Foresters. Reidera "Scharnhorst" vajāšana 99

Džordžs Kents. Žēlsirdības sazvērestība…………………………………. 105 Elans Mičijs. Tunelis uz brīvību………………………………………………. 109 Viktors Trojanovskis. Novgorodas purvi atklāj patie​sību ……… 125 Vladimirs Sučkovs. Nāve guļ Skageraka dzelmē…………………….. 129 Vladimirs Sučkovs. Kad pienāks "X" stunda……………………………. 133 Mihails Pavlušenko. Vāciešu brīnumierocis un cīņa pret to….. 138 Neticamā realitāte Nikolajs Kedrovs. "Man vēl ir divi gadi…"……………………………….. 177 Senču noslēpumi Viktors Burahovičs. Lemūrija - vai tā ir Platona Atlantīda?…………………………………………………………………………………….. 189 Pagājības ēnas Natalja Popova. Koka kastes noslēpums………………………………… 263 Konstantīns Smirnovs. Ģēnija drāmas pēdējais cē​liens …………………… 265 Avantūristi un favorīti Andrē Kastelo. Leonora Galigai jeb Čūska pie Fran​cijas krūts 273 Atrastās un neatrastās bagātības Vladimirs Petrovs. Nogrimušais Bonaparta noslē​pums………. 321 Nikolajs Hotimskis. Čemodāns ar dārglietām………………………… 328 Starp pagātni un nākotni Jevgeņijs Latijs, Vladislavs Romanovs. Kas šāva uz Ļeņinu?…………………………………………………………………………………….. 349 Aleksandrs Panfilovs. "Un nāve nepiestās pie ma​nas gultas…" 372 Oļegs Šiškins. Ceka, Čeka un Šambala……………………………………. 380 Boriss Jefimovs. "Ir biedra Staļina piekrišana"……………………….. 389 Nikolajs Hotimskis. Nāvējoša dubļu pika Josifam Staļinam……………………………………………………………………………………. 395 Fjodors Kožukovs. Šāviens Sarkanajā laukumā……………………… 405 Eduards Hlistalovs. Zeltainā galva uz bendes bluķa…………….. 408 Vladimirs Nadeins, Jurijs Ribalkins. "Operācija X" vienādojums ar vienu nezināmo…………………………………………… 418 Vladimirs Nadeins. Rauls Vallenbergs bija ne tikai zviedru diplomāts, bet arī amerikāņu spiegs……………………….. 426 Alēns Deko. Staviska dīvainā nāve………………………………………….. 429 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis KARA ATBALSIS OTRĀ PASAULES KARA SPIEGI UN NOSLĒPUMI Dons Vortons Donalds Kosters Džordžs Viliss Džūens Montegjū MIRONIS, Džozefs Kalabro Mērija Naita Ralfs Hendersons Elans Mičijs

Džordžs Kents Dž. Edgars Hūvers Frederiks Peitons Frederiks Sonderns, jun. VIENPADSMIT Roberts Kempners VISU LAIKU Sesils Skots Foresters,romāna "Kapteinis Horācijs Hornblovers" autors REIDERA "scharnhorst" vajĀŠana Džordžs Kents Elans Mičijs Viktors Trojanovskis Vladimirs Sučkovs Vladimirs Sučkovs Mihails Pavlušenko, kara vesturnieks NETICAMA REALITĀTE Nikolajs Kedrovs SENČU noslēpumi Viktors Burahovičs PAGĀJĪBAS ĒNAS Natalja Popova Konstantīns Smirnovs AVANTŪRISTI UN FAVORĪTI Andrē Kastelo ATRASTĀS UN NEATRASTĀS BAGĀTĪBAS Vladimirs Petrovs Nikolajs Hotimskis ČEMODĀNS AR DĀRGLIETĀM STARP PAGĀTNI UN NĀKOTNI Jevgeņijs Latijs, Vladislavs Romanovs Aleksandrs Panfilovs Oļegs Šiškins B. Jefimovs Nikolajs Hotimskis Fjodors Kožuhovs Eduards Hlistalovs Vladimirs Nadeins, Jurijs Ribalkins Vladimirs Nadeins Alēns Deko PASKAIDROJUMI

KARA ATBALSIS

OTRĀ PASAULES KARA SPIEGI UN NOSLĒPUMI Frederiks Peitons SLEPENĀ MISIJA ZIEMEĻĀFRIKĀ ĢENERĀLIS Dvaits Eizenhauers sēdēja savā štāba mītnē Londonā un raudzījās telegrammā, kas bija saņemta no Kara ministrijas. Telegrammai bija grifs "Pilnīgi slepeni", un tā prasīja, lai viņš pieņem lēmumu, kas bija viens no atbildīgākajiem visā viņa karavīra mūžā. Tajā bija teikts, ka "…sabiedrotajiem simpatizējošu franču virsnieku grupa Alžīrijā izteikusi vēlēšanos, lai pieci ģenerāļa Eizenhauera štāba virsnieki slepeni piekļūst Alžīras pilsētai, kur saņems informāciju par to, kā sabiedrotie varētu viņiem palīdzēt sakarā ar nepārprotami draudošo Ass valstu karaspēka iebrukumu." Ģenerālis iegrima pārdomās. Noteiktajā datumā "D" pulksten "N" (1942. gada 8. novembrī pulksten vienos naktī) amerikāņu un britu karaspēka vienības izcelsies Ziemeļāf- rikas piekrastē Slepenā tikšanās ar francūžiem varētu dot ziņas, kas ļautu saglabāt daudzu karavīru dzīvību. Bet tas ir saistīts ar milzīgu risku. Par to var uzzināt Višī režīma virspavēlniecība un vācieši, kas tūlīt sāks rīkoties. Tādā gadījumā visa grandiozi iecerētā operācija var beigties ar katastrofu.

Eizenhauers pavērās savā vietniekā, kas sēdēja galda pretējā pusē, - slaidajā, sešas pēdas un trīs collas garajā ģenerālmajorā Markā Veinā Klārkā.

- Man šķiet, ka jūs, Vein, varētu šo uzdevumu veikt.

Lēmums bija pieņemts, un abi ģenerāļi tūlīt aizbrauca uz Dauningstrītu 10. Premjerministrs Vinstons Čērčils uzklausīja viņu plānu un to atbalstīja, viņam tas bija pat gaužām pa prātam.

- Rīkojieties, - viņš sacīja. - Mēs sniegsim jums visu iespējamo palīdzību.

Pēc tam Klārks steidzīgi izraudzījās četrus cilvēkus, kam bija jādodas ceļā kopā ar viņu: JKS kapteini Džeraldu Raitu, lielisku šāvēju; Džūljusu Houlmsu, kas pazīst Al- žīriju un runā franciski; pulkvedi Ārčiju Hamblenu, speciālistu desantu izcelšanas un karaspēka vienību transportēšanas jautājumos, un brigādes ģenerāli Laimanu Lemniceru no operatīvās sagatavošanas pārvaldes G-3 (viena no četrām galvenajām pārvaldēm, kas veido ASV armijas ģenerālštāba vispārējo daļu).

Katrs virsnieks saņēma šādu instrukciju: "Aizejiet no savas dienesta vietas tā, it kā pēc stundas atgrieztos. Sagatavojiet mugursomu. Nekādu dokumentu. Izbraucam naktī." Bez mugursomām viņi paņēma līdzi arī Garanda pašlādētājas šautenes, Tompsona pistoļložmetējus un katram gadījumam - pa diviem tūkstošiem dolāru. 19. oktobra rītā pulksten 7.30 divas lielas lidmašīnas pacēla viņus gaisā, un vēsturiskā misija sākās.

Pa to laiku uz britu jūras kara bāzi pa zemūdens kabeli kapteinim D. Foksam tika nodota šifrēta pavēle sagatavot zemūdeni un četrus tā saucamos kajakus - no koka un brezenta taisītas mazas laiviņas —, lai amerikāņu emisārus nogādātu un izsēdinātu Āfrikas krastā. Misijā piedalījās arī komandosi - šādu desantoperāciju speciālisti. Viņus pārstāvēja trīs virsnieki - kapteinis Kortnijs, saukts par Džumbo, kapteinis Livingstons un leitnants Futs.

Dienā Klārka grupa ieradās bāzē. Fokss uzmanīgi uzklausīja viņu turpmākā ceļa plānu un atklāti pateica: - Tas ir ļoti bīstami. Līdz piekrastei mēs jūs nogādāsim, problēmu nav, taču šie kajaki nav nekas cits kā plā​nas čaumalas. Kad jiīra sadumpojas, ar tiem nav iespē​jams irties, tos pat ūdenī nevar nolaist.

Klārks pamāja ar galvu. Viņš jau bija domājis par šā​dām briesmām un ņēmis tās vērā. Ģenerāli, - Fokss turpināja, - tas viss atgādina Open- heima spiegu trilleri, kura varonis, ievērojams super- aģents, dodas uz noslēpumainu fermu, kurā naktīs iespī- das gaisma.

Klārks pasmīnēja.

- Velns parāvis, no kurienes jums tas zināms?

Piekrastes fermera mājā patiešām vajadzēja degt gaismai, ja izkāpšana malā nebūs apdraudēta.

Reizē ar mēness parādīšanos pieci amerikāņi un trīs britu komando- si zemūdenes komandiera leitnanta Džūela pavadībā uzkāpa uz neliela zemūdens kuģa, kura tonnāža nepārsniedza 750 tonnas. Viņiem bija speciālas kabatas baterijas, kuru gaismas stari no sāniem nebija saskatāmi, ar tām viņiem bija jāsignalizē par veiksmīgu izkāpšanu krastā. Bez tam viņi bija apgādāti ar speciālām sarunu ierīcēm "joki- toki", lai varētu uzturēt sakarus ar zemūdeni. Sāka griez​ties dzenskrūves, un zemūdene pameta piestātni.

Pārbrauciena otrajā naktī pulksten četros zemūdene sasniedza izsēšanās vietu un iznira no ūdens.

Desantnieki ieraudzīja krastā mirgojam uguntiņu. Bet rītausma jau bija tuvu, izsēšanās būtu riskanta, un viņi atkal ienira dzelmē, nolēmuši nogaidīt līdz vakaram. Lūkodamies periskopā, Klārks varēja saskatīt veco, mauru stilā būvēto fermas māju stāvas kraujas malā. Aiz mājas stiepās galvenais ceļš uz Alžīru.

Apkārtnē nebija redzamas nekādas dzīvības zīmes.

Piecpadsmit stundas mazā zemūdene palika dzelmē, tad iestājās tumsa, un tā pacēlās virs ūdens.

Virsnieki uzkāpa augšā un sāka gaidīt, kad atkal iespīdēsies signāl- uguntiņa. Pulkstenis jau bija astoņi, tad deviņi, bet māja krastmalā joprojām slīga tumsā. Šais gaidu pilnajās stundās novērošanas tornī izskanēja daudz īpatnēju lūgšanu, bet neviena no tām nebija ieturēta dievbijīgā garā. Vai tiešām viņiem šajā peldošajā caurulē būs jānokvern vēl div​desmit četras stundas?

- Kaut kas ir noticis, - Lemnicers ierunājās vārgā balsī. - Gaismas nebūs.

- Gaisma būs, - Klārks viņam iebilda, - un es esmu gatavs par to saderēt uz desmit dolāriem.

Visi, izņemot Houlmsu, noslēdza ar viņu derības, un Klārks nokāpa lejā nosnausties. Pulksten 23.30 Houlmss viņu uzmodināja.

- Jūs esat vinnējis, tikko iedegās gaisma, - viņš pavēs​tīja.

Matroži pa torpēdlūkām izstūma kajakus ārā un nolaida ūdenī. Iekāpuši tajos un turēdamies cits pie cita pēc iespējas tuvāk, misijas dalībnieki sāka irties uz krastu. Kad līdz tam bija palikuši aptuveni pieci simti jardu, viņi apstājās, jo radās šādā situācijā pilnīgi saprotamas aizdomas: Višī režīmam uzticīgā policija varbūt uzzinājusi par viņu ierašanos un tagad jau gaida piekrastes krūmājos. Vai viņi neiekritīs lamatās? Kādam vajadzēja iet pa priek​šu un visu noskaidrot.

Džūljuss Houlmss pilnīgi pārvaldīja franču valodu un pazina vairākus piekrastes iedzīvotājus, tādēļ viņš kopā ar kapteini Livingstonu devās tālāk. Ja viss būs kārtībā, viņiem sekos arī pārējie. Pēc desmit minūtēm Houlmsa laivas dibens saskārās ar krasta oļiem. Pacēluši šautenes kaujas gatavībā, abi virsnieki piesardzīgi sāka iet pa krastu uz priekšu. Piepeši krūmos kaut kas iečabējās, un, zibenīgi pagriezušies uz to pusi, viņi pacēla šautenes.

- Kas nāk? — atskanēja sauciens angļu valodā.

- Bet kas jūs esat? - savukārt jautāja Houlmss.

- Ridžvejs Naits.

Naits bija amerikāņu vicekonsuls un piedalījās šīs vi​zītes izkārtošanā.

- Es esmu Džūljuss Houlmss. Kur ir Bobs Merfijs?

Mērfijs, Savienoto Valstu ģenerālkonsuls Ziemeļāfrikā, bija galvenais gaidāmo sarunu organizētājs.

- Viņš ieradīsies kuru katru brīdi. Viss ir kārtībā.

Houlmss pagriezās pret Livingstonu un teica: - Noraidiet signālu!

Kapteinis sāka mirkšķināt savu bateriju uz jūras pusi. Signāls "C" (correct) nozīmēja, ka viss ir kārtībā, turpretim "F" (foney) - ka radušās problēmas. Pēc Morzes ābeces Livingstons pārraidīja signālu "C", un drīz no tumsas iznira pārējie kajaki un krastā izkāpa vēl seši cilvēki. Pēc tam signāls "Viss kārtībā" tika nodots zemūdenei, kas ie​slēdza dzinējus un aizgāja tālāk prom no krasta.

Laivas bija jānoslēpj, caur un cauri izmirkušie un nosalušie vīri tās ievilka fermā un iekšpagalmā

salika kaudzē. Pēc tam viņi novilka drēbes, izžāva tās un mazliet ieturēja brokastis - cilvēki, kam nervi sasprindzināti kā stīgas, diezin vai var sajust lielu ēstgribu -, pēc tam likās uz auss, kamēr pulksten septiņos ieradās franči. Tad sā​kās sarunas.

Iegūtā informācija sabiedrotajiem bija ārkārtīgi svarīga. Viņi uzzināja datus par Kasablankas, Alžīras, Orā- nas un Tunisas ostu ietilpību tonnāžas izteiksmē, franču virspavēlniecības plānus pret jūras desanta izsēdināša- nu, vietas, kur franču armijas pretošanās būs visstiprākā, kur tikai šķietama, un daudz ko citu. īpašā informācija par aerodromu skrejceļu joslām, kā vēlāk izrādījās, bija pat nenovērtējami svētīga.

Bet ģenerāļa Klārka veiksme ar to beidzās. Džerijs Raits pēkšņi saklausīja troksni, kas viņam lika steidzīgi palūkoties ārā. Zem mājas sarkano dakstiņu jumta svelpa negaidīti uzradies vējš, bet uz krastu vēlās viļņi cilvēka augumā. Raits saprata, ka šādā vētrā neizdosies kajakus ielaist ūdenī. Drūmā noskaņojumā viņš atgriezās mājā.

Pa to laiku divi fermas strādnieki, arābi, kurus konspirācijas labad saimnieks no rīta bija atbrīvojis no darba pienākumiem, aizbrauca uz tuvējo pilsētiņu un, ieradušies pie policijas komisāra, paziņoja, ka redzējuši dīvainus cilvēkus, kas vilkuši uz fermu lielus saiņus (tās bija laivas). Senāk kontrabandisti šo fermu bija izmantojuši par mantu slēptuvi, tādēļ policija nosprieda, ka tā atkal kļuvusi par kontrabandistu midzeni. Policijas auto tūlīt izbrauca uz norādīto vietu, kur notika amerikāņu un angļu tikšanās ar frančiem…

Fermas mājā pārrunas jau tuvojās beigām. Bija jāap​spriež vēl tikai viens jautājums.

- Nepieciešams izraudzīt līderi, kuram mēs visi va​rētu sekot, - sacīja viens no franču virsniekiem.

Tika nosaukts Anrī Onorē Žiro vārds. Ģenerālis slēpās okupētajā Francijā, un tika nolemts viņu izvest un nogā​dāt Ziemeļāfrikā.

Piepeši blakus istabā griezīgi ieskanējās telefona zvans. Pie galda sēdošie cits ar citu saskatījās.

Mājas saimnieks pacēla klausuli un tūlīt baiļu pilnām acīm ieskrēja pie tikšanās dalībniekiem.

- Policija! Viņi būs šeit pēc piecām minūtēm.

Visi vecākie franču virsnieki steidzīgi aizgāja — viņu pie- tveršana šādā situācijā draudēja ar tribunālu un nošaušanu par nodevību. Ierūcās motori, noklabēja sajūgi, un viņi aiz​brauca.

Klārka vīri ātri sabāza azotē kartes un dokumentus. Šai brīdī viņi bija palikuši starp vētraino jūru un Višī po​liciju, kuras automašīnas rūkoņa tālumā jau bija sadzir​dama. Kur lai viņi dētos?

- Šeit ir vīna pagrabs, - Mērfijs atjauta, - kāpiet lejā. Bet es izvadīšu policistus ārā.

Klārkam šāds priekšlikums nepatika: pagrabs nav nekas cits kā pelu slazdi, taču nebija vairs laika prātot - no piebraukušās mašīnas jau lēca ārā žandarmi, un astoņi virsnieki, paķēruši šautenes un revolverložmetējus, nozuda zem grīdas. Mērfijs aizvēra lūku, uzvēla uz tās kastes un gāja sagaidīt nelūgtos viesus.

Viņš izgudroja rīcības shēmu, kurai, viņaprāt, bija jāattaisnojas: galds, pie kura notika apspriede, bija piekrauts ar pustukšotām pudelēm un apbārstīts ar izsmē- ķiem, bet istabā palikušais franču leitnants privātās drēbēs un mājas saimnieks - francūzis, uzvārdā Tesjē, - izlikās par Mērfija un Naita pudeles brāļiem un dzērāja balsī sāka skaļi smieties, ķiķināt un bļaustīties. Tādu ainu ieraudzīja mājā ienākušais policijas komisārs.

Lejā pagrabā, kas bija desmit pēdu plats un desmit pēdu garš, Klārks savus cilvēkus novietoja aiz kāpnēm un gar sienām tā, lai tie nebūtu no augšas saredzami. Bet ko tad, ja žandarmi nokāps pagrabā, lai to pārbaudītu? Tad visi šie cilvēki tiks nošauti, tādēļ Klārka pavēles, ko viņš izteica čukstus, bija vienkāršas un saprotamas. Bet augšā situācija strauji pasliktinājās. Bija dzirdams, kā Mērfijs strīdas ar komisāru. Viņš esot nolēmis kopā ar draugiem sarīkot iedzeršanu, vai tad tas ir noziegums? Ko gan teiktu mesjē komisārs, ja amerikāņu policisti Ņujorkā ielauztos kāda francūža privātajā dzīvoklī? Balsis nāca aizvien tuvāk, kamēr sāka skanēt tieši virs viņu gal​vām.

Pēkšņi saspīlētajā pagrīdes klusumā ieskanējās it kā aizturētas elsas. Izrādījās, ka Džumbo

Kortnijam uznākusi klepus lēkme, ko viņš visiem spēkiem cenšas apspiest. Šīs skaņas pārējiem šķita tik stipras, ka tās varētu sadzirdēt pat pašā Alžīrā.

Mans Dievs, - Džumbo ar mokām izdvesa, izmisīgi pūlēdamies atbrīvoties no spazmām, kas viņu smacēja nost, - es tūlīt izlaidīšu garu!

- Baidos, ka tā nenotiks, - Klārks drūmi pavīpsnāja. - Še, ņem košļājamo gumiju.

Iebāzis gumiju mutē, Džumbo cītīgi ņēmās to zelēt. Spazmas atlaidās, pagrabā no jauna iestājās klusums. Visi, kas šeit bija, varēja saklausīt savas sirds pukstus.

Augšā Mērfijs joprojām skaļi protestēja, bet franču leitnants skaļi dziedāja dzērāju dziesmas. Pēc brīža balsu tonis mainījās, policijas komisārs nebija pārlieku bezkau​nīgs.

- Bobs viņu pārliecinājis, - Houlmss nočukstēja un viegli uzelpoja.

Komisārs nolēma, ka šoreiz nav darīšana ar kontrabandu. Tomēr piebilda, ka par šo gadījumu viņam jāziņo saviem priekšniekiem, un tie neapšaubāmi organizēs vēl vienu, turklāt stipri nopietnāku vizīti. Šai brīdī Džumbo atkal uznāca klepus lēkme.

- Košļājiet gumiju! - Klārks draudīgi nočukstēja.

- Es košļāju, ser, - Džumbo atbildēja, - bet tai nav ne​kādas garšas.

- Par to nav jābrīnās. Pirms iedevu jums, es to biju košļājis jau vismaz stundu. Šis dialogs tika novērtēts kā stipri amizants, bet tas notika daudz vēlāk. Drīz apklusa aizejošo soļu klaudzieni, un pēc brīža viņi sadzirdēja aizbraucošās automašīnas rūkoņu. Klārks un viņa biedri uzkāpa augšā, domādami vienu domu: pēc iespējas drīzāk doties atpakaļ uz zemūdeni, kas viņus gaidīja. Taču vētra vēl nebija mitējusies, un pret krastu vēlās putās sakulti viļņi.

- Man nekad nav paticis šādā laikā nolaist ūdenī vaļu medību laivu, - Džerijs Raits drūmi noteica.

Misiju varēja uzskatīt par veiksmīgi pabeigtu, protams, ar piebildi, ja viņiem izdosies aizvest iegūto infor​māciju.

- Pamēģināsim, — ģenerālis Klārks nolēma.

Ar rāciju viņi sazinājās ar zemūdeni un pārraidīja: "Pienāciet tuvāk. Mums ir nepatikšanas, gatavojamies doties atpakaļ nekavējoties."

Viņi nonesa kajakus krastmalā, kur plosījās griezīgs vējš, un mēģināja tos ielaist ūdenī. Taču satrakotā jūra mazās laiviņas mētāja kā rotaļlietas. Klārks novilka virsdrēbes un, saņēmis tās rokā, gāja iekšā bangās kopā ar Kortniju. Viņiem izdevās iekāpt zvalstīgajā kajakā un dziļi iegremdēt airus, bet piepeši pār viņiem pārvēlās augsts ūdens valnis, tas apgāza laivu, un abi cilvēki nozuda putu kalnos.

Pēc dažiem mirkļiem, šļūcinādama pa jūras dibenu, straume viņus kūleniski izmeta atpakaļ krastā.

Abi spļāva sāļaino, smilšaino ūdeni un neganti lamājās. Pārējie notvēra viņu kajaku, bet airus un ģenerāļa drēbes jūra pie​vāca sev.

- Ķeriet bikses! - kāds izsaucās.

- Pie velna bikses! - ģenerālis piebalsoja. - Ķeriet ai​rus!

Airus izdevās izglābt. Bikses aizpeldēja. Pat Klārkam gribot negribot bija jāatzīst, ka šonakt ķerties pie airiem vairs neizdosies. Turklāt viņš saprata, ka būs jāpaliek šeit varbūt vēl vairākas dienas, ja vējš nebeigsies. Bet vēlreiz līst pagrabā Klārks kategoriski atteicās, vienalga, vai atbrauks policija vai neatbrauks. Tāpēc viņi nomaskēja kajakus un paslēpās starp palmām, nemitīgi stiprajā vējā trīcēdami un drebēdami no aukstuma, bet saglabādami pārvietošanās brīvību briesmu gadījumā.

Policisti atkal parādījās pulksten 11.00 vakarā. Sagaidījis viņus ar žilbinošu smaidu, Mērfijs sāka sarunāties raitā un mierīgā balsī. Policisti negāja pārmeklēt palmām apaugušo apkārtni, bet solījās atbraukt rīt no rīta. Bries​mas bija atliktas uz nākamo dienu.

Pret rītu, apmēram pulksten četros, vējš, kā likās, jau pierima, lai gan jūra joprojām vārījās.

- Pamēģināsim atkal, - Klārks nolēma.

Zemūdenei tika noraidīts neatlaidīgs lūgums: "Pienāciet tik tuvu, cik vien varat."

Tagad Naits, Tesjē, Mērfijs un franču leitnants turēja kajaku, kurā iesēdās Klārks ar Raitu. Pēc tam viņi to vilka jūrā, tālāk prom no piekrastes viļņiem, kamēr nokļuva līdz samērā mierīgai joslai. Un tad Raits uzsauca: - Rei-zē!

Visi četri ar joni grūda laivu uz priekšu, bet Klārks un Raits sāka airēt. Piedrāzās vilnis, un dažus mirkļus, kas likās tik gari kā mūžība, vieglais kajaks gandrīz vertikāli pacēlās gaisā, tad pārvēlās pāri viļņa galotnei. Reizē ar šo vilni krasta bangas bija pārvarētas. Pa to laiku arī pārējie šā vai tā bija iekāpuši laivās un beigu beigās visiem izde​vās atirties no krasta.

Zemūdeni pēdējais sasniedza Houlmss. Milzīgs vilnis pacēla viņa kajaku un uzmeta uz klāja. Viņš pats iekrita tieši matrožu rokās, kas viņu saturēja, kamēr ūdens nebija noplūdis, bet viņa kajaks pārlūza uz pusēm un nozu​da jūrā.

Laivas nozušanai varēja būt ļoti bīstamas sekas: krastā izskalotās laivas atlūzas kopā ar vēstulēm, karavīra for​mas tērpu un mugursomu ar naudu neapstrīdami liecinā​tu, ka piekrastē bijuši amerikāņi. Tāpēc viņi Mērfijam nosūtīja radiogrammu ar brīdinājumu par nepieciešamību pārlūkot krastmalu. Mērfijs kopā ar Naitu un abiem fran​cūžiem pārstaigāja jūras malu un iznīcināja visas "kuģa katastrofas" pēdas.

Bet angļu zemūdene tai laikā turpināja ceļu ar četru mezglu ātrumu - tas bija maksimālais ātrums, ko šis kuģis varēja attīstīt zem ūdens. Klārks ļoti vēlējās savu informāciju nogādāt Londonā pēc iespējas drīzāk, tādēļ nolēma riskēt un pārkāpt radioklusēšanas režīmu. Viņš uz tuvāko britu bāzi nosūtīja radiogrammu ar lūgumu atsū​tīt lidmašīnu, norādīdams viņu zemūdenes koordinātas, kursu un ātrumu.

Pulksten 15.20 debesīs parādījās "Catalina", tā saucamā lidojošā laiva, kas, apmetuši ap zemūdeni loku, nolaidās uz ūdens netālu no tās. Atkal sakāpuši kajakos, Klārks un viņa ceļabiedri pārcēlās uz lidmašīnu un pēc pusotras stundas jau bija bāzē Nosūtījuši uz Angliju ziņojumu par misijas pilnīgu izdošanos, arī viņi paši devās uz turieni. Tomēr beigās veiksme, kā likās, bija nolēmusi galīgi novērsties no ģenerāļa. Viņu lidmašīna vispirms iekļuva miglā, vairākas stundas lidoja kā pa baltu necaurredzamu masu un tik stipri apledoja, ka tik tikko turējās gaisā. Klārks šo pārlidojumu nosauca par "misijas vissatraucošāko epizodi".

Anglijā, kur pavadītājlidinašīna ieradās precīzi pēc grafika, jau valdīja satraukums. Beigu beigās ģenerāļa lidmašīna iznira no mākoņiem un uzsāka nosēšanos. Lai nopirktu tik daudz benzīna, cik bija atlicis tās tvertnēs, pie​tiktu ar desmit centiem.

Pēcāk ģenerālis Klārks izteica savu vērtējumu ziņām, kas bija iegūtas no frančiem, un fermā vispārējos vilcienos sastādītajiem plāniem. Tikai šīs satikšanās dēļ "izdevās saglabāt tūkstošiem amerikāņu un britu dzīvību", viņš man teica, kad es ar viņu runāju pēc veiksmīgās ielaušanās Ziemeļāfrikā. "Franču karaspēka vienības tagad drosmīgi un veiksmīgi cīnās mūsu frontē tāpēc, ka tai sa​nāksmē mēs nospraudām kopīgas rīcības principus."

Dons Vortons GRANDIOZA GATAVOŠANĀS AIZJŪRAS KAMPAŅAI DIVPADSMIT armijas virsnieki bija uzaicināti kādā 1942. gada vasaras sākuma pirmdienas rītā ierasties uz slepenu tikšanos Vašingtonā necilā "Munition Buil- ding" nama (veca ēka Konstitūcijas avēnijā, kur pirms pārcelšanās uz Pentagonu mitinājās Aizsardzības ministrija) 3045. kabinetā. Viņi ieradās pa vienam, klusi un nemanāmi, un nevienam nebija ne jausmas, kādēļ ataicināti. Pēc divām stundām viņi tikpat nemanāmi aizgāja katrs uz savu pusi, aiznesdami līdzi vienu no lielākajiem tā laika kara noslēpumiem: lēmumu sūtīt amerikāņu ekspedīcijas spēkus uz Ziemeļāfriku.

Brigādes ģenerāļi un pulkveži atgriezās savos kabinetos, lai iedarbinātu sarežģītu Ziemeļāfrikas kampaņas sagatavošanas mehānismu. Viņiem bija jāorganizē visi priekšdarbi, lai nodrošinātu piemērotu un pienācīgi apbruņotu cilvēku nogādāšanu vajadzīgā vietā un noteiktā laikā. Pēc piecpadsmit nedēļām ideāli ekipētas amerikāņu karaspēka vienības, kas no Savienotajām Valstīm bija nogādātas Lielbritānijā, tieši paredzētajā laikā izcēlās divpadsmit dažādās vietās trīs Franču Ziemeļāfrikas rajo​nos.

Tai brīdī tie bija pasaules vēsturē paši lielākie iebruk- šanas spēki, kas pārvesti pār jūru. Skaitliski lielākas pēc tam bija tikai tās karaspēka vienības, kas tika izceltas Normandijā. Kara materiālu sarakstā bija 700 000 punktu - daždažādas lietas, ar kurām apgādes dienestam bija jānodrošina Āfrikas ekspedīcija: 22 miljoni mārciņu pārtikas produktu, 22 miljoni mārciņu ietērpa un bruņojuma, 10 miljoni galonu benzīna, kas bija iepildīts piecu galonu kannās, cilindriskās piecdesmit galonu tvertnēs un tankkuģos. Šajā fantastiski apjomīgajā intendantūras uzskaitījumā bija arī 100 modinātājpulksteņi un 580 žurku lama​tas, kāpnes un gumijas spiedogi, miesnieku formas tērpi un tērauda seifi.

Katrs amerikāņu karavīrs izkāpa krastā ar savu individuālo ūdens attīrīšanas līdzekli. Ja viņš savu blašķi piepildīja no kādas aizdomīgas ūdenskrātuves, atlika tikai tajā iemest tabletīti, kas nebija lielāka par aspirīna tabletes ceturto dalu. Bez tam katram bija pie rokas sāls tabletes, ar kurām varēja pārvarēt Āfrikas karstumu, speciālās turziņās sulfanil- amīda pulveris brūču dezinficēšanai, īpaši Āfrikas apstākļiem pielāgots briļļu pāris ar maināmiem stikliem - pret j-> saules gaismu un pret putekļiem, bet intendantūras priekš- ~p nieks bija izgudrojis jauna veida utu izsvēpēšanas maisu.

Visu šo neaptverami plašo apgādes darbu apgrūtināja nepieciešamība saglabāt slepenību. Tā, piemēram, fabrikants saņēma pasūtījumu izgatavot pretmoskītu tīklus ar neparasti mazām acīm - ja to uzzinātu vācieši, viņi tūlīt uzminētu, ka mūsu armija pošas uz Āfriku, tāpēc ka šādi tīkli tiek izmantoti aizsardzībai pret smilts mušām. Galvenajam intendantam kareivji bija jāapgādā ar kvadrātveida auduma gabaliem, kas bija piestiprināmi bruņuce- pures aizmugurē, lai pasargātu kaklu no saules apdegu​ma, un arī tas varēja ienaidnieku uzvedināt uz domām par gatavošanos iebrukumam. Desmitiem tūkstoši šādu lakatiņu tika iekrauti kuģos ar kārbām, uz kurām bija marķējums "XY", un pat kaujas daļu karavīri nezināja, kas tajās iepakots, kamēr nebija izkāpuši Āfrikas krastā.

Turēt noslēpumā nākamo karaspēka vienību pārvietošanu jau pats par sevi bija sarežģīts uzdevums.

Līdzteku parastajiem piesardzības paņēmieniem visvisādi tika radīts priekšstats, ka rosīgā gatavošanās ceļam saistīta ar kārtējo karaspēka vienību pārvešanu uz Lielbritāniju. Virsnieki, kas kampaņas gatavošanā ieņēma vadošos posteņus, Marokas un Alžīrijas apzīmēšanai lietoja pieņemtus nosaukumus Īrija un Britānija. Ģenerālis Patons, ieradies Vašingtonā uz apspriedi, par gaidāmo desanta operāciju, sacīja: - Ar katru nākamo cilvēku, kam atklājas šis noslē​pums, jums vajadzētu izolēt pa 750 citu cilvēku.

Protams, tas bija pārspīlējums, taču dažas mutes šādā veidā būtu izdevies aizvērt. Intendantūras dienesta personālsastāvā lietas kursā bija tikai desmit cilvēki, kara apgādes pārvaldē — deviņi. Turklāt šo cilvēku informētības pakāpe bija dažāda: daļa augstāko virsnieku zināja, ka tiek plānota liela mēroga

bruņoto spēku pārvešana, citi zināja, uz kurieni sūtīs šo karaspēkii, bet nezināja, cik tas liels, bet trešie, kas zināja šo lielumu, nezināja, uz kurieni vedīs tā ceļš.

Lai slepenības saglabāšana būtu drošāka, tika izmantotas arī dažādas viltības. Tā, piemēram, daudzi no 850 iesaistītajiem kuģiem tika novietoti sausajos dokos it kā remontēšanai, lai neviens pēc paredzētā reisa garuma nevarētu noteikt ceļa galapunktu, visos kuģos tika iekrauts daudz vairāk pārtikas produktu, nekā būtu nepieciešams pat visgarākajam pārbraucienam.

Visi cilvēki, kam bija uzticēts gatavojamās operācijas noslēpums, bija ierakstīti īpašā sarakstā, un pēc tā tika pārbaudītas personas, ko ielaida kabinetos, kuros notika operācijas sagatavošana. Dažu virsnieku rīcībā bija diktofoni un sekretāri, kas pierakstīja visus norādījumus un rīkojumus, kuru kopijas tika izplatītas armijas daļās, tomēr operācijas sākšanas datums nekur nebija norādīts.

Kara pārvadājumu pārvalde darīja visu iespējamo, lai noslēptu savu interesi par Orānas, Kasablankas un Alžī- ras ostām. Divi šī resora virsnieki, piemēram, pārrunāja jautājumus, kas attiecās uz gaidāmo desantu, bet, kaut arī kabinetā neviena cita nebija, viņi skaļi neizrunāja vārdus "Orāna", "Kasablanka", "Alžīra", to vietā viņi lietoja no​sacītus žestus.

Inženierdaļas nedēļām ilgi speciālā nometnē, kas bija iekārtota simtiem jūdžu attālumā no piekrastes, praktizējās tā saucamā betona kuģa piekraušanā. Šīs daļas rīkojās ar visa veida bruņojumu un kara materiāliem - ar pārtikas krājumiem, 32 tonnu tankiem, lietotiem daždažādu marku ASV kravas automobiļiem. Trenēšanās notika nepārtraukti, un tad, kad karavīri bija apguvuši vajadzīgās iemaņas, viņus pārcēla uz iekraušanas ostām, kur tika pārbaudīta viņu pieredze, liekot piekraut dažus nākamā konvoja kuģus. Tad pienāca tā nakts un dienas pirmā puse, kad notika grandiozā kuģu piekraušana, par kuru pārāka bija tikai kuģu piekraušana "D" dienā, t. i., dienā pirms izsēšanās Normandijā.

Operācijas plānošanas gaitā tika ņemtas vērā arī rezerves dzelzceļa līnijas un šosejas no karaspēka koncentrēšanas vietām līdz iekraušanas ostām; ja arī diversanti būtu izpostījuši trīs ceturtdaļas tiltu austrumu štatos, tik un tā pārcelšanās būtu notikusi. Āfrikas operācijai kara inženieri bija izgatavojuši vairāk nekā 1000 dažāda tipa karšu, kas tika noglabātas apsargātās noliktavās visās iekraušanas ostās, un piecpadsmit karavīri inženierdienesta virsnieka uzraudzībā stājās pie to pakešu komplektēšanas visām kaujas apakšvienībām. Slepenības labad šie karavīri netika no noliktavas izlaisti, viņi ēda un gulēja starp kartēm. Viss glabājās aiz atslēgām un stingrā apsardzes uzraudzībā līdz pat iekraušanas naktij, kad karšu paketes tika pārnestas uz transportkuģiem un nodotas personīgi apakšvienību koman​dieriem.

Artilērijas tehniskās apgādes dienests speciāli Āfrikas kampaņas vajadzībām veco tehniku papildināja ar dažādiem tehniskiem uzlabojumiem un izstrādāja vairākus jaunus bruņojuma tipus. Viens no svarīgākajiem slepenajiem kaujas līdzekļiem bija jaunais, spēcīgais prettanku ierocis. Tai dienā, kad 3045. kabinetā notika virsnieku apspriede, šis pašgājējs vēl bija projekta stadijā, bet jau pēc četrdesmit astoņām stundām artilērijas tehniskās apgādes dienesta priekšnieks Mičiganā sāka sarunas ar kādas varenas ASV automobiļu rūpnīcas speciālistiem. Viņš lūdza izdarīt visu iespējamo, un tas tika izdarīts.

Augustā rūpnīca sāka ražošanu, un jau septembrī pirmais pašgājējs ierocis nonāca no konveijera. Jaunā tehnika tika izmēģināta, nosūtīta uz karaspēka vienību un pārbaudīta lauku apstākļos, bet oktobra beigās jau bija ceļā uz Ziemeļāfriku.

Aprēķināts, ka 50 līdz 80 procentus darba, kas tika ieguldīts Āfrikas kampaņā, veicis apgādes dienests, kas rūpējās par visu - sakot no pastmarkām un beidzot ar 32 tonnu tankiem, pat par aku rakšanas ierīcēm, oglēm Marokas lokomotīvēm un dolāru miljoniem zeltā, sudrabā un dažādās valūtās, ko izmaksāja karaspēka vienībām. Tai laikā, kad dažādas bezatbildīgas personas histēriski aicināja organizēt otro fronti, lai izdarītu spiedienu uz ģenerāļiem, nemanāmie apgādes dienesta darbarūķi slepeni sagatavoja tūksto​šiem militāro formu komplektu, kas bija piesūcināti ar spe​ciālām vielām pret indīgo gāzu iedarbību, izgudroja jauna tipa individuālās pārtikas devas iesaiņojumu un ūdensdro​šus konteinerus, kurus varēja mest tieši ūdenī, lai kara ma​teriālus desanta pirmajam ešelonam varētu ātri piegādāt.

Vispār virsniekiem bija zināms tikai tas, kas bija nepieciešams konkrētu uzdevumu izpildīšanai, un daži divīziju komandieri līdz pat pēdējai stundai nezināja, uz kurieni tiek sūtīti. Savienotajās Valstīs tikai neliela cilvēku grupiņa zināja to dienu, kad bija paredzēta izsēšanās, - "D" dienu.

Donalds Kosters "MĒS JŪS GAIDĪJĀM DAKARĀ!"

KADĀ 1942. gada rudens naktī draudīgie vāciešu zemūdeņu "vilku bari" saņēma pavēli nekavējoties pilnā gaitā doties uz Dakaru. Rezultātā pēc dažām dienām pie Āfrikas galējā rietumu raga sapulcējās un sāka patrulēt vairāk nekā 100 nacistu zemūdeņu. Bet franču Višī režīma karaspēka daļas piekrastē ieņēma stipras aizsardzības pozīcijas, no kurām tām pirms diviem gadiem bija izdevies atsist britu atbalstīto brīvo franču uzbrukumu, ko vadīja ģenerālis de Golls. Amerikāņu desanta spēki, kas tuvojas pa Atlantijas okeānu, iekļūs slazdos un tiks iznīcināti, - tā domāja Vācijas augstākā virspavēlniecība.

Taču vācu radiostacijas 7. novembra naktī negaidīti pārraidīja ziņu, kas pārsteidza itin visus: "Achtung! Ach- tung! Milzīgi liela ienaidnieka armija izsēdusies Āfrikas ziemeļu piekrastē!" Mūsu ekspedīcijas karaspēka daļas izkāpa krastā 2000 jūdžu tālāk no vietas, kur tās gaidīja pretinieks. Dakaras piesegšanas plāns, izcili efektīva ka​ra viltība, bija pilnīgi attaisnojies.

Vienu no vissvarīgākajiem posmiem viltīgo paņēmienu ķēdē, ar kuras palīdzību izdevās maldināt pretinieku, bija izkalis Donalds Kosters - Ņujorkas jauneklis ar rimtu balsi, bijušais reklāmas aģentūras darbinieks.

1940. gadā Kosters kalpoja par amerikāņu Medicīnas dienesta sanitārās mašīnas šoferi franču armijā, nokļuva gūstā, kur pie vāciešiem pavadīja vairākas nejaukas nedēļas, tad tika atbrīvots un atgriezās mājās, lai iestātos jūras kara spēku dienestā. Viņš pazina Franciju, tādēļ nokļuva jūras kara izlūkošanā, bet vēlāk no tās tika pār​celts uz pulkveža Viljama Donovana Stratēģisko dienestu pārvaldi.

Frederiks Sonderns, jun.

Kādā svētdienā es tiku izsaukts pie pulkveža Dono​vana.

Jums jādodas uz Āfriku, uz Kasablanku, - viņš pavēstīja. - Pašreiz tā ir vissvarīgākā vieta pasaulē.

Es klusēdams mirkšķināju acis.

- Nav tālu tā diena, - pulkvedis turpināja, - kad Franču Āfrikā iebruks vai nu vācu, vai arī mūsu karaspēks. Jums nāksies palīdzēt otra varianta realizēšanā. Tieši tādēļ mums jāzina vāciešu plāni.

- Tieši tā, ser! - es ar mokām izdvesu.

Vācijas komisija, kas uzrauga kara darbības pārtraukšanas noteikumu ievērošanu, uzturas Kasablankā. Kā zināt, Vācija šos noteikumus Francijai uzspieda 1940. gadā. Jums jācenšas komisijai iestāstīt, ka mēs, ja izšķirsimies par iebrukumu, darīsim to Dakarā. Kā to labāk izdarīt, tas lai paliek jūsu ziņā.

Es dziļi ievilku elpu, it kā sevī dziļi uzņemdams to milzīgo jēgu un nozīmi, kas slēpās aiz šiem šķietami ik​dienišķajiem vārdiem. Pabeigdams sarunu, pulkvedis Donovans sacīja: - Jums būtu vislabāk braukt uz turieni caur Londonu, Lisabonu un Gibraltāru un tur ievākt ziņas, ko varēs sniegt angļu izlūkdienests. Tas ir viss.

Es jutos kā Sarkangalvīte, kam pusnaktī jāiet uz mežu, kur vilku ka čiun un mudž. Manā iztēlē tūlīt sāka rēgoties viss, kas mani gaidīja, - draudīgi gestapo aģenti, nacistu super- spiegi un viņu iecienītie viltīgie slepkavošanas paņēmieni.

Pēc dažām dienām es uzzināju, ka esmu vicekonsuls un kalpoju Valsts departamentā. Donovans izmantoja šādu piesegu saviem aģentiem, kas darbojās oficiāli neitrālajā Višī Francijas teritorijā.

Vašingtonā pabeidzu īsus instruktāžas kursus, kuros iemācījos izmantot kodus un apguvu vēl šādus tādus sīkumus. Tai laikā vēl nebija izlūku skolas ar ilgstošu un daudzpusīgu mācību programmu, pēc kuras mūsu aģenti būtu varējuši apgūt itin visu - no seifu atvēršanas mākas līdz prasmei tā sazināties ar citu aģentu naidīgas pilsētas ielas stūrī, lai atmaskošanas iespēja būtu minimāla. Es pat nezināju to, kā jāatver

galda atvilktne, un, lidodams uz Londonu, labi apzinājos savu nesagatavotību.

Pēc tam notika pirmā Kostera Brīnumainā Sagadīšanās. Angļu jauniete, ar kuru iepazinos draugu sabiedrībā, nezin kā nojauta, ka dodos uz Ziemeļāfriku, un ļoti lūdza, lai es atrodu kādu viņai mīļu cilvēku un tam palīdzu. Viņš esot austrietis, vārdā Fredijs, dienējis franču Ārzemju leģionā un pašlaik acīmredzot atrodoties Višī režīma koncentrācijas nometnē pie Kasablankas. Es biju atsaucīgs un izpalīdzīgs spiegs un, kaut arī neviens nedrīkstēja zināt, uz kurieni dodos, mulsdams apsolīju, ka centīšos atrast viņas draugu.

Londonā, Lisabonā un Gibraltārā es tikos ar augstām britu izlūkdienesta amatpersonām. Tie visi bija stalti, barga izskata, nosvērti un pašpārliecināti cilvēki, kuru priekšā jutos ļoti neveikli. Viņi man pastāstīja par ģenerāli Teodoru Aueru. Viņš vadīja vācu komisiju, kas uzraudzīja pamiera noteikumu ievērošanu un pildīšanu. Pēc visa spriežot, tas bija bargs pretinieks, un viņa organizētais pretizlūkošanas dienests strādāja efektīvi un ne​žēlīgi.

Angļi šaubīdamies šūpoja galvu, kad ieminējos par savām iecerēm ģenerāļa kungu pārliecināt par kaut ko svarīgu, kas īstenībā nemaz nav patiesība: ģenerālis esot vecs lapsas kūmiņš. Bet man pašam esot jābūt ļoti piesardzīgam, viņi brīdināja, nacisti prot tikt galā ar cilvēkiem, kas viņiem rada neērtības, viņus ievilina nomaļās šķērsieliņās un tur noslepkavo. Kad mana lidmašīna gatavojās pamest Gibraltāru, kāds anglis paplikšķināja man pa plecu un teica: - Lai jums veicas, veco zēn! Mēs domāsim par jums.

Toreiz man likās, ka viņa balsī saklausāma sērīga pie​skaņa.

Kasablankā tikai daži mūsu augstākā ranga diplomāti zināja, ar ko nodarbojas pulkveža Donovana cilvēki. Profesionālie konsulāta pamatštata darbinieki nepārtraukti izjuta nīgrumu un nepatiku pret jaunajiem un savā ziņā dīvainajiem palīgiem, kas pārāk maz interesējās par konsulāta darbu un kultivēja konsulāta darbiniekiem nepiedienīgu paradumu uzturēt sakarus ar dokeru desmitniekiem, zvejniekiem un tamlīdzīgām personām. Bet pārlieku ziņkārīgie darbinieki mums radīja pat dažas problēmas, jo vajadzēja no viņiem slēpties tai laikā, kad strādājām ar radioraidītāju.

Ar Kara Krustu (Croix Guerre) pogcaurumā un savām franču valodas zināšanām es bez grūtībām ieguvu draugus un vajadzīgās ziņas. Ļoti daudzi uzticami, antifašis- tiski noskaņoti cilvēki palīdzēja noskaidrot mūsu informācijas avotu ticamību. Zvejnieku flotiles īpašnieks man uzzīmēja karti ar piemērotām jūras pieejām pie Marokas krasta. Kāds franču arhitekts, kas bija izbēdzis no piespiedu darbiem Vācijā, divas svētdienas satikās ar mani baznīcā, kur solu atzveltņu piesegā nodeva man apkārtējo vācu zenītartilērijas nocietinājumu shēmu. Viņš pats bija piedalījies šo nocietinājumu būvēšanā.

Protams, tās visas bija vērtīgas ziņas, bet pie ģenerāļa Auera man līdz šim nebija izdevies piekļūt.

Tad kādu vakaru notika otra Kostera Brīnumainā Sagadīšanās. Es kopā ar citu "vicekonsulu" sēdēju kādā apšaubāmā ostas kafejnīcā, kur noklausījāmies sarunas par kuģu kustību, kad mūsu galdiņam tuvojās divi tikko ie​nākuši jauni cilvēki, un mans biedrs vienam uzsauca: - Valter! Iepazīstieties ar manu draugu - Donalds Kos​ters, viņš arī ir no konsulāta.

Mana biedra paziņas apsēdās pie mūsu galdiņa. Viņi paskaidroja, ka ir austrieši un atradušies Francijā, kad tur iebrukuši vācieši. Viņi iestājušies Ārzemju leģionā, internāti Višī režīma koncentrācijas nometnē, bet viņiem iz​devies atbēgt uz Kasablanku.

- Kādu dienu, - Valters stāstīja, - es negaidīti uz ielas ieraudzīju pašu Tediju Aueru, ģenerāli, kas vada vācu pamiera uzraudzīšanas komisiju, es ar viņu iepazinos jau pirms kara Parīzē.

Savu stāstu viņš pabeidza it kā bezrūpīgiem vārdiem: - Tā nu tas ir, mēs noslēdzām ar viņu darījumu: mēs viņam piegādājam informāciju, bet viņš mūs sargā 110 cie​tuma. Mēs abi, protams, nīstam nacistus un no visas sirds vēlamies, lai velns viņus parautu.

Manas smadzenes sāka drudžaini darboties. Vai nu Auers šo Valteru un viņa biedru uzsūtījis man uz pēdām un man izliktas lamatas, vai arī debesis devušas iespēju realizēt manu uzdevumu. Es joprojām sasprindzināti prātoju, kad otrs austrietis, kura vārdu nebiju sadzirdējis, grūtsirdīgi pavērās manī un

sacīja: Tātad jūs nesen atbraucāt no Londonas? - Viņš nopūtās. - Man Londonā dzīvo ļoti skaista meitene. Ja vien es varētu atgriezties… Šai brīdī es izvilku kabatas portfeli un, to atvēris, ņēmu ārā banknotes, lai norēķinātos ar viesmīli, bet viņš spēji pielēca kājās un izsaucās: - Tas taču ir viņas rokraksts!

Jauneklis norādīja uz aploksni, kas gulēja manā kabatas portfelī. Šo vēstuli ar ļoti skaidri salasamu, lieliem burtiem uzrakstītu adresi man bija iedevusi jaunā Londonas paziņa. Protams, manā priekšā sēdēja Fredijs!

Tai pašā vakarā man jau bija gatavs aptuvens rīcības plāns. Es tēlošu vientiesīgu un pļāpīgu pleiboju, bieži rīkošu kopīgu iedzeršanu un austriešus pamielošu ar patiesu, bet mazsvarīgu informāciju, ko viņi nodos Aueram. Par šādu paņēmienu es biju lasījis grāmatās, tomēr necerēju uz lieliem panākumiem, bet neko citu nevarēju izdomāt.

Taču pēc dažām dienām atklājās, ka Auers ne tikai noticējis austriešiem, bet aiz priekiem kopā ar viņiem pat iztukšojis pudeli šampanieša.

- Tā gan, - ģenerālis teicis. - Tie amerikāņi ir īsti stulbeņi. Tiklīdz izdzer pa čarkiņai, mēle tūlīt vaļā!

Pirmie Auera uzdevumi nebija sarežģīti. Acīmredzot viņš savu jauno informācijas avotu pārbaudīja sīkumos. Taču pēc kāda laika mani jaunie paziņas ieradās uz satikšanos diezgan satraukti. Iepriekšējā vakarā ģenerāļa kungs bijis ļoti uzbudināts, viņi pavēstīja.

Ak jūs austriešu cūkas! - viņš kliedzis. - jūs taču to amerikāni nemaz nepazīstat, jūs tikai pumpējat no manis naudu!

Fredijs un Valters viņam apgalvojuši, ka ļoti labi pa​zīst šo amerikāni un var to pierādīt.

- Tad pierādiet! - Auers noteicis. - Un ātri, citādi es jums parādīšu, ko nozīmē vest ap stūri vācu ģenerāli.

Likās, ka manam plānam draud sabrukšana. Auers bija ļoti aizdomīgs, tagad viņš droši vien mums uzsūtīs savus pretizlūkus, un izjuks visa mūsu vāciešu dezinformēša- nas operācija, kas bija veikusies apbrīnojami raiti bez iejaukšanās no viņu puses… Bet šai brīdī es apjautu gaismu, kas lauzās cauri visapkārt sabiezējušajai bezizejas miglai. Lai notiek - ja ģenerāļa kungs grib pārliecināties, vai mēs esam labi draugi, dosim viņam šādu iespēju. Rītvakar mēs aizbrauksim uz zināmo puspagrīdes krodziņu pie jūras, kas slavens ar saviem melnā tirgus produktiem un cenām, un pavakariņosim viņa acu priekšā.

- Es nospēlēšu teātri, kas liks viņam noticēt, - es pie​bildu.

Austriešu nobālējušajās sejās atkal parādījās sārtums.

- Bet ģenerālis samaksās par mūsu vakariņām, - no​teica atžilbušais Valters.

To vakaru es nekad neaizmirsīšu. Mēs visi vienādi stipri nervozējām un sēdējām, stulbām acīm raudzīdamies ārkārtīgi dārgajos bifštekos, kad pa zāli ievērojamāko pamiera komisijas locekļu pavadībā aizsoļoja liela auguma gaišmatains vīrietis - neoficiālais Franču Ziemeļāfrikas pārvaldītājs - un apsēdās pie netāla galdiņa. Ar pakausi es sajutu ģenerāļa ciešo skatienu, mans sasprindzinājuma mērs bija pilns, un es sāku ārdīties. Situ dūres pa galdu, ālējos, stāstīju pikantus notikumus no Valsts departamenta dzīves, liku atnest vēl vīnu, laiku pa laikam uzsitu uz pleca gan Fredijam, gan Valteram, aiztiku viesmīli un paretam raidīju naidīgus skatienus vāciešiem, no kā man pašam domās aizrāvās elpa.

Pēc kāda laika es ievēroju, ka austrieši nomierināju​šies.

- Viss kārtībā, - Valters sacīja. - Es redzu, ka ģenerāļa kungs ir apmierināts. Viņam par mums radies vajadzīgais iespaids.

Vēlēdamies to nostiprināt, mēs pēc tam apturējām savu automobili pie Vācijas konsulāta un pilnā rīklē trallinājām dažādas dziesmas. Nākamajā dienā Fredijs uzrādīja ģenerālim čeku par vairākiem tūkstošiem franku, ko bijām iztērējuši vakariņām. Dodams viņam naudu, kurā bija ieskaitīts arī solīds

atalgojums, Auers aiz apmierinājuma gandrīz vai staroja.

- Sehrgut, mein funge, - viņš smaidīja. - Turpmāk jūs no šī stulbeņa izvilksiet svarīgas ziņas par amerikāņiem.

Es ar grūtībām varēju noticēt šādai veiksmei. Ģenerālis austriešus sāka aicināt uz visām savām greznajām pieņemšanām, un viņiem radās izdevība noklausīties sarunas par daudziem jautājumiem, kas mūs interesēja. Vācu ķīmiķi veic priekšdarbus jaunas gāzes masveida ražošanai, augstākā virspavēlniecība atteikusies no idejas iebrukt Franču Āfrikā caur Spāniju… Gandrīz katru nakti mēs pa pastu vai rāciju nosūtījām uz mājām pa drusciņai šādas informācijas.

Laiku pa laikam es Fredijam un Valteram liku noprast, ka amerikāņi gatavojas iebrukumam. Jūlijā Auers, jau stipri nobažījies, uzaicināja austriešus uz jaunām instrukcijām: tagad viņiem jādara viss iespējamais, lai uzzinātu, kur un kad amerikāņi paredzējuši dot trie​cienu.

- Paziņojiet Aueram, - es teicu, - ka uzbrukuma plāns jau ir gatavs. Desantu izcelsim rudens beigās Dakarā.

Nākamo nakti aizvadīju nomodā. Vai Auers uzķersies uz šīs makšķeres? Ko tad, ja ar Fredija un Valtera starpniecību viņš ar mani ved to pašu spēli, ko es cenšos vest ar viņu? Ja es kļūdīšos, tad būšu vainīgs ļoti daudzu mūsu un sabiedroto karavīni nāvē.

Austrieši gavilēdami parādījās nākamajā rītā. Uzklau​sījis viņus, ģenerālis bija līksmi izsaucies: - Tā, tagad mēs tiem amerikāņu cūkām velnu parādīsim! Viņi taisnā ceļā ieskries mūsu lamatās. Šī ziņa neka​vējoties jānodod augstākajai virspavēlniecībai.

Viņš sācis spiest pogas uz sava galda un saukt kopā adjutantus, un drīz jo drīz garš ziņojums bija aizceļojis uz Visbādeni. Pēc tam sākušās nebeidzamas šampanieša straumes, saukti bezgala daudzi tosti par fīreru, par vācu ieroču uzvaru, ģenerāļa Auera "uzticamajiem austriešu draugiem" un pat par "to stulbo amerikāni". Beigās Fre- dijs un Valters atalgoti ar prāvu naudas summu.

Mans ieguldījums Dakaras piesegšanas plāna realizēšanā, ko, protams, veicināja arī citas informācijas "noplū​des", bija paveikts.

Pēc dažiem mēnešiem man bija tā laime tieši izbaudīt savu triumfu. "D" dienā es izkāpu krastā pie Orānas - 1900 jūdzes no Dakaras. Franču Ziemeļāfrikas ieņemšanas operācija "Torch " pamatos noritēja ar maznozīmīgām kaujām, milzīgā armāda ceļā no Amerikas nebija zaudējusi nevienu kuģi. Tuvojoties Tafaruji aerodromam, es saņēmu uzdevumu kontaktēties ar tā komandieri — Višī režīma virsnieku. Kad es pie viņa piegāju, viņš kļuva sar​kans pār visu ģīmi.

- Kā jūs šeit uzradāties, amerikāņi? - viņš ārprātīgās dusmās kliedza, pacēlis pret mani trīcošu pirkstu. - Mēs taču jūs gaidījām Dakarā!

Džordžs Viliss SLEPENĀ IELAVĪŠANĀS (fragmenti no grāmatas) KĀDĀ vēlā vakara stundā - tas notika pēc Pērl- hārboras -, kad es, Jūras kara izlūkdienesta darbinieks, dežurēju Ņujorkas Trešā jūras kara apgabala pārvaldē, klusumu telpā pārtrauca teletaipa klaudzieni. Ziņojums pienāca no Vašingtonas, un tieši tas mani uzvedināja uz domām par oficiālu kramplauža karjeru (ja tā drīkst izteikties).

Ziņojumā bija teikts, ka, pēc izhikdienesta rīcībā nonākušas informācijas, kādas sūtniecības atašejs Vašingtonā katru nakti sadedzina visus dienā sakrājušos papīrus, un jautājuma formā izteikts priekšlikums noskaidrot, vai šīs valsts konsulātā Ņujorkā nenotiek tas pats.

Es palūdzu, lai manas apakšvienības priekšnieks man atļauj ielavīties konsulātā un šo jautājumu noskaidrot. Atšķirībā no daudziem citiem priekšniekiem šis cilvēks uzskatīja par dabisku izmantot visas iespējas un riskēt ar karjeru, ja to prasa uzdevumi, kas, pēc viņa domām, obligāti jāizpilda.

- Lai notiek, - viņš atbildēja. - Tikai neaizmirstiet, ka konsulāts ir ārvalsts teritorija. Un tāpēc, ja jūs tur pie​ķers, Jūras ministrija nokļūs ārkārtīgi neveiklā situācijā.

Es to labi sapratu un centos izgudrot drošu plānu. Vispirms es tai pašā vakarā aizgāju uz māju, kurā mitinājās konsulāts, satikos ar mājas administratoru un uzrādīju savu apliecību. Atklājās, ka administrators ir flotes veterāns un labprāt ir ar mieru man palīdzēt, turklāt viņš paskaidroja, ka naktī konsulātu neviens īpaši neapsargā, tur uzturas tikai viens cilvēks, kas apkalpo speciālo liftu.

Es no viņa aizņēmos apkopēja kombinezonu un, izlikdamies, ka strādāju šai mājā, ar otru liftu uzbraucu stāvu augstāk par konsulāta telpām un tad pa kāpnēm devos ejā. Ar atslēgām, ko man bija iedevis administrators, atslēdzu durvis un iegāju konsulātā, kur tūlīt saodu deguma smaku. Tukšie papīrgrozi apliecināja, ka visi papīri iznīcināti. Bet šeit bija arī seifi, iebūvēta tērauda kamera un vairāki slēgti skapji, kuros glabājās dokumenti, un es biju pārliecināts, ka tajos katrā ziņā atradīšu kādu aizmirstu papīrīti.

Nolēmu, ka atgriezīšos šeit ar atļauju vai bez tās kopā ar strādniekiem un instrumentiem, kas nepieciešami šo seifu un skapju atvēršanai. Mans priekšnieks atkal deva jāvārdu, turklāt šoreiz viņš pieņēma lēmumu bez Vašingtonas priekšniecības ziņas, kaut gan saprata tikpat labi kā es, ka dežūras laikā ostīt, pēc kā smaržo papīrgrozi, ir viena lieta, bet mūķēt vaļā seifus - pavisam kas cits.

- Man ir tikai viens noteikums, - priekšnieks man sacīja. - Jums jāizraugās tādi cilvēki, lai pēc jūsu darba ne​vienam nerastos aizdomas, ka jūs esat bijuši pie seifiem.

Nākamajā rītā ķēros pie savas komandas komplektēšanas. Man bija vajadzīgs specializējies seifu atslēdznieks, cilvēks, kas pārvalda svešo valodu, lai varētu iepazīties ar dokumentiem un izlemt, kuri no tiem jāfotografē, un labs fotogrāfs, sava amata meistars. Britu pretizlūki mums "aizdeva" kārnu, pēc izskata biklu vecmeitu, vismaz gadus piecdesmit vecu, kas ar daždažādām tējkannām un kastroļiem prata atvērt jebkuru paketi tā, ka pēc tam notikušo nevarēja konstatēt pat ar ultravioletā starojuma palīdzību.

Bez tam mēs izveidojām arī operatīvās ziņošanas grupu, kuras locekļi mūs brīdinātu, ja negaidīti parādītos kāds konsulāta darbinieks.

Manas uz ātru roku savāktās komandas locekļi, pirmoreiz ielavījušies "svešas valsts teritorijā", patiešām izturējās un rīkojās kā diletanti. Mēs staigājām pa konsulātu, sadrūzmējāmies brīžiem vienā, brīžiem citā telpā, interesēdamies, kā veicas ar atslēgu atvēršanu, un tad, kad pirmais seifs bija vaļā, visi sapulcējāmies ap to, cenzdamies ielūkoties iekšā. Turklāt mēs nebijām pietiekami modri, lai nevainojami noslēptu sava apmeklējuma pēdas, tomēr neviens tās nepamanīja, un mūsu vizītes turpinājās arī nākamajās naktīs.

Reiz fotokamera nokrita uz grīdas ar lielu blīkšķi. Nekas nenotika, bet lifta uzraugs, ataustot rītam, acīmredzot kādam paziņoja par naktī dzirdēto troksni. Nākamajā naktī sestais prāts man pačukstēja, ka kaut kas nav kārtībā, un es nolēmu vispirms aiziet uz turieni pats un tikai pēc tam vest grupu. Uzģērbu darba kombinezonu un vecākā apkopēja pavadībā iegāju konsulāta telpās. Piepeši iedegās gaisma, un mūsu priekšā nostājās konsuls un sargs ar pistoli rokā. Situāciju glāba mūsu darba drēbes, un konsuls atvainojās, piebilzdams, ka noturējis mūs par kramplaužiem.

Pēc tam, novērodams konsulātu no blakus nama, es redzēju, ka tur katru dienu pulksten piecos ierodas sargs, kas paliek telpās līdz rītam. Protams, ka tādā situācijā mūsu apmeklējumi nebija iespējami, un es nolēmu no sarga atbrīvoties. Kādu nakti uzkāpu otrajā stāvā un ar lielu troksni apgāzu krēslu blakus lifta šahtai, pēc tam ar visu krēslu nokāpu lejā uz pagrabstāvu. Pēc pusstundas atbrauca konsuls, ko bija izsaucis sargs. No blakus ēkas mēs redzējām, kā viņš steidzīgi un acīgi pārstaigā savas telpas. Pagāja dažas naktis, un es atkal patrokšņoju ar krēslu. Šoreiz izsauktais konsuls bija stipri dusmīgs, acīmredzot viņam bija apnicis kaut kādu nieku dēļ naktī līst ārā no gultas. Nākamajā pievakarē sargs neparādījās, droši vien konsuls viņam bija uzteicis darbu.

Mēs turpinājām apskates. Protams, zinādami, ka konsulam radušās aizdomas, tagad bijām daudz piesardzīgāki. Mums bija pamatīgi jānoņemas, un, iekām beidzām savu darbu, bija pagājušas desmit nedēļas. Taču mūsu rokas bija svarīgāko konsulātā atrodamo dokumentu fotokopijas, šifrēšanas kodi, Ass valstu rezidentu kartotēka visā ASV teritorijā un daudz citu materiālu, kas liecināja, ka nacisti izmanto šo konsulātu intensīvas spiego​šanas vajadzībām.

Nākamajos divos gados es veicu vēl 150 šādas slepenas ielavīšanās operācijas, un mēs ne reizi neiekritām. Šī veiksme mums bija ārkārtīgi svarīga, tāpēc ka faktiski darbojāmies uz savu atbildību miisu rīcība bija nelikumīga un iekrišanas gadījumā mēs nevarējām cerēt, ka valdība mūs atzīs un aizstāvēs.

Kad 7. decembrī sākās karš, visi amerikāņi kļuva ļoti modri un nadzīgi uz ienaidnieka spiegu atmaskošanu. Mūsu telefons zvanīja bez pārtraukuma. Reiz kāds bija pamanījis, ka debesskrāpja jumta virsbūves logā zibsnī gaisma, tātad spiegs raida signālus. Mēs atlauzām durvis un pārsteidzām "spiegu" uz vietas - gaismas signālus raidīja spuldze, kas sildīja ūdeni akvārijā, kurā peldēja tropu zivtiņas, ik pa brīdim ieslēgdamās un izslēgdamās. Mums ziņoja gan par aizdomīgām personām, kas ar īsviļņu raidītājiem nosūta radiogrammas, gan par Hudzonā pamanītām vācu zemūdenēm, un visi šie signāli mums bija jāpārbauda. Šāda darbošanās man šķita nenopietna, un es sāku domāt par noslēpumiem, kas glabājas vāciešu korporāciju kontrolējamo daudzo biroju seifos un skapjos. Šīs korporācijas Savienotajās Valstīs bija izvērsušas aktīvu komercdarbību. Tieši no tām, nevis no dažādu plānprātiņu telefona zvaniem mūsu izlūki varēja iegūt svarīgu informāciju. Ideja par slepenām apskatēm - atklāti sakot, ielaušanos - manā galvā jau bija nobriedusi, un nesenā veiksme aizdomās turētā konsulāta pārmeklēšanā nodrošināja mūsu augstākās priekšniecības atbalstu šai metodei.

Patiesībā mūsu pirmo panākumu dēļ gandrīz izjuka viss pasākums. Mēs apzinājāmies, ka joprojām esam tikai amatieri, bet mūsu vadība nolēma, ka tagad var sākt plaša mēroga slepenu pielavīšanos pie daždažādiem skapjiem un seifiem. Sakarā ar to mums vajadzēja apmācīt - nodarbojoties ar to galvenokārt pa naktīm - piecdesmit cil​vēkus atslēgu atmūķēšanas mākā un vēl vairāk cilvēku - akurātā seifu atvēršanā.

Noslēpt mūsu darbošanos no "klientiem" bija daudz vienkāršāk nekā no pašu pilsoņiem. Mūsu izveidoto mā- čību laboratoriju apmeklēja daudzi virsnieki, un viņu dēļ tā kļuva nevajadzīgi populāra.

Mūsu speciālisti labprāt šiem džentlmeņiem demonstrēja, cik viegli var atvērt skapi ar stieples gabaliņu vai plāksnīti, kas atlauzta no rokas zāģa, parādīja, kā jāattaisa atslēgas, kā jāatver aploksnes un daudz ko citu, kas mums bija jādara apskatēs. Turklāt mūsējie diezgan bieži izklāstīja dažādus notikumus no mūsu prakses. Šādā veidā iegūtā informācija drīz vien kļuva par apspriežamu tematu galdabiedru sarunās.

Virsnieki un citi, kas nebija ielavīšanās grupu locekļi, bet bija iepazinušies ar mūsu laboratoriju,

izmantoja šos stāstus, lai būtu interesanti sarunu biedri savām draudzenēm. Reiz jautrā kokteiļu vakarā es izdzirdēju kādu jaunu sievieti visās detaļās atstāstām patiesi notikušu ielavīšanās operāciju, ko viņai bija izklāstījis štābists, kas uzde​vies par mūsu komandas locekli.

Mēs pilnveidojām savas metodes un aprīkojumu tiktāl, ka to darbu, ko, pildīdami pirmo uzdevumu, veicām desmit nedēļās, tagad būtu varējuši izdarīt vienā naktī. Bet operācijas plānošana un sagatavošana reizēm ilga gandrīz mēnesi.

Tagad, pirms mūsu slepenās vizītes, tika rūpīgi izpētītas visas papīra strēmelītes, ko bija pievācis aizdomās turētas iestādes apkopēju personāls. Daudzos gadījumos saplūstu un apdegušo lietišķo vēstuļu un dokumentu druskas liecināja, ka nepieciešama rūpīga apskate. Kāds aizdomas turētais savas vēstules vienmēr saplēsa un sa- dedzināja ja, bet reiz viņa sekretāre stenogrammas iemeta papīrgrozā nesabojātas, un šo piezīmju atšifrēšana mums ļava izlasīt ļoti svarīgu vēstuli, kas bija sagatavota pirms sešām nedēļām.

Kādas britu pretizlūkošanas darbinieces - lēnīgas sie- vietes vadībā mēs pilnveidojām savu prasmi atvērt pasta sūtījumus. Mēs iemācījāmies ar aizkariem aptumšot logus ta, ka varējām darboties pilnā apgaismojumā; iemanījāmies strādāt bez trokšņa, kamēr nebijām pārbaudījuši visas iespējamās mikrofonu atrašanās vietas; iemanījā- mies ar speciālu aparātu uzpūst ogļu un talka putekļu kārtiņu visiem apputējušajiem priekšmetiem un dokumentu kaudzēm, ko bijām aiztikuši; atklāt izliktās lama- tas uzskicēt seifu saturu, lai pēc apskates varētu visu salikt atpakaļ tā, kā bijis. Viena mūsu komandas automašīna bija aprīkota ar raidīšanas un uztveršanas radioierī- cēm, trīs citi miniatūri aparāti bija iemontēti čemodāniņos, ko nēsājām sev līdzi. Vienīgi mums neveicās ar mēģinājumu iemācīt atslēgu atmūķēšanas māku tiem mūsu grupas biedriem, kam nebija nekādu tehnisku iemaņu. Atslēgu atmūķēšanas un seifu atvēršanas tehniku sekmīgi var apgūt tikai tie, kas pilnīgi pārvalda slēdzējierīču mehānismu un vismaz gadu regulāri praktizējušies šai nozarē Vienu no bagātākajiem guvumiem mums laimējās dabūt apskatē, ko izdarījām Čikāgā Stīvena K. Ziglija plašajos apartamentos 12. stāvā. Oficiāli šis cilvēks nodarbojās ar banku lietām un apdrošināšanu un bija plaši pazīstams. Bet amerikāņu varas iestādēm bija radušās aizdomas, ka Ziglijam ir cita, daudz interesantāka nodarbošanās: nacistu spiegu tīkla vadīšana. Ziglijs uzturēja savu biznesu uz Eiropas neitrālo valstu rēķina, taču visvairāk sakaru viņam bija ar Vāciju.

Noīrēdams biroja telpas Čikāgā, Ziglijs pieprasīja pamatīgu pārbūvi, un telpas tika pārbūvētas tā, ka apmeklētājiem, lai nokļūtu viņa kabinetā, bija jāiziet caur četrām istabām, kurās sēdēja viņa modrie darbinieki. Drīz pēc ievākšanās viņš ēkas administrācijai iesniedza sūdzību, ka nevīžīgās apkopējas izmetušas svarīgu dokumentu, un paziņoja, ka turpmāk biroja uzpošanai izmantos pats savu personālu.

Trīs mēnešus pēc kārtas mēs pētījām visas papīru strēmeles no Ziglija biroja. Viņam bija tieksme uz mehānisku, neapzinātu zīmēšanu, un gandrīz visas viņa svītriņas un ķeburi veidoja mazus lielgabaliņus un kuģīšus, lidmašīnas un bumbas, bet dažreiz gadījās arī zīmējumi, kas stipri izskatījās pēc radariem.

Beidzot mēs izšķīrāmies par sle​penas apskates operāciju.

Man kā galvenajam aģentam bija revolveris un steks, un man līdzi nāca arī trīs cilvēki no novērošanas un pie- segšanas grupas. Visiem pārējiem bija gāzu smidzinātāji, kas izskatījās pēc zīmuļiem. Mans pirmais uzdevums bija vienošanās ar nama administratoru par sadarbošanos. Gan viņš, gan arī nama īpašnieks - kā par vienu, tā par otru jau iepriekš bija ievāktas ziņas - bija gatavi palīdzēt, īpašnieks vienīgi lūdza, lai mēs izdomājam kādu ticamu savas parādīšanās iemeslu. Es atbildēju, ka uzdosimies par inženieru grupu, kas ieradusies pārbaudīt ēkas iztu​rību.

- Svārstību dēļ no spriedzes koncentrācijas punktiem, - es teicu, - visām ēkām rodas plaisas, un ir pilnīgi dabiski, ka jums sakarā ar varbūtējiem aviācijas uzlidojumiem rodas vēlēšanās pārbaudīt šādas vietas. Turklāt apskates laikā mēs varēsim atslēgt liftu, aizbildinoties, ka tā vibrācijas traucē jutīgu mērinstrumentu darbu. Tā mēs izvairī​simies no nevēlamu cilvēku pēkšņas parādīšanās.

- Lai tā būtu! - īpašnieks atsaucās. - Esiet inženieri.

Pēc tam tika pārbaudīti pieci strādnieki, kas apkalpoja ēku naktīs, un viens no tiem, persona, kas radīja aizdomas, tika pārcelts uz dienas maiņu. Pa to laiku mūsu radiospeciālisti bija izraudzījuši piemērotas auto stāvvietas netālu no mājas, bet divi novērošanas grupas puiši, pārģērbušies par krāsotājiem, remontēja halli blakus Ziglija apartamentu parādes durvīm. Pēc divām dienām "krāsotāji" pavēstīja, ka pēc izskata tagad pazīst visus viņa darbiniekus.

Tad es kopā ar savu atslēgu speciālistu izdarīju biroja iepriekšēju apskati. Ļoti klusu - ja Ziglijs patiešām ir spiegs, telpās varēja būt mikrofoni - mans pārinieks ķērās pie sarežģītās ārdurvju atslēgas attaisīšanas, un pēc minūtēm piecpadsmit durvis bija vaļā.

Mans pārinieks palika pie durvīm, lai izgatavotu atslēgu. bet es apstaigāju visas telpas un biroja plānā, ko man bija iedevis īpašnieks, ātri atzīmēju visas Ziglija pārbūvē- tās sienas, kā arī krēslu, galdu, dokumentu skapju novietojumu un citas iekārtojuma īpatnības. Pēc tam sāku meklet izliktās lamatas. Uz palodzes pie Ziglija galda stāvēja liela dokumentu soma, no kuras uz rozeti stiepās divi vadi. Es tos atvienoju un čemodāniņu atvēru. Tajā gulēja ļoti jutīga skaņu pieraksta aparatūra - kad telpā atskanēja balsis, tā bez trokšņa ieslēdzās un sarunu ierakstīja lentē.

Plauktā aiz Ziglija galda atradu vienu mikrofonu, bet zem maza galdiņa kabineta vidū - otru. Birojā, protams, bija arī "neatverams" seifs, un es atzīmēju, cik tam ir ci- parotu rokturu. Pirms aiziešanas mēs vēlreiz visam pārlaidām skatienu, pārliecinādamies, vai katra lieta ir savā vietā, nopulējām grīdu, uz kuras bija palikušas mūsu papēžu pēdas, un ar ogļu un talka putekļu smidzinātāju atjaunojām plānu putekļu kārtiņu uz dokumentu somas. Atpakaļceļā es iegaumēju visas iespējamās atkāpšanās ejas, pēc kurām rastos vajadzība, ja negaidīti parādītos kāds darbinieks, un ņēmu vērā tualetes istabu, kas atradās dažas durvis nostāk no Ziglija biroja, jo to varēja iz​mantot uzņemšanai ar kameru.

Pagāja trīs dienas pēc mūsu pirmās vizītes, un apmēram pulksten vienos naktī mūsu komanda, kurā bija vienpadsmit cilvēki, piebrauca pie nama ar vairākiem automobiļiem un lielu furgonu ar uzrakstu "North-west Engineering Company". Mēs patiešām bijām noīrējuši nelielu kantori, un Čikāgas izziņās parādījās tā telefona numurs un adrese. No kravas automobiļa izcēlām kārbas un koferus, uz kuriem bija mūsu uzņēmuma uzraksts. Tajos gulēja gan mūsu instrumenti apskates vajadzībām, gan arī ierīces ēkas svārstību mērīšanai. Divi cilvēki palika sēžam kravas mašīnā - radiooperators un vīrs no novērošanas grupas, kas pēc izskata pazina visus Ziglija darbiniekus. Furgona sienā bija sprauga, kas no ārpuses nebija pamanāma, bet ļāva brīvi pārskatīt visu apkārtni pie parādes durvīm.

Vestibilā es piegāju pie administratora tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi, un uzrādīju norakstu no līguma par ēkas pārbaudīšanu, ko bija parakstījis nama īpašnieks. Palūdzu, lai viņš izziņo, ka lifti kādu laiku nedarbosies, divus no tiem rekvizēja "inženieri", kas izvadāja aparatūru pa ēkas stāviem un pēc tam nobrauca lejā vai palika stāvam divpadsmitajā stāvā. Liftos viņi atstāja savus lietusmēteļus, cepures un ielas kurpes, lifta uzraugam paskaidrodami, ka pat apavu papēžu klaudzieni celtnē rada vibrāciju, kas izkropļo aparātu rādījumus.

Viens no mūsu puišiem ar atslēgu, ko bija izgatavojis slēdzeņu speciālists, gāja pa priekšu, lai atvērtu Ziglija biroju ūn pārliecinātos, vai grupai nav izliktas lamatas. Ja kas gadītos, viņam bija jāizliekas par kramplauzi un jācenšas aizbēgt. Nekādu kavēkļu nebija, un viņš uzreiz iegāja Ziglija kabinetā, atslēdza skaņu pieraksta aparātu, piekāra aptumšošanas aizkarus un iededzināja gaismu. Pēc viņa signāla birojā iegāja arī pārējie, un katrs ķērās pie sava darba. Radists nodibināja sakarus ar radioopera- toru kravas automašīnā, kinooperators sāka piekārtot kameru tualetes istabā, slēdzeņu speciālists mūķēja vaļā blakus biroja durvis, lai vajadzības gadījumā mēs varētu ātri nozust tā telpās.

Bija pagājušas piecpadsmit minūtes kopš darbu sākuma, kad radiooperators no kravas mašīnas ziņoja, ka mājā iegājis viens no Ziglija darbiniekiem. Puiši ātri pievāca instrumentus, un nepagāja ne desmit minūtes, kad Ziglija birojā nebija palikušas nekādas pēdas, kas liecinātu par nelūgtiem viesiem.

Mēs paslēpāmies telpā aiz halles un atkal uzņēmām radiosakarus ar smago automobili.

Pa to laiku divi mūsu piesegšanas grupas puiši atnācēju bija aizturējuši pēc iepriekš izstrādāta scenārija. Viens no viņiem pieprasīja, lai nelūgtais ciemiņš stādās priekšā administratoram un vismaz piecas minūtes zvanīja dažādiem neesošiem telefona abonentiem, "pūlēdamies" to sazvanīt, otrs gari un plaši klāstīja tehniskas detaļas par ēkā notiekošiem pētījumiem.

Jūs traucēsiet svarīgu darbu, - viņš kategoriski sacīja. - Vai tad jūs patiešām nevarat savas darīšanas atlikt līdz rītdienai?

- Godīgi sakot, - biroja darbinieks atzinās, - es negrasos strādāt. Es ar savu meiteni sēžu bārā aiz stūra, bet man izbeidzās nauda. Es tikai gribēju paņemt no rakstāmgalda viskija pudeli. Tas neilgs vairāk par minūti.

Beigu beigās viņu uzveda līdz 12. stāvam un tur gaidīja, kamēr viņš iegāja birojā pēc pudeles. Kad šis nakts viesis ēku pameta, viens no mūsu puišiem sekoja viņam pa pēdām, kamēr viņš nebija apsēdies blakus savai meičai bā​rā aiz stūra. Mēs turpinājām darbu.

Ziglija "neatveramo" seifu mūsu eksperts atvēra divdesmit minūtēs. Mans skatiens tūlīt atdūrās pret aizzīmogotu paketi ar sarkanu pasta zīmogu un atzīmi "Saņemts pulksten 17.10". Datums attiecās uz vakardienu. Acīmredzot sūtījums bija pienācis pašās darba dienas beigās, un Ziglijs, zinādams tā saturu, to ielicis seifā ne​atvērtu. Es to iedevu aplokšņu un zīmogu speciālistam.

Aptinis paketi ar celofānu un lakas zīmogu vietā izgriezis tajā caurumus, viņš iejauca nelielu daudzumu pastas, ko zobārsti lieto plombu likšanai, un iztaisīja zīmogu atveides, pēc tam ar sakarsētu lodāmuru gar ietinamā papīra malām laku izkausēja. Paketē bija grāmata ar kodiem. Fotogrāfs nofotografēja visas lappuses un grāmatu atdeva zīmogu speciālistam. Tas ar lodāmuru atmiekšķēja laku un ar formu, ko bija izgatavojis no zobārstniecības pastas, paketi atkal aizzīmogoja. Jaunie zīmogi izskatījās tādi paši kā iepriekšējie, nekādas manipu​lācijas pēdas uz paketes nebija redzamas.

Bet mēs pa to laiku seifā pētījām priekšmetu, kas izskatījās pēc lamatām. Tā bija auklā, kas zigzagveidā gulēja uz putekļainas skārda kārbas, un mums bija vajadzīgas divdesmit minūtes, lai fiksētu tās stāvokli un konstatētu, ka tā ne ar ko nav savienota. Pēc tam no seifa izņēmām visu, kas tajā bija, un eksperts to izvērtēja. Tas pats notika arī ar papīriem un dokumentiem, kas gulēja skapjos un galdu atvilktnēs.

Tika fotografēts tas, ko par uzmanības vērtu atzina mūsu eksperts, kas pārvaldīja četras valodas un darba procesā izmantoja visas četras. Fotogrāfs strādāja neticami ātri - nepagāja ne stunda, kad viņš jau bija noknipsē- jis divus tūkstošus dažādu vēstuļu, šifru, pārskatu un ci​tu materiālu.

Pēc apskates mēs sapulcējāmies vestibilā un nakts maiņā nodarbinātajiem strādniekiem sarīkojām īpašu izrādi ar savu mērinstrumentu iesaiņošanu un "komplicētu aprēķinu" izskaitļošanu. Vēl nebijām iekrāvuši mašīnā ne pusi saiņu, kad vestibilā iedrāzās Ziglijs. Viņa darbinieks, kas naktī bija ieradies pēc pudeles un bārā pavadījis divas stundas, pamatīgi uzlādēdamies, pēc tam bija piezvanījis šefam un paziņojis par ļaužu baru, kas staigā pa ēku ar aizdomīga izskata aparātiem. Satrauktais Ziglijs pieskrēja pie lifta un pavēlēja viņu nekavējoties uzvest augšā. Mēs bijām pārliecināti, ka viņš neatradīs nekādas mūsu apmeklējuma pēdas, tāpēc viņa prasībai nepretojā​mies.

Pēc divdesmit minūtēm Ziglijs atgriezās apmierināts un jautrā garastāvoklī. Acīmredzot viņš bija konstatējis, ka visas lamatas ir kārtībā, nekādas aizdomas viņam nebija radušās. Viņš dzīvi interesējās par vestibilā izlikto mērīšanas iekārtu un bija patiesi iepriecināts, kad kāds no mūsu "speciālistiem" viņam pateica, ka ēka stāv uz drošiem pamatiem. Jautri svilpodams, Ziglijs beidzot aizgāja. Droši vien viņš svilpoja pēdējo reizi, tāpēc ka pēc divām dienām viņa birojā klusi iegāja divi vīri privātās drēbēs un tikpat klusi viņu aizveda.

Mēs nonācām pie galīga slēdziena, ka Ziglijs vadījis nacistu spiegu tīklu ar duci aģentu sešās lielās Amerikas pilsētās. So aģentu vārdus un adreses mēs atradām viņa seifa papīros kopā ar instrukcijām par mikrofilmu, sim- patētiskās tintes un tamlīdzīgu līdzekļu lietošanu. Mēneša laikā visi Ziglija aģenti tika arestēti un viss viņa spiegu tīkls iznīcināts. Bet ne viņam pašam, ne arī viņa rokaspuišiem nebija ne

jausmas, kāpēc tā notika. Šai laikā, pilnīgi pretēji mūsu pirmajai neveiklajai iekļūšanai ārzemju konsulātā, mēs jau darbojāmies precīzi pēc sistēmas, kas neradīja ne niecīgākās bažas par izdošanos. Vislabāk pārmaiņas un uzlabojumus mūsu tehni​kā, liekas, ilustrē tā saucamā pulkveža Batas lieta.

Kādu dienu tika arestēts Rietumu kara rūpnīcas atbildīgs darbinieks Gustavs Jensens, kas pirms tam bija baudījis pilnīgu uzticību. Kārtējā slepenības nodrošināšanas pārbaudē viņa žaketes kabatā tika atrasti jauna slepena ieroča rasējumi, jensens strādāja par inženieri tieši tai nodaļā, kur jaunais ierocis tapa.

Viņš apgalvoja, ka rasējumus iebāzis kabatā darba laikā un vēlāk aizmirsis tos izvilkt. Ņemot vērā inženiera iepriekšējos nopelnus un ieguldījumu uzņēmuma un kara rūpniecības attīstībā, viņu stingri brīdināja un atbrīvoja. Tomēr rūpnīcas drošības nodaļas priekšnieks nebija apmierināts ar Jensena pa​skaidrojumiem, tādēļ uzsāka viņa novērošanu.

Gustavs jensens bija naturalizējies amerikānis, viņa dzimto valsti bija okupējuši nacisti, bet Londonā darbojās tās trimdas valdība. Paziņas viņu ļoti cienīja un uzskatīja, ka viņš ir konsekventi proamerikāniski noskaņots. Bet viņa kaimiņš, jūsmīgi izteikdamies par jensena pozitīvajām īpašībām, pieminēja kādu apstākli, kas ma​nāmi pastiprināja drošības nodaļas šefa aizdomas.

- Gustavs ir ļoti gudrs cilvēks, - kaimiņš sacīja. - Viņš ir ne tikai vērtīgs inženieris, kas rūpnīcā veic lielu darbu, viņš arī vaļas brīžos meistaro dažādas lietas. Pavisam nesen savām rokām samontēja fotostatu, kas stāv viņa pa​grabā.

Fotostatu - aparātu attēlu fotogrāfiskai kopēšanai? Tas jau oda pēc spiegošanas, un lietas noskaidrošana nonāca mūsu rokās. Jensena dosjē bija teikts, ka viņš savā iesniegumā par pieņemšanu darbā pieminējis pulkveža Batas vārdu. Pulkvedis bija ievērojama amatpersona Jensena dzimtās valsts trimdas valdības Ņujorkas pārstāvniecībā. Mēs zinājām, ka Bata Pirmā pasaules kara laikā nodarbojies ar spiegošanu, tādēļ šķita saprātīgi tagad viņu pārbaudīt. Man uzdeva izdarīt iepriekšēju apskati viņa Ņu​jorkas birojā.

- Ļoti labi, ka jūs atnācāt, - ar šādiem vārdiem mani uzņēma mājas administrators. - Šie cilvēki mani stipri satrauc. Viņi aizņem visu desmito stāvu un dažas telpas arī vienpadsmitajā. Pie viņiem pastāvīgi nāk apmeklē​tāji, un viņi nepārtraukti papīrgrozos dedzina papīrus.

Mēs pārskatījām reģistrācijas grāmatu vestibilā un nolēmām, ka vislabāk apskati izdarīt sestdienas naktī. Nākamajā sestdienā ieradāmies pie administratora, kas mūs uzveda uz desmito stāvu. Izmantodams infrasarkano starojumu, kas deva iespēju strādāt tumsā, fotogrāfs uzņēma visu stāvu, kā arī telpas vienpadsmitajā stāvā.

Birojs bija ļoti liels. Tikai vienā vien telpā stāvēja 140 aizslēgti skapji ar papīriem. Es pierakstīju visu skapju un galdu atvilktņu atslēgu sēriju numurus, kā arī katra seifa tipu un lielumu. Sēriju numuri varēja palīdzēt atslēgu izgatavotājiem, bet iepriekšēja informācija par seifiem - atsvaidzināt mūsu eksperta zināšanas par tiem modeļiem, ar kuriem viņam būs jāstrādā.

Bija skaidrs, ka gaidāmā akcija būs sarežģīta un apskatē vajadzēs iesaistīt visus mūsu cilvēkus un visu aprīkojumu. Mums bija vajadzīgas divas fotokameras, automobilis ar rāciju, portatīvās rācijas abos stāvos un ne mazāk par divdesmit darbiniekiem.

Novērošanas un piesegšanas grupas puiši, pārģērbušies par apkopējiem un remontstrādniekiem, vairākas dienas strādāja abos stāvos blakus birojam, kamēr no pirmā acu uzmetiena varēja pazīt visus pamatdarbiniekus. Jau iepriekš pārbaudījām, kā darbojas rācijas, lai konstatētu, vai ēkas elektrosistēma netraucē sakaru uzturēšanu.

Vizītes piesegšanai mēs atkal izmantojām "ēkas svārstību mērīšanu". Savu aprīkojumu papildinājām vēl ar vairākiem nevajadzīgiem, toties iespaidīgiem aparātiem, lai nakts maiņas darbiniekiem rastos apziņa, ka viņi piedalās svarīgā notikumā. Apbruņojusies ar šādiem rekvizītiem, mūsu komanda bija gatava vērienīgai ielavīšanās akcijai.

Mašīnu ar rāciju novietojām ielas pretējā pusē, lai novērošanas grupas vīri varētu uzraudzīt ieeju

mājā. Pēc vienošanās ar administratoru tika atvērti kravas pie- brauktuves dzelzs vārti, pa kuriem iebrauca divi mūsu automobiļi ar radistiem un fotogrāfiem. Vārti tūlīt tika aizvērti, un cilvēki sāka nest uz liftu aprīkojumu, ko veda augšā uz desmito un vienpadsmito stāvu.

Divi citi automobiļi ar "inženieru" grupu piebrauca pie parādes durvīm, kur tos sagaidīja administrators. Novilcinājuši laiku tik ilgi, kamēr visi apkalpotāji bija pamanījuši speciālos instrumentus, kā arī pārliecinājušies par speciālistu ierašanās svarīgumu un nepieciešamību, arī viņi uzbrauca augšā.

Seifu speciālists ķērās pie darba. Kā skapji, tā arī galdi drīz vien bija atslēgti ar iepriekš izgatavotām atslēgām, un eksperts sāka izvērtēt papīru ķīpas. Pēc desmit minūtēm tika izdarīti pirmie fotouzņēmumi.

No ielas pienāca brīdinājums, ka vienā logā redzama gaisma. Mēs piekārtojām attiecīgo aizkaru un izdzirdējām no mašīnas pārraidītu signālu "O.K.". Darbs veicās ātri, un vēl pēc desmit minūtēm tika atvērts seifs. Mēs nesarunājāmies, telpās valdīja pilnīgs klusums. Dzeramūdens strūkl- aciņas un tualeti bija aizliegts lietot, lai ūdens troksnis caurulēs neatmaskotu mūsu uzturēšanos birojā. Visvisādu papīru izņemšana, izskatīšana un novērtēšana notika maksimāli ātri. Fotogrāfi izdarīja vairāk nekā 6000 uzņēmumus.

Beidzot darbs bija padarīts, un mēs gatavojāmies doties prom. Viss bija salikts pa vietām, ar smidzinātāju atjaunota putekļu kārta, kas klāja nelielu seifu, ko acīmredzot maz izmantoja, no pulētajām galdu un skapju virsmām bija notīrīti visi pirkstu nospiedumi, bet no paklājiem, pa kuriem staigājām zeķēs, ar suku likvidētas mūsu pēdas.

Pēc atgriešanās fotolaboratorija attīstīja 35 milimetru filmas. Tiklīdz tās bija nožuvušas, tika nokopētas fotogrā​fijas, kuras mēs iezīmējām un sašķirojām. Nu varēja no​vērtēt mūsu nakts darba augļus.

Ko mēs bijām ieguvuši? Pirmkārt, mūsu rokās bija visa Gustava Jensena darbības vēsture. Mēs uzzinājām, ka viņš ir ārzemju aģents, mūsu priekšā tagad gulēja visas tās ziņas, ko viņš bija nodevis saviem saimniekiem. Bet bez visa tā mēs bijām atklājuši izlūkošanas štāba mītni, kurā saplūda visi dažādās lielās Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas pilsētās iegūtie kara noslēpumi.

Spiegu tīkls bija izpleties pa visu valsti, un mūs pārsteidza ienaidnieka informētība. Tā, piemēram, mēs atradām dokumentu par sabiedroto spēku iebrukumu Sicīlijā. Šai kampaņai bija jāsākas pēc divām nedēļām!

Par veiksmi, kas mūs pavadīja slepenajos iebrukumos, liela pateicība pienākas tiem pieredzes bagātajiem speciālistiem, kuri strādāja kopā ar mums. Tie bija privāti cilvēki, kas ik nakti riskēja ar savu reputāciju un dzīvību. Ja kādā nakts operācijā viņi būtu pietverti, nekas viņus nevarētu attaisnot. Mēs visi strādājām uz savu atbildību, bet šie cilvēki riskēja ar savu biznesu vai profesiju. Ne vienu vien reizi kā kramplauzi varēja pietvert kādu no populārākajiem mūsu valsts fotogrāfiem, kas mums palīdzēja iegūt sevišķi sarežģītus fotouzņēmumus.

Pēc kāda laika mani pārcēla uz meklēšanas komandu un norīkoja par instruktoru Stratēģisko dienestu pārvaldes skolā, kur es nākamajiem pārvaldes aģentiem sāku mācīt atslēgu atmūķēšanas viltības un šai mākai radniecisku darbu gudrības. Bet kara beigās es ar savu "lāču mednieku" grupu aizbraucu uz Vāciju, ktir vācām dokumentus, kas pēc tam tika izmantoti kā nacistu noziegumu pierādījumi Nirnbergas tiesas procesā.

1943.gads viltība pret viltību Beidzot pienāca gads, kad kara svaru kausi sāka svērties uz otru pusi. Klusajā okeānā amerikāņi bija atguvuši Gvadalkanalas salu, un tagad viņiem bija jāveic grūts uzdevums - pakāpeniski cita pēc citas jāieņem salu grupas. Rudenī sabiedrotie ielauzās Itālijā un, par spīti negantai nacistu ugunij, sāka jardu pa

jardam virzīties uz priekšu, atbrīvodami šo seno zemi.

Kaujas kļuva aizvien spīvākas, un pretinieka dezinfor- mēšanā tika izspēlēti galvenie spiegošanas trumpji, daudz rafinētāki paņēmieni nekā iepriekšējie. Tas bija slepenu misiju un vērienīgu mistifikāciju laiks, kad notika tūkstošiem gūstekņu bēgšana un ienaidnieka aizmugurē slepeni radās bruņoti formējumi.

Tas bija laiks, kad Lisabonā un Stambulā, šais "neitrālajos" diplomātiskās spiegošanas centros, vētraini saplauka starptautiskas zādzības un intrigas.

Līdz šim vēl nekad psiholoģiskie karošanas paņēmieni nebija kļuvuši par tik svarīgu kaujas ieroci.

Ass valstu propaganda, kas bija guvusi lieliskus panākumus savu tautu apstulbināšanā, izplatīja prasmīgi sagatavotus melus, niknus uzsaukumus un demoralizējošas baumas. Sabiedrotie atbildēja ar informācijas līdzekļu pastiprinā​šanu, iedarbojoties uz pretinieku pār frontes līniju.

Par svarīgāko kara prioritāti tika proklamēts paātrināts zinātnieku darbs daudz spēcīgāku kaujas ieroču radīšanā, un katra karojošā puse centās izdibināt šos šausminošos pretinieka noslēpumus ar izlūkošanas un iesūtītu spiegu palīdzību. Speciālo uzdevumu vienības un sabiedroto lidmašīnas izdarīja izmisīgus, pašnāvnieciskus uzbrukumus ienaidnieka objektiem, lai izjauktu eksperimentus, neļautu radīt ieroci, kas tiem dotu ātru uzvaru.

Un tāpēc līdz pašām gada beigām neviens nevarēja strikti pateikt, ar ko šajā grandiozajā cīņā tiks gūta izšķi​rošā uzvara - ar ieroču spēku vai ar viltības spēku.

Džūens Montegjū MIRONIS, KAS PIEMUĻĶOJA NACISTUS (No grāmatas "Cilvēks, kas nekad nav dzīvojis") SPĀŅU pilsētas Velvas kapsētā, 130 jūdzes ziemeļrietumos no Gibraltāra, pašā Atlantijas piekrastē, ir kāda brita kaps. Viņš nomira no plaušu karsoņa miklajā, miglainajā Anglijā, nemaz nenojaušot, ka tiks apbedīts zem saulainajām Andalūzijas debesīm. Dzīvs būdams, šis cilvēks savas dzimtenes labā neizdarīja neko lielu, turpre​tim pēc nāves izglāba dzīvību droši vien tūkstošiem britu un amerikāņu.

1942. gada rudenī, kad jau vērsās plašumā uzvarām vainagotais iebrukums Ziemeļāfrikā, tika pieņemts lēmums par nākamā trieciena objektu - Sicīliju. Vācieši to varēja gaidīt, tādēļ mums šā vai tā vajadzēja viņu pārlie​cību sašķobīt, lai viņi saskaldītu spēkus.

Kādam pretizlūkam, manam kolēģim, radās ideja. Vāciešiem ir zināms, ka mūsu virsnieki uz Ziemeļāfriku pastāvīgi lido gar Spānijas krastiem. Kāpēc mums neiemest okeānā netālu no spāņu piekrastes kādu līķi ar viltotiem dokumentiem, lai izskatītos, ka tas ir kurjers, kura lidmašīna avarējusi?

Ja līķis tiks izskalots krastā, viņa doku​menti neapšaubāmi nokļūs nacistu spiegu rokās.

Pēc tam radās praktiski jautājumi. Miris cilvēks neelpo; ja viņa līķi iemestu okeānā, ūdens plaušās neiekļūtu un tūlīt būtu skaidrs, ka viņš noslīcis jau pēc nāves. Ienaidnieks saprastu, ka tas viņiem tīši pamests priekšā.

Mēs piesardzīgi aprunājāmies ar medicīnas speciālistiem: vai nav iespējams dabūt cilvēka līķi, ko varētu uzskatīt par slīkoni? Beidzot saņēmām ziņu: tikko nomiris cilvēks ar pneimoniju, viņa plaušas piesūkušās ar krēpām. Nelaiķim bija radinieki, un mēs, neielaizdamies sīkos paskaidrojumos, saņēmām viņu atļauju līķi pievākt, bet tikai ar noteikumu, ka netiks izpausta šī cilvēka personība. No tā brīža nelaiķis kļuva par Karaliskā jūras kājnieku karaspēka majoru Viljamu Mārtiņu. Viņa mirstīgās atliekas tika ievietotas morga saldētavā.

Tūlīt tika nolemts, ka dezinformējošais dokuments jāsagatavo augstākajā līmenī. Es vienojos ar Karaliskā ģene​rālštāba priekšnieka pirmo vietnieku, ka vēstule tiks ad​resēta ģenerālim Aleksanderam, kas komandēja armiju 18. grupu Āfrikā.

Vēstulē bija konfidenciāls paskaidrojums, kādēļ ģenerālis nevarēs saņemt visu, ko lūdz štāba priekšniekam, un neapšaubāmi vedināja uz domām, ka mūsu nākamā uzbrukuma mērķis Vidusjūras rietumos nebūs Si​cīlija.

Vēstulē bija minēti divi iespējamie iebrukšanas objekti: Grieķija un vēl viens objekts, konkrēti nenosaukts, kaut kur Vidusjūras rietumu daļā. No teiktā izrietēja, ka mēs vēlamies, lai vācieši domātu, ka desants tiks izcelts Sicīlijā, ka mēs to izmantosim kā piesegšanas akciju savam īstajam mērķim. Tātad: ja vācieši uzķersies uz šī āķa, ikvienu informācijas noplūdi par Sicīliju viņi uztvers kā mūsu tīšprātīgu dezinformāciju.

Papildus šai vēstulei mēs nolēmām majoram Mārtiņam dot līdzi arī lorda Mauntbetena oficiālu ziņojumu admirālim seram Endrū Kaningemam, Vidusjūras flotes virspavēlniekam. Tajā bija izskaidrots majora misijas mērķis un nobeigumā teikts: "Esmu pārliecināts, ka Mārtiņā Jūs sastapsiet cilvēku, kas Jums vajadzīgs. Lūdzu, norīkojiet viņu atpakaļ pie mums, tiklīdz uzbrukums būs beidzies, un pasakiet, lai viņš atved dažas sardīnes - pašreiz pie mums tās ir ļoti dārgas!" Es domāju, ka šis mazliet samocītais joks liks vāciešiem skatīties uz Sardīniju kā uz gaidāmās desanta izcelšanas vietu.

Bet tālāk mums radās sarežģījumi ar majora Mārtiņa apliecības izgatavošanu - visās fotogrāfijās viņš nepārprotami izskatījās pēc miroņa. Bet reiz kādā apspriedē es nejauši pacēlu acis un nodrebēju: es ieraudzīju man pretim pie galda sēžam majoru Mārtiņu! Šie cilvēki bija tik līdzīgi kā divi ūdens pilieni.

Mēs pierunājām Mārtiņam līdzīgo virsnieku nofotografēties.

Pēc tam vajadzēja radīt mūsu miroņa personību. Nolēmām, ka Mārtiņš bijis peldošo desanta līdzekļu eksperts un tieši tādēļ lidojis uz Ziemeļāfriku. Turklāt viņš bijis mazliet izšķērdīgs cilvēks, tāpēc viņa kabatā atradīsies Loida bankas vēstule, kas izsūtīta 1943. gada 14. aprīlī ar aicinājumu dzēst kredīta pārtēriņu 80 sterliņu mārciņu apmērā.

Katram jaunam virsniekam ir romantiski sakari, nolēmām, ka arī Mārtiņš nesen iepazinies ar burvīgu jaunieti, vārdā Pema, un viņa kabatas portfelī ielikām divas vēstu- lītes un ģīmetni. Šīs vēstules mēs daudzas reizes salocījām un atlocījām, tādēļ radās iespaids, ka tās daudzkārt lasītas un pārlasītas.

Iespējams, ka viņa līdzekļu pārtēriņš radies saderināšanās dēļ, tāpēc ka kabatā gulēja čeks par 53 mārciņām, kas bija samaksātas par laulības gredzeniem. Turklāt pie majora Mārtiņa atradās arī citas parastas lietas - identificēšanas disks, rokas pulkstenis, cigaretes, vecas autobusu biļetes, kaut kādi papīrīši, atslēgas. Mēs nospriedām, ka viņam savā pēdējā Anglijā pavadītajā vakarā līgava bija jāaizved uz teātri, un viņa kabatā pirms nosūtīšanas uz zemūdeni 19. aprīlī iegūlās divu teātra biļešu pasakņi uz 22. aprīli.

Bija paredzēts līķi nomest pie Velvas - nelielas ostas netālu no Portugāles robežas. Spānieši, protams, nelaiķi nodos britu vicekonsulam apbedīšanai, bet mēs bijām pārliecināti, ka vietējais nacistu aģents pirms tam iztaisīs kopijas no visiem viņa papīriem.

Laimīgas sagadīšanās pēc tieši tai laikā ceļā uz Maltu posās leitnanta Džūela zemūdene "Seraph".

1942. gadā Džūels pirms sabiedroto desanta izcelšanas uz Ziemeļāf- riku aizgādāja ģenerāli Klārku.

Atlika tikai saņemt premjerministra Čērčila piekrišanu akcijai. Mūsu pienākums bija viņu brīdināt: ja vācieši atklās mūsu viltību, viņi sapratīs, ka īstenībā desants tiks izcelts Sicīlijā. Čērčils deva savu piekrišanu un pavēlēja par mūsu akciju informēt ģenerāli Eizenhaueru, kas komandēja ielaušanos Sicīlijā.

1943. gada 19. aprīlī pulksten 6.00 vakarā "Seraph" izgāja jūrā. Uz tās borta atradās "majors Mārtiņš" sešas pēdas garā metāla kastē, kas bija pilna ar sauso ledu. Zemūdene brauca desmit dienas un iznira no dzelmes tikai naktīs. 30. aprīlī tieši noteiktajā laikā - pulksten 4.30 no rīta - "Seraph", neviena nepamanīta, pacēlās virs ūdens 1600 jardus no Velvas, un "majors Mārtiņš" tika uzcelts uz klāja un izņemts no kastes. Džūels piepūta viņa glābšanas vesti un noskaitīja aizlūgumu, kuru, galvas noliekuši, noklausījās četri jauni virsnieki. Pēc tam ar vieglu grūdienu "majors Mārtiņš" sāka pildīt savu uzdevumu.

Pusjūdzi tālāk Džūels iemeta ūdenī gumijas glābšanas laivu, kas bija paņemta no lidotājiem, bet tikai ar vienu airi, lai radītu priekšstatu, ka laiva nolaista lielā steigā.

1943. gada 30. aprīļa agrā rītā kāds spāniešu zvejnieks pamanīja jūrā netālu no krasta slīkoni, kuru savā ziņā pārņēma vietējās varas pārstāvji. Līķa sekcija deva slēdzienu par nāvi: "Asfiksija pēc iegrimšanas jūrā." Par notikušo tika paziņots Anglijas vicekonsulam, un 1943. gada 2. maijā "majors Mārtiņš" tika apglabāts ar visu militāro godu.

Pagaidām viss ritēja gludi. Nelaiķis bija atrasts, bet mums nekas netika ziņots par dokumentiem.

4. maijā mēs "steidzami un pilnīgi slepeni" izziņojām: mums kļuvis zināms, ka majora Viljama Mārtiņa rīcībā bija "milzīgi svarīgi un slepeni" dokumenti. Par dokumentiem tika iesniegts oficiāls pieprasījums neitrālajai Spānijas valdībai.

Tai laikā vāciešu aģents Velvā darbojās pēc mūsu plāna. Viņš uzzināja, ka pie slīkoņa atrastas paketes, kā arī to, kam tās adresētas, un, spriežot pēc notikuma tālākās gaitas, par visu informēja savu vadību. Tikai 13. maijā Spānijas Jūras kara spēku štāba priekšnieks mūsu atašejam nodeva dokumentus, apgalvodams viņam, ka tie "visi ir pilnīgā kārtībā".

Pēc tam mēs Spānijas valdībai nosūtījām lūgumu uz majora Mārtiņa kapa uzlikt kapakmeni (tas tur stāv līdz pat šim laikam), izdomātā Pema nosūtīja vainagu, bet viņa vārds parādījās kritušo karavīru sarakstā, ko "Times" publicēja 1943. gada 4. jūnijā.

Sicīlijas desanta panākumi liecināja, ka mūsu viltība izdevusies. Bet konkrēti pierādījumi radās tikai pēc tam, kad bija iegūti pretinieka dokumenti. Reiz - tas notika jau pēc kara - kāds britu virsnieks, kas

pētīja vāciešu jūras kara spēku arhīvus, satrauktā balsī Jūras kara izlūkošanas priekšnieka vietniekam paziņoja, ka uzgājis ārkārtīgi slepenas vēstules, kas acīmredzot sūtītas pa gaisa pastu, bet nonākušas pretinieka rokās.

Protams, viņš runāja par dokumentiem, kas atradās pie "majora Mārtiņa". Vācu arhīvos glabājās vēstuļu fotokopijas, to tulkojumi un izlūkošanas pārskati. Turpat bija arī mape, kas bija sagatavota speciāli admirālim Kar- lam Dēnicam. Kopš nelaiķa mirstīgo atlieku izskalošanas Spānijas piekrastē bija pagājušas tikai četrpadsmit dienas, kad Vācijas jūras štāba kara žurnālā parādījās ieraksts, ka atrastie dokumenti ir īsti un galveno izcelšanos krastā sabiedrotie izdarīs nevis Sicīlijā, bet Sardīnijā reizē ar palīgdesantu Grieķijā.

Vācijas augstākā virspavēlniecība no Francijas uz Grieķiju, uz Peloponēsas piekrasti pārsvieda pilnu tanku divīziju, ko novietoja Arakosas zemesragā un pie Kala- matas, tātad vietās, kas bija minētas pie nelaiķa atrastajās vēstulēs. Tā bija ilga un sarežģīta procedūra, kuras laikā divīzija zaudēja kaujas spējas. Augstākā virspavēlniecība izdeva arī pavēli par grieķu piekrastes minēšanu, krasta bateriju uzstādīšanu, par torpēdkuteru bāzu un komandpunktu ierīkošanu un jūras patrulēšanas organizēšanu. Jūnijā liela torpēdkuteru vienība no Sicīlijas tika pārcelta uz Grieķiju.

Vācijas karaspēka komandieris rietumos feldmaršals Vilhelms Keitels bruņoto spēku augstākā virspavēlnieka vārdā pats parakstīja pavēli par Sardīnijas nostiprināšanu. Spēcīgas tanku daļas tika nosūtītas arī uz Korsiku, bet Sicīlijas ziemeļu piekrastē (kur mēs neplānojām izcelties) sākās nocietinājumu pastiprināšana, lai varētu atsist "diversijas triecienus tai laikā, kad notiek uzbrukums Sicīlijai".

Pat tad vēl, kad iebrukums Sicīlijā jau bija sācies, augstākā virspavēlniecība pavēlēja modri uzraudzīt Gibraltāra šaurumu, jo pieļāva iespēju, ka tur var parādīties konvoji, kas virzās uz Korsikas un Sardīnijas ieņemšanu. Citos dokumentos ar nožēlu atzīmēts, ka sakarā ar torpēdkuteru nosūtīšanu uz Grieķiju radīts robs Sicīlijas aizsar​dzībā.

"Majora Mārtiņa misijas" panākumus apstiprina feldmaršala Ervīna Rommela vārdi: no viņa personīgajiem dokumentiem kļūst skaidrs, ka sabiedroto karaspēka izcelšanās Sicīlijā vāciešiem bijis negaidīts pārsteigums, tāpēc ka "…uzradās kurjera līķis, ko okeāns bija izskalo​jis Spānijas krastā".

Acīmredzot arī Hitlers iepazinās ar šiem pierakstiem, tāpēc ka admirālis Dēnics tais dienās savā dienasgrāmatā ierakstījis: "Fīrers nepiekrīt… ka visticamākais iebrukuma objekts ir Sicīlija. Pēc viņa pārliecības, atrastā anglosakšu depeša apstiprina, ka uzbrukums galvenokārt notiks Sardīnijā un Peloponēsā."

Džozefs Kalabro OPERĀCIJA "ATMAKSA"

STĀSTS par japāņu admirāļa Isoroku Jamamoto iznīcināšanu, kas notika 1943. gada pavasarī virs kādas Klusā okeāna salas, ir stāsts par ārkārtīgi sarežģītu, rūpīgi un ilgi gatavotu operāciju, par spiegošanu, pārtvertiem šifrētiem sūtījumiem, precīzi ieplānotu lidojumu, izcilu navigāciju un nacionālās atriebības alkām. Jamamoto bija šāda lidojuma speciāls mērķis, lai gan visā kara garumā japāņi to noliedza, viņi negribēja ticēt, ka šāda akcija ie​spējama.

Jamamoto bija nozīmīgs upuris divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viņš bija tieši tas cilvēks, kas izstrādāja uzbrukumu Pērlhārborai, - izcils stratēģis, kas izplānoja ne vienu vien drosmīgu operāciju no Pērlas līdz Midvejai ar nolūku sagraut amerikāņu varenību Klusajā okeānā, bet amerikāņu vairākumam kopš 1941. gada 7. decembra viņš bija pats niknākais ienaidnieks. Amerikāņu militārpersonām Jamamoto bija stratēģijas ģēnijs, ļoti bīstams karavadonis, personība, kas iedvesmoja visus Japānas jūras kara un gaisa kara spēkus; savai tautai admirālis bija militārās visvarenības simbols. Amerikāņu dešifrētāju pūles vainagojās panākumiem: Jamamoto spīdošā karjera tika pārtraukta, admirāli izdevās izsekot un nogalināt.

Jau pirms uzbrukuma Pērlhārborai amerikāņi bija atklājuši japāņu diplomātiskā koda sistēmu. Pirms 1941. gada 7. decembra pārtvertie ziņojumi liecināja, ka Klusajā okeānā gatavojas kāda liela militāra akcija, bet tās mērķis vai nu tika uztverts ļoti miglaini, vai arī amerikāņu militārā vadība tos ignorēja galvenokārt nacionālās iedomības, kā arī dažādu dienestu savstarpējas sāncensības dēļ. Savukārt japāņi izmantoja vairākus maskēšanās paņēmienus, lai nodrošinātu uzbrukuma pēkšņuma momentu. Kāds jūras kara atašejs no Japānas paziņoja, ka vienā no valsts galvenajām ostas pilsētām redzējis sim​tiem atvaļinātu japāņu jūrnieku. Tātad - viņš secināja - maz ticams, ka tuvākajā laikā būtu iespējama kāda militāra akcija.

Taču patiesībā, aizsūtījuši savu aviācijas bāzes floti uz Havaju salām, no kurienes bija jāuzsāk trieciens, japāņi bija sauszemes kareivjus ieģērbuši jūrnieku formās, lai ārzemju spiegiem rastos iespaids, ka dzīve rit parastā gaitā.

Japāņu diplomātiskā koda atšifrēšana, kas mūs nodrošināja ar to skopo informāciju, kura bija mūsu rīcībā pirms Pērlhārboras, bija daļa no tiem prioritārajiem pūli​ņiem, ko valdība izrādīja kopš 1920. gada, un tie gūlās uz jūras kara izlūkošanas pārvaldes un sakaru karaspēka izlūkdienesta pleciem. 1929. gadā valsts sekretārs Stim- sons aizliedza tādu "džentlmeņiem nepiedienīgu rīcību" kā ielaušanos kodos, tomēr jūras izlūkošanas dienests turpināja savu darbību neoficiāli. Tā centieni nebija vel​tīgi.

1937. gadā japāņi radīja jaunu šifrēšanas mašīnu N 97 ar koda nosaukumu "Purple". Deviņpadsmit mēnešus amerikāņu speciālisti noņēmās ar tās atšifrēšanu, un beigu beigās ar Viljama Frīdmena un viņa kolēģu no SIS (Secret Intelligence Service - britu izlūkdienesta) pūli​ņiem "Purple" noslēpums tika atklāts.

Amerikāņi, lai tiktu galā ar veco "Sarkano kodu", savā laikā jau bija izveidojuši japāņu šifrēšanas iekārtu kopijas tādā pašā veidā, kā briti bija modelējuši nacistu šifrēšanas mašīnu "Enigma". Frīdmena kolēģis Harijs Lorenss Klārks pēc ilgas analizēšanas pieņēma, ka japāņi jaunajā mašīnā iepriekšējo disku vietā izmanto pakāpenisku pār- slēgu. Vadoties no Klārka pieņēmuma, tika radīta mašīnas N 97 kopija (konstruētāji to nosauca par "Magic"), ar kuras palīdzību varēja atkodēt "Purple" raidījumus. (Vēl vairākus gadus pēc kara japāņi negribēja noticēt, ka amerikāņi paši radījuši savu ierīci, viņi uzskatīja, ka ameri​kāņi kādā no reidiem Āzijā nozaguši vienu viņu mašīnas eksemplāru.)

Kodu sistēma JN 25, ko lietoja japāņu flotē, tika atklāta pārāk vēlu, lai novērstu uzbrukumu Pērlhārborai. Klusā okeāna flotes radiosakaru apakšvienība, kas bāzējās Pērlhārborā, trešā ranga kapteiņa Džozefa Ročeforda vadībā "uzlauzusi" JN 25, tiešā ceļā ieguva iespēju lasīt japāņu flotei sūtītus ziņojumus un pavēles. Šādā veidā iegūtā informācija nodrošināja uzvaru kaujā pie Midvejas - tā bija izšķirošā kauja Klusajā okeānā.

Ģenerāļa Dūlitla lidotāju reids uz Tokiju pamudināja Jamamoto izstrādāt jaunu kara plānu: viņš nolēma uzbrukt Midvejas salai, iesaistot kaujā daļu amerikāņu flotes. Tai pašā laikā admirālis gatavojās bombardēt Aleutu salas, lai novērstu ienaidnieka uzmanību un liktu tam sadrumstalot spēkus. Pēc tam kad amerikāņi būs iesaistījušies kaujā, Jamamoto plānoja pārvietot pārējo savas flotes daļu, kas bija pārāka par amerikāņu spēkiem, paslēpjot to pie Midvejas 200 jūdžu attālumā no karakuģu priekšējās pozīcijas. Sāda pārsteiguma rezultātā sagrāvis Savienoto Valstu floti, admirālis cerēja amerikāņus apturēt. Taču informācija, kas tika iegūta ar "Magic" palīdzību, amerikāņiem atklāja Jamamoto plānu, un tie, neiesaistīdamies spēku sadalīšanas manevrā, atsita uzbrukumu un uzva​rēja vienu no grūtākajām un svarīgākajām kaujām Klusa​jā okeānā.

Sakāve pie Midvejas japāņus stipri demoralizēja. Amerikāņu varenība auga augumā, tādēļ Jamamoto tagad bija jādomā par savu karavīru cīņas spara uzturēšanu. Viņš paredzēja apmeklēt vairākas nomaļas Klusā okeāna bāzes, lai tur dienošos jūrniekus un lidotājus iedvesmotu jaunām, dižām uzvarām. 18. aprīlī bija paredzēts lido​jums uz Buinu, paceļoties gaisā no Rabaulas aerodroma tieši pulksten 6.00.

Ziņa par šo lidojumu tika saņemta no amerikāņu ra- diopārtveršanas stacijām Dāčhārborā Aleutu salās un Ha- vaju salās, ko Jamamoto lidotāji iepriekš jau bija vairākkārt bombardējuši. Bezrūpīgi pārraidītajā radiogrammā bija norādītas bāzes Zālamana salās un plānotais apmeklējuma laiks.

Informācija nekavējoties tika nosūtīta uz Pērlhārboru admirālim Nimicam un izlūkošanas priekšniekam Edvīnam Leitonam. Ja izdotos Jamamoto notvert lidojumā un nogalināt, Japāna zaudētu savu slaveno va​roni un amerikāņiem visbīstamāko kara līderi.

Jūras ministrs Frenks Nokss, Vašingtonā šo ideju apsvēris, nolēma, ka nepieciešams to realizēt.

(Ladislasa Fagaro izdevumā "Spymaster" Nokss attēlots kā cilvēks, kas svārstās starp labumu, ko var gūt no Jamamoto nāves, un slepkavošanas amorālismu, ņemot vērā, ka vāciešu un japāņu spiegu sagatavošanas programma pieļāva pretinieka militāro līderu nogalināšanu kā efektīvu kara pretdarbības formu. Lai pasargātos no iespējamā sabiedrības nosodījuma nākotnē, Nokss lika saviem darbiniekiem sa​gatavot vēsturē zināmo politisko slepkavību sarakstu.) Ģenerālis Heps Arnolds arī nosprieda, ka ideja ir piemērota. Kopā ar Noksu viņš izsauca tāllidojumu speciā​listu Čārlzu Lindbergu un inženieri Frenku Meijeru, un apspriedes gaitā tika nolemts, ka Jamamoto vislabāk "nokniebt" Kahili starta joslā Bugenvilas salā. Lidmašīnas no Hendersona aerodroma Gvadalkanala salā varēs veikt pārlidojumu un izdarīt triecienuzbrukumu. Šāda veida misijai pēc visiem parametriem noderēja Lock-heed P-38 "Lightning", ko iebiedētie nacistu lidotāji bija iesaukuši par Divastaino Sātanu. Šī divmotoru mašīna bija apbruņota ar lielgabalu un ložmetējiem, tai bija pietiekamas kaujas spējas, lai notriektu Jamamoto bumbvedēju "Betty" un iznīcinātājus, kas to pavadīja (amerikāņi tos sauca par Zero, japāņi - par Zeķi). Tik tālam lidojumam lidmašīnām bija vajadzīgas degvielas pa- pildtvertnes, bet Gvadalkanalā šādu mantu nebija.

Saņēmis prezidenta piekrišanu, Nokss uzsāka operāciju "Atmaksa". 1943. gada 17. aprīlī pulksten 15.35 viņš piezvanīja ģenerālim Kenijam un lūdza no Milnbejas Jaungvinejā atsūtīt vajadzīgās benzīna tvertnes. Četri bumbvedēji B-24 ar tvertnēm pacēlās gaisā un pulksten 21.00, spītējot tropiskai vētrai, nolaidās Hendersona aerodromā, ko paši amerikāņi nesen bija bombardējuši.

Tai laikā majors Džons Mičels instruēja divus savus aviācijas posmu komandierus leitnantu Bezbiju Houlm- zu un Tomasu Lamfjē par gaidāmo misiju. Nākamajā rītā tieši pulksten 7.20 iznīcinātāji "Lightning", nodrošināti ar rezerves tvertnēm, pacēlās gaisā, plānodami pārtvert Jamamoto pulksten 9.55.

Divpadsmit P-38 bija jāpaceļas 20 000 pēdu augstumā, lai piesegtu pārējās mašīnas, kas uzbruks Jamamoto lidmašīnai no mazāka augstuma.

Tieši pulksten 6.00 pedantiskais Jamamoto pameta Rabaulu, viņa štābs sakāpa divos "Betty" amerikāņu li​dotājiem par tiem nekas nebija zināms -, kurus pavadī​ja "Zeķi".

Pulksten 9.30 lidotāji ieraudzīja Kahili skrejceļu. Pulksten 9.35 visi "Lightning" sāka uzņemt augstumu triecienuzbrukumam, kad Mičels pēkšņi izsaucās:

- Ienaidnieka lidmašīnas! No augšas! No augšas!

Uzbrucējpiloti Houlmzs, Bārbers, Lamfjē un Hains nometa degvielas tvertnes, lai iegūtu lielāku ātrumu, un traucās augšup pretim diviem bumbvedējiem. Japāņu lidotāji viņus ieraudzīja tikai versts attālumā.

Divi zaļām kamuflāžas joslām apkrāsoti bumbvedēji strauji laidās lejup, lai pietuvotos koku galotnēm. Kādu mirkli Lamfjē pazaudēja mērķi un notrieca "Zeķi", kas tam mēģināja uzbrukt. Pēc tam viņš atkal ieraudzīja "Betty" - uz zaļā džungļu fona spilgti iezīmējās sarkana saule uz lidmašīnas spārniem.

Nezinādams, kas atrodas šajā lidmašīnā, Lamfjē atklāja uguni kā no lielgabala, tā arī no ložmetējiem.

Bumbvedēja labējais motors uzliesmoja, un uguns tūlīt pārņēma visu spārnu. Tai pašā laikā astoņi P-38 iesaistījās kaujā ar "Zeķi", bet pārējie pievērsās otram "Betty". Šim bumbvedējam, ar kuru lidoja ad​mirālis Ugaki, tika atšauts spārns, un tas iekrita okeānā. Admirālis palika dzīvs.

Lamfjē atkal atklāja uguni, un Jamamoto lidmašīna uzkrita uz kokiem, palēcās un eksplodēja. "Pop goes the Weasel" — šis tautas dejas nosaukums bija nosacītais signāls, kas tika nosūtīts uz Vašingtonu pēc tam, kad visi Mičela P-38, izņemot vienu, bija atgriezušies bāzē. Misi​ja bija izpildīta.

Operācija "Atmaksa" bija beigusies ar pilnīgu uzvaru. Jamamoto bija nogalināts, bet viņa pēctecis admirālis Mi- neiči Koga bija cilvēks, kura rīcību nebija grūti paredzēt, un amerikāņi diezgan viegli stājās pretim viņa manevriem līdz pat kara beigām. Mičela piloti, vadīdamies tikai pēc kartes un kompasa, bija nolidojuši 400 jūdzes, turklāt laiku pa laikam viņi turējās 30 pēdu augstumā virs ūdens, lai izvairītos no atklāšanas un precīzi ierastos noteiktajā gaisa slēpņa vietā. Japāņi Zālamana salās nojauta, ka ar viņu kodiem kaut kas nav kārtībā, ka amerikāņi bijuši informēti par Jamamoto lidojumu. Bet virspavēlniecības mītnē Tokijā viņiem apgalvoja, ka tas nav iespējams, ka admirāļa traģiskā nāve ir tikai nejaušas sagadīša​nās rezultāts.

Jamamoto nomira tikai no vienas lodes, kas viņam bija trāpījusi galvā un plecā. Viņa mirstīgās atliekas atrada japāņu patruļa dienu pēc traģiskās bojāejas. Admirālis bija piesprādzēts pie krēsla, blakus bija viņa dienasgrāmata un dzejoļu krājums, viņa kreisā roka, kurai pēc veca ievainojuma nebija divu pirkstu, cieši turēja zobena spalu. Klusā okeāna komandieris klusi gulēja miris džungļos netālu no krastā auļojošiem viļņiem, kurus viņš gribēja iekarot Japānai.

Mērija Naita CENZORI PRET SPIEGIEM KARA laikā es strādāju par cenzori - biju viena no 15 000 okšķeriem, kas visur bāza savu degunu, atverot pasta sūtījumus, noklausoties telefona sarunas un pārskatot filmas, avīžu materiālus un radioprogrammas pirms pārraidīšanas.

Sākumā mums bija ļoti sāpīgi ap sirdi, jutāmies it kā vainīgi. Mēs darījām darbu, kuru vairākums no mums neieredzēja, - iejaucāmies svešu cilvēku privātajā dzīvā Taču ļoti drīz mums kļuva saprotams, cik nepieciešama patiesībā ir cenzūra. Tas kļuva acīm redzams jau tad, kad dūmi virs Pērlhārboras drupām vēl nebija izklīduši. Vienā no pirmajām vēstulēm, ko atvērām laboratorijā - kādas vecas Honolulu mājas vannas istabā, kurā steidzami sāka funkcionēt cenzūra -, visos sīkumos bija aprakstīti uzbrukuma rezultāti. Šai vēstulei pa sarežģītu maršrutu bija jā​nonāk Japānā.

Cenzūra bija abpusēji griezīgs ierocis. Tā ne tikai palīdzēja slēpt no ienaidnieka informāciju, bet nereti ieguva mums noderīgu svarīgu informāciju par ienaidnieku. Tā, piemēram, cenzors varēja no atsevišķiem datiem, ko ieguva no dažādām darījuma vēstulēm, radīt japāņu tirdzniecības maršruta kopainu, tādēļ amerikāņu karakuģi, noenkurojušies vajadzīgā vietā un dažas dienas nogaidījuši, varēja iznīcināt septiņus ienaidnieka tirdzniecības kuģus.

Noklausīta telefona saruna ļāva uzzināt slepenas hi- nīna noliktavas atrašanās vietu, hinīns valstij bija ļoti nepieciešams, bet noliktavā glabātais bija paredzēts pārdošanai melnajā tirgū. Telegrāfa kabeļa kontrolēšana deva iespēju atklāt vāciešu spiegu, kas bija apmeties Havanā, uzdevās par apģērba tirgotāju un caur dažādām bankām slepeni saņēma naudu. Viņu apcietināja, tiesāja, atzina par vainīgu un nošāva.

Laikā no 1938. gada līdz 1945. gadam tika arestēts un notiesāts par spiegošanu pret Savienotajām Valstīm 91 cilvēks, un lielākoties šo lietu ierosi​nāšanas pamatā bija cenzūras darbs.

Kad cenzūras nodaļas vadītājs sāka savu darbu, viņam bija tikai viena uz laiku noīrēta istaba Vašingtonā, bet drīz viņa dienests jau aizņēma 90 ēkas visā valsts teritorijā, kā arī Lielbritānijā un Kanādā - bija radies globāls cenzūras tīkls.

Vairākumam cenzoru bija jābūt ekspertiem noteiktās darbības jomās. Mums bija vajadzīgi šifrētāji un tulkotāji, speciālisti tehnikā, tiesību zinībās un finansēs, pat filatēlisti (mūsu rokās, piemēram, nonāca vēstule, ko viens "kolekcionārs" sūtīja citam kopā ar marku komplektu, bet tas, kā noskaidrojās, bija kodēts ziņojums, ka līnijkuģis "Aiova" atstājis tādu un tādu ostu tādā un tādā datumā un dodas uz tādu un tādu vietu). Viens no mūsu cenzoriem bija Kolumbijas universitātes profesors, viņš lasīja deviņās valodās, sanskritu ieskaitot, un varēja identificēt vēl 95 valodas. Darba gaitā mums gadījās sastapties ar Braila sistēmas Haiti nēģeru, kreoliešu, indiešu šriftu, ar portugāliski romanizētu japāņu valodu (XVII gs.

Japānā parādījās Portugāles misionāri, kas romanizēja vietējo valodu, un šajā dialektā tagad runā Brazīlijā dzīvojošie japāņi), ar papjamento (Kirasao salas iedzīvotāju valoda ar holandiešu, spāņu, portugāliešu un angļu vārdiem, kas aizgūti no jūrniekiem). Pie mums strādāja arī tādi lingvisti, kas prata lasīt rokraksta tekstu trīssimt va​lodās.

Katru dienu caur mūsu rokām izgāja turpat vai mil​jons pasta sūtījumu. Aviopastu nedrīkstēja aizkavēt ilgāk par 24 stundām, bet parasto - par 48 stundām. Mūsu valsts vadošo personu, kā arī sabiedroto valstu vadītāju korespondence netika atvērta, bet mums bija rūpīgi jāapskata aploksnes, tāpēc ka ienaidnieka aģenti viltoja pat Valsts departamenta un Baltā nama aploksnes. Viss pasts tika pārbaudīts pēc kontroles saraksta, kurā bija uzrādītas personas, kas, kā mēs zinājām vai nojautām, bija ienaidnieki. Vārdu skaits sarakstā svārstījās no 75 000 līdz 100 000. Viņu korespondencei bija jāpievērš sevišķa uz​manība.

Pārējās vēstules tūlīt nokļuva uz pārbaudes galdiem. Katra pārbaudītāja rīcībā bija biezs sējums, kurā bija uzskaitīts, par kādiem jautājumiem dažādām valsts pārvaldēm bija vajadzīga informācija:

naudas operācijas - Finansu ministrijai, komercdarījumi - tirdzniecības pārvaldei, darba apstākļi - darba pārvaldei, aizdomīga darbība - Federālajam izlūkošanas birojam utt.

Pēc pārtvertām vēstulēm izdevās atrast slepenas kaučuka, alvas plātņu, vizlas noliktavas. Pēc ķēdītes, ko bija noskaidrojis cenzors, izdevās izsekot cinka kravu, kas devās uz Argentīnu, to aizturēja okeānā un atgrieza atpakaļ. No kādas vēstules noskaidrojās, ka zināma Ņujorkas firma gatavojas trīs miljonus tonnu niķeļa lūžņu nosūtīt uz Zviedriju, kur saražotajam leģētajam tēraudam bija jānokļūst Vācijā. Citā vēstulē bija izklāstīts vāciešu plāns pār​dot Spānijā miljons pudeļu šampanieša, lai tādā veidā ārzemju bankā ieguldītu 6 000 000 dolāru. Kāda vāciete vēstulē dēlam, kas dzīvoja Amerikā, rakstīja, ka pēc atgriešanās mājās viņš uz darbu varēs braukt ar vilcienu, reizē ar to atklādama, ka tur uzbūvēts jauns dzelzceļa at​zarojums. Tas nekavējoties tika sabombardēts.

Mēs pārbaudījām arī dokumentus, kas glabājās pie cilvēkiem, kuri brauca vai lidoja prom no valsts.

Kādai sievietei tika atrasts grozā starp puķēm paslēpts ziņojums par drīz gaidāmu svarīgu kravas pārvadājumu, bet kāda nacistu aģenta pārtvertā sūtījumā, kas bija uzrakstīts ar simpatētisko tinti, izlasījām paskaidrojumu, ka viņam nav iespējams rīkoties, tāpēc ka viņu aizturējuši robežu cenzori.

Mūsu modrību uzturēja pastāvīgi atradumi, piemēram, tādi kā šokolādes dražē paslēpti briljanti vai gaļas konservi ar dubultu kārbas dibenu, kuros atradām pārskatu par operācijām, ko Rietumu puslodē gada laikā vei​cis tāds gigants kā I.G. Farbenindustrie, kas arī nodarbo​jās ar spiegošanu.

Vislielākās raizes mums radīja ziņojumi, kas bija kodēti vai rakstīti ar simpatētisko tinti. Katru vēstuli mēs rūpīgi appētījām, cenzdamies saskatīt, vai tajā nav aizdomīgi ciparu un simbolu kombinējumi, aplamīgi izteicieni, vai papīrs nav žāvēts, vai tajā nav skrambājumi, kas norādītu, ka pa to vilkta spalva ar neredzamu tinti. Katru vēstuli, kas likās aizdomīga, un visas tās vēstules,, kas bija saistītas ar sarakstā minētajām personām, mēs node​vām tehnisko operāciju nodaļai, tā saucamajai TON. Šāds nenoteikts nosaukums ar nodomu bija dots laboratorijai, kas noskaidroja, vai korespondencē nav lietotas slepenas tintes. Tā bija iekārtota atsevišķā ēkā bez logiem, un tajā varēja iekļūt tikai pusotra desmita darbinieku - gan vīrieši, gan sievietes. Katru papīra lapiņu viņi apstrādāja ar speciālos reaģentos samērcētiem tamponiem, lai attīstītu visas iespējamās neredzamās tintes, kā arī apgaismoja tās ar ultravioletiem stariem. Šie cilvēki atklāja arī vāciešu izgudroto spiegošanas paņēmienu: visa mašīnrakstā sagatavotā teksta lappuse tika nofotografēta, samazināta līdz punkta lielumam un piestiprināta pie aploksnes vai nevainīgas vēstules kā neuzkrītoša pie​turas zīme.

Mēs atklājām tūkstošiem kodētu un šifrētu sūtījumu, no kuriem vismaz 4600 saistīja Federālā izlūkošanas biroja vai citu pretizlūkošanas dienestu uzmanību. Kodi bija gan atklāti, gan aizklāti. Lietojot atklāto kodu, svarīgu ziņu nodošanai tika izmantoti pilnīgi nevainīgi paziņojumi, piemēram, telegramma "Mamma ieradīsies Bilbao septītajā" varēja nozīmēt, ka ieradīsies nevis mamma, bet konvojs un nevis Bilbao, bet Gibraltārā. Aizklātajos kodos vārdu vietā tika lietoti burti, cipari un simboli, un tos bija vieglāk atklāt, tāpēc ka nepamatota zīmju maiņa uz​reiz dūrās acīs. Ārkārtīga modrība un atjautība bija vajadzīga tiem cenzoriem, kas kontrolēja starptautiskās telefona sarunas. Viņi sēdēja darba vietā ar radio austiņām, vienā rokā viņiem bija zīmulis, otru roku viņi turēja uz sakaru līnijas pārtraukšanas pogas. Lielas raizes viņiem sagādāja augstākie ierēdņi, it īpaši kritiskās dienās, tādās, piemēram, kā pēc Teherānas konferences, kad kāda ģenerāļa adjutants sāka pēc saraksta nosaukt pasažieru vārdus un amatus - daži no tiem bija ļoti ievērojamas personas -, kā arī transportlidmašīnas lidojuma laiku, it kā aicinādams ienaidnieku organizēt pārtveršanu.

Visi mūsu valstī reģistrētie kabeļi bija savienoti ar kādu no tuvākās telegrāfa stacijas teletaipu. Šādu staciju bija divpadsmit. Ja telegrammas jēga mums bija skaidri saprotama un bijām pārliecināti par tās nekaitīgumu, mēs to neaizturējām, bet, ja radās aizdomas, vēl un vēlreiz to pārbaudījām. Mēs neļāvām karavīram savai izredzētajai pavēstīt "Četras orhidejas par mārciņu gabalā", mēs šo teikumu pārtaisījām "Četri ziedi par mārciņu gabalā", tāpēc ka puķes nosaukums varēja būt kods. Reiz telegrammu "Tēvs ir miris" cenzors pārtaisīja - "Tēvs ir slims", un drīz nosūtītājam pienāca atbildes telegramma "Tēvs ir miris

vai slims?", tātad vārds "miris" bija kods.

Pavisam cenzūra pārtvēra gandrīz 400 ļoti nopietnas spiegu vēstules. Skeptiķi, kas nievīgi bija izturējušies pret "spiegošanas muļķībām", bija pārsteigti, kad uz kādas ārēji nevainīgas vēstules no Eiropas, kas bija adresēta Ņujorkas viesnīcā dzīvojošai sievietei, pēc apstrādāšanas ar reaģentu atklājās garš teksts, kas bija uzrakstīts ar simpatētisko tinti un iesākās ar vārdiem: "Uzrakstiet pati vai aizejiet pie Terēzes. Viņa saņem naudu no mistera Millera…" Vēstules saņēmēja netika tūlīt arestēta, mēs turpinājām viņas korespondences pārbaudi, un drīz vien mums kļuva zināmi vēl pieci viņas līdzzinātāji. Rezultātā visi seši saņēma bargu sodu.

Citai spiedzei bija savs slepens sakaru paņēmiens, bet arī viņa iekrita. Šī sieviete nodarbojās ar leļļu tirdzniecību pasaules mērogā, un šis bizness viņai bija ideāls aizsegs, lai nodotu Japānai pārskatus par sabiedroto karakuģu stāvokli un dislokāciju, ko viņa varēja konstatēt savos komercbraucienos pa Klusā okeāna piekrasti. "Trīs savas angļu lelles es atstāju leļļu slimnīcā," viņa rakstīja, "pēc dažiem mēnešiem tās būs pilnīgi salabotas." Runa bija par britu karakuģiem. "Siāmas lelles" nozīmēja divējāda mērķa eskorta lidmašīnu bāzes kuģus.

Viņas vēstuļu patiesā jēga varbūt nemaz nebūtu atklāta, ja daļu ziņojumu viņa nebūtu parakstījusi ar savu biznesa partneru vārdiem un nebūtu tos sūtījusi uz Argentīnu, norādot adresi, ko viņa bija saņēmusi no Japānas, bet nepareizi sapratusi. Vēstules sāka atgriezties uzdotajiem nosūtītājiem, kuri par to ziņoja Federālajam izlūkošanas birojam, kas savukārt informēja mūs. Milzīgajā vēstuļu straumē, kas plūda caur mūsu rokām, sākām pārbaudīt tās, kurās bija runa par lellēm un kuras bija parakstījis Velvalijs Dikinsons vai kāds cits, un ieguvām pietiekami daudz pierādījumu, lai viņu varētu arestēt. Tiesa viņu atzina par vainīgu cenzūras apiešanā un sodīja ar 10 000 dolāru naudas un 10 gadu cietuma sodu.

Vēstule, kuras adresāts Portugālē bija kontroles sarakstā, kļuva par pamatu Ņujorkā Statenailendas ielā dzīvo​jošā ārzemju aģenta Ernsta Lēmica arestēšanai.

Mūsu kontroles sarakstā bija minēts arī kāds Hircels no Šveices. Viņam adresētā vēstule, ko bija parakstījis R. O. Gersons, likās pilnīgi parasta un neradīja nekādas aizdomas, bet tajā ar jaunu neredzamo tinti bija ierakstītas ziņas par sprāgstvielu ražošanu mūsu valstī. Šoreiz mūsu tīklos bija iekļuvis pamatīgs valis! Nākamās vēstules rādīja, ka šis Gersons no kaut kā ir nobijies un pat brīdināja - "varbūt vajadzēs bēgt". Viņš lūdza savu vadību, lai tā viņam vairs neraksta, un paziņoja, ka viņa simpatētis- kā tinte iet uz beigām un nākamreiz vajadzēs rakstīt ar urīnu. Tā viņš patiešām darīja, nododams vēl kādu svarīgu informāciju, bet tad Federālais izlūkošanas birojs viņu apcietināja. Neapgāžamu pierādījumu priekšā viņš atzi​nās, ka ir vāciešu spiegs - grāfs fon Rauters, naturalizē​jies Amerikas pilsonis.

No pārbaudāmajām vēstulēm mēs atklājām trīs spiegu pēdas, kas veda uz mūsu jaunajām bāzēm Aļaskā. Vienā gadījumā kāda japāniete piekrita uzdoties par indiānieti, lai iekļūtu bāzē, otrā - spiegs piedāvāja turienes mežos uzstādīt radiostaciju, bet trešajā - spiegs lūdza, lai viņam atsūta simpatētisko tinti. Mēs darījām, ko varējām, lai netiktu izpausts kāds noslēpums, kas bija saistīts ar japāņu aerostatiem, un guvām vislielākos panākumus. Šajā akcijā mums stipri palīdzēja arī radio un prese. Japāņi bija izgudrojuši jaunu ieroci - papīra aerostatus, pie kuriem bija piestiprinātas bumbas. Viņi tos pacēla gaisā, kad vējš pūta uz mūsu ziemeļrietumu mežu pusi, cerēdami, ka tie radīs plašus ugunsgrēkus un morāli stipri ietekmēs civiliedzīvotājus. Viena šāda bumba nogalināja kādu sievieti, kas to bija uzgājusi, un līdz ar viņu piecus bērnus, svētdienas skolas skolēnus, kas devās piknikā. Kaut arī mežniecības dienests atrada 334 bumbas, mūsu nodrošinātā slepenība bija ļoti rezultatīva: japāņi nosprieda, ka aero- stati vispār līdz mums nav aizlidojuši un, palaiduši gai​sā 9000 šādu lidaparātu, šo operāciju pārtrauca.

Visu sakaru kanālu cenzēšana bija apbrīnojami veiksmīga. Pavisam mēs pārtvērām apmēram miljonu bīstamu vēstuļu un telegrammu. Bez tam, lasot amerikāņu vēstules, klausoties viņu sarunas, mēs daudz ko par viņiem uzzinājām. Nacionālās drošības robežas gandrīz vienmēr viņi pārkāpa neapzināti, un daudzi mums pat pateicās, kad pārtraucām telefona sarunas, lai viņus brīdinātu par nepieciešamību ievērot piesardzību.

Ralfs Hendersons BIRMAS DŽUNGĻU KARAVĪRI - KAD piekritām iestāties tā sauktajā bīstamajā dienestā, - Birmā man sacīja kāds jauns bārdains kapteinis, - mēs nezinājām, vai izkulsimies no šejienes, un mums nebija ne mazākā priekšstata par kačinu cilti. Bet tagad mēs par viņiem zinām diezgan daudz. Viņi ir pasaulē labākie džungļu karavīri, velns parāvis, un tā ir liela laime, ka viņi mīl amerikāņus.

Amerikāņu un kačinu reindžeru apakšvienības, Stratēģisko dienestu pārvaldes formējumi, darbojās aiz frontes līnijas, japāņu aizmugurē. Šī iemesla dēļ visa informācija, kas attiecās uz tām, tika turēta slepenībā. Tomēr par šo cilvēku apbrīnas vērto karošanu man jau šis un tas bija zināms. Šīs apakšvienības gāja pa priekšu ģenerāļa Vingeita karaspēka daļām 1943. gada februārī, kad ģenerālis savus "činditus" [1] veda pirmajā reidā Birmas iekšienē; tās gāja pa priekšu ģenerāļa Merila daļām 1944. gada pavasarī, vezdamas viņa "marodierus"** 750 verstu garā pārgājienā pa džungļiem, lai ieņemtu aerodromu Mjičinā; tās gāja pa priekšu inženieriem, kas pāri kalniem būvēja t. s. Stilvela ceļu [2] uz Ķīnu; šīs apakšvienības gāja pa priekšu arī ģenerāļa Vilija grupai "Mars"[3] un piedalījās operā​cijā, kuras rezultātā japāņi tika pilnīgi izspiesti no Zie- meļbirmas kalniem.

Pieklājīga darba lapa, vai ne? Bet tā ir tikai neliela daļa no stāsta par amerikāņiem, kas sadarbojās ar mežonī​gajiem iezemiešiem un kopā ar viņiem guva ievērojamus panākumus kaujās.

- Vervēšana, - kapteinis turpināja, - izskatījās pēc jaunu biedru atlases kaut kādai brālībai. Šīs apakšvienības virsnieki meklēja kandidātus treniņu nometnēs, tas notika tur, Štatos. Noskatīto puisi viņi noveda malā un uzsāka sarunu: "Vai tu negribētu piedalīties šādās tādās ātrās un īsās operācijās?

Protams, bīstamās. Vai tu esi spējīgs pats par sevi parūpēties?" Un tad uzdeva jautājumu, pēc kura varēju tikai blisināt acis: "Ko tu teiktu, ja tev vienam pašam ar izpletni būtu jānolaižas ienaidnieka aizmugurē?"

Pirmoreiz es sāku nojaust, uz kurieni būs jādodas, kad mani izsauca uz Vašingtonu un kādā iestādē piedāvāja sastādīt īpašu mantu sarakstu: kādas mantas man būtu vajadzīgas, ja es pēkšņi nokļūtu džungļos viens. Pēc dažām dienām es jau sēdēju zemūdenē, un kapteinis man paziņoja, uz kurieni dodamies.

Kalnainais Birmas rajons, kas saskaras ar Asamu, Britu Indijas austrumu provinci, pieskaitāms pie mežonīgākajiem, vismazāk apgūtajiem reģioniem pasaulē. No gaisa uzkalni izskatās pēc liela zaļa plīša paklāja, kas uzmests uz akmeņu kaudzēm. No zemes turpretim nekas nav redzams, visapkārt plešas viena vienīga tveicīga augu pasaule, kas aizsedz sauli. Tas nedaudzās taciņas, ko izmanto vietējie iedzīvotāji, nevis mazina, bet drīzāk gan pastiprina iespaidu, ka džungļi ir bezgalīgi un necaurejami.

Pa šīm takām 1942. gada pavasarī sakautās sabiedroto karaspēka daļas no Birmas atkāpās uz Asamu.

Pēc to aiziešanas visgarām tur ieperinājās japāņi, iznīcinādami jebkādas cerības uz drīzu atgriešanos.

Turklāt Birmas nokļūšana japāņu rokās nozīmēja Ķīnas izolāciju, tāpēc ka Birmas ceļš bija slēgts. Ja tuvākā laikā neizdotos atrast jaunu kara materiālu piegādes ceļu, Ķīnas liktenis būtu izlemts. Uzdevums izdzīt japāņus no Birmas ziemeļu kalniem un radīt 1000 verstu garu apgādes līniju bija uzticēts ģenerālim Džozefam Stilvelam. Amerikāņu un kačinu reindže- riem, kas bija viena no viņa apakšvienībām, šī uzdevuma izpildīšanā bija liela nozīme.

1942. gada 4. jūlijā uz Asamu devās neliela reindžeru grupa, lai tur organizētu štāba mītni. Tai laikā apakšvienībā bija tikai divdesmit cilvēku, no tiem vienpadsmit virsnieki. Komanda tika komplektēta pa vienam, tādēļ tajā bez pieredzējušiem armijas virsniekiem bija arī izteikti mierlaika profesiju speciālisti: ģeogrāfi, lingvisti, juristi un pat juvelieris (viņa prasme strādāt ar precīziem instrumentiem bija neizsakāmi vērtīga, kad vajadzēja konstruēt mazas un drošas radiostacijas).

Paredzēto operāciju plāns bija vienkāršs vai "vienkārši ārprātīgs", kā par to izteicās daži tradicionālie militāristi. Bija zināms, ka kareivīgās kačinu ciltis, kas apdzīvoja pretinieka rokās nonākušo

kalnu pauguraines, ir naidīgi noskaņotas pret japāņiem, tādēļ bija paredzēts nosūtīt uz turieni brīvprātīgos, kas organizētu kačinu kaujas vienības, ko amerikāņi apgādātu ar ieročiem un komandieriem. Katram brīvprātīgajam vajadzēja naktī ar izpletni nolaisties netālu no kāda iezemiešu ciema dziļi džungļos, ienaidnieka ieņemtā teritorijā, un pēc tam saņemt ar otru izpletni nomesto pārtiku, ieročus, medikamentus, šādas tādas dāvanas ciema iedzīvotājiem un mazu radio​raidītāju.

No nolaišanās brīža (dažiem tas bija pirmais lēciens ar izpletni) brīvprātīgais kļuva par pilnīgu savas dzīves un likteņa noteicēju. Viņam vajadzēja sadraudzēties ar iezemiešiem, par kuru valodu un paražām viņš nezināja itin neko. Viņam bija jākļūst par šo cilvēku līderi, jāiegūst tāda uzticība, ka tie nekrīt kārdinājumā un par lielu atlīdzību svešo neizdod japāņiem. Pēc tam kad viņš džungļos būs pietiekami iedzīvojies, viņam naktī no lidmašīnas nometīs vēl pārtiku, ieročus un munīciju, lai šis cilvēks varētu uzsākt savu mazo karu - reidu kampaņu un slēpņu iekār​tošanu.

Plāns neapšaubāmi bija drosmīgs, to pat varētu nosaukt par pārgalvīgu, ja nebūtu divu svarīgu apstākļu. Pirmkārt, apvidus bija tik mežonīgs, tā džungļi bija tik biezi, ka tur bija tikai tādas cilvēku apmetnes, kurām japāņu patruļas netika klāt. Otrkārt, kačinu bēgļi apgalvoja, ka viņu ciltsbrāļi tikpat stipri mīl amerikāņus, cik stipri neieredz japāņus.

Kačinu karavīrs, kā vēlāk ar zināmu nožēlu konstatēja amerikāņi, nepavisam neatbilda romantiskajam priekšstatam par cēlsirdīgu mežoni. Iezemietis augumā nebija garāks par piecām pēdām, viņam bija pakulām līdzīgi mati, greizi zobi, un viņa kautrīgo izturēšanās manieri viegli varēja noturēt par plānprātības pazīmi. Viņa apģērbs bija pagalam novalkāts, it kā pirms daudziem gadiem kāds skopulīgs radinieks viņam to būtu atmetis kā pašam nevajadzīgu lietu, un jaunais īpašnieks tālredzīgi atturējās no tā mazgāšanas, lai drēbes pilnīgi neizirtu. Viņa tēlā nebija nekā tāda, kas liktu apšaubīt asiņainos nostāstus par dzimtu naidu un savstarpējiem kariem ar citām ciltīm. Šeit var piebilst, ka ārsts Gordons Sigreivs, pazīstamais "Birmas ķirurgs", atzinīgi izturējies pret kači- niem, kas viņa pacientu pulkā bijuši visvēlamākie: ciltī izplatītā maigā mīlestība uz nažiem kačinus noskaņoja labvēlīgi pret visu, kas bija saistīts ar pārgriešanu un uzšķēršanu pat tad, ja tā skāra viņus pašus. Kačinu mīlestība uz asins nolaišanu bija dabiska, iedzimta, turpretim viņu mīlestība uz amerikāņiem - iegūta dzīves pieredzē 1878. gadā, kad Birmā valdīja karalis Thibau, amerikāņu misionārs Viljams Henrijs Robertss griezās pie viņa pēc atļaujas doties zemes iekšienē, uz ziemeļiem. Tur dzīvoja atpalikusi un kareivīga tauta, ko birmieši sauca par kači- niem, tulkojumā - par laupītājiem. Neviens nevarēja galvot par viņu novados nejauši iekļuvuša ceļotāja dzīvību. Karalis Thibau atļauju neliedza, viņu maz interesēja, kāds liktenis gaida ārzemnieku, kas reliģiozā degsmē gatavs riskēt ar dzīvību, kurai tik un tā paredzams tuvs gals.

Tomēr Robertsa sprediķošana kačinu ciemos bija sekmīga un deva divus ievērojamus rezultātus.

Pirmkārt, sludinātājs iemantoja milzīgi daudzu iezemiešu simpātijas, turklāt visi zināja, ka viņu pirmais nesavtīgais draugs, pirmais ārzemnieks, kas vēlas viņus izglītot un dzīvot starp viņiem, ieradies no tālas zemes, kuru sauc par Ameriku. Vadīdamies no savas primitīvās loģikas, šie naivie cilvēki draudzību pret Robertsu sāka attiecināt uz visiem amerikāņiem, kas parādījās pēc viņa, un maz pamazām to dāvāja visai milzīgi lielajai valstij, kuru nekad nebija redzējuši. Otrkārt, Robertss izveidoja kačinu rakstību. Viņiem nebija sava alfabēta, Robertss kačinu valodas skaņas piesaistīja visvairāk piemērotiem latīņu burtiem un ļaužu apmetnēs sāka organizēt skolas, kurās cilvēki apguva alfabētu. Rezultātā daudzi kačini iemācījās lasīt savas valodas vārdus, kas bija uzrakstīti mūsu burtiem. Alfabētu identitāte palīdzēja samērā viegli apmācīt kačinu tautības radistus.

Pirmie amerikāņi, kas ar izpletņiem nostājās lidmašīnas lūkas melnajā ailē, bija stipri nobijušies.

Tas bija saprotams: viņus biedēja iespējamās piezemēšanās traumas, čūskas, slimības, bet visvairāk krišana ienaidnie​ka ķetnās, spīdzināšana.

- Mans pirmais lēciens, - kāds reindžers man stāstīja, - bija veiksmīgs. Es bez starpgadījumiem nolaidos netālu no kačinu ciema, un tā iedzīvotāji nākamajā dienā mani atrada. Viņi izturējās ļoti

draudzīgi, paēdināja mani ar vārītiem rīsiem im olām. Bet es zināju, ka pretinieks ir tuvumā, tādēļ biju gatavs jebkuru brīdi zaudēt dzīvību. Tad es vēl nezināju, ka pietiek tikai pietverties pie kāda blakus stāvoša kačina jostas, lai viņš tevi tūlīt aizvestu uz tādu vietu, kurai nevar piekļūt neviens japānis.

Iespējams, ka viņš ne vārda nesaprastu no tām dažām frāzēm, ar kurām tu pūlētos viņam visu paskaidrot, tam nebūtu nekādas nozīmes - tik un tā viņš tevi paslēptu, ēdinātu un paliktu kopā ar tevi, kamēr atkal rodas iespēja iet tālāk.

Amerikāņi nestrēba karstu un tūlīt pie karošanas neķērās. Vispirms viņiem bija jāapgūst prasme dzīvot džungļos, bija jānodibina radiosakari ar bāzi, jāiepazīstas ar savu viesmīlīgo saimnieku valodu un paražām. Viņi iepazinās ar visiem taciņiem džungļu apvidū, kur viņiem būs jākaro, ar ceļiem, ko izmantoja japāņi, kā arī ar slepenām stidziņām un zvēru tekām, kas bija zināmas vienīgi kačiniem. Japāņi, protams, zināja, kas mājo džungļu biezokņos, un laiku pa laikam viņu patruļas tiem uzdūrās, dzinās pakaļ, bet nekad nevienu netvarstīja.

Kačini ar lielu prieku piekrita stāties karotāju rindās, un pamazām katrs amerikānis izveidoja savu vienību - stipru maza auguma karavīru komandu - un sāka to apbruņot. Pa rāciju tika paziņotas koordinātas, un trans- portlidmašīnas norādītajos kalnu rīsa laukos vai slēptās džungļu stigās nometa kara materiālus. Standarta iepakojumā viņi saņēma tikai trešo daļu no tā, kas bija vajadzīgs parastai armijas apakšvienībai, acīmredzot vadība bija pārliecināta, ka pārējās divas trešdaļas reindžeri sadabūs paši uz savu roku.

Karš kačiniem bija atņēmis gandrīz visu, kas dzīvei nepieciešams, tādēļ no gaisa krītošās dāvanas viņiem bija īsts brīnums: rīsi, sāls [kuru paugurainās nevarēja dabūt un bija tikpat dārga kā sudrabs), medikamenti, taba​ka, petroleja lampām, ložmetēji, šautenes un lieliski, džungļiem piemēroti naži.

Pagāja neilgs laiks, un vienības sāka cita ar citu uzņemt kontaktus un dziļāk iekļūt pretinieka ieņemtajā teritorijā. Džungļos šīs grupas ierīkoja skrejceļus, kurus varēja izmantot mazas sakaru lidmašīnas, kas savāca slimos un ievainotos, un pateicībā par šo gaisa kara spēku palīdzību glāba pilotus, kas ar izpletņiem nolaidās džungļos, kad viņu lidmašīnas tika notriektas virs ienaidnieka teri​torijas.

Amerikāņi, kas nesen bija ielēkuši nepazīstamā pasaulē, pamazām kļuva par džungļu kara veterāniem, par daudzu operāciju dalībniekiem; viņi daudz ko uzzināja par kačiniem un dzīvi džungļos.

Atgriezīsimies pie mū​su jaunā kapteiņa piedzīvojumiem.

Bija pagājuši divi mēneši pēc viņa izsēdināšanas, kad pa rāciju pienāca pavēle "uzsākt kaujas darbību".

- Tai laikā man jau bija kačinu karavīru vads vai apmēram tik liela vienība, - viņš stāstīja, - un milzum daudz ideju, kā ielenkt visus apkārtnes ceļus un takas.

Mēs sākām ierīkot slēpņus pie ejām, mīnēt tiltus un spridzināt munīcijas noliktavas. Slēpņi, ko kačini iekārtoja džungļos, bija briesmīgi. Biezoknī gar abām takas malām viņi iedzina zemē nosmaiļotus bambusa mietus tā, ka tie nebija redzami, un tad, kad ienaidnieka patruļa, iekļuvusi apšaudē, metās brikšņos… man ir grūti to aprakstīt. Pēc vairākiem šādiem uzbrukumiem japāņi nekad vairs nemēģināja paslēpties krūmos, kad mēs sākām viņus apšau​dīt.

- Protams, japāņi mēģināja rīkot pret mums soda operācijas, un mana dzīvība nebūtu bijusi ne graša vērta, ja mani karavīri nebūtu turējuši acis un ausis vaļā. Likās, ka viņi organiski sajūt "džapu" tuvošanos. Mūsu džungļu karā daudzu mēnešu laikā tikai vienu reizi viņiem izdevās mūs pārsteigt. Mēs gatavojāmies uzspridzināt tiltu un bijām pārāk aizrāvušies ar mīnu izlikšanu. Pret mums vērstā zalve nāca no niecīga attāluma, un es nesaprotu, kā viņiem varēja misēties, lai gan šaušana uz mērķi džungļu apstākļos nepavisam nav viegla. Bet vēl vairāk jābrīnās par to, kā mums pēc tam izdevās palikt sveikiem un veseliem.

- Katrs kačins ir dzimis mednieks, kas dodas medībās ar paštaisītu šauteni, ko pielādē pa stobru.

Pielavījies izsekotajam zvēram cik iespējams tuvu, viņš izšauj un tūlīt metas uz priekšu, lai ievainoto dzīvnieku piebeigtu ar dunci. Tā tas bija arī toreiz: visi kačini, kas bija ap mani, metās virsū japāņiem.

Tie apjuka un, pielēkuši kājās, gatavojās tuvcīņai, tad mani karotāji acumirklī pieplaka pie zemes un apšāva tos ar saviem tompsoniem.

Bez šaubām, mūs glāba ne tikai veiksme. "Džapi" bija apbruņoti ar šautenēm, bet katram reindžeram bija automātiskais ierocis, tāpēc parasti mūsu grupai bija ievērojams spēka pārsvars. Mēs centāmies savus kačinus apgā​dāt ar visjaunākajiem ieročiem.

Man izdevās kačiniem iemācīt to, ko pats nevarēju apgūt, - iemīlēt tā saucamo neaizskaramo frontes pārtikas devu. Reiz saņēmām Vitmena konfektes skārda kārbās, uz kurām bija Ņujorkas debesskrāpju attēli. Konfektes viņiem ļoti garšoja, un pēc tam viņi vēl ilgi dalījās iespaidos par "amerikāņu pagodām".

1944. gadā, kad Merila "marodieri" - īpaša amerikāņu daļa, kuras kareivji bija speciāli apmācīti kaujas darbībai džungļos, - virzījās uz japāņu bāzi Mjičinā, reindžeri šai kolonnai nodrošināja priekšējo aizsegu. Pēc trim mēnešiem, kad "marodieri" jau tuvojās mērķim, ceļu rādīja pavadonis - kačinu cilts pārstāvis. Tās dienas rītā viņam bija iedzēlusi indīga čūska, bet viņš neatteicās no sava pienākuma, kamēr nebija amerikāņus izvedis pa vienu 110 tām stigām, ko pazina tikai kačini, lai viņi varētu piekļūt pie lidlauka un to negaidīti ieņemt. Pēc tam sekojošā nežēlīgā kauja, kurā piedalījās arī reindžeri, kļuva par kampaņas lūzuma epizodi. Beigu beigās tāpēc, ka bija ieņemts aerodroms, krita arī Mjičina, un japāņi vairs neva​rēja to atgūt.

Personīgās lietas, kas glabājās štābā, deva man iespēju radīt priekšstatu par atsevišķu reindžeru personību un uzvaras gaitām. Tā, piemēram, starp viņiem bija kāds jauneklis no dienvidu štatiem, kas vairākus mēnešus bija pavadījis džungļos pilnīgā vienatnē. Viņš bija izdarījis vairākus diversijas aktus un reiz pat aizdzinis japāņiem desmit ziloņus. Džungļos zilonis ir ārkārtīgi vērtīgs dzīvnieks, tāpēc ka tas izpilda gan kravas automašīnas, gan traktora funkcijas. Cits reindžers - kāds amerikāņu seržants - bija kļuvis par tiltu spridzināšanas speciālistu, viņa kontā bija pat viens no sliedēm nolaists kara ešelons. Šis jauneklis pa kraujām takām bija nogājis vairāk nekā 1500 jūdzes, ilgi pārtikdams tikai ar rīsiem, ko izzaga no preti​nieka provianta noliktavām.

Viena no patīkamākajām šī drosmīgā pasākuma iezīmēm bija teicamā reindžeru medicīniskā aprūpēšana, turklāt jāpiebilst, ka ievainoto amerikāņu un kačinu ārstēšana bija absolūti vienāda. Vēlāk Asamā tika iekārtota priekšzīmīga slimnīca, kurā sāka strādāt bijušās slavenā pulkveža Gordona Sigreiva sanitārās daļas žēlsirdīgās māsas. Daudzas no šīm brīnišķīgajām jaunietēm bija ka- činietes. Šīs daļas nelielās aviācijas vienības lidotāji riskēja ar dzīvību, glābdami ievainotos kačinus tikpat pašaizliedzīgi kā amerikāņus, ko izveda no naidīgās terito​rijas.

Neviens no tiem armijas cilvēkiem, kas nebija saistīts ar reindžeriem, nevarētu noliegt, ka šie amerikāņi un kačini bija tālu pazīstami ar savu drošsirdību, un ikviens, kas bija ar viņiem pazīstams, apstiprinātu, ka viņi bija neparasti cilvēki. Štābā man izdevās parunāt ar zilacainu gara auguma virsnieku, kas tikko bija atgriezies no džungļiem.

- Esmu dzirdējis, ka jūs interesējaties par kačinu māņticību, - es sacīju. - Par ļaunajiem gariem, zīlēšanu pēc cāļu kauliem un tamlīdzīgām lietām. Vai tā ir patiesība?

- Absolūta, - viņš atbildēja. - Ikviens cilvēks, kas nopietni nodarbojas ar zīlēšanu, ir sapratis, ka šīm lietām ir dziļa jēga. Kačini izmanto cāļu kaulus, lai izvēlētos drošu taku; piemēram, ja es nebūtu piekritis viņu pareģojumam, mēs biitu iekrituši "džapu" slazdos, turklāt ne vienu vien reizi. Es neticu tiem visiem viņu ļaunajiem gariem, bet pirms upes šķērsošanas ir jēga iemest ūdenī dažas monētas.

Skaidrs, - es atbildēju. - Bet vai tā ir patiesība, ka starp jūsu puišiem sastopami mazliet ekscentriski cilvēki?

- Noteikti! Viņu vidū ir tādi, kas ir gluži apreibuši no dzīves džungļos, - virsnieks atbildēja. - Pie mums, piemēram, ir kāds brašulis, kas sevi iedomājies par konfede- rātu kavalērijas kareivi. Tomēr man bieži gadās uztraukties par tieši pretējo. Cilvēks var sajukt prātā, ja viņam vienatnē jāuzturas džungļos

starp mūža meža milzīgajiem kokiem, ar kuriem viņam nemitīgi jākaro par savu dzīves vietu, gaismu, gaisu. Lietus sezonā ir vēl ļaunāk. Gandrīz visu laiku viņš ir slapjš līdz ādai, viņam nemitīgi jākaujas ar dēlēm, moskītiem un dažādiem citiem radījumiem, kas spietiem riņķo apkārt un kož vienā košanā. Viņa kājas pārklājas ar nedzīstošiem augoņiem, laiku pa laikam viņam piemetas drudzis, viņa seja zaudē krāsu un ar laiku kļūst šausmīga - pilnīgi balta. Viņš nevienam nevar izkliegt savu nelaimi un mazpamazām nonāk pie do​mas, ka pirms viņa vēl neviens nav piedzīvojis tādu elli…

- Šādas pārmaiņas cilvēka galvā atklājas viņa sūtītajos radioziņojumos, un tas nozīmē, ka pēc iespējas drīzāk viņš jāsavāc.

Beigu beigās japāņi tika izsisti no viņu atbalsta punktiem kalnos un aizspiesti uz dienvidiem - uz Birmas līdzenumiem. Pa uzbūvēto Stilvela ceļu uz tālo Ķīnu plūda kravas automašīnu konvoji. Starp tiem strādniekiem un karavīriem, kas piedalījās varonīgajos būvdarbos, bija nu arī amerikāņu un kačinu reindžeri, kuri uztaustīja maskētās pretinieka aizsardzības pozīcijas un džungļu takas pārvērta par šausmu un negaidītas nāves biedu japāņiem.

- Mūsu kaujas darbībā pārsteidzošs bija tas fakts, - jaunais virsnieks sacīja, - ka amerikāņu zaudējumi bija ārkārtīgi niecīgi. No visiem puišiem, kas tika nomesti ienaidnieka aizmugurē, dzīvību zaudēja tikai septiņi. Tam iespējams tikai viens izskaidrojums: kačinu atbalsts un viņu džungļu dzīves pieredze. Viņi novērsa mūsu zēnu ievainošanu un atklāja visus japāņu slēpņus. Man bieži jautā, kā viņiem tas izdodas, bet es to nezinu. Zinu, ka mēs mēģinājām izmantot kaujas suņus, kas bija speciāli dresēti patrulēšanas uzdevumiem. Suņi bija lieliski, tomēr kačini izrādījās pārāki. Kačini bija godam nopelnījuši īpašu medaļu, un viņi to dabūja - dabūja medaļu "CMA". Šī medaļa tika iedibināta pārpratuma dēļ - kāds virsnieks džungļos nepareizi bija izlasījis radiogrammu. Ziņojumā bija teikts, ka viņa kačinus par īpaši drosmīgu akciju apbalvos ar produktiem un jaunu apģērbu. Pēc vārda "produktiem" sekoja burti "CMA" - radioabreviatūra vārdam "comma" komats. Virsnieks aizmirsa, ka tā ir tikai pieturas zīme un, dziļi gandarīts, noorganizēja simbolisku apbalvošanas ceremoniju, kurā dažiem komandieriem piešķīra "apbalvojumu CMA", paziņodams, ka īstā medaļa jau ir ceļā pie viņiem. To uzzinājuši, štābisti atskārta, ka nokļuvuši neveiklā situācijā. Nedrīkstēja ignorēt solījumu, ko amerikāņu virsnieks bija devis saviem karavīriem. Bet viņi taču nevarēja izgudrot jaunu apbalvojumu… Varbūt tomēr varēja? Kad kāds ieminējās, ka "CMA" varētu nozīmēt "Citation for Military Assistance" ("Atzinība par militāru atbalstu"), jautājums praktiski bija atrisināts. Skaistā sudraba medaļa, kurā bija iegravēts nosaukums, karājās zaļā lentītē ar baltām, lāsmojošām apmalēm un kļuva par speciālu amerikāņu apbalvojumu vienīgi kači​niem - netipisks, toties ļoti augstu vērtēts apbalvojums.

Drīz vien pakalnu zeme tika atbrīvota no japāņiem, un tās iedzīvotāji atkal ķērās pie rīsa un milzu gurķu audzēšanas kalnos iekoptajos dārzos, bet džungļu biezokņos, lavidamies pa pustumsā iegrimušām takām, atkal medīja mežacūkas un briežus - sambarus. 3* - Es vēl biju pavisam mazs, - kāds kačinu virsaitis atcerējās, - kad ieraudzīju pirmos amerikāņus, kas parādījās mūsu zemē. Viņi atnāca kājām, daži atbrauca ar maziem ponijiem, viņi mums dāvināja grāmatas. Tas bija labi. Mēs bijām džungļu cilvēki, izglītība mums bija ļoti vajadzīga.

Kad mūsu zemei bija uzbrukusi liela nelaime, amerikāņi atkal parādījās. Viņi nolaidās no debesīm, un viņiem līdzi bija ieroči. Un arī tas bija labi. Mūsu dunči pret japāņiem bija bezspēcīgi. Mīisu draudzība ar ameri​kāņiem ir ļoti stipra.

Simpātijas bija abpusējas. Daudzi jaunie amerikāņi savu džungļu saimnieku sabiedrībā atrada ne tikai lieliskus karotājus, bet arī uzticamus draugus. Daži nolēma paņemt līdzi uz Ameriku kačinu bērnus, lai pēc kara viņi tur iegūtu izglītību un tehnisko apmācību. Kad šie attīstītie jaunie kačinieši ieraudzīja Ameriku, viņi jutās kā pazuduši, bija apmulsuši un izbijušies, - jutās gluži tāpat kā tie amerikāņi, kas uz viņu zemes nolaidās ar izplet​ņiem.

Elans Mičijs PĒNEMINDES NOSLĒPUMS 1943. GADA 17. augustā vēlu vakarā gaisu virs Ziemeļu jūras pierēca 571 britu smagais nakts bumbvedējs. Nākamajā dienā Lielbritānijas gaisa kara spēku ministrija oficiāli paziņoja, ka aviācija veikusi uzlidojumu Vācijas eksperimentālās pētniecības centram Pēnemindē.

Aiz skopajām komunikē rindām iespējamo seku ziņā slēpās viens no dramatiskākajiem kara notikumiem. Toreiz tikai daži cilvēki zināja, ka Karaliskās bumbvedēju aviācijas pavēlniecība veikusi operāciju, kas iezīmēja vienu no izšķirošajiem kara momentiem.

1943. gada pavasara pusē sabiedroto aviācija jau spēja Vācijai cirst nesadziedējamas brūces, turpretim Vācijas gaisa spēki nevarēja pārvarēt Britānijas gaisa aizsardzību, tie bija spējīgi tikai uz kniepadatas dūrieniem. Bet vēl palika Hitlera solījums laist darbā "slepeno ieroci", kas apmierinās vācu tautas prasības dot prettriecienu tās ienaidniekiem. Hitlers prasīja pēc iespējas drīzāk pabeigt šī ieroča eksperimentālo izgatavošanu. Šis darbs tika veikts gaisa kara spēku pētniecības centrā Pēnemindē, mežu ieskautā Baltijas jūras piekrastes pilsētiņā 60 verstis ziemeļaustrumos no Štetinas un 700 verstu attālumā no Anglijas. Elektrībai pieslēgts stiepļu apžogojums stingri nodrošināja centru pret neatļautu iekļūšanu. Pēnemindē bija koncentrēta gaisa kara spēku tehniskā elite un Vācijas aviācijas un inženierzinātņu izcilākie pārstāvji.

Zinātnieki strādāja dienām un naktīm, jo Hitlers cerēja apsolīto ieroci likt lietā jau 1943.-1944. gada ziemā.

Fanātiķi ticēja, ka jaunais ierocis izšķirs kara iznākumu 24 stundās. Reālāk noskaņotie vācieši cerēja, ka tas palīdzēs iedragāt Lielbritānijas kara rūpniecību, tātad apturēt gatavošanos paredzētajam sabiedroto desantam Eiropā; pat tad, ja netiks gūta tūlītēja uzvara, jaunā ieroča parādīšanās stiprinās vācu tautas kaujas garu.

1943. gada jūlijā britu izlūkdienests precīzi konstatēja, ka Pēneminde ir tā galvenā vieta, kur vācieši rada bezpilota lidmašīnas - šāviņus un raķetes "Fau-1" un "Fau-2". Britu speciālās valdības komitejas locekļu rīcībā bija kaudzēm pārskatu un no gaisa fotografētu attēlu, kas liecināja, ka gaisa kara spēki priekšplānā izvirza Pē- nemindi kā galveno bombardēšanas objektu. Gaisa kara spēku maršals sers Artūrs Treiverts Heriss, kas koman​dēja bumbvedēju aviāciju, nolēma skaidrā mēness naktī izdarīt piepešu reidu.

Nacisti bija absolūti pārliecināti par Pēnemindes drošību. Karalisko gaisa kara spēku nakts bumbvedēji bieži lidoja tai pāri ceļā uz Štetinu un tālāk uz Berlīni, un centrā strādājošie vācieši bez bailēm nolūkojās lidmašīnās, kas peldēja pa debess jumu, jo bija pārliecināti, ka ienaidniekam par Pēnemindes nozīmi nekas nav zināms.

Piesardzīgi, tā, lai vāciešiem nerastos nekādas aizdomas, kādā izlūklidojumā, kam pēnemindieši nepievērsa īpašu uzmanību, tika iegūti speciāli pilsētiņas fotouzņēmumi. Tie deva iespēju izraudzīt trīs vietas, kurās vaja​dzēja izdarīt vislielākos postījumus.

Pirmais objekts bija zinātnieku un tehniķu dzīvojamie nami, otrs - angāri un cehi, kuros glabājās eksperimentālie lidšāviņi un raķetes, bet trešais - administratīvās ēkas, kurās slepenībā tika turēti rasējumi un tehniskie dati.

Reids bija noteikts 17. augusta naktī, kad iestājās piln​mēness fāze.

Bumbvedēju ekipāžām pateica vienīgi to, ka Pēnemindē ir svarīga eksperimentāla radiolokācijas stacija, ka tur uzturas daudz vācu zinātnieku, un bombardētāju uzdevums - iznīcināt tos pēc iespējas vairāk. Pēc instruktāžas tika nolasīts paziņojums, kas bija saņemts no bumbve​dēju aviācijas pavēlniecības štāba mītnes: "Visiem ekipāžu locekļiem jādara zināms, ka mērķis ir ārkārtīgi svarīgs un tas jāsagrauj vienā reidā. Ja uzbrukums neizdosies, to vajadzēs atkārtot nākamajās naktīs, lai saprāta robežās tas

prasītu ko prasīdams."

Noteiktajā stundā smagie četrmotoru bumbvedēji - pavisam 571 - pacēlās no saviem aerodromiem un, dobji rūkdami, pa loka maršrutu devās uz Pēnemindi. Zenīt- nieki, Pēnemindes aizsargi, acīmredzot bija pārliecināti, ka lidmašīnas ir ceļā uz Stetinu vai Berlīni, tādēļ uzbrukums viņus pārsteidza. Pirmās pie mērķa pielidoja tēmē- tājlidmašīnas un, zemu laizdamās pār izraudzītajiem objektiem, izmeta krāsainas gaismas bumbas. Tūlīt pēc tām bumbvedēji no vairāku tūkstošu pēdu augstuma, ignorēdami zenītartilēriju, viļņveidīgi sāka mest bumbas, tostarp arī degbumbas, uz visām trim labi saskatāmajām celtņu grupām, izmantodami jauna tipa bombardēšanas tēmēkļus.

Pēc četrdesmit minūtēm viss rajons bija pārvērties par gandrīz pilnīgi pārņemtu uguns joslu. Kad bumbvedēju pēdējais vilnis uzņēma atpakaļkursu, parādījās vācu nakts iznīcinātāji, kas ienaidnieku bija gaidījuši pie Ber​līnes, un notrieca 41 britu lidmašīnu.

Nākamajā rītā notikuma vietā parādījās izlūklidmašīna un nofotografēja postažu. Puse no 45 mājām, kurās dzīvoja zinātnieki un speciālisti, bija sagrautas, bet pārējās stipri bojātas. Bez tam 40 ēkas, to vidū arī montāžas cehi un la​boratorijas, bija pilnīgi iznīcinātas, bet pārējās 50 bo​jātas.

Pēc dažām dienām sāka parādīties sīkākas ziņas par šī reida iznākumu. 735 cilvēki, ieskaitot 178 zinātniekus un tehniskos speciālistus, bija gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts. Doktors Valters Tīls, šī projekta galvenais zinātnieks, un galvenais inženieris Erihs Valters bija nogalināti.

Nacistu reakcija uz šo triecienu bija ārkārtīgi nikna. Gestapo pratināja visus, kas bija paglābušies, un pārmeklēja apvidu, lai notvertu nodevējus, kas būtu varējuši britus informēt par centru. SS ģenerālim Valteram Šrekenbekam tika uzdots vadīt Pēnemindes centra atjaunošanas darbus, lai atsāktu lidojošo bumbu un raķešu izgatavošanu.

Bet nacistiem gribot negribot bija jāmaina visi plāni. Pēneminde bija pa pusei nopostīta, turklāt pilnīgi atklāta jauniem uzlidojumiem, tāpēc laboratorijas vajadzēja būvēt pazemā Vajadzēja atrast arī jaunus zinātniekus un speciālistus. Šīs aizkavēšanās dēļ nacisti nevarēja jauno ieroci likt lietā jau paredzētajā un tautai apsolītajā laikā, un viņiem bija jānopūlas vaiga sviedros, lai uzturētu vāciešu gara možumu, jo sabiedroto aviācijas uzlidojumi turpinājās.

Negaidīto aizkavēšanos vēl vairāk pastiprināja sabiedroto aviācijas turpmākie uzbrukumi palaišanas ierīču pozīcijām un rūpnīcām, kas ražoja pašlidojošo šāviņu un raķešu detaļas. Tautai tika paziņots, ka slepenais ierocis, kas paredzēts sabiedroto iebrukuma novēršanai, ir pilnīgi saglabāts un tas iznīcinās ienaidnieka spēkus ostās un izcelšanās vietās. Tomēr tad, kad pienāca kritiskā "D" diena, vācieši joprojām nebija gatavi. Pagāja septiņas dienas pēc sabiedroto spēku izcelšanās Normandijā, kad uz Lon​donu uzkrita pirmais bezpilota vadāmais šāviņš.

Ja Pēnemindes centrs nebūtu sagrauts tai laikā un tādā veidā, kā tas notika, nacisti ar savu "Fau" Londonu būtu sākuši bombardēt jau sešus mēnešus agrāk un bombardēšana būtu bijusi daudz intensīvāka.

Londonā, britu sirdī un iebrukuma plānošanas un gatavošanas nervu centrā, komunikācijas būtu tik stipri cietušas, ka iebrukums droši vien būtu atlikts.

Džordžs Kents CILVĒKS, KAS PAGLĀBA LONDONU (pēc Džordža Martelli grāmatas) BIJA 1943. gada oktobris - Otrā pasaules kara piektais rudens. Mišels Olārs, neliela auguma 45 gadus vecs muskuļains francūzis, gatavojās pāriet robežu un nokļūt neitrālajā Šveicē Uz muguras viņš nesa maisu ar kar​tupeļiem, rokās - cirvi un, pēc izskata spriežot, bija līdzīgs meža strādniekam.

Kad pa koku zaru starpām izspraucās pirmie rīta saules stari, viņš lēni devās uz priekšu. Bija jāiet ļoti klusi, tāpēc ka pat mazākais troksnītis varēja piesaukt nāvi - viscaur mežā, gan aiz koku stumbriem, gan aiz uzkal​niem, bija ausis, vāciešu patruļu un vāciešu policijas suņu ausis.

Olārs, pēc specialitātes konstruktors, bija kļuvis par spiegu, lai palīdzētu savai valstij. Viņš jau četrdesmit deviņas reizes bija pārgājis Šveices robežu, nesdams līdzi informāciju, kas pēc tam tika pārraidīta uz Angliju. Viņš un viņa līdzbiedri sameklēja nacistu slepenos aerodromus Francijā, izspiegoja krasta bateriju izvietojumu, dabūja zemūdeņu bāzes plānu Boloņā, ziņoja par Vācijas divīziju pārvietošanos. Bet neviena no iegūtajām ziņām nebija tik svarīga kā tā, kas viņa rīcībā bija šoreiz.

Pašreiz viņa maisā zem kartupeļiem bija paslēpts papīrs, kuram bija ne tikai jāizglābj Londona, bet arī jāsaīsina karš vismaz par daudziem mēnešiem. Olārs nesa shēmu, kurā bija fiksēts Hitlera draudīgo pašlidojošo šāviņu "Fau-1" palaišanas iekārtu pozīciju izvietojums Francijā. Fīrers bija nolēmis nomest uz Londonu 50 000 šo lidojošo bumbu - pa 5000 katru mēnesi. Gatavošanās to palaišanai tika turēta ļoti stingrā slepenībā. Strādnieki, kas būvēja palaišanas iekārtas, galvenokārt bija holandieši un poļi un nesaprata franču valodu. Šīs iekārtas, ko bū​vēja vairāk nekā simt vietās, jau bija gandrīz gatavas.

Pašreiz Mišels Olārs, vienīgais cilvēks, kuram bija visa iegūtā informācija par šo nacistu plānu, jau bija piegājis gandrīz pie pašas robežas. Viņš paskrēja gabaliņu uz priekšu un drīz sasniedza pa zemi nostieptu dzeloņstiepļu spirāli, kas Franciju atdalīja no Šveices. Francūzis pārsvieda pār to maisu un cirvi un tad pēkšņi sajuta, ka viņa ceļgalu gluži kā dzelzs spīles bez jebkādas iepriekšējas skaņas sakampuši milzīga vācu aitu šķirnes suņa žokļi. Suns stāvēja un turēja Olāru tā, ka viņš nevarēja pakustēties. Bet viņam vajadzēja tikt tālāk, tāpēc ka suņa saimnieks droši vien jau bija tuvu. Olāram nebija nekāda ieroča, viņš tēloja vienkāršu laucinieku, tāpēc varbūtējas kratīšanas gadījumā atrasts šaujamais būtu radījis aizdomas. Strauji pārlaidis skatienu apkārtnei, viņš kā par laimi ieraudzīja to, kas bija vajadzīgs, lai atvērtu suņa žokļus, - garu, pietiekami resnu rungu. Olārs to pakampa, izbāza caur zvēra zobu starpu un no visa spēka iegrūda tā rīklē. Turpat vai veselu minūti nenotika nekas, bet tad suns sa​ļima un bija pagalam.

Pārrāpies pār dzeloņdrāšu aizžogojumu, Olārs satvēra savu maisu, bet šai pašā mirklī ieraudzīja Šveices robežsargu ar paceltu šauteni rokās. Taču viņš tēmēja nevis francūzim, bet diviem vācu kareivjiem, kas grasījās Olāru nošaut. Vācieši nolaida ieročus un kurnēdami gāja tālāk.

Pagāja neilgs laiks, un sabiedroto lidmašīnas sāka bombardēt "Fau-1" uguns pozīcijas. Pēc piecām nedēļām 73 bezpilota lidojošo šāviņu palaišanas iekārtu vietas bija pilnīgi sagrautas vai tiktāl sabojātas, ka vairs nebija atjaunojamas. Kaut arī pēc tam nacisti iekārtoja jaunas pozīcijas - stipri mazāka apjoma -, viņu grandiozais plāns par Londonas pārvēršanu drupu kaudzēs bija izjaukts.

Iecerēto 50 000 lidbumbu vietā Hitleram izdevās izšaut mazāk par 2500, un tas notika nevis 1943. gada bei​gās, kad šis ierocis varēja būt fatāls, bet tikai 1944. gada vidū - pārāk vēlu un pārāk maz.

Dvaits Eizenhauers savā grāmatā "Krusta gājiens uz Eiropu" raksta: "Ja vāciešiem būtu izdevies šo jauno ieroci pabeigt un izmantot sešus mēnešus agrāk, droši vien mūsu iebrukšana Eiropā būtu bijusi stipri apgrūtināta vai pat neiespējama."

Patiesas apbrīnas vērts šais notikumos ir tas fakts, ka Mišels Olārs, viens no izcilākajiem Otrā

pasaules kara izlūkiem, savu darbu darīja tikai pēc paša iniciatīvas. Neviens viņu nelūdza kļūt par izlūku un neviens viņu šais gaitās neatbalstīja. Kad viņa rokās nonāca informācija, kas bija pārraidīšanas vērta, viņš ņēma kājas pār pleciem, devās uz robežas pusi un iegāja Šveices teritorijā. Mišels Olārs bija pats parastākais cilvēks, pirms kara viņš strādāja par maz atalgotu līdzstrādnieku kādā pētniecības organizācijā. Kad pa Parīzi ceremoniāli sāka maršēt vācieši un viņa darba devēji piekrita strādāt ienaidnieka labā, Mišels saprata, ka viņam pienācis laiks rīkoties. Izteikdams savu protestu, Olārs aizgāja no institūta un kļuva par aģentu kādā uzņēmumā, kas ražoja akmeņogļu ģeneratorus automobiļiem. Šis darbs viņam ārkārtīgi palīdzēja veikt to misiju, ko viņš bija iecerējis savas dzimtenes labā, jo ar to varēja izskaidrot biežos braucienus uz pie​robežas mežiem - sak, aģents aizbrauca uz turieni pēc ak​meņoglēm.

Drīz pēc tam viņš mēģināja pāriet pastiprināti apsargāto Šveices robežu, lai piedāvātu britiem savus pakalpojumus izlūkošanā, bet sargi viņu notvēra. Tomēr viņam izdevās atrunāties, un vācieši viņu palaida vaļā.

Nākamais robežas šķērsošanas mēģinājums bija veiksmīgs, un briti lūdza, lai Olārs uzzina vācu karaspēka daļu numurus un ziņo par to pārvietošanos.

Nākamos trīs gadus Olārs gandrīz bez pārtraukuma pavadīja ceļā. Viņam bija sieva un trīs bērni, kurus viņš ļoti mīlēja, taču satikās ar viņiem reti, lai šie tuvie cilvēki viņa dēļ neciestu. Laikā gaitā Mišels Olārs ieguva sev palīgus, tie bija dzelzceļa strādnieki, kravas mašīnu šoferi, bārmeņi, viesnīcu īpašnieki. Viņa organizācija "Reseau Agir" - "Darbīgais tīkls" -, kurā sākumā bija pieci cilvēki, paplašinājās, un darbības izbeigšanas brīdī tajā bija 120 biedri. No tiem 20 cilvēkus nacisti notvēra un noslepkavoja, vienam otram kā par brīnumu izdevās izglābties, daži tika ievainoti. Pats Olārs, kādu nakti atgriezdamies no Šveices, pieļāva nepiedodamu kļūdu - viņš gāja ar aizdegtu cigareti mutē. Kad tumsā negaidīti atskanēja sauciens "Halt!", francūzis nokrita zemē un, izstiepis roku, gailējošo smēķi pielipināja pie koka, kurā tūlīt ietriecās divas lodes, bet viņš jau bija paguvis aiz- rāpties tālāk.

Vissvarīgākā informācija, ko ieguva Olārs, — "Fau-1" palaišanas iekārtu izvietojuma shēma - pirmo reizi pavīdēja 1943. gada augustā kādā Ruānas kafejnīcā. Viņa aģents, kas dzīvoja šajā pilsētā, pavēstīja, ka dzirdējis divus būvuzņēmējus runājam par kaut kādām neparastām konstrukcijām, ko būvē vācieši. Viņi bija pārsteigti par milzīgo pieprasītā betona daudzumu. Nākamo dienu Olārs pavadīja pilsētā. No galvas līdz papēžiem ģērbies melnā, viņš iegāja darba piedāvājumu birojā, stādījās priekšā kā protestantu organizācijas pārstāvis un teica, ka interesējas par strādnieku garīgo dzīvi, tad izvilka vairākas Bībeles un jautāja, vai šajā rajonā nav kādi būvlaukumi. Viņam atbildēja, ka celtniecība notiek Ofā, 20 verstu attālumā no Ruānas.

Pēc stundas viņš jau bija Ofā, ģērbies zilās strādnieka drēbēs. Viņa skatienam pavērās plašs, atklāts laukums, kurā rosījās daži simti cilvēku. Viņi gatavoja betonu, būvēja vairākas ēkas. Olārs paņēma ķerru, piekrāva to ar ķieģeļiem un sparīgi sāka stumt uz priekšu. Neviens viņu neaizturēja. Vairākums strādnieku neprata franču valodu, bet tie, kas runāja franciski, viņam pastāstīja, ka būvē garāžas. Bija acīm redzams, ka tā nav taisnība. Celtnes bija pārāk mazas, turklāt - kādēļ garāžas jābūvē tik tālu no pilsētas?

Viņa uzmanību piesaistīja 50 jardu gara betona josla ar gaiši zilu svītru vidū. Izvilcis kompasu, Olārs konstatēja, ka topošā josla pavērsta pret Londonu. Nebija nekādu šaubu, ka tiek būvēts starta skrejceļš. Noskaidrojis, ka vācieši darbu organizē trīs maiņās, tātad augu diennakti, Olārs steidzās šo vēsti nodot britiem.

Sabiedroto spēku militārie līderi Londonā, Vinstonu Čērčilu un ģenerāli Eizenhaueru ieskaitot, bija stipri satraukti par jaunajiem nacistu kara pasākumiem un centās par tiem iegūt iespējami plašu informāciju. No Pēnemindes pienāca ziņas par kaut kādu bezpilota lidmašīnu tapšanu, bet Bornliolmas piekrastē kāds dānis bija atradis it kā lidmašīnas, it kā raķetes atlūzas, kas bija gandrīz vai no debesīm nokritušas. Bija skaidrs, ka nacisti gatavo kaut kādu gaisa triecienu, bet nevienam nebija ne jausmas, kas īsti var uzbrukt un cik nopietni šī informācija vērtējama. Šādā sasprindzinātā neziņas atmosfērā Olāra ziņojumam bija bumbas sprādziena spēks. Mazajam

francūzim lūdza atlikt visus citus darbus un koncentrēt uzmanību uz noslēpumaino celtniecību. Olārs un četri viņa līdzzinātāji sāka ar velosipēdiem sistemātiski apbraukāt ziemeļu Franciju un trīs nedēļās atklāja vairāk nekā sešdesmit šādu būvvietu, bet novembra vidū - vēl četrdesmit. Turklāt visi būvobjekti iekļāvās 200 jūdžu garā un 30 jūdžu platā zonā, kas stiepās paralēli piekrastei, un betona joslas visur norādīja virzienu uz Londonu. Kādām vaja​dzībām tās tika būvētas?

Izlūka dzīvē bieži visu izšķir veiksme, un Olārs pie šī ārkārtīgā slepenībā turētā Hitlera noslēpuma piekļuva vairāku sakritību rezultātā. Kādu dienu viņš sarunājās ar organizācijas biedru, kas dedzīgi ieteica savu draugu. Tas bija jauneklis, vārdā Robērs, kas vēlējās piedalīties kaut kādās akcijās pret vāciešiem, un Olārs viņam uzticēja darbu lidostā. Robērs iesaistīja organizācijā savu draugu Andrē, kurš, izpildīdams uzdevumu, iestājās darbā Bua- karē, vietā, kur arī notika dīvainie būvdarbi. Pēc nedēļas Andrē ieradās pie Olāra ar viņa rokās nokļuvušu plānu kopijām, un Olārs viņam uzdeva par katru cenu iegūt ģe​nerālā plāna kopiju. Šis plāns glabājās Buakarē būvdarbu vadītāja šineļa kabatā, bet vācietis savu šineli nenovilka pat kabinetā. Viņš to noģērba tikai vienu reizi dienā - pulksten deviņos no rīta, kad gāja uz ateju. Vairākas dienas Andrē pēc pulksteņa uzņēma vācieša rīta tualetes laiku un noskaidroja, ka tas ilgst no trim līdz piecām minūtēm. Beidzot pienāca diena, kad vācietis kā parasti pulksten deviņos, pametis šineli, izgāja ārā, bet Andrē skubīgi pieskrēja pie tā, izvilka plānu un steidzīgi to nokopēja. Kad vācietis atgriezās, viņš jau mierīgs sēdēja pie sava galda.

Tās pašas nedēļas beigās, izpildīdams Olāra norādījumus un izmantodams viņa iedotos medikamentus, Andrē ierunājās par stiprām sāpēm vēderā. Vācu ārsts pret viņa sūdzēšanos izturējās ar klaju neticību, bet Andrē sāka vemt, un viņš parakstīja caurlaidi, kas jauneklim ļāva aizbraukt uz Parīzi, lai tur aizietu pie sava "ģimenes ārsta".

Parīzē Andrē kopā ar Olāru salīdzināja ģenerālā plāna kopiju ar citiem rasējumiem, ko bija ieguvusi "Reseau Agir". Pēc tam viņi visu salīdzināja ar uzmetumiem, kas bija iegūti no novērojumiem būvvietās, un beidzot, salikuši visus fragmentiņus kopā, ieguva ļoti detalizētu shēmu, kas deva priekšstatu par "Fau1" kaujas pozīciju celtnie​cības organizāciju.

Papīrs ar šo shēmu gulēja maisā zem kartupeļiem, kad vācu aitu suns sakampa viņa kāju uz robežas.

Viņš to nodeva, un drīz no Londonas pienāca telegramma: "Vērtīgā krava laimīgi saņemta. Pieņemiet apsveikumus." Pēc tam iestājās reakcija — Olārs bija noguris. Viņš bija noguris no pastāvīgās pārvietošanās, noguris no pastāvīgās draudošo briesmu sajūtas. Briti uzstāja, lai viņš paliek Šveicē, un Olārs padevās kārdinājumam atpūsties. Bet pēcāk viņš sāka domāt par staciju priekšniekiem, kas, riskēdami ar savu dzīvību, pierakstīja kara vilcienu kustības grafikus, par cilvēkiem, kas ielavījās lidmašīnu angāros, kuģu būvētavās, kāpa augšā zvanu torņos, lai izsekotu vācu karaspēka daļu pārvietošanos, un nolēma atgriezties.

Pēc atgriešanās Francijā bija pagājuši daži mēneši, kad Olārs tika notverts kāda līdzgaitnieka kļūdīšanās dēļ. No trim cilvēkiem, ko apcietināja reizē ar viņu, viens nomira koncentrācijas nometnē, bet abus pārējos pēc trim mēnešiem atbrīvoja. Olāru nacisti nežēlīgi spīdzināja, bet nekādu atzīšanos no viņa nevarēja izspiest. Tā kā nekā kompromitējoša nacisti nebija atraduši, viņu nenošāva, bet nosūtīja uz Neiengammes koncentrācijas nometni.

Kara beigām tuvojoties, nacisti nometni likvidēja, visus ieslodzītos sasēdināja kuģos, ko izlaida Ziemeļu jūrā, cerēdami, ka tos nogremdēs sabiedroto bumbvedēji. Olārs kopā ar simtiem citu cilvēku bija ieslēgts kāda bojāejai nolemtā kuģa kravas telpā, bet pēdējā brīdī brīnumainas sagadīšanās dēļ tika pārsēdināts uz zviedru Sarkanā Krusta kuģi. Viņam bija jāpavada slimnīcā sešas nedēļas, iekams atkal spēja kustēties. Briti atsūtīja lidmašīnu, lai viņu pārvestu uz Londonu, kur viņam bija jāsaņem augstākais kara apbalvojums, ko Anglija varēja piešķirt ārzemniekam: ordenis "Par kaujas nopelniem". Taču Olārs taisnā ceļā devās uz mājām un apbalvojumu saņēma vēlāk Parīzē. Lidmašīna, kas viņu veda, zemu pārlidoja pār Ofu, un viņš varēja palūkoties uz akmeņu un saliektu siju kaudzi - uz pirmā viņa atrastā

"Fau-1" palai​šanas laukuma drupām.

Par Mišela Olāra darbību kara gados ģenerālleitnants sers Braians Horokss, kas komandēja britu armijas 30. korpusu - Francijas atbrīvotāju, sacījis: "Neviens nevar šaubīties, ka Olārs par drošsirdību ir visaugstākā apbalvoju​ma cienīgs. Vārda tiešajā nozīmē viņš ir cilvēks, kas pa​glāba Londonu."

Dž. Edgars Hūvers SPIEGS, KAS MĀNĪJA HITLERU 1942. GADA 6. aprīlī ASV konsulātā Madridē ieradās holandietis Alberts van Loops un lūdza vīzu sev un savai sievai. Viņš teica, ka vācu izlūkdienests viņu sūta spiegot - vākt ziņas par amerikāņu karaspēka vienībām un kara rūpniecību, ka viņam uzdots uzstādīt slepenu radiostaciju un regulāri noraidīt informāciju uz Hamburgu. Apstiprinādams savu vārdu patiesumu, viņš parādīja mikro- fotogrāfijas, kurās bija attēlots, kā samontēt un lietot īsviļņu radioraidītāju, tajās bija vajadzīgo detaļu saraksts, montēšanas shēmas, frekvenču, šifru un nosacītā koda tabulas. Bez tam viņš konsulam uzrādīja 16 230 dolārus skaidrā naudā un čekos.

Van Loops apgalvoja, ka pievienojies nacistiem un iestājies spiegu skolā tikai tāpēc, lai izkļūtu no Eiropas, un paziņoja, ka vēlas palīdzēt sabiedrotajiem. Holandietis sacīja, ka tādā gadījumā, ja viņam atļautu braukt uz Savienotajām Valstīm, viņš vēlētos kļūt par mūsu aģentu, joprojām izlikdamies, ka kalpo nacistiem.

Konsuls atbildēja, ka izskatīs Loopa iesniegumu, un nekavējoties informēja mūs. Mēs atradām van Loopa dosjē savā Vašingtonas kartotēkā: dzimis Holandē, apmēram 50 gadu vecs, precējies ar vācieti, inženieris un juvelie​ris, divu karu spiegs. "Lai brauc," mēs paziņojām ar ra​diogrammu.

Pa šo laiku van Loops, protams, tika stingri novērots un kļuva zināms, ka pirms iekāpšanas kuģī viņš saņēmis šādu rakstisku norādījumu: "Amerikāņu zinātnieki risina urāna kodola sašķelšanas problēmu.

Mums ir ļoti svarīgi zināt, kādā stadijā ir šie eksperimenti." Vāciešus interesēja arī atoma pētījumos iesaistīto zinātnieku vārdi un adreses. Atcerēsimies, ka tas notika 1942. gada pirmajā pusē, kad pat valdības aprindās bija ārkārtīgi maz to cil​vēku, kas kaut ko zināja par mūsu darbu atombumbas ra​dīšanā.

Ar portugāļu kuģi atbraukušo Loopu laulāto pāri sagaidīja mūsu cilvēki. Nopietnas pratināšanas gaitā mēs galu galā viņu piespiedām atzīties, ka viņš Pirmā pasaules kara laikā bijis Vācijas spiegs un sēdējis cietumā par to, ka savam draugam nozadzis 7000 dolāru. Mēs vairākkārt pieķērām viņu melos, un viņš bija stipri pārsteigts par mūsu informētību.

Loopu ģimeni iemitinājām viesnīcā, no kurienes viņi varēja iet, kur grib, protams, mūsu stingrā uzraudzībā. Mēs bijām iecerējuši uzstādīt radiostaciju un uzņemt sakarus ar vācu izlūkdienestu van Loopa personā. Mums bija jārīkojas ļoti apdomīgi, jo pat niecīga kļūme nozīmētu iekrišanu. Tā, piemēram, vāciešiem bija kāds cilvēks - viņu sauca par Veistūmu kas spēja atšķirt ikviena radista rokrakstu, ar kuru viņam bija bijusi darīšana, un van Loopa roka viņam bija labi pazīstama.

Tika izdarīti vairāki holandieša radioraidījumu ieraksti, un trīs Federālā izlūkošanas biroja aģenti trenējās tik ilgi, kamēr iemācījās nekļiidīgi imitēt viņa rokrakstu. (Tā raksturīga īpatnība bija punkti, kas stiepās garumā gandrīz kā domuzīmes.) Pēc tam viņi apguva van Loopa runas veidu - specifisku vāciski runājoša holandieša iz​runu.

Mēs uzstādījām radiostaciju kādā savrupmājā Longai- lendā un 1943. gada 7. februārī pirmo reizi uzņēmām sakarus ar Vāciju, pārraidīdami paziņojumu: "Esmu gatavs rīcībai. Jābūt ļoti piesardzīgam, bet jūtos drošībā. Klausīšos jūs pulksten 19.00." Pēc piecām dienām pienāca atbilde: "Tēvocis ļoti apmierināts. Viņš izsaka piekrišanu un novēl veiksmi."

Mēs triumfējām. Kopš tās dienas mēs vairāk nekā divus gadus - gandrīz līdz 1945. gada maijam uzturējām nepārtrauktus sakarus ar Vāciju, piegādādami nacistiem militāru un rūpniecisku informāciju, kas lielākoties bija īsta. Mēs viņiem devām laika prognozi, nosaucām dažus kuģus amerikāņu ostās, remontējamo karakuģu nosaukumus un avīžu ziņas par valdības asignācijām jaunu kuģu būvēšanai un bruņojuma ražošanai.

Mēs nedrīkstējām radīt priekšstatu, ka van Loopam izdodas uzzināt ļoti daudz. Vācieši saprata, ka

atsevišķam cilvēkam Amerikā nevar būt neierobežota rīcības brīvība. Bet vēlāk mēs izdomājām divus it kā Loopa savervētus vācu strādniekus - vienu no kara rūpnīcas Bruklinā, otru no kuģu būvētavas Filadelfijā -, kas viņam regulāri piegādāja ziņas. Spiega van Loopa reputācija Vācijas kara virs​pavēlniecības acīs ar katru mēnesi auga augumā.

Bet mums tas nebija tikai laika kavēklis. Mums bija svarīgi zināt, kādi spiegi vēl darbojas Amerikā, - pastāvēja varbūtība, ka Hamburga liks van Loopam ar tiem kontaktēties, lāpāt mēs gribējām uzzināt, kādā veidā nacisti maksā saviem aģentiem Amerikā. Bet bez visa cita - un tas bija pats galvenais - mēs bijām nolēmuši vajadzīgā brīdī apmānīt Vācijas augstāko virspavēlniecību ar dezinformējošu informāciju.

Un tā mēs sākām laiku pa laikam atteikties no radiosakaru seansiem, liekot vāciešiem saprast, ka van Loopam trūkst līdzekļu darba turpināšanai, un viņa šefs, nacistu ģenerālis, zaudēja vai prātu, pūlēdamies viņu apgādāt pa dažādiem kanāliem. Sākumā nacisti ierosināja noguldīt Šveices bankā 2000 dolārus, ko pēc tam varētu pārskaitīt uz Ņujorkas banku. Gribēdami noskaidrot arī citas viņu iespējas, mēs šo ideju noraidījām, paziņodami, ka tā ir ļoti bīstama. Tad ģenerālis, izmantodams Dienvidamerikas starpniecību, sāka sūtīt retas pastmarkas. Divos gados van Loops saņēma tikai divus pastmarku sūtījumus, kuru vērtība nepārsniedza 300 dolārus. Sakarā ar to mums radās jautājums: ja nacistiem ir tik grūti pārsūtīt naudu vienam FD3 aizgādībā esošam spiegam, cik tad galu galā spiegu viņi var uzturēt?

Mēs joprojām prasījām naudu. Beidzot nacisti atsūtīja uz Ameriku holandiešu kinomagnātu; kādam viņa kalpotājam bija uzdots nodot van Loopam dārglietas 6000 dolāru vērtībā. Uzzinājuši, ka pie mums ierodas jauns spiegs, mēs satraucāmies. Ja mēs šo cilvēku - nosauksim viņu par Šūbertu - arestēsim, Berlīne sāks bažīties, vai viņš nenodos van Loopu. Ja turpretim ļausim viņam satikties ar holandieti un atgriezties Vācijā, viņš tur var pa​teikt, ka van Loops strādā mūsu labā.

Apbrīnojami - arī Šūberts bija griezies pie ASV sūtniecības Madridē un apliecinājis, ka vēlas palīdzēt sa​biedrotajiem. Domāju, ka viņš nebija melojis, jo sāka sa​darboties ar mums, kā vien varēja.

Van Loops pa radio saņēma instrukciju, ka viņam jāpiezvana Šūbertam uz viesnīcu. Viņa vietā piezvanīja mūsu aģents, kas sacīja: - Šeit misters Klīmens. Jums sveiciens no tēvoča. Vai jums ir kaut kas man nododams? Šūberts atbildēja, ka ir. Viņiem tika noorganizēta satikšanās viesnīcas hallē, vērtslietas bija jāsaņem pēc paroles "Klīmens" nosaukšanas. Šūberts mums izklāstīja visu gaidāmās procedūras gaitu, kurai bija jānotiek tā, lai mēs visu redzētu un varētu aizturēt cilvēku, kas būs ieradies uz tikšanos.

Nobraucis lejā uz halli, Šūberts ar nepatiku ieraudzīja, ka tā ir pilna ļaužu. Kāds viņam pie auss noburkšķēja: "Klīmens," - izrāva viņam no rokām dārglietu sainīti un nozuda pūlī. Šūberts gandrīz vai raudāja. Ne viņš, ne arī FĪB aģenti (tā viņš domāja) nebija redzējuši van Loopu. Ja arī Šūberts būtu ievērojis to, kas viņam iečukstēja ausī vārdu "Klīmens", viņš varētu tikai pateikt, ka tas bijis šofera tērpā ģērbies nēģeris.

Mēs tuvojāmies sava galvenā nodoma īstenošanai. Nacisti van Loopam bija izvirzījuši jaunu uzdevumu - visu darbību koncentrēt uz amerikāņu plānoto iebrukumu Eiropā. Viņi gribēja zināt Ņujorkā dislocēto karaspēka daļu emblēmas un nozīmes, militāro kravas automobiļu sēriju numurus un tamlīdzīgas lietas. Mēs sākām pārraidīt ļoti bagātīgu informāciju, laiku pa laikam iestarpinot Islandes vārdu. "Mans draugs veikalā," mēs pārraidījām Loopa vārdā, ņemdami vērā, ka viņš strādā juvelieru veikalā, "man sacīja, ka viņa dēls tikko aizbraucis uz Islandi." Pa​mazām vārds "Islande" mūsu ziņojumos sāka parādīties pastāvīgi.

Beidzot 1944. gada 3. martā mēs nosūtījām uz Ham- burgu šādu radiogrammu: "Pagājušajā svētdienā viesnīcas bārā bija sapulcējusies grupa virsnieku. Atbildēdams uz joka pēc izmestu frāzi par dienēšanu Islandē, kāds no viņiem, kam bija piecstūra veida emblēma, pārējiem sacīja, lai viņi īpaši nepriecājas, pilnīgi iespējams, ka dažam labam būs uz turieni jādodas, jo, nesen aizbraukdams no Islandes, viņš redzējis, kā tur tiek būvētas jau​nas dzīvojamās ēkas lielam armijas kontingentam."

Jau vairākus mēnešus virs Islandes nebija manītas vāciešu izlūklidmašīnas, bet jau nākamajā dienā pēc mūsu pārraides tur parādījās izlūklidmašīna. Tās pilots varēja redzēt, ka salas kara nometnēs parādījušās daudzas barakas - protams, neīstas -, bet ostas pilnas kuģu. Pamatojoties uz visām šīm ziņām, vācu augstākā virspavēlniecība sāka gatavoties pret desanta izcelšanu Norvēģijā.

Mēs devām vāciešiem iespēju samērā ilgi turpināt sagatavošanos, apgādādami viņus ar ziņām, ka iebrukums tiek atlikts uz vēlāku laiku. Bet pēc tam mūsu flote un ar​mija parādījās pie Normandijas.

Diezgan savādi, bet van Loops nacistu acīs neko nezaudēja, kaut arī viņš bija tiem sūtījis dezinformējošus ziņojumus. Viņam pat rājiens netika izteikts. Mēs turpinājām ziņojumu pārraides, kurās galvenokārt informējām par mūsu flotes spēka palielināšanos, jo zinājām, ka vācieši šīs ziņas tālāk nodod japāņiem.

Beidzot 1945. gada 27. februārī mēs no Hamburgas saņēmām šādu radiogrammu: "Sakarā ar pašreizējo situāciju mums jāpārtrauc sakari, tomēr reizi nedēļā esiet gatavs pieņemšanai. Tēvocis jūsu intereses arī turpmāk aizstā​vēs tāpat kā līdz šim."

Mēs ilgi gaidījām signālu, taču sakarus ar mums vairs neviens neuzņēma. "Tēvocis" bija aizbēdzis.

Nacistiskā Vācija beidza pastāvēt. Bet palika van Loops, šis sīkais holandiešu juvelieris, ko uz sadarbību bija piespiedis pie muguras pielikts revolveris.

Frederiks Peitons PAPĪRA ŠĀVIŅI JEB KĀ ASS VALSTU KAREIVJIEM "SKALOJA SMADZENES" TAIS dienās, kad notika iebrukums Sicīlijā, kādu nakti amerikāņu artilērists iebīdīja kārtējo šāviņu lielgabala stobrā, kas bija notēmēts uz pretinieka pozīcijām, un parāva auklu. Lielgabals iedārdējās, no stobra izšāvās balta liesma, un šāviņš svelpdams aizlidoja tumsā. Tālumā noskanēja vārgs sprādziena plakšķis.

- Velns parāvis, kas tie par jokiem! - lielgabalnieks nīgri noburkšķēja. - Tas vairs nav karš, tas ir karnevāls, ja ienaidnieku sāk apšaudīt ar konfeti ripiņām.

Viņa šāviņš bija piepildīts ar skrejlapiņām. Šajās itāliešiem adresētajās lapiņās bija rakstīts, ka viņi ir marionetes nacistu rokās, ka tie viņu mīļoto Itāliju pārvērtuši par kaujas lauku, ka viņu stāvoklis ir bezcerīgs un šīs lapiņas ir "caurlaide nokļūšanai gūstā", kur viņi būs drošībā un tiks labi ēdināti. Ar tādu pašu nolūku amerikāņu karavīri, kuri prata itāliešu valodu, savos ierakumos lasīja aicinājumus, ko skaļruņi pārmeta pāri frontes līnijai un daudzkārt atbalsoja apkārtnes pakalni.

Bet amerikāņu vidējie bumbvedēji pirms rītausmas uz ienaidnieka pozīcijām nometa jaunu skrejlapiņu porciju. Sarūgtinātie lidotāji kurnēja, ka lielkalibra bumbas iedarbotos daudz ietekmīgāk, tomēr tai pašā rītā simtiem itāliešu karavīru devās uz sabiedroto kaujas līniju, turēdami rokās "caurlaidi nokļūšanai gūstā".

— Vai caurlaide ir? - viens vai otrs noprasīja priekšējos ierakumos. Brīvprātīgos gūstekņus aizveda uz dzeloņ​stieplēm iežogotu vietu, kur viņiem izsniedza kārbas ar pārtikas devu.

Tāda bija mūsu Psiholoģiskā kara nodaļas ikdiena. Šī nodaļa bija iekļauta Sabiedroto armiju štāba Informācijas un cenzūras dienesta struktūrā. Sākumā lauka virsnieki ironizēja par šāda veida karošanu ar pretinieku. Drīz pēc kaujas pie Alameinas ģenerālis Montgomerijs paziņoja: "Kaujas laukā propaganda nebūs mans avangards!" Bet tad, kad sabiedrotie virzījās pa Sicīliju, ģenerālis pats sāka dot pavēles par skrejlapiņu šāviņiem.

Viss'sākās tai laikā, kad tika gatavots iebrukums Zie- meļāfrikā. Kā amerikāņiem, tā arī britiem bija vismaz pusducis dažādu civilu un militāru dienestu, kas centās pieveikt pretinieku psiholoģiskajā frontē, un katrs dienests darbojās pēc savām metodēm un pārliecības. Kara informācijas nodaļa, Stratēģisko dienestu pārvalde, britu Kara politiskais izpildorgāns, britu Informācijas ministrija, kā arī amerikāņu un britu jūras kara izlūkdienesti darbojās patstāvīgi, un viņu darbības rezultāti parādījās haotiski, galvenokārt nejauši.

1942. gada oktobrī Eizenhauers visu šī darba organizāciju uzdeva pulkvedim Čārlzam Hezltainam, taisnam un neatlaidīgam virsniekam, kas 33 gadus bija nodienējis kavalērijā, bet nesen iecelts par mehanizētā kājnieku pulka komandieri. Hezltains sapulcināja cilvēkus, gan vīriešus, gan sievietes, no visiem šiem propagandas resoriem, lai izveidotu Sabiedroto spēku štāba Psiholoģiskā kara nodaļu. "No propagandas es neko nejēdzu," viņš tiem atklāti pateica, "bet es ticu tās spēkam. Es pazīstu armiju un zinu, kādai jābūt mīīsu organizācijai. Pagaidām mums ir pārbaudes laiks, tāpēc jūs rakstiet vārdus, bet es centī​šos armijai izskaidrot to svarīgumu."

Psiholoģiskā kara nodaļai bija trīs dienesti: kaujas propagandas apakšvienības, kas gāja kopā ar priekšējām daļām, okupācijas apakšvienības, kas darbojās tikko ieņemtā teritorijā, un aizmugures grupas, kas Sabiedroto spēku štāba propagandas akcijas koordinēja ar analoģisku Londonas un Vašingtonas rīcību. Lūk, tipisks piemērs, kā funkcionēja jaunā organizācija: Džons Vitakers, iepriekš plaši pazīstams

ārzemju korespondents, savu kaujas propagandas apakšvienību ieveda Palermo un tūlīt ieņēma radiostaciju un tipogrāfijas, pēc tam viņš sazinājās ar Kara propagandas nodaļu un izsauca okupācijas apakšvienību. Dažās dienās tā noorganizēja regulāras objektīvu ziņu pārraides, un avīzē "Sicilia Libertata" sicīlieši pirmo reizi pēc vairāk nekā divdesmit gadiem varēja lasīt patiesību.

Psiholoģiskā kara nodaļas tapšanas ceļš bija grūts un ērkšķains. Tās organizēšanas beigu posms sakrita ar Tuni- sijas kampaņas kritisko periodu, tāpēc propagandas dienestam netika piegriezta pienācīga vērība. Turklāt lidotāji ļoti negribīgi ņēma līdzi skrejlapiņas, bet patruļu kājnieki ar ārkārtīgu nepatiku gāja pāri ienaidnieka līnijai, lai tur tās izmētātu. Kāds britu kapteinis izdomāja, kā šāviņus piepildīt ar skrejlapiņām, turklāt tā, lai sprādziena brīdī papīrs nesadegtu, bet artilēristiem gaužām nepatika pielādēt savus ieročus ar "makulatūru".

Psiholoģiskā kara nodaļas virsnieki apelēja pie ģenerāļiem, pacietīgi viņiem skaidrodami savas darbības jēgu, un viņiem izdevās izplatīt ar katru nedēļu aizvien vairāk un vairāk lapiņu. Beidzot iestājās lūzums: itālieši sāka padoties. Viņi nāca desmitiem un simtiem, un katram bija rokā skrejlapiņa, kas deva caurlaides tiesības. Ziņodams par to, kāds Psiholoģiskā kara nodaļas virsnieks pastāstīja: Kādu dienu ieradās divi itālieši un paziņoja, ka vēl sešdesmit viņu tautiešu grib padoties, bet baidās, jo viņiem nav caurlaižu. Mēs aizsūtījām pēc viņiem cilvēkus, kas kareivjus patiešām atveda.

Citreiz atnāca viens itālietis, palūdza skrejlapiņu un aizgāja, lai atvestu savu brāli. Man stāstīja, ka pēdējās kaujas dienās Tunisijā arābi izvērsuši plašu tirdzniecību ar skrejlapiņām, pārdodami tās gan itāliešiem, gan arī vāciešiem, kuri vēlējās pado​ties.

Jūsu propagandai ir satricinošs efekts, — kāds sagūstīts vāciešu kapteinis atzinās mūsu izlūkdienesta virsniekam. - Pat šī mazā Flugblatter (skrejlapiņa) ir ko vērts: cilvēks to izlasa un sāk apjēgt, ka tajā rakstīta patiesība - mūsu vadītāji mūs māna.

Tad Psiholoģiskā kara nodaļas darbībai pievērsa uzmanību arī armijas ģenerāļi. Ģenerālleitnants Džordžs Patons, kas tolaik komandēja Otro korpusu, pavēlēja izkaisīt skrejlapiņas savu pozīciju priekšā, bet tad, kad Ziemeļrietumu Āfrikā dislocētā aviācija sāka gatavoties kara objektu bombardēšanai Romā, ģenerālis Karls Spāts lika izplatīt vairākus miljonus lapiņu, lai brīdinātu pilsētas iedzīvotājus.

Lai vājinātu ienaidnieka pretošanās gribu, Psiholoģiskā kara nodaļa izmantoja arī radio, un šī neredzamā iero​ča spēks drīz vien pārliecinoši izpaudās krasā vācu kara- gūstekņu uzskatu un noskaņojuma pārmaiņā. Tunisijā sa​gūstītie vācu karavīri bija ļoti izaicinoši un runāja Gebel- sa propagandas valodā.

- Tagad, kad japāņi ieņēmuši Sibīriju, - viens pareģoja, - ar krieviem tiksim galā jau šogad, bet nākamajā gadā iz​rēķināsimies ar jums un angļiem.

Ceru, ka mani aizvedīs uz Ameriku, - savu vēlēšanos izteica cits. - Es gribētu redzēt, kāda izskatās japāņu sabombardētā Ņujorka.

Bet Sicīlijā daudzi vācu gūstekņi bija drūmi un nomākti. Viņi zināja, ka uzbrukums Krievijā izgāzies, ka Sicīlija zaudēta, un saprata, ka ari Itālija tiks atstāta. Daži virsnieki domāja, ka Vācijai vairs nav izredžu uzvarēt karu. Šie vācieši lielākoties ieradās no Francijas dienvidiem, kur viņus četrpadsmit stundas diennaktī bija "apstrādājis" Psiholoģiskā kara nodaļas radio. Daudzām vāciešu automašīnām bija radiouztvērēji, un augstākā virspavēlniecība nevarēja apklusināt sabiedroto radioraidījumus, ko klausījās karavīri.

Psiholoģiskā kara nodaļas radiostacijas kļuva par īstām aplenkuma baterijām, kas "šāva" vācu, franču un itāliešu valodā. Galvenais noteikums, ko vajadzēja ievērot raidījumu sagatavošanā, bija šāds: "Runāt vienkārši un ti​kai patiesību. Mūsu spēks būs zaudēts, ja nacisti kaut reizi mūs pietvers melos."

Psiholoģiskā kara nodaļas radio itāliešus "ārstēja" nepārtraukti, un Eizenhauers to izmantoja, lai viņiem pavēstītu, ka kara darbība ar Itāliju ir izbeigta. Pēc tam pa radio sāka raidīt speciālus norādījumus itāliešiem, kā jā​sabojā vāciešu komunikācijas.

- Mēs sākām no nulles darīt darbu, par kuru gandrīz neko nezinājām, - sacīja kāds Psiholoģiskā kara

nodaļas darbinieks. - Bet drīz pārliecinājāmies, ka godīga informācija ienaidnieka kaujas spēkam ir tikpat graujoša kā uzlidojums no gaisa. Un mēs glābām amerikāņu karavīru dzīvības, tāpēc ka tai brīdī; kad ienaidnieka karavīrs padevās gūstā ar mūsu skrejlapiņu rokās, nacistu rindās apklusa viena šautene, kas šāva uz mūsējiem.

Frederiks Sonderns, jun. VIENPADSMIT PRET NACISTU ATOMBUMBU KĀDĀ 1944. gada februāra rītā dzelzceļa prāmis "Hydro" ar smagu kravu brauca pāri nemierīgajam Tinšes ezeram. Piepeši apakšējos klājos nodārdēja dobjš sprādziens. Kuģis sasvērās uz sāna, apstājās un pēc piecām minūtēm nogrima. Un kopā ar to nozuda arī Hitlera sapnis iegūt atombumbu. Ar šo sprādzienu saistīts stāsts par Otrā pasaules kara komplicētāko un svarīgāko diver​sijas operāciju.

Jau 1940. gada aprīlī starptautiskajās zinātnieku aprindās paklīda valodas, ka Ķeizara Vilhelma institūtā notiek intensīvi eksperimenti atoma kodola sašķelšanā. Vēlāk, 1942. gadā, tieši tad, kad radās Manhatanas projekts, Anglijas Kara ekonomikas ministrijas izlūkošanas nodaļa pavēstīja graujošu informāciju: nacisti devuši rīkojumu norvēģu elektroķīmiskajai rūpnīcai "Norge-Hydro" - pasaulē lielākajam šīs nozares uzņēmumam - palielināt deiterija oksīda (smagā ūdens) ieguvi no 3000 mārciņām līdz 10 000 mārciņām gadā. Tas varēja nozīmēt tikai vienu drausmīgu lietu. Mūsu zinātnieki bija atklājuši, ka smagais ūdens ir ideāls "palēninātājs", kuru var izmantot urāna-235 ražošanā. Tā kā sabiedrotajiem smagā ūdens nebija pietiekamā daudzumā, bet priekšdarbi tā ražošanas palielināšanai ilgtu vismaz pusotra gada, tika no​lemts smago ūdeni šai procesā aizstāt ar grafītu. Tagad britu informācija apstiprināja, ka pētījumi Ķeizara Vil​helma institūtā ļoti stipri pavirzījušies uz priekšu.

Britu kara kabinets par ārkārtīgi svarīgu deklarēja uzdevumu paralizēt "Norge-Hydro" darbu un iznīcināt smagā ūdens krājumus. Gaisa kara spēku štābs paziņoja, ka lidmašīnām nav iespējams bombardēt norādīto objek​tu, ko no visām pusēm apņem kalni. Šeit bija jālaiž dar​bā komandosi.

Pirms kāda laika norvēģu pretošanās kustības dalībnieku grupa bija sagrābusi kabotāžas kuģi, tvaikoni "Hal- tesund", ko pa Ziemeļu jūru, ik mirkli riskēdama uzdurties uz mīnas vai kļūt par kādas zemūdenes upuri, aizdzina uz Aberdīnu. Vienam grupas loceklim jau bija pieredze ļoti efektīvas norvēģu pagrīdes šūniņas organizēšanā.

Einars Skinarlands nekavējoties tika uzaicināts uz Speciālo uzdevumu karaspēka daļu štāba mītni Londonā. Šis gudrais, atlētiskais vīrietis bija lielisks slēpotājs un teicams strēlnieks, un šīs īpašības bija ārkārtīgi svarīgas, lai izpildītu iecerēto uzdevumu. Un pats jaukākais bija tas, ka jau vairākus gadus viņš dzīvoja tikai dažu jūdžu attālumā no rūpnīcas "Norge-Hydro", ka viņa brālis un draugi rūpnīcā ieņēma svarīgus amatus.

Speciālo uzdevumu karaspēka daļu štāba mītnē Skinarlands satikās ar doktoru Leifu Tronstadu - cilvēku, kas bija noorganizējis deiterija oksīda lielražošanu. Pirms kara doktoram bija daudz draugu vācu atomfiziķu aprindās, tādēļ viņš starp nevāciešiem bija vislabāk informēts par atombumbas radīšanas procesu Vācijā; 1941. gadā norvēģu pagrīdes kustības vadība viņu aizveda uz Sveici, bet no turienes nosūtīja uz Londonu.

Pēc sarunas ar Tronstadu Skinarlandam uzdeva jautājumu, vai, viņaprāt, ir iespējams izvest no ierindas "Nor- ge-Hydro". Ar skandināviem raksturīgo nesteidzību viņš sāka skaidrot situāciju. Rūpnīca bija masīva, no tērauda un betona būvēta septiņu stāvu ēka. Tā, kā arī netālās hidroelektrostacijas stiprā būve, stāvēja 1000 pēdu augstas aizas kraujā. Rūpnīcu un visus pievedceļus apsargāja īpašas vāciešu apakšvienības, bet kalni, kas slējās visapkārt, bija gandrīz nepārvarami. Uzdevums patiešām bija ļoti grūts.

- Bet, - norvēģis beigās noteica, - mums, protams, gri​bētos pamēģināt.

Skinarlandu aizveda uz speciālo uzdevumu daļu trenēšanās centru. Tur viņam ātri iemācīja rīkoties ar spēcīgu īsviļņu radioraidītāju, kas bija ievietojams nelielā čemodāniņā; viņš apguva arī radiokodus, veica vairākus treniņa lēcienus ar izpletni un beidzot saņēma pēdējos norādījumus. Pēc tam Skinarlandu tūlīt aizveda atpakaļ uz Norvēģiju, lai viņš iegūtu visu iespējamo informāciju par "Norge-Hydro" un to

pārraidītu uz Londonu, kamēr ieradīsies atbalsta grupa.

Kādā mēness gaismas pilnā naktī Skinarlands no angļu bumbvedēja ar izpletni nolaidās kalnos divdesmit jūdžu attālumā no savām mājām. Ar brāļa palīdzību viņš iekārtojās darbā "Norge-Hydro", kas būvēja jaunu dambi, lai varētu palielināt rūpnīcas jaudu smagā ūdens ražošanai. Ar ārkārtīgu piesardzību Skinarlands radīja aģentu tīklu, iesaistot tajā tikai savus uzticamākos draugus, kas viņu informēja par notikumiem rūpnīcā. Iegūtās ziņas viņš nodeva britu izlūkdienestam.

"Deiterija oksīda ražošana strauji palielinās," Skinarlands drīz ziņoja, "un katru mēnesi ievērojams tā daudzums ar kuģiem tiek nosūtīts uz Vāciju." Kara kabinets nekavējoties pavēlēja desanta operāciju pavēlniecībai sa​gatavot diversijas desantvienību uzbrukumam "Norge- Hydro ".

Desanta operāciju pavēlniecības štābam, kam bija liela pieredze pašnāvniecisku akciju plānošanā, tagad bija jāveic varbūt pat pats grūtākais un sarežģītākais uzdevums. Klinšaino kalnu un virs tiem neapvaldīti un nepa- reģojami cirkulējošo gaisa masu dēļ Norvēģija Eiropā ir planieru vai izpletņu desantam vismazāk piemērota zeme. Un tomēr ar doktora Tronstada palīdzību tika izveidota objekta un tā iekšējo daļu precīza kopija, ko papildināja Skinarlanda detalizētie ziņojumi, tāpēc galu galā radās operācijas "Suolou" ("Bezdelīga") plāns.

Bija paredzēts, ka Skinarlanda atbalstīšanai un britu komandosu desanta sagaidīšanai vispirms tiks izsēdināti četri rūpīgi izraudzīti norvēģi, kas bija teicami slēpotāji un labi pazina visu novadu.

Bumbvedējs viņus, jau gatavus lēcienam, divas reizes aizveda uz Norvēģiju, bet debesis bija tik mākoņainas, ka lidmašīnai bija jāatgriežas atpakaļ. Beidzot kādā oktobra vakarā viņi atkal iekāpa lidmašīnā un pēc dažām stundām ar izpletņiem ielēca tumsā. Nākamajā rītā, precizējuši savu atrašanās vietu, "bezdelīgas" atklāja, ka nokļuvuši grūti pieejamā kalnu apvidū vismaz simt verstu nostāk no paredzētā rajona. Pagāja divas dienas, iekām viņi sameklēja ar izpletņiem nolaistos ieroču un aprīkojuma konteinerus.

Nākamajās piecpadsmit dienās "bezdelīgas" veica priekšzīmīgu kaujas pārgājienu. 4000 pēdu augstumā, valdot pastāvīgai mīnus temperatūrai, cilvēks spēj panest ne vairāk par 60 mārciņām. Tas nozīmēja, ka katram no viņiem ik dienu vajadzēja pa vienu un to pašu maršrutu veikt trīs gājienus, lai pārvietotu savu 120 mārciņu smago kravu. Turklāt viņu diennakts pārtikas deva bija mazs gabaliņš siera, sauja putraimu un četri cepumi kat​ram.

Beidzot 9. novembrī raižu nomāktie virsnieki desanta operāciju plānošanas štābā pa rāciju izdzirdēja ilgi gaidīto "bezdelīgu" signālu. Visi četri ar izpletņiem nomestie norvēģi jau bija, tuvu pie "Norge-Hydro", viņi bija nodibinājuši kontaktu ar Skinarlandu un varēja uzturēt radiosakarus, kā arī bija gatavi uzstādīt orientēšanās ugunis, lai pieņemtu planierus ar komandosiem.

19. novembri no kāda Anglijas aerodroma pacēlās divi bumbvedēji "Halifax", kas aiz sevis vilka planieri ar desantniekiem. Pēc dažām stundām kāds aģents no Norvēģijas pa radio paziņoja, ka bumbvedēji un planieri cie​tuši katastrofu un ekipāžas gājušas bojā vai ari vācieši tās sagūstījuši.

Nākamās ziņas bija vēl ļaunākas. Vāciešu izlūkdienesta virsnieks, kas pārbaudīja avarējušās lidmašīnas, bija atradis karti ar uzzīmētu sarkanu līniju, kas gāja caur Ve- morku - pilsētiņu, kurā bija smagā ūdens ražošanas rūpnīca. Jozefs Terbovens, nacistu reihskomisārs Norvēģijā, un tur dislocēto vāciešu karaspēka vienību komandieris ģenerālis fon Falkenhorsts steidzīgi izlidoja uz Vemorku, lai personīgi pārbaudītu rūpnīcas apsardzību, bet SS apakšvienības skubīgi pārmeklēja plašu apkārtni un ares​tēja visus, uz ko krita pat mazākās aizdomas par simpati​zēšanu britiem. Tomēr no "bezdelīgām" netika notverts neviens.

Londonā desanta operāciju plānošanas štāba virsnieki bija tuvu izmisumam un darbu sāka no jauna.

Ideja par planieru izmantošanu tika atmesta. Beigu beigās viņi nolēma ar izpletņiem nolaist sešus norvēģus, kas dienēja īpašo uzdevumu karaspēka daļās. Ņemot talkā kartes un rūpnīcas maketu, viņus apmācīja doktors Tronstads. Bet laiks negaidīja. "Bezdelīgas" ar savām trūcīgajām pārtikas rezervēm un izsīkstošajām radiobaterijām tikai ar grūtībām vēl turējās savā "ērgļa ligzdā" 4000 pēdu aug- stienē.Viņi

mitinājās mazā, aizputinātā būdiņā un bija spiesti ēst briežu ķērpjus. Skinarlands, kas dzīvoja dažas jūdzes nostāk, riskēdams iekrist gestapo ķetnās, ik pēc pāris dienām nokrēslā pameta savu nelielo mājiņu, uz​kāpa uz slēpēm un devās uz Vemorku sastapties ar infor​matoriem.

Diezgan drīz viņš ieguva gandrīz neticamu informāciju: nezin kādu apstākļu dēļ vācieši nosprieduši, ka ko- mandosu mērķis bijis nevis "Norge-Hydro", bet netālu topošais aizsprosts. Tāpēc būvobjekta drošību pastiprināja ar simt sargiem, bet uz rūpnīcu papildus nosūtīja tikai duci sargu.

Decembra beigās operācijas plāns bija pabeigts. Seši norvēģi kādu vakaru veiksmīgi nolaidās uz Skrikenes ezera ledus 30 jūdzes ziemeļos 110 "bezdelīgu" slēptuves. Pēc tam notikumi sāka attīstīties ļoti strauji. Norvēģi - tagad viņi bija vienpadsmit - sapulcējās "bezdelīgu" miteklī, un Skinarlands viņus iepazīstināja ar jaunākajām ziņām par sargposteņu novietojumu, sargkareivju maiņas laiku un par to, kādi rūpnīcas vārti ir aizslēgti un ar ko aizslēgti. Uzbrucējiem bija jāpārvar stāva, mežaina, vairākas jūdzes gara nogāze, jānokāpj 1000 pēdu dziļā aizā un jāpāriet pār strauju krāci, pēc tam jāuztiek gandrīz stāvā 1000 pēdu augstā klintī, lai piekļūtu pie dzelzceļa stigas uzbēruma, kas stiepās uz rūpnīcas pusi. Ja rastos kaut niecīgākais iemesls trauksmei, momentāli visā apkārtnē iedegtos prožektori.

27. februārī pulksten astoņos deviņi vīri devās izpildīt uzdevumu. Nesdami līdzi spēcīgus spridzināmos lādiņus, viņi ar ārkārtīgām grūtībām pa dziļu sniegu nokļuva līdz aizas dibenam un uzsāka vēl grūtāku kāpšanu augšup pa klinti. Joahims, grupas komandieris, ik pēc brīža ielūkojās pulkstenī: operācijai paredzētais laiks atļāva nelielu atpiitas brīdi. Collu pa collai pārvarēdami gandrīz stāvo 1000 pēdu augsto klinti, norvēģi saprata, ka pat viens greizs solis beigsies ar viņu nāvi.

Ar mokām uzkāpuši virsotnē, viņi gar 500 pēdu augsto uzbērumu devās tālāk uz rūpnīcu, kuras mehānismu darba dunoņa jau bija sadzirdama. Pēdējā klusajā apspriedē Joahims bija pārliecinājies, ka visi viņa grupas vīri precīzi zina, kas katram jādara. Pirmajam bija jāiet tam, kura rīcībā bija motoršķēres, - bija nolemts rūpnīcas teritorijā iekļūt pa tiem vārtiem, kas bija aizslēgti ar ķēdi un piekaramo atslēgu. Drīz atskanēja pārkniebjamā tērauda žņerksti, un vīri pie uzbēruma sastinga, klausīdamies šai troksnī. Viņpus vārtiem joprojām valdīja klusums, un norvēģi veikli ieslīdēja iekšā.

Piecu cilvēku grupiņa, bruņojusies ar Tompsona revolverložmetējiem, aplenca kazarmu, kurā bija apmetušies divpadsmit vācu sargi. Ja atskanētu trauksmes signāls un vācieši skrietu laukā - tie visi būtu jānošauj.

Doktors Tronstads savu darbu bija padarījis tik labi, ka četriem spridzinātājiem ar Joahimu priekšgalā bija vajadzīgas tikai dažas minūtes, lai atrastu kabeļu tuneli, pa kuru taisnā ceļā varēja iekļūt telpā, kas savienojās ar bagātināšanas sekciju. Tumsā divi puiši atpalika, bet Joahims kopā ar trešo spridzinātāju turpināja ceļu pa kabeļ- vada labirintu.

Sargkareivis, kas apsargāja šo uzņēmuma vissvarīgāko vietu, pacēlis skatienu, piepeši ieraudzīja divu pistoļu stobrus un skubīgi nogūlās uz grīdas, turklāt - klusēdams. "Viņš izskatījās nobijies," lasām skopā norvēģu pārskatā par operāciju, "bet reizē ar to - arī rāms un paklausīgs." Joahims ātri apstaigāja rezervuārus, zemūdens caurules, mehānismus un iekārtas, piestiprinādams spridzekļus tā, kā bija mācījies to darīt uz maketiem Anglijā: tais vietās, kur tie varēja nodarīt vislielāko postu. Piepeši atskanēja stikla šķindoņa - kāds bija izdauzījis pagraba lodziņu un Joahims jau saspringa šaušanas gatavībā, taču pēdējā mirklī ieraudzīja, ka pie viņiem pagrabā veikli iespraucies viens no viņa noklīdušajiem puišiem, un ar mazliet drebošiem pirkstiem pabeidza spridzekļu pie​stiprināšanu.

Sirēnas kauciena, ko viņš ar bailēm gaidīja, joprojām nebija. Joahims pārbaudīja 30 sekunžu degļus un tos aizdedzināja, pēc tam sargkareivim, norvēģim, pavēlēja glābties. Viņi bija no pagraba durvīm aizskrējuši apmēram divdesmit jardus, kad nogranda sprādziens, ko klusināja biezās betona sienas, taču zeme zem viņu kājām sašūpojās.

Kad iegaudojās sirēna un no kazarmām sāka skriet laukā samiegojušies kareivji, Joahims ar saviem vīriem jau bija nozudis pa to pašu bīstamo un vāciešu uztverē neiedomājamo ceļu, pa kuru bija atnākuši.

Pa to laiku 1000 mārciņas dārgā deiterija oksīda no apgāztajiem rezervuāriem izlija uz grīdas un ieplūda

riipnīcas notekcaurulēs.

Pēc pāris stundām Nīkolauss fon Falkenhorsts, vācu pavēlnieks, jau bija Vemorkā. Apskatījis postījumus, viņš izsaucās: - Velns parāvis, tā ir augstākās klases diversija, ko man gadījies pieredzēt!

Pēc tam ģenerālis sāka dot pavēles. Rajonā tika ievesta pilna divīzija ar 12 000 vērmahta kareivjiem, slēpotāju patruļas un zemu lidojošas izlūklidmašīnas pārmeklēja kalnus, visi ceļi un takas tika aizsprostotas, bet gestapo vīri un esesieši citu pēc citas pārbaudīja iedzīvotāju mājas. Taču nekādas diversantu pēdas netika uzietas.

Pieci no sešiem operācijas dalībniekiem taisnā ceļā slēpoja uz Zviedrijas robežu, pēc neiedomājamām grūtībām nokļuva drošībā un tika aizvesti atpakaļ uz Angliju. Sestais, Knuts, un četri "bezdelīdzēni" palika, lai piedalītos pagrīdes darbībā, viņi ar slēpēm aizlavījās garām Falkenhorsta patruļām, kas kontrolēja visu apgabalu. Bet Skinarlands atgriezās savā lāča midzenim līdzīgajā mā- jelē, lai paziņotu Londonai par sprādziena rezultātiem un arī turpmāk novērotu "Norge-Hydro".

1943. gada beigās Skinarlands pa radio paziņoja, ka bojājumi novērsti un rūpnīca atjaunojusi ražošanu. Pēc tam amerikāņu 8. gaisa armijas lidmašīnas sagrāva uzņēmuma elektrostaciju. Tad vācieši nolēma visas "Norge-Hydro" smagā ūdens ražošanas iekārtas un rezervuārus pārvest uz Vāciju un no jauna uzstādīt pazemē. Skinarlands nosūtīja uz Londonu pieprasījumu atļaut nogremdēt prāmi "Hydro", kam noteiktā dienā pār Tinšes ezeru bija jāpārved vagoni ar atlikušo smago ūdeni. Atļauja pienāca drīz, un Skinarlands sameklēja Knutu, kas 50 verstu attālumā no viņa mājām apmācīja norvēģu pagrīdes kaujas apakšvienības. Nodrošinājies ar viltotiem dokumentiem, Knuts uzdevās par "Norge-Hydro" darbinieku un devās izlūkbraucienā ar prāmi, lai noteiktu vietu, kur to vislabāk nogremdēt un glābšanas darbi nebūtu iespējami. īsi pirms prāmja atiešanas pie tā dibena priekšgala tika piestiprināti spridzināšanas lādiņi ar pulksteņa mehānismu, un drīz vien nacistu deiterija oksīda krājumi nozuda ezera dzelmē. Vāciešiem bija ārkārtīgi nepieciešams pēc iespējas drīzāk iegūt jaunus kaujas līdzekļus, ko varētu izmantot pret sabiedrotajiem, tāpēc Hitlers un Gērings pievērsās citam ierocim un vāciešu eksperimenti atomenerģijas jomā praktiski apstājās.

Roberts Kempners VISU LAIKU VISLABĀK ATALGOTAIS SPIEGS

SLEPENĀS konferences Maskavā, Teherānā un Kairā 1943. gadā patiesībā nebija tik slepenas, kā domāja to organizētāji. Spiegs, kas strādāja Anglijas vēstniecībā Ankarā, darīja savu, un Hitleram jau pēc dažām dienām daudz kas kļuva zināms par šīm svarīgajām sabiedroto apspriedēm.

Par operāciju "Cicerons" - tāds bija nosacītais nosau​kums darbam, ko nacisti organizēja Ankarā, - es uzzināju gluži nejauši. Kā galvenais nacistu diplomātu apsūdzētājs Nirnbergā es bez visu citu dokumentu kaudzēm iepazinos arī ar slepeno korespondenci, kas bija saistīta ar Vācijas vēstniecību Ankarā. Manu uzmanību pievērsa kāda operācija "Cicerons", jo sarakstē bieži figurēja atsaukšanās uz to. Es sāku meklēt papildu informāciju, un Horsts Vāgners, Ārlietu ministrijas darbinieks, atbildīgais par sakariem ar izlūkdienestu, man sacīja, ka "Cicerons" ir "pati lielākā lieta", kurā jebkad bijis iesaistīts viņa resors. Ģenerālis Valters Šellenbergs, valsts un kara izlūkdienesta šefs, atzinās, ka par saviem "milzīgajiem panākumiem" viņš lielā mērā ir pateicību parādā operācijai "Cicerons". Bet visu patiesību par šo apbrīnojamo operā​ciju es uzzināju tikai tad, kad nokļuvu uz pēdām Ludvi​gam Moizišam.

Moizišs, mazs, vārgs cilvēciņš, kas vienmēr centās turēties ēnā, senāk bija strādājis par žurnālistu Vīnē, tad iestājies nacistu partijā un norīkots par tirdzniecības atašeju Ankarā. Viņa pienākumu lokā ietilpa arī Vācijas izlūkdienesta reģionālo operāciju vadība. Bija radušās aizdomas, ka šis cilvēks ir kara noziedznieks. Aizdomu pamatā bija vēstule, ko Vācijas vēstnieks Turcijā Francis fon Pāpens bija nosūtījis gestapo šefam Heinriham Himle- ram, uzteikdams Moizišu "par teicamu darbu". Pēc tam kad briti viņu bija aizturējuši un nopratinājuši, viņš aizbrauca uz savu dzimto Austriju un apmetās uz dzīvi franču zonā. Mans resors Moizišu sameklēja no jauna, un viņš visiem spēkiem centās aizdomas no sevis novērst. Viņa liecības man sākumā likās nepatiesas, tās tika vēl un vēlreiz pārbaudītas, iekām noskaidrojās, ka viss, ko viņš lie​cinājis, ir tīra patiesība.

Moizišu, kas dzīvoja Vācijas vēstniecības kompleksa mājā Ankarā, 1943. gada 26. oktobra naktī uzmodināja telefona zvans. Zvanīja Enkes kundze, vēstnieka fon Pāpe- na vietnieka sieva. Viņas vīrs gribot, lai Moizišs nekavē​joties ierodas pie viņiem mājās. Sagaidīdams Moizišu pie durvīm, Enke sacīja: - Mūsu viesistabā sēž kāds vīrs, kas ir gatavs jums pavēstīt kaut ko interesantu. Viņš ir albānis, un viņu sauc Djello. Kad beigsiet sarunu, pavadiet viņu un aizslēdziet durvis.

Viesistabā Moizišs ieraudzīja maza auguma vīrieti ar asu, nepatīkamu seju.

- Es varu jūsu valdībai izdarīt ļoti vērtīgu pakalpojumu, - viņš paziņoja. - Bet es gribu, lai man par to labi samaksā. Es varu jums dabūt ļoti svarīgu dokumentu fotogrāfijas no Anglijas vēstniecības.

Mana cena - 5000 ster​liņu mārciņu par katru dokumentu.

Moizišs man teica, ka viņa pirmā vēlēšanās bijusi parādīt Djello durvis. Tomēr šī cilvēka pašpārliecība par piedāvājuma milzīgo vērtību bijusi tik ietekmīga, ka no- mākusi viņa dusmu uzliesmojumu.

- Kā lai es zinu, vai jūs neesat britu aģents? - Moizišs jautāja.

- Nekas, ja jūs neesat ar mieru, citi man samaksās, - Djello atbildēja, nevērīgi pamādams ar roku uz padomju vēstniecības pusi. - Bet varat man ticēt - tas, ko es jums piedāvāju, ir šādas naudas vērts.

Ar to albānis sarunu izbeidza.

Es zinu, ka jūs nevarat dot galīgo atbildi, iekām neesat aprunājies ar savu vēstnieku, - viņš sacīja. - Dodu jums laiku līdz divdesmit astotā oktobra pusdienai, lai jūs varētu visu apdomāt.

Tātad mazāk nekā divas dienas, un Moizišs iebilda, ka viņam vajadzīgs ilgāks laiks. Uz to Djello atbildēja, ka piezvanīs pa telefonu tieši pulksten piecos norādītajā datumā. Ja atbilde būs "jā", viņš ar Moizišu satiksies norunātā vietā tās pašas dienas vakarā pulksten 10.00 un atdos četru pilnīgi slepenu

dokumentu neattīstītus uzņē​mumus un saņems pretim 20 000 mārciņas. To pateicis, Djello aizgāja.

Kā jums patika mans bijušais sulainis? - Enke nākamajā rītā apvaicājās. Moizišs aiz izbrīna iepleta acis, un Enke viņam paskaidroja: Djello strādā par apkalpotāju Anglijas vēstniecībā. Un es nebrīnīšos, ja pēc tam viņam sagribēsies kļūt par operdziedātāju. Lai būtu kā būdams, bet viņš ir pārāk gudrs, lai strādātu par vienkāršu kambarsulaini, tāpēc es viņu atlaidu.

Enke piekrita Moizišam, ka 20 000 mārciņas - tai laikā vairāk nekā 80 000 dolāru - ir pārmērīgi liela maksa par nezināmu materiālu. Un tomēr - ja šie dokumenti patiešām ir tik vērtīgi, kā tos vērtē pats Djello, diezin vai viņi drīkst palaist garām šo izdevību. Pēc Enkes ierosinājuma Moizišs sagatavoja attiecīgu rakstisku iesniegumu vēstniekam ar lūgumu izlemt šo jautājumu. Pēc kāda laiciņa tai pašā rītā fon Pāpens nodiktēja steidzamu radiogrammu uz Berlīni Ribentropam ar pieprasījumu izsūtīt 20 000 mārciņu, ja viņš piekrīt darījumam. Nauda nākamajā dienā tika atvesta ar lidmašīnu.

Moizišs un Djello satikās 28. oktobra vakarā. Ne vārda neteikdams, Djello paņēma naudu un atdeva mazu alumīnija kasetīti ar filmu. Moizišs aizsteidzās atpakaļ uz vēstniecību un izsauca fotogrāfu, ko gestapo bija izrau​dzījis slepeniem darbiem. Viņam piebiedrojās arī fon Pā​pens un Enke.

Kad ar fotostatu iegūtie uzņēmumi bija gatavi, visi trīs konstatēja, ka dokumenti patiešām ir samaksātās summas vērti. Pirmajā bija uzrādīti visi britu izlūkdienesta aģenti Turcijā. Otrajā bija lakoniski izklāstīts amerikāņu raports un uzskaitīti visi pirms dažām dienām uz Padomju Savienību nosūtītā bruņojuma veidi un daudzums. Trešajā fotoattēlā bija lasāms Britānijas vēstnieka Hjū NečbullaIIjūgesena tikko uz Londonu nosūtīts memorands, kurā visos sīkumos bija izklāstītas sarunas ar Turcijas ārlietu ministru, tātad tas bija dokuments par mēģinājumiem Turciju iesaistīt karā pret Vāciju. Pēdējais dokuments bija iepriekšējs pārskats par deklarācijām, ko vienojušies pieņemt sabiedroto valstu ārlietu ministri Hols, īdens un Molotovs Maskavas apspriedē.

Fon Pāpenam iespīdējās acis.

- Lieliski! - viņš atzina. - Šis vīrs ļoti pārliecinoši apliecinājis savas iespējas. Bet nebūs labi viņu saukt par Djello, varbūt tas ir viņa īstais vārds. Nosauksim viņu par Ciceronu - arī tas taču ar savām spējām prata visus pār​liecināt.

No šī brīža viņš kļuva par Ciceronu. Fotogrāfijas ar speciālu kurjeru nosūtījām uz Berlīni.

Ribentrops tās nekavējoties parādīja Hitleram, un tas sacīja, ka vēlas redzēt visu materiālu, ko var iegūt šis Cicerons. Ribentrops deva fon Pāpenam norādījumu uzturēt ar viņu pastāvīgas darba attiecības, tikai ja iespējams - par krietni mērenāku maksu. Pēc sakāpinātas tielēšanās Cicerons piekrita par katriem divdesmit filmas kadriem ar skaidru attēlu saņemt 15 000 mārciņas. Pēc tam šī summa tika pazemināta līdz 10 000. Bet tik un tā nākamajos piecos mēnešos šis cilvēks iebāza savā kabatā sterliņu mārciņas 1 000 000 dolāru vērtībā.

Kādu dienu, atbildēdams uz daudzkārtējiem jautājumiem, kā viņam izdodas nofotografēt tik daudz slepenu dokumentu, Cicerons Moizišam pastāstījis, ka Nečbulls- Hjūgesens ir melomāns. Reiz viņš seram Hjū pateicis, ka prot no galvas nodziedāt daudzas itāliešu operas, un tas bijis ļoti iepriecināts. Pēc tam viņš bieži lūdzis, lai Cicerons nodzied vienu vai otru āriju, un nav pagājis necik ilgs laiks, kad viņš kļuvis ne tikai par vēstnieka mājzini, bet arī par viņa kambarsulaini. Kādu dienu, kad Cicerons tīrījis vēstnieka drēbes, viņš bikšu kabatā atradis atslēgu - vēstnieka seifa atslēgu. Atskārtis, ka no sava kunga aiz​māršības var gūt sev labumu, sulainis tūlīt licis izgatavot atslēgas dublikātu.

Cicerons nopircis fotokameru un sācis pārfotografēt pēc izskata svarīgākos dokumentus no vēstnieka seifa. Parasti viņš ar to nodarbojies tad, kad Nečbulls-Hjūge- sens aizbraucis no pilsētas, bet reizēm arī naktī, kad sers Hjū gulējis.

Cicerona personība Moizišu gan saistīja, gan biedēja. Cicerons teicās strādājam vāciešu labā tādēļ, ka angļi nogalinājuši viņa tēvu, taču patiesībā vienīgais dzenulis, kas mudināja šo cilvēku, bija tieksme saraust pēc iespējas vairāk naudas. Par Vācijas spiegu Cicerons kļuva tikai viena iemesla dēļ: viņš bija

aplēsis, ka par britu noslēpu​miem vācieši samaksās vairāk nekā citi.

Cicerona sagādātā informācija vāciešiem bija neizsakāmi vērtīga. Viņa pārfotografētais britu pārskats par Te- herānas konferenci visos sīkumos atklāja sarunas par Otrās frontes radīšanu. Viņš fotostatiski nokopēja sera Hjū rakstiskos ziņojumus par Kairas konferenci, un Hitlers no šim kopijām uzzināja, ka briti un krievi nolēmuši pie​spiest turkus pieteikt Vācijai karu.

Fon Pāpens saņēma norādījumu gan ar kukuļošanas, gan ar draudu palīdzību saglabāt Turcijas neitralitāti, bet, vēlēdamies pēc iespējas labāk izpildīt šo uzdevumu, viņš izmantoja Cicerona informācijas un stipri pārcentās. Nūmans Menemendžoglu, antinacistiski noskaņotais Turcijas ārlietu ministrs, kļuva ļoti piesardzīgs un beidzot Nečbullam-Hjūgesenam ieminējās, ka, pēc visa spriežot, Anglijas vēstniecībā darbojas spiegs.

Sers Hjū nekavējoties nosūtīja radiogrammu (tās kopiju Cicerons pārfotografēja un tūlīt nodeva Vācijas vēstniecībai), informēdams Londonu par Menemendžoglu aizdomām. Centrs atsūtīja komplicētu drošības signalizācijas sistēmu, kuru Cicerons palīdzēja piekārtot. Protams, darot šo darbu, viņš uzzināja, kā sistēma atslēdzama, tā​pēc joprojām varēja okšķerēt pa vēstnieka seifu bez riska.

Par lielu pārsteigumu vāciešiem, kas strādāja Vācijas vēstniecībā Ankarā, 1944. gada aprīlī viss lieliski nokārtotais pasākums sagruva. Janvārī Moizišs pieņēma darbā jauku sekretārīti Nelliju Kapu, kuras tēvs bija pildījis Vācijas konsula pienākumus Bombejā. 6. aprīlī viņa nozuda. Bet vēlāk noskaidrojās, ka jauniete ir antinaciste un darbojusies britu izlūkdienesta labā. Viņa bija tā, kas Neč​bullam-Hjūgesenam nodeva Ciceronu.

Drīz pēc sabiedroto izcelšanās Normandijā Turcija pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Vāciju un beidzot gatavojās iesaistīties karā sabiedroto valstu pusē. Fon Pāpens atgriezās Berlīnē un bija pārliecināts, ka kritis nežē​lastībā, tomēr drīz gan viņš, gan arī viņa atašejs Moizišs saņēma apbalvojumu.

Moizišs man teica, ka viņš tikai vienu reizi saticis Ciceronu pēc viņa atlaišanas no darba Anglijas vēstniecībā. Vēlāk paklīda valodas, ka viņš emigrējis uz Dienvidameriku un apmeties tur uz dzīvi ar izdomātu uzvārdu.

Ludvigs Moizišs, atzinies par spiegošanu kara noteikumiem atbilstošās robežās, atbrīvojās no aizdomām par kara noziegumiem un atgriezās savā lauku ciematā Tiroles Alpos.

Stāstam par spiegu Ciceronu ir ironisks noslēgums. Lielākā daļa naudas, kas bija ekvivalenta vairāk nekā 1 000 000 dolāriem, izrādījās viltota.

Sesils Skots Foresters,romāna "Kapteinis Horācijs Hornblovers" autors REIDERA "scharnhorst" vajĀŠana

NACISTIEM bija zināms, ka šis konvojs ceļā uz Murmansku apbrauks Norvēģijas ziemeļu galu.

Tieši šī iemesla dēļ kuģis "Scharnhorst" pameta piestātni Norvēģijas fjordā un izgāja arktiskā naktī, uzvilcis mastā kontrad​mirāļa Beja karogu. Šim 26 000 tonnīgajam līnijkreiserim bija visas reide- ram nepieciešamās īpašības. "Scharnhorst" spēja attīstīt ātrumu līdz 29 mezgliem, tādēļ tas bija ātrāks par jebkuru britu līnijkuģi; tas bija apbruņots ar deviņiem vienpadsmit collu lielgabaliem, un tā uguns jauda bija lielāka nekā jebkura Anglijas kreisera jauda. Bet palīgartilē- rija tam bija tik spēcīga, ka, iekļuvis konvoja rindās, tas sāktu gremdēt kuģus straujāk, nekā vistu kūtī ielavījusies lapsa plosīt cāļus.

"Scharnhorst" izgāja jūrā dienas vidū pirms Ziemsvētkiem un piekļuva pie konvoja precīzi noteiktajā laikā - tieši tad, kad pār drūmo ziemeļu jūru sāka klāties vārga austošās dienas gaismiņa. Konvoja kuģi veda gandrīz pusmiljonu tonnu dažādas kravas, un vāciešu reiders varēja paretināt to rindas tik stipri vienā stundā, cik grupa zemūdeņu sešos mēnešos.

Britu konvojs, turpinādams kursu uz austrumiem, tai laikā atradās 150 jūdzes ziemeļos no Nortkapa raga. No iespējamiem zemūdeņu uzbrukumiem to sargāja korve- šu, eskadras mīnukuģu un citu nelielu kaujas kuģu gredzens, bet aizsardzībai pret virsūdens kuģiem viceadmirāļa Berneta rīcībā bija trīs kreiseri: "Belfast", "Norfolk" un "Scheffield". Viņš savu eskadru turēja dienvidaustrumos no konvoja, un tieši no dienvidaustrumiem pulksten 9.35 parādījās Bejs.

"Scharnhorst" un britu eskorta kuģi cits citu ieraudzīja apmēram septiņu jūdžu attālumā. Vienmēr modrās radaru acis uz britu kuģiem varēja saskatīt objektus arktiskajā naktī, miglā un sniega vētrā, un tagad precīzi ziņoja, kur pretinieks atrodas un uz kurieni dodas. Atbilstoši šiem datiem pagriezās lielgabalu stobri, un artilērijas virsnieki gaidīja komandu atklāt uguni. Pēc komandiera pavēles konvoja kuģi pagriezās par 180 grādiem, bet "Norfolk", "Bel- fast" un "Scheffield" pagriezās pret ienaidnieku.

Reidera "Scharnhorst" bortartilērijas jauda bija lielāka par visu trīs kreiseru kopjaudu, un vieglie kreiseri varētu pateikties debesīm, ja tiem izdotos izturēt vācieša 11 collu lielgabalu zalvi un palikt virs ūdens. Turklāt bruņas, kas sargāja visas "Scharnhorst" vitāli svarīgās vietas, vieglie kreiseri varētu pārsist tikai no neliela attāluma, taču tuvcīņa ar tādu pretinieku tiem būtu ļoti nepatīkama. Tomēr tik un tā visi trīs britu kreiseri gāja virsū rei- deram.

Blāvajā arktiskā rīta gaismā - tais platuma grādos saule dienā ne brīdi nepaceļas virs apvāršņa kļuva redzamas baltas, mirgojošas bangas, ko šķīla straujā vāciešu kreisera priekšgals, turpretim pelēkās klāja virsbūves vēl slēpās miglā. Uz kāda britu karakuģa nodārdēja lielgabals, un gaismas šāviņš, iezīmēdams skaistu loku, uzsprāga tieši virs reidera, apgaismodams jūru vismaz jūdzes platumā. Tiklīdz tas bija pakāries izpletnī, kreiseru lielga​bali atklāja uguni. Šāviņi svelpdami aizlidoja tālumā, un virsnieks, kas no kreisera "Norfolk" koriģēja uguni, binoklī ieraudzīja, ka šāviņi no viņa kuģa trāpījuši mērķī: uz melnā vāciešu kreisera korpusa uzžvirkstīja spoži zaļš zibsnis. Šim kreiserim bija astoņcollu lielgabali, bet abiem pārējiem - tikai sešcollīgie, bet tagad varēja cerēt, ka ienaidnieks jau dabūjis bojājumu.

Vāciešu kreiseris strauji pagriezās, un nākamā zalve tam aizlidoja garām. Pēc tam tas izgāja no apgaismotā apļa un vairs nebija lāgā saskatāms. Kontradmirālis Bejs rīkojās pēc sava jau sen sastādīta plāna. Viņa mērķis bija konvojs. Tagad viņš zināja, kur atrodas tā galvenie apsargātāji, un varēja diezgan precīzi noteikt, kur meklējami paši kravas kuģi, tāpēc drīkstēja mainīt virzienu un nozust tumsā, lai pēcāk tiem piezagtos un mestos virsū.

Admirālim Bernetam, kas atradās uz kreisera "Bel- fast", vajadzēja noprast, kā nodomājis rīkoties

Bejs, kur un kad tas uzbruks konvojam. Ar saviem 29 mezgliem viņš varēja vienā stundā apmest apli ap visu konvoju un, no jebkuras puses ietriecies tā serdē, desmit minūtēs nogremdēt daudz tirdzniecības kuģu. Tāpēc britu admirālis, kas kopā ar citiem virsniekiem stāvēja uz atklāta "Bel- fast" komandtiltiņa, ko stiprās vertikālās šūpošanās dēļ apšļāca šļakatu strūklas, nekavēdamies dzinās vācietim pa pēdām.

Pulksten 12.30 - trīs stundas pēc pirmās sastapšanās - "Scharnhorst" parādījās atkal, šoreiz no ziemeļaustrumiem. Bernets ar saviem kreiseriem atradās no tā pa labi, un tā viņam bija liela veiksme. To, kā Bejs uzņēma trīs bezbailīgo kreiseru parādīšanos - pēc viņa aplēsēm, tiem vajadzēja būt vismaz divdesmit jūdžu attālumā -, var spriest pēc viņa reakcijas: sekoja brāziena zalve, no kuras kreisera "Norfolk" pakaļgalā eksplodēja šāviņš, un pēc tās Bejs atkal pagriezās, nozuzdams no redzesloka.

Viņš ne mirkli nešaubījās, ka pirms trim stundām Admiralitātei un Anglijas flotes galvenajiem spēkiem nosūtītas radiogrammas ar ziņojumu par viņa parādīšanos, un briti, protams, sasprindzinās visus spēkus un atsūtīs ka​rakuģus un lidmašīnas, lai nepalaistu garām tik kāru me​dījumu kā "Scharnhorst".

Patiesībā viņa stāvoklis bija daudz draudīgāks, nekā viņš domāja. Apmēram 150 jūdzes dienvidrietumos no viņa jau manevrēja kuģu vienība, kas steidzās viņu atgriezt no Norvēģijas piekrastes, un tā bija spējīga uz ātru roku viņa kuģi pārvērst par metāla lūžņu kaudzi. Tas bija līnijkuģis "Duke ofYork", ko pavadīja kreiseris "Jamaica" un četri eskorta mīnukuģi. Līnijkuģa masta galā plīvoja admirāļa karogs ar Svētā Georga krustu - tas bija paša metropoles flotes pavēlnieka sera Brūsa Freizera karogs.

Neviens, ja neskaita dažus vistuvākos cilvēkus, nezināja, cik reizes britu jūras kara spēki jau bija izlikuši šīs lamatas, cik reizes karakuģu vienības ar līnijkuģi priekšgalā jau bija devušās uz Krieviju paralēli regulāro konvoju kursam, lai pārtvertu vāciešu reideru, kas varēja iznākt medībās no Norvēģijas fjordiem. Nu beidzot pacietība un apņēmība tika atalgota.

"Duke of York" atradās 200 jūdžu attālumā no konvoja. kad pienāca pirmais ziņojums no Berneta.

Pretinieks ātruma ziņā viņu apsteidza par vairākiem mezgliem, un Freizeram pirmām kārtām vajadzētu nostāties starp vāciešu reideru un tā bāzi Norvēģijā; pakaļdzīšanās biitu nolemta neveiksmei jau pirms šāda lēmuma pieņemšanas. Sers Brūss uzņēma kursu uz tuvāko punktu pa taisni, kas savienoja pēdējo zināmo vāciešu kreisera atraša​nās vietu ar tā bāzi.

Kad pēc "Scharnhorst" otrreizējās parādīšanās Ber- nets saņēma jaunus datus, Freizers uzzināja tā precīzas koordinātas - līdz vāciešu kuģim vēl bija 150 jūdzes.

Bernetam atkal bija pienācis laiks pierādīt savu prasmi. Apšaudījis britu "Norfolk", "Scharnhorst" aizgāja uz dienvidiem, un viņš ar saviem kuģiem devās tam pa pēdām. Bija ārkārtīgi svarīgi, lai Freizers saņemtu nepārtrauktu informāciju par vācu kreisera atrašanās vietu, tāpēc Bernetam vajadzēja ar viņu uzturēt pastāvīgu kontaktu. Bet, ņemot vērā vācu 11 collu lielgabalus, vieglāk bija to vēlēties nekā izpildīt. Šie ieroči varēja trāpīt mērķī aiz horizonta, un pietiktu ar vienas zalves precīzu trāpījumu, lai nogremdētu kuru katru Berneta kreiseri.

Visās šais sasprindzinājuma pilnajās stundās, kas ilga pusi dienas, Freizers rūpīgi slēpa savu tuvošanos - niecīgākais čukstiens radioēterā, un Bejs uzzinātu, ka no dienvidiem nāk jauni britu kuģi. Pēc tam, pulksten 4.30 lamatas beidzot aizcirtās - "Duke of York" izbeidza radioklu- sēšanu, un Freizers deva Bernetam pavēli "atrast pretinieku ar gaismas šāviņu". Tā kreiseru ekipāžas uzzināja, ka admirālis jau ir blakus - līnijkuģa stūrmaņi savu dar​bu bija veikuši ļoti precīzi, izdevīgi pielavījušies pie me​dījuma.

Visapkārt bija diezgan tumšs. "Scharnhorst" no kreisās puses tuvojās Freizera eskadras kursam, bet "Belfast" gāja astoņas jūdzes aiz tā pakaļgala. Viens britu kreisera lielgabala stobrs izmeta baltu uguns bumbiņu, kas augstā lokā pārlidoja pār melno debess jumu un uzliesmoja ap​žilbinoši baltā gaismā.

No tumsas izrautā apgaismotā apļa pašā centrā bija reiders "Scharnhorst", un priekšgala novērotāji, uguns koriģētāji, kā arī artilērijas virsnieki no Freizera kuģiem pie apvāršņa ieraudzīja tā virsklāja būves.

Pieci 14 collu lielgabali izšāva ar drausmīgu troksni, mezdami pret ienaidnieku trīsarpus tonnas sprāgstvielas un karsta tērauda. Uz tā "Duke of York" eskadras mīnukuģa, kas atradās pie trajektorijas,

bija dzirdams, kā šāviņi drāžas pāri glu​ži kā "vājprātīgs ekspresis".

Pēc tam noskanēja 200 mārciņu plīkšķi, turklāt tik tuvu pie vāciešu kuģa, ka šī pirmā zalve tika novērtēta kā "mērķi sasniegusi". Otra, kas nogranda pēc pusminūtes, tika reģistrēta kā "trāpījums". Bejs strauji pagrieza stūri pa labi un steidzās ienirt tumsā austrumu virzienā. "Duke of York" dzinās tam pakaļ.

Reideram trāpīja vēl viena zalve, pēc tam vēl viena, tomēr bojājumi pagaidām nebija tik nopietni, ka tam vajadzētu zaudēt ātrumu. Pulksten 6.15 tas vairs nebija aizsniedzams - gan sapostīts, gan liesmu apņemts, tomēr aizbēdzis no britu līnijkuģa šāvi​ņiem.

Tiklīdz "Duke of York" bija pārtraucis uguni, priekšā apvārsni apgaismoja jauni lielgabalu zalvju zibšņi - tur "Scharnhorst" aizstāvējās pret citiem pretiniekiem. Četri eskadras mīnukuģi, līnijkuģa pavadoņi, attīstīdami lielisku ātrumu, kreiseri bija panākuši īstā brīdī, neļaudami tam aiziet: "Sadvidge" un "Soumares" to apstāja no labās, bet "Scorpion" un "Stord" (tas bija Norvēģijas jūras kara spēku kuģis) - no kreisās puses.

"Scharnhorst" atklāja uguni no visām palīgbaterijām. No malas raugoties, tā cīņa izskatījās ļoti efektīgi. Viss kreiseris lāsmoja savu šāvienu oranži sarkanā gaismā, kurā iezīmējās neskaitāmi daudzo trasējošo šāviņu melnās švīkas. Bet uzbrūkošos eskadras mīnukuģus, kas nāca virsū ar 40 mezglu ātrumu, bija grūti apturēt. Turklāt "Scharnhorst" jau bija stipri cietis - bija bojāts centrālais tēmēšanas aparāts un sakaru sistēmas. Tā šāvieni nebija precīzi, un šāviņi trāpīja vienīgi mīnukuģim "Soumares". Eskadras mīnukuģi izdarīja uzbrukumu no minimāla attāluma, bet ar maksimālu risku. Viņi izšāva torpēdas nevis no desmit tūkstošu jardu, pat ne no sešu tūkstošu jardu attāluma, kas ir mazākā distance, ko mīnukuģis var atļauties, uzbrukdams labi aizsargātam lielam karakuģim, viņi piegāja pie "Scharnhorst" tuvāk par diviem tūkstošiem jardu un, izšā​vuši torpēdas, aizgāja no liktenim nolemtā kreisera.

Vairākas torpēdas bija trāpījušas mērķī, bet "Scharnhorst" izturēja šos zemiidens triecienus un pavērsa pret retinieku uguns viesuli, maz efektīvu, toties iespaidīgu, ajā kaujā pilnīgi atklājās tās vāciešu karakuģu priekšrocības, ko noteica kara taktika, - tie bija paredzēti un tāpēc speciāli konstruēti ātriem un pēkšņiem uzbrukumiem. Vācija nebija stipra jūras lielvalsts un, to apzinādamās, nekad nerēķinājās ar ilgu un tālu karošanu jūrā, tāpēc savu karakuģu kaujas spēju labā varēja atteikties no to komforta. Vācijas karakuģi varēja ilgi stāvēt ostās bez rūpēm, jo to komandas dzīvoja krastā, bet to dzīvojamās telpas salīdzinājumā ar angļu un amerikāņu karakuģiem bija gaužām nožēlojamas.

"Scharnhorst" tomēr bija zaudējis ātrumu, un atkal to varēja sasniegt "Duke of York" 14 collu lielgabali, kas sāka to plosīt gabalos. Eskorta kreiseris "Jamaica" piegāja pie tā tieša šāviena attālumā, un tai pašā laikā parādījās divi Berneta kreiseri - "Belfast" un "Norfolk", kā arī četri eskadras mīnukuģi no konvoja pavadoņiem. Lavierē- dami melnajā tumsā, vāciešu reideram tagad strauji tuvojās ne vairāk un ne mazāk kā astoņi eskadras mīnukuģi, trīs kreiseri un līnijkuģis, un komandierim bija pienācis brīdis ņemt situāciju savās rokās. Atklātā tekstā angļu valodā tika pārraidīta pavēle: "Visiem kuģiem - atbrīvot zo​nu ap mērķi, palikt tikai tiem, kuriem ir torpēdas, un vie​nam eskadras mīnukuģim ar prožektoriem."

Palika divi kuģi, pārējie aizgāja. Eskadras mīnukuģis pavērsa prožektorus pret bojāejai nolemto reideru, izstiepdams garum garus, spilgti baltus staru kūļus, kas caururba tumsu, bet "Jamaica" piegāja tuvāk, lai to piebeigtu. Nogranda torpēdu zalve, kam sekoja drausmīgi sprādzieni; kad "Scharnhorst" parādījās pēdējo reizi, tas bija sazvēlies uz sāna, no izārdītajiem artilērijas pagrabiem lauzās ārā milzīgas liesmu mēles. Tad tas atkal nozuda dūmu mākonī un nogrima, bet britu eskadras mīnukuģi sāka pārmeklēt atlūzām piesēto ledaino ūdens lauku, lai uzņemtu izglābušos jūrniekus. No gandrīz 2000 vīru lielās kreisera komandas izdevās izglābt tikai 36 cil​vēkus.

Grūti kritizēt vāciešu taktiku vai stratēģiju, bet, lai būtu kā būdams, līnijkreiseris "Scharnhorst" tika izsekots un iznīcināts.

Džordžs Kents ŽĒLSIRDĪBAS SAZVĒRESTĪBA KAUNA un riebuma pārņemtie Eiropas iedzīvotāji, kurus pēc kara beigām bija satriekusi fakti par nacistu nogalinātajiem sešiem miljoniem ebreju, varēja izjust zināmu apmierinājumu, kad uzzināja, ka tais gados bijuši arī tūkstošiem eiropiešu, kas ebrejus glābuši, riskēdami ar savu dzīvību.

Runa ir par tiem visu nacionalitāšu vīriešiem un sievietēm - par francūžiem, holandiešiem, dāņiem, norvēģiem, beļģiem, itāliešiem, portugāļiem, kā arī vāciešiem -, kas nespēja palikt malā, kad citiem bija jāiet pa ciešanu un nāves ceļu. Šie ebreju aizstāvji un glābēji, rīkodamies uz savu atbildību, saglabāja dzīvību ne mazāk kā divsimt tūkstošiem cilvēku, kas bēga no nacistu vajāšanas, palīdzēdami viņiem nokļūt drošās vietās vai slēpdami savās mājās. Pašā Berlīnē līdz pat kara beigām slēpās pieci tūkstoši ebreju, kuri nemitīgi tika pārvesti no viena klusa kakta uz nākamo, un tas nozīmē, ka pilsētā, kurā atradās galvenā gestapo pārvalde, viņu glābšanā piedalījās ne mazāk par piecdesmit tūkstošiem vāciešu.

Dānijā no briesmām paglābās gandrīz visi ebreju iedzīvotāji. Francijā tika izglābta ne mazāk kā puse ebreju, bet Nīderlandē - apmēram piektā daļa. Norvēģi tūksto​šiem ebreju paslēpa drošās vietās.

Glābēji nāca no visiem sabiedrības slāņiem, no visām profesijām. Starp viņiem bija garīdznieki un zemnieki, komersanti un oficianti, skolotāji un policisti, augstākās sabiedrības dāmas un kungi. Kāda beļģu grāfiene savā īpašumā paslēpa vairāk nekā simt sieviešu un bērnu. Kāds itāliešu virsnieks no Dienvidslāvijas pārveda uz Itāliju trīs tūkstošus ebreju, kur viņi nodzīvoja drošībā, nometnē, līdz pat kara beigām.

Nicā kāds protestantu mācītājs izglāba vairāk nekā simt ebreju, aizvezdams viņus uz Itāliju un iesēdinādams kuģos, kas brauca uz Ziemeļāfriku. Romā katoļu mācītājs noorganizēja tipogrāfiju, kurā izgatavoja viltotas pases un dzimšanas apliecības ebreju bēgļiem. Patiešām, ebreju glābšanā iesaistījās tik daudz garīdznieku, ka gestapo ar aizdomām sāka raudzīties uz garīgā kalpotāja tērpu. Tikai Parīzē vien tika apcietināti četrdesmit astoņi mācītāji, kas palīdzēja ebrejiem un darbojās pagrīdē, un daudzi no viņiem vēlāk tika nošauti.

Portugāles konsuls Bordo doktors Aristidess de Suza Mendess ignorēja savas valdības norādījumus un izsniedza vīzas visiem ebrejiem, kas tās lūdza. Trīs dienas viņš strādāja pa piecpadsmit stundām, noformēdams pases, un rezultātā deviņi tūkstoši bēgļu no Francijas varēja izbraukt uz Portugāli. Turklāt konsuls deva pajumti un pārtiku desmitiem šo cilvēku, kamēr viņi gaidīja biļetes, bet pēc tam pats ar savu automašīnu aizveda viņus uz dzelz​ceļa staciju.

Dāņi ar traleriem, kravas kuģiem, policijas kuteriem, sakaru kuģiem, laivām un pat ar smailītēm pārveda uz Zviedriju visus astoņus tūkstošus valstī dzīvojošo ebreju, izņemot četrsimt astoņdesmit divus cilvēkus. Starp tiem, kuri vadīja šo "mazo Dinkerku", bija Kopenhāgenas ārsti. Viņi slēpa bēgļus slimnīcās, pierakstīja ar neīstiem uzvārdiem un pie viņu gultām piekāra viltotas diagnozes, daudzi slēpās žēlsirdīgo māsu dzīvokļos. Kad glābējkuģi bija sagatavoti ceļam, ārsti ar kravas automobiļiem, kas bija pārsegti ar brezentu, ebrejus aizveda uz vientuļu krastmalu, kur tie sakāpa kuģos un uzņēma kursu uz brīvību. Šo glābšanas operāciju organizēšanai dāņi, dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji, ziedoja apmēram divus mil​jonus dolāru.

Bet ārsti nebija vieni. Tā, piemēram, kāds Kopenhāgenas tirgotājs, kura veikals atradās tieši pretim vāciešu kazarmām, uz laiku kļuva par ceļojošu tirdzniecības firmas aģentu; ebreji viņam paziņoja, kad bija gatavi aizceļošanai, un viņš organizēja braucienu. Ebreju glābšanā palīdzīgu roku pielika arī zviedri - neviens zviedru kuģis nepameta Dānijas ūdeņus, savās kravas telpās neaizvez- dams sev līdzi kaut pusduci ebreju.

Viens no brīnišķīgākajiem, taču vismazāk zināmiem stāstiem par ebreju glābšanu saistīts ar apbrīnojamās holandietes Trūses Veismilleres vārdu. Viņa bija patronāžas iestādes darbiniece, diezgan raupja paskata sieviete, bet aiz šīs maldinošās ārienes slēpās patiesa un pašaizliedzīga cilvēkmīlestība.

Ebreju glābšanu Veismilleres kundze sāka jau 1938. gadā. Braukdama pa meža ceļu netālu no Vācijas robežas, viņa pamanīja puisēnu, kas lēni vilkās uz priekšu. Apstājusies blakus viņam, sieviete ieraudzīja, ka viss viņa ķermenis pārklāts ar pātagas cirtienu brū​cēm.

- Viņi nogalināja manu mammu un papu, es redzēju… - zēns klusu nočukstēja.

Aizvedusi bērnu uz slimnīcu, viņa atkal brauca uz pierobežu un atrada vēl piecus mazus bēglīšus.

Atceļā viņa trīs bērnus apsedza ar drānām automašīnas aizmugurē, bet divus paslēpa zem saviem platajiem, baltajiem svār​kiem.

Kad Anglijas valdība nolēma atļaut ievest valstī ebreju bērnus, Veismilleres kundze tūlīt iesaistījās Holandes komitejā, kas rūpējās par šo bērnu savākšanu un nosūtīšanu. Viņa aizbrauca uz Vīni un panāca tikšanos ar Ādolfu Eihmani, kas vadīja antiebreju akcijas Austrijā, un viņam izklāstīja savas misijas mērķi.

Eihmanis ieskatījās savos papīros.

— Sestdien varat paņemt sešsimt bērnu, - viņš paziņoja. - Pārvešanu organizējiet paši. Ja jūs viņus nogādāsiet uz Angliju un Anglija viņus pieņems, varēsiet paņemt pārējos. Šī atļauja patiešām bija velnišķīga. Izpildīt šādus noteikumus bija neiedomājami grūti. Līdz sestdienai palikušas tikai piecas dienas, tādēļ atrast vietas sešsimt bērniem, sagādāt viņiem pārtiku, organizēt pavadoņus, sadabūt muitas un imigrācijas atļaujas likās pilnīgi neiespējami. Tomēr Trūse Veismillere, ko amsterdamieši mīlīgi sauca par Buldozeru, pārvarēja visus šķēršļus. Līdz sestdienai viss bija nokārtots, un bērni ar vilcienu uzsāka ceļojumu. Tas bija pirmais tai vilcienu sērijā, kas no Vācijas, Austrijas un Cehoslovākijas izveda vairāk nekā desmit tūkstošus bērnu.

Holandieši ar īpašu sirds siltumu atceras Trūses Veismilleres varoņdarbu valsts kapitulācijas dienā — 1940. gada 14. maijā. Vāciešu zābaki jau klaudzēja pie pašas Amsterdamas, kad šī sieviete uzzināja, ka Eimeidenā stāv aizbraukšanai uz Angliju gatavs kuģis, kas gaida tikai izbraukšanas atļauju. Viņa tūlīt atrada piecus autobusus, kuros iesēdināja astoņdesmit ebreju bērnus no municipālās patversmes. Ceļā autobusos ielēca vēl citi ebreji. Viņi sagūlās uz jumtiem un turējās uz kāpšļiem. Ostā iebrauca 200 cilvēki - neviens netika pamests.

Cits holandietis - skolotājs Jops Vestervils daudzus ebrejus pārveda uz Franciju. Pēdējā, ko viņš pavadīja, bija divdesmit trīs zēnu grupa, un, atvadīdamies no viņiem, šis cēlsirdīgais kalvinists apsolīja, ka centīsies viņus pārvest uz Palestīnu. Vairums šo zēnu tur nokļuva, un atmiņas par šo cilvēku šodien dzīvo alejā, kas nosaukta viņa vārdā. Vestervils to neredzēja, pēc atgriešanās Holandē gestapo viņu noslepkavoja. Ārkārtīgi vīrišķīgi ebreju glābēji bija vācieši, tāpēc ka viņiem bija jārīkojas gestapo degungala priekšā. Berlīnē doktors Francs Kaufmanis, kas pats nebija ebrejs, strādāja dienām un naktīm, rūpēdamies par ebrejiem, ko slē​pa pie sevis un pārveda no viena drauga mājas uz citu.

- Būtu labāk, ja jūs ar to nenodarbotos, - darbabiedri viņam deva padomu, uz ko viņš atbildēja: - Es zinu, ka agri vai vēlu mani pieķers, bet es pildu savu augstāko pienākumu un nevaru atteikties palīdzēt šiem nelaimīgajiem.

Tad pienāca diena, kad tas notika: gestapovieši viņu ieveda pagalmā, ko iežogoja mūra siena, un nošāva.

Katovicē, Augšsilēzijā, kāds civilās aizsardzības pilnvarotais tukšā frizētavā iebūvēja dubultsienas, aiz kurām slēpa trīs ebrejus. Liekas, pats satraucošākais ir stāsts par SS virsnieku, kurš dzīvoja Berlīnē tieši virs SS pārvaldes: viņš līdz pašām kara beigām savā dzīvoklī slēpa ebreju pāri.

Antons Smits, vācu karavīrs, kas ar savu karaspēka daļu uzturējās Viļņā, vairākkārt brīdināja apkārtējos ebrejus par paredzamo tvarstīšanu. Viņa uzraudzībā bija nodoti trīs nami, kas oficiāli bija vācu

armijas īpašums, un šo namu pagrabos viņš slēpa ebrejus, ko meklēja gestapo.

Oskars Šindlers, vācu komersants, kas vadīja emaljēšanas uzņēmumu, Krakovā savāca vienkop visus ebrejus, ko varēja atrast, - pavisam tūkstoš divsimt cilvēku - un iekārtoja darbā šai uzņēmumā, paziņodams, ka viņi ir kara rūpniecībai nepieciešami strādnieki. Turklāt viņam bija jāmaksā prāva atpirkšanās nauda augstākajiem SS virsniekiem. Ļoti aizkustinošs stāsts par ebreju glābšanu Polijā saistīts ar ķirurga Aleksandra Mikolakova vārdu.

Dakteris ar sievu dzīvoja trīsstāvu namā Debricā. Viņa mājas bēniņos līdz pat kara beigām slēpās trīspadsmit cilvēki. Bēniņi bija tik zemi, ka tur nevarēja nostāties visā augumā, turklāt tur nebija ne gaismas, ne atejas, ne ūdens. Naktīs dakteris vai viņa sieva kāpa augšā pa pieslienamām kāpnēm, uznesa ēdienu un saņēma spaiņus ar izkārnījumiem un atkritumiem. Beidzot, kad Debrica tika atbrīvota, sievietes un vīrieši iznāca no slēptuves - netīri, pinkaini, novārguši, tomēr dzīvi. Taču dakteris viņus nesagaidīja.

Kad sākās kaujas par pilsētu, viņš ar saviem ķirurga instrumentiem pameta mājas, lai palīdzētu ievainotajiem, bet kāda šāviņa sprādziens izdzēsa viņa dzīvību.

Tādi ir humānisma apdvestie stāsti par cilvēkiem, kas nevarēja palikt vienaldzīgi pret savu tuvāko mokām. Vēl nekad visā cilvēces vēsturē cildenās līdzcietības jūtas nebija izpaudušās tik skaidri un spēcīgi kā šo Eiropas vīriešu un sieviešu rīcībā: viņi uzņēmās ciešanas un nāvi, pašaizliedzīgi palīdzēdami ebrejiem.

Elans Mičijs TUNELIS UZ BRĪVĪBU

Pēc Austrālijas Karalisko gaisa kara spēku leitnanta Pola Brikhila stāsta KARAGŪSTEKŅU nometnē "Luft III" Zaganā, pusceļā no Berlīnes uz Breslavu, 1943. gad pavasarī bija desmit tūkstoši lidotāju. Gandrīz visi iepriekš bija dienējuši Karaliskajos gaisa kara spēkos, kaut gan sāka parādī​ties arī amerikāņi.

Marta beigās nometnes teritoriju paplašināja, tai pievienoja Ziemeļu pagaidnometni, un mūs, septiņsimt cilvēkus, pārvietoja uz to. Jau tie ieslodzītie, kas bija iesaistīti būvniecības komandās un iekārtoja pagaidu nometni, bija izpētījuši nometnes plānojumu un ar soļiem izmērījuši attālumus, domādami par tuneļiem. Cerības uz bēgšanu bija vienīgais mierinājums, kas mūs stiprināja trulajos nebrīves mēnešos.

Daži virsnieki jau bija izmēģinājuši roku tuneļu rakšanā citās nometnēs, un ap viņiem bija izveidojusies "X" ("Ikss") - bēgšanas organizētāju grupa. Organizācijas priekšgalā bija eskadriļas komandieris Rodžers Bušels, gara auguma dienvidafrikānis, kura lidmašīna bija notriekta virs Dinkerkas.

Bušels jau divas reizes bija veiksmīgi izbēdzis no nometnes un otrajā reizē aizkļuvis gandrīz līdz Šveicei, iekām no jauna notverts.

Ziemeļu pagaidnometne bija kvadrātveida teritorija - tūkstoš reiz tūkstoš jardu ko norobežoja divi dzeloņstiepļu žogi, starp kuriem piecu pēdu platā joslā pa zemi stiepās no dzeloņstieplēm savīta spirāle.

Iežogojuma iekšpusē desmit jardu attālumā no žoga bija izvilkta brīdinājuma stieple - pietika tikai soli paspert aiz tās, kad sargkareivis jau šāva. Sargkareivji uzraudzīja karagūstek- ņus dienām un naktīm, stāvēdami uz piecpadsmit pēdu augstiem tornīšiem, uz kuriem bija uzstādīti prožektori un ložmetēji.

Divdesmit piecus jardus aiz ārējā žoga visās četrās nometnes pusēs sākās biezs priežu mežs, nometnē ieslodzītajiem pilnīgi aizsegdams ārpasauli, bet tas bija arī lielisks aizsegs bēdzējiem.

Tiklīdz bijām pārcēlušies, starp gūstekņiem sāka iz​platīties lapiņas ar aicinājumu pulcēties tiem, kuri vēlas nodarboties ar kriketu vai futbolu, lapiņas bija parakstījis Lielais Ikss. Visi saprata, ko tas nozīmē, un tuneļa rakšanai pieteicās piecsimt cilvēku. Bija nolemts rakt trīs ejas - Tomu, Diku un Hariju - ar domu, ka varbūt vismaz viena netiks atklāta. Sarunās mēs nekad nelietojām vārdu "tunelis", jo pārāk daudzi okšķeri un sargi prata angļu valodu.

Bija paredzēts, ka Tomu raks no 123. bloka uz nožogojumu un simt piecdesmit pēdu pirms tā eja pagriezīsies uz meža pusi koku aizsegā. Diku nolēma rakt no 122. bloka uz Tomu ar tādu aprēķinu, ka to varētu savienot ar Toma šahtu vai arī turpināt patstāvīgi uz mežu. Harijam bija jāsākas no 104. bloka un ziemeļu virzienā jāstiepjas uz meža pusi.

Tuneļiem, protams, bija jāsākas no mūsu barakām. Katra baraka bija simt pēdu gara, tajā bija guļamtelpa, mazgāšanās istaba un neliela virtuve. Vācieši šīs barakas bija uzbūvējuši tā, ka to grīda stāvēja apmēram pēdu virs zemes, lai sargi varētu zem tām ieskatīties un pārbaudīt, vai mēs neesam kaut ko sadomājuši. Parasti visapkārt klimta vairāki šādi "kurmji", kurus uzreiz varēja pazīt pēc viņu gaišzilās formas. Apbruņojušies ar kabatas baterijām un garām tērauda zondēm, viņi okšķerēja lūkas vai svaigas, gaišas smiltis, kas norādītu uz pazemes ejas rakšanu.

Visi rakšanas dalībnieki bija organizēti trīs grupās, kuras vadīja tuneļu taisīšanas veterāni. Vollijs Fludijs, kalnu inženieris no Kanādas, bija iecelts par galveno speciālistu. Katram brīvprātīgajam notika pārrunas ar sava bloka Iksa vadītāju. Ogļrači, namdari, inženieri tika norīkoti rakšanas darbos, drēbniekiem bija jārūpējas par bēgšanai piemērotu apģērbu, māksliniekiem - jārada viltotu dokumentu izgatavošanas darbnīca, bet visiem, kas prata tekoši runāt vāciski, bija uzdots sadraudzēties ar kādu "kurmi", pastāvīgi turēt to redzes lokā un tā "apstrādāt", lai pēcāk varētu uzpirkt un tas ienestu nometnē

mums nepieciešamās mantas.

Kādu dienu nometnē parādījās jauns "kurmis", kas ārkārtīgi uzcītīgi ķērās pie savu pienākumu pildīšanas, un tāpēc mēs viņu iesaucām par Urķīgo Tipu. Bet jau pēc mēneša izdevās ar viņu rast tādu kontaktu, tā viņu apstrādāt, ka viņš zaudēja visu savu degsmi bēgšanas mēģinājumu atklāšanā. Vācietis ienāca barakā, kur dzīvoja viņa "draugs", pieklauvēja pie viņa durvīm un uzsauca: "Šeit Urķis. Vai drīkst ieiet?" Pēc tam viņš apsēdās un dzēra tēju ar cepumiem.

Tie karagūstekņi, kuriem nebija nekādas darba pieredzes, tika iedalīti "pingvīnos", kuru pienākums bija iznest zemi no tuneļiem, un "pūcēs", kam vajadzēja uzraudzīt "kurmjus". Pēc tam trīssimt karagūstekņi, kas dienēja "pūcēs", vairāk nekā gadu dežurēja maiņās un par saviem novērojumiem ziņoja Lielajam S., garam, kalsnam amerikāņu pulkvedim, kas vadīja mūsu drošības dienestu.

Pēc tam kad bija izveidota drošības sistēma, mēs varējām mierīgi darboties tuneļos. Vācieši nebija ņēmuši vērā vienu detaļu. Visās barakās mazgāšanās istabai, virtuvītei un krāsns telpai bija betona grīda, un tās stāvēja uz betona un ķieģeļu balstiem, kuros nevarēja ieskatīties un iebāzt urķi. Tieši šais vietās mēs uzsākām rakšanu.

Vispirms vajadzēja iztaisīt apslēptas lūkas. Vācieši kurā katrā brīdī gan dienā, gan naktī varēja ielauzties blokā, uzbrēkt: "Aus! Aus!" - izdzīt mūs ārā un sākt pārmeklēt lāviņas, bāzt degunu sienas skapjos un uzlauzt grīdas un sienas, lai atrastu darbarīkus, civildrēbes, pogas, naglas - visu, ko varētu izmantot bēgšanai. Un tomēr, lai cik skrupulozi okšķeri mūs pārmeklēja, prasmīgi apslēptās lūkas uz pazemes ejām viņi neuzgāja.

Kā par laimi mums izdevās dabūt nedaudz cementa, kas bija palicis pāri pēc nometnes būvdarbiem, un poļu grupa izgatavoja noņemamu plāksni, ar kuru varējām nosegt 123. bloka betona grīdā izlauzto divu kvadrātpēdu lielo caurumu. Tā bija ieeja Tomā. Kad plāksnes malas mazliet apkaisīja ar smiltīm un gružiem, neviena lūkas sprauga vairs nebija saskatāma.

122. bloka ieeja Dikā bija ļoti āķīgi izdomāta. Tur mazgāšanās istabas grīdā bija iebūvēti dzelzs režģi, pa kuriem ūdens notecēja trīs pēdu dziļā betonētā akā. Šī ūdens savācēja notekcaurule bija iemontēta tā, ka akas dibenā pastāvīgi turējās mazliet ūdens. Kamēr "pūces" ārā novēroja apkārtni, poļi nocēla režģus, izsmēla no akas ūdeni un ar atslēdznieka cirtni, kas bija iemainīts no kāda sarga, atlauza vienu no akas sienām — betona plāksni, kuru turpmāk varēja gan atcelt nost, gan arī atlikt atpakaļ vietā.

Kad plāksne stāvēja savā vietā un tās malas bija apziestas ar mālu, akā ātri sakrājās notekūdens un nekas neradīja aizdomas.

Arī ieeja Harijā tika izveidota diezgan atjautīgi. Augsta krāsns 104. bloka 23. istabā stāvēja uz podiņu flīzēm, kas bija iemūrētas betona pamatnes četru pēdu lielā laukumā, krāsni nobīdīja malā, flīzes atlauza un piestiprināja pie betona lūkas, kas pēc izskata bija tāda pati kā krāsns pamatne. Darba gaitā piecas flīzes saplīsa, tās vajadzēja apmainīt ar citām, kas bija izzagtas no Austrumu pagaid- nometnes virtuves un atgādātas mums. Šī tuneļa būves sākums bija īpaši riskants, tāpēc ka barakā grīda gandrīz desmit dienas palika atsegta, no "kurmju" acīm to slēpa tikai nevērīgi nomests matracis. Taču galu galā briesmas pagāja garām.

Pēc tam mēs ķērāmies pie daudz bīstamāka darba - tuneļu rakšanas. Trīs eju garums, virziens, slīpuma leņķis bija noteikts pēc aptuvenām trigonometriskām aplēsēm.

Mēs uzzinājām, ka vāciešu skaņu detektori ir jutīgi tikai līdz 25 pēdu dziļumam, tāpēc nolēmām no lūkām izrakt vertikālas šahtas līdz 30 pēdu dziļumam un tikai tad uzsākt horizontālas ejas meža virzienā.

Irdenā smilts zeme bija viegli rokama, bet nemitīgi bija jārūpējas par balstu sistēmu. Sākumā mēs cilvēkiem uzlikām "nodokli": katram bija jāatdot pāris šķērsdēlīšu no savas guļamvietas. To nevarēja īpaši pamanīt, taču pēc piektā un sestā dēlī​ša izņemšanas gulēšana kļuva problemātiska.

1943. gada maija sākumā tika iznestas pirmās smilts kaudzes. Brigādes strādāja no rīta pārbaudes līdz vakara pārbaudei ar īsu pārtraukumu lenča laikā.

"Pingvīniem" bija jāveic grūts uzdevums - jāaizvāc spilgti dzeltenās smiltis; ja tās kaut kur izbērtu

vai izkaisītu uz pelēcīgi brūnās zemes, tās stipri durtos acīs. Daļu zemes varēja izkaisīt mūsu nelielajos sakņu dārziņos, bet šāds paņēmiens problēmu nepavisam neatrisināja. Tad mēs paņēmām duci ndlielu dvielīšu un sašuvām desvei- dīgus maisiņus. "Pingvīni" pakarināja pa vienam smilšu maisiņam zem katras bikšu stērbeles un uzmanīgi devās uz sporta laukumu. Tur "pūces" sarīkoja bokseru cīņas, volejbola mačus vai imitēja kautiņus. Iejukuši pūlī, "pingvīni" sabāza rokas kabatās, parāva aukliņu, kas izvilka saspraudes, ar kurām bija aiztaisīts maisiņa gals, smiltis izbira uz zemes, un desmitiem šļūcošu kāju pēdu tās izlīdzināja un iebradāja gruntī. Kad rakšana veicās ātri, mūs apkalpoja apmēram pusotra simta "pingvīnu", un šādā veidā izkaisījām tonnām smilšu "kurmju" degungala priekšā.

Tuneļi tika rakti ar mazām ogļu lāpstiņām vai skārda grebļiem, kas bija izgatavoti no krāsns dūmvadiem. Šķērsgriezumā tie bija divas collas plati un divas collas gari, tos nostiprināja pielāgoti koka rāmji, ko izgatavoja no nāru plankām. Ar dažām sameklētām naglām uztaisījām kāpnes, pa kurām nokļuvām šahtas dibenā. Šahtu apakšējā daļā bija ierīkotas "halles" - tās izraka tā, ka radās pietiekami liela telpa, kurā varēja strādāt namdari un balstu uzstādītāji, kā arī novietot ventilācijas iekārtu. Reiz, kad trīs racēji paplašināja "halli" Dika šahtas pamatnē, balstu sistēma negaidīti saļodzījās, un pēc dažiem mirkļiem notika zemes iegruvums. Divi racēji paguva izrāpties pa kāpnēm, bet trešais, Vollijs Fludijs, tika apbērts un gandrīz nosmaka, kamēr viņu atraka. Diks bija gandrīz pilnīgi aizbiris. Tā bija liela neveiksme. Bet ar neatslābstošu neatlaidību viss iepriekš paveiktais tika atjaunots.

Veterāniem bija zināms, ka bez svaiga gaisa padošanas garu tuneli nav iespējams uzbūvēt, bet no augšas izdurti caurumi šo problēmu nevar atrisināt. Kā par laimi, nometnē atradās kāda tehniska žurnāla numurs, kurā bija raksts par gaisa sūkņa izgatavošanu mājas apstākļos, un mēs tūlīt ķērāmies pie tā konstruēšanas. Gaisa vada izgatavošanai izmantojām sausā piena konservu kārbas, ko mums piegādāja Sarkanais Krusts. Kārbām izgriezām dibenu, savienojām tās citu aiz citas un aptinām ar vācu propagandas avīzēm. Izveidoto cauruli ieguldījām grāvī, ko izrakām gar tuneļa dibenu, un apbērām ar smiltīm. No vada vaļējā gala plūda svaigs gaiss, ko tajā dzina sūknē- tāju komandas ar plēšām, kas bija izgatavotas no mugursomām. Mūsu pirmais agregāts darbojās nevainojami, un mēs drīz vien izgatavojām vēl divas šādas ierīces. Tagad varējām strādāt arī tad, kad lūkas bija aizvērtas un nebija pastāvīgi jābaidās no "kurmju" parādīšanās.

Mūsu elektriķi savāca celtnieku pamestos vadu galus un paslepu pārtaisīja nometnes elektroinstalāciju, tādā veidā iegūdami vadus vairāku desmitu pēdu garumā. Pēc tam viņi tos ievilka visās trijās šahtās un slepeni pieslēdza pie nometnes elektrotīkla, bet mēs izskrūvējām spuldzītes gaiteņos, un mūsu tuneļos parādījās gaisma. Dažreiz vācieši aizmirsa dienā ieslēgt elektrību, un tad mēs izmantojām paštaisītus gaismekļus - konservu kārbas ar daktīm, ko savijām no auklām un iespiedām margarīnā. Šīs taukvielu lampiņas gan mazliet smirdēja…

Racēju komandas strādāja pēc stingras sistēmas. Pirmais racējs gulēja garšļaukus uz sāna, atbalstījās uz el-' kona un raka eju uz priekšu, smiltis aizrausdams līdz kājām. Otrais racējs gulēja ar galvu uz pretējo pusi, un viņa kājas saskārās ar priekšējā racēja kājām. Viņš savāca smiltis īpašās kastītēs, ko uzkrāva uz ratiņiem, kurus ar paš​darinātām virvēm citi izvilka no šahtas. Šie ratiņi bija pietiekami stipri, lai izturētu divu smilšu kastīšu vai viena cilvēka svaru, bet to konstrukcija bija lieliska. Tiem bija visi četri no koka izdrāzti riteņi, kas bija apstīpoti ar skārda sloksnēm, ko izgrieza no konservu kārbām, bet rumbas griezās uz lodīšu gultņiem, ko slepeni bija piegādājuši pieradinātie "kurmji". Sliedes bija izgatavotas no barakās atlauztām profila latiņām. Kad tuneļi jau bija samērā gari, racēji, lai nokļūtu darba vietā, uzgūlās uz ratiņiem un stūmās uz priekšu, ar kājām atsperdamies pret tuneļa grīdu un sienām.

Reizēm tuneļos kļuva neizturami karsti, un cilvēki strādāja līdz jostasvietai kaili, ģērbušies vienīgi

pretīgās apakšbiksēs, ko nometnes vadība izsniedza karagūstek- ņiem, tāpēc ka notraipītas virsdrēbes varēja atklāt slepenos pazemes darbus. Augšā mēs ierīkojām spēcīgas dušas, kuru strūklās racēji pirms pārbaudes varēja ātri no​mazgāt nodevīgās smiltis.

Maija beigās, mēnesi pēc darbu sākšanas, tuneļi jau bija apmēram septiņdesmit pēdu gari. Tuvojās vasara, labākais laiks bēgšanai, kad var gulēt zem klajas debess un samērā viegli atrast pārtiku, un "Iksa" vadītāji nolēma visus spēkus koncentrēt uz Tomu, jo tas bija ticis vistuvāk mērķim. Pēc nedēļas, kad tunelis jau bija simt pēdu garš, mēs izbūvējām pirmo "halfwey house" - "viesnīcu pusceļā starp divām pilsētām". Tā mēs nosaucām mazliet paplašinātu tuneļa posmu, kurā cilvēki varēja apgriezties, nerāpodami atpakaļ uz šahtu. Pēc mūsu aprēķiniem, Toma "halfwey house" bija jāatrodas tieši zem brīdinājuma stieples, un tas nozīmēja, ka pēc nākamajām simt pēdām jau būsim iekļuvuši mežā.

Pārējās "Ikss" grupas gatavoja dažādas mums nepieciešamas lietas. Viltojumu grupa, kurā strādāja piecdesmit cilvēku, gatavoja viltotas pases un identifikācijas kartītes. Daži sargi, kurus mēs ar kafiju un šokolādi bijām uzpirkuši, šo un to pa reizei mums jau bija izgādājuši, tāpēc vairs nevarēja atteikties no jauniem pakalpojumiem, baidīdamies, ka mēs viņus nenododam komandantam. Šādā veidā mēs dabūjām dažādu krāsu tintes, spalvaskātus, otiņas, kompasu magnētus, detaļas, no kurām uzbūvējām radiouztvērēju, kas mums sniedza jaunākās ziņas, fotokameru un aparatūru, kas bija nepieciešama viltoto pasu fotogrāfiju izgatavošanai, āmurus, zāģus, knaibles, naglas un pat kartes.

Dažus sargus, ko veiksmīgi bija apstrādājuši mūsu lingvisti, izdevās pierunāt uz neilgu laiku mums aizdot savu "Zahlbuch" - norēķinu grāmatiņu, kas reizē bija arī personas apliecība. Viltojumu nodaļas mākslinieki no tām izgatavoja kopijas. Viltoto dokumentu izgatavošana bija neiedomājami smalks un rūpīgs darbs. Tā darītājiem bija ar roku jāatdarina ne viena vien lappuse mašīnraksta teksta ar visām atstātajām kļūdām, šrifta defektiem, rindu nošķiebumu. Tāpat vajadzēja uzzīmēt tievas, cieši blakus stāvošas paralēlas līnijas un garus, mužurainus ķeburus. Viens dokuments, kas bija vajadzīgs robežas pāriešanai, bija tik sarežģīts, ka pieredzes bagātam meistaram, lai izgatavotu dublikātu, bija jāstrādā trīsdesmit dienas pa piecām stundām dienā. Identifikācijas apliecības grāmatiņu izgatavošanai izmantoja labu papīru - no Bībelēm izrautas lapas un audekla iesējuma grāmatu vākus. Vajadzīgo veidlapu galviņu izveidošanai tika izmantoti īpaši spiedogi, ko izgatavoja no zobu suku kātiņiem, bet zīmogi ar ēgli un kāškrustu bija izgrebti no apavu gumijas papēžiem. Vispār viltojumu grupa nākamos bēgļus apgādāja ar vairāk nekā četriem simtiem viltotu dokumentu.

Kāds austrālietis izgatavoja kompasus - korpusus viņš taisīja no izkausētām gramofonu platēm, stiklus no logu rūšu lauskām, bet bultiņas no iepriekš magnetizētām šu- jamadatām. Mūsu "drēbnieku darbnīcā" sešdesmit cilvēki no sabiedroto vasaras formas tērpa šuva civildrēbes un formas svārkus, kas bija līdzīgi vāciešu gaisa kara spēku karavīru formai. Pēc Ženēvas konvencijas noteikumiem, bēgļus, ko notver precīzi kopētos ienaidnieka mundieros, varētu nošaut kā spiegus, turpretim imitācija bija atļauta.

Pusducis kartogrāfu zīmēja dažādas kartes, ko pavairoja ar paštaisītu kopēšanas ierīci, izmantojot augļu ievā​rījumu želeju un saberztas ķīmisko zīmuļu grifeles.

Kādu dienu mums kļuva zināms, ka amerikāņus pēc sešām nedēļām pārvedīs uz citu nometni. Viņi darīja ievērojamu darba daļu tuneļos, tādēļ tika nolemts vakaros organizēt papildmaiņas, lai ātrāk pabeigtu eju rakšanu. No pazemes izceltās smilts daudzums palielinājās, un tās lielāko daļu mēs joprojām izkaisījām un ierakām sakņu dārzos, bet šo to izbērām izrakņātajā joslā ap nometnes jauno teātri. Reiz kāds urķīgs "kurmis", papētījis sakņu dārzu, ieraudzīja košas krāsas smiltis, un viņa atradums deva stimulu enerģiskai, taču bezauglīgai meklēšanai. Vācieši pat izraka tranšeju starp 123. bloku un stiepli, bet tā nebija tik dziļa, lai uzietu Tomu.

Jūnija beigās mēs nospriedām, ka Toms jau sasniedzis meža malu, un nolēmām sākt vertikālās šahtas rakšanu. Bet tieši tad saradās vāciešu bari, kas sāka enerģiski cirst kokus. Patiesībā tā bija vienkārša sagadīšanās - viņi bija nolēmuši iekārtot jaunu pagaidu nometni. Viņi izcirta kokus vēl piecdesmit jardu platā joslā, bet līdz amerikāņu aiziešanai bija atlicis pavisam maz laika, un mēs nolēmām, ka Toma

rakšana tomēr jāpabeidz, kaut arī bēgļiem atlikušais gabals līdz kokiem būs jāpārvar pa klaju lauku.

No pazemes nāca ārā tik daudz smilšu, ka mūs pārņēma izmisums. Kāds ieteica pagaidām tās sabērt Dikā, un katru vakaru uz baraku, no kuras sākās Diks, devās bariem "pingvīnu" ar Sarkanā Krusta kārbām, kas bija pilnas ar smiltīm, kuras iebēra šahtā. Taču ar to vien bija par maz, un "Iksa" līderi tad nosprieda, ka Sarkanā Krusta kārbas ar smiltīm jāpaglabā zem mūsu guļvietām un jācer, ka vācieši tās nepamanīs, iekām nebūsim atraduši ie​spēju no smiltīm atbrīvoties.

Toms jau bija 260 pēdu garš, līdz tā pabeigšanai vēl bija jāizrok tikai daži jardi, un Bušels nolēma kādu brīdi darbu pārtraukt, lai aizdomas pilnīgi izgaistu. Bet tad "kurmji" mūsu barakās uzgāja smilšu kārbas. Nometnē parādījās smagi transporta furgoni, kas braukāja pa visu teritoriju turp un atpakaļ, lai sagrautu iespējamos tuneļus. Bet re​zultātā tika izpostīti tikai mūsu sakņu dārziņi.

Pēc pāris dienām pēdējās pārbaudes laikā kāds "kurmis" 123. blokā ar urķi izdūra caurumu pie pašas Toma šahtas lūkas. Tomam pienāca gals. "Kurmji" nespēja saprast, kā to var atvērt, tādēļ izlīdzējās ar sagraušanu - viņi uzspridzināja Tomu, bet kopā ar to arī daļu 123. bloka jumta. Pēc atraduma vācieši jutās tik gandarīti, ka neuz​sāka nekādas soda akcijas un nedomāja par īpašiem dro​šības pasākumiem.

Kopsapulcē nolēmām turpināt darbu Dikā un Harijā. Tomēr uzskatījām par saprātīgu visu atlikt līdz ziemai, kas bēgšanai ir objektīvi neizdevīgs laiks un tāpēc mūsu sargu modrība atslābs.

1943. gada augusta beigās amerikāņus pārveda uz jauno pagaidu nometni, un atvadoties mēs izdzērām prāvu daļu mūsu pašdarinātā rozīņu vīna.

Gaidīdami ziemu, nolēmām izmēģināt šādus tādus virszemes bēgšanas paņēmienus. Vienam variantam galdnieki no koka izdrāza vāciešu šauteņu kopijas, pirms tam slepeni aiz sargkareivju muguras ar stieņcirkuli noteikuši to samērus. Šo šauteņu stobrus un citas metala daļas viņi ar grifeli nokrāsoja melnas un tā nopulēja, ka tās izskatījās pēc īstām šautenēm. Laiku pa laikam vācieši izveda nelielas gūstekņu grupas aiz vārtiem, lai dezinsi- cētu viņu drēbes; mēs nolēmām izmantot šādu paņēmienu un izvest savu, plānā neparedzētu "dezinsicējamo" cilvēku komandu. Trīs gūstekņi, pārģērbušies par gaisa kara spēku apakšvirsniekiem, paņēma sev līdzi divdesmit četrus citus gūstekņus, uzdodamies par konvojnie- kiem, pagāja garām vārtu kontrolpostenim un nozuda mežā. Pēc dažām minūtēm seši vecākie virsnieki, viņu vidū arī ass Bobs Stenfords Taks, Britānijas kaujas dalībnieks, mēģināja sekot viņiem pa pēdām, taču tika atmaskoti. Mūs visus nostādīja laukumā un noturēja tur septiņas stundas, kamēr noskaidroja trīs nozudušo gūstekņu vārdus. Vēlāk viņi visi tika notverti.

1944. gada sākumā mēs bijām gatavi no jauna ķerties pie tuneļu rakšanas. Diks bija gandrīz pilnīgi aizbērts ar Toma smiltīm, turklāt vācieši bija sākuši iekārtot jaunu pagaidu nometni tieši tai vietā, kur Dikam vajadzēja beigties. Atlika Harijs. Bet zemi klāja biezs sniegs, un smilts iznešanas problēma bremzēja pārējo darbu. Kāds tuneļa racējs ierosināja smiltis bērt zem teātra, viņš bija ievērojis, ka vācieši zem tā nekad neielūkojas. Teātri mēs paši būvējām un jau tad parūpējāmies, lai tur nepaliktu nevienas spraugas, kurās "kurmji" varētu bāzt degunu. Zem teātra bija dziļa bedre, kurā varēja sabērt tonnu tonnām smilšu. Mūsu inženieri vienam sēdeklim piekārtoja eņģes tā, ka to varēja atgāzt, bet zem sēdekļa izzāģēja lūku. Pēc tam "pingvīni" katru vaka​ru gāja uz turieni un iztukšoja smilts maisus.

Katrā komandā strādāja desmit rakšanas veterāni, un trīs komandas katru dienu Hariju pagarināja par divpadsmit pēdām. Janvāra beigās, kad bija sasniegta simtā pēda, tika izrakta pirmā "halfwey house", projektētāji lēsa, ka koku aizsegā mūs var izvest 300 pēdu garš tunelis. Jārok tātad vēl bija daudz.

Racējiem bija jāstrādā grūtos apstākļos, zeme bija auksta un slapja, bet darba cēliens pazemē bija garš.

Sniegs sniga gandrīz katru dienu. Un tomēr ap februāra vidu bija izraktas nākamās simt pēdas un ierīkota otra "halfwey house", kas atradās tieši zem ārējā apžogojuma. Atlika pieveikt vēl pēdējās simt pēdas.

Negaidīti galvenajam "kurmim" atkal bija radušās aizdomas, un Vollijs Fludijs, galvenais "pingvīns", mūsu drošības dienesta vadītājs un pusducis pastāvīgo racēju pēkšņi tika pārvesti uz citu nometni vairākas jūdzes tālāk no mums. Tas bija nopietns trieciens. Zaudēt šos vadītājus bija ārkārtīgi nelādzīgi, bet ļaunākais tomēr bija tas, ka vācie​ši, pēc visa spriežot, kaut ko nojauta par mūsu nodomiem.

1944. gada 8. martā pēdējais simt pēdu posms bija pabeigts un tā galā izrakta "halle". Četras nākamās dienas četri mūsu labākie racēji skrubināja vertikālo izejas šahtu, pa collai pagarinādami kāpnes, kamēr uzdūrās uz priežu saknēm. Viņi aplēsa, ka līdz virsai, kur bija mežs, atlikušas dažas pēdas, un, šahtas virsu apšuvuši ar dēļiem, pameta darbu, lai atlikušo daļu izraktu bēgšanas naktī. 14. martā tunelis bija pilnīgi gatavs. Ieejas lūka tika noslēgta, tās malas aizcementētas līdz tam laikam, kad iestāsies siltas dienas un naktis, kas būs piemērotas bēgšanai.

Bet tieši nākamajā dienā galvenais "kurmis" savus cilvēkus nosūtīja uz 104. bloku. Viens no viņiem kratīšanas laikā ar urķi sāka bakstīt betonu, kas nostiprināja Harija lūku. Betons izturēja.

Tuneļa būvēšanā piedalījās apmēram piecsimt cilvēku, bet mēs aprēķinājām, ka tumsas stundās pa to varēs izrāpties tikai divi simti divdesmit. Bēgšanas komiteja sastādīja sarakstu, kurā iekļāva tos, kas bija vislabāk gatavi sekmīgam iznākumam, un tos, kas visvairāk darba bija ieguldījuši tuneļa tapšanā, un viņi sarīkoja lozēšanu.

Laimīgie sāka posties ceļam. Mūsu rīcībā bija tik daudz naudas, ka varējām nopirkt četrdesmit dzelzceļa biļetes, pārējiem bija jārēķinās ar to, ka pa svešo zemi būs jākuļas uz priekšu kājām. Bušels un citi karagūstekņi, kas jau bija pieredzējuši bēgļu gaitas, sāka lasīt lekcijas par Vācijas apstākļiem, dodami visvisādus padomus un norā​dījumus. Kāds čehu lidotājs iepazīstināja ar kalniem uz Čehoslovākijas robežas, līdz kuriem bija sešdesmit jūdzes, jo uz tiem grasījās doties vairākums to bēgļu, kam būs jāiet kājām.

Piektdien, 24. martā, pēc rīta pārbaudes Rodžers Bušels pavēstīja, ka bēgšana notiks šai naktī. Zemi klāja sešu collu bieza sniega kārta, tas nebija labi, bet nakts bija gaidāma tumša, un mūsu meteorologi pareģoja vēju, kas no​jauks pēdas suņu deguniem.

Viltojumu nodaļas puiši aizpildīja dokumentus un uzspieda zīmogus ar attiecīgiem datumiem, jo tas, protams, līdz šim brīdim nebija izdarīts. Vienai daļai bēgšanas dalībnieku bija jāuzdodas par ārzemju strādniekiem, otrai - par neitrālo valstu pilsoņiem, trešai - par vācu ierēdņiem, karavīriem un civilpersonām, un visiem tagad bija vajadzīgie dokumenti, kas apstiprināja personību.

Kāds racējs devās uz Harija izeju, lai palūkotos, cik daudz zemes vēl jārok līdz augšai. Ar nūju izskrāpējis trīs collas, viņš par lielu izbrīnu ieraudzīja gaismu. Kā likās, ceļā uz brīvību nu vairs nebija neviena šķēršļa. Šahtas dibenu izklājām ar segām, lai klusinātu gaidāmo pārvietošanās troksni, bet uz ratiņiem uznaglojām dēļus, lai cilvēkiem būtu ērtāk uz tiem uzgulties un spraukties uz izejas šahtu. Tumsai iestājoties, bēgšanai gatavie gūstekņi ietērpās maskēšanās drēbēs. Visiem tika izdalītas improvizētas neaizskaramo rezervju devas - pretīgs, bet sātīgs mistrojums, kas bija savārīts no saberztas šokolādes, auzu pārslām, sadrupinātiem cepumiem, vitamīniem, miežiem, sausā piena un dažiem citiem koncentrātiem.

Pusē deviņos tika paziņots, ka viss ir sagatavots. Pēc desmit minūtēm pirmais bēgšanas dalībnieks ar pašdarinātu somu rokā, ģērbies privātā uzvalkā, pa kāpnītēm nokāpa pazemes ejā. Viņam pa pēdām tūlīt sekoja otrs, kas bija pārģērbies par strādnieku. Rodžers Bušels ar plakanu čemodāniņu rokās, ģērbies pelēkā skujiņu raksta uzvalkā un melnā mētelī, tumšu platmali galvā, izskatījās pēc eleganta biznesmeņa.

Arī viņš gāja pirmajā piecniekā.

Bet tad radās neparedzēts šķērslis - pirmais bēglis nekādi nevarēja noņemt dēļus, kas no augšas nosedza izejas šahtu. Pagāja gandrīz stunda, gandrīz sešdesmit mokpilnas minūtes, ko pārdzīvoja tunelī guļošie cilvēki, iekams izdevās atplēst sabriedušos dēļus un aizmest virs tiem sablīvēto zemi. No melnajām debesīm bēgļiem pamirkšķi​nāja dažas zvaigznes, un šahtā ieplūda spirgts brīvības gaiss.

Bet, kad pirmais bēglis piesardzīgi pabāza galvu ārā no pazemes, viņš aiz šausmām sastinga - gaidītā meža vietā viņš ieraudzīja, ka līdz tam vēl jānoiet pa klaju lauku vismaz desmit pēdas, bet otrā pusē apmēram piecpa​dsmit jardu attālumā stāv sargtornis.

Uzzinājuši šo jaunumu, mēs apstulbām. Bet atlikt bēgšanu negribējās nevienam. Bēgšana šobrīd bija

riskanta, taču vēl veselu mēnesi gaidīt tumšu bezmēness nakti un rakt trūkstošās trīsdesmit tuneļa pēdas bija tikpat riskanti. Turklāt uz visiem viltotajiem dokumentiem jau bija uzspiests datums, to vajadzētu pārtaisīt, un tieši šis faktors izšķīra visu.

Mūsu pirmais cilvēks izrāpās no tuneļa un lavījās uz krūmiem, vilkdams līdzi virvi, lai ar to signalizētu, kad var līst ārā nākamais. Sargkareivis, kas stāvēja tornī, mežam neuzmeta ne skatiena, prožektora staru kūli viņš virzīja tikai pa dzeloņstiepļu nožogojumu un nometnes teritoriju. Divi citi sargi staigāja turp un atpakaļ gar nožogojumu. Kad tie abi nozuda skatienam, pirmais bēglis paraustīja virvi un uz mežu pārskrēja otrais bēglis.

Pirmajā stundā no pazemes izlīda un noslēpās aiz kokiem tikai divdesmit bēgšanas dalībnieki. Tiem visiem bija jābrauc ar vilcienu, un viņi devās uz Zaganas dzelzceļa staciju, līdz kurai bija ceturtdaļa jūdzes, - precīzu vilciena atiešanas laiku bijām uzzinājuši no sargu atnes​tā vilcienu saraksta.

Aizmugurē, 104. blokā, cilvēki stipri pārdzīvoja to, ka radušies kavēkļi. Nervozās gaidās tur bariņā sēdēja bēgšanai gatavie karagūstekņi labi ģērbušos pilsoņu, strādnieku un feldfēbeļu izskatā un lūdza Dievu, lai neparādītos "kurmji". Apmēram pusē desmitos tie, kas sēdēja pie lūkas, sajuta vēsa gaisa šalti - tā varēja nozīmēt tikai vienu: mēs esam tikuši virs zemes, un pa visu baraku noskanēja klusināti prieka saucieni.

Radās arī citi traucējumi, tādēļ ka laiku pa laikam ratiņi noskrēja no sliedēm un divas reizes iegruva smiltis. Tas viss mums atņēma vismaz pusotras stimdas. Mēs jau ļoti atpali- kām no plānotā grafika.

Pusnaktī iekaucās gaisa trauksmes sirēnas, un visa gaisma nometnē tika izdzēsta, tā apdzisa arī mūsu tunelī. Pēc šī notikuma kļuva skaidrs, ka līdz rīta gais​miņai pagūs aiziet ne vairāk par simt cilvēkiem.

Pēc tam mēs izdzirdējām tālu sprādzienu dunu un sajūtām, kā nodreb mūsu barakas: Karalisko gaisa kara spēku bumbvedēji ar lielkalibra bumbām bombardēja Berlīni simt jūdžu attālumā no mums. Citreiz mēs būtu priecājušies, bet tagad lādējāmies, un tad, kad atkal iedegās gaisma, pulkstenis jau bija divi naktī. Pa to laiku bēgša​nas dalībnieki joprojām cits pēc cita iztrausās no paze​mes un nozuda mežā.

Pulkstenis bija gandrīz pieci, kad virsnieks, kam bija jāvada bēgšana, nosprieda, ka rīts jau ir pārāk gaišs. Lai nokāpj tunelī nākamie trīs cilvēki, viņš sacīja, un ar to mēs beigsim. Ja viņiem visiem izdosies aiziet nepamanītiem, līdz rīta pārbaudei friči neko neuzzinās, un puišu rīcībā būs vismaz četras stundas, iekām sāksies viņu tvarstīšana.

Trīs pēdējie bēgļi iekāpa šahtā. Bet tai brīdī, kad trešais ar ratiņiem nozuda pazemes ejā, nosprakšķēja šaute​nes šāviens.

Situācija bija tāda, ka divi no tuneļa izkļuvušie bēgļi tikko bija paslēpušies aiz kokiem, viens trausās ārā no šahtas, un vēl viens pašreiz bija pusceļā uz mežu, un tas piepeši ieraudzīja, ka viņiem tuvojas sargkareivis. Viņš pa virvi noraidīja signālu - divus asus parāvienus —, un visi sastinga. Vācietis nāca tieši virsū, no cauruma viņu šobrīd šķīra tikai kādi septiņi jardi, taču pagaidām viņš vēl neko nebija pamanījis.

Acīmredzot sargkareivis bija samiegojies, jo nāca streipuļodams, mazliet grīļodamies un, nolicis vienu kāju divpadsmit collu attālumā no šahtas cauruma, ar otru gandrīz uzkāpa virsū cilvēkam, kas tajā bija paslēpies. Paspēris vēl soli, vācietis sastinga un iepleta acis. Viņš joprojām neredzēja cilvēku pie savām kājām, bet laikam bija ieraudzījis sniegā iemīdītu tumšu taciņu uz mežu. Pēc tam viņš ieraudzīja cilvēku, kas nekustīgi gulēja sniegā pusceļā uz mežu, un pacēla šauteni. Šai mirklī no meža iznāca viens no izbēgušajiem karagūstekņiem, kas tur bi​ja paslēpies, un, rokas vicinādams, skaļi izsaucās: - Nicht schiepen, Posteni Nicht schiefien! (Nešauj, sargkareivi! Nešauj!)

Sargkareivis sarāvās un aizšāva garām. Abi cilvēki no meža un tas, kas bija apgūlies pusceļā, tuvojās viņam paceltām rokām, un tūlīt pēc tiem tieši pie viņa kājām parādījās ceturtais, līdz šim nepamanītais bēglis. Sargkareivis atlēca sāņus un paskatījās lejup - tieši pretim rēgojās ieeja tunelī Harijs. Viņš skubīgi iespīdināja kabatas bateriju un apgaismoja septiņdesmit pirmo bēdzēju, kas stāvēja šahtā uz kāpnītēm. Sargkareivis sāka pūst svilpi, un acumirklī no visām pusēm saskrēja sargi. Harija mūžs

bi​ja beidzies.

Bet 104. blokā ar visu iespējamo ātrumu jau tika dedzinātas veidlapas un dokumenti, lauztas ierīces un plēstas civildrēbes. Cilvēki pa tuneli ar ratiņiem stūmās atpakaļ, ik mirkli gaidīdami šāvienu no priekšas. Kad pēdējais cilvēks bija pametis tuneli, mēs aiztaisījām caurumu un nolikām krāsni vecajā vietā.

Pēc dažām minūtēm apakšā kāds sāka skrāpēties - kāds "kurmis" bija izlīdis pa tuneli un tagad nevarēja tikt ārā. Mēs nedomājām viņam palīdzēt.

Ap pulksten sešiem rītā nometne mudžēja no sargiem, durvju un logu ailās rēgojās ložmetēju stobri.

Pa 104. blo​ku sāka skraidīt "kurmji", skaļi klaigādami.

-Aus! Aus! Katram, kas iznāca no barakas, turpat sniegā lika no​vilkt drēbes un apavus, un sargi cītīgi pārmeklēja un aptaustīja katru vīlīti. Kamēr notika kratīšana, atskrēja kāds no nometnes priekšniekiem un lūdza, lai mēs atveram lūku uz pazemes eju. Viņi paši to nevarēja izdarīt, bet "kurmis" bija iesprūdis pazemē, un viņi baidījās, ka tas tur var nosmakt. Un mēs atvērām. Šahtā tupošais "kurmis" nebija sevišķi kaitīgs tips, tikai viņam vienam bija bijusi drosme iekāpt tunelī.

Pēc dažām stundām visa nometnes apkārtne bija pārvērtusies par zonu, varbūt par vienu no plašākajām cilvēku medībām šī kara vēsturē. Pa radio tika pārraidīti brīdinājumi visiem apkārtnes iedzīvotājiem pastiprināt modrību, bēgļu meklēšanai bija mobilizēti tūkstošiem esesiešu, gestapoviešu, gaisa kara spēku personālsastāva kalpotāju un pat jūrnieku no Štetinas un Dancigas.

Bet mēs, nometnē palikušie, gaidījām represijas. Ar Harija palīdzību bija pārspēts pasaules rekords masveidīgā bēgšanā, un mēs bijām pārliecināti, ka vācieši tagad atspēlēsies mums. Notikuma izmeklēšanai uz nometni atbrauca gestapo aģenti. Taču gestapovieši, kas armijas ļaudīm nekad nav bijuši simpātiski, no "kurmjiem" nesaņēma nekādu palīdzību un neko nenoskaidroja. Bet mēs pat pamanījāmies viņiem nočiept pāris kabatas bateriju.

Lielāko daļu no tiem septiņdesmit sešiem cilvēkiem, kas paguva aizbēgt, notvēra tai pašā dienā vai mazliet vēlāk, lai gan dažiem izdevās nokļūt līdz Dancigai un Min- henei. Daudzi pēc tam nokļuva netīros gestapo moku kambaros Gerlicā, četrdesmit jūdzes no nometnes. Piecpadsmit cilvēki no Gerlicas atgriezās atpakaļ gūstekņu nometnē "Luft III". Vairāk nekas nebija zināms.

Vēlāk, divas nedēļas pēc bēgšanas, mūsu vecākais virsnieks tika izsaukts pie nometnes komandanta, kas dzedri viņam nolasīja oficiālo paziņojumu: no septiņdesmit sešiem izbēgušajiem lidotājiem četrdesmit viens bija nošauts…

Vecākais virsnieks mūs sapulcināja un paziņoja šo drausmīgo patiesību. Pēc Zenēvas konvencijas augstāko soda mēru nedrīkstēja attiecināt uz karagūstekņiem, kas mēģinājuši bēgt. Agrāk vācieši nekad nebija tā rīkojušies, un mēs nospriedām, ka viņi grib mūs tikai iebaidīt ar nepatiesu paziņojumu, lai mums vairs nerastos vēlēšanās organizēt jaunu bēgšanu. Un tomēr mēs nometnē godinājām aizgājēju piemiņu, demonstratīvi uz piedurknēm piestiprinādami melnus sēru rombus.

Kad vācieši izkāra bojāgājušo sarakstu, tajā bija nevis četrdesmit viens, bet gan četrdesmit septiņi uzvārdi, starp tiem arī mūsu līderi - Rodžers Bušels, Tims Vol- lens, viltojumu nodaļas vadītājs, Els Heiks, kompasu izgatavotājs, Čārlijs Molls, fotogrāfs. Vairākas dienas mēs jutāmies satricināti, pārdzīvodami skumjas un niknumu. Pēc tam bojāgājušo saraksts tika papildināts vēl ar trim uzvārdiem.

Vācieši mums nepaskaidroja, par ko viņi bija nogalināti un kāpēc no septiņdesmit sešiem cilvēkiem nošauti tikai piecdesmit. Pēc divām nedēļām uz nometni atveda urnas ar viņu pelniem. Mēs tās novietojām memo​riālajā glabātavā.

Jūnijā pienāca vēstule spāņu valodā ar fiktīvu parakstu, un mēs nopratām, ka viens no bēgļiem, holandiešu lidotājs, kas bija dienējis Karaliskajos gaisa kara spēkos, nokļuvis līdz Anglijai. Pēc tam pienāca atklātne no Zviedrijas ar diviem neīstiem vārdiem - to bija sūtījuši divi norvēģi. Ja atskaita piecpadsmit cilvēkus, kas atgriezās nometnē "Luft III", un piecdesmit nošautos, par astoņiem cilvēkiem

joprojām nekādu ziņu nebija.

Pagāja vēl kāds laika sprīdis, un mēs uzzinājām, ka trīs gūstekņi nosūtīti uz koncentrācijas nometni Bārtā, bet pieci - uz bēdīgi slaveno Zaksenhauzeni. Gestapovie- ši lielījās, ka no koncentrācijas nometnes vēl nevienam nav izdevies izbēgt, bet pēc dažiem mēnešiem no Zak- senhauzenes pa tuneli aizgāja trīs ieslodzītie. Vēlāk viņus tomēr notvēra, bet tai laikā Vāciju jau bija pārņēmis sakāves haoss, un neviens netika nošauts.

Ja vācieši nošāva piecdesmit mūsu biedrus tikai tāpēc, lai mūs, pārējos, iebiedētu un novērstu jaunus bēgšanas mēģinājumus, viņi bija pieļāvuši psiholoģisku kļūdu - divi tuneļu rakšanas veterāni reorganizēja "Ikss", un mēs nekavējoties ķērāmies pie Džordža rakšanas. Tas sākās zem teātra. Džordžā darbs ritēja tikpat intensīvi kā Harijā, un mēs bijām gandrīz gatavi bēgšanai, kad mūs steidzīgi evakuēja, jo krievi jau bija trīsdesmit jūdzes no nometnes. Mums bija kājām jāpāriet puse Vācijas, un pēc dažām nedēļām, 1945. gada 2. maijā, nonācām Lībekā, kur ielauzās un mūs atbrīvoja Otrās britu armijas tankisti.

Viktors Trojanovskis NOVGORODAS PURVI ATKLĀJ PATIESĪBU Nesen atrastie Sarkanās armijas 2. triecienarmijas dokumenti, kas zemē bija nogulējuši vairāk nekā pusi gadsimta, radīja īstu sensāciju.

OTRĀS triecienarmijas arhīva daļa, kas tika atrasta bijušo kauju vietās netālu no Mjasnojboras ciema, nodota Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas Ģenerālštāba pārstāvim. Ceremonija notika kara pētītāju salidojumā, ko visas Krievijas mērogā bija noorganizējusi Novgorodas kara pētītāju ekspedīcija "Ieleja".

Tā bija likteņa ironija, ka pirmie, kas uzgāja bijušo armijas arhīvu un atskārta šo dokumentu lielo vērtību, bija tā saucamie paslēptās mantas meklētāji, kas Novgorodas purvos meklē ieročus. Viņi mēģināja atrast pircējus Sanktpēterburgā, bet sastapās ar īstiem entuziastiem - ekspedīcijas "Ieleja" dalībniekiem. Abas ieinteresētās puses atrada kopīgu valodu, un mantu mednieki parādīja vietu, kur bija atraduši papīrus, kam ir milzīga vēstu​riska vērtība.

Pavisam atrastas sešas mapes ar ziņojumiem, izziņām, pavēlēm, zīmītēm, kas galvenokārt datētas ar 1942. gada februāri, martu un aprīli. Aģentūras ITAR-TASS korespondentam ar dažiem dokumentiem izdevās iepazīties tai laikā, kad "Ielejas" eksperts Sergejs Kostiļevskis rūpīgi restaurēja salipušās lapiņas, kas ziemas vidū bija izcel​tas no aizsaluša purva.

Pēc eksperta domām, arhīvs bijis nolemts sadedzināšanai kā visi dokumenti, kas apzīmēti ar grifu "Slepeni" vai "Pilnīgi slepeni". Taču bezizejas stāvoklī, kad visiem armijas karavīriem, kas bija palikuši dzīvi, pavēlēja atkāpties un izklīst pa mazām grupiņām, citiem vārdiem sakot, "glābties, kā var", cilvēki, kas atbildēja par arhīvu, acīmredzot, baidīdamies no ienaidnieka aviācijas, neuzdrošinājās iedegt ugunskuru, tāpēc papīrus mazliet pie- raka bumbas izrautā bedrē.

Atgādināšu, ka tai laikā (1942. gada janvārī - aprīlī) Otro triecienarmiju komandēja ģenerālleitnants Klikovs, viņu nomainīja Vlasovs. Ģenerāļa Vlasova nodevība nomelnoja visu armiju. Pret tās karavīriem sabiedrība izturējās piesardzīgi, ja neteiktu aizdomīgi, un vienam otram kara arhīvu darbiniekam šāda attieksme saglabājusies līdz pat mūsu dienām, piebilst Sergejs Kostiļevskis. Neattaisnojot nodevību, jāatgādina, ka Vlasovs sakāva vāciešus pie Maskavas un par to tika apbalvots ar Ļeņina ordeni. Staļins norīkoja Vlasovu uz Volhovas fronti, lai pastiprinātu armijas vadību.

Starp citu, dokumenti apliecina, ka Vlasovs pats vāciešiem nepadevās, viņu nodeva ciema iedzīvotāji, pie kuriem viņš ar savu štābu bija griezies pēc palīdzības. Tas pats notika arī ar Otrās triecienarmijas kara padomes locekli brigādes komisāru Zujevu. Arī viņš devās ārā no aplenkuma un, pie dzelzceļa līnijas netālu no Čudovas sastapis zemniekus, kas tur strādāja, palūdza viņiem maizi. Viens strādnieks aizgāja pēc maizes, otrs - pēc vāciešiem. Zujevs atšaudījās līdz pēdējai patronai, kuru pa​taupīja sev…

Ienaidnieka ielenktie Otrās triecienarmijas karavīri plānos šineļos izsalkuši sala purvos netālu no Mjasnojbo- ras ciema, bet joprojām cīnījās. Taisnība, ne jau visi zināja, kur savējie, kur ienaidnieki, un daudzi klaiņoja pa mežiem. Par to skaidri pateikts Klikova un Zujeva pavēlē 259. strēlnieku divīzijas brigādes komandierim Lapšo- vam: "Divīzijas daļas klīda pa mežu un sāka forsēt Sičevas upi bez pietiekamas artilērijas sagatavošanas… Brīdinu 259. strēlnieku divīzijas komandieri, ka šādi fakti jānovērš, un pavēlu 19. martā (1942. gadā) organizēt īstu arti​lērijas uzbrukumu un izpildīt uzdevumu."

Kādā citā armijas pavēlnieka pavēlē teikts, ka "daļu komandieri pazaudējuši savus cilvēkus un nezina, kur tie atrodas. Pavēlu uzlikt par pienākumu komandieriem dot pārskatu par personālsastāvu, uzrādot, kādi cilvēki, kad un kāda iemesla dēļ aizgājuši uz citām daļām." Šī pavēle izdota martā, kad vēl

notika asiņainas kaujas, kad daļas vēl bija kaujas spējīgas. Bet kareivji jau cieta badu. "Pēc pavēles doties uzbrukumā," kādā dokumentā rakstīts, "ierindnieks N pielēca kājās, noskrēja septiņus metrus un nokrita zemē beigts. Aiz bada."

Cilvēki šķīrās no dzīves gan kaujās, gan hospitāļos. Par to vēsta Otrās triecienarmijas aizmugures pavēle 1942. gada martā.

"2181. hospitāļa pārbaudē atklājās, ka tā darbs ir ārkārtīgi neapmierinošs (ar Sergeja Kostiļevska palīdzību izdevās noskaidrot, ka šis hospitālis atradies Novaja Ke- restas sādžā). Hospitāļa telpas — mājas un teltis - ir anti- sanitārā stāvoklī, telpas ir aukstas un netīras, ap mājām - atkritumi, samazgas.

Mirušo sarkanarmiešu līķi vairākas dienas paliek neapbedīti, tie tiek sanesti šķūnī un nolikti dubļos un netīrumos. Daļa ievainoto vairākas dienas noguļ uz kailas grīdas bez jebkāda paklāja. Pat hospitalizētie slimnieki guļ ar visām virsdrēbēm. Ievainoto apkopšana ir ļoti slikta: vairākas dienas viņi nav pat mazgājušies. Ārstu norādījumi daudzos gadījumos netiek izpildīti. Tā, piemēram, slimnieki, kas cieš no caurejas, pat trīs četras dienas nesaņem parakstītos pulverus. Pārsiešanas nodaļa neprasmīgas darba organizācijas dēļ ir pārslogota un nevar izdarīt pārsiešanu visiem, kam tā vajadzīga. Daži ievainotie pat piecas dienas noguļ bez pārsiešanas, tāpēc bijuši vairāki gangrēnas gadījumi."

Pavēle beidzas ar sodiem.

Lai radītu priekšstatu par to, cik ļoti ielenktie karavīri cieta no bada, Sergejs Kotiļevskis citē kādu dokumentu no Otrās triecienarmijas sevišķās daļas mapes. Tajā rakstīts, ka kāds izbadējies sarkanarmietis nogriezis gabalu miesas no nogalināta cilvēka ķermeņa. Bada kanibāls apcietināts un vests uz sevišķo daļu. Bet līdz tai nav ticis, jo ceļā nomiris. No pilnīga nespēka. Dokuments radies tieši šī notikuma dēļ.

Atliek piebilst, ka sabiedriskās organizācijas "Ieleja" entuziasti kopā ar brīvprātīgiem izpalīgiem no vairāk nekā četrdesmit Krievijas pilsētām pēdējos astoņos gados atraduši un apbedījuši vairāk nekā trīsdesmit divu tūkstošu kritušo karavīru mirstīgās atliekas, pēc atrastajiem medaljoniem un citiem neapšaubāmiem apliecinājumiem no​skaidrojuši simtiem bezvēsts pazudušu cilvēku vārdus.

Bet speciālisti uzskata, ka Novgorodas apgabala teritorijā Lielā Tēvijas kara laikā gājuši bojā vairāk nekā astoņsimt tūkstoši cilvēku. Pēc apgabala kara komisariāta datiem, oficiāli apglabāti 510 000.

Turklāt īsti zināmi tikai 200 000 cilvēku vārdi.

Citiem vārdiem sakot, ja meklēšana un apbedīšana turpināsies šādā tempā, organizācijai "Ieleja" būs vajadzīgi vismaz simt gadi, lai izpildītu pienākumu, kas pēc vispārpieņemtiem cilvēciskiem likumiem un morāles normām Krievijai bija jāizpilda jau pirms piecdesmit gadiem.

Acīmredzot jārunā arī par to, ka topošā Sanktpēterbur- gas-Maskavas ātrgaitas maģistrāle iet pa bijušajām Otrās triecienarmijas kaujas vietām. Vienā pašā Novgorodas apgabalā tiks nocirsti meži un aizbērti purvi 60 kilometru garā joslā. Ieradīsies varena tehnika: buldozeri, ekskavatori, skrēperi, visu pārlāpstos, visu pārgrābs, visu sa​mals un apraks…

Vladimirs Sučkovs NĀVE GUĻ SKAGERAKA DZELMĒ ŠIS cilvēks, kas bija devis parakstu par noslēpuma neizpaušanu, klusēja pusi gadsimta. Tagad viņš vairs neklusē… Otrā ranga kapteinis Konstantīns Petrovičs Ter- skovs 1946. gadā vadīja īpaši slepenu operāciju - Otrā pasaules kara nāvējošo trofeju iznīcināšanu. Kā daudz vēlāk atskārta vecais jūrnieks, slepenības zīmogu tai bija uzspiedušas sabiedroto valstu valdību ārkārtīgās bailes no patiesības atklāšanas. Ak, kāda sašutuma vētra būtu sacēlusies visā pasaulē, ja sabiedrība būtu uzzinājusi, ko tās izdarījušas tad, kad karš jau bija beidzies! Bet visus šos gadus otrā ranga kapteinis Terskovs, vienīgais cilvēks, kas līdz pēdējam sīkumam zināja, kā notika šī operācija, svēti ievēroja ar parakstu apstiprinātās saistības - neko neizpaust…

Kad es pirmo reizi satikos ar Terskovu, viņš bija atturīgs, piesardzīgs. Situācija valstī jau bija krasi mainījusies: bija atklājies, ka tas, kas vēl nesen tika uzskatīts par varoņdarbu (šīs operācijas dalībnieki, tostarp arī otrā ranga kapteinis, toreiz saņēma valdības apbalvojumus), nav nekas cits kā noziegums.

Protams, nekādas Terskova vainas tajā nav. Viņš tikai izpildīja pavēli, kad 1946. gada vasarā izveda Baltijas jūrā karakuģu vienību un, stingri ievērojot instrukciju, atbrīvojās no nāvējošās kravas. Viņš bija pār​liecināts, ka glābj cilvēci. Bet iznākums bija pretējs…

- Kā atceros, - Konstantīns Terskovs stāsta, — toreiz bijām pabeiguši lielu operāciju - iznīcinājuši jūras grupējumus. Pavēlnieks ielūdza vecākos virsniekus uz svinīgu pieņemšanu. Un tur piepeši radio pārraida paziņojumu: "Uzvara!" Es aizsteidzos uz priekšējo kuģi, nokomandēju: "Uguni!" Aiz priekiem izšāvām virs jūras visu kaujas komplektu. Apkampjamies, smejamies. Pēkšņi piejoņo štāba kuteris.

Vecākais virsnieks, gruzīns, stipri karstasinīgs, uzlec uz klāja: "Ko tu dari? Visu bāzi gribi sacelt kājās?

Arestēju!" Es viņam saku: "Uzvara! Karš beidzies!" Šis netic. Atņēma man ieroci, pavēlēja sēsties kuterī.

Bet tad no visiem kuģiem sāka dārdēt šāvieni. Mans konvoj- nieks beidzot apjēdza, ka patiesi esam uzvarējuši. To lielās laimes brīdi es atcerēšos līdz kapa malai.

Bet Konstantīnam Terskovam karš ar to nebeidzās. Vēl bija jāiznīcina nelieli ienaidnieka grupējumi.

Pēc tam vi​ņi savus kuģus atdeva Polijai, bet paši aizbrauca uz Vāci​ju pēc trofeju flotes.

- Mani sāka vadāt pa dažādiem štābiem. Vecākie virsnieki un vīri privātās drēbēs mani iztaujāja, pētīja, vērtēja. Beidzot izsauca uz Padomju kara administrāciju Vācijā un uzdeva veikt konkrētu operāciju: nogremdēt Baltijas jūrā bīstamu kravu - trofeju bumbas, šāviņus, konteinerus ar indīgām ķīmiskām vielām.

Nē, Terskovam neienāca prātā doma, ka šī uzdevuma izpildīšana var kļūt liktenīga miljoniem cilvēku. Viss likās vienkārši: ja pavēlēts - jāizpilda! Ja atteiksies — tribunāls. Tikai pēc gadu desmitiem Terskovs atskārta, ko viņi izdarījuši.

- Jau 1990. gada oktobrī no kādas publikācijas es uzzināju par draudīgu atradumu Skageraka jūras šaurumā. Zviedru zinātnieks Bjerns Okerlunds bija sastādījis speciālu Zviedrijas piekrastes ūdeņu karti, kurā bija atzīmētas karakuģu nogremdēšanas vietas. Jūras šauruma dibenā viņš bija atklājis gandrīz vai flotili vācu kuģu ar nāvējošām ķīmiskām vielām. Piekrastes zvejnieku ciemos bija konstatēti specifiski saslimšanas gadījumi.

Es to izlasīju un nodrebēju: atradums bija tieši saistīts ar manu uzdevumu. Sāku vērīgi sekot presei.

Publikācijas mani šokēja: jūras ūdens un laiks saēd metālu, kara materiāli kuru katru brīdi var iedarboties. Es nezināju, kur dēties…

Otrā ranga kapteinis Terskovs jau kara gados savās piezīmju grāmatiņās atzīmēja visus svarīgākos notikumus, kas bija saistīti ar viņa dzīvi. Vēlāk viņš tos plašāk apcerēja dienasgrāmatās, kas kļuva par sava veida memuāriem. Šādā veidā viņš atjaunoja arī koordinātas, kurās pēc Padomju kara

administrācijas pavēles bija nogremdējis kravas. Tomēr joprojām neuzdrošinājās par to runāt. Paraksts par neizpaušanu ir smagas važas. Bet žurnālisti rakstīja par gaidāmo katastrofu un uzdeva jautājumus, vai mūsu valsts ir piedalījusies Vācijas indīgo vielu no- gremdēšanā. Ja ir piedalījusies - cik daudz to bijis?

Treskovs zināja atbildi.

Toreiz, četrdesmit sestā gada maijā, Padomju kara administrācija man uzdeva nogremdēt 40-50 tonnas avi- ac ijas bumbu, kas bija pildītas ar indīgām vielām. Manā rīcībā tika nodoti pieci nelieli vāciešu kuģi un divi Balti- jiis flotes traleri. Pavēlniecība uzdeva iekraut ieročus kuiļos un noteiktā jūras kvadrātā tos nogremdēt ne seklāk par simt metriem.

Munīciju kuģos iekrāva vāciešu brigādes. Darba laikā vienu vācieti vajadzēja ievietot hospitālī, otrs drīz nomira no nepazīstamas slimības.

Es jau toreiz zināju, ka Vācija radījusi masu iznīcināšanas ieroci, kara beigās tai jau bija vairāk nekā divsimt tūkstoši tonnu indīgo kaujas vielu. Neģēlīgs ierocis! Manu naidu pret to uzkurināja arī fakts, ka ar to tika indēti nevainīgi koncentrācijas nometņu gūstekņi, izdarot ar tiem necilvēcīgus izmēģinājumus.

Pašās kara beigās hitlerieši, gribēdami izdzēst pēdas, radīja ķīmisko kaujas vielu iznīcināšanas tehnoloģiju un pat samontēja eksperimentālas iekārtas. Bet sabiedrotie uzbruka tik strauji, ka fašistiem neizdevās neko noslēpt. Tā ir likteņa ironija, ka viņu vie​tā to izdarījām mēs…

Sabiedroto valstu trīspusīga komisija sākumā šīs drausmīgās trofejas gribēja nogremdēt Atlantijas okeānā, ziemeļaustrumos no Farēru salām, bet tas bija tāls un dārgs ceļš, indīgo ieroču transportēšanai uz nogremdēša- nas vietām bija vajadzīgs pārlieku daudz kuģu. Pēc tam tika pieņemts "Zālamana spriedums": indīgās vielas jā​nogremdē tuvāk, Baltijas jūrā. Vienkāršāk un lētāk.

Tiesa gan, sabiedrotie šo uzdevumu izpildīja katrs pēc sava prāta. Atkarībā no tā, kā katrs saprata savu atbildību nākamo paaudžu priekšā. Amerikāņi un angļi savu iznīcināmās indes daļu iekrāva baržās, tās aplēja ar šķidru betonu, ar buksieriem aizdzina uz Skageraku un nogremdēja 200 metru dziļā dzelmē.

Bet mūsējie bumbas un šāviņus sameta kuģos vienuviet un pēc tam pārsvieda pār bortu vai arī nogremdēja ar visu kuģi.

Sākumā nogremdēšanas zona bija noteikta 56 jūdžu attālumā no Liepājas ostas uztvērējbojas. Bet jau pēc pirmā reisa kļuva skaidrs, ka šis punkts neatbilst noteiktajām prasībām. Tad tika atrasta vieta dienvidos no Kristi- anzē, austrumos no dāņu Bornholmas salas. Tur tika uzstādīta dzeltena ažūrboja ar sirēnu, un krievu jūrnieki pastāvīgi kursēja uz to. Ar uzdevumu viņi tika galā pare​dzētajā laikā.

Izlasījis zviedru zinātnieka rakstu par gaidāmo traģēdiju, Konstantīns Terskovs saprata, ka ilgāk vairs nedrīkst klusēt. Viņš uzrakstīja Bjernam Okerlundam garu vēstuli, ko palīdzēja nosūtīt Zviedrijas vēstnieks Maskavā. Terskovs vēstulē izstāstīja visu par savu līdzdalību indīgo vielu nogremdēšanā un piedāvājās palīdzēt precīzu koordinātu noteikšanā. Pēc tam viņš sāka saņemt vēstules no visas pasaules zinātniekiem. Viņam piedāvāja izpildīt daždažādas anketas. Viņu apsēda žurnālisti. Viņš piedalījās daudzās preses konferencēs un simpozijos.

- Bet es taču neatklāju patiesību šāda trokšņa dēļ! Kaut gan daži žurnālisti manu rīcību uzskata par pašreklāmu un atkārto šo vārdu visos locījumos. Bet es patiešām esmu gatavs uz jebkādu sadarbošanos, lai novēr​stu katastrofu.

Vairākas reizes viņš tika uzaicināts uz Sanktpēterbur- gu. Tur viņš satikās ar cilvēkiem, kas gatavo pētniecisku ekspedīciju uz vāciešu indīgo vielu kapsētu Baltijas jūrā. Viņu pat ieskaitīja ekspedīcijas sastāvā. Viņam ļoti gribē​jās vēlreiz iziet jūrā. Bet - liktenim tas nebija pa prā​tam…

Tika izstrādāta indīgo kaujas vielu izcelšanas un iznīcināšanas programma ar nosacītu nosaukumu "Ekoba- rus". Tās koordinators bija akadēmiķis V. Nozdračovs. Par šiem pasākumiem uzzināja Krievijas prezidents B. Jeļ- cins un atzinīgi atsaucās par krietno pasākumu. Bet valstī drīz sākās finansiālas grūtības, un viss apklusa.

Pēc tam pie šīs problēmas risināšanas ķērās Krievijas Aizsardzības ministrija, kas realizēja programmu "Jupiters". Terskovs vairākas reizes tika aicināts uz Sanktpē- terburgu, kur konsultēja

speciālistus. Vecais jūrnieks atguva dzīvesprieku, kad uzkāpa uz zinātniskās pētniecības kuģa "Professor Štokman " klāja. Viņš jūsmodams aplūkoja modernās jūras dibena un grunts pētīšanas, kā arī paraugu analizēšanas ierīces un aparātus. Bet pēc neilga laika uzzināja: ekspedīcija izgājusi jūrā bez viņa - tai esot "mazliet citādi uzdevumi"…

- Man dzīvē palikusi tikai viena karsta vēlēšanās, - Konstantīns Terskovs saka, - sagaidīt ziņu, ka sākusies operācija, kas padarīs nekaitīgu to ķīmisko ieroci, ko es nogremdēju pirms gadiem piecdesmit.

Tad es mierīgi uz​elpošu un vairs neraizēšos par miljoniem Baltijas jūras piekrastes cilvēku likteni.

Vladimirs Sučkovs KAD PIENĀKS "X" STUNDA? Nesen atklātībai nodotie arhīvu materiāli atklāj nepieredzētu ekoloģiskas katastrofas ainu, mēs stāvam uz tās sliekšņa.

HITLERA ĢENERĀLŠTĀBA DIREKTĪVA 1942. GADA vasarā gandrīz vai izraisījās ķīmiskais karš. Vācu armijas uzvarām bagātais gājiens uz Austrumiem apstājās pie Maskavas un Staļingradas. Pēc eiforijas iestājās trauksmains sasprindzinājums.

Tieši tad Hit​lers grasījās likt lietā savu slepeno ieroci.

Vācijas ģenerālštāba direktīvā, kas izdota jau 1937. gadā, teikts: "Mēs nedrīkstam atkārtot pasaules kara kļūdas… Indīgās vielas jāpielieto zibenīgi, negaidīti, izšķirošā vietā un plašā frontē." Vērmahts bija gatavs izdarīt triecienu.

Tagad dokumentāli pierādīts, ka Vācijas ķīmiskā karaspēka daļu bruņojumā bija aviācijas bumbas, dažāda kalibra šāviņi un mīnas, fugasi, rokas granātas un indīgo dūmu ķermeņi. To rīcībā bija speciālas mašīnas, kurām noturīgās indīgās vielas bija jāizplata plašā teritorijā. Iprīta, luizīta, fosgēna un citu ķīmisko savienojumu krāju​mu pietika pieciem kara mēnešiem…

Par pretinieka nodomiem ziņoja mūsu izlūki. Sabiedrotie apspriedās, un Rūzvelts brīdināja Vāciju: koalīcijas dalībnieki uz ķīmisku uzbrukumu ir gatavi atbildēt ar to pašu. Un tie nebija tukši draudi. Hitlers svārstījās, tomēr neuzdrošinājās izlaist džinu no pudeles.

Drīz pēc kara Vācijas ķīmisko ieroču krājumi nozuda bez pēdām. Bet tas taču nav šķirstiņš ar dārglietām! Pārvietot ķīmiskos arsenālus ir grūti, pat ļoti grūti, un vispār nav iedomājams, ka tos varētu droši paslēpt. Kur gan tie bija palikuši?

SLEPENĀ MISIJA - Septiņdesmitajā gadā, - atceras atvaļinātais aviācijas ģenerālmajors B. T. Surikovs, - es ārstējos hospitāli reizē ar admirāli B. F. Tribucu, kas kara gados komandēja Baltijas floti. Reiz vaļsirdīgā sarunā viņš man pastāstīja par kādu operāciju. Un proti: kā 1946. un 1947. gadā tika "apglabāti" uzvarētās Vācijas ķīmiskie ieroči. Šo misiju uzņēmās PSRS, Anglija un ASV. Padomju Savienība saņēma to daļu, kas tika atrasta okupācijas austrumu zonā, - apmēram 35 tūkstošus tonnu ķīmiskā bruņojuma. Sākumā PSRS valdība uzdeva Jūras flotes ministrijai bīstamo kravu aizvest uz Atlantijas okeānu un nogremdēt apmēram 200 kilometru attālumā rietumos no Farēru salām. Bet civilie jūrnieki neatrada šādam pasākumam piemērotus kuģus, tāpēc beigu beigās kara jūrnieki bumbas, šāviņus un mīnas, kas bija piepildītas ar indīgām gāzēm, iekrāva vācu baržās. Un gabalu pa gabalam sameta divos Baltijas jūras rajonos - Bornholmas salas tuvumā un teritorijā starp Latvijas piekrasti Liepājas ap​vidū un Gotlandes salu.

Sabiedrotie rīkojās vēl vienkāršāk. Ar ķīmiskajiem kaujas materiāliem piekrautos karakuģus un trofeju kuģus viņi necik tālu neaizveda - uz vairāk vai mazāk dziļām vietām Skageraka un Kategata jūras šaurumos zieme​ļos no Dānijas, tātad Zviedrijas un Norvēģijas krastu tuvu​mā. Tur šos kuģus ar vieglu roku nolaida dibenā, turklāt dažus vajadzēja uzspridzināt. Šai rajonā dzelmē nonāca 225 tūkstoši tonnu munīcijas ar nāvējošu pildījumu.

Admirālis ar rūgtumu atzinās, ka nākamajām paau​dzēm atstāts slikts mantojums.

Tikai pēc 20 gadiem, kad pārbūve un atklātība atļāva par daudz ko runāt bez aplinkiem, Boriss Surikovs nolēma pārbaudīt viņsaulē aizgājušā flotes pavēlnieka stāstu. Viņam izdevās iegūt un atbrīvot no

slepenības grifa dokumentus, kas visu apstiprināja. Ģenerālis uzrakstīja ziņojumu, ko nosūtīja "augšām", valdībai… Un bija nepa​tīkami pārsteigts: nekādas intereses!

Tikai tad, kad angļu žurnāls "The Sunday Times Ma- gazine" pēc viņa materiāliem publicēja rakstu "Izgāztuves jūras dibenā", notika kaut kāda sarosīšanās. Krievijas valdība izveidoja īpašas nozīmes zemūdens darbu komiteju. Tai tika uzdots reizē ar bojāgājušās atomu zemūdenes "Komsomoļec" problēmu interesēties arī par ķīmiskajām izgāztuvēm Baltijas jūrā. Borisu Surikovu, kas jau bija no armijas atvaļinājies, komiteja uzaicināja par konsultantu. Pēc gada komiteju likvidēja, bet ministrija, kas daļēji pārņēma komitejas funkcijas, uzskatīja, ka konsul​tanta pakalpojumi tai nav vajadzīgi.

Zvans, kas bija ieskanējies Londonā, nesasniedza arī Krievijas ekologu ausis. Tiem bija savs mierinājums: Rietumi pret briesmīgo Baltijas nelaimi bija tikpat vienaldzīgi. Helsinkos notika starptautisks simpozijs par Baltijas jūras ekoloģisko aizsardzību. Bet, kaut arī raksts angļu žurnālā jau bija ieraudzījis dienasgaismu un neapšaubāmi nebija pagājis garām nepamanīts, simpozija dalībnieki pat neierunājās par ķīmiskajām izgāztuvēm turpat kai​miņos.

Varbūt draudošās briesmas tomēr tiek pārspīlētas?

PAR DAUDZ OLU VIENĀ GROZĀ Ģenerālim Surikovam bija daudz iemeslu, lai satrauktos un celtu trauksmi. Deviņdesmitajā gadā visas avīzes publicēja fotouzņēmumus ar krastā izskalotām jūras zvaigznēm. Bojā bija gājušas arī daudzas mīdijas, krabji un dažādi citi dzīvnieki, kas dzīvo Baltajā jūrā. Par cēloņiem atbilde tika pieprasīta kara jūrniekiem. Viņi izvirzīja savu versiju: palaižot stratēģiskās raķetes no zemūdenēm, notikušas avārijas, jūrā nokļuvusi degviela…

Surikovs, speciālists kodolbruņojuma jautājumos, saprata, ka tāds daudzums raķešu degvielas, kas ieplūst simtiem miljardu kubikmetru jūras ūdenī, ir par maz, lai saindētu Balto jūru.

Savā laikā, strādādams arhīvā, ģenerālis bija redzējis aizsardzības ministra pavēli nogremdēt pašu ķīmiskos ie​ročus Baltajā un Barenca jūrā. Vai tikai tie tagad nav pie visa vainīgi?

Ja tā, tad tas pats gaidāms arī no vāciešu bumbām un šāviņiem, kas nogremdēti tais pašos gados. Arī no britu ieročiem (Anglija tos apglabāja Ziemeļu jūrā). Teorētiski spriežot, jūra pa šo laiku varēja šur un tur sagrauzt apvalku, atsegt pildījumu. Tādā ūdenī, kāds ir Baltijas jūrā, dzelzs korozijas ātrums ir 0,100,12 milimetri gadā. Ķīmisko bumbu korpusa biezums ir apmēram 5 centimetri, šāviņiem mazliet biezāks.

Tātad itin visam doti 50 gadi. Bet bija pagājuši 49…

Pēc ekspertu vērtējuma, Baltijas jūrā nogremdētā munīcija nerada tūlītējas briesmas. Jā, korozija saēd bumbu, šāviņu un mīnu čaulu, bet, kā rāda novērojumi, šai procesā galvenokārt rodas punktaini bojājumi, tādēļ indīgais pildījums izdalās ūdenī samērā lēni, un visā visumā jūra pagūst viskaitīgākās indes pārstrādāt par samērā nekaitīgām vielām. Speciālisti domā, ka šai gadījumā pagaidām pietiktu ar bīstamā akvatorija iezīmēšanu, lai, nedod Dievs, kāds tralis neaizķertu bumbu, un tad tuvākajos gados šai problēmas daļai varētu uzlikt krustu… Tad visu uzmanību varētu pievērst jūras šaurumiem, kur korozija grauž nogremdētos kuģus un tajos paslēptos milzīgos munīcijas krājumus un situācija jau kļuvusi katastrofāla. Kādēļ?

Pirmkārt, jau tādēļ, ka šāviņu grēdās apakšējām kārtām jāiztur augšējo kārtu smagums (ne velti vienā grozā nedrīkst sakraut pārāk daudz olu). Otrkārt, jūras šaurumu dziļums vietām ir stipri lielāks, vairāki kuģi guļ pat 700 metru dzīlē. Bet no skolas gados apgūtā fizikas kursa mēs zinām, ka šādos apstākļos ūdens spiediens uz katru šāviņa čaulas centimetru sasniedz 70 kilogramus. Un neviens ar pilnu pārliecību nevar pateikt, kad īsti pārplīsīs korozijas saēstās apakšējos slāņos guļošās munīcijas "čaumalas" un notiks pats briesmīgākais: milzīga kvan​tuma indīgo vielu spēja ieplūšana ūdenī…

Par šādas plaša mēroga ekoloģiskas katastrofas sekām pagaidām mēs varam tikai noģist.

Bet pirmie brīdinājumi jau dzirdami.

KĀ TAS VISS IEGROZĪSIES? Pēdējā laikā presē un televīzijā sāk parādīties trauksmes pilna informācija. Kādam dāņu zvejniekam roku apdedzinājušas nezināmas izcelsmes gļotas, ko tralis kopā ar sarūsējušu šāviņu izcēlis no jūras dibena. Kāda poļu zvejnieka bērni saindējušies ar ceptu jūras zivi. Varbūt tādēļ, ka zivs uz pannas cepas 300 grādu temperatū​rā, bet tajā iekļuvušo indigo kaujas vielu noārdīšanai va​jadzīgi 1300-1500 grādi?

Nelielajā Baltijas jūrā katru gadu nozvejo diezgan daudz zivju - apmēram miljons tonnu. Un neviens nevar galvot, ka kaislīgs svētdienas makšķernieks Somu līcī no ledū izcirsta āliņģa neizvelk salaku, kurā paslēpusies briesmīga inde. Un kas zina, kādu pārsteigumu var sagādāt žāvēta skumbrija, ko no rokas var nopirkt pie Sankt- pēterburgas metro stacijām.

- Pat šo vielu miligrama daļiņa, - saka ievērojamais zinātnieks V.Tarasovs, Krievijas Ģenētikas institūta profesors, - iedarbojas uz mūsu organismu. Tā var izraisīt vēzi, tās dēļ var rasties bērni ar iedzimtiem garīgās vai fiziskās attīstības defektiem. Varbūt veidosies cilvēku paaudzes ar noturīgām ģenētiskām novirzēm, mutācijām?…

Kas notiks tad, kad jūras izgāztuves pašas sevi saspiedīs? Briesmīgo indīgo vielu izplūdes jūras straumes iznē​sās pa visu pasauli, jo ūdens baseini taču ir savstarpēji saistīti. Un kas notiks ar tā sauktajām pārtikas saiknēm? Un kas notiks ar zemeslodes iedzīvotāju miljoniem? Vai tas beigsies ar ģenētiskā koda sagraušanu un cilvēka dzi​muma deģenerēšanos?

Nē, tie nav lieki jautājumi, un pirmām kārtām par tiem jādomā mums, blīvi apdzīvotā Eiropas kontinenta iemīt​niekiem. Virs mūsu galvām pacelts zobens.

VISS MIERĪGI IR DĀŅU KARAĻVALSTĪ?

Jūras šaurumu ūdeņi gleznaini apņem zemesragu Eiropas ziemeļos - Jitlandes pussalu. Āugsto krastu pavēnī mierīgi slīd jahtas, velk vadus zvejnieku seineri. Tūristi, kas ceļo ar baltiem tvaikoņiem, priecājas par Hamleta dzimtenes vecajām pilīm un vēja dzirnavām. Uz Zviedriju un Norvēģiju un pa jūras šaurumu atpakaļ uz Dāniju steidzas daudzstāvu mājai līdzīgie prāmji…

Un diezin vai kāds no šiem cilvēkiem, kas dodas darīšanās vai vaļojas, zina, ka šai vietā, tieši zem viņu kājām, guļ zalvei gatavi briesmīgi kara ieroči. Neticami nežēlīgi, tik nežēlīgi, ka no tiem nobijās pats Hitlers. Vai tiešām tāda ir likteņa ironija un bezrūpīgajai cilvēcei lemts izpildīt Vācijas ģenerālštāba necilvēcīgo direktīvu: "…zibenīgi, negaidīti, izšķirošā vietā un plašā frontē"?

Līdz katastrofai atlikušo dienu atskaitīšana turpinās…

Mihails Pavlušenko, kara vesturnieks VĀCIEŠU BRĪNUMIEROCIS UN CĪNA PRET TO PASAULES vēsturi bieži ietekmē nejauši faktori. Ta, piemēram, 1919. gada Versaļas miera līgums Vācijas simt tūkstošu armijai aizliedza ne tikai turēt tankus, smago artilēriju, kara lidmašīnas, lielus karakuģus, zenītartilē- riju un ķīmiskos ieročus, bet arī radīt jaunus šo tipu ieročus. Taču Vācija, par spīti sakāvei Pirmajā pasaules karā un smagajiem Versaļas līguma žņaugiem, palēnām atjaunoja stipru armiju.

Bet, kā atgādināja bijušais Veimāras Vācijas reihsvēra ministrs O. Heslers: "Nē, ar devīzi "Karam nebūt nekad!" nevar radīt armiju…"

Tieši tāpēc ministrija atbalstīja militāristiskas un šovinistiskas organizācijas (tā, piemēram, reihsvēra Bavārijas vadība ministrijai ziņoja, ka Hitlers un viņa partija darbojas "absolūti patriotiskā garā"); uzturēja maskētas ieroču noliktavas; pārcēla kara rūpnīcas un konstruktoru birojus uz ārzemēm; pasūtīja kaujas tehniku, maskējoties ar sporta lidmašīnām un tirdzniecības kuģiem; ārzemēs, tostarp arī PSRS, gatavoja tankistus un lidotājus.

Par raķetēm līgumā nekas nebija teikts. Tieši tāpēc varēja rasties lēmums par kaujas raķešu konstruēšanu Vā​cijā.

1923. gadā Vācijā Aviācijas ministrijas aizgādībā sākās radiovadāmas bezpilota lidmašīnas projektēšana. Projekta ideja bija aizgūta no franču inženiera V. Lorēna, kas jau Pirmā pasaules kara gados ierosināja triecieniem pret Berlīni izmantot bezpilota lidmašīnu — šāviņu ar stabilizējamu žiroskopu, ko pa radio vada pavadītājlidmašīnas pilots. Tai pašā laikā notika ļoti aktīva Vācijas ballistisko raķešu radīšana. Tās piederēja pie atsevišķa, pilnīgi cita raķešu tehnikas attīstības virziena. Tāpēc šeit mēs aplū​kosim tikai tā saucamā trešā reiha spārnotās raķetes.

1936. gadā sauszemes karaspēka virspavēlnieks ģenerālis Fričs, Vācijas aviobūvniecības vadītājs ģenerālis Ke- selrings, Aviācijas ministrijas pētniecības nodaļas priekšnieks Rihthofens, ballistikas un munīcijas nodaļas priekšnieks Bekers, kā arī galvenie konstruktori Dornber- gers un fon Brauns pieņēma saskaņotu lēmumu Vācijas raķešu eksperimentus pārcelt uz Pēnemindi. Stāsta, ka galvenā konstruktora Vernera fon Brauna tēvs tur bieži piedalījies pīļu medībās. Šis nomaļais Vācijas kaktiņš bija tik nošķirts, ka palīdzēja turēt noslēpumā spārnoto un ballistisko raķešu centra darbu. Par centra priekšnieku tika iecelts Valters Dornbergers.

Vācijas ģenerālštābs pastāvīgi interesējās par Pēnemindes centra darbu un domāja par .jaunā ieroča izmantošanas iespējām. Jau 1938. gada 26. septembrī ģenerālštāba priekšnieks Helders savā dienesta dienasgrāmatā rakstīja: "Pēneminde: tālas darbības raķete būs gatava pēc 3—4 gadiem. Viena tonna derīgās kravas. Maksimālais darbības attālums — līdz Londonai." Tātad jau toreiz bija izraudzīts galvenais raķešu apšaudes objekts.

Kā parādīja laiks, atbilstoši Hitlera plāniem par raķešu uzbrukumu objektiem bija izraudzītas pilsētas ar mierīgiem iedzīvotājiem, nevis kara objekti, piemēram, angļu un amerikāņu desantspēku koncentrēšanās rajoni. Interesanti, ka mierīgās angļu pilsētas ar Hitlera pavēli bija definētas kā ļoti svarīgi artilērijas un bombardējošās aviācijas mērķi. Šīs pilsētas palika galveno mērķu sarakstā arī pēc sabiedroto desanta izcelšanas Normandijā. To apšaude ar vāciešu "brīnumieroci" turpinājās. Vienīgi aviā​cija tika pārorientēta uz cīņu pret krastā izcelto desantu.

Tas nav nekas pārsteidzošs. Vācijas kara zinātnieki jau divdesmitajos gados formulēja totālā kara teoriju. Tās galvenās nostādnes 1929. gadā Nacionālsociālistiskās partijas kongresā izklāstīja nacistu kara eksperts K. Hirls. 1935. gadā tika izdota Lūdendorfa grāmata "Totālais karš". Ievērojamais Vācijas militārais un politiskais darbinieks rakstīja, ka nākamā kara būtiska īpatnība būs tā iznīcinošais raksturs.

Fašistu žurnāls "Deutsche Volk- skraft" tai pašā gadā apliecināja: "Nākotnes karš būs totāls ne tikai tāpēc,

ka tas prasīs visu spēku sasprindzi- nāšanu, bet arī tāpēc, ka totālas būs tā sekas… Totāla uzvara nozīmē uzvarētās tautas pilnīgu iznīcināšanu, tās pilnīgu un galīgu nozušanu no vēstures skatuves."

Fašistiem bija vēl viens iegansts tēmēt raķešu triecienus nevis uz kara rūpniecības objektiem un karaspēka vienību grupējumiem, bet gan vienīgi uz blīvi apdzīvotām pilsētām. Hitlers par katru cenu gribēja Lielbritāniju piedabūt pie separāta miera līguma parakstīšanas. Pirmkārt, kā savos memuāros apgalvo Valters Šellenbergs, fīrers uzskatīja, ka no rasu viedokļa vāciešiem ar angļiem ir brālīga radniecība, un gribēja nevis iznīcināt Angliju, bet tikai "aplauzt tai ragus". Otrkārt, separātais miers ar Angliju Hitleram atraisītu rokas austrumu frontā Tātad Vācijas virspavēlniecība ar raķešu triecieniem pret liela​jām pilsētām gribēja noskaņot Anglijas sabiedrisko domu uz separāta miera līguma noslēgšanu.

Vācieši meklēja efektīvākos totālā kara kaujas līdzekļus, un raķetes kļuva par vienu no šo centienu virzieniem. Tas vēlreiz pierāda, ka fašistiskās Vācijas valsts politikai bija teroristiska ievirze. Pēc sabiedroto iebrukuma Francijā Rundštets, hitleriskā karaspēka vienību virspavēlnieks rietumos, un Rommels, armiju grupas "B" pavēlnieks, griezās pie bruņoto spēku galvenās mītnes ar lūgumu pavērst jauno ieroci pret desantu, bet, ja tas nav tehniski iespējams, tad par mērķi izraudzīt desanta iekravāšanās ostas Dienvidanglijā. Galvenā mītne viņu lūgumu noraidīja, paskaidrojot, ka "Fau " triecieni jākoncentrē vienīgi uz Londonu, jo tie piespiedīs Angliju parakstīt miera līgumu ar Vāciju.

Tagad mēs pastāstīsim par to īsteno tehnikas brīnumu, ko vācu imperiālisms pārvērta par "brīnumieroci". Šis spārnotais brīnums - raķete "Fau-1" (vācu vai. - "V-l") spēja nest tonnu sprāgstvielu.

Vajadzības gadījumā raķetes kaujas galviņas bija iespējams piepildīt ar indīgām ķīmiskām vielām. "V-l" kaujas daļai bija iespējams arī kodolbruņojums. Pēdējos divos kara gados vācu zinātnieki aktīvi darbojās ar atombumbu, kas tāpat kā "V-l", "V-2", zemūdenes ar "šnorheli" - gaisa pievadu, reaktīvās lidmašīnas un nevadāmās prettanku granātas "Faustpatro- ne" bija iekļauta "brīnumieroču" sarakstā. Par iespēju "V-l" izmantot kā atombumbas nesēju liecina tas, ka "urāna katla" sfēriskā apvalka diametrs bija 65 cm, bet kopējā masa nepārsniedza 800 kg. Pēc lieluma un konfigurācijas atombumba bija bez grūtībām ievietojama "V-l" galvenajā nodalījumā.

Protams, lasītājam ir interesanti uzzināt, ar kādiem paņēmieniem angļi cīnījās pret "V-l". Sākumā likās, ka pret spārnotajām raķetēm vispār nav iespējams cīnīties. Vēlāk angļi diezgan sekmīgi iemācījās notriekt "V-l". Cīņa pret ballistiskajām raķetēm "V-2" bija problēma, un tā netika atrisināta līdz tam laikam, kamēr angļu un amerikāņu karaspēks nebija pretinieku atspiedis līdz attālumam, kas pārsniedza ballistiskās raķetes "A-4" lidojuma tālumu. (Tagad situācija ir kardināli mainījusies. Tagad ir sistēmas, kas ļoti efektīvi spēj trāpīt ballistiskajos mērķos. Drošs līdzeklis cīņai pret mūsdienu spārnotajām ra​ķetēm praktiski nav izgudrots.)

Bezpilota lidmašīnu konstruēšana virzījās uz priekšu lēni. Konstruktoru grupa inženiera Georgijas vadībā poligonā "Penemūnde-West" vispirms projektēja pa radio vadāmu aerofotoizlūku ar virzuļmotoriem. Šāda lidmašīna tika radīta Mažino līnijas izlūkošanai, un 1939. gada jūlijā to demonstrēja hitleriskajai vadībai. Tomēr sliktās vadības sistēmas dēļ lidmašīna netika uzņemta bruņojumā.

Tad 1939. gada rudenī Aviācijas ministrija uzdeva firmai "Argus" konstruēt pa radio vadāmu lidmašīnu - šāviņu, ko varētu raidīt pret angļu aizmugures objektiem. Tomēr firma nespēja nodrošināt vajadzīgo precizitāti un lidojuma tālumu - 560 km. Lai gan projekts tika norai​dīts, konstruktori turpināja šī ieroča izstrādāšanu.

Pēc Francijas okupēšanas stipri samazinājās attālums līdz Anglijai. 1941. gada jūlijā Aviācijas ministrijas tehniskā pārvalde tika iepazīstināta ar vadāmu šāviņu, ko bija uzbūvējusi aviācijas firma "Fisiler" ciešā sadarbībā ar firmu "Argus".

No 1942. gada stacijā "Penemūnde-West" turpinājās tā konstrukcijas izstrādāšana, kas bija iekļauta tāldarbības ieroču sistēmā ar nosaukumu "Fisiler Fi-103", kura vēlāk tika pārdēvēta par "V-l" ["Fau-1").

Nosaukums atvasināts no vārda "Vergeltungswaffe" - atmaksas ierocis. Šo apzīmējumu izgudroja

Gebelss, un tam nebija nekā kopēja ar ieroča raksturu.

Vadāmais šāviņš "V-l" nebija pirmais vadāmais šāviņš. Pirmā pasaules kara gados ASV armijas konstruktori sadarbībā ar firmu "Sparry Gyroscope" uzbūvēja lidojošu bumbu "Bug". 1918. gada vidū tā bija sagatavota ražošanai, bet palika nepabeigta. Darbs ar šo bumbu finansiālu apsvērumu dēļ tika pārtraukts tikai 1925. gadā. Lidojošā bumba darbojās ar iekšdedzes motoru un dzenskrūvi.

1942. gadā maskēšanās nolūkā vāciešu projekts ieguva nosaukumu "FZG" (no "Flugzielgerāt" lidojošs mērķis zenītartilērijas vajadzībām). Gada vidū projekts tika iesniegts Aviācijas ministrijas vadībai. Konstrukcijas vienkāršība un samērā mazā izmaksa ("V-l" izmaksāja 60 tūkstošus marku, "V-2" 300 tūkstošus marku) guva lielu atsaucību, un tika parakstīta pavēle visiem spēkiem paātrināt vadāmā šāviņa radīšanu ar tādu aprēķinu, lai 1943. gadā to varētu uzņemt bruņojumā.

Projekts "FZG-76" kļuva par Aviācijas ministrijas galveno prioritāti, un tās kontrolē firmas "Argus" (motori), "Ascania" (vadības sistēma), "Fisiler" (planieris) un "Walter" (katapulta) pie tā strādāja paātrinātā tempā. 1942. gada decembrī notika planiera "FZG-76" izmēģinājuma palaišana no lidmašīnas "Focke-Wulf-200", bet 24. decembrī "V-l" tika veiksmīgi katapultēts no Pēnemindes 2,7 kilometru tālumā. "V-l" tehniskā ziņā bija precīza jūras torpēdas kopija. Pēc palaišanas šāviņš ar autopilota palīdzību pa iepriekš noteiktu kursu lidoja noteiktā augstumā. Šāviņa vidējais attālums bija 240 kilometri, re​ģistrētais maksimālais attālums - 280 kilometri.

Turpat Pēnemindē, tikai stacijā "Penemūnde-Ost", sauszemes karaspēka daļas eksperimentēja ar "A" tipa ballistiskajām raķetēm, konkrēti - ar "A-4" ("V-2").

- Vācijas gaisa kara spēki, - Nirnbergas prāvā liecināja bijušais Vācijas bruņošanās ministrs Alberts Špērs, - bija noraizējušies, ka armija viena pati grib izdarīt uzbrukumus Londonai… Viņi protestēja pret to, ka armija pretendē uz spārniem… Sāncensība starp armiju un gaisa kara spēkiem jaunu bruņojuma veidu radīšanā īpaši izpaudās Pēnemindē. Antagonisms starp abiem bruņotajiem spēkiem izslēdza kopēju pētījumu iespēju.

Aizsteidzoties mazliet priekšā, jāpiebilst, ka no 1943. gada pavasara arī Himlers sāka vērīgi sekot raķešu ieroča tapšanas gaitai. Viņš bija iecerējis šo ļoti ienesīgo lietu pārņemt savās rokās. Tā paša gada septembrī Himlera intrigu rezultātā par raķešu rūpnīcu celtniecības vadītāju tika iecelts SS brigadenfīrers Kamlers. Tas tūlīt sāka denuncēt Dornbergeru, apsūdzot viņu kompetences trūkumā (galveno konstruktoru!) un…sabotāžā. Protams, tieši ar tādiem paņēmieniem Himlers centās sev pakļaut raķešu rūpniecību.

Vācijas gaisa kara spēku vadītāji nosargāja gan galveno konstruktoru, gan arī spārnoto raķeti kā ekonomiski izdevīgāku un efektīvāku par "V-2". Kas tad īsti bija šis pašli- dojošais šāviņš? "V-l" fizelāža bija 7,6 m gara, diametrs - 0,82 m. Tā kopējā masa bija 2750 kg. Priekšgalā bija ievietota fugasa kaujas galviņa ar 1000 kg (pēc citiem datiem - 700 kg) sprāgstvielas. Aiz kaujas galviņas bija novietota tvertne ar 80 oktānu benzīnu. Pēc tās nāca divi ar stiepli aptīti sfēriski tērauda baloni ar saspiestu gaisu, kas nodrošināja stūru un citu mehānismu darbību. Astes galu aizņēma vienkāršots autopilots. Spārnu vēziens bija 5,4 m. Lidojuma augstums - no 200 līdz 2000 m. Pats interesantākais jaunums bija pulsējošs gaisa reaktīvais dzinējs, kas bija iemontēts fizelāžas pakaļdaļā. Tas nodrošināja šāviņa ātrumu 550-560 km stundā.

Pirmo pulsējošo gaisa raķešu dzinēju 1906. gadā izgudroja inženieris B. Karavodins Krievijā.

Viņam tika izdota "privilēģija" Nr. 15 375. Dzinējs tika uzbūvēts 1907. gadā. Avīzes to raksturoja kā "aparātu, ar kuru iegūst pulsējošu ievērojama ātruma gāzu strūklu, kas rodas periodiskā degvielu maisījuma sadegšanas rezultātā". Dzinēja ideja it kā bija aizgūta no kāda pagājušā gadsimta franču patenta.

"V-l" dzinēju 1930. gadā izgudroja inženieris Pauls Šmits, kuram armijas bruņojuma pārvalde kādu laiku sniedza finansiālu palīdzību. No 1934. gada pie aviācijas reaktīvā dzinēja sāka strādāt inženieru grupa F. Glosava vadībā.

Pulsējošie gaisa reaktīvie dzinēji, ko ražoja firma "Argus", sastāvēja no tērauda caurulēm, kas pakaļgalā bija atvērtas, bet priekšgalā noslēgtas ar plākšņu atspervārstiem, ko atvēra gaisa pretplūsmas spiediens. Kad gaiss, atvēris režģa vārstus, ieplūda caurulē, tajā radās paaugstināts spiediens. Tai pašā laikā tajā iesmidzinājās degviela, notika uzliesmojums, kura rezultātā izpletušās gropes iedarbojās uz vārstiem, tos aizvērdamas, un radīja velkmes impulsu. Pēc tam kad degšanas produkti bija izmesti pa reaktīvo sprauslu, degšanas kamerā radās pazemināts spiediens un gaiss no jauna atvēra vārstus. Sākās nākamais dzinēja darba cikls. Mimitē notika līdz 500 šādu ciklu. Degvielas patēriņš sasniedza 2,35 1/km.

Tvertnes tilpums bija 570 1 benzīna.

Pulsējošajam gaisa reaktīvajam dzinējam obligāti vajadzīgs iepriekšējs ieskrējiens līdz minimālam ātrumam 240 km stundā. To izdarīja slīpa palaišanas ierīce - caurule ar garenisku gropi (48 m gara Valtera tvaika katapulta). Virzulim, kas kustējās šajā caurulē, bija izcilnis, ar kuru tas ieskrējiena brīdī saāķējās ar šāviņu. Virzuli iedarbināja gāzes, kas radās ūdeņraža pārskābes sadalīšanās procesā. Tiklīdz dzinējs sāka darboties, "V-l" ātrums pieau​ga līdz 580 km stundā.

"V-l" notēmēšana uz mērķi tika izdarīta ar kompasu pēc iepriekš aprēķināta kursa. Pašlidojošajam šāviņam bija propellers, kas bija savienots ar apgriezienu skaitītāju. Nokļuvis virs mērķa, skaitītājs, kas bija noregulēts uz attiecīgu apgriezienu daudzumu, iedarbināja augstuma stūres mehānismu, un "V-l" vertikāli piketēja lejup. Mehānisms ieslēdzās arī tad, kad izbeidzās degviela. Kaujas lādiņš varēja eksplodēt kā iepriekš noteiktā augstumā, tā arī saduroties ar zemi.

Starp ballistiskās raķetes "V-2" un spārnotās raķetes "V-l" piekritējiem turpinājās bezkompromisa cīņa, kaut arī personīgi starp viņiem valdīja draudzīgas attiecības. Jaunākie Aviācijas ministrijas pētījumi rādīja, ka pašlido- jošie šāviņi ir lētāki nekā ballistiskās raķetes, bet zenītar- tilērija tos viegli notrieca.

"V-2" darbojās ar neparastu degvielu, bet "V-l" ar parasto benzīnu. Un tā tālāk. Tātad - priekšroka dodama pašlidojošajam šāviņam. Turpretim sauszemes karaspēka pavēlniecība uzskatīja, ka "V-2" ir neatvairāms ierocis. Tā deklarēja, ka starp parasto lidmašīnu un vadāmo lādiņu nav nekādas principiālas atšķirības. Valsts tāldarbības ieroču komisija nolēma ražot abas ieroču sistēmas ar noteikumu, ka to lietošanā tiks ievē​rota sadarbība.

Vācu konstruktori "V-l" izstrādāšanas gaitā nespēja teorētiski aprēķināt šāviņa stabilitāti gaisā.

Tāpēc bija nepieciešams tā izmēģinājums pilotējamā režīmā. Uz viena "V-l" uzmontēja pacelšanās un nolaišanās šasiju, pilota vietu un pilotēšanas iekārtu. Lidotāja kabīne bija tik niecīga, ka tajā varēja iesēsties tikai ļoti maza auguma cilvēks. Šāds pilots tika atrasts. Tā bija sieviete - Hanne Reiča. Viņas lidojums ar "V-l" deva iespēju noskaidrot stabilitātes defektus un tos novērst. Nosēšanās brīdī šāviņa āt​rums bija ļoti liels un beidzās ar avāriju. Lidotāja tika ie​vainota.

Interesanti piebilst, ka Hanne Reiča bija Hitlera mīlule. Kādu dienu viņš noskatījās Hannes virtuozā lidojumā un bija sajūsmināts. Kā zināms, Ādolfs Hitlers savus spriedumus uzskatīja par galīgiem, tāpēc ka ticēja savai misijai - veikt diženus darbus vācu tautas labā. Šī iemesla dēļ fīrera aprindu pārstāvji visvisādi atbalstīja un saudzēja patiešām talantīgo lidotāju. Reizēm šī aprūpēšana nonāca līdz absurdam.

Tā, piemēram, Hanne pabeidza pilnu mācību kursu lidošanai ar reaktīvo lidmašīnu ME-163, bet gandrīz pēdējā brīdī viņai atteica atļauju doties pirmajā patstāvīgajā lidojumā. Gērings lidotājai paskaidroja, ka viņa jau ir pirmā sieviete, kas lidojusi ar reaktīvo lidmašīnu, bet šīs lidmašīnas tik bieži avarē, ka nedrīkst pa​kļaut riskam fīrera mīļoto piloti.

"V-l" spēja pārvarēt angļu pretgaisa aizsardzības sistēmu tika pārbaudīta ar trofejas lidmašīnu angļu iznīcinātāju "Spitfire-Y", ko pilotēja vācu lidotājs, imitējot šāviņa pārtveršanu un iznīcināšanu. Bet šī iemesla dēļ netika pienācīgi novērtēta angļu iznīcinātāju pretdarbības spēja: "Spitfire-Y" ātrums bija stipri mazāks par "Spitfi- re" jaunāko modifikāciju ātrumu, kā arī par iznīcinātāju "Mustang", "Tempest" un "Meteor" ātrumu. Vēlāk šī kļūda angļu iznīcinātāju aviācijai ievērojami palīdzēja cīnīties pret šāviņiem "V-l".

Vācieši pastiprināja teroristiskus uzlidojumus Lielbritānijai un pieņēma lēmumu par Anglijas

teritorijas apšaudīšanu ar raķetēm tāpēc, ka angļu aviācija bieži bombardēja Vācijas pilsētas. 1942. gada 28. martā 234 angļu lidmašīnas bombardēja Lībekas ostu. Hitlers bija pārskai​ties. 14. aprīlī viņš pavēlēja Vācijas gaisa kara spēkiem uzsākt pret Angliju agresīvu gaisa karu. Šai karā galvenais uzsvars tika likts uz raķetēm, nevis lidmašīnām. Ge- belss savā dienasgrāmatā rakstīja: "Fīrers piekrīt, ka gaisa karā pret angļiem Vairāk jāvadās pēc psiholoģiskajiem nekā militārajiem principiem." Tālāk Gebelss piebilst, ka Vācija dos triecienus katru nakti, kamēr angļiem izturēs nervi. Triecieni bija jāvērš pret kultūras centriem, kūror​tiem un pilsētu iedzīvotājiem. "Tas dod lielu psiholoģis​ku efektu, un tieši tas pašreizējos apstākļos ir vissvarīgā​kais… Nepieciešams to darīt iespējami plašā mērogā."

"V-l" sērijveida ražošana tika noorganizēta 1943. gada septembrī, kooperējot daudz rūpnīcu, kas izgatavoja atsevišķus agregātus. Galīgā montāža notika rūpnīcā "Volks- wagen " Fallerslēbenē. Firma "Fisiler" savās rūpnīcās Ka- selē inženiera R. Lusara vadībā ražoja spārnotā šāviņa izmēģinājuma paraugus un nelielu izmēģinājumu sēriju eksperimentāliem pētījumiem un raķešu karaspēka daļu apmācīšanai.

Angļu izlūkdienests jau 1942. gada pavasarī uzzināja, ka vācieši izmēģina raķetes, kas tiek ražotas Baltijā. Zinātniskās pētniecības centra atrašanai tika mobilizēta angļu aģentūra un dāņu partizānu aģentūra.

Angļi zināja, ka Pēneminde ir svarīgs kara objekts. Anglijas gaisa kara spēku pavēlniecība ļoti bieži sūtīja izlūklidmašīnas uz šo Baltijas jūras rajonu. Angļi, negribēdami vāciešiem atklāt savus nodomus, fotografēja visu piekrasti no Ķīles līdz Rostokai. Vācieši pilnīgi samierinājās ar angļu izlūko- tājiem, un drīz viens no tiem 1943. gada maijā nofotogra​fēja "V-l" pirmo variantu. Šis panākums saistīts ar gaisa fotoizlūkošanas darbinieces Bebingtones Smitas vārdu. Pētīdama fotoattēlus, kas bija uzņemti virs Pēnemindes, viņa vienā attēlā pamanīja izliektu ēnu, ko klāja balts plankums burta T veidā. Savam priekšniekam viņa izteica pieņēmumu, ka izliektā ēna ir starta laukums, bet T veida plankums - lidmašīna, kas gatava palaišanai. Priekšnieks pavēlēja iztaisīt fotogrāfijas maksimālu palielinājumu, kurā skaidri bija redzams starta laukums un neliela lidmašīna uz tā. Tā angļi atklāja vietu, kur notiek vāciešu eksperimenti ar raķe​tēm.

Tai pašā laikā sabiedrotajiem kļuva zināmi zviedru un dāņu zvejnieku stāsti par dīvainām lidmašīnām, kas lido ar neparastu skaņu un ārkārtīgu ātrumu. Pēc tam viss Pē​nemindes rajons tika no gaisa nofotografēts. Iegūto datu pārbaude izgaisināja visas šaubas: Pēneminde ir vācu ra​ķešu centrs!

Bet atklājumam bija arī sava priekšvēsture. Jau 1939. gada oktobra beigās (atgādināsim: Otrais pasaules karš bija tik tikko sācies, un likās, ka Vācijas kara mašīnu nevienam nav pa spēkam apturēt) Anglijas jūras kara atašejs Oslo saņēma anonīmu vēstuli ar parakstu "Jūsu labvēlis, vācu zinātnieks".

Autors rakstīja, ka viņa rīcībā ir vērtīgas ziņas par hitleriešu jaunākā slepenā ieroča izmēģinājumiem un viņš ir gatavs tās nodot angļiem. Anonī​mais zinātnieks ierosināja: ja angļu izlūkdienestu šīs zi​ņas interesē, tad tam šī interese jādara zināma ar nosacītu signālu radiostacijas BBC pārraidē uz Vāciju. Patiešām, norādītajā datumā un laikā tradicionālajā pārraides ievadā atskanēja norunātais signāls, un 4. novembrī "In- telligence Service" saņēma ziņojumu, ka Pēnemindē tiek izmēģināta radiovadāma spārnota raķete kuģu iznīcināšanai, žiroskopiski stabilizējams raķetes šāviņš Mažino līnijas apšaudīšanai, divu tipu radiolokācijas stacijas, kā arī notiek pētījumi tālšāvēju raķešu jomā.

Vēlāk noskaidrojās, ka vēstuli rakstījis antifašists Hanss Kummerovs, kuram kā ekspertam bija pieejami daudzi noslēpumi. Vēstuli viņš bija pārsūtījis ar sievas un norvēģu antifašistu starpniecību.

1942. gadā Kumme- rovu ģimeni gestapo apcietināja, bet 1943. gadā Hanss un Ingeborga Kummerovi tika sodīti ar nāvi.

Sakarā ar šo problēmu angļi pievērsās arhīvam un noskaidroja: trīsdesmito gadu sākumā aģentūra bija ziņojusi par profesoru Šmitu, kas piekrastē starp Dancigu un Kēnigsbergu izmēģinājis "raķešu šāviņu" ar 130 kg sprāgstvielas. Ziņas par raķešu ieroča izstrādāšanu Vācijā aģentūra bija sniegusi līdz 1934. gadam. Tika izdarīta arī vācu preses analīze, kurā bija lasāmi miglaini draudi par jauna ieroča lietošanu. Viss tika izpētīts, bet… nekas netika darīts. Vēlāk angļu izlūkdienests aizbildinājās: tas noticis

tāpēc, ka viņiem nav vienota tehniskās izlūkoša​nas centra.

Laika gaitā vāciešu izmēģinājumi Pēnemindē angļiem kļuva bīstami. 1943. gada 17. augusta vēlā vakarā vācieši uzzināja, ka virs Baltijas jūras koncentrēti lieli Anglijas bumbvedēju aviācijas spēki. To tuvošanās lika domāt, ka angļi nolēnmši izdarīt masējošu uzlidojumu Berlīnei. Bet virs Rīgenes salas angļu lidmašīnas izmainīja kursu uz dienvidaustrumiem. 570 smago "Lancaster" un "Hali- fax" tipa bumbvedēju armāda nometa pāri par 1500 t fu- gasa bumbu un ļoti daudz degbumbu. Tā sākās Anglijas gaisa kara spēku operācija, kuras koda nosaukums bija "Hydra ".

Tai pašā vakarā ģenerālis Dornbergers un konstruktors fon Brauns pieņēma mums jau pazīstamo ievērojamo vācu lidotāju Hanni Reiču. Ģenerālis atgriezās mājās. Viņam nenāca miegs. "Gaiss bija tveicīgs," viņš raksta savos memuāros. Piepeši nakts klusumā sāka plosīties sprādzieni, drebēja logu rūtis, iegaudojās sirēnas. Sākumā ģenerālis nodomāja, ka notiek jaunā ieroča izmēģināšana, bet tad tuvi sprādzieni satricināja māju, ierējās ze- nītartilērija, un viss kļuva skaidrs: ienaidnieka aviācija bombardē Pēnemindi.

Bombardēšanas mērķi bija izmēģinājumu stendi, ražošanas cehi un ciemats Uzedomas salā.

Izmēģinājumu stacija "Penemunde-West" netika bombardēta, viss trieciens bija vērsts pret ostas, elektrostacijas un šķidrā skābekļa ražošanas rūpnīcas rajonu. Tika nogalināti 735 cilvēki. Gāja bojā arī doktors Valters Tīls, kas vadīja dzinēju izstrādāšanu, un galvenais inženieris Valters. Arī celtnēm bija nodarīts liels posts. No 80 ēkām 50 bija sagrautas. Tiesa gan, bombardēšana nebija skārusi tādus svarīgus objektus kā aerodinamiskā caurule, eksperimentālā laboratorija un izmēģinājumu laukumi. No 39 barakām, kurās dzīvoja 12 000 strādnieku, 18 bija pilnīgi iznīcinātas. Ģenerālis Dornbergers pēc kara rakstīja, ka bojā gājuši tikai "120 vācieši, pārējie bija krievi, poļi u.c.".

Pēneminde turpināja darbu pie raķetēm "V-l" un "V-2", tuvinādama to nodošanu ražošanai.

18. augustā Berlīnei tika paziņots par angļu uzlidojumu. Gērings piezvanīja Vācijas gaisa kara spēku priekšniekam Ješenekam un ģenerālpulkvedi apsūdzēja par to, ka viņš nav varējis noorganizēt Pēnemindes piesegšanu. Nākamajā rītā ģenerālis tika atrasts beigts. Viņš bija nošāvies. Līķim blakus gulēja pistole un zīmīte: "Es vairs nevaru strādāt blakus Gēringam. Lai dzīvo fīrers!" Arī angļi bija cietuši zaudējumus. 42 viņu lidmašīnas bija notriek​tas.

1943. gada 28. novembrī angļu izlūklidotājs ar lidmašīnu "Mosquito" uzņēma kursu uz Berlīni, lai to fotografētu no gaisa, bet pār pilsētu klājās mākoņi, un lidotājs pagriezās uz Baltijas jūras piekrasti. Viņš nofotografēja Svīnemindi, rezerves objektu, bet filma vēl nebija izlietota. Acīmredzot angļu izlūks kaut ko bija dzirdējis par Pēnemindes noslēpumiem, tādēļ pagrieza lidmašīnu uz raķešu centru. Atšifrēdama šos Pēnemindes uzņēmumus, tā pati Bebingtone Smita atklāja tādus pašus uzbērumus ar sliedēm, kādi bija konstatēti Lamanša piekrastē. Tie bija nosaukti par slēpes tipa pozīcijām. Angļi saprata, ka raķešu draudi no Pēnemindes atnākuši līdz piekrastei, un to asmens vērsts pret Lielbritāniju.

1943. gada novembra beigās steidzami tika izdarīta atkārtota fotografēšana. Angļu un amerikāņu lidotāji Lamanša piekrastē un citās vietās atklāja tādus pašus neizprotamus slēpes veida objektus. Tie visi bija orientēti uz Londonu. Vienā pozīcijā viņi konstatēja mazu, startam gatavu lidmašīnu, angļi to nosauca par "Penemūnde-20". Tai pašā naktī Uzedomas salā starta pozīcijās tika atklāti vēl daži "V-l". Angļi pārliecinājās, ka pašlaik spārnotie šā​viņi viņiem ir bīstamāki par ballistiskajām raķetēm "V-2".

Anglijas gaisa kara spēku štāba priekšnieka vietnieks maršals Brotomlijs valdībai ziņoja: "Rodas aizvien vairāk informācijas, kas apstiprina, ka "slēpes" pozīcijas paredzētas bezpilota lidmašīnu palaišanai… Palaišanas iekārtas Padekalē un Somrnas-Sēnas rajonu pozīcijās orientētas uz Londonu, bet Šerbūras rajona - uz Bristoli."

Sākot no 1943. gada 5. decembra, Lielbritānijas taktiskie gaisa kara spēki un bumbvedēju aviācija, kā arī ASV 8. stratēģiskā un 9. taktiskā gaisa kara spēku armija koncentrēja triecienus starta laukumiem.

24. decembrī 672 lidojošie cietokšņi "B-17" uzbruka 24 "V-l" pozīcijām un nometa uz tām vairāk nekā 1500 t bumbu. Visā decembrī uz 52 starta laukumiem tika nomests vairāk nekā 3000 t bumbu. Pēc angļu

datiem, 21 starta laukums bija iznīcināts vai nopietni sabojāts, 15 bija nedaudz bojāti, 6 bija palikuši neskarti, bet 10 laukumu stāvoklis palika nenoskaidrots. Bombardēšana turpinājās līdz pat 1944. gada aprīlim un izsita no ierindas lielāko daļu "V-l" starta lau​kumu.

Lai gan izlūkošanas informācija par "V-l" un "V-2" Anglijā vairojās, kaut cik detalizētas ziņas par vāciešu raķetēm angļi saņēma tikai 1944. gadā. Iepriekšējie dati bija diezgan pretrunīgi. Pat speciālā valdības komiteja pēc šīm ziņām nevarēja ierosināt efektīvus cīņas līdzekļus pret "atmaksas ieročiem".

Tad angļi visiem spēkiem pievērsās pretgaisa aizsardzības sistēmas organizēšanai, lai no spārnotajiem šāviņiem pasargātu Londonu, Bristoli un tos rajonus, kuros koncentrējās sabiedroto spēki, kas gatavojās iebrukumam Normandijā. Jau 1943. gada decembrī Lielbritānijas pretgaisa aizsardzības pavēlniecība sāka izstrādāt detalizētu, pret "V-l" uzbrukumiem vērstu plānu ar nosaukumu "Diver". Bet apstākļi drīz lika izstrādāt jaunu plānu, kas paredzēja Anglijas pilsētu aizsardzību un tikko uzsākto sabiedroto spēku desanta operāciju piesegšanu no gaisa, - tas bija "Funkcionējošais "Diver" un "Overload" pretgaisa aizsardzības plāns". ["Overload" - pieņemts nosaukums operācijām, kas bija saistītas ar desanta izcelšanu Normandijā.)

Jaunais plāns tika atzīts 1944. gada martā un ar dažiem nelieliem labojumiem stājās spēkā pēc trim mēnešiem, kad sākās "V-l" uzlidojumi. Pēc plāna bija jāizveido trīs pretgaisa aizsardzības robežas: pie pirmās - ārējās robežas spārnotos šāviņus apkaros iznīcinātāji, pie otras - zenītartilērija, bet trešo robežu sargās aizsprosta aerostati. "V-l" konstatēšanai plāns paredzēja izmantot jau esošo radiolokācijas staciju tīklu, kā arī īpašus novērotājus.

Acīmredzot katram politiskam un militāram notikumam ir sava intriga ar slepeno dienestu un augstāko valsts amatpersonu piedalīšanos. Intriga vērpās arī ap "V-l", un to uzturēja simtiem redzamu un slēptu, godīgu un noziedzīgu, lielu un mazu notikumu. Un katrs notikums citādi ietekmēja kara un miera gaitu. Pieminēsim tikai dažas augstās politikas iezīmes, kas saistītas ar spārnotajām ra​ķetēm.

Kad Vācija 1944. gadā centās tuvoties Lielbritānijai jautājumā par separāto mieru, angļi īpaši stingri pastāvēja uz Vācijas karaspēka izvešanu no Francijas ziemeļiem. Kā zināms, tieši tur bija koncentrētas Vācijas raķešu starta pozīcijas.

Tad, kad kļuva skaidrs, ka Vācijas totālais karš ved šo valsti pretim totālai iznīcināšanai, Turcijas slepenie dienesti ar dubultaģenta starpniecību Vācijai piegādāja su- perslepenas ziņas no Anglijas vēstniecības. Bez visa cita vācieši uzzināja ne tikai dienu, kad notiks angļu un amerikāņu karaspēka iebrukums Normandijā, bet arī šīs operācijas nosaukumu - "Overload". Vācieši saprata, ka karš turpināsies vēl vismaz gadu (tā arī notika). Tai laikā fašistu augstākā vadība baidījās, ka tiks pieņemts Čērčila plāns, - ka angļu un amerikāņu karaspēks ielauzīsies Balkānos. Pēc vāciešu apsvērumiem, tādā gadījumā Vācijas dienvidaustrumu flangā izsistā roba dēļ viņu sakāve būtu nenovēršama jau 1944. gada pavasarī. Bet sabiedrotos acīmredzot vairāk uztrauca raķetes, vai tad citādi tie būtu koncentrējuši savu stratēģisko aviāciju raķešu starta pozīciju bombardēšanai.

Turcijas rīcību acīmredzot noteica vēlēšanās novirzīt Vāciju no pašreizējā kursa un brīdināt par savu nenovēr​šamu pāriešanu Rietumu sabiedroto nometnē, lai nodro​šinātos pret Padomju Savienības draudiem.

Londonas pretgaisa aizsardzības rajona piesegšanu no gaisa nodrošināja 11. iznīcinātāju aviogrupa.

Bija iespējams izmantot arī t.s. otros taktiskos spēkus, kas nodrošināja desanta operāciju un sauszemes karaspēka daļu darbību kontinentā. Iznīcinātājiem vajadzēja cīnīties pret "V-l" no pozīcijas "patrulēšana" trīs zonās līdz 3600 metru augstumam. Reizē ar uzlidojuma sākšanos tika izsūtīta iznīcinātāju papildgrupa, kas patrulēja 1800 metru augstumā. Solenta šauruma un Bristoles virzienā, kur brīdinājumu par uzlidojumu bija iespējams saņemt laikus, "V-l" varēja iznīcināt, paceļoties gaisā no izejas pozīcijas "dežūra aerodromā".

Zenītartilērijas aizsegu pret "V-l" bija paredzēts organizēt aizsargājamo pilsētu pieejās apdraudētā virziena pusē. Ar to netika izjaukta Londonas, Bristoles un Port- smutas rajona loka aizsardzība pret parasto lidmašīnu uzbrukumiem. Cīņai pret "V-l" no armijas tika saņemts lielgabalu papildinājums. Daļu

šo ieroču noņēma no tiem aizsardzības punktiem, kam nedraudēja tiešs "V-l" uzlidojums. Sākotnējā plānā bija paredzēti 528 smagie, 804 vieglie zenītlielgabali un vairāk nekā 350 prožektori. Jaunajā pretgaisa aizsardzības plānā lielgabalu skaits tika sa​mazināts.

Aerostatu aizsprostu bija paredzēts izvērst tūlīt aiz ze- nītartilērijas līnijas, ierīkojot 500 posteņus.

Aerostatu posteņu līnija bija perpendikulāra "V-l" lidojuma marš​rutam.

Visu cīņai pret "V-l" paredzēto pretgaisa aizsardzības līdzekļu izvēršana bija jāpabeidz 25 dienās.

Aviācijas ministrija bija pārliecināta, ka varēs brīdināt Pretgaisa aizsardzības pavēlniecību mēnesi pirms "V-l" triecienu sākšanās. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, piebildīsim, ka īstenībā "V-l" uzlidojumi apgāza daudzus angļu pavēlniecības pieņēmumus, to skaitā arī paredzējumu par pirmā trieciena datumu.

Trīs dienas pirms pirmā trieciena aviācijas pavēlniecība bija pārliecināta, ka "V-l" uzlidojumi nav gaidāmi vēl vismaz trīs nedēļas.

1943. gada vasarā Francijas piekrastes joslā no Kalē līdz Šerbūrai 15-16 kilometru attālumā no Lamanša krasta sākās grandioza būvniecība. Desmitiem tūkstoši t. s. Tota organizācijas strādnieku un darbinieki no franču firmām, kas vadīja būvdarbus, bija pārliecināti, ka viņi būvē Atlantijas valni hitlerisko karaspēka daļu nocietinājumu līniju pret angļu un amerikāņu karaspēka iebrukumu. Patiesībā šeit tika būvētas fašistu raķešu starta pozīcijas. Kopumā celtniecības darbos bija iesaistīti 40 tūkstoši cilvēku. Pēc plāna bija paredzēts iekārtot 96 pusaizsargātas (64 galvenie un 32 rezerves laukumi) un trīs aizsargātas starta pozīcijas. Aizsargātos starta laukumus pieprasīja pats Hitlers. To izskats fīreram likās ļoti iespaidīgs. Bez palaišanas iekārtas šais laukumos būvēja arī slēgtas telpas šāviņu uzglabāšanai, remontēšanai un pārbaudīša​nai.

Tipiskā spārnoto raķešu "V-l" starta pozīcijā bija komandpunkts, noliktava 20 raķetēm, palaišanas iekārta (to uzglabāja izjauktā veidā) un raķešu apkalpes aizsegs. Lai karaspēka daļas laikus apgādātu ar raķetēm, tika būvētas trīs stacionāras noliktavas, kur katrā varēja novietot 3000 "V-l", un astoņas lauku noliktavas pa 250 raķetēm katrā. Starp citu, līdz kara beigām nevienu noliktavu neizdevās līdz galam uzbūvēt. Angļu lidotāji bija atklājuši tieši šīs pozīcijas.

1943. gada pavasarī Cinnovices izmēģinājumu poligonā Ūzedomas salā sāka formēties 155. zenītartilērijas pulks. Par zenītartilērijas pulku tas tika nosaukts maskēšanās nolūkā. Tā bija pirmā raķešu karaspēka daļa. Tajā bija četri divizioni, katrā divizionā - četras uguns baterijas, viena apkalpojošā un viena apgādes baterija. Viena uguns baterija varēja pacelt spārnotos šāviņus no četrām starta pozīcijām.

Par pulka komandieri bija iecelts pulkvedis M. Vahtels.

Vairāku iemeslu dēļ raķetnieku apmācības programma izjuka: mēnesī paredzēto 180 "V-l" raķešu vietā pulks septembrī saņēma tikai 14 vecā tipa raķetes, oktobrī - 38 uzlabotā tipa "V-l", bet no novembra līdz pat 1944. gada februārim pulks nesaņēma nevienu raķeti. Jāpiebilst, ka arī "V-l" un "V-2" ražošanas programma juka un bruka. Tā, piemēram, no 1943. gada augusta līdz 1944. gada jūlijam rūpnīcām bija jāsaražo 24 500 "V-l". No 1944. gada maija kaujas daļām katru mēnesi bija jāsaņem 5000 šī tipa raķešu.

Dzīve pierādīja, ka šie aprēķini nav bijuši reāli. Atklājās, ka ražošanai nodotie raķešu projekti nav pilnvērtīgi. Rūpnīca "Fisiler" vienā pašā septembrī saņēma vairāk nekā 150 papildinājumu un labojumu projektam. Daudzas komplicētas detaļas (bet to bija desmitiem) vajadzēja taisīt no jauna. 3000 "V-l" ražošanai bija vajadzīgas 2000 tonnu zemoktāna degvielas un 4500 tonnu sprāgstvielas. Vācijas ķīmiskajai rūpniecībai tas vairs ne​bija pa spēkam.

Vāciju var apskaust tai ziņā, ka tai bija tādi virsnieki kā pulkvedis Vahtels. Kaut arī viņam nebija nekādu praktisku iespēju apmācīt personālsastāvu, 1943. gada oktobra vidū Vahtels bija sagatavojis un nosūtīja uz Franciju pirmās sešas uguns baterijas. Pārējās baterijas aizkavējās speciālistu trūkuma un starta pozīciju sliktā stāvokļa dēļ.

1943. gada decembrī Hitlers parakstīja direktīvu, kas noteica, ka visu veidu tāldarbības ieroču izmantošana pret Angliju tiek uzticēta 65. speciālo uzdevumu armijas korpusa vadībai, kas tieši pakļauta Rietumu frontes pavēlniekam. Par korpusa komandieri tika iecelts artilērijas ģenerālleitnants E.

Heinemanis, par štāba priekšnieku - pretgaisa aizsardzības pulkvedis Valters. Korpusa sastāvā tika iekļauts 155. zenītartilērijas pulks ("V-l"), 91. artilērijas pavēlniecība ("V-2"), sevišķi tālas darbības artilērijas apakšvienība (acīmredzot Ņujorkas apšaudīšanai ar raķetēm "A-9/A-10", kas līdz kara beigām nebija radītas). Korpusam operatīvi bija pakļauti divi iznīcinātāju aviācijas pulki (piesegšanai no gaisa), SS ģeodēziskais bataljons (raķešu trieciena precizitātes noteikšanai un šāvienu koriģēšanai), smago lielgabalu divizions uz dzelzceļa platformām (pozīciju un piebrauktuvju maskēšanai). Korpusa štābs apmetās Senžermēnā, Rietumu frontes pavēlnieka galvenās mītnes tuvumā (pēc citiem datiem - Parīzes priekšpilsētā Mezonā-Lafitā). Visu 1944. gada pirmo pusi štābs nodarbojās tikai ar "V-l". Kopējais spār​noto šāviņu karaspēka daļu kareivju un virsnieku skaits sasniedza 10 000.

Visdedzīgāk 65. armijas korpusa radīšanai pretojās Gērings. Viņš pats gribēja komandēt spārnotās raķetes "V-l". Tieši tāpēc viņš jau bija izdalījis speciālu aviācijas divizionu. Sapratis, ka viņa nodoms neizdosies, Gērings atteicās no korpusa štata izstrādāšanas. Šai Anglijas apšaudes sagatavošanas periodā arī starp sauszemes karaspēka pavēlniecību un SS karaspēka daļu pavēlniecību radās asas domstarpības jautājumā par raķešu daļu ope​ratīvo pakļautību.

Pēc korpusa noformēšanas Heinemanis devās inspekcijas braucienā pa "V-l" starta pozīciju rajonu.

Ar lidmašīnu viņš aplidoja visas pozīcijas un nāca pie slēdziena, ka tās neatbilst vajadzīgajiem "V-l" kaujas darbības apstākļiem. Viņu neapmierināja ne aizsardzība, ne maskēšanās. Kad Heinemanis ierosināja atteikties no gatavajām un vēl nepabeigtajām pozīcijām, Vācijas augstākajā militārajā vadībā notika tas pats, kas Gogoļa "Revidenta" mē​majā ainā.

Es kā armijas cilvēks ar cieņu izturos pret gudro militāro darbinieku ģenerālleitnantu E. Heinemani.

Spriediet paši: ne katrs cilvēks ir spējīgs uz to, ko uzdrošinājās pateikt ģenerālis. Karš jau turpinās uz dzīvību un nāvi. Vācija novājināta. Uzskaitē ir katrs feniņš. Bet pēkšņi kāds nāk un paziņo, ka betona tonnas veltīgi iztērētas, slepenā ieroča starta pozīcijas nav derīgas, jo labi saskatāmas no gaisa un viegli iznīcināmas ar parastajām bumbām. Drosmīgajam ģenerālim tika jautāts: "Kā mēs to paziņosim fīreram un ko piedāvāsim vietā?" Un viņš atbildēja: "Iesakiet viņam atteikties no šīm pozīcijām, bet imitēt darbu turpināšanu, lai maldinātu angļus." Ģenerālis saprata, ka var vinnēt naudu, bet zaudēt kauju.

Heinemanis ierosināja būvēt jaunas pozīcijas, tikai vienkāršota tipa, bez noliktavām, bet ar pilnveidotām ka- tapultām. Pozīcijām jābūt maksimāli neredzamām un nomaskētām. 65. korpusa komandieris panāca, ka viņa priekšlikumi tika pieņemti.

1944. gada janvārī (pēc citiem datiem - martā] vācieši sāka būvēt jaunas, pilnveidotas starta pozīcijas, kas bija labāk maskētas un drošākas pret gaisa uzbrukumiem. Jaunajās pozīcijās tika iekārtoti tikai betonēti laukumi ka- tapultu uzstādīšanai un būvēti rūpīgi nomaskēti komandpunkti. Katapultas atveda uz pozīciju tikai pirms raķešu palaišanas sākuma un samontēja 48 stundas pirms pirmās raķetes starta. 1944. gada maijā vienam šādam laukumam uzbruka angļu lidmašīnas "Typhoon". Bombardēšanas rezultāti bija samērā niecīgi. Ap 12. jūniju angļu izlūkdienestam bija zināmas tikai 66 pilnveidotās pozīcijas.

Bombardēšanas dēļ "V-l" palaišana uz zināmu laiku tika atcelta. 1944. gada martā angļiem kļuva zināms, ka vācieši sākuši būvēt jaunas, labāk noslēptas un tātad drošākas ("pilnveidotas") starta pozīcijas. 27. aprīlī angļu izlūklidmašīnas pirmo reizi nofotografēja šīs jaunās pozīcijas. Pēc mēneša vienai no tām uzlidoja lidmašīnas "Typhoon". Taču bombardēšanas rezultāti bija ļoti niecīgi. Iznīcināt jaunos laukumus bija kļuvis grūtāk. Tie bija mazi un labi maskēti, "V-l" rezerves un to montēšanas darbnīcas bija tālu cita no citas. Angļi saprata, ka bombardēšanai nebūs vēlamā rezultāta. Līdz 12. jūnijam viņi bija fiksējuši tikai 66 šādus laukumus. No 1943. gada augusta līdz 1944. gada septembrim uz atklātajiem vai šķietamajiem objektiem, kas bija saistīti ar "V-l" ražošanu un izmantošanu, tika nomestas 97 838 tonnas bumbu.

Visi "V-l" kareivji un virsnieki tika pārģērbti Tota organizācijas strādnieku formas tērpos, pavēlniecībai ar pulkvedi Vahtelu priekšgalā tika piešķirti segvārdi. 155. pulks tagad saucās par

zenītgrupu "Kivil". Trīs veco noliktavu vietā alās iekārtoja jaunas. Jaunās starta pozīcijas iebūvēja tuneļos, šahtās, tām pielāgoja ēkas apdzīvotās vietās.

1944. gada pavasari Hitlera galvenā mītne ar nepacietību gaidīja dienu, kad sāksies Anglijas apšaude ar raķetēm. Vahtela pulks martā bija gatavs dot pirmo triecienu. Vēl tika precizēti "V-l" kaujas darbības plāni. Jau 1943. gada decembrī Vahtels bija ziņojis, ka Anglijas apšaudes aprēķini (72 "V-l" palaišana diennaktī no vienas pozīcijas) nav reāli. "Pirmkārt," Vahtels paskaidroja, "katrā pozīcijā glabājas tikai 21 raķete. 65. korpusa aizmugures dienestam nav pa spēkam piegādāt 51 "V-l", kad gaisu pārvalda ienaidnieka spēki. Otrkārt, ja ievēro aprēķināto tempu - 72 raķetes diennaktī no 96 pozīcijām, vajadzīgi vismaz seši līdz septiņi tūkstoši raķešu. Ražotāji tādu daudzumu nevar nodrošināt. Treškārt, lai izturētu plānoto tempu, apkalpei ik pēc sešām minūtēm jāpalaiž nākamā raķete. Tas stāv pāri cilvēku morālajiem un fiziska​jiem spēkiem."

Izvērtējusi šos aprēķinus, pavēlniecība pieņēma lēmumu: katru dienu apšaudīt Angliju no 64 pozīcijām 10 stundas (t. i., 2/3 no kaujas gatavajām pozīcijām). Šaušanas temps - 2 raķetes stundā. Tātad diennaktī jāizšauj tikai 1280 "V-l".

1944. gada 1. martā 65. korpusa štābs sarīkoja komandējošā sastāva mācības par tematu: "Pēkšņs triecienuzbrukums Anglijai ar spārnotajām un ballistiskajām raķetēm, bumbvedēju aviāciju un tālšāvēju artilēriju". Pēc mācību nolikuma trieciens notika naktī. Ilgums - 6 stundas. Uzlidojumu starpbrīžos traucējoša artilērijas apšaude. Aprēķini rādīja, ka sešās stundās no 56 palaišanas iekārtām pulks var palaist 672-840 "V-l" uz Londonu un 96-120 uz Bristoli.

Uz šo mācību pamata tika sastādīts pirmā masu trieciena plāns. Triecienam bija jānotiek 1944. gada 20. aprīlī - Hitlera dzimšanas dienā. Pēc šī plāna pret Angliju bija jāpalaiž 700 "V-l". Acīmredzot plāns tika saistīts ar apsveikuma ziņojumu Hitleram. Jau no paša sākuma speciālistiem bija skaidrs, ka tas nav reāls: līdz martam bija ga​tavi tikai 400 spārnoto šāviņu.

Kaut arī gatavošanās notika lielā slepenībā, angļi tomēr no savas izlūku aģentūras uzzināja, ka 155. zenītartilērijas pulks pārvests uz Franciju. Pēc Francijas ziemeļu teritorijas fotoizlūkošanas no gaisa sabiedrotie sāka intensīvu "V-l" starta pozīciju bombardēšanu. No 1. janvāra līdz 12. jūnijam uz "V-l" starta laukumiem viņi nometa vairāk nekā 20 000 tonnas bumbu. Anglijas apšaudi ar spārnotajiem šāviņiem vāciešiem atkal vajadzēja atlikt uz vēlāku laiku, jo 1944. gada sākumā vairākums laukumu bija izsists no ierindas.

1944. gada sākumā visi četri 155. zenītartilērijas pulka divizioni jau bija pārcēlušies uz Franciju.

Apmēram 70 līdz 80 uzlaboto starta laukumu joslā starp Kalē un Sēņu bija gatavi lietošanai. To lielākā daļa bija notēmēta uz Londonu, daļa - uz Sauthemptonu. Vācu vilcieni ar raķešu ieroču kravu naktīs steidzās uz dažādiem starta pozī​ciju rajoniem.

1944. gada 16. maijā vērmahta augstākā virspavēlniecība izdeva pavēli par "V-l" kaujas pielietojumu: "…1) Anglijas apšaudi ar spārnotajiem šāviņiem un tālšāvēju artilēriju sākt ar jūlija vidu…

3) Uzdevuma izpildīšanas kārtība: a) pret galveno mērķi - Londonu. Pilsētas apšaudi sākt pēkšņi, nakts laikā ar "FZG-76" tipa spārnoto šāviņu ("V-l") masveidīgu palaišanu, iepriekš aplēšot to nonākšanu pie mērķa vienā laikā ar bumbvedēju aviācijas bumbu triecienu (galvenokārt degbumbas) un tālšāvējas artilērijas uguni, kas vērsta pret pilsētām, kuras ir tās darbības rādiusā. Pēc tam pāriet uz nepārtrauktiem traucēšanas triecieniem Londonai diennakts tumšajā laikā. Dienās, kad laika apstākļi paralizē aviācijas darbību, iespējami triecieni arī gaismas stundās… b) pavēle par triecienu pavēršami pret citiem mērķiem tiks dota attiecīgā laikā. 4) Šī uzdevuma izpildīšanai izmantot visus bumbvedēju aviācijas spēkus, uzskatot to par galveno salīdzinājumā ar citiem…"

11. jūnijā angļu pavēlniecība saņēma ziņu, ka pirms divām dienām uz rietumiem caur Beļģiju izbraucis vilciens ar spārnotajiem šāviņiem. Angļu lidotāji tai pašā dienā ziņoja, ka ap sešām slēpes veida būvēm novērojama liela ienaidnieka aktivitāte. Tomēr gaisa kara spēku pavēlniecība neorganizēja triecienu pret šīm starta pozīcijām un netika uzsākta pretgaisa aizsardzības pasākumu izvēršana atbilstoši

plānam "Diver".

Līdz 12. jūnijam starta pozīciju rajonā bija koncentrēti 873 "V-l" ar nelielu degvielas daudzumu. 12. jūnijā kaujas gatavībā bija 54 starta laukumi.

12. jūnija vakarā vācu tālšāvēji lielgabali, kas bija uzstādīti Kalē rajonā, uzsāka neparasti spēcīgu Anglijas teritorijas apšaudi pāri Lamanšam, lai novērstu angļu uzmanību no gatavošanās spārnoto šāviņu palaišanai. Par galveno apšaudes objektu bija izraudzīta Meidostauna - apdzīvota vieta dažus kilometrus no Lamanša piekrastes. Artilērija apšaudīja arī Otamu un Folkstaunu.

Pulksten četros naktī apšaude beidzās. Pēc dažām minūtēm virs Kentas novērošanas punkta ar asu, svelpjošu skaņu parādījās dīvaina lidmašīna, no kuras astes šļācās ārā spilgta gaismas strūkla. Lidmašīna nepikēja pie Kentas, bet aizlidoja pāri Daunsai. Ar apdullinošu sprādzienu tā nokrita zemē Svonskaumā netālu no Greisendas. Pulkstenis bija 4.18. Nākamajā stundā vēl trīs šādas lidmašīnas nokrita Kakfildā, Betnalgrīnā un Pletā. Šie sprādzieni Betnalgrīnā nogalināja sešus un ievainoja deviņus cilvēkus, bija sagrauts arī dzelzceļa tilts.

Ar to sākās tas karš, ko vācieši bija nosaukuši par "Ro- botoblitz" - par mehānismu karu (tur rodams kosmisko karu pirmsākums).

Atbilstoši pavēlei pirmajam uzbrukumam bija jāsākas ar zalvi no visām palaišanas iekārtām ar tādu aprēķinu, lai šāviņi sasniegtu Londonu pulksten 23.40. Pēc tam "V-l" palaišanai bija jānotiek ar neilgiem intervāliem līdz pulksten 4.45. Bija 13. jūnijs. 155. pulka komandieris divas reizes lūdza bombardēšanas sākumu atlikt uz vēlāku laiku, jo neviena starta pozīcija nevarēja realizēt palaišanu agrāk par pulksten 3.30. Bija 13. jūnijs.

Rezultātā 1944. gada 13. jūnija agrā rītā vācieši palaida tikai 10 "V-l". No tiem 5 sadragātas tūlīt pēc starta, 4 sasniedza Anglijas dienvidu daļu, bet desmitā spārnotā šāviņa liktenis palika nezināms.

Tātad ieroča tehniskās nesagatavotības dēļ iecerētais pēkšņais un koncentrētais trieciens neizdevās.

Arī angļi nebija uzdevuma augstumos. Saņēmusi pirmos ziņojumus par spārnoto šāviņu izvēršanu, Anglijas Pretgaisa aizsardzības pavēlniecība atturējās dot pavēli par aizsardzības līdzekļu iesaistīšanu cīņā pret "V-l".

Kad kļuva skaidrs, ka mehānismu karš jau sācies, angļi no 13. līdz 15. jūnijam vairākas reizes bombardēja "V-l" uzglabāšanas vietas. Angļu un amerikāņu aviācijai izdevās iznīcināt ļoti daudz spārnoto raķešu, kas glabājās Parīzes tuvumā. Uzlabotos starta laukumus aviācijas uzlidojumi neskāra, lai gan bija zināms, ka tieši no tiem palaisti spārnotie šāviņi. Visus šāviņus, kas pēc nokrišanas nebija eksplodējuši, angļi centās ļoti rūpīgi izpētīt.

Pēc četrdesmit stundu pārtraukuma vāciešiem izdevās sākt intensīvāku apšaudi. 15. jūnijā pulksten 22.30 viņi izšāva nelielu zalvi, bet pēc tās ar īsiem intervāliem "V-l" palaišanu turpināja līdz 16. jūnijam.

Pavisam uz Londonu tika palaisti 244 spārnotie šāviņi un uz Sauthempto- nu 50 no piecdesmit pieciem laukumiem. No šī skaita 45 šāviņi uzsprāga tūlīt pēc palaišanas. Angļu posteņi saskaitīja, ka Angliju sasnieguši 144 šāviņi un Londonu - 73.

16. jūnija rītā vācu izlūklidmašīna ziņoja, ka "rītausma virs Londonas ir gaišāka nekā līdz šim pēc vācu bumbvedēju aviācijas uzlidojumiem". "Šī jaunā uzbrukuma forma," rakstīja Čērčils, "uz Londonas iedzīvotāju pleciem uzlika, kā liekas, daudz smagāku nastu nekā uzlidojumi no gaisa 1940. un 1941. gadā. Neziņa un sasprindzinājums kļuva par ilgstošu parādību. Cilvēkus vairs nenomierināja ne dienas gaismas iestāšanās, ne mākoņu parādīšanās… Šī šāviņa aklais spēks cilvēkiem uz zemes iedvesa bezpalīdzības sajūtu."

Tikai 16. jūnijā parādījās pavēle par tūlītēju zenītartilērijas, prožektoru un aerostatu aizsprosta pārgrupēšanu. Tika noorganizēta iznīcinātāju patrulēšana gaisā.

1944. gada 16. jūnijā pulksten divos naktī Londonas dienvidu nomalē iekaucās gaisa trauksmes sirēnas. Vietējā pretgaisa aizsardzības dienesta biedri steidzīgi ieņēma posteņus. Daži pēkšņi gaisā pamanīja mazus spīdīgus punktiņus,.kas tuvojās zemei. To motori darbojās neparasti un ar pārtraukumiem.

"Tās ir sašautas vāciešu lidmašīnas," viens otrs nodomāja. Viena šāda "lidmašīna" tieši tobrīd parādījās virs Benstod Komonas. Pa ielu uz savu posteni steidzās rajona pretgaisa aizsardzības komandas loceklis Džons Aivss. Viņa acu priekšā "lidmašī- nīte" apklusa, liesma tās astes galā nozuda. Dīvainais lidaparāts stāvus nāca lejā. Pēc pāris sekundēm nodārdēja briesmīgs sprādziens. "Lidmašīna vedusi bumbas," Aivss nosprieda.

Ieradies postenī, viņš paziņoja par "lidmašīnas" nokrišanas vietu un izsauca ugunsdzēsēju komandu.

Ugunsdzēsēji un sanitāri tur ieraudzīja milzīgu bedri un lidaparāta atlūzas. Lidotāju vai viņa mirstīgās atliekas nevarēja atrast. Izrautā bedre ne ar ko neatšķīrās no parastas lidmašīnas avarēšanas vietas. Tai naktī uz Londonas dienvidu nomali nokrita vēl vairākas šādas "pundur- lidmašīnas". "Rīta pusē atskārtām, ka mums ir darīšana ar kādu jaunu ieroci. Mēs pāršķirstījām visas instrukcijas un rokasgrāmatas, bet par šo ieroci neatradām ne vārda. Tikai nākamājā dienā no avīzēm uzzinājām, kas tas par ieroci: tas bija "Vl", spārnotais šāviņš," Aivss vēlāk rak​stīja savās atmiņās.

No 16. līdz 21. jūnijam, tātad piecas diennaktis, caurmērā 100 "V-l" uzlidoja Anglijas piekrastei. No tiem 30% iznīcināja aviācija, līdz 10% - zenītartilērija un daļa atdūrās pret aizsprosta aerostatiem. Ar zenītartilēriju notriektie "V-l" gaisā neuzsprāga, bet, nokrizdami pilsētas robežās, eksplodēja uz zemes.

Tie sagrāva ēkas un no​galināja cilvēkus. Tāpēc tika aizliegts spārnotos šāviņus notriekt virs pilsētas.

Patiešām, daži "V-l" pārlidoja pilsētai pāri un eksplodēja klajā vietā. Tomēr vairāk nekā puse spārnoto raķešu, kas bija tikušas pāri krasta līnijai, sasniedza galvaspilsē​tu.

Pirmie triecieni apstiprināja, ka Anglijai no raķetēm draud lielas briesmas. 18. jūnijā ar tiešu trāpījumu Ve- lingtonas kazarmām tika nogalināts 21 cilvēks. Pēc desmit dienām spārnotais šāviņš nokrita uz Aviācijas ministrijas ēku un nogalināja 198 cilvēkus. Jūlija sākumā no "V-l" sprādziena Čelsijā dzīvību zaudēja 124 cilvēki. Hitleriešu pavēlniecība gavilēja: vācu aģentūra ziņoja par atkal un atkal jauniem postījumiem un cilvēku upuriem.

Pēc tam kad viena spārnotā bumba uzsprāga 400 metru attālumā no Bakingemas pils un sprādziena rezultātā tika nodarīti lieli postījumi un nogalināti gandrīz divi simti cilvēku, ģenerālis Eizenhauers pavēlēja galvenos bumbvedēju aviācijas triecienus koncentrēt pret starta laukumiem. Šī uzdevuma veikšanai tika norīkoti 200 ASV gaisa kara spēku "lidojošie cietokšņi". Jūnija beigās objektus, kas bija saistīti ar "V-l", jau bombardēja 40% sabiedroto bumbvedēju aviācijas. Bumbvedēji pievērsās citiem objektiem tikai tais gadījumos, kad saņēma ekstrēmus pieprasījumus atbalstīt karaspēka daļas, kas izceļas Normandijā. Eizenhauers uzskatīja, ka cīņa ar vācu raķešu ieroci ir pats svarīgākais gaisa kara spēku uzdevums.

Par bombardēšanas galvenajiem objektiem kļuva apgādes bāzes, turpretim starta laukumi tika noteikti kā otrās kārtas mērķi. Vēlāk noskaidrojās, ka bumbvedēji intensīvi bombardējuši tādus objektus, kam ar raķešu ieroci nav nekāda sakara. Raķešu noliktavas tai laikā jau bija iekārtotas pazemē un tuneļos, un sabiedroto aviācija pret tām bija bezspēcīga.

"V-l" uzlidojumi turpinājās, un to intensitāte pat pastiprinājās. ASV gaisa kara spēku stratēģiskās aviācijas pavēlnieks ģenerālis Spātss ierosināja bumvedēju triecienus koncentrēt uz raķešu montēšanas rūpnīcām un citiem objektiem, kas saistīti ar raķešu ražošanu. Lielbritānijas aviācijas galvenais maršals Tedlers uzskatīja, ka tikai ASV un Anglijas bumbvedēju aviācijas spēku koncentrēts trieciens visām lidojošo šāviņu pozīcijām var dot jūtamu triecienu. Čērčila padomnieks zinātnes un tehnoloģijas jautājumos Lindemanis ierosināja izmantot bumbas ar aizdedzinošu maisījumu. Visus šos priekšlikumus Eizenhauers noraidīja, jo tie negarantēja panākumus.

Apvienotā angļu un amerikāņu pavēlniecība ielaidās kompromisā un izstrādāja operācijas "Lakta" projektu. Pēc šī projekta lidmašīnas "B-17", kas savu laiku bija nokalpojušas, piepildīja ar deviņām tonnām sprāgstvielas. Brīvprātīgi lidotāji tās pacēla gaisā un ievadīja kursā. Virs Anglijas teritorijas lidotāji ar izpletni lidmašīnas pameta. Tālāk "B-17" no iznīcinātājiem, kas tās pavadīja, pa radio tika novadītas uz "V-l" pozīcijām. 4. un 6. augustā lidotāji mēģināja šādā veidā izdarīt triecienu raķešu

pozīcijām Sirakortē, Vatonē un Vīzernē. Bet tas nebija efektīvs.

Vēlāk oficiālie ASV gaisa kara spēku pārstāvji atzina, 6*3662 ka stratēģiskās aviācijas iesaistīšana cīņā pret "V-l" bijusi kļūda. Nelietderīgā un maz efektīvā nelielo pozīciju bombardēšana atrāva ļoti daudz lidmašīnu no svarīgu objektu iznīcināšanas ienaidnieka dziļā aizmugurē Angļu pavēlniecībai kļuva acīm redzams, ka nav pietiekams tas virszemes līdzekļu daudzums, kas vērsts pret "V-l". Londonas pretgaisa aizsardzība tika pastiprināta ar baterijām, ko noņēma no citu pilsētu aizsardzības. 28. jūnijā "V-l" uzlidojuma atsišanā piedalījās 363 smagie un 522 vieglie zenītlielgabali, Karaliskā mehanizētā korpusa zenīttanki un raķešu iekārtas.

Tika pieņemts lēmums par aizsprosta aerostatu skaita palielināšanu divas reizes, par sadarbības pastiprināšanu starp iznīcinātāju aviāciju un zenītartilēriju. Labos laika apstākļos iznīcinātāji samērā veiksmīgi cīnījās pret "V-l", toties sliktā laikā zenītartilērija darbojās efektīvāk par aviāciju. Tieši tādēļ Anglijas Pretgaisa aizsardzības dienesta pavēlniecība aizliedza zenītartilērijai labos laika apstākļos apšaudīt "V-l", lai iznīcinātājiem nodrošinātu pilnīgu rīcības brīvību. Sliktos laika apstākļos pilnīga rīcības brīvība bija zenītartilērijai. Vidēji labos laika apstākļos iznīcinātāji darbojās pirms zenītartilērijas zonas. Sādi ierobežojumi zināmā mērā traucēja zenītartilērijas un iznīcinātāju artilērijas sadarbību. Kā angļi paši atzina, tie neļāva panākt vajadzīgo efektu.

Tad tika izstrādāti pasākumi, kuru mērķis bija pretinieka maldināšana. Radās divi plāni. Abu plānu mērķis bija viens - samazināt "V-l" trāpījumus Londonas centrālajos un bieži apdzīvotajos rajonos. Pirmā plāna uzdevums bija ar dubultaģentu starpniecību 65. korpusa komandas punktam nodot maldinošus datus par spārnoto raķešu nokrišanas vietu. Aģenti vāciešiem ziņoja, ka precīzi trāpījuši mērķī tie "V-l", kas nebija aizlidojuši līdz Londonai. Turpretim ziņojumos par tiem šāviņiem, kas bija nokrituši pilsētas centrā, bija teikts, ka tie pārlidojuši pilsētai pāri. Angļu vēsturnieki uzskata, ka šis plāns bijis rezultatīvs: laika gaitā aizvien vairāk "V-l" neaizlidoja līdz Londonai vai arī eksplodēja tās dienvidu nomalēs.

Otrā plāna mērķis bija panākt, lai pretinieks pavērš triecienus pret pilsētām, kas ir dienvidos no Londonas. Tajās bija maz iedzīvotāju, un upuru no "V-l" sprādzieniem nebija daudz. Šai nolūkā dubultaģenti ziņoja vāciešiem, ka šais pilsētās koncentrētas karaspēka vienības un daudz tehnikas. Tomēr vācieši rīkojās stingri pēc Hitlera pavēles: šaut tikai uz Londonu. Vienīgi 8. jūlijā tika izdarīts spārnoto raķešu trieciens pret Sauthemptonu, taču pilsēta praktiski necieta.

Ar katru dienu palielinājās pārtverto "V-l" skaits. Daļu spārnoto šāviņu iznīcināja kuģu zenītlielgabali virs jūras šauruma. Tomēr ne mazāk par 25 "V-l" katru dienu sasniedza Londonu. Tādēļ steidzami kaut kas bija jādara, lai pastiprinātu pretgaisa aizsardzību. Angļiem kļuva zināms, ka vācieši izmēģinājuši iespēju pārraut pretgaisa aizsardzību ar spārnotajiem šāviņiem, izmantojot sagūstīto "Spitfire-Y". Tai laikā jau bija parādījušies daudz ātrāki iznīcinātāji - "Tempest-Y" un "Spitfire-XIY".

Bet to bija maz. No gaisa kara spēkiem pretgaisa aizsardzībai tika nodota iznīcinātāju "Mustang-III" eskadriļa. No visiem iznīcinātājiem, ko iesaistīja cīņā pret "V-l", tika noņemtas bruņas un nevajadzīgā ārējā armatūra. Tā izdevās palielināt iznīcinātāju ātrumu par 50 km/h, tādēļ ātrumā lidmašīnas kļuva pārākas par spārnotajiem šāviņiem.

Jūras kara flote sāka palīdzēt pretgaisa aizsardzībai, norīkodama karakuģus uz Francijas piekrasti.

Tie ieņēma pozīcijas 7 jūdžu attālumā no krasta ar 3 jūdžu intervālu. Kuģi brīdināja savus iznīcinātājus par "V-l" tuvošanos ar signālraķetēm un gaismas šāviņiem. "V-l" lidojums no krasta līdz zenītuguns zonai ilga piecas minūtes, bet no tās līdz aizsprosta aerostatu līnijai - vienu minūti.

Izrādījās, ka vienīgi efektīvais "V-l" notriekšanas paņēmiens ir šāds: iznīcinātājs pietuvojas spārnotajam šāviņam no aizmugures, uzņem tādu pašu lidojuma virzienu un tad metas uzbrukumā. Daži piloti pielidoja cieši pie spārnotā šāviņa un ar gaisa brāzmu to apgāza. Kāds poļu lidotājs atklāja, ka, lidojot blakus "V-l", ar lidmašīnas plakni var izsist no pozīcijas šāviņa spārnu. Pēc tam vai nu mainās šāviņa virziens, vai arī tas sāk piķēt un nokrīt pirms laika. Citi piloti pārņēma šo viltīgo izgudrojumu, bet

viņi neaizskāra "V-l" spārnu, viņi tikai ar spēcīgu gaisa pūsmu paaugstināja tā cēlējspēku. Lietodams dažādus taktiskus paņēmienus, eskadriļas komandieris T. Berijs notrieca 57 "V-l". Kādā nakts izlidojumā viņam izdevās notriekt septiņus spārnotos šāviņus!

Kaut arī spārnotais šāviņš lidojuma laikā nespēj manevrēt, notriekt to ar zenītartilērijas uguni nebija viegli. "V-l" lidoja ļoti ātri un nelielā augstumā, tāpēc bieži radās nepieciešamība strauji mainīt leņķus, bet tas apgrūtināja tēmēšanas staciju un zenītlielgabalu tēmētāju darbu. Mobilos lielgabalus angļi aizstāja ar stacionāriem, kuriem stobra pagriešanu un pacēluma leņķi regulēja elektriskā piedziņa. Šie lielgabali bija aprīkoti ar automātis​kiem detonatora iestatītājiem, tie šāva ļoti ātri un precīzi.

Lai palielinātu aizsprosta aerostatu efektivitāti, tika izmēģināti dažādi papildinājumi: tīkli, papīra pūķi, ūsas. Bet tie apgrūtināja aerostatu posteņu darbu, tādēļ no šā​diem paņēmieniem vajadzēja atteikties.

Pats lielākais pasākums pretgaisa aizsardzības efektivitātes palielināšanā bija zenītartilērijas pārvietošana no Londonas priekšpilsētām uz piekrasti. Aizsprosta aero- stati palika līdzšinējās vietās.

Rezultātā izveidojās divas iznīcinātāju aviācijas darbības zonas: pirms zenītartilērijas joslas jūras pusē un uz sauszemes - starp zenītartilē​rijas joslu un aizsprosta aerostatu līniju.

Pēc pretgaisa aizsardzības sistēmas pārgrupēšanas vienā nedēļā tika notriekts daudz vairāk "V-l" nekā jebkurā iepriekšējā nedēļā. Tagad vairākums spārnoto šāviņu iekrita ūdenī, nenodarīdami nekādu ļaunumu iedzīvotājiem. 28. augusts kļuva par lūzuma dienu: no 97 "V-l", kas šķērsoja Lamanšu, 90 tika iznīcināti, 4 sasniedza Londonu, bet 3 nokrita, nesasnieguši pilsētu. Iznīcinātāji virs jiiras notrieca 13 "Vl", virs sauszemes - 10, zenītartilērija virs jūras - 46, virs sauszemes - 19, aizsprosta aerostati sabojāja divus spārnotos šāviņus.

Tātad 1944. gada augustā, kad Londonas apšaude ar "V-l" sasniedza visaugstāko robežu, Anglijas pretgaisa aizsardzība guva vislielākos panākumus: līdz pilsētai aizlidoja tikai daži spārnotie lādiņi.

Septembra sākumā apšaudes intensitāte samazinājās, jo angļu un amerikāņu karaspēka vienības bija ieņēmušas lielāko daļu rajonu, kuros bija starta laukumi. Bet daļu pozīciju vācieši šai laikā jau bija pārcēluši uz Holandes dienvidrietumu rajoniem. Turklāt "V-l" palaišanai bija pielāgoti bumbvedēji "Xelll". Jau 1944. gada 8. jūlijā dažas šādas lidmašīnas, kas bāzējās Holandē, izdarīja "V-l" triecienuzbrukumu Londonai no austrumu puses. Tāpēc angļi pagarināja zenītartilērijas piesegšanas līniju uz ziemeļiem. Četrstūrī starp Ročesteru, Vitsteblu, Klak- tonu un Čelmsfordu tika izvērsti 208 smagie lielgabali, 582 mazkalibra lielgabali un 108 raķešu iekārtas. Aizsprosta aerostatu josla tika paplašināta līdz Greivzendai.

"V-l" palaišana no bāzes lidmašīnām "Xe-lll" bija ļoti sarežģīta operācija, tādēļ daudzi šāviņi nolaidās zemē, nesasnieguši piekrasti.

1944. gada 5. septembrī vācu lidmašīnas, kas bāzējās Holandē, pret Angliju palaida pēdējos 9 "Vl". Pēc tam šī aviācijas daļa, kuras rīcībā bija "Xe-lll", tika pārcelta uz Rietumvāciju. Iestājās klusums, un angļi nosprieda, ka "spārnoto murgu laiks" beidzies. Tomēr 16. septembra rītausmā "V-l" uzlidojumi atsākās no jauna. "Xe-lll" atkal palaida pret Londonu 9 "V-l". Trīs no tiem notrieca iznīcinātāji, divus patruļkuģi. Šie un nākamie uzlidojumi apgāja zenītartilērijas un aerostatu joslas kreiso flangu, tādēļ angļiem vēlreiz vajadzēja aizsardzības joslas līniju pagarināt uz ziemeļiem. Jau oktobrī iecirknī no Ročesteras līdz Greit Jārmutai bija izvietoti 500 smagie un 500 vieglie zenītlielgabali.

Angļiem radās jaunas grūtības: zenītartilērijas josla pietuvojās galvenajam angļu un amerikāņu bumbvedēju bāzēšanās rajonam un biežie lidmašīnu lidojumi pār šo zonu sarežģīja zenītnieku cīņu pret "V-l". Arī iznīcinātājiem bija savas problēmas: "V-l" izplūdes gāzu liesma gan bija labi saskatāma, taču grūti bija noteikt distanci līdz spārnotajam šāviņam. Tādēļ pirmo reizi pretgaisa aizsardzības iznīcinātāju aviācijas vēsturē angļi sāka izmantot lidmašīnas ["Mosquito") "Xe-lll" tiešai iznīcināšanai palaišanas rajonos. Bet arī tas nebija viegli. Nesēj- lidmašīnas "Xe-lll" augstāk par 600 metriem nelidoja un uzturējās gaisā tikai īsu brīdi - tikai tik ilgi, cik bija nepieciešams "V-l" palaišanai. Pēc angļu lidotāju ziņoju​miem, tika notriektas 20 un sabojātas 4 nesējlidmašīnas. Bumbvedēju uzlidojumi "Xe-lll" bāzēšanās

aerodro​miem nebija diezin cik rezultatīvi.

1944. gada beigās, naktī pirms Ziemassvētkiem, vairāk nekā 50 "Xe-lll" mēģināja apiet zenītartilērijas un aero​statu aizsega ziemeļu flangu. Uzbrukums bija vērsts pret Mančestru, kur pretgaisa aizsardzība bija ievērojami vājāka par Londonas aizsardzības sistēmu. No 37 spārnotajām raķetēm, kas bija pārlidojušas pār piekrastes zonu, tikai 18 sasniedza Mančestras rajonu.

Viena eksplodēja pil​sētā, pārējās - 15 kilometru rādiusā ap pilsētu.

Vēlāk vācieši pavērsa "V-l" triecienus arī pret agrāk okupēto valstu pilsētām: pret Parīzi, Antverpeni, Lježu un Briseli. Jaunāko "V-l" konstrukciju analīze liecināja, ka vāciešus nodarbina "V-l" darbības attāluma palielināšanas problēma. Beļģijas teritorijā eksplodējušu spārnoto šāviņu šķembas rādīja, ka "V-l" korpusi izgatavoti no daudz vieglāka materiāla, bet degvielas ietilpība palielināta. Šādi šāviņi, ja tos palaida no Holandes teritorijas, varēja sasniegt Londonu.

Angļi no gaisa nofotografēja visu Holandes dienvidrietumu daļu, lai atklātu starta pozīcijas. Un patiesi - Hāgas un Roterdamas rajonā viņi konstatēja trīs "V-l" pozīcijas. Tāpēc pretgaisa aizsardzība tika pastiprināta ziemeļu virzienā. Bez tam Beļģijas teritorijā tika izvērsts radiolokācijas staciju tīkls, lai labāk varētu konstatēt "V-l" parādīšanos. 3. martā sākās spārnoto šāviņu uzlidojumi Anglijai no Holandes teritorijas. 1945. gada 29. martā Anglijā nokrita pēdējais šāviņš "V-l". No 125 "V-l", kas tika palaisti no Holan​des teritorijas, Londonu sasniedza tikai 13 spārnoto šāviņu.

Jāatzīst, ka pirms Otrā pasaules kara vislielākos panākumus radiolokatīvajā izlūkošanā bija guvusi fašistiskā Vācija. Jau 1941. gada vidū tās bruņoto spēku rīcībā bija radiolokācijas stacijas, kas spēja precīzi noteikt lidmašīnu atrašanās vietu un attālumu līdz tai. Ar šādām radiolokācijas stacijām vācieši kontrolēja visas gaisa trases ziemeļu un rietumu Eiropā. Tieši tāpēc vācieši sāka notriekt ļoti daudz pretinieka lidmašīnu.

Viens no svarīgākajiem posteņiem, kurā darbojās radiolokācijas stacija, bija d'Antifēra ragā pie Havras. 1942. gada 27. februārī, pusnaktī, angļu diversantu desantvienība negaidīti uzbruka šim postenim.

Apsardze un apkalpojošais personāls tika nošauts, īpaši svarīgas ierīces nomon- tētas, viss pārējais nofotografēts. Angļi laimīgi atgriezās mājās. Tieši šīs radiolokācijas stacijas, ko angļi izstrādāja līdz galam, kļuva par galvenajiem priekšposteņiem, kas viņus brīdināja par lidojošo šāviņu tuvošanos.

Kad vācu virspavēlniecības galvenajā mītnē pienāca /.iņa par angļu diversantu pārdrošo un nekaunīgo akciju, Hitlers spēra vai zemes gaisā. Ar šo notikumu sākās admirāļa Kanārisa, vācu armijas izlūkdienesta šefa, karjeras noriets.

Vāciešu spārnotās raķetes nodarīja Anglijai lielus zaudējumus: tika iznīcināta 24 491 dzīvojamā māja, 52 293 ēkas bija tiktāl sagrautas, ka dzīvošanai vairs nebija izmantojamas. Tika nogalināti 5864 cilvēki, smagi ievainoti 17 197 un viegli ievainoti 23 174 cilvēki. Caurmērā katrs Londonu un tās apkārtni sasniegušais spārnotais šāviņš bija nogalinājis vai smagi ievainojis 10 cilvēkus. Bez Londonas bombardēšanā bija cietusi arī Portsmuta, Saut- hemptona, Mančestra un citas Anglijas pilsētas.

Cīņa ar lidojošajiem šāviņiem, kā atklājās, bija grūts uzdevums. Būtībā aizsprosta aerostati bija Londonas aiz​sardzības pēdējā robeža. Kaut arī aerostatu pretošanās bi​ja pasīva, pret to trosēm atsitās 231 spārnotais šāviņš. Turklāt visvairāk šāviņu tie notrieca tai periodā, kad bija visspriegākā apšaudes intensitāte, bet aviācijas un zenīt​artilērijas spēki pārgrupējās.

Pēc amerikāņu kara speciālistu domām, ja vāciešiem būtu izdevies pilnveidot savus "V-l" sešus mēnešus agrāk un pavērst tos pret desanta vienību un līdzekļu koncentrēšanās rajoniem, angļu un amerikāņu karaspēka vienību ielaušanās Francijā būtu bijusi stipri apgrūtināta vai pat neiespējama.

Turpretim pēc padomju speciālistu domām, "V-l" uzlidojumi nevarēja izjaukt sabiedroto desanta izcelšanos Ziemeļfrancijā, jo tie bija stipri izkliedē​ti un to kaujas lādiņu spēks samērā mazs. Lai kā, tomēr saglabājušās fotogrāfijas, kurās redzami angļu un amerikāņu desanta kuģi ar paceltiem aizsprosta aerostatiem.

Vācijas diplomātiskās attiecības ar Zviedriju pasliktinājās, tādēļ Hitlera bruņoto spēku pavēlniecība

plānoja zviedriem par to atmaksāt - bombardēt ar raķetēm Stokholmu. Vērmahta operatīvās vadības štāba dokumentā Nr. 8803/45, kas datēts ar 1945. gada 5. janvāri, teikts: "Militārais atašejs Stokholmā savā ziņojumā, kurā novērtēts stāvoklis 13.12.1944. g., kategoriski un acīmredzot pamatoti norāda, ka 1944. gada laikā ievērojami pieaugušas aizdomas par iespējamo Zviedrijas iestāšanos karā pret Vāciju, it īpaši pēc tam, kad ģenerāli Terneli nomainījis ģenerālis Jungs. Šis apstāklis ļauj no jauna izvirzīt priekšlikumu, ko jau agrāk ierosinājusi kvartirmeistara daļa. Tās priekšlikums paredz uzbūvēt nedaudz starta laukumu spārnotajiem šāviņiem "V-l" un raķetēm "V-2", kas pavērstas pret Stokholmu. Jādomā, ka šāds pasākums Zviedriju iebiedētu…"

Analizēdama izlūkdienesta ziņojumus, padomju pavēlniecība secināja, ka iespējami hitleriešu mēģinājumi ar spārnotajiem šāviņiem "V-l" apšaudīt PSRS lielākās pilsētas un rūpniecības centrus. Šādi draudi pirmām kārtām attiecās uz Ļeņingradu un Urālu rūpnīcām. Ļeņin- gradu vācieši plānoja apšaudīt ar "V-l" no Igaunijā izvērstiem starta laukumiem, bet rūpniecības centrus - no ne- sējlidmašīnām "Xe-lll".

1944. gada vasarā, kā zināms, lielākā daļa Baltijas un Somijas un daļa Karēlijas bija okupēta. Raķešu triecienus pret objektiem Padomju Savienībā ieteica izmantot SS karaspēka vienību vadība. "Bija paredzēts bombardēt Kuibiševas, Čeļabinskas, Mag- ņitogorskas industriālos kompleksus, kā arī rajonus aiz Urāliem," vēlāk savos memuāros atzīmēja bijušais SS grupenfīrers V. Šellenbergs. Citā vietā viņš piebilst, ka trieciens tika plānots arī pret Doņeckas ogļu baseinu.

Lai realizētu šo plānu, bija nepieciešams palielināt šāviņa lidojuma tālumu, nodrošināties pret padomju pretgaisa aizsardzības sistēmu un paaugstināt trāpījuma precizitāti, tādēļ hitleriskā pavēlniecība nolēma izmantot t. s. nāviniekus - lidotājus, kas labprātīgi dodas nāvē. Slavenais Oto Skorcēni jau bija parakstījis pavēli savervēt un apmācīt 250 šādu cilvēku.

"Ja mums būtu iedots pietiekami daudz lidmašīnu," savās atmiņās turpina Šellenbergs, "mēs būtu varējuši dot loti stiprus triecienus krievu rūpniecības objektiem. Šo operāciju sagatavošanas plāns jau bija pabeigts, un mēs izmēģinājām spārnoto šāviņu "V-l", ko uz izraudzīto rajonu nogādāja smagais bumbvedējs un notēmēja tieši uz mērķi lidotājs, tā saucamais nāvinieks. Šai laikā jau bija sagatavoti daudzi nāvinieki, kuri gaidīja, kad viņiem pavēlēs izpildīt pēdējo uzdevumu."

Padomju Savienība sāka steidzīgu pretgaisa aizsardzības sistēmas pārkārtošanu. Galvenā virspavēlnieka mītne pavēlēja artilērijas pavēlniekam N. Voronovam darīt visu nepieciešamo, lai Ļeņingradu un citas pilsētas aizsargātu pret "V-l" triecieniem. 1944. gada 19. jūlijā artilērijas kara padome apstiprināja un izsūtīja pretgaisa aizsardzības karaspēka daļām "Pagaidu norādījumus cīņai pret spār​notajiem šāviņiem".

1944. gada 10. augustā Ļeņingradas Pretgaisa aizsardzības armijas kara padome apstiprināja plānu, kas noteica aviācijas un zenītieroču izvēršanu ienaidnieka spārnoto šāviņu uzbrukuma gadījumā. 22. septembrī visām pretgaisa aizsardzības karaspēka daļām tika izsūtīti "Norādījumi cīņai pret spārnotajiem šāviņiem". Ļeņingradas pretgaisa aizsardzības armijas atbildības zonā tika izveidoti divi sektori: ziemeļrietumu un dienvidrietumu sektors. Pretgaisa aizsardzības līdzekļi bija sadalīti pa zonām: pirmajā zonā zenītartilērija, otrajā - aizsprosta aerostati, trešajā - iznīcinātāju aviācija. Pret "V-l" bija norīkoti četri iznīcinātāju pulki, vairāk nekā 100 zenītartilērijas bateriju (418 lielgabali) un pāri par 200 aizsprosta aerostatu. Pretgaisa aizsardzības zonas ko​pējā platība sasniedza 70-100 km.

Zenītartilērijas kaujas ierindas blīvums tika veidots ar tādu aprēķinu, lai ne mazāk kā trīs baterijas reizē varētu vērsties pret vienu un to pašu mērķi. Iznīcinātāju aerodromi tika pārcelti ievērojamā attālumā no Ļeņingradas tai virzienā, no kura bija gaidāmi spārnoto raķešu uzlidojumi. Pulki saņēma jaunākā tipa lidmašīnas un radiolokācijas stacijas. Iznīcinātāju aviācijas 2. Ļeņingradas gvardes korpusa komandierim tika uzlikts par pienākumu "gadījumā, ja Ļeņingradai uzbrūk spārnotie šāviņi, ar savu rīkojumu papildus izsūtīt iznīcinātājus uz tālāka​jām gaidīšanas zonu pieejām".

Aizsprosta aerostati tika izvietoti pēc jaunas, neparastas shēmas. Aerostatu posteņus izcēla ārpus

pilsētas un sablīvēja. Intervāls starp tiem bija 300-400 metru un pacelšanas augstums - līdz diviem kilometriem. Tādā veidā aizsprosta blīvums bija 6-7 troses uz katru frontes kilometru, turklāt aerostatu zonas dziļums sasniedza astoņus kilometrus. Aerostati tika pacelti tādās priekšpilsētās kā Ozerkova, Oļgina, Uricka, Ļevašova, Lahti, Streļni un uz baržām Somu jūras līcī. Atšķirībā no parastās aizsprosta aerostatu aizsardzības ierindas, kas praktizēta Londonas aizsargāšanā, krievu aerostatiem bez galvenās piesaistes troses bija divas sānu atsaites. Tika ievērojami sablīvētas arī gaisa novērošanas, izziņošanas un sakaru sistēmas kaujas ierindas. 86 novērošanas posteņi un 5 radiolokācijas stacijas nodrošināja trauksmes izziņošanu brīdī, kad pret Ļeņingradu raidītais šāviņš vēl bija 120 kilometru attālumā no pilsētas.

Drīz kļuva zināms, ka "V-l" triecieni draud ne tikai Ļeņingradai, bet arī Maskavai, tādēļ augstākās virspavēlniecības galvenā mītne izdeva pavēli valsts pretgaisa aizsardzības karaspēka daļu vienību un apvienību komandieriem organizēt cīņu pret spārnotajiem šāviņiem. Iespējamos "V-l" maršrutu virzienos veidojās dziļi ešelo- nēta pretgaisa aizsardzība. Tā bija jāiesaista kaujas darbībā pēc īpašiem plāniem. Šādi plāni bija Maskavas Sevišķajā, Ļeņingradas un Baku pretgaisa aizsardzības armijās un citās pretgaisa aizsardzības karaspēka daļu apvienībās. 1944. gada 23. oktobrī notika Maskavas Sevišķās pretgaisa aizsardzības armijas štāba vadošā sastāva un divīziju štābu priekšnieku mācības par "V-l" tipa spārnoto šāviņu taktiskajiem un tehniskajiem datiem un cīņas paņēmieniem pret šiem ieročiem. 2. decembrī notika visu Maskavas Sevišķās pretgaisa aizsardzības armijas daļu mācības, lai noslīpētu karavīru prasmi atvairīt "V-l" uz​lidojumus. Ļoti bīstami bija arī citi spārnotie bezpilotu aviācijas kaujas līdzekļi, ko bija izstrādājuši vācu konstruktori. Tā, piemēram, 1943. gada 9. septembrī vācu jūras bumbvedēju "Do-217" eskadriļa ar ļoti precīziem trāpījumiem bombardēja itāliešu karakuģus no vairāk nekā 8 kilometru augstuma, kas zenītieročiem nav aizsniedzams. Divas vadāmās bumbas "PC 1400X" ("Friz X" kaujas daļas masa - 1400 kg) nogremdēja līnijkuģi "Roma". Stipri tika sabojāts līnijkuģis "Italia". Kara vēsturē pirmo reizi tika izmantots ultraprecīzs ierocis, ko tagad sauc par vadāmo aviācijas bumbu.

Sakarā ar to Padomju Savienības pretgaisa aizsardzības 1. iznīcinātāju armija izveidoja trīs kara darbības joslas cīņai pret "V-l" un "Xe-293" tipa vadāmajām aviācijas bumbām (planierbumbām).

Steidzīgi bija jāizstrādā arī pasākumi cīņai pret sapārotajiem gaisakuģiem. Šie novecojušas konstrukcijas bumbvedēji, kas bija pielādēti ar sprāgstvielu un pārī ar iznīcinātāj lidmašīnām, 1945. gada 12. aprīlī pirmo reizi tika raidīti kaujā pret padomju karaspēka daļām, kuras forsēja Oderu. Efektīvs līdzeklis cīņā pret šādiem spārnotiem mērķiem bija aizsprosta aerostati.

Vācieši joprojām pilnveidoja savus raķešu ieročus. Startam jau bija sagatavotas ballistiskās raķetes "V-2". Bija ieplānots uzbrukums Ņujorkai ar raķetēm "A-9/A-10"; gandrīz gatavas bija raķetes "Wasserfall" ("V-3") un "Tai- fun", tālšāvēja pulverraķete "Reinbote". Baltijas jūrā pēc projekta "Lafferenz" tika izmēģināts "V-2" starts no speciāliem konteineriem, ko buksēja zemūdenes. 1944. gada 2. augustā V. Čērčils uzstājās ar runu parlamenta apakšnamā. Viņš paziņoja, ka bez "lidojošajām bumbām" tuvākajā laikā Anglija var piedzīvot ballistisko raķešu uzbrukumu. Patiešām, 1944. gada 8. septembrī virs Londonas nogranda apdullinošs sprādziens, kas izklausījās pēc pērkona dārdiena. Tā bija pirmā raķete "V-2", kas eksplo​dēja Čīzvikas rajonā.

Starp citu, daudziem nav zināms, ka pirmās ballistiskās raķetes tika palaistas nevis uz Londonu, bet uz Parīzi. 6. septembrī Francijas galvaspilsētas virzienā izlidoja divas raķetes. Viena līdz Parīzei neaizlidoja, bet otra eks​plodēja pilsētā. Bet par šo notikumu nekas netika pazi​ņots. Šīs raķetes tapšanas gaita un angļu cīņa pret šo ieroci ir pilnīgi cita Otrā pasaules kara vēstures lappuse, un par to jāstāsta atsevišķi. Bet šeit mēs vēl pastāstīsim par fašistiskās Vācijas raķešu programmas beigām.

1945. gada janvārī Vislas-Oderas operācijas ietvaros sākās straujš padomju karaspēka uzbrukums.

Vācieši savu raķešu centru pārcēla uz Nordhauzeni. Interesanti, ka vācieši jau bija izdarījuši divus savas

starpkontinentālās raķetes izmēģinājumus. Padomju armijas uzbrukums viņiem neļāva izdarīt triecienu pret ASV. Nordhauzenē pilnā sparā turpinājās "V-l" un "V-2" ražošana. 3. aprīlī raķešu ieroču 5. armijas korpusa (tā janvārī bija pārdēvēts 65. armijas korpuss) komandieris ģenerālis Kamlers saņēma Himlera pavēli svarīgākos "atmaksas ieroča" speciālistus 110 Nordhauzenes pārcelt uz "Alpu cietoksni". Pirms evakuācijas SS karaspēka daļas sabojāja visu rūpnīcas iekārtu un noslepkavoja apmēram 30 tūkstošus kara- gūstekņu un politisko cietumnieku, kas strādāja rūpnīcā.

Svīnemindes ostu un Ūzedomas salu kopā ar Pēne- mindi 1945. gada 5. maijā ieņēma 2.

Baltkrievijas frontes karaspēks, ko komandēja maršals Rokosovskis. Pašu Pē- nemindi triecienuzbrukumā ieņēma majora Vavilova apakšvienības, un majoram bija jāatbild par atlikušās iekārtas saglabāšanu.

Vācu konstruktori un plānotāji, kas nebija ieskaitīti "svarīgāko speciālistu" grupā, evakuējās uz Bavāriju jau pirms karaspēka ienākšanas. Klīda valodas, ka SS un SA vienībām bija uzdots šos cilvēkus iznīcināt, ja zināmā situācijā padomju karaspēks viņus varē​tu saņemt gūstā.

Tai pašā laikā amerikāņu karaspēks ieņēma pazemē iebūvētu raķešu rūpnīcu netālu no Nīderzaksverfenes, teritorijā, kurai pēc vienošanās bija jākļūst par padomju okupācijas zonu. Kad sabiedroto virsnieki sāka rūpnīcu nodot padomju karaspēkam, 300 preču vagoni ar iekārtu un raķešu "V2" detaļām jau bija ceļā uz Ziemeļameriku.

Kad raķešu speciālistiem "Alpu cietoksnī" kļuva skaidrs, ka apkārtējos rajonus jau ieņēmušas amerikāņu karaspēka vienības, Vernera fon Brauna jaunākais brālis Magnuss devās sameklēt amerikāņus, kuriem raķešu pētniecības centrs varētu oficiāli padoties. Aprīļa pirmajās dienās 468 galvenie vācu raķešu speciālisti ar Dornberge- ru un Braunu priekšgalā uz Vācijas, Austrijas un Šveices kopīgā robežpunkta Oberjohas ciemā padevās amerikāņu karaspēkam. Vernera fon Brauna tēvs savos memuāros raksta: "Viņi piedāvāja sadarbošanos Amerikā, jo vairs neredzēja nekādu iespēju turpināt darbu Vācijā, un no visiem mūsu iepriekšējiem ienaidniekiem Amerika… no politiskā un lietišķā viedokļa viņiem likās visatbilstošākā."

Amerikāņi parūpējās arī par citiem raķešu speciālistiem, kas bija palikuši Vācijā. Pēc operācijas "Paper-clip" tikai daži raķešu tehnikas speciālisti palika Vācijā. Amerikāņu karaspēka sagrābtās raķetes "V-l" un "V-2" kļuva par amerikāņu raķešu ierogu pamatu. Tieši Vernera fon Brauna raķetes amerikāņus nogādāja uz Mēness.

Tāds ir "slepenā raķešu ieroča" vēstures sākums. Nu jau ilgāk par pusi gadsimta ap šo ieroci, balansēdama uz kara un miera robežas, vērpjas visa mūsu civilizācija. Un tomēr tieši raķešu ieročiem kodola laikmetā jākļūst par īpatnēju pasaules lielvalstu "svēto govi", lai savaldītu dažu trešo valstu agresīvos centienus. Turklāt "brīnumie- rocis" no atriebības ieroča pašlaik var pārvērsties par zemes civilizācijas aizsargieroci - radusies ideja to izman​tot kā vairogu pret asteroīdu draudiem.

NETICAMA REALITĀTE

Nikolajs Kedrovs "MAN VĒL IR DIVI GADI…"

Aleksejs Jermolovs, ģenerālis "ar sakaitināta lauvas seju", daudzējādā ziņā bija neparasts cilvēks.

Gluži kā jogs viņš spēja pārvaldīt savas sirds pukstus un reiz joka pēc tos pat pilnīgi apturēja. Diemžēl joks pārvērtās par nepatīkamu nopietnību: pašam jokdarim nācās atdzīvināt dakteri, kas, nevarēdams sataustīt Krievzemes slavenības pulsu, zaudēja samaņu…

ALEKSEJS Jermolovs kaujas laukā bija izcili drosmīgs, bet attiecībās ar varasvīriem — neatkarīgs un pat rupjš. Krievijas imperators Pāvels par izaicinošu izturēšanos viņu (toreiz - 23 gadus vecu apakšpulkvedi) ieslodzīja Alekseja ravelīnā, bet vēlāk apžēloja un izsūtīja uz Kostromu mūžīgā nometinājumā. Tur nežēlastībā kritušajam virsniekam negaidītu uzmanību pievērsa mūks Ābels, plaši pazīstams gaišreģis, un kopā ar viņu bieži ieslēdzās savā cellē. Vienīgi Dievam zināms, par ko viņi runāja, bet pēc Kostromas nometinājumā sāka klīst valo​das par neizdibināmu Jermolova noslēpumu.

Tā, piemēram, karavīri apgalvoja, ka burvju vārdi Jer- molovu sargā no lodēm un tāpēc viņš ir tik neapdomīgi drošsirdīgs. Un vēl ļaudis mēļoja, ka ģenerālim ir spēja paredzēt nākotni.

Naktī pirms Borodinas kaujas Jermolovs savam draugam, jaunajam ģenerālim Kutaisovam pareģoja, ka tas sagaidīs savu nāvi "no lielgabala lodes". Paredzējums piepildījās: nākamajā dienā Kutaisovu nogalināja 6 mārciņu lode. Bet Leipcigas kaujas priekšvakarā, vēlēdamies uzmundrināt baronu OstenuZakenu, Jermolovs sacīja: - Nebaidies, Mitja. Tava lode vēl nav izlieta… Un vis​pār nekad netiks izlieta.

Dmitrijs Ostens-Zakens nodienēja armijā ilgāk nekā pusi gadsimta, pārdzīvoja 15 kara kampaņas, piedalījās 92 kaujās, saņēma visus iespējamos kara apbalvojumus un… ne reizi netika pat ieskrambāts.

Pēc atvaļināšanas no dienesta Jermolovs apmetās uz dzīvi Maskavā paša namā Prečistenkas laukumā, un tur kādu dienu, tas bija jau pēc Krimas kara, viņu apciemoja artilērijas kapteinis Bergs, Sevastopoles aizstāvēšanas dalībnieks. Viņus šķīra vairāk nekā piecdesmit gadu starpība, bet tas nebija šķērslis abpusējām simpātijām, kas drīz vien pārtapa par lielu, stipru un patiesu draudzību.

Daudzus mēnešus viņi satikās gandrīz katru dienu, bet 1859. gada pavasarī pienāca šķiršanās brīdis: Nikolajs Bergs bija norīkots par militāro novērotāju Itālijā, kur brieda bruņots konflikts starp Austriju, Franciju un Sar- dīnijas karalisti. "Ģenerālis," Bergs rakstīja, "uzklausīja ziņu par manu aizbraukšanu ar tik lielu degsmi, it kā viņa asinīs kāds būtu ielējis jaunības eliksīru…"

- Brauc, Koļa. Brauc! Pēc tam visu pastāstīsi. Tiklīdz atgriezīsies Maskavā - tūlīt pie manis… Vai dzirdi? Es gaidīšu!

Jermolovam jau bija 83 gadi. Varenā auguma dēļ viņam bija grūti pārvietoties pat četrās sienās, un kapteiņa sirds pēkšņi sāpīgi iesmeldzās: "Vai viņš maz sagaidīs?" Un pašas no sevis viņa acīs sariesās asaras.

- Ei! Kāpēc tu tā? - ģenerālis jautāja un uzlika savu smago plaukstu uz viņa pleca. — Vai domā, ka es nesagaidīšu? Ka nomiršu? Nē, Koļa! Mēs vēl redzēsimies. Noteikti. Man vēl ir divi gadi. Vari man ticēt, es zinu.

Karš Lombardijā beidzās negaidīti ātri. Bergs atgriezās Maskavā. Ģenerālis viņu sagaidīja, svinīguma pēc ģērbies mundierī ar Annas lenti. Smagi dvesdams, viņš ar acīm redzamām pūlēm piegāja pie rakstāmgalda, ilgi noņēmās ar atslēgu un beidzot izvilka dienas gaismā kaut kādus papīrus…

- Tūlīt, Koļa, tu kaut ko izdzirdēsi, - viņš pavēstīja un, viegli uzelpojis, atslīga platā un dziļā atpūtas krēslā, kas kādreiz bija izgatavots pēc viņa speciāla pasūtījuma. - Piecdesmit gadus es klusēju, jo biju to svinīgi apsolījis… Bet noteiktais laiks nu jau ir pagājis.

"Un es," Nikolajs Bergs rakstīja, "izdzirdēju patiešām fantastisku stāstu…"

Tas notika 1809. gadā. Ģenerālmajoram Jermolovam, toreiz vēl pavisam jaunam cilvēkam, bija uzdots sagatavot kādu dienesta izziņu Podoļskas guberņas Žavteņas pilsētiņā. Ģenerāļa puskariete ilgi vilkās pa neizbriena- miem dubļiem, kamēr beidzot nokļuva mazpilsētiņā. Aizdedzinājis sveces, Jermolovs izklāja uz galda atvestos dokumentus, piebāza pīpi un iegrima pārdomās…

Pēkšņi pār istabu pārskrēja it kā caurvējš, un reizē ar to sašūpojās arī sveču liesmiņas. Ģenerālis pacēla acis. Istabas vidū stāvēja kāds cilvēks - sirmiem matiem, ģēr​bies sīkpilsoņa svārkos.

- Atver tintnīcu, - viņš sacīja Jermolovam. - Tīra pa​pīra lapa ir tavā priekšā… Iemērc spalvu tintē! Ģenerālis paklausīja, pats neapjēgdams, kādēļ to dara. Bet "sīkpilsonis", kas sirmo pinku dēļ izskatījās pēc veca lauvas, nodiktēja pirmo teikumu: - Patiesa biogrāfija. Rakstījis infantērijas ģenerālis Jer​molovs.

"Kā tad tā?" Jermolovam iešāvās prātā jautājums. "Kāpēc infantērijas ģenerālis? Es taču pagaidām esmu tikai…"

Bet svešinieks turpināja: - …ģenerālis Jermolovs, kas ar 1812. gada 1. jūlija Visaugstāko ukazu iecelts par 1. Rietumu armijas štāba priekšnieku…

"Kas par blēņām? Par tādu štābu man nekas nav zināms… Un gads… Tagad ir devītais, nevis divpadsmitais gads…" Viņa prāts mēģināja dumpoties, bet roka, it kā dzīvodama pati savu dzīvi un paklausīdama tikai sveši​nieka balsij, šņāpa uz papīra jaunas un jaunas rindas.

- …1817. gadā devos uz šaha Fetalī galmu kā ārkārtē​jais un pilnvarotais sūtnis…

Sirmais diktēja, ģenerāļa spalva tik tikko jaudāja pierakstīt. Vai šis laika sprīdis bija garš vai īss to Jermolovs nezināja. Viņš bija zaudējis realitātes apjēgu…

Beidzot uz papīra parādījās pēdējais teikums: viņa nā​ves diena, mēnesis un gads.

- Tas nu ir viss, - "sīkpilsonis" noteica. — Tagad mēs atvadīsimies… līdz zināmam laikam. Bet vispirms apso​li man, ka par mūsu šodienas satikšanos klusēsi apaļus piecdesmit gadus.

- Apsolu, - ģenerālis klusi izdvesa.

Un atkal pār istabu pārskrēja it kā caurvējš. Sveču liesmas sašūpojās. Dzisdami, tik tikko saklausāmi noskanēja pēdējie vārdi: - Un atceries - piecdesmit gadus!

Minūti, pusotras minūtes Jermolovs sēdēja kā pamiris. Tad atguvās, strauji piecēlās un sparīgi atrāva vaļā durvis uz blakus istabu: iekļūt Jermolova kabinetā varēja tikai caur to.

Rakstvedis un denščiks, jau laizdamies snaudā, pavē​rās ģenerālī ar patiesu izbrīnu.

Sirmgalvis?… Nebūt ne, jūsu augstība! Ar krusta zīmi varam apliecināt, ka neviens te nav gājis… Un kas gan te varētu staigāt, ja ārdurvis jau sen ir aizslēgtas?

Jermolovs atgriezās kabinetā, vēlreiz pārlasīja uzrakstīto tekstu, pārmeta sev krustu un nodzēsa sveces…

"Godīgi sakot," Bergs vēlāk rakstīja, "sākumā es Jer​molova stāstam nenoticēju, uzņēmu to kā vecuma fantāzijas sajaukumu ar senām atmiņām… Bet ģenerālis manas domas bija uzminējis. Ne vārda neteikdams, viņš nolika man priekšā papīra lapas - tās pašas, ko nesen bija izvilcis no rakstāmgalda atvilktnes…"

Papīra dzeltenīgā krāsa liecināja par tā cienījamo vecumu. Tas patiešām bija Jermolova rokraksts, jauneklīgi sparīgs, kaut arī tinte bija stipri izbalējusi. "Patiesa bio​grāfija," Bergs izlasīja.

Nākamās piecas lappuses vēstīja par Jermolova dzīves ceļu, par viņa piespiedu atvaļināšanu, Maskavas periodu, par Krimas karu, Aleksandra Nikolajeviča kronēšanu… Ar dziļu saviļņojumu Bergs jau sāka nākamajā lappusē lasīt par gaidāmo zemniecības reformu, bet ģenerāļa plauksta pēkšņi aizsedza pēdējo rindkopu.

- To tu izlasīsi pēc tam… Pats zini, kad.

Kādu brīdi abi klusēja. Tad kapteinis iejautājās:

- Aleksej Petrovič, vai jūs tagad pazītu to "sīkpil​soni"?

- Un kā vēl! Pusi gadsimta viņš stāv manu acu priekšā!

- Ak tā… Pēc kā viņš izskatās? Ģenerālis šķelmīgi papurināja savus kuplos matus un pēc īsa klusuma brīža sacīja: - Vai redzi šīs krēpes? Es taču pats esmu tas VIŅŠ!

SENČU noslēpumi

Viktors Burahovičs LEMŪRIJA - VAI tĀ ir Platona AtlantĪda?

Versija Daži ievada vārdi GRIEĶU filozofs Platons (427.-347. g. p.m.ā) no desmit sacerējumiem, kas nonākuši līdz mums, divus veltījis Atlantīdai. Teiksmu par Atlantīdu viņš bija dzirdējis no sava vectēva Kritija. Kritijam to bija pastāstījis Solons, "gudrākais starp gudrajiem", kas savukārt visu bija uzzinājis no ēģiptiešu priesteriem Saīsā - vienā no vecākajām Nī​las baseina pilsētām.

Platona dialogi "Tīmajs" un "Kritijs" bija it kā sākums polemikai par Atlantīdu (par tās varbūtējo eksistēšanu), kas turpinās vairāk nekā divus gadu tūkstošus līdz pat mūsu dienām.

Mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados slavenajā Sorbonnā nodibinājās speciāla Atlantīdas pētīšanas biedrība, tā savāca 1700 grāmatu dažādās valodās, kurās bija rakstīts par Atlantīdu (pēc Platona). Par Atlantīdu sarakstīti pāri par 5 tūkstošiem zinātnisku darbu un daudz fantastikas.

Laika gaitā interese par Atlantīdu gan saasinājusies, gan pierimusi un no jauna iedegusies. Šī raksta mērķis - mēģināt Atlantīdu atrast Austrumos.

Tradicionālā Atlan- tīdas meklēšana Rietumos nav beigusies ar panākumiem. Tādēļ atteiksimies no tradicionālās Atlantīdas meklēšanas metodikas un pievērsīsim skatienus Austrumiem. Lai šajā ceļā palīdz mums dievs - sumeru dievs Enki.

Teiksma vēstī, ka dieva Enki templis stāv okeāna dibenā. Varbūt tieši tur ir sumeru pirmdzimtene, varbūt tieši su- meri bija atlanti? Vārdi "Atlantīda" un "sumers" tulkojumā nozīmē "zeme starp ūdeni" jeb "salas". Varbūt gan "atlants", gan "sumers" nozīmē "salinieks"? Ja "atlants" un "sumers" nozīmē vienu un to pašu, tad tas mums dod tiesības sumeru atstāto informāciju izmantot Atlantīdas meklēšanai. Ķēniņš Zālamans no noslēpumainās Ofīras atveda vairākus desmitus tonnu zelta. Lasītājiem piedāvājamā hi​potēze izskaidro tik milzīgas bagātības iegūšanas cēloni.

Kur jāmeklē Troja un Kolhīda? Kāpēc Galvenā sfinksa skatās uz austrumiem? Rakstā ir vairāk jautājuma zīmju nekā atbilžu, ko autoram izdevies iegūt. Atbildes nav tradicionālas. Varbūt Troja un Kolhīda atrodama Indijas okeāna dibenā? Daudz kas ir polemisks un nepierādāms, taču tik un tā neatstās lasītāju vienaldzīgu.

KUR VARĒJA NOGRIMT ATLANTĪDA? Nepieciešams apzināt starpību starp pašreizējo Atlantijas okeānu un antīko Atlantiku, par ko runā Platons un citi senatnes autori. Antīkie autori Pasaules okeānu sauca par Atlantijas okeānu, turpretim mēs ar šo nosaukumu apzīmējam tikai to Pasaules okeāna daļu, kas no Vecās pasaules stiepjas līdz Jaunajai un atrodas starp Eiropu un Āfriku no vienas puses un Ameriku no otras puses.

Salīdzināsim divus vispārzināmus faktus: 1. Kolumbs atklāja Ameriku 1492. gadā.

2. Platons (Aristokls) dzīvoja pirms mūsu ēras.

Vai Platons varēja paredzēt Amerikas atklāšanu, kas notika vairāk nekā pēc astoņpadsmit gadsimtiem?

Platons nevarēja zināt, ka Ameriku atklās Kolumbs, viņš neko nezināja par Amerikas esamību un domās nevarēja Atlantijas okeāna rietumu robežu novilkt gar Amerikas kontinentu, kā mēs to darām jau apmēram 500 gadu. Ja Platonam nebija zināma īstā Atlantijas okeāna rietumu robeža, viņam šī robeža varēja būt tikai kļūdaina. Nezinādami patiesību, antīkie domātāji nevarēja nekļūdīties. Šīs kļūdas rezultāts ir ļoti vienkāršs - mēs nemek​lējam Atlantīdu tur, kur tā atrodama.

Pēdējo gadu okeanogrāfiskie pētījumi pierāda, ka Atlantijas okeāna centrālajā daļā Atlantīda nevarēja no​grimt.

Zinātnieks I. Rezanovs šai sakarībā raksta: "Urbumi parādīja, ka Centrālajā Atlantikā vidusokeāniskās grēdas tuvumā izteikti raksturīgas vienīgi karbonātu nogulas, kuru biezums sasniedz vairākus desmitus metru. Virzienā uz Eiropas un Amerikas piekrastēm karbonātu nogulas pakāpeniski nomaina māla nogulas, un tikai kontinentālās nogāzes tuvumā parādās smalkgraudainas smilts starpslāņi. Šie jaunākie dati liecina, ka ne tikai pēdējos 10-20 tūkstošos gadu, bet arī pirms 5-10 miljoniem gadu Atlantijas okeāna centrālajā daļā nekāda sauszemes veidojuma nav bijis, smalki drupena materiāla ieplūdums okeānā nācis tikai no nomalēm… Ja Alantijas okeāna centrālajā daļā kaut neilgu laiku būtu pastāvējusi sauszeme, tad no tās noskalotais drupenais materiāls katrā ziņā būtu atrasts šīs okeāna daļas nogulās."

Minēsim piemēru, kurā antīkie autori Indijas okeānu dēvē par Atlantijas okeānu.

"Apmēram pirms 5,5 miljoniem gadu zemes sažmau- ga Gibraltāra rajonā tika pārrauta un Atlantijas ūdens gluži kā pa milzīgu krānu atkal ieplūda Vidusjūras ieplakā. Apmēram 100 gados milzīgā "vanna" piepildījās ar ūdeni - Gibraltāra šaurums tolaik bija kā grandiozs ūdenskritums, kura caurlaides spēja bija tūkstoškārt lielāka nekā slavenajam Niagāras ūdenskritumam un simtreiz lielāka par pašlaik mūsu planētas varenākā Viktori​jas ūdenskrituma caurlaides spēju.

Tas viss notika pirms tā laika, kad uz Zemes parādījās saprātīgais cilvēks. Bet kāpēc antīko autoru darbos mēs atrodam norādījumus, ka Gibraltāra jūras šauruma kādreiz nav bijis un starp Vidusjūru un Atlantiju bijusi pār- žmauga? Kas tas ir - ģeniāls minējums vai, kā domā daži pētnieki, pierādījums, ka Vidusjūra ne vienu vien reizi bijusi nošķirta un pēdējais Gibraltāra pārrāvums noticis jau vēsturiskajos laikos?"

Tātad - kāpēc gan mēs antīko autoru darbos atrodam norādījumus uz to, ka starp Vidusjūru un Atlantijas okeānu bijusi pāržmauga? Varbūt senie autori ar vārdu "pāržmauga" apzīmējuši Suecas šaurumu? Indijas okeānu nosaukt par Atlantijas okeānu viņi būtu varējuši tikai tādā gadījumā, ja terminu "Atlantija" būtu attiecinājuši uz terminu "Pasaules okeāns". Platons taču bija pārliecināts, ka Atlantīda nogrimusi Pasaules okeānā?

Varbūt antīkās salas - Tūle, Kasiterīdas (Alvas), Aba- lusa (Dzintara), Ogigija, Shērija un Tartēse jāmeklē Pasaules okeānā, nevis tikai pašreizējā Atlantijas okeānā, t. i., antīkās salas jāmeklē antīkajā Atlantijas okeānā.

Strabons, kas dzīvoja dažus gadsimtus pēc Platona, par Rietumu okeānu dēvēja to Pasaules okeāna daļu, kas atradās rietumos no Vidusjūras. Daļa antīko zinātnieku saprata, ka mūsu zeme ir nevis plakana virsma, bet lode. Par Amerikas eksistēšanu antīkie ģeogrāfi neko nezināja un bija pārliecināti, ka Rietumu okeāns un Austrumu okeāns ir tikai tā paša Pasaules okeāna dažādi nosaukumi.

Platons nevarēja izmantot mūsdienu terminoloģiju okeānu nosaukumos. Antīkajā laikmetā Indijas okeānu hellēņi sauca par Austrumu okeānu, okeānu rietumos no Vidusjūras - par Rietumu okeānu.

Klusajam okeānam nosaukumu deva Berings [4] , un Platonam tas nebija zināms. Ja Platons mums sniegtu ziņas par tagadējo Atlantijas okeānu, būtu loģiski, ka viņš to sauktu par Rietumu okeānu, jo lietotu zināmo, t. i., sava laika terminoloģiju.

Tagadējā Atlantijas okeāna rietumu robeža iet pa Amerikas kontinenta austrumu piekrastes šelfu. Ari antīkajos laikos, tāpat kā šodien, Atlantijas okeāna viļņi skalojās pret Amerikas austrumu krastu, tikai antīkie ģeogrāfi to nezināja un viņu pasaules uztverē "antīkā Atlantijas okeāna" galējie rietumi bija

Āfrikas austrumu piekraste.

Ja Atlantīda nogrimusi Indijas okeānā, tad Platonam ir taisnība, apgalvojot, ka tā nogrimusi ATLANTIJAS okeānā, jo viņa pasaules uztverē Indijas okeāns bija loģisks "antīkā Atlantijas okeāna" turpinājums uz galējiem rietumiem, bet Kolumbs Atlantijas okeāna rietumos gribēja atrast Indiju. Antīkais ģeogrāfs Strabons domāja, ka, braucot pa Rietumu okeānu ar ceļavēju, "var nokļūt pie indiešiem".

Kolumbs mēģināja šo Strabona domu realizēt un, atklājis Ameriku, bija dziļi pārliecināts, ka "antīkā Atlan​tijas okeāna" tālajos rietumos viņam izdevies atklāt vis​īsāko ceļu uz Indiju.

Kristofors Kolumbs 1492. gadā no Palosas ar diviem kuģiem devās ceļā uz Kanāriju salām. No turienes viņš iegriezās atklātā okeānā un brauca tieši uz rietumiem. Pēc 33 dienu brauciena Kolumbs sastapa nepazīstamu zemi, kuru pieņēma par Dienvidaustrumu Āziju. Pēc Ko- lumba saprašanas, Dienvidaustrumu Āzija atradās Atlantijas okeānā. Tagad ir zināms, ka slavenais jūras braucējs savā pirmajā ceļojumā pāri Atlantijas okeānam bija uzdūries vienai no Bahamu grupas salām, ko nosauca par San- salvadoru. Atklājis vēl dažas šī arhipelāga salas, Kolumbs pagriezās uz dienvidiem un sasniedza Kubas un Espanjolas (Haiti salas) krastus, joprojām domādams, ka brauc gar Āzijas kontinenta malu.

1493. gada martā atgriezies Spānijā, Kolumbs karaļiem apgalvoja, ka atklājis visīsāko rietumu ceļu uz Indiju.

Kristofors Kolumbs 1498. gadā organizēja trešo ekspedīciju uz Atlantijas okeāna rietumu daļu. Šo ekspedīciju rezultātā jūras kartēs sāka iezīmēties nepazīstama kontinenta kontūras. Par šo kontinentu varēja teikt tikai to, ka tā nav Āzija, tāpēc ka tas stiepās no ekvatora uz dienvidiem.

Kopš tā laika Vecajai pasaulei kļuva zināms, kur ir īs​tā Atlantijas okeāna rietumu robeža.

Antīkajiem ģeogrāfiem bija tiesības nezināt, ka Atlantijas okeāna rietumu robeža īstenībā iet gar Amerikas kontinentu, un viņi kļūdaini varēja šo robežu novilkt pa Āfrikas austrumu piekrasti.

Antīkie ģeogrāfi Atlantijas okeānu nosauca par Tumsas jūru jeb Tumsības okeānu. Hellēņi to sauca par Atlan​tijas, bet Austrumāzijas tautas - par Lielo jūru.

Platons apgalvo, ka Atlantīda nogrimusi okeānā, tāpēc tā jāmeklē tikai okeānā. Vidusjūra nav okeāns, tātad nav jēgas meklēt Atlantīdu tajā. Ja nemeklēsim Atlantīdu okeānā, mēs daudz ko atradīsim, tikai ne Atlantīdu.

Dialogā "Kritijs" Platons, aprakstīdams Atlantīdas dabu, stāsta par noslēpumainu koku, kas devis "gan ēdienu, gan dzērienu, gan ziedi (eļļu)". Daudzi domā, ka šis koks vistuvāk atbilst kokospalmai, kas aug dienvidos zem 25. ziemeļu platuma grāda. Kokospalmu mēs varam sastapt zemēs, kas saistītas ar trim okeāniem - ar Kluso, Indijas un Atlantijas okeānu. Ja kokospalma būtu endēmisks augs un būtu piemērota kādam reģionam, tad tikai tai rajonā vajadzētu meklēt Atlantīdu. To var meklēt jebkurā Pasaules okeāna vietā abpus ekvatora tai joslā, kur augusi kokospalma. Vidusjūra atrodas ziemeļos no 30. ziemeļu platuma grāda, tādēļ kokospalma tur nevarēja augt. Loģiski spriežot, nav jēgas Atlantīdu meklēt Vidusjūras baseinā. Tur​pretim loģika neaizliedz Platona Atlantīdu meklēt Indijas okeānā.

Kā zināms, Indijas okeānā nogrima Lemūrija. Acīmredzot Platons varēja Lemūriju nosaukt par Atlantīdu.

Kādā veidā atlanti no Indijas okeāna varēja nokļūt Vidusjūrā? Suecas kanāls tika uzbūvēts pagājušajā gadsimtā, pirms tam nebija nekāda kuģu ceļa no Indijas okeānu uz Vidusjūru. Bet vai tā ir bijis vienmēr?

Avīzes "Sovetskaja Rossija" 1987. gada 9. augusta numurā lasām: "Itālijas arheologi Sarkanajā jūrā netālu no senatnes ostas Kuseiras 74 metru dziļumā atraduši romiešu kuģa karkasu, kuģis būvēts pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras… Pēc zinātnieku domām, šis atradums liecina, ka jau tālā senatnē bijis kanāls, kas Sarkano jūru savienojis ar Vidusjūru."

Valda uzskats, ka Vidusjūras ieplakā ūdens ieplūdis pa Gibraltāru. Iepriekš citēts teksts par zemes šauruma pārrāvumu Gibraltāra rajonā un Atlantijas okeāna ūdens ieplūšanu Vidusjūrā. Taču ticamāka šķiet doma, ka Vidusjūras ieplakas piepildīšanās ar jūras ūdeni notikusi nevis pa Gibraltāru, bet gan pa

Suecu.

"Pirms vairākiem miljoniem gadu, miocēna beigās, kad uz zemes notika laika ziņā pēdējie lielie kalnu veidošanās procesi, Persijas masīvs pārvietojās uz dienvidiem un sašķieba visu Arābijas vairogu.

Austrumu Arābija nokļuva zem ūdensL un radās Persijas līcis. Rietumos vairogs atdalījās no Āfrikas un tādēļ izveidojās dziļa Sarkanās jūras aiza, lielais grābens Riftvalli austrumu Āfrikā, kā arī plaisa, kur tagad ir Akabas līcis un Jordānas upes ieleja," raksta Džefrijs Bībijs. Ģeosinklināle (zemes garozas izliekums) rodas blīvēšanās apstākļos. Lai izveidotos Persijas līcis, bija vajadzīga Arābijas platformas un Persijas masīva tuvināšanās. Bet, kā zināms no ģeoloģijas, nevis Persijas masīvs pārvietojās uz dienvidiem, bet Arābijas platforma vidusoke- āna grēdas spiediena spēku ietekmē un daļējā Eirāzijas kontinenta subdikcijā pārvietojās uz ziemeļiem.

Acīmredzot ģeoloģiskie notikumi jāaplūko kopumā, nevis atsevišķi. Gibraltāra pārrāvums un Sarkanās jūras aizas rašanās saistīti ar Āfrikas kontinentu, un, kaut ari tie notika tālu viens no otra, sakars starp tiem nav nolie​dzams.

Jādomā, ka Austrumu Āfrika attiecībā pret Arābijas platformu pārvietojās dienvidu virzienā apmēram Ade- nas līča platumā, mērot pa okeāna dibenu. Pa krasta līni​ju Adenas līča platums ir apmēram 200 kilometru, bet, ņemot vērā kontinentālās nogāzes, nobīdījums līcī neya- rēja būt lielāks par 100 kilometriem. Gibraltāra rajonā Āfrika pavirzījās uz dienvidiem mazāk nekā par 15 kilometriem, atraudamās no Eiropas. Āfrika tika pagriezta pulksteņa rādītāja virzienā. Salīdzinot Āfrikas pārvietošanās lielumus, var pieņemt, ka Gibraltāra plaisa ir jaunāka, bet Adenas plaisa vecāka. Sarkanās jūras iegruves rašanās laikā Gibraltāra vēl nebija, un Adenas līcis sāka veidoties mazliet agrāk par Sarkanās jūras baseinu. Kad Adenas līča krasti pārbīdījās, Āfrikas austrumu daļa pavirzījās uz dienvidiem, bet tās ziemeļrietumu daļā akumulējās sprie​gums, kas bija pietiekams, lai rastos Gibraltāra plaisa.

Kartē mēs redzam, ka Arābijas pussalas dienvidaustrumu daļa pēc formas veido gandrīz taisnu leņķi.

Tam pretim Āfrikas kontinentā ir tāds pats leņķis, kura mala vērsta uz dienvidiem. Ja šo leņķu virsotnes savieno ar taisnu līniju, kļūst redzams, ka tā sakrīt ar Sarkanās jūras plaisas ass līniju. Tā tad arī ir Āfrikas pārvietošanās līnija attiecībā pret Ārābijas platformu. Ģeotektonikas mācību grāmatā lasām: "Austrumu Āfrikas riftu (normālu nomātu ierobežoti grābeni) sistēma stiepjas gandrīz 3000 kilometru garumā paralēli Āfrikas austrumu piekrastei un sairst vairākos atsevišķos grābenos, no kuriem pats lielākais un dziļākais ir Gregora rifts Kēnijas teritorijā… Šis rifts ir 450 kilometrus garš un 70-80 kilometrus plats."

Etiopijas rifta un Gregora rifta pārbīdes rezultātā So- mālijas platforma attiecībā pret Āfriku pagriezās par nelielu leņķi pulksteņa rādītāja virzienā, un Adenas līča krasti vairs nebija paralēli. Adenas līča rašanās laikā So- mālijas un Arābijas platformas bija paralēlas.

Egejas seismiski aktīvā zona izveidojās tāpēc, ka Āfrika gar Arābiju pārvietojās uz dienvidiem. Ar šo pārvietošanos saistīta Dardaneļu un Bosfora šaurumu rašanās. Šo jūras šaurumu rietumu krasts attiecībā pret austrumu krastu nobīdīts uz dienvidrietumiem. Līdzīgi pārbīdīti arī krasti Sarkanās jūras plaisā, tikai ievērojami vairāk. Sakarā ar Āfrikas novirzīšanos uz dienvidiem Egejas iecirknis izstiepās meridiāna virzienā un pēc plaisu rašanās zemes garozā kļuva seismiski aktīvs. Arābijas masīvs pārbīdījās ziemeļu virzienā, bet Āfrika - uz dienvidiem. Spēka pāra moments darbojās pretēji pulksteņa rādītājiem, tādēļ Bosfora un Dardaneļu šaurumos pāra spēka momentam vajadzēja darboties tādā pašā virzienā.

Nevar piekrist pieņēmumam, ka Gibraltāra rajonā zemes šaurums vairākkārt gan pārrauts, gan atkal atjaunojies. Gibraltāra plaisa pēc rašanās paplašinājās apmēram 5 miljonus gadu un vēsturiskā laika posmā Gibraltāra krasti nevarēja būt savienoti, lai gan daži zinātnieki izvirza šādu versiju. 15 kilometrus kontinenti varēja atvirzīties viens no otra tikai gadu miljonu, nevis gadu tūkstošu laikā. Ja Gibraltāra plaisa radusies apmēram pirms 5 miljoniem gadu un krasti atvirzījušies apmēram par 15 kilometriem, tad var aplēst, ka Āfrika Gibraltāra rajonā pār​vietojusies uz dienvidiem ar apmēram 3 milimetru ātru​mu gadā, un tas ir pilnīgi reāli. Ja vēsturiskajos laikos Gibraltārs būtu bijis pāržmaugts, tad Āfrikas kontinenta

pārvietošanās ātrums gadā būtu mērāms metros, bet diezin vai tas ir iespējams, jo, virzoties tādā ātrumā, Gibral​tāra krasti pāris gadu miljonos būtu aizceļojuši aiz pola.

Kad radās Adenas un Sarkanās jūras plaisas, ūdens no Indijas okeāna ieplūda Vidusjūras ieplakā.

Vidusjūras ieplaka piepildījās pa Suecas šaurumu. Indijas okeāns ar Vidusjūru savienojās pa tolaik šauro Ādenas līci, Sarkanās jūras plaisu un Suecas šaurumu. Suecas jūras šauruma atliekas redzamas vēl tagad.

Tie ir sāļūdens ezeri Tim- sāhs, Lielais Rūgtais un Mazais Rūgtais ezers Suecas kanāla zonā. Nīlas delta miljonu gadu gaitā palēnām pār​klājusi Suecas šaurumu, aizbērdama to ar smilts un māla sanesumiem. Ūdens straumes, kas 110 Indijas okeāna traucās uz Vidusjūru, plūda pa Sarkanās jūras plaisas magmas gultni. Vidusjūrā nonāca karsts augstas koncentrācijas sāļūdens, un acīmredzot tieši tādēļ sāļu biezums Vidusjūrā pārsniedz 25 metrus. Zemes garozas pārrāvumi plaisā, sāļūdens straumes, to sajaukšanās - tās bija parādības, kas atkārtojās daudzreiz un ilga vairākus gadu miljonus. Ūdens straume no Indijas okeāna uz Vidusjūru bija vairākus tūkstošus kilometru gara, un apstākļi jūras ūdens iztvaikošanai bija ideāli, tos noteica plašums un gultnes augstā temperatūra. Nav šaubu, ka Sarkanās jūras "pirts" miocēna beigās ietekmēja visas planētas klimatu.

Iztvaikojot vienam Vidusjūras ūdens tilpumam, sāļu kārtai vajadzētu būt 25 metru biezai. Patiesībā tā ir stipri biezāka. Droši vien tieši šī iemesla dēļ daži zinātnieki aizstāv pieņēmumu, ka zemes pāržmauga Gibraltāra rajonā vairākkārt pārrauta un atkal atjaunojusies, bet, tai pastāvot, notikusi Vidusjūras baseina izžūšana, un šī iemesla pēc sāļu slāņa biezums Vidusjūrā vairākas reizes pārsniedz aplēsto lielumu.

Acīmredzot Sarkanās jūras plaisā iztvaikoja vairāki Vidusjūras ūdens tilpumi, un Vidusjūras sāļu nogulumu biezums izskaidrojams ar šo iztvaikošanu, nevis ar Gibraltāra pāržmaugas izveidošanos. Āfri​kas pārvietošanās gar Arābijas vairogu bija saistīta ar stiprām zemestrīcēm.

K. Bogolapova un B. Čikova grāmatā ievietota Pasaules okeāna gultnes tektoniskā shēma. Sarkanās jūras shē​mā norādīta pārbīde.

Darbā par Sarkanās jūras rifta vispārējo ģeotektoniku norādīts, ka "rifta paplašināšanās caurmēra ātrums pēdē​jo 25 miljonu gadu periodā bijis 0,75 centimetri gadā". Ja patiešām būtu bijis šāds ātrums, tad pārbīdei būtu jābūt vismaz 200 kilometru platai. Tādēļ norādītajai informācijai nevar piekrist: Sarkanās jūras plaisā pārbīdes nav, ir tikai pārbīde ap Sarkanās jūras plaisas asi. Turklāt labajā bortā notikusi saraušanās, bet kreisajā — izstiepšanās.

Saraujoties labajam bortam, Arābijas platforma tika pakļauta daļējai Eirāzijas kontinenta subdukcijai, un izvei​dojās Persijas līcis.

Okeānu gultnes vidusgrēdas pakļautas pārbīdei, bet apmēram tām perpendikulāras deformācijas (transformē​joši lūzumi) saistītas ar slīdošu pārvietošanos. Analoģis​ki uz Adenas plaisu iedarbojās okeāna vidusgrēdas bīdošie spēki, bet tai perpendikulāro Sarkanās jūras iedobumu acīmredzot skāra transformēšanās lūzums. Indijas okeāna vidusgrēda sakļaujas ar iekškontinenta struktūrām un izveido Adenas plaisu Āfrikas-Arābijas platformā. Adenas izbīdījums gluži kā ķīlis pašķīra divus kontinentālās platformas iecirkņus, bet perpendikulārā virzienā Sarkanās jūras iedobē notika platformas salauzto ie​cirkņu paralēla pārvietošanās (pārbīde).

Pirms Sarkanās jūras iedobuma parādīšanās vispirms šai iecirknī radās plaisu sērija, izveidojās blīvējuma mazināšanās zona vairāku simtu kilometru platumā, un tikai pēc tam sekoja lūzums ar taisnvirziena raksturojumu. Lūzuma viens borts bija pakļauts spiedei (Arābijas platforma), bet otrs stiepei (Nūbijas platforma). Pārbīdījuma taisnumu vairāku tūkstošu kilometru garumā noteica zonas sablīvējuma mazināšanās. Analoģiski Sarkanās jūras iedobumam arī Kalifornijas līcim bija vairākus simtus kilometru gara sablīvējuma mazināšanās zonā. Šai zonā pa plaisu sēriju pacēlās magma, kas izkausēja kontinentālo garozu. Kontinentālās garozas izkušanas rezultātā tās sablīvējuma mazināšanās zona kļuva šaurāka, bet turpmāk gravitācijas spēku ietekmē notika daļēja Sarkanās jūras dibena iegrimšana ar vertikālu svītru pēdām, ko mūsu eks​pedīcija atklāja Sarkanās jūras reljefa pētīšanas gaitā.

Ja Sarkanās jūras krasti būtu pletušies platumā, Bābel- mandeba šaurums būtu tikpat plats kā Sarkanā

jūra. Bet Bābelmandebs ir ievērojami šaurāks, un tas liecina nevis par Sarkanās jūras bortu izbīdīšanos, bet gan par paralēlu Austrumu Āfrikas slīdēšanu gar Arābijas vairogu. Bet kāpēc gan Sarkanās jūras platums ir tik liels? Tikai tāpēc, ka notika kalnu iežu noārdīšanās sablīvējuma mazināšanās zonā, ka bija izveidojušās daudzas plaisu sērijas, kas cita citu nomainīja, un ūdens, kas plūda no Indijas okeāna, sadēdējušos kalnu iežus ieskaloja Vidusjūrā. Sarkanā jūra ir kanjons, nevis atbīdījums. Pēc Suecas Vidusjūras ieplakā pirmām kārtām nogulsnējās saārdītie ieži, bet karstais sāļūdens ieplūda zemākos apgabalos, kur tad uzkrājās sāļu nogulsnes. Acīmredzot Suecas pāržmauga veidota no Sarkanās jūras kanjona iežiem.

Bābelmandeba jūras šauruma platums pa krasta līniju ir tikai daži desmiti kilometru, bet, ja ņem vērā kontinentālās nogāzes un to, ka Bābelmandebs būtībā ir kanjons un lielākā daļa iežu noārdīta un noskalota, no atbīdījuma komponentes starp Nūbijas platformu un Arābijas platformu Bābelmandeba zonā praktiski nekas nav palicis. Ja Sarkanās jūras plaisā patiešām būtu darīšana ar simtiem kilometru platu platformu atbīdījumu, arī Bābelmandeba šaurums būtu tikpat simtu kilometru plats.

Nepārtrauktās karstās lietusgāzes, lielais tvaiku daudzums (vairāku Vidusjūras ūdens tilpumu apjomā), stiprās zemestrīces, ko radīja kontinentālo platformu pārvietošanās attiecībā citai pret citu, acīmredzot nodzina pērtiķus no kokiem. Pērtiķi šausmu izbailēs ar visām četrām kājām bēga prom no dzimstošās Sarkanās jūras un nezināja, ka viņi uzsākuši ceļu no pērtiķa līdz cilvēkam. No kokiem nokāpušajiem pērtiķiem bija jāmācās staigāt pa zemi divām kājām.

Laika ziņā visi šie notikumi nebija īsi, bet Āfrikas pārvietošanās gar Arābijas vairogu turpinājās vairākus miljonus gadu. Sarkanās jūras iedobuma un Adenas līča kopējais garums ir apmēram trīs tūkstoši kilometru. Bargie ģeoloģiskie notikumi nodzina pērtiķus no kokiem milzīgi plašā teritorijā, un šis process vilkās diezgan ilgi. Milzīga nozīme tajā bija ļoti blīvajiem un karstajiem tvaikiem. Daļa pērtiķu pielāgojās taisnai gaitai un dzīvei uz zemes, nevis kokos. Tie pērtiķi, kas spēja adaptēties, lēnām pārvērtās par cilvēkiem, turpretim tie, kas dzīvoja tālu no dzimstošās Sarkanās jūras, joprojām mita kokos un joprojām palika pērtiķi. Lai kļūtu par cilvēku, pērti- ķim bija jānokāpj no koka, kaut arī pret savu gribu.

Acīmredzot nepārtrauktās lietusgāzes aizskaloja cilvēkveidīgo pērtiķu atliekas, un zinātnei ir grūti atrast pārejas formas no pērtiķa uz cilvēku.

Visticamāk, ka saprātīgā cilvēka rašanās centri uz Zemes bijuši vairāki - tikpat daudz, cik rasu.

Rases izveidojās ciešā sakarībā ar ģeogrāfiskajiem apstākļiem, un izejma​teriāls bija tās pērtiķu sugas, kas dzīvoja topošās Austrumu Āfrikas riftu sistēmas reģionā. Tie pērtiķi, kas nokļuva karsta tuksneša apstākļos, ultravioleto staru ietekmē kļuva par pamatu negroīdu rasei. Pērtiķi, kas aizbēga uz Austrumiem un nokļuva augstkalnu apstākļos, bija spiesti labos laika apstākļos piemiegt acis pret spilgtu gaismu un ziemas purgās darīt to pašu, tādēļ varēja kļūt par mon- goloīdu rases ciltstēviem. Acīmredzot rases formēja ģeogrāfiskā vide un tikai daļēji sugu selekcija. Visticamāk, ka cilvēks cēlies nevis no kādas zināmas, bailīgas pērtiķu sugas, kas izbailēs pametusi kokus, bet izveidojies kā vairāku sugu hibrīds.

Pērtiķim - koks, bet cilvēkam - taisna gaita pa zemi uz divām kājām. Par cilvēku pārvērtās tikai tie pērtiķi, kas pielāgojās izslietai gaitai. Konstruktīvi pērtiķa rokas ir piemērotas darbam. Arī banāna mizas nolobīšana ir darbs, un mēs to darām tieši tāpat kā pērtiķi pirms gadu miljoniem. Pērtiķim nevajadzēja ņemt palīgā nūju, lai ar to nosistu augļus no koka. Augļus pērtiķis pa​ņēma ar rokām.

Kāpēc gan neizvirzīt pieņēmumu, ka tieši ģeoloģija ir tā, kas pērtiķiem lika pamest kokus, mainīt ieradumus un dzīves apstākļus, kuru dēļ mazpamazām uz Zemes radās saprātīgais cilvēks.

Acīmredzot pārmaiņas planētas ģeogrāfijā notikušas ne tikai pirms miljoniem gadu, tās notiek regulāri. Iespējams, ka pirms dažiem gadu tūkstošiem Nīlas attekas savienojušās ne tikai ar Vidusjūru, bet arī ar Suecas līci. Suecas kanāla kartē virzienā no Nīlas deltas uz austrumiem un dienvidaustrumiem ir samērā daudz sauso gultņu, pa kurām senos laikos plūdis ūdens. Pa Nīlas attekām, kas ietecēja Suecas līcī, atlanti ar saviem kuģiem vai laivām varēja bez grūtībām no Indijas okeāna iekļūt Vidusjūrā līdz XV

gadsimtam pirms Kristus.

XV gadsimtā pirms Kristus dzimšanas notika viens no spēcīgākajiem vulkāna izvirdumiem uz zemes.

Egejas jūrā uzsprāga vulkāns Santorins. Uzskata, ka šī sprādziena jauda vairākas reizes pārsniegusi Krakatau izvirduma jaudu un bijusi apmēram 4000 megatonnu. Tā radītie cu- nami viļņi sasniedza vismaz 100 metru augstumu. Cunami ar mazāku amplitūdu acīmredzot aizbrāzās līdz Suecas pāržmaugai un pārvēlās tai pāri. Cunami iedrāzās arī tais Nīlas attekās, kas bija savienotas ar Vidusjūru. Jādomā, ka cunami izpostīja Nīlas atteku sistēmu. Tās attekas, kas ieplūda Vidusjūrā, beidza pastāvēt, un kuģošana pa tām tika pārtraukta, kaut arī faraoni Sets un Neho, kā arī citi Ēģiptes valdnieki pūlējās atjaunot sistēmu, lai kuģniecība varētu turpināties. Visticamāk, ka kanāli tika rakti pa izpostītajām Nīlas gultnēm, kas senāk bija ietecējušas Suecas līcī.

Informāciju par atlantiem Solons ieguva no ēģiptiešu priesteriem Saīsā - pilsētā, kas atradās pie kādas Nīlas deltas attekas. Šī informācija bija saglabājusies nevis Gibraltārā, bet tur, kur bija gājis atlantu ceļš pa Nīlas attekām. Tātad atlantu pēcteči Saīsas pilsētā bija saglabājuši ziņas par saviem senčiem un tās nodevuši Solonam?

Visticamāk, ka Atlantīdas bojāejas cēlonis ir tīri ģeoloģisks un nav saistīts ar liela meteorīta iekrišanu Atlantijas okeānā, kā to bez pierādījumiem un pretēji zinātniskiem pētījumiem apgalvo atlantologi. Ja patiešām Atlantijas okeānā būtu iekritis meteorīts, šīs vietas tuvumā vajadzētu būt augstai meteorītu materiāla koncentrācijai. Taču daudzum daudzie grunfs paraugi, kas izpētīti laboratorijas apstākļos, neuzrāda meteorītu materiāla koncentrācijas fona pārsniegšanu. Daļa zemes garozas, pārvietodamās vertikāli, veido kalnus, citas - iegrimst. Kalni aug lēni, un arī iegrimšana notiek apmēram tādā pašā āt​rumā.

Arheologi atrada Tiauonako pilsētas drupas Andos 4000 metru augstumā. Kā noskaidrojās, šī pilsēta sākumā nav stāvējusi tik augstu. Lielās ostas celtņu paliekas, jūras gliemeži, noguluma ieži ar lidojošo zivju nospiedu​miem liecina, ka senatnē šī pilsēta bijusi jūras osta un at​radusies vienā līmenī ar jūru.

Ja jūras osta dažu gadu tūkstošu laikā varēja pacelties četru kilometru augstumā, arī Atlantīda varēja apmēram tai pašā laikā iegrimt vairāku kilometru dziļumā. Acīmredzot Atlantīdas grimšana bija sākusies jau ilgi pirms "kādas ļaunas nakts", kas to nopostīja.

Daudzi zinātnieki pašlaik atbalsta Aleksandra Gorbov- ska teoriju par globālo katastrofu, no kuras sākusies seno kalendāru laika skaitīšana. Iespējams, ka Atlantīdas grimšanas sākums saistīts ar šo katastrofu un attiecas uz 11 542. gadu pirms Kristus, deviņus tūkstošus gadu pirms Solona tā jau bijusi zem ūdens, bet pēc tam grimšana turpinājusies. Atlantīdas nogrimšana nebija acumirklīga, tā ilga tūkstošiem gadu.

Aleksandrs Gorbovskis raksta, ka Mēness nav kļuvis par Zemes pavadoni pirms gadu miljoniem.

Visticamāk, ka šis notikums ir senatnes kalendāru laika saskaites iz​ejas punkts.

Mēness varēja atrasties Halleja komētas orbītā, un to varēja satvert Zemes gravitācijas lauks.

Halleja komētas vidējais riņķošanas periods ir 76 gadi. 178 šādi riņķošanas periodi sakrīt ar 11 542. gadu pirms Kristus. Astronomi konstatējuši, ka katrā Halleja komētas un Zemes sastapšanās reizē attālums starp tām mainās zināma svārstību procesa veidā, kura amplitūda izmainās pēc pulsācijas tipa. Turklāt savdabīgu "blīzumu" (svārstību amplitūdas pieauguma posmu) atkārtošanās periods, kā noskaidrots, ilgst apmēram 1770 gadu. Tad Halleja komēta pienāk Zemei vistuvāk. Pēdējā šāda savstarpēja dislokācija realizējās 837. gadā, kad attālums starp diviem debess ķermeņiem bija tikai 6 miljoni kilometru. Pēc poļu astronoma L. Zaidlera aprēķiniem, atsevišķos momentos Halleja komēta varēja pietuvoties Zemei līdz 400 tūkstošiem kilometru, kas salīdzināmi ar Mēness attālumu no Zemes (maksimālais - 405 500 km un minimālais - 363 300 km). Ap 11 542. gadu pirms Kristus ēras Halleja komēta nokļuva vistuvāk Zemei un varēja būt par katastrofas izrai​sītāju.

Gravitācijas perturbācijas, kas bija saistītas ar Mēness pārtveršanu, varēja izraisīt katastrofu un būt par Atlantīdas nogrimšanas sākotnēju ierosinātāju. Mēness riņķošanas sākuma periods un tā orbīta nebija

tādi kā pašlaik. No pašreizējiem tie atšķīrās arī sumeru laikos. Tiek uzskatīts, ka sumeri noskaidrojuši Mēness riņķošanas periodu ar kļūdu par 0,4 sekundēm. Varbūt sumeri tomēr nekļūdījās, varbiit Mēness riņķošanas periods viņu laikos atšķīrās no pašreizējā par 0,4 sekundēm? Mākslīgo Zemes pavadoņu sākuma periods pēc palaišanas atšķiras no nākamajiem. Varbūt, spriežot pēc analoģijas, Mēness izturējās tāpat? Mēness masa ir daudz lielāka par mākslīgo pavadoņu masu, varbūt tāpēc riņķošanas perioda stabili​zēšanās laiks Mēnesim ir citāds?

Masu pārvietošanos Zemes iekšienē var salīdzināt ar jūras paisumiem un bēgumiem. Zemes kodola pārvietošanās varēja būt cēlonis Lemūrijas (Platona Atlantīdas) nogrimšanai Indijas okeānā, bet Andos varbūt šī procesa dēļ sākās zemes garozas iecirkņa izbīdīšanās, un Tiaua- nako pilsēta samērā ātri pacēlās četru kilometru augstumā. Zemes kodola pārvietošanās no Indijas okeāna Andu virzienā varēja Indijas okeāna reģionā radīt relatīvu vakuumu zemgarozas zonā (mantijas bēgumu), bet Andu reģionā pārmērīgu spiedienu šai zonā (mantijas paisumu). Varbūt ar to izskaidrojams samērā straujš (pēc ģeo​loģiskām mērauklām) Andu augšanas ātrums.

Ja Mēness ceļā no kosmosa pārgāja pār Ameriku nelielā attālumā no Zemes, Zemes kodols varēja pārvietoties virzienā no Indijas okeāna uz Andiem. Acīmredzot momentā, kad Zemes gravitācijas lauks sagūstīja Mēnesi, kodols ieguva paātrinājumu, ko radīja pievilkšanas spēki starp diviem ķermeņiem, un sākās tā pārvietošanās. Jebkāds masas pārdalījums Zemes iekšienē tūlīt ietekmē tās ass rotāciju. Zemes kodolā koncentrēti smagākie elementi. Kodola pārvietošanās attiecībā pret rotācijas asi izmaina Zemes ass griešanās ātrumu. Zemes griešanās ass ātruma izmaiņa var radīt ievērojamus spriegumus Zemes cietajā ķermenī, kuru rezultātā notiek lūzumi un atsevišķu ze​mes garozas iecirkņu pārvietošanās.

V. Ščerbakova brošūrā lasām: "…skandināvu mītos saglabājušās atmiņas par Eiropas šļūdoni - par ledus bruņām, kurās kādreiz bijusi iekalta milzīgi liela teritorija. Tas bijis pirms 12. tūkstošiem gadu.

Apmēram ar to pašu laiku sengrieķu filozofs Platons saista leģendārās Atlantīdas nozušanu. Tai laikā notika arī mamutu masveidīga bojāeja. Radās lielas šo dzīvnieku kapsētas… Atklājās, ka mamuti apbērti ar vulkāniskiem pelniem, kaut gan tuvumā neviena vulkāna nav un nav arī bijis. Tik milzum daudz no zemes dzīlēm izmesta materiāla nevarēja nākt no vulkāniem. Tik milzīgus pelnu nokrišņus varēja radīt vienīgi ļoti liela meteorīta nokrišana. Bet mamuti senatnē ganījušies upju ielejās. Ja pieņem, ka senie mīti liecina par katastrofu, par kataklizmu, kas saistīta ar milzu meteorīta nokrišanu… tad loģiski ir domāt, ka tā nokrišanas rajons ir Atlantijas okeāns. Magma vārda tiešajā nozīmē uzsprāga gaisā, sajaukdamās ar ūdeni pēc tam, kad meteorīts pārsita plāno okeāna garozu. Ūdeni ar atmosfērā izsmidzināto magmu viesuļvētras izplatīja rajonā no Īrijas līdz Tālajiem Austrumiem. Pa upēm sāka plūst dubļu straumes - ar ūdeni sajauktie vulkāniskie pelni kļuva par dzīvnieku izmiršanas cēloni… Interesanti, ka vulkāniskie pelni Sibīrijas upju ielejās un Nanokrona ezera dibenā Īrijā, kā izdevās noskaidrot šo rindu autoram, ir viena vecuma - apmēram 12 tūkstoši gadu. Pēc tam šļūdonis sāka strauji kust."

Noskaidrots, ka pirms 14 tūkstošiem gadu Antarktīdā temperatūra sāka krasi paaugstināties.

Atlantologi apgalvo, ka temperatūras paaugstināšanās pēdējā apledojuma beigās saistīta ar meteorīta iekrišanu Atlantijas okeānā, pēc kuras Golfa straume mainījusi savu ceļu un ietekmējusi ledus kušanu Ziemeļu puslodē. Golfa straume varēja ietekmēt ledus kušanu Ziemeļu puslodē, bet ar Antarktīdu tai nav nekāda sakara. Tātad Golfa straume nevarēja būt tas cēlonis, kura dēļ uz visas planētas iestājās ledus laikmeta beigas. Ja ņem vērā, ka apledojuma periodi bijuši vairāki, būtu absurdi apgalvot, ka tie visi beigušies Golfa straumes ietekmē. Visiem apledojumiem jābūt vienam un tam pašam temperatūras paaugstināšanās cēlonim. Temperatūrai Antarktikā un Ziemeļu puslodē bija jānotiek vienā laikā, t. i., apmēram pirms 14 tūkstošiem gadu. V. Ščerbakova apgalvojums, ka "šļūdonis sāka strauji kust pirms 12 tūkstošiem gadu", ir apšaubāms.

Kosmosa putekļi 11 542. gadā pirms mūsu ēras varēja pārklāt Zemes ledus bruņas un veicināt to strauju ku​šanu. Iestājās apledojuma beigas. Kā zināms, netīrs sniegs kūst stipri straujāk nekā tīrs sniegs, jo

tādā gadījumā Saules enerģija tiek absorbēta, nevis atstarota. Par pelnu pārnešanu no Atlantijas okeāna uz Tālajiem Austrumiem diezin kā negribas ticēt. Iespējams, ka Nanokrona ezera un Sibīrijas upju ieleju pelnu vecums ir vienāds, bet tiem nav 12 tūkstoši gadu, tie ir par diviem gadu tūkstošiem vecāki, un to izcelsme saistīta ar kosmosu, nevis ar zemi.

V. Ščerbakovs atzīmē, ka "tik milzum daudz no zemes dzīlēm izmesta materiāla nevarēja nākt no vulkāniem". Bet kosmosa materiāla daudzums netiek limitēts. Iespējams, bet vai ar ūdeni sajauktie vulkāniskie pelni varēja kļūt par dzīvnieku bojāejas cēloni? Varbūt mamutus apbēra kosmisko pelnu sabiežņi, kas pavadīja Halleja ko​mētu 11 542. gadā pirms mūsu ēras?

1908. gada 30. jūnijs ir Tunguskas meteorīta nokrišanas diena. Tās bija gads, kad Halleja komēta gāja garām Zemei nelielā attālumā. Tai gadā tika atzīmēti šādi notikumi: "…virs Atlantijas okeāna novēroti biezi pelnu mākoņi… Kalifornijas (ASV) aktinometriskajā stacijā atzīmēta krasa atmosfēras saduļķošanās…". Tika konstatēti kosmiskas izcelsmes putekļi. Interesanti, vai pamanīti putekļi arī pēdējās Halleja komētas vizītes laikā 1986. gadā? Varbūt putekļu daudzums atkarīgs no Halleja komētas tuvuma Zemei? Ģeoloģisku cēloņu dēļ Indijas okeānā iegrima kāds kalnu masīvs. Acīmredzot tā grimšanu pavadīja biežas zemestrīces un šis process ilga vairākus gadu tūkstošus. Kad šī kalnu masīva sauszemes nogabals, ko sauca par Atlantīdu, jau bija iegrimis tiktāl, ka tam pāri sāka velties viļņi, tad tai "vienā posta naktī" tas iegrima dziļāk tikai par dažiem metriem, un Atlantīda nozuda okeāna dzelmē. Atlantīdas bojāeja nebija neparedzēts notikums, ģeoloģiski tas bija prognozējams. Kalni, kas ieskāva Atlantīdu, un Hērakla Stabi acīmredzot grima reizē ar Atlantīdu, taču bija augstāki par to un palika kā sauszeme vēl kādu laiku pēc Atlantīdas nogrimšanas. Tagad viss kalnu masīvs guļ zem ūdens lielā dziļumā. Strabona laikā (apmēram pirms 2000 gadiem) Hērakla Stabi vēl bija sauszeme. Sākumā nogrima Atlantīda, bet pēc dažiem gadu tūkstošiem tai līdzi nozuda arī Hērakla Stabi.

Platona Atlantīda varēja nogrimt Indijas okeānā. Bet kur palika atlanti?

Bet Mezopotāmijā (tagadējā Irākā) pa to laiku parādījās sumeri. No kurienes viņi ieradās Mezopotāmijā?

Mēģināsim abus šos jautājumus izskaidrot kopsakarībā.

Par sumeru izcelsmes problēmu zinātnieki sāka interesēties tikai nesen. Vairākums zinātnieku apgalvo, ka sumeri parādījušies Mezopotāmijā El-Obeīdas kultūras ziedu laikos - IV gadu tūkstoša otrajā pusē pirms mūsu ēras. No kurienes viņi atnākuši un kad, kurā laikmetā? Zinātnieku domas ir ārkārtīgi pretrunīgas un, kā liekas, sakrīt tikai vienā jautājumā: sumeri ir atnācēju tauta.

Mēģinājumi rekonstruēt sumeru vissenāko vēsturi nav palīdzējuši atrast viņu dzimteni. Varbūt tā bija Irānas aug​stiene, varbūt tālie Centrālās Āzijas kalni vai pat Indija.

Jādomā, ka zeme, no kuras atnākuši sumeri, meklējama kaut kur Āzijā, visticamāk - kalnainā apvidū, bet tādā ģeogrāfiskā vietā, kur iedzīvotāji varēja apgūt jūrasbraucēju māku. Šai ziņā lielākās daļas pētnieku domas vairāk vai mazāk sakrīt.

Tātad daudz kas liecina, ka sumeri nokļuvuši Mezopotāmijā pa jūras ceļu. Pirmkārt: viņi vispirms apmetušies upju grīvās. Otrkārt: viņu senču ticējumos galvenā persona ir Enki - gudrs, labdabīgs dievs, kura mītne Abzu ir oke​āna dibenā.

Maz ticams, ka cilvēki būtu varējuši apgūt kuģošanas māku tālajos Centrālās Āzijas kalnos. Sumeri ieradās Mezopotāmijā pa jūras ceļu, tādēļ jāpieņem, ka viņu dzimtā vieta bijusi jūrā vai piekrastē. Paši sumeri no laika gala apgalvojuši, ka viņu senči "izkāpuši no jūras".

Enki templis - dieva mājoklis - bijis okeāna dibenā, tātad tikai tur jāmeklē sumeru dzimtene.

Kā zināms, pasaulē ir daudz dažādu kulta celtņu, un tās ir tikpat reālas kā stadioni, teātri un citas cilvēku rokām radītas lietas. Reliģiozas kulta vietas tautas parasti būvē savā dzimtajā zemē. Tur, kur ir dieva Enki templis, tur ir arī sumeru dzimtene. Sumeru dzimtene varēja nogrimt, un Enki templis nonākt okeāna dibenā.

Ja okeānā iegrimst kāds kalnu masīvs, kalnu virsotnes, kas ir dažāda augstuma, visas uzreiz nevar nonākt zem ūdens. Starp šiem notikumiem ir gadu simteņi un gadu tūkstoši. No kāda sauszemes apvidus, kas lēnām ienira ūdenī, sumeri aizgāja uz Mezopotāmiju. Un tas notika IV gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Tas ir pietiekami svarīgs migrācijas iemesls.

Sumeru mitoloģijā īpaši izcelta teiksmu zeme Dilmūna. Jādomā, ka Dilmūna bijusi sumeru dzimtenē.

Tais laikos, kad notikusi pārcelšanās uz Mezopotāmiju, sumeri ar Dilmūnu uzturējuši sakarus, bet vēlāk tā nogrimusi jūras dibenā. Sumeru mitoloģijā rodamas dažādas ziņas par zemi, kas nogrimusi Indijas okeānā.

Par tām runā vēsturnieks D. Rēders: "Lejasjūras vidū, viedīgā Enki bezgalīgajos valdījumos, pār kuriem rītos paceļas starojošais Utu, no viļņiem iznira Dilmūnas sala." Sumeri sevi dēvēja par svētlaimīgās Dilmūnas iedzīvotāju pēctečiem.

Zinātnieku rīcībā ir pietiekami daudz informācijas, lai izšķirtu jautājumu par Dilmūnas identificēšanu. Kā vēstī mitoloģija, Dilmūna kalns stāvēja tur, "kur saule aust", un tas jāmeklē austrumos.

Austrumos no Mezopotāmi- jas okeānā ir tikai viena kalnu grēda — Mereja grēda. Acīmredzot viens no Mereja grēdas kalniem saukts par Dilmūnu.

Mauricio Tozi rakstā lasām: "Melūhas, Magānas un Dilmūnas nosaukumi apzīmē teritorijas, kas, pēc sumeru domām, atrodas Lejasjūras krastos. Sargona tekstā visas šīs trīs valstis pirmoreiz minētas kopā, tātad, pēc to laiku ģeo​grāfiskajiem priekšstatiem, kā vienota veidojuma daļas…

Minēto valstu īstās atrašanās vietas noteikšanu daļēji apgrūtina sumeru un akādiešu tradicionālais uzskats, ka tās pastāvējušas lineārā perspektīvā cita aiz citas."

Sākuma dati Dilmūnas meklēšanai ir šādi: 1. "Melūha, Magāna un Dilmūna kalni stāvējuši Lejas​jūras krastos."

2. "…šīs trīs valstis pirmoreiz minētas kopā kā vieno​ta veidojuma daļas."

3. "…tās pastāvējušas lineārā perspektīvā cita aiz citas."

Mereja zemūdens grēdas ziemeļaustrumu daļā ir trīs kalni, kas perspektīvā stāv cits aiz cita. Pēdējais kalns ziemeļu galā ir zemāks par citiem un tātad nogrimis agrāk. Dienvidu daļā pēdējais kalns ir augstākais kalns šai kalnu grupā, tādēļ jāpieņem, ka tas nogrimis pēdējais.

Iespējams, ka Magānas (Makānas) salas nosaukumam ir loģisks sakars ar tādiem vārdiem kā kurgāns, kanibāls, vulkāns, jatagans. Vārdu "kurgāns" var sadalīt divās fonēmās: "kur" un "gān".

Sumeriešu valodā "kur" - "kalns". "Gān" loģiski saistīts ar nāvi, tāpēc ka kurgāns ir "augsts uzbērums uz senlaiku kapa". No kanibāla, jatagāna, vulkāna draud nāve. Varbūt šie vārdi cittautu valodās ienākuši no sumeriešu valodas? Varbūt no tās cēlušies arī citi mūslaiku tautu valodu vārdi? "Kir" sumerešu valodā nozīmē "zeme". Varbūt "Kirgīzija" un "Baškīrija" burtiski no sumeriešu valodas jātulko kā "Gīzu zeme" un "Bašu zeme" - kirgīzi, baškīri?…

Varbūt arī izsauciens "Urā" ieviesies no sumeriešu valodas, kurā tas nozīmē "Uz priekšu!"

Viesuļvētra krievu valodā ir "uragan". Autors pieļauj domu, ka no sumeriešu valodas to varētu tulkot kā "priekšā ir nāve", jo viesuļ​vētra draud ar nāvi jeb "iet nāvei pa priekšu".

Indiešu leģendās sastopams vētras dievs Harakans - haosa iemiesojums. Šis vārds vedina uz domām, ka jau tālā senatnē abu Atlantijas pretējo krastu iedzīvotājiem bijuši savstarpēji sakari. Šādu vārdu sastopam arī spāņu valodā ("hurakan"), portugāļu valodā ("furokan"), franču ("oragan"), dāņu un zviedru ("orkan"), krievu valodā ("uragan").

Tas nozīmē, ka šis vārds, kas apzīmē viesuļvētru, pasaules tautu valodās ienācis no kādas citas tautas, visticamāk - no kādas jūrasbraucēju tautas. Sumeri bija teicami kuģotāji. Varbūt daudzās tautas šo vārdu aizguvušas no sumeriem?

Sumeriem ir informācija, pēc kuras var spriest par to, kādā secībā grimuši Melūha, Magāna un Dilmūna kalni.

"Sargona laikos apmēram 2300 gadu pirms mūsu ēras visu trīs nosaukto valstu kuģi piestāja viņa

galvaspilsētā; 200 gadu vēlāk - Ūras III dinastijas laikā - tiek minēta tikai kuģošana uz Makānu; vēl pēc 200 gadiem mūsu draugs Eanāsirs nebrauca tālāk par Dilmūnu. Pēc tam vairs nekas nav dzirdēts (izņemot divas kasītu perioda vēstules, kas stāsta tikai par dateļu iegūšanu)," raksta Dž. Bī- bijs. "Pēdējā ziņa rodama oficiālā dokumentā, kas tapis Babilonijas valdnieka Nabunaīta valdīšanas vienpadsmitajā gadā (atbilst 544. gadam pirms mūsu ēras) un runā par kādu Dilmūnas valdnieku."

Acīmredzot pirmais nogrima Melūhs, pēc tam Ma- gāns, bet vēlāk nekā citi dzelmē nozuda Dilmūns.

Bībijs turpina: "Starp citu, no Asīrijas Sargona tekstiem bija pietiekami labi zināms, ka Dilmūna nav bijusi tikai sala." Dilmūnai bijusi sauszemes robeža ar Bitiaki- nu, ko literatūrā dažkārt sauc par Bitjakinu, Atlantīdas shematiskajā kartē atzīmēta Bitiakinas atrašanās vieta.

Bet no raksta, ko sacerējis un 1954. gadā ar virsrakstu "Tirgotāji - Ūras jūrasbraucēji" publicējis L. Openheims, var secināt, ka mezopotāmiešu tirdzniecības sakari ar Dilmūnu, Makānu un Melūhu kļuvuši aizvien vājāki, par ko liecinot sumeru tabulas ar komerciāliem tekstiem. Vai nav tā, ka Mezopotāmijas tirdznieciskie sakari ar Dilmūnu, Magānu un Melūhu pārtrūka ģeoloģisku iemeslu dēļ?

Kad visi trīs kalni jau bija tuvu nogrimšanai, to iedzī​votājiem bija jāpārceļas uz kontinentu.

Otrās tūkstošgades pirmā puse (pirms Kristus) ir ievērojamu notikumu laiks, ko raksturo lielu cilšu grupu pārvietošanās Irānā, Vidusāzijā, Afganistānā un Indijas ziemeļrietumos. Varbūt šo lielo cilšu grupu pārvietošanās saistīta ar iedzīvotāju migrāciju no grimstošajām Melū- has, Magānas un Dilmūnas salām uz kontinentu? Acīmredzot salas grima, tirdzniecība ar tām pārtrūka, salu iedzīvotāji pārcēlās uz kontinentu un vārda tiešajā nozīmē radīja tautu pārceļošanu. Melūha, Magāna un Dilmūna kalni ģeogrāfiski ir tuvu reģionam, kur notika lielu cilšu grupu pārvietošanās un varēja būt šo migrāciju cēlonis.

Tā, piemēram, XIV gadsimtā pirms Kristus kasīti iekaroja Babiloniju, tās dienvidos nostiprinājās spēcīga Jūras valsts valdnieku dinastija, kas vairāk nekā divus gadsim​tus nosargāja seno Sumeru no kasītu tīkojumiem.

Jūras valsts, tāpat kā tās kaimiņzeme Dilmūna, nozuda no vēstures lappusēm, un nevienam nebija ne jausmas, kur tā atradusies. Jūras valsts varēja nozust no vēstures lappusēm, bet nevarēja taču izgaist kopā ar Dilmūnu? Acīmredzot Jūras valsts atradusies uz Mereja grēdas sa​lām, kas nogrimušas.

Platons vēstī, ka "daudzus gadsimtus pirms Trojas ka​ra grieķi karoja ar varenu jūras valsti".

Platons runā par varenu jūras valsti, bet sumeri - par Jūras valsts valdnieku dinastiju. Vai viņi nerunā par vie​nu un to pašu valsti?

Fizisko parametru korelācijas (savstarpējo sakarību) metode ļauj noskaidrot savstarpējo sakarību starp parametriem vai arī konstatēt, ka šādu sakarību nav. Acīmredzot var izdarīt arī vēsturisku faktu un notikumu korelā​ciju. Par to, cik veiksmīgi rakstā izmantota korelācijas metode, lai spriež lasītājs.

Jūras valsts valdnieki nostiprinājās Mezopotāmijas dienvidos un acīmredzot tur ieradušies pa jūru no Indijas okeāna puses. Bet kāpēc Jūras valsts valdnieku dinastija pati neiekaroja Babilonijas dienvidus, kāpēc tā aizstāvēja Babiloniju no kasītu tīkojumiem? Varbūt Jūras valsts iedzīvotāji un sumeri bija viena un tā pati tauta, ko sauca par car-rir, t. i., par melngalvjiem, kā sumeri paši sevi dēvēja.

Jādomā, ka "Ceļotāja stāstam par izglābšanos no grimstoša kuģa" ir sakars ar Jūras valsts valdnieku dinastiju. "Stāstā", kas attiecas uz Vidusvalsts periodu (2000.-1750. g. p.m.ā), vēstīts par to, kā briesmīgas aukas dēļ gājis bojā kuģis; izglābušies tikai daži cilvēki, kas aizpeldējuši līdz salai, kuru apdzīvojuši drakoni ar zilām skropstām. Sala bijusi pārbagāta augļiem, gaisā vēsmojušas visas zemes smaržas, un dzīve tur bijusi laimīga. Pirms cietušo jūrnieku atlaišanas uz mājām drakonu valdnieks varonim pavēstījis: "Tu šo salu nekad vairs neredzēsi, jo tā drīz nogrims dzelmē." Papiruss ar šo tekstu glabājas vienā no Sanktpēterburgas muzejiem. Šis stāsts, kas attiecas uz Vidusjūras periodu (2000.1750.g.p.m.ē.), radies pirms Jūras valsts valdnieku parādīšanās Mezopotāmijas dienvidos (XVI gs. pirms mūsu ēras). Varbūt drakonu valdnieks bija no Jūras valsts valdnieku dinastijas? Vēsturiskie fakti ir pietiekami korelatīvi laikā.

Mīti, leģendas, nostāsti un ģeogrāfiski nosaukumi ļoti bieži atspoguļo senas pagātnes īstenību.

Tā, piemēram, mongoļu leģendas stāsta par divgalvai- nu kalnu Suberu (Sumeru, Sumberu), kas bijis tik augsts, ka pat Grēku plūdi to nav pārplūdinājuši.

Literatūrā sumerus reizēm sauc arī par šumeriem. Mainās tikai līdzskaņi "s" un "š". Grieķu valodā nav līdzskaņa "š", tāpēc tā vietā tiek lietots "s". Vārdu "šumers" grieķiski izrunā kā "sumers".

Mezopotāmijas dokumen​tos minētas Akadas un Šumeras valstis, bet daudzu tau​tu leģendās - Sumeras sala.

Varbūt Sumeras sala nav mī​tiska, bet pilnīgi reāla Šumeru valsts?

Ja Sumera un Šumera ir vienas un tās pašas ģeogrāfiskas vietas nosaukums, rodas sinonīmu ķēdīte Subera - Sumera - Šumera.

Piemēri pierāda, ka starp hipotētisko Sub-jer (Zeme- ūdens) un mītiskaā Subera kalna nosaukumu ir formāla līdzība. "Suber" burtiskā tulkojumā ir "Zeme-ūdens" jeb "Zeme, ko apņem ūdens". Šis kalns tika saukts arī par Meru kalnu. Ar nosaukumu "Sumer" (Meru) tas indiešu kosmogoniskajās teikās bieži tiek pieminēts kā pasaules centrs. Pirmo reizi ziloņi tika iesaistīti kara darbībā Meroe valstī. Varbūt arī Meroe ir vārda "Meru" sinonīms?

Varbūt sibarīti un subarieši kontinentā ienākuši no Suberas? Varbūt subarieši un sibarīti ir suberieši?

Varbūt arī Sibīrijai ir kāds sakars ar Suberu? Ja šīs senās pilsētas vārdu lasa no otra gala, iznāk "rebus", bet rēbusus vien​mēr ir interesanti atminēt.

Acteku valodās vārds "atl" nozīmē "ūdens", "anti" - "augsts kalns". Ja savieno šos abus vārdus, tad hipotētiski var spriest, ka Atlantīda ir "kalns, kas paceļas virs ūdens" jeb "kalns ūdens vidū". Pēc vārda jēdzieniskā satura "Atlantīda" - "zeme ūdens vidū". Varbūt tā jāizprot arī Atlantijas okeāna nosaukuma jēga? Pasaules okeāns apskalo visus kontinentus, un hellēņi to varēja nosaukt par Atlantisko okeānu.

Tādi ģeogrāfiskie nosaukumi kā, piemēram, Labās Cerības rags, katrā valodā skan citādi, tulkots tiek tikai vārda jēdzieniskais saturs. Iespējams, ka Atlantīda un Subera pēc jēgas burtiski būtu tulkojamas kā "kalni (zeme) ūdens vidū". Vārdi "Atlantīda" un "Subera" pēc jēdzieniskā satura ir identiski, un tos var korelēt ar terminu "salas". Sala - tā ir zeme ūdens vidū. Iegūstam sinonīmu ķēdīti "Atlantīda - Subera".

No sinonīmu ķēdītēm "Atlantīda - Subera" un "Subera - Sumera - Šumera" var atvasināt vienu loģisku ķēdi "sumers - atlants", t. i., izceļotājs no "zemes ūdens vidū" jeb vienkārši "salinieks". "Jūras tautas", kas no grimstošajām salām migrēja uz kontinentu, principā var saukt par atlantiem vai saliniekiem.

Sinonīmu ķēdīte "sumers - atlants" dod tiesības Atlantīdas meklējumos izmantot to ļoti bagāto informāciju, ko mums atstājuši sumeri.

Sumera kalnam bija vēl viens sinonīms - Rirabs. Teiksma stāsta, ka diženie valdnieki dzīvojuši Riraba (Sume​ra) kalna nogāzēs pašā pasaules centrā.

Iespējams, ka vārds "rirab" sastāv no divām fonēmām: rir un ab. Sumeru valodā rir ir galva, ab durvis, rirab — durvju galvas. Divgalvainais Sumers (Rirabs) sumeru pirmdzimtenē bija atvērtas durvis uz Indijas okeānu.

Subera kalnu var identificēt ar divgalvaino kalnu Mereja zemūdens kalnu grēdā. Platons šo pašu kalnu varēja nosaukt par Hērakla Stabiem. Indas upes kanjonu var skaidri konstatēt līdz 3 kilometru dziļumam. Apmēram tikpat dziļi varēja iegrimt Mereja grēda.

Ja iztēlē no Arābijas jūras noņem trīs kilometrus biezu ūdens slāni, mūsu skatienam paveras reljefs, kas attēlots Atlantīdas shematiskajā kartē.

Jūru austrumos no Mereja grēdas gribētos nosaukt par Uzlecošās saules jūru, bet tās krastos stāv Dilmūna, Ma- gāna un Melūha kalni. Sumeri nav apliecinājuši, ka Dil- mūns, Magāns un Melūhs stāvējuši Lejasjūras krastos. Sumeri labāk par visiem citiem zināja, kā sauc viņu kalnus un jūras un kā tās novietotas. Ticēsim tam, ko saka paši sumeri. Tātad jūra austrumos no Mereja grēdas acīmredzot jāsauc par Lejasjūru.

Daži vārdi jāpasaka par terminu "Lejasjūra". Sumeru izpratne par vārdiem "apakšējs" un "augšējs" ir

citāda, nekā mēs tos saprotam. Sumeru matemātikā mazākais lielums vienmēr saukts par "apakšējo", "lejpusējo", bet lielākais - par "augšējo". Tāpēc Lejasjūru acīmredzot vajadzētu saukt par Mazāko jūru.

Jūru ūdens līmenis ir vienāds, tādēļ nebūtu loģiski jūru nosaukt par "Apakšējo" vai "Augšējo", vislabāk tām atbilst termini "Mazā jūra" un "Lielā jūra".

Mereja grēdas centrālajā daļā rietumos no trim kalniem pirms to nogrimšanas bijis kalnu ezers ar saldūdeni (grābens). Grēdai grimstot, reiz notikusi katastrofa, tā notikusi tai brīdī, kad ūdens līmenis ezerā kļuvis zemāks par jūras līmeni, un jūras ūdens no dienvidiem ielauzies ezera ieplakā. Izveidojies līcis ar šauru ieeju. Šo līci sumeri varēja nosaukt par Uzlecošās saules jūru. Šādu nosaukumu varēja jūrai dot tikai tie, kas dzīvoja rietumos no tās, kuriem jūra bija austrumu pusā Jādomā, ka sumeri apdzīvojuši sauszemi rietumos no Uzlecošās saules jūras. Arābijas jūras daļu rietumos no Mereja grēdas sumeri varēja saukt par Rūgto jūru. Kalnu ezerā bija saldūdens, jūrā - sāļš, tādēļ pretstatā jēdzienam "salds" ūdens tika no​saukts par rūgtu.

Platons raksta, ka Hērakla Stabi stāvējuši aiz Atlantīdas. Platons par Atlantīdu varēja nosaukt sauszemes teritoriju starp Rūgto jūru un Uzlecošās saules jūru, un šajā apvidū acīmredzot līdz lielajiem plūdiem dzīvojuši su​meri.

Starp Hērakla Stabiem bijis šaurums. "Platons raksta, ka jūra viņpus pieminētā šauruma ir tikai līcis ar šauru ieeju, turpretim jūra šaipus šauruma ir jūra vārda tiešā nozīmē." Varbūt Platons par līci dēvē Uzlecošās saules jūru?

Pieņemsim, ka Lejasjūra ir Persijas līcis. Tādā gadījumā nekur citur kā tikai tur jāmeklē Dilmūna, Magāna un Melūha, jo, kā apgalvo sumeri, tās atradušās Lejasjūras krastos. Magāna tiek identificēta ar Omānu. Melūhu saista ar senindiešu civilizācijas teritoriju netālu no Indas upes deltas. Bet Indas upes delta neatrodas Persijas līcī, tādēļ šāda Melūhas identificēšana loģiski nav iespējama.

Par pašreizējo Dilmūnas, Magānas un Melūhas identificēšanu Mauricio Tozi raksta: "Centieni šīs valstis kore- lēt ar dažādiem Indijas okeāna piekrastes rajoniem, vadoties no šiem tekstiem, joprojām ir apšaubāmi."

Identificēšana ar kontinentu ir apšaubāma, bet identificēšana ar Mereja zemūdens grēdu pietiekami saskan ar sumeru tekstiem. Vai tā ir nejaušība vai apliecinājums, ka identificēšana ir ticama?

Seššķautņu prizma ar "Annāļu" tekstu (tā sauktā "Tei- lora prizma") datēta ar 691. gadu pirms mūsu ēras. Tā glabājas Britu muzejā. "Teilora prizmā" Asīrijas valdnieks Sīnahheribs vēsta: "Visus melngalvainos 110 Augšējās jūras, kur saule noriet, līdz pat Lejasjīīrai, kur ir saules lēkts, es noguldīju pie savām kājām…" Acīmredzot Sīnaliheriba laikā daļa Arābijas jūras austrumos no Dil​mūnas tika saukta par Lejasjūru, bet rietumos no tās - par Augšējo jūru. Iespējams, ka no Magānas vēl bija palikusi neliela sauszemes daļa, bet bijušās Atlantīdas teritorija jau bija pilnīgi nozudusi zem ūdens un Rūgtā jūra, saplū​dusi kopā ar Uzlecošās saules jūru, izveidojusi vienotu Augšējo jūru. Asīrijas valdnieka Sīnahheriba laikā Dilmūnas sala vēl bijusi sauszeme, jo zināms, ka Dilmūna pastāvējusi arī vēlāk - 544. gadā pirms mūsu ēras, kad valdīja Nabonīds.

Ielūkosimies Platona "Tīmajā": "Šajā salā, kas tiek saukta par Atlantīdu, radās varena un apbrmas cienīga valdnieku savienība, kuras vara izplatījās pa visu salu un daļu kontinenta, bez tam viņpus jūras šauruma šie valdnieki iekaroja Lībiju līdz pašai Ēģiptei un Eiropu līdz pašai Tirānijai."

"Vara izplatījās pa… daļu kontinenta" - tas attiecas uz senindiešu civilizāciju, uz Indijas pirmiedzīvotājiem dra- vidiem. "Viņi… iekaroja Lībiju līdz pašai Ēģiptei un Eiropu līdz pašai Tirānijai" - tā ir Mezopotāmijā, Balkāni. Sumerus Platons sauc par atlantiem, t. i., saliniekiem. "Daudzu citu salu" skaitā bija Dilmūna, Magāna, Melūha, Shērija, Ogigija, Hērakla Stabi, Gādesa rietumos no Stabiem un citas.

Jādomā, ka ūdens aprijis arī Gādesu — salu un senpil- sētu uz tās. Strabons raksta, ka Gādesa atradusies rietumos no Hērakla Stabiem, bet pašu Stabu priekšā bijušas divas nelielas saliņas, viena no tām bijusi veltīta dievei Hērai. Nogrimusi arī saliņa, kas atradusies blakus Gāde- sai, arī par to raksta

Strabons.

Dienvidos no hipotētiskajiem Hērakla Stabiem bijušas divas nelielas saliņas. Varbūt Strabons runā tieši par tām? Vai varbūt par kādām citām saliņām, kuru kartē nav, bet bijušas "pašu Stabu priekšā"?

Visticamāk, ka Atlantīda nogrimusi Šurūpākas senpil- sētas valdnieka Ziusudras laikā. Grimšanas periodā valdnieks Ziusudra pārvests no Atlantīdas uz Dilmūnas salu. Acīmredzot Šurūpāka bijusi Atlantīdas salā, kuru apdzī​voja sumeri, un nogrimusi plūdu laikā.

Sumeru dieva Enki templis atradies Eridu pilsētā. Kartēs Eridu fiksē Mezopotāmijā, bet to nedrīkst darīt pēc loģikas likumiem: Mezopotāmijā negulēja jūras dibenā, turpretim dieva templis stāvēja okeāna dibenā, tāpēc tikai tur jāmeklē arī pati Eridu pilsēta.

Kā zināms, sumeriem līdz lielajiem plūdiem bijušas piecas pilsētas: Eridu, Badtibira, Laraka, Sipara un Šurūpāka. Ja Eridu un Šurūpāka guļ okeāna dibenā, tad, loģiski, turpat jāmeklē arī pārējās pilsētas. Varbūt Eridu bija ne tikai pirmā sumeru pilsēta, bet vispār pirmā pilsēta uz mūsu planētas?

Asīrijas karalis Tukultininurta I (VIII gs. otrajā pusē pirms mūsu ēras) rakstīja: "Sumeru zemi un akadu zemi līdz galējai robežai es pievācu sev; Lejasjūrā, kur uzlec saule, es nospraudu savas valsts robežu." .

Tātad Tukultininurta I paplašināja savas valsts robežu līdz Lejasjūrai. Lejasjūra atradās tur, "kur uzlec saule", tātad austrumos, bet Persijas līcis attiecībā pret asīriešu valsti neatradās austrumu pusē un, kā zināms, dienvidos saule nekad nav lēkusi. No tā izriet, ka Persijas līcis nevarēja saukties par Lejasjūru. Ja pieļaujam, ka Tukultininurta I laikā Lejasjūra bija pie Mereja grēdas, tad, izejot no Persijas līča, tā atradās tur, "kur uzlec saule".

1961. gadā zinātnieku pasauli pārsteidza sensacionāla vēsts par arheoloģisku atradumu Transilvānijā: Terterijas ciemā tika atrastas trīs māla plāksnītes ar sumeru rakstu zīmēm. Tās bija izgatavotas no vietējā māla, tātad neviens tās no citurienes nebija atvedis, tās bija tapušas šai vietā.

Izrādījās, ka šīs ir par 1000 gadiem vecākas nekā sumeru plāksnītes. Secinājums ir tikai viens: rakstība radusies nevis Mezopotāmijā, bet salās ap Atlantīdu, un atlanti to aizveduši uz Terteriju un Mezopotāmiju.

Babilonijas valdnieks Sargons I, citu pēc citas pakļāvis sev visas Sumeras pilsētas un "apmazgājis ieroci Le- jasjūrā", nodibināja jaunu galvaspilsētu, ko nosauca par Akādi (Agādi). Kā raksta angļu arheologs Setons Loids, neviens vēl nav precīzi konstatējis, kur atradusies šī pilsēta-viens no nedaudzajiem svarīgājiem Mezopotāmijas politiskajiem centriem.

Jādomā, ka Sargons savu ieroci Lejasjūrā neapmazgāja nejauši, bet izpildīja reliģiozo apmazgāšanās rituālu. Daudzas tautas ticēja, ka cilvēka miesa nomirst, bet dvēsele joprojām dzīvo un var atriebties dzīvajiem, var atnest tiem nelaimi. "Dienvidāfrikā basuto cilts karavīram, atgriežoties no kaujas, jāattīrās no izlietās asins, citādi viņa upuru ēnas naktīs viņu vajās un neļaus aizmigt. Tāpēc karavīri pilnā kaujas ietērpā svinīgā procesijā dodas uz tuvāko upi, kurā nomazgājas un apmazgā arī savus ieročus." Basuto cilts vīri savus ieročus apmazgāja pagājušajā gadsimtā, bet Sargons ar tādu pašu nolūku to darīja jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem.

Ja Sargons pēc visu Sumeras pilsētu pakļaušanas "apmazgāja savu ieroci Lejasjūrā", viņš to neapmazgāja Persijas līcī, un terminam "sumers" nav nekāda sakara ar Mezopotāmiju. SUMERA un ATLANTĪDA - "Zeme ūdens vidū", t. i., salas, nevis Mezopotāmijas daļa. Sumeras valsts — tas ir Sumera kalns okeānā. Sargons pakļāva visas Sumeras pilsētas - tas nozīmē, ka Sargons iekaroja visas Mereja grēdas salas.

Sargons apmazgāja savu ieroci Lejasjūrā pie kāda no trim kalniem - Melūha, Magāna vai Dilmūna, kas stāvēja šīs jūras krastos. Galvaspilsētu Agādi Sargons varēja di​bināt Gādesas salā. Āfrikā ir pilsēta Agādesa. Interesanti, ka tad, ja vārdam "Agādes" nosvītro pirmo vai pēdējo burtu, iegūstam divu minēto vietu nosaukumus — "Agāde" un "Gādes". Iespējams, ka dažādās valodās šos

vārdus izrunā dažādi, taču jēdzieniskais saturs ir viens un tas pats, un šo vārdu sakne ir "gāde". Āfrikā ir pilsēta Gādamesa. Varbūt vārdi "Agādesa", "Agāde", "Gādesa" un "Gādamesa" cēlušies no "gāde"? Jādomā, ka salai un pilsētai, kas uz tās uzbūvēta, bijis vienāds nosaukums. Grieķiski tas skanēja kā "gādes", bet akādu valodā - kā "agāde".

Strabons raksta, ka "Gādesa atradās rietumos no Hērakla Stabiem" un "droši vien ūdeņi aprija arī seno Gā- desu - salu un pilsētu uz tās". Strabons salu un pilsētu sauc vienā un tai pašā grieķu vārdā Gādesa. Acīmredzot šo pašu pilsētu Gādesu Sargons akādu valodā sauc par Akādi (Agādi) un nodibina tur savu galvaspilsētu. Bet jājautā: vai akādu valsts nav atradusies uz Gādesas rietumos no Hērakla Stabiem? Valda uzskats, ka akādu valsts un sumeru valsts atradušās Mezopotāmijā. Vai tās nav salu valstis? Varbūt Asīrijas karalis Tukultininurta I Sumeru un Akādu iekaroja Indijas okeāna salās un savas valsts robežu līdz Lejasjūrai nosprauda Mereja grēdā? Iespējams, ka precīza Akādes (Agādes) pilsētas atrašanās vieta līdz šim laikam nav atrasta tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šī pilsēta atradās uz Gādesas salas, bet šī sala nogrima. Pētnieki šo pilsētu uzskata par vienu no "nedaudzajiem svarīgajiem Mezopotāmijas politiskajiem centriem" un to meklē kontinentā, taču iespējams, ka tā jāmeklē okeāna dibenā.

Agādesas pilsēta atrodas tur, kur dzīvo tuareti. Varbūt tuareti ieradušies Āfrikā no Gādesas salas un Agādesas pilsētas nosaukums paņemts līdzi no Indijas okeāna? Vai ķēdīte "Agāde - Agādesa - Gādesa" ir nejauša?

Pēc indusu kosmogoniskajiem priekšstatiem, mūsu pasaules centrā stāvējis varens Sumera kalns, ko no visām pusēm apskalojuši Pasaules okeāna viļņi. Ap kalnu uz visām četrām pusēm pletušies kontinenti: ziemeļu kontinents, kam bijusi kvadrāta forma; austrumu - pusmēness sirpja izskatā; rietumu, kas veidojis apli, un dienvidu kontinents kā vienādsānu trīsstūris ar pamatni pret Sumera kalnu un uz dienvidiem vērstu virsotni.

Orientālistiem bez grūtībām izdevās noskaidrot, ka Sumera kalns faktiski ir hiperbolizēti Himalaju kalni, bet trīsstūrainais kontinents, kura pamatne pavērsta pret Sumeru, ir Indostānas pussala. Bet kur jāmeklē aplis, kvadrāts un pusmēness? Acīmredzot šīs ģeometriskās figūras orientālistiem jāmeklē ziemeļos, rietumos un austrumos no Himalajiem. Bet kāpēc viņi atraduši tikai trīsstūri?

Himalaju kalnus no visām piisēm neapskalo Pasaules okeāna viļņi, tie atrodas uz kontinenta, tāpēc tos nevar identificēt ar Sumera kalnu. Hiperbolizēt var itin visu, ja ir vēlēšanās, tomēr hiperbolai diezin kā negribas uzticēties. Ar hiperbolas palīdzību kuru katru absurdu var uzdot par realitāti. Bet kam gan šāda pašapmānīšanās vajadzīga? Sanskrita skriptori mūsu grēcīgo zemi zīmē kā plakanu okeānu ar četrām salām un Sumera kalnu centrā. Ja Himalaju kalni ir Sumers, kur tad jāmeklē četras salas, kuru centrā būtu Himalaji-Sumers? Ja senie manuskripti Sumeru noliek okeāna centrā, vai tāpēc Himalajus var uzskatīt par okeāna centru?

Ja pieņem, ka Sumera kalns atradies Mereja zemūdens grēdā, tad austrumos no tā bija Indostāna, bet tā drīzāk atgādina pusmēnesi nekā trīsstūri; ziemeļos kvadrāts - Atlantīda, dienvidrietumos Āfrika (trīsstūris); rietumos Arābijas pussala pēc formas ir līdzīga aplim.

Ir skaidri zināms, ka no Melūhas Mezopotāmijā ievesti pāvi. Varbūt šie eksotiskie putni uzskatāmi par Atlantīdas pamatfaunas pārstāvjiem, tā teikt, par "atlantiem"?

Var pieņemt, ka tādi paši "atlanti" bijuši arī pūķi, kas ķīļu rakstu pieminekļos sastopami ar babiloniešu nosaukumu - sirušs vai siruha. Leģendas par pūķiem fiksētas cilvēku vēstures pirmajos rakstiskajos pieminekļos. Vis​pirms tie parādījušies sumeru rakstos.

Leģendas par pūķiem pazīstamas Ķīnā, Japānā, Austrālijā, Amerikā, Indijā un, protams, Eiropā pietiek atcerēties svēto Georgu, kas ar šķēpu nogalināja pūķi. Rietumu drakoni (pūķi) parasti ir ļaunuma nesēji, bet Aus​trumos tie ir labdari, pat ļoti cienīti un godāti.

Bareljefos sirušs (drakons, pūķis) atveidots ar ļoti smalkām kontūrām - slaids ķermenis, pārklāts ar zvīņām, gara un smaila, zvīņām apaugusi aste un tāds pats garš un zvīņains kakls ar čūskas galvu. Rīkle

aizvērta, bet no tās karājas ārā gara, šķelta mēle.

Mūsdienu zinātne bez īpašām grūtībām var noteikt ķirzaku sugu, pie kuras pieder sirušs, lai gan izrakumos tieši šādas sugas pārstāvju atliekas nav atrastas.

Varbūt mūsu rīcībā ir tikai ticami siruša attēli, bet dzī​vojis tas Atlantīdā un gājis bojā plūdu laikā?

Jau daudzus gadus zinātnē turpinās strīds par jautājumu, kurā Āzijas rajonā sācies pūķa motīvs, kas pēc tam ieviesies daudzu tautu mākslā. Daudzu Seno Austrumu tautu mitoloģijā tas parādījies ļoti agri, un tagad jau var izdalīt divus galvenos centrus: pirmais - Priekšāzijā, precīzāk — Mezopotāmijā, kur pūķu attēli ir īpaši populāri uz IV—III gadu tūkstoša (pirms Kristus) cilindriskajiem zīmogiem; otrs Dienvidaustrumu Āzijā, īpaši Ķīnā. "…pūķi nepavisam nav raksturīgi ne grieķu-romiešu, ne arī Priekšāzijas un Vidusāzijas mākslai.

Toties tie ir ļoti populāri Altaja skitu mākslā, kur fantastiski zvēri ar atvērtām rīklēm ir gandrīz pats raksturīgākais personāžs lieliskajā atradumu kolekcijā, kas iegūta no slavenajiem Pazirikas kurgāniem."

Indiešu zinātnieks Čoudburi izsaka pieņēmumu par vienotu Indijas, Sumeras un Balkānu kultūru pirmpamatu.

Ja sumeri bijuši atlanti, par Indijas, Sumeras un Balkānu kultūru pirmpamatu jāuzskata Atlantīdas civilizācija.

Platons apgalvo, ka Atlantīda nogrimusi vismaz 9000 gadu pirms Solona. Daži pētnieki šo Atlantīdas bojāejas laiku apšauba, iebilzdami, ka tik senas civilizācijas arheo​loģija nav atklājusi.

Pēc arheoloģijas datiem, visagrākie valstiskie veidojumi radušies Mezopotāmijā un Indas upes ielejā apmēram pirms 6000 gadiem. Senās Ēģiptes vēstures ilgums sasniedz 4 gadu tūkstošus. Nekādu citu attīstītu civilizāciju pēdas, kas būtu vecākas par šīm, arheologi nav atraduši.

Bet šie pētnieki runā par kontinentālo civilizāciju vecumu, turpretim Platons raksta par t. s. salu civilizāciju, kas guļ zem ūdens un pagaidām nav atklāta. Vispirms ne​pieciešams Atlantīdu atrast, izpētīt un tikai tad var sāk​ties debates par tās vecumu.

Acīmredzot Atlantīda tomēr nogrimusi 9000 gadu pirms Solona, bet sumeri no Atlantīdas pārcēlušies uz Dilmūnas un citām salām, kur nodzīvojuši vēl vismaz dažus gadu tūkstošus. Taču salas pamazām grima okeānā, un migrācijas viļņi uz kontinentu plūda dažādā laikā - atkarībā no vienas vai otras salas iegrimšanas gaitas. Sumeri pamatoti Dilmūnu dēvēja par Pārejas zemi. No Atlantīdas sumeri vispirms pārcēlās uz Dilmūnu, bet pēcāk no tās uz kontinentu.

Balkānu, Sumeru un Indijas civilizācijām bija viens pirmpamats, turpretim hellēņi Balkānos nokļuva no In​dijas okeāna salām. Sumeri no salām parādījās Mezopo​tāmijā, bet dravīdi - Indijā.

Varbūt Platons savos dialogos liecina par to, ka grieķi dzīvojuši Indijas okeāna salās? Tā, piemēram, citēdams Sokrātu, Platons saka, ka zeme ir ļoti liela, bet mēs, dzīvodami no Fasīdas līdz Hērakla Stabiem, aizņemam ļoti mazu tās daļu, mitinādamies pie Jūras kā skudras un vardes ap purvu.

Sumeri dzīvoja Atlantīdā, bet Grieķija bija blakus, uz Indijas okeāna salām "no Fasīdas līdz Hērakla Stabiem". Sumeri pārcēlās uz Mezopotāmiju, bet grieķi - uz Balkāniem. Sumeri ir "ienācēju tauta" Mezopotāmijā, bet grieķi - "ienācēju tauta" Balkānos. Platons neuzskata Balkānus par dzimteni. Viņam dzimtene ir pie Hērakla Stabiem un Fasīdas upes.

Ja Hērakla Stabi atradušies Indijas okeāna salās, ja grieķi dzīvojuši pie Stabiem, okeāna piekrastē jābūt kādām liecībām par viņu uzturēšanos šai reģionā. Iespējams, ka viens no šādiem lieciniekiem ir dieves Artemīdas templis Persijas līcī. Dž. Bībijs savā grāmatā raksta, ka grieķu dieves Artemīdas templis Maķedonijas Aleksandra laikā bijis kādā Persijas līča salā, bet pirms karagājiena Aleksandrs par to neko neesot zinājis. Acīmredzot templis uzbūvēts jau ilgi pirms Maķedonijas Aleksandra karagājiena tais laikos, kad grieķi apdzīvoja Indijas okeāna salas. Šo templi atrada Nearhs. Apmēram mūsu ēras 170. gadā vēsturnieks Arians sarakstīja grāmatu grieķu valodā par Maķedonijas Aleksandra karagājienu.

Informāciju par dieves Artemīdas templi viņš bija ieguvis no kuģa žurnāla, kas piederēja krētietim Nearham - admirā​lim, Aleksandra flotes komandierim.

Pēc visu tautu ticējumiem, mirušo ēnu valstība ir Rietumos. Šis pieņēmums ir likumsakarīgs.

Senajām tautām cilvēka aiziešana no dzīves asociējās ar to pašu virzienu, kurā saule aiziet aiz apvāršņa.

Pastāvēja ideja par mītisku sakarību starp nāvi un saules noiešanu pazemes valstībā. Pseidoloģiski valdīja uzskats par cilvēka likteņa līdzību ar saules norietēšanu. Grieķi mirušo ēnu valstību sauca par Aīdu. Grieķu Aīds atradās Iladesā. Strabons raksta, ka Hadesa ir rietumos no Hērakla Stabiem. Ļoti iespējams, ka grieķi dzīvojuši Indijas okeāna salās "no Fasīdas līdz Hērakla Stabiem" un savu pazemes valstību Aīdu varēja "iekārtot" rietumos — Hadesā. Acīmredzot grieķi dzīvojuši Hērakla Stabos, Dilmūnā, Magānā un Melūhā, bet salām devuši savus nosaukumus — Krona, Poseidoni- ja u.c. Atlantīdai grimstot, sumeriem bija jāpārceļas uz šīm salām, un tāpēc starp grieķiem un sumeriem - daudzus gadsimtus pirms Trojas kara - varēja izcelties "grieķu karš ar varenu jūras valsti". Kad šis karš bijis? Vai tai laikā, kad nogrima Atlantīda? Vai Sargona I laikos, kad viņš iekaroja visas Mereja grēdas salas? Par kuru no šiem abiem grieķu kariem "ar varenu jūras valsti" runā Pla​tons?

Grieķiem bija dieve Erīda - ķildu un naida dieve, bet sumeriem bija pilsēta Erēda. Pirmās sumeru pilsētas nosaukumu raksta "Eredu" vai "Eridu". Vai radnieciskā saskaņa šais vārdos ir nejauša? Varbūt grieķu dieve Erīda bija cēlusies no sumeru pilsētas Erēdas un savu vārdu ieguvusi no šīs pilsētas nosaukuma? Hellēņi karoja ar atlantiem - sumeriem, un tādēļ dieve no sumeru pilsētas Eridu hellēņiem varēja kļūt par nesaticības simbolu.

Faetonts bija Saules dieva Hēlija dēls. Kādu dienu Fa- etonts lūdza, lai tēvs viņam atļauj kaut reizi izbraukt pa debess jumu Hēlija zelta ratos. Bet ceļā pa debess jumu Faetonts nespēja novaldīt zirgus un gāja bojā. Degošām matu cirtām Faetonts gluži kā krītoša zvaigzne nolidoja pa gaisu un iekrita Eridanas upes viļņos tālu no dzimtenes. Varbūt Ēridanas upe tecēja tuvu garām Eridu pilsētai un savu nosaukumu bija ieguvusi no tās? Jādomā, ka leģenda par Faetontu radusies nevis Balkānos, bet gan Mereja grēdas salās Indijas okeānā.

Strabons raksta, ka viena no divām salām "pie pašiem Stabiem" bijusi veltīta dievei Hērai. Grieķi pielūdza Hē- ru ne tikai Indijas okeāna salās, bet vēlāk arī Balkānos. Bet kura no Indijas okeāna salām bija veltīta dievei Atē- nai Pallādai? Kurā Indijas okeāna salā bija šai dievei veltīts templis un kur bija Atēnas? Platons neko neņēma no tukša gaisa, viņš bija pietiekami nopietns sava laikmeta zinātnieks un nenodarbojās ar fantazēšanu. Ja Platons apgalvo, ka Atēnas iekritušas pazemē, viņš runā nevis par to pilsētu, kas atrodas Balkānos, bet gan par Atēnām Indijas okeāna salās. Ja Atēnas pastāvēja jau 9000 gadu pirms Solona, bet Balkānu Atēnas ir jaunākas, jāizdara vienkāršs loģisks secinājums: bijušas divas pilsētas ar vienādu nosaukumu. Var minēt pietiekami daudz piemēru, kas apliecina, ka dažādām pilsētām bijis vienāds nosau​kums.

Var atrast daudz analoģiju, kas Atlantīdu saista ar hel- lēņiem: dievs Poseidons un pilsēta Poseidonija Atlantī- dā, sala pie Hērakla Stabiem veltīta dievei Hērai, paši Stabi nosaukti grieķu mitoloģijas varoņa Hērakla vārdā. Analoģijas nav nejaušas, tās liecina par grieķu pirmdzim- tenes ciešiem sakariem ar Atlantīdu. Ja grieķi Balkānos ienākuši no Austrumiem, tad arī Atlantīdai bija jāatrodas Austrumos.

Ir pilnīgs pamats ticēt Platonam un sumeriem. Kādēļ lai viņi mūs mānītu? Sumeri runā par to, ka dieva Enki templis ir okeāna dibenā, bet Platons saka, ka Atēnas iekritušas zemē. Pilnīgi reāli notikumi.

Jautājums ir vienīgi par to, kur tie notikuši. Ticēt var tam, kas atbilst realitātei un nerunā pretim veselajam saprātam. Nedrīkst ticēt vienīgi tam, ka mūsu senči būtu mums atstājuši tīši sagudrotus melus. Nē, tam nu gan nevar noticēt. Viņi varēja šur un tur kļūdīties, bet pat kļūdaina informācija pēc savas būtības ir dziļi patiesa, nevis tīšprātīgi melīga. Su​meriem un Platonam var ticēt. Ēģiptes faraons Neho II valdīja no 609. līdz 594. gadam pirms mūsu ēras. Vairākus gadu desmitus pirms Kartāgas jūrasbraucēja Hannona feniķieši, kas kalpoja Ēģiptes faraonam Neho II, veica sekmīgu ekspedīciju. Valda uzskats, ka feniķieši, izgājuši no Sarkanās jūras, uzņēma kursu uz dienvidiem un

pulksteņa rādītāja virzienā apbrauca apkārt Āfrikai. Saule, kas brauciena sākumā viņiem ausa no kreisās puses, beigu posmā rītos jau parādījās pa labi (pēc Labās Cerības raga, kad viņi esot pagriezušies uz ziemeļiem).

Trešajā brauciena gadā feniķieši apbrauca Hērakla Stabus (Gibraltāru) un ieradās Ēģiptē. Faraons pa to laiku jau bija miris. Ceļojuma laikā feniķieši vairākas reizes uzkavējās krastā: apsēja druvas, novāca graudus un ceļoja tālāk.

Tomēr jādomā, ka feniķieši neveica braucienu apkārt Āfrikai. Pa Sarkano jūru viņi brauca uz dienvidiem, tādēļ saule lēca no kreisās puses. Izbraukuši no Sarkanās jūras, feniķieši pagriezās uz ziemeļaustrumiem un brauca gar Arābijas pussalu, nevis uz dienvidiem. Un Saule viņiem lēca no kursa pa labi. Pēc tam viņi apbrauca Hērakla Sta​biem Mereja grēdā un atgriezās Ēģiptē.

Nav skaidrs, kāpēc Hērodots, antīkās vēstures tēvs, nenoticēja, ka feniķiešiem, šiem teicamajiem jūrasbraucējiem, saule brauciena laikā lēkusi no kursa pa labi. Uz Hērakla Stabiem taču brauca feniķieši, nevis Hērodots, un viņiem ir labāk zināms, no kuras puses brauciena laikā lēca saule. Feniķieši nevarēja sajaukt kreiso pusi ar la​bo pusi.

Ja feniķieši brauca nevis apkārt Āfrikai, bet gar Arābijas pussalu, viņi par Lībiju nosauca nevis Āfriku, bet gan daļu šīs pussalas. "Tīmaja" liecības tekstā Platons stāsta, ka atlanti "ieņēma Lībiju līdz Ēģiptei un Eiropu līdz pašai Tirēnijai". Acīmredzot Platons par Lībiju sauc kādu daļu Arābijas pussalas, bet "Eiropu līdz pašai Tirēnijai" pārvaldīja atlanti: hellēņi un Terteras sumeri.

Antīkajos laikos robeža starp Āfriku un Āziju nosacīti gāja pa Nīlas upi. Tātad Sarkanās jūras Āfrikas piekraste senlaikos tika uzskatīta par Āziju, un feniķieši, kuģodami pa Sarkano jūru, nevarēja Āfrikas krastu uzskatīt par Āfriku. Viņiem šis krasts bija Āzija. Ja feniķieši pēc Sarkanās jūras šķērsošanas piebrauca pie Hērakla Stabiem Mereja grēdā, viņi nekādā gadījumā nevarēja Āfriku nosaukt par Lībiju. Principā viņi nebrauca gar Āfriku, bet piekrasti sauca par Lībiju. [5] Lingvista A. Militarjova grāmatas pēcvārdā teikts, ka III gadu tūkstotī pirms mūsu ēras "ēģiptiešu avoti fiksējuši Lībijas iedzīvotājus austrumos no Ēģiptes". Kādu Arābijas pussalas daļu aizņēmuši lībieši? Ēģiptieši fiksēja lībiešus austrumos no Ēģiptes, tātad arī teritoriju, ko aizņēma šie iedzīvotāji, varēja saukt par Lībiju. Acīmredzot vēlāk lībieši pārceļojuši no austrumiem uz rietumiem un termins "Lībija" pārvietojies kopā ar lībiešiem. Nav jābrīnās par to, ka Lībija pārceļojusi. Strabona laikos arī Albānija taču atradās Kaukāzā.

"Nimfa Lībija grieķu mitoloģijā ir Epāra un Memfidas meita, kurai par godu nosaukta zeme austrumos no Ēģiptes," rakstīts kādā populārā grāmatā par mītiem un leģendām. Ēģiptiešu rakstiskie avoti un grieķu mitoloģija ap​stiprina, ka antīkajos laikos Lībija atradusies austrumos no Ēģiptes.

Dieve Atēna dzimusi Lībijā netālu no Tritonu ezera. Tā kā pēc grieķu mitoloģijas Lībija atrodas austrumos no Ēģiptes, tad turpat būtu jāatrodas arī Tritonu ezeram. Acīmredzot hellēņi par Tritonu ezeru saukuši Nāves jūru. Strabona "Ģeogrāfijā" lasām: "Visi, kas kuģojuši pa Okeānu gar Lībijas krastiem vai viņi ceļu sākuši no Sarkanās jūras vai Hērakla Stabiem -, vienmēr pēc kāda nobraukta ceļa gabala sadūrušies ar daudzum daudziem šķēršļiem un griezušies atpakaļ, tāpēc daudziem cilvēkiem radusies pārliecība, ka vidū ir zemes šaurums."

Dienvidos no Mereja zemūdens grēdas ir Ouena zemūdens grēda. Abas grēdas pieder pie Ouena lūzuma. Acīmredzot grimis viss lūzuma iecirknis, un antīkajos laikos Ouena grēda bijusi tuvu jūras līmenim, tāpēc "ra​dusies pārliecība, ka vidū ir zemes šaurums".

Plūtarhs raksta, ka Atlantika ir grūti kuģojama, jo tā ir pilna šķidru dubļu. Pēc viņa vārdiem, jūra tur i? staigna kā purvs. Kāds nezināms grieķu autors, kura darbu savā laikā piedēvēja Aristotelim, stāsta par feniķiešu kuģi, kas braucis viņpus Hērakla Stabiem. Reiz stiprs vējš to aiznesis tālu uz rietumiem un iedzinis jūrā, pa kuru nav bijis iespējams tikt uz priekšu tādēļ, ka tā bijusi pilna aļģu. Acīmredzot tā bijusi Atlantijas okeāna daļa, ko mēs pa​zīstam kā Sargasu jūru.

Jādomā, ka šai antīko autoru informācijai nav nekāda sakara ar Sargasu jūru. Ja Hērakla Stabi atradās Indijas okeānā uz Mereja grēdas, kuģis brauca ap šīs grēdas salām un stiprais vējš to aiznesa uz rietumiem, kur tas iekļuva šķidru duļķu un kuplu aļģu audžu sērē - telpā, kas Strabona laikos tika uzskatīta par pāržmaugu. Šis zemes šaurums atradās starp Sarkano jūru un Hērakla Stabiem pie Mereja grēdas Indijas okeānā, ko antīkie autori sauca par Atlantiku.

Nezināma autora sacerējumā "Eritrejas jūras periplūss" lasām: "…tālās Etiopijas, Lībijas un Āfrikas zemes…" Ja nezināmais autors Āfriku būtu nosaucis par Lībiju, vārda "Āfrika" vietā varētu likt vārdu "Lībija" un rastos bezjēdzīga frāze: "…tālās Etiopijas, Lībijas un Lībijas zemes…" Jādomā, ka Lībija un Āfrika ir dažādi objekti un tāpēc autors starp šiem vārdiem liek saikli "un". Sacerējuma "Eritrejas jūras periplūss" autors Āfriku ne​sauc par Lībiju, un, liekas, tam piekritīs ikviens lasītājs. Šķietamā sengrieķu ģeogrāfa Skilaka sacerējumā "Iekšjūras periplūss" lasāms, ka Lībija ir pussala. Āfriku nevar uzskatīt par pussalu, tātad šķietamais Skilaks nevarēja Āfriku nosaukt par Lībiju. Tas ir loģiski. Principā Āfriku nosaukt par Lībiju var tikai tas, kas uzskata, ka Āf​rika ir pussala.

Strabona "Ģeogrāfijā" lasām: "3.1. Nākamais pēc kārtas lai iet Lībijas apraksts… Lībija aptver ievērojamu daļu karstās joslas. Katrā ziņā mums pretim esošā piekraste tieši starp Nīlu un Hērakla Stabiem, it īpaši tā daļa, kas senāk piederējusi kartāgiešiem, ir auglīga un bieži apdzī​vota."

Ja Hērakla Stabi atrodas Mereja grēdā, tad starp tiem un Nīlu ir Lībija, Arābijas pussala. Ja grieķu pirmdzimte- ne bija Mereja grēdā "no Fasīdas līdz Hērakla Stabiem", tad Arābijas pussala bija pretējā piekraste.

Valda uzskats, ka Aristotelis robežu starp "Āfriku un Āziju iezīmē savādāk nekā citi antīkie autori. Šis uzskats ir kļūdains un saistīts ar to, ka mūsdienu speciālisti antīko Āfriku nepareizi uzskata par Lībiju.

Aristotelis nebija "baltā vārna" un turējās pie savu laikabiedru uzskatiem.

Robežu starp Āziju un Lībiju Aristotelis zīmēja pa zemes šaurumu starp Vidusjiiru un Sarkano jūru, bet robežu starp Āziju un Āfriku - pa Nīlu, tātad tāpat kā visi antīkie autori. Par Lībiju viņš dēvē Arābijas pussalu, nevis Āfriku. Ir pilnīgi loģiski antīkās Āzijas rietumu robežu vilkt pa Nīlu kopā ar pārējiem antīkajiem autoriem un nenonākt ar tiem pretrunā, bet antīkās Āzijas austrumu robežu vilkt pa Suecas pāržmaugu, un Aristotelis tā rīkojas. Antīkie autori Āzijas rietumu robežu vilka pa Nīlu, bet Aristotelis nerunā par šo robežu, viņš mūs informē par Āzijas austrumu robežu.

Tātad Aristotelis, Strabons, nezināmais autors, Psei- doskilaks un Platons par Lībiju uzskata Arābijas pussalu, nevis Āfriku. Jādomā, ka arī pārējo antīko autoru uzskati bijuši tādi paši.

Pēc Platona domām, Atlantīda bija lielāka "par Lībiju un Āziju, kopā ņemot". Acīmredzot Platons par Āziju uzskata teritoriju starp Nīlu un Suecas pāržmaugu, kur austrumos no Ēģiptes dzīvoja lībieši.

Platons nevarēja domāt, ka Atlantīdas teritorija ir lielāka par mūsdienu Āfrikas un Āzijas kontinentiem, kopā ņemot, kā to nepareizi traktē atlantoloģija. Nevajag Platonam piedēvēt pašu aplamības antīkās informācijas interpretēšanā. Platons Āfriku nesauca par Lībiju, bet par Āziju uzskatīja sauszemes gabalu starp Nīlu un Suecas pāržmaugu.

Tartēsa nebija tālu no Hērakla Stabiem, tāpēc var domāt, ka tā atradās uz kādas Mereja grēdas salas, nevis Pi- reneju pussalā, kā maldīgi tiek uzskatīts. Tartēsā ieradās feniķiešu, vēlāk arī grieķu kuģi, lai aizvestu sudrabu, ko tur ieguva samērā daudz. Šī grieķiem draudzīgi noskaņotā valsts piedalījās grieķu pusē karā pret persiešiem un to sabiedrotajiem - kartāgiešiem. Kara darbības rezultātā Tartēsa tika izpostīta.

Varbfit Tartēsa bija grieķiem draudzīgi noskaņota valsts tādēļ, ka tā bija mūsdienu Grieķijas pirmdzimtene un Tartēsas iedzīvotāji bija grieķi, kas tai laikā vēl nebija emigrējuši uz Balkāniein, bet dzīvoja Indijas okeāna salās "kaut kur no Fasīdas līdz Hērakla Stabiem". Grieķi no Tartēsas palīdzēja Balkānu grieķiem karot pret persie​šiem un kartāgiešiem.

Ja Tartēsa atradās uz kādas Mereja grēdas salas un to nopostīja persieši un kartāgieši, tad tas nozīmē, ka kartā- gieši kuģojuši uz Mereja grēdu, nevis Atlantijas okeānā aiz Gibraltāra. Acīmredzot

feniķieši un grieķi karojuši ar persiešiem nevis pie Gibraltāra, bet gan Indijas okeānā.

Visticamāk, ka Tartēsa atradās uz Melūhas salas. Dārgmetālus Mezopotāmijā ieveda tieši no turienes.

Par vienu no senākajiem tālo jūras braucienu aprakstiem tiek uzskatīts "Hannona periplūss". Šis teksts, kas savā laikā bija izstādīts Krona templī Kartāgā, lai tauta ar to iepazītos, kā zinātnieki domā, ir admirāļa Hannona ziņojums par jūras braucienu pa Atlantijas okeānu gar Āfrikas piekrasti. Speciālisti domā, ka periplūsa mērķis bijis veicināt pirmo kartāgiešu koloniju nodibināšanu aiz Hērakla Stabiem (Gibraltāra). Ja kartāgieši brauca aiz Hērakla Stabiem, tad acīmredzot jūras braucienu apraksts "Hannona periplūsā" neattiecas uz Āfrikas piekrasti Atlantijas okeāna pusē: kartāgieši brauca pāri Indijas okeānam tāpat kā feniķieši, kurus Ēģiptes faraons Neho II sū​tīja karagājienā.

Valda uzskats, ka, pabraucis garām tukšajai Marokas un Mauritānijas piekrastei, pēc tam arī Senegālas upes deltai, Hannons ar saviem jūrniekiem vēl daudzas dienas brauca uz dienvidiem, kamēr izgāja "nepārredzamā jūras plašumā". Bet kāpēc Hannonam šis "nepārredzamais jūras plašums" nesākās jau tūlīt aiz Gibraltāra, kāpēc tas pavērās daudz tālāk dienvidos?

Acīmredzot Hannons par "nepārredzamo jūras plašumu" sauc izeju no Sarkanās jūras Indijas okeānā, nevis Āfrikas piekrasti Atlantijas okeāna pusē. Daudzas dienas Hannons brauca uz dienvidiem pa Sarkano jūru, bet patiešām "nepārredzami jūras plašumi" viņam pavērās tad, kad aiz Adenas līča viņš iekuģoja Indijas okeānā. Vistica​māk, ka Hannons brauca uz Austrumiem, nevis uz Rietu​miem.

Hannons kuģoja gar Lībiju. Tātad viņš gar Arābijas pussalu brauca dienvidu virzienā pa Sarkano jūru. "Hannona periplūsā" rakstīts par Dienvidu ragu. Senajos laikos par Dienvidu ragu (Notu-Keras) tika saukts Aromātu rags Somālijā (Gvardafui). Ļoti ticami, ka tieši par to ir runa periplūsā. Iesjpējams, ka par Dievu Ratiem tika saukts vulkāns Dubi Āfrikas austrumu piekrastē.

Diezin vai šo faktu sakritība ir nejauša: 1. Hannons dienvidu virzienā līdz Dienvidu ragam kuģoja apmēram divpadsmit dienas.

2. Apmēram ar divpadsmit dienu braucienu tiek lēsts Arābijas līča (Sarkanās jūras) garums pēc informācijas, ko sniedz Plīnijs Vecākais.

Kā zināms, feniķieši Gibraltāru sauca nevis par Hērakla Stabiem, bet par Melkarta Stabiem. Ja viņi Ēģiptes faraona Neho II valdīšanas laikā būtu apbraukuši apkārt Āfrikai un atgriezušies Ēģiptē caur Gibraltāru, tad viņiem būtu bijis jāziņo par Melkarta Stabiem, nevis par Hērakla Stabiem. Šo rindu autoram nav skaidrs: kas ir kļūdījies, Gib​raltāru nosaukdams par Hērakla Stabiem, un kad tas no​ticis.

Homēra "Odisejā" teikts, ka "viņš bija tālajā etiopu zemē". Odiseja laikā etiopieši apdzīvoja divas "zemes malas" pie paša okeāna - austrumos un rietumos.

Acīmredzot etiopiešus var pieskaitīt pie "jūras tautām" - pie atlantiem. Austrumos viņi dzīvoja uz kādas Indijas okeāna salas, kas grima dzelmē, bet pārcēlās uz Āfrikas kontinentu - uz rietumiem no šīs salas - un tur dzīvo arī šobaltdien pie paša okeāna. Odiseja laikos fiksēts moments, kad etiopieši sāka pamest savu grimstošo pirmdzimteni, bet uz kontinentu evakuējās tikai daļēji. Etiopieši aizņēma divas "zemes malas" tāpēc, ka bija at​lanti.

Plīnija Vecākā "Dabas vēsturē" lasām: "Pretim Persijas līcim tieši Etiopijas priekšā stāv sala, ko sauc par Kerni; ne tās lielums, ne attālums no kontinenta nav noteikti; (tikai) stāsta, ka uz tās dzīvo vienīgi etiopiešu cilvēki."

Un tā nejauši izdevās uzzināt, kā sauc to Indijas okeāna salu, kur dzīvojuši etiopieši. Varbūt tieši no tās etiopieši pārcēlās uz kontinentu? Žēl, ka Plīnijam Vecākajam nav informācijas, pēc kuras varētu noteikt precīzu Ķēr​nēs salas atrašanās vietu.

Pseidoskilaka "Iekšjūras periplūsā" lasām: "Kopumā ceļojums no Hērakla Stabiem līdz Kernes salai ilgst divpadsmit dienas." Iespējams, ka Kernes koordinātas ir apmēram šādas: 10,5° ziemeļu platuma un 56° austrumu garuma, bet dziļuma atzīme mūsdienās ir 368.

No Hērakla Stabiem Mereja grēdā līdz Bābelmandeba šaurumam ir apmēram 2100 km. No

Gibraltāra līdz Bābelmandebam pa Vidusjūru un Sarkano jūru — apmēram 6000 km. Kernes sala atradās "tieši Etiopijas priekšā". Mēģināsim iztirzāt ceļa gabalu no Kernes līdz Bābelmandebam. Ja "ceļojums no Hērakla Stabiem līdz Kernes salai ilgst divpadsmit dienas", tad kreiserim no Hērakla Stabiem līdz Bābelmandebam jābrauc ar tādu ātrumu, lai diennaktī pieveiktu 175 km, bet no Gibraltāra - attiecīgi 500 km diennaktī. Ja Arābijas līci (Sarkano jūru) šķērsoja divās diennaktīs, tad, ņemot vērā, ka Sarkanās jūras platums ir apmēram 300 km, kreiserim diennaktī bija jānobrauc 150 km. 150 km ātrums un 175 km ātrums ir salīdzināmi, bet vai antīkajos laikos bija iespējams braukt ar 500 km ātrumu diennaktī? Kolumbs šķērsoja Atlantijas okeānu 33 diennaktīs. Acīmredzot Kolumba kuģu ātrums caurmērā bija 200 km diennaktī. Taču antīkajos laikos no Gibraltāra līdz Kernes salai nebija iespējams nokļūt divpadsmit diennaktīs. Tātad Gibraltārs nevarēja būt Hērak​la Stabi.

Nezināmā autora "Eritrejas jūras periplūsā" kartē Sar​kanā jūra nosaukta par Arābijas līci.

Sarkanās jūras ģeometriskie parametri atšķiras no Adenas līča parametriem. Platums abiem ir apmēram vienāds, bet Sarkanās jūras garuma attiecība pret platumu ir apmēram 6:1, bet Adenas līcim šī attiecība ir 2:1.

Plīnija Vecākā "Dabas vēsturē" lasām: "Tagad aplūkosim pārējo piekrasti, to, kas guļ pretim Arābijai. Timos- tens noteica visa (Arābijas) līča garumu ar četru dienu braucienu, platumu - ar divu dienu braucienu; Eratos- tens - 1200 jūdžu (garumu) pa vienu un pa otru pusi, sākot no ieejas (līcī); Artemidors - 1750 jūdžu pa Arābijas pusi."

Mēģināsim iztirzāt Plīnija Vecākā doto informāciju. Pēc Eratostena, Arābijas līcis ir 1200 jūdžu garš. Acīmre​dzot Eratostens par Arābijas līci sauc Sarkano jūru.

Pēc Timostena datiem, viņa minētā līča garuma attiecība pret platumu ir 2:1. Tātad Timostens sniedz ziņas nevis par Sarkano jūru (Arābijas līci), bet gan par Adenas līci, jo ceļa garums pa Sarkano jūru būtu noteikts nevis ar četru diennakšu braucienu, bet ar četrpadsmit dienu braucienu, bet platums - ar divu diennakšu braucienu.

Pēc Artemidora datiem, Arābijas līča garums ir 1750 jūdzes. Liekas, ka Artemidors par Arābijas līci uzskata Sarkano jūru un Adenas līci, kopā ņemot. Jūdzes nav iz- stiepjamas, bet Artemidora dati no Eratostena datiem at​šķiras gandrīz par pusotru reizi. Ļoti labi, ka tekstā doti izejas skaitļi, pēc kuriem iespējams visu salikt pa plauktiņiem. Atsevišķu ģeogrāfisku objektu identificēšanā gadās arī nopietnas kļūdas. Cilvēks var kļūdīties, it īpaši tad, ja viņam nav drošas, precīzas informācijas. Mereja grēdas salas nogrima, nozuda zem ūdens uz mūžu milžiem, bet to nosaukumi tika piedēvēti citām salām un pat citā okeānā. Hērakla Stabi nogrima Indijas okeānā, bet nosaukums pārceļoja uz Gibral​tāru.

Nezināmā autora "Eritrejas jūras periplūsā" tekstam pievienotajā kartē Kanāriju salas nosauktas par Svētlaimīgo salām. Jādomā, ka par Svētlaimīgo salām tika sauktas tai laikā Arābijas jūrā nogrimušās Mereja grēdas salas. [6] Ofīra - Bībelē aprakstītā zelta zeme. Mēģinājumi identificēt Ofīru radīja milzum daudz literāru sacerējumu un neticamu pieņēmumu. Visbiežāk par Ofīras atrašanās vietu tiek minēta Indija un Dienvidāfrika.

Pastāv uzskats, ka Ofīra ir sens sābiešu nosaukums tuvējai Āfrikas piekrastei, ko ēģiptieši sauca par Puntu.

Tātad iespējams, ka bībeliskā Ofīras zeme un Punta ir viens un tas pats. Puntas (Ofīras) meklēšanas reģions - no Indijas līdz Āfrikai. Pamēģināsim konstatēt faktu savstarpējo sakarību. Pēdējās ziņas par Ofīru datētas ar 860. gadu pirms mūsu ēras. Pēdējās ziņas par Dilmūnu saistītas ar Babilonijas valdnieka Nabonīda laiku (544. g. p.m.ē). Izraēlas-Jūdejas valsts valdnieks Zālamans no Ofīras atveda pāvus.

Mezopotāmijā pāvus ieveda no Melūhas. Zālamans no Ofīras atveda daudz zelta, bet Tiras valdnieks Hīrāms bez zelta atveda arī daudz ebenkoka un dārgakmeņu. Ebenkoku un dārgakmeņus Mezopotāmijā un Asīrijā ieveda no Dilmūnas. Dāsnas ir dāvanas no Ofīras, bagātīgs un daudzveidīgs ir to preču klāsts, ko

ēģiptieši saņēma no Melūhas. Vai visas šīs bagātības nav nākušas no viena ģeogrāfiska punkta? Šīs dāvanas bija reālas, taustāmas, tātad tās tika vestas nevis no leģendāras, bet pilnīgi reālas vietas.

Veltes no Puntas Ēģipte ieguva jau Senās valsts laikos. Reljefi un uzraksti par ekspedīcijām, ko faraons Hatšep- suta sūtīja uz Puntu, iekalti Deirelbahra tempļa dienvidu sienā Tēbu rietumu krasta klints pakājē. Pastāv uzskats, ka Punta atradusies Āfrikas raga rajonā, bet daži vēsturnieki domā, ka Puntas valsts bijusi Sokotras salā. Veltes no Puntas Ēģiptē nākušas arī pirms Hatšepsutas.

Bet varbūt Puntas valsts atradās uz Mereja grēdas salām, un Hatšepsuta sūtīja ekspedīcijas uz tām?

Hatšepsu- ta valdīja no 1521. līdz 1501. gadam p.m.ā Ekspedīcija uz Puntu tika sarīkota viņa valdīšanas vidus posmā. Tai laikā tirdzniecība ar Melūhu un Magānu jau bija pārtrūkusi. Bībelē stāstīts, kā Tiras ķēniņš Hīrāms (966-936) un Izraēlas valdnieks Zālamans (974-934) uzbūvēja katrs pa kuģim un Eciongeberes ostu. Zālamana kuģis pārveda lielu guvumu: valdnieka daļa bijusi 420 vai 450 talantu zelta.

Hīrāma kuģis bez zelta atvedis arī daudz ebenkoka un dārgakmeņu. Iespējams, ka tas nav bijis vienīgais brauciens uz Ofīru… Šī ekspedīcija ir diezgan mīklaina, ziņa par to devusi pamatu daudziem fantastiskiem izdomājumiem.

Vispirms - nav saprotams, kā feniķieši un ebreji varēja iegūt tik milzīgu bagātību - 420 vai pat 450 talantu zelta, tā patiešām ir milzīga bagātība, apmēram 40-50 tonnu tīra zelta. Diezin vai visā Izraēlā būtu atradušās preces par šādu summu. Bet tā esot bijusi tikai paša valdnieka daļa! Cik daudz pienācās feniķiešiem? Bez zelta viņi pārveda arī citas vērtības. Bībelē nekas nav teikts par kādām citām precēm, ko ekspedīcijas dalībnieki būtu ņēmuši līdzi ap​maiņai.

Kilogramu ābolu pret kilogramu zelta neviens nemainīs. Lai tirgotos, būtu bijis nepieciešams piekraut ar precēm simtiem kuģu un tikai tad būtu bijis iespējams saņemt pretim zeltu ekvivalentā daudzumā, kas sverams tonnu desmitos.

Cilvēku baro zeme. Tiem, kas no grimstošajām salām evakuējās uz kontinentu, bija nepieciešams turēt lopus un audzēt graudus. Kontinentā zemi varēja nopirkt vai iekarot. Ļoti iespējams, ka atlanti "jūras tautas" šo problēmu risināja miermīlīgi, sūtīdami no Ofīras (Puntas) kontinenta valdniekiem zeltu, ebenkoku, dārgakmeņus un citas materiālas vērtības, kā arī pāvus, kas acīmredzot tika augstu vērtēti.

Dāvanas no Puntas bija "jūras tautu" maksa kontinenta valdniekiem par ierādīto zemi. Kuģi no Puntas Ēģiptes faraonam Hatšeptsutam atveda ne tikai bagātīgas dāvanas, bet arī daudzas ģimenes. Atvestie cilvēki nebija vergi, viņi bija bēgļi no Puntas valsts grimstošajām salām.

Lai kādās rokās nonāca tirdzniecība ar Puntu, lai kas būtu mēģinājis to monopolizēt, tā nekad netika pārtraukta. Tai laikā, kad sumeri pārcēlās uz kontinentu, sakaros ar Dilmūnu dominēja tirdzniecības attīstības sākotnējais etaps. Par to liecina daudzi teksti, kas ķīļu rakstā saglabājušies uz māla plāksnēm.

Bībelē nekas nav minēts par kaut kādām ebreju vai feniķiešu precēm. Acīmredzot arī no Ēģiptes uz Puntu (Dilmūnu) nekādas preces netika sūtītas un Ēģiptes faraoni maksu par ieceļotājiem ierādīto zemi sauca par dāvanām. Dāvanas no Ofīras - Puntas - Dilmūnas turpinājās līdz tam laikam, kamēr iedzīvotāji vēl nebija pametuši grimstošās salas.

Odisejs, palicis viens ar Alkinoju un Arēitoju, stāsta, kā viņš pametis Ogigijas salu, kā vētra viņu izmetusi Shērijas salas krastā. Šīs salas varēja atrasties Indijas okeānā. Diezgan ticami, ka Odisejs pa Sarkano jūru iekļuva Indijas oke​ānā un stūrēja tāpat kā feniķieši, kas kalpoja Ēģiptes farao​nam Neho II, un valdnieku Hīrāma un Zālamana kuģi.

Odisejs kuģoja pa okeānu. Ja viņš viesojās pie etiopiem Sarkanajā jūrā, jādomā, ka viņš brauca pa Indijas okeānu. Homērs "Odisejā" mums stāsta, ka "Odisejs ilgi ciemojās pie etiopiem". Poēmas "Odiseja" desmitajā dziesmā dieve Kirke apsola Odiseja kuģi nodot ziemeļu vēja Boreja aizgādībā.

Acīmredzot Odisejs atradās kaut kur Arābijas jūrā un viņam bija vajadzīgs ziemeļu vējš, lai pārvietotos uz dienvidiem un pa Adenas līci iekļūtu Sarkanajā jūrā. Varbūt Kirke runā par Sarkano jūru, Odisejam sacīdama "…kā tu līdz dzimtenei nāksi, kad brauksi pa zivīgo jūru".

Divpadsmitajā dziesmā Kirke brīdina Odiseju par draudošām briesmām:

Paceļas klintis virs jūras jo stāvas pa labi; ap viņām Bangojas, šķeldamies augstu, jo dobjie Amfitrītes viļņi.

Mūžīgi laimīgie dievi tās dēvē par klīstošām klintīm. Nedrīkst pat bailīgās dūjas, kaut skrietu visātrākā gaitā, Laisties gar drausmīgām klintīm, ambroziju Zevtēvam nesot. Bieži pa vienai no viņām šīs klīstošās klintis mēdz laupīt, Taču ik reizes to vietā Zevs sūta no debesīm citu. Kuģi, kas nāca pie klintīm, ar jūrniekiem aizgāja bojā. Vienīgi salauztus kuģus un nedzīvos jūrnieku līķus Spēcīgās viesuļu vētras un orkāna uguns tur dzenā. Vienīgais pagāja garām no nirstošiem daudzairu kuģiem Argo, ko slavē it visi, no Aēta atpakaļ nākdams. Tomēr uz lielajām klintīm to uzmestu bangainā jūra, Nebūtu Hēra tam pretī, jo fāsonu mīlēja viņa.

Divas pa kreisi ir klintis, pret plašajām debesīm viena Tiecas ar galotni smailo; tai apkārt ir mākoņi tumši; Mūžam tie neatstāj viņu, un saule ar gaišajiem stariem Neatspīd viņai ne reizes, ne ziemu, ne vasaras laikā. Nevar tai uzrāpties cilvēks un nokāpt pa viņu uz leju, Kauču tam divdesmit roku un divdesmit kāju pat būtu. Sienas jo gludas ir klintij, kā tēstas visapkārt ar cirvi. Vidū šai drausmīgai klintij ir ala, kur neiespīd saule; Ieeja viņai ir vērsta pret rietu un Ereba tumsu. Odisej krietnais, šai vietai ar kuģi jūs pabrauksiet garām. Nesasniegs stiprākais strēlnieks, kad izbraucis dobajā kuģī, Ieeju augstajā klintī ar bultu, kas šauta ar stopu. Skilla šeit dzīvo jau ilgi, un nerimst tās riešana mūžam: Iesmilkstas viņa aivienu kā midzenī kucēni mazie. Pati ir šausmīgā skatā; un tīkami nava nevienam Satikt šo briesmoni tuvu. kaut arī to sastaptu dievi[7] Acīmredzot klints ala bijusi tik augstu, ka vējš, ielauzdamies tajā, radījis skaņas, kas bijušas līdzīgas griezīgiem zvēra rēcieniem un iedvesušas jūrniekos bailes. No fizikas redzes viedokļa Skillas ala ir nevis mītiska briesmoņa miteklis, bet gan īpatnējs svelpiens. Tātad patiesībā nav skanējušas nekādas valdzinošas dziesmas, ko saldenā balsī it kā dziedājušas sirēnas, tur bijušas dzirdamas pilnīgi reālas vēja radītas skaņas.

Poēma vēstī par divām klintīm. Varbūt runa ir par hipotētiskajiem Hērakla Stabiem Mereja grēdā?

Ja tā, tad poēmā stāstīts par kalnu, kura virsotne tagad guļ dzelmē 231 metra dziļumā. Acīmredzot šis kalns saukts par Skillu un tam blakus stāvošais - par Haribdu. Mūsdienās tas atrodas zem jūras līmeņa, bet sirmā senatnē tā virsotne "pret plašajām debesīm tiekusies". Varbūt Homērs alu nosaucis par Skillu, bet kalns tolaik saukts par Scillu? No lingvistikas viedokļa "Skilla" un "Scilla" principā ir viens un tas pats. Ar batiskafu varētu izpētīt šī zemūdens kalna rietumu malu. Varbūt izdotos atrast Skillas alu, par kuru vēstī Homērs.

Kad sedliene starp Skillu un Haribdu vēl bija apmēram jūras līmenī, paisuma laikā tā nozuda zem ūdens, bet bēguma periodā kļuva par sauszemi. Par šīm klintīm Homērs saka: "…dievi tās dēvē par klīstošām klintīm." Paisuma laikā jūrnieki redzēja divus atsevišķus kalnus, ko šķīra jūra. Starp abiem kalniem bija sekla sedliene, un "…kuģi, kas nāca pie klintīm, ar jūrniekiem aizgāja bojā". Bēguma laikā sedliene pārvērtās par sauszemi, un hellē- ņi mēdza teikt, ka klintis Simplegādas saaugušas kopā.

Tuvodamies Bosfora jūras šaurumam, kur ceļu nosprostoja divas klintis Simplegādas, kas ik pa brīdim kļāvās kopā, argonauti atcerējās Fīneja padomu un vispirms izlaida balodi. Putns brīvi izlidoja pa klinšu starpu, pazaudēdams tikai vienu astes spalviņu. Tikpat veiksmīgi drausmīgo šaurumu šķērsoja arī argonauti - Atēna pastūma viņu kuģi (pēc citas leģendas - Hēra pieturējusi klintis), un klintis sakļaudamās no kuģa pakaļgala atšķēla tikai nieka rotājumu. Pēc šī notikuma Simplegādas sastinga uz visiem laikiem.

Taču Bosfora jūras šaurumam nav nekāda sakara ar Simplegādām. Visticamāk, ka Simplegādas stāvējušas uz Mereja zemūdens grēdas. Mitoloģija apgalvo, ka Simplegādas atšķīrušās un "sastingušas uz mūžu".

Acīmredzot sedliene starp hipotētiskajiem Scil- las un Haribdas kalniem bija mazliet iegrimusi. Kad sedliene bija iegrimusi zemāk par bēguma perioda līmeni, Simplegādas nošķīrās, sastinga un vairs nesakļāvās - sedliene vairs nepārvērtās par sauszemi un jūrniekiem nu bija redzamas tikai divas klintis, ko šķīra jūra.

Jādomā, ka šīs klintis ir divu senu vulkānu virsotnes, bet paši vulkāni kādreiz savienojušies līdzīgi

Ararata kalnam. Homērs saka, ka "sienas jo gludas ir klintij, kā tēstas visapkārt ar cirvi". Klints, kas veidojusies no vul​kāniskās lavas, patiešām varēja būt ļoti gluda.

Ja Odisejs kuģoja pa Indijas okeānu, jāsecina, ka arī kuģis "Argo" ceļojis pa to, tikai nedaudz agrāk.

Visi kuģi spraugā tika sadragāti, vienīgi "Argo" Hēras pavadībā tika veiksmīgi garām šīm klintīm. Liekas, ka argonauti pēc zelta aunādas devušies nevis uz Aizkaukāzu, bet gan uz Mereja grēdu Indijas okeānā. Ja īstā Kolhīda atradās Indi​jas okeānā, tad jāatzīst, ka Aizkaukāzā mums ir darīšana ar Pseidokolhīdu.

Senās Grieķijas leģendās un teikās lasām: "Auniņš ar Friksu lidoja tālāk un tālāk un nolaidās tālajā Kolhīdā Fa​sīdas upes krastā." Fasīdu mūsdienās kļūdaini identificē ar tagadējo Rioni upi Aizkaukāzā.

Ja Kolhīda bijusi Indijas okeāna salās, tad, protams, tur bijusi arī Fasīda. Platons apgalvo, ka grieķi dzīvojuši "no Fasīdas krastiem līdz Hērakla Stabiem".

Ja grieķi Balkānos ienākuši no austrumiem, jāpieņem, ka viņi dzīvojuši nevis no Gibraltāra līdz Rioni upei Aizkaukāzā, bet gan Mereja grēdas salās Indijas okeānā. Bet konkrēti kurā Mereja grēdas salā bija Fasīda un Kolhīda?

Jādomā, ka Kolhīda bijusi Melūhā. Mezopotāmijā ieveda zeltu no Melūhas. Magāna bija slavena ar citiem izrakteņiem - ar varu un diorītu, ko ļoti bija iecienījuši Mezopotāmijas akmeņkaļi. No Dilmūnas tika ievesti kokmateriāli. Dilmūnā saplūda preces no dažādiem ģeogrāfiskiem apgabaliem, no Dilmūnas tās izplatījās tālāk uz Tuvējiem Austrumiem. Mauricio Tozi raksta: "Melūha laikam gan bija vistālākā aizjūras zeme. Spriežot pēc uzskaitījuma, Melūhas preces ir ļoti dažādas un to klāsts īpaši bagātīgs: pusdārgakmeņi (halcedons, serdoliks, la- zurīts), varš, zelts un citi vērtīgi metāli, ebenkoks, man- grovju mežu koki, niedres, pāvi…" Iespējams, ka argonauti pēc zelta aunādas devās uz Kolhīdu - Melūhu, kur bija bagātīgas zelta raktuves.

"Ponta bija ļoti varena valsts, kas ilgu laiku sacentās ar Romu, Pontas karaspēks pastāvīgi apdraudēja Romas impērijas robežas… Pontā valdīja karalis un karavadonis Mitridats VI Eipators, kas savai varai pakļāva milzum lie​las teritorijas…

Atklājas, ka Mitridats izvēlējies pareizu taktiku, un Pompejs atkāpjas, viņš dodas pie Servīlija flotes, kas viņu gaida Fasīdas grīvā. Pēc tam viņš atgriežas Mazāzijā un sāk pakļaut Jūdeju, pamezdams cerību panākt Mitri- datu."

Tā raksta vēsturnieks Baraškovs.

Ja romiešu karavadonis Pompejs 65. gadā pirms mūsu ēras gribēja karot ar Pontas valsts karali Mitridatu Fasīdas grīvas rajonā, bet Fasīda atradās Mereja grēdas salās Indijas okeānā, tad iznāk, ka šie notikumi saistāmi nevis ar Aizkaukāzu, bet gan ar Indijas okeāna salām. Servīlija flote gaidīja Pompeju pie Fasīdas upes ietekas kādā Indijas okeāna salā. Pompejs atgriezās Mazāzijā, bet acīmredzot nevis no ziemeļiem, bet no dienvidiem. Servīlija flo​te pārved Pompeju uz Mazāziju.

Ja Ponta atradās nevis Melnajā jūrā, bet Indijas okeāna salās, tad jādomā, ka grieķi par Pontos Euxeinos nav saukuši Melno jūru, bet Ponta un Punta ir viens un tas pats. Varbūt grieķi šo valsti sauca par Pontu, turpretim ēģiptieši - par Puntu? Skaņu "o" un "u" maiņa ir ļoti iespējama. Turklāt, ja ņem vērā, ka senēģiptiešu rakstībā nebija patskaņu, ka rakstos izmantoja vienīgi līdzskaņus, var pieļaut, ka Senās Ēģiptes manuskriptos rakstīts par Pontas valsti, bet nosaukums lasīts kļūdaini un vārda "Pont" vietā radās "Punt". Tagad nav iespējams pierādīt, kāds patskanis senatnē bijis šai vārdā. Principā tajā var ielikt jebkuru patskani.

Pēc grieķu priekšstatiem, Ripeju kalni atradās Ziemeļos un stiepās no Rietumiem uz Austrumiem. Ja grieķi apdzīvoja Mereja salas Indijas okeānā "no Fasīdas līdz Hērakla Stabiem", tad par Ripeju kalniem viņi varēja dē​vēt Irānas augstienes kalnus, kas stiepjas no Rietumiem uz Austrumiem.

Ripeju kalnus kļūdaini mēdz identificēt ar Urāliem, bet, kā zināms, Urālu kalni stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem, tātad tie nevar būt Ripeju kalni. Pieņemsim, ka Kolhīda atradās Aizkaukāzā, bet Hērakla Stabi - Gibraltārā. Kā apgalvo Platons, grieķi dzīvojuši no Fasīdas krastiem Kolhīdā līdz Hērakla Stabiem. Tātad ikvienu kalnu virkni, kas atrodas Ziemeļos no Fasīdas (Aizkaukāzā) līdz Hērakla Stabiem

(Gibraltārā) varēja saukt par Ri​peju kalniem. Kāpēc ar Ripeju kalniem identificē Urālus?

Pēc Kolhīdas apmeklējuma argonauti ieradās pie faiā- kiem, kas apdzīvoja Shērijas salu. Tur argonautus viesmīlīgi uzņēma valdnieks Alkinojs. Ja tas bija tas pats Alki- nojs, pie kura viesojās arī Odisejs, tad iznāk, ka argonauti un Odisejs praktiski ceļojuši vienā un tai pašā laikā. Vienīgi pie Skillas un Haribdas argonauti bijuši agrāk par Odiseju.

Argonautu ceļojuma otrajā pusē ir interesanta epizode, kurā stāstīts, kā drosmīgajiem vīriem divpadsmit dienas kuģis bijis jānes uz rokām pa tuksnesi. Jādomā, ka argonauti savu kuģi nesuši pār Suecas šaurumu. Starp Aiz- kaukāzu un Balkāniem neviena tuksneša nav.

Acīmredzot argonauti par zelta aunādu saukuši plāksnīšu zeltu. Tas bija plāns, pēc faktūras līdzīgs dzīvnieka ādai, un tādēļ to sauca par zelta ādu jeb zelta aunādu. Platons raksta, ka Poseidona tempļa sienas no ārpuses ietērptas sudrabā, bet augša un dzegas - zeltā. Vārti, ēku sienas un dzegas bija apdarinātas ar zeltu un orihalku. Ļoti iespējams, ka arī citās salās valdīja šāda greznība, bet argonauti principā bija pirāti, kas laupīja plāksnīšu zeltu no svētajiem tempļiem. Ir svarīgi, lai tad, kad atradīsim Atlantīdu, mēs nepārvērstos par argonautiem, lai mēs šo zemūdens muzeju saglabātu zinātnei un nākamajām pa​audzēm.

Orihalks "spīdēja un laistījās kā uguns" un dārdzības ziņā atpalika tikai no zelta. Zelta un sudraba sakausējumu senie grieķi izmantoja rotu un skulptūru izgatavošanai. Šo sakausējumu sauca par elektru.

Iespējams, ka par orihalku senie grieķi sauca vara un zelta sakausējumu, tādēļ tas bija lētāks par zeltu, tomēr diezgan dārgs.

Senajā Ēģiptē bija šādas zelta raudzes: baltais zelts, brīnišķīgais zelts, divkāršais un trīskāršais zelts. Varbūt viens un tas pats sakausējums Grieķijā tika saukts par elektru, bet Ēģiptē par balto zeltu?

Jādomā, ka ar nosau​kumu "orihalks" grieķi apzīmējuši mazvērtīgu zeltu, kam bijis liels vara piejaukums.

Strabons raksta, ka pie pašiem Hērakla Stabiem bijušas divas lielas salas un viena no tām bijusi veltīta dievei Hērai. Kuģi "Argo" pa klinšu starpu izvadījusi pati dieve Hēra. Salīdzināsim šos faktus.

Dievei Hērai veltītā sala atrodas blakus klintij, gar kuru Hēra aizvadīja kuģi "Argo".

Pieņemsim, ka Hērakla Stabi ir Gibraltārs un Kolhīda - Aizkaukāzs. Tādā gadījumā klints, gar kuru Hēra aizvadīja kuģi "Argo", atrodas kaut kur starp Balkāniem un Aiz- kaukāzu, bet sala, kas bija veltīta dievei Hērai, - kaut kur Atlantijas okeānā netālu no Gibraltāra. Grieķi ienāca Balkānos no austrumiem, un dieves Hēras salai jāatrodas austrumos, nevis rietumos. Ļoti iespējams, ka Troja atradās Indijas okeānā un Odisejs, atgriezdamies dzimtenē no Trojas, apciemoja Mereja grēdas salas Shēriju un Ogigiju un pa Sarkano jūru, pa "zivīm pārpilnās jūras ceļu" atgriezās dzimtenē Ikviens valdnieks parasti uzturas starp saviem padotajiem un vada viņus. Ja Hēra bija dievu valdniece un mita kādā Indijas okeāna salā netālu no Hērakla Stabiem, tad arī viss sengrieķu dievu panteons, kas bija pakļauts viņai, bija novietojies Indijas okeāna salās. Kā apgalvo Strabons, salas, kas atradās Hērakla Stabu tuvumā, palēnām grima. Grieķiem vajadzēja jau laikus evakuēties uz Balkāniem.

Uz Balkāniem pārcēlās arī visi sengrieķu dievi. Viņi taču nevarēja nozust okeāna dzelmē, un grieķi nevarēja palikt bez dieviem!

Trojas kara laikā grieķiem neizdevās ieņemt Troju. Tad viņi sāka postīt Trojas apkārtni un iekarot visas pilsētas, kas bija noslēgušas savienību ar Troju. Cīņā pret tām grieķi izmantoja visas jūras un sauszemes pieejas. Grieķi ieņēma arī Tēbas Mizijā. Liekas, ka Tēbas pie Trojas un Mi- zija atradušās uz Mereja grēdas. Bez Tēbām pie Trojas bija arī ēģiptiešu Tēbas un tāda paša nosaukuma pilsēta Bes- tijā.

Dažādām pilsētām mēdza piešķirt vienu un to pašu nosaukumu. Grieķu mitoloģija radās nevis Balkānos, bet jau daudz agrāk Mereja grēdas salās. Varbūt arī Olimps nebija viens? Acīmredzot pirms ieceļošanas Balkānos grieķi dzīvoja Mereja grēdas salās un viņiem tur bija savs Olimps ar visiem dieviem. Olimpa vārdabrālis Balkānos radās vēlāk.

Tai laikā, kad "Argo" bija piestājis pie Mizijas krastiem, driopu valdnieka dēls, Hērakla ieroču

nesējs Hills devās uz avotu pēc ūdens, bet avota nimfas, iemīlējušās skaistajā jauneklī, ievilka viņu dzelmē. Šo mītu apcerējuši daudzi senatnes dziesminieki (Vergilijs, Ovidijs). Argonauti kuģoja pie Mereja grēdas salām, un turpat uz salām atradās Mizija. Mītos un pasakās atspoguļojas tautas mājvietas ģeogrāfiskā vide.

Varbūt pazīstamajā Troādā bija apvienoti trīs salu - Dilmūnas, Magānas un Melūhas - iedzīvotāji?

Varbūt Po- seidona trejzaris bija šo trīs kalnu simbols? Ir zināma Strabona liecība par to, ka Troja ir grimusi. Strabona "Ģeogrāfijā" ir nepārprotams norādījums uz vairākām lielām zemestrīcēm, "kas aprija ne tikai ciemus, bet sagrāva arī Sipilas kalnu… purvi pārvērtās par ezeriem, bet Troju noslīcināja viļņi".

Labāk nepateiksi!

Vai atceraties — J. Semjonova romānā Štirlics saka, ka afgāņi sevi uzskata par hellēņu pēctečiem?

Zinātne ir pierādījusi, ka hellēņi Balkānos ienākuši no austrumiem. Ļoti ticams, ka daļa hellēņu no Indijas okeāna salām pārcēlušies uz Balkāniem, un hellēņus varam uzskatīt par atlantiem - "jūras tautām", bet kāds atzarojums devis afgāņiem tiesības pastāvēt uz savu radniecību ar hellēņiem, un tieši tādēļ afgāņus var uzskatīt par atlantu pēctečiem, kas asimilējušies ar Afganistānas pamatiedzīvotājiem.

Ziemeļu Afganistānas ciematā Fulolā tika atrasta liela dārglietu krātuve. Uz zelta un sudraba traukiem bez ģeometriskiem ornamentiem bija arī čūsku un bārdainu vēršu attēli nepārprotamā Mezopotāmijas māksliniecisko tradīciju izpildījumā. Ļoti iespējams, ka Mezopotāmijas mākslinieciskās tradīcijas nokļuva Afganistānā nevis pa sakaru kanālu "Mezopotāmijā - Afganistāna", bet gan pa diviem paralēliem sakaru kanāliem: "Afganistāna Mezopotāmijā" un "At​lantīda - Afganistāna".

Saistību ar Mezopotāmijas tradīcijām var konstatēt ne tikai uz traukiem, bet arī uz citiem priekšmetiem. Interesantas ir arī akmens statuetes, kas attēlo sēdošas sievietes. Ķermeņa daļa un galvassega veidotas 110 tumša ser- pentīna, bet galva - no balta kaļķakmens. Šīs statuetes pilnīgi atbilst antīkajiem Mezopotāmijas etaloniem.

Bez bronzas zīmogiem šeit izgatavoti arī akmens zīmogi, un uz tiem redzamas spārnotu lauvu figūras - tiešs norādījums uz Mezopotāmijas māksliniecisko stilu.

Visumā šai augsti attīstītajai kultūrai ziemeļu Afganistānā nav agrīno zemkopju atstātu pieminekļu.

Baktrijas līdzenumā tā parādās jau pilnīgi nobriedušā veidā.

Atzarojumiem, kas radušies no kopīgām saknēm, vienmēr ir zināma līdzība. Bet radniecība ar Mezopotāmijas tradīcijām citu tautu kultūrā uzskatāma nevis kā tieša Mezopotāmijas ietekme, bet gan kā atzarojumi, kuru saknes meklējamas Atlantīdā un tās apkaimes salās.

Materiālās kultūras priekšmeti, ko arheologi atraduši Afganistānā, liecina, ka tos radījuši atlanti.

Atlantu kul​tūra ienākusi kontinentā jau pilnīgi nobriedusi, tādēļ tai nav vietējo priekšteču.

Senpilsētā Mohendžodaro atrasto juvelieru izstrādājumu līdzība ar Mezopotāmijas, Sīrijas, Krētas un Ēģiptes pilsētu meistaru darinājumiem, kā liekas, izskaidrojama ar to, ka līdzīgi juvelieru izstrādājumi tika izgatavoti At​lantīdā un atlanti šo mākslu pārnesuši uz kontinentu.

Līdz pat šim laikam mīklains palicis viens no sengrieķu mitoloģijas sižetiem, kas stāsta par Apollona piedzimšanu: gulbji, kas bija atlidojuši no tālajiem Ripeju kalniem (tā senie grieķi sauca Urālu kalnu grēdu), apmeta septiņus apļus virs viņa dzimšanas vietas, tad iejūdzās kaujas ratos un tajos sēdošo Saules dievu aiznesa uz ziemeļiem. Ja ņem vērā, ka blakus Urālam bija irāņu izcelsmes nomadu cilšu senie apmešanās rajoni, bet gulbis un lācis (lāčumātes veidolā grieķi godināja Apollona māsu - Mēness un medību dievi Artemīdu) ir tipiski arhaiskās mitoloģijas un senās mākslas tēli tai pašā Urāla reģionā, iezīmējas visticamākie divu mitoloģisku tradīciju - dienvidu un ziemeļu - seno kontaktu ceļi, kā arī noskaidrojas šīs simbolikas sakritība ar senindiešu simboliku, kas Sauli attēlo trīskārtīga zelta gulbja izskatā.

Acīmredzot divu mitoloģisko tradīciju seno kontaktu ceļi nav jāmeklē kontinentā. Urāls nebija Ripeju kalni, bet atlanti varēja iekļūt arī Urālā. Varbūt tieši atlanti uz ziemeļiem aiznesuši ziemeļu

mitoloģisko tradīciju? Ziemeļu un dienvidu mitoloģiskā tradīcija kontinentā varēja nokļūt no Atlantīdas.

Acīmredzot šīm tradīcijām ir ko​pīgas saknes, nevis paralēla kontaktēšanās.

Pilnīgi iespējams, ka "no tālajiem Ripeju kalniem atlidojušie" gulbji bija atlidojuši no Irānas augstienes kal​niem, kas atradās Mereja grēdas salās.

Poļu orientālists Jans Brauns pierādījis sumeru valodas radniecību ar Tibetas tautu valodām. Šīm valodām bijis viens pirmpamats. Daļa sumeru no grimstošajām salām aizgāja uz Mezopotāmiju, bet zināma daļa pārcēlās uz Tibetu. Sumeri nonākuši arī Tertērijā. Acīmredzot Ter- tērijas sumerus, Indijas sumeras (dravīdus), Tibetas sumeras, kā arī Mezopotāmijas sumerus var uzskatīt par atlantiem. Varbūt būtu pareizāk runāt nevis par Tibetas medicīnu, bet par atlantu medicīnu. Acīmredzot šīs medicīnas pamati saglabājušies Tibetā, bet tā radusies At- lantīdā.

Mongoļu leģendas runā par Subera kalnu. Jādomā, ka šīs leģendas Mongolijā nav ievestas no Mezopotāmijas, ka daļa atlantu ieceļojusi Mongolijā un atnesusi līdzi leģendas par savu pirmdzimteni Subera kalnu.

Iespējams, ka arī mīti par pasaules plūdiem citu tautu mitoloģijā nav aizgūti no Mezopotāmijas, iespējams, ka atlanti tos patstāvīgi radījuši kontinentā.

Tūrs Heijerdāls raksta, ka Maldivu salās tempļi būvēti ar stingru orientāciju uz gaismas pusi, tātad tieši tāpat, kā rīkojās sumeri Mezopotāmijā. Tempļi tur orientēti pēc sumeru metodikas, nevis uz Meku.

Tāpat būvēti arī rituālu baseini. Akmens apstrādāšanas un mūrēšanas tehnoloģija ir vienāda. Tas viss liecina, ka sumeriem un redi- niem bijuši cieši kultūras kontakti. Tikai sumeri bija melnmataini, bet redini - rudi. Acīmredzot antropoloģiski sumeri no rediniem atšķiras. Redini Maldivu salās ienākuši no ziemeļiem, un pilnīgi iespējams, ka viņi atceļoju​ši no Mirēja grēdas un viņus var uzskatīt par atlantiem.

Varbūtējo atlantu sarakstu var turpināt ar Lielās sfinksas celtniekiem. Sensenis, pirms daudziem gadu tūkstošiem Nīlas krastos parādījās stalti tumšmataini vīri no nezināmas cilts. Viņu pulks nebija liels, bet viņu zināšanas bija apbrīnojamas. Tāda ir leģenda, kas Lielās sfinksas celtniecības vēsturi sasaista ar noslēpumaino Atlantīdu. Teika stāsta, ka daļa Atlantīdas iedzīvotāju atraduši patvērumu Nīlas ielejā un par viņu aizbildni kļuvis Tots - rakstu un rēķinu, gudrības un Mēness dievs. Tieši šie cilvēki uz Gīzas plato uzcēluši milzīgo statuju - piemiņu par postu, kas piemeklējis viņu bojāgājušo dzimteni.

Ja sfinksa veltīta nogrimušajai Atlantīdai, tā nevarētu stāvēt pret to ar muguru. Sfinksas celtnieki zināja, kurā debess pusē nogrimusi Atlantīda. Sfinksas seja pavērsta pret austrumiem, uz nogrimušās dzimtenes pusi. Musulmaņi lūgšanas laikā vienmēr pagriežas ar seju pret Meku - pielūgšanas objektu.

Acīmredzot sfinksai godināšanas objekts bija Atlantīda. Ja sfinksa būtu uzstādīta Indijā, tā skatītos uz rietumiem. Bet rietumi saistīti ar priekšstatu par aiziešanu no dzīves, ar bojāeju. Tātad sfinksas novietojums nav nejaušs? Sfinksa skatās uz Atlantīdas pusi, un austrumu virziens saistīts ar cerībām uz Atlantīdas aug​šāmcelšanos.

Kādā no visvecākajām Ēģiptes pilsētām arheologiem izrakumos trāpījās interesants atradums: naža spals, uz kura bija rūpīgi iegravēta jūras kaujas aina. Kauja notiek starp Nīlas papirusa laivām un svešzemnieku kuģiem ar paaugstinātu priekšgalu un pakaļgalu. Spala otrā pusē attēlots cilvēks. Viņš stāv uz klints un pieveic divas lauvas. Šāds sižets plaši pazīstams Divupes kultūrā: tā tiek attēlots senā eposa leģendārais varonis Gilgamešs. Bet pats interesantākais ir tas, ka spals ar jūras kaujas atainojumu un varonīgā lauvu pieveicēja attēlu atrasts Džebelelarā- kas ciemā - tieši tai vietā, kur iet ceļš no Sarkanās jūras lejup pa tagad izžuvušo Vādīhammamata gultni uz Nīlas ieleju.

Uz naža spala nav uzraksta "Izgatavots Atlantīdā", bet šāds fakts nav izslēdzams, un "tumšmatainie vīri no nezināmas cilts" varēja būt sumeri. Mūsdienās daudz kas nav pierādāms, informācija ir sadrumstalota un nepietiekama, taču ignorēt zināmos faktus nedrīkst. Atlantu ceļš no Indijas okeāna uz Vidusjūru varēja iet pa izžuvušo Nī​las gultni.

Vairāki zinātnieki uzskata, ka indieši pirms tūkstošiem gadu nespēja kuģot uz Arktiku. Šādam uzskatam nevar piekrist. Daudzi piemēri liecina, ka sirmā senatnē kuģi no Indijas neapšaubāmi šķērsojuši

Kluso okeānu. Senie indieši bijuši teicami jūrasbraucēji un veikuši tālus ceļus. Ja indieši zināja, ka ir tāda Arktika, nevienam nav jāšaubās, ka viņi tajā bijuši. Vienādi iespējams, ka Arktikā viņi nokļuva vai nu gar Āzijas austrumu krastu, vai arī pa Sarkano jūru un Vidusjūru, pēc tam pagriežoties uz ziemeļiem.

Senajās indiešu teiksmās "Mahābhārata" un "Rāma- jāna" debess zvaigžņu stāvoklis attēlots nevis tāds, kādu to skatīja senās Indostānas iedzīvotāji, bet tāds, kāds tas vērās pretim tālo Ziemeļāzijas rajonu (aiz ziemeļu platuma 55. grāda) aborigēnu acīm.

Ja senās Indostānas iedzīvotājiem bija šāda informācija par Ziemeļāzijas piepolārajiem rajoniem, tad katrā ziņā bija arī sakaru kanāli, pa kuriem tā tika iegūta. Acīmredzot tie bija cilvēki, kas savām acīm bija skatījuši Arktiku un atveduši mājās informāciju par piepolārajiem rajoniem. Vai tad šī informācija Indostānā varēja nokļūt ar pārdabisku spēku palīdzību? Kuģošana uz Arktiku ir pilnīgi reāla, kaut arī lietiski to nevar pierādīt. Meldru kuģiem nav ilgs mūžs.

Grieķi informāciju par ziemeļiem varēja iegūt jau tai laikā, kad viņi apdzīvoja tikai Indijas okeāna salas. Priekšstats par Arktiku varēja būt grieķiem, indiešiem, sumeriem. Jau tīlkstošiem gadu pirms ieceļošanas Mezopotāmijā sumeri iepazinušies ar Terteriju - šis fakts nav apstrīdams. Ja viņi bijuši Terterijā, nekas nevarēja viņiem liegt iepazīšanos ar Arktikas eiropeisko daļu. Peldošie satiksmes līdzekļi sumeriem bija pazīstami.

1977. gadā Tūrs Heijerdāls Tigras upes krastā, pašā bijušās sumeru teritorijas sirdī, uzbūvēja niedru kuģi "Tig- ris". Tas bija veidots pēc sumeru meldru kuģu ma-gur tipa. Sumeru priekšteči ar šādiem kuģiem pēc pasaules plūdiem pameta Atlantīdu un pārcēlās uz Dilmūnu. Ja sumeri bijuši Terterijā, viņi varēja būt arī Anglijas Stoun- hendžā, kur saglabājusies astronomiska observatorija - akmeņu aplis. Šo observatoriju varēja uzbūvēt sumeri, un tās pirmtēls varēja būt Atlantīdā. Šumeru zināšanas astronomijā bija ļoti lielas.

To, ka zvaigžņu velve veic pilnu apgriezienu 25 920 gados, Sumerā visi zināja jau pirms pieciem gadu tūkstošiem, par ko liecina plāksnītes, kas atrastas Nipūras un Siparas tempļu bibliotēkās. Lai izskaitļotu zvaigžņu velves pilna apgrieziena laiku, nepieciešami ilgi astronomiski novērojumi un plašas matemātiskas zināšanas.

Dogoņu brīnums. Ļoti iespējams, ka ziņas par Lielā Suņa zvaigznāja izcilāko zvaigzni Sīriju, kā arī citas astronomiskas zināšanas dogoņi saņēmuši nevis no citpla- nētiešiem, kā daži apgalvo, bet no sumeriem. Citplanētie- šu eksistēšana ir gaužām apšaubāma, turpretim sumeru astronomiskās zināšanas nerada nekādas šaubas. Sumeru matemātikā uz māla plāksnītēm ķīļu rakstā sastopami skaitļi 60 8 un 60 9, un tie rāda, ka sumeru zināšanas ma​temātikā bijušas izcilas.

Ja atlantiem bijis priekšstats par Arktiku, tas tikai liecina, ka viņi tur ir bijuši un viņu pēcteči varbūt dzīvo ne tikai dienvidu reģionos, bet arī ziemeļos. Atlantu pēcteči varētu būt gan Skandināvijā un Japānā, gan Čukču pussalā un Okeānijas salās. Nevar noraidīt arī varbūtību, ka atlanti nonākuši pat Lieldienu salās un Amerikā. Tūrs Heijerdāls pierādīja, ka senatnes jūrasbraucēji spējuši šķērsot okeānus. Atlantus, kas okeānā glābās no grimsto​šās Atlantīdas, liktenis varēja aizvest uz jebkuru sausze​mes stūrīti.

Maiju, acteku, čibču, inku un daudzu citu Centrālās un Dienvidu Amerikas tautās bija izplatītas teiksmas un leģendas par "rudbārdainiem ienācējiem" - indiāņu kultūras kopējiem un sargātājiem. Starp svarīgākajām pazīmēm šo cilvēku izskatā leģendas min gaišu ādas krāsu un rudu bārdu. Nereti paši indiāņi šīs pazīmes pasvītro savu vietējo dievu izskata raksturojumā. Actekiem augstākā dievība bija baltais bārdainais Ketcalkoatls, bet inkiem - Kon-Tiki Virakoča. Ziemeļu Peru čimu cilts indiāņu leģendas stāsta, ka šis dievs ieradies no ziemeļiem pa jūras ceļu, braukdams gar piekrasti. Varbūt pirmsinku laikos Amerikā parādījušies rudmatainie redini - atlanti?

Megalīti (senas celtnes no milzīgiem akmeņiem) sastopami mūsu planētas malu malās, izņemot Austrāliju. Šīs celtnes ir dažādas - vietām tie ir atsevišķi akmeņi, vietām - nelielas akmeņu grupas, bet ir arī tādi, ko veido simtiem akmeņu. Galvenokārt tie sastopami piejūras apvidos. Ļoti iespējams, ka megalītus būvējuši jūrasbrau​cēji - atlanti un tieši tādēļ tie galvenokārt sastopami pie​jūras apgabalos.

Kā lai šai sakarībā neatceras Sibīrijā, Altajā un Urālos atrastās akmens skulptūriņas - mazus cilvēciņus, kas "lūkojas debesīs"! Taču pats interesantākais ir tas, ka šie tēli ir gandrīz identiski tām skulptūriņām, ko Tūrs Heijerdāls atrada Lieldienu salā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka Krievijas skulptūriņas ir vecākas par… apaļiem diviem gadu tūkstošiem. Tas vedina uz domu, lai cik fantastiska tā liktos, ka sensenos laikos uz Zemes bijusi viena kopēja kultūra.

Iespējams, ka Genadijam Zdanovičam ir taisnība: uz Zemes pastāvēja augsti attīstīta kultūra - atlantu kultūra, un atlanti to aiznesuši uz Sibīriju, Urāliem un Lieldienu salu.

Tūrs Heijerdāls savā grāmatā "Aku-Aku" raksta, ka Lieldienu salā dzīvojusi cilts, kuras piederīgajiem bijušas garas ausis un rūsgani mati. Acīmredzot Lieldienu salā ieceļoja nevis sumeri, bet rudmatainie redini. Iespējams, ka Maldivu salās, Amerikā un Lieldienu salā nokļuva viena un tā pati atlantu etniskā grupa.

Kalnrači pie Nemunas pietekas Rosās šahtās ieguva krama konkrēcijas, kas gulēja rakstāmkrīta slāņos.

Spriežot pēc dažām radioaktīvā oglekļa analīzēm, lielākā daļa šahtu radušās 3,5-1,2 gadu tūkstošus pirms mūsu ēras. Šahtu daudzums sniedzas tūkstošos, to apguve liecina par augstu kalnrūpniecības attīstības līmeni, un to var loģiski izskaidrot ar pārmantotām tradīcijām no citiem rajoniem, kur kalnrūpniecība attīstījusies stipri agrāk.

Vai tā ir nejauša sagadīšanās, ka šahtu rašanās pie Nemunas pietekas Rosās laika ziņā sakrīt ar ozola izplatīšanos Eiropas ziemeļos un sumeru parādīšanos Mezopotāmijā? Pacentīsimies savstarpēji sasaistīt šos faktus, kas attiecas uz IV gadu tūkstoti p.m.ē. Ja sumeri bija atlanti, bet atlanti, kā apgalvo Platons, pārvaldīja Eiropas dienvidus, tad sumeru migrācija no Eiropas dienvidiem uz ziemeļiem ir pilnīgi reāla un viņi varēja izplatīt ozolu Eiropas ziemeļos. Pats koks taču nevarēja pārceļot, kāds to izplatīja, izsēdams zīles. Varbūt Rosās kalnrači bija sumeri un piekuģoja pie Melnās jūras krastiem nevis no Mezopotāmijas, bet taisnā ceļā no Mereja grēdas? Varbūt Rosās baseina cilšu veidošanās procesā piedalījušies arī sumeri?

V. Ščerbakovs piedāvā šādu hipotēzi: apmēram pirms diviem gadu tūkstošiem skandināvu mītu varoņi dzīvoja tālu dienvidaustrumos no Skandināvijas - Partiešu valstī. Cilšu un tautu migrācijas laikā daudz kas no atmiņas izgaisis, bet Edas mīti saglabājuši daudz ticamas informācijas. V. Ščerbakovam izdevās atrast Asgardu - pilsētu, kurā dzīvojuši skandināvu mītu varoņi. Edas mīti stāsta arī par Troju, kur it kā dzīvojuši mītu varoņi.

V. Ščerbakovs domā, ka Troja Edas mītos pieminēta Eiropas mitoloģijas ietekmē. Bet varbūt nav nekādas Eiropas mitoloģijas ietekmes uz Edas mītiem, varbūt skandināvi patiešām senatnē bijuši Trojas iedzīvotāji un Partiešu valsts viņiem bijusi "pārejas zeme" ceļā uz Skandināviju?

Ja Edas mītu varoņi bijuši trojieši, bet Troja atradusies uz Mereja zemūdens grēdas un nogrimusi plūdu laikā, var pieņemt, ka no grimstošās Trojas pilsētas iedzīvotāji pārcēlušies uz Partiju. Šāds pieņēmums nav pretrunā ar to informāciju, kas fiksēta Edas mītos. Pēc V. Sčerbakova domām, Edas mītu varoņi Partijā dzīvojuši Arsakidu dinastijas valdīšanas laikā (250. g. p.m.ē - mūsu ēras 240 g.) un no Partijas pārcēlušies uz Skandināviju.

Pieņemsim, ka Troja atradās Dilmūnā. Strabons "Ģeogrāfijā" apgalvo, ka "Troju noslīcināja viļņi".

Acīmredzot tas noticis Strabona laikā. Pēdējoreiz Dilmūna pieminēta Babilonijas valdnieka Nabonīda valdīšanas laikā. 544. gadā pirms mūsu ēras dzīvoja "Dilmūnas valdnieks", tātad Dilmūnas sala vēl nebija nozudusi okeāna viļņos. Starp "valdnieka" pieminēšanas laiku un Trojas noslīkšanu trojieši parādījās Partijā 250. g. p.m.ē Hronoloģiski Trojas saistība ar Dilmūnu ir loģiska. Trojas kara laikā Dilmūna varēja būt sala un Troja varēja atrasties uz tās. Varbūt Troja kopā ar Dilmūnu nogrima Strabona laikā un tro​jieši bija spiesti laikus pārcelties uz partiešu valsti?

Mītā par Hērakla devīto varoņdarbu teikts, ka "atpakaļceļā no amazoņu zemes Hērakls izkāpa malā Trojā". Ja Troja atradās Dilmūnā, tad amazoņu cilts mita Melūhas vai Magānas salā. Ikvienai

informācijai, kas saistīta ar Hērakla Stabiem, loģiski jāattiecas uz Mereja zemūdens grēdas salām, nevis uz Gibraltāru. Analoģiska ir Trojas saistība ar Mereja grēdas salām, nevis ar Dardaneļiem. Hērakla devītajā varoņdarbā lasām: "Varoņiem priekšā bija garš ceļš. Viņiem bija jāsasniedz vistālākie Pontos Euxeinos krasti. Tur atradās amazoņu zeme ar galvaspilsētu Fēmiskīru." Ja amazoņu zeme atradās uz Mereja grēdas salām, tad arī Pontos Euxeinos, loģiski spriežot, jābūt saistītai ar šīm salām, nevis ar Melno jūru. Varbūt grieķi par Pontos Euxeinos saukuši sumeru "Uzlecošās saules jūru"? Indijas okeānā nogrima Pontos Euxeinos (Viesmīlīgā), bet Melnā jūra tika saukta par Pontos Auxeinos (Neviesmīlīgā).

[8] Ikvienai antīko autoru informācijai par Pontos Euxeinos loģiski jāattiecas uz Indijas okeānā no​grimušajām salām, nevis uz Melno jūru. Aplama inter​pretācija nav pieņemama.

"Dieve Artemīda, nolaupījusi no ziedokļa Ifigeniju, aiznesa viņu uz Pontos Euxeinos krastiem tālajā Tauri- dā," rakstīts leģendā. Ja Taurida stāvēja Pontos Euxeinos krastos, bet Pontos Euxeinos atradās starp Mereja grēdas kalniem, tad arī Taurida jāmeklē Indijas okeāna dibenā, nevis Melnās jūras krastos.

Nav pareizi Tauridu identifi​cēt ar Krimu.

Mīts par Ifigeniju fantastiski savijas ar Artemīdas kultu: vēsturnieks Hērodots raksta, ka skiti Tauridā pielūguši dievi, kas saukta par šķīsto (t. i., Artemīdu). Hērodots informē, ka skiti dzīvojuši Tauridā — Indijas okeāna salās Pontā, nevis Krimā. Jādomā, ka tur, Tauridā, Indijas okeāna salās, skitiem radies drakonu motīvs, kas vēlāk pēc pārcelšanās uz kontinentu nostiprinājies Altaja skitu mākslā, kurā fantastiski zvēri ar atplestām rīklēm ir gandrīz vai pats galvenais personāžs izcilajā atradumu ko​lekcijā, kas iegūta slavenajos Pazarinskas kurgānos.

Mītā par Hērakla desmito varoņdarbu rakstīts: "Hē- rakls viens devās tālā ceļā. Viņš izgāja cauri Āfrikai, cauri neauglīgajiem Lībijas tuksnešiem, cauri mežonīgu barbaru zemēm un beidzot pienāca pie zemes malas. Tur jūras šauruma abās pusēs viņš uzcēla divus milzum lielus akmens stabus par mūžīgu piemiņu savam varoņdarbam." Hērakla izpratnē Āfrika un Lībija nav viens un tas pats, viņam tie ir divi dažādi objekti. Mitoloģijā pat senlaikos Āfrika nav uzskatīta par Lībiju, tie bijuši divi patstāvīgi un nesaistīti jēdzieni. Hērakls vispirms "izgāja cauri Āfrikai", bet tikai pēc tam "cauri neauglīgajiem Lībijas tuksnešiem" (Arābijas tuksnešiem). Kategoriski jāatsakās no maldīgā uzskata, ka antīkajos laikos Āfrika saukta par Lībiju. Cik daudz aplamas informācijas joprojām glabājas pat godprātīgu un nopietnu speciālistu smadzenēs!

Hērakls gāja nevis rietumu virzienā caur Lībiju uz Gibraltāru, bet gan no Balkāniem caur Āfriku, caur neauglīgajiem Lībijas (antīkās) tuksnešiem (Arābijas pussala) uz Mereja grēdas salām. Nelielais jūras šaurums - šaurums starp hipotētiskajām Mereja grēdas klintīm Skillu un Haribdu. Tie ir apdzisuši vulkāni, bet mītā nosaukti par Hērakla Stabiem, ko varonis uzcēlis par piemiņu sa​vam varoņdarbam.

Aplūkosim divu tekstu savstarpējo sakarību - tekstu par Ātlantīdu ar tekstu par Partu.

Teksts par Atlantīdu: "Centrālā sala ar valdnieka akropoli bija apžogota ar akmens sienām, sienām bija izrau​dzīti trīs krāsu akmeņi - balti, melni un sarkani -, un tie bija iegūti pašu salā."

Teksts par Partu: "Krāsotas plaknes bieži veido partiešu zemei tradicionālo krāsu salikumu: balts, melns, sarkans. Atsevišķu arhitektūras detaļu krāsa prasmīgi izcēla ēkas arhitektoniku. Iespējams, ka šo kontrastējošo krāsu iz​mantošanas sākumi rodami senajās indoeiropiešu tradī​cijās."

Iespējams, ka trīs krāsu salikuma tradīciju Partā ievie​sušas indoeiropiešu ciltis no Atlantīdas.

Trīs krāsu salikuma tradīciju var konstatēt arī citur. Nūbijā arheologi atrod kipriešu eļļas, vīna un smaržvielu traukus, kas glazēti ar melnu un sarkanu krāsu. Turcijā Čatalgujukas izrakumu slāņos, kas attiecas uz VIII gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, arheologi atrada svētnīcas. To sienas visgarām bija noklātas ar freskām, kas bija glezno​tas ar sarkanu, baltu un melnu krāsu. īpaši izcili bija afrikāņu māla trauki — kausi, bļodas, tases, amorfas. Tie bija labi apdedzināti, grezni un izrotāti ar gleznojumiem sarkanā, melnā un baltā krāsā. Uz šiem traukiem bija attēlotas dažādas mitoloģiska satura ainas: Odisejs izdur milzim Polifēmam vienīgo aci, Tēsējs cīnās ar amazonēm… Bet amazoņu zeme, kā liekas, atradās pie Atlantīdas Indijas okeānā, un Odisejs kuģoja turpat, un trīskrāsu

salikuma tradīcijas sākumi meklējami Atlantīdā.

Varbūt Shērija un Ogigija ir tās salas, kas atrodas dienvidos no hipotētiskajiem Hērakla Stabiem Suenas grēdā? Ja Odisejs atgriezās no Trojas Dilmūnā un vispirms piestāja pie Ogigijas salas krastiem, bet pēc tam vētra viņu izmeta Shērijas salas krastā, acīmredzot Dilmūnai tuvāk bijusi Ogigijas sala, bet Shērija - tālāk. Tā iznāk, ja Odisejs no Dilmūnas ieturēja kursu uz Sarkano jūru. Trojas kara laikā Ogigija un Shērija bija sauszeme un acīmre​dzot nogrimušas pirms Dilmūnas.

Kā liecina seno romiešu sacerējumi, mūsu ēras sākumā Baltijas jūras krastā izkāpa lielās un varenās venedu ciltis. Tās izstūma, iekaroja un asimilēja šo teritoriju iedzīvotājus, ātri apguva jūras kuģošanu. Ir grūti konstatēt, kā viņi paši sevi saukuši, venedu vārdu viņi dabūjuši no ci​tām tautām.

Varbūt citas tautas par venediem sāka saukt trojiešus no Partas? Ja Edas mītu varoņi bija trojieši, kas no Partas mūsu ēras sākumā pārcēlās uz Skandināviju, tad ceļā uz turieni viņiem bija jāizkāpj arī Baltijas jūras krastā. Acīm​redzot tieši par viņiem stāsta seno romiešu sacerējumi.

Vēsturnieks Tits Līvijs raksta, ka veneti ir trojieši. Jādomā, ka veneti un venedi ir viens un tas pats.

Tits Līvijs un senromiešu sacerējumi varbūt runā par vienu un to pašu tautu.

Acīmredzot veneti-venedi-trojieši izcirtuši ceļu "no grieķiem uz varjagiem". "Teiksmā par Igora karapulku" pieminēta "Troiānu taka", bet "Igors - kņazs, troiānu varenais mazdēls." Troiāns, trojietis - tas, kas no Trojas. "Troiānu taka" - vai tas nav trojiešu-venedu migrācijas ceļš? Varbūt kņazs Igors bija trojieša mazdēls? Trojieša mazdēls - "troiānu mazdēls".

Domājams, venedi-trojieši ceļā uz Skandināviju ietekmējuši rosu cilts veidošanos. Varbūt ne tikai kņazs Igors bija trojiešu radinieks, bet daudzi rosu cilts pārstāvji, nākamie krievi, bija saistīti radniecīgām saitēm ar trojie- šiem-skandināviem? Varbūt ar šiem sakariem izskaidrojama rosu tiekšanās uz aizvien tālākiem ziemeļu nova​diem, kā arī rosu politiskie sakari ar varjagiem, rjurikie- šiem?

Liekas, ka visi no Indijas okeānā grimstošajām salām uz kontinentu bēgošo cilšu migrācijas viļņi aizvēlās līdz rosiem. Rosu zemes kalnrači varēja būt sumeri, Edas mītu varoņi varēja būt trojieši, un pēdējais migrācijas vilnis varēja būt saistīts ar pēdējo Mereja grēdas salu nozušanu zem ūdens.

Ziņas par vissenāko krievu vēsturi, ko sniedz hronikas, ir skeptiski analizējamas, jo hronisti savā laikā vadījušies no nostāstiem un leģendām, kas vairāk vai mazāk fantastiski vēstī par dažādos laikos notikušām lietām un parādībām, kuras hronoloģiski ir neiedomājami grūti sakārtot. Tā, piemēram, rodas vairāki nopietni jautājumi par tā saucamo varjagu ataicināšanu. Kāpēc vajadzēja uz labu laimi braukt pāri jūrai? Kāpēc izvēle pagāja garām krievu ciltij?

Ja Indijas okeānā zem ūdens nozuda pēdējais Mereja grēdas sauszemes gabaliņš, tad kādu taču vajadzēja saukt palīgā? Ceļš "no grieķiem uz varjagiem" bija vajadzīgs pēdējo "jūras tautu" evakuēšanai uz kontinentu.

Liekas, ka čigānus var uzskatīt par atlantiem, par "jūras tautu". Čigāni pameta Indiju V-X gs. un apmetās daudzās valstīs. Čigānu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu jaunindiešu grupas. Iespējams, ka čigāni no grimstošajām Indijas okeāna salām pārcēlās uz Indiju un Indija viņiem bija tāda pati "pārejas zeme" kā sumeriem Dilmūna. Palikuši bez dzimtenes, čigāni apmetās starp citām tautām. Indija čigāniem nebija dzimtene, tādēļ viņi to pameta. Jādomā, ka no pēdējiem sauszemes apgabaliem, kas grima ūdenī, bija jāevakuējas ganu ciltīm, kas nodarbojās ar lopkopību augstos kalnu novados. Visiem zināma čigānu īpašā pieķeršanās zirgiem. Čigāni saglabājuši arī savu īpatnējo metāla apstrādāšanas mākslu. Droši vien šo mākslu viņi paņēmuši līdzi no savas pirmdzim- tenes un sargā to cauri gadu tūkstošiem. Ļoti iespējams, ka čigānu parādīšanās Indijā un varjagu uzaicināšana saistīta ar Hērakla Stabu nogrimšanu.

Acīmredzot ar to saistīts arī lielās tautu staigāšanas laikmets IV un V gadsimtā. Jādomā, ka šis laikmets tieši sasaucas arī ar varjagu ataicināšanu.

Ja Strabona laikā (apmēram 63. g. p.m.ē. - apmēram mūsu ēras 20. g.) Hērakla Stabi vēl bija sauszeme, tad pilnīgi ticama ir to nogrimšana mūsu ēras I gadu tūkstotī. Ja Mereja zemūdens grēdā uz

hipotētiskajiem Hērakla Stabiem izdotos atrast krūmu vai koku atliekas, mēs varētu izdarīt koksnes analīzi ar radioaktīvo oglekli.

Pirmām kārtām mēs nonācām pie secinājuma, ka indo- eiropeiskā pirmdzimtene bijusi teritorija ar kalnu ainavu.

Par to liecina daudzi augstu kalnu, klinšu un augstieņu apzīmējumi, kalnu ozola, citu kalnos augošu koku un krūmu nosaukumi. Arī mitoloģiekie teksti stāsta par kalnu ezeriem un straujām upēm, kas iztek no kalniem.

Senie indoeiropieši sekmīgi nodarbojās ar lopkopību un zemkopību. Viņu vārdu krājumā ir mājdzīvnieku nosaukumi (zirga, ēzeļa, vērša, govs, aitas, auna un jēra, āža un kazas, suņa, cūkas un sivēna nosaukums), kā arī lop​kopības produktu un mājlopu turēšanas termini.

Pirmatnējie indoeiropieši audzēja miežus, kviešus, linus, augļu kokus un krūmus.

Rekonstruētā leksika liecina, ka IV—III gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Atlantijas okeāna, Vidusjūras un Tuvo Austrumu iedzīvotāji, tostarp arī Mezopotāmijas un tās kaimiņu apgabalu tautas, braukušas ar airu kuģiem.

Atrisināt problēmu mēs mēģinājām ar pašu sastādītu rekonstruētas pirmatnējo indoeiropiešu leksikas vārdnīcu, kurā bija fiksēta šo cilvēku dabiskā dzīves vide, viņu materiālā un garīgā kultūra, t. i., viss, kas bija ap viņiem un kas piepildīja viņu dzīvi.

Indoeiropiešu pirmvaloda pastāvēja laikā un telpā kā reāla valodu grupu sistēma, un tajā runāja cilvēki, kas dzīvoja noteiktā teritorijā. Bet kur?

Indoeiropiešu valodās runāja cilvēki ģeogrāfiski saistītos Tuvo Austrumu apgabalos un Egejas arhipelāgā — no Mitanijas un Mazāzijas līdz Dienvidu Grieķijai. Indoeiropiešu pirmdzimtene nevarēja būt teritorija, kas atradās tālu no šīm vietām.

Indoeiropiešu pirmdzimtene varēja būt Lemūrija - Platona Atlantīda, un indoeiropieši varēja būt atlanti. Lingvistiem izdevies izveidot indoeiropiešu pirmdzimte- nes modeli - apgabalu ar kalnu ainavu. Ģeogrāfiski Mereja zemūdens grēdas stāvoklis atbilst lingvistu izvirzītajām prasībām par indoeiropiešu pirmdzimtenes atraša​nās vietu.

N. Žirovs raksta, ka gaili — mūsdienu franču senči - par saviem priekštečiem uzskatījuši kādu cilti, kas pa jūru atceļojusi no tālām salām. Šīs salas nozudušas, nogrimdamas okeāna dzelmē Varbūt gailu priekšteči bijuši at​lanti. Acīmredzot visas indoeiropiešu ciltis jāuzskata par atlantu pēctečiem. "…Sumeras eposam ar Grieķijas, Indijas un Ziemelei- ropas episkajiem sacerējumiem ir daudz kopēju iezīmju, ko grūti izskaidrot ar nejaušu sakritību," raksta literatūras zinātnieki. Varbūt patiešām šīs kopējās iezīmes nav nejaušas, varbūt tajās izpaužas atlantu rakstības veids? Eiropas ziemeļos atlanti varēja būt venedi-trojieši.

Liekas, ka plūdi sākušies ar Atlantīdu un turpinājušies daudzus gadu tūkstošus. Dažādu tautu mīti vēstī par dažādu Ovena lūzuma salu nogrimšanu Indijas okeānā, bet tie visi saistīti ar vienotu ģeoloģisku procesu - ar Indijas okeāna dibena ieliekšanos Arābijas jūras reģionā. Par okeāna dibena ieliekšanos liecina zemūdens upju ie​lejas Arābijas jūras piekrastes daļā.

Toties citas senas civilizācijas — Senās Ēģiptes civilizācijas pieminekļos mēs atrodam precīzu norādījumu, ka kāda pārbagāta valsts, kas atradusies salā, ap kuru skalojušies Uadžūras ūdeņi (tā senie ēģiptieši sauca Indijas okeānu un Sarkano jūru), "nozudusi viļņos", turklāt to vēstī nevis kāda teiksma, bet teksts, kas pirms vairākiem gadu tūkstošiem uzrakstīts uz papirusa. Varbūt "nozudusi viļņos" kāda no Ovena lūzuma salām? Ieliecoties okeāna dibenam, salas iegrima un piekrastes upju ielejas nokļuva zem ūdens. Ap Maldivu arhipelāgu tuvāko gadu tūkstošu laikā nav notikusi zemes garozas iegrimšana. Pirms vairākiem gadu tūkstošiem redini tur uzbūvēja tempļus, un to atliekas joprojām saglabājušās. Tās stāv uz sausze​mes, nevis guļ jūras dibenā kā dieva Enki templis.

Mīti par vispasaules plūdiem daudzējādā ziņā ir līdzīgi cits citam, tomēr nevar uzskatīt, ka bijusi viena leģenda, kas pārceļojusi no tautas uz tautu. Ja būtu notikusi vienas un tās pašas leģendas kopēšana,

plūdu ilgums būtu palicis nemainīgs. Taču pēc vienas versijas plūdi ilguši septiņas diennaktis, pēc citām deviņas, pēc Bībeles teksta plūdi ilguši 40 dienas un naktis, bet Atlantīda nogrimusi jūras dzelmē "vienā nelaimes naktī". Sumeru mīts par plūdiem stāsta: "Visas vētras ar nepieredzētu spēku sāka plosīties vienā laikā. Un tai pašā brīdī plūdi pārņēma galvenās svētnīcas."

Pat vienāds plūdu ilgums nevar liecināt par mīta kopēšanu. Dažādu salu applūdināšanas ilgums var izrādī​ties vienāds tīras nejaušības dēļ.

Sumeru plūdi un Atlantīdas nogrimšana ir īslaicīgi. Vai šī sakritība ir nejauša? Varbūt tā pierāda, ka sumeri bijuši atlanti?

Valdnieku vārdi mītos ir dažādi, dažādos mītos nekādas vārdu sakritības nav, bet šī sakritība varētu liecināt par kopēšanu.

Sumerā plūdu laikā valdīja Ziusura; kā zināms, viņš bija Šurūpākas pilsētas valdnieks, nevis mitoloģiska persona. Sengrieķu mītā par plūdiem minēts Deikalions, bet Bībelē - Noass. Platons raksta, ka bijuši vairāki plūdi un nelaimes, ka katastrofas atkārtojas pēc kāda noteikta laika.

Pat tādā gadījumā, ja būtu nogrimusi tikai viena sala, iespējami vairāki mītu rašanās perēkļi.

Cilvēki, kas izglābās no nāves, varēja izpeldēt dažādos kontinenta krastos, un katrā glābiņa vietā varēja rasties savs mīts par plū​diem. Mītus varēja sacerēt tikai aculiecinieki.

Visa bagātīgā mitoloģisko varoņu pasaule grieķiem ir saistīta ar pilnīgi noteiktiem izejas punktiem grandio​zām kataklizmām. Pirmā no tām bija plūdi, kas notika Poseidona dēla Ogiga laikā.

Ogiga plūdi grieķu mītogrāfus un vēsturniekus maz interesējuši, jo tie attiecas uz vissenāko - uz pirmsgrieķu vēsturi. Dažiem autoriem šie plūdi nemaz nebija zināmi. Platona komentētājs, klāstīdams Platona teoriju par katastrofu atkārtošanos, piemin Ogiga plūdus kā pirmo cilvēku bojāeju, kas saglabājusies grieķu atmiņā. Cits kristiešu autors - Eisēnijs, kura rīcībā bija Kastora hronoloģiskais sacerējums, kas līdz mūsdienām nav saglabājies, atzīmē, ka Ogiga plūdi notikuši 260 gadus pirms Deikali- ona. Grieķu hronogrāfi pat izskaitļojuši plūdu laiku, un hronikā, kurā uzskaitīti ievērojamākie notikumi no vissenākajiem laikiem (t. s. Paras uzraksts - pēc atrašanas vietas), atzīmēts, ka tie notikuši 1530. gadā pirms mūsu ēras (pēc mūsu laika skaitīšanas sistēmas).

Acīmredzot Ogiga plūdi neattiecas uz vissenāko, pirmsgrieķu Balkānu iedzīvotāju vēsturi. Drīzāk šie plūdi jau ir pašu grieķu vēstures sastāvdaļa. Salas grima Indijas okeānā, un tām nebija nekāda sakara ar Balkānu pirmsgrieķu iedzīvotājiem. Shērijas un Ogigijas salas acīmredzot atradās nevis Balkānu tuvumā, bet gan Indijas okeānā.

Ja Deikaliona plūdi attiecināmi uz 1530. gadu pirms mūsu ēras, tad Ogiga plūdi notikuši 1790. gadā pirms mūsu ēras - 260 gadus pirms Deikaliona plūdiem.

Indijas okeānā nogrima Shērija un Ogigija - divas salas. Ogigija savu nosaukumu dabūjusi no Poseidona dēla Ogiga vārda, un arī plūdi nosaukti viņa vārdā. Jādomā, ka Deikaliona plūdi saistāmi ar sprādzienu Santorina krā​terī. Iespējams, ka tad arī varēja nogrimt kāda Indijas oke​āna sala.

Nav izslēgts, ka zināma daļa mītu ir kopijas, bet ne visi.

Uzskatam, ka Bībeles mīts par grēku plūdiem ir sena sumeru mīta kopija, nevar piekrist: plūdu ilgums ir dažāds. Mītos ir diezgan daudz neticamu detaļu, bet pati salu nogrimšanas būtība ir patiesa. Visi indoeiropieši piedzīvojuši plūdus, turklāt ne pārāk tālā pagātnē Salas grimušas antīkajos laikos, un par to stāsta ne tikai Strabons un Ēģiptes papiruss.

Lieldienu salas iedzīvotāji stāsta par savu diženo dievu, ļaužu aizbildni Make-Make, kas viņiem iemācījis rīkoties ar zvejas tīkliem. Make-Make valdīja Motu Mario Hivas salās, kas nogrimušas okeānā.

Lieldienu salas iedzīvotāji par Motu Mario Hivas salām varēja dēvēt salas, kas atradās Mereja grēdā. Akmens skulptūriņas - cilvēciņus, kas "raugās debesīs" Tūrs Heijerdāls atrada Lieldienu salā, bet tādas pašas skulptūriņas atrastas arī citās zemeslodes vietās. Jādomā, ka šādu tēlu izgatavošanas tradīcija izplatījusies no viena centra un šis centrs varēja būt Indijas okeānā grimstošās salas.

Kāpēc daži Lieldienu salas ornamentālie zīmējumi ir apbrīnojami līdzīgi Senās Grieķijas

zīmējumiem? Varbūt tāpēc, ka par Motu Mario Hivas salām tika sauktas Mereja grēdas salas Indijas okeānā un turpat bija arī hellēņu pirmdzimtene "no Fasīdas līdz Hērakla Stabiem".

Kuna cilts indiāņi Amerikā un Lieldienu salas iedzīvotāji rakstīja uz koka dēlīšiem t. s. bustrofedona rakstībā (bustrofedons - raksts ar mainīga virziena rindām: pirmā rinda un visas pārējās nepārskaitļu rindas ir rakstītas un tiek lasītas no labās puses uz kreiso pusi, bet otrā rinda un visas pārējās pārskaitļu rindas - no kreisās puses uz labo). Ja Amerikā un Lieldienu salā bustrofedonu ieveduši redini, iespējams, ka šo rakstības veidu viņi arī izgudrojuši un bustrofedonu varētu atrast arī Maldivu salās, ja koka dēlīšiem būtu bijusi iespēja saglabāties. Tropiskā klimata apstākļos koksnei nav ilgs mūžs.

"Ja pieļauj, ka pastāvējusi valsts, kas no akmens laikmeta uz vara laikmetu pārgājusi agrāk par Mezopotāmiju, tad šī valsts ir tā, kas piegādājusi Divupei vara kausējumus," raksta Dž. Bibijs. Mauricio Tozi raksta, ka Divupe varu saņēmusi no Melūhas. Ja Divupe varu saņēmusi no Melūhas, jāsecina, ka vara jeb bronzas laikmets vispirms sācies Mereja grēdas salās un acīmredzot kontinentā vara laikmetu ienesuši atlanti.

Bronzas laikmets Bulgārijā tiek dalīts trīs galvenajos periodos: agrīnajā (apmēram 3000.-1900. g. p.m.ē.), vidējā (apmēram 1900.-1500. g. p.m.ē.) un vēlīnajā (apmēram 1500.-1200. g. p.m.ē.). Ja bronzas laikmetu kontinentā ienesuši atlanti, laikmeta periodu robežas var precīzi kore- lēt ar grimstošo salu tautu migrācijas viļņiem.

Ja sumeri ieradās kontinentā no Indijas okeānā grimstošajām salām un tai pašā laikā parādījās Indijā, tad arī bronzas laikmeta sākumam Mezopotāmijā laika ziņā jāsakrīt ar tā sākumu Indijā. Ap šo laiku bronzas laikmets sā​kās arī Bulgārijā.

Ap 1900. gadu pirms mūsu ēras vidējais bronzas periods sākās Bulgārijā, un tai pašā laikā Āzijā notiek lielu cilšu grupu pārvietošanās, kas, iespējams, saistīta ar tautu migrāciju no salām, kas atradās ap Atlantīdu. Šai laikā pārtrūkst sakari ar Melūhu un Magānu.

Apmēram 1500. gadā pirms mūsu ēras Bulgārijā sākās vēlīnais bronzas periods. Ar šo laiku saistīti ļoti svarīgi ģeoloģiski notikumi: Santorina eksplozija Egejas jūrā un Mohendžodaro pilsētas bojāeja Indijā. Iespējams, ka ģeoloģiski šie notikumi ir cieši saistīti. Santorina eksplozija varēja būt Mohendžodaro bojāejas cēlonis. Pasaule ir ma​za: vienā vietā nokliedzies, otrā atsaucas.

Pēc Santorina eksplozijas krasi pazeminājās magmas spiediens Egejas jūras reģiona zemgarozas zonā. Magma ir šķidrums, vienīgi stīgrība tai ir lielāka nekā ūdenim, bet fiziskā ziņā abiem šiem šķidrumiem jāizturas vienādi. Strauja magmas spiediena pazemināšanās Egejas jūras reģionā varēja radīt daļēju magmas spiediena pazemināšanos Arābijas jūras reģiona zemgarozas zonā, tādēļ varēja notikt daļēja dibena ieliekšanās Arābijas jūrā. Šai brīdī varēja sacelties cunami, kas iznīcināja Mohendžodaro.

Jo plānāka zemes garoza, jo vieglāk iespējama tās ieliekšanās. Okeānā zemes garoza ir plānāka nekā kontinentā. Mereja grēdas salu daļēja iegrimšana varēja radīt iedzīvotāju migrāciju no salas uz kontinentu. Iespējams, ka mūsu planētas ģeoloģijas vēsture ir cieši saistīta ar sa​biedrības vēsturi.

Droši vien iedzīvotāju migrāciju no salām uz kontinentu ierosināja iepriekšēji ģeoloģiski notikumi: aktīva vulkānu darbība samazināja magmas spiedienu, tad sekoja daļēja salu iegrimšana, kas radīja jūrastrīces un cu​nami. Čārlzs Lenards Vulijs Mezopotāmijā atrada kādu plūdu pēdas un konstatēja, ka tos radījis cunami, kas sacēlies, iegrimstot Indijas okeānā kādai Mereja grēdas salai. Angļu arheologs Sētons Loids vadīja izrakumus četrās sen- pilsētās - Ūrā, Urūkā, Kišā un Šurūpākā - un atklāja lielas tīra māla nogulas starp kultūras slāņiem. Tātad šais vietās bijuši plūdi. Taču sumeru mītā par plūdiem, kā arī Bībeles stāstā minēti notikumi, kas bijuši nevis Mezopo​tāmijā, bet gan grimstošajās salās.

Iespējams, ka sumeru vēsture "līdz plūdiem" un "pēc plūdiem" tiek skaitīta no tā brīža, kad - kā paši sumeri vēstī - "visas vētras ar nepieredzētu spēku sāka plosīties vienā laikā, un tai pašā brīdī plūdi pārņēma galvenās svētnīcas". Applūdināt galvenās svētnīcas Mezopotāmijā plūdi nevarēja tā vienkāršā iemesla dēļ, ka zikurāti - pa- kāpienveidīgi kulta torņi - tika būvēti uz mākslīgi radītiem uzkalniem un

stāvēja pietiekami augstu virs jūras līmeņa. Toties applūdināt galvenās svētnīcas grimstošajās salās plūdi varēja bez grūtībām. Vēja ietekmē zikurāti apbērti ar smiltīm, nevis ar tīru mālu, kas pārrauj kultūras slāņus un liecina par lieliem plūdiem.

Pieņemsim, ka novērotājs stāv kalna galā un redz, ka ūdens kāpj augšup. Iespējami divi varianti: 1) kalns stāv stabili, bet Pasaules okeāna līmenis ceļas un 2) Pasaules okeāna līmenis ir stabils, bet kalns grimst. Abos gadījumos novērotājs redz ūdeni tuvojamies virsotnei, bet nezina, ar kuru no šiem variantiem viņam ir darīšana. Plūdi bija lokāli, taču ļoti grandiozi un norisinājās pēc otra varianta. Tiem cilvēkiem, kas sacerēja Bībeles leģendu par vispasaules plūdiem, bija nevainojami loģiska domāšana: pieņemot pirmo variantu, Pasaules okeāna ūdens līmenim ceļoties, varētu teikt, ka notiek vispasaules plūdi. Kļūdīšanās notikusi tikai varianta izvēlē Ja Pasaules okeāna līmenis būtu pacēlies par dažiem metriem, plūdi ne​novēršami būtu pārņēmuši visu pasauli.

Iespējams, ka Polinēzijas salas - Tongas un Samoas salas - cilvēki sākuši apgūt 1500.-1000. g. pirms mūsu ēras. No šīm salām turpinājusies citu Polinēzijas sauszemes gabalu apdzīvošana.

Jaunzēlandes okeānists S. Perejs Smits uzskata, ka polinēziešu senči pēc saviem zemes gabaliem nākuši no diezgan tāliem novadiem - no Indijas, cauri Indonēzijai un Fidži. Bet pastāv arī doma, ka Polinēzijā ienākušas ciltis no Mereja grēdas salām, nevis no Indijas. Slavenais vēstures piemineklis Haamonga Tongatapu salā (uzbūvēts apmēram 1200. g. p.m.ē) ir polinēziešu Stoun- hendža (viens no lielākajiem Anglijas akmeņu apļiem), kaut kas līdzīgs senai observatorijai. Varbūt seno akmeņu observatoriju pirmdzimtene bija Atlantīda? Polinēzijas salas apdzīvo vienai rasei piederīgi cilvēki, un viņi runā ļoti radniecīgās valodās. Acīmredzot polinēzieši izceļojuši no vienas kopējas salas. Pirmieceļotājus mēdz saukt par lapi- ta keramikas kultūras jeb lapitālās keramikas nesējiem. La- pita keramikas raksturīga iezīme bija gravēts zīmējums, ko iespieda mālā ar robotām štancēm. Lapita kultūras pēdas izkaisītas pa daudzām jo daudzām un citai no citas tālām Okeānijas salām, un tās nesēji bija drošsirdīgi jūrasbraucēji, kas meistarīgi prata orientēties pēc dabas objektiem. Bet rodas jautājums, vai Indijas-Āzijas-Afrikas reģionā nav sastopamas lapita keramikai radnieciskas tehnoloģijas pazīmes. Ja šai reģionā lietotas analoģiskas robotas štances, tās varētu liecināt, ka lapitu keramikas tehnoloģijai bijusi kopēja pirmdzimtene. Varbūt šī pirmdzimtene atradusies Mereja grēdas salās un Polinēzijas apdzīvošanas cēlonis saistīts ar Indijas okeāna salu paiešanu zem ūdens. Pēc Santorina sprādziena XV gadsimtā pirms mūsu ēras Mereja grēdas salas daļēji iegrima, tādēļ sākās iedzīvotāju migrācija uz kontinentu un Polinēziju. Jādomā, ka migrācija uz kontinentu bija saistīta nevis ar "demogrāfisku sprādzienu", bet gan ar salu nogrimšanu okeāna dzelmē.

Polinēziešiem ir sievietes vārds Subera. Vai līdzība ar Subera kalna nosaukumu ir nejauša? Varbūt sievietes vārds saistīts ar polinēziešu pirmdzimteni? Ražena auguma sievieti varēja salīdzināt ar kalnu un dot viņai tā vārdu. Varena auguma vīrieti varētu nosaukt par Kazbeku vai tam līdzīgā vārdā. Šāds salīdzinājums ar kalnu ir pilnīgi dabisks un loģisks.

Pametis Troju, Hērakls savus varoņdarbus veica Hes- perijas zemēs. Mūsdienās pieņemts uzskats, ka Hesperija atradusies Rietumos. Ar Hesperiju saistīta visa grieķu mi​toloģija.

Pieņemsim, ka Hesperija atradusies Rietumos, bet tādā gadījumā no loģikas viedokļa rodas interesants paradokss: grieķu mitoloģija Balkānos ienākusi no rietumu puses, no Hesperijas, bet paši grieķi Balkānos parādījās no Austrumiem. Mazliet pārspīlējot situāciju, var teikt, ka grieķi no Austrumiem atnākuši bez mitoloģijas, bet no Rietumiem, no Hesperijas, ieradusies grieķu mitoloģija bez grieķiem.

Grieķu un viņu mitoloģijas migrācijas vektoram, protams, jābūt vienam: vai nu grieķi un viņu mitoloģija Balkānos ienākusi no Rietumiem, vai arī šis monolītais komplekss ieceļojis no Austrumiem.

Grieķi un viņu mitoloģija nav atdalāmi. Ja zinātne pierādījusi, ka grieķi Balkānos ienākuši no Austrumiem, tad tikai no Austrumiem varēja ienākt arī viņu mitoloģija un Hesperija tādā gadī​jumā atrodas Austrumos.

Daudzi senie vēsturnieki un ģeogrāfi runā par plašām salām austrumos no Hērakla Stabiem - par Kronu, Posei- doniju un citām salām, kas nogrimušas okeānā.

Indijas okeānā austrumos no Hērakla Stabiem ir salas, "kas arī nogrimušas okeānā". Pieņemsim, ka Hērakla Stabi nav uz Mereja zemūdens grēdas, ka Hērakla Stabi ir Gibraltārs. Bet tādā gadījumā citējamā tekstā parādās interesants paradokss: senie vēsturnieki un ģeogrāfi it kā apgalvo, ka austrumos no Gibraltāra atradusies nevis Vidusjūra, bet oke​āns, kurā nogrimušas Kronas, Poseidonijas un citas salas.

Acīmredzot Poseidonijas salā bijusi pilsēta, kas saukta tādā pašā vārdā. Bet Platons raksta, ka Poseidonijas pil​sēta atradusies Atlantīdas salā. Iznāk, ka Platons Posei​donijas salu saucis par Atlantīdu.

Iespējams, ka dažādas tautas vienas un tās pašas salas saukušas dažādos vārdos. Sumeriem bija Melūha, Magāna un Dilmūna, bet grieķi runā par Kronas, Taprobanas, Panhajas un citām salām.

"Ja izdotos atrast kaut vienu celtni, vienu statuju, vienu vienīgu plāksnīti ar atlantu rakstu zīmēm, tā pārsteigtu cilvēci, zinātnei tā būtu vērtīgāka par visu Peru zeltu, par visiem Ēģiptes pieminekļiem, par visām Divupes lielo biblio​tēku māla grāmatām." Šos vārdus teicis Ignacio Donelli.

Ja Mereja zemūdens grēda vēl nesen bijusi sauszeme, tad gājputniem ziemā vajadzētu uz to atlidot.

Kad salas nogrima, putniem acīmredzot vajadzēja pārcelties uz Indiju. Arī mūsdienās gājputnu maršruts varētu iet pāri tām vietām, kur bijušas salas.

Būtu interesanti pārlidojumu laikā novērot putnu uzvedību šais rajonos. Iespējams, ka navigācijas kods put​niem vēl saglabājies.

Mereja zemūdens grēdas centrālajā daļā (hipotētiskajā Uzlecošās saules jūrā) okeāna dibenā jābūt biezuma ziņā nelielām karbonātu nogulām, kas krājušās kopš Atlantīdas bojāejas brīža. Ja zem šīm nogulām nav terigēnu iežu (smilts, māls - sauszemes noārdīšanās produkti), šis fakts var liecināt tikai to, ka Mereja grēda nav bijusi sauszeme, un hipotēzi, kas izvirzīta šai rakstā, var uzskatīt par vēl vienu fantāzijas augli Atlantīdas mīklas atminēšanā.

Mereja zemūdens grēdas pētīšana ar apdzīvojamu dziļūdens aparātu palīdzību dotu iespēju apstiprināt vai noraidīt šai rakstā izvirzīto pieņēmumu par Platona At​lantīdas atrašanās vietu.

Daudz mīklu un noslēpumu vijas ap joprojām nenotverto Atlantīdu. Varbūt arī cilvēces šūpulis kārts Atlantīdā?

DIEVI VAI SKAITĪKĻI? Kā zināms, decimālā skaitīšanas sistēma, ko mēs lietojam, radās tāpēc, ka cilvēka rokām ir desmit pirkstu. Dažādos vēstures periodos daudzas tautas lietojušas tādas skaitīšanas sistēmas, kas atšķiras no decimā​lās. Ir zināmas skaitīšanas sistēmas, kuru pamatā ir skait​lis 5, 12, 20 un 60.

Ja skaitīšanā ņem talkā roku un kāju pirkstus, rodas sistēma, kuras pamatā ir skaitlis 20. Daudzu tautu skaitļa vārdos saglabājušās divdesmitnieku jeb vigēzimālās sistēmas atliekas. Tā, piemēram, skaitļa vārds "astoņdesmit" franču valodā burtiski tulkojams kā "četri reiz divdesmit". Skaitlis 20 sastopams arī franču naudas sistēmā: naudas pamatvienība franks sastāv no 20 sū.

Vigēzimālo skaitīšanas sistēmu lietoja acteki un maiji - tautas, kas daudzus gadsimtus apdzīvoja plašus Ameri​kas kontinenta apgabalus.

Amerikā tamanaki indiāņi arī pašlaik lieto divdesmit​nieku sistēmu.

Tamanaki skaitīšanas procesā izmanto roku un kāju pirkstus. Vārda "viens" vietā viņi saka "pirksts", turklāt obligāti izstiepj šo pirkstu; "divi" vietā - "divi pirksti", "trīs" - "trīs pirksti". Skaitļa "pieci" vietā viņi saka "roka", 6 - "otras rokas pirksts", 7 - "otras rokas divi pirksti", 10 — "divas rokas". No rokām tamanaki pāriet uz kājām. Tā kā apavi neaizsedz viņu kāju pēdas, viņi turpina uzskatāmu skaitīšanu: 11 "kājas pirksts", 12 - "divi kājas pirksti", 15 - "kāja un divas rokas", 16 - "otras kājas pirksts". Kad noskaitīts līdz 20, tātad izmantotas abas rokas un kājas, viņi ņem palīgā "cilvēku". Skaitlis 20 tiek saukts

par "cilvēku", tāpēc ka cilvēkam ir 20 pirkstu.

Starp citu, arī eskimosi, Ziemeļamerikas auksto apgabalu iedzīvotāji, 20 vietā saka "cilvēks" un 100 vietā - "pieci cilvēki".

Nepālas karaļiem ir tituls "Šri piecreiz kungs", bet premjera tituls skan šādi: "Trīsreiz kungs".

Iespējams, ka nepāliešu termins "šri" senatnē lietots skaitļa "divdesmit" vietā. "Kungs" un "cilvēks" principā ir viens un tas pats. Eskimosiem "100" - "pieci cilvēki", tas ir, pieci divdesmitnieki, bet nepāliešiem "piecreiz kungs" nozīmē "20 reiz pieci". "Trīsreiz kungs" - "20 trīs reizes" - 60. Nepāliešu termini "Piecreiz kungs" un "trīsreiz kungs" droši vien bijuši īpatnēji skaitļa vārdi, kas kā anahronismi saglabājušies no vissenākajiem laikiem. Pirmatnēja šo terminu funkcionālā nozīme acīmredzot jau sen aiz​mirsta, un tiem radies jauns jēdzieniskais saturs.

Sumeriem senajā Babilonijā skaitīšanas pamatā bija skaitlis 60 (seksigēzimālā sistēma). Daļēji šī sistēma saglabājusies līdz mūsu dienām. Stunda sadalīta sešdesmit minūtēs, minūte — sešdesmit sekundēs. Senos laikos sekunde dalījās 60 tercijās. Leņķu mērīšanā darbojas analoģiska sistēma: vienādsānu trīsstūrī leņķi sadalīti 60 grādos, katrs grāds vienlīdzīgs 60 minūtēm, 1 minūte - 60 sekundēm.

Varbūt seksigēzimālā skaitīšanas sistēma radusies no "trīs divdesmitniekiem"? 20 sumeru valodā ir "nis", bet 2 - "min". Sumeru skaitļa vārds četrdesmit - "nimin" burtiski tulkojams kā "divdesmit divreiz".

Ja skaitīšana līdz sešdesmit sumeriem radās tai posmā, kad skaitīšana notika divdesmitniekos, tad grupa "60" varēja rasties kā "trīsreiz divdesmitnieks", nevis kā "sešdesmitnieks".

Kādēļ divdesmitnieki apvienojušies nevis ar piecnie​kiem, bet ar trijniekiem?

Duodecimālajā sistēmā, kuras pamatā ir skaitlis 12, skaitīšana notiek ar pirkstu falangu palīdzību. Četriem rokas pirkstiem - no rādītājpirksta līdz mazajam pirkstiņam - ir trīs falangas. Ar īkšķi pieskaroties katrai falangai, skaitītājs nonāk līdz skaitlim 12. Divpadsmit ir četri trijnieki. Šo duodecimālo skaitīšanas sistēmu joprojām lieto dažas Ziemeļu un Centrālās Āfrikas ciltis.

Sistēmai, kas pamatojas uz skaitli 5, kā arī decimālajai un vigēzimālajai sistēmai vajadzīga pilnīgi citāda skaitīšanas metode: kā atmiņas šūna vienības iegaumēšanai kalpo pirksta locītava, bet "pirksts" savā atmiņā jau gla​bā trīs, nevis tikai vienu vienību.

Ja sumeri uz falangām iegaumēja katru "divdesmitnieka" grupu, tad "pirksts" kļuva par aUniņas šūnu trim divdesmitniekiem, t. i., grupai "60". "Pirksts" bija atmiņas šūna vienības iegaumēšanai līdz skaitlim 20, un tas kļuva arī par atmiņas šūnu grupai "60". Sumeru ķīļu rakstā viens un tas pats simbols tika izmantots vieninieka un sešdesmitnieka apzīmēšanai. Varbūt sumeru ķīļu rakstībā vieninieka un skaitļa 60 apzīmēšanai par simbolu kalpoja "pirksts"?

Neigebauera publicētajos Babilonijas matemātiskajos tekstos vārds "su-si" tiek lietots gan pirkstaduča apzīmē​šanai, gan arī kā skaitļa vārds "sešdesmit".

Vai tā ir nejauša sakritība, ka sumeri skaitļa vārdam "sešdesmit" devuši nosaukumu "su-si" (pirksts), varbūt "pirksts" bija atmiņas šūna "trīs divdesmitnieku" iegau​mēšanai?

Pirkstu skaitīšanas sistēmas (5,10 un 20) pazīme ir dalāmība ar 5. Cilvēka rokai vai kājai konstruktīvi ir pieci pirksti jeb piecas atmiņas šūnas vienību iegaumēšanai. Falangu skaitīšanas sistēmā viena pirksta trīs falangas ir šūnas bez atlikuma, ja dala ar 3 vai 5. Tātad seksigēzimālā skaitīšanā iekļautas divas metodes - pirkstu un falangu.

Pirkstu sistēmas ir visvecākās un visvairāk izplatītas. Taču bez tām ir vēl citas sistēmas, no kurām vispirms minēsim skaitīšanu dučos jeb duodecimālo sistēmu. Tā ir ļoti izplatīta skaitīšana. Arī mēs bieži šo to skaitām dučos, piemēram, traukus, spalvas, zīmuļus, veļu. Mēs tikai nezinām, no kurienes radies šis paņēmiens.

Var tikai pieņemt, ka skaitīšana dučos radusies sume​ru sadzīvē. Sumeru garuma mērvienība ir "gar" divpa​dsmit olektis. Olekšu skaitu sumeri noteikuši dučos, ne​vis desmitos, kā rīkojušās citas tautas.

Sumeri lietoja seksigēzimālo skaitīšanas sistēmu, un acīmredzot viņi arī izgudrojuši skaitīšanas falangu metodiku (trijniekiem, sešiniekiem un dučiem). Ļoti iespējams, ka duodecimālā skaitīšanas

sistēma dažās Ziemeļu un Centrālās Āfrikas ciltīs ienākusi no sumeriem, bet no Atlantīdas, nevis no Mezopotāmijas.

Ja zināms, kur dzīvo tās ciltis, kas lieto duodecimālo sistēmu, iespējams konstatēt atlantu migrācijas ceļus uz Āfrikas kontinentu.

Visiem zināms divpadsmit gadu cikls, kurā katram gadam dots kāda dzīvnieka vārds. Pieci divpadsmit gadu cikli apvienojas vienā sešdesmit gadu periodā.

Kādā Babilonas ķīļu rakstu tekstā gads, kad notikuši plūdi, nosaukts par rēcošā drakona gadu.

Iespējams, ka divpadsmit gadu kalendāru radījuši sumeri. Tagad kalendārā ir "Drakona gads", bet sumeriem bija "Rēcošā drakona gads". Varbūt kalendārā bija iekļuvis tieši sirušs, nevis kāds cits drakonu pārstāvis? Ja kalendārā minēts drakons, acīmredzot tas tapis tais laikos, kad mūsu planētu vēl apdzīvoja drakoni.

Ja divpadsmit gadu kalendāru izgudrojuši sumeri un tas nokļuvis Ķīnā un Japānā, tad jādomā, ka šais zemēs kalendāru ieveduši sumeri - atlanti, nevis Ziemeļu un Centrālās Āfrikas duodecimālās ciltis.

Acīmredzot duo- decimālās skaitīšanas sistēmas izplatīšanās dažādās zemēs saistīta ar atlantu migrāciju uz kontinentu.

Vecākās seksagēzimālās šķiras sumeru matemātikā sanāk no sešiem desmitniekiem. Par to liecina sumeru skaitļa vārdi. Pirmās seksagēzimālās šķiras skaitļa vārdiem ir vigēzimālās skaitīšanas pazīmes: skaitļa vārds "četrdesmit" burtiski tulkojams kā "divdesmit divreiz" un "piecdesmit" tulkojams "divdesmit divreiz un desmit", nevis "pieci desmitnieki". Sumeru valodā "60" - "ges", bet "3" - "es". Skaitļa vārdam "60" ir galotne "trīsreiz". Acīmredzot pirmajā seksagēzimālajā šķirā sumeriem skaitīšana veidojusies no divdesmitniekiem, nevis no desmitniekiem.

L. Iljinskas grāmatā "Leģendas un arheoloģija" lasām: "Abi valodnieki atgriežas pie idejas, kas izteikta jau pagājušajā gadsimtā un torņa veida akmeņu celtnes nuragus saista ar cilvēku apbedīšanu.

Balstoties uz etimoloģiju, viņi šo vārdu uzskata par substantivizētu adjektīvu no lietvārda "nura, nurra, mura, murrā" (akmeņu kaudze, grēda)."

Tātad "nura" tulkojumā ir "kaudze".

A. Veimaņa grāmatā "Sumerobabiloniešu matemātika" rakstīts: "Skaitļa vārds "neru" (600) nav skaitļa vār​du "seši" un "simts" saliktenis."

Iespējams, ka skaitļa vārds "neru" ir skaitļa vārda "u" un vārda "ner" saliktenis. Sumeru valodā "u" ir 10. "Ner" un "nura" ir saskanīgi, un varbūt abi šie vārdi tul​kojami kā "kaudze".

Ja "ner" ir "kaudze", tad "neru" - "desmit kaudzes". Sumeri lietoja seksagēzimālo skaitīšanas sistēmu, tādēļ vienā kaudzē varēja salikt pa sešdesmit priekšmetu.

Sumeru skaitļa vārds "neru", kas apzīmē 600, acīmredzot burtiski jātulko kā "desmit kaudzes" desmit seš- desmitnieki, nevis seši simti. Ja par skaitļa vārdiem tika lietoti termini "cilvēks", "roka", "pirksts", tad arī termins "kaudze" varēja iegūt skaitļa vārda nozīmi, jo jēdziens "kaudze" izsaka kaut kādu priekšmetu daudzumu.

Parasta cilvēka skulpturāls atveidojums ar divām rokām un divām kājām, ko neapsedz apavi, varēja pildīt īpatnēja skaitīkļa funkciju, lai iegūtu grupu "20". Šādai skulptūrai ir 20 pirksti, pēc kuriem var noskaitīt līdz divdesmit. Ja jāskaita līdz sešdesmit, vajadzīgas vai nu trīs parastas skulptūras, vai arī jāizgatavo viena skulptūra ar trīskāršotu roku un kāju skaitu. Varbūt senatnē bijuši arī šādi skulpturāli skaitīkļi?

Kā zināms, Indijā un tās apkaimes reģionos izplatīts budisms. Budistu dieviem ir daudz galvu un roku.

Vienu no mistiskajiem pieciem Būdām sauc par Ava- lokitešvaru. Burtiskā tulkojumā tas nozīmē Vērojošais Saimnieks.

Avalokitešvara tiek attēlots daudzveidīgi: gan kā parasts cilvēks, gan kā četrrocis, gan arī kā būtne ar trim, sešiem, deviņiem roku pāriem. Reizēm tas tēlots ar vienu galvu, reizēm ar trim, piecām un pat

vienpadsmit galvām. Interesanta ir vienpadsmitgalvainā skulptūra - viena liela galva it kā kronēta ar desmit mazām galviņām, kas veido kaut ko lauru vainagam līdzīgu.

Varbūt daudzgalvaino un daudzrokaino Būdas skulptūru prototipi bijuši skulpturālie skaitīkļi, kam bija vie​nāds roku un kāju pāru skaits? Varbūt šādas skulptūras bija arī Atlantīdā?

Zināmā attīstības posmā daudzas tautas lietoja vigēzi- mālo skaitīšanu, bet vēlāk pārgāja uz decimālo skaitīšanas sistēmu un skaitīšanā sāka izmairtot tikai roku pirkstus. Jo vairāk skulptūrai roku, jo lielāka atmiņas ietil​pība ir šiem senajiem "datoriem" — šīm īpatnējām skaitī​šanas ierīcēm.

Ja skulptūrai ir trīs galvas, pēc loģikas likumiem tai jābūt arī trim roku pāriem un trim kāju pāriem.

Ja skulptūrai ir piecas galvas, tad tai jābūt arī pieciem roku un kāju pāriem. Šādas skulptūras varēja izpildīt skaitīkļu funkcijas līdz skaitļiem 60 un 100. Nepāliešiem šo skaitļu grupu apzīmēšanai bija īpaši skaitļa vārdi - "trīsreiz kungs" un "piecreiz kungs".

Grāmatā "Senās Grieķijas leģendas un teiksmas" lasām: "Hekates meita Skilla (Scilla) - briesmonis ar sešām galvām, ar trim rindām asu zobu katrā galvā, ar divpadsmit kājām." Viss ir loģiski: kāju divreiz vairāk nekā galvu. Skilla (Scilla) - briesmoņa vārds, kā arī kalna un alas nosaukums. Nav nekādu šaubu par grieķu mitoloģijas sakaru ar budismu. Varbūt daudzgalvainu, daudzro- kainu un daudzkājainu konstrukciju radīšanas tradīcija sākusies Atlantīdā? Tur, netālu no Atlantīdas, atradās Skilla un Haribda.

"Hekate - visvarenā burvības dieve, titānu meita - tika attēlota ar trim galvām un sešām rokām."

Tātad He- katei roku bija divreiz vairāk nekā galvu. Grieķu Hekatei bija trīs galvas un sešas rokas, bet Indijā tikpat daudz galvu un roku ir Budam.

"Gērions - grieķu mitoloģijā milzis ar trim galvām un trim augumiem, Okeāna meitas Kallirojas un Krisaora dēls." Acīmredzot Gērionam bija sešas rokas.

Dieva Ardhanarišvaras figūru senatnes skulptors izveidojis ar četrām rokām. Dieva tēls izveidots ar vīrišķī​gu labo krūti un uzsvērti apaļīgu, sievišķīgu kreiso krūti.

Tātad šim dievam viens ir vīrieša roku pāris, otrs - sievietes roku pāris. Skulptūras prototips varēja būt skulptūra ar četrām rokām un četrām kājām - skulpturāls skai- tīklis, ko sirmā senatnē varbūt lietoja skaitīšanai "pa četrdesmit". Laulātā pāra rokām un kājām kopā ir četrdesmit pirkstu. Šādas skaitļošanas ierīces atmiņas ietilpība ļāva skaitīt līdz četrdesmit. Skaitīšana "pa 40" diezgan bieži pieminēta Bībelē, kas liecina par šāda skaitīšanas paņēmiena lielo vecumu. Skaitīšana "pa 40" bija plaši izplatīta Sibīrijas zvēru mednieku praksē. Zvērādas tika sasietas saiņos pa četrdesmit un iebāztas kreklā (krieviski: soročka). No vārda "soročka" radās skaitļa vārds "sorok" - četrdesmit. Acīmredzot skaitīšana pa četrdesmit radusies tālā pagātnē un bijusi plaši izplatīta. Matemātikas vēstures jautājumu literatūrā rakstīts, ka skaitīšana pa četrdesmit radusies tieši Sibīrijas zvēru mednieku kopienās. Šādam uzskatam nevar piekrist, skaitīšana pa 40 neapšau​bāmi ir vismaz par vairākiem gadu tūkstošiem vecāka.

1982. gadā šī raksta autors sāka iepazīties ar hipotēzēm par sumeru seksagēzimālās skaitīšanas sistēmas ra​šanos un nedomāja meklēt Atlantīdu.

Iepazīšanās ar matemātikas vēstures literatūru autoru satuvināja ar "trim desmitniekiem" un interese par ikvienu informāciju, kas saistīta ar sumeriem, mudināja uzrakstīt šo apcerējumu. Ļoti gribas domāt, ka sumeri biju​ši atlanti!

PAGĀJĪBAS ĒNAS

Natalja Popova KOKA KASTES NOSLĒPUMS Izcilā mūziķa Nikolaja Rubinšteina kapā dau​dzus gadus gulēja cita cilvēka mirstīgās atlie​kas. ŠAI nelielajā rakstiņā pastāstīšu par izcilo krievu mūziķi, Maskavas konservatorijas dibinātāju, pasaulslaveno pianistu un diriģentu Nikolaju Rubinšteinu. Šī epizode man atausa atmiņā pēc tam, kad biju izlasījusi Ņinas Berberovas grāmatu, kas tika izdota Berlīnē 1936. gadā un tagad piedzīvojusi jaunu izdevumu.

Grāmatas nosaukums - "Čaikovskis - vientuļas dzīves stāsts".

Viena šīs grāmatas lappuse stāsta par Nikolaju Rubin​šteinu.

"Nikolajs Rubinšteins nomira 1881. gadā Parīzē, kur ieradās jau bezcerīgi slims. Viņš apmetās milzīgi lielā viesnīcas numurā, nevienu nepieņēma, ļoti mocījās ar stiprām sāpēm, dzīvoja gandrīz nesamaņā.

12. (pēc citiem datiem 11.) martā viņš nomira.

Darjū ielas baznīcā sanāca diezgan daudz pavadītāju, bija Turgeņevs, Čaikovskis, Viardo kundze, Masē, ari daži Krievijas vēstniecības pārstāvji. Atbrauca Antons Rubinšteins. Pēc divām dienām Ziemeļu stacijā svina zārks tika ielikts koka kastē, bet kaste iekrauta preču vagonā. Turgeņevs bija izgādājis atļauju pārvest nelaiķi uz Krieviju. Čaikovskis kopā ar Turgeņevu un dažiem draugiem bija uz perona, kad vilciens devās ceļā.

Maskavas ielās ļaudis stāvēja špalerās, kopš rīta bija iedegtas laternas. Apstāvēšana Universitātes baznīcā ilga no pulksten desmitiem rītā līdz pusē diviem.

Dievkalpojumu vadīja Možaiskas bīskaps, arhimandrīts un pieci priesteri. Oļegs Razumovskis savā runā Nikolaju Rubinšteinu salīdzināja ar valdnieku Dāvidu. Ģenerālgubernators, Antons Rubinšteins, Eduards Napravņiks, Leopolds Auers divas stundas gāja tūlīt aiz zārka cauri visai Maskavai līdz Daņila klostera vārtiem. Klosterī pie paša al​tāra bija izrakts kaps. Seši sēru zirgi veda katafalku!"

Tā raksta N. Berberova.

Bet izcilā mūziķa majestātisko bēru epilogs norisa mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados.

Maskavā notika nepārtraukta rekonstrukcija. Tika sagrautas baznīcas, pilsētas vēsturiskie rajoni, nesaudzīgi likvidētas vecas kapsētas.

Tai laikā Maskavā darbojās amatieru simfoniskais orķestris, kurā spēlēja ārsti, zinātnieki un dažādi speciālisti, kas vēlējās nodarboties ar mūziku, spēlēt orķestrī, kuru vadīja ievērojams diriģents Maskavas konservatorijas profesors Konstantīns Saradževs. Šis orķestris pastāvēja no 1924. gada un darbojās daudzus gadus, augstā profesionālā līmenī sniedza vairāk nekā simt koncertus, kuros izpildīja klasisko un padomju mūziku. Desmit darbības gadu jubilejā orķestris ieguva sava organizētāja un vadītāja profesora K. Saradževa vārdu.

Kādu dienu - tas notika trīsdesmito gadu sākumā No- gina klubā - mēģinājuma laikā pie Saradževa piegāja kāds orķestrants, pēc specialitātes ārsts, un jautāja: - Konstantīn Solomonovič, vai jūs gribētu redzēt Ni​kolaju Rubinšteinu?

- ?!

- a jums ir tāda vēlēšanās, pēc mēģinājuma aizbrauk​sim, un jūs viņu ieraudzīsiet.

Kā man pastāstīja pats Saradževs, dakteris savu solī​jumu izpildīja.

Viņš aizveda Saradževu uz Medicīnas zinātniskās pētniecības institūtu, kur speciālā morgā patiesi stāvēja zārks ar Nikolaja Rubinšteina mirstīgajām atliekām. Turklāt radās tāda sajūta, ka izcilais mūziķis nomiris tikai vakar. Pat viņa krekls bija balts kā sniegs. Likās, ka Ru​binšteins ir aizmidzis.

Kas gan bija noticis?

Atklājās, ka vilcienā, kas veda koka kasti ar Rubinšteina zārku, bija vēl viena kaste ar kādas Francijā mirušas krievu baroneses zārku.

Maskavā acīmredzot zārki tika sajaukti, un Rubinšteina zārks nokļuva baroneses ģimenes kapenēs, bet baronesi svinīgi apbedīja Daņila klosterī. Šī kļūda atklājās tikai tad, kad tika likvidēta kapsēta un kapenes atlauztas. Kas notika tālāk, par to var tikai minēt, jo šis notikums tika noklusēts un viss palika dziļā noslēpumā. Droši vien tikai Lubjankā drūmajos Iekšlietu tautas komisariāta arhīvos ir precīzi zināmas šī notikuma beigas.

Tikai vienu var pateikt ar pilnu pārliecību: sociālisma apstākļos Nikolaja Rubinšteina bēres notika slepenībā.

Konstantīns Smirnovs ĢĒNIJA DRĀMAS PĒDĒJAIS CĒLIENS

"Mirušo dvēseļu autors nenomērdēja sevi badā, nesajuka prātā, nenomira no meningīta. Nav izslēgts, ka ārsti viņu nozāļoja.

PĒDĒJOS četrus dzīves gadus Gogolis pavadīja Maskavā Ņikitas bulvāra namā. Ar saimniekiem grāfiem Aleksandru un Annu Tolstojiem - Gogolis iepazinās trīsdesmito gadu beigās, pazīšanās pārauga tuvā draudzībā, grāfs un grāfiene darīja visu, lai rakstnieks viņu mājā justos ērti un brīvi. Tieši šai mājā norisa Gogoļa drāmas pēdējais cēliens.

1852. gada 26. janvārī pēkšņi nomira populārā slavofila Homjakova sieva. Gogolis ļoti cienīja Jekaterīnu Homjakovu, uzskatīja viņu par cēlāko sievieti, ko savā dzīvē sastapis, tādēļ viņas nāve rakstnieku ārkārtīgi satri​cināja. "Mani pārņēmušas nāves bailes," viņš atzinās sa​vam biktstēvam.

1. februārī viņš aizgāja pie Aksakoviem, sūdzējās, ka jūtas noguris, lasīdams izdošanai gatavojamo kopoto rakstu korektūru. Bet jau nākamajā pirmdienā, 4. februārī, viņu pārņēma pilnīgs bezspēks. S. Ševirjovam, kas bija iegriezies pie rakstnieka, viņš atzinās, ka nespēj lasīt korektūru, jo jūtas gaužām slikti.

Nākamajā dienā, 5. februārī, Gogolis viņam jau sūdzējās par "gremošanas traucējumiem un pārāk stipru parakstīto zāļu iedarbību". Vakarā viņš pavadīja uz staciju tolaik slaveno sludinātāju protohiereju Matfeju Konstanti- novski, kas rakstnieku pikti strostēja par grēcīgu dzīvošanu un prasīja stingri ievērot gavēšanu. Bargajam sprediķim bija panākumi. Nikolajs Vasiļjevičs atturējās no ēdiena, kaut arī barības trūkums viņam nenāca par labu, un augām naktīm nodevās lūgšanām.

Pirmdien, 11. februārī, Gogolis savārga tiktāl, ka nespēja paiet un palika gultā. Pulksten trijos naktī no 11. uz 12. februāri pēc dedzīgas lūgšanas viņš pasauca savu kalpotāju Semjonu un lika viņam uzkāpt otrajā stāvā, atvērt krāšņu aizbīdņus un atnest no skapja portfeli. Izņēmis no tā saišķi burtnīcu', Gogolis tās ielika kamīnā un ar sveci aizdedzināja. Ceļos nometies, Semjons lūdza nededzināt rokrakstus, bet rakstnieks viņu pārtrauca: - Tā nav tava daļa! Lūdz labāk Dievu!

Sēdēdams uz krēsla kamīna priekšā, viņš nogaidīja, kamēr manuskripts sadeg, tad piecēlās, pārmeta sev krustu, noskūpstīja Semjonu, atgriezās savā istabā, apgūlās uz dīvāna un sāka raudāt.

- Re, ko es izdarīju! - viņš nākamajā rītā sacīja Tolstojam. - Gribēju sadedzināt dažas lietas, jau sen tam gata​vojos, bet sadedzināju visu. Cik stiprs ir nelabais, re, uz ko viņš mani uzkūdīja!

Par notikušo gaužām pārsteigtais grāfs steidzīgi ataicināja pie Gogoļa plaši pazīstamo Maskavas ārstu F. Ino- zemcevu, kas sākumā domāja, ka rakstnieks saslimis ar tīfu, bet pēcāk no šādas diagnozes atteicās un slimnie​kam deva padomu mierīgi atpūsties.

Aiznākamajā dienā kļuva zināms, ka Inozemcevs pats saslimis, un sestdien, 16. februārī, Tolstojs, ļoti satrau​cies par Gogoļa veselības stāvokli, pierunāja viņu pie​ņemt psihoterapeitu Tarasenkovu.

Ieraudzījis viņu, es šausmās nodrebēju, - ārsts atceras. -Nebija pagājis ne mēnesis, kad mēs kopā pusdienojām. Toreiz man šķita, ka viņš ir cilvēks ar ziedošu veselību - mundrs, stiprs, spirgts, bet tagad manā priekšā bija it kā līdz pēdējam nomocīts diloņa slimnieks vai cilvēks, kas ilgstošas novājēšanas dēļ nonācis līdz pilnīgam nespēkam. Pirmajā mirklī man likās, ka esmu atnācis pie dzīva miroņa.

Tarasenkovs mēģināja Gogoli pārliecināt, ka jāatgriežas pie normāla uztura, lai atjaunotu spēkus, bet pacients pret viņa ieteikumiem izturējās vienaldzīgi.

Pirmdien, 18. februārī, viņš apgūlās ar rītasvārkiem un zābakiem un no gultas vairs nepiecēlās. Gultā gulēdams, viņš izpildīja grēksūdzes, grēku nožēlošanas un svaidīšanas ceremonijas, pie pilnas apziņas

noklausījās visus evaņģēlijus, turēdams rokā sveci un raudādams.

- Ja Dievs vēlēs man vēl dzīvot, es dzīvošu, - viņš atbildēja draugiem, kas centās viņu pārliecināt par ārstēša​nos.

Draugi nolēma aicināt palīgā "magnetizētājus", un pie Gogoļa gultas parādījās dakteris Sokologorskis, kas bija slavens ar savām ekstrasensoriskajām spējām. Viņš uzlika roku uz pacienta galvas, bet, tiklīdz sāka taisīt pasus, Gogolis drudžaini sarāvās un dusmīgi izsaucās: - Lieciet mani mierā!

Ar to seanss beidzās.

Tad uz skatuves parādījās dakteris Kļimenkovs, kas tuviniekus pārsteidza ar rupjību un bezkaunību.

Viņš uzdeva Gogolim jautājumus tik spalgā balsī, it kā viņa priekšā būtu kurls vai samaņu zaudējis cilvēks, un mēģi​nāja ar varu sataustīt pulsu.

- Lieciet mani mierā! - Gogolis noteica un novērsās.

20. februārī sanāca konsīlijs: Overs, Kļimenkovs, Sokologorskis, Tarasenkovs un Maskavas medicīnas spīdeklis Eveniuss. Tolstoja, Homjakova un citu Gogoļa paziņu klātbūtnē Overs Eveniusam izklāstīja slimības vēsturi.

- Jā, nepieciešams viņu ēdināt ar varu, - Eveniuss sva​rīgi noteica.

Pēc tam ārsti iegāja pie slimnieka, sāka viņu iztaujāt, apskatīt, iztaustīt. Istabā atskanēja slimnieka vaidi un saucieni: - Neaiztieciet mani, Dieva dēļ!

Bet neviens tos neņēma vērā. Tika nolemts Gogolim pie deguna pielikt divas dēles un siltā vannā aplaistīt vi​ņa galvu ar aukstu ūdeni.

Izpildīt visas procedūras uzņēmās Kļimenkovs, bet Tarasenkovs steigšus aizgāja, "lai nebūtu jākļūst par lie​cinieku sirdzēja mocībām".

Kad viņš pēc trim stundām atgriezās, Gogolis jau bija izcelts no vannas, pie viņa nāsīm karājās sešas dēles, ku​ras slimnieks pūlējās atraut nost, bet dakteri varmācīgi viņu turēja aiz rokām.

Apmēram pulksten septiņos vakarā atkal atbrauca Overs un Kļimenkovs, viņi ieteica pēc iespējas ilgāk uzturēt asiņošanu, uz ekstremitātēm uzlikt sinepju plāksterus, uz pakauša - spāniešu mušu, ledu uz galvas un iek​šēji dot altejas saknes novārījumu ar lauru un ķiršu lapu ūdeni.

- Viņi rīkojās nežēlīgi, - Tarasenkovs stāstīja. — Viņi apgājās kā ar vājprātīgo, klaigāja tā, it kā viņu priekšā būtu līķis. Kļimenkovs viņu spaidīja, grozīja, locīja, lēja viņam uz galvas kaut kādu kodīgu spirtu…

Tarasenkovs atkal aizbrauca, lai, kā viņš rakstīja, nenonāktu konfliktā ar Kļimenkovu. Pēc aculiecinieku nostāstiem, Kļimenkovs gluži kā bende visu nakti mocījis mirstošo Gogoli: dzirdījis viņu ar kalomelu, sautējis ķer​meni ar karstu maizi, bet Gogolis vaimanājis un griezīgi brēcis…

Gogolis nomira ceturtdien, 21. februārī, pulksten asto​ņos no rīta, nenācis pie samaņas.

Gogoļa nāve vēlāk pārklājās ar mistikas un baumu plīvuru: Gogolis aprakts dzīvs, īstie bojāejas cēloņi tiek rū​pīgi slēpti…

Kā saka, dūmi nekad nav bez uguns. Daudz kas, it īpaši Gogoļa slimošanas apstākļi, liekas neizprotami. Tik tie​šām: no kā varēja nomirt samērā jaunais rakstnieks četr​desmit otrajā dzīvības gadā?

Homjakovs izvirzīja pirmo versiju, pēc kuras Gogoli iedzinuši kapā smagie dvēseles pārdzīvojumi, ko radīja Jekaterīnas Homjakovas pāragrā aiziešana no dzīves. Un tomēr nav nekāda pamata domāt, ka Gogolis zaudējis prātu.

Par Nikolaja Gogoļa pēdējo dzīves stundu liecinieku nejauši kļuva kādas Simbirskas muižnieces dzimtcilvēks - feldšeris Zaicevs, kas savās atmiņās stāsta, ka dienu pirms nāves Gogolis bijis pie pilnas saprašanas un skaidra prāta. Atguvies pēc "dakterēšanas" mokām, viņš draudzīgi sarunājies ar Zaicevu, iztaujājis viņu par dzīvi, pat izdarī​jis labojumus Zaiceva sacerētajos dzejoļos.

Neapstiprinās arī versija, ka Gogolis nomiris no badošanās nespēka. Vesels pieaudzis cilvēks bez

ēšanas var iztikt 30—40 dienas. Gogolis gavēja tikai 17 dienas, tur​klāt neatteicās no ēdiena pilnīgi…

Ja nāves cēlonis nav ne vājprāts, ne badošanās, vai tad nav vainojama kāda infekcijas slimība?

1852. gada ziemā Maskavā plosījās vēdertīfs, no kura, starp citu, nomira arī Homjakova. Tieši tāpēc Inozemcevs, pirmo reizi izmeklē​jis rakstnieku, iedomājās, ka viņš saslimis ar tīfu.

Bet pēc nedēļas ārstu konsīlijs, ko bija ataicinājis grāfs Tolstojs, nosprieda, ka Gogolim ir meningīts, nevis tīfs, un noteica to drausmīgo ārstēšanas kursu, ko nevar nosaukt citādi kā tikai par spīdzināšanu…

1902. gadā N. Baženovs izdeva nelielu sacerējumu "Gogoļa slimība un nāve". Rūpīgi iepazinies ar simptomiem, kas aprakstīti rakstnieka paziņu un ārstējošo ārstu atmiņās, Baženovs secināja, ka rakstnieku iedzinusi kapā tieši šī nepareizā, mokpilnā ārstēšana, turklāt viņš ar me​ningītu nemaz nav slimojis.

Domājams, ka Baženovam ir tikai daļēja taisnība. Kon- sīlija noteiktā ārstēšana tai stadijā, kad Gogolis jau bija neglābjami slims, pastiprināja viņa ciešanas, bet nebija saslimšanas cēlonis, slimība bija sākusies daudz agrāk. Ārsts Tarasenkovs, kas pirmoreiz Gogoli izmeklēja 16. februārī, savās piezīmēs tā raksturo slimības simptomus: "…pulss bija pavājināts, mēle tīra, bet sausa; ādai bija dabīgs siltums. Pēc visa spriežot, bija redzams, ka viņam nav karsoņa… vienu reizi viņam bijusi neliela deguna asiņošana, sūdzējās, ka rokas viņam salst, urīns bija biezs, tumšā krāsā…"

Var tikai nožēlot, ka dakteris Baženovs, rakstīdams savu darbu, nav iedomājies aprunāties ar kādu toksikologu, jo aprakstītie Gogoļa slimības simptomi praktiski ir cieši saistīti ar tiem simptomiem, kas parādās, ja notiek ilgstoša saindēšanās ar dzīvsudrabu - galveno kalomela komponentu. Kā zinām, tieši kalomelu Gogolim uztiepa esku- lapi, kas ķērās pie viņa ārstēšanas. , Acīmredzot visa liktenīgo notikumu virkne sākās ar gremošanas traucējumiem un to "pārāk stipro zāļu iedar​bību", par kuru Gogolis sūdzējās Sevirjovam 5. februārī.

Tolaik gremošanas traucējumus ārstēja galvenokārt ar kalomelu, tādēļ nav izslēgts, ka tieši kalomelu deva arī Gogolim un viņam to parakstīja Inozemcevs, kas pēc dažām dienām pats saslima un slimnieku vairs neuzraudzīja.

Rakstnieks nokļuva Tarasenkova rokās, bet viņš, nezinādams, ka Gogolis jau lietojis bīstamo preparātu, varēja vēlreiz viņam to parakstīt. Trešoreiz Gogolis saņēma kalomelu jau no Kļimenkova rokām.

Kalomela īpatnība ir tā, ka tas nav kaitīgs tikai tādā gadījumā, ja samērā ātri tiek pa zarnu traktu izvadīts no organisma. Ja šis preparāts uzkrājas kuņģī, pēc neilga laika tas sāk iedarboties kā sublirnāts stipra dzīvsudraba inde.

Acīmredzot tieši tā notika ar Gogoli: lielās kalomela devas, ko viņš saņēma, netika no kuņģa izvadītas, jo rakstnieks tai laikā gavēja un viņa kuņģī nebija nekādu barības vielu. Kalomela daudzums kuņģī nemitīgi vairojās, un notika hroniska saindēšanās, bet badošanās dēļ novājinātais organisms, nomāktais garastāvoklis un Kļi​menkova vardarbīgā ārstēšana tikai pasteidzināja nāvi…

AVANTŪRISTI UN FAVORĪTI

Andrē Kastelo LEONORA GALĪGAI JEB ČŪSKA PIE FRANCIJAS KRŪTS REIZ dzīvoja maza princesīte, kas aiz garlaicības gandrīz vai beidzās nost Piti pils sienās, kaut arī pils bija slavenās Mediči dzimtas cietoksnis, tās spožuma un varenības simbols.

Viņas tēvs, diženais Toskānas hercogs Fransuā, bija bezgala bagāts. Viņš pārvaldīja Florenci, burvīgu zemi, kur gaisma it kā sudrabaini laistījās tumšzaļu ciprešu zaros, kas tiecās pret debesīm. Viņš bija augstprātīgs un cietsirdīgs valdnieks, stipru kaislību pārņemts cilvēks. Viņš drausmīgi izturējās pret savu sievu Austrijas Johannu, pa pusei plānprātīgu sievieti, kas šķīrās no šīspasaules, dzemdējusi septiņus bērnus, kuriem diženais hercogs steidzīgi sagādāja pamāti - tikpat skaisto, cik bīstamo Bi- anku Kapello.

Laulātie draugi aizceļoja, lai vadītu mierīgu dzīvi tālu no Florences, pamezdami mazās princeses Piti pils neaptveramajos apartamentos, kur viņas aiz grūtsirdības novārga un gandrīz visas drīz vien izbeidza šāszemes dzī​ves gaitas.

Mazā Marija jau grasījās sekot viņām pa pēdām kapā, kad, nekā labāka nevarēdami iedomāties, vecāki viņai izraudzīja draudzeni. Tā bija Marijas krūtsmāsa Dianora Dozi vai Dori. Marija viņu sauca par Leonoru. Šī jautrā, spriganā un brāzmainā meitene it kā iedvesa Marijā jaunu dzīvības sparu, un smieklu atbalsis bieži pārtrauca klusumu pils sastingušajās galerijās, kur rēgojās tikai bistes, bruņas un ieroči. Kopš tā laika draudzenes vairs ne​kad nešķīrās.

Gadi viņas izveidoja tikpat atšķirīgas, cik tuvas viņas bija viena otrai. Marija kļuva apaļīga, koša un sārta, turpretim kalsnā un melnīgsnējā Leonora kopš pusaudzes gadiem bija īsts nemiera gars. Marija bija laiska un izlu- tusi, kūtra domāšanā un darīšanā, Leonora — vienmēr enerģiska un dedzīgu ideju pilna.

Mazā Dori savu krūtsmāsu bija sev pilnīgi pakļāvusi, un šī ietekme kļuva vēl lielāka pēc tam, kad viņa ieņēma Viņas Augstības frizūrmeistares vietu. Katru dienu viņa no princeses kuplajiem matiem veidoja sarežģītu būvi, stāvu pa stāvam paceldama to augšup līdz krāšņam kupolam. Neviens cits neprata radīt līdzīgu šedevru.

Fransuā un Bianka nomira reizē Sī noslēpumainā drāma pārvērta princeses dzīvi, kas gan, atklāti sakot, nekļuva skumīgāka. Jaunais lielhercogs Ferdinands, Marijas tēvocis, centās viņai izdabāt, varbūt baidīdamies no meitas, kuras tēva mūža garumu, kā ļaudis mēļoja, viņš bija pacenties stipri saīsināt.

Jaunība nebija traucēklis, lai Leonora nepamācītu lielhercogu, kādā veidā viņš varētu novērst visas briesmas. Lielhercogs nopirka kā frizier- meistares uzticību, tā arī princeses padevību. Par Mariju jāsaka, ka viņa galīgi un pilnīgi bija atteikusies no patstāvīgas domāšanas, jo draudzene šīs pūles bija uzņēmusi uz saviem pleciem.

Labi nobalansētā pasaule draudēja sašķelties, kad lielhercogs nolēma, ka pienācis laiks radinieci izprecināt. Līgava bija ļoti bagāta, tādēļ par viņas rokas tīkotāju trūkumu nevajadzēja žēloties. Kā šķita, Parmas princis un Austrijas erchercogs varēja cerēt uz nopietniem panākumiem, taču Leonora par tiem negribēja ne dzirdēt. Jau toreiz šī būtne, kas pēc dzimšanas piederēja pie kalpu kārtas, loloja lielas cerības. Viņa gribēja savu draudzeni redzēt tronī, turklāt ne jau šāda vai tāda nieka valdnieciņa tronī. Vai tad Katrīna Mediči nepārvaldīja Franciju apa​ļus trīsdesmit gadus!

Sjēnā dzīvoja kāda mūķene ar gaišreģes slavu. XVI gadsimta itālieši viņas vārdus uzskatīja par pravietiskiem, tāpēc ka bez jebkādiem iebildumiem aklu ticību jauca kopā ar pagānu paradumiem un vājprātīgu māņticību. Leonora laiku pa laikam apmeklēja Nonnu Pasifeju. Vai viņai izdevās ietekmēt paredzējumu, vai paredzējumam labpatika palīdzēt viņai? Lai būtu kā būdams, Pasifeja kādā dienā pavēstīja, ka redzējusi princeses Marijas pieri izrotātu ar karaļkroni, kas ir viens no pašiem skaistākajiem

pasaulē.

Vai tas bija Spānijas kronis? Varbūt Francijas? Toreiz abi likās neaizsniedzami. Tomēr Leonora ne mirkli nešaubījās par pareģojuma piepildīšanos. Bet Marija, pakļāvušies citu cilvēku idejām, prata pie tām cieši turēties. Saniknotais hercogs to izjuta uz savas ādas, jo viņa radiniece atkal un atkal atraidīja visus iespējamos preciniekus, kaut arī jau bija stipri pāri tam vecumam, kad princeses parasti iziet pie vīra. Viņai jau bija divdesmit sep​tiņi gadi, kad beidzot notika gaidītais brīnums.

Ticības karu beigšanās, Anrī IV uzvara, viņa pāriešana katoļu ticībā, samierināšanās ar pāvestu, kas piekrita atzīt par neesošu karaļa pirmo laulību, neatliekama nepieciešamība atjaunot valsts kasi, ko bija iztukšojusi maksa par uzticību iepriekšējiem sazvērniekiem, Gabrielas d'Estrē aizdomīgā nāve, pirms kuras viņai bija atdots laulības gredzens, - tādi bija cits citam sekojošie dzīves teātra cēlieni, kuru dēļ Marija Mediči kādā jaukā dienā kļu​va par Francijas karalieni.

Tvīkdama spožās nākotnes gaidās, Leonora uzskatīja par vajadzīgu iegūt muižnieces titulu. Tika sameklēts kāds paputējis senjors, kura sencis bija slavenais Gvido Galigai, ko Kārlis Lielais 786. gadā iesvētīja bruņinieku kārtā. Ar ievērojamas naudas summas palīdzību un solījumu līdz mūža beigām saglabāt tiesības uz senču namu izdevās senjoru Galigai pierunāt, un viņš pieņēma Leo- noru par savu audžumeitu. Friziermeistare kopš šī brīža bija ieguvusi skaļu vārdu, ģerboni un senču portretus.

Izpildīdams līgavas vēlēšanos, Anrī IV neiebilda, ka Leonora tiek aicināta līdzi uz Franciju un pieņemta galmā.

Leonora bija vienīgā, kam tika izrādīta šāda laipnība.

Kad Marija Mediči devās uz Franciju, viņas eskortā bija ne mazāk par diviem tūkstošiem itāliešu pamatīga muižnieku, kambarjumpravu, dāmu kavalieru un astrologu armija, kurā ikviens loloja sapni par Katrīnas Mediči favorīta karjeru. Viņu pulkā bija arī Končīno Končīni - pats skaistākais, pats bīstamākais un pats alkatīgākais no vi​siem Toskānas neliešiem.

Divus vai trīs gadus agrāk izpriecu izlutinātie floren- cieši varēja brīnīties par neparastu izrādi: senatora dēls, lielhercoga valsts sekretāra miesīgs radinieks, uzstājās teātrī sieviešu lomās, īpaši tajās, kuras parasti spēlēja Izabella Andreīni, slavena masku komēdijas aktrise. Tāpēc Končīno Končīni, kas astoņpadsmit gadu vecumā bija izšķērdējis visu savu mantu, bija dzīvs skandāla iemiesojums un tika saukts īsi un strupi - par Izabellu. Kā uzsvērts tā laika hronikā, pazīšanās ar Končīni bija pirmais, ko ģimenes tēvi aizliedza saviem bērniem.

Lielhercoga galma durvis viņam, protams, bija slēgtas. Tāpēc netiklais jauneklis bija stipri nobijies, kad kādu dienu saņēma uzaicinājumu ierasties pie valsts sekretāra, tas ir, pie tēvoča Vintas. Tas radiniekam nolasīja garu sarakstu, kurā bija uzskaitīti viņa nedarbi: krāpšanās, orģijas, aizdomīgas starpniecības darījumi, nemaz nerunājot par spožu darbošanos krupjē amatā, kas viņu bija novedis līdz cietumam. Visiem bija zināms, ka viņš uzdzīvo ar sievietēm, turklāt - ar kādām sievietēm! Pacietības mērs bija pilns. Ministrs vairs nevar pieļaut, ka šāds palaidnis aptraipa viņa ģimenes godu. Končīni no Florences jānozūd! Kaut arī viņš būtu izvadāms tādā veidā, kāds viņam pašam viegli iedomājams, viņam tomēr tiek dota vēl pēdējā iespēja. Lielhercogs viņam atļauj ieņemt vietu princeses Marijas eskortā.

Vinta noklusēja, kā šo ziņu bija uzņēmis Florences sūtnis Parīzē. "Lēmums izrādīt Luvrā šo puišeli, šo izlutināto un neaudzināto, nabadzīgo un alkatīgo jauno cilvēku būtu nožēlošanas vērts," sūtnis bija sūrojies.

Pamezdams Itāliju, Končīni atvadījās no draugiem un pudeles brāļiem. Kad uzdzīvotāju kompānijas puiši jau​tāja, ko viņš cer atrast viņpus Alpiem, jauneklis uzpūtīgi atbildēja: "Bagātību vai nāvi!"

Tur viņu gaidīja kā viens, tā arī otrs.

Karaliskais kortežs cēlās pāri upei, kad notika liktenīga satikšanās. Končīni zināja, cik tuvas ir Leonoras Galigai attiecības ar karalieni, un saprata, kādas iespējas viņam pavērtos, ja gūtu uzvaru.

Pavedināt divdesmit astoņus gadus vecu jaunavu, ap kuru vēl nekad neviens nav lakstojies, ir tīrais nieks!

Leonora kopš agras bērnības bija dzīvojusi it kā serālā, savā vaļā, koncentrējusies vienīgi uz sevi, tādēļ,

protams, drīz zaudēja galvu, klausīdamās saldajos vārdos, ko viņai čukstēja neatvairāmais švīts ar maigu skatienu, mīlīgām lūpām un lieliskām ūsām.

Viņa slēpa savas jūtas līdz Aviņonai, kur jaunais cilvēks paātrināja notikumus, īstā laikā saslimdams vai varbūt izlikdamies par slimu. Apjukusi Leonora nometa masku. Rūpēdamās par iemīļoto cilvēku, viņa atklāja savas kaislīgās jūtas. Šī ziņa karalieni uztrauca, viņa centās draudzenei atvērt acis, pierādīt, ka Končīni "ir nepastāvīgs, izlaidīgs, spēlmanis un slimo ar venerisku slimību". Veltīgas pūles - pēc izveseļošanās Končīni atklāti kļuva par friziermeistares draugu, un viņa to bagātīgi atalgoja ar naudu un dāvanām. Šim faktam nebūtu bijusi tik liela nozīme, ja Končīni neieguvis Viņas Augstības labvēlību.

Neatjautīgā un aprobežotā Marija nespēja noturēties savās pozīcijās tāda pretinieka priekšā. Viņa ļāva sevi apmuļķot, ļāva viņiem saderināties un apsolīja jaunajam pārim savu aizbildniecību. Končīni ieguva tiesības apmeklēt karalienes apartamentus un kļuva par trešo personu abu draudzeņu intīmajās sarunās.

Končīni līdzbiedri ar skaudības pārpilnu sirdi noskatījās, kā viņš, zeltā un dārglietās spīdēdams, dižojas karietē, ko pavada karaliskajās livrejās tērpušies sulaiņi.

Itālieši, pārliecināti, ka iebraukuši barbaru valstī, pret francūžiem izturējās nicīgi, bet iekāres pilnām acīm raudzījās uz Francijas bagātajiem laukiem, uz viņu piesardzīgo augstprātību, skarbumu un rupjo dzīvesprieku, uz viņu neremdināmo cīņas kāri un aizraušanos ar sievietēm un skaistiem vārdiem.

Bezgalīgi ilgā ceļojuma laikā Marija Mediči piedzīvoja daudz rūgtu brīžu un ieguva fatālu paradumu meklēt mierinājumu savas krūtsmāsas sabiedrībā, pie kuras tagad piederēja arī tas, ko agrākos laikos Florencē saukāja par Izabellu. Marija baidījās no satikšanās ar savu nepazīstamo dzīvesbiedru, un favorīti centās viņas bažas palielināt.

Lionā viņai bija sarīkota grandioza sagaidīšana. Karaliene apmetās pilsētas rātsnamā. Tieši tur 1600. gada 9. decembra vakarā, kad Marija jau gatavojās doties pie miera un galma dāmas bija aizņemtas ar viņas nakts tualeti, viņas istabā negaidīti parādījās cilvēks zābakos un putekļainās virsdrēbēs. Viņam bija smējīgs skatiens un iesirma bārda.

Cik maz līdzīgi viņi bija! Straujš bearnietis un laiska florenciete; viņš — pilns asprātības, mundruma, zobgalības, cinisma un laipnības, viņa - salti augstprātīga, tiepīga, gan miesās, gan garā smagnēja. Piedevām Mediči dzimtas tipiskajām pazīmēm - resna vidukļa un apaļām, neizteiksmīgām acīm - viņai bija augsta piere, ļoti bāla seja, skaistas rokas un kupls augums, ko nepavisam nevarēja uzskatīt par trūkumu.

Apmulsusi Marija grasījās mesties ceļos, bet Anrī IV neļāva viņai to darīt, viņš daudzreiz noskūpstīja sievu uz abiem vaigiem. Viņu saruna bija ļoti īsa, jo neviens neprata otra valodu. Karaliene stādīja priekšā ievērojamākās savas svītas personas. Karalis bija jau iepriekš labi informēts un izteica vēlēšanos redzēt Marijas draudzeni un ceļabiedri. Galigai kundze iznāca no ēnas, paklanījās un pacēla pret varoni savas melnās, liesmaini kvēlojošās acis.

Par šo skatienu Anrī IV bija dīvaini pārsteigts. Kā likās, neparastās būtnes izskats karali gan izbrīnīja, gan arī satrauca. Viņš sajuta neskaidras šausmas gluži kā cilvēks, kura priekšā*ne saukts, ne gaidīts parādās viņa paša nā​ves tēls.

Bet Brašais Kavalieris nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kurus var samulsināt priekšnojauta. Viņš izturējās pret Galigai kundzi pēc sava ieraduma, jautri uzspiezdams viņas melnīgsnējai sejai skūpstu, kuru Leonora uzņēma ar sirds drebēšanu.

Karalis pieprasīja vakariņas. Pēc tām viņš hercogienei de Nemūrai, kas izpildīja tulka pienākumus, sacīja, ka vēlas doties laulības gultā. Ceremonijas, kas tika izdarītas laulības līguma noslēgšanas laikā Florencē, viņam likās pilnīgi pietiekamas. To izdzirdusi, Marija bija pārsteigta, viņu pārņēma tik salti drebuļi, ka Leonorai vajadzēja viņas ķermeni sildīt ar sakarsētiem palagiem. Leonora berzēja karalisko augumu un aplinku ieteica pakļauties ka​raļa gribai.

Pirmā satikšanās nebija patīkama, tāpēc ka "bearnieša pēdas un paduses bija asas", citiem vārdiem

sakot, tās stipri smakoja. Bet pēc tam, kad šī nakts, kurā tika ieņemts nākamais karalis Luī XIII, bija pavadīta kopā, abi jaunlaulātie jutās patīkami pārsteigti.

Tai pašā dienā, saņēmis laulības svētību un atstājis sievu oficiālo svinību garlaicībā, karalis devās taisīt citu bērnu savai mīļākajai Anrietai d'Entragī - marķīzei de Vernejai.

Kontrasts starp Florences pilīm un pa pusei sagruvušo, līdz galam neuzbūvēto, pa pusei lauciniecisko, pa pusei pilsētniecisko Luvru bija ļoti liels. Kad Marija negaidīti ieradās savos apartamentos, viņa ieraudzīja blāvas gaismiņas apspīdētas ļodzīgas mēbeles, vecas tapetes, apkvēpušus gleznojumus. No pārsteiguma un izbailēm viņa sāka raudāt, domādama, ka tā nav Luvra, ka to visu kāds speciāli iekārtojis, lai par viņu paņirgātos.

Drīz vien radās arī citi iemesli sūdzībām. Leonorai labpatika viņai pavēstīt, ka saderināšanās laikā Anrī IV devis rakstisku solījumu precēties ar jaunavu Anrietu d'Entragī, ar kuru viņš nav pārtraucis savus vētrainos mīlestības sakarus arī pēc kāzām. Solījums precēties nebija nekāds joks, un "tā mauka, ne marķīze", kā viņu nosauca Marija, Dieva vaiga priekšā sevi uzskatīja par īsto karaļa sievu un savu dēlu par īsto troņmantnieku.

Leonora Galigai tik dedzīgi kurināja savas krūtsmāsas dusmas un rūgtumu tāpēc, ka pati jutās aizvainota, jo, ie​ņemdama vietu galmā, nebija saņēmusi karalienes garde​robes dāmas titulu. Nebija šaubu, ka karalim viņa nav simpātiska. Uzzinājis, ka viņa vēlas precēties ar Končīni, kura pagātne drīz vien viņam tika izklāstīta, karalis šīs laulības aizliedza. Ja Galigai grib palikt franču galmā, viņai jāprecas ar francūzi. To uzzinājusi, Leonora kļuva vai traka un pirmo reizi atklājās viņas histēriskais temperaments.

Redzēdama draudzeni tā plosāmies, Marija sacēla briesmīgu traci. Tā notika pirmā ģimenes ķilda starp kristīgajām augstībām.

Nākamajā rītā karalis izsauca Leonoru un piedāvāja darījumu: viņš atļaus Leonorai precēties ar Končīni, dos līdzi pamatīgu pūru, bet ar noteikumu, ka tūlīt pēc kāzām viņa atgriezīsies savā dzimtenē Galigai jau bija savaldījusies. Nolaistām acīm un sagrauztu sejas izteiksmi viņa karalim pateicās un lūdza atļauju dažas dienas priekšlikumu apdomāt. Viltīgais gaskonietis, kas bija apmānījis nezin cik francūžus, nebija pietiekami spēcīgs cīņā pret Makjavelli sāncensi.

Anrieta d'Entragī bija pilnīgs pretstats Mediči dzimtas atvasei. Šī smuidrā un tumšmatainā Diāna bija dzēlīga, ugunīga, atriebīga, netikla, bet dzirkstīgi asprātīga un savu cietsirdīgo dvēseli slēpa aiz bezrūpīgas jautrības un jokiem, kas nemitīgi plūda pār viņas izsmējīgajām lūpām. Viņa bija izlikusi karalim lamatas, kurās, kā izrādījās, iekrita pati. Solījumu precēties, kas tika pieprasīts apmaiņai pret Anrietas iecietību, Brašais Kavalieris parakstīja tai laikā, kad viņa ministri veda sarunas par Toskānas laulību.

Tagad viņš bija laimīgs, ieguvis gan Eiropā vislielāko pūru, gan arī mīļāko, kuras ķermenis darīja viņu vai traku.

Bet Anrieta nepārtrauca šos sakarus tikai tāpēc, ka viņas mīļākā dedzīgā kaislība deva cerības uz iespējamu at​riebību.

Jau kopš pirmās dienas viņa neizrādīja karalienei nekādu cieņu un pat atklāti demonstrēja savu naidīgumu. Tādēļ Anrieta bija ļoti izbrīnījusies, kad kādu dienu ne​gaidīti pie viņas ieradās Galigai.

Ignorēdama ceremonijas, favorīte bija atnākusi, lai ar viņu aprunātos kā stiprais ar stipro. Karaliene bija stāvoklī. Ar viņu būs jārēķinās, kad viņa kļūs par ļoti gaidītā troņmantnieka māti. Karalis jūtas lieliski, bet pret viņu jau rīkoti vairāki atentāti. Un nav izslēgts, ka tie atkārtosies. Ja kāds no tiem izdosies, par Francijas reģenti kļūs Mediči. De Vernejas kundzei jāatsakās no naidošanās ar sāncensi un pat jāiekaro viņas labvēlība. Ir tikai viena persona, kas spēj vadīt karalienes jūtas. Un šī persona pratīs pierādīt savu pateicību, ja viņai palīdzēs grozīt ka​raļa ļauno nodomu.

Anrieta bija pārāk gudra, lai nesapratu, kādas iespējas viņai pavērušās. Tomēr lepnums neļāva to atklāti atzīt. Viņa atbildēja izvairīgi, aizbildinādamās ar nepieciešamību pārdomāt dīvaino priekšlikumu.

Gāja diena pēc dienas. Nonākusi neapskaužamā situācijā, Leonora ar varu apklusināja savu greizsirdību

un izspēlēja pēdējo kārti. Nevis viņa, bet attiecīgi samācītais Končīni ieradās pie marķīzes, lai lūgtu aizlikt kādu vārdu viņu labā. Lepnā un augstprātīgā marķīze, mazā lapsene, kā viņu mēdza saukt Anrī IV, pavedinātāja laipnības priekšā atkusa. Anrieta ne tikai atzina, ka šis itālietis atbilst viņas gaumei, bet arī no sirds nopriecājās, ka radusies iespēja krāpt gan kronēto zvēresta lauzēju, gan arī sāncenses uzticības per​sonu. Starp citu, šāda situācija viņai šķita ļoti izdevīga. Končīni atgriezās pie Leonoras kā uzvarētājs.

Viņa misijas rezultāts parādījās nekavējoties un bija pārsteidzošs. Anrī Lielais ataicināja pie sevis bijušo priekšpilsētas krupjē un it kā jokodamies viņam atvainojās. Neesot viņu pazinis un lēti noticējis skauģu apmelojumiem. Tagad viss noskaidrojies un viņš vēloties jauno cilvēku pietuvināt savai personai.

Iespējams, ka nākotnē iecelšot viņu par savu kambarsulaini. Bet tagad viņu nozīmēšot par karalienes pirmo metrdotelu.

Arī Leonora Galigai nepalika bešā: beidzot bija pienākusi viņas kārta saņemt tiesības uz karalienes garderobes dāmas titulu un ceremonionalitāti, kuru bearnietis viņai izrādīja ar piespiestu nopietnību.

Protams, nebija vairs ne runas par pretošanos divu tik cienījamu būtņu laulī​bas saitēm.

Kāzas tika nosvinētas 1601. gada 12. jūlijā Senžermē- nas pilī. Karaliene deva pūra naudu - 23 000 ekiju, un par to runāja visa Francija. Nekad agrāk pūra nauda nevienam, atskaitot karalisko ģimeni, nebija pārsniegusi 10 000 ekiju! Leonora no laimes un lepnuma gluži vai apreiba. Dažos mēnešos viņa nabagu, kuru visi nicināja, bija pārvērtusi par vienu no spožākajiem karaļa galma senjoriem. Mīlestības un godkārības mudināta, Leonora nešaubījās, ka varēs viņu pacelt neiedomājamos augstumos.

Viens cilvēks uzminēja viņas nodomus. Tas bija skarbais un žultainais Rosnī, kas vēlāk kļuva par hercogu de Silī. Viņš gluži kā nikns suns sargāja karaļa un savas valsts intereses. Rosnī asi un tieši pateica visu, ko domāja par abiem avantūristiem. Karalis ar viņu nestrīdējās, jo nebija akls. Bet sieviešu priekšā šis kauju dievs bija bezspēcīgs, varbūt pat mazdūšīgs, sieviešu priekšā šis izcilais politiķis bija nožēlojami naivs. Viņš nespēja runāt pretim An- rietai. Izdabādams viņai, tai pašā laikā viņš darīja to, ko vēlējās Marija. Karalis cerēja, ka atradis paņēmienu sava sapņa īstenošanai — dzīvot kopā ar sievu un mīļāko.

Patiesībā Galigai izmeta tīklus, no kuriem karalis nekad nevarēja atbrīvoties. Sameklējot un ceļot priekšā katru izdevīgu sīkumu, kas uzkurināja Marijas niknumu pret Anrietu, karalienes favorīti prata saglabāt un pastiprināt savienību ar karaļa favorīti. Šīs savienības sekas kādā jaukā dienā uz savas ādas bija jāizbauda miljoniem cil​vēku.

1601. gada 27. septembrī, svētku ugunīm mirdzot, baznīcu zvaniem skanot un lielgabaliem dārdot, Marija Mediči laida pasaulē troņmantnieku, ko Francija pusi gadsimta nebija saņēmusi, valdnieku, kam bija lemts galīgi nostiprināt Anrī IV uzvaru. Šis troņmantnieks bija arī tas, kas vēlāk deva iespēju atriebties visiem, kuri jau tai laikā perināja nodomu nogalināt karali Anrī.

"Līdz šim laikam Jūs, Jūsu augstība, kā liekas, esat interesējusies vienīgi par Leonoru, it kā šīs niecīgās sievietes laime būtu bijis mans vienīgais mērķis, kad, par spīti visām briesmām, noslēdzu savienību, kas no manis pra​sīja tik daudz pūļu un par kuru es tik dārgi samaksāju no savas kabatas." Šādus pārmetumus savai radiniecei izteica lielhercogs Ferdinands. Viņa dusmas gāja pāri mēram, kad kādā jaukā dienā karalienes garderobes dāma aizsūtīja atpakaļ uz Itāliju visus itāliešus, kas bija ieradušies Parīzē ar Marijas Mediči karalisko eskortu. Taču lielhercoga pārmetumi draudzenes itin nemaz neuztrauca.

Končīni tai laikā dižojās un plātījās ar skandalozu bagātību, turklāt tirgojās ar sievas uzticību, jo nekautrējās viltot viņas parakstu.

- Es nebūtu karalienei devis neviena ekija, - Anrī IV reiz izsaucās, - ja būtu zinājis, ka visa nauda neglābjami nonāk Končīni kabatā.

Diemžēl viņš bija tik bezspēcīgs abu sieviešu priekšā, ka reizēm pat apmeklēja šī avantūrista māju, kas bija pie​blīvēta ar gleznām, sudrabu un porcelānu.

Leonora bija laimīga par mīļotā cilvēka spožumu. Bet pati viņa labprāt palika ēnā, noslēpumainības

plīvurā ie​tinusies. To noteica viņas raksturs un it īpaši slimība, kas viņu mocīja kopš ierašanās Francijā.

Krīzes, kas atkārtojās aizvien biežāk un biežāk, viņai radīja neciešamas mokas. Kalpotāji redzēja, kā viņa, gulēdama uz muguras, sviedriem līstot, cīnās ar elpas trūkumu. "Viņu smacēja kamols, kas it kā bija iestrēdzis rīklē." Tā kā histērijas simptomi nebija zināmi ne viņai, ne viņas ārstiem, māņticīgā itāliete lēti noticēja, ka kāds viņu nobūris. Kad mūku lūgšanas izrādījās veltīgas, Leonora sāka izmantot dīvainus līdzekļus: reizēm viņa pavēlēja nokaut gaili virs viņas galvas, reizēm zīžļāja zīdītājas krūti. Leonora neuzdrošinājās ēst neko citu kā tikai gaiļu sekstes un aitu nieres, jo, pēc demonoloģijas speciālistu domām, ļaunais ģēnijs var iekļūt cilvēkā kopā ar pārtikas produktiem. Viņa vārīja sev biezputru ar svētītu ūdeni. Arī veļas mazgāšanai tika izmantots svētītais ūdens.

Bīdamās no ļaunas acs, Leonora Galigai vairījās no cilvēkiem un slēpa seju zem melna plīvura. Bet nekas nelīdzēja. Nelaimīgā sieviete bija pārliecināta, ka pie tā vainīgs sātans, kas viņā iemājojis: tas noved savu upuri līdz afekta stāvoklim par spīti visām liigšanām un burvestī​bām.

Protams, viņa pulcināja ap sevi pesteļotājus un šarlatānus. Un radīja pret sevi aizdomas par nodarbošanos ar maģiju, jo nodevās bezjēdzīgiem eksperimentiem, no kuriem diemžēl neguva nekāda labuma tikmēr, kamēr nebija satikusi Elianu de Montaldo. Tas bija Portugāles ebrejs ar lielu pieredzi astronomijā un it īpaši medicīnā. Prasmes ziņā viņš bija daudz pārāks par franču kolēģiem, kas bija īsti savu pacientu bendes. Ar viņa palīdzīgu roku Galigai beidzot varēja manāmi uzelpot. Un tādēļ, par spīti bargajiem likumiem, kas bija vērsti pret ebrejiem, viņa uzdrošinājās šo Kristus nodevēju daudzus gadus slēpt savā mājā pašā Luvras sirdī.

Histērija viņu nemocīja nepārtraukti. Pārtraukumos starp slimības lēkmēm Leonora spēlēja ģitāru, pārskatīja savas zeltlietu un sudrablietu kolekcijas, pārbaudīja rēķinus un gatavoja slepenus darījumus.

Kad pienāca vakars, viņa pārklāja seju ar tumšu plīvuru un nokāpa lejā pie karalienes. Anrī IV tās bija bīstamas stundas, kad favorīte, palikusi divatā ar krūtsmāsu, šļāca žultainu indi, sēja naidu un perināja aizdomīgu spekulāciju plānus.

Marija Mediči bija viena no izšķērdīgākajām naudas šķiedējām, ko vēsture pazīst, lielāko daļu naudas viņa iztērēja par tērpiem un dārglietām (Marijas Antuanetes un Žozefīnes neprātība salīdzinājumā ar šīs karalienes iz​šķērdību liekas kā saprātības paraiigs). Viņas izdevumi ievērojami pārsniedza budžetu, ko bija noteicis vīrs, un viņas parādu apmaksāšanas dēļ starp laulātajiem draugiem notika vētrainas ķildas. Daudz ko viņa no vīra pat slēpa. Leonora viņu skubināja uz aizņēmumu ņemšanu, spekulācijām un tamlīdzīgiem darījumiem. Drīz kļuva zināms, ka ikviena sūdzība, kas neiet caur Končīni kundzes rokām, var palikt neizskatīta. Par laipnajiem pakalpojumiem viņa ņēma prāvu komisijas naudu, no kuras savu daļu dabūja arī Marija.

Karalim bija arī citas pretenzijas pret šo dāmu, kas par mērķi bija izvirzījusi viņa ģimenes saskaņas izjaukšanu. Patiesību sakot, viņš pats sev bija radījis šo elli, ierīkodams galmā harēmu, kur mīļākās dzīvoja zem viena jumta ar likumīgo sievu un kopā auga gan troņa mantinieki, gan ārlaulības bērni. Viņam neizdevās savām draudzenēm iedvest odalisku padevību. Uz marķīzes de Vernejas sarkastiskajiem jokiem im bezkaunībām karaliene atbildēja ar naidu, ko Leonora prasmīgi uzturēja ar tādu ziņu pienešanu, kas Viņas Augstību spēja nokaitināt līdz baltkvēlei.

Marijai bija savi florencieši, Anrietai - draugi un radinieki, ievērojami senjori, dumpinieki, kuri vēlējās tronī iesēdināt mazo Gastonu de Burbonu-Verneju, kas bija piedzimis drīz pēc dofina. Vairāku sazvērestību pavedieni savijās kopā, lai nogalinātu karali un viņa likumīgo dēlu. Anrieta aktīvi piedalījās visos šais pasākumos. Kad sazvērestība tika atklāta, Anrietu ieslodzīja kādā abatijā, taču šis sods bija uzlikts tikai tādēļ, lai viņa nožēlotu grēkus, jo pēc tam, kad karalis savu mīļāko bija apžēlojis, viņa nevēlējās atbildēt uz kavaliera kaislību, kas bija kļu​vusi vēl dedzīgāka.

Beigu beigās vienatnība tomēr darīja savu, un marķīze, nomierinājusi nervus, piekrita. Neko vairāk Anrī nemaz nevēlējās. Viņš no jauna iedegās mīlestībā uz nodevēju. Kaut arī Anrieta vairs neieņēma agrāko vietu galmā, pēc "grēku piedošanas" viņa joprojām bija bīstama, kareivīgi noskaņota, dzēlīga un

sliecīga uz intrigām. Savu sāncensi viņa saukāja par Resno Baņķiereni.

Marija aiz niknuma beidzās vai nost. Viņa nespēja savaldīties, un Anrī neprata viņu apklusināt.

Luvras istabas tricināja dārdošu ķildu atbalsis. Un Rosnī, saniknojies par viņam piešķirto lomu, kādu dienu iejaucās skandālā un aizkavēja karalieni, kas grasījās iepļaukāt savu ievērojamo laulāto draugu.

Todien karalis sāka nopietni domāt par dārgās sievas aizsūtīšanu atpakaļ uz Itāliju. No šīs idejas viņš atteicās tikai ģimenes pieauguma dēļ, jo karaliene viņam regulāri katru gadu dāvāja pa bērnam.

Bet Mediči nepagalam nesamierinājās, viņa nolēma savai sāncensei uzsūtīt slepkavu. Taču šāda galējība flo- renciešu plānos nebija paredzēta. Končīni palika uzticīgs sabiedrotais un brīdināja Anrietu, kas steidzīgi paslēpās de Verneju pilī.

1606. gada 1. janvārī Rosnī, vēlēdamies karalim un karalienei pasniegt tradicionālās Jaungada dāvanas, pārsteidza viņus pašā ķīviņa karstumā. Viņš bikli ieminējās, ka laulāto draugu nesaskaņas varētu izbeigties, ja Viņu Augstības ieklausītos tais padomos, kas atbilst abu interesēm, nevis viņu kaislībām.

Laulātie draugi lūdza šos padomus izklāstīt.

- Nav nekā vienkāršāka, - ministrs sacīja, - tikai jāpanāk, lai četri vai pieci cilvēki aizbrauc pāri jūrai un tik​pat daudz - pārrāpjas pāri kalniem.

Citiem vārdiem sakot, Anrieta ar radiniekiem jāaizsūta uz Kanādu, bet Končīni kopā ar viņam uzticīgajiem cilvēkiem - uz Itāliju.

Anrī izsaucās, ka ir gatavs pieņemt šādu paktu. Marija bija apmulsusi un izbijusies. Kā gan viņa iztiks bez savas sprigacainās draudzenes, kas viņu atbrīvojusi no nepieciešamības domāt un rīkoties? Kas tad viņu vadīs pa šī nežēlīgā galma labirintiem, kur katra diena apliecina viņas pazemojumu? Mulsumā Marija atbildēja, ka viņai vajadzīgs laiks, lai padomātu. Un notikumi ritēja tālāk pa ceļu, ko viņiem bija noteicis liktenis. Šajā 1906. gadā Anrī IV un Rosnī, kas bija kļuvis par de Silī, prātoja par to, kā salauzt spīles, kurās Spānija un Austrija draudēja nožņaugt Francijas karaļvalsti, lai pēc tam satriektu to uzkundzēšanos pārveidotajai Eiropai. Bet Francijā vienmēr bija pastāvējusi ietekmīga spāņu partija, pie kuras piederēja arī karaliene, kas sapņoja sa​vienot savus bērnus ar katoliskā Spānijas karaļa Fīlipa III bērniem.

Tādā veidā Anrī IV politiku ietekmēja ģimenes dom​starpības.

Galigai un viņas vīrs, nepārtraukti būdami nomodā par sevi, no šīm domstarpībām centās iegūt savu labumu. Viņi slepeni iestājās Spānijas dienestā, jo šī valsts neskopojās ar zeltu, lai izspiegotu pretiniekus un uzzinātu to nodomus. Galigai un Končīni vispirms pacentās karalieni pārliecināt, ka viņai nepieciešama Fīlipa III aizsardzība, lai novērstu briesmas, kas viņai draud. Kādas briesmas? Kā? Vai tad marķīze de Verneja nepošas uz Parīzi, lai publiski pavēstītu savu uzvaru?

Turklāt jābīstas ne tikai no šīs velna mātītes. Gadi nav mazinājuši Brašā Kavaliera kaislības. Šis brunču mednieks ir gatavs iegūt visas, kamēr viņam vispār sievietes būs vajadzīgas. Ellišķīgā favorīte nespēj viņu noturēt ilgāk par likumīgo sievu. Viņš lido no mīļākās pie mīļākās, vairodams ārlaulības bērnus. Kādā nebaltā dienā viņš varbūt piespiedīs pāvestu atcelt viņu laulību, aizsūtīs Mariju atpakaļ uz Florenci un par dofinu izsludinās kādu no saviem ārlaulības dēliem…

Mediči iekšēji trīcēja no šādām domām. Viņas bailes, kas tika mākslīgi uzkurinātas, pārvērtās par uzmācīgu ideju. Šo baiļu dēļ viņa kļuva nenovēršami uzticīga spāņu pusei.

Arī Anrieta un viņas piekritēji cerēja uz Spāniju. Šie sazvērnieki jau sen darbojās tās labā. Marķīze ievilka Končīni sazvērestībā, ko mēs varētu nosaukt par marķīzes tīkliem. Vienu no galvenajiem posmiem šai tīklā pārstāvēja marķīzes draudzene Šarlote du Tilē. Tā bija gadus sešdesmit veca sieviete, sīka, kalsna tumšmate, ļaunprātīga, taču zināmā mērā pievilcīga. Divdesmit gadus pēc kārtas viņa bija iejaukta visās Francijas karaļa galma intrigās. Šarlote du Tilē bija vai vismaz pagātnē bija Anrī IV nāvīgā ienaidnieka hercoga d'Epernona mīļākā. Šo hercogu ar Spāniju saistīja slepena vienošanās. Tā radās Florences avantūristu fatālā savienība ar visbīstamākajiem Francijas feodāļiem.

Hercogs d'Epernons vēl bija jauns, bet gandrīz vai pārcilvēkam līdzīgs - tik daudz viņš savā mūžā

bija pieredzējis un pārdzīvojis! Sākumā - Anrī III favorīts un ministrs, pēc tam, pēc pēdējā Valuā nāves, dedzīgs opozīcijas piekritējs: hercogs d'Epernons nevarēja veiksmīgajam karotājam Anrī IV piedot, ka tas ieņēmis viņa saimnieka vietu. Karalis pret hercogu izturējās tā, kā Napoleonam vajadzēja izturēties pret Taleirānu, citiem vārdiem sakot, viņš izdarīja kļūdu, kad, hercogu pazemodams un ierobe​žodams, tam neatņēma visu varas spēku.

Hercogs bija nepacietīgs un uzpūtīgs, tiepīgs, nežēlīgs un nelietīgs cilvēks, kas nepazina sirdsapziņas pārmetumus. Aiz cienīgām manierēm un skaista izskata slēpās ļauna daba. Viņš sapņoja par atriebību un savas ietekmes atgūšanu. No Anrī valdīšanas sākuma viņš cītīgi konspirējās un ne reizi netika atmaskots.

Tomēr līdz šim viņš neko nebija panācis.

Reizē ar Končīni laulātā pāra parādīšanos hercoga dedzība pastiprinājās. Sazvērestības mehānisms sāka darboties. Karalis bija pārāk pļāpīgs un neprata glabāt valsts noslēpumus. Viņš tos bieži uzticēja sievai, kas savukārt tos izpļāpāja Galigai, bet tā tos nodeva marķīzei de Ver- nejai un hercogam d'Epernonam. Tā Francijas valsts noslēpumi pārceļoja pāri Pirenejiem, un Spānijas karalis Fīlips III vienmēr zināja visu, kas runāts Francijas Padomē. Tai laikā, kad Anrī IV gatavojās karam, kam vajadzēja pārvērst pasaules izskatu, spāņu partija darīja visu iespē​jamo, lai šo karu novērstu.

Marija Mediči, kas parasti mocījās ar garlaicību un greizsirdību, tai laikā bija iegrimusi dziļā melanholijā. Leonora pati bija pārāk slima, lai draudzenē iedvestu dzīvesprieku. Tāpēc viņa šo misiju uzticēja Končīni, kura pievilcība un jautrais garastāvoklis labklājības ietekmē bija stipri atplaucis. Viņa uzmanība vainagojās panākumiem: karalienes oma uzlabojās un viņas sirds pildījās ar maiguma un aizkustinājuma jūtām. Par to sāka runāt sa​biedrība.

Tvīkdams šīs jaunās uzvaras skurbumā, bijušais krupjē un bijušais travestijs atļāvās karaļa un Francijas muižnie​cības priekšā izturēties izaicinoši.

Zirgu skriešanās sacīkstes pa apli allaž saistījušas dedzīgu līdzjutēju pūļus. Parasti šīs sacensības notika Arsenālā. Karaliene bija ar mieru vadīt šādu sarīkojumu, kas notika starp platās Svētā Antonija ielas treliņiem Bastīli- jas priekšā. Tais laikos tas Parīzē bija visplašākais brīvais laukums. Karaliene tur ieradās kopā ar visām savām grezni tērptajām dāmām. Pat tie turnīri, kuros agrāk sacentās karaļi un prinči, reti kad bija tik grezni un dārgi. Un svētku varonis, galvenā izrādes persona, kas vīzdegunīgi izturē​jās pret karaļa galma senjoriem, bija pats Končīni.

Tā kā sarīkojums bija izprieca, nevis sacīkstes, floren- cietis, lentēm un pušķiem greznojies, spoži demonstrēja spēku, grāciju un jāšanas mākslu. Viņš kļuva par uzvarētāju. Un karaliene viņam pasniedza balvu, ne ar niecīgā​ko mājienu neizrādīdama ne savas jūtas, ne savu prieku.

Daudzus šis sarīkojums bija tik ļoti aizvainojis, ka vairāki muižnieki, kas jutās īpaši aizskarti, tai pašā vakarā lūdza karaļa atļauju lielībnieku nogalināt. Anrī viņus apvaldīja. Tomēr arī viņš bija sakaitināts un sadusmots un to pateica Silī. Beidzis lādēties un sodīties par Končīni ģimeni, Anrī sacīja: - Sirds man saka, ka šī sieviete un vīrietis kādreiz nodarīs lielu ļaunumu. Man liekas, ka viņi, pretēji savam pienā​kumam, lolo nodomus, kas nav viņu stāvokļa cienīgi.

Nodoms nogalināt Anrī IV un tronī viņu aizstāt ar Mariju Mediči kā reģenti mazgadīgā dēla vietā radās 1608. gadā. Galigai sāka organizēt lēveņiem pareģojumu, lai sagatavotu sabiedrisko domu.

Zintnieki un astrologi cits pēc cita nāca klajā ar pareģojumiem par karaļa varmācīgu nāvi, dažkārt pat aprakstīdami šīs drāmas detaļas. Pati mūķene Pasifeja pareģoja, ka Burbons nenodzīvos līdz piecdesmit astoņiem gadiem.

Pēcāk, rīkodamās saziņā ar d'Epernonu, kas bija tik laipns, ka pat mācīja dofinam spēlēt bungas, Leonora nosprieda, ka pienācis laiks publiski noslēgt neiedomājamu karalienes savienību ar tik ļoti nīsto sāncensi.

Hercogs un Končīni spēja pārliecināt Anrietu. Leonora vēlreiz ietekmēja Marijas gribu, kas bija mīksta kā vasks. Notika publiska samierināšanās, kurai karalis, dziļi aizkustināts, no sirds aplaudēja. Viņš neatskārta, ka no šī brīža viņam būs jācīnās ar divām sievietēm reizē.

Ziemsvētkos pūlis piepildīja Seržandegrēva baznīcu. Tobrīd divas solu rindas, kas atradās aiz kanceles, aizņēma tikai viens dievlūdzējs. Viņš bija ģērbies zeltītā kamzolī, kas apliecināja viņa lepnību pat Dieva priekšā. Tas bija hercogs d'Epernons.

Marķīze de Verneja ieradās baznīcā kopā ar Žaklīnu d'Eskomānu, bijušo prostitūtu, kuru viņa izmantoja dažādiem šaubīgiem uzdevumiem, it īpaši kā sakarnieci slepenajās attiecībās ar spāniešiem.

Nebaidīdamās traucēt baznīcēnus, marķīze piegāja pie d'Epernona un apsēdās viņam blakus. D'Eskomāna apsēdās priekšā, lai viņus pasargātu no neaicinātu bezkauņu ausīm.

Kamēr garīdznieks lādēja ķecerus, hercogs un favorīte nepārtraukti sarunājās. Žaklīna, lai kā pūlējās, no viņu vārdiem neko īsti nesaprata. Tomēr viņa apjauta, ka runa ir par karali, tāpēc ka Anrī vārdu abi pieminēja vairākkārt. Beidzot viņai vairs nebija nekādu šaubu, ka runa ir par slepeni organizētu Anrī IV nogalināšanu.

Satricinātā d'Eskomānas jaunkundze nolēma, ka pati debess devusi viņai iespēju izpirkt savas nelaimīgās dzīves grēkus. Viņa atrada iespēju brīdināt Silī, kas savukārt brīdināja karali. Bet karalis bija nevērīgs pret savu laimīgo zvaigzni. Viņš ne tikai pasmējās, viņš pat paķircināja Anrietu par viņas nelabajiem nodomiem. Pārbiedētās marķīzes aizdomas krita uz d'Eskomānu, un viņa piespieda to pāriet kalpībā pie bargās Šarlotes du Tilē.

Pienāca ziema, kurā tika atzīmēti divi svarīgi notikumi: nomira mazgadīgais Vācijas princis hercogs Kļevskis, bet Brašais Kavalieris, kaut arī viņam jau bija pienācis piecdesmit piektais mūža gads, iemīlējās skaistulē Šarlotē de Monmoransī.

Jaunava viņam atbildēja ar pretmīlestību.

Kondē, pirmais asinsradniecības princis, tika atzīts par derīgu iecietīga vīra lomai, un viņš pret savu gribu bi​ja spiests Šarloti apprecēt.

Tomēr pēdējā brīdī Anrī IV, varbūt aptvēris, kādā bezdibenī var iegāzties, varonīgi mēģināja no viņas atraisīties. Viņš atkal salaba ar sievu, kas jau sesto reizi bija kļuvusi grūta, bet pēc tam viņai piedāvāja vienošanos: viņš atteiksies no visām mīļākajām, ja viņa aizraidīs atpakaļ uz Itāliju Končīni laulāto pāri.

Marija atteicās, un Galigai nekavējoties pārgāja pretuz- brukumā. Karalis, viņa čukstēja savai draudzenei, izdeva pie vīra Monmoransī jaunkundzi tāpēc, lai viņu paturētu troņa tuvumā. Tā kā Prinča kungs (tā Kondē bija iesaukts) negrasās pildīt laulāta drauga pienākumus, Šarlotei vajadzības gadījumā nebūs grūti dabūt laulības šķiršanu, un šī skaistule varēs uzkāpt tronī. Ja pāvests nebūs ar mieru karalim dot šķiršanās atļauju, no apnikušās karalienes viņš atbrīvosies šādā vai tādā operatīvā un slepenā veidā.

Gandrīz vai prātu zaudējusi, Mediči noticēja, ka vīrs ir spējīgs viņu noindēt. Viņa atteicās ēst gaļu un medījumus, ko Anrī viņai parasti piesūtīja. Viņa nogāja tiktāl, ka pavēlēja savu ēdienu gatavot blakus istabā. Nu jau nevis parastas ķildas, bet gan naids, bailes un aizdomas indēja atmosfēru, kurā dzīvoja karaliskā ģimene.

D'Epernons bija Angulemas gubernators. Viņš valdīja stingri un par visu bija informēts. Tur viņa ausīs nonāca ziņa par bijušo pilsētas tiesas lietvedi Žanu Fransuā Ra- vajaku, kas dzīvoja mistiskas apmātības karsonī. Viņš sevi uzskatīja par gaišreģi un dievišķo dusmu ieroci un kā apsēsts studēja sacerējumus par tirānu slepkavošanu. Šo literatūru lielā vairumā laida klajā jezuītu ordeņa tēvi. Hercogs neuzdrošinājās uzņemt tiešus sakarus ar apsēsto, taču prata tik veiksmīgi vadīt un virzīt viņa rīcību, ka pats pesteļotājs to nemaz nenojauta.

Arī Šarlote du Tilē bija pazīstama ar Ravajaku. Vēlāk d'Eskomānas tiesas prāvas laikā vecā dāma gribot negri​bot atzinās, ka Ravajaku uzturējusi tai laikā, kad viņš Pa​rīzē bija apmeties viņas mājā. Žaklīnai bija izdevies izkliedēt Šarlotes du Tilē aizdomas, un viņai atkal tika uzticēta vēstuļu nogādāšana Spānijas kurjeram. Debesbraukšanas dienā un pēc tam Vissvētākā altāra sakramenta svētkos viņa Tilē mājā sastapa rudmatainu, zaļos svārkos ģērbušos cilvēku, kas bija atbraucis no Angulemas, lai pārliecinātu karali par protestantu iznīcināšanu. Vai viņas aizdomas pamodināja tieši šī cilvēka runas?

Kas to lai zina, bet d'Eskomāna taisnā ceļā aizsteidzās uz Luvru, uz karaļa apartamentiem, lai satiktu istabeni Katerīnu. Katerīna viņu pieņēma. Žak- līna lūdza audienci pie karalienes, paskaidrodama, ka vēlas Viņu Augstībām izdarīt svarīgu pakalpojumu. Žak- līna neviļus ieminējās, ka viņai ir vēstules, kas adresētas Spānijas padomei, un ar tām viņa varēs pierādīt savu vārdu patiesumu.

Katerīna izgāja ārā un skriešus aizskrēja pie Galigai. Pēc brīža viņa atgriezās, lai jpateiktu iemācītu atbildi: — Karalienei jābrauc uz Sartru, viņa pieņems lūdzēju pēc trim dienām.

Trīs dienas… D'Eskomāna nedrīkstēja tik ilgi aizkavēt kurjeru. Viņa nosūtīja paketi un noteiktajā laikā atgriezās Luvrā. Žaklīnu ieveda Marijas Mediči kabinetā, kur viņa sāka gaidīt un nogaidīja visu dienu. Saule jau rietēja, kad parādījās durvju sargs, lai atvainotos. Karaliene esot aizmirsusi pieņemt lūdzēju un jau aizbraukusi uz Fontenblo. Žaklīna negribēja no sava nodoma atteikties. Viņa mēģināja satikties ar karaļa biktstēvu Kotonu un jezuītu klosterī sacēla lielu troksni, kad viņu grasījās 110 tā izmest. Satrauktie sazvērnieki nosprieda, ka pienācis laiks rīkoties.

Pēc kara padomes apspriedes, kas notika pie Leono- ras, apnicīgajai personai tika izlikti slazdi.

"Aizgādnis", pie kura d'Eskomāna bija iekārtojusi savu ārlaulības dēlu, negaidīti pieprasīja naudu: ja netiks samaksāts, viņš bērnu vairs neuzturēs. Marķīzei Vernejai šādai vajadzībai nauda neatradās, un Žaklīna izmisusi brauca pēc dēlēna. Ko viņa, palikusi bez līdzekļiem, iesāks ar bērnu? Vai tad viņa varēja atgriezties pie Tilē, kuru bija nodevusi? Viņa nolēma pamest bērnu uz Jaunā tilta. Galigai bija noorganizējusi Žaklīnas izsekošanu, jo šādu variantu bija paredzējusi. Žaklīna gandrīz tūlīt tika apcietināta.

Par bērna pamešanu bija paredzēts nāvessods. Pēc ilga apcietinājumā pavadīta laika Žaklīna tika notiesāta. Bet viņa iesniedza apžēlošanas lūgumu, un viņai laimējās iegūt tiesnešu līdzjūtību: nāvessods tika atcelts, bet Žaklīna ievietota klosterī.

Daudzajos smirdīgā cietumā pavadītajos mēnešos, pārciezdama spīdzināšanu un miesassodus, drosmīgā sieviete neatteicās no centieniem glābt savu karali. Viņa līidza klostera aptiekāram, kas bija arī karalienes farmaceits, satikties ar Viņas Augstību un nodot pēdējo brīdinājumu. Viņas uzstājība atkal nevainagojās panākumiem: aptiekārs saņēma algu no Galigai tāpat kā visi pārējie Marijas Mediči kalpotāji. Un tieši Leonorai Galigai aptiekārs nodeva šo brīdinājumu. Leonora lika viņam apzvērēt, ka viņš nevienam neizpaudīs šīs nelaimīgās sievietes bezprātīgās iedomas. Pēc tam viņa pārmeta krustu un nolai​da savu melno plīvuru.

Kāda novembra rīta agrumā Silī namā pēkšņi parādījās karalis. Ministrs bija pārsteigts par valdnieka līķa bālo seju. Anrī šķita novecojis un salīcis. Slavenais monarhs izskatījās nožēlojami.

Anrī IV smagi apsēdās uz krēsla un klusēdams sāka klaudzināt briļļu maku pa ceļgalu, tad pēkšņi pielēca kā​jās un izsaucās: - Nolādēts! Es nomiršu šai pilsētā, viņi mani noslepkavos! Es redzu, ka viņi visiem spēkiem gatavo manu nāvi!

Staigādams pa istabu, Anrī atklāja vecajam draugam visu, kas bija sakrājies sirdī. Satraukuma iemesls bija ziņas, ko viņš bija saņēmis no sava sūtņa Madridē. Viss liecināja par sazvērestību Luvras sienās, par spāņu pārliecību, ka Francijas karaļa nāve ir tuvu un sāksies Mediči valdī​šanas laiks.

Karalis nesakarīgi runāja arī par citām nepatikšanām, par savu bezprātīgo mīlestību uz Šarloti, ar kuru Kondē neatļāva satikties, par neciešamo Končīni pāri, par murg- pilno ģimenes dzīvi. Viņš šaubījās, vai sievas greizsirdība, kas tik skaļi laužas uz āru, ir patiesa, tāpat viņš apšaubīja arī viņas bailes no aizsūtīšanas uz Itāliju. Pie visa vainīgi Končīni, kas nepārtraukti uzbudina sievas nervus, lai attaisnotu savas intrigas vai arī kaut ko daudz ļaunāku.

Viņu pēdējais izgudrojums bearnieti iedzina izmisumā. Mūķene Pasifeja bija pareģojusi, ka karaliene taps kronēta. Tādēļ Marija tagad prasīja, lai šī aizdomīgā mūķene pastāvīgi atrodas viņas

tuvumā. Ik reizi, tikdamās ar vīru, viņa izvirzīja kā šo, tā arī otru prasību - kronēšanu, kuru vēloties pats Dievs, jo vienīgi kronis varot viņu pa​sargāt.

Silī pat iekliedzās. Nekādā ziņā nedrīkst piekāpties šādām prasībām! Piekāpšanās tikai stimulētu sazvērestību pret valdnieka politiku un varbūt pat slepkavību. Anrī apzvērēja, ka sieva velti tērē asaras un vaimanas: viņa ne- dabūs ne kronēšanu, ne arī mūķeni pie sāniem. Bet kā pieveikt ļaundarus, kas perina sazvērestību viņa paša namā?

Sazvērestība jāapsteidz, tā ieteica Silī, jāizraisa liels militārs konflikts, pēc kura spāņu partiju varēs likvidēt. Kāds pesteļotājs, kāds vācietis Bumbasts, pareģojis, ka 1610. gadā Anrī IV vai nu kļūs par Eiropas saimnieku, vai arī ies bojā.

Piepeši karalis nomierinājās. Rietumeiropas pievienošana bija avantūra, kurā diezin vai viņš ielaistos, vismaz pēc paša vēlēšanās. Lai izšķirtu strīdu par Kļevska mantojumu, pāvests vēlējās sasaukt konferenci ar visu Eiropas lielo valstu piedalīšanos. Un, par lielu sarūgtinājumu Silī, Anrī IV bija gandrīz gatavs piekrist šādam risināju​mam.

Bet pēc dažām dienām par to vairs nevarēja būt nekādas runas. Kondē tikko bija aizvedis savu sievu uz Holandi, lai viņu pasargātu no Brašā Kavaliera uzmācības. Holande tai laikā piederēja Spānijai, un to pārvaldīja in- fante Izabella Klēra Eženija un viņas vīrs erchercogs Alberts. Basompjērs, analizēdams Anrī IV reakciju uz šo notikumu, rakstīja: "Es nekad agrāk nebiju redzējis nevienu cilvēku, kas būtu bijis tik stiprā savu jūtu varā un iegrimis tik dziļā izmisumā." Anrī paziņoja, ka dosies pēc princeses, vadīdams simt tūkstošu vīru karapulku, un Eiropa sāka gatavoties karam. Šī ziņa Angulemā dziļi satrauca Fransuā Ravajaku. Pilsētu un lauku iedzīvotāju prātus jauca daždažādas baumas, pareģojumi, fantastiski stāsti. Runāja, ka Francijas karalis apvienojies ar protestantiem, lai dotos krusta- karā pret katoļu karali un pašu pāvestu. Ravajaks atkal aizbrauca uz Parīzi, lai iestātos pret šādu karagājienu. Ceļā viņš klusībā atkārtoja svētā Toma vārdus: "Cilvēka nogalināšana nepavisam nav grēks, ja tā izdarīta Tā Kunga tautas atriebšanas vārdā." Taču tai brīdī viņš gribēja tikai "atvērt karalim acis", apstādināt to pie bezdibeņa malas.

D'Eskomānas tiesas prāvā no Venēcijas sūtņa liecības varēja secināt, ka pareģis līdzekļu trūkuma dēļ Parīzē pārticis no "žēlastības dāvanām", ko viņam atmetusi du Tilē jaunkundze, citiem vārdiem sakot, uz d'Eparnona rēķina. Ravajaks daudz ko uzzināja no labsirdīgās sievietes - arī to, ka karaļa nogalināšanu "tauta uzņems ar prieku" [9] , bet tā nedrīkst notikt pirms karalienes kronēšanas, lai šī dievbijīgā princese varētu būt pārliecināta par savām tiesībām uz reģentes posteni. [10] pēc dažām nedēļām, neveiksmīgi mēģinājis piekļūt pie karaļa, Ravajaks atgriezās Angulemā. Bet šī mācība viņam bija ļoti noderīga.

Anrī veltīgi centās panākt Šarlotes atgriešanos. Galigai nosprieda, ka pienācis brīdis atkal uzkurināt karalienes tieksmes. Marija atkal sāka uzstājīgi prasīt kronēšanu, demonstratīvi uzsvērdama savas šausmas par karu, kas tika gatavots pret katoļiem. Luvra trīcēja un drebēja no viņas kliedzieniem, kuros karalis negribēja ieklausīties. Un pēkšņi, visiem par lieliem brīnumiem, karalis piekāpās un noteica kronēšanu 7. maijā. Nu viņš bija iekritis lamatās! Končīni, kas vēl nesen bija baidījušies no izsūtīšanas, tagad klusībā svinēja uzvaru.

Kāpēc bearnietis piekrita? Tāpēc, ka iemīlēšanās dēļ bija kļuvis neizsakāmi naivs un vientiesīgs.

Viņš vairs nespēja dzīvot bez Šarlotes, tāpēc, zaudējis cerības viņu ieraudzīt, iedomājās, ka erchercogi etiķetes dēļ neuzdrīkstēsies noraidīt princeses vēlēšanos piedalīties kronēšanā. Ar cinisku vientiesību viņš lūdza sievu nosūtīt vēs​tuli infantei un pieprasīt de Kondē kundzes piedalīšanos Parīzes svinībās.

"Liekas, viņš mani uzskata par stulbeni!" klusībā uz šo lūgumu atbildēja saniknotā Junona.

Karaļa manevrs neizdevās. Viņa ienaidnieki svinēja uzvaru. Ravajaks, saņēmis vēsti par kronēšanu un padzir​dējis, ka Anrī nodomājis gāzt pāvestu (tie bija meli), atkal devās ceļā uz Parīzi. Šis fanātiķis savos centienos bija nešaubīgi pārliecināts. Spāņu partijas piekritējiem tas bija labi zināms. Galvaspilsētas krogus aplidoja ziņa, ka karaļa slepkava jau ir pilsētā. Runāja, ka tas ir ražena auguma jauneklis rudiem matiem, ģērbies zaļos flāmu svārkos. Briselē, kas bija Spānijas pilsēta, tika

aizlūgts "par to, kas devies kristiešu pasaules labklājībai ļoti svarīgā ceļojumā". Galigai savos antresolos lūdza par to pašu. Neuzticēdamās Dievam, viņa ņēma palīgā maģiju. Vēlāk tiks atrastas ar adatu sa​durstītas lelles, ko viņa bija izmantojusi savās buršanas nodarbībās.

Viņu iepriecināja kāda zīmīga parādība. Luvras pagalmu greznoja brīnišķīgs maija koks [11] . kādu rītu, kad tā zarus nelocīja ne vieglākā vēja pūsmiņa, koks piepeši nogāzās ar spalgu troksni. Galma ļaudis pārbijās. Basompjērs izsaucās: - Lai Tas Kungs sargā karali, kas pats kā maijs reiz pa​rādījās Luvrā!

Nuncijs vēlreiz mēģināja saglabāt mieru. Anrī viņam atbildēja: - Atcerieties - Troja krita tāpēc, ka nolaupītā Helēna netika atbrīvota.

Kaut arī Anrī demonstrēja nesatricināmu gribu, viņu kremta skumjas un nemiers. Ģimenes ķildu dēļ pilī vairs nebija iespējams dzīvot. Viņš pavēlēja uzbūvēt sev apartamentus Arsenālā pie Silī. Tur kādā grūtsirdības brīdī viņā uzplaiksnīja traģiska prāta apskaidrība. Viņam bija zināms, ka slepkavas ir nomodā jau divus gadu desmitus un kā signālu rīcībai gaida karalienes kronēšanas dienu.

- Ak tu nolādētā kronēšana! - viņš izsaucās. - Tu bū​si manas nāves cēlonis.

Un piebilda: - Mans draugs, es negribu no jums to slēpt: man ir teikts, ka tikšu nogalināts, tiklīdz iziešu ārā, un es nomir​šu karietē.

- Mans Dievs! - Silī satricināts sacīja. - Ja vēlaties, es tūlīt nosūtīšu uz Notrdamu un Sendenī pavēli apturēt ga​tavošanos un atlaist strādniekus.

- Protams, gribu, bet ko teiks mana sieva?

Viņa var teikt, ko grib, bet es domāju, ka viņa netiep- sies, ja uzzinās, cik ļoti jūs esat pārliecināts par draudo​šām briesmām.

Nelaimīgais karalis atkal ieraudzīja cerības stariņu. Silī aizbrauca pie Marijas Mediči. Trīs dienas viņš veltīgi mēģināja karalieni pierunāt. Katru reizi, aiziedams no tiepīgās sievietes, viņš cerēja, ka ir to pārliecinājis. Bet katru reizi, kad durvis aiz viņa bija aizvērušās, Leonora apsēdās blakus karalienei un uztiepa viņai savu ciešo gribu un apņēmību. Anrī IV zaudēja šo pēdējo kauju ar histērisko sievieti, kuras acis dega liesmainā spīdumā. Viņš kapi​tulēja. Vienīgi kronēšana tika pārcelta no 7. uz 13. maiju.

8. maijā karalis nosūtīja erchercogam vēstuli, ko mēs varētu nosaukt par ultimātu, un pieņēma lēmumu uzsākt kampaņu 19. maijā. Armija, kas tā laika mērogos bija milzīgi liela (230 000 cilvēku), bija koncentrēta uz robežām. Tomēr Spānijas karalis, kā likās, nebija uztraucies. Mad- ridē, Briselē, Ķelnē, Antverpenē jau bija izziņots, ka Francijas karalis ir miris.

12. maijā Anrī - vēl pilnīgi vesels - aizbrauca uz Sen- denī, kur nākamajā dienā Marija Mediči tika kronēta svētku apoteozē, ko Rubenss padarījis nemirstīgu. Tai pašā vakarā karaļpāris atgriezās Parīzē un pēc vakariņām devās pie miera katrs savos apartamentos.

Leonora iegāja pie karalienes un pavadīja tur ilgu lai​ku, iekām aizvilka gultas nišas aizkarus.

Piektdien, 14. maijā, uzlēca saule, lai apgaismotu iz​šķirošo dienu karaļa un Vēstures likteņos.

Rīta agrumā pulksten septiņos kāds rudmatains milzis, ģērbies zaļās drānās, paslepen uzkāpis uz jātnieku postamenta portika ēnā, ieņēma pozīciju zem Luvras velvēm. Nākot ārā no pils, karalim bija jāiet garām šai vietai. Svešajam nepievērsa nekādu uzmanību ne strēlnieki, kas staigāja pār paceļamo tiltu, ne gvardisti, kas dižojās gaišzilos mundieros ar sarkanām uzšuvēm, ne arī šveicieši, tērpušies sarkanos mundieros ar gaišzilām uzšuvēm. Viņu neievēroja arī virsnieki, kalpotāji un galma ļaudis, kas bariem steidzās pāri iekšējā pagalma laukumam. Tur brīdi uzturējās arī hercogs d'Epernons, kas nemēdza tik agri celties. Un Končīno Končīni.

Galigai varēja pavadīt nakti pilī, jo viņai bija karalienes garderobes dāmas tituls, turpretim viņam šādu tiesību nebija. Pirms nedēļas šis plātīzeris, iekļuvis parlamentā ar ieroci, bija tur sarīkojis skandālu un kautiņu. Šai rītā viņš bija neparasti rimts, kad piebiedrojās Leonorai, kas starp savām dārglietām, maģiskajām smaržām, zī​lēšanas kārtīm un ģitāru dīdījās kā uz adatām.

Pēc mesas karalis devās uz Tuilrī. Ravajaks gāja viņam pa pēdām. Viņš jau bija satvēris dunci, bet negaidīti pa​rādījās hercogs de Vandoms, un viņam bija jābēg prom. Neviens neko nebija pamanījis.

Vandoms (karaļa un Gabrielas d'Estrē ārlaulības dēls) lūgšus lūdza tēvu nestaigāt apkārt, tāpēc ka šīs dienas horoskopa zīmes viņam nav labvēlīgas. Par to viņš brīdināja arī karalieni. Anrī pazobojās par viņu tāpat kā parasti šādos gadījumos. Taču pusdienu laikā viņš bija neparasti satraukts. Kāds gvardes virsnieks ieminējās: - Jūsu augstība ir drūms un domīgs. Pastaiga jūs iz​klaidētu.

- Labi, - karalis atbildēja. - Sakiet, lai piebrauc manu karieti.

Pēc dažām minūtēm viņš saņēma anonīmu zīmīti: "Sir, šovakar nekur neejiet." Sis brīdinājums karali nevis satrauca, bet gan sadusmoja, un savas pretrunīgās dabas dēļ viņš aizliedza gvardistiem sevi pavadīt.

Tomēr, kā liekas, Anrī nojauta, ka viņa dzīvībai draud briesmas. Viņš iegāja pie karalienes, kas, gatavodamās savai svinīgajai iebraukšanai Parīzē, bija līdz kaklam ietinusies audumos, ko greznoja karaliskās lilijas.

- Mans draugs, - karalis viņai jautāja, - braukt vai ne​braukt?

Viņš atkārtoja šo jautājumu divas vai trīs reizes, katru reizi sievu noskūpstīdams. Katru reizi Marija viņam ie​teica palikt mājās, bet viņas balsī nebija ne sirsnības, ne uzstājības.

Domas par Šarloti vai - visticamāk - viņas ļaunā ģēnija vara varbūt noslāpēja kliedzienu, kas būtu spējis visu griezt par labu.

Karalis divas reizes izgāja no istabas un divas reizes atgriezās. Marijas attieksme palika nemainīga.

- Es tikai mazliet pabraukšu un tūlīt atgriezīšos, Anrī beidzot noteica. Viņš iesēdās karietē, pie kuras viņu sagaidīja liela svīta. Tajā bija arī hercogs d'Epernons. Viņš brauca no karaļa pa labi.

Galvenais staļļmeistars jautāja, uz kurieni jābrauc.

Karaļa atbilde bija dīvaina: - Aizvediet mani no šejienes!

Un pārmeta sev krustu.

Smagā kariete sāka ripot. Ravajaks tai sekoja pa pē​dām.

Karaliene vēl kādu laiku pavadīja kopā ar savām dāmām. Tad viņas aizraidīja prom, palūgdama, lai paliek hercogiene de Monpansjē, un atgūlās. Piepeši ielas pusē atskanēja troksnis, kas tuvojās Luvrai un kļuva aizvien skaļāks. Marija izsaucās: - Mans dēls!

Hercogiene de Monpansjē izskrēja ārā, lai uzzinātu, kas noticis. Šai brīdī atvērās slepenās durvis.

Končīni pa​bāza tajās galvu un itāliski pavēstīja: - E ammazzatol[12] Viņš paguva nozust, kad bāla un aizelsusies atgriezās hercogiene.

- Jūsu dēls ir dzīvs, ar viņu nekas slikts nav noticis.

Karaliene izgāja gaiteņos un, klausīdamās troksnī, aizgāja līdz karaļa kabinetam. Ieraudzījusi asiņaino līķi, viņa zaudēja samaņu.

Kad karaliene atguvās, Silī atveda pie viņas dofinu. Marija tagad tēloja neremdināmas bēdas. Viņa izsaucās: - Karalis ir miris!

- Francijā karaļi nemirst, - kanclers vēsi atbildēja. - Šeit ir dzīvs karalis, kundze!

Kopš pilsoņu kara beigām bija pagājuši apmēram divpadsmit gadi. Ministri un galminieki, kas bija sapulcējušies pie miera nesēja zārka, baidījās no vispārējas sacelšanās. Visi bija apjukuši un nezināja, ko iesākt. Visi, atskaitot vienu cilvēku. Hercogs d'Epernons pārņēma varu savās rokās tā, it kā jau ilgi uz šo brīdi būtu gatavojies. Viņš sāka virzīt notikumus ar nelokāmu apņēmību.

Hercogs bija infantērijas ģenerālpulkvedis, tādēļ mobilizēja Parīzē novietotās karaspēka daļas un

pilsētas policiju, novietoja pie Luvras garnizonu un ieņēma stratēģiskos punktus visā pilsētā. Pēc tam viņš lūdza parla​mentu sapulcēties.

Parlamenta sēde tik tikko bija atklāta, kad viņš parādī​jās zālē, turēdams rokās makstī iebāztu zobenu.

Augstprātīgi atvainojies par šādu izskatu, hercogs sāka klaigāt, ka viņa zobens pašreiz vēl ir makstī, bet viņš to pacels pret troņa ienaidniekiem un pilsētā līs asinis un plosīsies haoss, ja parlaments pirms izklīšanas nenostiprinās valsts drošību, pasludinādams karalieni par reģenti. To pateicis, viņš pameta zāli, lai ļautu Sapulcei "brīvi" pieņemt lēmumu.

Vārdu lūdza ģenerālprokurors. Atsaukdamies uz brīdinājumu, viņš ieteica ņemt to vērā. Karaļa varas leģiti- mēšana patiešām bija nepieciešama. Taču, ja situācija būtu citāda, parlaments būtu ņēmis vērā Anrī IV vēlēšanos ierobežot savas sievas prerogatīvas, izveidojot reģentu padomi, kuras uzdevums būtu vadīt valsti tai laikā, kad viņš pats atradīsies karalaukā. Bet tagad, kad parlamentu bija aplencis ģenerālpulkveža komandētais karaspēks, par to nevarēja būt ne runas. Karaliene tika pasludināta par reģenti, un reģentu padome likvidēta. Prezidents Blanmenils aizbrauca pie Marijas Mediči ar parlamenta lēmumu, kas nodeva scepteri viņas rokās. D'Epernona kungs jau uzskatīja sevi par karalistes saimniek\i.

Nākamās dienas rītā milzīgs, raibi izgreznots karaliskais kortežs devās uz parlamentu. Mazais Luī XIII, ie​tērpts ceriņkrāsas kostīmā, jāja uz balta mūļa un sajūsmi​nāja skatītājus ar savu prasmi to vadīt.

Sēdēdams zem baldahīna blakus mātei, karalistes augstāko amatpersonu klātbūtnē viņš tikko sadzirdamā balsī norunāja tekstu, kas viņam iepriekš bija jāiemācās no galvas. Karaliene lūdza vārdu, bet sāka raudāt un nespēja parunāt. Publika bija aizkustināta. Parlaments apstiprināja savu lēmumu. Karaliene saņēma tiesības pārvaldīt karalisti. D'Epernons un Silī samierinājās, to pašu darīja arī pārējie senie ienaidnieki. Šīs brīnumainās savienības radītā eiforija vēl turpinājās, kad no zāles atskanēja valdonīga un nepacietīga balss ar ārzemnieka akcentu: - Karalienei laiks braukt!

Tā bija Končīni balss.

- Jums šeit nav balsstiesību! - sašutis izsaucās parla​menta pirmais prezidents.

Bet tas avantūristu nesamulsināja. D'Epernons atskārta, ka citu labā vilcis karašas no sprukstīm ārā: vara jau iz​slīd no viņa rokām.

Karaliene atgriezās Luvrā. Melnais samts un sēru plīvurs lieliski piestāvēja viņas gaišajiem matiem.

Tomēr ne asaras, ne sēru drānas nevarēja noslēpt viņas uzvaras prieku.

Jau no paša šīs traģēdijas sākuma Marija spēlēja savu lomu perfekti, ko nemaz nevarēja gaidīt no tik smagnējas un neveiklas sievietes. Likās, ka viņā iemājojis pilnīgi cita cilvēka gars. Galigai kā īsta hipnotizētāja viņā bija iedvesusi tādu stāju un manieres, par kurām Vēsture vēl šobaltdien nododas minējumiem.

Ravajaka duncis "Franciju kā cimdu bija apgriezis otrādi". Ļoti uzskatāmi par to liecināja stingrā Silī pazemošana Končīni laulātā pāra priekšā. Silī viņiem piedāvāja "savienību un draudzību". Leonora lika viņam atbildēt: - Mums nav vajadzīga nekāda palīdzība un nekādas simpātijas, lai iegūtu bagātību un godinājumus, tāpēc ka Viņas Augstība mums izrāda labvēlību par mūsu kalpošanu viņai. Ja de Silī kungs vēlas kaut ko panākt, viņam mūsu palīdzība būs vairāk vajadzīga nekā tā, ko viņš var sniegt mums.

Kādai no savām retajām uzticības personām viņa at​klāti pateica: - Agrāk mums neklājās viegli, bet turpmāk, man šķiet, mums grūtību nebūs, tāpēc ka tie, no kuriem mēs agrāk bijām atkarīgi, tagad, kad apstākļi mainījušies, būs atka​rīgi no mums.

Silī vajadzēja noiet malā, bet piekrāptajam d'Eper- nonam nekas cits neatlika kā mocīties bezspēcīgās dus​mās. Par karalistes saimniekiem bija kļuvuši florencieši.

Marija Mediči ar prieku konstatēja, cik lielu baudu viņai dod valdīšana. Bet kā viņai ar to veiktos, ja katru dienu divas stundas neaizstājamā draudzene Leonora viņai nemācītu, kas jādara un kā jāuzvedas? īstenībā varas grožus turēja bijusī friziermeistare no Piti, avantūriste, kas, kā ļaudis runāja, savu dvēseli

bija pārdevusi sātanam.

Galigai tagad slimoja aizvien biežāk un biežāk un nevēlējās dienas gaismā nekur rādīties. Viņa deva iespēju savam mīļotajam baudīt visus labumus, ko dod vara un greznība, pagodinājumi un bagātība. Viņa pati kārtoja svarīgus darījumus, pulcinādama ap sevi dīvainu sabiedrību - finansistus, krāpniekus, nekromantus, astrologus, priesterus un kabalistikas speciālistus. Viņa tik tiešām tirgojās ar amatpersonu vietām, posteņiem un valsts pensijām. Pie viņas tika apspriesti jautājumi gan par ministru iecelšanu, gan par karaliskās pūranaudas piešķiršanu.

Janvārī kāda persona negaidīti izjauca šo svētku svinēšanu. D'Eskomāna iznāca no cietuma un visā balsī apsīi- dzēja d'Epernonu, Anrietu d'Entragī un Šarloti du Tilē Anrī IV nāvē. Kaut arī drosmīgā sieviete no jauna tūlīt tika ieslodzīta Konsjeržerī, noklusēt šo lietu vairs nebija iespējams. Izmeklēšanas gaitā parlaments atklāja tādus faktus, ka neuzdrošinājās tos publicēt, baidīdamies laupīt godu tronim un izprovocēt pilsoņu karu. Tas ar vieglu roku pārtrauca izmeklēšanu "sakarā ar apsūdzēto personu augsto stāvokli".

Končīni un d'Epernonam neizdevās panākt nāvessoda piespriešanu d'Eskomānai par apmelošanu.

Tomēr viņa joprojām palika cietumā, kamēr tika nosūtīta uz Grēkos Kritušo Jaunavu klosteri, tātad tālu no ziņkārīgo acīm. Šī sieviete, kas vēlējās glābt Anrī IV, tur nomira kā spitālīgā.

Kopš šī laika Končīni dzīvoja pārliecībā, ka nekas vi​ņam nevar kaitēt, un pilnīgi zaudēja apjēgu.

Viņš demonstratīvi tēloja karalienes mīļākā lomu, pat nekaunēdamies tiktāl, ka, iznākdams no Viņas Augstības istabām, aizpogāja sava kamzoļa priekšu visu pārsteigto galma ļaužu acu priekšā. Kad viņš kļuva par maršalu d'Ankru, grāfs de Lids kādu dienu, piedalīdamies Viņas Augstības piecelšanās ceremonijā, nespēja liegt sev to prieku izteikt asprātīgu piezīmi, kad karaliene prasīja, lai viņai padod plīvuru. Viņš izmeta: - Kuģim, kas stāv pie enkura, buras nav vajadzīgas! [13] Gājēju laipas, kas no florenciešu nama stiepās uz Mediči apartamentiem, tautā bija iesauktas par Mīlestības tiltu. Avantūrists vēlējās, lai viņam adresētajās vēstulēs — kaut vai vienu reizi - būtu lasāma uzruna "Jūsu gaišība".

Tāds zelta lietus vēl nekad nebija lijis ne pār vienu favorītu. Tituli sekoja pēc pagodinājumiem, muižas pēc gubernatoru posteņiem. Pikardijā viņš reprezentējās kā ģenerālleitnants un organizēja mantas konfiskāciju pilsētā un Amjēnas cietoksnī, radīdams dziļu sašutumu visā provincē.

Favorītam Končīni šķita, ka cietokšņa pārvaldīšana ir grūts un apnicīgs darbs, turpretim Leonora, sava triumfa apziņā zaudēdama mēra sajūtu, gribēja iegūt patvērumu tuvu pie Spānijas robežas. Šī vēlēšanās saniknoja tautu un varasvīrus, kuru lojalitāti karalienei vajadzēja pastā​vīgi apmaksāt.

Tas bija viens no cēloņiem, kuru dēļ 1613. gadā izcēlās pilsoņu karš. Kondē, kas pēc Anrī IV nāves bija atgriezies Francijā, negaidīti pameta galmu, un prinči pacēla sacelšanās karogu pret ārzemniekiem.

Pārbiedētā Galigai pierunāja karalieni dumpiniekus nomierināt ar naudas palīdzību. Milzīgie ienākumi, kas tika sadalīti starp kopējās lietas aizstāvjiem, atjaunoja mieru. Bet uz īsu laiku. Nākamajā gadā sacelšanās uguns uzliesmoja no jauna, bet tad valsts kase bija tukša.

Leonora uzdeva sev jautājumu, vai viņiem nav pienācis laiks atgriezties Itālijā, paņemot līdzi savas pasakaini lielās trofejas. Taču vīrs, kad viņa par to ieminējās, kategoriski pret to iebilda. Maršals d'Ankrs īgņojās uz savu sievu par to, ka tā ik brīdi atgādināja viņa pagātni. Pēc tam, kad viņš bija apjautis, ka var iztikt bez pārāk valdonīgās Galigai, viņu kaitināja gan sievas slimība, gan viņas vecums, bet it īpaši - pārākums. Tagad viņam gribējās lidot paša spārniem.

- Man gribas pārbaudīt, - viņš izsaucās, atbildēdams uz pārmetumiem, - cik augstu fortūna spēj uznest cilvē​ku!

Saniknotā Galigai viņu izlamāja, abi sakāvās, viens otru apveltīdami ar riebīgiem lāstiem, kas bija viņu sākot​nējā sabiedriskā stāvokļa cienīgi. Pēc tam viņi pārtrauca laulāta pāra attiecības.

Tomēr Leonora joprojām Končīni bija noderīga. Viņa nodrošināja vīra spēka un autoritātes politiku,

kuru avantūrists uzskatīja par līdzekli augstāko mērķu sasniegšanai, - viņš vēlējās kļūt par princi, kas patstāvīgi pārvalda valsti, vai vismaz par galma ministru.

Pret prinčiem maršals d'Ankrs raidīja armiju, pats nostādamies tās priekšgalā. Viņš uzbruka Klermonanbovezī pilsētai, kuru bija ieņēmis Kondē, uzsāka kauju un uzvarēja, tādēļ ka viņa rīcībā bija pieredzes bagāti virsnieki.

Trīs liriski ziņojumi par šo notikumu padarīja Končīni slavenu, un "dižais maršals" atgriezās Parīzē kā Tēvzemes glābējs. Tai laikā cita dumpinieku armija grasījās sagūstīt pašu karali, kas tikko bija apprecējies Bordo. Vajadzēja piekāpties un Ludinē atklāt jaunu miera konferenci - zemisku gadatirgu, uz kuru drāzās visi plēsoņas.

Marija Mediči piekāpās visos jautājumos, viņa iebilda vienīgi tad, kad Prinča kungs izvirzīja prasību atņemt Končīni Amjēnu. Tā kā karaliene nepiekāpās, Kondē ķērās pie galējā līdzekļa: pieprasīja "izmeklēt nelaiķa karaļa noslepkavošanu". Ar to pietika, lai maršals ar cieņu atteiktos no sava cietokšņa, par ko saņēma pretim Kānas citadeli un Normandijas pārvaldīšanu. Miers tika parakstīts. Tauta to nosvinēja, pakārdama dažus kalpus 110 maršala d'Ankra nama.

Kondē nostājās Padomes priekšgalā un, kā likās, bija gatavs sagrābt varu. Galigai atkal sāka izbailēs drebēt. Ta​ču šai brīdī viņai un karalienei uzradās jauns draugs, kas viņas iedrošināja izdarīt apvērsumu.

Godkārīgais maršals d'Ankrs, aizņemts ar personīgām lietām, ceļojumiem un galma izpriecām, neatrada vairs laiku un nesajuta vēlēšanos noņemties ar divām sievietēm, kam ļoti bija vajadzīgs viņa atbalsts.

Marija un Leonora nejutās labi sasprindzinātajā atmosfērā, kurā ik brīdi bija jāsastopas ar draudiem un satricinājumiem un pastāvīgi jābalansē kā aizas malā. Varas augstumos, milzīgu bagātību kalngalā viņām bija jātrīc un jādreb, spiežoties vienai pie otras sāna tāpat kā kādreiz naidīgajos Piti pils labirintos.

Abām bija četrdesmit trīs gadi. Bet vecums pret viņām bija izturējies atšķirīgi. Tuklīgās Junonas vietā bija radusies matrona, kurai, nemieram un laiskumam pastāvīgi mijoties, vairs nebija palicis nekā no jaunības pievilcības. Nekas vairs nekompensēja milzum platos plecus, sarkstošos vai bālējošos ļenganos vaigus, brutālās kustības, spiedzīgo balsi. Reti kad raksturs tik klaji atspoguļojas sejā. Pietika uzmest tikai vienu skatienu, lai saprastu, ka Viņas Augstība ir stulba, uzpūtīga, ātrsirdīga, tiepīga un apātiska. Valdnieces prestižs nebija ilgāks par viņas sievišķīgo pievilcību, tomēr iekšēja uguns joprojām karsēja šo vīstošo ķermeni, varas alkas kaisa šai saprātā, kuru Habsburgu asinis gara apdāvinātības vietā bija apvel​tījušas ar nenosvērtību.

Marija juta, ka pats dārgākais viņai izslīd no rokām, un nikni cīnījās, lai saglabātu savu stāvokli.

Viņa bija nomocījusi apkārtējos cilvēkus un pirmām kārtām Končīni, kas pat liecinieku klātbūtnē sarunājās ar viņu tā, ka, mai​gi izsakoties, cilvēki, kas nebija informēti, varēja ap​mulst.

Savukārt Leonora saprata, ka vīrs gaida viņas nāvi. Cietsirdīgās intrigas un slimība bija viņu sagrauzušas.

Jauns, godkārīgs prelāts, kas, par spīti savam sabiedriskajam stāvoklim, prata aizkustināt sieviešu sirdis, izmantoja situāciju un ieņēma to vietu, ko bija noniecinājis maršals. Armāns di Piesī de Rišeljē, Lisonas bīskaps, kļuva par karalienes sekretāru. Viņš prata slēpt savu ģē​niju aiz laipnības, citiem vārdiem sakot, aiz galminieka pazemības un tai pašā laikā ļāva skaidri noprast savu spožo apdāvinātību. Viņa "ērgļa skatiens", kas vēlāk kļuva slavens, Galigai sirdī radīja vieglu nemieru.

Skaistais bīskaps sniedza karalienei mātei mierinā​jumu, kam ar kristietību nebija nekāda sakara.

Kabinets Luvras antresolos, violeta sutana blakus krinolīna svārkiem, kuros tērpusies resna sieviete, kas rotaļājas ar vēdekli, plīvurs, kas no uzbāzīgiem skatieniem slēpj novārgušu histēriķi, dedzīga balss, kurā komplimenti mijas ar pamācībām valsts vadīšanā… Viens no vēsturē visspilgtākajiem likteņiem bija sācis savu pirmo lidojumu.

Trīs atbildīgāko karalisko ministru kopējais vecums bija divi simti divdesmit pieci gadi. Rišeljē

ietekmē viņiem visiem uzreiz bija jāatdod vieta vairākiem enerģiskiem cilvēkiem, kas bija saistīti ar Končīni pāri.

Kondē steidzīgi ieradās Parīzē. No pieņemšanas gara viņš secināja, ka var cerēt uz karaļa kroni. Pēc dažām ne​dēļām viņš tika apcietināts Luvras gaiteņos, un florencieši atkal bija stāvokļa saimnieki.

Viņu rokaspuiši pasludināja jauna valdīšanas laika sā​kumu.

Ar Galigai gādību Rišeljē kļuva par valsts sekretāru, kas bija atbildīgs par armiju un ārlietām.

Saniknotā tauta aplenca maršala d'Ankra māju un laupīja to divas dienas un divas naktis. Pūlim par izbrīnu, tajā tika atrastas kara​lienes kleitas.

Nākamajos mēnešos uz neilgu laiku uzvarētie prinči atkal sāka celt nemieru. Pavasarī radās draudīga situācija - varēja sākties jauns pilsoņu karš, turklāt daudz nopietnāks nekā iepriekšējie. Monarhija šai karā varēja piedzīvot galu neatkarīgi no iznākuma - valsts vara varēja nonākt vai nu lielo feodāļu rokās, vai arī joprojām palikt avantūristu Končīni pāra rīcībā.

Tad iejaucās tas, par kuru nemaz nedomāja, kaut arī viņa vārds visiem bija uz lūpām.

Francijas karalis bija Luī XIII, bet šis Dieva vietnieks zemes virsū, šis pilntiesīgais piecpadsmit miljonu tautas pārvaldītājs, joprojām dzīvoja kā nelaimīgs bērns, ar kuru rupji apgājās, kas saņēma maz mīlestības un bieži tika pazemots. Septiņu gadu laikā māte ne reizi nebija viņu noskūpstījusi! Favorītu samusināta, viņa konfidenciāli pra​sīja, lai audzinātāji viņu izveido par stulbu un neizglī​totu cilvēku.

Taču Anrī IV dēls nebūt nebija muļķis. Viņš glabāja atmiņā tēva traģisko nāvi un baidījās, ka arī no viņa atbrīvosies, iesēdinās tronī viņa jaunāko brāli, ja viņš mēģinās rīkoties vai izrādīs kaut niecīgākās prāta pazīmes. Luī nekļūdīgi spēlēja savu lomu, kaut arī vēl bija ļoti jauns. Viņš izlikās par aprobežotu, vientiesīgu, bērnišķīgu un laisku jaunekli. Viņš labprāt demonstrēja savu aizraušanos ar bungu spēlēšanu, pīrādziņu cepšanu un olu vārīšanu maisiņos. Tas viss iemidzināja florenciešu modrību. Monarhiem izlikšanās ir tāpat vajadzīga kā maziem pui​sēniem, lai apmānītu vecākus.

Luī dziļi mīlēja divus cilvēkus - savu māti, kas ignorēja dēla mīlestību, maz pamazām to pārvērzdama par rūgtumu, un savu vanadznieku Albēru de Luīnu. Albērs, šis nepārspējamais medību putnu dresēšanas meistars, jaunajam Luī bija kā gaismas stars un patvērums, viņa vienīgais sirdsprieks šai pasaulē. Viņš veltīja savam draugam dzejoļus, redzēja viņu sapņos. Ja Albērs bija rādījies sapnī, nākamajā rītā Luī katrā ziņā izstāstīja, ko redzējis. Ja viņu pamodināja nelabi murgi, viņš paņēma matraci, aizgāja pie drauga, apgūlās tam blakus un tūlīt aizmiga.

Albērs bija trūcīgs muižnieks, viņš sapņoja par bagātību, bet viņam nebija rakstura, enerģijas un drosmes. Marija, satraukusies par vanadznieka aizvien lielāko ietekmi uz Luī, kādu dienu apvaicājās Leonorai, vai nevajadzētu puisi novākt. Maršala sieva tam nepiekrita. Albē- ram bija pārāk bikla sirds, lai no viņa baidītos, jābaidās bija no kā cita: Albēra vietā varēja uzrasties citāda rak​stura cilvēks.

Kādu dienu, iegājis istabā, kur notika padomes sēde, Luī ieraudzīja Končīni sēžam karaļa vietā, bet viņš tika izraidīts ārā: "Ej vēl parotaļāties!" Maršals d'Ankrs viņa priekšā nenocēla cepuri; saskaņā ar etiķeti tas bija apvainojums Viņa Augstībai. Kādā jaukā dienā Končīni pie viņa ieradās ar lielu svītu, lai iedotu nelielu naudas summu, ko māte bija atteikusi. Končīni publiski apgājās ar Luī kā ar bērnu.

Bet Galigai atļāvās vēl vairāk. Viņas istaba atradās tieši zem Luī istabas, tādēļ, mocīdamās ar migrēnu, floren- ciete Viņa Augstībai pavēlēja ievērot klusumu.

Reiz Luī karalienes istabā nejauši uzkāpa uz kājas favorītes sunītim. Saniknotais suns iekoda karalim tā, ka sāka tecēt asinis. Galigai demonstratīvi žēloja dzīvnieku, arī Marija Mediči nostājās suņa pusē, nobārdama dēlu.

Tomēr visi šie pāridarījumi bija nieks salīdzinājumā ar divām sāpīgām čūlām, divām uzmācīgām aizdomām. Luī nojauta, ka favorītu pāris ir saistīts ar tēva nāvi, un viņam bija zināmas arī skandalozās valodas par mātes mīlestī​bas sakariem ar šo neciešamo plātībnieku.

Karalis nebija lasījis "Hamletu", ko Šekspīrs bija sarakstījis dažus gadus pirms minētajiem notikumiem. Bet viņš pārdzīvoja tādas pašas ciešanas, kādas mocīja dāņu princi.

Turklāt viņu kremta arī stipras bažas par karaļvalsti, jo piecpadsmitgadīgais monarhs skaidri redzēja to bezdi​beni, pie kura favorīti bija pieveduši Franciju.

1617. gada sākumā krīze saasinājās. Albērs de Luīns pierunāja karali iejaukties notikumos un saglabāt sev šķīrējtiesneša posteni. Galigai, protams, tam bija jāpiekrīt. Luīns izdarīja kļūdu, iesaistīdamies tiešās pārrunās ar Končīni, kas vīzdegunīgi viņu atgrūda un izsmēja. Šoreiz vanadznieks nobijās. Ap viņu pulcējās dažādi laimes meklētāji, kam bija slikta slava. Pats enerģiskākais šai grupā bija kāds necils finansu ierēdnis, ko sauca par Deažānu. Tieši viņš ar kāda aizdomīga mūka - tēva Tra- vaja palīdzību pierunāja karali un viņa favorītu iejaukties Vēstures gaitā.

1617. gada 20. aprīlī Luī XIII apspriedās Luīna kabinetā. Ap karali bija sapulcējušies nevis ministri un ģenerāļi, bet dīvaina sabiedrība: vanadznieks Albērs de Luīns, viņa brālis, finansu ierēdnis Deažāns, kapucīniešu mūks Travajs, kam bija slikta slava, kāds aizdomīgs tiesnesis, viens gvardists, viens dārznieks no Tuilrī un daži naba​dzīgi muižnieki.

Deažāns pirmais ieminējās par maršala d'Ankra nogalināšanu. Luīns par to šausminājās. Iedegās vētrains strīds.

- Ticiet man, sir, — Deažāns skaļi sauca, - viņš ir jāno​galina!

- Nē, - Luī bikli iebilda.

- Bet jūs nedrīkstat riskēt. Jums būs jābēg, ja mēģinā​jums viņu apcietināt būs neveiksmīgs.

- Vienīgi viņa nāve glābs jūs, jūsu kalpus un jūsu ka​ralisti.

Ar tik tikko nomanāmu žestu karalis lika saprast, ka piekrīt.

Tad istabā tika ievests Nikolā de l'Opitāls, barons de Vitrī, gvardes kapteinis. Luīns viņam iečukstēja ausī pa​vēli: karaļa vārdā arestēt maršalu d'Ankru.

Vitrī bija cietsirdīgs, alkatīgs un drošsirdīgs vīrs. Viņš neieredzēja florencieti un tūlīt saprata, kas no viņa tiek prasīts.

- Sir, - kapteinis jautāja, - ja viņš sāks pretoties, kāda rīcība Jūsu Augstībai būtu pa prātam?

Luī klusēja. Tad Luīns pateica to, ko visi gaidīja: - Karalis vēlas, lai viņš tiktu nogalināts.

Vitrī pavērsa skatienu pret jauno monarhu, kas mie​rīgi klusēja. Šī klusēšana nozīmēja piekrišanu.

- Sir, - kapteinis atsaucās, - es izpildīšu jūsu pavēli!

Svētdien, 23. aprīlī, viss bija sagatavots. Tiklīdz Končīni būs iegājis Luvrā, viņu izsauks uz kara kabinetu, kur jānotiek slepkavībai. Bet maršals tai dienā tik īsu brīdi uzturējās Luvrā, ka ziņnesis nepaguva viņu sameklēt. Šī neveiksme sazvērniekiem lika satrūkties. Viņus uztrauca pat doma par to, ka florencietis var kaut ko uzzināt. Lielais gvardistu pulks ap viņa māju apstiprināja šīs bailes un radīja aizdomas, ka arī pats avantūrists iecerē​jis izdarīt apvērsumu.

Ar de Vitrī palīdzību karalis savus līdzgaitniekus iedrošināja, un kapteinis ierosināja jaunu plānu.

Kad Končīni iebrauks Luvrā no Austrijas ielas puses, viņš dosies tālāk pa Burbonu galvenajiem vārtiem, pa stabilo tiltu, tad pa paceļamo tiltu uz Filipa Augusta vārtiem. Viņu varētu iedzīt krātiņā, ja aizslēgtu kā vienus, tā arī otrus vār​tus tai laikā, kad viņš atradīsies uz kāda no šiem tiltiem. Plāns tika pieņemts.

Vakarā pirms gulētiešanas Rišeljē saņēma zīmīti, kas viņu brīdināja par gaidāmo atentātu. Brīdi padomājis, nākamais kardināls pabāza zīmīti zem spilvena un aizmiga. Tā viņš ļāva nogrimt kuģim, kuru uzskatīja par tālākai braukšanai nederīgu.

24. aprīļa rītausmā Vitrī ieņēma stratēģiskās pozīcijas. Luī, kas arī tai laikā jau bija piecēlies, paziņoja, ka dodas medībās. Kariete, kurā bija iejūgti seši zirgi, kopā ar gvardes kavalēristiem viņu gaidīja Tuilrī galerijas galā. Tai bi​ja jāaizved karalis un viņa piekritēji, ja atentāts neizdotos.

Lija lietus. Netīri pelēkās debesis, kā likās, gatavas nospiest pilsētu, kuras neiznīcināmie dubļi izplatīja riebīgu smaku.

Galigai, kas parasti dzīvoja Luvrā, baidīdamās no kaut kādām lamatām, nu jau apmēram nedēļu

uzturējās d'Ankra mājā, tai pašā, kuru pirms septiņiem mēnešiem tauta bija izlaupījusi.

Končīni laulātais pāris tagad satikās tikai nepiecieša​mos gadījumos.

Tāpēc maršals torīt bija gaužām pārsteigts, kad ieraudzīja sievu ienākam istabā, kurā viņš beidza posties. Četrdesmit četru gadu vecumā Leonora nespēja noslēpt savas vētrainās dzīves pēdas. Pamfletisti neskopodamies aprakstīja viņas izskatu: "Medūzas mati - tik gaiši kā ahāts, piere tik gluda kā bimšteins, acis tik zaļas kā liesmas, deguns kā elefantam, zobi kā ilkņi, rokas kā harpijai, kājas kā vēzim, viduklis tik šmaugs kā bifelim, mu​te tik maziņa kā krāsns kurtuve."

Patiesībā ap šo nogurušo ķermeni pastāvīgi virmoja neizprotami dīvaina pievilcība, tā it kā izstaroja no viņas sejas, kurā nebija nevienas maigas līnijas. Kvēlajām acīm, kas tik ļoti bija pārsteigušas Anrī IV, joprojām bija mag​nētisks spēks.

Maršals nīgri sagaidīja sievu, tomēr bija spiests viņu uzklausīt. Leonora viņam atkal žēlojās par grūtsirdību un ļaunām priekšnojautām. Viņa redzēja tautas naidu, baidījās no sevī noslēgtā, nerunīgā karaļa, kura skatiens vairs nebija truls bērna skatiens. Viņa nojauta nelaimi, ko atnesīs gaidāmais karš.

Viņai likās, ka pienācis laiks likvidēt abu neparasto uzņēmumu. Ko viņi vēlējās, kad kopā ar karalieni atbrauca uz Franciju? Titulus un pagodinājumus un it īpaši - zeltu, daudz, daudz tā zelta, ar kura palīdzību iespējams piepildīt ikvienu sapni, lai kāds tas būtu. Bet tagad? Tagad viņiem pieder tik daudzi miljoni, ka paši nezina to daudzumu. Itālijas, Spānijas un Holandes bankas viņiem glabā zelta monētu kalnus. Viņu dārglie​tas vien ir karalienes pūra vērtas.

Viņi bija vinnējuši šo lielisko partiju, tādēļ viņiem būtu saprātīgi apstāties, aizbraukt un dzīvot tālu no valsts, ku​ru bija apzaguši un kura agrāk vai vēlāk viņiem var bries​mīgi atriebties.

Končīni apjuka, tomēr jau nākamajā brīdī atguvās. Viņš sāka sarkastiski smieties par Leonoras bailēm, par viņas slimīgās fantāzijas augļiem. Uzkāpis panākumu kalngalos, viņš pat ne mirkli nedomāja par aizbraukšanu. Vai tad viņš nebija visvarens? Viņš tikko bija pavēlējis Parīzē uzstādīt piecdesmit karātavas, kurās gatavojās pa​kārt tos, kas dumpojās pret viņa varu. Viņš ir savācis algotņu armiju, kas viegli tiks galā ar dumpīgo muižniecību. Ja vajadzēs, noslēgs rēķinus pat ar pašu Luī. Daudzi karaļa gvardisti jau aizsūtīti uz Pikardiju. Tiem drīz sekos pārējie, un kronētais bērns pārvērtīsies par mane​kenu, par ķīlnieku. Tā būs pēdējā kauja. Pēc tam…

Pēc tam eksplodēja Leonora. Ak tad tā - viņš acīmredzot nodomājis uzkāpt tronī, apprecot Anrī IV ārlaulības meitu! Viņš kaļ tādus plānus, it kā jau būtu ticis atraitņa godā, viņš jau spekulē ar drīzu sievas nāvi! Nebūtu jābrīnās, ja viņš pasteidzinātu sievas gaitu uz kapiem. Tas būtu loģisks noslēgums viņa briesmonīgās nepateicības ķēdei. Bet viņš kļūdās, paļaudamies vienīgi uz saviem spēkiem. Dižmanīgais maršals d'Ankrs, kas uzdrīkstas nenoņemt cepuri karaļa priekšā, nav itin nekas, viņš ir nulle! Viņš jau sen ar savu netiklo dzīvi vazātos pa zaņķiem, ja viņa nebūtu tāda muļķe un viņu nemīlētu!

Končīni viņai atbildēja ar apvainojumiem, un abu ķīviņa troksnis aizskanēja līdz priekšnamam, kur staigāja mājas ļaudis. Itāliešu sulainis ienāca istabā, lai viņiem to pateiktu. Tai brīdī maršals atkal pārvērtās par muižnieku.

- Piedod, mana dārgā, man jābrauc uz Luvru, - viņš sacīja.

Pulkstenis bija desmit, kad Končīni iznāca no savas mājas kā princis sešdesmit muižnieku, gvardistu un galminieku svītas pavadībā. Viņam kājās bija īsas tumši pelēka samta bikses ar platām milāniešu lentēm, mugurā - ar zeltu aprotāts melna zīda kamzolis, uz pleciem - ar po- zamentiem apšūts melna samta apmetnis. Bet melnā filca platmale, kas bija izgreznota ar lielām baltām spalvām, meta ēnu uz viņa glītās sejas. Viņa zābakus no briesmīgajiem dubļiem sargāja galošas. Vienā rokā viņš turēja kāda lūdzēja vēstuli, bet otrā - milzīgu ziedu pušķi karalienei.

Kortežs nobrauca lejā pa Austrijas ielu un tuvojās Bur- bomi vārtiem, Končīni ar daļu svītas iebrauca vārtos; kad viņi bija tikuši līdz pusei, daži gvardisti, ko komandēja de Korneijāna kungs, pēkšņi aizvēra durvis un aizbīdīja bultas.

Maršals bija iegrimis vēstules lasīšanā, tāpēc nepievērsa šim notikumam uzmanību. Kad viņš uzbrauca uz akmens tilta, no viņa svītas vairs bija palikusi tikai nelie​la grupa.

Vitrī jau sen gaidīja kādā no Luvras apakšējām istabām. Saņēmis ziņu par ienaidnieka parādīšanos, viņš piecu virsnieku pavadībā izgāja ārā, ātri pārgāja pāri pagalmam un paceļamajam tiltam, bet tad viņš iestrēga ļaužu drūzmā, jo bez tiem, kas bija atbraukuši kopā ar florencieti, šeit bija arī cilvēki, kuri pastāvīgi grozījās ap pili. Par kapteiņa un viņa pavadoņu nodomu nevienam nebija ne jausmas, tādēļ cilvēki pēc ieraduma viņus jautri sveicināja, spieda viņiem rokas un centās uzsākt sarunas.

Ar pūlēm atbrīvojies, Vitrī sāka skriet tik ātri, ka pa​skrēja savam upurim garām, to nepamanījis.

Niknumā viņš iekliedzās: - Kur ir maršals?

Viņam parādīja.

Vitrī pagriezās, piegāja pie Končīni un saņēma to aiz labā elkoņa.

- Karaļa vārdā, - viņš paziņoja, - jūs esat arestēts!

Maršals sarāvās, viņš bija tik pārsteigts, ka pat aizmir​sa franču valodu.

- A me?[14] - viņš jautāja.

- Jā jūs.

Vai florencietis gatavojās izvilkt zobenu? Katrā ziņā viņam nebija laika to izdarīt, viņš nebūtu paguvis pat ro​ku izstiept, jo pieci virsnieki no svārku kabatām izvilka pistoles un reizē izšāva.

Končīni bija trāpījušas trīs lodes. Pirmā - starp acīm, otrā - vaigā, trešā - kaklā. Ievainotais nokrita uz ceļiem ar muguru pret parapetu. Tūlīt pieci virsnieki un daudzi citi metās viņam virsū ar zobeniem.

Nāve iestājās jau pirms tā brīža, kad viņi pārtrauca upuri durstīt.

- Lai dzīvo karalis! - Vitrī izsaucās.

Viņš ar kāju iespēra līķim, kas bija pārvērties par bezveidīgu gaļas gabalu, ko laupītāji pametuši pēc uzbrukuma. Kam tika dimants, kura vērtība bija seši tūkstoši ekjū, kam zīda drānas, kam dārgakmeņiem izrotātais duncis, kam divi miljoni livru (daļa nozagto miljardu), kas bija viņa kabatā?

Sacēlās neiedomājams tracis. Kādu brīdi karaļa svītā pavīdēja doma, ka atentāts nav izdevies un Končīni uz​brūk pilij. Luī lika padot musketi, kacl parādījās d'Or- nano kungs, skaļi pavēstīdams: - Sir, viss ir kārtībā!

Ornano atvēra logu un pacēla karali, lai viņu parādītu lielajam, gavilējošajam pūlim, kas, ieraudzīdams vald​nieku, aiz mīlestības auroja.

- Paldies! - Luī skaļi atsaucās. - Liels paldies jums vi​siem. Tagad es esmu karalis!

Karalistes vissvarīgākās personas, kas acumirklī bija visu uzzinājušas, sapulcējās Luvras galerijā.

Luī sirds trīsēja gavilēs par visu, ko varēja dot izcīnītā uzvara, atriebība un atbrīvošanās, vara un pūļa pielūgšana. Ieraudzī​jis Rišeljē, viņš tam uzsauca: - Ejiet prom no šejienes!

- Lai dzīvo karalis! Karalis tagad ir karalis! - sajūsmā sauca gvardisti, jādami pa pilsētas ielām.

Pa to laiku Končīni mirstīgās atliekas, pārsegtas ar netīru drānas gabalu, bez aizlūguma tika apbedītas pie Senžermēnlokseruā baznīcas. Bet tās tur nepalika. Nākamajā dienā pūlis ieņēma baznīcu, izcēla līķi no zemes un, nepārtraukti sizdams to ar rungām, aizvilka uz Jauno tiltu.

Tilta galā rēgojās viena no tām karātavām, kas bija uzceltas pēc maršala rīkojuma. Tajās uzvilka viņa mirstīgās atliekas, vispirms izdurot acis, nogriežot degunu un ausis, nocērtot rokas. Beidzot līķi pilnīgi sakapāja, un visi pilsētas kvartāli saņēma pa gabalam šī briesmoņa, kas īs​tenībā bija sagrābis Anrī IV pēcteča varu.

Dižā gadsimta rītausmā franči vēl bija ļoti tuvu kani​bālismam.

Troksni Marija Mediči izdzirdēja savā kabinetā - greznā istabā, kas bija kā bāztin piebāzta ar statujām, gleznām, gravīrām, bareljefiem, paklājiem, porcelānu un spoguļiem zelta un sudraba rāmjos.

Sienas un atpūtas krēsli bija pievilguši ar stiprām smaržām. Karaliene tās sāka lietot, lai nomāktu Brašā

Kavaliera dabisko smaku. Vēlāk šo smaržu lietošana viņai kļuva par paradumu.

Istabmeita Katerīna ienāca karalienes kabinetā un at​vēra logu uz Luvras pagalmu.

- Kas noticis?

Viņai atbildēja pats Vitrī: - Maršals d'Ankrs ir beigts!

- Kas viņu nogalināja?

- Es! Pēc karaļa pavēles.

Katerīna pieskrēja pie karalienes, parādījās arī citi kalpotāji, lai viņu brīdinātu. Satriektā Mediči vispirms izdo​māja rīcības veidu, kas atbilstu viņas augstajam stāvok​lim. Viņa sacīja: - Esmu valdījusi septiņus gadus. Man nav nekā cita, ko vēlēties, kā vienīgi to kroni debesīs.

Bet kalpotāju paniskās izbailes drīz pārņēma arī viņu. Bija briesmīgi redzēt, kā šī izblīdusī matrona, galīgi satricināta un gandrīz vai prātu zaudējusi, skraida pa istabu, rokas lauzīdama un seju skrāpēdama.

Pār viņas lūpām vēlās nepārtrauktas vaimanas.

Kad viņa bija mazliet nomierinājusies, Leonoras kalpotājs, vārdā Laplass, piegāja pie viņas un jautāja, kā viņa domā par notikušo paziņot maršala sievai. Viņš naivi cerēja, ka Viņas Augstība gribēs pati aizbraukt pie dārgās draudzenes. Laplass bija maldījies. Karaliene pakļāvās vienīgi pašsaglabāšanās instinktam.

- Man ir daudz citu rūpju, - viņa rupji atbildēja, - ja šo ziņu neviens negrib viņai pateikt acīs, lai nodzied aiz loga!

Laplasam pašam vajadzēja doties uz d'Ankra māju. Tur viņu gaidīja vēl viens pārsteigums.

Uzzinājusi, ka nogalināts viņas dievinātais cilvēks, Galigai nenobirdināja nevienu asaru un neizdvesa nevie​nu nopūtu. Viņa domāja tikai par pašas sakāvi un par tās seku novēršanu.

Luī XIII nekad nebūtu piekritis pacelt roku pret savu māti, kaut arī viņa līdzgaitnieki uz to mudināja.

Pret māti viņš izjuta mokpilnu mīlestību un dziļu cieņu, kas neva​rēja pēkšņi izgaist kā nebijusi.

Ja karaliene būtu pratusi šo priekšrocību izmantot, viņa būtu atradusi izeju, lai paglābtu sevi un savus draugus.

Taču bija jānotiek tā, ka sirdsdraudzenes sātaniskais gars vēlreiz iemājoja šajā dumjajā Junonā.

Leonorai pati galvenā pašreiz bija vēlēšanās tūlīt satikties ar Mariju. Viņa uzdeva Laplasam izlūgties Viņas Augstības atļauju "satikties un paraudāt kopā".

Bet šis lūgums tika izteikts nelaikā. Trīsreiz savam dēlam lūgusi audienci un trīsreiz saņēmusi noraidījumu, Marija nosprieda, ka viņai pienācis gals. Pie tā viņu novedusi sieviete, kas skatījās, klausījās un domāja viņas vietā, sieviete, kuru viņa bija turējusi tuvāk par vīru un bērniem! Laplass pat nepaguva pateikt teikumu līdz bei​gām.

- Man ir pietiekami daudz savu rūpju! - saniknotā Marija Mediči viņu pārtrauca. - Un turpmāk lai es neko nedzirdētu par šiem cilvēkiem! Es jau sen teicu, ka vi​ņiem vajadzēja atgriezties Itālijā!

Tā bija kapa runa draudzībai, ko varētu uzskatīt par vienu no neparastākajām cilvēces vēsturē.

Kad nelaimīgais Laplass Leonorai pavēstīja par savas sūtņa misijas rezultātiem, viņai vairs nepalika nekādu ilūziju, bija jāsagatavojas finālam, no kura viņa baidījās, kuru daudzreiz paredzēja, tikai nekad nespēja tam noti​cēt.

Ko gan vēl pēc tik daudziem brīnumiem viņa varēja gaidīt no dzīves?

Laime un mīlestība jau sen bija viņu sagrauzušas, slimība ar katru dienu kļuva grūtāk paciešama.

Karalienes atteikums pārrāva pēdējo saiti, kas Galigai saistīja ar cil​vēkiem. Šī dīvainā būtne no viltīgas un bezjūtīgas sievietes pēkšņi pārvērtās par histēriķi, kas vairs nebija tālu no ārprāta. Viņa metās pie mantu lādēm, vilka ārā maisiņus ar zeltu, dārglietām un nesaskaitāmi daudziem dimantiem, kuru liela daļa piederēja karaļnamam. To visu viņa aiznesa uz gultu, skubīgi pa to izbārstīja zelta monētas un dārgakmeņus, ko pārsedza ar matračiem. Pēc tam izģērbās un apgūlās uz savas bagātības.

Kad ieradās gvardisti, viņa simulēja agoniju. Bet gvardisti neapmulsa, viņi pavēlēja Galigai piecelties. Ieķērusies baldahīna koka balstos, viņa trakās dusmās lamāja nolādēto florencieti.

Gvardistiem nekas cits neatlika kā nogāzt viņu uz grīdas.

Gvardisti pārmeklēja un izlaupīja lielisko istabu. Taču prieka sauciens no komandiera mutes atskanēja nevis tad, kad tika atrasta paslēptā bagātība, jo šo brīdi viņš bija gaidījis, bet tad, kad dienasgaismā parādījās astroloģis​kie instrumenti un karalienes, kā arī viņas bērnu horo​skopi.

Karaliene māte tika izsūtīta uz Bluā, Končīni mirstīgās atliekas - izkaisītas vējā, viņa un sievas bagātības savā starpā sadalīja brāļi Luīni.

Izrādījās, ka, pretēji visiem pareģojumiem, Luīns ir bargs ministrs. Viņš jau bija paguvis novākt no ceļa divus savus galvenos līdzdalībniekus - Deažānu un kapucīnieti Travaju, kas viņu bija mudinājuši uz kategorisku rīcību.

Jaunais Francijas saimnieks gribēja iegūt Galigai galvu, bet tā, lai neizdarītu nelabojamu kļūdu. Viņš baidījās no Marijas Mediči, tāpat kā no viņas baidījās Luī XIII. Karaliene māte varēja ap sevi sapulcināt opozīciju un atsākt pilsoņu karu. Viņa atkal varēja ieņemt vietu blakus sa​vam dēlam.

Ar šo draudīgo sievieti bija jāapietas ļoti piesardzīgi, nedrīkstēja viņu novest līdz izmisumam. Par savu sakāvi Marija Mediči vainoja Galigai, tāpēc šīs sievietes nāve diezin vai viņu stipri sadusmotu. Bet process? Saceltā trokšņa dēļ gūstekni nevarēja izsūtīt bez tiesas sprieduma. Bet viņas tiesāšana varēja pārvērsties par pašas karalienes tiesāšanu. Bija pietiekami daudz iemeslu, lai varētu izvirzīt apsūdzību pret Galigai, sākot ar karaliskās labvēlības izdāļāšanu par samaksu un beidzot ar sazvērestību, kuras dēļ gāja bojā Anrī IV. Bet visi šie pierādījumi nenovēršami bija saistīti ar atziņu, ka pie atbildības jāsauc arī Marija Mediči.

Par laimi, atradās cita izeja. Kāpēc jāinteresējas par Galigai laicīgajiem nodarījumiem, ja galvenokārt viņa noziegusies pret Dievu? Nelaimīgā jānotiesā par buršanu. Nudien, kā gan šī nešķīstene būtu varējusi sev pakļaut cēlo karalieni, ja viņa nebūtu ragana? Par šādu lietas pavērsienu Leonora uzzināja Bastīlijā.

Tais laikos ļaudis mistikai bija tikpat tuvi, cik tuvas tai mūsdienās ir afrikāņu ciltis. Viņiem bija nepārtraukti sa​kari ar viņpasauli, un viņiem nekas nelikās tik normāls kā viss pārdabiskais.

Tādēļ nebija grūti buršanā apsūdzēt maršala d'Ankra sievu, pret kuru bija izvirzītas arī citas briesmīgas apsūdzības. Visiem taču bija zināms, ka viņu apsēdis sātans. Starp citu, arī viņa pati par to nemaz nešaubījās.

Tādā veidā problēma tika atrisināta. Vēlāk, pašā pēdējā brīdī, jurists nolēma, ka maršala sievas nāvei vajadzīgs likumīgs attaisnojums. Un beigu beigās "Mercur francai- se", tagadējo avīžu priekštece, publicēja trīs apsūdzības motīvus.

Pirmkārt, dievišķās diženības noziedzīga aizskaršana.

Otrkārt, vienlaicīga dievišķās un laicīgās diženības no​ziedzīga aizskaršana.

Treškārt, karaliskās diženības noziedzīga aizskaršana.

Tiesneši ķērās pie pratināšanas, viņi nopratināja ārkārtīgi daudz cilvēku: valsts padomniekus un ieroču tirgotājus, virsniekus un kalpotājus, karalienes sekretāru un maiznieku, finansistus, uzpircējus un nodokļu iekasētājus, sāls tirgotājus, ļoti daudzus itāliešus, bet pirmām kārtām ārstus un okulto zinātņu kalpus.

Apsūdzības galvenie punkti bija ebreja Montalto uzturēšanās Luvrā un d'Ankra viesnīcā, kā arī maģisko rīku arsenāls, kas tur tika atrasts: vaska figūriņas, lelles, ar melnu samtu drapēts zārks, aizdomīgi pergamenti, nag​las un miroņgalvas.

Galigai bija pilnīgi līdzsvarota. Viņa izturēja šo pārbaudījumu augstprātīgi un cik vien iespējams veikli izvairījās no lamatām, kaut arī viņai nebija nekādu ilūziju par šī tiesas procesa iznākumu. Tiesneši Žans Kurtī un Gijoms Delands uzdrošinājās uzdot jautājumu, vai patiešām viņa bijusi brīdināta par atentātu pret karali Anrī un vai tā ir taisnība, ka viņa "šo brīdinājumu noslēpusi un līdz ar to kļuvusi par

nežēlīgās slepkavības līdzzinātāju". Šai brīdī Leonora izjuta stipru vēlēšanos ievilkt sev līdzi bezdibenī arī karalieni, kas viņu pametusi.

Viņa jau grasījās vērt vaļā muti, tomēr, ne vārda neteikusi, saknieba lūpas un aprobežojās ar to, ka sāka elsot.

8. jūlijā visas parlamenta palātas vienprātīgi apvieno​jās kopējā lēmumā. Tajā bija teikts: "Tiesa atzinusi iepriekš minētos Končīno Končīni un Leonoru Galigai, viņa atraitni, par vainīgiem noziegumā - diženības aizskaršanā. Par to iepriekš minētā Končīni piemiņa un iepriekš minētā Galigai notiesāta ar galvas nociršanu uz ešafota, kas šai vajadzībai uzstādīts Parīzes pilsētas Grevī laukumā. Pēc tam viņas galva un ķermenis jāsadedzina un jāpārvērš pelnos. Viņu manta jāatdod likumīgajam īpašniekam - Francijas karaļnamam."

Tai pašā vakarā Leonora stingriem soļiem uzkāpa uz ešafota. Kamēr viņai vēl nebija aizsietas acis, tiesu varas pārstāvis viņu aicināja atzīties, ar kādu noslēpumainu spēku palīdzību viņai izdevies pakļaut savai varai kara​lienes prātus.

Galigai atbildēja, tikko jaušami pasmaidīdama: - Ar to varu, kas veiklai un apņēmīgai sievietei dod ie​spēju pakļaut sev stulbeni.

ATRASTĀS UN NEATRASTĀS BAGĀTĪBAS

Vladimirs Petrovs NOGRIMUŠAIS BONAPARTA NOSLĒPUMS MEKLĒ UGUNSDZĒSĒJI, MEKLĒ MILICIJA… KOPŠ pirmajiem pēckara gadiem un pat pusi gadsimta vēlāk bijušie grenadieri, virsnieki, gvardisti un Napoleona adjutanti lūgtin lūdza Krievijas varas iestādes: atļaujiet aizbraukt pie jums, atgriezties uz Vecā ceļa, tur (aiz Vjazmas, Berezinas, Molodečno) apraktas pie baznīcas, paslēptas zem gobām, nogremdētas purvā milzīgas bagātības. Daudzus šādus lūdzējus Krievijā ielaida, apgādāja viņus ar naudu, pavadoņiem, pajūgiem, taču vecie, nosirmojušie karotāji, dažkārt pat paralītiķi, nevienu zelta glabātavu neatrada, pēc tramīgās un bada pilnās bēgšanas pa Krievzemes ceļiem viņi neko vairs nespēja atcerē​ties…

Gandrīz pirms 160 gadiem pēc Smoļenskas ģenerālgubernatora N.I. Hmeļņicka rīkojuma tika noorganizēta tā sauktā Maskavas laupījuma meklēšana Semļevas ezerā, kas atrodas 25 verstis rietumos no Vjazmas. Vēlāk detalizētos meklējumos Semļevas apkārtnē piedalījās trīs vīri no Pēterburgas praporščiks fon Ludvigs, apakšpulkve​dis Švānebahs un P. Cetverikovs.

Nākamais meklējumu posms ilga no 1910. līdz 1912. gadam un bija saistīts ar 1812. gada kara simtās gadadie​nas svinēšanu.

No 1958. līdz 1960. gadam Semļevas ezera krastos mitinājās laikraksta "Komsomoļskaja pravda" korespondenti. Viņi darbojās Semļevas ciema apkaimē līdz pat 1981. gada rudenim, cirta mežu, lēca ūdenī vasarā un pat ziemā, vilka vadus, kaut ko mērīja un tik briesmīgi spridzināja, ka Semļevas ciemā, piecu kilometru attālumā, suņi rēja kā negudri. Bet netika atrasts ne zelts, ne sudrabs, neviens lielgabals un pat ne vecu ratu ritenis.

Nekā nav ne Semļevas ezera krastos, ne ūdenī, un leģenda nekļūst par īstenību. Rodas jautājums kāpēc jāpēta vecas kartes, grāmatas, avīzes? Vai mazums laika un naudas meklētāji atstājuši Vecajā Smoļenskas ceļā, noslī​cinājuši ezerā, izkaisījuši tā apkārtnē?

Balstīdamies uz ģeogrāfiskiem un literāriem arhīva materiāliem, mēs aicinām atgriezties pie senās leģendas.

"MŪSU KOLONNAS PĀRVĒRTĀS PAR NEVALDĀMU SALAŠŅU VARZU" 1812. gada 19. oktobra agrā rīta stundā pēc piecu nedēļu ilgas uzturēšanās Maskavā Napoleona karaspēka vienības sāka atstāt pilsētu. Garām Kalugas postenim devās milzum liels karapulks: vairāk nekā 14 000 jātnieku, gandrīz 90 000 kājnieku, 12 000 ārrindnieku, slimnieku un citu nonkombatantu pavisam vairāk nekā 116 000 cilvēku ar 569 lielgabaliem.

"Maskavas kvernēšanas" nobeigumā Napoleons pavēlēja uzspridzināt Kremli, lai atriebtos Aleksandram par to, ka tas neatbildēja uz trim viņa miera piedāvājumiem. Tāpēc tika uzspridzināti daži torņi un vietām sagrauta siena, Arsenāla ēkas, Filareta un Marijas Aizmigšanas zvanu tornīši, kas atradās blakus lielajam Ivana zvanu tornim.

"Nekas nevar būt interesantāks par šīs armijas gājienu, un plašie līdzenumi, kas sākas tūlīt aiz Maskavas, ļāva novērot lielo kustību visos sīkumos. Mēs vedām līdzi visu, kas bija palicis pēc ugunsgrēka. Ārkārtīgi elegantas un greznas karietes kratījās juku jukām ar kulbām, droškām un provianta ratiem. Šīs ekipāžas, kas pa platajiem Krievzemes ceļiem brauca vairākās rindās, izskatījās pēc milzīgām karavānām. Uzkāpis pakalnā, es ilgi lūkojos šai ainā, kas man atgādināja aziātu svešzemju sagrābšanas karus. Viss līdzenums bija kā sētin nosēts ar milzīgo kravas gūzmu, un Maskavas zvanu torņi pie apvāršņa

bija fons, kas noslēdza ainavu. Atskanēja pavēle apmesties šeit uz atpūtu, lai pēdējo reizi uzmestu skatienu senatnīgās pilsētas krāsmatām, kas drīz nozuda no mūsu redzeslauka." Tā rakstīts kāda kara dalībnieka memuāros.

Kā visiem zināms, Napoleons izgāja 110 Maskavas Ka- lugas virzienā. Ģenerālis F. Segīrs, imperatora adjutants, atzīmēja Napoleona izsaucienu: "Ejam uz Kalugu! Un - vai tiem, kas nostāsies manā ceļā!" Toreiz, 1812. gada rudenī, kā arī daudz vēlāk, Napoleons uzskatīja, ka viņa armijas pārvietošanās nav atkāpšanās, ka tas ir maršs: armija atgriežas Smoļenskā. 25. oktobra agrā rītā, kad Napoleons devās rekognoscēšanā, viņu ar visu svītu gandrīz sagūstīja krievu kazaku vienība. Tai pašā rītā notika kara padomes sēde, kurā gan Napoleons, gan arī viņa maršali pieņēma lēmumu caur Vorovsku, Vereju iziet uz Možais- ku un tad virzīties uz Smoļensku. Tā 25. oktobris kļuva par pirmo Lielās armijas īsto atkāpšanās dienu.

Sekoja rīkojumi par armijas sagatavošanos garam un ātram maršam, tika pārskatīta bagāža un daļa vezumu pamesta savam liktenim. "No aizmugures mums uzbrūk kazaku bari," par pēdējām oktobra dienām rakstīja kapteinis Fransuā. "Mēs nevaram noiet ne tūkstoš soļu, lai vaigu vaigā nesastaptos ar ienaidnieku." Nepārtrauktie kazaku uzbrukumi Lielajai armijai palēnināja tās gaitu un galu galā palīdzēja Kutuzova avangardam pie Vjazmas panākt Napoleona arjergardu.

31. oktobrī (pēc vecā stila - 19. oktobrī) Napoleons ar svītu iegāja Vjazmā, tātad no 26. oktobra (26. oktobrī notika sagatavošanās garam pārgājienam) piecās dienās bija noieti vairāk nekā 200 kilometri caurmērā 40 kilometri dienā.

Partizāns Deniss Davidovs savās atmiņās, kas attiecas uz vēlāku periodu - uz novembra (15.-16.) kaujām pie Krasnojes -, raksta: "Beidzot pienāca vecā gvarde, kurā bija arī pats Napoleons…

Ienaidnieks, ieraudzījis mūsu skaļos pūļus, satvēra šauteni rokās un lepni gāja tālāk, soļus nepaātrinādams. Es nekad neaizmirsīšu šo nāves briesmās nokļuvušo karavīru brīvo gaitu un bargo stāju.

Augstas lāčādas cepures, gaišzili mundieri, baltas siksnas, sarkani spalvu pušķi un epoletes - gluži kā magones sniega klajumā!… Napoleona gvarde aizsoļoja gar mūsu kazaku pūļiem kā simt lielgabalu kuģis gar zvejnieku laivu baru."

300 kilometru garo ceļu no Možaiskas līdz Smoļen- skai franču gvarde bija nogājusi divās nedēļās (13 diennaktīs), ieskaitot diennakts atpūtas (Slavkovā u.c.). Pārējās karaspēka daļas un to pavadoņi šo attālumu praktiski veica trīs nedēļās (18-20 diennaktīs), un šī "liekā" nedēļa bija pārpārēm piepildīta ar badu, ciešanām, zvērībām, aukstumu un beigās aprakta zem uznākušās ziemas sniegiem. Smoļenskas ceļš, kur sākumā palika nevarīgie, ievainotie, slimie un mantu kaudzes, pēc Vjazmas pārvērtās par vienu vienīgu mežonīgu kapsētu bez vārdiem un bez kapa kopiņām desmitiem kilometru garumā, kur uz sasalušās zemes zem Krievijas sniegiem palika cilvēki, zirgi, ieroči, mantas un kopā ar tiem - arī bijušās Lielās armijas spēks un ticība tās neuzvaramībai.

Vēlāk imperators Napoleons teica: "Mūsu daudzās kolonnas pārvērtās par nevaldāmu salašņu varzu, kurā da​žādu pulku kareivji cits citam bija sveši."

VĒJŠ NO MUGURPUSES Šos materiālus izdalījām atsevišķā apakšnodaļā tāpēc, ka visu laiku no 1812. gada rudens un ziemas līdz pat mūsdienām nebeidzas strīdi un izdomājumi par sala sākumu un stiprumu, par sniega snigšanu un tā ie​tekmi uz Lielās armijas likteni. Šie dati ir svarīgi arī vēs​turiskās leģendas pareizai izpratnei. "(3.11.) No Vjazmas devāmies ceļā ap.pusdienas laiku; gaiss bija spirgts un salts, spoži spīdēja saule. Ieradās Napoleons uz zirga. Ģērbies pelēkos svārkos. Ķeizariskajā galvā šoreiz bija nevis platmale, bet zaļa silta cepure ar pelēku kažokādu. Viņam blakus jāja tuvākie radinieki, kas dienē armijā…

Gan šeit, gan ari pēcāk no dažādu tautību virsniekiem es dzirdēju: "Kaut tikai pietiktu spēka!"

Patiesi - vajadzēja saņemties, jo fiziskie spēki bija izsīkuši. Pēdējās trīs dienas ziema stipri uzbruka, un viens otrs no mums jau šķīries no šīs pasaules.

(4.11.) Salā un sniegā ar mokām virzījāmies tālāk pa neizbraucamu ceļu, vakarā tika izziņota bēdīga atpūta, nevienam nebija ne kumosa pārtikas. Daži, jau stipri izdēdējuši cilvēki, savārga, bet nākamajā rītā ieraudzīju, ka viņi ir miruši un jau sastinguši.

Vakar un šodien, 5. novembrī, kad laika apstākļi neļauj noiet no lielā ceļa, mūsu atkāpšanās kļuvusi šausmīga un dīvaina. Izmisums, līdz kuram cilvēkus novedis bads un aukstums, varētu būt iemesls ugunsgrēkiem, kas atkal visapkārt redzami. Tuvu un tālu no lielā ceļa deg muižas un sādžas…"

Tā savās piezīmēs ierakstījis ģenerālis F.P. Segīrs.

Daudzos memuāros uzsvērts, ka pūtis stiprs ziemeļu vējš. "Ass ziemeļaustrumu vējš dzina mākoņus," utt. Ziemeļu rumbu vēji, protams, nesa līdzi aukstumu, bet tieši šie ziemeļu vēji bieži vien atviegloja atejošās armijas ko​lonnu kustību, tāpēc ka galvenokārt pūta gājējiem no mu​guras vai arī no labās puses.

Memuāros pieminēts arī ledus upēs un ezeros, kā arī atkala uz ceļiem. Acīmredzot līdz pat pēdējām atkāpšanās dienām (14.-15. novembrim), tātad līdz pašai Smo- ļenskai, Dņepra un varbūt tās lielākās pietekas Vopa, Vjazma, Osma, Kostra vēl nebija pietiekami aizsalušas, lai pa tām varētu iet karaspēka kolonnas, 3.-5. novembrī pat uz ezeriem un ūdens krātuvēm varēja izveidoties tikai plāna pirmā ledus kārtiņa, ko droši vien, ūdenim viļ​ņojoties, vējš salauza.

VALTERA SKOTA KĻŪDA Dabā jau sen vairs nav Vecā Smoļenskas ceļa, 200 gadu tālumā palikusi tā zemes virsma ar laukiem un mežiem, pa kuriem vijās šis ceļš. Rudens lietavas un ziemas puteņi mijās cits pēc cita, un straujās upes aizpludi- nāja savus ūdeņus, noskalodamas no krastiem sagrautos tiltus un nomestās kara mantas.

Nav vairs daudzu sādžu, klosteru, muižu, dīķu, aiz- sprostojumu, nav… No vecās dzīves palikušas tikai vār​gas pēdas, kas vēl liecina par pagājušo gadsimtu.

Saglabājušās vecas maršrutu kartes no Smoļenskas līdz pašai Maskavai. Tajās pārsteidz milzum daudzas tumši zilas un gaiši zilas atzīmes pie upēm un strautiem, kas tecējuši no lielceļa pa labi un pa kreisi piecu sešu verstu joslā. Ar šiem punktiņiem atzīmēti dambji, ūdens- krāUives, aizsprosti, tiem blakus neuzkrītoši atzīmētas ūdens dzirnavas un kokzāģētavas. Tā bija agrāk neredzēta, bet tagad neesoša sena antropoloģiska dabas ainava, ko gadu desmitos bija izveidojuši Smoļenskas muižnieki un dzimtcilvēki, pa kuru 1812. gadā vijās galvenais Smoļenskas ceļš un pa kuru aizbēga Lielās armijas karapulki.

Atradās ezeriņš, kas vēlāk saukts gan par Rāmo ezeru, gan arī par Semļevas ezeru. Izstiepts, lokveidīgs, pavisam nenozīmīgs salīdzinājumā ar aizsprostojumu zīmēm. Ezeriņš bija atzīmēts pie Poloveckas - mazas upītes, bet uz to neveda neviens ceļš. Tātad kartes uzrādīja daudzas ūdenskrātuves, kas bija tik lielas, ka mazais mežezeriņš likās tīrais nieks. Tās bija daudz tuvāk lielajam Smoļenskas ceļam, un arī piekļūšana pie tām bija daudz ērtāka - pie daudzām piegāja tieši lauku ceļi. Tās bija tik lielas, ka neapšaubāmi tika sauktas par ezeriem, tāpēc frāze par kravu nogremdēšanu Semļevas ezerā (netālu no Semļevas apdzīvotās vietas) iegūst pavisam citādu nozīmi un jēgu.

Acīmredzot nepieciešams atkārtot pašu frāzi. Filips Pols grāfs de Segīrs (1780-1873) - franču ģenerālis un kara rakstnieks - 1812. gadā dienēja Napoleona svītā. Ģenerālis bija viens no vislabāk informētiem adjutantiem un nogāja visu atkāpšanās ceļu no Maskavas līdz Parīzei. 1824.-1829. gadā viņš izdeva memuārus par Lielās armi​jas karagājienu pret Krieviju. Tajos rakstīts: "No Gžatskas līdz Mihailovskas sādžai starp Dorogo- bužu un Smoļensku imperatora kolonnā nenotika nekas ievērojams, ja neskaita to, ka vajadzēja Semļevas ezerā iemest mantu, kas bija izvesta no

Maskavas: tur tika no​gremdēti lielgabali, senlaicīgi ieroči, Kremļa izrotājumi un krusts no Ivana Lielā.

Slava, trofejas un citi labumi, kuru dēļ bijām upurējuši visu, mums kļuva par apgrūtinājumu; tagad bija radies jautājums nevis par to, kā izdaiļot savu dzīvi, bet gan par to, kā izglābt savu dzīvību. Šai briesmīgajā katastrofā armija, tāpat kā liels kuģis, ko sadragājusi neganta vētra, neprātodama izmeta sniega un ledus jūrā visu, kas varē​ja apgrūtināt un aizkavēt tās virzīšanos uz priekšu." Šis teksts dod iespēju aplūkot arī mazliet plašāku, bet mazāk ticamu versiju, ko izklāstījis Valters Skots, kā arī saīsinātu Mihailovska pieminēto variantu un vēl dažas literatūrā sastopamas domas par Maskavas laupījuma no​slīcināšanu Semļevas ezerā.

Bez franču ģenerāļa memuāriem ir pieejams arī ļoti interesants kāda krievu apakšpulkveža raports 1836. gada 9. janvārī, kurā teikts: "Uzturēdamies Vjazmas apriņķī, kur atrodas Semļevas ezers, un vēlēdamies uz vietas savākt pēc iespējas tuvākas ziņas par augšminēto notikumu, es noskaidroju, ka tik tiešām pēc franču armijas pilnīgas atkāpšanās Semļevas sādžas muižnieks Birjukova kungs nosūtījis zemstes tiesai 40 lafetes, bet tām piederīgie lielgabali tolaik pēc ilgas meklēšanas nav atrasti. No tā jāsecina, ka augšminētie lielgabali no Semļevas tālāk nav vesti un pat tādā gadījumā, ja Napoleona pavēle, par kuru runā Valters Skots, ir izdomājums, pēc Vjazmas pilsētas atstāšanas franču armijas vezumnieku stāvoklis droši vien bija tik nožēlojams, ka tiem vajadzēja izmantot Semļevas ezeru, lai tajā paslēptu laupījumu un tai laikā nevajadzīgos liel​gabalus."

Tā iezīmējās otra meklējumu objekta komponente - tā saucamie Aleksejevskas lielgabali (pēc Aleksejevskas sta- ņicas — Birjukova dzimtās vietas nosaukuma; staņica atrodas Semļevkas upītes kreisajā krastā, apmēram versti dienvidos no Smoļenskas ceļa).

Pēc analoģijas ar tā laika krievu ieročiem, franču lielgabals svēra 400-800 kilogramus. Mēs nezinām, līdz kurai vietai un pa kuru ceļu 1812. gada novembrī tika aizvesti 40 lielgabali. Tieši šīs detaļas ir svarīgi noskaidrot. Bet mēs varam nešaubīgi apgalvot, ka ne lielgabali uz la- fetēm, ne stobri bez lafetēm nevarēja ne tuvu piekļūt pie tā saucamā Semļevas ezera. Tiem, kas tam netic, ieteicam pacelt lielgabala stobru, kas guļ pie Borodinas muzeja vai pie Arsenāla Kremlī, lai saprastu, ka lielgabalu pārvešana pār purviem, kas pletās ap ezeru, nepavisam nav iespē​jama.

Tātad noskaidrota galvenā kara notikumu secība 1812. gada rudenī, noskaidroti laika apstākļi un zināms, ka novembra sākumā ezerus neklāja tāds ledus, pa kuru būtu varējušas braukt vai iet karaspēka vienības.

Starp leģendu par Maskavas laupījumu un faktiskajām liecībām par vecajiem lielgabaliem svārstās mūsu zināša​nas par to, kas īsti jāmeklē Semļevas apkārtnē vai mazliet tālāk.

Pierādīts, ka niecīgais Semļevas (Rāmais) ezeriņš nepavisam nav derīgs lielgabalu, kariešu, zelta maisu, krustu, karogu utt. slīcināšanai. Tai pašā laikā ir noskaidrots, ka karaspēka atkāpšanās laikā bijuši desmitiem aizsprostotu ūdenskrātuvju un īstu ezeru, kas atradušies tuvāk vai tālāk no Smoļenskas ceļa.

Rudeņos tie bija stipri dziļi, pie tiem veda labi ceļi, tajos varēja nogremdēt ne tikai Maskavas laupījumu un artilērijas parku, bet arī pašus karo​tājus, kas atkāpās no Maskavas…

Palicis neliels darbs: jāatrod vietas, kur bijušas šīs senās ūdenskrātuves, jāatrod "tā īstā" un jāizceļ no dibena, t. i., jāizrok no zemes (tagadējās) meklējamās relikvijas, kas atdodamas tiem, kam tās nolaupītas.

- Kā sākumā, kad jūs man izklāstījāt savu meklējumu mērķus, tā arī tagad, beigās, es varu tikai sacīt, ka šis jūsu pasākums zināmā mērā ir avantūra, - šādu viedokli autoram izteica kāda gudra dāma, kas palīdzēja strādāt ar franču arhīviem.

Nikolajs Hotimskis ČEMODĀNS AR DĀRGLIETĀM

1948. GADA 4. februārī PSRS bruņoto spēku ministrs Bulgaņins parakstīja pavēli par maršala Žukova atbrīvošanu no Odesas kara apgabala karaspēka komandiera posteņa. Nežēlastībā kritušajam karavadonim bija pavēlēts ierasties Sverdlovskā un uzņemties Urālu kara apgabala komandēšanu. Par pārcelšanas motīviem Žukovam personīgi nekas netika paskaidrots. Izsūtīšana aiz Lielās akmeņu grēdas bija tikpat skaļa kā pirmais trieciens 1946. gadā, kas beidzās ar maršala izraidīšanu no Maskavas uz Odesu. Arī šis notikums, tāpat kā pirmais pazemojums, apaudzis ar leģendām, izdomājumiem, uzslāņojumiem.

IZSNIEGT VIRSNIEKIEM IEROČUS! Par to, kāpēc Žukovs no jautrās un saulainās Odesas tika pārcelts uz auksto un drūmīgo Sverdlovsku, jūs ne vārda neatradīsiet nevienā ptiblikācijā, kas stāsta par maršala dzīvi, kaut arī rakstīts par to ir daudz, it īpaši 1995. gadā, kad tika svinēta Uzvaras 50. gadadiena, un 1996. gadā, kad bija maršala simtā dzimšanas diena.

Kas tad toreiz īstenībā notika?

Savāktā liecību mozaīka iznāca diezgan raiba. No vairāku cilvēku pārliecības, ka Žukovs tomēr perinājis domu par sazvērestību pret Staļinu, līdz pretējai pārliecībai, ka pie visa vainīgs maršala neciešamais raksturs, kura dēļ Odesas varasvīri griezušies pie Maskavas ar asarainu lūgumu aizvākt no viņu pilsētas neciešamo diktatoru. Zināma arī versija par Staļina personīgo nepatiku pret maršalu, viņam esot skaudusi Žukova karavadoņa slava. Šīs versijas piekritēji apgalvo: ģeneralisimuss baidījās turēt Žukovu robežas tuvumā, sak, ka nepārlaižas pār kalniem. Šai ziņā ideāls būtu kāds no iekšzemes apgaba​liem, un tieši tādēļ izraudzīts Urālu kara apgabals.

Piebildīšu tūlīt: pēdējā versija ir visnedrošākā, tāpēc ka nav izdevies atrast nevienu dokumentu, kas to apstiprinātu. Ir tikai netieša liecība, it kā bruņoto spēku ministrs Bulgaņins pēc atgriešanās no Odesas, uz kurieni bija devies inspekcijas braucienā, ziņodams par to Staļinam, vai nu ar nodomu, vai arī joka pēc izmetis: robeža ar Turciju ir blakus, bet no tā augstprātīgā Žukova visu ko var sagaidīt. Nopietni pētnieki šādu versiju uzskata par lētu avīžnieku izdomājumu. Žukovs aizbēg uz Turciju! To var izdomāt tikai slimas smadzenes.

Dīvaini, bet joprojām, it īpaši bijušo PSRS Valsts drošības ministrijas darbinieku aprindās, pastāv nešaubīga pārliecība par Žukova līdzdalību militārpersonu lolotajā sazvērestībā pret Staļinu.

Pamatojums: no Odesas saņemtie šifrētie ziņojumi, ka Žukovs apbruņo virsniekus. Kā stāsta Lubjankas veterāni, pretizlūkošanas dienests vairākus apbruņotos virsniekus apcietināja. Pavedieni no Odesas apgabala štāba stiepās uz citām pilsētām - uz tām, kur mazsvarīgos amatos dirnēja nežēlastībā krituši ģenerāļi, ko Staļins bija pazeminājis dienesta pakāpē un atcēlis no augstiem amatiem par trofeju vērtību piesavināšanos Vācijā. Šie ģeneralisimusa sodītie cilvēki meklēja autoritatīvu vīru, ap kuru varētu saliedēties. Viņu skatieni vērsās uz Žukova pusi, jo arī Žukovam Staļins bija nodarījis pārestību.

- Avakumovs Berijas vadībā bija sagatavojis atsevišķu lietu par militāro sazvērestību, - šī raksta autoram pastāstīja kāds ģenerālis, kas savā laikā bija ieņēmis augstu amatu Lubjankā. - Pēc vairāku virsnieku apcietināšanas Odesas kara apgabalā, ko komandēja Žukovs, radās arī jautājums par paša komandiera arestēšanu. Taču Staļins noklausījās Berijas priekšlikumu un teica: "Nē, Žukovu es neļaušu apcietināt. Es tam visam neticu. Es viņu labi pazīstu. Jau četrus gadus pirms kara es viņu biju iepazinis labāk nekā pats sevi."

Un atkal nekāda dokumentāla apstiprinājuma. Ir tikai vārdi, atsaukšanās uz kaut kādiem paziņām, kas

par to dzirdējuši no saviem paziņām. Un liels lūgums — neie​slēgt diktofonu.

Kaut gan - stāt! Vai tikai no šiem avotiem nav ceļojuši ziņojumi uz Kremli un Lubjanku, vai no tiem nav cēlušās valodas par to, ka maršals apbruņo virsniekus? Viņš patiešām izdeva pavēli par ieroču izsniegšanu virsniekiem ar atļauju tos nēsāt pastāvīgi. Bet tas nepavisam netika darīts tādēļ, lai gāztu Staļinu, pavēle radās pavisam citu iemeslu dēļ. Četrdesmit sestajā gadā Odesa čumēja un mudžēja no zagļiem un bandītiem. Iedzīvotāji bailēs drebēja. Nelieši izģērba cilvēkus gaišā dienas laikā. Ja kāds pretojās - duncis ribās. Notika arī uzbrukumi militārpersonām. Žukovs pavēlēja izsniegt personīgos ieročus, lai pasargātu viņu dzīvību. Modrā aģentūra, kas maršalu izsekoja dienām un naktīm, tūlīt nosūtīja ziņojumu uz Maskavu: Žukovs apbruņo virsniekus!

Galvaspilsētas amatpersonas, kuru rokās nonāca šī informācija, nodeva to augstākām instancēm tādā interpretācijā, kādā to vēlējās saņemt Žukova nelabvēļi no Staļina tuvāko līdzgaitnieku bara. Tā ir Žukova laime, ka Staļins nenoticēja šiem ļaun​prātīgajiem apmelojumiem.

Pērkons tomēr norībēja. Bet no pilnīgi citas puses.

"AIZVĀCIET NO MUMS ŠO DIKTATORU!" Tātad pavēle tika izdota vienīgi tāpēc, lai nodrošinātu virsnieku dzīvību. Žukovs sašuta ik reizi, kad uzzināja, ka atkal noticis kāds uzbrukums.

- Vai tāpēc cilvēki karojuši, atgriezušies dzīvi no pasaulē vislielākajām kaujām, lai kādā tumšā Odesas ielā ietu bojā no bandīta naža? - viņš telefona klausulē izteica pārmetumu milicijas priekšniekam.

Diemžēl pilsētas kārtības sargātājiem nebija pa spēkam tikt galā ar noziedznieku pasauli.

Pārliecinājies par to, Žukovs parakstīja pavēli par kontrolieroču izsniegšanu virsniekiem personīgi pašaizsardzības vajadzībām.

Taču šis pasākums neatvēsināja kriminālnoziedznieku dedzību. Uzbrukumi militārpersonām notika pat biežāk, pēc milicijas domām - lai atņemtu ieročus. Parasti trīs vai četri bandīti izsekoja un uzbruka virsniekiem, kas gāja vie​ni. Atņemtie ieroči papildināja bandītu grupu arsenālus.

Pilsētas varas iestādes nepalaida garām izdevību izmantot pārmetumus milicijai pret spītīgo komandieri. It īpaši tāpēc, ka partijas apgabala komitejai un pilsētas ko​mitejai bija savi rēķini ar Zukovu.

Konflikts sākās jau pirmajos mēnešos pēc Žukova ierašanās Odesā. Viņš apbraukāja visas kara pilsētiņas, personīgi iepazinās ar kaujas mācību, virsnieku un kareivju sadzīves apstākļiem. Galvenā problēma bija komandieru dzīvokļi. To nepavisam nepietika. Neprecētie virsnieki dzīvoja kazarmās kopā ar kareivjiem. Ģimenes cilvēki mitinājās teltīs.

Vispirms Žukovs cerēja uz pilsētas varas iestāžu palīdzību, Apgabala kara padomē tās pārstāvēja partijas apgabala komitejas pirmais sekretārs Aleksejs Ilarionovičs Kiričenko. Viņš raiti un lieliski runāja par pilsētas svēto pienākumu palīdzēt karavīriem dzīvokļu problēmas risināšanā, bet ar to arī aprobežojās, aizbildinādamies, ka pilsētas un apgabala budžetā dzīvokļu celtniecībai piešķirtie līdzekļi jau iztērēti. Ja paņemsi no citas kabatas - gaidi "melno Bertu".

- Kā tad tā? - Žukovs brīnījās. - Vai pilsētai nav rezer​ves fonda?

- Ne metra, - apgabala komitejas sekretārs atbildēja, ne aci nepamirkšķinājis.

Var iedomāties staļiniskā partijas vietvalža dusmas un sašutumu, kad viņam pavēstīja, ka nezin kādi armijas cil​vēki staigā pa pilsētu, meklēdami brīvus dzīvokļus un lieku apdzīvojamo platību.

Kiričenko piezvanīja Žukovam.

- Kas viņiem devis tādas tiesības?

- Es, - maršals atbildēja. — Viņi rīkojas pēc manas pa​vēles.

- Bet tā taču ir brēcoša patvaļība! - apgabala komite​jas sekretārs protestēja.

Tā nav nekāda patvaļība, - maršals atbildēja. - Viņi pārstāv komisiju, kuras uzdevums ir konstatēt lieku dzīvojamo platību. Starp citu, komisijā ir arī pilsētas padomes deputāti. Cik man zināms, viņiem ir pārbaudes tiesības.

Kiričenko piezvanīja uz Maskavu: tā un tā, kara apgabala komandieris neievēro padomju likumus, raujas pie varas, ignorē vietējo vadību. Žukovs uzzināja par partijas apgabala komitejas sekretāra sūdzēšanos Centrālajai Ko​mitejai. Viņu personīgās attiecības tika pārtrauktas. Žukovs bija saniknots par pārmetumiem, ka viņš pārpludina pilsētu ar ieročiem, ko bandīti atņem armijas virsniekiem, un nolēma uz visiem laikiem tikt galā ar noziedzību Odesā. Apgabala štābs saņēma komandiera norādījumu: izstrādāt uzbrukuma operācijas plānu, operācijas mērķis - bandītisko formējumu iznīcināšana. Pilsēta tika sadalīta sektoros, kurus uzticēja karaspēka daļu komandieriem. Galvenie spēki tika orientēti uz objektiem, kur satecēja noziedznieku pasaules pavedieni: stacijām, restorāniem, parkiem, skvēriem, nomaļu rajoniem. Tika organizēta diennakts patrulēšana pilsētas ielās. Karavīri ierīkoja vienreizējus slēpņus, praktizēja pēkšņas pārbaudes pagrabos un bēniņu telpās. Ielauzās aizdomīgos dzīvokļos, protams, bez jebkādiem prokuratūras izsniegtiem orderiem vai izmeklēšanas orgānu lēmumiem.

Patruļas aizturēja visus, kas likās aizdomīgi, aizveda uz komandantūru, bet nākamajā rītā nodeva milicijas rīcībā. Dažu nakti tika aizturēti pat līdz simt cilvēkiem, kas nevarēja uzrādīt ne dokumentus, ne darbavietu.

Gadījās arī bēdīgi pārpratumi. Dažreiz par aplenkuma upuriem kļuva nejauši garāmgājēji. Turklāt armijas vīri pildīja reglamentam neatbilstošas funkcijas. Un Odesas partijas vadītāji atkal sūdzējās Maskavai: Žukovs faktiski pilsētā nodibinājis savu personīgo varu, apgabala štābs aizstājis Odesas pilsētas un apgabala iestādes, pat iekšlietu orgānus, karaspēka daļās viņš rada savu kultu, pieprasa, lai partijas apgabala komitejas pirmais sekretārs ierodas pie viņa "uz galvas mazgāšanu".

- Aizvāciet no mums šo diktatoru! - Kiričenko sauca pēc palīdzības.

BULGAŅINA ZIŅOJUMS Uz Odesu tika nosūtīta reprezentabla Bruņoto Spēku ministrijas komisija ar nesen iecelto ministru N. A. Bulgaņinu priekšgalā, lai pārbaudītu no partijas ap​gabala komitejas saņemtos signālus.

Pēc protokola apgabala komandierim kara ministrs bija jāsagaida stacijā. Žukovs uz perona neparādījās. Tai lai​kā, kad no Maskavas pienāca speciālais vilciens, viņš at​radās mācībās.

Ar Bulgaņinu atbraukusi svīta bija apmulsusi. Protams, ģenerāļi, kas pavadīja ministru, zināja, ko Žukovs domā par viņu patronu: "…tas nav ne plika graša vērts." Turklāt arī daži ministra pavadoņi nebija sajūsmā par jaunā ministra karavadoņa talantu. Taču tik klaja pieklājības noteikumu noniecināšana aizskāra daudzus. Var necienīt Bulgaņinu kā personu, bet kara ministrs ir apgabala komandiera tiešais priekšnieks un tādēļ viņam jāizrā​da uzmanība, ko nosaka militārā etiķete.

Pēc atgriešanās Maskavā Bulgaņins sniedza ziņojumu Staļinam un par šo kutelīgo jautājumu izteicās tā: - Mūsu augstprātis nav atteicies no savām vecajām manierēm…

Staļins pavīpsnādams uzmeta skatienu Bulgaņinam. Šī epizode viņu acīm redzami uzjautrināja. Žukovs, izstiepies kā stīga, sagaida Bulgaņinu ar padevīgu ziņojumu? Nē, tad tas vairs nebūtu Žukovs!

Valstī ir tikai viens cilvēks, kura priekšā karavadonis var nostāties miera stājā, un šis cilvēks ir viņš Staļins.

- Pastāstiet, biedri Bulgaņin, ko redzējāt Odesā, pie Žukova…

Ministra ziņojumam bija divas daļas: militārā (Žukovs un kara apgabals) un civilā (Žukovs un partijas apgabala komiteja).

- Kaujas mācībās, biedri Staļin, nekādu īpašu trūkumu nav. Karaspēka daļu iekārtošana uzlabojas.

Visvairāk pretenziju ir pret komandiera vadības stilu…

Bulgaņins minēja vairākus piemērus, kas liecināja par Žukova nesavaldību. Visi viņa priekšā trīc, visi staigā uz pirkstgaliem. Ja kaut kas viņam nav pa prātam - uzpleči nost!

- Un kā viņam ar apgabala komiteju? - Staļins rāmā balsī jautāja.

Bēdīgi, biedri Staļin. Kiričenko ir taisnība: pilsētu un apgabalu pārvalda kara apgabala štābs, pareizāk sakot, pats Žukovs.

- Vai dzīvokļu sagrābšana notikusi?

- Jā, biedri Staļin. Tur ir ļoti daudz neapmierināto. Pret tiem, kas pretojušies, kas nav piekrituši dzīvojamās platības samazināšanai, lietots spēks. Patvarīgi ieņemti tukšie dzīvokļi, pat tie, kas ieskaitīti pilsētas un rūpnie​cības uzņēmumu rezerves fondā.

Izklāstījis vēl vairākus faktus, kas apstiprināja partijas apgabala komitejas signālus par kara apgabala koman​diera diktatorisko izturēšanos, kara ministrs nosprieda, ka laiks izdarīt secinājumus: Vietējās vadības rokās nav nekādas varas. Cilvēki zina, kas izlemj jautājumus. Pat par visniecīgākajām lietām viņi iet pie Žukova, uz apgabala štābu. Odesa ir kūrortpilsēta, desmitiem tūkstoši atpūtnieku pa visu Savienību izplata valodas par taisnīgo Žukovu, kas rūpējas par vienkāršo tautu un cīnās pret birokrātu patvaļu.

- Un pret noziedzību, - Staļins piebilda, it kā jautā​dams, it kā papildinādams.

- Ar noziedzību, biedri Staļin, aina ir tāda. Patiešām, pirms pāris mēnešiem pēc aplenkumiem un pēkšņām pārbaudēm, pagrabu un bēniņu iztīrīšanas situācija ielās bija samērā mierīga. Armijas patruļas notvēra sīkos noziedzniekus. Bet noziedznieku pasaules autoritātes palika neskartas. Viņi taču ir savas lietas profesionāļi, tāpēc arī viņu izķeršana jāuztic profesionāļiem. Rūdītie kriminālnoziedznieki nolīda pagrīdē, paslēpās, bet vientiesīgie odesieši noticēja, ka Žukovs izdarījis to, ko nav varējušas izdarīt pilsētas varas iestādes, - iznīcināt noziedzību. Viņš attīrīja ielas no huligāniem, bez šaubām, tā tas ir. Bet vai tad tas ietilpst kara apgabala uzdevumos?

- Kamēr jūs bijāt Odesā un tur pārbaudījāt biedru Žukovu, mēs šeit Maskavā arī šo to pārbaudījām, Staļins ne​gaidīti iebilda, piemiedzis savus dzeltnīgsnējos redzokļus.

Bulgaņins sarāvās. Pārbaudījuši pārbaudītāju?

SLEPENĀ APLOKSNE

Pēc neilga brīža kara ministrs atskārta, ka viņam personīgi ne par ko nav jābaidās. Vadonis nepavi​sam nebija tēmējis uz viņu.

Bet uz ko? Bulgaņins nevarēja iedomāties, bet Staļins draudīgo frāzi vairs nepieminēja. Palūdzis, lai ministrs ziņojumu iesniedz rakstiskā veidā, viņš piecēlās, lik​dams saprast, ka audience beigusies.

Palicis viens, Staļins piegāja pie seifa im izņēma plānu mapīti, kurā bija tikai dažas lapas. Tā tiks atrasta pēc Staļina nāves viņa personīgā seifā, Hruščovs to rūpīgi izlasīs, un pēc viņa norādījuma mapīte tiks noglabāta slēgtā aploksnē. Pēc Hruščova atcelšanas aploksne tika atvērta vairākas reizes - katrs jaunievēlētais ģenerālsekretārs izrādīja interesi par aploksnēm, kas bija nodrošinātas ar lakas zīmogu un nebija pieejamas pat īstenajiem Politbiroja locekļiem.

Grifs — "Pilnīgi slepeni". Tagad tas ir noņemts. Adresāts - PSRS Ministru Padome, biedram Staļinam J. V. "Atbilstoši Jūsu norādījumam, š. g. 5. janvārī Žukova dzīvoklī Maskavā tika izdarīta slepena kratīšana.

Kratīšanas mērķis bija Žukova dzīvoklī atrast un atsavināt čemodānu un lādīti ar zeltu, briljantiem un citām dārglietām…"

Kad Staļinam paziņoja, ka arestētais majors Sjomoč- kins, bijušais Žukova adjutants, izmeklēšanā liecinādams par dažu padomju ģenerāļu un virsnieku līdzdalību laupīšanā un marodēšanā Vācijas teritorijā, apgalvojis, ka ne mazums dārglietu nonākušas bijušā padomju okupācijas karaspēka virspavēlnieka rokās, vadonis nenoticēja. Pēc Sjomočkina vārdiem, unikālas zeltlietas Žukovu laulātais pāris paslēpis čemodānā, kas glabājas viņu Maskavas dzīvoklī. Sjomočkins sniedza detalizētu čemodāna ap​rakstu - gabarītus, krāsu, materiālu.

Izdzirdējuši šo pārsteidzošo paziņojumu, izmeklētāji tūlīt to darīja zināmu savai augstākai priekšniecībai. Tai laikā valsts drošības ministra Abakumova rīcībā jau bija aģentūras ziņojumi par dažu ievērojamu ģenerāļu noziedzīgu mantrausību Vācijā. Starp tiem bija minēts ģenerālleitnants K.F. Teļegins un ģenerālleitnants V.V. Krjukovs, kā arī Krjukova sieva - tolaik populārā dziedātāja Lidija Ruslanova.

Kompromitējoši materiāli bija par daudziem armijas cilvēkiem. Bet tas, ka arī Žukovs iejaukts šais lie​tās, nevienam nevarēja ienākt ne prātā.

Abakumovs aiznesa Staļinam rakstisku Sjomočkina apliecinājumu. Staļins to izlasīja un, domās iegrimis, brī​di klusēja.

- Žukovu jūs pārcēlāt uz Odesu. Cik zināms, viņš dziļi pārdzīvo šķiršanos no Maskavas. Protams, no viņa var pieprasīt paskaidrojumu…

- Bet tādā gadījumā var pazust lietiskais pierādījums, - Abakumovs nedroši iebilda.

- Kas par pierādījumu? - Staļins neizpratnē jautāja.

- Čemodāns ar dārglietām.

- Jā, jums ir taisnība, - Staļins piekrita. - Un nepelnīti būsim viņu sāpinājuši, ja noskaidrosies, ka tas ir apme​lojums. Kāpēc mums pirms laika jātraucē biedrs Žukovs?

- Saprotu, biedri Staļin! - Abakumovs steidzīgi sacīja. - Vai atļausiet izdarīt slepenu kratīšanu?

Staļins klusēdams pamāja ar galvu.

Un tā tapa Abakumova ziņojums par kratīšanu Žukova dzīvoklī, kurā tika meklēts čemodāns, kas atvests no Vā​cijas pilns ar dārgakmeņiem.

"Kratīšanas procesā čemodāns netika atrasts," Staļins vēlreiz pārlasīja Abakumova pašrocīgi rakstīto konfiden​ciālo ziņojumu, "bet šķirstiņš bija seifā, kas novietots gu​ļamistabā. Šķirstiņā bija: pulksteņi - 24 gab., to vidū zelta - 17 un ar dārgakme​ņiem 3; zelta kuloni un gredzeni - 18 gab., no tiem 8 ar dārg​akmeņiem; zelta breloks ar daudziem dārgakmeņiem; citas zeltlietas (etvija, ķēdītes un aproces, auskari ar dārgakmeņiem u.c.).

Sakarā ar to, ka čemodāna dzīvoklī nebija, tika nolemts visas seifā atrastās dārglietas nofotografēt, atlikt at​pakaļ iepriekšējā stāvoklī un dzīvoklī izdarīto kratīšanu paturēt slepenībā.

Darbinieki, kas piedalījās kratīšanā, izteikuši domas, ka no Žukova dzīvokļa aizvākts viss, kas viņu varētu kompromitēt. Tur nav ne tikai čemodāna ar dārglietām, bet nav arī nekādu vēstuļu, piezīmju utt.

Acīmredzot dzī​voklis sakārtots tā, lai tajā nebūtu nekā lieka."

Staļins ar Abakumovu bija runājis par kratīšanu Žukova Maskavas dzīvoklī. Bet Abakumovs nebūtu Abakumovs, kas 40 gadu vecumā sasniedzis galvu reibinošus karjeras kalngalus, ja būtu rīkojies tikai stingri noteiktos rāmjos. Ikvienu vadoņa norādījumu viņš iztulkoja paplašinātā nozīmē. Naktī no 8. uz 9. janvāri slepena kratīšana noti​ka Žukova vasarnīcā Piemaskavas ciemā Rubļevā.

"Kratīšanas rezultātā konstatēts, ka divas vasarnīcas istabas pārvērstas par noliktavu, kur glabājas milzīgi daudz dažādu preču un vērtīgu mantu. Piemēram: vilnas audumi, zīds, brokāts, pans un citi audumi — pāri par 400 metriem; kažokādas - pērtiķu, sabuļu, kotiku, karakulaitu u. c. ādas - 323 gab.; augstākā labuma ševroādas - 35 gab.; dārgi lielizmēra paklāji un gobelēni, kas izvesti no Potsdamas pils un vāciešu mājām, - 44 gab., no kuriem daļa izklāti vai piestiprināti pie sienām, bet pārējie guļ

noliktavā…"

Cik gan darbinieku bija vajadzīgs, lai veiktu šādu kratīšanu? Tieši brīnums, cik rūpīgi un precīzi viss saskaitīts: vērtīgas gleznas un klasiskās stājglezniecības darbi - 55 gab.; dārgas pusdienu un tējas servīzes (mākslinieciski apdarināts porcelāns un kristāls) - 7 lielas kastes; sudraba pusdienas un tējas galda piederumi - 2 kastes; akordeoni ar greznu māksliniecisku apdari - 8 gab.; "Ho- land-Holand" un citu firmu unikāli medību ieroči - 20 gab. Vasarnīcā atrastas vairāk nekā 50 lādes ar vērtīgām mantām. Un kur tad vēl tās, kas guļ kaudzēs!

Staļins lasīja tālāk: "Žukova vasarnīca pēc būtības ir līdzīga antikvariātam vai muzejam, kas iekšpusē apkarināts ar dažādām vērtīgām mākslinieciskām gleznām, turklāt to ir tik daudz, ka 4 gleznas karājas pat virtuvē… Tur ir tik vērtīgas gleznas, kas nepavisam neiederas dzīvoklī, bet nododamas valsts fondam un jāglabā muzejā… Visa iekārta - sākot no mēbelēm, paklājiem, traukiem, greznuma priekšmetiem un beidzot ar logu aizkariem - ražota ārzemēs, galvenokārt Vācijā. Vasarnīcā nav burtiski neviena padomju ražojuma, ja neskaita celiņus pie vasarnīcas durvīm. Vasarnīcā nav nevienas padomju grāmatas, toties grāmatu skapji piebāzti ar grāmatām, kas iesietas greznos vākos ar zeltītiem uzrakstiem, tās visas ir tikai vācu valodā. Apskatot šo māju, ir grūti iedomāties, ka cilvēks atrodas Piemaskavā, nevis Vācijā…"

Abakumovs ziņoja, ka pēc kratīšanas atrastās kažokādas, audumi, paklāji, gobelēni, ādas un pārējās mantas saliktas vienā istabā, kas aizslēgta. Istabas durvis tiek ap​sargātas.

Uz Odesu nosūtīta PSRS Valsts drošības ministrijas operatīvo darbinieku grupa, kam jāizdara slepena kratī​šana Žukova dzīvoklī, par rezultātiem Staļinam tiks zi​ņots nekavējoties.

"Tā kā čemodāns ar dārglietām, par kuru liecināja arestētais Sjomočkins, Maskavas dzīvoklī netika atrasts, pārbaude noskaidroja, ka tas pastāvīgi atrodas pie Žukova sievas, kas to ņem līdzi visos pārbraucienos. Šodien, kad Žukovs ar sievu no Odesas iebraucis Maskavā, minētais čemodāns atkal parādījies viņa dzīvoklī, kur atrodas arī pašreiz.

Redzams, tieši acs pret aci jāpieprasa, lai Žukovs šo čemodānu ar dārglietām nodod varas pārstāvjiem. Šeit pievienoju dažas fotogrāfijas, kurās redzamas Žukova dzīvoklī un vasarnīcā atrastās dārglietas, materiāli un priekšmeti."

Datums - 1948. gada 10. janvāris.

Fotoattēli arhīvā nav saglabājušies. Ir ziņas, ka Staļins, kas bija ļoti vienaldzīgs pret mantiskām lietām, Lubjan- kas fotogrāfu ražojumus iemetis papīrgrozā tūlīt pēc Aba- kumova ziņojuma izlasīšanas.

Izlasījis visu līdz galam, Staļins domīgi pacēla tiešā te​lefona klausuli. Viņš zvanīja Abakumovam.

VIENI STURMĒJA REIHSTĀGU, BET CITI - REIHSBANKU - Kratīšanas laikā jūsu dzīvoklī Ļeņingradā atrasti apmēram simt zelta un platīna priekšmeti, tūkstošiem metru vilnas un zīda audumu, apmēram 50 dārgu paklāju, daudz kristāla un porcelāna trauku un citas vērtīgas mantas.

- Es nenoliedzu, ka no Vācijas atvedu daudz vērtīgu priekšmetu.

- Šais fotogrāfijās redzami pieci ārkārtīgi vērtīgi gobelēni, kas kratīšanas laikā konfiscēti jūsu dzīvoklī. Tie ir XVII un XVIII gadsimta flāmu un franču meistaru darbi. Kur jūs šos gobelēnus ņēmāt?

- Gobelēni tika atrasti Vācijas reihsbankas pagrabos, kur tos kara laikā nezināmi vācu bagātnieki bija nodevuši glabāšanā. Es gobelēnus ieraudzīju un pavēlēju savam komandantam Aksjonovam tos nosūtīt uz manu Ļeņin- gradas dzīvokli.

- Kratīšanas laikā jūsu dzīvoklī atrasti 42 zelta kuloni, kaklarotas, brošas, auskari un ķēdītes, 15 zelta gredzeni un citas zeltlietas, kur jūs tās nozagāt?

- Šīs vērtslietas, tāpat kā zelta rokassprādzes, es paņē​mu no vāciešu mantu glabātavām.

Iepazīstināšu ar dialoga dalībniekiem. Jautājumus uzdeva PSRS Valsts drošības ministrijas sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas vecākais izmeklētājs apakšpulkvedis Putincevs. Atbildēja bijušais Iekšlietu ministrijas operatīvā sektora priekšnieks Berlīnē, arestēšanas brīdī - Tatā- rijas APSR valsts drošības ministrs Sidņevs. Ģenerāl​majors.

Pēc Sidņeva aizbraukšanas no Berlīnes 1947. gada novembrī atklātas lielas mantu un zelta zādzības, kurās viņš bija iejaukts. Izmeklēšanā Sidņevs liecināja, ka Berlīnē iegūtas milzīgi lielas trofejas. Katru dienu dažādos pilsētas rajonos tika atklātas zeltlietu, sudraba, briljantu un citu vērtīgu lietu glabātavas.

Netika organizēta ne trofeju apsargāšana, ne arī uzskaite, tās nolaupīja. Tikai Sidņevs vien aizveda uz savām mājām 40 bāztin piebāztus čemodānus, kastes un saiņus, kuros bija dažāda veļa, ļoti vērtīgi audumi, zvērādu kažoki, antīki priekšmeti. Ģenerālis izsauca uz Berlīni kādu radinieku un viņu iecēla par operatīvo pilnvaroto savā sektorā. īstenībā šis cilvēks nodarbojās tikai ar trofeju nosūtīšanu uz Ļeņingradu.

Lasot aizturētā ģenerāļa pratināšanas protokolu, rodas dīvaina, neizprotama sajūta. Vieni devās triecienuzbrukumā reihstāgam, un vēl aizvien nav izšķirts strīds starp drosminiekiem par to, kas pirmais pacēlis sarkano karogu virs sagrautās impērijas kancelejas. Bet citi sturmēja reihsbanku - klusi, bez pompa, bez trokšņa. Maisus ar naudu un dārglietām pārveda uz Iekšlietu ministrijas aizņemtās ēkas pagrabu. Sidņevs atzinās: jā, ievērojama daļa sagrābtās naudas nokļuva ģenerāļu personīgajās kabatās.

Viņi piesavinājās astronomiskas summas.

- Diezin vai atrastos tāds cilvēks, kas, uzturēdamies Vācijā, - Sidņevs izmeklēšanā sacīja, - nebūtu zinājis, ka Serovs būtībā bija galvenais garnadzis laupījuma sagrābšanā. Viņa lidmašīna nepārtraukti kursēja starp Berlīni un Maskavu, bez robežkontroles vezdama vērtīgas mantas, kažokādas, paklājus, gleznas un dārglietas, ko bija sagrābis Serovs. Ar tādu pašu kravu viņš sūtīja uz Maskavu vagonus un automobiļus… Serovs pret mani izturējās ļoti labi, tāpēc ka mana sektora pagrabā glabājās nauda un vērtīgas mantas, kuras es izsniedzu, kad viņš lidoja uz Maskavu. Viņš brauca bieži, aizvezdams līdzi ļoti lielas vērtības. Tās bija speciālas radiolas, medību ieroči, ko bija izgatavojis pats vecais Zauers, kuru Serovs kaut kur bija sameklējis, Ceisa fotoaparāti, ar zeltu apdarinātas ser​vīzes…

(Iekavās piebildīsim, ka Ivans Aleksandrovičs Serovs tai laikā bija varena figūra. No 1941. līdz 1954. gadam - valsts drošības tautas komisāra pirmais vietnieks, PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks. 1945. gadā līdztekus - Padomju Kara administrācijas galvenā komandiera vietnieks Vācijā. Pēc Staļina nāves - no 1954. līdz 1958. ga​dam - bija PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs.)

- Kam Serovs dāvināja ieročus, kas tika izgatavoti pēc viņa pasūtījuma, kā arī servīzes, radiolas, fotoaparātus? - izmeklētājs jautāja.

Man ir zināms, ka vienu radiolu viņš uzdāvināja maršalam Žukovam, vairākas radiolas tika nosūtītas ne​zin kam uz Maskavu. Žukova vārds parādās protokola pēdējā lappusē. Grūti pateikt, vai pats Sidņevs to atcerējies, vai arī prasmī​gais izmeklētājs ievirzījis sarunu vajadzīgā gultnē.

- Serovs galvenokārt bija aizņemts ar savu personīgo lietu kārtošanu, - arestētais turpināja, - bet daudz laika viņš pavadīja Žukova sabiedrībā, ar kuru bija cieši saistīts. Viņi abi bija vienādi netīri un sedza viens otru.

- Paskaidrojiet tuvāk šo piebildi, - izmeklētājs de​dzīgi mudināja.

Serovs ļoti labi redzēja visus trūkumus Žukova darbā un uzvedībā, bet tuvo attiecību dēļ tos piesedza… Serovs un Žukovs bieži ciemojās viens pie otra, kopā devās medībās un viens otram daždažādi pakalpoja. Tā, piemēram, pēc Serova rīkojuma man vajadzēja autoremontu darbnīcām, kuras bija pakļautas man, nodot pārtaisīšanai trīs Žukova atsūtītus dunčus, kas senāk bija piederējuši kaut kādiem vācu baroniem. Nedaudz vēlāk Žukovs man atsūtīja kroni, kas, pēc visām pazīmēm spriežot, bija piederējis Vācijas ķeizarienei. No šī kroņa tika noņemts zelts, ar kuru aprotāja steku, ko Žukovs gribēja

uzdāvināt savai meitai dzimšanas dienā.

Sidņeva parakstīto pratināšanas protokolu Abakumovs tai pašā dienā nogādāja Staļinam.

Pavadvēstulē valsts drošības ministrs informēja, ka apcietināts bijušais Serova aparāta finansu nodaļas priekšnieks Vācijā Sač- kovs un bijušais Iekšlietu ministrijas Berlīnes operatīvā sektora finansu nodaļas priekšnieks Nočvins, kuri "lai noslēptu noziegumu pēdas, palīdzēja sadedzināt dokumentus par Sidņeva un tā līdzdalībnieku salaupīto mantu un vācu marku daudzumu". Tai pašā laikā Abakumovs lūdza atļauju arestēt Tužlovu, "aktīvu blēdi", bijušo Serova sekretāru, kas tolaik bija PSRS Iekšlietu ministrijas Kara institūta klausītājs.

Staļina arhīvā saglabājies Serova paskaidrojums, kurā viņš kategoriski noraida pret sevi vērsto apsūdzību trofeju vērtību piesavināšanā un izsaka domu, ka Abakumovs grib ar viņu izrēķināties, cenšoties viņu diskreditēt ar liecībām, ko sniedz desmit Abakumova arestēti cilvēki, kas bijuši tuvi Serovam, tostarp arī divi Serova adjutanti.

Arī Abakumovs pats nav bez vainas. Kā zināms, labākais aizstāvēšanās līdzeklis ir uzbrukums.

Serovs raksta Staļinam: "Man, biedri Staļin, nav patīkami tagad celt dienasgaismā tos daudzos faktus, kas liecina par Abakumova pašapgādi kara laikā uz trofeju rēķina, tomēr uzskatu par lietderīgu dažus no tiem izgaismot.

Abakumovs droši vien nav aizmirsis, ka Tēvijas kara laikā Maskavā pienāca ešelons, vairāk nekā 20 vagonu ar trofeju mantām, no kura centīgie Abakumova roklaižas, pretizlūkošanas daļas "Nāvi fašistiem" puiši, viņam no- sūtīja ar mantām pilnu vagonu, uz kura bija uzrakstīts "Abakumovam".

Acīmredzot Abakumovs jau aizmirsis, ka tad, kad Krimā vēl lija Padomju Armijas virsnieku un karavīru asinis kaujās par Sevastopoles atbrīvošanu, viņa adjutants Kuz- ņecovs (pašlaik "apsargā" Abakumovu) aizlidoja pie pretizlūkošanas pārvaldes "Nāvi fašistiem" priekšnieka un piekrāva pilnu lidmašīnu ar trofeju mantām. Frontes aviācijas vadība atteicās uzpildīt Abakumova lidmašīnu ar benzīnu atpakaļceļam, tādēļ ka degvielas nepietika kaujas lidmašīnām, kas cīnījās ar vāciešiem. Bet Abakumova adjutants neapjuka, viņš ar viltību benzīnu izkrāpa un aizlidoja. Tagad Abakumovs savas lidmašīnas, kas atlido no ārzemēm, neļauj kontroles punktos pārbaudīt, tās apsargā Valsts drošības komitejas kareivji, kaut arī ir val​dības lēmums par visu lidmašīnu pārbaudīšanu bez izņē​muma. " Un tā tālāk tādā pašā garā. Par Abakumova gļēvulīgo izturēšanos četrdesmit pirmajā gadā, kad vācieši stāvēja pie Maskavas, - sev un saviem ģenerāļiem viņš lika pašūt ūdenszābakus, lai būtu vieglāk aizbēgt no galvaspilsētas. Par to, ka grūtajās kara dienās Abakumovs staigājis pa pilsētu, noskatījis vieglas uzvedības jaunietes un ve​dis tās uz viesnīcu "Moskva".

Tāda bija ģenerāļa Serova aizsargāšanās taktika: viņš aizstāvēja sevi, mīdams dubļos ģenerāli Abakumovu. Kā izrādījās, ne viens, ne otrs nebija bez vainas.

Interesanti, kā attaisnojās Žukovs?

"ES IZLABOŠU PIEĻAUTĀS KĻŪDAS…" Staļins uzdeva Ždanovam tikties ar Žukovu un, kā bija ieteicis Abakumovs, uzdot maršalam tiešu jautājumu par čemodānu ar dārglietām.

Satikšanās notika 1948. gada 12. janvārī - nākamajā dienā pēc Žukova un viņa sievas atbraukšanas no Odesas.

Diemžēl, kā noritēja saruna starp Centrālās Komitejas sekretāru un karavadoni, nav zināms. Tā notika acs pret aci un netika stenografēta. Nevienā dokumentā nav lasāms, ko Žukovs teicis par bēdīgi slaveno čemodānu, kas toreiz un vēl aizvien ir daudzu baumu objekts.

Arhīvā saglabājies vienīgi Žukova paskaidrojums, kas adresēts Ždanovam un uzrakstīts tai pašā dienā, 12. janvārī, acīmredzot Centrālās Komitejas telpās tūlīt pēc tam, kad Ždanovs viņu bija

iepazīstinājis ar Sjomočkina iesniegumu. Jau pirmajā paskaidrojuma rindkopā Žukovs sava bijušā adjutanta ziņojumu nosauc par apmelojumu. Maršals noraida visus apsūdzības punktus - no naidīga noskaņojuma pret Staļinu līdz netiklībām darba kabinetā ar sievietēm, kuras viņš pēc tam it kā apbalvojis ar ordeņiem un medaļām. Tomēr savus intīmos sakarus ar Z-vu, kas kara laikā dienēja viņa vilciena apsardzē, Žukovs daļēji atzina.

Skaidri un loģiski Žukovs kā karavīrs izklāsta arī savu viedokli galvenajā jautājumā - "alkatībā un tieksmē piesavi​nāties trofeju mantas", par ko viņu apsūdzēja Sjomočkins.

"Es atzīstu par nopietnu kļūdu to, ka savai ģimenei un radiniekiem sapirku apģērba materiālus lielā vairumā," lasām maršala paskaidrojumā, "par kuriem maksāju ar algā saņemtu naudu. Leipcigā par skaidru naudu nopirku: 1. Ūdeļādas mētelim 160 gab., 2. Pērtiķādas mētelim 40-50 gab., 3. Kotikādas (māksi.) mētelim 50-60 gab. Un vēl šo to bērniem, īsti neatceros. Par to visu es samaksāju 30 tūkstošus marku.

Nopirku 500-600 metrus flaneļa un tapešu zīda mēbeļu ap vilkšanai un aizkariem, jo vasarnīcā, ko no Valsts drošības dienesta saņēmu lietošanā uz laiku, nebija nekā​das iekārtas.

Pēc tam b. Vlasiks lūdza, lai es nopērku 500 metrus kādam īpašam objektam. Tā kā Vlasiks tika atcelts no amata, šis audekls palika vasarnīcā.

Man teica, ka vasarnīcā un citās vietās atrasti vairāk nekā 4000 metri manufaktūras, man šāds skaitlis nav zi​nāms. Lūdzu atļauju sastādīt aktu par faktisko stāvokli. Es uzskatu to par nepareizu.

Gleznas un paklāji, kā arī lustras patiešām tika paņemtas no pamestiem savrupnamiem un pilīm un nosūtītas, lai iekārtotu Valsts drošības ministrijas vasarnīcu, kuru es izmantoju. 4 lustras tika nodotas VDM komandantam, 3 lustras nodotas Virspavēlnieka kabineta iekārtošanai. Tas pats attiecas arī uz paklājiem. Paklāji daļēji tika izmanto​ti darba kabinetiem, vasarnīcai, daļēji arī dzīvoklim.

Es uzskatīju, ka tas viss nonāk VDM fondā, jo vasarnīca un dzīvoklis ir VDM pārziņā. To visu pārveda un izlietoja VDM komanda, kas mani apkalpo 6 gadus. Es nezinu, vai tas viss ir ņemts vērā, tāpēc ka pusotra gada esmu prombūtnē (Žukovs ar to domā Odesā pavadīto laiku 1946. gadā. - Aut.), un mana vaina ir tā, ka es nepainte​resējos, kas un kur ir ņemts uzskaitē…"

Maršals paskaidrojumā raksta, ka zeltlietas galvenokārt ir dāvanas no dažādām organizācijām.

"Gredzeni un citas dāmu rotaslietas ģimene iegādājusies ilgā periodā un ir draudzeņu dāvanas dzimšanas dienā un citos svētkos, to skaitā arī vairākas dārglietas, ko manai meitai uzdāvināja Molotova meita Svetlana. Pārējie priekšmeti vairākumā izgatavoti no mākslīgā zelta, un tiem nav ne​kādas vērtības."

Interesanta detaļa: arhīvā saglabājies Molotova paskaidrojums, ko viņš rakstījis Ždanovam 1948. gada 21. janvārī. Ždanovs bija noorganizējis katra Žukova taisnošanās punkta rūpīgu pārbaudi. Tika pārbaudīts arī fakts par Svetlanas Molotovas dāvanu maršala meitai. "Esmu noskaidrojis," Molotovs ziņoja, "ka mana meita Svetlana 1945. gadā savai draudzenei Žukova meitai dzimšanas dienā pasniegusi vērtīgu dāvanu - zelta gredzenu ar briljantu, ko viņa nopirkusi komisijas veikalā par 1200 rubļiem.

Pārējās dā​vanas analoģiskos gadījumos - nevainīgi nieciņi."

Tomēr atgriezīsimies pie Žukova paskaidrojuma. "Par servīzēm. Šīs servīzes es nopirku par 9200 markām, katrai meitai pa servīzei. Par pirkumu varu uzrādīt dokumentus, un to var apstiprināt b. Serovs, ar kura starpniecību servīzes tika iegādātas, tāpēc ka viņš kārtoja visus ekonomiskos darījumus. Par 50 tūkstošiem, ko it kā esmu saņēmis no Serova un iztērējis personīgām vajadzībām. Tas ir apmelojums.

Nauda, ko paņēmu reprezentācijas vajadzībām, 50 tūkstoši rubļu, atdota VDM apsardzes priekšniekam Bedovam. Ja es būtu savtīgs, es būtu varējis šo naudu paturēt sev, jo neviens par to nevarēja prasīt norēķinu. Turklāt Serovs man piedāvāja 500 tūkstošus izdevumiem pēc mana ieskata. Es šādu naudu nepaņēmu, kaut arī viņš teica, ka Berija viņam atļāvis izsniegt man, ja vajadzīgs, tik daudz naudas, cik es prasu."

Tālāk - atskaite par iegūtajām sudraba karotēm, dakšiņām un nažiem. Tos atsūtījuši poļi pateicībā par Varšavas atbrīvošanu, un uz kārbiņām ir uzraksts, kas liecina par dāvinājumu. Daļu šķīvju un vēl šo to atsūtījuši kā dāvanu Gorbatova armijas karavīri. "Tas viss stāvēja pieliekamajā kambarī, un es nedomāju no tā radīt nezin kādu savu bagātību. Es atzīstu sevi par ļoti vainīgu, ka visus šos man nevajadzīgos krāmus nenodevu kādai noliktavai, būdams pārliecināts, ka tie nevienam nav vajadzīgi."

Paskaidrojuma beigās Žukovs dod "stingru boļševika zvērestu" - nepieļaut šādas kļūdas un aplamības, lūdz viņu atstāt partijā un apsola, ka pieļautās kļūdas izlabos. Dokumenta parakstā nav ne augstās militārās dienesta pakāpes, ne amata nosaukuma. Zem teksta ir tikai pieticīgs paraksts: "Žukovs, VK(b)P biedrs."

Nav šaubu, ka Staļins šo paskaidrojumu izlasīja. Un galīgais lēmums bija jāpieņem viņam, par ko liecina Staļinam adresētā Abakumova pavadvēstule uz Valsts drošības ministrijas blankas, kas pievienota dokumentam. Pa​vadvēstulē ir frāze: "Saskaņā ar Jūsu norādījumu…"

Pašam dokumentam ir garš nosaukums: "PSRS Valsts drošības ministrijas akts par Padomju Savienības Maršala G. K. Žukova nelikumīgi iegūto un piesavināto trofeju mantu, vērtslietu un citu priekšmetu nodošanu PSR Savienības Ministru Padomes Lietu pārvaldei." Ta oficiāli tika kvalificēts tas, kas glabājās viņa dzīvoklī un vasarnīcā.

Aktam pievienoti 14 konfiscēto priekšmetu apraksti. Galda sudrabs (naži, dakšiņas, karotes un citi priekšmeti) - 713 gabali, zelta gredzeni ar dārgakmeņiem - 16 gabali, vilnas, zīda, brokāta, samta, flaneļa audumi - 3420 metru, kažokādas - 323 gabali, gleznas zeltītos rāmjos, no kurām dažām ir muzeja vērtība, - 60 gabali. Zeltīta pils viesistabas mēbeļu garnitūra ar māksliniecisku vērtību - 10 priekšmeti, antīkas vāzes, statujas, kristāls…

Akts par Žukovam konfiscēto trofeju mantu nodošanu valstij sastādīts 3. februārī. Nākamajā dienā parādījās pa​vēle par maršala pārcelšanu uz Sverdlovsku.

"Kas tad te nav skaidrs?" lasītājs jautās un paraustīs plecus. Citētie dokumenti runā paši par sevi.

Taču dokumen​tus rada cilvēki. Arī tie, kas iesaistīti sava laika intrigās.

Kas tad galu galā bija īstais cēlonis, kura dēļ Žukovs no Odesas tika pārcelts uz Sverdlovsku? Vai partijas vadības ignorēšana Odesā? Demonstratīvā necieņa pret kara ministru Bulgaņinu? Vai varbūt juceklīgā jezga ap dārg​lietām, kas glabājās čemodānā, kuru, kā liekas, neviens neatrada?

Kā izcilā karavadoņa vārds iekļuva mantraušu sarakstos? Kam tas bija izdevīgi: Serovam, Abakumovam? Vai šī lieta uzpeldēja nejauši, kad speciālo dienestu vadītāji kārtoja savstarpējus rēķinus, vai arī jau no paša sākuma par "trofeju lietas" galveno objektu bija izraudzīts Žu​kovs?

Kā lai pēc tā visa netic apgalvojumiem, ka Staļins mīlēja Žukovu? Toreiz "trofeju lietā" bija iejaukti daudzi slaveni ģenerāļi. Cietumā nokļuva K. F. Teļegins, V. V. Krju- kovs un viņa sieva Lidija Ruslanova, kuriem arīdzan tika konfiscēta visa nelikumīgi iegūtā manta. L. Krjukovai- Ruslanovai tika aprakstīti 110 mākslinieku darbi, kā arī daudz zeltlietu ar briljantiem. Slēptuvi ar dārglietām kratītāji atrada pie viņu mājkalpotājas. Iznāk, ka taisnība ir tiem, kas aizstāv šādu versiju: Staļins izglāba karavadoni, aizceļot viņu tālu prom no Maskavas, kur pie rokas pieķertie mantrausīgie ģenerāļi rakstīja slepenus ziņojumus cits par citu un savā sīkumainajā jezgā ievilka XX gadsimta kara ģēniju?

STARP PAGĀTNI UN NĀKOTNI

Jevgeņijs Latijs, Vladislavs Romanovs KAS ŠĀva uz ĻeŅinu?

1918. GADS Krievijas impērijai sākās divus mēnešus agrāk - 1917. gada 25. oktobrī jeb 8. novembrī pēc jaunā stila.

Tieši naktī no 25. uz 26. oktobri notika revolūcija, kas vēlāk tika nosaukta par Lielo Oktobra revolūciju, un pārbiedētais Pēterburgas pilsonis, pamodies 26. oktobra rītā, ar izbrīnu konstatēja, ka daudzi veikali un iestādes nestrādā: bija notikusi revolūcija. Buržuāziskā Kerenska valdība bija gāzta, viņš pats aizbēdzis, bet varu bija pārņēmuši boļševiki - Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kuras priekšgalā stāvēja Krievijā maz pazīs​tamais Vladimirs Uļjanovs-Ļeņins.

Pamazā auguma tumšmatainais muižnieks no nomaļās Volgas pilsētiņas Simbirskas, pēc profesijas jurists, revolucionārs ar divdesmit gadu pieredzi, cara ohrankai jau sen bija pazīstams. Pēdējoreiz Vladimirs Uļjanovs arestēts 1895. gadā un izsūtīts uz Sibīriju. Pēc trimdas viņš aizbrauca uz ārzemēm, kur pavadīja pēdējos 16 gadus. Viņš bija vairāk teorētiķis nekā praktiķis, bet viņam bija milzīgas organizatora spējas. Ārzemēs viņš nodibināja Krievijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, kas par savu mērķi izvirzīja varas pārņemšanu Krievijā. Un 1917. gada 25. oktobrī šis mērķis tika sasniegts. Maz bija to cilvēku, kas zināja, ka, rūpēdamies par partijas kasi, Ļeņins nesmādēja lielo fabrikantu dāvinājumus un ļāva vaļu saviem partijas teroristiem, kas aplaupīja bankas un kuģus. Divi no tiem iekļuva partijas vēsturē - leģendārais Kamo un ne mazāk leģendārais Koba jeb Josifs Džugašvili, kuru visa pasaule vēlāk pazīs ar citu, stipri īsāku vārdu, kas līdzīgs Simbirskas Skolotāja vārdam, - Josifs Staļins.

Nauda, lai kā nākusi, kādā dienā izbeidzas, bet revolūcijas uzvara nenāca, sākās Pirmais pasaules karš, un Ļeņins devās pie vāciešiem ar pilnīgi neticamu un fantastisku priekšlikumu: pārtraukt Krievijas līdzdalību karā. Vācija Austrumu frontē turēja 107 divīzijas, gandrīz pusi sava karaspēka. Kas gan spētu atteikties no tik vilinoša dalījuma, it īpaši tāpēc, ka darījuma partneris nepavisam neizskatās pēc jokdara?

Divos gados, no 1915. gada līdz 1917. gadam, boļševiku partijas kasē, pēc mūsdienu pētnieku aprēķiniem, ieplūda vairāk nekā 50 miljoni zelta marku - ļoti iespaidīga summa.

Kaut arī ne uzreiz, Ļeņins tomēr turēja doto vārdu. 1917. gada 25. oktobrī notika revolūcija, bet 1918. gada 3. martā Padomju Krievija ar Vāciju noslēdza miera līgumu, pēc kura vāciešiem palika 1 miljons kvadrātkilometru bijušās cariskās impērijas teritorijas - Baltija, Rietumukrai- na un Rietumbaltkrievija. Ļeņins apsolīja Vācijai izmak​sāt arī kontribūciju - 50 miljardus rubļu.

Ieguvis varu savā zemē, Ļeņins sāka ar populistiskām deklarācijām, apsolīdams vispārēju mieru, zemi zemniekiem, brīvību un demokrātiskas tiesības visiem pārējiem. Taču Ļeņina partija Sociāldemokrātiskā partija - nebija īpaši populāra plašās iedzīvotāju aprindās, toties tās labi pazina citu partiju - eseru, sociālistu revolucionāru partiju. Galvenokārt tie bija eseri, kas provincē veica pagrīdes darbu, organizēja streikus un protestus. Tāpēc 1918. gada janvārī, kad Ļeņins pēc veiksmīgi iekarotas varas lielā pacilātībā izziņoja Satversmes Sapulces vēlēšanas, boļševiki šajā galvenajā, kā toreiz uzskatīja, jaunās revolucionārās Krievijas likumdošanas orgānā ieguva tikai ceturto daļu balsu. Faktiski 1918. gada 5. janvārī, kad Satversmes Sapulce sanāca uz pirmo sēdi, boļševiki piepeši atskārta, ka zaudējuši varu.

Tā bija melna diena Ļeņina dzīvē. Izvēles nebija. Ļeņins bez sirdsapziņas pārmetumiem Satversmes Sapulci atlaida. Ja gribētu izteikties precīzāk, viņš to padzina. Proletāriešu rakstnieks Maksims Gorkijs pat apgalvoja, ka to izdarījis rūdītais anarhists matrozis Anatolijs Žeļez- ņakovs, kas, viņa paša vārdiem runājot, bija gatavs nogalināt miljons cilvēku, bet kopā ar brāli, lielu dzērāju, paguva nošaut tikai 43 virsniekus, apgalvodams, ka pēc tam "ziniet, pašam rodas prieks un dvēselē iestājas tāds miers, it kā eņģeļi dziedātu…". Eseri organizēja protesta demonstrāciju, bet boļševiki to uz vietas apšāva.

Izaicinājums bija mests. Vakarējie domubiedri un draugi cīņā pret caru vienā mirklī bija kļuvuši par ienaidniekiem. Labējie eseri kā protestu izveidoja savu valdību Samarā pie Volgas. Izmantodami čehu sacelšanos, viņi pārņēma varu Pievolgas apgabalos. Turklāt eseri sagrāba daļu bijušās cara valdības zelta rezervju 633 miljonu rubļu vērtībā. Otra eseru partija - kreisie eseri, protams, bija apvainojušies uz boļševikiem, tomēr daļēji palika valdībā un Viskrievijas Ārkārtējā komisijā, kas bija nodibināta 1917. gada 7. decembrī cīņai pret sabotāžu un kontrrevolūciju. Viņi palika arī Viskrievijas Centrālajā izpildu komitejā, kuras apakšējā stāvā atradās Padomes, kam formāli piederēja vara jau kopš slavenā Ļeņina lozunga "Visu varu padomēm!" deklarēšanas. Formāli vara piederēs padomēm līdz pat sarkanās impērijas sabrukšanai 1991. gadā, lai gan kopš revolūcijas pirmās dienas Padomju Krievijā vara vienmēr piederējusi tikai partijai, bet konkrēti - tās vadoņiem: lielajiem augšā, bet mazajiem apakšā, ikdienā. Boļševiku iekšējām nelaimēm pievienojās arī ārējās: no 1918. gada marta sākās bijušo sabiedroto - Anglijas, Amerikas un Francijas - intervence. Tālajos Austrumos iebruka japāņi, Aizkaukāzā - turki, Omskā varu sagrāba Kol- čaks, izsludinādams sevi par Krievijas Augstāko valdnieku, dienvidos antiboļševistisku armiju pulcināja Kaļedins un Deņikins. 1918. gada vasaras vidū boļševiki tikai ar grūtībām kontrolēja ceturto daļu Krievijas teritorijas. Visiem likās, ka Ļeņina vara dzīvo savas pēdējās dienas.

1918. gada 20. jūnijā Petrogradā tika nogalināts boļševiku komisārs Moisejs Volodarskis, kas pārzināja preses jautājumus…

Pēc pusotra mēneša, 30. augustā, Petrogradā tika nogalināts Petrogradas Ārkārtējās komisijas vadītājs Moisejs Urickis.

Tai pašā dienā, 1918. gada 30. augusta vakarā, Maskavā Mihelsona fabrikas pagalmā nosprakšķēja četri šāvieni. Neliela auguma vīrietis žokejcepurē, kas stāvēja blakus automobilim, sarāvās un atmuguriski nokrita zemē Ļaužu pūlis, kas stāvēja ap viņu, pašķīda uz visām pusēm, atskanēja sieviešu vaimanas. Pie cietušā pieskrēja palīgi, pagrieza viņu uz sāna.

- Viņš jau ir notverts vai nav? — cietušais neskanīgā balsī izdvesa.

Neviens viņam nevarēja atbildēt. Pēc stundas pa Maskavu izplatījās briesmīga vēsts: Ļeņins nogalināts!

1. SAZVĒRESTĪBA Sešas dienas pirms atentāta bulvārī netālu no Smoļenskas tirgus satikās trīs cilvēki: Dmitrijs Donskojs, Grigorijs Semjonovs un Fanija Kaplane. Dmitrijs Donskojs pēc profesijas bija kara ārsts, 1918. gada 5. janvārī viņam kā deputātam Satversmes Sapulcē bija jāpārstāv labējo eseru partija, jo bija tās Centrālās Komitejas loceklis un vadīja kara komisiju. Donskojs arī kontrolēja partijas kaujas grupas.

Vienu no šīm grupām vadīja tās pašas partijas biedrs Grigorijs Semjonovs. Par Semjonovu mēs vēl pastāstīsim sīkāk.

Tātad viņi satikās 24. augustā, siltā vasaras dienā, kad vēl šalca veco liepu zaļā lapotne un dāmas staigāja vieglās zīda kleitās ar spilgti krāsainiem saulessargiem rokās. Fanija Kaplane uz satikšanos ieradās melnā sēru kleitā, virs kuras bija uzmests vecs brūngans mētelis, bet matus nosedza melna cepure. Šis dīvainais rudenīgais apģērbs, turklāt ar sēru tērpa pieskaņu, piesaistīja garāmgājēju uzmanību, un Donskojs nervozi meta skatienus uz visām pusēm: viņus varēja paņemt ciet un aizvest uz Ārkārtējo komisiju. Komisijā tagad strādāja apmēram 150 cilvēku, pirms divām dienām priekšsēdētāja amatā bija atgriezies Fēlikss Dzeržinskis, kas pēc 6. jūlija notikumiem Maskavā pats bija no šī posteņa atkāpies.

Toreiz VĀK līdzstrādnieki Blumkins un Andrejevs nošāva Vācijas sūtni Vilhelmu Mirbahu, bet Dzeržinski — viņš bija aizbraucis uz Popova vienību, kas formāli bija iekļauta VĀK sastāvā, lai apcietinātu Blumkinu, - pašu atbruņoja un arestēja. Ļeņins ārkārtīgi saniknojās: kas gan tas par Ārkārtējās

komisijas vadītāju, kuru apcietina paša kaujinieki!? Bet Popova vienība tikai formāli bija Ārkārtējās komisijas sastāvā, īstenībā viņi pakļāvās kreiso eseru Centrālajai Komitejai, un kreiso partijas biedrs Jakovs Blumkins, kā arī Koļa Andrejevs, protams, atrada patvērumu pie Popova, bet kreisie eseri boļševikus neieredzēja un Dzeržinski arestēja. Tāpēc Ļeņins piekrita "dzelzs Fēliksa" atlūgumam, bet ar Petersu, kas pēc Dzeržinska aiziešanas kļuva par komisijas priekšsēdētāju, Iļjičam attiecības neizveidojās. Neradās tuvība. Fēlikss skrēja uz Kremli vai katru dienu un par visu ziņoja sīki jo sīki, uzklausīja padomus un izpildīja norādījumus, turpretim Peterss tikai sūtīja pārskatus. Vladimirs Iļjičs uzskatīja par nepieciešamu turēt Viskrievijas Ārkārtējo komisiju acu priekšā un kontrolēt daudz stingrāk.

Tieši tāpēc atjaunoja Dzeržinski iepriek​šējā amatā.

Pašlaik Dzeržinskis aizņemts ar "Nacionālā centra" likvidēšanu. Pa pilsētu joņo kravas mašīnas un automobiļi ar čekistiem, un pēkšņi - še tev! - uz soliņa sēž pats Semjonova kungs, kura vadībā Petrogradā tika nogalināts Moisejs Volodarskis, bet viņam blakus, ģērbusies viscaur melnā, sēž pazīstamā teroriste Fanija Kaplane un eseru militārais vadonis Dmitrijs Donskojs. Čekistiem tas būtu gards kumoss.

Semjonovs Donskojam stādīja priekšā Fa- niju, formāli viņi nebija pazīstami, un deva viņai vārdu. Fanija paziņoja, ka ir gatava nogalināt Ļeņinu.

Piebilde pie Kaplanes portreta "Caurlaides raksts Nr. 2122. Sastādīts Akatuje- vas cietuma kancelejā 1913. gada oktobra mēneša 1. dienā. Kaplane Feiga Haimovna, 1. kategorijas nometināta katordzniece. Mati tumši brūni, 28 gadi, seja bāla, acis brūnas, augums 2 aršīnas 31/2 veršoki, deguns parasts, īpašas pazīmes: virs labās uzacs gareniska rēta 2,5 centi​metru garumā.

Papildu ziņas: cēlusies no Rečickas ebreju kopienas sīkpilsoņiem. Dzimusi 1887. gadā.

Neprecējusies. Nekustama īpašuma nav. Vecāki 11. gadā aizbraukuši uz ASV. Citu radinieku nav. Par bumbas izgatavošanu pret Kijevas gubernatoru piespriests nāvessods nošaujot, tas aizstāts ar mūža katorgu. Bumbas izgatavošanas laikā ievainota galvā, katorgā kļuvusi akla, vēlāk redze daļēji atjau​nojusies. Katorgā gribēja izdarīt pašnāvību. Pēc politis​kās pārliecības aizstāv Satversmes Sapulci."

No Donskoja atsauksmes par Kaplani pēc satikšanās: "Diezgan pievilcīga sieviete, bet neapšaubāmi vājprātīga, turklāt viņai ir dažādas kaites: kurlums, pusaklums, bet eksaltācijas stāvoklī - pilnīgs idiotisms."

Piebildīsim, ka Donskojs bija profesionāls ārsts.

- Es nesapratu - ko jūs teicāt? - Dmitrijs Dmitrijevičs jautāja Fanijai.

- Es gribu nogalināt Ļeņinu, - Kaplane atbildēja.

- Kāpēc? - Donskojs nesaprata.

Tāpēc, ka uzskatu viņu par revolūcijas nodevēju, viņa eksistēšana vien jau grauj ticību sociālismam.

- Kādā ziņā grauj? - Donskojs jautāja.

Negribu paskaidrot! - Fanija atcirta, bet pēc brīža piebilda: - Viņš attālina sociālisma ideju piepildīšanos par gadu desmitiem.

Donskojs piesardzīgi palūkojās apkārt. "Šī nu gan ir laba saruna," viņš nodomāja. "Nošaušanai pilnīgi pietie​kama."

Viņš iesmējās.

- Ej, mīļā, un izgulies! - Donskojs sacīja. - Ļeņins nav Marats, un tu neesi Šarlota Kordē! Bet galvenais - mūsu Centrālkomiteja tam nekad nepiekritīs. Tu esi sajaukusi adresi. Dodu labu padomu izmet to visu no galvas un nevienam par to vairs ne vārda! Šāda atbilde Kayjlani satrieca. Donskojs atvadījās un straujiem soļiem gāja prom. Semjonovs viņu panāca, pār​mija dažus vārdus, atgriezās pie Kaplanes un negaidīti paziņoja, ka viss ir kārtībā.

- Donskojs manu plānu atbalstīja!

- Bet nupat viņš taču teica pavisam ko citu, — Kaplane neizpratnē iebilda.

- Vai tad tu gribi, lai viņš pirmajai pretimnācējai teiktu: ej un nogalini Ļeņinu? Tā ir konspirācija, mana mīļā! Katorgā esi pilnīgi aizmirsusi, kā to taisa! Ejam, laiks ga​tavoties!

Un viņi lēnām sāka iet pa bulvāri uz tirgus pusi.

2. KREMĻA GLĀBŠANAS PLĀNS 1918. gada 27. augusts. Kremlis. Ļeņins, kā parasti, strādāja savā kabinetā, kad pie viņa iegāja Jakovs Sverdlovs.

Piebilde pie Sverdlova portreta Jakovs Mihailovičs Sverdlovs. Dzimis Jekate- rinburgā nabadzīgā ebreju ģimenē, vecums - 23 gadi, 16 gadu vecumā iestājies partijā, darbojies pagrīdē, bijis izsūtījumos, astoņpadsmitajā gadā — republikas galvenā likumdevēja orgāna Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas priekšsēdētājs.

Sverdlovam pakļauta Viskrievijas Ārkārtējā komisija, Revolucionārais tribunāls, partijas hierarhijā viņš ir otrais cilvēks aiz Ļeņina. Enerģisks, godkārīgs, gudrs, elastīgs, reāli vērtē situāciju. Personīgajā seifā guļ cariskās Krievijas pasu veidlapas, tās paredzētas bēgšanai uz ārzemēm, viena pase aizpildīta uz viņa vārda, turpat ir arī liela naudas summa zelta, briljantu un cara asignāciju veidā.

Sverdlovs bija Ļeņinam atnesis papildinājumus Brest- ļitovskas līgumam. Šodien tas bija jāparaksta.

Pēc Vācijas sūtņa nogalināšanas Maskavā vācieši līgumu bija lauzuši, un Ļeņinam ar lielām pūlēm izdevās novērst konfliktu, piekrītot jauniem, vēl alkatīgākiem vāciešu noteikumiem. Pēc koncesijas noteikumiem vāciešu ilgstošā rīcībā nonāca dzelzceļi, nafta, ogles, zelta ieguve. Bez tam Krievija apņēmās nodot Vācijai 245 564 kilogramus zelta, un pirmajam vedumam bija jānotiek 5. septembrī.

Parādījis Ļeņinam papildinājumus, Sverdlovs izteica savas bažas: Maskavai tuvojas bads, mašīnām nav degvielas, pastiprinās pretošanās varas iestādēm un neslēpta sabo- tāža. Bet šis līgums tikai lej eļļu ugunī un dod trumpi eseriem cīņā pret boļševikiem.

Sabotieri, sazvērnieki un pat svārstīgie jānošauj uz līdzenas vietas! - Ļeņins temperamentīgi izsaucās. - Lai organizē troikas un nošauj katru bez jebkādas vilcināšanās! Par ieroča glabāšanu - nošaut!

Par uzstāšanos pret Padomju varu - nošaut! Neuzticamos arestēt un aizvest uz koncentrācijas nometnēm, kas jāorganizē tieši aiz ap​dzīvotām vietām: lai visi redz, kas viņus gaida par šādām izdarībām!

Iļjičs tik ļoti aizrāvās, ka pielēca kājās un sāka enerģiski cilāt roku, it kā diktētu vēl vienu telegrammu. Sverdlovs zināja, ka ne mazums telegrammu ar šādu saturu nosūtīts uz Penzu, Samaru, Kostromu, Saratovu. VCIK priekšsē​dētāju, kas vēroja šo asinskāro histēriju, pārņēma panis​kas bailes.

Mēs jau tagad nošaujam vismaz simt cilvēku katru dienu, un ar šīm nežēlīgajām metodēm atgrūžam daudzus, kas simpatizē mūsu varai, tas tikai nāk par labu Kolčakam un Deņikinam, tie jau sākuši tautu baidīt ar boļševiku bubuli. Ja gribam izdzīvot un uzvarēt kontrrevolūciju, mums pašlaik ir ārkārtīgi nepieciešamas tautas masu simpātijas, jādara viss, lai tās pārnāktu mūsu pusē, - Sverdlovs iebilda ar dziļu pārliecību.

- Tad ņemiet un pārvelciet tās mūsu pusē! Jūs esat Centrālās izpildu komitejas priekšsēdētājs, jūs esat likumdošanas varas galva, bet es esmu izpildītājs. Es nošauju sabotierus, kontrrevolucionārus un visus pārējos neliešus. Tad ņemiet un risiniet uzdevumus vispārējā un daudz plašākā mērogā! - Ļeņins mazliet sarkastiski pa​vīpsnāja.

Sverdlovs neizprata šo Ļeņina absolūto nesatricināmību. Kādu dienu viņš Iļjičam ieminējās, ka viņu varai rezerves vēl palikušas tikai pāris nedēļām - tikai tik ilgam laikam vēl pietiek pārtikas un degvielas krājumu. Par šo ziņu Ļeņins bija ļoti iepriecināts: viņš esot domājis, ka viss jau sen izsīcis. Bet ko darīt tālāk?

Rekvizēt bagātniekiem pārpalikumus! Kara komunisms! Dalies kumosā ar kaimiņu! Negribi dalīties - pie sienas!

- Bet tauta mūs nesapratīs, - Sverdlovs iebilda.

- Vai tiešām? - Ļeņins brīnījās. - Žēl. Mēs tikko esam sākuši šo eksperimentu. Tauta nesapratīs ļaundari. Tādēļ mums jāizliekas par bārenīšiem: mums dara pāri, palī​dziet! Padomājiet par to!

Un Sverdlovs patiešām sāka nopietni domāt. Viņš sapulcināja savus sekretārus: Jenukidzi, Avaņesovu, VCIK un VAK locekli Kingisepu, VĀK priekšsēdētāju Petersu, čekistu Jakovu Jurovski, kas vēl pavisam nesen lieliski bija izpildījis ārkārtīgi delikāto viņa (Sverdlova) un Ļeņina uzdevumu Jekaterinburgā likvidējis visu cara ģimeni. Viņi ieslēdzās, ievērodami visus piesardzības noteikumus, lai šī saruna nevienam nekļūtu zināma. Sverdlovs no visiem pieprasīja klusēšanas zvērestu. Un izklāstīja savu varas glābšanas plānu. Negaidītu, viltīgu un nepie​ciešamu.

3. IZPILDĪTĀJS Semjonova mobilā kaujas vienība bija labējo eseru partijas centrālā grupa. Jau jūnija sākumā tā uzdeva savam kaujiniekam Sergejevam izsekot Moiseju Volo- darski. Viņam paveicās. Vērodams Volodarska pārvietošanās maršrutus, kaujinieks Sergejevs izraudzīja arī piemērotu vietu, no kuras varēja realizēt teroristisko aktu, - tas bija ceļš no Petrogradas uz Obuhova rūpnīcu. Pagrieziens pie zvanu torņa.

Sergejevs strādāja par krāsotāju. Līdz revolūcijai bija anarhists. Pēc revolūcijas iestājās labējo eseru partijā.

"Viņš piederēja pie nepamanāmo varoņu tipa cilvēkiem, kas revolūcijas vārdā gatavi uz jebkādiem upu​riem," Semjonovs vēlāk par viņu izteicās.

Tai dienā, 20. jūnijā, Sergejevs aizbrauca uz "objektu", lai noskaidrotu, kādā laikā Volodarskis parasti brauc tam garām. Notika tā, ka Volodarska automobilis negaidīti apstājās tai pagriezienā, kur Sergejevs vēl tikai pielāgojās plānotajai slepkavībai. Volodarskis izkāpa no mašīnas un apstājās tieši pretim Sergejeva slēpnim. Šoferis laboja motoru. Sergejeva rīcībā bija revolveris. Kaujinieka sirds viņam iečukstēja ausī: vai nu tagad, vai nekad! Sergejevs aiz slēpņa piecēlās kājās un izšāva uz Volodarski. Pārbiedētais šoferis pat nedzinās slepkavam pa pēdām. Labējo eseru Centrālā Komiteja, uzzinājusi par notikušo terora aktu, bija sašutusi, ka Sergejevs to izdarījis bez partijas pavēles, un publiski atteicās uzņemties atbildību par tā izdarīšanu. Semjonovs faktiski tika pārvērsts par savrupas bandas barvedi, un atbildība par Volodarska nāvi ta​gad gūlās tikai uz viņu. Vēlāk Semjonovs liecināja: "Sis paziņojums mums bija negaidīts un nāca kā milzīgs morāls trieciens… Es tikos un sarunājos ar Rabinovi- ču, Centrālās Komitejas pārstāvi, un viņš Centrālās Komitejas vārdā paziņoja, ka man nav bijušas tiesības izda​rīt šādu aktu, ka man saskaņā ar Goca pēdējiem norādīju​miem esot bijis jāgaida."

No grupas kaujinieces Konopļovas liecības: "Šis akts (CK atteikšanās. - Aut.) radīja drūmu noskaņojumu visā vienībā, it īpaši tas skāra Sergejevu, kas partijas nolieguma dēļ bija nokļuvis parasta slepkavas lomā… Tajā pašā dienā es konspiratīvajā satikšanās vietā "Tautas lieta" Ļiteinija prospektā satiku Rabinoviču, kas bija sašutis par to, ka akts izdarīts pirms laika, un Centrālās Komitejas vārdā nodeva pavēli Semjonovam par grupas tū​lītēju aizbraukšanu 110 Petrogradas."

Semjonovam nebija šaubu, ka agrāk vai vēlāk čekisti noskaidros, kas to izdarījis, un Sergejevu izsekos. Tas ir tikai laika jautājums. Donskojs un Gocs, viens no labējo eseru partijas līderiem, bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem viņu izdos čekistiem. Labējo eseru Centrālā Komiteja nodrošināšanās labad pat pieņēma oficiālu lēmumu: aizliegt teroristisku aktu rīkošanu, tāpēc ka tie nespēj radikāli ietekmēt pašreizējo situāciju.

Pēc Uricka noslepkavošanas bija bīstami palikt Petro- gradā, un Semjonovs kopā ar Sergejevu pārcēlās uz Maskavu. Pēc tam ataicināja pie sevis arī Konopļovu. Pirms viņas ierašanās Semjonovu uz sarunu uzaicināja Jenuki- dze. Viņš bija Sverdlova sekretārs un pārzināja militārās izlūkošanas

jautājumus. Viņi bija pazīstami kopš jaunības. Jenukidze pacienāja Semjonovu ar vakariņām, abi iedzēra pa malkam vīna. Un Jenukidze piedāvāja savam vecajam draugam, par kuru zināja gandrīz visu, pat par viņa līdzdalību Volodarska nogalināšanā, izmēģināt roku militārās izlūkošanas laukā. Runa bija par kādu delikātu lietu.

- Kas tā par lietu, Avel Safronovič? - Semjonovs jau​tāja.

- Atentāts pret Ļeņinu un Trocki, - Jenukidze atbildēja. - Bet mums nepieciešams šo lietu iegrozīt tā, it kā tu šīs slepkavības būtu sagatavojis. Noorganizējis grupu, sa​ņēmis Centrālās Komitejas piekrišanu, atradis piemērotu izpildītāju, pēc tam visa atbildība gulsies uz tavu Centrā​lo Komiteju un šo izpildītāju.

- Vai atentāts patiešām notiks? - Semjonovs jautāja.

- Tā nav tava darīšana! — Jenukidze atbildēja.

Piebilde pie Semjonova portreta Grigorijs Ivanovičs Semjonovs-Vasiļjevs dzimis igauņu pilsētā Jurjevā, 27 gadus vecs, autodidakts, no 24 gadu vecuma eseru partijas biedrs. Bijis jātnieku vienības komisārs, no 1917. gada beigām labējo eseru Centrālās Komitejas kara komisijas loceklis, labējo eseru kaujas grupas vadītājs. Rakstnieks Viktors Šklovskis, kas Semjo- novu pazina, viņu raksturojis tā: "Neliela auguma vīrietis ar brillēm uz maza deguna, ģērbies karavīra formas blūzē un platās biksēs… Stulbs un politikai derīgs cilvēks. Runāt neprot."

Semjonovs sāka rīkoties. Citas izejas viņam nebija. Vēlāk, 1922. gadā, skaļajā procesā pret labējiem eseriem, kuri tika apsūdzēti atentātā pret Ļeņinu un Uricka nogalināšanā, viņš uzstāsies par galveno liecinieku un visas partijas apsūdzētāju. Bet sākotnējo plānu viņam palīdzēja "rediģēt" Jakovs Agranovs, mazliet vēlāk - Viskrievijas Ārkārtējās komisijas izmeklētājs. Semjonova plāns bija šāds: Maskava sadalīta četrās daļās. Kaujiniekiem citam pēc cita jādežurē mītiņos, kuros ierodas uzstāties republikas vadoņi. Tiklīdz parādās Ļeņins, dežurants dod ziņu izpildītājam, un tas ierodas, lai izdarītu teroristisko aktu. Viss it kā skaidri un vienkārši.

Tieši pēc sarunas ar Jenukidzi Semjonovs ķērās pie šī plāna īstenošanas, un tieši tāpēc viņam bija vajadzīga tikšanās ar Donskoju. Viņš nebija ar to apmierināts, tāpēc divas reizes aizbrauca pie Goca, kas dzīvoja kādā Piemas- kavas vasarnīcā, bet, protams, visur saņēma noraidījumu. Bet, ieradies savas kaujas grupas sanāksmēs, apgalvoja, ka Donskojs, kā arī Gocs viņu plānus atbalsta. Ļeņina nogalināšanai bija izraudzīti četri izpildītāji: Usovs, Kozlovs-Fedotovs, Konopļova un Kaplane.

Piebilde pie Konopļovas portreta Konopļova Lidija Vasiļjevna, 27 gadus veca. Beigusi ģimnāziju, mācījusies Augstākajos sieviešu kursos. Līdz 1917. gadam pieslējusies anarhistiem. 1917. gadā iestājusies labējo eseru partijā. 1918. gada sākumā - Sem- jonova kaujas grupā. Pēdējais uzdevums - Petrogradas Ārkārtējās komisijas priekšsēdētāja Moiseja Uricka izsekošana, ko veica ļoti prasmīgi, pat iekļūdama dzīvoklī, kurā dzīvoja Urickis. Pretim Uricka istabai bija zobārsta kabinets. Konopļova speciāli sev nolauza zobu, lai ārstētos pie šī zobārsta un novērotu, kurā laikā parādās Petro​gradas čekistu priekšnieks.

4. AUGUSTA PĒDĒJĀS PIEKTDIENAS HRONIKA 1918. gadā mītiņi Maskavā notika piektdienās un sākās pulksten sešos vakarā. Augustā, kā atceras Konopļova, "mēs trīs nedēļas pēc kārtas apmeklējām visus mītiņus… Otrajā piektdienā, 23. augustā, Ļeņins neuzstājās nekur." 30. augustā Fanijai Kaplanei bija jādežurē Mihelsona rūpnīcā, Konopļovai Aleksandra tautas nama rajonā, Kozlovam - Labības biržā.

30. augustā pulksten 17.00 Ļeņins Kremlī vēl pusdienoja kopā ar sievu Nadeždu Krupskaju. Dienā bija saņemta ziņa, ka Petrogradā nošauts Viskrievijas Ārkārtējās komisijas pilsētas nodaļas vadītājs

Moisejs Urickis. Ļeņins palūdza Dzeržinski tūlīt doties uz Pīteru un izmeklēt slepkavību. Taču viņa apetīti šis notikums nebija mazinājis, viņš ēda ar baudu un pat jokoja ar sievu, kas savukārt pūlējās viņu atrunāt no publiskas uzstāšanās. Šai piektdienā viņam bija paredzētas divas uzstāšanās: Labības biržā un Mihelsona rūpnīcā. Temats: "Buržuāzijas diktatūra un proletariāta diktatūra". Sieva atgādināja, ka rajona partijas komiteja pagaidām aizliegusi Ļeņinam uzstāties mītiņos, bet, atbildēdams uz to, Ļeņins jokodamies iebilda, ka Jakovs Mihailovičs Sverdlovs stingri prasa, lai visi vadošie darbinieki piedalās mītiņos, un viņu bargi sabārs, ja viņš atteiksies. Pirms izbraukšanas Ļeņins iegāja pie māsas Marijas Iļjiņičnas. Arī viņa lūdza, lai Ļeņins nebrauc uz mītiņu. Viņš sadusmojās, piebilzdams, ka pašreizējā situācijā katra aģitācijas runa vairo boļševiku spēku un piekritēju pulku. Tad Marija Iļjiņična uzstāja, lai viņš ņem līdzi apsardzi, bet Ļeņins tikai atmeta ar roku: viņš nevar tik klaji demonstrēt bailes no kontrrevolūcijas. Apmēram pulksten astoņos Ļeņins ieradās Labības biržā. Pie automašīnas stūres bija šoferis Kazimirs Hils. Labības biržā tobrīd bija Semjonova kaujinieks Kozlovs- Fedotovs. Vēlāk izmeklēšanā viņš liecinās: "Man bija pielādēts revolveris, un saskaņā ar vienības lēmumu man vajadzēja nogalināt Ļeņinu. Es neuzdrošinājos pacelt ieroci pret Ļeņinu, tāpēc ka šaubījos, vai ir pieļaujama citas sociālistiskās partijas pārstāvja nogali​nāšana."

Diezgan dīvaina situācija. Profesionāls kaujinieks uzvedas kā institūta audzēkne. Atcerēsimies Semjonova plānu: katrā mītiņā dežurē kaujas grupas pārstāvis. Uzzinājis, ka ieradies Ļeņins, viņš par to paziņo rajona izpildītājam. Kāda loma bija uzticēta Kozlovam-Fedotovam? Vai viņš bija dežurējošais kaujinieks vai izpildītājs? Ņemot vērā to, ka izmeklēšana jau norisa pēc iepriekš paredzētas shēmas un tika gatavota publiskam procesam, lai parādītu, cik nopietni bijuši kaujinieku nodomi, bija vajadzīga arī šāda Kozlova atzīšanās.

Labības biržā Ļeņins runāja minūtes divdesmit, tad apmēram pusstundu atbildēja uz jautājumiem un pēc tam aizbrauca.

No šofera Hila liecības: "Apmēram pulksten desmitos vakarā mēs iebraucām Mihelsona rūpnīcā."

30. augustā pulksten desmitos jau metās tumsa. Ļeņinu neviens nesagaidīja, un viņš viens pats devās uz rūpnīcas cehu, kur notika mītiņš.

Arī rūpnīcas mītiņā Ļeņins runāja apmēram pusstundu. Un vēl pusstundu atbildēja uz jautājumiem.

No Semjonova liecības: "Pēc mana norādījuma Kaplane dežurēja netālu no rūpnīcas, Serpuhovas laukumā."

Tātad viņa stāvēja divsimt metru no rūpnīcas vārtiem.

Apmēram pulksten vienpadsmitos vakarā Ļeņins pameta cehu un gāja uz automašīnu. Tā kā mītiņš bija beidzies un pirms Ļeņina bija uzstājušies vairāki oratori, kopā ar Ļeņinu pagalmā iznāca arī tie, kas viņā bija klausījušies; daudziem gribējās vadonim vēl uzdot jautājumus. Kāda sieviete žēlojās, ka viņas meitai dzelzceļa stacijā atņemti milti, ko tā nopirkusi laukos. Ļeņins atbildēja, ka turpmāk neko vairs neatņems. Viņš jau grasījās kāpt automobilī, kad noskanēja šāvieni. Ļeņins saļima. Daudzi izbailēs no pagalma metās ārā uz ielu. Kājnieku pulka komisāra vietnieks Batuļins iekliedzās: "Ķeriet slepkavu!" - un arī skriešus pameta pagalmu.

No Batuļina liecības: "Aizskrējis līdz tā saucamajai Strelkai Serpuhovas laukumā, es ieraudzīju… pie koka… ar portfeli un lietussargu rokās sievieti, kuras dīvainais izskats piesaistīja manu uzmanību. Viņa izskatījās pēc cilvēka, kas bēg no vajātājiem, pagalam nobiedēta un notrenkāta. Es uzprasīju šai sievietei: "Kāpēc jūs šeit atrodaties?" Uz šiem vārdiem viņa atbildēja: "Kāpēc jums tas jāzina?" Pēc tam, pārmeklējis viņas kabatas, paņēmis portfeli un lietussargu, es pavēlēju sekot man pa pēdām. Ceļā es viņai jautāju, juzdams, ka viņa ir tā persona, kas izdarījusi uzbrukumu b. Ļeņinam: "Kāpēc jūs šāvāt uz b. Ļeņinu?" Bet uz to viņa atbildēja: "Kāpēc jums tas jāzina?" Šī atbilde mani galīgi pārliecināja, ka šī sieviete izdarījusi uzbrukumu

b. Ļeņi​nam."

Acīm redzams, cik absurdas ir šīs liecības. Jāatgādina, ka Kaplane stāvēja tur, kur viņai bija likts stāvēt. No Batuļina liecībām var nešaubīgi secināt, ka viņam bija p a- vēlēts identificēt Kaplani. Jābrīnās par ko citu: kāpēc Kaplane atzinās, ka tieši viņa šāvusi uz Ļeņinu? Bet organizatori bija rēķinājušies ar šo atzīšanos, ņemot vērā viņas eksaltēto raksturu un revolucionāres degsmi. Batuļins viņu veda jau kā noziedznieci, pūlis auroja, prasīdams tūlītēju izrēķināšanos, un arī pats Batuļins apgalvo, ka teroristi paglābis no linča tiesas. Kaplane slimoja ar neirozi jau 1906. gadā, kad par terorismu tika notiesāta uz nāvi, bet vēlāk apžēlota. Tieši šī iemesla dēļ viņa visu vainu tūlīt uzņēmās uz sevi, kategoriski atteikdamās atbildēt uz citiem jautājumiem. Brīžiem viņu pārņēma histērija, brīžiem viņa gauži raudāja vai klusēja kā akmens. Bet ne tikai absurdās Batuļina liecības pierāda, ka Kapla- nei ar šāvieniem nav nekāda sakara. Kratīšanā pie viņas tika atrasts brauniņš, bet acīmredzot no tā neviena lode nebija izšauta, tāpēc ka šis ierocis lietā nefigurēja.

Lietā kā galvenais pierādījums figurē cits brauniņš, kuru strādnieks Kuzņecovs 2. septembrī aiznesa uz Za- moskvorečjes kara komisariātu, apgalvodams, ka tieši šis ir tas brauniņš, ar kuru šauts uz Ļeņinu.

Pirmajā iesnie​gumā, kas rakstīts komisariātā, Kuzņecovs stāsta: "Ļeņins vēl gulēja, netālu no viņa bija nomests ierocis, ar kuru bija izdarīti 3 šāvieni uz biedru Ļeņinu ("brau- ning" sistēmas revolveris); pacēlis šo ieroci, es sāku dzīties pakaļ tai personai, kas bija izdarījusi uzbrukumu, un kopā ar mani skrēja arī citi biedri, lai noķertu to nelieti, un biedri, kas skrēja man pa priekšu, satvēra to cilvēku, kas bija izdarījis uzbrukumu, un kopā ar pārējiem biedriem aizvedu šo cilvēku uz kara komisariātu."

Kuzņecova vārdi "nelietis" un "to cilvēku" skaidri apliecina, ka aizturētais bijis vīrietis. Bet ziņojumā Viskrievijas Ārkārtējai komisijai, kas rakstīs tai pašā 2. septembrī, Kuzņecovs vārdu "nelietis" un "cilvēks" vietā licis citu vārdu - "sieviete". Nav šaubu, ka to viņš darījis pēc "kompetentu biedru" ieteikuma. Un visbei​dzot: par to, ka slepkava bijis vīrietis, liecina arī pats Ļe​ņins. Šoferis Hils atceras: "Es nometos Vladimira Iļjiča priekšā ceļos un pieliecos tuvāk… "Viņš jau ir notverts vai nav?" viņš klusā balsī jautāja, acīmredzot domādams, ka uz viņu šāvis vīrietis."

Tas pats Stepans Kazimirovičs Hils pratināšanas protokolā liek ierakstīt labojumu: "…pēc j»irmā šāviena es pamanīju sievietes roku ar brauniņu." Sis labojums ir ievērības cienīgs un izdarīts nākamajā dienā, kad jau bija zināms, ka Kaplane arestēta un atzinusies. Nav izslēgts, ka arī uz Hilu tika izdarīts zināms spiediens, lai viņš pieraksta šo labojumu. Taču Ļeņina jautājums "Viņš jau ir notverts vai nav?" ir ļoti svarīgs. Tā nav pārteikšanās. Pēc pirmā šāviena, kas ievainoja sievieti, ar kuru Ļeņins sarunājās, viņš instinktīvi pagriezās. Tieši šī kustība izglāba viņa dzīvību. Ļeņina ārsts Veisbrods apstiprināja: "Tikai nejaušs un laimīgs galvas pagrieziens viņu pa​glāba no nāves."

Tūlīt pēc atentāta Semjonovs paziņoja labējo eseru Centrālai Komitejai, ka to izdarījis kāds "družinas loceklis". Vēlāk eseru tiesāšanas procesā šī detaļa uzpeldēja no jauna un Semjonovu pārsteidza nesagatavotu: viņš nespēja atbildēt, par kādu cilvēku toreiz runājis. Un atkal, tāpat kā pēc Volodarska noslepkavošanas, labējo eseru Centrālā Komiteja publiski paziņoja, ka eseru partijai nav nekāda sakara ar notikušo atentātu. Mītiņā, kas 30. augustā notika Mihelsona rūpnīcā, piedalījās divi eseru kaujinieki Novikovs un Protopopovs. Vēlāk, 1922. gadā, Novikovs tiesas procesā uzstājās par liecinieku un stāstīja, ka pie ceha durvīm aizkavējis pūli, kas pēc mītiņa nācis ārā, lai dotu iespēju Kaplanei izšaut uz Ļeņinu, taču šoferis Hils tūlīt apgalvoja pretējo: pie durvīm nekāda drūzmēšanās nav bijusi. Ļoti dīvains šķiet Protopopova liktenis: bez tiesas un izmeklēšanas viņš tika nošauts 1918. gada 30. augustā. Bijušais matrozis Protopopovs bija Viskrievijas Ārkārtējās komisijas kaujas vienības komandiera vietnieks, pretizlūkošanas priekšnieks. Tā bija tā pati Popova vienība, kas tūlīt pēc Mirbaha nogalināšanas aktīvi piedalījās 6. jūlija dumpī. Un Protopopovs bija tas, kas arestēja Dzeržinski, kad viņš ieradās vienībā, lai apcietinātu Mirbaha slepkavu - savu darbinieku Blumkinu. Pēc dumpja apspiešanas Protopopovs tika apcietināts, sākās izmeklēšana, ko vadīja Viktors Kingiseps. Viņš vadīja arī izmeklēšanu sakarā ar

atentātu pret Ļeņinu. Bet tiesas spriedumā par kreiso eseru dumpi Protopopova uzvārda nav. Viņš bija kā ūdenī iekritis un negaidīti uzpeldēja 30. augustā. Un jādomā, ka viņš ir tas "nelietis", kas šāva uz Ļeņinu.

Bet, nodarbojoties ar minēšanu, kas šāvis, visa atentāta aina kopumā nekļūs skaidra, ja nebūs rasta atbilde uz pašu galveno jautājumu, ko parasti visiem mēdza uzdot Ļeņins: kam tas bija izdevīgi? Kas stāvēja aiz Semjonova, Kaplanes, Protopopova?

5. SVERDLOVAM PA PEDAM

30. augusta vakarā parādās Sverdlova uzsaukums: "Pirms dažām stundām izdarīts ļaunprātīgs atentāts pret b. Ļeņinu. Ļeņins tika ievainots brīdī, kad viņš nāca ārā no mītiņa. Divi šāvēji aizturēti. Viņu personība tiek noskaidrota. Mēs nešaubāmies, ka arī šeit tiks atrastas labējo eseru - angļu un franču algotņu pēdas." Uzsaukums datēts ar konkrētu laiku: pulksten 10.40. "Pirms dažām stundām" - tas nozīmē pulksten astoņos. Bet, pēc Hila liecības, Ļeņins ieradās rūpnīcā tikai desmitos vakarā un mītiņu pameta vienpadsmitos. Un kas tie tādi "divi šāvēji"? Kaplane un Protopopovs? Pirmā labāk iederējās Sverdlova izdomātajā shēmā. Tāpēc viņš nešaubījās, ka "tiks atrastas pēdas". Jā, par tiem "angļu un franču algotņiem". Kaplanei sarīkoja tikšanos ar angļu spiegu Lokartu, bet Fanija viņu nepazina. Mēs jau pieminējām, ka izmeklēšanu vadīja Viktors Kingiseps. Sverdlovs savā laikā viņu iesaistīja Revolucionārajā tribunālā, viņš bija Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas loceklis un tātad tieši pakļauts Sverdlovam. Otrs atentāta izmeklētājs bija Ja​kovs Jurovskis.

Kā pirmajā, tā arī nākamajās pratināšanas sēdēs piedalījās Sverdlova sekretārs Avaņesovs.

Sverdlovs ne mirkli neizlaida šo lietu no savām rokām. Semjonovs draudzējās ar otru Sverdlova sekretāru - ar Avelu Jenukidzi. Semjonovu arestēja 8. septembrī, bet drīz vien viņš kļuva par ļoti vērtīgu kara izlūkošanas un VAK darbinieku. Tas viss bija Jenukidzes centienu rezultāts. Cilvēkam, kas organizēja atentātu pret Ļeņinu, viņš vēlāk deva rekomendāciju uzņemšanai Ļeņina partijā. Pats Staļins pēcāk lasīja un koriģēja viņa galveno darbu "Sociālistu revolucionāru partijas militārā un kaujinieciskā darbība 1917. un 1918. gadā", kas atsevišķā brošūrā tika izdota Vācijā, bet labējo eseru procesā 1922. gadā pēc partijas Centrālās Komitejas lēmuma Semjonovu aizstāvēja Padomju valsts pirmais orators Buharins. Pēc procesa Semjonovu amnestēja un ar bezmaksas ceļazīmi nosūtīja uz dienvidiem atpūsties.

Aizkustinošas rūpes par valsts galveno teroristu! Tas viss vedina uz domām, ka jau pirms atentāta Sem​jonovu vadījušas svarīgas personas, tādas kā, piemēram, Sverdlovs un Jenukidze, kuru rokās bija reālā valsts vara. Galvenokārt, protams, Sverdlovs.

Pēc Sverdlova pavēles 1. septembri Kremļa komandants Maļkovs Kaplani no VĀK cietuma pārved uz Kremli, bet 3. septembrī pēc tā paša Sverdlova rīkojuma Kaplani nošauj un viņas mirstīgās atliekas sadedzina. Turpat Kremlī, motoriem rūcot, automobiļu kaujas vienības pagalmā. Šīs akcijas lieciniekam dzejniekam Demjanam Bednijam kļūst pat nelabi no degošās gaļas smakas. Un tas ir viens no galvenajiem pierādījumiem, kas liecina, ka atentātā bija iejaukts Sverdlovs, jo vienīgi viņam bija izdevīgi pēc iespējas drīzāk iznīcināt lieciniekus. Izmeklēšana taču tikko bija sākusies, 2. septembrī tika atnests brauniņš, Kaplanei tas būtu bijis jāatpazīst, būtu bijusi nepieciešama konfrontācija ar lieciniekiem, kam būtu jāapstiprina viņas līdzdalība un šāvieni, jo šauts taču tika ne tikai uz sarkanās Krievijas, bet pasaules proletariāta vadoni! Un tad Kaplanes atzīšanās būtu izkūpējusi vējā, tāpēc ka pagalmā neviens viņu redzēt nevarēja. Turklāt Sverdlovam paziņoja: Kaplane krīt histērijā, asaras, revolucionārais karsonis pārgājis, un viņa var ne tikai atteikties no atzīšanās, bet arī izstāstīt īstās atentāta aizkulises. Tad iejauks Semjonovu, Novikovu, atcerēsies Pro- topopovu, radīsies jautājums, kas viņu nošāvis, kāpēc nošāvis un tad… Sverdlovam droši vien bija bail pat iedomāties par to. Tāpēc jo drīzāk bija jāpaslēpj gali ūdenī, kamēr Dzeržinskis vēl bija Petrogradā, bet ārsti neļāva Ļeņinam celties kājās. Nebūs Kaplanes - nebūs izmeklē​šanas.

Šis apstāklis ir svarīgs arī tāpēc, ka Ļeņins sāka saņemt vēstules no tiem vecajiem revolucionāriem, kas kopā ar Kaplani bija izcietuši katorgu Akatujā un Nerčinskā. Tā, piemēram, kreiso eseru līdere Marija Spiridonova, uzzinājusi par revolucionāros nošaušanu, vēstulē Ļeņi​nam rakstīja: "Vai patiešām, vai patiešām Jūs, Vladimir Iļjič, ar savu milzīgo prātu, ar savu personīgo altruismu un labsirdību nevarējāt attapties un Kaplani nenogalināt. Cik tas būtu bijis skaisti un cēli, un atšķirīgi no cariskā šablona, cik tas būtu bijis vajadzīgi mūsu revolūcijai šai vispārējās mežonības un dusmu neprāta laikā, kad dzirdama tikai zobu žņirkstēšana, sāpju, baiļu un naida vaidieni un… nevienas mīlestības skaņas, neviena mīlestības akorda."

Cik lieliski Spiridonova raksturojusi savu laikmetu!

Interesanta ir vēl viena liecība. To sniedz A. Balaba- nova, kas apmeklēja vadoņa ģimeni 1918. gada septembrī. Viņa raksta, ka Krupskaja raudājusi un bijusi satriekta par Kaplanes nošaušanu un to, ka revolucionāriem jānogalina revolucionāri. Balabanova ļoti izteiksmīgi raksturo arī Ļeņina reakciju: "Man radās iespaids, ka viņš bija īpaši satriekts par Kaplanes sodīšanu…" Šī frāze ļauj mums noprast, ka lēmumu par nošaušanu pieņēmis nevis viņš, bet kāds cits. Protams - Jakovs Sverdlovs. Un vēl mēs uzzinām, ka Ļeņins nepavisam nav priecājies par šādu lēmumu. Bet Sverdlovs prata viņu pārliecināt, pa​kļaut savam lēmumam, un Sverdlova ietekme uz Ļeņinu dažos jautājumos bija ļoti stipra.

Krupskaja atmiņās raksta, kas notika Kremļa dzīvoklī, kad ievainotais Ļeņins tika atvests no mītiņa: "Jakovs Mihailovičs Sverdlovs stāvēja pie drēbju pakaramā, viņš izskatījās mierīgs un līdzsvarots.

Paskatījusies viņā, es nospriedu, ka viss ir pagalam. "Kas nu tagad būs?" es izdvesu. "Ar Ļeņinu viss ir norunāts," viņš at​bildēja. "Ja norunāts, tātad viss pagalam," es nodomāju."

Interesants ir izteiciens "Viss ir norunāts", tajā jaušama zināma augstprātības pieskaņa. Norunāt var divi sirdsdraugi, kompanjoni. Norunāts - tātad panākta slepena vienošanās, par kuru neviens neko nevar zināt un par kuru nevienam nekas nav jāzina. Bet kas gan bija norunāts starp Ļeņinu un Sverdlovu? Vai iepriekš norunāts atentāts pret Ļeņinu ar tukšiem šāvieniem, kuru vietā kāds negaidīti izšāva kaujas lodes?

Vai norunāts, ka gadījumā, ja notiek pats ļaunākais, Ļeņins visu varu nodod Sverdlovam? Tieši tā Krupskaja bija uztvērusi Sverdlova vārdus. Tas nozīmē, ka Sverdlovam bija vēl viens iemesls novākt Ļeņinu - viņš attīrīja sev ceļu uz vienpersonīgu varu. Interesanta ir vēl viena epizode: Kremļa komandants Maļkovs pirmajā naktī iet pa Kremļa gaiteņiem un ierauga, ka no Ļeņina kabineta durvju apakšas spraucas ārā šaura gaismas strēlīte. Neizpratnē viņš ielūkojas kabinetā un redz: Sverdlovs sēž pie Ļeņina galda un rakņājas pa viņa papīriem. Protams, Maļkovs atvainojas un aiziet, bet pēcāk savās atmiņās ar lepnumu raksta: "Ļeņins ievainots, bet viņa darbs joprojām dzīvo, viņa lampa uz galda spīd."

Bet rodas likumsakarīgs jautājums: kas Sverdlovam naktī bija vajadzīgs svešā kabinetā? Viņam ir savs Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas priekšsēdētāja kabinets un savs pienākumu loks. Varbūt viņš "pēc norunas" pildīja Ļeņina darba pienākumus? Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja pienākumus? Šī epizode ir maznozīmīga, tomēr pietiekami skaidra, lai izprastu Sverdlova godkārīgo raksturu. Kā arī viņa frāzi, ko viņš kādu dienu izmeta Bončam-Brujevičam, kas pārzināja visas Kremļa saimnieciskās lietas: "Redziet nu, Vladimir Dmitrijevič, arī bez Vladimira Iļjiča tiekam ar visu galā." Mēs jau sākumā runājām par iemesliem, kas mudināja Sverdlovu pieņemt šo glābšanas plānu.

Pēdējā laikā parādās versijas, ka vispār neviens uz Ļeņinu nav šāvis, ka visas ložu pēdas ir tikai inscenējums. Tā būtu oriģināla versija, bet ir pārāk daudz dokumentu, kuros rakstīts par lodēm, par operācijām, kurās iesaistīti vācu ārsti, un jādomā, ka nebija iespējams viņus pie​spiest uz melošanu. Tāpēc piekritīsim, ka šāvieni tomēr bijuši un ievainojums arī. Cita lieta, ka tas patiešām izrādījās viegls. Ļeņins pats uzkāpa augšā savā Kremļa istabā, pats izģērbās, bet jau 5. septembrī faktiski piecēlās un sā​ka strādāt.

Iespējams, ka šim "juveliera" darbam bija pieaicināts meistarīgais strēlnieks Protopopovs, lai inscenētu vieglu ievainojumu. Iespējams, ka pēc atentāta režisoru ieceres tam bija jābūt vēl vieglākam - tādam, kas ieskrambā tikai ādu, tikai apsvilina, bet uztraukums, nevilšs Ļeņina galvas pagrieziens, un viss iznāca citādi. Ievainojums izrādījās daudz nopietnāks, gandrīz vai nāvīgs: kakla rajonā lode bezmaz bija skārusi

dzīvībai svarīgu artēriju. Tā​pēc saniknotie režisori Protopopovu nošāva.

Tie visi ir tikai mūsu pieņēmumi, diezin vai kādreiz uzzināsim šo notikumu īsto ainu: liecinieku jau sen vairs nav, nav arī lietisko pierādījumu. Ja arī ir, diezin vai tie kādreiz ieraudzīs dienasgaismu.

Speciālie dienesti neļauj mest ēnu pat uz to pagātni. Ir vērts piebilst vēl kaut ko: šai versijai piekrīt divi tādi pazīstami aprakstāmā notikuma pētnieki kā vēsturnieks J. Felštinskis un profesors A. Ļitvins. Kā viens, tā arī otrs atradis un savācis daudz jaunu dokumentu par to laika posmu. Profesors Ļitvins sastādījis dokumentu krājumu "Fanija Kaplane jeb Kas šāva uz Ļeņinu?" Tajā apkopoti dokumenti, kas glabājas Viskrievijas Ārkārtējās komisijas un Federālā drošības dienesta arhīvos. Tiesa gan, profesors Ļitvins runā par diviem sazvērniekiem - par Sverdlovu un Dzeržinski. Taču mums liekas, ka Dzeržinskis nevarēja sazvērestībā piedalīties divu iemeslu dēļ. Pēc 6. jūlija viņš bija atcelts no Viskrievijas Ārkārtējās komisijas vadības, bet, atgriezies šai postenī 1918. gada 22. augustā, pēc Ļeņina pavēles tūlīt sāka nodarboties ar pagrīdes organizācijas "Nacionālais centrs" darbības izmeklēšanu un tās vadītāju arestēšanu. 30. augusta rītā - tāpat pēc Ļeņina pavēles - viņš aizbrauca uz Petrogradu izmeklēt Uricka noslepkavošanas apstākļus, bet tad, kad atgriezās, Kaplane pēc Sverdlova pavēles jau bija pārvesta uz Kremli un nošauta. Jāpiebilst, ka Dzeržinska atgriešanās Maskavā varēja būt viens no tādas steigas iemesliem. Dzeržinskis tika uzskatīts par principiālu un kristāltīru komunistu, viņš nebūtu apmierinājies ar tik virspusīgu izmeklēšanu. Viņš būtu gribējis nopratināt Kaplani, būtu pratis viņu uzvedināt uz atklātību, un kas zina, ar ko tas viss būtu beidzies un ko visu viņa būtu atklājusi. Par to mums atliek tikai minēt.

6. SARKANAIS TERORS - GLĀBŠANAS CEĻŠ Atentāts pret Ļeņinu saviļņoja boļševiku piekritējus, partija saliedējās. Tā kā oficiāli tika runāts par labējo eseru "pēdām", terora smaile galvenokārt tika pavērsta pret viņiem. Oficiāli terors tika pasludināts 5. septembrī. Tieši tai dienā Pētera parkā visu ļaužu acu priekšā tika nošauti vairāk nekā 80 cilvēki. Viņi tika notiesāti kā buržuji un kontrrevolucionāri inteliģenti. Pārbiedētie cilvēki tika sadzīti aplī, viņus izsauca pēc saraksta, bet pūlis viņus pavadīja ar negantiem lamuvārdiem. Sarkanais terors vēlās pāri visai valstij. Rakstniece Ņina Berbe- rova kā par vispārzināmu faktu raksta, ka septembrī un oktobrī arestēti 39 489 cilvēki, no kuriem vairāk nekā 6 tūkstoši nošauti, bet pārējie ieslodzīti cietumos vai 13-3662 nometnēs. Dabiski, ka šīs represijas neskāra ne Semjonovu, ne viņa kaujas grupu. Viņu arestēja 8. septembrī. Konopļova liecināja: "Ar Centrālās Komitejas ziņu un tās uzdevumā es uzņēmu sakarus ar apcietinātajiem un sāku gatavot Semjonova bēgšanu, jo viņš bija visvairāk kompromitēts… Sākumā, kad visi domāja, ka arestus izdarījusi Viskrievijas Ārkārtējā komisija, es atradu iespēju atbrīvot Semjonovu ar sardzes uzpirkšanu, to uzņēmās izdarīt kāds kreisais sociālrevolucio- nārs, apsardzes darbinieks, par 100 000 rubļiem (šī cilvēka uzvārdu neatceros). Nākamajā dienā es no šī paša kreisā ese- ra uzzināju, ka Semjonova Ārkārtējā komisijā nav."

Vēlāk, 1922. gada procesā, viņa teiks: "Viņu bija arestējusi kara kontrole", t. i., militārais izlūkdienests.

Pats Semjonovs savā grāmatā raksta, ka Viskrievijas Ārkārtējā komisijā sācis strādāt no 1918. gada oktobra. Avels Jenukidze bija saistīts ar kara izlūkdienestu, un acīmredzot no septembra līdz oktobrim Semjonova stāvoklis bija ļoti nenoteikts, viņš tika, tā teikt, nodots no rokas rokā, no vienas organizācijas citai. Jenukidzem Semjonovs vairs nebija vajadzīgs, bet viņš nebija arī aizmirsis vecā paziņas nopelnus, tāpēc to rekomendēja uz​ņemšanai VK(b)P. Partijā Semjonovs tika uzņemts 1921. gadā.

Izlasījis Semjonova grāmatu "Sociālistu revolucionāru partijas militārā un kaujas darbība 1917.1918. gadā", Staļins pirmajā lappusē ierakstīja: "Lasīju. J. Staļins. (Domāju, ka jautājums par šī dokumenta iespiešanu, par tā izmantošanas formām, kā arī par dienasgrāmatas autora likteni (turpmāko)

jāapspriež P. B. (Politbirojā). J. Staļ." Boļševikiem šis sacerējums, kā izrādās, bija ļoti vaja​dzīgs.

Pēc diviem gadiem Konopļova (šai laikā arī viņa jau strādāja Viskrievijas Ārkārtējā komisijā un ar Semjonova protekciju bija iestājusies boļševiku partijā tāpat kā Semjonovs 21. gadā), nokļuvusi Krimā pie Vrangeļa, satikās ar eseru Tesļenko, sāka viņu pierunāt strādāt boļševiku labā un atklāja, ka Semjonovs jau ilgi draudzējas ar Ļeņina sekretāru Jenukidzi, bijis ar viņu pazīstams jau ilgi pirms boļševiku nākšanas pie varas un tieši ar viņa starpniecību Ļeņins un Dzeržinskis apstiprinājis Semjonova plānu par teroru pret baltajiem un poļiem. Konopļova aģitēja Tesļenko iestāties viņu kaujas grupā. Tikai tagad Semjo​nova kaujinieki karoja boļševiku pusē.

1922. gadā sākās skaļš process pret labējo eseru partiju. Uz apsūdzēto sola bija Gocs, Donskojs un citi labējo eseru līderi. Viss tiesas process bija jau iepriekš izmēģināts. Gatavodamies tam, Semjonovs bija uzrakstījis savu "kapitāla darbu", Konopļova visas replikas bija iemācījusies no galvas. Tiesā viņa teica: - No Viskrievijas Ārkārtējās komisijas protokoliem Lubjankā mēs zinām, ka Kaplane nervozēja.

Izturējās agresīvi. Atteicās dot patiesas liecības par to, kas viņai iedevis ieroci, kas uzdevis nogalināt Ļeņinu. Kaplani var saprast. Ar klusēšanu, histēriju, asarām viņa novilcināja izmeklēšanu. Glāba centrālo kaujas vienību. Sargāja eseru partiju no sarkanā terora triecieniem. Arī nāves ceļu iet viņai nebija viegli.

Nāves vaiga priekšā viņai bija jānostājas nevis kā Šarlotai Kordē, bet gan kā nepazītai, dzīves sabendētai teroristei, kas pacēlusi roku pret proletariāta vadoni. Kaplane bija viena no nedaudzajiem teroristiem Sociālistu revolucionāru partijas Centrālās Komitejas vienībā, kas pašaizliedzīgi ticēja Goca "svētajai lietai". Šaudama uz Ļeņinu, viņa bija pārliecināta, ka veic varoņdarbu Krievijas revolūcijas labā…

Sociālistu revolucionāru partijas Centrālās Komitejas locekļi Gocs, Timofe- jevs un Donskojs mums bija iestāstījuši, ka bez Ļeņina novākšanas no politiskās arēnas nav iespējams boļševikus uzvarēt. Un mēs tam bezgalīgi ticējām.

Jāpiebilst, ka Kaplane nekad nav bijusi kreiso eseru partijas biedre, bet sarkanais terors tika pasludināts jau pēc viņas nāves. Bet šīm detaļām procesā nekāda vērība netika piegriezta. Tiesājamo liktenis bija jau iepriekš izlemts. Centrālās Komitejas līderiem piesprieda nāvessodu nošaujot, bet pēcāk, kā tas bija pieņemts, viņus apžēloja un nosūtīja trimdā uz dažādiem PSRS apgabaliem, tomēr nošāva trīsdesmitajos gados, kad Staļins viņus atcerējās. Uz apsūdzēto sola sēdēja arī Semjonovs un Konopļova.

Semjonovu aizstāvēja partijas labākais teorētiķis un orators Nikolajs Baumanis. Vēlāk, attaisnodams šo soli, pats jau ieslodzīts Iekšlietu tautas komisariāta cietu​mā, nopratināšanā viņš sacīja: - Mūsu partija uzskatīja, ka Semjonovs tai izdarījis lielu pakalpojumu… faktiski viņš izdeva Padomju varai un partijai eseru kaujas grupas. Visi eseri… viņu turēja par boļševiku provokatoru.

Atmaskotāja lomu viņš tiesā spēlēja pret eseriem. Eseri viņu neieredzēja un vairījās no viņa kā no mēra. Ļoti trāpīga un būtiska frāze visā šai notikumā: Semjonovs "spēlēja lomu". Mums atliek tikai nosaukt scenārija autoru un režisoru: tas ir Jakovs Sverdlovs. 1919. gadā liktenis viņam it kā atriebās - viņš nomira. Šo diženo uz​vedumu pabeidza viņa garīgais skolnieks Staļins.

Epilogs Tas patiešām bija tā laika talantīgākais inscenējums. Vienīgi tas izglāba boļševiku režīmu. Sagrāvuši pēdējos revolucionāro cīņu līdzgaitniekus, viņi kļuva par valsts varas monopolistiem. Meli, intrigas, sazvērestības, nāvessodi, terors kļuva par to auglīgo augsni, no kuras kā kupls zieds uzplauka diktatoriskais Staļina režīms. XX gadsimta cilvēces vēsturē kā milzīgs monstrs parādījās Sarkanā impērija, sākdama neiedomājamus eksperimen​tus ar miljoniem cilvēku dzīvi un dvēseli.

Aleksandrs Panfilovs "UN nĀve nepiestĀs pie manas gultas…"

Krievijas Federālā drošības dienesta arhīvā atrasti Nikolaja Gumiļova dokumenti REIZ dzīvoja dzejnieks, kas bija iemīlējies pasaulē, tās lietu un parādību daudzveidībā ("…es iemīlēju sauszemi un jūru, un esamības sapni mūžīgo."). Viņš pulcināja ap sevi domubiedrus, ko tagad sauc par akmeistiem. Kopējiem spēkiem viņi centās atjaunot pārrauto saikni starp vārdu un priekšmetu, ko tas apzīmē, un viņu centieniem bija panākumi: gandrīz visi akmeisti ir ievērojami dzejnieki ("…zemes drūmajā nemiera tracī apmirdzēts tikai ir vārds, un Jāņa Atklāsmē sacīts, ka viedīgais vārds šis ir Dievs."). Dzejnieks apceļoja pasauli, Āfrikā medīja leopardus un lauvas, it kā pārbaudīdams savu drošsirdību. Bet drīz pienāca laiks, kad drosmes apliecināšanai vairs nevajadzēja braukt uz Āfriku, sākās karš. Dzejnieks brīvprātīgi aizgāja karot un kāvās tā, ka "Svētais Georgs divreiz skāra krūtis, ložu neskartās". Pēc tam viņš bija Parīzē, Londonā; kad Krievijā pie varas nāca boļševiki, viņš atkal pēc paša gribas atgriezās dzimtenē. Sacerēja dzejoļus, mācīja citiem tos sacerēt, ap viņu allaž bija daudz jaunatnes.

Viņš mīlēja sievietes ("…un līdz sāpēm sirdī sūrst Tavu meitu daiļums," viņš kādā dzejolī griežas pie Dieva), un sievietes mīlēja viņu. Nikolajs neslēpa savu pārliecību: "Es esmu monarkists un aizlūdzu par baznīcu," viņš atklāti sacīja visiem. Viņam bija daudz lasītāju, viņš mācīja lasītājus "kā nebaidīties, nebaidīties un darīt tā, kā jādara". Šis dzejnieks bija Nikolajs Gumiļovs.

Viņš nogāja garu ceļu - no "Romantiskajiem ziediem" ar to izsmalcināto žirafi līdz "Liesmainajam pīlāram", kas pilns traģisku nojausmu. Un vēl viņš rakstīja savā pirmajā krājumā - toreiz viņam bija 22 gadi: Tu pēc glābiņa veltīgi tvīksti, Dzīve visus uz kapsētu trauc. Tomēr nezūdies, vienu tu drīksti - Savu nāvi tev izraudzīt ļauts.

Un viņš savu nāvi izraudzīja. 1921. gadā viņu nošāva Petrogradas Ārkārtējā komisijā par līdzdalību tā saucamajā Petrogradas kaujas organizācijā, par ko jau bijušas daudzas publikācijas. Tagad klajā nācis jauns atklājums - Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva darbinieki atraduši dokumentus, kas Gumiļovam konfiscēti apcietinā​šanas brīdī.

Es nezinu, ko šis atklājums dos filologiem, - šie dokumenti liecina par dienišķo dzīvi un nepavisam neattiecas uz dzejnieka jaunradi. Varbūt kāds pat paraustīs plecus, sak, kas gan te jauns, dzīves sīkumi vien… Bet tai brīdī, kad tu turi rokās šīs nodzeltējušās papīra lapiņas, ptilies saburtot pa pusei izdzisušos vārdus, salīdzini rokrakstus, rodas tāda sajūta, it kā tu būtu saticies ar to tālo laiku un cilvēkiem, kas šo laiku piepildīja… Tā ir ļoti rūgta satikšanās, tāpēc ka tu gandrīz fiziski sajūti, kā aiziet, kā nomirst tā pasaule, kā tavu acu priekšā izplēn bijušās dižās Krievijas atspulgs.

Un tomēr kopā ar katru uzvārdu it kā atplaiksnās literatūras vēsture. Lūk, Mākslas nama biedra karte, ko parakstījis Maksims Gorkijs. Tā izsniegta Gumiļovam. Mākslas nams atradās bijušajā Jeļisejeva savrupmājā, Gumi- ļovs uz to pārcēlās divus mēnešus pirms aresta - 1921. gada maijā - un apmetās Jeļisejeva pirts ģērbtuvē. Viņam blakus - pirtī, kur sienas bija apklātas ar podiņiem, - dzīvoja Marieta Šaginjana. Skat, viņas autogrāfs! Uz kādas lapiņas ar Gumiļova roku uzrakstīti divdesmit pieci dzejoļu nosaukumi no septiņiem viņa krājumiem. Grūti pateikt, vai tas ir uzmetums iecerētajai "Izlasei" vai dzejas vakara programma… Bet lapiņas otrā pusē - paraksts: "Esmu aizņēmusies no N. S. Gumiļova piecdesmit tūkstošus rubļu. Marieta Šaginjana. 23./VII 1921." Pēc tā laika kritērija, piecdesmit tūkstoši rubļu ir smieklīgi maza summa. Kaut gan… Galvenā apsūdzība, kas pret Gumiļovu bija izvirzīta tā sauktajā

Taganceva lietā, pamatojās uz fak​tu, ka viņš no Taganceva bija saņēmis divsimt tūkstošus.

Rakstnieki ārkārtīgi izjuta naudas badu. Bija sācies neps - jaunās ekonomiskās politikas laiks, tāpēc kārdinājumu radās aizvien vairāk. Mākslas nama bufetē parādījās eklēri, kūciņas, konfektes, maizītes.

Gumiļova lapiņas izraibinātas ar skaitļiem gluži kā grāmatvedības pārskati, daudziem blakus redzams triumfējošs pieraksts "kredīts". Mākslinieks V. Malaševskis, kas arī tolaik dzīvoja Mākslas namā, savos memuāros "Vakar, aizvakar…" raksta, ka savā istabā pie sienas piekāris plakātu ar uzrakstu: "Šajā istabā nesmēķē. Dzejoļus nelasa. Aizdot naudu līdz rītdienai nelūdz…" Ja no šīs deklarācijas nosvītrojam noliegsmi "ne", iegūstam pārskatu par Mākslas nama iemītnieku galveno nodarbošanos. Nerakstīt un nelasīt dzejoļus dzejnieki nevarēja tāpēc, ka viņi bija dzejnieki, turklāt izcili dzejnieki. Smēķēja bez pārtraukuma, smēķēja aiz badošanās, par ko raksta Olga Forša, kas Mākslas nama dzīvi atainojusi romānā "Vājprātīgais kuģis". Un "me​dīja" naudu…

Interesanti, vai Marieta Šaginjana atdeva parādu? Pēc dažiem gadiem viņa ar panākumiem jau rakstīja "proletāriskus" romānus, bet vēlāk deva ievērojamu ieguldījumu oficiālās padomju "Leņiniānas" radīšanā. Gumiļovs, ja būtu palicis dzīvs, droši vien viņu nesaprastu. Starp citu, trīsdesmitajos gados visiem bija jāpiedzīvo drausmīgs pārvēršanās laiks; lai pretotos tam, bija vajadzīgi neizsīkstoši spēki.

Izturēja tikai nedaudzi.

Zīmītes, zīmītes… Lūk, fragments no Gumiļova zīmītes Nikolajam Ocupam: "Dārgais Ocup, atnāca vakardienas skandālists, tas šķendējas vēl vairāk, rāda nākamības mandātu un lamājas. Aizbrauc pie kāda no Proletkulta un atved viņu šurp. Un drīzāk…" Ocups, kas pameta Krieviju 1922. gadā, visu mūžu palika uzticīgs Gumiļova estētikai. "īstenībā Bergsons un Gumiļovs… bija divi poli, ar kuriem saistījās Ocupa garīgā pieredze," pēc daudziem gadiem par viņu rakstīja A. Bahrahs. Jau pēc fašistu koncentrācijas nometnes, pēc piedalīšanās itāliešu Pretošanās kustībā Ocups 1951. gadā Sorbonnā aizstāvēja doktora disertāciju par Gumiļova daiļradi - tā bija pirmā par Gumiļovu uzrakstītā disertācija.

Bet šeit, rau, Georgija Ivanova zīmīte Gumiļovam: "Mīļais Nikolaj, lūdzu, atnāc šodien kopā ar Annu Niko- lajevnu (Gumiļova otro sievu. - A.P.) pie mums un atved Mihailu Leonidoviču (Lozinski. A.P.), ja viņš būs pie tevis. Noteikti atnāciet, es pats nevaru nekur iet, tāpēc ka pie manis būs kāds korpusa biedrs. Žoržs."

Cik žēl, ka zīmītei nav datuma! Georgijs Ivanovs pirms revolūcijas mācījās kadetu korpusā, kur viņa biedrs bija Jurijs Germans. Tas pats Jurijs Germans, kas bija viens no trim Petrogradas kaujas organizācijas vadītājiem, kā apgalvo čekistu protokoli. Pēc viņa nogalināšanas uz Somijas robežas (1921. gada maija beigās) tika ierosināta t. s. Taganceva lieta.

Tiesa gan, savās atmiņās pats Ivanovs apgalvo, ka divdesmit pirmajā gadā atjaunojis sakarus ar Germanu pēc Gumiļova ierosmes, bet pret Ivanova atmiņām jāizturas piesardzīgi, pēc viņa paša vēlīnas atzīšanās, tajās ir tikai 25 procenti patiesības, viss pārējais - izdomājums, protams, māksliniecisks. Vai tikai tas nav Ivanovs, kas izkārtoja Gumiļova pazīšanos, kurai bija tik traģiskas sekas? Kas to lai zina, kas zina… Germans ik pa laikam pārgāja robežu, veda pār to cilvēkus, bet Gumiļovam dzīve boļše- vistiskajā Krievijā ap to laiku kļuva apnicīga, un, kā apgalvo daži liecinieki, viņš sāka domāt par bēgšanu, tātad Gumiļovam un Germanam bija divatā apspriežams temats. A. Levinsons, kas kopā ar Gumiļovu strādāja izdev​niecībā "Vispasaules literatūra", rakstīja: "Pie mums uz emigrēšanu tiecās arī Gumiļovs, tikai nepaguva." To pašu atceras arī Vas. Ņemirovičs-Dančen- ko: "Es gribēju iziet caur Somiju, viņš - caur Latviju. Mūsu maršruts veda uz Gdovu, Čudovas ezeru. Piekrastes cie​mos viņam bija pazīstami zvejnieki…"

Tas viss liekas kā spēlēšanās ar likteni, Gumiļovs it kā izmanto katru mirkli, lai pārbaudītu dzīvi, pārbaudītu to azartiski… Mēģinājums ar Taganceva grupu bija pēdējais, un viņš vairs nekur neaizgāja apgūlās dzimtajā zemē Bet aizgāja citi. Dažs pēc paša vēlēšanās, bet dažus boļševiki ņēma un izmeta pa durvīm, ko droši vien vēlāk rūgti nožēloja. "Ir cilvēks - ir problēma, nav cilvēka - nav problēmas", "Vārds jums, biedri mauzer!" Starp citu, 1922. gadā aizbrauca arī Georgijs Ivanovs, Gumiļova labā roka

meistardarbnīcā, aizbrauca un visu atlikušo mūža daļu ilgojās pēc Krievijas, kas uz visiem laikiem viņam bija palikusi kā "balta lira virs sniegiem klātā likteņa".

Federālā drošības dienesta arhīvā atrasto dokumentu klāsts ir diezgan interesants. Kā liekas, tai laikā čekisti nav pievākuši visu, nav iztīrījuši visas dokumentu glabātavas. N. Berberova grāmatā "Kursīvs mans" raksta: "Pēc mēneša Georgijs Ivanovs man teica, ka starp Nikolaja papīriem atradis melnu kladi, kurā ierakstīts tikai viens dzejolis…" (Runa ir par dzejoli, kas veltīts N. Berbero- vai. - A.P.) Tātad "Nikolaja papīri" bija palikuši viņa istabā pēc aresta. Čekistus vairāk bija interesējuši sakari, adreses, telefona numuri - tieši šāda veida piezīmes ir visvairāk Gumiļova dokumentos, kas tagad ieraudzījuši dienasgaismu. Starp tiem ir arī Hodaseviča autogrāfs: "Annai Nikolajevnai uzglabāšanā. Sveiks, Vladislavs Ho- dasevičs." Ārkārtīgi aizdomīga frāze, ja uz to raugās no varas orgānu viedokļa.

Daudzas lapiņas šā vai tā saistītas ar Gumiļova pirmsnāves ceļojumu uz Krimu. Viņš izbrauca jūnija beigās ar jūras kara spēku pavēlnieka admirāļa A. Nemica vilcienu un atgriezās jūlijā. Lūk: "Visu Republikas Jūras Spēku Vecākā Sekretāra dienesta vēstule. 1921. gada 25. jūnijā. Augsti godātais biedri!

Kopā ar mums vilcienā brauc Vispasaules literatūras kolēģijas loceklis un Pītera Dzejnieku Arodbiedrības priekšsēdētājs b. N. S. Gumiļovs, kas strādā kopā ar b. Gorkiju. Ļoti Jūs lūdzu izrādīt visādu pretimnākšanu b. Gumiļovam un izsniegt viņam lūgto kā dāvanu izsalkušajiem Pītera dzejniekiem no Republikas Dienvidiem. Jau iepriekš pateicos. Lielā pateicībā spiežu Jūsu roku. Ar biedrisku sveicienu VI. Pavlovs."

"Izsalkušie rakstnieki" - kāds izteiciens! Liekas, tajā glabājas kāda eksplozīva enerģija, vārdi pretojas viens otram, izkropļojas; lai tos saturētu kopā, vajadzīgs patiešām dēmonisks spēks - starp citu, boļševikiem tā nekad nav trūcis. Ar šo vēstuli Gumiļovs braukāja pa Krimu, vāca produktus. Tas nebija nekas neparasts, tais gados viss notika tieši tā - ar personīgu pazīšanos, ar ieteikuma vēstulēm, biedriskuma vārdā. Taisnības labad gan jāpiebilst: šis biedriskums bija ļoti nedrošs palīgs, tāpēc ka bieži notika tā, ka vakarējie biedri šodien kļuva par ienaidniekiem un ar baudu cits citā raidīja lodes no mūžīgā "biedra mauzera". "Biedri", "ienaidnieki" - šie vārdi ieguva jaunu jēgu, notika milzīga krievu valodas deformēšana, kas stipri līdzinājās tās iznīcināšanai. Gumiļovs izmantoja papīrus, kas bija uzrakstīti šajā vārdu savārstījumā (tajā ir gan Pītera Arodbiedrība, gan Republikas Dienvidi - katrā ziņā ar lielajiem burtiem! - gan biedrisks sveiciens, gan obligātais vētrasputns b. Gorkijs…), tomēr pats domāja un rakstīja pilnīgi citādā valodā. Un nošāva viņu tieši par to, nevis par kaut kādu mistisku Taganceva sa​zvērestību.

VI. Pavlovs, kas viņam bija izsniedzis citēto dokumentu, bija ne tikai flotes virsnieks, bet arī dzejnieks (kas gan toreiz nebija dzejnieks!), dzejoļu krājuma "Sniegotais ceļš" autors. Krājuma nosaukums pilnām atbilda tā laika garam, bet tas bija mirstošs laiks. Sniegotie ceļi aizveda uz rūpnīcas cehu, kur cilājās āmurs un šķīda nokaitētas dzelzs dzirksteles. Starp citu - par VI. Pavlovu. Klīda valodas, ka Gumiļovs kopā ar Jūras kara tautas komisariāta darbiniekiem Krimā nodarbojies ar kontrrevolūciju, uzņēmis sakarus, izdalījis ieročus bijušajiem virsniekiem, bet viņam blakus pastāvīgi uzturējies provokators, tuvs cilvēks, dzejnieks, kas viņu pēcāk nodevis. Un lika noprast, ka nodevējs bijis Pavlovs. Bet tas ir ļoti maz ticams. Praktiski nav iespējams iedomāties Gumiļovu aktīva kontrrevolucionāra vai diezin kāda idejiska sazvērnieka lomā.

Par to liecina arī visi Gumiļovam konfiscētie dokumenti. Dzejnieks pastāvīgi uzskaita tēju, zirņus, speķi, ikrus, miltus, putraimus, cukuru, riekstus, svaigus augļus, žāvētus augļus - kāda gan runa var būt par sazvērestību, ja tiek kārtota tik rūpīga grāmatvedība? Kam, ko un cik pārdot, kam, ko un cik uzdāvināt uzvārdi, skaitļi, svītrojumi, labojumi, viss juku jukām, bet tam visam spīd cauri pārsteidzoša godprātība.

Un ne tikai godprātība - arī pieķeršanās dzīvei, kas brīžiem izskatās pēc klusas, skumīgas iemīlēšanās, redziet, kāds paradokss!

Viņš atgriezās Pīterā, kā daudzi apliecina, saulē iededzis, jautrs, pilns plānu un cerību. Georgijs Ivanovs saka, ka tieši tad Gumiļovs izdomājis savas nākamās grāmatas nosaukumu: "Zemes gaitu vidū".

Domājams, ka viņš kļūdās, bet tā vēl nav visa patiesība par Gumiļovu. Ko lai dara ar baiso "Liesmainā

pīlāra" zemtekstu? Un vēl kaut kas. Mākslas nama biedra kartes otrā pusē ar paša Gumiļova roku uzšņāpts trīspantu dzejolis - divi pēdējie panti ir ļoti grūti izlasāmi (cerams, ka speciālisti tos izlasīs), bet pirmais pants izlasāms viegli un - gluži kā uz galvas atvarā: Kāds indes dzēriens netverams Ir ielijis man dvēselē.

Ak lielais, svētais neprāts mans!… Šīs rindas varētu būt veltītas kādai sievietei ("Gumiļovs vienmēr bija iemīlējies," apgalvo G. Ivanovs) vai mākslai… Tas viss ir tā, bet tomēr tas neattiecas uz "Kāds indes dzēriens netverams ir ielijis man dvēselē". Un neattiecas arī uz sociālo īstenību. Tā viņam, kā liekas, ir pat vienaldzīga. Taču divdesmito gadu sociālā īstenība necieta šādu vienaldzību. Un izdarīja savu spriedumu: Gumiļovs "bijušais cilvēks", kas nav cienīgs dzīvi turpināt.

"Bijušais cilvēks" - tas nav mans izgudrojums. Pirms neilga laika Krievijas Federālā drošības dienesta Reģistrāciju un arhīvu fondu pārvaldes priekšnieka vietnieks Vladimirs Vinogradovs atrastos Gumiļova dokumentus nodeva Krievijas valsts literatūras un mākslas arhīva direktorei Natalijai Volkovai. Abas puses norunāja šādos gadījumos nepieciešamos vārdus, viss noritēja vienkārši un pat svinīgi. Bet Literatūras un mākslas arhīvā turpmāk glabāsies ne tikai Gumiļova dokumenti, kopā ar tiem uz arhīvu aizceļoja arī četras M. Bulgakova vēstules, kas adresētas rakstniekam un dramaturgam Sergejam Jermolin- skim, kā arī I. Iļjinska liroepiskā pamfleta "Kārļa Marksa ceļojums Krievijā" rokraksts.

Igors Iļjinskis (1886-1937) - jurists, literatūras zinātnieks, speciālists Ļeva Tolstoja daiļradē, cilvēks ar traģisku likteni. No 1922. līdz 1937. gadam viņš tika arestēts piecas reizes. Piecas! Trešoreiz tas notika 1934. gada janvārī. Iļjinskis tolaik dzīvoja Maskavā un strādāja par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku Literatūras muzejā. Viņu apsūdzēja kaitniecībā par to, ka bija muzejam nopircis aristokrātiskas izcelsmes un citu rakstnieku (Andreja Be- lija, G. Čulkova, Šeremetjeva, Toļicina u.c.) manuskriptus un arhīva materiālus. Dzelžainais apsūdzības formulējums ir satriecošs: "Materiālas palīdzības sniegšana bijušajiem cilvēkiem un politiskajiem izsūtītajiem, šim nolūkam izmantojot valsts līdzekļus." Tieši tā!

1921. gadā vismaz puse petrogradiešu varēja pretendēt uz "bijušā cilvēka" nosaukumu, bet viņi negribēja kļūt par bijušajiem. Un viņi aizgāja - cits nāvē, cits prom no ģeogrāfiskās Krievijas. Un Krieviju paņēma līdzi savā sirdī, lai to saglabātu un nodotu mums, pēctečiem. Manā priekšā guļ Gumiļova dokumenti, kas ilgus gadus glabājušies Federālā drošības dienesta arhīvos. "Dzīves sīkumi". Es pastāstīju par dažām lapiņām, bet to ir desmitiem. Ar tām cilvēks iekļūst tā laika dzīvē un sāk sajust tā laika elpu…

Un notrauš pa acīs sarietējušai asarai, norij pa apmulsuma kamolam rīklē. Krievu kultūras augšāmcelšanās, Krievi​jas augšāmcelšanās.

Krievija - apbrīnojama zeme.

1921. gada oktobrī B. Eihenbaums Bloka piemiņas vakarā nolasīja referātu "Bloka liktenis". Tā nobeigumā viņš teica: "Pēdējie gadi mums bijuši bezgala daudzu cilvēku nāves gadi." Nosmacis boļševistiskajā tvanā, 1921. gada augustā nomira Bloks, augustā tika nogalināts arī Gumiļovs. Divus gadus agrāk Sergija Posadā no bada nomira Rozanovs. Un tad nāca divdesmit otrais, kas izkaisīja pa visu pasauli krievu literatūras, krievu zinātnes, krievu mākslas ziedu. Šķita — viss pagalam, laiks nodzēst sveces, šeit nekad vairs nekā nebūs, tukšums… Bet Eihen- baums turpināja: "Bet kaut kur starp šiem gadiem vai pirms tiem katrā ziņā ir arī dzimšanas gadi, kas mums vēl neziņā tīti."

Tagad šie dzimšanas gadi mums ir zināmi.

Mums paveras brīnišķīga nepārtraukta ķēdīte, ko parasti mēdz saukt par tradīciju. Un Gumiļovs ir neiztrūkstošs tās loceklis. Reizē ar arhīvā atrastajiem dokumentiem viņa tēls, kas ilgu laiku bija noslēpts no mūsu ska​tieniem, atdzīvojas jo spilgtāk.

Oļegs Šiškins CEKA, ČEKA UN ŠAMBALA ROZES UN KRUSTA PAVĒNĪ

ČARLZS Viljams Hekertons savā kapitālajā darbā "Visu laiku un visu zemju slepenās biedrības" (1874. g.) martēnistiem veltījis tikai divpadsmit rindas. Pieminējis vienu no šīs kustības dibinātājiem kādu Senmartēnu, autors beidz ar vārdiem: "Viņa reformētais ordenis no Lionas izplatījās uz galvenajām Francijas, Vācijas un Krievijas pil​sētām. Tagad tas vairs nepastāv."

Hekertona dzīves laikā ordenis vēl pastāvēja. Jebkura masonu organizācija - martēnisti vispirms ir masoni - ir elitārs politisks klubs. Martēnisti redzamajai strukturālajai uzbūvei vēl pievienoja senās maģijas kultu.

Nav zināms, vai Nikolajs II bija lasījis Čārlza V. Hekertona darbu, bet 14 gadus vēlāk ķeizarpārim Parīzes vizītes laikā tika stādīts priekšā martēnistu Augstākās padomes prezidents kabalistiskā ordeņa "Roze un krusts" ģe- nerāldelegāts Papisa kungs. Viņš monarhu iepazīstināja ar lionieti mediju Filipu.

Maga pārdabisko spēju pārsteigtais Nikolajs II uzaicināja viņu pārcelties uz Sankt- pēterburgu, apsolīdams cienījamo Kara akadēmijas mediķa amatu, ģenerāļa dienesta pakāpi un valsts padomnieka titulu. Drīz vien Filipa drūmais tēls iedvesa šausmas senatoros un ministros, kas prata novērtēt viņa ietekmi uz notikumiem valstī; kad japāņi mācās virsū krievu pulkiem pie Mukdenas, Filips izsauca Nikolaja apartamentos ķeizara tēva Aleksandra III garu, un tas deva stratēģiskus norādījumus, kas ietekmēja Augstāko pavēlnieku un Ģenerālštābu. Policijas departamenta Sevišķā nodaļa centās diskriminēt visvareno lionieti, taču viņu pūles bija veltīgas - ķeizars jau bija uzņemts "Rozes un krusta" ložā, ko lionietis bija nodibinājis Sanktpēter- burgā.

Martēnisms Krievijā bija pastāvējis jau pirms Filipa ierašanās - no XVIII gadsimta beigām. Dziļi slepenībā turētā hierarhija katru gadu mobilizēja desmitiem spējīgu, vēl savā vidū svinīgi neuzņemtu cilvēku un sūtīja viņus pat uz ļoti tālām provinces pilsētām. Atšķirībā no franko- masoniem, kas dievināja tirdzniecību un kapitālu, Sen- martēna mācības piekritējiem bija citi dedzīgi centieni, kas arī noteica viņu nākotni un valstiskās intereses: tradicionāla pievēršanās mistiskiem noslēpumiem, hipnozei, telepātijai, gaišredzībai, kā arī nacionālajai politikai, kas prasīja impērijas izplešanos uz austrumiem - dziļāk Āzijā un jaunu koloniju dibināšanu. Abus šos krievu martēnistu sapņus sevī apvienoja mīts par Šambalu ne​pieejamu valsti Himalaju kalnos, kurā dzīvojot politiski telepāti un kataklizmu pareģotāji.

Ordeņa hierarhijā īpašu vietu ieņēma mākslinieks Nikolajs Rērihs. Viņa tēvs, populārs galvaspilsētas jurists, nodeva Nikolaja rokās ļoti retu ordeņa simbolu — krustu ar berila stariem. Krusta centrā dzirkstīja slīpēts kalnu kristāls, kurā no iekšpuses vīdēja komplicēts gravējums - pūķa nogalinātāja Svētā Georgija attēls. Augšējā stara galā mirdzēja rubīni. Iesvētāmais vilcēns (tā sauca masona dēlu) dabūja slepenu vārdu - Fujama.

Martēnistu aprindās ar īpašu bijību runāja par Fuja- mas sievu Helēnu. Šī spilgtā augstākās sabiedrības skaistule bija plaši pazīstama kā medijs. Pareģe slimoja ar epilepsiju, un brīžos pirms slimības lēkmes sastapās ar ga​riem un dzirdēja balsis.

Spiritiskos seansus Rērihi rīkoja savās mājās. Uzaicināto vidū bija Sergejs Djagiļevs, Aleksandrs Benuā, Igors Grabars. īpašu vietu uz hierarhijas kāpnēm ieņēma orientālists un budisma speciālists Sergejs Oldenburgs, Zinātņu akadēmijas pastāvīgais sekretārs, tuvs cilvēks Ģenerālštābam un kara ministram Kuropatkinam.

Viņš ne vienreiz vien lūdza zinātniekam konsultācijas sakarā ar Krievijas sle​penajām misijām Tibetā.

Vēl viens "Rozes un krusta" ordeņa adepts skulptors Sergejs Merkurovs bija radikāli kreisu uzskatu piekritējs, draudzējās ar Stepanu Šaumjanu un mēdza atgādināt, ka, mācīdamies Cīrihē, viņš 1902. gadā

gājis klausīties Ļe​ņina un Čemova disputus.

Ordenī viseksotiskākā persona bija mongoļu inteliģents Hajans Hirva. Šis politologs un ceļotājs, kas bija apmeklējis Franciju, Vāciju, Turciju, aizrāvās ar esperanto un sapņoja par vienotas Visāzijas valodas radīšanu. Liktenis bija lēmis viņam kļūt par Mongolijas valsts iekšējās aizsardzības priekšnieku; šī iestāde darbojās līdzīgi Galvenajai politiskajai pārvaldei un Iekšlietu tautas komisariātam. 1937. gadā Hajanu Hirvu nošāva.

"Interešu kopība un grūtu, plašām masām mazsaprotamu cilvēka gara jomu izpēte" Nikolaju Rērihu tuvināja ar Konstantīnu Rjabiņinu, talantīgu psihiatru, kas nodarbojās ar epilepsijas terapiju (Rērihs ar viņu tikās savas sievas slimības dēļ), un ārsts drīz vien sāka kāpt augšup pa hierarhijas kāpnēm. 1912. gadā Rērihs aizveda uz Rjabi- ņina stacionāru Japānas vēstniecības otro sekretāru Esuki Macuoku, diplomātu, kas Krievijas galvaspilsētā pildīja visai delikātu uzdevumu - meklēja ārstu konsultantu im​peratoram Iošihito, ko mocīja vājprāta lēkmes.

Vēl viens ārsts (piebildīsim - arī filozofs), kas apmeklēja ložu, bija Pāvels Mokijevskis, hipnotizētājs un tele- pāts. Kopš deviņdesmitajiem gadiem pie viņa bija ārstējušies daudzi ievērojami krievu rakstnieki. Taču maz bija to, kas zināja, ka Mokijevskis atbalsta ekstrēmiski noskaņotus studentus no boļševiku vidus. Viens no tiem bija Gļebs Bokijs, kas vēlāk kļuva par Galvenās politiskās pārvaldes sevišķās daļas priekšnieku.

1909. gadā Mokijevskis ieteica ordeņa augstākās pakāpes biedriem - rozenkreiceriem - uzņemt Bokiju ložā. To vidū, kas piekrita viņa uzņemšanai, bija arī Aleksandrs Vasiļjevičs Barčenko, biologs, okultists un mistisku ro​mānu autors.

MELNAIS DOKTORS Viņš piedzima 1881. gadā Jeļecā apgabaltiesas notāra ģimenē. Jaunībā interesējās par medicīnu, noklausījās kursu Kazaņā, pēc tam Jurjevas universitātē, kur iepazinās ar romiešu tiesību profesoru Krivcovu. Jurists viņam stāstīja par tikšanos ar ievērojamo franču mistiķi d'Alveidru, kurš ticēja, ka Āzijas vidienē pastāv valsts Agarta-Šambala, kas robežojas ar Afganistānu, Tibetu un Indiju. D'Alveidrs apgalvoja, ka viņš ticies ar tās sūtņiem. "Krivcova stāstījums bija pirmais pamudinājums, kas mani rosināja domāt par meklējumu ceļu, kurš vēlāk piepildīja visu manu dzīvi… Pieļaudams iespēju, ka kaut kādā veidā varētu būt saglabājušās kādas aizvēsturiskās zinātnes paliekas, es sāku pētīt seno laiku vēsturi, kultūru, mistiskās mācības un pats ieslīgu mistikā." (No A. Barčenko nopratināšanas protokola Nr. 2, 1937. gada 10. jūnijā. FDD arhīvs.)

Pēc revolūcijas Barčenko lasīja lekcijas uz Baltijas flotes kuģiem. "Zelta laikmets, tas ir, Lielā vispasaules tautu federācija, kas bija veidota uz visīstākajiem idejiskā komunisma pamatiem, kādreiz valdīja visā pasaulē. Un šī valdīšana ilga apmēram 144 000 gadu. Aptuveni pirms 9000 gadu, pēc mūsu laika skaitīšanas, mūsdienu Afganistānas, Tibetas un Indijas robežās bija mēģinājums šo federāciju atjaunot agrākajā apjomā. Tas ir tas laikmets, ko leģendās dēvē par Ramas karagājienu…" Barčenko lekcijas bija tik aizraujošas, ka vairāki Baltijas flotes matroži izteica vēlēšanos kopā ar zinātnieku aizlauzties līdz Ti- betai un, sasniedzot Sambalu, nodibināt sakarus ar tās diženajiem vadoņiem. Jūrnieki nosūtīja vēstules uz vairā​kām instancēm, taču atbildi nesaņēma.

Drīz vien apstākļi piespieda Aleksandru pamest Petro- gradu un pārcelties uz Murmansku, kur viņš pieņemts par zinātniskās padomes priekšsēdētāju turienes tautas saimniecības nodaļā.

Ielūkojoties kartē, pašā Kolas pussalas centrā tūlīt pamanāma Lovezera garā mēle. Tā stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem. Visapkārt tundra, pārpurvota taiga (aborigēni to sauc par taibolu), vietām paceļas sopkas.

Ziemā tur valda nakts. Vasarā saule nemaz nenoriet. Salst tāpat kā Sibīrijā, un tūkstošiem kilometru

apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles. Dzīvība mājo tikai mazos ciemos un nomadu apmetnēs. Tur dzīvo sārni (lapi). Viņi zvejo zivis vai gana ziemeļbriežus tāpat kā pirms simt, divsimt, tūkstoš gadiem.

Tieši tur, šai vientulīgajā, mežonīgajā novadā, bija izplatījusies neparasta slimība. Dažreiz to dēvē par arktisko histēriju. Ar to slimo ne tikai turienes pirmiedzīvotāji, bet arī atbraucēji. Grūti atrast kaut ko šai indevei līdzīgu. Psihiatri bija neizpratnē. Skaidrības nav arī šo​baltdien, jo vairāk tāpēc, ka divdesmito gadu beigās daudzu šīs nozares pētnieku darbs tika padarīts par valsts noslēpumu. Bet tie, kas kaut ko saprot no psihiatrijas, ir noskaņoti šo slimību pielīdzināt zombas stāvoklim.

Ekspedīcija, ko vadīja Murmanskas novadpētniecības Jūras institūta direktors, Petrogradas Smadzeņu un psihiskās darbības pētīšanas institūta (Behtereva institūta) zinātniskās konferences korespondents Aleksandrs Vasiļjevičs Barčenko, augusta beigās ieradās pie Lov​ezera.

Ekspedīcijas dalībnieki lūdza zvejniekus viņus aizvest uz Ragu salu, bet tie kategoriski atteicās. Viņi apgalvoja, ka uz turieni varot doties vienīgi šamaņi. Visa sala no vienas vietas bija noklāta ar briežu ragiem. Tos simtiem gadu bija tur saveduši apkārtējo cilšu burvji kā dāvinājumu vietējiem gariem. Paraža liedza ragus aiztikt - tas varēja izsaukt vētru vai kādu citu nelaimi. Tikai pēc vairākām dienām atradās vietējais puisis, garīdznieka dēls, kas bija ar mieru ekspedīcijas dalībniekus aizvest līdz salai savā burukuģītī. Taču, tiklīdz viņi tuvojās noslēpumainajai salai, sacēlās spēcīgs vējš, aizdzina kuģīti tālāk no sa​las un salauza mastu.

Ragu salu nesasniegusi, ekspedīcija nolēma izkāpt Lovezera dienvidu krastā vietējo iedzīvotāju kapsētas rajonā. Tur viņus gaidīja jaunas mīklas. Visapkārt pletās purvaina tundra, kurā pacēlās klintis.

Bet no ezera dienvidu gala sākās bruģēts ceļš, kas veda uz blakus esošo Seidezeru. Pusotra kilometra garais ceļš beidzās ar diez​gan neparastu laukumiņu; no tā otrā krastā bija redzama kāda vertikāla klints, uz kuras bija uzzīmēta tumša, milzīgi liela cilvēka figūra. Viss norādīja uz to, ka šī vieta ir sens pagānu templis. Ekspedīcijas dalībnieks astrofiziķis Kondiains noteica, ka Ragu sala un uz klints attēlotā cilvēka figūra atrodas uz vienas taisnes. Tur bija vērojamas arī specifiskas ģeomagnētiskas parādības.

Te būs izvilkums no astrofizika Kondiaina dienasgrā​matas (1921. g. 10.IV ieraksts): "Kādā no aizām mēs ieraudzījām mīklainas lietas. Blakus aizas nogāzēs šur tur baltojošajiem sniega plankumiem bija redzama iedzelteni balta kolonna, kas izskatījās pēc milzīgas sveces, bet līdzās tai kubveida akmens. Kalna otrā pusē - ziemeļu virzienā - apmēram 200 asu augstumā bija saskatāma milzīga ala un līdzās tai tāda kā aizmūrēta kapliča."

Milzīgās kolonnas izskats - vietējie iedzīvotāji tādas kolonnas sauca par seidiem un pielūdza tās kā dievus - atstāja ļoti spēcīgu iespaidu uz ekspedīcijas locekļiem un iedvesa tādas kā instinktīvas bailes.

Saimniecības pārzinis Pilipenko neizturēja un pat sāka kliegt. Viņu tik tikko izdevās nomierināt, bet nomākts garastāvoklis bija visiem. Brīnumi ar to nebeidzās. Drīz vien viņi tuvumā atklāja vairākas piramīdveida sopkas. Ceļotājiem tās likās mākslīgi veidotas. Tādus akmeņus - menhirus - parasti izvieto divu vai vairāku ūdens straumju krustpunktā. To pakājē cilvēks izjūt vājumu un reiboni vai arī instinktīvas bailes, dažkārt redz halucinācijas. Pat dabiskais cilvēka svars var palielināties vai samazināties.

Galvenais Aleksandra Barčenko mērķis bija tā dēvētās arktiskās histērijas izpēte; šī slimība tika novērota tieši menhiru rajonā. Pieminētais specifiskais stāvoklis, kas bija līdzīgs masu psihozei, mēdza parādīties maģisku rituālu laikā, bet varēja rasties arī spontāni. Tādos brīžos cilvēki sāk atkārtot cits cita kustības, bez ierunām izpilda jebkuru komandu, spēj pēc pavēles pat pareģot nākotni, bet, ja cilvēkam tādā stāvoklī iedur ar nazi, tas viņam ne​nodara nekā ļauna.

Divus gadus atrazdamies Ziemeļos, Barčenko sīki izpētīja kulta būves šajā rajonā un pārliecinājās, ka tālā pagātnē tur pastāvējusi civilizācija, kas arī atstājusi iespaidīgo praktiskās maģijas pieminekli.

Lapzemes šamaņos Barčenko saskatīja senās, noslēpumainās civilizācijas pēdējos priesterus. Atgriezies Petrogradā, viņš par visām savām hipotēzēm izstāstīja kolēģiem Smadzeņu institūtā. Viņa ziņojumu atzinīgi novērtēja akadēmiķis Behterevs. Arktiskās psihozes efekts, kas ir mērķtiecīgi virzītas masu psihozes efekts, ar to saistītie fenomeni un iespēja radīt hipnotiska afekta stāvokli piesaistīja Barčenko

darbībai PSRS visvarenākā spēka - Viskrievijas Ārkārtējās komisijas - vēlāk Apvienotās galvenās politiskās pārvaldes uzmanību.

SLEPENĀ LUBJANKAS LABORATORIJA 1924. gada beigās pie Barčenko viņa Petrogra- das dzīvoklī ieradās AGPP darbinieki. Ciemiņi bija četri: Leismers-Švarcs, Riks, Oto un Vladimirovs. Ar pēdējo Barčenko bija iepazīstinājis Petrogradas universitātes profesors Karsavins, kas pastāstīja, ka Vladimirovs, tāpat kā Aleksandrs Vasiļjevičs, interesējas par budismu. Mājastēvs atcerējās arī pārējos: 1918. un 1919. gadā viņi bija apmeklējuši Barčenko lekcijas par misticismu un se​natnes zinātnēm. īpaši aktīvs todien bija Konstantīns Konstantinovičs Vladimirovs, viņš arī Iļjins, arī Isakovs, arī Lama, arī Lob- saks un arī Jakovs Grigorjevičs Blumkins, tas pats, kurš 6. jūlijā — eseru dumpja dienā — nošāva Vācijas sūtni Mirba- hu. 1919. gadā Blumkins ar Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas lēmumu tika amnestēts, iestājās VK(b)P un 1923. gadā sāka karjeru AGPP. Šis Vladimirovs pārliecināja zinātnieku, ka par viņa zinātniskā darba rezultātiem nekavējoties jāziņo valdībai un personiski Viskrievijas Tautas saimniecības padomes priekšsēdētājam biedram Dzeržinskim.

Barčenko uzrakstīja vēstuli personiski Fēliksam Ed- mundovičam Dzeržinskim, un pēc dažām dienām viņu uzaicināja uz AGPP konspiratīvo dzīvokli Sarkanās Ausmas ielā, kur ar viņu slepeni satikās slepenās daļas dar​binieks Jakovs Agranovs, kas bija speciāli ieradies no Maskavas.

Saruna ar zinātnieku atstāja uz viņu pārsteidzošu iespaidu, un 1924. gada decembrī Barčenko izsauca uz gal​vaspilsētu ziņot AGPP kolēģijai.

Tad arī Blumkins un Leismers ieteica Barčenko seviš​ķās daļas priekšniekam Gļebam Bokijam.

Privātā sarunā ar viņu Aleksandrs stāstīja par mistisko mācību Dinhora, kurā koncentrēta senlaiku zinātnes būtība, un norādīja uz vēlamiem kontaktiem ar Šambalu. ("No apspriedes ar Nagu Navenu, Dalailamas vietnieku Rietum- tibetā, esmu saņēmis… sankciju paziņot boļševikiem savus zinātniskos pētījumus senlaiku zinātnes jomā ar speciāli izveidotas grupas starpniecību un rast Padomju valdības kontaktus ar Sambalu." No pratināšanas protokola Nr. 2, 1937. gada 10. jūnijā. FDD arhīvs.) Un viņi sapratās.

No šī brīža sākās neiroenerģētiskās laboratorijas izveidošana. To 12 gadus (līdz 1937. gada jūlijam) finansēja AGPP specdaļa.

Kārlis Markss cilvēka smadzenes nosauca par visnepieejamāko cietoksni zemes virsū. Ieņemt šo cietoksni - tādu uzdevumu sev izvirzīja Gļebs Bokijs. Specdaļas priekšnieks pasauli iedomājās kā milzīgu informācijas sistēmu, no kuras ar dažādu manipulāciju palīdzību viņš spēs no cilvēku psihes iegūt visslepenāko un intīmāko informāciju. Laboratorijas izvirzītajam mērķim bija praktiska nozīme iemācīties no atstatuma telepātiski lasīt pretinieka domas, apgūt prasmi ar skatiena palīdzību "nolasīt" informāciju no smadzenēm.

Sākumā Barčenko strādāja Maskavā, kā bāzi izmantodams Politehnisko muzeju, un viņa laboratoriju sauca par biofizikas laboratoriju; vēlāk to pārcēla uz Maskavas Enerģētikas institūtu, bet 1935. gadā - uz Vissavienības Eksperimentālās medicīnas institūtu, kur tā ieguva nosaukumu neiroenerģētiskā laboratorija. Šīs laboratorijas pa​stāvēšana kļuva par vienu no galvenajiem valsts noslēpu​miem.

Katru rītu "Sokolā" pie mājas, kur tagad dzīvoja Barčenko, piebrauca lepns pakards un zinātnieku aizveda uz laboratoriju vai uz konsultācijām Lubjankā.

Pētnieka galvenās zinātniskās intereses bija pievērstas šūnās, smadzenēs un visā dzīvajā organismā notiekošajām bioelektriskajām parādībām. Pētījumus laboratorijā Barčenko apvienoja ar Bokija eksperta amatu psiholoģijā un parapsiholoģijā. Starp citu, viņš izstrādāja metodiku, kā atklāt personas, kam ir

nosliece uz kriptogrāfa darbu un kodu atšifrēšanu. Sevišķās daļas priekšnieks uzdeva Barčenko lasīt lekcijas par okultismu viņam pakļautajās apakšnodaļās.

Lielās Lubjankas ielas otrajā mājā mistiķis lasīja lekcijas cilvēkiem, kas bija it kā visai tālu no okultiskās lidināšanās pa mākoņiem. Tā, piemēram, biedrs Ļeonovs vadīja 4. nodaļu, kas nodarbojās ar valsts noslēpumu glabāšanu un slepenības režīma nodrošināšanu. Biedrs Fiļi- povs vadīja Ziemeļu labošanas nometņu pārvaldi. Biedrs Gusevs strādāja 5. nodaļā, kur tika izstrādāts "Krievu kods", kas apvienoja 82 valstī pastāvošos šifrus. Biedrs Cibisovs no 2. nodaļas, kas specializējās tekstu šifrēšanā un atšifrēšanā, vadīja 8. kriptogrāfijas apakšnodaļu Sar​kanās armijas štābā.

Dažreiz lekcijas notika civilākos apstākļos, ārpus Galvenās politiskās pārvaldes sienām. Tad klausītāju vidū parādījās partijas CK locekļi biedrs Moskvins, kas vadīja Padomju kontroles komisiju, un biedrs Dimanšteins. Viņiem pievienojās arī ārlietu tautas komisāra vietnieks Boriss Stomoņakovs, kas savā resorā pārzināja Sindzjanas- Tibetas virzienu. Maz ir to, kuri zina, ka visi šie cilvēki bija slepenās mistiskās biedrības "Vienotā darbaļaužu brālība" locekļi.

Zinātnieks bija arī konsultants visvisādu pūšļotāju, samaņu, mediju un hipnotizētāju pārbaudē; viņus divdesmito gadu beigās aktīvi izmantoja savā darbā sevišķā daļa un CK organizatoriskā daļa. Lai pārbaudītu šos anomālus, Bokija dienests ierīkoja "melno istabu" pārvaldes ēkā Furkasova šķērsielas 1. mājā. Viens no medijiem, kas tika pārbaudīts šai "melnajā istabā", bija Maskavas Dailes teātra režisors Smišļajevs, kuru piemeklēja katalepsijas lēkmes, un tad viņš pareģoja dažādus politiskus notikumus un pārmaiņas. Starp citu, viņš pareģoja Pilsudska saslimšanu. Barčenko vērsās pret šiem eksperimentiem un drīz vien dabūja savā pusē pat Bokiju (vēlāk vienīgi CK organizatoriskās daļas vadītājs Ivans Moskvins atbal​stīja Smišļajevu un izmantoja viņa prognozes).

Barčenko pētnieciskā darba rezultāti un viņa metodika tika lietota sevišķi sarežģītas atšifrēšanas reizēs, kad izmantoja pat sakaru seansus ar noosfēru, un eksperi​menti bija veiksmīgi. …Bet pašu pētnieku tikmēr vēroja atbildīgs sevišķās daļas darbinieks Jevgeņijs Gopiuss - jau sāka sārtoties 1937. gada ausma.

B. Jefimovs "IR BIEDRA STAĻINA PIEKRIŠANA" 1936.-1938.: KOĻCOVA SPĀNIJAS EPOPEJA

- PASKATIES! - teica brālis (Mihails Koļcovs, viens no "Pravdas" redaktoriem. — Red piez.), kad es, kā tas bieži vien gadījās, biju iegriezies pie viņa redakcijas kabinetā. Es izlasīju pasniegto papīru. Tā bija "Pravdas" galvenā redaktora L. Mehlisa parakstītas, VK(b)P Centrālās komitejas politbirojam adresētas vēstules kopija ar lūgumu apstiprināt biedra Mihaila Koļcova nosūtīšanu par "Pravdas" speciālkorespondentu Spānijā. Pēdējais teikums šajā vēstulē bija: "Ir biedra Staļina piekrišana." Četri vārdi, kas nesa sev līdzi Mihaila Koļcova zvaigžņu stundu, visspilgtākās lappuses viņa kā radoša un sabiedriska darbinieka bio​grāfijā, taču diemžēl reizē arī viņa tuvo, traģisko galu.

Atgādināšu, ka tas notika 1936. gada jūlijā, kad miljoniem cilvēku visā pasaulē pievērsa skatienu Pireneju pussalai, kurā pēc bēdīgi slavenā, iepriekš norunātā radiosignāla "Virs visas Spānijas skaidras debesis" sākās rūpīgi sagatavotais ģenerāļa Franko fašistiskais dumpis pret Spānijas Republiku. Jau pēc dažām dienām pašā pirmajā Koļcova korespondencē no Barselonas "Pravdas" lasītāji gandrīz pilnīgi varēja iejusties pilsoņu kara atmo​sfērā Spānijā.

"8. augusts. …Un tuvāk pilsētai, jau ar priekšpilsētu pirmajām ielām mēs nokļūstam sakaitētas cilvēku lavas straumē, nepiedzīvotā milzīgas pilsētas mutuļošanā, kurā cilvēki pārdzīvo vislielākās pacilātības, laimes un bezprāta dienas… Aizvien vairāk pakļaudamies gaisā virmojošajam satraukumam, dzirdot, cik dobji dauzās paša sirds, ar pūlēm tiekam uz priekšu lielajā burzmā, kur visapkārt jaunieši ar šautenēm, sievietes ar ziediem matos un kailiem, plakaniem zobeniem rokās, sirmgalvji ar revolucionāru lentēm pār plecu. Bakuņina, Ļeņina un Žo- resa ģīmetnes, skan dziesmas, orķestru mūzika un avīžu pārdevēju klaigas, garām kautiņam pie kinoteātra ieejas, garām mītiņiem ielās un svinīgi soļojošām strādnieku milicijas rindām, garām apdegušām baznīcu drupām, juceklīgajā neona reklāmu, milzīga mēness un automobiļu lukturu gaismā…" Šīs rindas lasāmas vienā no pirmajiem rakstiem nemirstīgajā "Spānijas dienasgrāmatā", par kuru vēlāk - vēl Koļcova dzīves laikā - "Pravdā" iespiestā kopīgā rakstā Aleksejs Tolstojs un Aleksandrs Fadejevs rakstīja: "Spā​nijas dienasgrāmata ir lieliska, dedzīga, vīrišķīga un poē​tiska grāmata."

Taču Koļcovs nebūtu bijis Koļcovs, ja šai dumpīgajā, dramatiski saspriegtajā un romantiskajā atmosfērā, kas tik dzīvi atgādināja pilsoņu karu dzimtenē, viņš būtu aprobežojies tikai ar korespondenta darbu, kā to darīja citi Spānijā sabraukušie rakstnieki un žurnālisti. Un jau pēc pavisam īsa laika, patiesībā neviena nepilnvarots, viņš kļuva par republikas vadības atzītu un autoritatīvu politisko padomnieku. Iļja Erenburgs grāmatā "Cilvēki, gadi, mūžs" vēlāk rakstīja: "Grūti iedomāties pirmo Spānijas kara gadu bez M. Koļcova. Spāņiem viņš bija ne tikai ievērojams žurnālists, bet arī politiskais padomnieks. Savā "Spānijas dienasgrāmatā" Mihails neskaidri piemin meksikāņu žurnālistu Migelu Martinesu, kam ir lielāka rīcības brīvība nekā padomju žurnālistam. Mazs augumā, kustīgs, drosmīgs, tik gudrs, ka prāts kļuva pašam par nastu, Koļcovs ātri orientējās apstākļos, saskatīja visus trūkumus un nekad sevi nemierināja ar ilūzijām." Arī tālāk tas pats Ērenburgs: "Padomju žurnālistika nezina cita, vairāk daudzināta vārda, un viņa slava bija pelnīta."

Rakstnieka Ļeva Slavina atmiņās mēs lasām: "Es atceros kādu Vsevoloda Višņevska runu drīz pēc viņa atgriešanās no brauciena uz Spāniju. Viņš sacīja: "Mēs esam devuši Spānijai tankus. Esam devuši Spānijai lidmašī​nas. Esam Spānijai devuši Mihailu Koļcovu."

Ernesta Hemingveja slavenajā romānā "Kam skanēs zvans", kurā stāstīts par Spānijas pilsoņu kara notikumiem, kuru aculiecinieks bija šis amerikānis, darbojošos personu vidū ir "kāds neliela auguma krievu žurnālists" ar uzvārdu Karkovs, un autors par viņu raksta: "Neesmu saticis citu cilvēku, kam būtu

bijusi tik skaidra galva, tik daudz iekšējas pašcieņas, pārgalvīguma un asprātības." Ļoti spilgta, neapšaubāmi uz faktiem dibināta ir romāna epizode par Karkova tikšanos ar plaši pazīstamo Andrē Martī, tolaik internacionālo brigāžu ģenerālkomisāru.

"Martī piecēlās. Viņam nepatika Karkovs, kas bija iera​dies, "Pravdas" sūtīts, pats personiski tikās ar Staļinu un bija tolaik viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Spānijā."

Karkovs piespiež Martī atbrīvot divus partizānus, kas pārgājuši frontes līniju un ieradušies ar Republikas pavēlniecībai ārkārtīgi svarīgām ziņām. Pataloģiskas spiegu mānijas apsēstais Martī jau gatavojās viņus nošaut. Tālāk Hemingvejs raksta: "Martī raudzījās Karkovā, un viņa seja pauda vienīgi niknumu un naidu. Viņš domāja tikai par vienu.

- Lieliski, Karkov! Lai gan jūs esat ietekmīgs cilvēks, taču sargieties!…"

Un tie nebija tukši draudi. Ar personiski Staļinam nosūtīto Martī denunciāciju savā laikā tika iepazīstināti daži īpašu uzticību iemantojuši Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki. Viens no viņiem skaidri atceras šās denunci​ācijas saturu: "Man jau agrāk, biedri Staļin, bija jāpievērš Jūsu uzmanība tām Koļcova darbības sfērām, kas nepavisam nav korespondenta prerogatīva, bet viņš pats ir tās uzurpējis. Viņa iejaukšanās kara jautājumos, viņa spekulācija ar savu kā Maskavas pārstāvja stāvokli katrā ziņā kaitē kopīgajai lietai un pašas par sevi pelnījušas nosodījumu. Taču pašreizējā brīdī es gribētu Jūsu uzmanību pievērst nopietnākiem apstākļiem, ko, es ceru, arī Jūs, biedri Staļin, novērtēsiet kā balansēšanu uz robežas ar noziedzību: 1. Koļcovs kopā ar savu pastāvīgo ceļabiedru Malro ir nodibinājis kontaktu ar vietējo trockistisko organizāciju. Ja patur vērā Koļcova senās simpātijas pret Trocki, tādiem kontaktiem nav gadījuma raksturs. 2. Koļcova tā dēvētā civilsieva Marija Ostena (Gresgenera) neapšaubāmi ir vācu izlūkdienesta aģente. Esmu pārliecināts, ka daudzas neveiksmes militārajā pretcī- ņā ir sekas viņas spiegošanas darbībai."

1937. gada aprīlī Koļcovs uz neilgu laiku ierodas Maskavā. Piedalīšanās cīņā pret fašistiskajiem dumpiniekiem, kuru ar satraukumu sirdī vēroja miljoniem padomju cilvēku, žurnālistam sagādā patiesu popularitāti visā tautā. Bezgalīgas runas, lekcijas, tikšanās. Kremlī viņam pasniedz tolaik vēl diezgan reto Sarkanā Karoga kaujas ordeni.

Tradicionālajā pieņemšanā Kremļa pilī pēc 1. maija parādes citu tostu vidū skanēja arī K. Vorošilova uzsauktais: "Pašreiz, biedri, Spānijā notiek karš. Neatlaidīgo karš. Ne pa jokam. Tur karo ne tikai spāņi, bet arī citas nācijas. Tur iespraukušies arī mūsējie, krievi. Viņi nekaro slikti, un es ierosinu tukšot kausus par šeit zālē esošo mūsu cilvēku pārstāvi Spānijā - biedru Mihailu Koļcovu."

Saskandinādams ar Staļinu, Koļcovs atļāvās sacīt: "Būtu viņiem bijis vairāk kārtības un disciplīnas!" Uz to Staļins diezgan drūmi atbildēja: "Vāji viņi ir, vāji."

Pēc divām dienām Koļcovu izsauca pie Saimnieka. Klāt bija arī Molotovs, Vorošilovs, Kaganovičs un Ježovs. Pēc paraduma staigādams uz priekšu un atpakaļ pa kabinetu, Staļins uzdeva Koļcovam jautājumus, interesēdamies par visu, kam sakars ar Spāniju. Uz kādu jautājumu Koļcovs neatbildēja uzreiz, sastomījās. Staļins pārstāja staigāt un vērīgi viņā palūkojās.

- Ko jūs tā apklusāt, biedri Koļcov! Ko skatāties uz biedru Ježovu? Nebaidieties no biedra Ježova!

Stāstiet visu tā, kā bija!

- Es nebaidos no Nikolaja Ivanoviča, biedri Staļin, - Koļcovs atbildēja, - es tikai apdomāju, kā visprecīzāk un pamatotāk atbildēt uz jūsu jautājumu.

Brīdi Staļins klusēja.

- Labi, - viņš teica. - Atbildiet nesteigdamies.

Gandrīz trīs stundas ilgusī saruna beidzot tuvojās iz​skaņai.

- Un tad, - brālis man stāstīja tai pašā vakarā, - viņš sāka tā kā māžoties, kā ākstīties. Apstājies pie manis, viņš pielika roku pie sirds un paklanījās.

- Kā man jūs godināt spāniski? Par Miguelu, vai?

- Par Migelu, biedri Staļin.

Tad nu tā, don Migel. Mēs, cēlsirdīgie spāņi, pateicamies jums par lielisko ziņojumu. Uz redzēšanos, don Migel! Visu labu!

Kalpoju Padomju Savienībai, biedri Staļin! - brālis atbildēja, kā jau pienācās, un devās uz durvīm, bet šai mirklī Staļins viņu atkal pasauca, un notika dīvaina saruna.

- Vai jums ir revolveris, biedri Koļcov? — Saimnieks apjautājās.

- Ir, biedri Staļin, - brālis izbrīnījies atbildēja.

- Jūs taču negatavojaties ar to nošauties?

- Protams ne, biedri Staļin, - Koļcovs atbildēja, vēl vairāk izbrīnīdamies.

- Nu, tas ir jauki! Vēlreiz paldies, biedri Koļcov! Visu labu, don Migel!

Nākamajā dienā brālim piezvanīja Vorošilovs, kas allaž bija izturējies pret viņu draudzīgi, dalījās iespaidos par vakarējo sarunu un beigās teica: - Ņemiet vērā, Mihail, jūs augstu vērtē, jūs mīl, jums uzticas!

- Nu, ko tur teikt, manu pelīt, - es sacīju, kad brālis bija man pastāstījis par šo zvanu, - manuprāt, tas ir ļoti patīkami.

Jā, patīkami gan, - Koļcovs domīgi apstiprināja. - Bet zini, ko es pilnīgi skaidri izlasīju Saimnieka acīs, kad gāju projām un viņš mani pavadīja ar skatienu? Es iz​lasīju: pārlieku nadzīgs.

Brālis man stāstīja par šo novērojumu gluži mierīgi, bet man kļuva nelāgi ap sirdi. Pārāk labi bija zināms, ka "pārlieku nadzīgus", tas ir, no viņa viedokļa pārāk iniciatīvas bagātus cilvēkus, kas domā un rīkojas patstāvīgi, tautu tēvs nemīl, tādēļ, saudzīgi izsakoties, viņiem nav garantēts ilgs mūžs.

Drīz vien Koļcovs atgriezās Spānijā, šoreiz ar visai nopietnu un atbildīgu uzdevumu - noorganizēt otro starptautisko rakstnieku kongresu kultūras aizstāvībai, līdzīgu pirmajam kongresam, kura sarīkošanā pirms diviem gadiem Parīzē arī Koļcovs bija aktīvi piedalījies. Nav grūti iedomāties, cik sarežģīts bija šis uzdevums zemē, kur notika "nikns un neatlaidīgs karš ne pa jokam". Padomju delegācijā šai kongresā bija ievērojamākie padomju rakstnieki - Aleksejs Tolstojs, Aleksandrs Fadejevs, Iļja Ēren- burgs, Vsevolods Višņevskis, Agnija Bārto un citi, un to vadīja tas pats Mihails Koļcovs.

Kongresa atklāšana notika 1937. gada 4. jūlijā piejūras pilsētā Valensijā, no kurienes tas kā liela un trokšņaina karavāna pārceļoja uz frontes pilsētu Madridi. Kongresam bija milzīgi panākumi, un vienbalsīgi tika atzīts, ka tas pirmām kārtām ir M.Koļcova nopelns. …Kā zināms, lielākā daļa padomju cilvēku, kas atgriezās no Spānijas, tika represēti un lielākoties nošauti. Koļcovu šīs represijas sākumā neskāra. Atgriezies Maskavā 1937. gada decembrī, viņš atkal strādā visos savos daudzajos amatos, ir Rakstnieku savienības Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, Žurnālu un laikrakstu darbinieku apvienības priekšsēdētājs, žurnālu "Ogoņok", "Krokodil" un "Za rubežom" redaktors, "Pravdas" un citu izdevumu redakcijas kolēģijas loceklis. Vēl vairāk - viņu ieceļ par vienu no diviem "Pravdas" galvenajiem redaktoriem (otrs ir L.Rovinskis). Drīz vien Koļcovu ievēl, būtībā ieceļ par Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes deputātu, viņš kļūst par PSRS Zinātņu akadēmijas Krievu valodas un literatūras nodaļas korespondētājlocekli. Nepagurdams viņš aizrautīgi raksta "Spānijas dienasgrāmatu", ko vairākos numuros pēc kārtas iespiež žurnāls "Novij mir".

Viņš strādā gandrīz bez atelpas, saspringti, ar neapvaldītu dedzību, gluži kā zinādams, ka palicis maz laika…

Trīsdesmit astotā gada decembrī Koļcovs kā "Pravdas" speciālkorespondents steidzīgi izbrauc uz Čehoslovākiju, kurai pēc zināmās Minhenes vienošanās draudēja Hitlera iebrukums. Tas, ka Prāgā ieradies padomju žurnālists, kas kļuvis slavens ar savu darbošanos Spānijā, nepalika nepamanīts.

Rietumu presē to vērtēja kā Cehoslovākijas gatavošanos pretestībai, saņemot Padomju Savienības atbalstu. Taču, kā zināms, tā nenotika. Koļcovs atgriezās Maskavā pie savām literāta, redaktora un sabiedriska darbinieka rū​pēm un pienākumiem un iegrima tajos ar visu galvu.

1938. gada 12. decembra vakarā Literātu centrālā nama pārpildītajā zālē viņš lasa plašu referātu par

starptautiskiem un iekšpolitiskiem jautājumiem. Tovakar brāli redzēju pēdējo reizi. Kad Koļcovs pēc referāta ieradās re​dakcijā, viņu apcietināja un 1940. gada 2. februārī nošāva.

Trīsdesmit sestajā gadā četri nozīmīgie vārdi "Ir biedra Staļina piekrišana" ievadīja Koļcova Spānijas epopeju. Neapšaubāmi arī divus gadus vēlāk, trīsdesmit astotajā gadā, šie četri liktenīgie vārdi atkal atgriezās - biedra Sta​ļina piekrišana bija…

Nikolajs Hotimskis NĀVĒJOŠA DUBĻU PIKA JOSIFAM STAĻINAM Par mēģinājumiem laupīt šim cilvēkam dzīvību stāstīts tik daudz patiesību un izdomājumu, ka reizēm grūti izšķirt, kur ir fakts un kur leģenda. Tomēr pacentīsimies. Vai tiešām nav bijuši mēģinājumi izdarīt atentātu pret Staļinu un visas runas par tiem ir tikai viņa ārkārtīgās aizdomības un neuzticēšanās auglis?

TILTS

VASARNĪCA mūsu stāsta varonim bija uzcelta pie Lašupes, kas ietek brīnišķīgajā Ričas kalnu ezerā. Tur pusotra kilometra augstumā virs jūras līmeņa, varenu virsotņu aplenktā krastā viņš pirms kara mēdza pavadīt atva​ļinājumu.

Reiz ceļā uz vasarnīcu gadījās notikums, kas fiksēts kā pirmais mēģinājums izdarīt atentātu pret vadoni. Uz tilta notikušo incidentu tā vismaz interpretēja Lavrentijs Berija. Šai notikumā daudz kas palicis neskaidrs. Pēc A. Anto- nova-Ovsejenko versijas, šo incidentu noorganizējis Berija pats, lai biedrs Staļins saprastu: uz Lavrentiju Pavloviču var paļauties.

Antonovs-Ovsejenko notikumu aprakstījis tā. Berija tolaik vēl strādāja Gruzijā, taču pamazām pieradināja Staļinu pie domas, ka viņš katrā ziņā ir labs līdzgaitnieks un apsargātājs. Arī šoreiz viņš pavadīja Staļinu uz Riču. Tas bija iespaidīgs piecu bruņotu zisu kortežs. Pa priekšu brauca apsardze, aiz tās Staļins, pēc tam Berija kopā ar Gruzijas iekšlietu tautas komisāru. Ceturtajā mašīnā atradās vairāki kalpotāji, pēdējā - apsardze, kas noslēdza kortežu. Pusceļā, kad bija pabraukts garām Gegi ietekai Bzibā, Berija kavalkādi apturēja. Piegājis pie ģenerālsekretāra limuzīna, Berija lūdza viņu pārsēsties priekšpēdējā mašīnā. Staļins paklausīja. Kopā ar viņu apsēdās arī Berija. Kalpotāji pārvietojās uz otro mašīnu.

- Kāpēc mainījāt vietas? - Staļins vaicāja.

Nē, par saviem darbiniekiem Berija ir pilnīgi pārliecināts, taču, tā teikt, kas sargās pats, to arī Dievs sargā.

- Smaga priekšnojauta, Josif Visarionovič… Radušās šaubas… Kāds aģents ir ziņojis par kaut ko ārkārtēju…

Ceļš meta līkumu, pārlēca no kreisā krasta uz labo, pēc tam atpakaļ. Kavalkāde pārbrauca pāri vienam tiltam. Uz otrā tilta notika kaut kas neiedomājams. Pirmā apsardzes mašīna laimīgi sasniedza pretējo krastu. Otrs ziss, kurā vajadzēja atrasties ģenerālsekretāram, piesardzīgi uzbrauca uz koka seguma, taču tas tūlīt iebruka zem automobiļa smaguma. Limuzīns iegāzās ūdenī un iesprūda starp akmeņiem.

Radās iespaids, ka nodunējis sprādziens. Tiesa, ne sevišķi spēcīgs, taču to daudzkārt palielināja atbalss kalnos. Apsardze satvēra ieročus. Daļa apsargu metās uz aizu meklēt teroristus, citi nostājās ciešā lokā ap stāvošo ģene​rālsekretāra mašīnu.

Kāpēc tilts iebruka tieši zem otrā automobiļa, no kura neilgi pirms tam uz priekšpēdējo bija pārsēdies Saimnieks, paklausīdams neatlaidīgam Berijas padomam? Vai nejaušība? Varbūt ar sātanisku viltību noorganizēta pro​vokācija? Varbūt tiešām Berijas rīcībā bija kaut kādas aģentūras ziņas?

Domāju, ka patiesību par šo tiltiņu nekad neviens neuzzinās. Ekspertīze uz karstām pēdām nenotika.

Pāļus un balstus neapsekoja. Nekas netika fotografēts. Nekādi akti un protokoli netika rakstīti.

ŠĀVIENI NO KRASTA

Vecākās paaudzes cilvēki atceras ievērojamu slavena mākslinieka gleznu, kurā attēlots brīdis, kad Beri- ja ar savu augumu aizsedz vadoni, uz kuru šauj no ko​kiem apauguša krasta.

Arī šis gadījums notika 1933. gadā, dažas dienas pēc incidenta uz tilta. Staļinam iegribējās pabraukāt pa ūdeni. Šai nolūkā saposa kādu kuteri. Un, lūk, kad kuteris tuvojās labajam, ar kokiem apaugušajam krastam, atskanēja šāviens. Berija vienā mirklī pielēca kājās un ar savu augumu aizsedza Staļinu. Motorists piedeva ātrumu, bet aiz priedēm izšāva vēl vairākas reizes. Taču kuteris jau bija drošā zonā.

Piestājies krastā, Berija organizēja teroristu meklēšanu. Un tie visi tika notverti. Kad notvertos pratināja pats Goglidze, viņi liecināja, ka rīkojušies pēc instrukcijas. Staļina kutera nebija iesniegtajā kuģu kustības pieteikumā viņu apsargātajā zonā. Robežsargu nodaļas komandieris Lavrovs skaidroja: ieraudzījis nepieteikto kuteri šķērsojam apsargājamo zonu, tas ir, Picundas robežapsardzes posteņa joslu, viņš ar signāliem licis kuterim piestāt krastā. Bet, tā kā tas turpinājis doties uz priekšu pa agrāko kursu, viņš vairākkārt izšāvis gaisā.

Taču Goglidze izdarīja citu secinājumu. No viņa ziņojuma izrietēja, ka noticis uzbrukuma mēģinājums. Viņš pat atrada lieciniekus, kuri apgalvoja, ka ticis šauts jūras virzienā, tas ir, uz kuteri ar Staļinu. Nelaimīgo seržantu nodeva tiesai, un viņam draudēja nošaušana. Bet tad iejaucās Jagoda un mēģināja pierunāt Beriju notikušo novērtēt kā parastu nolaidību. Negribēdams bojāt attiecības ar toreiz vareno iekšlietu tautas komisāru, Lavrentijs piekrita. Acīmredzot tāpēc Lavrova liecībās parādās detaļas, kas visu būtiski maina: šaušana notika, taču ne ar ļaunu nolūku, bet robežsargu nodaļas komandiera neapdomības un nedisciplinētības dēļ, viņam cenšoties dabūt savā rīcībā kuteri, lai tajā iekrautu netīro veļu.

Lavrovam piesprieda piecus gadus. Sodīts tika Picun- das robežapsardzes posteņa priekšnieks.

Abhāzijas Gal​venās politiskās pārvaldes priekšnieku atlaida no darba drošības iestādēs.

Taču Lavrovs piespriesto laiku nenosēdēja. 1937. gadā bijušo robežsargu seržantu, kas izcieta sodu nometnē, nogādāja uz IeTK Iekšlietu tautas komisariāta iekšējo cietumu Tbilisi, kur viņu, nopratinot no jauna, pilnīgi atmaskoja kā tautas ienaidnieku un teroristu. Viņam piesprieda nošaušanu. Tādu pašu sodu saņēma arī bijušais Abhāzijas Galvenās politiskās pārvaldes priekšsēdētājs, kas bija atlaists no darba, tāpēc ka pieļāvis incidentu ar kuteri 1933. gadā. Kuteri apšaudījušās robežsargu nodaļas komandieri seržantu Lavrovu atzina par dalībnieku sazvērestībā, kuras uzdevums bijis sarīkot terora aktu pret Sta​ļinu.

Kas tad bija noticis? Vai atklājušies kādi agrāk nezināmi apstākļi? Tad ne jau, izskaidrojums bija pavisam vienkāršs: tolaik visspēcīgais iekšlietu tautas komisārs Jagoda bija arestēts, un viņa vietā ieceltais Ježovs meklēja priekšgājēju kompromitējošus materiālus. Tad no jauna uzpeldēja notikums ar kuteri, uzbrukums Staļinam. Jagoda, kas bija slēpis kontrrevolucionāras grupas darbību, tika nošauts. Bet Ježovs, kas ar Berijas palīdzību šo grupu bija atklājis, strauji cēlās Staļina acīs. Tāpat arī Berija.

Vispirms viņš kļuva par Ježova pirmo vietnieku, bet pēc dažiem mēnešiem pat stājās viņa vietā.

Lai nu kā būtu bijis patiesībā, taču Berija abus incidentus - uz tilta un it īpaši ar kuteri - meistariski izmantoja savā labā, prata no tiem iegūt lielu politisko kapi​tālu. Gluži tāpat kā Staļins Kirova nonāvēšanu.

Tads viedoklis bija pārbūves laika sabiedriskajai domai. Staļins un Berija abi bija nepārspējami meistari intrigu un aizkulišu darījumu jomā, un tas acīmredzot viņus tik ļoti tuvināja.

Izkliedēt mītus par mēģinājumiem nonāvēt vadoni palīdzējis arī Hruščovs, kurš savos memuāros minējis ne mazumu liecību par Staļina neuzticēšanos un aizdomīgumu, kas viņa mūža pēdējos gados kļuva groteski. Pie pusdienu galda viņš nepieskārās nevienam ēdienam, iekams to nebija nobaudījis kāds cits viņa klātbūtnē. Braukdams no Kremļa uz Kuncevu, viņš katrreiz mainīja maršrutu, pat apsardzei par to paziņodams tikai pēdējā brīdī. Padarīja sarežģītāku tuvējās vasarnīcas apsardzes sistēmu. Tas, kā arī daudzās publikācijas Gorbačova atklātības laikos, radīja cilvēkos pārliecību, ka nekādu uzbrukumu Staļinam patiesībā nav bijis. Tos tikai safabricējis Berija un viņa rokaspuiši. Vai tiešām tā?

NO MAUZOLEJĀ NOVIETOTAS MĪNAS LĪDZ ŠAUJOŠAM SPALVASKĀTAM Nopietna iedziļināšanās šā jautājuma vēsturē liecina, ka uzbrukuma mēģinājumi ir bijuši. Viens no pir​majiem - 1938. gadā, kad sākās liela mēroga militārs kon​flikts pie Hasana ezera.

No Mandžūrijā dzīvojošajiem baltgvardiem bija izveidota teroristu vienība. Viņi gāja drošā nāvē, jo izvirzī​tais uzdevums - nonāvēt Staļinu ar automātiska ieroča sprāgstošām lodēm - izslēdza jebkuru iespēju palikt dzī​viem. Šos kamikadzes pārveda uz Turciju, no kuras diversantiem bija katram atsevišķi jānokļūst padomju teritorijā un jādodas uz Soču rajonu. Pa pazemes eju sistēmu nāviniekiem vajadzēja nokļūt Macestas paviljonā, kur tai laikā atradīsies Staļins. Operācijas detaļas rūpīgi izstrādāja labākie japāņu izlūki.

Nepārvērtējami lielu pakalpojumu izdarīja 1938. gada vasaras sākumā pie viņiem pārbēgušais Iekšlietu tautas komisariāta Tālo Austrumu novada pārvaldes priekšnieks G. Ļuškovs. Viņš zināja Staļina apsardzes sistēmu un Macestas kompleksa izvietojumu, jo pirms tam bija strādājis komisariāta centrālajā aparātā.

Uzbrukums tomēr izgāzās. Vienība sapulcēšanās vietā neieradās. Pēc nokļūšanas padomju teritorijā operācijas dalībnieki cits pēc cita tika notverti. Iekšlietu tautas komisariāts jau laikus bija brīdināts par topošo akciju, un brīdinātājs bija uzticams ziņotājs ar iesauku Leo; viņš strādāja Mančžou-Go. Otrs Japānas speciālo dienestu mēģinājums novākt Staļinu bija 1939. gadā. Šoreiz tika plānots ienest Mauzolejā mīnu ar laika degli. Tai vajadzēja sprāgt 1. maija rītā pulksten desmitos svētku demonstrācijas laikā, kad tribīnē virs Ļeņina sarkofāga sapulcējas visa padomju zemes vadība. Arī šai gadījumā iekšlietu iestādes bija jau laikus brīdinājis tas pats labi informētais ziņotājs Leo. Šās operācijas detaļas izstāstītas Tokijā izdotajā japāņa Hijama Esiaki grāmatā "Japāņu plānotie atentāti pret Staļinu".

No japāņiem neatpalika arī vācu izlūkdienests. Plaši zināms, kā izjuka sazvērestība pret lielo trijotni Teherā- nas konferences laikā. Toreiz padomju speciālie dienesti novērsa gatavoto terora aktu pret Staļinu, Rūzveltu un Čērčilu. Tomēr nodomu novākt Staļinu kādā no starptau​tiskajām konferencēm Vācijas vadītāji neatmeta. Ar tādu mērķi tika izstrādāts plāns par starptautisku konferenci ar Vācijas piedalīšanos - uzmanības novēršanai, lai tikai būtu iespēja iekļūt šai pasākumā.

Kā atceras Valters Šellenbergs, organizatora lomu uzņēmās ārlietu ministrs Ribentrops. Viņu nu gan vismazāk varēja turēt aizdomās par terora akta organizēšanu. Šo diplomāta nodomu atbalstīja Hitlers, Bormanis un Him- lers. Staļina nāve būtu bijis glābiņš Vācijai - varētu izvir​zīt jautājumu par pamieru.

Ribentrops pastāstīja par šo ideju kādam nacistu izlūkdienesta vadītājam savā rezidencē Fušlas pilī, kur mē​dza notikt ārzemju diplomātisko misiju vadītāju pieņem​šanas. Šis pasākums, kā izteicās Šellenbergs, izskatījās pēc avantūras. Kad pie darba ķeras neprofesionāļi, atliek tikai gaidīt izgāšanos. Taču Hitlers šo nodomu atzina par labu. Un tad Sellenbergam šķita, ka viņš atradis izeju no sarežģītā stāvokļa. Viņš pateica sarunas biedram, ka tehniski tāds plāns ir izpildāms, bet viss atkarīgs no tā, vai viņi spēs Staļinu apsēdināt pie sarunu galda. Tas būs ļoti grūti.

- Pamēģiniet Staļinu pierunāt, lai viņš piedalās šai konferencē, - rūdītais izlūks ieteica diplomātam. Ja jums tas izdosies, tad es, protams, palīdzēšu gan ar vār​diem, gan ar darbiem. Šī saruna notika 1944. gada vasarā, un nebūtu vajadzējis lolot ilūzijas par Staļina piekrišanu piedalītes tādā pasākumā - Sarkanās Armijas divīzijas neapturami virzījās uz rietumiem, ar vareniem triecieniem salauzdamas vācu aizsardzību. Ribentropa plāns nomira dabiskā nā​vē. Klusi un nemanāmi.

Taču izlūkdienests no atentāta idejas neatteicās. Tās realizēšanu nolēma uzticēt profesionāļiem.

SAUSAIS APĢĒRBS

Līdz pat šai dienai šo operāciju uzskata par visnopietnāko mēģinājumu nonāvēt Staļinu. Pie tās rea​lizēšanas vācu izlūkdienests ķērās 1944. gada augustā.

Galvenais organizators un izpildītājs bija agrākais Sarkanās Armijas virsnieks Poļitovs. 1942. gadā viņš, būdams rotas komandieris, bija pie Rževas labprātīgi padevies vāciešiem gūstā. 1943. gadā Poļitovs pabeidza armijas izlūku skolu. Lai izslēgtu dubultspēles iespēju, Poļi- tovu pamatīgi "sasmērēja" sodīšanas operācijās. Pēc tam viņš ieguva speciālu sagatavotību SD (drošības dienesta) austrumu nodaļā.

Kad priekšniecība domāja, ka klients ir "nobriedis", viņam mainīja uzvārdu. Poļitovs kļuva par Tavrinu. Par frontes pretizlūkošanas dienesta majoru, divīzijas daļas priekšnieka vietnieku. Vācu izlūkdienesta speciālisti iz​gatavoja viņam apliecību ar numuru 298, kura itin nemaz neatšķīrās no padomju analoga.

Majoram Tavrinam pienācās būt Padomju Savienības Varonim, piecu kaujas ordeņu un divu medaļu kavalierim. Viss bija īsts, ieskaitot Varoņa zvaigzni, kas piederēja kaujā kritušajam ģenerālim Šepetovam. Poļitovu-Tavri- nu apgādāja pat ar speciāli iespiestiem laikrakstu "Pravda" un "Izvestija" numuriem, kur ar PSRS Augstākās padomes prezidija dekrētu apbalvoto sarakstos dižojās arī sākumā kapteinis, bet vēlāk majors Tavrins, kā arī bija ievietotas viņa fotogrāfijas. Nevienam ne prātā nevarēja ie​nākt, ka avīzes ir viltojums.

Poļitovam-Tavrinam izraudzījās arī pārinieci - radisti 14-3662 un šifrētāju. Par to kļuva kāda Adamičeva, kurai arī izdomāja leģendu. Viņa tagad bija Šilova, administratīvā dienesta jaunākā leitnante, divīzijas sevišķās daļas sekretāre. Adamičevu-Šilovu apgādāja ar komandējuma apliecību, no kuras izrietēja, ka viņa dodas uz Maskavu, uz PSRS Aizsardzības tautas komisariāta izlūkdienesta "Nāvi spiegiem!" Galveno pārvaldi. Poļitovs-Tavrins un AdamičevaŠilova pēc leģendas bija vīrs un sieva.

Diversantiem bija uzdevums iekļūt Maskavā un likvi​dēt Staļinu.

Rūpīgi bija izstrādāti divi atentāta varianti. Pirmais no tiem - uzzināt Staļina bruņotā automobiļa maršrutu un apšaudīt mašīnu ar bruņsitējiem šāviņiem. Šai nolūkā augsti kvalificēti inženieri vācu izlūkdienesta slepenās laboratorijās konstruēja unikālu, savā nozarē vienīgo tādu ieroci - "Panzerknacke".

Tas bija bezatsitiena īsstob- ra šaujamais ar deviņiem 30 mm kalibra šāviņiem, kas no 3 metru attāluma spēja cauršaut 45 mm biezas bruņas. "Panzerknacke" (burtiskā tulkojumā "bruņas pārknieb- jošs") bija ar siksnām piestiprināms pie labās rokas, un to varēja iedarbināt ar palaišanas pogu.

Ja šis variants kādu iemeslu dēļ nebūtu realizējams, teroristiem rezervē bija cits: izmantot īpaši lielas jaudas magnētisko mīnu, kas iedarbināma no attāluma. Poļito- vam-Tavrinam tā bija jānovieto telpā, kur notiks armijas augstākās pavēlniecības apspriede; tur iekļūt viņam bija izredzes kā no frontes atbraukušam varonim. Šķita, viss paredzēts līdz pēdējam sīkumam. Taču arī čekisti nesnauda.

Drīz vien viņi no Rīgas saņēma ziņojumu par dīvainu pasūtījumu, ko izdarījis kāds nezināms pasūtītājs vienā no šūšanas darbnīcām. Klients lūdzis viņam uzšūt ādas mēteli pēc krievu modes, bet ar paplašinātu labo piedurkni (protams, "Panzerknacke" novietošanai!) un platām, neparasti dziļām kabatām.

Ne adresi, ne uzvārdu pasūtītājs nebija atstājis, teikdams, ka pats atnākšot pakaļ. Drēbnieks, kas strādāja padomju izlūkdienestam, izbrīnījās par neparasto piegriezumu un pasūtītāja anonimitāti un savos iespaidos dalījās, ar ko pienākas. Uzlaikoša​nas laikā pasūtītāju nemanāmi sāka izsekot. No darb​nīcas viņš devās taisni uz viesnīcu "Exelsior", par ko izredzētie zināja, ka tā pieder pie vācu izlūkdienesta ie​stādēm. Neparastā ādas mēteļa īpašnieku neatstāja bez ievērības.

Pa to laiku diversantu izsēdināšanas operācijas sagatavošana tuvojās beigām. Bija aprīkota speciāla lidmašīna "Arado-332", kas ar savām divdesmit riteņu šasijām spēja nolaisties pat uz arumiem. Lai varētu pārvietoties pa padomju teritoriju, "laulātajam pārim" bija sagatavots padomju motocikls M-72 maskēšanās krāsās. Lidmašīnas nolaišanos vajadzēja nodrošināt jau agrāk nomestai lid​lauka komandai.

Komanda tika nomesta pēc plāna, bet neveiksmīgi - to notvēra armijas sevišķās daļas "Nāvi

spiegiem!" kaujinieki. Pratināšanā komanda īpaši nestīvējās pretim un pastāstīja visu, ko zināja. Viņi atzinās, ka ieradušies ar mēr​ķi sagaidīt citu lidmašīnu. Kam tajā jālido, viņiem nebija ne jausmas.

Izlūki saprata, ka ierasties var svarīga persona, un viņi piedāvāja grupas radistam pārraidīt uz izlūkošanas centru informāciju, ko tam dos viņi. Radists ziņoja: viss ir "sehr gut", lidmašīnas uzņemšanai viss sagatavots pēc plāna.

Nepamanīdams mānīšanos, izlūkošanas centrs deva atļauju izlidot "laulātajam pārim". 1944. gada 5. septembrī "Arado-332" pacēlās no kara lidlauka Rīgas tuvumā un uzņēma kursu uz nolaišanās vietu padomju teritorijā. Taču, kad viņi tuvojās šai vietai, lidmašīnu sāka apšaudīt modrā zenītartilērija un tā dabūja vairākus prāvus bojājumus. Kļuva skaidrs, ka nolaisties norādītajā rajonā neizdosies, un apkalpe pieņēma lēmumu piezemēties citā, mazāk bīstamā rajonā.

Viņi nolaidās pie Karmanovas ciema Smoļenskas apgabalā. Nolaižoties pilnīgā tumsā nepazīstamā vietā, lidmašīna dabūja vēl dažus bojājumus. Piloti noplātīja rokas: pacelties gaisā vairs nav nekādu iespēju. Tad viņi nolēma lidmašīnu pamest, bet paši kājām doties uz fron​tes līnijas pusi. Pasažieri izstūma motociklu, uzsēdās uz tā, iedarbināja motoru, atvadījās no lidotājiem un devās projām Maskavas virzienā.

Bet padomju pretizlūkošanas dienesta darbinieki bija satraukušies, nevarēdami lidmašīnu sagaidīt norunātajā laikā un vietā. Nojauzdami, ka diversanti izsēdināti citā rajonā, viņi aizšķērsoja ceļus, kas ved uz Maskavu, norī​koja papildu patruļas.

Un, lūk, Rževas rajonā, netālu no vietas, kur 1942. gadā Poļitovs bija padevies gūstā vāciešiem, parādījās plankumainais motocikls ar blakusvāģi. Patruļa, kurai bija uzdots pārbaudīt dokumentus, lika tam apstāties. Motocikla vadītājs paklausīja bez ierunām un uzrādīja apliecību. Pretizlūkošanas majors, Padomju Savienības Varonis. Pārbaudītājiem nekādas šaubas neradās. Ar dokumentiem viss bija kārtībā arī motociklista līdzbraucējai.

Patruļnieks jau gribēja viņus laist tālāk, bet tad - drošs paliek drošs - uzprasīja: - No kurienes braucat, biedri major?

Poļitovs-Tavrins nosauca vietu, kur pēc sākotnējās ieceres bija jānolaižas lidmašīnai. Protams, viņš nevarēja zināt, kā sauc to vietu, kur lidmašīna bija nolaidusies. Nakts, tumsa…

Patruļnieks vērīgi palūkojās uz braucējiem. Pavīdēja doma - tas taču ir divsimt kilometru no šejienes. Vismaz četru stundu brauciens. Visu nakti lijis lietus, taču motociklistam un viņa ceļabiedrei drēbes pilnīgi sausas un tīras.

- Viss kārtībā, biedri major, - patruļnieks jautri sacīja. - Varat braukt, es tikai izdarīšu atzīmi komandējuma ap​liecībā. Atvainojiet, tāda ir kārtība. Citādi nākamais pos​tenis brīnīsies, ja atzīmes nebūs.

- Protams, protams, - majors atbildēja. - Kārtība pa​liek kārtība.

Komandantūra atradās tuvākajā ciematā. Uz turieni tad arī devās "laulātais pāris" un patruļnieki.

Kamēr Tav- rins un Šilova atzīmēja komandējuma apliecības, viņu motocikls tika pārmeklēts. Blakusvāģi atrada portatīvu rāciju, "Panzerknacke" un turpat arī ādas mēteli, magnētisko mīnu ar tālvadību, septiņas dažādas pistoles un daudzas citas interesantas mantiņas.

Arī šī operācija bija izgāzusies.

TAS NEBIJA PĒDĒJAIS MĒĢINĀJUMS Poļitova-Adamičevas grupa nebija vienīgā. Jau pieminētais Šellenbergs atceras: "Mūsu speciālisti izpro-' jektēja un izgatavoja Staļina nonāvēšanai spridzināšanas ierīci. Tajā bija sprāgstviela ar kolosālu efektu. Ārēji šī ierīce izskatījās līdzīga dubļu pikai. Tā bija jāpiestiprina pie Staļina mašīnas. Lādiņš bija iedarbināms ar īsviļņu raidītāja palīdzību. Sprādziens būtu tik spēcīgs, ka no mašīnas praktiski nekas pāri

nepaliktu. Radioraidītājs, kas šo ellesmašīnu iedarbināja, nebija lielāks par cigarešu paciņu, impulsu varēja nosūtīt no apmēram septiņu jūdžu attāluma.

Uzdevumu izpildīt piekrita divi karagūstekņi. Viņi ilgus gadus bija pavadījuši nometnēs Sibīrijā.

Izdevīgi bija arī tas, ka viens no viņiem bija pazīstams ar Staļina garāžas mehāniķi. Gūstekņus naktī iesēdināja transportlid- mašīnā un nometa teritorijā, kur, pēc mūsu aģentūras ziņām, atradās Staļina štābs.

Viņi nolaidās zemē norādītajā vietā. Bet tas arī viss, ko mēs uzzinājām, lai gan viņi bija apgādāti ar īsviļņu raidītāju. Es pats neticu, ka viņi būtu centušies izdarīt atentātu pret Staļinu. Visdrīzāk viņus saņēma ciet nolaišanās vietā vai arī viņi labprātīgi pieteicās kādā Iekšlietu tautas komisariāta iestādē." Četrdesmito gadu beigās amerikāņu žurnāls "Life" rakstīja, ka Staļins zemes virsū ir viens no trim visrūpī​gāk apsargātajiem cilvēkiem XX gadsimta pirmajā pusē. Droši vien ir bijis pamats tā darīt.

Fjodors Kožuhovs ŠĀVIENS SARKANAJĀ LAUKUMĀ 1941. GADA 6. novembrī pulksten 16 Pretgaisa aizsardzības Maskavas korpusa nodaļas "Nāvi spiegiem!" priekšniekam pulkvedim Masļeņņikovam piezvanīja no y Iekšlietu tautas komisariāta Maskavas pārvaldes un ziņoja: "Sarkanajā laukumā nozieguma vietā aizturēts Pretgaisa aizsardzības strēlnieku pulka kareivis Dmitrijevs. Viņš mēģināja izdarīt teroristisku aktu - šāva uz valdības automa​šīnām, slēpdamies aiz- Miņina un Požarska piemi​nekļa."

Maskava gatavojās sagaidīt Oktobra revolūcijas 24. gadadienu. Pelēkas, neapkurinātas mājas, aizklāti logi, katru dienu dzirdamas gaisa trauksmes sirēnu gaudas, ložmetēju kārtas, zenītartilērijas šāviņu sprādzieni debesīs prožektoru staru krustpunktos.

Es todien sēdēju savā kabinetā bijušā Sagādes tautas komisariāta ēkā Ulanu šķērsielā, kur atradās Pretgaisa aizsardzības Maskavas korpusa štābs. Biju korpusa sevišķās daļas vecākais operatīvais pilnvarotais. Ienāca daļas sekretāre un sacīja, lai es steidzīgi dodos pie Masļeņņi- kova. Viņš bez jebkādiem ievadvārdiem pavēlēja man izsaukt operatīvo pilnvaroto Dolbiļinu, lai atnes materiālus par N. strēlnieku pulka ierindnieku Dmitrijevu. Tad pa- vilcinājies piemetināja: - Sarkanajā laukumā briesmīgas nepatikšanas…

Dolbiļins ieradās pēc kādas pusstundas un steigšus man pastāstīja par notikušo. Slēpdamies aiz Miņina un Požarska pieminekļa, kareivis Dmitrijevs vairākas reizes šāvis uz mašīnām, kas izbraukušas pa Spasa vārtiem. Viena lode trāpījusi Mikojana mašīnas lukturi. Par laimi, cilvēki nav cietuši. Dmitrijevu tūlīt saķēruši Sarkanajā laukumā dežurējošie Iekšlietu tautas komisariāta darbi​nieki.

Neilgi pirms šā notikuma Dmitrijevs bija pārcelts no Rubļovas ūdenskrātuves apsardzes zonas uz savu pulku Maskavā. Uzbrukuma dienā viņš bija dežurējis pulka ga​rāžā netālu no Sarkanā laukuma.

Dmitrijevs dzimis 1910. gadā strādnieku ģimenē. Vecāki dzīvo Maskavā, drošības iestādēm līdz šim nekādu kompromitējošu materiālu par viņiem nav.

Notikums satrieca mani. Šaut uz valdības locekļiem, kad ienaidnieks stāv pie pilsētas vārtiem! Visa valsts vadība mums toreiz bija ietverama vienā vārdā - Staļins. Pirmais secinājums radās pats no sevis: tātad pastāv or​ganizācija, kas ir uz to spējīga.

Drīz vien mēs abi ar Masļeņņikovu ieradāmies komisariātā. Atveda Dmitrijevu. Vidējs augums, vidēja miesas- būve, apaļa seja, tumši mati. Manu acu priekšā stāvēja cilvēks manos gados. Apjukuma vai baiļu viņa sejā ne​bija.

Pirmo jautājumu uzdeva komisariāta pārvaldes priekš​nieks Jevseičevs: - Kas jums lika izdarīt šo noziegumu?

Dmitrijevs atbildēja stingrā balsī, pilnā pārliecībā par savas rīcības pareizumu. Es labi atceros viņa vārdus.

- Pirms kara avīzēs, radiopārraidēs, valsts vadītāju runās vienmēr tika teikts: ja sāksies karš, mēs karosim ienaidnieka teritorijā. Taču viss iznācis otrādi. Vācietis lien aizvien dziļāk, redz, jau ticis līdz Maskavai. Tāpēc no​lēmu pats spriest tiesu par tautas mānīšanu.

- Jūs vadījāties pats no savām domām vai pildījāt kāda uzdevumu? - Jevseičevs jautāja.

- Tas bija manis paša lēmums.

Neviens no mums neticēja, ka cilvēks vienatnē var izšķirties par tādu pārdrošu rīcību, bet Dmitrijevs katego​riski noliedza piederību pie jebkādas organizācijas.

Tai pašā dienā es devos uz Dmitrijeva iepriekšējo dienesta vietu Rubļovā. Dmitrijeva komandieris

un dienesta biedri izteicās par viņu vienīgi pozitīvi. Pratināšanā pagāja visa nakts. 7. novembra rītā atgriezies Maskavā, devos pie Masļeņņikova, bet viņš bija kaut kur aizbraucis, un daļas priekšnieka vietnieks Fetisovs atļāva man at​pūsties, kamēr priekšnieks nebūs atgriezies, tikai neiet nekur projām.

Lai arī plosījās karš, tā tomēr bija svētku diena, un es nolēmu uz neilgu laiku aiziet pie kāda no saviem dienesta biedriem. Kopā paēdām un par godu svētkiem iedzērām mazliet spirta. Bezmiega nakts lika sevi manīt, es atlaidos uz dīvāna, palūdzis savu biedru mani pēc pāris stundām pamodināt, un iegrimu ciešā miegā.

Sapnī redzēju, ka daļas dežurants mani meklē visās malās. Pamodos. Blakus uz matrača gulēja mans biedrs. Pulkstenis rādīja pāri pusnaktij. Šausmu pārņemts, skrēju uz daļu. Noskaidrojās, sacelta trauksme, lai mani sameklētu, un, tiklīdz biju iegājis Masļeņņikova kabinetā, viņš likās man virsū ar lamām… Sekas bija tādas, ka mani pārcēla citā darbā, uz pretgaisa ar​tilērijas divīzijas sevišķo daļu, un ar Dmitrijeva lietu man vairs nebija nekā kopīga.

Pēc dažiem mēnešiem uzzināju, ka lieta izbeigta. Ie​rindnieks Dmitrijevs sodīts pēc kara likumiem…

Eduards Hlistalovs ZELTAINĀ GALVA UZ BENDES BLUĶA Jeseņina pašnāvības pierādījumu nav (Privātizmeklēšana)

Vairāk nekā septiņdesmit gadu pagājis no tās decembra nakts, kad traģiski aprāvās Sergeja Jeseņina mūžs. Taču joprojām skaidru atbildi uz jautājumu - kas tad īsti notika viesnīcas "Angleter" piektajā numurā? - neviens nav devis.

AIZ Ļeņingradas viesnīcas "Angleter" (atbilstoši laika garam tā pārdēvēta par "International") logiem pletās blāva rīta gaisma. Jeļizaveta Ustinova paraudzījās pulkstenī. Pusvienpadsmit. Laiks iet pie Sergeja. Viņa nokāpa stāvu zemāk, piegāja pie piektā numura durvīm un pieklauvēja. Neviens neatsaucās.

Viņa pagrūda durvis. Aizslēgtas. Pieklauvēja vēlreiz. Aiz durvīm klusums. Viņa zināja, ka Jeseņins negatavojās no rīta kaut kur iet, tāpēc sāka klauvēt neatlaidīgāk. Pēc brīža pie viņas pienāca Volfs Ērlilis.

Klauvēja divatā, taču numurā - joprojām klusums. Vai tik cieši aizmidzis? Nevarētu būt. Sergejs vienmēr modās agri un pats modināja Ustinovu. Nojauzdama kaut ko ļaunu, viņa aizsteidzās pie viesnīcas pārvaldnieka. Vasilijs Nazarovs ilgi noņēmās ar atslēgu, beidzot atslēdza un tūliņ devās projām. Ustinova un Ērlihs iegāja istabā un ieraudzīja dzejnieku mirušu. Ustinova atkal aizsteidzās pie Nazarova, un viņš piezvanīja milicijai…

Maskavā tolaik notika VK(b)P XIV kongress, kurā grupa delegātu ("Jaunā opozīcija", tās centrs atradās Ļeņin- gradā, kur noteicējs bija Grigorijs Zinovjevs) nostājās pret CK līniju. Nonāca tik tālu, ka Ļeņingradas komunisti pa​ziņoja: viņi nepiekrīt kongresa lēmumiem.

Galvenās politiskās pārvaldes orgānos, milicijā un prokuratūrā tika pasludināta paaugstināta gatavība. Dienu un nakti dežurēja pilnvaroto, izmeklētāju, ekspertu un dienesta suņu pavadoņu brigādes.

Viesnīca "International" atradās dažu minūšu gājiena attālumā no šīm iestādēm. Visā pasaulē pazīstama dzejnieka traģiska nāve, turklāt laikā, kad Ļeņingradā atgriezās partijas XIV konresa delegāti, neapšaubāmi bija ārkārtējs notikums, ķiet, uz notikuma vietu būtu vajadzējis nosūtīt pieredzējušu izmeklētāju, katrā ziņā tiesu medicīnas ekspertu, vietējās milicijas priekšnieku vai viņa vietnieku.

Taču viesnīcā ieradās milicijas 2. nodaļas darbinieks N. Gorbovs (39 gadus vecais N. Gorbovs nodaļā bija kādus sešus mēnešus nostrādājis par ierindas milici), un viņš tad arī veica "izmeklēšanu".

Viņš uzrakstīja aktu, kas noderēja par pamatojumu apgalvojumam, ka S. Jese- ņins beidzis dzīvi pašnāvībā. Citēju šo dokumentu pilnī​bā, saglabājot stilu.

"AKTS. 1925. gada 28. decembrī šis akts ticis sastādīts no manis, ĻPM 2. nod. iecirkņa uzrauga N. Gorbova,viesnīcā "International" pārvaldnieka biedra Nazarova un pieaicināto liecinieku klātbūtnē.

Saskaņā ar viesnīcas pārvaldnieka pilsoņa V. Mih. Nazarova zvanu pa telefonu par pakārušos pilsoni viesnīcas numurā. Ieradies uz vietas tiku atklājis pie centrālās apkures caurules karājamies vīrieti šādā izskatā: cilpa nebija savilkta ap kaklu, bet apņēma tikai kakla labo pusi, seja pagriezta pret cauruli un ar labās rokas plaukstu saķerta caurule, līķis karājās pie pašiem griestiem, un kājas bija ap 1 Vz metru augstumā, pie tās vietas, kur atklāts pašnāvnieks, gulēja apgāzts skapītis, un lukturis, kas uz tā stāvējis, atradās uz grīdas. Noņemot līķi no virves un apskatot, atklāts: uz labās rokas virs elkoņa no plaukstas puses griezta brūce, uz kreisās rokas locītavas skrambas, zem kreisās acs zilums, ģērbies pelēkās biksēs, naktskreklā, melnas zeķes un melnas laka kurpes. Pēc dokumentiem pašnāvnieks izrādījās Jeseņins Sergejs Aleksandrovičs, rakstnieks, atbraucis no Maska​vas 1925. gada 24. decembrī."

Zem šā teksta aktā papildus uzrakstīts: "Apliecība Nr. 42-8516 un pilnvara 640 rubļu saņemšanai uz Ērliha vārda." Par pieaicinātajiem lieciniekiem parakstījušies dzejnieks Vsevolods Roždestvenskis,

literatūras kritiķis P. Medvedevs un literāts M. Fromanis.

Milicis N. Gorbovs iedeva pa papīra lapai Volfam Ērli- ham, Jeļizavetai Ustinovai un Vasilijam Nazarovam un pieprasīja uzrakstīt paskaidrojumu par notikušo. Ustinova un Nazarovs uzrakstīja visu, ko uzskatīja par vajadzīgu, bet, lūk, Erliha liecība nav rakstīta ar viņa paša roku. Arī ar N. Gorbova roku ne.

Man izdevās noskaidrot, ka to uzrakstījis 1. brigādes kriminālmeklēšanas aģents E Ivanovs. Šī brigāde nodarbojās ar ļoti smagu, pret personību vērstu noziegumu izmeklēšanu, un tā nebija nejaušība, ka Ivanovs devās uz notikuma vietu.

Kā apgalvoja liecinieki, Jeseņina seja bija sakropļota, apdegusi, zem kreisās acs rēgojās zilums. Uz rokām bija grieztas brūces. Virs labās uzacs apaļš plankums apmēram kapeikas lielumā, uz kājām un ķermeņa daudzas plašas hematomas. Visi šie miesas bojājumi bija izdarīti, kad Jeseņins vēl bija dzīvs.

Kas bija dzejniekam to nodarījis? Un kad tas bija noticis?

Sergejs Jeseņins Ļeņingradā ieradās 24. decembrī un ar žurnālista Georgija Ustinova protekciju iekārtojās viesnīcā, kur Ustinovs dzīvoja kopā ar sievu. Tiklīdz dzejnieka draugi uzzināja, ka viņš atrodas Ļeņingradā, viņa viesnīcas istabā sāka pastāvīgi pulcēties neliela kompānija. Volfs Ērlihs pat palika pārnakšņot. Par godu atbraukšanai Jeseņins draugus pacienāja ar divām pudelēm šampanieša. 27. decembrī viņi pa vairākiem izdzēra piecas vai sešas pudeles alus. Citu alkoholisko dzērienu pie Jeseņina nebija. Viņš bija atbraucis bez naudas, un arī draugiem nauda reti kad turējās. Turklāt sakarā ar Ziemassvētkiem alkoholiskus dzērienus Ļeņingradā nepārdeva. Nekādu konfliktu vai skandālu tajās dienās pie Jeseņina nebija. Neviens arī nestāsta, ka būtu uz Jeseņina ķermeņa redzējis sitienu pēdas.

Tātad miesas bojājumi dzejniekam bija nodarīti pēc 27. decembra vakara.

Iecirkņa uzraugs Gorbovs faktiski neapskatīja notikuma vietu, nefiksēja asiņu traipus uz grīdas, rakstāmgalda, sienām, nenoskaidroja, ar ko Jeseņinam bija sagriezta labā roka, neaprakstīja logu aizgriežņu un atslēgas stāvokli durvīs, neatzīmēja, vai durvju atslēga bijusi vai ne; no protokola nav skaidrs, kādā stāvoklī atradušās istabā esošās lietas (spriežot pēc publikācijām avīzēs, tur valdījusi liela nekārtība), nepievienoja protokolam kā lietiskus pierādījumus virvi, bārdasnazi, neapskatīja dzejnieka per​soniskās mantas un rokrakstus.

Vai Gorbova uzrakstīto aktu var uzskatīt par izmeklēšanas dokumentu? Turklāt viņam vajadzēja uzrakstīt nevis aktu, bet likumā speciāli paredzēta veida protokolu. Sastādot protokolu, ļoti svarīgi norādīt notikuma vietas apskates laiku. Gorbovs to nedarīja. Viņa pienākums bija pieaicināt lieciniekus un protokolā ierakstīt tikai to, ko viņi redzējuši. Arī to Gorbovs nebija darījis.

Aktā rakstīts, ka dzejnieka ķermenis karājies pie griestiem, bet kājas atradušās pusotra metra no grīdas. Kurš to redzēja? Ne Ustinova, ne Erlihs, ne Nazarovs nav par to uzrakstījuši.

Viens no pieaicinātajiem lieciniekiem — dzejnieks V. Roždestvenskis - rakstīja, ka Jeseņina nāve visiem bija liels pārsteigums. Torīt bija auksts. Dzejnieku savienības telpas neapkurināja. Roždestvenskis redzēja, kā R Medvedevs paceļ telefona klausuli (kas zvanīja uz Dzejnieku savienību?), kā sašķobās viņa seja, dzirdot briesmīgo vēsti. Roždestvenskis un Medvedevs tūlīt aiz​drāzās uz viesnīcu "Angleter".

"Gandrīz taisni pretim slieksnim uz paklāja gulēja konvulsīvi izstiepies ķermenis. Labā roka bija mazliet pacelta un sastingusi neparastā saliekumā. Uztūkusī seja izskatījās briesmīgi - tajā nekas neatgādināja agrāko Sergeju. Tikai pazīstamie gaiši dzeltenie mati iešķērsām aizsedza pieri. Ģērbies viņš bija modernās, nesen gludinātās biksēs. Švītīgie svārki karājās turpat uz krēsla atzveltnes (svārki vēlāk nozuda bez pēdām. - E.H.). Man īpaši dūrās acīs šaurie, izvērstie lakoto kurpju purngali. Pie galda ar ūdens karafi sēdēja milicis sajoztā šinelī un, vilkdams ar zīmuļa galu pa papīru, rakstīja protokolu. (Es rūpīgi pārbaudīju V.Roždestvenska pieraksta pareizību, viss bija ārkārtīgi precīzi. - E.H.) Viņš itin kā nopriecājās par mūsu ierašanos un tūlīt lika mums parakstīties kā lieciniekiem. Šai sausi uzrakstītajā dokumentā viss bija pateikts īsi un precīzi, un bezjēdzīgais pašnāvības fakts tālab likās vēl bezjēdzīgāks un briesmīgāks."

P. Medvedevs ieraudzīto dzejnieka līķi aprakstījis šādi: "…Kā tagad redzu viņa konvulsīvi izstiepto

ķermeni.

Mati vairs ne linu dzelteni, ne zeltaini, tie bija blāvi, pelēcīgi, sacēlušies stāvus. Sejā pārcilvēciskas sāpes un šausmas. Apdedzinātā piere padara to baigu. Labā roka, tā, kurai Jeseņins mēģinājis pārgriezt vēnas, nedabiski savilkta. Galva pašķiebta uz sāniem un atliekta atpakaļ. It kā Jeseņins biitu sastindzis, gatavodamies drūmai, traģis​kai dejai."

Tātad liecinieki Roždestvenskis, Medvedevs un Fro- manis redzēja līķi uz grīdas. Taču viņi ir parakstījuši aktu (protokolu), ar to apliecinādami, ka dzejnieka ķermenis karājies augšā pie griestiem, ka virve nebija savilkta cil​pā, ka līķis karājās ar seju pret cauruli utt.

Parakstīdami aktu, visi trīs literāti acīmredzot bijuši notikušā tā satriekti, ka nav pievērsuši uzmanību tādiem "sīkumiem" kā tas, ka Jeseņins ar sagrieztu roku apsējis virvi ap vertikālu cauruli pie pašiem griestiem un neviena asins lāse nav uzkritusi viņam uz sejas, krekla, biksēm. Un kā vispār mazā auguma dzejnieks varēja sasniegt 3 metru 80 centimetru augstumu? Un kur viņš ņēma virvi? Un kāpēc virve bez cilpas nenoslīdēja lejā pa cauruli? …Numurā ieskrēja izcilais krievu mākslinieks V. Sva- rogs, kas momentāli uzzīmēja uz grīdas guļošo līķi. Šai zīmējumā viss Jeseņina apģērbs ir nekārtībā, bikses vaļā un mazliet nolaistas, "amerikāņu" bikšturi nevietā, krekls sagumzīts. Bet M. Napelbauma fotoattēlā apģērbs ir kārtībā, tikai nav aizpogāta bikšu priekša. Nav šaubu, ka Napelbaums Jeseņinu fotografējis pēc Svaroga.

Bet kāpēc sakārtoja līķa apģērbu pirms fotografēšanas? Kāpēc notikuma vietā neieradās milicijas fotogrāfs un tiesu medicīnas eksperts? Kāpēc uz viesnīcu atsūtīja mākslas fotogrāfijas speciālistu?…

Nākamajā dienā Obuhova slimnīcas morgā notika dzejnieka līķa sekcija. Patologanatoms bija piecdesmit pieciis gadus vecais A. Giļarevskis, bijušais Kara medicīnas akadēmijas audzēknis, kam bija liela darba pieredze kā policijas ārstam. (Pēc Oktobra apvērsuma boļševiki nošāva visus vecos policijas detektīvus, tikai pašiem veiksmīgākajiem izdevās aizbēgt uz ārzemēm. Turpretim policijas ārstus boļševiki neaiztika.)

Līķa sekcijas aktā A. Giļarevskis norādīja: "…uz kakla zem rīkles - sarkana rieva, kas kreisajā pusē liecas uz augšu un pazūd auss gliemežnīcas priekšpusē, labajā pusē rieva tiecas mazliet uz augšu pakauša virzienā, kur arī izzūd šī zoss spalvas platuma rieva." Tātad virve, žņaudzot dzejnieka kaklu, nostiepās aizmugurē kaut kur pakauša daļā. Pie tam "nāves cilpas" virvē nebija. Pretējā gadījumā rieva būt visapkārt kaklam. A. Giļarevska aprakstītā sarkanā rieva uz Jeseņina kakla atsauc atmiņā ar nodomu izdarītās slepkavības, kad noziedznieks no aizmugures uzmet upura kaklam virvi un sāk žņaugt, nostiepjot virvi no apakšas uz augšu.

Atgriezīsimies pie N. Gorbova uzrakstītā akta: "…seja bija pagriezta pret cauruli…" Giļarevska aprakstītais rievas novietojums uz kakla dod pamatu apgalvot, ka caurulei, pie kuras bija piesieta virve, vajadzēja atrasties līķim aiz muguras, nevis otrādi.

No preses mēs zinām, ka virve ap dzejnieka kaklu bija apmesta vairākkārt. Tādā gadījumā vajadzētu būt vairā​kām rievām. Taču to nebija. Tas viss var liecināt, ka dzej​nieka nāve iestājusies agrāk.

A. Giļarevskis aktā atzīmē, ka "apakšējo ekstremitāšu tumši violetā krāsa, punktveida asinsizplūdumi uz ādas liecina, ka nelaiķis karāšanās stāvoklī atradies ilgu laiku". Mūsdienu tiesu medicīnas eksperti apgalvo, ka tādas izmaiņas rodas tad, ja līķis cilpā atrodas apmēram diennakti. Aktā arī rakstīts - "zarnu līkumi sarkanā krāsā". Daži tiesas eksperti domā, ka Giļarevskis raksta par līķa plankumiem, un tie liecina, ka ķermenis karājies vairāk nekā divpadsmit stundas. Un vēl kāds svarīgs apstāklis, kas objektīvi apstiprina nāves iestāšanos nevis 1925. gada 28., bet gan 27. decembrī. Giļarevskis atzīmējis, ka nelaiķa kuņģī bijis ap trīssimt kubikcentimetru barības maisījuma, no kura nākusi vāja vīna smaka. Kā zināms, Jeseņins pēdējo reizi bija ēdis ne vēlāk kā sešos vakarā. Ēdiens bija viegli sagremojams. Barības maisījums kuņģī liecina, ka nāve iestājusies ne vēlāk kā astoņos vakarā.

Tagad mūsu rīcībā ir A. Nazarovas - viesnīcas pārvaldnieka V. Nazarova sievas - liecība, kurā teikts, ka viņas vīrs čekists strādājis viesnīcā "Angleter" un mājās vienmēr atgriezies vēlu. Reiz viņš

pārnācis no darba un tūlīt licies gulēt. Pēkšņi viņam piezvanīts un pavēlēts nekavējoties ierasties darbā.

Viņš atgriezies vēlu un sievai teicis, ka viesnīcā pakāries dzejnieks Jeseņins. Nākamajā dienā viņa pat gājusi skatīties, kā līķi iznes no viesnīcas istabas.

Novērtējot objektīvās ziņas, nonāku pie stingras pārliecības, ka Jeseņina nāve iestājusies 1925. gada 27. de​cembrī laikā no 20.30 līdz 23.

Nu jau vairāk nekā septiņdesmit gadu pastāv oficiālā versija, ka Sergejs Jeseņins izdarījis pašnāvību. Kopš sko​las gadiem mēs zinām, ka dzīvojis tāds dzejnieks, bijis ta​lantīgs, rakstījis par suņiem, bērziem, nelaimīgu mīlestību, mainījis sievietes, pametis bērnus, stipri dzēris un viņam nekas cits nav atlicis kā pakārties.

Kurš tad ir konstatējis pašnāvības faktu? Kāds izmeklētājs veicis izmeklēšanu un nonācis pie šāda secinājuma? Kurš pirmais pateicis šo vārdu - pašnāvība? Pirmie to izdarīja avīžnieki un Jeseņina ienaidnieki. Kad viņu rokās vēl nebija izmeklēšanas iestāžu lēmumu un ekspertu slēdziena. Bet pēc tam Jeseņinam piedēvēja narkomāniju, alkoholismu, izvirtību, ļaunprātīgu huligānismu. Izskaidrodami pašnāvības cēloni, dzejnieka ienaidnieki gāja pa jau iemīto melu taku un sāka meklēt tās cēloņus viņa paša dzejā. Patiesā biogrāfija tika pārsvītrota un aizstāta ar literāru biogrāfiju. Viņa dzejoļu rindas par nāvi tika padarītas par liecībām pret viņu pašu.

Izplatīja skaidri redzamus melus. Palaida baumas, ka Jeseņins ir angļu spiegs un dzīvi beidzis pašnāvībā, bai​dīdamies no atmaskošanas.

Vai bija kādi pierādījumi, kas apstiprinātu pašnāvību?

Bet, lūk, dzejnieka noslepkavošanas un tai sekojošās pašnāvības imitācijas pierādījumus likās nepamanām, nemaz jau nerunājot par to meklēšanu. Bet tādu pierādī​jumu bija vairāk, nekā vajag.

1927. gadā mākslinieks V. Svarogs konfidenciāli dalī​jās iespaidos par viesnīcas numurā notikušo: "…Man šķiet, ka Erlihs kaut ko viņam uz nakti iekaisīja glāzē, nu, varbūt ne indi, bet stipras miegazāles. Ne velti viņš "aizmirsa" portfeli Jeseņina istabā. Un mājās "gulēt" negāja - ar Jeseņina zīmīti kabatā. Viņš ne velti visu laiku grozījās tuvumā, un droši vien visa viņu kompānija sēdēja blakusnumuros, gaidīdama savu stundu. Atmosfēra bija nervoza. Maskavā turpinājās kongress, viesnīcā "Angleter" visu nakti staigāja ādas jakās ģērbušies cilvēki. Jeseņinu steidzās novākt, tāpēc viss bija darīts tik neveikli un atstātas daudzas pēdas. Pārbiedētais sētnieks, kurš nesa malku un, izdzirdis, kas notiek, istabā neiegāja, bet metās zvanīt Nazarovam… Bet kur tagad ir šis sētnieks?

Sākumā bija žņaudzējcilpa - Jeseņins centās ar labo roku to atslābināt, un roka tā arī bija sastingusi.

Galva atradās uz dīvāna atzveltnes, kad Jeseņinam ar nagana spalu deva triecienu pa pieri. Pēc tam viņu ietina paklājā un gribēja nolaist zemē no balkona - aiz stūra gaidīja automašīna. Vieglāk bija tēlot nolaiipīšanu. Taču balkona durvis nevarēja atvērt pietiekami plati, tāpēc līķi atstāja pie balkona durvīm aukstumā. Dzēra, smēķēja; visas tās drazas palikušas istabā… Kāpēc es domāju, ka ietina paklājā?

Zīmēdams pamanīju daudz sīku jo sīku gruzīšu uz biksēm un dažus arī matos… Viņi bija mēģinājuši iztaisnot roku un ar žileti iešņāpuši pa labās rokas cīpslām, šie griezumi bija redzami… Tad novilka saņurcītos un sagraizītos svārkus, vērtīgās mantas sabāza savās kabatās un vēlāk visu aiznesa… Dikti steidzās… Ātrumā pakāra, jau vēlā naktī, un tas nebija vienkārši izdarāms, jo caurule bija vertikāla. Kad citi aizsteidzās, Erlihs vēl palika, lai šo to pārbaudītu un pielāgotu pašnāvības versijai… Viņš arī nolika uz galda redzamā vietā dzejoli "Uz redzēšanos, draugs, uz redzēšanos"… Ļoti dīvains dzejolis…"

Tiešām, no piektā numura bija pazuduši dzejnieka svārki, un pēc notikuma vietas apskates kāds bija miru​šajam novilcis lakādas kurpes.

Svaroga liecība pilnīgi sakrīt ar A. Nazarovas liecībām, kura tagad apgalvo, ka Jeseņins ticis nogalināts. Turklāt Nazarova par apšaubāmo Jeseņina pašnāvību stāstījusi pirms gadiem divdesmit, jau ilgi pirms tam, kad par to sāka plaši rakstīt Jeseņina biogrāfi.

Reiz izcilais ārsts Kazimirs Dubrovskis sarunā ar pazīstamiem māksliniekiem pastāstījis dažas Jeseņina bojāejas detaļas. 1925. gada decembrī viņš, toreiz vēl jauns Ļeņin- gradas ātrās palīdzības

mediķis, izbraucis uz viesnīcu un pats izņēmis no cilpas dzejnieka līķi. Pēc viņa domām, Jeseņins ticis nogalināts. Es nolēmu lūgt paskaidrojumus Dubrovska atraitnei. Rakstīju vairākas reizes, bet viņa ne​atbildēja.

Un tad pēkšņi saņēmu vēstuli: "…Piedodiet, ka traucēju un ka, pildīdama tagad mirušās Jeļenas Dubrovskas lūgumu, es nepaziņoju Jums to, kas notika ar S. Jeseņinu viesnīcā "Angleter". Pareizāk sakot, to, ko redzēja Kazimirs Dubrovskis. Gaužām iebiedēta taču bija šī paaudze… līdz pat beidzamajam laikam… Ceru, ka vismaz uz mani tas neatsauksies… Jums ir pilnīga taisnība, ja domā​jat, ka S. Jeseņinam "palīdzēja" nogalēties. Spriežot pēc K. Dubrovska stāstītā, Jeseņina istabā viss nepārprotami liecinājis, ka notikusi cīņa un kratīšana. Uz ķermeņa bija ne tikai vardarbības pēdas, bet arī nobrāzumi un sitienu pēdas. Apkārt viss samētāts un izsvaidīts, saplēstas, izmētātas pudeles, smēķu gali… K. Dubrovskis bija ātrās palīdzības ārsts un daudzu traģēdiju liecinieks, par ko, iespējams, dabūja maksāt trīsdesmitajos gados, bet vēlāk arī četrdesmitajos, piecdesmitajos… Kā teica K. Dubrovskis: "Esmu sēdējis par neko, bet sēdēt par kaut ko nepa​visam negribu…""

Jautājuma izpētes norisē es saņēmu rakstiskas Ļeņingradas Ermitāžas zinātniskā līdzstrādnieka V. Golovko liecības. Pirms kara viņš bija mācījies tehnikumā, un pasniedzējs V. Šilovs pirms audzēkņu došanās uz fronti viņam kā noslēpumu, lūk, ko bija pastāstījis. Dienu pirms dzejnieka nāves viņiem bijusi norunāta tikšanās. Dzejnieks uzaicinājis pie sevis viesnīcā. Vakarā norunātajā stundā Šilovs piegājis pie durvīm un pieklauvējis. Viņam nav atvērts. Tad viņš nolēmis pagaidīt vestibilā un redzējis, ka no Jeseņina istabas iznāk divi vīrieši, aizslēdz durvis un dodas uz izeju, kur viņus gaida automobilis.

Nāka​majā dienā visi uzzināja par dzejnieka pašnāvību.

Man ir rakstiska liecība, ko devis ķirurgs no Tulas apgabala. Viņš izcietis sodu pēc 58. panta kādā nometnē pie Noriļskas. Sanitārs, kas arī bijis notiesātais, stāstījis, ka kādreiz strādājis par šifrētāju Ārkārtējās komisijas un Politiskās pārvaldes sistēmā. Pēc Jeseņina nāves viņš saņēmis no Centra šifrogrammu, kurā vietējiem operatīvajiem darbiniekiem likts iedzīvotāju vidū izplatīt baumas, ka Jeseņins bijis angļu spiegs. Es pārbaudīju šo paziņojumu. Tiešām, pirms notiesāšanas šis sanitārs bija strādājis Austrumsibīrijas Politiskajā pārvaldē tādā amatā, bet dabūt šo šifrogrammu man neizdevās.

Iespējams, ka tā gla​bājas bijušās Valsts drošības komitejas arhīvā.

Pēc Sergeja Jeseņina bojāejas pazuda virve, ar ko viņš bija žņaugts. Nevienā dokumentā, nevienā laikabiedru atmiņu stāstījumā par to nav nekādu ziņu. Materiāliem Jeseņina bojāejas lietā tā arī nav pievienota. Droši vien virve palika viesnīcas istabā kopā ar dzejnieka personis​kajām mantām.

Viesnīcas numuru N. Gorbovs aizzīmogoja un atstāja to viesnīcas pārvaldnieka V. Nazarova atbildīgā glabāšanā. Visas dzejnieka personiskās mantas pievāca dzejnieka pirmā sieva Zinaīda ReihaMeierholda.

1926. gada 22. aprīlī viņa kopā ar savu aizstāvi Arkādiju Merkurovu ieradās Ļeņingradā, uzdevās par dzejnieka mantas glabātāju, pret parakstu saņēma visas viņa lietas un aizveda tās uz Maskavu. Vai nu viņa (drīz vien Reiha un Meierholds aizbrauca uz ārzemēm), vai kāds cits aizveda virvi pāri robežai. Tur šo virvi par prāvu summu pārdeva izsolē. Pēc tam to sagrieza gabalos un atkal laida solīšanā. Kāds ebreju dzejnieks, kas bieži apmeklēja PSRS, vienu no šiem gabaliem nopirka un uzdāvināja kādam pazīstamam krievu kolekcionāram (diemžēl nedrīkstu minēt viņa vārdu). Ar gandrīz pilnu pārliecību varu apgalvot, ka virves pinums atbilst nospiedumiem uz dzejnieka kakla. Šim virves gabalam varētu būt liela no​zīme izmeklētāju darbā. Ar speciālistu palīdzību būtu ie​spējams noteikt, kam virve bijusi domāta, vai tā varējusi būt pārsieta čemodānam, atrasties turpat numurā, vai arī tas izslēgts.

Bet turpināt dzejnieka traģiskās bojāejas izmeklēšanu tagad ir vēl jo nepieciešamāk. Man izdevās noskaidrot, ka Jeseņins sēdējis ne tikai Lubjankas iekšējā cietumā, bet arī Butirku cietumā. Padomju laikā pret viņu ierosinātas 12 krimināllietas, no kurām liela daļa nav nekas cits kā Ārkārtējās komisijas un Galvenās politiskās pārvaldes provokācijas, vēlēšanās izrēķināties ar dzejnieku "liku​mīgā ceļā".

Vladimirs Nadeins, Jurijs Ribalkins "OPERĀCIJA X" - VIENĀDOJUMS AR VIENU NEZINĀMO Ar spāņu zeltu samaksātie padomju ieroči neglāba republikāņus no sakāves 1936. GADA 18. jūlijā Spānijā uzliesmoja militārs dumpis, kas kļuva par sākumu niknam, gandrīz trīs gadus ilgam pilsoņu karam.

Anglija, Francija un Amerikas Savienotās Valstis drīz vien pasludināja neiejaukšanās politiku Spānijas notikumos. Turpretim Vācija un Itālija jau no paša sākuma atbalstīja dumpīgo ģenerāli Franko viņa cīņā pret republikāņu valdību, bet vēlāk atklāti iejaucās Spānijas konfliktā. Padomju Savienība 1936. gada augustā formāli pievienojās neiejaukšanās politikai, taču jau mēnesi vēlāk VK(b)P CK politbirojā tika nolemts sniegt republikā​ņiem militāru palīdzību.

Padomju Savienības militāro palīdzību republikāniskajai Spānijai PSRS Aizsardzības tautas komisariāta dokumentos dēvēja par "Operāciju X". Protams, militārās palīdzības vienādojumā ir ne viens vien nezināmais, bet galvenais no tiem - pašas PSRS dalība Pireneju pussalā notiekošajā pilsoņu karā, dalība, kuru Maskava oficiāli neatzina ilgus gadus… Šīs slepenās operācijas pamatā bija plāns, kas 1936. gada septembrī tika izstrādāts Sarkanās Armijas Ģenerālštāba Izlūkošanas pārvaldē un tā paša mēneša 29. datumā apstiprināts VK(b]P CK politbiroja sēdē. Taču fakti liecina, ka padomju militārie speciālisti sākuši izbraukt uz Spāniju jau 1936. gada augusta divdesmitajos datumos.

Lēmumus par palīdzības sniegšanu Spānijas republikāniskajai valdībai pieņēma VK(b)P CK politbiroja sēdēs. Tomēr pēdējais vārds par piegāžu apmēriem un termiņiem, protams, piederēja Staļinam. 1936. gada decembrī, atpūzdamies Sočos, viņš pa telefonu vadīja "Operāciju X". Par to liecina saglabājušies sarunu pieraksti. Sai ziņā interesants ir aizsardzības tautas komisāra Padomju Savienības maršala K. Vorošilova izdarītais pieraksts.

"1936.g. 26.IX 15.45. Piezvanīja b. S[taļins] no S[očiem] un ierosināja apspriest jautājumus: 1) par 80-100 "Wickers" sistēmas tanku (T-26. - Aut. piez.) pārdošanu, nosūtot arī nepieciešamo apkalpojošo personālu. Tankiem nedrīkst būt nekādu padomju rūpnī​cu pazīmju.

2) Pārdot caur Meksiku 50-60 SB (ātrie bumbvedēji. - Aut. piez.), apbruņojot tos ar ārzemju ložmetējiem. Jautā​jumus apspriest steidzīgi. K.V." Jau nākamajā dienā tautas komisārs ziņoja Staļinam, ka "nosūtīšanai sagatavoti 100 tanki, 387 speciālisti; nosūtām 30 lidmašīnas bez ložmetējiem, 15 lidmašīnām pilna apkalpe, bumbas. Kuģis dodas uz Meksiku un ie​griežas Kartahenā. Tankus nosūtām 50 gab.".

PSRS augstākās valdības attieksmi pret palīdzības sniegšanu republikāniskajai Spānijai (pat par ļaunu savai zemei) raksturo arī Vorošilova 1937. gada 2. novembrī Staļinam nosūtītā vēstule, kas sākas ar šādiem vārdiem: "Dārgais Koba!

Nosūtu to mantu sarakstu, kuras (ar sāpēm sirdī) iespējams pārdot spāņiem." Tālāk Vorošilovs rosina apstiprināt piedāvāto sarakstu. "Ja Francija nepastrādās kādu nelietību, mēs pacentīsimies pēc iespējas drīzāk visu pārsviest uz vajadzīgo vietu. Sarakstā tu redzēsi diezgan lielu skaitu lielgabalu. Tas izskaidrojams ne tikai ar spāņu armijas lielo vajadzību pēc artilērijas, bet arī ar to, ka Kuļiks (manuprāt, pareizi) nolēmis pilnīgi atbrīvoties no ārzemēs ražotās artilērijas - angļu, franču un japāņu, pavisam 280

lielgabali no kopskaita. (G. Kuļiks tolaik vadīja Sarkanās Armijas Galveno artilērijas pārvaldi. - Aut. piez.)

Visgrūtāk ir dot aviāciju, bet tā tur ir visvairāk vajadzīga, jādod vien arī tā. Lūdzu apstiprinājumu (vai norādī​jumu), lai varētu Murmanskā sākt iekraušanu.

Ar sveicienu K. Vorošilovs Par cenu ziņošu atsevišķi, tā būs apmēram 50 milj. do​lāru."

Staļins samazināja nosūtāmā bruņojuma daudzumu (izņemot aviāciju) uz pusi. Tas redzams 110 atzīmēm, ko ar zīmuli izdarījusi viņa roka, un raksturīgā paraksta "St." vēstulei pievienotajā sarakstā.

Galvenokārt "Operācijas X" virzieni bija militāri tehniskā palīdzība, padomju militāro padomnieku un speciālistu darbība Republikas bruņoto spēku veidošanā, kā arī Tautas armijas un flotes operāciju izstrādē, padomju brīvprātīgo tieša līdzdalība kaujas darbībā un speciālistu kadru sagatavošanā armijai.

Militāro kravu piegāde bija precīzi izplānota un nokārtota. Tas deva iespēju pārvadājumos pa jūru (pēc kodētā nosaukuma - "igrekos") sarežģītos blokādes apstākļos, pastāvot arī citiem nelabvēlīgiem faktoriem, līdz 3500 kilometru attālumā nogādāt republikāniskās Spānijas ostās apmēram 500 tūkstoš tonnu bruņojuma, munīcijas un citu materiālu, kā arī simtiem un simtiem militāro speciālistu. Starp citu, šās operācijas pieredze tika ņemta vērā, plānojot un organizējot pārvadājumus Lielā Tēvijas kara gados, kā arī realizējot operāciju "Anadira" 1962. gadā, kuras ietvaros notika bruņojuma un padomju karaspēka kontingentu pārsviešana uz Kubu. Te jāpiezīmē, ka operāciju "Anadira" vadīja toreizējais PSRS aizsardzības ministrs Padomju Savienības maršals R. Maļinovskis, kas savā laikā bija militārais padomnieks republikāniskās Spānijas armijā.

Uzmanību pelna kravu transportēšanas sistēma. Katram "igrekam" bija rūpīgi izstrādāts maršruts un pretinieka dezinformācijas plāns. Tuvojoties blokādes zonai, uz kuģiem izdzēsa ugunis, tika nomainīti karogi un do​kumenti, nosaukumi un krāsa, pārveidoti signāli. Bīsta​mos rajonus kuģi parasti šķērsoja naktī.

Tikai 1936. gadā no septembra līdz novembrim uz Spāniju tika nosūtīti 17 transportkuģi ar speciālām kravām; no tiem 10 bija padomju kuģi ("Komsomol", "Starij boļševik", "KIM", "Volgoles", "Kari Ļepin", "Andrejev", "Kursk", "Blagojev" un "Cičerin", kā arī tankkuģis "Ser- go Ordžonikirlze"). Braucieni bija labi organizēti, tāpēc kuģi laimīgi sasniedza paredzēto ostu.

Nākamajos kara mēnešos vairāk nekā 25 PSRS, Spānijas un citu zemju kuģi turpināja ieroču un kara tehnikas pārvadāšanu Republikas vajadzībām. No 1936. gada septembra līdz 1937. gada maijam notika 30 tādi braucieni, no tiem 24 - no Melnās jūras ostām uz Kartahenu, 2 - no Ļeņingradas uz Spānijas ziemeļu ostām, 3 - no citām ze​mēm.

Turpmāk, nacistiem pastiprinot Spānijas krastu blokādi, kā arī aktivizējoties Vācijas un Itālijas kuģiem, bija jārēķinās ar zaudējumu iespēju. Tikai laikā no 1936. gada jūlija līdz 1937. gada decembrim Spānijas ūdeņos un tiem tuvajos rajonos tika nogremdēti 125 kuģi, to vidū 48 angļu, 30 spāņu un 9 franču kuģi. Šai karā padomju kuģu zaudējumi izskatās niecīgi: nogremdēti trīs kuģi un tikpat daudz sagrābuši nacionālisti, turklāt visi šie kuģi, izņemot vienu, bija bez militārām kravām un brauca ar padomju karogu.

Tikai viens "igreks" ar militāru kravu nesasniedza Kartahenu. Aviācijas sabombardēts, tas bija spiests mesties uz krasta sēkļa, taču arī tur krava izkrauta un nogādāta pare​dzētajā vietā.

Pavisam Republikas ostas sasniedza 66 "igreki", piegādādami 648 lidmašīnas, vairāk nekā 400 bruņutanku tehnikas vienību, 4 torpēdkuterus, 1186 artilērijas lielgabalus, 340 mīnmetējus, vairāk nekā 20 tūkstoš ložmetēju, gandrīz 500 tūkstoš šauteņu un cita bruņojuma.

Svarīgs "Operācijas X" virziens bija padomju militāro padomnieku institūta izveidošana. Arhīvu materiālu pētījumi liecina, ka padomju militāro padomnieku kopskaits republikāņu armijā no 1936. gada oktobra līdz 1939. gada martam sasniedza apmēram 600 cilvēku, kas acīm redzami bija nepietiekami.

Padomju militāro padomnieku aparāta struktūra bija veidota tā, lai palīdzība aptvertu gan Republikas centrālos militāros orgānus, gan arī aktīvās karaspēka daļas. Aparātu vadīja Galvenais militārais padomnieks ar savu štābu. Viņam bija pakļauti vecākie militārie padomnieki. Galvenā

padomnieka posteni cits pēc cita ieņēma J. Bēr​ziņš, G. Sterns un K. Kačanovs.

Padomniekiem bieži vien bija jādod ne tikai ieteikumi. Lūk, ko par to J. Bērziņš ziņoja Maskavai 1936. gada 12. decembrī: "Nav iespējams izdarīt nevienu operāciju, nesaņemot Kavaljero sankciju (Largo Kavaljero bija republikāniskās Spānijas Ministru padomes pārstāvis un kara ministrs. - Aut. piez.), bet, kad viņa sankcija saņemta, pašiem jāsagādā uzkabe, ieroči, transportlīdzekļi, Kavaljero pavēles jāno​gādā frontes vai grupas štābā utt. Operācija parasti tiek no​vēlota un beidzas bez liela efekta."

Līdzās spāņu puses radītajiem sarežģījumiem padomniekus bieži noveda grūtā situācijā regulāri saņemtie, bet pretrunīgie norādījumi no Maskavas. Šiem norādījumiem un rekomendācijām, ko parasti rakstīja Vorošilovs pats, bija pavēles raksturs, tātad tie bija obligāti izpildāmi. Vorošilovs paziņoja Maskavā izstrādātus operāciju plānus. Bieži vien Galvenajam militārajam padomniekam ieteica "palauzīt galvu un likt lietā gribasspēku, lai situācija parādītos citā gaismā". Saimnieka (šoreiz Voro- šilova. — Aut. piez.) telegrammās bija arī draudi: "Instance brīdina Bērziņu, Kuļiku, Mereckovu un citus mūsu atbildīgos militāros padomniekus, ka dotās direktīvas (sakoncentrēt spēkus un izdarīt izšķirošu uzbrukumu Mad- rides frontē. - Aut. piez.) neizpildīšanas sekas būs stingrs rājiens jums visiem…"

Raksturīgs Maskavas norādījums ir arī Bērziņam adresēta aizsardzības tautas komisāra telegramma 1936. gada 4. decembrī: "Pašaizliedzīgs darbs pēc vislabākās sirds​apziņas nevienu no mums neatbrīvo no pienākuma atskaitīties, ziņot par uzdevuma izpildi. Jums, sirmam boļševikam, vajadzētu to zināt. Es prasu un prasīšu laikā dotas atbildes uz manām telegrammām, no kurām daudzas rakstītas augstākās direkcijas (politbiroja. - Aut. piez.) sēžu laikā pēc tās norādījumiem. Tā ir nevis jūsu pārvēršana par skrīveri, bet obligāts organizēta darba nosacījums tik grūtos apstākļos. 23. novembrī instances uzdevumā es un Ļitvinovs telegrafējām direktīvu kategoriski rekomendēt Kavaljero tūlīt pāriet uzbrukumā Madrides frontē… Bet atbilde - klusēšana. Iegaumējiet reizi par visām reizēm, ka ne es, ne vēl jo vairāk mūsu augstākā direkcija nevar paciest ne vismazāko nevērību uzdevumu izpildē, atskaitē par padarīto darbu.

Saimnieks."

Kopā ar padomniekiem Republikai palīdzēja arī militārie speciālisti no PSRS. Skaitliski vislielākās bija lidotāju grupa - 772 cilvēki - un tankistu grupa - 351 cilvēks.

Spānijas Republikas aizstāvēšanas cīņās piedalījās arī tulki (204), sakarnieki (166), kara inženieri un tehniķi (141), artilēristi (100), jūrnieki (77). 59 Spānijas kara dalībniekiem piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Vairāk nekā 200 cilvēku gāja bojā.

Vēl viens "Operācijas X" virziens bija militāro kadru apmācība. Ar padomju speciālistu atbalstu Spānijā īsā laikā tika radīts mācību centru un karaskolu tīkls. Tur republikāņu armijai gatavoja tankistus, lidotājus, artilēris- tus, ložmetējniekus, sapierus, sakarniekus. Lūk, kas par šo darbu teikts majora (tolaik kapteiņa. - Aut. piez.) P. Armana - Arčenas (Mursijas provincē) tankistu sagatavošanas mācību centra štāba priekšnieka padomnieka ziņojumā: "Viss personālsastāvs tika sadalīts pa mācību kursiem: mehāniķu un vadītāju rota, tanku komandieru rota un motoristu rota. Katrā rotā bija 50 cilvēku. Kā padomnieks katram rotas komandierim spānietim tika norīkots viens mūsu leitnants. Turklāt katra padomnieka rīcībā bija divi komandieri un 3-4 jaunākie komandieri…

Izstrādājuši mācību plānu, kas aptver tankistu sagatavošanu 15 dienās, nodarbību organizāciju un dienas kār​tību, mēs nelokāmi realizējām to dzīvē, nepieļaujot tā iz​jaukšanu…

Lai gan nodarbības ilga 12 stundas dienā, spāņi mācījās labprāt un sekmīgi, par spīti grūtībām ar valodu. Bez tanka vadīšanas un taktiskām mācībām spāņiem bija organizētas arī politiskās mācības katru dienu divas stundas un ik dienas arī politinformācija (30-45 min). Par mācību centra politiskā komisāra padomnieku tika ie​celts valsts drošības dienesta seržants Bolotņikovs…"

Konstatēts, ka padomju mācību spēki Tautas armijai sagatavojuši apmēram 20 tūkstoš kara speciālistu, to skaitā Padomju Savienībā vairāk nekā 3000 cilvēku. Padomju Savienībā lidotāju mācības notika lidotāju karaskolā Kirovobadā un Ļipeckā, kājnieku - Rjazaņā un Or- džonikidzē, artilēristu Sumos. Sapierus un sarkaniekus gatavoja karaskolā Tambovā, tankistus - Gorkijā.

"Operācijas X" izpēte deva iespēju atklāt tajā dažas jaunas šķautnes. Tā, piemēram, tādu. Sniedzot palīdzību Spānijai, Padomju valsts vadība risināja arī citu svarīgu uzdevumu — kara apstākļos pārbaudīja visjaunākās kara tehnikas lietošanas teoriju un praksi. Cik pamatīgi tika veikts šis darbs, liecina, piemēram, tas, ka jau līdz 1937. gada novembrim Aizsardzības tautas komisariāts izdeva 57 informatīvu materiālu krājumus sakarā ar Spāniju, kā arī 13 brošūras un 3 grāmatas sērijā "Karš Spānijā".

Pireneju pussalā notika arī nākamo Otrā pasaides kara pretinieku visjaunāko bruņotas cīņas līdzekļu pārbaude. Lai izmēģinātu padomju kara tehniku un apbruņojumu, aizsardzības tautas komisāra vietnieks, Padomju Savienības maršals M. Tuhačevskis 1937. gada aprīlī sagatavoja dokumentu "Taktiskie uzdevumi sakarā ar izmēģinājumiem "Operācijā X" (Spānijā. - Aut. piez.) šādās nozarēs: artilērija, tanki, strēlnieku apbruņojums, kara inženieru tehniskie līdzekļi, sanitārais dienests, materiālās apgādes organizācija, sakari, jūras kara flote". Šai nolūkā Spānijā tika nogādāta tam laikam moderna kara tehnika (tanki T-26, lidmašīnas 1-16 un SB), kājnieku apbruņojums (Degtjarjova pistole-ložmetējs, Simonova snaipera šaute​ne, automātiskā šautene AVS-36) un nepieciešamais skaits speciālistu.

Jāpiebilst, ka eksperimentēšana un ārzemju jaunumu ieviešana padomju kara tehnikas konstrukcijās notika gausi. Tā, piemēram, 1937. gada beigās vēl nebija apgūta ļoti vienkāršu bruņotu sēdekļu ražošana iznīcinātājiem 1-15 un 1-16.

Bet padomju lidotāji un tehniķi bija piegādājuši Aizsardzības tautas komisariāta rūpniecībai sīkus sēdekļu bruņoto atzveltņu aprakstus un rasējumus; Spānijā tādas atzveltnes bija izgatavojuši prasmīgi meistari un pielāgojuši lidmašīnām. Šī vienkāršā aizsardzība glāba dzīvību ne vienam vien padomju un republikāņu pilotam, kas li​doja ar iznīcinātāju.

Par padomju puses neizdarību kara pieredzes praktiskā izmantošanā liecina arī citi fakti. Spānijas notikumu sākumā padomju iznīcinātāji 1-15 un 1-16 un bumbvedēji SB bija pārāki par vācu un itāļu lidmašīnām. Taču vācu aviokonstruktori, apgūdami Spānijā iegūtās pieredzes mācības, operatīvi pilnveidoja savas lidmašīnas, konkrēti Me-109. Jaunā modifikācija Me-109 E ievērojami pārspēja padomju iznīcinātājus ātruma ziņā (par 100 km stundā), ieroču kalibrā un šaušanas tālumā. Pēdējās gaisa kaujās Spānijā vācu lidmašīnas jau bija krietni pārākas. Jaunie padomju iznīcinātāji JAK, MIG, LAGG, kas neat​palika no meseršmitiem, kā izmēģinājumu eksemplāri parādījās tikai 1940. gadā.

Lai gan Spānijā gūtā kara pieredze tika ņemta vērā un to izmantoja Sarkanās Armijas militārajā sagatavošanā, tomēr valsts augstākā militārā vadība nespēja pienācīgi novērtēt visu šai savdabīgajā un mērogu ziņā ierobežotajā karā gūto vērtīgo pieredzi. Vēso attieksmi pret "Spānijas mācībām" gan noteica arī subjektīvs faktors - kampaņa pret "tautas ienaidniekiem", pie kuriem pieskaitīja arī daudzus no Spānijas pārbraukušos padomju speciā​listus.

Jāuzsver, ka "Operācija X" netika realizēta bez atlīdzības. Republika apmaksāja visus ieroču pirkumus Padom​ju Savienībā un citās zemēs, izmantojot zeltu, ko 1936. gada oktobrī Spānijas valdība pēc vienošanās ar Padom​ju Savienības valdību bija deponējusi PSRS Valsts bankā.

Apmēram trīs ceturtdaļas zelta krājumu Spānijas banka nosūtīja uz Odesu, vēlāk - uz Maskavu. 1936. gada novembrī Maskavā aktu par zelta saņemšanu no padomju puses parakstīja finansu tautas komisārs G. Griņko, ārlietu tautas komisāra vietnieks N. Krestinskis un Spānijas Republikas vēstnieks Padomju Savienībā Marselo Pa- skua. Aktā sacīts, ka PSRS Finansu tautas komisariāts saņēmis glabāšanā zeltu, kas atvests no Spānijas un iesaiņots 7800 kastēs. Kopējais svars - apmēram 510 tonnu (510 079 529,3 grami).

Viens akta eksemplārs tika nodots republikāņu valdībai. Pēc pilsoņu kara šis eksemplārs glabājās pie Negrina, bet pēc viņa nāves to atdeva Franko valdībai. Kavaljero paskaidroja, kā šis zelts izlietots: "Šīs akcijas rezultātā mēs varējām apmaksāt savu tehniku, ko sūtīja Krievija, un mums tika atklāts atbilstošs tekošais rēķins. Šo zeltu izmantoja arī citiem pirkumiem, kas tika izdarīti ar kādas Parīzes bankas starpniecību."

Kad zelts bija iztērēts, Padomju Savienība 1938. gada martā piešķīra Spānijas Republikai 70

miljonu dolāru lielu kredītu uz trim gadiem un tā paša gada decembrī jaunu kredītu līdz 100 miljoniem dolāru.

Visa palīdzības organizēšana - kā ar cilvēkiem, tā ar tehniku - bija Aizsardzības tautas komisariāta ziņā, bet visas finansu operācijas veica Arējās tirdzniecības tautas komisariāts. Tieši šis resors iesniedza rēķinu par katru Spānijā nogādāto sūtījumu. No padomju ostām kuģi izbrauca tikai tad, kad Republikas valdība bija apstiprinā​jusi kravas vērtību.

Norēķināšanās par cilvēku un kravu nosūtīšanu un par cilvēku uzturēšanu bija diezgan sarežģīta, jo norēķinos ietilpa ne tikai alga, bet arī brauciena apmaksa uz Spāniju un atpakaļ, uzturēšanās Maskavā, iekraušana ostās un citi izdevumi. Tā, piemēram, viena cilvēka nosūtīšana pa dzelzceļu cauri Eiropai maksāja 3500 rubļu un 450 dolāru, pa jūru - 300 rubļu un 50 dolāru, transportkuģa piekraušana un komandas apgāde ar pārtiku - 100 tūkstoš rubļu un 5000 dolāru (avanss komandas priekš​niekam).

Tāda bija "Operācija X", kas tomēr nespēja novērst Spānijas Republikas sakāvi 1939. gada pavasarī.

Vladimirs Nadeins RAULS VALLENBERGS BIJA NE TIKAI ZVIEDRU DIPLOMĀTS, BET ARĪ AMERIKĀŅU SPIEGS

Rauls Vallenbergs, ievērojamais zviedru diplomāts, kas vāciešu okupētajā Budapeštā izglābis no neizbēgamas nāves 20 tūkstoš ebreju un vēlāk gājis bojā Staļina nometnēs, bija amerikāņu izlūks. Pie tāda sensacionāla secinājuma nonācis amerikāņu žurnāls "United States News and WorId Report", kas pusgadu pētījis šo vienu no vismīklainākajiem notiku​miem Otrā pasaules kara beigās.

IZPRASĪJIS no Centrālās izlūkošanas pārvaldes dokumentus un saņēmis tos, pamatojoties uz Amerikas li​kumu par informācijas brīvību, "United States News and World Report" aptaujāja arī desmitiem liecinieku un speciālistu Krievijā, Zviedrijā, Ungārijā, Polijā, Vācijā, Brazīlijā un Savienotajās Valstīs. "Piecdesmit gadu… ASV izlūkdienests klusēja un neapstiprināja padomju apsūdzības, ka viņš (Vallenbergs) bijis amerikāņu spiegs," apgalvo žurnāls. "Bija liela cerība, ka viņš joprojām ir dzīvs, bet vēl lielākas bija bailes, ka jebkurš mājiens uz viņa sakariem ar ASV izraisīs padomju dusmas."

Ieradies Budapeštā, zviedru aristokrāts Rauls Vallenbergs veica īstu varoņdarbu. Ja jau vienu dzīvību izglābu​šais ir varonis, kā lai sauc to, kas izglāba no iznīcināša​nas tūkstošiem nevainīgu cilvēku?

R. Vallenbergs izdaļāja pa labi un kreisi zviedru aizsardzības apliecības, kuras pats iespieda neiedomājamos daudzumos. Viņš uzpirka ungāru un vācu nacistus, organizēja viltotus starptautiskus pieprasījumus, draudēja konkrētiem vāciešiem ar sodu. Vācieši organizēja pret viņu atentātus un ne vienreiz vien bija tuvu mērķim.

Vallenberga ģimene, ko dēvēja par zviedru Rokfelle- riem, veiksmīgi tirgojās ar Vāciju, pārdodama arī stratēģiskus materiālus. Diplomāta pase un nevēlēšanās sanīsties ar labvēlīgi neitrālo Zviedriju kādu laiku glāba Val- lenbergu.

Aktīvais antifašisms un ienākumi, ko ģimenei deva tirgošanās ar nacistisko Vāciju, nav vienīgā un arī ne galvenā pretruna Vallenberga liktenī. Viņu bija savervējis Olivers Olsens, zviedru uzņēmējs, kas pats kalpoja Stratēģisko dienestu pārvaldei, Centrālās izlūkošanas pārvaldes priekštecei. Vallenbergs piekrita sadarboties ar amerikāņiem, nemaz nešaubīdamies. Viņa kandidatūru atzina par labu pats prezidents Franklins Rūzvelts. Vallenberga misija bija ne tikai glābt ebrejus un uzturēt sakarus ar Pretošanās kustības spēkiem Ungārijā, bet arī piegādāt jebkuru izlūkošanas informāciju.

Stokholma, cenzdamās ievērot neitralitāti, sākumā nemaz negribēja Vallenbergu iecelt par savu konsulu Budapeštā, tomēr piekrita, padodamās amerikāņu spiedienam. Tas arī radīja zviedru aristokrāta dzīvē lūzumu, kas vēlāk sagandēja visu viņa mūžu. Stingri izsakoties, neviens, kas iestājās par Vallenbergu, neteica padomju varas iestādēm visu patiesību. Un tas nevarēja neradīt Maskavā neuzticēšanos. Zviedri ne tik daudz baidījās, cik kaunējās apstiprināt savas neitralitātes nosacītību.

Amerikāņiem arī nebi​ja ērti iestāties par savu cilvēku, ko formāli saukt par sa​vu viņi nevarēja. Žurnāls rakstīja, ka dienās, kad notika padomju uzbrukums Budapeštai, Vallenbergs izbrauca uz kauju vietām, kur izmanījās apšaudes laikā fotografēt no vācu puses padomju artilēriju. Par šās rīcības izlūkošanas rakstu​ru nav nekādu šaubu. Žurnāla veiktā izpēte apstiprina jau agrāk Rietumos pastāvošās aizdomas par Vallenberga bojāejas datumu un apstākļiem. Ļoti daudzi apgalvo, ka redzējuši viņu pēc 1947. gada, kad - saskaņā ar Valsts drošības komitejas oficiālo paziņojumu - Vallenbergs jau bija citā pasaulē.

Vislielāko iespaidu atstāj 72 gadus vecās Larinas liecība; viņa savā laikā strādājusi par veļas mazgātāju Vla- dimiras cietumā.

Kad viņai parādīja daudzas piecu Vallenberga vecuma vīriešu fotogrāfijas, viņa, nemaz

nešaubīdamās, norādīja uz zviedru diplomātu. Viņa neatcerējās šā cilvēka vārdu un varēja tikai pateikt kameru - 49. viennīca. "Viņš bija gara auguma, tumšmatains, mati sāka izkrist," Larina atcerējās. "Mūžīgi grēmās. Mūžīgi bija neapmierināts." Viņa atminējās gadījumu, kad ieslodzītais atteicās no zupas. Bļodiņa palika neaiztikta pie lodziņa durvīs. Ieslodzītais pretēji bargajām padomju prasībām pasludināja, ka zupa ir pārāk atdzisusi, un pieprasīja izsaukt cietuma priekšnieku. Čikāgas universitātes profesors Marvins Makenens, kas bija konsultants kopīgajai zviedru un krievu komisijai Vallenberga lietā, tādu izturēšanos uzskata par pilnīgi attaisnojamu. Ieslodzītie izmanto jebkuru metodi, lai pie​vērstu sev varasvīru uzmanību.

"United States News and World Report" raksta, ka Val- lenbergam daudz ļauna esot nodarījis rietumnieciskais domāšanas veids. Čeļā uz Maskavu, vēl nebūdams pilnīgi pārliecināts par savu apcietinātā statusu, Vallenbergs izdarīja izlūkziņu pierakstus par visu redzēto un dzirdēto, it kā tās būtu piezīmes iecerētam spiegu romānam. Liels bija viņa izbrīns, kad padomju čekisti, neapgrūtinādami sevi ar, viņuprāt, formalitātēm, bez tiesas lēmuma tās konfiscēja, rūpīgi izstudēja un izmantoja kā pierādīju​mu, ka Vallenbergs palicis spiegs pat pēc apcietināšanas.

Zviedrijas vēstnieks Angers, kas visu dzīvi veltījis Vallenberga lietas izpētei, 1989. gadā pierunāja VFR kancleru Helmūtu Kolu piezvanīt Mihailam Gorbačovam un palūgt "atbrīvot šo veco vīru". Angers ģenerālsekretāra atbildi klausījās pa paralēlu telefonu. Gorbačovs, kā apgalvo žurnāls, brīdi klusējis, bet tad sacījis, ka Drošības komiteja nav viņa kontrolē.

Un tomēr galvenais pēdējā publikācijā nav jaunas detaļas. Galvenais ir pietiekami pārliecinoši pierādījumi, ka amerikāņu izlūkdienesta un Zviedrijas valdības sarežģītais stāvoklis ne tikai paralizēja abu valstu gribu panākt diplomāta atbrīvošanu.

Kā domā žurnāls, Maskava, pārliecinājusies, ka Vallenbergs ir spiegs, pilnīgi iespējams, gaidīja priekšliku​mus izdarīt apmaiņu, taču nesagaidīja.

Centrālā izlūkošanas pārvalde izsniedza žurnālam vairākus simtus lapu dokumentu, kas attiecas uz Vallenberga lietu, tomēr tā rūpīgi bija izsvītrojusi to aģentu uzvārdus, kuri ziņoja par zviedru diplomāta izlūkošanas darbu.

Alēns Deko STAVISKA DĪVAINĀ NĀVE ĀRPUSĒ cilvēks. Viņš stipri dauza ar dūri pa durvīm. No istabas atsaucas balss - balss, kurā jaušamas bailes: - Kas tur ir?

- Atveriet! Policija!

Tai pašā mirklī atskan šāviena sprakšķis. Tad otrs, dobjāks troksnis - krītoša ķermeņa būkšķis.

Tas notika Šamonī 1934. gada 8. janvāra vakarā. Kalnos, sniega aizputinātā villā "Vjēložī".

Policistu, kas dauzījās pie durvīm, sauca Šarpentjē. Cilvēku, kas atradās istabā, - Staviskis. Šis vārds, kas vēl pavisam nesen nebija pazīstams vairākumam francūžu, pēc dažām dienām būs visu mutē. Tas daudziem atgādinās lielās krāpšanas, tas satricinās parlamentāro režīmu un apdraudēs pašu Republikas pastāvēšanu. Pietiks ar dažām nedēļām, lai plašs sašutuma vilnis pāršalktu Franciju. Un viss tā cilvēka dēļ, kas, ieslē​dzies savā istabā, ar asiņainu galvu nogāzās uz grīdas.

Visa Parīze viņu pazina kā Seržu Aleksandru. Pirms mēneša viņš bija vēl dzīvojis Elizejas laukos Klaridžā, gaidīdams, kad būs uzbūvēta viņa personiskā savrupmāja Berī ielā. Bija iemantojis augstu stāvokli sabiedrībā, pie viņa uz pieņemšanu steidzās ministri, parlamentārieši, ģenerāļi, tiesneši. Viņam piederēja teātris "Empire". Viņa sieva Arleta skaistuma konkursā laimēja automobili. Šis cilvēks spēlēja kazino un lika bankā pa vairākiem miljoniem franku. Viņu apmirdzēja slavas un varenības oreols, un tas deva viņam bagātību. Aleksandra kungu visur iztapīgi sveicināja. Gandrīz nevienam nebija skaidri zināms, kur viņš ņem naudu, ar kuru tā mētājas. Bet par tādiem bagātniekiem allaž klīst leģendas. Ļaudīm, kas par to interesējās, informēti cilvēki pārliecinoši atbildēja: - Viņš ir uzņēmējs.

Viņa birojs atradās Senžorža laukumā. Tur arī ieradās Žozefs Kesels, ko Aleksandra kungs bija uzaicinājis kopīgi izdot avīzi. Visapkārt bija "vienkāršas istabas bez savas sejas", "smagas, drūmas mēbeles", "vairāki rakstāmmašīnu klaboņas pieskandināti stāvi", "lieli, masīvi galdi, administrācijas apspriežu zāles". Tas viss Žozefam Kese- lam lika izjust svarīgumu un nozīmīgumu. "Šai mājā nebija nekāda ārišķīgas greznības spožuma, kas varētu radīt aizdomas. Viss likās smagnējs, nopietns un mazliet apputējis. Varētu sacīt, ka Aleksandra kungs šeit demonstrēja savas personības nopietnību kā pretsvaru saviem frivolajiem izlēcieniem un neprātīgajām spēļu partijām… Pa biroju staigāja mašīnrakstītājas un sekretāri, saņēma norādījumus un atgriezās savā vietā. Advokāti, kas likās šeit atrodamies pastāvīgi, atbildēja uz juridiskiem jautājumiem. Vārdus slāpēja pa Monmartu braucošo autobusu rūkoņa, un viss liecināja par veselīgumu, labu noskaņo​jumu, svarīga pasākuma vērienu."

Kamēr Kesels gaidīja Aleksandra kungu, kas pa telefonu runāja ar Budapeštu, viņš neizjūta uzmanības trūkumu: Dorna kungs un de Alsoā, kādas Dienvidamerikas valsts sūtnis, pie kura krūtīm dižojās Goda leģiona ordeņa lentīte, pienāca apsveicināties ar viņu veca, bārdaina ģenerāļa pavadībā.

Katrā ziņā te bija pārstāvēta visspožākā sabiedrība. Un beidzot Keselu aizveda pie paša Aleksandra kunga.

Tolaik viņam bija četrdesmit septiņi gadi, taču pēc izskata - ne vairāk kā četrdesmit. Pārsteidza kontrasts starp sejas augšējo daļu, enerģisku un apņēmīgu, gandrīz vai skaistu, un tās lejasdaļu, kurā īpaši iezīmējās mīksti veidots zods un viltīgs lūpu izliekums. Vēlāk Kesels stāstīs, ka šai sejā un augumā viss liecināja par izsmalcinātību un izveicību. "Lokans un smalks, ģērbies nevainojamā uzvalkā, viņš kustējās ar jaunekļa vieglumu… Veselīgā sejas krāsa liecināja par tās pastāvīgu kopšanu. Viņam bija līdzeni, cieši, žilbinoši balti zobi, un viņš tos labprāt rādīja, pavērdams smaidā plānās lūpas. Zem glīti veidotās, lai arī mazliet nošķeltās pieres dzirkstīja melnas, spožas acis. Šaurās nāsis viegli trīsēja." Viņa balss bija

"valdonīga un reizē maiga, skanīga un apvaldīta, piesardzīgi plūstoša, taču šo plūdumu varēja pārtraukt rupja iedār- dēšanās".

Aleksandra kungs tūdaļ iemaksās 25 000 franku brāļu Keselu gatavotās avīzes izdošanai.

Rokasspiediens, smaids, padoms: - Dodiet man ziņu, kad jums būs vajadzīga pārējā nepieciešamā summa un kad dibināsiet sabiedrību.

Man tās lietas labāk zināmas nekā jums.

Kam gan, izņemot dažus policistus, būtu varējis ataust atmiņā - un kam gan būtu pieticis dūšas to apgalvot —, ka Aleksandra kungu kādreiz sauca par Sašu Staviski un ka policija 1909. gadā reiz viņu ir jau pratinājusi?

Toreiz viņam bija divdesmit trīs gadi. Viņš bija dzimis 1886. gada 20. novembrī Ukrainā, Slobodkā.

Stavisku ģimenei laimējās izbēgt no grautiņiem, no kuriem tajos gados dabūja ciest daudzi Krievijas ebreji. 1900. gadā Štavis- ki atbrauca uz Parīzi. Drīz vien viņiem piešķīra Francijas pavalstniecību.

Sašas tēvs, kas bija zobārsts, apmetās viena kvartāla attālumā no Elizejas laukiem, Renesanses ielā 5, kur atradās arī viņa kabinets. Dēls dzīvoja kopā ar tēvu. Pirmoreiz policijas komisāra priekšā viņam vajadzēja stāties par vizītkaršu viltošanu. Saša bija viltojis izdevēja Le- merā kunga vizītkartes un izmantojis tās, lai dažos teātros dabūtu biļetes ar atvieglotiem noteikumiem. Toreiz jaunais Saša Staviskis izpelnījās no komisāra tikai stingru rā​jienu. Lemerā kungs viņu neiesūdzēja.

Kas tad viņš īsti bija, šis Saša Staviskis? Viņa tēvs bija nevainojami godīgs, īsts darba cilvēks, ko nevarēja sacīt par dēlu, kurš mīlēja vieglu dzīvi un pilnīgu brīvību, sapņoja par greznību un bagātību.

Saša bija bezgala slinks. Strādāt? Par to viņš vēl nedomāja. Taču jau bija paspējis nozagt tēvam zobu protēžu zeltu. Viņš to pārdeva veikalniekiem Blanmanto ielā. Protams, tēvs viņu neiesūdzēja tiesā.

Divdesmit gadu vecumā Saša sāka sevī just aicinājumu kļūt par aktieri. Viņš bija viens no tiem, kas tic, ka aktiera profesija slavu un naudu sniedz bez sevišķas piepūles. Un, lūk, viņš uzaicināts par komiķi kādā kabarē Ternas avēnijā. Taču publika viņu nepieņem - nav pietiekami smieklīgs. Daudz nedomādams, no aktiera karjeras viņš atsakās.

Iespējams, ar to būtu beigušies Sašas Staviska piedzīvojumi, ja nebūtu uzradies viņa vectēvs, kas arī atbrauca no Krievijas uz Parīzi. Šis padzīvojušais kungs ar vērīgu skatienu uzreiz nosprieda, ka visi francūži ir muļķi un vajag pavisam maz viltības, lai liktu viņiem noticēt, ko vien vēlies. Tāda bija vecā Staviska devīze: krāpt visus, kas ļauj sevi krāpt. Varbūt Saša manīja viņā radniecisku dvēseli. Viņš tūlīt izjuta simpātijas pret šo cilvēku, kas šķita dzīvojam pēc austrumu tirgus likumiem. 1909. gadā vectēvs un mazdēls kļuva pavisam tuvi. Togad teātrī Folimariņī (tagad Mariņī) izrādes notika tikai ziemā. Ābramam Staviskim ienāca prātā to vasarā paņemt nomā. Nepatīkami bija tikai tas, ka ne viņam pašam, ne Sašam makā nebija ne sū. Tad viņi publicēja sludinājumu par iznomāšanu un pieņēma nomniekus. No katra viņi iekasēja drošības naudu 12 000 franku - tik tiešām zelta vērtus frankus! Pēc tam viņi nomas līgumus lauza un no darījuma atteicās, atstājot paslēpto naudu sev. Vai viņi cerēja, ka neviens apkrāptais "vientiesis" uz to nekādi nereaģēs? Nez vai. Taču viņi rīkojās tā, it kā par sekām nemaz ne​domātu.

Te nu mēs saskaramies ar raksturīgu īpašību, kas ir pamatā lielākās daļas krāpnieku uzvedībai: viņu uztverē galvenais ir iebāzt naudu kabatā. Par to, kas būs pēc tam, viņi uzskata par prātīgāku nedomāt.

Dabiski, ka cietušie sūdzējās. Sākās tiesas izmeklēšana. Un šai laikā Ābrams Staviskis nomira, pamezdams jauno mazdēlu vienu pašu cīnīties ar likumu. Tad Saša izdara drosmīgu gājienu: viņš noalgo vienu no izcilākajiem advokātiem - Albēru Klemanso, ietekmīgā politiķa Žorža Klemanso brāli. Acīm redzams, ka mazdēls daudzējādā ziņā pārspēj vectēvu: Saša Staviskis divdesmit trīs gadu vecumā jau apzinās, cik svarīgas ir cilvēku attiecības un it īpaši sakari ar ietekmīgām personām. Albērs Klemanso panāks vairākkārtēju lietas atlikšanu. Mariņī teātra lietu izskatīs tikai 1912. gadā, divus gadus pēc tiesas izmeklēšanas sākuma. Staviskim piespriedīs divas nedēļas cietumsoda nosacīti un 25 frankus naudassoda.

Noderīga pieredze! Diezin, kas būtu noticis bez Albēra Klemanso, kurš izmantoja visas juridiskās iespējas un pirmkārt varu, ko viņam deva uzvārds.

Bet skaistais, smalkais brūnēts tikmēr plaši izmantoja panākumus pie sievietēm. Tieši pie mīļākajām viņš atrada patvērumu, kad nezināja, kur varētu pavadīt nakti. Viņas apgādāja Sašu arī ar kabatas naudu.

Taču šie vienpusīgie panākumi nepavisam neatbilda viņa sapņiem par bagātību un varu. 1910. gadā viņš apprecējās un pavisam drīz arī izšķīrās. 1912. gadā Staviskis Komartēna ielā atvēra juridisku biroju, taču viņa uzņēmums drīz likvidējās - pret Sašu tika izvirzītas jaunas apsūdzības un viņš bija spiests bēgt uz Briseli. Jau otrreiz viņu tiesāja par ļaun​prātīgu uzticības izmantošanu.

Drīz sākās karš, un Saša brīvprātīgi pieteicās doties uz fronti, kur viņu ieskaitīja vezumniekos.

Beidzot viņu atzīst par kārtīgu cilvēku! Taču 1915. gadā viņu atlaiž no karadienesta. Viņam ir trīsdesmit gadu. Bet viņš joprojām nav iemācījies pieklājīgi apģērbties un rūpēties par savu ārieni: slikti apgriezti mati, mazas ūsiņas, apātisks ska​tiens.

Kā bijušajam kara dalībniekam viņam "norakstīja" agrākās tiesu lietas. Skaitīdamies nesodīts, viņš, enerģijas pārpilns, devās uz Parīzi. Tur viņš dabūja Itālijas valdības pasūtījumu piegādāt 20 000 bumbu.

Noslēgdams otrreizēju līgumu ar Sirezna uzņēmumu, viņš ieguva 300 000 franku peļņas. Šī summa deva iespēju samaksāt kompensāciju viņa agrākajās mahinācijās cietušajiem, panākt, ka atceļ viņa mantas aprakstīšanu un izbeidz juridisko vajāšanu.

Atmetis savus vulgāros paradumus, viņš sāka izsmalcināti ģērbties, uzvalkus pasūtīdams pie labākajiem drēbniekiem. Viņa mērķis bija baudīt dzīvi. Kāda Žanna Darsī (īstajā vārdā Fanija Bloša), kas jau pirms kara bija paguvusi kļūt par diezgan pazīstamu dziedātāju, atzinās viņam savās jūtās.

Neaizmirsīsim, ka notikumi risinājās kara gadu Parīzē, kad vieni gāja bojā ierakumos, bet citi aizmugurē vai pušu rāvās, dzīdamies pēc baudas un naudas. Vai tas kāds brīnums, ka tādos apstākļos Staviskim un Fanijai Blošai sagribējās saistīt savus likteņus? Viņi kopā atvēra pagrīdas spēļu zāles, kur krupjē lomu izpildīja Sa​ša pats. Sapelnījuši pietiekami daudz naudas, viņi atvēra kabarē ar deju zāli Komartēna ielā.

Kabarē bija populārs atvaļinājumā atbraukušo fronti- nieku vidū, kase pildījās. Taču pienāca brīdis, kad Fanija un Staviskis bija apnikuši viens otram. Sākās laulības pārkāpumi un mokošas ģimenes ķildas, jo vairāk tāpēc, ka Saša bieži ņēma naudu no kases. Bārmeņi vēlāk atcerējās viņu strīdus, Fanijas spiedzīgo bļaustīšanos un Sašas lamāšanos, ko reizēm pārtrauca sitienu blīkšķi. Par Staviska rupjo izturēšanos Fanija pat sūdzējās policijā. Galu galā viņi, likvidējuši uzņēmumu, izšķīrās, un Saša palika ar 800 000 franku lielu kapitālu.

Daži momenti viņa biogrāfijā pārsteidz: mēs ne vienreiz vien redzam, ka Staviskim rodas izvēles iespēja. Tūlīt pēc 1914. gada kara viņš kļūst prāvas naudas summas īpašnieks. Viņam noņemta sodāmība, izdarītās krāpšanas aizmirstas. Viņa kapitāls var kļūt par laba biznesa pamatu, un droši vien Staviskim būtu veicies, ņemot vērā viņa valdzinošo izturēšanos un neapšaubāmās prāta spējas. Taču viņš maz par to domāja, viņa kaislība bija nelegāli uzņēmumi un visādas mahinācijas. Šķiet, tās viņu pievilka, kā uguns pievelk naktstauriņu.

Apvienojies par kādu Haimelu, Saša nodibina kino- kompāniju - Franču-amerikāņu kinematogrāfa korporāciju, kuras bāzes kapitāls ir astoņi miljoni. Drīz vien nāk gaismā noslēpums: nekādu amerikāņu kompanjonu nav. Sākas jauna tiesas izmeklēšana.

Staviskis parādījās Stambulā, Budapeštā, Atēnās. Viņam radās saskare ar narkobiznesa pasauli, taču šai vidē viņš neiejutās: tur pārāk bieži bija apdraudēta dzīvība. Tad viņš ķērās pie jauna pasākuma. Viņa firma "Lepti- pot" nodarbojās ar gaļas buljona kubiņu pārdošanu. Un atkal krāpšanās. "Laikā no 1922. līdz 1924. gadam," stāsta Moriss Garsona kungs, "Staviskis nodibina veselu virkni akciju sabiedrību, kuras nozūd tikpat ātri kā parādās." Staviska uzvedībai piemita vēl kāda īpašība, no kuras viņš netika vaļā līdz pašai nāvei: viņa izdevumi vienmēr pārsniedza nopelnīto summu. Un tāpēc radās nepieciešamība sapelnīt vairāk.

1923. gadā viņš sper vēl vienu soli savā karjerā. Tvaikonī, kas dodas no Marseļas uz Dienvidameriku, nozagta pakete ar svarīgiem dokumentiem. Ir pierādījumi, ka lie​lākā daļa dokumentu, kas Parīzē pārdoti par miljonu franku, gājuši caur Staviska rokām. Taču viņš izturas pavisam mierīgi. Vēlāk

cilvēki brīnīsies par neparasto tiesas pacietību šai lietā. Pēc divpadsmit gadiem izmeklēšanas komisija izteiks minējumu, ka Saša baudījis komisāra labvēlību. Nesodāmība modina viņā pašpaļāvību. Reiz naktī Momnartrā, Zellī dansingā kāds iereibis amerikānis parakstīja viņam čeku par 600 frankiem. Staviskis izdzēsa šo skaitli un tā vietā ierakstīja 48 200. Viņa līdzdalībnieks Popovičs ar šo čeku izņēma naudu bankā "American Express" un, paklausīdams Staviska padomam, aizbēga uz ārzemēm. Saša izmantoja viņa prombūtni un ķērās pie jauniem pasākumiem: audumi, gabardīns, tirgošanās ar zīdu. Pēc kāda laika Popovičs atgriezās Parīzē, un viņu tūlīt apcietināja, lai gan vienīgi Staviskis zināja par viņa atgriešanos.

Nojauzdams, kas viņu nodevis, Popo​vičs denuncēja Staviski. Un tā nu Saša nokļuva cietumā.

Izmeklētājs atvēra lietas vākus, gatavodamies izvirzīt apsūdzību. Veltīgi viņš centās atrast vienīgo pierādījumu - viltoto čeku. Pierādījums bija izgaisis! Kā tas noticis? Neviens to nezināja. Staviskis bija jāatbrīvo. Viņš aizvien vairāk pārliecinājās, cik lietderīgi ir sakari ar ietekmīgiem cilvēkiem, un saprata, ka dažās situācijās uzpirkša​na ir neaizstājams līdzeklis. Tā veidojās viņa morāles iz​pratne.

Vai dažas cietumā pavadītās dienas viņam deva kādu mācību? Nepavisam ne. Gluži otrādi. Modās spēlmaņa azarts. Viņš visu laiku spēlēja par aizvien lielākām summām. Un, lūk, viņš jau atkal ielaižas afērā ar vietējiem vērtspapīriem. Kopā ar Rumānijā salīgtu speciālistu iespiež viltotas valsts kases obligācijas. Pēc kāda līdzdalībnieka sievas ziņojuma policijai izdevās atrast viltošanas iekārtu un notvert visus krāpniekus, izņemot Stavinski pašu. Kādu laiku viņš slapstījās, bet tad parādījās Parīzē, turēdams zem rokas firmas "Chanel" apburošo mane​keni, divdesmit divus gadus veco Arletu.

Ir zināms, ka Saša bija ļoti pārvērties. Tagad viņš kā īsts buržuā kopā ar Arletu dzīvoja greznā dzīvoklī Eduarda Deteja ielā, kā arī īrēja vasarnīcu ārpus pilsētas. Šķita, viņi ir iemīlējušies viens otrā.

Drīz kļuva zināms, ka Ar- leta gaida bērnu. Saša joprojām rosījās ar saviem darījumiem. Viņš noorganizēja divu biržas mākleru apzagšanu (vērtpapīri par sešiem miljoniem). Vēlāk Londonā šos vērtspapīrus anulēja, tomēr Stavinskis jau bija paguvis lielāko daļu no tiem realizēt.

Vai to var saukt par izcilu panākumu? Nē, jo visa viņa labklājība bija līdzīga kāršu namiņam.

Līdzdalībnieki izdeva viņu, un šoreiz policija sāka nopietni apšaubīt viņa nevainīgumu. Staviski atkal apcietināja. Viņu ieveda tie​sas izmeklētāja kabinetā, un… viņš aizbēga izbrīnītā ties​neša acu priekšā!

Par Staviski joprojām saņēma sūdzības. Nacionālajā kredītbankā viņš bija paņēmis vairāk nekā 1 500 000 franku čekos un savu parādu nebija dzēsis. Tad sekoja Speciālā kredītbanka, kurai viņš bija parādā 1 150 000 franku. Ko tad darīja Staviskis? Viņš sāka bēguļot. Neviens nezināja viņa atrašanās vietu. Policija ieradās pie viņa tēva zobārsta Emanuēla Staviska un aizveda viņu sev līdzi. Šis pavecais, cieņu pelnījušais kungs paziņoja, ka sakrājis miljonu franku un ir ar mieru kompensēt dēla parādus. Viņu atlaida, viņš pārbrauca mājās, ieslēdzās kabinetā un izdarīja pašnāvību.

1926. gada jūlija beigās Nacionālās drošības galvenā pārvalde saņēma ziņas, ka Staviskis slēpjas de Marlīleruā villā Madamas ielā. Pārbaude apstiprināja šās informācijas pareizumu. Pēc komisāra Pašo pavēles vesels bars policistu ielauzās mājā, kur līksmoja viesi. Pārmeklējuši visas istabas, viņi beidzot atrada Staviski: viņš bija paslē​pies tualetē Šoreiz viss bija nopietni. Staviski aizveda uz Santē cietumu. Palikdams uzticīgs sev, viņš uzaicināja labākos advokātus, no kuriem divi bija pazīstami politiķi - Pols Bonkūrs un Kampinšī, bet divi citi bija svarīgi vīri tiesu sistēmā - Goljē un Anrī Torēzs.

Arleta tai laikā dzemdēja, un Staviskis kļuva par jaundzimuša puisēna tēvu. Viņš nolēma, cik drīz vien iespējams, būt kopā ar ģimeni. Visa viņa izdomas spēja tagad bija vērsta uz ātrāku brīvības atgūšanu.

Viņš saprata, ka nekādā ziņā nedrīkst sagaidīt tiesu, jo viņam draudēja pārlieku ilgs sods. Bija skaidrs, ka pēc sprieduma pasludināšanas no cietuma vai pat no katorgas izbēgt nebūs iespējams. Atlika tikai viens izmantot iepriekšējā ieslo​dzījuma priekšrocības. Tātad jātiek brīvībā pirms tiesas.

Viņam par laimi, izmeklēšana ieilga. Izrādījās, ka lietas, par kurām viņu gatavojās tiesāt, ir pārlieku sarežģītas. Līdzdalībnieki, kas liecināja pret viņu, bija informēti tikai par to lietu, kurā bija iejaukti paši.

Tiklīdz viņus sāka iztaujāt par citām Staviska mahinācijām, liecības kļuva pretrunīgas. Izmeklētājs bija

apjucis: nebija iets pa īstajām pēdām, pagaisa pati lietas būtība. Bet Staviskis, vientiesīgi skatīdamies, no uztraukuma aizsmakušā balsī die​vojās, ka viņam nekas nav zināms.

Nav izslēgts, ka, sēdēdams cietumā, viņš mēģināja apjēgt savu pagātni. Četrpadsmit gados viņš bija apsūdzēts divdesmit četras reizes. Divas reizes apcietināts. Un vēl nav zināms, vai laimēsies izvairīties no cietuma. Jā, galvenais ir tikt brīvībā. Nepieciešams vēl kaut ko šai dzīvē paspēt. Advokāti mēģināja panākt viņa pagaidu atbrīvošanu. Droši vien ar cieņu izturēdamies pret augsto stāvokli, kādu ieņēma šie justīcijas kalpotāji, tiesnesis piekrita. Taču civilprasību iesniedzēji tūlīt sāka par to žēloties. Tad tiesnesis atsauca lēmumu par atbrīvošanu, un Staviskis palika ieslodzījumā.

Un tad viņš saslima. Cietumsargi, ieiedami kamerā, reiz ieraudzīja Sašu, kas vēma, raustīdamies krampjainās konvulsijās. Ataicinātie ārsti konstatēja apendicītu. Staviski gatavojas operēt sanitārajā daļā, bet viņš pieprasa operāciju izdarīt privātā klīnikā. Prokurors atsaka. Staviskis nepiekāpjas, un starp viņiem sākas īsts cīniņš. Paiet nedēļas. Apcietinātā dzīvība rada nopietnas bažas. Slimnieku apmeklē medicīnas eksperts doktors Pols. Viņa secinājums tikai pastiprina bažas. Ieslodzītajam draud abscess, peritonīts, nāve.

Un tad prokuratūra piekāpjas. 1927. gada 22. decembrī nolēma Staviski veselības dēļ atbrīvot pret 50 000 franku lielu drošības naudu. 28. decembrī viņu atbrīvoja. Mašīnā, kas gaidīja pie cietuma vārtiem, viņš ieraudzīja Arletu, savu līdzdalībnieku Ajotu… un Goljē kungu.

Pēc trim dienām šis uz nāvi slimais cilvēks svinēja Jauno gadu kādā Monparnasa kabarē. Komisāri, kas lika viņu izsekot, brīnījās: Staviskis izgāja no mājas divreiz dienā un izskatījās pavisam vesels. Var sacīt, ka pagaidu apžēlošana bija viņu pilnīgi izdziedinājusi. Vai tas nav brīnums?

1928. gada 20. janvārī Staviskis apprecējās. Un tā mazais Klods kļuva par viņa likumīgu dēlu. Vēlāk laulātajam pārim piedzima arī meitiņa. Laulātos draugus tagad sauca Aleksandra kungs un kundze, jo Staviskis bija nolēmis sākt jaunu dzīvi. Un viņam tas izdevās. Tagad viņš stādās priekšā kā Seržs Aleksandrs. Vai viņš nepazīst Staviski? Nē, tāds uzvārds viņam nav zināms. Viņa pārvēršanās ir vēl viens apburts noslēpums šā cilvēka neparastajā liktenī. Protams, Staviskis izmantoja parīziešu noslieci uz aizmāršību. Viņš saprata, ka vara nonāk to rokās, kam jau ir teikšana, bet naudu iegūst bagātie. Un Aleksandra kungs visiem demonstrē sevi un savu pasakaino bagātību, pats labi zinādams, ka tā ir ilūzija.

Tagad viņš apmeklē tikai vissmalkākās mājas un pašus respektablākos restorānus. Viņu vadā greznos automobiļos, vi​sas sievietes apskauž viņa sievas Arletas tērpus un rotas​lietas.

Tas viss maksāja ļoti dārgi. Kur Staviskis ņēma naudu? Sākumā paša nodibinātajā firmā "Aleks", kas nodarbojās ar rotaslietu, zelta juvelierizstrādājumu un mākslas priekšmetu pārdošanu. Drīz vien tirdzniecības firma "Aleks" atver filiāles Tukā, Biaricā, Kannās. Kas nodrošina tādus kapitālieguldījumus? Uz šo jautājumu Staviskis atbild vienkārši: "Man palīdzēja kāds cilvēks. Viņš ir mi​ris." Atzīsim atklāti: pārāk daudz mīklu ir Staviska dzī​vesstāstā.

Viņš atvēra saldētavu, kam deva vārdu "Febor". Kannās viņš nodibināja sagādes akciju sabiedrību un Sporta pili. Savos uzņēmumos Staviskis izveidoja sastāva ziņā spožas administratīvās padomes. Tur varēja sastapt valsts padomniekus, ģenerāļus, prefektus. Viņš sarīkoja fantastiskas pusdienas. Aleksandra kunga un viņa sievas Arle- tas ģīmetnes bieži parādījās avīzēs.

Un tomēr šis cilvēks atradās izmeklēšanā sakarā ar daudzām lietām, no kurām katra varēja maksāt ilgus gadus cietumā. Kā, atrazdamies zem tāda Damokla zobena, viņš spēja taisīt tik spožu karjeru?

Atbildes meklējumi mūs noved pie pašas pirmās Staviska lietas. Toreiz izmeklēšana tika izbeigta, jo noziegums nebija inkriminējams. Kas notika vēlāk? Katrreiz, kad viņam izvirzīja apsūdzību, advokāti panāca tiesas atlikšanu. Tā viņš ieguva vairākus mēnešus, tad atkal tika iesniegta apelācija. Un atkal atlikšana! Lai nu kā būtu, bet nevienam cilvēkam, kas bija pazīstams ar Aleksandra kungu, - varbūt pat ties​nešiem - neienāca prātā šo lietišķo, lepni dzīvojošo cil​vēku pielīdzināt krāpniekam Staviskim.

Aleksandra kungs bija redzams visur. Ar Parīzes varas iestādēm viņš noslēdza līgumu par māju būvniecību. Lai pabeigtu šo darbu, viņš aizņēmās sešus miljonus franku, un tūlīt viņa Fonsjēras uzņēmumu

akcijām pieauga cena. 1930. gadā Aleksandra kunga mājas un saimniecības uzturēšanai tika izlietoti pieci miljoni.

Arletas pienākums bija uzturēt tuvas attiecības ar labākās sabiedrības cilvēkiem. Tieši viņu varēja sastapt Biaricā, Devilā, Senžandelicā. Aleksandru pārim bija draugi, daudz draugu. Viņi abi dedzīgi piekrita kāda sava vie​sa domīgi teiktajiem vārdiem: - Cilvēku attiecības ir liels noslēpums.

Savā portfelī Aleksandra kungs pastāvīgi nēsāja līdzi komisāra Bajārda parakstītu dokumentu: "Cilvēks ar uzvārdu Staviskis, tiekoties ar atbildīgām personām un justīcijas iestādēm, var atsaukties uz mani un nepieciešamības gadī​jumā izmantot viņu palīdzību."

Viss sākās Orleānā. Šai pilsētai, tāpat kā daudzām citām, ir sava municipālā kredītsabiedrība, citiem vārdiem sakot - lombards. Labi zināms šo iestāžu darba princips: tās izsniedz aizdevumus pret ķīlu. Ja noteiktā termiņā aizņēmums nav atmaksāts, ieķīlāto mantu pārdod par la​bu aizņēmuma devējam.

Lai nodrošinātu naudas apgrozības palielināšanos savās operācijās, ikvienam lombardam nepieciešami jauni naudas ieņēmumi. Šīm iestādēm atļauts arī izlaist obligācijas, tā aizņemoties no ieinteresētiem cilvēkiem. Tāda sis​tēma, protams, saistīja Aleksandra kunga uzmanību.

Viņš izvēlējās Orleānas lombardu, jo labi pazina tā direktoru Debrosu. Aleksandra kungs zināja arī to, ka šis cilvēks ir gatavs uz visu, un viņš nebija maldījies. Deb- ross akli piekrita visiem viņa ierosinājumiem.

Tā kā Aleksandra kungs bija juvelieris - atcerēsimies viņa firmu "Aleks" -, viņam nebija grūti dabūt viltotus smaragdus. Šos smaragdus tad nu viņš atnesa uz Orleānas lombardu, kur tos pieņēma par īstiem.

Bet īstie ak​meņi maksāja lielu naudu. Staviska kabatās plūda mil​joni: trijos gados četrdesmit trīs miljoni!

Dabiski, tas nevarēja turpināties bezgalīgi. Taču pat pašos slavas augstumos Aleksandra kungs saglabāja tos sīkā blēža vaibstus, kas viņam piemita Mariņī teātra afēras laikā. Viņa izturēšanos pilnīgi varēja raksturot ar vārdiem: "Dzīvosim - redzēsim." Komisārs Pašo - tas pats, kas kādreiz bija Staviski apcietinājis Marlī, - neizlaida viņu no redzesloka, joprojām saskatīdams viņā parastu blēdi. Viņa uzmanību saistīja Aleksandra kunga attiecības ar Orleānas lombardu. Jo vairāk tāpēc, ka nesen kāds viņam bija ziņojis par notiekošo falsifikāciju. Šās lietas izmeklēšana tika uzdota inspektoram Kuzēnam.

Viņa ie​sniegtā atskaite pilnīgi atklāja visu operācijas mehānis​mu. Atskaiti nodeva prokuratūrai.

Visātrāk uz šo situāciju reaģēja Debross. Lombarda direktors saprata, ka cilpa ap viņa kaklu savelkas aizvien ciešāk. Viņš steidzās uz Parīzi pie Aleksandra kunga. Or- leāiias lombardam draud pārbaude. Kas tagad notiks ar viņiem? Un tad nu Staviskis izdara patiesi ģeniālu gājienu: viņš atdod Orleānas lombardam četrdesmit trīs miljonus!

Kad inspektori ieradās Orleānā un sāka vērīgi pētīt rēķinus, viņi atklāja, ka Aleksandra kungs parādu ir dzēsis. Lieta tika izbeigta.

Kur Staviskis ņēma četrdesmit trīs miljonus franku? Daļēji no kases Fonsjērā. Šis māju būvniecības uzņēmums arī bija saistījis policijas ievērību. Un atkal policistu ziņojumos tika pievērsta uzmanība šā uzņēmuma vadītāja Staviska aizdomīgajai personai. Izmeklētājs sūtīja pieprasījumus darba un finansu ministrijām. Šai sakarā dažas finansistu avīzes izteica bažas. Agrākais ministrs, kas bija advokāts šai procesā, deva interviju, un lieta tika apturēta. Būvuzņēmums turpināja darboties.

Tomēr tas nespēja segt pilnīgi visu summu. Četrdesmit trīs miljoni nav nieka nauda. Taču naudu vajadzēja kaut kur dabūt. Municipālo kredītu sistēma šai ziņā deva vienkāršu līdzekli, kas radīja sajūsmu Aleksandra kungā. Viņš atvadījās no Orleānas un devās uz Bajonu.

Arletas atpūta Biaricā - nedēļas nogalēs viņai pievienojās arī vīrs - deva laulātajiem draugiem iespēju tuvināties ar Bajonas mēru Garā, ar kuru viņus bija iepazīstinājis deputāts Buajē. Aleksandra kungs daudzināja Garā tos labumus, ko dod municipālais kredīts. Un Aleksandra kunga pārliecinātais Garā piekrita dibināt lombardu. Šai nolūkā bija nepieciešams atrast direktoru, un Aleksandra kungs, kas allaž bija gatavs pakalpot draugiem, steidzās palīgā. Viņš pazina kādu uzticamu cilvēku, uzvārdā Tisjē, uz

kuru varēja paļauties. Šis Tisjē tūlīt tika uzaicināts par direktoru.

Un atkal plūda miljonu straume. Viltotie dārgakmeņi tagad tika nosūtīti uz Bajonu. Šos atdarinājumus, kuru vērtība bija 1500 franku, novērtēja par 600 000, un Bajonas lombards izsniedza Aleksandra kungam 500 000 franku lielu aizdevumu.

Tāda summa varēja izputināt lombardu. Par laimi, pastāvēja iespēja izlaist obligācijas. Tās tika izvietotas visievērojamākās finansu iestādēs. Nozīmīgu atbalstu sniedza darba ministra vēstule: "Ņemot vērā šāda veida kapitālieguldījumu drošību, es nešaubos, ka administratīvās padomes, it īpaši no Bajonas reģiona, neatteiksies no piedāvājumiem, kas tām tiks doti." Tādu apgalvojumu uzmundrinātas, daudzas apdrošināšanas kompānijas tūlīt ieguldīja prāvus kapitālus Bajonas obligācijās.

Dabiski, lielākā daļa saņemtās naudas plūda Aleksandra kunga kasē. Jāpiezīmē, ka čeku grāmatiņu pasakņos bija ierakstīti skaitļi, kas itin nemaz neatbilda obligāciju vērtībai. Kur palika starpība? To saņēma Aleksandra kungs. Skaitījās, ka Bajonas lombarda budžetā 1931. gadā bijuši četrdesmit miljoni un 1932. gadā simt miljoni. Lielāko daļu šā kapitāla saņēma Aleksandra kungs.

Garā kungs uzskatīja par prātīgāku neizrādīt savu izbrīnu. Divas reizes viņš saņēma no rokas rokā pa 200 000 franku. Viņa klātbūtnē nebija vēlams slikti izteikties par Aleksandra kungu.

Viens no Aleksandra kunga ietekmīgākajiem draugiem bija advokāts Bonors. 1932. gada pavasarī šis cilvēks izvirzīja savu kandidatūru Parīzes 3. apgabala deputātu vēlēšanās. Staviskis sniedza viņam prāvu finansiālu palīdzību, un Bonoru ievēlēja. Viņš bija radikālis, un Staviskis ļoti cerēja, ka lielākā daļa ievēlēto deputātu būs tieši radikāļi. Tad viņam būs trumpis rokā. Viņa avīze "La Vo- lonte" atbalstīja radikāļus, bet tas nozīmēja, ka tiem būs grūti viņam kaut ko atteikt.

Aleksandra kungs skatījās aizvien tālāk uz priekšu. Viņš gatavojās iziet uz Eiropas skatuves, un šajos apstākļos prātoja par to, kā norēķināties ar Bajonu. Līdzīgi tam, kā bija norēķinājies ar Orleānu. Bija nepieciešams ķerties pie jauna, liela pasākuma, kas spētu dot vajadzīgo nau​das summu.

Un viņš nolēma izmantot situāciju Ungārijā. Tā bija tāda. Trīspusīgs līgums atņēma Ungārijai daļu teritorijas Vācijas labā, bet šo rajonu iedzīvotājiem atstāja brīvu pavalstniecības izvēli. Lai tomēr kaut cik apmaksātu ungāru pamestos īpašumus, bija paredzēta kompensācija naudā, izsniedzot obligācijas, kas dzēšamas līdz 1966. gadam. Jāmaksā bija Vācijai. Skaidrs, ka Vācija, tāpat kā citos līdzīgos gadījumos, neko nemaksāja. Beidzās ar to, ka obligācijas zaudēja jebkuru vērtību. Un tad nu Aleksandra kungs advokāta Bonora pavadībā ieradās Budapeštā un par nelielu naudu iegādājās prāvu šo bēdīgi slaveno obligāciju paketi. Un nodibināja "Autonomu starptautisko norēķinu kasi". Lielisks nosaukums! Kases mērķis bija finansēt valsts un komūnu darbību. Bet īstenībā tas nozīmēja tikai to, ka Aleksandra kunga kabatās atkal plūda milzīgas summas. Tagad viņu varēja redzēt Ženēvā, Tautu Savienībā, diplomātu apmeklējumos. Viņa dabas dotā valdzinošā izturēšanās nesa augļus. Un Aleksandra kungs bija pilnīgi pārliecināts par savu veiksmi.

Viņš ļāvās sapņiem. Tātad viņš norēķināsies ar Bajonu. Un pēc tam izbeigs visu šo ekvilibristiku.

Vecās lietas? Viņa draugi - ministri un deputāti - palīdzēs, lai tās tiktu aizmirstas. Viņu gaida lieliska nākotne.

Dzīves īstenība parādīja, ka tie bijuši tikai sapņi.

Piektdienā, 1933. gada 22. decembrī, Aleksandra kunga mājā zvanīja telefons. Vada otrā galā bija pārbiedētais Tisjē kungs. No uztraukuma trīcošā balsī viņš paziņoja, ka ieradies Bajonas nodokļu iekasētājs Sadrona kungs un atklājis neatbilstības grāmatvedībā. Obligācijas, kuru vērtība dokumentos ir 100 000 franku, patiesībā laistas apgrozībā par miljonu. Pārsteigtais nodokļu iekasētājs lūdza paskaidrojumus Tisjē, kas neko sakarīgu nepateica un tūlīt steidzās zvanīt Staviskim.

Sadrona vizīte nozīmēja pilnīgu krahu. Lūk, ko Tisjē pastāstīja Staviskim. Kaut kādu iemeslu dēļ sabiedrība "Pilsētas dzīve" bija žēlojusies Finansu ministrijai, un rezultātā bija sākta tiesas izmeklēšana.

Noskaidrojuši Bajonas lombarda izlaisto obligāciju īsto vērtību, varas pārstāvji saķēra galvu: apgrozībā jau bija laistas viltotas ob​ligācijas par 239 miljoniem franku!

Staviskis noklausījās Tisjē, nebilzdams ne vārda, tad centās viņu nomierināt, atgādinādams par saviem sakariem. Tomēr apjukušais Tisjē nākamajā rītā visu kombināciju sīki izklāstīja subprefektam.

Viņu apcietināja. Ap​cietināšanas orderis tika izrakstīts arī Staviskim. Šoreiz Aleksandra kungs nedižojās. Viņš arī agrāk dažkārt bija domājis, ka viņa mahinācijas reiz tiks atklātas. Un zvērējis pats sev, ka cietumā gan neatgriezīsies nekad. Pavadīt ilgus gadus cietuma kamerā?

Nē, ne​parko!

Ap to laiku notika briesmīga vilciena katastrofa pie Lenī. Divsimt cilvēku gāja bojā, trīssimt bija ievainoti. Staviskis nopietni sāka apsvērt, vai nenospēlēt neparastu traģikomēdiju: vai nenosūtīt uz Lenī cilvēku, lai tas iebāž viņa paša dokumentus kāda bojāgājušā kabatā? Taču pietrūka laika. Viltība neizdevās, un šai epizodei nebija lemts ieņemt vietu neticamajā ģeniālā krāpnieka karjerā.

Staviskis steidzīgi tikās ar savu advokātu Gibū-Ribo un paziņoja, ka gatavojas bēgt, bet, ja neizdosies šķērsot robežu, viņš izdarīs pašnāvību. Pēc tam viņš piezvanīja Arletai un izsauca viņ\i uz nelielu restorānu Antēna šosejā. Sieva viņam atnesa čemodānu ar veļu un neseseru ar tualetes piederumiem. Nakti viņš pavadīja kādā mazā viesnīcā. Bet nākamajā rītā, īsi pirms Jaunā gada, Aleksandra kungs atvadījās no draugiem un tuviniekiem. Viņam bija nepieciešama nauda. Taisni tolaik no Bajonas bija atsūtīts čemodāns ar dārglietām, par kurām viņš saņēma tikai 100 000 franku, lai gan patiesībā tās bija 10 miljonu vērtas.

Pigaljo, kam bija tikai statista loma, atbrauca ar automašīnu, lai Staviski aizvestu uz savu koka mājiņu Servo ciemā Augšsavojā. Ap vieniem naktī viņi izbrauca pa Šamperē vārtiem. Mašīna apstājās pie restorāna, kur Staviski gaidīja Arleta. Cik satraukta viņa atvadījās no vīra! Drīz vien Arleta atgriezās Klaridžā. Un tur viņa satika Žo- zefu Keselu, kas sacīja: - Jūs droši vien kāpsiet augšā pārģērbties, lai sagaidī​tu svētkus, vai ne, kundze?

- Nepavisam nē, - viņa smaidīdama atbildēja, - es ga​tavojos iet gulēt, tas būs prātīgāk.

Viņas seja bija mierīga, balsī nebija saklausāma nekā​da izlikšanās.

Staviska un Pigaljo automašīna apstājās Sēnā. Sniega un atkalas dēļ turpināt braukšanu nebija iespējams, un ceļinieki iekāpa vilcienā. Pēc divām dienām, pārnakšņojuši Kulo, viņi sasniedza Servo.

Tikai šeit kļuva skaidrs, ka Staviskis nevarēs apmesties pie Pigaljo: aukstuma dēļ bija aizsalušas ūdensvada caurules. Viņš noīrēja citu savrupu mājiņu - villu "Argentiere". Viņam bija klāt revol- vēris, ko bija iedevis Romaņino, viens no draugiem un kompanjoniem.

Anrī Vuā, nodokļu resora kalpotājs, atbrauca uz Servo, lai aizstātu Pigaljo, kas devās atpakaļ uz Parīzi. Un tā nu Staviskis un Vuā palika vieni sniegā ieputinātā koka mājiņā. Vienīgā izklaidēšanās bija nebeidzama kāršu spēle. Un vēl avīžu lasīšana. 29. decembrī tās ziņoja, ka Bajonas tiesnesis parakstījis Staviska kunga apcietināšanas orderi.

Vuā kļuva garlaicīgi, un viņš atprasījās aizbraukt uz Parīzi pēc savas mīļākās Lisetas Almēras.

Staviskis nespēja atteikt. Tagad viņš bija spiests četrdesmit astoņas stundas pavadīt vienatnē. Pilnīgā vientulībā. Kā viņš ša​jās ilgajās stundās rezumēja savu dzīvi?

Kamēr viņš tā sēdēja, ieslēdzies kalnu mājiņā, valstī norisinājās liels skandāls. Staviska vārds tagad nenozuda no avīžu slejām. Visas publicēja viņa fotogrāfiju. Nu viņš vairs nevarēja iziet no sava patvēruma un palikt nepazīts.

Drīz vien Vuā un Lisetas pavadībā atgriežas arī Pigaljo. Staviskis nespēj nosēdēt uz vietas. Šeit Servo viņš nejūtas drošībā. Pēc viņa lūguma Pigaljo dodas uz Šamonī un tur noīrē citu villu - "Vieulogy", kas atrodas pašā Bre- vēna kalna piekājē. Vieta ir ideāla: blakusmājas nav apdzīvotas, pa logiem paveras brīnišķīgs skats uz Monblā- nu. Uz turieni tad naktī no 31. decembra uz 1. janvāri pārceļas Aleksandra kungs ar saviem draugiem.

No šā laika dienas gaišumu viņš pavadīja istabā aiz aizvērtiem slēģiem. Staviskis cēlās vēlu, ap diviem pēc pusdienas, pusdienoja četros, vakariņoja ap vienpadsmitiem vakarā. Viņš vairs neskuvās, seja uzblīda. Ēdienu gatavoja Liseta, un gandrīz vienmēr tie bija makaroni. Pastāvīga kāršu spēle, mūžīga

avīžu lasīšana.

7. janvārī Pigaljo atkal aizbrauca uz Parīzi. Taču Servo villas saimnieks jau bija policijai ziņojis par dīvainajiem iemītniekiem, kas aizbraukuši naktī, gandrīz vai slepus. Laikā, kad visi par Staviski un viņa bēgšanu vien runāja, Parīzes policija sāka interesēties par neparastajiem iemītniekiem. Komisārs Šarpentjē inspektoru Žirāra un Legal- la pavadībā tūlīt sāka dzīt pēdas. 7. janvārī viņi ieradās Servo. Pēc viņu līdzpaņemtajām fotogrāfijām vietējie iedzīvotāji pazina Vuā. Policisti pārnakšņoja Šamonī, bet nākamajā rītā atgriezās Servo, taču villā nevienu nesastapa.

Pigaljo pa to laiku Parīzē Bonoram paziņoja Staviska pašreizējās villas telefona numuru. Bonors tūlīt devās uz valdības reizdenci, kur viņu pieņēma valdības loceklis Markombs. Viņi abi sarunājās pusotru stundu. Ko viņi teica viens otram? Ko izlēma? Šarpentjē un abi inspektori, pārmeklējuši villu "Ar- gentiere", nosprieda, ka gājuši pa nepareizām pēdām, un sakravāja bagāžu. Taču 11.50 atskanēja zvans no Parīzes: palieciet uz vietas! Nepieciešams turpināt meklēšanu tai pašā virzienā, jūs esat uz īstajām pēdām. Šarpentjē pasauca žandarmus, un viņi visi kopā sāka pārskatīt izīrēto māju kartītes. Pulksten 12.07 viens no žandarmiem turēja rokās villas "Vieulogy" kartīti. Policisti konstatēja, ka uz tās ir Vuā paraksts.

Vismaz tā Šar​pentjē vēlāk izskaidroja savu lēmumu doties tieši uz šo villu.

Vai jaunajā situācijā sava nozīme nebija arī advokātam Bonoram? Varbūt pats Vuā informēja inspektoru Legallu? Kāpēc gan ne?

Lai nu kā būtu bijis, tīkls ap Saviski savilkās aizvien ciešāk. Todien Saša piecēlās ap pusdienlaiku.

Uz viņu bija baigi skatīties, viņš šķita gadus desmit vecāks. Uzvilcis zīda kreklu un slēpošanas bikses, viņš atkal apgūlās gultā un lampas gaismā sāka lasīt avīzes. Blakus atradās brauniņš, no kura viņš tagad nešķīrās. Beidzis lasīt, Sta​viskis nometa avīzi uz paklāja pie gultas. Durvis bija aiz​slēgtas.

Pulksten 14.00 Anrī Vuā un Liseta iziet pastaigāties.

Policisti, mierīgi paēduši pusdienas, šai laikā iegriežas pie Šatū kunga, septiņdesmit divus gadus veca antik​vāra, villas "Vieulogy" saimnieka, un pierunā viņu pie​dalīties iecerētajā izrādē.

14.00 Šatū kungs ierodas savā villā. Viņš klauvē pie durvīm, bet - nekādas atbildes. Apgājis apkārt mājai, Šatū ievēro pavērtu logu Vuā un viņa mīļākās istabā. Varbūt viņi tīšām logu bija atstājuši vaļā? Es jau teicu, ka šai lietā ir daiidz mīklu. Līdzās logam zemē guļ kāpnes. Šatū tās pieslien pie sienas, pakāpjas un iekļūst Vuā istabā. Tad dodas uz ieejas durvīm un atver tās Šarpentjē, Žirā- ram un Legallam.

Darbodamies pēc iepriekš izdomāta plāna, viņi sarīko izrādi - nākamie iemītnieki grib apskatīt māju. Viņi ienāk, iziet, skaļi sarunājas, un viņiem nekas nepaliek nepamanīts. Viens no tiem ierauga uz galda spēļu kārtis un piezīmju grāmatiņas lapu ar trim skaitļu stabiņiem un spēlētāju iniciāļiem. Šarpentjē noliecas un atšifrē tos: L. nozīmē Liseta, A. - Anrī, un S… - tas, protams, ir Saša. Bet kur atrodas viņš pats? Mājā nav dzirda​ma neviena skaņa.

Vizīte gandrīz pabeigta. Atlicis apskatīt pēdējo istabu. To pašu, kurā ieslēdzies Staviskis. Šatū nospiež durvju rokturi, bet tās nepadodas. Acīmredzot durvis no iekšpu​ses aizslēgtas.

Visi klusēdami klausās. Ne mazākā troksnīša. Nav dzirdami pat elpas vilcieni. Dabiski, vēlāk daudzi brīnīsies, kāpēc Šarpentjē tūlīt neuzlauza durvis. Viņam taču kabatā bija apcietināšanas orderis. Vai tad viņa pienākums nebija nevilcinoties apcietināt cilvēku, kurš, kā viņam bija zināms, atradās istabā? Vēlāk viņš dedzīgi skaidros izmeklēšanas komisijai: - Manās interesēs bija saņemt viņu dzīvu! Taču, atklāti runājot, es vēl arī tagad vaicāju sev: vai es varēju rīkoties citādi? Protams, tobrīd es biju pārliecināts, ka Staviskis atrodas aizslēgtajā istabā, ka viņš otrpus durvīm uzmanīgi klausās. Un es zināju arī to, ka viņš ir apbruņots… īsi sakot, es uzskatīju par pareizāku vispirms sazi​nāties ar Parīzi. Tādās reizēs vienmēr ir svarīgi saņemt instrukciju no augšas.

Villa "Vieulogy" bija neliela: četras istabas, virtuve un tualete. Un tas viss vienā stāvā. Kāpēc tad Šarpentjē, Ži- rārs un Legalls šai mazajā ēkā atradās pusotru stundu? Padomājiet tikai - pusotru stundu!

Kāpēc Šarpentjē sūtīja Legallu kopā ar Satū pārmeklēt pagrabu, kas nebija lielāks par dažiem

kvadrātmetriem? Vēlāk pratināšanā antikvārs un inspektors sacīja, ka viņi tur bijuši divdesmit minūtes.

Divdesmit minūtes tik mazā telpā!

Visu šo laiku Šarpentjē palika viens pie Staviska ista​bas durvīm. Viens.

Vai viņi abi sarunājās? Vai Šarpentjē Staviskim iztēloja visu, kas viņu gaida: neatvairāmas ciešanas - Staviskim vēl bija atmiņā šausmas, ko viņš pārdzīvoja pēc aresta Marli ilgi gadi cietumā, pilnīga nespēja kaut ko grozīt? Divdesmit minūtes. Iespējams, ka durvis šai laikā bija va​ļā un tie divi redzēja viens otru vaigu vaigā.

Vai kāds cits varēja Šarpentjē aizvest uz villu? Šai sakarā esmu saņēmis dīvainu vēstuli no Žozefa V. kunga, policijas diviziona inspektora. Šis cilvēks baudīja Le- galla - Mazā Luī, kā viņu sauca draugi, uzticību. "Diemžēl nevaru vēstulē atklāt visu, kas man zināms. Taču, ziniet, tikai viens cilvēks - Legalls 1934. gada 5. janvārī saņēma no Nacionālās drošības pārvaldes (manuprāt, no M.B.) vēstidi, ko drīkstēja atvērt vienīgi Šamonī galvenais komisārs, klātesot komisāram Šarpentjē, Nacionālās drošības pārvaldes direkcijas loceklim no Parīzes un pašam Legallam. Un tieši Legalls viens pats 6. janvārī "nesekmīgi" centās atrast villu, kurā slēpās Staviskis, un tātad bija pilnā mērā atbildīgs par operāciju; un tam bija savs iemesls. Un tieši Legalls, atkal viens pats, spēja atrast šo villu 7. datuma rītausmā; bet tas nenācās viegli, ja ņem vērā, ka visapkārt bija daudz tukšu villu un vajadzēja taču palikt nepamanītam. Viņš varēja vienīgi cerēt uz veiksmi. Un viņam tiešām laimējās. Legalls atrada šo villu! Viņš zvanīja uz Parīzi, saņēma pavēli operāciju paātrināt un pasteidzās. Es nevaru turpināt… Tālāk sarkanā gaisma. Kad policisti iekļuva mājā, viņi bija četri!"

1975. gadā, saņēmis šo vēstuli, es atbildēju V. kungam, ka gribētu vairāk uzzināt par to visu un esmu gatavs ar viņu tikties. Viņš neatbildēja. Manuprāt, jāveltī vairāk uzmanības vēstules pēdējam teikumam: "…viņi bija četri." Neaizmirsīsim, ka, pēc oficiālām ziņām, villā ieradās trīs policisti: Šarpentjē, Legalls un Žirārs. Kas bija ceturtais?

Te man jāatsaucas arī uz ģenerāļa Dikuso-Tasela vēstuli. Šis cilvēks 1937. gadā Beirūtā, kur viņš pildīja 2. biroja šefa pienākumus, iepazinās ar Libānas un Sīrijas Nacionālās drošības pārvaldes nodaļu direktoru - kādu Kolom- bani. "Tas bija neliela auguma vīrs ar seju, kas neiedvesa uzticēšanos, un izskatījās pēc zagļa; skatoties viņā, cilvēks izjuta diskomfortu un pat pretīgumu. Pirmoreiz, kad ierados viņa kabinetā, viņš man sīki izklāstīja, kā cilvēku nogalina ar revolvera šāvienu pakausī. Bet pēc tam, pāriedams pie cita viņu satraucoša temata, viņš norādīja uz dīvānu, uz kura - kā viņš man lepni paziņoja Beirūtas nakts kabarē dejotājas (kas parasti brauc uz šejieni no Centrāleiropas) norēķinās ar viņu par atļauju palikt šai zemē… Ikviens, kas viņu pazina, brīnījās: kā šis cilvēks var ieņemt tik svarīgu posteni?

Saskaņā ar protokolu viņš taču atradās tūlīt aiz augstākā komisāra un augstākā virspavēlnieka. Pēc nozīmīguma viņš bija trešā persona Francijas Republikas mandātzemēs. Kad kļuva zināms, ka viņš iejaukts Staviska lietā kā policijas inspektors (vai viņam kādreiz ir bijusi tāda dienesta pakāpe?), daudzi nodomāja, ka iecelšana augstajā amatā ir bijusi atlīdzība par Francijas valdībai izdarītiem pakalpojumiem šai lietā… Tomēr pats Kolombani neko nedarīja, lai izkliedētu šīs aizdomas, bet, rādās, pat meklēja izdevību tās apstiprināt, stāstīdams, ka viņam ir dosjē, kas kompromitē dažus augsti stāvošus politiķus, un viņš to glabā iespējamu nepatikšanu gadījumam. Tāds vispārīgos vilcienos bija šis cilvēks. Ļaujiet mazliet vaļu fantāzijai un iztēlojieties, kā reiz vakarā viņš iegāja padzīvojušas Beirūtas labākās sabiedrības dāmas viesistabā. Pamanījis mani blakus jaunai Libānas meitenei, viņš izspraucās cauri uzaicinātajiem viesiem un pienāca pie mums. Es stādīju viņu priekšā savai sarunas biedrenei.

Noklausījusies viņa sveicinājumu, meitene, burvīgi pasmaidīdama, sacīja: "Esmu priecīga, direktora kungs, iepazīties ar jums. Stāsta, ka jūs esot nogalinājis Staviski?" Es apstulbu no tādas pārgalvības un satraucos par viņas vārdiem, bet Kolombani, neizrādīdams izbrīnu vai šaubas, dīvaini pasmaidījis, sacīja: "Teiksim vienkāršāk, cienītā, es esmu tas, kas pirmais ie​gāja Šamonī villā."

Varbūt Kolombani ir tikai lielībnieks? Vai arī tieši viņš bija tas ceturtais, par kuru rakstīja komisārs Žozefs V.?

Jebkurā gadījumā Šarpentjē aprobežojās ar to, ko viņš pastāstīja par tām divdesmit minūtēm: - Apmēram divdesmit minūtes es paliku stāvam pie aizslēgtajām durvīm. Jāteic, ka man pa galvu šaudījās vis​dažādākās domas.

Par ko tad viņš domāja? Memuāros, ko komisārs atstāja savai meitai, nav nekādu paskaidrojumu par šo svarī​go epizodi viņa dzīvē.

Un, lūk, šīs divdesmit minūtes bija pagājušas. Legalls un Šatū izkāpa no pagraba. Viņi neko nerunāja, Šarpentjē ar zīmi palūdza Šatū iziet ārā. Viņš norīkoja Legallu sargāt durvis, bet pats pameta villu un žandarma Brēna pavadībā devās pie tapsētāja Lešā. No viņa mājas Šarpentjē piezvanīja uz Parīzi, uz Nacionālās drošības pārvaldi. Vē​lāk žandarms Brēns liecināja: - Es dzirdēju, kā komisārs paziņoja, ka viņš bijis villā, kur dzīvo Vuā ar savu mīļāko, un atklājis tur aizslēgtu is​tabu, kurā, pēc viņa domām, atrodas meklējamais. Pro​tams, es nezinu, ko viņam atbildēja. Šoreiz Legalls palika viens pats pie daudz pieminētajām durvīm villā "Vieulogy". Pēc viņa vārdiem, viņš pūlējās elpot pēc iespējas klusāk, lai liktu Staviskim - ja viņš tiešām atrodas šai istabā - noticēt, ka mājā neviens nav palicis. Viņš cerējis, ka Staviskis iznāks ārā no sava patvēruma. Vēlāk žurnālisti viņam jautāja, vai viņš dzirdējis kādas skaņas aiz durvīm. Un viņš atbildēja, ka skaidri saklausījis istabā esošā cilvēka elpu, "īsu un ap​spiestu elpošanu".

Pulkstenis bija 15.45, kad Šarpentjē atkal devās uz "Vjēložī". Ceļā viņš satika "Journal" reportieri Armānu Anrī Flašu. Komisārs viņam uzsauca: - Kārtībā! Ir noķerts!

Reportierim tas nebija divreiz jāsaka. Viņš sekoja poli​cistam. Tobrīd sāka jau tumst.

Atgriezdamies no pastaigas, Liseta Almēra un Vuā jau no tālienes pamanīja cilvēkus pie villas. Un steidzīgi pa​griezās atpakaļ.

Pulksten 16.00 Šarpentjē un Brēns iegāja mājā un pievienojās Legallam. Legalls lika viņiem saprast, ka nekas jauns nav noticis. Nupat saņemto pavēļu iedvesmots, Šarpentjē nolēma durvis uzlauzt. Viņš mēģināja atslēgas caurumā iebāzt mūķīzeri. Nesekmīgi: acīmredzot atslēga bija atstāta durvīs. Sai mirklī policisti pirmoreiz izdzir​dēja aiz durvīm troksni, tādu kā avīžu čaboņu. Un tad iz​biedēta balss vaicāja: - Kas tur ir? Šarpentjē ar spēcīgiem dūres belzieniem sāka dauzīt pa durvīm, saukdams: - Atveriet taču! Policija!… Māja ir aplenkta.

Aiz durvīm atskanēja šāviens. Tad krītoša ķermeņa būkšķis. Vēlāk žandarms Brēns apgalvos: - Ķermeņa kritiens gandrīz nebija dzirdams. Bija tikai īsa, metāliska skaņa. Varbūt atsitās uz grīdas nokritušā Staviska pulkstenis…

Tagad vairs nebija jēgas domāt par piesardzību. Poli​cisti mēģināja durvis izsist ar plecu. Neizdevās.

Tad viņi nolēma apiet gar mājas galu un iekļūt istabā pa stikla durvīm, kas veda uz āru. Atrāvuši vaļā slēģus un izsituši stiklu, policisti beidzot iekļuva istabā. Visiem pa priekšu ar pistoli rokā iekšā devās Legalls. Viņš apgāja apkārt gultai un uz grīdas ieraudzīja guļam cilvēku. Noliecās. Staviska rokā bija revolveris. Legalls vēlāk apgalvos, ka tas atradies krāpnieka kreisajā rokā. Taču lode bija trāpījusi labajos deniņos!

Staviskim klāt neķērās, viņa agonija bija ilga. Lēnām, neglābjami plūda asinis. Taču Šamonī slimnīca atradās tikai divu kilometru attālumā, un tur bija ātrās palīdzības mašīna.

Drīz vien apcietināja Vuā. Pēc tam izsauca fotogrāfu, kas nofotografēja agonizējošo cilvēku. Un tikai 18.00 Staviski aizveda uz slimnīcu. Ārsti konstatēja, ka viņa organismā palicis ne vairāk kā litrs asiņu.

Tolaik asiņu pārliešanu vēl gandrīz nemaz nepraktizēja. Ārsti aprobežojās ar to, ka viņu pārsēja, un… sāka gaidīt.

Staviskis nomira trijos un piecpadsmit minūtēs no rīta. Tas bija 1934. gada 9. janvāris.

Un jaunā diena atnesīs milzīgu skandālu, kas satricinās visu Franciju. Staviska lieta kompromitēs tik daudz politiķu, ka franči galīgi zaudēs uzticēšanos valdībai.

1934. gada 6. februāris, Konkordijas laukums: parīziešu demonstrācija Burbonu pils priekšā.

Nākamajā svētdienā komunisti un sociālisti, šie "lielie draugi" kopš 1920. gada, samierinās un drīz vien liek pamatus savie​nībai, kas 1936. gadā sāk saukties par Tautas fronti.

Un tas viss tāpēc, ka ukraiņu zobārsta dēlam nepatika strādāt. Kāds paradokss! Vissmagāko triecienu franču sa​biedrībai Saša Staviskis deva pēc savas nāves.

PASKAIDROJUMI [1] "Chindits" jeb "VVingate's Raiders" - 77. angļu un indiešu brigāde, kas 1943. gada februārī nokļuva japāņu karaspēka aiz​mugurē, lai organizētu diversijas.

[2] vēlāk to nosauca par lcdo ceļu, ari par Jauno Birmas ceļu; tā projektu bija izstrādājis ģenerālis Dž. Stilvels, kas tolaik komandēja amerikāņu spēkus Ķīnā, Indijā un Birmā; no 1942. gada būvdarbus veica tūkstošiem ķīniešu no Ledo Indijā, kur bija amerikāņu aviācijas pamalbāze, līdz Mjičinas rajonam, kur sākās vecais Birmas ceļš; jau​nais ceļš bija nepieciešams, lai varētu labāk apgādāt ķīniešu armijas.

[3] Šī amerikāņu un ķīniešu taktiskā grupa bija kustīga, apbruņota ar vieglajiem ieročiem, tajā bija apmēram 10 tūkstoši cilvēku, tās kodols bija amerikāņu pulks. [Tulk. piez.)

[4] par klusā okeāna nosaukuma rašanos pastāv arī cits uzskats, pēc kura nosaukuma autors ir Magelāns. (Red. piez.)

[5] Šis apgalvojums liekas stipri apstrīdams. (Red. piez.)

[6] Šis pieņēmums liekas apšaubāms. [Ked. piez.)

8-3662 [7] a. Ģiezena atdzejojums. 228 [8] sākumā sengrieķi melno jūru sauca par Pontos Auxeinos - par neviesmīlīgo jūru, jo salīdzinājumā ar Vidusjūru tā bija grūti kuģojama; tikai vēlāk, kad nodibinājās grieķu kolonijas, Melno jūru nosauca par Pontos Euxeinos, t. i., par viesmīlīgo jūru. [Tulk. piez.)

[9] Šos vārdus viņš izdvesa spīdzināšanas laikā.

[10] no ravajaka liecības tiesas prāvā.

[11] koks, kas iedēstīts 1. maijā par godu kādai personai vai notiku​mam.

[12] - viņu nogalināja!

[13] vārdu spēlo: vārds "voile" nozīmē kā "dāmu plīvurs", tā arī "buras", vārds "Ancre" nozīmē "enkurs".

[14] - vai es? (itāliešu vai.)