Gadsimtu noslepumi-3

Annotation Gadsimtu noslēpumi-3 zinātniski un mākslinieciski apraksti. Šajā grāmatā tie sagrupēti trīs dalās. Pirmā daļa "Jūru un gadsimtu dzīles apdraudētie" ir veltita nogrimušu kuģu un tajos esošo bagātī№ meklēšanai. Otrajā daļā "Uz svešām zemēm" lasītāji uzzinās, kā musdienu pētnieki rekonstruē seno un viduslaiku ceļojumu maršrutus: te stāstīts par pagājušā gadsimta|?fSffltes apbraucējiem - neizpētītu zemju izzinātajiem. Trešajā rtūnaratepkopoti apraksti par paslēptām bagātībām, kuras tupsavulaik noglabājuši avantūristi, pirāti, karaļi un citi. kājļflļaš atradas lielas vērtības. Vēstures un ģeogrāfijas miklas, piedzīvojumi, atklājumi, risks… Luk par ko stasta ši gramata!

No krievu valodas tulkojusi DZINTRA DĀVIDSONE Mākslinieks VILNIS LAPIŅŠ ТАЙНЫ ТЫСЯЧЕЛЕТИЙ © Издательский дом «Вокруг света» © «Juventa», Rīga, 1997 Sastaditaja priekšvārds Šīs grāmatas vadmotīvs ir dārgumi un bagātības — atrastās un neatrastās. Turklāt nereti runa ir nevis par dārgumiem kā tādiem, bet par cita veida vērtībām — tālos ceļos un piedzīvojumos gūtiem iespaidiem, kas ir visu laiku ceļotāju lielākais ieguvums. Skiet, ka mēs šajā grāmatā esam pirmoreiz pacentušies savākt vienkopus aprafistus par restaurētiem seno un viduslaiku ceļotāju maršrutiem, par to, ko ieraudzīja mūsu laikabiedri, sekojot pa seno jūrasbraucēju un zemesceļu gājēju pēdām. Pētnieki laiku pa laikam pošas šādās ekspedīcijās ari mūsdienās, un to gaitas krietni vien atšķiras no parastajiem, apniķušajiem tūristu maršrutiem, jo ļauj ielūkoties priekšteču daudzējādi neizdibinātajā pa​saulē.

Bet apslēptās bagātības kā tādas? Ari to šajā grāmatā netrūkst — ne vien tālajā pirātu salā Kokosā un karstajā Dienvidā/rikā, bet tāpat mūsu māmuļas Eiropas ezeros un ari Krievijas senajos novados.

Varam savus lasītājus iepriecināt: sarunas par apslēptām bagātībām mēs esam tikai aizsākuši.

Nākotnē mūs gaida vēl daudz citu aizraujošu stāstu par nogrimušu kuģu meklējumiem un okeānu noslēpumiem, par pirātu sirojumiem, pazudušām ekspedīcijām un spoku kuģiem.

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Pirmā daļa Andrejs Kolpakovs E.Losons Robērs Stenjū Andrejs Kolpakovs Donalds Keits Robērs Stenju Mendels Petersons Denjels A. Nelsons Roberts D. Belards Džons J. Ņūtons Otra dala Nikolajs Ņepomņaščijs Aleksandrs Jurženko Pāvels un Jurijs Supruņenko Andrejs Šarovs Tims Severins Tims Severins

Merls Siverī Jurijs Supruņenko Vladimirs Ļebedevs Andrejs Šarovs Jurijs Supruņenko Saturs paskaidrojumi

Gadsimtu noslēpumi-3

Pirmā daļa Jūru un gadsimtu dzīlēs pazaudētie

Andrejs Kolpakovs Nogrimusī Hubilaja flote Dievišķais vējš», japāņu valodā — «kamikadze, aizmēza okeānā mongoļu floti, kas centās ielauzties Japānā 1281. gadā. Tā bija jau otrā vētra, un tā pilnīgi sagrāva hana Hubilaja iekarotājplānus pakļaut savā varā Uzlecošās saules zemi; Hubilajs bija izcils Mongolijas valdnieks XIII gadsimtā, slavenā Čingishana mazdēls. Viņa flotes bojāeja radīja leģendu par kamikadzi.

Katastrofa notika pie nelielas saliņas Takasimas, kas atrodas Japānas rietumu daļā, iesāņus no Kjusju. Japāņu zemūdens arheoloģijas speciālists Torao Možai kopā ar pieredzējušu ūdenslīdēju komandu, zinātniekiem un inženieriem tur aizvadīja trīs vasaras, pētot nogrimušās mongoļu flotes paliekas. Tika iegūts liels skaits atradumu un izstrādāta jauna tehnoloģija okeāna dibenā aprakto priekš​metu noteikšanai. …1268. gadā, iekarojis Ziemeļķīnu un Koreju, Hubilajs pieprasīja, lai viņam pakļaujas arī Japāna.

Japāņi nelikās ne zinis, un hans Hubilajs sāka gatavoties salu iekarošanai. Beidzot, 1274. gadā, deviņsimt kuģu flote ar četrdesmit tūkstoš mongoļu, ķīniešu un korejiešu karavīriem pietauvojās Kjusju salas Hakatas līcim.

Pēc veiksmīgas kaujas, kas risinājās dienā, iekarotāji pievakarē devās uz saviem kuģiem. Tuvojās vētra, kas draudēja viņu kuģus noraut no enkura, tāpēc stūres vīri bija spiesti kuģus pagriezt atpakaļ jūrā.

Galu galā vētra floti izklīdināja, divi simti kuģu nogrima, dzīvi palika tikai trīsdesmit tūkstoši pieci simti vīru.

Par spīti lielajiem zaudējumiem, Hubilajs gatavojās otram iebrukumam Japānā. Un 1281. gada pavasari Ķīnas un Ko rejas ostās sapulcējās nepārskatāma armāda.

Taču arī japāņi nesēdēja rokas klēpī salikuši. Septiņu gadu laikā viņi bija Hakatas līci apjozuši ar sētu; tā bija milzu būve divarpus metru augstumā un kādu divdesmit kilometru garumā.

Jūlija beigās mongoļu un sabiedroto apvienotie spēki devās triecienā pret Takasimu un gatavojās iebrukumam Kjusju salā. Japāņu imperators un viņa augstmaņi pa to laiku lūdza dievus, lai tie palīdz viņu zemes aizstāvju pulkam. Kā par atbildi uz viņu lūgšanām augustā pār Takasimu aizbrāzās Dievišķais vējš, savā ceļā visu iznīcinā​dams.

Mongoļu zaudējumus vērtē dažādi, taču lielākā daļa vēsturnieku lēš, ka bojā aizgājuši četri tūkstoši kuģu. Dzīvā spēka zaudējumi, domājams, pārsniedza simttūkstoš cilvēku, ieskaitot karavīrus, kuri noslīka jūrā un kūms nogalināja Takasimā. Kopš tā laika mongoļi vairs nekad nav Japānu nopietni apdraudējuši.

Septiņus gadsimtus mongoļu flotes paliekas netraucēti gulēja jūras dibenā blakus Takasimas salai.

Tikai japāņu zvejnieki retumis gan šur, gan tur savos tīklos atrada kādu māla krūku, akmens trauku vai porcelāna lausku. Siste​mātiski pētījumi kuģu bojāejas vietā nekad netika rīkoti.

1980. gadā Torao Možai no Japānas Izglītības ministrijas saņēma subsīdiju trim gadiem, lai pilnveidotu zemūdens arheoloģijā lietojamo tehniku. Paturēdams prātā bojāgājušo mongoļu floti, Možai kopā ar kolēģiem izraudzījās ūdeņus, kas apskalo Takasimu, — tur bija ideāla vieta jauno ierīču pārbaudei. Zemūdens arheoloģijā viena no galvenajām problēmām ir — kā atrast priekšmetus, kas nogrimuši jū​ras dibenā un segti ar nogulām.

Vēl gluži nesenos laikos nemetāliskus objektus, kurus sedza dažas pēdas smilšu vai nogulu, nespēja konstatēt pat visjutīgākie detektori. Interesējošos objektus arheologi spēja atrast, tikai pārrokot visai plašus jūras dibena laukumus.

Mongoļu armādas bojāejas vieta zemūdens arheologiem bija ilgi palikusi nepieejama.

Ir zināms, ka ģeologi, meklējot jūrā derīgos izrakteņus, izmanto īpašu ierīci — cietā jūras dibena profilmēritāju jeb sonāro zondi. Tā raida skaņu viļņus, kas fiksē klinšu veidojumus un nogulumu iežus

okeāna dibenā.

Tokijas firma «Kokkusai Kohio Company», kas specializējusies zemūdens ģeoloģisko ekspedīciju aprīkošanā, pētniekiem laipni piedāvāja savu sonārās zondes modeli, un inženieru komanda to ņēma līdzi uz Takasimu pārbaudei.

«Iepriekšējie rezultāti bija daudzsološi,» atceras Torao Možai. «Ar laivu, kurā uzstādīts slāņojuma noteicējs, mēs jūru izbraukājām krustu šķērsu, kur vien zvejnieki kādreiz bija atraduši kādu senās Ķīnas vai senās Mongolijas kultūras liecību. Kad aparāts skenēja iecirkni trīsdesmit metru dziļumā zem jūras dibena virsmas, tajā iemontētais pašre- ģistrētājs attēloja klints apakšējo horizontu, ar mazām svītriņām iezīmēdams vai nu klints atlūzas, vai ari jūras gliemežu kolonijas. Kaut gan slāņu mērītājs lielos klints masīvos tiešām uzrādīja arī sīkus objektus, tas nespēja noteikt šo objektu raksturu. Skaidrs, ka zemūdens arheolo​ģijas vajadzībām detaļas vajadzēja atšķirt Drīz vien tika izgatavots vajadzīgās ierīces eksperimentālais modelis. Cietie priekšmeti — no akmens, metāla vai porcelāna — ierīcei pierikotās zondes ekrānā izgaismojās rožainā krāsā, mazāk blīvie, piemēram, koka priekšmeti — oranžā krāsā. Birstošas vielas, dūņas un smiltis attēlojās dzeltenā vai gaišzaļā krāsā, bet skalas galā fiksējās ūdens tā dabiskajā krāsā — gaišzils.

Vasarā pētnieki atgriezās Takasimas salā ar krāsu zondi. Brīvprātīgo komandai no trīsdesmit ūdenslīdējiem, zināt​niekiem un tehniķiem sākās mongoļu flotes meklējumi.

«Kamēr es ar kolēģiem inženieriem eksperimentēju ar krāsu zondi,» atceras Torao Možai, «mūsu ūdenslīdēji drīz uzdūrās nogrimušiem priekšmetiem. Ar rokas un pneimatisku darbarīku palīdzību viņi attīrīja okeāna dibenu Takasimas apkaimē un mazpamazām izcēla virs ūdens dažādus ķīniešu un korejiešu XIII gadsimti sadzīves priekšmetus, kā arī senus ieročus…»

Atradumi patiesi bija brīnumaini. Nepagāja ne divas nedēļas, kad ūdenslīdēju komanda jau bija atradusi metāla šķēpu uzgaļus, dzelzs un vara naglas, akmens enkurus, smagas akmens lodes, neparastas formas ķieģeļus, dzelzs gabalus, kā ari neskaitāmus porcelāna un māla izstrādājumus — podus, vāzes, tases un bļodas.

«Krāsu zonde vēl joprojām tika pārbaudīta, tāpēc meklējumu gaitā vairāk paļāvāmies uz saviem ūdenslīdējiem,» turpina Možai. «Mani īpaši ieinteresēja smagie akmens kausi, kurus atradām vairumā.

Katra trauka maliņā bija raksturīgā grope, pa kuru acīmredzot tika izbērts tā sa​turs.

Es pieņēmu, ka šie kausi izmantoti pulvera sajaukšanai, jo vēsturiskos avotos ir ziņas, ka šim nolūkam tika lietoti akmens trauki.»

Arī ķieģeļi bija interesants atradums. Tie izskatījās nedaudz plānāki par mūsdienās ražotajiem. Daži vēsturnieki uzskata, ka mongoļi tos izmantojuši nelielu kalvju būvei uz kuģiem, lai būtu kur salabot ieročus un kalt zirgu pakavus. Citi turpretī domā, ka ķīniešu karavīri šos ķieģeļus veduši tālab, lai, izkāpuši krastā, būvētu tempļus, kur karavīriem pielūgt dievus un izlūgties uzvaras. Taču 1281. gadā ķīnie​šiem nebija dots laiks tempļu celtniecībai, tāpēc ķieģeļi līdz ar iekarotājiem nogāja okeāna dzelmē.

Lai gan Takasimai apkārtējie ūdeņi slēpa daudz atradumu, izcelt izdevās tikai nelielu daļu. Līdzekļi bija ierobežoti, un šķita, ka ir bezjēdzīgi celt ārā no dzelmes priekšmetus, kas, nokļūstot gaisā, var gluži vienkārši tūlīt sairt putekļos.

Tāpēc izcēla tikai akmens un keramikas priekšmetus. Turpretī koka un dzelzs izstrādājumi tā arī palika guļam jūras dibenā zem biezas smilšu kārtas, kas jau gadu simteņiem tos sargā no ūdens un gaisa ārdošās ietekmes. Līdz labākiem laikiem.

Taču arheologi nebūt neizpētīja visas dziļākās vietas Takasimas piekrastē. Daudz ko vēl joprojām nav izdevies noskaidrot, piemēram, kur guļ 1281. gadā bojāgājušās mongoļu armādas atliekas un kur vairāk nekā divsimt Hubilaja kuģu, kas pie Japānas krastiem pienāca 1274. gadā. Bez tam nepieciešams izpētīt ūdeņus, kas apskalo saliņas starp Kjusju un Koreju — Cusimas salas Iki un Hiradosimu! Jo vairāk tāpēc, ka šīs salas pieminētas hronikās, kas attiecas uz vienu no iebrukumiem vai pat uz abiem…

Izrādījās, ka krāsu zonde ir daudzsološa ierīce. Un Hubilaja flotes meklējumi ar tās palīdzību ir tikai

sākums.

E.Losons Rūpesti dārgumu deļ

mazām glābšanas laivām, kas noenkurotas lielā sēkļa malā, kur tas pāriet kobaltzilajās Floridas šauruma dzelmēs, zemi redzēt nevarēja. Tālu ziemeļaustrumos, pret kontinenta galējo punktu, atradās Markesas Kīzu atols. Aiz horizonta ziemeļrietumos bija Draitortugu saliņas, bet vēl septiņdesmit jūdzes tālāk — kontinenta krasts Floridā. Uz ziemeļiem un dienvidiem no spāniešu pilsētas Sanaugus- tīnas stiepjas Ziemeļamerikas austrumu piekraste, kurā eiropiešu gandrīz nebija, jo notikumi, par kuriem stāstīšu, risinā​jās 6. jūlijā 1626. gadā pēc Kristus dzimšanas.

Fransisko Nunjess Melians, spāņu kapteinis, kopā ar garīdznieku un karaļa auditoru1 Huanu de Čavesu stāvēja pie kuģa «Candelaria» margām. Cilvēki, kas atradās laivās, visu uzmanību pievērsa nirējam Huanam Banjonam, kas patlaban kā rausās laukā no izceltā ūdenslīdēju zvana. Viņa galva un mirguļojošie melnīgsnie pleci parādījās virs ūdens, un viņš dziļi uzelpoja.

— Atradu! — aizsmakušā balsī iesaucās Huans. — Tas ir atrasts!

Ar pūlēm stāvēdams kājās, nirējs, rokās sažņaugtu, turēja smagu metāla stieni. Satrauktie, nepacietībā degošie skatītāji pārliecās pār falšbortu, satvēra Banjonu kopā ar viņa atradumu un pacēla augšā. Kāds matrozis ar strupā pirksta 'Auditors — ierēdnis, kas izpilda revidenta pienākumus. nagu paskrāpēja stieņa nomelnējušo virsmu. Saules gaismā iemirdzējās sudrabs.

Nogurušais nirējs atvairīja viņam pastiepto vīna pudeli. Huans Banjons stāvēja uz klāja lepni un stalti.

— Senjor! — viņš sauca kapteinim Fransisko Melianam. — Ir solījums! Mana brīvība… Es prasu brīvību!

Glābšanas kuģa kapteinis pielika roku pie zobena atsaites un mierīgi teica: — Banjon, es devu vārdu, ka pirmais, kas galjonas1 atradīs, tiks apbalvots. Ja tas ir vergs — saņems brīvību. Zvēru pie Kastīlijas bruņinieka goda — tu būsi brīvs!

Tad viņš pacēla balsi: — Bet tagad mēs visi iedzersim vīnu. Pēc tam — visi nirēji ūdenī! Mums ir daudz darba.

Viena no 1622. gadā pazudušajām galjonām bija atrasta, arī citām jābūt tepat netālu, jo tās nogrima skatiena attālumā cita no citas. Melians bija atradis kuģa «Santa Margarita» zemūdens kapu.

Aizritējuši trīsarpus simti gadu, un bija 1971. gada 13. jūnijs. Kaut gan ziemeļos sen bija izveidojusies jauna valsts ar savu civilizāciju, ūdeņi uz rietumiem no Markesas Kīzu salām izskatījās tieši tāpat kā 1616. gadā. Kaijas un fregatputni tāpat lidoja virs lielā sēkļa, bet bruņurupuči peldēja Floridas šauruma dziļumos. Tikai kāda tankkuģa dūmi vīdēja virs horizonta. Jā, vienīgi šis kuģis, kā arī atšķirīgās glābšanas laivas, kas šūpojās Meliana meklējumu vietā, nebija salīdzi​nāmas ar aizgājušajiem gadsimtiem. Četri enkuri noturēja darba kuteri «Virgelone» dzenskrūves pelēki sakultā ūdens mutulī, kura loks kļuva aizvien plašāks, tā kā izrakumi jūras dibenā turpinājās. Jūdzi tālāk mirdzošo ūdens spoguli vagoja elegants gaišzils atpūtas kuģis «Hollies Folley», kas vilka magnetometru, lai rastu pētniekiem cienīgu objektu.

Melvins Fišers — gara auguma vīrietis vidējos gados, 'Galjonas (spān. galedn) — lieli karakuģi, ko XVI—XVIII gs. lietoja spāņi un venēcieši (Tulk.) ar bronzas krāsas iedegumu, stāvēja «Virgelones» pakaļgalā, izmētātu lietu vidū, un vēroja, kā ūdenslīdēji paceļas virspusē. Fišers jau piecus gadus meklēja 1622. gadā bojā aizgājušos kuģus; šo akvatoriju viņš pētīja gadu. Beidzot, tas bija 1. jūnijā, Fišers ieniris pamanīja pirmās nogrimušā spāņu kuģa pazīmes — vairākas māla suķes un vienu vie​nīgu svina musketes lodi.

Tajā pašā dienā tika atrasts gredzens un ar smiltīm apbērta liela, sena enkura vārpsta. Vēlāk atrada arī vienu nomelnējušu spāņu sudraba monētu. Donalds Kinkeids, stalts vīrietis ar melnu bārdu, nolaidās dzelmē, lai nofotografētu seno enkuru. Pacēlies virs ūdens, viņš izņēma no mutes akvalanga iemuti un ar vienu roku pieķērās pie trapa. Otrā rokā viņš turēja sažņaugtu zeltā mirdzošas ķēdes posmus.

Mels, viņa sieva Doloresa un visi pārējie ielenca Kin- keidu, kurš izlika uz klāja mirdzošās zelta ķēdes trīs pos​mus — apmēram astoņu pēdu garumā.

— Don, — teica Mels Fišers, — tu esi nopelnījis prēmiju!

Viņi tūliņ pat nosūtīja radiogrammu Bobam Holovejam uz kuģi «Hollies FoUey». Baidoties no iespējamās noklausīša​nās, tika izdomāts iemesls pēkšņam uzaicinājumam ierasties brokastīs.

Uz «Virgelones» valdīja sajūsma. Šie smagie zelta ķēdes posmi nozīmēja, ka ir atrasts bagāts nogrimis kuģis, noteikti viena 110 1622. gadā nogrimušajām galjonām. Vai «Santa Margarita»? Varbūt leģendārā «Nuestra Sehora de Atocha»? Jebkurā gadījumā atradums liecināja par bagātībām, kas gulēja jūras dibena smiltīs.

Dona Kinkeida zelta ķēde bija iesākums satraucošiem atklājumiem, kuru reālā vērtība vēl aizvien palika nezināma. Ar vēsu prātu nospriedis, ka «dārgumi maksā tieši tik, cik kāds ir ar mieru par tiem maksāt», Mels Fišers savas ko​mandas atradumus novērtēja par sešiem miljoniem dolāru.

Interesanti būtu zināt, lūk, ko: ja tajā liktenīgajā dienā līksmojošie bagātību mednieki būtu zinājuši, ko tiem viņu atradumi maksās — piecus gadus ilgus izrakumus tālu no mājām, milzīgus izdevumus, tiesas prāvu un vēl kā piedevu visām viņu ciešanām piecas zaudētas cilvēku dzīvības —, vai viņi nebūtu no saviem meklējumiem atteikušies?

Bagātību medību drudzis Floridu sagrāba pēc tam, kad Kips Vāgners un Mels Fišers bija guvuši panākumus, glābjot vairāku 1715. gadā bojāgājušo spāņu kuģu kravu. Fišers bija dzimis Vidējos Rietumos, ieguvis tehnisko izglītību un ilgus gadus dzīvojis Kalifornijā, kur vadīja ūdenslīdēju skolu un ūdenslīdēju piederumu veikalu. Taču Mels Fišers nebija parasts biznesmenis. Aiz viņa flegmātiskās ārienes slēpās dzimuša romantika mutuļojošs entuziasms. Viņš varēja iet «uz visu banku» un bija neatlaidīgs savu sapņu īstenošanā.

Piecdesmitajos gados Fišers piedalījās bagātību mednieku ekspedīcijās Centrālajā Amerikā un Kārību salās. Viens no viņa partneriem bija Fejs Fills, inženieris elektroniķis, kurš izstrādāja jutīgu magnetometru nogrimušu kuģu noteikšanai pēc lajos esošā metāla. Kopā ar viņiem bija Demosfērs «Mo» Molinārs, mehāniķis no Panamas, kas kļuva par lielisku ūdenslīdēju un pieredzējušu jahtas kapteini, Mela sieva Doloresa un četri viņu bērni, kas arī aktīvi piedalījās darbā.

1963. gadā Mels Fišers faktiski uz spēles lika visu savu kapitālu. Viņš visu izpārdeva, bet ģimeni un komandu aizveda uz austrumiem, lai nirtu kopā ar Kipu Vāgneru jau ilgi pirms jebkāda līguma parakstīšanas. Kompanjoni, kas tagad saucās par «Tirgoņu mantas glābšanas korporāciju», norunāja bez atalgojuma strādāt gadu vai ilgāk, kāmēr dār​gumi netiks atrasti.

Gads jau gandrīz bija pagājis, kad Mela neatlaidība guva atalgojumu. Dziļā, kustīgā smilts bija glābēju vislielākā problēma. Mels izgudroja ierīci, ko viņš nosauca par pasta kastīti, bet kas īstenībā bija cauruļu deflcktors. Ūdens plūsmu no noenkurotā kuģa dzenskrūvēm novirzīja tieši uz leju. 1964. gada maija beigās «pasta kastīte», attīrījusi jūras di​benu pie Fortpīrsas, atklāja satriecošu skatu.

— Ja būsit reiz redzējuši okeāna dibenu, noklātu ar zelta monētām, jūs šo skatu nekad neaizmirsīsit, — teica Mels.

Mantas glābēji atrada veselu kaudzi zelta. Vienas nedēļas laikā viņi savāca 2500 dublonus[1]. Tā bija vesela bagātība.

Līdz 1966. gadam kļuva skaidrs, ka kuģi, kas nogrimuši 1715. gadā, atnes aizvien mazāk dārgumu.

Mels devās uz Floridakīzu salām, kur pārējie jau ilgu laiku meklēja nogrimušās spāņu galjonas. Uz šo akvatoriju bagātību meklētājus bija uzvedinājušas Spānijas arhīvos gūtās ziņas. Seviljā viņi sameklēja kartes un dokumentus par kuģu bojāeju 1733. gadā, kā arī ziņas par astoņu kuģu bojāeju 1622. gadā orkāna

laikā, tostarp vairāku milzum bagātu galjonu nogrimšanu.

Vēsts par divām galjonām — «Nuestra Senora de Atocha» un «Santa Margarita» — uzreiz apauga ar leģendām, un tās stāstīja visā Floridā. Kad bagātību glābēji uzzināja, ka kuģi aizgājuši bojā pie Matekumbes salām, viņi sakopoja savus spēkus salu rajonā, ko tagad sauc par Augšmate- kumbi un Lejasmatekumbi.

Melu Fišeru bija pilnīgi apsēdusi doma par 1622. gada galjonu medībām. Viņš pat sameistaroja kaut ko līdzīgu agrāko laiku autožīram[2] — helikoptera priekštecim — aviācijas magnetometra pārvietošanai, taču aparāts izjuka gabalu gabalos, vēl nepacēlies gaisā. Pēc nogurdinošiem un neauglīgiem meklējumiem pie centrālajām salām Mels atgriezās uz ziemeļu sēkļiem. Taču ne viņš pats, ne ari kāds no komandas neatrada neko tādu, kas liecinātu par 1622. gada kuģiem. To atrašanās vieta, ko jau slēpj gadsimti, palika noslēpums.

1970. gads. Bija auksts Seviljas februāra rīts. Migla, paceldamās no Gvadalkviviras, aizķērās pilsētas šaurajās ielās un Unās ap Rietumindijas arhīva ēku. Būdams vēstures doktorants, es biju ieradies Andalūzijā, lai pētītu spāņu Floridu un tās iekarotāja Pedro Menendesa de Avilesa darbību, un strādāju ar koloniālajām atskaitēm.

Arhīva lasītavā pētīdams atskaišu katalogu par Kubu, es uzdūros ierakstam: «1622. — Fransisko Nunjesa Meliana atskaite… par bagātībām, kas izglābtas no galjonas «Margarita»… pie Matekumbes salām…»

Mans vecais draugs Mels Fišers man bija stāstījis, ka viņu interesē 1622. gada kuģu bojāeja.

Pasūtīju šo dokumentu, un arhīva darbinieks uzlika uz mana galda izbalējušu papīru paketi. Sāku šos dokumentus steidzīgi pārlapot Mana sirds iepukstējās straujāk. Tā bija sīka atskaite par XVII gadsimta glābšanas darbiem!

Gandrīz pašā dokumentu kaudzes apakšā atradās kukaiņu stipri sabojāta papīra lapa. Ar pūlēm tiku skaidrībā, ka Melians kuģi meklējis pie Kaijos del Markesas, proti, Markesas Kizām. Dokumentus rūpīgi izlasīju un šai ziņai atradu apstiprinājumu ari citās lappusēs.

Daudzviet, pieminot nogrimušos kuģus, bija teikts, ka tie gājuši bojā pie Matekumbes salām. Viss šķietami nostājās savās vietās, taču palika viens neskaidrs apstāklis, ko vajadzēja izdibināt Izpētīju daudzas Floridakīzu senās kartes, sākot ar XVI gadsimtu. Noskaidrojās, ka XVII gadsimta divdesmitajos gados ar vārdu «Matekumbe» apzīmētas Floridakīzas, izņemot attālās Draitortugas salas. Turpretī Meliana pieminētās Kaijos del Markesas ir tās, ko tagad pazīst kā Markesas Kīzu saliņas. Iznāk, ka galjonas guļ simt jūdžu attālumā no vietas, kur tās tika meklētas.

Tūlīt pat uzrakstīju Melam par savu atklājumu, ka 1622. gadā nogrimušie kuģi, visticamāk, atrodas starp Kīvestu un Drai- tortugu, kā arī to, ka «Atoče» un «Margarita» guļ kaut kur Markesu tuvumā.

Skaidrs, ka Mels tūlīt pat devās uz Kīvestu, lai uzsāktu jaunus meklējumus Markesu tuvumā. Tad viņš nevarēja zi​nāt, cik muļķīgi ir izaicināt likteni.

Pirms aizbraukšanas no Seviljas es pasūtīju nepieciešamo dokumentu mikrofilmas un palūdzu spāņu pētnieci Anhelu Floresu de Rodrigesu pārsūtīt man materiālus par nogrimušajiem kuģiem, ja viņa tādus vēlāk atradīs.

Tūkstošiem lappušu biezi dokumentu kalni, kas tika atrasti vēlāk, slēpj aizraujošu stāstu. Esmu izstudējis Eiropas un Rietumindijas oficiālu amatpersonu vēstules par 1622. gada kuģu katasvā gara liecības mūs aiznes drama-tiskajā laikā, kad Spānijas impērijai bija lemti lieli pārbau-dījumi.

1622. gads Spānijai bija kritisks. Jaunais karalis Filips IV mantoja lielu impēriju, kas gan jau sāka stipri ļodzīties. Katolisko ģermāņu valstiņu atbalsts, ko tās Spānijai sniedza, vēlāk to ievilka pēdējā — visasiņainākajā reliģiskajā kon​fliktā — Trīsdesmitgadu karā.

1622. gadā karš risinājās Spānijai veiksmīgi, taču prasīja ļoti lielus izdevumus. Kad izbeidzās divpadsmit gadu pa​miers ar Holandi, ienaidnieka kuģi traucās uz Kastīlijas Rietumindiju.

Kaut gan spāņu tīkojumus Ziemeļamerikā apdraudēja angļi, franči un holandieši, Spānijas bagātās

kolonijas Centrālajā Amerikā un Dienvidamerikā palika neskartas. Vienīgā saite starp Spāniju un Rietumindiju bija jūras ceļi, pa kuriem dārgi uzturamas kuģu karavānas veda tirgoņu preces un karaļa ienākumus, ieročus un kareivjus, kā arī pa​sažierus.

Apsardzes flotile uzsāka ceļu uz Rietumindiju aprīļa beigās, zaudējusi divas galjonas vēl līdz tam brīdim, kad Spānijas krasti izzuda skatienam. Konvoja sastāvā bija «Santa Margarita» — lieliska, jauna galjona, kas bija nopirkta tieši šim braucienam un uzbūvēti Havanā īpaši karalim. Kuģis veica tās pašas funkcijas ko «Almirante» un «Nuestra Senora de Atocha». Sešsimttonnīgā «Atoče» nosaukumu bija iegu​vusi par godu vienai no slavenākajām Madrides baznīcām, kas veltītas Dievmātei.

Flote veda vīnu, audumus, metāla izstrādājumus, grāmatas un pāvesta indulgences, kas nākotnē dāvāja paradīzi tiem, kuri tās nopirks. Kuģi izveda arī pusmiljona mārciņu dzīvsudraba, kroņa monopolmetālu, ko izmantoja sudraba un zelta atdalīšanai no bagātajām Potosi rūdām.

Flotes komandieris Lopess Diass de Armendariss, Kade- reitas marķīzs, savu kuģi veiksmīgi aizvadīja līdz Panamas zemesšaurumam. Tur, Portobelo lielajā gadatirgū, Eiropas preces tika apmainītas pret Peru augstkalnes sudrabu. Pār- gurušie nesēji pielādēja pilnas atpakaļceļam sagatavoto kuģu tilpnes, kamēr viņu saimnieki mantas un stieņus ierakstīja savos kravu sarakstos.

Portobelo ostā marķīzs uzzināja, ka pie Venecuēlas krastiem nesen redzēti trīsdesmit seši holandiešu kuģi, un, drošs paliek drošs, savai eskadrai pievienoja vēl vienu gal- jonu — «Nuestra Senora de Rosario». 27. jūlijā flotile sasniedza Kartahenu, kur kuģī ielādēja Nuevagranadas raktuvju zeltu un tonnām karaļa tabakas. Milzīgs daudzums sudraba stieņos un monētās bija nododams to īpašniekiem Seviljā. Pēc tam flotile devās uz Havanu — pēdējo ostu Rietumin- dijas braucienā.

Saspringtība pieauga, kad pēkšņi uznāca pilnīgs bezvējš un kuģi bija spiesti dreifēt 22. augustā, kad baismīgo vētru sezona vēl bija tālu, flotile iegāja Havanas ostā. Jaunā spāņu flote, kas kursēja starp Verakrusu un Spāniju, jau bija devu​sies jūrā.

Jūrnieki, kas «Atočes» tilpnēs pārkrāva piecsimt ķīpu tabakas, lai tur ievietotu simtiem vara stieņu, baismīgo tveici nolādēja. Uz «Atočes» bija piecpadsmit tonnas Kubas vara, ko vajadzēja nogādāt Malagā, lai impērijas aizsardzības vajadzībām tur pārkausētu bronzā un izlietu lielgabalus. Beidzot tabaka bija sakrauta kopā ar Hondurasas indigo[4]. Galjonas kapteinis Jakobs de Vrede kravas manifestā ierakstīja arī lielu daudzumu zelta, sudraba un sudraba izstrādājumu. Bet kļuva skaidrs, ka 28. augustā kuģi nepaspēs iziet jūrā, kā to bija iecerējis Kadereitas marķīzs.

Kapteiņi nolēma pacelt enkurus līdz ar jaunā mēness iestāšanos. Tolaik jūrnieki ticēja, ka jaunā mēnesī labvēlīgi laika apstākļi noturas vismaz dažas dienas. (Pēdējā laikā zinātne pierādījusi, ka šis uzskats ir zināmā mērā pamatots.) Tādējādi, ja 5. septembri, pilnmēness naktī, laiks būs labs, tam tādam jāpaliek pietiekami ilgi un sliktu slavu iemantojošo Floridas piekrasti flotile varēs apbraukt veiksmīgi.

Taču spāņi nevarēja zināt, ka šajā pašā brīdī neliela, bet aizvien pieaugoša vētra, nākdama no ziemeļaustrumiem, jau ir sa​sniegusi Kubu.

1622. gada 4. septembra rīts, svētdiena, iesākās, kā atzīmējis marķīzs, «ar skaidrām bezmākoņu debesīm un patīkamu vēju». Divdesmit astoņi kuģi ar piepūstām burām, karogiem un vimpeļiem plīvojot, svinīgi pagāja garām Kastiljo del Moro un iebrauca atklātā jūrā. Ikviens kuģis bija Kastīlija miniatūrā, tas nesa Spānijas kultūru, bagātību un varenību.

«Atoče» bija īsts peldošs cietoksnis, uz kura bija divdesmit bronzas lielgabalu, sešdesmit musketes, lieli pulvera un lielgaballožu krājumi. Bez komandas uz klāja atradās vēl arī astoņdesmit divi kareivji kapteiņa Bartolomeja de Nodaljas, pazīstama ceļotāja, vadībā. Kuģa komanda sastāvēja no 133 cilvēkiem, ieskaitot astoņpadsmit lielgabalniekus. No savas kajītes, kas atradās burinieka pakaļgala virsbūvē līdzās citām virsnieku kajītēm, flotes viceadmirālis Pedro Paskjers de Esparsa vadīja viņam uzticēto kuģu vienību.

Uz kuģa «Atoče» brīvas vietiņas nebija — visas malas Rietumindijas bagātību pilnas. Lādes un kastes bija piepildītas ar zelta un sudraba stieņiem un astoņreālu2 sudraba monētām. Tas bija daudzu

komerciālu operāciju rezultāts. Vienā kravas partijā atradās 133 sudraba stieņi no ts. karaļa sudraba, kas ar tūkstošiem kolonijas iedzīvotāju smagu darbu iegūts Potosi raktuvēs.

Tilpnēs atradās arī divdesmit tūkstoši peso Kristofora Kolumba mantiniekiem, kā arī apaļa summa, kas iegūta, pārdodot pāvesta indulgences, un karaļa kases nauda par Kartahenā pārdotajiem melnajiem vergiem. Līdz ar varu, indigo un tabaku «Atoče» kopumā veda šādu daudzumu dārgmetālu: deviņsimt vienu sudraba stieni, simt sešdesmit vienu zelta stieni vai disku un apmēram 255 tūkstošus sudraba monētu.

Mazās kajītēs kuģa pakaļgalā bija izvietojušies četrdesmit astoņi pasažieri, kas pārstāvēja Kastīlijas un Rietumindijas sabiedrības sociālos slāņus. Dižciltīgais karaļa sūtnis Peru pāters Pedro de la Madriss savu mitekli dalīja ar trim citiem augustīniešu brāļiem. Portobelo ostā uz kuģa bija uzkāpis dons Djego de Gesmans, Kusko gubernators, un bagātie peruāņu tirgoņi Lorenco de Ariola un Mihels de Munibe, kā arī Peru apelācijas tiesas sekretārs Martins de Salgado ar sievu un trim kalpiem.

Kaut gan «Margarita» veda divas reizes mazāk dārgmetāla stieņu nekā «Atoče», pasažieriem tur bija tikpat šauri, pat Venecuēlas spāņu gubernatoram donam Fransisko de la Hosam nebija lielākas ērtības. Uz katra kuģa bija braucēji, kas netika pēc vārda ierakstīti kuģa ruļļos — vergi un kalpi —, jo viņi bija tā saucamās nenozīmīgās perso​nas.

Galvenais locis novirzīja flotili uz Floridas šaurumu, pie Floridakīzām cenšoties iekļūt spēcīgajā Golfa straumē. Taču pieaugošā vētra, vēlāk pārvērzdamās par viesuļvētru, jau tuvojās jūras šaurumam.

Pirmdien, 5. septembrī, pret rītu spēcīgs ziemeļaustrumu vējš sacēla lielus viļņus.

Drīz stāvoklis vēl vairāk pasliktinājās, kuģis nokļuva izolācijā un kļuva par vientuļu cīnītāju pret stihiju. Cilvēkiem uz kuģiem vienīgā realitāte bija gaudojošais vējš un viļņu bangas, un vēl ari bezcerīgā cīņa pret jūrasslimību un nāves bailēm. Kad vējš bija norāvis buras, nolauzis mastus, sadragājis stūresratus, kuģi pārvērtās par nevaldāmiem koka gabaliem. Šie notikumi aprakstīti kādā tālaika angļu atskaitē: «Tiklīdz viļņi sāka brāzties cits pēc cita, tā viena nelaime sekoja otrai: iesākumā vējš iegriezās dienvidū… tad viņi sāka baidīties, ka viņus ietrieks kādā upes grīvā vai Floridas piekrastes lagūnā, bet pēc tam jau vairs nepalika nekādas izvēles — vienīgi tikt sadragātiem pret kādu sēkli vai aiziet bojā krastā.»

Spēcīgā vētras brāzma bija sagl ābusi astoņus nelaimīgus kuģus, arī «Rosario», «Atočc» un «Margaritu». Tos strauji nesa uz ziemeļiem, uz šausmīgo rifu pusi.

Gutjerre de Espinosa, «Margaritas» kapteinis, stāvēja uz savas kajītes sasvērušās grīdas un gatavojās kuģa bojāejai. Viņš tikko kā bija devis pavēli savam adjutantam paslēpt viņa personīgajā lādē kaut ko no kravas — dažus zelta un sudraba stieņus, galda sudrabu un katliņu ar šokolādi. Pēc tam Espinosa lādi cieši apsēja ar virvi, lai tā ūdenī neizjuktu. Pārējos, kas uz kuģa atradās, materiālās vērtības šajā brīdī maz interesēja: nometušies ceļos garīdznieku priekšā, viņi lūdza Dievu.

Otrdien, 6. septembra rītausmā, locis kuģa žurnālā izdarīja ierakstu par dziļuma samazināšanos; nelaime bija tuvu. Vairāki drosmīgi matroži mēģināja uzstādīt vēl vienu foku un manevrējot briesmas mazināt, bet arī to vētra aiznesa.

Kad viļņi kuģi nesa gar Floridas rifiem, jūrnieki centās nolaist enkuru, taču viņi nevarēja atrast dibenu. Pēkšņi gal- jona uzdrāzās uz sēkļa un tur palika.

Noslīka simt divdesmit septiņi cilvēki.

Pret dienas vidu vējš pierima un saule, kas atradās augstu debesīs, apspīdēja skumju ainu: viļņojošā jūrā valstī​jās sadauzītas kastes un lādes.

Laimīgā kārtā tajā dienā garām peldēja kāds Jamaikas kuģis. Tas uzņēma dzīvus palikušos cilvēkus.

Uz kuģa jau atradās pieci izglābtie «Atočes» jūrnieki: divi jungas — Huans Munjoss un Fransisko Nunjess, matrozis Andress Lorenco un divi vergi. Viņi pastāstīja, ka «Atoče» uzdrāzu- sies uz rifa un nogrimusi. Pārējie divi simti sešdesmit cil​vēku bija noslīkuši.

Vēl pēc vairākām dienām notikuma vietu redzējis neliela kuģa «Santa Catalina» kapteinis

Bartolomejs Lopess; viņš pamanījis rēgojamies virs ūdens «Atočes» korpusu ar nolūzušu bezānmastu.

Viņa matroži izzvejoja lādi, kas peldēja blakus kuģim, uzlauza to un sadalīja savā starpā tur atrasto zeltu un sudrabu. Tā bija «Margaritas» noslīkušā kapteiņa Gutjerres de Espinosas lāde.

Izglābušies kuģa «Rosario» ļaudis izkļuva krastā uz Drai- tortugu zemes — netālu no vietas, kur uz sēkļa bija uzskrējusi viņu galjona. Jūrnieki gandrīz vai nespēja ticēt, ka viņiem izdevies brīnumainā kārtā izglābties no nāves. Vairāk nekā četrdesmit jūdžu uz austrumiem stiepās rajons, kurā bija nogrimuši daudzi kuģi: vispirms neliels portugāļu vergu tirgotāju kuģis, pēc tam flotes sakaru kuģis, tad «Santa Margarita» un «Atoče». Nedaudz tālāk bija nogrimis neliels kubiešu sardzes kuģis, bet netālu no krasta bez pēdām bija bojā aizgājuši vēl divi nelieli tirdzniecības kuģi.

Vētras laikā aizgāja bojā pavisam piecsimt piecdesmit cilvēku un krava pusotra miljona dukātu vērtībā, pēc mūs​dienu cenām — apmēram divsimt piecdesmit miljoni dolāru.

Drāmas turpinājums — līdz šim nepieredzēti liela mēroga nogrimušo bagātību meklējumi — Melam Fišeram sākās 1970. gada 1. jūnijā, kad viņš organizēja jaunas «Atočes» un «Santa Margaritas» medības.

Melam vajadzēja pārlūkot milzīgu akvatoriju divdesmit piecu jūdžu garumā un vairāku jūdžu platumā netālu no Markesām — no ārējiem rifiem līdz lielajam sēklim.

Kīvestā atradās cilvēks, kas šādam darbam bija ideāli atbilstošs, — Bobs Holovejs. Kalsns, iededzis piedzīvojumu meklētājs no Indiānas, lieliskā atpūtas kuģa «Hollies Folley» īpašnieks. Tāpat kā Fišers, arī viņš bija kaislīgs bagātību mednieks.

Mels noslēdza ar Holoveju līgumu par galjonu meklēšanu tālāk uz rietumiem, Rebekas sēklī.

Floridas štata administrācija glābēju darbību novēroja, finansēja līgumus nogrimušo bagātību meklēšanai un atbalstīja aģentus, kas palīdzēja apsargāt kuģu bojāejas vietas, kā arī sekoja, kā notiek nogrimušās kravas glābšana, uzņemoties rūpes par atrasto mantu. Kā kompensāciju štats saņēma divdesmit piecus procentus atradumu vērtības, ko ieturēja saskaņā ar Floridā pastāvo​šajām mantošanas tiesībām.

Uz sēklī avarējušā kravas kuģa Mels uzstādīja pastāvīgu novērošanas torni. No turienes kāds vienmēr vēroja Holoveja kuģi. Māsa Mārdžorija Hārgrīvza un Kejs Finlijs vietās, kur magnetometrs uzrādīja kontaktu ar jūrā esošu metālu, no laivas izlika marķēšanas bojas. 'lika pieaicināta «Virgalone», lai tās ūdenslīdēji ienirstot pārbaudītu dzelmi.

Magnetometrs deva simtiem signālu, nobrauktā trase pēc tiem tika iezīmēta kartē. Un tā mēnesi pēc mēneša. Holo- vejs pieveica tūkstošiem jūdžu un nomainīja divus dzinējus. Mels pārvietoja teodolīta torni no viena pārlūkojamā kvadrāta uz nākamo. Šie ūdeņi savā laikā bija izmantoti par bombardēšanas poligonu, ūdenslīdēji atrada ar gliemežiem apaugušas mācību bumbas un pat nogrimušu Otrā pasaules kara lidmašīnu, taču nesameklēja nevienu nogrimušu spāņu kuģi.

1970. gada septembrī no Seviljas pienāca dokumentu sūtījums ar de Lugo ziņojuma kopiju par «Atočes» bojāeju, kurā bija teikts, kas noticis «uz austrumiem no pēdējās Matekum- bes grupas salas».

Mels nekavējoties savas darbības lauku pārvietoja uz austrumiem no Markesām, kur meklējumi risinājās ziemā. Kad es saņēmu dokumentu mikrofilmu, atklāju kļūdu, kas bija radusies, seno dokumentu atšifrējot De Lugo rakstīja, ka nogrimušie kuģi guļ uz vakariem, tātad uz rietumiem no atola. Mels atgriezās rietumos, rajonā, kas atrodas desmit jūdžu attālumā no Markesām.

1971. gada 1. jūnijā uz kuģa «Hollies Folley» tika uztverts spēcīgs magnetometra signāls. Šajā vietā ar nosaukumu Grimstošo smilšu valnis viņa ļaudis arī atrada musketes lodi, sudraba monētu, galjonas enkuru un trīs zelta ķēdes posmus. Tā kā visu to atrada 20—25 pēdu dziļumā, viņi nosprieda, ka tc jābūt «Santa Margaritai», kas nogrima šādā dziļumā. Drīz vien «Virgelones» ūdenslīdēji visapkārt enkur- vietai atrada daudz astoņreālu monētu, vairākas musketes ar degļa aizslēgu, trīs zobenus un Sevilgā kaltu zelta monētu.

Kad «Virgelones» dzenskrūves apstājās, ūdenslīdēji Riks Vogens un Skots Berons pārmeklēja iedobes malas. Pēkšņi viņi ieraudzīja smiltīs paspīdam zeltu. Viens no viņiem izšāvās no ūdens ar stieni rokā, saukdams: «Zelts! Zelts!» Arī viņa biedrs drīz vien pacēlās ar vēl vienu stieni.

Uz nelielajiem stieņiem, apmēram sešu collu1 garumā, bija neskaidra apaļa zīme, bet nebija numura.

Mels man jautāja: «Džīn, kā tu domā, no kura kuģa tie ir?»

'Colla — 2,54 cm. (Tulk.) Šis jautājums man lika padomāt. Mēs tikko kā bijām saņēmuši inikrofilmu ar kravas sarakstiem, divtūkstoš lappušu rokrakstā, kas ar pūlēm pakļaujas atšifrēšanai. Es tos izpētīju un pašās beigās atradu zelta izstrādājumu sarakstu; katram izstrādājumam bija uzrādīts svars un raudzes zīmes attēls.

Taču mūsu numurētie zelta stieņi nebija pieminēti nevienā sarakstā; nonācām pie slēdziena, ka tā ir bijusi kontrabanda. Lielākajai daļai galjonu krietnu ceturto daļu kravas tai laikā sastādīja nelegāli pārvadājamas mantas. Turpretī sudraba stienis bija ieviests sarakstā, norādot numuru, svaru un sudraba raudzi. Man ienāca prātā doma, ka mēs varētu identificēt nogrimušo spāņu kuģi pēc kravas sarakstā numu​rētajiem priekšmetiem.

1971.

—1972. gada ziema atnesa skarbu, vējainu laiku un Melam Fišeram — arī finansiālas grūtības. Tad Mels atveda uz Kīvestu savu «Zelta dublonu» — galjonas kopiju, ko viņš bija pārvērtis par peldošu dārgumu muzeju. Savu operāciju finansēšanai Mels meklēja investorus, kuri būtu ar mieru nopirkt kompānijas īpašumu vai piešķirt kapitālu par iegūto dārgumu procentiem. Kaut kādi līdzekļi ikdienas izdevumiem sanāca no muzeja apmeklētāju maksām.

1972. gada pavasarī sākās jauna zemūdens darbu sezona, entuziasms atkal palielinājās. Taču neko lielu atrast neizdevās, ja neņem vērā dažas monētas, musketes un vēl kādus nenozīmīgus priekšmetus.

Acīmredzot kuģa atlūzas bija izmētātas un pats vraks gulēja okeāna dibenā zem vismaz divdesmit pēdu biezas smilšu kārtas. Mels Fišers sasprindzināja spēkus šīs problēmas risināšanai. Kamēr tā nebūs atri​sināta, tikmēr nekādi, pat visenerģiskākie pūliņi vēlamos rezultātus neatnesīs.

Starp citu, pēc 1622. gada traģēdijas arī spāņi paši jau tolaik bija pārmeklējuši lielu akvatoriju un pārbārstījuši kaudzēm smilšu. Pēc kapteiņu Lugo un Lopesa pierakstiem noskaidrojuši «Atočes» atrašanās vietu, viņi pie Tortugas atrada uz sēkļa uzsēdušos «Rosario». Kadereitas marķīzs bija aizsūtījis uz Havanu kapteini Gasparu de Vargasu, lai tas glābtu nogrimušā kuģa kravu.

Viņš pirmais bija nokļuvis pie «Atočes» un atradis to neskartu piecdesmit piecu pēdu dziļumā.

Vargass spēja izcelt tikai divus lielgabalus un tad devās pie «Rosario». Tai laikā šo rajonu pārskrēja vēl viena viesuļvētra. Kad Vargass atgriezās vietā, kur bija nogrimusi «Atoče», viņš konstatēja, ka vētra kuģa korpusu ir sadauzījusi un gabalus izmētājusi.

Jaunās Spānijas vicekaralis Vargasam palīgā aizsūtīja pieredzējušu inženieri Nikolasu de Kardono kopā ar vergiem nirējiem no Akapulko, bet no Kārību salām atbrauca indiāņu pērļu zvejnieki. Lai sekotu darbu norisei, Floridā ieradās ari pats Kadereitas marķīzs; salu, kurā viņam tika ierīkota nometne, nosauca par Elkaijo del Markesu.

Aizritēja vairāki smaga darba mēneši. Vargass rakstīja: «Katru dienu četros rītā mēs šo salu atstājām ar divām laivām un vietā nonācām tikai septiņos… Mēs strādājām līdz pulksten diviem, bet viss pārējais laiks mums pagāja, lai atgrieztos līdz cietzemei un pārnakšņotu.»

Spāņi dzelmēs atrada dažas «Atočes» jfflūzas un vairāk neko. Nirēji varēja strādāt tikai neilgu laiku un nelielā dziļumā. Vargasam nebija arī iespēju pārvietot milzīgos plūstošo smilšu daudzumus. Līdz ar to Vargass cieta neveiksmi. Spāņi bija iztērējuši vairāk nekā tūkstoš peso, tā ari neatraduši ne «Atoči», ne «Margaritu».

Nepatikšanas, kas spāņu pūliņus pārvērta par nulli, turpinājās. 1625. gadā pazuda Fransisko de la Luss un visa viņa komanda, kas uzstādīja bojas kuģu bojāejas vietās. Taču uzradās cilvēks, kas daļēji izlīdzināja Gaspara de Var- gasa izgāšanos, — tas bija kāds Fransisko Nunjess Melians, kas kalpoja Kubā par reliģisko ziedojumu karalisko mantzini. Tāpat kā Mels Fišers, arī Melians bijis izgudrotājs, pēc da​bas neatlaidīgs un turklāt azartisks spēlmanis.

Melians ar karali Filipu IV noslēdza līgumu par mantu glābšanas darbiem; viņš un karalis saņems trešo daļu atradumu katrs, bet glābšanas izdevumi tiks segti no palikušās trešdaļas. Meliana izdevumu

atskaites, trīsarpus gadsimtos izbalējušas un kukaiņu sabojātas, mums pirmoreiz ļāva atšifrēt pieeju nogrimušo kuģu īstajai atrašanās vietai.

Melians izgudroja slepenu ierīci meklēšanas darbiem. Pēc viņa vārdiem, ar šīs ierīces palīdzību «cilvēks varētu uziet apslēptas mantas… tas ir kaut kas agrāk neredzēts… un bez tā, ka es esmu šādas jaunas un brīnišķīgas ierīces izgudrotājs, tā man prasīs neizsakāmi daudz naudas, lai to novestu līdz pilnībai un varētu sekmīgi īstenot šās idejas rezultātus».

Meliana iekārta bija Havanā izliets sešsimt astoņdesmit mārciņu smags bronzas zvans ar sēdekli un logiem. Tas bija iekārtots vienlaikus kā meklējumu transportlīdzeklis un zemūdens stacija.

Melians pie sēkļiem piestāja 1626. gada maijā un uzsāka darbus. Zvanu lēnām virzīja zem ūdens, kamēr cilvēks, kas atradās zvana iekšpusē, aplūkoja smilšaino dibenu. 6. jūnijā vergs nirējs Huans Banjons pacēlās virs ūdens ar sudraba stieni no «Santa Margaritas» un ieguva brīvību. Pēc tam spāņi drīz vien atrada trīssimt piecdesmit sudraba stieņu un tūkstošiem monētu, kā arī vairākus bronzas lielgabalus un daudz vara izstrādājumu.

Visus četrus nākamos gadus Melians sūtīja ekspedīcijas uz sēkļiem visdažādākajos laika apstākļos.

Viņa ļaudis atsita trīs holandiešu reideru1 uzbrukumus. Tie pielabinājās Flo- ridakīzu indiāņiem, uzpērkot tos par nažiem un cukuru pēc tam, kad tie bija niknumā nodedzinājuši holandiešu nometni Markesas salā.

Melians par savu darbu tika atalgots — viņu iecēla par Venecuēlas gubernatoru. Tostarp «Santa Margaritas» kravas glābšana un «Atočes» meklējumi turpinājās. Pēc Meliana nāves 1622. gadā šie pūliņi gan gāja mazumā. Spāņu ziņojumā 1688. gadā teikts, ka pagaidām «Nuestra Senora de Atocha» skaitās pazudusi. Kuģa milzīgās bagātības vēl aizvien gulēja pie plašā sēkļa uz rietumiem no Markesas Kīzām vai zem tā.

Vēlēdamies pārvarēt grūtības, kas kavēja Gasparu de 'R e i d e r s — karakuģis, kas veica akcijas uz jūras ceļiem, galvenokārt, lai iznīcinātu tirdzniecības kuģus. (Tulk.)

Vagusu un izjauca Fransisko Meliana plānus, Mels Fišers nāca pie slēdziena: viņam jāuzbūvē lielākas un labākas «pastkastes». Šim nolūkam viņš iegādājās divus spēcīgus Misisipi velkoņus ar milzu dzenskrūvēm. Vienu velkoni, kas bija nosaukts par «Ziemeļu vēju», viņš nodeva sava vecākā dēla Dirka vadībā, bet otra velkoņa — «Dienvidu vēja» kapteiņa pienākumus piedāvāja otram dēlam Kimam.

Kad 1973. gada maijā iestājās meklējumiem lieliski laika apstākļi, «Dienvidu vējš» un «Virgelone» stājās pie darba. Ūdenslīdēji gāja pa savu atklājumu pēdām uz dienvidaustrumiem no vietas, kur tika atrasts galjonas enkurs, un uzlasīja daudz sudraba monētu, kā ari ar gliemežiem apaugušas musketes, zobenus un svina lielgabalu lodes. Viņi atrada arī akmens lielgabala lodes un daudz indigo krāsvielas.

Vairākas nedēļas kāds komandas loceklis dižojās ar krekliņu, kas bija nokrāsots XVII gadsimta modernajā spilgti zilajā indigo krāsā.

1973. gada maija pēdējā nedēļā monētu strautiņš, kas plūda no smiltīm, pēkšņi pārvērtās par straumi. Ūdenslīdējs Džons Brendons raksta: «Mēs atradām trīsdesmit monētas vienā dienā, bet otrā — divsimt piecdesmit Nākamajā darba dienā, svētdienā, 20. maijā, mēs ieguvām tūkstoš piecsimt monētu.» Drīz vien dārgumu «āderē», ko ūdenslī​dēji nokristīja par «Spānijas banku», tika atrasts vēl tūksto​šiem monētu.

Drīz pēc tam es sēdēju uz muzejgaljonas klāja un runājos ar informatīvo sakaru padomnieku, dārgumu glābēju un vispār meistaru visās lietās Blefu Makheiliju un valsts dārgumu pārzini Kursitu Petersonu; šķirojām un iesaiņojām sudraba monētas. Mūsu izbrīns auga augumā, kad sākām uz monētām pētīt ģerboņus un datējumu, — te bija redzama XVII gadsimta Spānijas tirdzniecība visā diapazonā — 4 un 8 reālu monētas, kaltas Potosi, Mehiko un Limas naudas kaltuvēs triju Spānijas karaļu valdīšanas laikā.

Kā brīnumu aplūkojām vienu no monētām: tas taču gluži vienkārši nevar būt! Astoņi reāli ar burtiem «NRG», tas nozīmē Nuevo Reino de Granada1 — mūsdienu Kolumbija. Līdz šim nebija zināma neviena tā perioda monēta, kas būtu iz​kalta šajā naudas kaltuvē; atrastajiem eksemplāriem bija ne​izsakāmi liela vērtība.

Sēdēju, monētu apburts. Tās te gulēja manā priekšā kā dzīvības un nāves atgādinājums — liecība cerību, bagātības un dzīvības bojāejai, impērijas sabrukumam; monētas atgādināja par kādreiz uzplaukušo tirdzniecību, kas atvizēja senā sudraba mirdzumā.

Reiz Dirks Fišers izmetās no ūdens blakus «Dienvidu vējam», rokā sažņaudzis apaļu priekšmetu. Tas bija loča astrolabs2 , dziļi smiltīs nogulējis ilgus gadsimtus. Turpmākie pētījumi liecināja, ka šo instrumentu ap 1560. gadu Lisabonā izgatavojis kāds Lopešs Omens. Iespējams, ka tas bija vis​vērtīgākais no visiem līdz tam atrastajiem priekšmetiem.

Nākamajā dienā Fišera ļaudis starp enkurvietu un «Spānijas banku» atrada vēl divus zelta stieņus un zelta disku četrarpus mārciņu svarā. Molinārs, Brendons, Džons Lūiss, Leviss, Stīvs un Spensers Vīkensi strādāja garu garās stun​das: kas zina, kādi brīnumi var parādīties kuru katru brīdi…

4. jūlijā uz kuģa «Dienvidu vējš» nebija brīvdiena. Neraugoties uz jūras viļņošanos, ūdenslīdēji strādāja visgarām «Spānijas bankai» un izvilka virs ūdens mazas koraļļu un zelta lūgšanu krelles. Blefs Makheilijs tām viegli pieskārās un klusu noteica: «Gribētos gan zināt, kas šīs krelles žņaudzīja rokās, kad kuģis gāja dibenā?»

Vēlā rīta stundā Keins Fišers, Mela trešais dēls, un vēl kāds ūdenslīdējs izskalotās bedres dibenā pamanīja tumšu priekšmetu. «Izskatījās pēc maizes klaipa,» teica Keins. Kad priekšmetu izcēla uz «Dienvidu vēja», tas izrādījās sudraba stienis. Drīz vien ūdenslīdēji izcēla vēl divus stieņus.

Valsts aģents Bils Spensers, Dons Kinkeids un es notīrījām tumšo patinu. Parādījās burti un romiešu cipari. Uz stieņiem bija numuri — 569, 794 un 4584. Uz katra stieņa vēl bija redzami skaitļi 2,380, kas apzīmēja sudraba raudzi; skaitlis 2,400 liecināja par tīru metālu.

Beidzot radās iespēja pārbaudīt manu teoriju, kā noskaid​rot nogrimušo kuģu atrašanās vietu.

Kad «Dienvidu vējš» ar savu dārgo kravu bija triumfāli iegājis Kīvestas ostā, atradumus nosvērām precīzi — 63,6 mārciņas. Brāzmoja prieka saucieni. Mels Fišers bija meklēto kuģi atradis! Vēlāk noskaidrojās, ka ari abi pārējie stieni — 569. un 794. — nākuši no «Atočes» kravas. Šķita, ka ilgie meklējumi ir attaisnojušies.

Bet jau dakteris Livsijs romānā «Bagātību sala» ir Silveru brīdinājis: «Esiet modri, kad meklējat bagātības!»

Melu Fišeru aizvien vairāk nomāca finansu grūtību izraisītās nepatikšanas, konkurentu darbošanās un briesmas, kas bagātību meklējumos vienmēr ir līdzās. Kādā augusta dienā, kamēr «Dienvidu vējš» nodarbojās ar okeāna dibena attīrīšanu, kāds vienpadsmit gadus vecs ziņkārīgais pēkšņi uzradās jūrā kuģa pakaļgalā. Pirms kāds paspēja zēnu brīdināt, viņš jau bija pakļuvis zem dzenskrūves. Kaut gan viņu vēl dzīvu ar helikopteru nogādāja uz Kīvestu, slimnīcā viņš no​mira.

Pēc tam Vērtspapīru un valūtas komisijā par «Mantu glābšanas korporāciju» tika saņemtas sūdzības, un revidenti sāka rēķinus pārbaudīt Kamēr ritēja revīzija, Mels Fišers nevarēja pārdot savas akcijas vai dārgumu pajas, kas bija viņa galvenais naudas ienākumu avots. Turklāt štata administrācija ar Mela kompāniju vēl nebija sadalījusi neko no ieguvumiem kopš 1971. gada. Turpretī degvielas rēķini, darba algas un citi izdevumi nemitīgi palielinājās.

Un tomēr — bija skaidri redzams, ka jau «Atoče» ir devusi bagātīgus augļus. Piecpadsmit mēnešus vēlāk, kad guvums beidzot bija sadalīts, Talahasi pilsētas valsts glabātavā atradās četrās koloniālajās naudas kaltuves izgatavotas 6240 sudraba monētas, Seviljā kaltas 11 zelta monētas, 10 zelta ķēdes, divi gredzeni, divi zelta stieņi un divi diski, astrolabs un trīs navigācijas cirkuļi, trīs alvas šķīvji ar trīs sudraba karotēm, reti sastopama sudraba mazgājamā krūze un zelta trauks, ko bija izcēlis Kims Fišers, un viņa brāļa Dirka at​rasts vara stieņa gabals.

Liela daļa guvuma bija ieroči — 34 musketes ar degļa aizslēgu, arkebūzas ar svina lodēm, 44 zobeni un 15 dunči vai to fragmenti, sešas akmens un 120 svina lielgaballodes.

Dunkans Metjūsons, profesionāls arheologs, kompānijas konsultants, sāka kartografēt okeāna dibenu,

fiksējot katras priekšmetu kopas atrašanās vietu un līmeni. Šis darbs Metjūsonam deva iespēju gūt jaunas ziņas par kuģa avāriju seklumā. Vadoties no tā visa, Metjūsons izvirzīja hipotēzi par to, cik tālu cita no citas bijušas izmētātas «Atočes» atlūzas un kur jāatrodas kuģa pamatkravai.

1974. gadā šķita, ka liktenis beidzot ir pavērsies Mela Fišera labā. Pirmkārt, bija uzaicināts spāņu koloniālo monētu eksperts doktors Alberto Prado, lai viņš Floridas varas iestādēm sastādītu pārskatu par «Atočes» monētām. Viņš apliecināja monētu numismātisko vērtību, kā ari to, ka tās attiecas uz 1622. gada kuģu katastrofu laiku.

Otrkārt, Vērtspapīru un valūtas komisijas ilgstošā revīzija gāja uz beigām. «Mantu glābšanas korporācija» parakstīja vienošanos ar komisiju, ka tās izstrādātie noteikumi tiks stingri ievēroti.

Vēlāk noskaidrojās, ka ASV Augstākās tiesas pilnvaras Floridā ir ierobežotas. Stata konstitūcijā 1968. gadā Florida ir pasludinājusi, ka tās jurisdikcija sniedzas pāri vēsturiskajai trīs jūdžu joslai.

«Atoče» gulēja caurcaurēm tās teritorijā, lejasgala saliņu rajonā. Un tomēr štats un «Tirgoņu mantu glābšanas korporācija» vienojās dalīties 1622. gada atradumos.

Uz sev pienākošās ceturtās daļas rēķina štats izvēlējās savā īpašumā astrolabu, dažas monētas un vēl šo to. Kompānija noslēdza līgumu ar Ostinu Faulsu, pieredzējušu senlietu konservācijas speciālistu, par pārējo priekšmetu attīrīšanu, lai ar tiem atlīdzinātu par investīcijām.

Drīz pēc tam, kad atradumi bija sadalīti, ASV Augstākā tiesa noteica jaunas Floridas štata robežas un kļuva skaidrs, ka «Atoče» vairs neguļ tā teritorijā. Līdz ar to radās jaunas grūtības: kad «Mantu glābšanas korporācija» nosūtīja uz Admiralitātes tiesu pieprasījumu, lai tiktu atzītas tās īpašuma tiesības uz nogrimušo kuģi, federālās varas iestādes piepra​sīja Augstākās tiesas lēmuma pārskatīšanu.

1975. gadā Melam Fišeram un viņa komandai ritēja sestā zemūdens darbu sezona. Ūdenslīdēji izcēla vēl vairāk astoņ- reālu monētu, trīs zelta stieņus un zeltā darinātu loča svilpi. Pēc tam Dirks Fišers, sekodams Meljūsona teorijai, ka «Ato- čes» galvenā krava guļ lielā dziļumā, «Ziemeļu vēju» aizvadīja aiz Grimstošo smilšu vaļņa.

13. jūlijā Dirks vienatnē peldēja zem ūdens nostāk no laivas un aplūkoja klinšaino okeāna dibenu.

Pēkšņi viņa skatienam atklājās neticama aina — vesela gūzma nozaļojušu, baļķiem līdzīgu priekšmetu brīvi gulēja okeāna di​benā… Tie bija pieci bronzas lielgabali!

Dirks gluži vai izšāvās no ūdens, līksmi aurodams. «Pirmajā mirklī radās iespaids, ka viņam uzbrukusi haizivs,» vēlāk stāstīja viņa sieva Anhela. «Tad sadzirdējām vārdu «lielgabali», un nu visi sāka aurot korī.»

Vēlāk trīsdesmit pēdu attālumā no pirmās grupas tika atrasti vēl četri bronzas lielgabali. Trīs dienas, kamēr Metjū- sons un Dons Kinkeids lielgabalu atrašanās vietas iezīmēja kartē un izdarīja fotouzņēmumus, visi citi darbi tika gandrīz pārtraukti. Tad «Ziemeļu vējš» izcēla divus lielgabalus un nogādāja Kīvestā.

Uz viena no lielgabaliem nebija saglabājusies nekāda pazīšanas zīme. Uz pārējiem bija gadaskaitlis 1607, Spānijas karaļa ģerboņa vairogs un simboli. Kļuva pilnīgi skaidrs, kāds kuģis atrasts.

Mels un Doloresa Fišeri, viņu bērni un visa komanda tobrīd jutās ārkārtīgi laimīgi. Taču viņus jau gaidīja vissma​gākais zaudējums.

Nākamajā sestdienā, 19. jūlijā, jaunākais Fišers «Ziemeļu vēju» vadīja atpakaļ uz Markesām — katastrofas vietu. Pa nakti viņi noenkurojās dienvidaustrumos no salām. Agrā svētdienas rītā, vēl pirms rītausmas, «Ziemeļu vējš» sāka strauji pieplūst ar ūdeni, tad sasvērās un pēkšņi apgāzās.

Astoņi cilvēki, arī Keins Fišers un Dons Kinkeids, tika iemesti jūrā, bet trīs — Dirks un Anhela Fišeri un komandas dalībnieks Riks Geidžs — iestrēga zemklāja telpā un noslīka. Dzīvus palikušos izglāba «Virgelone».

Taču Melu Fišeru nespēja salauzt pat šis trieciens. Pārcietis pirmo lielo sāpi, Mels nosūtīja komandu izlikt apsardzi bronzas lielgabaliem, kurus bija atradis viņa dēls. «Tā ir Dirka griba, lai mēs to izdarītu,» viņš teica. Pēc tam Fišers sagatavoja darbam lielāku kuģi, 180 pēdu garu tenderi. 1976. gada

martā satraukums palielinājās, jo tika atrasti vēl divi sudraba stieņi. Iespējams, ka Mels un viņa komanda beidzot ir piekļuvuši cieši klāt pie ilgi meklētās galjonas «Nuestra Senora de Atocha» kravas, tās pamatadaļas.

Mela Fišera ekspedīciju izmaksas bija lielas. Ja viņa līdz šim atrasto lietu vērtība bija aprēķināta par sešiem miljo​niem dolāru un trešo daļu no summas viņš tika iztērējis meklējumiem, tad — cik vērti būs pārējie atrastie priekšmeti? Skaidrs, ka to varēs zināt vienīgi pēc tam, kad visi priekšmeti būs atrasti un pārdoti; nu protams — to vērtība būs milzīga.

Ja vien tos visus vispār kādreiz atradīs. tiesa, tobrīd bagātību glābēji vēl nezināja, kāda daļa atradumu paliks viņiem; kaut gan federālā Admiralitātes tiesa 1976. gada 3. februārī pieņēma lēmumu, ka Savienoto Valstu valdība neizvirza prasības pēc šīm bagātībām, tomēr lēmums varēja tikt atcelts.

Kāda tad ir Mela Fišera darbības jēga, meklējot 1622. gada galjonas? Lai arī kā šie meklējumi beigtos, Fišera pūliņi palīdzēja pilnveidot zemūdens pētniecības tehniskos līdzekļus. Viņa pieredze attīstīja nogrimušo kuģu meklējumu identifikācijas metodes un kravas glābšanas tehnoloģiju, kā arī zemūdens arheoloģiju. Mēs esam ieguvuši jaunas zināšanas par Spānijas tirdzniecību ar kolonijām.

Turklāt Mels Fišers un viņa kompanjoni ieguva īpašas priekšrocības «Atočes» meklējumos.

Dokumenti, kuri pavēstīja par kuģiem un bagātībām, kas iegūtas Markesas Kīzu smiltīs, mums ļāva savām acīm skatīties tālā pagātnē, laikos, kad izgailēja diženās Spānijas mirdzums. It kā atdzīvojās bagātā un neaptverami lielā, bet., izzudusi pasaule.

Robērs Stenjū Spāņu Neuzvaramas Armadas nenovērtējami dārgās relikvijas

Asais ziemeļu vējš skubināt skubināja galeasu1 , kas traucās garām Īrijas austrumu galam. Baismīgie viļņi nule kā sadragāja stūres ratu, kas jau tā bija bojāts; kuģis lūvēja — griezās ar degunu pret vēju, lai neiegāztos bezdibenī starp viļņu vāliem, dreifēdams nostāk no klintīm, kas slēpās tumsā pa labi no kuģa.

Priekšā, ne tālāk par trīsdesmit jūdzēm, ir katoliskās Skotijas rietumu piekraste un kādreizējās dižās Armādas atlikušo kuģu patvēruma vieta. Vēl dažas jūdzes — un «Herona» sasniegs Īriju; pietiktu ar dažām stundām, lai veiksmīgi beigtos izmisīgais brauciens, kas aizsākās apmēram pirms trim mēnešiem.

Airētāji cīnījās ar vēju, bez mitas ci​lādami airus un visiem spēkiem cenšoties kuģi turēt tālāk no krasta.

Uzvarēja vējš. Ūdens mutuļi pārvēlās pār kuģa labējo bortu. Novērotājs kuģa priekšgalā spalgi iekliedzās, un jūrnieki izmeta enkuru. Bet bija jau stipri par vēlu. No ūdens izlīdusi klints radze pārcirta kuģa sānu, un «Herona» uzsēdās uz klints. Kuģa pakaļgals bija sadragāts, sāns pušu, un viss, kas kuģī atradās, gāzās laukā. Lielgabali, lielgabala lo'Galeass — lielais galerai līdzīgs buru un airu kuģis, kas pirmoreiz minēts XII gs. Garums — līdz 80 m, platums — 16 m, katrā malā viena airu rinda (10 airētāju uz vienu airi), artilērijas bruņojumā līdz 70 dažāda kalibra lielgabalu un akmensmetēju. XVI—XVII gs. galeasi ietilpa daudzu Eiropas valstu kara flotēs. des, personiskie ieroči, lādes un citas mantas, un 1300 nelaimīgu, pārgurušu cilvēku, kas noslīka krasta bangās.

No 1300 cilvēkiem tikai pieciem izdevās krastu sasniegt dzīviem. To vidū, kas neizglābās, bija arī kāds jauns muižnieks, kura pēdējās domas droši vien bija pievērstas Spānijai un pēdējiem atvadu brīžiem, pirms viņš kopā ar floti devās iekarot Angliju. Varam iedomāties, ka tieši tajā brīdī līgava uzvilka tam pirkstā brīnišķīgu gredzenu, kas bija izgatavots pēc īpaša pasūtījuma un ar kuru simboliski atdeva sevi iecerētajam jauneklim.

Atmiņu lente pārtrūka līdz ar dzīvības pavedienu. Viņa nedzīvo ķermeni viļņi mētāja kā lēkājošu marioneti, līdz tas pamazām sāka iegrimt brūn aļģu audzē, kas klāja jūras dibenu. Jūras iemītnieki un ūdens pastāvīgā viļņošanās paveica savu ārdošo darbu, gredzens no pirksta nokrita un ieslīdēja plaisā.

Laika gaitā vietu, kur gredzens gulēja, vētras noklāja ar smiltīm un akmeņiem. No augšas krita gliemež​vāki un sacementējās kopā ar takelāžas apkalumiem.

Es mīlestības dāvanu — gredzenu — pacēlu no jūras dzelmes, kas tik ilgi to bija slēpusi, un atdevu cilvēku pasaulei, kam tas ari pēc taisnības pieder. Uz kuģa klāja gredzens, klāts aukstām ūdenslāsēm, gulēja manā melncimdo- tajā rokā un nespodrajā Īrijas saulē meta maigu mirdzumu. Šajā juveliermākslas darbā bija iegravēta izstiepta roka, kas sniedz sirdi, un vārdi: «Man nav nekā vairāk, ko Tev dot» Man šis gredzens ir visbrīnišķīgākais, visaizkustinošākais Armādas dārgums. Taču jūras dzelmē zem akmeņiem un smiltīm, mūs gaidīdami, gul vēl daudzi mēmi vēstures dra​matisko lappušu liecinieki. Un es niru atkal.

ZEMŪDENS PASAULE SARGA KUĢA «HERONA» DĀRGUMUS Brūnaļģes sedz jūras dibenu kā džungļi. Taču tagad, pēc daudzām zemūdens ekspedīcijām, es šajā haosā pazīstu katru akmens čupu un katru visšaurāko plaisu. Atlantijas okeānam nemitīgi viļņojoties, šie zemūdens meži šūpojas kā palmas viesuļvētrā.

Viļņošanās ir jūras pulss. Mums bija jādzīvo, pielāgojoties šim ritmam.

Lai zem ūdens liktu uz priekšu, es gaidīju vilni, kas mani pagrūstu vajadzīgajā virzienā. Pēc tam kad grūdiena iedarbība bija beigusies un mana kustība apstājusies, es ieķēros ūdenszālēs, šūpodamies kā karogs vējā līdzi mainīgajam strāvojumam. Kad ūdensaugi atkal saviļņojās man vajadzīgajā virzienā, tad, atlaidis rokas vaļā, es atkal paīros uz priekšu pretī savam mērķim. Šis mērķis bija plaisa, kurā atradās iestrēgusi sudraba monēta.

Es to pamanīju pagājušajā reizē, bet toreiz nespēju izvilkt. Tagad esmu paņēmis līdzi āmuru un cirtni. Atradis plaisu, sāku drupināt iezi starp sacementētajiem akmeņiem, kur bija iespiesta monēta.

Beidzot to atbrīvoju.

Es ripiņu paberzēju pirkstos. Ieraudzīju kāda drūma, bārdaina vīrieša profilu un skaidri saskatāmus burtus. Manā plaukstā atradās Neapoles sudraba piastrs.

Neapoles? Jā, lieta tāda, ka «Herona» piederēja Neapolei, karalistei, kas tolaik atradās Spānijas varā. Bet monētā iekaltā seja piederēja karalim, kas savā Eskorjala[12] pilī pie Madrides kā zirneklis auda tīklu, kurā gribēja satvert visu pasauli. Tas bija Filips II — izglītots un apdomīgs, drūms un augstprātīgs katoļu baznīcas atbalstītājs — Aragonas, Kastīlijas un Leonas karalis, Portugāles un abu Sicīliju valdnieks, visas Spānijas un «Indiju» karalis, Milānas, Burgundi- jas un Brabantes hercogs, Flandrijas grāfs, Jeruzālemes ka​ralis — uzvarētais karalis.

Mana aukstumā sastingusi roka turēja visas Eiropas vēsturi.

Esmu beidzot šai vēsturei pieskāries — šeit, šajā vietā, kur pienāca tās beigas. Pēc ilgām un garām stundām, kas aizvadītas bibliotēkās, meklējot šīs vēstures liecības — dokumentus. Anglijā, Spānijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā. Man Filips atdzīvojās no jauna, un tas bija tas Filips, kurš 1588. gadā sūtīja pret Angliju visvarenāko floti, kādu ļaudis jebkad redzējuši.

SPANUAS SAPNIS — VALDĪT PĀR ANGLIJU 1588. gada 22. jūlijā[13] 130 kuģu, uz kuriem atradās 2431 lielgabals, uzsāka jūrasbraucienu no Lakoruņas, kas atrodas Spānijas ziemeļu piekrastē. Sešdesmit pieci no kuģiem bija galjonas un apbruņoti tirdzniecības kuģi, divdesmit pieci — kravas kuģi, kas veda zirgus, mūļus, pārtiku. To vidū bija 32 nelielas laivas, četras galeras un četri galeasi, no kuriem viens bija «Herona». Šīs flotiles kuģos bija 27 500 cilvēku, no tiem 16 000 kareivju, 8000 jūrnieku, 2000 katordznieku un galeru vergu, kā ari 1500 augstdzimušu personu un citu brīvprātīgo.

Ekspedīciju vadīja dons Alonso Peress de Gusmans el Bueno, Medinas un Sidonijas hercogs — ļoti senas dzimtas muižnieks, taču maz kompetents šāda veida operācijas vadīšanai, pat pēc viņa paša atzinuma. Toties vecāko virsnieku vidū bija visā Spānijā slavens muižnieks — dons Alonso Martiness de Leiva, viens no tā laika spējīgākajiem un drosmīgākajiem kapteiņiem. De Leivam bija tik augsta reputācija, ka apmēram četrdesmit Spānijas ievērojamāko ģimeņu savus dēlus nodeva tieši uz viņa kuģa «La Rata Santa Maria en Coronada», lai de Leiva personiski vestu tos pretī uzvarai pār protestantiskās Anglijas ķeceriem.

Taču uzvaru gūt nebija lemts. Nelaimes sākās Lamanšā. Spānijas armija Nīderlandē nebija kaujai gatava. Angļu flote izmantoja priekšrocības, ko sagādāja laika apstākļi, un pie Kalē Armādu sakāva. Vējš piedzina Medinas — Sidonijas hercoga kuģus Flandrijas krasta aizvējā, tad mainīja virzienu un ļāva tiem aiziet Ziemeļjūrā. Sidonija deva pavēli atgriezties Spānijā, ieturēdama kursu, kā pierakstījis kāds virsnieks, «apkārt Anglijai, Skotijai un Īrijai pa 750 līgu garu ceļu vētrainā, mums gandrīz nemaz nepazīstamā jūrā».

Diezin vai puse Armādas kuģu atgriezās Spānijā. Daudzi nogrima, bet rudens vētras Skotijas un Īrijas krastos izmeta kādus divdesmit vai trīsdesmit kuģus. «La Rata», sadauzīta un ar nolauztiem mastiem, zaudējusi komandu, bija viens no tiem. Pēc divām baismīgām nedēļām, kad kuģis bija vientulīgi

peldējis Ziemeļatlantijā, tas nonāca Bleksoda līcī Īrijas rietumu krastā. Martiness de Leiva izvadīja kuģi līdz aizsargātai krastmalai, izsēdināja savus ļaudis, izkrāva tilpnes un kuģi nodedzināja.

Par laimi, līcī ienāca arī cits Armādas kuģis «La Dukesa Santa Ana», un de Leiva savus ļaudis un kravu pārvietoja uz «Anas». Kuģis izgāja jūrā, bet uzsēdās uz sēkļa, un atkal de laivas ļaudis un zelts nonāca krastā, un atkal de Leivam vajadzēja pielikt krietni daudz pūļu, lai nosargātu gan cilvēkus, gan dārgumus, tikai šoreiz — kādas pils dru​pās pie Ijohrosas-Morbejas.

Drīz vien izlūki atnesa ziņas par citiem spāņu kuģiem no Kilibegsas pilsētas, kas atradās vienpadsmit jūdžu attālumā no Donegolas pakalniem. Martiness de Leiva ar kuģa komandas locekļiem tūdaļ pat steidzās uz turieni, ņemdami līdzi bojāgājušo kuģu «Rata» un «Ana» dārgumus. De Leiva atrada trīs kuģus, vienu bojātu, bet divus sadauzītus, un trīs ekipāžu locekļus — slimus un izsalkušus. Uzņēmies komandēšanu, de Leiva no sadragāto kuģu paliekām ar piecu ekipāžu spēcīgāko vīru palīdzību atjaunoja vienīgo kuģi, kas vēl spēja turēties virs ūdens, — galjonu «Herona». Cik bija iespējams, viņš atjaunoja kuģa salauzto stūres ratu, aizlāpīja korpusu, uzņēma uz kuģa 1300 cilvēku un vērtīgāko mantību. Kuģis bija ļoti pārslogots, un diezin vai de Leivam bija pārliecība, ka varēs sasniegt Spānijas krastus. Viņa vienīgā iespēja tagad bija doties uz Skotiju, kur Jēkabs VI1 , katoliskās karalienes Marijas Stjuartes dēls, neapšau​bāmi dotu patvērumu spāņu ticības brāļiem.

Naktī uz 26. oktobri vēja saceltie viļņi aiznesa sev līdzi avārijas stūri. Ap pusnakti tikai dažu stundu brauciena attālumā no mērķa «Henma» pie Milžu Dambja* uzdrāzās uz klints un krasta bangu joslā sašķīda gabalos.

MŪŽA AIZRAUŠANĀS Nogrimuši kuģi guļ zem visu jūru ūdeņiem, glabādami vēsturi un vilinādami zinātkārus un vērīgus ļaudis, solot gan jaunas zināšanas, gan bagātīgu atalgojumu. 18 gadu vecumā es pirmoreiz sastādīju lielāko kuģu katastrofu sarakstu. Tagad mana istaba ir pilna ar dokumentu mapēm, un gadiem ilgi «Herona» bojāgājušo vidū ieņēmusi goda vietu. Dokumentos bija precīza informācija par to, kā kuģis nogrimis, bet nevis par to, kur tas noticis. Senajos dokumentos «Herona» pieminēta itin bieži, taču pretrunīgi. Desmit dienas pēc tam, kad kuģis bija nogrimis, lordam deputātam Dublinas pili1 pienāca ziņa, ka «minēta galera, kas devusies jūrā no minētās ostas (Kilibegsas. — Aut.) ar tik lielu skaitu spāņu, cik vien uz kuģa varējuši novietoties, brauca gar krastu uz Orkneju salām pie Skotijas, ceļā uzdrāzās Banboja klintij un sašķīda gabalos; kuģis un cilvēki aizgāja bojā, izglābās tikai pieci vīri, tik tikko nokļūstot līdz krastam. Ban​boja klints atrodas netālu no Sorlī Boja mājām.»

Pieminētais Sorlī Bojs ir Sorlī Bojs Makdonels, vietējais lords, kādreizējais nesamierināmais angļu valdītāju ienaidnieks Īrijā. Tam bija svarīgi iemesli. Dreiks bija nogremdējis viņa galeras, Eseksa ļaudis bija nogalinājuši viņa sievu un mazākos bērnus. Viņa «mājas» bija Danlūisas pils, kuras klusējošie, laikazoba sagrauztie mūri vēl aizvien redzami klinšu galotnē pie Portbelintras. Bet Banboja un Bua upes grīva jeb Baša atrodas divas jūdzes uz austrumiem.

Decembrī lords deputāts informēja Londonu, ka ir dzirdējis runas par «trim misiņa stieņiem, kas guļot redzamības attālumā starp Banbojas klintīm», un ka Martiness de Leiva noslīcis. Augustā viņš ziņoja, ka spāņu lielgabali izcelti, taču noskaidrojās, ka tos pievācis kāds holandiešu kapteinis kopā ar diviem spāņiem. Šajā vēstulē bija piezīme: «Ziņo, ka tur atrodoties ari liels daudzums zelta un sudraba.»

Ierēdnis, kas šo ziņojumu nosūtīja, piebildis: «Monētas, kas tur zem ūdens bija, pēc mana ieskata, vēl arvien tur ir.»

Vēlāk šā reģiona angļu gubernators sers Džons Čīčesters rakstīja: «Džeimss Makdonels izcēla trīs lādes ar dārgumiem un tās nogādāja Danlūisas pilī.» Un tālāk: «Makdo- neli .. uzstādījuši trīs spāņu lielgabalus .. Es pieprasīju, lai minētos lielgabalus atdod, bet viņi kategoriski atteicās.»

Es jau biju noskaidrojis, ka pirmajos gados pēc kuģa «Herona» bojāejas Sorlī Boja dēls Džeimss Danlūisu paplaši​nājis un izdaiļojis. Tagad zināju, no kurienes radusies viņa negaidītā bagātība!

'Dublinas pils — Īrijas vicekaraļa rezidence Dublinā.

Būdams pārliecināts optimists — zemūdens arheologam tādam arī jābūt —, sevī nospriedu, ka Sorlī Bojs ar savu dēlu taču nebūs dabūjis rokā visas kuģa «Herona» bagātības, un tāpēc es devos uz Īriju palūkoties, ko Makdonels atstājis man. Mans pastāvīgais kompanjons beļģu fotogrāfs Marks Jasinskis bija ar mieru braukt līdzi, kaut gan šaubījās par manu pārliecību.

— Esi drošs, ka šī vieta jau pirms mums ir krustu šķērsu izlodāta, — viņš teica.

— Par to nav šaubu, — es atbildēju. — Bet tomēr senie dokumenti norāda uz Banboja klinti, kuru acīmredzot ir apmeklējuši ari citi bagātību meklētāji. Spried pats: tieši Sorlī Boja ļaudis noskaidroja katastrofas vietu. Vai gan viņi būtu sākuši angļiem klāstīt, kur tā ir, ja paši grasījās savākt no kuģa lielgabalus un zeltu? Nē, nedz angļiem, nedz ari kādam citam. Esmu pārliecināts, ka Banboja tika nosaukta vienīgi uzmanības novēršanai. Un, pat ja tas tā nav, mūsu priekšteči bagātību meklējumos cietuši neveiksmi vienas kļūdas dēļ, ko viņi visi ir pieļāvuši: viņi pārāk burtiski turējušies pie senajos dokumentos pieminētajām vietām. Esmu izpētījis Īrijas XVI gadsimta karti. Šajā piekrastes rajonā ir atzīmētas tikai divas vietas: Danlūisa un Bua. Tātad angļu spiegi savos ziņojumos varēja lietot tikai šos divus nosaukumus. Dārgumu meklētāji paklausīgi nira norādītajās vietās, it kā kartē tās būtu atzīmētas ar «X» zīmi.

Es attinu sīku Ziemeļīrijas karti, ko bija izdevusi armijas ģeodēzijas pāfvalde un kurā bija redzams rajons uz ziemeļ​austrumiem no Portbelintras.

— Paskaties te, Mark! Redzi, te ir «Spāņu klints» un «Spāņu ala»; «Spānijas osta» un «Lakālas rags». Senākās kartēs šādu nosaukumu nav. Bet kāpēc mēs tos atrodam šajā, mūsdienu kartē? Tāpēc, ka tolaik, kad karte tika sastādīta, vairs nebija vajadzības slēpt kuģa «Herona» bojāejas vietu. Tātad šie senie nosaukumi bija saglabājušies daudzu paaudžu zvejnieku atmiņā. Tos uzzināja topogrāfi, iztaujājot vietējos iedzīvotājus par katru vietu un alu.

Mēs ar Marku nokļuvām Portbelintrā kādā 1967. gada jūnija dienā. Noīrējām istabu un, kaut laiks bija diezgan nelāgs, tūliņ pat devāmies gar kuģa ceļu uz Portnaspanjas pusi. Mūsu ceļš veda pa Milžu Dambi, gar vētras sakulto jūras ūdeņu amfiteātri, ko puslokā norobežoja šausminošas trīssimt pēdu augstas melnas klinšu smailes. Drusku lēzenākās vietās, kur vīdēja zāles zaļums, pa brīžam rādot gluži akrobātisku veiklību, ganījās aitas. Zemāk zaļganā jūra pārākuma apziņā demonstrēja savu spēku. Viļņi šķīda pret Lakā- las klinti, un putas lidoja atpakaļ jūras bangās kā spurdzoši taurenīši. Marks galvu vien nošūpoja.

— Kas gan var jūrā saglabāties pēc šāda četrus gadsim​tus ilguša karuseļa?

— Protams, tikai nelieli fragmenti.

Suvenīru kioskā Marks par vienu šiliņu un trim pensiem nopirka tūristu prospektu. Viņš to pārlapoja un sāka smie​ties.

— Cik stundu no sava neilgā mūža tu esi pavadījis, caurskatot senus dokumentus? Septiņsimt?

Deviņsimt? Mans draugs, tu varēji netērēt laiku veltīgi. Skaties!

Un es lasīju: «1588. gadā viens no Spāņu Armādas kuģiem — «Herona» —> zaudējis visu komandu, nogrima nelielā līcī pie Milžu Dambja; šo vietu kopš tā laika sauc par «Portnaspanju» — «Spānijas ostu».

—Tas viss ir skaisti, — es teicu, — taču, ja es nebūtu veicis pētījumus, apšaubot oficiālos avotus, bet būtu gluži vienkārši izlasījis šo brošūru, tad darītu gluži to pašu, ko darījuši arī citi, izlasīdami brošūru: paraustītu plecus un dotos nirt pie Banboja, uz kuru norāda pirmavoti.

27. jūnijā jūras ūdeņi nomierinājās tiktāl, ka ļāva mums nolaist piepūšamo laivu ar piekarināmo motoru. Noenkurojāmies Portnaspanjā, un es nolaidos pāri bortam, lai palūkotos, kas te redzams.

Izrādījās — nekas.

Devos uz Lakada ragu, vērodams jūras dibenu caur līganajiem ūdensaugiem, kas pacēlās it visur — klāja klintis un iespiedās plaisās. No Lakada raga es atradu zemūdens rifu un gar to peldēju ziemeļu virzienā. Pēkšņi atklājās līdzena vieta, kaut kas līdzīgs esplanādei, kas bija izveido- jusles iepretī milzīgam akmens blāķim. Manu uzmanību piesaistīja kāds balts priekšmets, kas gulēja gandrīz pašā laukuma vidū. Es piesteidzos tam klāt, satvēru un pacēlu… Svins! Stienītis trīs mārciņu svarā.

Mana sirds sāka pukstēt straujāk, kad atcerējos, kas teikts kādā dokumentā, ko biju izstudējis Britu muzejā. Tajā ir runa par «cilvēku, vārdā Boils», kurš bija atradis vēl viena Armādas kuģa bojāejas vietu Donegolā XVIII gadsimta beigās. Viņa atradumu vidū bijis «svina gabals jarda garumā, trīsšķautņains… vidū biezāks, bet galos tievāks».

Tas taču bija arī mana svina gabala precīzs apraksts! Es atradumu apgrozīju rokās un ieraudzīju piecus Jeruzāle- mes krustus[14], iecirstus stienī. Esmu atklājis kuģa bojāejas vietu! Mani pārņēma prieks, bet rimts prieks, kaut kas līdzīgs dziļai labsajūtai. «Herona» slēpās te! Noteikti te bija atrodams vēl kas vairāk, nevis tikai viens svina stienītis.

Rūpīgi apskatīju garo, klinšaino eju. Tā mani aizveda tieši pie bronzas lielgabala, kurā alpazinu falkonetu[15]. Jūras dibens lēzeni noslīga dziļumā. Es peldēju gar šo nogāzi, jo priekšmeti, kas krita laukā no grimstošā kuģa, arī slīdētu gar to, un atradu vēl vienu lielgabalu — mazu vītņstobra lielgabalu, ar kādiem spāņi bija apbruņoti. Es sajūsmā to aplūkoju.

Nevienā muzejā nebija neviena Armādas lielgabala, pat nevienas lielgaballodes. Bet manā priekšā gulēja vairāki lielgabalu aizslēgi, svina stieņi, svina plāksne un lielgaballodes— visapkārt kā nobērts ar lielgabalu lodēm! Šodienai pietiks, es nodomāju. Man vajadzēja apvaldīt atraduma prieku — vairāk nekā divsimt gadus pēc Boila esmu taču pirmais atradis Armādas kuģa bojāejas vietu. Jo Boils, lūk, atrastos «ieročus sadauzīja, lai iegūtu trīs vezumus misiņa par četrarpus pensiem mārciņā». Kad pacēlos virs ūdens, tad tik plati smaidīju, ka akvalanga iemutis pats izkrita man no mutes. Pilnīgi lieki Markam teicu, ka mums vajadzīgo vietu esmu atradis. Mana sejas izteiksme pati par sevi visu skaidri pavēstīja.

Sākās vētras, kas jūru padarīja bīstamu. Un tomēr mēs turpinājām nirt, nespēdami nogaidīt piemērotu laiku. Reiz no jūras dibena pacēlu pelēku oli, apaļu un plakanu.

«Ahā,» sevī pasmējos. «Teikšu Markam, ka tas ir piastrs.»

Pagriezu oli otrādi un ieraudzīju, ka tas patiesi ir piastrs! Uz monētas bija saglabājies Jeruzālemes krusts — nobružājies, bet saskatāms. Mēs ar Marku ceremoniāli paspiedām viens otram roku. Vēlāk, ziemeļrietumos no Lakada raga, atradām enkuru un vēl dažas astoņreālu monētas.

Tai laikā — pirmo reizi pa visiem jūras dzelmē nogrimušo bagātību medību gadiem — es ieraudzīju jūras dibenā mirdzam zeltu. Pēc piecpadsmit gadu neauglīgiem pūliņiem un atkārtotām neveiksmēm manās rokās beidzot bija tīrs, gaišs metāls: vispirms mazs gredzentiņš, tad greznas ķēdes fragments.

Bet ko darīt tagad? Mēs bijām tikai divi, bez komandas, bez aprīkojuma, bez līdzekļiem, bet mēs bijām izdarījuši satriecošu atklājumu. Nolēmām savu noslēpumu saglabāt un atgriezties šurp nākamajā gadā, darbam labāk sagatavojušies. Savus atradumus noglabājām zemūdens alā un atgriezāmies kontinentā.

JAUNAS KOMANDAS KAVĒKĻI Par mūsu nākamās ekspedīcijas sponsoru kļuva mans draugs Anrī Delozs, Marseļas labākais ūdenslīdējs. Viņš mūs apgādāja ar nepieciešamo inventāru. Līdzekļus iesākumam izvilkām no savām pašu kabatām, taču vēlāk tie papildinājās ar Nacionālās Ģeogrāfijas biedrības naudu. Visvairāk mums bija nepieciešams brīvs laiks. Mans darbadevējs, Ņujorkas kompānija «Ocean System's Incorp.», man laipni piešķīra atva​ļinājumu.

1968. gada aprīlī atgriezāmies Portbelintrā kopā ar diviem profesionāliem franču ūdenslīdējiem Morisu Vidālu un Luiju Gorsomu. Frānsiss Dimons, arhitektūras students, ekspedīcijā bija iesaistīts par kartogrāfu un mākslinieku, Marka pienā​kums bija fotografēšana un mūsu atradumu saglabāšana.

Mēs atradāmies vajadzīgajā vietā, bijām labi apgādāti un degām nepacietībā sākt darbu, bet — neko nevarējām darīt Dienā redzējām vētrainu jūru, un šķita, ka niknās bangas nekad neaprims. Naktī ledainais Grenlandes vējš nāca iekšā pa mana loga rāmja šķirbām. Iekams tas paguva izlīst ārā pa durvju apakšu, mans deguns jau bija nosalis. Katru rītu zīlēju laiku pēc krasta viļņu trokšņa: ja bangas plīsa pret krastu pie mūsu kotedžas, tad varēja atkal mierīgi likties uz auss.

Bijām iecerējuši iezīmēt kartē katru jūrā atrasto priekšmetu. Tālab jūras dibena teritoriju vajadzēja sadalīt vienādos kvadrātos, kā to dara virszemes arheoloģijā. Taču kuģa «Hemna» atrašanās vieta šādai sistematizācijai nepakļāvās. Vienīgās taisnās līnijas, ko šeit varēja nospraust veda no viena krasta orientiera uz citu.

Kad jūra beidzot ļāva ķerties pie darba, mēs šīs līnijas nospraudām ar stipru virvju palīdzību, to galus apzīmējot ar noteiktiem numuriem. Tas viss mums deva pamatu kar​tes sastādīšanai.

Noteicām iecirkņa robežas, kurā varētu tikt atrastas nogrimušā kuģa paliekas. Kaut kur katastrofas vietā varētu būt saglabājušies tikai vissmagākie priekšmeti, taču arī tiem laika gaitā bija pakāpeniski jāpārvietojas pa jūras dibenu. Kuģa korpusa paliekas mums neizdevās atrast Tomēr mūsu novilktās līnijas deva atskaites punktus un palīdzēja atrast ceļu starp ūdenszālēm apaugušajiem akmens blāķiem.

Orien​tieri noturējās divas dienas. Tad atkal uznāca vētra un visu mūsu sistēmu aizslaucīja kā nebijušu.

Spītējot vētrai, Luijs darīja visu iespējamo, lai līnijas atjaunotu, taču nekas neiznāca. Atkāpāmies dziļumā un turpinā​jām «medības».

Pašā sākumā mūs pavadīja veiksme. Atradām Seviljā kaltas zelta monētas ar Aragonas ģerboņa attēlu, zelta pogas, sudraba dakšiņas, kā arī daudz sudraba un vara monētu.

Kādu ritu nepilnas stundas laikā es piepildīju ar zelta un sudraba monētām ievārījuma burku, sinepju burciņu un zāļu kārbiņu. Šīs bagātības izstaroja tādu tīksmes kvēli, ka ar to gandrīz vai pietika, lai neitralizētu briesmīgo, ķermeni stindzinošo aukstumu, kas ar ik iegremdēšanās reizi palielinājās no vienkārša diskomforta sākumā līdz mokošām sā​pēm visā augumā.

Bet tik un tā — peldēdams starp akmeņiem, es biju apmierināts. «Esmu sasniedzis savu,» sev atkārtoju. «Esmu tieši tajā vietā, kur gribēju būt, daru tieši to, ko gribēju darīt.» Gandrīz vai līksmoju par aukstumu, nogurumu, jūras slimības nelabumu… Šajā mirklī mana labā roka sataustīja kādu dzeltenu priekšmetu. Vai zelts? Nē, šķiet, ka tikai gliemežvāks. Pacēlu to un uzmanīgi aplūkoju, lai nākamajā reizē ar šādu atradumu nepiekrāptos. Un tomēr tas nebija gliemežvāks, bet gan zelta medaljons.

Pirms izniršanas pamanīju melnu, sacementējušos akmeņu, lielgaballožu un metāla lūžņu kaudzi.

Pastāstīju par to saviem kolēģiem, profesora tonī viņus informējot, ka tas ir tipisks spāņu kuģa balasts un ka mums šis fakts ļoti daudz ko nozīmē.

— Bet kāpēc spāņi balastā iekrāvuši navigācijas instrumentus?— vaicāja Moriss, kad bija manu atradumu aplūkojis.

— Turklāt kāpēc šī daudznozīmīgā balasta čupā atrodas zelta monētas? — piebilda Luijs.

Mana teorija bija sašķobījusies un pilnīgi sabruka nākamajā dienā, kad es atradu lielisku zelta ķēdi, kas pazuda melnajos akmeņos un atkal parādījās grēdas otrā pusē. Izskatījās tā, ka šis «balasts» bija izveidojies dabiskā ceļā, nogrimušā kuģa lūžņus bija sacementējusi rūsa un pulveris, sajaucoties ar sadrupušu gliemežvāku kalki. Šo juceklīgo masu mes zem ūdens sadalīt nespējām, nesabojājot tajā ieķepušos priekšmetus; turklāt darbs bija pārāk ietilpīgs cilvēkiem, kas strādā akvalangā. Vajadzēja mēģināt izcelt no ūdens lielākus klučus un izvilkt tos krastā, kur mēs tos brīvā brīdī varētu sadalīt Bezformīgajās pikās atradām monētas — piastrus un dukātus, reālus un eskudo, vara sprādzes, zelta ķēdes, keramikas gabalus, svina lodes,

karotes, nažus un dakšiņas.

Ar atradumiem visbagātāko kluci izvilkām no alas, ko sedza divi milzīgi akmens bloki pa simt tonnām svarā katrs. Bīdot aglomerāta blāķus — starp tiem bija ari tādi, kas balstīja paceļamos blokus —, mēs stipri riskējām, jo alas velves varētu mums uzgāzties virsū. Lai izvairītos no nelaimes, šur tur velves atbalstījām ar sakrautiem akmeņiem. Ja mūsu izveidotās kolonnas pēkšņi saļodzītos, mēs uz vietas būtu līķi vai, pareizāk sakot, pārvērstos par plāceņiem.

Es uzstāju, ka jāievēro ārkārtīgi liela piesardzība.

— Zēni, alā būsim piesardzīgi, labāk atstāsim tur dažas monētas nekā kādu no mums.

Brīdinājums vietā, taču izrādījās, ka starp akmeņiem, kas šo Damokla zobenu balstīja, bija ieķīlējies sudraba svečturis teicamā stāvoklī. Es tam varēju pieskarties, bet nevarēju atbrīvot. Tas bija iespiests starp diviem akmeņiem. Ja šos akmeņus, kas balstīja citus akmeņus un savukārt nostiprināja velves atbalsta kolonnu, izceltu… Plāceņi!

Un tomēr es šo svečturi gribēju dabūt. Izstiepu roku ar lauzni un lēnītiņām pabakstīju kolonnu, ar vienu aci vērodams alas griestus, bet ar otru uzmanīdams izeju. Pēkšņi atskanēja brūkošu akmeņu troksnis, un es izspruku no alas ārā. Tūlīt pēc manis izlidoja Moriss. Protams, viņš ir bijis tas trakais, kas gandrīz sagrāva alas velvi.

Es viņam bārgi padraudēju un devu zīmi: «Esi uzmanīgāks!» — norādīdams uz milzīgajiem blokiem, kas jau bija izkustināti, un uz saplacinātu metālu pecku. Moriss tāpat ar žestiem atbildēja, ka, ja arī kāds kļūdījies, tad, protams, ne viņš; ka viņš esot pabīdījis tikai dažus oļus, kas taču nekādi nespējot ļauni ietekmēt alas arhitektūru, bet, lūk, cs gan esot rīkojies ar bezatbildīgu nevērību pret mūsu abu drošību.

Nākamajā dienā es savu svečturi dabūju gan rokā. Taču spraugā, no kuras to izvilku, nespodri vizēja vēl otrs, turklāt varēja manīt, ka tur ir ari zelta rotaslieta, vislielākā no visām atrastajām. Bet kā tai tikt klāt? Bija nepieciešama zi​nāma veiklība. Taču cik spoži tā zvīļoja!

Pēc stundas dārgumu biju atbrīvojis. Izrādījās, ka «zelta rotaslieta» ir tikai vara poda rokturis.

Tomēr tam blakus gulēja zelta ķēde, kuras gals nozuda zem kolonnas pamatnes. Ala vēl aizvien atradās savā vietā, bet kolonnas jau bija izjukušas. Alas velve stāvēja kā izaicinājums pievilkšanas spēkam, kā pārgalvīgas drosmes piemineklis.

Maija vidū jūra sāka nomierināties un reizumis pat uzspīdēja saule. Kopš mēs dzīvojām zem ūdens, šo spīdekli tik reti kad izdevās redzēt Mūsu visuzticīgākā līdzjutēja četrgadīgā Džona Makonagi apsārtušais, strupais deguntelis mums vislabāk spēja liecināt kāds laiks ir virspusē. Mazais Džons — mūsu Portbelintras mitekļa saimnieka jaunākais dēls — katru ritu atnāca uz krastu, lai paskatītos, kā mēs uzsākam darbu, un katru vakaru tur atgriezās, lai redzētu, ko mēs no laivas kraujam laukā.

JAUNAS BRIESMAS Kad ūdens kļuva siltāks, varējām palikt lejā kādas piecas sešas stundas dienā. Taču siltajā laikā arī ūdensaugi straujāk aug. Tie stāvēja kā mūris, kā cukurniedres un bija glumi kā gumija. Centāmies augus izraustīt, bet tie peldēja atpakaļ, it kā tīšām, lai mēs tajos iepiņķētos un paliktu jū​ras dibenā.

Ala bija iztukšota, un mēs metāmies uz jūras dibena at​klātajiem laukumiem.

Pēc tam kad pirmā akmeņu kārta bija noņemta (smagie metāla priekšmeti atradās zem tiem, uz klinšu pamatnes), mēs šos laukumus notīrījām bez īpašām pūlēm. Šādam darbam vislabākais instruments bija šļūtene, kas savienota ar laivā uzstādīto mehānisko sūkni.

Cilvēks, kas strādāja ar šļūteni, jutās tā, it kā viņš cīnītos ar gigantisku satrakotu jūras čūsku. Viņš ar abām rokām turēja šo «čūsku», atspēries pret kādu akmeni, bet neredzamā ūdens strūkla, kas ar lielu atsitiena spēku sitās ārā no smagās bronzas sprauslas, gāza viņu no kājām.

Melniem mākuļiem pacēlās smiltis, lidoja oļi, lēkāja un vēlās akmeņi. Sajā brīdī ūdenslīdēju pārņem

neizsakāmas izjūtas, apjaušot savu spēku cīņā ar jūru.

Lūk, klinšainais jūras dibens ir attīrīts, ūdens strūkla izslēgta, un mēs uzmanīgi ar rokām pārmeklējam plaisas un spraugas. Sudraba priekšmeti, ko no turienes izvilkām, parasti bija nobružāti un salauzti, turpretī zeltlietas, kas atradās slēptuvju pašā dibenā, parādījās mirdzošas un nebojātas.

Tādā veidā kuģa katastrofas vietā pārlūkojām katru pēdu. Pēc tam nācās izcelt divus lielgabalus, lai pārbaudītu, kas atrodas zem tiem. Vispirms uzgājām artilērijas ieroci, ko no jūras dibena pacēlām ar liela gaisa maisa palīdzību. Maiss līgojās kā milzīgs jūras nezvērs; lielgabals sašūpojās, atrāvās no jūras dibena un lēnām cēlās augšup, izsējot sidrabotus burbuļus. Savu guvumu aizvilkām līdz Portbe-lintrai.

Līdz ar to mūsu noslēpums pārstāja būt noslēpums. Monētas un dārglietas vēl varēja noslēpt mūsu nirēju kulēs, gaidot reģistrāciju, novērtējumu un kataloģizāciju vietējās varas pārstāvju klātbūtnē un lēmumu par mums pienākošos daļu. Turpretī uz ratiņiem novietots lielgabals bija visiem redzams.

Dabiski, ka ikviens gribēja to gan aplūkot, gan aptaustīt, ari mūs izprašņāt Ļaudis interesējās, vai tur bijis zelts un vai mēs esot atraduši ķēdēs iekaltu galeru vergu skeletus. Un vai tur vēl neesot lielgabali, aukstie ieroči un dārglietas.

Valodas steidzās no ostas uz alus krodziņiem, no krodziņiem — uz avīžu kantoriem un radiostudijām.

Nākamajā svētdienā pie mums ieradās nelūgti viesi.

Tie bija veseli divpadsmit dzelzs laužņiem bruņoti ūdens​līdēji no Belfāstas kluba.

— Esiet uzmanīgi un neko neaiztieciet, — es viņiem teicu. — Mēs kuģa bojāejas vietu esam kartografējuši. Tur​klāt es esmu atrastās mantas likumīgais saimnieks.

Atbraucēji aizgāja, ne vārda neteikuši. Mēs ar savu visātrāko laivu viņiem sekojām, apņēmušies neko neļaut paņemt

ZEMŪDENS KONFRONTĀCIJĀ Svešinieki nira vairākas stundas, taču neko neatrada. Bet tad viņi uzdūrās vienai no mūsu marķēšanas virvēm un pa to virzījās tieši uz alu, pie kuras sardzē atradās Luijs. Viņš tur nekustīgi stāvēja, rokas uz krūtīm sakrustojis, un svešiniekos lūkojās aukstām kā jūras ūdens acīm. Belfās- tas puiši ātri pacēlās virs ūdens, un laiva devās uz Portbelin- tru, lai uzņemtu otru partiju viņu kluba biedru.

Palikušie puiši uzrausās uz nelielas klints, gaidot papildspēku ierašanos. Vēlāk mēs zem šīs pašas klints atradām četrdesmit piecas zelta monētas un nedaudz dārglietu. Toreiz nodomāju, ka vajadzētu belfāstiešiem to kādreiz pa​stāstīt.

Ieradās otra grupa. Es nirējiem nemanīts sekoju un redzēju, ka viens no tiem somā ielika svina gabalu. Es piepeldēju un aizskāru tā plecu, bet puisis tā salēcās, it kā viņu būtu satvērusi haizivs. Es iztukšoju viņa maisu, bet pa to laiku mani bija ielenkuši pārējie viņa kompānijas ūdenslīdēji, un viens no tiem mani tā pagrūda, ka viss mana maisa sa​turs izbira.

Mūsu sāncenši skaitliskā ziņā mūs pārspēja, taču viņi bija kluba biedri un tāpēc viņiem vispirms vajadzēja sarīkot sapulci, pirms mums uzbrukt Vairākums saprātīgi nolēma atkāpties. Viņi aizvācās, un mēs atgriezāmies pie darba.

Vasara atnesa garus, gaišus vakarus, kas ilga līdz pulksten vienpadsmitiem, un neskaitāmus tūristus, kas katru vakaru ieradās mūsu zelta stieņus saskaitīt Mēs viņiem to ļāvām.

— Gribētu gan zināt, — teica Moriss, — ko šie cilvēki darījuši līdz tam, kad Portbelintrā ieradās akvalangisti.

Arī man gribētos zināt par ko ļaudis šeit runājuši agrākajos gados. Protams, šajā sezonā mēs bijām galvenais ļaužu valodu un baumu objekts. Melsa, ka mēs uz Amerikas Savienotajām Valstīm kā kontrabandu esot izveduši milzīgu daudzumu zelta. Skolēni savā starpā sprieda, ka mēs esot atraduši divdesmit tonnas zelta un vairākus milzīgus zelta lielgabalus.

Taču fakts paliek fakts — mēs ar savu smieklīgo laiveli un trūcīgo aprīkojumu no jūras dibena izcēlām pietiekami bagātu guvumu, lai iznāktu satriecoša filma. Luijs atrada Maltas bruņinieka krustu — varbūt tas piederējis pašam Fabricio Spinolem, kuģa «Herona» pirmajam kapteinim, kurš bija šī senā ordeņa loceklis. Es atradu brīnišķīgu zelta salamandra, greznotu ar rabīniem, un reiz vienā dienā savācu piecpadsmit zelta monētas. Nākamajā dienā Moriss atrada vēl divdesmit, bet es… sīku vara nagliņu.

JŪRAS DIBENS ATTĪRAS

Nedēļu pēc nedēļas mēs savu meklējumu teritoriju paplašinājām, joprojām izdarot atklājumus, jo jūra nogrimušās lietas bija izmētājusi lielā platībā. Lai kur mēs arī meklētu, veiksme vienmēr stāvēja mums līdzās. Es atradu astrolabu — navigācijas ierīci saules stāvokļa noteikšanai un sarūsējušas ieroča atliekas. Tām gluži blakus pacēlu mūsu visneparastāko atradumu — kvarca priekšmetu apmēram divu collu garumā ar sudraba uzbāzni. Vēlāk sapratām, ka tas ir smaržu flakons; augstdzimušais kungs no tā izšļakstija aromātisko šķidrumu un saslapināja ūsas, stāvēdams vējā, kas uz viņa pusi nesa trīssimt važās saslēgto airētāju sviedru smaku.

Katru vakaru, pārdomājot dienā paveikto un novērtējot savāktās trofejas, nepārstāju apbrīnot savu kolēģu neizsakāmos pūliņus un viņu atradumus. Piemēram, Frānsisa veiklību: viņš ielīda caurumā, no kura ārā rēgojās tikai viņa kāju pēdas, bet, kad no turienes izrausās, viņa maisā atradās divi zobena spali un trīs zelta ķēdes posmi.

Moriss pilnīgi pārveidoja zemūdens ainavu. Viņš apgalvoja, ka izveidojis visīstāko autotrasi, un tā bija taisnība. Divas trīs tonnas smagi akmens bluķi tika pabīdīti sānis ar paceļamo maisu saišķu palīdzību, izveidojot īstu bulvāri. Moriss pats palīda zem liela, plakana akmens un ar gaisa šļūtenes palīdzību nopūta dibenu tīru, pūlēdamies atrast rubīnus, kas bija izkrituši no kāda jau agrāk atrasta dārga kulona.

Luijs strādāja lielā laukumā, kas bija noklāts ar akmeņiem un smilšu slāni. Allaž būdams nosvērti mierīgs un strādādams metodiski, viņš tomēr darbojās ar neapvaldāmu spēku. Rokot smiltis un ar sviru cilājot akmeņus, viņš, noguruma nepazīdams, spēja dienā izsijāt kādus trīs kubikmetrus dibena nogulu.

Viņa atradumu somā glabājās divas zelta monētas, briljantu gredzens, rubīns un sudraba kausa gabali.

Acīmredzot šajā iecirknī, kādus trīsdesmit jardus no katastrofas vietas, bangas bija atnesušas lielu kuģa atlūzu, pirms kuģis paguva nogrimt Kad Marks nenoņēmās ar savu fotokameru, viņš meklēja svinu — viņš atrada tikai to un atrada it visur. Ja mēs kaut kur jūras dibenā atstājām tukšu maisu, tad atgriezušies to atradām pilnu… ar svinu.

Marks sekoja mums, pārbaudīdams mūsu pārmeklētās vietas, un izteica pārmetumus par katru svina gabalu, ko mums nebija izdevies pamanīt — Arheologam svina lielgaballodes fragments var pastāstīt tikpat daudz, cik lāde, pilna ar dubloniem, — viņš pilnīgi pamatoti aizrādīja.

Mūsu monētu kolekcija joprojām papildinājās. Tajā jau bija pārstāvētas visas tā laika Spānijas, Neapoles, Portugāles un Nīderlandes naudas kaltuves. Uz monētām bija izkalti Ferdinanda un Isabellas, Svētās Romas impērijas imperatora Kārļa V un viņa dēla — Spānijas karaļa Filipa II vārds. Un tomēr visvērtīgākie bija ikdienas sadzīves priekšmeti, kas jo dienas, jo padziļināja mūsu zināšanas par dzīvi XVI gadsimtā. Atradumu vidū bija daudz reliģiskā kulta priekšmetu: zelta medaljoni ar svēto vārdiem, sudraba krucifikss — varbūt tas piederējis garīdzniekam — un vienkārši alvas medaljoni ar Kristus vai Dievmātes attēlu, atgādinādami mums galeru vergu likteni, — varbūt viņi medaljonu turēja sažņaugtu rokā, kad katordznieku ķēdes tos vilka jūras dibenā.

VASARAS KAUJAS ATSTATĀS RETAS Visskaistākās dārglietas uzgājām pašās pēdējās dienās. Luijs atrada divas lieliski apstrādātas, ar pērlēm rotātas zelta piespraudes barokālā stilā. Taču tām abām vidējais dārgakmens bija pazudis. Reiz, rokoties zem liela akmens, es atradu nebojātu piespraudi; tā mirdzēja kā jauna un bija rotāta ar lazurīta kameju, kas attēloja Romas imperatora profilu. Zem šī paša akmens pēc trīs stundu darba es atradu vēl četras piespraudes — un katru citādāku. Uz tām acīmredzot bija attēloti vairāki no divpadsmit cēzariem1 .

Mūsdienu kameju griešanas meistariem vēl nav izdevies pārspēt Renesanses laikmeta meistarus, šo šedevru radītājus.

Tagad, septembra beigās, izraustītās ūdenszāles plandījās jūras ūdeņos kā karogi pēc kaujas. Vasara bija pagājusi, tūristi aizbraukuši. Osta aprimusi. Pat mazais Džons mūs bija apmainījis pret bērnudārzu.

Mēs lepojāmies ar to, ka zem ūdens bijām nostrādājuši 2800 stundas. Zemūdens laukos bijām aruši apmēram piecus mēnešus; pārmeklēto akvatoriju vairs ne pazīt nevarēja. Dibens bija izvagots dziļās rētās; tās — mūsu arheoloģisko pētījumu pēdas. Ko jūra glabā, to glabā labi. Mēs jūras viltības izpētījām citu pēc citas un atņēmām gan bagātības, gan pieticīgos sadzīves priekšmetus, ko tā bija slēpusi gandrīz četrsimt gadu.

Laiks mūsu aprīkojumu nokopt, laivu novākt un pēdējos atradumus iezīmēt kartē, laiks kataloģizēt, fotografēt un sagatavot materiālus publicēšanai, laiks attīrīt pēdējās no mūsu simt zelta un sešsimt sudraba monētām. Lai, tāpat kā mazais Džons, pārvarētu pagātnes, seno dārgumu un jūras burvību un atgrieztos nopietno lietu pasaulē.

'Cēzars — Romas impērijas laikā imperatora vai troņmantnieka tituls. No tā vārds «ķeizars». (Tulk.)

Andrejs Kolpakovs Sliktai slavai nolemta Palīdzi pats sev, un Dievs tevi neatstās.»

Šāds uzraksts iekalts uz stūresrata vara apmales; pats stūresrats atrasts uz kuģa «Alabama», kas reiz piederējis Amerikas konfederātu štatiem un Lamanša dibenā nogulējis simt divdesmit gadus. Franču mīnu traleri, attīrīdami jūras dibenu no Otrā pasaules kara laika lūžņiem, ilgus gadus pūlējās atrast kuģa vraku. Šie meklējumi pat kļuva par jūrnieku apmācību programmas sastāvdaļu. Beidzot, 1984. gada oktobrī, septiņu jūras jūdžu attālumā no Francijas piekrastes traleris «Cyrs», ko komandēja virsnieks Brino Diklo, konstatēja nezināmu nogrimušu kuģi. Pār bortu jūrā nolaida ar fotokamerām aprīkotu nelielu tālvadības aparātu, bet drīz vien dzelmē devās arī akvalangisti. Zemūdens puskrēslā pacēlās dzelzs dūmenis. Kuģim blakus bija izbirušas ogles un šur tur mētājās porcelāna priekšmeti — vēlāk izrādījās, ka tas ir XDC gadsimta vidus Stefordšīras porcelāns. Tātad atrasts pagājušā gadsimta kuģis, bet kurš? Eiropā un Amerikā sākās ažiotāža.

Francijas jūras kara flotes pārstāvji uzaicināja Maksu Žerū, atvaļinātu kapteini, bet tagad — arheologu, lai viņš palīdzētu atrisināt jautājumu, vai atrastais kuģis patiesi ir «Alabama». Un, ja tā, tad kam tas pieder tagad? Uz kuģi pretendēja Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija un Francija. Daži amerikāņi «Alabamu» uztvēra kā dienvidnieku goda simbolu un pieprasīja, lai šis vēstures piemineklis tiktu atdots viņiem. Angļiem, kas kuģi savā laikā būvējuši, no kuģa bija vajadzīgas atsevišķas detaļas, jo viņi gribēja uzbūvēt «Alabamas» precīzu kopiju un izlikt apskatei kādā no Liverpūles dokiem. Taču strīda objekts atradās franču teritoriālo ūdeņu divpadsmit jūdžu zonā, un Šerbūras iedzīvotāji «Alabamu» un ar to saistītos notikumus vērtēja tiklab kā Francijas, tā Amerikas vēstures daļu.

Pētniecības darbu veikšanai izveidojās asociācija «Konfe- derātu tvaikonis «Alabama»», ko vadīja Hans Bonēls, nāka​mās Jūras vēstures franču komisijas prezidents. 1988. gada vasarā, kad diplomāti savas diskusijas vēl nebija beiguši, zinātnieki saņēma Francijas Kultūras ministrijas atļauju veikt nogrimušā kuģa izpētes darbus. Grupai pievienojās amerikāņu eksperti Viljams Stīls un Gordons Vatss no Ziemeļkarolīnas universitātes.

Zemūdens darbi aukstajā Lamanša ūdenī varēja noritēt tikai vasaras sākumā un tikai kādas divas trīs nedēļas. Straumes ātrums jūras šaurumā sasniedza trīs četrus mezglus, turklāt virzienam mainoties četrreiz dienā, tāpēc akvalangistiem bija iespējams zem ūdens uzturēties tikai vienu stundu laikā starp paisumu un bēgumu un vēl divus piec- padsmitminūšu starplaikus.

Korpusa notīrīšana bija mokošs darbs, taču pamazām kuģa aprises kļuva arvien skaidrākas. Kuģis bija par trīsdesmit grādiem sasvēries uz labajiem sāniem. Simt divdesmit gadu laikā plūdmaiņu straumes bija to apkrāvušas ar smilšu un gliemežvāku kalniem, tādējādi korpusu daļēji pasargājot Taču vairākas kuģa sekcijas bija pilnīgi iznīcinātas.

Pētniekiem palīdzēja pieredzējuši brīvprātīgie akvalangisti no diviem vietējiem ūdenslīdēju klubiem — Jūras doku sporta asociācijas (ASAM) un Šerbūras peldētāju lduba (CNP). Taču ari pieredzējušiem ūdenslīdējiem bija grūti strādāt simt astoņdesmit pēdu dziļumā, slāpekļa narkoze aptumšoja smadzenes un ātri izraisīja nogurumu. Tā, uz jautājumu, kāds ir precīzs tvaikoņa dūmeņa diametrs, akvalangisti nosauca skaitļus no astoņām līdz trīsdesmit collām.

Armijas ūdenslīdēji, kas strādāja uz tralera «Cyrs», izcēla kambīzes krāsns vara dūmeni un bronzas sloksnes, kas lietotas vītņstobra lielgabala bīdīšanai, kā arī tvaika katla deformētas atlūzas pārmijus ar bufetes piederumiem. Atrada arī enkurus un, beidzot, — stūresratu ar kuģa devīzi. Nu vairs nebija šaubu,

ka nogrimušais kuģis ir «Alabama».

Divas nedēļas pēc ekspedīcijas sākuma Makss Žerū jau varēja uzmest bojāgājušā kuģa plānu, salīdzinādams to ar oriģinālzīmējumiem, kurus saņēma no Anglijas. Šajā rēbusā viss nebūt nesaskanēja.

Mehānika un metalurģija XIX gadsimta sešdesmito gadu vidū bija attīstījusies tik pārsteidzoši strauji, ka šī attīstība jau līdzinājās sprādzienam. Turklāt «Alabamu» savulaik būvēja slepenībā, kuģa specifikācija tika apzināti izmainīta, bet nolaišana ūdenī bija notikusi steigā.

1983. gada 19. jūnijā, kaujas 124. gadadienā, Makss Žerū nogrimušā kuģa vraku beidzot ieraudzīja ar savām acīm — no trīsvietīgas pētniecības zemūdenes. Sonora zilais ekrāns uzplaiksnīja ar sārtiem un oranžiem plankumiem, un, sekojot tā norādēm, Henrijs Salliss vadīja zemūdeni uz tuksnešaino, smilšaino dibenu, kas bija kā nokaisīts ar oļiem un mīdiju vākiem, vadīja tieši uz kaut kādu izplūdušu, ūdensaugiem apaugušu veidojumu, kas, to tuvāk aplūkojot, izrādījās kuģa «Alabama» divlāpstiņu dzenskrūve. Divas stundas Žerū kā apburts pa iluminatoru skatījās uz prožektoru apgaismoto korpusu, atkal un atkal domās to salīdzinādams ar rasēju​miem. Bet visapkārt no akmeņu starpām pretī vērās krabji un omāri.

1989. gada 3. oktobrī Francija un Savienotās Valstis parakstīja vēsturisku vienošanos par Apvienotās franču un amerikāņu zinātniskās komitejas izveidošanu «Alabamas» izpētei. Komitejā no katras puses iegāja pa diviem delegātiem, turklāt arī eksperti no abiem Atlantijas okeāna krastiem.

Nākamās četras vasaras sezonas aizritēja kuģa attīrīšanas darbos. Smiltis un atlūzas no jūras dibena pacēla ar tālvadības ierīci, ko bija sagādājusi Francijas nacionālā elektrības kompānija «Electricite de France».

1993. gada sezonā tika atrastas Brazīlijas monētas; atradums apliecināja, ka «Alabama» devusies uz Baiju1 . Žē Genjons, ūdenslīdējs no Šerbūras kluba, atrada kašalota zobu, kas apliecināja, ka uz kuģa ir bijis matrozis, kurš aizrāvies ar rotaslietu griešanu no kaula. No jūras dibena dziļumiem citu pēc cita izcēla visdažādākos priekšmetus, ko laiks un rūsa bija saķepinājuši vienā masā un kurus tikai ar milzīgām pūlēm izdevās citu no cita atdalīt, — duļļus, svina piekarus dziļuma mērīšanas ierīcēm, industriālā laikmeta jūrnieku tehnisko bruņojumu. Izcelto priekšmetu vidū bija arī trīs porcelāna mazgājamās bļodas, kādas lietoja uz kuģiem un kas bija rotātas ar idilliskām ainiņām.

Pēc daudzkārtējiem mēģinājumiem no jūras dibena izdevās izcelt ari Breiklija lielgabalu. Taču tas viss bija tikai lielā kuģa maza daļiņa. «Alabamas» korpuss, joprojām saglabādams arheoloģisku vērtību, vēl aizvien gulēja Lamanša dzelmēs, un to izcelt nekādi nebija iespējams…

FEDERĀTIEM OKEĀNOS VIETAS NAV 1862. gadā Ziemeļu federālā valdība konfederātus gandrīz vai bloķēja ostās, un par atbildi Dienvidu stratēģi iecerēja uzbūvēt ātrgaitas kreiseru floti, kas atklātās jūrās spētu pretoties Savienoto štatu kuģiem, iznīcinot jeņķu tirgoņus un pie viena aizmānot tos no dienvidu ostām. No duča konfederātu kreiseru visvarenākais bija «Alabama». Šis kuģis nekad nebija izmetis enkuru Dienvidu ostās, taču darbojās pēc pavēles: federālās valdības tirdzniecības kuģiem «uzbrukt, piespiest padoties, nogremdēt tos vai sagrābt». Amerikas Pilsoņu kara 22 mēnešos Dienvidu flote nobrauca 67 tūkstošus jūras jūdžu, iznīcināja un sagrāba 64 ziemeļnieku tirdzniecības un kara kuģus, pasaules okeānos sējot tādas šausmas, ka federālistu kuģi, jau padzirdot vien par konfede​rātu kuģu tuvošanos, kā izbiedēti putni meklēja patvērumu 'Baija — tagad Salvadora, Baijas štata galvaspilsēta Brazīlijā. (Red.) neitrālās ostās. «Alabamas» kapteinis Rafaēls Semmess rakstīja, ka viņa kuģim piemītot «gulbja grācija», bet uzbrukumā tas metās kā plēsoņa. Daudzi kuģi, kas gāja zem Ziemeļamerikas Savienoto Valstu karoga, pēc kara savās ostās vairs neatgriezās, un vairāki vēsturnieki apgalvo, ka ZASV tirdzniecības floti pilnīgi atjaunot vairs neesot izde​vies.

Vēl ilgi pēc Pilsoņu kara beigām «Alabamas» liktenis nedeva miera ne sirdīm, ne prātiem. 1872.

gadā Ženēvas Starptautiskā arbitrāža pieņēma lēmumu, ka Lielbritānijai ir jāizmaksā Amerikas Savienotajām Valstīm pusotra miljona dolāru liela kompensācija par «Alabamas» iznīcinātajiem kuģiem un kravām.

«ENRIKE» KĻŪST PAR «ALABAMU» «Alabama» tika uzbūvēta Anglijā, netālu no Liverpūles, «Džona Leira, dēlu un kompānijas» kuģu būvētavā; ūdenī kuģi nolaida Mērsi upē ar numuru 290 un iesākumā nokristīja par «Enriki». Ziemeļu un Dienvidu karā Lielbritānija formāli saglabāja neitralitāti, tomēr daudzi tās pilsoņi atbalstīja konfederāciju, jo angļu tekstilfabrikas bija atkarīgas no Amerikas kokvilnas. Taču angļi nevarēja legāli nodot konfederātiem karakuģi, tas būtu neitralitātes staq)tautisko noteikumu pārkāpums, un «Enrike» Liverpūli atstāja kā tirdzniecības kuģis. Tika paziņots, ka kuģim paredzēta neliela pārbaude jūras apstākļos, un, lai izskatītos pārliecinošāk, uz tā atradās pat grupa «dāmu un džentlmeņu».

Taču tā vietā, lai atgrieztos kuģu būvētavā, «Enrike» savus pasažierus izsēdināja upes grīvā, bet pati devās okeānā. Spēcīgais ātrgaitas kreiseris ar diviem tvaika dzinējiem vienlaikus bija būvēts arī ar trim mastiem, tādējādi dodot iespēju izmantot gan tvaika spēku, gan buras. Kuģa korpuss bija no izmeklēta ozolkoka, taču tā dibens vēl tika apšūts ar vara plāksnēm. Ar tvaiku kuģis varēja sasniegt trīsdesmit mezglu lielu ātrumu stundā, bet, kad uzvilka bu- ras, tad dūmeni ievilka kuģa kravas telpā un dzenskrūvi no ūdens izcēla, tādējādi uzlabojot «Enrikes» peldspējas.

«Manuprāt, šis ir vislielākais kuģis, kāds jebkad vagojis jūras ūdeņus,» rakstīja leitnants Džons Makintošs Kells, kurš bija uz tā dienējis par kapteiņa vecāko palīgu (Džons bija nācis no Dienvidamerikas pilsētas Darjenas). Terseirā, vienā no Azoru salām, «Enriki» sagatavoja kara darbībai, uzstādot lielgabalus, kā arī iekraujot kuģī lielu daudzumu pārtikas un ogļu. Jūras kara tehnikas, arī artilērijas attīstībā tai laikā notika lūzums, tāpēc ieroču izvēlē uz kuģa «Enrike» valdīja liels raibums: uz tā atradās seši tradicionālie 32. kalibra lielgabali, kurus lādēja ar lielgaballodēm, un divi virpuļlielgabali, no kuriem viens bija 110. kalibra Bleik- lija lielgabals ar vītņstobru, kas šāva ar lādiņiem. Tā jau bija nākotnes artilērija. Azoru salās uz kuģa uzkāpa kapteinis Rafaēls Semmess — maza auguma skarbs un stiegrains vīrs, kas tā dižojās ar kastaņbrūnām uzskrullētām ūsām, saziestām ar pomādi, ka komanda viņam iedeva iesauku «Vecais Bišu Vasks». Semmess bija dzimis Mērilendas štatā, bet vēlāk pārcēlies uz Mobilu Alabamā. Jaunanglijas jeņķus Semmess neieredzēja ne acu galā. Viņa palīgs vecākais leitnants Kells, garš, stalta auguma vīrs ar kuplu bārdu, kas izcēla valkātāja solīdo stāvokli, pēc matrožu vispārējā sprie​duma, bija taisnīgs cilvēks.

Kādā jaukā rītā virs kuģa, jau pārdēvēta par «Alabamu», uzvijās konfederātu karogs; pūtēju orķestris noskandināja himnu, ts. «Dixy», un visi klātesošie par godu šim notikumam kreisera klāju satricināja ar varenām urravām. Jāpiebilst, ka kuģa 120 cilvēku komandu lielākoties veidoja matroži, kas bija jau Liverpūlē uzkāpuši uz «Enrikes» un galvenokārt bija angļi, «nelabojami jauni nelieši», kā viņus nosauca Kells, taču bija arī daži kanādieši un viens portugālis — stjuarts, vārdā Antonio Bartelli. Visi matroži vairāk interesējās par augstām algām un naudas prēmijām nekā par karogu un valsti, kurai kalpoja. Taču raibajai sabiedrībai, kurai netrūka savas tiesas vulgaritātes, uz kuģa deva iespēju ari izdaiļot dvēseles. Jūrnieku rīcībā bija bibliotēka, viņiem lasīja lekcijas, uz kuģa pastāvēja koris, tur spēlēja teātri. Šahu un triktraku rāva vaļā «uz nebēdu», kā savos memuāros rakstīja leitnants no «Alabamas» Arturs Sinklers, taču kārtis gan bija ārpus likuma. Atpūšoties no kaujām un kuģa darbiem, matroži ķēra zivis, peldējās, burāja un skaitīja prēmiju naudu — tā viņiem bija «iecienīta izklaide».

Vakaros atskanēja vijoļu, ģitāru un pašu matrožu balsis. Pēc astoņām «pusstundām»1 iestājās klusums, matroži devās sardzē vai pa savām kojām — sapņot par mājām.

«Un tā, puiši,» pirmajā jundā teica "Semmess, «tos jeņķu andelmaņus mēs svilināsim un slīcināsim.

Prēmiju nauda tiks dalīta līdzīgi… Ikkatrs, kurš domā, ka nevar stāvēt pie lielgabala, lai tūlīt pat aizvācas!» Tā «Alabama» izgāja Zie- meļatlantijā pretī savai sliktajai slavai.

«Mēs dzīvojām gandrīz vai tikai prēmiju dēļ,» rakstīja Kells. «Pievākuši visu, ko vien gribējām, mēs sagrābto kuģi aizdedzinājām un traucāmies meklēt nākamo.»

Ziemeļnieku avīzes publicēja sašutuma pilnus rakstus, nolādēja «Alabamu» un citus konfederātu sirotājus, saucot tos par pirātiem — laupītājiem, kas nerīkojas pēc kara likumiem. Semmess, kurš skrupulozi ievēroja pastāvošos «prē​miju likumus», dedzīgi apgāza šos apvainojumus.

1863. gada sākumā pa ceļam uz Galvestonu Teksasā «Alabama» pirmo reizi sastapās ar apbruņotu ienaidnieku — ZASV federālās valdības kuģi «Hatteras» — tvaikoni ar dzelzs korpusu un dzenratu. Pēc Semmesa sauciena; «Sadodiet šiem neliešiem!» — «Alabamas» matroži ar pretinieku tika galā trīspadsmit minūtēs, pēc tam sagūstītos jeņķus izsēdināja Jamaikā un paši devās uz Dienvidāfriku.

Gideons Velss, prezidenta Ābrama Linkolna valdības jūras kara ministrs, «Alabamai» pa pēdām nosūtīja septiņpadsmit kuģus, pats gan sūkstīdamies: «Nepatīkami, ka tad, kad visi spēki jāatdod blokādes uzturēšanai, muļķīgi jāsūta 'Pusstunda — tradicionāla laika vienība senāk uz kuģiem. Tā ieviesās, lietojot smilšu pulksteni («pudelīti»). Darbā un sardzē esošos jūrniekus nomainīja pēc 8 «pudelītēm» (pusstundām) — 4 stundām.

(Red.) tik daudz labāko spēku acim redzami neizpildāmā uzdevumā — izložņāt milzīgu okeānu, lai meklētu šo Liverpūles vilku.»

1863. gada maijā, apmēram tai pašā laikā, kad Roberts E.U1 veda savu armiju uz Getisbergu, «Alabama» izmeta enkuru Brazīlijas ostā Baijā, jo tai bija nepieciešams remonts, kā arī vajadzēja papildināt rezerves. Pēc tam kuģis atkal izgāja okeānā un palielināja jau tā lielo savu upuru sarakstu.

Piestājuši Saldanjas līcī netālu no Dienvidāfrikas pilsētas Keiptaunas, komandas locekļi uzzināja, ka viņus še uzskata par varoņiem. Kāds sajūsmināts vietējais ierēdnis tiem par godu sarīkoja pat strausu medības. Taču tas, kā jūrnieki uzvedās krastā, satracināja Semmesu, kurš Kellam sūdzējās, ka matroži «bezgodīgi neievēro savus kontraktus, viņi ir meļi, zagļi un dzērāji».

Valodas par sirotājkuģi Āzijas jūras aplidoja ātrāk nekā vējš. Ņūhārborā netālu no angļu kolonijas Singapūras, kur «Alabama» iegriezās neilgai atpūtai, izbiedētie malajieši to nosauca par «spoku kuģi», jo tas parasti uzradās it kā no nekurienes. Izbijušies jutās ne tikai vietējie iedzīvotāji. No astoņpadsmit ostā noenkurotajiem amerikāņu tirdzniecības kuģiem apmēram puse dažu dienu laikā pacēla enkuru, lai bēgtu no uzbrukuma.

Barku «Martaban», kas gāja zem Anglijas karoga un veda rīsus, Semmess pārtvēra, jo uzzināja, ka kuģis pieder jeņķiem. Kapteinis Semjuels Paiks runāja ar nepārprotamu Jaunanglijas iedzīvotāja akcentu un, neraugoties uz Anglijas reģistrācijas dokumentiem, nespēja uzrādīt «Martaban» tirdzniecības licenci.

Tad Semmess paziņoja, ka «nekādi viltoti papīri viņu neapmuļķos», un pavēlēja barku nodedzināt

«ALABAMAS» PĒDĒJĀ PARĀDE 1864. gada sākumā «Alabama» pameta Indijas okeānu un devās uz Eiropu. Šai laikā dienvidnieku armijas pie Ge'Roberts Eduards Li — Pilsoņu kara laikā dienvidnieku armijas virspavēlnieks. (Tulk.) tisbcrgas un Viksburgas jau bija sakautas un ZASV mo​nitori[16] patrulēja pa Misisipi.

«Mēs esam kā klibs mednieks, kas pēc ilgas medījuma vajāšanas klunkuro uz mājām,» Semmess rakstīja savā dienasgrāmatā. Kad reiders 1864. gada 11. jūnijā noenkurojās Šerbūras ostā, tad izrādījās, ka liela da]a viņa pulvera krājumu bija sabojāta, un kuģis, kā norādīja Kells, «juka ārā pa visām šuvēm, visur bija uzradušās plaisas, un vara plāk​snes uz kuģa dibena plivinājās kā lupatas».

13. jūnijā pienāca ļauna vēsts: uz Serbūru nāk 1030 tonnu lielais ZASV kuģis «Carrsurge». Tā kapteinis Džons Vinslovs ar savu priekšniecību nebija diezko labās attiecībās, taču centās savā dienestā izvirzīties. Viņš Semmesu atcerējās no Meksikas laikiem, kad viņi abi bija karojuši vienā pusē un pat dzīvoja vienā istabā. 14. jūnijā kuģis parādījās Šerbū​ras tuvumā.

Rafaēlam Semmesam bija trīs iespējas: viņš varēja pacensties — par spīti nopietnajiem bojājumiem — «Alabamu» aizvest Viņš varēja pamest kuģi franču ostā, pamatojoties uz to, ka tas savu laiku godam nokalpojis. Un viņš varēja cīnīties.

Daži vēsturnieki spriež, ka Semmesa lēmums bija tīri bruņniecisks žests. «Semmess vismaz varēja dot vēl vienu triecienu, tā vēl reizi aizstāvēdams konfederātu jūras kara flotes godu,» raksta Džons Teilors savā grāmatā «Konfederātu reiders: Rafaēls Semmess ar «Alabamu»». Citi apgalvo, ka Semmess nav apzinājies, cik bezcerīgs ir stāvoklis, un vieglprātīgi upurējis cilvēkus un kuģi. Lai nu būtu kā būdams, tajā dienā Semmess rāvās cīniņā. «Mister Kell,» viņš savam leitnantam teica, norādot uz Savienoto Valstu karogu, «es esmu noguris, bēgdams no šīs izaicinošās lupatas!»

«Alabama» uzņēma ogles. Matroži noberza klājus, nospodrināja misiņu, uztrina palašus[17] un sagatavoja abordāžas kāšus1 . Raibā kompānija, kas bija nākusi no Liverpūles dokiem, Amerikas Dienvidus ne acis neredzējusi, gatavojās par tiem likt ķīlā dzīvību, uzdziedādami: Mēs trauksimies mājup pār jūru plašo, Kur dzimtās Anglijas migla dvašo. Lai atgrieztos atkal pie tevis, māt, Šis kuģis ir jānolaiž dibenā!

«Carrsurge» paslēpās netālu no ostas, nogaidīdams pretinieka reakciju. Šerbūrā runāja, ka ZASV savu kuģu korpusu aizsardzībai izmantojot smagas ķēdes, nolaižot tās pāri bortiem, lai ķēdes zināmā mērā kalpotu par bruņām. Ja Sem- mess šīs valodas ari bija dzirdējis — un ir liecinieki, ka tas tā esot bijis, — viņš tās ignorēja.

Semmess pirms kaujas savu komandu pamācīja: «Jūsu kuģa vārds tiks pieminēts it visur, kur vien pastāvēs civili​zācija. Vai gan mēs ļausim šo vārdu aptraipīt ar sakāvi?»

«Nekad!» skanēja simtbalsīga atbilde.

Vairākas dienas avīzes izrakstījās par tuvojošos jūras divkauju, un Šerbūrā ieradās tūkstošiem dīkdieņu. Daudz ļaužu bija sabraukuši uz jaunā kazino atklāšanu. Ar savu lepno jahtu «Dearhound» ieradās pat angļu tekstilrūpniecības magnāts Džons Lenkasters ar ģimeni.

Siltā 19. jūnija rītā, svētdienā, «Alabama» izslīdēja no ostas. Kuģi pavadīja franču bruņu fregate, virtene mazu kuģu un neliela buru laiva, kurā, kā domā, atradies Eduards Manē, kurš vēlāk gleznā attēloja abu kuģu batālijas. Kad paklīda valodas, ka «Alabama» devusies pretī liktenim, baznīcas pilsētā kļuva ļaužu tukšas, bet gar krastu garā rindā sastājās apmēram 15 tūkstoši ziņkārīgo.

Vinslovs uz kuģa «Carrsurge» deva pavēli sagatavot ieročus kaujai un gaidīja. Kad kapteinis jau gribēja noticēt, ka pretinieks aizbēdzis, priekšējais novērotājs iesaucās: «Tas jau nāk uz mūsu pusi!»

Gatavodamies kaujai, «Alabamas» matroži sava kuģa klāju nobārstīja ar smiltīm — kaujā izlietās asinis grīdu padara glumu. Vinslovs ar savu kuģi atgāja vēl divas jūdzes nostāk no krasta, lai atrastos tālāk no Francijas teritoriālajiem ūdeņiem un rastos iespēja «Alabamai» nogriezt atkāpšanās ceļu, ja tā gribētu franču ostā paslēpties. Pretinieki nostājās ceturtdaļjūdzes attālumā viens no otra. Pēc piecpadsmit minūšu ilgas neefektīvas apšaudes no «Alabamas» raidīts šāviņš pārsita «Carrsurge» falšbortu un uzsprāga uz starpklāja. Otrs šāviņš nokrita kuģa pakaļgalā, bet neuz- sprāga. Tas bija lūzuma punkts kaujas norisē. Semmess drīz vien saprata, ka viņa izredzes ir vājas. «Mūsu šāviņš, kaut arī pārsita ienaidnieka kuģa bortu, tomēr nekādu lielo kaitējumu tam nenodarīja.»

Nākamais šāviņš, kas tika raidīts no «Carrsurge», sadragāja «Alabamas» stūres iekārtu. Vēl viens šāviņš uzsprāga blakus lielgabalam kuģa pakaļgalā un nogalināja vai ievainoja gandrīz pusi lielgabala apkalpes vīru. Šāviņa šķemba savainoja labo roku Semmesam, kurš tai brīdī atradās uz klāja, taču komandieris posteni nepameta. Matroži, slapji no sviedriem un melni no pulvera kvēpiem, jau izmetās

kaili līdz pusei. Dūmu apņemtie kuģi grozījās nelielā attālumā viens no otra «kā divas mušas, kas lien pa tējas tases kanti», kā vēlāk rakstīja kāds kaujas dalībnieks. Serbū- ras dīkdienīgā publika saskatīt neko lāgā nevarēja, taču lielgabala šāviņu troksni dzirdēja un redzēja arī dūmu mākoņus, kas pacēlās pār Lamanšu.

Kauja ilga četrdesmit piecas minūtes, kad kārtējais šāviņš sadragāja «Alabamas» labējo bortu, sagraudams ogļu bunkuru. Tvaika spiediens kritās. Ūdens gandrīz vai applūdināja kurtuves. Kells ietrausās kuģa tilpnē un konstatēja, ka ūdens gāžas iekšā pa caurumu, «pa kuru varētu zirgs tikt cauri».

Dažas minūtes pēc divpadsmitiem dienā Semmess padevās un deva Kellam pavēli nolaist karogu. «Nav nekādas jēgas laisties dibenā,» viņš teica, «turklāt klājs kā noklāts ar mūsu varonīgajiem ievainotajiem.»

Pēc tam kad visvairāk cietušos ar laivu nogādāja uz «Carrsurge», atskanēja sauciens: «Atstāt kuģi, atstāt kuģi!» Ķerdami takelāžas koku gabalus un citas koka atlūzas, jūrnieki metās aukstajā ūdenī, cenzdamies neiekļūt ūdens virpulī, ko savērpa grimstošais kuģis. Kapteiņa kalpotājs Bar- telli, pūlēdamies palīdzēt Semmesam, noslīka. Viņš neprata peldēt, bet nevienam to nebija teicis.

«Alabatna» strauji iegrima Lamanšā uz priekšvadņa. Semmess, Kells un pārējie virsnieki, izņemot noslīkušo kuģa ārsta palīgu Dr. Levilinu, tika izglābti. Kellu uzņēma viena no «Dearhound» laivām, un, nokļuvis līdz jahtai, viņš ierau​dzīja nāves bālo kapteini raugāmies viņam pretī no lūkas.

Kaujā bija krituši deviņi cilvēki un divdesmit viens guvis ievainojumus. Vēl divpadsmit noslīka.

«Carrsurge» zaudēja tikai vienu cilvēku — matrozi Viljamu Govenu no Ņujorkas, kurš nomira Serbūrā jūras kara hospitālī. Viņu apglabāja pilsētas kapsētā blakus Īrijas karalim Džeimsam un Džor- džam Eplbijam no Ņūbransvīkas, «Alabamas» jūrniekam. Tā beidzās viena no visvairāk romantizētajām XIX gadsimta jūras kaujām. Šī bija pēdējā koka kuģu laikmeta artilērijas divkauja, kad ienaidnieki skatījās viens otram acīs caur lielgabala mērķēkli (šie lielgabali ne vienmēr bija pietiekoši droši), pēc bruņinieku tradīcijām bija žēlsirdīgi pret dzīvi palikuša​jiem un parādīja pienācīgu godu sagūstītajiem virsniekiem.

«Dearhound» tai pašā naktī sasniedza Sauthemptonu. Ar Semmesu Anglijā apgājās kā ar varoni.

Angļu prese rakstīja: «Normandijas ūdeņos lielā dziļumā guļ slavenais kuģis «Alabama», kādreizējais ātrgaitas jūras laupītājs, bet tagad vairs tikai sadauzītu dzelžu un koku kaudze…»

Franči, tāpat kā amerikāņi, pret zaudētājiem vienmēr izturējušies ar līdzjūtību. Iespējams, ka tāpēc Šerbūras iedzī​votāji tik sirsnīgi uzņēma «Alabamu» un tās kapteini Rafaēlu Semmesu. Līdz pat šim laikam katra ģimene te glabā savu vēstures liecību, savu laikraksta izgriezumu ar kaujas aprakstu. No pilsētas kapsētas, no kritušo jūrnieku obeliska, pār Šerbūras jumtiem var saskatīt virs okeāna viļņlauža sacelto miglojumu, ļaujot iedomāties, kā viss noticis tajā vēsturiskajā dienā.

«Palīdzi pats sev, un Dievs tevi neatstās…» Rafaels Semmess guva iespēju turpināt dienestu Savienoto Valstu tirdzniecības flotē. Bet «Alabama» aizgāja bojā. Goda jūtas, pienākums, drosme — lai kas arī mēs būtu: franči, amerikāņi, angļi vai vienkārši cilvēki, kas ciena vēsturi, — šīs īpašības vienmēr saviļņo mūsu sirdi.

Donalds Keits Osta pienāk viduslaiku krava Cīnīdamies pret viltīgo straumi, es ieniru aizvien dziļāk, vairs nesajuzdams savu ledusaukstajā ūdeni sastingušo ķermeni. Turējos pie bojas saites, kuras gals bija piestiprināts pie sen nogrimušā kuģa vraka, kas atdusējās dzelmē aptuveni 23 metrus zem manis. Pašā sākumā, kādus piecus metrus, pateicoties vārgajai saules gaismai, kas ar pūlēm lauzās cauri saduļķotajam ūdens slānim, ap sevi vēl kaut ko spēju atšķirt, bet pēc tam viss iegrima tumsā. Palika vienīgi tauste.

Lejā mani gaidīja Ins Seong-Dins. Satvēris manu roku, viņš to virzīja gar kuģa sānu. Centos iedomāties, ko sajūtu: lieliski saglabājušās nebojātās brangas1 , ko no vienas puses balsta divi statņi — limberi… Masīva konstrukcija. Pastiepis roku tālāk, pieskāros kaut kam gludam un apaļam, pēc taustes, šķiet, keramikas priekšmetam. Manas izpētes objekts, iespējams, bija ķīniešu XIV gadsimta tālbraucējs kuģis, un, ja mēs nekļūdījāmies, tad šādos zemūdens apstākļos izlūkošana notika pirmo reizi. Nogrimušā kuģa vraks tika atrasts pirms trim gadiem, 1975. gadā Sinanas rajonā Kore​jas dienvidrietumu piekrastē.

Tajā laikā es Teksasas universitātē gatavojos aizstāvēt doktora grādu par tematu «Austrumu jūrniecības vēsture» un tālab pirmām kārtām interesējos par šā kuģa koka korpusu, kas bija vairāk nekā 29 metrus garš un 7,5 metrus 'Brangas — laivas vai kuģa karkasa sānu «ribas». (Tulk.) plats. Kuģa pētījumi varētu būtiski palielināt tolaik vēl ļoti skopās ziņas par ķīniešu kuģu ārējo izskatu un konstrukciju; šie kuģi XVI gadsimtā vagoja tālas jūras, jo tirdzniecība ar Talajiem Austrumiem un Eiropu jau ritēja vairāk vai mazāk regulāri. Spriežot pēc ļoti nedaudzajiem dokumentiem, kas līdz mums nonākuši, Tālo Austrumu kuģu būves meistari devuši priekšroku kuģiem ar aptēstām taisnstūra malām, plakanu dibenu bez ķīļa un nodalījumos sadalītu kuģa iekšpusi. Turpretī rietumos kuģus būvēja smailus, ar noapaļotu korpusu un ķīļiem.

Lai vai kā es koncentrējos kuģa ārējā apveida lietišķai aplūkošanai, nespēju pretoties burvībai, ko radīja tālo gadsimtu liecības — biķeri, kausi, bļodas, vāzes un citi nepazīstama izskata iedzīves priekšmeti, kas šur tur pavīdēja jūras dūņās.

1978. gada beigās Dienvidkorejas jūras kara spēku akvalangisti no šā nogrimušā kuģa pacēla vairāk nekā 200 tūkstoš Ķīnas monētu un apmēram 12 tūkstoš senās kultūras un sadzīves priekšmetu, to vidū ķīniešu keramikas kolekciju — visievērojamāko, kāda vien jebkad ir atrasta aiz Ķīnas robežām.

Kolekciju veidoja glezni māla trauki — seladons un tradicionālais porcelāns, kā arī lakoti izstrādājumi, bronzas un dzelzs virtuves piederumi, sudraba un dzelzs stieņi.

Seladona trauku ražošana bija plaši attīstīta Longkvanā, Ķīnas dienvidaustrumos. Seladona māla trauki ir ar bālganu, pelēcīgi zaļganu nokrāsu, ko ieguva ar dzelzs oksīda palīdzību. Šos traukus augstu vērtēja to skaistuma dēļ — tie līdzinājās neirītam — un ari tādēļ, ka valdīja uzskats: seladona trauks maina krāsu vai saplīst, ja tajā ieliek saindētu ēdienu. Pēc seladona traukiem bija liels pieprasījums; uz Ēģipti un Persiju tos eksportēja jau IX gadsimtā, bet vēlāk ari uz lielāko daļu Dienvidaustrumu Āzijas zemju.

Daži izstrādājumi ārkārtīgi rosina iztēli un ļauj izsecināt kuģa maršrutu un vecumu. Tā uz bronzas atsvara varēja izlasīt vārdu «Čingu Juan Lu», kas ir Ķīnas ostas Ninbo senāks nosaukums. Vai tikai šī osta nebija pēdējā pieturvieta krastā, kuru atstājis, kuģis uz visiem laikiem palika okeāna skavās? Kuģis, iespējams, nogrima drīz pēc 1331. gada, jo šķiet, ka tieši šo gadskaitli slēpj četri hieroglifi, iegravēti uz kāda kausa. Pie vraka atrasto monētu datējums beidzas ne vēlāk par 1310. gadu, kas ir iespējami agrākā laika ro​beža, kad kuģis būtu varējis iet bojā.

Spriežot pēc visa, tas ir bijis ķīniešu tirdzniecības kuģis, kas ar precēm devies uz Japānu. Iespējams,

ka vētra to bija pārsteigusi Dzeltenajā jūrā un kuģis atvirzījies uz austrumiem, meklējot patvērumu Sinanas apkaimē. Tumšie ūdeņi, kas vairāk nekā sešsimt gadus kuģi un tā kravu ir saglabā​juši veselu, savu guvumu atdot negrib un zinātniskos pētījumus visādi apgrūtina. Vai kuģa vraku ir iespējams izcelt? Uz šo jautājumu atbildi varētu sniegt vienīgi ļoti rūpīga korpusa apskate un iegūto datu analīze. Ekspedīcijas dalībniekiem būs jāstrādā ārkārtīgi grūtos apstākļos, kādi zemūdens arheoloģijas vēsturē gandrīz vai nav pieredzēti. Dienvidkorejas varas iestādes ir nolēmušas pamēģināt kuģi izcelt Pagaidām skaidrs ir viens — pētniecība prasīs gadus.

Robērs Stenju Svētas Helenas nogrimušie dārgumi Ieraudzīdams apdriskātos karogus un sadzirdēdams lāstus, kas vispārējā pirmskaujas troksnī atskanēja cauri bungu rīboņai un tauru skaņām, kapteinis dons Žeronims di Almeida pacēla standartu ar Dievmātes Mari​jas attēlu un atdeva savu kuģi no Nācaretes nākušās svētās aizgādnes žēlsirdībai.

Nekādu priekšrocību viņa pusei nebija: četri ar smagajiem lielgabaliem bruņoti holandieši pret viņa diviem portugāļu «kārākiem» jeb apbmņotiem «tirgoņiem». Lai izvairītos no kaujas nelabvēlīgajos apstākļos, viņš nolēma izmest enkurus. Mierīgi iegājis nelielā līci pie Svētās Helēnas, tālīnas Dienvidatlantijas salas, di Almeida sagatavoja savu artilēriju nevienādai cīņai, kamēr ienaidnieka kuģi pa to laiku izvietojās pie tuvējā zemesraga. Ostindijas kompānijas1 holandieši triumfāli tuvojās no vēja puses.

Taču holandiešu triumfs nebija ilgstošs. Kaut gan portugāļiem bija liegta manevrēšanas iespēja, di Almeida ātri noteica distanci un atklāja īstas elles ugunis. Portugāļu hronists vēlāk par šo batāliju rakstīja: «Mūsu vīri cīnījās tā, ka viens no lielākajiem ienaidnieka kuģiem nogāja dibenā, bet otrs, krietni apdauzīts un ar pilnīgi sadragātu priekšgala 'Ostindijas kompānija — holandiešu aizjūras tirdzniecības sabiedrība, dibināta 1602. gadā (līdzīgas kompānijas bija arī angļiem, frančiem). Tās pārvaldīja tirdzniecības ceļus uz Austrumiem, holandieši — i>ārsvarā ar Aizindiju, Zunda salām (Holandes Austrumindija, tagad Indonēzija), kur konkurēja ar portugāļiem. (Red.) tilpni, kaujas lauku atstāja; ari pārējiem kuģiem cits nekas neatlika kā laisties lapās, mūsējiem atstājot pilnīgu uzvaru.»

Bija 1613. gads, un šī kauja ir vēl viena epizode niknajās cīņās, kas risinājās starp Nīderlandi un Portugāli par bagāto Austrumindijas tirgu. Ilgajā mājupceļā uz Eiropu, apbraucot Āfrikas kontinentu un Labās Cerības ragu, Svētās Helēnas sala bija ērta pieturvieta jūrnieku atpūtai un kuģu krājumu papildināšanai.

Kuģis, kura ceļojumu portugāļu elles ugunis tik pēkšņi pārtrauca, piederēja holandiešu Ostindijas kompānijai un nesa nosaukumu «Witte Leeutv» — «Baltais lauva»; ar kuģa vēsturi pēdējos trīs gados esmu pamatīgi iepazinies.

Mana interese par «Balto lauvu» sākās jau tad, kad pētīju kāda cita kuģa bojāeju. Holandiešu Ostindijas kompānijas atskaitēs, senā jūras sarakstē, jūras kauju un katastrofu aprakstos laiku pa laikam atrodu ziņas par šo kuģi. Mana mape ar «Witte Leeuw» dokumentiem pamazām pildījās, līdz kādubrīd attapos, ka par šo kuģi zinu tik daudz, cik savāktie materiāli vispār ļauj zināt Pirms trim gadiem devos kuģi meklēt Ekspedīciju atbalstīja Nacionālā Ģeogrāfijas biedrība un Henrijs Delozs, pazīstamās Marseļas inženierfirmas «Comex» prezidents. Pirms doties uz Svētās Helēnas salu, es saistījos ar saviem partneriem Luiju Gorsu, Maiklu Ganglofu, Alēnu Finku un Mišelu Tavemjē. Ja man izdosies kuģi «Witte Leeuw» atrast un pie tā piekļūt, tad puiši man pievienosies.

MĀJUP AR SKANOŠĀM MONĒTĀM UN EKSOTISKIEM DĀRGUMIEM Trīs dienās, kas pagāja ceļojumā no Keiptaunas līdz Svētās Helēnas salai, es pārlasīju visus par kuģi «Witte Leeuw» savāktos dokumentus. Mani bija ieinteresējuši vairāki fakti, viens no tiem — kuģis nogrimis atpakaļceļā no Indijas. Visi citi Ostindijas kompānijas kuģi, kas kādreiz nogrimuši un vēlāk

atrasti, ir burājuši no Eiropas. Tie veduši Eiropas manufaktūru produkciju un sudraba stieņus, turpretī «Witte Leeutv» atgriezās ar eksotiskiem austrumu dārgumiem.

Holandiešu Ostindijas kompānija uzskatīja, ka «Witte Ijeeuw» bojāeja ir ļoti liels zaudējums. No Amsterdamas sūtītā vēstulē, datētā ar 1614. gadu, kāds kompānijas ierēdnis raksta: «Kuģa «Bantam» (vēl viens Ostindijas kuģis. — Aut) zaudējums… arī kuģa «Witte Leeuw» zaudējums pie Svētās Helēnas salas, cīnoties ar diviem portugāļu kārākiem, kas tur bija noenkurojušies… zaudējumi viena gada laikā kompāniju gandrīz vai iznīcinājuši.»

Pēc mūsdienu novērtējuma kuģa «Witte Ijeeuw» kravas vērtība bija izsakāma ar milzīgu summu, un es pilnīgi skaidri zināju, ko ar to gribētu izdarīt, ja man izdotos kravu izglābt, — atdot atpakaļ okeānam turpmākos zemūdens pētījumos. Pirms pieciem gadiem ar manu palīdzību bija izveidota organizācija, ko pazīst kā Jauno laiku zemūdens arheoloģisko pētījumu grupu. Kopš grupas rašanās mūsu ekspedīcijas, pētīdamas XVII un XVIII gadsimta nogrimušos Austrum- indijas kuģus, ir arī izgaismojušas periodu, kad divas pilnīgi dažādas kultūras — eiropeiskā un aziātiskā — sāka apmainīties ne tikai ar lietām, bet arī ar idejām, kas ietekmējušas vēstures gaitu.

Salas iedzīvotāju skaits pārsniedzis piecus tūkstošus, bet citādi Svētā Helēna kopš 1502. gada, kad to atklāja portugāļu jūrasbraucējs Žuans da Nova Kastella, ir maz mainījusies. Kuģa žurnālā Kastella īpaši atzīmējis, cik salā svaigs gaiss un tīrs ūdens. Viņa doto salas aprakstu atzinu par pareizu, kaut arī — nepilnīgu. Tīrs ir ne tikai Svētās Helēnas gaiss un ūdens, bet tīras ir salas kalnu ainavas un tīrība piemīt tās viesmīlīgo iedzīvotāju dzīvesveidam.

Viņa augstība sers Tomass Outss, angļu gubernators, kura pārziņā ir Svētās Helēnas, Debesbraukšanas sala un Tristana da Kunjas salas, uzaicināja mani uz nelielo kolonijas galvaspilsētu Džeimstaunu un piedāvāja savas pārvaldes atbalstu. Turpmāko mēnešu laikā, atrazdamies salā, mēs viņu apmeklējām itin bieži.

MEKLĒJUMOS PALĪDZ ZĪMĪGAS FRĀZES Strādādams arhīvos un pētīdams dokumentus un ziņojumus par kuģa «Witte Leeuw» sendienu kauju ar portugāļiem, es noskaidroju, ka kuģis ir pietuvojies vienam no de Alinei- das kuģiem, mēģinādams izdarīt abordāžu, un, kā raksta hronists, nogrimis «tūlīt pat uz vietas». Šī frāze arī kļuva par manu tālāko meklējumu atspēriena punktu.

Tā kā Džeimsa līcis pie Svētās Helēnas salas ir jau vēsturiska kuģu enkurvieta, tad nogrimušajam kuģim jābūt līcī. Kuģim vienkārši nebija laika iziet jūrā. Turklāt angļu mūsdienu hidrogrāfiskās kartes jūrniekus brīdina, ka līcī ir divas «enkura izmešanai nelabvēlīgas vietas». Varbūt vienā no šīm vietām šķēršļus rada kuģa «Witte Leeuw» vraks?

Mana iepriekšējā izlūkošana uz šo jautājumu atbildi nedeva, taču noskaidrojās, ka pilna apjoma pētījumi ir pilnīgi reāli. Uzģērbis vienīgo akvalangu, ko biju uz Svēto Helēnu paņēmis līdzi, es aplūkoju Džeimsa līča dibenu. Rezultāti deva cerības — jūras dibenu lielākoties veidoja apmēram astoņdesmit pēdu biezs dūņu slānis, un straumes nebija gandrīz nemaz. Biju pārliecināts, ka kuģa vraku spēsim at​rast.

PANĀKUMI — TAS IR SALŪTS NO SEŠIEM LIELGABALIEM Atgriezies Eiropā, es apzvanīju savu ūdenslīdēju komandu un atkal devos atpakaļ uz Svēto Helēnu.

Mans vecais draugs Eds Vārdvels, amerikāņu firmas «Seaward Incorporation» līdzstrādnieks, mums piedāvāja hidrolokatoru, kas no virspuses spēj dot plaša jūras dibena laukuma kopskatu. Eds apsolīja, ka lokators uz Svētās Helēnas salu tiks nogādāts drīz pēc tam, kad būsim tur ieradušies. Kādā jūnija rītā ar

vietējo reisa kuģi devāmies uz Džeimstaunu, un eks​pedīcija sākās.

Jau pirmo trīs dienu iznākums mums sagādāja mīklas aizraujošai galvas lauzīšanai. Sākdami no vienas «enkura izmešanai nelabvēlīgās vietas», mēs jūras dibenu sadalījām kvadrātos. Meklējumus ūdenslīdēji veica pa pāriem, savstar​pēji sasaitēdamies ar astoņdesmit pēdas garu neilona auklu.

Pienāca mana un Maikla Ganglofa kārta. Es peldēju simt desmit pēdu dziļumā uz dienvidiem, kad Maikls pēkšņi trīs reizes paraustīja auklu — tas bija norunātais signāls, kas vēstīja: «Esmu kaut ko atradis, peldi šurp!»

Neapšaubāmi — tas bija dižgabals: liels, izliets no dzelzs, pa daļai iegrimis un tā apaudzis ar gliemežvākiem, ka nebija iespējams to uzreiz identificēt Dažu minūšu laikā atradām vēl trīs dižgabalus, tad vēl divus, un tie visi bija apauguši ar gliemežvākiem.

Mūsu ieniršanas laiks beidzās, un mēs abi ar Maiklu, nesot savus jaunumus, pacēlāmies virs ūdens brīdi, kad Luijs Gorss un Alēns Finks jau grasījās ienirt — Meklējiet citus priekšmetus, — es teicu Luijam pirms iegremdēšanās. — Tur ir jābūt enkuram, brangām, svina apšuvumiem, iespējams, arī keramikai — kaut kam tādam, ko būtu iespējams precīzi datēt Neesmu pārliecināts, ka šie dižgabali ir tā gada, tie var attiekties ari uz citu laiku. Tie var būt no «Witte Leeuw», bet tikpat labi no cita laikmeta kuģa, kas arī te kādreiz nogrimis vai ienācis līcī, lai vētras laikā izmestu pār bortu daļu smaguma, tā glābjot kuģi no nogrimšanas. Mums tas jānoskaidro.

Taču neko nenoskaidrojām. Nākamās ieniršanas mums atnesa XVIII gadsimti krūkas un pudeles, kas atradās turpat pie lielgabaliem, taču bija pilnīgi skaidrs, ka šie atradumi attiecas uz vēlāku laika periodu.

Nemanījām nekā tāda, kas palīdzētu dižgabalus identificēt, kā arī noskaidrot vai zem tiem un dūņu kārtas negulst nogrimušais kuģis. Tieši ap šo laiku viens no labākajiem Eda Vārdvela inženieriem Diks Bišops atgādāja uz Svēto Helēnu viņu hidrolokatoru.

Beidzot mūsu ekipējums bija pilnīgs un mēs sākām rūpīgi pētīt Džeimsa līča dibenu. Mūsu kuģeļa mazītiņajā kajītē Diks pie hidrolokatora sakņupis nosēdēja pa desmit stundām dienā, pūlēdamies uzzīmēt jūras dibena elektronisko profilu ar visu, kas tur atrodas: dzelmē gulēja vairāki nogrimuši kuģi, enkuri, dzelzs benzīnmucas, nogrimusi liellaiva un visdažādākās drazas, ko paaudžu paaudzēm tur atstājuši Svētās Helēnas iedzīvotāji. Taču nebija nekā, ne visniecīgākā norādījuma, kas atgādinātu kuģi «Witte Leeuw», izņemot sešus mūsu dižgabalus.

DIŽGABALI PIPARU MARINĀDĒ Lai neko nepalaistu garām nepamanītu, mēs nirām aplūkot pilnīgi visu, ko vien Dika lokators uzrādīja, taču rezultāts allaž bija viens un tas pats — ne tas kuģis, ne tas gadsimts. Beigu beigās secinājām, ka mums jāatbild tikai uz vienu pamatjautājumu: vai šiem sešiem dižgabaliem vispār ir kāds sakars ar mūsu meklējamo kuģi «Witte Leeuw»? Manuprāt, pastāvēja tikai viens risinājums: — Izcelsim kādu no dižgabaliem, — es ierosināju, —un pajautāsim viņam pašam.

Darbs ar vakuumierīci, tā saukto «gaisa liftu», aizņēma divas dienas, taču beidzot mums izdevās apmest stropi vienam no dižgabaliem, kurš, aplūkojot tuvāk, šķita izgatavots drīzāk 110 bronzas nekā no dzelzs. Luijs nolaidās zem ūdens ar vairākām gaisa tilpnēm, no kurām uzpildīja trīs lielus plastmasas balonmaisus. Ar asiem rāvieniem dižgabals atdalījās no gadsimtos iesēdētās vietas un cēli pacēlās no jūras dibena, atstājot aiz sevis tumšu duļķu vērpeti.

Savu guvumu, ko vēl aizvien saturēja trīs gaisa maisi, aizvilkām līdz krastam un ar celtņa palīdzību novietojām sausumā. Dižgabalu klāja kaut kāda dīvaina substance, kas pēc korozijas slāņa diez ko vis neizskatījās. Aplūkojot tuvāk, atklājās, ka tie ir… pipari. Es par šo atklājumu bezgala priecājos, jo «Witte Leeuw» kravas deklarācijā bija teikts, ka kuģī atradies 15 171 maiss šīs garšvielas gan graudos, gan maltā veidā. Atšķirībā no citām garšvielām, kas vestas uz kuģa, tādām kā muskatrieksti un krustnagliņas,

pipari bija izturējuši gadsimtiem ilgo atrašanos jūras ūdenī un, kā izrādījās, ir lielisks konservējošais materiāls ne tikai ēdie​nam.

Es pamazām notīrīju lielgabalu, kamēr beidzot parādījās daļa uzraksta. Tādējādi mūsu meklējumi bija beigušies. Kaut kur zem lielgabaliem guļ kuģa «Witte Leeuw» vraks.

Vieglie panākumi ar to ari beidzās. Tālākie zemūdens darbi pie dižgabaliem parādīja, ka tikai šie seši ieroči atradās cits cita tuvumā. Septīto dižgabalu atradām simt septiņdesmit pēdas tālāk, bet astoto — apmēram astoņdesmit pēdas attālu pilnīgi pretējā virzienā. Es labi zināju, ka uz kuģa «Witte Leeuw», kura garums bija vairāk nekā trīsdesmit metru, bija vietas trīsdesmit dižgabaliem. Acīmredzot kuģa atliekas tika izmētātas plašākā akvatorijā, nekā to liecināja kauju ziņojumi. Mēs nolēmām savu uzmanību koncen​trēt pie pirmo sešu dižgabalu grupas.

ALUS PUDELES, KAULI UN… «ZELTA DIBENS» Savienojot tukšas benzīna mucas un apšujot tās ar dēļiem, mēs izveidojām platformu, no kuras nirt, pēc tam savu plostu noenkurojām tieši virs dižgabaliem un sākām pētīt, kas zem tiem atrodas.

Kā izrādījās — viss kas.

Reiz, rokoties cauri dūņu virskārtai, uzdūrāmies atmirušu koraļļu slānim, kas bija neiedomājami saķepis kopā ar visvisādām drazām — alus pudelēm, konservu kārbām, veciem zābakiem, trauku suķēm un pat sadalītiem kauliem, kas acīmredzot bija salas savvaļas kazu kauli Kādā jaukā dienā atkritumu čupā pavīdēja lieliska porcelāna fragmenti.

Mēs ierakāmies desmit pēdas zem līča dibena un uzdūrāmies kuģa koka daļu atlūzām, ko atradām zem daudziem svina stieņiem, veciem ķieģeļiem un upes oļiem, kas noteikti bijuši kuģa «Witte Leeuw» balastam. Bet koka atlūzas piederēja pie kuģa kravas tilpnes apakšējās daļas — acīmredzot tas viss, kas palicis no brangām. Protams, mē9 ne mirkli nebijām cerējuši atrast tik labi saglabājušos korpusu, kāds bija slavenajam zviedru XVII gadsimta kuģim «Vasa», ko gandrīz nebojātu 1961. gadā izcēla pie Stokholmas ostas. Citi saglabājušies dārgumi atradās netālu.

Mēs tos atradām apraktus zem tonnām piparu, kas plašā lokā zem dižgabalicm veidoja divus jardus biezu slāni. Okeāna dibena attīrīšanai izmantojot «gaisa liftu», mēs to krietni vien «sapiparojām».

Pašā dibenā, no laikazoba un nemierīgās jūras iedarbības rūpīgi paslēpušos, atradām Minu laika1 brīnišķīgā porce​lāna fragmentus, bet vēlāk arī pilnīgi veselus izstrādājumus.

VARENAS IMPĒRIJAS IZSMALCINĀTIE DĀRGUMI

Ilgus gadus pētīdams holandiešu Ostindijas kompānijas darbības vēsturi un tās tirdzniecību ar Austrumiem, es biju uzzinājis daudz ko par to, ko tagad turēju rokās. Šī bija īpaša Ķīnas porcelāna šķirne, ko izgatavoja XVI gadsimta beigās un XVII gadsimta sākumā galvenokārt Dzindedžeņas pilsētā Ķīnas dienvidu provincē Dzjansi. Šķirne radīta imperatora Vana Li laikā un bija viens no pēdējiem augstākajiem diženās Minu dinastijas sasniegumiem keramikas mākslas attīstībā. Šis porcelāns zibenīgi iekaroja Eiropu. XVII gadsimta sākumā holandieši bija sagrābuši divus portugāļu tirdzniecības kuģus. Lielākā daļa kravas sastāvēja no ķīniešu lakotiem izstrādājumiem, Minu zīda un porcelāna (holandieši to nosauca par «kraku» — pēc kuģu tipa «kārākiem», ar kuriem porcelāns tika vests. Vedumu pārdeva Amsterdamā izsolē, kur godājamos birģerus un viņu sievas Austrumu meistaru brīnumaini skaistie izstrādājumi ar savu krāšņumu gluži vai apžilbināja.

Ar laiku ķīniešu noslēpumi porcelāna izgatavošanā, izmantojot kobalta oksīdu, kļuva zināmi ari Nīderlandē, un

'Minu dinastija Ķinā 1364. — 1644. gadā. (Red.) radās holandiešu balti zilie trauki, ko nosauca par Delftas fajansu.

Bet kas notika ar 1311 briljantiem, kas nogrima dzelmē kopā ar porcelānu? Acīmredzot tie tur guļ blakus «Witte Leeuw» atliekām, kaut gan, neapšaubāmi, — atsevišķi no pārējās kravas. Šādas vērtības parasti tika glabātas augšā, kapteiņa kajītē. Ja mēs spēsim atrast kuģa virsbūves — kvarterklāja paliekas, tad varēsim atrastajām bagātībām pie​vienot vēl lielāku guvumu.

Jūras dibenā atrastie unikālie mākslas priekšmeti man nozīmēja daudz vairāk nekā parastie dārgumi, lai tie būtu kaut vai briljanti. Mana sirds vienmēr iepukstējās straujāk, kad, ar «gaisa lifta» palīdzību atbrīvojot jūras dibenu no nogulumiem, kā pēc burvja mājiena pavīdēja kādas bļodiņas vai kausa mala.

Nolicis malā «lifta» stobru, es nometos ceļos un piesardzīgi kā ķirurgs sāku dūņās rakņāties ar pirkstiem. Mans dārgums bija iemūrēts pamatīgi, strādāt vajadzēja ilgi, un mans ūdenslīdēja pulkstenis neatlaidīgi rādīja, ka ir jāizdara dekompresija.

Beidzot es trauku gandrīz jau biju atbrīvojis. Pagaidām nekādu plīsumu neredzēju; varbūt trauks ir vesels. Drīz vien šis brīnums pats iekrita manās izstieptajās rokās.

Pateicoties «gaisa liftam», mēs atradām ne tikai porcelānu, bet arī citus priekšmetus: sudraba bocmaņa svilpi, bronzas eļļas lampu, lieliski saglabājušās vistu olas, eksotisku Indonēzijas jūras gliemežvāku kolekciju un vienkāršus galda traukus, ko «Witte Leeuw» komanda, iespējams, lietojusi, pēdējo reizi pusdienojot. Atradām arī bronzas šaujamie- rīces, kādas uzstādīja buru kuģa priekšgalā, lai varētu šaut tieši priekšā bēgošam pretiniekam. Katra ierīce svēra vairāk nekā divarpus tonnas, uz tām bija redzams liešanas datums un Amsterdamas lielgabalu meistara vārds: «Mani izgatavojis Gerniks Meirs, 1604.»

Taču briljantu joprojām nebija. Aculiecinieki apgalvojuši, ka «Witte Leeuw», pirms nogrimis, ir pārlūzis uz pusēm. Kaut gan mēs visapkārt saviem atradumiem dūņās izrakām izpētes šurfus, pazudušo kuģa pakaļgalu nekur neuzgājām.

Citādā ziņā «Witte Leeuiv» bija ideāls kuģis nogrimušo bagātību meklētājiem. Daudzās ekspedīcijās mums bijis jāstrādā ledusaukstā ūdenī, turpretī «Witte Leeuw» meklējumos ar šādām grūtībām nesastapāmies, vienīgi dziļums gan bija liels. Džeimsa līcī nogrimušā kuģa vraks gulēja mierīgos ūdeņos Svētās Helēnas salas aizsegā, un arī virspusē laiks, kā pēc pasūtījuma, pieturējās labs.

Aizritēja septiņi mēneši, un mēs bijām izdarījuši visu, ko vien varējām. Tagad vajadzēja strādāt ar magnetometru, lai tas uzrādītu nogrimušos lielgabalus, šāviņu kastes un citas metāla daļas, pielietojot magnētisma metodi. Tā mēs varētu atrast arī kuģa pakaļgalu ar briljantiem, virsnieku un pasažieru dārglietām un, pilnīgi iespējams, vēl kādu brīnišķīgu porcelāna izstrādājumu. Saiņodami savus rīkus, mēs Svētajai Helēnai teicām: «Uz redzēšanos!» — un atgriezāmies Eiropā, lai izplānotu nākamo zemūdens darbu sezonu un novērtētu atradumus.

DOKUMENTS IZSKAIDRO BRILJANTU PAZUŠANU Kad jaunās ekspedīcijas sagatavošanas laiks jau bija pusē, es saņēmu ārkārtīgi pārsteidzošu ziņu.

Misters Čārlzs Kendals, valdības sekretārs, kas mums jau bija daudz palīdzējis, pārsūtīja man uz Briseli vēstuli, ko viņš bija saņēmis no kāda Dienvidāfrikas vēsturnieka, kurš interesējoties par angļu Ostindijas kompāniju. Vēstulei bija pievienots dokuments, par kura esamību man līdz tam brīdim nebija ne jausmas: tas bija kāda angļu virsnieka ziņojums par 1613. gada kauju. Šis virsnieks esot bijis batāliju aculieci​nieks.

Dokumenta īstums nebija apšaubāms. Katra detaļa tajā saskanēja ar citiem ziņojumiem par portugāļu un holandiešu kauju, bet ar vienu ļoti svarīgu izņēmumu — attiecībā uz to, kā «Witte Leeuw» nogrimis.

Citi vienkārši bija ziņojuši, ka kuģis «nogrima», turpretī anglis sniedza sīkākas ziņas.

Viņš par «Witte Leeuw» rakstīja: «.. tā ļaudis vēl aizvien šāva no dižgabaliem .. viens šāviņš trāpīja kuģa pulvera pagrabā un tā pakaļgalā, tā ka kuģis sasprāga gabalos, un viņi tūlīt pat nogrima.»

GABALOS SASPRĀGA ARĪ KUĢA PAKAĻGALS…

Uzreiz kļuva skaidrs, kāpēc mums nav izdevies atrast kuģa «Witte Leeuw» ahtervadni, — šā vadņa vienkārši vairs nebija. Tāpat kā brīnišķīgā porcelāna. Arī briljantus sprādziens acīmredzot bija izkaisījis.

Ja mēs briljantu meklēšanai veltītu pat gadus, tad vairāk par sauju šo dārgakmeņu neat​rastu.

Kuģa «Witte Leeuw» dārgumu meklēšana bija pabeigta.

Nožēlu es nejutu. Sākumā mēs iecerējām atrast, pilnībā izcelt un izpētīt holandiešu Ostindijas kuģa kravu, ar kuru tas nogrima mājupceļā no Austrumiem. Daudzi atrastie priekšmeti, arī Minu laika porcelāns, kuģa deklarācijā nebija reģistrēti. Citi holandiešu flotes kuģi, kas atgriezās tai pašā gadā, savos kravas sarakstos porcelānu uzrādīja, taču nekur nebija dots izstrādājumu sīks apraksts. Deklarācijā, protams, nebija ietvertas arī personiskās mantas.

Līdz ar to, ja arī kāds mēģinātu restaurēt «Witte Leeuw» kravu saturu un kuģa nozīmi «Ostindijas» tirdzniecībā tikai pēc dokumentiem, tad šis cilvēks iegūtu ne tikai nepilnīgu, bet pat maldinošu ainu.

Kas attiecas uz Ķīnas XVI un XVII gadsimta porcelānu, tad eksperti vispār neņemas precīzi datēt priekšmetu izgatavošanas laiku. Tas izskaidrojams tādējādi, ka, lai arī ķīniešu keramikas meistari katras dinastijas valdīšanas laikā izmantoja citādus paņēmienus, šie paņēmieni bieži vien lielā mērā pārklājās.

Stāvokli sarežģīja vēl tas apstāklis, ka meistari nereti mēdza kopēt agrākos stilus, dažkārt pat tādus, kas valdījuši pirms vairākiem gadsimtiem. «Witte Leeuw» kolekcija, kas datēta ar 1613. gadu, dod stingru pamatu cita tā paša laikmeta ķīniešu porcelāna novērtēšanai un datēšanai.

ATSKATS PAGĀTNĒ Tagad, kad pēc aprakstītajiem vēsturiskajiem notikumiem aizritējuši vairāk nekā trīs gadsimti, lielākā daļa kolekcijas izstādīta Amsterdamas Karaliskajā muzejā, kur visas pasaules zinātnieki un eksperti var tos pētīt, lai gūtu jaunas zi​nāšanas par kultūru, kas savulaik stipri vien ietekmēja mū​sējo.

Daudzi holandieši var rast jaunas atziņas un dramatiskus iespaidus par savu senču — jūrasbraucēju triumfu, smagām neveiksmēm un, galvenais, drosmi. Iespējams, ka tieši tā ir «Witte Ixeuw» vislielākā vērtība.

Silo Silvija A. Irla Dzīvība un nave Truku lagūnā gada 17. februāra rītā amerikāņu lidotāju uzbrukums pārsteidza nesagatavotu ja- # pāņu tirdzniecības un kara floti Truku lagūnā Karolīnu arhipelāgā, Klusā okeāna rietumu akvatorijā.

Pēc ilgstošiem gaisa uzbrukumiem sešdesmit kuģu un tūkstošiem cilvēku aizgāja bojā un vairāk nekā ceturtdaļgad​simtu palika aizmirstībā.

Pēkšņi nonākot milzīgā zemūdens templī, neviļus pār​ņem godbijības sajūta.

Koraļļu izraibināti un zivju baru aplodāti, pret ūdens virsmu slienas nogrimuša kuģa masti un rājas, saguluši kā krusta zīmē. Pagriezusies pret savu biedru Olu Hidingsu, es uz zemūdens tāfeles ar grifeli uzrakstīju: «Dodiet dabai laiku, un nogrimis karakuģis kļūs līdzīgs lūgšanu templim.» Viņš norādīja uz koraļļu cieši apņemtu klāja lielgabalu un uzšņāpa atbildi: «Bet lielgabalus rotās koraļļu virtenes.»

Sīs vietas svētuma apziņa tomēr bija spēcīgāka par parastu ilūziju, jo nogrimušais kuģis vienlaikus ir gan piemi​neklis, gan daudzu Otrajā pasaules karā kritušo japāņu jūr​nieku kapa vieta.

1944

Lai arī cik traģiski būtu bijuši senie notikumi, šodienas zinātniekiem tie piedāvā unikālu iespēju aizraujošam darbam. Truku lagūnā nogrimusī flote ir pasaulē lielākais mākslīgo zemūdens rifu sakopojums, kam turklāt precīzi zināms ve​ cums. Līdz ar to iegūstam nenovērtējamas atklāsmes iespējas bagātīgās, visapkārt mutuļojošās jūras dzīves attīstības fāžu un formu izzināšanai. Tieši šis uzdevums atveda mūs uz lagūnu.

Nav daudz zemūdens laboratoriju, kas būtu iekārtotas tikpat gleznainā vidē. Truku salas tagad ietilpst teritorijā, kas pakļauta ASV jurisdikcijai1 , tā sastāv no 11 galvenajām salām un liela skaita saliņu 40 jūdžu garās lagūnas iekšienē, ko no visām pusēm apņem koraļļu barjerrifs. Ūdeņi ne visur lagūnā ir kristālskaidri, bet tie parasti ir mierīgi, kas man kā jūras bioloģei ir īsti pa prātam, un Olam, zemūdens fotogrāfam, saprotams, ari. Truku lagūna, ko reizēm dēvē par ezeru Klusā okeāna vidū, atgādina miera ostu atklātas jūras neaptveramajā plašumā.

Pagājušajā vasarā, ieradušies Moenas salas apmetnē, mēs saviem zemūdens pētījumiem noīrējām 30 pēdu garu laivu un salīgām Kimiu Aizeku — simpātisku 48 gadus vecu nirēju, kurš, būdams 17 gadus vecs jauneklis, 1944. gada gaisa uzbrukumu bija vērojis savām acīm. Kimiu atmiņas par šo notikumu, kā arī tas, ka viņš lieliski pazina lagūnas dibenu, ļāva mums lieki netērēt daudzas dienas, meklējot sabombardēto kuģu atliekas.

Vispirms izvēlējāmies «nogrimušo templi» — lidmašīnu bāzes kuģi «Fujikava Mani», kas bija 436 pēdas garš un 59 pēdas plats. Tas bija vedis kaujas lidmašīnas, degvielas mucas un īpašu kara uzkabi; uzbrukuma laikā nekas no tā nebija uzsprācļzis.

Uzkabes atliekas izraisīja daudz strīdu, jo lagūna ir vēstures piemineklis, muzejs, kura eksponātus likums aizliedz pārvietot Nesen bija iesniegti priekšlikumi iznīcināt kuģu vrakus, kuros atrodas sprāgstvielas un aviācijas degviela, lai novērstu nelaimes gadījumus ar daudzajiem nirējiem, 'Truku atolā Otrajā pasaules karā Japāna izveidoja savu galveno slepeno atbalsta bāzi Okeānijā. No 1947. g. Trūka bija viens no 4 Karolīnu salu distriktiem ANO aizbilstamajā Klusā okeāna salu teritorijā, kas lidz 1976. g. bija ASV pārvaldē, pēc tam pārveidota par 4 ar ASV asociētām valstīm. Truku atola salas ietilpst Mikronēzijas Federatīvo štatu sastāvā. (Red.) kurus vilina šejienes krāšņā zemūdens pasaule. Blakus citiem pētījumiem mēs abi ar Olu cerējām noteikt, cik lielā mērā šie kuģi ir bīstami cilvēkiem un lagūnas zemūdens videi.

Mana pirmā ieniršana. Kuģa abi masti gandrīz vai līda laukā no ūdens, klājs atradās 70 pēdas, bet ķīlis — 130 pēdas zem ūdens. Virzīdamies gar mastu uz leju, rokas uz priekšu izstiepuši, mēs abi ar Olu viegli nolaidāmies uz kuģa pakaļgala. Paskatījos atpakaļ uz masta šķērskoku, ko apmirdzēja saules stari, pēkšņi uzzibsnījuši ūdens virsmā, un tad pārlaidu skatienu zemūdens dārzam, kas mūs apņēma. Trīsdesmit viena gada laikā kuģis no cilvēku traģēdijas kaila metāla pieminekļa bija pārvērties par neparasti skaistu, strauji apaugošu rifu.

Kuģa tilpne, kas agrāk bija kalpojusi par kaujas līdzekļu noliktavu, tagad pārvērtusies par mītni prāviem jūras asariem. Jūrnieku kajītes un kuģa gaiteņi kļuvuši par jūras iemītnieku dzīvesvietu, kas sastāv no plaša tuneļu un alu tīkla. Lūkas no augšas līdz lejai piepildītas ar sīkām sidra​botām zivtiņām. Ūdensaugu aizkari rotā iluminatorus. Zemūdens džungļi pārņēmuši visas virsmas, kur vien var piekļūt gaisma.

SENĀS RĒTAS Pētīdama spēcīgi saaugušo zemūdens «mežu», es domās atgriezos pie skarbajiem notikumiem, kas šim mežam ir devis dzīvību. Jau mūsu darbības pašā sākumā Kimiu pastāstīja, kas te 1944. gada februāri noticis.

«Kad sākās uzbrukums, es noslēpos kādā Dublonu salas alā. Redzēju, kā tika sabombardēti vairāki

kuģi un kā tie nogrima.

Veselas 30 stundas valdīja briesmīgs haoss: troksnis, dūmi, neziņa un bailes. Divus gadus vēlāk,» atcerējās Kimiu, «kuģu un lidmašīnu eļļa pārklāja krastus un rifus. Tagad jūra ir atlabusi.»

Vairāk nekā atlabusi, es nodomāju, pētīdama kuģa «Fujikava Maru» floru un faunu.

Ikviens ciets objekts jūras dibenā ir gatavs piemitināt garām cirkulējošo planktonu — šo efektu pazīst ar nosau​kumu «substrāta fenomens».

TRĪSDESMIT GADU AUGUMĀ Truku lagūnā ar šo fenomenu sastapos visā diženumā, pētīdama «Fujikava Maru» un citus sešdesmit mākslīgo rifu milžus.

Neviens netika novērojis, kā zemūdens augi un dzīvnieki nostiprinājās un attīstījās uz nogrimušiem kuģiem pirmajā mēnesī, pirmajā gadā un pat pirmajos divdesmit piecos gados pēc traģēdijas. Mans uzdevums tagad bija dokumentēt to, kas noticis vairāk nekā trīs gadu desmitos.

Ne jau visi lielie koraļļi un gigantiskie moluski uz nogrimušajiem kuģiem uzradās pirms trīsdesmit viena gada, bet tas ir skaidrs, ka neviens no tiem šo vecumu nepārsniedz.

Citu ekspertu pētījumi apgalvo, ka koraļļu augšanas ātrums ir atšķirīgs un atkarīgs no konkrētās sugas, kā arī apstākļiem, kādos tie dzīvo. Tādējādi augšanas ātrumu nosaka vecums, gaismas daudzums, barība un pieejamā telpa.

Es mūsu uzdevumu izskaidroju Kimiu: «Es gribu atrast un atzīmēt visus lielākos koraļļus. Tas mums ļaus noteikt, kāds ir to maksimālais pieaugums laikā kopš kuģu nogrem- dēšanas.»

Izdalot koraļļu diametru ar 31 (iespējami lielākais vecums gados), iegūsim gada vidējo pieauguma tempu. Mēs atzīmēsim un izmērīsim mazākos koraļļus, lai, pēc kāda laika atgriezušies, varētu paskatīties, cik daudz tie ir izauguši. Tā kā esam noteikuši jaunu kontroles laika momentu, turpmākos mērījumus varēsim izdarīt jebkurā laikā un aprē​ķināt, cik ātri vai lēni šie koraļļi aug.

Ols fotografēja, Kimiu un es izdarījām mērījumus un taisījām atzīmes. Tā strādādami, mēs pēkšņi uzgājām koraļļus gigantus. Vislielākais piederēja stiloforu sugai, un tas izskatījās kā krizantēma, kas uzaugusi uz «Fujikava Maru» priekšgala lielgabala, bet korallim visapkārt bija saaugušas jūraszāles, kurās apmeties vesels lēvenis sīku zivteļu, krabju, jūras tārpu. Koraļļa diametrs bija vairāk nekā 5 pēdas, un pie vidēja augšanas tempa tas gadā palielinājās vismaz par 2 collām. Ļoti apjomīgs melnais korallis, kas atgādināja stipri sazarotu koku, auga 60 pēdu dziļumā, kuģa klāja labajā pusē. Savos darba gados biju redzējusi ne mazums no komerciālā viedokļa vērtīgu koraļļu, taču daudzi atradās lielā dziļumā un tikai retais no tiem sasniedza 3 — 4 pēdu garumu. Šī eksemplāra augstums bija 15 pēdas!

Lai noskaidrotu augšanas tempus, es attīrīju enkuru ķēdi, vietumis reliņus un sijas, šur tur klāju, bet kuģa pakaļgalā esošā lielgabala stobram visriņķī apkārt grīdu noberzu burtiski līdz metālam. Jau pēc dažām stundām rūsgana rāva apsedza visas attīrītās vietas. Ar laiku dzīvie organismi, ko es biju notraukusi, agrākajās vietās uzradīsies atkal, un tad varēs noteikt pieauguma tempus, balstoties uz jaunu kontrollaiku.

Strādājot dzelmē, mani ar katru dienu vairāk pārsteidza skaistuma un cietsirdības līdzāspastāvēšanas paradokss. Nāvi nesošie ieroči, tanki, kravas automobiļi, zemūdens straumju apskaloti, uz mūžiem gulēja lagūnas dibenā kā iesaldēti, ietīti zemūdens augu, jūras sūkļu un koraļļu bāli sārtā segā. Zils sūklis bezrūpīgi uzmeties 18 collu artilērijas šāviņa smailē, kādi te izmētāti nekārtīgā munīcijas kaudzē trans​portkuģa «Jamagiru Maru» kravas tilpnē.

Jūsmoju par sūkli un pēkšņi bailēs sarāvos, šāviņam pieskārusies, jo atcerējos, ka tas taču bijis paredzēts japāņu karakuģu «Musashi» un «Yamato» milzīgajiem lielgabaliem. Trāpījuma zona katram no

tiem bija 20 jūdzes.

STUNDA — KA MŪŽĪBA Sapratu, ka biju iekļuvusi vēsturē. Tā bija mūsu otrā iegremdēšanās, un bija nepieciešama viena stunda, lai pirms uzpeldēšanas virspusē samazinātu spiedienu, lai izvairītos no novirzēm, kas izraisa slāpekļa burbullšu veidošanos asi​nis, kas ir ļoti sāpīgi, bet reizēm pat nāvējoši.

Ols mani pacēla augšup, tā ka mēs atradāmies kādu 10 pēdu dziļumā, un rūpīgi mani uzraudzīja, lai redzētu, vai mans stāvoklis nepasliktinās, jo man bija iekodusi indīga zivtiņa — jūras lauva. Kad sāku skaidri sajust sāpes rokā, centos par tām nedomāt, vērodama zilās eņģeļzivtiņas (po- macanthus), kas barā riņķoja ap «Fujikava Maru» pakaļējo mastu. Agrāk es vienmēr esmu varējusi nepagurdama apbrīnot šo zivju spilgti zilos apveidus, bet šoreiz acis aizvēru jau pēc 10 minūtēm, jo nespēju domāt ne par ko citu kā vienīgi par asajām, mokošajām, aizvien stiprākajām sāpērri sakostajā pirkstā. Līdz šim tikai divas reizes biju izjutusi kaut ko līdzīgu: zobārsta krēslā un dzemdību laikā. Sāka plūst asaras. Es gribēju kliegt, bet mute man bija «aizbāzta» ar speciālu regulatoru un virs galvas — 10 pēdu ūdens slānis; nekas cits neatlika kā savaldīties.

Pēc 45 minūtēm pirksts bija uztūcis divreiz lielāks, sāka sāpēt arī roka un plecs. Taču pēc stundas karstuma sajūta beidzot sāka aprimt Ols man palīdzēja tikt krastā, ļaunākais bija aiz muguras.

Pēc «Fujikava Maru» visu uzmanību pārslēdzām uz «San Francisco Maru» — bruņotu transportkuģi, kas vedis sprāgstvielas. Kādu rītu mēs ar Olu palūdzām, lai Kimiu mūs aizved pie kuģa vraka.

«San Francisco Maru» atrodas 250 pēdu zem ūdens — tas ir dziļums, kādā ne katrs nirējs būs ar mieru nolaisties. 30 minūšu ekskursija, kādu mēs plānojām, prasīja dubultu skābekļa rezervi, un Ols laivā novietoja papildcilindrus ar regulatoriem un gariem pievadiem dekompresijai, lai samazinātu spiedienu zem ūdens.

Kuģi ieraudzīju tikai 100 pēdu dziļumā, kur mums pretī pavīdēja tā draudīgās aprises — taisnas, skaidras, absolūti nebojātas. Trīs vieglie tanki un kravas automašīna atradās precīzi savās vietās uz priekšējā klāja, ar jūras augu mežģīnēm apvīti. Pusducis citu smago mašīnu kā metāla skeleti katakombās atradās uz platformām zem klāja. Apstājāmies, lai apskatītu priekšējo tilpni, kas bija kā piebāzta ar koraļļos un jūraszālēs ieaugušām mīnām, simtiem mīnu. Tad slīdējām uz pakaļgala pusi, rindu pēc rindas aplūkojot rūpīgi novietotas torpēdas un citus kaujas līdzekļus. Tie bija labi saglabājušies, gatavi kuru katru mirkli uzsprāgt, taču jūras ķīmiskajā un laikazoba iedarbībā sākuši arī sabrukt. Galu galā visi šie nāvēkļi kādreiz kļūs nekaitīgi.

Retam būs lemts kādreiz redzēt «San Francisco Maru» un tā spocīgo kravu, jo kuģis atrodas pārāk dziļi zem ūdens. Tomēr visu nogrimušo kuģu vidū tieši «San Francisco Maru» visizteiksmīgāk simbolizē kara traģisko izšķērdī- gumu. Tam uz mūžiem jāpaliek zem ūdens neskartam, lai pēc likteņa ironijas veiktu savu pēdējo misiju — būt par laboratoriju jaunu zemūdens dzīvības formu pētniecībai.

KAJĪTES UN GAITEŅI SLĒPJ BRIESMAS Pētīdami kuģus no ārpuses, mēs ar Olu sākām pievērsties arī to iekšienei, lai atrastu organismus, kas raksturīgi alām, bet kuri tagad mīt tur, kur kādreiz dzīvojuši cilvēki. Ceļojums kuģa iekšienē ir bīstams, jo pie vismazākās kustības saceļas smalku dūņu mākuļi, samazinādami redzes attālumu līdz dažām collām.

Orientēties nepalīdz arī prožektors, lai cik spēcīgs tas būtu, bet ierobežotā skābekļa rezerve 90 pēdu dziļumā kļūdu labošanai laiku neatstāj.

Reiz mēs šādos apstākļos pētījām «Shinkoku Maru» komandas kajītes — šī tankkuģa klājs bija

vienos koraļļu ziedos. Papildus savai parastajai fotoaparatūrai Ols bija paņēmis līdzi 1000 vatu bateriju, kas augšā bija pieslēgta pie ģeneratora. Kamēr mēs ar Olu slīdējām pa kajītēm, Kimiu ar gaismekli stāvēja pie gaiteņa ieejas.

Atklājām, ka griesti ir sabrukuši un atsedz vadus, caurules un citu armatūru. Melns naftas slānis, kas virs manas galvas viegli trīsuļoja un zvīļoja, no mūsu izelpotajiem gaisa burbulīšiem draudīgi sakustējās.

Vairākas trauslas krīta gliemežnīcas bija iekārtojušās pie sačākstējušās sienas. Vāverziv- tiņas, kas dienā parasti slēpās tumšās šķirbās, uz mūsu klātbūtni gandrīz nereaģēja. Kāda no šīm zivtiņām lūkojās mūsos no plaukta, kas bija piekrauts ar krūzītēm, šķīvjiem un bļodiņām, kuras rotāja flotes atšķirības zīmes — austoša saule un enkurs.

Pie blakuskajītes durvīm Ols ieslēdza zibspuldzi, un es pamanīju trīs neparasti caurspīdīgas garneles ar sarkaniem punktiņiem. Paņēmusi vienu rokā, jau pagriezos uz lūkas pusi, kad sajutu Ola vieglu pieskārienu plecam, — viņš man parādīja cilvēka kaulus, kas atradās kajītē. Vēl viens atgādinājums par cilvēku masveida bojāeju 1944. gada traģē​dijas laikā.

VAI DEGVIELAS IZPLŪDUMI IR BĪSTAMI? Daudzi jautājumi, kas skar lagūnas ekoloģiju, pagaidām palikuši bez atbildes. Viens no būtiskākajiem faktoriem, kas var ietekmēt zemūdens kuģu «arhipelāga» likteni, formulējams šādi: «Cik stipri lagūnas dabas vidi ietekmē izplūdusī degviela un piesārņojumi?»

Viena no pēdējām ieniršanām man deva uz to atbildi. Biju paredzējusi 40 minūtes veltīt lielā transportkuģa «Amagisan Maru» izpētei; kuģis gulēja 200 pēdu dziļumā, un no tā joprojām mazās devās izplūda degviela.

Noenkurojušies virs kuģa, mēs ievērojām, ka ūdens virspusē uzpeld divu veidu degviela. Pirmais veids — nafta no kuģa tvertnēm, kas virs ūdens izplūst kā varavīkšņaini gredzeni un izkliedējas, viļņu izpluinīti.

Otrais veids atgādināja gaistošo aviācijas benzīnu — tas ūdens virspusē izplatījās, laistoties zilām, sarkanām un zeltai​nām dzirkstīm, bet tad sarāvās un pēc acumirkļa izzuda.

Piepildījuši skābekļa balonus, mēs pārmetāmies pār laivas malu un sākām nirt «Amagisan Maru» kapteiņa tiltiņa virzienā.

Tur atradām pilnīgi nebojātu kompasu un lielisku misiņa teleskopu, ko rūsa nebija skārusi.

Manu uzmanību tūliņ pat piesaistīja kaut kādi sīki sarkanīgi ūdensaugi, kas auga ļoti vāji apgaismotā plaisā, un es nepamanīju, kā 01s nozuda gaitenī. Kad pacēlu galvu, tad ieraudzīju, ka viņš atgriežas, rokās turēdams priekšmetu, kas varētu būt paša Poseidona1 īpašums: tā bija pilnīgi balta porcelāna vāze ar viegli iezīmētu kalnu reljefu un skujkoku zaru aprisēm.

Kādu brīdi es vāzi paturēju rokās, to apgrozīdama un no visām pusēm apskatīdama, apbrīnojot vāzes daiļumu harmonijā ar tās vietas skaistumu, kur tā atradās. Tad vāzi atdevu Olam, kurš to nolika turpat, kur bija paņēmis.

Kuģa korpusa gludajā virsmā atradām caurumu, pa kuru nāca zeltainas degvielas lodītes. Es piepeldēju pie desmitcol- līgās caurules gala un ielūkojos tur tajā brīdī, kad pa to izšāvās kāds ducis naftas burbuļu, kas, uzpeldējuši ūdens virspusē, pazuda skatienam.

PAR KUĢU NĀKOTNI JOPROJĀM NAV SKAIDRĪBAS Turēdamās pie mūsu laivas dekompresijas caurulēm, es pārdomāju dzelmē gulošā milzu kuģa nākotni. Protams, vislabāk būtu tā kravai klāt neskarties. Pakāpeniski izgaistot, degviela gadu gaitā savu

ārdošo iedarbību praktiski ir zaudējusi, turpretī degvielas izņemšana lielā daudzumā jūras dzīvei neapšaubāmi kaitētu.

Vakarā pārspriedām «San Francisco Maru» karamateriālu likteni un bijām vienisprātis, ka krava, kas nav bīstama, jā​atstāj neaizskarta. Pikrīnskābe (trinitrofenols), kas atradās 'Poseidons — sengrieķu jūras dievs. (Tulk.) nesprāgušajās mīnās, korozijas gaitā izplūdis, nenodarot nekādu ļaunumu, turpretī mīnu detonācija lagūnai atnestu lielu postu.

Iznīcinādami kaut vai vienu no lagūnas zemūdens kuģiem, zinātnieki zaudētu lielisko iespēju vēl pēc gadiem pētīt šos kara pieminekļus.

Kas notiks ar porcelāna vāzi, teleskopu, zemūdens kapiem un dzīvajiem koraļļiem un augiem? Kas notiks ar pa​šiem kuģiem? Kā to visu aizsargāt?

Mums atbilde ir skaidra: daba pati atrod līdzekļus, ko cilvēce reizēm nespēj sameklēt, lai kara brūces aizdziedētu. Ja vien mums pietiktu pacietības neiejaukties.

Mendels Petersons Galjonu kapsēta un «dzīvais sudrabs» Četrdesmit pēdu dziļumā es planēju virs spāņu galjonas tumšā karkasa — kuģis bija nogrimis pirms divsimt piecdesmit gadiem.

Kad nolaidos vēl dziļāk, redzēju iemirdzamies saules stariņus — kuģa atlūzu vidū spīguļoja sudrabotas lāses. Es vienu pilienu aizskāru ar pirkstu. Piliens padevās spiedienam un pēkšņi sašķīda ducī mazu lodīšu.

Dzīvsudrabs! Tas ir magnētisks šķidrs metāls, ko sendienās sauca par dzīvo sudrabu — mirdzuma un neparastā kustīguma dēļ.

Kad pēc mana pieskāriena lodītes bija izšķīdušas uz visām pusēm, aplūkoju nelielas koka muciņas, kas kuģa dibenā bija sakrautas rindās, un pamanīju vēl daudz sudraba pilienu. Saskatījos ar Treisiju Bovdenu, kurš nira kopā ar mani. Viņš pamāja ar galvu. Bija skaidrs, ka muciņās vests liels dzīvsudraba sūtījums no Vecās pasaules uz Jauno, lai no rūdas atdalītu zeltu un sudrabu. Tā kā uz katras muciņas bija uzrakstīts kuģa nosaukums, tad kuģa identificēšana nekādas grūtības nesagādāja — «Conde de Tolosa», Spānijas lepnums, gandrīz sešsimt dvēseļu kapenes.

Pagriezušies atpakaļ no nogrimušā kuģa, abi ar Treisiju sākām lēnām celties augšup. Jūras virsma, saulē virmodama un ņirbēdama, atgādināja milzīgā tīģelī izkausētu sudrabu. Šis gan bija skumjš salīdzinājums, jo zelts un sudrabs «Tolo- sas» ekipāžai un pasažieriem maksāja dzīvību, bet par viņu kapavietu kļuva drūmais Vestindijas līcis.

Ritēja 1724. gads. Jūlija mēnesī Spānijas ostā Kadisā «Tolosa» reizē ar kuģi «Nuestra Senora de Guadalupe» pacēla buras, lai kuģotu uz Meksiku. Mērķis bija Velakrusa, Havanā neiegriežoties, lai karaļa uzdevumā nogādātu dzīvsud​rabu Meksikas raktuvēs iegūtā sudraba un zelta atdalīšanai no rūdas.

Dzīvsudrabam bija tik ārkārtīgi svarīga nozīme Jaunās pasaules dārgumu iegūšanā, ka Spānijas karalis uz šo metālu bija pasludinājis karaļa monopolu. «Guadalupe» un «7o- hsa» veda četrsimt tonnu «dzīvā sudraba«, ar kuru darbs raktuvēs būtu nodrošināts veselam gadam.

Uz šiem kuģiem atradās arī vairāk nekā tūkstoš divi simti pasažieru un komandas locekļu, kas cerēja bīstamajām jūrām veiksmīgi tikt pāri simt četrdesmit četru lielgabalu aizsardzībā. Tajos nemierīgajos laikos lielgabalu arsenāls bija jūras ceļojumu galēja nepieciešamība.

Viesulis galjonām uzbruka naktī uz 24. augustu pie ieejas Samaņas līcī Espanjolas1 Ziemeļu piekrastē. Vienas dienas laikā vējš pieņēmās tik stipri, ka pret nakti Fransisko Barrero jau bija zaudējis visas cerības. Dons Fransisko Barrero i Pelajess bija uzkāpis uz kuģa «Guadalupe» klāja kā vecākais virsnieks — sudraba meistars, kurš atbild par vērtīgajiem metāliem, tādu kā dzīvsudrabs. Kad milzīgie jūras viļņi sāka kuģi «Guadalupe» dauzīt un mētāt, atraujot no savām vietām lielgabalus, nolaužot mastu un aizmēžot visu savā ceļā, tad pieredzējušais jūrnieks dons Fransisko, protams, saprata, ka pienākusi viņu pēdējā stunda. Galu galā vētra kuģi izmeta uz sēkļa Samaņas līcī.

«Mēs visi lūdzām Dieva palīdzību,» viņš vēlāk rakstīja, «jo, pilnīgi dabiski, uzskatījām sevi par nāvei nolem​tiem…» Īstenībā dona Fransisko dārgā «dzīvā sudraba» krava palīdzēja kuģim paglābties no pilnīgas bojāejas. Glabādamies daudz zemāk par kuģa ūdenslīniju, virs paša ķīļa, divsimt 'Espanjola (Hispaniola) — Haiti salas sākotnējais nosaukums, ko 1492. gadā deva tās atklājējs KKolumbs. piecdesmit tonnas dzīvsudraba kuģim nodrošināja papildu noturību un stabilitāti — kad kuģis tika uznests uz sēkļa, dzīvsudraba svars to stingri piespieda pie smilšainā pamata. Kaut gan viļņi dauzīja kuģi kā no lielgabaliem, brangas turējās; divu dienu laikā, kamēr vētra turpinājās, lielākā daļa no sešsimt

piecdesmit pasažieriem un komandas locekļiem kuģi atstāja. Kad vētra beidzās, noskaidrojās, ka piecsimt piecdesmit cilvēku laimīgi nokļuvuši līdz krastam. «Tolosas» liktenis bija daudz smagāks.

Jau tūlīt pēc vētras iestāšanās «Tolosa» no «Guadalupe» tika aiznesta prom. Taču kuģis spēja noenkuroties pie pašas ieejas līcī un pārlaist pirmo šausmīgo nakti. Tomēr līdz ar rītausmu labvēlīgais liktenis «Tolosu» pameta. Enkurtauva tika pārrauta, un vētra kuģi ienesa līcī, kur rikošetā mētāja no viena rifa uz otru. «Tolosa» bija lielāka nekā «Guadalupe» pēc izmēriem, bet dažā ziņā vājāka pēc konstrukcijas un nespēja noturēties pretī bangu graujošajiem triecieniem. Beidzot kuģis uzbrāzās uz liela koraļļu rifa, pāršķeļot savu korpusu un atverot ceļu dzīvsudrabam, kas būtu varējis kuģi izglābt. No sešsimt cilvēkiem, kas atradās uz kuģa, dzīvi palika mazāk par četrdesmit, turklāt septiņus no tiem burtiski izglāba brīnums.

Kad «Tolosu» pēdējo reizi pārklāja viļņi, tas saglabāja līdzsvaru, jo grotmasts vēl joprojām turējās vietā un slējās ārā no ūdens. Pateicoties meistarīgi uzbūvētajam mastam vai neiedomājami lielai veiksmei — bet varbūt abiem kopā —, astoņi cilvēki, baismīgajiem viļņiem turēdamies pretī, uzlīda mastā un atrada patvērumu uz marša1 . Viņu rīcībā bija tikai buru lēveri dzeramā ūdens savākšanai un šis tas ēdams, kas pēc vētras vēl bija saglabājies.

Kaut gan Espanjolas krasts atradās tikai trīs jūdžu attālumā un to varēja saskatīt ar neapbruņotu aci, neviens no mastā sēdētājiem neriskēja doties uz turieni peldus, baidīdamies no haizivīm un straumes. Kad spāņu glābšanas kuģi no Santodomingo salas dienvidkrastā ieradās avārijas vietā, 'Marss — izbūve masta galā apvāršņa novērošanai. (Tulk) tur dzīvus viņi atrada septiņus cilvēkus, kas mastā bija no​turējušies trīsdesmit divas dienas.

«Guadalupes» un «Tolosas» īstos zaudējumus neviens nezina. Daudzi no tiem, kas nokļuva krastā, nomira no bada un organisma novājēšanas. Citi ar «Guadalupes» glābšanas laivu bija nokļuvuši līdz Haiti ragam, kas atrodas 240 jūdzes uz rietumiem no katastrofas vietas. Vairāki simti izglābušos, ari kāda sieviete no Gvatemalas, kas bija septītajā grūtniecības mēnesī, devās kājām uz Santodomingo, gar jūras krastu noiedami divsimt jūdzes. Vienmēr savaldīgais dons Fransisko spējis par to pastāstīt pat ar savdabīga humora izjūtu.

«Lai būtu precīzs,» viņš vēlāk rakstīja vēstulē uz Spāniju, «man jāpiebilst, ka barībai vairāk piemīt īpašība kādam dzīvību atņemt, nevis to saglabāt, jo mēs bijām nolaidušies tik tālu, ka ēdām gliemežus, palmu lapas un zāli, ko plū​cām, lai uzturētu spēkus…»

Pēc bezsekmīgajiem mēģinājumiem karaļa dzīvsudrabu izglābt, spāņi «Guadalupi» un «Tolosu» galu galā atstāja mierā. Kuģi jūrā atradās jau divsimt piecdesmit gadus, kamēr ieradās ūdenslīdēji, tādi kā Treisijs Bovdens, lai tos izpētītu. Atradums varēja kļūt par vienu no bagātākajiem visā Zemūdens arheoloģijas vēsturē.

Mūsu iepriekšējie «Tolosas» apmeklējumi bija tikai uvertīra: turpmākajos mēnešos es ar kuģi iepazinos krietni vien sīkāk. Lielāko daļu ziņu biju ieguvis krastā, Dominikanas Republikā, kas aizņem agrākās Espanjolas austrumu daļu. Tajā sākts sistematizēt un aprakstīt neticami daudzveidīgos materiālās kultūras priekšmetus, kas iegūti no abiem ku​ģiem.

«Guadalupe» bija pirmā, kas zemūdens arheologus dāsni apveltīja. 1976. gadā Treisija firma «Caribbe Salvage», kas atrodas Dienvidamerikā, saņēma no Dominikanas valdības atļauju pārlūkot Samaņas līča dibenu, lai atrastu nogrimušos kuģus. Garijs Dovens, «Caribbe Salvage» prezidents, un Viljams P. Štrubs, firmas viceprezidents, flotē norakstītu simt- trīsdesmit pēdu garu krasta apsardzes tenderi «Hickory» aprīkoja kā glābšanas kuģi un pilnvaroja Treisiju kopā ar nelielu ūdenslīdēju komandu sākt ekspedīciju.

«Guadalupe» un «Tolosa» atrašanā faktiski vienīgais avots bija glābējkuģu uzdotās aptuvenās koordinātas atskaitēs, kas saglabājušās Spānijas koloniālajos arhīvos Seviljā.

Par spīti grūtībām, Treisijam un viņa komandai beigu beigās izdevās noteikt, ka vienas atrastās kuģa paliekas ir piederīgas «Guadalupei». «Kuģa katastrofas vieta pilnīgi sakrīt ar to, kas norādīta senajos

ziņojumos,» viņš kādudien stāstīja, kad atradāmies uz «Hickory». «Kuģa vraku sedza tonnām smilšu, un, kad bijām aizrakušies līdz otrajam klājam, konstatējām to, kas agrāk bija traucējis spāņu zemūdens arheologiem: brangas bija tik masīvas un kuģa konstrukcija tik izturīga, ka tas neļāva iekļūt apakšējā tilpnē, kur dzīvsudrabs glabājās. Taču pastāvēja vēl viena problēma,» piebilda Treisijs, ««Guadalupes» tilpnēs atradās liels daudzums dzelzs detaļu, lai Jaunajā pasaulē varētu uzbūvēt kuģi. Redziet, iepriekšējos divsimt gados Spānija praktiski visus savus mežus kuģu būves vajadzībām jau bija izcirtusi.

Ap 1724. gadu kuģu būvei noderīgi koki metropolē vairs nebija sameklējami un spāņi sāka pēc tiem lūkoties kolo​nijās.

«Guadalupes» tilpnēs kuģu detaļas bija sakrautas dzīvsudrabam virsū, tāpēc piekļūt pie tā bija gandrīz neiespē​jami.»

Tagad tam vairs nav nozīmes. To, ko «Guadalupe» varēja piedāvāt, vēsturnieki vērtēja daudz augstāk par dzīvsudrabu: XVIII gadsimta koloniālās dzīves detalizētu ainu. Ar katru no smiltīm izcelto priekšmetu arvien skaidrāk iezīmē​jās tipiska spāņu kolonista portrets.

Pārsteidza atrasto priekšmetu daudzveidība — zelta juvelierizstrādājumi un monētas, pogas, māla trauki, sudraba un alvas galda piederumi, eļļas krūkas, šķēru misiņa rokturi, tērauda bārdas skuvekļi, gan aprūsējuši, fajanss, metamie spēļu kauliņi, medaljoni, misiņa lākturi — īstenībā viss, ko varēja atrast tā laika lepnā eiropiešu namā.

Daži stikla priekšmeti bija pat izmeklēti smalki. No vairāk nekā četriem simtiem kristāla kausu, kas bija saglabājušies veseli, liela daļa bija ar gravējumiem. Atradām mazas stipro dzērienu glāzītes uz zemas kājiņas, vīna glāzes, vīna pudeles un karafes — tas viss liecina, ka vismaz XVIII gadsimta sākumā Jaunā pasaule nebija atturībnieku rezer​vāts.

Visskaistākais raksts bija iegravēts uz piecām ļoti skaistām stikla karafēm, taču to izcelsmi noskaidrot neizdevās, jo XVIII gadsimtā vienlīdz lieliskus stikla izstrādājumus izgatavoja vairākās Eiropas zemēs — Spānijā, Bohēmijā, Saksijā. Dažu trauku dekoratīvā apdare atgādināja ķīniešu meistaru zīmējumus, ko Jaunās pasaules kolonisti labi pazina. Eiropas mākslinieki — stikla gravieri itin bieži kopēja Ķīnas porcelāna zīmējumu; šo porcelānu uz Eiropu atveda galjonas, kas caur Manilu devās uz Kluso okeānu, bet pēc tam no Meksikas kuģoja pa Atlantijas tirdzniecības ceļiem.

Vairāk nekā puse «Guadalupes» kravas bija kontrabanda, jo pārvadātās mantas bija izgatavotas ārpus Spānijas. Pēc Spānijas karaļa dekrēta, metropolei kolonijās piederēja absolūts tirdzniecības monopols: visam, ko kolonijas importēja, vajadzēja būt ražotam Spānijā un preces bija jāpārvadā ar spāņu kuģiem. Praksē šī sistēma nestrādāja labāk kā amerikāņu kolonijās nievātā Anglijas muita tējai un deva tādus pašus rezultātus.

Likteņa ironija, bet vislieliskākie cilvēka roku veidojumi, kuri atradās uz «Guadalupe», ir izgatavoti Anglijā, kas Jaunajā pasaulē bija Spānijas galvenā sāncense. Pie nogrimušā kuģa pakaļgala Treisijs un viņa komanda atrada vairākas misiņa pulksteņa detaļas.

— Visu detaļu savākšana daudz laika neprasīja, — viņš teica. — Tērauda daļas, tādas kā lielā atspere, protams, bija rūsas saēstas, taču misiņš saglabājies labā stāvoklī.

Rekonstrukcijas rezultātā tapa pulkstenis, ko kādreiz izgatavojusi pazīstamā Londonas firma «Windmills». Tik augsta bija pulksteņmeistaru darba prasme un tik labi saglabājies mehānisms, ka vajadzēja tikai aizvietot zaudētās tērauda detaļas, lai pulkstenis atkal rādītu pareizu laiku.

Ari pārējie nogrimušie priekšmeti bija labi saglabājušies. Vēlāk Treisijs atrada divus virpuļlielgabalus, kas bija tādā stāvoklī, it kā tikko būtu atstājuši lietuvi. Vienīgi tēmēšanai paredzētie dzelzs rokturi jūras ūdenī bija stipri vien sarūsējuši.

Tā kā darbi uz «Guadalupe» turpinājās jau vairāk nekā gadu, atradumu straume sāka izsīkt.

— Jutām, ka esam visu paveikuši, — teica Treisijs, — ne vien materiālās kultūras pieminekļu meklēšanā un reģistrēšanā, bet arī kuģa atrašanās vietas kartografēšanā. Rasētājs Deils Sleifs sastādīja kuģa katastrofas vietas precīzu plānu, uzrādot tajā lielgabalus, enkurus un tamlīdzīgus lielākos

priekšmetus. Mēs visu pārrunājām ar Gariju un Dominika- nas varas iestāžu ierēdņiem — visi bija vienisprātis, ka esam paveikuši ļoti lielu darbu vai, drīzāk gan, pusi darba. Tagad būtu laiks ķerties pie «Tolosas».

Izrādījās, ka «Tolosu» atrast nemaz nav tik grūti, sarežģītāk bija noskaidrot, vai atrastais vraks tiešām ir «Tolosa». Divi kuģi bija nogrimuši tikai septiņarpus jūdžu attālumā viens no otra. Caurlūkojuši glābēju ziņojumus un noteikuši koordinātas, Treisijs un viņa komanda noenkuroja «Hickory» tajā Samaņas līča vietā, kur galjona visticamāk varētu būt nogrimusi, un sāka jūras dibena izpēti no laivas ar jutīgu magnetometru, kādu lieto lielu metāla sakopojumu meklēšanā.

No krasta kvalificētu palīdzību ekspedīcijai sniedza mans vecais draugs Džeks Haskinss, lielisks vēsturnieks un Kārību baseinā nogrimušo kuģu pētnieks. Džeka urķīgie pētījumi spāņu koloniālajā arhīvā Seviljā bija noveduši pie oriģināliem dokumentiem par «Guadalupi». Šiem dokumentiem bija liela nozīme, arī pētot «Tolosu», un tie kļuva par pa​matu arī šim aprakstam.

Pacietība beidzot tika atalgota: 1977. gada jūnijā «Tolosas» lielie lielgabali savu atrašanās vietu magnetometram atklāja. Apstiprinot Treisija pieredzi un intuīciju, kuģis gulēja tikai ceturtdaļjūdzes attālumā no «Hickory» enkurvietas. Nu bija pienākusi «Tolosas» kārta.

Bet varbūt tā tomēr tikai šķita, jo šaubas Treisiju vēl aizvien neatstāja.

— Lai nu kā, bet tur guļ vecs kuģis, — es teicu, —un desmit pret vienu, ka tas ir «Tolosa». Taču mums vajadzīgs pierādījums, un par pierādījumu būs dzīvsudrabs.

Taču pierādījums rokā nedevās. Divas nedēļas ūdenslīdēji pārmeklēja nogrimušo kuģi, atrodot tikai alvas un stikla trauku paraugus un keramiku.

Uz bēšās nedēļas beigām Treisijs ar «gaisa liftu», milzīgu iesūcējcauruli, ko izmanto nogrimušo kuģu korpusu attīrīšanai, sirdīgi ņēmās gar nogrimušā kuģa brangām. Pēkšņi no smiltīm izsprāga maza muciņa un nozuda caurulē.

— Es to pamanīju, garām pazibot, — Treisijs vēlāk teica, — taču ar to nepietika. Senos zīmējumos esmu redzējis, kā attēlota dzīvsudraba iepakošana nosūtīšanai ar spāņu kuģiem. Vispirms dzīvsudrabu salēja ādas maisos, tad maisiem galu cieši aizsēja ar ādas saitēm, bet pēc tam maisus pa vienam ievietoja mazās muciņās. Koka muciņa, ko es atraku, bija pārāk maza, lai tajā glabātu vīnu. Tāpēc nodomāju: «Var būt, ļoti var būt,» — un turpināju rakties.

Pēc kāda brīža parādījās muciņas sāns, un Treisijs trauku uzmanīgi iztīrīja no smiltīm. Muciņas dibenā puslokā atradās mazas sudrabotas lodītes. Neviena pērļu virtene nekad nav izskatījusies pievilcīgāka.

«Tofosa» sāka cilvēkiem atdot savas vērtības, tikpat dažādas un brīnišķīgas kā «Guadalupe». Kaut gan abi kuģi no​grima ar vienādu kravu, atradumu ziņā atšķirība bija liela.

Cilvēka daba spēj izpausties lielā raksturu daudzveidībā, tāpēc nebija divu pasažieru ar vienādu līdzpaņemto bagāžu, lai Jaunajā pasaulē uzsāktu jaunu dzīvi. Var tikai pabrīnīties, kādas bijušas pārceļotāju priekšzināšanas par koloniju sadzī​ves apstākļiem un kas viņiem par to informāciju sniedzis — tur dzīvojošie radinieki un draugi vai XVIII gadsimta tirdzniecības aģenti. Tā, piemēram, kas gan varēja pārceļotā- jiem likt ņemt līdzi dārgu alvas naktspodu, ja zemē, uz kuru viņš devās, pārpilnībā ir šāda veida māla izstrādājumi?

Pie «Tolosas» pakaļgala tika atrasta kāda ar ziloņkaula plāksnītēm apklāta ierīce, kas apvienoja kompasu, saules un mēness pulksteni.

Kaut gan jau biju novērtējis no «Guadalupes» iegūtos priekšmetus, pats es pēc tiem vēl netiku niris.

Savas zināšanas par kuģa nelaimi biju guvis vēsturiskos dokumentos, ko Džeks Haskinss bija izracis Spānijas arhīvos. Ieniris kopā ar Treisiju, lai paskatītos uz dzīvsudrabu, es varēju aplūkot arī visu «Tolosas» korpusu. Šajā laikā «Hickory» komanda izrakumos jau bija strādājusi veselu mēnesi, un nogrimušais kuģis jūras dibenā gulēja pilnīgi atsegts. Sākdami kuģa apskati no priekšgala, lēnām virzījāmies uz pakaļgalu,

aplūkojot «Tolosas» korpusā iecirstās nāvējošās brūces. Kaut gan dažu brangu biezums ir divas pēdas un vairāk, tās tomēr bija sašķēpelētas. Ķīlis bija neskarts, un lielā stūres lāpsta gulēja starp salauztām brangu šķērssijām pie kuģa pakaļgala Tam visam pāri uzgulis rifs, aprīdams «Tolosu» un iegremdēdams to septiņu jūras asu dziļumā. Pie priekšvadņa guļ priekšmets, kam vajadzēja kuģi izglābt, — viens no diviem lielajiem pamatenkuriem, kurus pataupa galējas nepieciešamības gadījumam. Vētras naktī, pūlēdamās izglābties, «Tolosas» komanda nolaida vienu no diviem enkuriem, no kura līdz rītam bija palikusi tikai enkura tauva. Ja būtu nolaisti abi enkuri vienlaikus, tad divas tauvas saspriegumu būtu varējušas izturēt un «Tolosai» būtu radušās iespējas izglābties.

Vispār galjonas bija labāk nodrošinātas pret cilvēku nekā pret stihijas uzbrukumu. No septiņdesmit kuģa smagajiem lielgabaliem trīsdesmit trīs mētājās korpusa iekšienē vai ārpus tā. Bija arī mazāka kalibra ieroči, kaste ar rokasgranā- tām, ko mēs ar Treisiju atradām blakus kuģa pakaļgalam. Apaļā metāla apvalkā ieslēgtas, katra četras collas diametrā ar kātiņveida degli, tās atgādināja rindās saliktus, tikko novāktus augļus. Līdzība ar augli arī devusi nāvēkļa nosaukumu — granāta, pēc granātkrūma augļa spāniskā nosau​kuma.

Kaut gan «Hickory» komanda «Tolosu» bija, kā saka, aptīrījusi līdz pēdējam, galjonas bagātības šķita neizsmeļamas. Mana apmeklējuma laikā ūdenslīdēji no jūras dzīlēm izcēla dažādus priekšmetus citu pēc cita: stikla un keramikas trauku lauskas, alvas un misiņa piederumus, nelielus dārglietu fragmentus.

Kā vēlāk izrādījās, visi šie atradumi bija tikai priekšvēstneši neticami lielajām bagātībām, kas atklājās vēlāk.

Izrakumi jūras dibenā pievilināja izsalkušu jūras plēsoņu barus, kuri alka aprīt no duļķainās gultnes iztramdīto apdzīvotāju miriādes. Viens tāds viesis ieradās līdz ar mums uz «Tolosas» apskati kā uz saviem personiskajiem medību lau​kiem, un Garijam Sēferam vajadzēja izturēties ar zināmu piesardzību.

—Tā bija četras pēdas gara barrakuda1 , — Garijs pie pusdienu galda paskaidroja. — Zivs peldēja visapkārt kuģim kā šīs vietas saimniece un meta izaicinājumu visiem, kas vien kuģa tuvumā parādījās. īpaši to interesēja mans darbības lauks; kad es ik rītu nolaidos jūras dibenā, zivs piepeldēja man klāt, demonstrējot savus milzīgos žokļus, un palika kā sastingusi, raudzīdamās ar stiklainajām acīm un gaidī​dama, kad es kaut vai par collu pievirzīšos tai tuvāk.

Arī es sastingu, bet pēc kāda laika zivs aizpeldēja, it kā teikdama, ka neesmu viņas maltītes cienīgs.

Es zināju, ka barrakudas ūdenslīdējiem neuzbrūk, taču man nebija īstas pārliecības par to, vai arī barrakuda pati to zina. Ne​teikšu, ka skumu, kad plēsoņa beidzot atstāja mūs mierā.

Kāda cita barrakuda uz «Hickory» komandu atstāja neizdzēšamu iespaidu ar savu maltītes ieturēšanas manieri.

— Viņai garšoja kefales, — stāstīja ūdenslīdējs Glens Armads. — Barrakuda dzenāja zivis kā ganu suns savu ganāmpulku — ciešā barā, neļaujot izklīst, un turēja baru tuvu ūdens virspusei; tad barrakuda apmeta loku un ķēra medījumu, vienā kampienā satverot divas trīs zivis. Kad zivs barojās tieši virs mums, mēs to zinājām, uz augšu pat nepaskatoties. Jau īsu mirkli pēc medību sākšanās pār mums nolija mazu, sudrabotu zvīņu lietus.

'Barrakuda, saukta ari par jūras līdaku, sasniedz 2 m un pat 3,5 m garumu. No literatūras zināmi ari gadījumi, kad barrakudas uzbrukušas cilvē​kiem. (Tulk.)

Jūras asari mums kalpoja kā precīzi strādājoša briesmu signālsistēma.

— Kā jūs zināt, jūras asari var sasniegt diezgan lielus izmērus, — skaidroja Hosē Minsebo, ūdenslīdējs, Dominika- nas jūras kara flotes seržants, kurš bija norīkots par «Hickory» komandas sakaru virsnieku. — Esmu redzējis jūras asarus, kas sver vismaz trīssimt mārciņas. Ar tik lielu muskuļu masu nav ko spēkoties, to katrs saprot. Bet, ja asari pēkšņi pazūd, tad tas ir signāls, ka tuvumā parādījies kaut kas lielāks vai vismaz plēsonīgāks — parasti haizivs vai āmurzivs. Pagaidām mums ar haizivīm nekādas problē​mas nav bijušas, taču vislabāk ir vienmēr skatīties ar abām acīm, it īpaši uz asariem.

To jūras iemītnieku vidū, kas spēj ūdenslīdējus atbaidīt, ārpus konkurences paliek murēnas. Cits «Hickory» ūdens​līdējs — Stīvs Džordžs — reiz ar murēnu bija sastapies un gandrīz vai cietis sakāvi.

— Es viņu vienkārši neredzēju, — atceras Stīvs. — Strādāju lejā ar «gaisa liftu», bet šī kādā momentā izsprāga no plaisas, un to ierāva caurulē. Murēnai nekas nenotika, izsprukuši atpakaļ, zivs laiku veļti netērēja — ienira dziļumā un nbtēmēja man tieši krūtīs. Par laimi, biju uzvilcis ūdensnecaurlaidīgu kombinezonu, un briesmonis nevarēja man pie miesas piekļūt. Otram piegājienam es viņai laiku nedevu.

Nometu cauruli un tūlīt pat līdu laukā 110 ūdens.

Drīz pēc manas aizbraukšanas Treisijam atgadījās mazs piedzīvojums. Treisijs vēlāk stāstīja: — Iznāca tā, ka man vajadzēja vienam pašam ienirt pie kuģa. Pārējā komanda bija augšā, tīrīja mūsu guvumus vai atpūtās, bet es ar «gaisa liftu» strādāju, atskalodams smilšu sēri. Brīdi pa brīdim «gaisa lifts» izraisīja sēkļa malas nelielu nobrukumu, bet tā tam arī jābūt. Tas bija normāli. Nenormāli bija tas, ka sēklis pēkšņi sāka vibrēt un nogruvumi kļuva biežāki un lielāki; nepaguvis aptvert, kas īsti notiek, es jau peldēju smilšu jūrā. Ūdenī notika kaut kāda šaušalīga pulsācija, kas pieņēmās ātrumā un spēkā.

Izklausī​jās, it kā tālumā šautu ar lielgabalu.

Pirmajā brīdī iedomājos, ka augšā kaut kur netālu garām iet liels kuģis, bet tad sapratu, ka tā tas nevar būt.

Neviens kuģis, lai arī cik liels tas būtu, sēkļu un rifu masīvam pāri tikt nevar; citādi taču «Tobsa» te negulētu. Šajā mirklī arī es pats sāku vibrēt — ne tikai manas bungādiņas, bet visa miesa. Palūkojos uz monometru, iedomādams, ka balons uz manas muguras ir pārsprādzis, taču tas bija pilns ar gaisu. Sāku jau apcerēt, ka jāpaceļas augšā virs ūdens, bet tad vibrācija mitējās. Es vēl kādu laiku pastrādāju, un, kad pacēlos virspusē, mani uz «Hickory» klāja sagaidīja Stīvs Džordžs.

— Mēs jau bijām sagatavojušies ienirt jums pakaļ, — viņš teica. — Tikko pa radio ziņoja, ka krastā notikusi ze​mestrīce.

— To visu atcerēdamies, — teica Treisijs, — es saprotu, ka par gaidāmajām nepatikšanām varēju gan iedomāties, pirms sāka vibrēt sēklis. Dažas sekundes iepriekš taču no​zuda visas zivis.

Tā kā atradumu straume neizsīka, nevienu ūdenslīdēju neatstāja doma par dzīvsudrabu. Atšķirībā no «Guadalupes», kuras konstrukcija bija izturīgāka un līdz ar to neļāva izrakties līdz galam, «Tobsa» deva iespējas piekļūt galvenajai kravai.

—Te viss saduras ar ģeoloģiju, precīzāk sakot, — jūras dibena uzbūvi, — pēc kārtējās ieniršanas Treisijs man paskaidroja. — Acīmredzot dzīvsudrabs no muciņām izlijis un izsūcies cauri korpusam.

Jānoskaidro, kas atrodas zem gaļjo- nas vraka. Ja tur ir dziļš smilšu slānis, tad dzīvsudrabs noteikti izsējies un mēs to nekad neatradīsim. Ja turpretī smilšu slānis nav biezs un apakšā ir klinšains pamats, tad dzīvsudrabam tur jāguļ un jāgaida, kamēr to atsūknēs.

Izsacīdami cerības nokļūt līdz dzīvsudrabam, mēs sapņojām par ievērojamām summām. Dzīvsudrabu tagad pārdod par trim dolāriem un sešdesmit centiem mārciņā, bet «Tobsa» veda simt piecdesmit tonnas šā smagā metāla. Kopumā sanāca vairāk nekā miljons dolāru.

Pagājušā gada aprīlī, kamēr Treisijs bija krastā kārtot lietas, «Hickory» komandai interese par dzīvsudrabu pēkšņi zuda. Tonijs Armstrongs, viens no komandas locekļiem, pie «Tolosas» pakaļgala atrada tādu dārgumu, kas var sacensties ar jebkuru atradumu visā zemūdens bagātību meklēšanas vēsturē.

Tonijs atrada četras ar briljantiem nosētas zelta rotas un simt nebojātu pērļu. Viens 110 atradumiem bija brīnišķīga zelta piespraude ar trīsdesmit briljantiem. Otra piespraude mirdzināja divdesmit briljantus, bet kulonu rotāja astoņi smaragdi un divdesmit divi briljanti. Ceturtais priekšmets bija vēl viens smalks zelta kulons ar divdesmit četriem briljantiem un spāņu Santjago ordeņa kavaliera krusta attēlu.

Tātad vismaz viens kuģa «Tolosa» pasažieris nebija parasts kolonists. Tonija atrasto dārglietu īpašnieks vai īpašnieki bija vai nu ārkārtīgi bagāti cilvēki, vai ieņēma augstu stāvokli sabiedrībā. Taču ne

bagātība, ne tituli, ne amati tajā tālajā augusta dienā neko nenozīmēja. Kopā ar citiem kuģa komandas locekļiem un pasažieriem godājamais Sant​jago ordeņa bruņinieks ieguva kapu jūras dzelmē.

Nedēļu pēc šī atraduma Treisijs atgriezās kopā ar majoru Bolivāru Simentelu, oficiālo Dominikanas jūras kara flotes novērotāju, un citiem valdības pārstāvjiem. Tajā vakarā uz «Hickory» tika rīkotas nelielas svinīgas vakariņas. Tikko trauki bija novākti, Treisija priekšā nolika Tonija atrastās dārglietas — citu pēc citas, žilbinoši mirdzošas. Treisijs, ilgi klusēdams, jūsmīgi aplūkoja kolekciju un tad ar smaidu pievērsās Tonijam: «Fantastika, bet kāpēc tu šim atradumam izraudzījies tieši to nedēļu, kad es biju aizbraucis?»

Tagad visi ieguvumi, ko deva «Guadalupe» un «Tolosa», ir sadalīti starp Dominikanu un «Caribbe Salvage». Lielākā daļa vēsturisko relikviju palika Santodomingo, kur ar tām strādā eksperti — konservācijas speciālisti, Nacionālās ģeo​grāfijas biedrības atbalstīti.

Darbs pie «Tolosas» turpinājās, kaut arī dzīvsudrabu izdevās atrast pavisam maz.

Divu patiesi nenovērtējami dārgu kravu bojāeja līdz ar galjonām Spānijas karaļnamam varēja sagādāt ļoti lielas grūtības vai pat nozīmēt valsts sabrukumu — šāda barga perspektīva Ferdinandu II apdraudēja XVI gadsimta sākumā. «Gādājiet zeltu, suverēns[20] pavēlēja saviem vietvalžiem Jaunajā pasaulē, «ja iespējams, humāni, bet par katru cenu sagādājiet zeltu!» Nav šaubu, ka kuģu «Guadalupe» un «To- losa» zaudējums 1724. gadā Madridei sagādāja grūtības turp​mākajiem gadiem.

Tomēr traģēdija, kas norisinājās Samaņas līcī, pirmām kārtām bija cilvēku, viņu likteņu traģēdija.

Ticībai Dievam tādā brīdī bija ļoti liela nozīme neatkarīgi no tā, vai šī ticība bija tikai pasaulē vienas lielās reliģijas atribūts vai ari koloniju iekarošanas ierocis. Jūras dibenā pacelto priekšmetu vidū ir simtiem ticības simbolu — medaljonu no misiņa līdz sudrabam un zeltam.

Ne viena vien dievticīga dvēsele drošības labad uz kuģa paņēma sev līdzi papildu garantiju pigas izskatā — senu spāniešu talismanu pret ļaunu aci. Amulets tika izgatavots no melna akmens vai gaiša stikla, un tajā attēlota plauksta ar savilktiem pirkstiem — starp rādītājpirkstu un vidējo pirkstu izbāzts īkšķis. Kaut arī citās zemēs šis žests tiek uztverts kā apsmiekls, spāņiem šis simbols joprojām nozīmē senu tautas līdzekli aizsardzībai pret ienaidnieka lāstu.

Taču visskumjākās izjūtas manī izraisa viens no vairākiem tūkstošiem citu eksponātu — pie «Tolosas» atrasta sudraba aproce, no ārpuses pilnīgi gluda, ar iekšpusē iegravētiem trim vārdiem — «Donja Antonija Franko».

Kas viņa tāda bija — neviens nezina, jo nedz «Guadalu- pes», nedz «Tolosas» pasažieru saraksti nav atrasti. Mums zināms vienīgi tas, ka donja Antonija Spāniju pameta tālās zemes dēļ, bet no dzīves šķīrās šausmīgās vētras laikā līcī, kura nosaukumu viņa droši vien nekad nebija pat dzirdējusi.

Vai kāds no mūsu atr astajiem saderināšanās laulājamiem gredzeniem ir piederējis viņai? Vai varbūt viņa uz Jauno pasauli devās priecīgā cerībā gredzenu uzvilkt pirkstā tur? Lai arī cik gadu viņai būtu bijis un kādu stāvokli sabiedrībā viņa būtu ieņēmusi, jauno dzīvi aiz okeāna viņai nebija lemts pieredzēt.

Okeāns paņēma simtiem dzīvību, arī viņas.

Taču vienu lietu es zinu noteikti: donja Antonija Franko bija bijusi drosmīga sieviete. Šādā ceļā bailīgajiem nebija ko meklēt. Jauno pasauli atklāja drosmīgie, un uz tādiem šī pasaule arī balstījās.

«Guadalupe» un «Conde de Tolosa» vienlaikus bija jaunā sākums un gals.

Denjels A. Nelsons 1812. gada kara spoku kuģi Saārdīto zemūdens duļķu mutulī vīdēja figūra. Roka uz krūtīm, ķermenis —uz priekšu saliecies kā pa​klanoties.

Trīs pēdas augstāk, kontrolkajītes pustumsā, es vēroju, kā zemūdens distancētās vadības televīzijas kamera uz ekrāna attēlo katru atraduma detaļu. Pēc brīža kāds man aiz muguras mierīgi ieteicās: «Nav slikts rezultāts vienpadsmit gadus ilgam darbam, Den, — manuprāt, tu varētu saņemt augstāko novērtējumu.»

Piezīme bija taisnīga, taču tādā gadījumā augstāko novērtējumu pelnījuši simtiem cilvēku — katrs, kurš palīdzējis šim rēgainajam attēlam nokļūt uz monitora ekrāna.

Atrastā figūra bija kuģa priekšgala skulptūra — slavenā angļu jūras varoņa Horeišio Nelsona tēls.

ASV karakuģis ar nosaukumu «Scourge» nogrima vienlaikus ar šīs pašas klases kuģi «Hamilton» pirms 170 gadiem Ontārio ezerā briesmīgas vētras laikā. Šis ir stāsts par gara spēku un apbrīnojamu drosmi, un to pastāstījis Neds Maiers, kurš tai dienā bijis uz kuģa «Scourge».

Maiers bija pieredzējis amerikāņu jūrnieks, piedalījies 1812. gada karā[21], kas nepagāja garām ari Amerikas kontinentam. Viens no iemesliem konfliktam ar Britāniju bija tās iejaukšanās Savienoto Valstu tirdzniecības attiecībās ar Napoleona Franciju un amerikāņu jūrnieku gūstīšana. Pretinieku armiju sadursmes notika teritorijā no Kanādas līdz Luiziānai, bet flotes — 110 Lielajiem ezeriem līdz okeānam.

Nav šaubu, ka Neds Maiers sen būtu aizmirsts, ja ne divi apstākļi: viņam bija gandrīz vai fotogrāfiska atmiņa, un tieši pirms kara viņš uz amerikāņu tirdzniecības kuģa bija sastapies ar kādu jaunu cilvēku, vārdā Džeimss Fenimors Kūpers.

1812. gada kara laikā Maiers dienēja uz bruņukuģa «Scourge», kas ASV eskadras sastāvā kopā ar otru šoneri «Hamiltun» patrulēja Ontārio ezerā. Iesākumā «Scourge» bija Kanādas tirdzniecības kuģis un saucās «Lord Nelson», bet vēlāk to sagrāba amerikāņi un pārdēvēja. «Hamilton» bija amerikāņu tirdzniecības kuģis ar nosaukumu «Diana», kam arī tika dots cits vārds un ko tāpat izmantoja militāriem mērķiem. Amerikāņi uz kuģiem uzstādīja lielgabalus, kas tos padarīja bīstami nestabilus.

1813. gada 8. augustā «Hamilton» un «Scourge» stāvēja Ontārio ezera rietumdaļā, apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā no britu eskadras. Pēc pusnakts pēkšņi uznāca spēcīga vēja brāzma un kuģus apgāza. Abi kuģi nogrima gandrīz vai momentāni. Tie nogāja dibenā, aizraudami sev līdzi visu. Virs ūdens palika tikai astoņi ekipāžas locekļi.

Viens no viņiem bija Neds Maiers, kura atmiņa ikvienu tās briesmīgās nakts detaļu saglabāja vēl pēc trīsdesmit gadiem. 1843. gadā Maiers satikās ar kādreizēja brauciena līdzbiedru Kūperu, kurš tai laikā jau bija kļuvis par vienu no pazīstamākajiem amerikāņu rakstniekiem.

Atklātā sarunā Maiers vecajam paziņam pastāstīja par savu dzīvi, par jūrnieka karjeru, sīki attēlodams nakti, kad aizgāja bojā «Scourge» un «Hamilton». Uz stāstījuma pamata nāca klajā vēl viens jūras dzīves tēlojums «Neds Maiers jeb Parasta matroža dzīve». Kuģa «Scourge» bojāeju Neds atainojis līdz šausminošām detaļām.

«Nemitīgie zibens spērieni mani gandrīz vai bija padarījuši aklu, es vairs neko nevarēju saredzēt Šķita, ka mūsu klāji ir aizdegušies. Es nedzirdēju nevienu komandu; šoneri bija pārņēmuši spalgi ļaužu kliedzieni. Sirdi stindzinošas skaņas nāca no klāja aizvēja puses, kur cilvēki bija saspiesti starp lielgabaliem, munīcijas kastēm, lielgaballodēm un citiem smagiem priekšmetiem, kas, kuģim sasveroties, vēlās un bruka… Ūdens gāzās lejā kā pa atvērtām slūžām… Es lēcu un atjēdzos ūdenī dažu pēdu attālumā no kuģa.

Liekas, šoneris nogrima tūlīt pēc tam, kad biju to atstājis.» (Pie Neda stāsta mēs vēl atgriezīsimies apraksta beigās.)

Nogrima arī kuģis «Hamilton». Abi kuģi aizmirstībā ezera dibenā nogulēja vairāk nekā simt piecdesmit astoņus gadus. Atgādinājums par tiem pastāvēja vienīgi Neda Maiera stāstā un ASV.jūras kara spēku arhīvu skopajos ziņojumos.

1971. gada vasarā Ontārio provinces Karaliskais muzejs Toronto sagatavoja projekta uzmetumu kuģu «Hamilton» un «Scourge» meklēšanai Ontārio ezera rietumu daļā. 1812. gadā ezers bija kļuvis par plašas karadarbības arēnu, kur pārvietojās kuģi ar karaspēku un ieročiem. Šajā laikā kuģubūve pie Ontārio ezera guva ievērojamus apmērus. Karam beidzoties, 1815. gadā, angļiem un amerikāņiem ezerā bija tikpat pamatīgi karakuģi kā pirms gadu desmitiem Trafalgāras kaujas1 laikā.

Ar mana drauga doktora Duglasa Tašingēma ieteikumu, kurš tai laikā bija Ontārio Karaliskā muzeja vadošais arheologs, mani uzaicināja vadīt kuģa «Scourge» meklējumus. Kaut gan mana pamatprofesija ir zobārsts un man ir plaša prakse šepat Santakatarinā, esmu uzkrājis bagātīgu zemūdens darba pieredzi, jau ilgus gadus daudz brīvā laika pavadot Bermudās un Kārību jūras salās kopā ar pieredzējušiem jūras arheologiem. Turklāt vairākus gadus pēc kārtas esmu piedalījies Karaliskā muzeja rīkotajās ekspedīcijās.

Ontārio ir dziļš un auksts ezers, ūdens temperatūra ezera dibenā ir tuva sasalšanas punktam. Lielo ezeru ūdens nelīdzinās tropisko jūru ūdenim ar to augstajām temperatūrām un koroziju izraisošajiem sāļiem; ezeru salīdzinoši tīrais 'Trafalgāras kaujas laikā nāvīgi ievainoja H.Nelsonu. (Tulk) un aukstais ūdens spēj saglabāt visu, kas nozūd to dzelmēs. Kuģu «Hamilton» un «Scourge» meklējumos šim faktoram bija izšķiroša nozīme.

Kūpera grāmata sniedz ne mazums nozīmīgu sīkumu kuģu aprakstos, bet, pats galvenais, tā ļauj spriest, kur tieši nogrimušie kuģi varētu atrasties. Protams, nav iespējams noteikt precīzu dispozīciju, jo arī sardzes žurnāli atrodas ezera dibenā. Un tomēr Neds Maiers man iedeva atslēgu šī uzdevuma atrisināšanai.

Iesākumā bija parasts ekspedīcijas plānošanas darbs, ko pakāpeniski jau virzīja uzmācīga ideja.

Mani vairs neapmierināja parasta informācijas savākšana par abiem kuģiem, bet nolēmu tos arī atrast un apsekot. Kopš paša sākuma trīs lieliski cilvēki mani ne vien no šī darba neatturēja, bet nemitīgi sniedza atbalstu. Tā ir mana sieva Nensija, jau pieminētais Dags Tašingēms un doktors Pīters Slejs, Iekšējo ūdeņu Kanādas centra vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. Centru pazīst ar vispārēju burtu kombināciju, abreviatūru CCIW, tā ir federāla pētniecības struktūrvienība, kas pētī un aizsargā Kanādas ezerus un upes. Šo misiju Pīteram nācies daudzus gadus plaši propagandēt, lai gūtu iespēju ilgstoši pētīt Ontārio ezera dibenu.

Bet kur meklējumus sākt? Vēsturiskie dokumenti, it īpaši tādi, kas attiecas uz kara laiku, nereti ir pavirši sastā​dīti vai arī to autori aprakstāmos notikumus traktē subjektīvi aizspriedumaini.

Lai īstenotu divu nogrimušo kuģu meklējumus, man bija nepieciešami precīzi dokumenti, fakti, nevis pārspriedumi. Vispiemērotākie, protams, būtu abu kuģu sardzes žurnāli, taču tie diemžēl bija zuduši. Mani interesēja, vai nav iespējams atrast citu amerikāņu eskadras kuģu sardzes žurnālus. Nosūtīju pieprasījumu uz Vašingtonu, Jūras kara ministriju, taču atbilde bija noraidoša. Turpretī nacionālie arhīvi bija saglabājuši angļu kuģa «Wolf», britu jūras kara spēku flagmaņa, sardzes žurnālu. Šis kuģis ar amerikāņu eskadru bija sadūries dienu pirms «Hamilton» un «Scourge» bojāejas.

Es nekad neuzzināšu tā britu virsnieka vārdu, kurš uz «Wo1f> klāja stāvēja sardzē tās traģiskās svētdienas — 1813. gada 8. augusta rītā, bet es pret viņu izjūtu pateicību. Šis virsnieks kuģa žurnālā rūpīgi ierakstījis visu savas sar​dzes laikā notikušo — un visos sīkumos: «Līdz pusdienai: mainīgs viegls vējš, ļoti silts laiks. Pulksten piecos: Fotimailkrīka — uz DDR apmēram astoņu jūdžu distancē. Vējš — no dienvidiem. Dienvidaustrumos, uz rietumiem no kreisā borta, apmēram četru vai piecu līgu attālumā redzama ienaidnieka eskadra. Nolaižu buras un no-stājos pret to ar priekšgalu…»

Virsnieks ir gluži kā karti uzzīmējis; upīte Fotimailkrīka — vēl aizvien ar šo pašu nosaukumu — ietek Ontārio ezera rietumu daļā pie Grimsbi pilsētiņas, kas atrodas ezera dienvidu krastā. 8. augusta rītā «Wolf» pozīcijas atradās astoņas jūdzes uz ziemeļaustrumiem no upes grīvas. No šī punkta peilējums uz amerikāņu eskadni bija ziemeļi — dienvidi un distance «četras vai piecas līgas» — t.i., divpadsmit vai piecpadsmit jūdzes.

Beidzot varēja noteikt meklējumu rajonu, taču palika vēl kāda neliela problēma. Novērojumi uz kuģa «Wolfi> bija izdarīti pulksten piecos no rīta, apmēram četras stundas pēc tam, kad kuģi «Hamilton» un «Scourge» jau bija nogrimuši. Cik jūdžu amerikāņu eskadra pa šo laiku bija nogājusi? Neds Maiers man deva atbildi: necik.

Savā grāmatā Kūpers raksta, ka Nedu — pēc tam, kad viņa kuģis bija nogrimis, — uzņēmis cits eskadras kuģis «Julia». Pēc dažām stundām miega, apmēram sešos no rīta, Neds uzkāpis uz klāja un redzējis skatu, ko vairs nekad nav spējis aizmirst «Iznāk tā, ka no brīža, kad nelaime notika, līdz brīdim, kad uzkāpu uz klāja, eskadra necik tālu nav paguvusi aiziet, jo tagad mums visapkārt peldēja daudz šī skumjā notikuma liecību. Redzēju norautas lūku restes, visādu drazu, cepures un tamlīdzīgas lietas…»

Citiem vārdiem, uz «Wolfi> izdarītais amerikāņu eskadras peilējums sakrita ar «Hamilton» un «Scourge» peilējumu. Bija pienācis laiks zemūdens ekspedīcijas uzsākšanai.

Paturot prātā iespējamo kļūdu, paredzēju lielu teritoriālo pielaidi: es Ontario kartē iezīmēju trīsdesmit divu kvadrātjūdžu lielu rajonu, kur, pēc mana ieskata, varēja atrasties abi kuģi. Tad sazinājos ar Pīteru Sleju un viņa CCIW kolēģiem.

Pie mūsdienu standarttehnikas nogrimušo kuģu meklēšanai pieder pirmām kārtām zemūdens magnetometrs, kura adapters var noteikt lielus metāla sakopojumus, piemēram, lielā dziļumā esošus lielgabalus. Kad mērķis noteikts, tiek pieslēgts sānskata bidrolokators, kas nosaka nogrimušā objekta formu un izmērus.

CCIW bija gan šāds hidrolokators, gan arī navigācijas sistēmas ar ieraksta iekārtām; to visu mūsu rīcībā apsolīja nodot kopā ar ekspedīcijas kuģi. Beidzot nepieciešamā iekārta bija sagādāta pilnā apjomā.

Pēc tam kad bija izdarīta iepriekšēja pārbaude, sākās plaši zemūdens meklējumi.

Pirmie rezultāti bija daudzsološi. Starp vislielākajiem priekšmetiem, kurus magnetometrs uzrādīja, hidrolokators identificēja tilta posma gabalu, Dievs vien zina, kad pār tirdzniecības kuģa bortu jūrā iekritušu, kā arī artilērijas mācību šāviņus, kas bija izmētāti rajonā, ko kanādieši Otrā pasaules kara laikā izmantoja par artilērijas poligonu.

Kad kartē atzīmētā teritorija jau bija pilnīgi pārmeklēta, sāku prātot, kas par lietu. Varbūt «Wo!f» sardzes virsnieks kļūdījies, nosakot attālumu līdz amerikāņu eskadrai? Ja ienaidnieka kuģi atradušies piecpadsmit jūdžu attālumā uz austrumiem 110 kuģa «Wolf», tad briti droši vien iegāja Niagaras grīvā, lai tur Niagaras forta lielgabalu aizsegā pārlaistu nakti. Turpretī amerikāņi palika atklātos ūdeņos — iespējams, mazliet tuvāk kuģim «Wolf», nekā sardzes virsniekam šķita. Nākamajā rītā es palūdzu no agrāk noteiktās vietas pārcelties vairāk uz rietumiem.

Kādu laiku ezera dibenu pārmeklējām tikai ar vienu hidrolokatoru. Dienā, kad izdarījām pēdējo piegājienu, ierīce ezera dibenā, apmēram trīssimt pēdu dziļumā, uzrādīja masīvu objektu. Tā kā vairs nebija laika izdarīt sīkākus pētījumus, atzīmējām šo vietu kartē un negribīgi devāmies krastā pārziemošanai.

Aizritēja divi gadi, iekams ekspedīcija varēja turpināties. CCIW bija radušies dažādi sarežģījumi, tāpēc kuģus ar hid- rolokācijas iekārtām varēja izmantot tikai uz savstarpēji izde​vīgiem noteikumiem.

Kādu dienu man piezvanīja Pīters Slejs. Viņš runāja nevērīgā tonī, taču es jutu, ka viņš par kaut ko ir satraukts.

— Ričs Tomass ar kuģi «Limnos» ir izpētījis to objektu, kuru jūs 1973. gadā uzgājāt Viņa kuģis attauvojies lejpus 1. slūžām Velanda kanālā. Mēs esam dabūjuši kaut ko tādu, kas jūs varētu interesēt Vai

varat atbraukt?

Kad ierados uz CCIW kuģa, tur bija sapulcējušies visi līdz pēdējam vīram. Kad biju jau uz kāpnēm, ieraudzīju, ka Ričs un visa viņa komanda nostājušies ierindā gar reliņiem un smaida kā Cešīras runči.

Neteikdami ne vārda, viņi mani ieveda stūresmājā un pieveda pie stūrmaņa galda, kur bija izklāts daudz hidrolokācijas pierakstu.

Tur bija atzīmēti kuģi. Nevis niecīgas atzīmes vai neskaidras ēnas, bet gan lieliski atšķirami XIX gadsimta šoneru silueti.

— Nu, Den, —vēl aizvien smaidīdams, teica Ričs, — vai bija vērts izbraukāt desmitiem jūdžu?

Atradumi bija ne vien brauciena vērti, tie bija vērti arī četru gadu pūliņu un neveiksmju, kā arī to lielo darbu, kas vēl sekos. Tiesa, mums vēl joprojām nebija pilnīgas pārliecības, ka ir atrasti «Hatnilion» un «Scourge», un, pat ja ir atrasti tieši tie, tad tik un tā tie piederēja nevis mums, bet Savienoto Valstu jūras kara gaisa spēkiem. Diemžēl ar visām unikālajām hidrolokācijas īpašībām tās pieraksti nekad nedod iespēju kuģi identificēt precīzi — agri vai vēlu mums tie jāaplūko tuvumā, izmantojot zemūdens aparātus, ko vada cilvēks vai kam ir tālvadības sistēma.

Iespēja radās tikai nākamā gada novembri, kad CCIW izmēģināja eksperimentālu iegrimes iekārtu TROV. Tai bija televīzijas kamera, kas pietuvojās cieši klāt objektam, kurš, kā izrādījās vēlāk, bija kuģa «Hamilton» pakaļgals.

Kamēr mēs kā piekalti sēdējām pie televīzijas ekrāna, TROV lēnām panoramēja takelāžas kokus, stūri, kuģa ģīpku, vairākas cilvēku skeletu paliekas un vaļēju lielgaballožu kasti.

Kad uz ekrāna parādījās šīs lodes, es nespēju atturēties neapplaudējis, bet Džeks Rovs, TROV operators, uzmeta man neizpratnes pilnu skatienu.

— Kas gan te tik īpašs, šajās lodēs? — viņš jautāja.

— Lodes vai lielgabali — viss viens pīpis, — es atbildēju. — Ikviens no šiem priekšmetiem ir pierādījums tam, ka mēs redzam «Hamilton» vai «Scourge». Pēc kara, 1817. gadā, Britānija un Savienotās Valstis parakstīja Rašbegetas līgumu, saskaņā ar kuru visi kuģi Lielajos ezeros tika atbruņoti, tiesa, ar dažiem nenozīmīgiem izņēmumiem. Līdz ar to jebkurš kuģis, kas nogājis dibenā ar visiem lielgabaliem un lodēm, to izdarījis ne vēlāk kā 1812. gada kara laikā. Tas, ko jūs redzat, ir apbruņots šoneris, bet kara laikā šajā rajonā nogrima tikai divi šoneri — «Hamilton» un «Scourge». Šim ir jābūt vienam no tiem.

Visbrīnišķīgākais ir tas, ka kuģis bija lieliski saglabājies. A TROV aparatūru mēs skaidri redzējām, ka korpuss, iekārtas detaļas un piederumi simt sešdesmit gadu laikā aukstajā, tīrajā ūdenī gandrīz nav cietuši. Kā vēlāk tika noskaidrots, uz kuģa viss bija palicis tieši tāpat, kā tur ir bijis katastrofas brīdī, — lielgabali kaujas gatavībā, lielgabal- lodes tiem blakus, abordāžas zobeni un cirvji viegli pieejamā vietā. Šis kuģis varēja būt jebkura arheologa sapnis: tas ir kalpojis tai laikā, kad pionieri apguva Ziemeļameriku un maz kas tika aprakstīts uz papīra, arī kuģu būves un konstruēšanas metodes. Tais laikos kuģu būvētāji vairāk paļāvās uz savu intuīciju nekā uz rasējamo galdu, tāpēc līdz mūsu dienām no viņu zināšanām un pieredzes ir maz kas nonācis.

«Hamilton» un «Scourge» ir kā sava laika kuģu trīsdimensiju «attēli», kas mums dara zināmus tūkstošiem sīkumu par laiku, kas tik trūcīgi dokumentēts. Vērojot šos kuģus caur pastāvīgi pārvietojošos TROV kameru, mēs jutāmies tā, it kā lūkotos pa logu brīnišķīgā XIX gadsimta jūras muzejā.

Tajā brīdī mums nebija tiesību šajā muzejā ieiet, jo gan «Hamilton», gan «Scourge» joprojām bija ASV jūras kara spēku īpašums. Lai gūtu iespēju kuģus apsekot vai izcelt, šīs īpašuma tiesības bija jānodod attiecīgajai Kanādas iestādei.

Sākās sarunas, kas ar Nacionālās ģeogrāfijas biedrības palīdzību beidzot, 1979. gadā, tika novestas līdz galam. Galvenokārt pateicoties Džonam A Makdonaldam, toreiz Hamil- tonas mēram Ontārio provincē, un Viljamam M. Makkullo- ham, municipalitātes loceklim, kurš labi zināja Kanādas vēsturi, kuģu «Hamilton» un «Scourge» īpašuma tiesības pārgāja Hamiltonas pilsētai, kas atrodas netālu no kuģa

katastrofas vietas un kur par kuģiem tika izrādīta liela interese. Vēlāk pilsētas varas iestādes kuģu tālākai izpētei izdalīja ievērojamas summas. Tāpat ezera krastā tika izraudzīta izdevīga vieta, kur abus kuģus varētu novietot, ja tos kādreiz izceltu no ezera dibena.

Pa to laiku ar Daga Tašingēma (Ontārio Karaliskais muzejs) un Kanādas federālo un provinču pārvaldes aģentūru palīdzību izdevās iegūt līdzekļus, lai varētu sastādīt pilnīgu kuģu katastrofas vietas karti. Mūsu pieredze, strādājot ar TROV, parādīja, ka ezera dibenā ir daudz nogulumu, tāpēc ūdens stipri saduļķots un kuģa fotografēšana, kā arī videoapskate iespējama tikai objekta tiešā tuvumā.

Mums palīdzēja Falko, zemūdens aparāta pilots (šo aparātu zemūdens pētnieki pazīst no franču zinātnieka Žaķa īva Kusto filmām; Kusto grupa savu jauno zemūdens aparātu bija nosaukusi par soucoupe plongeante, tas ir, par «nirstošo šķīvīti»). 1980. gada vasarā, kad mēs ar hidrolokatora palīdzību kuģu katastrofas vietu vēl kartografējām, kapteinis Kusto sāka darbu pie Lielajiem ezeriem veltītas filmas uzņemšanas. Viņš bija dzirdējis par kuģiem «Hamilton» un «Scourge» un lūdza parādīt ar hidrolokatora palīdzību iegūtos attēlus. Kad dažas ehogrammas viņam parādīju, Kusto iesaucās: «Mums jātiek tiem klāt!» Lūk, kādā septembra dienā es sēdēju šaurajā zemūdens aparātā Falko aizmugurē un devāmies meklēt «Hamiltonu». Beidzot mums paveicās, un Falko aparātu virzīja gar kuģa korpusu virzienā no pakaļgala uz priekšgalu.

Pēkšņi Falko, lūkodamies iluminatorā, izbrīnā sastinga: parādījās daiļas sievietes seja — viņš bija ieraudzījis kuģa «Hamilton» priekšvadņa figūru! Kuģis taču iesākumā saucās «Diana», un es sapratu, ka mūsu acu priekšā atrodas zem bugsprita nostiprināts grieķu dievietes tēls.

— Oho! Lieliski! Apburoši! Fantastika! — Gluži franciskas sajūsmas izsaucieni kā 110 pārpilnības raga bira pār Falko lūpām. — Trīsdesmit gadus, kopš nodarbojos ar niršanu, — viņš vēlāk teica, — esmu bieži sapņojis ieraudzīt kaut ko tik brīnišķīgu kā šo. Paldies, mans draugs, par piepildīto sapni!

Kaut gan es pēc šis iegremdēšanās, ko veicu kopā ar Falko, pie abiem kuģiem dzelmē vairs neesmu devies, vēlāk «Hamiltom un «Scourge» esmu aplūkojis tik tuvu, it kā pats būtu staigājis pa šo kuģu klājiem. Pateicoties Nacionālajai ģeogrāfijas biedrībai un divdesmitgadīgajam ģēnijam elektronikas jomā, kam Kriss Nikolsons vārdā, es visu pagājušo pavasari nosēdēju pie videomonitora, kamēr tapa neparasti fotouzņēmumi šī raksta papildināšanai.

Tieši Kriss pāršķēla zemūdens duļķu mākuli un kameras fokusā ietvēra varonīgā lorda Nelsona figūru.

Tieši viņa kamera deva iespēju aplūkot «Hamilton» un «Scourge» — no viena gala līdz otram.

Tagad mums ir laikam gan visdetalizētākās fotogrāfijas, kādas vien jebkad iegūtas uz kuģa, kas guļ zem ūdens trīssimt pēdu dziļumā. Hamiltonas iedzīvotāji var ar uzņēmumiem lepoties, jo tieši šī pilsēta un Ontārio varas iestādes projekta īstenošanai sa​vulaik piešķīra lielāko daļu nepieciešamo līdzekļu.

Fotogrāfijās bija redzams, ka abu kuģu korpusi ir labi saglabājušies, nav bojāti ne ķīļi, ne brangas, ne apšuvums. «Hamilton» ir nedaudz garāks par «Scourge» — attiecīgi septiņdesmit piecas un sešdesmit pēdas. Abu kuģu takelāža norauta, bet takelāžas šķērskoki guļ uz klāja. Taču trīs masti no četriem palikuši vietā, tāpat kā lielākā daļa streņģu. Tā vien izskatās, ka pēc neliela remonta abi kuģi atkal varētu iziet jūrā.

Katrā ziņā kuģu «Hamilton» un «Scourge» lieta ne tuvu nav pabeigta. Priekšā vēl daudz darba, un, kā teicis vecais draugs Neds Maiers: «Par pagātni esmu pastāstījis tik patiesīgi, cik patiesīgi vien varēju.

Nākotne ir Dieva ziņā…»

NEDA MAIERA NETICAMĀ IZGLĀBŠANĀS (Viņa paša stāstījumā) Vispirms mums iedeva alkoholu (mēriņu ruma), bet pēc tam paēdām vakariņas, iekārtojušies starp

lielgabaliem — tā ir parastā maltīšu vieta. .. Visi matroži bija ļoti noguruši, un mēs likāmies gulēt ar munīcijas kasti pagalvī.

Man drusku sīkāk jāpastāsta par klājiem.. Pie katra lielgabala atradās kastes ar mazajām un lielajām kartečām, un papildus tās vēl bija noliktas zem lielgabalu lafetēm. Katra lielgabala apkalpe gulēja pie sava ieroča, tā ka cilvēki bija sadalīti līdzīgi pa visu klāju. Tie, kas savus pienākumus veica lejā, tur arī gulēja. Es domāju, ir pilnīgi iespējams, ka naktī, kad kļuva auksti .. viens otrs no klāja komandas varēja arī nokāpt lejā, lai sasildītos..

Es drīz vien aizmigu.. Nevaru pateikt, cik ilgi biju snauduļojis un kas pa to laiku bija noticis.

Pamodos, sajuzdams smagas lietus lāses, kas krita man sejā.. Kad atvēru acis, bija tik tumšs, ka klāju nemaz nevarēja saskatīt.. Atceros tikai baismīgo troksni, kas nāca 110 vējpuses borta, kad gāju uz priekšgala lūku.. Biju jau uz kāpņu augšējā pakāpiena, kad mani apžilbināja zibens uzliesmojums.

Nākamajā mirkli nodārdēja pērkons un reizē ar to uznāca tik spēcīga vēja brāzma, kas gandrīz noslāpēja pērkona grandoņu.

Būdams pārliecināts, ka tā ir vētra, pielēcu pie klīverkoka[22]. Tā kā biju baka (priekšgala) vecākais matrozis, tad zināju, kur tas atrodas, un vienā rāvienā to atbrīvoju.. Ūdens jau bija man līdz krūtīm, un es sapratu, ka šoneris kuru katru mirkli apgāzīsies…

Lai stāvokli apjēgtu, nevajadzēja ne minūti laika. Nu jau zibens spēra nepārtraukti un žilbināja acis.

Man izdevās aizkļūt līdz aizvēja puses bortam.. Te es pamanīju bocmani Viljamu Dīru un nēģeri, vārdā Filips, kas bija mūsu lielga​bala lādētājs. «Dīr, kuģis grimst!» es iesaucos. Bocmanis neko neatbildēja…

Nākamajā mirklī, grandot ellišķīgam pērkonam, zibsnījot ugunīgām šautrām un skanot izmisīgiem kliedzieniem, es kaut kā nokļuvu līdz pakaļgalam un uzlīdu uz falšborta; vējš pārvērtās par īstu tornado1 .

Ticis līdz mūsu lielgabala ligzdai, ar kāju mēģināju sataustīt stobra iegropi, taču mans lielgabals līdz ar citiem aizslīdēja uz vējpuses bortu, un es, rokās iekāries, iegāzos lielgabala vietā.

Izkārpījies turpināju savu ceļu uz kuģa pakaļgalu.. Es nemaz nepratu peldēt, un man iešāvās prātā doma sadabūt vienu airi, lai varētu noturēties virs ūdens.. Ūdens ar straumi gāzās iekšā kopkajītē, un, kad uz acumirkli nostājos kājās .. ieraudzīju misteru Osgudu («Scourge» kapteini), pa pusei izlīdušu no kajītes iluminatora un mēģinot tikt augšā. Es viņu redzēju vienu mirkli zibens gaismā un domāju, ka arī viņam vajadzēja redzēt mani. Tai pašā laikā bija redzami buras šotu stūros ieķērušies cilvēki. Nezinu, kas viņi bija. Šie cilvēki redzēja mani un redzēja to, ka esmu gatavs lēcienam, jo viņi sauca: «Nelec pāri bortam!

Nelec pāri bor​tam! Ar šoneri viss kārtībā!»

Man nebija laika ilgām pārdomām. Es domāju ne ilgāk kā trīs vai četras minūtes, varbūt pat mazāk no tā brīža, kad mums pārbrāzās vēja grūdiens, un jau stāvēju uz kuģa pakaļgala, drīzāk zemapziņas nekā savas paša gribas vadīts. Es iedomājos — ja nu šoneris ari iztaisnosies, tas būs pilns ar ūdeni un noteikti noies dibenā, un ūdens virpulis mani aizraus līdzi. Lēcu. Kā man šķiet, šoneris nogrima tūlīt pat, tiklīdz es biju to atstājis. Kādu brīdi grimu dziļumā, bet, kad uzpeldēju virspusē, pirmo reizi mūžā sāku dūšīgi peldēt Domāju, ka biju nopeldējis vairākus jardus, kad sajutu — mana roka uzdūrusies kaut kam cietam.

Izdarīju vēl vienu rokas vēzienu, un mana roka pārslīdēja pār kādu priekšmetu, ko uzreiz atpazinu, — tā bija laivas mala. Atcerējos, ka tā bija piesieta aiz kuģa pakaļgala. Līdz šim brīdim par laivu nebiju iedomājies, taču pats liktenis mani bija tumsā aizvedis līdz šim glābšanas līdzeklim..

Paskatījos uz to pusi, kur vajadzēja atrasties šonerim. Tas bija nozudis. Lielus gāzās aumaļām, it kā būtu atvēru​šās visas debesu slūžas; ik pa brīdim debesīs zibšņoja..

Visapkārt dzirdēju daudzu cilvēku balsis un pa brīžam redzēju peldētājus, kas cīnījās ar sabangoto ezeru.. Kādu cilvēku ieraudzīju gluži blakus laivai, parāvos uz viņa pusi un satvēru nelaimīgo puisi aiz apkakles. Viņa spēki jau bija galā, un man vajadzēja diezgan krietni nopūlēties, kamēr dabūju viņu pāri laivas malai…

Apskatījies visapkārt, ieraudzīju vēl vienu., ari to aiz ap- kakles ievilku laivā..

Es kliedzu, pūlēdamies peldētājus uzmundrināt.

Laiva dreifējot uzdūrās vēl kādam cilvēkam, ko es tāpat satvēru aiz apkakles..

Tagad laiva bija pilna.. Vairāk cilvēku tā nespētu nest..

Pārējos aprija ezers, un «Scourge» daudziem kļuva par kapa vietu…

Roberts D. Belards Atrastais «Bismarks» Daudzējādi te bija saskatāma līdzība ar kuģa «Titanic» meklējumiem. Abi kuģi bija, tā sakot, vēsturiskas slavenības: viens — grezns laineris, kas nogrima 1912. gadā, saduroties ar aisbergu, bet otrs — varens karakuģis, kas nogrima gandrīz trīsdesmit gadus vēlāk jūras kaujas laikā. Abi kuģi aizgāja bojā Ziemeļatlantijā lielā dziļumā: «Titanic» — 12 500 pēdu dziļumā, «Bismarck» — 15 617 pēdu, un neviens nezināja, kur īsti tas noticis. Akvatorija, kurā meklēja «Titaniku», bija simt kvadrātjūdžu liela, bet «Bismarku» — simt divdesmit kvadrātjūdžu platībā.

Ja mēs meklējumos būtu izmantojuši tradicionālo zemūdens tehniku, tad varētu gadīties, ka neatrastu nevienu no šiem kuģiem. Standartmetode nozīmē, ka ar hidroloka- toru tiek pārmeklēts noteikts, kvadrātos sadalīts jūras rajons, un meklēšana turpinās, kamēr kuģis tiek atrasts… Kaut gan mēs hidrolokatoru izmantojām, tomēr vairāk paļāvāmies uz videokameru. Taču ierīces visu laiku parādīja to, ko visdrīzāk var saukt par lauzu, nevis kuģa vraku. Gandrīz ikviens nogrimušais kuģis pielūžņo jūras dibenu — no viegla materiāla lietām līdz smagiem priekšmetiem, tādiem kā enkuri un tvaika katli. Atlūzas un nogrimušos priekšmetus zemūdens straumes iznēsā lielos attālumos, un vienā teritorijas malā var gulēt vieglie priekšmeti, kamēr pats kuģis atrodas pilnīgi citā vietā. Nereti šis attālums ir jūdze vai pat vairāk.

Mēs savas kameras pakarinājām tieši virs jūras di5-205 129 bena vajadzīgajā leņķī pret jūras straumi un sākām meklēt jelkādus mākslīgas izcelsmes priekšmetus. Ja mēs tikai kaut ko atrastu, tad ietu pa atlūzu atstātajām pēdām tālāk, līdz nonāktu pie kuģa.

Vēl pirms «Titanika» atrašanas 1985. gadā es cerēju, ka reiz došos meklēt «Bismarku». Šis kuģis bija viens no lielākajiem zaudējumiem uz jūras Otrā pasaules kara laikā. Tā mūža pēdējo dienu notikumi ir aizraujoši, un joprojām atklāts paliek jautājums, kas īstenībā kuģi nogremdēja — angļi vai komanda pati.

1988. gada pavasari sākām «Bismarku» meklēt Par to, kur kuģis nogrimis, tai laikā zināja mazāk nekā par «Titanika» atrašanās vietu. «Titaniks» gāja no Anglijas uz Ameriku pa noteiktu kursu un nogrima relatīvi zināmā vietā. Turpretī «Bismarks» savas pēdējās stundas aizvadīja smagās cīņās ar vairākiem kuģiem, visu laiku manevrēdams dažādos virzienos. Tādējādi par «Bismarka» pēdējām pozīci​jām pastāvēja vismaz četri pieņēmumi.

1988. gada jūnijā mēs nesekmīgi pārmeklējām okeāna dibenu. Tiesa, atradām kādu nezināmu XIX gadsimta koka kliperi, un tas mums deva kādu atziņu: pēc šī klipera atstātajām pēdām secinājām, ka 600 jūdzes uz rietumiem no Francijas zemūdens straumes plūst no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Arī «Bismarka» pēdām jāved tajā pašā virzienā.

Atgriezāmies nākamā gadā maija beigās ar nofraktētu angļu kuģi «Herkulesa zvaigznājs», kas transportēja arī mūsu zemūdens aparātu «Argo», vilkdams to ar koaksiālo kabeli.

Uz «Argo» atradās pretskata un sānskata bidrolokatori, trīs melnbaltās tālvades videokameras, kas pret okeāna di​benu uzstādāmas dažādos leņķos, un vēl viena nekustīga kamera.

No «Herkulesa zvaigznāja» kontrolcentra mēs okeāna dibenā varējām ieraudzīt katru detaļu un noteikt mūsu pozīcijas, kas visu laiku mainījās. Informācija bija redzama uz kontrolpaneļa ekrāniem. Pie ekrāna sēdēja Toms Kruks, Vudshollas Okeanogrāfijas institūta līdzstrādnieks. Pa kreisi no viņa — mans divdesmit gadus vecais dēls Tods. Mārtiņš Bovens, mūsu komandas loceklis, kurš bija piedalījies arī «Titanika» meklējumos, sēdēja Todam aiz muguras, bet es — pa kreisi no viņa.

Tods aizgāja bojā autokatastrofā drīz pēc mūsu atgrieša​nās Vudshollā.

Mēs apsekojām Porkjūpinas dziļūdens ieplaku, kas vienā malā robežojas ar vulkāniskas izcelsmes

zemūdens kalnu grēdu divtūkstoš pēdu augstumā… Es visu laiku baidījos, ka «Bismarks» varētu būt nogrimis kaut kur kalnainajā rajonā vai ir pat zemūdens noslīdeņu aprakts. Nesekmīgos meklējumus mēs turpinājām desmit dienas. Veiksme uzsmai​dīja 6. jūnija rītā.

Es atpūtos kajītē blakus kontrolpunktam, kad kāds no turienes sauca: «Redzu atlūzas — kaut kas līdzīgs caurules gabalam vai apmēram tā.»

Mūs jau reiz bija piemānījušas klipera atliekas, bet šoreiz tam ir jābūt «Bismarkam». Virzīdamies uz ziemeļrietumiem, drīz atradām vienu no četriem masīvajiem kuģa lielgabalu torņiem. Kad kuģis bija jūrā, tornis turējās vietā ar smagumspēku un atdalījās, kad «Bismarks» apgāzās un gāja dibenā. Pēc tam, 8. jūnijā, beidzot ieraudzījām arī pašu «Bismarku» — milzīgu rēgainu traipu, kas atradās dziļūdens kapā zem trīs jūdžu bieza ūdens slāņa.

Kuģa bojāejas vietā iedarbinājām mūsu kompjūtersistēmu, kas ļauj sīkāk apskatīt nogrimušo kuģi un pētāmo vai fotografējamo jūras dibena iecirkni. Kompjūters koordinēja mūsu kuģa «Argo» un kameru saskaņotu darbību, parā​dot vajadzīgo teritoriju.

Divās dienās izfilmējām tūkstošiem pēdu videolenšu un izdarījām vairāk nekā tūkstoš fotouzņēmumu.

Vēlāk, dažas no tām sakombinējot, «National Geographic» mākslinieciskie redaktori mums palīdzēja izveidot «Bismarka» mozaīksali- kuma portretu. Tas bija unikāla kuģa attēls, un nostāsts par šo kuģi ataino vienu no ievērojamākiem notikumiem jūrniecības vēsturē.

«Bismarka» meklējumu pirmsākumos man šis kuģis nozīmēja apmēram to pašu, ko jebkurš nogrimis kuģis, kaut ari «Bismarks» bija slavenība. Bet, kad es pirmo reizi ieraudzīju kāškrusta precīzās līnijas, tūlīt nāca prātā nacisma iz​raisītās šausmas un hitleriešu teroristiskās operācijas jūras ceļos.

«Dorsetshire» uzņēma astoņus cilvēkus un tikai tad pama​nīja vācu zemūdenes periskopu.

Vientuļais matroža zābaks, ko okeāna dibenā atradām, man simbolizē «Bismarka» īsā mūža kara drāmu. Traģēdiju.

«BISMARKS» SALĪDZINĀJUMĀ AR «TITANIKU» Abi bija pēc pēdējā tehnikas vārda būvēti kuģi, abi bija izgājuši savā pirmajā jūrasbraucienā, lai nekad neatgrieztos. Karaliskās flotes kuģis «Titank» bija pasludināts par nenogremdējamu, tas bija vislielākais un visgreznākais pasažieru laineris, kāds jebkad nolaists ūdenī. Līnijkuģis «Bismarks» bija būvēts karam, un tā uzdevums bija bloķēt Britānijas apgādi. Abi kuģi atklātā okeānā atradās mazāk par nedēļu.

«Titaniks» bija 882 pēdas garš, 92 pēdas plats, un tā tilpība bija 66 tūkstoši tonnu; «Bismarks» — 823 pēdas garš, 118 pēdas plats, un tā tilpība bija 50 tūkstoši tonnu. Abi kuģi bija giganti salīdzinājumā ar 269 pēdas garo kuģi «Herkulcsa zvaigznājs», iekārtas «Argo» bāzes kuģi, rada «Bismarku» Ziemeļatlantijā 15 617 pēdu dziļumā, sadursmes ar aisbergu «Titaniks» nogrima 12 500 pt dziļumā.

«BISMARKA» PĒDĒJAS DIENAS «Bismarku» sāka būvēt 1936. gadā Vācijā, «Blohm & PW> kuģu būvētavā Hamburgā. Valdīja uzskats, ka Eiropā tas ir visspēcīgākais kuģis, kuru ūdenī nolaida 1939. gadā Svētā Valentīna dienā1 , bet kuģošanai tas bija gatavs 1940. gada 24. augustā. Pēc deviņu mēnešu ilgiem pārbaudes braucieniem pa jūru un kuģa komandas sagatavošanas «Bismarks» 1941. gada 19. maijā atstāja Gotenhāfeni (Gdiņas osta Polijā) un kopā ar kreiseri «Printz Eugen» devās uz Ziemeļatlantiju. Kuģu uzdevums bija izjaukt Britānijas tāljūru sakarus, iznīci​not konvojus, kas no Ziemeļamerikas uz Britānijas ostām veda pārtiku.

«Bismarkam» un «Princim Eiženam» pretī devās britu flote, kas bāzējās Skapaflovā Orkneju salās.

Kopā ar floti bija arī karalisko jūras spēku lepnums kreiseris «Hood».

«Bismarku» un «Princi Eiženu» pamanīja zviedru kreiseris, kad abi kuģi devās cauri šaurumam starp Dāniju un Zviedriju. Britu jūras atašejs Stokholmā paziņoja par to Londonai. Norvēģu pretošanās spēku pārstāvji ziņoja par vācu kuģu virzīšanos gar Norvēģijas krastiem. Angļu izlūks «Bismarku» un divus tirdzniecības kuģus nofotografēja uz dienvidiem no Bergenas. «Printz Eugen» XT '"" Norvēģija papildināja degvielas krājumus, bet «Bismarck»-ne Šī kļūda maksāja dārgi.

Angļi zināja, ka «Bismarks» dodas uz Ziemeļatlantiju. Bet pa kādu maršrutu? Izraudzījušies četrus, angļi savus spēkus sadalīja un nosūtīja līnijkreiseri un tikko kā ierindā stājušos līnijkuģi «Velsas princis», lai tie kopā ar kreiseriem «Norfolk» un «Suffolk» patrulētu Dāņu šaurumā starp Islandi un Grenlandi. 22. maijā «Bismarks» un «Princis Eižens» Norvēģijas ūdeņus atstāja. Vācu flotes vienība devās uz attālo Dāņu šaurumu, ko ledus un mīnu lauki bija sašaurinā​juši līdz 60 jūdzēm.

23. maijā «Suffolk» un «Norfolk» Dāņu šaurumā pamanīja «Bismarku» un «Princi Eiženu», «Bismarks» atklāja uguni pret «Norfolku», taču tam izdevās miglā paslēpties. Ar radara palīdzību angļi sekoja vācu kuģiem. No austrumiem, 250 jūdžu attāluma, ātri tuvojās kuģi «Hood» un «Velsas princis».

Sekotājiem pievienojās Britānijas līnijkuģis «King George V» un lidmašīnu bāzes kuģis «Vidorious». No Gib​raltāra izgāja transportkuģis «Ark Royal» un citi kuģi un drīz vien iesaistījās kaujā.

24. maijā pulksten 5 un 35 minūtēs kuģi «Hood» un «Velsas princis» vācu kuģus pamanīja. Angļi atklāja uguni, vācieši atbildēja ar to pašu. Fotogrāfs, kas atradās uz «Prinča Eižena», nofotografēja «Bismarku», kas tinās savu galveno, piecpadsmitcollīgo lielgabalu dūmos. Pulksten 6 un 1 minūtē kāds «Bismarka» šāviņš trāpīja kuģa «Hood» munīcijas pagrabā. Kuģis pārvērtās par gigantisku ugunslodi. No 1419 vīru lielās komandas dzīvi palika tikai trīs. Tai pašā laikā «Velsas princis» sadragāja «Bismarka» priekšgalu, līdz ar to no kuģa sāka plūst jūrā tūkstošiem tonnu dārgās degvielas. Otrs trāpījums samazināja kuģa ātrumu līdz diviem vai trim mezgliem. Pēdējais «Bismarka» fotouzņēmums, kas izdarīts no «Prinča Eižena», rāda gaitu zaudējušu kuģi ar bojātu priekšgalu.

«Bismarks» ar «Princi Eiženu» izšķīrās, lai turpinātu savu misiju, bet vispirms tam bija jāiegriežas remontam nacistu sagrābtajā Sennazēras ostā, kas atradās Francijā, 2000 jūdzes uz dienvidaustrumiem. Tā kā «Bismarkam» vairs nepietika degvielas, tas bija spiests izraudzīties taisnāko kursu, nevis apkārtceļu, tā izvairoties no sastapšanās ar britu floti. 24. maijā pret pusnakti britu torpēdkuģis «Vic- torittus» devās triecienā pret «Bismarck» un vienu reizi trāpīja mērķī, taču kreiseris neko lielu necieta. Drīz vien «Bismarks» britu kuģiem nozuda.

26. maijā izlūklidmašīna, pacēlusies no lidlauka Ziemeļ​īrijā, «Bismarku» pamanīja, kad tas jau bija gandrīz iegājis Francijā bāzēto gaisa spēku «Ijuftwaffe» piesegtajā zonā. Izmisīgi cenšoties «Bismarku» apturēt, no «Ark Royal» kuģi torpedēja un divas reizes trāpīja mērķī — vienreiz centrā, bet otrreiz pakaļgalā. Pirmais trāpījums neko daudz nesapostīja, bet, tā kā drīz vien tika pilnīgi iznīcināta «Bismarka» stūres iekārta, kuģis varēja tikai dreifēt pa vējam — tieši pretī britu kuģiem.

27. maija rītā, pēc britu eskadras mīnukuģu nakts uzbrukumiem, sākās kaujas fināls. Nevadāmo «Bismarku» dzina spēcīgs ziemeļrietumu vējš. Drīz vien pārstāja darboties «Bismarka» artilērijas vadības sistēma un galvenie artilērijas torņi. Pretinieka kuģi «Rodney» un «King George V» tiešā tēmējumā raidīja 14 un 16 collu šāviņus pa «Bismarka» kreiso sānu, kamēr «Norfolk» un «Dorsetshire» nepārtraukti apšaudīja zonu gar labo bortu. Pulksten 22 «Bismarck» jau bija pilnīgi izvests no ierindas.

Vācu komandieris deva pavēli kuģi atstāt Pēdējo iznīcinošo triecienu «Bismarkam» deva «Dorsetshire», palaižot trīs torpēdas. Apmēram pulksten 22 un 40 minūtēs — vai nu no ienaidnieka uguns, vai arī pēc pavēles nogremdēts, bet varbūt abējādi — «Bismarks» no​zuda viļņos.

Džons J. Ņūtons Ka mes atradam «Monitoru» Būdams cienīgs pretinieks konfederātu lielgaballai- vai «Merimake», bet diemžēl ne Atlantijas vētru triecieniem, federātu bruņukuģis «Monitor» nogri​ma pie Haterasa raga, kamēr konvojkuģis — tvai​konis ar dzenratu «Rhode Island» atradās blakus, nekādi nespēdams palīdzēt Viss bija risinājies savā gaitā.

Glābšanas laivai šķērsojot vilni, kapteiņa palīgs D.Rodnijs Brauns tik tikko pamanīja sarkano signāluguni, kas lēkāja virs ZASV kuģa «Monitor» artilērijas torņa; kuģis atradās ceturtdaļjūdzes attālumā. Pieplūzdams ar ūdeni, bruņukuģis zvalstījās vētras sabangotajos viļņos pie Haterasa.

Braunam tas bija trešais brauciens, lai glābtu no bojāejai nolemtā kuģa komandas palikušos.

Federātu lielais tvaikonis «Rhode Island» vilka «Monitor» uz dienvidiem, uz Bofortu Dienvidkarolīnā, kad pēkšņi uznāca vētra, apdraudēdama abus kuģus. Viena vilcējtrose notrūka, bet otra — atraisījās.

Tagad kuģus vienu no otra šķīra apmēram divas jūdzes satrakota okeāna.

Kāds ducis jūrnieku joprojām krampjaini turējās pie grimstošā kuģa, taču jūra caur ventilācijas lūkām un enkura klīzi1 jau lēja ūdeni lielgabalu torņos.

Nākamais vilnis glābšanas laivu atkal pacēla uz augšu, 'Klize — atvere kuģa bortā enkurķēdes atsaites tauvas izvadīšanai. bet «Monitora» signālgaisma jau bija pazudusi. Vēlāk Brauns ziņojumā rakstīja, ka viņš vairs nav redzējis neko, kā tikai ūdens virpuli, ko acīmredzot bija izveidojis grimstošais ku​ģis.

«Monitor», pirmais kuģis ar grozāmiem lielgabaltorņiem, nogrima 1862. gadā, nepilnus desmit mēnešus pēc vēsturiskās divkaujas ar bruņukuģi «Merrimake». Ar šo batāliju izbeidzās koka kaujaskuģu ēra.

ILGIE MEKLĒJUMI BEIGUŠIES Zaudētais, nebūt ne aizmirstais «Monitor» gadu desmitiem bija un palika meklējumu objekts. Pūliņi kļuva intensī​vāki, pilnveidojoties okeanogrāfiskajām iekārtām.

Tagad, kad pēc kuģa bojāejas apritējis vairāk nekā gadsimts, «Monitor» beidzot ir atrasts, sadragātais karkass apskatīts un nofotografēts. No jūras dibena izceltās kuģa daļas ir precīzi identificētas, papildinot ar simtiem zīmējumu.

Savā laikā es biju ieguvis tiesības bruņukuģa meklēšanai ar 117 pēdu garo ekspedīciju kuģi «Eastward», kas piederēja Hercogas universitātei. Auglīgāki bija katastrofas teritorijas pētījumi ar ģeoloģiskā profila zemūdeni. Armija šim projektam, ko atbalstīja Nacionālā ģeogrāfijas biedrība, Nacionālais zinātnes fonds un ASV armijas rezerves, bija iedalījusi vēl divus kuģus. «Eastward» bija apgādāts ar parasto hidroloka- toru un sānskata hidrolokatoru, kā arī ar televīzijas kamerām un eholotu.

Mēnešiem ilgi meklējumi «Monitor» iespējamo atrašanās vietu sašaurināja līdz 6x16 jūdžu taisnstūrim apmēram 17 jūdzes uz dienvidaustrumiem no Haterasa raga. Taču arī šis laukums aptvēra 96 kvadrātjūdzes okeāna di​bena, turpretī mūsu mērķobjekts bija mazs — 172 pēdas garš un 41,5 pēdas plats.

Tālākos meklējumus apgrūtināja apstāklis, ka šī vieta ir pazīstama kā «Atlantijas kapsēta» un okeāna dibens te ir kā nosēts ar bojāgājušo kuģu vrakiem — to ir simtiem. Vēl ritēja tikai pirmā ekspedīcijas nedēļa, bet mūsu ierīces jau bija atradušas divdesmit vienu zemūdens objektu. Tiesa, izmēri un konfigurācija uzreiz jāva lielāko daļu no tiem atmest. Bet tad videokamera fiksēja kaut kādu iegarenas formas neskaidiu objektu, kas lika mūsu cerībām atkal atdzīvoties. Taču izrādījās, ka šis objekts ir tikai nogrimuša tralera stūresmāja. Galu galā visu noteica liktenis.

ZIVJU LOKATORS VED PIE ATRISINAJUMA Kad izlūkojām pētījamās teritorijas ziemeļrietumu sektoru, Freds Kcllijs, mūsu okeanogrāfu grupas priekšnieks, ķēra jūras asarus. Pirms ienirt jūras dzelmē, lai savāktu savus rīkus, viņš uzmeta acis hidrolokatora zivju baru pašre- ģistrētājam. Dežurējošais līdzstrādnieks, kaut ari atradās savā postenī, tomēr nebija pievērsis uzmanību uz papīra viegli iezīmētajai ehogrammai.

— Paklau, te, šķiet, kaut kas ir, — Freds teica un deva rīkojumu uzņemt kursu atpakaļ, lai to vietu apskatītu labāk.

Uz kuģa atradās doktors Herolds Edžērtons no Masačū- setsas Tehnoloģijas institūta. Viņš bija guvis ievērību, izgudrojot superātras darbības stroboskopu1 (ierīci izmantoja fotogrāfijā). Doktors Edžērtons tūlīt pat iedarbināja jutīgo sānskata hidrolokatom, kura izveidē arī viņš bija piedalījies, un apstiprināja Kellija aizdomas: hidrolokators uzrādīja skaidri saredzamas nogrimuša kuģa aprises no priekšgala līdz pakaļgalam. Bija pat samanāms iegarens objekts, kas varētu būt apgāzts «Monitor» tornis.

Nolaidām televīzijas kameru. Tur, jūras dibena melnajās smiltīs, 220 pēdu dziļumā kameras apgaismojums izrāva no tumsas kuģa plakano korpusu, kas pēc daudzām detaļām atbilda «Monitor» aprakstam. Mūsu satraukums auga au​gumā.

'Stroboskops — demonstrēšanai vai kontrolei domāta optiska ierice, kas dod pārtrauktu (īreriodiski pulsējošu) apgaismojumu; tas ļauj kustīgu objektu attēlā ieraudzīt nekustīgu vai lēnā kustībā.

— Paskatieties uz šo plakano virsmu — tās ir tērauda plāksnes ar kniedētām šuvēm, — teica Gordons Votss, zem​ūdens arheologs 110 Ziemeļkarolīnas Kultūras pieminekļu departamenta.

Pēc tam kamera noskenēja korpusa tālāko pusi, un redzeslokā garā un šaurā joslā nokļuva kuģa bruņas. Kad zemūdens prožektori kuģi izgaismoja, mēs ļoti skaidri saredzējām lielu, cilindrisku priekšmetu, kas rēgojās zem kor​pusa un acīmredzot bija apgāzies, pirms atdūrās pret okeāna dibenu.

Kuģa laboratoriju piepildīja satrauktas balsis.

— Skaidrs, ka tas nav tvaikoņa dzenrats, — bilda doktors Edžērtons, — un nav arī mūsdienu kuģa lielgabaltor- nis. Tam ir jābūt «Monitora» tornim. Droši vien tas noslīdējis, kad kuģis apmetās ar dibenu uz augšu.

Redzētais visus pārliecināja, ka mēs tomēr esam atraduši «Monitoru»! Gordona Votsa un citu ekspedīcijas dalībnieku izdarīto videoierakstu analīze ilga veselus piecus mēnešus, kadru pēc kadra.

Apskate ar zemūdens aparatūru gan parā​dīja, ka nevaram kuģi nofotografēt pilnībā.

Turpmākos pētījumus ar kuģi «Eastward» mūsu komanda varēja turpināt tikai nākamajā gadā. Tad guvām ie​spēju pievienoties ASV jūras kara flotes ekspedīcijai ar kuģi «Alcoa Seaprobe».

BRUŅUKUĢI BŪVĒJA, LAI TAS KAUJĀS UZVARĒTU «Monitor» bija radījis kapteinis Jons Eriksons, no Zviedrijas emigrējis inženieris. Eriksons, cilvēks ar drosmīgu iztēli, šo kuģi bija iecerējis kā «neievainojamu peldošu bateriju ar nelielu iegrimi» — «bateriju» kā ieroču izvietojuma sistēmu. Šī konstrukcija iezīmēja sākumu ilgstošai sacensībai starp bruņukuģiem un vītņstobru artilēriju, kas šauj ar sprāgstošiem lādiņiem.

Pilsoņu kara pašā sākumā dienvidnieki saprata, ka ziemeļnieku koka floti tiem uzvarēt neizdosies, un konfederāti sāka būvēt bruņukuģus. 1861. gadā Vašingtonu sasniedza satraucoša vēsts: pa pusei nodedzināto un pēc tam nogremdēto tvaika fregati «Merrimake» konfederāti no ūdens izcēluši un pārvērtuši par peldošu apbruņotu cietoksni ar nosaukumu «Virginia». Bija bažas, ka tas spētu iznīcināt ziemeļnieku apvienoto bloķēto eskadru un pat apšaudīt Ziemeļu ostas. Lai šādiem draudiem stātos pretī, Federālais jūras departaments paziņoja par saviem plāniem radīt bruņu​kuģus.

Eriksons izprojektēja kuģi, kam klājs atradās tik tikko virs ūdenslīmeņa. Korpuss abos galos bija konusveidīgs; divi Dālgrēna vienpadsmit collu lielgabali tika nostādīti bla​kus unikālā grozāmā bruņutornī.

Unikāls bija arī apslēptais enkurs, novietots vidū zem kuģa priekšgala, kur ienaidnieka šāviņi nespēja sasniegt ekipāžas locekļus, kas darbojas ar enkuru vai tā ķēdi. Masīva bija bruņujosla — vertikālas plāksnes sešdesmit collu augstumā, kas zemāk par klāju apņēma visu kuģi.

Prezidents Linkolns izpētīja Eriksona neparasto projektu un sacīja: «Es varu pateikt tikai to pašu, ko sacīja meitene, uzvilkusi zeķi: «Tā mani pārsteidz, bet te kaut kas ir!» Jūrniecības augstās amatpersonas iesākumā bija noskaņotas skeptiski, taču daiļrunīgie argumenti beidzot tās pārlie​cināja.

Kuģi «Monitor» uzbūvēja Bruklinas metalurģiskajā rūpnīcā un nolaida ūdenī 1862. gada 30. janvārī.

Kuģis jūrā bija gauss un ar mazām manevrēšanas spējām; 1862. gada 6. martā to nogādāja uz Hemptonu Virdžīnijā. Pilnīgi jaunais bruņukuģis ieradās izmisīgā brīdī un — kā tagad zina pat skolēni — īstajā laikā. Konfederātu bruņukuģis, agrākais «Merrimake», metodiski, kuģi pēc kuģa, jau dragāja federātu koka floti.

Pirmā bruņukuģu sadursme notika 1862. gada martā. «Monitor» kaujas vietā bija ieradies iepriekšējā rītā. Četras stundas turpinājās savstarpēja apšaude, nereti no vislielākā attāluma, kāds lādiņa lidojumam iespējams, un kauja beidzās neizšķirti. Taču koka kuģu ēra bija beigusies. Līdz Pilsoņu kara beigām ziemeļnieki uzbūvēja trīsdesmit vienu «Moni​tor» tipa bruņukuģi 1862. gada pavasarī «Monitor» stāvēja noenkurojies netālu no Norfolkas, laiku pa laikam apšaudīdams piekrastes cietokšņus. Ieraksts kuģa sardzes žurnālā 7. maijā: «Mērens rietumu vējš un skaidrs laiks. Pulksten 1 pusdienlaikā uz kuģa ieradās prezidents Linkolns un personas, kas viņu pavada.

Pulksten 1 un 30 minūtēs pēc pusdienas pie horizonta parādās «Merrimake» — veikti parastie sagatavošanās darbi, lai kuģi sagaidītu.»

Linkolns kuģi «Monitor» bija jau vairākkārt apmeklējis un šoreiz uz tā uzturējās tikai īsu brīdi, lai pēc tam abus bruņukuģus novērotu no krasta. «Monitor» klāja prožektorus aizsedza dzelzs vāciņi. Abi kuģi viens pret otru pavērsa savus ieročus. Taču — kā jau tas bija bijis visās iepriekšējās abu kuģu sadursmēs — neviens no kuģiem neko daudz necieta.

1862. gada 29. decembrī ziemeļnieku spēcīgais, ar ratu dzenamais tvaikonis «Rhode Island» paņēma «Monitor» tauvā un aizvilka uz Ziemeļkarolīnu, Bofortas pilsētu, lai tas tur atbalstītu uzbrukumus Vilmingtonai sauszemē no jūras. 1862. gada maijā, kad apvienotie spēki ieņēma Norfolku, dienvidnieki darīja visu iespējamo, lai ziemeļnieki «Merri​make» nedabūtu.

«Rhode Island» un «Monitor» pie ieejas Česapīka līci Henrija raga tuvumā sagaidīja ļoti labs laiks.

Mierīgie apstākļi saglabājās līdz 30. decembra ausmai. No rīta «Monitor» kapteinis Džons P. Benkhēds ievēroja, ka dienvidrietumu pusē ūdens viļņošanās aizvien palielinās. Apejot nodevīgo Daiamandu sēkli no Haterasa raga puses, «Rhode Island» un «Monitor» sagaidīja ziemeļu štatu kuģi «State of Georgia» kas vilka tauvā jaunu bruņukuģi «Passaic». Abi kuģi Bofortu sasniedza laimīgi.

Pret vakaru kuģa «Monitor» jūrnieks Frānsiss Batss priekšniecībai ziņoja, ka laika apstākļi pasliktinās. «Vējš mainījies uz DDR virzienu un ir pastiprinājies. Viļņu augstums ir tik liels, ka Haterasu tik tikko var saredzēt Kuģi sāk stipri dauzīt»

JURA APRIJ VARONĪGO KOMANDU Apmēram 7 un 30 minūtēs ostas velkonis aizgāja un «Rhode Island» palika viens ar «Monitor» tauvā. Ieraksti «Rhode Island» sardzes žurnālā liecina, cik grūti bijis satrakotajam okeānam turēties pretī: «Pulksten 9 «Monitor» deva signālu apstāties. Pulksten 9 un 15 minūtēs tas turpināja lēni kustēties.

Bruņukuģis pārplūda ar ūdeni, un vajadzēja iedarbināt visus sūkņus. Tēraudcietie bangu triecieni turpinājās. Zem pašsvara nokarājusies, tauva bija padarījusi kuģi gandrīz nevadāmu, tāpēc trīs

brīvprātīgie devās tauvu pārcirst. Divus vīrus viļņi ieskaloja jūrā, bet trešais tauvu pārcirta. Mehāniķis ziņoja, ka sūkņi nespēj strādāt ūdens bija pacēlies vairākas collas virs mašīnlelpas klāja. Pulksten 11 dienā «Monitor» sāka dot nelaimes signālus — komandieris deva pavēli virs lielgabalu torņa izlikt sarkano gaismu.

Apmēram 11.30 «Monitor» izmeta enkuru. Kad «Rhode Island» glābšanas laiva pa bangaino jūru nokļuva līdz «Monitor», galvenā mehāniķa otrais palīgs Džozefs Voters ziņoja, ka ūdens mašīntelpā apdzēsis ugunis. Bez tvaika sūkņi ne​spēja funkcionēt Ielūkojies enkuru nodalījumā, Batss ieraudzīja, ka ūdens gāžas iekšā pa klīzi un jau astoņu collu biezā slānī sedz klāju. Atrāvusies no enkura skavas, ķēde pārsita ūdensnecaurlaidīgo aizsargu. Komanda saņēma pavēli ūdeni atsmelt, padodot spaiņus no rokām rokās uz augšu pa lielgabaltorni.

Uz lielgabala stobra tupēja melnais kuģa runcis. Drūmi vēkšķēdams, viņš Balsu vēl vairāk satracināja. Negribēdams dzīvnieku nogalināt, jo tad, pēc ticējuma, piemeklē nelaime, viņš to ielika lielgabala stobrā un atveri aiztaisīja. «Bet es vēl ilgi dzirdēju viņa izmisīgo brēkšanu,» Batss vēlāk stās​tīja.

MURGAINĀS ATMIŅAS Notikumi, kas risinājās uz grimstošā bruņukuģa, «spēja likt šausmās sažņaugties visdrosmīgāko vīru sirdīm» — vēlāk savai sievai rakstīja mantzinis Viljams Kilers. «Pār mūsu klāju gāzās mutuļojoša ūdens kalni; laivas tika norautas vai sadauzītas kā spēļu lietiņas .. un šo ainu spilgti apgaismoja zilie prožektori, kas dega uz mūsu pavadoņkuģa, parādot šausmu ainu, kas no manas atmiņas nekad neizzudīs.»

«Palikt te vēl ilgāk ir neprāts; lai katrs glābjas pats,» teicis komandieris Benkhēds. Kā stāstījis «Monitor» ārsts Grenvils M. Vīks: «Uz brīdi komandieris nokāpa kajītē pēc mēteļa, un viņa gaitnieks to pavadīja, lai glābtu lādi ar ilgajos gados sakrātajām vērtībām. Tas bija skumjš skats. Smagajā gaisā lukturi meta blāvu gaismu, un ūdens draudīgi šļakstījās gar kopkajītes sienām. Viens ilgs skatiens, un viņš uz visiem laikiem atstāja «Monitor» kajīti.»

Izdarījis visu, ko spēja, komandieris gāja uz laivu, kas, kā izrādījās, bija pēdēja. Benkhēds lūdzās, lai tie, kas, meklēdami glābiņu, bija šausmās uzrāpušies lielgabaltornī, saglabā mieru. Tikai šie cilvēki tornī un vēl viens komandas loceklis, kas cieta no jūrasslimības un gulēja lejā savā kojā, — tikai šie cilvēki palika uz kuģa, taču viņiem apsolīja, ka pēc tiem atbrauks cita laiva. Laiva atbrauca, bet bija jau par vēlu.

Baigs divu jūdžu garš brauciens pa stāvajām bangām dzīvus palikušos nogādāja uz «Rhode Jsland».

No klāja viņiem pretī tika pasviesta trose, lai jūrnieki varētu pa to tikt augšā.

Pēdējā glābšanas laiva ar D.Rodniju Braunu pie stūres jau bija pieveikusi trīs ceturtdaļas ceļa, kad sarkanais nelaimes signāls līdz ar postā nonākušo bruņukuģi un vienpadsmit cilvēkiem pazuda zem viļņiem. Komandieris Benkhēds ziņoja, ka «Monitor» nogrimis 1862. gada 31. decembrī pulksten 1 pēc pusnakts, «apmēram divdesmit piecas jūdzes uz dienvidiem no Haterasa raga., trīsdesmit jūras asu dzi​ļumā.» Pavisam bojā aizgāja sešpadsmit cilvēku.

Pagāja simt vienpadsmit gadi. Kapteiņa ziņojumi, «Rhode Island», «State of Georgia» un «Passaic» sardzes žurnāli, tāpat kā daudzas citas liecības par kuģu bojāeju, ļāva Gordo- nam Votsam un «National Geographic» zinātniskajai līdzstrādniecei Dorotijai A Nikolsonei restaurēt «Monitor» divas pēdējās dienas ceļā uz katastrofas vietu. Krasta apsardzes 1857. gada karte mums palīdzēja veikt hidrolokācijas pētīju​mus un noteikt navigācijas koordinātas.

Sardzes žurnālos fiksētie vēja virzieni un laika apstākļi, salīdzināti ar mūsdienās pastāvošajām straumēm, ļāva izdarīt aprēķinus un noteikt kuģu sākotnējo atrašanās vietu un dreifu. Nosakot kuģu iespējamo kursu, mēs nonācām pie «Monitor» zemūdens kapa.

Kamēr ritēja mūsu ekspedīcija ar kuģi «Eastward», kas «Monitoru» galu galā atrada, turbulentās straumes neļāva kamerām uzņemt neko citu kā tikai daļu pakaļgala. Turklāt mēs pazaudējām savu fotoaparātu, kas aizķērās aiz korpusa, taču atsevišķu kuģa daļu fotogrāfijās varēja labi pazīt «Monitor» konstrukcijas daļas.

Tiekoties Jūras pētniecības laboratorijā Vašingtonā, eksperti apgalvoja, ka esam atraduši tieši «Monitor». Komanda, kas sastāvēja no astoņiem ASV Jūras akadēmijas kursantiem, pēc aeroizlūkošanas datiem sniedza apstiprinošu informāciju. Visi bija vienisprātis, ka iegūtās liecības katastrofas vietu apstiprina.

Apvienotā ekspedīcija jūrā izgāja marta beigās. To atbalstīja Nacionālā ģeogrāfijas biedrība un ASV jūras kara flote ciešā sadarbībā ar ASV armijas rezervēm. Pētniecības kuģis «Alcoa Seaprobe» mūs nogādāja «Monitor» atrašanās vietā.

Ekspedīcijā par dežūrvirsnieku bija norīkots pirmā ranga kapteinis Kolinss Džonss no jūras kara flotes eksperimentālās ūdenslīdēju vienības, bet pats kuģis tika apgādāts ar speciālu platformu un sarežģītām ierīcēm. «Seaprobe» ir mūsdienu vielielākais monolīta metāla kuģis, kurš virzās uz priekšu ar kuģa priekšgalā un pakaļgalā uzstādītu propelleru palīdzību; tie ļauj kuģim noturēt paredzēto stāvokli ar novirzi ne lielāku par sešām collām.

Jau pirmajā gājienā «Seaprobe» nostājās «Monitor» bojāejas vietā ar apbrīnojamu precizitāti.

Hidrolokatora ekrānā parādījās tā aprises. Trigonometriskā sasaiste no mūsu kuģa ar Haterasa raga un Daiamandu sēkļa bākām deva kuģa katastrofas vietas precīzas topogrāfiskās koordinātas. No de- santkuģa pēc doktora Edžērtona sānskata hidrolokatora un navigācijas sistēmas «Del Norte» rādījumiem koordinēts, «Seaprobe» nostājās īstajā vietā un pēc sešām stundām bija gatavs televīzijas iekārtu iegremdēšanai ūdenī.

TĀLVADĪBAS KAMERA Gara celtņa strēle pār «Seaprobe» bortu nolaida trosi ar konteinerā ievietotu kameru. Vadoties pēc zemūdens televīzijas attēla, pētniecības kontroles virsnieki no kuģa pievadīja kameni praktiski pie jebkuras vietas slavenā bruņu​kuģa korpusā vai tā apkārtnē.

«Seaprobe» nogrimušo kuģi sāka fotografēt un uzņemt videofilmā no priekšvadņa līdz pakaļgalam.

Par orientieri okeāna dibenā, trīsdesmit pēdu attālumā no bruņukuģa centra, bija uzstādīts mazs hidrolokators. Pirmo reizi radās ie​spēja pienācīgi aplūkot kuģa priekšgalu un enkuru.

Visā nedēļā, kamēr strādāja «Seaprobe», mierīga izgadījās tikai viena diena. Desantkuģi izmantoja labo laiku, lai okeāna dibenu bagarētu, visapkārt kuģim meklējot kādus priekšmetus. «Seaprobe» pildīja palīgkuģa lomu, katastrofas vietu iezīmējot ar noenkurotām bojām, lai pēc tam pētniecības vietu atstātu un veiktu savas zinātniskās misijas tālāko posmu. Taču draga1 pacēla vienīgi nogulas, ogļu un koka gabalus.

Kad ekspedīcija tuvojās beigām, komanda uz «Seaprobe» turpināja sastādīt pirmo fotomontāžu no vismaz divtūkstoš 'Draga — ]>eldoša ierīce, ar kuras palīdzību no dziļas ūdenstilpes dibena izceļ priekšmetus. (Tulk.) fotogrāfijām, kurās fiksētas «Monitor» paliekas. ASV jūras kara spēku speciālistiem bija vajadzīgi vēl vismaz pieci mē​neši, lai šo montāžu pabeigtu.

SIMTGADĪGĀM RELIKVIJĀM — PIENĀCĪGS GODS Maija mēnesī, tikai dažas nedēļas pēc tam, kad no «Seaprobe» bijām nokāpuši krastā, ar kuģi «Easttvord» katastrofas vietu apmeklēja doktors Roberts Šeridans, ģeologs no Delavēras universitātes, un

ar dragas palīdzību no okeāna dibena izcēla septiņdesmit divus priekšmetus. Kad dragas izceltās masas saturs bija pārvietots kannās ar aiz- sargšķīdumu (lai pasargātu no straujas oksidēšanās), to vērtība kļuva acīm redzama — dzelzs sloksnes (uz vienas no tām bija bultskrūves caurums), uzgrieznis, divplākšņu disks desmit collu diametrā. Tika izcelti daudzi ogļu un koka ga​bali, dažādi mazāka izmēra priekšmeti.

Dārgās «Monitor» relikvijas nekavējoties novietoja visla​bāk atbilstošos apstākļos.

Mēs rūpīgi pētījām metāla priekšmetus, tiklīdz tie bija izņemti no aizsargšķīduma. Vissmagākais priekšmets bija disks, kas sastāvēja no divām, ar četrām kniedēm savieno​tām daļām; mēs to identificējām, salīdzinādami ar ilumina​tora slēgripu.

Dabiskais aizsargātājs — dziļumūdens straumes — bija ilgi glabājušas nogrimušo kuģi. Tagad to savā aizsardzībā ņēma likums. «Monitor» atrašanās vieta ir iekļauta Nacionā​lajā vēsturisko vietu reģistrā.

1975. gada 30. janvārī — «Monitor» bojāejas simt trīspadsmitajā gadskārtā — Nacionālā okeanogrāfijas un atmosfēras pētniecības pārvalde bruņu​kuģi pasludināja par jūrniecības svētumu.

Diemžēl kuģis nekad netiks izcelts no ūdens, jo metāls stipri cietis no korozijas.

Mēs piedalījāmies ekspedīcijā, kas noteica «Monitor» atrašanās vietu zem zilajiem ūdeņiem Haterasa raga rajonā, un jutāmies dziļi saviļņoti, tik tuvu saskaroties ar sendienu drāmu.

Otra dala Uz svešām zemēm

Nikolajs Ņepomņaščijs Par valdnieka dēla Sataspas dīvaino ziņojumu, par pigmejiem, kas redzēti no kuģa, un pēc faraona pavēles veiktu jūrasbraucienu Pēdējos gadu desmitos vēsturnieki aizvien biežāk pievēršas modelēšanai, ti., pamatojoties uz zināmo, «dabā» restaurē senatnes notikumus. To daudzkārt darījis norvēģu zinātnieks T. Heijerdāls, ar modelēšanu savulaik nodarbojās krievu vēsturnieka doktora S. Sem- jonova laboratorija, kas pētīja paleolīta «tehnikas sasniegumus». Ne tik sen divi franču ceļotāji Anrī Žils Artanjans un Renē de Torlaks uzbūvēja 24 metrus garu kuģi — feniķiešu buru galeras rekonstrukciju… Un atkārtoja ceļojumu, kas, kā domā, esot veikts VI gadsimtā pirms mūsu ēras.

Senatnes dižie ģeogrāfi un vēsturnieki mūsdienu pētniekiem uzdod daudz mīklu. Pieraksti ir īsi, turklāt līdz mūsdienām lielākoties nonākuši fragmenti, tāpēc nerimst strīdi par to, kādu īsti informāciju, runājot mūsdienu valodā, šīs liecības glabā.

«Sataspa Zopiru paņēma ar varu, un Kserkss to par šādu noziegumu gribēja sist krustā, bet Sataspas māte, Dā- rija māsa, izlūdzās žēlastību un apsolīja pati viņam uzlikt sodu.. Lai Sataspa apbraucot apkārt Lībijai, kamēr nonākot Arābijas līcī. Uz tādu noteikumu Kserkss piekāpās.»

Ap šo Hērodota stāstījumu ir sacēlusies zinātniska vētra. «Sataspa ieradās Ēģiptē, saņēma te kuģi un ēģiptiešu matrožus un uzsāka braucienu uz Herkulesa stabiem.» Sataspas ceļojuma noliedzēji Hērodota apgalvojumu mūsdienās apstrīd, tāpēc ka Gibraltāra šaurumu tolaik bloķēja kartāgieši, tātad persietim ceļš tur bija slēgts. Viens no lielākajiem senatnes ģeogrāfisko atklājumu vēstures speciālistiem doktors R Hennings ar pārliecību saka: «..absolūti nav ticams, ka šis persietis, kurš jūrniecībā neko nejēdza un kuram nekādā mērā nepiemita arī drosmīga piedzīvojumu meklētāja īpašības,» — ka šis cilvēks būtu bloķēto šaurumu izbraucis un vēl pa divi lāgi — turp un atpakaļ! Taču cits pētnieks, A. Klotcs, teiktajam pilnīgi pamatoti iebilst, jo Gibraltāra «eja bija slēgta tikai tirdzniecības kuģiem, kas Kartāgu tiešām varēja apdraudēt, nevis kaut kādam vientuļam kuģim, kas pie tam tur atradās pēc paša Kserksa pavēles,» — Kserksam uz kartāgiešiem bija liela ietekme, jo tieši viņš taču bija tiem palīdzējis ar karaspēku cīņā pret Grieķiju. Šaurums bija slēgts Grieķijai, turpretī Sataspam — atvērts…

«Nokļuvis otrā pusē, viņš apbrauca Lībijas galu, ko sauc par Soloentu1 , un devās tālāk uz dienvidiem. Vairāku mēnešu laikā viņš pieveica lielu daļu maršruta, bet, tā kā priekšā bija vēl garāks ceļš, Sataspa pagrieza kuģi atpakaļ un apstājās pie Ēģiptes.» Ko gan valdnieka dēls mājās pastāstīja?

«Viņš tam (Kserksam — N.Ņ.) pavēstīja, ka ļoti tālu jūrā viņam bijis jābrauc garām zemei, kurā dzīvojot maza auguma cilvēki, kas kailumu apsedzot ar palmu lapām. Katru reizi, kad viņš ar kuģi tuvojies krastam, mazie cilvēciņi esot pametuši savus ciemus un bēguši kalnos.» — «Bet kas tad ceļotājus piespiedis atgriezties?» valdnieks painteresējies. Sataspa paskaidrojis: «Kuģis nevarēja tālāk tikt, jo priekšā bija sēklis.» Kserkss ceļotājam nenoticēja un pavē​lēja viņu nonāvēt Taču Hennings netic nevienam šajā ziņojumā izteiktajam vārdam. Viņš uzskata, ka mazā auguma cilvēki, kas it kā esot sastapti, ir izdoma tikai tāpēc vien, ka profesors Pliške savā laikā viņam ir «laipni sniedzis izziņu» par to, ka Gvine- jas mežos pigmeju neesot. Turpretī citi oponē: pirmkārt kāpēc tieši Gvinejā? Sataspas stāstā taču runa ir par daudzu mēnešu ilgu jūras braucienu, un pa to laiku kuģis varēja 'S o l o e n t a — Kantēna, ari Medūzas zemesrags uz ziemejiem no Safi, mūsdienu Marokā. Antīkajā senatnē par Libiju apzīmēja vispār Āfriku. (Red.) novirzīties tālu uz dienvidiem, iespējams, pat līdz Kamerūnas krastiem. Otrkārt, pat ja runa patiesi būtu bijusi par Gvineju, tad vai gan kāds var tieši apgalvot, ka V gadsimtā pirms mūsu ēras pigmeji tur ir vai nav bijuši? Jāatceras, ka senatnē pigmeji

apdzīvojuši daudz plašāku teritoriju nekā tagad, un tikai mūsu tūkstošgadē, savu kaimiņu atspiesti, tie sāka pakāpeniski pārvietoties uz kontinenta dienvidiem.1 Hennigs ir izbrīnījies arī par to, ka Sataspa pigmejus ieraudzījis no kuģa. Taču te nekā dīvaina nav: ziņkārība vienmēr ir bijusi visdabiskākā un tiešākā cilvēka dziņa, un pilnīgi iespējams, ka piekrastes ciemu iedzīvotāji izskrēja jūras malā, lai paskatītos uz milzīgo dīvaino laivu. Šī «laiva» varēja pienākt pie krasta ļoti tuvu — tā laika kuģu nelielā iegrime to ļāva izdarīt Skaidrs, ka Hennigu pārsteidza sēklis, uz kuru persiešu ceļotāja kuģis esot uzdūries. Zinātnieks ir stingri pārliecināts, ka sēklis varējis atrasties «vienīgi pie Bohadora raga Marokā» (ti. Marokas okupētās Rietumsahāras krasts. — Red). Kāpēc gan tik cieša pārliecība? Sēklim varēja uzskriet jebkurā Sataspas maršruta vietā…

Un tā ir iespējams izdarīt secinājumu, ka Hennigam pret persiešu valdnieka dēla ceļojumu nav nevienas nozīmī​gas iebildes.

Bet vai ir nozīmīgi argumenti, kas liecinātu par labu Sataspas ceļojumam?

Jau viņam dotajā pavēlē slēpjas vērtīga informācija: viņam tika uzdots pa jūru apbraukt apkārt Lībijai — bet tā taču tolaik sauca visu Āfriku! — un nonākt «Arābijas līcī». Kā Kserkss varēja zināt ka šāds brauciens ir iespējams?

Nu gan mēs esam spiesti doties ceļā uz Seno Ēģipti.

XI gadsimtā pirms mūsu ēras Ēģipte arvien vairāk sāka zaudēt savu valstisko neatkarību. 730. gadā pirms mūsu 'Pigmeji — negrilli mūslaikos mīt Kongo baseina iekšzemes apvidos; dzīvo nelielās grupās tropu mežos. (Red.) ēras to iekaroja Napatas valsts, bet vēl pēc dažiem gadu desmitiem asīrieši sagrāba Memfisu, Ēģiptes seno galvaspilsētu. 665. gadā Psammetiham izdevās uz laiku atjaunot valsts neatkarību, pieaicinot palīgā Mazāzijas grieķu algotņus. Gan pats Psammetihs, gan viņa dēls faraons Neho izbūvēja jaunas ostas — ne tikai feniķiešu, bet arī grieķu kuģiem. Un Neho, cenzdamies atkal atjaunot valsts prestižu un demonstrēt ēģiptiešu flotes varenību, pavēlēja feniķiešu jūrniekiem, kas atradās viņa dienestā, apbraukt Āfriku no dienvidiem.

Tas bija vislielākais ģeogrāfiskais pasākums senatnē.

«Izrādās, ka ūdens apskalo Lībiju visapkārt, izņemot to daļu, kur tā robežojas ar Āziju. Cik zināms, pirmais to pierādīja Ēģiptes valdnieks Neho. Pārtraukdams kanāla rakšanu no Nīlas uz Arābijas līci, viņš sūtīja feniķiešus ar kuģiem jūrā, pavēlēdams atpakaļ ierasties caur Herkulesa stabiem.. Feniķieši atbrauca no Eritrejas jūras un iegāja Dienvidu jūrā. Tuvojoties rudenim, tie piestāja krastā un, lai kurā Lī- bijas vietā jūrnieki tika izkāpuši, tie apsēja zemi un sagaidīja pļauju. Pēc ražas novākšanas viņi brauca tālāk.

Tā aizritēja divi gadi, un tikai trešajā gadā feniķieši izbrauca cauri Herkulesa stabiem un atgriezās Ēģiptē.

Tāpat tika stāstīts — kam gan es neticu — ka jūras brauciena laikā apkārt Lībijai feniķiešiem saule spīdējusi no labās puses.»

Tāds līdz mums ir nonācis Hēroclota stāsts par ceļojumu apkārt Āfrikai VI gadsimtā pirms mūsu ēras. Taču «vēstures tēvs» to visu pierakstījis pusotru gadsimtu vēlāk, pie tam pārstāstot senēģiptiešu priesteru vēstījumus. Cits neviens šo ceļojumu nepiemin.

Hērodota skopās rindas jau grieķu un romiešu laikmetā izraisīja šaubas par aprakstīto notikumu patiesīgumu. Antīkie autori Hērodotu apstrīdēja, jo viņu izpratnē Āfrika ar Āziju 'Senthelēnas licis Dienvidāfrikas rietumu piekrastē pie Atlantijas okeāna (uz ziemeļiem no tag.

Keiptaunas). (Red.) sakļāvās dienvidos. Senie zinātāji vismazāk spēja noticēt tai vēstījuma daļai, ko mūsdienu pētnieki uzskata par ceļojuma īstenuma pierādījumu. Runa ir par to, ka ceļotāji, irdamies uz rietumiem, sauli redzējuši labajā pusē, tātad ziemeļos. Izdomāt kaut ko tādu nevar — tātad kuģi bija aizbraukuši uz dienvidiem.

Dažus pētniekus mulsinājis attālums — ir jāpārvar 25 tūkstoši kilometru, lai Āfriku apbrauktu pa jūru! Bet kas gan liedz domāt, ka kuģi pastāvīgi turējušies tuvu krastam? Turklāt var piebilst, ka mūs

interesējošais jūrasbrauciens noritējis kuģošanai labvēlīgos ūdeņos. To, starp citu, nevar teikt par malajiešu ceļojumiem ar viņu nedrošajām laivām pa Kluso okeānu; nebūt ne rāmajās Dienvidu jūrās viņi pieveica milzīgus attālumus. Un, beidzot, mūs var interesēt arī vācu zinātnieka A. Herena secinājums: Neho bija devis pavēli būvēt floti gan Vidusjūrā, gan Sarkanajā jūrā un gribēja šīs jūras savienot ar kanālu, viņš bija ielauzies Āzijā un sagrābis to līdz Eifratai, tāpēc ļoti iespējams, ka viņš varējis nosūtīt flotili apkārt Āfrikai, lai tā veiktu izlūkošanu.

Pamēģināsim šo maršrutu aptuveni atveidot Iesākumā jāatceras, ka feniķiešiem bija zināms ceļš līdz Gvardafuja ragam, kas ir kontinenta galējais austrumu punkts Somālijas pussalā. Turp varēja doties labi apgādāti piecdesmit airu kuģi rudenī no Suecas puses. Drīz vien feniķieši sasniedza Gvardafuja ragu. Šīs Āfrikas austrumu piekrastes straumes un vēji jūrasbraucējiem palīdzēja — airi viņiem pat nebija vajadzīgi. Pie zemesraga vējš iepūta burās un aizdzina kuģus uz dienvidiem. Tuvojoties ekvatoram, viņi ziemeļrietumu pasātam kādu laiku pretojās, bet tad kuģus uztvēra Mozambikas straume un aiznesa uz Āfrikas dienvidiem. Kuģotājiem par lielu brīnumu, saule te bija redzama pa labi, tātad — ziemeļos. Vēlā pavasarī jūrasbraucēji ieradās Svētās Helēnas līča1 rajonā un pirmo reizi daudzu mēnešu laikā nokāpa uz cietzemes. Izaudzējuši kviešu ražu (subtropu klimatā raža te ienācās novembri), ceļotāji devās tālāk un nonāca Bengelas straumē, kas kuģus aiznesa līdz Nigēras upes grīvai Gvinejas līcī. Marta beigās šīs upes apvidū jūrasbraucēji pusdienas sauli atkal ieraudzīja zenītā. Strādājot ar airiem — te viņi sastapa pretstraumi —, ceļotāji apbrauca Palmasa ragu (mūsdienu Libērijā). Nākamais ceļa posms nebija no vieglajiem, jo nācās stāties pretī pasātam un Kanāriju straumei. Bet saule, spīdēdama tikpat spoži kā viņu dzimtenē, viesa ceļotājos cerību, ka jūrasbrauciens drīz beigsies. Novembrī kuģi sasniedza Maroku un jūrnieki izkāpa krastā, lai atkal izaudzētu labību un nodrošinātos ar pārtiku. Nākamā gada jūnijā raža tika novākta un kuģi varēja virzīties tālāk uz ziemeļiem. Drīz vien tie izbrauca cauri Gibraltāra šaurumam un iegāja Vidusjūrā.

Kuģi atgriezās Ēģiptē, kad Neho vairs nebija dzīvs, un nebija vairs neviena, kurš pie kāda tempļa sienas atstātu tradicionālo uzrakstu, kas vēstītu par paveikto…

Ja šī vēsts, ka «Āfrika dienvidos apliecama no austrumiem uz rietumiem», būtu senajā pasaulē kļuvusi plašāk zināma, tad daudz vēlākos laikos varētu izvairīties no mīklām un maldiem. Taču vajadzēja aizritēt vēl diviem gadu tūkstošiem, iekams Portugāles flote Bartolomeu Diaša vadībā no jauna «atklāja» jūrasceļu apkārt Āfrikas dienvidu galam.

Tieši šo ceļu ar rekonstruētu feniķiešu kuģi izbrauca franču ceļotāji.

Aleksandrs Jurženko Aiz mītiskas pilsētas vārtiem

1239 gadā pie Francijas karaļa Ludviķa IX ieradās musulmaņu vēstneši un ziņoja, ka # «no ziemeļu kalniem nākot kāda cilvēku cilts, kas esot necilvēcīga un briesmīga, tā esot sagrābusi plašās un auglīgās Austrumu zemes, postažā pārvērtusi Ungārijas karalisti un ar ašiem ziņnešiem izziņojot bargas vēstis».

Tāda bija viena no Eiropā pirmajām neapšaubāmajām informācijām par «tartariem». Ar šo vārdu viduslaikos apzīmēja tatārus-mongoļus. Un pirmās vēstis par tiem eiropiešos izraisīja krietni lielu satraukumu. Mācīto mūku iztēli acīmredzot stipri saasināja nejaušā vārdu spēle: «tatārs» un «Tar- tars», jo grieķu mitoloģijā Tartars ir tumša pazemes telpa, elle, kas atrodas tik dziļi zem zemes, cik augstu virs zemes ir debesis.

Tradicionālo tirdzniecības sakaru pārtraukšana starp Austrumiem un Rietumiem, mongoļu neuzvaramība un Apokalipses sludinātais pasaules gals, kas šķietami bija pienācis, elitāro eiropiešu sirdīs sēja šausmas. Varbūt tieši ar to ir izskaidrojama Eiropas valstu pirmo diplomātisko sūtnie-cību nodibināšana mongoļu lielhana valstī. Eirāzijas kontinents pirmo reizi sevi skaidri sajuta kā vienotu veselumu, un Rietumiem bija vitāli nepieciešams zināt mītisko Austrumu īstenību. Eiropai acis uz Āziju pavērsa Romas pāvesta In- nokentija IV sūtītā diplomātiskā misija, kas devās ceļā 1245. gadā. Misiju vadīja pāvesta sūtnis Džovanni Plāno Karpīni, franciskāņu mūks, minorītu ordeņa brālis. Misija sasniedza mongoļu galvaspilsētu Karakorumu, kas atradās uz dienvidiem no Baikāla ezera, bet Karpīni pēc atgriešanās savu ceļojumu aprakstīja grāmatā «Mongoļu jeb, kā mēs sakām, tatāru vēsture». Grāmata saglabājusies līdz mūsu dienām un ir unikāla aculiecinieka liecība par mongoļu un citu Āzijas tautu kultūru un paražām.

Ceļojumam pāri izzinātās pasaules robežām vajadzēja pacelt aizkaru uz nezināmo un izgaisināt saspringtību, ko bija izraisījušas kosmiskās katastrofas gaidas. Misija savu uzde​vumu veica.

Džovanni Karpīni brīnišķīgajā grāmatā, kas pārpilna ar nomadu sadzīves detaļu un paražu aprakstiem, nav nekādu šausmu. Cilvēks, kas tika sūtīts uz Elli, no turienes ir atgriezies dzīvs. Sabrūk viduslaiku mongoļu sociālais stereotips, kam pierakstīta galēja nežēlība. Patiesībā mongoļi pret svešzemniekiem izturējās pilnīgi toleranti un bija diezgan uzņēmīgi pret ietekmi no ārienes. Šie apstākļi man šķita mīk​laini, un tie mums lika doties pa franciskāņu mūka pēdām.

Sākot ar XIII gadsimtu, Eiropa katru gadsimtu ir sūtījusi savus sūtņus uz Āzijas tālākajām zemēm, un man gribas cerēt, ka mūsu ekspedīcija turpina transkontinentālo ceļojumu tradīciju. Ekspedīcijas «Plāno Karpīni» mērķis nav tikai viduslaiku mūka ceļojuma atkārtojums. Mēs gribam izsekot, kā savijušās trīs likteņlīnijas — Plāno Karpīni ceļojums, Eirāzijas pilsētu dzīve un nāve un mūsdienu ceļojums.

Bet par to visu — pēc kārtas.

KĀ RADĀS PATI IDEJA? Ar Plāno Karpīni pierakstiem pirmo reizi iepazinos pirms vairākiem gadiem, kad vēl biju students.

Karpīni grāmatu pienācīgi neizpētījuši, abi ar draugu uzmetām maršrutu un ar autostopu devāmies ceļā.

Izbraukuši cauri Kaukāzam un pārcēlušies pār Kaspiju, nokļuvām līdz Samarkandai. Vēlāk uzzināju, ka ne Kaukāzā, ne Samarkandā Karpīni nav bijis,— viņu ceļš vedis vairāk uz ziemeļiem. Taču tai brīdī mums tas nešķita īpaši svarīgi Impulss, ko sniedza senā grāmata, saplūda ar personiskajiem iespaidiem, un Āzija man kļuva tikpat mīklaina, kāda tā bijusi Romas pāvesta sūtnim. Plāno Karpīni ne vien «aizvilināja» mūs līdzi, bet arī

«brīdināja», ka nedrīkst uzkāpt uz jurtas sliekšņa (XIII gadsimtā par to sodīja ar nāvi) un nav ko ceļā mānīties, jo valodas steidzas ceļiniekam pa priekšu. Pa mācītā mūka pēdām mēs veicām ceļojumu no Eiropas uz Āziju, un mūsu risku atalgoja tikpat spilgti piedzīvojumi. Viens bija gluži neparasts, un, man šķiet, tam bijusi nozīme pie tā, ka es tagad nodarbojos ar vēstures pētniecību.

Uz Počajevas klosteri Ukrainā mani aizveda valodas, ka te sabraucot daudz ļaužu cerībā izārstēties ar svēto ūdeni. Es klosterī ierados vakara pusē un līdz tumsai aplūkoju pieminekļus un sarunājos ar svētceļniekiem. Viņi man pavēstīja, ka pārnakšņot es varēšot dievnamā, kur pa nakti ielaižot visus ceļiniekus. Viņiem visiem, tāpat kā man, līdzi bija ceļa sega. Pusnaktī dievnamā dega dažas sveces, bija dzirdama sirma garīdznieka balss, nogurušie cilvēki gulēja uz dievnama grīdas. Pāri manai guļvietai mirdzēja freska — pasaules radīšanas ceturtā diena. Pēc Bībeles leģendas, šajā dienā Dievs radījis sauli, mēnesi un zvaigznes. Varbūt tādas gleznas skatīja arī Plāno Karpīni, kad viņš klosteros meklēja naktsmītni un atpūtu… Taču gan viņš, gan mēs visbiežāk naktis pārlaidām zem atklātām zvaigžņotām debesīm.

Dievnamā pavadītā nakts mani it kā pārnesa citā, viduslaiku realitātē. Un viss, kas turpmākā ceļojuma laikā pavērās mūsu skatienam, bija tikpat neierasts: Hevsuretijā (Gruzijas novads) mēs bijām kopienas viesi svētkos, kad tika upurēti desmitiem jēru un ādas izkārtas kokos. Gluži kā teiksmā par Zelta aunādu. Armēnijā braucām pāri kalnu pārejai, kur katrs automašīnas vadītājs pa logu izber sauju monētu, lai veiksmīgi atgrieztos mājās. Uzbeku kāzās pie Samarkandas mūs apbūra dejotājas, kuras visi apbēra ar naudu. Kirgizstānas kalnos dzīvojām jurtās un dzērām kumisu. Pamirā vairākas dienas ciemojāmies mājās, kur vēl dzīva ir tradīcija izgatavot keramikas traukus bez podnieka ripas palīdzības, is paņēmiens ir vismaz vairākus tūkstošus gadu vecs. Māla traukus drīkst taisīt vienīgi ģimenes vecākā sieviete. Mūsu acu priekšā viņa no māla paliekām izveidoja savai mazmeitai spēlīti — «šaitanu». Daudz dažādu iespaidu ir saplūduši vienkopus. Es sapratu, ka vēl līdz šim brīdim pastāv tā «kultūras pasaule», ko aprakstījis Plāno Karpīni un citi vi​duslaiku ceļotāji.

Pirms diviem gadiem, pabeidzis Sanktpēterburgas universitātes Vēstures fakultāti, es noorganizēju nekomerciālu firmu «Humanitāro ekspedīciju projekts «SAFIR» (tātad «SAFIR» ir Krievijas Zinātņu akadēmijas Sanktpēterburgas nodaļas locekle). Tādu lielu firmu kā akciju sabiedrības «Kamaz», Sanktpēterburgas apvienības «Pulss» un Tatārijas komercbankas atbalsts mums palīdzēja padziļināti izpētīt pirmo ceļotāju maršrutus. Transkontinentāla ekspedīcija šķita pievilcīga ne tikai vēsturniekiem, bet arī jaunā tipa darījumu ļaudīm.

1990. gada vasarā ekspedīcija «Plāno Karpīni» devās ceļā. Divos mēnešos 14 cilvēku grupa ar divām automašīnām «Kamaz» nobrauca 12 tūkstoš kilometru no Vladimiras- Volinskas pilsētas netālu no Polijas robežas līdz Alakola ezeram pie Ķīnas robežas.

trīs pārbaudījumi 1245. gada aprīlī Plāno Karpīni atstāja Lionu un, maršrutu precizēdams pa ceļam, izbrauca cauri Francijas, Vācijas, Čehijas, Polijas zemēm, līdz ieradās Kijevā. Tālāk viņš devās mongoļu vienības pavadībā1 , šķērsoja Kaspijas stepes, 'No Kijevas Karpīni ceļoja gar Dņepru un Melno jūru līdz Sarajbatai pie Volgas, to sasniedza gadu pēc ceļojuma sākuma un trīsarpus mēnešus palika šajā Zelta Ordas galvaspilsētā (1243. gadā to dibināja Čingisliana maz-dēls hans Batijs). Tikai no Sarajbatas ceļā uz Karakorumu Karpīni pavadīja mongoļi.

Red.) apmeklēja Horezmu un caur Mongolijas Altaju beidzot nonāca Karakorumā. Divu gadu laikā viņš bija šķērsojis Eirāzi- jas kontinentu no rietumiem uz austrumiem.

Kādā viduslaiku grāmatā cilvēces vēsture tiek simbolizēta pilsētas veidā, ko apjož pret Četrām debespusēm vērstu mūru kvadrāts. Pret dienvidiem ir siena, kas simbolizē Ādama laikus, bet Austrumi

iemieso cerību uz izglābšanos. Kas aiz šās pilsētas vārtiem pavērās parasta mirstīgā skatienam?

Dievišķās gribas noslēpums vai mūžīgās mokas?

Atstājot Eiropas pilsētu ierasto pasauli, Plāno Karpīni gaidīja trīs pārbaudījumi, vismaz trīs psiholoģiskas barje​ras.

Pirmā — bailes no nezināmā, kas saistās ar ceļojumu svešas kultūras telpā. Viņu sagaidīja arī reliģiska rakstura sarežģījumi, ilgstoši uzturoties elkdievības un citticībnieku vidē. Ar šīm pašām problēmām sastopas arī mūsdienu ce​ļotājs.

Otrā barjera — sakrālā; agrāk, viduslaiku cilvēku uztverē, pasaules daļām, tāpat ari dažādām valstīm, nebija vienāds būtiskais satvars, jēgnozīme. Bija svētas vietas, un bija nolādētas vietas. Karpīni devās pretī cilvēku pasaules un aizsaules robežai, uz Tartaru. Līdz ar to neizbēgami jāatbild uz jautājumu, kāds ir mērķis, kas ceļinieku mudina, un kāda ir maksa, kas jādod, lai mērķi sasniegtu.

Un, beidzot, trešā barjera — Lielās Stepes plašums. Izvārdzinošs ceļš tūkstošiem kilometru garumā, citādi izdzīvošanas paņēmieni un jaunas orientēšanās grūtības… Šādā vai tādā ziņā ari mūsu ekspedīcija sastapās ar tam pašām problēmām, un trīs psiholoģiskās barjeras ceļojuma laikā sagādāja ļoti nopietnus pārbaudījumus.

Gandrīz visi ekspedīcijas dalībnieki savstarpēji iepazinās tikai pirmajā ceļojuma dienā.

Sociālpsihologi apgalvo: daudzējādā ziņā grupu vieno un pretī panākumiem ved mērķu skaidrība un tā sasniegšanai raisītais personiskais līdzpārdzī- vojums. Ārēji mērķis izskatās vienkāršs un skaidrs: doties pa senajiem tirdzniecības ceļiem un pilsētām, lai uzņemtu kinofilmu un fotografētu Plāno Karpīni grāmatas jaunajam izdevumam[24] krievu valodā. Neviens no mums nebūtu varējis iepriekš pateikt, vai mēs Ukrainas kurgānos atradīsim akmens elklēlus, vai reliģiskās kopienas locekļi atļaus piedalīties savos reliģiskajos svētkos un kā pret mums izturēsies gani, kas kopā ar saviem ganāmpulkiem klejo pa stepi.

Tā​pat nezinājām, cik lielu laiku prasīs «izzudušo pasauļu» mek​lējumi.

Sūtnis nedevās ceļā viens. Viņu pavadīja franciskāņu mūki — Benedikts no Polijas un Stefans no Čehijas, kā ari Kijevā nolīgtais tulks un kāds desmits kalpu, kas uzraudzīja zirgus. Ceļojuma pierakstus izdarījis pats Karpīni.

Ekspedīcijas dalībnieku sastāvu un ikviena lomu vienmēr nosaka ekspedīcijas mērķis, tāpēc mūsu grupas sastāvā bija Režisors, Operators, Ārsts, Pavārs, Fotogrāfs, Palīgs informācijas jautājumos, trīs Autovadītāji, Saimniecības mašīnas vecākais, divi Vēsturnieki un ekspedīcijas Vadītājs. Ciešajā, sablīvētajā lomu sarakstā bija kāds izņēmums: uzlūgtais Vie​sis — ķīniešu žurnālists.

Pirmās desmit dienas bija tāds kā «gaidu laiks» — kaut kāda neparasta nojausma (ja nu pēkšņi patiesi tas būs ceļojums XIII gadsimtā?!). Pēc divām nedēļām sāka parādīties pirmās vilšanās sajūtas («Es gaidīju, ka viss būs citādāk,» varēja izlasīt acīs). Bet kā tas ir — «citādāk», to vaicāt nebija nozīmes, turklāt bija jau ari par vēlu. Īstenībā tas viss nozīmē, ka lomas ir apzinātas un pieņemtas, un tātad var mierīgi strādāt. Līdz fatālajam brīdim, kad psiholoģiskajā klimatā notiek sprādziens. Par pieciem ekspedīcijas dalībniekiem no četrpadsmit es biju pārliecināts, jo zināju, ka šie pieci ekspedīciju nepametīs, kaut arī būtu pārguruši līdz nāvei. Taču galveno mērķi mēs varējām sasniegt tikai visi kopā — visi četrpadsmit Pēc Čehijas karaļa padoma sūtņi izvēlējās ceļu cauri Polijai un Krievzemei. Galīcijas-Volīnijas kņazistes gavenā pilsēta Vladimira atradās uz slavenā tirdzniecības ceļa, kas veda no Krakovas uz Kijevu. Pilsētā saglabājies Mstislavu dievnams[25], zem kura velvēm Plāno Karpīni ticies ar Galī- cijas un Volīnijas kņaziem Daniilu un Vasiļko. Daniils, kurš pirmo reizi ar mongoļiem cīnījās pie Kalkas upes 1223. gadā, tajā laikā veda sarunas ar hanu Batiju, kā arī ar pāvestu Innokentiju IV, no svētā tēva lūgdams militāru palī​dzību.

Romas pāvests, cenzdamies Krievzemes dienvidrietumu apgabalus pakļaut Apustuliskajam krēslam, ar Galīcijas Daniilu aktīvi sarakstījās. Šī sarakste vainagojās ar to, ka pāvesta kūrijs Daniilam galvā uzlika karaļa kroni. Karpīni, acīmredzot ievērodams kūrijas slepenās instrukcijas, locīja krievu kņazu un

baznīcas ļaužu prātus uz «vienību ar svēto māti baznīcu». Taču kņazi aizbrauca katrs uz savu pusi — viens uz Poliju, otrs — pie hana Batija, un Romas un pareizticīgās baznīcas savienība — ūnija — šoreiz netika no​slēgta. Nebija lemts.

Daudzi ceļotāji raksta par dāvanu izprasīšanu, kas ar​haisko struktūru pārstāvjiem bija raksturīgi; taču lūgt vai pat pieprasīt no otra cilvēka dāvanas ir ļoti dabiski tam, kurš pats ir gatavs jebkurā brīdī visu atdod otram. Kopš seniem laikiem dāvanu apmaiņa ir parasts paņēmiens draudzības nodibināšanai.

Volīnijas kņazs Vasiļko, kurš jau bija savus ļaudis nosūtījis pie hana Batija, Karpīni brīdināja, ka sūtņu rīcībā ir «jābūt lielām dāvanām, ko izdalīt, jo tās tur visai uzbāzīgi tiek pieprasītas, bet, ja dāvanas nav dotas, tad sūtnis nevar savu darbu padarīt». Šajā nolūkā mūki iegādājās bebru ādas un citas zvērādas. Pret dāvanām sūtņi varēja apmainīt zirgus, kā ari dabūt pārtiku un pavadoņus. Un, jo bagātāka bija dāvana, jo lielāku godu mongoļi ceļinie​kiem izrādīja.

Braucot cauri Baltkrievijai, mēs vairākas dienas veltījām svēto akmeņu meklēšanai Zapadnaja Dvinas (Daugavas. — Tulk.) krastos. Uz šļūdoņa atnestiem laukakmeņiem jau XII gadsimtā tika iecirstas krusta zīmes un lāsta vārdi. Sausuma un bada gados pie akmeņiem lūdza Dievu. Arī mūsdienās šie akmeņi tautā zināmi, piemēram, ar nosaukumu «Boriss — maizes devējs». Akmeņiem veltīta plaša zinātniskā literatūra ar fotogrāfijām un kartēm, bet ar izvairīgu informāciju par kultakmeņu pašreizējo stāvokli.

Svētos akmeņus neatradām, ja neņem vērā vienu, kas atrodas Polockā pie Sofijas katedrāles sienas; tas te esot atvests no Zapadnaja Dvinas krastiem jau mūsu dienās. Kā stāstīja veci ļaudis, daudzus akmeņus sarkanarmieši esot saspridzinājuši. Sādu skumju faktu XIII gadsimta cilvēks droši vien novērtētu kā sātana roku darbu, lai nelaimīgo cilvēku grēcīgās dvēseles aizietu postā.

Pa ceļam uz Kijevu Plāno Karpīni «uz miršanu saslima». Tas noticis Daņilovas pilsētiņā. Daņilova — šāda nosaukuma nav nevienā mūsdienu, ne pirmsrevolūcijas laika kartē (šajā apvidū! — Red).

Daņilovas pilsētiņu mongoļu karapulki 1240, gadā nopostīja, un līdz ar pasaules tirdzniecības ceļu izmaiņām tā nozuda uz neatgriešanos. Palicis vienīgi ar biezu mežu klāts Troicas kalns, kura pakājē aizķērušās divas lauku mājas — Daņilovka. Ceļiniekiem par iepriecinājumu kalna virsotnē stāv koka baznīca, ko rotā vietējo meistaru darinātas ikonas. Līdz tuvākajam ciematam ir kādi desmit kilometri, visapkārt valda klusums un miers, bet koka baznīciņa izskatās kā nesen celta. Jūties kā brīnumainā sapnī — XIII gadsimta garīgais impulss ilgajos mūžos nav izzudis, kalns kļuvis svēts, mītiskā atmiņa par nozudušo pilsētu nav ļāvusi šai vietai pārvērsties par raganu mitekli. Ļvova ar savām šaurajām ieliņām, neskaitāmajiem krodziņiem, rātsnamu un torņiem mums šķita kā atdzīvojusies viduslaiku miniatūra. Pilsētas arhitektoniskajā portretā saglabājušās atvērtības, citu ietekmju un kultūru pēdas. Jau 700 gadus pilsētas centrā saduras divas ielas — Krakovas un Krievu iela.

Pēdējā izvadīja uz Kijevas ceļa.

vai ceļu talak turpināt?

Ekspedīcijas septiņpadsmitā diena (23. augusts, ceturtdiena — zodiaka zīmju maiņas diena) neko ļaunu nevēstīja. Apskatījuši pareizticīgo dievnamu Kaņevā pie Dņepras, mēs līdz pusdienlaikam jau bijām nonākuši pie Trubežas upes. No šīs vietas mūkam Karpīni sākās «barbaru tautu» zemes. Trubeža ir sena Krievzemes robežupe (par to liecina arī nosaukums, kurš satur vārdu «rubež» — robeža), kas nošķīra Kijevas zemes no nomadu — pečeņegu, tjurku, polov- ciešu īpašumiem. Šī upe ir divu atšķirīgu dabas zonu — mežu un meža stepju — robežšķirtne. Nav īsti skaidrs, kāpēc tas tā, bet, pārejot no vienas ainavas zonas otrā, ceļotājiem krasi palielinās savstarpējo konfliktu iespējamība. Tieši šādās saskarsmes vietās senatnē sūtņu misijas zaudēja cilvēkus, tieši šādās pārejās izraisījās strīds par jautājumu «vai ceļu tālāk turpināt?». Turklāt tas sākās visiem tik pēkšņi un negaidīti, ka neviens neattapās strīdiņu laikus apturēt

Pēc pusdienām Režisors man pateica, ka tas, kā mēs uzņemot filmu, esot pretrunā ar viņa radošo credo, un, uzmetis plecos jaku, nozuda tālē. Šāda rīcība visiem bija tik negaidīta, ka nevienam neienācā prātā Režisoru apturēt Un tikai pēc tam, kad viņš jau bija skatienam nozudis, kāds ieteicās, ka Režisors jāpanāk ar automašīnu. «Kāpēc gan?» es paraustīju plecus. «Šeit taču ir «robeža».»

Notikušais satracināja visu grupu. Līdz ceļojuma beigām Režisora vietu mašīnas salonā neviens neizmantoja. Man vismaz tā likās. Taču ari tas vēl nav viss. Operators nolauza zobu, saslima viena no mūsu meitenēm, bet pakrēslā mēs nomaldījāmies, ilgi meklējām ceļu, kamēr atdūrāmies pret purvu, kura akačos mīt «kikimora» — purva ērms un citi mošķi.

Priekšā bija vēl divas barjeras — Eiropas un Āzijas ro​beža un Ķīnas robeža. > Priekšā gaidīja citu kultūru pasaule, un kā gan šajā nelaimīgajā dienā lai neatceras Plāno Karpīni pārspriedumus par to, cik bīstama var būt svešu simbolu noliegšana. Mongoļiem bija sena šamaņu tradīcija — šķīstīšanās ar uguni: pirms ieiet hana jurtā, atnācējam vajadzēja iziet cauri divām ugunīm, paklanīties godībām un elkiem. Čerņigovas kņazs Mihails, atrazdamies hana Batija mītnē, atteicās paklanīties Čingishana attēlam, par ko samaksāja ar dzīvību. Kas attiecas uz pašu Karpīni, tad viņam, ar haniem daudzkārt tiekoties, daudzkārt bijis jāizpilda arī senais rituāls — šķīstīšanās cauri ugunij.

Piebildīšu, ka sūtņi zināja, ka šāda paraža pastāv, taču viens no tiem izturējās kā lepns pareizticīgas kņazu dzimtas pārstāvis, turpretī otrs rīkojās elastīgāk. Interesanti, ka tai pašā 1245. gadā pāvests uz Mongoliju tika nosūtījis vēl vienu diplomātisko misiju, kas devās caur Sīriju, Mezopotāmiju un Persiju, bet nonāca tikai līdz Horezmai. Misijas vadītājs mūks Askelīno atteicās izpildīt mongoļu simbolisko šķīstīšanās rituālu, un tāpēc viņu pie hana nepie​laida. Misija palika bez rezultātiem.

līdzāspastāvošā pasaule Dņepras un Donas stepēs XI — XIII gadsimtā klejoja polovcieši1 , kas bija pametuši savu dzimteni — Dienvidsi- bīriju. Karpīni ceļš no Kijevas uz Saraju šķērsoja Polov- ciešu zemi, kurā, kā zināms, atrasti daudzi akmens tēli. Polovcieši virs mirušā apbedījuma vietas uzbēra kurgānu un galā uzstādīja tēlu, kas ar seju bija pavērsts uz austrumiem un rokā turēja biķeri. Tēlu sejas bija izteiksmīgas un nereti — portretiskas. Mirušie nomadu hani kļuva par senčiem — dzimtas aizgādņiem.

Vēl XVII gadsimtā tūkstošiem akmens tēlu mita senajos kurgānos un vispār stepes augstākās vietās, pie upju sate​kām, krustcelēs. Krievi, kas stepes apguva XVII gadsimtā, 'Polovcieši jeb kipčaki — tjurku cilts. To tālākās izplatības teritorija, t.s. Kipčaku stepe — Deštikipčaka aizņēma stepes un tuksnešus no Sirdarjas lejteces un Balhaša ezera līdz Donavas grīvai.

Deštikipčakas rietumu daļa krievu hronikās saukta par Polovciešu zemi. (Tulk.) polovciešu statujas nosauca par akmens sievām. Ar šo nosaukumu polovciešu akmens tēli iegājuši zinātnē. XIX gadsimtā nomadu stepe beidza pastāvēt. Zemnieki sāka «sievas» izmantot par sētas stabiem, bet muižnieki ar šiem tē​liem izdaiļoja parkus.

Mūsu ekspedīcija vairākas dienas Severskijdoņecas ielejā meklēja polovciešu statujas. Un atrada: Vasiļkovkas ciemā kādas mājas vārtus sargāja akmens sieva, ko mājas saimniece bija nobalsinājusi baltu.

Uz jautājumu, kāpēc viņa «sievu» nokrāsojusi, vecīte atbildēja, ka balbals krēslā biedējis labus ļaudis.

Tāpēc viņa to nobalsinājusi, bet dārgs tas viņai esot kā mantojums: jaunībā, kad dzīvojusi stepes viensētā, tad šī akmens sieva esot balstījusi viņu māju vārtus. Tāda, lūk, ir stepes kultūras pieminekļu pēdējā loma, pirms tie sabirzis putekļos.

Sarajbata (Vecā Saraja) ir Zelta Ordas pirmā galvaspilsēta. Lūkojoties ļaužu tukšajā stepē, laižot acis pāri simtiem kurgānu, ir grūti iedomāties, ka toreiz, kad šīs vietas apmeklēja Karpīni, te atradusies liela viduslaiku pilsēta. Cauri tai veda karavānu ceļš no Āzijas uz Eiropu. XVI gadsimtā pilsētā dzīvoja apmēram 75 tūkstoši cilvēku. Sarajbatas platajās ielās un trokšņainajos tirgos varēja sastapt mongoļus,

alanus, polovciešus, čerkesus, krievus un grieķus. Katra tauta savā kvartālā.

Interesanta detaļa — Sarajbatai nebija pilsētas mūra: hana jātnieku pulki, kas pastāvīgi klīda ap pilsētu, bija drošāks aizsargs par jebkuru mūri. Par pilsētas labiekārtojumu liecina kaut vai tas, ka tur bijusi uzbūvēta vispārlieto- šanas tualete — XVI gadsimta Parīzē par tādu pat runas nebija.

Pilsētas dzīve sāka apsīkt XV gadsimtā. Pēc tam kad eiropieši bija atklājuši jūras ceļu uz Indiju, sauszemes trase savu nozīmi pasaules tirdzniecībā zaudēja. Nākamajos simt gados stepē rēgos pārvērtās mirušās pilsētas nami un pilis, kamēr 1578. gadā Krievijas cars Fjodors Ivanovičs deva pavēli Zelta Ordas «palātas» nojaukt un no tām uzbūvēt pilsētu — Astrahaņu. Šis rīkojums tika izpildīts ar apskaužamu rūpību, kaut arī tā izpilde turpinājās ne vienu vien gadsimtu. Pēc tirgoņa Fedota Kotova liecības (viņš 1623. gadā sūtīts ar precēm no valsts mantnīcas uz Persiju), «pie tās upes, pie Abtubas, ir Zelta Orda. Gan cara pils, gan palātas, gan pagalmi, gan mošejas — viss no akmens mūra, un tā tas ir līdz Astrahaņai. Un tajā Zelta Ordā mūrus gāž un ved uz Astrahaņu visādiem mūra darbiem.» Līdz šai baltai dienai vietējie iedzīvotāji izrok piļu pamatakmeņus un būvē no tiem savas necilās ēkas. Šāda aina uzvēdī skumjas pārdomas. Operators jautāja: «Vai mums priekšā vēl daudz stepju pilsētu?» — un, izdzirdis apstiprinošu atbildi, ierosināja nofilmēt Saraju un ar to apmierināties. Droši vien viņam taisnība — kurš gan spēj filmā atšķirt vienu uzkalnu no otra? Un tomēr es viņam nepiekritu, mēs turpināsim savu ceļu un meklējumus, jo arī «tukša vieta» spēj daudz ko pastāstīt tādam, kas prot saskatīt.

Mūsu ceļabiedrs ķīniešu žurnālists Mens Džaogans šaubījās par to, vai tirgoņu karavānas ar Ķīnā izgatavotiem traukiem un vara spoguļiem būtu varējušas sasniegt Krimu un Venēciju. Pekinieti mulsināja ārkārtīgi garais ceļš cauri plašajām stepēm. Taču visas šaubas atkrita, kad izrakumu vietā Sarajā arheologi viņam parādīja brīnišķīgas ķīniešu tases fragmentu, caurspīdīgu seladonu ar gaisīgiem pūķiem.

Tā kā seladons padarījis nekaitīgu indi, tad tases cena līdzi​nājusies mājas cenai.

Ir zināma kāda mongoļu sadzīves detaļa, kas izraisījusi sajūsmu viduslaiku rakstniekos. Tā ir nomadu prasme ātri pārvarēt platas upes ar plostiem, kas izgatavoti no vērša ādas. Plāno Karpīni novērojis, kā pāri upei pārceļas mongoļu karotāji, un aprakstījis to nodaļā «Par viltībām sadursmēs»: «Augstmaņiem ir apaļš un gluds ādas gabals, kam viņi visapkārt no vienas vietas piestiprina cilpas, kurās iever auklu un savelk tā, ka iznāk apaļš maiss, kurā saliek drēbes un citas lielas, un tad maisu savelk un cieši jo cieši nosien… Cilvēki iesēstas ādas laivai pa vidu, un šo kuģi viņi piesien zirgam pie astes.

Palaikam viņi ņem arī divus airus, ar ko irties pa ūdeni, un tādā veidā viņi tiek pāri upei.

Nabadzīgākajiem ir stingri sašūta ādas kule. Ikkatram tāda jātur pie sevis. Kulē viņi ieliek drēbes un visu savu mantību, ļoti stingri to augšgalā savelk, tad paši iekarinās zirgam astē un peld upei pāri.»

Par to, cik tāds ādas kuģis ir vienkāršs un izturīgs, mēs pārliecinājāmies, kad paši sašuvām šādu laivu no vēršu ādām un izmēģinājām braucienā pa Vidējo Alitubu. laiva, kuras diametrs bija divi metri, viegli noturēja četrus cilvēkus. Atliek piemetināt, ka mēs laivu nepašuvām tāpēc, lai pārbaudītu godājamā Plāno Karpīni novērojumus, bet gan tikai tāpēc, lai modelētu priekšmetu, kas mums palīdzētu iejusties svešas kultūras apstākļos un ļautu kaut uz īsu brīdi justies kā XIII gadsimta cilvēkiem.

Karpīni sniedz interesantas ziņas par mongoļu augstmaņu apbedījumiem. Viņus apbedīja slepus, laukā, kopā ar jurtu, kurā nelaiķi «nosēdina pašā vidū, tam priekšā noliek galdu un muldu, pilnu gaļas, un kausu ar ķēves pienu, un kopā ar nelaiķi apbedī ķēvi ar kumeļu un ērzeli ar iemauktiem un sedliem, bet vēl citu ,zirgu apēd un ādu piebāž ar salmiem un noliek uz trim vai četriem koka klucīšiem», lai aizgājējam viņā saulē būtu jurta un zirgi. Kad bedre aizbērta, «augšu nosedz ar velēnām, kā bija agrāk, lai uz priekšu neviens šo vietu nevarētu atrast». Nav izslēgts, ka mongoļi varēja ierīkot arī mānīgas apbedījumu vietas, lai īstos kapus pasargātu no nejaušas vai tīšas apgānīšanas.

Karpīni novērojumi palīdz izprast, kāpēc vēl līdz šim laikam nav atrasti Čingishana un viņa pēcteču apbedījumi. Šīs vietas bija svētas, un no to saglabāšanas bija atkarīga likteņa labvēlība veselai tautai.

liktenīga barjera Barjera, kas ekspedīcijai varēja kļūt liktenīga, radās uz Eiropas un Āzijas robežas, Urālas upes lejtecē. Mēs jau vairākas dienas braucām pa sauso stepi gar Kaspijas jūru. Šis rajons kādā viduslaiku kartē atzīmēts kā «zeme, kas nav apdzīvojama ūdens pārpilnības dēļ». Tajā pat attēlota Aherontas upe, kas nes savus ūdeņus uz mirušo valstību. Pēkšņi man prātā ienāca doma uzfilmēt Kaspijas dumbrainos krastus. Pa ceļam redzējām vietas, kttr cilvēku mītnes bija nopostījuši no krastiem izkāpušās jūras ūdeņi.

Pēdējā ciemā sirmi kazaki mani brīdināja par iespējamām briesmām… Visurgājēji viegli pārvarēja vairākus kilometrus pa slīkšņu; braucām caur meldrāju pa applūdušu ceļu, un mežapīļu bari ar troksni cēlās gaisos. Jūras un sauszemes robeža bija izskalota. Taču dīvains azarts dzima no domas vien, ka teju, teju iebrauksim jūrā.

Drīz pavīdēja smilšains krasts. Operators uzņēma divus dubļus un gribēja to pašu uzņemt vēl trešo reizi. Mašīna trešo reizi gāja pa tām pašām sliedēm un bezcerīgi iegrima ķepīgajās dūņās. Izskatījās pēc letāla gala rezultāta. Naktī vējš pūta no jūras un pacēla ūdenslīmeni par metru. Viens no šoferiem, kas pa nakti bija palicis kabīnē, vēlāk stāstīja, ka tad, kad ieraudzījis kabīnē peldam čības, sācis lūgt Dievu.

Vētrainā nakts tomēr postu mums nenodarīja. Panikas arī nebija, visi spēki aizgāja cīņai ar stihiju.

No rītā mašīnu jumti vīdēja no ūdens kā dīvainas salas. Tur bija juku jukām sakrauts ekspedīcijas inventārs un mūsu personiskās mantas — izskatījās kā pēc kuģa avārijas. Visu nākamo dienu ekipāžas locekļi, uzcēluši uz mazas saliņas telti, spēlēja preferansu. Automašīnu vadītāji, apbruņojušies ar paštaisītiem žebērkļiem, ķēra zivis. Pavārs un Ārsts zivis cepa, bet es peldus devos uz «lielo zemi», lai meklētu palīdzību. Un neviens no mums nezināja, kas notiks rīt Jūras stihija taču ir neaprēķināma. Svarīgi bija nekrist izmisumā… Trešajā dienā mums palīdzēja karavīri. Mūsu kamazi, visiem par prieku, tikuši ārā 110 jūras gūsta, bija pilnā darba kārtībā, un drīz vien mēs ceļu turpinājām.

Mēs vedām sev līdzi dzeramā ūdens krājumu, pārtiku un kurināmo, kas mums ļāva autonomi dzīvot un strādāt 7 — 9 dienas, tajās pārbraucot pusotra tūkstoša kilometru. Rūpīgais sagatavošanās darbs attaisnojās.

Tā, piemēram, ceļš apkārt Arāla jūrai pēdējo 750 gadu laikā nav mainījies: māla tuksnesī ceļu vispār nav, pareizāk sakot, katrs brauc, kur grib. Nejaušs lietus solončakus pārvērš par bīstamu slazdu.

Viduslaikos karavānas, iedamas pa šīm vietām, izmantoja pieredzējušu pavadoņu pakalpojumus. Bet ko darīt mūsdienu ceļotājiem?

Retajās apdzīvotajās vietās, kas sastāv no piecām sešām māla kleķa mājelēm, runājoties ar cilvēkiem, tā vien šķita, ka laiks šeit ir apstājies.

Kādu dienu pie Sagizas upes sastapāmies ar parādību, ko vēl šodien nespējam izskaidrot Melnu vaboļu pūļi pārvietojās pa māla tuksnesi. Nebija kur kāju nolikt, lai neuzkāptu vabolēm virsū un tās nesabradātu. Nobraucām 60 kilometrus, bet vaboļu kļuva aizvien vairāk… Šajā naktī gulējām uz automašīnu jumtiem.

Nomadu voiloka teltis, aitu baru ielenktas, tāpat kā viduslaikos bija izmētātas pa visu Lielo Stepi.

Taču vienīgi svešzemniekiem stepe varēja likties nepārskatāma un vienveidīga. Katrai nomadu grupai stepē bija savs ganību apvidus, sava dzīves telpa.

Pamanījuši pie horizonta apmetni, dodamies uz to. Pēc parastajiem apsveikumiem čabans mūs aicina savā jurtā — nobaudīt kamieļmātes pienu un sāļo sieru — kurtu. Es kāpju pār stepes mājas slieksni un atceros Plāno Karpīni teikto: «Jurtas viņiem apaļas, līdzīgas teltij, un izgatavotas no klūgām un tievām kārtīm. Pašā augšā, jurtas vidū, ir apaļš caurums, pa kurieni nāk gaisma un izplūst dūmi, jo jurtas vidū viņiem vienmēr deg ugunskurs. Sienas un jumtu klāj tūba, arī durvis ir no tā paša. Dažas jurtas ir lielas, bet dažas nelielas, kāda jau katram pēc viņa stāvokļa un mantas pienākas… Ēdienu sev vāra un pie uguns sēž gan valdnieks,

gan augstmanis, gan visi citi, un pavards tiek kurts ar buļļu un zirgu mēsliem.»

Jurta klejotājiem lopkopjiem palikusi tāds pats drošs patvērums kā pirms simtiem gadu. Jo nomadu dzīvesveids nav ne anahronisms un ne kļūda pasaules vēsturē, bet gan dabisks eksistences modelis, kāds pustuksnešos kopš senlaikiem izveidojies.

Ceļojuma grāmata mūs noveda pie Aiša-Bibi mauzoleja (XII gadsimts), kas atrodas pie senā tirdzniecības ceļa Tjanšana ziemeļu atzarojumā. Mauzolejam apkārt aug svētā birzs — svētceļnieku atpūtas vieta. Man vajadzēja saprast, ka nedrīkstu svētā telpā ieiet ar savu vēlmju nastu un savas darbības svarīguma apziņu. Bet, kā teicis kāds baznīcas gudrais, mūžības priekšā «viss niecība vien», taču vēlēšanās unikāli skaisto mauzoleju iemūžināt filmā mani bija padalī​jusi vai aklu.

Pēc apsveicināšanās es sirmgalvim, kuru domāju esam uzraugu, lūdzu dot man atļauju filmēšanai.

Izrādījās, ka vecais vīrs ir šeihs, šīs vietas sargātājs, kurš savu ciltskoku zina sešās paaudzēs. Šāds cilvēks vēsturniekam ir īsts atradums. Sirmgalvis filmēšanai tūlīt piekrita. Operators lūdza viņu skatīties objektīvā. Motors. Filmēšana. Pēkšņi barošanas blokā īssavienojums, mēs visi ietinamies melnos dū​mos… No šeiha godbijīgi atvadāmies un, uz mauzoleja sliek​šņa atstājuši dāvanas, ejam projām.

KUR MAINA NOGURUŠOS ZIRGUS? Kādā Kazahstānas pilsētā pie mums pienāca cilvēks un, uz automašīnas sāna izlasījis ekspedīcijas nosaukumu, iesaucās: «Vai tad Plāno Karpīni ceļoja ar automobiļiem?» Vēlāk ne reizi vien bija jāatbild uz jautājumu: «Kāpēc jūs nedevā- ties ceļā jāšus ar zirgiem vai kamieļa mugurā, vai vismaz ar vēršu divjūgu?» Patiesi, kāpēc?

Nu pieņemsim, ka mēs esam uzsēdušies zirgu mugurā. Pēc nomadu tradīcijām vienam jātniekam vajadzīgi vismaz trīs zirgi: jāšanai, nastu nešanai un nomaiņai zirgs, ko nenoslogoja ar kravu, lai tas nenogurtu. Tātad mums vajadzētu kādus 30 — 50 zirgus un divus gadus, lai veiktu pārgājienu 12 tūkstoš kilometru garumā ar nepieciešamo atpūtas laiku. Varbūt pēc sedlos aizvadītas dienas mums nemaz vairs nebūtu spēka rakstit ceļojuma dienasgrāmatu un filmēt, bet tas viss vēl būtu sīkums, galvenais — kur gan mēs ceļā nogurušos zirgus mainītu?

Marko Polo, kurš pa mongoļu lielhanisti klīda piecpadsmit gadus, šādi aprakstījis ceļus, kas no hana galvaspilsētas veda uz visām debespusēm: «…un uz katra ceļa ir uzrakstīts, uz kurieni tas ved, un visiem tas ir zināms, lai pa kuru ceļu dotos Lielhana ziņnesis, pēc noteikta attāluma atrod pasta staciju; katrā ir liela, skaista māja, kur ziņneši apmetas. Katrā stacijā ir pa četri simti zirgu, tā Lielhans pavēlējis… Tuksnesīgās vietās, kur nav ne cilvēku mītņu, ne iebraucamo vietu, arī tur Lielhans ir devis pavēli uzbūvēt stacijas ziņnešiem, pilis un visu vajadzīgo kā citās stacijās, un sagādāt zirgus un zirglietas… Tā, rau, brauc pa visiem Lielhana apgabaliem un valstīm.»

Cilvēks, kurš pasta zirgu lietošanai bija saņēmis hana dotu ceļazīmi ar tirkīza, zelta vai sudraba zieģeli, visu impēriju no viena gala līdz otram izbrauca ātri un bez kādiem šķēršļiem.

Bet, tā kā mongoļu viduslaiku pasts jau sen nogrimis aizmirstībā un hanu dotās ceļazīmes apaug ar putekļiem muzejos, mēs izraudzījāmies ērtāku un drošāku satiksmes līdzekli — automobili.

Interesanti, ka mongoļu kundzības laikā Āzijā eiropieši it bieži nonāca līdz Ķīnai. Taču līdz ar vienotas mongoļu impērijas izzušanu Ķīna eiropiešiem atkal bija «slēgta». Ceļojumi, kādus XIII gadsimtā varēja īstenot salīdzinoši viegli, jau XV gadsimtā kļuva par varoņdarbu.

tur, kur dzīvojuši briesmoņi

Kādus Plāno Karpīni iedomājās esam Āzijas plašumus un to apdzīvotājus?

Ko Karpīni bija redzējis pats savām acīm, to viņš aprakstījis pilnīgi reāli. Taču daudz ko viņš uzzināja no citu cilvēku stāstījuma. Karpīni interese par Vecās pasaules austrumpusi ir pilnīgi saprotama.

XII gadsimta eiropieši taču domāja, ka Kaspijas jūra sakļaujas ar Ziemeļu okeānu un jūrā atduras sēta, kas šķir briesmoņu pasauli no cilvēkiem. Tieši uz turieni arī devās Plāno Karpīni.

Sasniedzis «zemes robežu», Karpīni kaismīgi uztvēra stāstus par neiedomājamām būtnēm. Lielākā daļa šo stāstu atšifrēšanai nepakļaujas, tāpēc ka tie radušies uz robežas starp mītiem un svešu, neizprotamu paražu vērojumiem. Es domāju, ka par tiem nemaz nav vērts lauzīt galvu, jo tie vairāk atklāj paša stāstītāja personību nekā iepazīstina ar reāliem nqtikumiem. Tā, piemēram, aprakstot mongoļu gājienus uz ziemeļiem, Urāliem, Karpīni min stāstu par ba- rosītiem, kuriem ir mazi vēderiņi un maza mute; gaļu viņi neēd, kaut gan to vāra. Gaļu izvārījuši, viņi uzgulstas vārāmajam podiņam virsū un iesūc sevī izgarojumus, un ar to vien šīs būtnes sevi uztur; ja viņi ari kaut ko apēd, tad ļoti maz. No turienes aizgājuši, mongoļi nonāca pie samoje- diem, bet tie, kā stāsta, pārtiekot vienīgi no medībām, to mitekļi un apģērbs arī ir darināti tikai no zvēru ādām. Aizgājuši vēl tālāk, mongoļi nonāca kādā zemē pie paša okeāna, priekšā atrodot briesmoņus, kuriem, kā mums no tiesas apgalvoja, esot cilvēka izskats, bet kāju gali tiem izskatoties kā vēršiem, galva esot bijusi kā cilvēkiem, bet seja — kā suņiem; divus vārdus runājuši cilvēku valodā, bet pie trešā vārda rējuši kā suņi, un tādējādi sarunas vidū tie iesprauduši rejas, pēc tam gan atkal atgriežoties pie savas domas, un tādā kārtā bijis saprotams, ko viņi ir sacījuši. Dienvidu tuksnešos mongoļi it kā esot uzgājuši «briesmoņus cilvēka izskatā, ar vienu roku, un tā atradusies krūtīm pa vidu, un vienu kāju, un divi šāvuši no viena loka; briesmoņi skrējuši tik ātri, ka zirgi nav varējuši tos panākt, kaut gan briesmoņi skrējuši, lecot uz vienas kājas, bet, kad no tādas staigāšanas noguruši, tad gājuši ar kāju un roku, tā sakot, mezdami kūleņus».

Bailes no nezināmām briesmām, ziemas ceļa grūtības, neviļus izdarīti svešu paražu pārkāpumi, emocionāla pārpūle no iespaidu pārpilnība — tas viss varēja mūsu ceļinieku iedzīt postā. Taču Karpīni palika dzīvs. Kāpēc? Lai šis jautājums jūsos neizraisa izbrīnu, kaut gan ceļojumu vēsturē veiksmīgu ekspedīciju bijis maz.

Manuprāt, mūks piedzīvojis to reto gadījumu, kad, kļūdams par «pasaules cilvēku», saņēmis vitālu enerģiju. Eiropa uz Āziju skatījās ar viņa acīm. Veikdams ceļojumu no vienas pasaules daļas uz otru, viņš ieguva jaunas zināšanas, ko tam vajadzēja atnest eiropiešiem. Viņš vienkārši nevarēja nomirt, savu misiju nepabeidzis. Un viņam bija tikai viena iespēja, kā no pārdzīvotā atbrīvoties, — uzrakstīt grāmatu par visu pieredzēto un dzirdēto. Tā radās Plāno Karpīni «Mongoļu vēsture».

PĒDĒJĀ BARJERA

Lielākajai daļai Āzijas tautu ir paradums ēšanas laikā sēdēt uz grīdas, ar elkoņiem atspiežoties spilvenos. Grīdu sedz paklājs, bet ēdienu liek vai nu uz izklāta galdauta, vai zema galdiņa. Pozas pie galda dažādām tautām ir atšķirīgas; dažas arābu manieres, piemēram, eiropietim var šķist kā izaicinājums labā toņa etiķetei. Kā katra Austrumu un Rietumu tauta sēž pie galda, to nosaka šīs tautas uzvedības stils un pat dzīvesveids. Interesanti, ka Ķīnā augstie krēsli no Eiropas ienāca jau II — III gadsimtā, un iesākumā, protams, tos lietoja tikai ļoti augstas personas. Līdz pat šim laikam dažās Āzijas valstīs uzskata, ka pie augsta galda drīkst ēst vienīgi valdnieki.

Tā vai apmēram tā mēs kādu vakaru spriedām, kad maršruta Austrumu daļa tuvojās nobeigumam un Ķīnas kalnus mēs jau redzējām aizstiepjamies tālē. Karstuma izmocīti, šoferi klausījās laika ziņas, kas vēstīja — tālajā Krievijā kož pirmās sahias. Visu ekspedīcijas dalībnieku sejas pauda nogurumu. Izņemot vienu. Šķita, ka ikkatra diena, ko pavadām ceļā, dodoties arvien dziļāk Austrumos, mūsu Viesim, ķīniešu žurnālistam, dod jaunus spēkus. Mūsu priekšā bija pēdēja tikšanās un pēdējie pārbaudījumi — pēdējā

barjera.

Iebraucām Cu ielejā, kur pie Kazahstānas un Kirgīzijas robežas dzīvo apbrīnojama tauta — dungani.

Viņi runā vienā no ķīniešu valodas ziemeļu dialektiem, ir musulmaņi un saudzīgi saglabā tradicionālo kultūru. Ķīniešu žurnālistam tikšanās ar dunganiem izraisīja satriecošu pārdzīvojumu. Viņš nolēma šeit palikt un, ja vien tas būtu iespējams, uz visiem laikiem. Viņa acu priekšā pavērās ķīniešu viduslaiku sadzīve — mēs nokļuvām dunganu kāzās —, un mūsu Viesis droši vien jutās, kā iegājis Senatnē. Ar viņu notika brīnumaina pārvērtība. Tas vairs nebija mūsu Mens, kurš nesagraujamā mierā pārdzīvoja plūdus pie Kaspija un daudzdienu mocības karstajā stepē. Radās dilemma — no vienas puses, viņš gribēja kopā ar ekspedīciju aizbraukt līdz galam, līdz Alakola ezeram, bet, no otras, palikt dunganu kopienā. Tā izveidojās vēl viena psiholoģiskā barjera, kas varēja grupu izjaukt, un tā nebija nejaušība, jo Ķīnas robeža taču atradās gluži blakus. Vēl vienu dienu nobraucis kopā ar mums, Mens atgriezās pie dun​ganiem.

Kalnos, kas iekļauj Isikulu, uzgājām kapsētu ar piramidā- liem obeliskiem, kurus rotāja briežu ragi.

Operators kategoriski atteicās šos pieminekļus filmēt. Acīmredzot emocionālais pārgurums bija sasniedzis galējo robežu: «Tāpat jau esam gana safilmējuši visvisādus ērmus; nevis ekspedīcija, bet ekskursija pa Kunstkameru.» Es iebildu: «Mūsu priekšā ir viens no pašiem arhaiskākajiem simboliem — piramīd- kalns ar svētā brieža ragiem.» Un, lai būtu pārliecinošāk, minēju vēsturiskas analoģijas: krāšņos Minotaura ragus, ko pielūdza senie Krētas iedzīvotāji; arī ķelti savus dievus attēloja kā vīriešus ar kupliem ragiem; senie hetu valdnieki uz galvas nēsāja briežu ragus; viduslaiku karaļu kroņu konstrukcija cēlusies no šamaņu galvassegas ar briežu ragiem. Ragi bija vīrišķības simbols. Taču Operatoru neietekmēja nekas no teiktā. Tad es palūdzu sagādāt man dāvanu, un filmēšana notika.

Alakola ezers bija visiem uz mēles. Un nevis tāpēc, ka to būtu aprakstījuši slaveni XIII gadsimta ceļotāji, nē — tur bija mūsu maršruta galapunkts. Kaut gan septembra beigās ezera ūdens bija vēss, mēs visi metāmies Alakolā un izpeldējāmies.

Ezera pretējā krastā zilgmoja kalni. Ar tiem saistās kāda mīkla, kuru es gribētu lasītājiem uzdot.

Karpīni raksta, ka te ir «neliels kalns, kuram, kā stāsta, esot caurums, pa kuru ziemā nākot ārā tik stipra auka, ka cilvēki tik tikko, ar lielām briesmām var paiet tam garām. Pat vasarā dzirdami vēja auri, taču pūsma no zemes esot neliela.» Realitāte tā vai izdoma? Ja realitāte, tad kā šos Alakola kalna brīnumus izskaidrot?

Aiz dūmakā tītā horizonta atrodas Mongolija, un aizmirstie ceļi cauri Hangaja kalnu grēdai veda uz tās seno galvaspilsētu pie Orhonas upes. Karakorumas vietā brīnumainā kārtā ir saglabājies gigantisks akmens bruņurupucis. Vai nākamās ekspedīcijas laikā mums izdosies pieskarties pilsētas sirmajiem akmeņiem?

Pāvels un Jurijs Supruņenko No viņa ugunskuru pelniem pacēlās pilsētas Dzīve nesaudzē nevienu. Katram jāiztur savs pārbaudījums.

Ceļotāju eksaminē ceļš. Taču to, ko bija lemts pārdzīvot Dž. Frīmontam, drīzāk var nosaukt par murgu, nevis par spēku pārbaudi. «Mūsu atstātās pēdas atgādināja sakautas armijas atkāpšanās ceļu: visur mētājās sedli, iemaukti un apģērba gabali un vāļājās nobeigušies mūļi. Putenis mūs bija pilnīgi paralizējis, un jebkura tālāk- virzīšanās bija apturēta. Mēs atradāmies kādu 12 tūkstoš pēdu augstumā virs jūras līmeņa. Apkārtne ziemeļu virzienā bija piebērta ar dziļu zilganu sniegu, mēs nevarējām paspert ne soli uz priekšu, bet griezties atpakaļ būtu bijis tikpat liels neprāts.» Šīs rindas no Frīmonta vēstules sievai atgādina relāciju1 no kaujas lauka — ekspedīcijas priekšnieks bija armijas cilvēks. Viņš droši vien nevēlējās savus tuviniekus satraukt ar traģiskām detaļām. Un tomēr viņiem bija jāzina, kas nepārejamo Sanhuana kalnu2 nogāzēs noticis. Atgadīties taču var viss kas…

'Rotācija — oficiāls ziņojums no kaujas lauka. Novee. (Tulk.) 'Sanhuana kalni (San Juan Montains) — klinšu kalnu masīvs Kolorādo štata dienvidos, ASV. Sākas Kolorādo pietekas un Meksikas līča upe Riogrande. Augstākās virsotnes ir virs 4000 m. (Red.) Grupa izgāja uz kailās kalnu grēdas, kas paceļas pār klajumiem un veido ūdensšķirtni starp Atlantijas un Kluso okeānu. Drūmajās klintīs gandrīz visu ziemu neaprimst trakot vēji un vētras. To Frīmontam zinoši cilvēki jau bija teikuši. Un arī viņš pats kalnos nebija nekāds jauniņais (paldies Dievam, jau ceturtā ekspedīcija!). Uzklausījis labi domātus padomus, viņš tomēr izlēma tikt pāri Sangre de Kristo kalnu Rubidu pārejai tieši ziemā, lai redzētu, kādi apstākļi te ir vissliktākajā gadalaikā. Un redzēja…

Negants vējš dzina sausa sniega mākuļus, piesviezdams acis un gāzdams no kājām. Tikt uz priekšu nekādi nebija iespējams. Daudzi ekspedīcijas dalībnieki apsaldēja seju, rokas un kājas. Sniega vētra turpinājās. Ar lielām pūlēm vīri sniegā izraka tranšeju, tika pāri kalnu grēdai un tuvīna meža malā iekārtoja nometni. Bet pēc tam viņi bija spiesti padoties tam atkāpšanās neprātam, no kura bija tik ļoti baidījušies.

Līdz šai elles pārejai Džons Frīmonts vienmēr bija pratis kaut kā izgrozīties. Var teikt, ka, izvēloties dzīvē maršrutus, viņam allaž bija veicies. Lielisku skolu Frīmonts bija izgājis cauri, būdams vēl jauns virsnieks Žana Nikolē ekspedīcijā. Tā Alegeinu kalnu1 atzaru pētniecībā Dienvidu štatos augstuma mērīšanas darbos plaši izmantoja tādu jaunumu kā barometrs, kas deva iespēju sastādīt kartes, un tās tika novērtētas kā nozīmīgs ieguldījums Amerikas ģeogrāfijā. Džons taču bija Nikolē pirmais palīgs. Žēl, ka skolotājs nomira, nepaguvis savas ieceres īstenot Laikam gan sapņa piepildīšanu uz ilgu laiku atlikt nevajag tāpat kā tikšanos ar mīļoto meiteni. Starp citu — par Džesiju. Viņus gribēja izšķirt, negribēja ļaut apprecēties tikai tāpēc, ka viņa bija senatora meita, bet Džons — bez ietekmīgiem vecākiem un pats tikai leitnants topogrāfu korpusā, ar melanholisku raksturu, turklāt vēl neliels augumā. Tur jau ir tas iemesls, kāpēc prekšniecība viņu nosūtīja tik tālu 'Alegeinu kalni, Alligeni — Apalaču plato augstākā ziemeļu daļa starp plato un Apalaču kalnu grēdu.

(Red.) prom, jaunos darbos topogrāfiskajā uzņemšanā. Taču Džonam, Vašingtonas visdaiļākās meitenes apsološā skatiena doto cerību iedvesmotam, gluži vai spārni bija pieauguši. Viņas acīs Džons bija stalts un bezbailīgs, gudrs un pat skaists pusis. Un viņš, šķiet, savu meiteni nepievīla.

Apbrīnojami drīz Džons atgriezās ar izpildītu uzdevumu. Un jau pēc gada, 1842. gadā, devās nākamajā, pilnīgi patstāvīgā ekspedīcijā. Džesija viņu pavadīja jau sievas kārtā. Ceļš veda uz ilgotajiem Mežonīgajiem Rietumiem. Kaut arī Frī- monts sevišķus varoņdarbus netika veicis un neko īpašu arī

neatklāja, viņa precīzais darbs Klinšu kalnu dienvidu pāreju rajonā, kā arī pētījumi Kolorādo augštecē pievērsa ne tikai ģeogrāfu uzmanību. Viņa «ziņojums», kas tika nodrukāts, guva ievērību — tas ne vien savaldzināja iztēli, bet kolonistiem, kā viņi paši ir atzinuši, palīdzēja veikt ceļu uz Rietumiem. Starp citu, tad pat, 1841. gadā, Frīmonts uzkāpa vienā no Vindriveras augstākajiem kalniem, un šis kalns ir kartē saglabājis Frimonta vārdu. …Vienam no mums ceļojuma laikā pa Ameriku izdevās apmeklēt daudzas vietas, kas glabā Frimonta pēdas. Neaizmirstamu iespaidu atstāja Taho ezers, kas, mežonīgu klinšu ieskauts, aizliecies līdz horizontam. Frīmonts to ieraudzīja 1844. gada 14. februārī no Kārsona pārejas. Savā dienasgrāmatā viņš ierakstīja: «Pie mūsu kājām pavērās kalnu ezers 15 jūdžu garumā, bet klinšu kalni to bija tik cieši apņēmuši, ka nekādi nevarēja saprast, vai ezeram ir vai nav noteces.» Frīmonts gan nedaudz kļūdījās. Pēc mūsdienu ziņām, tas ir lielākais Ziemeļamerikas augstkalnu ezers, kura izmēri ir 22 x 12 jūdzes un kas atrodas 2000 metrus virs jūras lī​meņa; kalni ap ezeru sasniedz trīsarpus kilometru aug​stumu.

Ezers ceļotāju pārsteidza ar savu skaistumu, tāpat kā tas arī šodien sajūsmina ikvienu, kas nonāk tā krastos. Apkārtējie kalni terasveidīgi ielogo šo ūdenstilpi kā ietvars dārgakmeni. Ezera ūdeņi it kā uzsūc sevī visu debess zil- gmi, un šķiet, ka laika apstākļi ūdeni spēlējas ar krāsām: no tintaini tumsnējiem toņiem mākoņainā dienā līdz tirkīza, ažūra vai ultramarīna zilumam skaidrā laikā. Kad saules disks jau paslēpies aiz Sjerranevadas kraujām, ezers sa​tumst indigo un safīra nokrāsās.

Kaut gan apkārtējā teritorija tiek intensīvi apgūta, ezers joprojām saglabājies kā paradīzes stūrītis.

Tiesa, neskaitāmie apmeklētāji sāk traucēt ezera ūdeņu un krastu mieru un harmoniju. Šis skaistums taču ir izkristalizējies gandrīz pirms diviem miljoniem gadu, kad ieleju nosprostoja lava. Tajā laikā nostabilizējās arī ezera dziļums — apmēram piec-simt metru. Un tomēr arī pie lielā ūdens apjoma ezers pamazām piesārņojas ar nitrātiem. No šīs nelaimes ezeru nepasargā daudzie nacionālie un štatu parki un meži, kas atrodas visapkārt. Minerālmēslu pārpilnība sateces ūdeņos rada labvēlīgus apstākļus ūdens «ziedēšanai». Krastus pamazām pārņem augi. Visa tā rezultātā ūdens, kas agrāk bija kristāldzidrs, tagad kļūst neskaidrs. Tiklīdz piesārņojums pārsniegs pieļaujamo robežu, ezeram klāsies grūti. Ir iespējami ari neatgriezeniski procesi. Vai teritorijas «apguvēji» to sapratīs?

Kad te ieradās Frīmonts, šeit bija tukša vieta ar retām indiāņu apmetnēm. Tagad sabūvētas kūrortpilsētiņas, hoteļi, kazino. Ezers atrodas uz divu štatu — Kalifornijas un Neva- das — robežas. Bet Nevada, kā zināms, ir viens no nedaudzajiem ASV štatiem, kur atļauts spēļu bizness. Caurām dienām un naktīm zāļu pustumsā, cigarešu dūmos sēd apmātie spēlmaņi, acis no galda zaļās virsmas nepaceldami.

Viņus daba neaizrauj, viņiem vienalga, kur tie atrodas, — un patiesi, kāda tam nozīme, vai viņi laiku pavada Lasve- gasā vai Taho ezera krastā!

Pirmajā mirklī varētu šķist, ka zelta teļa pielūgsme atgādina elku pielūgsmi. Taču senajiem kultiem nepiemīt savtīgums un alkatība. Taho ezers bija svēts vašua indiāņiem. Daudzus gadsimtus pirms Frīmonta ierašanās indiāņi katru gadu pulcējās ezera krastā, lai pielūgtu dievus. Pats vārds «tahoe» tulkojumā nozīmē «ezera krasts».

Tūristu pieplūdums šajā novadā sākās pēc Otrā pasaules kara. Tad aizsākās rosīgā celtniecība, kas, pat stingri jo stingri ievērojot visus dabas aizsardzības noteikumus, tik un tā apkārtnes dabu ietekmēja negatīvi. Un varas iestādes atjēdzās.

Kopš astoņdesmitajiem gadiem tiek ieviesti dažādi celtniecības ierobežojumi gan federālajos, gan privātajos zemes īpašumos. Cilvēku dzīvi trauslā ekovidē regulē pārdomāta nodokļu un sodu sistēma. Šajā apvidū kādreiz dzīvojuši ari sencilvēki. Ezera rietumu krastā atrastas piestas, kurās sagatavoti produkti. Turklāt atradumi uzieti diezgan tālu no pašreizējā krasta. Citi atrastie materiālās kultūras pieminekļi liecina, ka šī bijusi piekrastes apmetne. Acīmredzot klimats ar laiku kļuvis sausāks un ezera līmenis pazeminājies.

Taču ar Frīmonta liecībām un pierakstiem bija par maz, lai varētu sastādīt sīku karti. Kad Nevadā atklāja bagātīgās sudraba atradnes, pēc šādām kartēm radās liela nepieciešamība. Tās bija vajadzīgas arī

kokmateriālu sagatavotājiem, kas jau no pirmajiem soļiem ar plašu vērienu sāka izcirst mežus. Tas viss, protams, ekoloģisko krīzi tuvināja. Šejie​nieši pirmatklājēju darbības stilu vēl tagad piemin ar nepa​tiku.

Taču atgriezīsimies pie Frīmonta vārda iemūžināšanas kartē. Kaut arī kalns nav no visaugstākajiem, tomēr tas ir iezīmīgs.

Jaunam ceļotājam jo vairāk.

Otrajā un trešajā Klinšu kalnu ekspedīcijā Lielā Baseina kalnienē, kur atrodas Lielais Sālsezers, neskaitāmas upes, upju ielejas un kalnu pārejas pār Sjerranevadu uz Kalilbrniju, Frīmontam draudēja briesmas ne tikai no kalnu nobruku- miem, sniegiem un lavīnām. Tolaik savilkās tādi draudi, pret kuriem bija bezspēcīga gan grūtos pārgājienos iegūtā pieredze, gan viņa uzticamais biedrs Kits Kārsons — izcilais Klinšu kalnu pazinējs. Viņš Frīmontam bija ne tikai pieredzējis pavadonis un mednieks, bet arī tuvs biedrs. Viņus laimīgi saistīja gan savstarpēja sapratne, gan dziļa draudzība.

Vēlāk teiks, ka viņu divatā veikto triju ekspedīciju laikā, kad uz katra soļa draudēja briesmas un pat vardarbīga nāve, papilnam bija arī svarīgu atklājumu, — ka viņi pētnie- čībā, karšu sastādīšanā un Tālo Rietumu maršrutu populari​zēšanā (aprakstīšanā) ir izdarījuši vairāk nekā jebkuri citi.

Taču nu varēja apmaldīties arī tik gudrs pēdzinis, kāds bija Kits. Frīmonts bija iepinies politikā.

Viltīgi savītās jeņķu intrigas par Kalifornijas atņemšanu meksikāņiem vilka uz tribunālu. Tiesa gan — jau steidzīgi piešķirtajā pulkveža pakāpē. Un Frīmontu ne tikai nenošāva, kas karstumā pil​nīgi varēja gadīties, bet pat attaisnoja. Džons bija izlocījies. Dienesta traumas lieliski dziedē kalni. Un viņš atkal devās ekspedīcijā. Tas notika jau 1848. gadā pēc demobilizēšanās no armijas ģenerāļa pakāpē.

Virziens bija tas pats — uz Tālajiem Rietumiem, uz Kluso okeānu. Šoreiz ir konkrēts uzdevums — atrast ērtu vietu dzelzceļa būvei pār Riogrande del Norte kalniem. Kā īstens amerikānis Frīmonts aiz valsts interesēm neaizmirsa arī savas personiskās. Kalifornijas piekrastē viņš bija nopircis sev zemi, un viņam nekas nebija iebilstams, ka dzelzceļš tiek uzbūvēts drīzāk un tas atrodas itin tuvu viņa īpašumiem.

Sieva, devusi savu svētību šim vīra klejojumam, nolika abu tikšanos Klusā okeāna krastā Sanfrancisko.

Taču liktenis izrīkojās citādi — vai viņa vīra vēstuli saņems? Vai tā nepaliks pēdējā?

Pirms vīra vēstules misis Frīmonta saņēma ziņu, ka viņš sniegos aizgājis bojā. Viņa gan šai ziņai nenoticēja un vīru pacietīgi gaidīja.

Situācija kalnos izveidojās galēji nelabvēlīga. Lūk, kā pēc notikuma dalībnieku atmiņām pusotru gadsimtu vēlāk to aprakstījis lieliskais rakstnieks, dokumentālās grāmatas «Savu kalnu cienīgi» autors Irvings Stouns: «Viņu ceļā gulēja milzīgi sniega blāķi. Viņus sagaidīja kaucošs vējš. Nometnes ugunskurus nosargāt nebija iespējams. Vēji plosījās pa ieleju un netika no turienes ārā, tie pūta ar ellišķīgu spēku, kā likās, uzreiz visos virzienos… Trešajā dienā, lai atrastu vietu nakšņošanai, ekspedīcijai vajadzēja turpināt ceļu vēl pēc tumsas iestāšanās. Frimontam un pavadoņiem — kalniešiem jau sāka rasties aizdomas, ka vecais Bils ir nomaldījies. (Pavadonis Kits Kārsons šoreiz nebija ar viņiem kopā.) Lielais aukstums (20 grādu zem nulles) un augstums apgrūtināja elpošanu. Sākās deguna asiņošana… Ļaudis pūlējās dienām un pat naktīm, lai neļautu aiziet bojā mūļiem. Taču dzīvnieki nokāra galvu aizvien zemāk un zemāk, līdz pakrita pavisam. Laiks pagāja kā nebeidzamos murgos. Cilvēkiem gulēt neļāva sniega lavīnu dārdoņa, vētras kaucieni, bet visvairāk — žēlie mūļu bļāvieni.

Līdz šim saliedētā grupa sāka pamazām izirt. Šķita, ka Džons Frīmonts savu vadītāja talantu ir pilnīgi pazaudējis. Viņš cilvēkiem atļāva nokāpt no kalniem mazās grupiņās, kas uz lakas bija atrāvušās savā starpā septiņu, deviņu jūdžu gammā. ..Viņi virzījās uz leju gar Riograndes upi. Produktu krājumi izbeidzās. Zobi izkrita, sejas nomelnēja.

Jebkura skram- biņa pārvērtās par pūžņojošu trumu. Pat līdzenos ceļa posmos viņi vairs nespēja dienā noiet vairāk par divām jūdzēm. ..28. janvārī vienpadsmit cilvēku — vairāk nekā trešdaļa ekspedīcijas — bija miruši. ..Cilvēki nespēja izturēt divcīņu ar kalniem.

Viņi bija pirmie, kuru dzīvības tika upurētas, lai uzbūvētu transkontinentālo dzelzceļu uz

Kaliforniju.»

Ja pulkvedis Frīmonts būtul zinājis, cik grūti nāksies aizstāvēt savu, kalnu virsotnei doto vārdu, viņš varbūt nemaz nebūtu piekritis šādai sevis iemūžināšanai. Vai arī varbūt šī virsotne viņa kaijerā uzradās priekšlaikus? Viss dzīvais (jā, šķiet, ka pat ne-dzīvie akmeņi arī) tiecas pretī savam pilnveidam, uz dabisku cieņpilnu vītumu. Būtu interesanti zināt — ko par tevi teiks pēcnācēji? Amerikā pazīstamo ceļotāju, kontinenta rietumu ceļa pirmatklājēju vērtē augstu. Viņam par godu Frīmonta vārdā nosaukta arī pilsēta un upe, bet Kalifornijā — pilsētas parki. Nacionālajos parkos, kas ierīkoti Frīmonta maršrutu vietās, par ceļotāju pētnieku savos priekšlasījumos stāsta gidi un pavadoņi. Viņu bez pārspīlējuma var nosaukt par vienu no visplašāk pa​zīstamajiem jaunu ceļu meklētājiem Ziemeļamerikas konti​nentā.

Frīmontam veltītas desmitiem grāmatu, muzejos par viņu iekārtoti veseli stendi. Bez ī. Stouna viņu augstu novērtējis Nevins, uzrakstīdams par Frīmontu pamatīgu monogrāfiju, kurā viņš to nosauc par «diženāko piedzīvojumu meklētāju Rietumos» un dod šādu viņa spēju un nopelnu vērtējumu: «Frimonta spēks ir tas, ka šo ceļu un zemju kartografēšanā, apsekošanā un aprakstīšanā viņš ieviesa zinātnisku metodi un tehniku. Savam laikam viņš bijis pirmklasīgs ģeodēzists un matemātiķis, gluži labs ģeologs un amatierbotāniķis.»

Ir skumji, ja no dzīves jāaiziet kā Žanam Nikolē, viņa skolotājam, kā simtiem, tūkstošiem citu nezināmu pirmatklā​jēju, ierindnieku un vadoņu, apdāvinātu un izcilu ceļotāju un to palīgu, — ja ir jāaiziet, neveicot iecerēto, dzīves pave-dienam apraujoties pusceļā vai pat sākumā.

Taču Frīmontam ari šoreiz laimējās. Viss beidzās kā modernā romānā ar «happy end»: savā Kalifornijas rančo Frīmonts uzgāja zelta dzīslu un kļuva par miljonāru, Sanfrancisko iedzīvotāji viņu ievēlēja par senatoru, viņam piešķīra ģenerāļa pakāpi, viņš izdevīgi apprecināja savu skaisto meitu, viņa ceļotāja — pioniera nopelnus atzina vairākas ārzemju biedrības. Vienīgi jaunā paaudze sāka viņu atstumt no ienesīgās «barotavas» — izdevīgajiem pasākumiem Klusā okeāna dzelzceļa līnijas nospraušanā (laikam jau tas jaunatnei ir raksturīgi — vecos pionierus nostumt malā).

Taču Frīmonts nebūtu Frīmonts, ja viņš nepapūlētos dot pretsparu. Viņš uz savu atbildību uzņēmās vēl vienu ekspedīciju 1853. gadā, lai pabeigtu to maršrutu, kurš pārtrūka pirms pieciem gadiem. Sevi par vecu viņš neuzskatīja. Un pareizi darīja — tādēļ ka vēl nodzīvoja 37 gadus!

Bija pārvarēti Klinšu kalni un Vosaču grēda1 , lai gan pa vieglāko, dienvidu pāreju Kočetopu. Lūk, vēl viens publicēts ziņojums kā noslēguma akords, kā papilddokuments nākamo paaudžu un vēsturnieku labvēlīgās tiesas priekšā.

Vosaču grēda (Wasatch Range.) ir Klinšu kalnu blakusmasīvs, kas robežo ar Lielā Baseina kalnieni uz austrumiem no lielā Sālsezera. Vidusdaļā to un pa dambjiem arī Lielo Sālsezeru šķērso DienvidpasiCka dzelzceļš, bet grēdas dienvidus — līnija no Denveras uz Soltleiksitiju. (Red.) Šī atsauksme ir dota (kaut ari pēc simt gadiem): «Lielākā daļa viņa darbu izceļas ar augstu precizitāti; viņam bija laba acs, un viņš prata ātri uztvert apvidus reljefa uzbūvi. Kaut ari reizēm Frimonta pārliecīgā steiga iedzina viņu grūtībās un briesmās, no otras puses, ir jāatceras, ka nekā citādi viņš nespētu sasniegt sevis paša izvirzītos mērķus.»

Tā par Frimontu rakstījis Dž. Beikers savā slavenajā «Ģeogrāfisko atklājumu un pētījumu vēsturē».

Frimonts nodzīvoja līdz tam, kad varēja redzēt savu pētījumu rezultātus. Pa pionieru pēdām pāri Kordiļjeriem uz Mežonīgajiem Rietumiem gāzās nepieredzēts pārceļotāju vilnis. Vēl ilgi pirms tam, kad pār daudzajām pārejām sāka stiepties tērauda sliedes, pa tikko samanāmām takām un ceļiem plūda laimes meklētāji, zeltrači, visvisādi vieglas peļņas tīkotāji un piedzīvojumu alcēji. Taču laime viegli nedevās: bada, aukstuma, slimību, slāpju nomocīti, ceļinieki kalnos reizēm nonāca līdz kanibālismam, ārprātam, slepkavībām. Viena no šādām elles vietām ir Kalifornijas Nāves ieleja. Tā atrodas starp Amargosas un Panamitas kalnu grēdām. Kalni tur neļauj no okeāna ieplūst mitrajam gaisam. Šādas, no visām pusēm slēgtas ieplakas cieš no nokrišņu trūkuma. Kalnu iedobē pie Amargosas vasarās nokrišņu nav nemaz.

Temperatūra šeit ir nepieredzēti augsta — virs plus piecdesmit grādu (1915. gadā — 56,7 grādi pēc

Celsija). Tas ir tuvu absolūtajam maksimumam, kāds vispār kādreiz reģistrēts uz Zemes. Šādi apstākļi valda kalnu noslēgtajā savrupienē. Ielejā, kas atrodas ceļā uz Kaliforniju, nāvi sastapuši daudzi pionieri. Viņus nespēja glābt ne zirgu pajūgi ar visu nepieciešamo, ne ūdens un pārtikas krājumi — viņiem neizdevās šķērsot nedzīvo, ļaunuma pilno telpu, ko tie tāpēc nolādot nosauca par Nāves ieleju. Taču pēc pionieriem uz Rietumiem pārcēlās daudzi pārceļotāji. Kā vēlāk teiks par Frimontu — «no viņa ugunskuru pelniem pacēlās pilsētas». Bet ar laiku pa viņa pajūga riteņu sliedēm pāri plato un kalnu pārejām stiepsies dzelzceļa sliedes. Frimonta sākto cīņu par izeju uz Klusā okeāna piekrasti atgādina Henrija Longfelova rindas slavenajā «Dziesmā par Haijavatu», Haijavatas viedais sapnis: Atklājās man citā sapnī Tālo dienu noslēpumi Tālās nākamības dzīvē. Redzēju es rietu pusē Svešas, nezināmas tautas. Zeme bija ļaužu pilna, Kuri strādā, cenšas, cīnās, Runā katrs savā mēlē, Vienu sirdi jūtot krūtīs. Mežos dzied to spožie cirvji, Pilsētas kūp visās lejās, Pāri ezeriem un upēm Traucas lielas pērkonlaivas.

Tālāk tumša, drūma aina Dūmakaina garām vēlās: Izkaisīta mūsu tauta, Aizmirsts padoms, ko es devu. Cīnīdamās savā starpā, Klejo mežos gurdas ciltis, Nelaimīgas, īgnas naidā, — Vētras plosīts padebesis, Vētras dzītas rudens lapas.

Andrejs Šarovs Pa Enrikes Jūrasbraucēja pēdām Pateicoties savam princim Enrikem, ko sauca par Jūrasbraucēju1 , portugāļi varēja atrast to, ko tik neatlaidīgi tika meklējis Kolumbs, — leģendāro Indiju. Turklāt viņi atklāja un kartēs iezīmēja jaunus jūrasceļus, kas apņēma puspasaules un sniedzās līdz pašai Japānai.

VIŅU KAPSĒTA IR VISA PASAULE «Kā apburti stāvam kuģīša priekšgalā un skatāmies, kā viļņi sašķīst baltās putās un pārbrāžas pāri rifam. Tas — no mums pa kreisi. Pa labi daudzu jūdžu garumā stiepjas smilšaina pludmale, it kā ielogodama Kenijas zaļo krastu. Brīze piepūš latīņu buru, un kuģis, kas ar izmēriem un takelāžu ļoti atgādina portugāļu pirmatklājēju karavelas, aizšūpo mūs prom no Lamu salām pretī augsto, smago Indijas okeāna viļņu ņirbai.

'Enrike Jūrasbraucējs (Enrique el Navegador; dz. 1394. g. 4. martā Oporto, m. 1460. g. 13. novembri Sagrišā) — Portugāles princis, latviešu literatūrā saukts ari par Indriķi (pēc tradīcijas, tāpat kā Francijas karaļus sauca Anri, Anglijas — Henrijs, vācu valstiņu valdniekus — Heinrihs). Portugālē Enrike izveidoja pirmo jūrniecības centru, iemantoja Jūrasbraucēja godināmo vārdu, lai gan nav no savas zemes tālos ceļos izbraucis un jūras «ļ>ēdas» at​stājis. (Red.) Matroži brīžam drudžaini rosās ap burām, bet brīžam it kā sastingst pie falšborta vai uz klāja. Cits tērzē ar kaimiņu, cits pasnauž. Tie ir stalti puiši ar mirdzošu ādu. Tādiem vajadzēja būt arī portugāļu jūrasbraucēju matrožiem.

— Džambo! — mani sveicina kapteinis.

— Džambo! — es atsaucos, vienā paņēmienā izlietojis visu savu suahili valodas vārdu krājumu.

XVI gadsimtā mēs ar suahili puišiem būtu sarunājušies portugāļu valodā, jo tolaik Indijas okeānā un Austrumu jūrās valdīja portugāļi. Portugāļu valoda bija izplatījusies līdz Indonēzijas salām un Malakas šaurumam austrumos un Japānai ziemeļos.»

Visa pasaule necik sen svinēja K Kolumba sasnieguma — Amerikas atklāšanas 500. jubileju — viņa panākumi pasaules veidolu un likteņus pārveidoja vairāk nekā jebkurš cits vēsturisks notikums.

Profesionālie ģeogrāfisko atklājumu vēsturnieki un vēsturnieki amatieri bariem vien metušies jūrā, lai atkārtotu dižā dženovieša jūrasbraucienu. Taču amerikāņu ceļotājs un atklājumu pētnieks Merls Siveri, kuru tikko kā citējām, «Kolumba bumam» spēja noturēties pretī. Siveri bija izlēmis iziet purtugāļu pionieru ceļus un pamēģināt atrast to, kas palicis pāri no apbrīnojamās impērijas, ko savulaik tika izveidojuši tādi cilvēki kā Diašs, da Gama, Kabrals, Albukerki, Magelāns un citi — mazāk slaveni, taču nebūt ne mazāk drosmīgi savas tēvzemes dēli. Tieši viņi bija pirmie eiropieši, kas metās cīniņā par dienvidu jūrām, lai atrastu Indjju, Garšvielu salas, Japānu un Ķīnu — tās pašas vilinošās zemes, kuras meklēja Kolumbs, kurš uz labāku pasauli aizgāja ar svētu ticību, ka ir tās atradis.

Vairāk nekā simt gadus portugāļi kontrolēja visu milzīgi plašo Austrumu jūru tirdzniecību. Kamēr vien pastāvēja garā portugāļu koloniju virtene — īstenībā pasaulē pirmā globālā impērija —, tie paguva atstāt savas pēdas pusē zemeslodes, gigantiskajā telpā no Marokas līdz Makao.

Un, lūk, amerikānis Merls Siveri uzkāpj uz Noasa šķirstam līdzīga veca koka kuģa, kas čīkst un jūk visās malās, un gar Austrumāfrikas piekrasti dodas uz pirmo ievērojamo punktu seno portugāļu jūrasbraucēju ceļā. Tā ir Malindi osta. No šejienes, no rifu aizsargāta reida pirms 500 gadiem sākās Vasko da Gamas jūrasbrauciens pāri visam Indijas okeānam uz Kalikutu1 — 12 tūkstoš jūras jūdžu

garumā, ja rēķina no Lisabonas. Mūsdienās šeit Āfrikas krastā atrodas memoriāla kolonna, kas uzstādīta izcilajam notikumam par godu.

Nedaudz tālāk paceļas necila portugāļu baznīciņa. Te Fransisko Ksavērs, kas tika godāts par Indijas Apustuli, 1542. gadā apglabāja portugāļu ceļotāju, vienu no tūkstošiem, kuru pēdējā atdusas vieta ir svešā zemē. Ne velti mēdz teikt, ka pēc Dieva gribas portugāļu dzimtene bija maza zeme, bet kapsēta — visa pasaule.

zem sārtā krusta Portugāļu ģeogrāfisko atklājumu vēsture ir aizraujoša un pārsteidzoša. Labi zināms Enrikes Jūrasbraucēja vārds. Viņš, Portugāles princis, cīnījās ar mauriem, būvēja koka kuģus saviem dzelzs vīriem un sūtīja tos gar neizdibinātajiem Āfrikas krastiem dienvidu virzienā, uz sniegbaltajām burām nesot sārto kristiešu krusta zīmi.

Portugāļi loloja sapni atspiest islamu un atgūt Jeruzālemi, bet šim nolūkam viņiem vajadzēja apvienoties ar milzīgo leģendārā priestera Jāņa kristiešu armiju. Portugāļi Jāņa valsti meklēja Senegalas un Kongo piekrastēs, taču tā lai​kam bija meklējama tālāk uz austrumiem…

Bartolomeu Diašs ir pirmais cilvēks, kurš tika pārkāpis stingrās tradīcijas, kādas pastāvēja kabotāžas braucienos gar Āfrikas krastiem uz dienvidiem. 1487. gadā, nokļuvis vētras un straumes varā, Diašs aizvadīja savus kuģus tālu uz dien'Kalikuta vai Kalikata — nejaukt ar Kalkutu! — tā pati Indijas atklāšanas vēsturē minētā slavenā tirdzniecības osta DR krastā, XV — XVI gadsimta portugāļu jūrasbraucēju mērķis. Tās tagad lietotais nosaukums — Kožikode. (Red.) vidrietumiem nezināmos ūdeņos, cerēdams notvert ceļavēju. Pēc tam mainīja kursu uz austrumiem, kur to sagaidīja tikai klaja jūra. Vēl pagrieziens uz ziemeļiem, un pēc mokošas jūrnieku cīņas ar briesmīgiem viesuļiem priekšējais novērotājs beidzot ieraudzīja zemi.

Burādams gar mežaino krastu, Diašs nonāca līdz vietai, no kuras viņš bija pagriezies uz austrumiem.

Diašs saprata, ka ir apzēģelējis apkārt Āfrikas galam. Taču viņa kuģu komandas sacēlās un piespieda griezties atpakaļ. Kā raksta kāds tā laika hronists: «Diašs Indijas zemi redzēja, bet neuzkāpa uz tās, līdzīgi tam, kā Mozus nespēra kāju Apsolītajā zemē.»

Vēl viens lēciens Nezināmajā bija Vasko da Gamas jūras- brauciens pāri Dienvidatlantijai.

Kuģniecības vēsturē līdz šim laikam tas ir palicis visgarākais brauciens pa atklātu jūru. Kuģodams no Zaļā raga gaļām uz Āfrikas dienvidu galotni, da Gama sauszemi neredzēja 93 dienas (Kolumbs ceļā no Kanāriju salām uz Bahamu salām 1492. gadā to neredzēja tikai 33 dienas). Bet pēc tam, virzīdamies uz ziemeļiem gar Āfrikas austrumu piekrasti, Vasko da Gama atrada pavadoni arābu, kurš viņam palīdzēja Indijas okeānā pārvarēt 2000 jūdzes. 1498. gada 20. maijā da Gama izmeta enkuru pie Kalikutas, visbagātākajā tirdzniecības ostā Indijas dienvidrietumos — zaļojošajā Malabaras krastā. Eiropietis beidzot bija nonācis pasaku zemē!

Pēc Merla Siveri domām, portugāļu ģeogrāfisko atklājumu vēsturi var pareizi saprast un korekti pasniegt vienīgi tad, ja ir izsekoti drosmīgo pirmatklājēju ceļi, sākot no pašas Lisabonas ar tās milzīgo jūras ostu, kur Težu (Taho) upes spirdzinošais ūdens saplūst ar sāļajiem okeāna viļņiem. Tieši no šejienes jūras klejojumos devās galjonas, lielgabalu kano- nādes, smeldzīgu skatienu un ari sajūsmas pilnu saucienu pavadītas. Šeit, hironimiešu klosterī, Dieva mierā atdusas Portugāles īstenā Zelta laikmeta — XVI gadsimta — trīs milži: Vasko da Gama, kurš mira 1524. gadā Portugāles Āzijas vicekaraļa amatā, kā arī viņa aizgādnis karalis Manuels Laimīgais, kurš savā valdījumā bija saņēmis Renesanses laikmeta vislielāko un visbagātāko impēriju, un dzejnieks Luišs di Kamoišs, kurš episkajā poēmā «Luziādes» apdziedē​jis Vasko da Gamas jūrasbraucienu uz Indiju.

70 jūdzes uz ziemeļiem no Portugāles galvaspilsētas, Tomarā, Merls Siveri klīda pa Kristus ordeņa

klostera gaite​ņiem. Ordeņa galva savulaik bija karalis Enrike1 , kurš vēlāk ieguva godpilno Jūrasbraucēja pievārdu. Ceļojumus gar Āfrikas piekrasti apmaksāja šis ordenis. Bet dienvidos, Eiropas pašā maliņā, Sanvisenti ragā pie Sagrišas, amerikāņu ceļotājs ieklausījās Atlantijas okeāna viļņos, kas uzbangoja viņā sap​ņus par svešajām zemēm.

Portugāļu pirmatklājējus zina visa pasaule, taču retāk būs dzirdēts par Afonsu dAlbukerki, austrumu impērijas veidotāju, ko laikabiedri sakarā ar viņa neskaitāmajiem varoņdarbiem nosauca par Afonsu Lielo. Šis karavīrs un stratē- ģis uz Austrumiem pirmo reizi aizkuģoja 1503. gadā, lai, portugāļu atklājumus vainagojot, veidotu impēriju, turklāt tādu, kas musulmaņiem atņemtu iespēju pārvaldīt tirdzniecību Indijas okeānā, kā arī lai kontrolētu vārtus uz Kolumba sapņu zemēm. Tieši Albukerki sagrāba Goa — pilsētu Indijas rietumos ar lielisku enkurvietu kuģiem, viņš to padarīja par Portugāles Āzijas galveno pilsētu.

Tūlīt pēc Goa pienāca kārta Malakai, Austrumāzijas vārtu atslēgai, kur Indijas okeāns sakļaujas ar Ķīnas jūrām un kur atrodas Garšvielu salas.

«Tas, kurš valda pār Malaku, tur aiz rīkles Venēciju,» rakstīja hronists Tome Pairešs. Albukerki panāca gan vienu, gan otru. 1511. gadā viņš iekaroja Malaku, un līdz ar to Rialto tirgū Venēcijā strauji uzlēca garšvielu cenas.

No Malakas Albukerki aizsūtīja Fransišku Senranu 'Autors kļūdās — princis Enrike Jūrasbraucējs nekļuva karalis, un viņa darbiba jūrniecības jomā aizritēja lielākoties karaļa Alfonsa V Afrikāņa ilgajos valdīšanas gados, taču lielie portugāļu ģeogrāfiskie atklājumi izdarīti pēc prinča Enrikes nāves—karaļa Žuana II un Manuela I laikā. Avišas dinastijas pēdējais karalis Enrike I valdīja vairāk nekā gadsimtu vēlāk (1578. —1580. gadā). (Red.) (iespējams, kopā ar viņa draugu Fcrnanu de Magaljaišu jeb mums pazīstamo Magelānu) uz Moluku salām, lai uzzi​nātu, kur te aug garšaugi. Pēc tam viņš sūtīja misiju uz Siāmu un Ķīnu.

1515. gadā pēc ilgām, atkārtotām cīņām Albukerki beidzot no jauna iekaroja Ormuzu, kas bija ievērojama tirdznie​cības vieta un Persijas jūras līča kuģniecības mezgls.

Divējas durvis uz Indijas okeānu musulmaņiem bija aizcirtušās. Trešās durvis — Adena ar klinšainajiem krastiem un viltīgiem rifiem, kas sargāja ieeju Sarkanajā jūrā,—līdz šim vēl bija atvērtas līdz galam. Albukerki visi 1513. gadā pret Adenu veiktie asiņainie pasākumi izgāzās.

Taču portugāļi jau valdīja pār jūrām. «Izdzirdot vien par mūsu tuvošanos, visi kuģi uzreiz kaut kur nozūd, un pat putni vairs neuzdrošinās lidot virs ūdens,» 1513. gadā Albukerki ziņoja savam karalim.

Neregulārie ēģiptiešu un gudžaratiešu jūras spēki bija pilnīgi sakauti.

«Eiropiešu nekaunībai nav robežu. Vairāk nekā divdesmit viņu kuģu uzdrošinājušies ieiet Sarkanajā jūrā un uzbrukt indiešu tirdzniecības kuģiem,» rakstīja Kairas hronists Ibn Liass. «Tagad Ēģiptē neredz ne turbānu, ne čadru.»

Taču Albukerki nemaz negrasījās atstāt Kairu bez turbāniem. Viņam bija cits mērķis — Medinā sagrābt pravieša Muhameda pīšļus. Turklāt Albukerki gribēja ēģiptiešus un mameļukus nolemt bada nāvei un plānoja izrakt kanālu, lai Nīlas ūdeņus novadītu uz Sarkano jūru. To izdzirdējis, sultāns eiropiešiem savukārt piedraudēja, ka viņš izpostīšot Kristus kapu Jeruzālemē.

pēc enrikes norādījuma Pēc smagajiem un skarbu pārbaudījumu pilnajiem karagājieniem uz Maroku tālaika pasauli pārņēma reliģisko nemieru viļņi. Aizsākums acīmredzot meklējams Seūtā, kur princi Enriki iesvētīja bruņinieku kārtā par to, ka viņš atbrīvojis pilsētu no mauriem. 1415. gadā Seūta kļuva par pirmo portugāļu īpašumu ārpus Eiropas robežām. Tas gan zināmā mērā izraisīja nācijas šķelšanos. Vieni gribēja kristietību ieviest tuvāk dzimtajām mājām, aplaupot Marokas pilsētas un Sahāras tuksnesī pārtverot karavānas, turpretī citi

vērsa skatienus aiz horizonta. Starp citu, Enrike atbalstīja gan vienus, gan otrus.

XV un XVI gadsimtā portugāļu cietokšņu virtene stiepās gar Āfrikas ziemeļrietumu piekrasti līdz pašai Agādīrai. Portugāļu nolūki bija skaidri: tie gribēja sakaut maurus, atgūt Mauritāniju, kas reiz bija piederējusi kristiešu Romai un Bizantijai, un izmantot visas bagātības, kas vien bija atroda​mas šajā valstī, kuras teritorija četras reizes pārsniedza Portugāli. Tātad — kāpēc šādā gadījumā doties uz kaut kādām tālām, svešām zemēm, nezinot, kas tur sagaida?

«Mazaganā1 es izrausos no ūdens cisternas, kādas iemūrētas zem ietnes un nereti glābušas no slāpēm ielenkto portugāļu garnizonu,» stāsta Merls Siveri. «Spilgtā saule lika bezpalīdzīgi mirkšķināt acis.

Berberu puikas, saulē mir- dzinādami lāsumojošo ādu, draiski lēca no varenā cietokšņa mūra un, sacēluši šļakatu vizuļus, nira jūras ūdenī, kas piepildīja aizsarggrāvi. Portugāļi mauru uzbrukumus pilsētai atvairīja līdz pat 1769. gadam.»

Maroka portugāļu karavīriem kļuva par teicamu mācību poligonu. Tur savas militārās kampaņas organizēja daudzi Portugāles Āzijas gubernatori, arī Albukerki. Tieši šeit Ma- gelāns kļuva uz mūžu klibs, bet di Kamoišs zaudēja aci. Milzīgais Indijas cietoksnis Diu pilsētā bija precīza Maza- ganas cietokšņa kopija. Bet ne jau tikai cietokšņi portugāļiem traucēja viņu gājienā uz austrumiem. Maroka piesaistīja lielu to daļu ārkārtīgi vērtīgā dzīvā spēka. 1513. gadā karalis Manuels Azemmūras iekarošanai cīņā raidīja 18 tūkstoš vīru, kamēr Albukerki Arābijā Adenas sturmēšanai varēja atvēlēt tikai trīs tūkstošus.

Portugāļu izrāviens uz austrumiem ir nozīmīgs vēsturisks 'Mazagana, kopš 1958. gada Džadida (El Jadida) — osta Atlantijas okeāna krastā uz dienvidrietumiem no Kasablankas. XVI gadsimtā bijusi Burei- džas apmetne. (Red.) 195 notikums. Pirms tam notika piesardzīga virzīšanās uz dienvidiem, Āfrikas piekrastes izlūkošana, kas aizņēma pusgadsimtu un slavenu padarīja Enriki Jūrasbraucēju. Taču, pēc dažu vēsturnieku ieskata, ne visai pelnīti.

Profesors Luišs de Fonseka atzīst, ka ekspedīcijas, kas veiktas pēc Enrikes pavēlēm, īstenībā bijušas pirātiski uzbrukumi un dzīvās preces — vergu medības. Enrikes augstdzi- mušie muižnieki jeb idalgo, kas no Suetas vai Lagušas1 devās jūrasbraucienos, priekšroku deva laupīšanai un ķīlnieku sagrābšanai, lai saņemtu izpirkumu, nevis jaunu zemju izpētei. Atklātā jūrā Enrikes kapteiņi izgāja gauži negribīgi, bīdamies izlaist no acīm krastu, bet pats viņš savā mūžā nav piedalījies nevienā pētniecības braucienā.

Enrike izdeva patentu uz braucieniem uz Āfriku, turklāt patentu bija daudz vairāk nekā viņa aprīkoto ekspedīciju. Iesākumā reti kuram pietika drosmes būrāt tālāk par Bobadora ragu, neapdzīvotu smilšu strēli, kas stiepās daudzas līgas uz rietumiem (no Rietumsahāras krasta. — Red.). Turpretī vēlāk no šīm vietām sāka vest gūstekņus un zelta smiltis. No 1444. gada līdz 1446. gadam Enrike izdeva vairāk nekā trīsdesmit atļaujas ekspedīcijām uz Gvineju. Viņš nodibināja faktoriju Arginā Gvinejas līča salās, kas kļuva par nocietinātas tirgoņu apmet​nes prototipu visā plašajā Portugāles impērijā.

«Katru gadu,» rakstīja Venēcijas tirgonis Kadamosto, «portugāļi Arginā saķer tūkstoš vergu.» Šie gūstekņi tad ari bija tas darbaspēks, kas smagi strādāja mazapdzīvotajā Algarvē2 un Enrikes plantācijās Madeirā, no kurienes apgā​dāja Eiropu ar vīnu un niedru cukuru.

Tātad Enrike Jūrasbraucējs nebūt nebija pašaizliedzīgs un nesavtīgs sapņotājs, kas tiecas apbraukt apkārt Āfrikai un nokļūt Indijā. Nē, viņš bija godkārīgs pavaldonis un tirgonis, kurš pievāca desmito tiesu Kristus ordeņa ienākumu un centās iegūt monopoltiesības ziepju vārīšanai, tunču zveSueta un Laguša — Portugāles koloniālās flotes atbalsta bāze metropolē. (Red.) 'Algarve — Portugāles dienvidu province; tās piekrastē bija Enrikes Jūrasbraucēja darbības vietas (Sagriša, Laguša).

(Red.) jai un vīna darīšanai Madeirā. Šķiet, ka svešu zemju izpēte viņu interesēja daudz mazāk nekā iespēja ieraut karalisku žūksni, aptīrot tos, kam viņš bija izsniedzis atļaujas laupīt un tirgoties. Kad Enrike 1460. gadā atdeva Dievam dvēseli, viņa kapteiņi bija paguvuši aizbūrāt tikai līdz Sjerraleonei, nobraucot trešo

daļu Āfrikas piekrastes ceļa.

«Bet kā tad ir ar portugāļu kuģu būvētāju un jūrasbraucēju skolu?» lasītājs jautās. «Tieši pateicoties portugāļiem, navigācijas māksla sasniedza agrāk nepieredzētus augstumus.» Šis ir labs jautājums, taču, lūk, profesors Luišs de Fonseka, zinātnes vēstures pētnieks no Lisabonas, uzskata, ka nekādas skolas nemaz nav bijis. Astronomiskās tabulas, navigācijas ierīču pilnveidošana, okeāna kartografēšana — tas viss attiecas uz laikmetu, kad Enrike jau bija miris.

Portugāles galvenais ieguldījums pasaules atklāšanā ir māksla kuģot pēc zvaigznēm, taču arī tā sāka plaši attīstīties tikai pēc «Volta da Mina» jeb «atgriešanās no Mīnas».

Sanžoržī da Mīna, nocietināta tirgoņu apmetne, vēl šodien atrodas Ganas piekrastē (El Mīna netālu no Kciptau- nas. — Red.). Tur notika tirdzniecība ar Timbuktu1 zeltu, Gvinejā saķertajiem gūstekņiem un ziloņkaulu — ar visām tām precēm, kas uzturēja portugāļu ekspansiju.

Pretstraumju un pretvēja dēļ mājupceļš no Mīnas apkārt Zaļā raga salām bija tik grūts, ka jūrnieki ieburāja tālu Atlantijā, izmeta līkumu un, pie Azoru salām uztvēruši rietumu brīzi, atgriezās Lisabonā. Šajā ceļā viņu vienīgais orientieris bija Polārzvaigzne un saule, tāpēc portugāļu jūrasbraucēji (tāpat kā Kolumbs, kas kopā ar viņiem kuģoja uz Mīnu) bija spiesti mācīties, kā noteikt savu atrašanās vietu atklātā okeānā pēc platuma grādiem. Žuans II (Kristus ordeņa galva tāpat kā princis Enrike) — lūk, viņš patiešām aizsāka portugāļu pirmatklājēju zelta laikmetu. 1482. un 1485. gadā Žuans pa divi lāgi 'Timbuktu — senāka nosaukuma atveide Sahāras karavānceļu izejas vietai pie Nigēras (tagad Tombuktu Mali Republikā). (Red.) nosūtīja savu galminieku Diogu Kanu gar Āfrikas piekrasti uz dienvidiem, un ceļotājam palaimējās atklāt vareno upi Kongo.

1487. gadā Žuans nosūtīja Bartolomeu Diašu jūrasbrau- cienā apkārt Āfrikai, lai meklētu ceļu uz Austrumiem. Viņš uz Lisabonu ataicināja Kolumbu, lai «apspriestu Indijas pasākumu». Pēc likteņa ironijas, tai pašā dienā, kad Lisabonā ieradās Kolumbs, Portugālē ar triumfu atgriezās Bartolomeu Diašs.

Saprazdams, ka ceļi uz Indiju viņam ir rokā, karalis tūliņ pat nākamo Jūni un Okeānu Admirāli aizsūtīja atpakaļ uz mājām.

Kolumba veiksmīgo jūrasbraucienu dēļ pāvests 1492. gadā bija izdevis bullu, kas zemeslodi sadalīja starp abām senajām sāncensēm — Spāniju un Portugāli. Taču portugāļi uzskatīja, ka pāvesta novilktā līnija atņem tiem pārāk lielu Atlantijas okeāna gabalu un ar palikušo telpu tiem ir par maz, lai varētu kuģot uz Indiju. 1494. gadā pēc Tordesiljasas līguma robežlīnija tika pārcelta 270 līgas uz rietumiem. Tādējādi portugāļi — apzināti vai nejauši — ieguva Brazīliju. Mūsu dienās vairāk nekā puse Dienvidamerikas iedzīvotāju runā portugāļu valodā.

uz peldošajiem zārkiem Merls Siveri atzīstas, ka viņš portugāļu pirmatklājēju kuģu attēlus allaž aplūkojot ar bijīgām trīsām.

Tāpēc nav brīnums, ka Lisabonā viņš pirmām kārtām apmeklēja kontradmirāli Rožeriu d'Oliveiru, Portugāles Jūras akadēmijas prezidentu. Šis enerģiskais cilvēks uzbūvējis kuģi, lai atkārtotu Bartolomeu Diaša jūrasbraucienu vēsturiskā notikuma 500. gadskārtas atcerei.

— Bet vai jūsu karavela ir tieši tāda pati, ar kādu Diašs apbrauca Labās Cerības ragu? — ceļotājs jautāja admirālim.

— Ne gluži, — skanēja atbilde. — Ārēji visā, kas skar korpusa formu un takelāžu, es saglabāju maksimāli iespējamo atbilstību. Turpretim mūsu kuģa iekšienē ir radiostacija, stūrmaņa instrumenti, ledusskapji, mazs avārijas dzinējs. Kuģi būvējām ar senajiem instrumentiem, taču projekta rasējumus veica dators. Tie kuģi, kurus princis Enrike nosūtīja uz Bohadora ragu, bija viena vai divu mastu barkas ar taisnām burām. Pirmās karavelas parādījās tikai 1441. gadā. Jaunais portugāļu kuģis bija viegls, ar

mazu iegrimi un latīņu burām, ar kurām varēja būrāt pret vēju; šis kuģis bija ideāls kabotāžas kuģniecībai, līču un upju grīvu izlūkošanai.

Salīdzinājumā ar karavelām milzīgais kuģis паи, ко XVI un XVII gadsimtā izmantoja uz Lisabonas — Goa līnijas, bija īsts gigants. Platie kuģi ar vairākiem klājiem un taisnstūra takelāžu, šie karaki jeb galjonas bija okeāna kravaskuģi, kam augstais priekšgals ļāva iet tikai pa vējam. Tie priecēja acis, taču to izmantošanas pieredze bija visai skumja. Ceļš apkārt Āfrikai bija 24 tūkstošus jūdžu garš, un šie peldošie zārki to pieveica briesmu, grūtību un zaudējumu pilnos 18 mēnešos. Cilvēku uz kuģa vienmēr bija ka biezs. Tāpat sasmacis ūdens, sabojājusies pārtika, netīrība, dizentērija, cinga, briesmīgs drudzis.

Mājās atgriezās mazāk nekā puse no da Gamas ļaudīm. Puse no Pedro Alvareša Kabrala flotes, kas 1500. gadā sasniedza Brazīlijas krastus, līdz Indijai tā ari nenokļuva. Portugāļiem pat ir paruna: «Ja gribi iemācīties skaitīt lūgšanas, brauc jūrā!»

Portugālē ar tirdzniecību nodarbojās visi, sākot ar karali, kurš bija piesavinājies monopoltiesības uz pipariem, līdz iesācējam matrozim, kurš, gribēdams uzlabot savu materiālo stāvokli (alga taču bija smieklīgi maza), jūrnieka lādi piekrāva pilnu, izmantodams tiesības nemaksāt muitu. Uz kārākiem visas malas bija piebāztas ar nastām, lādēm un ceļasomām, tās lāgā neļāva piekļūt ieročiem, tāpēc kavēja atsist pirātu uzbrukumus. Pipari no samirkušajiem un saplēstajiem maisiem sabira arī sūkņos. Atpakaļceļā kuģi devās sasvēru- šies, pa šuvēm krietni tecēdami. Kāds kuģis reiz apgāzās, vēl nepaguvis iziet no ostas.

Dzīve uz kuģa bija gluži tāda pati kā dzīve Lisabonā un Goā. Augstdzimušie norobežojās no smirdošā pūļa un uzturējās kuģa pakaļgalā, kamēr vienkāršie ļaudis bija sablīvēti starp klājiem.

Privilēģijas tika saglabātas, pat kuģim grimstot Daži idalgo pieprasīja, lai sauszemes pārgājienos pa tuksnešaino piekrasti gūstekņi viņus nestu palankīnos. Sabiedrisko kāpņu pašā apakšā atradās degradētie — katorgā notiesātie kriminālnoziedznieki. Viņus izmantoja par lielgabalgaļu, nosūtot dzīvībai bīstamos uzdevumos, tādos kā, piemēram, piekrastes izlūkošana.

Pirmais cilvēks no da Gamas komandas, kas spēra kāju uz Indijas zemes, bija «degredado» Žuans Nuņjišs, jaunais ebreju kristietis, kurš nesen bija pievērsts īstenajai ticībai un nedaudz prata arābu valodu. Kalikutas laivinieki viņu aizveda pie diviem Tunisas musulmaņiem, kuri prata kastī- liešu un dženoviešu izloksnes.

«Velns lai tevi parauj! Kas tevi šurp atdzinis?» arābi noprasījuši.

«Mēs nākam meklēt kristīgos un garšvielas,» atbildējis Nuņjišs.

Mūsdienu Kalikutas liedagi piedzīti pilni ar gondolām līdzīgām laivām, jo tur nav ostas. Zvejnieki savus tīklus izvelk krastā un turpat zivis šķiro un liek grozos. Pēc garšvielām te nesmaržo, toties spēcīgi ož pēc zivīm, kas karstajās smiltīs žāvējas. Ja vietējiem iedzīvotājiem pajautāsit kas bija Vasko da Gama, tie droši vien atbildēs: «Kas lai zina — būs kāds amerikānis. Atbrauca un aizbrauca.» Šī ignorance patiesībā pelnīta un ir atbilde uz paša da Gamas uzvedību — viņš apvainoja visvarenāko 110 Malabaras krasta valdniekiem, nododams viņam kā dāvanu no sava karaļa sešas veļas baļļas, tādējādi pārkāpdams indiešu labā toņa likumus. Kad divus gadus vēlāk Indijā ieradās Kabrals, starp viņu un musulmaņu tirgoņiem izraisījās nesaskaņas, kuras beidzās ar pilsētas apšaudi. Un tā par Portugāles Indijas pirmo galvaspilsētu kļuva nevis Kalikuta, bet gan Kočina — pilsētvalsts, kas bija Kalikutas sāncense. «Kočinas tirgū vēdīja garšvielu kodīgais aromāts,» atceras Merls Siveri. «Es klaiņoju pa tirgu, klausīdamies piparu maisu dobjos būkšķus, kad tos meta uz noliktavu grīdas, dzirdēju celtņu signālus — tie vienā paņēmienā pacēla piecpadsmit tonnas smagu konteineru virs piestātnē tērgājošu sieviešu galvām, kuras tepat pārlasīja muskatriekstus un ingvēra sakneņus. Turpat biržas mākleri saklaigājoties veda pārrunas un runāja pa vairākiem telefoniem reizē.»

Atraduši kārotās garšvielas, portugāļi uzreiz saprata, ka musulmaņu tirgoņi garšvielu tirdzniecību ir stingri ņēmuši savās rokās un tas indiešu valdniekiem ir izdevīgi. Tāpēc garšvielu dēļ izraisītie kautiņi drīz vien pārvērtās svētajā karā — asiņainā un nežēlīgā. Da Gama personiski lika sadedzināt lielu kalikutiešu kuģi, kas bija pilns ar svētceļniekiem, kuri atgriezās no Mekas.

Pēc indiešu vēsturnieka Caudhuri domām, portugāļu gal- jonas ļāva visā pilnībā parādīt priekšrocības, kādas bija eiropiešu artilērijai un strēlnieku ieročiem. Tā kā galjonām bija viens papildu klājs un lielgabalu platformas, tad šie kuģi bija peldoši cietokšņi un peldošas noliktavas vienlaikus.

Sadarbojoties ar krasta cietoksni un faktoriju jeb tirgoņu apmetni, galjona varēja kontrolēt ūdeņus un piekrasti tūksto​šiem jūdžu no mājām.

Pārvērtušies par iekarotājiem, pirmatklājēji ļoti drīz saprata, ka būs labāk, ja viņi musulmaņiem tirdzniecību nevis atņems, bet gan apliks ar nodokli. Pasludinājuši nevienam nepiederošās jūras par portugāļu īpašumu, viņi visiem kuģiem, kas bija iepeldējuši Indijas okeānā, pavēlēja iegriezties Goā, Ormužā vai Malakā, lai saņemtu tirdzniecības atļauju un nomaksātu ievedmuitu. Kuģi, kam šādas atļaujas nebija, vai nu tika sagrābti, vai nolaisti okeāna dibenā.

Portugāļu intereses ar laiku mainījās. Agrāk kuģi garšvielas un slavenos Golkondas1 briljantus veda apkārt Labās Cerības ragam uz Lisabonu, turpretī vēlāk viņus vairāk saistīja tirdzniecība Āzijas kontinentā. Portugāļi savstarpēji naidīgiem indiešu valdniekiem pārdeva arābu rikšotājus, Bengālijas līcī tirgojās ar kokvilnu, bet Timoras sanlalkoku 'Golkonda — feodālā XVI — XVII gadsimta valstiņa, kuras galvaspilsētas drupas ir netālu no Haidarabadas, Indijas vidienē, Andras štatā (tajā iegūst dimantus). (Red.) pārdeva Ķīnā; portugāļi ķīniešu zīdu mainīja pret Japānas sudrabu. Indija patiesi cilvēkus savaldzina un pārveido to raksturu!

Taču ari portugāļi ievērojami pārmainīja Indijas seju. Viņi tur ieveda kukurūzu, tabaku, ananasus, papaijas, saldos kartupeļus un citus Dienvidamerikas augus. Viņi indiešus iepazīstināja ar iespiedmašīnu, atvēra bāreņu patversmes, ievērojami atviegloja sieviešu dzīvi. No kaimiņzemes Ceilonas ieveda kanēli, pērles, ziloņkaulu, krāsvielas un pusdārgakmeņus. Pusotru gadsimtu valdot pār Ceilonu, šajā zemē izveidojās daudzas portugāļu ģimenes, vietējo iedzīvotāju valodās tika ieviesti daudzi portugāļu vārdi; portugāļi Ceilonas salā uzbūvēja galvaspilsētu Kolombo, tagadējās Srilankas lielāko pilsētu. Blakus Ratnapūrai vēl šobaltdien tiek izmantotas safīru (zilie korundi. — Red.) raktuves, kuras atklāja portugāļi.

Viens no visskaistākajiem šeit atrastajiem akmeņiem tika novērtēts par 23 950 dolāriem.

Galu galā portugāļu kultūra cieši saauga ar aziātu kultūru, kļūdama par tās neatņemamu sastāvdaļu.

Izdzīvošanas noslēpums portugāļiem Āzijā un Āfrikā bija pacietīgums un pielāgošanās spēja. Portugāļu pārceļotāji bija reālisti un pragmatiķi — viņi portugāļu vārdos nosauca musulmaņiem piederošās kravas, un tas palīdzēja dabūt atļauju šo kravu pārvadāšanai. Viņi vai nu ar svešticībniekiem dalīja peļņu, vai noslēdza laulības. Albukerki nepaguris aicināja savus neprecētos karavīrus apņemt te sievas un kļūt par ieceļotājiem, tādējādi stiprinot impēriju. Indieši no augstākajām kastām šādas laulības uzskatīja par apkaunojumu, taču musul- manietēm un indiešu zemāko kastu sievietēm laulības ar portugāli bija solis uz augšu pa sabiedriskajām kāpnēm. Sādu laulību atzari tagad ir izkaisījušies pa visiem Austrumiem; paši portugāļi šos ļaudis sauc par asimilētajiem, viņiem ir doti portugāļu vārdi, viņu valoda ir piebārstīta ar portugāļu izteicieniem un dvēselē mājo portugāļu katoli​cisms.

Līdz ar tirdzniecības attīstību un peļņas palielināšanos Goa pilsētā sāka pacelties lepnas pilis un savrupmājas. Vienkāršajiem kareivjiem, kas par neregulāru algu pastāvīgi riskēja ar dzīvību, nekas nepiederēja, bet, tā kā portugāļi bija teicami karotāji un labi pārzināja dažādus ieročus, viņu pakalpojums vērtēja ļoti augstu. Kā šāda stāvokļa rezultāts bija neiznīdējama masveida dezertēšana. Portugāļu algotņi kalpoja gan indiešu valdniekiem, gan Siāmas karalim, gan jebkuram citam. Tas atnesa naudu, nodrošinājumu, vispār — ļāva izdzīvot. Viņi paši bija spiesti rūpēties par sevis nodrošināšanu vecumdienās.

impērijas pažobelēs Lēzenajos Bengālijas līča krastos ļaudis kaldināja savu turību un glāba dvēseles. Portugāļi tiecās uz

šejieni, izmantodami apstākli, ka karalis (Portugāles. — Red.) un vice- karalis (Indijas. — Red.) bija aizņemti ar citām lietām. Tādējādi blakus oficiālajai Portugāles Indijai dzima ēnu impērija, daudz ietekmīgāka, nekā pieņemts uzskatīt.

Portugāļu karavīru kara māksla bija tik augsti attīstīta, ka tieši no algotņiem palaikam bija atkarīgs kaujas iznākums. Pie dažiem indiešu nelielo valstiņu valdniekiem uzdienējuši līdz militāra padomnieka rangam, daži portugāļi gribēja paši kļūt par valdniekiem. Tieši viņu dēļ Portugāles karalis vēlējās sagrābt Birmu un Kambodžu.

Viens otrs, ar laupīšanu un tirgošanos ticis pie bagātības, atgriezās legālās impērijas paspārnē. Un, kaut gail šie cilvēki grāva Goa autoritāti un prestižu, viņiem izdevās ne tikai nekrist nežēlastībā, bet tie tika pat apmīļoti. Kāpēc gan?

Ievērojamākais Portugāles impērijas vēstures zinātājs britu profesors Čārlzs Boksers to izskaidro šādi: «Goa gubernatori mainījās ik pēc katriem trim gadiem. Lai iekļūtu pilsētā, gluži vienkārši vajadzēja jauniņajam dot «uz rokas». No vicekaraļa puses nekādi sarežģījumi nebija gaidāmi, taču inkvizīcija gan varēja sabojāt omu.

Svētās inkvizīcijas iestāde Goa pilsētā izveidojās 1560. gadā.

Inkvizīcija dzinās pēc naudas un mantas un tāpēc neskopojās ar standartapsūdzībām par pāriešanu islama vai budisma ticībā. Tiem, kuri nonāca aizdomās, patvērums bija jāmeklē pie Kočinas radžas vai Ķīnā. Ķīnieši tā arī nepieļāva, ka inkvizīcija atvērtu savu pārstāvniecību Makao pilsētā.»

Garšvielas portugāļi atrada Malabaras krastā. Turpretī kristiešus viņiem vajadzēja meklēt Indostānas pretējā malā. Tirgoņi, algotņi, katordznieki izklīda pa garšaugiem bagātajām Rictumgatu nogāzēm un, pārgājuši pāri kalniem, nokāpa zaļajos, kanālu izraibinātajos rīsa lauku plašumos, bet 110 turienes devās uz Koromandelas krastu un Bengālijas līci.

Nagapatinamā, kur portugāļu tirgotāji apmetās blakus musulmaņu un indiešu tirgoņiem, ir smilšaina, ērta osta. Tur reidā stāvēja zvejnieku laivas, gaidot savu kārtu. Saus- kravas kuģi no Bombejas uz šejieni veda nevis Ceilonas kara ziloņus un pērles, bet gan fosfātmēslus no Melnās jūras piekrastes. Pie kuģiem tika pievilktas liellaivas, kas kravu pārveda uz piestātnēm, kur tās jau gaidīja krāvēji. Uzvēluši maisus plecos, viņi teciņus devās uz noliktavu. Dzīvais konveijers neapstājās ne dienu, ne nakti.

No Nagapatinamas Fransisko Ksavers, Indijas otrais Apustulis, gar piekrasti devās svētceļojumā uz ziemeļiem. Kājām nogājis 160 jūdzes, viņš 1545. gadā apmeklēja pirmā kristiešu Apustuļa Toma kapu.

Uzskata, ka Toms ir bijis sludinātājs un miris mocekļa nāvē Dan Toma di Meliapūrā, tagadējā Madrasā.

Kristīgie sīrieši, tur dzīvodami, vēl ilgi glabāja atmiņas par Tomu. Tie paši kristieši, kurus meklēja da Gama!

«Pa gaisu pārceļoties uz Čitagongu, Bangladešu, es lidoju pāri plašajai Gangas un Bramaputras deltai,» stāsta Merls Siveri, «un atrados virs Bengālijas līča gala. Skatījos lejup un vēroju mazo upīšu līkumus un applūdumus, aizaugušus ar purvaines zaļumu, un domāju par to, ka šī skaistā, miermīlīgā valsts vairāk nekā citas cieš no brāzmainiem cikloniem un plūdiem. Piekraste ir stipri līkumoti, ar daudzām attekām, tāpēc šīs vietas bija kļuvušas pat īstu pirātu midzeni jau tad, 1518. gadā, kad portugāļi te ieradās pirmo reizi. Jūras laupītāji vēl tagad te atrod apmešanās vietas. Ja ticēt laikrakstiem, tad vēl ap 1990. gadu dažu nedēļu laikā tie 250 reizes uzbrukuši zvejnieku laivām. Čitagongā, Jaunavas Marijas dievnamā, izlasīju veselu sarakstu akmenī iecirstu vārdu: Sarjao, Košta, Pereira… Iedams cauri portugāļu kvartālam uz viņu enkurvietu, es pēkšņi atrados līksmojošu un dziedošu ļaužu pūlī. Automobiļi ar ieslēgtām sirēnām, velosipēdisti, velorikšas un kājāmgājēji— visi vienā lavīnā devās pa ielu aiz palankīna, uz kura atradās indiešu dievietes Durgas tēls. Durga iznīcina dēmonus. Paraža prasa, lai dievietes tēls saulrieta brīdī tiktu nomazgāts jūras ūdenī, jo ir sākušies lielie bengāļu svētki — Labā uzvara pār Ļauno.»

Ajutaja, senā Siāmas (tagad Taizeme) galvaspilsēta, daudzas reizes ir izturējusi birmiešu uzbrukumus. Četrus gadsimtus tā bijusi viena no lielākajām Āzijas pilsētām. Miljons iedzīvotāju un četri

tūkstoši kaujas ziloņu — ar to bija pilnīgi pietiekami, lai nodrošinātu pilsētas virskundzību pār veselu impēriju.

«Klīstot pa pilsētas portugāļu kvartālu, kas atrodas pie upes grīvas, es apstājos kristiešu tempļa izrakumu vietā un vērīgi apskatīju skeletus,» raksta Merls Siveri. Stāsta, ka te atrodoties arī tēva Heronima da Krūza, nelabojama dogma-tiķa, pīšļi; viņš esot nemitīgi iesaistījies karstos strīdos ar musulmaņu tirgoņiem.»

1516. gadā, kad jau bija apritējuši pieci gadi kopš portugāļu ierašanās pilsētā, atnācēji ar Siāmas karali noslēdza pirmo sadarbības un tirdzniecības līgumu. Eiropieši apsolīja karalim piegādāt artilēriju un kareivjus, bet karalis savukārt tiem atļāva brīvi celt tirgoņu apmetnes un turēties pie kris​tietības.

Kad birmieši galu galā Ajutaju iekaroja, Siāmas karaļvalsts atdzima citā vietā, pa Menamas upi nedaudz uz leju. Kā balvu par ilgo un uzticīgo kalpošanu karalis portugāļiem ierādīja zemes jaunajā galvaspilsētā. Līdz pat XIX gadsimtam Siāmas diplomātiskā valoda palika portugāļu valoda.

Kad mazā indonēziešu lidmašīna virs slavenajām Garšvielu salām1 sāk samazināt augstumu, Temati un Tidoru var pazīt uzreiz. Divi dvīņu vulkāni paceļas virs ūdens virsmas šaurā līcī tieši virs kādreizējā portugāļu cietokšņa. Krustnagliņas, muskata «krāsa» un muskatrieksti tur izlikti kaltēties gar šaurajiem ceļiem, kas apjož salu. Tie, kuri sastādīja Tordesiljasas līgumu, nezināja, kam salas pieder — Spānijai vai Portugālei. Robežlīnija gāja 370 līgas uz rietumiem no Zaļā raga salām. Tā tas bija Rietumu puslodē.

Bet Austrumu?

Neskaidrības atrisināšana arī bija Magelāna pasaules ceļojuma galvenais mērķis. Taču jautājums nekļuva skaidrāks pat tad, kad pasaules apceļotāja kuģi nokļuva līdz šīm divām nelielajām salām, un mezglu beigu beigās pārcirta imperators Kārlis V. Tā kā karalim bija ļoti spaidīgi ar naudu, viņš 1529. gadā ar Portugāli noslēdza Saragosas līgumu, ar kuru spānieši tiesības uz abām saliņām pārdeva par 350 tūkstošiem kmsado — tais laikos ļoti solīdu summu.

Vai nav likteņa ironija — pēc hronometra izgudrošanas XVIII gadsimta beigās noskaidrojās, ka Moluku salas atro​das portugāļu zonā. Tātad Portugāles valsts bija nopirkusi to, kas tai jau piederēja!

Taču Saragosas līgums spāniešus neatturēja no tuvīnajām Filipīnām. Ternates un Tidoras sultāni bija viens otram nāvīgi ienaidnieki, un portugāļi nolēma šo ienaidu izmantot savā labā. Rezultātā spānieši guva iespēju nostiprināties Ti- dorā. Bet pēc tam, XVII gadsimta pašā sākumā, salām uz- gūla smagā holandiešu roka, un pirmām kārtām Moluku salās tika izcirsti visi nagliņkoki; ieguvuši monopolstāvokli, holandieši kmstnagliņām noteica savu cenu.

No Banda Ačehas Sumatras salas vienā malā līdz Ambo- nai, Moluku salu galvenajai pilsētai, ir 2300 jūdžu. Zemē gandrīz pilnībā valda musulmaņi. Taču Ambonā kā nekur 'Garšvielu salas — tā dēvēja Moluku salas Indonēzijā; divas no mazākajām salām Ternate un Tīdora tolaik koncentrēja garšvielu sagādi visai pasaulei. (Red.) citur svin Ziemassvētkus — Kristus dzimšanas svētkus, un puse iedzīvotāju ir kristieši. Pilsētā ir skaists piemineklis Ksaveram, kurš gandrīz divus gadus te bijis misionārs. Svētajam tēvam vienā rokā ir krusts, bet otrā — Bībele, kas joprojām nav zaudējusi nozīmi vietējās dzīves atribūtikā.

Merls Siveri devās pa Ksavera pēdām no Austrumāfrikas cauri Indijai, pāri Bengālijas līcim uz Malaku un Indonēziju. Galu galā ceļotājs izkāpis krastā Japānā, Kagosimā, kas ir pasakaini skaista osta Kjusju salas dienvidu galā, kūpoša vulkāna pakājē. Par Ksavera darbību liecina baznīcas un pieminekļi; tieši viņš te 1549. gadā aizsācis japāņu kristietī​bas laikmetu.

65 jūdzes uz dienvidiem no Kagosimas ir neliels zemesrags, kurā savulaik izkāpa krastā arī pirmie «dienvidu barbari» — divi portugāļu tirgoņi, kas 1543. gadā ieradās ar ķīniešu džonku. Viņus pie krasta bija izmetis taifūns. Portugāļu musketes japāņus tik ļoti sajūsmināja, ka vietējais valdnieks bija licis saviem meistariem izgatavot tieši tādas pašas. Taču pakaļdarinājumi šaujot sasprāga. Salas ieroču muzejā ir aplūkojami gan muskešu oriģināli, gan kopijas. Šaušanas demonstrējumus gan tur nerīko.

Tā laika Japānu novārdzināja feodālo valstiņu valdnieku savstarpējās nesaskaņas. Kārodami iegūt

portugāļu ieročus, ķildnieki bija spiesti Romas katolicismu paciest un pat apsveikt Rezultātā Japānā izplatījās gan ieroči, gan kristietība, izjaucot vietējo reliģisko un politisko spēku līdzsvaru. Tātad var teikt, ka ieroči palīdzēja apvienot un saliedēt valsti.

Dzīvs piemineklis, kas apliecina portugāļu klātbūtni Japānā, ir lielā Nagasaki pilsēta. Tās celtniecības vietu bija izraudzījušies eiropieši pēc tikko kā nokristītā valdnieka Omuri pamudinājuma.

Visapkārt ostai pamazām izauga kristiešu apmetne, kas kļuva par svarīgu tirdzniecības centru orbītā Goa — Makao — Nagasaki. Šī būtībā portugāļu pilsēta nodrošināja Rietumu ietekmi visās Japānas dzīves jo​mās — no reliģijas līdz kulinārijai, kartogrāfijai un medi​cīnai.

1638. gadā vietējais valdnieks Jemici apspieda sacelšanos, nogalinādams 37 tūkstošus cilvēku, galvenokārt kristiešus. Portugāļus, kas Japānai bija atvēruši visu pasauli, padzina, un veselus divus gadsimtus Uzlecošās saules zeme no ārpasaules izolējās, par dievināšanas objektiem padarot sinto1 un samuraja zobenu.

Taču Fransisko Ksavers jau sen bija miris. Iededzies par ideju ienest kristietību Ķīnā, viņš 1552. gadā bija ieradies kādā mazā salā blakus Makao. Kamēr sludinātājs pūlējās dabūt atļauju apmesties kontinentā, viņu piemeklēja drudzis un noveda kapā. Viņu apglabāja turpat, pie Ķīnas vārtiem, bet vēlāk pīšļus pārveda uz Malaku, tad — uz Goa, kur viņam uzbūvēja kapenes. 1622. gadā Indijas Apustuli iecēla svēto kārtā.

«pasaulei pievērstā eiropas seja» Kāpēc tieši Rietumi atklāja Austrumus, nevis otrādi? Kāpēc Ķīna Minu dinastijas laikā, kad tā bija visbagātākā un visspēcīgākā nācija virs Zemes, kāpēc tā gaidīja, kad pie durvīm pieklauvēs niecīgā Portugāle? XV gadsimtā Ķīnas imperatori nosūtīja milzīgas flotes (30 tūkstoš cilvēku deviņ- mastu «dārgumu kuģos», kas pēc lieluma pārspēja jebkuru eiropiešu kuģi) ilgstošās ekspedīcijās, kas kopā prasīja 28 gadus. Šajā laikā ķīnieši izvagoja visu Indijas okeānu un gar Āfrikas krastiem brauca dienvidu virzienā. Kāpēc ķīniešu eskadrās neapbrauca Labās Cerības ragu un nenoen- kurojās Lisabonā, Težu upes grīvā?

Pēc Honkongas universitātes rektora profesora Vana Hungvu domām, Minu dinastijas imperatoriem nebija vajadzības virzīties uz Rietumiem, nodoties pētniecībai un paplašināt tirdzniecību. Turpretī Rietumiem bija ļoti liela vajadzība pēc Austrumiem. Musulmaņi kontrolēja tirdzniecības ceļus, ko nosprauda Marko Polo un vēl agrāk — eiropieši krusta 'Sinto (sintoisms) — sena japāņu reliģija, dievu ceļa mācība. (Red) karu laikā, tāpēc portugāļi bija spiesti meklēt jaunus marš​rutus.

Kad 1513. gadā portugāļi parādījās Ķīnas dienvidaustrumu piekrastē, tos — ar garu bārdu un platām acīm — uzņēma kā parastu pirātu bandu. Ķīnā nevienam nevarēja ienākt ne prātā, ka šie ļaudis radīs reālus draudus. Tāpēc portugāļiem atļāva Makao atvērt veikaliņus un tirgoties Kan- tonas gadatirgos, kas nolika divas reizes gadā.

Tagad Makao atrodas Austrumu fonda valde. Šī organizācija apmaksā arheoloģiskos izrakumus, restaurācijas dar​bus, Portugāles Āzijai veltītās kultūras un zinātnes pro​grammas.

1997. gadā Honkongai jākļūst par Ķīnas sastāvdaļu. 1999. gadā tas pats notiks ar Makao. Taču, kā uzskata fonda priekšsēdētājs Karlušs Monžardino, Makao jau ir ķīniešu pilsēta. Ārēji tā, protams, atgādina Portugāli, bet runā te Kantonas dialektā. Ķīnas varas iestādes apsola pusgadsimtu Makao saglabāt kapitālismu, un portugāļi šiem solījumiem tic. Arī Taivānā šī iekārta saglabāšoties. Starp citu, taivānieši iegulda lielas naudas summas jaunas lidostas celtniecībā Makao. Un tomēr nemieru pilnīgi apslāpēt neizdo​das: pēdējā laikā Portugāles pase burtiski jāizcīna tāpat kā tās iedzīvotāja statuss.

Vieta, kur Portugāles impērija dzima un tika likti pamati tās uzplauksmei, atrodas tikai dažu jūdžu

attālumā no vietām, kur Marokas krusta gājienu rezultātā šai impērijai pienāca gals. 163 gadus pēc tam, kad Enrike Jūrasbraucējs Seutā bija dabūjis bruņinieka piešus, karalis Sebastjans, godkāres plosīts un donkihotisma pārņemts, sapņoja par klejojoša bruņinieka piedzīvojumiem un veda savu karaspēku uz Ksarelkebīru, kur gāja bojā pats un iedzina postā visu savu armiju. Rezultātā Portugāles karaļtronis dabūja Sebast- jana tēvoci Spānijas Filipu II, un valsts uz 60 gadiem no​nāca savas kaimiņzemes jūgā.

Tikai Goa1 , Portugāļu Indijas pēdējais balsts, ko bija uzcēlis Gama un Albukerki, noturējās līdz 1961. gadam. Tā tomēr pirmā koloniālā lielvalsts Portugāle kā tāda beigs pastāvēt kā pēdējā, kad Makao pāries Ķīnas jurisdikcijā. Nedrīkst aizmirst impērijas veidotāju neticamos varoņdarbus, portugāļu tirgoņu izmisīgo drosmi. Bet viņu, pa visu pasauli izmētātu, bija tikai daži tūkstoši, un ari pašā Portugālē tajos laikos nebija vairāk par miljonu iedzīvotāju.

Kā izteicies Portugāles vēstnieks Bangkokā, viņa tautas- brāļus varētu ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā kā pasaulē vislielākos nejēgas komerclietās. Veselus simt gadus tie turējuši savās rokās Āzijas tirdzniecību, visbagātāko tirdzniecību pasaulē, bet kļuva nabadzīgāki nekā bijuši. Portugāļi Austrumu bagātības izlaida caur pirkstiem, un galu galā tās savā īpašumā ieguva Antverpenes tirgoņi. Visa peļņa, ko Portugāle bija ieguvusi, aizgāja karam ar marokāņiem, dinastijas laulību apmaksai un parādes greznībai.

Var teikt, ka Portugāle gan izdarīja revolūciju ģeogrāfijā, bet to nevar teikt par finansēm.

Lai nu kā, portugāļu jūrasbraucēju nopelni ir milzīgi. Runa jau nav par zeltu, garšvielām, zīdu un dārgakmeņiem. Šie drosmīgie ļaudis, kas bija nabagi kā baznīcas žurkas, pieskārās senajām Austrumu kultūrām un uz Eiropu atveda jaunu pasaules redzējumu uz vienotu un nedalāmu civilizāciju tās kopumā.

Tāpēc Portugāle, pēc dzejnieka Fernandu Pesoas vārdiem, aizvien paliks «pasaulei pievērsta Eiropas seja».

'Goa, Damana un Diu (abas pēdējās ir pie Kambeja līča ieejas) — savienotā teritorija, kas no Portugāles valdījuma 1962. gadā tika atdota Indijai, bet Goa 1987. gadā pārveidota par štatu. Red.)

Tims Severins Odiseju meklejot Atgriežoties no Trojas kara «uz dzimteni mīļo», uzvaru guvušie grieķi Egejas jūrā apbrauca Sū- nija zemesragu, kuru vēl mūsdienās rotā Posei- dona tempļa drupas. Tur kauti vērši un ziedoti Poseidonam.

Par to vēstī Homērs savā «Odisejā», kuras galvenais varonis Rietumos vairāk pazīstams ar latīņu vārdu Ulikss1 . Bet pa kādām zemēm un jūrām īsti ir vedis šā varoņa ceļš? Ar kuģi, kas atgādināja vēlā bronzas laikmeta galeru, mēs tad ari mēģinājām šo seno ģeogrāfisko mīklu atminēt.

— Olīvu eļļu! Vairāk eļļas stūres airos!

Komanda no mutes mutē nodeva šo rīkojumu, un tas nonāca līdz Nazemam, mūsu pavāram. Nazems ir 155 centimetrus garš un izskatās kā miniatūrs berberu pirāts. Viņš jau piekto dienu nav skuvies, ap galvu apsaitē. Nazems pa​zuda zem airētāju sola, bet jau pēc brīža eļļas krūka sāka ceļot pa kuģi no rokas rokā.

— Nu re, — teica Džons, mūsu kuģa ārsts, — velte Uliksam.

Es bagātīgi ieziežu ādas siksnas, kas sastiprina kopā 'Ulikss (Olixes, Ulixes) —vārda Odisejs blakusformas, kas tulkojumā nozimē «dusmīgais», «nīdējs». Tims Severins raksta angļu valodā. Varoņeposa citāti te un turpmāk — Augusta Ģiezena tulkojumā (Odiseja. Rīga, 1943.g.). (Tulk.) divus airus, un domās pārskatu mūsu raibo ekipāžu. Tajā ir dakteris Džons, viens no četriem britiem, sīrietis Nazems, amerikānis Riks, bulgārs Todors, kā arī grieķis, turks un četri īri. Pirms trim nedēļām mēs bijām uzsākuši braucienu pa Vidusjūru ar 18 metrus garu galeru, kuras nosaukums r «Argo». Mēs gribam restaurēt Odiseja noieto ceļu pēc Trojas sagrābšanas, ko aprakstījis Homērs. Taču šis jau bija otrais «Argo» brauciens. Kuģi uzbūvēja grieķu meistari Speces salā, un 1984. gadā mēs ar to devāmies gar Melnās jūras piekrasti pa Jāsona ceļu, meklējot Zelta Aunādu. Šoreiz mūsu ceļojums sākās no Trojas, no vietas, kur notikusi pēc literārajiem avotiem visiem zināmā kauja. Desmit gadus, kā vēstī daudzās teikas, grieķi pūlējās pilsētu iekarot un atdabūt Skaisto Helēnu, kuras nolaupīšana Spartā arī bijusi par kara cēloni. Par lielu izbrīnu tiem, kuri šo stāstu uzskatīja par Homēra fantāziju, vācu arheologs Heinrihs Šlīmanis 1870. gadā dažu jūdžu attālumā no Darda- neļiem nelielā uzkalnā atrada Trojas drupas.

Es brīnījos — cik maza bijusi Troja! Šķērsām apmēram 200 metru, un pilsētas mūriem visapkārt varēja apiet nepilnās piecās minūtēs. Un tomēr, kā pēc Homēra aprakstiem aprēķinājis kāds zinātnieks, metropoli (pilsētvalsti) apdzīvojuši gandrīz 50 tūkstoši iedzīvotāju. Taču izrādās, ka Troja bijusi uzbūvēta nevis uz klints, kā mūs cenšas pārliecināt sengrieķu dziesminieks, bet gan vienkārši kraujā krastā, kas bijis vairākus desmitus metru augsts. Ar poētiskā vārda maģiju Homērs nelielu cietoksni pārvērtis varenā pilsētā, kāda patiesībā nemaz nepastāvēja.

Pilnīgi iespējams, ka arī Homēra «Odiseja» balstās uz tīras izdomas. Taču, ja ir eksistējusi reāla Troja, tad kāpēc gan nevar būt dzīvojis Ulikss? Pēc Homēra teiktā, IJlikss ir vadījis grieķu karapulkus no Jonijas salām, kas atrodas Grieķijas pašos rietumos. Viņš pielietoja viltību un iekaroja Troju ar koka zirga palīdzību, bet pēc tam pats sevi cildinoši dēvēja par pilsētas iekarotāju. Mums savos meklējumos būtu derīgi zināt, kāds raksturs bijis Odisejam — Uliksam. Viņš ticis daudzināts kā nežēlīgs, viltīgs, prasmīgs, bet tai pašā laikā ari piesardzīgs, tālredzīgs sava karapulka vadonis. Viņš vienmēr panāca mērķi, bet izvēlējās sev vismazākā riska ceļu. Tāds cilvēks taču nebūtu spēlējies ar likteni, izvēloties ceļojumu pa jūru, bet būtu iespējami ātri atgriezies mājās. Tie bija grieķu kolonisti, kas izplatīja leģendas, ka Uliksam esot nācies daudz ceļot apkārt Itālijai.

— Paskaties uz llliksa mājupceļu, — es teicu Todoram, bulgāram, kurš mūsu komandai bija pievienojies jau pirmajā jūrasbrauciena etapā. — Tas pilnībā atbilst mūsu varoņa raksturam. Homērs

saka, ka Ulikss esot braucis uz Grieķiju pa citu ceļu nekā pārējā grieķu flote. Viņš savus 12 kuģus aizveda uz ziemeļrietumiem gar Trāķijas piekrasti. Tas bija drošs kurss, visā brauciena laikā zeme atradās redzamības attālumā. Tā viņi nonāca pie kikoniem1 , trojiešu sabiedrotajiem, un, pilnīgi iespējams, nevarēja atturēties nelaupījuši.

Todors pamāja ar galvu.

— Un tur apgādājās ar stipru vīnu, kas tam arī izglāba dzīvību, kad viņš nokļuva vienacainā Kiklopa rokās, vai ne tā? — Todors pasmaidīja. — Trāķija bija cieši saistīta ar Troju. Arī mans uzvārds — Trojevs — var liecināt par tro​jiešu izcelsmi.

Pēc tam kad Ulikss bija izlaupījis kikonu pilsētu Ismaru, viņš centās panākt, lai viņa ļaudis ņem kājas pār pleciem. Taču tie turpināja žūpot un apkaut lopus. Kikoni devās pretuzbrukumā, nogalinot pa vairākiem cilvēkiem no katra kuģa.

Par laimi, kad mēs ar «Argo» braucām garām tiem pašiem Trāķijas krastiem, mums uzbrukums nedraudēja, kaut mēs ari bijām nobaudījuši savu tiesu slavenā vīna. Grieķu pilsētas Tasas iedzīvotāji mūs cienāja ar medu un melno vīnu no aptītām pudelēm, kā arī dāvināja mazas pudelītes ar suzo — liķieri, kam anīsa aromāts.

— Kā jūtaties, sekodami blēdīgajam Uliksam, pēc tam kad esat bijuši jūrasceļojumā pa varonīgā Jāsona maršrutu? — vaicāja salas mērs. — Cerēsim, ka jums veiksies labāk 'Kikoni — mītiska tauta. (Tulk.) nekā Uliksam, un jūs atgriezīsities mājās drīzāk nekā pēc desmit gadiem. Šī ir viena no Homēra «Odisejas» plaši zināmajām neskaidrībām. Homērs apgalvo, ka Uliksam bijuši vajadzīgi desmit gadi, lai atgrieztos jūras apskalotajā Itakā. Taču, ja Odiseja gaitas izsekosim pēc poēmas un noskaidrosim, cik laika viņš pavadījis uz jūras ūdeņiem, tad pārliecināsimies, ka tā bijusi tikai viena sezona. Visu pārējo sava ceļojuma laiku Ulikss pavadījis krastā, septiņus gadus, piemēram, kopā ar nimfu Kalipso.

Uliksa nelaimes sākās aiz Malējas raga. Šis ķīlis kā zoba sakne iestiepjas Krētas jūrā Peloponēsas dienvidaustrumos. Šī ir pēdējā vieta, līdz kurai Uliksa ceļu varam izsekot atbilstoši Homēra versijai, pēc ģeogrāfiskajām reālijām. «Kad esi pabraucis garām Malējai, aizmirsti par savām mājām,» — te ir vietā atgādināt grieķu parunu[28].

No Malējas raga vētras nesa Uliksu uz dienvidiem.

«Veselas deviņas dienas es klīdu pa zivīgo jūru, Drausmīgā viesuļa dzīts, bet pēdīgi desmitā dienā Izkāpām lotēžu[29] zemē — šie pārtiek palaikam no augļiem..»

Kur gan tas notika? Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka lotofāgu dzīves vieta ir bijusi Ziemeļāfrikā.

Taču mums nav skaidru ziņu, ka Ulikss būtu tur piestājis. Ir tikai zināms, ka iezemieši pārtikā lietoja «medainu augli», kas cilvēkiem atņēma atmiņu, lika «dzimteni aizmirst pavisam» un vēlēties «pie lotēžiem paliki arvienu». Šo narkotisko augu ir mēģināts dažādi atšifrēt, gan uzskatot, ka tas ir hašišs vai džo- džoba, vai arī lotoss vai parastā datele.

Deviņu dienu ilgs dreifs ar galeni — ja mēs šādam termiņam piekrītam — var novest līdz Ziemeļāfrikai. Senie grieķi dreifu pilnībā kontrolēja, jo visi kuģi turējās kopā. Ar ātrumu pusotra līdz divi mezgli — tāds ir «Argo» caurmēra temps līdzīgos apstākļos — ziemeļu vējš varēja viņus aizdzīt līdz Kirenaikas krastam tagadējās Lībijas teritorijā.

Atēnās es iegriezos Lībijas pārstāvniecībā, lai mūsu starptautiskajai ekipāžai saņemtu vīzas. Taču 110 Tripoles, no pulkveža Kadāfi administrācijas, netika saņemta nekāda atbilde.

Tas, ka mums nebija Lībijas vīzu, lika komandai pielietot viltu un attiecīgi pārģērbties, kamēr «Argo» atradās ceļā uz Krētu. Siltā gadalaikā viesuļi Vidusjūras austrumu daļā var pūst nemitīgi, caurām dienām. Tieši šie vēji novirzīja Uliksu no kursa. Visu dienu «Argo» lika mētāts pa viļņiem, kamēr spēcīgais vējš mūs aiznesa līdz klinšainajai, gandrīz pilnīgi neapdzīvotajai Krētas rietumu piekrastei.

Pirmo reizi visā mūsu ceļojuma laikā es devu pavēli sagatavot vētras enkuru. Krastā neredzēja neko, kur mēs varētu patverties, visur tikai seklas lagūnas starp klinšu kraujām. Bet ja nu mēs apmestos kādas klints aizvēja pusē? Tā arī darījām.

— Izmest enkuru!

Izdzirdot šos vārdus, Kormaks, gandrīz divmetrīgs īru jūrnieks, izmeta enkuru pār bortu kā spēļlietu.

Enkurs nonāca sliktā vietā, kur viss jūras dibens klāts ar klinšu atlūzām un lieliem bluķiem, taču aizķērās stingri.

Veselas septiņas dienas mēs stabili turējāmies vienā un tai pašā vietā, pēc kārtas dodamies uz netālo jūrmalas ciemu, lai sagādātu pārtiku. Pa to laiku uz kuģa atstātie sardzes vīri gulēja uz airētāju soliem un klausījās nepārtraukto vētras kaukšanu. Tā droši vien norisinājās ari Uliksa jūrasbrauciens. Viņa kuģiem buras bija saplēstas, pie krasta tie pienāca ar airiem, un tur viņi aizvadīja «divas visgarākās naktis un divas visgrūtākās dienas gurušiem spēkiem un sagrauztu sirdi».

Homērs nesaka, ka Ulikss, braukdams uz lotofāgu zemi, būtu pazaudējis ceļu. Pieredzējušiem bronzas laikmeta jūrasbraucējiem ceļu rādīja saule dienā, zvaigznes naktī un viļņi jūrā. Tiklīdz laika apstākļi uzlabojās, viņi varēja pa to pašu ceļu braukt atpakaļ līdz Malējas ragam un doties mājās. Patiesi, krietni vēlākos laikos grieķu kuģi bieži atgriezās mājās no Kirenaikas pa labi zināmo ceļu. Viņi gar Āfrikas piekrasti brauca uz austrumiem tik ilgi, kamēr Āfrika palika tiem pa labi, un pēc tam pagriezās uz ziemeļiem. Tas bija vistaisnākais ceļš uz Krētu. Un tieši šeit, pēc maniem aprēķiniem, Uliksu un viņa kareivjus gaidīja nākamais piedzīvo​jums — sastapšanās ar kiklopiem.

Mēs pārmeklējām visu Krētas dienvidu piekrasti, gribēdami atrast alu, kurā Ulikss sastapās ar vienacaino milzi. Bija kāda detaļa, kas apliecināja, ka mēs esam uz pareizā ceļa, — tās bija Krētas savvaļas kazas. Homērs taču apgalvo, ka kuģi piestājuši pie tādas salas, kur «mežkazu bari bez skaita mielojas ganībās treknās». Un, tā kā «cilvēku kāja ne reizes šai vietā nav spērusi soli», tās no cilvēkiem nebaidījās un kļuva par izsalkušo jūrnieku viegli gūstamu medījumu — tie sarīkoja dzīres, nogalinot vairāk nekā simt dzīvnieku. Krētā vēl tagad var sastapt savvaļas kazas, sensenās Vidusjūras zemju iemītnieces. To masīvie vītie ragi un muskuļotais ķermenis ir bijis bronzas laikmeta mākslinieku, tēlnieku un metālkalēju iemīļots modelis.

Kaut kas Krētā no tiem laikiem vēl ir palicis — vai nu pats Kiklops, yai kāda cita leģendāra būtne, kas pārsteidz iztēli tikpat stipri.

Kāds lauku skolotājs man Pitsīdijas ciemā stāstīja, ka krētiešiem ir folkloras tēls milzis-cilvēkēdājs, kurn kalnu gani vēl aizvien baidoties.

— Divi vietējie iedzīvotāji, — skolotājs sāka savu stāstu, — reiz gāja uz Irakliju, Krētas «galvaspilsētu». Pa ceļam abi iegriezās Skilohoru ciemā, kur katru māju apsargā pa divi nikni suņi.

Ceļinieki kādai sievietei palūdza naktsmājas. Teikdama, ka viņa iet vīram pretī, sieviete abus ceļiniekus atstāja kopā ar savu dēlu. Tad viens no ceļiniekiem nejauši pieskārās zēna galvai. Kas tās bija par šausmām, kad viņš zēna pa​kausī ieraudzīja trešo aci, kas esot milžu-cilvēkēdāju īstā pazīme!

— Zēns atzinās, — turpināja skolotājs, — ka viņa māte ir aizgājusi pasaukt vēl divus cilvēkēdājus, kas ceļiniekus nokaus un apēdīs. Tad ceļinieki nogalinājuši zēnu un bēguši, sargsuņiem nomēzdami pa gabalam zēna miesas. Abi zemnieki sapulcinājuši ļaudis un atgriezušies ciemā, lai Ski- lohoru ciema briesmoņus nogalinātu.

— Šī vieta atrodas ceļā no Dafnas uz Irakliju, — apgalvoja mans sarunu biedrs. — Netālu no šejienes, Drakotesā, «briesmoņu dzīvesvietā», jūs klints virsotnē varat atrast veselu rindu alu, kur Ulikss ari satika Kiklopu.

Odiseja piedzīvojumu ar kiklopiem zina katrs skolēns, un tomēr šis stāsts nenoveco. Homērs vienacainos milžus apraksta kā rupju milžu tautu, kas «likumus nezin» un ne​bīstas dievu, pat paša Zeva ne, jo ir «stiprāki par viņiem» un dzīvo alu dziļumā kalnu nogāzēs.

Ulikss bija nokļuvis līdz kiklopa Polifēma alai. Ulikss stāsta:

«Ienākot drūmajā alā, ar izbrīnu vēro​jām visu: Pildītos grozus ar sieriem, daudz jēru un kazlēnu sīku, Sabāztu aizgaldās šaurās … it visur bij sūkalas traukos, Toveros, baļļās un ķipjos, kur lēja viņš izslaukto pienu.»

Uliksa biedri jau gribēja paņemt sieru un ganāmpulku aizdzīt uz savu kuģi, taču Ulikss dega nepacietībā ieraudzīt pašu alas saimnieku. Bet pieredzēja daudz vairāk, nekā bija gribējis. Kad milzis Jāmāca, viņš alas ieejas priekšā aizvēla akmeni: «Milzīgu, smagu, ko nespētu novilkt pat divdesmit divi Spēcīgi četrratu jūgi no vietas ar lielākām pūlēm», bet tad «Pēkšņi viņš uzbruka mums un izstiepa rokas pret biedriem; Satvēris divus kā kucēnus mazus, viņš trieca pret klinti; ..Sacirtis gabalos tos, viņš rīkoja mie​lastu gardu: Gabalus rija jo kāri kā lauva..»

Kad vēders bij «piebāzts pilns», briesmonis apsēdies un aizsnaudies.

Nākamā diena nebija labāka. Polifēms nelūgtos viesus joprojām turēja gūstā aiz klintsbluķa, kamēr pats gāja lopus paganīt Atgriezies viņš «satvēra» vēl divus jūrniekus un atkal «rīkoja mielastu gardu».

Pa to laiku atjautīgais Ulikss bija izdomājis bēgšanas plānu. Viņš Polifēmu piedzirdīja ar stipru Trāķijas vīnu un, kad tas piedzēries aizmiga, ar saviem ļaudīm nodrāza zaļoksnu olīvkoka mietu, «ielika kvēlošās oglēs» un, kad tas degdams jau dzirkstīja, «ietrieca kiklopam acī».

Nākamajā rītā aklais Polifēms pabīdīja nost klintsbluķi, lai izlaistu lopus ganībās. Polifēms aptaustīja katras aitas un kazas muguru. Tad Ulikss sasēja kopā pa trim auniem un zem katra vidējā piesēja kādu no saviem biedriem. Viņš pats ieķērās Polifēma mīļākā auna vilnā un karājās zem tā. Tā jūrnieki šoreiz izglābās.

Bet, kad kuģis nedaudz atīrās no krasta, Ulikss aklajam Polifēmam kliedza, ka ar savu nežēlību viņš pats ir izpelnījies Zeva un citu dievu atriebību. Nu Kiklops trakās dusmās pacēla klintsgabalu un iesvieda to jūrā, gandrīz vai sašķaidīdams kuģi. Kopš tā laika Polifēma tēvs Poseidons visu laiku nemitējās Uliksu vajāt Bija dučiem vietu Egejas jūrā un pat pie Melnās jūras krastiem, kad manas komandas ļaudis, rādīdami uz milzīgiem klintsbluķiem jūrā, teica: «Šos akmeņus ir samētājuši kiklopi.» Drakotesā notika tas pats — vīri teica, ka piekrastes klinšu bluķus esot izmētājis Polifēms, nevis tie paši nogāzušies no klinšu pārkarēm.

Homērs šīs vietas labi pazina, jo viņš «Odisejā» vairākkārt piemin Festu[30] un tuvīnās klintis.

Taču rodas jautājums: vai tikai Homērs sižetu par milžiem-cilvēkēdājiem nav aizņēmies no krētiešu folkloras?

Kosts Paterakis, bijušais partizānis, parādīja man vēl vienu alu, kas leģendārajiem milžiem būtu bijusi īsti piemērota. Viņš mūs sagaidīja Sougā, Krētas dienvidu krastā, kā viņš kādreiz kopā ar citiem vīriem esot sagaidījis ieroču biedrus, sabiedroto pārstāvjus, kas te ieradās ar zemūdenēm, lai dotos partizānu karā pret vācu okupantiem. Kosts un viņa brāļi sabiedrotos un viņu ieročus tolaik slēpa krasta tukšumos, kas pazīstami ar nosaukumu Kiklopu alas. Šodien Kosts vairāk atgādina bankas kalpotāju, nevis rūdītu karavīru, taču, vērojot, cik veikli viņš pārvietojas pa milzīgajiem klinšu bluķiem, mūsu pavadonim nevar dot pat pusi no viņa gadiem. Ar zāli apaugušā nogāzē pie alas ieejas Kosts teica: —Tikai vienā pašā šajā alā mēs sadzinām līdz tūkstotim aitu.

Ala pārsteidzoši līdzinājās Homēra aprakstītajai alai. Milzīgs klinšu bluķis gandrīz aizsedza ieeju alā. Griestu velve augstu virs galvām bija ganu ugunskuru dūmos nokvēpusi. Dzidrs ūdens pilēja akmens iedobē, te tāpat bija no akmeņiem izveidots aizgalds, kur slauca aitas. Neviens mākslinieks, gatavojot dekorācijas filmai par Uliksa ceļojumu, nevarētu izdomāt neko izteiksmīgāku. Taču rodas jautājums: kas

gan ir bijis pirmais — poēma vai ala?

Nākamā pietura Uliksa ceļojumā bija Eola[31], vēju valdnieka sala. Ulikss un viņa kareivji uzturējās šeit veselu mēnesi kā Eola un viņa sešu dēlu un sešu meitu viesi. Salas saimnieki dzīvoja mierā un sadraudzībā ar kaimiņiem un rīkoja viesiem par godu dzīres. Pēc loģikas, Uliksam no Ziemeļāfrikas vajadzēja doties uz Krētu, un ir kāda vieta salā, kas pilnībā atbilst Homēra aprakstam, — tas ir senais pirātu cietoksnis Grabuza Krētas ziemeļrietumu stūrī.

Grabuza «peldēja jūrā», kā tas «Odisejā» teikts. Es palū​dzu Viliju Stoniju, ekspedīcijas mākslinieku, uzzīmēt salas nocietinājumus. «Klintis stāv kā cilvēka sastatītas,» viņš piebilda. «Slāņi un vertikālās plaisas krustojas tik regulāri, it kā te būtu strādājis milzis — akmeņkalis. Jūrā norietošās saules stari klintīm dod raksturīgo, koši sarkanbrūno nokrāsu. Te jāatceras, ka Homērs rakstīja — vientuļajai salai «visapkārt varkalta siena».

Pēc klinšu apraksta Grabuza varētu būt Eola sala. Taču mans izbrīns bija jo liels, kad sāku salīdzināt, kas par šo vietu rakstīts. Būdams vēju pavēlnieks, Eols sabāza «brāzmainos vējus un viesuļu vētras» ādas maisā un iedeva to Uliksam. Pēc tam Eols pasauca vieglu brīzi, kurai bija jāpūš ceļotājiem vajadzīgajā virzienā. Maiss bijis šūts no vēršādas un sasiets «ar mirdzošu saiti, sidraba vītu, lai neplūstu ārā pat mazākā vēsma».

Eratostens, sengrieķu ģeogrāfs, kurš dzīvoja III gadsimtā pirms mūsu ēras, bijis pārliecināts, ka «Odisejā» sajaukta fantāzija ar zobgalību. Viņš rakstīja: «Jūs tikpat sekmīgi varat izdibināt Odiseja ceļojuma maršrutu, cik sekmīgi atrast to meistaru, kurš pašuva maisu, kurā sabāzt vējus.» Taču es noskaidroju, ka senie grieķi Grabuzas salu ir saukuši par Korikosu, kas tulkojumā nozīmē «ādas maiss».

Tādējādi ar «Argo» palīdzību tika atrasta atbilde Eratostenam. Meistaru mēs neatradām, taču noskaidrojām, kur ādas maiss atrodas.

Atradām arī laistrīgonu[32] krastu. Uliksa un ceļabiedru 11 kuģi iegāja līcī, kas no visām pusēm bija augstu krauju ieslēgts.

«Apkārt tai rēgojās klintis jo augstas, no pretējām pusēm Paceļas viņas jo stāvus un itin kā sastopas kopā Tuvu pie ieejas ostā, tai dodot tik šaurāku spraugu.»

Tas bija nāves slazds. Salas iedzīvotāji laistrīgoni jūras krastā lauza lielus klintsbluķus un meta uz kuģiem, tos sadragādami. IJlikss stāsta, kā viss notika: «Mirstošie kliedza it skaļi, un brakšķēja lūstošie kuģi; Biednis tie savēra iesmos kā zivis un aiznesa dzīrēm.»

Paglābās vienīgi Uliksa galera, kas bija atstāta ārpusē, pie ieejas līcī.

Neapšaubāmi, vieta, ko esam atraduši, ir tas pats Homēra aprakstītais nāves līcis. To ielenca klintis, kas bija pietiekami augstu virs ūdens, lai pārraudzītu līci, un ne pārāk masīvas, lai no šejienes varētu mest akmeņus kā ar lingu. Divdesmit gados, kopš es nododos jūrasbraucieniem, šādu vietu redzēju pirmo reizi.

Mūsu «Argo» bija uzņēmis kursu uz ziemeļiem, peldēdams pa Uliksa pēdām, ja vien viņš, kā iesaka loģika, izvēlē​jies īsāko mājupceļu.

Netālu no Mani pussalas nonācām pie brīnumaina līča Mehaposa.

— Šī vieta man uzdzen zosādu, — caur zobiem norūca mūsu ekipāžas loceklis īrs Derijs, kad mēs ar «Argo» mēģinājām ielīst Mehaposa līcī caur neiedomājami šauro ieeju, ko veidoja divi klinšu masīvi.

Pats līcis bija pietiekami plašs, lai Uliksa galeras tajā būtu varējušas novietoties. Tas bija apbrīnojams dabas veidojums. Apmēram 30 metrus augstas klintis biedinoši karājās virs mūsu galvām. Šķita, ka atrodamies mucā.

— Uliksa kuģiem nebija nekādu izredžu no šejienes izkļūt, — ieteicās Riks. — Divi cilvēki ar šķēpiem spēja no​slēgt izeju, kamēr viņu ciltsbrāļi atbraucējus apmētāja ar akmeņiem tieši no klintīm.

Pašā līcī trūkst elpas, līcis ir noslēgts, gaiss virs līča smacīgs un tāds kā nedzīvs, kaut gan esam ieraudzījuši ari vairākas zvejnieku laivas, kas slīd pa ūdens virsmu. Pat mūsu nebēdnīgais Kormaks jutās pārsteigts un iesaucās: «Nekaitētu atrast tavernu un iedzert kausu vēsa alus. Šādā vietā der

atsvaidzināties.»

Pēc trim stundām mēs tur arī atradāmies.

— Cilvēki gan te ir īstākie pirāti, — Kormaks noņurdēja. — Tu Ūkai paskaties, cik viņi ņem par alu, pat neatvēsinātu. Taču ir kas vēl sliktāks — mēs esam iznīcinājuši gandrīz visus viņu krājumus…

«Tālāk no šejienes visi mēs braucām ar skumušu sirdi,» stāsta Ulikss, — un raudādami «par mīļajiem biedriem», kamēr galera sasniedza Ajas salu, kur dzīvoja «raženā skaist- pīņu Kirke. Homērs tieši nenorāda, kur īsti Ulikss atrodas, un runā par to miglaini: «Draugi, mēs nevaram zināt, kur rīti, kur vakaru puse, Nezinām arī, kur mirdzošais Hēlijs1 mēdz rietēt zem zemes, Nevaram pateikt, kur atkal tas cel- ! sies…»

Te savā pilī dzīvoja burve Kirke, bet ap pili skraidīja piejaucēti lauvas un vilki, kas izturējās kā suņi.

Kirke Uliksa ceļabiedrus, kas pirmie bija izkāpuši krastā, pārvērta par cūkām, tomēr atstādama tiem prātu. Pēc tam gan viņa pati krita par upuri Uliksam, ko ceļā sastaptais Hermejs bija samācījis, kā izvairīties no viņas burvestībām. Ulikss pat piedraudēja, ka nogalinās to. Tad Kirke atdeva 'Hēlijs — hēlios grieķu vai. saule. (Tulk.)

Uliksa biedriem cilvēka izskatu, un viņi visi veselu gadu lepni nodzīvoja Kirkes pilī, kamēr pati burve kļuva par Uliksa mīļoto.

Atrast atslēgu, kur meklējama Ajas sala, palīdz epizode, kad Kirke Uliksu un viņa biedrus sūta uz mirušo valstību pie neredzīgā pareģoņa Teiresija1 . Pēc vienas dienas brauciena Ulikss ar saviem ļaudīm nonāca pie Aherontas grīvas — ieejas mirušo valstībā. Ceļotāji gāja pa upi uz augšu, kamēr nonāca līdz vietai, kur Aherontā saplūst Piriflegetonta (Ugunsupe) un Kokīta (Vaimanu upe), kas iztek no Stik- sas2 (Nīstamās upes). Šeit milzīgas klints pakājē Ulikss ar zobenu izraka dziļu bedri, salēja tajā upurmedu, vīnu un ūdeni, to visu apkaisīja ar miltiem, tad bedres malā nokāva upura lopus un upuru asinis lēja bedrē. Pie bedres salidoja liels pulks mirušo garu, ar kuriem Ulikss sarunājās. Taču kā ar pirmo viņš runāja ar Teiresija garu.

No visām vietām, kur Odisejs (Ulikss) savā ceļojumā ir piestājis, šī vieta izraisa vismazāk šaubu.

Mūsu ēras II gadsimtā grieķu rakstnieks Pausanijs izsaka domu, ka vieta, kuru Homērs aprakstījis, atradusies Grieķijas kontinentālajā daļā. Tur dzīvojis Nekromanteons, Mirušo orākuls. Trīs jūdzes tālāk no šīs vietas uz iekšzemes pusi Aherontas upē, ko vēl tagad tā sauc, ietek divas upītes. Viena no tām — Kokīta, ko tagad sauc par Vauvosu. Otra upe — līdz tam laikam, kad to novirzīja uz tīrumiem, — pēc vietējo iedzīvotāju stāstiem, ir fosforiscējusi, trokšņojusi un no tās skanējušas atbalsis, tātad tā uzvedusies kā īsta Uguns upe. Arheologi šajā vietā atraduši Mikēnu apbedījumus kopā ar daudz vēlāka laika kapenēm — Mirušo orākula atdusas vietu.

Ja šī ir tā pati vieta, par kuru Homērs raksta kā par 'Teiresijs —Tēbu pareģis. Būdams jauneklis, Teiresijs reiz ieraudzījis Atēnu kailu peldamies. Par to dieviete viņam atņēma acu gaismu, bet pēc jaunekļa mātes lūguma apžēloties par viņas dēlu dāvājusi tam pareģa spējas, ko tas saglabājis ari pēc nāves Aīda valstībā. (Tulk.)

'Stiksa (Stix) — dievi pie šīs upes deva lielos zvērestus un ar Stiksas vārdu apstiprinātu zvērestu nekad nelauza. Kamēr mirušais nebija apbedīts, viņa gars klīda apkārt un netika pāri Stiksai. (Tulk.) Ēnu valstību, tad ļoti ticams, ka Kirke ir dzīvojusi Paksi salā (Jonijas salās Grieķijas rietumu piekrastē. — Red.), vienas dienas rāma brauciena attālumā. Šī joprojām ir neliela, zaļojoša, vilinoša sala, turklāt tuvu kontinentam. Vienī​gais neizsīkstošais dzeramā ūdens avots tur atrodas Ipandi savrupienē, ar sūnu aizaugušā šaurā ielejā, kur zaļo arī papardes un slejas koki. Ja daiļā burve Kirke šajā salā patiesi ir dzīvojusi, tad tikai šeit Kad Ulikss beidzot izlēma atstāt Kirkes salu, viņa tam parādīja ceļu uz mājām, uz Itaku. No sākuma vajadzēja braukt ar laivu līdz salai, kur sirēnas apbūra cilvēkus ar savu skaisto dziedāšanu un ievilināja

nāvē. Ulikss kuģa komandai aizlipināja ausis ar vasku, bet sevi lika piesiet pie masta. Tā viņš sirēnu dziesmas gan dzirdēja, bet, to valdzināts, nevarēja no kuģa tikt nost. Tad kapteinim vajadzēja izraudzīties vienu no diviem iespējamiem ceļiem: vai nu irties garām «jo stāvām» un «klīstošām klintīm», kur kuģi un jūrnieki aiziet bojā, vai riskēt un mēģināt gar klintssienu pa šaurumu tikt garām Skillai, kas katrā grābienā satver un aprij sešus jūrniekus, un nenokļūt Haribdas rīklē, kas «trīsreiz ūdeni ierij pa dienu un trīsreiz to izvemj» tā, ka pats Poseidons vairs nespēj nevienu izglābt Sengrieķu ģeogrāfi Skillu un Haribdu iedomājās Mesīnas šaurumā starp Apenīnu pussalu un Sicīliju, taču tās atrodas 250 jūdzes — bronzas laikmeta galerām milzīgā attālumā no Mirušo orākula Grieķijā, kā atrašanās vietu apstiprina arheoloģiskie izrakumi. Turklāt, pēc Homēra, Haribda bija tikai neliela klints, uz kuras auga vīģeskoks, turpretī Mesīnas šaurums ir vairāk nekā divas jūdzes plats. Mums šķita svarīgi, ka otra Skilla atradās tikai 24 jūdžu attālumā uz dienvidiem no Aherontas upes uz jūras ceļa, kas gar krastu ved uz Itakas salu.

Savas eksdpedīcijas laikā, pētot Skillas klinti, sadūrāmies vēl ar kādu sakritību, kas mums palīdzēja leģendu atšifrēt Braucot gar Levkadas salas rietumu krastu, es stāvēju pie mūsu «Argo» stūres un pametu skatienu pa kreisi, kur tieši pretī atradās nelielā Sesulas saliņa. Manā redzeslokā nokļuva gaismas kūlis, kas izlauzās caur lielu arku augstā, pelēkā klintī.

Riks sēdās gumijas laivā, lai šo parādību papētītu tuvāk.

— Tā nemaz nav ala,—viņš atgriezies teica, — bet milzīga plaisa apmēram trīs metru platumā.

Taisnas sienas ved lejup, cik varēja samanīt, kādus trīsdesmit metrus zem ūdens.

«Klīstošās klintis» ir vēl viens senatnes jūras mīts. Šie klinšu masīvi varēja sadragāt jebkuru kuģi, kas gribētu starp tiem izbraukt cauri. Ir zināms, ka Jāsons tiem īrās cauri, kad brauca pēc Zelta Aunādas.

Taču Homērs par to stāsta, kad Jāsons jau atradies atceļā uz mājām, kas liecina, ka no Melnās jūras nav iespējams nokļūt Adrijā, braucot pa Donavu. Šis dabas brīnums Jonijas jūrā valdzina vēl joprojām, pēc daudziem gadsimtiem.

Es vēlreiz ieskatījos kartē. Sarežģītā mīkla ietvēra divus objektus: Skillas ragu un klintis, kas pretendē uz «Klīstošo klinšu» nosaukumu. Un pēkšņi viss nostājās savās vielās: Kirke Uliksam deva norādījumu, kā nokļūt mājās, Itakā, apbraucot Levkadas salu. Varēja braukt vai nu pa atklātu jūru gar klinšaino Sesulas salu, kas atgādina Klīstošās klintis, vai arī ar pūlēm izirties cauri šaurumam starp Levkadu un kontinentu, gar Skillas ragu.

Bet kur gan mitušas sirēnas? Saskaņā ar Homēru — salā, kur krastā bijusi «ziedoša pļava» ar «dēdošiem cilvēku kauliem». Šeit, kā tika brīdinājusi Kirke, Uliksam bija jāmaina kurss. Levkadas salas ziemeļu galā, kur jūrasbraucējiem vajadzēja izšķirties vai nu par atklātu jūru, vai šaurumu, — tur tagad atrodas maza pilsētiņa Hirapetra, kuras nosaukums tulkojumā nozīmē «klīstošās klintis». Bet mūsu kartē te bija atzīmēti trīs kapu kalni. Kāda vieta skeletu kaudzēm būtu vēl labāk piemērota?

Gar Hirapetras smilšaino pludmali tagad traucas vindsēr- fisti. Pusdienlaika brīze tos dzen uz sēkli, kas stiepjas jūrā divu jūdžu attālumā no pilsētiņas. Lai iekļūtu šaurumā starp Levkadu un kontinentu, šis sēklis jāapiet vai arī jācenšas pārkļūt tam pāri caur putu vērpetēs sakultām bangām.

Mūsu fotogrāfs Kevins Flemings ar gumijas laivu īrās mums pa priekšu, lai izdarītu fotouzņēmumus, un, izkāpis no laivas, nostājās uz klinšainā pamata, būdams līdz pusei ūdenī. Es kuģi virzīju pretī briesmīgajām bangām, un «Argp» peldēja uz sēkli. Blakus šūpojās arī divas zvejnieku laivas. Tad es ieraudzīju starp šīm laivām izvilkto tīklu — tieši mūsu ceļā; ja šajā tīklā sapītos mūsu stūres airi, tad mēs noteikti uzsk rietu uz rifa.

Taču apstāties vairs nebija laika. Bija palikusi tikai šaura sprauga, pa kuru varētu kuģi izvadīt, ja vien mēs spētu ar to manevrēt Es izrāvu divus stūres airus, un kuģis, līgana viļņa uztverts, slīdēja uz priekšu. Zem mums uz mirkli pazibēja klinšu radžu ēnas, taču «Argj» pārslīdēja tām pāri. «Pacelt galveno buru!» es iesaucos, un tūlīt pat piepūstās buras sāka plandīties vējā.

— Airi bija kādus desmit centimetrus no klints, — teica kapteiņa pirmais palīgs Peters Vilers.

— Manā praksē šis ir pirmais gadījums, — piebilda Ke- vins, uzrausies ar savām kamerām uz kuģa, — kad es ne​lūdzu iztaisīt dublu.

Sēkli un jūras šaurumu šķir mūsdienīgs dambis. Taču ari tagad var izsekot Uliksa ceļu starp Haribdas ūdensvēr- patu un augsto klinti ar alu, kur slēpusies Skilla — sešgal- vainā briesmone, kas jūrniekus sagrābusi un nocēlusi tieši no kuģa. Pār jūras šaurumu slejas kalns ar nosaukumu Lemija.

— Ko nozīmē vārds «Lemija»? — es jautāju Kostam, mūsu komandas grieķim.

— Briesmone, kas aprij cilvēkus, — viņš atbildēja.

Bet Todors piebilda: —Trāķiešu mitoloģijā vārds «lemija» nozīmē daudzro- kainu monstru, kas uzbrūk varoņiem.

Folkloras tēlu Homērs ir pārveidojis neparastā briesmonī, līdzīgi kiklopiem un kimmeriešiem1 . Nu mani pārņēma droša pārliecība: mēs atradīsim arī Skillas alu!

'Kimmerieši — mitiska tauta, kas dzīvo tuvu pie Aīda valsts savos tumšajos mitekļos. Feniķiešu valodā «kimmer» nozīmē «tumšs». (Tulk.)

Trīs zvejnieki seklumā ar trijžuburi ķēra zušus un butes.

— Kur šeit ir ala? — es viņiem vaicāju.

Vīri saskatījās. Es sadzirdēju vārdu «Antonijs».

— Baznīca! Baznīca! Svētā Antonija baznīca, — viņi sauca, rādīdami uz kalnu.

Pa līkumotu taku es uzkāpu līdz kalna terasei un no​nācu pie kapelas, iebūvētas alā.

Jūras šaurums mūsdienās jau diezgan pienests ar duļ- ķēm, un tagad ir grūti noskaidrot, kādas straumes un atvari te valdījuši Homēra laikā: varētu domāt, ka šejienes straumes atbilst tām, kas valda jūrā piecas jūdzes uz ziemeļiem no Prevezas, kur Ambrozija līcis pāriet Jonijas jūrā. Izņemot to, ka jūras dibenā te ir sakrājies daudz nogulu, visādi ci​tādi jūra palikusi tāda pati kā senajos laikos.

Trojā gūtā mācība mūs pārliecināja par to, ka Odiseja — Uliksa ceļojums — bijis visai pieticīgs.

Skilla sagrāba sežus llliksa jūrniekus, kad kuģis peldēja garām klintij. Taču ari viņu biedri vairs necik ilgi nedzīvoja. Izkāpuši salā, kur Saules dievs Hēlijs ganīja svētos vēršus, viņi, bada spiesti, sāka tos apkaut, par ko samaksāja ar dzīvību. Kā salu sauca? Trīnakrija.

55 gadus vecais Herasimuss Hobotis, Levkadas zvejnieks, salas Trīnakrija — «Trīs punkti» mīklu atminēja uz​reiz: — Bet tā taču ir Meganiza. Ja tai tuvojas no ziemeļiem, tad var redzēt trīs augstienes, kas atrodas cita aiz citas.

Uz šīs salas, kas atrodas pa ceļam uz Itaku, ir atrasts daudz «Odiseja» laika māla trauku.

Par Hēlija svēto vēršu nokaušanu un apēšanu sekoja atmaksa. Sacēlās briesmīga vētra, Zeva zibens sadragāja kuģi druskās, bet visus Uliksa jūrniekus aprija jūra Izglābās vienīgi Ulikss, pieķerdamies pie kāda ķīļa gabala, — viņš Hēlija vēršiem nebija pieskāries. Dienvidu vējš atdzina Ulik- su atpakaļ, tieši «drausmīgās Haribdas rīklē». Ķīļa gabals ar stūri tajā pazuda, taču Ulikss palika dzīvs, jo bija paguvis ieķerties «vīģkoka zaros». Kad Haribda līdz ar ūdeni stūri un mastu izgrūda atpakaļ, Ulikss metās lejā tieši uz sava kuģa (1 ragam. «Sēzdamies tūdaļ uz tā, es īros ar rokām uz priekšu,» vēlāk stāstīja Ulikss.

Deviņas dienas vējš dzina viņu pa jūru, līdz beidzot izmeta nimfas Kalipso salā.

Septiņus gadus dieviete turēja Uliksu mīlas gūstā Ogigi- jas salas «dobajā alā», cerēdama to padarīt par savu vīru un apsolīdama viņam par to mūžīgu jaunību un nemirstību. Galu galā viņa pēc dievu gribas bija spiesta atļaut pēc mājām skumstošajam Uliksam uztaisīt plostu un irties uz Itaku. Pirms došanās ceļā «dieve nu sūtīja viņam maigu un tīkamu vēju» un lika tam Polārzvaigzni, «šo zvaigznāju spožo turēt arvienu pa kreisi».

It bieži par Kalipso salu ir uzskatīta Goco, kas atrodas netālu no Maltas. Domā, ka tā ir atradusies Uliksa ceļā. Kaut gan ir maz tīri ģeogrāfisku pazīmju, kas šo hipotēzi varētu apstiprināt, zinātnieki tomēr paliek pie ieskata, ka nimfas valstība ir bijusi tieši šeit- Manuprāt, piemērotāka ir Ogigija sala.

Ar to Uliksa piedzīvojumi beidzās. Viņa nesamierināmākais ienaidnieks jūras dievs Poseidons,

sacēlis spēcīgu vētru, svaidīja plostu pa bangām, līdz to pilnīgi sašķaidīja. Vēl divas dienas un divas naktis Ulikss cīnījās pa viļņiem, līdz tika krastā fajāku1 salā. No turienes viņu izglāba valdnieka Alkinoja meita Nausinaja.

Tradicionāli par fajāku zemi uzskata Korfu, kaut gan te nav atrastas itin nekādas Mikēnu kultūras atliekas, ne arī kas cits, šo teoriju apliecinošs.

Kur bijusi paša Uliksa valstība — tā zinātniekiem joprojām ir mīkla. Pēc vienas versijas, viņa ceļš uz mājām vedis caur aizsargātu līci, kur viņš nokāpis no fajāku kuģa. Tur, alā, Ulikss esot paslēpis arī fajāku iedotās dārgās dāvanas, tad saticis savu cūkganu un uzticamo vergu Eimaju, kurš viņu gan uzreiz nepazina, jo Atēna bija Uliksu piesardzības dēļ pārvērtusi par nožēlojamu ubagu. Ulikss domāja, kā padzīt preciniekus, kas viņa ilgās prombūtnes laikā tiekušies pēc Penelopes rokas.

'Fajāki — mītiska tauta. (Tulk.)

Ulikss savā dzimtajā pusē atgriezās pēc divdesmit gadu prombūtnes, izlicies par ubagu. Kopā ar dēlu Tēlemahu viņš pievārēja Penelopes preciniekus un patrieca no sava nama. Tikai pēc tam sievai atklāja, kas viņš ir. «Bet kad pēc daudzajiem gadiem tie vienojās sirsnīgā mīlā», dieve Atēna pirmo nakti pagarināja, aizliegdama ausmas dievei — rožpirkstei Ēosai — uzlidot debess jumā.

Kaut gan Homērs Odiseju nosauc par Itakas valdnieku, klinšainajā salā saglabājies pavisam maz drupu, kas liecinātu, ka te bijusi Odiseja valsts. Domājams, ka Odiseja pils atradusies salas dienvidrietumu piekrastē.

Tā <<Argo» jūrasbrauciens atkārtoja lielā ceļotāja Uliksa maršrutu no Malējas raga līdz Itakai. Visa Homēra «Odise- jas» ģeogrāfija balstījās uz seno grieķu priekšstatiem, ka viņu zemju tālākās rietumu vietas sakrīt ar visas pasaules robežām. Aiz tām jau atrodas Okeāns — upe, kas apskalo zemi un kuras krastos dzīvo briesmoņi un pusdievi.

Kā varēja notikt, ka Laistrīgonu līci, Kiklopa alu, Skillu un Haribdu un vēl daudzus citus poēmā pieminētos objektus sengrieķu rakstnieki attiecināja uz Sicīlijas un kontinentālās Itālijas krastiem?

Atbilde rodama sengrieķu jūrasbrau- cienos, kuru nolūks bija laupīšana un iekarošana.

Viss VIII gadsimts pirms mūsu ēras ir rietumu zemju vētrainas kolonizācijas periods. Tālajās zemēs, ko senie grieķi gribēja atklāt, viņi nomitināja savu mītu un leģendu varoņus. Uliksa jūrasbrauciens veidots šo tradīciju garā. Tas ir diženākais ne vien savā laikā, bet tāds paliek arī nākamajos gadsimtos. Jāpatur prātā kāds apstāklis: kad risinājās Trojas karš, jūrasbraucieni tika vērtēti citādi nekā tagad. Vēlā bronzas laikmeta kuģis, atgriezdamies 110 Trojas, piesardzīga kapteiņa vadīts, centās turēties pie krasta, nevis tiekties pretī horizontam.

Ievērojot šādu, pilnīgi loģisku maršrutu, mūsu kuģa ekipāža pārdzīvoja ne mazums briesmu un arī patiesi neaizmirstamus brīžus. Grūtās situācijās palīdzēja humors. Bet, galvenais, virzīdamies no viena punkta uz nākamo, mēs ieguvām īstas zināšanas par Odiseja ceļojumu. Nācām pie atziņas, ka Homēram iedvesmu devusi šejienes folklora, kā arī neparastā daba. Mūsu ceļojums pierādīja, ka daudzi poēmā aprakstītie notikumi risinājušies pie Grieķijas krastiem. Mēs pat uzdrošināmies apgalvot, ka «Argo» jūrasbrauciens atveda Uliksu — Odiseju — mājās, Grieķijā.

Tims Severins Sindbada astotais ceļojums Vēja brāzma pakrēslā uznāca tik pēkšņa un ne​ganta kā viesuļa sašūpota palmas zara cirtiens. Šādā negaisā kuģis uzreiz asi sasvērās pa vējam. Jūra it kā uzsprāga, un ūdens apšļāca klāju. Uz kuģa viss varēja sākt gāzties un gāzās arī, jo no lejas atskanēja stipra dārdoņa. Tie, kas gulēja pie sienmala, kuru vētra bija sagāzusi uz augšu, novēlās no saviem soliem. Citi, kas atradās uz klāja, ar rokām ieķērās virvēs, lai notu​rētos, kad kuģis tik bīstami sasvērās.

No melnajām debesīm kā šrapneļi bira zibens bultas. Es lūkojos uz priekšu un pie katra zibens uzplaiksnījuma redzēju ekipāžas locekļu izķēmotās grimases, saspringumā sastingušās rokas, virvēs iekrampējušos pirkstus, margapmali aptvērušās kājas.

Cilvēki ar turbāniem galvā, izskrējuši no savām kajītēm, skraidīja pa klāju kā velni, cits citu apdzīdami. Taču tā nebija panika, bet trakas līksmes uzvirmojums, ko viņos bija izraisījusi briesmu sajūta uz jūras. Pieredzējušas rokas ar pūlēm pagrieza stūres pinni, un kuģa priekšgals pamazām pavērsās pret vēju. Citas rokas palaida vaļīgāk buras. Viļņiem veļoties un vējam gaudojot, kuģis atkal sāka slīdēt uz priekšu kā labi trenēts akrobāts, kas izvairījies no šķie​tami nenovēršama kritiena.

Pēc stundas kuģis bez kādiem lielākiem sarežģījumiem jau bija pārvarējis vētras joslu un mierīgi turpināja iet pēc kursa, ko tam norādīja zvaigžņotās nakts debesis. Man virs galvas bija piepūstas trīs raksturīgās trīsstūra buras, katra ar savu aveņkrāsas krustu: divus veidoja sakrustoti kara šķēpi, bet vienu — līki dunči.

Kuģim pa vidu karājās lākturis. Vīri, kam tobrīd nebija jāatrodas savā postenī, sapulcējās pie tā, lai pēc negaisa nomierinātu prātus. Viņi drīzāk gan atgādināja pirātu komandu. Daži bija ģērbušies šortos, taču vairākums vīru bija aptinušies tikai ar gurnautu, un puse — galvu apseguši ar turbānu. Ādas krāsa viņiem bija no rožainas līdz melnai. Tikai daži runāja angliski, bet vairākums prata vienu vienīgu arābu valodu. Tas viss ļoti atgādināja «Tūkstoš un vienas nakts» pasakas, piedzīvojumu un mīlas stāstu krājumu, kas jau simtiem gadu sajūsmina miljoniem cilvēku. Tur atstāstīti arī Sindbada jūras ceļojumi. Un nu pienācis laiks paskaidrot: tur jau tā lieta, ka mēs patlaban atrodamies tieši uz Sindbada kuģa. Šo braucienu bijām iecerējuši jau pirms trim gadiem, svētajam Brendanam veltītā jūras ceļojuma laikā. Sindbada redzētās eksotiskās zemes un tautas brīnumaini atbilda seno arābu ģeogrāfu aprakstītajām reāli eksistējušām zemēm.

Jo vairāk lasīju Sindbada stāstus, jo stiprāk sāku ticēt, ka Sindbads nav parasts leģendu varonis. Vēl vairāk — man šķita, ka Sindbada tēlā apkopotas arābu jūras kapteiņu un tirgoņu īpašības, kādas piemita arābu «zelta laikmeta» — VIII — XI gadsimta — jūrasbraucējiem, kas ceļoja līdz zināmās pasaules robežām. Un, lūk, tāpat kā tas notika saistībā ar svēto Brendanu, es nolēmu atkārtot Sindbada jūrasbraucienu. Taču šim nolūkam vajadzēja uzbūvēt tā laika arābu tirgoņu kuģa kopiju un nobraukt ar to pa maršrutu, kas bijis visizcilākais arābu jūrniecības vēsturē. Tas bija 10 000 kilometru garš ceļš pa jūrām līdz teiksmainajām Ķīnas ostām.

Es domāju, ka pieredze, kas gūta sirmā pagātnē, pirms tūkstoš gadiem, ļaus mums saprast, kā senie arābi ir būvējuši savus kuģus un kā ar tiem vagojuši jūras, kā viņi orientējušies ūdens plašumos uu kā radušies Sindbada pie​dzīvojumu stāsti. Šī bija grandiozāka, lai neteiktu — pārdrošāka iecere nekā doma no koka un ādas uzbūvēt Brendana kuģi. Bija jāizdara pētījumi, jāizstrādā projekts un jāuzbūvē arābu agrīno viduslaiku kuģis. Vajadzēja sameklēt komandu un apmācīt to darbam ar šādu kuģi, sagādāt aprīkojumu un pietiekamā daudzumā pārtikas, jo ceļojums ilgs gandrīz veselu gadu.

Kā šāds kuģis izskatījies? Arābu kuģi nav būvēti pēc zīmējumiem un plāniem. Pilnīgi viss tika taisīts

«pēc acumēra», un tā tas darīts gadsimtiem ilgi. Vienīgais sena arābu kuģa attēls, ko esmu redzējis, bija ļoti nosacīts un viegli stilizēts zīmējums, kam nebija pilnīgi nekādas praktiskas nozīmes. Taču kādā portugāļu Indijas okeāna kartē, kas datēta ar 1521. gadu, es atradu šāda kuģa sīkākus zīmējumus. Tur bija redzamas detaļas, kuras es varēju precizēt senarābu tekstos, kā arī piezīmes par izmēriem un slodzes spējām, kuģa ātrumu un konstrukcijas īpatnībām.

Kuģis tika būvēts bez naglām, tas bija it kā ar auklām sašūts, kas ir ārkārtīgi svarīgs (akts. Ja izrādīsies, ka mana kopija ir identiska, tad kuģi kā vienotu veselumu saturēs auklas, nevis naglas.

Ceļotāji, arī Marko Polo, jau agrāk bija nākuši pie atziņas, ka arābu kuģi būvēti ar tievu virvju palīdzību, kuras vītas no kokosa palmu šķiedrām. Cilvēki tolaik ticēja, ka nedrīkst lietot naglas, jo jūras dibenā atrodo​ties lieli magnēti, kas no garāmejošiem kuģiem izvelkot visu dzelzi.

Meklēdams vēl kādas noderīgas ziņas par arābu kuģiem, es apmeklēju Omānas sultanātu. Omāna atrodas pie ieejas Persijas līcī, un šai valstij ir bagātas jūras tradīcijas. «Omānas kuģi» senajos rokrakstos ir bieži pieminēti.

Omānas piekrastē un ostās es atradu man vajadzīgos arābu tradicionālo kuģu veidus un uzzināju, kā tos būvē. Taču vēl svarīgākas bija siltās jūtas un omāniešu labvēlīgā attieksme pret manu plānu.

Nacionālā mantojuma un kultūras ministrs Saīds Faizels ibn Ali Alseids mani laipni ielūdza apmeklēt valsts galvaspilsētu Maskatu. Pieņemšanā es parādīju filmu par ceļojumu pa svētā Brendana pēdām un vispārējos vilcienos pastāstīju par projektu, kas saistās ar Sindbadu.

Divas nedēļas vēlāk Saīds Faizels man paziņoja, ka viņš šo projektu atbalsta un Nacionālā mantojuma un kultūras ministrija esot ar mieru pasākumu sponsorēt Neapjauzdams, ko īsti «sponsorēšana» nozīmē, es drīz vien atkal ierados ministrijas ierēdņu kabinetos. Ministra kungs vislaipnākā kārtā un austrumniekiem raksturīgajos izteicienos man paziņoja: Omāna uzņemas visas projekti izmaksas (kuģa būvi, komandas uzturēšanu un citus izdevumus) un tās apmaksās no sultāna personiskās kases. Es biju patīkami pārsteigts. Šķita, ka Omānā atdzīvojas «Tūkstoš un vienas nakts» pasakas.

Viens no Saīda Faizela lūgumiem bija, lai mūsu ceļojums sāktos 1980. gada 23. novembri, sultāna Kabusa valdīšanas desmitās gadadienas svētku laikā. Man bija atlicis mazāk par 15 mēnešiem, lai kuģi uzprojektētu, sagādātu materiālus un to uzbūvētu, lai sameklētu komandu, iegādātos pārtiku un inventāru, lai izstrādātu maršrutu un saņemtu tranzītvīzas no visām mūsu ceļā esošajām valstīm, arī no Ķīnas.

Vispirmām kārtām izraudzījos kuģa būvei piemērotāko vietu: piekrastes pilsētu Sūru, kas atrodas vistālāk Omānas austrumos. Šeit gadu simteņiem arābi ir būvējuši tirgoņu kuģus, kas pēc tam burājuši no Zanzibāras dienvidos līdz Indijai un Šrilankai austrumos, meklējot kokmateriālus, garšvielas un ziloņkaulu.

Kolins Mīdijs, angļu kuģubūvētājs, kurš savā laikā bija mūs apgādājis ar Brendana laivas būvei nepieciešamajiem rasējumiem, tagad krietni pastrādāja jaunās ekspedīcijas labā. Viņa rīcībā bija visi manis savāktie materiāli, nerunājot par viņa paša zināšanām seno kuģu būvniecības jomā.

Gandrīz vai neatrisināma problēma bija kuģa būvei nepieciešamie kokmateriāli. Tā kā arābiem pašiem nav kuģu būvei vajadzīgo kokmateriālu, senatnē viņi tīkkoku ieveda no Indijas Malabaras krasta.

Taču 1979. gadā Indijas valdība bija aizliegusi tīkkoka materiālu eksportu, aizvietojot tos ar ļoti līdzīgo aini koksni.

Septiņas reizes es ierados Rietumindijas mežos, lai sameklētu piemērotus kokus, tos atzīmētu un organizētu nociršanu. Vairāk nekā 140 tonnas baļķu ar ziloņiem tika izvesti no džungļiem un nosūtīti pa jūru uz Sūru. Ļoti maz laika bija ari tam, lai sameklētu vīrus, kuri prot kuģu «siešanu» ar kokospalmu šķiedras virvēm. Vēl nesen Omānā vienu otru tādu kuģi varēja ieraudzīt, taču to būves tehnoloģija bija gandrīz aizmirsta. Turklāt man bija vajadzīgi vīri, kas varētu sašūt kopā vairākus septiņus centimetrus biezus dēļus.

Kā man kļuva zināms, tādi ļaudis dzīvojot Agati salā tālīnajā Lakadivu arhipelāgā, apmēram 400 kilometrus 110 Indijas dienvidrietumu piekrastes. Zīmīgi, ka arī arābi esot braukuši uz Lakadivu salām pēc kokospalmu šķiedras virvēm. Tā es Agati salā nolīgu kādus desmit virvju vijējus un mūsu viduslaiku kuģa vajadzībām iepirku 600 kilometrus kokosa virvju.

Tās bija neparastas virves. Tās vija no šķiedras, ko ieguva no kokosriekstiem, vispirms pūdētiem saldūdenī, pēc tam jūras ūdenī un pāršķeltiem ar koka āmuru (dzelzs āmurs varētu šķiedru sašķaidīt).

Virvju vīšana nolika ar ro​kām; mašīnvērpšana nederēja, jo tad aukla iznāktu mazāk izturīga.

Sagaidot 1980. gadu, kuģa būvētāju komanda sapulcējās Sūrā. Līdz ar virvju meistariem te bija arī kāds ducis omā​niešu kuģu būvētāju, kā arī gmpa indiešu namdaru no Malabaras.

Omānieši strādāja ar cirvjiem, asiem kā bārdas nazis, un tēsa kokus kuģu «ribām». Indieši deva priekšroku mīkstas dzelzs kaltiem, ar kuriem tie veica sarežģītos griezējdar- bus — veidoja izliektos karkasa dēļus un milzīgo šķērssiju salaidumus. Viņi no viena baļķa uztaisīja 20 metrus garo grotmastu, kas izskatījās tā, it kā būtu izvirpots ar gigan​tisku virpu.

Uz varenā, 17 metrigā ķīļa sāka pacelties kuģa korpuss, un reizē ar to Sūras krastmalā aizvien daudzbalsīgāki kļuva koka āmuriņu piesitieni kaltiem un cirvju klaudzieni. Nedrīkstēja kavēties ne brīdi: kuģa būves pabeigšanas termiņš palika nemainīgs — 23. novembris.

Cilvēki strādāja ar milzīgu saspringtību 50 grādu temperatūrā. Jūlijā nonācām kuģa būves izšķirošajā posmā; ar rokām tika izurbti apmēram 20 tūkstoši caurumiņu, caur kuriem tika izvērtas kokosa auklas, sašujot kopā visu kuģi. No iekšpuses spraugas aizdrīvēja ar kokosriekstu čaumalām, bet no ārpuses aizzieda ar kaļķiem, sajauktiem ar jēlkau- čuku.

Beidzot kuģa korpusu no iekšpuses izberza ar augu eļļā samērcētām slotām, lai kokosa šķiedru un koksni pasargātu no pūšanas. Amatnieki man stāstīja — ja koka daļas regulāri piesūcinot ar eļļu, kuģis varot kalpot simt gadus. Turpretī ar naglām sanaglots kuģis pēc katriem desmit gadiem kapitāli jāremontē, nomainot katru naglu. Lai korpuss jūras ūdenī saglabātos labāk, to zemāk par ūdenslīniju apstrādā ar kaļķi — pret kuģa tārpiem — un piesūcina ar zivju eļļu.

Beidzot kuģis tika nolaists ūdenī, atzīmējot to pie bagātīgi klāta galda. Omānas iekšzemes cilšu pārstāvji, piekrastes zvejnieki, Sūras vecie jūras kapteiņi — visi, svētku drēbēs ģērbušies, sapulcējās uz jaunā kuģa dzimšanas svinībām. Sultāns ieteica kuģa nosaukumu — par godu Omānas pil​sētai Soharai, kas bija pazīstama visā arābu pasaulē līdz pašai Ķīnai un kurā, kā uzskatīja, dzimis Sindbads. Un mūsu kuģis ieguva vārdu «Sohar».

«Beidzot kuģis ir dzīvs,» es nodomāju. Varēja dzirdēt, kā jūras viļņi čalodami to glāsta. Virs klāja uzvijās Omānas karogs. Masti vēl nebija uzstādīti, bet galvenais bija pa​veikts — kuģis uzbūvēts.

Ar neiedomājamām pūlēm namdari paveica to, kas daudziem bija šķitis neiespējams. Kuģis tika uzbūvēts 165 die​nās, kamēr skeptiķi domāja, ka š«m darbam būs nepiecie​šami trīs gadi.

Pēdējās nedēļas pagāja, izraugoties komandas locekļus.

Viens no pirmajiem brīvprātīgajiem bija Omānas karaliskās policijas jūras diviziona jauns kaprālis, vārdā Hamizs. Viņš uznāca uz «Sohar» klāja Maskatas līcī, kur bijām noenkurojušies, un stādījās priekšā.

Uniforma piegulēja nevaino​jami, un, atdodams godu, viņš gandrīz vai palēcās.

— Hamizs, ser! — kaprālis militāri nobļāva, bet tad pavīpsnājis piebilda: — Es gribētu būrāt uz Ķīnu.

Hamiza entuziasms bija acīm redzams, un viņš tūlīt pat tika ierakstīts komandas sastāvā. Pēc tam sekoja vēl septiņi omānieši, gandrīz visi civilisti, attālu zvejnieku ciemu iedzīvotāji. Tikai viens no tiem bija Omānas karaliskās jūras kara flotes virsnieks, un viņa vārds arī bija Hamizs. Lai mums abi Hamizi nejuktu, viens tika saukts par Hamizu-policistu, bet otrs — par Hamizu-jūrnieku.

Pārējie desmit ekipāžas locekļi nāca no Rietumiem. Viņu vidū — trīs jūras biologi, kuru uzdevums bija ņemt ūdensaugu paraugus un pārbaudīt to piesārņotības pakāpi, divi pieredzējuši ūdenslīdēji, radists, kinooperators, fotogrāfs Briiss Fosters un mana iepriekšējā jūras ceļojuma vecais draugs Trondurs

Patersons, mākslinieks no Farēru salām. Un, beidzot, mums par postu, Šenbajs.

Viņš uzradās pēdējā brīdī. Mums vēl nebija pavāra, un viņš paziņoja, ka protot taisīt ēst Šenbajs nāca no Beludži- stīnas, viņš bija nenosakāma vecuma, raupju ārieni un šķita kā tāds «izraktenis». Ar vietējā tulka palīdzību es izteicu priekšlikumu — lai viņš «Sohar» ekipāžai pagatavo pusdienas, un, ja tās izdosies, viņš tiks uz kuģa pieņemts.

Gaļas ēdiens karri garšvielu mērcē ar rīsiem un dārzeņiem garšoja tīri labi, un Šenbajs bija pieņemts. Kā vēlāk pieredzējām, mums ar šo ēdienu vajadzēja iztikt gandrīz veselu mēnesi, kaut tas visiem sen bija līdz kaklam.

23. novembri, enkura pacelšanas dienā, jūras kara bāzē Maekatā sapulcējās ļoti daudz ļaužu.

Ceremonijā piedalījās Saīds Faizels, bet jūrā «Sohar» izvadīja lielgaballaivu eskorts.

Atlaidām velkoņa tauvu, un es pagriezos pret Tronduru, kas stāvēja pie masīvas, trismetrigas stūres pinnes.

— Kurss uz dienvidaustrumiem, kamēr būs redzama zeme. Pacelt buras!

Omānieši pieskrēja pie galvenās buras, satvēra auklas un uzsāka dziesmu: «Viens, divi, reizē, Allāhs mums palīdzēs!» Milzīgā bura, ar gaišajiem kokvilnas striķiem uzvilkta līdz galvenajam šķērskokam, iztaisnojās, un mēs sākām trauk​ties prom no krasta.

Parasti tālos jūras braucienos visgrūtākās ir dažas pirmās dienas. Šajā laikā nepārbaudītās auklas pārtrūkst, vaļīgi sasietie mezgli atraisās vaļā vai arī auklas samudžinās, aprīkojums lūst un plīst, un paiet stundām ilgs laiks, kamēr atrod priekšmetus, kas pēdējā brīdī pirms ceļojuma uzsākšanas ir kaut kur nobāzti.

Tā notika arī uz «Sohar». Taču līdz ar ieiešanu ziemeļaustrumu musona joslā, kas pūta no Indijas un dzina mūs pa Arābijas jūru uz dienvidiem ar četru mezglu1 ātrumu, kārtība pamazām nodibinājās un dzīve uz kuģa sāka ritēt savā noteiktajā ritmā.

Mūsu diena iesākās rītausmā ar omāniešu lūgšanām, tad bija brokastis (maize vai pankūkas, ko pat Šenbajs nespēja samaitāt). Taču viņš bija tik neticami slinks un gauss, ka novēlojušies sāka brokastis jaukt ar pusdienām. Visa komanda bija sadalīta trīs maiņās, tādējādi ikviens četras stundas stīvēja sardzē un astoņas stundas bija brīvs, ja vien negadījās kas īpašs vai nebija jāveic kāds īpašs uzdevums. Viens no šādiem darbiem bija buru pārvilkšana, kas atbilstu buru stāvokļa maiņas operācijām mūsdienās, tikai bija daudz darbietilpīgāka. Uz mūsu kuģa bija trīsstūra buras, bet vienas buras šķērskoks svēra vairāk nekā mazauto.

500 kilometrus no Maskatas es sāku eksperimentēt ar ierīcēm, ar kurām senatnē arābi noteica savu atrašanās vietu. Lai aprēķinātu platuma grādu, viņi biežāk vadījās pēc zvaigznēm nekā pēc saules, un ari mana omāniešu komanda biežāk virzienu noteica pēc zvaigznēm, nevis pēc kompasa adatas. Galvenais navigācijas instruments bija ārkārtīgi vien​kāršs. To sauca par kamalu, un tas bija parasts koka taisn'Mezgls (jūrniecībā) — ātruma vienība, atbilstoša jūras jūdzei, nobrauktai stundā. Piemēram, 4 mezgli ir 7,1 km/h. (Red.) stūris, caur kuru izvilkts pavediens ar mezgliem. Kamals kapteinim ļāva noteikt Polārzvaigznes leņķi virs horizonta un pēc tā aprēķināt platuma grādu. Kad biju iepraktizējies, es ar paštaisīto kamalu iemanījos aprēķināt «Sohar» atrašanās vietu ar kļūdu līdz 50 kilometriem (pārbaudi izdarīju ar sekstantu).

Senie arābi nezināja, kā aprēķināt garuma grādu, taču viņiem tas tikpat kā nebija vajadzīgs. Austrumu piekraste ceļā uz Ķīnu stiepjas apmēram meridionālā virzienā, un arābu jūrasbraucēji krasta aprises pazina labi.

Ilgajā braucienā uz dienvidiem gar Arābijas jūras austrumu piekrasti es ar «Sohar» biju apmierināts.

Kuģi vadīt bija viegli — kuģis ar jūru necīkstējās, bet itin kā lidoja pa viļņiem.

Bet tad kādu bridi mūs sāka mocīt briesmīga smirdoņa, kas nāca no tilpnēm. Tas bija, iespējams, bakteriālas izcelsmes sērūdeņradis, kādreiz skolas laikos mūsu galvenā «oļu granātu» sastāvdaļa. No tā kasīja rīklē un sāpēja galva. Turklāt radioaparātam sērūdeņradis bija pat iznīcinoša viela: vadi nomelnēja

un aparāts raidīja ēterā aizvien vājākus sig​nālus.

Smaka izdzina mūs uz klaja, un nu lielāko laika daļu pavadījām svaigā gaisā, kaut gan jau sāka līt tropiskie lieti.

Tāpat kā uz seno arābu kuģiem, ari uz mūsējā atejas vietas bija divi «balkoniņi», kas karinājās pāri kuģa borta malai kā ložas teātrī. Karstajās naktīs mēs šajos balkonos dušojāmies, ar virvē iekārtu spaini izvelkot ūdeni no fosforis- cējoŠās jūras. Tā bija pasaka — stāvēt tumsā un ļaut, lai pār ķermeni līst burvīgais ūdens, kas uz ādas atstāj luminis- cējošā planktona pēdas kā jāņtārpiņus.

Arābijas jūrā laiku pavadījām labi, dienā noburājām vairāk nekā 100 kilometru. Es gan, jāatzīstas, iesākumā baidījos, ka eiropieši var sākt garlaikoties. Viņi visi bija jauni puiši, lielākā daļa — uz jūras iesācēji; kajītēs bija šauri, dzīve vienveidīga, bet Senbaja ēdiens briesmīgs.

Ar omāniešiem bija citādi. Viņi viegli pielāgojās dzīves ritmam uz kuģa: pa brīdim tērzēja, pamostoties uzdziedāja savas dziesmas, pamētāja makšķeres, bet, kad bija noguruši, nosnaudās. Viņi varēja gulēt jebkurā vietā — izstiepās uz klāja, atritināja savus turbānus un uzsedza uz sejas, lai aiz​sargātos no karstuma. Kad bija jāstrādā, tad ķērās pie darba ar azartu.

No omāniešiem ieražu smaga darba laikā dziedāt drīz vien pārņēma arī eiropieši. Viņi tāpat ritmā sita plaukstas, pieklaudzinot ar kāju, un izkliedza ritmiskus izsaucienus, lai sev kaut kā palīdzētu. Man tā šķita laba zīme: ekipāža kļuva par vienotu veselumu.

Decembra vidū mēs pirmo reizi izkāpām krastā — Laka- divu arhipelāga sīciņajā Cetlatas salā. Ar mirdzošo pludmali un akvamarīna jūru Cetlata šķita īsta paradīze. Indija salu turēja stingrā kontrolē: tā šeit regulē kokosriekstu audzēšanu, pārņēmusi importu un liek šķēršļus salas kontaktiem ar ārzemēm, tādēļ sala ir pilna ar rīkoties nespējīgu birokrātiju. Kad es ierados salas policijas iecirknī, lai uzrādītu Indijas Ārlietu ministrijas vēstuli, ar kuru «Sohar» dota atļauja apmeklēt Lakadivas, es uz vienām durvīm ieraudzīju uzrakstu «Noziedzības daļa».

Ir zināms, ka Iakadivu salas visos laikos bijušas slavenas ar to, ka šeit nekad nav bijuši nekādi krimināli noti​kumi.

— Kas gan atgadījies? — es vaicāju policijas iecirkņa kapteinim.

— Viss ir pilnīgi loģiski, — viņš man ne bez lepnuma atbildēja. — Salas ir kļuvušas par mūsdienu pasaules sastāv​daļu, tāpēc ari te bez noziegumiem neiztikt Beipūrā, kas atrodas Indijas kontinentālajā daļā Kalikutas tuvumā, pēc visu prasības Senbajs mūs atstāja. Pēdējā nedēļā, kamēr burājām no Četlatas, viņš vispār vairs neko nedarīja, gaidīdams, ka atradīsies kāds cits, kas padarīs viņa darbu, un zagdams produktus, kad neviens neredzēja. Senbaju nomainīja Ibrahims, valdības ierēdnis, kam viņa dienests jau bija noriebies. Viņš sevi apliecināja kā pirmkla​sīgs pavārs.

Izrādījās, ka Beipūra ir lieliska enkurviela ne tikai «Soha- ram». Septiņi mani omānieši te atrada sev sievas. Tas nu gan man bija īsts pārsteigums. Tiesa, es jau agrāk uzzināju, ka arābu jūrasbraucēji simtiem gadu burājuši uz Beipūrai tuvīno Kalikutu sievas lūkoties. Nereti vīriešiem bija pa divām ģimenēm — viena mājās, Arābijā, bet otra šeit, Kali- kutā. Vietējai musulmaņu kopienai bija pilnīgi pa prātam, ka viņu meitenes gāja par sievām pie arābu jūrniekiem. Taču es nezināju vienu: arābu kuģa kapteinim ir jādod at​ļauja jūrnieka laulībām un sava daļa kāzu izdevumiem.

Kādu rītu, pavedis mani sānis, Musalams, viens no maniem labākajiem jūrniekiem, mani gluži vai apstulbināja. Ka- likutā viņš bija sastapis meiteni, kuru gribēja ņemt par sievu. Vai es nevarot viņam aizdot naudu, par ko iegādāties dāvanas viņas ģimenei.

— Cik tev vajag? — es nervozi prasīju.

— Cik dosit, — viņš laipni atbildēja.

— Ko tu darīsi, kad «Sohar» atkal pacels enkuru?

—Ak, šajā ziņā viss kārtībā, — Musalams atbildēja. — Es viņai regulāri sūtīšu naudu un pacentīšos visu nokārtot tā, lai viņa var vēlāk pārcelties uz Omānu.

— Bet ko teiks tava sieva un meita?

— Viņas būs sajūsminātas! — paziņoja Musalams. — Jauniņā palīdzēs mājas darbos, un pirmā sieva varēs vairāk nodoties bērniem.

Galu galā no mūsu kuģa kases es Musalamam iedalīju 1000 rūpijas — apmēram 130 dolārus — kāzu dāvanām jaunajiem radiniekiem, kaut gan apzinājos, ka tas var kļūt par bīstamu precedentu.

Priekšnojauta mani nepievīla. Nepagāja ne nedēļa, un visi omānieši, izņemot vienu, Hamizujūrnieku, saņēma 1000 rūpiju lielu aizdevumu katrs un apņēma sievas. Beipūru atstājām ar spodri iztīrītu un sakoptu kuģi, no jauna ar rokām šūtām zēģelēm. Un ar septiņiem jaunlaulātajiem.

Indiešu jūrnieki Beipūrā tonnām audekla pārvērta par jaunām burām, daudz lielākām nekā vecās, kas jau bija krietni papluinītas 2500 kilometru garajā ceļā no Omānas.

Trīsdesmit cilvēku vajadzēja noalgot šai darbietilpīgajai operācijai, un «Sohar» buras tika nomainītas piecās dienās. Eiropā vai Ziemeļamerikā šāds darbs prasītu vairākus mēne​šus.

Ziemassvētkus sagaidījām Kalikutā, bet jau 21. janvāri tuvojāmies viesmīlīgajiem Srilankas krastiem jeb Serendibu, kā šo lielo salu sauca arābi senatnē.

Tāla dūmaka ietina 2453 metrus augsto Ādama smaili1 , ko arābu jūrasbraucēji pazina jau tālā pagātnē. Iestājoties krēslai, lāpu virtene vijās augšup pa taku uz virsotni — tie bija svētceļnieki.

Musulmaņu leģenda apgalvo, ka, izdzīts no Ēdenes, Ādams pirmo soli uz grēcīgās zemes spēris tieši šeit Tam esot arī pierādījums — kalna nogāzē akmenī saredzams it kā cilvēka pēdu nospiedums.

Serendibu patiesi varētu būt zeme, kurā Sindbads nokļuvis sava septītā ceļojuma laikā. Kuģis bija vētrā strandējis, viņu pašu sagūstījuši pirāti un pārdevuši verdzībā ziloņkaula tirgonim. Saimnieks Sindbadam lika katru dienu iet uz mežu un nogalināt vienu- ziloni, lai iegūtu tā ilkņus. Ar laiku ziloņi mūsu varonim parādīja savu slepeno kapsētu, un viņš varēja ziloņkaulu dabūt, dzīvniekus nenogalinot Sindbada piedzīvojumu stāstos minēti kā savvaļas, tā mājas ziloņi Kā izriet no «Tūkstoš un vienas nakts» pasakām, Sindbads Serendibu ir apmeklējis pat divreiz. Viņš pavēstījis, ka karali tur pavadījusi diža procesija, bet pats valdnieks sēdējis milzu ziloņa mugurā. Kā «Sohar» komanda varēja pārliecināties, Srilankā joprojām saglabājusies tradīcija katru gadu rīkot plašus svētkus, kad cirka mākslinieki un dejotāji dodas pa ielu lāpu gājienā. Svētku izrādes kulminācija ir brokātā ietērptu ziloņu parāde. Un vienmēr kādam zēnam tiek apvilktas Sindbada aprakstītās pasakainās drēbes.

Pēc arābu pasakām, Šrilanka slavena ar dimantu un citu dārgakmeņu ieleju. Otrreiz salā ierodoties, Sindbads 'Ādama smailei (netālu no Ratnapūras) tiek minēts arī cits augstums — 2243 metri. No Šrilankas uz Indostānas pussalu pāri Polka šaurumam 30 km stiepjas arī «Ādama tilts» no saliņām, rifiem un sēkļiem.

(Red.) redzējis, ka «.. zemes te nav, bet visur laistās dimanta akmeņi, ar kuriem griež dzelzi un dārgakmeņus. Tas ir ciets un sauss, un to nevar saskaldīt ne tērauds, ne krams, un neviens nevar atšķelt tam ne šķembeli, to var tikai ar svina akmeni. Tā nu es lūkojos dimanta klintīs, un mana ziņkārība auga augumā. Te pēkšņi es apstājos kā pie zemes piekalts, jo tas, ko ieraudzīju, bija briesmīgāks par visu, ko manas acis bija skatījušas. Un es redzēju, ka dimanta klintīs ložņā klinšu sargi, un tās bija melnas čūskas.

Un čūskas bija tik resnas kā palmas un tik lielas, ka būtu varējušas aprīt visu ziloni.»[33] Sindbadam, protams, izdevās gan dārgakmeņus pielasī​ties, gan no čūskām paglābties.

Kaut gan Šrilankā dimantus vairs neiegūst, šīs salas dārgakmeņus un pusdārgakmeņus — rubīnus, topāzus, «tīģera aci», safīrus — pazīst visā pasaulē. Tāpat kā Sindbada laikos, dārgakmeņus iegūst ielejās, upju nogulās izraktās bedrēs, kur, mitrumu meklējot, salien čūskas. Dārgakmeņu tirdzniecība joprojām atrodas musulmaņu rokās. Viņu kapenēs apglabāti ari arābu jūrnieki, kas šo reliģiju uz Šrilanku atveda VII gadsimtā.. Šrilankā Ričards Grīnhils nomainīja Brūšu Fosteru, mūsu pastāvīgo fotogrāfu, bet Tims Rīdmans, mans Maskatas paziņa, — Trondūru, kuram vajadzēja atgriezties mājās. Te mums pievienojās arī ārsts Niks Holiss no Londonas. Jau pēc dažām dienām jaunpienācēji stājās pie saviem pienākumiem un mēs

pacēlām enkuru, lai iekļūtu dienvidrietumu musonā, kam vajadzēja mūs aiznest līdz Sumatras austrumu piekrastei.

Taču musona periods drīz beidzās, un šis apstāklis draudēja ar dažādām nepatikšanām. Pēc trim nedēļām mēs vēl bijām 1000 kilometru attālumā no Sumatras, es jau sāku raizēties, ka var aptrūkt saldūdens. To lietojām tikai dzeršanai un ēdiena gatavošanai. Vairs bija palikusi puse no līdz- ņemtā krājuma, un es lūdzu, lai ikviens cenšas ūdeni lietot, cik vien maz iespējams. Bet ko es redzēju? Vienam bija vajadzīgas sešas krūzītes ūdens dienā, cits iztika ar pusi no šā daudzuma. Visvienkāršāk patērējamā ūdens daudzumu iespējams samazināt, turoties ēnā. Taču to bija viegli pateikt, nevis izdarīt: saule stāvēja augstu virs galvas — «Sohar» atradās uz 2° ziemeļu platuma — un lielās, stāvās buras meta niecīgu ēnu.

Marta pirmajā nedēļā mums paveicās — uznāca lietus, un mēs, izstiepuši brezentu, savācām lietusūdeni un salējām rezervuāros.

18. marts mums visiem paliks prātā kā «haizivju diena». Ap pusnakti zivju bars, kas izskatījās pēc lielām makrelēm, parādījās pie stāvošā kuģa. Zvejas aukla pārlidoja pār bortu, un drīz vien jau sešas gluži prāvas sudrabotas zivteles spārdījās uz klāja grozā. Tiklīdz uz āķa bija uzķērusies septītā, no dziļumiem iznira metru gara haizivs, zivi norija un, strauji apgriezušies, auklu pārkoda.

Tūlīt uzradās kāds ducis ciltsmāsu, un uzbrukums mak- reļu baram sākās. Hamizs-policists veikli paņēma vienu zivi no groza, gareniski pārgrieza, uzsprauda uz āķa un pārmeta pār bortu. Turpmākajās minūtēs visas zivis pārņēma kaut kāds neprāts.

Haizivis krita āķim virsū viena pēc otras. Omānieši uz klāja tās sāka galēt ar nūjām un visu, kas pagadījās pa rokai. Haizivis agonijā raustījās. Omānieši skraidīja pa klāju, satraukti klaigāja, nosistajām haizivīm izgrieza āķi un tūlīt pat auklu ar gaļas gabalu atkal meta pāri bortam.

Klājs pa to laiku bija kļuvis par īsteni bīstamu vietu ar desmitiem satracinātu haizivju, kas bija gatavas pārkost visu, kas vien tām pagadītos pa tvērienam. Tīrie brīnumi, kā gan neviens nepazaudēja ne roku, ne kāju un pat ne pirk​stu.

— Bas! Bas! (Diezgan! Diezgan!) — es saucu.

Te jau bija vairāk haizivju gaļas, nekā mēs spētu apēst. Āķus novāca, auklas satina, bet haizivju ķermeņus sakrāva kaudzē pie virtuves un klāju nomazgāja no asinīm. Gala iznākums: 17 haizivis 20 minūtēs. Tā bija ceturtdaļtonna gajas, ko apsālījām un saulē izkaltējām.

Piecas dienas vēlāk mēs gandrīz vai pazaudējām savu fotogrāfu Ričardu Grīnhilu. Dienu un nakti Ričards klīda pa kuģi, meklēdams iemūžināšanas cienīgus kadrus, galīgi aizmirsdams briesmas, kādas uz jūras var piemeklēt. Uz klāja viņš katrā ziņā paklupa pret lūkas vāku. Kad viņš sēdēja, tad brīvi palaistais tauvas gals norāva vuiam no galvas salmu cepuri. Ja Ričards nolika uz grīdas tējas krūzi, tā noteikti aizslīdēja ūdens renē. Pat pilnīga bezvēja laikā viņš uzvedās tā, it kā kuģi mētātu lieli viļņi.

Tas, kas ar Ričardu atgadījās, bija pilnīgi viņa stilā. Kādā bezvēja dienā viņš nolēma «Sohar» nofotografēt no neliela attāluma ar paškonstruētas ierīces palīdzību. Tā bija bam-busa kārts ar galā piestiprinātu kinokameru. Kad viņš bija no kuģa aizpeldējis krietnu gabalu, kādus simt metrus, uzpūta brīze.

— Vējš! Vējš! — visi viņam sauca no kuģa.

Kad Ričards beidzot saprata, kas noticis, viņš sāka izmisīgi peldēt uz mūsu pusi, rokā sažņaudzis kārti ar kinokameru. Es pavēlēju nolaist buras, lai palēninātu kuģu gaitu, taču arī pēc tam Ričards tik tikko paspēja pieķerties pie virves gala, kas visu laiku velkas līdzi kuģim ķīļūdenī. Kad Ričardu uzvilka uz klāja, viņš atgādināja slāpstošu pleksti.

Visi kā viens paziņoja lēmumu, ka Ričards vairs nekad neatstās kuģi bez atļaujas, vismaz atklātā jūrā ne. bura nokārās kā pārsists spārns. «Sohar» takelāža bija smagi bojāta. Uzmanīgi nolaidām salauzto šķērsbomi. Pelēcīgajā un raižpilnajā rītausmā sākām darīt, ko varējām. Garākajam galam nozāģējām

robaino lūzuma vietu un piestiprinājām rezerves buru. «Sohar» ātrums samazinājās trīskārt.

15. aprīlī Melakas šaurumā sasniedzām ziemeļu ieeju, kas ir liels transporta koridors no Vidējiem Austrumiem uz īstajiem Austrumiem un pa kuru kursē pārsvarā tankkuģi ar naftu Japānai, beviņi vai desmit kuģi bija sastājušies vienā līnijā pie šauruma. Spēcīgā vējā uznākusi lietusgāze aizplīvuroja kuģu aprises. Es jutos kā kājāmgājējs, kas ar aizvērtām acīm vētras laikā uzmaldījies uz ātrgaitas šosejas. Galu galā «Sohar» tomēr laimīgi tika cauri šaurumam.

Pēc trim dienām piestājām Sabangas ostā, salā pie Su- matras ziemeļu gala. Jūrā bijām pavadījuši 55 dienas, un Sabanga mums šķita tikpat brīnišķa kā mūsu tālajiem priekštečiem sirmajā senatnē.

Sumatra, Sebangas lielais kaimiņš, kopš senseniem laikiem pazīstama kā Zelta Zeme. Mēdz stāstīt — Sumatras valdnieks bijis tik bagāts, ka ik rītu pils baseinā iesviedis pa zelta gabalam, tā pierādīdams savu varenību. Kaut gan Zelta Zeme bija ļoti skaista, senie arābi tās baidījās un domāja, ka salu apdzīvo cilvēkēdāji. Kaut gan Sindbadam pie​mita ass prāts, arī viņš kļuva par šo briesmoņu upuri.

Tas notika viņa ceturtā ceļojuma laikā, kad kuģi netālu no salas «sagrāba sīva vēja brāzma, un tā saplosīja buras, un ļaudis nogrima ar visiem saiņiem». Taču Sindbads pamanīja koka dēli, uzrāpās uz tā «un izpeldēja malā, un viņam līdzi izpeldēja arī citi tirgoņi». Kad visi bija laimīgi nonākuši krastā, viņi aizgāja pie celtnes, ko bija ieraudzījuši tālumā. Sindbads stāsta: «.. un, kad mēs tur stāvējām, no vārtiem iznāca kailu ļaužu bars, bet neviens mūs neuzrunāja, tikai sagrāba un aizveda pie sava sultāna. Un salas sultāns mums lika sēsties, un mēs apsēdāmies, un mums atnesa ēdienu, ko nebijām ne ēduši, ne redzējuši.

Un mana dvēsele atvairīja šo ēdienu, un es neapēdu ne kripatas, kaut mani bēdubrāļi to ēda vienā ēšanā.

Un raugi: tā bija Allaha žēlastība, kas atvairīja manu dvēseli no ēdiena un ļāva man dzīvot līdz šai baltai dienai. Un, kad mani draugi sāka ēst, tiem aptumšojās prāts, un viņi rija kā apmāti, un viņu sejas izvaibstījās, un viņu izskats pārvērtās.»

Sindbads redzēja, ka kailie vīri ir burvji. Viņš stāsta: «Bet niknie burvji liek viņiem ēst un dzert vēl vairāk, un, kad tie nobaroti trekni un brangi, tad kailie vīri viņus nokauj un ēdina savu valdnieci. Bet valdnieces kalpi rij cilvēka gaļu jēlu, ne cepuši to, ne vārījuši. To redzēdams, es gaužām noskumu par sevi un saviem biedriem, bet viņu prāts jau bija tik stulbs, ka viņi nesaģida, kas tos piemeklējis. Un katru dienu kāds vīrs viņus dzina ganībās kā daždien lopus.»

Sindbadam izdodas izbēgt. Viņš klīst septiņas dienas un septiņas naktis, kamēr ierauga ļaužu pūli, kas nonācis lasīt piparu graudiņus. Šie vīri paēdina Sindbadu un aizved laivā pie sava sultāna, kam Sindbads izstāsta savus piedzīvojumus, par ko visiem ir lieli brīnumi. Un tā nu sultāns Sindbadu «godāja vēl vairāk nekā savas valstības kungus».

Iespējams, ka dīvainos piedzīvojumu stāstus, kā arī stāstus par cilvēkēdāju ciltīm ir izraisījis hašišs, ko Ziemeļsu- matrā lieto kā piedevu ēdienam.

Ari cits notikums Sindbada piektā ceļojuma laikā liek domāt, ka tas atgadījies Sumatrā. Kuģi, uz kura Sindbads atradās, nogremdēja baisīgs putns ruhs, uzmezdams tam akmeni. Sindbadam atkal palaimējas ar dēli izpeldēt krastā. Tur viņš atrod skaistu sirmgalvi, sveicina viņu un prasa, ko varot tam palīdzēt Sirmgalvis ar zīmēm rāda, lai Sindbads to aiznes «akas viņā pusē». «To dzirdējis, Sindbads nodomā: «Es būšu viņam žēlīgs un nesīšu viņu, kur viņš liks. Un varbūt man lemta būs alga par labo darbu.» Un tā nu es piegāju pie sirmgalvja un uzvēlu to savos plecos un aiznesu tai vietā, kur viņš lika. Un tad es sacīju viņam: «Kāp nu zemē, bet nesteidzies!» Bet viņš nenokāpa no maniem pleciem un savām kājām apvija manu kaklu, un, viņa kājas uzlūkojis, es redzēju, ka tās ir melnas un cietas kā bifeļa āda. Tad nu es satrūkos lielās izbailēs un dzīros sirmgalvi nomest no pleciem, bet savām kājām viņš žņaudza manu kaklu tik stipri, ka pasaule satumsa manās acīs un es pakritu zemē un biju kā beigts. Un sirmgalvis sāka dauzīt manu muguru un manus plecus, un pēkšņi es sajutu skaudīgas sāpes un piecēlos kājās, bet sirmgalvis aizvien vēl sēdēja manos plecos, un es piekusu no viņa smaguma. Un ar roku viņš māja man zīmi: «Kāp kokā un plūc vislabākos augļus!» Un, ja es viņu neklausīju, viņš sita mani savām kājām, un šie sitieni bija niknāki par pā​tagas cirtieniem.»

Sindbads attapās sameklēt lielu putrasābolu, pāršķēla to un iztīrīja, un sabēra tajā vīnogas. Pēc dažām dienām vīnogas bija norūgušas par tīru vīnu. Sindbads dzēra to, un tas stiprināja viņa sirdi un ielīksmoja prātu. Tad sirmgalvis ar zīmēm rādīja, ka arī viņš gribot baudīt saldo sulu. Sindbads deva kāroto dzini, līdz sirmgalvis apreiba. «Un raugi,» stāsta Sindbads, «viņš sāka manos plecos grīļoties., un es saķēru viņa kājas un atrāvu tās no mana kakla.» Ļoti ticams, ka šis sirmgalvis bija «Sumatras lielais meža cilvēks — orangutāns». Šejienes meži ar slaidajiem, garajiem kokiem ļāva mums atrast piemērotu stumbru, ar kuru nomainīt pārlūzušo masta šķērskoku. Līcis, kurā bijām noenkurojušies, pēc jūras biologu ieskata, bija īsta zelta bedre, kur viņi atrada daudz interesanta. Maija pirmajā pusē devāmies tālāk pa Malakas šaurumu uz Singapūru.

Runas par mūsu ceļojumu steidzās «Sabaram» pa priekšu. Tāpēc mūs jau sagaidīja Singapūras līča vecākais locis. Viņš uznāca uz mūsu kuģa iesUvinātā formas tērpā, ar karti un rāciju rokās.

— Esmu jūsu locis, — viņš svarīgi paziņoja, bet pēc tam apskatīja mūsu trīsmetrigo stūres pinni. — Es taču nekādi nespēju izprast, kā lai jūsu kuģi stūrēju. — Bet tūlīt pat risinājumu arī atrada: — Es jums rādīšu virzienu, bet jūs savu kuģi stūrējiet paši.

Kad «Sohar» cēli ieslīdēja Singapūrā, pie stūres stāvēja Musalams. Kāds ducis okeāna milžu stāvēja malā, un mūsu kuģi pabrauca gar šo ierindu.

Ostā mūs sagaidīja ļaužu pūlis ar ķīniešu un malajiešu dziesmām un dejām, pēc tam sekoja bezgalīgi uzaicinājumi justies šai pilsētā kā mājās.

Doma laba, taču mēs nevarējām te ilgi palikt Pēc mana plāna nākamais ceļa posms jūras braucienā ar «Sohar» būs arī pēdējais, un tas ir pārbrauciens no Singapūras caur Dienvidķīnas jūru līdz ceļojuma mērķim Guaņdžovas ostai jeb Kantonai Ķīnā. Es gribēju šajā ceļa posmā izmantot visus sezonas vējus, sākumā tie bija ziemeļaustrumu vēji, bet vēlāk — dienvidrietumu musoni, lai Dienvidķīnas jūrai varētu pārkļūt pirms taifūnu iestāšanās.

Bez tam sakarā ar ieilgušo dienvidrietumu musonu mēs bijām no grafika atpalikuši. Kaut gan taifūni parasti sākas jūlijā, Dienvidķīnas jūra ir pazīstama arī ar maija vētrām. Bet tagad jau ritēja jūnija pirmā nedēļa.

Tā mēs Singapūru atstājām pēc īsas vizītes un uzņēmām kursu pāri senajām jūrām, ko arābu jūrasbraucēji pazina kā Kundrangas jūru un Kanhaja jūru. No septiņām jūrām, kas veda uz Ķīnu, kā senās gramatās rakstīts, šīs bija visbīstamākās. Te var sastapties ar spēcīgām viesuļvētrām, ko mūsdienu omāniešu jūrnieki sauc par «tufanu». Es domāju, ka tufans tas pats taifūns vien ir.

Pirmās četras dienas ceļā no Singapūras bija mānīgi mierīgas, un es jau sāku cerēt, ka veiksme mūs neatstās līdz pašai Guaņdžovai. Taču piektajā dienā jau no agra rīta sapratu, ka cerības ir veltīgas. īsi pirms rītausmas uznāca spēcīga vēja brāzma, ko es iesākumā pietiekami nenovērtēju, domādams, ka tas ir tikai atsevišķs vēja pūtiens. Ceļā pavadīto mēnešu laikā «Sohar» ar sliktiem laika apstākļiem sastapies vairākkārt Taču šīs brāzmas bija kaut kas īpašs. ļx>ti drīz tās pārvērtās par īstu vētru. «Sohar» takelāža spēcīgajā vētrā čīkstēja, un tad visu kuģi pārskanēja baismīgs brīkšķis. Uz mirkli es iedomājos, ka kuģis var apgāzties. Pēc tam ar pērkongrāviena troksni nogāzās grotbura.

Ticis vaļā no nepanesamās nastas, kuģis turpināja virzīties uz priekšu. Nolaidām nolūzušo šķērsbomi un ātri salabojām. Mums paveicās, ka paguvām to izdarīt, jo no rietumiem nāca virsū draudīgi vētras mākoņi, lieliem vāliem mutuļodami kā milzīga ugunskura dūmi. Tā ir vietēja parādība, kas pazīstama ar nosaukumu «debesvelvju brāzmas». Tiklīdz tās aprima, steidzām savest kārtībā buras — ar katru dienu palielinājās risks pēkšņi sastapt taifūnu.

Todien lidojām pa viļņiem kā bulta. Vēja brāzma mūs satvēra trīs reizes, un mēs pazaudējām vēl trīs buras — vienu galveno buru un divus klīverus, tos vējš sapluinīja driskās. Kuģim brāzmas bija smags pārbaudījums, bet komanda turējās godam. Kādā ļoti kritiskā brīdī Hamizs-jūr- nieks nokrita ceļos un sāka skaitīt lūgšanas par kuģi un ekipāžu.

Nākamajās piecās dienās manā sardzes žurnālā fiksētas nomācošas ziņas: 16. jūnijā — vēja brāzmas vēl divas reizes, 17. jūnijā — trīs, 18. jūnijā — četras, 19. jūnijā — divas, 20. jūnijā — viena brāzma.

Kaut arī šīs brāzmas mums maksāja dārgi, tās tomēr tuvināja mērķi. Mūsu ceļš bija kā ar nelaimēm bruģēts. Stundām sēdējām uz klāja, lāpīdami saplēstās buras, lai varētu tikt uz ziemeļiem. Daži ieraksti kuģa žurnālā: 140 kilometru vienā dienā, 170 — kādā citā, bet vēl nākamajā dienā rekords — 200 kilometru.

Veselu nedēļu uz «Sohar» nebija atrodama neviena kaut cik sausa vieta. No šāda mitruma bija tikai viens mierinājums — tarakānu pulki, kas jau no paša sākuma bija apmetušies uz kuģa kopā ar mums, par Dienvidķīnas jūras sāļo slapjumu arī nejutās sajūsmināti. Pēc dažām vētrainām dienām zemklājā sakrājās daudz ūdens, bet tarakāni nebūt nepriecājās, ka viņu barība izmirkuši. Kad «Sohar» ar halzi1 'Halze — kuģa kursa novirze attiecībā pret vēja virzienu. Atkarībā no halzes mainās kuģa buru stāvoklis un sānsvere. (Tulk.) gāja ostā, ūdens satecēja vienā kuģa pusē, bet tarakānu bari ņudzēja otrā.

Kad halzi mainījām, ūdens pārvietojās, un ari satrauktie kukaiņi, sausāku vietu meklēdami, steidzās uz pretējo pusi.

25. jūnijā, izgājuši cauri «debesvelvju brāzmām», burājām netālu no Tonkinas līča (tagad Bakbo jeb Ziemeļvjetnamas līcis. — Red.) šaurumā starp Paraselu salām (ķīniešu nosaukums — Sišas salas. — Red.) un Maklsfilda sēkli.

Līdz Pērļu upes — Sidzjanas grīvai, kas veda mūs uz mērķi Guandžovas ostu, bija palikuši vairs tikai 500 kilometru. Šajos ūdeņos savulaik siroja līdz 15 tūkstošiem pirātu, kas uzbruka tirgoņu kuģiem.

26. jūnija pēcpusdienā ari mums sāka likties, ka būs jāķeras pie sultāna bruņoto spēku piešķirtā šaujamieroču un gāzes granātu arse​nāla.

Pēcpusdienā divu trīs kilometru attālumā parādījās kāda neliela motorlaiva; es binoklī redzēju, ka tajā sēž tikai vīrieši. Bijām pārāk tālu no piekrastes, kur braukā zvejnieku kuģi. Atcerējos, kā aprakstīti tipiskie Dienvidķīnas jūras pirāti, — tās bija labi apbruņotas bandas, kas ar abordāžas paņēmienu uzbruka nelieliem kuģiem un tos aplaupīja, reizēm nogalinot visu ekipāžu. Pie Singapūras pirāti ir uzbrukuši pat tankkuģiem. Tā kā motorlaiva joprojām tuvojās «Soharam», es devu komandu visiem sadabūt iero​čus.

Taču, kā izrādījās, tā nebija pirātu laiva, bet tajā atradās potenciālie upuri — tie bija tā sauktie jūras vjetnamieši. Viņu vidū septiņi vīrieši, četras sievietes un septiņi bērni. Viņi gribēja nokļūt līdz Taivānai, bet bija aptrūcies dzeramā ūdens un pārtikas, bija vajadzīgs arī apģērbs un vēl šis tas. Pamanījuši jūrā «Sohor» neparasto siluetu, viņi bija nolēmuši lūgt palīdzību, taču piesardzības dēļ sievietes un bērnus paslēpuši zem klāja.

Palīdzējām viņiem, kā varējām, apgādājām ar dzeramo ūdeni, maisa audumu un konservu kārbām, iedevām arī apģērbu un zāles. Mūsu ārsts Niks Holiss bēgļus apskatīja un atzina, ka viņu stāvoklis ir apmierinošs, ja ņem vērā, ka viņi atklātā jūrā atrodas jau vairāk nekā nedēļu un sākuši ciest no saules un sliktajiem laika apstākļiem.

Pēc divām dienām ieraudzījām Ķīnas krastu, virs kura pie Pērļu upes pacēlās Dauaņšana smaile.

Simtiem gadu virsotne arābu jūrasbraucējiem kalpojusi par bāku viņu ceļā un šo lielo upes ostu, ko tagad pazīst ar Guaņdžovas vārdu, bet arābi to agrāk saukuši par Hanfū. Arābi un citi svešzemnieki te brauca pēc porcelāna un zīda; viņi te saradās tik lielā skaitā, ka ķīnieši bija spiesti iebraucēju uzraudzībai iecelt īpašus muitas ierēdņus.

Pērļu upes Sidzjanas grīva bija plata un neparasti tuksne​sīga. Kad uzņēmām kursu pa plašo estuāru1 , tad šķita, ka mūs ar vienīgo drūmo aci vēro tikai radiolokācijas iekārta no Dauaņšana virsotnes. Pret nakti izmetām enkuru vairāku kilometru attālumā no kādas salas. Divas džonkas nostājās mums gluži blakus, bet zvejnieki mums nepievērsa uzma​nību. Mūs apņēma rēgains klusums.

Nākamās dienas pēcpusdienā satikāmies ar varas pārstāvjiem. Mēs slīdējām uz priekšu pa upi, bet tad mums pretim parādījās lielgaballaiva un sāka signalizēt ar gaismām. Nespēdami signālus atšifrēt, mēs,

apliecinādami savus labos nodomus, gluži vienkārši uzvilkām Ķīnas karogu un izmetām enkuru.

Acīmredzot mūsu rīcība ķīniešus apmierināja, un lielgaballaiva strauji pagriezās atpakaļ, pa upi uz augšu.

Nākamajā rītā ieraudzījām lielu velkoni un pa radio cauri sprakstoņai lieliskā angļu valodā sadzirdējām: — Kā jūtaties? Es esmu misters Liu no Ķīnas Ārlietu ministrijas un esmu ieradies no Guaņdžovas, lai jūs sagaidītu.

Saviļņojumu apvaldīdams, es laipni atbildēju: — Mani sauc Tims Severins, es un mana komanda esam ieradušies no Omānas un sveicam jūs!

'Estuārs — paplašināta piltuvveidiga upes grīva. (Tulk.)

Pēc tam velkonis paņēma mūs tauvā un nogādāja Guaņ- džovā, kur mūs lepni sagaidīja. Šā gada pirmo taifūnu bijām apsteigusi tikai par 48 stundām. Ķīniešu viesmīlība, ar kādu viņi mūs uzņēma, nav aizmirstama. Guaņdžovā viņi mūs ēdināja tā, it kā mēs visā jūrasbrauciena laikā vispār nebūtu ēduši. Gandrīz desmit tūkstoš kilometrus bijām noburājuši septiņarpus mēnešos, un Guaņdžovā pavadītais laiks šķita kā nebeidzami svētki.

Vispirmām kārtām ķīnieši novērtēja mūsu pašbūvēto kuģi — ir labi zināms, ka ķīnieši vispār augstu vērtē roku darbu. Vēl viņi bija pateicīgi, ka starp Ķīnu un arābu pasauli tiek atjaunotas senās vēsturiskās saites, kas atainojās Sind- bada ceļojumu stāstos.

«Sohar» savu misiju bija veicis. Drīz kuģi pārvedīs uz Maskatu un novietos izstādē. Mūsu «Sindbada ceļojums» kļuva iespējams, pateicoties Omānas sultāna un omāniešu tautas dāsnajai labvēlībai, kā arī to cilvēku neatlaidībai, kas «Soharu» uzbūvēja un ar to burāja. Mūsu jūrasbrauciens, tāpat kā Sindbada septiņi ceļojurpi, nu kļūs par vēl vienu jūras piedzīvojumu stāstu. Mēs par savu braucienu, tāpat kā Sindbads par savu septīto ceļojumu, varam teikt: «Jo raugi: tas ir brīnišķīgāks par visiem citiem.»

Merls Siverī Briesmīgais Islama Zobens

Tas bija īsts pasaules karš — Austrumi gāja pret Rietumiem. Divas supervarenas valstu savienības metās savstarpēja cīņa uz dzīvību un nāvi par triju kontinentu zemēm un jūrām. Tas bija Svētais karš, nežēlīgs ticības karš. Osmaņu impērijas sultāna armijas, sauktas par Islama Zobenu, nāca no Turcijas un iecirta nāvīgu brūci kristīgās Eiropas sirdī — iekaroja Belgradu, Budapcštu un apstājās pie Vīnes vārtiem. Kristiešu un musulmaņu sadursmes notika Indijas okeānā, Persijas līcī un Sarkanajā jūrā, bet Vidusjūra kļuva par nebeidzamu batāliju arēnu…

Tajā pašā laikā Kolumbs devās uz Rietumiem, meklē​dams Indiju, da Gama kuģoja apkārt Āfrikai, bet Magelāns ar savu ceļojumu apkārt pasaulei savienoja Austrumus ar Rietumiem. Tajā laikā ieviests šaujampulveris un turku lielgabali kļuva par briesmīgiem sagrāves ieročiem, kuru priekšā nocietinātās pilis pārvērtās par gleznainām, bet nožēlojamām dekorācijām, un parasts zemnieks ar musketi varēja nogāzt gar zemi bruņinieku, lai arī tas lepni sēdēja tīršķirnes zirga mugurā.

Pasaules valdnieki kā pirmā lieluma zvaigznes mirdzēja pie XVI gadsimta debesīm. Lūk, Kārlis V 110 Hābsburgu dinastijas spāņu līnijas — Svētas Romas imperators, krustnešu vadonis un sens cīnītājs pret islamu. Viņa mūžīgais ienaidnieks un sāncensis Francisks I, Francijas «viskristīgākais karalis», kurš vēlāk pārdeva dvēseli velnam un turkiem pret atgūto Milānas hercogisti. Mārtiņš Luters, sakšu reformators, gribot negribot sašķēla baznīcas vienotību, kuru aizsargāt aicināts jutās Kārlis. Anglijas karalis Indriķis VIII, iepriekšminētajiem pa brīdim draugs, pa brīdim ienaidnieks, ticības un pāvesta aizstāvis, vēlāk saites ar Romu sarāva, lai varētu izšķirties no Kārļa krustmāmiņas. Jānis Briesmīgais, kurš lika pamatus Maskavas valstij… Šīs pasaules arēnas centrā bija viens cilvēks, kas atradās augstāk par visiem: Lielais sultāns Suleimāns, ticīgo vadonis, Dieva ēna virs zemes, svēto pilsētu Mekas, Medīnas un Jeruzālemes aizstāvis, visu pasaules kungu kungs Austrumos un Rietumos… Viņam doti pievārdi «Lieliskais», «Krāšņais», «Varenais», Likumu Devējs — viņa baidījās un par viņu sajūsminājās Rietumi. Lielais sultāns Suleimāns panāca vislielāko uzplaukumu Osmaņu impērijā, kuru viņš vadīja no pilsētas, «kas pasaules kundzībai atbilst vislabāk», — no Stambulas, slavenās Konstantinopoles, kuru pirms divpadsmit gadsimtiem Eiropas un Āzijas krustcelēs bija dibinājis Konstantīns Lielais.

«Es nezinu nevienu valsti, kas būtu laimīgāka par šo,» 1525. gadā rakstīja venēciešu sūtnis, «tai ir dotas visas debess balvas, tā regulē karu un mieru; tai ir bagātīgi zelts, cilvēki un kuģi, un tā atšķiras ar pavalstnieku paklausīgumu; neviena valsts nevar tai līdzināties. Lai Dievs to sargā ilgi jo ilgi!»

Suleimāns valdīja apbrīnojami ilgi — 46 gadus no sava mūža 72 gadiem, kurus pārpārēm apspīdēja gan slavas saule, gan aptumšoja mokošas traģēdijas. Pienākums viņam lika ar nāvi sodīt savu vistuvāko draugu.

Lielo sakāvju laikā1 savas valdīšanas beigu posmā Suleimāns saglabāja bruņnieciskumu. Tad pat verdzenes — sievas iespaidā sultāns lika nogalināt savu mīļāko dēlu un troņmantnieku. Viņu tēva klātbūtnē nožņaudza ar šaujam- stopa stiegru.

Mēnešiem ilgi esmu ceļojis pa kādreizējo Suleimāna pār'Domāts 1551. gadā saktais karš pret Habsburgiem. (Tulk.) valdīto impēriju un vietām, kur karojušas viņa armijas, — no Donavas un Ukrainas līdz Nīlai, no Atlantijas vārtiem līdz Indijas krastiem.

Es bieži sajutu Suleimāna klātbūtni. 1924. gadā par muzeju kļuvušās Topkapi pils darbinieki man atļāva pieskarties zīda kaftāniem, kurus valkājis Suleimāns, un paturēt rokās dzejoļu grāmatu, ko viņš pašrocīgi sarakstījis. Suleimāna bibliotēkas zinātnieki man palasīja manuskriptus, kuros a]>- rakstīta

sultāna karagājienu hronika.

Profesors Abdulla Kurans kaisnīgi stāstīja par galma arhitekta Sinana šedevriem. Pusgadsimta laikā viņš uzbūvējis daudzas mošejas, tiltus un akveduktus, skolas, slimnīcas un tvaika pirtis, karavānserālus un apjumtus tirgus. Tik daudz nav paveicis neviens cits arhitekts visā pasaulē. Stambulas krāšņākā rota ir daudzkupolu Zilā mošeja Suleimā- nija — Suleimāna sapņu iemiesojums. Mošejā un tai visap​kārt ir dzīvo daļa, bet dārzā aiz mošejas, mauzolejā, atdusas sultāns.

Kad Omānas gaisa kara spēku helikopteri lidoju pāri Ormuzas šaurumam[34] vai Indijas štatā Gudžaratā kāpelēju pa Diu cietokšņa vaļņiem, kad pētīju Jemenas miegaino ostu Mohu, kas pasauli pieradināja pie mokas kafijas, vai Alžīrā biju arestā par XVI gadsimta ostas fotografēšanu — tad sāku pamazām apjaust, kāda ir bijusi Suleimāna pasaule. Terors, šantāža, kontrabandas ieroči, ko pārdeva ienaidniekiem, apkrāpti sabiedrotie, nemitīgas bailes no līdzcilvēkiem, mocības — arī tas viss ir Suleimāna laikam piederīgs.

Suleimānam pat bija sava «Irānas krīze» — viņa paša dēls. Suleimāns cīnījās par to, lai Pcrsijas līča vārti būtu atvērti. Tais laikos te veda cauri Āzijas garšvielas, zīdu un dārgakmeņus. Tagad ved naftu.

Mēs izpētījām Suleimāna senču ģenealoģiju līdz desmitajam gadsimtam, kad tā ar saknēm iesniedzās pašā Eirāzijas sirdī. Pagānisma virpuļviesuļi no Turkestānas stepju plašu​ miem kā vētru vilnis aizvēlās pāri Irānai un Irākai un XI adsimta beigās jau sasniedza Bizantijas daļu Anatoliju. Šis vilnis pa ceļam uztvēra islama ticību un persiešu kultūru, bei jaunās zemes tika iekarotas džihādā — svētajā karā pret citticībnie- kiem.

Turcijas sultānu Osmanli (Osmaņu) dinastijas līniju varam izzināt līdz XIII gadsimtam. Sultāns Osmans ll kopā ar dēlu atņēma Bizantijai ziemeļrietumu Anatoliju un par savu galvaspilsētu noteica Buršu (senāk Prusa, Brusa. — Red.). 1352. gadā osmaņu turki šķērsoja Dardaneļu šaurumu pie Galipoles un sāka Balkānu iekarošanu. No savas jaunās galvaspilsētas Edirnes, senās Adrianopoles, turki aizgāja līdz Triestai, kas bija vārti visiem vēsturiskajiem ceļiem cauri Maķedonijai uz Adrijas jūru un augšup pa Maricas ieleju līdz Donavai.

Satrauktie garīdznieki aizcināja uz krusta karu. Taču Eiropa, nesaskaņās iestigusi, spēja izvirzīt tikai divus vadoņus. Kārļa V bruņinieki iemantoja Burgundiju un apvienoja daudzas zemes, bet galu galā 1396. gadā osmaņu turki tos aizmēza Nikopoles kaujā pie Donavas un 1444. gadā pie Varnas. Vienpadsmit gadsimtu ilgajai Bizantijas vēsturei bija pienācis gals. Sākās islama laiks.

Mehmeds II Iekarotājs, Suleimāna vecvectēvs, pārbūvēja Konstantinopoli Un.pārvietojot nomainīja tās iedzīvotājus, lai no tās izveidotu dsmaņu impērijas galvaspilsētu. Tā bija pasaulē nepieredzēta pilsētas atjaunināšana. Turkestānas nomadu pēctecis iesēdās cēzaru tronī, pasludinādams, ka viņš ir visu kādreizējo Romas imperatoru pārvaldīto zemju mantinieks. Vēsture viņu nosauca par jauno Aleksandru.

Neremdināmās alkas turpināt Svēto karu vēl pastiprināja smalki izplānots impērisks mērķis: sapnis par to, ka visa pasaule kļūs vienota zem zaļā islama karoga. Iekarojumu viļņi vēlās cits pēc cita: Serbija, Bosnija, Grieķija, Albānija, Moldāvija, Valahija, Transilvānija, Krima, Dalmācija, Horvātija saņēma islama triecienus. No Svētā Marka zvanu torņa venēcieši uzbrukuma laikā varēja redzēt kara liesmas. Tikai Mehmeda nāve 1482. gadā pārtrauca viņa karagājienu pret Itāliju un kristietības pēdējā balsta Austnimos — Rodas blokādi.

Cīņa par troni bija cīņa uz dzīvību un nāvi. Ziņa par sultāna nāvi bija jāpatur slepenībā tik ilgi, kamēr pretendentes no provinces atkļūst līdz «svētajam tronim» galvaspilsētā. Ziņnešus varēja sagaidīt slēpņi, lielvezīrs varēja saņemt kungu jau mirušu, karotāji varēja būt neapmierināti un protestējot dauzīt pa saviem zupas katliņiem, ja viņu jaunais vadonis nebūs pietiekami dāsns ar zeltu. Saskaņā ar Mehmeda ieviesto tradīciju tas, kurš pirmais uzsauc sevi par valdnieku, par to arī kļūst, un visiem jaunā valdnieka brāļiem jāmirst — ar stopa stiegru ap kaklu —, jo valdnieka asinis izliet bija grēks. Labāk lai daži cilvēki nomirst, nekā pakļaut valsti riskam, ka cīņa par troni varētu turpināties. Mehmeds pats valdīšanu

uzsāka, nogalinot savu nepilnga​dīgo brāli.

Tajos laikos dievbijība, alkatība un cietsirdība vienādā mērā uzjundīja gan musulmaņu, gan kristiešu sirdis. Iekarotajās pilsētās valdīja vardarbība, marodierisms; cilvēkus nogalināja, sievietes un zēnus paņēma vrizlbā. Bija viens iemesls, kāpēc turki devās pret kristīgo Eiropu, nevis uz Austrumiem: Korāns neatbalstīja musulmaņu savstarpējās cīņas.

Izņēmums bija Irāna — šiītu ķecerības balsts un duncis īstenticīgo turku mugurā. Kad sultāns gāja izbrukumā pret Eiropu, Irāna deva triecienu tā aizmugurei. Osmaņi — sun- nīti ienīda Irānas ķecerus, jo tie sunnītiem šķita vēl neticī​gāki par kristiešiem.

Suleimānam bija septiņi gadi, kad Ismaīls, pirmais Sefe- vīdu dinastijas pārstāvis, kļuva par Irānas šahu, un viņš bija tas, kurš sultānu turpat vai visu viņa mūžu krietni vien kaitināja un sagādāja tam lielas raizes. Irāna, vairākus gadsimtus bijusi saskaldīta, tagad ieguva jaunu valsts reliģiju un sāka islama kaimiņam mīt uz papēžiem. Suleimāna tēvs Selims kļuva arvien neiecietīgāks pret savu tēvu Bajazīdu II un to no troņa nogāza.

«Viņš bija pārāk bargs,» — tā raksta Gomarā, viens no Kārļa V hronistiem, un nosauc viņu par Selimu I Bargo. «Viņš nogalināja savu tēvu un divus brāļus, piecus brālēnus un vēl 62 radiniekus, kā ari septiņus lielvezīrus — un tas viss viņa valdīšanas astoņos gados; tai pašā laikā viņš asinīs noslīcināja 40 tūkstoš Turcijas šiītu, šaha Ismaīla piekritēju.»

Pēc tam Selims Bargais devās uz Irānu. 1514. gadā viņš pie Čaldirānas sakāva šaha Ismaīla armiju, bet pēc tam izlaupīja galvaspilsētu Tebrīzu.

«Taču, laupīdams mantas un gūstīdams cilvēkus, viņš Tebrīzā nepalaida garām izdevību sagrābt arī mākslas darbus un sagūstīt māksliniekus, līdz ar to pavērdams iespējas jo plašai Osmaņu galma mākslas attīstībai,» stāstīja doktore Esina Atila. Viņa patlaban veidoja brīnišķīgu izstādi «Lielā sultāna Suleimāna laikmets», ko Amerikas Savienotajās Val​stīs demonstrēja 1987. gadā.

Pēc tam Selims karaspēku pagrieza uz dienvidiem, pret mamelukiem, kuri tīkoja pēc Osmaņu kaimiņzemēm. Turki uzvarēja mamelukus kaujās pie Alepo (Halebas pilsēta Sīrijas ziemeļos. — Red.) un Kairas, viņu sultānu pakāra, bet mameluku impērijai pienāca gals.

«Iekarojis Sīriju un Ēģipti, Selims savas impērijas apmērus dubultoja,» stāstīja profesors Abduls Aziss Navars Kairas islama universitātē. «Izstiepusies gar Vidusjūras austrumu daļu, tā veidoja pusmēnesi, vienojot berberu piekrasti Zie- meļāfrikā rietumos ar Sarkanās jūras krastu dienvidos.»

«Iekarojot kalifāta zemes, cēlās Osmaņu impērijas prestižs. Sultāns uz laiku kļuva par islama garīgo līderi,» piebilda kāds mans sarunu biedrs. «Taču turki līdz ar to uzņēmās arī smago pienākumu — aizstāvēt islamu pret diviem ļaunumiem: ķeceriem un neticīgajiem.» Ēģipte deva daudz priekšrocību. Šī zeme kļuva par Osmaņu impērijas maizes klēti, tāpat kā tā tāda ir bijusi Romai. Līdz ar to Ēģipte kļuva ari par galveno ienākumu avotu un bāzi turku turpmākajiem karagājieniem uz Aus​trumu jūru zemēm.

Dzīvei kopā ar tēvu bija savas smagās puses, pat Trape- zundā (Trabzona. — Red.), izslavētajā karavānu pulcēšanās pilsētā pie Melnās jūras. Selims to pārvaldīja, būdams princis, kad 1494. gadā Suleimāns vēl tikai piedzima. Šajā pilsētā mazais Suleimāns iemācījās juveliera amatu; viņa skolotājs bija pēc dabas nikns grieķis, vārdā Konstantīns. Tradīcija prasīja, lai Osmaņu dzimtas princis prastu kādu amatu, tāpat kā viņam bija jāiemācās kara māksla un valsts pārvaldīšana.

Selims ņēma Suleimānu sev līdzi jūrasbraucienā pa Melno jūru uz Krimu, kad tas vēl bija pusauga zēns. Bahči- sarajas nedaudz apdzisušajā krāšņumā es guvu priekšstatu par Krimas hanu eksotisko dzīvi.

Suleimāna māte Hāfsa, kas Krimā varēja būt princese, kā dāvana tika nosūtīta uz Stambulu, kad Krimas hans bija kļuvis par Osmaņu vasali, un tur viņa iekrita acīs Selimam. Kā var spriest, mātei uz Suleimānu ir bijusi liela ietekme, jo Selims bija aizņemts ar cīņām par troni. Iespējams, ka tieši Krimā Hāfsa Suleimā- nam nopirka divas verdzenes čerkesietes, kuras Suleimāns paņēma līdzi uz Manisu, auglīgu upes

ieleju Egejas jūras krastā, kur viņš ticis norīkots par pavaldoni, kamēr Selims 1512. gadā sagrāba troni.

Manisa ir kā paradīzes stūrītis tumšu kalnu starpā, un te vēl līdz šim laikam saglabājušās kokiem apaugušas senās Megnēzijas drupas. Tur Suleimāna favorīte Gilbahara — Pavasara Roze — dzemdēja viņam dēlu, vārdā Mustafs.

Suleimāns pārraudzīja savu provinci, bet viņa audzinātājs vadīja apmācību: Osmāņu princim bija labi jāpārzina vēsture, Korāns, valsts pārvaldīšanas likumi, zinātne, astroloģija un jo īpaši poēzija.

Suleimāns cītīgi vingrinājās, apguva persiešu ornamentālo stilu un leksiku. Mācības sāka ritēt straujāk, pateicoties Ibrahimam — spilgtai personībai princim tuvajās aprindās.

Grūti iedomāties, kā gan divi tik ļoti atšķirīgas izcelsmes jaunieši varēja tik labi saprasties. Ibrahims bija zvejnieka dēls, kuru bērnībā kāda turku uzbrukuma laikā Rietumgrie- ķijā sagūstīja par vergu. Viņš ieguva izglītību, atstāja patīkamu iespaidu un, pārgājis islama ticībā, tika nodots Sulei- māna kalpībā.

Sultāna dēls un zvejnieka dēls kļuva par labiem draugiem. Nākamais sultāns kopā ar Ibrahimu apguva cīņas paņēmienus, praktizējās kinžala mešanā, šāva ar stopu, jāja ar zirgu, viņi kopā ēda, pārrunāja izlasītās grāmatas, Suleimāns klausījās Ibrahima vijoles spēli.

1520. gada septembra beigās Manisā pienāca vēsts, ka Selitns ir miris. Trīs dienas zirga mugurā auļojis, Suleimāns ieradās Iskidarā pie Bosfora. īrēji uzgula airiem, pārvarēdami auksto un spēcīgo straumi jūras šaurumā. Donava, Dņestra, Dņepra un Dona plūdušas cauri zemēm, kuras nākamībā pārvaldīs Suleimāns, un ienesušas savus ūdeņus Melnajā jūrā, no kuras tie caur klinšu krastu spīlēm ieplūda Marmora jūrā un pa Dardaneļu šaurumu — Egejas jūrā; tur šie ūdeņi tālākā gaitā ieplūdīs Vidusjūrā, kuru Suleimāns vēlāk nosauks par Osmāņu ezeru.

Kad valdnieka barka paīrās garām Seralja ragam un iegāja mierīgajos Zelta raga ūdeņos, Suleimāns izbrīnā lūkojās uz Stambulu — pilsētu, kura turpmāk būs viņa troņa galvaspilsēta. Viņš apmeklēja cietoksni, kas bija uzbūvēts uz zemesraga un kurā atradās «nepieredzēti liels un baismīga kalibra dižgabals», un Suleimāna skatienam pavērās apbrīnojami skaists skats. Lejā — Justiniāna I laikā celtā Svētās Sofijas, gudrības patroneses katedrāles kupols. Musulmaņi šo katedrāli pārvērta par savu svētvietu. Pa labi no katedrāles redzama Bajazīdam II, Suleimāna vectēvam par godu uzceltā mošeja, kurai visapkārt sabūvētas sabiedriskās ēkas, bet tālumā vīd Mehmeda mošeja.

Tad Suleimāna skatiens pakavējās pie kalnu nogāzēm, kur nožēlojamās koka būdās patvērumu bija atraduši kristieši, musulmaņu un ebreju ģimenes, kurus viņa vectēvs bija šurp pārsūtījis no visiem savas valsts novadiem. Spānijas ebreji un mauri, kurus bija izraidījis Ferdinands un Isa- bella, drīz vien piebiedrojās turkiem, grieķiem un armēņiem, piegādājot preces veikaliem un sīkbodītēm, kas bija sablīvējušās Mehmeda apjumtā (segtā) «bazara» labirintos. Sultāni atjāva kristiešiem un ebrejiem turēties pie savas reliģijas un ievērot savas paražas un likumus, taču īpaši to neafišējot, turklāt maksājot nodokli, no kura musulmaņi bija atbrīvoti.

Osmaņi pasauli uztvēra kā mūžīgu karošanu pret neticīgajiem — gazavatu, kaujas lauku starp Kara Valstību un Miera Valstību, kurā dažādas rases un reliģijas pastāv viena sultāna pārziņā. Visas pasaules tautību sajaukšana šajās krustcelēs ritēja tik intensīvi, ka neviena Eiropas galvaspilsēta nespēja pārtvert pretdarbības iniciatīvu līdz pat XIX gad​simta sākumam.

Zelta Raga pakājē, slaidu ciprešu ieskauta, paceļas parastā mošeja. Te ir viena no islama pasaules vissvētākajām vietām — Pravieša sekotāja Eijupa kapenes. Eijups krita 670. gadā, kad islamiešu karaspēks pirmo reizi bija aplencis Konstantinopoli. Kapenēs iecirstas rindas no svētās lūgšanas. Šeit 30. septembrī, astoņas dienas pēc Selima nāves, Suleimāns apjozās Osmana zobenu un kļuva par sultānu. Viņa vārds visās impērijas malās tika piesaukts piektdienas lūgšanās un bija iekalts monētās.

Viņam piederēja absolūtā vara un tiesības jebkurā brīdī par jebko sodīt ar nāvi. Bet, kad viņš pirmo reizi izbrauca no savas pils, tad ļaužu pūlī, kas bija sapulcējies pie vārtiem, atskanēja rituālā dziedāšana: «Nekļūsti lepns, ak manu sultān, Dievs ir augstāks par tevi!»

Suleimāns pavēlēja uzcelt tēvam mauzoleju, kā ari viņam par godu mošeju un skolu. Bez tam jaunā

sultāna pirmie oficiālie akti bija: 1500 ēģiptiešu un irāņu gūstekņu atbrīvošana; kompensāciju izsniegšana tirgoņiem, kuriem Selims bija konfiscējis preces; augstu stāvošu neliešu publiska sodīšana. Visi šie pasākumi Suleimānam sagādāja popularitāti, uzsverot viņa dievbijību, augstsirdību un taisnīgumu.

«Lēnīgs jēriņš ir pieveicis negantu lauvu,» sprieda novērotāji. Taču drīz vien jēriņš parādīja lauvas zobus. Nežēlīgi tika apspiesta sacelšanās Sīrijā. Pēc tam Suleimāns izvirzīja sev uzdevumu panākt Rietumos to, ko viņa tēvs bija panācis Austrumos. Pirmajās divās kampaņās viņš guva uzvaru tur, kur Mehmeds bija izgāzies.

1521. gada pavasarī, kad Luters bija iededzis reformācijas lāpu, Suleimāns sāka savu pirmo karagājienu uz Eiropu. Belgrada — Balkānu aizsardzības galvenais ķēdes loceklis, kas kontrolēja Savas un Donavas sateku, — šī pilsēta krita pēc vairāku nedēļu aplenkšanas un daudziem nikniem triecienuzbrukumiem, kurus tā bija izturējusi.

Nākamajā vasarā Suleimāns aplenca Rodu, Svētā Jāņa bruņinieku joanītu ordeņa bastionu, — sala atrodas iepretī Mazāzijas dienvidrietumu stūrim. Tā atradās starp sultāna galvaspilsētu un Ēģipti, un salinieki pārtvēra kuģus, kas veda uz ziemeļiem labību, un gūstīja svētceļniekus, kas devās uz Meku. Šoreiz trīssimt kuģu, uz kuriem atradās 10 tūkstoš inženieru un artilēristu, pacēla enkuru pie Zelta Raga, lai visapkārt varenajai Rodas ostas pilsētai sagatavotu pozīcijas 100 tūkstoš vīriem, kurus Suleimāns vedīs uzbru​kumā. 29. jūlijā izsēdušies uz salas, viņi uzsāka pilsētas ielenkšanu.

Vasara pārgāja ziemā, bet bruņinieki, algotņi un pilsētas iedzīvotāji turpināja aizstāvēties. Uzbrucēju spēki bija gandrīz divdesmit reižu lielāki. Turki savus ierakumus raka aizvien tuvāk un tuvāk, lielgabali jau apšaudīja pilsētas mūrus. Tika uzspridzināti bastioni, uzbrucēji viļņiem lauzās pilsētā, un viņu līķi palika ūdens pilnajos aizsarggrāvjos. Kādā no uzbrukumiem aizgāja bojā 15 tūkstoš turku karavīru. Pēc 145 dienu izmisīgas pretošanās pilsēta padevās.

Iekarojis vislabāk nocietināto kristiešu pilsētu, Suleimāns piedāvāja augstsirdīgus noteikumus.

Bruņinieki un algotņi varēja 12 dienu laikā pilsētu brīvi atstāt, pilsētas iedzīvotājiem bija atļauts aizbraukt jebkurā brīdī trīs gadu laikā. Ar bruņiniecisko attieksmi pret varonīgo ienaidnieku Suleimāns ieguva visas Eiropas apbrīnu. Sultāns tolaik neapzinājās, cik dārgi viņam nāksies samaksāt par to, ka ļāvis bruņiniekiem brīvi aiziet Kāds cilvēks bija Suleimāns? Vēlākās paaudzes ir vienisprātis ar sultāna laikabiedriem, kas ar satraukumu un sirds trīsām vēroja, kā ikkatrs Suleimāna solis vainagojās ar panā​kumiem.

Lūk, baltā tērptu, redzam viņu zirga mugurā, procesijai piektdienā dodoties uz Allāha pielūgšanu mošeju. Lūk, viņš met zelta monētas aktieriem svētku laikā hipodromā, piedalās savu dēlu apgraizīšanas rituālā vai arī nolūkojas svinīgajā procesijā, kurā piedalās 500 tirgoņu ģildes, katra ģērbusies atšķirīgā tērpā.

Kad Suleimāns neatradās karalaukā vai medībās, viņš dzīvoja Topkapi pilī. Atšķirībā no Ludviķa XTV laika Versa- ļas, agrīnās Osmaņu pilis bija nodrošinātas ar komfortu. Monumentālās celtnes būvēja Allāham. Mehmeds Iekarotājs uzbūvēja Topkapi kā trīs galveno piļu kompleksu; pilis savienoja vārti.

Sultāns parasti uzturējās privātajās telpās. Viņa vezīri, tiesneši un citi augstie ierēdņi valsts lietas kārtoja padomē — dīvānā1 , kas sanāca telpā zem kupola ar zemu un platu portiku apkārt, acīmredzot lai atgādinātu nomadu telti. Dīvāns sapulcējās četras dienas nedēļā. Vezīri sēdēja paaugstinājumā uz spilveniem (no šejienes arī mīkstās mēbeles nosaukums). Sultāns varēja sēdes gaitu noklausīties nemanīts, uzturēdamies aiz aizkariem.

Topkapi pils visus lūdzējus pievilka kā magnēts, tā bija kā bišu strops, kā pilsēta pilsētā: te atradās laukums elites karaspēka treniņiem, oficiālo personu skola, mākslinieku studija, zirgu staļļi. Desmit lielas virtuves paēdināja Topkapi trīstūkstoš iemītniekus, bet dīvāna dienās — līdz astoņiem tūkstošiem.

Tipiska to laiku recepte sākās ar vārdiem: «Ņemt 500 jēru…»

Sūtņa pieņemšanas ceremonija bija pakļauta Osmaņu diženuma un varenības cildināšanas prasībai.

Nodevēju galvas sagaidīja sūtni jau pie imperatora pils vārtu stabiem. Vidējie vārti, izgreznoti ar diviem

tornīšiem, veda vienkār​šajai publikai domātajā pagalmā, kur bija jāsapulcējas visiem 'Dīvāns — padomdevējs orgāns sultāna laiku Turcijā; tāpat iesauca arī ar paklājiem seglu paaugstinājumu, uz kura padomdevēji sēdēja. (Red.) galma ļaudīm, izņemot sultānu. Paiedams garām telpai, kurā apspriedās izpildvara, sūtnis nokļuva mirdzošā kolonādē.

Lielvezīrs sūtni sagaidīja un īpašos gadījumos pavadīja caur divtūkstoš pazemībā noliektu oficiālo personu muguru rindām, garām sudraba monētu kaudzei, kas paredzēta stalto, spēkpilno janičāru ierindas atalgošanai. Karavīriem deva katliņus ar rīsiem un jēra gaļu, sūtņa cienastā bija apmēram simt ēdienu, galvenokārt vārītu un ceptu. Iztaujādams sūtni par viņa misiju, lielvezīrs palaida garām jautājumus, kas varētu sultānu saniknot Bet tagad — par galma svētajiem iekšējiem noslēpumiem, par klusēšanu. Svešzemnieki pēc pils apmeklējuma sacīja: «Tā ir pašas nāves klusēšana.» Iedams uz pieņemšanu, sūtnis uzvilka zelta cauraustu tērpu, bet viņa karaliskās dāvanas tika rūpīgi pārbaudītas. Bez dāvanām nedrīkst Austrumu valdniekam ne tuvumā rādīties — tas Eiropā bija labi zināms. Pie ieejas troņa zālē divi kalpotāji saņēma sūtni pie abām rokām un ne uz mirkli vairs neatlaida vaļā. Kalpotāji sūtni pavadīja cauri zālei, bikstīja, lai viņš locītu ceļus pie sultāna kājām un noskūpstītu tās, bet pēc tam piecēla, lai viesis varētu izteikt savu vēstījumu.

Bargais sultāns ceremoniālā tērpā — ar smagu un cietu, zeltā un sudrabā izšūdinātu zīda brokātu greznojies, mierīgi klausījās, sēdēdams uz sava dārgakmeņiem rotātā troņa.

Suleimans vai nu izteica kādu piebildi, vai vienkārši ar galvas mājienu deva zīmi, ka audience beigusies. Sūtni no troņa zāles ievadīja tādējādi, lai tas ne uz mirkli nepagrieztu sultānam muguru. Atbildi viņš saņēma vēlāk, nereti pārāk vēlu, ar galvenā vezīra starpniecību.

Sūtnis varēja piesardzīgi vērot Suleimāna sejas vaibstus, tāpēc mums ir zināms, kā sultāns izskatījies, kā izturējies. Taču neko nezinām par viņa domām, par Suleimānu kā cilvēku.

Karagājienu dienasgrāmatas? Tās rakstītas trešajā per​sonā un nepauž nekādas emocijas. Lūk, izraksts no pirmā karagājiena dienasgrāmatas: «7. jūlijā — pienāca jaunas ziņas par Šabacas sagrābšanu; simtiem garnizona kareivju galvu tika nogādātas sultāna nometnē — viņi nebija iespējuši kā citi atiet, pārpeldot upi. 8. jūlijā galvas tika uzdurtas uz piķiem visā sultāna ceļā.» Bet te, lūk, par trešo karagājienu: «Imperators, sēdēdams zelta tronī, pieņem vezīra un beju cieņas apliecinājumus; novēro nāves soda izpildi diviem tūkstošiem gūstekņu; līst ļoti stiprs lietus.»

Reti kad atplaiksnīja cilvēcība. Rodā, aci pret aci satiekoties ar bruņinieku lielo vadoni, sultāns to pēc sakāves mierina, uzslavēdams, cik cēlsirdīgi tas aizstāvēdamies rīkojies, un tad uzrunā Ibrahimu: «Ne bez nožēlas es padzenu šo drosmīgo cilvēku no viņa mājām tādā vecumā.»

Viņa vēstules citiem monarhiem ir augstprātīgas: «Es, visu Sultānu Sultāns, visu Valdnieku Valdnieks, kas šeit, virs zemes, izdala monarhu kroņus…» Tā islama galva atbildēja «viskristīgākajam» Francijas karalim, Svētās Romas imperatora gūsteknim. Suleimāns noklausās Franciska lūgumus «palīdzēt., pie mana troņa, kas glābj pasauli».

Suleimānu interesē ari Mārtiņš Luters. Cik viņam gadu? Ak četrdesmit astoņi? «Es gan gribētu, lai viņš būtu jaunāks; viņš manī atrastu augstsirdīgu aizstāvi.» To padzirdējis, slavenais teologs reformators tvēra vēl vienu alus kannu aiz osas un sāka smieties: «Lai tas Kungs mani pasargā no tik lieliska aizstāvja!»

Lakoniskums dienasgrāmatās, augstprātība vēstulēs, no​slēgtība savā pilī.

— Kā lai uzzinām, kāds ir bijis īstenais Suleimāns? — es vaicāju Prinstonas universitātes profesoram doktoram Ber​nardam Luīsam.

—To uzzināt nav iespējams. Neviens nespēja tik ļoti pietuvoties īstenajam Jauno Austrumu valdniekam, noslē​pumu cilvēkam. Ap viņu bija celta noslēpumu siena, kurai arī mēs nespējām tikt pāri.

Viņš bija dievbijīgs un, pirms pieņēmis atbildīgus lēmumus, konsultējies ar garīdzniekiem, mēdzis būt taisnprātīgs, piemēram, Ēģiptei atdevis atpakaļ daļu nodokļa, ko bija savākuši pārlieku centīgie nodokļu vācēji, — tas viss tādēļ, lai nepaliktu nesodīta korupcija un patvaļa.

Viņš pārvaldīja visu un visus, taču pats naudu saņēma tikai dienas vajadzībām — viņam tika izsniegti divi zuteņi, viens ar zeltu, otrs — sudrabu. To, kas dienas beigās bija palicis pāri, viņš sadalīja saviem pāžiem. Pats būdams labs amatnieks, viņš bija dāsns mākslu aizgādnis.

Taču vispirmām kārtām viņš bija iekarotājs, musulmaņu vadonis karā pret neticīgajiem, kurš guva panākumus, pats personiski vadīdams savu armiju. Lūk, ko Suleimāns ir rakstījis Franciskam I: «Dienu un nakti Mūsu zirgs ir apsedlots un Mūsu zobens ass.»

Kaut gan Osmaņu impērija pastāvīgi atradās kara stāvoklī, tās raibais iedzīvotāju pulks dabūja savu labumu arī no miera. Palielinājās iedzīvotāju skaits, paplašinājās ceļu tīkls ar jaunām karavānu naktsmītnēm, attīstījās tirdzniecība, uzplauka amatniecība. Uzlabojās visas valsts labklājība. Precīzi ieraksti garantēja Balkānu zemniekiem viņu īpašumu drošību.

Apstulbinātie Eiropas līderi meklēja Suleimāna panākumu cēloņus. «Vai varat iedomāties, ka gana dēls var kļūt par lielvezīru?» — nostenējās vien Venēcijas senāts, kas sastāvēja tikai no augstdzimušajiem, kad sūtnis aprakstīja sabiedrību, kurā ikkatrs tās loceklis lepojas, nosaukdams sevi par sultāna vergu. Vergu sabiedrība, kurā vergi bija kungi!? Visaugstākās amatpersonas ir nākušas no zemas kārtas!? Islama varenību atbalsta cilvēki, kas ir kristīti un kristietības garā audzināti!? Neticami!

Taču tā bija taisnība. Astoņi Suleimāna lielvezīri bija parasti kristieši, kas uz Turciju atvesti kā vergi. Tas pats sakāms, tā teikt, par cilvēkdienesta priekšniekiem un janičā- riem. Turpretī šariata — musulmaņu tiesisko, sadzīves un reliģisko normu kopuma sargātāji: mācītie ulemi, proti, teologi, tiesneši un skolotāji bija turku tautības tēvu dēli, kas audzināti pēc korāna likumiem.

Osmaņu impērija bija kā kara mašīna. Tā tiecās paplašināties, un to uzturēja iekarotās zemes un tur dzīvojošie ļaudis: aizvien jauni lauku ciemi lika aplikti ar nodokļiem, no tiem pieprasīja kareivjus, jaunās zemes varēja dāvināt kavalēristiem, kas pārvaldīja dalienas un piedalījās sultāna karagājienos. Viena piektdaļa visu salaupīto labumu un gūstekņu piederēja sultānam. Par šiem līdzekļiem uzturēja birokrātisko mašīnu un elitāro karaspēku — janičārus.

Tāpat bija ar bērnu nodevām. Ik pēc dažiem gadiem osmaņi ieradās, teiksim, serbu ciemā un paņēma labākos, spēcīgākos jaunekļus. Mīļotie dēli zuda uz visiem laikiem. Turcijā tos gaidīja septiņu gadu ilgs un smags dienests — smagais fiziskais darbs norūdīja jaunekļu miesu. Viņi mācījās islamu un turku valodu. Tos, kuri izcēlās sportā un kara mākslā, atlasīja par kadetiem janičāru karaspēkam — par «zobena ļaudīm». Ģimenes saites zaudējot, šiem puišiem pietrūka ari personisko interešu, tāpēc tie konfliktos neiesaistījās un bija uzticīgi vienīgi sultānam. Un cīnījās fanātiski.

Kam bija slieksme pēc grāmatām, kam patika matemātika un kaligrāfija, tos atlasīja par «spalvas ļaudīm» — apmācībām galma skolā un dienestam sultāna pāžu kārtā. No šo ļaužu vidus tika audzināti nākamie administratori. Sultāna valsts sistēma — pretstatā kristīgajai Eiropai — balstījās drīzāk gan uz padoto augstajām personiskajām īpašībām, nevis uz privilēģijām, kas saņemtas jau piedzimstot Suleimāns aizvien vairāk nonāca divu vergu ietekmē, kurus viņš pats bija uznesis varas virsotnē.

Viens no tiem — Ibrahims, kuru sultāns pamazām padarīja par galveno vezīru, bet otrs — Gurema(«Smejošā»), krievu gūstekne, kuru Eiropā vairāk pazīst ar vārdu Roksolana un kas kļuva par Suleimāna sievu. Pēc ugunsgrēka, kas 1541. gadā izcē-lās vecajā pilī, viņa kopā ar harēmu pārbrauca uz Topkapi pili, kur bija koncentrējusies augstākā vara.

«Gada laikā Topkapi pili apskata apmēram 1,3 miljoni apmeklētāju,» stāsta Topkapi pilsmuzeja direktors Sabahatins Tirgoklu. «Un, protams, visi grib redzēt dārglietu glabātavu.» Četras istabas mirdz un laistās: te ir daudz jašmas izstrādājumu, pērles, rubīni, smaragdi, briljanti — īsti mākslas darbi. Un katrā istabā atrodas arī pa tronim, kas ar savu skaistumu aizēno visu pārējo. «Blakus visam pārējam apmeklētāji, protams, alkst redzēt harēmu.»

Sultāna laikos, harēmā aci iemetot, ziņkārīgais varēja zaudēt dzīvību. Visskaistākās sievietes tur tika turētas pilnīgā izolācijā no pasaules. No viņām ne acu nenolaida baltie un melnie harēma kalpi — einuhi —, parasti Kaukāza kristieši vai dabas kulta pielūdzēji sudānieši, jo Korāns aizliedz atņemt vīrietību

musulmanim. Šādā slēgtā pasaulē dažādi nostāsti dzima kā sēnes pēc lietus, piemēram, par sava kunga nežēlastībā kritušām gūsteknēm: iešūtas maisā, kurā ielikts smagums, tās iemeta jūrā iepretī sultāna pilij turpat pie krasta. Stāsta, ka reiz kāds sultāns ārprātīgā niknuma lēkmē pats noslīcinājis visu harēmu. Reiz kāds nirējs ir ieniris, lai atbrīvotu enkuru, un ieraudzījis dīvainu mežu, kas viļņojies straumē. Tie bijuši maisi.

Skumjas pārdomas izraisa Mohāča pie Donavas. Upe te plūst uz dienvidiem, līkumodama pa Ungārijas līdzenuma leknajām pļavām, kamēr pagriežas uz austrumiem, uz Melno jūru. Memoriāla sirreālistiskās statujas (koka skulptūras attēlo sultānu ar nocirstām ienaidnieku galvām) atgādina jaunā valdnieka vai viņa galminieku nāvi kādā 1526. gada augusta dienā, kad tā laika kara mašīna dubļos sabradāja romantisko bruņniecību. No šīs traģēdijas ungāru tauta ne-spēja atgūties 150 gados.

«Pirms laika dzimis, agri apprecējies, pārāk agri kļuvis par karali un arī nomiris agri» — tā teikts par Lajošu II, kurš priekšlaicīgās dzemdībās palika dzīvs, lai kļūtu par Ungārijas karali, kad viņam vēl nebija 10 gadu. 15 gadu vecumā viņš apprecējās ar ķeizara Kārļa un Austrijas ercher- coga māsu.

Frivolais Lajoša galms audzināja godkārīgus un pastāvīgi savā starpā naidīgus, ekstravagantus, plēsonīgus bruņiniekus, kas ar saviem zemniekiem apgājās kā ar cūkām un nežēlīgi izrēķinājās, kad tie sacēlās un pret dzimtkungiem vērsa ieročus. Nav brīnums, ka zemnieki turkus sagaidīja kā atbrīvotājus.

Tāda bija sadrumstalotā Ungārija, kuras jauniņais karalis nebija pietiekami saprātīgs, lai neapvainotu Suleimāna Krāšņā sūtni.

Sultānam bija vajadzīgs tikai vissīkākais iegansts, lai ar Ungāriju sāktu karu. Uzbrukumu rezultātā robeža pārvērtās par ugunsgrēku jūru. Janičāri bija enerģijas pārpilni un lau​zās kaujā: pēc Rodas trīs gadu laikā taču nebija bijis neviens nopietns karagājiens. Reliģiskie vadoņi šo svēto karu atbalstīja. Zvaigžņu tulki pareģoja veiksmi.

1526. gada 23. aprīlī Suleimāns izgāja no Stambulas. Kopā ar Balkānu kavalēriju un smago artilēriju, ko nosūtīja pa Donavu uz augšu, viņa armijas sastāvā bija 80 tūkstoši vīru. Tūkstošiem kamieļu un pajūgu veda karaspēka bruņojumu, pulveri un lodes 300 lielgabaliem. Inženieri cēla tiltus pāri upēm, būvēja aplenkšanas mehānismus cietokšņu ieņemšanai gar Donavu, sapieri spridzināja mūrus.

Priekšgalā gāja jātnieku armija un izlūki, galvenokārt topa šāvēji. Tie, kā arī leoparda ādās ģērbušies delibaši ar lielām platmaļu cepurēm galvā, algā saņēma kara laupījumu un gūstekņus. Kad ienaidnieka teritorijā tiem ļāva pilnu vaļu, viņi izlaupīja un nopostīja visu kā siseņu bars, un viņu baigajā ceļā palika tikai kūpošas krāsmatas.

Nākamie gāja sipaji — regulārā kavalērija, ko veidoja feodāļi, kas nebija muižu mantinieki, bet viņiem tās tika piešķirtas pa karadienesta laiku. Tērpušies bruņukreklos, sipaji par ieročiem izmantoja stopus, pīķus, zobenus, vāles.

Centrā soļoja janičāri, kājnieki, bruņojušies ar arkebūzām vai musketēm un zobeniem. Janičāri izcēlās ar zilu vai sar​kanu apģērbu, uzskrullētām ūsām, augstām galvassegām.

Suleimāns karalaukā devās baltā turbānā un dārgakmeņiem izšūtā halātā un sēdēja ar zelta segu apsegtā melnā zirgā. Sultānam visapkārt jāja pāži un sardzes kavalērija. Pēc tradīcijas, sultāna kavalkāde sastāvēja no septiņiem zir​giem. Ibrahims to visu noformēja kā izrādi.

Visspilgtākā izrādes sastāvdaļa bija kara orķestris, kas rībināja bungas, skandināja cimbolas, pūta vara taures un ragus. «Šī mūzikas dārdoņa cilvēkam vienkārši sit pa smadzenēm,» raksta kāds dzīvs palicis gūsteknis. Šis Osmaņu jaunievedums, marsēšana kara orķestra pavadībā, iedvesa šausmas: orķestra skaņas bija uzbrukuma sākuma signāls, tiklab arī orķestris pavadīja vienību, kas iesoļoja uzvarētajā pilsētā.

Uz skatītājiem iespaidu atstāja arī disciplīna, kāda gājiena laikā valdīja. Sultānam piederošos zemniekus neviens neaiz​tika, ražu neaizskāra, aitas palika dzīvas.

Suleimāns jutās pārsteigts, ka ungāru armija nemēģināja viņam uzbrukt, kamēr viņš cēlās pāri Dravai. Taču ungāri izvēlējās Mohāču tāpēc, ka tur varēja izvērsties viņu kavalē- rija. Suleimāna armija

līdz Mohāčai nonāca pēc 128 dienām, pavisam pieveicot 930 jūdzes jeb vidēji septiņarpus jūdzes dienā, lai lītu lietus vai spīdētu saule. Sliktais laiks Ungāri​jas līdzenumu bija pārvērtis par muklāju.

Nedisciplinētajiem Lajoša II galminiekiem vajadzēja 38 dienas, lai pārvarētu 105 jūdzes no Būdas uz dienvidiem. Pārējais karaspēks virzījās uz priekšu nekārtīgā barā. No hronikas uzzinām, ka Joans Zapolja, ungāru magnāts, ar 20 tūkstošiem vīru vēl atradās ceļā, bet pašpārliecinātie muižnieki, sastrīdējušies par to, kas būs komandieris, neuzskatīja par vajadzīgu viņu pagaidīt Mirdzošās bruņās un spalvām rotātās ķiverēs uzsēdušies straujo zirgu mugurā, viņi domāja, ka drosme vien ļaus tiem uzvarēt, lai arī ienaidnieka spēki bija trīsreiz lielāki.

29. augustā apmēram pulksten trijos pēc pusdienas Os- inaņu armija iznāca no meža: anatolieši — pa labi, rumē- lieši — pa kreisi, akinši flangos priekšā. Suleimāns deva pavēles no aizmugures centra.

Ungāru kavalērija metās uzbrukumā pa izžulgušo zemi, Anatolijas un Rumēlijas karapulki pašķīrās, imitējot atkāpša​nos. Ungāri niknā aizrautībā ietriecās turku armijas izveido​tajā spraugā.

Trīsdesmit bruņinieki, kas bija zvērējuši nogalināt sultānu vai mirt, metās uz priekšu. Bulta aizslīdēja pa Suleimāna bruņām. Trīs bruņinieki sasniedza sultānu un to ievainoja, iekams tas spēja viņus atsist atpakaļ.

Tad janičāri piesedza sultānu un atklāja uguni — kamēr viena līnija izšāva zalvi pēc zalves, tikmēr otra lielgabalus pielādēja. Bet, kad ungāru galvenie spēki bija nokļuvuši līdz aizmugures centram, tad rindā izkārtotie un ar ķēdēm sastiprinātie turku lielgabali atklāja dzīvu uguni, nodarot ungāriem lielus zaudējumus.

Anatolijas un Rumēlijas1 karapulki saslēdzās ap šaudīgajiem ungāriem kā tērauda slazds. Sakāve kļuva par asiņainu slaktiņu. Tie, kam izdevās izbēgt, nokļuva purvā, un smagās bruņas viņus nogremdēja.

Pēc divām stundām viss bija bei​dzies.

Karaļa Lajoša miesas atradā otrā rītā. Viņa zirgs bija auļojot paslīdējis. Izmests no sedliem, karalis iekrita dūkstī. Smagās bruņas vilka viņu dibenā. Lajošs nosmaka, iekritis ar seju rāvā.

«Lai Dievs ir viņam žēlīgs,» teica Suleimāns, «un lai soda tos, kas izmantoja viņa nezināšanu. Es patiesi gāju karā pret viņu, bet negribēju, lai viņš dzīvi beigtu šādā veidā, tik tikko nobaudījis dzīves jaukumus un izjutis karaļa varas garšu.»

Kauja pie Mohāčas Eiropā izraisīja baiļu drudzi. Pēc Ungārijas krišanas nākamā būs Austrija, pēc tam — Vācija. Iesākumā Luters (viņa laikā Reformācija varēja nostiprināties tikai tāpēc, ka turki bija aizņemti ar savām lietām) bija sludinājis: «Cīnīties pret turkiem nozīmē pretoties pašam Kungam, kas ar šādām rīkstēm mūs soda par mūsu grēkiem.» Turpretī tagad viņš sludināja Svēto karu, uzstādams, lai ikkatrs feodālis atbalsta imperatoru, kas aizstāv kristie​tību.

No 450 pēdu augstās Svētā Stefana doma smailes es lūkojos uz Vīni. Mūsdienās kustība pa bulvāru loku Ringu aptver iekšpilsētu, bet aiz tās kārniņu un skārda jumti nomainījuši sniegbaltos turku telšu jumolus, kas 1529. gadā rindās slējās viņpus pilsētas sienas.

'Rumēlija — turku nosaukums pakļautajām Balkānu zemem Osmaņu impērijā; attiecas galvenokārt uz Dienvidbulgāriju. (Red.) Es skatījos lejā uz Karintijas ielu ar tās modernajiem veikaliem, vilinošajiem krodziņiem un kafejnīcām šķērsieli- ņās. Šeit vīnieši atpūšas pie tases kafijas ar radziņiem, kas pēc formas un krāsas atgādina turku zelta pusmēnesi, uzva​ras simbolu, kurš rotā Sv. Stefana smaili.

«Turki koncentrējās Karintijas ielā, pie Korintas vārtiem, šīs ielas galā,» man skaidroja pilsētas Vēstures muzeja fondu glabātājs. «Viņi izsita caurumu pilsētas sienā un vairākas reizes gribēja pa to ielauzties pilsētā, bet viņiem ne reizes tas neizdevās. Tas notika, lūk, tur, uz Ringa, kur tagad atrodas Operas nams.» Muzeja darbinieks pasmējās: «Arī šodien tur nav viegli iekļūt, jo ir grūtības ar biļe​tēm.»

Suleimāna galvenais pretinieks bija sliktie laika apstākļi. Lai nokļūtu līdz Vīnei, nemitīgo lietavu dēļ viņam bija nepieciešama 141 diena, lielgabali grima dubļos, armijai nepietika ieroču, kareivju cīņas spars noplaka. Nepagāja ne trīs nedēļas, kad slapjais sniegs piespieda turkus atkāpties. Viņus nomocīja

kavalērijas pēkšņie uzbrukumi, ziema bija tuvu, ļaudis palika guļam uz ceļa, un arī kamieļi aizgāja bojā simtiem. Taču Vīne vēl bija apdraudēta.

Pēc trim gadiem Suleimāns vēlreiz pienāca pie pilsētas ar vēl lielāku armiju. Kēsegas (Ginas) cietokšņa varonīgā aizstāvēšana uz Austrijas — Ungārijas robežas turkus aizkavēja gandrīz visu augusta mēnesi. Atkal tika zaudēts laiks. Taču Suleimāns karoja «pret Spānijas karali», tāpēc aizsteidzās 250 jūdzes uz rietumiem, lai izvilinātu Kārli no Rēgens- burgas cietokšņa Bavārijā.

Kārlis nebija tik nepacietīgs kā viņa brālis Ferdinands, lai «liktu visu uz vienas kārts… prāta nomierināšanai», kā vēstīja imperatora sūtnis Ožjērs de Basbeks. «Ko viņš no šādas sadursmes varētu sagaidīt, tas viņam bija skaidrs no… sagrautās Nikopoles un Varnas, ari Mohāčas laukos vēl baltoja nogalināto kristiešu kauli.» Tāpēc Kārlis Vīnē ieradās tikai tad, kad Suleimāns jau atradās ceļā uz mā​jām.

Sultāns, kurš «bija radis varenas karaļvalstis sagraut vienā paņēmienā», savam niknumam ļāva vaļu Austrijas aus​trumu zemēs. Laupīdami un slepkavodami turki plosījās kā meža ugunsgrēks. Šķita, ka brīnišķīgajos novados, kurus tik grezni noformējusi rūpīgā daba un ar mīlestību kopis cilvēks, — ka šajās zemēs vardarbība vispār nav iespējama.

Rausdamies augšup uz Rēgensburgas cietoksni, kas izskatās kā grāmatas ilustrācija, es nonācu pie memoriālu akmeņu loka. Akmeņos iegravētas litānijas par tiem, kas krituši no Kārļa Lielā laikiem līdz mūsu dienām. Turki te uzbrukuši 1480., 1529. un 1532. gadā.

Ferdinandam bija pretenzijas pret Ungāriju, un Sulei- mānu darīja nemierīgu Hābsburgu varenības palielināšanās Eiropā, no Atlantijas okeāna līdz Melnajai jūrai, — viņiem abiem bija katram savas intereses. «200 tūkstoš sultāna jātnieku apsēda Ungārijas līdzenumu; sultāns draud Austrijai un līdz ar to visai Vācijai,» raksta Basbeks. «Līdzīgi zibens spērienam viņš apstulbina, satriec drumslās un sagrauj visu, kas stāv tam ceļā… Viena pati Persija iestājās par mums, taču uzbrucējam, ja tas steidzas doties triecienā, ir jāsaredz jebkuri draudi, kas var rasties aizmugurē.»

— Šeit atrodas kara tehnika, — nikni paziņoja virsnieks.

—Tā varētu domāt, — es piekritu. — Šī osta noteica toni visās Vidusjūras zemēs. Šis bija Suleimāna Krāšņā priekšpostenis jūras karā ar Spāniju.

Es izgāju no Kazbahas aizsargmūru labirinta, kas pa nogāzēm aizstiepās līdz Alžīras vecajai ostai.

Pa labi palika mirdzošā un baltā mūsdienu pilsēta, kas ietvēra milzīgu ostu aiz mākslīgiem viļņlaužiem.

XVI gadsimta ostā gleznainā rindā kārtojās zvejnieku laivas. No šejienes vieglas galeras savulaik īrās uz Vidusjūru, lai tur meklētu bagātu laupījumu. Es pacēlu fotoaparātu. Jauniņš kareivis mani arestēja, atņēma aparātu un pasi un aizveda pie dežurējošā virsnieka.

— Ostu aizliegts fotografēt, — stingri noteica virsnieks.

-Šo ostu uzbūvēja Suleimāna admirālis Barbarosa, — sāku virsniekam skaidrot — Te nebija gandrīz nekā, kad viņš pirmo reizi uz korsāru kuģa ieradās šajā berberu krastā. Spāņu forts atradās uz salas netālu no krasta, un tā artilērija kontrolēja Kazbahas vecpilsētu. Taču 1529. gadā, kad Suleimāns aplenca Vīni, Barbarosa spāņu fortu iznīcināja. Pēc tam ar 20 tūkstoš sagūstīto kristiešu rokām viņš uzbūvēja lielo molu salas virzienā, kā arī ostu, kuru mēs te redzam.

Paskatieties, kā tas izskatījās.»

Es attinu karti. Pie galda pienāca arī otrs virsnieks, kas līdz šim bija mierīgi sēdējis. Redzēdami, ka tā nav mūsdienu karte, viņi uzreiz nomierinājās.

— Barbarosas galeras no Alžīras varēja rīkot uzbrukumus gan kristiešu kuģiem, gan Spānijas un Itālijas krastiem, bet ne Francijai, tāpēc ka Suleimāns un Francijas karalis Fransuā I bija noslēguši savienību pret imperatoru Kārli V. Osmaņu flote Franču Rivjerā pat ziemojusi, tas noticis XVI gadsimta četrdesmitajos gados.

— Zilajā krastā! — iesaucās virsnieks.

— Barbarosa palielināja Alžīras iedzīvotāju skaitu, Spānijā atbrīvodams tūkstošiem mauru, kurus

vajāja inkvizīcija, — es turpināju. — Viņš no tiem izveidoja negantas «galer- nieku» komandas, kas bija gatavas griezties atpakaļ un iet karā pret saviem spāņu apspiedējiem. Alžīrā sabrauca arī piedzīvojumu meklētāji. Tie rauša bagātības, laupīdami un par gūstekņiem prasīdami izpirkuma maksu. Eiropā mātes nepaklausīgus bērnus baidīja ar Barbarosu, kas atnākšot un paņemšot sev līdzi, ja tie labi neuzvedīšoties.

Alžīra imperatora acīs bija kļuvusi par tādu raganu katlu, ka viņš 1541. gadā nolēma to noslaucīt no zemes virsas.

Virsnieki saskatījās.

— Baidīdamies, ka Barbarosas flote var uzbrukt no aizmugures, kamēr viņš pilsētu tur ielenkumā, Kārlis nolēma iziet jūrā vēl pēc parastās navigācijas sezonas beigām, neklausīdamies sava admirāļa Andrē Doria padomos. Aplamais lēmums atnesa neļauni. Oktobra beigās, kad Kārlis jau tuvojās krastam, uznāca šaušalīga vētra. Aizgāja bojā divas trešdaļas no viņa 200 transportkuģiem un galerām, noslīka tūkstošiem cilvēku. Tā bija viena no visu laiku vislielākajām kuģu katastrofām. Tas viss notika tieši pie krasta, nedaudz uz austrumiem no šejienes.

Abi virsnieki noliecās pār karti. Tad dežūrvirsnieks manī vērīgi paskatījās, it kā gribēdams, pēc islama tradīcijām, lū​kojoties man pierē, noteikt manu likteni.

Virsnieks bija pret mani labvēlīgi noskaņots. Viņš pasniedza manu pasi un fotoaparātu, tad pavadīja līdz durvīm. Ārpusē jauniņais kareivis īsi atvainojās.

— Nekas. Jūs taču pildījāt savu pienākumu, — es atbil​dēju.

Mēs abi ar Nunžo da Kunžu satikāmies aci pret aci pagalmā: viņš — bronzas statujā izliets, es — staigādams pa viņa XVI gadsimta trīsdesmitajos gados celto cietoksni. Te, uz salas, kuras nosaukums ir Diu un kura atradās 10 tūkstoš jūdžu attālumā no tās pavēlnieka Portugāles karaļa pils. Dziļš, akmeņiem nostiprināts aizsarggrāvis iesniedzās krastā, bet Indijas okeāns daūzījās pret cietokšņa sienu, kurā bija iemūrēti vara lielgabalu stobri. Pa šauro līci, kas palmām klāto salu atdala no Gudžaratas (Indijas rietumu štats) zemās piekrastes, šurpu turpu šaudījās dovas — arābu vienmasta kabotāžas kuģi.

Kunžam līdzīgi vīri nikni cīnījās pret Suleimānu un tā sabiedrotajiem, lai pārņemtu kontroli pār tirdzniecības ceļiem un mezgliem, kas atradās islama aizgādnībā, bet kurus Gama un viņa sekotāji apgāja no flangiem. Suleimāns sūtīja savu floti, lai portugāļu nāves tvērienu pavājinātu. Diu pārcieta divus briesmīgus aplenkumus. Aizstāvēdams islama svētās pilsētas un pieeju karavānceļiem no Persijas līča un Sarkanās jūras uz Beirutu un Aleksandriju, Suleimāns līdz šim bija cīnījies Vidusjūrā, bet tagad viņa intereses aizsnie​dza arī Indijas okeānu.

Portugāļu stratēģija reducējās uz to, lai kontrolētu ieeju Indijas okeānā un izeju no tā, kā ari arābu kuģu nosūtīšanu caur savām Malakas ostām — Garšvielu salas vārtiem — uz Ķīnu un Japānu; lai uzraudzītu Persijas līča vārtus Or- muza šaurumu, caur kuru tika piegādāti arābu rikšotāji (tie bija ļoti pieprasīti indiešu armijās), un kuģniecību caur savu Portugāļu Indijas galvaspilsētu Goa, kur izsniedza licences un no garāmbraucošajiem kuģiem ievāca nodevas. No šejie​nes portugāļu kuģi veda garšvielas ap Labās Cerības ragu tieši uz Lisabonu.

Sarkanā jūra bija vienīgie vārti, kurus portugāļi nespēja aizvērt Viņi tur sarīkoja uzbrukumus, reiz pat šķērsoja jūru un aizburāja līdz Suecai, bet 1517. gadā lika satraukties Mekai, apšaudot Džidas ostu.

Es Džidā ierados ar lidmašīnu, lidodams virs Arābijas piekrastes ūdeņiem. Gleznainā zaļi baltā mozaīka, ko veidoja seklie ūdeņi un sīkās saliņas, bija tik tīkama acij, cik bīstama tā ir jūrasbraucējiem, kam jātiek galā ar vēju, kas sešus mēnešus pūš vienā — ziemeļu virzienā, bet pusgadu — pretējā.

«Te bija galeru kara arēna,» paskaidroja jūras kara vēsturnieks Džons Gulmartins. «Portugāļu karavela, kurai bija plats klājs, spēja atklātā jūrā izvilkt turku galeru no ūdens. Turpretī Sarkanajā jūrā, kur daudz sēkļu, priekšrocības bija airu galerai, kas spēja manevrēt vietās, kur buriniekam tas nebija iespējams. Ja aizmugurē bija draudzīga zeme, tad galeras pakaļgalu varēja uzvilkt krastā un tālšāvējus lielgabalus notēmēt pret karavelu — tā nespēja pienākt pietiekami tuvu, lai dotu atbildes zalvi. Džidā turku galeras atrada patvērumu kanālā, kas bija izrakts burta «S» veidā. Ja lielgabalu baterijas bija

pietiekamā skaitā, tad burukuģim te ne​bija ko rādīties — tā būtu pašnāvība.»

Suleimāns nodibināja kontroli pār Sarkano jūru, iekarodams Adenu un Jemenu. Senatnē šo Arābijas dienvidu no​stūri dēvēja par Laimīgo Arābiju — Arabia Felix. Tās cen​trālās kalniencs sasniedza apmēram trīstūkstoš metru augstumu, un nogāžu zaļās terases sniedza svētlaimi pēc no- kveldētām tuksnešu smiltīm Arābijas vidienē un siltumnīcu tveices Sarkanās jūras zemienēs. Es šo novadu nosaucu par Viesmīlīgo Arābiju, kad biju baudījis viesmīlību kāda Džiblahas ciema nama ceturtā stāva zālē. Mani uzaicināja pusdienās Muhammeds Kasims al Gosha, ar kuru tikko kā biju iepazinies.

Aptupāmies uz ceļiem aplī — tēvs, dēls un viesi. Kāds viesis, kam ciemā esot četras sievas, pie durvīm uzkarināja šauteni. Ēdienu ņēmām ar rokām no kopēja katla un paplātēm. Saimnieks cienāja dāsni.

Durvīs stāvēja sievietes ar bērniem un skatījās uz mums, pasmiedamies par vienīgo vīrieti, kam nebija turbāna, brunču līdz ceļgaliem un platas jostas ar līku dunci aiz tās, bez kura jemeniešu vīrietis jūtas kā izģērbts. Vēlāk Omānas gaisa kara spēku transportlid- mašīnā, ko pilotēja Saifs Bins Suleimāns, es radara ekrānā vēroju Omānas un Irānas piekrastes spilgtās aprises un «jāņtārpiņus» — tankkuģus, kas kara pārņemtajā Persijas līcī gaidīja savu uzpildi. Ormuza šaurumā, kura platums ir 28 jūdzes, Omānas pussala Musandama pastiepusi gigantisku klinšu pirkstu pret Irānas «saules pinumu». Tagad šī vieta stratēģiski ir tikpat svarīga kā Suleimāna laikos. Tai tuvojoties, es domāju par visām mūsdienu ačgārnībām un nejēdzībām, lai gan šos jūras ceļus vajadzētu uzturēt atklātus un dzīvotspējīgus. Patrulējošie karakuģi atgādināja sastingušas pīles; lidmašīnas atgriezās pie bāzes kuģiem, kad tiem vajadzēja papildināt degvielu.

Irānas šahs Tahmāsps varēja atļauties pasmaidīt, Suleimāna sūtņi bija atkal ieradušies. Vēstis atnestas visdažādākās: draudzības apliecinājumi, laipni lūgumi, lai šaha viesis mājās varētu atgriezties sveiks un vesels, un kara draudi. Šoreiz sūtņi bija atveduši 500 tūkstoš zelta monētu, 40 sīriešu un arābu rikšotāju, kam «zelta sedlos un dimanta iemauktos ar zvaigžņu segu mugurā ir tik viegla gaita kā nevienam zirgam visā pasaulē». Ķīlnieks tiešām bija visa tā vērts — tas bija Suleimāna dēls Bajazīds.

Melnīgsnējais šahs, biezām lūpām un bārdu, aplūkoja savu jauno, grezno audienču zāli Kožvinā[35].

Veco mītni Tebrizā, 250 jūdzes uz ziemeļrietumiem, Suleimāns bija nodedzinājis. Viņa armija šos novadus bija sagrābusi pa trīs lāgi.

Bagdāde un Basra, kas atradās Tigras un Šatelarabas ielejā mūsdienu Irākas teritorijā, bija zaudētas: visas zemes no Kaukāza līdz Bahreinai Persijas līcī bija zudušas. Beidzot divas impērijas — Osmaņu sunnītu un Sefevīdu šiītu — ar skubu noslēdza pamieru savā cīņā par islama garīgo vadību, un šo pamieru nostiprināja 1555. gadā Amasjā noslēgtais miera līgums; tai pašā gadā īsu atelpu guva Vācijas katoļi un protestanti savos reliģiskajos karos, noslēgdami Augsbur- gas ticības miera līgumu.

Nē, Tahmāspu lieli kari nesaistīja, jo tika zaudēts arvien vairāk provinču. Un tagad, 1561. gadā, princis Bajazīds tika nodots sūtņos. Taču viņš pat neizgāja pa Kožvinas vārtiem. Suleimāna bende atņēma princim dzīvību. Bajazīds bija meklējis patvērumu pie mūžīgā ienaidnieka. Bet viņa tēva tiesa izņēmumu nepazina. Pēc likteņa ironijas, trīs vislielākās Suleimāna personiskās traģēdijas ir saistītas ar Irānu un viņa sievu krievieti Roksolanu. Lai iegūtu pār Suleimānu neierobežotu varu, Roksolanai bija jātiek vaļā no Ibrahima, kurš bija vienīgais, ar kuru sultāns sēdēja pie viena galda, kurš dabūja pili pie hipodroma, Suleimāna māsu par sievu un 13 gadus bija viņam pat pārākais lielvezīrs.

Roksolanas, intrigas beidzot sāka nest augļus. Suleimāns Ibrahimam bija piešķīris sultāna seraskīra — virspavēlnieka — titulu, par kuru augstāks bija tikai sultāns pats. Kamēr Ibrahims atgriezās no Irānas karagājiena, Suleimāns sāka no viņa skauģiem saņemt ziņas, ka Ibrahims Irānā esot uzvedies kā pats sultāns. Pēc atgriešanās Ibrahims tika uzaicināts pie Suleimāna pusdienās, bet otrā rītā viņu atrada nožņaugtu.

Tagad bija pienākusi Mustafa — Suleimāna pirmdzimtā kārta. Saskaņā ar brāļu nogalināšanas likumu viņš apdraudēja Roksolanas dēlus. Iesākumā Roksolana sāka vērpt intrigas pret Mustafa māti Gilbaharu, kas harēmā ieņēma augstāku stāvokli nekā Roksolana, un aizdabūja viņu prom no galma. Savu

znotu Rustamu-pašā viņa iecēla par lielvezīru. Otrā Irānas karagājiena laikā Rustams atsūtīja vēsti, ka Mus- tafs, kļuvis par vietējo valdnieku, ir bijis tik populārs, ka tā karavīri esot kliegdami pieprasījuši, lai viņš tos vedot karā vecā sultāna vietā (viss risinājās apmēram tāpat, kā Suleimāna tēvs Selims tika gāzis no troņa savu tēvu).

Pārņēmis armijas vadību, Suleimāns no Mustafa pieprasīja paskaidrojumus. Mustafs bez aizdomām iegāja tēva teltī. Stopa stiegra paveica savu melno darbu.

Tādējādi dzīvs palika tikai Suleimāna neizdevies dēls Selims ar pievārdu Dzērājs. Runāja, ka viņš esot Kipru iekarojis tādēļ, lai tiktu pie saviem iecienītajiem Kipras vīniem. Tas kristiešus iedvesmoja uzvarai pār turkiem jūras kaujā pie Lepanto (Korintas līcī Grieķijā. — Red.) — vēsturē pēdējā lielajā galeru kaujā. Patiesi, daudzi politiķi un zinātnieki, kas pētī Osmaņu impērijas varenības mazināšanās iemeslus, izsakās, ka pēc Suleimāna pie varas nākuši vāji sultāni un bijusi «sieviešu valdīšana», ar to domājot Rokso- lanu. Šī valdonīgā sieviete dzīvoja pastāvīgā vīriešu ielenkumā un ar visaugstākajām likmēm meistarīgi piedalījusies vīru spēlēs, vadoties pēc intuīcijas un dabas dotiem instin​ktiem.

— Žans Parizo de Lavaleta bija 1565. gada Maltas varonis. Vai atceraties, ka šis jaunais cilvēks pret Suleimānu cīnījās Rodas aplenkuma laikā 1552. gadā, un Suleimāns viņu atbrīvoja? — doktora Eliasa Koliasa jautājums atbalsojās Rodas Lielajā pilī. — 43 gadus vēlāk Lavaletas organizētā Maltas aizsardzība Suleimānam sagādāja ļoti nepatīkamu sa​kāvi.

Rodā es apstaigāju apbrīnojamos aizsargmūrus, aplūkoju dažas no 85 tūkstošiem lielgabala ložu, akmens un dzelzs, ar kurām pilsēta tika apšaudīta. Es pagājos pa Bruņinieku ielu, kur katrai tautībai bija sava iebraucamā vietā, un vēlreiz pārlapoju bruņniecības vēsturi. Svētā Jāņa bruņinieku ordenis XI gadsimtā Jeruzālemē tika dibināts, lai rūpētos par svētceļniekiem. Iesākumā tas nodarbojās ar dziedniecību, un mūkus sāka saukt par hospitāliešiem jeb joanie- šiem. Vēlāk ordenis sāka pievērsties arī kara lietām; tādējādi aizstāvji kļuva par agresoriem. Rodā viņu jūras spēki sa​grāva osmaņu floti.

Maltas arhīvā ševaljē1 Žozefs Galuā man parādīja hartu, kas 1530. gadā apstiprināta ar Kārļa V zīmogu un apliecināja, ka ordenim par rezidenci ir piešķirta Maltas sala un kaimiņu piekrastē Lībijā — Tripole, lai turku floti atgrieztu no Vidusjūras rietumdaļas.

Pēc smagām cīņām ar turkiem bruņinieki jau pirms astoņiem gadiem, 1522. gadā, bija spiesti atstāt līdzšinējo mītnes vietu Rodas salu. Tripoli turki bruņiniekiem atņēma 1551. gadā, bet no Maltas pret Osmaņu jūras spēkiem vēl tika nosūtīta spēcīga flote. Gaidot turku atbildes triecienu, Lavaleta, kurš 71 gada vecumā bija kļuvis per Maltas bruņinieku lielvadoni, pārbūvēja ostas stratēģisko kompleksu salā.

Jaunās itāļu kara mākslas garā bastioni tika izveidoti zvaigznes veidā, un tie spēja izturēt pat no dižajiem lielgabaliem raidītus triecienus — tādus lielgabalus Stambulas lietuvēs bronzā lēja no islamiskās Anatolijas vara un kristiešu Korn- volas alvas.

Maltas aplenkums bija svētā kara izpausme visbarbariskākajā veidā: saindētas akas, degošas stīpas — tās cilvēku apdedzināja līdz nāvei, vasaras saule smagās bruņās tērptos bruņiniekus noveda pie karstuma dūriena.

Svētā Elmo forta ieņemšanai pie ieejas ostā turki bija paredzējuši piecas dienas. Taču bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, iekams tie akmens būvi pārvērta drupās. Ievainotie salas aizstāvji izmantoja pat balstus, lai pirms nāves turkiem dotu pēdējo belzienu. Osmaņi niknumā uzdūra bruņinieku galvas un pīķiem, viņu ķermeņus piesita krustā un izmeta jūrā, Ševaljē — muižnieka tituls Francijā. (Tulk.) lai tie nu peldot uz savu krastu. Lavaleta atbildēja ar tādu pašu nežēlību — viņš no kristiešu lielgabaliem šāva ar sagūstīto turku galvām.

Beigu beigās turki sagrāva vēl divus fortus. Vīri cīnījās kā kurmji alās; nirēji metās cīniņā uz nāvi zem ūdens ar dunčiem un zobeniem rokās. Ielenkumā tūkstošiem vīru mira smirdoņā, no karstuma, tos apraka brūkošie mūri. Viltus ziņojums, ka bruņiniekiem pienācis papildinājums, lika turkiem savus spēkus atvilkt un neizmantot iespēju ieiet cietoksnī pāri sagrautajiem mūriem un tā pēdējo sešsimt aizstāvju līķiem. Kad turki atgriezās, tie ieraudzīja, ka cietokšņa sienas atkal pacēlušās. Vēlāk ieradās septiņi

tūkstoši spāņu no Sicīlijas. Tas nebija daudz, bet tomēr pietiekami.

Maltas ielenkumu turki izbeidza.

Suleimāns bija kļuvis vecs, un to nomocīja nespēks: 72 gadi tā laika monarham ir ievērojams vecums. Viņš sāka vairāk nosliekties uz puritānismu, viņa domas kļuva drūmas; viņš varēja pilī sadauzīt mūzikas instrumentus, pusdienot no māla, nevis sudraba traukiem. Viņš krāšļoja seju, lai radītu iespaidu, ka ir vesels cilvēks, lai neviens sūtnis neva​rētu dot ziņu, ka Osmaņu impērijā centrālā vara kļūst vā​jāka.

Sakāve pie Maltas lika mocīties kveldošās atmiņās. Uguni vēl piebikstīja apvainotais Hābsburgu imperators, kurš atteicās maksāt ar līgumu noteiktās nodevas un gar Ungārijas robežu sarīkoja uzbrukumus turkiem pakļautajām pilsētām. Roksolanas meita Mirimaha nemitējās atgādināt, ka sultāns pārāk ilgi neesot devies Svētā kara gājienos.

Suleimāns, kā atzīst Basbeks, bija izvirzījis trīs mērķus: pabeigt savas mošejas būvniecību, atjaunot senos akveduktus Stambulas apgādei ar ūdeni un sagrābt Vīni. Pirmos divus mērķus viņš bija sasniedzis.

Tagad vajadzēja no zemes virsas nolīdzināt Maltu un vienā, sultāna cienīgā triecienā nomazgāt apvainojumu, kas saņemts no Ungārijas.

Taču kopš Suleimāna pirmā Donavas karagājiena bija pagājuši 45 gadi, un pasaule pa šo laiku bija stipri pārmainījusies. Francisks I un Indriķis VIII nomira 1547. gadā, gadu pēc Lutera un Barbarosas nāves. Valuā un Hābsburgu dinastiju kari turpinājās līdz 1559. gadam. Kārlis V jau bija pārguris. Pēc ticības miera noslēgšanas, vīlies karā pret Franciju, vācu protestantiem un turkiem, Kārlis ķeizara troni brīvprātīgi nodeva savam brālim Ferdinandam Vīnē, Spānijas karaļvalsti atstāja savam allaž drūmajam dēlam Filipam II un pats apmetās vientulībā nelielā pilī Spānijā blakus Sv. Justa klosterim. Šeit monarhs, kurš runāja itāliski ar sievietēm, franciski ar vīriešiem un vāciski ar savu zirgu, — šeit viņš sāka spāniski uzrunāt Dievu, gatavodamies nāvei, kuru sagaidīja 1558. gadā.

Turku pusiekarotā Vidusjūra, atrazdamās spīlēs starp krievu pārņemtajām stepēm un eiropiešu spaidā nonākušo Dienvidāziju, pārvērtās par miera ostu. Rietumu tehnoloģija bija uzvarējusi turku slavenos kaujas spēkus. (Gan pienāks laiks, kad vīnieši varēs ar prieku, nevis ar šausmām klausīties janičāru kori no Mocarta operas «Bēgšana no seraja» un Bēthovena «Turku maršu».) Bez jaunām zemēm, nodokļiem un cilvēku rezervēm iestājās pagrimums. Izrādījās, ka Suleimāns bija radījis sistēmu, kas nespēja pastāvēt, ja nemi​tīgi nesagrāba jaunas zemes.

Taču tās vēl nebija beigas. 1566. gada 1. maijā Suleimāns lielas armijas priekšgalā uzsāka karagaitu uz Donavu. Gājiens norisa lēni, mokoši lēni. Suleimāns zirga mugurā vairs nespēja nosēdēt, tāpēc viņš brauca pajūgā. Inženieri gāja pa priekšu un līdzināja ceļu. Lai nokļūtu līdz Belgradai, bija vajadzīgas 49 dienas — lietusgāzēs, bez tiltiem, pa izbrauktiem un izmirkušiem ceļiem. Suleimāns saņēma ziņu, ka ungāru grāfs nogalinājis kādu sultāna pavaldoni un aizbēdzis uz Sigetvāru netālu no Mohāčas. Suleimāns niknumā pagrieza visu armiju, lai cietoksni iznīcinātu.

Kaut gan Sigetvārai bija tikai 2500 aizstāvju, taču tā atradās purvu vidū un spēja turkus aizkavēt veselu mēnesi Pēc masveida uzbrukumiem palika līķu kaudzes. Ar spēcīgu spridzekli tika uzspridzināts galvenais bastions, un tikai tad, greznā apģērbā un ar dārgakmeņiem rotātu zobenu apjozies, simt zelta monētu makā iebēris, lai kareivji, kas viņa līķi aplaupīs, par viņu nodomā labu, tad arī aizstāvības organizē​tājs grāfs Zrini kopā ar pēdējiem aizstāvjiem iznāca no cie​tokšņa.

— Kad 150 karavīru stājas pretī simttūkstoš vīru armijai, tad finālu nav grūti paredzēt, — ieteicās profesors Gustavs Beiels, mans gids pa Ungārijas kauju laukiem. — Pat ja šie 150 karavīri ir ungāri… taču galvenais skatītājs, kam iz​rāde bija paredzēta, to neredzēja. Suleimāns nomira naktī savā teltī.

Sultāns bija miris. Taču par to neviens nedrīkstēja bilst ne vārda, lai nedemoralizētu armiju. Ne pušplēsta vārda, kamēr Suleimāna dēls Selims, kas atradās 800 jūdžu tālu Kitahjā, nebūs troni ieņēmis.

Kā parasts, no telts nāca pavē​les, apbalvojumi par varonību, tika nosūtītas vēstules, kas monarhiem ziņoja par uzvaru. Ungāru grāfa galva tika uz​sprausta uz pīķa.

Beidzot tika dota pavēle telti atstāt Suleimāns, patiesībā viņa iebalzamētā mūmija, kas sēdēja aiz

nolaistiem aizkariem, uzsāka tālo ceļu uz mājām. Pēc trim nedēļām, kad kļuva zināms, ka Selims līdz tronim ir ticis, Mehmeds So- kolju paziņoja par Suleimāna nāvi. Būdams viens no visietekmīgākajiem lielvezīriem, Sokolju valdīs pār impēriju turpmākos trīsdesmit gadus, kamēr vien sultāna tronī sēdēs Selims II Dzērājs.

Armija izbrīnā klusēja. Tāpat klusēja ļaudis Stambulā, pievienodamies aizvien pieaugošajai procesijai, kas devās uz Suleimāna mauzoleju. Viņu valdnieks bija arī visu pavalstnieku dzīve, jo viņš bija svēto impēriju aizvedis līdz Turcijas zelta laikmetam. Viņu pēcteči uz savas tautas pagātni atskatīsies ar lepnumu un nostalģiju. Viņi vairs nekad neredzēs nevienu, kas varētu līdzināties Suleimānam II Krāšņajam.

Saskaņā ar tradīciju Suleimāna sirdi vajadzēja apglabāt tur, kur tā bija stājusi pukstēt. Tāpēc es šo vietu sāku meklēt Sigetvāras apkaimē. Mans skatiens pievērsās ceļa rādītājam: «Sulima». Pamiris ciems: jaunie aizbraukuši, vecie aizvada mūža nogali.

— Kāpēc ciemam šāds nosaukums? — vaicāju kādam vīram, kas strādāja dārzā.

— Ciems šādā vārdā nosaukts par godu sultānam, kurš sensenos laikos te bijis, — skanēja atbilde.

— Ko viņš te darījis?

— Esmu dzirdējusi, ka viņš te ir nomiris, — piebilda sieviete, uz kap|a atspiezdamās. Viņas sejā bija ierakstīts garš mūža gājums. — Vecie ļaudis zināja, bet viņi visi ir miruši.

Mana iztaujāšana izbeidzās baznīcas pagalmā kukurūzas lauku vidū. Baznīca bez ciema — tas nozīmē kaut ko īpašu. Te vajadzēja būt vietai, kas saucas Turbeka, turciski — kapenes. Iegāju pa vārtiem, pagāju garām lielam krucifiksam un pie baznīcas sienas ieraudzīju uzrakstu turku valodā. Tur bija pusmēness ar Kitahjas pilsētas nosaukumu.

Kamēr lasīju, ka te apglabāta sultāna Suleimāna sirds, rietošā saule sienai uzmeta staru kūli un pusmēnesi iekļāva silts mirdzums. Es atcerējos turku dzejnieka izteiktu cerību, ka sultāna Suleimāna un imperatora Kārļa dvēseles, kā arī jauniņā, traģiski īsu mūžu dzīvojušā karaļa Lajoša un mūžam šaubu pārņemtā Žana Parizo de Lavaletas dvēseles — tās visas reiz salīgs mieru…

Jurijs Supruņenko Pa tuksneša meridiānu Pagājušā gadsimta vidū plašā Austrālijas iekšzeme joprojām palika balts laukums. Tad divi drosmīgi vīri, kam bija neliela ceļotāju pieredze, devās nezināmajā. Ceļš pa meridiānu tika izraudzīts ne​jauši. Šajā ceļā drosminiekiem tika papilnam no visa kā — gan panākumu, gan traģiskas nelaimes.

Pa Bērka un Vilsa pēdām savulaik devās Toma Bērdžina karavāna. Noiedami tūkstoš jūdžu, pirmatklājēju laikabiedri centās pierādīt, ka visas priekšgājēju nelaimes radušās viena vienkārša iemesla dēļ — tie nav lāgā pratuši apieties ar kamieļiem. Notika vēl kāds mēģinājums — tagad ar džipu un lidmašīnas atbalstu — pieveikt pirmo ceļotāju maršrutu un tādējādi tuvoties viņu noslēpuma atšifrējumam. Par to arī mūsu stāsts.

EKSPEDĪCIJA, KAS ATGĀDINA CIRKA IZBRAUKUMU Ja ielūkosimies Zemes izpētes vēsturē, tad diezin vai atradīsim ceļojumu, kas savā traģiskumā līdzinātos Bērka un Vilsa 1860. gada ekspedīcijai. Kas aizsākās jautri un atgādināja svētku kavalkādi, tas pārvērtās nebeidzamā nesa​skaņu virtenē un beidzās traģiski.

Taču par šo nepieredzēto transaustrālijas pārgājienu vēl aizvien palicis daudz mīklaina un neskaidra, sākot jau ar pasākuma motīviem un darbibas loģiku un beidzot ar lielākās daļas ekspedīcijas dalībnieku bojāeju.

1978. gadā divi amerikāņi, Nacionālās ģeogrāfijas biedrības darbinieki žurnālists Džozefs Džadžs un fotogrāfs Džo- zefs Šeršels nolēma doties pa šo pētnieku pēdām, lai varbūt pateiktu kādu jaunu vārdu ekspedīcijas restaurēšanā un, ja palaimēsies, paceltu viņu nāves un nozušanas noslēpuma aizkaru.

Maršruts sākās Melburnā un beidzās kontinenta otrā malā, tropiskajā Karpentārija līcī. Abi amerikāņi pārlieci​nājās, ka leģenda par abiem neveiksmīgajiem ceļotājiem ari šeit ir dzīva.

Simt gadu laikā daudz kas ir mainījies. Kontinenta centrā tagad ganās aitas, lopkopības saimniecības izpletušās tūkstošiem kvadrātjūdžu platībā. Tūristi netīrās kravas mašīnās šķērso agrāk tuksnesīgos apvidus, kur mūsdienās tomēr var nopirkt motoreļļu un benzīnu. Ar tālākajām apmetnēm pastāv radiosakari — uz turieni var nokļūt tikai ar lidmašīnu, un tomēr — tāpat kā pagājušajā gadsimtā — klīstoši ceļinieki slāpes remdē pie akas tuksneša vidū un eikaliptu lapotnēs slēpjas bļaustīgie kakadu.

Tiesa, var gadīties ari tā, ka piectūkstoš kvadrātjūdžu plašā apvidū jūs nesastopat nevienu dzīvu dvēseli. Tad ainavu atdzīvina vienīgi virpuļviesuļa dejas un mirāžas oranžā lāsmojumā. Ir grūti pat iedomāties, cik vientulīgs tad jūtas cilvēks!

Bet viss sākās — kā daudzas cilvēciskas drāmas — ar zeltu… Zelts! Tas šajos senajos novados gulēja burtiski uz zemes virsas, Balaratas un Bendigo gravās un ūdens izskalotās bedrēs. Turklāt tādos daudzumos, par kādiem cilvēki varēja vienīgi sapņot. Un tūkstošiem vīru, pametuši kaujas laukus Eiropā vai jau izsīkušās zelta raktuves Kalifornijā, brauca uz Austrāliju. Apmetās uz dzīvi nezināmajā Dienvidu Zemē — Terra Australis, kur Orions un Pegazs mirdz zemu virs horizonta, bet aborigēni dzīvo tāpat kā civilizācijas rītausmā. Pēc tam kad Austrālijas dienvidaustrumos, uz dienvidiem no Marejas, atklāja bagātīgas zelta atradnes, 1851. gadā tika nodibināta jauna kolonija Viktorija ar galvaspilsētu Mel​burnu.

Zelts jaunajam štatam atnesa uzplaukumu, bet rosīgiem tirgoņiem un tiesnešiem, zemkopjiem un profesoriem, kuru dvēsele tiecās pēc tāliem apvāršņiem, — labklājību. Viņi bija tie, kas nodibināja Karalisko biedrību, kuras rīcībā bija nodoti ievērojami naudas līdzekli. Pie biedrības tika radīta pētniecības nodaļa, kas tad arī nodarbojās ar ģeogrāfisko pētījumu finansēšanu un plānošanu. Kārtējai ekspedīcijai tika izvirzīts pilnīgi konkrēts mērķis — pirmo reizi šķērsot noslēpumaino kontinentu, izpētīt visērtāko ceļu, kas pa sauszemi ved no Viktorijas uz kontinenta galējiem ziemeļiem, tai pašā laikā

izraugoties trasi transaustrālijas telegrāfam. Visumā tas nebija gluži pārdomāts lēmums, lai neteiktu, ka tā bija avantūra — tik sarežģītā ekspedīcijā nosūtīt maz sagatavotus cilvēkus. Taču lēmumu pieņēma Melburnas ierēdņi, kas nekad nebija atstājuši savus krēslus…

Ar desmit balsīm «par», pieciem balsojot «pret», par ekspedīcijas vadītāju iecēla īru Robertu O'Hāru Bērku, kurš līdz tam bija dažus gadus nodienējis par jaunās kolonijas policijas inspektoru.

Bērks bija izcils cilvēks — drosmīgs, tiešs, fiziski ārkārtīgi spēcīgs, bet viņš bija arī sapņotājs un viņam piemita tāda īpašība kā emocionalitāte, viņš bieži rīkojās pirmā iespaida ietekmē. Līdz atbraukšanai uz Austrāliju Bērks bija dienējis Austrijas kavalērijā un īru policijā. Par viņu var teikt, ka viņš bija veiksminieks, bet viņam nebija tādas iz​glītības un pieredzes, lai vadītu šādu pasākumu.

Roberts O'Hāra Bērks vairāk atbilda policista amatam, taču tai laikā viņš jau bija vīlies mīlestībā un, neatradis dzīves piepildījumu armijā, jutās no dzīves paguris. Viņš bija ieradies Krimā, kad karadarbība tur jau beidzās, bet brālis Džeimss — nogalināts. Nebija laimes personiskajā dzīvē, jo daiļā aktrise Džūlija Metjūza, kas ar triumfu vie​sojās zelta meklētāju nometnēs, viņu bija atraidījusi.

Otrs ekspedīcijas loceklis Džordžs Džeimss Landels jau bija veicis pētniecības komitejas grūtu uzdevumu. Viņš bija devies uz Pešavaru Indijā (tagad pierobežas provinces centrs Pakistānā. — Red.), bet pēc tam uz Afganistānu, no kurienes atgriezās ar 25 kamieļiem. Kopā ar Landelu ieradās ari Džons Kings, īru kareivis, kurš bija piedalījies sipaju sacelšanās1 apspiešanā, un šķita, ka viņš ar šādu nemierpilnu dzīvi ir apmierināts. Pēc Landela domām, kamieļi jaunajā kontinentā varēs pārtikt no eikaliptu mizām un lapām. Tā patiesi arī notika.

Ekspedīcijas ievērojamāko dalībnieku vidū vēl bija botāniķis un mediķis virsnieks Hermanis Beklers un ģeologs, ainavu zīmētājs Ludvigs Bekers, kurš turklāt bija liels jokupēteris. Viņam bija pāri piecdesmitiem, un viņš jau bija paguvis padzīvot arī mežonīgajā Brazīlijā. Bekers bija mākslinieks un zīmēja vai katra pretimnācēja portretu, ja vien tas spēja par to samaksāt Ekspedīcijai visnoderīgākais izrādījās ārsts un astronoms Viljams Džeimss Vilss. Šis anglis bija sausnējs sarkanmatis, atturīgs, nopietns un neatlaidīgs. Viņa zīmētās kartes un pieraksti izceļas ar sīku, kārtīgu rokrakstu, tie ir precīzi un skaidri saprotami. Vilsa dienasgrāmata ir vienīgā neapšaubāmā liecība par Bērka gājienu uz ziemeļiem no otrās bāzes. Savos divdesmit sešos gados, strādādams vietējā observatorijā, Vilss par jauno norīkojumu priecājās. Kaut gan Bērks bija stingrs, bet tai pašā laikā nekonsekvents cilvēks, viņš ar savu astronomu satika labi, jo Vilsa miers un uzcītība, kā ari jaunībai piemītošais pieredzes trūkums līdzsvaro​jās ar ekspedīcijas vadītāja ātrsirdīgumu un pašpārliecinātību.

Desmit pārējos pārgājiena dalībniekus izraudzījās no gandrīz septiņiem simtiem cilvēku, tātad notika stingra atlase. Trijiem no viņiem — Tomasam Makdonovam, Viljamam Pa- tonam un Viljamam Breiham — nācās grupai sniegt lielu palīdzību. Divi Indijas sipaji — Bedudžs un Dosts Muhameds — bija salīgti kamieļu uzraudzīšanai.

1860. gada 20. augustā, kad ekspedīcija uzsāka savu 'Sipaju sacelšanās — pret Lielbritānijas koloniālo kundzību vērsta sacelšanās Indijā 1857. — 1859. g. (Tulk.) gaitu, Melburnas Karaliskajā parkā, pēc aculiecinieku nostāstiem, noticis kaut kas cirka izrādei līdzīgs: te bija atvesti 23 zirgi un 25 kamieļi, trīs orēs bija iekrauta 21 tonna ekspedīcijas inventāra, ari eikaliptu lapas «tuksnešu kuģiem». Bija sagādāti 37 dažādi ugunsieroči, ja zemes iekšienes dziļākajos rajonos nejauši atgadītos sadursmes ar aborigēnu ciltīm.

Melburnieši nepaguruši teica atvadu runas, kuras brīdi pa brīdim pārtrauca skaļas ovācijas; vēlot aizbraucējiem veiksmi, vīri māja ar platmalēm. Neparastā procesija — gan kamieļi un zirgi, gan pajūgi — tikai pēc vairākām stundām varēja sakārtoties gājienam. Vilss savus instrumentus rūpīgi saiņoja un pārsaiņoja vēl tad, kad gājiens jau bija sācies.

Simt gadu laikā Karaliskajā parkā maz kas mainījies: zaļās velēnas un koku stādījumi acis priecē joprojām. Austrāliešu konservatīvisms, ko tie mantojuši no angļiem (ne velti runā par vienotu angļu un

austrāliešu nāciju!), ļauj Melburnai saglabāt finansu galvaspilsētas nosaukumu. Daudzas ēkas līdz šim laikam nezaudē Viktorijas laikmeta veidolu.

No šī paša parka 1978. gadā divi Džozefi — Džadžs un Šeršels — ar tojotas modeli, kas bija pielāgots tāliem un grūtiem braucieniem, uzņēma kursu uz ziemeļiem, kurp savā laikā bija devusies Bērka ekspedīcija. Taču tagad Bērka neredzamās pēdas veda nevis pa tukšaini, bet šķērsoja aj>- dzīvotu teritoriju, kur zemes īpašumi un ganības mijās ar daudz pārvērtību pieredzējušām pilsētiņām. Tāda ceļotājiem šķita, piemēram, Bendigo, kuras veidolā «zelta drudzis» bija atstājis neizdzēšamus vaibstus.

Līdz ziemeļu robežai kādreiz mežonīgos apvidus civilizācija bija pārveidojusi tā, ka sākumā ceļotāji redzēja tikai asfaltētus ceļus un komfortablas viesnīcas. Kādreiz uz ātru roku dibinātās pilsētas bija pārvērtušās par komerccentriem, kas jau izbaudījuši labumus, atdzimstot agrākajai dzīves rosmei. Tā pati Bendigo ar solīdo Viktorijas laikmeta arhitektūru tagad rūpīgi atjauno agrāko pilsētas domes namu un veco Samroka hoteli, bet pamestās zeltraktuves, kuru rūdās bija maz dārgmetāla un tāpēc tās ātri izsīka, tagad kļuvušas par tūrisma biznesa objektu. Turpretī laikā, kad Bendigo tuvojās Bērks, ekspedīciju sagaidīja zeltraču pūlis.

6. septembrī, kad ceļotāji pa līdzenumu bija nogājuši simt jūdžu līdz Gulbju pakalniem (Svonhilsi.

— Red.), Bērks nolēma atbrīvoties no liekās kravas un sarīkoja tādu kā ūtrupi, lai izpārdotu mantas, kas ekspedīcijai nebija diez- cik nepieciešamas. Ūtrupei izraudzījās nelielu pilsētiņu Mare- jas krastā ar daudziem traktieriem zem eikaliptiem. Te bija arī kuģu piestātne, kas pirmām kārtām apkalpoja aitu fermu. Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu vidū Marejas ūdeņi palos līdzenumā izplūda līdz šīm vietām.

Pilsētiņu sauca par Tintinderu. Bērka ierašanās un gaidāmā izsole iedzīvotājus uzjundīja. Par godu šim notikumam viesnīcā pat sarīkoja banketu; tepat Bērks salīga palīgos ari kādu bijušo matrozi Čārliju Greju. 11. septembrī ekspedī​cija pārcēlās pār Mareju un pa līdzenumu turpināja ceļu līdz Punai — Bunai.

Mūsu dienās šajā vietā uzbūvēts tilts, bet pusjūdzes attālumā no pilsētiņas, kur Bērka un Vilsa starpā sāka rasties nesaskaņas, atrodas tā sauktā Pionieru apmetne. Tas ir neliels ciems, savdabīgs brīvdabas muzejs, kur no visas Austrālijas savākti eksponāti, kas liecina par kontinenta apgūšanas pašiem pirmsākumiem. Upes otrā krastā no pārcelšanās vietas ceļš aiziet uz ziemeļiem. Tvaikrata kuģus te sen vairs neredz, tāpēc jo interesantas ir to nedaudzo ļaužu atmiņas, kas tos vēl atceras. Viena no sendienu lieciniecēm — devindesmitgadīga vecīte — iegadījās par Džozefa Džadža sarunu biedreni.

— Mans tēvs bija norvēģu jūrnieks, — viņa stāstīja, sēdēdama savas verandas paēnā. — Viņa kuģis cieta katastrofu, un tā tēvs pēc likteņa lēmuma nokļuva Punā — Bunā, kur iestājās darbā par pārvaldnieku.

Taču bez jūras viņš nespēja dzīvot, tāpēc atrada sev darbu uz kuģa «Clyde». Vēlāk viņam pašam izdevās tikt pie sava kuģa, ko sauca par «Rubīnu». Kad ūdenslīmenis upē «Klaidai» bija par zemu, tad pārcēlāmies uz «Rubīnu».

Elpu atņēmusi, viņa turpināja: — Manuprāt, nav nekā skaistāka par upju kuģošanu. Varbūt mani gadi liek to teikt, bet man šķiet, ka agrāk cilvēki bija citādāki. Pilsētiņā visi ar mums dalījās — gan ar pienu, gan zivīm, gan dārzeņiem. Visā apkaimē taču neviena nebija, pat aborigēnu ne. Viņi no kaut kurienes te, pie upes, ieradās un izcirta kokus malkai. Cilvēkiem mūsu kuģi vairs nebija vajadzīgi, un mēs tos pametām. Dzīve uz upes bija brīnišķīga.

Skumji, ka viss kaut kur pagaisis…

Tātad no jūras tālie Gulbju pakalni bija devuši mājvietu diviem jūrniekiem. Viens no viņiem, kuru salīga Bērks, ne​parastā sauszemes ceļojumā aizgāja uz ziemeļiem, pretī sa​vam liktenim.

Jau Bērka laikā šajā apvidū sāka ierasties kolonisti, lai apgūtu ganības. Ar ratu dzītie tvaikoņi gāja pa Dārlingu uz augšu līdz Menindī, un kuģu reisi jau bija kļuvuši daudzmaz regulāri. Taču zemēs, kas visu laiku bija piederējušas tikai ieziemiešiem, notika nemitīgas sadursmes: pret cilvēkiem ar šautenēm stājās aborigēni ar šķēpiem.

Jo tālāk uz ziemeļiem ekspedīcija gāja, jo lielāka neapmierinātība brieda tās dalībniekos. Lielākajā

daļā Beikera akvareļu attēlots, kā ceļotāji virzās uz priekšu divās kolonnās, turklāt zirgi, kurus joprojām satrauc jau kamieļu smaka vien, iet atsevišķi. Tāpat bija sadalījušās ari cilvēku simpātijas. Landels un Bērks nemitējās ķildoties. Smagās ores un slēgtie furgoni bija jāpamet, bet grūtības neiedomājami palielinājās, tiklīdz ekspedīcija sāka ceļu pa vienlaidu tuksneša smiltīm. Kad grupa nonāca Balranaldā, tā jau bija pilnībā sašķēlusies.

Tais laikos šai pilsētai bija slikta slava, jo tās iedzīvotāji allaž mēdza sacelt kādus tračus. Divus gadus pirms Bērka ekspedīcijas ierašanās tālās Sidnejas avīzē par šo vietu rakstīja kā par drūmu un nolaistu «pilsētu pie ūdens» (Maram- bidži upes. — Red.). Kā apstiprinājums tādai apšaubāmai reputācijai bija notikums, kas risinājās gadu vēlāk, — tur tika noslepkavots viesnīcnieks. Viņa pēctecis ņēmās ko labot — viņš piešķīra līdzekļus pilsētiņas labiekārtošanai un ierīkoja pat pārceltuvi, koVilss gan, tiesa, nosauca par nožēlojamu.

Agrākās pārceltuves vieta ir bijusi Galvenās ielas galā; tātad Bērka nometne ir atradusies viņpus Marambidži, upes pretējā krastā. Kvartālu tālāk no mūra grausta strādnieki atjaunoja viesnīcu.

— Katram vajag kādu vietiņu, kur var ieņemt pa mēriņam. Netālu no šejienes atrodas krodziņš, taču pēc tam, kad to aiztaisa ciet, vari iekrist policistam nagos. Tāpēc nav slikti, ja viesnīcā vari iemest vēl pa vienam, — bilda kāds strādnieks.

Otrs strādnieks bija noskaņots nostalģiski: — Kādreiz mūsu pilsētā bija veseli septiņi «pabi»1 . Tagad palikuši tikai divi. Viss iet uz galu. Ar aitām iet sliktāk, kviešu raža ari samazinājusies. Mums te bija kādi pieci simti jauniešu, taču lielākā daļā no viņiem dzimto vietu pa​metuši — pie visa vainīga Melburna un Sidneja…

Arī Bērkam Balranaldā bija savas problēmas, saistītas ar dzeršanu. Viens no tiem, kurš dzērumā sacēla skandālu, bija viņa pavārs. Bet vienīgais amerikānis Čārlzs Fērgisons — uzticības persona, kolonnas un ierindas rīkotājs — ņēma un palika Balranaldā. Šeit Bērks pameta lielāko daļu ekspedīcijas inventāra: brezenta nojumes, ieročus un… citronu sulas krājumus, kas diezgan dīvaini, jo šajā apvidū pastāvēja reāli draudi saslimt ar cingu. Viss liecina, ka Bērks bija nepieredzējis vadītājs un, kā teic, impulsīvā rakstura dēļ varbūt pat nepiemērots šādam atbildīgam postenim, kas prasa nosvērtību un aukstasinību.

Vēlāk Bērkam nākas ar nožēlu atzīt, ka trūkst gan šis, gan tas. Taču tobrīd laiks spieda steigties: lai nokļūtu līdz ziemeļu piekrastei un atgrieztos atpakaļ, Karaliskā biedrība viņam bija atvēlējusi 12 — 18 mēnešus. Kaut gan, stingri ņemot, īsti nosprausta maršruta taču nebija (visi saprata, ka smilšu vētras un pēkšņa upju izkāpšana no krastiem var ienest korekcijas), tomēr termiņi palika diezgan saspringti. Tāpēc šķita, ka varētu tikt uz priekšu ātrāk, ja at'«Pabs» — angl. pub, no public bar — Australijai raksturīga alus dzertuve, krodziņš. (Red.) brīvotos no daļas dzīvnieku un tātad ari no kādas daļas kravas.

Bērks devās ceļā, nemitīgi strīdēdamies ar Landelu par kamieļiem. Līdz šim laikam saglabājušies nostāsti, kā ekspedīcija virzījusies uz priekšu. «Redz, karavāna gājusi gar to stūri,» stāstīja viens no strādniekiem. «Kad gājuši kamieļi, zirgi sprauslādami metušies sānis, kā spokus ieraugot Reizēm pat izrāvušies un tāpat sajūgā pa pāriem aizlēkšojuši.»

Ar zirgiem un kamieļiem līdz Menindī bija jānoiet 160 jūdzes pa grūtu ceļu — pārmaiņus gan pa dubļiem, gan plūstošajām smiltīm. Laika apstākļi kļuva arvien skarbāki — negaisi, sals, vētras. Ceļotāji bija nonākuši gluži vai pasaules malā. Taču tas bija tikai sākums — aiz Menindī atradās plašs neapdzīvots apvidus, kur nebija ūdens un klejoja vienīgi mežonīgas ciltis. Reiz viens no sipajiem iejāja nometnē un paziņoja: «Kamieļi aizbēguši! Visas kamieļmā- tes!» Tikai pēc piecām dienām palaimējās tās atrast Ekspedīcija katram tās loceklim bija savdabīgs psiholoģisks pārbaudījums. Tā, piemēram, kad Bērks reiz ieteicās, lai Beklers un Bekers (abi «Be», kā viņus vēl sauca) uz laiku noliek malā zinātni un palīdz savākt kamieļus, viņi Landelam pievienojās ļoti negribīgi. Nabaga Bekers dienā vilkās blakus

kamielim, turēdams to aiz saites, bet pie ugunskura centās zīmēt un rakstīt dienasgrāmatu. Taču liktenis viņu nežēloja: paša neuzmanības dēļ Bekeru notrieca zirgs.

Grupa beidzot sasniedza Dārlingas upi, un te nu atkal Landels un Bērks viens otram sarīkoja jaunu nervu pārbaudi. Landels ieteica dzīvniekus pārvest upei pāri ar liellaivu, turpretī Bērks pastāvēja uz to, ka tie jāpalaiž peldus. Nogurušie, ķildu nomocītie ekspedīcijas dalībnieki aizkļuva līdz lielai aitu fermai (kamieļi tomēr bija spējuši paši tikt pāri upei), pēdējai mītnei uz apgūtās zemes ziemeļu robežas1 .

Vientuļie aitu cirpēji no ceļotāju ruma ātri vien pie'Robežgabals «frontjē». Austrālija pēc apgūšanas pakāpes nošķir «aizmu​guri» (badi) un aizaizmuguri (outback). (Red.) dzērās. Bērks paziņoja, ka nedos vairs nevienu pilienu. Pēc tam sekoja strīds ar Landelu — un tik pamatīgs, ka Landels tālāk iet atteicās. Par solidaritātes zīmi no tālākas līdzdalības ekspedīcijā atteicās arī Beklers, ko Bērks tomēr pierunāja palikt, līdz no Melburnas pienāks papildspēki. Zaudējumu zināmā mērā kompensēja jaunā pavadoņa Viljama Raita salīgšana — viņš pārvaldīja tuvējo fermu un, pēc Raita paša vārdiem, zināja ceļu uz ziemeļiem gar ūdensavotiem.

Menindī pilsētiņā līdz mūsu dienām ir saglabājusies viesnīca, kur Bērks bija apmeties. Ričards Meidens, vīrs ar varenu miesasbūvi, kā jau īstam austrālietim piedienas, ve​cajā ēkā turēja bāru.

— Mans tēvs aiz šīs letes nostāvēja 57 gadus, — Bērka ceļa gājējiem stāstīja Ričards. — Pirms tēva ar to pašu nodarbojās viņa tēvocis, un vēl pirms tam, tātad sākot ar 1890. gadu, te strādāja viņa vectēvs. Viesnīca šajā vietā stāv kopš 1854. gada. Te nu gan ir izdzerts tūkstošiem mēriņu.

Sekoja jautājums par Bērku un Vilšu.

—Te viss ir palicis tāds pats kā viņu laikā, — atbildēja Ričards. — Arī istaba, kurā viņi bija apmetušies, ar 10. nu​muru…

Paņēmis atslēgu saišķi, viņš viesus aizveda uz verandu, no kuras durvis veda uz vairākām istabām.

10. istabā kāds dzīvoja, bet, ja telpu pārvērstu par muzeju, tad tam lieti noderētu arī pašreizējā iemītnieka lietas: gan zābaki, sega, mantu maiss, gan pārgājienu skārda katliņš…

Menindī apkaimei piemita kāds īpašs burvīgums. Agrāk Dārlinga nereti izkāpa no krastiem un zemākās vielas applūdināja, izveidojot sīkus ezeriņus. Vēlāk ūdeņi atkal aiztecēja vai nu pa upes galveno gultni, vai arī pa blakus gultni, ko sauca par Annas atteku. Ūdens pārpilnība piesaistīja šīm vietām dažādas ciltis, radīja labvēlīgus apstākļus neskaitāmiem ūdensputnu bariem, pievilināja emu, ķengurus un citu dzīvo radību. Turpretī tagad upes notece noregulēta, izveidota Menindī ūdenskrātuvju sistēma, kur ūdeni aiztur dambji, sausajā sezonā uztverot ari Dārlingas un Marejas noteci. Divi lielākie — Menindī un Kaundilas ezeri tagad ietilpst Kinčegas nacionālajā parkā.

Tie ir 90 tūkstoš akru ūdens spoguļa un 10 tūkstoš akru sarkano smilšu, izdegušas zāles un pēcplūdu līdzenuma ar saplaisājušu dubļu klonu.

Nacionālā parka vecākais uzraugs parādīja amerikāņiem mītnes mūra drupas Dārlingas krastā, Kinčegas vecajā cie​matā. Visu, kas vēl bija palicis no mājas, — krāsni un skursteni.

— Kad te garām gāja Bērks un Vilss, šīs zemes bija nopircis H.B.Hjūss. Tas bija cilvēks, kurš domāja par priekšdienām. Viņš pārņēma vairāk nekā miljonu akru zemes, nopirka divus Anglijā būvētus upju tvaikoņus, izdarīja vienu no pirmajiem urbumiem, proti, ierīkoja tuksnesī artēzisko aku un sāka ievilkt telefona līniju uz Menindī. Kad 1967. gadā nodibināja nacionālo parku, zeme joprojām atradās Hjūsa mantinieku rokās, arī šīs vietas bija pārņēmuši aitu ganāmpulki un savairojušies truši. Bandikuti, vombati, ķenguri, ehidnas bija izšautas vai aizgājušas, taču daži somaiņi te vēl mitinājās. Ezeri ir kļuvuši par patvērumu vairāk nekā 180 putnu sugām. Tostarp ir kukabara, kas izdod raksturīgas skaņas: ku — hu — hu — hu — hu — hu — ha — ha — ha — ha — ha! Iespējams, ka Bērks un Vilss, virzīdamies no Menindī uz ziemeļiem, dzirdēja šo putnu neaiz​mirstamos saucienus.

Ekspedīcijas vadītājs bija nolēmis notikumu gaitu paātrināt un šajā vietā vienību sadalīja divās grupās. Viņš pats turpināja ceļu kopā ar pirmo grupu, kuras sastāvā bija astoņi cilvēki, 16 kamieļi un 15 zirgi. No viena ūdens avota pie otra viņus veda Raits, jaunais pavadonis un apkaimes labs pazinējs.

Pārējie seši vīri ar trim jaunajiem rekrūšiem palika uz vietas, lai netālu no Menindī ierīkotu materiālu noliktavu un sagaidītu pastiprinājumu. Tiklīdz pajūgi būtu pienākuši, viņiem vajadzēja doties uz priekšu pa pirmās grupas pēdām.

Doktors Beklers jau pēc dažām dienām norunātajā starp- nometnes vietā, kur Pamaru krīks ietek Dārlingā, bija iekārtojis noliktavu. Tur apmetās ari mūslaiku pēddziņi, kas devās pa jau aizsākušās traģēdijas pēdām.

Par vienības sašķelšanu Bērks jau ir daudz kritizēts. Taču ar ātrumu, kādā ceļotāji, smagumiem apkrāvušies, virzījās uz priekšu, — ar tādu ātrumu viņi diezin vai vispār kādreiz nokļūtu pat līdz Kūperskrīkam. Pirmie pētnieki, tādi kā Čārlzs Stērts, bija izstrādājuši un praksē pārbaudījuši diezgan efektīvu metodi ceļojumam pa tik sarežģītu apvidu, kāda ir Austrālijas iekšzeme. Pēc šīs metodes jāiekārto pamatnometnes un starpbāzes, no kurām rīkojami operatīvi pārgājieni uz neizpētītajām zemēm.

Vēlāk šo metodi pārņēma alpīnisti. Kalnos pieņemts ierīkot bāzes nomelni un starpnometnes, no kurām pa etapiem dodas iekarot virsotni. Turklāt katra nākamā grupa it kā balstās uz iepriekšējās pleciem. Tātad Bērks, ierīkodams bāzes noliktavas, rīkojās pareizi. Cita lieta, ka viņš nespēja tās izmantot Tomēr daudzi viņa rīcības motīvi paliek neskaidri. Kas jel reizi ir piedzīvojis Austrālijas nakti, tas var apliecināt ka tā patiesi spēj apburt Džozefs Džadžs iedomājās, ka Dienvidu puslodes spožās zvaigznes, tik nepierasti lielas un mirdzošas kā prožektori, varēja vilināt Bērku, lai viņš jo drīzāk šķērsotu jau apriebušos tuksnesi, uzjundīt viņā fatālu tiekšanos uz priekšu. Pēc Džadža domām, Bērku būs sākušas mocīt savdabīgas halucinācijas un viņam būs gribējies drīzāk, steidzoties, pretēji veselajam saprātam, nokļūt pie vjlinošā, zilgā okeāna.

Starp Menindī un Kūperskriku četrsimt jūdžu atstarpē stiepjas sausumizturigiem un sāļzemju krūmiem un zāli apaudzis līdzenums. Šīs zemes bija grūti sasniedzamas un tālas no apdzīvotajiem novadiem, tādēļ netrūka mīklainu nostāstu par iezemiešiem, viņu tikumiem un paražām. Daudzas noslēpumainas vietas bija apaugušas ar leģendām. Viena no tādām vietām bija Mūtvingī apkaimes zemes tukšumi. Līdzenumu te šķērso Bendjano kalnu grēda, ielejā ir alas un iedobes, kas slēpj viljakali cilts klinšu zīmējumus. Savās piezīmēs Vilss šo vietu nosaucis par «romantisko aizu». Paši aborigēni ticēja, ka ieleju apsargā viņu dievi un apmeklē gari. (Vēl līdz šim laikam Bendjano klinšu glezniecība nav pilnībā aprakstīta.) Amerikāņu ceļotāji nevarēja pa​iet garām, ievērojamo vietu neredzējuši.

Alas ieejā svilpo vējš, to piesedz lapotne un dubļu skrīņi. Taka ved gar strautu un saules sasildītām klinšu sienām aizas iekšpusē. Te izveidojies savdabīgs patīkams mikroklimats, un nav brīnums, ka iezemiešiem šī vieta ir svēta. Augšā kauc vēji, bet te valda mūžīgs klusums, puskrēslā pa klinšu sienām rāpjas ķirzakas — pusaizmigušie gekoni. Tieši virs galvas paceļas milzīga oranža siena un pāri liecas smilšakmens pārkare. Gigantiskā lieveņa aizmugures siena apgleznota ar okeru. Zīmējumi gan nav liela izmēra. Grūti pateikt, kad tie izdarīti, taču, spriežot pēc pastāvīgās gaisa temperatūras alā, var izdarīt pieņēmumu, ka krāsas var saglabāties nenosakāmi ilgu laiku, vismaz vairākus simtus gadu. Garā čūska, kas izlocījusies pa sienu un izkrāsota baltā krāsā, devusi vietai tās pašreizējo nosaukumu — Čūs​kas ala.

Taču visvairāk pārsteidz roku nospiedumi — pigments uznests (visticamāk, ka tas izsprauslāts no mutes) uz plaukstas, kas ar izplestiem pirkstiem uzspiesta uz sienas. Varbūt te gleznojuši to aborigēnu priekšteči, kuri, kā dienasgrāmatā ierakstījis Vilss, tik «uzmācīgi» aicināja ceļotājus uz dejām… Tās bija «lielas, melnas ciltis».

Sā nacionālā vēstures pieminekļa kurators un «rein- džers» Ross Džonstons atstāstīja kāda veca vīra teikto, kas neparastajiem klinšu zīmējumiem dod kaut kādu izskaidrojumu. Pēc vecā vīra domām, ala bijusi savdabīga piemiņas vieta uz citu pasauli aizgājušajiem, kur piederīgie varēja aiziet, lai apraudātu savus mirušos. Kaut kas līdzīgs nelieliem, zīmētiem kapu pieminekļiem…

Bērka vienība gāja uz ziemeļiem, garām Nūtoranžī kalnam, uz Torovato purvu, tur iespējamiem ūdens avotiem. No turienes Bērks pavadoni Raitu nosūtīja atpakaļ uz Me- nindī, dodams rīkojumu «sekot ar palikušajiem kamieļiem». Bērks līdzi iedeva arī vēstuli Karaliskās biedrības pētniecības komitejai,

kurā apstiprināja doktora Beklera aiziešanu no dienesta un ierosināja par trešo virsnieku apstiprināt Raitu (otrais virsnieks kopš paša sākuma bija Vilss). Bērks tika nosūtījis ari vēstuli savam tēvocim Īrijā, kurā tieši izteicās par Landelu un Bekleru. Tie abi bijuši «nožēlojami gļēvuļi un dienestu atstāja, kad redzēja, ka esmu nolēmis ceļu turpināt tālāk…»

Pēc tam ekspedīcijas priekšnieks nostādīja ierindā savu jau paplukušo vienību un skaidri un gaiši noprasīja, vai kāds negrib doties atpakaļ kopā ar Raitu. Visi grupas locekļi nolēma sevi riska pilnajam un bīstamajam pasākumam — doties tālāk kopā ar cilvēku, kura priekšā viņi stāvēja… …Jau lielā tumsā amerikāņi iebrauca Tbūburā, pilsētelē, kā parasti, ar vienu vienīgu ielu. Tā atgādina Amerikas kovboju apmetni no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem — zemas koka būves ar čugunlietu lieveņa apmali un skārda jumtu, retiem kokiem gar ceļu, pa kuru slāj ēzelītis, ar kāju spērieniem atgaiņādams vankšķošus su​ņus.

Te piestāj milzīgas, rēcošas smagās automašīnas, kas no fermām ved produkciju uz tirgu. Īle ir spēcīgi dīzeļi, kas velk masīvus treilerus ar maujošām govīm vai blējošām aitām.

Ne tā te izskatījās, kad šeit ieradās žurnālistes un fotogrāfes Dēvisas O'Konoras, ceļotāju jaunās paziņas, tēvs. Viņš tika pārdzinis vēršu barus. Tagad Dēvisa un viņas vīrs Bār- nijs dzīvo uZ vietas, apsaimnieko ģimenes viesnīcu. Provinces pilsētiņā valda miers un nosvērtība. Iedzīvotāji parasti vakaros kopā ar retajiem iebraucējiem pastaigājās pa ielu, uz priekšu un atpakaļ.

Kādu vakaru ģimenes viesnīcas bārā sēdēja trīs jauni aitu cirpēji un pavecāks lopkopis ar vēja appūstu seju kā akmeņaina tuksneša virsmu. Amerikānis veterānam jautāja, vai ganībās tiekot noganīts arī atāls, uz ko lopkopis par at​bildi pamāja ar galvu.

— Jā, jā, un vēl aitām ir liekais svars. Taču, kas zina, kad tieši iestāsies sausums? Pērngad mēs no katras aitas dabūjām tikai 50 centus peļņas. Tas bija tikpat kā zaudējums, un nācās, goda vārds, aitas vienkārši apšaut Vīrs ieņēma krietnu malku «West and export», kas ir viena no labākajām austrāliešu vietējām alus markām.

— Bet vai tu, draugs, zini, ka šajā zemē aitas strādā pa pāriem? Viena aita to nolādēto akmeni dabū riņķī, bet otra no apakšas noskrubina sūnas. Katrai aitai vajag 35 akrus ganību… iĀik tā, nepilnu simt gadu laikā viss te pakļauts lopkopības biznesam, turklāt tik pamatīgi, ka aitām jau sāk pietrūkt dzīves telpas. Fermas sākušas savā starpā sadalīt pat. tuksnešu teritoriju un vienlaikus ierīkot arī norobežojumus pret plēsoņām. Starp Kvīnslendas un Jaundienvidvelsas štatiem, piemēram, stiepjas stiepļu žogs, kas samērā droši pasargā aitas no savvaļas suņiem dingo, kas nāk no Ziemeļu teritorijas. Dažās vietās žogā caurejami savdabīgi vārti, pie kuriem vēdekļveidīgi satek ceļi no visas apkārtnes. Bērka grupa te nonāca 1860. gada oktobra pēdējās dienās un jau novembra sākumā pagāja garām Bulla ezeram. Ekspedīcijas dalībniekiem uzsmaidīja laime. Ezers varēja būt izsusējis, sālij mirdzot saulē kā nokaitētā pannā, varēja tajā sakrāties arī nesena lietus ūdens, kas vēl nebūtu pārlieku piesātinājies ar sāli. Tajā dienā ļaudis sagaidīja ilgotā veldze. Tik labvēlīgā laikā ezera krastā bija apmetušies kādi sešdesmit aborigēni.

Visa zeme abpus Kūperskrīkas gultnei ir aizvēsturiskos laikos izžuvušas jūras dibens: bezgalīgas sarkanīgas — kā izdegušas — smiltis. Pa tām veda sakaltušu dubļu sliede, norādot ceļu uz cilvēku mitekli. Abi amerikāņi Džozefi nonāca pie Ipsilonas lopkopības stacijas1 jau tumsiņā un ieraudzīja ar ērtībām iekārtotu māju zem skārda jumta dažādu šķūņu un citu palīgēku ielokā.

Saimnieks iznāca pretī — nosvērts, vēju appūstu seju un atklātu skatienu. Viņa ģimene te bija ieradusies pirms divdesmit gadiem.

'Stacija (station) — Austrālijai sļ>eciGsks apzīmējums aitkopības vai liellopu lieliarmai. (Red.) — Visu laiku nc pilītes lietus, — viņš teica. — Mēs iztaisījām 1300 pēdas dziļu urbumu un cīniņā par ūdeni uzvarējām. Mūsu darbā riska ir ne mazums — ilgs sausums, ugunsgrēki, plūdi, tirgus konkurence…

— Pie mums tā ir parasta lieta: uzplūdu laikā māja stāv ūdenī, bet sauso vēju laikā istabas pilnas smilšu, — piebilda saimniece.

Saimnieks un viesi sēdēja pie galda, kamēr saimniece gatavoja jēra gaļu pusdienām.

—Ja ziemā nolīs četras collas, tad būs labi. No 1960. līdz 1967. gadam šajā apvidū gandrīz nemaz netika lijis, bet 1974. gadā nokrišņi sasniedza 42 collas un visu pārņēma plūdi. Tikai pēc trim mēnešiem varējām tikt laukā no mājām ar smago automobili, un tikai pēc septiņiem mē​nešiem — atvest pārtiku.

—Turpretī šogad bija negals ar ugunsgrēkiem — dega novembra sākumā un tad atkal februārī. Liels ugunsgrēks sākās no zibens spēriena, no Tīnas Vārtiem1 līdz Kūperskrī- kai viss izdega.

Lai šādam dabas spiedienam varētu turēties pretī, nepieciešamas ievērojami lielas platības manevrēšanai. Pavisam Ipsilonas farmai pieder ari 650 kvadrātjūdžu platībā smilšu vai akmens tuksneši.

Tur izgana četrus tūkstošus aitu, ir izdarīti seši urbumi 900 pēdu dziļumā, līdz siltajiem artēziskajiem ūdeņiem, gadījumiem, ja iestājas sausums. Visas apvidus farmas grib iekļūt Adelaides tirgū ziemas mēnešos, kad dienvidu rajonu dzestrums neļauj lopiem uzkrāt svaru un cenas turas gluži pieņemamas. Ja paveicas ar laika apstākļiem, tad arī visur citur sekmēsies. Turpretī, ja nenolīst neviens piliens lietus un pietrūkst barības, tad aitas jāpārdod pavasari un jācieš zaudējumi.

Lopu skaitīšanai un uzraudzīšanai nolīgst kovbojus vai «kovgerlas». Pa dienas gaismu gani ar zirgiem veic 40 — 50 'Tinas Vārti (Gale House) — robežfarmas (kā citur Britu impērijā «bordertaunas»), ierīkotas pie koloniju robežām, šajā gadījumā pie Jaundienvid- velsas un Dienvidaustrālijas robežas (tur Kūperskrīka ietek Eira ezerā). (Red.) jūdzes. Daži lopkopji izmanto velosipēdus, bet īsteni lielās saimniecībās ir pat lidmašīnas.

Ceļotāju automašīna izlauzās cauri sarkanajām kāpām, un tur viņu skatienam pavērās milzīga zemiene ar tuksnesīgu ainavu, kāda te varētu pastāvēt kopš pasaules radīšanas. Taču tālumā pie horizonta, dūmakā tīta, vīdēja zaļa josla, liecinādama par ūdens tuvumu, — tā bija Kūperskrīkas oāze, kas šajās smiltīs šķita kā mirāža.

Tas, ko apzīmē ar vārdu «krika», ir fenomens, var teikt — īsts dabas brīnums, tie ir Austrālijas tuksnešu ainavu sirdspuksti, ritmiski strādājošas plaušas. Kūperskrīka, lai ari sausajā sezonā izžūst, pulsē līdzīgi cilvēka dzīvībai, nemitīgi atdzimstot un atjaunojoties.

Pārvarējusi Lielo Ūdensšķirtni Kvīnslendas austrumos1 , Kūpera lēnām veļ savus viļņus astoņsimt jūdžu garā ceļā. Barku un Tomsona savukārt, laužot ceļu starp pauguriem un gravām uz dienvidrietumiem, saplūst kopā un ļauj piedzimt Kūperskrīkai. Uzplūdu laikā šī pieticīgā ūdenstece izplešas līdz trīsdesmit jūdzēm platumā.

Gadus desmit pēc Bērka mokošā pārgājiena pa tuksnesīgā kontinenta iekšzemes plašumiem turp sāka dzīties zemes apguvēji — pionieri, nemierīgais kovboju dzimums. Nežēlīgā cīņa par ganībām lika meklēt brīvas zemes pat šajos Dieva aizmirstajos novados. Ap 1870. gadu jaunais Džons Konriks aizdzina aitu baru no Viktorijas kolonijas līdz Kūperai un uz astoņsimt kvadrātjūdzēm zemes nodibināja Napamerī saimniecību. Uz rietumiem no tās pletās cita saimniecība, Innaminka, kas aptvēra trīspadsmit tūkstoš kvadrātjūdzes. Apmēram tai pašā laikā Kūperskrīkas krastā radās neliela pilsētiņa. Toties mūsu dienās, pareizāk sakot, pirms kādiem divdesmit gadiem, sākās tās noriets.

Tagad šī apdzīvotā vieta it kā atdzimst otrreiz. Tie laiki gan pagājuši, kad šeit kārtīgi darbojās ambulance, funkcionēja policijas iecirknis, plauka un zēla mums zināmais bārs ar tālā apkaimē slaveno tukšo alus pudeļu «kalnu». Tagad jau ceļa malā, krūmu ieskauts, pacēlies četru istabu motelis ar alus bāru un veikalu. Netālu gar pakalnu nolīdzināts lidmašīnu skrejceļš. Tagad senā lopkopju apmetnes vieta dzīvo otru mūžu — kā tūrisma centrs. …11. novembrī Bērka grupa nonāca pie Vilsona upītes— viena no Kūperskrīkas pieteku vēdekļa atzariem — un ieraudzīja nebeidzamus putnu barus koku zaros, kas zemu slīga pār klusajiem, dziļajiem ūdeņiem. Pirmajā ap​metnes vielā ceļotājiem uzklupa žurkas, veseliem bariem, un Bērka ļaudis bija spiesti

meklēt citu apmešanās vietu lejāk pa straumi. Apmetnei tika dots 65. numurs, un tā bija visā maršrutā visiezīmīgākā vieta netālu no gleznainas upes aizas. Pēc veltīgiem pūliņiem izlauzties uz ziemeļiem pēc tam, kad bija aizbēguši trīs kamieļi un Vilsam ar Mak- donovu nācās kājām veikt 48 stundu izlūkgājienu, Bērks atkal nolēma savu vienību sadalīt un kopā ar Vilšu, Kingu un Greju āttā tempā izjoņot cauri puskontinentam. Par paliekošās nelielās ļaužu grupiņas priekšnieku viņš iecēla Viljamu Breihu, dodot rīkojumu uzcelt patvērumu, lai varētu aizsargāties pret iezemiešu uzbrukumu, un gaidīt viņus atgriežamies. Taču, kad īsti šī tikšanās varētu notikt, to neviens nezināja pateikt… Atcerēdamies pēdējo sarunu ar Bērku, Breihs atzinās, ka viņam it kā ticis pavēlēts gaidīt trīs mēnešus, ja produkti neizbeigtos ātrāk, un tad jāatgriežas pie Dārlingas. Bērks bija pārliecināts, ka Raits ar ekspedīcijas atliekām te ieradīsies jau pēc dažām die​nām…

ČETRATĀ — CEĻĀ UZ OKEĀNU 16. decembra rītausmā Bērka grupa uzsāka ceļu. Var iedomāties, kā viņi abi ar Vilšu gāja uz priekšu, ceļu pārbaudīdami pēc kompasa, bet aiz viņiem soļoja Grejs ar zirgu un Kings ar sešiem kamieļiem.

Breihs veselu dienu viņus pavadīja, iedams blakus, bet trīs viņa vīri — Patons, Makdonovs un sipajs Dosts Muhameds — nometnes vietā sāka būvēt koka fortu.

Drīz vien ceļinieki sastapa lielu grupu tumšādainu ieze​miešu, kas «mūs neatlaidīgi centās pierunāt iet viņiem līdzi uz apmetni padejot; nelīdzēja nekas cits, kā tikai draudi nošaut»…

Iesākumā vīri gāja uz rietumiem gar Kūperskrīku, bet vēlāk pagriezās uz ziemeļrietumiem, Stērta akmeņu tuksneša virzienā.

Līdz šim viss vēl bija risinājies kaut cik veiksmīgi. Kad Bērks ar saviem ļaudīm gāja garām Kungi ezeram, tad šī mālainā, seklā ieplaka, kas atgādināja pannu, bija pilna ar lietus ūdeni. Te viņi satika aborigēnu pūli, kas ceļotājus apdāvināja ar zivīm. Ziemassvētki tika nosvinēti pie «brīnišķīgas ūdenstilpes». Četrās nākamajās dienās viņi šķērsoja šo apvidu, izgāja pie Daiamantīnas (Dimanta upes) un turpināja ceļu gar tās krastiem uz ziemeļiem. Mūsu dienās ceļš te ved caur smilšu kāpām, tik diženām un izteiksmīgām kā Ziemassvētku kartītēs. Taču viena lieta — tās skatīt pa mašīnas logu, bet pavisam kas cits — brist pa šīm smiltīm kājām. Beidzot nokļūsti milzīgā, pat pēc Austrālijas priekšstatiem, līdzenumā.

Vienīgi mirāžas pie horizonta kā zilgi kāvi padara vienmuļo ainavu daudzveidīgāku. Apvidus centrā atrodas Kordilodaunsa — viena no visattālākajām apdzīvota​jām vietām.

Amerikāņu ceļotāji, kas gāja pa slaveno pagājušā gadsimta priekšteču pēdām, saņēma atļauju iekārtot nometni farmas teritorijā, aiz ūdenskrātuves. Tūkstošiem putnu kari- nājās koku zaros kā sabiruši konfeti un sacēla lielu troksni. Naktī austrumu pamalē izlīda liels, bāls mēness, izstarodams tik spilgtu gaismu, ka šķita — tūlīt, tūlīt būs redzami kalni. Taču no tuksneša noslēpumainās tumsas iznira tikai pelikānu bars — baltzilgi putni šajā teatrālajā izgaismojumā.

Pilnīgi iespējams, ka tādu pašu ainu vēroja arī Bērks, šķērsojis akmeņu tuksnesi un izgājis pie šī «brīnišķīgā strauta» — Daiamantīnas. Nosoļojuši vēl kādu gabalu uz ziemeļiem, Bērka vīri ierīkoja apmetni tagadējās Bērdsvilas vietā. Tagad te ir nomaļš kakts. Ēkas var saskaitīt uz pirkstiem, bet iedzīvotāju, kā izteicās kāds vietējais, «nav vairāk par simt dzīvu dvēseļu ar suņiem piedevām». Vieta savu nosaukumu ieguvusi neskaitāmo putnu dēļ, kas te uzrodas, kad lietusgāzes visu apkaimi pārvērš vienā vienīgā ezerā. Uzplūdi iedzīvotājiem ir ierasta dabas parādība, kaut arī tie sagādā daudz rūpju.

Bērdsvilas debesīs katru gadu parādās arī kāds ducis lidmašīnu, ar kurām te atlido pirms zirgu sacīkstēm. Viesnīcas astoņas istabas ātri vien tiek aizņemtas, bet tie, kam pajumtes pietrūkst, tuvumā ceļ teltis. Kad viesi aizbraukuši, dzīve pilsētā rit tālāk ierastā gaitā. Cilvēki nododas saimnieciskajām rūpēm, no saviem rančo atbrauc uz viesnīcas bāru, lai tiktos, patērzētu, uzspēlētu «dārtu» (šautriņu mešana mērķa aplī. — Red.). Bērdsvila ienākumus daudzējādā ziņā gūst tādēļ, ka tai ir tālīna, izolēta «lāču kakta»

reputācija. Daudzi uz šejieni brauc tikai tādēļ, lai apmeklētu bāru un pēc tam varētu stāstīt, kādā «alā» tie bijuši.

Amerikāņi savukārt jutās ļoti izbrīnījušies, uzzinot, ka tik tālu mēdz 'ierasties tūristi. Tieši tai brīdī, kad abi Džozefi atradās bārā, tukšajās debesis parādījās lidmašīna, un drīz četri braši puiši lielās cepurēs ienāca šajā iestādījumā.

—Tātad šis ir tas briesmonīgais Bērdsvilas bārs?

Amerikāņiem bija sava interese — vispirms par to, kāpēc gan vīri šeit ieradušies.

— Kā, kāpēc? Protams, lai varētu teikt, ka esam te bi​juši. Kāpēc gan vēl? Šīm vietām skumja reputācija, tāpēc to apmeklējums liecina par daudz ko. Te ir tādi laika periodi, kad putekļu vētras nerimst augām dienām un nekas nav saredzams pat otrpus ceļam. Rītos 110 smiltīm jāizrokas rakšus, bet zirgus tādā laikā var vispār pazaudēt, ja tiem kaklā nav vara zvaniņš.

Divdesmitajos gados, visu desmitgadi lietus vispār netika lijis… Lopi aiz slāpēm nobeidzās, tos ieputināja smiltis. Kāda sieviete stāstīja, ka viņas meitai bijuši jau astoņi gadi, kad tā pēc baismīga sausuma pirmoreiz redzējusi lietu. Meitene tik ļoti nobijusies, ka skrējusi uz mājām, kliegdama: «Mamm, aka krīt no debesīm!»

Vai tā var gadīties atkal? Meteorologi nenoliedz, bet cilvēki sausumu gaida katru gadu.

Bērks, Vilss, Kings un Grejs jauno — 1861. gadu sagaidīja pēc skaita 80. nometnē, uz dienvidaustrumiem no ieplakas, kur tagad atrodas Mačates ezers. Bet Dienvidu Mežāža tropu loku viņi šķērsoja 7. janvārī starp sazarotajām Hamil- tonas upes gultnēm. Šajās janvāra dienās Vilsa piezīmju grāmatiņa apliecina viņa dzīvespriecīgo noskaņojumu. Viņš piemin baložus un pīles, kā arī vientuļus klaidoņus. Taču jau sāka izpausties garā ceļojuma laikā uzkrātais pārgurums un spēka rezervju izsīkums. 5. janvārī Bērks, kurš vispār reti kad ņēma rokā zīmuli, savā nelielajā ceļa žurnālā izdarīja šādu ierakstu: «Esmu apmierināts ar to, ka cilvēks nekad agrāk nav bijis pakļauts tik smagiem pārbaudījumiem.»

Cik liels bija šis pacietīguma un sīkstuma pilnais varoņdarbs! Kā aprēķinājis Vilss, viņi gāja uz ziemeļiem, visumā pieturoties pie 140. meridiāna un veica atstarpi no 25. līdz 22. platuma grādam1 , dienā katrā ziņā ceļā pavadot 12 stundas. Tas bija ārkārtīgi mokošs gājiens, vīri kustējās uz priekšu kā murgā.

Skatienam pavērās Selvina kalnu grēda, šķēršļots apvidus līdz tūkstoš pēdu augstumam. Augstākajā virsotnē, visticamāk, tas bijis Signāla kalns, Bērks pameta acis uz ziemeļiem gar grēdu un nolēma «iet taisni pa kori», kaut gan kamieļi šajā skarbajā kalnienē «svīda un brēca».

'Domāta 65. apmetnes vieta, kur 16. decembrī «četrinieks» atšķīrās no pārejās grupas forsētam gājienam uz galamērķi. (Red.) Mums ir pierādījumi tam, ko šajā forsētajā gājienā pārcieta gan cilvēki, gan dzīvnieki, kaut arī Vilss tagad ierakstus dienasgrāmatā izdarīja regulāri un vairs nerakstīja tik precīzi kā agrāk: iesākumā viņš ierakstus izdarīja katru dienu, pēc tam divas reizes nedēļā, vēlāk — vienu reizi nedēļā, tad atkal divas…

Bet ekspedīcijas nometņu numuri tika pierakstīti katru dienu: 101., 102., 103., 104., 105…

Austrālijas kontinenta vidiene — tie ir arī neaizmirstami vakari šajā smilšu okeānā. Visapkārt klusums, šīs klintis, kas klusējušas simtiem miljonu gadu. Svinpelēkais, apburtais ūdensspogulis atstaro izdegušās tuksnesīgās debesis. Un tikai liels, ruds ķengurs norietošās saules staros izjauc sastingušo ainavu, izdarot žilbinošus lēcienus, paēnu meklēdams.

Klusums it kā glabāja smiltājā notikušās traģēdijas noslēpumu. Taču, domādami par neizsakāmi lielajām grūtībām, kādas tika pārcietis Bērks, tie, kas gāja pa Bērka ekspedīcijas pēdām, nevarēja izlaist no prāta arī tos četrus vīrus, kuri palika pie Kūperskrīkas 65. nometnē. Tur tie bija piekalti vienai vietai kā ieslodzītie, taču atšķirībā no amerikāņiem viņus te saistīja pienākums un apstākļi. Viņi sīksti pārcieta visas grūtības un katru dienu lūkojās uz apvārsni, atvairot aborigēnus un pacietīgi gaidot atgriežamies vīrus, kas bija aizgājuši uz priekšu.

Var tikai minēt, kā būtu rīkojies Bērks, ja viņš zinātu, ka Raits ar kamieļiem un kravu tikai šajās dienās ir iznācis no tālās MenindLTam it kā būtu izskaidrojums, taču neizpratne paliek: kā gan varēja tik ilgi aizkavēties, ja zināja, ka cilvēki gaida palīdzību? Raits Menindī nometnē bija pavadījis gandrīz trīs mēnešus, došanos ceļā atlikdams te viena, te otra iemesla dēļ. Iesākumā Raits it kā gaidīja oficiālu apstiprinājumu, ka viņš ir iecelts par trešo personu ekspedīcijā; vēlāk došanos ceļā aizkavēja ziņnesis no Melburnas, kurš mēģināja Bērku panākt ar zirgiem. Skaidrs, ka doties tuksnesī ar zirgiem bija ārprātīga ideja, un Raita kavēšanās bija veltīga. Un tā — laiks ritēja, bet cilvēki palika uz vie​tas. Neticība auga, bet uzvaras griba dzisa. Un tomēr pār visiem ekspedīcijas locekļiem, visām trim grupām, kas bija izmētātas milzīgos attālumos cita no citas, — pār viņiem visiem mirdzēja tas pats mēness, viņus visus nomāca tuksneša mēmais klusums un viņi visi pakļāvās bezgalīgajam dzīvības un nāves ritmam, kāds valda vietās, kur cilvēks kāju nesper.

Lai arī kamieļi baidījās, pētnieku grupa gāja uz priekšu pa Selvina kalnu kori un beidzot nokļuva līdz Klonkari iz​tekai — upīti Bērks nosauca par godu saviem dižciltīgajiem Īrijas radiniekiem Klonkarijiem.

Viņi gāja netālu no zemēm, kas kādā jaukā dienā atklās cilvēkiem savas bagātības un pārsteigs ar rūdu, kuras apbrīnojamās īpašības pārspēs jebkuru iztēli, — tā būs urāna rūda. Tagad gan te funkcionē viena vienīga atradne — Mēriketlīnas šahta. Urānu tajā iegūst kopš 1975. gada, pēc vienpadsmit gadu ilga pārtraukuma. Kopš tā laika gan ne​aprimst debates par nāvi nesošo minerālu.

Amerikāņu ceļotāji Klonkari ieradās skaidrā sestdienas rītā. Notika rodeo, un viņi paspēja uz sacensību pašu sākumu. Pārkarinājušies pār sētu, kas iežogo sacīkšu laukumu, viņi noskatījās medības ar buldogiem, bullēnu ķeršanu ar virvi un zirgu iejāšanu. Vakarā valdīja vispārēja jautrība, kas atgādināja danču vakaru lauku ciemā, kad mazie bērni priecājas, šļūkdami pa grīdu, bet pieaugušie griežas dejā pie senām orķestra melodijām. Pārējā publika nostājas aplī, katrs uzliek roku uz blakusstāvētāja pleca, un aplis sāk vienkāršā ritmā nesteidzīgi piedejot — griežas pa apli, tad apstājas, lēnām griežas apkārt, pakāpjas atpakaļ un uz priekšu, atkal virzās pa apli. Šķiet, ka no visām dziļās «aizmugures» tradīcijām ir saglabājusies viena — šī deja. Kādā mirklī amerikāņi saprata, ka, par spīti visam, šī ir viena tauta — vecie ļaudis un jaunieši, kas sadevušies rokās un iet ar vienām jūtām, vienā ritmā. Dziesmu sauca «Īrijas lepnums» — kādos šīs zemes stūrīšos to gan nenākas dzir​dēt!

Uz ziemeļiem no Klonkari četri Bērka vienības vīri jau bija nokļuvuši tropos ar nepārtrauktu lietu un smacējošu tveici. Šajos novados ari mūsu dienās var sastapt milzīgus siseņu pūļus, vanagus, lēkājošus ķengurus. Gar ceļa malām nereti redz puspuvušas vēršu paliekas. It visur termītu saceltās konusveida mītnes, kas apvidum piešķir kapsētas iz​skatu.

Līdz pat šim laikam nekas nav īsti skaidrs par Bērka ekspedīcijas pēdējām nedēļām. Vilsa tukšās piezīmju grāmatiņas titullapā fiksēts viņu ceļš: «Lauka burtnīca Nr. 8. No Kūperskrīkas līdz Karpentārija līcim. 118. — 119. nometne. Dienvidu platums 19 1/40 līdz 170 53'. Līča lejdaļa pie Klonkari ietekas.»

Un tas ir viss.

Pēdējā—119. nometnē upes un ezera ūdeņi bija sāļi, arī paisuma uzplūdus no jūras sāka manīt Bērks un Vilss kūlās uz priekšu jāšus uz zirgiem, taču drīz vien iestiga dūksnājā. Viņi ilgi mocījās, kamēr sameistaroja kaut ko līdzīgu nelielam valnim un izvilka dzīvniekus uz stingra pamata. Tālāk viņi izgāja uz takas, uzdūrās iezemiešiem, kas no viņiem aizbēga, tad atkal satika citus, kas parādīja ceļu uz jūru, un, beidzot, 1861. gada 11. februārī visas ekspedīcijas mērķis bija sasniegts. Vīri stāvēja Karpentārija līča krastā. Okeāna plašumus viņiem tomēr nebija lemts ieraudzīt tāpat kā zilgajos viļņos mirgojošo sauli.

Purvs un man- groves nonīkušajiem vīriem bija pēdējais šķērslis. Bērka skopās piezīmes liecina: «Lai kā centāmies, līdz atklātam ūdenim tā ari netikām.»

Dramatiskais atrisinājums

Nekas cits neatlika, kā pašā pēdējā brīdī griezties atpakaļ un iet gar mangrovju audzi, kas šajā karstajā, purvainajā apvidū apņēma plūdmaiņām pakļauto jūras un upju krasta joslu.

Tomēr Bērks kopā ar saviem vīriem izpildīja tiem izvirzīto uzdevumu; viņi bija pirmie, kas šķērsojuši Austrālijas kontinentu. Sešos mēnešos bija pārvarēts 1650 jūdžu garš ceļš no Melburnas līdz okeānam. Tagad viņiem vajadzēja iespējami ātri tikt atpakaļ.

Viltīgie purvi un mangrovju audzes, kas stājās ceļā Bēr- kam, vairāk nekā simt gadu laikā nav izzudušas. Taču tagad šurp uzbūvēts dzelzceļa atzars no Kroidonas līdz Normanto- nai, kas atrodas apmēram 119. nometnes vietā. Lai ari kā Kvīnslendas štatā varas iestādes pretojās, iedzīvotāju spiediena rezultātā te tomēr izveidota regulāra, kaut arī reta satiksme. Katru trešdienu pulksten 8.30 no rīta Normantonu atstāj vienvagona pasažieru vilciens. Pēc četrām stundām tas ierodas gala stacijā un nākamajā dienā griežas atpakaļ. Ar visu šo saimniecību tiek galā viens cilvēks — viņš te ir gan konduktors, gan mehāniķis, gan mašīnists, bet pēc katra brauciena kārto arī dokumentāciju. …Ar apbrīnojamu neatlaidību un spītību Vilss turpināja rakstīt dienasgrāmatu visā garajā atpakaļceļā. Virzoties uz dienvidiem, izvārgušie un noplīsušie ceļotāji februāri un martā nogalināja un apēda visus kamieļus, izņemot divus. Viņi domāja, ka Kūperskrīkas bāzē tie atgūs spēkus tālākam ceļam.

Taču Grejs sāka sūdzēties, ka slimības un vārguma dēļ nespēj tālāk paiet Pārējie uzskatīja, ka viņš izliekas, taču Grejs 17. aprīļa rītausmā nomira… Kaut gan veselu nedēļu vīri bija ēduši zirga gaļu, viņi tomēr bija tik nespēcīgi, ka seklo kapu Kūngi ezera purvainajā krastā raka veselu dienu. Līdz Kūperskrīkai vēl bija ko iet 70 jūdzes…

Bet vientuļais jātnieks Viljams Breihs tai laikā, aizlicis acīm priekšā plaukstu, lai paglābtos no žilbinošās saules, no Kūperskrīkas akmeņainajiem pakalniem lūkojās gan uz ziemeļiem, gan rietumiem, pūlēdamies pie horizonta saskatīt četrus vīrus ar zirgiem un kamieļiem. Četrus mēnešus katru ritu līdz ar ausmu viņš raudzījās tālē, taču neredzēja neko citu kā vien dūmakā izgaistošo tukšumu. Patons jau divas nedēļas kā gulēja bez spēka, ar sašļukušu dūšu, viņš tagad mira no skorbuta — smaganas bija tik stipri sapampušas, ka viņš vairs nespēja ēst Patona žēlošanās Breiha sirdi vai pušu plēsa.

Nogaidījis vēl veselu mēnesi virs noliktā laika, Breihs nolēma posteni atstāt un doties atpakaļceļā.

110 jūdzes uz dienvidaustrumiem, netālu no Bullū ezera, palīggrupa izveidoja nelielu apmetni. To darīt spieda slimības, kā arī naidīgi noskaņotās vietējās ciltis. Lai no Bullū ezera nokļūtu līdz Menindī, viņiem bija vajadzīgas 68 neizturamas dienas. (Breihs šo attālumu savulaik bija pieveicis 23 dienās.)

Novārgušie zirgi nespēkā krita no kājām, un ari cilvēki bija pārāk nomocījušies, lai spētu iet uz priekšu.

Pēc 12 dienām nomira divi vīri, kas uzraudzīja dzīvniekus, un mākslinieks Beikers; notika arī bīstama saķeršanās ar šajā apvidū dzīvo​jošu cilti. …Džozefs Džadžs pa pasauli daudz ceļojis, bet viņam šķita, ka kādreizējā Breiha forta vieta pie Kūperskrikas ūdeņiem ir visrimtākā un mierīgākā, kāda vispār var būt. Amerikāņi te ieradās vakarpusē, kad rietošā saule sārtoja smilšu kāpas un spoguļojās ūdensvirsmā, kas izskatījās kā nopulēta. Pārbriduši urdzes, viņi apmetās zem liela koka. No kuplās lapotnes atskanēja nepārtraukta putnu vīterošana.

Krēslas stundā graciozie baltie gārņi kā sastinguši stāvēja ūdenī, sidrabainā mēness apmirdzēti.

Amerikāņu ceļotāji sēdēja pie ugunskura, vērodami, kā ūdens katliņā jau sāk vārīties, un domāja par cilvēkiem, kas te tik ilgi nodzīvojuši, un tiem, kas ieradušies pārāk vēlu. …1861. gada 21. aprīlī, tiklīdz svīda gaisma, mirstošo Patonu kopā ar nastām uzdabūja kamieļa mugurā. Katram gadījumam, lai arī, pēc Breiha domām, pilnīgi veltīgi, viņš Bērkam ieraka zemē kaltētu gaļu, miltus, cukuru, auzu pārslas, rīsus uri pudelē iebāztu zīmīti. Vietu viņš atzīmēja, kokā iegriezdams visjaukāko ierakstu, kāds vien visā Austrā​lijas izpētes vēsturē ticis izdarīts: «Rakt 3 pēdas ZR» Pēc tam viņš savu nelielo vienību veda pa izžuvuša krika gultni, noejot tikai 14 jūdzes, līdz mēness gaismā izvēlējās apmetnes vietu.

Sajā pašā mēness gaismā kādas deviņas stundas pēc tam, kad Breihs bija aizgājis, pamestajā

apmetnē ar pēdējiem spēkiem ieradās Bērks, Vilss un Kings. Viņus no triumfa šķīra deviņarpus stundas un 14 jūdzes… Gluži kā kinofilmā, bet tā bija īstenība!

Bet Breihs pa to laiku turpināja ceļu pa skarbo apvidu gar Kūperskrīku uz augšu, uz dienvidaustrumiem, līdz Bullū ezeram. Tur rītausmā Breihs satikās ar Raita ļaudīm, kas tikko kā bija atsituši aborigēnu uzbrukumu. Grūti pateikt, kā šajā satikšanās brīdī bija vairāk: izbrīna vai prieka. Kad apvienotā vienība atpūtās, Breihs un Raits, paņēmuši trīs piemērotus zirgus, ātrā tempā jāja uz Kūperskrīku. Viņos vēl mita vārga cerība, ka pa šo laiku Bērks varbūt tomēr ir atgriezies. No viņu puses tā bija drosmīga un enerģiska rīcība. Un Bērks patiesi norunātajā vietā bija bijis, atracis slēpni un… aizgājis.

Atkal, gluži kā par spīti (drīzāk gan tas bija pieredzes trūkums, kā ekstremālās situācijās rīkoties), divi nogurušie jātnieki nepamanīja, ka nometnē kāds ir bijis, un griezās atpakaļ uz Bullū. Tālāk ceļš veda uz Menindī, bet aiz viņiem ceļā palika kapi, kuros atdusējās tie, kas smagos pārbaudījumos nebija izturējuši, —r Stouns, Pursels, Beikers. Jūnija sākumā ceļā nomira arī Patons.

Kad Breihs ieradās Melburnā un par notikušo pastāstīja, no visām Austrālijas malām tika nosūtītas glābšanas grupas. Drīz vien tās sāka pārmeklēt vietas, kur Bērka grupa varētu būt pazudusi, — no ziemeļiem uz dienvidiem un no rietu​miem uz austrumiem.

Atrakuši slēptuvi un izlasījuši Breiha vēstuli, no kuras kļuva skaidrs, ka nometne ir atstāta šās pašas dienas rītā, Bērks, Vilss un Kings ieslīga dziļā depresijā. Lai cik tas būtu zaimojoši, bet visi trīs vīri vienlaikus nodomāja, ka diena, kas tika veltīta Greja apglabāšanai, ir bijusi liktenīga un tagad tā viņus šķīra no salīdzinoši veiksmīga ekspedīcijas nobeiguma. Taču sliktāko domāt negribējās, un ceļotāji, sakopojuši visu savu gribasspēku, nolēma virzīties uz dienvidrietumiem, uz Bezcerības kalnu, kur sastopami aborigēni. Bērks nosprieda, ka Breihu vairs nespēs panākt Veselu mēnesi vīri pūlējās tikt laukā no tuksneša. Viens kamielis iestiga izžuvušas upes dūņās tik pamatīgi, ka nekas cits neatlika kā dzīvnieku nošaut; otrs kamielis bija tik novārdzis, ka arī to piemeklēja tas pats liktenis. Kādu laiku kamieļa gaļa palīdzēja uzturēt badā pamirušo vīru dzīvību. Uzkrāvuši nastas savos plecos, viņi mēģināja pārvarēt smiltis, taču tas nebija novārgušo cilvēku spēkos, un, nogājuši 45 jūdzes, viņi bija spiesti atgriezties pie strauta.

Ritēja dienas, un tuksneša sagūstītie vīri juta, ka dzīvība viņus pamet. Iezemieši viņus iemācīja no paparžu stiebriem cept plāceņus un reizumis apgādāja ar zivīm, ja pašiem tās pagadījās. Taču reiz Bērks bija spiests tumšādainos aizdzīt ar bisi, jo bija pamanījis, ka tie zog no tā paša mazuma, kas ekspedīcijai vēl bija ēdams palicis.

Pirmais uzdeva Vilss. Sapratis, ka viņš vairs nespēj pārvietoties, Vilss palūdza, lai Bērks un Kings viņu atstāj tuksneša vidū kādā klusā vietā. Tad uzrakstīja vēstuli tēvam: «Mēs esam uz nāves robežas aiz bada., esam sekmīgi veikuši pārgājienu līdz Karpentārija līcim un atpakaļ; un visu laiku jutāmies drošībā.

Taču šeit, jau pa ceļam uz mājām, atradām, ka palīggrupa nav mūs sagaidījusi…»

29. jūnijā Bērks un Kings atstāja mirstošo Vilšu un virzījās pa strautu uz augšu, meklējot iezemiešus, kas vienīgie tagad varēja viņus glābt. Pēc divām dienām spēkus zaudēja ari Bērks. Arī viņš atstāja pirmsnāves vēstuli: «Es ceru, ka taisnīgums uzvarēs un mūs novērtēs pēc nopelniem., mēs savu pienākumu izpildījām, bet (mūs pam…) mums nepalī​dzēja…»

Zinādams, ka Kings ir pārāk vārgs, lai izraktu kapu, Bērks palūdza atstāt viņu tieši uz zemes, ieliekot rokā revol​veri. Tā viņš 1. jūlija rītā arī aizgāja no dzīves.

Kings pie aborigēniem kaut kā noturējās, lai gan tie paši dzīvoja pusbadā, līdz viņu 15. septembrī novārgušu un mirstošu atrada glābšanas grupa.

— Es nespēju saprast, kas tu esi? — jautāja cilvēks, kas viņu bija pirmais ieraudzījis.

— Esmu Kings, ser, — skanēja atbilde.

— Kings1 ?

— Jā, pēdējais cilvēks no pētnieku ekspedīcijas…

Vilsa mirstīgās atliekas bija uzgājuši iezemieši, un viņi to glābšanas grupai paziņoja. Taču glābšanas grupa neaprobežojās tikai ar Bērka ekspedīcijas lielām. Iziedami no austrumiem un no ziemeļiem, viņi izsekoja Daiamantī- nas un Kūperskrīkas gultnes līdz iztekām, kā arī vairāku upju gultnes, kas ieplūst Karpentārija līča dienvidaustrumu daļā.

Vēlāk abu ekspedīcijas vadītāju mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Melburnu, kur tās apglabāja. Uz viņu kapa tagad uzcelts milzīgs postaments. Taču par šo kapakmeni ne mazāk ievērības cienīgs ir kokā izgrieztais Bērka veidols netālu no Kūperskrīkas. Tēls darināts 1898. gadā, un to veidojis kāds, kam pirmās transaustrālijas ekspedīcijas piemiņa ir bijusi dārga. Viktorijas štata bibliotēkā Melburnā glabājas Vilsa piezīmju grāmatiņas un pēdējie neskaidrie Bērka pieraksti.

Daudzas nedēļas aizvadījis Austrālijas iekšzemē, Džozefs Džadžs Melburnā tikās ar Alekšu Breihu — tā cilvēka mazdēlu, kurš kādreiz Kūperskrīku bija atstājis deviņas stundas pirms Bērka ierašanās.

Misters Breihs, 85 gadus vecs pensionārs, ir rimts sirmgalvis ar izmeklēti smalkām manierēm; viņš sarunu biedram izteicās, ka viņa vectēvu vēsture, viņaprāt, ir apmelojusi. Vai tad viņš naidīgu cilšu ielenkumā netika gaidījis vairāk nekā mēnesi virs noteiktā laikā? Vai tad aiziedams viņš, būdams priekšnieks, nedomāja par savu padoto dzīvībām? Un vai gan loģisks nebija pieņēmums, ka Bērkam, kas pārtiku paņēma tikai trim mēnešiem, šajā laikā vajadzēja būt jau bojā aizgājušam? Aprēķinos, tiesa, netika ņemta vērā aborigēnu palīdzība…

Džozefs šādiem secinājumiem it kā piekrita, taču pajautāja, kāda ir Breihu ģimenes attieksme pret visiem šiem notikumiem.

— Bērka un Vilsa ekspedīcija mūsu dzimtā vienmēr 'Šeit vārdu spēle: King — angliski karalis. bijusi aizvērta grāmata, — atbildēja Alekss. — Nerunāt par to bija nerakstīts likums, ko visi stingri ievēroja.

Lai ari cik karsta būtu vēlēšanās smalki samezgloto traģēdiju atšķetināt, acīmredzot nekad to neizdarīsim un noslēpumu neatklāsim. Ko savos pēdējos dzīves brīžos cilvēki runāja? Kā nomira? Ko vienatnē domāja Bērks un Vilss, apzinādamies, ka palīdzību nav ko gaidīt? Vai atstātā nometne ar savu izskatu viņus galīgi nesalauza? Ja šīs psiholoģiskās traumas nebūtu, vai tad viņi būtu spējuši izdzīvot?

Kas zina…

Tuksnesis klusē, vienīgi vējš svilpo atbildi, bet nebeidzamajā laika ritumā kāpās cits pār citu klājas smilšu graudi…

Vladimirs Ļebedevs Viņš dega nepacietība redzēt Hareru Aprakstot savus Āfrikas ceļojumus, Nikolajs Gumi- ļovs īpaši uzsvēris, ka trešo, pēdējo ceļojumu, kas 1913. gadā veda uz Abesīniju (tā tolaik sauca Etio- piju), viņš veicis kā Zinātņu akadēmijas sūtīts ekspedīcijas vadītājs. Par palīgu Gumiļovs izraudzījās savu radinieku N.Sverčkovu — aizrautīgu mednieku un dabas pētnieku. Sverčkovs bija saticīgs pēc dabas, un viņu nebiedēja ne grūtības, ne briesmas. Maršrutu apsprieda Antropoloģijas un etnogrāfijas muzejā, nolemjot, ka tas no Džibuti ostas Bābelmandeba šauruma krastā vedīs uz vienu no senākajām Etiopijas pilsētām Hareru, bet no turienes karavāna dosies pa Etiopijas dienvidrietumu daļu. Jau būdams ceļā un savā burtnīcā izdarīdams ikvakara ierakstus, Nikolajs Gumiļovs nekādi nespēja aizmirst garus mēnešus ilgušo staigāšanu pa akadēmijas gaiteņiem, visdažādāko pilnvaru un ieteikuma vēstuļu apstiprināšanu un mokošo iepirkšanos, ekspedīcijas vajadzībām iegādājoties teltis, ieročus, sedlus, nastu nesēju dzīvniekiem nastas, produktus.

«Tas ir tiesa, ka sagatavošanās ceļojumam ir grūtāka par pašu ceļojumu,» iesaucās Gumiļovs — dzejnieks. Taču kā pētnieks viņš skrupulozi izpētīja nākamā ceļojuma rajonu, gatavodamies izdarīt uzņēmumus, pierakstīt leģendas un dziesmas, vākt etnogrāfiskas un zooloģiskas kolekcijas.

Pateicoties Gumiļova darbam, Etiopijā izdevās savākt un uz Pēterburgu nosūtīt bagātīgu kolekciju.

Krājumā «Telts», kas veltīts Āfrikas ceļojumiem, ir šādas rindas: Ir pilsētā šajā kāds brīnumains muzejs, Pie Ņevas, kas plaša kā Nīla. Un tad, kad mani reiz pametīs mūzas, Es smelšos tā senatnes dzīlēs.

Es pieskaršos lietām, ko tālumā guvu Pats — no mežoņu cilšu vīriem.

Ak, šī pagātnes smarža, tik draudoša, tuva — Zvērādas, rozes un vīraks!1 Tiklīdz tvaikonis «Tambova» bija Džibuti ostā izmetis enkuru, pie kuģa sāna piebrauca motorlaiva.

Gumiļovam tas bija kas jauns, jo agrāk viņš uz krastu tika cēlies ar laivu, kurā pie airiem sēdēja muskuļoti somālieši. Bija arī citi jaunumi — ostu ar iekšzemes tālākajiem rajoniem tagad savienoja dzelzceļš, un vilciens uz Dire Davu gāja divas reizes nedēļā.

Dire Davas pilsēta izaugusi kā transporta centrs dzelzceļa būvniecības laikā, un tā atrodas apmēram pusceļā starp Džibuti un Adisabebu, Etiopijas galvaspilsētu. Tā kā Dire Dāvā atrodas remontdarbnīcas, tad šī dzelzceļa stacija ir lielākā uz visas līnijas.

Gumiļovs Etiopijas galvaspilsētā savulaik ir stādīts priekšā galmam, un viņš nevarēja nezināt, ka šajā valstī ir parādījies pasts un telefona sakari. Menelika II reformas un pārveidojumi bija virzīti uz tirdzniecības attīstību, bet šim nolūkam trūka ērtu ceļu, kas centrālo provinci Šoa sa​vienotu ar piekrasti.

Karavānas caur Hareru pa kalnu takām uz piekrasti gāja nedēļām ilgi: iesākumā nastas nesa ēzeļi, un tikai vēlāk tās varēja pārlikt uz kamieļiem. Tirgoņu karavānām bieži uzbruka laupītāju bandas.

Pazīstamais Etiopijas pētnieks krievu virsnieks Aleksandrs Bulatovičs, pirmo reizi mūžā apsēdies kamieļa mu​gurā, nolēma šādā veidā pieveikt 350 verstis no Džibuti 'Šeit un turpmāk N. Gumiļova dzejas rindas atdzejojusi N.Kalna. līdz Harerai. Vietējie iedzīvotāji viņa iedomai neticēja. Taču, kad Bulatovičs kalnaino un bieži vien tuksnešaino apvidu, kur ūdens nav atrodams, pārvarēja daudz ātrāk nekā profesionālie dzinēji, tad viņš te kļuva par leģendāru personu un pats imperators Meneliks par šādu kurjera varoņdarbu deva krievu virsniekam iesauku Putns.

Un tomēr ari drosmīgais kavalērists Bulatovičs uzskatīja, ka šis ceļš nebūt nav drošs, un savos ziņojumos krievu misijai Adisabebā rakstīja par dumpjiem «somāļu stepēs» — pa ceļam no Džibuti uz

Hareru. Tieši tai pašā laikā, pagājušā gadsimta pašās beigās, Francija no Menelika II saņēma monopoltiesības dzelzceļa līnijas celtniecībai, būvdarbi sākās, un jau 1902. gadā dzelzceļa līnija sasniedza Dire Davu.

Kad tagad mazā vagoniņā brauc pa šo šaursliežu dzelzceļu, tad viegli iedomāties, cik grūti un ilgi vajadzēja to būvēt pa Danakilas tuksnesi, izkaļot klintīs daudzus tuneļus. Lai gulšņus neapēstu termīti, tie tika izlieti no dzelzs. Tāpēc Adisabeba pirmo vilcienu ieraudzīja tikai 1917. gadā.

Par šo ārzemju koncesiju Gumiļovs atstājis precīzas piezīmes: «Žēl tikai, ka to pārvalda franči, kas pret savām kolonijām parasti izturas ļoti nevērīgi (jāpiebilst, ka Etiopija nekad nav bijusi kolonija — K L) un domā, ka savu pienākumu ir izpildījusi, ja nosūtījusi uz turieni dažus ierēdņus, kas šai valstij ir pilnīgi sveši un to nemīl.» Gumiļovs izteiktos vēl asāk, ja būtu zinājis, ka, lai arī imperators dzelzceļa būves koncesiju formāli bija nodevis Etiopijas kompānijai, tomēr īstenībā etiopu līdzdalība šai pasākumā bija fik​tīva — viss uzņēmums atradās franču akcionāru rokās.

Tātad — ceļā! Nelielā ekspedīcija sasēžas otrās klases vagonos ar domu, ka pēc kādām desmit stundām jau atradīsies Dire Dāvā. Ceļošana vagonā, protams, ir daudz ērtāka nekā daudzdienu šūpošanās «tuksneša kuģa» mugurā pa saulē saplaisājušu līdzenumu, kur neatrast nevienu ūdens avotu. Tālumā zib kalnu tumšbrūnās kontūras, pa vagona logu pat redzams, kā aizlēkšo dikdiku antilopes vai Tom- sona gazeles. Gar dzelzceļa malu redzami uz šķēpiem atbalstījušies danakili ar kuplu, sprogainu matu rotu kā cepuri uz galvas. Kaut gan vilcieniem bija skaļi nosaukumi, tādi kā «Zilonis» vai «Bifelis», tie diemžēl ne tuvu sevi neattaisnoja. Pret kalnu vilciens līda kā bruņurupucis, un varenajai lokomotīvei pa priekšu divi lepni nomadi uz salijušajām slie-dēm kaisīja smiltis.

Taču piedzīvojumi vēl tikai sākās. Apmēram pusceļā vilciens vispār apstājās — desmitiem kilometru uz priekšu dzelzceļš bija izskalots un sliedes burtiski karājās gaisā. Ceļotāji pārliecinājās, ka šis apvidus, tāpat kā agrāk, Bulatoviča laikā, ir bīstams. Pietika no vilciena atiet kādus trīs kilometrus, pārrāpjoties pāri klinšainam pakalnam, kad tūlīt pat pakaļ dzinās aškeri — apsardzes kareivji, mādami ar rokām un kaut ko saukdami. Izrādījās, ka nomadi ierīkojot slēpņus un varot uzbrukt vienkārši ar šķēpu, it īpaši neapbruņotiem cilvēkiem. Kareivji ceļotājus atveda atpakaļ pie vilciena, vērīgi aplūkodami krūmu biežņas un akmeņu čupas.

Vēlāk ceļotāji varēja pārliecināties, kādām briesmām viņi sevi bija pakļāvuši, — viņiem bija iespēja novērot, cik pre​cīzi nomadi met šķēpu, lidojumā caurdurot pat ļoti sīkus priekšmetus.

Pēc uzticamā N. Sverčkova stāstītā, viņa ceļabiedrs, tiekoties ar vietējiem iedzīvotājiem, piesardzību ne vienmēr ievērojis. Emocionālais Gumiļovs spēja pārkāpt Austrumu diplomātijas noteikumus. Reiz viņš vietējam tiesnesim pat izrāvis no rokām spieķi, kas tam pienācās pēc amata. Tiesa, laipnais tiesnesis nepalaida garām izdevību nelaimīgo spieķi uzdāvināt, ar ko konflikts izbeidzās…

Gumiļovs, neapšaubāmi, bija vīrišķīgs cilvēks — Pirmā pasaules kara laikā viņš kļuva par divu Sv.Jura krustu kavalieri. Citādi taču viņš briesmu pilnajā Āfrikas ceļojumā nemaz nebūtu devies. Un tomēr viņa rīcība dažkārt pārsniedza saprātīguma robežas. Reiz, celdamies pāri upei trosē iekarinātā grozā, Gumiļovs aušodamies sāka grozu šūpot virs ūdens, kur mudžēt mudžēja krokodili. Ceļotājs tik tikko paguva izkāpt pretējā krastā, kad ūdens izskalotais koks, pie kura trose bija piesieta, iegāzās ūdenī…

Gumiļova raksturā nebija spēju ilgi gaidīt — viņš dega nepacietībā jo drīzāk iekļūt iekšzemē. Kad ieradās remonlvil- ciens, lai sliežu ceļu savestu kārtībā, Gumiļovs negaidīja remontdarbu beigas, bet pa nesaremontēto ceļu kopā ar kurjeru aizbrauca, sēdēdams uz akmeņu vedamās drezīnas. Aizmugurē novietojās apsardzes aškeri, bet smuidrie somā- lieši saskaņotām kustībām satvēra drezīnas rokturus, taktī izkliegdami «eidehe!», «eidehe!» («Ozolrungas» vietējais variants). Un ekipāža uzņēma kursu uz Dire Davu.

Mūsu dienās šajā stipri izaugušajā pilsētā laikam gan pārmainījusies nav vienīgi stacija un «babura» (tā amharu valodā sauc vilcienu no Džibuti) gaidīšana. Tāpat kā pirms daudziem gadiem, sliedes sāk dunēt un trokšņainais daudz- valodīgais pūlis priecīgās gaidās piepilda peronu. Vilciens vēl nav paguvis

apstāties, kad pa pārpildīto vagoniņu durvīm pārmijus sāk birt laukā saiņi un visdažādāko ādas nokrāsu cilvēki un krāsainās straumītēs aizlokās putekļainajās ieliņās ar baltajiem namiņiem.

Gumiļova ekspedīciju, kas nu jau no drezīnas bija pārsē- dusies speciālā vagonā, Dire Dāvā neko īpaši negaidīja. Vīri izskatījās diezgan nožēlojami: āda vienās nežēlīgās saules apdeguma čūlās, saņurcītā, piitekļainā apģērbā, uz akmeņiem nodriskātos apavos. Taču īstais ceļojums tikai sākās: dzelzceļa uz Hareru vēl nebija — vajadzēja «veidot kara​vānu».

Man bija izdevība pabraukāt pa seno Harerges provinces zemi ar naftas meklētāju mašīnām.

Gumiļovs, dodamies uz Hareru, ceļā nakšņoja, bet ar volgu uz provinces galvaspilsētu var aiztraukties dažās stundās. Un tomēr arī automašīnām savannās un kalnos visi ceļi nav pieejami. Joprojām tie grūti pieveicami ari kājāmgājējiem un nastu nesējiem dzīvniekiem, jo, tāpat kā agrāk, te valda svelmainā saule, karsto vēju nestā sarkanā smilts, ūdens trūkums…

Tāpat kā agrāk, uz Hareru spītīgi iet ceļinieki ar smagām nastām, bērnus nes puskailās somālietes, nomadu mātes un sievas. Kamieļi gluži kā «diedziņā savērtas pātaru krelles» — pavadā piesieti pie priekšā gājēja astes — nes žagara saiņus, kas piestiprināti pie koka sedliem — «āžiem». No pavadoņiem Gumiļovs mācījās izraudzīties brangus kamieļus, lai kupris — tauku krājumu glabātava — nesveras uz sāniem, bet stāv taisni. Es esmu redzējis, kā pirms gara ceļa kamielis sadzeras desmitiem litru ūdens, uzpūzda- mies burtiski acu priekšā. Un tāda karavāna iet ar smagu kravu daudzus desmitus kilometru, no saules lēkta līdz rietam. Kamieļi stūrgalvīgi soļo bez ceļa, un viņu vēderā ūdens skalojas kā pustukšā mucā. Karavāna iet, apmetot līkumu ceļā iestigušajām smagajām automašīnām.

Pa ceļam uz Hareru nāk prātā Gumiļova lietišķais pieraksts par to, kāda nozīme Etiopijas tirdzniecības attīstībā ir Džibuti dzelzceļa līnijai, pa kuru tiks vestas «zvērādas, kafija, zelts un ziloņkauls». Zeltu skaloja valsts dienvidrietumu rajonu kalnu upītēs un izveda nedaudz. Citādi bija ar zvērādām un ziloņkaulu. Ar kažokādām, ādām un to izstrādājumiem Etiopija veiksmīgi tirgojas arī tagad.

Augstu tika vērtēts Etiopijas ziloņkauls, ar ko tirgojās pats imperators, ar ilkņiem apmaksādams parādus.

Taču gadsimta sākumā ziloņkaulu galvenokārt uzpirka un tālāk pārdeva citām valstīm, arī Krievijai, franču kompānijas, turklāt par ļoti augstu cenu. Harerā arī tagad var nopirkt ziloņkaula izstrādājumus, taču nežēlīgas iznīcināšanas dēļ ziloņu palicis krietni vien mazāk.

Nav brīnums, ka Gumiļovs, vietējā tirgotāja mājas priekšā ieraudzījis medībās nogalinātu ziloņu astes, ir izmetis šādu piezīmi: «Agrāk karājās arī ilkņi, bet kopš abesīņi šo valsti ieķarojuši, jāapmierinās ar astēm vien.» Tagad vienīgi dienvidaustrumos no Hareras šaurās upju ielejās var sastapt atsevišķus ziloņu barus.

Turpretī kafija mūsu dienās ir kļuvusi par Etiopijas eksporta galveno produktu, un kafijas plantācijas ir ievērojami paplašinājušās kopš laika, kad te ceļoja Gumiļovs un labprāt klīda «pa kafijas lauku baltajām takām». Tagad abpus ceļam zaļo kafijas krūmi. Kā agrāk, tiek savāktas arī savvaļā augošās sarkanās «ogas», it īpaši Kefas provincē — valsts kafijas centrā, no. kurienes, kā uzskata, radies ari pats «kafijas» vārds.

Vairākkārt dzirdēju leģendu, kā ļoti senos laikos mūki, kas te apmetušies uz dzīvi, esot ievērojuši, ka viņu kazas gaišā dienas kiikā sāk uzvesties pārlieku sprigani. Kazas ganībās novērojot, mūki pamanīja, ka kazas zelē kāda neizskatīga krūma sarkanās ogas. Mūki no šīm «ogām» pagatavoja dzērienu un saprata, kur kazas ņem mundrumu.

Bulatovičs savukārt bija ievērojis, ka savvaļas kafijas pupiņas, kad tās salasa zemē nobirušas, ir nomelnējušas un zaudējušas smaržu, bet «visaugstāk tiek vērtēta Hareras kafija, ja to novāc laikā».

Pēterburgā nonāca tieši šī «abesī- niešu kafija, ko sauca par moku».

Harerges provincē lielā valsts saimniecībā «Erera» mani pacienāja ar ļoti stipru, bet tai pašā laikā pēc garšas maigu Hareras kafiju, kas izaudzēta māla zemē.

Es biju te ieradies tieši kafijas novākšanas periodā. Tāpat kā senos laikos, sēklas (pupiņas) saulē izkaltē un pēc tam attīra no čaumalām. Kvalitatīvāku produktu iegūst, ja kafijas pupiņas ūdenī nomazgā un

fermentā. Slapjā apstrāde kļūst aizvien izplatītāka, zemnieku kooperatīvos ierīkots desmitiem kafijas pupiņu mazgāšanas un attīrīšanas staciju.

Plantācijās audzē jaunas, augsti produktīvas šķirnes, ko saņem no kafijas šķirņu selekcijas stacijām.

— Pat Londonas augu ģenētikas izpētes institūta eksperti mūsu sasniegtos rezultātus ir novērtējuši kā visnozīmīgākos, kopš vien kafijas ražošana ir sākusi attīstīties, — ar lep​numu stāstīja vietējais agronoms.

Aiz ziņkāres es palūdzu, lai man parāda kathas1 krūmu, ar kura lapām Gumiļovs veselu dienu cienājis kādu vecu šeihu, lai savai etnogrāfiskajai kolekcijai iegūtu vina čalmu. Šā apvidus iedzīvotāji kathas lapas zelē joprojām. Krūms izskatījās ļoti parasts, kaut gan auga lapas satur narkotiskas vielas. Tās eksportē.

'Kalha (Catha edulis) — sens Etiopijas kultūraugs, ko pazina pirms kafijas un tējas. No lapām un jauniem dzinumiem iegūst narkotisku dzērienu. Lietojot lielās dozās, iestājas paralizē. Koksni izmanto augstvērtīga papīra u.c. izstrādājumu ražošanai. (Tulk.)

Hareras ceļš paceļas uz plakankalni kā serpentīns, aiz asiem pagriezieniem paverot skatienam gan ēzelīšus, kas zem žagaru nastas gandrīz vai nav pamanāmi, gan pārpildītu autobusu, pie kura logiem drūzmējas ziņkārīgas sejas. Pa ceļam vietumis pabraucam garām ciemiem. Ja nerēgotos agrākās itāliešu kazarmas ar robotām sienām un akāciju pavēnī sadauzītie tanki, kas te rūsē kopš tā laika, kad izraisījās konflikts ar Somāliju, tad varētu iedomāties, ka idilliskā ainava ar sastingušo spilgtumu — zilās debesis bez neviena mākonīša, tumšbrūnie kalni, ieleju leknais zaļums —, ka tas viss mūsu priekšā paveras tāpat kā kādreiz Gumiļova ekspedīcijas dalībniekiem. Toreiz gan viņi, atstājuši mūļus lejā, rāpās augšup pa taku «bez elpas un gurdi», līdz beidzot sasniedza pēdējo kalnu krauju. Skats uz krēslaino ieleju dzejnieku apbūra: «Ceļš atgādināja paradīzi, kāda tā zīmēta labās krievu lubiņās: nedabiski zaļa zāle, pārāk kupli koku zari, lieli, krāsaini putni un kazu bari uz kalnu radzēm. Gaiss maigs, caurspīdīgs un tāds kā zelta dzirkstītēm piebārstīts. Spēcīga un salda puķu smarža. Kaut kā dīvaini ar apkārtni disharmonē tikai melnie cilvēki, it kā paradīzē stai​gātu grēcinieki…»

Gumiļova ainavā viss ir patiess, un arī spilgtie cilvēku augumi ar peizāžu saskan labi. Mēs apstājāmies kādā ciemā, lai atpūstos, apmēram tādā pašā, kādu ceļā ieraudzīja Gumi- ļovs, kad «gallasu būdiņas priekšā jūti smaržu, viņu iecienītos vīraka dūmus». Arī šajā ciemā dzīvo gallasi jeb oromo, kā sevi sau kareivīgā tauta, kas pirms vairākiem gadsimtiem te pārcēlusies no dienvidiem. Gallasu nomadu ciltis, par kurām interesējās Gumiļovs etnogrāfs, ir sajaukušās ar vietējiem iedzīvotājiem, apmetušās uz dzīvi vienuviet un kļu​vušas par zemkopjiem. …Pa tukšo ciema ielu pastaigājās vistas, un vēl meitenīte vilka pie rokas plikvēderainu brālīti. Pašā darbdienas vidū tukuli, kas ļoti līdzinās amharu mājokļiem — tic paši smailie niedru jumti virs apaļām būdiņām —, bija tukši Aiz kokiem, kas svelmainajā saulē deva paēnu, sākās dzeltena nogāze, kur vīrieši, stalti un spēcīgi, krāva kukurūzas un prosas kūļus. Augstāk pa nogāzi puskaili, sproggalvaini puišeļi dzina laukā no krūmiem kārnas govis, kazas un melngalvai- nas aitas. Vairāki desmiti bērnu augumiņu saliekušies gāja pa tīrumu — viņi ar sirpjiem pļāva augstos rugājus. Droši vien kurināšanai, jo kurināmā te trūkst.

Gumiļovs raksta, ka gar ceļu bieži vien gadījušies tirdziņi, kur varēja nopirkt klūgu pinumus. Mežs ir tā izcirsts, ka pagājušā gadsimta beigās nācies te ievest ātraudzīgo eikaliptu. Mēs vairākas reizes redzējām, ka gar ceļa malu stiepjas jaunu eikaliptu rindas. Mežu stādīšanas kampaņas, kas notiek Mežsaimniecības attīstības un dabas aizsardzības pārvaldes vadībā, tieši pēdējos gados norit jo plaši, kad iz​vēršas cīņa pret sausumu. Zemnieki visā valstī mācās mež​saimniecības kursos.

Ienācēji no Austrālijas ir iedzīvojušies un vietējās augu valsts vidē izskatās gluži dabiski. Tie jauniņie eikalipti, kuriem brauca garām Gumiļovs, dodamies uz Hareru, tagad pārvērtušies par aleju, kur koki ar zaļajiem lapu vainagiem balsta augstās debesis kā kolonnas.

Ciema nomalē neliela ezera krastā notika lielā, vispārējā veļas diena: desmitiem melnīgsnēju sieviešu skaloja veļu akmens iedobēs kā silēs; veļu izgriezušas, viņas izgrieztos gabalus kā spilgtus

plankumus izmētāja pa karstajiem akmeņiem — dedzinošajos saules staros viss izžuva acumirklī. Veļu sametušas grozā un grozu uzlikušas uz galvas, sievietes, staltas un spēcīgas, rindā gāja mājup. Mīksti šūpodamās, grozu ar roku tikpat kā nemaz nepieturēdamas, viņas gāja gandrīz vai kā dejā. It kā nemaz nebūtu bijis smagais darbs, it kā lielais veļas grozs nemaz nebūtu smags. Gallasu sievietes savu nastu nesa ar cieņu, dāvājot mums laipnus, baltzobainus smaidus.

Aiz ciema sastapām jātniekus izgreznotos zirgos. Līdzīgus bija redzējis arī Gumiļovs aiz Dire Davas. Amharu un gallasu — divu Etiopijas pamattautību — karavīru uzticamais līdzgaitnieks vienmēr ir bijis zirgs. Būt arājam vai karavīram— vai gan vīrietim ir kāda vēl cienījamāka nodarbošanās? Etiopi vienmēr centušies grezni apdarināt aizjūgu un sedlus. Par lielo zirgu mīlestību liecina šāda zīmīga detaļa.

Mcnelika II uzticamo karavīru kaujas sauciens bija nevis imperatora vārds, bet gan viņa zirga vārds — Aba Danja, kas nozīmē «Tēvs — tiesnesis».

Mēs diemžēl bijām nokavējuši septembra spēles — «guku», kas atgādina kavalērijas cīņas.

Iesākumā daži drosminieki izraujas uz priekšu un raida metamos šķēpus pretinieka virzienā, bet tas ar vairogiem aizsargājas. Un tad cīņa kļūst vispārēja: jātnieki dodas cits citam pretī, gaisā svilpo šķēpi un, atdurdamies pret vairogiem, noklikšķ, atgadās, ka jātnieku no zirga notriec. Šķēpiem nav uzgaļu, bet tic var izsist caurumu vairogā un cilvēku ievainot Slavenais Menelika II karavadonis rass (burtiskā tulkojumā «galva», bet ari tituls «kņazs») Gobans, pēc izcelšanās gallass, kurš XIX gadsimta beigās Etiopijai pievienoja Hare- ras gallasu zemes, — šis drošsirdis un lieliskais kavalērists tika notriekts no zirga un aizgāja bojā guka spēļu laikā.

Menelika labākie jātnieki bija gallasi — par viņiem jūs​moja dzejnieks Gumiļovs: Lauvu, leopardu ādas tiem apkārt Un auļo — kā negaiss tīrais! Ar zobeniem bēgošus strausus kapā Gallasu karavīri.

Gumiļova piezīmēs Hareras neatkarības zaudēšanas datuma vietā ir daudzpunkte. Šis gads, ko pētnieks nav paguvis pārbaudīt, ir 1887. Un tālāk seko frāze: «Šajā gadā ne- guss Meneliks kaujā pie Čelonko (Gergerā) pilnīgi sakāva Hareras negusu Abdullahu.» Te jāpiebilst, ka Abdullahs bija nevis neguss, bet gan emīrs. Tā aizgāja bojā Hareras sulta- nāts, kura vēsturē daudz interesantu lappušu.

Dzejnieks Gumiļovs sajūsminājās par abesīņu dziesmu diženo vienkāršību un gallasu maigo lirismu un, protams, daudzas pierakstīja, jo savā dienasgrāmatā viņš atsaucas uz pielikumu (tas pagaidām nav atrasts), kurā teksts esot dots krievu transkripcijā, un kā piemēru min gallasu dziesmu, kurā tiek apdziedāta «Ilarera, kas ir augstāka par danakilu zemi…».

Gallasu kara dziesmās un tautas teiksmās iemiesota kāda apbrīnojami kolorīta personība, visslavenākais Hareras valdnieks visā šīs valsts neatkarības laikā. Šis cilvēks XVI gadsimta vidū veda postošu «svēto kam» pret Etiopiju. Tas ir Ahmeds al-Gazi, ko dēvēja par Šķautni-Kreili, kurš sevi pasludināja par imamu un kristīgās Etiopijas tālīnos rajonos ieveda musulmaņu armiju. Šķautnes varenais augums ar zobenu pie kreisās rokas etiopiešu karaspēkā sēja šausmas, un tautas fantāzija šim vīram piedēvēja pārdabiskas īpašī​bas.

Vēl Gumiļova ekspedīcijas laikā iedzīvotāji varēja parādīt Šķautnes zobena pēdas akmenī vai avotiņu kalnā, kas bija izlauzies pēc varoņa šķēpa trieciena.

No uguns un zobena — bet ir ziņas, ka Šķautnēm bijuši ari dižgabali, — sagruva baznīcas un klosteri, aizgāja bojā apbrīnojami rokraksti un ikonas. Uz Hareru stiepās garas gūstekņu kolonnas, lopu bari, karavānas ar salaupītiem audumiem, zeltu, ziloņkaulu, dārgakmeņiem. Trofeju vezumi palaikam traucēja armijas pārvietošanos. Šaurā ejā starp klintīm (Etiopijā šo eju rāda vēl aizvien) Sķautne- Kreilis reiz apturējis karaspēku un pavēlējis nocirst galvu ikvienam, kura laupījuma nastām apkrautie mūļi nespēj pa eju tikt cauri.

Tikai portugāļu musketes lode, ko raidījis kāds Krista- vana da Gamas (slavenā jūrasbraucēja Vasko da Gamas dēls, kurš cīnījās Etiopijas imperatora pusē) vienības strēlnieks, imamam Ahmedam ibn Ibrahimam al-Gazi bija liktenīga. Vietu, kur Šķautne tika nogalināts, joprojām sauc par Šķautnes aizu.

Trisdesmitgadu karš turpināja izpostīt gan Etiopijas, gan Hareras sultanāta zemes, sākās holeras un baku epidēmijas.

Pa garu un gaišu eikaliptu aleju mēs tuvojamies tūkstošgadīgās Hareras vārtiem. «No kalna pavērās lielisks skats uz Hareru ar tās sarkanā smilšakmens mājiņām, augstiem namiem un smailajiem mošeju minaretiem,» rakstīja Gumi- ļovs. «Pilsētu apjož mūris, un caur vārtiem neielaiž nevienu pēc saules rieta.»

Siem zemajiem vārtiem zemajā sienā var arī nepievērst uzmanību, ja nezini, ko tie pieredzējuši. Caur tiem daudz bagātu karavānu ir gājušas cauri. Sķautnes-Kreiļa karavīru mūļi no tālām etiopu zemēm veda salaupitās bagātības, vilkās ne-gantā imamas sagūstītie izmocītie vergi. Trīsdesmit gadu kara pēdējā gadā (šis karš Hareras sultānam nebija atnesis ne slavu, ne zemei uzplaukumu) jaunais Nurs, kas karaspēku komandēja pēc Šķautnes nāves, pie kaislīgi mīlētās daiļās atraitnes kājām nosvieda kaujas laukā kritušā Etiopijas imperatora galvu. Tajās dienās, iedami cauri vārtiem, Hareras iedzīvotāji novērsās no augstā staba ar jaunā imperatora Gelaudeusa sakropļoto galvu galā, rūgti čukstēdami: «Cietsirdīgā nāve mums visiem uzlikusi debesu so​dību: sausumu, badu, slimības…»

Gumiļovu bez vilcināšanās ielaida pa cietokšņa vārtiem pilsētā, kas dzejniekam šķita kā Bagdāde Šeherazades pasakās. Ekspedīcijai bija sakrājies daudz neatliekami kārtojamu lietu (karavānas sagatavošana, raizes muitā sakarā ar ieroču ievešanu, dažādu dokumentu noformēšana), tādēļ Gumiļovs bija spiests pilsētā aizkavēties. Taču viņš ar patiku klaiņoja pa līkumainajām, pakāpienveidīgajām ieliņām, ielūkodamies daudzvalodu pilsētas iedzīvotāju sadzīvē un tikumos. …Atstājis mašīnu laukumā pie senajiem vārtiem — arī mūsdienās vecpilsētā ne visur var iebraukt —, es nolēmu paklaiņot pa šaurajām ieliņām, kas spraucas garām mājām un augstām, no lieliem akmeņiem būvētām sētām. Aiz tām bija dzirdamas balsis, sieviešu smiekli un ūdens šļaksti. No svešām acīm paslēptajos dzīvojamos mitekļos ieslēgta cita, svešiniekam neizprotama dzīve. Caur pavērtiem šauriem vārtiņiem pavīd mazi pagalmi ar sadzīves ainu fragmentiem: meitene met pār auklu krāsainus audumus un tepiķus; uz pavarda kūp katls, izplatīdams gardu smaržu; bērni stīvējas ar ēzeli, kam milzīga nasta mugurā.

Smagas koka durvis slēdz ieeju klusējošo namu noslēpumā. Aizgriezies gar stūri, kur paceļas zīmīgs nams ar tornīti, es nonāku nelielā šķērs- ieliņā; uz baltajām sienām virmo vieglas robotu lapu ēnas, saulē žilbst acis, visapkārt putekļu sausā smarža, klusums… Mūžīgā pilsēta…

Gumiļovam patika iejukt ļaužu burzmā laukumos, tirdziņā kaulēties par acīs iekritušu vecu lietu.

Kamēr viņa ceļabiedrs Sverčkovs triecās kukaiņu medībās, pilsētas apkaimē meklēdams sīciņus sarkanus, zilus un zeltā vizmojo- šus skaistuļus, tikmēr Gumiļovs vāca etnogrāfisku kolekciju. «Šīs lietu medības ir ārkārtīgi aizraujošas,» viņš ierakstījis dienasgrāmatā, «acu priekšā mazpamazām atainojas veselas tautas dzīve, un visu laiku aug augumā nepacietība ieraudzīt vēl aizvien ko jaunu.» Vecas lietas meklēdams, Gumiļovs rakņājās visādos tumšos kaktos un, negaidīdams uzaicinājumu, gāja iekšā mājās apskatīt iedzīvi, cenšoties izprast, kam katrs priekšmets domāts. Reiz viņš nopirka vērpjamo ratiņu. Lai saprastu tā uzbūvi, viņš pie viena izpētīja arī aužamās stelles.

Gumiļova piezīmēs atrodams ieraksts ar humoristiskām, bet psiholoģiski precīzām detaļām, un šim ierakstam varētu dot virsrakstu: «Kā mani, mūli pērkot, centās apmuļķot». Tagad, tāpat kā toreiz, īpašu «mūļu tirgu» nav, taču tirgū pārdod visu, no govīm un zirgiem līdz indžeram — no te- jfas1 miltiem ceptām pankūkām, ar kurām viesmīlīgie gallasi Gumiļovu pacienāja. Tiesa, dzejnieks baudīja biezās melnās pankūkas, bet mūs apsēdināja pie pīta galdiņa, uz kura lielā kaudzē bija sakrautas tās pašas pankūkas, tikai gaišākas un plānas jo plānas. Tādus izkrāsotus galdiņus, grozus, lādītes, paplātes — visai smalkus izstrādājumus — piedāvā Hareras tirgos. Hareras meistaru darinātie salmu, niedru un kārklu pinumi ir pazīstami visā valstī.

Uzzinājis, ka katoļu misija no vietējiem iedzīvotājiem sagatavo tulkus, Gumiļovs iepazīstas ar misijas audzēkņiem, lai izraudzītos sev ekspedīcijā palīgu. Jāteic gan, ka viņš arī neatturas no ironiskas piezīmes: «Savu dabisko vitalitāti

'Tefa (Eragrostis teff) — graudzāle. Lieto pārtikā un lopbarībā. No salmiem izgatavo pinumus.

(Tulk.) un sapratīgumu viņi nomaina pret apšaubāmām morāles vērtībām.» Vai gan Nikolajs Gumiļovs varēja iedomāties, ka šeit, kur viņš tīri sakoptā pagalmā, kas atgādina kādu franču pilsētiņas nostūri, paklanās klusiem kapucīniem tumšbrūnos virstērpos un apspriežas ar monsenjoru gallasu bīskapu, — ka šeit agrāk jau bijis cits dzejnieks? Diezin vai. «Hareras burtnīcā» pieminēts vienīgi Bodlērs. Cik žēl, ka Nikolajs Gumiļovs neko nezināja par dzejnieku, kas Harerā nodzīvojis desmit mokoši garus gadus. Grūtos brīžos šis dzejnieks aprunājās ar bīskapu Žeromu, gandrīz vienīgo viņam te tuvo cilvēku. Dzejnieka vārds ir Arturs Rembo, pēc Igo izteiciena — «Šekspīrs-bērns».

Abu dzejnieku — Rembo un Gumiļova — likteņos ir kaut kāda nolemtība. Viņi abi tiecās uz Āfriku; viņu abu ceļi krustojās milzīgā kontinenta niecīgā punktā — Harerā, kaut gan ar divdesmit gadu atstarpi; viņus abus aizrautīgi saista viena un tā pati gallasu tauta, turklāt Rembo pat uzraksta pētījumu par gallasu dzīvi un iesniedz to Parīzes ģeogrāfijas biedrībai.

Taču cik atšķirīgi ir viņu abu mērķi! Gumiļovs uz Āfriku brauc kā zinātnieks un pētnieks, bet divdesmit četrus gadus vecais Rembo, salasījies grāmatas par konkistadoriem un Āfrikas bagātībām, pamet Franciju, lai tiktu pie «sava mil​jona». īstens dzejnieks, kura dzejoļu lielākā daļa gan dienasgaismu ieraudzīja tikai pēc viņa nāves, pamet dzeju un kļūst par avantūristu, ziloņkaula un kafijas tirgoni. Dzīdamies pēc rēgainā «zelta miljona», viņš kamieļa mugurā šķērso tuksnesi, dzīvo teltī. Viņam jau desmitiem kalpu etiopu un savs tirdzniecības nams, kurā viņš veikli maina lētas krelles un audumus pret zeltu. Taču smagā Āfrikas dzīve savu ietekmi atstāj, moka tropiskās slimības. Sāk sāpēt kāja, satūkuma dēļ Rembo nevar paiet, un vergi viņu no Hareras aiznes uz nestuvēm. Tropu saules nokveldētais ceļš uz piekrasti ir pēdējais Rembo mūžā.

Taču citas izejas nebija. Tā laika Harerā, kur tolaik bija tikpat iedzīvotāju, cik tagad, nebija iespējama nekāda ārsta palīdzība. Tikai vairākus gadus pēc tam, kad Rembo Hareru jau bija atstājis, iepriekšminētajam Bulatovičam pa pēdām te ierodas Krievijas Sarkanā Krusta sanitārā vienība. Un arī tagad šajā valstī visvecākajā hospitālī palīdzību slimnieki meklē no visa apgabala.

Rembo, ar pūlēm nokļuvis Marseļā, pārcieta ļoti smagu kājas amputāciju un no slimnīcas piederīgajiem rakstīja: «Cik lielas ilgas, cik liels nogurums, cik liels izmisums… Kur palikušas kalnu pārejas, kavalkādes, pastaigas, upes un jū​ras!»

Sava mūža pēdējās dienās trīsdesmit septiņus gadus vecais Arturs Rembo ne reizi nepieminēja, ka bijis kādreiz dzejnieks. Savā jaunības gadu dzejoļu krājumā «Vienu sezonu ellē», vienīgajā dzīves laikā izdotajā grāmatā, viņš, no poēzijas atvadoties, raksta: «Es atstāju Eiropu. Jūras vējš sasvilinās manas plaušas; tālās zemes klimats izmiecēs manu ādu… Es atgriezīšos ar dzelzs rokām, tumsnēju ādu, satraci​nātu skatienu… Man būs zelts.»

Savos sapņos piekrāpts, Rembo nomira kroplis nožēlojamā slimnīcas gultā, un karstumu murgos viņš skatīja savas jaunības nepiepildīto «zelta» sapņu Āfrikas vīzijas.

Marseļas hospitālī slimnīcas grāmatā ir ieraksts, ka miris lieltirgotājs Rembo. Neviens pat nenojauta, ka miris liels dzejnieks Arturs Rembo.

Taču dzejnieks Nikolajs Gumiļovs par dzejnieka Artura Rembo Hareras traģēdiju neko nezināja.

Novērodams katoļu misijas nosvērto dzīvi, Gumiļovs pat iedomāties nevarēja, kā uz šejieni nepacietīgi steidzies Rembo, lai ar savu vienīgo draugu monsenjoru Zeromu, nākamo Hareras bīskapu un vienīgo rasa Makonnena dēla skolotāju dalītos šaubās un cerībās. Šo visā Etiopijā pazīstamo vārdu Gumiļovs ieraksta savā dienasgrāmatā tūlīt pēc ierašanās Harerā: «Pēc uzvaras Meneliks Hareras pārvaldi uzdeva savam brālēnam rasam Makonnenam, vienam no lielākajiem Abesīnijas valstsvī​riem.»

No visiem imperatoram tuvu stāvošajiem augstmaņiem vienīgi Makonnens bija ar mieru kļūt par tālās nepakļāvīgo musulmaņu apdzīvotās nomales pavaldoni. Un ar šo uzdevumu tika galā veiksmīgi, milzīgi plašās provinces iedzīvotā​jos iegūstot tādu pašu autoritāti kā imperators.

Par tik izcilu personību ieinteresējies, Gumiļovs nevarēja nezināt, ko par Makonnenu domā

imperatora galmā un kāda pret šo personību ir attieksme Krievu misijā. Ikviens Eiropas ceļotājs un diplomāts, kas apmeklējis Hareru, karavānu ceļu krustpunktu, atzīst Makonnena diplomāta spējas, viņa prasmi pārvaldīt provinci, kurā dzīvoja tik daudz cilšu, musulmaņi un kristieši. No nacionālas vai reliģiskas sadursmes dzirkstelītes vienā mirklī varēja uzbrāzmot kara liesmas. Reiz tā arī gandrīz notika…

Aizmirsto notikumu atcerējos, kad pa Vecās Hareras līkumotajām ieliņām nokļuvu apaļā laukumā un ieraudzīju senu baznīcu. Starp cieši noslēgtajām musulmaņu pilsētas baltajām sienām tā gluži vienkārši dūrās acīs kā svešķermenis. Pirms pilsētu bija iekarojis Menelika karaspēks, tur pret debesīm tiecās vienīgi mošeju minareti. Turpretī tad, kad no centrālās Soa provinces Harerā sanāca amhari, Makonnenam bija jādomā par kristiešu dievnamu celtniecību. Bet vai musulmaņi ar to samierināsies? Lai neizraisītu reliģisku konfliktu, spēku lietot rass negribēja.

Izveicīgais diplomāts sarežģīto problēmu atrisināja apbrī​nojami vienkārši, pat asprātīgi.

Makonnens uzaicināja uz apspriedi musulmaņu vecākos un paziņoja, ka, respektēdams musulmaņu uzskatus, no baznīcas celtniecības atsakās. Bet tā kā ari kristiešiem kaut kur ar Dievu ir jāsatiekas, viņš ierosinot mošeju pārdalīt divās daļas: vienu daļu atstāt musulmaņiem, otru atdot Šoa kristiešiem.

Vecākajiem cits nekas neatlika kā baznīcas celt​niecībai piekrist Varbūt šī ari bija tā pirmā kristiešu baznīca, ko lika uzbūvēt izmanīgais rass?

Gumiļovs raksta arī par Makonnena «veiksmīgajiem kariem». Rass paplašināja savu provinci, vadīdams simttūkstoš vīru lielu imperatora armiju, kas iznīcināja spēcīgu itāļu ekspedīcijas korpusu. Ar šo notikumu aizsākās itāļu iekarotāju sagrāve — kaut kas tāds koloniālās un paverdzinātās Āfrikas vēsturē nekad nebija pieredzēts. Vēsturisko uzvaru pie Aduvas1 Etiopijā joprojām svin kā nacionālus svētkus.

Iespējams, aiz cieņas pret Makonnenu vecāko neatkarīgais Gumiļovs neizvairījās no tikšanās ar rasa dēlu Tafari — monsenjora Zeroma audzēkni un Rembo draugu. Turklāt no Tafari Makonnena, Hareras valdnieka, bija atkarīga atļau​jas saņemšana tālākiem ceļojumiem pa valsti.

Tikšanās Hareras valdnieka pilī un valdnieku pāra fotografēšanas aina spilgti aprakstīta Gumiļova dienasgrāmatā. Dzejnieks ir diezgan ironisks, aprakstot gubernatora namu un pašu Tafari Makonnenu, kas ir «mīksts, neizlēmīgs un neuzņēmīgs». Varētu to visu nepieminēt, ja nebūtu kāds apstāklis, ko līdz šim neviens nav pieminējis. Gumiļovs Ha- rerā satikās nevis vienkārši ar Makonnena dēlu, bet gan ar nākamo Zauditas, Menelika II meitas reģentu, kas tronī tika nosēdināta ne bez Tafari Makonnena palīdzības.

Varbūt Hareras valdnieka piesardzība, atturoties krievu ceļotājam dot atļauju braukt pa valsti, ļāva viņam sagaidīt savu stundu un kļūt par imperatoru Haili Selasiju I. Diezin vai Gumiļovs, pēc informētu cilvēku ieteikuma Hareras valdniekam kā dāvanu aizvezdams kasti vermuta, — vai viņš varēja iedomāties šādu Makonnena likteņa pavērsienu?

Vecās Hareras pilīs un ielās Gumiļovs piedzīvoja daudz negaidītu tikšanos, noderīgu un patīkamu, bet reizumis arī jokainu un sarūgtinošu. Pret svešiem tikumiem un paražām allaž izturēdamies ar cieņu un labvēlību, viņš tomēr vienmēr bija sašutis, redzot netaisni spriežam tiesu un ar likumu noteiktu verdzību.

Kaut gan, kā rakstījis ABulatovičs, «abesīņi var viegli iztikt bez vergiem», taču «gallasu nomalēs vergus kā darbaspēku izmanto zemkopībā. Verdzība ir ļoti izplatīta. Tirgošanās ar vergiem nav rimusi šobaltdien, kaut gan šai sakarā ir bargs imperatora Menelika rīkojums.»

'Kaujā pie Aduvas (1896.g., kad beidzās pirmais Itālijas koloniālais laupīšanas karš pret Etiopiju) itāliešu armija tika sakauta un ļ>adzita no Etiopijas. (Red.) Pret cilvēka cieņas pazemošanu Gumiļovs nevarēja palikt vienaldzīgs. Par to ir lasāms viņa dienasgrāmatā. Visapbrīnojamākais tomēr ir tas, ka Etiopijā joprojām ir dzīva «humānista Gumiļova» piemiņa. Par atbildi periodiskās preses publikācijām par šo ceļojumu no tālās Āfrikas pienāca un tika publicēta O.F.J.Abdi vēstule. Viņš raksta: «Dienā, kad dzejnieks no Hareras un mūsu mājām aizbrauca (Gumiļovs pārnakšņoja sava pavadoņa mājā — V.L), vietējais zemkopis savu vergu bija piesējis aiz kājām pie koka, Gumiļovs viņu atraisīja un aizveda uz Dire Davu.»

Vecā Harera nav liela — pamaldījies ieliņu mudžeklī, iznācu pilsētas nomalē. Acis žilbinošs balts laukums, amfiteātris ar akmens soliem kalna nogāzē, bet kalna galā — mošeja. Uz leju stiepjas violetie džakarandas1 zari, aizsegdami mazu lauku ciema ieliņu: mazi tukuli ar dzeltenām salmu cepurēm — jumtiem. Tā vēl ir senā Harera, pa kuru klaiņojis Gumiļovs…

Atrastā Nikolaja Gumiļova «Hareras dienasgrāmata» beidzas, bet mēs zinām, ka viņa ceļojums nav beidzies: Astoņas dienas no Hareras vedu es karavānu, Sirmus pērtiķus šāvu, kad kokos tie brēkāja kori. Čerčeras kalnu pārejas. Klinšu robainie sāni, Āfrikas samtainās naktis. Un sapņi zem sikomorēm2 .

Par ceļojuma turpinājumu varētu pavēstīt citas, pagaidām neatrastas dzejnieka, zinātnieka un pētnieka Nikolaja Gumi​ļova pierakstu burtnīcas. Kas lai zina, varbūt tās kādā arhīvā glabājas? Āfrika ir maz izzināta zeme, dziļi džungļos tur mīt noslēpumainas ciltis, un šis kontinents kopš senseniem laikiem ir saistījis gan ceļotājus, gan dzejniekus. Bet kāpēc gan visu N.Gumiļova braucienu mērķis bijusi tieši Abesīnija? Diezin vai tā bija nejaušība. Izlasot dzejoļu krājumus, kas 'Džakaranda (Jacaranda) — bignoniju dzimtas koks. (Tulk.) s Sikomore (Ficus sycomorus)—zīdkoku dzimtas koks. Augļi ēdami. (Tulk.) ataino Āfrikas iespaidus, var teikt, ka Gumiļova interešu loks sniedzies tālu pāri vietējo cilšu sadzīves sfērai, etno​grāfa interešu jomai.

Krievijā par tālo Āfrikas valsti sāka interesēties jau XII gadsimtā, bet XVIII gadsimta vidū te sāka mācīties seno geesas valodu. XIX gadsimtā etiopiešu valodu studē Pēter​burgas universitātē, daudzi krievu zinātnieki un ceļotāji sāk braukt uz Etiopiju, un viņu ekspedīciju ziņojumus par Etiopi- jas tautu dzīvi un kultūru plaši publicē. Krievija bija ieinteresēta neatkarīgas Etiopijas pastāvēšanā, un itāļu-etiopiešu kara[38] kulminācijas laikā Meneliks II uz Pēterburgu nosūtīja ārkārtēju diplomātisko misiju.

Dabiski, ka progresīvā sabiedriskā doma pilnīgi atbalstīja etiopiešu tautas cīņu ar iebrucējiem, tāpēc plašu atbalsi ieguva Ļeva Tolstoja raksts «Itāliešiem» — pret Itālijas valdību, kas cenšas Etiopiju paverdzināt. Visā Krievijā vāca līdzekļus, un par tiem uz Āfriku tika nosūtīta medicīnas darbinieku vienība.

Par Etiopiju, kas cīnījās par savu brīvību, zināja un runāja visi domājošie cilvēki, un šī valsts nevarēja paslīdēt garām arī Gumiļova uzmanībai.

Un vēl: vai Gumiļova tiekšanās uz Etiopiju nav saistīta ari ar Puškina vārdu? Kā zināms, lielā dzejnieka vecvectēvs bija kāda Etiopijas ziemeļu rajona valdnieka dēls, kuru sagūstīja turki, un tā viņš nokļuva Stambulā, no kurienes krievu sūtnis gūstekni aizveda uz Krieviju, kur Pēteris I viņu nosauca par Ābramu Pētera dēlu Hanibalu.

Vai Gumiļova dzeja netiecas uz Puškina dzeju? Varbūt Gumiļovam gribējās pastaigāt pa lielā dzejnieka senču zemi?

Bet arī pati Gumiļova «Āfrikas dienasgrāmata» atklāj, kas viņu rosinājis doties šajā ceļojumā.

Burtnīcas sākuma lappusēs viņš raksta par «sapni, kas ir dzīvs par spīti visām grūtībām, kuras kavē tā īstenošanu». Gumiļovs bija nodomājis Danakilas tuksnesī atrast «nezināmas, mīklainas ciltis». Viņš bija pārliecināts, ka tās ir brīvas ciltis, un alka «tās apvienot un, atrodot ceļu uz jūru, civilizēt». «Tautu saimei pievienosies vēl viens līdzloceklis», — tāds sapnis bija Gumiļovam. Varbūt tāpēc viņš brauca uz Etiopiju?

Pēterburgas Antropoloģijas un etnogrāfijas muzejā līdz šim laikam saglabājušās dzejnieka un ceļotāja kolekcijas. Kopā ar viņa skanīgajām rindām par «burvju zemi» mums rodas valdzinošs tālās Etiopijas tēls.

Andrejs Šarovs No sera Gotfrīda pils līdz Tā Kunga kapam Skaidrā maija rītā, taurēm skanot, mēs izjājām pa pils vārtiem un uzņēmām kursu uz Jeru- zālemi.

Mēs bijām četri: divdesmit divus gadus vecā īru meitere Sāra Dormona, divi zirgi un jūsu padevīgais kalps. Mūsu priekšā bija trīstūkstoš jūdžu garš ceļš uz dienvidiem un austrumiem, ceļš, kas šķērsoja desmit valstis. Pirms deviņsimt gadiem pa šo ceļu gāja varbūt visdīvainākais karapulks visā cilvēces vēsturē.» Šo rindu autors ir apbrīnojamais īru ceļotājs Tims Seve- rīns, un viņš te runā par karavīriem — svētceļniekiem, krusta karu aizsācējiem. Tims Severīns visu mūžu ir sajūsminājies par leģendārajiem bruņiniekiem un to sekotājiem, kas uz sava apģērba uzšuva krustu un gāja tik uz priekšu, kamēr zābaki pārvērtās par ādas ļerpatām, teltis — par sapuvušām lupatām, bet zirgi — par dzīviem, ar ādu apvilktiem skeletiem, kas jātnieku panest vairs nespēja; viņš ir domājis par cilvēkiem, kas veica vienu vienīgu veiksmīgu gājienu uz Svēto Zemi, pārcieta trīs kauju gadus, badu un slimības, lai ceļa galā vienā triecienā ieņemtu Svēto Pilsētu Jeruzālemi. Līdz ar to atstājot pēdas Eiropas un Tuvo Austrumu vēsturē.

Pašā krusta kara sākumā, 1096. gadā, desmitiem augstmaņu atsaucās pāvesta Urbāna II aicinājumam atbrīvot svētās vietas no neticīgo varas. Taču viduslaiku bardi — seno ķeltu dziesminieki — apgalvoja, ka bruņinieku vidū nav bijis neviena, kas spētu līdzināties Buijonas hercogam Gotfrīdam.

Bruņinieku pašu hronikas liecina, ka krustneši itin bieži rīkojušies kā rupji, asinskāri briesmoņi.

Tomēr šie cilvēki riskēja ar dzīvību, iesaistoties pasākumā, kas tiem solīja vienīgi rūpes un ciešanas virs zemes; tiesa gan — arī grēku piedošanu. Tāpat kā daudzi citi, hercogs Gotfrīds mājās neatgriezās. Viņš nomira Jeruzālemē, un viņu apglabāja Tā Kunga kapa baznīcā blakus Kristus kāpām.

Mēs zinām, ka Tims Severins ir atkārtojis vairākus leģendārus jūrasbraucienus, par to viņš daudz rakstījis pats, par to daudz stāstījusi televīzija un arī žurnāls «Vokrug svēta». Taču 1987. gadā, kad viņš nolēma doties ceļojumā pa sera Gotfrīda pēdām, viņam bija vajadzīgs zirgs, turklāt ne parasts. Tam bija jābūt ardeņu vezumniekam no Ardē- niem uz robežas starp Franciju un Beļģiju, kur atrodas hercoga Gotfrīda pils. Vezumnieki viduslaiku karapulkos īstenībā bija galvenais triecienspēks — tie bija masīvi un bries​mīgi dzīvnieki, kas kavalērijas uzbrukuma laikā kājniekos iedvesa šausmas.

Timām Severinam izdevās Ziemeļfrancijā atrast Kārtiju — trīs ceturtdaļtonnas smagu, neiedomājami spēcīgu, bet draudzīgu un labsirdīgu šķelmi, kam bija lemts kļūt par visas Eiropas mīluli. Aizvedis Kārtiju uz mājām, uz Īriju, Tims uzsāka dresūru — nodarbi, kurā viņš bija pilnīgs nejēga. Par laimi, ciema meitene Sāra Dormona ar zirgiem un ponijiem jāja kopš tā laika, kad bērni parasti iegūst pirmo velosipēdu. Sārai piemita kaut kādas pārdabiskas spējas: viņa zināja, kādas slejas der zirgam zem astes un kādus numurus tas izstrādās, > pirms pats zirgs to ir apjautis. Šai miniatūrajai meitenei piemita nedaudz greiza humora izjūta un, kā izrādījās, spēja pa vienu vasaru iemācīties jebkuru svešvalodu, uzsūcot to sevī gandrīz vai caur ādu. Turklāt viņu absolūti neinteresēja nekāda viduslaiku vēsture. Iesākumā Severins vienkārši sarunāja, ka viņa tam un Kār- tijam kādu nedēļu palīdzēs, taču pēc pusotra gada, «kad mēs», kā raksta zinātnieks, «svelmainajā jūlija tveicē noguruši vilkāmies pa Jordānijas ieleju, Sāra vēl aizvien mur- muļoja, ka ielaisties sarunās ar dīvainiem svešiniekiem ir vislielākā muļķība».

Viņu pārgājiens zirgu mugurā sākās no Buijonas Gotfrīda pils Beļģijā, kur vietējā tūrisma aģentūra viņus apsveica ar Īrijas nacionālo himnu magnetofona ierakstā, pēc tam nodārdēja lielgabala šāviens, un Sāras zemā, bērā ķēve, kas bija nopirkta Īrijā un nosaukta par Tainu, aizmetās auļos. «Lieliski veidotajai un augstākā mērā draudzīgajai ķēvei viss bija savā vietā, trūka tikai pats mazumiņš — smadzenes,» bilst Severīns.

Arī Kārtijs ar saviem milzīgajiem muskuļiem nebija nekāda dāvana. Jau pēc pusjūdzes 'firaam kļuva skaidrs, ka šī zirga īstais uzdevums nav turēt jātnieku seglos, tam vajadzētu vilkt pajūgu; zirga līdzenais, cēlais solis nemainās, lai cik liela krava tam jāvelk. Bet no jātnieka zirgs ar savu smago riksi izkrata pat dvēseli. Kad Kārtijs lika soli, atskanēja dobjš būkšķis un jātnieka mugurkauls no grūdiena satricinājās.

Pirmā krusta kara bruņiniekiem katrai dienai bija vieglāki maiņas zirgi, kurus sauca par jājamzirgiem, bet vezumnieki palika transportam un kaujām.

Savārgušais un apmātais ceļotājs tomēr atrada sevī spēkus, lai justu līdzi tiem Dieva dotajiem cilvēciņiem, kuri devās ceļā, neapjauzdami, kas viņus sagaida, un tātad nezi​not, kā ceļam jāsagatavojas.

«Nabadziņi drīz vien iedegās ar tādu kaismi, ka neviens vairs neapstājās un nepadomāja ne par savu tukšo naudas maku, ne to, vai rīkojas saprātīgi, atstādams māju, vīna dārzus un laukus… Viņiem būs lemts redzēt īstus brīnumus, tādus, kurus ieraugot, nespēj smieklus valdīt; ļautiņi apkaļ savus vēršus kā zirgus, iejūdz tos divričos, kuros sakrauj trūcīgo iedzīvi un mazos bērnus, un ved aiz pavadas,» rakstīja Nogentes Žilbērs XII gadsimta hronikā.

Tādu reliģiskā fanātisma uzliesmojumu nebija iespējams apvaldīt Francijas augstmaņi sāka veidot divus karaspēkus, itālieši — vēl vienu, bet hercogs Gotfrīds savus pulkus savāca Nīderlandē un Vācijā.

Viņiem visiem vajadzēja apvieno​ties Konstantinopolē. Vienkāršo ļaužu pulciņi[39] bija devušies ceļā jau agrāk. Šis nekārtīgais un ticībā apmātais avangards traucās pāri Eiropai, noņemdamies ar parastu laupīšanu un slepkavošanu un Piereinas pilsētās sarīkodams ebreju grau​tiņus.

Vislielākā no šīm grupām, kuru vadīja dumpīgais sludinātājs Pēteris Vientuļnieks, bija guvusi iesauku «zemnieku krusta gājiens». Tā avangardā gāja pavisam astoņi bruņinieki, turklāt zemnieki tika uz priekšu ātrāk nekā prinči: Pētera sekotāju raibais pūlis Eiropas ceļos dienā vidēji pieveica 29 kilometrus, bet Gotfrīda karapulki — tikai 24. Pēc Severīna vārdiem, zirgu barošanai, to apskatei un apsekošanai katru rītu vajadzēja iztērēt trīs stundas. «Turpretī mēs bijām spiesti pielāgoties notrulinošajam Kārtija solim. Šis dzīvais vēzēklis uztrauca ne vien maigo Tainu, kas Kārtiju laiku pa laikam ar kodienu patrieca tālāk. Tiesa, Kārtijs Tainai nepievērsa nekādu īpašu uzmanību: viņam bija tik augsts sāpju slieksnis, ka es sāku ticēt senajiem stāstiem par nesatraucamajiem kara zirgiem, kas kaujas lauku atstājuši pilni bultām kā adatu spilventiņi ar adatām.»

Neviens nezina, kāds īsti bijis sera Gotfrīda īstais maršruts cauri mūsdienu Beļģijai, Luksemburgai un Vācijai. Taču Rēgensburgā, Donavas krastā, viņš ar savu karaspēku izgāja uz Via Militaris — senā romiešu kara ceļa, kas veda uz Mazāziju. 900 gadus vēlāk arī abi jaunizceptie «krustneši» gāja pa romiešu takām, turklāt Kārtijs visu laiku nepārtraukti centās nostiprināt ieskatu, ka visi krustneši ir marodieri un postītāji. Neveiklais dzīvnieks sevī apvienoja milzīgu spēku ar nenogurdināmu ziņkāri, tā katiu dienu pastrādājot kādu posta darbu. «Tīrā un spodrā bavāriešu ciematā apstājāmies nopirkt maizes klaipu pusdienām. Atdevis Sārai Kārtija pavadu, es iesteidzos ciemata ceptuvē. Bet Kārtijam pagadījās pa tvērienam pie sienas pieskrūvēta skārda atkritumu tvertne. Sāru un Tainu vilkdams sev līdzi, Kārtijs piegāja pie tvertnes un iebāza tajā galvu, gribēdams pārbaudīt saturu. Ziņkārību apmierinājis, Kārtijs vienkārši pacēla galvu, un tvertne no sienas atrāvās, nobirstot cementa gružu krusai. Uz brīdi tvertne palika karājamies Kār- tija kaklā kā auzu tarba, tad šķindēdama nokrita zemē un aizslīdēja pa ielu, izkaisot saturu uz visām pusēm. Mēs ar Sāru šo spodrībā mirdzošo ciematu atstājām apkaunoti, galveno ielu pamezdami piebārstītu ar atkritumiem. Es nodrebēju, tikai iedomājoties vien, kā izskatījās, kad sera Gotfrīda vairāki simti smagsvarnieku iesoļoja kādā jaukā pilsētiņā.»

Ziņas par to, cik īsti liels bijis krustnešu skaitliskais sastāvs, ir dažādas — min krustnešu pašu stipri pārspīlētos datus par vairākiem simtiem tūkstošu līdz četriem pieciem tūkstošiem bruņinieku ar zirgiem un trīsdesmit tūkstošiem kājnieku. Tie būtu ticamāki skaitļi. Taču kopā ar krustnešiem gāja milzīgi pūļi civiliedzīvotāju.

Ceļā bija jācieš daudz zaudējumu, jo zirgi bieži nobeidzās. Vezumnieki neizturēja smagos apstākļus un barības trūkumu, bet visvairāk cieta no svelmes. «Kamēr ceļojām pa Vāciju,» raksta Severīns,

«pavecāki fermeri līda laukā no savu traktoru kabīnēm, lai paglaudītu Kārtija kaklu un pastāstītu mums par tiem laikiem, kad vezumnieki strādājuši viņu saimniecībās. Taču, uzzinājuši, cik tālu mēs ar savu «ziloni» esam nolēmuši doties, tūlīt izteica ari neticību. «Viņš taču pat līdz Turcijai neaizies,» fermeri brīdināja.

Bet nākamajā valstī, Austrijā, kāds jauns zirgaudzētavas īpašnieks, kurš zirgus deva nomā, mūsu Kārtiju tik ļoti iemīļoja, ka izteica priekšlikumu: «Ja jums no viņa kaut kur vajadzēs tikt vaļā, tad tikai dodiet ziņu. Es pēc viņa aizbraukšu, lai kur viņš būtu.»

Par pirmo šķērsli hercoga Gotfrīda ceļā kļuva Ungārijas karaliste. Tolaik tur valdīja karalis Kālmāns (Grāmatnieks), pirmklasīgas armijas pavēlnieks, kurš spēja apturēt Gotfrīda krusta gājienu. Ja gribam ticēt ungāru vadošajam speciālistam ģeogrāfijas vēsturē Ģerģam Dērfi, karalis Kālmāns bijis sava laika ievērojams diplomāts. Māņticības laikmetā Kāl- māns izdevis lapiņu, kurā tautu aicinājis nešķiest laiku raganu medībām, jo nekādu raganu vispār neesot. Kālmāns, protams, zināja arī, kā izturēties pret krustnešiem. Raizēdamies, ka šie karapulki var izpostīt viņa īpašumus, karalis ķīlā pieprasīja grāfu Baldvinu, hercoga brāli, bet piligrimu armijai pielika savu kavalēriju, kas kiusta gājiena dalībniekus pavadīja līdz robežai.

Hms Severīns raksta: «Kas attiecas uz mums, mēs Ungāriju šķērsojām daudz draudzīgākā atmosfērā.

«Ja runājam par ceļojumiem zirga mugurā, tad Ungārija ir vissaprotošākā valsts Eiropā,» man teica kāds paziņa, kas Eiropā organizē jātnieku tūrisma maršrutus. «Nemaz nepūlies meklēt takas, vadies tikai pēc kompasa. Ungāri mīl zirgus, tā ka var jāt pa taisno, pat pa laukiem, ja vajag.» Mēs viņam noticējām uz vārda un bijām sajūsmā par to, kā mūs ciemos un kooperatīvos sagaidīja. Parasti mums nāca klāt ar stipra ungāru vīna pudelēm rokās. Bet zirgu pazīšanā, kā atzina Sāra, ungāri var cīkstēties ar īriem.

Neapdomīgi devies ceļā jāšus ar vezumnieku un pievei- cis attālumu 110 Beļģijas līdz Budapeštai, es nolēmu, ka viduslaiku vēstures stundu esmu apguvis: bija laiks sameklēt jājamzirgu. Zirgaudzētavā, kas atrodas netālu 110 Budapeštas, Sāra izraudzījās staltu četrpadsmit gadus vecu metinu, vārdā Sarča, kas līdz šim bija kalpojis ganam par jājamzirgu. Gans Sarčam bija iemācījis dažus trikus, un šis zirgs prata pēc komandas nogulties garšļaukus vai kustēties uz priekšu, nometies ceļos.

«Tas vien mums trūka,» sausi piebilda Sāra. «Balagāna zirgs. Jau Kārtijs ar saviem stiķiem mūs ir pārvērtis gandrīz vai par ceļojošo cirku!»

Dienvidslāvija, vismaz oficiālā, ceļotājus sagaidīja vēsāk nekā Ungārija. «Dienvidslāvijā nav iespēju apkalpot ceļojo​šus jātniekus,» kā atbildi uz savu iesniegumu Tims no Belgradas saņēma strupu atbildi. «Ieteicam ceļojumu pārtraukt» Taču neiebiedējamie ceļotāji neatlaidās, un atkal zirgi viņiem nodrošināja viesmīlību un atbalstu. Dienvidslāvu i zemnieki īrus silti uzņēma it visur, kur vien tie ieradās.

Jūlija beigās, gandrīz trīs mēnešus pēc ceļojuma sākuma, Eiropas dienvidaustrumu apgabalus pārņēma karstums un ceļotāji gandrīz vai zaudēja Kārtiju. Reiz zirgs aiz karstuma nogāzās no kājām un nācās viņu ar lielu steigu atdzesēt, no spaiņiem aplaistot ar ūdeni. Pēc sešām stundām zirgs atguvās, taču kļuva skaidrs, ka Kārtijs līdz Jeruzālemei netiks.

«Uz Bulgārijas robežas mūs sagaidīja plaša deputācija, ko bija organizējis Todors Trojevs, mana «Odisejas» ceļojuma līdzbiedrs. Priekšā iznāca vietējais vēsturnieks ar pergamenta vīstokli rokās. Tā bija Bizantijas imperatora Aleksija apsveikuma vēstule seram Gotfrīdam — tiesa, mūsdienu versijā.

Austrumu kristietis Aleksijs I Komnēns jau arī bija tas, kurš deva krusta karam pamudinājumu, jo tieši viņš lūdza no Konstantinopoles, no pāvesta Urbāna II palīdzību cīņai pret turku musulmaņiem.»

Taču Tainu nomocīja nevis alkas izzināt vēsturi, bet gan bads. Pēdējās dienās Tims un Sāra bija Dienvidslāvijā gājuši pa tādām vietām, kur zāle tikpat kā neauga, un zirgi bija izbadējušies. Vēsturnieks savu runu bija tikko kā sācis, kad Taina pamanīja divas bulgāru meitenes ar puķēm rokās. Taina sāniski pielavījās pie smaržīgās uzkodas. Negribēdams atpalikt, ari Kārtijs sīkiem solīšiem virzījās uz priekšu un

uzkāpa uz nelaimīgā oratora kājas. Piekalts pie zemes un aiz šausmām piesarcis, viņš tomēr savu doku​mentu izlasīja līdz galam.

«Pateicoties Todoram, mūsu ceļojums pa Bulgāriju notika jo lepni un sera Gotfrīda cienīgi. Pa priekšu brauca džips, kas veda zirgu barību; mūsu pieturās regulāri ieradās veterinārie ārsti un dzīvniekus apskatīja. Atpūtušies un aprūpes izlutināti, mēs Bulgāriju beidzot atstājām, ieradāmies Turcijā un uzņēmām kursu uz Stambulu — seno Konstantinopoli.» «o, cik dižena un skaista ir pilsēta Konstantinopole! Cik daudz šeit tempļu un piļu! Ja gribēsi nosaukt visas bagātības, kādas te redzamas, visu zeltu un sudrabu, un svētās relikvijas, tad nogursi no tā vien.» 'Iii pilsētu apdziedāja Sartras Fulhērs, kapelāns, kurš kopā ar krustnešiem te bija atnācis no Ziemeļfrancijas.

Taču Konstantinopole frankus (kā tolaik šos karapulkus parasti sauca) uzņēma bez īpašas sajūsmas.

Princese Anna, imperatora Aleksija pusaugu meita, savos memuāros vēlāk pieminēja krustnešu «nepastāvīgos un mainīgos tikumus». Viņa rakstīja, ka krustneši vienmēr «ar atplestu muti skatās uz naudu». Bīdamies, ka četri karapulki, kas pie Konstantinopoles plānoja apvienoties, var viņa galvaspilsētu izlaupīt, imperators Aleksijs krustnešus veikli pārcēla Bosfora otrā krastā, uz Mazāziju.

Nokļuvuši Anatolijā, apvienotie karapulki iebruka turku- seldžuku zemēs. Divus mēnešus pirms Gotfrīda ierašanās Konstantinopolē aiz Marmora jūras, uz senā Romas ceļa, kas veda caur priedēm apaugušiem kalniem, 1096. gadā, miglainā oktobra dienā Pētera Vientuļnieka zemnieku karapulks iekļuva slēpnī, un gandrīz visi ļaudis tika izkauti. Kādā ziņojumā par šo kauju teikts, ka turki šausmu pārņemtajiem zemniekiem sekojuši līdz viņu nometnei un tur, «iegājuši teltīs, sakapāja gabalos mūkus, sirmgalvjus, zīdai​ņus, visu vecumu cilvēkus». Pats Pēteris gan paguva no briesmīgās nāves izbēgt Pagājuši garām slepkavību vietai, krustneši un imperatora karapulki aplenca nocietināto turku pilsētu Nīkaju, tagadējo Izmitu. Hronika liecina, ka aplenkuma laikā kāds ļoti liela auguma turku karavīrs skrējis pa cietokšņa sienām un metis uz aplencējiem akmeņus, sējot nāvi viņu rindās. Beidzot Gotfrīds pats personiski ņēmis rokās stopu un ar vienu trāpīgi raidītu bultu milzi nogāzis no kājām.

Nīkaja krita pēc 45 dienām, taču to nebūt nepanāca krustnešu uzbrukumi. Pilsētas aizstāvji slepeni vienojās ar Aleksija sūtni un atdeva cietoksni imperatora karapulkiem, nevis krustnešiem. Pārgurušie svētceļnieki bija rūgti vīlušies. Viņiem vajadzēja zeltu un citas bagātības, lai varētu apmaksāt tālāko gājienu uz Jcruzālemi, un viņi bija cerējuši, ka Nīkajā varēs iedzīvoties naudā un mantā. Aleksijs vadoņus apveltīja bagātīgām dāvanām, taču ierindniekus pilsētā pat neielaida, ja nu vienīgi sīkās grupiņās. Viņi jutās nekrietni piekrāpti. Kāds garīdznieks, Egijlaras Raimonds, par Aleksiju rakstīja: «Un, kamēr vien viņš būs dzīvs, ļaudis viņu nolādēs un sauks par nodevēju.»

Tims un Sāra devās iekšzemē. Reiz viņi ieraudzīja, ka ceļu šaurā aizā aizšķērsojis akmeņu nogruvums. Ar pūlēm pārkļuvuši pāri, ceļotāji konstatēja, ka viņi atrodas uz kazu takas, kas vijas pa akmeņu apbērtām klinšu radzēm. Žēl, ka šai brīdī vācu fermeri neredzēja Kārtiju. Pēc skata smagais un neveiklais dzīvnieks kļuva apbrīnojami izmanīgs. Kārtijs piesardzīgi lika kāju uz takas, kas diez vai bija platāka par zirga pakavu. Kad zem dzīvnieka smaguma zeme sāka brukt, Kārtijs nesāka mīņāties, bet gluži vienkārši iz​taisnoja kājas, atspērās un burtiski kā slēpotājs noslīdēja no lakas kopā ar visiem akmeņiem.

Drīz vien ceļojums pārtrūka. Atstājuši zirgus pie turku draugiem viņu fermā, Tims un Sāra atgriezās Īrijā pārlaist ziemu. Kārtijs no tālākas līdzdalības ekspedīcijā tika ar godu atbrīvots. Šis zirgs bija varonīgi nosoļojis 2000 jūdžu, nokļuvis līdz Turcijai, un Tims negribēja, lai viņa ceļabiedru piemeklētu priekšteču liktenis — no karstuma un pārguruma Turcijas tuksnesī aiziet bojā. Viņu austriešu draugs turēja vārdu, Kārtiju savāca un aizveda uz Vīnes mežiem, kur to pēc tam ar lepnumu rādīja skatītājiem kā «zirgu, kas piedalī​jies krusta gājienā».

Kārtiju nomainīja kalnu nastu nesējs ponijs ar iesauku Zipijs, kas bija kādas trīs reizes mazāks par savu priekšteci Kārtiju. Zipijam allaž bija blēdīgs izskats, un viņš droši varētu saņemt «Oskaru», ja vien to nastu nesējiem ponijiem dotu. Cik lieliski Zipijs prata izlikties, ka ir noguris, pārmocījies un neēdis, tai pašā laikā sagudrojot, kā viltīgā kārtā mesties skriešus, lai aizbēgtu, un, kad bēgšana izdevās, tad Sarča un

Taina bija palikušas tālu iepakaļ. Pēc garas, smagas dienas Zipijs nolikās uz sāniem un drebināja kājas kā drudzī. Sāra teica, tie ir klasiski zirgu pirmsnobeigšanās simptomi. Šķiet, Zipijam bija sajēga par veterināriju.

Aprīlī, kad sniegs jau bija nokusis, bet vasaras tveice vēl nebija iestājusies, Tims, Sāra un trīs zirgi atkal uzsāka gaitu cauri Anatolijai. Ceļš veda gar senajām Dorilājas drupām, kur notika smaga kauja, kas krustnešiem gandrīz vai varēja kļūt liktenīga. Turki krustnešu avangardu iedzina purvā un viļņiem gāzās pret to, laižot cīņā arī jātniekus — stopa šāvējus.

«Mēs visi, šausmās trīcēdami, saspiedāmies ciešā pulkā kā aitu bars,» rakstīja Sartras Fulhērs. Pie Gotfrīda nosūtīja ziņnesi, un viņš, kājniekus atstājis, ar saviem bruņiniekiem metās palīgā. Laime, ka viņa karapulks atradās tuvumā. Franku kavalērija turkiem uzbruka pēkšņi. «Un tad mēs ieraudzījām turkus no mugurpuses — viņi bēga,» rakstīja Fulhērs. Kopš šī brīža visi pretinieki, lai tie būtu turki vai arābi, ļoti nelabprāt ielaidās atklātā cīņā ar krustnešu spē​cīgo smago kavalēriju.

Taču galvenais krustnešu ienaidnieks bija Turcijas tuksneši un skarbie iekšzemes apvidi. Atkāpjoties turki aizbēra akas un iznīcināja ražu. Krustneši gāja vasaras kveldē pa nopostītu zemi.

«Mēs drausmīgi cietām no bada un slāpēm,» rakstījis kāds bruņinieks, «un neatradām neko ēdamu, kā tikai ērkšķus, kurus mēs vācām un saujās saberzām. Ar šādu uzturu mēs knapi vilkām dzīvību, bet nenomirām, lielāko daļu zirgu gan zaudējām, un daudzi bruņinieki bija spiesti krusta gājienu turpināt kājniekos.»

Timam Severīnam bija citādi iespaidi: «Pateicoties apūdeņošanai, lielākā daļa Turcijas tuksnešu pārvērtušies par viļņojošu kviešu jūru, un katrā ciemā mūs ar Sāru sagaidīja pilnīgi atbilstoši turku viesmīlības likumiem. Mūsu zirgus visu laiku baroja un dzirdīja, bet mūs pašus izmitināja tikai ciema vecākā mājā vai arī ciema viesnīcā. «Kāpēc jūs esat devušies tik grūtā ceļojumā?» — tāds bija parastais jautājums, ko mums uzdeva, un mēs atbildējām tā, ka zemnieki musulmaņi uzreiz saprata: «Mēs ejam svētceļojumā uz svēto pilsētu Jeruzālemi.»

Tūlīt aiz Kaiseri pilsētas krustneši nogriezās uz dienvidaustrumiem, lai šķērsotu Taura kalnus.

Krustkarotāji pa šo ceļu gāja 1097. gadā. Tuvojās ziema, ceļā viņi atradās jau veselu gadu, bet līdz Jeruzālemei vēl bija tālu jo tālu. Kas viņus sauca uz priekšu? Vai alkas pēc mantas, kā apgalvo daudzi vēsturnieki? Sapnis par impēriju? Šajos aukstajos kalnos gan viens, gan otrs iemesls šķiet sīks un nenozīmīgs. Tai vajadzēja būt ticībai, kas krustnešiem lika vilkties tālāk, ar mokām cilājot nogurušās kājas.

Pie Antiohijas krustkarotāji iestrēga uz vairāk nekā gadu. Viņi pilsētu ielenca, taču nocietinājumi bija nepārvarami.1 Pārtika izbeidzās. Visnabadzīgākie svētceļnieki bija spiesti iztikt ar zirgu mēslos salasītiem graudiem, un nometnē plo​sījās buboņu mēris.

Beidzot izdevās uzpirkt kādu Antiohijas šaujamlūkas komandieri, un tas pār cietokšņa valni nodevīgi pārlaida pāri grupu bruņinieku, kas iekļuva pilsētā un atvēra vārtus. Krustneši iebruka pilsētā, ar uguni un zobenu nogalinot visus iedzīvotājus. Krustnešus savukārt aplenca pēkšņi ieradušies turku karapulki. Viņi bija steigušies palīgā Antiohijai, bet ieradušies nedaudz par vēlu.

Kristiešu kaujas spars bija tik ļoti krities, ka novārgušie karotāji atteicās stāvēt sardzē uz mūra par novērotājiem. Pēc tam kāds svētceļnieks pavēstīja, ka viņš esot redzējis parādību: svētais pīķis — ierocis, ar ko bijis caurdurts krustā sistais Pestītājs, — it kā esot ierakts zemē zem pilsētas dievnama grīdas. «Pīķi» izraka, un krustneši ar to devās pēdējā izmisīgajā cīņā pret turku karapulkiem. Aplenkuma loks tika pārrauts.

Tagad, kad krustnešus no Jeruzālemes šķīra tikai 600 kilometri, karapulku vadoņus, šķiet, vairāk interesēja pilsētu izlaupīšana nekā pati Svētā Pilsēta. Galu galā vienkāršās tautas pārstāvji piedraudēja ar dumpi un savus vadoņus piespieda gājienu turpināt

Pēdējais krustnešu ceļa posms Antiohija — Jeruzāleme 'Pilsēta bijusi apjozta ar tik biezu mūri, ka pa mūra virsu varējuši netraucēti braukt 4 zirgos jūgti rati.

(Tulk.) veda caur Sīriju. Šeit — uz kara ceļa, krustnešu pils paēnā — Tims Severins sīriešu skolotājam jautāja, ko viņš saviem skolniekiem stāsta par šādām un tamlīdzīgām svešzemnieku klātbūtnes liecībām.

— Es saku, ka krusta karš bija tikai viens no koloniā- lisma paveidiem, — viņš atbildēja.

— Kāda ir jūsu paša attieksme pret šo pili? — īrs neatlaidās.

Skolotājs tikai paraustījis plecus.

—Tāda pati, kāda ir jūsu attieksme pret mauru atstātajām pilīm Spānijā. Vēsture nestāv uz vietas, un pagājība at​stāj savus pieminekļus.

Nevēlēdamies doties uz kara plosīto Libānu, Tims un Sāra pagriezās uz iekšzemes pusi, lai uz Jeruzālemi ietu caur Jordāniju pa senu karavānu ceļu. Te viņiem bija lemts pārciest to pašu ko krustnešiem: 42 grādi karsts ēnā (kaut gan — par kādu ēnu var runāt uz kaila ceļa?); pilnīgs barības trūkums zirgiem. Ceļotāji vairs nedrīkstēja sēsties novārgušo dzīvnieku mugurā un bija spiesti soļot tiem blakus.

Jordānieši un izraēlieši bija viņiem devuši īpašu atļauju Jordānas upi šķērsot pa vēsturisko Alenbi tiltu. «Pēdējā vakarā mēs no savas apmetnes redzējām Jeruzālemes ugunis. No Jūdejas pakalniem tās mirdzēja mums tieši pretī.»

No rīta smacīgā dūmakā ceļinieki veda savus zirgus garām vairākām karavīru grupiņām, garām kontroles un caurlaižu punktiem, garām mīnu laukiem un prettanku grāvjiem, kas aizsargāja izraēliešu priekšējās pozīcijas. Apkārtējā ainava neko daudz vis neatšķīrās no krusta karu grāvjiem un novērošanas torņiem.

Kad 1099. gada 7. jūnijā svētceļnieki ieraudzīja Jeruzālemes mūrus, tad apziņa, ka mērķis ir sasniegts, un neiedomājamā spriedze gandrīz vai varēja likt aptumšoties prātam. Citiem pār vaigiem lija asaras, citi metās ceļos un ar pieri dauzīja putekļaino ceļu. Šo ļaužu reliģiskās degsmes pietiktu, lai tūliņ mestos uzbrukumā neticīgo cietoksnim, bet viņiem bija kailas rokas. Taču kāds eremīts Eļļas kalnā kmsta gājiena dalībniekus aicināt aicināja, lai tie ejot uzbru​kumā nekavējoties.

«Dievs ir visuspēcīgs,» viņš teica. «Ja tikai Dievs to vēlētu, viņš pats pret mūriem dotos uzbrukumā ar vienām trepēm.» 13. jūnijā krustneši metās cīņā ar tādu niknumu, ka varētu pilsētas aizstāvjus ēģiptiešus — fatimīdiešus, kas paši šo pilsētu bija ieņēmuši pirms gada, nomēzt no zemes virsas, ja vien būtu pieticis trepju. Bruņinieks, kas veda krustnešus uzbrukumā, nogāzās no mūra — viņam bija nocirsta plauksta.

Vairāk nekā trīs nedēļas krustkarotāji gaidīja, kamēr tiks uzbūvēti divi gigantiski bīdāmie torņi.

Uzbrukumu vadīja pats hercogs Gotfrīds. 15. jūlijā tornis, ar kuru viņš brauca, tika novietots pie Jeruzālemes mūru visvieglāk pieejamās vietas. Uz cietokšņa sienām no torņa pārsvieda baļķus, un iznāca tilts, pa kuru pilsētā iebruka pirmie bruņi​nieki.

Pat rūdītos karakalpus satrieca drausmīgais slaktiņš, kas sākās, tiklīdz krustneši bija iebrukuši pilsētā. Krustkarotāji siroja pa ielām, Jeruzālemes iedzīvotājiem asinskāri atriebdamies par to ļaunumu, ko bija sevī uzkrājuši trijos krusta gājiena gados. «Tas bija nepieredzēts un nedzirdēts pagānu slaktiņš,» skumji raksta kāds bruņinieks. «Gandrīz, visu pilsētu klāja līķu kalni.» Dievnamā, kas bija musulmaņu pēdē​jais atbalsta punkts, pēc bruņinieka vārdiem, «asinis plūda straumēm».

«Pie Svētās pilsētas sienas ir memoriālā plāksne, kas norāda vietu, kur Gotfrīds ar saviem bruņiniekiem pāivarēja saracēņu nocietinājumus un iebruka pilsētā. Tas ir gluži blakus Eroda vārtiem, pa kuriem 889 gadus vēlāk iegājām mēs ar Sāru, savus zirgus turēdami aiz iemauktiem. Mēs līkumojām pa šaurajām ieliņām gar sīktirgotāju veikaliņiem. Esmu pārliecināts, ka viduslaiku svētceļnieki uzreiz pazītu šos suvenīru tirgoņus, kas garāmgājējiem bāž zem deguna savu pārnēsājamo leti ar precēm un piedāvā

pakalpojumus.»

Par Hercoga Gotfrīda pēdējo atdusas vietu kļuva Tā Kunga kapa baznīca. Kad Gotfrīdu ievēlēja par uzvarētās pilsētas Jeruzālemes karali, viņš no šī goda atteicās un pieņēma vienīgi pieticīgo Svētā kapa barona titulu. Gadu vēlāk Gotfrīds Svētajā pilsētā no drudža nomira: garā ceļa lielās grūtības viņa veselību bija neglābjami iedragājušas.

Lielākā daļa Tā Kunga kapa baznīcas tika iznīcināta 1808. gada ugunsgrēkā, un Gotfrīda kapeņu vairs nav. Kapakmenī iegravētajā epitāfijā teikts: «Šeit dus slavenais Buijo- nas Gotfrīds, kas visu šo zemi iekaroja kristīgās ticības vārdā.»

Iepriekšējā vasarā, kad Tims un Sāra jāja cauri nelielam bulgāru ciemam, no kādas mājas iznāca kliba sieviete melnā tērpā. Viņa iespieda Timām saujā trīs sīkas monētas un lūdza: «Nolieciet tās pie Kristus kapa.»

«Un nu, pēc daudziem mēnešiem, es pieliecos, lai ieietu Tā Kunga kapa baznīcas mazajā kapelā, un iemetu monētas ziedojumu lādītē. Mūsu ceļojums ir pabeigts.»

Gulēdams Jeruzālemē nāves cisās, hercogs Gotfrīds esot atsaucis kādu savu bruņinieku, iedevis tam nelielu lādīti, licis to aizvest uz Beļģiju un atvērt pie viņa pils vārtiem.

Bruņinieks lūgumu izpildījis.

Stāvēdams pie cietokšņa mūra, viņš lādīti atvēra un ieraudzīja tajā sauju sēklu. Sēklas aizpūta vējš, tās nokrita zemē, pils pagalmā, akmens plākšņu starpās.

Katru gadu jūlijā te uzzied sīkas neļķes, kas līdzinās bālajām un vārajām tālās Jeruzālemes puķēm.

Jurijs Supruņenko Pec Korana likumiem un sirds aicinājuma «ES IZGĀJU NO TANŽERAS…» Visuaugstā, visužēlīgā Allāha vārdā…» Sahāras nāves klusumu pārtrauc imama1 dziedošā balss.

Imamam blakus gar smiltīs novilkto līniju nelīdzenā rindā stāv vīri un jaunekļi, seju pret Meku pavērsuši.

«Vadi mūs pa pareizo ceļu, ko iet tevis svētītais… un neļauj nomaldīties no takas,» imams lūgšanu pabeidz ar Korāna vārdiem. Cilvēki noslīgst ceļos un klanās, pieri pret zemi sizdami.

Rīta dzestrumā karavāna izkārtojas ķēdē. Kamieļi, savā starpā sasieti, gaida signālu, lai sāktu kustēties uz priekšu vienā rindā. Un tad jau arī karavānas vadonis sarausta galvenā kamieļa apaušus, un karavāna, pannām un kannām skanot un kā negribīgi šūpodamās, izstiepjas pusjūdzes gammā un lēnām sāk virzīties uz priekšu.

Grupas vadonis Idriss Dauds ir ģērbies tāpat kā viņa vectēvs, kad tas veda svētceļniekus, — tuaregu[40] garā, zilā mēteli un melnu turbānu galvā ar uzmetni, kas aizsedz seju, atstājot brīvas tikai acis. Siksnā pār plecu karājas garš, plats zobens sarkanā noputējušā makstī. Kad Idriss grib pārraudzīt dzīvniekus un smago sāls kravu, viņš priekšējā kamieļa auklu nodod Tomasam Eberkrombi un, tam par brīnumu, savu rīcību pavada ar pamācību: — Tikai neapstājies! Citādi radīsies juceklis, ko pa visu dienu nespēsim atmudžināt Mūsdienu cilvēku pārņem īpašas jūtas, kad viņš 400 kamieļus ved pretī tuksneša horizontam, kas savieno smiltis ar debesīm. Viss ir gandrīz tāpat kā XIV gadsimtā, kad Ibn Batūta devās savā neparastajā ceļojumā, kad bija Arābi- jas naktis, karavānas un harēmi, vienmasta kuģi dovas un žiglie klaiņotāji derviši. Tas bija laupītāju un karu laikmets, kad galvenais ierocis bija tikai stops un bultas, tas bija sultāna dzīru un faķīru triku laikmets. Daudz kas no visa tā saglabājies arī līdz mūsu dienām.

Mums jau pazīstamais Tomass Eberkrombi, iedams pa Ibn Batūtas pēdām, jau bija paguvis apmeklēt daudzas pasaules zemes. Tagad viņš šķērsojis Sahāru un izgājis finiša taisnē. Tāpat kā pirms daudziem simtiem gadu, arī šis tra- verss devās pa zemēm ar dažādām kultūrām, kuras apvieno viena ticība — islams.

Ibn Batūta, šis piligrims[41], galma politiķis, diplomāts un jurists — viss vienā personā, 29 gadus aizvadot nemitīgos klejojumos, bija šķērsojis divus kontinentus, pieveicis 75 tūkstošus jūdžu (starp citu, divas reizes vairāk nekā Marko Polo) pa 44 mūsdienu valstu teritorijām. Ibn Batūtas dienasgrāmatu caurauž viņa laika gars, un tā liecina par ceļa grūtībām un briesmām, par valstu bagātībām un ilgajos ceļojumos piedzīvoto. Bet tas viss aizsākās Marokā, kad nākamajam ceļotājam bija tikai 21 gads…

«Es izgāju no Tanžeras, kur esmu dzimis, 1325. gada 13. jūnijā ar nodomu doties svētceļojumā uz Meku. Es gāju viens, bez biedra, jo viņa draudzība mani novirzītu no ceļa, bez karavānas, kurai varētu pievienoties; mani ceļā raidīja apņēmība un stiprs dvēseles aicinājums, kaismīga vēlēšanās redzēt svēto vietu cēlumu. Es cieši izlēmu šķirties no draugiem — vīriešiem un sievietēm — un pamest dzimteni, kā putns pamet savu ligzdu. Mani vecāki tolaik vēl atradās dzīves valgos, un es, tāpat kā viņi, daudz sēroju, viņus atstājot..» Tā sākas Ibn Batūtas arābu valodā sarakstītais manuskripts «Dāvana apcerētājiem par pilsētu dīvainībām un klejojumos pieredzētiem brīnumiem»; 630 gadus vecais rokraksts glabājas Parīzē, Nacionālajā bibliotēkā, tā lapas laika gaitā kļuvušas trauslas un birzīgas. Autors nosaukts pilnā vārdā — šeihs Abū Abdallāhs Muhammeds ibn Abdallāhs al Lavātī at Tandžī. «Al Lavātī» nozīmē «berbers no lavātī cilts», bet «at Tandžī» — no Tanžeras.

Šķiršanās skumjas mocīja vēl ari tāpēc, ka tēvs, Tan- žerā cienījams vīrs, šeihs un tiesnesis, bija dēlam devis tiem laikiem spīdošu izglītību un gatavoja viņu nebūt ne ceļojoša piligrima dzīvei.

Ibn Batūta prata no galvas Korānu, pilnībā bija apguvis kaligrāfijas mākslu, daudzus gadus pavadījis mošejā saspringtās mācībās, kur apguva arābu gramatiku, retoriku, dzejas mākslu, loģiku un tiesības, piedalījās kvēlos disputos par strīdīgiem reliģijas jautājumiem un augas naktis aizvadīja, noliecies pār gudru vīru rakstiem. Un tēvs viņu gara acīm jau redzēja, ietērptu melnajā kadi (tiesneša) ģērbā. Taču liktenis bija lēmis citādi.

Nav saglabājies neviens slavenā ceļotāja attēls, kas būtu darināts viņa dzīves laikā. Tāpēc tik atšķirīgi ir Ibn Batūtas portreti, ko gleznojuši mūsdienu marokāņu mākslinieki un izstādījuši Tanžeras kultūras centrā. Lielākajā daļā gleznu Ibn Batūta attēlots marokāņu mētelī ar kapuci, rokās — ceļinieka spieķis; vērīgs skatiens, bārda… Bārda ir vienīgā viņa ārienes detaļa, par ko mums skaidri zināms no viņa paša pierakstiem.

Tanžera ir sargpilsēta, tai vienmēr bijusi stratēģiska nozīme. Tālab jau ari tā allaž pārgājusi no vienām rokām otrās. Pār to valdījuši feniķieši, romieši, vandaļu ciltis, arābi, spāņi. Ir saprotams, ka iebraukušo tirgoņu, kareivju un kapteiņu stāsti jaunajā Ibn Batūtā modināja ceļojuma alkas. Viņš pats ir rakstījis, ka viņu ceļā saucis kāds pārdabisks spēks. Un šo saucienu viņš saklausījis līdz pašai Sumat- rai — savu ceļojumu tālākajam punktam.

Mācības jau gāja uz beigām, kad jauneklis nolēma doties 3000 jūdžu garā ceļā caur Ziemeļāfriku uz Meku. Piebiedrojies karavānām, viņš desmit mēnešos šķērso Alžīriju, Tunisiju un Iibiju un sasniedz Aleksandriju Ēģiptē. Dienasgrāmatās viņš plaši apraksta, cik ērtas kuģu piestātnes ir šajā ostā, un slaveno Aleksandrijas bāku, vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, kas tais laikos jau gulēja drupās.

Ceļā uz Tunisiju Ibn Batūtu piemeklēja drudža lēkme. Par laimi, ceļabiedri par viņu parūpējās. Un viņš sāka atlabt jau ceļā, bet Tunisijā pamazām izveseļojās no slimības un atguvās 110 nakšņošanas neērtībām un nogurdinošajiem pārgājieniem. Turklāt tanžerietis ar savām zināšanām uzreiz pievērsa sev ari slavenu teologu uzmanību. Disputi ar viņiem ieilga līdz rīta gaismai, bet pirms šķiršanās garīdznieki paklanījās viņam kā šeiham.

Lai kur Ibn Batūta nonāca, viņš visur uzmeklēja izglītotus un dievbijīgus musulmaņus, kas viņam dāvāja viesmīlību un pastāstīja par savu novadu. Ceļotājs savukārt stāstīja par aizjūras zemēm un dalījās no Korāna gūtajās zināšanās. Viņš meklēja tikšanos ar dievticīgiem gudrajiem. Nīlas ielejā Funas ciemā Ibn Batūta apmetās vientuļā būdā pie pazīstama askēta, sūfista un mistiķa Abū Abdalla ar Muršidi. Kādu nakti, atpūzdamies uz trūcīgas būdas jumtam pārklātas ādas segas, viņš redzēja savu nākotni. «Sapni redzēju, ka guļu uz milzīga putna spārniem,» raksta Ibn Batūta, «un putns mani nes uz Meku, tad pagriežas uz Jemenu, bet beidzot sāk lidot uz Austrumiem un aizved mani pavasarīgi zaļā zemē.»

Nākamajā dienā Ibn Batūtu pārsteidza tas, ka viņa sapni viņam pastāstīja namatēvs. Šeihs paskaidroja, ka sapnis nozīmējot ceļojumu uz Austrumiem, un apgādāja viņu ar ēdienu ceļam un sudraba naudu. To visu Ibn Batūta nosauca par brīnumu. Pēc viņa piezīmēm var spriest, ka līdz mistiķa apmeklējumam viņš par tālu zemju apceļošanu nav domājis.

PRAVIETOJUMS SAK PIEPILDĪTIES Ceļš no Aleksandrijas līdz Kairai Ibn Batūtam šķita kā nebeidzams tirgus — cilvēki dzīvoja gar apūdeņošanas kanāliem šaurībā un saspiestībā Būdama no Austrumiem ievestajām precēm muitas siets, Kaira, šī tirdzniecības starpniece, kļuva aizvien bagātāka. «Kas nav redzējis Kairu, nav redzējis pasauli,» — tā mēdza tais laikos sacīt Par Kairas pasakaini bagātajiem tirgoņiem stāstīja leģendas. Dodamies svētceļoju- mos, viņi ņēma sev līdzi lielu mantību, bet daži pat ceļā izaudzēja svaigus dārzeņus un augļus — uz kamieļu mugurām piestiprinātās kastēs, pildītās ar zemi. Valodas par bagātām karavānām tuksnesī

izplatījās ātri, un tās kļuva par nekaunīgu laupītāju uzbrukumu objektiem. Iziet cauri tuksnesim gan klimata, gan laupītāju dēļ nozīmēja noiet gar elles vārtiem.

Marokānis Kairā nonāca mameluku valdīšanas laikā. Ma- meluki bija Ēģiptes valdnieku vergi, kas ar laiku piesavinājās augstus amatus un pat pārņēma varu un iedibināja savu dinastiju. Ēģipte mameluku laikā piedzīvoja uzplaukumu. Ibn Batūta piemin ļaužu pūļus, kas «pa Kairas šaurajām ieliņām plūst kā jūras viļņi». Viņš raksta arī par «12 tūkstošiem ūdens nesēju», «30 tūkstošiem krāvēju», «36 tūkstošiem laivu, kas šķeļ Nīlas ūdeņus», kā arī par «bezmaksas slimnīcu, kur dala zāles», par «katras dienas ziedojumu tūkstoš dināru apmērā».

Neliela valsts klīnika mūsdienās darbojas tajā pašā vietā. Vispār Ibn Batūtas pilsētu aprakstos īpaši daudz vietas veltīts ūdens apgādei un ūdenim vispār. Kairas bagātnieku mājās viņš pamana, ka duļķainajam Nīlas ūdenim pirms lietošanas piespiež klāt rūgteno pundurcitrusu pomeranču sīko augļu sulu — dezinfekcijai.

Kaira Ibn Batūtas laikā tika izdaudzināta kā musulmaņu pasaules reliģiskais centrs. Un šis apstāklis mameluku valdo- ņiem uzlika īpašus pienākumus. Ibn Batūta Ēģiptes galvaspilsētā nevarēja nepamanīt daudz zinātnieku un varas iestāžu labvēlīgo attieksmi pret tiem. Taču ar visu savu tieksmi pēc zināšanām un novērošanas spējām viņš, šķiet, tā ari nekad netika apmeklējis slavenās Ēģiptes piramīdas. Varbūt steidzās tālākceļā un pietrūka laika. Bet varbūt baidījās faraonu lāstu, Ēģiptē tik daudz par tiem saklausījies? Savos aprakstos Ibn Batūta piemin piramīdas tikai kā konusveida būves.

Kaira ir sena pilsēta. Taču mūsdienās vecpilsēta no viena gala līdz otram ar taksometru izbraucama piecās minūtēs — no metrostacijas «Taksrīra laukums» līdz viduslaiku tirgus laukumam Hanalhalili.

Tomass Eberkrombi uz īsu bridi te aizkavējās, lai ienirtu pagātnes gaisotnē. Un pagātne sevi atgādināja uz katra soļa. Jo īpaši mazajās ieliņās, kur pārdeva svētceļnieku spieķus, 110 hromēta stikla pagatavotus kaljanus1 , zirgu seglus, lūgšanu krelles, deju kostīmus, vīraku. Kafejnīcā ar kokā grieztām skulptūrām un spoguļiem varēja izdzert tasi turku kafijas. Bet uz ielas skanēja apavu spodrinātāju aicinājums: «Džentlmenim kauns staigāt netīros apavos!» Duhanos[42] salikās veči, kūpinot kaljanu, trokšņaini studenti, tūristi. Gribēdams iedziļināties Ibn Batūtas pasaules uzskatos, Eberkrombi apmeklēja arī sūfistu sektu. Šai mācībai islama pasaulē ir dziļas saknes, tās sekotāji realitāti meklē ārpus saprāta un tiešās mīlas saitēs ar Al- lāhu. Arī Ibn Batūtam piemita nosliece uz mistiku, un viņš tiecās pēc ezotēriskām zināšanām. Divi Aleksandrijas sūfisti bija viņam pareģojuši, ka savos ceļojumos viņš nokļūs daudz tālāk par Meku.

Sestdienā Eberkrombi bija paredzējis apmeklēt Aladina mošeju netālu no Kairas Mirušo pilsētas, kur bungu un flautu ritmisko skaņu pavadījumā sapulcējās fanātiķi no nabadzīgajiem kvartāliem. Muedzins — stalts, gludi skūtu seju, zaļā turbānā virs sarkanas feskas un ahāta lūgšanu krellēm rokās — ar visu būtni bija šķietami nodevies lūgšanai, dzie​došā balsī izteikto vārdu ritmā šūpodams apzeltītu zizli.

— Allāh! Allāh! Allāh!

— Es ticu visām reliģijām, — Tomasam Eberkrombi atzinās kāds gados pavecāks vīrs, — islamam, kristietībai, jūdaismam. Vai tad mēs visi neesam Ādama bērni?

Viņa sirmās šķipsnas bija ar hennu krāsotas, un rokās viņš turēja līku ceļaspieķi — klejojoša derviša zīmi. Viņš amerikāni uzaicināja uz tasi tējas savā Mirušo pilsētas pa​gaidu mītnē.

Tomass un viņa jaunais paziņa gāja pa kapsētas labirintiem, līdz nonāca pie nožēlojamas būdas, kurā šis vīrs mitinājās kopā ar kapračiem. Viņi apsēdās, kājas sakrustojuši pēc turku paražas. Būdā iekšā bija tikai matracis un meln​baltais televizors.

Dervišu sauca Abu Abda. Par savu dzīvi viņš stāstīja nelabprāt.

— Kur tu esi dzimis?

—To tikai Allāhs zina.

— Kā tu dzīvo?

— Esmu sevi nodevis Allāha rokās.

— Vai tu esi nolēmis Kairā ilgi palikt?

— Viss Allāha ziņā. Viss šajā pasaulē pakļauts viņa gribai — līdz pat šai mazajai tasītei tavās rokās.

Sūfistu sektas noslēpums cilvēkus joprojām saista tāpat kā Ibn Batūtas laikā. Ir versija, ka adepti, tās nodibinātāji, nākuši no Himalaju lielo jogu brālības (tās galvenā daļa atrodas Tibetā). Pēc citām ziņām, adeptu noslēpumainā pilsēta bijusi Sambala un tā atradusies Gobi tuksneša sirdī. Sanskrita grāmatā «Vēdanta-Sūtra» par šīs brālības mērķiem teikts, ka tā sevi veltījusi tam, «lai izkliedētu dziļo neziņas tumsu, kurā slīgst pārējā cilvēce». Bet par Āzijas viedajiem piebilst: «Vara pieder tam, kurš zina.»

Senajos laikos cilvēki savas zināšanas citiem nodeva slepus, tās ieguva skolnieks, kurš bija visvairāk cienīgs šīs zi​nāšanas saņemt. Gudrība saglabājās un attīstījās, pārejot no paaudzes paaudzē.

Eiropas un Āzijas slepenās biedrības uzturēja leģendas par aziātu skolotāju Skolotāju. Lūk, ko raksta Endrū Tomass grāmatā «Šambala — gaismas oāze», kas veltīta augstāku būtņu, «civilizācijas skolotāju» mītnes vietai, kā arī Šambalas sūtņu misijai dažādos cilvēces vēstures periodos: «Visas vēstures gaitā ir pastāvējušas daudzas organizācijas un darbojušies atsevišķi cilvēki, dodami ieguldījumu cilvēces uzlabošanā.. Vēsture rāda, ka Baltās Brālības aģenti pēkšņi uzrodas un tikpat pēkšņi, kad misija izpildīta, nozūd. Tā ir patiesība, mnājot par Austrumiem veltīto austrumnieku ordeņiem, kā arī — par rietumnieku brālībām.

Tibetas apgaismotākie un viedākie lamas un Indijas radža-jogi debesu skolotājiem vienmēr uzticīgi kalpojuši.»

Starp citu, adepti it kā esot nodibinājuši arī sūfistu, druzu un dervišu Austrumu brālības. Uzturēt kontaktu ar lielajiem magiem esot spējuši tikai grupu vadoņi. Tie padotos pasargājuši no sava laika elku pielūgšanas un virzījuši viņu domas uz zemes likteņiem un kosmosa harmoniju. Daži derviši, pēc vēsturisku personu atmiņām, ir bijuši aziātu Olimpa sūtņi, kas ieradušies noteiktā misijā.

Ar tādu pašu felugu, kādas mūsdienās, trīsstūrburu dzītas, gar Nīlas krastiem pārvadā māla podus un kaļķakmeni, ar tādu Ibn Batūta burāja uz Augšēģipti, šķērsoja tuksnesi un iznāca pie Sarkanās jūras, lai tālāk dotos uz Meku. Tā gan atradās tikai divsimt jūdžu attālumā pa jūras ceļu, bet Mekā nokļūt ceļiniekam neizdevās: sākās sacelšanās, un visi kuģi bija izvesti no ierindas. Ibn Batūta sarūgtināts atgriezās Kairā. Bija vien jāatceras arābu sakāmvārds: «Ja nav tā, ko vēlies, tad vēlies to, kas ir.» Un Ibn Batūta pievienojās svētceļnieku karavānai, kas nāca no Damaskas. Viņš šķērsoja, Sinaju un nonāca Palestīnā, Gazas oāzē pie jūras. «Tā ir plaša un ļaužu apdzīvota vieta ar skaistiem laukumiem un daudzām mošejām. Turklāt oāzi nesargā nekādas sienas,» rakstīja ceļinieks. Mūsdienās Ibn Batūta šo pilsētu nepazītu. Tomasam Eberkrombi bija vajadzīga vesela stunda, lai tiktu cauri kontrolpunktam, kādi tagad ir Gazai visapkārt Te darbojas drošības dienests, kontrolēdams tūkstošiem arābu, kas katru dienu brauc darbā uz Izraēlu. Pārbrauktuves bija piegāztas ar akmeņiem un sadegušiem automobiļiem, veikali slēgti, sienas aprakstītas arābu rakstu zīmēm.

— Uzmanīgi, akmeņi! — pēkšņi kāds uz ielas iesaucās.

Bariņš pusaudžu Eberkrombi nomā paņemto mašīnu apmētāja ar īstu akmeņu krusu. Mašīnai bija dzeltenā (Izraē​las) numurzīme, nevis zilā (Palestīnas).

Ibn Batūtas piezīmes par Palestīnu ir kā svētceļnieka ceļvedis. «Es biju Betlēmē, kur dzimis Kristus.

Hebronā apmeklēju Ābrama, Izaāka un Jēkaba dzimtkapenes, viņi musulmaņiem, kristiešiem un jūdiem ir svētie pravieši.» Jeruzālemē Ibn Batūta apraksta Eļļas kalnu un baznīcu, kurā, kā stāsta leģenda, esot apglabāta Svētā Jaunava. Ibn Batūta noskaitīja lūgšanu Kubat as Sahras mošejā, ko sauc arī par Klinšu kupolu un kas lika uzbūvēta Zālamana tempļa vietā. Apzeltītais mošejas kupols, kas tagad kļuvis par Jeruzālemes simbolu, ceļinieku pilnīgi savaldzināja, un Ibn Batūta rakstīja, ka šis kupols «it kā pats izstaro gaismu un bārsta zibšņus».

Tālāk, spriežot pēc Ibn Batūtas pierakstiem, viņa maršruts vedis uz Akru un Tīru. Par Beirutu viņš rakstīja, ka tā ir «neliela pilsētiņa ar neskaitāmiem tirgiem». Nonācis Tripolē, Ibn Batūta pagriezās uz

iekšzemes pusi un uzsāka ceļu uz Hamu, vienu no visskaistākajām Sīrijas pilsētām, «ko ieskauj augļu un sakņu dārzi, kurus apūdeņo ar ūdensratu palīdzību». Mūsu dienās dažas no šīm ierīcēm vēl dar-bojas, čīkstēdamas un brakšķēdamas no Orontas upes pace-ļot ūdeni 25 metrus.

Ibn Batūta ir vienisprātis ar ceļotājiem — saviem priekštečiem, kas šo apvidu salīdzinājuši ar sievieti, kura «staro kā līgava». No Aštšehijas Turcijā Ibn Batūta uzņēma kursu uz dienvidiem, apmeklēdams Latākiju un šķērsodams Libānas kalnus, lai Damaskā pievienotos karavānai, kas bija ceļā uz Meku.

«DIEVAM TĪKAMAS SLEPKAVĪBAS» Ceļodams pa Ziemeļlibānu, Ibn Batūta pievērsa uzmanību cietokšņiem, kas reiz bijuši uzbūvēti uz Bizantijas celtņu drupām. Caur drūmiem, pamestiem nocietinājumiem augšup veda šauras takas. Tur, augšā, slēpās neoizmaelīti jeb asasīni. Bija jau arī iemesls no ļaužu acīm slēpties. Tā bija ortodoksālo šiītu konspiratīva organizācija, kas iedvesa šausmas ar slepenajām politisko pretinieku slepkavībām. Lūk, kādi ir Ibn Batūtas iespaidi: «Viņus sauc vēl arī par fedajiem. Viņus neapciemo nevien, kas nav tiem piederīgs, un viņi ir sultāna Nasira bultas, ar kurām tas satriec savus ienaidniekus Irānā un citās valstīs.

Viņiem ir savas pakāpes. Kad sultāns Nasirs grib kādu sūtīt, lai tas noslepkavo viņa ienaidnieku, tad viņš slepkavam piešķir diju — asinsnaudu. Ja fedajain izdodas izdarīt to, ko no viņa prasa, viņš šo naudu patur sev; ja slepkava, dienesta pienākumu pildot, aiziet bojā, to saņem viņa dēls. Fedaji lieto saindētus dunčus, ar kuriem tad uzbrūk tam, kuru pavēlēts nogalināt.»

Sīs pagrīdes kustības aizsākumi meklējami XI gadsimta otrajā pusē. To vadīja Hasans-i-Sabahs, zoroastrietis, kas bija labprātīgi pārgājis islama ticībā. 1090. gadā ieguvis īpašumā Alamutas kalnu cietoksni, viņš to izveidoja par izmae- lītu augstākās vadības rezidenci. Te tika izstrādāti slepkavību plāni, austi sazvērestību tīkli, uz šejieni stiepās pavedieni no daudziem valsts apvērsumiem. Neoizmaelīti gan ar viltu, gan nodevību sagrāba pilis, cietokšņus un pat veselas pilsētas visā Irānā. Vēlāk tie paplašināja darbību Ziemeļsīrijā un Irākā.

Neoizmaclītiem izdevās saglabāt savus noslēpumus tādēļ, ka viņu organizācijā valdīja visstingrākā hierarhija un zemāk stāvošo bezierunu paklausība augstākstāvošajiem. Stratēģiskā doktrīna bija zināma vienīgi sektas galvam Lielmeistaram un viņā tuvākajām personām. Hierarhijas kāpnēs nākamais zem Lielmeistara bija Dižais Sludinātājs, tad sekoja sludinātāji, līdzgaitnieki — rafiki, tie, kuri pieslējušies, — tad lasiki un, beidzot, fedaji, vadoņu gribas izpildītāji, kuri ir- gatavi pēc pavēles fanātiski izdarīt jebkuru slepkavību. Par fedajiem izraudzījās vienkāršu ļaužu dēlus, kas atviegloja viņu audzināšanu bezierunu paklausības garā. Fedajus apmācīja veikli rīkoties ar ieročiem, viņi apguva dažādus cīņas paņēmienus un konspirācijas metodes. Fedaji zināja daudzu tautu paražas, prata svešvalodas, lai svešās zemēs būtu nemanāmi un spētu iegūt cilvēku uzticību. Veikuši terora aktu, viņi parasti nesteidzās nozust, jo ticēja, ka šāda «Dievam tīkama slepkavība» viņiem nodrošina visu grēku izpirkšanu un dzīvi paradīzē.

Parastajiem sektas locekļiem paradīze šķita kā ne-parasts dārzs ar čalojošiem strautiem un burvīgām skaistu-lēm — gurijām. Viņiem nebija ne jausmas, ka saskaņā ar izmaelītu ticības mācību paradīze ir tikai pilnības un zinā-šanu augstākā pakāpe.

Taču reizēm nelīdzēja nedz akla ticība vadoņiem, nedz reliģiskais fanātisms. Nācās padotos apdullināt ar narkotikām vai pat atņemt saprātu ar kādām vēl iedarbīgākām psihotropām vielām. Tautā neoizmaelītisma adeptus sauca arī par hašišīniem, ti., «hašiša lietotājiem». Ir arī tādi, kas apstrīd, ka fedaji būtu lietojuši narkotikas. Lai nu būtu kā būdams, «hašišīni», pārdēvēti par «asasīniem», daudzās eiropiešu valodās sāka nozīmēt «teroristus-slepkavas». Un fedaji attaisnoja savu drūmo reputāciju: viņu upuru vidū bija feodāļi, citādi domājoši teologi, neērti politiskie darbinieki, sektu vadoņi un pat krustneši.

Asasīnu ietekme tomēr pamazām samazinājās, un kopš XIII gadsimta sekta sāka novājināties. 1256. gadā

gandrīz bez pretošanās mongoļi ieņēma izmaelītu galveno cietoksni Irānā — Alamutu. Sīrijā tāds pats liktenis piemeklēja kalnu cietoksni Misjadu. Ēģiptes mameluku sultāns, sagūstījis zemākās pakāpes aģentūru, izmantoja to sa​viem nolūkiem.

Asasīnu kustība gan sarosoties, gan aprimstot nonākusi līdz mūsu dienām. Sektas galvenie atbalsta punkti saglabājušies Mahallata kalnu rajonā Irānā, kā arī Afganistānas ziemeļos. Tas arī saprotams, jo kalni paslēpj no nelūgtiem viesiem un pārlieku ziņkārīgām acīm. Asasīnu piekritēji ir arī Sīrijā un Omānā.

Taču sektas galva, kas savu Aga-hana titulu manto, apmeties Indijā netālu no Bombejas. Izmaelītu gal​venā mītne pārbāzējās no Irānas uz Indiju jau 1838. gadā.

Pašreizējam vadonim pieder lieli īpašumi, zeme, viņa rēķinā tiek ieskaitīti ziedojumi no dažādām biedrībām, kurās naudu iekasē no katra seklas locekļa. Sektas līdzekļus izlieto arī neērtu oponentu novākšanai.

UZ MUSULMAŅU SVĒTNĪCĀM Liela, labi ekipēta karavāna 55 dienās izgāja cauri Arābi- jas tuksnešiem un nonāca Mekā, tikai uz dažām dienām apstājusies atpūtai pie krustnešu pils «Al-Karāka» («Vārnu pils»), kas tagad atrodas Jordānijā. Šajā ceļā galvenās briesmas bija slāpes un laupītāju bandas. Ūdens trūkuma dēļ simtiem jātnieku, kas Ziemeļāfrikā parasti apsargāja karavānas, vairs nespēja svētceļniekus pret kareivīgajām ciltīm aizstāvēt. Cīnīdamies ar slimībām un vientulību, Ibn Batūta paļāvās tikai uz likteni: «Ja Dievs būs nolēmis atņemt man dzīvību, tad es miršu ceļā uz Meku, seju pavērsis pret to.» Vēl līdz šim laikam nelieli nocietinājumi un sausi rezervuāri atgādina svētceļnieku novārdzinošo un grūto maršrutu. Tomass Eberkrombi reiz visu nakti pavadīja pie šādas akas kopā ar septiņiem beduīniem, kas kamieļu un aitu dzirdi​nāšanai vilka ūdeni 150 litru ādas maisā, piesietā tojotas pikapa aizmugurē.

Gājiens cauri tuksnesim ir grūta, bet arābiem ierasta spēku pārbaude. Gadsimtu ritumā ir izstrādāti paņēmieni, kā pārvarēt bezūdens plašumus, kādam jābūt kustību ritmam, kādai — signalizācijas sistēmai.

Dienas laikā pavēles parasti tika nodotas pa ķēdi, bet naktīs — ar garām kārtīm, kurām noteiktā kārtībā piestiprināti vara trauki ar degošu malku. Katra karavāna lietoja savas, atšķirīgas signālugu- nis — apli, trijstūri, kvadrātu. Ugunis bija drošs orientieris tiem, kas gāja pēdējie vai bija nomaldījušies.

Karavānas parasti gāja uz priekšu pa naktīm, bet dienā atpūtās. Tikai bīstamās vietās karavāna turpināja ceļu augu diennakti. Tad ceļinieki varēja atpūsties vienīgi piecas stundas lūgšanu laikā un vienu stundu naktī. Arī tiem, kas ka​ravānai pievienojās, kā Ibn Batuta, bija šim ritmam jāpa​kļaujas.

Bija novērots, ka kamieļi iet žirgtāk, ja skan mūzika vai dziesmas. Tālab kamieļiem pie sāniem, ap kaklu vai pie kājām piesēja zvaniņus. Ari dzinēji, kas parasti gāja kājām, vilka gari stieptas meldijas.

Ceļinieku dziesmas stāstīja par visu, ko acs ceļā redz, un bija tikpat monotonas kā tuksneša ainava. Ar dziesmām uzmundrināja ne tikai kamieļus, bet ari paši sevi. Tā bija Ibn Batūtas laikā, tā notiek mūsu dienās. Nefūda tuksnesi, pa kuru gāja Ibn Batūta, arābi dēvē par Bezūdens jūru. Smiltis izelpo karstumu, stīg- rajā, tveicīgajā gaisā grūti elpot, deguns, rīkle, mute izkalst Šādās vietās, kā rakstīja Ibn Batūta, «pavadonis pazaudē ceļu un biedrs aizmirst biedru». Ir tikai viens glābiņš — ūdens. Var iedomāties, kāds ir ceļinieku prieks, sastopot ūdensnesējus nākam no tuvākās oāzes. Ģērbies svētceļnieka viengabala apģērbā (bez vīlēm), Ibn Batūta kopā ar ceļabiedriem beidzot nokļuva līdz svētajai Mekai. Viņš raksta: «Mēs tobrīd bijām nonākuši vislielākajā Allāha svētnīcā., un mūsu skatienam pavērās Kaaba1 un ļaužu pulki, kas atnākuši atdot godu., mēs septiņas reizes apgājām apkārt Kaabai.. noskūpstījām Svēto akmeni.. padzērāmies ūdeni pie Svētā avota Zemzema un tikai pēc tam sameklējām pajumti kādā namā netālu no Ābrama vārtiem.»

Reliģiskās tradīcijas ir dzīvas arī pēc sešiem gadsimtiem. Sava trešā Mekas svētceļojuma laikā Tomass Eberkrombi bija ielūgts pusdienās pie Viņa Augstības Fahda ibn Abdula Azisa, Saūda Arābijas

karaļa, viņa rezidencē, kas atrodas ārpus Svētās Pilsētas pakalnā. Galds bijis klāts garajā pieņemšanas zālē. Arābu kafija tikusi pasniegta mirdzošās misiņa tasītēs, ko ielējuši kalpi, ģērbti seno arābu drānās ar zobenu zeltā izšūdinātā makstī pie sāniem. Pēc tam kad 'Kaaba (arābiski «kubs») — musulmaņu galvenais svētais templis Mekā. Tam kuba forma, ārsienā atrodas niša ar sudrabā iekaltu Svēto akmeni («Melno akmeni» — meteorītu). Pēc senas teikas, templi cēlis Ābrams pie avota, ko viņa mīļotajai kalponei Hagārai parādījis eņģelis Gābriels. (Tulk.)

Viņa Augstība bija apsveicis ikkatru klātesošo, Saūda Arā- bijas svētceļojumu ministrs svētīja tikšanos ar Korāna citātu un pusdienas varēja sākties. Baltajā marmora zālē līdz ar karali un amerikāņu viesi vēl atradās 588 diplomāti, žurnālisti un reliģiskie darbinieki. Simtiem jēra cepešu tika pasniegti uz lielām paplātēm kopā ar vārītiem rīsiem, galdā cēla arī zivis, garneles, salātus un augļus grozos.

Eberkrombi jau bija beidzis svētceļojumu — rituālu, kas nemainīgs saglabājies četrpadsmit gadsimtus, kopš Pravietis to ieviesa. Tad Saūda Arābijas karalistes gaisa kara spēku lidotājs uzaicināja amerikāni sēsties helikopterā. «No helikoptera visus svētceļniekus, divus miljonus cilvēku, jūs redzēsit vienlaikus,» lidotājs piebilda. Aiz granīta pakalniem pavērās Mekas Lielās Harama mošejas marmora minareti, pēc tam viesis jau varēja aplūkot jumtus un ļaužu pārpilnos pagalmus, un, visbeidzot, melno Kaabas kubu ar pusmiljonu baltu punktiņu visapkārt Musulmanim vislielākā laime — svētajam Melnajam akmenim pieskarties ar lūpām. Lidotājs virs islama pasaules centra izdarīja septiņus apļus. «Vai šis nav visdrošākais ceļš, kā nokļūt paradīzē kā eņģelim?» viņš jau​tājoši piemetināja.

Ibn Batūta būtu pazinis daudzus priekšmetus, kas atradās uz zemes un kam helikopters tagad lidoja pāri. Taču nāktos arī pabrīnīties par ievērojamām pārmaiņām. Saūda Arābijas valdība ir jau izdevusi miljardu dolāru, lai atbalstītu aizvien pieaugošo svētceļnieku straumi. Ik dienas ceremoniāla dalībniekiem Arafata līdzenumā uzstādīts līdz 100 tūkstošiem telšu, daudzas — ar gaisa kondensētajiem. No gaisa bija labi saredzama arī pusotru kilometru garā smago automašīnu karavāna, kas veda ūdens pudeles, — šejienes karstumā cilvēkam dienā nepieciešami gandrīz četri litri ūdens. No helikoptera ieraugāma arī Mišes saldētava, kura spēj uzglabāt līdz miljonam jēru kautķermeņu, kas saņemti pēc upurēšanas. No saldētavas tieši pāri kalniem ved jauna 12 joslu ātrgaitas šoseja, pilna ar autobusiem, vieglajiem auto​mobiļiem, kājāmgājējiem.

Varbūt Ibn Batutu tālākceļam mudināja Svētajā pilsētā dzirdētie nostāsti. Te viņš sastapa daudz ļaužu no visas pasaules un dzirdēja teiksmainus stāstus par citzemju brīnumiem, sajuta svešu tautu dzīves pulsu.

Būdams stingrticīgs musulmanis, turklāt savos 24 gados daudz zinību mācījies, viņš dzīvoja pēc viduslaiku parunas: «Kas dodas ceļojumā, lai gūtu zināšanas, tam Dievs atvieglinās ceļu uz paradīzi.» Ibn Balūtas ieceres tomēr bija vispirmām kārtām apmeklēt valstis, kur ļaudis loka ceļus Allāham un paklanās viņa vietniekam zemes virsū. Svētceļojums bija beidzies, un Ibn Batūta saņēma godpilno hādži1 titulu.

Tagad varēja sākties viņa klejojumi.

«Allāhs bija tik žēlsirdīgs, ka es varēju piepildīt savas dzīves mērķi, un šis mērķis bija ceļošana pa zemes virsu, un šajā ziņā es sasniedzu to, ko nav izdevies sasniegt nevienam citam kā tikai man,» rakstīja Ibn Batūta, kad bija beidzis zemesgājēja misiju. Ibn Batūta te skaidri izteicis savas dzīves pašnovērtējumu. Pirms viņa pa zemi klejoja tikai tirgoņi un misionāri. Turpretī viņš bija izvirzījis sev uzdevumu, vismaz pēc Mekas apmeklējuma, izzināt pasauli un iepazīstināt tautiešus ar aizjūras zemēm.

Tiesa, ceļojumu laikā viņam nācās tēlot gan tirgoņa, gan tiesneša, gan der- viša, gan lūgšanu prickšāteicēja lomu. Bet sirdī viņš vien​mēr palika ceļotājs, kuru vilināja tālie apvāršņi.

Mekā Ibn Batūta pievienojās karavānai, kas pēc hādža devās atceļā uz Bagdādi. Ceļš veda uz ziemeļaustrumiem no Eifratas, cauri tam pašam tuksnesim, kuru šķērsoja karaspēks 1991. gada februārī, veicot operāciju «Vētra tuksnesi».

Ibn Batūta tuksneša maršrutu, it īpaši ceļu no Arābijas uz Mezopotāmiju, aprakstījis jo sīki, turklāt ļoti precīzi norādot, kur tuksnesi meklējams ūdens, tā ka viņa aprakstus dēvēja par tuksneša ločiem.

Vairākas ūdens ieguves vietas saglabājušās līdz mūsdienām, un pie tām atpūšas mūslaiku karavānas.

Eifratas krastos Ibn Batūta atkal sastapa sūfiju deivišus.

'Hādži — pagodinājuma tituls musulmanim, kurš veicis hādžu — svētceļojumu uz Meku vai Medīnu.

Svētā rituāla darbibas persona. (Tulk.)

Kādā viņu apmetnē ceļotājs novēroja klostera brāļus — ugunsrijējus un čūsku dīdītājus. Pie izjaukta ugunskura pie​vilka maisus, pilnus ar indīgām čūskām, kas salasītas palie​nes brikšņos. Sāka dārdēt bungas, un faķīri, lēni šūpodamies, kāpa ugunī. Vieni kvēlojošās oglēs vāļājās, liesmu apņemti, citi uguni sakampa ar muti, tad nogāja drošā vietā un uguni ar troksni pūta. Kā ceļotājs atceras, gaisā vēdījis apsvilinātu matu smārds. Bet tad pienāca rituālās izrādes kulminācijas brīdis. Viens faķīrs satvēra no maisa izlīdušu čūsku, pacēla čūskas galvu sev pie mutes un, sajūsmas saucienu pavadīts, nokoda čūskai galvu. Čūska bez galvas ielidoja ugunī, bet maisam jau tuvojās nākamais faķīrs…

No karavānas marokānis šķīrās šiītu svētceļnieku pilsētā Nedžefā, Irākas dienvidu pieejā. Te šiīti, kas Irākā un Irānā veidoja iedzīvotāju lielāko daļu, apmeklē svētā lielmocekļa Ali mauzoleju.

Mauzolejs ar savu greznumu joprojām pārsteidz — mauzoleja sienas klāj slīpēta stikla spoguļu mozaīka, bet kupolu 7777 zelta plāksnītes, un kupols mirdz kā «otra saule».

Tomass Eberkrombi augu dienu novēroja, kā ap diženo mauzoleju vijas bēru procesijas. Mirušo miesas, sarkanos paklājos ievīstītas, uz taksometru jumtiem ved šurpu no visas Irākas. Mirušos uzliek uz koka nestuvēm un apnes apkārt kapenēm, ejot tūlīt aiz raudātājām, un pēc tam apglabā plašajā Miera Ielejā starp baltiem un zaļiem kapak​meņiem — svētajā kapsētā, kas izskatās kā pilsēta.

Nedžefa, Basra, Isfabāna, Bagdāde — šīs pilsētas Ibn Batūtas laikā bija pasaules civilizācijas centrs, un tās visas viņš apmeklēja, pirms atkal atgriezās Mekā. Šoreiz viņš svētajā pilsētā nodzīvoija divus gadus un, ieguvis hadži titulu, pēc tam devās savā pirmajā jūras ceļojumā — uz Jemenu un gar Austrumāfrikas piekrasti. Ibn Batūta pa jūru aizbrauca līdz pašai Kilvai (tagad tā atrodas Tanzānijas teritorijā). Atgriezties atkal vajadzēja caur Meku, taču šoreiz pa citu ceļu, apmeklējot Omānu, Persijas jūras līci un Bah- reinu. Tādējādi tika veikts vēl viens svētceļojums.

Ibn Batūtas iztēli iekvēlināja indiešu svētceļnieku stāsti par savu zemi. Pēc šiem stāstiem iznāca, ka bagātais sultāna galms, kas mīt Deli pilsētā, dāsni apdāvina musulmaņu zinību vīrus. Jūras ceļojumus slikti paciezdams, Ibn Batūta nolemj uz Indiju doties pa sauszemi, šķērsojot Anatolijas plakankalni un Centrālās Āzijas stepes. Viņam šķita, ka šajā ceļā smaidīs veiksme.

STEPES PLAŠUMOS Ibn Batūta par savu ceļojumu pa Anatoliju izteicies ar arābu parunu: «Vergi ir svētīti, bet turki — labāki.» Viņš raksta: «Lai kur mēs šajā zemē apstātos, naktsmītnēs vai ļaužu mājās, mūsu kaimiņi, vīrieši un sievietes (kas staigāja bez parandžām), nāca mums klāt un taujāja, vai mums kā nevajagot.» Ļaudis viņam pienesa klāt maizi, pretī no mācītā vīra, kas runāja arābu valodā, gribēdami dzirdēt lūgšanu.

Ibn Batūta viesojās Konjā, kas bija slavenā sūfistu dzejnieka un dervišu ordeņa dibinātāja Džalāletdīna Rūmī pilsēta. Sūfistu reliģiskās brālības locekļi uzskatīja, ka dejas un vakara lūgšanas ir Dieva pielūgšanas sastāvdaļa. Džalāletdīns bija «augstas pakāpes svētais», kā raksta Ibn Batūta. Un viņa pielūdzēji pret to attiekušies kā pret «savu saimnieku».

Džalāletdīna Rūmī ētika un estētika iemiesota vibrējošā mūzikā, Korāna dziesmu dziedāšanā, poēzijā un jūsmīgās dejās. Ar laiku Konja kļuva par varenu, pat ārkārtīgi varenu reliģisko centru. Savos centienos radīt laicīgu, pasaulīgu valsti Kemals Ataturks, mūsdienu Turcijas dibinātājs, sūfistu sektas 1925. gadā slēdza.

Tomasu Eberkrombi sūfisti ielūdza uz Ibn Batūtas piemiņas godināšanu. Kādā Stambulas kvartālā bija sapulcējušies apmēram divi simti īstenticīgo musulmaņu, lai godinātu Pravieša idejas. Pēc pacienāšanas ar lēcu virumu, rīsiem, pupām un cidonijām viesis tika pavadīts uz astoņstūru lūg​šanu zāli.

— Ienāciet, visi laipni lūgti! Pievienojieties mums un iz​dariet vingrinājumus, kas atbrīvo dvēseli.

Dievkalpojums sākās ar elpošanas vingrinājumiem — dziļu ieelpu un izelpu, un visi sapulcējušies atkārtoja: «Al- lāh, Al-lāh, Al-lāh!» Pēc tam astoņstūrainā laukuma vidū, lēnas, ritmiskas bungu rīboņas pavadīts, jauns dervišs — konisku filca cepurīti galvā un brunčiem līdzīgā apģērbā — izstieptām rokām sāka griezties riņķī pretēji pulksteņa rādītāju virzienam. Labās rokas plauksta viņam pavērsta uz augšu, bet kreisās — uz leju. Rituāla dalībnieki apkārt dejotājam izveidoja koncentriskus apļus, iesaistot savā vidū ari Eberkrombi. Viņš stāvēja plecu pie pleca un līdzi citiem griezās pretēji jaunā derviša griešanās virzienam; visi dziedāja skanīgu musulmaņu lūgšanu: «La illaha i illa llah,» — sākumā lēnām, pēc tam aizvien ātrāk un skaļāk: «Nav cita Dieva kā tikai Allāhs.»

Visi griezās aizvien straujāk un straujāk, kā atomi vai planētas, kā mēnessērdzīgie, kas aizmirst laiku un vietu, pilnīgi atdodamies melodijas viesulīgajam ritmam. Dejas ekstāze, uzskata sūfisti, izdzēš robežu starp dvēseli un miesu.

— Laiks, jā; laiks, — viņš lēni ierunājās, aizdedzinādams cigareti garā, melnā iemutē. — Bet vai tad laiks ir kaut kas reāls? Varbūt laiks ir tikai ilūzija, kaut kas tāds, ko cilvēks izgudrojis, lai bezlaika telpā noteiktu savu vietu? Katram laiks pastāv dažādās formās. Tas līdzinās nevis plūstošai upei, bet gan rāmam ezeram, — efendi turpināja. — Vai esi, piemēram, pamanījis, ka sapnī pagātne, tagadne un nākotne saplūst kopā?

Viņi izšķīrās rīta pusē.

Smidzinot sīkam lietum, Tomass Eberkrombi kādā tumšā janvāra rītā pār Zelta Raga līci tika nogādāts citā pasaulē — hoteļu un neona reklāmu pasaulē. Atvadām viņš dzirdēja vārdus: «Mīlestība, brālība un dāsnums — tie ir sūfistu ideāli. Tāpat kā Ibn Batūtam, ari tev Turcijā vienmēr būs draugi.»

Laikam kā tādam patiesi nebija nekādas būtiskas nozīmes Ibn Batūtas gaitās, jo viņš deva priekšroku nesteidzīgiem ceļojumiem pa sauszemi, nevis ērtajiem, bet tomēr riskantajiem jūrasbraucieniem. Sinopas cietoksnī pie Melnās jūras viņš kuģi un ceļavēju nogaidījās piecdesmit vienu dienu. Un pēc tam jau jūrā pārdzīvoja tādas briesmas, ka kopā ar ceļabiedriem griezās pie Dieva ar lūgšanām «nenovērst savu vaigu». Un atcerējās turku parunu: «Labāk dro​šība uz sauszemes nekā peļņa uz jūras.»

Krimā Ibn Batūta redzēja seno dženoviešu dibināto pilsētu panīkumu. Viņam tika piešķirts gods piedalīties dzīrēs, ko kristiešu emīrs rīkoja Kafā (Feodosijā). Atrazdamies nelielā mošejā, ko no visām pusēm ieskāva baznīcas, viņš juties nelāgi: «Mēs no visām pusēm dzirdējām zvanu skaņas, un, lai arī nekad iepriekš tās nebiju dzirdējis, mani pārņēma satraukums, un es savu ceļabiedru palūdzu uzkāpt minaretā un palasīt Korānu.»

Dodamies aizvien dziļāk iekšzemē, vēju ārdētajos stepju plašumos, Ibn Batūta aizgāja līdz teritorijai, ko kontrolēja Zelta Ordas nomadi hana Muhameda Uzbeka vadībā. Ceļotāji virzījās uz priekšu ar milzīgu četrriteņu arbu, kuru sedza voiloka jumts. Ibn Batūta raksta, ka arbā katrs var iekārtoties kā vēlas; pajūgam kustoties uz priekšu, var gulēt, ēst, lasīt vai rakstīt «Ērtības labad es iegādājos pats savu pajūgu, paņemdams tajā arī verdzeni — meiteni, bet otru pajūgu iedevu palīgam. Pārējie ceļinieki brauca ar lielo arbu, ko vilka trīs kamieļi.»

Bešdagā (tagadējā Pjatigorska) marokāni pārsteidza hana apmetne, kas izskatījās kā «plaša pilsēta uz riteņiem… ar mošejām un tirgus laukumiem; gaisā cēlās virtuvju dūmi (ēdienu gatavoja braucot)».

Zeltordieši pa vasarām no Pievolgas stepju karstuma labprāt mēdza patverties kalnu vēsumā pie dziednieciskajiem avotiem. «Šajos piecos kalnos,» raksta Ibn Batūta, «ir karsta ūdens avoti, kuros turki mazgājas. Viņi apgalvo, ka ikkatrs, kas šajā ūdenī nomazgājas, tiek vesels no slimībām.»

Ibn Batūta Zelta Ordas valstī sastapās ar daudzām svešām paražām. Viņš vienmēr ir pratis ar secinājumiem nesteigties un svešu tautu paražas nemērīt ar savu olekti. Viņš zināja, ka tie, kas ātri runā, lēni domā. Kādā kalnu pārejā Ibn Batūta nolēma pacienāt emīru ar halvu. Taču, sev par brīnumu, saņēma laipnu, bet kategorisku atteikumu: tatāriem un mongoļiem ēst saldumus esot apkaunojoši. Lai ceļinieku

pārliecinātu, ka atteikums nav vis tīri personiska patika vai nepatika, bet gan stabila un cieši jo cieši ielāgojama paraža, emīrs pastāstīja teiku. Zelta Ordas hans reiz kādam savam mamelukam piedāvājis nobaudīt gabaliņu hal- vas apmaiņā pret solījumu dāvināt tam brīvību.

«Pat ja tu pavēlēsi mani nogalināt, es saldam nepieskar- šos,» teicis mameluks.

Ibn Batūtam licies, ka, spriežot pēc visa vērotā, stepes ļaudis drīzāk bijuši pagāni, nevis musulmaņi, kaut arī viņi tur godā Korānu.

Ibn Batūta sadraudzējies ar vienu no hana sievām, Bizantijas imperatora Andronīka III meitu. Kad viņa izteica vēlēšanos aizceļot uz mājām, uz Konstantinopoli, Ibn Batūta nolēma viņu pavadīt, kaut arī tas ceļiniekam bija 2500 jūdžu līkums. Droši vien arī te izpaudās Ibn Batūtas zinātkārā daba un alkas pēc pārmaiņām, kā mēs tagad sakām. Tā nebija kaila ziņkāre, bet gan īsta zinātkāre savienojumā ar dievbijību.

Un musulmanim bez īpaša ielūguma iekļūt kristīgajā Konstanlinopolē nemaz nebija tik vienkārši, lai arī šo pilsētu jau gadusimtiem bija ielenkušas turku un arābu nometnes. Ibn Batūta saprata, ka diezin vai viņam kādreiz radīsies labāka iespēja redzēt Konstantinopoli.

Imperators Andronīks Batūtu pieņēma audiencē, un viņš ar ebreju tulka palīdzību valdniekam stāstīja, ko pieredzējis Bedēmē un Jeruzālemē. Ar tikšanos būdams apmierināts, imperators Ibn Batutam uzdāvināja greznus apģērbus un zirgu, kā ari sarīkoja viņam galvaspilsētas apskati galma apsardzes pavadībā.

Tagadējo Stambulas tirgus laukumu jeb «Lielo bazāru», pa kuru Ibn Batuta kādreiz gājis, sedz spraišļi, un tas stiepjas 13 jūdzes tālu. Šis ir viens no lielākajiem tirdzniecības laukumiem pasaulē. Tajā iekārtoti kādi četri tūkstoši tirdzniecības kiosku, kuros pārdod tepiķus, zeltkaļu izstrādājumus, māla traukus, ādas un vara izstrādājumus; tepat atro​das arī bankas, restorāni, mošejas.

Slaveno Svētās Sofijas katedrāli Ibn Batūta redzēja tikai no ārpuses. Kā musulmanis viņš, dabiski, atteicās dievnamā ieiet.

NESĀTlGA TIEKSME PĒC ZINĀŠANĀM

Bizantijas galvaspilsētā aizvadījis piecas nedēļas, Ibn Batūta ceļojumu atsāka, taču šoreiz jau pa sala dzeldētajām dienvidu stepēm, vispirms dodamies uz hana Uzbeka ap- metni Jaunsarajā. Šķērsojis aizsalušo Volgu, viņš kapāja ledu, lai to izkausētu un varētu nomazgāties. Viņš pārcieta visas grūtības, ko Eirāzijas centrā kontinentālajos apstākļos ceļiniekam sagādā ziema. «Reizēm vilku pa divi pāri bikšu un trīs kažoki,» bilst Ibn Batūta, «kājās āvu velteņus, tad stepētus auduma zābakus un vēl pa virsu — trešajā kārtā — lāčādas mednieku zābakus.» Tālāk seko Ibn Batūtas atzīšanās, ka, tādējādi «iepakots», viņš pats saviem spēkiem, bez palīga, nav varējis tikt zirga mugurā.

Taču šķiet, ka Ibn Batūta nekad nav nožēlojis, ka uz Indiju viņš devies pa tik tālu apkārtceļu — caur Sīriju, Anatoliju, Centrālo Āziju. Atklādams šīs zemes sev, ceļotājs tās parādīja visai pasaulei.

Arī Tomass Eberkrombi, tāpat kā viņa priekštecis pirms sešiem gadsimtiem, bija ievīstīts siltā apģērbā, kad krievu arheologs Jevgeņijs Muskovs viņu veda pa vēja un sala iz- kveldēto stepi uz Jaunsarajas izrakumu vietu, kas atrodas divu stundu brauciena attālumā no Volgogradas. Lai te nokļūtu, Eberkrombi vajadzēja saņemt PSRS VDK atļauju. Braucēji kūlās cauri sniega kupenām, līdz nokļuva pie 150 apbedījumiem, kur vēstures doktors Muskovs jau desmit gadus izdarīja izrakumus.

Speciālisti apgalvo, ka Ibn Batūtas laikā Jaunsaraja bijusi impērijas centrs un upes krastā bijušas uzbūvētas stingras mājas, kas cita no citas atradušās dienas gājiena attālumā. Te, izrakumos, ir atrasti bronzas spoguļi, māla blašķes, daudz sudraba monētu ar arābu rakstu. Turpretī zemes virspusē no Zelta Ordas nekas nav pāri palicis, tikai kāds ķieģelis vēl kaut kur mētājas. Pēc tam kad Timurs 1395. gadā pilsētu noslaucīja no zemes virsas, arī visi būvgruveši tika dažādām vajadzībām novākti.

Ibn Batūta no Volgas devās uz Horezmu, bagātu, biezi apdzīvotu oāzi, kas atrodas dienvidos no

Arāla jūras. Šoreiz viņš, līdzi ņemot trīs jaunas verdzenes, ar ori ceļoja 40 dienas. Vēl bija vajadzīgas 18 dienas, lai jāšus uz kamieļa šķērsotu Uzbekistānas kailos tuksnešus un nokļūtu pasakainajā Buhārā un Samarkandā.

Būhāra tolaik vēl nebija attapusies no tatāru un mongoļu ordu laupītājuzbrukumiem. Ibn Batūta jūsmo par Buhāras dārziem, taču piebilst, ka «mošejas, medrese un bazāri joprojām guļ drupās».

Kad Eberkrombi Buhārā ieradās pirmoreiz, tas bija septiņdesmito gadu sākumā, viņš šo pilsētu atrada apātisku un snauduļojošu. Austrumnieciskais spilgtums biedrojās ar pelēcību apģērbā. Ateisms tolaik bija valdošā «reliģija». Krievu valoda bija izspiedusi uzbeku un tadžiku valodu.

Tagad, pēc 20 gadiem, Eberkrombi pamanīja, ka islams iznācis virspusē. Jauns rektors viņam parādīja XVI gadsimta medresi ar zilu kupolu, ko padomju arhitekti bija rūpīgi restaurējuši, izvadāja pa klašu telpām, virtuvēm, slēgtām arkādēm, ieveda mošejā. Galvenajā pagalmā pastaigājās studenti, kas apguva islamu, jurisprudenci, arābu valodu. Viņi bija ģērbušies turbānos, melnos zābakos un čapanā — uz​beku svītrainajā kokvilnas halātā.

Ari tagad Vidusāzijā nav aizmirstas musulmaņu viesmīlības tradīcijas, kas balstīja Ibn Batutu viņa garā ceļojuma laikā. Tāpēc Eberkrombi nejutās pārsteigts, kad draugs Sa- markandā viņu uzaicināja pie sevis mājās uz tēju. Galdā bija likts viss, ko vien saimnieka brāļi no savām sētām bija sanesuši: tur bija āboli, bumbieri, aprikozes, vīnogas, mandeles, persiki, svaigi cepta maize.

Kaut gan islams liedz lietot alkoholu, daudzi uzbeki pret šo dzērienu naidu netur. Uz galda atradās arī uzbeku šampanieša un konjaka pudele. Un tad sievietēm tika dots rīkojums nest iekšā galvenos ēdienus: sīpolu zupu, marinētus tomātus, ļuļa-kebabu aukstā veidā, gurķus, skābpienu, kūpošu jēra gaļas plovu.

Ibn Batūta, ar savu vienību atstājot Samarkandu, pagriezās uz dienvidiem, šķērsoja Oksusu (tagad Amudarja) un virzījās uz savu galveno mērķi — Indiju. Kā parasti, viņš izvēlējās tālāko ceļu, šoreiz tas veda caur Mešhedu un Niša- pūru uz Persiju un Ziemeļafganistānas tuksnešu plato. Kun- dūzā ceļinieks apmetās uz sešām nedēļām, lai zirgi un kamieļi varētu ganībās atpūsties, pirms uzsākt ceļu pa sniego​tajām Hindukuša kalnu pārejām un Sindas tuksnešiem, kas atradās tūlīt aiz kalniem.

Pie Indas pietekas Multašes starp Sindu (tagadējā Pakistānā) un Indiju Ibn Batūtam izdevās no vietējiem tirgoņiem iegūt līdzekļus, lai iegādātos Mogolu sultānam dāvanas un nosūtītu ziņnešus ar vēsti par savu drīzo ierašanos Deli. Ziņneši bija ātrāki par vietējo «ekspresi»: «Ceļojumam no Sindas provinces līdz sultāna galvaspilsētai parasti vajadzīgas piecdesmit dienas, turpretī mana vēsts tika nogādāta piecās dienās.»

Ibn Batūta šo attālumu pa apdzīvotām teritorijām nobrauca ar komfortu, persiešu augstmaņu un viņu ģimeņu, kā arī vergu un divdesmit pavāru pavadīts. Taču arī tas viņu nepaglāba no ceļa briesmām. Ibn Batūta raksta: «Atklātā vietā mums uzbruka gjauri — astoņdesmit kājnieku un divi jātnieki… taču mēs cīnījāmies sīksti un nogalinājām vienu jātnieku un kādus divdesmit kājniekus… Mani ari ķēra viena bulta, bet otra — zirgu, taču augstsirdīgais Allāhs mani sargāja. Neticīgo bultām nav spēka. Mēs nogalināto galvas aizvedām līdzi un izkārām gar Abu Bakara pils mūriem.»

VAŽAS UN ZELTA SMAGUMS Indijā Ibn Batūtam palaimējās satikt ne tikai sūfistus, kas meistarīgi izpilda rituālus ar uguni, bet viņš redzēja arī sieviešu labprātīgu pašsadedzināšanos. Sievietes pavadīja svinīga procesija, bet viņas pašas, sudraba zvārguļus šķindinādamas, smējās un visiem uzsmaidīja. «Kopā ar šīm sievietēm mēs nobraucām trīs jūdzes un nonācām ēnainā vietā, kur bija daudz ūdens un koku. Tur jau bija uzstādītas trīs teltis, katrā no tām — akmeņu kaudze, bet teltīm pa vidu ūdens tvertne. Saules stari biezajai lapotnei cauri netika, tāpēc šķita, ka atrodamies peklē. Līdz šai vietai atbraukušas, sievietes ielīda ūdens tvertnē un tur, ūdenī,

novilka drēbes, kuras tūlīt pat tika izdalītas nabagiem. No ūdens viņas izlīda rupjos linaudekla kreklos, ap vidu sajoztos. Netālu no ūdens tvertnes, lejiņā, bija iekurts ugunskurs. Lai liesmas ietu augstāk, ugunī lēja koriandru eļļu. Ugunskuram visapkārt stāvēja piecpadsmit vīriešu ar žagara nastām un vēl kāds desmits vīru ar sausām šķilām. Sievietes gaidot, pie ugunskura bija sapulcējušies taurētāji un bundzinieki. Daži vīrieši ugunskura piesēdza ar baltu audeklu, lai ugunskura izskats sievietes nesamulsinātu. Viena no sievietēm pienāca pie ugunskura un asām kustībām izrāva audumu vīriem no rokām. Pēc tam viņa aizlika rokas aiz pakauša un iemetās ugunī. Tai pašā mirklī sāka dārdēt bungas un ieskanējās taures, un vīrieši meta ugunskurā žagaru nastas. Sākās šausmīga kliegšana.» To visu redzēdams, Ibn Batūta gandrīz vai novēlies no zirga. Ceļabiedri viņam uzšļākuši ūdeni un atdabūjuši pie samaņas.

Deli Ibn Batūta satikās ar leģendāro indiešu sultānu Muhammedu ibn Tuglaku viņa Džehanpanahas pilī, «tūkstoš kolonnu» zālē. Valdnieku pavadīja viņa vezīrs, ducis ministru, ierēdņi un vergi, arī «mušu atgaiņātājs», aiz tiem stā​vēja 200 apbruņotu kareivju, 60 zirgu karaliskā apseglojumā un 50 ziloņu zīdā un zeltā. > Ceļotājs kaprīzo sultānu apraksta kā dievbijīgu, dāsnu, drosmīgu, bet nereti arī neaprēķināmu cilvēku: «No visiem vīriem, ko esmu saticis, šis monarhs visvairāk mīl pasniegt dāvanas un izliet asinis.

Viņš pie saviem vārtiem nekad ne-atstāj nepamanītus nabagus un apber tos ar dāvanām, bet turpat viņš var cilvēku arī likt nonāvēt» Kaut gan sultānam bija smags raksturs, Ibn Batūta viņa galmā pavadīja septiņus gadus un kļuva par Deli tiesnesi. Panest valdnieka īpatnības lielajam ceļotājam, tagad jau galminiekam, dažā ziņā palīdzēja viņa verdziskā zemošanās. Ibn Batūta jau pēc pirmās tikšanās ar sultānu raksta: «Pēc katra labā vārda, ko viņš izteica, es viņam skūpstīju roku.» Taču tā bija nevis Ibn Batūtas personiskā īpašība, bet drīzāk gan tā laika paraža. Padevība tika bagātīgi atmaksāta. Kad lielie izdevumi Ibn Batūtu iedzina parādos, tad sultāna zelts viņu atkal padarīja maksātspējīgu. Turpretī draudzība ar vietējiem sūfistiem marokānim gandrīz vai prasīja dzīvību. Par to, ka Ibn Batūta apmeklē sūfistu sektu, sultāns reiz tik ļoti saniknojās, ka pavēlēja to iesēdināt mājas arestā.

«Es biju ieslēgts piecas dienas, un katni dienu es atkārtoju Korānu — no vieniem vākiem līdz otriem,» stāsta ceļotājs. Sektantu, kuru viņš bija apmeklējis, nonāvēja, bet Ibn Batūtu beidzot atbrīvoja.

Pateicībā Allāham viņš izdalīja visu, kas vien viņam piederēja, atdeva nabagiem pat savu tirgoņa apģērbu un sāka dzīvot reliģiska vientuļnieka dzīvi.

Pēc pieciem mēnešiem sultāns viņu pieņēma atkal, dusmas nomainījis ar žēlsirdību. Cik liktenis var būt mainīgs: šajā reizē sultāns viņu iecēla par sūtni Ķīnā! Klaiņojošs zinātnieks, kas Tanžeru atstāja ar dažiem grašiem kabatā, tagad, 1341. gadā, bija vadonis dižai karavānai. Un kādai vēl! Simtiem augstdzimušu un labi audzinātu cilvēku ar piegulētāju katram un indiešu dejotājām. Līdzi tika ņemts daudz dažādas dārgas mantības: zelta svečturi, samts, zobeni, ar pērlēm izšūti cimdi. Kopā ar jauno sūtni mājup devās desmitiem Ķīnas vēstnešu. Un viņus visus pavadīja tūkstoš valdnieka jātnieku.

Jaunais sūtnis savu karalisko karavānu veda uz dienvidiem, uz Indijas okeānu. Un tur atkal, tāpat kā ceļā uz Indiju, Ibn Batūtam no slēpņa uzbruka laupītāji. Aplaupīts, bez drēbēm un zobena viņš neapdzīvotajā apvidū gandrīz vai būtu aizgājis bojā, ja viņu neizglābtu musulmaņi.

No pārdzīvotā atguvies, ibn Batuta savāca savu diplomātisko korpusu, Kambejas līcī izvietoja to četrās lielās dovās un gar Malabaras piekrasti, kuru apdzīvoja dažādi ļaudis, aizburāja līdz Kalikutai. Par šo pilsētu Ibn Batūta raksta, ka to «apmeklē tirgoņi no Ķīnas, Sumatras, Ceilonas, Mal- divu salām, Jemenas un Farsas» (Persija).

Ibn Batūta ilgai kuģošanai uz austrumiem nolīga trīs ķīniešu džonkas — divus lielus kuģus ar 12 burām un komandu gandrīz tūkstoš cilvēku sastāvā, kā ari vienu mazāku kuģi sev un savai svītai. Pirmie divi kuģi bija domāti dāva​nai Ķīnas valdniekam.

Dienā, kad bija jāiziet jūrā, Ibn Batūta aizkavējās krastā, lai noturētu piektdienas lūgšanu. Šajā laikā pēkšņi sākās vētra. Tā piespieda visu floti ieiet seklā ostā, kur neveiklās džonkas drīz vien uzsēdās uz

sēkļa un tika sadauzītas. Dārglietas, vergi un zirgi nogrima jūrā. Ibn Batūtam atlika vienīgi noskatīties, kā viņa nelielais kuģis ar visām precēm un vergiem — turklāt viens no tiem rokās turēja viņa bērnu — izmisīgi mēģina tikt jūrā. Taču jūras dzīles aprija arī šo kuģi, un Ibn Batūta palika krastā ar desmit dināriem kabatā un lūgšanu paklājiņu…

Tas notika Kalikutā, kuģu būvētāju pilsētā, un Tomass Eberkrombi šo pilsētu apmeklēja un atrada, ka līdz pat šim laikam vienmasta burukuģu dovu būvē izmanto rokas zāģi un 600 tonnīga kuģa ķīli brigāde uzstāda pasūtītāja acu priekšā.

DZIRDĒTAIS NAV SALĪDZINAMS AR REDZETO Baidīdamies no sultāna Ibn Tuglaka dusmām, Ibn Batuta nolēma Deli neatgriezties, bet ceļu un Ķīnu turpināt vienatnē. Iesākumā viņš uz neilgu laiku iegriezās Maldivu salās, kas atrodas 400 jūdžu attālumā no Indijas galējā punkta. Taču, kad Maldivu karaliene Hadiža uzzināja, cik viņš ir izglītots un ka viņam galms izdevis uzticības rakstus, viņa ar zeltu un brīnum daiļu jaunu verdzeņu palīdzību panāca, ka Ibn Batūta paliek. Kādu laiku Ibn Batūtam vietējā politikā bija ievērojama nozīme, jo viņš apprecēja kāda dižciltīga lielmaņa meitu un kļuva par salu galvenās pilsētas Males tiesnesi. Tai pašā laikā viņš vāca koku, zivju, kā arī sieviešu rotām izmantoto gliemežvāku paraugus. Viņa piezīmēs ir šādas rindas: «Lielākā daļa valkā tikai gurnu apsējus. Tādā ģērbā viņi pastaigājas pa tirgu. Kā salas tiesnesis es mēģi​nāju sievietēm pavēlēt, lai viņas staigā apģērbtas, bet bez panākumiem.»

Ibn Batūta uzskata, ka tieši zivis un palmu rieksti ir par iemeslu «salinieku neparastajai mīlestības pārpilnībai». Viņam pašam bija «četras sievas, nerēķinot mīļākās», un ar katru savu sievu viņš pavadīja «ik nakti pēc kārtas». Vispār viņš savā mūžā bija precējies un šķīries sešas reizes. Maldivieši savas sievietes viņam piedāvāja laulībai uz laiku. Padzīvo kādu laiku, tad trīs reizes izsaki šķiršanās formulu un ej, kur gribi. Arī patlaban Maldivijā, pēc statistikas datiem, ir pasaulē visaugstākais laulību šķiršanas procents, bet arī viszemākais noziedzības līmenis.

Ibn Batūtam vispār piemita vājība pret skaisto dzimumu. Savas klejotājdzīves draudzenēm viņš dienasgrāmatā veltījis saviļņojošus ierakstus. Turklāt Korānu viņš nebūt nepārkāpa: islams daudzsievību pieļauj un neliedz arī verdzenes. Ibn Batūtam bija maiga dvēsele, romantika sirds un cēls izskats, tāpēc sievietes pašas pēc viņa tīkoja. Pirmo reizi viņš apprecējās Tunisijā, bet jau ceļā sievai pateica vārdus, ar kuriem pietika, lai laulību uzskatītu par šķirtu. Un tie skanēja šādi: «Tu esi brīva!» Drīz vien Ibn Batūta sadomāja ņemt otru sievu — viņš gribēja apprecēt kāda svētceļnieka meitu. Savām otrajām laulībām par godu Ibn Batuta karavānai sarī​koja dzīres, kas, pēc viņa vārdiem, «ilga veselu dienu».

Dienasgrāmatās Ibn Batuta ne tikai daiļo dzimumu aj>- jūsmo, ne tikai apraksta, kāda dažādās zemēs ir sieviešu āriene un raksturs, bet runā ari par viņu stāvokli sabiedrībā. Visbiežāk Ibn Batūtas uzmanība ir pievērsta augstākās sabiedrības dāmām. Bet pa ceļam viņš iegādājās verdzenes vai kādu no tām paņēma par sievu. Dažas sievietes gāja viņam kādu laiku līdzi, taču neviena pie viņa nepalika ilgāku laiku.

Sievietes cieta, slimoja, dzemdēja bērnus, saņēma šķiršanos un palika tur, kur liktenis viņas bija aiznesis.

Un tomēr nenogurdināmais ceļotājs bija spējīgs ne tikai uz acumirklīgu aizraušanos, bet arī uz stiprām jūtām. Viņš rūgti pārdzīvoja, kad viņam bija no dārgām sievietēm un mazgadīgiem bērniem jāšķiras. Taču ne sievas, ne bērni viņu nespēja darīt laimīgu, pār viņu nedalīti valdīja tikai viena kaislība — svešu zemju un tautu iepazīšana. Kāds Ibn Batūtas biogrāfs atzinis, ka ceļotājs savos centienos izzināt pasauli pat «saņēmis īpašu svētību». Ceļinieka gaitas viņš uzsāka kā reliģiskais askēts, bet vēlāk kļuva par ceļotāju ceļošanas dēļ, par ģeogrāfu, to nemaz īpaši negribot Viņš iepazina pagodinājumus un pazemojumus, apceļoja daudzas zemes un beidzot iekļuva musulmaņu hronikas lappusēs. Un pēc vairākiem gadsimtiem tika atzīts, ka Ibn Batūta ir viens no visu laiku un visu tautu diženākajiem ceļotājiem.

Ibn Batūtas Maldivu salu aprakstus var uzskatīt par augsta līmeņa ģeogrāfisko literatūru. No visa, ko Ibn Batūta uzrakstījis, tieši Maldivām veltītās lappuses tika kā pirmās pārtulkotas Eiropas valodās. Lielas sajūsmas pilnās rindas, šķiet, varēja rasties arī tāpēc, ka tikai Maldivu salās viņš pirmo reizi izjuta ģimenes pavarda siltumu un mieru.

Arī Tomass Eberkrombi apmeklēja Maldivu salas, par kurām Ibn Batūta teicis, ka tās ir «viens no pasaules brīnumiem». Pašreizējā Male, Maldivijas Republikas galvaspilsēta, izvietojas uz vienas kvadrātjūdzes, un šeit dzīvo lielākā daļa no 213 tūkstošiem valsts iedzīvotāju. Izrādījās, ka Eber- krombi neradās nekādas grūtības, apmeklējot ministrus, jo viņi visi mitinās vienā namā.

Valsts ekonomika galvenokārt orientēta uz tūrisma industriju. Maldivu salas katru gadu apmeklē līdz 200 tūkstošiem tūristu. Tātad uz katru maldivieti iznāk pa vienam tūristam. Apmēram 60 modernas viesnīcas izkaisītas pa četrsimt jūdžu garo arhipelāgu, pa vienai viesnīcai katrā lielākajā palmu lapotnes ēnā ieslīgušajā salā.

Ceilonā Ibn Batūta vēlreiz kļuva par svētceļnieku. «Tiklīdz biju nokļuvis līdz salai, manī vairs dzīvoja tikai viena vēlēšanās: apmeklēt svēto Ādama pēdu,» viņš raksta par Ādama pīķi, ko tur svētu daudzās reliģijās. Viesmīlīgais sa​las valdnieks ceļotāju apgādāja ar «palankīnu, ko nesa vergi, un nosūtīja man arīdzan četrus jogus, trīs brahmaņus un vēl piecdesmit vīrus, lai tie nestu provīziju».

Ar ķēžu un balstu palīdzību viņi svēto virsotni sasniedza, kur ceļotājs ari atrada «mūsu tēva Ādama svēto pēdas nospiedumu — padziļinājumu akmenī, kas bija tik dziļš, ka atlika tikai pabrīnīties vien».

«Kad bijām uzkāpuši pašā augšā, tad mākoņi mūsu acīm aizsedza kalna pakāji.» Ar kāpienu Ādama pīķī Ibn Batūta musulmaņu svētvietu apmeklējumu sarakstam pielika punktu, šis bija viņa klejojumu gadu pēdējais svētceļojums.

Arī mūsu laikabiedrs nevarēja paiet garām svētajai vietai. Viņš salīga jaunu tamilu par gidu un pēcpusdienā sāka doties ceļā. Kāpjot kalnā, viņi pagāja garām nelieliem tempļiem un budistu stūpām — pussfēriskām vai torņveida memoriālām būvēm vai relikviju glabātavām. «Mēs, indusi, ticam, ka tas ir Šivas pēdas nospiedums, turpretī budisti saka, ka tā esot Būdas pēda,» pa ceļam stāsta pavadonis.

Virsotnē viņi sastapa vienīgi dzenbudistu mūku un divus vietējos sargus, kas vienā no tempļa istabām ierādīja naktsmājas.

Svētā pēda bija «vienpadsmit sprīžu gara», rakstīja Ibn Batūta (viens sprīdis — 22,8 cm). Taču pēda jau bija stipri sadēdējusi un izdrupusi — fanātiķi te nākuši un to rokām skāruši jau simtiem gadu.

UZ ZEMES MALU Pēc neilgas uzturēšanās Ceilonā Ibn Batūta devās tālāk. Un te nu viņam uzbruka vēl viena nelaime.

Viens kuģis cieta katastrofu, otru aplaupīja pirāti. Beidzot viņš izmeta enkuru nelielajā Samudras ostā. No šīs ostas nosaukuma vārdu ieguvusi arī pati kampara, krustnagliņu un santalkoku sala Sumatra.

Indiešu musulmaņu tirgoņi islamu šai salā bija atveduši tikai pusgadsimtu pirms Ibn Batūtas ierašanās. Izrādījās, ka Sumatras valdnieks Maliks Al-Zahirs bija «lēnprātīgs vīrs, kurš uz piektdienas lūgšanu gāja kājām. Viņš bija dedzīgs ticības aizstāvis. Un visā novadā pakļāva sev visus neticī​gos.»

Ceļotājs diezin vai būtu varējis iedomāties, ka jaunā ticība aizies tālāk par Sumatru, aptvers visu Indonēziju — pasaulē lielāko islama valsti, kurā tagad dzīvo kādi 160 miljoni musulmaņu.

Ibn Batūta apmeklēja arī Javu, Tavalisi ostu, kas jaunajās kartēs vairs nepastāv. Te viņš tikās ar amazoņu princesi, kura vadīja jaunu meiteņu — verdzeņu armiju, kas «cīnījās kā vīri». Princese viņam kā dāvanu piešķīra divus buivolus, citronus, rīsus, piparus.

Tālākā jūrasbrauciena laikā Ibn Batūta piestāja Cjuaņdžo- vas ostā Ķīnas dienvidaustrumu piekrastē — jūras šaurumā, kas Taivānu atdala no kontinenta. Tas notika 1346. gadā. Šeit, pirmajā priekšpostenī, ko ķīnieši bija nodibinājuši tirdzniecībai ar aizjūras tirgoņiem, sākās lielais «Jūras zīda ceļš». Ceļotājam

radās iespaids, ka «osta ir viena no lielāka-jām, kur varēja saskaitīt līdz simt lielām džonkām».

No senās akmens mūra bākas Tomass Eberkrombi kādreiz skaļajā un rosīgajā Cjuaņdžovas ostā ieraudzīja vienīgi dažus zvejas kuģus un kādu vecu kabotāžas kravas kuģi. Krastā viņš ievēroja, ka visi musulmaņi tāpat kā senatnē dzīvo senajos kvartālos ap mošeju. Šai pirmajai ķīniešu mošejai jau 350 gadu, un tā uzbūvēta apmēram tajā vietā, kur Allāhu tika pielūdzis Ibn Batūta. Dīvaini bija pie sienas ieraudzīt islama devīzi ķīniešu hieroglifu rakstā: «Nav cita Dieva kā vienīgi Allāhs.» Ķīna pārsteidza pat tais laikos daudz pieredzējušo Ibn Batutu. «Ķīna ceļiniekam ir viena no visdrošākajām zemēm,» viņš rakstīja. «Cilvēks var deviņu mēnešu ilgā ceļā doties viens ar lielu naudu kabatā, nekā nebaidoties.» Taču, ja ārzemnieks kaut kāda iemesla dēļ bēguļoja, tads viņa attēls tika izsūtīts pa visu valsti meklēšanai. Un, kad Ibn Batūta pie sienas ieraudzīja pats savu portretu, turklāt pietiekami līdzīgu oriģinālam, viņš krietni vien pabrīnījās.

Lai arī cik lielu sajūsmu Ķīna izraisīja, tā īstenticīgā musulmaņa jūtas arī dziļi aizskāra: «Ķīnieši ir gjauri, kas pielūdz elkus un savus mirušos sadedzina tāpat kā indusi. Viņi ēd cūkgaļu un suņus, pārdodami tos tirgū.» To pašu var vērot arī mūsu dienās Guaņdžovā (Kantonā), kur tirgū pārdod suņu, kaķu, cūku, bruņurupuču gaļu.

Tieši Ķīnā ceļotājs izjuta, cik tālu viņš ir no mājām. Ķīnā Ibn Batūtas klejojumi beidzās. Viņš izgāja līdz okeānam, ko jau vairākus gadsimtus pirms Magelāna nosauca par «Kluso». Okeāns viņam šķita bezgalīgs, bet tālā zeme, kurā bija nokļuvis, — zemes mala.

Bija pienācis laiks posties u!z mājām.

Trīs gadi pagāja, kamēr viņš nonāca savā zemē, kas, pēc Ibn Batūtas vārdiem, ir «vislabākā no visām, tāpēc ka tajā ir augļu pārpilnība, tur tek daudz upju un sātīga ēdiena ir diezgan». Šos vārdus it kā diktējušas ilgas pēc dzimtenes, kas garajos klejojumu gados nebija dzisušas. Ieradies Marokā, viņš uzzināja, ka viņa māte ir mirusi tikai dažus mēnešus pirms viņa ierašanās; viņa ļoti cienītais tēvs bija miris jau pirms piecpadsmit gadiem.

«Kad pārrodics no ceļojumiem, tad tuviniekiem pārved kaut vai akmentiņu,» saka arābi. Arī Ibn Batūta pārbrauca mājās, protams, ne tukšām rokām. Taču viņa galvenā bagātība bija pieraksti, iespaidi un svešajās zemēs iegūtās, zināša​nas. Arī mājās viņu uzņēma kā varoni. Hronika vēstī: «To vidū, kas pienāca pie augstajiem Fesas vārtiem, bija šeihs, faķīrs un uzticamais ceļotājs, kas krustu šķērsu izbraucis zemju zemes un izbaudījis visādus klimatus, — Abū Ab- dallāhs Muhammeds, pazīstams kā Ibn Batūta un Austrumu zemēs pazīstams kā Sams ad-Dins («Ticības saule»). Viņš ir apstaigājis zemi mācīdamies un izstaigājis pilsētas, tās izbaudīdams; viņš pētījis, kā tautas sadalās, un iedziļinājies arābu un citzemicšu darbos. Bet savu ceļinieka spieķi viņš paņēma rokā šajā dižajā galvaspilsētā.»

Ibn Batūta dzimtajās vietās ilgi neuzkavējās. Neremdināmas ceļojumu alkas sauca jaunos klejojumos — un viņš jau ir Spānijas dienvidos kopā ar marokāņu brīvprātīgo vienību, kas Gibraltāru aizstāvēja pret krustnešiem; tad sekoja Malaga un Granada. Bet trīs gadus pēc Austrumu apceļošanas sekoja novārdzinošs gājiens ar kamieļiem cauri Sahārai. 1500 jūdzes pa smiltīm, uz «Nēģeru zemi», kā raksta Ibn Batūta, kur Marokai bija savas tirdznieciskās intereses. Šo grūto ceļu atkārtoja ari nenogurdināmais Tomass Eberkrombi, kam Ibn Batūtas piezīmes palīdzēja, viņu brīdinot par to, kas var ceļā atgadīties. Un piedzīvots tika viss kas — smilšu vētras, slāpju mokas, tuaregu cilts dumpis, mirāžas, kas var likt zaudēt prātu…

Savā pēdējā ceļojumā Ibn Batūta šķērsoja Rietumāfrikas impēriju Mali, likdamies ar musulmaņiem un slavēdams Allāhu. Līdz beidzot uz diviem gadiem apmetās Fesā, lai strādātu pie saviem ceļojumu rokrakstiem.

Viņa palīgs bija andalūziešu dzejnieks, vārdā Ibn Džu- zaja. No arābu avotiem zināms, ka slavenais ceļotājs mūža pēdējos gados! strādāja par tiesnesi netālu no Fesas un nomira 1369. gadā 64 gadu vecumā.

Kur atrodas viņa kaps — joprojām paliek noslēpums. Viena no iespējamām apbedīšanas vietām varētu

būt Tanžera, kur uzstādīts neliels kapakmens. Taču pārliecinošu ziņu par to nav. Iespējams, ka Ibn Batūta būtu vienisprātis ar kādu turku sūfistu atziņu, kurās viņš allaž ieklausījies un par tām sajūsminājies: «Kad esam miruši, meklējiet mūsu kapus nevis zemē, bet ļaužu sirdīs.»

Saturs Pirmā daļa. JŪRU UN GADSIMTU DZĪLĒS PAZAUDĒTI Andrejs Kolpakovs. Nogrimusi Hubilaja flote E. Losons. Rūpesti dārgumu dēļ Robērs Stenjū. Spāņu neuzvaramās Armādas nenovērtējami dārgās relikvijas Andrejs Kolpakovs. Sliktai slavai nolemtā Donalds Keifs. Ostā pienāk viduslaiku krava Robērs Stenjū. Svētās Helēnas nogrimušie dārgumi.

Silo Silvija A. īrla. Dzīvība un nāve Truku lagūnā Mendels Petersons. Galjonu kapsēta un «dzīvais sudrabs» Denjels A. Nelsons. 1812. gada kara spoku kuģi Roberts D. Bekards. Atrastais Bismarks Džons J. Ņūtonc. Kā mēs atradām «Monitoru Otrā daļa. UZ SVEŠĀM ZEMĒM Nikolajs Ņepomņaščijs. Par valdnieka dēla Sataspas dīvaino ziņojumu Aleksandrs Jurčenko. Aiz mītiskās pilsētas vārtiem Pāvels un Jurijs Supruņenko. No viņa ugunskuru pelniempacēlās pilsētas Andrejs Sarovs. Pa Enrikes Jūrasbraucēja pēdām Tinis Severīns. Odiseju meklējot Tims Severīns. Sindbada astotais ceļojums Merls Siveri. Briesmīgais Islama Zobens Jurijs Supruņenko. Pa tuksneša meridiānu Vladimirs Ļebedevs. Viņš dega nepacietībā redzēt Harcru.

Andrejs Šarovs. No sera Gotfrīda pils līdz Tā Kungu kapamJurijs Supruņenko. Pēc Korāna likumiem un sirds aicinājuma

paskaidrojumi

'Kuģa rullis — kuģa komandas locekļu saraksts.

'Jēkabs VI — Skotijas karalis no 1567.g., bet no 1603.g. — Anglijas karalis ar vārdu Jēkabs I. 2 Milžu Dambis (Giant's Causeway•) — viens no Eiropas dabas brīnumiem Ziemeļīrijas piekrastē pie Atlantijas okeāna. Denudētu bazalta klinšu palikšņi veido atkailinātas kristāliskas struktūras poligonālu kolonnu («ērģeļu») un šūnveida bruģa izskatā. (Red.) 2 P a 1 a š s — taisns, garš, plats zobens. (Tulk.)

67 l Kli ver koks — burinieka apaļkoks, pie kura piestiprina priekšējās buras (klīverus). l HMS — His Majesty ship — apzīmējums Karaliskās flotes kuģiem. (Red.) 5. aprīlī, divus mēnešus pēc tam, kad bijām atstājuši Šrilanku, bezvējš beidzot atkāpās. Jau pirmās dienvidrietumu musona brāzmas piepūta «Sohar» buras, un mēs sākām gluži naski slīdēt uz Sumatras pusi.

Nākamās dienas agrā rītā mūs piemeklēja pamatīga neveiksme. Strauji sacēlies vējš krasi mainīja virzienu un 25 metrus garo šķērsbomi piespieda pie grotmasta. Šķērsis nobrikšķēja vien. Milzīgā 1 Vēsturiskajā literatūrā ari Hormuzas šaurums — starp Arābiju un Persiju, savieno Omānas un Persijas līci (šā līča «vārti»), (Red.) 257 'Kūperskrīkas augštece ir Barku — tā sākas šajā grēdā. (Red.) 'Imams — musulmaņu garīdznieks, kas mošejā vada kopējo lūgšanu. (Tulk.) 'dublons — sena spāņu zelta monēta, kurā bija apmēram 7,5 g tira zelta. (Tulk.)

[2]autožīrs — lidaparāts, kam galvenā nesošā virsma ir gaisa skrūve (rotors), kas griežas gaisa pretstrāvas iedarbībā. Pēc helikoptera izgudrošanas darbi pie autožīra tika pārtraukti.

[3]almirante — admirālis, spāņu vai. (tulk.) 'indigo — spilgta, tumši zila krāsviela. (tulk.) 'foks — galvenā bura uz kuģa priekšējā masta. 'liga — garuma mērvienība Lielbritānijā un ASV, vienāda ar 3 jūras jū​dzēm jeb 5,56 km. (Tulk.)

[7]bezānmasts — pakaļējais kuģa masts. (tulk.)

'Nuevo Reino de Granada —Jaunā Granada. 'mārka — svara vienība, g.k. sudrabam, kas kādu laiku pastāvēja blakus romiešu mārciņai. Jau XI gs. no Vācijas ar Ķelnes tirgotāju starpniecību izplatījās Spānijā. Mārkas svars no 229,4 g ļiamazām pieauga līdz 234 gramiem. Lieliem maksājumiem lietoja sudraba stieņus, kam bija noteikts svars un noteikta raudze un kas ari saucās par mārku (latīņu vai. marca argenti). (Tulk.)

[9]unce — 1/12 romiešu mārciņas, t.i., 27,166 grami. (Tulk.) 'pistole — spāņu monēta zelta eskudo dubultvērtībā (6,2 g zelta); to ieviesa Filips II, bet XVII gs. sākumā tā kļuva par starptautisku monētu. XVII — XVIII gs. i>ar pistoli sauca gandriz ikkatru zelta monētu, kas atbilda Spānijas pistoles masai. No apgrozības izņēma XVIII gs. beigās.

[11]piastrs — spānijas senlaiku monētas «peso» (8 reāli) itāliskais nosaukums; sāka kalt Kārļa I (1516—1556) laikā, tīrais svars — 25,5 grami. 'eskorjals—spānijas karaļu rezidence, celta filipam II (XVI gs.). (Tulk.)

[13] dati sniegti pēc mūsdienu Gregora kalendāra, ko Spānija, bet ne Anglija, pieņēma 1588. gadā.

Angļi izmantoja Jūlija kalendāru. 'jeruzalemes krusts jeb kruķu krusts bija Spānijas emblēma. (Tulk.)

[15]falkonets — 45— 100 mm kalibra artilērijas ierocis XVI — XVIII gs. armijā un flotē; tas šāva ar svina lādiņiem. (Tulk.) 'monitors — bruņām klāts mazas iegrimes karakuģis ar stipru artilēriju, paredzēts militārām

operācijām jūras krastu tuvumā un upēs. (Tulk.)

■abordāžas kāši — burukuģu laikmetā kuģi ar kāšu palīdzību sa​ķērās kopā tuvcīņai. (Tulk.)

[18]amalgamācija — kalnrūpniecības metode, ar kuru no sasmalcinātām rūdām vai smiltīm iegūst sudrabu, zeltu, platīnu. (Tulk.)

[19]afināža — metalurģisks process, kura iegūst ļoti tīrus cēlmetālus (zeltu, sudrabu, platīnu), tos attīrot no dažādiem piemaisījumiem. (Tulk.)

[20]suverēns — persona, kurai pieder augstākā vara. (Tulk.)

[21]1812. — 1814. g. karš starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Lielbritāniju, pēc kura Lielbritānija vēlreiz atzina ASV neatkaribu. (Tulk.) 'tornado — virpuļvētras nosaukums ziemeļamerikā. (tulk) 'svētā valentīna diena — 14. februāris. (Tulk.)

[24] plāno karpīni grāmata krievu valodā pirmo reizi izdota 1795. gadā. Raksta autors izmantojis 1957. gada izdevumu.

[25]1160. gadā čellā un xix gs. restaurētā Marijas Debesbraukšanas (Uspe- ņijes) katedrāle. Pati pilsēta — Volīnijas Vladimira dib. pirms 988. gada. (Red.) 163 [26]varjagi — ziemeļeiropas iedzīvotāji; mūsu izpratnē atbilst vikingiem. (Red.) [27]bolgāra —volgas-kamas Bulgārijas galvenā pilsēta līdz XII gs. (Tulk.) 'malējas rags ar savām vētrām bistams jūrniekiem. (Tulk) [29]lotēži — citā tulkojumā lotofāgi — lotosu ēdāji. (Tulk.) 'festa — senpilsēta. (red.)

[31]eola — grieķu senajie to meklēja uz dienvidiem no Sicīlijas. Vēlākos laikos viņi šo salu iedomājās Lipāru salu grupā, kas atrodas Tirēnu jūrā uz Z no Sicīlijas. Šīs vulkāniskās salas arī mūsdienās dēvē par Eola salām. (Tulk.)

[32]l a i s t r ī g o n i (laistrygones) — grieķu mitoloģijā cilvēkēdāju milžu tauta. (Tulk.)

[33] Šeit un turpmāk citēts pēc R Krodera tulkojuma. «Tūkstots un viena nakts», Riga, 1957.g. 'osmana i valdīšanas gadi — 1299. — 1324. osmana dzimtas piederīgie sāka sevi saukt par «osmanli», t.i., Osmana dēliem, no šejienes osmaņu (otomaņu) nosaukums. (Tulk.)

[35]tag. kazvina — pilsēta Irānas ziemeļos. XVI gadsimta 2. pusē tā bija Sefevīdu dinastijas galvaspilsēta, ko šurp pārcēla Tahmāsps I. Tolaik Persijas valsts ietvēra arī daļu Aizkaukāza un Afganistānas. (Red.) [36]autoram galīgi aplam. «Gum» šajā gadījumā nav ne kaučukkoks, ne gumijkoks; tā vienkārši apzīmē eikaliptu dižkokus (druknas zemzaru formas kokus). Starp eikaliptiem gan ir pasugas, ko sauc par sveķkokiem. (Red.) 'eikaliptiem maz ēnas. (red.)

[38]1895.— 1896.g. (red.)

[39] pāvests Urbāns II, aicinādams ķerties pie ieročiem, lai «Tā Kunga kapu» izrautu no «neticīgo» rokām, visiem karagājiena dalībniekiem apsolīja pilnīgu grēku atlaidi un paradīzi debesīs. «Tie, kas šeit ir apbēdināti un trūcīgi, tur kļūs priecīgi un bagāti,» viņš paziņoja. (Tulk.)

[40]tuaregi — berberu tauta. (tulk.)

[41]piligrims — ceļojošs dievlūdzējs. (Tulk.)

'Kaljans — ūdenspīpe. (Tulk.)

[42]d u h a n s — austrumnieku krodziņš. (Tulk.) 'efendi — vīriešu uzrunas forma Turcijā. (Tulk.)