Gadsimtu noslepumi-6

Annotation GADSIMTU NOSLĒPUMI - 6 Redaktore D. Nātiņa Korektore V. Sarguna Tehniskā redaktore V. Vasifjeva

gadsimtu noslēpumi Gramata iepazīstinās ar daudziem jo daudziem melnā kontinenta noslepumiem. Ta modina interesi par izzināt noslēpumaino,vēsturi ļauj ielūkoties "aiz šis dzīves' un māca atklat iespējas un talantus, kas slēpjas cilvēka.

No krievu valodas tulkojusi TATJANA JARMOLINSKA Mākslinieks VILNIS LAPIŅŠ ТАЙНЫ ТЫСЯЧЕЛЕТИЙ VI ISBN 9984-579-23-9 (1,— 10. sēj.) © Издательский дом "Вокру света" 9984-579-35-2 © Juventa. Rīga, 1998 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Kara atbalsis

Pjēr s Demarē Borgēze Demonoloģija Žans Pols Burs IEVADA VIETĀ PIRMĀ DALA OTRĀ DAĻA Melnā burtnīca TREŠĀ DAĻA Nemirstīgo ieleja Dienvidafrikas noslēpumi Dienvidafrikas vēsturnieks Robs Māršs Kas ir Knisnas Džordžs Rekss princis vai zemas kārtas cilvēks?

Pavelniece Modžadži MISTĒRIJAS SĀKUMS Dienvidāfrikas rakstnieks Lorenss Grīns Negaidītās vietās atrastie dimanti Pagajības ēnas Andrē Kastelo Vēsturnieks Ļevs Vjatkins INDUKCIJAS UN DEDUKCIJAS METODE Vēsturnieks Ļevs Vjatkins lidotājs Ļevs Vjatkins Vēsturnieks Ļevs Vjatkins Mihails Pavlušenko Vēsturnieks Ļevs Mihailovs Saturs

Kara atbalsis

Pjēr s Demarē Borgēze Torpēdvīru Melnais Princis PROLOGS Zemūdenes «Scire» tērauda cigārs šķērso fārvatein un ieslīd atklātās jūras ņirbu vilnīšos tieši tai bridi, kad sarkanais saules disks pieskaras apvārsnim. Uz kapteiņa tiltiņa zemūdenes kapteinis Džūnio Valērio Borgēze binoklī apskata bangaino ūdens virsmu.

Iepriekšējā dienā, 1940. gada 22. oktobri, admirālis De Kurtēns, kas komandēja itāliešu karaliskās flotes desanta un triecienuzbrukuma spēkus, bija pavēlējis dot triecienu Gibraltāram, kas ir atslēga angļu rokas, ar kurn tie aizslēguši ieejas vārtus Vidusjūrā.

Saņēmis pavēli, Borgēze lika uzpildīt ar degvielu zemūdeni «Scire», kas stāvēja Spēcijā. Viņš sagādāja pārtiku desmit dienām un uz zemūdenes atstāja tikai pašu nepieciešamāko, izkraujot krastā gandrīz tonnu dažādu piederumu, bez kuriem varēja dzīvot un cīnīties.

Bāzes mols jau palicis aiz muguras, zemūdene uzņem kursu uz rietumiem. Zemūdens flotes jūrnieki vienmēr savā ceļā meklē mērķi. Taču šodien, 24. oktobrī, Valērio Borgēze ir pateicīgs liktenim, ka jūrā nav kuģu un nolaižas migla. Ne​viens pat nejauši nevarēs atklāt operācijas noslēpumu.

Divos dienā migla izklīst, un parādās iespējamais liecinieks, tāli kuģa dūmi pie apvāršņa. No šī kuģa zemūdeni varēja pamanīt Borgēze aiz piesardzības pavel mainīt kursu. īsā rudens diena beidzas bez citiem notikumiem.

Pūš viegls ziemeļaustrumu vējš, jūra ir mierīga. «Scire» dodas uz rietumiem, paliekot virs ūdens. Uz šaurā tiltiņa princis Borgēze binoklī vēro apvārsni kursa virzienā, signalizētājs, kas stāv blakus, kontrolē situāciju aizmugurē. Visas balasta cisternas ir piepildītas, tikai centrālās ne, un zemūdene no ūdens virsmas var nozust vienā mirklī.

25. oktobra pusdienlaikā apvārsni aizsedz viegla dūmaka. Borgēze atkal mazliet maina kursu, virzot zemūdeni turp, kur atrodas pats neredzamais Eiropas gals.

Drīz vien miglā tinas visa apkārtne. «Scire» atrodas bezgalīga ūdens klājiena vidū, un tajā klīstošie miglas vāli aizsedz mērķi, kuru zemūdene, ja nekas neatgadīsies, sasniegs pēc divu dienu brauciena.

26. oktobrī piecos pievakarē blāvo dienas gaismu nomij krēsla. Tuvojoties Gibraltāram, palielinās risks satikties ar pretinieka patruļkuģiem, kuru plakanie silueti ar nomaskētām ugunīm drāžas ar trīsdesmit mezglu lielu ātrumu. Šādā miglainā bezmēness naktī tos var pamanīt tikai pēdējā brīdī. Par laimi, zemūdeni pusiegrimes stāvoklī ieraudzīt vēl grūtāk nekā parastu kuģi. Turklāt angļu bāzes novērošanas dienestiem nevajadzētu būt stipri satrauktiem. Kurš tad gaida, ka viena pati itāliešu zemūdene varētu parādīties pie lielākās britu jūras kara bāzes Vidusjūras rietumos. Līdz šim nekad ienaidnieka periskops nav iztraucējis mieru šajos ūdeņos. «Nekas,» Borgēze sevi mierina, «turēsim acis vaļā un nesēdēsim uz ausīm.»

Ap deviņiem vakarā zemūdene tuvojas Spānijas piekrastei. Ziemeļos ir jaušama zeme, masīva krasta josla, vēl melnāka nekā nakts melnums. Noslāpējusi dīzeļus, «Scire» iet ar elektromotoriem, gatava jebkurā brīdī pazust dzīlē. Priekšā defilē neskaidras ēnas. Angļu sardzes kuģi inerti pilda savus patrulēša​nas uzdevumus, gaidīdami parasto ziņojumu: «Nav nekā jauna.»

— Aiz muguras redzams kuģis, — pusbalsī, gandrīz čukstus, ziņo signalizētājs, kas vēro situāciju pakaļgalā.

Borgēze pagriežas. Izniris no tumsas, angļu mīnukuģis vir​zās tieši virsū zemūdenei. Tas ir tik tuvu, ka jau var atšķirt mutuļojošā ūdens balto vērpeti pie priekšvadņa.

— Trauksme! Steidzama iegremdēšanās! Pilnā gaitā uz priekšu!

Ar vieglu metālisku šķindoņu aizveras lūkas, šļakst ūdens, piepildīdams balasta cisternas. Desmit grādu leņķī «Scire» traucas iekšā glābjošajā dzīlē. Pieplacis pie periskopa, princis skatās uz lielo eskadras mīnukuģi, kura siluets draudīgi aug. Nu jau tas ir virs traversas, tikai piecdesmit metru attālumā… Vai no mīnukuģa zemūdene būtu pamanīta? Pēkšņi periskopa objektīvu aizsedz ūdens. Borgēze vairs neko neredz.

Pēc piecpadsmit sekundēm «Scire» jau nolaidusies divdesmit metru dziļumā. Dzirdams, kā augšā lēni, ļoti lēni griežas ienaidnieku kuģa dzenskrūves… Varbūt uz kuģa ir pamanītas putu pēdas, kuras, ātri iegrimstot, sakūlusi zemūdenes kabīne? Tomēr kuģis uguni neatklāj. Visi saspringti ieklausās dzenskrūvju dūkoņā aiz borta. Uh! Beidzot viss nostājas savā vietā. Dzenskrūvju plakšķi kļūst straujāki.

Borgēze atviegloti nopūšas. Viņa neparastā veiksme nav pievīlusi ari šoreiz.

Pusstundu nobraukusi zem ūdens, «Scire» uzpeld augšā divdesmit jūdzes no Alhesirasas līča. Nekas apkārtnē nav redzams. Zemūdene uzņem kursu uz Gibraltāru. Viens dīzelis griež dzenskrūves, otrs uzlādē akumulatorus. Trijos atkal jauna steidzama iegremdēšanās, lai palaistu garām lielu mīnukuģi, kas gandrīz uzskrien virsū zemūdenei.

29. oktobra vēla, miglaina rītausma. Laiks ir apmācies, taču vērojams dīvains fenomens, debesis austrumos, tajā pusē, kur palika Itālija, blāv mazliet gaišāk nekā rietumos, virs Spānijas. Krasts kļūst saskatāms, tas jau nometis nakts apsegu. Borgēze gar to riņķo nu jau divas dienas un naktis. Šodien viņš krastu vēlreiz vērīgi apskatīs, lai vakarā dotu trie​cienu.

Iegremdējusies desmit metru dziļumā, zemūdene piesardzīgi zogas starp mīnu laukiem un patruļkuģiem. Izklājis sev priekšā karti, komandieris nu jau kuro reizi, periskopā skatīdamies, iztausta piekrasti un jūru, taču novāc periskopu ik reizi, kad pie apvāršņa parādās ienaidnieka sargkuģis. Viņa palīgs skaļi lasa navigācijas instrukciju, nodaļu «Gibral​tārs». Pelēkās oktobra dienas desmit stundās kartē jāatzīmē katrs sīkums, kas attiecas uz ieeju ostā, jāiegaumē repera punkti, jāpārbauda tīklu aizžogojumi un mīnu lauki un jānovērtē to bīstamība. Tie bija atzīmēti slepenā kartē, kas saņemta no itāliešu izlūkdienesta, taču var izrādīties, ka šo ziņu vērtība ir niecīga. Borgēze mobilizē visus spēkus, aicinādams talkā jūr​nieka nojautu un navigatora prasmi, kas iegūta desmit gadus ilgajā dienestā flotē un trīs gadus esot «Scire» komandierim.

Zemūdene tuvojas krastam un sāk gar to kursēt Uzdevums ir grūts. Kraujais krasts periskopā liekas it kā bez per​spektīvas, pelēks un plakans kā tāda dekorācija.

Taču šīs dekorācijas par katru cenu vajag ieplēst un uzzināt kas aiz tām slēpjas. Zemūdene tuvojas krastam, laiku pa laikam mainīdama kursu, lai to nejauši nepārsteigtu nesagatavotu pēkšņi aizmugurē parādījies kuģis.

Beidzot Borgēze nosaka, kāds būtu vislabākais manevrs, ko viņš veiks operācijas laikā.

Nakti nomij diena. Seši cilvēki izslīd no zemūdenes, kas, piekļāvusies gruntij, guļ piecpadsmit metru dziļumā un, jāteniski nosēdušies uz dīvainiem, torpēdām līdzīgiem aparātiem, peldus dodas uz Gibraltāra pusi, uz šo leģendāro cietoksni, kas ieguvis nepieejama cietokšņa slavu.

Nākamajā dienā šis mīts tiks izgaisināts. Leitnantam Džino Birindelli izdosies forsēt aizžogojumus un iekļūt ostas iekšējā akvatorijā. Tā zemūdenes apkalpes locekļi sāka īstenot visneparastāko jūras kaujas darbības paņēmienu Otrā pasaules kara laikā. Uz skatuves parādījās dzīvas torpēdas no miesas un asinīm komandiera prinča Džūnio Valērio Borgēzes vadībā.

1. NODAĻA Princis Džūnio Valērio Borgēze dzimis Romā 1906. gada 16. jūnijā, viņš cēlies no dzimtas, pie kuras pieder Romas pāvests Pāvils V, laicīgajā vārdā Kamillo Borgēze, kas atstājis savu vārdu uz Svētā

Pētera katedrāles bazilikas, ko cēlis Si- pions Kafarelli, kurš Romā uzbūvēja arī slaveno «Villa Borghese», kurā savāktas bagātīgas mākslas darbu kolekcijas, pie šīs dzimtas pieder ari otrs Kamillo Borgēze, kura sieva pasaulē pazīstama kā «madame Pauline Bonaparte».

Viņa tēvs Livio Borgēze kopš 1870. gada bija diplomāts. Tajā gadā Itālija kļuva vienota, valdot Pjemontas karalim Viktoram Emanuēlam II, kuru par Itālijas karali pasludināja 1861. gada 23. martā ar parlamenta palātu balsojumu.

Viņa tēvocis Sipions Borgēze iemantojis pasaules slavu ar saviem ceļojumiem uz Ķīnu. Borgēzes ģimene, kas nāca no Sjēnas, bet bija iekārtojusies galvaspilsētā, savu dzīvi dalīja starp karaļa galmu Romā un pili Artēnā. Valērio, gluži dabiski, vadīja vieglu un bezrūpīgu dzīvi kā jau visi jaunie itāliešu aristokrāti, nodarbodamies ar tenisa spēli, peldēšanu, džudo un jāšanas sportu. Visos šajos sporta veidos viņš guva lieliskus panākumus, jo bija apveltīts ar izciliem fiziskiem dotumiem.

Viņš bija rojālists, sekojot dzimtas tradīcijām, audzināts mīlestībā un uzticībā Savojas karaļnamam un par politiku īpaši neinteresējās, vismaz ne vairāk kā par citām nodarbēm, un tas uzreiz noslēdza viņam durvis uz diplomāta karjeru, kurai tēvs viņu centās sagatavot 1922. gadā jaunajam princim palika piecpadsmit gadu. Viņš pabeidza mācības skolā, un pienāca laiks izvēlēties vienu no divām jomām, kas būtu viņa, Borgēzu dzimtas aristokrāta, cienīga, proti, baznīcu vai armiju. Viņa tēvs tai laikā joprojām ir sūtnis Lisabonā. Princis īsti nevēlas kļūt nedz par mācītāju, nedz par virsnieku. Bet, tā kā Valērio ir sportisks jauneklis, mīl dzīvi un ir nolēmis no tās ņemt visu iespējamo, viņš sagatavojas un iztur iestājpārbaudījumus Karaliskajā jūras akadēmijā Livornā. Flote viņu vilināja ar savu prestižu, kuru tolaik bija ieguvusi. Taču par mācībām Valērio nebija nekādā sajūsmā, varētu pat teikt — pret tām viņš juta riebumu. Pirmā mācību gada beigās jauneklis izkrīt eksāmenos un viņu nepārceļ nākamajā kursā Šīs nepatikšanas izšķiļ dzirksteli, kas pilnībā pārvērš jaunekli, un viņš vairs nav bezrūpīgs skolnieks, kam prātā tikai izklaidēšanās un sporta nodarbības, bet gan labākais kursants savā kursā.

Viņš ir ļoti sabiedrisks, un kļūst par līderi, citi viņā labprāt klausās, viņš tos iedvesmo, ved sev līdzi. Vinā snaudošais iedzimtais komandiera gars nu pamostas. Dažu mēnešu laikā viņā notiek pārsteidzoša pārmaiņa, agrākais mierīgais, pat lab​sirdīgais jauneklis top valdonīgs, skarbs.

Tai pašā bridi, kad viņš sevī atklāj jauno, jūrnieka, aicinā​jumu, viņā mostas interese arī par politisko dzīvi.

1922. gada 29. oktobri karalis aicina Musolīni pārņemt varu, līdz ar to darot galu ilgajam anarhijas un sajukuma periodam valsti Kaut gan Borgēzes izpratnē šī fašistu piesaistīšana valsts varas augstienēm ož pēc plebejisma, kaitinot viņa aristokrātiskās nāsis, viņš tomēr tic, ka tiem izdosies rosināt Itālijas atdzimšanu. Tāpat kā vairums itāliešu, viņš nenoliedz izjūtas, kuras pāvests Pijs XI reiz personiskā sarunā uzticēja sūtnim Baien- sam: «Musolīni nav Napoleons un varbūt nav pat Kavūrs, bet viņš ir vienīgais, kurš pareizi izprot, kas jādara valsts labā, lai valsti atbrīvotu no anarhijas, kurā to iegrūdis parlamentārisms bez stingra mugurkaula un trīs kara gadi. Jūs redzēsiet, nācija ies viņam līdzi. Viņa uzdevums ir atjaunot nācijas garu. Trūkst tieši likteņa izredzētu cilvēku, kuri valstī nodibinātu mieru un saskaņu. Lai Dievs tas Kungs mums sūta vairākas tādas vadugunis, kas apgaismotu ceļu un vestu sev līdzi cilvēci.»

Borgēze apzinās, ka ikvienam itālietim, katram savā vietā, jāziedo visi spēki, lai celtu savas valsts prestižu un sekmētu tās atdzimšanu. Viņš uzskata, ka kopš pašas nodibināšanās Jūras akadēmija ir sastingusi, neelastīga struktūra. Viņa sapnis ir ieraudzīt, kā tā mainīsies un beidzot ies kopsolī ar laikmetu.

Viņš sper pirmo soli, nolemdams ar savu spēku, drosmi un gribu būt noderīgs vājākiem un necilākiem biedriem, kuri ir vecāka gadugājuma kursantu nemitīgas piekasīšanās un zobgalību upuri. Kaut gan Borgēze ir aristokrāts vai, gluži pretēji, tieši tāpēc, ka ir aristokrāts, viņš vairs nespēj paciest šādu netaisnību. Borgēze ap sevi pulcina grupu spēcīgu puišu, lai dotu pretsparu tiesību pārkāpējiem. Visi, it īpaši viņš pats, ir ķildnieki un kaušļi, kuri pa labi un pa kreisi izdāļā dunkas. Šai periodā ari rodas viņa iesauka «Dunkas grūdējs mugurā uz laimi», kura pavadīs viņu vasas kaijeras laikā Pirms katras

ope​rācijas viņa ļaudis lūgs, it kā izpildot rituālu: «Komandieri, neaiz​mirstiet iedunkāt» Viņš nepamet arī sporta nodarbības. Laikposmā no 1923. līdz 1928. gadam Jūras akadēmijas komandas sastāvā Borgēze piedalās slavenajās regatēs «Corso». Šī regate Itālijā bija tikpat slavena kā Anglijā regate Oksforda-Kembridža. Viņš gūst vienlīdz spožus panākumus gan paukošanā, gan futbolā un džudo cīņā.

1928. gada jūnijā beidzot akadēmiju, Borgēze jau uzskatāms par īstu jūrnieku. Divdesmit divu gadu vecumā sasniegts viņa fiasko spēku un intelektuālo spēju briedums. Viņš patīk sievietēm, jo ir stalta auguma, brīnišķīgi veidots, vieglu gaitu, ģērbies augumam cieši piegulošos flotes virsnieka baltajos formas svārkos, ar bronzas krāsas iedegumu sejā un melniem, gludiem matiem. Viņa dabisko vieglumu saskarsmē ar cilvēkiem, aso prātu un četru valodu prasmi ļoti augstu vērtē Livornas augstākās sabiedrības salonos.

«Visas provinces bagātās ģimenes,» vēlāk atcerējās viņa akadēmijas biedrs Elio Toski, «loloja sapni viņam izprecināt savas meitas.»

Gandrīz katru vakaru viņu gaida ielūgums vai nu vakariņās vai uz balli. Tomēr visbiežāk viņš atsakās pieņemt ielūgumus un draugu pulciņā apmeklē krogus.

Jau tai laikā ar pilnām tiesībām uz viņu varēja attiecināt raksturojumu, kādu jūras virsniekam bija devis ASV jūras kara flotes izveidotājs Džons Pols Džonss 1775. gadā, uzrunādams Kongresa jūrlietu komisiju: «Jūras virsniekam jābūt ne tikvien teicamam jūrniekam, bet ari augsti izglītotam džentlmenim, kas ir ļoti labi audzināts un apveltīts ar goda jūtām galējā pakāpē. Viņam jāprot vairākas valodas un jābūt labam diplomātam. Viņam jāapvieno sevī viscildenākās īpašības — pacietība, rakstura stingrība un vīrišķība.»

Seši jūrskolā pavadītie gadi nespēja pilnībā mainīt Valērio Borgēzes neatkarīgo, opozicionāra raksturu. Tā, nokļuvis dienestā uz kontrmīnukuģa, viņš aizstāja otrās klases virsnieku un pietauvošanās manevru izdarīja ar viņam raksturīgo nevērību. Komandieris, nobažījies par sava padotā attieksmi pret atbildīgu manevru, viņam uzsauca: «Neguliet, jaunais cilvēk!»

Borgēze pagriezās un mierīgi atbildēja: «Neuztraucieties un esiet bez bažām, dārgais.» Tas viņam maksāja vairākas dienas arestā.

Viņš nostājās tās jaunās virsnieku paaudzes priekšgalā, kuri vēlējās, lai viņu domas cienītu un viņiem neatņemtu tiesības biīvi izteikties; šie virsnieki gribēja dāvāt Itālijai jauneklīgu, dinamisku floti, kas būtu mūsdienīgas lielvalsts cienīga.

Taču gandrīz uzreiz Borgēze sadūrās ar konservatīvo, birokrātisko aparātu, kuru pie varas nākušie fašisti, viņam par lielu sarūgtinājumu, nebija varējuši nedz iznīcināt, nedz kaut vai iedragāt Tāpēc, pabeidzis kursus, kuros apguva nolaišanos dziļūdenī ar skafandru, Valērio Borgēze 1929. gadā izvēlas zemūdens speciālista likteni, kuram sevi ziedo visdrošsirdīgākie un fiziski vislabāk sagatavotie jaunie virsnieki. «Šeit» viņš vēlāk atzinās akadēmijas biedram Elio Toski, «es varbūt spēšu izdarīt ko jaunu, realizēšu savas ieceres un man nevajadzēs sastapt «Venēcijas jūrniekus», kuri ar savām pagājušā gadsimta idejām drūzmējas pie virsūdens kuģu pie- turiem.»

Par «Venēcijas jūrniekiem» ar izsmieklu saukāja tos flotes virsniekus, kuri savus labākos gadus bija izšķieduši, taisot karjeru uz Dodžu pilsētas piļu parketa un pludmalē rezervējot sev vietu zem saules.

Itāliešu kara flotē vecāko virsnieku vidū lādi bija lielum lielais vairums.

Pēc uzkāpšanas uz zemūdenes borta otrā palīga amatā, Valērio Borgēzem 1930. gadā tiek piešķirta leitnanta pakāpe, un nākamajā gadā viņš kļūst par pasniedzēju zemūdens peldēšanas skolā Pulā, pie Adrijas jūras. Tur Borgēze vēlreiz demonstrē savu īpašo paņēmienu, kā atbrīvoties no administrācijas važām.

1927. gada pavasarī kādā ballē Livornā, viesnīcā «Palace» Borgēze sastapa savu mīlestību — jauno grāfieni Darju Alsuf- jevu, vidējo meitu krievu emigranta ģimenē, kas bija atstājusi dzimteni 1917. gadā,

pēc boļševiku nākšanas pie varas. Par Darjas otro dzimteni kļuva Florence. Viņa bija skaista, labi audzināta un gudra, turklāt viņai piemita dziļa mākslas izjūta un neparasta enerģija. Tas viss savaldzināja Valērio Borgēzi, un viņš nākamajā gadā lūdza meitenes roku.

Pēc toreizējām tradīcijām saderināšanās laiks bija diezgan ilgs. Borgēze ar smagu sirdi samierinās.

Beidzot 1931. gadā viņš drīkst ļaut vaļu savām jūtām un pēc trīs gadus ilgas gaidīšanas var apprecēt Darju. Bet viņam jāsper vēl viens solis. Ka paredz tai laikā flotē valdošie stingrie likumi, laulībām jādabū karaļa personiskā atļauja. Taču aizrit mēneši, kāzu ceremonijas datums tuvojas, bet vēl aizvien nav saņemta atbilde. Kāzu priekšvakarā viņš joprojām gaida. Borgēze nolād ierēdņus. Ielūgumi sen aizsūtīti, kāzu ceļojums ieplānots, un viņš ir piespiests pie sienas: vai nu viss jāatceļ vai, pretējā gadījumā, sekos sank​cijas.

— Atliec kāzas uz vēlāk laiku, — draugi visi kā viens viņam iesaka.

— Šeit jautājumi ir lieki, — viņš atbild, — esmu nolēmis precēties un ari precēšos, ar karaļa atļauju vai bez tās, lai tas man maksā, ko maksādams. Es negribu laist garām vissvarīgāko notikumu savā dzīvē tikai tāpēc, ka nav kādas tur formālas atļaujas.

Kāzas notika. Kolīdz tās bija galā, jaunlaulātie kļuva par bēgļiem. Borgēze no saviem draugiem, ari virsniekiem, kuri dien štābā, uzzina, ka ir parakstīta pavēle viņu arestēt — Štābā izcēlās panika, — atcerējās Toski.

Pavēles sekoja cita par citu bargākas, tomēr visi atsacījās tās izpildīt Beidzot, dažas dienas pirms gaidāmās bēgļu atgriešanās, karaļa atļauja vajadzīgajā formā tiek saņemta. Noteikumu pārkāpēja meklēšanu pārtrauc. Borgēzem principa pēc tikai uz dažām dienām piespriež arestu.

Apprecēdams Daiju, Valērio Borgēze ir atradis savas cildenās dabas cienīgu līdzgaitnieci. Viņa ir tikpat neatlaidīga un enerģiska kā viņš un ar savu izpratni un mīlestību atbalstīs viņu visās grūtajās dienās, kas viņam nākotnē lemtas. Pie viņas Borgēze ik reizi, kad vien būs nepieciešams, atradīs mierinājumu un morālu atbalstu. Taču līdz tam laikam vēl tālu. Jāatzīst ka Itālija tajos gados ieņem cienīgu vietu Eiropas valstu ansambli, un par to jāpateicas Musolini. No visām Eiropas galvaspilsētām sāk birt apsveikumi.

1933. gada 18. februāri Londonā zālē «Queen's Halls» notiek Antisociālistiskās līgas divdesmit piektais kongress. Čērčils, kas runā kongresā, paziņo: «Romāņu gars, ko personificē Musolīni, visām nācijām atklājis, ka var sekmīgi stāties pretī komunisma uzbrukumam. Viņš pavēris ceļu, pa kuru var iet tauta, ja tai ir drosmīgs līderis. Musolīni fašistiskais režīms parādījis galveno ceļu valstīm, kuras uz dzīvību un nāvi uzsākušas cīņu pret sociālismu, un tām nešaubīgi jāiet pa šo ceļu.»

Borgēze, kurš ir pārliecināts patriots un nacionālists, jūt ka viņā mostas jaunas ambīcijas. Pēc desmit gadus ilgās fašistiskā režīma valdīšanas, viņaprāt, ir pienācis laiks beigt varas nostiprināšanas periodu un pāriet pie reformām, it īpaši armijā. Musolīni togad pats personiski ir nostājies kara, jūras un gaisa spēku ministriju priekšgalā, un nolēmis paātrināt armijas apbru- ņošanu ar moderno tehniku. Uz «lielajām atskaitēm dučem», kuras notika pēc katriem nozīmīgākajiem manevriem, sapulcējās līdz diviem tūkstošiem virsnieku. «Mēs esam bijuši, mums jābūt un mēs būsim diža karojoša nācija,» teica Musolīni.

«Mūs nebaida vārdi, un tāpēc sakām bez aplinkiem: mēs esam militāristi, vēl jo vairāk — mēs visi esam karotāji.»

Tāda valoda ir tīkama karavīra sirdij, un Borgēze nepaliek vienaldzīgs. Viņš sāk ar lielu interesi sekot Itālijas ārpolitikai. Musolīni neatlaidīgi tikko «vienkop savākto» valsti bīda pa autoritatīvo Romas impērijas ceļu, un Borgēzi apmierina režīma jaunā orientācija.

Viņš ari ar neslēptu gandarījumu uzņem faktu, ka Musolīni karaļa vārdā un paklausot tautas gribai 1935. gada 7. janvārī paraksta franču un itāliešu vienošanos, kuras mērķis ir atklāt «jaunu, ciešu sadarbību starp divām valstīm». Francija saskaņā ar šo vienošanos atdod Itālijai teritorijas Āfrikā Somālijas un Lībijas piekrastē un apstiprina Itālijas prioritātes Tunisijā līdz pat 1965. gadam. Tādā veidā Itālijas koloniālās pretenzijas tiek atzītas oficiāli Tā kā jaunatne, kuru fašisms pielūdza gluži kā svētumu («jaunība, jaunība, dailes pavasars…» tika

dziedāts oficiālajā himnā), izdarīja spiedienu, Musolīni neapstājās pie sasniegtā. Dienu no dienas kļuva aizvien acīm redzamāk, ka duče mērķē uz Etiopiju, feodālu valsti, kuru pārvalda despotiskais imperators Haile Selasije, kurš pats bez liekas kautrības iedomājās, ka ir ķēniņa Zālamana un Sābas ķēniņienes divsimt divdesmit piektais pēctecis.

25. maijā Musolīni, uzstādamies parlamentā un uzrunādams zālē sēdošos, izsaka brīdinājumu «tiem, kas grib mūs apturēt pie Brennera pārejas un neļaut virzīties tālāk». Īstenībā Musolīni jau kopš 1932. gada sāk uz Etiopijas aplenkšanu vērstu politiku. 1933. gadā tiek radīta kara komiteja, un pēc franču un itāliešu vienošanās noslēgšanas 1935. gada 19. janvāri pieņemts galīgais lēmums.

6. februāri armijas korpuss izceļas malā Āfrikas kontinentā. Itālijā sākas iesaukšana armijā. 11. februāri uz Āfriku nosūta vēl divas divīzijas. Valstī izsludina brīvprātīgo iesaukumu.

Kopš tā laika, kad dučem sācies pašam savs karš, viņš interesējas tikai par to, nobīdīdams malā citas problēmas. Francija un Anglija nonāk grūtā situācijā Etiopija ir Nāciju Līgas locekle, un šīs lielvalstis nedrīkst Etiopiju atstāt agresoram saplosīšanai, citādi tās zaudēs cieņu. No otras puses, tā kā pieaug draudi, ko rada Hitlers, Musolīni ir vajadzīgs demokrā​tijas valstīm Eiropā. Ko darīt?

Itālijā dučem Musolīni izveidojās brīnišķīgas attiecības ar armiju, it īpaši ar jaunajiem virsniekiem, kuriem viņš ne reizi vien atkārtoja; «Neviens cits nevar būt soģis šai delikātajā jautājumā, tikai pati Itālija.»

1935. gada 8. septembrī divdesmit tūkstoši fašisma piekritēju maršē pa Via del Impero, un Musolīni kliedz viņiem no tribīnes: «Mēs iesim līdz galam!»

10. septembri itāliešu izlūkdienests ziņo, ka Vidusjūrā novērota angļu karaliskās flotes koncentrācija.

Musolīni uzskata, ka tas ir parastais politiskais blefs, un nolemj tam nepievērst uzmanību.

3. oktobrī viņš raida savas divīzijas pret Etiopiju.

2. NODAĻA 30. septembri flotē tiek sacelta trauksme, lai atvairītu iespējamos draudus no Britānijas puses. Šāda konflikta perspektīva itāliešu flotes virsniekus dara nemierīgus. Kādā veidā viņi varēs stāties pretī Anglijai, ja tā izlems atbalstīt negusu, izmantodama savu lielo pārspēku uz jūras?

3. oktobri jūras kara bāzē Spēcijā virsnieku vidū šie draudi bija galvenais sarunu temats.

—Ja angļi bloķēs Suecas kanālu, — saka viens no virsniekiem, kuri ēdamistabā sapulcējušies pusdienās, — satiksme starp Vidusjūru un Sarkano jūru drīz vien tiks pārtraukta. Mēs tad būsim ieslēgti uz mūsu nelielās un neērti izvietotās pussalas, un angļu blokāde mūs noliks uz bada sliekšņa.

— Angļi uzreiz mums karu nepieteiks, — kāds cits viņam iebilst — Par to es neesmu pārliecināts, — pirmais atbild.

— Britu līnijkuģu lielgabaliem pretī mēs varam raidīt tikai kreiserus. Taču mūsu zemūdenes liks angļiem dārgi samaksāt vismaz tādā gadījumā, ja neiejauksies Francija. Ņemot vērā visu nupat sacīto, gaidāmā kampaņa man šķiet riskants pasākums, bet cīņa — nevienlīdzīga.

— Jūs esat mūžīgie pesimisti, — noburkšķ viens no tiem večukiem, kuros jaunie leitnanti vienmēr izraisa vislielāko neapmierinātību.

— Mūsu kuģi karam nav gatavi, — Borgēze atbild. — Pēc pēdējā kara mūsu štābi nav izperinājuši nevienu jaunu, oriģinālu ideju. Var domāt ka jūs esat nolēmuši zaudēt ikvienā karā, ko uzsāk Itālija.

Viņa tonis ir skarbs. Kopš akadēmijas beigšanas Valērio Borgēze nav atmetis paradumu ikvienam teikt acīs patiesību.

Šo sarunu uzmanīgi klausās Tezeo Tezei, maza auguma brūnēts ar šauru ūsu svītriņu virs augšlūpas.

Viņš ii- karakuģu būvētavu inženieris un atrodas dienestā kopā ar labsirdīga izskata milzi Elio Toski, kas šeit sēž viņam blakus.

Tezei aizvēra acis un aši izdarīja aplēses. Jaunākie līnijkuģi, kuru koptilpums ir 35 000 tonnu, pagaidām atrodas projektēšanas stadijā, bet lielākais vairums veco itāliešu bruņukuģu stāv remontā.

Borgēzem taisnība- kopš 1918. gada flotei nekas nozī​mīgs nebija radīts.

No galda gala jauns leitnants dedzīgi izmet: —Aviācijā ir organizētas brīvprātīgo pašnāvnieku komandas. He ņems uz grauda britu kreiserus.

— Mūsu kuģus gaida liels darbs, — piebilst viens no leit​nantiem.

— Acīmredzot tieši flotei atkal vajadzēs uzņemties visus kaujas uzdevumus jūrā, — Borgēze nopietni piezīmē.

Pateicis šos vārdus, viņš pieceļas no galda un atstāj istabu. Runātāji sadalās grupās un turpina pārspriedumus, dakšiņām šķindot Pēc pusdienām Tezei vēršas pie Elio Toski: — Vai tu dzirdēji, ko tavs draugs teica pirms aiziešanas? It kā pajokoja, bet tā ir skaidra patiesība.

Tieši flotei jākaro uz jūras. — Klausoties viņa vārdos, man ienāca prātā kāda ideja. Vai atceries gadījumu ar līnijkuģi «Viribus Unitis», kuru Pūlas ostā 1918. gadā nogremdēja Roseti un Paoluči?

— Ļoti labi atceros, — Toski atbild.

Viss norisinājās 1918. gada augustā. Šis notikums pieder pie tiem grandiozajiem piedzīvojumiem uz jūras, kādi bijuši visos laikos un visās zemēs. Austriešu armija nupat bija cietusi smagu sakāvi pie Vitorio Veneto. Kaut ari impērijas flote bija smago zaudējumu novājināta, tās rīcībā vēl atradās vareni kuģi — to vidū bruņukuģi «Viribus Unitis» un «Prinz Eugen», kuri stāvēja Pūlas ostā. Šis apstāklis satrauca itāliešu pavēlniecību. Tāpēc inženieris kuģu būvētājs Rafaēls Roseti un otrās klases kuģa ārsts Rafaēls Paoluči kara pēdējās dienās veica operāciju, kas viņu vārdus padarīja nemirstīgus.

1918. gada 31. oktobri viņus ar kuteri nogādāja Pūlas reidā No kutera tika nolaista neparasta izskata torpēda, un divi droš​sirdīgi vīri, jāšus uzsēdušies virsū šim dīvainajam aparātam, nozuda tumsā Šis «torpēdas» priekšējo daļu veidoja divi izjaucami cilindri. Katrā cilindrā bija iepildīts simt astoņdesmit kilogramu trinitroto- luola un katrs no tiem apgādāts ar pulksteņa mehānismu, kas iedarbina detonatorus, kā ari ar ierīci, lai cilindru varētu piestiprināt pie kuģa dibena. Aparāta aizmugures daļa bija izgatavota no neizsprāgušas vācu torpēdas korpusa. Torpēda noderēja par rezervuāru, kurā atradās gaiss zem 275 atmosfēru liela spiediena, tas iedarbināja dzinēju, kura veltnis bija savienots ar divām dzenskrūvēm. Ar gaisa enerģiju pietika, lai nelielā ātrumā kustētos uz priekšu vairākas stundas.

Astoņarpus metru garais un pusotras tonnas smagais šāviņš attīstīja divus mezglus lielu ātrumu. Tam varēja būt pozitīva un negatīva peldspēja, proti, tas sj)ēja peldēt virs ūdens un iegremdēties. Parasti aparāts kustējās pie pašas ūdens virsmas. Tā, protams, bija torpēda, taču tāda, ko vada cilvēks, — dzīvā tor​pēda, jūras kentaurs.

Paoluči un Roseti vadīja aparātu, pa pusei iegremdējušies ūdenī. Tādējādi viņi varēja tikt cauri dažādiem aizžogojumiem ap ostu, nepamanīti pieiet klāt līnijkuģa «Viribus Unitis» korpusam un pie tā piestiprināt lādiņus.

Nākamajā rītā, 1918. gada 1. novembri pulksten sešos četrdesmit četrās minūtēs kuģi «Viribus Unitis» no ķīļa līdz masta galam satricināja sprādziens. Paoluči un Roseti plāns — viena no pārdrošākajām diversijām Pirmajā pasaules karā — sekmīgi bija īstenojies.

Tezei un Toski nolēma veikt šī modeļa izpēti.

Ieslēgušies savā mazajā istabiņā Spēcijas bāzes zemūdens flotes kazarmā, viņi dienu un nakti apspriež un pārdomā sava projekta tehniskās un ar navigāciju saistītās specifiskās īpatnības. Beidzot ideja iegūst reālas aprises. Lūk, kā to formulēja paši autori: «Jaunais šāviņš, kas pēc formas un lieluma ļoti atgādina torpēdu, īstenībā ir pilnīgi jauna tipa

miniatūra zemūdene. To iekustina elektriskais dzinējs un tā vadāma ar stūrēm, kuras izskatās kā lidmašīnu stūres. Tās galvenā īpatnība ir ekipāža, kura nav vis ieslēgta korpusā un līdz ar to dažā ziņā bezpalīdzīga, bet gan atrodas ārpusē. Divi cilvēki kā īsteni piloti, kas lidinās virs ūdens bezdibeņiem, jāšus sēž uz mazas zemūdens «lidmašīnas», mazliet aizsargāti no ūdens spiediena ar nelielu plastikāta ekrānu. Viņi spēj pārvietoties un uzbrukt naktī, paši paliekot neredzami, dziļā tumsā, jo šāviņš apgādāts ar fosforescējošu navigācijas ierīci. Ekipāža ir brīva no korpusa tērauda važām, tāpēc tā savā darbībā saglabā kustīgumu un manevrēšanas spēju. Ekipāža var iegremdēties dibenā un pārvietoties tur, var griezt aizžogojumu tīklus vai pacelt aizžogojumu ar pneimatisko instrumentu palīdzību, kurus darbina saspiests gaiss. Ta var iekļūt, kur vien vēlas, apiet apkārt dažādām lamatām un pārvarēt jebkurus šķēršļus. Ar autonomu zemūdens elpošanas aparātu apgādātie šāviņa piloti spēj peldēt līdz trīsdesmit metru dziļumā, un uz ienaidnieka ostas akvatoriju nogādāt lieljaudas sprāgstvielu lādiņus. Paliekot pilnīgi neredzami, jo nekādas visjutīgākās ultraskaņas lokācijas ierīces nespēj viņus atklāt, piloti iekļūs ienaidnieka ostās un pie kuģu korpusu zem​ūdens daļas piestiprinās lādiņus, tie sprāgs un ienaidnieka ku​ģus izsitīs no ierindas.»

Izdarījuši aprēķinus un visu uzrasējuši, Tezei un Toski sagatavo rakstisku ziņojumu un visus materiālus nosūta Jūrlietu ministrijai. Viņi lūdz atļauju uzbūvēt divus prototipus, lai ar tiem dabā veiktu izmēģinājumus. Vēlāk Toski atzīstas, ka viņš gandrīz vai nav cerējis ieraudzīt savu projektu īstenojamies.

«Ne​viens tolaik nevarēja pat iedomāties, ka būtu iespējams tik viegli dabūt oficiālu atļauju.»

Taču, par spīti pesimistiskajiem paredzējumiem, notiek brīnums. Pēc divām nedēļām Spēcijā pienāk pozitīva atbilde no flotes galvenā štāba priekšnieka admirāļa Kavarnagi. Nekavējoties jāuzbūvē divi eksperimentālie paraugi. Lai veiktu šos darbus, no Sanbartolomeo (Spēcijas) kuģu būvētavas, kur būvē zemūdenes, tiek norīkoti trīsdesmit strādnieki. Taču abiem speciālistiem — Tezei un Toski — grūtības tikai sākas. Viņus neatbrīvo no ikdienas pienākumiem uz kuģiem, un savam projektam viņi drīkst veltīt tikai brivo laiku. Tas viņus nekavē otra darbā pavadītā mēneša beigās pabeigt divu šāviņu būvi.

«Pirmie izmēģinājumi noritēja sekmīgi,» Toski ieraksta dienasgrāmatā. «Tie notika janvāri, aukstajā piekrastes ūdenī. Izrādījās, ka rezultāti ir visai negaidīti, un tie mūsos izraisīja daudz jaunu izjūtu. Mēs šausmīgi salām, toties kāds bija mūsu prieks, kad šāviņi, viegli manevrēdami, nesa mūs pa jūras dzīli.»

Oficiālie izmēģinājumi norisa, klātesot admirālim Falangolam, kurš bija norīkots uzraudzīt, kā notiek projekta īstenošana, un tos veica Spēcijas arsenāla sausajos dokos, kuri bija īpaši paredzēti šim mērķim un kurus rūpīgi apsargāja karabinieri, lai visu turētu lielā noslēpumā Šāviņus atzina par apmierinošiem, un izmēģinājumu rezultāti priekšniecību pārliecināja. Admirālis deva atjauju būvēt jaunus šāviņus. 1936. gada sākumā flotes štābs uzdeva Tezei un Toski atlasīt virsniekus un matrožus un sākt šo torpēdu vadīšanas treniņus.

«Mans draugs Tezei,» Toski daudz vēlāk atcerējās, «pēc rakstura bija īstens viduslaiku bruņinieks.

Viņš dzīvoja saskaņā ar principiem, kuri pat tai laikā nebija izplatīti, bet patlaban ir pilnīgi izzuduši. Viņš vēlējās ap sevi pulcināt tāda paša kaluma cilvēkus, kuriem piemīt spēja ziedoties, kuri prot glabāt noslē​pumus un turklāt ir apveltīti ar izciliem fiziskiem dotumiem.»

Viņi izvēlējās cilvēkus no sev tuvu stāvošiem ļaudīm, no virsnieku vidus, tādus, ko labi pazina.

Valērio Borgēze, kura nejaušā piezīme bija ierosinājusi Tezei ideju, tomēr tiks atsijāts, kaut ari viņš bija Toski draugs un ap to laiku kļuvis par pasaules čempionu zemūdens niršanā un kaut ari viņam bija ārkārtīgi liela vēlēšanās piedalīties grupas darbos.

Tolaik vēl nebija izraudzīti līdzekļi, kā torpēdas nogādāt mērķa rajonā. Toski un Tezei svārstījās — izvēlēties lidma​šīnu vai zemūdeni.

Bija radies iedīglis tam, kas pēc dažiem gadiem kļūs par slaveno flotili Decima MAS. Ap Tezei un Toski pulcējas virsnieku grupa, kurā ietilpst kapteiņleitnants Franzīni un Katalāno, jūras kājnieku leitnants Stefanīni un leitnants Santurioni.

Pa to starpu sākas jauna rīvēšanās starp flotes štābu un Kuģubūves ministriju, pie kuras ir piederīgi Tezei un Toski. Abi vēlas kļūt par viņu izgudroto šāviņu pirmajiem pilotiem gaidāmajā karadarbībā. Taču

likumi to neatļauj: viss, kas attiecas uz torpēdām, ir Jūrlietu ministrijas kompetencē, un flotes pavēlniecība palika pie savām tiesībām izmantot torpēdas, uzticot tās flotes virsniekiem. Inženieru loma aprobežojās ar ieroču izgudrošanu un konstruēšanu, un viņiem bija liegta iespēja to vadīt jūrā.

Tāpēc pa to laiku, kamēr zemūdeņu flotiles komandiera Spēcijā fregatkapteiņa Katalāno Gonzagi vadībā notiek izlases pilotu pirmie treniņa iegremdēšanās mēģinājumi, abi draugi paliek uz saviem kuģiem, kuri bieži iziet jūrā. Viņi nevar regulāri piedalīties sava lolojuma pilnveidošanā un ar to nodar​bojas laiku pa laikam, no saviem pienākumiem brīvajos brīžos.

Par pilotu treniņu bāzi kopš paša sākuma tika izraudzīta Serkio upes grīva starp Pizu un Spēciju.

Nometne atradās tādā vietā, ap kuru auga gleznains priežu sils, zemes platībā, kas piederēja hercogam Salvjati. Bez speciālas atļaujas piebraukt pie bāzes nebija iespējams. Tā bija ideāla vieta slepeniem darbiem. Tezei un Toski no Spēcijas, kas atrodas pavisam netālu, atved peldošu darbnīcu ar nelielu ceļamkrānu, ar kuru var no ūdens izcelt torpēdas, lai tās krastā remontētu, ja rastos tāda nepieciešamība.

Ekipāžas izvietojušās senlaicīgā pussabrukušā mājā, kas pagājušajā gadsimtā bijusi hercoga Salvjati pārvaldnieka rezidence. Viņi šeit dzīvo kā tādi senie spartieši, guļ saliekamajās gultās vienā plašā kopējā guļamistabā Treniņi bija saspringti un nogurdinoši, it īpaši tāpēc, ka peldētāji izmantoja tīra skābekļa elj)ošanas aparātus, jo skābeklis atšķirībā no gaisa maisījuma ūdenī neatstāj gaisa burbulīšus. Pirmajos treniņos gadījās daudz traumu. Sākās ne vien nelaimes ar ausīm, kas gan nebija pārāk nopietnas, — pēc dažiem mēne​šiem visiem peldētājiem ārsti konstatēja lielas kavernas plaušās.

Izrādījās, ka vainīgais ii" skābeklis, kas saārda plaušu maigos audus, nevis ogļskābās gāzes absorbēšanai nepieciešamie ķī​miskie komponenti, kā iepriekš bija licies.

Pie Serkio upes krastiem bija atnākuši cilvēki, kas neko nezināja par zemūdens peldēšanas īpatnībām. Viņi bieži cieš no sāpēm locekļos un reizēm viņiem pat rodas daļēja paralīze. Daži uz laiku kļūst akli.

Tieši šajā laikā vadāmās torpēdas, kas oficiāli tiek apzīmētas ar burtiem S.LC. (Siluro a lente corsa), iegūst nosaukumu, ar kuru kļūst slavenas.

Reiz Tezeo Tezei šāviņam kaut kas atgadījās, un bojājuma dēļ tas sāka lēni grimt ūdenī. Tezei neko nespēja vērst par labu un saniknots uznira virspusē. Biedri pārsteigumā raudzījās uz viņu. Viņš ņēmās lādēties.

— Cūcisks mehānisms. Brīnums, ka vēl mani uzlaida augšā.

— Nevajag tā uztraukties, — kāds no klātesošajiem viņam sacīja, — es tūlīt salabošu to tavu «maiala» (itāliešu valodā šis vārds nozīmē «sivēnmāte»; daudzskaitlī būtu «maialc»).

Apkārt stāvošie sāka skaļi smieties, un tā šāviņš uz visiem laikiem ieguva savu nosaukumu.

Par šī šāviņa darbības principu ieinteresējās arī aviācijas ģenerālis hercogs Amedei d'Aosta.

Apmēram tai pašā laikā viņš uzsāka pētījumus, kuriem bija jādod tādi paši rezultāti, taču izmantojot pilnīgi citus līdzekļus. Amedei d'Aosta nolēma par šāviņu izmantot ātrgaitas kuteri, kura priekšgalā novietots spēcīgs sprāgstvielu lādiņš, kas var tikt virzīts uz ienaidnieku kuģiem, kuri stāv reidā un, triecoties pret tiem, tos uzspridzināt Hercogs par savām idejām pastāstīja brālim, admirālim Aimonem, hercogam de Spoletem, kura vājība bija automobiļi un amfībijas. Admirālim ideja iepatikās un sadarbībā ar majoru Giorgisu, kurš izgatavoja korpusu, un inženieri Gvido Katanjo, kas izstrādāja pašu darbības mehānismu, ātri tika uzbūvēti divi šī šāviņa eksemplāri, kuri bija apmierinoši svara un apjoma ziņā. Ļoti vieglo piecus metrus garo korpusu veidoja koka karkass, kas bija apvilkts ar ūdens necaurlaidīgu audumu. Motors, lai ietaupītu vietu, bija uzstādīts apgrieztā stāvoklī. Trinitro- toluola lādiņš, kas svēra trīssimt kilogramu, atradās priekšgalā. Šis kuteris ieguva nosaukumu «barcino» (daudzsk. «barehini»), attīstīja līdz trīsdesmit mezglu lielu ātrumu un varēja nopeldēt ap sešdesmit jūdžu.

Tā darbības princips bija šāds: bridi, kad kuteris uzskrien virsū ienaidnieka kuģim, tas ar pirotehnisko patronu palīdzību sadalās divās daļās. Priekšgals, uz kura atrodas kaujas lādiņš, ātri ienirst un vajadzīgajā dziļumā hidrauliskais detonators uzspridzina šāviņu. Kutera pilots to pamet dažus mirkļus pirms sadursmes, pārliecinājies, ka kuteris ir nomērķēts precīzi un noteikti sadursies ar mērķi.

Tā dzima vēl viens kaujas šāviņš.

Taču pēc kara izbeigšanās ar Etiopiju un pēc impērijas pasludināšanas draudi no britu flotes puses Vidusjūrā sāka likties mazāk nozīmīgi un konflikta iespējamība vairs nebija tik liela. Itāliešu flotes galvenais štābs nolemj «maiale» un «bar- chini» nosūtīt uz noliktavām. Jūrnieki pārtrauc treniņus un atgriežas savās daļās. Tā bija liela kļūda, un tās augļus Itālija sāka baudīt jau Otrā pasaules kara pirmajos mēnešos.

Tai laikā Valērio Borgēze ar interesi vēroja savu biedru pūliņus, tāpēc ka viens no tiem bija viņa draugs Elio Toski. Atkal viņus saticis Spēcijā, zemūdens flotes virsnieku ēdamistabā, viņš, tāpat kā viņi, pauda dziļu sašutumu.

— Kā gan šie štāba večuki nevar saskatīt jaunā ieroča milzīgās taktiskās iespējas? — viņš norūca.

Visi viņam piekrita un izteica neapmierinātību par štāba ierēdņu nekompetento un netālredzīgo rīcību. Jaunie virsnieki bija cerējuši, ka līdz ar fašistu nākšanu pie varas Itālija kļūs moderna, jauna un dinamiska, bet redzēja vien tos pašus vecos admirāļus, kuri grasījās mūsdienu karadarbībā izmantot noveco​jušas pagājušā gadsimta metodes.

Taču jaunība paliek jaunība. Neapmierinātība ar laiku noplok, Toski un Tezei drīz vien aizmirst par savām torpēdām. 1936. gada 18. jūlijā sākas karš Spānijā, un visu skatieni tagad pievēršas Ibērijas pussalai. Virsnieki uzmanīgi seko stāvoklim frontēs un gatavojas piedalīties karadarbībā. Musolīni pēc neilgas svār- stīšanās izlemj sniegt palīdzību ģenerāļa Franko nacionālistiem viņu cīņā pret Tautas fronti.

Valērio Borgēze viens no pirmajiem izsaka vēlēšanos doties uz Spāniju. 1937. gadā viņš beidzot vienlaikus ar iecelšanu par zemūdenes «Inde» komandieri saņem pavēli doties uz Spānijas krastiem.

Pusotru gadu Borgēze pavada transportkuģus, kas no Marokas ved pāri frankistu karaspēku, un nodrošina aizsar​dzību itāliešu kuģiem, kuri nacionālistiem uz Kostas del Solās piekrasti piegādā ieročus.

Kaut gan visā karadarbības laikā nevienam konvojam netiek izdarīts uzbrukums, tomēr Valērio Borgēze iegūst bagātu pieredzi kuģošanā pa Vidusjūru un kļūst daudz aukstasinīgāks un nosvērtāks. Šīs īpašības viņam ļoti noderēs nākotnē.

Pagaidām, iesaistījies Spānijas karā un sabojājis attiecības ar Rietumu demokrātijas zemēm, Musolīni top atkarīgs no Hitlera. Atklāts piedāvājums kļūt par sabiedrotajiem pienāk no Berlīnes ministra Franka, fīrera speciālā sūtņa, vizītes veidā Romā 1936. gada septembrī. Nākamā gada 24. oktobrī, kad Itālijas ārlietu ministrs grāfs Čāno ierodas «trešā reiha» galvaspilsētā, ass Berlīne — Roma tiek radīta.

Eiropa nenovēršami iet pretī karam.

Tai laikā, kad Musolīni, vismaz vārdos, tēlo miera aizstāvja lomu, kā tas notika, piemēram, Minbenes konferencē, itāliešu flotes štābs gatavojas gaidāmajai karadarbībai. 1938. gada 28. septembra slepenajā notā tieši pirms konferences atklāšanas ar divu gadu nokavēšanos beidzot parādās pavēle par pirmās flotiles MAS radīšanu (abreviatūra MAS radusies no latīņu devīzes, ko dzejnieks D'Annuncio izvēlējās torpēdkuteru vienības nosaukumam, šī devīze skan: Memento audire semper— atceries, tev vienmēr jābūt pārdrošam). Par vienības komandieri ieceļ korvetkapteini Tipati, par viņa vietnieku — inženier- kaptteini Tezei. «Flotiles MAS izveidošanai un sagatavošanai karadarbībai,» teikts pavēlē, «iepriekš nosauktie virsnieki saņem nepieciešamos līdzekļus un pilnvaras, lai izraudzītos un sagatavotu personālsastāvu speciālo šāviņu izmantošanai kaujās.»

Flotes galvenais štābs pavēl atjaunot eksperimentālos darbus ar jau uzbūvētajām «maiale» un «barchini», tāpat ķer​ties pie šo divu ieroču veidu jaunas sērijas radīšanas.

Vairāku nākamo mēnešu laikā «maiale» tika būtiski modernizētas, bet «barcino» drēbes korpuss pilnībā aizstāts ar koka korpusu. Taču vajadzēja gaidīt 1939. gada jūliju, kad starptautiskais stāvoklis

manāmi pasliktinājās un Eiropas tuvošanās karam jau bija nenovēršama, lai ekipāžu treniņi reāli atjaunotos.

No štāba pienāk pavēle: «Pirmās flotiles MAS komandierim tiek uzdots izveidot personālsastāva kodolu, lai izmantotu speciālos ieročus un īstenotu nepieciešamos eksperimentālos un izpētes darbus šo ieroču pilnveidošanā admirāļa Goirāna uzraudzībā» 1940. gada sākumā bijušie «maiale» piloti atgriežas Serkio, oficiāli neatstājot savu iepriekšējo dienestu. Virsniekiem Toski, Tezei, Stefanīni, Franzīni, Katalāno un Centurionem pievienojas arī citi: De Džakomo, Di Domeniko, Vesko, Birindelli, Bertoci, Luidži della Penna un pirmās flotiles MAS jaunais komandieris Aloizi.

Flotes štāba priekšnieks admirālis Kavanjāri, kuram parādīja kinolentē uzņemtos «barchini» izmēģinājumus, ātri saprata, kādas iespējas paver šie jaunie ieroču veidi Viņš pavēlēja uzbūvēt divpadsmit kuterus un štābā ar sektora tiesībām izveidot pētniecības biroju korvetkapteiņa De Pačes vadībā Valērio Borgēze tai laikā pēc atgriešanās no Spānijas nīkst Spēcijā. Viņš nupat ticis iecelts par jaunas zemūdenes «Ametista» komandieri, un kādā janvāra rītā saņem pavēli steidzami ierasties pie Tirēnu jūras akvatorijas komandanta admirāļa Goirāna. «Varbūt beidzot saņemšu labas vēstis?» viņš domā auto​mobilī, kas ved viņu pie admirāļa.

Admirālis pāriet pie galvenā jautājuma bez kāda ievada: —Jūs, Borgēze, esat bijis pasaules čempions zemūdens niršanā, vai ne? No otras puses, esat mūsu visjaunākais zemūdenes komandieris un noskaņots uz jaunām idejām. Esmu pilnvarots izteikt jums priekšlikumu.

Borgēze klausās, nebilzdams ne vārda. Viņa lūpās rotājas vārs smaids, apstarodams gludi skūto seju.

— Vai jūs zināt, ka mēs radām speciālo šāviņu īpašo nodaļu? — admirālis turpina. — Jums par tiem droši vien nācies dzirdēt, vai ne? Gribu piedāvāt jums uzņemties zemūdens novirziena sektora vadību.

Taču pirms tam jūsu zemūdene piedalī​sies izmēģinājumos, kas notiks visā drīzumā Vai esat ar mieru?

Borgēze bez svārstīšanās pieņem piedāvājumu. Beidzot, viņš domā, viņam uztic uzdevumu, kas ir viņa ambīciju cienīgs.

Viņš nezina, ka par šo iecelšanu viņam jāpateicas savam drau​gam Elio Toski.

«Kad admirālis Goirāns,» Toski vēlāk atcerējās, «jautāja mums, man un Tezei, ko mēs vēlētos redzēt par programmas zemūdens daļas vadītāju, es nešaubījos ne mirkli un uzreiz ieteicu savu draugu Valērio Borgēzi. Mēs kopā mācījāmies akadēmijā Es akli ticēju viņa jūras virsnieka talantam, viņa izcilajām cilvēciskajām īpašībām, kuras man bija jjrūti izskaidrot, es tikai varēju tās nosaukt par «pārdabiskām». Šīs īpašības viņam palīdzēja tikt galā ar jebkuru uzdevumu. Viņš savu zemūdeni spēja vairākas dienas vadīt dzelmē, kad viņam nebija iespējas uzpeldēt un pārbaudīt atrašanās vietu, un ne reizes nenovirzīties no nospraustā mērķa vairāk kā par pusjūdzi. Manā uztverē viņš bijis un ari tagad paliek viens no pašiem dižākajiem komandie​riem zemūdens flotē, kādus vien pasaule pazinusi.»

Borgēze jūt, ka nedrīkst pievilt savu biedru cerības. Viņš kā allaž ir pārliecināts par sevi.

Admirāļa Goirāna, komandiera Aloizi un visu no treniniem > ' » brīvo pilotu klātbūtnē «Ametista» 12. marta vēlā vakarā atstāj Spēcijas ostu ar trim «maiale», kas nostiprinātas uz klāja. Pagājusi garām molam, zemūdene ienirst Uzdevums ir šāds: piebraukt pie Pasas di Levantes ostas, nemanītiem iekļūt ostā un «mīnēt» kuģi «Quarto», kas stāv noenkurots.

Pulksten divdesmit trijos Valērio Borgēze sešiem peldētājiem (pa diviem uz katru torpēdu) pavēl sagatavoties. Pēc ceturtdaļstundas nelielā vienība pamet zemūdeni, peldētāji atbrīvo torpēdas no piestiprinājuma un, uzsēdušies uz tām jāšus, izgaist nakts tumsā. Nākamās dienas rītausmā mērķis ir sasniegts. Vienai no ekipāžām (divas pārējās «maiale» cieta avāriju) mācību lādiņu izdodas piestiprināt pie kuģa «Quarto» dibena, un ostas sardze viņus nepamana. Šīs mācības, kuras pirmo reizi notiek, maksimāli pietuvinot tās kaujas apstākļiem, trijniekam Aloizi

—Tezei — Borgēze ļauj izdarīt zināmus secinājumus.

Iepriekš sastādītajā plānā bija paredzēts, ka ekipāžas atgriezīsies uz zemūdenes. Taču Tezei, kurš bija vienas ekipāžas sastāvā, nolemj no atgriešanās atsacīties.

— Būs labāk, — viņš paskaidro, — ja cilvēki, pametot zemūdeni, zinās, ka atpakaļceļi ir nogriezti.

Tā viņi nešķiedīs ener​ģiju, gatavodamies atkāpšanās varbūtībai.

Vēl jo vairāk, kādas mistiskas nojautas vadīts, viņš paziņo: — Operācijas reālie panākumi principā nav tik svarīgi. Vienīgais, kam ir nozīme — tā ir mūsu gatavība mirt Tēvzemes labā. Mūsu ziedošanās nākamajām paaudzēm būs paraugs, un tajā tās smelsies spēkus uzvarai.

Borgēze, balstoties uz savu zemūdens peldētāja pieredzi, izvirza tīri tehniskas dabas jautājumu. Kā zemūdenes komandieris, kas «maiale» nogādā pie mērķa, viņš uzskata, ka nav īsti labi šāviņus brauciena laikā atstāt uz klāja, kur tie ilgāku laiku pakļauti jūras iedarbībai. Tas palielina avārijas briesmas.

No otras puses, tādā gadījumā zemūdenei jāpeld maksimāli trīsdesmit metru dziļumā, un tas rada citas briesmas: pastiprina risku, ka to var ieraudzīt pretinieks.

Argumenti tiek atzīti par pārliecinošiem. Visi nolemj šai problēmai veltīt īpašu uzmanību un to atrisināt iespējami drīzāk. Pēc diviem mēnešiem tā gūst savu teorētisko risinājumu. Uz klāja tiek novietoti trīs metāla cilindri — katrs no tiem sver 2800 kg — un tajos brauciena laikā atradīsies «maiale»-, divi cilindri būs novietoti kapteiņa kabīnei priekšā, viens aizmugurē. Lai kompensētu papildu kravu, vajadzēs no zemūdenes noņemt vienu lielgabalu, daļu munīcijas, izkraut ārā divas torpēdas, vienu enkuru ar ķēdi, atstāt krastā tauvas un vinču. No teorijas līdz praksei bieži vien ir garš ceļš. Tik garš, ka vadāmie šāviņi dažu labu štāba virsnieku sāka kaitināt Viņi tajos saskatīja tikai līdzekļu izšķiešanu, sacīja, ka dažiem viņu kolēģiem tas ļaujot ērti izvairīties no rutīnas pārpilnā dienesta grūtībām. Traucēja ne tikai šī opozīcija vien, vajadzēja vēl rēķināties ar diviem zaudētiem gadiem, jo laikā no 1936. gada līdz 1938. gadam pētījumi un izmēģinājumi tika pārtraukti. Bija grūti, gandrīz neiespējami likvidēt šādu atpalicību. Ļoti labi to saprazdams, Bor​gēze rakstīja: «Itāliešu flote, ja tās bruņojumā būtu vadāmās torpēdas un šāviņkuteri un ja šos ieročus pielietotu masveidā vienlaikus vairākās ienaidnieka bāzēs, turklāt izmantojot pēkšņuma efektu, spētu pašā karadarbības sākumā gūt izšķirīgu uzvaru jūrā Šis ierocis ir spējīgs atjaunot šodien izjaukto spēku līdzsvaru uz jūras. Taču mēs esam zaudējuši divus gadus, un ne cilvēki, ne aprīkojums nav gatavi. («Kaujas darbībai bija gatavas,» atcerējās Elio Toski, «tikai astoņas «maiale», kaut gan bija nepiecie​šamas divdesmit četras.»), bet karš nenovēršami tuvojas.»

Ir 1940. gada maijs. Vācu veltnis veļas pār Franciju, saplacinot franču karaspēku. Kaut gan Musolīni, 1939. gada 22. maijā parakstīdams «tērauda paktu», bildināja Hitleru, ka Itālija nebūs gatava piedalīties karā agrāk par 1943. gadu, 1940. gada maijā viņš jau bija mainījis savas domas. Lepni sēdēdams savā gigantiskajā kabinetā Venēcijas pilī, Musolīni nolemj, ka laiks sniegt palīdzību vācu uzvaru vainagotajai armijai, lai izpelnītos tiesības ieņemt vietu pie uzvarētāju galda.

3. NODAĻA 10. jūnijā, pirms kara pieteikšanas Francijai un Anglijai, Musolīni jautā armijas virspavēlniekam maršalam Badoljo: — Kādi plāni jums ir attiecībā uz Maltu?

— Nekādi, — tas godīgi atbild.

Un tā bija traģēdija.

Malta atrodas pašā Vidusjūras sirdī, tā ieņem valdošu stāvokli ceļā no Itālijas uz Lībiju, kur izvietots itāliešu karaspēks, un jūras ceļā no Gibraltāra uz Aleksandriju, ceļā, kurš savieno pašas

varenākās britu jūras kara bāzes. Taču, izrādās, ka Maltai nav pievērsuši uzmanību ne Ģenerālštābs, ne tam pakļautais Sauszemes karaspēks, ne Superaero — GKS štābs, ne Supennarina — JKS štābs. Ģenerālštābā atzina par labāku kontinentālu kaujas operāciju plānu ar aviācijas pielietojumu masveidā.

Tur slikti orientējās jūras spēku problēmās un iespējamajā karadarbības rajonā uzskatīja par labāku izmantot aizsardzības taktiku. Šai stratēģiskajai kļūdai vēl pievienojas flotes pilnīga nesaga- tavotība karam. Itālijas JKS rīcībā tajā laikā ir tikai seši līnijkuģi (turklāt vienīgi divi no tiem — «Cavour» un «Giutio Cesare» — nav izgājuši no ierindas), deviņpadsmit kreiseri — septiņi smagie, divpadsmit vieglie — un piecdesmit eskadras mīnukuģi. Zemūdeņu it kā pietiekami daudz: simt astoņas, tomēr tās ir sliktā stāvokli Vadāmie šāviņi veido niecīgu vienību, kurā ietilpst daži desmiti cilvēku un kāds desmits aparātu, kuri ne tuvu nav pati pilnība. Darbam ar tiem izraudzītas divas zemūdenes — «Scire» un «Gondar», taču tās vēl nav pārkārtotas. Zemūdenes stāv dokos, kur uz tām montē transportējamos cilindrus. Turklāt Valērio Borgēze, vienīgais zemūdeņu komandieris, kas jau ieguvis praktisku pieredzi darbā ar vadāmām torpēdām, tiek atsaukts no pirmās flotiles MAS. Viņu norīko par komandieri uz vecas zemūdenes «Vittore Pisani», kas ir caura kā siets un ietilpst flotiles «Augusta» sastāvā.

Tiesa gan, ari divas Britānijas eskadras Vidusjūrā — viena no tām bāzējas Gibraltārā, un tās komandieris ir Somervils, bet otra Aleksandrijā, tās mastos plīv komandiera Kaningema vimjielis — nebija labāk sagatavotas. Tomēr atšķirībā no itāliešu flotes angļi izturas ļoti agresīvi. Kopš kara sākuma viņi ir iznīcinājuši vienpadsmit itāliešu zemūdenes, kas neatradās labākā stāvoklī, tomēr tika raidītas kaujā.

Borgēze ar savu zemūdeni jūnijā un jūlijā piedalās trijās operācijās, no kurām viena ir cīņa par Puntu Stilo. Tā kā Borgēze labi pazīst jūru un var pateikties laimīgajai veiksmei, kura viņu pavadīs visu kara laiku, viņš izvairās no katastrofas un atgriežas bez bojājumiem un zaudējumiem. Lai skaidrāk iztēlotos, kas viņam bija jāpārdzīvo, pievērsīsimies viņa paša piezīmēm: «Lai apturētu ūdens iesūkšanos zemūdenes korpusā, mēs izmantojām gumijas šļūteņu krājumus, pa šīm šļūtenēm ūdens no visiem nodalījumiem tika novadīts uz kompensācijas kamerām. Šī «izgudrojuma» sekas bija tādas, ka pēc dažu stundu brauciena zem ūdens kuģa iekštelpas atgādināja džungļus, kuros gumijas liānas traucēja atvērt lūkas starp nodalījumiem, un cauri šiem džungļiem nācās grūti pārvietoties, jo sarkanās liānas krustu šķērsu vijās dažādos virzienos. Pēc tam kad neatlaidīgi biju sniedzis ziņojumus ministrijai, beidzot zemūdeni «Pisani» atzina par «nederīgu kaujas operāciju veikšanai» un nodeva zemūdens peldēšanas skolai Pulā.»

Kad zemūdene «Vittore Pisani» tikko bija pietauvota ostā, kapteiņleitnants Borgēze līdz ar diviem citiem virsniekiem kor- vetkapteiņiem Mazi un Buonamiči, saņēma norīkojumu uz speciālu kursu, kur bija jāapgūst uzbrukums konvojiem Atlantijas okeānā Nodarbības notika vācu zemūdens peldēšanas skolā Mēmelē, pie Baltijas jūras.

Tai laikā Serkio bāzē, kur Ģenerālštāba materiālās un organizatoriskās kļūdas kompensē cilvēku neatlaidība, apzinīgs darbs un apņēmība, gatavojas vadāmo šāviņu pirmajam izmantojumam kaujas operācijās. Mērķis ir Aleksandrijas osta, kurā atrodas divi līnijkuģi un lidmašīnu bāzes kuģis. «Tā» stunda tiek nolikta 1940. gada naktī no 25. uz 26. augustu ap pusnakti. Flotes štābs dod savu piekrišanu veikt operāciju tur, kur aviācija cietusi neveiksmi; šādā veidā, ja būs panākumi, štābs cer atjaunot savu sašķobījušos prestižu.

Zemūdenes «Gondar» un «Scire» vēl pilnībā nav pārkārtotas, un galvenais štābs par vadāmo torpēdu transportlīdzekli norīko vecu zemūdeni «Iride», uz kuras Borgēze bija komandieris vēl Spānijas kara laikā. Lai aparātus nepakļautu liekam riskam, daļu ceļa šāviņiem jāveic uz mīnukuģa «Calypso». Tam šāviņi jānogādā Bombas līcī, austrumos no Tobrukas. Tur tie jāpārkrauj uz zemūdenes «Iride» klāja un jānostiprina speciālās ierīcēs. «Iride», kuru komandē kapteiņleitnants Bruneti, vispirms veiks treniņa ieniršanu, bet 22. augusta vakarā tai jādodas uz Ēģiptes krastu ar tādu aprēķinu, lai 24. augusta saulrietā

no​nāktu noteiktajā vietā, apmēram četras jūdzes no Aleksandrijas.

Kā paredzēts, zemūdene 21. augusti rītā pienāk Bombas līcī un noenkurojas blakus mīnukuģim «Calypso», kas jau atrodas tur. Bet cik izbrīnījies ir Bruneti, kad, uzkāpis uz komandtiltiņa, viņš šajā nelielajā, vientulīgajā līcītī, kas speciāli izraudzīts slepenās operācijas veikšanai, ierauga kuģi «Montē Cargano» ar jūras spēku Llbijā komandiera, admirāļa Bruno Brivonezi karogu, kā ari nelielu kuģi, no kura krastā tiek izkrautas degvielas mucas; Bruneti ierauga arī vairākas buru šalandas. Viņš nevarēja zināt, ka pēc tam, kad zemūdene bija atstājusi Spēciju, flotes štābā Romā tika nolemts izmantot gadījumu un pie reizes līča krastā ierīkot to, ko dīvainā kārtā dēvē par «dabisko apgādes bāzi». Dabisko? Nebūs nekā dabiskāka, ja tūdaļ nākamajā dienā šo kuģu sakopojumu parasti klusajā jūras rajonā fiksēs angļu izlūklidmašīnas.

Pulksten vienpadsmitos četrdesmit «Iride» uz sava klāja uzņem trīs «maiale» un piecas ekipāžas šādā sastāvā: kapteiņleitnants Džino Birindelli un viņa pārinieks otrās klases ūdenslīdējs instruktors Damoss Pakanīni, inženierkapteinis Tezeo Tezei kopā ar otrās klases ūdenslīdēju instruktoru Alčidi Pedreti, kapteiņleitnants Alberto Francīni un otrās klases ūdenslīdējs instruktors Emūio Binači, inženierkapteinis Elio Toski ar ūdenslīdēju instruktoru Enriko Ladzāri un leitnants Luidži della Penna ar savu otro numuru, vecāko matrozi ūdenslīdēju Džovanni Lazaroni. Zemūdene atstāj līci, lai veiktu treniņa ieniršanu. Pēkšņi uz tiltiņa stāvošais Bruneti un fregatkapteinis Mario Džordžīni, kas pirmās flotiles MAS komandējošā sastāvā aizstājis Aloizi, pie debesīm piecu sešu kilometru attālumā pamana trīs punktus.

Zemūdenei tuvojas trīs angļu torpēdlidmašīnas ap​mēram septiņdesmit metru augstumā.

Atskan kaujas trauksme. Piecpadsmit metru dziļums šai jūras rajonā neļauj ātri ienirt Bruneti dod pavēli: — Ar dzinējiem pilnā gaitā un priekšu! Aizvērt lūkas! Lielga​baliem sagatavoties atklāt uguni!

Lidmašīnas ir izkārtojušās ierindā, kas atgādina latīņu burtu V (tā, kura atrodas centrā, lido aizmugurē). Komandori nomērķē uz centrālo lidmašīnu, kas tagad lido desmit līdz piecpadsmit metru augstumā Divas malējās aizšaujas gar zemūdenes bortiem, ar ložmetēju uguni pļaujot pa klāju un iznīcinot lielgabala apkalpi un cilvēkus uz tiltiņa. Trešā lidmašīna jau atrodas simt piecdesmit metru attālumā, tā nomet torpēdu. Tās putu vērpete virzās tieši uz zemūdeni. Trieciens trāpa vietā, kur atrodas virsnieku kopkajīte. No sprādziena zemūdene pārlūst pušu un vārda tiešā nozīmē pēc dažām sekundēm pazūd zem ūdens. Virspusē paliek četrdesmit cilvēku, tie, kas katastrofas brīdī atradās uz klāja, izglābušos vidū ir ari visas piecas vadāmo torpēdu ekipāžas. Bruneti, kaut arī viņš ir ievainots, cenšas savākt vienkopus tos, kas palikuši dzīvi un sniegt palī​dzību ievainotajiem.

Pa to laiku torpēdlidmašīnas uzbrūk kuģim «Montē Car- gano» un to nogremdē. Brīnumainā kārtā laimējas izvairīties no mīnukuģa «Calypso» bojāejas, un tas dodas uz «Iride» no​grimšanas vietu.

Jūrā sākas dramatiska cīņa par cilvēku dzīvību glābšanu. Desmit peldētāji, kuriem vajadzēja iekļūt Aleksandrijas ostā, visus spēkus velti to ekipāžas locekļu glābšanai, kuri iesprostoti nogrimušās zemūdenes korpusā. Glābēji ienirst jūras dzīlē un, izklauvējot korpusu, noskaidro, ka vēl dzīvi ir desmit cilvēki, no kuriem tikai divi virsnieki atrodas pakaļgala nodalījumā. Divdesmit stundu pēc kārtas Tezei, Toski, Birindelli, Franzīni un della Penna, nomainot cits citu, pūlas atvērt sprādziena deformēto pakaļgala lūku, jo tā ir vienīgā izglābšanās iespēja Beidzot viņiem tas izdodas. Taču viņu acīm atklājas briesmīgs skats: nodalījumā guļ jau sastinguši divu virsnieku līķi, šie virsnieki bija mēģinājuši pamest zemūdeni, bet nebija varējuši atvērt lūku. Pārējie septiņi, kas palikuši dzīvi, ir ieslēgti priekšgala nodalījumos, un viņu stāvoklis ir smags. Viņi dod tādus signālus, kas liecina par prāta aptumsumu. Aizritot laikam un samazinoties skābekļa sastāvam gaisā, viņiem neizbēgami draud nosmakšana.

No ārpuses tiek dota pavēle: «Veriet vaļā hermētiski noslēgtās lūkas. Ļaujiet ūdenim piepildīt nodalījumu. Tikai labāk piestipriniet sevi, lai jūs neaizskalo ūdens straume. Tiklīdz nodalījums būs pilns, ejiet iekšā slūžu kamerā zem lūkas un izkļūs- tiet ārpusē.» Taču panisku baiļu pārņemtie cilvēki atsakās

paklausīt Tad glābēji spiesti izteikt draudus: «Ja jūs pusstundas laikā neizpildīsiet mūsu instrukcijas,» viņi paziņo, «mēs jūs pametīsim.» Un, lai šie vārdi iedarbotos vēl pārliecinošāk, viņi uznirst virspusē, izlikdamies, ka pamet nelaimīgos likteņa varā. Elio Toski vēlāk stāstīja: «No nelielas buru laivas, kurā mēs dzīvojām jau divas die​ nas, visi saspringti raudzījās uz zilo jūras virsmu, tiesa gan, pūlēdamies neskatīties uz to vietu, kur gaisa burbuļiem un ūdens virpuļiem vajadzētu mums parādīt, ka lūka ir atvērta. Nekā. Aizritēja minūte pēc minūtes, noliktā pusstunda gāja uz beigām. Pēkšņi ūdens un gaisa virpulis sakūla putās jūras līmeni: viņi bija atvēruši lūku. Ūdens norima, un mēs sagatavojāmies atkal ienirt, lai sniegtu palīdzību. Pēkšņi atskanēja klie​dziens! No dzīles uznira cilvēks, viņš gandrīz līdz jostas vietai pacēlās virs ūdens, kas nupat tikai bija kļuvis rāms. Tas bija pirmais no tiem, kuri izglābās. Un, kad viņš, ieraudzījis sauli un jūru, saprata, ka ir izbēdzis no šausmīgas agonijas, tad izgrūda skaļu bļāvienu. Tas izklausījās kā jaundzimušā kliedziens, kuru simtkārt pastiprinājušas divdesmitgadīga jaunekļa plaušas. Pārējie cits pēc cita ar īsiem intervāliem parādījās virspusē saviļņoto vērotāju acu priekšā.»

Kaut gan dažiem laimējās, iznākums tomēr bija katastrofāls. Aizgāja bojā piecdesmit cilvēku, tika nogremdēta zemūdene ar trim vadāmajām torpēdām un kuģis. Pirmais mēģinājums pielietot jauno ieroci beidzās ar galīgu izgāšanos. Taču kas tāds arī bija sagaidāms, ņemot vērā to, cik slikta bija materiālā sagatavotība. Bet admirālis De Kurtēns, no kura bija atkarīgi visi lēmumi, tā vis nedomāja un flotes stāvokli, kurš, izrādījās, nebija nekāds teicamais, steidzās uzlabot, mēģinot gūt spožu uzvaru.

Septembrī mīnukuģis «Calypso» vadāmo torpēdu ekipāžu nogādā Serkio tieši tai laikā, kad Valērio Borgēze atgriežas Itālijā Vācijā pavadītajos mēnešos viņš bija veicis divas nedēļas ilgu braucienu jūrā ar kuģi zemūdeņu atbalstīšanai, kā arī vairākas reizes ieniris ar zemūdenēm. «Pilnā pārliecībā varu konstatēt,» viņš rakstīja, «ka vācu jūrnieki, sākot ar komandieri un beidzot ar zemāko matrozi, nekādā ziņā nepārspēj mūsu jūrniekus nevienā jūrlietu aspektā Taču viņi ir izgājuši lielisku skolu, gan praktiskā, gan teorētiskā ziņā, tā kopš paša mācību sākuma sniedz viņiem pieredzi un zināšanas, kuras mūsu matroži un komandieri iegūst kaujas operācijās, ja viņi pēc šīm «stundām» atgriežas dzīvi.

Tieši tā notika torpēdvīru pirmajā operācijā pret angļu jūras kara bāzi Aleksandrijā.

Beidzis kursu, kas sagatavoja kaujām Atlantijas okeānā, Va- lērio Borgēze gaida, ka viņu iecels par komandieri uz vienas no jaunākajām zemūdenēm, kuras izvietotas nesen izveidotajā Itālijas jūras kara bāzē Bordo. Tomēr viņa cerības nepiepildās. Viņu izsauc pie sevis admirālis De Kurtēns.

— Borgēze, — admirālis vēršas pie viņa, — jūs piedalījāties mūsu vadāmo torpēdu pirmajos izmēģinājumos. Es jūs ieceļu par komandieri uz vienas no divām zemūdenēm, kuras paredzētas torpēdu transportēšanai līdz mērķim.

— Bet, — jaunais virsnieks iebilst, — es tikko esmu izgājis apmācības, apguvis zemūdens kara operāciju taktiku Atlantijas okeānā.

— Tas nav svarīgi, — De Kurtēns viņu skarbi pārtrauc, — jūs būsiet vairāk noderīgs Vidusjūrā.

Ar to saruna beidzas.

Borgēze neapmierināts atstāj kabinetu. Kāds absurds! Iziet sagatavošanas kursu karošanai okeānā un pēc tam kuģot pa Vidusjūru! Tomēr galu galā viņš ir karavīrs un viņam jāpilda pavēles. Gaitenī Borgēze satiek savu draugu Elio Toski.

— Vai esi apmierināts ar jauno norīkojumu? — Toski viņam jautā.

— Apmierināts, apmierināts, — Borgēze norūc, — ar ko te var būt apmierināts.

Viņi iet tālāk blakus. Toski klusē. Viņš neuzdrīkstas sacīt draugam, ka tieši viņa ideja rosinājusi tlotes štāba lēmumu. «Ja Borgēze būs kopā ar mums,» viņš nenogurdams visur atkārtoja, «tad var cerēt uz panākumiem.» Valērio Borgēze patiesību uzzina daudz vēlāk. Taču tolaik viņš dodas uz Spēciju, lai uzņemtos zemūdenes «Scire» komandiera pienākumus; šī zemūdene tad jau bija pārkārtota un gatava kaujas uzdevumiem. Tā bija neliela zemūdene, tās ūdensizspaids 620 tonnas, vismodernākā itāliešu zemūdens spēkos. Šis zemūdeņu tips sekmīgi bija izturējis pārbaudi kaujās, un Borgēze to labi pazina, jo

savā laikā bija bijis komandieris uz tāda paša tipa zemūdenes «Iride».

Bruneti, kurš pēc pirmās neveiksmes uzstāja, ka operācija jāatjauno, cer kļūt par zemūdenes «Gondar» komandieri.

Tikai šīs divas zemūdenes ir attiecīgi sagatavotas. Uz abu klājiem nostiprināti trīs metāla transportcilindri vadāmajām torpēdām. Ar viņam raksturīgo pedantismu Borgēze veic ari citus pārveidojumus, lai zemūdenes būtu mazāk pamanāmas ūdens virspusē. Pēc vairākiem salīdzināšanas izmēģinājumiem jūrā, zemūdenei tika izvēlēta zaļā krāsa, kura vislabāk apslēpj tās korpusu nakts debesu fonā.

Viss ir sagatavots jaunam mēģinājumam. 7. septembri Mu- solīni maršalam Graciāni, kas komandē itāliešu karaspēku Lī- bijā, pavēl sākt uzbrukumu Ēģiptei. Pašā sākumā itālieši bija nodomājuši ieņemt svarīgo ostu Sīdī Barrānī. Taču tagad viņi nevar turpināt uzbrukumu. Angļu kuģi ir nogriezuši armijas apgādes jūras ceļu un no Aleksandrijas un Gibraltāra devuši triecienu itāliešu bāzēm ostās Bengāzi, Sallūmā, Bardijā un Sīdī Barrāni. Lai atvairītu šos draudus, admirālis De Kurtēns izstrādā plānu vienlaicīgam uzbrukumam šīm divām britu bāzēm Vidusjūrā. Operāciju paredzēts veikt septembrī.

4. NODAĻA Kādu rītu septembra beigās pirmās flotiles MAS komandieris Džordžīni sasauc sapulci. Priežu dabiskajā aizsegā Serkio upes krastā uzceltās modernās ēkas pirmais stāvs ir pielāgots konferenču zāles vajadzībām. Zālē cits pēc cita ienāk Borgēze, Bruneti, nešķiramie Tezei un Toski, vienības ārsts majors Fal- komāta. Kad Džordžīni sāk runāt, klātesošo sejas sastingst, viņu skatieni klīst gar logiem un durvīm.

— Mums jāmēģina dot vienlaicīgs trieciens, vienā dienā un stundā, Aleksandrijai un Gibraltāram.

Vienu grupu komandēs Tezei, otru Toski. Kis dosies uz Gibraltāru un kas uz Aleksan- driju, to izšķirs lozēšana.

Toski un Tezei pasniedz savas cepures. Borgēze un Bruneti papīriņus ar saviem vārdiem ieliek vienā, Tezei un Toski ar savējiem otrā cepurē. Falkomāta velk lozes. Liktenis Borgē- zem un Tezei norāda ceļu uz Gibraltāru, Bruneti un Toski uz Aleksandriju.

Borgēze, mazliet aizsteidzies priekšā Tezei, jautā: — Vai tiks sperti kādi īpaši drošības soļi? Izredzes piedzīvot «Iride» likteni mani nevilina. Turklāt angļu izlūkdienests nesnauž.

Džordžīni sarauc pieri. Ap villu te, Serkio, visi nepieciešamie piesardzības soļi sen bija sperti.

Policijas ziņojumos dažreiz tika pieminēta aizdomīgu personu parādīšanās, taču komandieris varēja paļauties uz savu padoto saprātu un atturigumu. Viņi bija krietni itālieši un prata turēt muti. Taču Supermarīnas dienestā atrodas pārlieku daudz ļaužu, un jebkurai pavēlei, pat aizzīmogotā aploksnē, neviens nevar garantēt slepenības saglabāšanu garajā ceļā no kabineta uz kabinetu. Turklāt operācijas sagatavošanā bija nepieciešams iesaistīt arī citas ieroču šķiras. No vienas puses, aviācijai ir jāveic izlūkošana, no otras — visus kuģus, kas, iespējams, tur pilda citus uzdevumus, vajadzēs aizvākt no ceļa, pa kuru zemūdene nogādā vadāmās torpēdas pie mērķa. Džordžīni vēl nespēj iedomāties, kā pārvarēt visus šķēršļus, taču, nevēlēdamies, lai ļaudis pārņem spiegošanas mānijas psihoze, piespiež sevi mierīgi paraustīt plecus.

— Borgēze, nevajag uztraukties. Es pastiprināšu drošības pasākumus. Ekipāžas no Serkio dosies prom ar vilcienu, it kā atvaļinājumā uz Romu. «Gondar» viņus uzņems Mesīnas līcī. Kas attiecas uz «Scire», tā Spēcijas reidā gaidīs laivu ar Tezei un viņa komandu, kura it kā būs devusies izbraucienā pa jūru.

Sanāksme beidzas. Līdz nedēļas nogalei noris saspringta gatavošanās, tad jebkāda aktivitāte pēkšņi apsīkst un pie Serkio upes iestājas klusums.

Zemūdene «Gondar» paceļ enkuru 21. septembra vakarā; uz klāja novietotajos cilindros tā ved trīs «maiale». Torpēdu ekipāžas kāpj uz tās klāja Villā Sandžovanni, Mesīnas līcī. Nepieciešams līdz minimumam samazināt peldētāju uzturēšanās laiku zemūdenē, kura» šaurība un sasmakušais gaiss neveicina apkal​pes veselību.

Ja neskaita Mario Džordžīni, vecāko komandieri šajā operācijā, uz klāja atrodas: kapteiņleitnants Franzīni, leitnants Gasjolo, apbruņojuma speciālists kapteinis Stefanīni, ūdenslīdējs seržants Skapīno, kapteiņleitnants Elio Toski, ūdenslīdējs seržants Runāti, leitnants Kaljāno, ūdenslīdējs seržants Lazaroni.

Līdz Aleksandrijai viņi nopeld bez starpgadījumiem. 29. septembri septiņos vakarā zemūdene «Gondar» uznirst virspusē dažas jūdzes no Rāseltinas bākas, kura valda pār ieeju reidā, lai vēl no flotes štāba saņemtu pēdējos norādījumus pirms šāviņu došanās ceļā. Ekipāžas ir pilnā kaujas gatavībā.

Radiokabī- nes šaurībā Toski, Bruneti un Džordžīni gaida, piespiedušies cits pie cita. Pēkšņi rācija atdzīvojas. Cauri traucējumu sprakš- ķiem dzirdami raksturīgie Morzes koda pīkstieni. Paziņojums ir pieņemts, un, kad tas atšifrēts, visi klātesošie lasa: «Angļu flote izgājusi jūrā. Atgriezieties Tobrukā.»

Zemūdene «Gondar» pagriežas par simt astoņdesmit grādiem, lai pēc iespējas precīzāk nonāktu uz tā ceļa, pa kuru bija ieradusies, un izvairītos 110 briesmām, kas draud mīnu laukos, kurus tā sekmīgi forsējusi divās iepriekšējās brauciena dienās. Dažas minūtes pēc pagriešanās manevra zvanu skaļais signāls vēsta, ka steidzīgi jāienirst Lai nozustu ūdenī, vajadzīgas dažas sekundes pēc vienīgās lūkas aizvēršanas, kura tiek turēta vaļā, peldot virs ūdens. Bruneti ierodas centrālajā postenī: «Ienaidnieka kuģis astoņdesmit metru attālumā!» viņš paziņo.

Vai tas viņus ir pamanījis? Vai viņi ieraudāti? Šos jautājumus sev uzdod zemūdens flotes jūrnieki, kamēr «Gondar» strauji nirst nolaižoties maksimāli atļautā dziļumā (ap simt metru), lai nesabojātu «maiale».

Augšā atrodas trīs angļu kuģi: «Steward», «Sunderland» un «H-22», nesen no Ziemeļjūras atnākušie visjaunākie jūras mednieki, kas aprīkoti ar pašu pēdējo angļu izgudrojumu zemūdeņu meklēšanai — sonāru. Zemūdenes hidrofoni skaidri uztver tā raksturīgo troksni. Tas nevēstī neko labu. Un patiesi, pēc īsa brīža pieci spēcīgi sprādzieni satricina mazo zemūdeni, kura nu svaidās gluži kā viesuļvētrā vēja norauta lapa. Nodziest gaisma. Ekipāža saglabā tik nepieciešamo aukstasinību. Tiek iedegts avārijas apgaismojums. Katrs jūrnieks stāv savā kaujas postenī. «Gondar» turpina ienirt un nolaižas simt divdesmit piecu metru dziļumā. Bruneti apstādina mašīnas un pieprasa, lai zemūdenē valdītu pilnīgs klusums. Sākas ilga gaidīšana. Ikviens aiztur elpu un, ja vajag, tad staigā uz pirkstgaliem. Nekus- tība un klusums tagad ir vienīgais zemūdenes trumpis šajā nāves rotaļā ar ienaidnieku, lai viņus nepamanītu un viņi izkļūtu no tās sveikā.

Hidroakustiķis savā postenī vēro kuģu pārvietošanos augšā. Vairākas stundas šie kuģi ar dziļumbumbām izar jūras dzīli. Sprādzieni kā tādu bumbiņu mētā zemūdeni no vienas puses uz otru. Ūdens sāk sūkties iekšā pa ūdens slāņa saspiestā korpusa šuvēm. Lēni velkas minūtes, stundas. Astoņos no rīta «Gondar» stūres vairs neklausa. Zemūdene noliecas ar priekš​galu uz leju. Ekipāža strādā līdz jostas vietai ūdenī. Zemūdene sāk neglābjami grimt simt trīsdesmit, simt četrdesmit, simt piecdesmit metru. Vēl daži desmiti metru, un korpuss neizturēs briesmīgo ūdens spiedienu un salūzis. Arī avārijas apgaismojums iziet no ierindas. Nē, Bruneti nenāk ne prātā veltīgi upurēt savu apkalpi.

— Runā komandieris, — viņš paziņo pa translācijas tīklu, — visiem uzlikt glābšanas jostas un būt gataviem atstāt zemūdeni, tiklīdz tā sasniegs ūdens virsu. Kapteiņleitnants Toski atbild par cilvēku evakuāciju, es palikšu zemūdenē, lai atvērtu kingstonus, ja tā uzreiz nenogrims. Visas lūkas un durvis starp nodalījumiem atstāt vaļā.

— Visi ir savās vietās, komandieri. Glābšanas jostas uzliktas.

— Uzmanību! Izpūst galveno balastu! Ūdenim mutuļojot un šņācot, kamēr saspiestais gaiss no balasta cisternām pūš to ārā, «Gondar» vispirms lēni, pēc tam aizvien ātrāk sāk uzpeldēt un tad izsprāgst virspusē gluži kā gaisa burbulis.

— Atvērt lūkas! Visi aiz borta! — Bruneti pavēl.

Bez panikas cilvēki kāpj augšā. Pūšot saltam vējam, viņi lec ūdeni. Ka pēdējos atver balasta cisternu ventiļus, un cisternās atkal un tagad jau pēdējo reizi strauji ieplūst ūdens, raujot zemūdeni jūras dzelmē.

Bruneti, stāvēdams pie kapteiņa kabī​nes, māj ar baltu karogu. Drīz vien «Gondar» pazūd zem ūdens.

«Maiale» noslēpums paliek neizpausts. Taču kapteiņleitnantam Elio Toski, vienam no šo torpēdu radītājiem, karš ir beidzies, un sākas gūsts. Garš ceļš viņu aizved uz Indiju. Dzimteni viņš ierauga tikai pēc četriem gadiem, pēc trim nesekmīgiem bēgšanas mēģinājumiem, un pēdējais šāds mēģinājums viņu aizved uz Portugāles koloniju Gao. Arī «Scire» atstāja Spēciju 24. septembri ar šādām vadāmo torpēdu ekipāžām zemūdenē: kapteiņinženieris Tezeo Tezei un vecākais matrozis ūdenslīdējs Alčide Pedreti, kapteiņleitnants Džino Birindelli un otrās klases ūdenslīdējs Damoss Pakanīni, leitnants Luidži della Penna ar otrās klases ūdenslīdēju Emīlio Bianki un rezervē inženierleitnants Džangastons Bertozi ar ve​cāko matrozi ūdenslīdēju Ario Ladzāri.

Kaujas pavēle paredzēja, ka zemūdene, sasniegusi Gibraltāru, iekļūs Alhesirasas līcī, uz kurieni atveras angļu jūras kara bāzes vārti. Pēc tam komandierim Valērio Borgēzem atkarībā no apstākļiem būs jāizvēlas punkts, kur viņš izlaidīs laukā vadāmās torpēdas. Šāviņi, dodamies uz priekšu, tuvosies ieejai ostā, tiks cauri aizžogojumiem un trauksies pretī izvēlētajiem mērķiem, par kuriem pa radio no Romas tiks paziņots pēdējā brīdī.

Borgēze izmantoja pārbrauciena laiku, lai tuvāk iepazītos ar viņam vēl svešo apkalpi un zemūdenē kļūtu par šo cilvēku likteņu noteicēju… tūlīt pēc Dieva. Viņam nenācās grūti sasniegt šo mērķi Zemūdenes «Scire» ekipāžu veidoja pieredzējuši zemūdens flotes jūrnieki, kas bija gatavi visai pasaulei parādīt, uz ko spējīgi itāliešu karavīri, kad viņu komandieris ir godājams virsnieks. Borgēze tieši tāds bija. Jau vairākus gadus savas jaunības, dinamiskā rakstura, sava prestiža un dzirkstošo asprātību dēļ viņš flotes ļaužu vidū bija izpelnījies lielu cieņu. Virsnieks Borgēze kļuvis par tādu kā itāliešu flotes talismanu.

Zemūdenes «Scire» ekipāža saliedēsies ap viņu, akli viņam ticēs un bez iebildumiem pakļausies jebkuros apstākļos, paļaujoties uz viņa jūrnieka izjūtu un neiedomājami smalko nojautu, kas ļauj iziet sveikā visgrūtākajās situācijās.

Pēc mierīga pārbrauciena zemūdene 29. septembri tuvojās Gibraltāram un, tāpat kā «Gondar», kas tai pašā laikā kreisēja pie Aleksandrijas, saņēma no štāba pavēli pārtraukt operāciju un atgriezties Madalēnas ostā. Ari angļu eskadra atstāja Gibraltāru tikai dažas stundas pirms iecerētā uzbrukuma. Vai angļi tika brīdināti vai arī tā bija nejauša sagadīšanās? Jau pirms nāves Borgēze sāka vairāk ticēt otram pieņēmumam.

«Dažādi apsvērumi,» viņš sacīja, «it īpaši tas, ka nākamo operāciju laikā mūsu šāviņi vienmēr atrada britu kuģus mierīgi stāvam ierastajās noenkurošanās vietās — galīgā neziņā par savu likteni, mani vedina domāt, ka toreiz tā bija nejauša sagadīšanās.»

Viņš tāpat domāja ari tad, kad zemūdene «Scire» atgriezās Madalēnā un pēc tam, dažas dienas vēlāk, savā bāzē Spēcijā. Atstājot zemūdeni un spiežot Borgēzem roku, Tezei viņam sacīja: — Komandieri, nebēdājieties. Mēs drīz atkārtosim operāciju.

Kā ikvienu vīrišķīgu cilvēku ar stingru raksturu neveiksmes tikai norūdīja Tezei un nostiprināja viņā nepiekāpību, un to pašu var teikt ari par Valērio Borgēzi. «Kaut gan šī operācija beidzās ar neveiksmi,» Borgēze vēlāk rakstīja, «tajā bija daudz noderīga. Tā man ļāva pārbaudīt jauno aprīkojumu, kas bija uzstādīts uz zemūdenes. «Scire» izskatījās dīvaini ar trim milzīgiem cilindriem uz klāja, nokrāsota zaļā krāsā, uz zaļā fona tumšākā tonī uzzīmēts zvejas traleris (lai maldinātu nejaušu novērotāju); nevar iedomāties nejēdzīgākas aprises, kuras nemaz nesaistījās ar jūru. No liela attāluma «Scire» nepavisam neizskatījās pēc zemūdenes, pat nešķita līdzīga kuģim. Tā vairāk atgādināja lielu koka prāmi. Taču acs ātri aprada, un drīz vien tā man kļuva par mīļāko zemūdeni visā flotē, patiesībā tāpat es iemīlēju arī visus pārējos kuģus, uz kuriem līdz tam biju braucis.»

Nākotni šie cilvēki iztēlojās gaišu, svētkiem līdzīgu. Viņiem neeksistēja nedz nepārvarami šķēršļi, nedz nāves briesmas, no kurām nevarētu izbēgt Daudzus mēnešus viņi virināja štābu kabinetu durvis, izteikdami priekšlikumu radīt zemūdens peldētāju skolu, kas sagatavotu cilvēkus kaujas apstākļiem. Un tad pirmajā septembri, kad jau galīgi bija zaudētas cerības, notika brīnums: skola ne tikvien jau bija radīta, tā turklāt atradās Sanleopoldo, kaimiņos Livornas akadēmijai. Tā varēja būt liels palīgs, pieņemot dienestā un apmācot brīvprātīgos.

Kopā ar zemūdeni «Gondar» dzelmē nogrimušo Džordžīni aizstāj fregatkapteinis Vitorio Mokagāta, nelokāms un neatlaidīgs, augsti profesionāls un talantīgs komandieris. Viņa personā vadāmo torpēdu vienība iemanto īstenu saimnieku un gūst iespēju uzsākt gatavošanos jaunām operācijām.

5. NODAĻA Valērio Borgēzes zemūdene «Scire» grasās atkārtot uzbrukumu Gibraltārā 1940. gada oktobra beigās.

Visi, kas norīkoti piedalīties šai operācijā, rūpīgi gatavojas Tezeo Tezei vadībā Tiek pārlūkots, kā konusi ar sprāgstvielām piestiprināti pie torpēdu korpusa, apskatītas vadības ierīces, pārbaudīts tvertņu hermētiskums.

Beidzot, ievērojot parasto piesardzību, torpēdu ekipāžas 21. oktobra vēlā vakarā iekāpj zemūdenē.

— Kas tad atrodas Gibraltārā? — Borgēze jautā.

— Divi līnijkuģi, — Tezei atbild.

Borgēze saloka karti un noliek uz maza kvadrātveida gal​diņa — Baidos, ka stiprās straumes būs galvenais šķērslis, ja es jūs izsēdināšu tur, kur paredzēts, divas jūdzes uz rietumiem no ostas. Man vajadzēs peldēt pie pašas ūdensvirsmas, lai orientētos. Kaut gan dzīvosim — redzēsim.

Viņš novāc kartes, sadabū glāzes. «Šie zemūdens flotes jūrnieki pārlieku daudz dzer,» Tezei nodomā Taču nav nekāds brīnums, ka cilvēki, kuru profesija ir rotaļāšanās ar nāvi, prot baudīt dzīves priekus.

Valērio Borgēze kāpj augšā, lai pats uzraudzītu zemūdenes atiešanu. Jau atraisītas priekšgala tauvas, tad pakaļgala tauvas. Garais zemūdenes cigārs dodas ceļā. Tā aizslīd līdz izejai no ostas, iziet atklātā jūrā un izgaist tumsā Pēc nemierīgā peldējuma «Scire» 27. oktobrī tuvojas ieejai Gibraltāra šaurumā. Peldētāji grozās savās šaurajās kojās, kur viņi pavadījuši gandrīz visu pārbrauciena laiku, lai veltīgi nešķiestu enerģiju Centrālajā postenī valda klusums. Dzirdami tikai spiediena indikatora tikšķi un viegla elektromotoru dūkoņa. Valērio Borgēze dod pavēli: — Uznirt līdz periskopa lietošanas dziļumam!

Zemūdene mazliet uzpeld augšup. Borgēze nospiež sviru, un periskopa garā tērauda caurule sāk slīdēt uz ūdens virsmas pusi. Komandieris pieplok pie okulāriem. Pa viņa seju lāso ūdens un eļļas pilieni. Apvārsnis ir tīrs, nav nevienas dūmu strūkliņas.

— Akustiķi, — Borgēze pusbalsī pasauc.

— Viss mierīgi, — tas atbild, ieklausīdamies tālajā dzens​krūvju dunā.

Zemūdene uzpeld augšā četrdesmit jūdzes no Rošeras.

— Pamēģināsim šovakar pat piebraukt pie Gibraltāra, — Borgēze vēršas pie Tezei, kas stāv viņam blakus uz tiltiņa. Šajā naktī un ari nākamajā princis centās sasniegt nosprausto mērķi, taču velti. Ienaidnieka sargkuģi šaudījās ap bāzi un nelaida tai ne tuvumā Beidzot 29. oktobri, zem ūdens peldot pret straumi, «Scire» piezagās ieejai Alhesirasas līcī.

«Mēs ilgi pētījām karti, lai izraudzītos visizdevīgāko punktu, kur veikt sarežģīto operāciju, nolaižot

ūdenī šāviņus,» Borgēze rakstīja «Šai vietai vajadzēja atbilst vairākām prasībām, un dažas no tām bija gandrīz neizpildāmas. Tai bija jāatrodas pēc iespējas tuvāk ostai, lai peldētāji pārlieku nenogurtu, nezaudētu pārāk daudz laika un netiktu pakļauti lielam riskam, ilgi virzoties uz mērķi. Dziļumam jābūt krietniem piecpadsmit metriem, lai zemūdene tajā brīdī, kad šāviņus ņem ārā no cilindriem, varētu nogult dibenā, tomēr tai jāatrodas pietiekami tālu no iespeja- miem maršrutiem, pa kuriem braukā patruļkuģi, kuri, pat to nevēlēdamies, varētu sadurties ar zemūdeni, kas tai brīdī nespēj manevrēt. Par vispiemērotāko tika atzīts līča rajons pie pašiem Spānijas krastiem, tur, kur Gvadaranka ietek jūrā Šai izvēlei piekrita visu trīs ekipāžu komandieri: Tezei, della Penna un Birindelli.

Zemūdene 29. oktobra pusdienlaikā atrodas Gibraltāra šaurumā. Valērio Borgēze apstādina mašīnas, pieprasa, lai zemūdenē būtu pilnīgs klusums, un piespiež to pie klinšainā Spānijas krasta septiņdesmit metru dziļumā, lai viņi nepamanīti varētu nogaidīt līdz vakaram. Laiku pa laikam zemūdeni paceļ paisuma vilnis un ar skaļu žvadzoņu met pret akmeņiem. Šo triecienu troksnis dobji atbalsojas zemūdenē, kas ir īstena rezonanses kamera. Šie triecieni dara cilvēkus nemierīgus. Ap pulksten astoņpadsmitiem «Scire», kaut gan to nekādi nevarēja paredzēt, sāk slīdēt lejup pa akmens sienas zemūdens nogāzi; jau astoņdesmit, deviņdesmit, simt metru dziļums. Šķiet, nekas nespēj apturēt šo kritienu nāves bezdibenī.

Borgēze, sakodis zobus, saglabā sejā mierīguma masku. Visi pagriežas uz viņa pusi. Ko viņš darīs? Ja liks iedarbināt motorus, tas nozīmē zemūdeni pakļaut riskam, jo ienaidnieka patruļkuģi to var atklāt Vēl nogaidīt ticot savai laimes zvaigznei? Cauri viņa sejas sastingušajai maskai neizlaužas uz āru nekādas jūtas. Pēkšņi lejupslīde ap​stājas.

— Agri vai vēlu tam vajadzēja beigties, — Borgēze mierīgi saka.

Un atkal sākas ilgā gaidīšana «Tai dienā,» Džino Birindelli vēlāk stāstīja, «es ar sajūsmu vēroju Borgēzi — komandieri, cilvēku, jūrnieku. Arī citos līdzīgos gadījumos, varētu teikt viņš bija ne tikai uzdevuma augstumos, bet valdīja pār visiem apstākļiem.»

Beidzot iestājas vakars. Zemūdene uzpeld augšā. Jūra ir rāma, no rietumiem pūš viegla brīze, redzamība ļoti laba. Borgēze apsver stāvokli. Zemūdene atrodas Tobno līcī simt metrus no krasta. Priekšā kreisā borta pusē redzams Gibraltārs, kara laikam apbrīnojami spoži apgaismots. Borgēze ietur kursu uz zemesraga pusi, un zemūdene peld, nedaudz iegremdējusies ūdenī. Hidrofoni precīzi uztver to kuģu dzenskrūvju troksni, kuri pārvietojas reidā Pēc trokšņiem Borgēze var pateikt visu, kas notiek virs galvas, un izdara attiecīgus manevrus.

Zemūdenē valda pilnīgs klusums. Tā atrodas tikai divas jūdzes no Gibraltāra. Ekipāža staigā mīkstās čībās, ap ventiļu atslēgām ir aptītas lupatas, ikviens šobrīd nevajadzīgais mehānisms izslēgts. Ir darīts viss, lai ienaidnieks nenojaustu zemūde​nes klātbūtni.

Dziļums sāk samazināties. Pēkšņi notiek vēl kāds, nu jau pēdējais atgadījums. «Negaidīti atskan kuģa dzinēju troksnis, kas visiem dzirdams bez jebkādām ierīcēm, un tad tas apklust tieši virs galvas,» Borgēze rakstīja. «Mēs saskatījāmies. Vai patiesi tas atnācis mums pakaļ? Vai tam ir hidrofoni? Un torpēdas? Lai izkliedētu sasprindzinājumu, es pusbalsī pa jokam iz​metu garu, āķīgu romāņu lamuvārdu, mērķēdams uz šo uzbāzīgo apmeklētāju, kas iztraucējis mūsu mieru. Mans joks pārrāva nomācošo, neziņas pilno klusumu, kas smagi slīga pār mums, sejās atplauka smaids, nemiers izgaisa.»

30. oktobri pusdivos naktī zemūdenes kapteiņa kajīte pāršķeļ gludo jūras līmeni. Borgēze acumirklī ir uz tiltiņa. Simt piecdesmit metru no zemūdenes neskaidri iezīmējas krasta tumšā blīva. Divu jūdžu attālumā pa krasta līniju atrodas Gibraltārs. Prožektoru stari te atduras pret debesīm, te iekrīt jūrā, apgaismodami kuģus, kas stāv reidā.

— Sagatavoties, — Tezei saka saviem ļaudīm, — ejam! Es došu triecienu vienam no diviem līnijkuģiem, kas stāv ostā. Birindelli ķersies pie otra, bet della Penna mīnēs kreiseri vai lidmašīnu bāzes kuģi.

Borgēze nolaiž zemūdeni līdz jūras dibenam divpadsmit metru dziļumā Peldētāji cits pēc cita atstāj

zemūdeni Hidrofonu mikrofoni ļauj Borgēzem saklausīt skaņas, kas liecina, ka «maiale» pamet savus angārus. Pēkšņi iestājas klusums. Torpēdas ir prom, aiznesušas līdzi katra pa diviem peldētājiem, kas jāšus uzsēdušies tām virsū.

— Mani bērni, — Borgēze saka, pagriezies pret jūrniekiem, kas viņam sastājušies apkārt, — mums atliek tikai doties atpakaļceļā. Mūsu uzdevums nav gaidīt viņus atgriežamies.

- Zemūdene uzņem kursu uz austrumiem. 3. novembra vakarā, stipra vēja stumta no mugurpuses, tā ieiet Spēcijas ostā.

Bet peldētāji, atstājuši zemūdeni, sadalījās. Luidži della Penna un viņa pārinieks Bianki piedzīvoja avāriju, nopeldējuši nepilnas divdesmit minūtes. Viņi peldus aizkļuva līdz Spānijas krastiem un viņus tur savāca itāliešu aģenti, kas jau gaidīja pludmalē.

Tezei un Pedreti plānus izjauca vairāki bojājumi. Ap pieciem no rīta, tajā brīdī, kad viņi bija izlauzušies cauri aizžogojumam pie ieejas ostā, viņu torpēdas pakaļgals pēkšņi sāka slīdēt uz leju un elpošanas aparāti pārstāja darboties. Vajadzēja operāciju pārtraukt un izcelties krastā, kur viņi atrada priekšā dellu Pennu un Bianki. Birindelli un Pakanīni pēdējie savu «maiale» izdabūja laukā no transportēšanas cilindra. Viņi devās ceļā četrdesmit minūtes pēc saviem biedriem. Kad abi uznira virspusē, izrādījās, ka viņu šāviņš nevar nedz kustēties ar vajadzīgo ātrumu, nedz turēties paredzētajā dziļumā. Laikam ūdens bija iekļuvis bateriju nodalījumā Par spīti šīm nepatikšanām, viņi tomēr nolēma turpināt ceļu, cerēdami, ka izdosies iekļūt ostā pa ūdens virsmu, bet pēc tam zem ūdens varēs tikt līdz mēr​ķim, līnijkuģim «Barham», un pie tā piestiprināt torpēdu.

Viņi peldēja, orientēdamies pēc Gibraltāra ugunīm. Šāviņš lēni un smagi virzījās uz priekšu starp divām kuģu rindām, kuri bija noenkuroti reidā. Varēja dzirdēt sarunājamies sardzes vīrus. No ūdens rēgojās laukā tikai torpēdistu galvas, un neviens viņus nepamanīja. Pēc divām stundām torpēda sasniedza tirdzniecības mola malu. Kad pēc zemūdenes atstāšanas bija pagājušas trīs stundas un četrdesmit minūtes, torpēda pienāca pie aizžogojuma, kas aizšķērsoja ieeju ostā. Pulkstenis jau rādīja seši un desmit minūtes.

Priekšā, piecus metrus cits no cita, parādījās lieli kvadrātveida pludiņi, ko savienoja tērauda stieņi, uz kuriem ik pa pusotram metram rēgojās divdesmit centimet​rus garas metāla tapas.

Ieeja bija ļoti šaura, kādi sešdesmit, astoņdesmit metri. Birindelli varēja viegli saskatīt sargu siluetus uz dambja un saklausīt to balsis, tomēr «maiala» netika pamanīta. Ar Pakanīni palīdzību viņš izkļuva cauri diviem aizžogojumiem pēc kārtas un nonāca ostā. Pirmā uzdevuma daļa izpildīta. Viņš ielaida ūdeni balasta tvertnē un iegremdējās četrdesmit metru dziļumā Līnijkuģa «Barham» siluets uz tumšo debesu fona iezīmējās divsimt piecdesmit metru attālumā no abiem itāliešiem, kuri, tikko viņiem bija izdevies iegremdēties, atkal sadūrās ar nepatikšanām. Pakanīni elpošanas aparāts pārstāja darboties, un viņš bija spiests no jauna uzpeldēt Palicis viens zem ūdens, Birindelli lēni virzījās uz priekšu pie paša dibena, kas bija kā nosēts ar klintīm, pret kurām pastāvīgi atdūrās viņa šāviņš.

Pēc šādā peldējumā pavadītām piecpadsmit minūtēm pēkšņi pārstāja darboties dzinējs. Nebija iespējams to atkal iedarbināt' Birindelli jau dzirdēja līnijkuģa «Barham» mašīnu dobjo troksni. Viņu sagrāba niknums. Ciest avāriju tik tuvu mērķim, tā nu gan ir neveiksme!

Jaunais virsnieks uznira virspusē. Iinijkuģa korpuss slējās augšup viņa acu priekšā tikai septiņdesmit metru attālumā Nolēmis par katru cenu nogādāt torpēdu pie mērķa, viņš atkal ienira Pēc pusstundu ilgiem veltīgiem pūliņiem viņam sāka trūkt elpas, beidzās skābeklis. Viņš sajuta pirmos simptomus, kas norādīja uz saindēšanos ar ogļskābo gāzi. Bija jāatsakās no iecerētā. Nostādījis torpēdas pulksteņa mehānismu, Birindelli uznira virspusē. Viņam atlika tikai atstāt ostu un aizkļūt līdz Spānijas krastam, kur viņš cerēja saņemt palīdzību. Viņu sagrāba izmisums. Viņam vēl pietika spēka aizpeldēt līdz ostas vārtiem. Tur Birindelli uzdūrās aizžogojumam un saprata, ka nevarēs tikt krastā. Viņš pagriezās atpakaļ. Ausa gaisma.

Cik ilgi viņš jau atrodas ūdenī? Spēki sāka izsīkt Birindelli veltīgi pūlējās pa gludajiem akmeņiem uzrāpties uz mola. Kāds krūms, gluži kā Dieva sūtīts, ļāva viņam mazliet atvilkt elpu.

Beidzot viņš uzraušas uz mola Visur stāv sargi. Pirms pašas rītausmas, šķiet rodas iespēja izglābties.

Ostā stāv kuģis «Santa Anna» ar spāņu karogu. Birindelli uzkāpj uz šī kuģa, cerēdams rast patvērumu un sagaidīt nakti. Taču ekipāžas vīri viņu atklāj. Viņš velti pūlas tos pārliecināt, lai ļauj viņam palikt uz kuģa Izsmēlis visus argumentus, viņš tiem piedāvā visu, kas ir līda — divsimt pesetu. Matroži jau gandrīz piekrīt šim priekšlikumam, taču parādās angļu jūrnieks. Tā kā spāņi izturas tik neizlēmīgi un vienaldzīgi, Birindelli viegli var iedomāties, kāds liktenis viņu sagaida. Drīz vien viņš divu policistu pavadībā tiek nogādāts bāzes sardzes dienesta štābā.

Tajā brīdī, kad viņš angļu virsniekam sniedza savu apliecību, ēku satricināja spēcīgs sprādziens — eksplodēja «maiala». Ostā izcēlās panika Vairāki mīnu kuģi pameta savas noenkurošanās vietas un izgāja jūrā Tikai angļu virsnieks, kura priekšā stāvēja Birindelli, šķiet, nezaudēja aukstasinību. Turēdams rokās itālieša apliecību, viņš mierīgi izmeta — Ja esat tas, par ko jūs turu, tad esat par trim dienām nokavējies. Jūsu draugi jau trīs naktis pastaigājas pa Lalinejas pludmali. Viens no tiem pasūtījis numuru viesnīcā «Princis Alfonss».

Birindelli klusēja. Nopratināšana turpinājās, kaut gan bez īpašiem panākumiem; tā notika trīs ieroču šķiru virsnieku klāt​būtnē. Itālietis tikai atkārtoja kā tāds papagailis: — Esmu itāliešu karaliskās jūras kara flotes kapteiņleitnants Džino Birindelli.

Kritis gūstā un nu jau zudis dzimtenei un draugiem, viņš vēlējās tikai vienu — darīt zināmu itāliešu KJS, ka Gibraltārs nemaz nav tik nepieejama osta, ka viņš tajā iekļuvis, iekļuvis britu kara bāzes pašā sirdī. Šīs ziņas — viņš to labi saprata — ir ļoti svarīgas, tās var izšķirt vadāmo torpēdu vienības tālāko likteni. Flotes štābā uzskatīja — ja atkal tiks piedzīvota neveiksme, tas nozīmē, ka jaunā ieroča pielietošanā tehniskās grūtības ir nepārvaramas, un izbeigs šāda veida operācijas.

Citu pēc citas apsvēris savas necilās iespējas, Birindelli palika pie varianta, kas viņam likās vislabākais. Viņš nosūtīja mātei vēstuli. Vēstulē Birindelli starp citu rakstīja: «Izrādījās, ka profesori nav tik stulbi, tomēr es iesaku saviem draugiem turpināt gatavošanos eksāmeniem, un viņi, bez šaubām, tos noliks.»

Nabaga sieviete, protams, nodomās, ka viņas dēls zaudējis saprašanu, bet, lai būtu mierīgs prāts, vēstuli noteikti parādīs majoram Mokagātam un Valērio Borgēzem, kas jau kļuvis par tikko izveidotā vadāmo šāviņu sektora komandieri. Tā arī notiek. Uzmetuši vēstulei acis, abi virsnieki saprot Birindelli mājienu apslēpto jēgu. Jau vairākas dienas viņu rīcībā ir šifra atslēga. Flotes štāba izlūkošanas nodaļa viņiem iedevusi izgriezumus no spāņu avīzēm ar sensacionāliem korespondenču virsrakstiem, piemēram, «Itāliešu zemūdenes pie Gibraltāra?»

«Laiineja, 31. oktobris. Iedzīvotāju vidū klīst baumas,» kāda avīze rakstīja, «ka 30. oktobra rītā pie ieejas Gibraltāra ostā parādījušās itāliešu zemūdenes un sprāgusi torpēda, kas sabojājusi metāla aizžogojumu, kurš pa nakti aizšķērso ostas vārtus.»

Madrides izdevums «AB.C.» ari 2. novembri publicēja šāda satura rakstu: «Alhesirasa, 1. novembris. Nepazīstamais aparāts (tā bija Tezei nogrimusī torpēda, ko aiznesusi straume), kas atrasts Espanjonas pludmalē Lalinejā, aizvests uz Sanfrancisko, kur to pēta arsenāla speciālisti. Piecus metrus garais šāviņš atgādina parastu torpēdu, taču pie tā piemontēti divi sēdekļi un vadības ierīces. Par ekipāžu nekas nav zināms, taču var domāt, ka šis šāviņš, tāpat kā tas, kurš sprāga Gibraltāra ostā, tika raidīts no zemūdenes, virsūdens kuģa vai lidmašīnas. Tajā brīdī, kad šāviņu atrada Lalinejas pludmalē, tā dzenskrūves vēl griezās.»

Savukārt Tezei — Pedreti un della Penna — Bianki ekipāžas, kas atgriezās Itālijā pa aģentūras tīkla Spānijā labi organizēto ceļu, varēja sniegt vērtīgu informāciju.

Angļu kuģu ekipāžas pārņēma neaizsargātības psihoze. Pat uz tiem kuģiem, kas stāvēja ostā, dambja un aizžogojuma aiz​sargāti. Tā bija pirmā, pagaidām vēl tikai morālā, uzvara.

Mokagātam, Borgēzem un viņu torpēdvīriem šādi panākumi varēja radīt konkrētas sekas nākotnē.

Lai stimulētu savas zemūdenes ekipāžu, Valērio Borgēze pie admirāļa Kavanjāri, KJF komandiera vietnieka un flotes Galvenā štāba priekšnieka, vēršas ar ierosinājumu organizēt viņa ļaudīm atpūtu kalnos,

labā viesnīcā, kur viņi varētu mazliet aizmirst stingro disciplīnu. Jūrnieki tur atlabtu fiziski un morāli un atkal būtu lieliskā formā, gatavi nākamajām operācijām. Šī atpūta, protams, jāapmaksā Jūrlietu ministrijai.

Kavanjāri bez svārstīšanās piekrīt Un pēc dažām dienām zemūdenes «Scire» ekipāža jau iekārtojas Ortizei, Valgardēnas ielejā «Man nebija lielāka prieka,» Borgēze atceras, «kā zināt ka mani brašie puiši atpūšas un izklaidējas tik brīnišķīgā vietiņā Viņi pamostas tīrās, mīkstās gultās, kad vien grib, ar zvaniņu izsauc istabeni un var tai pasūtīt «Karstu šokolādi un labi daudz putukrējuma. Es brokastošu gultā.»

Kad komandieris un ekipāža atgriežas uz zemūdenes, viņi veido monolītu, spēcīgu bloku. Valērio Borgēze ari citiem zemūdeņu komandieriem iesaka pārņemt viņa pieredzi. Un drīz vien šāda stimulēšanas kārtība visā itāliešu flotē kļūst par pa​rastu parādību. Šādā priecīgā un optimistiskā gaisotnē, kāda veidojās pat Supermarinas kabinetos, Mokagāta varēja pilnībā nodoties tās apakšvienības organizēšanai, kura 1941. gada 15. martā oficiāli kļuva par MAS desmito flotili, leģendāro Decima MAS. Flotiles štābā ietilpa operatīvā nodaļa, mācību sektors, materiāli tehniskās apgādes nodaļa un sekretariāts. Vadāmie triecien- šāviņi dalījās divās grupās: zemūdens grupā, kuru komandēja Džūnio Valērio Borgēze, un virsūdens grupā, kuras priekšgalā nostājās korvetkapteinis Džordžīno Džobe.

Zemūdens sektoram pievienoja: kaujas peldētāju skolu, kas atradās Sanleopoldo, vadāmo torpēdu bāzi Serkio upes grīvā, transportzemūdenes un diversiju vienības. Virsūdens sektorā ietilpa «barchini» vienība ar tās bāzi Spēcijā (Kotrau del Varin- jāno poligonā), dažāda tipa torpēdkuteri un palīgkuģi.

Novembra beigās Valērio Borgēze kopā ar admirāli Kavan- jāri devās uz pieņemšanu pie dučes, kurš kara laikā bija bruņoto spēku virspavēlnieka Borgēze otro reizi sastapās ar Mu- solīni. Pirms dažiem gadiem viņš bija dučem stādīts priekšā kādā banketā, ko Jūrlietu ministrija bija sarīkojusi par godu tiem, kas parādījuši īpašu varonību Spānijas karā. Arī šoreiz Borgēze nupat kā bija dabūjis apbalvojumu, zelta medaļu par varonību karā, par savu misiju Gibraltārā Ar sudraba medaļām apbalvoja Tezei, Luidži della Pennu, Pedreti un Bianki. Nesen saņemtie apbalvojumi mirdz pie viņu formas svārkiem, kad viņi iet pa slaveno Mapmond viesistabu Venēcijas pilī Romā Muso- līni viņus sagaida, stāvēdams pie sava galda, rokas sānos iespie​dis, ģērbies «prezidenta» kārtā: pelēkas bikses ar lampasiem un melni formas svārki.

Admirālis Kavanjāri stāda priekšā ieradušos virsniekus. Bor- gēzes ziņojumā duči īpaši ieinteresē tas fakts, ka Gibraltārs uzbrukuma brīdi bijis spoži apgaismots gluži kā miera laikā.

— Paskaidrojiet, kā jūs to ieraudzījāt? — viņš vēršas pie Borgēzes.

Ar līdzi paņemto jūras karšu palīdzību jaunais virsnieks sīki to izstāsta. Musolīni uzmanīgi klausās un noslēgumā piebilst: — Es jums izsaku pateicību visu itāliešu vārdā Esiet neat​laidīgs ari turpmāk.

Pēc tam, pēc nelielas pauzes, duče atturīgi atvadās. Pirms dažām stundām pie viņa uz pieņemšanu bija ieradies ģenerālis Soda, kas nupat atgriezies no inspekcijas brauciena pa albāņu fronti, kur karadarbība pret grieķu armiju itāliešu karaspēkam izvērtās visai traģiska, un tas viņā modināja lielas bažas.

6. NODAĻA 1940. gada 28. oktobri, nebrīdinājis Hitleru un neieklausījies ģenerāļu domās, Musolīni savu slikti sagatavoto, pienācīgi neapgādāto un nemākulīgi vadīto karaspēku raidīja pret Grieķiju. Šī uzbrukuma īstenošanai bija nepieciešama flotes piedalīšanās plašā mērogā, lai varētu pārsviest karaspēku uz Albāniju: pārvest 600 000 cilvēku un 700 000 tonnu kravas. Šo pārvadājumu veikšana nāca par ļaunu maršala Graciāni Āfrikas armijai, kuru derētu pastiprināt un atbalstīt pēc viņa panākumiem septembri pie

Sīdī Barrāni. Koncentrējot visus spēkus šai virzienā, varēja sasniegt Sinaja pussalu Ēģiptē.

Anglija nekavējoties sāka sniegt palīdzību Grieķijai. Pēkšņās uzbrukums itāliešu eskadrai Taranto līcī bija viņu pirmā akcija, un tās rezultāts šāds: trīs itāliešu līnijkuģus nogremdēja vai krietni sabojāja angļu torpēdlidmašīnas (tas bija pirmais gaisa uzbrukums kuģiem Otrā pasaules kara laikā). Britu flote spēra nākamo soli un sagrāba vairākas piestātņu enkurvietas, kas bija bagātīgi izsvaidītas gar Grieķijas un Krētas krastiem ceļā starp Grieķiju un Ēģipti. Pēc tam angļi izveidoja kara bāzi Sudā, plašā un dziļā slēgtā līcī Krētas ziemeļaustrumu piekrastē, un no Ēģiptes un Sīrijas uz Grieķiju pārsvieda 50 000 savu kara​vīru.

Tāds bija stāvoklis frontēs tobrīd, kad Borgēze ar saviem biedriem atstāja plašo dučes kabinetu. Un itāliešu karaspēka stāvoklis turpināja pasliktināties. Lībijā britu karaspēks 1941. gada janvārī un februāri pārgāja pretuzbrukumā un ieņēma To- bruku un BengāzL 26. februārī notikumos vajadzēja iejaukties Rommela Āfrikas korpusam, lai nepieļautu itāliešu, Vācijas sa​biedrotā, pilnīgu sakāvi.

Grieķijā itāliešu karaspēku sākumā atsviež uz Albānijas teritoriju, pēc tam ielenc. Hitlers atkal nāk palīgā savam neveiksmīgajam sabiedrotajam, pat kaitējot plānam «Barbarosa» (uzbrukumam PSRS), kura īstenošanai jāsākas jūnijā.

Tas, ka angļi izcēlās krastā Krētā, izraisīja arī citas nopietnas sekas: tika apdraudēti Itālijas valdījumi Dodekanesas salās un kļuva praktiski neiespējami Itālijas sakari ar tās aizjūras teritorijām, kurās atradās Itālijas avangarda fronte Vidusjūras austrumos.

Tā kā bāze Sudā un tur noenkurotie kuģi bija droši aizsargāti no zemūdeņu, torpēdkuteru un aviācijas uzbrukumiem, Supermarīna nolēma izmantot savu slepeno ieroci: vadāmos triecienšāviņus. Kaut gan pa pusei veiksmīgā Birindelli operācija Gibraltārā bija modinājusi cerības, šoreiz operācijai izraudzīja kuterus ar sprāgstvielu pildījumu «barchini». No 1940. gada decembra «barchini» flotile bija izvietota Leras salā bāzē Par- teni, kas atrodas starp Grieķiju un Ēģipti. Tai vajadzēja bloķēt angļu transporta kustību starp Grieķiju un »Ēģipti. Tagad flotes štābs mainīja flotiles galveno uzbrukuma mērķi un to pārorien​tēja uz Sudu.

Decima MAS priekšniekam majoram Mokagātam tiek uzdots sagatavot un dot triecienu. Lai šāviņus nogādātu pie mērķa, viņš izvēlas divus kontrmīnukuģus: «Crispi» un «Čella». Uz to klājiem tiek uzstādītas ierīces kuteršāviņu nostiprināšanai un nolaišanai ūdenī. Par tiešo operācijas vadītāju norīko kapteiņleitnantu Luidži Fadžoni, varena auguma jaunu cilvēku ar nesatricināmi mierīgu seju.

25. martā kontrmīnukuģi «Crispi» un «Čella» dodas ceļā. Apstākļi uzbrukumam ir ideāli: brīnišķīgs laiks, mierīga jūra. Pēc gaisa izlūkdienesta sniegtajām ziņām Sudas jomā atrodas divi mīnukuģi, divi lieli kuģi, septiņi vidēji transportkuģi un kreiseris ar ūdensizspaidu ap 10000 tonnām. Operācija sākas.

Pulksten divdesmit trijos trīsdesmit minūtēs «Crispi» un «Čella» nolaiž ūdenī sešus «barchini» desmit jūdzes no krasta un dodas atpakaļceļā.

Seši kuteru piloti — grupas komandieris kapteiņleitnants Luidži Fadžoni, leitnants Andželo Kabrīni, vecākais artilērists Alesio de Vito, vecākais mehāniķis Tullio Tedeski, otrās klases ūdenslīdējs lino Bekati un vecākais matrozis Emīlio Barbēri — pilnā gaitā slēgtā ierindā tuvojas ieejai jomā. Līdz pēdējam mirklim viņi paliek nepamanīti. Tagad jāveic pati sarežģītākā operācijas daļa: jāpārvar trīs aizžogojuma līnijas, kas norobežo sešas jūdzes plato šaurumu, kurš ved iekšā jomā. Šauruma klinšainie krasti ir gluži kā nosēti ar ienaidnieka ugunspunkliem.

Motoru troksnis šķiet apdullinošs. Varētu nodomāt, ka skaņa dzirdama desmit jūdzes no kutera, taču angļu sargkareivji, kas atrodas augstākais trīs jūdžu attālumā, it kā kļuvuši kurli. Divām pirmajām aizžogojuma līnijām viņi tiek cauri bez problēmām. Pie pēdējās kuteri pienāk četros trīsdesmit Netikuši tai pāri, viņi aizpeld gar to un pie paša krasta, dažus simtus metru no ienaidnieka sardzes posteņa, atrod vaļēju spraugu.

Jomas vidū rītausmas blāvajā gaismā Fadžoni savus ļaudis sasauc vienkopus.

— Ko tagad darīsim? — pusbalsī jautā viens no pilotiem.

— Mēs taču esam pie mērķa, — saka otrs, un viņa balss skan izbrīnīti.

Visi bijuši pārliecināti, ka viņus atklās netālu no mērķa, un nespēj noticēt savai veiksmei. Pulkstenis rāda četri un četrdesmit sešas minūtes. Kreiseris «York» stāv noenkurots divsimt metru no aizžogojuma.

Simts metru atstatu iezīmējas tankkuģa siluets. Tvaikoņi stāv izklaidus jomas dziļumā Fadžoni binoklī apskata iespējamos mērķus, pēc tam dod pavēli: — Kabrīni un Tedeski, jūs ejiet uzbrukumā kreiserim «York». Bekati, tu dosies pie tankkuģa.

Barbēri un De Vito, jūsu mērķis ir tvaikoņi, savējo katrs izvēlēsies pats. Es palieku rezervē, lai kreiserim dotu pēdējo izšķirošo triecienu.

Tieši pulksten piecos uz kreisera «York» atskan taure un iedegas ugunis, tai pašā brīdī tās iedegas arī uz aizžogojuma. Fadžoni, nodomājis, ka kreiseris gatavojas ievilkt enkuru, dod uzbrukuma signālu.

Kabrīni un Tedeski ar saviem «barehini» metas uz priekšu. Tai pašā mirklī Bekati pagriežas uz tankkuģa pusi. Aiz viņa metas uz priekšu De Vito un Barbēri, virzoties katrs pie sava tvaikoņa.

«Redzēju, ka kreiseris «York», kaut ari tam ir nopietni bojājumi, negrimst tik ātri, kā man gribētos,» vēlāk stāstīja Fadžoni. «Tāpēc ari es uz to nomērķēju savu kuteri. Ceļā ieraudzīju otru kreiseri, kas stāvēja aiz tankkuģa, kuram jau tuvojās kuter- šāviņi. Acumirklī pagriezu savējo uz tā pusi, tomēr netrāpīju.»

Uz kreisera «York», kas sasvēries uz labā sāna un tinies biezos, melnos dūmos, ekipāža nekrīt panikā, kaut ari nesaprot, no kurienes nācis uzbrukums. «Dažas sekundes pirms sprādziena,» kreisera stūrmanis Tibits vēlāk atcerējās, «viens no sardzes matrožiem ziņoja, ka pie labā borta ātri virzās neliels kuteris. Taču tajā brīdī es neredzēju sakarību starp diviem notikumiem — sprādzienu un sveša kutera atrašanos blakus kuģim.» Nav arī nekāds brīnums. Angļi ir sadūrušies ar jauna tipa ieroci, kas līdz tam nav bijis pazīstams, tāpēc nerada aiz​domas.

Uzaust rīts. Fadžoni un pieci viņa biedri, kas pametuši savus šāviņus piecdesmit metrus no mērķa, peldus mēģina nokļūt līdz krastam, līdz izraudzītajai pulcēšanās vietai. Tomēr tas viņiem neizdodas. Cits aiz cita viņi nonāk angļu redzes lokā, un pēc tam ari krīt gūstā. «Man jautāja,» vēlāk stāstīja Fadžoni, «vai es neesot izmests no lidmašīnas un vai jūrā neesot palikuši vēl kādi mani biedri. Es visu noliedzu. Man neļāva pat palūkoties ārā pa iluminatoru, tomēr piedāvāja malku viskija, tēju un cigareti, kā arī palīdzēja novilkt manu gumijas hidro- tērpu. Pulksten desmitos konvoja — virsnieka un divu matrožu — pavadībā mani ar kuteri aizveda uz krastu Aizpeldējām garām saspridzinātajam tankkuģim, no kura jūrā izplūda degviela. Es ieraudzīju arī kreiseri «York». Tā priekšgals atradās seklā ūdenī, bet paka]gals tik tikko pacēlās ārā no ūdens, pakaļgala tornī lielgabali slējās debesīs maksimālā leņķī. Pār jomu visai zemu riņķoja hidroplāns. Mēs pietauvojāmies nelielā piestātnē, netālu no kuras es pamanīju savu torpēdkuteri, ko bija ielencis karavīru un matrožu pulciņš.»

— Vai tas vēl ir bīstams? — virsnieks jautā itālietim Fadžoni.

— Domāju, ka jā, — viņš atbild, — un iesaku jums tam nepieskarties. Tas var eksplodēt kuru katru mirkli.

— Vai varat man paskaidrot, kā to padarīt nekaitīgu?

— Nē, es arī pats to nezinu, — saka Fadžoni.

Virsnieks neatlaižas, tad sāk draudēt, gūsteknim gar degunu vicinādams pistoli. Taču, neko neizdabūjis no ietiepīgā itālieša, viņš beidzot padodas. Tikpat nesekmīgi beidzas pārējo pilotu nopratināšana. Angļu sapieris spiests ķerties pie kutera atmīnēšanas bez jebkādas informācijas. Viņš uzmanīgi un nesteidzīgi aplūko aparātu. Tad ķeras pie darba. Paiet vairākas stundas. Ar eņģeļa pacietību viņš virzās uz priekšu, citu pēc cita atmudžinādams deviņpadsmit slazdu un dažādu šķēršļu, kas sargā «barchini» noslēpumu. Sviedri sūrstina viņam acis. Zobus sakodis, viņš padara nekaitīgu divdesmito, pēdējo slazdu. Un pēkšņi — sprādziens. Sapierim stipri apdeg seja, un viņš kļūst akls.

«Barcino» ir saārdīts. Kuteršāviņa mīkla paliek neatminēta.

Tā bija pirmā pilnvērtīgā uzvara, ko guvuši flotiles Decima MAS jūrnieki. Rezultātā — nogremdēti trīs transporta tvaikoņi, kuru koptonnāža sasniedz 32 000, un kreiseris «York».

Kad 1941. gada maijā Vācijas mobilo gaisa spēku vienības izcēlās Krētā, tās Sudas jomā ieraudzīja kreisera «York» vraku. Šī kreisera iziešana no ierindas bija devusi smagu triecienu britu flotes grupējumam Vidusjūras austrumdaļā, jo kreiseris bija viens no varenākajiem angļu kuģiem.

Tagad atlika ari torpēdām «maiale» gūt tikpat spožu uzvaru, kāda bija lemta kuteršāviņiem «barchini».

7. NODAĻA 1941. gada maijā prinča Džūnio Valērio Borgēzes zemūdene «Scire» trešoreiz mēģina izdarīt uzbrukumu Gibraltāram. Būdams flotiles Decima MAS zemūdens sektora komandieris, Borgēze bija rūpīgi izpētījis visu iepriekšējo operāciju norisi un ņēmis vērā visas pieļautās kļūdas. Viņš centās novērst pat vismazāko nejaušību.

Tezei bija pilnveidojis vadāmo torpēdu mehānisko pusi, un šāviņi tika papildus izmēģināti. Pilotu apmācības kursā tika ieviestas vēl stingrākas prasības. Lai šāviņu ekipāžas pārāk nenogurta ilgajā braucienā ar zemūdeni, Borgēze, sagādājis puišiem viltotas pases, nolēma aizvest viņus uz Spāniju ar lidmašīnām. Tur tiem jāierodas uz itāliešu tankkuģa «Fulgore», kas Kadisas ostā internēts jau kopš kara paša sākuma.

Zemūdenei «Scire» vajadzēja izbraukt caur Gibraltāra šaurumu, iziet Atlantijas okeānā, piebraukt pie Kadisas, paņemt cilvēkus no tankkuģa «Fulgore» un atkal atgriezties Vidusjūrā, pēc tam Alhesirasas līcī torpēdvīrus izlaist brīvam peldējumam. Ja labi padomā, tad zemūdene «Scire» un tās ekipāža uzņemas ļoti lielu risku, taču Borgēze nav tas cilvēks, kas atkāpjas briesmu priekšā, ja uz spēles likti kaujas operācijas panākumi. Cieši apņēmies šo plānu īstenot burts burtā, viņš 1941. gada 15. maijā atstāj Spēciju. «Tā vien šķiet,» viņš jokodams rakstīja, «ka «Scire» sākusi regulāri kā īsts pasažieru laineris vadāmās torpēdas piegādāt no Spēcijas uz Gibraltāru.»

23. maija rītausmā «Scire» laimīgi iziet cauri Gibraltāra šaurumam, iegremdējusies sešdesmit metru dziļumā, un ierodas Kadisā. Borgēze zemūdeni nogulda līča dibenā četrdesmit metru dziļumā, lai sagaidītu nakti. «Grūti iedomāties,» viņš atcerējās, «miegam labvēlīgāku gaisotni kā zemūdenē, kas guļ jūras dibenā parasto zemūdens valstības klusumu vēl padziļina tas, ka nedarbojas dzinēji un nav arī citu darba trokšņu. Šķiet, ka zemūdeni apņēmusī ūdens blīva droši pasargā no jebkādas ielaušanās. Pēc daudzum daudzajām brauciena dienām ar pastāvīgu fizisko un nervu pārslodzi, kad cilvēks šausmīgi nogurst no nemitīgas jūras un vēju šalkoņas, no mašīnu dūkoņas, rodas sajūta, ka, nudien, karš ir kaut kur tāltālu, tāpat kā visa pārējā pasaule, jo vairāk tāpēc, ka tad, kad zemūdene ir ienirusi ūdeni, pārtrūkst arī radiosakari, tā ka cilvēks paliek pilnīgā vienatnē ar sevi.»

Iestājas nakts. «Scire» uzpeld augšā un nemanīta ieslīd ostā Ta ieiet Gvadaletas grīvā laimīgi tiek garām tur noenkuro​tajiem kuģiem (daži no tiem ir ar Anglijas karogu) un pieiet klāt tankkuģi m «Fulgore».

— Komandieri, kā noritēja ceļojums? — Viņu sagaida tank​kuģa kapteinis.

— Lieliski, — atbild Borgēze, kura seju apstaro plats smaids.

Piloti sapulcējas kopkajītē. Šeit ir kapteiņleitnants Dečo Katalāno, otrās klases ūdenslīdējs Džanoni, kapteiņleitnants Amedeo Vesko, ūdenslīdējs Franči, kapteiņleitnants Ličo Vizintlni, otrās klases ūdenslīdējs Magro, inženieris Antonio Marčelja un otrās klases ūdenslīdējs Šergats. Vienības ārsts Bruno Falkomāta ari atrodas te, viņš vēlas līdz pēdējam brīdim rūpēties par puišiem, ņemot vērā grūto uzdevumu, kas viņiem pildāms.

Borgēze visiem paspiež roku.

— Esam pateicīgi jums, — grupas vecākais Dečo Katalāno saka, — mēs visi jūtamies lieliski.

Ticiet man, komandier, šodien mums uzsmaidīs laime.

Par atbildi Borgēzes sejā atstaro smaids. Priekšā vēl daudz darba, taču cilvēku pārliecība viņam patīk. Borgēze vienmēr gādā par saviem padotajiem, tāpēc, izmantojot dažas līdz zemūdenes atiešanai palikušās stundas, viņš ļaudis mudina noskaloties zem karstas dušas. Pēc tam, kamēr zemūdenē iekrauj svaigas saknes, lai dažādotu ēdienu, kurā parasti ir tik daudz konservu, Borgēze iepazīstas ar pēdējiem datiem par ienaidnieka kuģu izvietojumu Gibraltāra ostā; šos datus viņam iepriekšējā dienā piegādājis itāliešu aģents.

Beidzot viss sagatavots. «Scire» dodas lejup pa upi un ienirst, kad jau aust gaisma.

25. maijā Borgēze, vēlreiz izgājis cauri Gibraltāra šaurumam, tikai pretējā virzienā, ietur kursu uz Alhesirasas līci. Viņš cer izmantot paisumu, lai nemanīts iekļūtu «vilkam rīklē». Taču spēcīgie viļņi izjauc viņa plānus, un pirmais mēģinājums neizdodas. Nākamajā dienā princis manevru atkārto, un šoreiz veiksmīgi.

26. maijā pulksten divdesmit divos trīsdesmit zemūdene atrodas divarpus jūdzes no ieejas ostā.

Komandiera ieraksti kuģa žurnālā ir šādi: «26. maijā, pulksten divdesmit trijos un divdesmit minūtēs. Esam sasnieguši noteikto punktu Gvadarankas grīvā. Iegremdējamies desmit metru dziļumā. Peldētāji ir sagatavojušies un izgājuši pēdējo flotiles ārsta apskati. Vesko ekipāžā saslimušo Franči aizstājis Marčeļja.»

Bet jau divdesmit trijos un trīsdesmit minūtēs viņš raksta: «No štāba pa radio pienācis ziņojums, ka osta ir tukša, angļu eskadra iepriekšējā vakarā pacēlusi enkurus un izgājusi jūrā. Pavēlēts uzbrukt tvaikoņiem, kas stāv reidā. Tā ir dziļa vilšanās. Es pēdējo reizi noinstruēju torpēdu ekipāžu.

Divdesmit trīs un piecdesmit astoņas minūtes. Zemūdene uzpeld. Peldētāji to atstāj.»

«Scire», izpildījusi uzdevumu, nepamanīta dodas prom 31. maijā tā atgriežas Spēcijā, atpakaļceļā nesastapusi nekādus šķēršļus.

Kad zemūdene atstāja Alhesirasas līci, grupas komandieris Katalāno uznira virs ūdens. Pa kreisi no sevis uz jūras melnā klājiena viņš ieraudzīja tumšus plankumus, tās bija Vesko un Vizintlni ekipāžas.

Vizintīni buksēja Vesko šāviņus, jo tam neva​rēja iedarbināt dzinēju. Katalāno devās pie viņiem.

— Vesko, — viņš pavēlēja, — tu savu «maiala» nogremdēsi dziļumā Pirms tam atvienosi konusu ar spridzināmo lādiņu. Tālāk iesi kopā ar Vizintlni. Marčeļja nāks kopā ar mani.

Viņi strādā pilnīgā klusumā. Pēc tam divi aparāti ar trim cilvēkiem uz katra uzņem kursu austrumu virzienā.

Ap pulksten vieniem četrdesmit viņi tieši sev pretī ierauga enkurvietu Gibraltāra reidā Pienāk bridis, kad grupai jāsadalās. Peldētāji cits citam novēl veiksmi. Katalāno dodas uz uguņu pusi, kas spīd netālu. Izrādās, ka tas ir vidēja lieluma transportkuģis, lielisks mērķis. Viņi piepeld kuģim klāt no pakaļgala puses, gatavodamies lādiņu piestiprināt blakus kuģa dzenskrūvēm. Palikdams virspusē un jāšus sēdēdams uz šāviņa, Katalāno ar rokām turas pie stūres vārpstas. Marčelja un Džanoni sāk atvienot konusu ar lādiņu, lai to piestiprinātu pie kuģa dibena. «Šīs operācijas laikā,» Katalāno pēc tam rakstīja ziņojumā, «Marčelja pēkšņi parādījās virs ūdens, plati atvēris muti, it kā viņam trūktu gaisa. Es dzirdēju, kā Džanoni viņam jautā, kas noticis, un Marčeljas atbildi: «Viss normāli.» Nodomāju, ka mans trešais ekipāžas loceklis gluži vienkārši ir ļoti noguris. Es viņu pasaucu un liku ieņemt manu vietu, bet pats paniru zem konusa, mēģinādams to sargāt no triecieniem pret kuģa korpusu. Marčelja ierīkojās manā vietā. Džanoni zem ūdens stiprināja klāt lādiņu, bet es viņu vēroju. Laiku pa laikam izbāzu galvu no ūdens un pavēros apkārt Kādā brīdī pamanīju, ka Marčelja nekustīgi guļ ar atpakaļ atmestu galvu. Piepeldēju viņam klāt pasaucu viņu, bet viņš nereaģēja.»

Katalāno metas viņam palīgā, vairs nedomādams par savu šāviņu, kurš, neviena nepieturēts, nogrimst Džanoni ienirst, mēģinādams to atrast bet velti. Viss pagalam.

Katalāno un Džanoni tagad atlika vienīgi pievērsties Mar​čeljas glābšanai.

«Nedomādams par vilšanos un nožēlu, ka zaudēts šāviņš,» Katalāno tālāk rakstīja, «es no Marčeljas balona izlaidu skābekli, lai viņš vieglāk turētos uz ūdens, un sāku sniegt pirmo palīdzību. Pa to laiku Džanoni, pēc manas pavēles, noņēma un iznīcināja mūsu eljiošanas aparātus.

Marčelja joprojām bija bezsamaņā.

Uz kuģa acīmredzot bija izdzirdējuši mūsu balsis. Viens no matrožiem piegāja pie borta un pavērsa pret ūdeni ļoti spožu luktura gaismas kūli, tomēr mūs nepamanīja. Mēs sākām peldēt uz krastu, nepievērsdami uzmanību šim gaismas kūlim, kas nu rūpīgāk ņēmās taustīt jūras līmeni. Aizritēja dažas minū​tes, Marčelja, kuram mēs, lai viņu dabūtu pie samaņas, iecirtām vairākas pļaukas, sāka skaļi gārgt, un šīs skaņas varēja piesaistīt to cilvēku uzmanību, kuri atradās uz kuģa klāja… Palēnām Marčelja nāca pie samaņas un pēc kāda laika spēja peldēt patstāvīgi.»

Pēc četrām stundām trīs peldētāji sasniedza cietzemi norunātajā vietā. Pēc ceturtdaļstundas viņiem pievienojās arī otra ekipāža.

— Vai jums viss noritēja labi? — Katalāno jautā.

— Nē, — Vizintīni drūmi atbild.

Tad pēc klusuma brīža turpina: — Mums viss izjuka tik tuvu pie mērķa, ka negribas pat atcerēties. — Viņam izlaužas sašutuma pilni vārdi.

Patiesi, nonākot izraudzītajā ostas rajonā, Vizintīni izvēlējās tankkuģi, kura kravnesība bija ap 8000 tonnu. Piepalīdzot abiem biedriem, viņš nekavējoties ķērās pie darba. Pulkstenis rādīja divi un divdesmit minūtes. Vizintīni uzticēja Magro konusu ar sprāgstvielām piestiprināt pie kuģa.

«Pagāja vairākas minūtes,» viņš rakstīja ziņojumā par operācijas norisi, «nodomājis, ka Magro vajadzīga palīdzība, es viņam pievienojos, nolaidos lejā pa virvi. Pasaucu viņu. Viņš neatbildēja. Man tikai šķita, ka viņš ir pavisam nekustīgs un stipri saspringts. Ieraudzīju, ka trose tiešām ir cieši nostiepta.

Izniru ārpusē un uzsaucu: «Amedeo, gaisu, gaisu!»

Es atkal ieniru, bet, tiklīdz nokļuvu līdz kuģa korpusam, virve atslāba un es, Vesko un aparāts sāka ātri grimt ūdenī. «Maiala» vārda tiešā nozīmē palēcās uz priekšu. Pūlējos aizsniegties līdz vadības ierīcei, bet nesekmīgi, jo man nepārtraukti vajadzēja arī izmantot elpošanas aparātu. Kritiena ātrums aizvien pieauga. Cauri gumijas tērpam sajutu palielināmies spiedienu, un drīz mani pārņēma savādas izjūtas. Acu priekšā zibēja sarkani, dzelteni un zili spīdīgi punkti. Laikam jau biju iegrimis zemāk par trīsdesmit metriem, bet kritiens joprojām turpinājās. Palaidu vaļā šāviņu, kad sapratu, ka pēc mirkļa zaudēšu samaņu. Lai palielinātu savu peldspēju, pavēru vairāk vaļā skābekļa balona ventili un sāku strauji celties augšup. Beidzot izniru virspusē, un vēl pēc dažām sekundēm parādījās Vesko. Man šķita, ka viņš ir līdz nāvei noguris un zaudējis spēkus. Peldēju viņam palīgā Pa to laiku Magro, noraizējies par mūsu ilgo prombūtni, sāka mūs saukt Es pavēlēju viņam apklust un pievienoties mums. Atbrīvojāmies no elpošanas aparātiem un tos nogremdējām, iepriekš pārliecinājušies, ka mūsu gumijas tērpi pa speciālo īscauruli ir piepildījušies ar skābekli.

Magro pastāstīja, ka virvi ar divkāršu jūrnieku mezglu esot piesējis pie kuģa pakaļvadņa stieņa, bet tā notrūkusi Vesko sacīja, ka viņš izdzirdējis manu kliedzienu, taču viņam neesot izdevies ielaist gaisu torpēdas balasta kamerā. Mēs peldējām, pūloties izkļūt krastā. Peldējām uz muguras, lai taupītu spēkus, un krastu sasniedzām pulksten četros piecpadsmit minūtēs.»

Trešais uzbrukuma mēģinājums Gibraltāram beidzās tikpat bēdīgi, kā abi iepriekšējie. Bija par ko palauzīt galvu, Borgēze un Tezei ar to cītīgi nodarbojās Serkio bāzē. Pirmā neveiksme bija izlūkdienesta sliktā darba sekas (angļu eskadras nemaz nebija paredzētajā vietā). Taču gadījums ar Birindelli, kas cieta avāriju tikai septiņdesmit metru attālumā no mērķa, un pēdējās operācijas izgāšanās liecināja par šāviņu nepilnībām.

Vai patiesi priekšnieki ministriju kabinetos visu izprot labāk nekā izgudrotāji? Tezeo Tezei ietiepīgi atkārto, ka viņa stunda vēl sitīs, taču, palicis viens pie sava darba galda, viņš sāka mocīties šaubās. Tezei

cenšas tās atgainīt un atcerēties izmēģinājumus, kad viņa lolojums bija darbojies lieliski. Tad viņš noliek malā rasējumus un nokāpj pludmalē, gaida, kamēr matroži nolaiž ūdenī pēdējo no izgatavotajām torpēdām un nenoguris liek šāviņam izdarīt pašus riskantākos manevrus. Viņš tic savam izgudrojumam, tāpat kā viņa komandieris Valērio Borgēze.

«Vājus rezultātus,» Borgēze sacīja, «nedrīkst uzskatīt par izgāšanos. Tā ir tikai neveiksmīga pieredze. To vajag izanalizēt un gūt no tās mācību, kas mums dos iespēju izcīnīt pilnīgu uzvaru nākamajā reizē.

Patiesi, ja paraugās no šī viedokļa, pēdējā operācija ekipāžām bija labs treniņš kaujas apstākļos.

Visi palika dzīvi. Turklāt mēs atradām jaunu veidu, kā pilotus nogādāt pie mērķa ar tankkuģa «Fulgore» starpniecību. Šī maršruta norisi itāliešu slepenie dienesti Spānijā bija tik labi izstrādājuši, ka iebraukšana un uzturēšanās šajā zemē pirms operācijas, sagaidīšana krastā pēc akcijas, brauciens ar mašīnu uz Sevilju un atgriešanās Itālijā ar itāliešu kompānijas LATI. lidmašīnām neatstāja nekādas pēdas un neradīja aizdomas ne spāņu varas iestādēs, ne angļos.

No otras puses, angļi pat šobrīd vēl nenojauta, kādas briesmas viņiem draud kopš 26. maija, un operāciju mēs varējām atkārtot ar lielām izredzēm gūt panākumus, izmantojot pēkšņuma faktoru.

Visbeidzot — ir gūts jauns apstiprinājums tam, ka var pilnībā paļauties uz zemūdeni «Scire», tās komandieri un ekipāžu jebkura uzdevuma izpildē, lai tas būtu nezin cik bīstams gan no militārā, gan navigācijas viedokļa.

Vēl nekas nav zaudēts, un nākotnē var raudzīties mierīgi un droši.»

Tika nolemts šīs kaujas operācijas turpināt Šoreiz par gal​veno mērķi kļūst Malta.

8. NODAĻA Neviens labāk par seru Vinstonu Čērčilu nav raksturojis Maltas lomu šajā izšķirošajā kara posmā Vidusjūras reģionā: «Nekad Maltas un tuksneša operāciju saistība nav bijusi tik acīmredzama kā 1942. gadā. Salas varonīgā aizstāvēšana kļuva par svarīgāko akciju ilgajā cīņā, lai saglabātu mūsu jjozī- cijas Ēģiptē un Tuvajos Austrumos. Uzvaras un sakāves virknējās cita aiz citas un bieži bija atkarīgas no ritma, kādā tika īstenota karojošo pušu apgāde pa jūru. Mums apgāde nozīmēja garu ceļojumu ap Labās Cerības ragu ar visām briesmām, ko radīja zemūdens karš, un šim nolūkam bija vajadzīgi pirmklasīgi kuģi ar milzīgu tonnāžu. Turpretī ienaidniekam bija nepieciešamas tikai dažas dienas, lai šķērsotu Vidusjūru. Tam pietika ar nedaudziem nelieliem kuģiem. Taču nocietinātā Maltas sala stā​jās ceļā no Eiropas uz Tripoli.»

Vācija tolaik jnllējās neitr alizēt un izolēt salu, kas bija «īstens lidmašīnu bāzes kuģis», ar sistemātiskiem gaisa spēku uzlidojumiem. Lai glābtu Maltu, viņas augstība flote tās aizstāvēšanas kaujās raida visus savus spēkus un cieš smagus zaudējumus.

Lielbritānija Maltu ieguva 1800. gadā. Taču gandrīz pusotru gadsimtu «Kavalieru salai», savulaik vienai no kristiānisma priekšējiem bastioniem cīņā pret islamu, bija lemta tikai otršķirīga stratēģiska loma Toties pēc Suecas kanāla izbūves tā kļuva par svarīgu posmu jauno bāzu ķēdē, kas caur Gibraltāru, Aleksandriju un Adenu savienoja metropoli ar impērijas valdīju​miem Indijā.

Kara priekšvakarā šī Maltas loma, šķiet, Itālijas pavēlniecībā nemodināja bažas. Protams, štābos izprata Maltas atrašanās vietas stratēģisko nozīmi. Gatavojoties karam, tika plānots karaspēku Iibijā apgādāt ar ātrgaitas kuģu palīdzību, bet angļu bāzes un salas neitralizēt ar masu uzlidojumiem — bombardēšanu no gaisa vai, kas būtu vēl labāk, Maltu okupējot Taču 1940. gadā, kā jau redzējām, nevienu konkrētu plānu tā ari neizstrādāja. Savukārt angļi pārspīlēja sarežģījumus, kas rastos, ja kara gadījumā ar Itāliju vajadzētu aizstāvēt savas pozīcijas Maltā. Ģenerālštābā uzskatīja, ka salu nav iespējams noturēt, un gatavojās karaspēku evakuēt uz Gibraltāru.

1940. gadā Cērčilam vajadzēja likt lietā visu savu enerģiju, lai nepieļautu Anglijas brīvprātīgu aiziešanu no Vidusjūras austrumu reģiona un pastiprinātu angļu grupējumu Maltā Šis drosmīgais lēmums mirklī, kad Anglija praktiski bija palikusi viena kara laukā, izšķirs kara iznākumu Vidusjūrā.

Britu flote strīdā uzvarēja par labu Čērčilam. Dažu mēnešu laikā Malta kļuva īpaši nozīmīgs stratēģisks punkts. Turklāt jāņem vērā, ka abu karu starplaikā tika veicināta atbruņošanās politika, un iznākums bija tāds, ka salas aizsardzība atradās galēji nožēlojamā stāvoklī. Tur gandrīz nebija karaspēka un PGA sistēma arī bija ļoti vāja. Jūras kara bāzē atradās tikai divpadsmit torpēdkuteri un septiņas nelielas zemūdenes, kas bija visai nepiemērotas kaujas darbībai Vidusjūrā Vārdu sakot visu vajadzēja sākt no jauna Lai pastiprinātu salas kaujas jx>tendālu, karaliskā flote kopš 1940. gada sākuma ķērās pie stingras programmas īstenošanas. Maltā parādījās pirmās «Hurricane» tipa lidmašīnu grupas, šīs lidmašīnas bāzējās uz aviobāzes kuģiem «Pharius» un «Ark Royal».

«Breconshire» tipa ātrgaitas kuģi un zemūdenes nodrošināja salas apgādi ar produktiem un munīciju Lai pārsviestu uz Maltu pastiprinājumu, tika organizēti labi aizsargāti konvoji, kuri līdz 1941. gada jūnijam kursēja no Aleksandrijas. Taču pēc Rommela uzvaras Krētā konvojiem vajadzēja pamest maršrutu, kuru jūrnieki bija iedēvējuši par «bumbu aleju», un pārorientēties uz Gibraltāru. Konvojus pavadīja eskadras kuģi, kas tur bāzējās. Operācijās pret Gibraltāru Valērio Borgēzes un viņa torpēdvīru uzdevums tieši bija šo kuģu iznīcināšana.

Beigu beigās 1941. gada pavasara vidū Malta jau varēja lepoties ar ievērojamiem aizsardzības spēkiem. Salā bāzējās desmitā zemūdeņu flotile, gaisa spēku nabā bija gan iznīcinātāji, gan ari septiņi bumbvedēji «Maryland» un trīsdesmit divi «Blenheim», kurus varēja izmantot dienā, kā arī piecpadsmit «Wellington» un divpadsmit «Sivordfish» tipa bumbvedēji, kuri spēja naktī uz ienaidnieka kuģiem uzmest bumbas un torpēdas ar apgaismošanas raķešu palīdzību.

Itāliešiem, kaut gan viņu aviācija veica nepārtrauktus uzlidojumus, un ari vācieši viņiem sniedza palīdzību, tomēr neizdevās ievainot šo spēcīgo dūri, kura līdzīgi Damokla zobenam karājās viņiem virs galvas pašā Vidusjūras sirdī.

Un atkal Ģenerālštābs izsaka flotei priekšlikumu vilkt gaismā savu slepeno ieroci — Decima MAS. Sudas operācijas panākumiem bija izšķiroša loma šī lēmuma pieņemšanā. Tezeo Tezei, kurš kopš paša kara sākuma dedzīgi aizstāvēja uzskatu, ka jādodas uzbrukumā Maltai, nu pārņēma tāds kā mistisks uzbudinājums. Viņš atzīstas Valērio Borgēzem: —Tagad es raugos uz «maiale» drīzāk kā uz morālu ieroci. Ar to diez vai varētu nodarīt ienaidniekam smagus materiālus zaudējumus. Lai visa pasaule uzzina, ka Itālijai ir iespējams dot Maltai nežēlīgus triecienus. Vai kuģus nogremdēs vai ne, tas nav tik svarīgi. Galvenais, lai mēs paši zinātu, ka līdz ar saviem šāviņiem esam spējīgi uzspridzināties ienaidnieka acu priekšā Mēs saviem dēliem un nākamajām paaudzēm parādīsim atdarināšanas cienīgu ideālu, ceļu, kas ved pretī uzvarai.

— Bet vai tu nedomā, ka ir vēl citi veidi, kā sasniegt tos , pašus mērķus? — Borgēze viņam jautā.

— Nē, Valērio, nav. Mūsu tauta nepietiekami piedalās šai karā. Ta šo karu neizjūt Ir nepieciešams skaidri pierādīt lielu varonību, lai cilvēki, kad varbūt pienāks viņu kārta, varētu atdot dzīvību, izpildot pavēli.

— Iespējams, tev taisnība, — princis viņam atbild ar šaubu pieskaņu balsī un pārtrauc sarunu.

1941. gada 25. aprīlī admirāļa De Kurtēna aizgādniecībā sākas jauna darbības plāna izstrāde.

Mokagāta pilnībā nododas šim darbam, ziedodams tam visas sava analītiskā prāta spējas. Pēc daudzkārtējām pārrunām pa telefonu ar Romu, ar augstākstāvošiem priekšniekiem, kļūst skaidrs, ka štāba kabinetos uz viņu īpaši necer. Mokagāta 10. maijā raksta savā dienasgrāmatā: «Šodien es sagatavoju operācijas plānu pret Maltu, bet va​karā man radās iespaids, ka viņa ekselence admirālis Kampjoni (Galvenā štāba priekšnieka vietnieks) nav gluži pārliecināts, vai šī operācija būs īsti laikā. Es atbildi saņemšu tikai rit bet par to jau man nemitīgi sāp galva…»

22. maijā viņš raksta: «20. maija rītā vietnieks mani pieņēma, tiču viņš neapstiprināja operācijas plānu pret Maltu. Es ierosināju pirms operācijas ar diviem kuteriem veikt izlūkošanu, bet viņš lika atjaunot izmēģinājumus, tos vēl pastiprinot, un pēc tam viņam sniegt ziņojumu. Un tikai tad, kad būs pārliecinājies, ka operācija iespējama, viņš patur sev tiesības attiecīgi izlemt… Šeit, Augustā, visi ir entuziasma pārpilni un par katru cenu tiecas doties kaujā. Tomēr jārīkojas pietiekami pamatoti, un sagatavošanās posmā jāņem vērā katrs sīkums.»

Tas būs ārkārtīgi grūts un delikāts pasākums. Gibraltārā un it īpaši Sudā jau veiktās operācijas angļus darījušas nemierīgus, un tie lika lietā visus iespējamos līdzekļus, lai aizsargātos pret jaunajām briesmām, kas sākušas uzglūnēt Vidusjūras ūde​ņos.

No otras puses, varēja paredzēt, ka aizžogojumi un šķēršļi, kas noslēdza ieejas ostās kopš 1938. gada (pēc Čehoslovakijas krīzes) un tika vēl pastiprināti pēc 1940. gada 10. jūnija, būs vēl vairāk pilnveidoti, bet itāliešiem, lai cik dīvaini tas liktos, visā salā nebija neviena informācijas avota. Pieejami bija tikai aerofotouzņēmumu dati, kuri, protams, ar vēlamo precizitāti nevarēja uzrādīt, kā ierīkota apsardzības signalizācija.

Visbeidzot — salai ir uzbrucējiem grūti pieejami krasti, ļoti augsti, ar stāvām klintīm. Vienīgajai Valletas ostai ir lielisks dabiskais reids, ko cilvēks vēl vairāk labiekārtojis. Jūra ietiecas līdz pašam salas vidum. Jomas, līcīši un baseini virknējas cits aiz cita daudzu kilometru garumā abpus dabas veidotajai pussalai, uz kuras uzcelta pilsēta, kas ūdens klaju sadala divās daļās: vienā pusē atrodas Lielā osta, bet otrā Marso-Mušeto osta. Pieejas Valletai nav tik vienkārši saskatīt pat dienā, vēl jo vairāk naktī, tās droši aizsedz krasta kluitis, aizklājot skatu no jūras. Ņemot vērā šīs grūtības, Mokagāta nonāca pie secinājuma, ka zemūdens akcija, gan izolēta, gan zemūdenes atbalstīta, nekādi nav iespējama. Viņš nolēma operāciju uzticēt majoram Džobem un viņa «barchini». Pēc divām šausmīgajām neveiksmēm viņš sākumā uztvēra kā joku Tezeo Tezei priekšlikumu ar «barchini» un «maiale» spēkiem veikt kopēju kaujas ope​rāciju.

— Seklā ūdens dēļ nogādāt «maiale» uz operācijas vietu iespējams tikai ar virsūdens kuģi, — viņš piezīmē, izpētījis viņam iesniegto plānu.

— Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis, — Tezei atbild. Šis variants izslēdza no spēles Valērio Borgēzi un viņa zemūdeni «Scire». Kaut arī princis jutās vīlies, viņš to uzņēma mierīgi. Viņa biedru argumenti skanēja pārliecinoši. Nekas te nebija iebilstams. Tai laikā, kad Mokagāta un Tezei līdz ausīm ierakās darbā, lai sagatavotu jaunu uzbrukuma plānu Maltai, viņš cieši apņēmās pievērsties flotiles Decima MAS zemūdens sektoram, kuru vadīja.

Pēc Tezei iniciatīvas operācijas plāns iegūst jaunu veidu, tas top sarežģītāks un plašāks.

Valletas ostā varēja iekļūt pa diviem ceļiem: cauri galvenajai ieejai, ko aizsedza četras aizžogojuma joslas, vai pa tā viadukta apakšu, kurš savieno Sentelma dambi ar krastu. Viadukts bija metāla tilts, kura trīs balsti to pacēla pietiekamā augstumā, lai pa apakšu varētu iziet cauri nelieli kuģi. Kara laikā šī izeja bija aizžogota ar prettorpēdu tiklu, kas sniedzās līdz pašam dibenam.

«Pēc vienas no hipotēzēm, iespējams, maldīgas,» Borgēze rakstīja atmiņās, «tomēr loģiskas (jāatceras, ka mums nebija nekādu precīzu ziņu), galvenā ieeja bija biezi nosēta ar novērotājiem, sargiem, hidrofoniem, aizžogojumiem un citiem mākslīgiem šķēršļiem, kas to padarīja praktiski necaurejamu.

Tāpēc tika izlemts doties pa otru ceļu, zem tilta.»

Mokagāta atsacījās no domas «barchini» vilkt tauvā ar kuteriem līdz pašai Maltai, jo tas radīja daudz neērtību. Šāviņu transportēšanai izraudzījās kādreizējo prezidenta jahtu «Diana», kuru Musolīni pats bija nodevis flotes rīcībā. Jahtai «Diana» vajadzēja tuvoties salai ar tajā novietotiem «barchini», velkot līdzi kuteri ar divām vadāmām torpēdām.

Vienas «tnaiala» uzdevums bija pieiet pie viadukta, pie prettorpēdu tīkla piestiprināt lādiņu un to

uzspridzināt. Pa šādā veidā izsisto spraugu vajadzēja doties cauri «barchini», kas tajā laikā jau būs nolaisti ūdenī un, cik vien iespējams, pietuvojušies. Iegājuši ostā, torpēdkuteri dosies pie ostā noenkurotajiem kuģiem. Tai laikā otrai «maiala» jāiekļūst Marso-Mušeto reidā, kur bāzējas zemūdenes, un jācenšas uzspridzināt vienu no tām, bet, ja laimēsies, tad divas (angļi bieži zemūdenes pietauvo pa pāriem). «Šī operācija,» Borgēze rakstīja, «prasīja no pilotiem bezgal- lielu vīrišķību un enerģiju, turklāt dažādi kaujas uzdevuma elementi bija jāizpilda sinhroni, un jūrās tas ir grūti, it īpaši nakti un karā, kad jebkurš neparedzēts sīkums var izgāzt visrūpīgāk sagatavotu plānu.»

25. jūnijā visi sapulcējās Augustā. Mokagāta dienasgrāmatā ierakstīja: «Augusta, 25. jūnijs. Džobe visu iepriekšējo dienu man līdz apnikumam plijās virsū ar savām šaubām un bažām. Galu galā nav nemaz tik slikti jau iepriekš iztēloties visas grūtības; es uzmanīgi viņā noklausījos un biju gatavs turpmāk ņemt vērā visas piezīmes, kas var būt derīgas. Šorīt, tikko biju piecēlies, Džobe atkal ņēmās atkārtot, ka viņš šauboties, vai pasākums beigsies veiksmīgi. Es atbildēju, ka itin nemaz nešaubos un precīzi turēšos pie plāna tādā variantā, kādā tas apstiprināts pirms divām dienām un jau nosūtīts uz Romu. Bet viņam jāpasteidzas un savā komandā jānokārto «katrs, pat vismazākais sīkums».»

Ar to ari saruna beidzas. Vakarā «Diana» iziet jūrā. Izšķirīgā stunda nolikta uz pulksten četriem un trīsdesmit minūtēm nākamās dienas rītā, tas ir, 1941. gada 26. jūlijā.

Laiks ir operācijai labvēlīgs: bezmēness nakts, vēja nav, jūra mierīga. Angļu konvojkuģi, kas iepriekšējā dienā izbrauca cauri Sicīlijas šaurumam, iegājuši Valletas ostā. Sagadījušies kopā visi labvēlīgie apstākļi tieši tajā laikā, kad paredzēts trešais mēģinājums dot triecienu angļu jūras cietoksnim.

Stāvēdami pie jahtas «Diana» kapteiņa tiltiņa margsienas, Tezei un otras «maiala» komandieris Kosta sarunājas ar ārstu Falkomātu: — Žēl, ka kopā ar mums nav dučes uz viņa paša jahtas,— Falkomāta ironiski izmet, — viņš runā tik skaļi, ka angli pama​tīgi nobītos un mestos bēgt kā truši.

Visapkārt atskan smiekli. Uz jahtas valda pacilāta gaisotne, jautrība un izbraukuma noskaņojums.

Konservu kārbas saliktas blakus planšetēm ar kartēm un instrukcijām. No štāba pa radio saņemta pēdējā pavēle, un nelielā vienība ar trīsdesmit mezglu lielu ātrumu dodas uz Maltas pusi.

Pusnaktī astoņas jūdzes no salas jahta «Diana» apstādina dzinējus. To pašu dara divi MAS kuteri, kas pavada jahtu.

Ceļamkrāns uzmanīgi nolaiž ūdenī deviņus «barchini». Kuteris Nr. 452, kura komandieris ir kapteiņleitnants Sjolets, paņem tauvā ar sprāgstvielām piepildītos Džobes kuģeļus līdz ar to pilotiemleitnantiem Fraseto, Bozio, Karabelli, apakšvirsniekiem Dzaniboni, Kaprioti, Foljēri un matrozi Markīzio.

Tai pašā laikā 451. kuteris, kura komandieris ir kapteiņleitnants Parodi, dodas uz tilta pusi ar divām vadāmo torpēdu ekipāžām: Tezei — Pedreti un Kosta — Barla.

Jahta «Diana» uzņem kursu uz ziemeļiem un dodas atpakaļceļā Itāliešu jūrnieki ar saviem trauslajiem šāviņiem pietuvojas ieejai ostā dažu simtu metru attālumā. Viņi gaida uzbrukuma signālu. Viņu zemie silueti ir tik tikko saskatāmi tumsā.

Simt, varbūt divsimt metru vairāk pa kreisi no 451. kutera ūdeni tiek nolaista pirmā «maiala». Tezei pūlas iedarbināt dzi​nēju, bet tas viņam nekādi neizdodas.

— Mēs kavējamies, — Parodi pusbalsī saka.

— Neuztraucieties, — atbild Tezei, kura «maiala» dzinējs nupat sācis darboties, — es sākšu noliktajā stundā Aizžogojuma tikls tiks uzspridzināts laikā.

Viņš pazūd tumsā. 451. kuteris nogādā Kostu tuvāk zem​ūdeņu bāzei Marso-Mušeto jomā.

Laiks skrien. Gaidīšana ievelkas. Naksnīgās debesis jau baigo. Džobe saspringti klusē. Laikam cīnās pats ar sevi. Viņam jāizlemj. Katra garām palaista minūte var kļūt liktenīga operācijas veiksmei un viņa

cilvēku dzīvībai. Ja viņš raidīs «barchini» uz neskartu tīklu, no sprādziena var aiziet bojā Tezei un Pedreti, taču, ja ilgi gaidīs, tad operācija var izgāzties. Tuvojas rītausma.

Tai laikā Tezei un Pedreti steidzas. Viņi jau saklausa tālumā dzenskrūvju griešanos. Ko tas nozīmē?

Vai tuvojas «barchini» vai arī ostā ienāk nez kādi angļu kuģi? Tezei «maiala» jau atrodas dažu metru attālumā no tīkla. Viņš to redz, pieskaras tam. Paskatās pulkstenī, ir četri trīsdesmit minūtes. Laiks, kad nozīmēta kutera iziešana pa viadukta apakšu. Vairs nedrīkst vilcināties ne sekundi. Uz atvadām Tezei paspiež roku uzticīgajam Pedreti un pagriež slēdzi, kurš iedarbina detonatoru ar pulksteņa mehānismu, kas nostādīts uz nulles. Un mirst.

Angļi pēc divām dienām atradīs tikai viņa masku Ziedodams dzīvību, lai izdotos operācija, Tezeo Tezei, «maiala» tēvs, kļūst leģendārs.

Sprādziens satricina «barchini» korpusus. Laiks doties uzbrukumā, bet Džobe vēl mirkli vilcinās.

Vai tagad viņi tiks cauri? Vai vispirms kuteri ar sprāgstvielām neaizsūtīt izlūkos? Viņam tas jāizlemj.

Beidzot viņa mierīgā balss pārtrauc klusumu: — Puiši, uzmanību! Sākam! Fraseto pirmais, aiz viņa Kara- belli! Ja tīkls vēl aizšķērso izeju, jūs to iznīcināsiet ar saviem lādiņiem. Pārējie ar Bozio priekšgalā sekos pēc dažām sekundēm. Atcerieties!

Kaut vienam no jums jāaizkļūst līdz kuģiem. Citiem, ja būs vajadzīgs, jāziedojas, lai pavērtu viņam ceļu.

Un tagad uz priekšu!

«Barchini», divi priekšā, pārējie gabaliņu aiz muguras, dzinējus iedarbinājuši ar pilnu jaudu, metas uzbrukumā Valletas ostai. Fraseto un Karabelli savus šāviņus raida uz šķērsli. Fraseto ielec ūdenī astoņdesmit metrus no tilta, bet sprādziens neatskan. Karabelli, ieķēries stūrē, pilnā ātrumā drāžas pretī nāvei. Pēc dažām sekundēm spēcīgs sprādziens satricina gaisu. Tas ir liktenis! Viens no tilta balstiem sabrūk, un tilta metāla ferma iegāžas ūdenī, pilnīgi aizsprostojot ceļu. Angļu ložmetēji atklāj viesuļuguni.

Pa ūdeni ātri slīd prožektoru gaismas kūļi, meklēdami uzbrucējus. Atlikušie kuteri, apgaismoti gluži kā gaišā dienā, cits pēc cita apstājas, kad tos sāk kapāt ložu krusa.

Viss ir galā jau pēc mirkļa. Sprādzienu dārdiem un ložmetēju tarkšķiem izskanot, iestājas traģisks klusums. «Pietika ar dažām sekundēm,» angļi vēlāk rakstīja, «lai uz jūras mitētos jebkāda kustība.»

Svīst gaisma, un līdz ar to sākas jauna drāma. Kuteri MAS- 451 un MASAS2, neviena nesagaidījuši, lēnā gaitā dodas uz ziemeļiem. Pēc ceturtdaļstundas tos panāk Džobe, kas brīnumainā kārtā paglābies no bojāejas. Viņš ziņo Mokagātam par notikušo, bet kuteri palielina ātrumu, lai drīzāk nokļūtu Augustā Tomēr nepaiet ne stunda, kad tos atklāj angļu lidmašīnas. Atskan ložmetēju kārtas. Jau pirmajā mirklī uz 452. kutera Moka- gāta, Džobe, Falkomāta un daži citi nokrīt, ložu nopļauti. 451. kuteris, kuram trāpa šāviņš, dažās sekundēs pazūd zem ūdens. Dzīvi palikušie (deviņi no trīspadsmit) krīt gūstā, viņu vidū ari kutera kapteinis Sjolets.

Bojā gājušajiem parāda pēdējo godu. Kad viņus nogādā Maltā, debesis ir pelēkas. Vēl trīs dienas angļi ostu aizsargā ar dūmu aizsegu.

Kad vējš izgaiņā šī aizsega smagos vālus un itāliešu lidma- šinas atjauno izlūklidojumus virs salas, kļūst skaidrs, ka neviens kuģis nav cietis.

Itālieši nezināja, ka uz salas bija uzstādītas radāriekārtas, kuras ļāva angļiem konstatēt viņu klātbūtni labu laiku pirms uzbrukuma sākuma, un tas noteica operācijas katastrofisko finālu. Rakstā, kas 1944. gadā publicēts žurnālā «Gaisa kauja par Maltu», viceadmirālis Vilbrahems Fords, jūrasspēku komandieris Maltā, rakstīja: «Maltai radioelektroniskie detektori (radari) jau bija kopš paša kara sākuma. Ar šo iekārtu palīdzību 1941. gada 25. jūlija nakti tika atklāta grupa virsūdens mērķu, kas tuvojās salai, iztraucēdami šo parasti kluso stundu mieru. Tika izsludināta trauksme. Bumbvedēji «Sivordfish» bija gatavi pacelties gaisā tūlīt, bet «Hurricane» — līdz ar pirmajiem saules stariem.

Viss norisinājās neilgi pirms pusnakts. Ienaidnieka kuģu tuvošanos nepavadīja vienlaicīgs aviācijas uzlidojums, tāpēc jau pēc brīža pie ziemeļaustrumu krasta kļuva dzirdams kuteru motoru troksnis. Krasta

baterijas un ostas artilērija, kā arī prožektori atradās pilnā kaujas gatavībā. Ostā tikko bija ienācis transport- konvojs, zemūdenes stāvēja savās parastajās vietās. Valletas drakons bija gatavs atņirgt zobus, tiklīdz ienaidnieka flotile parādīsies. īsi pirms rītausmas tika pamanītas putu pēdas, kas tuvojās Sentelma cietoksnim, kurš bija viens no Lielās ostas «drakona rīkles žokļiem». Brīdī, kad šīs pēdas varēja ieraudzīt pie Tainas (otra «žokļa»), atskanēja sprādziens, kas sagrāva viaduktu, pirmo barjeru ceļā uz ostu.

Momentāni iedegās prožektori, no tumsas izraujot vairākus kuterus, kas lielā ātrumā traucās uz sprādziena vietu. Spoži apgaismotajā ūdens klajā tie uzreiz iekļuva iznīcinošās krustugunīs. Šaušana turpinājās divas minūtes. Pēc tam iestājās klusums. Viss bija galā. Uz ūdens virsmas nebija palikušas nekādas pēdas.

Saullēktā artilēristi ieraudzīja divus «barehini», kas bija palikuši neskarti, un tos iznīcināja. Gaisā pacēlās bumbvedēji «Harricane», lai dzītos pakaļ kuģiem, kas bija atkāpušies. Visi uzbrukuma dalībnieki šādā kārtā tika iznīcināti.»

Ari Maltas gubernators sers Edvards Džeksons 1941. gadā pienācīgi novērtēja itāliešu jūrnieku vīrišķību. Viņš rakstīja: «Maltai tikai vienu reizi (b audēja uzbrukums no jūras. Jūlijā itālieši mēģināja iekļūt ostā, izmantodami kuterus un torpēdas, kuras vadīja nāvinieki. Uzbrukums bija neparasti enerģisks un neatlaidīgs, tas prasīja no uzbrucējiem lielu vīrišķību.»

Viņš nevarēja zināt, cik patiesi bijuši šie vārdi. Tezeo Tezei 17. jūlijā, dažas dienas pirms savas bojāejas, rakstīja kādam draugam: «Kad saņemsi šo vēstuli, man jau laikam būs piešķirts lielais gods — atdot dzīvību par karali un karoga godu. Kā tu zini, tā ir mana viskarstākā vēlēšanās un vislielākā laime, kāda vien var būt cilvēkam lemta.»

9. NODAĻA Slavas apvītā un reizē dramatiskā operācija Maltā noslēdz laikposmu, kuru varētu saukt par izmēģinājumu, izpētes, romantisma laiku itāliešu flotes speciālo triecienlīdzekļu likteni Sākas jauna ēra, kas ritēs Valērio Borgēzes vadībā, jo Supermarīna pēc Mokagātas bojāejas tieši viņam uz laiku uztic MAS desmitās flotiles komandiera pienākumus. Šis darbs viņu aizrauj, un viņš tam nododas ar sirdi un dvēseli. Tā kā Borgēze tagad ieguvis pilnīgu rīcības brīvību, un viņu urda vēlēšanās atriebt biedrus, viņš visus spēkus veltī flotilei Decima MAS. Pirmo reizi kopš kāzu dienas, viņš pamet novārtā sievu un trīs bērnus, Paolo, Elēnu un Džuzepi livio, un dienu un nakti pavada Serkio bāzē pie flotiles vīriem.

Ar savu pirmo lēmumu jaunajā postenī viņš godina Maltā bojā gājušo piemiņu. Borgēze Tezeo Tezei vārdā nosauc vienības zemūdens sektoru (ari šobaltdien viena no itāliešu flotes zemūdens daļām saucas Tezeo Tezei vārdā), kuras vadību uzņemas pats. Vitorio Mokagātas vārds tiek piešķirts virsūdens sektoram, par kura komandieri kļūst korvetkapteinis Salvatore Todāro.

Pēc tam viņš sevi bez atlikuma ziedo flotiles reorganizācijai Korvetkapteinī Todāro, itāliešu zemūdenes «Cappellini» Atlantijas okeānā veikto operāciju varonī, Borgēze saskata cilvēku, kas spēj «barchini» apakšnodaļu pārvērst par kaujas vienību, kurā valda augstas morāles gars. Todāro ar entuziasmu ķeras pie materiālās puses uzlabošanas. Tieši viņam itāliešu flote ir pateicību parādā par pilnveidojumiem, kas izdarīti «barchini» konstrukcijā, kā ari par torpēdkutera radīšanu, kurš patiesi ir solis uz priekšu salīdzinājumā ar iepriekšējiem kuteriem. Viņam arī izdodas savu grupu apgādāt ar zināmu skaitu kuģu, kas paredzēti kuteršāviņu transportēšanai no Spēcijas uz to izmantošanas vietu. Šim nolūkam tiek pārbūvēti trīs zvejas traleri — «Cefalo», «Soliola» un «Costanza». Šī apakšvienība lieliski tiks galā ar tai izpildāmajiem uzdevumiem.

Pilnībā uzticēdamies Todāro, Borgēze pats nodarbojas ar flotiles zemūdens grupu. Vasaras apstākļos, kad īsās naktis neļauj izmantot «maiale», viņš pastiprina torpēdpilotu treniņu intensitāti, lai

viņi apgūlu saprātīgas un visai skarbas metodes, kā pārvarēt tās grūtības, kas iepriekšējās operācijas, it īpaši Gibraltārā, bija lēmušas neveiksmei.

Tai pašā laikā Borgēze cītīgi nodarbojas ar esošo vadāmo torpēdu konstrukcijas pilnveidošanu. Šai nolūkā viņš iesaista darbā kompetentus inženierus — majoru Mario Mašuli un kapteini Travalīni. Viņiem izdodas novērst trūkumus, kas iepriekš atklāti, un īstenībā radīt jauna tipa torpēdas «maiale», kuras ir ļoti līdzīgas agrākajām, taču tām piemīt labākas taktiskās un tehniskās īpašības.

Flotes galvenais štābs, kurā tai laikā flotiles Decima MAS darbības kuratora posteni vairs neieņem De Kurtēns, bet gan admirālis Džartozio, flotiles rīcībā nodod otra zemūdeni «Ambra» (tās komandieris ir kapteiņleitnants Mario Arillo), lai šī zemūdene tiktu izmantota kā transportlīdzeklis vai nu kopā ar «Scire» vai pamīšus ar to.

Valērio Borgēze, ļaudams vaļu savam izdomas bagātajam prātam, zemūdens sekcijas ietvaros rada jaunu apakšnodaļu, kas turpmāk attīstīsies paralēli, — proti, zemūdens peldētāju kaujas vienību, kas tagad pazīstama ar kodētu nosaukumu «grupa Gamma». Šī ideja viņam radās pēc tam, kad bija izanalizēta vadāmo torpēdu ekipāžu darbības pieredze, kas gūta reidos Gibraltārā. Piloti atzīmēja, ka pie ostas pastāvīgi atrodas transportkuģi, kuri stāv noenkuroti neapsargātajā reidā. Šie kuģi ir lielisks mērķis, bet pret tiem izmantot vadāmās torpēdas ar to jaudīgajiem trīssimt kilogramu lādiņiem, kas paredzēti bruņukuģu korpusu saspridzināšanai, būtu pārmērīga un nepamatota izšķēr​dība Sākumā Borgēze šim mērķim iesaka izmantot «zemūdens kājniekus», ūdenslīdējus, kas uz muguras nes salīdzinājumā ar «maiala» daudz vieglāku sprāgstvielu lādiņu un pamet zemūdeni <rScire» reizē ar vadāmajām torpēdām. Viņiem, pēc Borgēzes ieceres, vajadzēja mīnēt reidā stāvošos tvaikoņus tai laikā, kad torpēdu piloti dodas uzbrukumā ostā noenkurotajiem karakuģiem. Tomēr pēc neilgām pārdomām princis atmet šo ideju un nonāk pie secinājuma, ka var sasniegt labākus rezultātus, izmantojot peldētājus vieglos autonomos tērpos. Viņiem pie mērķa būs jānogādā nevis viens liels lādiņš, bet gan vairāki viegli, tomēr pietiekami jaudīgi lādiņi, lai izsistu caurumus tirdz​niecības kuģa korpusā.

«Tā,» Borgēze rakstīja atmiņās, «radās jauns ierocis un jauns šī ieroča pielietošanas veids. Mīna, kas ieguva nosaukumu «dēle», bija neliels metāla cilindrs ar trim kilogramiem sprāgstvielu un detonatoru ar pulksteņa mehānismu. Pie mīnas bija pierikots gumijas piesūceknis, lai to varētu piestiprināt pie kuģa korpusa Trīs vai četri šādi lādiņi, ko peldētājs nogādā līdz mērķim, spēj aizraidīt jūras dibenā vidēja lieluma transport​kuģi.»

Lai nogremdētu ienaidnieka tvaikoņus neitrālās ostās, neradot Itālijai diplomātiskas neērtības, Borgēze izdomā vēl vienu mīnas veidu — «sprāgstošo čemodāniņu». Šīs mīnas lādiņa svars bija tikai nedaudz palielināts, bet ārdošais spēks kļuvis pietiekami liels. Pulksteņa mehānismam bija pievienota ierīce, kas ieslēdza skrūvi, kura griezās, kad notika kustība. Kolīdz kuģis dodas ceļā, skrūve sāk griezties (precīzāk sakot — tā sāk griezties tikai tad, kad ātrums pārsniedz piecus mezglus, lai skrūvi nesāktu griezt straume ostā). Kad skrūve būs izdalījusi noteiktu apgriezienu skaitu, kas, piemēram, atbilst simt jūdžu attālumam, speciāla ierīce iedarbinās pulksteņa mehānismu. Sprādziens notiks krietnu laiku pēc kuģa iziešanas no ostas, atklātā jūrā, un tas, visticamāk, izraisīs tvaikoņa un kravas pilnīgu bojāeju. Jebkādi diplomātiski sarežģījumi tad ir izslēgti, jo pretinieks, gluži dabiski, katastrofā vainos torpēdas, ko izšā​vusi zemūdene, un peldošās mīnas, nevis diversantu ostā, no kuras kuģis izgājis.

Kamēr inženieri pilnveido «čemodāniņus» un «dēles», Bor- gēze kapteiņleitnantam Eudžēnio Volkam uzdod sagatavot vienības «Gamma» peldētājus. Skola atrodas Jūras akadēmijas teritorijā livomā Tas ļauj treniņiem izmantot veco ūdenslīdēju mācībām paredzēto staciju un tās baseinu. Lai brīvprātīgos padarītu par prasmīgiem un bezbailīgiem zemūdens kaujiniekiem, vajadzīgs ilgstošs stingras, intensīvas apmācības periods. Pirmām kārtām rodas jautājums, kā atlasīt kandidātus, 'liek nolemts tos izraudzīties no peldētāju sportistu vidus. Lai izdarītu atlasi, Borgēzi uzaicina uz Itālijas peldēšanas federāciju. Taču viņš ar izbrīnu uzzina, ka visi potenciālie zemūdens peldētāji dien sauszemes karaspēkā, nevis flotē, kā būtu

bijis loģiskāk. Par laimi, liekot lietā pazīšanos un izmanību, viņš viegli izkļūst no šīs sarežģītās situācijas un drīz vien panāk, ka viņa kandidātus ieskaita komandā «Gamma» un nu viņi dien flotē. Tādējādi nu flotiles Decima MAS paspārnē pulcējas karavīri no visām frontēm: no Āfrikas, no Alpu nogāzēm (daži peldētāji bija dienējuši Alpu strēlnieku daļās) un pat no Krievijas. Sagatavotu sportistu ierašanās skolas attīstībai dod jaunu stimulu un ļauj izdarīt rūpī​gāku atlasi. Šie uzdevumi, kas prasa operatīvus lēmumus, tomēr pilnībā nevar apmierināt Borgēzi, kam piemīt jaunatklājēja daba. Maltas traģēdija kā tāda skabarga iedūrusies viņam sirdī. Viņš nav tas cilvēks, kas ilgi apraud bojā gājušos. Borgēze iedzer, godinot viņu piemiņu, un lolo sapni par atriebi un uzvaru Šo jūtu vadīts, viņš vārda tiešā nozīmē izplēš no Supermarīnas atļauju ar savu zemūdeni «Scire» 1941. gada septembrī uzsākt jaunu akciju pret Gibraltāru (ceturto pēc skaita).

19. septembra vakarā «Scire», dodoties uz Gibraltāru, sastop neapsargātu angļu konvoju ceļā no Atlantijas okeāna. Kuģu karavāna no Borgēzes atrodas izstieptas rokas attālumā, un tāda izdevība zemūdens flotes jūrniekam gadās reti. Tomēr operācija pret Gibraltāru, šo atslēgu angļu rokās, ar kuru tie aizslēguši ieejas vārtus Vidusjūrā, tobrīd ir svarīgāka, un viņš pret ienaidnieka kuģiem neraida torpēdas.

Pēc dažām stundām «Scire» ieslīd Alhesirasas līcī un jau pa paradumam izvēlas vietu Gvadarankas grīvā. Klusumu ik pēc pusstundas pārtrauc dziļumbumbu sprādzieni. Tā ir jauna angļu taktika, lai nodrošinātos pret torpēdām no miesas un asinīm.

Tostarp zemūdenē Vesko, Dzodzolli, Vizintīiu, Magro, Kata- lāno un Džanoni ir mierīgi un pat bezrūpīgi. Viņi jau piedalās otrajā reidā un noskaņojušies vienam mērķim: šoreiz gūt panākumus. Viņiem vairs nav nekā svarīgāka.

20. septembri, kad pulkstenis rāda četrdesmit minūtes pāri divpadsmitiem, zemūdenes «Scire» periskops izduras cauri gludajam jūras līmenim. Valērio Borgēze, ar neaizdedzinātu cigareti lūpu kaktiņā vēro, kā seši piloti atstāj zemūdeni. Nakts ir brīnišķīga. Nupat no štāba saņemta pēdējā radiogramma: «Stāvoklis Gibraltārā 19. septembri pulksten divpadsmitos. 1. piestātnē — līnijkuģis, 27. piestātnē — aviācijas bāzes kuģis, 5. piestātnē — kreiseris, 11. piestātnē — vēl viens kreiseris, plus septiņi tankkuģi un trīs kontrmīnukuģi ostā. Dokā stāv fregate. Reidā konvojs no septiņpadsmit kuģiem.»

Izlasījis ziņojumu, Borgēze brīdi apsver un tad zemūdenes žurnālā ieraksta katrai ekipāžai paredzēto mērķi: — Kapteiņleitnantiem Katalāno un Vesko abiem jātorpedē «Nelson» tipa kuģis, kas pietauvots pie dienvidu mola.

— Kapteiņleitnanta Vizintīni mērķis ir aviācijas bāzes kuģis.

— Ja nav iespējams uzdevumu izpildīt, jāizraugās jebkurš cits mērķis pēc svarīguma pakāpes.

— Ienaidnieka rokās nedrīkst nonākt nekādas liecības. Pretinieks jāatstāj pilnīgā neziņā par sprādzienu iemesliem un avo​tiem.

Zemūdene lēni iegremdējas. Peldētāji stāv uz klāja, turēdamies pie margsienām. Šajā visuma mutulī nakts liekas sastingusi Iedegas laternas. Acis pierod pie dīvainām aprisēm. Viegls grūdiens, un zemūdene līgani noguļas uz smilšainā dibena Ekipāžas dodas pie cilindriem ar torpēdām. Šodien pirmo reizi «maiale» dzinēji sāk darboties jau pēc puspagrieziena. Pulkstenis ir divi un piecas minūtes. «Scire» dodas atpakaļceļā.

Vesko un Dzodzolli jau ilgāk par stundu atrodas ceļā. Viņi nupat kā skāruši līča dibenu. Abi saklausa dobju murdoņu, pēc tam dzenskrūvju griešanos, un tas nozīmē, ka tuvojas sargkuģis. Vesko apsver stāvokli: viņi, visticamāk, atrodas dažu metru attālumā no Gibraltāra ziemeļu vārtiem. Sardzes kuģis augšā dodas prom. Vesko iedarbina motoru. Tālumā nodārd jauna sprādzienu sērija. Angļi turpina sistemātiski mest bumbas. Ir nepieciešams par katru cenu saglabāt «maiala», tās trīssimt kilogramiem sprāgstvielu jātiek izlietotām tieši tā, kā paredzēts. Vesko nolemj mainīt kursu. Divdesmit minūtes viņš virzās uz lielo transportkuģu pusi, kuru siluetus ir pamanījis reida dziļumā. Angļi, kā redzams, viņu vēl nav atklājuši. Jāuznirst un jāizvēlas mērķis. Bateriju resursi sāk izsīkt, ir visai mazas izredzes aizkļūt līdz

simt metru attālumā noenkurotajam lielajam tankkuģim, kura kravnesība ir 5000 tonnu. Vesko strauji ienirst Viņš piepeld pie kuģa borta, pieskaras tam. Dzodzolli nekustas. Kas viņam noticis? Vesko pagriežas. Viņa pāriniekam gandrīz pilnīgi pazuduši spēki. Vesko nolemj uzdevuma izpildi turpināt viens un rūpīgi piestiprina lādiņu pie kuģa dibena. Pēc tam Vesko pēdējiem spēkiem peld un krastu, vilkdams līdzi savu pārgurušo biedru. Pulksten piecos un trīsdesmit piecās minūtēs viņa kājas pieskaras cietam pamatam. Drīz viņam pievienojas Katalāno un Džanoni. Ar viņiem noticis gandrīz tas pats. Tā kā patruļkuģi viņus atspieda atpakaļ, arī viņi nolēma par mērķi izraudzīties tirdzniecības kuģi reidā Taču pēdējā brīdī, kad jau sāka piestiprināt lādiņu, abi ieraudzīja kuģa nosaukumu «Po- llenzo Genova». Nē, viņi taču nedrīkstēja pieļaut, ka nogrimst dibenā viņu tautieši, kuru kuģis droši vien bija internēts. Katalāno atvienoja lādiņu un par mērķi izraudzījās citu transportkuģi ar mazāku tonnāžu.

Pēc pusstundas ilga darba lādiņš bija piestiprināts pie jauna upura dibena, bet Katalāno un Džanoni peldus devās uz Spā​nijas krastu.

Ari Vizintīni saduras ar patruļkuģiem. Taču, lai nonāktu pie ziemeļpuses ieejas ostā, viņš uznirst virspusē un, nemaz neapzinoties, izmanto to pašu taktiku, kas ļāva Džino Birindelli pirms gada iekļūt ostā.

Viņš lēni virzās uz priekšu, brīžiem ienirdams, brīžiem uzpeldēdams, lai novērotu ienaidnieku. Angļi darbojas pēc ļoti vienkāršas shēmas: divi sargkuģi vienlaikus, tikai no ostas akvatorija dažādām pusēm, virzās viens otram pretī, vidū tie satiekas un it kā sasveicinoties nomet dziļumbumbas. Ārpus šīs zonas patrulē trešais sargkuģis. Vizintīni kārtējo reizi nosaka virzienu un distanci, tad atkal ienirst Viņš jūtas savā elementā. Viņam virs galvas divi sargkuģi turpina darbu. Viņš nomērķē uz ieejas vidu. Pēkšņi viņa šāviņš kaut kam uzduras, laikam tas ir tīkla gabals, kuru saplēsuši dziļumbumbu sprādzieni un tagad nes straume. Lukturis apgaismo telpu viņam priekšā. Apmēram pusotra metra attālumā ceļu aizšķērso trīs zemūdens troses. Viegli tām pieskāries, Vizjntīni turpina peldējumu. Angļi ieeju ostā nav aizvilkuši ciet ar metāla tīkliem, pārlieku paļaudamies uz dziļumbumbām. Vizintīni un Magro nosmejas. Gibraltārā viss mierīgi. Viņi atkal uzpeld augšā. Tieši viņu kursā pavīd kreisera siluets, mazliet tālāk — četri tumši apveidi, acīmredzot tankkuģi. Ko izvēlēties? Pēc neilgām pārdomām Vizintīni noliecas pie pārinieka un pačukst — Ņemam priekšā tankkuģi. Domāju, tā mēs nodarīsim lie​lākus zaudējumus, jo izplūdis nafta.

Un tad «maiala» ar vieglu šņirkstoņu pieskaras kuģa korpusam. Magro piestiprina lādiņu. Vizintīni nosaka atiešanas virzienu, un piloti attālinās no kuģa. Viņi atkal tiek pāri trim trosēm pie ieejas ostā.

Tālāk peldējums norit bez starpgadījumiem, uz drīz vien viņu kājas skar zemi. Jau aust gaisma. Abi dodas uz norunāto vietu, kur viņus gaida draugi. Astoņos četrdesmit trīs minūtēs spēcīgs sprādziens pāršķeļ uz pusēm tankkuģi «Dandy Dail», kura kravnesība ir 16 000 tonnu, un tas nogrimst Gibraltāra ostā. Ari pie tā pietauvotais nelielais naftas transportkuģis noiet dibenā. Tiesa gan, tādas sekas, uz kādām cerējis Vizintlni, tas vis nav izraisījis, tomēr rezultāts ir lielisks. Viņš nu ir pirmais, kas angļu kuģi nogremdējis tieši Gibraltāra ostā.

Pārējās ekipāžas viņu apsveic ar nelielu skaudības pieskaņu. Tam izdevies nogremdēt Vesko un Dzodzolli — angļu tankkuģi «Fiona Shell» (2500 t), Katalāno un Džanoni — bruņukuģi «Durham» (10 300 t).

Pēc rūgtās vilšanās iepriekšējās reizēs Borgēzes vadītās flotiles Decima MAS jūrnieki beidzot ir sasnieguši rezultātus. Protams, ne tik spožus, uz kādiem cerēts, tomēr visai jūtamus. To atzīmē arī Valērio Borgēze, Serkio bāzē sagaidīdams sešus pilotus; taču iepriekšējā dienā viņu bija sagrābis negants niknums. Princi pagalam sadusmoja informācijas biļetenā ievietotais triumfa pilnais ziņojums, kura saturs bija gluži pārsteidzošs. Supermarīna nebija spējusi no tā atturēties. Tajā bija lasāms šāds teksts: «Ģenerālštāba komunikē Nr. 476.

Itāliešu karaliskās flotes triecienšāviņi iekļuva Gibraltāra cie- tokšņpilsētas reidā un pašā ostā. Tie nogremdēja vienu tankkuģi ar 10 0001 kravnesību, vienu tankkuģi ar 6000 t kravnesību, sauskravas kuģi (60001), kas veda munīcijas kravu un vēl vienu transix)rtkuģi (12 0001) ar kaujas ieročiem.»

«Idioti!» Borgēze pārskaitās, izlasījis šo ziņojumu. «Agrāk viņi uzskatīja, ka mēs nespējam nodarīt kaitējumu pat zvejas šonerim. Bet tagad zvana man, pat nelikdamies zinis par piesardzību, par slepenības nodrošināšanu, un pieprasa veikt jaunas operācijas. Vai viņi tur augšā nesaprot, ka tagad, kad ir izbazūnējuši par mums pa visu pasauli, angļi pastiprinās drošības pasākumus? Šīs muļķības dēļ angļi Gibraltārā vairs nedomās par visām citām versijām un skaidri sapratīs, ka uzbrukumā vainojamas vadāmās torpēdas.»

Tā arī notika. Kāds britu izlūkošanas dienesta virsnieks tūlīt pēc kara rakstīja«Mēs toreiz uzzinājām, ka zemūdene «Scire», kuras komandieris bija princis Valērio Borgēze, atvedusi trīs vadāmos zemūdens šāviņus ar komandām, lai uzbruktu angļu karakuģiem Gibraltārā. Tā aizsākās cīņa, kas līča zemūdens mēmajā klusumā pēc tam turpinājās daudzus mēnešus. Viņu slēptie uzbrukumi nemitīgi apdraudēja mūs, tāpēc flotei un armijai vajadzēja desmitiem tūkstošu stundu neatslābstoši turpināt novērošanu. Katrs itāliešu torpēdvīru uzbrukums prasīja tik daudz drošsirdības un tādu fizisko un morālo spēku saspringumu no uzbrucēju puses, ka tas nudien izraisa cieņu visas pasaules jūrniekos.»

Lai nomierinātu Borgēzi un darītu galu viņa niknajām runām, flotes galvenais štābs flotiles Decima MAS cilvēkiem, kas piedalījušies operācijā, piešķir apbalvojumus. Vizintīni, Vesko, Kata- lāno, Magro, Dzodzolli un Džanoni saņem sudraba medaļu par varonību karā. Visa zemūdenes «Scire» komanda bez izņēmuma arī tiek apbalvota. Par nopelniem kaujās Borgēzem pirms termiņa piešķir fregatkapteiņa pakāpi. Viņa raksturojums skan šādi: «Speciālu operāciju veikšanai paredzētās zemūdenes komandieris trīs reizes ir piedalījies ļoti bīstamu uzdevumu izpildē, transportējot kaujas līdzekļus uz noteikto mērķi, viņš nekad nav baidījies no briesmām un parādījis nelokāmu gribu gūt uzvaru.

Vadīdams triecienšāviņu apakšnodaļu, viņš spējis kompetenti un rūpīgi sagatavot cilvēkus un materiālos līdzekļus, kuriem trešās operācijas laikā izdevās sekmīgi uzbrukt ienaidnieka kuģiem, nopietni sabojājot vienu un nogremdējot divus citus. Šo operāciju laikā viņš zemūdeni un ekipāžu bez zaudējumiem katrreiz pārvedis atpakaļ bāzē, par spīti tam, ka pretinieks viņu ir vajājis un ir vajadzējis peldēt vislielākajā dziļumā, uz cilvēcisko iespēju robežas. Viņš var noderēt par paraugu kā komandieris organizators.»

Borgēzi pieņem pats karalis. Monarha pirmais jautājums viņu pārsteidz: — Kur jūs trenējaties?

— Serkio ūdeņos, sire, blakus jūsu īpašumiem Sanrosorē.

— Bet es neko nezināju. Jūs patiešām protat glabāt noslēpumus. Varbūt izņēmuma kārtā man ļausiet ielūkoties zem noslēpumainības plīvura, kurā tinas Serkio, lai es varētu satikties ar jūsu varonīgajiem ļaudīm un pavērot treniņus?

— Protams, jūsu ekselence, — Borgēze atbild un piezīmē: — Bet es jūs lūgtu pārāk ilgi nenovilcināt vizīti.

Pēc kāda laika karalis patiešām ar aira laivu šķērso Serkio upi un civiluzvalkā, viena cilvēka pavadībā, vaigu vaigā stājas flotiles Decima MAS jūrnieku priekšā, lai personiski ar tiem iepazītos.

Niknums uz Supermarīnu ir aizmirsts.

Katram paspiedis roku un jūrniekiem piemiņai atstājis savos īpašumos nomedītu mežacūku, viņš vēršas pie Valērio Bor- gēzes: — Kāds ir jūsu nākamais mērķis, komandieri?

— Aleksandrija, sire. Tieši tur mēs gatavojamies britu flotei dot izšķirošu triecienu.

10. NODALA

Aleksandrija, 1941. gada 19. decembri, pulksten četros des​mit minūtēs.

Admirālis Kaningems sēž ērtā krēslā un iemalko rīta kafiju. Tomēr nesajūt kafijas rūgto garšu. «Kā gan viņiem tas izdevās?» viņš bez mitas sev jautā. «Kurš no maniem kuģiem būs nākamais? Cik drīz Anglija varēs atgūties, ja sagatavotais nāvī​gais trieciens tiks dots?»

Viņš domā arī par sevi, piesardzīgi glaudīdams krēsla rok- balstu un neviļus cenzdamies izvairīties no straujām kustībām. Jau pagājušas desmit minūtes kopš tā brīža, kad viņu pamodi​nāja, un viņa prātā nule iestrēgusi doma, ka šis krēsls stāv uz pulvermucas, kas jebkurā mirklī var uzlidot gaisā.

Kaningems gremdējas pārdomās, sēdēdams flagmaņkuģa «Queen Elizabeth» admirāļa kajītē, bet tikmēr pašā līnijkuģi, šķiet, iestājies haoss. Pusapģērbušies matroži, daži tikai apakšveļā, šaudās kā atspoles. Uz ātru roku saģērbušies virsnieki un apakšvirsnieki dod pavēles, tad, pamanījuši, ka tām nav jēgas, nomaina tās pret citām. Satracinātais kuģa komandieris soļo šurpu turpu pa gaiteni admirāļa kajītes durvju priekšā, gaidot, vai neradīsies kaut jel kāda skaidrība.

Gabaliņu no flagmaņkuģa, tuvāk izejai no Aleksandrijas ostas, stāv noenkurots otrs līnijkuģis «Valiant», kurš ir ista britu flotes pērle. Tieši šis kuģis bija pirmais, uz kura tika sacelta trauksme, un tagad tā komandieris Čārlzs Morgans jūtas vēl vairāk sašutis nekā admirālis Kaningems. Pirms pusstundas sardzes matrozis uz priekšgala trapa kārtējo reizi aiz garlaicības nožāvājās, pārliecās pār bortu, lai nodotos savai iemīļotajai nodarbei: izraugoties uz ūdens kādu mērķi, no augšas spļaut tajā.

Piepeši viņam izkalta mute. Vai tik viņš neredz spokus? Matrozis izberzēja acis. Nē, viņš labi varēja saskatīt cilvēku, kas peldēja desmit metru no līnijkuģa borta un virzījās uz tā priekšgalu. Sargs iekliedzās: «Stāt! Stāt!» Izdzirduši kliedzienus, atskrēja vēl daži matroži un arī ieraudzīja nakts peldētāju. Kāds matrozis atklāja uguni no automāta, mērķēdams uz siluetu, kurš jau bija aizpeldējis līdz priekšvadnim un drīz nozuda aiz tā. Uz kuģa iededza prožektorus, izziņoja vispārējo trauksmi un ūdenī nolaida kuteri ar apbruņotiem matrožiem. Tie drīz vien līdzās līnijkuģim atrada un uzcēla uz kuģa divus varus no mazuta gluži melnos gumijas tērpos. Uz klāja viņus sagaidīja līnijkuģa «Valiant» komandieris, un sāka birt jautājumi: «Kas jūs esat? No kurienes? Kādēļ atrodaties šeit?»

Viens no gūstekņiem, jauneklis ar zilām acīm un gaišiem, sprogainiem matiem, atbildēja: «Esmu itāliešu flotes leitnants Luidži della Penna. Neko vairāk es jums neteikšu.»

Viņa pārinieks atkārtoja kā tādu labi iekaltu mācībstundu: — Esmu itāliešu karaliskās flotes vecākais matrozis ūdenslīdējs Bianki. Vairāk man jums nav ko teikt Morgans uzreiz saprata, ar ko viņam darīšana un kādam riskam ir pakļauts viņa kuģis. Viņš par notikušo ziņoja admirālim Kaningemam un citu ostā noenkuroto kuģu komandieriem. Kopš tā brīža situācija nebija kļuvusi skaidrāka. Vispirms della Penna un Bianki tika nogādāti krastā, pēc tam viņus atveda atpakaļ uz kuģi «Valiant».

Pratināšana turpinās jau gandrīz pusstundu.

— Kur esat piestiprinājuši mīnu? — Morgans nu jau kuro reizi jautā.

Della Penna un Bianki klusē. Tikai laiku pa laikam atkārto savu dienesta pakāpi un vārdu.

Morganam zūd pacietība: —Ja negribat runāt, — viņš gandrīz vai kliedz, — es likšu jūs aizvest uz tilpni un ieslēgt blakus pulvera pagrabam. Kad notiks sprādziens, jūs pirmie aiziesiet bojā Della Penna sakož zobus, lai apvaldītu viņu sagrābušās bailes: viņa aparāta lādiņš atrodas tieši zem munīcijas bunkura. Taču viņš klusē. Šaurā telpā, pašā līnijkuģa dibenā, della Penna gaida ar sasietām rokām. Skaita sekundes. Pulkstenis viņam atņemts kratīšanā Laiks velkas lēni. Ik pa brīdim pie viņa nokāpj Morgans vai tā palīgs sers Patriks Vols un uzdod vienu un to pašu jautājumu: — Kur ir mīna?

Della Penna pat nepūlas pacelt savas zilās acis, lai palūkotos uz angli. Viņš turpina skaitīšanu.

Pēkšņi viņš uzlec kājās un pasauc matrozi, kas viņu apsargā.

— Pasakiet komandierim, ka es gribu ar viņu runāt Morgans viņu gaida uz tiltiņa.

— Komandieri, — tam saka jaunais itāliešu virsnieks, — jūsu kuģis eksplodēs pēc ceturtdaļstundas.

Jums vēl ir laiks evakuēt cilvēkus.

— Kur ir mīna?

Della Penna nodur acis un neatbild.

— Aizvediet viņu atpakaļ blakus pagrabiem! — satracinātais anglis ieaurojas.

Atgriezies kajītē, kura, pēc della Pennas pārliecības, kļūs par viņa kapu, viņš pieiet klāt vecākajam matrozim Bianki.

— Lūdz Dievu, — della Penna viņam saka, — šoreiz mēs atvērsim savu rēķinu.

Trīssimt kilogramu sprāgstvielu karājās viņiem gandrīz tieši zem kājām, un nebija ne mazākās iespējas tikt cauri sveikā. Ne mazākās. Izredzes izglābties līdzinājās nullei Gaiņādams prom visas domas, viņš lūdz Dievu, lai nemestos pie ienaid​nieka ar saucienu: «Tā ir tur, tieši zem mums!»

Un pēkšņi atskan sprādziens. Deila Penna vēlāk atcerējās: «Es brīnumainā kārtā izrāpos no kajītes sveiks un vesels un stāvēju zem klajām debesīm. Kuģis grima. Aizkļuvu līdz priekšgalam. Komandieris Morgans, kas, gluži dabiski, nepameta savu kuģi, ari bija tur. Apsēdos viņam blakus, viņš nebilda ne vārda. Pievērsu skatienu flagmankuģim «Queen Elizabeth», ko apspīdēja lēcošās saules stari. Tas bija ļoti skaisti. Priecādamies par kuģi, es cerēju, ka otrai ekipāžai, Marčeljam un Šer- gatam, arī būs izdevies paveikt savu darāmo. Redzēju, ka matroži uz tā klāja lūkojas uz mums. Pēkšņi līnijkuģis palēcās gaisā. Tas bija iespaidīgs skats. Trisdesmitpiectūkstoštonnīgais kuģis par kādu metru pacēlās virs ūdens un atkal gāzās lejup.»

Pēc dažām sekundēm pienāca kārta ari tankkuģim «Sa- gona» grimt dibenā. Trīs vadāmo torpēdu ekipāžas pilnībā bija veikušas uzticēto uzdevumu. Kā šoreiz tām izdevies sasniegt tik lieliskus rezultātus?

Pirms desmit stundām, kā parasti, Valērio Borgēzes zemūdene «Scire» līdzīgi zutim bija izslīdējusi starp klintīm un līgani nogūlusi uz Aleksandrijas līča dzeltenajām smiltīm. Četras dienas pirms tam, ledainam vējam kaucot, tā bija atstājusi Leras salu Egejas jūrā, vēl pirms tam veikdama sešas dienas ilgu pārbraucienu no Spēcijas.

Tā bija jaunā flotiles Decima MAS komandiera fregatkap- teiņa Ernesto Forcas ideja, veicot operāciju, izmantot starpbāzi. Viņi abi ar Borgēzi sekmīgi sadarbojās, un, plānojot uzbrukumu Aleksandrijai, apvienoja savus spēkus.

Vadāmo torpēdu ekipāžas Leras salā no Itālijas ieradās ar lidmašīnu. To sastāvā bija della Penna, Bianko, Marčelja, Šer- gats, Martellota un Marino.

«Scire», kaut gan tā pastāvīgi piedalījās operācijās pret angļu bāzēm un veica ilgstošus pārbraucienus, bija ļoti labā stāvokli Tās ekipāža pēc jau ierastās komfortablās atpūtas Valgardēnā, jutās lieliski.

17. decembri dienas otrā pusē zemūdene simt metru dziļumā piegāja pie mīnu lauka ārējās robežas.

Uz zemūdenes valdīja pārliecinātības un bezrūpības gaisotne, ko radīja zemapziņā modusies sajūta, ka tādā reizē, kad operāciju vada Bor- gēze, tā noritēs laimīgi.

«Scire» uz labu laimi, nesteigdamās un bez saspringuma zagās uz priekšu starp mīnām. Zemūdenes nodalījumos valdīja klusums. Neviens nerunāja un nekustējās. Jūrnieki pat noāva kājas. Šķita, arī elektromotori centās darboties, radot tik tikko dzirdamu sīkšanu. Borgēze deva rīkojumus ar žestiem vai vien- vienīgi ar skatienu. Tikai laiku pa laikam 110 griestiem krita kondensāta piles ar tādu troksni, kas likās pērkondimdošs.

Piloti bija mierīgi un atpūtās, cenzdamies velti netērēt enerģiju. Luidži della Penna, stalta auguma blondīns ar viļņainiem matiem, visu laiku gulēja kojā, viņš bija iemidzis. Taču ari miegā viņa roka pa brīdim pastiepās pie kārbas uz galdiņa, vilka no tās laukā cepuma gabaliņu un nekļūdīgi lika mutē. Pēc

tam viņš laimes pārpilnībā pagriezās uz otriem sāniem un gulēja tālāk. Martellota, kas bija izstiepies blakuskojā, ari izskatījās ļoti apmierināts. «Pace et bene!» — šo savu devīzi viņš atkārtoja ik mīļu bridi.

Marčelja, nesatricināmi mierīgs, dižens milzis, lasīja, viņa nopietnā balss reti kad atskanēja. Bianki, Šergats un Marino pārtrauca atpūtu tikai tādēļ, lai krietni iestip​rinātos. Ārsts Skaparelli ik dienas visiem peldētājiem lika iziet medicīnisko apskati. Uzbrukuma dienā viņiem vajadzēja būt vislabākajā formā.

18. decembrī «Scire» jau ir sasniegusi Ēģiptes krastus, Borgēze vada zemūdeni, gandrīz vai skarot dibenu. Tā zogas kā tāds mēms un neredzams tanks, pastāvīgi kontrolēdams ceļu atkarībā no dziļuma maiņām. Pulksten astoņpadsmitos četrdesmit minūtēs zemūdene nu jau atrodas izraudzītajā punktā, pusotras jūdzes no Aleksandrijas tirdzniecības ostas ziemeļu mola, piecpadsmit metru dziļumā.

Borgēze uzmanīgi paceļ periskopu. Jūra ir klaja, tālumā kustības virzienā iezīmējas tumšā krasta līnija. Pulksten divdesmitos piloti sāk gatavoties, šai laikā zemūdene jau pārvietojusies vēl vairāk uz dienvidiem. Pēc stundas viss ir kārtībā Komandieris paceļ periskopu un pārliecinās, ka nakts ir pavisam tumša un nav nekādu šķēršļu. Viņš dod pavēli uznirt tieši tik daudz, lai varētu atvērt lūku un atstāt zemūdeni caur kapteiņa kabīni. Laiks ir ideāls: melna nakts, bieza tumsa, rāma jūra, mierpilnas debesis.

Borgēze pārliecinās, ka atrodas dažus metrus no izraudzītās vietas. Tas ir ārkārtīgi labs rezultāts pēc sešpadsmit stundu ilga aklā peldējuma. Pēc tam nāk atvadu ceremonija. Nav nedz ceļa vārdu, nedz apskāvienu.

— Komandieri, — jūrnieki lūdz, — uz laimi iegrūdiet dunku mums sānos.

«Un pēc šī dīvainā rituāla, kurā es ieliku visu savu sirdi un dvēseli, ļāvu viņiem iet,» Borgēze vēlāk stāstīja.

Della Penna, Marčeļja, Martellota un viņu pārinieki, kā ari rezerves ekipāža — Skaparelli un Feltrinelli palika stāvam uz klāja, turēdamies pie margsienas. Zemūdene iegremdējās un nogūla uz līča dibena.

Centrālajā postenī viss mierīgi. Borgēze dzird norunāto signālu — trīs sitienus pa lūku, — tas nozīmē, ka ekipāžas devušās ceļā Mazliet nogaidījis, viņš pavēl iztukšot balasta cisternas, lai zemūdenē uzņemtu rezerves ekipāžu.

«Scire» uzpeld augšā Feltrinelli stāvēja uz tiltiņa, aptvēris ar rokām ārsta ļengano augumu, it kā turēdams skafandrā ieģērbtu lelli. Borgēzem nebija laika izvaicāt, kas noticis.

— Vai miris? — viņš tikai pajautāja.

— Nedomāju vis, — Feltrinelli atbildēja, — es viņu pazaudēju no redzesloka tieši pirms balasta cisternu iztukšošanas. Varbūt vēl izdosies glābt — Noguldiet viņu manā kojā, — Borgēze sacīja, iedams projām.

Feltrinelli nenācās grūti restaurēt visa notikušā ainu. Tā bija iespiedusies viņam atmiņā, un viņš to redzēja acu priekšā. Palīdzēdams Skapanelli atvērt vāku transporta cilindram, kurā atradās trešā «maiala», viņš pēkšņi ieraudzīja, ka ārsts atmetas atpakaļ un aizpeld āipus nožogojumam. Tumsā taustīdamies ar rokām un ar lukturīti apgaismodams ūdeni visapkārt Feltrinelli metās meklēt savu pārinieku. Viņš aizpeldēja gar zemūdenes korpusu un atrada Skaparelli, ārsta kāja bija aizķērusies aiz torpēdaparāta vāka.

Kamēr feldšeris mēģināja palīdzēt ārstam Skaparelli, «Scire» slīdēja atpakaļ, lai izvairītos no mīnu laukiem. Borgēze juta gandarījumu, viņa piedalīšanās operācijā gandrīz jau bija noslēgusies, taču nojauta viņam sacīja, ka šoreiz viņus gaida veiksme. Attālinājusies par kādām sešām septiņām jūdzēm, pulksten divdesmit trijos trīsdesmit piecās zemūdene iznira. Nakts bija mierīga. Rāseltinas bāka darbojās parastajā režīmā Tumsu šķēla pušu tās uguņu baltie uzplaiksnījumi. «Scire» atkal iegremdējās un uzņēma kursu atpakaļ uz Itāliju.

«Ak!» Borgēze sapņaini prātoja, kā allaž alkdams slavas un aktīvas darbības. «Man vajadzētu vairāk

torpēdu! Cik daudz laika tiek velti izšķiests šajos ilgajos pārbraucienos.»

Torpēdai, kas uz Aleksandriju veda della Pennas ekipāžu, līdz ieejai ostā atlika nopeldēt tikai kādus septiņsimt metrus. Jaunajam leitnantam prātā pavīdēja doma, ka priekšā vēl astoņas nakts stundas un ar tām pietiks, lai darbu labi veiktu.

Pulksten divdesmit vienos piecpadsmit viņš uznira virspusē. To pašu darīja arī pārējās ekipāžas.

Izrādījās, ka viņi atrodas mazliet pa kreisi no kuģuceļa, bet prettorpēdu aizžogojuma līnijai jau tikuši garām bez īpašām grūtībām. Della Penna paskatījās apkāri. Tumšas plankums priekšā acīmredzot ir sargkuģis, kas pēc katrām trim minūtēm šķērsoja fārvateru, ceļā mezdams dziļumbumbas. Aizmugurē, atklātajā jūrā, trīs kontrminu- kuģi gatavojās ieiet ostā.

— Mēs ietiksim ostā līdz ar tiem, — della Penna sacīja.

— Tīkls, kas bloķē ieeju, tiks novākts.

Stingrā kārtībā, gluži kā parādē — angļu kuģis, itāliešu vadāmā torpēda, anglis, itālietis — kolonna iekļuva ostas iekšējā akvatorijā — Liekas viņi mūs nav pamanījuši, — della Penna sacīja.

— Laikam jūtas apmierināti, ka atgriezušies mājās, bez tam ir pārāk aizņemti ar pietauvošanās priekšdarbiem.

Viss notika, kā paredzēts.

Luidži della Penna saviem ļaudīm ļāva brīvi izvēlēties manevru, kā piekļūt mērķim. Katram jau noteikts savs: Marčeljam un Šergetam šis mērķis bija «Queen Elizabeth», Martellotam un Marino vajadzēja doties triecienā pret tankkuģi, pašam deūa Pennam kopā ar Bianki paredzēts mīnēt līnijkuģi «Valiant».

Appeldējis apkārt grupai franču kuģu, kas stāv ostā, della Penna ierauga milzīgo, melno «Valiant» blāķi Viņš nu virzās uz kuģa pusi. Ceļā uzduras prettorpēdu tīklam un tiek tam garām. Un tad jau atrodas tikai trīsdesmit metru attālumā no bruņukuģa. Pulkstenis ir divi un deviņpadsmit minūtes. Ar vieglu piesitienu «maiala» pieskaras kuģa korpusam. Pēc tam, izdarīdams iegremdēšanās manevru, «maiala» uzņem balastu un pikē līdz septiņpadsmit metru dziļumam. Della Penna izlīdzina aparāta gaitu, paskatās apkārt un konstatē, ka ir pazaudējis pārinieku. Viņš uzpeld augšā, cerēdams tur to atrast, taču velti. Par laimi, uz līnijkuģa joprojām viss ir mierīgi. Pametis Bianki likteņa varā, viņš atgriežas dzīlē un mēģina iedarbināt savas torpēdas dzinēju. Motors vairs nestrādā, jo ap dzenskrūves asi aptinies tērauda troses gabals.

Ko darīt? Della Penna ar nekustīgu aparātu viens pats atradās jūras dzīlē dažus metrus no mērķa un mēģināja izdarīt viņa stāvoklī vienīgo iespējamo manevru: ar rokām savu šāviņu aizvilkt līdz kuģa dibenam. Sakopojis visus spēkus, viscaur no​svīdis un aizelsies, viņš sāka vilkt savu torpēdu. Viņa maskas stikls bija aizsvīdis, viņš laida laukā tik daudz gaisa burbuļu, ka pat neredzēja, ko rāda kompass. Viņam trūka gaisa, zuda spēki, tomēr viņš lēnām virzījās uz priekšu. Della Penna jau saklausīja trokšņus kuģa korpusa iekšienē, arī to, kā strādā palīgsūknis, kurš tad ari palīdzēja viņam orientēties. Pēc četrdesmit minūšu ilgām, pārcilvēciskām pūlēm, katrā grūdienā pār​varēdams dažus centimetrus, viņš beidzot ar galvu atdūrās pret bruņukuģa dibenu. Pēdējiem spēkiem viņš nostādīja detonatoru. Precīzi izpildīdams Borgēzes norādījumus, della Penna to izdarīja ar tādu aprēķinu, lai sprādziens notiktu pulksten sešos. Pēc tam viņš atļāvās uznirt virspusē.

Tajā brīdī deūa Penna ieraudzīja Bianki, kas pusnesamaņā bija ieķēries bojā.

Divas pārējās ekipāžas arī bija izpildījušas savu uzdevumu.

Tam nebija gadījušās nekādas kļūmes, un tās bija darbojušās tāpat kā treniņā.

Pēc atgriešanās no gūsta visi četri tiks apbalvoti ar zelta medaļām par drošsirdību.

Deila Pennu — īsta likteņa rotaļa — saņems gūstā pats Čārlzs Morgans, linijkuģa «Valiant» komandieris, kas drīz pēc tam kļuva par admirāli un Anglijas jūras spēku komandieri Vi​dusjūrā!

1942. gada 8. janvāri Supermarina par veikto operāciju savā komunikē Nr. 585 ziņo:

«1941. gada 18. decembra naktī karaliskās flotes triecienšā- viņi iekļuva Aleksandrijas ostā un uzbruka diviem tur noenkurotiem angļu līnijkuģiem. Nupat esam saņēmuši apstiprinājumu tam, ka viens no abiem līnijkuģiem «Valiant» ir nopietni cietis un ievests dokā remontam, kur atrodas arī pašreiz.»

1942. gada 9. janvāri komunikē Nr. 586 parādās papildpazi- ņojums: «Uzbrukumā Aleksandrijas ostai, izmantojot karaliskās flotes triecienšāviņus, par ko bija ziņots vakar, pēc jaunām, absolūti drošām ziņām, ticis uzspridzināts ne vien bruņukuģis «Valiant», bet ari bruņukuģis «Barham».

Bruņukuģu «Valiant» un «Queen Elizabeth» zaudējums,— kad jau bojā gājuši aviācijas bāzes kuģis «Ark Royal» un līnijkuģis «Barham», kurus 13. un 25. novembri nogremdēja vācu zemūdenes, — britu flotei bija ļoti smags trieciens. Tā sekas likvidēja tikai pēc ilga laika un ari vienīgi ar amerikāņu palīdzību Pirmo un vienīgo reizi visā kara laikā stratēģiskā situācija Vidusjūras reģionā bija krasi mainījusies.

Itāliešu flote guva lielu pārsvaru uz jūras. Tieši tāpēc itāliešu un vācu karaspēka vienību apgāde Āfrikā manāmi uzlabojās; tas ļāva Rommelam atsākt uzbrukuma operācijas un 1942. gada divos pirmajos mē​nešos ieņemt plašas teritorijas.

«Tomēr varēja sasniegt ko vairāk,» Valērio Borgēze izteica pārliecību, «mūsu pārākums uz jūras tobrīd bija tāds, ka radās iespēja dot tiešu triecienu Ēģiptei, kas karā Vidusjūrā joprojām bija galvenais atbalsta punkts. Desants, ko izceltu visas itāliešu flotes aizsegā (itāliešu flotei ir seši bruņukuģi, bet angļi nevar nostādīt pretī nevienu), dotu iespēju gūt panākumus, turklāt tā varētu iekļūt tieši Ēģiptē, šādā veidā izvairoties no grūtībām, ar kurām esam cīnījušies tik daudz mēnešu, proti, no nepieciešamības šķērsot tuksnesi un pārlieku garajiem apgādes ce​ļiem.»

Princis pūlējās par to pārliecināt savus kolēģus no flotes štāba, tomēr veltīgi. Borgēze jutās vīlies, taču, būdams reālists, lielas cerības neloloja. Viņš rakstīja: «Atbildība par šo garām palaisto izdevību gulstas uz mūsu štāba ļaudīm ar viņu kontinentālo mentalitāti. Kara vešana tika uzdota Badoljo, kas veidojies vecās kara skolas rāmjos, kura propagandē tranšeju karu. Taču lēmumi būtu jāpieņem cilvēkiem ar plašu redzesloku, kuri spēj vadīt karadarbību gan uz jūras, gan ari koloniālajā karā, jo uz to mūs spiež Itālijas ģeopo​litiskie apstākļi.»

Uzvara, ko Aleksandrijā bija guvis Valērio Borgēze un viņa ļaudis, netika līdz galam izmantota, un mēnesi pēc mēneša Itālijas sauszemes karaspēka un flotes stāvoklis pasliktinājās.

Itāliešu stratēģi nespēja saskatīt šīs uzvaras nozīmīgumu, toties Čērčils pilnībā izprata briesmas, kas draudēja viņa karaspēkam. 1942. gada 23. aprīlī apakšnama slepenā slēgtā sēdē teiktajā runā viņš paziņoja: «Pēc aviācijas bāzes kuģa «Ark Royal», līnijkuģu «Barham», «Repulse» un «Prince of Wales» zaudēšanas mums jāgaida ari citi triecieni. Pagājušā gada 19. decembra rītausmā ostā tika pamanīti seši itāliešu zemūdens flotes peldētāji autonomos skafandros. Pirms tam bija sperti stingri soļi, lai aizsargātu ostas un bāzes pret dažāda veida torpēdvīriem un vienvietīgām zemūdenēm. Ne tikvien bija novietoti papildaizžogojumi, bet ari regulāri nomestas dziļumbumbas kuģuceļos.

Kaut gan tādi pasākumi tika īstenoti, šiem cilvēkiem izdevās iekļūt ostā. Viņu mīnas eksplodēja zem līnijkuģiem «Valiant» un «Queen Elizabeth». Itālieši parādīja ārkārtīgi lielu drosmi un izgudrotāju spējas.

Kuģu korpusos šie lādiņi izsita milzīgus robus, un kuģi uz vairākiem mēnešiem izgāja no ierindas.

Viens no tiem drīz būs izremontēts un atgriezīsies ierindā. Otrs vēl joprojām Aleksandrijā stāv peldošā dokā, un ienaid​nieku lidmašīnām noder par lielisku mērķi.

Patlaban mums Vidusjūrā nav palicis neviens līnijkuģis. «Bathorn» ir nogrimis, «Valiant» un «Queen Elizabeth» absolūti kaujai nederīgi.

Toties itāliešu flotes rīcībā joprojām ir četri vai pieci bruņukuģi, daži «Ldttorio» tipa kuģi, gluži mūsdienīgi, kaut ari daudzkārt remontēti, citi visai veci, tomēr modernizēti… Nīlas deltas aizsargāšanai no jūras puses mums ir dažas zemūdenes, kontr- mīnukuģis, ari neliels skaits kreiseru, protams,

jāpieskaita ari mūsu aviācija, kas bāzējas krastā. Tāpēc ārkārtīgi nepieciešams daļu mūsu aviācijas bāzes kuģu un lidmašīnu no Anglijas austrumpiekrastes pārsviest uz Vidusjūru, pie Āfrikas krastiem.»

Sera Vinstona Čērčila argumenti tika atzīti par pārliecinošiem, un viņa pieprasījums apmierināts, bet tā bija liela nelaime Itālijai, jo izrādījās, ka Itālija nav spējīga izmantot uzvaras augļus, kaut gan šī uzvara varēja izšķirt kara iznākumu.

11. NODAĻA Valērio Borgēze ir sasniedzis slavas virsotni. Viņš guvis izcilus panākumus, un par to jāpateicas veiksmei, viņa neatlaidībai un sportiskajam rūdījumam, tāpat ari tehniskajām zināšanām tādās jomās, kur pat labākie cietuši neveiksmi. Kaujas operācijas Gibraltārā (četrkārt) un Aleksandrijā viņa ģerboni greznojušas ar uzvarām. Par uzvaru Aleksandrijā, kas bija visgrūtāk izcīnāma un visnozīmīgākā, karalis viņam piešķir Itālijas augstāko apbalvojumu, Savojas kara ordeni. Apbalvojamā raksturojums ir visai daiļrunīgs: «Kā zemūdenes komandieris flotiles Decima MAS sastāvā viņš sekmīgi realizēja trīs pārdrošas operācijas, izmantojot speciālus vadāmos šāviņus, tādējādi lieliski sagatavodams ceturto operāciju, kurā tika pārrauta ienaidnieka aizsardzības sistēma svarīgā jūras kara bāzē Vidusjūrā. Ar savu zemūdeni viņš pietuvojās stingri apsargātai ostai, aukstasinīgā noteiktībā pārvarēja visus pretinieka aizsardzības līdzekļu liktos šķēršļus un nogādāja vadāmos šāviņus punktā, kas nodrošināja vislabākos apstākļus uzbrukumam. Rezultātā vadāmo šāviņu uzbrukums vainagojās ar spožu uzvaru. Tika nopietni bojāti un uz ilgu laiku izsisti no ierindas divi visjaunākā tipa ienaidnieka bruņukuģi.»

— Borgēze, vai esat laimīgs? — pieņemdams princi savā kabinetā, vaicā kara ministrs.

— Ne gluži, ministra kungs, — princis atbild. — Šādas uzvaras augļi jāizmanto nekavējoties, lai nešaubīgi svaru kau​siem liktu nosvērties mums par labu.

— Nē, nē. Mēs vēl neesam gatavi. Pie tā atgriezīsimies vēlāk.

Jaunais komandieris parausta plecus, un viņa sejā iegulst neapmierinātības izteiksme. Vēlāk, vienmēr tikai vēlāk. Visbie​žāk — par vēlu!

— Cik ilgi esat «Scire» komandieris? — ministrs jautā.

— Mazliet ilgāk par gadu.

— Gribu izteikt kādu priekšlikumu. Jums vajadzēs šķirties no savas zemūdenes un pilnībā ziedot spēkus flotiles Decima MAS zemūdens sekcijas vadīšanai.

— Bet, admirāli, — Borgēze protestē, — es varu darīt gan vienu, gan otru. Un to jau daru vairākus mēnešus.

— Patiešām, jūs esat veicis piecas operācijas, četras Gibraltārā un vienu Aleksandrijā, un visas sekmīgi. Jūs šajā jaunajā kara mākslas jomā zemūdeņu pielietošanas metodes esat novedis līdz pilnībai, ievērojami palielinājis efektivitāti, lieliski apmācījis vadāmo šāviņu ekipāžas. Taču pienācis laiks tagad šo uzdevumu izpildi nodot citiem virsniekiem, bet jūsu spēki un uzkrātā pieredze būtu jāveltī flotiles Decima MAS vadīšanai.

Vēlreiz pamēģinājis ministru pārliecināt, lai viņš mainītu savu ieskatu, un neko nepanācis, Borgēze samierinās, taču neslēpj dziļo neapmierinātību ar to, ka viņam jāpamet zemūdens ekipāža, ar kurn viņu saisti brālīga mīlestība un maiga pieķerša​nās. Viņš vēršas pie ministra ar lūgumu: — Dārgo admirāli, tai laikā, kad es mierīgi gurķošos krastā, maniem ļaudīm joprojām būs jāriskē ar dzīvību. Atļaujiet ari viņiem kāpt krastā un turpināt dienestu citā vietā.

Ministrs to atļauj. Borgēze gandarīts savas zemūdenes eki​pāžai paziņo šo jaunumu: — Pēc augstākstāvošas priekšniecības pavēles man vajadzēs strādāt krastā. Es jūs pametu ar lielu nožēlu. Visi, kas vēlas turpināt dienestu citā vietā, kur nav tik bīstami, var man to paziņot

— Komandieri, mēs esam dziļi vīlušies, ka jūs mūs pametat — viņš dzird atbildi, — un pateicamies jums par šo priekšlikumu. Bet mēs esam pārāk pieķērušies savam kuģim un lūdzam atļauju palikt šeit arī turpmāk. Šādi ekipāža parādīja, ka nav aizmirsusi, ko Borgēze tai mācījis, un ka atceras viņa devīzi: «Pašuzupurēšanās gars un pienākuma apziņa!»

1942. gada 2. aprīlī Valērio Borgēze pēdējo reizi vadīja zemūdenes «Scire» ekipāžas skati; ekipāža krastmalā pie Spē- cijas arsenāla bija nostājusies ierindā paredzētās apbalvošanas ceremonijas sakarāOrdeņus par drošsirdību pasniedza admi​rālis Savojas Aimone, hercogs d'Aosta.

Blakus stāvēja divu vācu zemūdeņu ekipāžas, kuras komandēja Tīzenhauzens un Hūgenbergers, ari tās tika apbalvotas par līnijkuģa «Barham» un aviācijas bāzes kuģa «Ark Royal» iznīcināšanu.

Pēc tam kad nolasīti apbalvojamo raksturojumi, katrs jūrnieks saņem medaļu. «Scire» jūrniekiem tas jau ir ceturtais apbalvojums (tie saņemti par katru operāciju).

«Es uzskatīju, ka ikvienam jāsaņem apbalvojums. Operācijas tika veiktas kopējiem spēkiem, un būtu taisnīgi, ja apbalvojums ari būtu kopējs,» Borgēze atzīmēja.

Tostarp, kamēr itālieši atdusas uz lauriem, angļi turpina pastiprināt savus gaisa spēkus Maltā Dažu mēnešu laikā lidmašīnu skaits no divdesmit trim izaug līdz simt sešdesmit deviņām. Un vēl svarīgāk ir tas, ka jauno toiļ>ēdlidmašīnu darbības rādiuss ir ievērojami palielinājies, — no simt piecdesmit kilo​metriem līdz sešsimt piecdesmit Sākot ar 1942. gada pavasari itāliešu un vācu kuģi no to uzbrukumiem vairs nevar paglābties ne Bardijas, ne Tobrukas, ne Mersas Matrūhas ostā Ari tur tie cieš smagus zaudējumus. Tādējādi Rommelam, kurš gatavojas doties uzbrukumā, kas ieplānots septembri, ar to uzkabi un munīciju, kas tiek piegādāta, tik tikko pietiek, lai apmierinātu kājnieku ikdienas vajadzības, bet tanku daļās pietrūkst gandrīz puse no nepieciešamā Tikai angļiem atņemtās trofejas kaut cik glābj stāvokli.

Lai mēģinātu labot šo situāciju, kas draud izvērsties katastrofa un novest pie traģiskām beigām, Supermarīna jau kuro reizi aicina palīgā flotili Decima MAS. Flotiles komandieris Forca pēc apspriešanās ar abu sektoru, zemūdens un virsūdens, vadītājiem Borgēzi un Todāro, torpēdkuteru divizionu nosūta uz Augustu. Par grupas komandieri ieceļ leitnantu Onga- rillo Ungarelli. Viņam uzdots organizēt nakts slēpni pie Valletas ostas. Operācijas iznākums sagādā vilšanos. Tad admirālim Turam flotes štābs uztic sagatavot speciālu vienību, lai uzbruktu Maltai. Flotiles Decima MAS kuteru divizionu atbrīvo no galveno uzdevumu izpildes un uzdod tam veikt izlūkošanas uzdevumus, lai noteiktu, kādi ir salas aizsardzības līdzekļi.

Kamēr Ungarelli divizions aplenc Maltu, Borgēze kā allaž zemūdens sekcijas vadītāja postenī izvērš ārkārtīgi aktīvu darbību. Viņš zina, ka angļi mēģina saremontēt kuģus «Valiant» un «Queen Elizabeth».

Par to ir gan ziņojusi izlūkošanas aģen​tūra, gan to parāda ari aerofotouzņcmšanā iegūtie dati.

Aprīlī Borgēze izstrādā plānu jaunam uzbrukumam Aleksan- drijai, lai iznīcinātu peldošo doku, kurš angļiem Vidusjūrā ir vienīgais un kurā tai laikā stāv līnijkuģis «Queen Elizabeth», kuram jāizdara pagaidu remonts pirms pārbrauciena uz Ameriku. Par otru mērķi izvēlēta peldošā rūpnīca «Midway», viens no visnoderīgākajiem kuģiem britu flotē.

Borgēze šo operāciju gatavo ļoti rūpīgi, jo vairāk tāpēc, ka pirmo reizi daudzu gadu laikā viņš pats tajā nepiedalīsies.

Princis precīzi un sīki jo sīki izstrādā operācijas plānu.

«Pa ceļu, ko «Scire» jau reiz nopeldējusi,» Borgēze raksta, «zemūdene uz Aleksandriju nogādās trīs vadāmās torpēdas un ekipāžas, kuras centīsies iekļūt ostā, par spīti pastiprinātajiem drošības pasākumiem, kas tiek veikti pēc decembra notikumiem. Divi šāviņi ir paredzēti peldošajam dokam ar «Queen Elizabeth». Pēc sprādziena līnijkuģa 32 000 tonnu un doka 40 000 tonnu lielā masa pārvērtīsies par tik blīvu tērauda plākšņu, lielgabalu un citu metāla atlūzu blāķi, ka līnijkuģis, kuru jau ir iedragājusi Marčeļjas «tnaiala», kā ari pats doks šoreiz galīgi izies no ierindas. Trešajam šāviņam vajadzēs

nogremdēt kādu iespējami lielāku kuģi no tiem nedaudzajiem, kas vēl palikuši Aleksandrijā. Es esmu izvēlējies peldošo rūp​nīcu «Midway». Operāciju paredzēts īstenot maijā kādā pilnmē​ness naktī.»

No šī brīža Borgēze visu savu laiku veltī treniņiem, ekipāžu apmācībai un materiālās puses sagatavošanai. Ar Spēcijas arsenāla inženierdienesta palīdzību viņš izdara veselu virkni izmēģinājumu, lai konstatētu peldošā doka visvājākās vietas un noteiktu šāviņu jaudu, kas nepieciešama doka sagraušanai. Torpēdu transportēšanai uz Aleksandriju princis izvēlas jaunu zemūdeni «Ambra», uz kuras tikai nesen pabeigti modernizācijas darbi. Tās komandieris kapteiņleitnants Arillo bija zemūdens flotes virsnieks ar visai nelielu stāžu. Dienu un nakti Borgēze pūlas novērst šo trūkumu, uzticēdams viņam savas bagātās pieredzes vislielākos noslēpumus. Viņš noņemas ar Arillo gluži kā perētājvista ar tikko izšķīlušos cālēnu.

Tāpat kā «Scire» pēdējās operācijas laikā, arī «Ambra» vispirms dodas uz 1.eras salu, no kurienes 12. maijā uzņem kursu uz Aleksandriju. Borgēze, kas palicis mājās, vairs ne aci neaizver. Viņš staigā šurpu turpu pa savu kabinetu kā tāds tīģeris krātiņā. Princis nespēj rimties uz vietas. Kur «Ambra» atrodas šai stundā? Kas ar to notiek? Vai Arillo precīzi izpilda viņa priekšrakstus?

Aizrit dienas, bet princim neizdodas rast mieru. Tuvie draugi, kas pieraduši pie viņa nesatricināmās dabas jebkuros apstākļos, viņu nevar ne pazīt. Viņš smēķē cigareti pēc cigaretes, kļūst noslēgts un viegli aizkaitināms. Vārdu sakot, tas ir gluži cits cilvēks.

Beidzot 24. maijā «Ambra» atgriežas Spēcijā. Borgēze atviegloti nopūšas. Operācijas pirmā fāze noslēgusies veiksmīgi. Otrās daļas rezultātu gaidīšana viņam jau ir ierasta. Protams, viņš uztraucas par savu cilvēku dzīvību, bet vairs neko nevar grozīt Serkio bāzē, gaidot jaunas ziņas, zemūdens sekcijas jūrnieki pēc saspringtajiem ikdienas treniņiem slaistās pa pludmali. Aerofotouzņēmumi, kas katru dienu nogulst uz Borgēzes galda, rāda mierīgu ostu, kura strādā parastajā režīmā. Kā redzams, peldētājiem nav izdevies sasniegt paredzēto mērķi.

Tieši tā bija noticis. Izdarot manevrus, lai apietu patrulējošos sargkuģus un pārvarētu šķēršļus, viņi izlietoja visus dzinēju resursus, bija spiesti nogremdēt aparātus un izkļūt krastā Borgēze jūtas atbildīgs par neveiksmi. Gan ciešot sakāvi, gan gūstot uzvaru, viņš ir un paliek komandieris un atbild par visu. «Šī neveiksme,» viņš raksta flotiles Decima MAS komandierim Forcam, «izskaidrojama ar to, ka manis izstrādātais plāns balansēja uz tā izpildes iespējamības robežas. lai to sekmīgi novestu galā, bija vajadzīga daudzu labvēlīgu faktoru sakritība, un tas, kā redzams, īstenībā nav noticis.» Šoreiz angļi bija vinnējuši vienu punktu cīņā ar Valērio Bor- gēzi un viņa torpēdvīriem. Tomēr princis sevi neuzskatīja par uzvarētu. Serkio bāzē taču ierodas jauni brīvprātīgie, kurn sapnis ir veikt varoņdarbus un līdzināties saviem priekšgājējiem.

12. NODAĻA Tai laikā, kad Ungarelli kuteru divizions, kas bāzējas Augustā, vēl joprojām piedalās Maltas aplenkšanā, Supermarina no flotiles Decima MAS prasa jaunas aktivitātes.

Paklausot vācu pavēlniecības lūgumam un sakarā ar tās nodomu bloķēt krievu jūras kara bāzi Sevastopoli, no jūras pārtraukt ielenktās pilsētas apgādi un tādējādi apspiest tās pretošanās spējas, Forca, Borgēze un Todāro nolemj uz Melno jūru pārvest «barchini» grupu, kas ieguvusi nosaukumu «Moka- gātas kolonna». Tā uzsāk kaujas darbību 1942. gada 22. maijā.

Tajā laikā bija izveidojies šāds stāvoklis. Krimu pilnībā okupējis vācu karaspēks, ja neskaita divus aplenktus cietokšņus — Sevastopoli un Balaklavu, kuru pretošanās spējas noteica at​balsts no jūras puses.

Kuteršāviņu uzdevums bija organizēt slēpņus pie ieejas ostā un apgādes ceļos, lai aplenktajiem garnizoniem pastiprinājumu un munīciju nevarētu pievest pa jūru. Ar flotiles Decima MAS palīdzību

pavēlniecība cerēja vājināt aplenkto krievu pretestību un vāciešiem atvieglot cietokšņu ieņemšanu.

Flotiles virsūdens sekcijas komandieris Todāro naktī uz 4. jūniju pats uzsāk operācijas, kuras turpināsies ik nakti. Līdz Sevastopoles krišanai pēc mēneša «Mokagātas kolonna» gūst vairākas uzvaras, kuras tiek pedantiski fiksētas. Iznākums ir iespaidīgs: nogremdēti kuģi, kuru koptonnāža ir 35 (XX).

Vāciešus pirmos pārsteidza tāds rezultāts, un viņi lūdza itāliešus palikt Krievijā, lai arī turpmāk viņus varētu izmantot vācu spēku darbības atbalstīšanai. Itālieši tā ari darīja Pa to laiku Serkio bāzē Forca un Borgēze nesēž, rokas klēpī salikuši. Jau tad, kad princim uzticēja flotiles Decima MAS reorganizāciju, tās rīcībā tika nodoti trīs zvejas tvaikoņi — «Ce- falo», «Soliola» un «Costanza». Borgēze, kas pastāvīgi centās ieviest kādus uzlabojumus, nolēma tos izmantot jauna tipa ap​lenkumam, uzbrūkot angļu kuģiem, kas no Gibraltāra devās uz Maltu.

Lai neaizvainotu jūtīgo virsūdens sekcijas komandieri Todāro, Borgēze taktiski novirza sarunu uz šo tematu kādu pusdienu laikā, kad visi sapulcējušies ēdamistabā, jo viņš grib pārbaudīt, kā tiks uzņemta viņa ideja. Un drīz vien princim rodas iespēja to īstenot Borgēzes viltīgā plāna pamatā bija tas, ka zvejas kuģi izskatās pavisam miermīlīgi un arī tas, ka itālieši ļoti labi pārzina ceļus, pa kuriem parasti kursē britu konvoji. Viņš rakstīja: «Zvejas kuģeļi ar nomaskētiem «barchini» uz klāja peld turpat blakus šiem ceļiem. Pēc tam, kad pa radio saņem ziņu, ka jūrā izgājis konvojs, tie tuvojas tā iespējamam maršrutam ar tādu aprēķinu, lai nakti nolaistu ūdenī šāviņus pēc iespējas tuvāk mērķim Tā kā «barchini» nav visai autonomi un atrodas tālu no krasta, to uzbrukumu ienaidnieks nekādi nebūs gaidījis. Šādā kārtā zvejas šoneriem jākļūst par pārvietojamām bāzēm, no kurām tiek nolaisti ūdenī vadāmie kuteršāviņi, lai dotu triecie​nus ienaidniekam.»

Ideja šķiet ārkārtīgi vilinoša, un drīz vien Supermarina dod piekrišanu tās īstenošanai. Savā jau panākumiem bagātajā karjerā Borgēze ierakstā vēl vienu slavas pilnu lappusi. Nevēlēdamies dižoties, viņš noiet malā, idejas īstenošanas tiesības pie​šķirdams komandierim Todāro.

Jaunajai lomai tiek izvēlēts un sagatavots kuģis «Cefalo». To kosmētiski apstrādā, lai tas izskatītos kā veca, netīra, izrūsējusi zvejas tupele, kurai pa nokūpējušu skursteni veļas laukā dūmi un dzinēji strādā ar pārsitieniem. Skatoties no malas, nevar ne iedomāties, ka zem zvejas rīku un pussatrūdējušu tīklu kaudzes slēpjas draudīgs ierocis.

Pēc mēneša pie brokastu galda pulcējas flotiles Decima MAS galvenie komandieri, jo vizītē ir ieradies hercogs d'Aosta. Kad pasniedz desertu, Borgēze it kā starp citu pavaicā: — Vai misijai «Cefalo» ir kādi rezultāti?

— Jau divas nedēļas kuģis atrodas jūrā. Un nekā, — Todāro atbild. — No štāba nav doti signāli, ka tuvotos angļu konvoji. Bet vēl par agru izsamist Jūsu ideja ir oriģināla un tai sekmīgi jārealizējas. Par to esmu tik pārliecināts, ka grasos pārtaisīt arī abus pārējos šonerus. Bet gribu tos raidīt pret konvojiem, kas atiet no Aleksandrijas.

Diemžēl situācija attīstījās tā, ka vajadzēja pilnībā mainīt plānus, un tagad mums nekad nebūs lemts uzzināt vai Borgēzem bijusi taisnība un vai viņa interesanto ideju varēja īstenot.

Itāliešu flotes pārākums Vidusjūrā, kas bija panākts 19. decembrī Aleksandrijā gūtās uzvaras rezultātā, ļāva kā pienākas noregulēt itāliešu un vācu karaspēka apgādi Āfrikā. Tobruka krita. Frontē notika dzīva kustība, tā strauji virzās uz Alameinu, kas atrodas pavisam netālu no Aleksandrijas. Uz itāliešu karaspēka apgādes ceļiem Balbijā angļu ātrgaitas kuģi tagad viņiem neliek mieru.

Flotiles Decima MAS vadība nolemj pāriet pretuzbrukumā, izmantojot «barchini». Taču zvejas šoneriem ir pārāk lēna gaita šādam mērķim rajonos, kur pretinieks aktīvi izmanto aviāciju. Tāpēc tiek nolemts kuterlādiņus nosūtīt no ciemata Eldada- Dinblānša, kas atrodas piecdesmit kilometrus no Alameinas.

Kuteri pārāk bieži neiziet jūrā, un nekādi īpaši rezultāti netiek sasniegti — naktī no 28. uz 29. augustu bojājumi nodalīti vienam nelielam sauskravas kuģim. Visa vaina ir tā, ka pārāk liels ir attālums

līdz Aleksandrijai, turklāt nakts laikā ostas tu​vumā tiek pārtraukta kuģu kustība.

Augusta beigās flotili Decima MAS atsauca no šī frontes sektora. Itāliešu un vācu Alameinas grupējums, kas mēģināja pārraut angļu aizsardzības līniju, tika atsviests uz izejas pozīcijām, un cerības gūt izšķirošu uzvaru Āfrikā zuda pilnīgi. Tam visam būs fatālas sekas kara turpmākajā gaitā.

Forca atgriežas Itālijā jūnija beigās, lai atkal vadītu flotili Decima MAS. Tur viņš sastop Valērio Borgēzi, kurš pošas prombraukšanai.

— Man pavēlēts doties uz ārzemēm, lai flotiles zemūdens sekcijai organizētu jaunus bāzēšanās punktus, — Borgēze pa​vēsta savam priekšniekam.

— Vai kaut ko zināt konkrēti?

— Gandrīz neko. Vispirms jāierodas Berlīnē un tur jāapmainās pieredzē diversiju rīkošanā uz jūras. Pēc tam Parīzē man jāsatiekas ar admirāli Dēnicu un jāsniedz viņam informācija attiecībā uz jauno plānu, ko esmu izstrādājis pirms dažām ne​dēļām.

Forca apmierināts ar šiem īsajiem paskaidrojumiem un uz atvadām saka: — Informējiet mani par visu.

Tas nav Borgēzes pirmais brauciens uz Vāciju.

Jau kara sākumā viņš stažējās uz vācu zemūdenēm, kuru darbības lauks bija AUantijas okeāns. Kopš tā laika viņš tur vairākas reizes ir atgriezies, kad «Scire» nevajadzēja iziet jūrā.

Vācu kolēģi, ar kuriem princis sastapās, iepazina viņa rakstura īpašības, viņa drosmi un virsnieka inteliģenci. Viņa torpēd- vīru panākumi arī darīja savu, tie atstāja iespaidu pat uz vāciešiem, uz vācu karavīriem, kuri nebija noskaņoti atzīt sabiedroto nopelnus, jo šie sabiedrotie viņus tik bieži bija pievīluši. Bor- gēze kļūst par vienu no tiem retajiem itāliešu virsniekiem, pret kuriem vācieši izjūt cieņu, pat apbrīnu.

Pazīstamais eksperts šāda veida lietās Oto Skorcēni rakstīja Valērio Borgēzem: «Es vienmēr glabāšu atmiņas par cilvēku, kurš no mūsu Eiropas sabiedrotajiem ir īpaši izcils pašu bruņnieciskāko, dros​mīgāko un cēlsirdīgāko vidū.»

Berlīnē Borgēzi, iežņaugtu itāliešu karaliskās flotes virsnieka formas tērpā, ar neiztrūkstošo cigareti skarbām līnijām iezīmēto lūpu kaktiņā, viņa kolēģi no Krigsmarines uzņem vairāk kā draugu, nevis kā sabiedroto.

Pašā sākumā itāliešu vadāmie triecienšāviņi vāciešus īpaši nebija interesējuši. Tie gluži neatbilda vācu rases tradīcijām. Lai tos pielietotu, bija vajadzīga tāda kā iedzimta iniciatīva un savā ziņā individuālisms. Taču kopš tā laika, kad cerības uz zibensātru uzvaru pamazām sāka gaist un kara raksturs uz jūras saasinājās, vācu pavēlniecība atkal apjauta, ka kundzība uz jūras ir viens no svarīgākajiem faktoriem jebkurā karā, un viņu uzmanību piesaistīja flotiles Decima MAS panākumi Vidusjūrā Tieši uzaicināšanas iemeslu uz Berlīni Borgēzem paskaidro Krigsmarines virsnieks, kurš viņu sagaida Virsnieks vēl piebilst — Mēs gribam pēc iespējas ātrāk attīstīt šo ieroču veidu pie mums un nodibināt ar jums ciešākus kontaktus.

Borgēzem plaši atvērtas visas durvis vācu mācību nometnē Brandenburgā, milzīgā, ar visu nepieciešamo lieliski apgādātā zemūdens peldēšanas sagatavošanas centrā. No viņa neko neslēpj. Tāpēc princis jūtas neērti. Vācieši, viņaprāt, izturas kā godīgi, atklāti sabiedrotie, turpretī viņš pats nevar to atļauties, jo viņu sasaista Supermarīnas stingrie priekšraksti.

«Man vajadzēja» viņš rakstīja atmiņās, «šo to mūsu sabiedrotajiem parādīt, tomēr ne jau visu. Es drīkstēju atklāt tikai tos noslēpumus, kuri droši vien jau bija nonākuši ienaidnieka rokās. Man bija dots rīkojums slēpt tehniskos atklājumus, ko bijām izdarījuši jau mūsu vadāmo šāviņu izmēģinājumu un izpētes laikā. Vajadzēja būt atturīgam, kaut gan es skaidri neizpratu principus, pēc kuriem jāvadās. Man šķita, ka domstarpības, šaubas un piesardzība attiecībās starp sabiedrotajiem pieļaujama politiskajā plāksnē, taču militārajā (vienīgajā, kas mani interesēja), — ja reiz ir nolemts plecu pie pleca cīnīties uz

dzīvību un nāvi pret kopīgu ienaidnieku, — visatklātākā, visciešākā sadarbība ir ne tikvien noderīga, bet pat absolūti nepieciešama.»

Sirds dziļumos, šo pretrunīgo izjūtu plosīts, Borgēze ārēji liekas nesatricināmi mierīgs un, atbilstoši Jūrlietu ministrijas priekšrakstiem, pieņem vāciešu priekšlikumu uz flotiles Decima MAS bāzes Itālijā organizēt vācu peldētāju apmācību; viņi pēc tam būs instruktori savā dzimtenē. Viņš vienojās ari par apmaiņu: itālieši par autonomajiem elpošanas aparātiem un hidro- tērpiem saņem pretī spēcīgas Vācijā ražotas sprāgstvielas.

Pirms aizbraukšanas no Berlīnes Borgēze piedalās svinīgās vakariņās šaurā virsnieku lokā, šīs vakariņas sarīkotas viņam par godu. Vācu pulkvedis no drošības dienesta skaļi, lai dzirdētu visi klātesošie, izsaka domu, kura uz princi atstāj ārkārtīgi lielu iespaidu: — Mēs cīnīsimies līdz galam, jo tas ir mūsu pienākums un mūsu vienīgā iespēja. Taču Vācija jau no paša sākuma ir karu zaudējusi. Kaut gan mums jau bija Pirmā pasaules kara rūgtā pieredze, mēs, vācieši, atkal esam izdarījuši to pašu lielo kļūdu: savu stratēģiju veidojuši, vienīgi balstoties uz sauszemes karaspēku un aizmirstot, ka Anglija var tikt uzvarēta tikai tad, ja cieš sakāvi uz jūras. Mūsu štābu aprobežotā domāšana modernajā karā apmierinās ar to, ka vērš karadarbību tikai uz ienaidnieka kontinentālās teritorijas iekarošanu. Bet kara stratēģijai jāaptver visa zemeslode, visa pasaule. Karā jādomā ari par gaisa un jūras stratēģiju.

Borgēze ari pats ir lauzījis galvu par to. Šis godīgais un reālistiskais izveidojušās situācijas vērtējums bija viņam tuvs. Viņš šādi izskaidroja savu pozīciju, neat​stādams vielu šaubām par viņa attieksmi: «Kļūdainos stratēģijas principus, pēc kuriem karadarbībā vadās vācu Ģenerālštābs, vismaz var attaisnot ar Vācijas ģeopolitisko stāvokli. Taču itāliešu pavēlniecība nekādi nav attaisnojama. Kaut gan itālieši jau 1932. gadā, visiem dzirdot, pasludināja, ka «Itālija — tā ir sala» un, citā sakarā, ka «Anglijai Vidusjūra ir ceļš, bet Itālijai tā ir dzīvība», tomēr mūsu Ģenerālštāba stratēģiskās koncepcijas ir palikušas 1914. gada līmenī.

Itālija — tā ir sala… Taču, kaut gan mums ir nepietiekami jūras spēki un nožēlojama aviācija, mūsu Ģenerālštābs turpina bez gala radīt desmitiem jaunu kājnieku divīziju, kurn karavīri ir apbruņoti ar deviņdesmit pirmā gada parauga šautenēm, ar lāpstām un cērtēm rok tranšejas; tiem mugurā ir pelēkzaļi frenči un kājās alpīnistu zābaki ar stilbtiņiem. Šo daļu komandieri netiek vaļā no karošanas metodēm, kas bija derīgas cīņās par neatkarību, kad itālieši vadījās no devīzes «Vācija ir ienaidnieks!». Veltīgi Krispi, salinieks Krispi, mums iedevis Eritreju. Veltīgi Džoliti, kontinentālists Džoliti, nodrošinājis mums «ceturto piekrasti» Vidusjūrā — Lībiju. Veltīgi Musolīni atvēris mums jūras ceļus, radīdams Āfrikas impēriju.

Tas viss nav spējis ietekmēt mūsu Ģenerālštāba prāta ievirzi, ar savu sagatavošanos karam un karošanas metodēm, ja šādi turpinās tālāk, tas novedīs valsti pie militāra kraha.»

Parīzē Borgēze acumirklī aizmirst Berlīnes raizes, jo lielad- mirālis Dēnics viņu tur silti un sirsnīgi uzņem. Dēnica personā Borgēze sastop sava kaluma karavīru, vienu no tiem izcilajiem cilvēkiem, kuri, un tikai viņi, var nosvērt svaru kausu sev par labu. Un Borgēze uzreiz viņam notic.

Dēnics bija nepārspēts organizators tāpat kā Borgēze, viņš ticēja parauga spēkam un bija pirmais atdarināšanas cienīgais vīrs. Tas viņam deva tiesības daudz prasīt no saviem padotajiem un biedriem.

Borgēze ar viņu atrada kopīgu valodu. Dēnics neslēpa savu sajūsmu par flotiles Decima MAS gūtajām spožajām uzvarām, un Borgēze prata novērtēt atzinību, ko izteica viens no izcilākajiem jūrniekiem pasaulē.

Ledus uzreiz izkusa, un viņu starpā sāka valdīt ciešas sadarbības gars. Princis tagad varēja lūgt it visu, viņam atvērās visslepenākās Krigsmarīnes durvis; jūras brālība uzvarēja, par spīti domstarpībām un sīkajām nelietībām, kuras ir tik parastas sa​biedroto attiecībās un kuras Borgēze pagalam necieta.

Viņš izpēta simtiem pārskatu par vācu zemūdeņu operācijām, vākdams ziņas par Ziemeļamerikas,

Brazīlijas un Dienvidāf- rikas ostām, lai noteiktu vissvarīgākās Atlantijas okeāna bāzes intensīvos karavānu ceļos un kaujas kuģu bāzēšanās vietas. Apbruņojies ar šīm ziņām, Borgēze dodas uz Bordo, lai tur, kā viņš izteicās, atrastu «mazu gabaliņu dzimtenes», Atlantijas okeāna piekrastē izvietoto itāliešu jūras kara bāzi, kuras koman​dieris ir admirālis Polakīni.

Neilgi pirms tam tur pienāk viens no jaunajiem aparātiem S.A, «kabatas» zemūdene, kuras ūdensizspaids ir 12 tonnas, tā bruņota ar divām 150 milimetru kalibra torpēdām, un to vada divu cilvēku ekipāža. Borgēze gatavojas izdarīt izmēģinājumus, lai pārbaudītu savu jauno ideju, kas ir vēl pārdrošāka un neprātīgāka par iepriekšējām: iecerēts uzbrukums Amerikas jūras bāzēm, to skaitā Ņujorkai.

Tāpat kā citi itāliešu triecienšāviņi — «maiale» un «bar- chini» — S.A spēja autonomi nopeldēt nelielu attālumu un bija vajadzīgs transportkuģis, kas tos nogādātu iespējami tuvāk mērķim. Borgēzem jau bija padomā šīs problēmas risinājuma variants, un viņš gribēja to izmēģināt «transportēt SA uz okeāna zemūdenes klāja; to varēja salīdzināt ar ķenguru, kas savu mazuli nēsā somā». Tā arī izskaidrojama viņa ierašanās Bordo. Tas nu viņa ranga itāliešu virsniekiem bija neparasts profesionālais apzinīgums!

— Zemūdene «Leonardo da Vinci» sagatavota saskaņā ar jūsu instrukcijām, — viņam ziņo bāzes dežurants. — S.A an- gārs nostiprināts uz zemūdenes klāja.

Nākamajā dienā Borgēze uzņemas «Leonardo da Vinci» komandēšanu un uzsāk izmēģinājumus zonā Bordo — La Paliča «Es vēl joprojām šaubījos,» viņš vēlāk rakstīja, «vai iespē​jams bez misēkļiem un labā stāvoklī mazo zemūdeni nogādāt pāri okeānam, lai tālāk tā patstāvīgi turpinātu ceļu līdz savam mērķim. Tai laikā nesējzemūdenei jāgaida mazā zemūdene vienu vai divas dienas iepriekš norunātā vietā.»

Jau pirmajos eksperimentālajos braucienos noskaidrojas, ka viņa ideja ir lieliska un pilnībā realizējama, pat labāk nekā cerēts. Viņš sper platu soli pretī sava pārdrošā projekta īstenojumam Tomēr, līdz pedantiskumam tiekdamies pēc pilnības, princis vēl desmitām reižu iziet okeānā, lai noslīpētu manevrēšanu, un tikai pēc tam izdara slēdzienu: «Tagad operācija pret Ņujorku var no projekta fāzes pāriet uz īstenošanas fāzi.»

Ar mierīgu sirdi Borgēze atstāj Bordo un turpina ceļu pa Eiropu. Darbu pabeigšanu uz zemūdenes «Leonardo da Vinci» un S.A viņš uztic majoram Fenu.

Sansebastjanā, Spānijas vasaras galvaspilsētā, viņš satiekas ar dažiem itāliešu flotes slepenajiem aģentiem, kas ir atbildīgi par «maiale» ekipāžu pārvešanu pār robežu pēc to operācijām pret Gibraltāru.

Tiek izskatīti ierosinājumi, lai viņu darbu pada​rītu vēl efektīvāku.

Angļu citadele uz klints pēc itāliešu un vācu karaspēka sakāves Āfrikā flotilei Decima MAS kļūst par mērķi numur viens. Nenogurdināmais Borgēze plāno pastiprināt savu ļaužu aktivitāti pret šo pili Vidusjūras vārtos.

Iegriezies Madridē, kur princis tiekas ar Itālijas sūtniecības jūrlietu atašeju, viņš tai pašā nolūkā apmeklē Lisabonu, sava Eiropas ceļojuma pēdējo punktu.

Beidzot Borgēze atgriežas Spēcijā, lai iejūgtos operāciju sagatavošanas darbā, jo pamatus šīm operācijām viņš nupat ir ielicis. Princis ir laimīgs gluži kā bērns, kuram jāsaliek kopā elektriskais dzelzceļš. Taču viņš saņem satriecošu ziņu: no uz: devuma nav atgriezusies zemūdene «Scire».

Tas ir smags trieciens. Borgēze pūlas neizrādīt savas jūtas. Nākamo operāciju priekšvakarā viņš savas zemūdens grupas dzīvi izsver sīki jo sīki, ar saltu objektivitāti, aiz kuras gluži kā aiz trausla aizsega slēpjas viņa skumjas.

«Dienām ilgi,» stāsta viens no šo notikumu lieciniekiem, «viņš gandrīz nekā neēda. Viņa bēdas bija neaprakstāmas, tās sniedzās pāri parastas draudzības jūtām.»

Palēnām Borgēze pārvar sāpes un ar sirdi un dvēseli nododas darbam, mēģinādams aizmirsties un atriebt draugu bojāeju. Viņš vairs nepiemin savu vecenīti «Scire», taču visi apkārtējie zina, ka tā viņam prātā ik bridi. Pēc dažiem mēnešiem princim piedzimst trešais dēls. Viņš tam dod vārdu Andrea Šire. Tas ir jauns pierādījums viņa uzticībai zemūdenei, ar kuni kopā viņš izbaudījis savu visspožāko uzvaru garšu

un dalījis vislielāko slavu.

Tai laikā Itālijas militārais stāvoklis turpina pasliktināties. Armijas kaujas ierindās gaudo bezcerības vējš, un, šķiet, tikai Decima MAS jūrniekus neskar tā ledainā elpa. Borgēze neliekas dzirdam signālus, kas skandina par atkāpšanos, un iet tikai uz priekšu. Tagad viņš zina, ka tikai viņa vadāmie šāviņi ar to tehniskajām iespējām un pilotu vīrišķību vienīgie itāliešu bruņotajos spēkos spēj apdraudēt Gibraltāru. Līdzīgi meža zvēram, kas noslēpies tumsā, Borgēze gatavojas dod jaunu triecienu.

13. NODAĻA — Kā mums atrast villu «Carmela»?

— Jūs ejat pareizi. Tā ir tieši jums priekšā, kalna virsotnē, aiz koku pudura.

Tonio un Konkita Romanjīno svelošā saulē dodas tālāk, augšup pa akmeņaino ceļu. 1942. gada jūlija sākumā Spānijā svelmē neciešams karstums, kuru nespēj mazināt vieglais vējš no jūras. Villa ar sārtu kārniņu jumtu paceļas Alhesirasas līča krastā. Pa tās logiem paveras brīnišķīgs skats. Apakšā plešas Lalinejas pludmale, mazliet tālāk Gibraltāra klints slienas pār ostu, kas pilnum pilna ar karakuģiem un dažāda lieluma transportkuģiem.

— Šoreiz, — Tonio saka, — komandieris mums darbam izraudzījies īstu paradīzes stūrīti.

Viņi saklausa tālu sprādzienu dobjos būkšķus: angļi ar regu​lāriem intervāliem izmet dziļumbumbas.

— Tas pierāda, ka angļi nepaļaujas uz saviem tīkliem,— viņš ironiski piebilst Pēc vakariņām Konkita iekārtojas pie loga, kas atrodas dienvidpusē. Apakšā šaudās prožektoru gaismas kūļi, raudami ārā no tumsas melnus, eļļainus viļņus.

— Angļi nervozē, — Tonio saka, — viņi nav aizmirsuši 1941. gada septembri.

— Tu runā par zemūdeni «Scire»?

— Jā, bet šoreiz mēs nostrādāsim labāk. Tu redzēsi, «mai- ale» vairs nebūs vajadzīgas. Pietiks ar rokām un kājām.

Borgēze bija sīki izanalizējis, kā noritējušas un kādus rezultātus guvušas pret Gibraltāru vērstās operācijas, kas veiktas laikā, kad viņš bija zemūdenes «Scire» komandieris, un nonācis pie šādiem secinājumiem: 1. Zemūdene uzskatāma par labāko līdzekli vadāmo toīpēdu nogādāšanai pie mērķa. Taču ar katru reizi pieaug risks un grūtības atbilstoši tam, kā attīstās meklēšanas un atrašanas līdzekļi, kas ienāk ienaidnieka apbruņojumā.

2. Zemūdene ar savām tehniskajām iespējām var izpildīt tikai daļu no misijas un piegādāt ne vairāk par trim šāviņiem. Turklāt operācija veicama tikai naktī, bet laiks no pavasara nogales līdz rudens sākumam praktiski nav izmantojams, jo tad naktis ir pārāk īsas.

3. Gibraltāra īpašais ģeogrāfiskais stāvoklis, tā atrašanās kaimiņos neitrālai valstij, ļāva evakuēt divdesmit divus no divdesmit četriem torpēdu ekipāžu vīriem, kuri ieradās no jūras puses. Tikai Birindelli — Pakanīni ekipāžu pēc uzbrukuma kuģim «Barham» 1940. gada oktobrī saņēma gūstā. Taču, ja peldētājiem samērā viegli izdodas aizkļūt līdz Spānijas krastiem pēc uzbrukuma Gibraltāra ostai, vai tiem nebūtu tikpat viegli nokļūt Gibraltārā no Spānijas krasta?

4. Visbeidzot, ir radies vēl kāds priekšnoteikums: desmitiem kuģu ar kara tehniku tagad dienām ilgi stāv Alhesirasas līcī, dažus simtus metru no Spānijas krasta, ārpus ostas aizsardzības līdzekļu darbības zonas, un var kļūt par viegli iegūstamu lau​pījumu.

Lai operācijas pret Gibraltāru padarītu efektīvākas, Borgēze nolemj neizmantot zemūdenes, bet gan atrast citu iespēju, kā cilvēkus un šāviņus nogādāt Spānijas krastā. Tādēļ viņš brīvprātīgo Tonio Romanjīno, kurš ir iestājies flotes dienestā un atlasē ieskaitīts flotiles Decima MAS sastāvā, nosūta izlūkbraucienā caur Madridi uz Alhesirasas līča rajonu. Tādējādi tiek atrasta un noīrēta villa «Carmela».

Jaunlaulāto pāris tajā apmetas ar ieganstu, ka Tonio sievai Konkitai pasliktinājusies veselība, — jūras gaiss un vannas viņai nāks par labu.

Tonio un Konkita villā nodzīvojuši jau divas nedēļas, kad kravas mašīna viņiem atved divas kastes, kas, pēc dokumen​tiem, nosūtītas no liela veikala Malagā.

— Nesiet kastes uzmanīgi, — Konkita brīdina šoferi, — tajās ir trauki.

— Neraizējieties, kundze, — tas atbild, — es būšu piesar​dzīgs.

Kad pusdienlaikā villā atgriežas Tonio, Konkita viņam izstei​dzas pretī.

— Man ir labas ziņas. Kastes ir piegādātas, tās stāv hallē.

Tonio aši atver kastēm vākus. Izgrābj ārā skaidas, zem kurām paslēpts to saturs, un izņem laukā metāla cilindru. Šis priekšmets ir tā sauktā «dēle», ko izgudrojis Valērio Borgēze. Pēc tam Tonio izceļ vēl astoņus tādus cilindrus. Otrā kastē atrodas detonatori ar pulksteņa mehānismu.

— Tagad tie jānoslēpj dārzā.

Tas nu ir nokārtots. Tonio jūtas mierīgs. Pēcpusdienā viņš kopā ar sievu dodas uz pludmali.

Kamēr Konkita sauļojas, viņš aizpeld projām no krasta. Tonio aprēķina attālumu un laiku, kas nepieciešams šī attāluma pārvarēšanai.

Tai pašā vakarā ap pulksten desmitiem Tonio, apgādājies ar binokli, pa logu uzmanīgi vēro kuģu kustību reidā Konkita sēž viņam blakus un nelielā bloknotā pieraksta novērojumu rezultātus. Pēkšņi pie villas durvīm atskan klauvējiens. Acumirkli bloknots, jūras kartes un binoklis nozūd slēptuvē.

— Viss kārtībā. Atver, — Tonio mierīgi saka Konkitai.

— Kas tur ir? — viņa jautā, iekams pagriež slēdzenē at​slēgu.

— Džordžo. Es tikko kā izpeldējos.

— Atver, — Tonio čukst, — tā ir parole.

Ienāk Džordžo Baučers.

— Sveicināti, — viņš saka, — vēl desmit cilvēki ar leitnantu priekšgalā ieradīsies rit Viņi tagad atrodas Kadisā, uz kuģa «Fulgore».

Nākamajā naktī itālieši cits pēc cita ierodas villā. Slavenās grupas «Gamma» peldētāji beidzot ķeras pie darba- Viņiem dota pavēle mīnēt vairākus kuģus, kas stāv Gibraltāra reidā. Viņu komandieris ir leitnants Straulīno, burāšanas sporta čem​pions, visā pasaulē pazīstams sportists.

— Neesiet izvēlīgi, — pirms nosūtīšanas viņiem bija sacījis Borgēze, — neuzskatiet ka tie ir tikai tādi nožēlojami transport- kuģi. Izlasiet šo te.

Viņš tiem sniedz ar cipariem izraibinātu papīra lapiņu: «Ja tiek nogremdēts sauskravas kuģis, kura kravnesība ir 60001,» lapiņā norādīts, «un tankkuģis, kura kravnesība ir 30001, pretinieks aptuveni zaudē: 42 tankus, 8 simt piecdesmit divu milimetru kalibra haubices, 88 trīscollu kalibra lielgabalus, 40 četrdesmit piecu milimetru kalibra prettanku lielgabalus, 24 bruņu automobiļus, 50 smagos Brena ložmetējus ar pašgājēju lafetēm, 5210 tonnu munīcijas, 6000 šauteņu, 428 tonnas tanku rezerves daļu, 2000 tonnu pārtikas un 1000 mucu degvielas.»

Un divpadsmit cilvēki devās ceļā mierīgu sirdi.

13. jūlijā, sazinājies ar Borgēzi, kurš atrodas Serkio, Straulīno nolemj sākt operāciju. Romanjīno sadabū savu reida karti.

— Kuģis, kuru nedrīkst palaist garām, — viņš saka, — ir «Baron Douglas». Ar binokli es ļoti labi saskatīju, ka zem bre​zenta uz tā klāja stāv tanki.

— Neuztraucies, — Straulīno atbild, — mēs pie tā pieāķē- sim trīs «dēles». To izdarīs Džordžo.

— Cikos sāksiet darboties?

— Starp vienpadsmitiem un pusnakti. Precīzāk pateikšu vēlāk.

Visu atlikušo laiku Romanjīno vēro ostu no sava novērošanas posteņa pie loga, aizslēpies aiz papagaiļa būra

Pulksten divdesmit vienos, kā parasti, angļi maina dažu savu kuģu noenkurošanās vietas. «Baron Douglas» paliek, kur bijis.

Peldētāji ir mierīgi. Gaidīdami nolikto stundu, viņi ir atlaidušies cits uz dīvāna, cits atzveltnes krēslā, atpūšas, lasa.

— Sagatavoties, — celdamies kājās, saka Straulīno.

Nakts, par laimi, ir tumša, ka vai acis dur laukā. Itāliešu jūrnieki dodas uz veļas mazgātavu, kas atrodas blakus villai. Tur viņi uzvelk savus melnos gumijas tērpus, uzliek skābekļa balonus. Maskas ir paceltas uz pieres, pleznas viņi tur rokās. Konkita vēro šo sagatavošanos ar tādām kā skumjām bažām. Straulīno pieiet viņai klāt — Gribu dot jums uzdevumu, — viņš saka. — Jūs būsiet mūsu bāka. Villas rietumpusē iededziet logā gaismu. Tas nozīmēs, ka viss normāli… Bet jūs pati gaidīsiet mūs krastā un spīdināsiet elektrisko lukturi, lai to varētu saskatīt no tālienes.

— Vai man jādod signāli? — viņa vaicāja.

— Jā. Viens garš starp diviem īsiem… Atkārtojiet to pēc katrām piecpadsmit minūtēm.

Cits pēc cita peldētāji met cauri dārzam, pa ceļam no slēptuves paņem «dēles» un kāpj lejup uz līča krastu.

Palūkojies rokaspulksteņa luminiscējošā ciparnīcā, Straulīno pusbalsī saka: — Ir laiks. Džordžo, tu ar savu komandu jau vari doties ceļā. Četri peldētāji dodas uz ūdens pusi.

— Pārējie sekos pa pāriem ar ceturtdaļstundas intervāliem. Es iešu pēdējais kopā ar Adolfo Lugāno, — Straulīno pavēl.

Peldētāji pa Gvadarankas straumi aizkļūst līdz tās grīvai, tad pagriežas uz dienvidiem. Džordžo peld pa priekšu. Viņš palūkojas pulkstenī — ir divi nakti. Viņi jau divdesmit četras minūtes atrodas ūdenī. Vēl mazliet, un būs sasniegts kuģis «Baron Douglas», kura masīvais siluets melna plankuma veidā iezīmējas uz tumšo debesu fona. Piepeši visās malās iedegas prožektori, un to gaismas kūļi juceklīgi lēkā pa viļņiem. Visā reidā izsludināta trauksme. Tuvojas dziļumbumbu sprādzienu troksnis. Divpadsmit peldētājiem prātā pavīd viena doma: viņi ir nodoti. Bet tā vis nav. Tikpat pēkšņi ugunis nodziest un iestājas klusums. Džordžo Baučers piepeld pie kuģa borta. Viņš tam pieskaras un ienirst zem kuģa dibena.

Viņam seko pāri​nieks. Drīz vien lādiņi ir piestiprināti.

Citi «Gammas» peldētāji vēl tikai beidz darbu, bet Džordžo ar savu grupu jau peld atpakaļ. Viņi redz Konkitas luktura uzplaiksnas krastā un rod sevī spēku peldēt vēl ātrāk. Jaunas briesmas. Tieši virsū Džordžo nāk sargkuģis. Viņš ienirst, bet kuģa dzenskrūve aizķer viņa kāju. Viņš ir viegli ticis cauri, tomēr pa ūdens melno virsu izplūst tumšs asins plankums. Džordžo pagriežas uz muguras un lēni peld uz pludmales pusi. Nakts debesis austrumos jau bālē, kad viņš pie krasta ar kājām skar dibenu.

— Leitnants un pārējie jau ir klāt, — Konkita viņam saka, — pasteidzieties.

Pievilkdams kāju un balstīdamies pret Konkitu, viņš piebiedrojas pārējiem, kas jau sapulcējušies, lai villas ēdamistabā tukšotu ruma pudeli. Tagad atliek tikai gaidīt, skaitot minūtes.

No rīta četri sprādzieni satricina reidu. Četras eksplodējušās «dēles» no desmit piestiprinātajām — tas ir nožēlojams iznākums, kas neattaisno nedz sagatavošanās procesam veltītās pūles, nedz šajā naktī izšķiesto peldētāju enerģiju. Tieši tā domā ari Valērio Borgēze, kad uzzina operācijas rezultātus; tās gaitā tika viegli bojāti kuģi «Mata» (1578 t), «Shooma» (1494 t), «Empire Snipe» (2487 t) un «Baron Douglas» (9468 t), kopā 15 037 tonnas.

«Angļi ilgi lauzīja galvu par šādu minigrautiņu,» Borgēze rakstīja. «Tie sāka ko nojaust tikai pēc tam, kad atrada peldētāju tērpus, kas negaidīti bija uzpeldējuši virspusē. Vērtīgo atradumu tūlīt ar lidmašīnu nosūtīja uz Londonu, kur tas tika pakļauts rūpīgai ekspertīzei.»

Taču bija jau par vēlu. Viltīgais Valērio Borgēze jau atkal mainīja taktiku un gatavojās likt lietā jaunu slepenu ieroci.

14. NODAĻA — Villa «Carmela» ir nodegusi, komandieri, — Romanjīno ziņoja.

Borgēze, kas sēdēja pie sava galda ar cigareti zobos, to jau zināja. Dažas dienas pēc operācijas septiņus komandas «Gamma» locekļus bija arestējusi spāņu civilā gvarde, pēc tam uz laiku atlaidusi brīvībā. Viņi to izmantoja, lai bēgtu, un atgriezās Itālijā.

— Mums nekas cits neatliek kā atrast jaunu bāzi. Vai jūs, kamēr tur uzturējāties, nemanījāt nekā tāda, ko varētu izmantot šai nolūkā? — Borgēze jautāja.

— Varbūt, komandieri. Varbūt. Alhesirasas reidā stāv pamests tvaikonis ar itāliešu karogu «Olterra». Par to ir vērts padomāt — Labi. Es ievākšu zinas.

1940. gada 10. jūnijā, tai dienā, kad Itālija iesaistījās karā, tvaikonis «Olterra», kas piederēja Dženovas kuģu īpašniekam, atradās reidā Gibraltārā. Izpildīdams viņam doto pavēli, kuģa kapteinis aizveda to uz sēkli Spānijas teritoriālajos ūdeņos un, atvēris kingstonus, nogremdēja, lai tas nenonāktu angļu rokās. Un tāds, pusnogrimis, tvaikonis nostāvēja divarpus gadus. Pēc kuģa īpašnieka rīkojuma uz tā palika daži ekipāžas locekļi, kuriem vajadzēja aizsargāt viņa īpašumu saskaņā ar jūras tiesību likumiem par kuģa avārijas upuriem, un tā šie jūrnieki tur nīkuļoja.

Tas ir viss, ko Borgēze uzzina. Viņam uzreiz iešaujas prātā: kā būtu, ja šo veco neaizsargāto kuģa korpusu, kas atrodas tikai dažas kabeļtauvas no Gibraltāra, pārvērstu par triecienšā- viņu pastāvīgo bāzi?

Tas ir riskanti, taču, kas neriskē, tas ne​dzer šampanieti!

Borgēze bez kavēšanās stājas pie plāna īstenošanas. Viņš ar Romanjīno starpniecību nodibina sakarus ar kuģa īpašnieku. Viņam rodas iespaids, ka šis cilvēks nav pļāpīgs un ir gatavs sadarboties. Pēc nedēļas spāņu kuģu remontu firma saņem pasūtījumu nocelt no sēkļa kuģi «Olterra», jo īpašnieks itin kā nolēmis kuģi saremontēt lai pēc tam pārdotu spāņu kompānijai, no kuras tas saņēmis izdevīgu piedāvājumu.

Kuģi «Olterra» aizvelk uz Alhesirasas ostu. Tā ir likteņa ironija, jo kuģi pietauvo krastmalā tieši pretī Lielbritānijas konsulātam. To uzzinājis, Borgēze piezīmē: «Tas ir pat labāk. Viņiem neradīsies nekādas aizdomas!»

Kaut gan šis pasākums liekas visai apšaubāms, it īpaši ierēdņiem Ģenerālštābā, kur visas jaunās idejas uzņem skeptiski, Borgēze bez lielām pūlēm šim darbam atrod brīvprātīgos, pirmām kārtām, kapteiņleitnantu Ličo Vizintīni, cilvēku, kurš — lasītājs to droši vien atceras, — pirmais 1941. gada 20. sep​tembri Gibraltārā nogremdēja angļu kuģi.

Borgēze viņam uztic pašam atlasīt cilvēkus, kuriem jāaizstāj «Olterras» ekipāža. Uz tvaikoņa paliks tikai kapteinis Amoreta un vecākais mehāniķis De Reguss. Gluži dabiski, ka cilvēki tika izraudzīti no flotiles Decima MAS virsnieku un matrožu vidus. Pirms nosūtīšanas uz Spāniju Vizintīni aiz piesardzības norīkoja viņus divas nedēļas stažēties uz tirdzniecības kuģa, kas bija noenkurots Livomas ostā, lai viņi uzzinātu, kā un ar ko nodarbojas tirdzniecības kuģu jūrnieki, un pārņemtu viņu žargonu.

Reiz vakarā, stāvot uz klāja, Vizintīni sarunājās ar sešiem «maiale» pilotiem, kurus bija atlasījis operācijai.

— Interesanti, — viņš sacīja, — šorīt, izskatot kartes, ieraudzīju, ka tādēļ, lai no Gibraltāra nekļūdoties atgrieztos uz kuģa «Olterra», vajag tikai visu laiku peldēt uz Lielā lāča pusi.

— Tad jau mēs septiņi nākam no lielā Lāča, — pajokoja tīrasinu lombardietis Vitorio Čella.

«Sī ideja man ienāca prātā tāpēc,» vēlāk Čella atcerējās, «ka es tikko kā biju izlasījis Sergiusa Pjadžeki grāmatu «lielā Lāča mīlulis». Tajā stāstīts, ko piedzīvojusi kontrabandistu grupa, kad tie no Ungārijas devušies uz Austriju. Kāds vecs vīrs pirms šī pārgājiena sacījis jaunajiem: «Ja jūs ieraudzīs robežsargi, mūciet kur kurais. Līdz ceļa mērķim mēģiniet nokļūt katrs atsevišķi, bet vajag pie debesīm

paturēt acīs Lielo Lāci, tas jūs aizvedīs mājās.»

1942. gada augustā «Lielā Lāča» divizions, kā viņus sāka dēvēt, kopā ar citiem flotiles Decima MAS jūrniekiem, galveno​kārt tehniķiem, uz kuģa «Olterra» ierodas grupās pa diviem vīriem katrā. Visiem ir tirdzniecības flotes jūrnieku apliecības ar izdomātiem vārdiem.

Pēc britu varas iestāžu lūguma, uz kuģa un krastmalā tiek nostādīti spāņu policijas posteņi, lai novērotu darba gaitu. Taču tie, kas ieradušies no jauna, ar spāņu sargiem ļoti ātri atrod kopīgu valodu.

Vecākais meistars, simpātisks, runātnīgs puisis, pa laikam pieiet tiem klāt, lai papļāpātu un uzcienātu tos ar cigaretēm. Šis meistars bija neviens cits kā Iičo Vizintīni. Kajītē, kuras iluminatori atradās Gibraltāra pusē, viņš bija izveidojis novērošanas posteni, kur viņa ļaudis stāvēja sardzē, dienu un nakti novērodami ostu un kuģu pārvietošanos.

Pēc darba strādnieki nodevās savai iemīļotajai makšķerēšanai. Viņi ar makšķerēm rokās iekārtojās gan uz kuģa, gan laivās un rūpīgi iegaumēja visas Gibraltāra reida dzīves īpat​nības.

Komandas ārsts Elvio Moskatelli stāsta: «Es parasti apvilku vecas drēbes un izgāju reidā kopā ar spāņu zvejniekiem. Turēdams rokā makšķeri, piedāvāju zivis ienaidnieka kuģu jūrniekiem, bet pats acīgi sekoju visam, kas apkārt notika: ar īpašu interesi vēroju, kā drošības dienesta ūdenslīdēji iegremdējās ūdenī blakus kuģiem, lai meklētu iespē​jamās mīnas…

Es, protams, labāk par visiem zināju, ka viņiem nebūs lemts neko atrast. Kad vēlāk, jau pēc kara, Itālijā satiku angļu kapteini Laionelu Krebu, uzrunāju viņu, negaidīdams, kamēr mūs iepazīstina: «Es jūs ļoti labi pazīstu,» teicu viņam, «es jūs un jūsu ļaudis esmu novērojis stundām ilgi!»

Savukārt ari tehniķi un inženieri velti netērē laiku. Dažās nedēļās viņi uz kuģa «Olterra» ir ierīkojuši darbnīcu, lai varētu samontēt vadāmās torpēdas, kurām jāpienāk no Itālijas, tāpat arī iekārtojuši akumulatoru uzlādēšanas staciju un uzstādījuši dīzeļmotoru. Kuģa priekšgalā tiek uzrīkota neliela vinča, kravas telpā uzbūvēts baseins, lai veiktu izmēģinājuma iegremdēšanos. Tad pienāk diena, kad sākas kuģa pacelšana. Sasvēries uz vienu pusi, ar ūdenī iegrimušu pakaļgalu, lai str ādnieki varētu noņemt labā borta stūri, kuģis vērotājiem no krasta liekas acīm redzami miermīlīgs. Pāijums strādājošos aizsargā no svelošās saules, jo tāda saule Spānijas dienvidos karstas vasaras nogalē ir parasta parādība, un nevienam nerodas aizdomas, ka viņi tikmēr ar gāzes griezējdegļa palīdzību izgriež kuģa korpusā caurumu.

Vakarā darbs ir pabeigts, un kuģis «Olterra» atkal nostājas, kā kuģim pienākas. Apakšūdens ieeja korpusā pazudusi zem ūdens.

Tagad var iekļūt ostas baseinā pa diviem ceļiem: caur kuģa telpām no klāja vai arī, ja tu, cilvēks, gribi palikt nepamanīts, no jūras dzīles. Iekļūt ostā., vai to atstāt 1942. gada rudeni Vizintīni ierodas Spēcijā. Viņš sniedz Bor- gēzem ziņojumu par diviziona «lielais Lācis» darbības rezultātiem: kuģis «Olterra» ir gatavs darbam kā vadāmo torpēdu montēšanas darbnīca un kā operatīvā bāze.

— Angļi ir ļoti pastiprinājuši drošības pasākumus, — viņš piebilst Borgēze par visu ziņo priekšniecībai un vēlreiz uzmanīgi izpēta novērojumu rezultātus.

— Vai jūs uzskatāt ka mums ir kaut nelielas izredzes gūt panākumus? — viņš jautā.

— Pat ja mums neveiksies, mēs zināsim, ka darījām visu, ko spējām… Kas attiecas uz mani, es gribu atriebt bojā gājušo brāli Mario.

Borgēze ar sajūsmu lūkojas uz savu padoto. Ir acīm redzams, ka Tezei paraugs audzina brīnišķīgu jaunatni. Viņā uz​bango lepnuma vilnis: būt šādu brašu puišu komandierim — tas ir gods!

— Pirms sāksiet pielietot «maiale», vajag pārbaudīt angļu reakciju ar komandas «Gamma» ļaužu palīdzību, viņi ir izvei​cīgāki.

Vizintīni, iekams atbild, bridi vilcinās, tad ar tādu kā nožēlu saka: —Jūs esat komandieris, jums ari jāizlemj. Mēs izpildīsim pavēli.

Princis nodur acis, ar rokām aptver galvu. Jāizlemj, pastāvīgi jāpieņem lēmums sūtīt cilvēkus nāvē.

Nežēlīgs pārbaudī​jums dzīvai, jūtīgai sirdij, kuru karš nav spējis pa īstam nocie​tināt — Es gribētu, lai jūs gūtu panākumus, tur nepametot savu ādu, — viņš gandrīz vai čukst — Lai «Gamma» pamēģina pirms tam, kad iesiet jūs.

14. septembra vakarā pieci peldētāji ar leitnantu Straulīno priekšgalā uzmanīgi vēro reidu. Viņi pamana tikai trīs interesantus mērķus. Tad Straulīno nolemj operācijas dalībnieku skaitu samazināt par trim peldētājiem.

Pulksten divdesmit trijos četrdesmit minūtēs pirmais akvalangists ieslīd ūdenī, ēnu valstībā ari pats kļūdams par ēnu. Divi nākamie viņam seko, katrs nes līdzi pa trim «dēlēm».

Pēc septiņām stundām, 15. septembra rītā pulksten sešos divdesmit minūtēs Straulīno un divi viņa biedri, Di Lorenco un Džāri, atgriežas uz kuģa «Olterra». No tā viņi vēro vienīgo mērķi, kuru izdevies mīnēt, nelielu tvaikoni «Ravens PoinU (17871). Drīz vien atskan sprādziens. Kuģis palecas uz augšu, tad tā pakaļgals nosveras lejup, un piepeši tas strauji pazūd zem ūdens. Pirmā kauja ir nesusi uzvaru.

Tagad saskaņā ar Borgēzes pavēli Vizintīni un viņa kolēģi «Lielā Lāča divizionā» var gatavoties operācijai. «Maiale» izjauktā veidā jau ir pienākušas Itālijā — tās marķētas kā aprīkojuma detaļas kuģa tvaika katlu remontam. Tehniķi tās jau samontējuši. Baseinā izdarītie izmēģinājumi pierādījuši to spēju darboties. Šo dienu gaisotne labi jūtama vēstulēs, ko Vizintīni rakstīja savai jaunajai sievai: «1942. gada 23. novembri… Es nemitīgi domāju par tevi, un tavs tēls uztur manu cīņas garu. Es cīnos ar izmisuma pilnu enerģiju, jo vēlos dzirdēt kā satrūkst važas, kurās esam sakalti. Ja man lemts mirt, ai, mana brīnišķā, es vēlētos, lai manu nāvi apstaro cerība uz brīvību, par kuru mēs cīnāmies.»

«1942. gada 24. novembrī… Es jūtu, kā manī mostas naids pret tiem, kuri mūs nav iemācījuši skatīties taisni ienaidnieku saltajās acīs. Misija, kas uzticēta man un maniem biedriem, ir godpilna un grūta, vai mēs spēsim būt tās cienīgi?»

«1942. gada 27. novetnbrī… Kopš esmu šeit, es vairs nepiederu jums, darbs ir paņēmis mani visu.

Tas, ko mums līdz šim izdevies paveikt, ir lieliski un pierāda, ka tur, debesīs, mans tēvs un Mario ved mani pretī brīnišķīgam liktenim. Es drebu tādas svētlaimes gaidās un savācu vienkop visu savu enerģiju, visus spēkus, lai būtu tās cienīgs. Zinu, ka šis mērķis paņems visus manus spēkus, bet tas mani nebiedē.

Tu, manu maigo Marij, un tu, manu dārgo māt, jums, kas paceļat savas acis uz debesīm un lūdzat tām žēlastību, nevajag izsamist, ka esam tik tālu cits no cita. Mēs cīnāmies, un jūs joprojām esat man tuvas, un tās esat jūs, kas mani aizsargā no ienaidnieka uzbrukumiem. Lūdziet Dievu, mana sieva un mana māte, lai es un mani ļaudis spētu izturēt šajā nežēlīgajā cīņā.»

«1942. gada 30. novembrī… Nu jau aizritējusi vesela nedēļa kopš mūsu šķiršanās… Varbūt mēs nekad vairs neredzēsimies… Šī doma, kad tā man ienāk prātā, sažņaudz manu sirdi dzelžai​nās spīlēs…»

«1942. gada 5. decembrī… Pēc četru mēnešu ilgām šaubām, cīņas un nemitīga darba mans lielais projekts tuvojas noslēgumam. Rītvakar trīs šāviņi un seši cilvēki būs gatavi doties izpildīt uzdevumu…

Daudzas naktis mēs stundu pēc stundas, minūti pēc minūtes, varējām novērot tās nāves briesmas, kas mūs gaidīs. Tomēr dziļumbumbu sprādzieni un patruļdienesta ātrgaitas kuteri tikai stiprina mūsu apņēmību.

Uzdevums ir grūts, spēle sarežģīta un viltīga, bet tikai nāve var mūs aizkavēt Šī nāve mūs apbalvos par mūsu pūlēm un dāvās mūsu dvēselēm mūžīgu mieru, kuram, dabiski, jānāk pēc nodzīvotās dzīves, kas ziedota, lai kalpotu tēvzemei.

Tik svarīga notikuma priekšvakarā es sapratu, kādā mērā ķermenis ir atkarīgs no apziņas un kā dvēsele var dzīvot savu patstāvīgu dzīvi. Kad domāju, ka šis pasākums var slikti beigties, tas mani nesarūgtina tik ļoti, kā jūs abas, — ai, kur jūs esat, Dabas likuma spēki, — es gaiši smaidu, mana mīļotā, domājot ka tev piedzims mazais, kurš jautri, bez bēdām varēs dzīvot no rūpēm brīvā laikā.»

7. decembri Vizintīni savā dienasgrāmatā ieraksta pēdējās rindas: «Aparāti ir pilnībā sagatavoti, un šāviņi atrodas savā vietā. Trīs mazi kuģīši, ļoti mazi, bet ļoti bīstami. Mēs drīz dosimies ceļā un, lai notiktu kas notikdams, piespiedīsim ienaidnieku dārgi samaksāt

par mūsu dzīvībām.

Mērķi ir izraudzīti: «Nelson» paredzēts man, «Formidable» — Manisko, un «Furious» — Čellam. liekas, neko neesmu aizmirsis. Kapteinis Borgēze varēs būt ar mums apmierināts. Katrā ziņā mana sirdsapziņa ir gluži mierīga, zinu, ka esmu darījis visu, ko varējis, lai operācija gūtu sekmes. Pirms došanās ceļā es lūdzu Dievu, lai viņš mūsu pūles vainago ar uzvaru un sūta savu svētību Itālijai un mūsu ģimenēm.»

Tai pašā vakarā pulksten desmitos ekipāža Manisko — Va- rini nolaiž ūdenī pirmo «maiala».

Neliels mehānisks bojājums, kas ātri tiek novērsts, mazliet viņus aizkavē, un viņi kuģi «01- terra» atstāj tikai ap pusnakti.

Vizintīni un Magro pirmie iegremdējas ūdenī un dodas uz Gibraltāra ostas ziemeļu ieejas pusi.

Sākuši peldējumu pulksten divdesmit trijos piecpadsmit, viņi pēc pusnakts atstāj aiz muguras zonu, pa kuru patrulē sargkuģi, laimīgi izvairās no dziļum- bumbu bīstamajiem sprādzieniem.

Ap vieniem viņi uzpeld virspusē, lai precīzi noteiktu savu atrašanās vietu. Aizžogojuma tīkla trose trāpās tieši viņiem priekšā, tā karājas virs ūdens. Viņi nolemj šķērslim panirt apakšā, tomēr ātri aptver, ka tas neizdosies.

Magro atver darbarīku kasti, kas novietota «maiala» pakaļgalā, un izņem grieznes. Vizintīni ķeras pie metāla tīlda stiepļu pārgriešanas. Sis darbs ir grūts, tas atņem spēkus. Tomēr palēnām izveidojas caurums, tas kļūst aizvien lielāks. Un tad notiek nelaime. Tikls pēkšņi krīt lejup un uzgāžas virsū abiem peldētājiem. Vizintīni pievienojas savam tēvam un brālim, kuri jau mīt karavīru paradīzē. Viņa uzticamais pārinieks Magro pa​vada viņu šai pēdējā ceļojumā.

Manisko un Varini ari nokļūst grūtā situācijā. Kad viņi tiek līdz molam, sargi abus pamana, un prožektora kūlis tumsā viņus atrod. Vairāki ložmetēji atklāj uguni. Itālieši mēģina aizbēgt Viņi iegremdējas. Pēc divdesmit minūšu ilgas bēgšanas zem ūdens, patruļkuģu vajāti, viņi spiesti uznirt virspusē un padoties, iepriekš nogremdējot savu torpēdu. Čellu un Leoni krietnu gabalu no ieejas ostā pārsteidz šau​šana un sirēnu kaucieni.

«Es uzreiz griezos atpakaļ,» Vitorio Čella stāstīja, «paklausot komandiera Valērio Borgēzes rīkojumam. Zināju, ka viņš ir aizliedzis turpināt operāciju, ja sacelta tr auksme.»

Abi vēl nebija nopeldējuši ne pāris metru, kad viņiem pakaļ jau dzinās kuteris. Turklāt Leones elpošanas aparāts pārstāja darboties. Divas stundas viņus apmētāja ar dziļumbuīnbām, par laimi, smagi neievainojot Tad Čella pamana, ka Leone pazudis. Bet augša Laionels Krebs, kas ir atbildīgs par ostas un reida drošību, turpina medības. Jau iepriekšējā dienā (kā viņš atzinās Čellam, kad viņi satikās pēc kara) Krebs bija zinājis, ka kuģiem to noenkuroša​nās vietās uzbruks itālieši, viņu vardēm līdzīgie kaujinieki. Čella jau domā, ka viņam izdevies atrauties, kad pēkšņi viņa acu priekšā uzliesmo uguns. Angļi savu bumbu detonatorus ir uzstādījuši piecpadsmit metru dziļumā Viņam atliek vienīgā iespēja izglābties — jāienirst trīsdesmit metru dziļumā.

—Tikai tāpēc, ka biju sūri un neadaidīgi trenējies, jo uz to mūs spieda Borgēze, es varēju izturēt tādu iegremdēša- nos, — Čella atcerējās. — Zināmā mērā esmu viņam pateicīgs par to, ka neaizgāju bojā Beidzot ar pēdējiem spēkiem, pēc trim stundām, kad jau uzaususi jauna diena, viņš aizkļūst līdz kuģim «Olterra», un Čella ir vienīgais, kas paliek dzīvs no torpēdvīru komandas, kura bija viena no izcilākajām itāliešu flotē.

Serkio bāzē Borgēze ir tuvu izmisumam.

«Man jau bija radusies tāda kā nojauta,» viņš vēlāk atcerējās. «Es negribēju sūtīt Vizintīni šajā operācijā, un tagad, gaidot jaunas ziņas no Spānijas, biju pārliecināts, ka esmu pieļāvis kļūdu, iedegdams viņa ceļā zaļo gaismu. Es nojautu, ka mūs gaida neveiksme un ka operācija beigsies ar katastrofu.»

Tas ir kas neparasts, taču flotiles Decima MAS ļaudis pārņēmis tāds pats nomācošs noskaņojums. Šie aizvien jautrie, bezrūpīgie puiši tagad ir saspringti un drūmi. Vakarā, uz terases sapulcējušies ap

Borgēzi, kuram kājās audekla bikses un mugurā krekls bez atšķirības zīmēm, viņi pa paradumam bārsta jociņus, bet šajos jokos nav jūtama jautrība. Gluži kā meža zvēri viņi nojauš nelaimi.

«Tai pašā laikā,» atceras Notāri, kas tagad ir admirālis, bet toreiz bija kapteiņleitnants, «cita mūsu grupa ari bija devusies izpildīt uzdevumu, bet mēs par to nezin kāpēc neraizējāmies. Mūsu domas nodarbināja vienīgi divizions «Lielais Lācis».

9. decembrī, divas dienas pēc traģiskajiem notikumiem un labu laiku pirms tam, kad Čella Borgēzem bija iesniedzis savu raportu, flotes izlūkdienesta virsnieks nogādā uz Borgēzes kabinetu pārtvertu šifrētu angļu ziņojumu, ko nupat atšifrējis itāliešu slepenais dienests: «8. decembri pulksten divos piecpadsmit,» tajā bija teikts, «trīs itāliešu vadāmo torpēdu tipa triecienšāviņi, katrs ar diviem pilotiem, mēģināja iekļūt Gibraltāra ostā. Vienu no tiem ieraudzīja sargs, šāviņš tika apgaismots ar prožektoriem, apšaudīts, un artilērijas uguns un dziļumbumbas to nogremdēja Torpēdas ekipāža tika uzcelta uz viena no tirdzniecības kuģiem, kas noenkurots ostā Kaut gan itālieši neko daudz nestāstīja, visticamāk, ka viņi atvesti šurp no Itālijas ar zemūdeni «Ambra». Otrs šāviņš bija iekļuvis ostas akvatorijā, bet dziļumbumbas to iznīcināja, un ekipāža gāja bojā Trešais šāviņš, iespējams, pazuda, neaizkļuvis līdz ostai.»

Tai laikā uz kuģa «Olterra» Vitorio Čella, atstādams kuģi, vēl pēdējo reizi pamet skatienu uz reidu, kur pirms dažām dienām gājuši bojā viņa draugi. No ostas jūrā iziet sargkuģis. Čella pieliek pie acīm binokli, kuru operācijas priekšvakarā Vi- zintīni nočiepis angļu konsulātā, kas atrodas turpat netālu. Uz kuģa klāja viņš ierauga divus baltus vīstokļus, kurus parādes formās ģērbušies angļu virsnieki ar baltiem cimdiem rokās pārsviež pār bortu. Viņš saklausa taures skaņas, signālu bojā gājušo piemiņai, un tas liek viņam nodrebēt Pēc īsa brīža, kad sargkuģis dodas atpaka] uz ieeju ostā, Čella zilajos viļņos ierauga trīskrāsainu karogu: zaļš, balts, sarkans.

Laionels Krebs tā atdeva godu itāliešiem Ličo Vizintīni un Džovanni Magro, kuru saplosītie nedzīvie ķermeņi tika atrasti iepriekšējā dienā.

15. NODAĻA Bet Valērio Borgēzem viena gaidīšana ir beigusies, bet sākas cita, tāpat kā viņa ļaudīm viena operācija beigusies un jāuzsāk cita. Itālija visās frontēs atkāpjas, zaudē pozīcijas, bet viņš un viņa jūrnieki, saasinātu patriotisma jūtu urdīti, desmit, divdesmit reižu sparīgāk nododas savam bīstamajam darbam.

Pasaulē, kas jūk un brūk ap viņiem, viņi turpina pildīt uzdevumu, kuram nolēmuši veltīt sevi: sist ienaidnieku vienmēr un visur, kur vien to atradīs.

1942. gada 8. novembri angļu un amerikāņu karaspēks izceļas malā Ziemeļāfrikā, un Decima MAS tūlīt saņem pavēli, izmantojot visus savus līdzekļus, iesaistīties cīņā ar kuģiem šī jaunā, varenā ienaidnieka grupējuma apgādes līnijās pa jūru, — grupējuma, kurš stājies pretī itāliešu armijai Tunisijā.

Izlūkošana no gaisa parādīja, ka Alžīras ostā un tās līcī iebrauc daudz transportkuģu ar dažādām kravām kara vajadzībām. Borgēze nolemj veikt kopēju «maiale» un vienības «Gamma» peldētāju operāciju pret šo jauno angļu un ameri​kāņu bāzi Vidusjūrā.

Cik tāls tagad liekas kara sākums! Borgēze atceras šo varonības pilno laiku. Supermarīna tolaik gandrīz nemaz neticēja Tezei un Toski izgudrotā ieroča efektivitātei, bet tagad Serkio bāzi apber ar telegrammām: «Veiciet operāciju Sicīlijā» «Nosūtiet pastiprinājumu grupai, kas bāzējas Sevastopolē.»

«Lūdzam apsvērt iespēju organizēt bāzi Gālitas salā.»

«Paziņojiet par pēdējās, Gibraltārā notikušās operācijas re​zultātiem.»

«Sagatavojiet operāciju Alžīrijā.»

1942. gada 8. decembri, skatīdamies kartē un domādams par pēdējo amerikāņu izrāvienu uz Rietumtunisijas pusi un par angļu karaspēka spiedienu, karaspēka, kurš ieradies no Tuva​jiem Austrumiem, Valērio Borgēze saprot, kādēļ saņemts tāds birums pavēļu, viņš pat zina, ka tie, kas tās dod, stipri vien ir atbildīgi par radušos stāvokli. Viņš tāpat zina, ka Supermarīna no viņa ļaudīm prasa dedzīgi mesties kaujā, ziedojot sevi, lai nevajadzētu riskēt ar lieliem kuģiem, kaut gan nogaidīšanas un piesardzības laiks sen pagājis.

Viņa domas aizsteidzas pie zemūdenes «Ambra», kura, Ma- rio Arillo komandēta, patlaban kreisē pie Alžīras. Zemūdene jau četras diennaktis atrodas jūrā, un tās atiešana no Spēcijas nevarēja palikt nepamanīta. Kāpēc gan šis kinooperators paga​dījās krastmalā tieši tajā brīdī, kad «Ambra» atstāja ostu?

«O!» Borgēze domā. «Es esmu viltīgs un nepavēlēju viņu arestēt tieši tajā mirklī. Lai viņš brīdina Gibraltāru. Mums tad būs brīvas rokas citās vietās.» Viņš piebīda sev tuvāk bloknotu un raksta ziņojumu komandierim Arillo.

Jūrā plosās vētra. Zemūdenes «Ambra» šaurajos koridoros ir grūti pārvietoties. Zemūdenē ir ne vien tās ekipāža, bet ari seši «maiale» piloti un desmit komandas «Gamma» peldētāji. Tos visus pievārējusi jūras slimība, it īpaši atnācējus 110 sauszemes karaspēka. Viņi ir izcili sportisti un lieliski peld baseinā, taču nav jūrnieki. Un tomēr, kaut arī viņu fiziskais stāvoklis varētu būt labāks, morālais gars palika nesalauzts.

Mario Arillo gandrīz ne uz mirkli nepamet centrālo vadības posteni.

—Ja rīt laiks nemainīsies, — saka viņa otrais palīgs Dža- kobasi, — mums vajadzēs atgriezties mājās.

9. decembra pusdienlaikā rietumvējš norimst, un 11. decembri zemūdene iegremdējusies, ievērodama vislielāko piesar​dzību, lai tās klātbūtni nepamanītu ienaidnieks, ieiet Alžīras līcī; ar vēderu gandrīz skardama dibenu, tā izlien pa apakšu minām pie aizžogojuma, kurš, pēc izlūkdienesta ziņām, aizsprosto ieeju jomā, un nogulstas uz grunts.

— Šovakar, ja būs vajadzīgs, es ieņemšu labāku pozīciju, — komandieris saka.

Ap pulksten astoņ padsmitiem «Ambra» uznirst augšup līdz piecpadsmit metru dziļumam. Pacēlis periskopu, Arillo paskatās apkārt Visur redzami transportkuģu milzīgie silueti Komandieris nolemj sagaidīt nakti, lai pieietu vēl tuvāk.

Divdesmit divi trīsdesmit minūtes, «Ambra» ir iegremdēju​sies desmit metru dziļumā — Visiem sagatavoties, — Arillo saka. — Es tūlīt uzsūtīšu virspusē modro aci.

Kapteiņleitnants Džakobasi paņem mikrofonu un kā novēro​tājs kāpj augšā uz kapteiņa kabīni Viņš pusbalsī ziņo: — Mums visapkārt ir konvojs. Bridi pagaidiet Mazliet vēlāk viņš dod signālu: — Pacelties!

Leitnants Morello iznāk uz klāja ar saviem deviņiem padotajiem no «Gammas», pēc tam kapteiņleitnants Badesi izved trīs «maiale» ekipāžas.

Pulksten divdesmit trijos trīsdesmit visi operācijas dalībnieki jau atrodas ceļā. Spīguļainajā ūdenī torpēdas atstāj viegli sudrabainas pēdas. Aizpeldējis garām tuvākajiem kuģiem, ar kuriem jānodarbojas «Gammas» peldētājiem, Badesi pavēl sadalīties. Viņam pašam neizdodas tālu aizpeldēt Gandrīz uzreiz viņa šāviņš viņu nodod. Kopā ar pārinieku Badesi spiests peldēt uz krastu.

Redžoli, kas vada otru torpēdu, redz lielu tankkuģi. Viņš tam tuvojas, ienirst, piestiprina vienu lādiņu uz dzenskrūves, otru pie kuģa korpusa dibena. Šai operācijā princis bija nolēmis izmantot torpēdas ar diviem lādiņiem, katrā pa simt piecdesmit kilogramiem sprāgstvielu, nevis vienu trīssimt kilogramu lādiņu. Par mērķi taču jākļūst nevis bruņukuģiem, bet gan tirdzniecības kuģiem, kas nav tik aizsargāti un ir mazāki. Jau sen Valērio Borgēze

turējās pie principa: «Atkarībā no taktiskās situācijas atrast atbilstošu ieroču veidu, apņēmīgi atmest principu: «Kādi ieroči jums iedoti, tādus arī izmantojiet,» pēc kura vadījās štābā.» «Šī metode,» viņš rakstīja, «neprasīja likt lietā cilvēka orgānu, kurš augstiem priekšniekiem bieži vien snauž bezdarbībā (bez šaubām, aiz ieraduma ievērot disciplīnu un akli pakļauties), proti, smadzenes.»

Viņš pats nekad neaizmirsa, ka smadzenes daudz ko iespēj, un mācīja arī saviem ļaudīm paturēt to prātā. Trešās «maicda» vecākais Arīna, tāpat ar diviem lādiņiem, mīnēja sauskravas kuģi. Visa kaujas grupa — kopā seši cilvēki — jau bija sapulcējušies krastā, kad 12. decembra rītā pulksten sešos pieci sprā​dzieni satricināja Alžīru. Badesi un viņa biedriem atlika tikai atrast kādu, kam varētu padoties.

Rezultāts ir lielisks: tankkuģis un trīs sauskravas kuģi nogremdēti, vēl vienam tvaikonim nodarīti bojājumi.

«Komandieris Serkio bāzē būs apmierināts,» Badesi no​domā Taču, kad jaunā ziņa sasniedz Serkio, Borgēzes seja tomēr nesāk starot priekā Iepriekšējā dienā caur Marseļu līdz Spēcijai bija nokļuvis Čella un sniedzis ziņojumu par Vizintīni bojāejas apstākļiem.

—Tā bija īsta elle, — jaunais leitnants stāstīja — Domāju, ka mani izglāba Jaunava Marija, kuras sudrabotais vaigs bija piestiprināts pie manas torpēdas. Vai zināt, komandieri, nākamajā rītā es izzvejoju savu «maiale» un biju gatavs sākt visu no gala Tomēr baidījos, ka nespēšu pārvarēt aizžogojumu, Vi​zintīni mums ir neaizstājams. Es ietu viņam līdzi, kur vien viņš mani vestu.

Borgēze vērīgi ielūkojās jaunā virsnieka sejas vaibstos. Viņš tajos saskatīja ciešas apņēmības izteiksmi, kuras vēl nebija pirms dažām nedēļām.

— Čella, — komandieris pusbalsī sacīja, — tagad jūs aizstāsiet Vizintīni. Es zinu, uzdevums būs grūts, taču jums ir viss, lai ar to tiktu galā. Čella klusēja Borgēze piebilda — Jūs, protams, kopā ar mani paēdīsiet vakariņas. Es pat piešķiršu jums tradicionālo atvaļinājumu.

Nesteidzieties atsākt treniņus. Man būs vajadzīgs laiks, lai atkal varētu uz Alhesirasas līci sūtīt jaunas torpēdas. Spāņi kļūst aizvien nedraudzīgāki. Aizejiet pie komisāra, jūsu alga ir pie viņa, sakiet, ka es pavēlēju, lai manā vārdā jums izsniedz pielikumu pie algas. Šie mazie papīriņi atvaļinājumā ļoti noder.

Serkio kļūst līdzīga bišu stropam Borgēze nerod laiku, kad nolikt galvu uz spilvena, lai atpūstos.

Viņš arī agrāk nebija gulējis vairāk par piecām stundām diennaktī, bet tagad vēl saīsina miegam atvēlēto laiku. Viņam ne tikai jāsagatavo jaunas kaujas operācijas un vērīgi jāseko jau iesākto gaitai; Supermarina turklāt vēl lūdz viņa palīdzību dažu pretinieka operāciju izpētē, jo angļi savukārt veikuši kaujas operācijas, izmantodami ieročus, kas līdzīgi itāliešu lietotajiem.

1943. gada 3. janvāri viņš tādā nolūkā dodas uz Palermo. Tur saņemti gūstā seši angļu jūrnieki, kas iekļuvuši ostā un radījuši bojājumus diviem kuģiem: «Viminale» un «Ulpio Traiano».

Borgēze pārliecinās, ka torpēdām, kas izzvejotas diversijas vietā, ir itāliešu šāviņiem analoga konstrukcija. Tas viņā modina bažas.

«Gūstekņu nopratināšanā,» viņš rakstīja, «kuru es izdarīju vairākas dienas, iegūtas interesantas ziņas.

Kaut arī viņi bija atturīgi un centās neatklāt savus noslēpumus, pēc ilgām pārrunām ar viņiem, ieguvu pietiekami daudz informācijas.

Es varēju secināt, ka angļi pēc mūsu pirmajiem neveiksmīgajiem mēģinājumiem Gibraltārā ir atraduši dažādas mūsu šāviņu detaļas, un viņiem izdevies šāviņus atveidot Pēc tam viņi Skotijā uzsākuši treniņus. Viņu bāze bijis kuģis, kas bieži mainī​jis savu atrašanās vielu.»

Gūstekņi brīnījās par to, ka itāliešu virsnieks, kas viņus nopratināja, bija tik kompetents šajā jautājumā Viens no viņiem nespēja atturēties nepavaicājis: — Kā jūs tik labi visu zināt par šo ieroci un tā pielietojumu?

— Es biju tās zemūdenes komandieris, kura uz Gibraltāru un Aleksandriju nogādāja itāliešu vadāmās torpēdas, — sekoja atbilde.

Angļu virsnieks nostājas miera stājā: — Komandieri, atļaujiet jums paspiest roku, — viņš vēršas pie Borgēzes.

Princis labprāt paspiež viņa roku.

— Mūsu skolas kopkajītē, — anglis saka, — pie sienas esam piekāruši izgriezumu no itāliešu avīzes, kur stāstīts par jūsu torpēdu pilotiem. Mēs viņus apbrīnojam. Raugāmies uz viņiem kā uz skolotājiem, kurus vērts atdarināt Princis pasmaida. Šajā nežēlīgajā karā bruņniecisma gars vēl ir dzīvs. «Tas ir mierinājums,» viņš nodomā. Taču ļauties aizkustinājumam nav laika. Viņu gaida citi darbi. Pēc tam kad angļu un amerikāņu karaspēks ir izcēlies krastā Āfrikas ziemeļos un radusies jauna fronte Tunisijā, zvejas traleris «Cefalo» jaunus vadāmos šāviņus nogādā uz Trapāni, bet pēc tam tiek izmantots, lai pavadītu «barchini», kuri veic pārbraucienu pa maršrutu Sicīlija — Bizerta. Bizertā noorganizēta jauna itāliešu bāze, kuras vadība uzticēta jūras spēku komandierim Tunisijā admirālim Bjankēri. No Bizertas Borgēze grasās ar vienības «Gamma» spēkiem uzbrukt Alžīrijas ostai Bonai, kas izvērtusies par mezgla punktu angļu apgādes ceļos.

Visai drīz viņš pārliecinās, ka vadāmie šāviņi tieši no Bizertas nevar sasniegt Bonu paši. Tāpēc par starpbāzi viņš izraugās Gālitas salu, kas atrodas pusceļā starp Bizertu un Bonu, iepretī Tabarkai. Drīz vien zvejas kuģis «Cefalo» ar visu ekipāžu pārvietojas uz Gāli tu, taču operācija aizkavējas, jo nav gatava aviā​cija, kurai jānomet bumbas uz ostu, tādējādi peldētājiem atviegli​not iekļūšanu tajā.

Nākamajā dienā divas angļu lidmašīnas ar ložmetējiem aji- šauda «Cefalo», kas atgriežas no Gālitas. Viena lode izurbjas cauri klājam un trāpa galvā kapteinim Todāro, kurš savā kajītē guļ kojā, un uz vietas nogalina viņu.

Tā aiziet bojā flotiles Decima MAS virsūdens grupas komandieris. Borgēze uzņemas atbildību gan par zemūdens, gan par virsūdens grupu. Operācijas, kas vērstas pret angļu un amerikāņu jūras konvojiem Vidusjūrā, izvēršas aizvien plašāk, jo dienas jo vairāk apgrūtinot sabiedroto karaspēka apgādi.

1943. gada 1. maijā fregatkapteinis Forca atstāj flotiles Decima MAS komandiera posteni. To ieņem Valērio Borgēze.

8. maijā itāliešu armija zaudē Tunisiju, un Borgēze spiests no Bizertas evakuēt savus ļaudis. 9. maija vakarā pēdējais cil​vēks pamet bāzi.

Aizjūras teritorijas ir zaudētas, Āfrika atstāta, kundzība gaisa telpā un Vidusjūras ūdeņos pilnībā nonāk sabiedroto karasēka rokās.

Itālija īstenībā nokļūst maisā, tā ir ielenkta no visām pusēm. Pretinieka aviācija bombardē pilsētas.

Itāliešu flote atstāj Ta- ranto, lai daļēji sanāktu kopā Spēcijā, daļēji Dženovā. Tā kā tai trūkst aviācijas atbalsta no gaisa un trūkst ari degvielas, nav ne mazākās iespējas iejaukties karadarbībā šajā sektorā.

Visas aizsardzības akcijas, ko flote var atļauties, tagad uzdots veikt flotilei Decima MAS. Tā vienīgā spēj sekmīgi īstenot karadarbību, saņemot minimālu atbalstu, tā spēj ātri un ar visai mazām izmaksām izgatavot savus kaujas līdzekļus. Gandrīz neko nepatērēdama, flotile savu efektivitāti vairāk balsta uz jaunu metožu izgudrošanu, iniciatīvu un cilvēku bezgallielu vīrišķību, nekā uz materiālās puses spēku.

16. NODALA «Šādā kārtā,» Borgēze rakstīja, «tai laikā, kad itāliešu karaspēks visās frontēs bija pārgājis uz aizsardzību un cieta zaudējumus, ko radīja ienaidnieka kombinētie triecieni un to ļaužu demoralizējošā darbība, kuri valsts iekšienē perināja sazvērestības pret dzimteni, Dйcima MAS nenogurstoši uzturēja savu kaujiniecisko potenciālu un pastiprināja aktivitāti plašā zonā un aizvien attālākos punktos. Tā

turpināja meklēt ienaidnieku un dot tam triecienus it visur, kur vien varēja piekļūt Flotiles ietvaros tika izstrādāti plāni jaunām operācijām, kas bija vēl pārdrošākas un dzīvībai vēl bīstamākas nekā tās, kuras tika īstenotas līdz šim.»

Uz kuģa «Olterra» Alhesirasas ostā divizions «Lielais Līcis», kurš lidz ar Iičo Vizintīni bojāeju jau gandrīz beidzis pastā​vēt, saņem jaunu papildinājumu.

Kapteinis Notāri un leitnants Tadīni caur Bordo nelegāli tiek nogādāti uz Spāniju kopā ar Vitorio Čellu, kurš kļūst par viņu gidu. Norādīdams viņiem uz ostu, Čella paskaidro: — Redziet, šis muitnieks ir lielisks puisis, bet tas, kurš viņu nomaina, tāds resnis, liekas gaužām aizdomīgs. Turpretī policisti, kas uzrauga darbus, mūs ne sevišķi uztrauc. Parasti pietiek pēc katrām divām trim dienām iedot viņiem vīna pudeli. Taču spāņu varas iestādes jau sāk domāt, ka remonts Alhesira​sas ostā ir pārāk ievilcies, un arī angļu konsuls runā aizvien neiecietīgāk.

Notāri un Tadīni uzmanīgi klausās. Viņi ir vecāki par Čellu, viņiem arī augstāka dienesta pakāpe, bet, kā sacīja Borgēze, šai pasākumā pieredzei ir ļoti liela loma, turklāt jaunais virsnieks ieņems Vizintīni vietu. Un, protams, nevar būt ne runas, ka varētu viņam nepaklausīt Borgēze cer uz viņiem.

Iespēja realizēt jaunu operāciju rodas pavisam drīz. 7. maijā Gibraltārā ienāk un konvoja apsardzībā paliek stāvam reidā astoņpadsmit dažādas tonnāžas transportkuģu.

1942. gada 8. decembra traģiskais mēģinājums uzbrukt ostai, kurš sešu cilvēku grupai beidzās ar piecu pilotu bojāeju, ir pārliecinājis Borgēzi, ka jāatsakās no ieceres iekļūt ostas iekšējā akvatorijā, jo, izrādās, tās drošības pasākumi ir ļoti efektīvi. Viņš nolemj koncentrēt savus spēkus, lai mīnētu transportkuģus, kuri pārbrauciena kārtību saglabā ari reidā un tur stāv visai prāvā skaitā. Šie kuģi bija tuvāks un vieglāk sasniedzams mērķis, un to iznīcināšana radīja tūlītēju efektu. Tā varēja nodarīt zaudējumus sabiedroto karaspēka apgādei brīdī, kad tas gatavojās dot triecienu Sicīlijai un Sardīnijai.

Lietainā bezmēness 8. maija naktī Notāri, Tadīni, Čella un viņu pārinieki izslīd no kuģa «Olterra» pa eju, kas atrodas pusotra metra zem ūdens līmeņa. Šoreiz, tāpat kā Alžīrā, viņu «maiale» ved divus konteinerus ar sprāgstvielām, un katrai eki​pāžai jāiet uzbrukumā diviem mērķiem. Sākumā viņi peld tuvu ūdens virsai. Viļņi plītē pa seju, ko aizsargā tikai maska, ir grūti elpot Čella te ienirst ūdenī, lai izvairītos no šiem trakajiem šļakstiem, te uzpeld augšā, lai orientētos, jo straume viņus var aiznest tālu prom no mērķa. Divdesmit trīs gadu vecumā jaunais virsnieks ar bērnišķīgi sārtu seju skurbinošā aizrautībā nododas nāves rotaļām ar jūras dieviem. Viņš aizmirsis bailes, kas viņu māca pirms ieslīdēšanas ūdenī. Šīs bailes dīvainā kārtā atgādināja studenta bailes pēdējās minūtēs pirms eksāmena, kad pārņem briesmīgs uztraukums, rodas tukšuma sajūta iekšās, taču tas viss pāriet kolīdz pienāk brīdis stāties eksaminē- tāja priekšā. Vitorio Čella koncentrē uzmanību, lai pārvarētu radušos šķēršļus. Beidzot viņš sasniedz to vietu, kur noenkurojušies transportkuģi. Viņš panirst zem liela, jauna kuģa, un pirmais lādiņš tiek piestiprināts pie tā dibena. Divas stundas Čella un viņa pārinieks cīnās ar straumi, lai piepeldetu klat otram mērķim, taču ampermetrs rāda — akumulatori ir gandrīz tukši. Enerģijas pietiek vienīgi atpakaļceļam līdz kuģim «01- terra». Notāri un Tadīni jau atrodas tur. Arī viņi varējuši izmantot tikai pa vienam lādiņam.

— Skaties, — viens spāņu sargs postenī saka otram, — strādnieki jau piecēlušies.

Seši vīri sanākuši kopā uz klāja. Minūtes viņiem šķiet tik garas kā stundas. Starp pulksten septiņiem piecpadsmit un septiņiem divdesmit trīs sprādzieni reidā visus pamodina no miega. Trīs kuģi ar smagu kravu nogājuši dibenā: «Pat Harrison» («Liberty» tipa kuģis, 7000 t), «Maksud» (7500 t) un «Camerata» (48751). Vizintīni ir atriebts. Divizions «lielais Lā​cis» guvis savu pirmo uzvaru.

Naktī itāliešu aģenti pēc Borgēzes norādījuma pa Gibraltāra jomas ziemeļu krastu izmētāja ūdenslīdēju tērpu skrandas, lai novērstu angļu uzmanību. Viltība izdevās lieliski.

Ekipāžas nekavējoties atgriežas Serkio bāzē, kur valda cita gaisotne.

— Ko gan dara Supermarīna? — Čella jautā Borgēzem.

— Viņi mūs ir nodevuši. Bet vācieši cīnās.

Borgēze saglabā filozofisku mieru. Viņš to zinājis jau sen, taču ar pāragriem minējumiem nav vēlējies iedragāt savu ļaužu morālo garu.

— Čella, — viņš saka, — pienācis laiks padomāt par zvērestu, kas mūs saista ar Savojas karaļnamu.

Tieši uz to pusi jums tagad jāvērš uzmanība. Paņemiet atvaļinājumu, jums labi jāatpūšas, pēc tam atgriezieties un turpiniet treniņus. Ja būs vajadzīgs, es jūs sameklēšu.

10. jūlijā pēdējās šaubas izgaist, kad angļu un amerikāņu karaspēks izceļas krastā Sicīlijā. Ungarelli komandētais «bar- chini» divizions, kurš bāzējas Augustā un kuram jāpilda salas aizsardzības uzdevumi, patlaban tiek pārformēts tāpēc, ka vienība nesen pārdislocējusies no Bizertas. Tas spiests bez kaujas evakuēties uz Izolu Bellu Sicīlijas ziemeļos.

No turienes Borgēze to atkal raida kaujā. No šīs bāzes «barehini» un MAS kuteri, lai paralizētu sabiedroto karaspēka apgādi pa jūru, uzbrūk to konvojiem pie Sirakūzām, Augustas un Katānijas, atkarībā no tā, kad šīs ostas nokļuvušas ienaid​nieka rokās.

Borgēze ir nenogurdināms. Viņš nemitīgi sūta materiālus un ļaužu rezerves, lai intensificētu pretošanos, un no Sardīnijas izsauc majoru Lenci, lai sagatavotu dažādas operācijas Sicīlijā.

Vienlaikus, sadarbojoties ar izpletņlēcējiem, Borgēze organizē diversijas angļu karaspēka aizmugurē.

Taču Sicīlijas liktenis'nevarēja būt pilnībā atkarīgs tikai no viņa vienības pūliņiem. Drīz vien angļu un amerikāņu karaspēka darbība piespieda Lenci un tā biedrus atkāpties uz Mesīnu. Tur viņi smagās kaujās deva ienaidniekam vēl dažus triecienus, ar «barehini» palīdzību līdztekus citiem kuģiem nogremdējot lielgaballaivu.

Kad arī Mesīna nonāk ienaidnieka rokās, Lenci ar 261. kuteri atstāj Sicīliju un dodas uz Kalabrijas krastiem, lai tur izveidotu jaunu bāzi un atkal mēģinātu aizturēt skaidri paredzamo angļu un amerikāņu virzīšanos uz kontinentu.

Briesmas draudēja no visām pusēm. Nelielām buru jahtām, kas kursēja pie itāliešu flotes jūras bāzēm, lai brīdinātu par ienaidnieka bumbvedēju tuvošanos, jau vairākas nedēļas nikni uzbruka angļu zemūdenes, un tā tas notika ari Spēcijā.

Borgēze saņem štāba uzdevumu atrast līdzekļus, kā aizstāvēt šos neaizsargātos kuģīšus, kuri tomēr dara vajadzīgu darbu.

«Es ātri vien uzrīkoju slazdus šīm zemūdenēm,» Borgēze atcerējās. «Dažiem buriniekiem vajadzēja vilkt līdzi tauvā kuteri ar torpēdaparātu, kas nomaskēts tā, ka izskatās pēc gluži nevainīgas laivas. Kutera ekipāža dienu un nakti bija gatavībā uzbrukt zemūdenei, tiklīdz tā parādīsies virspusē. Pēc tam vilkās garas, vienmuļas gaidīšanas dienas, tās turpinājās vairākas nedēļas. Beidzot mūsu pacietība tika atalgota: kapteiņleitnanta Mataluno ekipāža ieraudzīja zemūdeni, kas uzpeldēja virspusē netālu no viņa.

Nevilcinoties ne mirkli, Mataluno pasviež sānis tauvu, nomet nost maskējumu, iedarbina motoru un dodas uzbrukumā. Viņš pagūst palaist savu torpēdu tieši tai bridi, kad zemūdene, pamanījusi briesmas, sāk atkal iegremdēties, tomēr netrāpa.»

Tie ir visai niecīgi rezultāti pēc tik sūrām pūlēm.

10. jūnijā, flotes dienā, šajā izmisuma gaisotnē beidzot ari Borgēze piedzīvo dažus laimīgus brīžus.

Flotiles Decima MAS karogs tiek rotāts ar zelta medaļu par kaujas nopelniem. Apbalvošanas rakstā teikts: «Pasauli ar savu drošsirdību pārsteigušo un itāliešu flotei uzvaras laurus guvušo Pirmā pasaules kara jūrnieku, līdz šim nepārspētās slavas tiešā mantiniece, desmitā flotile MAS parādījusi, ka sēkla, ko sējuši pagājušo gadu varoņi, ir nesusi augļus. Daudzo pārdrošo operāciju laikā, par spīti visām briesmām un jebkādām grūtībām, vīrišķīgie itāliešu flotes vadāmo triecienšā- viņu vienības pionieri spējuši tikt klāt

ienaidniekam pat tā vislabāk aizsargātajās ostās un nogremdēt divus līnijkuģus, divus kreiserus, vienu kontnnīnukuģi un transportkuģus koptonnāžā pāri par 100 000 tonnu.

Elitārā vienība, kurā valda varonības gars, desmitā flotile MAS, savai devīzei: «Par Karali un Karogu!» paliek uzticīga līdz galam.»

17. NODALA — Sēdieties, Ferrāro, — Borgēze saka gurdā balsī.

Vma acīs lūkojas laipni, tomēr skumjas tajās pauž pārliecību par sakāves neizbēgamību un tuvumu. Viņš atbalstās pret atzveltnes krēsla muguriņu, pasmaida, pūlēdamies gaisināt sastap​šanās ne visai priecīgo noskaņu.

— Vai esat apmierināts? — viņš pēkšņi tā kā šķelmīgi noprasa. — Flote paver citus apvāršņus, tie taču nav kājnieki.

Jauno leitnantu iesauca armijā un iedalīja artilērijā jau kara sākumā un par to, ka viņš pārcelts uz flotili Decima MAS, viņam jāpateicas Borgēzem un admirālim De Kurtēnam, jo tie viņu ņēma savā aizgādībā, kad nostādīja uz kājām komandu «Gamma».

Ferrāro saspringst, cenzdamies nelielo augumu pastiept kaut vai par centimetru garāku, un savā asprātīgajā manierē atbild: — Manu komandieri, tieši tajā brīdī, kad man saka «nesacel viļņus», es jūtos savā elementā, pilnā spēku plaukumā Šis joks Borgēzes sejā liek atplaukt smaidam.

— Un jūsu sieva, ko tad viņa? Vai pārāk neskumst?

— Nē, komandieri.

1942. gada janvāri Ioridži Ferrāro sievu, slaidu, skaistu blondīni ar zilum alām acīm uzņēma Sanleopoldo kaujas peldētāju skolā, lai viņa iegūtu attiecīgu sagatavotību un varētu pavadīt vīru tā grūtajos veikumos. Viņa bija pirmā sieviete pasaulē, kas apguvusi zemūdens peldēšanu un pildīja kaujas uzdevumus.

— Lai veiktu operāciju Tripolē, kuru sagatavoju, es nevarēju ņemt palīgos nevienu no saviem ļaudīm, un tad iedomājos par savu sievu, — Ferrāro paskaidroja.

Taču notikumi Lībijā attīstījās ļoti strauji, operāciju atcēla, un tagad Luidži Ferrāro gaidīja tikpat bīstams uzdevums, kuru bija jādodas izpildīt vienam.

— Vai vārds Aleksandreta jums kaut ko izsaka? — Bor​gēze jautā — Tā ir osta Turcijā, man liekas.

— Pareizi. Tā ir neliela osta, caur kuru iet kuģi ar hroma kravu. Mums pilnībā jānosprosto šis stratēģiskais izejvielas avots, kura svarīgumu kara laikā man jums nav jāizskaidro. Paņemiet savus dokumentus mūsu konsulātā un — uz priekšu.

Luidži Ferrāro uzdod tikai vienu jautājumu: — Kādā situācijā es būšu tur, uz vietas?

Valērio Borgēze visu ir paredzējis. Ferrāro saņems viņam sagatavotos dokumentus, lai varētu šķērsot Centrāleiropu, nemodinot aizdomas, un it īpaši, lai viņa klātbūtni uzskatītu par pašsaprotamu itāliešu vicekonsuls Aleksandretā (tagadējā Isken- derunā), kuru, ņemot vērā viņa oficiālo statusu, nedrīkst kom​promitēt Diplomāts palīdzēs, izpildot Borgēzes rīkojumus, tomēr savu iespēju robežās.

Lai Ferrāro apgādātu ar nepieciešamajiem dokumentiem — dienesta pasi, rekomendācijas vēstuli konsulam, diplomātiskās neaizskaramības nodrošinājumu muitai —, Borgēze kategoriski atsakās tos iegūt legālā ceļā.

«Es atmetu domu griezties Ārlietu ministrijā,» viņš paskaidroja, «tāpēc ka man bija svarīgi iemesli

to nedarīt pirmkārt — kara noslēpums. Tas netika glabāts ne reizi, kad slepenās ziņas izgāja ārpus mūsu ciešā loka. Turklāt manī aizvien vairāk pieauga neuzticība Romas iestādēm, kurās bija ieviesušās sakāvnie- ciskas noskaņas, kas nepavisam neatbilda mūsu plāniem.

Taču katrai indei var atrast pretindi. Vienam no maniem virsniekiem bija, tā sakot, intīmas attiecības ar jaunu sievieti, kas strādāja Ārlietu ministrijā. Viņam — tā kā es lūdzu, tāpat ari, ņemot vēra augsto patriotisko mērķi, — nenācās grūti pierunāt šo sievieti ar mums sadarboties. Šādi es dabūju pasi un nepieciešamos dokumentus uz ministra veidlapām un pat viņa zīmogu, kuru pēc izmantošanas tūlīt atdevu atpakaļ.»

20. jūnijā l uidži Ferrāro savas rekomendācijas vēstules pasniedz itāliešu konsulam Aleksandretā marķīzam Ignacio Sanfeli- čem. Diplomāts sarauc pieri.

— Bet — viņš saka, — es jūs negaidīju. No Ārlietu minis​trijas mani nebrīdināja par jūsu ierašanos.

— Man jums nododama vēl cita vēstule. No paša ministra, — Ferrāro atbild un sniedz Borgēzes sagatavoto vēstuli.

Diplomāts lasa to. Vēstulē sacīts, ka nule atbraukušais cilvēks pilda speciālu misiju un konsula kungs tiek lūgts tam sniegt visāda veida atbalstu.

J-jā, dīvaini! Taču krietnais konsuls izbrīnījās vēl vairāk, kad pieņemamā istabā ieraudzīja četrus smagus čemodānus, kurus bija atvedis Ferrāro un kuri bija aizsargāti ar diplomātisko imu​nitāti.

— Kas tas ir? — viņš jautā.

— Mana garderobe! — Ferrāro atbild, tik tikko valdīdams smieklus.

Konsulāta oficiālais padomnieks, flotes izlūkošanas dienesta slepenais aģents, kapteiņleitnants Džovanni Rokardi tā apraksta situāciju Luidži Ferrāro ierašanās brīdī: «Ferrāro ierašanās, kaut arī tehniskā ziņā padarīja iespējamu uzdevuma izpildi, tomēr to neatviegloja, jo bija grūti bez lieka trokšņa ievest jaunu cilvēku mūsu visai šaurajā sabiedrībā Viņa parādīšanās modināja dabisku interesi to vidū, kuriem patika patenkot, jo tos jau sāka mākt garlaicība.

Mums vajadzēja strādāt gaisotnē, kāda valda mazā pierobežas pilsētiņā, kuru plosīt plosa sešu konsulātu intrigas, proti, amerikāņu, angļu, franču, grieķu, vācu un itāliešu.

Iedzīvotāji (12 tūkstoši), lielākoties arābi, pret mums nebija naidīgi noskaņoti, var pat sacīt, tie izturētos draudzīgi, ja vien tos nebūtu iebiedējuši turku policejiskie pasākumi un tiem nebūtu sajaukusi galvu ienaidnieka propaganda, kuru vēl uzurdīja grieķi un ebreji, kas, gluži dabiski, bija pret mums ārkārtīgi naidīgi noskaņoti un ar prieku labprātīgi mūs izspiegoja.

Angļi, kuru speciālisti bija cēluši šo pilsētu un būvējuši ceļu Aleksandreta — Adana, lielāko daļu pārvadājumu veica pēc lend- līzes un īstenībā turēja savās rokās visu pilsētas administrāciju. Amerikāņu ietekme vēl tikai sāka izpausties.

Tam visam nāca klāt Turcijas ieviestā kontrole kara periodā, tā jo īpaši stingra bija Hatajas zonā, kur spēcīgi izpaudās anti- turciskās noskaņas. Pases, caurlaides, zvejas un medību atļaujas, kas izdotas ārzemniekiem, utt ļoti bieži un rūpīgi pārbaudīja.

Man tomēr izdevās to visu nokārtot, un mūsu darbs sāka virzīties uz iecerēto mērķi diviem «Intelligence service» aģentiem pašā degungalā; šie aģenti speciāli bija te norīkoti, lai pilsētā izsekotu itāliešus vispār un — par to esmu pilnīgi pārliecināts — mūs jo īpaši Manu darbu daudzējādā ziņā atviegloja Ferrāro ekspansīvais un jautrais raksturs, kurš tik labi prata atvairīt domas par ienaidnieka tumšajiem plāniem.»

Desmit dienas pēc Ferrāro ierašanās, proti, 30. jūnijā, ziņkārība, ko šis fakts bija izraisījis, noplaka.

Ar Rokardi palīdzību jaunais leitnants apmāna modros britu aģentus un savus piede​rumus — hidrotērpu ar akvalangu un speciālo mīnu, kuru Bor- gēze jau pirms gada bija izgudrojis kuģu spridzināšanai neitrālās ostās —, nogādā uz slēptuvi pludmalē.

«Tas bija amizanti,» Ferrāro atcerējās, «lai gūtu iespēju mierīgi strādāt, es palaidu baumas, ka neprotu peldēt Šī vienkāršā viltība lieliski man noderēja, es varēju iet peldēties vakarā, nevienu

nepārsteigdams: kļuvu par tādu kā vientiesi, kurš peldas nakti, jo viņam kauns to darīt dienā, — viņš taču nevēlas parādīt savu peldētneprasmi.»

30. jūnija nakti Ferrāro uzvelk melno hidrotērpu, piesardzīgi šķērso tukšo pludmali, ieiet ūdenī un klusi nozūd ostas virzienā Jānopeld divarpus jūdžu. Un tad viņš nonāk pie grieķu sauskra- vas kuģa «Orion» (7000 t), kura krava ir hroms, — sava pirmā upura Viņš ir grupas «Gamma» labākais peldētājs, jauniesaukto peldēšanas apmācību instruktors, un bez grūtībām veic darbu, kas daudzkārt izmēģināts treniņos. Kuģa uguņu gaismā, sardzes matrožiem pašā degungalā, viņš uzmanīgi peld gar kuģa bortu.

Irdamies līganām roku un kāju kustībām, viņš tumšajā ūdenī paliek nepamanīts un, ticis līdz kuģa priekšgalam, pazūd zem ūdens. Viņam uz sejas nav maskas, naktī bez tās var iztikt Ferrāro taustīdamies paslīd zem korpusa, līdz uzduras kuģa ķīlim, tad atraisa somu, kas pakārta kaklā, rūpīgi piestiprina «čemodāniņu» ar mīnu, lai nekas nevarētu to nejauši noraut noņem no detonatora drošinātāju un uznirst virspusē… Visa operācija ilgst dažas minūtes. Tikpat piesardzīgi, nemanāmi, kā bija ieradies, Ferrāro dodas prom. Četros no rīta viņš at​griežas konsulātā.

Pēc nedēļas, kad pabeigta «Orion» piekraušana, tas atiet no ostas un virzās gar Sīrijas krastu.

Krastā, nostiprinājis spoguli pie koka, angļu virsnieks skuj bārdu. Pa brīdim viņš pamet skatienu uz parādījušos kuģi, tas ir dziļi iegrimis ūdenī, laikam ved smagu kravu. Pēkšņi, dažas sekundes pirms tam, kad at​skan sprādziens, virsnieks redz, ka tvaikoņa korpuss vidū pār- šķeļas pušu un noiet dibenā.

8. jūlijā Rokardi dara zināmu Ferrāro, ka angļu kuģis «Югу- tuna» (10000 t), kas ir nesen uzbūvēts un labi apbruņots, izme​tis enkuru Mersinas ostā tuipat kaimiņos. Naktī uz 10. jūliju Ferrāro piestiprina pie tā mīnas. 19. jūlijā kuģis iet gar Sīrijas krastu. Tas pats angļu virsnieks (šo gadījumu pēc kara itālietim Luidži Ferrāro atstāstīja pats angļu virsnieks) tai pašā vietā skuj bārdu pie sava spoguļa, kas atbalstīts pret koku.

— Interesanti, — viņš domīgi noteic, — vai šis arī eksplo​dēs?

Viņa lūpas vēl nav paguvušas izrunāt teikumu līdz galam, kad gaisu satricina sprādziens. Šoreiz sprāgusi tikai viena no piestiprinātajām mīnām. Kuģi aizved tauvā uz Kipru, un kara beigas tas sagaidīs sausajā dokā.

Angļi drīz vien atradīs otru pie kuģa dibena piestiprinātu lādiņu, tomēr par vēlu. Ferrāro vēl pietiks laika divas reizes īstenot operāciju.

30. jūlijā viņš kopā ar Rokardi atkal ierodas Mersinas ostā. Ferrāro nolaižas ūdenī, taču šoreiz sastopas ar kavēkli.

«Kad biju nopeldējis piecsimt metru,» viņš vēlāk stāsta, «man šķita, ka dzirdu troksni. Es apstājos, ieklausījos un tumsā sadzirdēju spēcīgu liela dzīvnieka elpu. Saskatīju divu lielu zivju siluetus, tās ienira un atkal uzpeldēja augšā divus metrus no manis. Vairākas reizes redzēju, kā zivis peld tieši uz manu pusi un sajutu viļņu šļakstus, ko tās sacēla ar savām varenajām astēm. Pūlējos zivis nobiedēt vai iedurt tām ar nazi, bet nesekmīgi: zivis mani pavadīja gandrīz visu laiku. Aizkļuvu līdz kuģim tikai ap pulksten diviem no rīta, nopeldējis gandrīz četrus kilo​metrus.»

Ferrāro atgriežas četros no rīta, pēc tam kad ir piestiprinājis mīnu pie sauskravas kuģa «Prince of Sicilia» (40001). Tomēr kuģim laimējas, tas neiet bojā Kuģa atiešana bija tik ilgi aizkavējusies, ka, tam par laimi, 20. augustā to pārbaudīja angļu kaujas peldētāji. Taču tad Ferrāro jau bija izdevies aizraidīt dibenā norvēģu kuģi «Ferplant» (70001), tobrīd izjūtot, liekas gan, vispatīkamāko saviļņojumu, kādu piedzīvojis savas karjeras laikā Viņš piestiprināja mīnu 2. augustā. 4. augustā kuģis devās jūrā.

Pa konsulāta logu Rokardi un Ferrāro cerību pilni vēroja kuģa atiešanu no ostas. Taču pēc dažām stundām, kad viņi jau īsināja laiku pie rakijas pudeles, atzviluši pie galdiņa ostas krodziņa nojumē, abi ieraudzīja, ka kuģis atkal lēnām ieņem savu vietu ostā.

Nav nemaz jāstāsta, kā viņi bija uztraukušies. Viņu nervi bija uzvilkti kā stīgas; vēl bija jāgaida tā stunda, kad notiks sprādziens, un tam jāatskan naktī, ja mehānisms nostrādās precīzi.

Pienāca noliktā stunda, un viņi ar šausmām skatījās uz kuģi «Ferplant», kas laiski šūpojās seklūdens viļņos. Pēc tam abi iemiga un gulēja dziļā miegā, kā prot gulēt drosmīgi cilvēki pat vistraģiskākajās situācijās.

Nākamajā rītā Luidži Ferrāro aizsteidzas uz savu novērošanas punktu. Taču pa nakti nekas nav noticis. Kuģis ir noenkurots savā vietā, sveiks im vesels. Tas, uz ko viņi tā bija cerējuši, nav noticis: sava īsā brauciena laikā kuģis nav uzņēmis tik lielu ātrumu, līdz sešiem mezgliem, kāds nepieciešams, lai sāktu griezties vītne detonatoram, kuram pēc divām stundām būtu bijis jāizraisa sprādziens.

— Cik žēl, — viņš pačukst Rokardi, kas pienācis klāt un ari vēro kuģi.

18. augustā «Ferplant» beidzot pamet noenkurošanās vietu, un Ferrāro lūdz Dievu, lai tas nekad vairs neatgrieztos.

Kuģis «Ferplant» neatgriezās Aleksandretā nedz lai dienā, nedz jebkad vēlāk. Vienpadsmitarpus stundas pēc atiešanas tas sastapās ar savu likteni: jūras dibenu.

Leitnantam Ferrāro pienāca tas bridis, kad viņš pa angļu modei bija spiests aiziet neatvadījies.

Aleksandretas gaisotne viņam bija kļuvusi kaitīga, it īpaši pēc tam, kad viena mīna tika atrasta pie kuģa «Khytuna» korpusa un divas — zem kuģa «Prince of Sicilia» dibena.

Serkio bāzē Borgēzem atliek cerēt uz Ferrāro atjautību, citādi nekas labs nav gaidāms. «InteUigence service» ir aizdomu pilna un efektīva organizācija. Pēkšņa un nemotivēta Ferrāro aizbraukšana var stipri satraukt tās aģentus un izraisīt nopietnus diplomātiskus sarežģījumus ar turku valdību, kurai, protams, nepaliktu neitralitātes neievērošana tās teritorijā 22. augusta rītā Ferrāro pamostoties sajūt stipru drudzi. Divas dienas viņš gaida, cerēdams, ka viss pāries, un neieklau​sīdamies likteņa balsī, taču drudzis viņu krata joprojām. Visi apkārtējie ir satraukušies, taču Ferrāro, kaut arī ilgi murgo, par ārstu negrib ne dzirdēt Rokardi tomēr dodas meklēt palīdzību un atved šejienes ārstu, turku, kurš uzstāda diagnozi: malārijas lēkme.

— Kas būtu jādara? — jautā konsuls.

— Pēc iespējas ātrāk jāsūta uz dzimteni, — ārsts atbild. — Mūsu klimatu viņš galīgi nepanes.

Tas ir īsts brīnums! Nedzirdēta veiksme!

Ferrāro tiek aizsūtīts uz dzimteni, jo ārsts to ir parakstījis, turklāt vēl turku ārsts — vai var sapņot par labāku alibi? — un 1943. gada 27. augustā viņš ierodas Itālijā Interesanti tas, ka nekad mūžā viņam vairs nav gadījies pieredzēt malārijas lēkmi.

18. NODAĻA Tai laikā, kad Luidži Ferrāro īstenoja savas operācijas, kuras viņu padarīja par pasaules čempionu, rēķinot pēc viena cilvēka nogremdēto kuģu tonnāžas (kopā 24 0001), Itāliju satricināja nopietna iekšējā krīze.

Kopš 1943. gada sākuma ass valstu karaspēks atkāpjas visās frontēs. Konferencē Fcltrē 19. jūlijā trešo reizi sanāk kopā Hiders un Musolīni, taču jau nākamajā dienā tur rodas grūtības. Ģenerālštāba priekšnieki satiekas divatā: Keitels informē Ambrozio, ka vācu pavasara uzbrukums austrumos pārvērties par atkāpšanos un vācu karaspēks pāriet uz aiz​sardzību.

Konferences laikā Musolīni uzzina, ka Roma pirmo reizi kara laikā tikusi bombardēta, un šīs bombardēšanas iznākums ir divi tūkstoši nogalināto. Vāciešiem un itāliešiem tagad jāizcīna tikai aizsardzības kaujas. 23. jūlija vakarā gandrīz visu Sicīliju jau okupējis sabiedroto karaspēks. Itālija gaida sabiedroto kara​spēka izcelšanos metropoles teritorijā.

Jau kopš laba laika karalis nolēmis atbrīvoties no Musolīni, lai mēģinātu pāriet nākamo uzvarētāju pusē un izvairītos no sekām pēc sakāves karā. Tādējādi, viņš domā, būs tikai uzvarētāji un nebūs nekādu uzvarēto. Viņš dalās šais pārdomās ar dažiem augstākajiem fašistu funkcionāriem, to skaitā ari ar Dino

Grandi.

25. jūlijā Lielās fašistu padomes sapulces laikā, valdības rezidences, Venēcijas pils pirmā stāva lielajā konferenču zālē, Musolīni tiek atstādināts no posteņa.

26. jūlijā jaunā ziņa sasniedz Serkio bāzi un visas citas karaspēka daļas, — tās saņem divas telegrammas. Pirmo parak​stījis karalis un tā skan šādi: «Viņa majestāte karalis un Imperators ir apmierinājis lūgumu par atbrīvošanu no valdības galvas, premjerministra un valsts sekretāra pienākumiem, kuru iesniedzis Viņa Ekselence Kavalieris Benito Musolīni. Par valdības galvu, premjerministra un valsts sekretāru tiek iecelts Kavalieris, Itālijas maršals Pjetro Badoljo.»

Noslēgumā karalis rakstīja: «…Šajā nozīmīgajā stundā, kad izšķiras tēvzemes liktenis, katram jāieņem sava vieta cīņā, saglabājot agrāko ticību un pašaizliedzību.»

Otrā telegrammā Badoljo pasludināja: «Karš turpinās. Itālija, kuras provinces un sagrautās pilsētas cietušas no smagiem triecieniem, paliek uzticīga savam vārdam un dedzīgi sargā savu militāro godu…»

Fašisms, kas atradās pie varas, Valērio Borgēzē neizraisīja riebumu, kaut gan fašisma smaka aizvien ir mazliet kairinājusi viņa aristokrātiskās nāsis. Taču princis ir bijis rojālists no bērna kājas, un tagad par Musolīni atstādināšanu viņš nenobirdina ne asariņu. Viktors Emanuēls DI sēdēja savā troni, un karš turpinā​jās plecu pie pleca ar sabiedroto, kuru viņš cienīja.

Borgēze sapulcina savus ļaudis un saka tiem: — Mēs esam karavīri. Mūsu pienākums ir pakļauties karalim un turēt cieņā zvērestu, ko viņam esam devuši, iestājoties flotes dienestā. Katra politiskajām idejām jāatkāpjas un priekšplānā jāizvirza kopējās intereses, tas ir, jāaizstāv dzimtene, kas nonākusi briesmās. Flotiles Decima MAS jūrnieki, es jums ticu, un mēs gūsim jaunas uzvaras. Lai dzīvo Itālija! Lai dzīvo karalis!

Tai pašā vakarā viņš uzaicina pie sevis Čellu, Notāri un Tadlni, viņi visi ir no diviziona «lielais Lācis».

—Jūs esat pietiekami atpūtušies, — viņš tiem smaidīdams saka, — laiks izlocīt kājas. Rīt jums atkal vajadzēs doties uz kuģi «Olterra», tur jūs gaida trīs jaunas torpēdas.

Taču šoreiz prieku par veicamo operāciju aptumšo drūms fatālisms. Trīs virsnieki paspiež roku savam komandierim. Notāri mazliet aizkavējas. Zemūdens dzīļu vecais jūras vilks pazīst Borgēzi kopš 1933. gada. Tolaik Notāri apguva ūdenslīdēja mācību kursu, ko vadīja princis uz glābšanas kuģa «Titano».

— Vai tu tici, ka ir vērts šai avantūrā riskēt ar puišu dzī​vībām? — viņš jautā — Redzi, — Borgēze atbild, — tagad mēs cīnāmies tikai mūsu pašu karā, kurā ir nozīme vienīgi sportiskajam rezultātam Mēs gluži kā alpīnisti, kāpjot virsotnē, esam sasaistīti ar vienu virvi Galvenais ir pārvarēt sevi, pierādīt ka spējam mirt kājās stāvot, un neliekt galvu ienaidnieka priekšā Vecais, labais kuģis «Olterra» stāvēja vecajā vietā. Uzkāpis uz kuģa, Čella visupirms pie savas «maiala» korpusa piestipri​nāja Dievmātes sudraba attēlu.

Toreiz, 1943. gada augustā, naktis bija brīnišķīgas, klusas un siltas. Divizions «Lielais Lācis» sāka gatavoties operācijai. Čella un Notāri, atbalstījušies pret balustrādi, vēroja reidu. Viņu abu domas neviļus aiztraucās tālu prom no šejienes: kas gan tagad notiek Itālijā!

Ir laiks. Tadīni un trīs otrie piloti dod viņiem zīmi. Cits aiz cita seši vīri pa stāvām kāpnēm iet lejā uz tilpni. Baseinā viņi atrod trīs šāviņus, kas sakārtoti rindā gluži kā parādē. Lēni, it kā negribīgi, viņi uzvelk savus melnos gumijas kombinezonus un pārbauda elpošanas aparātus. Viss gatavs!

Pulksten divdesmit divos pirmā torpēda, tad otra un trešā cita pēc citas izslīd no Alhesirasas ostas.

Pie melnās debess velves mirgo zvaigžņu pulki, lielā Lāča zvaigznājs, liekas, mirdz spožāk par citiem.

— Kā man tagad gribētos dzirdēt «Rozamundi», — Čella čukst Viņa palīgs Montalenti klusiņām sāk dungot šo jaunā virsnieka iemīļoto dziesmu — viņa talismanu.

Viņu torpēda virzās pretī savam mērķim, milzu tankkuģim, kura kravnesība ir 14 000 tonnu; uz tā skan mūzika, pa pakaļgalu un pa priekšgalu šurpu turpu staigā divi sargi. Tālumā dzirdami dobji sprādzienu būkšķi. Angļi ik pēc trim minūtēm bombardē Gibraltāra kuģu- ceļu. Čella ienirst, pēc tam mēģina izlīdzināt torpēdas gaitu, taču viņa «maiala» velk lejup dzīlē, dziļuma mērītājs rāda divdesmit piecus metrus, trīsdesmit trīsdesmit divus. Beidzot aparāts apstājas, un sākas lēna pacelšanās. Čella pieķeras pie tank​kuģa ķīļa un pievelkas tam klāt Vienos piecpadsmit lādiņš ir piestiprināts.

Savukārt Notāri ir gandrīz jau sasniedzis angļu «Liberty» tipa kuģi (7000 t). Viņš saduras ar šķērsli: kuģi apņem ūdenī iegremdētas dzeloņstieples. Notāri iznirst aizžogojumam pa apakšu un piestiprina savu lādiņu. Atpakaļceļā viņam piebiedrojas bars delfinu, kuri bieži iepeld Gibraltāra līcī. Draiskodamies viņam apkārt un izveidodami lielisku aizsegu, tie viņu pavada gandrīz līdz pašai ieejai Alhesirasas ostā.

Mirguļojošā ūdenī, kurā ikviena straujāka kustība izšķiļ dzirksteļu spietu, Čellas un Tadīni ekipāžām atgriešanās nebūt nav viegla, tomēr viņi ar savām «maiale» veiksmīgi aizkļūst līdz kuģim «Olterra».

Rītausmā, pēc tam, kad izsprāgst Notāri piestiprinātais lādiņš, eksplodē ari mīna, kuru Tadīni palicis zem angļu kuģa «Stanridge» (60001), pēc tam ari Sellas mīnētais norvēģu tank- kuģis «Torshodvi» pāršķeļas pušu, pa ūdens virsu izšļakstīdams naftas palti, kura, viļņu un vēja nesta, ātri izplūst pa visu reidu. Divizions «Lielais Lācis» šoreiz Gibraltāru apveltījis ar melnu, netīru naftas plēvi zem mirdzošajām zilajām debesīm.

Sicīlija krīt. Flotiles Decima MAS «barchini» divizions Me- sīnu pamet pēdējais un atiet uz Kalabriju. Ari Borgēze dodas turp, lai organizētu bāzi šiem kuteršāviņiem, kurus varētu izmantot, ja sabiedrotie tur mēģinās izcelt desantu.

«Izbraucām cauri Neapolei. Aina aiz loga kļuvusi nomācoša. Mēs bijām vienīgie, kas devās uz dienvidiem. Itāliešu un vācu karaspēks atkāpās, taču kāds kontrasts starp tiem abiem!

Vācu daļas ideālā kaujas ierindā, ar automašīnām un virsniekiem priekšgalā, kompaktās, disciplinētās kolonnās virzījās uz pussalas ziemeļiem, vilkdamas līdzi savu karaspēka īpašumu. Karavīri izskatījās braši, bija noskuvušies un nomazgājušies. Šie vīri vairāk atgādināja karaspēka daļas, kas dodas uz parādi, nevis atkāpjas pēc smagām kaujām. Laiku pa laikam viņu kolonnās varēja pamanīt nelielas noskrandušu karavīru grupas, tie vienmēr gāja kājām, bieži vien bez apaviem, to sejas bija bālas, neskūtas, šīs grupas vilkās uz priekšu bez virsniekiem, bez pavēles, bez mērķa… tie bija itālieši.»

Borgēze vienlaikus izjūt skumjas un kaunu, beidzot viņš neiztur — Ei, uz kurieni tu? — viņš jautā kādam jūrniekam.

— Uz Turinu, pie savas līgavas.

— No kurienes?

— No Palermo.

— Kas tev devis tādu pavēli?

Jūrnieks lūkojas uz virsnieku, viņa sejā ir muļķīga, trula izteiksme. Acīmredzot neviens to nav devis.

«Manā acu priekšā pavērās skumja armijas demoralizēša- nās aina,» Borgēze, dziļi satriekts, rakstīja. «Tagad es varēju saprast, kāpēc Sicīlija, kas taču bija īstens, šķiet, ienaidniekam nepieejams cietoksnis, nespēja noturēties pat mēnesi. Visur valdīja sakāvnieciska, nodevības gara pilna gaisotne.»

To, ka vienkāršie kareivji bēg, kad cietuši sakāvi, Borgēze vēl spēja saprast Kā jau aristokrāts, viņš aizvien bija uzskatījis, ka tautai nepiemīt tās cildenās īpašības, ar kādām apveltīti kungi, un pēkšņi viņam jāsastopas ar faktu, kuram viņš nespēj noticēt izrādās, karalis, viņa karalis, nav sava uzdevuma augstumos. Borgēze, kurš nekad nav varējis pierast pie fašisma un tikai pacietis to, jo tam nāk līdzi prastības smaka, nu sācis nožēlot fašisma krišanu. Šī doma vēl ir neskaidra, taču viņš to izsaka savam uzticīgajam raitniekam Pjetro Kardiam: — Vismaz ja Musolīni būtu pie varas, — viņš saka ar skumjām balsī, — mēs varbūt nepiedzīvotu

tādu pazemojumu Varbūt..

Palēnām, gluži neapzināti, karavīrs, kuru tradicionāli neinteresē politika, pat ja viņš saglabā tiesības uz uzskatu brīvību, politizējas. Kondotjērs, kas bija snaudis visu Borgēzu paaudžu sirds dzīlēs, atmostas.

Dramatiskās situācijās, krīzes periodos, pēkšņi dzimst aicinājums: vilšanās ir labākā nemiernieku radītāja Princis nav tālu no tā brīža, kad pats disciplinētākais karavīrs pāriet Rubikonu, kas viņu šķir no pārtapšanas par politisku darboni. Viņš to vēl nezina. Viņš vēl ir gatavs kalpot, stāties pretī aizvien draudīgākajam ienaidniekam, — kalpot savai dzim​tenei, savam karogam un karalim.

Pēc sekmīgi īstenotās Luidži Ferrāro misijas Borgēze vairākus vienības «Gamma» peldētājus nosūta uz citām neitrālajām otām — to skaitā ari uz Lisabonu. Tāpat minizemūdenes S.A bija gatavas operācijām. Bordo bāzē to izmantošanas iespējas, izlaižot no lielajām zemūdenēm, arī no zemūdenes «Leonardo da Vinci», viņš jau bija pārbaudījis un pierādījis, tagad bija pienācis laiks no teorijas pāriet pie prakses. Šai virzienā tika gatavotas divas operācijas.

«Pirmā,» viņš rakstīja, «ir uzbrukums Ņujorkai, kur SA minizemūdenēm pa Hudzonu jāaizpeld līdz pašai pilsētas sirdij. Psiholoģiskais efekts, kurš tiks radīts un, kuru izjutīs amerikāņi, kas līdz šim nav pieredzējuši militāru uzbrukumu savā teritorijā, protams, būs pārāks par mūsu akcijas radītajiem materiālajiem zaudējumiem. (Šis plāns pēc ziņām, kas ir manā rīcībā, bija vienīgais praktiski iespējamais mēģinājums pārcelt karu uz Sa​vienoto Valstu teritoriju.)

Otrā operācijā paredzēts uzbrukt no stratēģiskā viedokļa ļoti svarīgai un stipri nocietinātai jūras kara flotes bāzei Atlantijas okeāna dienvidos. Šīs operācijas, kas jāveic ļoti tālu no Eiropas, bija visai grūti īstenot, taču mēs ļoti cerējām uz pēkš- ņuma efektu: tas, ka itāliešu zemūdenes, kuras līdz šim nekad nav atstājušas Vidusjūru, parādīsies Uk tālās ostās, neapšaubāmi ienaidnieka aizsardzību pārsteigs nesagatavotu. Nekādi īpaši soļi pret tāda veida uzbrukumu taču nebija sperti.»

Operācija pret Ņujorku bija paredzēta decembri. Čella un divizions «Lielais Lācis» Serkio bāzē atgriezās septembrī, pēc tradicionālā divu nedēļu atvaļinājuma.

— Mēs gatavojam operāciju pret Ņujorku, — princis pavēstīja Vitorio Čellam. — Jums vajadzēs tajā piedalīties.

Jaunais lombardietis jutās lepns. Viņš piedalīsies pasākumā, kas kļūs par augstāko sasniegumu flotiles Decima MAS darbībā Taču viņš nepaguva izbaudīt viņam parādītā goda saldmi, kad Borgēze turpināja: — Bet pirms tam jums vajadzēs ceturto reizi atgriezties Gibraltārā. Es nevaru uz turieni sūtīt nepieredzējušus jaunie​sauktos. Čella piekrīt, viņš ir entuziasma pārpilns.

Operācija pret Gibraltāru bija neizbēgama. Trīs ultramodernas zemūdenes — «Murena», «Sparido» un «Grongo», katras ūdensizspaids ir 1000 tonnas, tās aprīkotas ar angāriem «bar- chini» transportēšanai — bija nupat ieskaitītas flotiles Decima MAS bruņojumā Jaunā vadāmā torpēda ar kodētu nosaukumu S.S.B., kurai bija ātrāka gaita un kuras lādiņš svēra 800 kg nevis parastos 300 kg, ari bija gatava izmantošanai. Uzbrukuma taktika krasi atšķīrās no Valērio Borgēzes torpēdvīru iepriekš pielietotās taktikas.

«Mūsu operācijas vienmēr tika ieplānotas uz nakti, un vislabāk, ja gadījās bezmēness nakts,» Borgēze paskaidroja, «bet šoreiz, gluži otrādi, es gribu, lai «Murena» pieiet pie Gibraltāra tāpat naktī, bet «barckini» izlaiž laukā pa dienu, lai tie tūlīt dotos uzbrukumā transportkuģiem, kas stāv noenkuroti reidā.

Iepriekšējo operāciju pieredze rādīja, ka pēc trauksmes sākuma reidā aizžogojumi pie ieejas ostā tās ziemeļpusē tiek noņemti, lai ļautu no ostas iziet sargkuģiem, mīnukuģiem un velkoņiem. Vienai no jaunajām vadāmajām torpēdām, kas iepriekš būs izlaista no kuģa «Olterra», vajadzēs gaidīt pie pašas ieejas ostā un, izmantojot radušos jucekli, iekļūt tajā un uzbrukt vienam no lielajiem karakuģiem.»

6. septembri Vitorio Čella pēc divu nedēļu papildatvaļinājuma, ko viņam bija piešķīris Borgēze, atgriežas Serkio bāzē. Pie bāzes vārtiem viņš neredz karabinierus, kas parasti bāzi apsargā. Borgēze savā kabinetā klēpjiem vien ņem aktu vākus ar dokumentiem un nes uz virtuvi, kur tos met ugunī. Nupat bija runājis Čērčils. Itālija piekritusi nolikt ieročus. Berlīnē — tai pašā laikā, kad Hitlers gatavojas pret Gibraltāru izmantot savu jauno ieroci, ar kur« Luftwaffe papildinājusi savu apbruņojumu, proti, ar radio palīdzību vadāmu bumbu, — lieladmirālis Dēnics, kurš vēl nezina, kāda vēsts to gaida, viņam saka: — Manu firer, mēs varam paļauties uz itāliešu floti, vismaz uz tās jaunajiem virsniekiem, tādiem kā komandieris Borgēze.

Taču Spēcijā notikumi risinās aizvien straujāk. Eskadra gatavojas pārdislocēties uz Maltu un tur padoties. Līnijkuģis «Roma» iziet no ostas. Kreiseri un kontrmīnukuģi to pavada, taču kuģiem uzbrūk lidmašīnas.

Tās bija kuģa «Roma» beigas un kara beigas Borgēzem un Čellam.

Raudzīdamies uz savu gados jauno biedru, Borgēze prāto: viņš ir jauns, viņam aiz muguras lieliska pagātne, viņš dzīvē vēl ko sasniegs. Komandieris un viņa jauneklīgais virsnieks pirms šķiršanās ilgi spiež viens otram roku. Čellam priekšā grūts ceļš. Borgēze domā par Gibraltāru un atceras Vizintīni. Viņam uzmācas skumjas. «Nāve aizrāvusi labākos no mums,» viņš secina.

Borgēze atgriežas savā kabinetā. Katru vakaru viņš klausās radio. 9. septembri Borgēze pagriež radioaparāta pogu un dzird paziņojumu par pamieru. «Šī ziņa man nāca kā pērkona spēriens, kas sagrāva mūsu plānus un mūsu cerības. Galu galā, kas mums atlika? Tikai mirt kā karavīriem, mirt kaujā.»

19. NODAĻA Kā tāds slims meža zvērs Valērio Borgēze noslēpās savā alā un sāka gaidīt Kopš 8. septembra, kad bija izdzirdējis par maršala Pjetro Badoljo parakstīto pamieru, viņš visu laiku klausījās itāliešu radio.

Sakāve nekādi nesaderējās ar šo cilvēku, kurš bija dzimis, lai uzvarētu. Garas stundas, ieslēdzies savā kabinetā Serkio bāzē, viņš pārdomāja izveidojušos situāciju un analizēja pēdējo sešu nedēļu notikumus.

Pēc Musolīni atstādināšanas 25. jūlijā Borgēze, tāpat kā gandrīz visi armijas cilvēki, noticēja, ka viņu karalis un jaunais valdības galva ir gatavi turpināt karu. Viņš bija sapratis burtiski vecā maršala Badoljo vārdus: «Itālija paliks uzticīga savām kaujas tradīcijām. Mēs nosargā​sim svēto romāņu zemi.»

Taču jau kopš augusta sākuma Badoljo dibina pirmos kontaktus ar sabiedrotajiem Lisabonā un Tanžerā, lai galu galā nonāktu pie šī pamiera, kas, pēc Borgēzes uzskata, ir apkaunojošs Itālijai. Viņš jūtas aizvainots, nodots. Viņa bezgallielā ticība savam karalim ir sašķobījusies.

Viņš pastāvīgi atcerējās tās dienas pēc 25. jūlija, kad ar savu pārliecību, ko atbalstīja daudzi viņa biedri, jaunie flotes virsnieki, viņš dažā ziņā bija izglābis monarhiju. Tolaik viņam bija zināms, ka paredzētas vismaz četras operācijas, kuras sagatavotas pēc Hitiera pavēles jau pirms konferences noslēguma 27. jūlijā (pirmās operācijas «Eiche» mērķis bija atbrīvot duči, kura priekšā fīrers jutās personiski atbildīgs, otrai operācijai «Student» vajadzēja Itālijā restaurēt fašistisko režīmu un tā ietvēra sevī Romas okupāciju, trešajā, «Axt», bija paredzēts sagrābt itāliešu floti un beidzot ceturtajai — «Schwarz» — bija jānodrošina, lai vācieši Itālijā varētu ieņemt noteicošās pozīcijas). Apjauzdams to, ka šie plāni apdraud pašas monarhijas nākotni, Borgēze neslēpa, ka viņa attieksme pret Vāciju gan nav bijusi noraidoša un viņš vienmēr bijis gatavs tai palīdzēt, tomēr, pirmām kārtām palikdams monarhists, uzticīgs Savojas karaļnamam, viņš nespēj paciest nekādas pret monarhiju vēr​stas akcijas.

Berlīnē savā ziņojumā lieladmirālis Dēnics minēja Hitleram līdzīgus argumentus.

— Daudzi jaunie flotes virsnieki, to vidū paši izcilākie, ir pret mums labvēlīgi noskaņoti, — viņš

sacīja, — taču nevajag viņus sakaitināt, uzbrūkot karalim. To viņi necietīs. Vajadzētu mazliet pagaidīt, tomēr būt gataviem darbībai jebkurā brīdī, tik​līdz iestāsies tam psiholoģiski labvēlīgs laiks.

Hiflers ļāva sevi pārliecināt, tiesa gan, ne jau bez svārstī- šanās, un itāliešu monarhija tajā bridi bija glābta. Karš turpinājās, tāpat kā iepriekš, prinča Borgēzes torpēdvīriem tika dota iespēja gūt jaunas, spožas uzvaras, kalpojot karalim Viktoram Emanuēlam III, jo tieši viņam tie bija zvērējuši uzticību.

Taču pamiers, kas bija slepeni parakstīts 3. septembri un kas tika pasludināts 8. septembrī, visu sabojāja; tas bija «node​vīgs manevrs: vācu draugs un sabiedrotais dabūja belzienu mu​gurā».

Redzot šo divkosību, Borgēze, kas visaugstāk vērtēja pienākumu un godu, sajuta riebumu, viņam gribējās skaļi kliegt šīs nodevības dēļ un atsacīties no paša svētākā, tā, ko viņš kopš agras bērnības bija pieradis dievināt: no Savojas karaļnama.

Tādas domas Borgēzem nedeva mieru tai laikā, kad sabiedroto karaspēks bez kavēkļiem izcēlās krastā pie Salerno, mazliet uz dienvidiem no Neapoles. Tam par atbildi vācu karaspēks sāka īstenot operācijas «Axt» un «Schwarz». Ostas un tirdzniecības kuģi, kas tajās stāvēja, nonāca vāciešu rokās, tomēr itāliešu kara flotes liela daļa paguva aiziet uz Maltu. Tā bija likteņa ironija, ka šis itāliešiem nepieejamais cietoksnis kļuva par patvērumu viņu flotei. Borgēze un viss flotiles Decima MAS štābs palika Serkio.

Drīz pēc tam vācu pavēlniecība izsaka Borgēzem piedāvājumu sadarboties. Viņš atsakās. Tobrīd viņš vēl nav gatavs tādam solim Viņa pagātne cieši saaugusi ar viņu. Viņš pagaidām nespēj sevi pārvarēt Viņam vēl saglabājušās dažas ilūzijas. Varbūt Viktors Emanuēls III gluži vienkārši kļuvis par nodevēja Badoljo upuri, Borgēze domā, karalis drīz to sapratīs, atjaunos agrāko stāvokli un atgūs savu prestižu?

Patiesi, tādas izcelsmes cilvēkam kā Borgēze, mūžsenu tradīciju mantiniekam, ir grūti uzreiz sākt cīņu pret cilvēku, par kuru viņš vēl vakar bijis gatavs ziedot dzīvību.

—Tā kā karalis personiski nav pieņēmis šo lēmumu, kas aptraipa viņa godu, mums jāpaliek viņam uzticīgiem, — Borgēze saka saviem ļaudīm.

Viņa reputācija, draudzība ar daudziem Krigsmarines virsniekiem, kura bija nodibinājusies tai laikā, kad viņš brauca uz Vāciju, un tas, ka šo draugu vidū bija ari lieladmuālis Dēnics, par spīti visam, ļāva vāciešiem saglabāt pret viņu labvēlību. Flotile Decima MAS ar varu netika ieskaitīta vācu armijā, pretēji tam, kā bija noticis ar citām itāliešu apakšvienībām. Izņēmuma kārtā Valērio Borgēzem tika atvēlēts laiks pārdomām.

Itālijā jaunās ziņas no mutes mutē izplatās ātrāk nekā pa elektroniskajiem sakaru līdzekļiem. Kādu vakaru, kad flotiles jūrnieki, kā parasti, pēc vakariņām sapulcējušies Serkio villas verandā, pienāk ziņa: «Karalis pazudis.» Izrādās, ka Viktors Emanuēls III paniskās bailēs pametis Romu dažu augstāko virsnieku un ģenerāļu pavadībā, tos, tāpat kā viņu, bija pārbiedējusi notikumu attīstība un tie vairāk rūpējas par to, kā sev atrast patvērumu, nekā noskaņoti uzņemties atbildību. Karalis vispirms ierodas Ortonas ostā, pēc tam pārceļas uz Brindizi ostu pie Adrijas jūras, kur arī paliek angļu un amerikāņu karaspēka apsardzībā. Šī piepešā bēgšana, kas atgādina gļēva nelieša mukšanu, kurš savus virsniekus, tādus kā Borgēze, pamet viņu posteņos bez jebkādām direktīvām, bez pavēlēm, ir vislielākās trieciens, kādu vien monarhija varējusi dot saviem visuzticamākajiem piekritējiem. Dažu stundu laikā armija visā Itālijā ir demoralizējusies, un uz to žēl pat skatīties.

Ceturtā armija, kas bija izvietota Francijas dienvidos, metās uz Itāliju pavisam haotiski; karavīri gāja kājām, jāja uz ēzeļiem un brauca ar nozagtiem velosipēdiem, viņi nometa ieročus; Francijas apdzīvotajās vietās pierobežā kareivji un virsnieki par katru cenu pūlējās sadabūt privātdrēbes, varēja sastapt ģenerāļus, kas pārģērbušies par mūkiem. Kalnos, to ceļmalās mētājas kaudzēm formas tērpu un ieroču, veseliem lēveņiem papīru no pulku arhīviem.

Franči ar izsmieklu noskatījās uz itāliešu armiju, kas juku jukām vilkās pa ceļu, uz šīm kolonnām, kuras vairāk līdzinājās mūļu baram. Dažkārt bērni draiskodamies uzsauca: «I tedeschi» (vācieši), un tad

paniskās bailēs metās bēgt Šajā haosā atkal uzradās augstākie fašistu funkcionāri, kas savulaik bija atraduši patvērumu Vācijā Lādēdami nodevēju Ba- doljo, viņi zem sava karoga sāka pulcināt veterānus, kas izgājuši cauri Āfrikas tuksnešiem, Krievijas sniegiem un jūras kaujām, un aicināja savienībai ar vāciešiem palikt uzticīgiem līdz nāvei. Šis aicinājums rada jo dedzīgu atbalsi, taču ne jau tautā, kas bija nogurusi no kara, bet gan daļā virsnieku un kareivju. 9. septembra vakarā vācu informācijas aģentūra pārraida jaunās fašistiskās valdības pirmo paziņojumu. Hitlera bunkurā Vitorio Musollni, Pavolīni un Riki pievienojas līderiem Farinači un Pres- josi. Savā aicinājumā tie paziņo: — Nodevībai gals: nadonālā fašistiskā valdība ir atkal izvei​dota un strādā Musollni vārdā.

Borgēze jauno ziņu uzņem bez īpaša entuziasma.

— Kur tas mūs var aizvest? — viņš saka, un viņa balsī izskan vilšanās un šaubas.

— Varbūt viņiem pietiks gribas un spēka, lai labotu situā​ciju, — viņa raitnieks atbild.

— Karalis ir miris, — jaunības kategoriskumā izmet jauns mičmanis. Šī replika Borgēzem liek padomāt. Viņš lēnā, smagā solī dodas prom. Uzkumpušu augumu, ar mūžīgo cigareti lūpu kak​tiņā, viņš pa taciņu aiziet uz priežu silu, kur ļaujas savu drūmo domu varai.

— Ja arī karalis nav miris, — viņš prāto, — tas drīz vien notiks.

Viņa apziņā lepnā un stiprā karaļa tēls ir zudis, tagad tas ir gļēvs, «izmanīgs» un nekrietns, turklāt dumjš monarhs.

Vai tikai karalis pats nav paātrinājis monarhijas galu, atbalstīdams to, kas pēc kāda laika kļūs par Nacionālās atbrīvošanas komiteju, kuras sastāvā iekļausies sešas antifašistiskās partijas, kas no iekšienes plosījušas Itāliju?

Neapzināti Borgēze jau ir izvēlējies savu nometni. Viņš ir bijis Vācijas sabiedrotais tās uzvaru dienās un tagad, kad piedzīvota sakāve, nedrīkst no tās novērsties. Kur tādā gadījumā būs palicis viņa gods? Un, ja Borgēze pat vēlētos pievienoties sabiedrotajiem, kas būtu pretrunā ar jebkādu loģiku, viņš taču to nekādi nevarētu. Borgēzem to neļautu darīt viņa prasības. Sabiedroto šķietamā labvēlīgā attieksme pret Itāliju, viņš sevi centās pārliecināt, nav nekas cits kā viltus, itāliešiem pamesta ēsma.

Prinča šaubām pienāk gals. 14. septembra notikumi kļūst par pagrieziena punktu viņa militārajā un politiskajā nākotnē. Šai rītā vācu karaspēka Galvenajā štābā, kas atradās Fras- kati, Romas dienvidu nomalē, tika atrasts miris cilvēks ar revol​veri rokā. Tas bija maršals KavaDēro. Kas tad tur bija noticis?

Pēc karaļa un Badoljo aizbēgšanas uz Brindizi vācu karaspēka komandieris Itālijā maršals Alberts Keselrings bija ļoti norūpējies. Uz viņa galda gulēja Ģenerālštāba izstrādāto divu operāciju plāni: tās bija — operācija «Schwarz» un operācija «Axt».

8. septembra vakarā, atgriezies no brauciena uz Ukrainu, Hitiers viņam piezvanīja un pavēlēja pāriet pie aktīvas darbības. Taču itāliešu flote jau bija paguvusi atstāt Spēciju un atrast patvērumu Maltā. Tagad maršals gaidīja, ka sabiedroto karaspēks izcelsies krastā ziemeļos no Romas, lai aplenktu Itālijas galvaspilsētu, un viņš savu karaspēku gatavojās pārdislocēt uz ziemeļiem. Viņš vēl nezināja, ka sabiedrotie ir atsacījušies no šiem ambiciozajiem plāniem, juzdamies gandarīti jau tāpēc vien, ka Badoljo un Viktors Emanuēls III aizbēguši uz Brindizi. Šī atelpa ļaus maršalam sakopot spēkus un izpildīt plānu «Schwarz», kas paredz Itālijas militāru okupāciju.

13. septembra rītā Keselrings štāba mītnē Fraskati pieņēma maršalu KavaUēro, bijušo itāliešu armijas Ģenerālštāba priekšnieku. Ugo Kavallēro 1940. gada novembri šai posteni bija nomainījis maršalu Badoljo, Kavallēro izcēlās ar to, ka bija lojāls pret itāliešu sabiedrotajiem — vāciešiem. Pēc tam, kad 1943. gada 31. janvāri viņu šai posteni nomainīja ģenerālis Ambrozio, viņš saglabāja ciešas saites ar vācu sūtni Itālijā Makenzenu. Un tieši viņš vācu diplomātu brīdināja par Lielās fašistiskās padomes sapulci, kurā vajadzēja notikt Musolīni atstādināšanai, kam sekotu dučes arests.

Badoljo ienīda Kavallēro ar visu sirdi. Kavallēro bija labāks stratēģis, labāks karavīrs nekā Badoljo, viņu cienīja padotie. 23. augustā Kavallēro tika arestēts, viņu pratināja otrās nodaļas ģenerālis Karboni. Kavallēro neļāva sevi iebiedēt un paziņoja, ka 1943. gadā viņš atbalstījis dučes un viņa jaunās kara pavēlniecības atstādināšanu. Nākamajā dienā Badoljo bija spiests savu ienaidnieku atbrīvot no apcietinājuma Taču, pamezdams Romu, viņš uz sava darba galda atstāja ģenerāļa Karboni raportu, pro​tams, lai vācieši to atrastu.

Tā arī notika Keselrings nešaubījās par šo faktu patiesumu un paturēja to vērā, kad runāja ar Kavallēro. Keselrings uzskatīja ka viņa rokās nonācis lielisks trumpis, lai varētu uz maršalu izdarīt spiedienu un sasniegt mērķi, kuru viņš vēlējās īstenot, proti, pārliecināt savu itāliešu kolēģi stāties Itālijas armijas priekšgalā un ar visiem iespējamiem līdzekļiem piespiest Itāliju atkal pildīt savus sabiedrotā pienākumus. Kavallēro atteicās. Keselrings neadaidās, viņš pieprasīja, lai tiktu nomazgāts Badoljo nodevības kauna traps un ierosināja lai Kavallēro kopā ar viņu lidmašīnā dodas uz Minhcni, kur vācu ģenerālštābā varētu nospraust reorganizācijas ceļus itāliešu armijas daļās valsts ziemeļos. Kavallēro stūrgalvīgi tam nepiekrita, jo bija pārliecināts, ka tādā gadījumā, ja viņš pieņems šo priekšlikumu, Itālijā izraisī​sies pilsoņu karš: Badoljo armija ies pret Kavallēro armiju.

Saņēmis attiecīgu atļauju un klīnikā apmeklējis slimo sievu, Kavallēro atgriežas nakšņot Fraskati.

Vakariņās, ko Keselrings sarīko viņam par godu, viņš atkal atsakās no namatēva priekšlikuma, un nākamā rītā viņu atrod mirušu. Viņš bija izdarījis pašnāvību. Daži viņa radinieki pēc kara apgalvoja, ka vācieši paši viņu «novākuši», nespēdami viņam piedot atsacīšanos no turpmākās sadarbības. Taču tai laikā šī versija nefigurēja. Sabiedrībai tika darīta zināma vienīgā, vāciešu izvirzītā versija, un neviens toreiz to neiedrikstējās apšaubīt Tai būs svarīga loma notikumu tālākajā attīstībā. Keselrings šīs versijas būtību izteica līdzjūtības vēstulē, ko nosūtīja maršala atraitnei: «Romas piepilsētā Fraskati viņš atvadījās no dzīves, lūkodamies uz Mūžīgo pilsētu,» Keselrings rakstīja. «Viņš bija pārlieku cēls cilvēks, lai spētu paciest savas valsts nodevību pret sabiedroto Vāciju.

Esmu laimīgs, ka devu viņam iespēju pēdējo reizi tikties ar ģimeni, kurai viņš bija ļoti pieķēries. Grāfien, jūs esat zaudējusi savu dzīvesbiedru, bet arī mūs ir satriekusi viņa nāve, jo mēs bijām iecerējuši viņam piedāvāt svarīgu posteni jaunās fašistiskās valsts atjaunošanas darbā.» Šādi izgaismotie Kavallēro nāves apstākļi, Kavallēro, kurš, tāpat kā Graciāni, bija «viens no izcilākajiem un visvairāk cienītiem itāliešu maršaliem», daudzu itāliešu armijas virsnieku, ari Borgēzes, acīs, izvērtās par jaunu noziegumu, kas gūlās uz Badoljo un karaļa sirdsapziņas. Šis vācu dezinformācijas plāns pilnībā izdevās. Tas palīdzēja apstādināt itāliešu armijas tālāku sabrukumu, un tās adiekas paturēt «trešā reiha» orbītā līdz pat kapitulācijai.

Valērio Borgēze šo ziņu saņem 15. septembri Serkio bāzē. Šoreiz viņš nešaubīdamies izvēlas savu nometni. Princis steigšus sasauc kopā flotiles štābu. Platos plecus izriezis, pieri saraucis, Borgēze stāv pie sava kabineta lielā loga, pa kuru paveras skats uz saules apspīdēto priežu silu, viņš kategoriski paziņo: — Ar savu darbību maršalu Kavallēro pamudinādams izdarīt pašnāvību, karalis šoreiz patiešām ir rīkojies nekrietni. Es uzskatu, ka mēs tagad esam brīvi no viņam dotā zvēresta. Šajās pēdējās dienās es visos aspektos esmu apsvēris izveidojušos stāvokli. Karalim un Badoljo angļi ir devuši skaistus solījumus, kuri nekad netiks pildīti. Ne Rūzvelts, ne Čērčils nekad Itālijai neatdos ne pēdu no tās Āfrikas teritorijām. Bez tam līdz ar šo negodīgo, šausmīgo avantūru Savojas karaļnams riskē pilnīgi zaudēt kroni.

Ja mēs, kas cīnāmies plecu pie pleca ar mūsu vācu biedriem, tiksim uzvarēti, jūs redzēsiet: Itāliju pārņems vēl lielāks juceklis nekā tas, kurš valstī valdīja laikā no 1918. gada līdz 1921. gadam. To nu es nevēlos.

— Varbūt mums nevajag savu likteni saistīt ar vāciešiem, bet labāk saglabāt mūsu tradicionālās draudzības saites ar Fran​ciju? — skaļi jautā viens no jaunajiem mičmaņiem.

— Varbūt ari, — Borgēze atbild, — bet tagad mums nav izvēles. Pastāv savienība ar Vāciju. Tā ir

tautas un karaļa noslēgta. Lai saglabātu nācijas godu, mums tā jātur cieņā līdz galam. Es saprotu, ka tādā kārtā mēs iepinamies avantūrā, kura var mūs novest strupceļā Lūdzu jūs to labi izprast Mēs esam karavīri Mūsu pienākums ir uzņemties atbildību par valsti, nelokāmi stāties pretī ienaidniekam un nepakļauties negodīgiem komandieriem. Mums visiem spēkiem jāiesaistās kopējā cīņā, un ikvienam no šī brīža jādomā tikai par vienu — kā glābt karoga godu, glābt savu dzimteni, ko aptraipījusi vesela virkne Badoljo un karaļa nodevību. Tāpēc mums nekavējoties jāķeras pie darba.

Sapulce vienprātīgi atbalsta sava komandiera viedokli, pārliecību, ka, izdarot šādu izvēli, viņi nostājas uz ceļa, kas ved pretī godam un slavai.

Tai pašā vakarā Serkio bāzē sākas aktīva darbība. Protams, jokots tiek mazāk nekā agrāk, taču cilvēki, šķiet ar vēl lielāku dedzību ķeras pie darba. Grūtā brīdī viņi jūt ka izpilda jaunu un bīstamu misiju: pierādīt visai pasaulei, ka itāliešu tautā nav tikai gļēvuļi un nelieši vien. Viņi uzskata par savu pienākumu ciešāk saliedēties tagad, kad dodas pretī nākotnei, kas nesola neko noteiktu.

Borgēze, visu izlēmis, ierodas vizītē pie vācu varas iestādēm un ierosina uz viņa flotiles bāzes (1300 cilvēku) radīt neatkarīgu apakšvienību, kuras komandēšanu uzņemtos viņš.

— Es nekad neesmu bijis fašists. Vienmēr esmu uzticīgi kalpojis karalim, — viņš vāciešiem saka, — taču tagad, kad mans suverēns ir aizmirsis pienākumu un godu un nodevis savu valsti, esmu nolēmis kopā ar flotiles ļaudīm turpināt cīņu kopā ar jums plecu pie pleca, jūsu vadībā un kaujinieciskās un varonīgās Itālijas vārdā līdz galam saglabāt uzticību līgumam, kas saista abas mūsu tautas.

Vāciešiem nav iemesla viebties. Vai nu vienība, ko komandē Borgēze, ir vai nav neatkarīga, — tā viņiem piedāvā savus pakal]X)jumus.

— Ceru, ka būsim viens otram noderīgi, — kapteiņleitnants Hanss Šomburgs viņam atbild. — Tuvākajās dienās dariet man zināmu, kādas ir jūsu materiālās vajadzības, tas attiecas gan uz degvielu, gan visu citu. Admirālis Dēnics vēlas, lai nekas neaizkavētu flotiles Decima MAS darbību.

«Kādēļ viņš man uzreiz nepateica, ko vācieši no mums grib?» Borgēze domā, atgriezdamies Serkio bāzē. Taču Šom​burgs neiedrikstējās jau pirmajā satikšanās reizē formulēt savas prasības.

Borgēze, pašu augstāko Itālijas ordeņu kavalieris, īsti neatbilda vāciešu parastajam priekšstatam par itāliešiem. Viņš bija aukstasinīgs, noslēgts, nebija ekspansīvs un pļāpīgs, katrā ziņā, visai reāli domājošs cilvēks, kurš prot visu sīki jo sīki izplānot Acīmredzot vācieši gribēja izmantot pieredzi, ko flotile Decima MAS bija uzkrājusi kara gados vadāmo šāviņu pielietošanā un torpēdvīru apakšvienību organizēšanā, jo steigšus bija sākuši tādas veidot ari paši. Vadāmo šāviņu ražošana, kas pirms kāda laika tikusi pārtraukta, protams, jāatjauno. Taču, ja itālieši būs ar mieru vācu jūrniekiem iemācīt to pielietošanas paņēmienus, darbs ies uz priekšu daudz ātrāk.

Tāpēc vācieši Borgēzes rīcībā nodod visus līdzekļus, kādi vien viņam vajadzīgi, lai atjaunotu savu darbību, un piešķir vi​ņam rīcības brīvību, pēc kuras viņš bija tiecies.

Lai neaizskartu viņa lepnumu, viņam pat nepielika vācu «aukli«, kā tas notika citās itāliešu karaspēka daļās.

Borgēzem un viņa ļaudīm pavērās jauns darbalauks, kurā gan bija bezgala daudz šķēršļu, taču to pārvarēšana bija viņu pašu rokās, ne no viena nekas nebija jāgaida, un nekas nevie​nam nebija jāprasa.

20. NODAĻA 12. septembri vācu speciālā diversiju grupa, kuru komandēja SS pulkvedis Oto Skorcēni, atbrīvoja Musolīni no apcietinājuma Pēc trim dienām, 15. septembri, tieši tajā laikā, kad Valērio Borgēze vāciešiem piedāvāja savus pakalpojumus, vācu infor​mācijas birojs paziņoja «Musolīni atkal atrodas Itālijas fašistiskās valsts priekšgalā.» Izlasījuši par to avīzēs, flotiles

Decitna MAS jūrnieki palika klusi un nopietni, neizskanēja nekādi komentāri. Tas bija acīmredzams, ka šai situācijā dučes atgriešanās pie valsts vadības neko nemainīs. Viņu lēmums turpināt cīņu kopā ar vāciešiem taču jau bija pieņemts pirms šī paziņojuma.

18. septembri Musolīni no Minhenes pa radio uzrunā tautu: «Melnkreldi, itālieši un itālietes, pēc ilgas klusēšanas jūs atkal varat dzirdēt manu balsi, un esmu pārliecināts, ka esat to pazinuši…»

Tās pašas dienas rītā Valērio Borgēze ieradās Berlīnē uz tikšanos ar Dēnicu. Lieladmirālis sarunā ne ar vārdu nepieminēja dučes atgriešanos Itālijas valdības galvas postenī. Viņi abi ar Borgēzi ir karavīri, un nekas viņus neinteresē vairāk, kā vien tas, lai ātrāk dabūtu uz kājām flotili Decima MAS un iekļautu to kaujas operācijās, kuras vācu pavēlniecība plāno īstenot cīņā pret sabiedroto karaspēku Vidusjūras piekrastē. Pēc astoņu dienu laikā noturētajām daudzajām apspriedēm Borgēze pārliecinās — kaut ari vācu flotes ietvaros, tomēr viņš spēs vēlreiz likt lietā visas savas labākās īpašības.

Tostarp Musolīni atgriezās Itālijā. Vācieši viņam neatļāva apmesties Romā, atklātā pilsētā. Tad viņš izvēlējās nelielu pilsētiņu Salo, kas atrodas gleznainajos Gardas ezera krastos. Tur duče iekārtoja savu Itālijas sociālās republikas jaunās fašistiskās valdības rezidenci — Atpakaļceļā brauciet caur Salo. Ziņojiet par visu du- čem, — Dēnics Borgēzem saka viņu pēdējās tikšanās reizē. — Jūs pakļaujaties man, bet tai pašā laikā ari Itālijas sociālajai republikai.

Borgēze gan pakļāvās, taču nevar sacīt, ka tas viņam patiktu. 15. septembri viņš bija vienojies ar vāciešiem, ka turpinās karot viņu vadībā kā Decitna MAS komandieris, flotilei pastāvot atsevišķas neatkarīgas apakšvienības statusā, bet tagad, šķiet, tas atkal tiek apšaubīts. Kaut gan viņš vēlas karot, nepakļaujoties politisko partiju kontrolei, viņu atkal centīsies padarīt atkarīgu no fašistu partijas un dažiem tās funkcionāriem, pret ku​riem viņš neizjūt nekādas simpātijas.

«Taču galu galā,» princis nodomā, Berlīnes stacijā kāpdams vilcienā, «kas man adiek? Tikai pakļauties… uz laiku?»

Musolīni 23. septembrī pieņem Borgēzi rezidencē Roka delle Kaminate. Duče viņu laipni sagaida, nodēvēdams par savu «pēdējo kondotjēru». Viņam ir zināma Borgēzes attieksme pret fašistu partiju un it īpaši pret dažiem augstākajiem ierēdņiem, piemēram, Riki, Pavolīni un Bufarīni, tomēr duče to neizrāda.

Kā jau gudrs politiķis, Musolīni ļoti labi saprot, ka viņam nepieciešami cilvēki un jo īpaši vajadzīgs Borgēze, kurš ir svarīga figūra uz itāliešu armijas šaha galdiņa. Bez tam Borgēzes flotilē Decima MAS bija pārstāvēti gandrīz visi jūras militārie spēki, kas palikuši Itālijas sociālajā republikā.

Kopā ar aizsardzības ministru maršalu Graciāni, kurš patlaban reorganizē republikas armiju, Musolīni uzmanīgi noklausās jaunā komandiera ziņojumu. Ne jau bez demagoģiskas pieskaņas duče pauž sajūsmu par viņa pozīciju.

—Jūs, — viņš saka, — viens pats esat spējīgs turēt rokās savus ļaudis un sagatavot tos jaunām operācijām, kuru norisi izstrādājāt kopā ar admirāli Dēnicu. Es jums dodu neierobežotas pilnvaras.

Rīkojieties pēc saviem ieskatiem.

Borgēze, kurš nav nekāds muļķis, uzdod daudz jautājumu, un pirmais ir šāds: — Pie kā es varu griezties? Varbūt izdaru lielu kļūdu, iepīdamies šai lietā un vezdams līdzi savus ļaudis?

Pēc tikšanās un nakts pārdomām Borgēze cer kliedēt savu neapmierinātību un atbrīvoties no aizkaitinājuma nākamajā dienā Romā gaidāmajā sastapšanās reizē ar admirāli Lenjāni, valsts sekretāru jūrlietās. Lenjāni, liekas, ne par ko nešaubās un no​mierina savu jaunāko kolēģi.

— Borgēze, — tas viņam saka, — darbojoties tāpat kā līdz šim, jūs pilnībā atbilstat jūsu daļas devīzei: «Cīnīties par godu un karogu.» Palieciet savā postenī un izpildiet pienākumu līdz galam.

Pēc nedēļas, 1. oktobri, Borgēze atgriežas savā štābā Spē- cijā. Pēdējie flotiles Decima MAS jūrnieki, kas kopš pamiera pasludināšanas brīža 8. septembri atradās atvaļinājumā, jau ir atgriezušies

savās apakšvienībās. Viņu vidū — ari pats slavenā​kais, leitnants Luidži Ferrāro.

«Kad uzzināju, ka komandieris Borgēze ir atjaunojis flotili Decima, lai glābtu tās godu,» viņš rakstīja, «uzskatīju par savu pienākumu viņam pievienoties. Septembra beigās es ierados flotiles štāba mītnē Spēcijā un stājos pie savu uzdevumu pildīša​nas Livornā, kur atradās mūsu treniņu centrs.»

Borgēze liekas apmierināts. Viņa šaubas kūst kā sniegs saulē. Viņš visiem atrod darbu. Fronte tuvojas, un rodas jautājums par kaujas peldētāju treniņu nometnes pārvietošanu no Iivornas uz citurieni.

Viņš kapteiņleitnantam Eudžēnio Volkam, kurš atbild par peldētāju sagatavošanu, uzdod sameklēt piemērotu baseinu Itālijas centrālajā daļā, un tikmēr leitnantam Luidži Ferrāro, kas iecelts par Volkas vietnieku, kādu laiku Volka jāaizstāj Livornā Treniņus nedrīkst pārtraukt ne uz vienu dienu!

Volka atrod brīnišķīgu baseinu tekstilfirmas «Marzoto» sporta kompleksā Valdāno, Dolomītalpos.

Oktobra vidū Volka, Ferrāro un viņu puiši jau ir tur iekārtojušies. Viņiem dodas līdzi ari divi vācu jūrnieki — Vurciāns un Reimanis, kuri kopā ar itāliešiem jau ir trenējušies Livornā. Drīz vien, saskaņā ar Dēnica un Borgēzes vienošanos, viņiem pievienojas vēl divpadsmit vāciešu.

«Jauniņo sašutums ir labi saprotams.» Šis ieraksts Vurciāna dienasgrāmatā lieliski parāda, ko izjūt jauniesauktie, klausoties nostāstus par Luidži Ferrāro vasaras piedzīvojumiem Aleksan- dretā, kuri ļauj viņiem iedomāties, ar ko drīz būs jānodarbojas pašiem. Viņi bez aplinkiem pasaka saviem itāliešu instruktoriem: — Ja jūs domājat, ka būsim ar mieru piedalīties jūsu pašnāvnieku komandā, tad esat nošāvuši greizi!

Pirmajā acu uzmetienā nezinātājam pasākums patiešām var likties ļoti bīstams. Kaujas peldētājiem, kuriem nekā cita nav, kā vien viegli ūdenslīdēju tērpi un akvalangi, pa ūdens virsu vai zem ūdens jātuvojas ienaidnieka kuģim, kurš, protams, ir rūpīgi apsargāts. Tas šķita neiedomājami, lemts neveiksmei!

Ferrāro domā, vai nepastāstīt par saviem nesenajiem piedzīvojumiem? Bet, iespējams, jauniņie viņam gluži vienkārši ne​ticēs? Tad viņš it kā starp citu pavaicā: — Vai jums patīk peldēt haizivju vidū?

— Mums vēl dzīve nav apnikusi, — viens no viņiem sašu​tumā izmet — Man tāpat — Ferrāro saka, — bet es to esmu darījis daudzkārt, turklāt vienreiz kopā ar jūsu biedru un tautieti Vur- ciānu. Un šie briesmoņi man nenodarīja neko ļaunu. Ticiet man, galvenais ir jūsu izturēšanās. Attiecīgi rīkojoties, var ikvienu, pašu bīstamāko situāciju pārvērst par tikpat nekaitīgu pasākumu kā pikniks pilnmēness naktī.

Neviens negrib tam ticēt Ferrāro noskaišas: — Labi, pagaidām necilāsim šo jautājumu. Pašlaik esam sapulcējušies, lai intensīvi trenētos. Nu tad sāksim. Šoreiz vācieši viņu saprot Jātrenējas, lai kaujā nepalaistu garām izdevību uzvarēt Viņi neizrāda nekādu nepatiku un neie​bilst, pat ja treniņi turpinās piecas sešas stundas dienā.

Tādu intensitāti pieprasa itāliešu instruktori, un treniņi bieži vien ieilgst pāri šīm piecām sešām stundām. Peldētāji pavisam drīz sasniedz izcilu si>ortisko formu, un tis viņiem iedveš lielāku drosmi.

Volka un Ferrāro, būdami labi psihologi, nolemj likt lietā šo trumpi!

Iepriekšējās treniņu nedēļās kursanti paslepeni bija sacentu- šies savā starpā, un drīz vien vācieši ierosina sarīkot oficiālas sacensības starp viņiem un itāliešiem. Uzvar vācieši Skolnieki pārspējuši savus skolotājus!

Taču prieki ir īsi. Borgēze, uzzinājis par šo jauninājumu, neatbalsta šādu iniciatīvu. Neilgi pirms tam viņš maskēšanās nolūkā, nepaziņojot to pasniedzējiem un skolas audzēkņiem, šo iestādi ir nodēvējis par «Smagi ievainoto rehabilitācijas centru», bet sporta sacīkstes starp «invalīdiem» īsti nesaderas ar šo nosaukumu.

Taču viņš tādējādi ir uzzinājis, ka komandā ieskaitītie vācieši parāda iniciatīvu, un tā ir galvenā

īpašība, kas nepieciešama nākamajam kaujas peldētājam. Borgēzi šis fakts iepriecina un to viņš atzīmē savā ziņojumā Dēnicam.

Oktobri Borgēze veic nozīmīgu darba apjomu, īstenojot vienošanos ar Dēnicu. Lai sabiedrotie nevarētu iznīcināt triecien- šāviņu bāzi vienvienīgā uzbrukumā, viņš nolemj dekoncentrēt flotili Decima MAS un atstāt Spēcijā tikai tās štābu. Kaujas peldētāju skolas treniņu centru un vadāmo torpēdu zemūdens grupu no Livornas pārcēlis uz Valdāno, viņš sāk meklēt bāzi flotiles virsūdens grupai un tās «barehini».

Dženova viņam likās ideāla vieta. Lielā tirdzniecības osta, kas atradās ne visai tālu no Spēcijas, varēja kļūt par lielisku treniņu bāzi, jo Dženovas līcis bija labi aizsargāts, tas bija ari ērts «barehini» atiešanas punkts, jo netālu bija Korsika, pie kuras krastiem aizvien stāvēja liels daudzums sabiedroto kara​kuģu un transportkuģu, tāpēc mērķu izvēle tur bija bagātīga.

Tāpat kā Valdāno centrā, ari Dženovā flotiles Decima MAS itāliešu jūrniekiem, kuru komandieris ir kapteiņleitnants Bifl- nandi, pievienojas vācieši.

Decima MAS atkal ir gatava sākt savu darbību, tiklīdz būs saņemta pirmā pavēle.

Taču Borgēze, kā jau paradis, nespēj gaidīt 13. oktobri viņš uzzina, ka Itālijas karalis Vācijai pieteic kam, tas tikai apstiprina viņa uzskatu par Viktora Emanuēla III nodevību.

Monarha lēmums visā Ziemeļitālijā izraisīja vardarbības vilni. Partizāni, kuri līdz tam bija nogaidījuši, pārgāja uz aktīvu darbību. Viņi uzsāka fašistu funkcionāru fizisku iznīcināšanu, it īpaši Ferrārā un Milānā. Neapbruņoti karavīri un ari tie, kas Itālijā pavadīja atvaļinājumu, tāpat neizbēga no lodes. Borgēze nolēma rīkoties. Septembra tikšanās laikā Dēnics viņam bija atļāvis paralēli Decima MAS izveidot jūras kājnieku bataljonu operācijām uz sauszemes. Borgēze dodas uz Salo pie Musolīni, lai šim pasākumam dabūtu viņa atbalstu.

Viņš atstāja dučes kabinetu, ne vien dabūjis to, pēc kā bija atbraucis, bet ari saņēmis kara jūraslietu valsts sekretāra palīga portfeli. Admirālis Lenjāni, kas iepriekš ieņēma šo posteni, nesen bija gājis bojā autokatastrofā.

— Jūsu jaunajai apakšvienībai jādodas uz fronti ne vēlāk kā pavasarī, — Musolīni bija sacījis pirms atvadīšanās.

Divās novembra nedēļās, kamēr Borgēze atradās augstajā postenī, viņš pilnībā izmantoja savu stāvokli. Viņam nebija grūti panākt, lai vācieši atdod vairākas zemūdenes, ko tie bija sagrābuši tūlīt pēc pamiera pasludināšanas, kā arī vācu rokās nonā​kušo bruņojumu.

Ministra palīgs Borgēze, uzskatīdams, ka neviens to neizdarīs labāk par viņu pašu, komandiera Borgēzes rīcībā nodod vēl divas kazarmas papildus tai, kas atrodas Sanbartolomeo: vienu Milānā, otru Triestē formējamā jūras kājnieku bataljona «Sanmarko» jauniesaukto vajadzībām.

Sākās iekšējā ciņa par kontroli pār Sociālās republikas bruņotajiem spēkiem. Un Borgēze pat vairāk nekā citi bija gatavs šai cīņā uzvarēt Ar savu augsto prestižu, ko Borgēze bija iemantojis, jo viņa ļaudis divos iepriekšējos gados bija guvuši spožas uzvaras, viņš krietni pārspēja sāncenšus, it īpaši Riki, kuram novembra beigās Musolīni uzdeva radīt nacionālo republikāņu gvardi cīņai pret partizāniem, kuri kļuva aizvien aktīvāki un bīstamāki.

Simtiem jauniesaucamo bariem sāka plūst uz Borgēzes kazarmām. 1943. gada decembra beigās, nepilnu pusotru mēnesi kopš formēšanas sākuma, bataljonā «Sanmarko» jau bija ieskaitīti 4000 cilvēku.

Lai bataljonu izdalītu no citu kareivju masas, Borgēze ietērpj viņus īpašā uniformā: puszābakos sabāztas bikses, ar siksnu sajozts bluzons, braši uz labās auss uzlikta berete. Šie «borgē​zes», kā viņus drīz vien iedēvē, lepni soļo gar ierindu, kurā nostādīti Riki miliči un citas vienības, kuras ilustrē jauno fašistisko režīmu, kam nav ne mazākās autoritātes. Sauszemes «bor- gēzēm» jākļūst par elitāru karaspēka daļu, gandrīz vai par sektu, kā viņu šefam labpatīk uzsvērt Pēc viņa ieceres, šajā bataljonā vajadzēja izvejdoties saviem rituāliem, savam īpašam runas veidam, savām norunātām zīmēm. Viņu pasaules redzējumam bija jābūt vienkāršam un

kategoriskam: no vienas puses, ir tie, kas ietilpst sektā, no otras — pie tās nepiederīgie.

Kopš tā brīža, kad jauniesauktais pārkāpis kazarmas slieksni, līdz zvēresta nodošanai jauno «borgēzi» izdzen līdz pēdīgam. Visu apmācību laiku tam ausīs skan apakšvirsnieku aurošana un viņu dunkas norūda tā ķermeni. Tai pašā laikā, kamēr viņu tur «nulles līmenī», viņam tomēr parāda, cik augstu viņš var pacelties, ja sekmīgi pārvarēs visus šķēršļus.

Paralēli šiem fiziskajiem pārbaudījumiem viņam nemitīgi apgaismo prātu, iedzenot galvā idejas par sektas slavu un priekšgājēju varoņprasmi. Kazarmu frontons ir greznots ar to ģeogrāfisko punktu nosaukumiem, kur varoņdarbi kaldinājuši flotiles slavu: Malta, Gibraltārs, Aleksandrija, Suda utt Katrā elitārajā daļā jābūt savai dziesmai. Valērio Borgēze rada savējo. Tā ir diezgan melanholiska, modina atmiņas par bojā gājušiem un aicina nākotnē gūt uzvaras kaujās.

Sociālajā republikā, kur katrs pakļāvās tam, kurš viņam likās labākais, šis disciplinētais, lieliski organizētais bataljons «San- marko» nudien izraisīja skaudību. Musolīni lēmums jaunās nacionālās milicijas radīšanu uzdot Riki pastiprināja jucekli un palielināja vervēšanas punktu skaitu. Vecās armijas personālsastāva lielum liela daļa, tas ir, vīrieši no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem, atradās nometnēs Vācijas teritorijā, gūstā Balkānos, bija krituši Itālijas ziemeļos un dienvidos, un vervētājiem vajadzēja stīvēties savā starpā, velkot katram uz savu pusi piecpads​mit, septiņpadsmit gadus vecus zēnus.

Krīze tuvojās, taču, lai izprastu tās īstos iemeslus un visu, kas ar to saistīts, atgriezīsimies 1943. gada oktobri.

21. NODAĻA Pretošanās jaunajam Musolīni fašistiskajam režīmam, kas bija radīts 1943. gada septembri, uzreiz neieguva bruņotas cīņas raksturu. Tikai nelielas partizānu vienības aktīvi darbojās uzreiz pēc 8. septembra, un īpaši aktīvi — Pjemontas rajonā un Alpu ielejās; dažas no šīm vienībām vadīja armijas virsnieki.

Līdztekus šiem jaunradītajiem bruņotajiem formējumiem attīstījās organizācijas, kuras veidojās no civilpersonām un kuru darbības ievirze bija tīri politiska. Bet tikai gada beigās gan vieni, gan otri kļuva pa īstam darboties spējīgi. Tikai tad fašistiskā republikas valdība sāka apzināties šīs iekšējās pretošanās bīstamību. Pirmais brīdinājuma signāls nāca no bezdarbnieku puses, šī tradicionālā politiskās opozīcijas priekšvēstneša. 1943. gada novembra beigās Turīnā pagrīdes komitejas komunistu vadībā pasvieda tautai vispārēja streika lozungu, un tiem izdevās pamudināt uz sacelšanos ap 50 000 rūpnīcu FLAT strādnieku, izmantojot ļaužu neapmierinātību ar ekonomisko apstākļu pasliktināšanos, kaiiišu sistēmas ierviešanu un transportlīdzekļu trūkumu. Šis piemērs draudēja pārvērst Itāliju par ugunsbīstamu vietu, un vācu varas iestādes uz to reaģēja ļoti operatīvi. Ri- bentrops telegrammā vācu karaspēka komandierim ģenerālim Cimmermanim pavēl: «Es uzskatu par nepieciešamu, lai jūs streikotājus nodotu lauku kara tiesai un par iebiedēšanu uzsāktu arestus. Bez fcim fīrers jums dod tiesības aizsācējus un komunistus internēt un uz vietas nošaut Kas attiecas uz darbagaldu un rūpniecības iekārtu nosūtīšanu uz Vāciju, es jums iesaku pagaidām to atlikt jo padaban šo operāciju nevar īstenot ievērojot visus nepiecie​šamos nosacījumus.»

Tā arī tika darīts.

Musolīni, kurš tai pašā laikā ar savām pavēlēm vai apbēra Turīnas prefektu, bija spiests atzīt, ka Sociālajai republikai nav nekāda — nedz militāra, nedz politiska — spēka, kura varā būtu novērst nekārtības tajā 'līkai vācu karaspēks var kontrolēt situāciju. Tā bija rūgta mācība dučem, kuram gribot negribot vajadzēja rakstīt Anfuzo, savam sūtnim Berlīnē, un uzdot, lai tas griežas pie Hitlera ar lūgumu, no vienas puses, izsniegt itāliešu policijai ieročus, no otras — atbrīvot dažus virsniekus, kas atrodas gūstā Vācijā Tāpat (tas bija vairāk simbolisks žests) viņš bija spiests pieprasīt no vācu varas iestādēm

Itālijā, lai tās turpmāk darbotos ciešākā kontaktā ar itāliešu adminis​trāciju.

Vāciešu atbilde bija nežēlīga SS karaspēka komandieris Itālijā ģenerālis Volfs atsacījās izpildīt pavēli par itāliešu policijas apbruņošanu. Savukārt Hitlers atbildēja sūtnim Anfuzo, ka viņa paša sūtnis Romā Rāns devis itāliešu pusei «visas tiesības pašiem ķerties pie nemieru apspiešanas Turīnā», bet tie šai ziņā nav guvuši panākumus, un ka duče pats vienmēr tiekot informēts par vācu pavēlniecības pasākumiem, un viņa priekšlikumi varot tikai kavēt operācijas sekmīgu īstenošanu. Skaidrāk vairs nevarēja pateikt Komunistu uzbrukums sasniedza kulmināciju fašistu kongresa laikā Veronā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit vietējo fašistisko organizāciju vadītājus. Šie atentāti bija sekas tam, ka Pjemontā un Ziemeļaustrumitālijā vērsās plašumā Pretošanās kustība Musolīni, apjauzdams draudošās briesmas, nolēma beidzot veikt efektīvu soda operāciju. Viņa iecere bija pagalam naiva un neizpildāma komunistisko pretošanās spēku mobilajām trieciengrupām sistemātiski raidīt pretī bruņotas fašistiskās vie​nības, ņemot par paraugu 1920. gadā gūto nemieru apspiešanas pieredzi.

Pirmo operāciju pēc šīs shēmas īstenoja Veronas kongresa laikā. Soda ekspedīciju aizsūtīja uz Ferrāru, lai atriebtos par turienes fašistiskās partijas vadītāja nogalināšanu. Fašistiskās daļas, kurās darbojās galvenokārt pusmūža vīri un sabiedroto okupētajā Dienviditālijā dzimušie, cieta smagu sakāvi.

Tieši pēc šī fiasko Musolīni deva pavēli komandierim Riki izveidot nacionālo republikānisko gvardi.

Sākumā gvardē iekļāvās apakšvienības, kas veidojās no Ziemeļitālijas iedzīvotājiem, kuri bija piekrituši sadarboties ar režīmu, un vecās fašistiskās milicijas atliekām, tās pašas milicijas, ko izformēja 1943. gada jūlijā, pēc tam kad Lielā fašistu padome bija atstādinājusi Musolīni.

Taču visai drīz kļuva skaidrs, ka daži simti cilvēku nespēj veidot efektīvu kaujas vienību, un Riki savukārt sāka patstāvīgi vervēt rekrūšus. Tajā laikā Borgēze, kā redzējām, šai ziņā viņu bija krietni apsteidzis, un nacionālajai republikāniskajai gvardei vajadzēja samierināties ar to, kas palicis pāri, proti, ar piecpadsmit līdz septiņpadsmit gadus veciem puikām. Šai drudžainajā cilvēku vervēšanas laikā Riki ienāk prātā doma, ko viņš pasviež pašam Musolīni.

Duče to uzdod par savu. Atsaukdamies uz savas varas nepietiekamo prestižu, Musolīni pavēl Valērio Borgēzes bataljonu «Sanmarko» nodot Riki pārziņā, lai darītu galu sava «pēdējā kondotjēra» individuālistiskajām tieksmēm. Vienlaikus admirālis Ferrīni, kas Borgēzi nomainījis jūrlietu valsts sekretāra palīga amatā, pavēl pēdējos bataljonā «Sanmarko» jauniesauktos nosūtīt uz Vāciju, lai tie sagatavotos tai pašā nometnē, kurā atrodas ari nacionālās gvar​des kareivji.

Tas bija pēdējais piliens pārpilnajā kausā. Iestājās krīze.

Borgēze, savu bataljonu uzlūkodams par elitāru apakšvienību cīņai ar partizāniem un uzskatīdams, ka šie uzdevumi viņam jāpilda, pakļaujoties tikai paša pavēlēm, atsakās izpildīt centrālās varas iestāžu rīkojumus un nodot savus ļaudis Riki pārziņā, jo domā — un tur nu viņam ir taisnība, — ka Riki nav spējīgs vadīt kara operācijas.

Dučem no Borgēzes pretiniekiem tiek piesūtīti aizvien asāki ziņojumi un raporti: «Borgēze ir nedisciplinēts virsnieks, viņš pelnījis sodu.» Savā štābā Spēcijā princis, kuram nekas nav zināms par notikumiem Salo, nākotnē lūkojas mierīgi. Viņš tic saviem spēkiem, ir pārliecināts, ka pārstāv to armijas daļu, kuru ar lepnumu pats dēvē par «zelta medaļas spožāko pusi», un gatavojas pārņemt itāliešu flotes komandēšanu. Šo konfliktu viņš uzskata par itin parastu, ne visai svarīgu pārpratumu. Viņš tam nepiešķir nekādu nozīmi, un bez bažām atstāj savu štābu, dodoties uz Venēciju.

Jau pirms divām nedēļām Valdāno skolā izvietotie kaujas peldētāji bija beiguši treniņu kursu baseinā, un leitnantiem Vol- kam un Ferrāro vajadzēja meklēt vietu, kur treniņu apstākļi būtu iespējami tuvāki tiem, kuros viņu puišiem būs jādarbojas reālā kaujas situācijā Izvēlējās Venēcijas lagūnu. Tur viņi atrada visu, kas vajadzīgs peldētājiem, lai pabeigtu sagatavošanos: jūras ūdeni un diezgan stipru, paisumu radītu straumi, visai lielu dziļumu, vietām dūņainu dibenu, kas labi noderēja zemūdens peldējumu

treniņiem, tāpat vecu, pusizjukušu kuģi «Tampico», kas bija lielisks mācību līdzeklis, jo kuģi varēja izmantot, lai apmācītu peldētājus mīnēt tā korpusu. Ostas un arsenāla tuvums ļāva pret tiem vadīt mācību uzbrukumu tādos apstākļos, kas ir maksimāli pietuvināti kaujas situācijām, visbeidzot, un tas bija tikpat svarīgi, mazā saliņā lagūnas vidū atradās pamests klosteris «Sangiorgio nell'Alga», lieliska vieta nometnei.

Iekams dot piekrišanu, Borgēze gribēja pats novērtēt šīs jaunās vietas priekšrocības, viņam bija arī kāda cita iecere, proti, šai pamestajā klosteri ierīkot savu štābu. Viņš Venēcijā nesabija ne pāris dienu, kad admirālis Ferrīni, kas bija labi informēts par Borgēzes prombūtni, nosūtīja uz Spēciju virsnieku, kuram bija pavēlēts pārņemt bataljona «Sanmarko» komandēšanu. «Borgēzes nav,» viltīgais admirālis prātoja, «operāci​jai tāpēc jānotiek bez sarežģījumiem.» Taču viņš rūgti maldījās!

Princis saviem padotajiem bija atstājis stingrus rīkojumus. Jau ierašanās brīdī ministrijas atsūtīto cilvēku arestē un ietupina aiz atslēgas. Borgēze no Venēcijas uz Salo sūta telegrammu, kurā dara zināmu, ka bataljona «Sanmarko» virsnieki paklausa tikai viņa pavēlēm un ka viņš uzņemas pilnu atbildību par viņu ricību. Musolīni savukārt izsauc viņu pie sevis. Dučes telegrammas tonis ir draudīgs, taču Borgēze neuztraucas. Pabeidzis savu darāmo piekrastē un nodevis rīkojumus sakarā ar plānotajiem darbiem, viņš 11. decembri atpakaļceļā uz Spēciju iegriežas Gardas ezera rajonā. Ieradies plašajā pieņemamajā istabā līdzās dučes kabinetam Feltrinelli villā, kas atrodas Karnāno, viņš liekas bezrūpīgs. Borgēze smaida, joko ar klātesošajiem, kas sanākuši istabā. Aizrit minūtes, stundas. Ap pulksten četrpadsmitiem viņš tur paliek viens. Borgēze jau ir izsmēķējis vairāk nekā divas paciņas cigarešu. Piepeši durvis plaši atveras.

Istabā iedrāžas Riki trīsdesmit savas gvardes kareivju priekš​galā «Dučes vārdā jūs esat arestēts,» Riki paziņo.

Borgēze nepretojas. Viņa bālajās lūpās parādās smaids. Liekas, viņu nekas nespēj izsist no līdzsvara. Jebkuros apstākļos viņš tic savai laimīgajai zvaigznei.

— Jūsu lietu izskatīs izmeklēšanas komisija, — Riki viņam paziņo, iekams atslēga divreiz pagriežas slēdzenē durvīs, kas ved mazā koķeti iekārtotā istabiņā, kur viņš ievietots stingrā apsardzībā.

Tiklīdz šī ziņa aizsniedz Spēciju, flotilē Decima MAS un bataljonā «Sanmarko» tiek izziņota kaujas trauksme. Vācu flotes pavēlniecība Itālijā un vietējais itāliešu prefekts paziņo, ka atbalsta Valērio Borgēzi. Tai pašā laikā Borgēzes virsnieki vienbalsīgi nolemj nepieciešamības gadījumā iet pret Salo, lai viņu atbrīvotu. Šīs baumas nonāk līdz fašistisko funkcionāru ausīm un stipri tos izbiedē. Pēc četrām dienām neviens vairs nerunā par izmeklēšanas komisiju, un Borgēzi drīz vien atbrīvo bez jebkādiem formāliem paskaidrojumiem. Tomēr konflikts, kas vēlāk iegūs nosaukumu «Borgēzes gadījums», netiek pilnībā atrisināts.

Princis neatgriezās Spēcijā. Viņš devās uz Milānu, kur sapulcināja bataljona «Sanmarko» labākās vienības, lai galu galā sāktu gandrīz vai personiska rakstura karu pret partizāniem, kuri, pēc viņa ieskata, «saņem nepietiekamu pretsparu ne tikai no Riki nacionālās republikāniskās gvardes, bet arī no vācu karaspēka puses».

Taču pirmais mēģinājums uzsākt enerģisku darbību cieš neveiksmi daļēji nepietiekamas sagatavotības dēļ, daļēji tāpēc, ka to aizkavē ģenerālis Volfs. «Šie salonesesieši», kā viņus nodēvējis Oto Skorcēni, ar nepatiku lūkojas uz visu itālisko, un aizvien lielāku naidu sāk paust pret Valērio Borgēzi. Ģenerālis nevēlas paciest sev blakus šo lepno un ne sevišķi disciplinēto kondotjēru. Decembra beigās ģenerālis Volfs pāriet uzbrukumā un pavēl izvest uz Vāciju bataljona «Sanmarko» pamatdaļu un uz tā bāzes radīt divīziju ar tādu pašu nosaukumu. Viņš apsola Borgēzem, ka tas joprojām būs šīs jaunās karaspēka vienības komandieris, kad 1944. gada pavasarī tā atgriezīsies Itālijā.

Princis jūtas vīlies, gandrīz vai apvainots. Taču, iekritis lamatās, tāpat kā daudzi politiķi un militārpersonas, kas savu likteni saistījuši ar Musolīni un viņa pēdējo avantūru — Sociālo republiku, viņš ir spiests paciest visu un aprobežoties ar nožēlu. Ģenerāļa Volfa izpratnē Sociālā republika bija tikai dekorācija, kurai vajadzēja panākt, lai vācu

tauta notic, ka tā nav viena kaujas laukā Īstenībā SS karaspēka komandieris Itālijā kopš paša sākuma pretojās jaunās itāliešu republikāniskās armijas radīšanai. Ir itin labi saprotams, kādēļ viņš centās apvaldīt Valē- rio Borgēzi, kura prestižs armijā un neatkarīgais raksturs ģene​rālim bija tikai traucēklis.

Bet princis pēc rūgtām pārdomām apjauta, ka viņu gaida visai neskaidra nākotne. Taču atpakaļceļa vairs nebija. Kopš šī brīža viņam ejams tikai viens ceļš, kuru viņš raksturoja ar šādu lapidāru formulu: «Ej vai mirsti.»

Pasaulē starp marionetēm, kuras rosījās visapkārt, viņam bija mazs, pavisam mazs cerību stariņš: viņa kaujas peldētāji un viņa «barchini». Kaut arī tie bija nodoti vācu jūras pavēlniecības, proti, admirāļa Dēnica rīcībā, tie palika viņa īpašums un «varēja vēl visai pasaulei apliecināt, ka eksistē karavīri, kuri spēj cīnīties un mirt ideālu vārdā, kaut arī uzvara pilnībā un līdz galam tiem nav sasniedzama».

22. NODAĻA 1944. gada 8. janvāri Veronā «Castelvecchio» pilī, kur pirms dažām nedēļām bija noticis fašistu partijas kongress, sākās tiesas prāva pret augstākajiem fašistiskajiem funkcionāriem, kuri Lielajā fašistu padomē 1943. gada naktī no 24. uz 25. jūliju balsoja pret Musolīni. Uz apsūdzēto sola sēdēja seši cilvēki: Čāno (Musolīni znots), maršals de Bono (dučes līdzgaitnieks divdesmit trīs gadus), Marinelli, Pareski, Golardi un Ča- neti. Četras dienas pēc procesa sākuma, 10. janvārī, pulksten trīspadsmitos četrdesmit īpašā tribunāla piekšsēdētājs nolasa spriedumu: pieciem piespriests nāves sods, vienīgi Čaneti izbēg šim liktenim.

Pret nodevējiem izturējās nesaudzīgi. Musolīni meita Eda ar izmisuma pilnu neatlaidību centās panākt, lai viņas vīram Čāno tiktu saglabāta dzīvība. Viņa rakstīja tēvam: «Duče, es līdz pēdējam mirklim gaidīju, ka Tu man parādīsi kaut mazumiņu cilvēcības, humanitātes un draudzības. Tagad redzu, ka esmu par daudz gribējusi. Ja Galeaco nevajadzētu pēc trim dienām doties uz Sveici, kā biju vienojusies ar vācu varas iestādēm, visu, ko zinu, es būtu izmantojusi bez žēlastības. Un tagad, ja mūs liks mierā un būsim pasargāti no visa (sākot ar tuberkulozi un beidzot ar autokatastrofu), jūs par mani neko vairs nedzirdēsiet.»

Un paraksts: Eda Čāno.

Musolīni ir satriekts. Dziļā naktī viņš zvana pa telefonu ģenerālim Volfam un lūdz tam padomu. SS šefs atsakās iejaukties. Viņš ir tikai ar mieru uz dažām stundām aizvākt divus esesiešu sargus, kas nolikti pie divdesmit septītās kameras, kurā atrodas grāfs Čāno. Taču ir jau par vēlu, Musolīni viens pats nevar neko izlemt Viņš turpina zvanīt pa visu Itāliju, lai no kāda sagaidītu padomu un atbalstu. Velti. Valērio Borgēze, kuru viņš sameklēja Milānā 11. janvāri divos naktī, ari atsakās nostāties viņa pusē. «Šis notikums uz mani itin nemaz neattiecas,» princis sacīja «Tā fašistiskie politiķi kārto rēķinus, un tam kara apstākļos nav nekādas nozīmes. Katram ir savs darbs un jāuzņemas sava daļa atbildības. Esmu karavīrs un negribu likties zinis ne par ko citu kā vien par saviem karavīra pienākumiem.»

Izmisuma pārņemtais Musolīni ļauj visam iet savu gaitu. Viņš nolaiž rokas un gaida 11. janvāra rītā pulksten deviņos divdesmit piecus uz nāvi notiesātos nošauj Sanprokolo cietokšņa šaujamlaukumā.

21. janvārī, desmit dienas pēc nāves soda izpildes, kam, protams, nebija nekādas ietekmes uz kara gaitu, sabiedroto karaspēks izceļas krastā Ancio ostā.

Uzdūrušies pretestībai frontes līnijās gar Sangro un Gazil- jāno upi, pa pussalu virzoties uz Romas pusi, sabiedrotie nolemj apiet tā saukto Gustava līniju un izceļ desantu Ancio ostā un Netuno smilšainajā pludmalē, četrdesmit piecus kilometrus uz dienvidiem no Romas un simt kilometrus uz ziemeļiem no Gaziljāno upes.

Jau pirmajā dienā kuģi nogādāja krastā trīsdesmit sešus tūkstošus kareivju un trīs tūkstošus automobiļu. Nedēļas beigās vācu karaspēka aizmugurē jau atradās sešdesmit deviņi tūkstoši cilvēku un nepieciešamais apbruņojums.

Vāciešiem izdodas noturēt sabiedrotos vēl četrus mēnešus.

Itāliešu flotes rīcībā nav neviena liela kuģa. Atliek cerēt tikai uz jaunajām vadāmajām torpēdām «Neger>>, kā arī uz Valē- rio Borgēzes flotiles Decima MAS «barehini» un torpēdkute- riem. Princim tas nozīmē no politiskām intrigām atgriezties pie jaunām kaujas operācijām!

Naktī no 20. uz 21. martu Borgēze atkal atgriežas savā štābā Spēcijā, bet torpēdu «Neger» piloti un flotiles Decima MAS jūrnieki uzsāk aktīvu kaujas darbību. Taču viņu uzbruku​miem nav būtisku panākumu.

Vienīgi «barehini» ir savu uzdevumu augstumos un attaisno uz tiem liktās cerības: tie nogremdē angļu mīnukuģi, bet flotes 175. komandas torpēdām «Neger» uzbrukums beidzas ar pilnīgu neveiksmi.

Sabiedrotie ir modri un acumirklī reaģē. Bez tam vāciešus vajā tehniskas kļūmes. No trīsdesmit Torre Vianiki pludmalē ūdenī nolaistajām torpēdām «Neger» trīspadsmit tūlīt nogrimst un tās jāuzspridzina. No septiņpadsmit atlikušajām, kuras skaidrā zvaigžņotā naktī bija devušās izpildīt uzdevumu, tikai nedaudzām laimējās aizkļūt līdz Ancio ostai. Kaut gan piloti tos neredzēja, tomēr nojauta, ka ostā atrodas daudz transportkuģu un desantkuģu, pret kuriem arī vērsa savas torpēdas. Taču bez rezultātiem. Gala iznākumā bija zaudētas desmit torpēdas «Neger»: četras eksplodēja no dziļumbumbu sprādzieniem, vienu sagrāba pretinieks. Pārējām izdevās izpeldēt krastā. Krīgsmarines štābs nolēma mēģinājumus neatkārtot, un, pēc Borgēzes domām, tas bija nepareizi. «Barehini» atgriezās Dženovā, bet vācu torpēdu «Neger» flotile devās uz Vāciju, kur drīz vien pēc nelielas mo​dernizācijas tika izmantota Normandijā, šoreiz veiksmīgi.

Itālijā angļu un amerikāņu ofensīva turpinājās. 18. maijā tie ieņēma Kasino. Mēneša beigās sabiedroto rokās nonāca Albīnu kalni. Ass karaspēks atkāpās, un 4. jūnijā krita Roma.

No 1943. gada novembra sabiedrotie organizēja avangarda bāzi Baslijā un palīgbāzi Kalvi ciematā, Korsikas ziemeļos. Bastija stratēģiski atrodas lieliskā vietā, no tās var kontrolēt Dženovas līci, Elbas salas apkaimi un Iigūrijas jūras piekrasti, gar kuru vācieši veic pārvadājumus pa jūru, lai apgādātu savu karaspēku. Šis jūras ceļš vāciešiem ir ļoti svarīgs, jo dzelzceļi un šosejas pussalā aizvien biežāk tiek pakļauti aviācijas uzlidoju​miem, un to caurlaides spēja ir kļuvusi nepietiekama.

Sabiedrotie sprauž sev mērķi pārtraukt vai vismaz samazināt līdz minimumam vāciešu pārvadājumus pa jūru. No savām at- balstbāzēm Bastijā un Kalvi tie pastāvīgi uzbrūk vācu transport- kuģiem. Mērķis tiek sasniegts, viņi cieš tikai nelielus zaudēju​mus un vieglas avārijas.

17. jūnijā angļi un amerikāņi izceļ desantu Elbas salā un to ieņem. Sakautie ass spēki spiesti meklēt patvērumu mežos, un maršals Alberts Keselrings, kas komandē vācu karaspēku Itālijā, nolemj no turienes izvest dažus īpaši novērtētus augstākos virsniekus, kuri viņam turpmāk varētu būt ļoti noderīgi. Šo glābša​nas operāciju uztic Valērio Borgēzem un viņa jūrniekiem.

Princis izraugās Dženovas bāzē divus kuterus, lai mēģinātu veikt šo akciju, kura ir gandrīz neiespējama, jo pie salas krastiem atrodas daudz ienaidnieka kuģu. Taču, kā mēdz teikt, «kas neriskē, tas nevinnē», un naktī no 29. uz 30. jūniju divas ekipā​žas iziet jūrā.

Tiklīdz tās pamet ostu, to kuterus starp Falkones zemesragu Ligūrijas jūras piekrastē, ko ekipāžas nupat bija atstājušas, un Elbas salas ziemcļaustrumgalu, pamanīja divi amerikāņu pat- ruļmīnukuģi (308. un 309.) Kuteri virzījās uz Portoferajo pusi, kad mīnukuģi tiem uzbruka. Notika neilga apšaude. Pēc kaujas amerikāņi no glābšanas plostiem uzņēma četrpadsmit kutera MAS jūrniekus, kas bija pametuši savu grimstošo kuģi. Nākamajā dienā no izlūklid mašīnas varēja redzēt, ka viens itāliešu kuģis vēl joprojām turas virs ūdens. Pretinieka kuģi to gandrīz neskartu aizvilka uz Bastijas ostu. Otram MAS kuterim bija izdevies aizpeldēt prom, tomēr par operācijas turpināšanu nevarēja būt ne runas. Kur gan jūs esat, spožo panākumu laiki?

Sabiedroto karaspēks, kas bija izcēlis desantu 15. augustā, pēc divām nedēļām atbrīvo visu Provansu. Līdz 28. augustam ir gūta pilnīga uzvara: piecdesmit tūkstoši vācu karavīru izsisti no ierindas.

Tā kā franču karaspēks zibenīgi tiek pārsviests uz ziemeļiem, vācu karaspēka atkāpšanās izvēršas bēgšanā.

Uz sauszemes sabiedroto uzvara bija pavisam tuvu. Uz jūras viss izskatījās mazliet citādi. Flotei, kurai vajadzēja aizsargāt ostas atbrīvotajā piekrastē, uzturēt sakarus starp Korsiku, Alžī- riju un Franciju, kā arī nodrošināt aizsardzību konvojiem, kas gāja uz Tulonu, Marseļu, Setu un Portvāndru, bija jāatvaira pastāvīgie ass jūras spēku uzbrukumi, jo tie joprojām kontrolēja Dženovas līča ziemeļdaļu. Kaut ari vāciešiem un itāliešiem nebija nozīmīgu kaujas kuģu, tomēr vajadzēja ņemt vērā to torpēdas «Neger» un torpēdkuterus «barchini», kas vēl nebija atteikušies no cīņas. Valērio Borgēzes jūrnieki un to biedri no Krīgsmarines bija nelokāmi noskaņoti plecu pie pleca cīnīties līdz galam, nesaudzējot dzīvību.

1944. gada augusta sākumā vācieši un itālieši, flotiles De- cima MAS jūrnieki, Sanremo pārvērš par savu bāzi, no kurienes viņi triecienšāviņus raida uzbrukumā. Komandpunkts ierīkots viesnīcā «Excelsior». No turienes pavēles tiek dotas maziem bezbailīgiem kuģeļiem, kurus franču jūrnieki tūdaļ iedēvē par «vermine» (parazītiem). Tie sevi pa īstam parādīja naktī no 24. uz 25. augustu.

Valērio Borgēze vārda tiešā nozīmē izplēsa no vāciešiem tiesības — var sacīt, godpilnas tiesības — pirmajam savus «barchini» raidīt pret amerikāņu patruļmīnukuģiem. Kauja bija ļoti sīva, tomēr panākumus neguva ne viena, ne otra puse. Pēc divām dienām sekoja jauns mēģinājums. Pieci «barchini» tika nogremdēti. Tad cīņā iesaistījās vācu torpēdas «Neger». 4. septembrī trīs no tām uzbruka eskadras mīnukuģirn «Ludlow» un franču kontrmīnukuģim «Malin». Nesekmīgi. Trīs piloti krita gūstā. Kaut ari bija ciestas neveiksmes, uzbrukumi turpinājās ar pieaugošu intensitāti. 26. septembri mīnukuģis «For- ban» nogremdēja divas vadāmās torpēdas. 30. septembri, 2. un 4. oktobri «barchini» un torpēdas «Neger•> atjaunoja uzbrukumus sabiedroto kuģiem, taču atkal neveiksmīgi. Kuteri MAS 531, kaut arī tas radīja bojājumus eskadras mīnu kuģim «Sa- bre», pašu nogremdēja ienaidnieks. Pieci tā ekipāžas locekļi tika nogalināti, seši ievainoti un trīspadsmit saņemti gūstā. Pēdējos mēnešos flotile bija zaudējusi vairāk cilvēku nekā 1941., 1942. un 1943. gadā kopā. Tomēr ik reizi ar apbrīnas vērtu vīrišķību jūrnieki uzsāka šo savā ziņā bezcerīgo cīņu.

Tā 1945. gada naktī no 17. uz 18. janvāri mīnukuģis «Fortūna» aizraidīja jūras dzīlē vienu ar sprāgstvielām uzlādētu kuteri, bet 105. patruļkuģis nogremdēja otru. Un tādu gadījumu bija ļoti daudz.

Naktī no 28. uz 29. aprīli britu eskadra gandrīz ar visiem saviem spēkiem grasījās uzbrukt Dženovai, taču pēkšņi kļuva zināms, ka piekraste jau atrodas partizānu rokās.

Vidusjūrā karš nu bija beidzies. Taču Valērio Borgēzem un viņa ļaudīm tas turpinājās.

Borgēze, kurš nepazīst nogurumu, 1944. gada augustā uzņemas divīzijas «Sanmarko» komandiera pienākumus, kad šī divīzija atgriežas no Vācijas, par spīti tam, ka ģenerālis Volfs ir pret Borgēzes atjaunošanu šai amatā.

Plecu pie pleca ar Krigsmarīni cīnoties uz jūras, Borgēze atsāk «savu personisko karu pret partizāniem» sauszemē. «Lai neaizietu bojā, jāuzvar komunisti,» viņš saka.

23. NODAĻA Visur, kur vien partizāni organizēja pretošanās vienības, tas notika komunistu ietekmē vai ar to aktīvu līdzdalību. Tiem bija daudz partiju.

Taču Valērio Borgēze neiedziļinās sarežģītajās atšķirībās starp tām. «Tie visi ir komunisti, un tos vajag iznīcināt jebkā​diem iespējamiem līdzekļiem,» viņš domā.

Borgēzes sieva, ko oktobra revolūcija bija piespiedusi bēgt, pievienojās viņa antikomunistiskajai pārliecībai. Viņas ģimeni, kas bija paglābusies no bojāejas, kad 1917. gadā to apdraudēja Ļeņina bandīti, tagad bija līdz nāvei pārbiedējušas izredzes dabūt lodi pierē no «itāliešu boļševikiem». Valērio Borgēze ar viņu dalīja šīs bažas.

Tobrīd, kad viņš uzņēmās divīzijas «Sanmarko» komandiera pienākumus, partizāni jau bija ļoti spēcīgi. Tik spēcīgi, ka 1944. gada sākumā ģenerālis Aleksanders tieši piedāvā partizāniem iespēju sadarboties to kontrolētajās zonās, lai īstenotu operācijās, kuru mērķis bija ieņemt Romu. Nacionālās gvardes komandieris Renato Riki atzinās, ka tikai februārī un martā vien ir zaudējis 334 cilvēkus, kas bija krituši, un vēl 339 gvardisti tika ievainoti.

Karaspēka daļu komandieru ziņojumos no zonām, ko kontrolēja vācieši, var atrast vairākus šāda satura ierakstus: «Province praktiski atrodas partizānu rokās»; «Lai uzvarētu partizānu bandas, šim mērķim atvēlēto spēku katrā ziņā ir par maz» u. tml Kaut gan Borgēze sava prestiža, rakstura, sava lepnuma un it īpaši savas vēlēšanās dēļ darboties neatkarīgi no visiem sagādāja daudz rūpju Salo fašistiskajai vadībai un vācu varas iestādēm, tomēr bija skaidri redzams, ka viņš ir vajadzīgs gan vieniem, gan otriem. Viņa divīziju «Sanmarko», kas bija gatava karadarbībai, gaidīja ar lielām cerībām.

Tikko divīzija ir ieradusies Itālijā, vācu pavēlniecība pirmām kārtām vienu tās bataljonu, proti, «Brabarigo» nosūta uz dien- > vidu fronti palīgā vērmahta 175. divīzijai. Pēc tam divīzijas pārē- • jie bataljoni: «Zibens», «Strēlnieks», «Lavīna», «Sandžordžo», «Vilks» un «Bulta» saņem kaujas kristības cīņās ar «iekšējo ienaid nieku» — partizāniem.

Pret tiem Borgēze ir nesaudzīgs. Viņš zina, ka te jāsastopas ar to pašu pretinieku, ar kuru kopš 1919. gada karo viņa biedri un viņš pats no Milānas līdz Turinai, bet Spānijas kara laikā — no Gvadalaharas līdz Barselonai.

Aizmugurē Valērio Borgēzes «Melnā divīzija», maršala Ke- selringa vācu daļu atbalstīta, piefrontes teritorijās sāk plašu «attīrīšanas operāciju», — attīrīšanu no partizāniem, kuri gaidāmās uzvaras eiforijā vairs neslēpjas. Niknās kaujas gan vienā, gan otrā pusē kļuvušas par priekšvēstnesi asiņainajai rēķinu kārtošanai pēc atbrīvošanas.

Izmantojot negaidīto atelpas bridi, Musolīni ar Pavolīni, Gra- ciāni un Borgēzes piekrišanu nolemj sagatavot republikāņu at​kāpšanos uz Alpiem.

1944. gada 13. novembrī ģenerālis Aleksanders pie Ziemeļ- itālijas partizāniem vēršas ar uzsaukumu. Darījis zināmu, ka agrāk par pavasari nav gaidāms jauns sabiedroto uzbrukums un ka ari cerēt uz ieroču piegādi ar lidmašīnām ir veltīgi, britu ģenerālis paziņo, kas partizāniem darāms: 1. Visās vietās jāpārtrauc aktīva darbība.

2. Jāgaida jaunas instrukcijas. Pavēle: noturēt aizsardzību. «Šis aicinājums,» raksta Makss Gallo, «patiesībā bija gandrīz vai pavēle par itāliešu partizānu demobilizāciju.» Tīri militārā plāksnē šos soļus varēja attaisnot, tie ne visai jūtami paātrināja drāmu, kuru piedzīvoja partizānu kustība, kas jau bija cietusi smagus zaudējumus, ko tai nodarīja vācu karaspēks un fašisti.

Brīvības cīnītāju korpusa komandieri, kas to saprata, neņēma vērā Aleksandera paziņojumu. Vadītāji no dažādām partijām, kuras bija pārstāvētas Nacionālās atbrīvošanās komitejā, nāca klajā ar aicinājumu, kurā marksistiskā frazeoloģija bija lasāma ik vārdā: «Itālieši. Mobilizēsim apzinīgo tautas gribu pret nogaidīšanas taktiku.»

Tai pašā laikā partizānu vienības atkāpās uz ziemeļiem, izvietodamās gar Šveices robežu, kur cerēja rast patvērumu, ja apstākļi pasliktināsies.

Borgēze vērtē situāciju gandrīz tāpat kā viņa «personiskie ienaidnieki». Viņš savu štābu pārceļ uz Valli d' Aostu, tā izskaid​rodams šo lēmumu: — Tie, kas šajos kalnos karo pret mums, ir drošsirdīgi cilvēki, — viņš sacīja, — bet nodevīgajiem politiķiem, kuri tos vada, šī īpašība nepiemīt Viņi pirmām kārtām cenšas glābt savu dzīvību, lai uzvaras gadījumā sagrābtu varu un to izman​totu. Viņiem šajos apstākļos ir tikai viena izeja: bēgšana uz Šveici pāri robežai. Tur mēs viņus arī gaidīsim.

Ne jau visi ar viņu bija vienis pratis, it īpaši tas sakāms par vācu varas iestādēm. Šāds karošanas

paņēmiens nesaskanēja ar viņu domāšanas veidu. Vāciešus vairāk interesēja ķīlnieku saņemšana un akla represēšana, un tas bieži vien bija nevajadzīgi no militārā viedokļa, toties viņus mazāk interesēja efektīva cīņa, kuras mērķis ir sagraut viltīgā pretinieka materiālā un dzīvā spēka potenciālu, pretinieka, kurš lieliski prot izmantot apkārtnes reljefu. Šajā situācijā atkal izpaudās «Borgēzes gadījums». Princis, kas visu laiku spītīgi uzskatīja sevi par neatkarīgu, daudzos gadījumos nepildīja vācu pavēles, uzskatīdams tās par «nepieņemamām un muļķīgām».

Musolīni, šķiet, nemaz neuztrauca šāda rīcība, kas ļoti nepatika vāciešiem. Viņš 1944. gada 16. septembrī Milānā gatavojās pirmo reizi publiski uzstāties pēc atgriešanās no Vācijas 1943. gada septembrī. Musolīni ne tikai juta nepieciešamību beidzot vaigu vaigā sastapties ar tautas masām, bet ari vēlējās nostiprināt savas pozīcijas vāciešu acīs, un Borgēzes nepaklausība dučem nāca tikai par labu.

Viņš izlikās, ka neredz telegram​mas, kuras citu pēc citas viņam no Turinas sūta SS virsnieki. Vienā no tām bez aplinkiem bija teikts: «Komandieris Borgēze veic patstāvīgas kara operācijas, nepievērsdams uzmanību vācu pavēlniecības plāniem Aostas provincē un tādējādi radīdams veselu virkni problēmu. Princis Borgēze mēģina iegūt savā pārziņā frontes iecirkni pie pašas Šveices robežas bez jebkādas saistīšanās ar vācu un itāliešu karaspēku. Šeit, Aostā, mēs lūdzam jūs darīt visu nepieciešamo, lai nebūtu nekādu šaubu par Borgēzes pakļaušanos Itālijas so​ciālajai republikai.»

Borgēze savas neatkarīgās, individuālās darbības dēļ visu acīs bija kļuvis par aizdomīgu subjektu, un šoreiz vācu pavēlniecība pieprasa no Musolīni, lai viņš «pēdējo kondotjēru» piespiež skaidri noteikt savu pozīciju un paskaidrot savas darbības jēgu. Taču no Musolīni tas bija par daudz prasīts. Duče, protams, aiz taktiskiem apsvērumiem, bet galvenokārt tāpēc, ka ap viņu valdīja intrigu un haosa pilna gaisotne, nekādi nerea​ģēja. Viņš jutās bezspēcīgs. Ģenerālis Volfs par šādu stāvokli sūdzējās vēstulē Martī- nam Bormanim. 1. oktobri pienāca atbilde no Himlera: «Esmu saņēmis no M. Bormaņa ziņas par masonu intrigām Itālijas fašistiskās republikas bruņotajos spēkos. Domāju, ka jūs galvenajos vilcienos esat lietas kursā, taču, tā kā par to neesmu pārliecināts, gribu jums nosūtīt dokumentu. Attiecībā uz princi Borgēzi, par kuru jūs man jau esat stāstījis, mums padaban jābūt ļoti piesardzīgiem.»

Tādējādi nekas netika izlemts konkrēti, un Borgēze, kurš bija ļoti labi informēts par vienu un otru nodomiem un rīcību, turpināja savu cīņu «goda un karoga vārdā».

«Tajā brīdī nekam citam manā uztverē nebija nozīmes,» viņš vēlāk atcerējās. «Fašistiskie republikāņi, vācieši u. c. — viss viens. To pārdzīvojumi man bija gluži vienaldzīgi. Gadījuma pēc iesēdušies vienā laivā, mēs cīnījāmies blakus, katrs ar savu ieroci, atbilstoši savam temperamentam un savām metodēm.»

Notikumi strauji attīstījās. 1945. gada 1. janvāri Milānā partizāni pēkšņi parādījās kinoteātros pirms seansa pulksten deviņpadsmitos. Seansiem vajadzēja sākties šai laikā, lai beigtos, iekams iestājas komandanta stunda. Izbrīnītās publikas priekšā uz skatuves uznāca bruņoti vīri maskās un aicināja uz pretošanos. Cerība ieguva citu veidolu. Visās frontēs, Venēcijā un Alpos, Melnā Prinča bataljoni turpināja medīt partizānus ar pārgalvības pilnu enerģiju, kura pat vissīkāko sadursmi pārvērta par cīņu uz dzīvību un nāvi.

29. februārī, nākamajā rītā pēc septītās gadadienas kopš dzejnieka Gabriēles D'Annucio nāves, partizāni parādījās pie Gardas ezera, un vācieši, kas joprojām neko nesaprata, ar sava sūtņa Rāna starpniecību turpināja atgādināt dučem Musolīni šo «Borgēzes gadījumu».

«Kad cs ieminējos,» Rāns rakstīja, «par flotiles Decima MAS divdomīgo stāvokli, duče man atbildēja, ka ar mani jau esot pārrunājis šo problēmu un ka viņš notikumu attīstībai šai * karaspēka daļā uzmanīgi sekojot ar

zināmām bažām, tomēr, no otras puses, neesot atradis nekādus konkrētus pierādījumus tam, ka princis Borgēze būtu nelojāls pret fašismu un republikānisko režīmu. Uz manu aizrādījumu, ka Borgēze nepakļaujas maršala Graciāni pavēlēm, Musolīni atbildēja: «Atstājiet itāliešu ziņā, kā risināt savas iekšējās Itālijas problēmas.»»

Musolīni acīmredzot nolēma distancēties no vāciešiem, un Borgēze, kuru atbalstīja viņa desmittūkstoš vīru lielā divīzija, bija viņam noderīgs, jo vairāk tāpēc, ka Melnais Princis beidzot piekrita pildīt aizsardzības ministra maršala Graciāni pavēles.

21. februārī Musolīni atstādina Bufarīni, kurš pārlieku labvēlīgi izturējās pret vāciešiem No sava sūtņa Berlīnē Anfuzo duče bija uzzinājis, ka Ribentrops, Himlers un Kaltenbrunners katrs no savas puses meklē kontaktus ar sabiedrotajiem. Viņu pārstāvji Itālijā, tātad Rāns, Volfs un Dolmanis šai virzienā parādīja acīm redzamu aktivitāti Tāpēc Musolīni nolēma separāta miera sarunās spēlēt pats savu spēli un, lai panāktu piekāpšanos, pēc maršala Graciāni ierosinājuma, organizēt varonīgu pretošanos Valtellīnas ielejā, tur sakoncentrējot savus pēdējos piekritējus.

Graciāni un Borgēzem, kurš pēc vienprātīga atzinuma tagad bija vienīgais īstenais karavadonis republikā, tika uzticēts organizēt atiešanu uz Valtellīnas ieleju, kur Sociālajā republikai vajadzēja pieredzēt savu zvaigžņu stundu.

Tikko bija izstrādāts plāns, kad marta vidū Borgēzem bija jādodas uz Venēciju, jo Dienvidslāvijas partizāni Tīto vadībā apdraudēja Triesti un Udīni. Taču Tīto partizānu spiediens augtin auga, un Borgēzes bataljoniem, tāpat ari vācu daļām, vajadzēja soli pa solim atkāpties. Šajā brīdī tad ari notika pati nopietnākā Borgēzes sadursme ar vāciešiem, kura lika viņam nostāties pret tiem.

Vācu karaspēks no sava ģenerālštāba bija saņēmis pavēli atkāpjoties sagraut itāliešu rūpniecības uzņēmumus, lai tos neskartus neatstātu sabiedrotajiem. Borgēze ne tikai atsacījās piedalīties šādās akcijās un īstenot taktiku, kas aiz muguras atstāj izdegušu zemi, bet ari sāka aktīvi tai pretoties. Ar ieročiem rokās viņš nostājās pret saviem nesenajiem sabiedrotajiem, neļaudams viņiem spridzināt itāliešu rūpnīcas.

«Arvien esmu cīnījies par Itāliju, pirmām kārtām par Itāliju. Es tikai vēlējos, lai visi parādītu cieņu mūsu nacionālajai pašapziņai. Karš ir zaudēts, taču Itālija un itālieši pārcietīs šo sakāvi, un rūpnīcas viņiem būs vajadzīgas. Mūsu pienākums bija tās saglabāt, pat maksājot ar savu dzīvību.»

Viņš visām savām apakšvienībām dod pavēli nepieļaut uzņēmumu sagraušanu. Kaujas peldētāju sagatavošanas skolā Val- dāno leitnants Luidži Ferrāro rīkojas tikpat noteikti kā viņa komandieris. Viņš stājas pretī vācu karaspēkam, lai no tā aizsargātu rūpnīcas, un arī pretī partizāniem, lai tos piespiestu neaizkavēt vāciešus, kuri atkāpjas, un tādējādi, kā viņš pats teica, «ar cieņu izbeigt šo karu, kas jau kļuvis bezjēdzīgs».

16. aprīlī Garnjāno pilsētiņā Musolīni pēdējo reizi sapulcināja savu ministru padomi. 18. aprīlī viņš dodas uz Milānu. Pēc divām dienām duče pēdējo reizi pieņem vācu sūtni Rānu.

Valērio Borgēze ir atbraucis uz Milānu, lai tiktos ar Gra- ciāni. Fronte brakšķ visās malās. 21. aprīlī sabiedroto karaspēka priekšējās daļas iziet pie Po upes un ieņem placdarmus. Divas «Sanmarko» divīzijas brigādes vēl turpina kaujas. 23. aprīlī Dženovā sākas antifašistiska sacelšanās, un līdz ar to arī beidzas karš Vidusjūrā.

Fašistiem nu pienācis tāds brīdis, kad nedrīkst zaudēt ne mirkli. Musolīni ar Milānas uzņēmēja starpniecību stājas saka​ros ar Nacionālo atbrīvošanas fronti. Tikšanās nolikta 25. aprīļa pievakarē.

Duče ierodas pulksten piecos. Milānas arhibīskaps kardināls Šusters viņu pieņem savā rezidencē.

Pēc stundas partizānu pārstāvis ģenerālis Kardona biedru pavadībā arī ierodas sapulču zālē. Duče pieceļas un sniedz viņam roku, pēc tam visi ieņem vietas pie ovāla galda.

—Tatad, — Musolīni iesāk, — kādi būs jūsu priekšlikumi?

— Mēs izvirzām vienīgo noteikumu, — Kardāno atbild, — bezierunu kapitulāciju.

— Tas nevar būt mūsu tikšanās mērķis, — duče iebilst — Es biju domājis, ka mēs te sanāksim

kopā, lai pārrunātu noteikumus. Esmu šeit tādēļ, lai apspriestu mūsu ļaužu, viņu ģimeņu un fašistiskās milicijas karavīru likteni…

Lombardi, viens no Kardonas palīgiem, pārtrauc Musolīni: —Tas ir tikai detaļas, kuras mēs varam noregulēt atsevišķi.

— Labi, — Musolīni saka, — tad turpināsim.

Sākas saruna, un Nacionālās atbrīvošanas komitejas pārstāvji piekrīt tam, ka pret fašistiskā karaspēka daļu kareivjiem saskaņā ar Ženēvas konvenciju jāizturas kā pret karagūstek- ņiem.

Domstarpības rodas, kad sākas saruna par kara noziedz​niekiem.

Tai brīdī zālē ienāk maršals Graciāni, lai paziņotu, ka republikāniskā armija, kuru viņš pārrunās pārstāv kopā ar Valērio Borgēzi, paliks solidāra ar vācu karaspēku.

Kardināls Šusters piebilst, ka vācu armijas kapitulācija ir neizbēgama.

Pēc tāda notikumu pavērsiena Musolīni, kurš uzskata sevi par nodotu, pieceļas no krēsla un, atstājis arhibīskapa rezidenci, dodas uz prefektūru. Pirms aiziešanas viņš Kardonam apsolīja pēc stundas dot atbildi.

Noliktajā laikā duče Nacionālās atbrīvošanas komitejai nedod atbildi. Viņš pavēl saviem piekritējiem braukt projām kopā ar viņu. Jau sagatavoti desmit automobiļi. Virziens: Komo. Laiks: 1945. gada 25. aprīlis pulksten 20 vakarā.

Borgēze, kas nebija piedalījies sarunās, maršalu Graciāni gaida prefektūrā.

— Mēs braucam projām. Vai jūs mums pievienojaties? — Graciāni viņam jautā.

Borgēze atteicās. Iepriekšējā dienā viņa kazarmām Milānas priekšpilsētā bija uzbrukuši partizāni.

Bija gaidāmi jauni uzbrukumi, un Melnais Princis, kā allaž, uzskatīja par savu pienākumu būt līdzās saviem ļaudīm.

Musolīni un viņa aizsardzības ministra bēgšana kā divas ūdens piles bija līdzīga karaļa un Badoljo bēgšanai pirms nepilniem diviem gadiem. Taču šoreiz Borgēzes kalsnajā sejā, viņa mirdzošo acu nogurušajā skatienā nejautās vilšanās. Viņš nekad nebija ticējis republikai un tās vadītājiem. Princis kopā ar saviem ļaudīm gan uz jūras, gan uz sauszemes cīnījās par «godu un karogu», neinteresēdamies, kāda ir vienas vai otras puses politiskā nokrāsa un intrigas. Viņš vēlējās būt neatkarīgs, un, kaut arī pieredzēja draudus un spiedienu, tomēr tāds ari palika. Viņš bija sava un savu kareivju likteņa vienīgais noteicējs un rīkojās saskaņā ar dziļāko pārliecību. Borgēze bija Zie- meļitālijas armijas pirmais karavīrs pēc pamiera pasludināšanas, un tagad palika tās pēdējais karams, jo Musolīni aizbēga (partizāni viņu sodīs ar nāvi 28. aprīlī), un vācieši bija tuvu kapitulā​cijai (tie noliks ieročus pēc divām dienām, 27. aprīlī).

Atgriezies divīzijas «Sanmarko» kazarmās, Valērio Borgēze ieslēdzās savā kabinetā. Pēc nepilnas stundas, ap pulksten divdesmit diviem trīsdesmit, kāds izlūkošanas dienesta virsnieks (kurš gan pēc viņa draugu, gan ienaidnieku vārdiem bija viens no vislabāk informētiem cilvēkiem Itālijā) iesniedza Borgēzem ziņojumu par Itālijas kalnu rajona Nacionālās atbrīvošanas komitejas pēdējo pagrīdes sēdi, kas notikusi Milānā tai pašā rītā pulksten astoņos trīsdesmit Tika pasludināts, ka partizānu armija ir pilnā kaujas gatavībā Tika radītas kara padomes un tautas tribunāli un pieņemts dekrēta par tiesu sistēmas nodibināšanu piektais pants. Tas bija šāds: «Fašistiskās valdības locekļi un fašistu partijas darbinieki, kuri vainojami konstitucionālo garantiju pārkāpšanā un sabiedrības brīvības sistēmas sagrāvē, kuri radījuši fašistisko režīmu, kompromitējuši un nodevuši Dzimtenes nākotni un vainīgi darbībās, kas novedušas pie pašreizējās katastrofas, sodāmi ar nāvi vai, mazāk nopietnos gadījumos, tiem piespriežami kator​gas darbi.»

Bija ari paredzēts, ka visi «Salo republikas» fašisti, kuriem brīdī, kad tos saņems ciet būs ieroči rokās vai kuri mēģinās pretoties, tāpat var tikt sodīti ar nāvi, dažos gadījumos tūlīt pat uz vietas.

Princis nedrīkstēja kavēties, ja viņš gribēja glābt savu un savas divīzijas kareivju dzīvību!

Viņa ricibā bija tikai īsa nakts. Borgēze to izmantoja, lai saviem ļaudīm izsniegtu piivātdrēbes un atiaistu brīvībā, tā ka viņi varēja mēģināt aizkļūt līdz savām mājām. Viņš tiem izdalīja arī mazliet naudas

no tās, kas viņam bija.

Uz rīta pusi kazarmas kļuva tukšas. Tikai kādi divdesmit komandiera visuzticīgākie līdzgaitnieki atsacījās viņu pamest vienu. Borgēze ari tiem 26. aprīlī lika dienas laikā izklīst, un vakarā, pārģērbies civildrēbēs, pats atstāja savu kabinetu.

«Es būtu varējis piesaukt palīgā nāvi,» viņš vēlāk atcerējās, «daži no mums labprātīgi aizietu no dzīves. Varēju arī — un samērā viegli — tikt pāri robežai. Bet es atsacījos pamest savu dzimteni, savu ģimeni un biedrus. Man nekas nebija slēpjams, manuprāt, nekad neko tādu neesmu darījis, par ko īstenam karavīram vajadzētu kaunēties. Nolēmu sievu un četrus bērnus nogādāt drošā patvērumā, pēc tam nogaidīt, kamēr gai​sotne kļūs labvēlīgāka, un tad padoties varas iestādēm.»

Patiešām, kad vācu karaspēks bija kapitulējis un «Salo republikai» pienācis gals, Itālijā nodibinājās ne jau pats labākais režīms.

Pirmajās nedēļās pēc atbrīvošanas, kad Itālijā gandrīz neeksistēja tāda civilā vai militāra vara, kas būtu spējīga apmierināt visus, valstī sāka valdīt atriebības un slepkavošanas gars. «Rēķinu kārtošanas» vēriens Itālijā daudzkārt pārspēja līdzīgus noziegumus, kas pēc atbrīvošanas tika izdarīti Francijā Jau bija aizritējis mēnesis pēc Musolīni sodīšanas ar nāvi, bet Milānas ielās joprojām katru ritu atrada ap divdesmit trīsdesmit līķu, kurus nebija iespējams identificēt, jo bija pilnībā iznīcināti gan dokumenti, gan ari pazīšanas zīmes uz apģērba, turklāt ne jau visi upuri bija attiecīgās pilsētas iedzīvotāji. Šo upuru skaits visā Itālijā nav nosakāms, un šis periods tās nesenajā vēsturē uz laiku laikiem palika viens no drūmākajiem.

Tobrīd bija labāk nenokļūt partizānu rokās, ja gribēja saglabāt kaut niecīgāko iespēju izdzīvot.

Borgēze slēpjas Milānas piepilsētā, gaidīdams labākas dienas. Pēc tam, sajuzdams, ka ciešais tvēriens ap viņu atslābst, viņš 17. maijā nolemj padoties britu karaspēkam. Borgēze cer, ka viņa bijušie ārzemju ienaid​nieki pret viņu izturēsies ar lielāku cieņu, ne tik cietsirdīgi kā tautieši.

Pēc neilgas personības noskaidrošanas procedūras viņu ievieto nometnē Padujā, pēc tam 1945. gada augustā nodod itāliešiem, lai tie spriež viņam tiesu. Viņš izbēg no nāves bez tiesas un izmeklēšanas.

24. NODAĻA Valērio Borgēze varēja izteikt daudzus, bieži vien dibinātus pārmetumus savas valsts tiesai, taču jāpiebilst, ka vismaz viens no tiem nebija pamatots. «Es,» viņš rakstīja, «četrus gadus sava mūža pavadīju cietumā, lai mani tikpat kā ataisnotu.» likteņa ironija! Tā kā tiesas orgānu darbība ritēja lēni, viņam izde​vās izbēgt no ilgāka ieslodzījuma cietumā, un varbūt arī no nāves.

Kad viņš 1947. gada 15. oktobrī Romā pēc vairāk nekā divu gadus ilga ieslodzījuma pirmo reizi stājās speciālā tribunāla priekšā, noskaņojums valsti bija vislabvēlīgākais. Pirmais likums par amnestiju, pēc itāliešu komunistiskās partijas priekšsēdētāja ierosinājuma, jau bija pieņemts tieši pirms gada.

Nerunāsim par motīviem, kas uz to pamudināja Toljati, atzīmēsim tikai faktu. Šis fakts ir pietiekami svarīgs pats par sevi. Tas norāda uz radikālu pagriezienu pretī lielākai iecietībai. To tad ari izmantoja Valērio Borgēze, tāpat kā viņa Sociālās republikas laiku priekšnieks maršals Graciāni, kura lietu tā paša gada 11. ok​tobri izskatīja cits Romas tribunāls.

Kā vienā, tā otrā prāvā scenāriji bija līdzīgi un aizstāvības argumenti kopēja viens otru, kaut gan grūti pasacīt, kurš kuru kopēja.

Tribunāla lielajā zālē, kuras griestus rotāja ciļņi, tai dienā, proti, 1947. gada 15. oktobri, Valērio Borgēze ar izmocītu seju, maisiņiem zem acīm stāvēja krātiņā kopā ar citiem apsūdzētajiem, septiņpadsmit saviem agrākajiem padotajiem, divīzijas «Sanmarko» virsniekiem. Kaujas peldētāji, tāpat ari «barchini» un «maiale» piloti, netiks vajāti.

«Peldētāju sagatavošanas skolā Valdāno,» stāstīja leitnants Luidži Ferrāro, «vēl tai laikā, kad rajons

atradās vāciešu rokās, es satikos ar angļu virsnieku Laionelu Krebu un itālieti Mar- culo. Tos ieraugot, sākumā nodomāju, ka tie ieradušies, lai mums ieteiktu padoties gūstā. «Neraizējieties,» Krebs man sacīja, pēc tam kad bija stādījies priekšā, «tas nav manas vizītes mērķis. Es zinu visu par jūsu kaujas nopelniem un tos apbrīnoju. Man ir tikai viens nolūks: piedāvāt jums cīnīties kopā ar mums pret japāņiem.» Atbildēju, ka nevaru pieņemt viņa priekšlikumu. Tas man šķiet bērnišķīgs un kaunpilns. Nav karavīra cienīgi šodien cīnīties vienā nometnē, bet rit citā. Krebs toreiz visai bruņnieciski man piekrita, sacīdams: «Tā ari jāizturas ikvienam cilvēkam, kas cilvēka vārda cienīgs. Jums varbūt ir kāda vajadzība?» viņš vēl jautāja. Es lūdzu viņu atļaut man un maniem ļaudīm atgriezties mājās un parūpēties par mūsu drošību. Viņš to apsolīja. Tā mums karš beidzās bez īpašām raizēm.»

Toties Valērio Borgēzem un jūras kājnieku divīzijas «Sanmarko» virsniekiem viss iegrozījās citādi.

«Un tomēr,» Borgēze uzskatīja, «mēs bijām cēlušies vienai un tai pašai kaujai, cīnījāmies par vieniem un tiem pašiem ideāliem.» Šos argumentus viņš izvirzīja paziņojumā, kuru nolasīja tribunāla priekšā, kad sākās tiesas prāva.

«Tas, kā rīkojos es un mani ļaudis, par kuriem esmu pilnībā atbildīgs, vienmēr ir bijis saskaņā ar flotiles Decima MAS tradīcijām, jo tās devīze ir: «Par godu un itāliešu karogu neatkarīgi no valsts, vai tā būs republika, monarhija, fašistiskais vai anti- fašistiskais režīms,» viņš sacīja, un viņa balsī jautās lepnums.

Noziedznieks? Upuris? Reizē viens un otrs? Beigu beigās tribunāls viņam piespriež mūža ieslodzījumu.

Prāva atsākas no jauna pēc sešiem mēnešiem, 1949. gada 12. februāri.

Apsūdzētājs paziņoja, ka Valērio Borgēze darbojas personisko ambīciju un sava pārlieku lielā lepnības gara vadīts, neņemdams vērā nekādus citus apsvērumus. «Borgēze,» prokurors apgalvoja, «bija dumpinieks, kurš varu izmantoja personiskiem mērķiem, sadarbojās ar vāciešiem un pielietoja nežēlīgas represijas pret partizāniem. Par visiem saviem darbiem viņš pelnījis nāves sodu.»

Borgēzes aizstāvis, Milānas advokāts Lenners, atkal izvirzīja jau zināmos argumentus, ar kuriem Borgēze aizstāvējās jau pirmajā tiesas procesā.

«Princis Valērio Borgēze ziedoja sevi,» advokāts sacīja, «gan tādēļ, lai aizstāvētu Itālijas godu, gan arī tādēļ, lai Itāliju glābtu no šausmīgās nodevības. Viņš cīnījās ar partizāniem tikai tādā mērā, kādā tie uzstājās kā viņa pretinieki.»

Un, galvenos argumentus pataupīdams uz beigām, viņš atkal atgādināja par itāliešu industrijas glābšanu, jo tai bija paredzēta bojāeja no vācu okupantu rokām.

«Borgēze,» Lenners noslēgumā sacīja, «nav nodevējs. Itālijā virsnieku vidū nekad nav bijis nodevēju.»

Melnais Princis, atzīdams faktu, ka viņš kara laikā ir sadarbojies ar vācu varu, uzsvēra vainu mīkstinošos apstākļus, atgādinādams savu lomu, kāda viņam bijusi, «glābjot daļu Itālijas rūpniecības potenciāla». Pēc jaunā sprieduma viņš dabū divpadsmit gadu ilgu ieslodzījumu cietumā, un astoņi no piespriestajiem gadiem uzreiz tiek adaisti. Četrus atiikušos sedz iepriekšējā apcietinājumā pavadītais laiks, un Valērio Borgēze tiek brīvībā 1949. gada 17. februārī.

25. NODAĻA Laikposms no 1949. līdz 1952. gadam Valērio Borgēzem kļuva par šķīstīšanas periodu, un viņš, liekas, pūlējās aizmir​sties.

Viņa militārā karjera beidzās bez slavas lauriem. Viņš, var sacīt, zaudēja Savojas kara ordeni, Itālijas augstāko apbalvojumu. Jebkāda administratīvā karjera tagad viņam liegta. Tas varonim bija smags trieciens!

«Vispār,» viņš vēlāk sacīja, «Itālijas jaunie saimnieki nekad man nav piedevuši pārlieku godīgu kalpošanu savai tēvijai.»

Melnais Princis pameta dienestu. Viņš pilnībā un pirmo reizi mūžā veltīja sevi ģimenei. Sāka nodarboties ar lauksaim​niecību. Kondotjērs kļuva par fermeri.

Taču tāds dižvīrs nespēja ilgi palikt ārpus jebkādas sabiedriskās dzīves. Borgēzes aktīvā, piedzīvojumu meklētāja daba viņu lēni, taču noteikti virzīja pretī tam, lai viņš atbildētu piekrītoši uz bijušo cīņu biedru neadaidīgajiem aicinājumiem.

Laikā no 1946. gada līdz 1947. gadam daži no tiem atkal bija iesaistījušies cīņā, šoreiz pagrīdē.

Tas bija laiks, kad tika mēģināts, un dažreiz sekmīgi, rīkot sabotāžu uz kara kuģiem, kuras Itālija nodeva uzvarējušo sabiedroto lielvalstīm. Šo diversiju rezultātā un arī sabiedroto spēku spiediena dēļ kristīgo demokrātu valdība pieļāva, ka parlamentā ieiet ari tā sauktie galēji labējie spēki, ar noteikumu, ka tagad tie darbosies tikai legāli. Vērst stingras represijas pret pagrīdniekiem neizdevās, jo viņi ievēroja konspirāciju, turklāt pagridnieku vadītāji bija ļoti jauni un policija tos nepazina. Šī iemesla dēļ tika pasludināta daļēja amnestija. Šīs cīņas izbeigšana noritēja ne jau bez grūtībām. Dažkārt iznāca sadurties ar nelielām grupām, kas atsacījās saprast, ka nepieciešams pāriet pie legālas politiskas cīņas. Partija, kas nostātos šo spēku priekšgalā, arī tik drīz neparādījās uz politiskās skatuves. Radās un cita pēc citas atkal izbeidza darbību šādas partijas: «Nacionālās vienības partija», «Nacionālistiskā partija» un «Itāliešu nacionālā fronte», līdz beidzot 1947. gada decembrī tika izveidota «Itālijas sociālā kustība» (ISK).

Par tās vadītājiem, gluži dabiski, kļuva bijušie pagrīdes kustības vadītāji, viņu vidū — Džordžo Pini un Pino Romualdi. Kara beigās Romualdi bija «Fašistiskās republikāņu partijas» viceprezidents, un viņu uzskatīja par Musolīni idejisko manti​nieku.

Kopš paša darbības sākuma ISK radās nepieciešamība savu iekšējo vienotību sargāt, cīnoties pret citām politiskajām partijām. Tas nebija pārāk grūti, jo tolaik šī kustība vērsās plašumā un tās pamatā bija aktīva darbība, turklāt tā bija nošķirta no pūļa.

ISK pirmās avīzes: «Rivolta ideale» Neapolē, «Sfida» Romā, «Meridiano d'Italin», «Rosso i Nero», «Pan-tan-Plan» un «Manifestos ar saviem rakstiem uzreiz izraisīja zināmu atbalsi. 1949. gadā kustības piekritēju skaits pieauga, tā izvērtās par reālu sabiedrisku spēku, partiju, kas pieejama visiem.

No tā loģiski izrietēja zināmas sekas, ko varēja izmantot tās vadība.

Džūnio Valērio Borgēzi ievēl par ISK priekšsēdētāju. Mar- sanihs patur ģenerālsekretāra posteni, un kustībā iezīmējas jauns pagrieziens uz klasiskas labējās politikas pusi. Borgēzes un Marsaniha kopvadība nešķita slikta. Tomēr situācija līdz pat 1953. gada janvārim palika nestabila un neskaidra.

Aprīļa vēlēšanu rezultāti bija veiksmīgi, kaut gan šos pasākumus vājināja pārkāpumi balsošanas procedūrā. Tomēr Marsa- nihs 1954. gada sākumā bija spiests atstāt savu ]>osteni. Viņa vietā nāk konservatīvā spārna pārstāvis Arturo Mikelīni, kas šo posteni saglabā 15 gadus. Visai drīz viņam ar Valērio Borgēzi rodas nesaskaņas. Protestēdams pret stagnāciju kustībā un it īpaši pret Mikelīni aliansi ar itāliešu «nacionālistiem», Melnais Princis pamet priekšsēdētāja krēslu un pāriet opozīcijā. Viņš atgriežas Artēnas pilī, nolēmis savu laiku veltīt galvenokārt darbībai Romas baņķieru savienības priekšsēdētāja postenī. Par viņu nekas nav dzirdams līdz nākamajam gadam, kad viņš, aizstādams mirušo «veco tuksneša lauvu» maršalu Graciāni, nostājas «Salo republikas bijušo karavīru asociācijas» priekšgalā Nemieri Alžīrijā 1958. gada 13. maijā uz Borgēzi atstāja ārkārtīgi lielu iespaidu, tik lielu, ka viņš uzskatīja par iespējamu Itālijas labējiem ar spēka metodēm panākt politiskas pārmaiņas valdībā Ģenerāļa Šarla de Golla nākšanu pie varas Parīzē Melnais Princis nepareizi uztvēra kā nacionālistiskās revolūcijas sākumu Francijā. Kad Borgēze saprata savu kļūdu, viņš, izmantodams uzņēmēja statusu, devās uz Alžīriju, lai sniegtu palīdzību OAS (militāri fašistiskās organizācijas) pagrīdniekiem.

ISK iekšējā krīze, kas bija briedusi jau sen, 1963. gadā ārkārtīgi saasinājās. Kustība, kurā līdz tam

bija bijušas tikai nenozīmīgas domstarpības, vārda tiešā nozīmē sašķēlās divās daļās.

Vēlēdamies šai krīzē kļūt par pēdējo glābiņu, Borgēze izstājas no ISK, lai notikumu gaitu vērotu no malas. Viņš gaida — vai viņu nepasauks uzņemties glābēja un apvienotāja lomu? Taču tas nenotiek, un pēc četriem gadiem viņš, rūgti vilies, saniknots, noguris no gaidīšanas, rada pats savu kustību: Nacionālo fronti. Melnais Princis uz Itālijas politiskās skatuves atkal parādās galvenajā lomā Sešdesmit gadu vecumā viņš kļūst par šīs partijas līderi. Godkāre viņu urda vēl stiprāk nekā agrāk. Viņš ir ar mieru kļūt par tādu kā mītisku varoni, lai apvienotu visas labējās partijas, kuras cer pulcināt zem sava karoga. De Golla paraugs, kas viņu savlaik tā bija iekārdinājis, nav aizmirsts.

Borgēzem iet līdzi daži no tiem, kas saskata viņā kara varoni: «Sanmarko» divīzijas un flotiles Decima MAS veterāni, Sociālās republikas regulārās armijas un elitāro izpletņlēcēju daļu bijušie karavīri. Viņa kustība negrasās uzsākt demokrātijas spēli. Kā atzīmējis viens no avīzes *Stampa» žurnālistiem, tā ir kareivīga un militarizēta, dažā ziņā atgādina Musolīni armiju pirms marša uz Romu.

«Fronte,» Borgēze paziņo deklarācijā, kas tiek pieņemta, partiju dibinot, «ir gatava bezkompromisa cīņai pret Itāliju, kas saindējusies ar demokrātijas narkotiku.» Viņš patiešām uzskata, ka valdošais režīms ir satrūdējis un viņam ar saviem ļaudīm jābūt gatavam kuru katru bridi nostāties valsts priekšgalā.

Kopš tā laika viņš daudz braukā pa visu pasauli, nodibinādams ciešus sakarus ar saviem cīņu biedriem. Bieži viņu var sastapt Atēnās, grieķu melno pulkvežu sabiedrībā. Tai laikā viņš izvirza lozungu: «Pēc Atēnām — Roma!» Melnais Princis iedveš bailes Itālijas «profesoru republikai», jo tie īstenībā nekad nav pacietuši izcilas personības.

Iekšējā uguns, ko uzkurinājis viņa spīvais naids pret demokrātiju, viņu kveldēt kveldē. Borgēzes patriotisma jūtas un politiskā kaisme šajā krīzes pārņemtajā Itālijā (laikā no 1969. līdz 1970. gadam Itālijas ekonomikā bija vērojams liels kritums, visur sākās nemieri) jau kuro reizi pamudinājušas viņu aizmirst ģimeni, attiecības ar augstāko sabiedrību un uzņēmējdarbību. Sākas jauns «Melnā Prinča krusta karš». Par viņa devīzi kļūst tēze: «Visi līdzekļi ir derīgi, ja tie ļauj sasniegt mērķi (Itālijas glābšanu).»

Viņš it visur saskata komunistu intrigas, un, pēc viņa pretinieku domām, Borgēzes klātbūtne samanāma jebkurā itāliešu galēji labējo grupējumu darbībā, šo grupējumu, kuriem ir tik tēlaini nosaukumi, piemēram, «Nācijas jātnieki», «Nākotnes kārtība», «Sabiedrības glābšanas komiteja», «Melnie ērgļi» u. tml. Rietumeiropā bija pašiem savs visbīstamākais cilvēks, proti, bijušais SS pulkvedis Oto Skorcēni, tagad ari Itālijā uzradies savs — Valērio Borgēze!

Pēc trīsdesmit gadiem viņa kādreizējo veikumu ēna gulstas pār baiļu pārņemto Itāliju, kura tiecas rast savu nākotni. Tas, kurš spridzinājis britu kaujas kuģus tik labi apsargātās ostās kā Gibraltārs un Aleksandrija, var uzspert gaisā visu Itāliju. Un, tā kā uz parāda mēdz dot tikai bagātajiem, Borgēze kreditē jebkuru teroristisku darbību Itālijā.

1969. gada 15. aprīlī bumba sprāga Padujas universitātes rektora kabinetā. Pavēli bija devis Borgēze.

Pēc desmit dienām, atbrīvošanas gadadienā, divas bumbas eksplodēja sprāgstvielu noliktavā un Milānas galvenajā stacijā (divdesmit viens cilvēks ievainots). Arī tas bija Borgēzes vīru veikums.

Augustā melnais laikposms sākās dzelzceļam, Itālijas ziemeļos notika desmit terora akti vilcienos.

Arī te bija jaušama Melnā Prinča roka.

Kulminācija iestājās 1969. gada 12. decembra pēcpusdienā Pirmā bumba pulksten sešpadsmitos divdesmit trīs minūtēs sprāga Milānā lauksaimniecības bankā Fontānas laukumā. Otra pēc pusstundas — Romā, Darba bankas apakšzemes pārejā. Trešā un ceturtā — Tēvzemes panteonā (pie nezināmā kareivja kapa). Tas bija Valērio Borgēzes makjavelliskais pasākums. Tieši viņš vadīja Merlīno, šī «neapvaldītā fašista», darbību. (Tā Merlīno bija nodēvējis franču žurnāls «Express») Izrādījās, ka viņam norādītā banka bija slēgta. Apjukušais terorists, kurš nesa divas ar sprāgstvielām pilnas somas, nezināja, kur likt bumbas. Piepeši viņam iešāvās prātā, kā pašam šķita, ģeniāla doma — Tēvzemes panteons. Nākamajā dienā visi labējie spēki protes​tēja pret kreisā novirziena anarhistiem.

Piektā bumba neuzsprāga. Kāds komercbankas kalpotājs Skalas laukumā Milānā to ieraudzīja, ceļa somā ievietotā bumba bija ielikta urnā, kas stāvēja pie viena no ēkas septiņiem liftiem.

1971. gada februāri izceļas Redžo Katabres dumpis. «Melnā Prinča nacionāla fronte,» toreiz avīzes rakstīja, «rīkojas sadarbībā ar Romas deputātu Pino Rauti «Jauno kārtību», lai radītu nekārtības un anarhiju.»

Kaut ari mēs šai nepierādīto apvainojumu straumē ne vienmēr spējam atklāt patiesību, tomēr varam konstatēt, ka tādā gadījumā, ja Melnais Princis ir iedvesmojis kaut pusi no šiem vardarbības aktiem, tad visādi Gevaras un citi profesionālie re​volucionāri ir tikai viņa blāvas ēnas.

Taču 1971. gada 8. martā princis Džūnio Valērio Borgēze spiests nozust pagrīdes tumsā.

26. NODAĻA Pagrīdē Borgēze nejutās neērti Viņam patika cīnīties tumsā Sazvērestību un konspirācijas gaisotnē viņš jutās gluži kā zivs ūdeni Borgēze atrod drošu patvērumu viņpus Spānijas robežas, kur viņam pajumti dod viens no viņa draugiem princis Hoenloe, un no turienes Borgēze uzmanīgi vēro notikumu attīstību Itālijā.

Taču nav Melnā Prinča dabā samierināties ar sakāvi, nolaist rokas, sastopoties ar šķēršļiem, lai tie liktos nezin cik nepārvarami. Madridē viņš tālu no dzirdīgām ausīm, vislielākās slepenības aizsegā, lai nenostādītu neveiklā situācijā Spānijas valdību, kas dod viņam patvērumu, turpina cīņu pret itāliešu demokrā​tiju.

1973. gada oktobri Borgēze atkal spītīgi gatavojas jaunai akcijai. Tās finansēšanu nodrošina lielrūpnieki, kuri darbojas kādas eksporta un importa sabiedrības administratīvajā padomē Modēnā.

Policija atklāj šos plānus, un valdība nolemj no šī gadījuma izspiest cik iespējams vairāk labuma.

Iekšlietu ministrs iecerējis ar vienas daļas preses izdevumu palīdzību īstenot kādu savu ideju. Vēlreiz likt visiem drebēt bailēs no Borgēzes, šī Itālijā visbīstamākā cilvēka, ministram likās par maz, kādēļ gan nevarētu par biedēkli izraudzīties ari Eiropas visbīstamāko cilvēku Oto Skorcēni? Spoža ideja! Sacīts — darīts. Kopš šī brīža sazvērestību pūķim būs trīs galvas: protams, Borgēze, tad vēl ISK vadītājs Dženovas advokāts De Marki un Oto Skorcēni. Taču, kas par daudz, tas par ļaunu. Un Oto Skorcēni Madrides avīzes «Infonnaciones» korespondentam sniegtajā in​tervijā paziņo: «Dīvaini, ik reizi, kad Itālijas valdība saduras ar nopietnām grūtībām, tā atklāj kārtējo sazvērestību, kas to apdraud. Tikpat savādi ir tas, ka īsā laikā jau otro reizi Itālijas valdība, atmaskojot sazvērestību, konstatē, ka arī es tajā esmu piedalījies. Pirms vairāk nekā gada kratīšanā pie Borgēzes ir atrastas vēstules, ko esmu viņam sūtījis. Tur nav nekā pārdabiska, ņemot vērā to, ka mēs kopš 1943. gada esam seni ieroču biedri. Taču šai sarakstei nav nekā kopīga ar sazvērestībām vai kādām slepenām darbībām, kas vērstas pret Itālijas valdību. Turklāt ar Valērio Borgēzi man nav bijis nekādu kontaktu jau sešus mēnešus, un, kas attiecas uz De Marki kungu, tad es vispār ne reizi mūžā neesmu ar viņu ticies un līdz pat šim laikam man nebija ne jausmas, ka tāds cilvēks eksistē. Es vēlreiz gribētu precizēt, ka pēc kara beigām neesmu saistījies nedz ar militārām, nedz politiskām lietām, kas skartu jebkādas valstis, un es būtu atteicies no jebkura šāda veida priekšlikuma.»

Mums nenāk ne prātā nepiedēvēt Borgēzem tās darbības, kurās viņa atbildība ir labi zināma un pierādīta, tomēr taisnības labad, ja vien tas iespējams, šī taisnība jānošķir no meliem.

Kad Melnais Princis, sabiedrības «Credito Commerciale e industriale» prezidents, steigšus bēga no Romas, viņš neiz​mantoja nekādus piesardzības līdzekļus. Laiks negaidīja, un viņš visu pameta likteņa ziņā Ideālu labā jau ziedojis ģimeni, stāvokli sabiedrībā un iespaidīgu militāro karjeru, viņš tagad bija zaudējis ari mantu. Viņa kompānija izputēja, bet atbildība par sekām tika uzlikta viņam. Sešdesmit astoņu gadu vecumā viņš, viens no izcilākajiem jūras kauju varoņiem, bija nonācis bezdibeņa malā. Sabiedrība

var piedot mēģinājumus izdarīt valsts apvērsumu, bet ne jau to, ko visi, pat vislielākie politiskie nelieši, dēvē par krāpšanu, pat tādā gadījumā, ja tā notikusi aiz nevērības darījumu kārtošanā. Itālijas valdības rīcībā bija nonācis draudīgs ierocis, kas varēja viņam dot smagu triecienu. Taču pēc neilgas svārstīšanās valdība tomēr atsacījās no iespējas Valērio Borgēzem dot šo triecienu.

Tomēr šis žests nespēj piespiest Borgēzi kļūt labvēlīgākam. Savas neparastās iecirtības skubināts, viņš akli kā tāds satrakots vērsis, kas metas cīņā uz dzīvību un nāvi, 1974. gada augustā Itālijā sagatavo jaunu akciju. Šoreiz runa ir par Republikas prezidenta nolaupīšanu, ministru saņemšanu gūstā vai likvidē​šanu. Un atkal neveiksme. Pēdējā. Pie Melnā Prinča durvīm grasās pieklauvēt liktenis.

EPILOGS Kaut gan viņu urdīja nepārvarama vēlēšanās darboties, sešdesmit astoņi gadi kā smaga nasta spieda plecus. Viņš pārāk daudz smēķēja, viņam pārlieku patika labi paēst un iedzert Melnajam Princim aizvien grūtāk nācās paciest juceklīgo dzīvi, uz kuru viņu spieda pagrīdnieka un trimdinieka stāvoklis.

Ne​veiksmes, ko viņš piedzīvoja citu pēc citas, arī neuzlaboja jau vārgāku kļuvušo veselību.

1974. gada augustā Borgēze ir slimības mocīts, izvārdzis cilvēks ar dzeltenu, uzpampušu seju, lieliem maisiņiem zem acīm. Paklausīdams ārsta un draugu neadaidīgajiem lūgumiem, viņš beidzot piekrīt divas nedēļas atpūsties kopā ar uzticīgo sievu, kura palikusi ar viņu kopā viņa priecīgajās un smagajās dienās. Viņš atstāj Madridi un iekārtojas komfortablā vasaras mājā, kas klubam «Marbella» pieder Kostas del Solās piekrastē, tikai dažus kilometrus no Gibraltāra, viņa kādreizējo slaveno varoņdarbu vietas.

«Tagad es,» Borgēze domā, «atrodos tālu no politiskās kņadas, esmu devies jaunā kāzu ceļojumā, mitu lieliskā mājā, kura atvēlēta tikai man un sievai.» Viņam patīk pastaigāties pa taciņu, kas ved uz pludmali, kur viņš var atpūsties, atlaidies ērtā krēslā, un lūkoties, kā cilvēki peldas.

Tomēr Valērio Borgēzi neatstāj vainas apziņa. Atzinies sev šajās izjūtās, viņš no atpūtas negūst to prieku, uz kuru bija cerējis.

Siltais, saulainais laiks ir kā radīts veselības uzlabošanai, te ir lieliski apstākļi, kaut arī valda neliela vienmuļība, tad vēl šīs krāšņās palmas… Taču dienas ir līdzīgas cita citai, un to plūdumu neiztraucē nekādi pārsteigumi. Kā tas viss atšķiras no viņa dzīves Madridē pēdējos mēnešos. Viņam tās ļoti pietrūkst!

25. augustā, kā parasti, viņš apsēdās pie galdiņa kluba restorāna apaļajā zālē, kuras centrā kokogļu pavardā uz iesma cepās zivis un gaļa. Viņš jutās nomākts. Pat nespēja izdzert viskiju, ko bija pasūtījis bārā — Vai nejūties labi? — sieva bažīgi jautāja.

— Nē, nemaz ne. Gluži vienkārši nav ēstgribas. Apēdīšu tikai zupu.

Piepeši viņa seju pārklāja vaskains bālums. Viņš sajuta asas sāpes vēderā.

—Ārstu! Ātrāk! — telefona klausulē kliedz Daija Borgēze.

Princis guļ savā gultā vasaras mājā. Viņš ir pie samaņas.

— Es mirstu, — viņš saka, — tikai dažus simtus metru no tās vietas, kur esmu izbaudījis savas dzīves visskaistākos mirkļus. Ātrās palīdzības mašīna, sirēnai kaucot un ugunīm mirgojot, joņo uz slimnīcu «San Juan de Dioz» Kadisā.

—Akūts pankreatīts, — ārsts uzstāda diagnozi. — Gandrīz nav nekādu izredžu slimnieku glābt 1974. gada 26. augustā divos naktī prinča Borgēzes sirds pārstāj pukstēt. Visas pasaules teletaipi noklikšķina jauno ziņu: «Džūnio Valērio Borgēze, pēc iesaukas Melnais Princis, Kadisā aizgājis mūžībā šā gada 26. augusta naktī.»

29. augustā zārks ar Džūnio Valērio Borgēzcs mirstīgajām atliekām tika aizvests uz Svētās Marijas katedrāli. Ārlietu ministrs Andreoti bija aizliedzis bēru ceremoniju novadīt galvenajā jomā. Aizlūguma mesa notika ģimenes kapelā katedrāles kreisajā spārnā. Mirušā piemiņas dievkalpojumā piedalījās Borgēzes cīņu biedri ar admirāli Džino Birindelli, kurš savā laikā pirmais ielauzās Gibraltārā, un Elio Toski priekšgalā. Elio Toski, viens no «maiala» «tēviem», kā jau aizgājēja vistuvākais draugs, noskaitīja jūrnieku lūgšanu. Tajā brīdī pa viņa, šī vecā jūras vilka, akmenscieto vaigu noritēja asara. Viņiem blakus tik tikko varēja saskatīt bēdu sagrauzto Darju Borgēzi (viņa nodzīvos tikai mazliet ilgāk par savu vīru).

Pēkšņi katedrālē parādījās jaunu cilvēku grupa. Kamēr visi stāvēja kā sastinguši, viņi pacēla zārku uz pleciem un, dziedādami vecās Musolīni laika dziesmas, nonesa lejā pa baznīcas kāpnēm. Šis varonis, kurš nekad pilnībā nebija piederējis ģunenei, ari pēc nāves palika savai valstij piederīgs.

Cilvēku, ja viņš ir godīgs, drošsirdīgs un brīvs, ciena neatkarīgi no viņa politiskās pārliecības.

Valērio Borgēze tieši bija tāda tipa cilvēks. Tagad viņš atdusas Svētās Marijas katedrāles kapu velvē starp pāvestu Pāvilu V un Kamillo Borgēzi, Polinas Bonapartes dzīvesbiedru. Viņš laiku laikos, pēc tam kad norims bijušo partizānu kaismīgā nesamierināmība, simbolizēs varoni, kurš ideāla vārdā iet līdz galam, izpildīdams savu pienākumu un cenzdamies piepildīt savu aicinājumu, iet, patiesības saules apstarots.

Demonolo模ija

Žans Pols Burs Pa vampīra pedam Par kādu izpēti «…Kā tu esi kritis no debesīm, tu rīta zvaigzne, tu ausekļa dēls!… Un tu sacīji savā sirdī: es uzkāpšu debesīs, es paaugstināšu savu goda krēslu pār Dieva zvaigznēm, es apsēdīšos uz saiešanas kalna ziemeļu galā. Es uzkāpšu padebešu kalnos, tam Visuaugstajam es līdzināšos. Tiešām ellē tu esi nogāzts, pašā bedres dibenā… bet tu esi tālu atmests no sava kapa kā nieka žagars, apklāts ar nokautiem, zobiņa nodurtiem, kas grimst akmiņu bedrē, — it kā samīta maita… ar viņiem kopā tu nebūsi kapā…»

Pravieša Jesajas grāmata

IEVADA VIETĀ S… pils burvība Vai ir jātic vampīriem?… Tāds jautājums rodas saistībā ar rumāņu grāfa Boroložovaka nāvi; grāfs Parīzē nomira pirms nedēļas un dažām dienām. Viņš pats labprātīgi bija devies trimdā uz Franciju, bēgdams no savas dzimtās Rumānijas, jo viņa tuvākajā apkaimē uzskatīja, ka visi Boroložovaka ģimenes locekļi pēc nāves kļuvuši par «vampīriem», un neilgi pirms aiziešanas no dzīves viņš cilvēkam, pie kura Parīzē dzīvoja, lika zvērēt, ka tas, tiklīdz viņš, grāfs, būs nomiris, izraus viņam sirdi no krūtīm. Grāfs Boroložovaks to uzskatīja par vienīgo līdzekli, kā atvairīt lāstu un darīt galu savai dīvainajai slimībai.

Kādreiz Centrāleiropā ļaudis tieši tā bija rīkojušies, lai iznīcinātu «dzīvo mironi» un neļautu tam līst laukā no kapa un darīt ļaunu…» Šī informācija, kas gūta no avīzē «Figaro» ievietota raksta, protams, pelna uzmanību. Vēl jo vairāk, izrādījās, ka tā kļuvusi par pirmo posmu tajā ķēdē, kas mūs atvedusi pie aizmirsta kulta mūsdienu formām, un šī kulta pieminēšana vien, tāpat kā agrāk, iedveš šausmas. Runa ir par Vampīra kultu.

Deviņpadsmitā gadsimta nogalē Eiropā šī «dīvainā dvēseles kaite» (kā to nosaucis kāds tā laika garīdznieks, kas praktizēja velnu izdzīšanu) nebija tikai šausminošu mītu atribūts vien. Ar to neviļus iznāca sadurties augstākās sabiedrības salonos, turīga pilsētnieka nama tukšās zāles klusumā, angļu pils paēnā… visur, kur neizzinātais, senās maģijas rosināts, varēja laist saknes.

Lai piepeši sašķobītos ierastie priekšstati par apkārtējo pasauli, pietika izskatīt kādas avīzes notikumu hroniku, — tāpēc ka vampīrisms nav tikai tālas pagātnes, rumāņu teiksmu atribūts, teiksmu, kurās no nakts tumsas izniris briesmonis barojas ar cilvēku asinīm.

Liecības par šo parādību var uziet arī kādā rakstā, kas publicēts divdesmitā gadsimta pašā plaukumā un ievietots pa vidu starp informāciju par Tuvo Austrumu konfliktu un mākslas rubriku pašā avīzes lapas apakšā, kur parasti lasītāja acs reti kad ielūkojas.

Laikraksta «Figaro» lappusēs 1874. gada oktobrī uzietais paziņojums nebija vienīgā tāda vēsts šai gadā. Gan laikrakstā «Frances-Soir», gan «Figaro» mūsu jaunajā labajā divdesmitajā gadsimtā tiek stāstīts par šiem tumšās samta drēbēs ģērbtajiem, «naktis klīstošajiem asinssūcējiem», kas alkst pēc cilvēku asinīm un nāves. Taču mēs vairs neprotam lasīt starp rindām, un tieši tas traucē jelkā noskaidrot šo jautājumu.

Pierādīt vampīru eksistenci prāta un loģikas triumfa gadsimtā var apriori šķist neiespējami… Taču man tomēr gribējās pamēģināt tieši to izdarīt, turklāt ar pasaulē visvienkāršāko paņēmienu — satiekoties ar šīm būtnēm, kuras ļaužu neticība liek uzskatīt tikai par senu aizspriedumu tēliem. Taču tagad, kad es rakstu šīs rindas, vampīrisms vēl pastāv. Sākot ar noslēpumaino Venēcijas lagūnu un beidzot ar Transilvānijas mežainajiem kalniem vampīrisma adeptu sektas baismās, neapdzīvotās vietās līdz pat šim laikam nodarbojas ar seno sarkano un melno maģiju. Esmu redzējis šo šausmīgo rituālu vietas, un manas liecības, par kurām tālāk stāstīšu, nav nedz sensacionāls romāns, nedz stāstījums fantastikas žanrā. Šīs liecības ir tikai mūsdienu dēmonisko sfēru ilgstošas izpētes rezultāts, šo pētījumu pirmā daļa jau ir iznākusi grāmatā ar nosaukumu «Luci​fera sektas mūsdienās»*.

Ka šīs grāmatas parādīšanās kļuva iespējama, par to jāpateicas zināmām okultām aprindām, apgrozīšanās tajās man bija tāda kā caurlaide un ļāva ar «parastā» demonisma starpniecību tuvoties šai drausmajai parādībai, kuru dēvē par vampīrismu. Šādā nolūkā vajadzēja apbraukāt Parīzes bibliotēkas, izstudēt senos rokrakstus, apstaigāt nevienam nezināmas adreses, pār​meklēt seno klosteru drupas, satikties ar «jaunā pagānisma priesteriem», kuri naktīs Overņas kalnos aizdedz lāpas, slavinot senatnes dievības, izpētīt Venēcijas, šīs burvestu pilsētas, labirintus, kuros vēl slēpjas «sarkanie brāļi», kas tur godā vampīrisma kultu, un iziet cauri pašreizējās Rumānijas «Dzelzs vārtiem», dzenot pēdas Tumsas valdonim, Vladam Drakulam, leģendārajam Drakulam, kura pils no vientulīgas kalna virsotnes met izaicinājumu

mūžībai.

Ceļojuma pierakstiem paredzētās burtnīcas atradās mūsu somās juku jukām kopā ar rituālu biķeriem un rekomendācijas vēstulēm, kam bija uzspiesti sātana zīmogi, bet fotoaparāts paslēpts starp veļu un ceļa kartēm, kurās atzīmes bija izdarītas ar sarkanu tinti. Ta bija izpēte, bet reizē ari «izmeklēšana» un epopeja, kas jāizdzīvo garam, jo savam darbam līdz galam uzticīgais žurnālists centās ielavīties aiz robežām, no kurienes atpa​kaļ nebūs viegli izkļūt Mēs gribējām, lai mūsu pasākuma rezultātus uztvertu kā trauksmes signālu: maģija vēl nekad nav bijusi tik reāla kā divdesmitajā gadsimtā, kas atsakās to atzīt, taču tieši šai apstāklī tā smeļ spēkus. Tieši tās noliegums tai ļauj rīkoties un aizvien tālāk izplatīt savu varu.

Pakāpeniski iepazīstoties ar šo pētījumu, lasītājs redzēs, «Les sectes Luciferiennes aujourd'hui» — Jean Paul Bourre — йdition Belfond — collection «Initiation et connaissance». par kādu varu ir runa un kādi ir mūsdienu vampīru slepenie mērķi, vampīru, kuri ar modernajam cilvēkam nezināmu rituālu izdarībām godina senos dēmonus.

Meklējot grāfu Boroložovaku, Venēcijas muižnieku un vampīru Grāfa Boroložovaka Parīzē pavadītais dzīves posms paliek noslēpumā tīts. Tai pašā laikā ir acīm redzams — ari izgriezums no avīzes «Figaro» to apstiprina —, ka Boroložovaka bailes no vampīriskā lāsta liecina par viņa dzīves slepeno pusi. Tātad, vienkārši runājot, viņš jau kopš piedzimšanas brīža piederēja pie paaudžu paaudzēs tradicionālās «dzīvo miroņu» ķēdes.

Kādā jaukā 1874. gada dienā viņš negaidīti sacēlās, sacēlās pret savām paša asinīm, pret to viņpasaules spēku, kas bija noteicējs pār viņa dzīvi un nāvi un valdīja pār viņa garu. Rumāņu grāfs uzticēja draugiem savas bailes, ka viņš līdzīgi viņa ģimenes locekļiem var pārvērsties par vampīra, kurš arī aiz- kapa dzīvē turpinās šausmīgo eksistenci mūžīgā nakts tumsā. Tikai viens līdzeklis varēja viņu glābt no šīs tumsas varas. «Pēc nāves izraujiet man sirdi,» viņš lūdza vistuvākajiem draugiem. Pēc tautas ticējumiem, kas bija izplatīti sešpadsmitajā gadsimtā, kad vampīrisms Centrāleiropas lauku apvidos bija pašā plaukumā, šo metodi uzskatīja par vienu no iedarbīgākajām, un Boroložovaks bija atcerējies šīs senās ieražas…

Miets ar noasinātu galu, kuru Rumānijā lauku mācītājs iedzina «dzīvajā mironī», tiklīdz tas bija nomiris, tūdaļ bloķējot pretdabisko asinsriti, kas uzturēja kapā gulošā ķermeņa dzīvību. Sirdi ņēma laukā tādā pašā nolūkā, — līdz ar to ķermeni atdeva sairšanas likumu varai, bet «dvēseli — Dievam» saskaņā ar reliģiskajiem priekšstatiem.

Mēs ilgi meklējām grāfa Boroložovaka kapu. Taču velti. Rumāņu vampīrs cieši glabā savu noslēpumu.

Vai tika izpildīta viņa pēdējā griba?… Vai deviņpadsmitā gadsimta civilie varas orgāni piekrita tam, ka vampīrisma dēļ nelaiķim izņem ārā sirdi?…

Diez vai.

Lai bija kā būdams, bet mums vajadzēja doties ceļā pa rumāņu grāfa pēdām, sameklēt viņa dzīvesvietu Parīzē un iespējamos pēctečus. Un varbūt vietu, kur viņš bija slepus ap​glabāts.

Piektdiena, 20. februāris Nacionālajā bibliotēkā atrastais dokuments mums norādīja ceļu uz grāfa Boroložovaka pēdējo mitekli zemes virsū. Tā bija S. pils, kas atradās netālu no Parīzes un vēsturē pazīstama kā vieta, kura glabāja kavaliera d'Eona mīklas atminējumu.

Sarkans ostins, ar kuru mēs devāmies meklēt pagājības noslēpumu atslēgas, veda mūs pa tādiem kā laika ritumam nepakļāvīgiem saltiem līdzenumiem, kur tikai kraukļa lidojums pāršķeļ apvāršņa svītru. Šajā ceļojumā uz pagājušo gadsimtu mani pavadīja Natālija Sarasēna, kāda iknedēļas izdevuma līdzstrādniece. Šķiet, tīri žurnālistiskā interese, kas mūs skubinājusi, pēkšņi atdod vietu spēcīgākai tieksmei, kura

pārņēmusi visu būtni… it kā mūsu izbraukuma rezultātiem vajadzētu atklāt dvēseles noslēpumus un likt apšaubīt paaudžu paaudzēs ieviesušos dzīvības un nāves jēdzienus. Žurnālista darbs — tā ir izpēte, kas var vērsties īstenā atklāsmes rituālā, tikko kāds nojautīs sev līdzās pavedienus, kuri aizstiepjas uz noslēpumu, un nonāks tuvu slepenai vietai, ko senie magi vienmēr izvēlējās tā, lai tur varētu nokļūt, vienīgi pāivarot šausmas, pārkāpjot slieksni, aiz kura gaida pārbaudījumi, kas nepieciešami personības atmodai.

Tostarp šoseja, jo tuvāk nāca Menviljē, jo vairāk sāka atgādināt ceļu no senām teiksmām, kurās dievības un dēmoni valda pār cilvēkiem, tāpēc ka pastāv mūsdienās aizmirstas patie​sības.

Un tad mēs piebraucām pie S. pils, kur sava mūža dienas bija beidzis grāfs Boroložovaks.

Pils lielās zāles kamīnā sprēgāja varenliela malkas šķila, it kā mums atgādinadama, ka ziemas nogale vēl ilgs veselu mū​žību, ka saules uzvara pār lielo aukstumu vēl tik drīz nav gai​dāma.

Ejot iekšā šai velvju zālē ar bruņām, ieročiem un ģerboņiem pie sienām, man pēkšņi iešāvās prātā doma; «Tas viss arī attiecas uz vampīrismu. Sī dvēseles ziema, kas paildzina auksto mūžību, radīdama savu pašas sauli, melno zvaigzni, kuru demonoloģijā dēvē par shatan vai «Dieva antagonistu».

Mūs uzņēma visai sirsnīgi. Iebaudījuši izmeklētu cienastu, uzkāpām mūsu istabā, kura 1874. gadā, kā liecina dažādi do​kumenti, bijusi grāfa Boroložovaka istaba.

— Piecpadsmitā numura istaba, — mūsu namatēvs precizēja, dīvaini smīnēdams. Nospriedu, ka viņš laikam te domā Taro, ēģiptiešu okulto spēli, kurā piecpadsmitā lapa nozīmē Sātanu. Nejaušība — ja tā bija nejaušība — reizēm var taisīt amizantus jokus.

Gulta zem baldahīna ar smagiem aizkariem, kas nelaiž cauri dienas gaismu… S. pils piecpadsmitā numura istabā varbūt vēl mazliet kas palicis no tās traģiskās pagātnes, no rumāņu grāfa, kas gulējis šajā pašā gultā, atskaņas no viņa lūguma, lai pēc nāves viņam izņem sirdi, no grāfa bailēm pieredzēt lāstu, kura varā būtu lemts nonākt uz mūžu mūžiem…

Mēs gatavojāmies sagaidīt nakti, apzinādamies, ka vajadzēs pārlaist neparastas stundas, varbūt tieši to laiku, kad sablīvējas vienkop burvestības, kurām vairs neviens netic.

Es kopš senām dienām esmu apgrozījies dažāda veida ezoteriskajās aprindās, iepazinis visdīvainākās sektas un grupas, un šajā naktī nolēmu izmantot pieredzi, kuru esmu no tām smēlies. Man vajadzēja, kā tautā saka, «pakaitināt sātanu», tas ir, mēģināt nodibināt «kontaktu», kā to darīja daudzie mediji, kurus man gadījies redzēt Cilvēka jutīgums ir tāds, ka pietiek ar īsto vārdu, kas izsacīts īstajā tonī, lai viņš atvērtos visneparastākajām dimensijām.

Gluži vienkārši rituāls ir… vienīgais paņēmiens, kas ļauj izsaukt noslēpumainos spēkus, kuri mūs vēro, noslēpušies viņ​pus materiālajām formām.

Atcerējos vācu dēmoniskās sektas «Lucifers — G» maģiskos altārus, kurus iekārto, lai izsauktu «tumsas spēkus». Manā koka lādītē atradās visi tam nepieciešamie priekšmeti.

Pēc brīža galdiņš, kad tas tika apklāts ar sarkanu drānu, pārvērtās par altāri, uz kura novietots biķeris, duncis, degoši gaismekļi un Izsaukšanas grāmata.

Vai tā bija spēle… vai īsta ceremonija, sākotne pagāniskam ritam, kuru noturēja senie magi? Starp diviem bronzas svečturiem es novietoju stiklā iegravētu attēlu, kurā redzams Bubulis, Āzis, kam starp ragiem plaiksnī liesmas; tas ir elks, kuru pie​sauc ar tumšiem spēkiem saistītu maģisku rituālu laikā.

Es ilgi sēdēju uz gultas malas starp divām kolonnām, kas balstīja baldahīnu, un raudzījos uz šo nakts altāri, gremdēdamies ilgā meditācijā un orientēdamies uz vienu objektu, vienu domu tēlu: grāfu Boroložovaku uz nāves gultas.

Bez pūlēm apziņā nostiprināju šo tēlu, kas pamazām kļuva hipnotisks.

Tā es sasniedzu transa stāvokli, kas pazīstams visiem okul- tista adeptiem, šo emocionālo tukšumu, kuram aužas cauri dīvainas vīzijas un kurā vairs nepastāv laiks, bet pagātne un tagadne savijas kopā, veidojot brīnumainus pravietiskus simbolus. Pusstunda… varbūt stunda. Natālija pa to laiku ir ietērpusies

garā, ar mežģīnēm apmalotā kreklā. Altāra uguns gaismā krekls iz​skatās pēc senlaicīga ģērba.

Tas viss mums bija nepieciešams, lai labāk iztēlotos ar šo vietu saistītos notikumus, lai dziļāk izjustu šīs vietas smalkākos fluīdus un instinktīvi atveidotu pagātnes ainas.

Taču neviens tēls neieradās iztraucēt mūsu nakti, smago, nomācošo nakti bez sapņiem, kas bija līdzīga tumšai akai, no kuras nav viegli izrāpties.

Sestdiena, 21. februāris No rīta dienas gaismā maģiskais altāris izskatījās pēc neizteiksmīgas teātra dekorācijas. Kaut kas tomēr bija…

Natālija sūdzējās par ārkārtīgi lielu nogurumu, it kā miegs būtu nevis atjaunojis viņas spēkus, bet laupījis viņai visu dzīvības enerģiju. Pagurums, gribas trūkums, nomāktība… Viņa sajuta visus šos simptomus, neizprazdama to cēloņus. «Liekas, šī istaba mani palēnām iztukšo,» Natālija izbrīnā bilda.

Viņa man atzinās, ka pirms aizmigšanas viņai ienākusi prātā dīvaina doma, viņu sagrābusi pēkšņa vēlēšanās aizdedzināt baldahīna aizkarus. Citos apstākļos mēs par to pasmietos… Taču šoreiz sajūtām, ka te notiek gluži kas cits.

Vai patiesi visas šīs zīmes ir tikai nejaušība?… Vai bija kāds sakars starp šīs istabas radīto iespaidu un rumāņu grāfa klātbūtni šeit tālā pagātnē, grāfa, kurš neviļus bija kļuvis par visšausmīgākā kulta adeptu? …

Grāfa mīklainā figūra bija parādījusies uz mūsu divdesmitā gadsimta sliekšņa, un tas, ko viņš dzīrās mums pavēstīt, droši vien ieviestu skaidrību mūsdienu vēstures vistumšākajos novados… un pamudinātu mūs meklēt piedzīvojumus, no kuru gūsta neapšaubāmi ir grūti atgriezties.

Dienu pavadījām pils bibliotēkā, pētīdami putekļiem klātos arhīvus, kas pa kripatiņai restaurēja no senču lāsta bēgošā grāfa Boroložovaka dzīvesstāstu.

Trimdā klīzdams pa dažādām zemēm un pūlēdamies atbrīvoties no dzimtās Transilvānijas ļaunās burvestības, grāfs ilgu laiku bija nodzīvojis Venēcijā. Mūsu uzmanību saistīja ar 1870. gada aprīli datēts dokuments.

Tā bija vēstule 110 viņa ģimenes, un tajā mums nezināmu iemeslu dēļ tika izklāstītas dažādas teiksmas, kurās vēstīts par «sarkanajiem brāļiem» un par «asiņainajiem svētajiem». Ikviens speciālists būtu mums paskaidrojis, ka īstenībā nina ir par kristiešu reliģisko kongregāciju, katoļu mocekļiem, kas ticības vārdā atdevuši dzīvību. Taču sarkanais spīdums, ko izstaroja šie svētie, lika domāt par grāfa vārdiem: «Mūsu dzimtas asinis ir nolādētas septiņās paaudzēs. Man jātiek vaļā no šīs likte​nīgās ķēdītes.»

Taču pagaidām tas palika tikai minējums, kas daudz vēlāk kļuva paf faktu, jo pēc tam notikušais pierādīja, ka kaut kur Lielā Kanāla krastos Venēcijā, kura pārvērtusies par vienu no lielākajiem mūsdienu burvestību mitekļiem, šie «asiņainie svē​tie» eksistē.

S. pils arhīvos nebija nekādas tiešas norādes uz vampī- rismu, ja neņem vērā vēstuli, kas nosūtīta no Transilvānijas pilsētas Bistricas.

Tās nosūtītājs, kurš neapšaubāmi bija viens no Boroložo- vaka ģimenes locekļiem, nevainojamā angļu valodā rakstīja: «Mums ļoti sen par tevi nav nekādu ziņu. Varbūt esi aizmirsis, ka tev ir ģimene.

Mēs dabūjām tavu adresi, un par to mums jāsaka paldies laipnajam Francijas konsulam Bukarestē…»

Vēstuli noslēdza mīklaina frāze «uz mūžiem kopā ar tevi», aiz kuras sekoja nesalasāms paraksts. Vārdi «uz mūžiem kopā ar tevi», šķiet, rādīja, ka nekas nekad nebeidzas un ka vampīrisma ķēdīte turpināsies bezgalīgi. Avīzē «Figaro» taču 1874. gada oktobri bija rakstīts: «Sis lāsts, kuram grāfs Boroložovaks ticēja, nav tikai rumāņu tautas teiksmu atribūts vien. Grāfa lūgums izpildīt viņa pēdējo vēlēšanos, grāfa bailes pēc nāves saglabāt sirdi, iespējams, liek mums mainīt uzskatus par apkārtējo pasauli un tās likumiem. Bet tā, bez šaubām, jau ir cita saruna…»

Pētot pils bibliotēku, mēs tikai neskaidri nojautām, ka par mūsu nākamo ceļamērķi jākļūst Venēcijai.

Taču vēstule no sek​tas «Lucifers — G» lika mums pasteigties ar braucienu uz Itālijas krastiem.

Pirmdiena, 28. februāris

Sektu Lucifers — G», kura atrodas Ķelnē, vada dīvaina persona vārdā Ginters H. Viņš no galvas līdz papēžiem ir tērpies melnā samtā un kopā ar savu draudzeni Moiru izpilda sarkanās maģijas rituālus, proti, maģijas, kuras pamatā ir tas, ko viņš dēvē par SAE: Sekss, Asinis, Elpa (elpošanas vingrinājumi, kas līdzīgi jogu vingrinājumiem).

Ar šo baismo jogu nodarbojas tikai kādi trīsdesmit cilvēki, no kuriem puse dzīvo Parīzē, bet puse Ķelnē.

Stāsts par to, kā es uzgāju šo sektu, ši pētījuma sakarā neizraisa interesi. īsumā piebildīšu, ka tā līdz ar daudziem citiem radniecīgiem grupējumiem pieder pie «Lucifera Internacionāles»; tās kodolu veido ne viena vien galēji labēja kustība, kuras dalībnieki ir jaunās mistikas bruņinieki.

Ginters H., kura rīcībā ir nozīmīgs dosjē par Eiropas okultismu, atbildot uz manu lūgumu, ar kuijera starpniecību atklāja man demonoloģijas un venēciešu teiksmu zinātāja, Venēcijas estēta Renato D. vārdu.

Ar viņu mēs Gintera H. vārdā varējām uzņemt sakarus un dabūt vērtīgu informāciju par tā sauktajiem «Venēcijas noslēpumiem». Zinādams, ka es dedzīgi interesējos par vampīrismu, Ginters H. apzināti mani virzīja uz neparastām pārveides darbībām, kuras viņš pats, bez šaubām, uzskatīja par «iesvētīšanu», «testu» vai, saskaņā ar praktiskā okultisma terminoloģiju, par «neofitiem domātu pārbaudījumu».

Tādējādi gluži parasta žurnālistiska izzināšana pakāpeniski pārvērtās par sava veida skaudru «patiesības meklējumu» vai «paššaustišanos» šī vārda senajā nozīmē.

«Dārgo brāli,» Ginters H. sirsnīgi rakstīja, «tev būs zināt, ka tumšie spēki ved mūs un aizved turp, kurp mums īstenībā ari jāiet Pārējais nav svarīgi. Jūsu ceļš pārlieku bieži krustojas ar mūsējo, lai tā būtu tikai vienkārša nejaušība Mēs jums pilnībā uzticamies. Mūs maz interesē, kā jūs izmantosiet dokumentus, kurus jums nododam, vai kā izmantosiet rezultātus, ko dod pētījumi, kurus jūs izdarāt jo patiesība vienmēr ir augstāka par vārdiem. Jums, jums pašam jāzina, ka no grāmatas vai raksta maz labuma un ka svarīga ir tiešā pieredze, jo pieredze, lai tā būtu cik šausmīga, ir vienīgais ceļš, kā cilvēkam iemantot svētumu un pārtapt par Dievu.»

Nākamais solis bija — nodibināt kontaktu ar Renato D. Bez mūsu pašu ziņas mēs tikām grūsti vilkam rīklē. Neapšaubāmi, vilkam, kas līdzīgs tiem rēcošajiem briesmoņiem, kuru lepnā gaita satricina Transilvānijas kalnus, vai, jo vairāk iespējams, atgādina tos «vilkačus», kuri savās slepenajās pilīs tur godā sarkanās un melnās maģijas kultu.

PIRMĀ DALA Venēcija, burvju pilsēta Otrdiena, 15. marts Seguso pansionāts pie plata kanāla Dzantērēs krastmalā.

Jau tris dienas esam Venēcijā, šai neprātīgajā maskarāžu pilsētā, labirintā, ko veido ieliņas un kanāli, pa kuriem klīst spokainas gondolas. Veclaicīgas pilis savā senajā krāšņumā paceļas pār Kanālu, it kā vēlētos tā ūdeņiem uzticēt mūžības noslēpumus. No Seguso pansionāta terases mums redzama Džudekas pelēkā svītra aiz Kanāla, pie tās stāv noenkuroti lieli tirdzniecības kuģi ar ārzemju karogiem.

Tātad tā ir arī grāfa Boroložovaka pilsēta, un šeit visīstenāk rodas apjauta, ka tieši šis ieliņu labirints, ieliņu, kuras itin nekur nebeidzas, glabā pašus drūmākos noslēpumus un te valda vistumšākie maģiskie spēki. Ūdeņi apdraud Venēciju. Kādreiz tā pazudīs, to aprīs dzelme, tāpat kā īsu, leģendāro Bretaņas pilsētu, kur tika izpildīti pēdējie pagānu rituāli. Vai kāds no mūsdienu autoriem nav apgalvojis, ka Venēcijai ir nāves piegarša? Un tādā kārtā pilsēta ir pārvērtusies par «milzu kapsētu, kura pakarināta virs ūdeņiem un kuru sargā melni ķerubi un satrakoti lauvas». Šīs dzejas rindas uzbur tēlu — rumāņu grāfu, kas pūlas atvairīt vampīriskās maģijas tumšos eņģeļus, «melnos ķerubus», kā tos nosaucis dzejnieks.

Jau pirmajā svētā Marka bibliotēkas «Marčiānas» apmeklējuma reizē noskaidrojām, ka sensenis pirrtiie Lagūnas salu (uz daļas no tām ir pacēlusies Venēcija) iemītnieki ūdens dievībai nesuši cilvēku upurus, lai gaisinātu tās dusmas. Šī dievība, ko pielūdza pirmie venēcieši, bija drausmīgs krokodils, kurn šodien dabiskā lielumā var redzēt tupam uz vienas no divām kolonnām Pjacetā, ar kuru noslēdzas Dodžu pils.

Cilvēkus, ko atdeva krokodilam, noslīcināja, sasienot tiem rokas un kājas. Pēc tolaik pastāvošajiem priekšstatiem, mītiskais zvērs līķus saplosījis sīkos gabalos un izkaisījis lagūnas ūdeņos.

Sarkanā maģija, nāves un asins burvestības… Kā sacīja Ginters H., šī paraža neesot pavisam aizmirsta, taču neko vairāk viņš šai sakarā neatklāja.

Tomēr, vai tad viņš mums tajā pašā 28. februāra vēstulē nepastāstīja, ka Renato D. sieva 1954. gadā gājusi bojā nelaimes gadījumā, kādu vakaru noslīkstot!…

Viņš nenorādīja, vai starp šīm ziņām pastāv kāds sakars, uzskatīdams, ka to konstatēt ir mūsu pašu darīšana.

Pirms sastapšanās ar Renato D., mēs, iesākumā tikai instinktīvas ziņkāres urdīti, nolēmām izpētīt cilvēku bojāejas gadījumus Venēcijas ūdeņos, atmetot neapstrīdamus nelaimes gadījumus un koncentrējot uzmanību tikai uz visai satraucošiem faktiem.

«Marčiānas» bibliotekārs, speciālists Venēcijas vēsturē, mums pavēstīja ko visai dīvainu: «Vai jūs zināt,» viņš sacīja, «ka Lagūnas salās pielūdza svēto krokodilu? Vēlāk to aizstāja ne tik pagānisks un kristietiskāks svētā Marka lauva. Tieši tā kristietība sagrāva vai iesūca sevī senos pagānu kultus, nosaucot tos par burvestībām un allaž paziņojot, ka šos kultus iedvesmo​juši dēmoni…»

«Marčiānas» erudīta stāstījuma sākums skanēja iespaidīgi. Es priecājos, ka šeit, šajā «simt baznīcu pilsētā», ir atrodams dedzīgs seno reliģiju piekritējs. Sēdēdams pie tumša koka rakstāmgalda, viņš izteica spriedumus par savas tautas dvēseli, attēlodams tās pagātni, šausmas un nāvi, kas tolaik valdījušas Lagūnā —Jūs runājat par bojāeju ūdeņos! Jums taču nav pazīstams Canale Orfano, tulkojumā — «Bāreņu Kanāls»? — Kad mēs klusējām, viņš, gluži iekarsis, turpināja: — Šis kanāls ir sava nosaukuma cienīgs.

Tūlīt uzzināsiet, kāpēc. Kādreiz tieši galvenokārt ap šo kanālu koncentrējās krokodila kults. Taču ari vēlāk, kā stāsta, ūdens kanālā palicis sarkans uz mūžīgiem laikiem, jo šajā vietā joprojām slīcināja

cilvēkus. Viduslaikos šī vieta kļuva par kapu visiem uz nāvi notiesātajiem. Svētais upuris pārtapa par tiesas upuri, tomēr māņticīgi zvejnieki joprojām to uzskatīja par nodevu, kurn pieprasa jūras briesmonis.

Pienāca diena, kad nelaimīgo gūstekni, kam bija lemts sapūt Venēcijas cietumā, pēdējo reizi apmeklēja mūks un pirmo reizi — bende. Viņam nolasīja spriedumu: viņu vajadzēja «nogādāt uz Bāreņu Kanāla, sasienot rokas uz muguras, pie ķermeņa piestiprinot smagumu, un raidīt nāvē caur noslīcināšanu». Nākamajā naktī viņu sasietu un ar mutē iebāztu vīšķi laivā veda gar Salmu tiltu. Pēc tam pie Lido salas laiva klusi šķērsoja Lagūnu un ieslīdēja Bāreņu Kanālā. Tur notiesātos meta pāri bortam.

Piespriesto nāvessodu reģistrs liecina, piemēram, ja jūs tas interesē, ka laikā no 1551. līdz 1604. gadam izpildīti divsimt trīs tādi nāvessodi. Pēdējais astoņpadsmitā gadsimta sākumā. Tieši šo līķu dēļ toreizējie likumi zivju zveju šajā briesmīgajā kanālā aizliedza, piedraudot ar nāvi… Šie līķi un varbūt arī māņticība vainīga, ka Lagūnas zvejnieki saka — slīkoņa dvēsele klaiņo ap viņa pēdējo moku vietu…

Tas viss skar senvēsturi. Taču, kas attiecas uz nesenajiem bojāejas gadījumiem Lagūnas ūdeņos, dzimtsarakstu biroju reģistriem piekļūt bija pārlieku sarežģīti. Tomēr mūsu uzmanību saistīja laikraksta «II gazzettino» nolikumu hronikā ievietots paziņojums. Runa bija par nesen izdarītu slepkavību, kuras upuris ticis noslīcināts; tas bija noticis netālu no Renato I). Venēcijas pils. Noziegums šķita pārāk dīvains, jo līķis bijis sadalīts… tāpat kā seno kulta upuru līķi. Avīzes rakstiņā bija sacīts, ka tas noticis netālu no senlaiku celtnes, kuras nosaukums ir «Ca- sino degli spiriti» — «Nams, kur mīt gari». Avīzē bija teikts: «Noslēpumainības oreols ap sievieti, kas tika noslepkavota un nogremdēta kanālā, kura viļņi apskalo «Namu, kur mīt gari», izkliedējās pēc divu gondoljeru aresta, kuri nekavējās atzīties, ka pastrādājuši šo noziegumu. Karabinieru izdarītā nopratināšana ļāva restaurēt visu šī dīvainā nozieguma šausminošo ainu. Upuris ticis aplaupīts, pēc tam zvēriski nogalināts. Tad noziedznieki sadalījuši līķi, ielikuši maisā un iemetuši kanālā dažu metru attālumā no «Nama, kur gari mīt» terases, vēlreiz apstip​rinot tā baismo slavu.»

Trešdiena, 16. marts Slepkavība pie «Casino degli spiriti». Paziņojums par vienu notikumu daudzu citu vidū… Taču šīs slepkavības upuris tiek noslīcināts, pēc tam zvēriski sadalīts gabalos. Tas bija noticis dīvainas ēkas pakājē, un šī ēka mums nezināmu iemeslu dēļ saucās «Nams, kur mīt gari». Kas attiecas uz Renato D., kura sieva noslīka 1954. gadā, tad viņa pils atradās netālu no šīs nolādētās vietas. Tāpēc es atkal devos uz «Marčiānu». Manu uzmanību piesaistīja mūsdienu grāmata «Vīza uz Venēciju», jo tajā sīki bija stāstīts par «Casino degli spiriti», kas iemantojis sliktu slavu. Ar namu saistītā informācija atkal bija visai baisma.

«Namam garām virzās bēru procesijas, dodoties uz San- mikēli (sala Venēcijā, uz kuras atrodas kapsēta), un tajā atstāj pa nakti mirušos, kuri nākamajā rītā jāapbedī. Klīst arī tādas baumas, ka namu par noliktavu izmantojot kontrabandisti, kuri tīšām izplatot šādas leģendas, lai ziņkārīgie no nama turētos tālāk. Lai nu būtu, kā būdams, bet namam ir slikta slava…» (Runā, ka šajā apkārtnē vēl klejojot kādas kurtizānes dvēsele. Viņas nāvē vainojams garīdznieks, kas saindējis svēto vakar​ēdienu.)

Tālāk grāmatas autors atzīmē: «Ari tagad daži cilvēki stāsta, ka esot dzirdējuši dīvainas skaņas, kas nākušas no turienes. Citi savukārt apgalvo, ka šī celtne, kura stāv uz augsta zemesraga, ar savu izskatu vien liekot asinīm sastingt dzīslās. Namu nopirkuši kādi angļi, un šo īpašnieku laikā nama inteijers kļuva grezns, tomēr mazliet dīvains — vannas istabas sienas tika noklātas ar melnām tapetēm. Tagad nams atkal stāv tukšs un pieder kādai Turīnas iestādei. Tur dzīvo tikai sarga ģimene, kas iekārtojusies apakšējā stāvā Pirms dažiem gadiem divi noziedznieki — gondoljeri, kas pašlaik sēž cietumā, aplaupīja sievieti, to nogalināja, pēc tam viņas līķi sadalīja gabalos, salika maisā un iemeta kanālā pie šīs drūmās celtnes…»

Pirmdiena, 21. marts Vesela nedēļa pagāja, pētot pilsētas okulto pagātni, salīdzinot iegūtās ziņas un mēģinot senās pagātnes notikumos un mūslaiku atgadījumos atrast grāfa Boroložovaka pēdas, lai gan viņš nebija pieminēts nevienā Venēcijas dokumentā. Ko tad mēs īsti zinājām, ja neskaita nostāstus par dīvainajiem

slīkoņiem, kuri atgādina seno rituālu upurus, nostāstus par šo baismo ēku, kas slienas augšup ceļā uz Sanmikēles kapsētu, ēku, kur mirušie atrada pēdējo pajumti pirms guldīšanas kapā, un to, ka Renato D. sev izvēlējies mitekli gandrīz blakus «Casino degli spiriti» un ka viņa paša sievai bija lemts senlaikos uz nāvi notiesāto liktenis. Neko citu, tikvien fragmentāras ziņas, kurām trūka kopsakara; tomēr starp tām mēs saskatījām neskaidru saistību, kaut arī to nekas neapstiprināja.

Tad nolēmām nodibināt sakarus ar Renato D. Mums bija pietiekami daudz materiāla, lai ar viņu iesaistītos diskusijā par Venēcijas maģijas senajiem rituāliem… iekams pieskarsimies tematam par mūsdienu rituāliem Vakars noslēdzās uz kafejnīcas «Florian» terases. Šajā pašā kafejnīcā mēdza sēdēt Vāgners un Bairons, meklēdami citu noslēpumu atslēgas…

Bairons, kuru vilināja Sanlacāro klostera armēņu mūku misticisms, un Vāgners, kas sacerēja savu «Tristanu», ko radīt viņu bija iedvesmojuši ziemeļzemju mīti, kuros to varonis Zigfrīds cīnījās ar Drakonu līdzīgi kristiešu svētajam Jurim, kurš tiecās nogalināt Pūķi. «Kolīdz viņš iedzēra Drakona asinis,» vēstīts leģendā, «tūdaļ izdzudēja un saprata putnu dziedāšanu.»

Kad prātoju par Vāgneru, es vēl nezināju, ka netālu, vienā no Venēcijas baznīcām, tērpies melnās drānās, svētais Juris cīnījies ar Lagūnas Pūķi. Ar to pašu Pūķi, kas redzams uz Vlada Drakula, Brema Stokera Drakulas, vampīru valdnieka un bargā karotāja, ģerboņa. [1] mīti vienmēr ir cits citam līdzīgi… un tie aizvien slēpj sevī kādu nozīmi. Piemēram, Venēcijā Pūķa salas nosaukums ir Sanmikēle, «mirušo sala»; pirms šie mirušie tika guldīti kapā, pa ceļam viņiem bija jāapstājas «Namā, kur gari mīt»…

Lūk, cik daudz aizplīvurotu faktu bija mūsu rīcībā. To jēga kjuva skaidra tikai daudz vēlāk, tai dienā, kad Renato D. pie​krita atklāt mums senās maģijas pēdējos noslēpumus un node​monstrēja savu varenību.

Otrdiena, 22. marts Pie Seguso pansionāta, krastmalā, kas apjoza Rio Sanvito, piestāja motorlaiva, lai mūs pa lielo Kanālu aizvestu uz sinjora Renato D. pili.

Tas ir skaidrs, ka ar Gintera H. rakstītām rekomendācijām šeit rēķinās. Tieši tās mums atvēra šī Venēcijas okultista mājas durvis, jo bez tās mums būtu lemts vienīgi elpot «Marčiānas» putekļus.

Ar Renato D. es tiku iepazīstināts kā okulto zinātņu adepts. Ar Gintera H. laipno gādību, Renato D. tagad ir pazīstama mana grāmata par Lucifera sektām. Vai viņš mani uzskatīs par žurnālistu, kas meklē sensacionālu materiālu, vai par «garīgo brāli»? To drīz uzzināsim.

Natālija, sēdēdama motorlaivas pakaļgalā, vēroja dzenskrūves sakultās putas. Laiva mūs veda pretī nezināmajam, un mēs paklāvāmies tās motora dzelžainajai gribai. Manas ceļabiedres melanholiskais noskaņojums pielipa ari man, un piepeši atcerējos, ka tādos pašos ūdeņos klejo Renato D. dzīvesbiedres gars, ka tie paši zaļganie ūdeņi apskalo «Casino degli spiriti» sienas, šļācas ap Venēciju tās jūras piekrastē, veļ savus viļņus līdz Lido salai, ieplūst Bāreņu Kanālā, kur reiz mitis pagānu sektu svētais briesmonis, gar Arsenālu aizviļņo līdz Sanmikēlei, mirušo salai, atgriežas pie «Nama, kur gari mīt», un pēc tam pa mazām caurtecēm sasniedz Renato D. mājokli.

Pie celtnes Ca d'Oro izbraukusi pa tilla apakšu, laiva devās uz kanālu Rio di Sanfosko. Mēs atradāmies Venēcijas ziemeļ​daļā, dažus simtus metru no «Nama, kur gari mīt».

Beidzot mūsu laivinieks apturēja laivu kādas pils sarkani krāsotās fasādes priekšā un pietauvojās piestātnē. Renato D. mājoklis bija neliela celtne pils stilā ar smailiem logiem, līdzīga daudzām citām ēkām Lielā Kanāla malā. Vestibils neapšaubāmi izskatījās tāds pats kā visos bagātu venēciešu namos: ar marmora apdarinātajā priekštelpā pacēlās kolonnas, ko rotāja modelētas vītnes, stāvēja akmens statujas, atsaukdamas miņā antīko krāšņumu. Zāles dziļumā platas kāpnes veda augšup. Patīkams aromāts, tumša samta drapējums… Šķita, šeit visa dzīve rit tikai kopsakarā ar pagātni. Manu uzmanību saistīja redzamā" vielā pie sienas pakārts ģerbonis: sarkans aplis sudraba fonā. Tobrīd es nezināju, ka manas acis skala vienu no galvenajiem Venēcijas maģijas simboliem.

Renato D. nelika uz sevi ilgi gaidīt. Viņš itāliešu manierē nesteidzīgi mūs apsveica, pēc tam ieveda

nelielā viesistabā blakus vestibilam. Un tā nu mēs varējām pateikties Gintera H. starpniecībai, ka mūsu priekšā atradās viens no Venēcijas okultisma speciālistiem. Apmainījušies laipnībām, uzdevām mūsu galveno jautājumu: vai viņš ir ko dzirdējis par grāfu Boroložovaku? Renato D. atbildēja noliedzoši. Šis vārds viņam absolūti neko neizsakot. «Vai tad šis cilvēks dzīvojis Venēcijā?… Ak pagājušajā gadsimtā!

Nu, tas bijis pārāk sen, mana atmiņa tik tālu nesniedzas,» viņš smiedamies attrauca. Ko viņš zina par burvestībām mūslaikos. Itin neko. Pēc viņa domām, man esot jābūt daudz zinīgākam šajā jomā, jo šī tēma risināta manā grāmatā. Tomēr Renato D. varēja mums sniegt dažas ziņas par seno pagānismu, pie kura pirms dažiem gadsimtiem ļaudis turējās daudzajās Lagūnas salās. Tā mēs slepus iekļuvām Pūķa midzenī.

Es jau zināju, ka Pūķis un Drakons ir viena no vampīris- kās mitoloģijas galvenajām figūrām. Tomēr kādu faktu, kas bija būtiskākais mūsu pētījumos par grāfu Boroložovaku, es nepavisam nezināju, proti, to, ka šo leģendu Pūķis kādreiz valdījis pār Lagūnu, mitinādamies Sanmikēles salā, kas tagad kļuvusi par «miroņu salu».

Renato D. mums paskaidroja, ka pirmo Lagūnas iedzīvotāju uztverē Pūķis un krokodils bijusi viena un tā pati dievība, kurai pārbiedētie priesteri izdabājuši, tam nesdami neskaitāmus upu​rus.

Cilvēku ķermeņi, ko vajadzējis atdot drakonam, lielākoties tikuši sadalīti, vārda tiešā nozīmē sacirsti gabalos. Tačii visvairāk, bez šaubām, priesteri bijušies no salas, kas atrodas pie ieejas Lagūnā un tagad saucas Sanmikēle. Visi šo salu uzskatījuši par Ūdenspūķa mājokli, nolādētu vietu, kurā mētājas briesmoņa upuru adiekas, roku un kāju gabali, cilvēku galvas, kas atdalītas no ķermeņiem, kuri gan te, gan tur pēc kāda slepenas pavēles bija izsvaidīti pa briesmoņa salu.

Uz bridi viņš apklusa, it kā vēlēdamies dziļāk izbaudīt savu vārdu radīto efektu, pēc tam ar dīvainām trīsām balsī turpināja: — Visi Džudekas salas zvejnieki ticēja, ka Ingūna ir nolādēta. Neviens no viņiem neuzdrošinātos ar laivu piepeldēt tuvāk San- mikēles salai, bīdamies kļūt par Ūdenspūķa laupījumu…

Tomēr salas, kas atrodas vistuvāk Sanmikēlei, nebija gluži neapdzīvotas. Leģendas vēstī, ka vienā no tām, Murāno salā, tolaik dzīvojušas noslēpumainas būtnes, pusdievi-puscilvēki, kas piekopuši visdrausmīgākos rituālus. Ļoti drīz kļuvis zināms, ka šie Lagūnas valdoņi iekarojuši Pūķa salu un ar briesmoni noslēguši līgumu par kopdarbību. Daži zvejnieki ar šausmām atzinušies, ka pilnmēness naktīs esot sastapušies ar spokainu laivu, kurā sēdējuši viscaur melnā tērpušies silueti. Laiva pa ūdensvirsu slīdējusi tieši uz Sanmikēli. Kopš tā laika šos Pūķa pielūdzējus viņi sākuši uzskatīt par Melnajiem valdoņiem, kas sargā pieejas nolādētajai salai.

Renato D. gandrīz ar neapzinātu kustību pabraucīja zaļu akmeni, kas rotājās tam kreisās rokas zeltnesī, un pašūpoja galvu: — Redziet, tagad cilvēki netic Lagūnas gariem… Varbūt viņiem nemaz nav taisnība. — Viņa balss pēkšņi sāka skanēt konfidenciāli. Pēc tam liki>at pēkšņi, it kā būtu pateicis ko lieku, Renato D. turpināja: — Domāju, ka šī patiesība bija zināma kopš pasaules pastāvēšanas pirmajiem gadsimtiem, taču, tāpat kā citas grūti apjaušamas parādības, tā kļuva pieejama tikai nedaudziem sapratējiem. Nerunāsim vairs par to. Protams, jūs interesē, vai leģenda par Pūķi un Melnajiem valdoņiem varējusi paglābties no aizmirstības. Es jums iesaku no šīs pils doties uz Scuola de los Esclavon, kur varēsiet aplūkot slavenā Kar- pačo audeklus. Tur uzzināsiet, kas kristiānisma ietekmē nolicis ar leģendu par Pūķi. Vienā no gleznām attēlots svētais Juris, kas pievar Pūķi, taču svētais Juris ir neparasts, brīnumskaists, līdzīgs tumsas eņģelim, turklāt tērpies melnās drānās. Sēdēdams melnā zirgā ar sarkanām slejām un turēdams šķēpu dūrienam, viņš metas virsū Pūķim. Interesanta īpatnība- briesmoņa upuri gleznā attēloti kā cilvēku ķermeņu nožēlojami gabali, kas izkaisīti smiltīs tuksnesīgā salā, kur čum un mudž čūskas, ķirzakas un riebīgi zaļgani krupji. Tieši tā Melnajam valdonim vajadzēja nokaut Pūķi, lai iegūtu tiesības piekļūt nolādētās salas noslēpumiem. Jūs taču zināt, ka pēc kristiešu ticējumiem ne tikai svētais Juris cīnījās ar Sātanu Pūķa izskatā, bet ari svētais Miķelis. Tāpēc pirmie kristieši, aizgūdami pagānu leģendu, Pūķa salu nosauca par Sanmikēli, svētā Miķeļa salu, tas ir, tā varoņa vārdā, kurš uzvarēja briesmoni.

Renato D. no kuplo uzacu apakšas uzmeta man žiglu, pē- tīgu skatienu. Vai esmu sapratis viņa

nostāsta īsto jēgu? Meklēdams atbildi uz šo jautājumu, viņš, bez šaubām, gribēja zināt vai mēs abi piederam pie vienas pasaules. Neatlaidību, ar kādu viņš sarunu novirzīja uz Pūķa tematu, varēja izskaidrot ne jau ar parastu vēlēšanos parādīt savas zināšanas par senatnes ticējumiem. Viņa vārdos varēja uztvert mājienu par maģisko tradīciju īsteno izcelsmi… Es sapratu, par ko ir runa: svētā Pūķa vārds Centrāleiropas mitoloģijā bija Drakuls — tas ir tas pats Pūķis vai Drakons, kas atrodams cita Melnā valdoņa — grāfa Drakulas, Vlada Drakula ģerboņos.

Vai grāfam Boroložovakam bija kāds sakars ar šo briesmīgo, asiņaino tradīciju? Es atcerējos skandināvu eposa Zigfrīdu, kurš, nogalinājis Drakonu un iedzēris tā asinis, pats iemantojis maģisku spēku.

Zināju, ka vampīrisma pamatā ir šī gandrīz vai dievišķā kauja, kad melnais varonis sacenšas ar briesmoni un kļūst tam līdzīgs, — tāds pats dzīves un nāves pavēlnieks.

Vai Pūķa sala Sanmikēle, kunt apsargājuši melnie valdoņi, kādreiz bijusi viena no galvenajām vampīrisma mājvietām?

Renato D. ar īstena aristokrāta žestu ielēja mums pa otrai tasītei tradicionālās kaūjas venēciešu gaumē. Viņš pasmaidīja, un man uz mirkli radās iespaids, ka mēs draudzīgā pulciņā risinām vistīrākās salonsarunas. Taču šis iespaids bija maldīgs. Es to apzinājos, vērodams, kā uz namatēva rādītājpirksta spī​guļo neparasti zaļgani gaismas atspulgi, it kā kustētos netve​rami reptiļi.

Arī Natālija, dīvainā spīduma apburta, lūkojās uz gredzenu Renato D. pirkstā. Viņa, mazliet samulsusi, ievaicājās: — Vai šis nav tas pats akmens, kurš, kā stāsta teiksma, rotājis Lucifera pieri?

Piepeši Venēcijas estēta skatiens uz brīdi apmācās, it kā mēs būtu ielauzušies viņa dārgāko atmiņu novadā Tomēr pēc tam viņa acis atkal laipni iemirdzējās, un viņš atbildēja rotaļīgā tonī: —Te var būt runa drīzāk par kopiju, jo, kā jūs zināt, ori​ģināls līdz šim vēl nav atrasts.

Nodomāju, ka aiz šīs piepešās humora uzplaiksnas kaut kas slēpjas, taču Renato D. šai sakarā vairs neko nesacīja. Viņš strauji piecēlās no savas vietas un pēc īsa brīža mums priekšā nolika divus nelielus, ar sarkanu šķidrumu pildītus kris​tāla kausus.

—Tas ir pēc manas receptes pagatavots dzēriens, — viņš paskaidroja, — tikai draugiem. — Kamēr degustējām neparasto Renato D. dziru, viņš pats mierīgi dzēra savu kafiju, pūlēdamies ar skatienu uztvert mūsu reakciju.

— Dīvaina garša… Vai tas ir burvju vīns?

Mans jautājums viņu nepārsteidza. Ar vāru, sazvērniecisku smaidu viņš atbildēja.

— Nē, pavisam parasts vīns.

— Un jūs nedzerat?

— Nekad. Es nekad nelietoju alkoholu. Ļoti vienkārša iemesla dēļ: jums jāzina, ka vīns pavājina aizsargāšanās spēkus. Taču atgriezīsimies pie mūsu sarunu temata. Es jums iesaku doties arī uz Murāno salu, kas atrodas tūlīt aiz Sanmikē- les. Tur «San Donato» baznīcā jūs varēsiet atrast pagānu leģendas kristīgās atliekas. Stāsta, ka šai dievnamā godbijīgi tiekot glabāti svētā Donata pīšļi, kurus svinīgi šurp atgādājuši Venēcijas krustneši. Tāpat stāsta, ka šis pats svētais nogalējis Pūķi uzspļaudams tam. Aiz galvenā altāra, celtnes austrumdaļā, ja pametīsiet skatienu augšup, jūs ieraudzīsiet pie sienas pakaiinā- tus drakona kaulus, tā paša drakona, kuru svētais Donats nogalināja Lagūnā. Katoļu teiksmā, kuru tie savtīgās interesēs atkal aizguva no pagānu leģendas, svinīgi tiek pasludināts, ka tas noticis ļoti sen un tieši, es citēju, «nemierīgajos laikos, kad svētie un mocekļi bieži ieradās Lagūnā un kad dievbijīga cilvēka izspļautas siekalas vēl spēja darīt brīnumus». Taču kristīgajiem blēžiem ar to vien nepietika. Tie savam mīļotajam Dievam par godu piesavinājās pat pagātnes maģiskos rituālus. Tā viduslaikos uz nāvi notiesātajiem izpildīja spriedumu starp divām Pjace- tas kolonnām, pēc tam gabalos sacirstos līķus izmētāja pa Lagūnas kapelu altāriem. Kādai dievībai tie bija paredzēti? Šī tradīcija tika turpināta, nepaskaidrojot tās rašanās motīvus, gluži vienkārši kā senču paraža, kuras izcelsme aizmirsta. Varbūt te slēpjas kas cits… Venēcijas zvejniekiem, kas pastāvīgi braukāja laivās pa Lagūnu, Melnie valdoņi nekad

nav pārstājuši eksistēt, bet Pūķis no Sanmikēles salas joprojām pieprasīja jaunus upurus. — Šajā mirklī es nolēmu pārtraukt Renato D. — Tas viss attiecas uz pagātni… Bet ko jūs sacītu, ja jums šodien kāds paziņotu, ka sadalīts līķis, vārda tiešā nozīmē sacirsts gabalos, ir izzvejots Lielajā Kanālā vai kaut kur Lagūnā.. iespējams, netālu no šejienes, pie nama, kas bēru proce​sijām, kuras devās uz Sanmikēles1 salu, noderēja par apstāšanās vietu?

Renato D. mazliet tā kā atvirzījās ēnā, it kā tur kaut ko meklētu, taču pēc mirkļa atkal parādījās dienas gaismā. Viņš vienaldzīgu un atsvešinātu skatienu palūkojās man taisni acīs.

— Jūs man stāstāt aizraujošus notikumus… Iesaku jums drīzāk no tiem iztaisīt romānu.

Tomēr es joprojām paliku pie sava, pārliecināts par to, ka aiz šī atgadījuma būtībā slēpjas tā pati problēma, kas mani nodarbina: — Romānos dažkārt tiek runāts par reāliem faktiem. Vai jums šis notikums jau zināms? Par to tikai pirms dažiem ga​diem bija stāstīts avīzē «II gazzettino».

Tādā kā aizkaitinājumā, it kā mani jautājumi viņam liktos uzmācīgi, Renato D. bilda: —Jā, es toreiz lasīju par šo notikumu. Tāpat kā visi Venēcijas iedzīvotāji. Noziedzniekus arestēja.

Nekas vairāk kā banāls atgadījums. Varbūt mazliet drausmīgāks par citiem.

Viņa atbilde bija lakoniska un galīga. Turpināt šo tematu nebija vērts…

Atstājot Venēcijas estēta pili, mēs neskaidri nojautām, ka bijām pieskārusies aizliegtajai robežai, laikam nepakļāvīgajai liktenīgajai svītrai, aiz kuras atrodamas tās pašas šausmas un tas pats noslēpums, kas pastāvējis senlaikos.

Kad atgriezāmies Seguso pansionātā, man acu priekšā joprojām vīdēja ģerbonis, kas pakarināts pretī ieejai Venēcijas pilī: sarkans aplis uz sudraba fona. Šis asiņainais oreols ļāva atminēt mīklu, ko uzdeva S. pils arhīvā atrastā vēstule. Sarkans aplis… «Asiņaino svēto» starojums!

Ceturtdiena, 23. marts Kad, palūkojies laukā pa Seguso pansionāta logu, ļāvu skatienam aizslīdēt aiz Arsenāla uz Sanmikēles salas pusi, mani pēkšņi sagrāba neizprotamas bailes. Man šķita, ka joprojām frāzi pēc frāzes dzirdu visu, ko atklāja Renato D. Mēs jau bijām aplūkojuši Karpačo [2] audeklus, kas atrodami Scuola de los Esclavon… Nekas nebija paslīdējis garām šedevra radītāja otai: Pūķis ar atplestu rīkli, kas spļauj uguni, svētais Juris, viscaur tērpies melnā, uz melna zirga, dūrienam sagatavotu šķēpu rokā, salas zeme, kura nosēta ar sadalītiem līķiem, kas mētājas starp odzēm un ķirzakām, vai Melnais val- donis, kurš stājas pretī Pūķim kaut kur uz nolādētās salas, kas tagad kļuvusi par Venēcijas kapsētu…

Pa Svētā Marka laukumu klīst mūžīgie tūristi ar fotoaparātiem pār plecu, pūlēdamies Venēcijā atrast to, kas nav nokļuvis uz pasta atklātnēm. Kafejnīcas «Florian» terasē orķestris spēlē Griga «Pēru Gintu», atmodinot seno burvību šajos mietpilsoņos ar tukšajiem skatieniem, bet viņi jau neko pat nedzird. Mēs devāmies uz «Marčiānu», kur mūs gaidīja mūsu draugs — bib​liotekārs Sandro L Viņš mums parādīja dažādus heraldiskos dokumentus, kuros vēstīts par Venēcijas grāfu ģerboņiem.

Mums pietika ar pusstundu, lai sameklētu ģerboni, ko bijām redzējuši pie Renato D. Tā bija sešpadsmitā gadsimta gravīra, kurā attēlots tas pats aplis uz sudrabaina fona. «Šis simbols ir tagad jau izzudušas ievērojamas Venēcijas ģimenes Barbaro ģerbonis,» bibliotekārs mums paskaidroja, «pēdējo Barbaro dzimtas piederīgo kapenes atrodas baznīcā «San Francesco della Vigna». Tāda paša veidojuma ģerboni jūs ieraudzīsiet virs altāra.»

Ceturtdiena, 24. marts «San Francesco della Vigna» baznīca, sārtu saules stara apspīdēta, pacēlās ar zāli apauguša laukuma malā. Caur tukšu jomu mēs nonācām sānu malā, kur apbedīti grāfi Barbaro. Bibliotekārs bija teicis taisnību. Virs neliela privātā altāra mēs pamanījām briesmīgo ģerboni. Tā sarkanais aplis gluži kā asins traips šķita spīdam baznīcas puskrēslā, mezdams izaicinājumu kristiešu krustam, kas maigajos gaismas staros, kuri lauzās cauri vitrāžām, pacēlās virs galvenā altāra…

Mēs ilgi lūkojāmies uz dīvaino ģerboni, sēdēdami uz kapeņu malas, to pašu kapeņu, kurās atdusējās pēdējie Barbaro dzimtas pārstāvji. Šī klusā vērošana saistīja garīdznieka uzmanību, un viņš ieinteresēts pienāca mums klāt «Vai jūs esat no Barbaro ģimenes?» viņš izbrīnā vaicāja. Mēs viņam paskaidrojām, ka pētām Venēcijas heraldiku un ka šis ģerbonis mūsos modinājis ziņkāri. Garīdznieks ar prieku steidzās atbildēt uz mūsu jautājumiem un, noliecies pār Barbaro marmora kapenēm nelielā baznīcas stūrīša nokrēslā, svētlampiņām degot, no šī ģerboņa norāva noslēpumainības plīvuri.

«Pēdējais Barbaro biia mūsu kongregācijas mūks. Tieši viņam jāpateicas par to, ka tika uzcelta šī baznīca, viņš zināmā mērā ir šīs vietas svētais aizgādnis. Tomēr ne jau visi viņa senči uzklausīja mūsu kunga Jēzus Kristus mācību par mīlestību pret savu tuvāko. Nežēlīgs piemērs tam ir attēls, ko jūs redzat Barbaro dzimta izpelnījās šo ģerboni par admirāļa Bar- baro kaujas varoņdarbu, kuru vēl tagad nevar atcerēties bez trīsām. Spriediet paši: kaujas laikā viņš mauram nocirta roku, tad šim nelaimīgajam citticībniekam norāva no galvas turbānu un ar asiņojošo nocirsto roku ap to apvilka sarkanu triumfa apli, bet pēc tam par uzvaras zīmi pacēla to sava kuģa mastā. Tāpēc arī uz šī ģerboņa redzams sarkans aplis.

Tas atgādina par asiņainajām pēdām, ko atstājusi nocirstā roka, par grāfa Barbaro ļaundarību.

Redziet, mūsu baznīcas ir pilnas pretrunu… taču tas notika ļoti sen. Kā jūs, franči, mēdzat teikt: «Citi laiki, citi tikumi.»

«Asiņainie svētie»!… Barbaro, Boroložovaks, Renato D. Vai tā varēja būt parasta nejaušība? Mēs nolēmām uzmanīgāk pavērot Renato D. izturēšanos. Viņa zināšanas burvestību jomā, viņa mīklainā maniere risināt dialogu, viņa sarunbiedra pārbaudīšanas paņēmieni — aiz visa tā bija kāds noslēpums, kas attiecās ne tikai uz pagātni. Asiņainās ķermeņa daļas, ar kurām bija izraibināts Karpačo audekls, pārlieku atgādināja admirāļa Barbaro no​cirsto roku, kuras sarkanais atveids valdīja Renato D. pils zālē.

Ejot cauri baznīcas jomam, Natālija man uzmeta zīmīgu skatienu un klusi jautāja: «Vai tu ievēroji, kā novietots ģerbonis Renato D. priekšējā zālē? Tas atrodas tieši zem diviem kvēpināmiem traukiem, kuri, man liekas, nekad neizdziest… it kā šim ģerbonim būtu kāda reliģiska vai maģiska nozīme.»

Sestdiena, 26. marts Visu nakti gulēju nemierīgā miegā. Pa plaši atvērto logu redzēju apaļu baltu mēnesi, kas spīdēja virs kanāla pie Dzatē- res krastmalas. Šis mēness drīz vien kļuva par mana bezmiega cēloni… Man šķita, ka tas kā tāds elles lukturis spīd tikai dažiem cilvēkiem. Gulēju atvērtām acīm, un man rādījās cits mēness, kas kavējas virs Venēcijas, sarkans mēness, līdzīgs asiņainajam aplim Barbaro ģerbonī. Šķita, es sapņoju, būdams nomodā, — skaidri redzēju blāzmu viņpus Arsenāla, it kā uguns liesmotu katrā Lagūnas salā drausmajam ģerbonim par godu.

Iztēlojos, kā grāfs Boroložovaks izkāpj Sanmikēles salas krastā. Viņš nes rokā degošu lāpu un aizkur lielu sārtu. Viņa garais augums krasi izceļas starp kapiem. Šeit, šajā nāves dievnamā, viņš grasās noturēt jaunu liturģiju Ūdenspūķim un teikt tam slavu… Šie drudža murgi turpinājās līdz rītam. Un es iemigu, man šķiet, ar pirmajiem ausmas stariem.

Natālija man atzinās, ka šajā naktī viņa, kā par nelaimi, iemigusi.

Viņas sapnim, gluži pretēji, bija pavisam miermīlīgs saturs, iespējams, pat pārlieku miermīlīgs. Viņa sapnī redzējusi, ka svešinieks viņai uzdāvina sarkanu gredzenu ar zaļu akmeni. Gredzena mirdzumam piemitusi spēja uzdzīt hipnotisku miegu. Visa viņas sapņa būtība bija saistīta ar atmiņām par šo vērojumu, par to, kā viņa, acis iepletusi, bija raudzījušies uz sarkanajiem un zaļajiem gredzena atspulgiem, kas 110 viņas vilka laukā visas dzīvības strāvas un lika viņai iegrimt mākslīgā miegā. Ceļā uz brokastīm pansionāta ēdamistabā mēs uzzinājām par atgadījumu, kas šai naktī noticis pie «Santa Maria de Forniosa» baznīcas, netālu 110 pilsētas centra.

Istabene, kas mazgāja mūsu veļu, uzsāka ar mums garu, juceklīgu sarunu par itin visu — par veļas gludināšanas cenām, Venēcijas baznīcu skaistumu un izklaidēšanos Venēcijā ziemas sezonā. Viņa mums pastāstīja arī par saviem rīta gājieniem pa tukšajām ielām, meklējot daudzos pamestos kaķus, kurus viņa

slepus baro un ārstē. Jāteic, ka klaiņojoši kaķi šeit jau gadsimtiem ilgi ir tāda pati pilsētas neatņemama sastāvdaļa kā baloži Svētā Marka laukumā.

Un tad, iedama garām baznīcai «Santa Maria de For- mosa», viņa atklāja to, ko nodēvēja par noziegumu. Satraukuma pilnā balsī istabene mums pastāstīja par savu baismo atradumu— trim pilnīgi noasiņojušiem kaķiem ar pārgrieztu rīkli…

Visu kvartālu pārņēmušas šausmas. Varas iestādes šai sakarā neesot sniegušas nekādu ziņojumu. Vai tas bijis kāda maniaka vai slaistu un sadistu, asu pārdzīvojumu meklētāju, roku darbs, vai varbūt pilsētā parādījies kāds mežonīgs suns, — uz to neviens nevarēja atbildēt. Taču fakti bija acīm redzami — pie baznīcas zvanu torņa durvīm…

Negaidīti no aizkustinājuma pilna toņa pāriedama uz jautru, istabene smiedamās ņēmās stāstīt, ka tā kvartāla vecās svētules, kur atrodas baznīca, uz savām durvīm uzvilkušas krustus, lai «noburtu zvēru», kā viņas paskaidrojušas. Pēc venēciešu para​žas, tā ļaudis darot, kad pilsētā notiekot kaut kas nenormāls.

Dienā baznīca «Santa Maria de Formosa» ar pusizžuvušu asins palti un aiz nepacietības spiedzošiem tūristiem tās pie- durvē izskatījās visai dīvaini.

Asins peļķe atradās tieši pie zvanu torņa koka durvīm. Taču kā mēs izbrīnījāmies, kad, pacēluši skatienu, ieraudzījām virs durvīm no akmens cirstu elku! Atbaidoša seja, kas saverkšķīta riebīgā grimasē, ar izvalbītām acīm un izbāztu mēli, baismīgi atņirgti, melnganiem plankumiem klāti zobi visai ticami imitēja pretīgu asiņainu rīkli. Šoreiz nejaušība bija aizgājusi pārāk tālu, lai būtu tikai nejaušība. Gluži bāli un mēmi vērojām šo akmenī kalto noslēpumu, kuram, bez šaubām, tikuši upurēti trīs mazi noasiņojuši līķīši.

Pirmdiena, 28. marts Renato D. mēs satikām, ejot ārā no teātra «Felice», kur tovakar notika «Karmenas» izrāde. Renato D. izskatījās atpūties un smaidīgs, viņš steidzās spiest mums roku savā neatdarināmajā, laipnības pilnajā augstākās sabiedrības manierē, kas raksturīga šim Venēcijas aristokrātam. Joprojām laipni smaidīdams, viņš izteica vienvienīgu frāzi: — Nu, kā tad jums veicas ar venēciešu leģendu izpēti?

Tātad venēciešu leģendu. Nebija iespējams nenoteiktāk un divdomīgāk formulēt jautājumu, kurš vispār neprasīja nekādu atbildi pēc būtības. Tāpēc es atbildēju tikai ar kādu banālu pieklājības frāzi.

Taču, viens otram lūkodamies acīs, mēs zinājām, ka būtība palika kaut kur āipus mūsu nenozīmīgās sarunas un laikam nebija vērts to skart uz teātra kāpnēm, kaut ari tas būtu visbrīnišķīgākais liriskais teātris Eiropā.

Mazliet uzkumpis, Renato D. devās uz blakuspiestātni, kur viņu, bez šaubām, gaidīja motorlaiva. Un tieši tajā nakti, tikai pēc dažām stundām, sākās psihiskais uzbrukums… Un par tā reālumu mēs tagad vairs nešaubāmies. Tiklīdz iegājām mūsu istabā Seguso pansionātā, es uzreiz, kādu neizprotamu priekšnojautu mudināts, aizcirtu ciet plaši vaļā atstāto logu, kaut gan nakts solījās būt karsta, un es zināju, ka mums nebūs viegli šajā cieši noslēgtajā sutīgajā telpā. Paša rīcība man uzreiz likās smieklīga, it kā es būtu pielīdzinājis sevi tām vecajām, māņticīgajām svētulēm no kvartāla pie baznīcas «Santa Maria de Formosa», kuras uz savām durvīm izgrieza aizsargkrustus.

Vai baidījos no «zvēra», kurš klīst pa Venēciju un ņirdzīgajam elkam ir upurējis trīs asiņainus ķermenīšus? Šīs pārdomas, kas attiecas uz citu laiku, kādu bridi novērsa manu uzmanību… Taču daudz vairāk nekā šī māņticība, mani izbrīnīja paša bailes, slēptas bailes, kurām nebija iemesla un kuras it kā radās ne no kā Tad es par spīti šīm bailēm atvēru logu, lai ielaistu istabā smaržas, kas plūsmoja no jūras. Nakts bija silta, mierīga, bet man šķita, ka šis klusums slēpj sevī draudus, no kuriem es nekādi nespēju aizsargāties. Gluži vienkārši radās tāds iespaids. Īstenībā tas bija kas vairāk nekā tikai iespaids: es sajutu aukstuma strāvu, kura plūda 110 istabas dziļuma… Varbūt pa logu tikai pūta iekšā vējš?… Tomēr aukstuma sajūtai nebija nekā kopīga ar kādām pūsmām, ar gaisa kustību. Patiesībā tas bija tāds kā

nekustīgs saltuma slānis, kas jautās pie loga, apmēram metru no gultas. Mūsu krēslainajā istabā, ko apgaismoja tikai mēness, es redzēju Natāliju guļam savā gultā, un viņas elpa likās pilnīgi normāla. Vai patiesi esmu kļuvis par ilūziju upuri? Natālija gulēja… viņas seja bija mierīga, atslābusi, it kā sapņi būtu viņu aiznesuši kādās gaišās tālēs. Nodomāju, ka man vajadzētu viņu ilgi purināt, lai pamodinātu, izrautu no šī dziļā miega skaujām. Aukstumu viņa nesajuta, kaut gan uz viņas kailajiem pleciem bija uzmests tikai viegls pārsegs.

Mani kratīja drebuļi, jo daļa no manas rokas, tā daļa, kas atradās pie loga, sāka salt. Es lēnām virzīju skatienu uz logu, pūlēdamies tur saskatīt ko neizprotamu un šausmīgu. Man bija karsti, ļoti karsti… tikai manu roku bija sagrābis un saldēja dīvains aukstums. Un piepeši Natālija sāka runāt, tieši tā, kā cilvēki miegā runā uz somnambulisma robežas, sākumā nesa​protami, bet pēc tam lēni un skaidri.

— Tas ceļas…

—Tas ceļas…

— Drīz aizsniegs zonu!

Mani to pašu brīdi sagrāba šausmas, bailes bez kāda iemesla, bailes, ko modināja šī runāšana miegā… Es baidījos izprast šo vārdu jēgu.

— Par ko tu runā? — Noliecos pār viņu, aizturējis elpu, tverdams katru viņas vārdu un it kā nojauzdams nenovēršamas briesmas.

— Zona, — viņa murmināja, — ūdens ceļas, jāaizver logs! Tam zināms, ka logs ir vaļā… tas tūlīt velsies iekšā, es zinu!!!

Natālija runāja arvien ātrāk un ātrāk, elpa kļuva straujāka. Pēc tam viņa sāka kliegt miegā. Acis palika ciet, bet lūpas sašķobīja briesmīga grimase, un seju izķēmoja izmisums: — Es krītu! Turiet mani! Logs! Jāaizver logs.

Viņa pūlējās cīnīties, aizsargāties no neredzama uzbrukuma, taču viņas kustības izskatījās neveiklas, it kā nejaušamas saites viņu noturētu gultā. Uz viņas deniņiem iespīdējās sviedru lā​sītes.

— Viņš mani ir satvēris! — Natālija paguva nostenēt — Viņš velk mani dibenā! — Pēc tam viņas balss pēkšņi mainījās, kļuva klusa, mierīga, nopietna un pat valdonīga. — Te ir kāds, kas pievelk ļaunos spēkus.

Balss! Tā vairs nebija viņas balss… Šķita, kāds cits mēģina runāt viņas vietā. Tad iestājās klusums, viņas elpa kļuva dziļa, izlīdzmāta, viņa atkal iegrima miegā, tādā miegā, it kā nekas nebūtu iztraucējis šo nakti un nupat notikušais nebūtu nekas vairāk kā ilūzija. Tomēr es zināju, ka pie loga joprojām valda aukstums, un manu muguru drebināja saltums, kas atgādināja stindzinošas bailes. liekas, kaut kur pavisam tuvu Rio Sanvito ieņaudējās kaķis… Pēc tam no citas puses ari atskanēja ņau- dieni, tad vēl…

Kaķu balsis atgādināja bērnu raudāšanu. Šīs Venēcijā mītošās radības sasaucās savā starpā pāri kanāliem, it kā šajā naktī slēptos draudi kādam.

Pa kanālu pie Dzatēres krastmalas brauca motorlaiva. Es iztēlojos tumsā sagumušo Renato D., kurš, noliecies pār vadības svirām, uz gludā ūdens meklēja savas sievas klīstošo dvēseli; viņš izsauca to nakts klusumā un modināja ar šaušalīgiem vārdiem, kuri zināmi vienīgi senajiem burtniekiem… Es piesteidzos pie loga un izbāzu laukā galvu, tiekdamies saskatīt pa kanālu slīdošo motorlaivu. Nebija nekādas laivas…

Tikai viļņi sitās pret krasta akmeņiem. Pēkšņi aukstums kā uz buivja mājienu pazuda. Un tad es dzirdēju pa bruģi attālināmies soļus. Atkal piegāju pie loga un ieraudzīju mazliet uzkumpušu ēnu, kas slīdēja uz piestātnes pusi. Tad saklausīju iedarbināta motora troksni. Pēc tam laiva aizpeldēja Lielā Kanāla virzienā.

Otrdiena, 29. marts Vai ir iespējams, ka mūs pārņēmusī apmātība var novest līdz vājprātam? Varbūt tā nav apmātība, bet naktīs Venēcijā patiešām notiek kas cilvēka prātam neaptverams?

Man nebija ne jausmas, kā spēšu Natālijai izskaidrot notikušo un, galvenais, nezināju, kā viņu izvaicāt par runāšanu nakti. Bet viņa pati man pastāstīja to, ko nosauca par «savu sapni». Viņai šķita, ka

viņa visu nakti cīnījusies ar bezsejainu ienaidnieku, ar kādu, kas atnācis no ūdeņiem.

—Tur vainīgi mūsu pētījumi, — viņa sacīja. — Redz, pie kā noved pārāk ilga palikšana nomodā un noņemšanās ar venē​ciešu leģendām!

— Tātad tu patiešām domā, ka tas bijis tikai sapnis?

— Kā lai to zinu? — viņa izbrīnā noteica. — Man liekas labāk uzskatīt, ka tie bijuši tikai murgi. Tā ir vienkāršāk.

Brokastu laikā mēs klusējām, iegrimuši katrs savās pārdomās un izjūtās, kuras neuzdrošinājāmies uzticēt viens otram, jo nevēlējāmies uzkurināt sevī vēl lielākas bailes.

Tad negaidīti nāca atrisinājums… Pusdienlaikā Renato D. pa tālruni mūs aicināja steidzīgi ierasties viņa mazajā pilī Rio di Sanfosko.

Ielūgumu viņš izteica īsi. Bez komentāriem. Renato D. labi zināja, ka mēs neatsacīsimies.

29. marts, vakars Renato D. uz mums raudzījās ar izbrīnu, it kā mēs nupat būtu atgriezušies no elles. Venēcijas porcelāna tasītēs kūpēja kafija. Pa galdu, kas bija apkrauts ar grāmatām un dažādiem nieciņiem, lēkāja saules zaķītis. No augstas senu manuskriptu kaudzes uz mums bargi nolūkojās bronzas lauva kā tāda teiks​maina sfinksa, kura gaida atbildi uz pēdējo jautājumu, kas at​vērtu Noslēpuma varenos vārtus.

— Redz, kur jūs esat, sveiki un veseli un bez mazākām apjukuma pēdām. Vai labi jūtaties?

— Protams. Atļaujiet nesaprast jūsu jautājumu…

— O, es jau esmu atļāvis jums ļoti daudz, citādi jūs tagad nebūtu atkal kopā ar mani… Ticiet, man vajag pavisam maz, un pat ar to ir pasacīts par daudz. Kā jums aizritēja pagājušā nakts?

Tiešums, ar kādu tika formulēts jautājums, radīja lādu efektu, it kā es būtu dabūjis belzienu pa saides pinumu. Baidījos pieņemt viņa spēles noteikumus, izzināt pārāk daudz, uzreiz pārkāpt iracionālā robežu; patiesībā šis iracionālais bija reālāks nekā pati īstenība.

— Ko jūs gribat teikt? — Zināju, ka man dreb balss, un viņš to pamanīja.

— Gluži vienkārši, gribu teikt, ka jums bija grūta nakts. Es to zinu. — Pēdējos vārdus viņš pateica skarbā tonī, bargi paraudzījies uz mums. — Redziet, dažreiz pie mums martā mēdz būt tādas naktis kā pagājušā, — siltas, mierīgas kā vasarā. Un tad es izdaru nelielus izmēģinājumus… tā teikt, lai pārbaudītu dažas lietas. Šajā naktī, lai ko jūs par to domātu, jūs kļuvāt par maniem izmēģinājuma trusīšiem.

Mēs vai zaudējām valodu, atsacīdamies saprast, par ko viņš runā, tomēr visu saprazdami pārāk labi.

Sastinguši, gatavi uz visu, gaidījām gluži kā liktenīgu triecienu viņa atklāsmju turpinājumu… Bet Renato D., apsvērdams katru vārdu, mierīgi runāja tālāk: — Viens no jums gulēja, un tas atviegloja pārraidīšanu. Miegs ir obligāts noteikums strāvas plūsmai. Lai to paskaidrotu dažos vārdos, sacīsim, ka esmu medijs, ka man piemīt spējas pārraidīt savas domas no zināma attāluma, — šīs spējas mūsdienu parapsihologi dēvē par telepātiju. Tā nu es jums raidīju fluīdu, kuram bija visai grūti pretoties… negatīvo fluīdu, īstenu mentālo lādiņu, kas var radīt gara apsēstību un vājprātu. Jums viss beidzās labi. Es tur mazliet pagaidīju.

Viņš mānījās vai runāja atklāti? Tomēr… Kā viņš būtu varējis zināt? Te iespējama tikai viena atbilde par spīli jebkādai cilvēciskai loģikai. Renato D. teica taisnību. Viņam patiesi piemita šis spēks un pagājušonakt viņš ar mums veicis izmēģinā​jumu, uzsūtīdams murgus. Vismaz to es sapratu.

— īsāk sakot, var teikt, — viņš turpināja, — ka jūs esat izturējuši pārbaudījumu.

— Es jūs uzskatīju par okulto leģendu zinātāju, par tādu kā literatūras profesoru, bet tagad jūs man pavēstāt, ka zinātni ieviešat praksē?

Renato D. momentāni uzmeta man ugunīgu skatienu, it kā grasītos mums atklāt baismu noslēpumu.

— Es patiešām esmu praktiķis.

—Tātad mēs vakar vakarā kanālā pie Dzatēres krastmalas dzirdējām jūsu motorlaivu?

— Kas zina, — viņš mīklaini atbildēja. — Varbūt tā bija tikai motorlaivas ideja, gara projekcija,

kuru mēs dēvējam par astrālo formu. Ziniet, realitāte nekad nav nesatricināma kategorija. Tā praktiski acumirklī maina savu stāvokli, savu seju, uzliek jaunas maskas, tāpat kā aktieri komēdijā dell 'arte, kuri vienmēr gatavi pārtapt par citu personu. Ja to esat apjautuši, tad viegli sapratīsiet, ka cilvēkam var piemist tūkstoš dažādu spēju, jo viņam ir tūkstoš seju, tūkstoš veidu. Pastāv noslēpums. Tikai tas var iemācīt paņēmienus, kā mainīt veidolu, pāriet no dzīves nāvē un no nāves dzīvē, gluži tāpat, kā ļaudis pāriet no vienas istabas otrā, tikai atverot durvis… Tās, aiz kurām slēpjas ļau​nums…

Es skaidri aptvēru viņa domu gaitu. Atbildēju tādā pašā mierīgā tonī: — Ļaunuma nav. Mēs visi zinām, ka ļaunumu ir izdomājuši cilvēki. Šķita, ka mana atbilde viņu ir sajūsminājusi. Un es sapratu, ka tas patiešām ir noticis, jo biju pieskāries viņa domāšanas veida dzīlēm: ļaunums neeksistēja, vismaz augstākas esības cil​vēkam, kas spēj atbrīvoties no zemes važām un uzveikt bailes no nāves.

— Redzu, ka esam sapratuši viens otru. No jūsu grāmatas man jau ir radies priekšstats par jūsu pārliecību. Taču tikai ar rakstīšanu vien nepietiek, vēl ir jāpārbauda tas, kas grāmatā teikts. Varbūt jums kādreiz vajadzēs to pārbaudīt Galu galā tā ir goda lieta.

Es tūdaļ uzdevu jautājumu, kas jau sen man bija uz mēles: — Jūsu idejas nav tikai parasta medija, spiritista uzskati. Uzvara pār nāvi taču nav sīks telepātisks izmēģinājums. Jūs, neapšaubāmi, praktizējat kādu īpašu maģiju, vai ne?

— Neapšaubāmi, šīs tradīcijas saknes meklējamas aizlaikos, kad cilvēks vēl nebija radījis laba un ļauna jēdzienu, kamēr viņš vēl nebija izdomājis dievus un paradīzi savām vecumdie​nām…

Tagad es sapratu, par ko man jārunā. Man pietika pavirzīties uz priekšu tikai maķenīt, lai parādītu, kas man ir zināms.

— Cīniņš ar Pūķi — vai tā nav cīņa ar tiem šausmīgajiem spēkiem, kuri jāuzveic, lai sasniegtu nemirstību? Svētais Juris nogalina Pūķi pašās debesīs, viņš cīnās ar nāvi un kļūst par uzvarētāju. Zigfrīds dzer briesmoņa asinis, pašas nāves asinis, un uzreiz dzird to, ko pirms viņa nevienam nav bijis lemts dzirdēt. Drakona asinis padarījušas viņu neievainojamu, viņš kļuvis Nemirstīgs. Vai lā ir tā pati leģenda, par kurn mēs tagad runājam? Šoreiz viņš man uzmeta bargu skatienu. Renato I). vairs nevēlējās spert kādu soli man pretī.

— Attiecībā uz simboliem var runāt visu, kas vien ienāk prātā. Iespējams, ka esat izteicis patiesību, pareizāk sakot, kādu šīs patiesības aspektu. Bet jūs, protams, esat aizmirsis būtību.

— Kāda tad ir šī būtība?

—Jums jāzina, ka būtību nevar izteikt, to var tikai pārdzīvot Šobrīd jūs, manuprāt pārāk daudz spriedelējat Varbūt kādreiz mēs atsāksim risināt šo tematu… Šodien nav runa par to, lai jūs izvairītos no domu tēliem… tagad runa ir par jūsu dzīvību un nāvi!

Viņš izdzēra savu kafiju, pēc tam turpināja: — Redziet, tas viss pārsniedz vienkāršas salonsarunas ietvarus. Vakardienas psihiskais uzbrukums varēja būt daudz nežēlīgāks. Vai gribat noslēgsim derības?

— Kāpēc gan ne. Par ko ir runa?

— Par briesmām, kas draud psihiska uzbrukuma rezultātā, mazliet spēcīgāka uzbrukuma nekā tas, kurš notika vakar vakarā. Vairāki cilvēki šajos eksperimentos jau ir bijuši izmēģinājumu trusīšu lomā. Ak, nomierinieties, viņu bija pavisam nedaudz. Jums tikai vajag pēc septiņiem vakarā iziet pastaigāties pa Svētā Marka laukumu. Tur jūs sastapsiet vienu no šiem cilvēkiem. Viņš stingri stāv uz kājām, bet viņa gars klejo citur. Viņš tūristiem pārdod papīra jūras čūskas un piedāvās jums savus darinājumus par simts lirām gabalā. Tad jūs sapratīsiet, ka dažu maģijas veidu iedarbība pārspēj to, kas aprakstīts grā​matās.

Kad Renato D. teica šos vārdus, viņa sejā neatspoguļojās nekādas jūtas. Viņa uztverē pasaule dalījās apgaismībā un gara tumsībā Apgaismība vienmēr valdījusi pār gara tumsību, jo gara tumsība bija bezspēcības sludināšana.

—Tagad nu mēs šķirsimies, bet drīz vien atkal redzēsimies. Es vēlos pateikt paldies Ginteram H.,

mūsu draugam.

Domāju, ka mēs abi spēsim saprast viens otru. Ja gribat, rīt pulksten sešpadsmitos atbrauciet uz Sanlacāro klosteri. Jā, tas atrodas uz vienas no Lagūnas salām. Tur jūs varbūt sapratīsiet, ko nozimē «uzvarēt nāvi».

Ar to saruna beidzās. Viņam bija taisnība. Kopš šī brīža mēs bijām augstākā spēka saitēm saistīti, un šo spēku es, sev par nelaimi, labi izpratu.

Ceturtdiena, 30. marts Mēs zinājām, ka Renato D. nepavisam nebija viens, ka arī citi, viņam līdzīgi cilvēki Venēcijā nodarbojās ar okulto praksi un varbūt bija radījuši vienu no pēdējām sektām, kurā apvienojušies vampīrisma piekritēji un tumsas spēku pielūdzēji Šodien, kad rakstu šīs rindas, es zinu, ka šī sekta nepārstāj darboties, ka tā dibinās uz nepārtrūkstošu tradīciju, kuras saknes meklējamas tālās Transilvānijas kalnos, noslēpumainajā zemē, kur dzimis Valahijas firsts Drakula, tāpat ari grāfs Boroložovaks, par kuru Renato D. itin kā nekas nav zināms. Boroložovaks, kurš dienā bija Venēcijas aristokrāts, bet naktī — asins priesteris…

Vampīrisms nav zudis! Vampīrisms ir viena no šodienas šausmīgākajām realitātēm, izaicinājums, ko nāvei met cilvēks, kura rokās ir Maģija.

Trešdiena, vakars, Svētā Marka laukums Mums nebija ilgi jāmeklē papīra čūsku pārdevējs, kuru bija pieminējis Renato D.! Pircēju maz ticamo ierašanos viņš gaidīja, atbalstījies pret Svētā Marka Bazilikas sienu, salicis sev apkārt kokakolas kastes, laiku pa laikam vicinādams pa gaisu savu nevienam nevajadzīgo preci. Ieraudzījis, ka mēs ejam uz viņa pusi un, neapšaubāmi, nojautis negaidītu peļņu, viņš mums gar acīm ņēmās vicināt savus jokainos darinājumus, vienā tonī vilk​dams: «Jūrasčūska! Jūrasčūska!»

Es norādīju ar pirkstu uz vienu no papīra čūskām: «Cik maksā?» Viņa acis iedegās gluži kā bērnam, kas saņēmis ilgi gaidīto dāvanu.

—Jums atdošu par divsimt lirām. Es tās pats taisu kopš neatminamiem laikiem. Vai jūs zināt, ka no manis tās ir pirkuši ļoti ievērojami cilvēki? Viena nonāca Tiberija villā. Kaligula savējo uzkāra kopā ar viņa personisko karogu… Tikai Venēcija neatzīst savus pašas bērnus. Šeit dod priekšroku Svētā Marka lauvam, kas peldas Bazilikas priekšā. Kaut gan pravietis jau savā zemē netiek cienīts.

Ko viņš ar to gribēja teikt?

— Kāpēc Venēcijā nepērk jūsu papīra čūskas?

Viņš izbrīnā palūkojās uz mums.

— Kā? Jūs nezināt! Venēciju ir sagrābušas bailes. Venēcija trīc un dreb, ieraugot jūrasčūsku. Tāpēc ka tā atceras, tāpēc ka tās atmiņas glabā nāvi… nav jēdzīgi skatīties acīs paša nāvei Venēciešiem tas ir labi zināms… viņi ir redzējuši nāvi, bet ne​viens no viņiem nav nodrebējis nāves priekšā!

Viņš sāka runāt, vērsdamies pie kāda tālē. Varēja nodomāt, ka viņš sarunājas pats ar sevi, it kā pats sev stāstītu notikumu, kas uz mums neattiecas.

— Par ko jūs runājat?

Viņa acīs zibenīgi iedegās vājprāta spīdums.

— Protams, par tiem no Lagūnas! — viņš, vāri pasmīnē​dams, noteica.

— Par zvejniekiem no Lagūnas? Par Murāno salas iedzī​votājiem?

— Nedz par vieniem, nedz otriem. Pajautājiet jūrasčūskai, kuru no manis nopirkāt. Ja tik viņa gribēs ar jums runāt!

Mēs devāmies uz kafejnīcas «Florian» terasi, nesot kabatā godbijīgi saliktu papīra čūsku, it kā tas būtu kāds mīklains vēstī​jums, kuru mums, iespējams, vajadzēs atšifrēt Es notrīsēdams sapratu, ka Renato D. pa īstam ir iedarbojies uz šo cilvēku, lai uzzinātu, līdz kādai robežai sniedzas viņa, Renato D. vara.

Piektdiena, 1. aprīlis

«Jūs atvairāt murgus, bet tie tūlīt atkal jums uzmācas, tie dzīvo jūsu naktīs, tie vieš šausmas uz ekrāniem. Drakula ir dzīvs. Varbūt viņš ir medijs, neizzināms augstāks spēks?»

Es aizvēru Fransuā Ribado Dimā grāmatu. Autors neticēja vampīriem, vismaz tradicionālajiem priekšstatiem par tiem ne. Viņam galvenais bija antikristietiskās izpausmes, kuras vada ļaunuma princips.

Tomēr viņa frāze par Drakulu mani izbrīnīja. Viņš pats neapjauta, cik ļoti tā atbilst patiesībai. Divdesmitā gadsimta pašā plaukumā mēs esam liecinieki tam, kā atdzimst dēmoniskās reliģijas, Lucifera kults, un vampīrismu es iedomā​jos kā loģisku atgriešanos pie senās Maģijas, kur valda cilvēks, kurš uzvar nāvi.

Vienā no Hammera filmām par kņazu Drakulu Pīters Ka- šings, kas tēlo doktora Van Helsinga lomu, saka tā: «Vampī- risms pieder pie senajiem pagānu kultiem, kas cīnījās pret kristietību.»

Labāk nemaz nevar pateikt.

Sanlacāro salā, tālu no pilsētas kņadas, vientuļi paceļas armēņu klosteris. Šai vietā, kas noskaņo mieram, zinātniskam darbam, ar olīvkokiem apauguša pakalna pakājē, kur 1816. gadā Bairons rada patvērumu, melnās drānās tērpušies mūki tulko senos rokrakstus. Tiklīdz mēs salā izkāpām krastā, mūs sagaidīja tēvs Nikolass S., cienījams sirmgalvis, kurš mūs pavadīja uz klostera bibliotēku. Tur jau gaidīja Renato D. Man neizpro​tamu iemeslu dēļ, viņš, šķiet, te bija biežs viesis.

— Apsēdieties. Man ir patīkami jūs uzņemt šajā vietā Šeit jūs, iespējams, labāk sapratīsiet doktrīnu, pie kuras es turos. Ginters H. man pavēstīja dažus notikumus no jūsu pagātnes. Mēs esam radīti, lai saprastu viens otra.

Pārspriest okultismu svētā vietā, kas paredzēta reliģiskām pārdomām… Šis paradokss man likās amizants. Un Renato D. izturēšanās mani pavisam ieintriģēja. Vai Sanlacāro lādzīgā brālība maz zināja, kas viņš ir patiesībā?

—Tagad mēs parunāsim par vampīrismu, — viņš skarbi un bez aplinkiem noteica. Un apklusa, lai paraudzītos, kādu iespaidu uz mums atstājuši viņa vārdi. — Kas jūs vampīrismā interesē?

Vajadzēja atbildēt pēc iespējas vaļsirdīgāk, lai viņam parādītu, ka šai sakarā man pašam jau ir savas idejas un tās izvei​dojušās par noteiktu koncepciju: — Mēs Drakulu neuztveram kā mītu. Viņš ir tas, kurš rada tumsu, viņš ir dzīvības un nāves pavēlnieks, īstens iesvaidītais, kas pārāk ilgi pielīdzināts ellei, kura, kā mēs zinām, ir tikai baznīcas izgudrojums, ko radījis tās naids pret pagānismu.

Ar rokas kustību viņš pārtrauca manu monologu.

— Es zinu. Esmu lasījis jūsu darbu un zinu, ka Lucifers jūsu izpratnē nav vis sātans, bet gan Uguns nesējs, kas nonācis lejup no augstākajām sfērām, lai atmodinātu cilvēku un atdotu viņam zaudēto varu.

Taču es jau reiz teicu: jums trūkst Būtības, un šo būtību var izzināt nevis no vārdiem, bet gan pieredzē.

«Pieredze!» Renato D. mutē šis vārds ieguva šausminošu jēgu. Ar to bija domāti drausmi rituāli, pretīga sastapšanās ar nāvi un asinīm viņpus reālās pasaules, tur, kur neapbruņojies cilvēks tiek nodots nakts rēgu varā. Saskaņā ar visām okultisma tradīcijām, adeptam jākļūst par uzvarētāju viņam lemtajos pārbaudījumos, viņam jākļūst par iesvētīto, jāuzveic leģendārais Drakons, kas sargā slepeno zinību slieksni. Ikviens slepenais iesvētīšanas rituāls pats par sevi ir pietiekami baismīgs. Un ko lai vēl saka, ja runa ir par vampīrismu…

Viņš iesāka bez jebkāda ievada.

— Saskaņā ar visām maģiskajām mācībām, asinis ir dzīvības nesējas. Pat Bībele atzīst, ka «miesas dvēsele ir asinīs». Tā ir noteicošā frāze. Miesas dvēsele mīt asinīs, un asinis ir vienīgās dzīvības nesējas, ko cilvēks aizgūst, ja grib sasniegt dvēseles nemirstību. Tā ir kāda no visvienkāršākajām patiesībām.

Maģiskajā praksē asinīm piemīt arī citas īpašības, tās, piemēram, palīdz gariem materializēties nekromantijas rituālu laikā. Tikai izsaukt mirušo — ar to vien nepietiek. Jāpanāk ari, lai viņš spēj mums parādīties. Rita laikā izlietās asinis palīdz notikt šim brīnumam.

— Vai esat bijis klāt tādās ceremonijās?

Neko neatbildējis, viņš turpināja savus paskaidrojumus.

—Tagad lielākā daļa maģijas adeptu vairs neuzdrošinās atzīt asiņu varu. Viņuprāt, — vai sarkanā vai melnā maģija — tā ir un paliek tā pati sātana maģija, un viņi labprātāk kvēpina smaržīgus kociņus un dzied par to, cik laba, jauka un gaiša ir šī pasaule. Citi savu dievību izsaukšanai taisa ziedokļus, tikai paro- dēdami kristiešu dievkalpojumu, un iestieg savās miglainajās ezoteriskajās teorijās līdzīgi Papisam vai Elifasam Levi, nemaz jau nerunājot par pārējiem. Tie ir tikai tādi klauni, kas pa galvu pa kaklu metas bēgt, tiklīdz izdzird, kā, veroties vaļā, čīkst durvis, aiz kurām paslēptas svētās zināšanas. Tā ka redzat, īstie magi ir sastopami ļoti reti un, tikko tie parādās, no tiem visi šausmās novēršas. Jums jau radās nojauta, ka vēl eksistē vampīrisma adepti. Tie ir īstenie iesvētītie, kas uzdrīkstas skatīties acīs visam tumsas radītajam. Un okultie spēki viņus izraudzījuši tāpēc, ka viņi spējuši pārkāpt slepeno slieksni, tāpēc, ka viņi spēj valdīt pār sevi un citiem. Viņiem neeksistē ļaunums, viņiem eksistē tikai zināšanas un apskaidrots prāts, kas piešķir dievišķīgu redzējumu. Viņi dzīvo, nemitīgi mainīdamies, savienodamies ar visbriesmīgākajiem spēkiem, kamēr paši kļūst par kādu no šiem spēkiem. Tad viņi var mirt Nāvei viņu acīs nav nozīmes, jo aizkapa dzīvē viņi iemanto Nemirstību. Tas, kurš palicis zemes virsū, var viņus izsaukt tāpēc ka viņu varā ir no jauna parādīties dzīvo vidū, lai turpinātu kalpot savai sūtī​bai vai palīdzētu iesvētīt jaunus adeptus.

Jūs nupat runājāt par grāfu Drakulu. Viņš ir viens no tiem dzīvajiem miroņiem, kas uzvarējuši kapu.

Viņam nāve neeksistē. Mūsu dienās viņš parādās savu pēcteču vidū tikai tādēļ, lai kopā ar tiem noturētu asiņaino mesu.

—Tātad, jūsuprāt, Drakula ir viens no šī kulta augstākajiem kalpiem?

Renato D. acīs iedzalkstījās dīvains spīdums. Šķita, ka viņš vairs nepieder šai pasaulei.

— Viņš ir daudz kas vairāk nekā kalps. Viņš ir antidievs, svēto asiņu sargātājs, tas, kuru adepti bijīgi dēvē par «Zaļo Drakonu». Tāpēc ka vampīrs nemirst. Viņš dzīvo viņpus šīs pasaules, un jebkurā brīdī ir gatavs ierasties še, ja vien to vēlēsies.

Natālija, kas līdz tara bija klusējusi, uzdrošinājās pārtraukt Renato D. —Taču es esmu lasījusi grāmatu, ko sarakstījis Brems Stokers, kurš pats bijis iesvētītais. Stāstījums beidzas ar to, ka Drakula tiek nogalināts. Kā jūs varat to izskaidrot? Vai nemirstīgais ir aicināts mirt, kad kristietība no jauna iegūst noteikšanu?

— Kad Drakula tika aplenkts savā Transilvānijas mitekli, doktors Van Helsings viņu neiznīcināja, kā raksta Brems Stokers. Jūs taču zināt, ka, rakstot romānu, autors izmantoja patiesas liecības, kuras viņam slepenībā tika piegādātas. Pats viņš bija slepenās biedrības «Zelta Riets» iesvētītais. Viņš gan zināja, kas no tā iznāca. Viņš šo noslēpumu glabās, bez tam tajos laikos pastāvēja baznīcas cenzūra.

Tāpēc ir saprotams, ka viņš ar nolūku uzrakstīja savam vēstījumam tādu tikumīgu nobeigumu, labi zinot, ka daži prot lasīt starp rindām. Patiesībā viss notika citādi. Daudz briesmīgāk. Vai jums nekad nav radies jautājums par Brema Stokera nāves īstajiem iemesliem? Viņš taču, ticiet man, bija īstens vampīrisma adepts. Viņa miršanas apliecībā norādīts: «Nāves cēlonis — novājēšana.» Vai tas jums neizraisa pārdomas? Vai tad šādi nemirst tā sauktie vampīru upuri? Bet vai viņš patiešām nomira?

Es izmantoju gadījumu, lai ari uzdotu jautājumu.

— Vai tādā gadījumā pastāv kādas metodes, kas ļauj adeptam iekļauties vampīru lokā, pašam kļūt par vienu no šiem dzīvajiem miroņiem un sasniegt nemirstību, apejot baznīcu?

— Baznīca šai ziņā ir gaužām novēlojusies. Līdzekli, kā izvairīties no trūdēšanas un uzvarēt nāvi, tā nav izdomājusi. Baznīca izmantojusi pagānu magu atklāsmes. Uz šo atklāsmju pamata tā radījusi savus «nemirstīgos pīšļus», savu «miesas augšāmcelšanos» no kapa. Es nekļūdīšos, sacīdams, ka b;iznīca parazitē uz vampīrisma doktrīnas, kuru tā piemērojusi savām vajadzībām. Patiešām, eksistē tādas metodes, kuras tiek mācītas adeptiem. Ja vien viņu spēkos ir izturēt šo metožu pielietojumu. Kad tiek izpildīti vampīrisma riti, neolītu nekad neatstāj vienu. Viņu vienmēr vada tas, kurn mēs dēvējam par «valdošo garu», tas ir, «dzīvais mironis», kurš viņu sargā visā iesvētīšanas ceļā. Šis «dzīvais mironis» var būt kāds no nesen mirušiem vecākiem vai brālis, kurš pats, protams, ir adepts, vai pat agrākais Kulta

mags, kas sasniedzis nemirstību. Iesvētīšana nevar notikt, ja nav klāt «dzīvā miroņa». Tikai viņam ir vara pār dzī​vību un nāvi, tikai viņš var to dāvāt Renato D. uz mirkli apklusa un pievērsa skatienu lielajam kristiešu krustam, kas bija pakarināts pie sienas.

— Tas tur neizdarīja neko labāku. Ne velti mūsu saruna notiek tieši šeit Sanlacāro klosterī, tas ir, svētā Lācara klosteri. Vai jūs zināt, kas bija svētais Iii cars? Pirmais Evaņģēlija «dzīvais mironis».

Atcerieties Lācara uzmodināšanu, viņa iziešanu no kapa, kad to lika Jēzus, viņa kungs, kurš pats bija «dzīvais mironis», kas uzvarējis nāvi!

Renato D. nikni paskatījās uz krustu, pēc tam piecēlās kājās: — Nāciet! Tagad es jums parādīšu ko interesantu. «Dzīvo mironi» blakusistabā…

Viņš atkal ar zīmi aicināja mūs nākt līdzi un devās pie zemām durvīm, kas veda uz bibliotēkas piebūvi. Pa ceļam viņš ar godbijīgu smaidu sveicināja mūku, kurš uzturējās bibliotēkā; Renato D. izskatījās pēc krietna kristieša, kas svētajā klosteri atnācis pielūgt Dievu.

Gaismā, kas lauzās cauri vitrāžām, nelielas telpas vidū mēs ieraudzījām īstu ēģiptiešu mūmiju, kura gulēja zem stikla kupola — Redziet! — Renato D. apslāpētā balsī sacīja, lai mūks nevarētu viņu saklausīt pa vaļā atstātajām bibliotēkas durvīm. — Skatieties! Šī mūmija tika iebalzamēta svētajā Hēliopolē, Saules pilsētā, tristūkstoš piecsimt gadus pirms Kristus dzimšanas. Ēģiptiešu iesvētītie zināja nemirstības maģijas rituālu. Mirušais, kas saglabāts šādā veidā, nevarēja pilnībā nomirt. Tā dubultnieks, kuru viņi sauca par Ka, palika saistīts ar ķermeni, varēja darboties netveramās sfērās un pat uz kādu laiku iemājot daivas būtnes ķermenī.

Mēs godbijīgi nolūkojāmies uz šo gadsimtiem ilgi neatminēto mīklu, bet Renato D. tikmēr turpināja stāstīt par uzvaru pār nāvi.

— Šī mūmija nepavisam nav mirusi čaula Patlaban, šai brīdī, kad es runāju ar jums, tā ir DZĪVA, tāpēc ka tās dubultnieks ir mūžīgs, lln tas eksistēs, kamēr vien ķermenis, kas guļ jūsu priekšā, saglabāsies un nesairs, un nu jau pāri par piectūkstoš gadiem tas turpina dzīvot Jo vairāk tāpēc, ka tas nav vis šāda tāda miroņa gars, šeit guļ virspriestera, īstena svaidītā, dēls.

— Jūs gribat sacīt, ka ar šo garu ari tagad var nodibināt kontaktu… piectūkstoš gadu pēc tā nāves?

— Pilnīgi pareizi. Viņu var izsaukt Aplūkojiet zīmes, kas redzamas uz mirušā drānām. Zaļais skarabejs ēģiptiešu priesteriem simbolizēja nemirstību, tāpat kā zaļais Drakons. Un, palūk, te redzams Ozīriss, «dzīvo miroņu» dievs. Leģenda vēsta, ka viņa miesas tikušas sadalītas un to daļas aiznestas uz četrām debess pusēm. Vai jums tas neko neatgādina?

Kādreiz ūdeņu Drakonam upurēja vārda tiešā nozīmē gabalos sagraizītus ķermeņus. Tas nozīmēja, ka adeptam jānes upuris, lai iemantotu nemirstību. Ozīriss, «dzīvo miroņu» dievs, iegāja tumsas valstībā, kļūdams ari par minišo dievu. Mūmijai pie sāniem — divi vilki… Mēs zinām, ka vampīram piemīt spēja pārtapt par vilku un ka Vilks ir viens no nakts pasaules visvairāk godātām dievībām. Mūmijai blakus novietotā skulptūra — akmens kaķis. Ēģiptiešiem kaķis bija dievietes Sekmetas iemiesojums, šī dieviete pārvaldīja sarkano maģiju. Redziet, ēģiptiešu priesteri bija atklājuši asiņu maģiskās īpašības. Viņi zināja, ka Sekmeta zaļa stara veidolā cēli sēd uz paša debesu jumta; te saskatāma līdzība ar Luciferu, kura pieri rotā zaļš akmens. Kad ēģiptieši izsaukuši šo dievību, lūdzot to ierasties un iemiesoties zemes būtnē, dieviete esot parādījusies kaķa izskatā. Svaidītajiem bija ļauts skatīt, kā zaļais stars, pieskāries zemei, pārvērtās, kļuva sarkans, šķidrs un piešķīra matērijai spēju atdzīvoties un runāt Ta asiņu izcelsmi izskaidro iesvētītie. Asinis un zaļais stars, šī mūžīgā gaisma, veido veselumu. Vampīram ir tikai viens mērķis — caur asinīm no jauna gūt šo mūžīgo gaismu un atkal kļūt par nemirstīgu dievu, Zaļo Drakonu.

Es izbrīnā lūkojos uz dīvaino mūmiju.

—Tātad jūs uzskatāt ka šī mūmija joprojām vēl ir dzīva., vai, pareizāk sakot ka mēs šeit redzam «dzīvo mironi», kuram ir saistība ar ēģiptiešu vampīrismu! Bet vai jums ir kādi pierā​dījumi?

Atkal Renato D. sejā atplauka viņa mūžīgais daudznozīmīgais smaids.

— Esmu izdarījis attiecīgus eksperimentus. Tajos kopā ar mani piedalījās arī citi. Acīmredzot mums laiks pievērsties šim tematam. Teiksim tā, man piemīt spēja stāties sakaros ar šī mirušā dubultnieku. Tas, ko tagad teikšu, neapšaubāmi jūs pārsteigs. Mēs spējam rīkoties ar šī dubultnieka starpniecību no attāluma, pat neieejot klosteri. Vēl jo vairāk, mūsu eksperimentos viņam ir visai būtiska loma. Vai vēl atceraties psihisko uzbrukumu, par kura upuriem kļuvāt? To es veicu ar šī dubultnieka starpniecību. Jūs jau esat sastapušies ar šīs Ēģiptes mū​mijas garu.

Renato D. vārdiem bija bumbas sprādziena efekts. Man šķita, ka mazā istabiņa pieplūst ar ledainu aukstumu, bet stikla zārks vitrāžu gaismā dīvaini iemirdzas. Mani bija hipnotizējis šīs mūmijas ādas melnais pergaments, zaļais skarabejs, kas tai bija sirds vietā… Vai mums blakus atradās mūmijas dubultnieks, kurš vēroja mūsu reakciju? Man šķita, ka es topašbrīd izdzirdēju tādus kā čukstus, kā žēlabas no citas dzīves.

Arī Renato D. ieklausījās klusumā. Tā bija tāda kā tāla dūkoņa, kurā varēja uztvert apslāpētus kliedzienus un raudas. Šeit mita daļa pagātnes, par to man nebija šaubu. Kaut kas vēdīja gaisā ap mums, kaut kas auksts, kāds neredzams parali​zējošs fluīds.

Renato D. stāvēja aizvērtām acīm. Viņa seju klāja nāves bālums, lūpas bija kļuvušas zilas.

Klusībā, it kā caur zobiem, viņš izrunāja kādus noslēpumainus vārdus un pats izskatījās tā, it kā no tiem būtu atkarīga viņa dzīvība.

Bet mūks no bibliotēkas neko nebija pamanījis. Viņš droši vien virpināja savas nebeidzamās lūgšanu krelles, vērsdamies pie visiem paradīzes svētajiem. Renato D. viegli pielieca galvu, un viņa runāšana kļuva skaidrāk sadzirdama. Viņa izsaukšanas vārdi bija visai dīvaini. Tie vēl vairāk sabiezināja nomācošo gaisotni, kas pēkšņi sāka valdīt šai vietā. «Unis, tu, kas vies nemieru visā Pasaules telpā, pamet savu drūmo mitekli. Lai nāve piesātinās ar dzīvību…»

Viņa runa atkal kļuva nesaprotama. Pēc tam viņš lēnām atvēra acis un ieurba skatienu mūmijā, it kā no tās gaidīdams kādu atbildi: «Vai jūs sajutāt šo aukstumu,» viņš nočukstēja, «šo klātbūtni?»

Viņa balss izgaisināja mūs sastindzinājušo burvestību. Telpa atkal bija kļuvusi par gluži parastu istabu. Un krustā sistā tēls pie sienas no jauna valdīja godbijīgajā klusumā.

Renato D. ielūkojās man tieši acīs.

— Es zinu, ko jūs izjutāt Taču bailes vienmēr rada nezināšana. Tai dienā, kad jūs galīgi saistīsieties ar visu to, — viņš norādīja uz mūmiju, — ar apskaidrotu prātu pārvarēsiet visus šķēršļus.

Iedami lejup pa klostera dārza aleju, mēs klusējām. Vārdi bija lieki. Jau tāpat pietika dažnedažādu atklāsmju. Tomēr Re​nato D. uzskatīja par vajadzīgu uz atvadām piebilst — Ši parādība, lai tā būtu cik nenozīmīgā, ir saistīta ar vam- pīrismu. Bet tas savā ziņā nav vienīgais. Visi nekromantijas eksperimenti var likt parādīties tam, ko mēs dēvējam par «gaisa līķiem», proti, mirušo gariem, ja šo mirušo ķermeņi ir saglabāti.

Sestdiena, 2. aprīlis Šķita, ka diena nekad neuzausīs. Kaut gan pulkstenis jau bija deviņi, debesis virs kanāla joprojām palika tumšas. Ārā svilpoja vējš, bet Rio Sanvito ūdeņi šļācās pret pansionāta sienu. Viļņi tik stipri šūpoja gondolas un nelielos kuģus, ka likās, tie apgāzīsies. Visā Venēcijā vējoja brāzmas, kas pūta no jūras. Mēs pavadījām nejauku nakti. Vējš gaudoja bez mitas un klaudzināja aizvirtņus, kurus bijām atstājuši vaļā. Pūlēdamies apvaldīt drebuļus, apģērbāmies un nokāpām lejā brokastīs. Ēdamistabā nule bija iekurts kamīns. Sulaiņi rosījās ap galdiem, salikdami uz tiem tasītes ar kūpošu kafiju. Zālē valdīja ierastā gaisotne, kaut gan laukā plosījās vētra.

Tā sākās šī dīvainā diena…

Mēs ēdām klusēdami, gandrīz automātiski. Domās atradāmies citā vietā, tur, mazajā klostera piebūvītē. Acu priekšā mums vīdēja baismīgā mūmija.

Es atcerējos kādu darbu, ko deviņpadsmitā gadsimta beigās bija uzrakstījis Staņislavs de Huanita.

Tas man ienāca prātā, it kā lai pamatotu manas bailes un dotu iespēju tās izprast «Izpildīt asiņainus rituālus pie atrakta kapa vai varbūt pat — un tas vēl ļaunāk — iekārdināt dvēseli, kas joprojām ir līķa magnētisko tīklu savalgota, šos tīklus pilnībā nesaraut— tas nozīmē sniegt tai neģēlīgo vampīrisma kausu…»

Atšķīru Montegjū Samersa vampīrismam veltīto grāmatu. Viņa atziņas tikai attīstīja tālāk Huanitas sacīto: «Tadam dzīvajam mironim ir viņa paša ķermenis. Viņš nav nedz miris, nedz dzīvs, bet gan dzīvo NAVĒ. Viņš ir anomālija, spoku pasaules liermafirodīts, pārijs briesmoņu vidū.»

«Pārijs briesmoņu vidū…» Šis autors vampīru iztēlojas vēl briesmīgāku par pašiem briesmoņiem, ļaunāku par pašu ļaunumu Esmu pārliecināts, ka Renato D. man teiktu: «Metiet laukā šos sacerējumus, tie jums neko nedos. Tās ir kristiānisma grāmatas, kuru autori spēlē maģijas spēli. Huanita pats bija kristietis, kas uzdevās par magu, īsts klauns, kas ķēmojās Di​ženo Zināšanu piedurvē.»

Un ja nu viņam taisnība? Ja vampīrisms ir pavisam kas cits? Ja tā ir zinātne par nemirstību, un tikai mūsu iebiedētais prāts tai piešķir demonisma veidolu?

Septiņos vakarā Renato D. mums piezvanīja un paziņoja, ka gaidot mūs savā mājā astoņos. «Pie manis būs draugi, ar kuriem jūs jāiepazīstina,» viņš sacīja.

Vai man izdosies atstāstā parādīt šīs sastapšanās un pēc tam notikušo dīvaino atgadījumu gaisotni?

Vārdi ir pārāk bāli, lai aprakstītu vārdos neizsakāmo. Te labāk nekā parastā cilvēku valoda noderētu gleznotāja vai mūziķa talants, lai atveidotu to, kas saistās ar krāsām un mūziku. Zeltīti ietvari, kuri ielogoja sabata ainas, kožu saēsti samta drapējumi, it kā šī istaba būtu palikusi citā gadsimtā. Nebija redzams neviens logs, un man šķita, ka dienasgaisma nekad nav iespiedusies šai vietā, kas sagatavota šaušalīgu ritu izpildīšanai. Sienas un griesti bija a\y- sisti ar ko melnu vai nokrāsoti melni. Vienīgais blāvais lukturis izplatīja sarkanu gaismu, kas vēl vairāk pastiprināja šo aizkapa gaisotni. Te valdīja kapeņu klusums. «It kā tu, cilvēks, būtu dzīvs aprakts!» man izlauzās nevilši čuksti. No bronzas kvēpināmiem traukiem cēlās kodīgi dūmi. Taču pats dīvainākais bija ar sarkanu drānu apvilktais altāris, uz kura stāvēja četri svečturi, kas apgaismoja drausmu, neparastā manierē veidotu āža ģīmi. Uz altāra purpurkrāsas pārsega bija nolikta neliela melna lāde, kas atgādināja baznīcas sakramentu glabātavu, tās vāku greznoja zelta upurtrauks ar asinssarkanu vakarēdienu. Dēmoniskas iedvesmas mudināts, meistars to bija izveidojis tā, ka trauka kāja stāvēja lieliski imitētā asins peļķē. Ienāca Renato D. Tagad viņš izskatījās pavisam citāds. Viņam mugurā bija vidus- laicīga piegriezuma tērps, ko rotāja izšūta āža galva un asinssar- kans aplis. Viņa acīs mirdzēja dīvains spīdums. Mūsu priekšā vairs nebija noslēpumains estēts, kas gremdējies tālā Venēcijas pagātnē, bet gan šausmīgas brālības dižpriesteris, augstākais kulta kalps, kas ieradies tieši no tumsas valstības. Viņš sakrus​toja rokas un sastinga mūsu priekšā.

—Tātad esat te ievesti. Tas ir brīnišķīgi. Ceru, ka neko nenožēlosiet..

Durvis atkal atvērās, un parādījās četri stāvi — trīs vīrieši garās, melnās drānās un jauna sieviete ar tukšu skatienu bez jebkādas izteiksmes, sarkanu apmetni ap pleciem.

Renato D. pagriezās un augstā stilā noteica: — Katrs no viņiem ir atnācis šurp, lai pielūgtu īstenos Visuma spēkus. Viņi lūgs par jums, lai jūs kļūtu viņu brālis, ja vēl to vēlaties. — Es skatījos uz šiem četriem, kas bija nostājušies ap mums atbilstoši kādai noslēpumainai dispozīcijai. Mūsu skatieniem ne reizi neizdevās sastapties ar viņu acīm. Es teiktu, ka viņi it kā raudzījās mums cauri kaut kur tālāk, daudz tālāk, likās, viņu skatieniem, kas mums cauri iesniedzās citās sfērās, mēs būtu tikai neliels ceļa posms.

— Mūsu vēlēšanās paliek nemainīga.

Renato D. uz maniem vārdiem atbildēja ar apsveikuma žestu un piegāja klāt ar sarkanu samtu apvilktajam altārim.

— Lai tad notiek jūsu prāts. Šobrīd sākas jūsu iesvētīšana.

Viņš noliecās pie altāra, klusībā nomurminādams dīvainu

lūgsnu, pēc tam skanīgā balsī iesaucās: — Bargais nāves un augšāmcelšanās pavēlniek, iemājo priesterī, kas tev kalpo! — Stāvi, kas bija mūs ielenkuši lokā, atsaucās tādā pašā balsī: «Lai notiek pēc tava likuma.»

Mēs atradāmies istabas vidū, stāvējām, nostiepuši rokas gar sāniem un centāmies pat neelpot, lai iegaumētu visu iesvētīšanas rituāla gaitu un nepalaistu garām ne mazāko niansi šajā liturģijā par godu nakts un nāves spēkiem.

Renato D. ar precīzu kustību ap mums apvilka divus regulārus apļus. Katram gar malu viņš uzrakstīja simbolus, kas man likās pazīstami, — elles dēmonu jaunāko valdoņu — Oriena, Paimona, Aritona un Amaimona vārdus. Pēc tam viņš uzvilka vārdu, kuru ieraugot vien, es neviļus nodrebēju, — šis vārds bija Abadons, Bezdibeņa eņģelis no svētā Jāņa Atklāsmes grāmatas. Pēc tam sekoja citas rakstu zīmes, kas veidoja maģisko kvadrātu, kura gals atdūrās gotu burta D. Tad Renato D. atliecās taisni, svečturu liesmu gaismā viņa mestā ēna izstiepās pa visu sienu, viņš izpleta rokas, un viņa ietērps atgādināja plēsīga putna spārnus.

«Ierodieties pēc manas pavēles, jūs, gari no pasaules telpas četrām pusēm, un iežogojiet apli!»

Pēc šiem garu izsaukšanas vārdiem iestājās kapa klusums, kurā bija dzirdami vienīgi sveču liesmu sprakšķi uz altāra.

Tad viens no palīgiem atstāja savu vietu un atgriezās, nesdams dzelzs trijkāji, uz kura viņš ar pūlēm uzcēla smagu vara bļodu. Pēc tam atnesa otru trauku, pilnu ar kvēlojošām oglēm. Zilganais spīdums, ko izstaroja trauks, spokaini sajaucās ar sveču mirdzu.

Vīrietis atgriezās savā vietā. Tad Renato D. ar roku deva zīmi, un jaunā sieviete sarkanajā apmetnī, iegājusi blakusistabā, godbijīgi iznesa no turienes treknu balodi, tādu pašu kā tie, kas lielā skaitā mīt Svētā Marka laukumā. Viņa piegāja klāt Augstajam priesterim un sastinga nekustlbā, upuri neizlaizdama no rokām. Viņas pirkstu saturēts, drebēja mazs spalvu kamoliņš, uz visām pusēm bolīdams neprāta pilnas acis.

Renato D. paspēra soli uz altāra pusi un atgriezās ar dunci rokā Viņa acīs nebija lasāmas nekādas emocijas. Šajā brīdi mūsu priekšā vairs nestāvēja Venēcijas estēts no Rio Sanfosko, bet gan neizprotama sakramenta izpildītājs, noteicējs pār dzīvību un nāvi.

— Pavēlnieki — viņš sacīja dobjā balsī. — Tu alksti asiņu un iedves nāves šausmas. Tad nu atkal pieņem asinis, kas dod dzīvību. — Vienā rokā Augstākais kalpotājs paņēma spalvu kamoliņu, ar otru iedūra dunci putnam kaklā Nebija dzirdama nedz kāda skaņa, nedz kliedziens. Klusums… Pēc tam mēs izdzirdējām, kā asinis lāse pa lāsei pil vara bļodā Tad Renato D. izdarīja kaut ko derdzīgu… Viņš pielika lūpas pie vaļējās brūces un iesūca no tās tekošo šķidrumu, it kā vēlēdamies ievilkt aizejošo dzīvību un saglabāt to sevī.

Viņš pagrieza pret mums asinīm notraipīto seju. Viņa acis gailēja gluži kā ogles pavardā.

— Dzeriet, mani brāļi, baudiet dzīvību pēc nāves brīža, jo nāve ir devusi brīvi dzīvībai…

Tuvu ģībonim, nāves bālām sejām mēs tuvojāmies… Kustēdamies kā tāds mēnessērdzīgais, kā miegā es pieplaku vaļējai brūcei. Karstais šķidrums skāra manas lūpas līdzīgi dīvainam, nekad neizbaudītam skūpstam. Es to lēnām iesūcu, un upurētā baloža dzīvība ieplūda manī, slīdēja pa mēli, aizsniedza kaklu.

Bieza, šķidra, liesmaina dzīvība Jā, tas notika gluži kā sapnī, bez mazākā pretīguma, it kā šis siltums būtu atnācis no nekurienes. Nebija vairs nedz baloža ar pārgrieztu rīkli, nedz asiņu, bija vienīgi noslēpumains dzēriens, ko pasniegušas rēgainas būtnes kaut kur nebeidzamas nakts malienē. Es biju nonācis it kā citā stāvoklī, mani bija hipnotizējušas liesmu mēles, kas šaudījās uz altāra. Man šķita, ka šīs liesmas ielīst manā kaklā, piepildot mani ar savu uguni. Jā, tieši tā. Man radās tāda sajūta, it kā es būtu dzēris gaismu…

Natālija darīja to pašu. Es redzēju viņas seju, kurā bija saskatāms baiļu un pretīguma zīmogs. Pēc tam — vairs nekā tāda. Viņas acis kļuva tukšas, atsvešinātas. Ari viņa neapšaubāmi gremdējās sapņos, — Renato D. neprātīgā rotaļa viņu bija pa​kļāvusi hipnozei.

Viņš sava dunča asmeni iebāza oglēs un to nokaitēja sarkanu. Pēc tam iegremdēja bļodā ar asinīm.

Renato D. trīs reizes atkārtoja šīs izdarības, pēc tam ieroci pacēla augstu virs galvas, it kā gribēdams aizsniegt zvaigznes.

— Lucifer, tu iznāksi no melna bezdibeņa vai nokāpsi lejā no zvaigznēm?

Pēc tam Renato D. sāka izsaukt Transilvānijas dēmonu — grāfu Drakulu, «dzīvo miroņu» valdnieku, un viņa vārdi piepeši sāka skanēt skaidri un salti, likās, tie atbalsojas kapeņu sienās, it kā ar viņa muti runātu Šausmas: — Elles spēki, kas visā Pasaules telpā nes nemieru, jel atstājiet savus drūmos mājokļus un ierodieties šai vietā! Nāves pavēlniek, pamet savu patvērumu, lai tu būtu kur būdams! Tu, kas esi palicis skaidrs un trūdēšanai nepieejams, nokāp no kalniem, nāc ārā no aukstajiem mežiem, pārtrauc savu vienatni un atsaucies uz manu aicinājumu!

Renato D. nolaida lejup dunci. Viņš bija vienos sviedros, it kā pēc nikna cīniņa Viņa plati ieplestajās acīs atspoguļojās visas šausmas, kuras viņš nupat bija piesaucis. Renato D. nekustīgi palika guļam altāra priekšā, iegrimis daļā meditācijā Palīgi darīja tāpat Visi centās izsaukt grāfu Drakulu, ar aizvērtām acīm, koncentrējušies, garā skatīdami viņa tēlu. Ari mēs bijām nometušies uz ceļiem apļa vidū, paši nezinādami, kāpēc. Jau ilgi tā stāvējām un neapzinājāmies, kas mums licis to darīt Klausīdamies Renato D. izsaucienos, mēs it kā bez apziņas līdzdalības nonācām savādā stāvoklī. Viss atgādināja īstu hipnozi. Bet ja nu tas ir gluži kas cits? Varbūt to izraisījusi šī dīvainā gaisma, asiņu garša mutē, sātaniskās smaržvielas, kas kūpēja kvēpinā​mos traukos, Renato D. burvju vārdi.

Mans prāts, kā likās, joprojām gremdējās nomoda sapņos. Es sajutu asas sāpes krustos. Nevarēju atraut acu no Renato D. Redzēju viņa izķēmotos sejas vaibstus, sviedriem klāto pieri, viņa vēl no asinīm valgās lūpas…

Pēkšņi viņš izņēma no kabatas mazu grāmatiņu ādas iesējumā un sāka no tās lasīt garu izsaukšanas vārdus, uz kuriem viņa palīgi atsaucās ar ilgām nopūtām, kas dažbrīd atgādināja vaidus.

Aizvērtām acīm es piedzīvoju briesmīgus murgus. Ieraudzīju sevi blakus savas mātes mirstīgām atliekām. Sēru zālē vāri dega baznīcas svece. Puskrēslā raudāja manas ģimenes locekli, un viņu elsas dīvainā veidā sajaucās ar šo Sātana mācekļu nopūtām. Es atrados tur, noliecies pie mirušās, kas dusēja mierā, ko dod nāve. Taču neizjutu nekādas emocijas. Tas, kurš raudāja, nebiju es.

Pēkšņi kāda dīvaina rēkoņa izrāva mani no šiem bēru sap​ņiem.

Renato D., gluži kā atsperes sviests, vienā lēcienā uzslējās kājās. Viņš kliedza cik spēka kā tāds suns, kas ņerījas uz mēnesi, un viņa piesmakušajos kliedzienos varēja sadzirdēt baismo frāzi, kurai es ar pūlēm spēju noticēt — Viņš ir miris! Bet vēl dzīvs! Viņš ir šeit! Vai jūs viņu nesajūtat? — Šausmas, kas strāvoja no viņa, palēnām sagrāba arī mūs. Vai tā bija hipnoze vai realitāte?…

Istabu piepildīja liels aukstums, stindzinošs, aizkapa auk​stums…

Renato D. līkloču lēcieniem pārvietojās pa apļa perimetru, atdarinādams sikspārņa kustības, un šī marionetes deja kļuva aizvien mežonīgāka, tāda, it kā no tās būtu atkarīga mūsu iz​glābšanās.

Viens palīgs iemeta kvēpināmā traukā šķipsniņu pulvera. Momentāni pret melnajiem griestiem uzšāvās biezu dūmu strūkla ar ambras smaržu, un es tikai par varēm spēju kontro​lēt savas izjūtas.

Kas tad īsti notika šai istabā? Vai mūs joprojām mocīja tas pats murgainais sapnis, vai… es neuzdrošinos atbildēt uz šo jautājumu, ko uzdevu pats sev, jo baidos no atbildes, VIENĪGĀS atbildes, kuru tagad neesmu spējīgs atspēkot Caur aizvien vairāk sabiezējušās miglas plīvuru ievēroju Renato D. nometušos ceļos, viņš līdzīgi mistiķiem lūgšanā bija sakrustojis rokas uz krūtīm, bet tas, ko viņš pielūdza, liktu Romas īstenticīgajiem šausmās nodrebēt Palīgi nodzēsa sveces, kuras uz altāri meta atspīdumus, un tagad telpu apgaismoja vienīgi ogles, kas gailēja un dvašoja tumsā Dūmi joprojām bija tikpat kodīgi, tikpat biezi. Pie altāra atskanēja klusi čuksti. Vai nu Renato D. vai kāds no viņa palī​giem ierunājās:

— Uzmanību… Viņš nāk… Viņš ir šeit.. — Tad mani pārņēma šausmīga sajūta, šķita, ka telpa ārpus maģiskā apļa, kurā mēs atradāmies, kļuvusi par bezdibeni, par tādu kā vakuumu, kas cenšas mani ieraut sevī, par mēmu dzīli, tomēr tā ir alku, neapjaušamu vēlmju un neatklātu noslēpumu pilna. Un tad es sapratu, kas noticis šai istabā.

Mēs vairs nebijām septiņi, bet gan ASTOŅI. Te atradās kāda cita būtne, esmu pārliecināts, ka tā bija šeit, tepat blakus aplim. Kad tā bija ieradusies? Es nezināju. Tomēr visu laiku sajutu tās pārvietošanos tuvu pie zemes, šķita, it kā tā būtu auksta gaisa strāva, ko var sajust Vajadzēja tikai izstiept roku, dažus centimetrus ārpus apļa izbāzt pirkstu…

Ogļu atspīdumi apgaismoja grīdu garām, sarkanām strēlēm, un man likās, ka esmu ieraudzījis kādu veidolu, tas bija ne​skaidrs, izplūdis, it kā smags tvaika slānis, kas nosēdies uz logu rūtīm. Šis veidols pletās manā priekšā starp gailējošām oglēm un tumsā iegrimušo altāri. Šis veidols bija mironis. Par to es nešau​bījos.

Tad sapratu, ka saplūstu kopā ar šo substanci, kas atnākusi no tumsas ar savdabīga tiešā kontakta starpniecību. Jā, mana dvēsele bija iemitusi šajā būtnē, it kā daļa manis dzīvotu otrpus apļa.. Natālija aizvērtām acīm pārdzīvoja savus mokošos brīžus. Ko gan viņa izjuta, ieslēgusies pati sevī, kādi murgu tēli bija izkāpuši no viņas pašas bezdibeņiem?…

Renato D. siluets, kuru blāvi apgaismoja ogles, pievirzījās tuvāk apļa malai… Viņš pastiepa roku uz mūsu pusi, salicis pirkstus dakšiņveidīgi: «Nāves un augšāmcelšanās pavēlniek, tu, kura vārds ir noslēpumu noslēpums, pieņem viņus ķēdē Uguns vārdā, kura nekad neizdziest, nāves vārdā, kura uztur mūžīgo dzīvību, nemirstīgās miesas vārdā, miesas, kura nesairst kapā, bezgalīgā gara vārdā, kurš dod tai spēku… Pavēlniek, pieņem viņus ķēdē!»

Dižais priesteris nolaida roku, un mēs ieraudzījām, kā viņa garā, tumšā ēna altāra priekšā nokrīt ceļos…

Viens no palīgiem, pienācis klāt, pavēlēja mums nogulties un uzlikt plaukstas uz maģiskā apļa malas, bet pats nozuda tumsā. Palika tikai ēnas, tumsa un gailējošo ogļu sārtums. Naktī atskanēja lūgšana, un man šķita, ka tās uzbāzīgais ritms pulsam līdzīgi sitas manos deniņos… Laiks vairs neeksistēja. Kvēlās lūgsnas nemitīgi atkārtojās, to vārdi kā tāds karuselis griezās manā galvā, un man rādījās, ka griežas arī maģiskais aplis, un kopā ar to ārprātīgā ātrumā riņķojam arī mēs, tumsas apskurbināti, it kā iemesti tukšumā, aiz zvaigznēm, neizmērojami dziļā bezdibenī.

Kad lūgšana beidzās, es konstatēju, ka guļu apļa vidū, ar nagiem ieķēries grīdā, it kā patiešām būtu iemests tukšumā Sirds man neganti dauzījās, sviedri klāja visu augumu. Apļa mala, kas stiepās zem mūsu plaukstām, man sagādāja sāpes, apdedzinādama ādu gluži kā uztrīts bārdasnazis. Aizkvēlojusies liesma tumsas sienā izcirta plaisu. Kāds atkal iededza sveces uz altāra. Pamanīju Renato D., kas stāvēja kājās, taču bija iegrimis savās bezgalīgajās lūgsnās. Pārbiedētā Natālija lēnām atguvās, viņas saliektie pirksti gulēja aiz apļa malas.

— Sarkanā pakta noslēgšana ir notikusi, — dižā priestera balss pavēstīja.

Varēja sacīt, ka ari viņš pats lēnām atgriezās no tālās bries​mīgo vīziju zemes.

— Mēs esam brāļi, un nāve nespēj saraut mūsu ķēdi. — Viņš savu palīgu pavadībā piegāja pie apļa. Un tad izbrīnīti ieraudzījām mūsu rokas, mūsu drebošās rokas, kas atradās mums acu priekšā: no kreiso plaukstu pamata tecēja tievas asinu strūkliņas.

Vai kāds mūs sagraizījis transa laikā, vai te slēpās kas cits? Vai tā bija izsauktā gara drausmā atbilde? Vai mums vajadzēja ticēt tā patiesai klātbūtnei, vai arī mēs tikām izmantoti kā tādas rotaļlietas liela inscenējuma gaitā?

Taču nekādi saprātīgi argumenti pasaulē nespēja stāties pretī bailēm, stindzinošai pārliecībai, kas bija radusies viņpus realitātes robežām.

Otrdiena, 5. aprīlis Mēs atkal apciemojām Renato D., jo viņš varēja zināt atbildes uz mūsu jautājumiem. Todien

saimnieka nebija mājās. Viņa namzinis, kas vadīja Renato D. motorlaivu, ieveda mūs viesistabā un klusēdams norādīja uz kaktā sakrauto grāmatu kaudzīti.

— Kad sinjoram Renato vajadzētu atgriezties?

Mantzinis paraustīja plecus: — Pēc stundas, varbūt pēc divām. Ja vēlaties viņu sagaidīt, varat pasēdēt tepat Šī ir vienīgā istaba, kas speciāli paredzēta viesiem.

Es sapratu mājienu. Mēs no šejienes nekur nedrīkstējām iziet un jo īpaši nedrīkstējām klaiņot pa tukšo pili namatēva prombūtnē.

Aizritēja krietna pusstunda. Bijām vieni. Man radās iespaids, ka mūs te atstājuši kādā neizprotamā nolūkā. Varbūt gaidāms vēl kāds pārbaudījums? Nolēmu to izmantot, lai apmeklētu man nepazīstamo mājas daļu, kaut gan tas varētu nepatikt mūsu namatēvam. Šā izlūkgājiena laikā Renato D. taču jebkuru brīdi varēja ierasties.

Rituāla naktī pie ieejas gaitenī biju ievērojis mazas durtiņas. Manu uzmanību saistīja tas, ka abpus durvīm stāvēja kvēpināmie trauki. Smaržīgu dūmu strūkliņas vedināja domāt ka tie ir divi okultie sargi, kas nolikti pie aizliegtā sliekšņa.

Durvis nebija aizslēgtas. Vajadzēja tikai pagrūst un tās atvērās, ielaižot mūs telpā, kurā tik tikko iespīdēja dienas gaisma Nobalsinātās sienas bija kailas un gludas kā kapenēs… Un tad es apstulbumā ieraudzīju, ka šajā zālē neatrodas nekas cits kā vien divi zārki, kas nolikti uz grīdas cieši blakus, bet telpas dziļumā stāv vara trauks ar apdzisušām oglēm. Es piegāju tuvāk, vienlaikus izjuzdams gan godbijību, gan skumjas, it kā būtu saticies pats ar savu nāvi.

Pēc tam kā pa sapņiem es mazliet pacēlu augšup viena zārka vāku. Tas, ko ieraudzīju, savā baigumā pārspēja visus šī nama draudīgos atribūtus: zārkā gulēja bērns… meitenīte garā, baltā kreklā, kas bija notraipīts ar asinīm… Ļoti drīz pamanīju savu kļūdu. Īstenībā tā bija lelle, bērnu rotaļlieta, kuras seju klāja sakaltušas asinis. Gara metāla bulta bija ieurbusies celuloīda kaklā.

Otrs zārks stāvēja tukšs. Taču šis tukšums man likās vēl baismīgāks, šķita, zārks gaida kādu, kuram vajadzēs to aizpildīt.

Pēc dažiem mirkļiem mēs, it kā nekas nebūtu noticis, at​griezāmies lasītavas zālē.

Kādam nolūkam bija paredzēti šie divi zārki un šī ar asinīm notrieptā lelle ar caurdurtu kaklu, kādam gan baigam nolūkam?

Nākot iekšā istabā, Renato D. jau zināja, ka noticis kas neparasts. Viņa garais siluets bija sastindzis uz sliekšņa, it kā viņš nekad nebūtu atstājis šo vietu un stāvētu kā tāda akmens statuja, kas šeit uzslieta pirms vairākiem gadsimtiem. Es sapratu, ka viņš zināja visu — gan par mazās grāmatiņas lasīšanu, gan abu zārku atrašanu.

— Piedodiet par nosebošanos. Gadījās svarīgas darīšanas. Bet es redzu, jūs neesat velti šķieduši laiku, — viņš sacīja, tuvodamies mums un norādīdams uz grāmatu kaudzīti, kas, neapšaubāmi, ar nodomu bija nolikta uz galda malas — Abra- melīna grāmata. Vai jūs to izlasījāt?

— Tikai izšķirstīju… Atklāti sakot, es par šo to gribēju jūs izvaicāt Viņš to pašu brīdi kļuva skarbs kā tāds ticīgais, kuru grasās izjautāt par Bībeli un Evaņģēliju. Šai skarbumā jautās cieņa un godbijība. Viņš atkal kļuva tas Renato D., kurš bija noslēpumainās brālības dižais priesteris.

—Tikai retajam ir zināma šī grāmata, tā domāta vienīgi iztulkotājiem, jo šo neparasto darbu var izprast tikai Kabalas gaismā Visi šie bibliotēku erudīti nezina, kādu briesmīgu spēku sevī slēpj dažas tās lappuses. Jūs šeit redzat vienu no pirmajiem Venēcijas izdevumiem, kas ir ļoti tuvs oriģinālam un izdots jau pirms tam, kad kristieši izkropļoja tekstu. Jūs redzat, ja tā var izteikties, vampīrisma Bībeli, un, ticiet man, šis darbs nav parasts iespiests izdevums un vēl jo vairāk tā nav parasta grāmata reliģijas filozofijā.

Tā ir DZĪVA, maģiski uzlādēta! Tajā atrodamie skaitļi un simboli ir īsteni okultie instrumenti. Pietiek

tikai norakstīt tos atbilstoši ritiem, lai kaut kas notiktu.

— Kam tad kalpo šie simboli, kādiem nolūkiem tos izmanto?

Renato D. sarauca pieri, ieturēja garu pauzi, it kā meklē​dams piemērotu atbildi.

—Jūs esat nonākuši pie otrās atklāsmes stadijas. Domāju, ka varu atbildēt uz jūsu jautājumu, tas pat ir mans pienākums, jo mēs tagad esam saistīti nesaraujamām saitēm. Šajā grāmatā atrodami visi paņēmieni, kas ļauj uzcelt no miroņiem, atmodināt līķi, atdot tam dzīvību. Vai tagad jūs saprotat, kāpēc es saku, ka šajās lappusēs ietverta vampīrisma okultā filozofija?

—Tā kā grāmata pirmo reizi publicēta Venēcijā, šī pilsēta līdz ar to kļuva par vienu no kulta citadelēm, vai ne?

— Par vienu no citadelēm. Patiešām. Taču šīs mazās grāmatiņas vēsture jums uzskatāmi parādīs, ka pastāv gara, nepārtraukta ķēde, kas stiepjas līdz mūsu dienām. Nekas netika aizmirsts vai pazaudēts.

Zināšanas nodeva no paaudzes paaudzei, no skolotāja skolniekam. Pēc tam skolnieks savukārt kļuva par skolotāju un iekļāvās «dzīvo miroņu» ķēdē. «Melno valdoņu» ķēdē, kurus kādreiz pielūdza Lagūnas iedzīvotāji. Un tā līdz mūsu laikiem. Tagad mēs turpinām lielo pagātnes skolotāju darbu, jo nav tālu tā diena, kad visa zeme teiks un slavēs Melno Eņģeli un to pielūgs, tāpat kā pagājībā Mēs tuvojamies šai jaunajai ērai, kad ieradīsies īstenais Mesija, ko daži dēvē par Antikristu, Luciferu, Gaismas Nesēju, — ieradīsies tas, kurš valda pār dzīvību un nāvi. Nemirstīgais, kuram uzticētas pasaules spēka un slavas atslēgas. Tas viss noliks tāpēc, ka reiz cilvēks noraidīja savas šīspasaules eksistences noteikumus un nolēma uzveikt nāvi, liekot nāvei «mirt». Šo izcilo cilvēku sauca Vlads Drakuls, tas ir, Vlads Drakons, kurn dēvēja arī par Dra- kulu, tas ir, Drakona dēlu [3] … Tagad jūs saprotat, kāds tam sakars ar Sanmikēli, kura saucas arī par «Drakona salu»? Liekas, Drakula bijis nežēlīgs cilvēks, tā par viņu teicis Raimonds Rūdolfs, taču cik cildeni bija viņa centieni valdīt pār nāvi! Vai var būt vēl cēlāks mērķis par šo? Ko nozīmē nomirt? Jēdzienam «mirt» vispār nevajadzētu būt, jo īstena cilvēka varā ir likt mirt nāvei, vērst to mūžībā un izvairīties no kapa lamatām. Manis teiktais jūs pārsteidz? Bet jums jāzina, ka no šī brīža es jūs uzskatu par savu brāli. Mēs tagad esam no vienas dzimtas, jo Drakona asinis rit arī jūsu dzīslās. Es zinu, ka jūs saprotat manus vārdus. Jūsu iesvaidīšanas rituāla gaitā jūs tuvojāties lielajam noslēpumam. Jūs zināt, ka tas, kas profāniem ir dzīvība un nāve, mums nozīmē vienu un to pašu vienoto bezgalību. Šai sakarā es jums nocitēšu, ko teicis kāds Tibetas šama- nis, kurš kļuva par melnās maģijas mākslas skolotāju. «Nāvē,» viņš sacīja, «ir jāiegrimst, jāpalūkojas, kā īsti tā veic savu postošo darbu, un tad tā jānoraida. Katru matērijas atomu, ko nāve iznīcinājusi, vajag atjaunot ar tūkstoškārt dzīvāku substanci nekā tā, kas izzudusi.» Šis šamanis ari iekļaujas ķēdē. Viņš mitinās kādā no Nepālas vientuļnieku būdām, bet tikpat labi varētu dzīvot klinšainā Transilvānijas kalna smailē. Ielejas iedzīvotāji zina, kas viņš ir. Tie apgalvo, ka viņš esot pāri par tūkstoš gadu vecs. Viņš parasti neguļ, guļ tikai vienu reizi trīsdesmit gados, un tad viņa miegs ilgst sešus mēnešus no vietas; kad viņš pamostas, tad atkal ir atguvis jaunekļa dzīvības spēkus. Taču šie miega periodi sāk viņu biedēt Viņš baidās iemigt un vairs nepamosties, tas ir, nomirt Viņš vēl nav apguvis dažus paņēmienus… Taču, ja šis šamanis nomirs, viņš nebūs pilnīgi miris. Viņa brāļi zina rituālu, kas atkal atsauks viņu dzīvē, atmodināšanas rituālu, kurš aprakstīts Maga Abramelīna svētajā grā​matā Mūsdienās pastāv daudzas vampīru sektas, kurās iekļaujas gan tie, kuri vēl nav uzveikuši nāvi, gan arī «dzīvie miroņi». Tas ir Eiropā, Austrumos — visur, kur stipram cilvēkam atklājušās zināšanas par nāvi. Karpatos sastopamas kalnos izraktas kapenes, bet Indijā attālās ielejās izkaisītas būdiņas… Visas šīs vietas paredzētas vienam vienīgam mērķim — meditācijai tumsā Adepti tur sevi ieslēdz uz ilgiem gadiem, dzied maģiskas himnas, kvēpina smaržzāles, un tas viss profānam var šķist dīvaini. Tā viņi gūst nāves pieredzi un mācās valdīt pār savu miesu un garu, pakļaudami sev laika ritumu, kamēr izlemj mirt, lai kļūtu par «dzīviem miroņiem» kā viņu valdnieks Drakula.

Diena slīga uz vakarpusi, un lasītavas zāle palēnām tinās mijkrēslī. Renato D. turpināja stāstījurAu, un līdz ar katru viņa vārdu es aizvien vairāk apzinājos, ka grimstu dziļāk šajā dzīlē, no kuras nav

atgriešanās, šajā burvestības pilnajā bezdibenī, kurā čum un mudž šaušalīgas būtnes, kas uzvarējušas nāvi un tumsā gatavojas tam, ka atkal sāks valdīt Antikrists, atgriezies cilvēku dzimuma aizlaikos. Tā jau vairs nebija apgaismošana, bet gan iesvētīšana.

— Viena no ēģiptiešu sektām šā darba autoram atklāja nāves noslēpumus un paņēmienus, kas ļauj sasniegt nemirstību. Kad autors ieradās Venēcijā, viņš pierakstīja visu, ko bija iemācījies, lai savas zināšanas nodotu nākamajiem skolniekiem. Venēcijā viņš savas zinības par mirušajiem izmantoja praksē visai iedarbīgā un šausmīgā veidā. Ap viņu pulcējās vairāki jaunekļi, kuri bija drošsirdīgāki par citiem, un viņi radīja Eiropas ķēdes pirmo posmu. Šīs zinības ir nākušas no Ēģiptes, Ozīrisa zemes, «dzīvo miroņu» dieva zemes, Ozīriss ir tas, kurš uzvarējis nāvi un mūžīgi augšām cēlies. Tagad jūs saprotat, kāda nozīme ir mūmijai, kas atrodas Sanlacāro klosterī.

Uz mirkli Renato D. pārtrauca savu runu, lai paņemtu rokā mazo, melno grāmatiņu. Viņš godbijīgi atšķīra lappusi, kurā bija ielikta grāmatzīme.

— Paklausieties Abramelīna vārdus, ar kuriem viņš vēršas pie sava skolnieka; «Iedomājies, — mūsu sekta kļuvusi tik ļauna, ka tapusi nepanesama visam cilvēku dzimumam… Kaut gan šī mācība saglabājas ne ilgāk par septiņdesmit diviem gadiem, tevī tā būs tikpat daudz gadu, līdz nāks cits un turpinās tavu ceļu.» Šādā kārtā Abramelīns iemūžināja savu dižo Ēģiptes skolotāju mācību un izplatīja to, audzinādams arvien jaunus skolniekus, lai šī mācība attīstītos līdz tam laikam, ko noteikuši pareģi, — līdz atnāks Antikrists, Drakula, kas valda pār mums visiem. Abramelīna skolnieks pameta Venēciju, atstādams šeit daudz skolnieku, kuri izklīda pa Lagūnas salām, tām pašām salām, kur kādreiz pielūdza Ūdensdrakonu, un tas rāda, ka nekā nejauša nemēdz būt arī vietas izvēlē. Abramelīna skolnieks ieradās Venēcijā, kur kļuva par imperatora Zigismunda okultisma padomnieku. Viņš savu valdnieku iepazīstināja ar Abramelīna mācību, taču, kā šķiet, to darot, ievēroja lielu piesardzību. Paklausot sava garīgā audzinātāja padomam, Zigismunds nodibināja «Pieveiktā Drakona ordeni», kura mērķis bija iesvaidīšana; šī ordeņa nozīme ir saprotama tiem, kuri zina, ko simbolizē Drakons. Jo Drakons, kā vēstīts visās teiksmās, ir mūžīgo asiņu sargātājs. Saskaņā ar dasistu ticējumiem, adepti, kas uzveikusi kapu, kļuva par lidojošiem nemirstīgajiem un ieguva Drakona izskatu. Vlads Drakuls, proti, Vlads Velns, Valahijas firsts un Drakulas tēvs, piederēja pie šī ordeņa, par tā locekli viņu iesvētīja atbilstoši Abramelīna rifiem. Pēc Vlada nāves par Valahijas firstu savukārt kļuva Drakula.

Zigismunds viņam piešķīra jaunas zemes, Amlašas un Fege- rašas dalienas, kas atradās viņpus Karpatiem. Drakula nodeva zvērestu Drakona ordeņa lielmaģistram, un uz viņa karoga, kad viņš cīnījās pret turkiem, kas bija ielauzušies valstī, plandīja Pieveiktais Drakons. Tai laikā Zigismunds iedrīkstējās īstenot lielo operāciju pēc Abramelīna grāmatas. Viņš bija iemīlējies meitenē, kas nupat kā bija mirusi, Barbarā de Silli, īstenā Drakona ordeņa iesvētītajā. Viņš izpildīja rituālu, lai atgrieztu dzīvē nomirušo jaunavu. Tātad ķēde stiepās tālāk. Barbara de Silli bija apglabāta Varaždinas pilī, tagadējās Dienvidslāvijas [4] terito​rijā. meitene bija mirusi Grācā, Augšštīrijā [5] .

Deviņpadsmitajā gadsimtā Seridana Le Fanū viņu izmantoja par Karmillas, tāda paša nosaukuma romāna varones, prototipu, un šis romāns ir īstens vampīrisma literatūras šedevrs.

Barbara de Silli!

Varaždina. Man pēkšņi kas iešāvās prātā. Es pārtraucu Re- nato D., jau iepriekš būdams pārliecināts par sava atklājuma pareizību.

— Varaždina! Jūs sakāt, Barbara de Silli bija apglabāta Va- raždinā! Šai mazajā pilsētiņā 1936. gadā tika reģistrēti vampī​risma gadījumi!

Renato D. sejā atplauka vārs smaids. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

— Jums taisnība. Barbara de Silli, kas iesaukta par «vācu Mesalīnu», tika apglabāta Hordjodi pilī Varaždinā, taču viņas kaps nekad nav atrasts. Viņas dubultnieks parādījās 1936. gadā un kļuva par iemeslu sešu apkārtējo ciemu jaunekļu nāvei. Barbara de Silli ir tikai vampīrisma evolūcijas etaps Eiropā. Rakstnieku Bremu Stokeru, kurš ir slepenākās angļu sektas «Zelta Riets» adepts, arī iesvētīja

sektas Lielmaģistrs Semjuels Materss, kas kādā Parīzes bibliotēkā bija atradis maga Abramelīna rokrakstu. Savu ritu gaitā «Zelta Rieta» adepti nodibināja sakarus ar tiem, kurus viņi dēvēja par «augstākās izcelsmes nezināmām būtnēm». Viena no šīm būtnēm bija Vlads Drakuls jeb Drakula «dzīvo miroņu» valdnieks. Tieši tādu eksperimentu rezultātā Brems Stokers uzrakstīja savu šedevru «Drakula», kurā aiz romantiskas čaulas apslēpta brīnišķīga ezoteriskā mācība. Tas pats attiecas arī uz Le Fanū, kas uzrakstīja «Karmillu» — «sieviešu dzimtes Drakulu», pēc tam kad bija atklājusi, ka eksistē Barbara de Silli. Tad «Zelta Riets» savu baismo zināšanu lāpu nodeva tālāk vācu sektai, kas saucās «Tūle».

Atcerēsimies, ka Brema Stokera romānā viņa varonis Džonatans vampīrisma izpēti aizsāk Minhenes viesnīcā «Četri gadalaiki». Tur viņš gatavojās savam garajam ceļojumam, lai meklētu Drakidu, bet 1918. gadā tieši šajā Minhenes viesnīcā iemitinājās biedrība «Tūle». Sakarība ir acīm redzama Ķēde stiepās tālāk. Pie viesnīcas sektas locekļi piestiprināja savu ģerboni — divus sakrustotus mietus… tādus pašus, kādi ir vampīrisma atribūti. Pirms tam sektas Lielmaģistrs fon Sebotendorfs Londonā bija saticis Bremu Stokeru un Matersu un pats savukārt kļuva par ķēdes posmu. Tai pašā gadā nomira Brems Stokers. Nāve no stipras novājēšanas… tieši tā pienākas mirt vampīrisma adeptam. Kopš tā laika ari viņš ir kļuvis par «dzīvo mironi», tādu pašu kā Zigismunds, Drakula vai Barbara de Silli!

— Vai jūs mums nevarētu paskaidrot mieta nozīmi kultā? Daudzi uzskata, ka tas izmantojams, lai nogalinātu vampīru, mietu izdurot cauri sirdij, bet šī versija man liekas pārāk kristie- tiski tikumiska.

Renato D. jautri iesmējās.

— Kristietības uzvara pār ļaunuma spēkiem… Labais, kas sadur dēmonu… lūk, tēls, pie kura mēs bijām pieradināti. Vēl jo vairāk. Mūsu civilizācija balstās uz šo aplamību. Patiesība ir gluži cita.

Nosmailināts miets tiešām ir vampīra kulta atribūts, cik ilgi vien pastāv mūsu senā svētītā Transilvānijas zeme. Taču vispirms uz brīdi atgriezīsimies pie biedrības «Tūle». Vai jūs sekojat līdzi manai domai?

Nosaukums «Tūle» ir aizgūts no mitoloģijas. Tā saucās mītiska zeme, kura, pēc grieķu priekšstatiem, atradās aiz cilvēku apdzīvotajām zemēm un kurā mita dievcilvēki, nemirstīgie. Grieķi uzskatīja, ka šī dievu zeme atrodas tieši tajā, no visām pusēm augstu kalnu ieskautajā ielejā, ko sauc par Transilvāniju. Šādā kārtā Transilvānija visos laikos bijusi svētītā zeme, kur dzīvojuši nemirstīgie. Tagad jūs zināt, ka Drakula, kalnu aizslēptās Transilvānijas valdnieks, pieder pie tās pašas nemirstīgo cilts. Viņu sauca Vlads Cepešs, kas nozīmē — «tas, kurš dur uz mieta». Jau pirmo Rumānijas iedzīvotāju, it īpaši Transilvānijas laužu vidū bija izplatīts «dzīvo miroņu» kults. Radīdams «Pieveiktā Drakona ordeni», pie kura piederēja ari Drakula, Zigismunds šī kulta attīstībai tikai deva jaunu impulsu. Šīs apkaimes pirmie iedzīvotāji bija daki. Senie ceļotāji, kas tur nokļuva, šo noslēgto tautību, kas zināja visbaismīgākās maģijas noslēpumus, uzskatīja par mītiskiem hiperbo- rejiem, puscilvēkiem-pusdieviem, kuri uzvarējuši nāvi. Paši daki apgalvojuši, ka viņi esot nemirstīgi. Viņi spēja arī pārvērsties par vilku vai sikspārni, lidot pa gaisu, kalnu virsotnēs nonākt saskarsmē ar dieviem. Rituāli tikuši rīkoti klinšainās smailēs, nepieejamās alās. Vēlāk šajās pašās virsotnēs rumāņu pavaldoņi cēluši savas pilis, jo apjautuši, kāda varenība piemīt tādam augstumam. Daku virspriesteris dzīvojis nepieejama kalna virsotnē, kas paceļas pāri Transilvānijas mežiem, un šajā vietā viņš pavēlējis uzcelt dievnamu.

Tagad uzskata, ka tas bijis Kuģu kalns, kas uz Banatas un Transilvānijas robežas paceļas trīstūkstoš metru augstumā Tieši tur drosmīgais cilvēks varēja izzināt svētos noslēpumus, spēja uzveikt paša nāvi un sasniegt nemirstību.

Daku priesteru augstāko dievību sauca par Zalmoksisu. Tieši Zalmoksiss bija galvenā figūra iesvētīšanas rituālā. Līdzās Zalinoksisam un priesteriem vēl darbojās citas būtnes, kas izpildīja starpnieka lomu — nodrošināja saikni starp cilvēkiem un augstāko dievību. Šīs būtnes bija vampīri vai «dzīvie miroņi», proti, tie, kuri uzveikusi nāvi un pēc savas brīvas gribas varēja atgriezties cilvēku vidū.

Saskarsmei ar Zalmoksisu dakiem taču bija vajadzīgi sūtņi. Šim uzdevumam viņi no savu brāļu pulka izraudzījās tos, kuriem bija neliela pieredze maģijā, kā ari tos, kas bija pārkāpuši pirmo iesvētību slieksni. Šie izredzētie tika upurēti. Daki viņus meta uz šķēpu smailēm. Taču pēc septiņām dienām

caurdurtie līķi nāca ārā no savām kapenēm un atgriezās pie cilvēkiem. Viņi kļuva nemirstīgi un uzturēja saikni starp dakiem un Zalmoksisu. Vēlāk šķēpus aizstāja ar nosmailinātiem mietiem, kurus ieraka zemē.

Tagad jūs saprotat smaili notēsta mieta okulto nozīmi vampīrismā un to, kāpēc Drakulu sauca par Vladu Mietduri, vai ne?

Renato D. stāstījums man pirmo reizi atklāja vampīrisma sleenos aspektus. Līdz šim ne no viena neko tamlīdzīgu nebiju dzirdējis. Viņa paskaidrojumi man atklāja plašu nezināmu jomu, kurai nebija nekā kopīga ar kinematogrāfisko sātanismu. Vampīra kults ļāva izzināt īstenos noslēpumus, tas bija visai drausmīgs, tomēr ārkārtīgi str aujš zināšanu ieguves ceļš, jo šis kults deva atbildi uz vienīgo pamatjautājumu: vai iespējams uzvarēt nāvi?

Izrādās, grāfs Drakula nebija tikai tāds asiņains karotājs, kas savus upurus dur uz mieta prieka pēc.

Viņš izpildīja savu daku senču, Transilvānijas nemirstīgo, senu maģisko ritu.

Man nāca atmiņā vēsturiskais kuriozs, kas bija mani satriecis. 1462. gadā Ungārijā Vladu Drakulu ieslodzīja Užgorodas pils Zālamana tornī. Kā pastāstījis krievu diplomāts Kuricins, Drakulam bijušas ļoti labas attiecības ar viņa cietumsargiem. Viņš griezies pie tiem ar visai dīvainu lūgumu. Drakula vēlējās, lai viņu pastāvīgi apgādā ar žurkām, pelēm, putniem un citiem sīkiem dzīvniekiem.

Kādi gan slepeni iemesli viņam lika to darīt? Pēc Kuricina vārdiem, kurš novēroja Drakulu, tas šīs radībiņas uzdūris uz asi nodrāztiem zariņiem, kurus uz sava cietuma klona salicis aplī vai rindā Tā laika hronisti šai sakarā atstājuši liecības par viņa zvēriskajām izklaidēm un necilvēcīgo sadismu. Nesen publicētajos darbos, kas veltīti Vlada Drakulas vēsturiskajai personībai, tikpat kategoriski spriests par viņa psihopātiskajām novirzēm. Neviens nav uzdrošinājies visās šajās izdarībās saskatīt senās daku maģijas atdzimšanu, okulto ziedu, vienīgo iespējamo veidu, kā nākt saskarē ar Zalmoksisu, dzīvo un mirušo dievu.

Mana dziļdomīgā seja Renato D. lika nojaust, ka esmu gremdējies pārdomās par to visu, tāpēc viņš apklusa, lai tās neiztraucētu. Pēc tam atsāka savu stāstījumu: — Tāpēc ari miets figurēja biedrības «Tūle» ģerbonī kā senās vampīrisma maģijas neatņemams simbols. Un jūs ne sliktāk par mani zināt, ka biedrība «Tūle» bija nacisma okultais pirmavots un ka tieši tā bija iedvesmojusi Hitleru uz viņa grandiozajām iecerēm noslīcināt Eiropu asinīs, lai paātrinātu Antikrista atnākšanu. Karš beidzās 1945. gadā. Tajā dienā, kad vācu karaspēks, vai vismaz tā adiekas, padevās, sektas «Tūle» virspriesteris fon Sebotendorfs metās Bosfora ūdeņos. Pēc tam, 1964. gadā, vampīrisms atkal pacēla galvu. Vācijā un Rumānijā dažas sektas no jauna piekļuva Vlada Drakulas senajiem noslēpumiem, citas, izmantojot sirdi stindzinošus rituālus, nonāca kontaktā ar vampīru valdnieku… Ķēde stiepās tālāk. Tajā pašā gadā parasta spiritisma seansa laikā ari man izdevās nodibināt kontaktu. Pie mums ieradās nevis mirušā gars, ko izsaucām, bet gan īsts «dzīvais mironis», vampīru kulta augstākais printeris. Iesvētīšanā mums bija jāiziet cauri bailēm un šausmām. Mums vajadzēja pārstāt būt tiem, kas bijām līdz šim, uzveikt sevī «vishumānāko cilvēku», lai kļūtu kulta cienīgi un lai varētu piekļūt tā vislielākajiem noslēpumiem. Izsaukšanas sekoja cita pēc citas, un Venēcija atkal kļuva par burvestību pilsētu. Daudzi venēcieši parakstīja paktu ar nāvi. Šīs aizkapa kāzas ļāva vairs nepakļauties kapa likumiem un sasniegt Nemirstīgo mājokli. Šīs pils priekšējā zālē jūs redzējāt grāfu Barbaro asiņaino ģerboni. Viņi bija kulta adepti. Tāpat arī rumāņu grāfs Boroložo- vaks. Tas jūs pārsteidz? Es jau sen zinu par šī grāfa eksistenci trimdā. Duncis nav skāris viņa sirdi, arī viņš valda aiz nāves robežām. Mēs pastāvīgi kontaktējamies.

Tas mūs pagalam samulsināja. Grāfu Boroložovaku Renato D.pieminēja tik nepiespiesti, it kā runa būtu par kādu sirdsdraugu, kurš bieži ciemojas pilī pie Rio Sanfosko kanāla.

—Tatad grāfs Boroložovaks tomēr pieder pie vampīru kulta adeptiem. Rakstā avīzē «Figaro» apgalvots, ka viņš bēdzis no Rumānijas, lai atbrīvotos no lāsta, ar ko apkrauta viņa ģimene, lai atraisītos no ķēdes. Ko jūs par to domājat?

— Es ari esmu redzējis šo avīzes rakstu. Varbūt grāfs Boroložovaks ir parādījis zināmas šaubas,

iekams pārkāpis pēdējo slieksni pretī augstākajai iesvētīšanai, ko dod tikai nāve. Citi pirms viņa arī ir šaubījušies. Taču asinis, kas tecēja viņa dzīslās, no kristiānisma viedokļa, bija nolādētas asinis, jo šīs asinis nesa nemirstību, tās nebija pakļautas trūdēšanai, un par to bija jāpateicas ķēdes likumam. Viņš nevarēja izvairīties no šī likuma.

— Kur viņš apglabāts?

— Paiīzē, Perlašēza kapsētā… bet uz viņa kapa nav nekāda uzraksta.

— Tātad Boroložovaka kaps ir Parīzē!

Kādu mirkli man šķila, ka es stāvu uz drausmas patiesības sliekšņa Mani sastindzināja ledains aukstums. To, ko pārdzīvoju šajā mirldī, likās, nebija iespējams glabāt sevī, it kā būtu pastrādāts noziegums, un tikai es zinātu vainīgo.

Lasītavas salonu piepildīja tumsa. Šajā nakts melnumā mēs ar pūlēm varējām saskatīt paši savus siluetus, bet mūsu acis spīdēja mēnessgaismā līdzīgi maldugunīm bezdibenī… Es gluži kā hipnotizēts nekustīgu skatienu blenzu tumsā. No tālienes manās ausīs skanēja kanāla bangas. Man šķila, ka saklausu čukstus, kuri jaucas ar ūdens šļakstiem, necilvēciskus vaidus, kas vējā tr aucas pāri Lagūnai. Nebilstot ne vārda, mēs visi trīs sēdējām briesmīgā noslēpuma jausmās, un šis klusums kļuva svētsvinīgs, tumsā viedās bezgalība Renato , aizkapa balsī pārtrauca klusumu: — Valdniek, atvēli tiem, kam vairs nav nāves baiļu, ierasties pie tevis.

Pirmdiena, 11. aprīlis Vampīri eksistē. Daudzas sektas izpilda sarkanās maģijas rituālus, lai sagatavotu «dzīvo miroņu» valdnieka Drakulas, Vala- hijas firsti dzīvības un nāves pavēlnieka, atnākšanu.

Jau 1941. gadā Sanfrancisko universitātes profesors Lenards Vulfs publicēja darbu ar nosaukumu «Drakulas sapņi», kurā izklāstīja visu, kas viņam bija zināms par pēdējiem tai laikā notikušajiem vampīrisma gadījumiem.

Kalifornijā pastāvēja sektas, kuras izmantoja asiņu maģiju, lai izsauktu mirušos un apvienotos ar nakts spēkiem. Šīs Kali- fornijas sektas, no kurām dažas eksistē vēl šobaltdien, vampīra kultā ieviesa sodomijas ritu; šīs sektas locekļi apgalvo, ka tas esot mīlas akts — «mīlas ar nāvi» piepildījums. «Čigānu āksti» iedvesa šausmas Losandželosas nomalēm, savām dievībām ziedodami cilvēkus.

Naktīs pulcēdamies tuvējos pakalnos, viņi savu upuri nokāva ar dunci, dzēra tā asinis, ēda tā gaļu un izsauca ēģiptiešu dievu cilvēkēdāju Unisu, bet pēc tam savas baismās maltītes atliekas iznīcināja nelielā pārnēsā​jamā kremācijas krāsnī.

Anglijā sektas «Process» locekļi izvarošanu pasludināja par īsteno iesvaidīšanu. Savienotajās Valstīs «Iilitas liecinieces» kastrēja savus izredzētos par godu asiņainā Mēness dievietei He- katei.

Melnās drānās tērpušās, ar dunčiem pie jostas, šīs sieviešu sektas locekles meta izaicinājumu cilvēcības likumiem un gaidīja uz Zemes nodibināmies Sibillas, asiņainu orģiju un upurēšanas aizbildnes, kultu.

Atdzima arī Mēness kulti.

Avīzes nezināja, kā izskaidrot šos ārkārtējos noziegumus, kurus, šķita, pastrādājuši atnācēji no citiem gadsimtiem. Čārlzs Mensons savas prāvas laikā, prāvas, kura visur rada dzīvu atbalsi, pasludināja, ka viņš nākot «no citas pasaules» un ka viņa adepti pilsētās iedegšot milzu sārtus.

Man atausa atmiņā trīs kaķu līķi, ko atrada pie baznīcas «Santa Maria de Formosa», vājprātīgais no Svētā Marka laukuma, šis cilvēks, kuru bija ietramdījuši Renato D. eksperimenti. Vai ari Renato D. bija šīs asiņainās tradīcijas piekritējs? Varbūt ir atrodami kādi citi līdzekļi, kas ļautu sasniegt nemirstību un uzvarēt nejēdzīgo nāvi, lai cilvēku padarītu par dievu?

Citu sektu adepti, piemēram, «Lucifera liecinieki», cilvēku upurēšanu aizstāja ar rituālo dzīvnieku nogalināšanu, nokāva kaķi vai gaili un to asinis izmantoja mirušo izsaukšanai. Visiem šīs sektas locekļiem zem kreisās krūts bija tetovējums — skaitlis 666, kas, saskaņā ar svētā Jāņa Apokalipsi, ir Zvēra, Antikrista skaitlis. «Jums miroņa dēļ nebūs iegriezt zīmes savā miesā, nedz seviin iededzināt rakstus,»

sacīts Vecās Derības Mozus trešajā grāmatā. Aizlieguma iemesls bija pagāniskie, ar asinīm saistītie rituāli. Jaunie pagāni noraida Bībeles baušļus un atkal asinīm piešķir maģiskas īpašības.

Mūsdienās vampīrisms eksistē dažādās, pat gluži neiedomājamās izpausmēs, par ko liecina Montri sektas rits, kurā tiek izmantots motocikla karkass, tā paša motocikla, braucot ar kuru, nositās sektas dižais priesteris Viljams Tinglijs. Šīs kopienas jaunais guru, kas no galvas līdz papēžiem tērpies melnā ādā, zem kuras redzami uz ķermeņa uztetovēti sātana simboli, šādi paskaidro šī rituāla okulto nozīmi: «Uz metāla,» viņš saka, «vēl palikušas mūsu audzinātāja asiņu pēdas un viņa miesas daļiņas. Šis upuris piešķīris metālam maģiskas īpašības. Ar tā starpnie​cību mēs piekļūstam bezgalības enerģētiskajiem avotiem.»

Tomēr tas viss bija pārāk tāls īstenajam vampīrismam, kam nav nekā kopīga ar sīkiem kriminālnoziegumiem un psihopatolo- ģiskiem traucējumiem, vienalga, vai tie balstās uz spiritisma vai sātanisma. Es zināju, ka pastāv kāda neapgānīta vieta, uz kuru cilvēks tiek aicināts tikai pēc sīvas iekšējas cīņas, kad viņš ir izcīnījis grūtu uzvaru pār sevi un atrodas uz sliekšņa, aiz kura sākas pārcilvēcīgais un aiz kura nāves sliekšņa vairs nav. Tā atrodas Transilvānijā. Tur galvu reibinošā augstumā, virs pirmatnīga mežu un upju novada, paceļas nepieejams cietoksnis, kurā reiz labprātīgā ieslodzījumā dzīvojis lepnais valdnieks. Šim vientuļniekam bija tikai viens mērķis — pieveikt nāves varu un dzīvam ieiet mūžībā. Šī nolādēto mācību adepta vārds bija Drakula. Tāpat kā viņš, ari citi pavaldoņi savas rumāņu pilis pārvērta ērgļu ligzdās, kur pielūdza Melno Eņģeli, Luciferu, Uguns nesēju. Tieši viņi bija īstenā vampīrisma, tās pašas asiņainās alķīmijas, piekritēji, kura deva spēku un atnesa slavu drosminiekiem, kas pārkāpa savas cilvēka eksistences pēdējās robežas un iedrīkstējās palūkoties aiz tām. Tad es iedomāju savu draugu Žoržu Šansoneti no grupas «Amsa», dedzīgu ezoteriskās mācības piekritēju, īstenu Hiperborejas dēlu.

Viņš uzdrīkstējās Parīzes Sabiedriskā muzeja zālē nolasīt lekciju par «mūsdienu vampīrismu», tai viņš bija devis izaicinošu nosaukumu «Drakula un tumsas priesteri». Teksts, kuru viņš man iedeva šai sakarā, bija visai zīmīgs. Domāju, ka tas ļoti labi parāda, kas īsti ir šausmīgā vampīrisma aristokrātija ar tās ne​mirstības meklējumiem. Viņš rakstīja: «Žanam Polam Buram, cienījamam Hiperborejas dēlam.

Pagātnes laiku Balkāni, Transilvānija, Moldāvija, noslēpumainie novadi ar bieziem mežiem apaugušām kalnu korēm, kur mita izsalkuši vilki…

Savās ērgļu ligzdām līdzīgajās pilīs drūmie valdoņi izpildīja prātam neaptveramo sarkano un melno rituālu, kas balstās uz asiņu un tumsas maģiju. Vai maz ir zināms, ka grāfs Drakula patiešām eksistējis?…

Kas tad ir vampīrisms? Dēmonisks kults? Ļaunuma reliģija? Vai tā ir neģēlīgo spēku izsaukšana ar noteiktu, saules enerģijai naidīgu mēness enerģiju palīdzību? Vai Transilvānijas tīģelī, kur gotu ordas sajaucās ar huņņu ordām, bija izveidojies Austrumu melnās maģijas un virzību mainījušās dieva Odina maģijas drausmīgais sakausējums? Vai vampīrisms nav tikai Grāla noslēpuma šaušalīga parodija? Vai mūsu dienās, kad Kali Jūga — tumsas laikmets — sasniedz savu apogeju, eksistē ari planetā- rais vampīrisms?» Šis teksts ir izaicinošs, lai neteiktu vairāk. Taču grupa «Amsa» jau kuro reizi bija nonākusi vecā labā kristiānisma morāles ietekmē. Tās locekļiem šī alķīmija savā būtībā nozīmēja pastāvošo lietu kārtības mainīšanu, balstoties uz melno maģiju. Tiklīdz runa aizsākās par Atziņas ceļu, kas paredzēja nāves līdzdalību, viņiem tūlīt atkal rēgojās sātana maģija.

Vai «melnajā maģijā» tiek apvainoti Tibetas mūki, kas izpilda līķa atdzīvināšanas ritu? Un Jēzus, kas "izrāva Lācaru no nāves apkampieniem, — vai arī viņš lika lietā melno maģiju? Kad Kristiešu mācītājs mums sniedz maizi — Kristus miesu un vīnu — pestītāja asinis, — vai arī viņš piedalās sātaniskā dievības atklāsmes rituālā? Kad indiešu guru divas naktis kapsētā meditē, lai izsauktu dēmonus un tos uzveiktu, proti, uzveiktu nāves ideju, — vai to var uzskatīt par melno maģiju?

Renato D. motorlaiva uz ūdens atstāja garas putu pītes. Sēdēdams laivas pakaļgalā, es nenovērsu acis no saules, kas rietēja aiz Sanmikēles salas. Natālija pēc kartes centās noteikt mūsu atrašanās vietu: smilšu sēre tajā, protams, bija apzīmēta par salu. Renato D. pats stāvēja pie stūres, saliecies uz priekšu, līdzīgs tiem baismajiem tēliem, kas kādreiz bija greznojuši vikingu kaujas laivas drakaras. Nemanāmi

nolaidās nakts. Vēl gaisā lidinājās daži putni, pazagšus mums sekodami. Tālumā iezīmējās zvejnieku laiva, kas, neapšaubāmi, atgriezās mājās uz Murāno salu. Pa šo ūdens klaju mēs peldējām jau ilgāk par pusstundu. Slīdot starp vientuļajām salām, kas līdzīgi krellēm apjoza Lagūnu, es sāku labāk saprast, kāpēc maģiskie ticējumi vienmēr bijuši tik dzīvotspējīgi piekrastes zvejnieku vidū. Vai šeit joprojām nemaldījās spokainās laivas, kas bija nonākušas IJdeņu Drakona varā? Novēlojušies zvejnieki uzskatīja, ka ir bīstami ilgi uzkavēties Sanmikēles kapsētas apkaimē, jo, iestājoties naktij, Lagūna, kā tika atzīts, pārgāja «Melno val- doņu» pakļautībā.

Kaut gan šai milzīgajā ūdens tuksnesī pagadījās klosteri, zvejnieku ciemati un mednieku būdas uz saliņām, klajš tik un tā likās tukšs, bet vēja brāzmas bija tik stipras un ūdens plūsma tik strauja, ka laikam pasaulē neatrastos vēl cita vieta, kur cilvēks izjustu tādu vientulību. Briesmas uzskriet uz sēkļa vienmēr biedējušas venēciešus. Viņi uzskatīja, ka kuģu katastrofas notiek Lagūnā mītošo dēmonu un briesmoņu vainas dēļ.

Ar pirkstiem vilkdami pa karti, mēs meklējām visvientuļāko un skumjāko no visām Ingūnas salām — «Cason dei Sette morti» — «Septiņu mirušo namu». Pēc Renato D. vārdiem, šī sala bija pirmo senlaikos notikušo vampīrisma rituālu vieta, un šos rituālus izpildīja saskaņā ar Abramelīna mācību. Tieši tur atdzima asiņainā ķēde, iekams (ā pārsviedās uz kontinentu un savažoja Venēciju un visu Eiropu.

Tas bija dīvains ceļojums, kuram sekoja vēl dīvaināki noti​kumi.

Mēs atīrāmies no krasta saulrietā, paņēmuši līdzi nepieciešamos rituāla piederumus. Renato D. paķēra līdzi ari vairākus pledus, lai mūs pasargātu no aukstuma, kas, pēc viņa vārdiem, Ingūnas centrā pastiprinās.

Jau bijām pabraukuši garām Sanmikēles kapsētai.

Saliņas gadījās ceļā aizvien retāk Vairs nesastapām pierastās zvejnieku laivas vai pastaigu kuģīšus, kas visur braukāja. Te jau pletās jūras tuksnesis, pa kuru klīda vien sensenas baismas; šai stindzīgajā ūdens klajā, kas, naktij iestājoties, zvej​niekiem iedvesa šausmas, īstenojās visas jūras burvestības.

Saule jau bija nogrimusi aiz apvāršņa, un šo aizlaiku fantasmagoriju apgaismoja tikai liels pilnmēness. Renato D. drūmā sejas izteiksme mūs nebūt neuzmundrināja. Viņš atgādināja plēsīgu putnu, kas tumsā samana medījumu.

«Mēs jau tuvojamies salai,» Renato D. lakoniski izmeta. «Septiņu mirušo nams»… Atcerējos Renato D. stāstījumu par to: «Vistālāko atvaru vidū atrodas sala, kas saucas «Septiņu mirušo sala». Tieši šajā salā notika pirmais vampīrisma gadījums un dažā ziņā tika izkalts pirmais ķēdes posms, liekas, okulto rituālu rezultātā; šos rituālus veica Maga Abramelīna skolnieks pēc ierašanās Venēcijā. Kopš tā laika ķēde nekad nav pārtrūkusi, un mūsu mērķis ir panākt, lai tā stieptos cauri gadsimtiem. «Septiņu mirušo nams» kādreiz bijis parasts mūra nams, kas uz šauras zemes strēmeles paceļas virs ūdeņiem. Šajā visu vēju izpūstajā vientuļajā vietā Lagūnas vidū dzīvojuši seši zvej​nieki un pusaugu zēns. Kad zvejnieki bijuši jūrā, zēns, gaidīdams tos atgriežamies, gatavojis tiem vakariņas. Reiz, atgriežoties no savas ikdienas zvejas, viņi, sev par lielu izbrīnu, pamanī​juši slīkoņa līķi ūdenī.

Domādami, ka tas ir pašnāvnieks, zvejnieki slīkoni uzvilkuši uz sava kuģīša klāja un nolēmuši to aizvest uz Venēciju identificēšanai. Taču pirms došanās uz Venēciju ar savu briesmīgo atradumu viņi nolēmuši iebraukt mājās un paēst vakariņas.

Leģenda vēsti, ka pēc viņu ierašanās zēns piegājis pie laivas. Viņam paskaidrojuši, ka tajā atrodas slīkonis. Iesākumā viņš brīnījies, pēc tam sācis smieties un, vērsdamies pie līķa, noteicis: «Zupa ir gatava, tās pietiks arī ciemiņam!» Seši zvejnieki arī smējušies, dzīdami jokus un mērķēdami tos uz nedzīvo, ūdenī uzpampušo līķi. «Ei, mosties! Cik ilgi mēs tevi vēl gaidīsim! Mums taču darbiņš darāms!

Viņš tak ir kurls,» pusaudzis aurojis, «iegrūdiet viņam krietnu dunku sānos un nolamājiet šo kā nākas, tad jau celsies!» Skaļi smiedamies, zvejnieki ņēmušies dauzīt pa laivas malu. Beidzot, kad viņiem šis karātavu humors apnicis, viņi iegājuši mājā un sasēdušies apkārt galdam, lai ēstu vakariņas. Sarunas iegriezušās par slīkoņiem, par izmisušiem cilvēkiem, kas noslēdz rēķinus ar paša dzīvi… Turklāt katrs

izstāstījis ko pamācošu un pateicies Dievam par daudzajiem izglābtajiem zvejniekiem, kurus pārsteigusi vētra. Piepeši iestājies kapa klusums… neviens vairs nebildis ne vārda, visi sēdējuši ar aizturētu elpu un šausmās izvalbītām acīm. Kāds kāpa augšā un tuvojās slieksnim… Viņi izdzirdējuši žļakstām smagus soļus, gluži kā nācēja zābaki būtu piesmēlušies ar ūdeni. Čīkstēdamas atvērušās durvis, un ienācis līķis bālum bālu, sastingušu seju. Tas paspēris vēl dažus soļus un apsēdies pie galda. Kolīdz atnācējs pieskāries galdam, sešus zvejniekus, kā mēdz teikt, sagrābis «nāves saltums». Pusaugu zēns aiz bailēm kā neprātīgs meties pie laivas un no visa spēka sācis airēt uz Venēcijas pusi, lai par notikušo pastāstītu varas iestādēm. Neliels karakuģis pie salas piestājis tikai nākamās dienas rītausmā. Zvejnieki vēl šobaltdien stāsta, ka mūra namā esot atrasti septiņi līķi, kas sēdējuši pie galda, un viņiem priekšā bijuši nolikti šķīvji ar kukurūzas biezputru. Tā arī viss sākās. Trīs dienas j)ēc ši baismīgā notikuma Venēcijas ielās tika atrasti divu jaunekļu līķi. Viņu nedzīvās miesas bija noasiņojušas, un kati am tika konstatēta neliela brūce pie kakla — vampīra skūpsta pēdas; vampīru bija izsaucis Maga Abramelīna skolnieks ar savu rituālu…

Kopš tā laika piekrastes zvejnieki vispār vairs neiebrauc šajā Lagūnas daļā Ja jūs tos lūgsiet paskaidrot, kā nokļūt līdz «Septiņu mirušo» salai, tie atbildēs, ka viņiem ir kas svarīgāks darāms, nekā par to stāstīt, vai arī, ka tie tādu vietu nemaz nezina. Retais būs ar mieru jūs pavadīt uz šejieni, pat par labu samaksu, vēl jo vairāk — naktī.»

Mēness apspīdēja sudrabaino ūdens virsmu, un mēs dažu simtu metru attālumā varējām tik tikko saskatīt pamestas drupas, kas slējās virs viļņiem. Laiva turpināja ceļu, un tagad jau dažus metrus no mums pacēlās pa pusei applūdinātie «Septiņu mirušo nama» gruveši.

— Mēs nevarēsim piestāt krastā, — Renato D. iesaucās, — straume ir pārāk stipra.

Viņš noslāpēja motoru, un laiva apstājās, šūix>damās viļņos. Biju dzirdējis, ka bezgalīgo ūdeņu dvaša varot novilkt mūs lejā, tajos bezdibenīgajos plašumos, kuri eksistē ne tikai leģendās vien.

Renato D. izņēma zelta upurtrauku, kuru nolika uz laivas dibenā noklāta altāra pārsega. Viņš klusēdams izkārtoja citus rituāla priekšmetus, pēc tam pagrieza galvu uz mirušo salas pusi: «Gari, kas esat ieslēgti šajās sastingušajās drupās, es varu pakļaut jūs savai gribai, jo esmu ieguvis tiesības valdīt Mūžīgo asiņu vārdā. Taču mēs no jums vēlamies sagaidīt nevis paklausību, bet gan mīlestību.»

Pievērsuši skatienu drupu melnajiem akmeņiem un uzrunādami «dzīvos miroņus», mēs līdz ar Renato D. atkārtojām ma​ģiskos vārdus.

Pār Lagūnu sacēlās vējš. Kļuva ļoti auksts, melnais ūdens joprojām šūpoja laivu. Renato D. klusi noskaitīja lūgsnu, tad pagriezās pret mums: — Aizdedziniet belladonnu, liesmu aizsedziet no vēja. Un iegaumējiet, kamēr notiks pārvietošanās, nesakiet man ne vārda, netuvojieties man un palieciet, kur esat.

Vēl stiprāka vēja brāzma sabangoja ūdens virsmu un bīstami sasvēra laivu uz sāniem. Tad Renato D. atkal pagriezās pret sagrautās mājas draudīgo siluetu, salika rokas uz krūtīm un skaļā balsī sāka skandēt garu runu par godu «Lagūnas Melnajiem valdoņiem». Tobrīd man radās ļoti skaidrs iespaids, ka uz salas kaut kas kustas, kaut kas izplūdis un neskaidrs, tāds kā ēterisks veidols, varbūt miglas plīvurs vai baltganu tvaiku mākonis, kas atdalījās no akmeņiem un lēni pa spirāli cēlās augšup. Nakti saasinājusies uztvere man lika saprast, ka esam liecinieki noslēpumainam fenomenam, kas, iespējams, uzradies no citas dzīves, no bezdibeņa, kur klīst mirušo dvēseles, meklēdamas jaunu iemiesošanos, jaunu ķermeni. Tagad Renato D. klusi ierunājās valodā, kuras vārdi skanēja vienlaikus gan sēcoši, gan melodiski. Un tad mēs izdzirdējām briesmīgu brikšķi uz salas, it kā akmens mūri kāds būtu saspridzinājis un daļa no tā veltos iekšā jūrā Laika zoba apgrauztās drupas tomēr, gluži tāpat kā iepriekš, pacēlās pret melnajām debesīm, mezdamas izaicinājumu vējiem un Lagūnas ūdeņiem. Vai tā bija nejaušība vai mūsu nakts dūmakā līdz pēdējam saspringto jutekļu radīti maldi? Tomēr esmu pārliecināts, ka dzirdēju šo brākšķi, ka redzēju, kā atiūst daļa no akmens mūra un plunkšķē​dama iekrīt ūdenī.

Renato D. atkal ierunājās: «Tumsas gari, jūs, kas guļat Septiņu Čūsku salā, nāciet pie manis ar savu mīlestību, ciešanām un savu upuri. Lai jūsu senās sāpes ienāk manī un sāk runāt ar manu muti. Parādieties

mums, lai mēs varētu noticēt gribas varai pār nāvi!» Pēc tam ar precīzu kustību no kabatas izvilcis dunci, kura asmens mirdzēt mirdzēja, viņš iegrieza savas kreisās rokas plaukstā. No brūces sāka tecēt asinis.

Izstiepis ievainoto roku virs ūdens, viņš ilgi stāvēja aizvērtām acīm, un viņa seju bija izķēmojušas bezgalīgas ciešanas. Šai mirklī Renato D. patiesi bija lielisks, reizē brīnišķīgs un briesmīgs, līdzīgs eņģelim, kas noliecies pār bezdibeņa malu.

Vējš sāka pūst ar desmitkārtīgu spēku. Laiva tā šūpojās, it kā grasītos teju teju uzlidot gaisā, mēness pievilkšanas spēka pacelta. «Manas asinis plūst pie jums. Pulcējieties uz sarkanajām dzīrēm!» Šausminošais izsauciens lika mums nodrebēt Renato D. izlēja savas asinis ēsmai, ar tām pievilinādams mirušo salas garus.

Piepeši baltganais plīvurs, kuru vilka šurp kāds nejaušams spēks, pietuvojās krastam. Tas uzslīdēja uz ūdens virsmas un pievirzījās laivai klāt. Mūsu acis bija vai izspiedušās no dobumiem, kad mēs raudzījāmies uz šo organisko masu, kura dzīvoja un elpoja Lagūnas naktī. Un tagad es skaidri saskatīju daudzas mazas, baltas, izplūdušas aprises, ko uz mūsu pusi nesa paisuma viļņi. Belladonnas lapas, kas dega laivas pakaļgalā, izplatīja neciešamu smaku. Es zināju, ka šis augs, kas pieder pie halucinogēno narkotisko vielu klases, spēj radīt vīzijas. Vai nupat mēs redzējām vien murgainu sapni, ko izsaukusi narkotiskā viela? Bet varbūt tā mūsu izjūtas tikai padalījusi atvērtas citu realitāšu uztverei?

— Iebaudiet asinis, manas māsas, manas karalienes! Mūsu visvarenā valdnieka vārdā!

Renato D. drudžainā runa plūda bez apstājas. Naktī gluži kā gaudas skanēja viņa drūmā poēma, kas vērsās pie tumsas. Asinis no viņa brūces viļņi, protams, izkliedēja pa ūdeni un baltās aprises dažus metrus no mūsu laivas uzsūca daļu no Dižā Priestera dvēseles. Mēs zinājām, ka asinīs mīt dzīvības dvēsele un ka pietiek tikai apmainīties ar nelielām asiņu devām, lai nodotu daļu spēka. Tādējādi izskaidrojams asiņu spēks bur​vestību rituālos.

Renato D. nu jau klusēja, plaši ieplestām acīm lūkodamies draudīgajā ūdens feerijā. Šķita, ka viss dzīvības spēks no viņa izplūdis līdz ar asinīm, ka viņa dvēsele aizlidojusi tālu jūrā, laivā pamezdama nedzīvu, sastingušu ķermeni. «Dunci…» Renato D. ievaidējās, «dunci, vārdus, ātri…» Man uzreiz radās tāda sajūta, ka tas viss ir tikai baisa fantasmagorija, ko ierosinājusi narkotiskā viela, ka tie ir murgaini sapņi, kurus izraisījis halucinogēns, kas laivas dibenā dega, nolikts starp upurtrauku un dunci. Tomēr nekas nemainījās. Renato D. ar tādām pašām izmisīgām šausmām nekustīgu skatienu lūkojās jūrā, dīvainās baltās miglas vāli joprojām vēlās dažus metrus no mūsu laivas, bet vējš dzina viļņus krastā tā, it kā grasītos aizskalot prom «Septiņu mirušo» salu. Es redzēju nepielūdzamo, karalisko Mēnesi, kas pāri visam lēja zaigu gaismu. Un tad sapratu, ko gribēja panākt Renato D. Pārvarēdams bailes, es paņēmu dunci un spēji dūru ar to uz izplūdušo aprišu pusi. Mati pēkšņi likās, ka esmu ieguvis spēju apstādināt vētru, pagriezt vēju uz citu pusi, sagraut Venēciju, ja tas būtu nepieciešams.

Laiva vārda pilnā nozīmē tinās belladonnas tvaikos. Tie vērsās, klājās pa vējam, atgriezās un ar katru elpas vilcienu ieplūda mūsu nāsis. Man šķita, ka Mēness tapis tikpat sarkans kā asiņainais aplis Barbaro dzimtas ģerbonī. Kur mēs atradāmies? «Septiņu mirušo» sala? Es neko vairs neapjēdzu. Man rādījās, ka esmu Parīzē, Perlašēza kapsētā, stāvu pie dīvaina kapa, uzlicis rokas uz salta kapakmens.

Manu acu priekšā lēkāja uzraksts: «Rumāņu grāfs Boroložovaks šai kapā guvis uzvaru pār nāvi.» Tad parādība izzuda. Es atrados Lagūnas vidū, pie mirušo salas, stāvēju motorlaivas pakaļgalā… Atvēru acis.

Un ieraudzīju tikai rāmu mieru Naidīgo aprišu virpulis bija pazudis. Jūra, tāpat kā visas pasaules jūras klusās naktīs, viegli šūpoja laivu. Ūdens bija kļuvis gandrīz nekustīgs. Izdzirdēju, kā ierūcas motors.

Laiva nodrebēja un traucās tumsā uz Venēcijas pusi. Renato D. stāvēja pie stūres, noliecies uz priekšu, nebilzdams ne vārda. Viņš nupat bija paveicis to, kas viņam bija jādara, ziedodams savas asinis Lagūnas gariem, savas asinis tiem par barību. Šādā ceļā, pielūgdams tumsas spēkus, viņš uzturēja Ingūnas okulto dzīvi.

Trešdiena, 13. aprīlis

Kāda gan vara, kāda noslēpumaina griba mūs velk uz pašām slēptākajām neprātīgu šausmu vietām un aizved pie kritiskā sliekšņa, aiz kura sākas nāve… tas ir, mūžība? Nekas nenotiek tāpat vien, nejaušības pēc. Pastāv nenovēršami likumi, kuru savijums pavisam tieši nosaka likteni. Kādreiz šo satraucošo apstākļu rotaļu dēvēja par «iesvētīšanu», un katrs solis tajā, katrs pārbaudījums veda pretī Patiesībai.

Grāmatām, ko esmu uzrakstījis pēdējos gados, ir viens vienīgs mērķis — reabilitēt seno maģiju, atdot tai pelnīto valdnieces vietu un parādīt cilvēkam dievišķos spēkus, kuri viņam no jauna jāatgūst, lai būtu cilvēka vārda cienīgs. Atceros savus pirmos ceļojumus pa Eiropu, kad plecos nesu mugursomu, kas bija bāztin piebāzta ar grāmatām par okultismu, ar maģiskiem priekšmetiem un piezīmēm pierakstītiem blokiem. Pēc tam nāca Austrumi un sastapšanās ar Šivas adeptiem Benaresas parkā.

Vairojās mani publiskie priekšlasījumi, vairojās arī skandāli. Provinciālie laikraksti mani nesaudzēja. Manu māju kārtīgi cilvēki uzskatīja par «sātana midzeni»… Iedomājieties vien! Uz mājas ārējās fasādes mēs uzzīmējām varenlielu āzi, un šim no sabata nākušam āzim ragu starpā dega īsta lāpa. Šādā neparastā veidā tika apgaismota ieeja mājā. Šī vieta drīz vien kļuva par savdabīgu garīgo centru, kuru apmeklēja dažnedažādi visas zudušās paaudzes pārstāvji: 110 dzīves atrauti dzejnieki, panīkuši magi, dēmoniski pravieši melnās drēbēs. Naktīs tika izsaukti gari. Jaunie pilsētas psihiatri un pat mācītāji nāca palūkoties uz «jaunlaiku pagāniem», gribēja redzēt, kā notiek antīkās maģijas atdzimšana. Galvenais jautājums palika atklāts. Kādēļ vajadzīgs tas viss — šis prāta apmulsums, šie nogurdinošie seno zinību meklējumi pagājības maģiskajās leģendās? Kāda tam jēga? Un cik tālu tas viss var aizsniegties? Tad es sapratu, ka visi šie riti, lai kādā veidā tie izpaudās, tiecās uz vienvienīgu mērķi — uzvarēt nāvi un atdot cilvēkam viņa dievišķo dimensiju.

Tāpēc ari mani grāfa Boroložovaka meklējumi nebija nejauši, vēl jo mazāk nejauša bija rņana aizbraukšana uz Venēciju kopā ar Natāliju, kuras istabā pie sienas bija pakārts grāfa Drakulas portrets…

Visam ir savi iemesli.

Renato D. eksperimenti mūs satrieca, tomēr vēl vairāk ari nostiprināja mūsu ticību. Drīz uz zemes droši vien risināsies šausmīgi notikumi, daži no tiem jau īstenojušies, un tie ir jaunās ēras priekšvēstneši; tas būs apbrīnojams gadsimts, kuram nebūs nekā kopīga ar bērnišķīgo hipiju laikmetu, šo Ūdensvīra gadsimtu, kas sola mīlestību un pārpilnību.

Renato D. mums parādīja: nākamā cikla Mesija būs Lucifers, eņģelis-tivilizators, kura atnākšanu pasludinās visas civilizācijas. Par viņa priekštečiem kļūs Drakula un Antikrists, kas ar slepenās alķīmijas palīdzību pārveidos nāvi.

Renato D. un citi pirms viņa atminēja šīs maģiskās zinātnes mīklu, bet viņi ari zināja, kādas briesmas tā slēpj sevī.

Ceturtdiena, 14. aprīlis Ienākdams istabā, es pamanīju, ka Natālija tur rokā «II gazzettino» numuru. Viņas skatiens bija izbrīna un baiļu pilns.

Viņa raudzījās uz īsu rakstiņu, kas bija ievietots pirmās lappuses pašā apakšā.

Arī es sāku lasīt, un tas, kas tur bija teikts, pārsteidza mani gluži kā pērkona spēriens. Vārdi sajuka, burti izplūda acu priekšā. Piespiedu sevi iedziļināties saturā, atšifrēt rakstiņa jēgu, lasot katru vārdu atsevišķi… Kaut gan mana itāliešu valodas prasme ir visai vāja, teksts man bija skaidrāks par skaidru, taču es nekādi to nevēlējos saprast, pareizāk sakot, ņemt vērā. «Ķēra zivis, bet izmakšķerēja līķi» — avīzē bija lasāms virsraksts.

Uzreiz aptvēru, ka runa ir par pretīgu informāciju, jo itāliešu žurnālists to bija rakstījis melnā humora žanrā. Tomēr pēc satura informācija bija patiesa, bet līķis — beigts.

Zvejnieki netālu no «Nama, kur gari mīt» bija atraduši slī​koni.

Līķim nebija palicis ne lāses asiņu. Pirms mešanās ūdenī, upuris bija pārgriezis sev vēnas pie abu plaukstu pamata.

Rakstiņa beigās autors minēja šā nelaimīgā pašnāvnieka vārdu — izrādījās, ka noslīcinājies nabaga

vājprātīgais no Svētā Marka laukuma.

Vai patiesi viņš bija devies pie Ūdensdrakona, krastā atstādams savu papīra briesmoni, no kura tikai bērns var nobīties? «Nejaušība… tā ir nejaušība. Nav taču nekādas sakarības starp šo pašnāvību un Renato D. nodarbēm.»

Mana balss skanēja neīsti. Centos pats sevi pārliecināt par to, ka okultajos rituālos pie Rio Sanfosko kanāla par upuriem tikuši izmantoti vienīgi nevainīgi dzīvnieki. Mūsu divdesmitajā gadsimtā upurēt cilvēkus, likt tiem noasiņot, lai remdētu dēmonu slāpes, dēmonu, kuriem neviens vairs netic! Vai tas maz iespējams?

«Bet ja nu viņu pamudinājis uz pašnāvību tas spēks, ar ko apveltīts Renato D.? Ja viņam iedvesa pārgriezt sev vēnas un mesties kanālā precīzi norādītajā vietā?»

Es lēnām salocīju avīzi. Šķita, šaja paziņojuma stāstīts par kādu atgadījumu viduslaikos. Prāts atteicās to saprast Pašnāvība Turklāt upurim bija psihiski traucējumi.

Piektdiena, 15. aprīlis Tātad es vairs nešaubījos. Zināju, biju pārliecināts, ka eksistē baismas metodes, kā uzvarēt cilvēkam lemto laiku, kā gluži neiespējamajam piešķirt veidolu, kā mūsu dienās likt lai parādās no kapa uzceltas pagājušos gadsimtos dzīvojušas būtnes… Mēs nekad neesam sarāvuši saites ar šo pasauli, tikai esam to aizmirsuši. Tāpēc cilvēks ir pārvērties par kropli, kas zaudējis savus spēkus, par iluzoru radību, kura cieš no savas nezināšanas.

Tādējādi cilvēks ir atsacījies no sava dievišķā vārda, no sava «es» galvu reibinošā dievišķīguma Kritušais dievs ir noliecies to rēgaino dievu priekšā, kuri diktēja viņam savu morāli, viņš sācis tumsā raudāt gluži kā bērns, tverdamies vienīgi pie materiālajām formām, kas eksistē pasaulē. Šis cilvēks sācis ticēt nāvei. Un tad arī nāve pieteica sevi.

Renato D. iepleta acis. Viņa izbrīns bija neviltots.

— Atkārtojiet lūdzu! — viņš sacīja — Vājprātīgais no Svētā Marka laukuma. Bet ja nu mēs zinām, kas ir slepkavas?

Likās, viņš neko neaptver.

— Nu, tad steidzieties ātrāk uz policiju. Nesaprotu, ko jūs gribat sacīt Es, tāpat kā jūs, izlasīju vakardienas avīzi. Liekas, tur runa bija par pašnāvību, vai ne?

— Neapspriedīsim vairs šo tematu, galu galā šī saruna mūs ne pie kā nenovedīs. Turklāt, iespējams, ka tā arī bija pašnāvība, — gurdi atbildēju. — Redziet sākumā es parādību pie «Septiņu mirušo» salas gribēju saistīt ar belladonnas halucino- gēno efektu. Domāju, ka ari šai ziņā es kļūdījos. Tur patiešām kaut kas bija Mēs vairs nevaram to noliegt Mums atliek vienīgi novest spēli līdz galam.

Renato D. pašūpoja galvu.

— Novest līdz galam! Bet šeit nav runa par spēli, nedz ari par jūsu uzskatu pārbaudi. Tas viss ir daudz nopietnāk, nekā jūs domājat. Šī spēle var maksāt jums dzīvību… vai saprātu. Iai spēlētu, jākļūst par lielmeistaru.

—Jums atkal taisnība Jākļūst par lielmeistaru! Jūs vedināt mani uz sarunu par manu tik ilgoto sapni.

Es zinu, ka visam pārējam nav nozīmes. Uzvarēt nāvi! Mēs esam Fausta cienīgi mantinieki.

Renato D. lūpās sāka rotāties smaids. No ādas mapes viņš izvilka fotogrāfiju un sniedza mums.

— Vai šo te pazīstat? — Uzņēmumā bija redzamas laikam nepakļāvīgās drupas, kas uz klinšainas smailes pacēlās virs ielejas. — Jūs redzat Drakulas pils gruvešus. Šis fotoattēls ir uzņemts Transilvānijā pirms nepilniem diviem gadiem. Kopš tā laika tur nekas nav mainījies. Šī vieta saglabājusi tās radītāja lepno garu. Jūs nupat pieminējāt Faustu. Vai kāda cita ainava varētu lielākā mērā atgādināt par viņu?

Vai zināt pienāks diena, kad jūs tiksiet aicināti doties uz līdzīgu vietu. Tas jums būs vienīgais līdzeklis, lai atrisinātu dzīvības un nāves problēmu un pamestu šausmīgo haosu, ko rada jūsu laikabiedri.

Nenoraidiet šo izvēles iespēju tajā dienā, kad jums tā pavērsies. Tas būs jūsu nemirstības jautājums. Un tam ir vērts ziedot desmit mūža gadus vai pat visu mūžu. Vai jūs tā nedomājat

— Esmu ar jums gluži vienisprātis. Taču mēs sākām runāt par pili — vai varu būt drošs, ka tā vēl eksistē?

— Protams. Tā nekad nav bijusi tikai Brema Stokera fantāzijas auglis. Brems Stokers kā jau vampīrisma adepls zināja par tās eksistenci. Okultajās teiksmās šās pils nosaukums ir — «Kalns Ziemeļu galā». Kā vēstīts pareģojumos, šajā vietā jāparādās Luciferam un jāsapulcē savi mācekļi, kad pienāks pasaules gals, un šīs pulcēšanās laiks jau tuvojas. Jūs taču atceraties pravieša Jesajas vārdus: «Kā tu esi kritis no debesīm, tu rīta zvaigzne, tu ausekļa dēls! Un tu sacīji savā sirdī: es uzkāpšu debesis, es paaugstināšu savu goda krēslu pār Dieva zvaigznēm, es apsēdīšos uz saiešanas kalna ziemeļu galā…» Jesaja zināja, kas būs nākotnē. Viņš zināja, ka Luciferam jāatgriežas kalnā Ziemeļu galā Šis kalns slienas pār Kurtja de Ardžešas pilsētu. Tā virsotnē atrodas sagruvusi pils, kas piederējusi «dzīvo miroņu» valdniekam Vladam Drakulam, un šī pils ne mazākā mērā nav zaudējusi savu okulto spēku.

Renato D. atkal bija saglābusi dīvaina iedvesma, likās, viņš savus vārdus smeļ no dzelmīga bezdibeņa, un pati balss viņam bija kļuvusi svešāda, aizsmakusi un dobja, it kā skanētu no baisma bezdibeņa.

— Pienāks diena, kad jūs visu sapratīsiet Jūs gan visu sapratīsiet ļoti drīz, ja jums pietiks drosmes, lai to pieņemtu, un pietiks ticības, lai nešaubītos. Eksistē arī citas, Drakulas pilij līdzīgas vietas, kur godā tur «dzīvo miroņu» kultu. Visas šīs vietas nodibinās kontaktus savā starpā, un šī diena nav aiz kalniem.

Arī Ziemeļindijā Himalaju atradzēs sastopami līdzīgi eremītu mājokļi. Butānā vientuļā kalnā stāv klosteris, kura iemītnieki meklē «nemirstības dzērienu». Viņu paražas iedveš šausmas pat visdrošsirdīgākajiem. Vai izstāstīt?

Renato D. pameta mums ēsmu. Viņa jautājums bija tāds kā tests. Viņš, bez šaubām, gribēja redzēt, kā mēs reaģēsim, klausoties viņa drausmīgajā stāstā, un vai mums būs pieņemams dogmats, kura piekritējs, šķiet, viņš bija.

—Tātad nemirstības sasniegšanas paņēmiens. Protams, šī pieredze ir visai interesanta.

Dievnama apakšzemes zālē, kur izpilda rituālus, atrodas īpašs taisnstūrveida akmens galds, kas aizņem gandrīz visu telpu. Šī galda virsmā iedarinātas vairākas platas spraugas. Daži ezoteristi uzskata, ka šis maģiskais galds veltīts kalna garam, taču patiesībā to izmanto ne tikai, lai pielūgtu apakšzemes dēmonus. Iztēlojieties šādu ainu: augstākais priesteris Bens ieiet rituālajā pazemē. Viņš nomet visas drēbes un paliek stāvam kails, atgādinādams dzīvu skeletu. Viņš paņem rokā nelielu apa​ļas formas karotīti garā kātā. Pēc tam to iegremdē vienā no spraugām galda virsmā un kaut ko iesmeļ. Tā priesteris dara vairākas reizes, ar karotītes saturu ieziezdams dažādas sava ķermeņa daļas. Pēc tam, to ierīvēdams miesā, viņš sāk skaitīt lūgsnu mirušo dievam. «Tas ir īstenais nemirstības nektārs,» priesteris saka. «Tajā izšķīdināts jauno un veselo dzīvības spēks. Jebkuram neiesvētītajam šis nektārs nes nāvi, bet iesvētītajam tas top par neizsīkstošu enerģijas avotu. Kam nektārs dots, tas paceļas augstāk par Dieviem…» Tad mags pieliek karotīti pie lūpām un tās saturu izdzer. Vai izskaidrot jums šī Tibetas melnās maģijas dīvainā rita isto pamatu? Tātad jums jāzina, ka galds ir ar tukšu vidu. Šī klostera priesteri tajā ievieto dzīvus cilvēkus, kas izraudzīti upurēšanai. Tur upuri nomirst badā un lēnām trūd. Līķus nekad no turienes neņem ārā. I>aiku pa laikam tukšajā viducī iemet jaunus dzīvus upurus. Šķidrumu, kas izdalās, miesai trūdot, klostera kaljx>tāji uzskata par nemirstības nektāru.

Savdabīgu nāves sulu. Interesanti, vai ne?

—Tā ir tikai sīka melnā burvestība. Nedomāju, ka jābarojas ar satrūdējušiem līķiem, lai sasniegtu nemirstību un uzvarētu nāvi. Tas viss ir tikai briesmīgas māņticības rezultāts. Man šķiet, nemirstība tiek dāvāta citādi.

Renato D. konfidenciāli pieliecās man klāt, it kā vēlētos man uzticēt ko slepenu.

—Jūsu pārliecība mani nepārsteidz. Patiešām, jums taisnība, pat ja jūs nezināt, kāpēc. Šī melnā maģija nepiedien īstenam iesvētītajam. Šausmas, ar kurām sadūrās Fausts, neapšaubāmi, bija vēl

baigākas, jo tās radās viņa paša dvēselē, un dēmons, kas viņam parādījās, dīvainā kārtā līdzinājās viņam pašam. Pēc tāda atklājuma patiešām varēja sajukt prātā un padarit sev galu. Tas, kurš iztur pārbaudījumu, sper lielu soli pretī Patiesībai. Kā jūs domājat, ko Drakula sastapa sava ilgā ieslodzījuma laikā, kad pats sevi bija ieslēdzis baismajā pilī, kurai apkārt tikai piesniguši meži un upes viļņi? Pats sevi, kuru paša šausmas bija novedušas līdz galējai robežai. Un tad viņš kļuva nemirstīgs. Ai, īstenībā tas viss ne tuvu nav tik vienkārši, bet esmu pārlieci​nāts, ka jūs sapratāt, ko jums shematiski gribēju parādīt Renato D. uzmeta mums dīvainu skatienu.

— Nākammēnes jūs būsiet Transilvānijā… Mēs visi ieradīsimies Vlada Drakulas pilī. Tur pulcēsies daudzas jo daudzas Lucifera pielūdzēju biedrības. Tur varēsiet sastapt savu draugu Ginteru H. 12. maijā drupās noliks Lielais rituāls. Izsaukšanas rituāls pēc Maga Abramelīna grāmatas. Esiet tur šai dienā. Šim rituālam ir milzu nozīme. Tas ir tādas kā plaši atvērtas durvis, kas ved iekšā jaunajos laikos. Šis rituāls panāks to, ka pasaulē sāks risināties ārkārtīgi svarīgi notikumi. Un tad iestā​sies Antikrista laiki.

—Tātad runa ir par garu izsaukšanas ceremoniju?

Liekas, es jau tāpat visu labi saprotu, taču tas, ko sapratu, iedvesa bailes. Man bija vajadzīgs apstiprinājums no paša Re- nato D. mutes.

— Abramelīna rituāls ļauj izsaukt mirušos. Bet tas jums jau būtu jāzina.

Es jautājumu formulēju precīzāk: — Ko jūs gribat izsaukt uz šo vientulīgo vietu?

Viņa acis piepeši aizliesmojās, un īsā atbilde izskanēja gluži kā giljotīnas asmeņa stindzinošais cirtiens.

— Grāfu Drakulu. Šķita, viss bija itin vienkārši. Pārlieku vienkārši. Renato D. uzaicinājums, vieglums, ar kādu viņš savās briesmīgajās nodarbēs iesaistīja mūs, pat lāgā nepazīdams, tikai uz sektas «Lucifers — G» rakstiskās rekomendācijas pamata.

Es nojautu lamatas. Un ja nu Renato D. ir inscenējis visu šo neiedomājamo izrādi, lai būtu vieglāk ar mums manipulēt, lai mūs ievilinātu noslēpumainajā vietā, par kuru mēs neko nezinām? Iespējams, mēs esam kļuvuši līdzīgi tiem nelaimīgajiem, kurus ilgi sagatavoja upurēšanai, līdzīgi savdabīgai dzīvajai ēsmai, ar kuras palīdzību izsaukt garus, ēsmai, par kādu viņi kļuva sava ceļa nobeigumā. Kādēļ gan ne?

«Nākamajā mēnesī jūs būsiet Transilvānijā!» Mani biedēja pārliecība, ar kādu viņš to pateica. Kā gan Renato D. varēja mūsu vietā izdarīt izvēli, lemt par mūsu braucienu? Kādēļ mums par katru cenu jāpiedalās (viņa neatlaidība šai sakarā nebūt nebija liekuļota) rituālā Drakulas pilī? Kāda nozīme bija mūsu līdzdalībai?

Kad gāju iekšā Seguso pansionātā, es jau biju izlēmis. Vajadzēja braukt prom. Bēgt no šejienes pēc iespējas tālāk, pamest šo labirintu pilsētu, kas radīta murgiem, šo vaļējo kapu, kurš smagi slīgst pār melnajiem Lielā Kanāla ūdeņiem, šo vietu, ko savos apkampienos žņaudz Lagūnas mošķi, vietu, kura teju teju var uz neatgriešanos nogrimt slīkšņainajā dibenā. «Mani nervi vairs netur,» es nodomāju, iedams istabā Iztēlojos Parīzi, pilsētu, kas dzīvo šodienā, pilsētu ar tās automobiļiem un ikdienas kņadu; ar tās metro dārdoņu, kuras vienmuļība neļauj domāt ne par kādiem piedzīvojumiem, liek šķēršļus jebkādai improvizācijai, iztēlei… un bailēm, jo baiļošanās un iztēle pastāvīgi baro viena otru.

Es cerēju tur gluži kā anestēziju iegūt tieši to, no kā vienmēr esmu atsacījies, ikdienas dzīvi, kurā nekas sarežģīts nav jāizlemj un kurā apziņa notrulinās, lai vairs nedomātu, lai uz visiem laikiem izmestu no galvas uzmācīgo tēlu, kas mani nemitīgi vajā, šīs laika zoba sagrauztās sienas klinšainajā smailē, kuras slienas augšup līdzīgi šausmīgam, akmenī sastingušam gigantam, kas spēku un varenību smeļas savā absolūtajā vientu​lībā Gulēju gultā, pūlēdamies sakopot domas, meklēdams loģisku izskaidrojumu mūsu aizbraukšanai, jo

šī aizbraukšana jau nu pārlieku atgādināja bēgšanu.

Sestdiena, 16. aprīlis Pie gultas stāvēja istabene, kas bija atnesusi brokastis. Istabā vēl vērpās mijkrēslis, un es redzēju vienīgi viņas siluetu, kas bija noliecies pār bļodu. Izdzirdēju dažus itāliešu valodā teiktus vārdus, bet nesapratu tos. Tas viss norisinājās itin kā senā sapnī. Šķita, reālā dzīve nekādi nespēja iekarot šo istabu.

Ikkatrs priekšmets bija rēgainā miglā tīts. Nodomāju, ka tā atkal ir pesteļu pilsētas burvestību iedarbība.

Skaidri saklausīju karotītes šķindu tasē. Kafijas smarža mani pa pusei pamodināja, es atvēru acis, lai pajautātu, cik pulkstenis, pēc tam atkal iegrimu nomiedža bezdibenī, kurā cerēju paslēpties no Venēcijas un no visas pasaules. «Nav laika! Mums jābrauc prom!» Natālija raižpilna nolīka pār manu gultu.

«Vilciens negaidīs!» Braukt projām. Bet uz kurieni? Kādēļ? Es atkal mīksti grimu miegā, un no jauna rādījās nakts vīzijas, it kā cenzdamās aizkavēt manu pamošanos un izjaukt manu aizbrauk​šanu.

Palikt! Redz, kur slazds, ko VIŅI man izlikuši.

Tā nu mēs pametām Venēciju slepus, kā zagļi. Mums vajadzēja tikai nokāpt lejā un doties uz piestātni «Akadēmija», ielēkt pirmajā kuģītī un ar to pa Lielo Kanālu aizbraukt līdz dzelzceļa stacijai…

OTRĀ DAĻA Melnā burtnīca Parīze, 21. aprīlis Klozela ielas divdesmit trešajā namā, žurnāla «Cita pasaule» redakcijas zālē visi strādāja pie kārtējā numura.

Noliecies pār rakstāmmašīnu pie vaļējā loga, kas atradās trokšņainā Senžorža kvartāla pusē, es beidzu pārrakstīt sava apcerējuma par vampīrismu pēdējās lappuses. Šajā tīri literārajā gaisotnē, kāda valdīja zālē, kas noderēja par bibliotēku, un mazajā kabinetā, kurā bieži vien līdz vēlai naktij risinājās mūsu metafiziskās pārrunas, šķita, ka nekādas Venēcijas nekad nav bijis. Un Renato D. — vai ari viņš nebija tikai māns, šausmīgs sapnis, mana paša iztēles auglis, kas ar murgainu tiešumu izdomāts no sākuma līdz galam?

Izdevuma direktors Rožē Faločī manu stāstījumu noklausījās, mazliet izbrīnījies. …Nupat kā biju beidzis savu stāstījumu un trīsas manā balsī droši vien palīdzēja iztēloties dažu labu maģisku parādību, ar kuru es nesen biju sadūries Dodžu pilsētā. Taču man nebija nekādas vēlēšanās publicēt savus piedzīvojumus, nolēmu par katru cenu aizmirst saskari ar tiem, kurus Brems Stokers dēvēja par «vampīriskām personām» (viņš apgalvoja, ka šādas būtnes sastapis Londonā laikā no 1880. līdz 1890. gadam).

Tomēr man bija gana laika padomāt par šāda veida pieredzes apgūšanas sekām. Zināju, ka šis piedzīvojums man uzlicis atbildību, no kuras neviens un nekad mani nevarēja atbrīvot Miegs uz visiem laikiem pamet tos, kas atgriezušies no pasaules, kurā valda šausmas. Turklāt kā to lai aizmirst? Atcerējos jauno puisi, kurš lietoja narkotikas, lai aizmirstu savu sūro bērnību. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš aplaistījās ar benzīnu un nomira šausmīgās mokās.

Ari man nebija lemta aizmiršanās. Tieši pretēji, es jau ilgāk nekā gadu biju baudījis opiju, taču narkotiskā viela mani nevis aizveda prom no Visuma smalko sfēru šausmām, bet gan lika man vērot pasauli caur afekta un baismu prizmu, aizvien vairāk saasinot manu uztveri. Tolaik es dzīvoju nomoda sapņa stāvoklī, uz divu pasauļu robežas, laiku pa laikam, iedvesmas mudināts, ielauzos vienā vai otrā no šīm pasaulēm. Šādā kārtā es ierados vizītē pie Dieva, pēc tam pie Sātana, pirms sapratu, ka tie bija tikai viena pirmavota divi aspekti. «Redzēt., un pēc tam censties aizmirst vai Dievi tieši te nesaskata vienīgo noziegumu?» kāda balss man čukstēja. «Tevī ir iemitis kaut kas jauns,» tā pati balss man teica, «tu nevari atsacīties no sava likteņa, runa ir par tavu glābšanu, tavu izdzīvošanu aiz nāves robežas. Vai tu noraidi šādu izaicinājumu? Tu baidies no cīņas ar sevi pašu ceļa galā, beigu beigās, baidies no atklāsmes? Kādēļ tev vajadzīgi tavi literārie viņpasaules pētījumi, ja ne tādēļ, lai norādītu ceļu, kas tev ejams, ja gribi attaisnot to, ko esi uzrakstījis!?» Šīs balss, paša balss tonis bija skarbs, tas nepieļāva nekādus kompromisus, un es jau zināju, ka manā balsī runāja skaudrā patiesība.

Pagriezu rakstāmmašīnas veltni, lai pārlasītu sava vampīris- mam veltītā raksta pēdējo lappusi. «To taču es esmu rakstījis,» pats sev teicu, «neviens cits. Vai man ir tiesības parakstīt ar savu vārdu tādu apcerējumu pēc tik lielām šaubām, pēc tam kad pats esmu atsacījies no tā, kas šo rakstu padara ticamu? …»

Zināju, ka šāds teksts liek man uzņemties saistības, ka tas man jāattaisno ar paša pieredzi. Mēs izlauzāmies no Dodžu pilsētas gluži kā no nāves skavām. Tagad, kad mums ir izvēles brīvība, varējām citādām acīm palūkoties uz mūsu piedzīvojumu. Man bija vajadzīga zīme. Dieva pirksts, kas norādītu ceļu, pa kuru varbūt vajadzētu iet, tomēr aizvērtām acīm nesekojot turp, kurp ved Renato D. Dieva pirksts nelika uz sevi gaidīt Zīme parādījās, kad nosita vienpadsmit, tai stundā, kad durvju sardze parasti mums atnes dienas pastu.

Mada kundze stāvēja uz sliekšņa kā tāda taisnības meklētāja vai, pareizāk, likteņa sūtne. Viņa man sniedza cieši aizlī​mētu sūtījumu pelēkā aploksnē. Uz tā bija uzraksts ar sarkanu tinti: «Parīzē, Klozela ielā

23, ilustrētā izdevuma «Cita pasaule» galvenajam redaktoram Žanam Polam Buram.»

Pateicos durvju sardzei un atgriezos pie sava rakstāmgalda Un tikai tad manu uzmanību saistīja pasta zīmogs uz sūtījuma Nosūtītāja pilsētas nosaukums uzreiz draudīgi dūrās acīs: Venēcija. Ja man kāds teiktu, ka aploksnē ielikta bumba, es to droši vien vērtu vaļā tikpat piesardzīgi.

Tur neatradās vis elles mašīna, bet gan parasta burtnīca, uz kuras melnā audekla vāka nebija nekas rakstīts. Es lēnām to atvēru gluži kā durvis uz nezināmu pasauli… «Doktora Griga dienasgrāmata» — titullapā bija rakstīts ar sarkanu tinti ķeburainā rokrakstā. Šis virsraksts man neko neizteica Taču es ar neveselīgu, gandrīz slimīgu ziņkāri ķēros pie šo nedaudzo lappušu lasīšanas. Burtnīcu izlasījis, tikpat lēni to aizvēru un ieliku atpakaļ pelēkajā aploksnē.

Mani pārsteidza manu kustību precizitāte. Rokas man nedrebēja tikai varbūt sirds pukstēja mazliet straujāk nekā parasti Biju iekļuvis sensenis gaidītajā, kārotajā vētru joslā. Tagad pienākusi majļa kārta rīkoties. Zināju, no kurienes nāk viesulis, un varēju no tā aizsargāties… vai pret to cīnīties.

Kad biju izgājis uz Klozela ielas ar savu dārgum dārgo aploksni padusē, sāka līt Apturēju taksometru un braucu uz Domsbala ielu, kur mani gaidīja Natālija. Ceļā 110 manis neatkāpās sajūta, ka nudien kaut kas notiks. Ka mazā, melnā burtnīca gluži kā uz burvja mājienu pazudīs vai ka cita pēc citas aizlidināsies projām rindas, ar kurām pierakstītas tās lapas, — tāpēc, lai pilnīgi nojauktu visas pēdas. Tomēr nekas tamlīdzīgs nenotika. Kad atkal atvēru melno burtnīcu, tādā pašā satraukumā ieraudzīju to pašu dīvaino nosaukumu, kas bija uzrakstīts ar sarkanu tinti: «Doktora Grīga dienasgrāmata».

Doktora Grīga dienasgrāmata 12. februārī Marķīza de Pontes pils logi raugās uz lielo Kanālu. Tas ir brīnums, kuram nevar līdzināties nedz mūsu Skotijas pilis, nedz mūsu Jorkšīras muižas. īstena teātra dekorācija, ko šeit izveidojis nezināms burvju spēks!

Nu jau aizritējuši divi mēneši, kopš esmu šeit atbraucis ar gondolu. Man kabatā bija pietiekami daudz naudas, lai šai pilsētā nodzīvotu vienu gadu, un rekomendācijas vēstule no Venēcijas sūtņa Londonā Tā man ļāva nodibināt ar marķīzu pazīšanos. Izrādījās, ka pilnīgi pietiek ar šo īso vēstuli, kurai uzspiests oficiālais zīmogs. Tādējādi Venēcija kļuva par manu otro dzimteni, un dižciltīgā ģimene mani uzņēma tā, it kā būtu manējā. Marķīzs ir visai pievilcīgs cilvēks, kuram netrūkst takta un laipnības.

Domāju, ka no viņa būtu vērts pamācīties pieklājīgu un laipnu izturēšanos visiem mūsu džentlmeņiem, kas iedomā​jas, ka muižnieka tituls tiem aizstāj labas manieres.

Runājot par šī nama paražām, — viena no tām, kas ir vistuvākā mūsu anglosakšu garam, bija apbrīnojamās sarunas, kuras mēs sveču gaismā risinājām līdz pat ritausmai. Marķīzs bija ari liels erudīts, kura zināšanas stipri pārsteigtu mūsu mācītos vīrus, kas iedomājas, ka visu zina. Es ar izbrīnu atradu pils bibliotēkā ļoti retu grāmatu kolekciju. Tur bija seni darbi metafizikā, taču to lasīšana man likās visai garlaicīga nodarbība Toties marķīzs šīs grāmatas aprija tik kāri, kā dažs labs rītin aprij bulvāra romānus.

Varbūt tur vainīga bija ģimenes maģija, kultūras mantojums, kas izvērties apmātībā! Viņš pats bija publicējis dzejoļu krājumu ar zīmīgu nosaukumu «Mirušo svētki». Šie dzejoļi, šķiet, briniš- ķīgi saderējās ar venēciešu raksturu, jo Venēcijā pat nāve ir svētki. Gluži vienkārši mironis uzliek jaunu karnevāla masku, kas ir blāvāka un bālganāka… Tomēr svētki tik un tā turpinās.

13. februāris Ik dienas pie viņiem vizītē ierodas grāfs Boroložovaks, rumāņu muižnieks, kas dzīvo trimdā kāda neskaidra iemesla dēļ, kuru viņš tomēr negrasās nevienam atklāt Mājas kārtotāji, kam vienmēr viss zināms, man pastāstīja, ka vainīga esot interesanta, iedzimta slimība, kurai par iemeslu esot klimats un

Bal- kānu nomaļais ģeogrāfiskais stāvoklis. Taču šejienes klimats rumāņu grāfam nevarētu būt labvēlīgāks. Mitrums kaitēja bronhiem, odi izplatīja drudzi… klīda baumas ari par holēru. Dažkārt vientulības stundās man uzmācās ilgas pēc Anglijas ainavām, taču vajadzēja tikai pavadīt vakaru teātri «Fenice», un atmiņas uzreiz pagaisa. Man liekas, Venēcija iedarbojas kā tāds aizmiršanās burvju eliksīrs… Te ari slēpjas šīs pilsētas īstenais spēks, pilsētas, kas zaudējusi seno slavu, bet savā skatienā saglabājusi liesmu, kas kurtizānēm piešķir karalieņu izskatu. Ne velti mēs šeit atrodamies Austrumu pievārtē…

20. februāri Grāfs Boroložovaks ir pārcēlies uz pili. Kāda iemesla pēc? To es nezināju. Dažas reizes biju klāt marķīza de Pontes un rumāņu grāfa sarunās. Kaut gan marķīzs ir dedzīgs metafizikas piekritējs, tomēr jāteic, ka viņa kaisle nemaz nešķiet tik kvēla salīdzinājumā ar to, cik dedzīgi par metafiziku runā rumāņu trimdinieks. Viņš tic demoniem un citām līdzīgām blēņām un aiziet pat tik tālu, ka paziņo: kristīgā reliģija ir bezspēcīga jel ko darīt mūsu, nabaga grēcinieku, labā.

Izrādās, baznīcas tēvi ir viltvārži, kas nolaupījuši seno praviešu zinības, lai pievilinātu sev draudzi… Tas ir kas jauns. Es gan domāju, ka grāfs pirmām kārtām pieder pie tiem dendijiem, kuri cenšas sev pievērst uzmanību jebkuriem līdzekļiem, ieskai​tot Dieva zaimošanu.

Tomēr viņam izdodas sasniegt savu mērķi, un marķīzs gluži kā sūklis iesūc sevī visas viņa runas. Šajos neparastajos apstāk​ļos kristīgā morāle, kas mums tika mācīta koledžā, būtu neaici​nāta viešņa.

Tātad man ar to jāsamierinās… un jācenšas saprast.

26. februārī Karnevāls ir sensena Venēcijā iesakņojusies paraža, kas raksturīga pilsētai, kurā krustojas daudzu atšķirīgu kultūru tikumi. Nolēmu marķīzu de Ponti pavadīt uz Svētā Marka laukumu. Dabiski, mums tika sagādātas tradicionālās maskas. Marķīzs savējo uzlika ar tādu sejas izteiksmi, it kā gatavotos kādai noslēpumainai ekspedīcijai. Viņš cieši aizpogāja apģērbu un, pagriezies pret mani, sacīja tādā tonī, kuru es noturēju par ironisku.

— Jums jāzina, ka karnevāla laikā Venēcijā var sastapt visvairāk vampīru. Ja jūs tas biedē, iesaku jums paņemt līdzi ķip​loka daiviņu. Stāsta, ka pret vampīriem tas esot labākais ierocis!

Gondola mūs aizveda līdz Pjacetai. Tur, man par lielu izbrīnu, viņš, aizbildinādamies ar svarīgu tikšanos un uz atvadām pamirkšķinādams man ar aci, pameta mani. Es viņu ieraudzīju tikai nākamās dienas vakarā uz muguras guļam gultā, kuras galvgalī stāvēja ārsts.

28. februārī Ārsts atnāca vēlreiz. Marķīzs gulēja gultā bāls kā nāve, ieģērbts garā, baltā naktskreklā, kurš pastiprināja viņa līdzību ar spoku. Ārsts izskaitīja viņa pulsu un, pagriezies pret mani, pašūpoja galvu.

— Liekas, jūs studējat medicīnu. Iesaku jums marķīza kungu neatstāt bez uzraudzības.

— Kāds ir viņa savārguma iemesls?

— Nu, visparastākais. Īslaicīgs vājums, intelekta pārslodzes sekas.

Viņš atkal pievērsa skatienu slimniekam.

— Jūs pārlieku daudz nododaties pētījumiem. Ja tas vēl atkārtosies, būs jānolaiž asinis, bet ar vienu reizi nepietiks. Pasauciet mani. Iespējams, ka atradīšu kādas brīnumzāles.

Es pavadīju ārstu līdz priekštelpai.

— Uzmaniet, lai viņš mazāk laika velti saviem pētījumiem, piemēram, lieciet viņam agri iet gulēt Es atgriezos pie marķīza Viņš jau bija kājās un pie spoguļa pogāja ciet savu apģērbu, pēc tam pagriezās pret mani un sacīja: — Grīg, tagad es jums uzticēšu noslēpumu — kādu atzīša​nos. Šiem vārdiem, ko viņš izteica padrūma humora tonī, kā parasti sekoja dīvainas runas, pie kurām marķīzs jau bija mani pieradinājis. Visa viņa «atzīšanās» īstenībā bija tikai miglaini iespaidi, mirkļi no sapņojumiem, kuriem viņš nodevās, skaļi izteiktas domas.

— Redziet, — viņš iesāka, — drīz pēc tam, kad jūs aizgājāt no Svētā Marka laukuma, es sastapu brīnišķīgu būtni!

— Meiteni!

— Jā, ja jums tīk. Viņa bija maskā. Šī būtne piekrita nākt man līdzi uz pili. Izģērbdams viņu, es sapratu, ka manas acis skata ideālu sievieti.

Es patiesi nezināju, vai man klātos līdz ar marķīzu iedziļinā​ties šai tematā — Par ko jūs runājat? Kas ir marķīza de Pontes kunga laimīgā izredzētā?

Viņš mirkli vilcinājās ar atbildi, pēc tam izdvesa vienu vie​nīgu visai dīvainu vārdu.

— Vampīrs!

— Liekas, jūs jokojat — Ne mazākā mērā.

Viņš pavilka uz augšu kreklu un parādīja man savas krūtis, kas bija platām, mazliet apdzijušām rētām klātas.

— Re! Skatieties! Zvēra pēdas. Starp citu, lieliska zvēra.

— Tātad viņa to jums nodarījusi?

—Jā gan, viņa.

Marķīza acis iedegās. Balsī ieskanējās dīvaina, pārlieku stipra uzbudinājuma toņi.

—Tā kā neesat neko tādu pieredzējis, jūs to nevarat ne iedomāties. Sajust, kā mīļotā sieviete izsūc jūsu asinis istabas tumsā… Tas ir poēzijas avots nu jau vairākus gadsimtus…

— Es nezināju, ka esat pakļauts šādām novirzēm…

Manī neklausīdamies, viņš it kā pats sev turpināja stāstīt nakts piedzīvojumu: — Viņa bija maskā. Es neredzēju viņas seju. Tumsā mēs satikāmies, tumsā ari šķīrāmies. Bet es zinu, ka viņa bija brīnumdara. Atceros tikai viņas zobus… kā daudzus mazus spoguļus, kuros zaigo Mēness atspulgi. Vai jūs biedē šis poētiskais tēls? Tas, ko viņa man čukstēja ausī, drosmes ziņā pārspēj visu, ko parasti dzird buduāros, bez tam vēl šī nežēlība. Viņa ir valdniece, kuru esmu gaidījis.

— Vai jūs atkal satiksiet šo nakts eņģeli?

—Jā. Rīt. Viņa dzīvo «Namā, kur gari mīt». Šīs mājas no​saukums viņai burvīgi piestāv, vai ne?

Mani pārsteidza marķīza trakgalvīgā bezbēdība.

Vakaru viņš pavadīja pie darba galda, pēc tam ietinās garā mētelī un lika, lai viņam sagādā gondolu.

Kad marķīzs bija atīries no pils, dodamies uz savu dīvaino satikšanos, es piegāju pie viņa rakstāmgalda.

Manu uzmanību saistīja steigā uzmests dzejolis.

«Brīnišķā nakts miegu aizgainī… Gribu vētrai es piederēt, naktij gaismu kas nes, jo dzirdēju, kā mani tu aicināji… Tava balss asinssarkanā dūmakā — gluži kā zibens, kas kabiāju šķeļ…»

Marķīzs de Ponte bija atgriezies agri no rīta. Es to uzzināju tāpēc, ka dienas vidū atkal atnāca ārsts, ko bija izsaukuši kalpotāji. Marķīzs gulēja gultā vēl bālāks nekā iepriekš un briesmīgi novārdzis. Ārsts viņam konstatēja stipru drudzi.

Viņš sagatavoja zāļu novārījumu un pavilka uz augšu marķīza kreklu. Un tad es ieraudzīju dziļas brūces… jaunas brū​ces— tā bija cena, ko viņš samaksājis par savu briesmīgo mīlestību.

12. martā Es aizbraucu uz Paduju, kur man vajadzēja turpināt individuālās nodarbības. Tur saņēmu vēstuli ar ārsta Reniči parakstu. Viņš man ziņoja, ka marķīzam de Pontem kļūstot aizvien sliktāk un sliktāk. Marķīzs palēnām izdziestot ar katru dienu, tomēr, naktij iestājoties, turpinot braukāšanu pa pilsētu.

Viņa slimību sāka pētīt daudzi speciālisti. Neviens no tiem nespēja noteikt šīs noslēpumainās kaites iemeslus. Es aizrakstīju marķīzam, ka vēlētos saņemt ziņas par viņa veselības stāvokli. Viņš neatbildēja.

Pēc trim dienām, tā kā ārsts Reniči mani ļoti lūdza, es atgriezos Venēcijā, lai būtu klāt, kad melnās gondolas dosies uz Sanmikēles salu. Marķīzs de Ponte bija miris rītausmā. Ārsts atzinās, ka nevarot

saprast, kas bija noticis: «Iepriekšējā dienā viņš man pasacīja, ka vakarā viņam nolikta satikšanās ar jaunu sievieti. Bet no rīta viņu atrada mirušu. Uz viņa miesas es ieraudzīju dīvainas brūces. Tādas nekad mūžā neesmu redzējis. Varbūt vienīgi Neapolē, holēras epidēmi​jas laikā, kad žurkas metās aprit līķus…»

Man radās aizdomas, ka šo «dienasgrāmatu» man atsūtījis Renato D. Viņš vai kāds no viņa draugiem. Tomēr es nesapratu, kādēļ tas bija darīts. Apzinājos, ka nosūtītāja personai nav nekādas nozīmes. Es taču saņēmu burtnīcu, un… man vaja​dzēja saskatīt tās jēgu.

Latīņu kvartāla ieliņās var uziet vecas bodītes, kur pārdod senas grāmatas, kādu netrūka viduslaiku aptieķnieku laboratorijās. Vienā no tādām bodītēm starp zeltītiem sējumiem, kas, putekļiem klāti, stāvēja plauktos, mēs atradām «Maga Abrame- lina grāmatas» eksemplāra. Ginters H. man pateica šī bukinista veikala adresi; tā bija vieta, kur savas tikšanās rīkoja kāda sekta, kas nodarbojās ar maģiju; šīs sektas nosaukums bija MNS, un tās mērķis bija cīņa ar vampīrismu. «Mums jāsagrauj melnās maģijas radītais,» apgalvoja šīs kustības skolotājs Moracāno.

Mūsu tikšanās noritēja istabā aiz tirdzniecības zāles, pie Transilvānijas kartes; Transilvāniju, šo noslēpumaino zemi, ļau​dis senatnē dēvēja par «Nemirstīgo ieleju».

Moracāno mūs iepazīstināja ar sektas filozofu, dīvainu jaunekli, vārdā Rams, niknāko vampīrisma ienaidnieku.

Pēc veikala slēgšanas mēs vēl ilgi tur sēdējām ap grāmatām un kartēm apkrautu galdu. Tas, kas tovakar tur tika pārrunāts, stipri vien apmierināja manu ziņkāri. Ta es uzzināju, ka pastāv maģija, kuras mērķis ir iznīcināt vampīrismu, jo, pēc sektas MNS locekļu domām, aiz kalnu ķēdes, ko sauc par Karpatiem, vampīri vienmēr eksistējuši.

— Es pats esmu dzīvojis Rumānijā… — Rams pravieša balsī paziņoja. — Ļoti sen. īsi sakot, iepriekšējā dzīvē. Toreiz es biju valdnieks Rams, un mani mīlēja Stara, kura dzīvoja tajā Karpatu okultajā rombā Mēs šo zemi pataisījām par «Ramā- niju», tas ir, Rama valsti. Tad arī Rietumi un Austrumi apvienojās koalīcijā, lai mūs gāztu. Mūsu ienaidnieks bija pagrimumam lemtā, vampīriskā Ramānijas muižniecība. Tā arī izcēlās karš. Auns Rama cīnījās ar asiņaino putnu. Tas notika sensenos laikos.

Varmācība un slepkavības izšķīra Stara un Ramu. Bija uguns dzīres… 1973. gadā, laikā, kad parādījās Kobouteka komēta, Rumānijā atkal atjaunojās vampīrisms. Šogad es atcerējos savu iepriekšējo iemiesošanos un sapratu, ka vēl šobaltdien joprojām iedarbojas tās pašas burvestības un notiek tā pati okultā cīņa. Mums nav vajadzīgi kristiešu mācītāji Turklāt viņi vairs netic vampīrismam. Mums ir zināmi nepieciešamie rituāli, senās Rama metodes, kas ir vienīgais efektīvais cīņas veids pret Vladu Drakulu un viņa Ļaunuma leģioniem.

Rama runu murgainums mani pārsteidza. Es sāku viņā uzmanīgi klausīties tikai tad, kad viņš pievērsās okultiem noslēpu​miem un rituāliem, ar kura palīdzību var iznīcināt vampīrus.

Taču plašāk viņš šo tematu neiztirzāja un turpināja agrākajā drudžaino fantāziju garā: — Vai jūs zināt, ka aizlaikos eksplodēja kāda planēta, kas atradās starp Marsu un Jupiteru? Šīs planētas nosaukums bija Lucifers. Tās iedzīvotāji sasniedza zemi un savā apziņā atnesa līdzi vētru, kas trakoja šajā bezdibenī. Šie citplanētieši bija «Kritušie eņģeļi», kas tikuši padzīti no Lucifera planētas.

Viņi koloni- zēja Zemi, iesaistīja cilvēkus melnās maģijas izdarībās un par dzīves likumu apstiprināja slepkavības un vājprātu. Viņi bija pirmie vampīri, valdoņi, kas ieradušies no Lucifera Dižās Tumsas.

Tagad pienācis viņu laiks. Mēs esam liecinieki tam, ka no jauna sāk valdīt vampīri un viņu Dižā Tumsa.

Nesen šie vampīri darbojās ar nacistu starpniecību, piesūkdamies ar nāves nometnēs ieslodzīto ebreju bēdu un ciešanu vibrācijām. Tagad tie paši vampīri izmanto ebrejus, lai Rietumos izraisītu postošu «smadzeņu Hirosimu». Varat nešaubīties, Nelabais eksistē un pilnībā ir sava vārda cienīgs. Dubultzibens jau noplaiksnīja 1933. gadā [6] . tas spers atkal, taču šoreiz dzeloņdrātis tiks nostieptas astrālā plāksnē, bet nāves nometnes būs garīgās nāves nomet​nes. Tad cilvēki atteiksies no baznīcas, kurai jau tāpat ir maza ietekme, un viņus piespiedīs pievērsties augstākā vampīra — Lucifera, Melnā Eņģeļa — ellišķīgajai reliģijai.

Rams aprāva savu runa Viņš izbrīnā, it kā nupat pamodies, pavērās uz mums.

— Kam jums vajadzīgi visi šie stāsti? Jūs, bez šaubām, tajos klausāties kā buramos vārdos. Vai patiesi jūs nesaprotat, ka pastāv vampīrisma draudi un ka mums jādara viss, lai tos likvidētu, ja gribam palikt brīvi?

Istaba, kurā bijām sapulcējušies, atgādināja lauku kirē mājokli. Man pretī sēdēja divi fanātiski priesteri, kas noteica labā un ļaunā robežas, likumus, tieksmes un pat veidolu.

Taču mani interesēja sektas MNS maģiskie rituāli. Varbūt ar okulto leģendu starpniecību daži cilvēki ir apguvuši cīņas paņēmienus pret sarkano maģiju… Iespējams pat ar pašas sar​kanās maģijas ieročiem!

Mēs gaidījām veselu nedēļu, līdz mūs pa īstam iepazīstināja ar sektas darbības slepeno pusi un atļāva piedalīties «cīņas» rituālā. Ceremonija notika pagrabtelpā Kondorsē ielā, netālu no «brīnumainās» bukinista bodītes, kas bija šīs kustības štāba mītne.

Moracāno rituāls «Pastāv triju veidu piesaukšana,» sacīja mūsu Augstākais skolotājs pagrabtelpā Kondorsē ielā.

«Naida piesaukšana vai nāves piesaukšana, mīlestības piesaukšana un sevis paša piesaukšana. Cīņai pret vampīrismu mēs izmantosim pirmā tipa [»iesaukšanu.

Jūs zināt, ka eksistē vietas, kur plosās vampīrisma adepti. Vēl pirms dažiem gadiem Perlašēza kapsētā bija daži kapi, kuros gulēja «dzīvie miroņi». Mēs tos padarījām nekaitīgus. Tomēr šis ļaunums kā tāds nav izzudis. Darbojas sektas, kuras aiziet pat tik tālu, ka rīko kulti svētkus — tumsas spēku pielūgšanu. Mēs cīnāmies arī pret šīm sektām. Rituālu, kurā jums ir tas gods būt klāt, izpildīs Rams un es.

Rituāls palīdzēs iznīcināt sektu, kura patlaban izpilda savu ritu Monmartras pakalnā. Es neatklāšu šis sektas nosaukumu. Jums tikai jāzina, ka runa ir par melnās maģijas adeptiem, kas praktizē dzīvnieku rituālo nogalināšanu. Tieši šobrīd notiek viņu melnā mesa. Mēs sīki un precīzi zinām, kā norisinās šīs sektas kults. Mums vajag tikai attiecīgā viņu ceremonijas brīdī, nevilcinoties ne mirkli, dot prettriecienu.

Mums ir kāda priekšrocība — mēs viņus pazīstam, viņi mūs ne.» Šajā okultajā vesternā nudien notiek dīvainas kaujas, kurās, pēc dižo praviešu apgalvojuma, viņi cīnās, apmainīdamies ar nāvējošu vibrāciju triecieniem. Maģiskās divkaujas ir bijušas vienmēr, tās tagad, mūsu divdesmitajā gadsimtā, notiek gluži tāpat kā pagājušajā, un allaž tā ir labā un ļaunā sadursme.

Bez šaubām, tādā pašā veidā kādreiz kristiešu mistiķi guva uzvaru pār pagānu kultiem, pārmetot tiem, ka tie balstās uz burvestībām.

Moracāno atvēra durvis un ieveda mūs šaurā gaitenī: «Tā stunda ir situsi.»

Mēs gājām pa līkloču ceļu cauri gaiteņu labirintiem, līdz ieraudzījām pazemes telpu ar kaļķotām sienām un vienkāršu krēslu rindām. Apsēdāmies pēdējā rindā un pievērsām skatienus rituālu galdam, kuram bija uzklāts balts galdauts ar zelta apmali. Neviens nepalūkojās uz mūsu pusi. Šķita, neviens rituāla dalībnieks nepievērš uzmanību līdzās sēdošajiem, koncentrēdamies vairāk uz sevi pašu. Kopumā te atradās ap desmit cilvēku, kas bija ģērbušies kā senie druīdi. Cieši kopā nolikto krēslu rindas divās daļās šķīra centrālā eja. Pa šo eju aizsoļoja sektas vadītāji Moracāno un Rams. Ramam bija dīvaina frizūra, kuru rotāja divi Auna ragi. Viņa garais sarkanais ietērps vilkās pa eju, saistot visu klātesošo skatienus.

Ar baltu drānu pārsegtā altāra katrā pusē dega pa vienai svecei. Es klusībā uzskaitīju priekšmetus, ko virspriesteri bija salikuši uz rituāla galdiņa- tur atradās vāze, kas, pēc dižā pravieša vārdiem, bija piepildīta ar magnetizētu ūdeni, gara metāla bulta, zobens ar tērauda asmeni, vīraka kvēpināmais trauks un divas zīdā ietītas vaska figūriņas, no kurām viena personificēja vīrieti, bet otra — sievieti. Man paskaidroja, ka tās esot uzlādētas, bet zīds noderot par izolācijas materiālu. Uz grīdas ar krītu uzvilktajā aplī dižais priesteris ievietoja galvenos simbolus, ko izmantoja naidīgā sekta. Apli sargāja tā ārpusē uzrakstīti dievišķi vārdi: Adonajs, Ia, Šadajs, Elohims — pa apļa perimetru tie radīja nepārvaramu barjeru. Moracāno ar apsēju ap pieri un dzelzs bultu labajā rokā, tāpat arī Rams, sastinga apļa priekšā.

Pēc tam Rims visus priekšmetus, kas atradās aplī, apslacīja ar ūdeni no vāzes, to darot izrunādams šādus vārdus: «Gaismas valdnieki, ar Auna spēku piešķiriet spēku šim aplim, lai tas kļūtu par nāvējošu

slazdu, un tie, kuri izmanto ļaunuma atribūtus,» viņš norādīja uz rituāla priekšmetiem, kas gulēja aploces centrā, «tiktu iznīcināti uz visiem laikiem.»

Izslējies visā augumā, salicis kopā papēžus, pavērsis kreisās kājas purngalu pret dienvidiem, bet labo roku pacēlis virs nolā​dētā apļa, Moracāno sāka savu nāves piesaukšanu: «Adonaja, Ia, Šadaja, Elohima vārdā, kosmiskās saules, astrālās un zemes enerģijas vārdā, lai mūsu ienaidnieki, kas iemīt šajos priekšmetos, pēc tam, kad esmu piesaucis nāvi, nespēj nodzīvot ilgāk par vienu mēness apriti!»

Izrunājis šos vārdus, viņš tūlīt nolaida roku un garo bultu ietrieca apļa centrā, gluži kā caurdurdams dzīvu sirdi. Kad viņš to darija, viņa sejā atsj)ogaļojās briesmīgs, gandrīz nepanesams spēku saspringums.

Burvestības rituāla laikā Rams pastiprināja šīs vietas aizsardzību, lai nekāda naidīga enerģija nevarētu iekļūt tās robežās. Ap rituāla dalībniekiem viņš ar ogli apvilka milzu apli, pēc tam telpā izsvaidīja dzelzs naglu sauju. Zināju, ka daži šīs sektas adepti nēsāja vienmēr līdzi dzelzs naglas un ogles gabalus, «kas ir droši līdzekļi pret iespējamo vampirizāciju», kā mums sacīja Moracāno pirms ceremonijas.

Mēs vērojām notikumu attīstību kā vienkārši skatītāji, prātodami par to, cik efektīvas var būt šīs izdarības. Aplaidu acis visapkārt Sienu augšpuse līdz griestu velvei bija nokārta ar okultajiem trijstūriem un daždažādām plāksnītēm, ko klāja sen​ebreju rakstu zīmes.

Vai tas iespējams, ka, atrodoties šādā vietā, cilvēks var uzsūtīt nāvi no attāluma, dot triecienu, un viņa upuris neap​tvertu, kas ar viņu notiek?

Rituāls turpinājās jau ilgāk par stundu. Jau tāpat smacīgā gaisotne kļuva vēl smagāka kvēpināmo zāļu dēļ. Man bija grūti elpot. Natālija sāka stipri klepot Visiem rituāla dalībniekiem mūsu izturēšanās likās zaimojoša.

— Iesim prom no šejienes, — es pusbalsī nomurmināju.

Kāds vīrs ar drūmu skatienu pavadīja mūs līdz izejai, turēdams roku uz krūtīm. Viņš pavērsa pret mums savu īstenas mūmijas seju.

— Es nezinu, kas jūs esat, — viņš sacīja apslāpētā balsī, lai netraucētu ceremonijas gaitu. — Nezinu, nedz kas jūs šurp atvedis, nedz kāpēc… Bet jūs esat pelnījuši to likteni, kurus mēs šodien padarīsim nekaitīgus.

Viņš runāja dobjā balsī, bet viņa tonis bija pavisam bezkaislīgs, tas nepauda nekādas emocijas. Viņa vārdi skanēja gluži kā spriedums, krītot lejup līdzīgi giljotīnas asmenim, un man šai bridi bija neviļus jādomā par pagājušo laiku inkvizitoriem, kas sprieda tiesu tādā pašā cietsirdības pilnā pārliecībā. līkai kad bijām sasnieguši Klozela ielu, Natālija ierunājās par šo dīvaino vakaru: — Vai tu domā, ka viņu metodes ir efektīvas?

— Ļoti iespējams. Skaidrs, ka viņi izmanto rituālu, kas ir tik vecs kā pati pasaule. Kādreiz šo liturģiju droši vien noturēja, lai cīnītos ar gariem, kurus sauca par «dcmoniskiem». Kas attiecas uz viņu nodomu patiesumu un pamatotību… Rama cīņa ar vampīriem! Tādā gadījumā jāpiekrīt, ka pirms dažiem tūkstošiem gadu Rāms ir dzīvojis Rumānijā. Jāpiekrīt labā un ļaunā spēku esamībai un līdz ar Ramu jātic, ka vampīri ir dēmoni, kas ieradušies no elles. Tas ved prom no Renato D. atklāsmēm. Viņa uztverē vampīrisms ir nemirstības meklēšana.

— Bet ja nu vampīrisms ir ļaunuma kults?

—Tad vispirms jānotic ļaunumam.

— Taču demonisma sektas noteikti eksistē. Un melnā maģija nav ilūzija. Nesaprotu, kā, piemēram, var attaisnot Čārlzu Mensonu vai Žilu de Rē*, uz kura sirdsapziņas ir ne mazāk par sešsimt slepkavību.

— Mensons bija muļķis, bet. Zils de Rē slims. Esmu pārliecināts, ka vampīra kults ir gluži kas cits.

Būtu pārāk vienkārši tam piedēvēt nelietīgus noziegumus, lai to iznīcinātu. Kristieši daiļa tāpat, ķeltu priesterus apsūdzot melnās maģijas izmantošanā un apgalvojot, ka dievs Odins ir sātans un ka druīdu riti

atļāvuši ielaisties darīšanās ar elli. Tā paša fanātisma mudināta, inkvizīcija dedzināja un spīdzināja senās maģijas adeptus.

Pēc pastaigas pa pilsētu mūsu balsis sāka skanēt možāk. Atstādami aiz muguras Lielos bulvārus, mēs nu gājām pa Sen- denī kvartāla ieliņām.

— Visas reliģijas ir liekušās uzvarēt nāvi. Taču neviena šai tieksmē neatzinās. Maģijai ir tikai viens mērķis — atbrīvot cilvēku no zemes važām, taču maģijas adepti noņemas ar veltīgām nodarbēm, kas lielos noslēpumus pārvērš par okulto baka- leju, piedāvājot burvju formulas un preparātus. Vampīrisms pre​ tendē uz to, ka tam zināms īstais ceļš, kas ved cilvēku pretī nemirstībai. Šī mācība apgalvo, ka ceļš ir grūts, ka adepts pārcietīs briesmīgus satricinājumus, saticies ar nāves baismām, kad cilvēks un šausmas sastopas aci pret aci. Taču tā apgalvo arī, ka griba ļaujot pārvarēt visus šķēršļus un dzīvam iznākt no kapa. Vai vajadzētu noniecināt tādu mācību tikai tādēļ, ka šī mācība ir šaušalīga?

Mēs gājām pa Rivolī ielu, tad turpinājām ceļu cauri vecajam kvartālam, kas plešas ap Svētās Marijas baznīcu. Skulptūra, kas pacēlās virs ieejas baznīcā, man šķita zīme no augšas. Runa ir par dīvaino ragaino elku, kuru daudzus gadsimtus tur godā okultisti, par Luciferu, uzveikto eņģeli, kurš sēž slavas tronī pēc bijušās varenības atjaunošanas. Vai ļaunuma eņģelis varēja mirdzēt tik spoži?

TREŠĀ DAĻA Nemirstīgo ieleja

Mēs nupat kā bijām tikuši pāri Karpatu atzarojumam. Ciemati gadījās ceļā aizvien retāk. Tālumā laiku pa laikam parādījās kāda vientuļa no koka būvēta lauku māja vai zemnieku rati, kuri nesteidzīgi kustēja uz priekšu. Spožas saules apgaismotais ceļš, kas veda pa gandrīz vai vertikālām nogāzēm, kuras slējās augšup līdz nepieejamām virsotnēm, krauji stiepās kalnup.

Retumis pagadījās ceļā mednieku namiņi vai pa pusei ar sūnām apauguši ceļmalas krusti, dažkārt pakalnā pacēlās ari kāda veca cietokšņa varenās drupas; cietoksnis sargāja ieeju dziļā aizā, kuras dibenā čaloja upes ūdeņi…

Automobilis ar pūlēm spēja pārvarēt nebeidzamo stāvo kāpumu. Laikam cilvēka radīti mehānismi nav [»ielāgoti šai ne​iespējamo parādību zemei.

Iai nokļūtu 110 viena paugura citā un sasniegtu ceļa ļ>osmu, kas, taisnā līnijā raugoties, likās pavisam tuvu, mums bija vaja​dzīgas vairākas stundas.

Automobili mēs noīrējām Bukarestē pirms vairākām dienām. Šeit visas automašīnas, ko piedāvāja nomā, bija līdzīgas cita citai kā divas ūdens piles, bet sabiedriskā dzīve izcēlās ar nogurdinošu vienveidību. Vajadzēja pārvarēt Karpatu atzarojumus, šķērsot laika robežu, lai atklātu daļiņu no šīs zemes zudušās savdabības, daļiņu no šīs zemes noslēpumainās dvēseles un neapvaldītās kaisles. Šeit mēs vairs neatradāmies Rumānijā, bet gan TRANSILVĀNIJĀ! La neņem ļaunā tie, kas nosprauž robežas un sastāda politiskās kartes, taču tādos kalnos nemēdz pacelt cilvēku karogu!

Nav grūti saprast, kāpēc šis nepieejamais anklāvs kādreiz bijis daku dzimtais novads, «nemirstīgo ieleja», daku, kurus turēja godā senie grieķi! Šeit viss — gan augstienes, gan bezdibeņi — mērojams ar tādu mēru, kas ir īstenas dzīves cienīgs.

Novakarē mēs ieradāmies Bistricā, noslēpumainajā pilsētā, par kunt stāstīja Brems Stokers.

Mēs nezinājām, kāpēc mums vajadzēja atbraukt tieši uz šejieni, kāpēc mūsu ceļš uz Drakulas pili veda caur Bistricu, par spīti tam, ko rādīja ģeogrāfiskā karte, kuru es biju izpētījis sīki jo sīki. Taču kļūdai nebūtu vietas. Man ceļa piezīmju blokā šī pilsēta bija fiksēta kā vieta, kur pulcējas rumāņu maģijas sektas locekļi. Īstenībā runa bija par kādiem desmit cilvēkiem, no kuriem puse pat nedzīvoja Rumānijā.

Pietika, tāpat kā mēs, šķērsot robežu, vedot līdzi čemodānus, kas piebāzti ar rituāla priekšmetiem, lai varētu novadīt jebkuru ceremoniju jebkurās Rumānijas pilsdrupās. Kad pienāk rituāla laiks, ar to tad ari nodarbojas sarkanās maģijas adepti, kas Rumānijā apvienojušies «Zaļajā ordenī».

Motelis, kurā mums bija jāapmetas, atradās mazliet sānis no Bistricas. Ordeņa galva mūs jau gaidīja moteļa hallē. Viņam nebija nekā kopīga ar okulto zinātņu adeptiem. Savā lietišķa cilvēka uzvalkā viņš atgādināja oficiālu pārstāvi, kas ieradies darījumu vizītē.

Kad mēs piegājām klāt Vladimiram S., vienam no galvenajām personām, ar kurām Renato D. uzturēja kontaktu, viņš uz mums paraudzījās vienaldzīgu skatienu, it kā paraža prasītu, lai mēs pirmie stādītos priekšā. Es ievēroju viņam pirkstā gredzenu ar iegravētu drakonu. Tā nu mēs atradāmies tur, kurp bijām tiekušies. Klusums ilga pāris minūšu, beidzot gredzena īpašnieks franču valodā jautāja: — Ko jūs vēlaties? Šāds jautājums mūs pārsteidza nesagatavotus. Uz to vaja​dzēja atbildēt pavisam precīzi.

— Mēs dodamies pielūgt valdnieku noliktajā dienā un stundā — Kur jums jāierodas?

— Kurtja de Ardžešā, Vlada Drakulas pilī.

Vladimirs S. mums deva zīmi runāt klusāk.

— Diena un stunda vēl nav pienākusi. Kad jūs pēdējo reizi runājāt ar Renato D? —Tieši pirms nedēļas. Mēs piezvanījām viņam uz Venēciju.

— Pareizi. Jūs šeit gaida.

Viņam bija mazas, dzeldīgas acis, tādas kā dzīvniekam, kas pieradis dzīvot tumsā Viņš nemitīgi tās mirkšķināja, un šis triks viņu vērta līdzīgu naktsputnam, kas kāda draudīga iemesla dēļ ir pametis savu ligzdu kalnos.

— Kas jums zināms par vampīrismu?

Un atkal viņa jautājums bija tiešs, īss un spējš gluži kā šāviens.

— Nedomāju, ka mēs piecās minūtēs varētu apspriest šo jautājumu moteļa hallē. Vispār var sacīt, ka vampīriskā maģija tiecas iesūkt sevī pašas dzīves būtību aiz tām robežām, kuras liek miti — Jūsu iztulkojums ir oriģināls un īstenībā pareizs. Taču vārdi nekad neko nav mainījuši cilvēka dabā. Spriedelējumi divtūkstoš gadu garumā divtūkstoš gadu ilgs miegs. Un vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka cilvēkam bail 110 pieredzes un pārbaudījumiem, no šīs dzirksts, kura viņam iedveš šausmas un kurn viņš dēvē par ļaunumu. Vienīgi šī dzirksts spēj viņa dzīvi darīt pilnīgu. Dzīvi, kas ilgst trīsdesmit sekundes, divdesmit gadus, varbūt divtūkstoš gadu. Vai zināt, dk ilgu laiku cilvēks dzīvo tā pa īstam? Tikai dažas minūtes visā mūžā, reizumis — dažas stundas. Bet es apgalvoju, ka mums jāiekaro mūžība Taču, lai izvestu pasaulē, aiz nāves robežām, vienu atmodinātu būtni, tā ir jāatbrīvo no nekustības, jāizkausē tonnām bezgalības un nezināšanas ledus, kas to sastindzinājis. Vai gribat būt to vidū, par kuriem es nupat runāju?

— Esam atbraukuši, lai sevi pārbaudītu, bet galvenokārt tāpēc, ka nāve mums nav pieņemama Mēs zinām, ka tā ir tikai ilūzija, ka eksistē cita realitāte. Taču kā šo realitāti padarīt par organisku, kā to iemiesot ķermenī?

— Ķermenī? Jūsu ķermenis jau eksistē. Lai šī cita realitāte nemitīgi briest jūsos, ļaujiet bezgalīgajai patiesībai jūs ieskaut, iegūt varu pār jums. Esiet tie, kas nekad neguļ, tie, kas neko nedara automātiski, tie, kuri ne uz mirkli neaizmirstas, gūstiet uzvaru pār neapzināto sevī, tas ir, jums jāuzvar nāve. Jūsu ķermenis izdzīvos. Kā gan tas var satrūdēt? Jūsu atmodinātais gars miesas molekulas noturēs sevī un tad ķermenis nesadalīsies. Ķermenis pārvēršas pīšļos aiz dzīvības spēku trūkuma, aiz stinguma Ja cements starp ķieģeļiem pēkšņi sairst putekļos, māja sagrūst Sagādājiet sev cementu, kas nekad nesairst… un jūsu ķermenis izdzīvos kapā.

— Bet pastāv konkrēti paņēmieni, kā to darīt — Domāju, jūs tos zināt Tomēr ar vienu rituālu nepietiek. Vēl vajag, lai jūsu gars pastāvīgi būtu nemirstības idejas pārņemts. Tagad jūs brauksiet man līdzi. Tur varēsiet paskatīties. Vārdu sakot, netālu no šejienes ir tā vieta, kur mēs satieka​mies. Tāda kā savdabīga aizkapa universitāte.

Viņš iesmējās.

— Kā to saprast?

— O, tas ir vienīgi tēls. Tikai tēls. Tur jau vairākus mēnešus mēs mitināmies bijušajā iebraucamā vietā, kas tagad oficiāli skaitās Kultūras nams. Tur var iemācīties neticēt pīšļiem.

Mūsu automobilis atstāja aiz muguras Bistricu un sāka rāpties augšā pa priekškalnes nogāzēm. Pār zemi nolaidās nakts. Kalnu aprises nu vēl vairāk biedēja un vēl vairāk uzvēdīja skumjas. Šķita, aiz melnajām eglēm teju teju parādīsies vilku bari. Mums pretī brauca veci rati, kuru lākturis meta blāvu gaismu. Tie ripoja lejup pa lauku ceļu, kas bīstami izlocījās gar bezdi​beņa malu.

Uzlēkušā mēness gaismā mūsu acīm pavērās satriecoši skumja apkārtējo kalnu un ieleju ainava. Tas pats mēness bija iedvesis šausmas virs Lielā Kanāla ūdeņiem Venēcijā. Venēcijā vai Bistricā… Visur spīdēja tas pats mēness, it visur tas vērās ar savas bezprāta acs rēno skatienu.

Beidzot tumsā iezīmējās iebraucamās vietas divstāvu ēkas aprises. Dzeltenīgas gaismas kvadrāts norādīja, ka mājā kāds ir. Varbūt sargs.

Mūsu pavadonis deva zīmi, lai piebraucam mašīnu pie ēkas sienas.

Starmešu gaisma pārslīdēja pār fasādi, pēc tam apspīdēja mūsu kārtējā patvēruma stūri. Automobilis viegli noskrapstēja pret sienu un apstājās. Tiklīdz starmešu gaisma nodzisa, iestājās tumsa un klusums.

Daži šaušalīga klusuma mirkļi topašbrīd vedināja domāt gan par pasaules radīšanas sākumu, kad vēl nebija cilvēka, gan par mēmo klusumu, kurš, neapšaubāmi, visu apņems pēc pasaules gala. Nomācošs, draudīgs, mūžīgs klu​sums, pilns bezgalīgas nāves gurdenības.

— Var kāpt ārā, — mūsu pavadonis atvēra automašīnas durvis. Mēs rindiņā gājām viņam līdzi uz senlaicīgu celtni, kuras augšstāvā spīdēja gaismas kvadrāts.

Iebraucamā vietā, kur bijām apmetušies, no mansarda loga pavērās brīnumains skats. Mums visapkārt pretī saulei sniedzās bezgalīgi kalni, kas nožogoja šauras ielejas, kuras šķita cilvēkam nepieejamas. Tieši pretī mūsu mājoklim augšup tiecās kailas kalnu smailes, atgādinādamas par pagājības laiku slavu, par laiku, kad uz šīm milzu klintīm slējās īsti cietokšņi ar tumšām sienām un masīviem torņiem.

Varenais, biezais mežs augstkalnāju ainavai piešķīra teiks- mainibu, it kā zem koku vainagiem tas glabātu vecumvecus noslēpumus. Pie mansarda durvīm kāds pieklauvēja, un ienāca viesmīlis ar smagu bļodu rokās. Ieraudzījis atvērto logu, viņš pasmaidīja: — Visiem tūristiem patīk šis Transilvānijas apvidus. Bet viņi to nemaz nepazīst Tūristiem pietiek ar to, ka pāris dienu viņi pavada Bistricas pilsētas viesnīcā un vēja ātrumā drāžas pa kalniem, piebāzdami kabatas ar skatu kartītēm. Kaut gan, liekas, viņiem tā ari labāk.

— Kāpēc gan?

— Dažās ielejās šeit vēl sastopami vilki. Šī zeme neder atpūtai. Ticiet man.

Viesmīlis nolika uz galdiņa bļodu, kurā bija tipiskas balkā- niešu brokastis un, uz tām norādījis, sacīja: — Kad tiksiet ar brokastīm galā, esiet tik laipni un nokāpiet lejā, Vladimirs jūs gaida.

Viņš palocījās un izgāja, aizvēris aiz sevis durvis.

Tā mēs nonācām šai dīvainajā kalnu pajumtē kā «Zaļā ordeņa» viesi. Šeit atradās kulta centrs, bet mēs par šo kultu vēl neko daudz nezinājām. Taču Lielā rituāla diena tuvojās.

Brokastojot šajā viduslaiku mansardā, man šķita, ka es dodos ceļojumā aiz laika robežām sensenā bērnības sapnī, tāpat kā Alise Brīnumzemē, kad uz burvju takas pavīdēja skumjas. Vai skumjas bija viens no tiem retajiem brīnumiem, kas ved uz aizmākoņu karalisti? Tā mani sāka vajāt nemirstības rēgs, kas līdzinājās pretīgam skeletam greznās drēbēs… karaliskās nāves rēgsv Vladimirs S. stāvēja pie kopējās zāles lielā loga, tērpies garā sarkana samta halātā.

Viņš klusēdams vēroja pa logu zaļās priekškalnes, to fantastiskos līkločus. Viņš atgādināja vientuļu kalngalu, no kura dzīvajiem tiek ziņots par debesu zīmēm un nakts vēstījumiem. Pēc tam viņa skatiens pavērsās augšup.

— Rīt noteikti līs lietus, — viņš sacīja Tad, lēni pagriezies pret mums, turpināja: — Drīz pāri visam savilksies mākoņi. Šī nakts būs tumša: jums vajadzētu to izmantot, lai pārbaudītu savas spējas.

Vladimirs S. brīdi klusēja, pastaigāja pa istabu, tad atkal palūkojās uz mums ar savām mazajām naktsputna acīm.

— Kā jūs domājat kādā veidā gars var izdzīvot miesā, nodibināt saikni ar citas pasaules spēkiem un pat likt miesai dzīvot pēc smadzeņu sairšanas?

No šīs frāzes, kas bija izteikta pavisam ikdienišķā tonī pie saules apgaismota loga, man pār muguru pārskrēja šermuļi. Nāve, vienmēr nāve, jebkurā dienas un nakts stundā — garam jānes sevī nāves tēls un vēlēšanās to pārdzīvot!

Negaidīdams mūsu atbildi, Vladimirs turpināja: — Vispirmām kārtām vajag ietekmēt mūsu dubultnieku, padarīt to autonomu, likt tam iziet no miesām un klīst astrālajā plānā, iemācīt to dzīvot neatkarīgi no ķermeņa un tā refleksiem. Kad dubultnieks atradīsies pilnīgā pakļautībā, apziņa var pamest ķermeni un pārcelties, iemītot dubultniekā. Pēc nāves dubultnieks turpinās klejot, taču tas jau būs dubultnieks, kam ir apziņa, un mūsu vissmalkākie domāšanas mehānismi kopš tā brīža atradīsies tajā. Tad tas kļūs par domas valdnieku, miesas un vēlmju valdnieku.

Tad mums nemaz nebūs vajadzīga sirds, aknas vai muguras smadzenes. Ari galvas smadzenes varēs mierīgi trūdēt galvaskausā… Dubultnieks tad kļūst aktīvs, tam ir apziņa, tas aizstāj visus organiskās dzīves mehānismus. Dubultnieks sāk dzīvot un ved sev līdzi ķermeni kā tāda neredzama gāze, kas piepūš gaisa balonu. Inertā masa, kurai laupīta dzīvība, tūdaļ iegūst veidolu un paceļas debesīs. Cilvēks, kas dzīvo pilnvērtīgu dzīvi savā dubultniekā, kurš pa īstam viņā ir iemi- tis, — tāds cilvēks nekad nemirs, tāpēc ka viņš jau pakļauts likumiem, kas ir saistoši dubultniekam.

Vladimirs vēl ilgi runāja par dubultnieku, par izdzīvošanu un nāvi. Beidzot viņš 110 mums atvadījās un atstāja istabu. Mēs dzirdējām, kā viņš kāpa lejā pa kāpnēm, kas, bez šaubām, veda uz kādu iebraucamās vietas pagrabtelpu.

Es iztēlojos, kā Vladimirs šķērso Erebu, nonāk uz visa cilvēciskā robežas un ietiecas aizvien tālāk un tālāk pazemē… Un viņam pretī cits pēc cita slienas augšā miroņi… Aizgainīju šo domu un atvēru logu, lai ievilktu svaiga gaisa malku un izgaisi​nātu sirdi stindzinošo iespaidu, kādu bija atstājuši viņa vārdi.

Mēs nezinājām, ko mums nesīs šī nakts un kādā veidā «Zaļais ordenis» grasās mūs ietekmēt Vladimirs mums bez aplinkiem paziņoja: «Izmantojiet šo nakti, lai pakļautu savu dubultnieku.» Zināju, ka jauns mēness veicina dubultnieka iznākšanu, ka tas pievelk smalko veidolu, izraisa dīvainas parādības, stāvokļa pārvērtības, kas normālam cilvēkam izpaužas kā bezmiegs, nervoza drudžainība, vēlāk arī kā nekontrolējamu tēlu uzplūdi vai vēlmju strāvas, kas nāk no zemapziņas. Bez šaubām, vajadzēja tikai izmantot pavisam noteiktu maģisko paņēmienu, ko līdzīgu burvju vārdiem, lai šis parādības pastiprinātu un atdalītu dubultnieku no fiziskā ķermeņa. Un kas zina, vai tik Transilvānijas kalni neietekmē cilvēka garu? Visa pagātnes maģija te palikusi iedarbīga, un no šīs zemes plūstošā enerģija pēc vairākiem gadsimtiem joprojām ir tā pati. Nekas nav mainījies. Iespējams, ka Nemirstīgie vēl mīt šais nepieejamās ielejās, kuras dažkārt atklājas skatienam tur, kur kalnu ķēde pārtrūkst Tiklīdz mēs apgūlāmies, briesmu nojauta lika mums visiem spēkiem pretoties miegam. Veselu stundu es pūlējos turēt acis vaļā, pievērsis skatienu hipnotizējošam sveces atspulgam mansarda loga stiklā. Tad manas acis aizvērās, it kā neizturējušas tās biezās tumsas slogu, kura smagi klājās pār kalniem un mūsu mājokli. Zem maniem plakstiņiem vēl līpinājās sveces liesmiņa. Man šķita, ka viss mans augums grimst miegā, bet it kā uz iekšu vērstās acis paliek vaļā. Joprojām redzēju liesmas atspīdu, kas nu bija ļoti tāls.

Turpināju grimt miegā, kas līdzīgi aizsargapvalkam apņēma manu nomodā palikušo apziņu. Jo dziļāks kļuva miegs, jo mazāk biju tiesīgs pazaudēt no redzesloka mirgojošo atspīdumu, kas trīsoja manī. Kāda balss čukstēja nesakarīgus vārdus…

Liekas, es sapratu tās teikto, un tas, ko šī balss mācīja, momentāni iedvesa man bailes… Ko tā teica?

Tas bija sajūtams daudz spēcīgāk nekā vārdi, šķita kā svelme vai aukstums, vai šausmu dvaša, šķita kas vārdos neizsakāms, tomēr sajūtams gluži kā apdegums vai kliedziens.

Kolīdz balss noklusa, atspīds, kas mirguļoja manās acīs, uzsprāga, izbārstīdams neskaitāmas dzirkstis un manā galvā atbalsodamies ar mežonīgām sāpēm, it kā tajā būtu iespēris zibens.

Mana elpa kļuva nevienmērīga. Ar katru ieelpu man kļuva aizvien grūtāk ievilkt plaušās gaisu, likās, nakts tumsa uzsūc skābekli, izretinādama atmosfēru. Un tad zem maniem plakstiem parādijās tēls, kāds tumšs veidols ar caururbjošu skatienu, kas vīdēja tajā vietā, kur bija līpinājies sveces atspīdums. Es nespēju paelpot Šis veidols kā tāda dēle piezīdās maniem plakstiem un, lai izdzīvotu, dzēra manu dvašu.

Bailes mani saglāba ar jaunu spēku: ar vienu elpu bija jāiztiek mums abiem… Nenovēršama nosmakšana… Tēls izzuda kaut kur pie kakla, un es pamodos — vai arī man šķita, ka esmu pamodies, — nepazīstamā telpā.

Dīvaina gaismēna plūda no atveres, kas izskatījās līdzīga mūsu mansarda logam. Bija ļoti auksts.

Pamodos, vārda tiešā nozīmē tiku izrauts no miega skaujām, sajuzdams stipru grūdienu sirds apvidū.

Pēc tam bailes vērtās izbrīnā. Mana straujā elpa nebija nekas salīdzinājumā ar to drausmīgo dvašu, kura, šķiet, plūda no visām pusēm! Istaba bija dzīva! Sienas smagi pūta, gluži kā kalēja plēšas! DZĪVA ISTABA.. Un man kļuva skaidrs, ka tas ir īstais apzīmējums, kad ieraudzīju sienu detaļas… sienu, kas

bija izvagotas zilganām vēnām, pa kurām tecēja šķīdums, ik bridi ievizēdamies spožāk Pacēlu acis un redzēju griestus, kas bija nervu caurausti, līdzīgi pulsējošai miesas daļai, kuras konvulsijas dīvainā kārtā atbalsojās manos paša nervos. Palēnām sāku aptvert, kas noticis: es dzīvoju šīs istabas ritmā! Pa sienu aizslīdēja ēna.. Tās dzel- dīgās acis gailēja kā tādas maldugunis. Mana mute lēni vērās vaļā, un es sajutu, kā no manis izlaužas mežonīgs kauciens. Ēna noraustījās, piemetās man klāt un izstiepa uz manu pusi neskaidri saskatāmus pirkstus: —Tu iesi uz turieni!!! Uz turieni!!! Uz turieni!!!

Pēc tam itin nekā vairs nebija.

Iestājās sprindzīgs, kliedzienam līdzīgs klusums bez sākuma un gala. Man no pieres plūda karsti sviedri, es tos sajutu uz lūpām, tie caurcaurēm bija izmērcējuši kreklu… Tas turpinājās ilgi, ļoti ilgi. Man vajadzēja no sejas noslaucīt sviedru lāses. Vajadzēja pacelt roku. Man tā bija jāpaceļ. Taču nedz rokas, nedz.kājas man neklausīja Mans augums bija pilnīgi paralizēts.

Gulēju uz muguras gluži kā līķis. Jā, no malas skatoties, neviens nedomātu citādi. Es izskatījos pēc miroņa. Šajā mirušās miesas čaulā dzīvība turpinājās. Dzīvība, kuras kūsāšana, šķiet, grasījās saplosīt gabalos manu skeletu. Taču miesa nepakļāvās. Un tad es atkal sajutu konvulsijas sirds apvidū. Viss mans ķermenis negaidot palēcās uz augšu… Neiedomājami liels spēks mani meta pret sienu. Tomēr es neko nesajutu, kad mani kauli lūza, bet galva saskaldījās šķēpelēs. Nekādu sāpju. Tikai neizsakāmi stipru reiboni kādu sekundes daļu, kamēr turpinājās mans lidojums.

Tad sajutu otru grūdienu. Atvēru acis. Mana sirds dauzījās mežonīgā ritmā Radās iespaids, ka es vienā naktī esmu daudz​kārt nomiris un dzīvojis vairākos ķermeņos…

Pa mansarda loga mazliet pavērto slēģi lauzās iekšā blāva dienas gaisma. Mans augums bija smags, mute izkaltusi, it kā es vakar vakarā būtu lietojis narkotiskas vielas. Ar pūlēm pie- slējos augšā no gultas, steigdamies atvērt logu. Istabā ieplūda svaigs gaiss. Izbāzu galvu ārā pa logu, lai apžāvētu nosvīdušo pieri. Tālo smaiļu draudīgos siluetus apspīdēja pirmie ausmas stari. Tur, tālu no šejienes, kāds mani gaidīja sēru pilnajā vir​sotnē, kas pacēlās pār Kurtja de Ardžešas pilsētiņu.

Kādu rītu es ausmas stundā kāpu augšup pa ceļu netālu no mūsu mītnes. Piepeši nezināmu iemeslu dēļ viss ap mani mainījās. Iestājās rudens. Caur vieglu miglas plīvuru saule spoži apgaismoja kalnus. Nekad vēl šo apkārtni nebiju redzējis tik skaistu. Koku sarkanīgās lapas liesmoja saulē. Šķita, visu mežu pārņēmis ugunsgrēks. Pagāju garām pussagruvušai sienai un nonācu pie liela portāla. Vīrs aitādas kažokā un augstu čigānu ausaini galvā ar lielu zemnieku grābekli aizšķērsoja man ceļu. Viņš man uzmeta naidīgu skatienu un, sažņaudzis rokā grābekli gluži ka ieroci, pavēlēja: — Jūs iet prom! Šite ir privātais īpašums!

Garais ceļš pa kalniem mani bija nogurdinājis. Es ar zīmēm parādīju, ka esmu viņu labi sapratis, un griezos atpakaļ. Taču, kolīdz viņš pazuda aiz ceļa līkuma, iegāju mežiņā, nolēmis pārkāpt aizliegumu. Nez kas vilka mani uz biezokni, it kā koki glabātu kādu noslēpumu.

Kādas piecpadsmit minūtes gāju pa mežu, kamēr atkal no- k]uvu uz ceļa. Apmetu līkumu ap portālu ar tā dīvaino sargu. Saule spīdēja arvien spožāk…

Soļoju, gluži kā zinādams, kurp jāiet Man likās pazīstams katrs ceļa posms, katrs koks, kas auga ceļmalā.

Esmu šeit jau bijis. Bet kad? Nekādi neatceros.

Pēkšņi no pameža izdzirdēju nākam tādas skaņas, it kā tuvotos ļaužu bars.

Paslēpies aiz koka, sāku gaidīt Es nojautu, kam jānotiek. Šķita, ka to atminos. Šī balsu murdoņa, lapu čaboņa zem kājām manī modināja nepatīkamas izjūtas. Galvā spēji sadrūzmējās drudžaini, trauksmaini tēli.

Tostarp troksnis kļuva skaļāks. Ceļmalā parādījās daži stāvi, aiz tiem vēl citi… Visiem mugurā bija sēru drānas. Viņi lēni kustējās pa ceļu, murminādami dvēseles aizlūguma lūgsnu.

Bēres meža vidū, tālu no apdzīvotām vietām!

Pēc tam ieraudzīju zemnieku ratus, kas bija pārklāti ar melna samta audumu. Zārks bija vaļā. Šausmās ieraudzīju jaunas sievietes līķi, tādas sievietes, kura mūža miegā iemigusi pašā sava skaistuma plaukumā. Viņai mugurā bija sarkans tērps, mdenīgs tērps, kurā viņai bija jāsastopas ar nāvi un augšāmcelšanos. Viņas mazliet pavērtās lūpas atsedza divus mazus, asus zobus, kas bija līdzīgi mednieka nogalināta, plēsīga zvēra ilkņiem. Es zināju viņas vārdu. Viņu sauca Barbara. Tagad aptvēru, ka šo sievieti esmu pazinis citā, sensenā laikmetā. Tā bija Barbara de Silli, vācu Mesalīna, imperatora Zigismunda iemīļotā, kas bija izrauta no nāves rokām un uzņemta Drakona Ordenī; viņa kļuva par «dzīvo mironi», un viņas dvēsele piede​rēja tumsas valdniekam Vladam Drakulam!

Bēru gājiens virzījās uz portāla pusi.

Mazliet pagājos pa ceļu uz priekšu. Zināju, kurp dodos un kas man atklāsies. Mežs pēkšņi pašķīrās, un manā priekšā pacēlās tumšas pils sienas, šī pils ar robainiem torņiem atgādināja milzu kuģi, kas stāv varenu egļu vidū. Mani pārsteidza skumju noskaņa, ko uzjundīja šī vieta. lielākā daļa logu atradās pretī cietokšņa sienai un šķita kā tādas aklā acis. Aiz viena no šiem logiem Barbara de Silli bija sastapusi nāvi.

Cauri plāksnēm, ar kurām bija izlikts pagalms pie parādes ieejas, spraucās laukā nezāles. Viss šeit liecināja par pamestību un izmisumu. No zāles aizstiepās milzu gaiteņi, bezgalīgi gaiteņi, kas bija klāti mūžseniem putekļiem.

Un tad parādijas kāds stāvs senlaicīgā tērpā. Tas nekustīgi gluži kā statuja stāvēja uz milzīgo kāpņu augšējā pakāpiena. Tas ierunājās baismā balsī: — Viņa ir mirusi, vai ne! Kas jums šeit darāms?

Pēc tam balss pēkšņi mainījās. Tā kļuva maiga un melodiska: — Galu galā, kāpēc jūs nevarētu būt mans viesis. Galds tieši klāts diviem.

Uz masīva ozola galda bija nolikti divi porcelāna šķīvji. Ar šausmām ieraudzīju, ka vienā no šķīvjiem guļ varenliels melns kakis. Stāvs pamāja ar roku, un dzīvnieks uzreiz pamodās un nolēca zemē.

Apsēdos pie galda, kur nolikts šķīvis. To pašu darīja ari stāvs senlaicīgajā tērpā. Tā kvēlošās acis palūkojās uz manu tukšo šķīvi.

— Vai patiesi jūs neēdat kaķus?

Stāvs iesmējās, joprojām raudzīdamies uz manu šķīvi. Ko viņš ar to domāja? Kaķis… Kāpēc kaķis?

Es ar roku nevērīgi pārvilku pār šķīvi. Šķīvis bija silts, it kā kaķa klātbūtne to būtu magnētiski uzlādējusi. No šī šķīvja man jāēd! Tas pārlieku atgādināja burvestību. Galds bija klāts ne jau gadījuma pēc. Un ne jau gadījuma pēc uz tā bija aiz​midzis šis dīvainais kustonis. Šķīvis bija tukšs — tomēr silts, it kā glabātu kādas būtnes neredzamo klātbūtni. Un tad man prātā atausa skaidra aina. Es pavisam reāli ieraudzīju istabu augšstāvā, istabu, kuru labi pazinu. lielā gulta istabas dziļumā glabāja to pašu baismo sil​tumu, to pašu neredzamo klātbūtni.

Barbaras de Silli dvēsele nebija pametusi šo nolādēto vietu. Man šķita, ka es viņu biju noģidis kaķa acīs un kustībās, ka viņa ņēmusi dalību burvestībā ar manu šķīvi… Saimnieks piepeši ierunājās melodiskā sievietes balsī… Un ši balss mani aicināja ieturēt baismīgu maltīti. Galds kļuva par noslēpumaina rituāla altāri. Es biju uzaicināts baudīt pēdējo vakarēdienu. Man vajadzēja pusdienot kopā ar nāvi, lai es kļūtu par vienu no kulta adeptiem, kļūtu nemirstīgs.

Atvēris acis, ieraudzīju pazīstamās priekškalnes, kas ieskāva iebraucamo vietu. Pussabrukusī siena ceļmalā liecināja, ka te reiz stāvējusi kāda sena celtne.

Natālija, kas pētīja šīs drupas, izbrīnā palūkojās uz mani.

— Kur tu biji? Es tevi trīs reizes saucu. Nekādas atbildes. Tu nekustīgi sēdēji uz šī akmens, acis aizvēris, it kā gulētu.

— Esmu šeit bijis. Ļoti sen. Varbūt te, kur ir šī siena, kādreiz stāvējusi pils! Taču esmu pārliecināts, ka neredzamā klātbūtne nav atstājusi šo vietu. Viņa vēl ir tepat!

— Kāda «viņa»?

Atstāstīju Natālijai savu dīvaino vīziju, un viņas seja pēkšņi nobālēja.

— Neiespējami. Vai zini, ko es nupat atradu aiz šīs sienas?— Un viņa aizveda mani viņpus sienas.

Tur, aizaugusi ar dzelkšņiem, atradās ieeja pazemē vai, pareizāk, ieeja vietā, kas kādreiz bijusi pazeme.

—Jānokāpj daži pakāpieni, — Natālija satraukusies noteica, — es tikko biju nogājusi lejā… un vai zini, ko tur atradu? Nosprāgušu kaķi, kas gulēja blakus saplēstam šķīvim.

Mani sāka kratīt drebuļi. Kur mēs atradāmies? Kādā laika pazemē, kādās šausmu krustcelēs? Mēs nokāpām pa klintī iz​cirstajiem pakāpieniem.

Ejā varējām tikt uz priekšu, tikai sametušies deviņos līkumos, taču drīz vien mums ceļu aizšķērsoja nepārvarāms ak​meņu, zemes un koku sakņu mudžeklis. Es aizdedzu šķiltavas. Natālija noliecās. Šajā dabiskajā dūmakā gulēja tārpu sagrauzts nobeidzies kaķis.

Es neviļus atsprāgu atpakaļ. Stiprā smaka liecināja, ka trūdē​šanas process sācies jau labi sen.

Acu priekšā momentāni pazibēja tēlu virkne: ozola galds, kaķis, kas gulēja savādā šķīvī, pils masīvie torņi, bēru gājiens, Barbaras de Silli sarkanās lūpas, kas atsedza divus šausmīgus, asus zobus…

Vai tas bija bijis sapnis? Kas šai vietā noticis?

Un kur radies šis nosprāgušais kaķis un saplēstais šķīvis? Kādas šausmas klīda pa šiem akmeņiem?

No smirdošās pazemes izgājām svaigā gaisā un, nosēdušies uz pussagruvušās sienas, tā palūkojāmies viens otrā, it kā mums būtu zināms kāds briesmīgs noslēpums. Natālijas acīs iezaigojās aizsena uguns.

Jutu, ka manās lūpās ievilcies tas pats šausmīgais izloks… Mūs bija apsēdušas, nobūrušas no pagājības ieradušās būtnes, it kā tās būtu iemitušas mūsos.

— Pirms iestāsies nakts, mums jāizpilda kāds uzdevums.

Es runāju pusbalsī, it kā bīdamies, ka mani kāds varētu sadzirdēt Natālija saprata manu mājienu.

— Atgriezīsimies šeit ar Abramelīna grāmatu. Mums jāpa​vada nakts šai pazemē, vai ne?

Viņas smaids jau vairs nebija cilvēka smaids. Tas bija smaids, kas piederīgs citām, ļoti tālām vietām… Tas zaigoja saulē gluži kā naža asmens.

Nakts bija iegadījušies gaiša.

Cik tālu vien sniedzās skatiens, apkārtni apspīdēja mēness.

Mēs gājām pa taciņu, kas veda lejup uz mežiņu, līdz sienas gruvešiem, kas aizslēpa ieeju pazemē. Šķita, viss ap mums ir sastindzis gaidās.

Nakts bija klusa. Klusumu pārtrauca vienīgi parastā čaboņa mežā.

Kādu brīdi pastāvējuši nekustīgi, ielūkodamies tumsā, mēs pašķīrām kramus, kuri aizšķērsoja ieeju apakšzemē. Aizdedzām sveci, apgaismodami pakāpienus, kas veda lejup. Un tur, pie pussatrūdējušā līķīša, atvērām nelielu koka lādīti ar rituāla priekšmetiem; tajā atradās Abramelīna grāmata, divi bronzas svečturi, zelta upurtrauks, uz kura bija iegravēts drakons, duncis, kas bija rūdīts ar upurēta dzīvnieka asinīm, kvēpināšanai nepieciešamās smaržzāles… un spogulis, kura gludajā vnsmā sveču gaismas spīdumā atspulgojās apakšzemes zemā velve.

Biju pārliecināts, ka tieši šeit ir tā liktenīgā vieta, kur Barbara de Silli aizgāja no šīs pasaules, lai ieietu citā dzīvē. Mēs varējām nodibināt kontaktu ar viņu. Mums tas jādara.

Viņai bija jākļūst par to nesaraujamo saikni, kas vienos mūs ar nakts spokiem. Tā viņa vēlējās, es to jutu. Mēs tikām aicināti pie viņas.

Aizdedzu sveces abos svečturos, kurus nolikām abpus kaķa līkītim.

Tupējām pie ši smirdošā līķa, jo mums nebija iespējas parauti es nostāk, tāpēc ka šaurība ierobežoja mūsu kustības.

Plakans akmens mums noderēja j>ar kvēpināmo trauku. Aizdedzinādams smaržzāles, jau zināju, ka pēc brīža gaisā vērpsies bieza dūmu grīste, veicinādama mūsu «dialogu» ar šīs apkaimes garu.

Spoguli es noliku pie ieejas apakšzemē tā, lai tas atstarotu un mums sūtītu mēnessgaismas starus.

Zinājām, ka mēness ietekme ir noteicošā. Tam vajadzēja uzņemt sevī visu šīs vietas magnētismu, visu tās

emocionālo lādiņu un likt garam parādīties un materializēties.

Noliecies pār līķi, es noskaitīju lūgsnu, vērsdamies pie kaķa gara: «Sekmeta! Tu, kas sēdi pašā debesu vidū, vēstī mums par asins spēku, kas piešķirts šai vietai. Atmodini aizmigušās balsis un liec tām izkliegt savus vārdus! Sekmeta, Azi, Sokars, Apofiss! Dižās Tumsas glabātāja vārdus. Dod mums šīs vietas atslēgas, jo šodien mēs esam tavi viesi!»

Izteicis šos vārdus, es paņēmu rituāla dunci un lēnām dūru to iekšā dzīvnieka trūdošajās miesās, līdz tas stingri tur iestrēga, sliedamies laukā kā tāda antena un atstarodams sveču liesmu. Tad no kabatas izvilku nelielu bārdas nazi un ar to sev iešķēlu plaukstas pamatā, Natālija darīja to pašu, un asinis divās strūkliņās nu tecēja traukā, kas stāvēja vidū starp mums abiem.

Es atvēru Abramelīna grāmatu un sāku lasīt trīspadsmito izsaukumu, kas paredzēts «līķa atmodināšanai». Tumsā atskanēja tūkstoš gadu veci vārdi, un man šķita, ka tas viss notiek ļoti sen, pie jaunas sievietes līķa, sievietes, kuru nupat aizsau- kusi nāve…

Tas notika imperatora Ungārijas Zigismunda [7] galmā.

Izsaukšanas noslēgumā mēs pēc kārtas ieņēmām pa malkam šķidruma no trauka… mūsu pašu asinis, jo asinis ir atmiņu nesējas. Pēc šīs komūnijas es aizvērtām acīm, gremdēdamies meditācijā, ar roku sažņaudzu dunča asmeni, kas slējās ārā no trūdošā līķa. Sajūta bija šaušalīga. Mana roka atradās tādā kā nervu šokā, sajutu tādu kā nemitīgu čirkstoņu, šķita, ka sīktu kukaiņu miriādes.

Mana roka bija gluži kā paralizēta, tai dzīvību bija atņēmusi enerģija, kas plūda no nāves dzīlēm.

Pēc tam pienāca kārta plecam, kas palēnām sastinga. Man sala Šo aukstumu izstaroja mani kauli, un tas paralizēja manu skeletu, bloķēja saites, aiz​ņēma mana auguma tukšās vietas, un likās — manā ķermenī nav nekādu iekšējo orgānu.

Es biju skelets, kas piepildīts ar aukstumu, tāds kā stiklains nāves apņemts veidols, kas var ieiet aizkapa telpā… Es nesu sevī nāvi. Sajutu, ka tā mīt manī. DZĪVA nāve, pilna griezīgu gaudu, apslāpētu kliedzienu un klusu žēlabu…

Trakā vibrācija kļuva vēl stiprāka Varēja nodomāt, ka dunča asmens vada nezināmu enerģiju, kas vārda tiešā nozīmē plūda iekšā manī, uzlādēja manas asinis, rotaļājās ar manām molekulām. Acis taču man dotas, lai redzētu. Šī doma man ienāca prātā pēkšņi, gluži kā trauksmes signāls. Es atvēru acis. Gaisotne bija drūma, kvēpināmo zāļu dūmiem piesātināta, sabiezināta un smaga. Mēness gaisma iekļuva apakšzemē, tomēr neaizsniedza tās dibenu. Kad es ar roku aptvēru dunča asmeni, Natālija bija nopūtusi sveces. Mums bija jāredz tumsā!

Jāizmanto kaķa skatiens, kuram vienmēr samanāmi lietu neredzamie dubultnieki…

Tā nu es plati atvērtām acīm lūkojos tumsā Taču šīs acis vairs nebija manas. Tās man bija aizdotas uz vienu nakti, tāpēc tas, ko ieraudzīju, vairs nebija cilvēku pasaulei piederīgs.

Cauri dūmiem iezīmējās seja. Vai vismaz kas tāds, kas atgādināja seju.

Būtne atradās šeit, nekustīgi pievērsusi mums plati ieplesto acu skatienu, un šai sejai bija Barbaras de Silli traģiskie vaibsti! Taču lūpu būtnei nebija, tai vietā plaiksnīja divas ziloņkaula krāsas zibens šautras.

Parādība lika mums nodrebēt Taču vai tā patiesi bija seja, kas izsaukta no bezdibeņa? Varbūt mēs bijām tikai rotaļlietas baismās, dūmu un šausmu pilnās alas rokās? Tomēr skaidri redzēju šo veidolu, kas bija ieradies no nakts tumsas.

Es čukstus nosaucu vārdā «dzīvo mironi», ko biju izsaucis šai saulē ar Abramelīna rituāla palīdzību.

To, ko mēs ieraudzī​jām, šo ugunīgo skatienu, šos ziloņkaida krāsas zibšņus, es nodēvēju par Barbaru.

Viņas acis lūkojās uz mums, te uz vienu, te otru.

Tās bija bezjūtīgas sievietes acis, kas kvēloja elles ugunīs.

«Nāciet pie manis… man vajag, lai jūs būtu man blakus, man jāsajūt jūsu siltums, jādzer jūsu dvaša…»

Kas to sacīja?

Man likās, es dzirdu šo baismos vārdus, it kā tos kāds būtu izrunājis manī pašā, kāds, kas nebija es. Šī balss, šis skatiens…

Viss šķita saistīts ar aizseniem murgiem. Man radās vēlēšanās mesties klāt šai sejai, jo no tās vēdīja tāda kā neizprotama aizkapa nostalģija. Manā dvēselē jaucās šausmas un vēlme.

Topašbrīd vīzija izgaisa. Palika vienīgi pazemes tumsa un mēnessgaismas baltais plankums pie ieejas tajā. Tomēr īstenībā parādība nebija izzudusi. Ar tagad jau neredzamo tās klātbūtni bija piepildīta visa pazeme. Saindēta gaisotne iestrāvoja mūsos ar katru elpas vilcienu. Mēs ieelpojām nāves skābekli.

Aizdedzu sveci vienā svečturi, lai atbrīvotos no ilūzijām, kuras dažkārt rada tumsa.

Natālija bija attupusies pie alas sienas, saņēmusi galvu rokās. Viņa ilgi palika šādā prostrācijā, pēc tam beidzot pavērās manī.

Viņas acīs nozibsnīja dzirkstis… šaušalīgas dzirkstis asins krāsā.

Viņai bija Barbaras de Silli acis!

Mani bija hipnotizējis šis ugunīgais skatiens, šī drausmā būtība, kas mita viņā, kas bija ieguvusi savā varā viņas miesu, viņas smadzenes.

Natālijas lūpās rotājās ledains smaids. Salts kā tāds bārdas naža asmens.

Puskrēslā spīdēja viņas zobi.

Pēc tam viņa pagriezās un nopūta sveču liesmas. Šī rīcība bija baiga, jo liecināja par pakļaušanos svešai ellišķīgai varai.

Man šķita, ka pazeme, ko piepildīja ēnas un čaboņa, sevī vienīgajā ietvērusi visu mūžību. Šī drausmīgā sastapšanās man tagad ļāva atrasties uz vispasaules nāves noslēpuma atklāšanas robežas.

No nebūtības man pretī sniedzās divas rokas.

Sajutu, kā pirksti taustās ap manu kaklu, slīd pa to… Natālijas augums pieskārās manējam. Kā sapnī es uzliku roku uz viiias kājas un noglāstīju ādu. Tā bija auksta… auksta kā ķermenim, kurā vairs nav dzīvības. Bet viņas lūpas bija karstas, it kā visa viņas dzīvība būtu saplūdusi tajās, lai skūpstā sniegtu dzērienu, kas dāvā nemirstību. Šie čūskas glāsti, ellišķīgā apdedzināšana.. Tas viss nede​rēja tumsas pasaulei, kur nāves vairs nav.

Es viņu noskūpstīju uz aukstā vaiga. Viņa oda pēc valgas zemes. «Jums mīlēt vienam otru nozīmē dzīvot nāvē,» atkārtoja balss, kas mita manī. Šī balss manī modināja bezgallielu vēlmi Tad izdzirdēju Natālijas balsi, kas čukstēja man ausī.

«Kas tu esi? Kāpēc atrodies šeit?»

Viņa piepeši strauji atrāvās Uz sienas pusi, it kā neredzama spēka atsviesta. «Dzen viņu prom! Dzen prom! Viņa vairs negrib aiziet! Dzen viņu prom!» Natālija pēkšņi sāka kliegt, raustīties un konvulsīvi vēcināt rokas, it kā tiekdamās izrauties no ciešām skaujām.

Viņas skatienā vairs nekvēloja neprāta dzirkstis, kas mani bija savaldzinājušas.

Tagad viņai bija ietramdīta dzīvnieka acis.

Pēkšņi viņas augums sastinga nekustībā Viņa atkal palūkojās manī, un šķita, ka viņas skatiens izurbjas man cauri.

— Kliegt nav nozīmes! — viņa sacīja dobjā balsī, kuru bija grūti pazīt — Esmu šeit Vienmēr esmu šeit Kurš gan iedrīkstēsies man pavēlēt, lai nenāku šurp? Šī vieta uz mūžiem pieder man! Jūs esat mani, tāpat kā es esmu jūsējā. Jums vajag tikai vēlēties manu klātbūtni, lai es parādītos jūsu vidū. Nē! Neskūpsti mani vairs! Jūs būtu varējuši mirt..

Natālijas seju pārklāja skumju plīvurs.

Iestājās nomācošs klusums.

Pārvarot mani sagrābušās bailes, es otrreiz atkārtoju Maga Abramclīna trīspadsmit izsaukumus: «Pežer-Etiae-Džizig-Eaite- Reneg!»

Natālija tukšu skatienu vērās uz dunča asmeni, kas joprojām palika iedurts kaķa līķī. Es atkārtoju izsaukumu trešo reizi. Man bija jāzina, par spīti manām bailēm un šausmām, bija jāzina, vai tas viss nav

tikai drausmīga fantasmagorija…

Auksti sviedri klāja visu manu augumu, kas nu bija kļuvis smags, kā ar svinu pieliets.

— Viņa atgriežas, — Natālija nočukstēja.

—Tā vajag. Bez viņas mēs neko neiespēsim.

Es atbildēju tik kategoriski, ka likās, esmu atklājis sevī reizē iemītam divas esības: vienu, kurai neizdodas pārvarēt bailes, un otru, kas atsvešināti vēro notiekošo, it kā tas viss jau būtu kādreiz pārdzīvots tādā pašā veidā un šai pašā vietā. Piepeši sajutu tādu kā vēsmu. Varbūt no ārpuses pazemē bija ielauzies vējš?

Taču šī gaisa kustība bija acumirklīga. Pēc tam iestājās neparasts klusums. Un tad mēs pavisam skaidri saklausījām raudas. Pie ieejas, kuru joprojām apspīdēja mēnessgaisma, pavīdēja veidols, kuru es atpazinu, — seja ar nekustīgu skatienu un divām ziloņkaula krāsas zibens šautrām vietā, kur jābūt zobiem.

Taču tas turpinājās tikai īsu mirkli.

Jutu, ka sirds stājas. Manām acīm vajadzēja sastapties ar šo skatienu, to izturēt, ja gribēju izprast sevī snaudošo bez​dibeni.

Dzirdēju, kā Natālija kustas pustumsā. Viņa gāja lēni, piesardzīgi, līdzīgi cilvēkam, kas tumsā ko meklē. Un tad ieraudzīju priekšmetu, kas iespīdējās viņai rokā, — trauku, kura dibenā bija palicis nedaudz mūsu asiņu.

Viņa virzījās uz dīvainās parādības pusi, un es sapratu, ko viņa grasās darīt Natālija izstiepa roku un nolika trauku pie ieejas pazemē.

Natālijai pietiktu izdarīt vienvienīgu kustību, lai pieskartos «dzīvā miroņa» sejai!

— Viņa izdzers… viņa izdzers, — Natālija murmināja, kā lūgšanu skaitot, — šis trauks lai ir viņas, mūsu asinis piederēs viņai.

Natālija gāja tālāk, raudzīdamās ugunīgajās acis, kas mirdzēja mēnessgaismā. Pēkšņi viņai sāka ļimt ceļi. Viņa sastinga nekus- tībā, kāds noslēpumains spēks viņu saistīja pie zemes.

Pacēlis acis, paskatījos uz ieeju apakšzemē. Seja bija iz​gaisusi.

Natālija lēnām atguvās.

Es iededzu sveci un tuvojos tai vietai, kur mirdzēja trauks ar zeltītā drakona attēlu.

Uz trauka malām bija palikušas svaigu asiņu pēdas, it kā nupat kāds būtu no tā dzēris.

Kad gājām laukā no pazemes, zinājām, ka bija notikusi kāda pārmaiņa. Nakts elpa šalca meža kokos, klādamās pār melnajiem kalniem. Es jau zināju, ka tumsas vara cīnās ar miegu. Kalni, upes, ielejas un meži negulēja. Tumsā viss palika nomodā, viss stāvēja sardzē, sargājot noslēpumus, kuri cilvēkiem iedveš šausmas.

Beidzot, kad tuvojāmies iebraucamai vietai, ausa blāva un salta gaisma. Zem jumta spīdēja mansarda loga kvadrāts. Mansardā dega gaisma! Kāds tur bija palicis nomodā… aizstādams mūs! Taču mājā valdīja klusums. Tikai rīta ledainajā vējā blākš- ķēja durvis. Pie ieejas kāpņu telpā sastapām Vladimiru S., kas stāvēja uz pēdējā pakāpiena, uzmetis plecos kažoku.

— Es jūs gaidīju, — viņš sacīja. — Nakts bija neparasti auksta. Nodomāju, ka pēc atgriešanās jūs gribētu pasildīties pie karstas uguns.

Patiesi, mansarda pavardā sparīgi kurējās uguns. Tajā sprakšķēja liela pagale, uz visām pusēm mētādama dzirksteļu spietus. Siltums bija patīkams. Taču, kad uz palodzes ieraudzīju apdegušu kvēpināmo zāļu atliekas, man radās aizdomas, ka Vladimirs S. te bija nodarbojies ar gluži ko citu. Ko viņš zināja par šo pazemi, par mūsu gara izsaukšanas rituālu? Varbūt Vladimirs ar savām paša metodēm visu nakti bija centies mūs pasargāt? Ja ne, kādēļ gan viņam nakti vajadzēja pavadīt mansardā? Vēl šodien mēs nezinām šīs mīklas atminējumu.

Diena pieteica savas tiesības. Kokā pie mūsu loga dziedāja putni. Istabas siltums mums uzdzina saldu miegainību. Mani pārņēma neparasta sajūta, it kā man būtu dāvāts jauns ķermenis, šķita, kāda varā ir bijis nomainīt visas manas asiņu molekulas, pārveidot manu smadzeņu struktūru. Nemanāmi iegrimu

snaudā un redzēju visai dīvainu sapni: varenas pils tumšo masīvu, kas pacēlās stāvas klints virsotnē. Es uzrāpos pa akmeņaino krauju un pieklauvēju pie varenlieliem, melniem vārtiem. Pils pagalmā dega lāpas un virpuļoja ēnas, kustoties radīdamas sikspārņu spārnu švīkstoņai līdzīgas skaņas. «Tu atrodies pašā smailē, Ziemeļu galā,» ēnas čukstēja, griezdamās ap uguni. Mani sastindzināja ledains aukstums. Vienu mirkli likās, ka esmu atklājis kādu šaušalīgu patiesību — it kā pašu dzīvības un nāves noslēpumu. Šī pārdabiskā aina risinājās pagalmā pie pils, kuras agrākajā vietā tagad palikušas vienīgi drupas.

Es zināju šīs nāves pils īsto atr ašanās vietu, tā bija KURTJA DE ARDŽEŠA.

Atkal Venēcija Vladimirs S. mūs gaidīja, tērpies savā mūžīgajā sarkana samta halātā un ērti iekārtojies vienā no kopējās zāles atzveltnes krēsliem. Viņš sēdēja svētsvinīgā pozā, atbalstījies pret augstu atzveltni un uz ceļgaliem sakrustojis pirkstus. Viņš uz​meta mums savu pelēko acu skatienu.

— Domāju, ka jums nekad nav ienākusi prātā doma apmeklēt bibliotēku? — Vladimirs S. nicīgi noteica To teikdams, viņš norādīja uz nelielām, ar dzēla apkaltām durvīm sienā, tad piecēlās kājās un deva zīmi, lai viņam sekojam. Aiz durvīm atradās šauras vītņu kāpnes, kuras veda lejup mazā istabiņā ar zemiem griestiem, šīs istabiņas sienas bija apsistas ar tumšu samtu. Gar- sienām stiepās plaukti ar vecām grāmatām, kas šai darba telpai piešķīra no ārējās pasaules bezgaltālu apakšzemē izraktas celtnes izskatu.

Vladimirs piegāja pie masīva ozolkoka rakstāmgalda un parādīja mums divus visai dīvainus priekšmetus — grāmatu ādas iesējumā un neparastu, zaļu, asi nosmailinātu zīmuli.

—Jūs redzat divus ļoti retus priekšmetus. Pirms vairākiem gadiem ar šo zīmuli viens no adeptiem uzrakstīja «Lucifera Bībeli». Kas attiecas uz grāmatu… — Viņš godbijīgi uz tās uzlika roku un sāka mūs ar to iepazīstināt — Palūkojieties, kā strādājis grāmatsējējs… Mākslas darbs, vai ne? It īpaši, ja ir zināms, ka āda, no kuras izgatavots iesējums, piederējusi upurējamam dzīvniekam. Tā tika miecēta ar somu paņēmienu, kādu joprojām vēl izmanto šai Karpatu apvidū…

— Par kādu sacerējumu jūs runājat?

—Tā ir ļoti reta grāmata, kaut gan jums nav svešs autora vārds: Džakomo Kazanova. Tās nosaukums ir «Ikozamerons», un tas nozīmē «uzrakstīts divdesmit dienās».

— Kazanova… Venēcijas izvirtulis?

—Tas pats. Žēl, ka pasaulei pazīstama tikai šī viņa personības puse. Jums jāzina, ka viņš uzrakstījis ne tikai «memuārus» vien. Šis darbs liecina par viņa ģenialitāti. Vai jums nelabpatiktu apsēsties… Kad iepazīsieties ar «Ikozameronu», sapratīsiet kā​pēc viņš ir tiesīgs šeit ieņemt goda vietu.

Mūs pārņēma bažas. īsti nespējām izprast, kas Kazanovu saista ar «Zaļo ordeni». Šī mīkla pastiprināja manu satraukumu. Varbūt mēs šeit esam sastapušies ar vienu no vēsturē vislielākajiem noslēpumiem…

—Jūs atceraties, — Vladimirs S. iesāka, — ka Venēcijā Kazanova bija ieslodzīts Hercoga pils cietumā. Vai jums ir zināms šī ieslodzījuma iemesls? Viņu arestēja «svētā inkvizīcija» uz denunciācijas pamata, denunciants viņu apvainoja, ka viņš nodarbojoties ar melno maģiju. Venēcijas inkvizitoru spiegs Ma- nuci uzgāja pie viņa okultās grāmatas un rokrakstus, to skaitā «Clavicula Salomonis»[8], Agripas sacerējumus un «Maga Abra- melīna grāmatu».

Kāda tad īsti bija jaunā venēcieša okultā darbošanās? Viņa vēstulēs sacīts, ka viņš nodarbojies nevis ar kabalu, bet gan ar «Kab Eli», tas ir, «saules akmens» mākslu. Mēs pazīstam šo akmeni. Tas ir heliotrops, ko dēvē ari par «saulpagriezēju», jo tas noliec saules starus. Mūsu adepti to sauc par «asiņu akmeni» [9] , jo ar tā palīdzību var izsaukt mirušos un likt parādīties vampīriem. Kādreiz to izmantoja arī medicīnā, ja slimība bija saistīta ar asinīm, — tas palīdzēja apturēt asiņošanu. Tūlīt jūs redzēsiet, ka fakti ir visai zīmīgi.

Kazanova apgalvoja, ka glabājis savu maģisko noslēpumu kopš deviņu gadu vecuma, kad ticis iesvētīts. Labāk paklausie​ties, ko viņš par šo iesvētīšanu rakstījis «memuāru» pirmajā sējumā Vladimirs S. piecēlās un apņēmīgi devās pie plauktiem. Viņš atgriezās ar grāmatu rokā un atšķīra vienu no pirmajām tās lappusēm.

— Redz, ko pats autors raksta par savu sastapšanos ar noslēpumu.

Vladimirs S. sāka lasīt — «Es stāvēju istabas kaktā, atbalstījies pret sienu, ar rokām aptvēris galvu, un vēroju, kā man pa degunu strūkliņā tek asinis. Toreiz man bija astoņi gadi un četri mēneši. Mana vecāmāte Marcija, kuras mīlulis es biju, pienāca man klāt, ar aukstu ūdeni nomazgāja man seju, un, visai mājai noskatoties, mēs abi iekāpām gondolā, tad viņa mani aizveda uz Murāno, biezi apdzīvotu salu, kas atradās tikai jūdzi no Venēcijas. Izkāpuši krastā, mēs iegājām nabadzīgā būdelē, kur uz lažas sēdēja veca sieva, klēpī turēdama melnu kaķi, bet vēl kādi pieci seši kaķi zvilnēja viņai apkārt. Tā bija burve… Abas večiņas par kaut ko sarunājās, laikam par mani.»

Vladimirs S. uz mirkli pārtrauca lasīšanu.

—Tālāk autors stāsta par dīvainu rituālu, kurā viņu iesaistījusi vecā burve. «Viņa man sacīja,» viņš raksta, «ka mana asiņošana palēnām mitēšoties, ja tikai es nevienam neteikšot to, kas ar mani notiks, pretējā gadījumā, burve man piedraudēja, ja vien es uzdrīkstēšos kādam atklāt savu noslēpumu, tad zaudēšu visas asinis un miršu. Izskaidrojusi man visu to, viņa paziņoja, ka nākamajā nakti mani ajtciemošot brīnumaina feja, no kuras būšot atkarīga mana laime, ja vien man pietikšot spēka nevienam neko nesacīt par šo apmeklējumu.»

Vladimirs S. atkal pārtrauca lasīšanu.

— Vai sapratāt? Bērnībā Kazanova cieta no asiņošanām. Ar «asiņu akmens» palīdzību viņu, ņemot talkā maģiju, izārstēja burve no Murāno salas, kas ir viena no daudzajām salām Venēcijas Lagūnā. Viņa īstenā iesvētīšana notika nākamajā naktī pēc brauciena uz salu. Jauna sieviete 110 aizkapa pasaules ienāca viņa istabā un dāvāja viņam vampīra skūpstu. Sādā kārtā Dža- komo Kazanova tika iesaistīts ķēdē un kļuva par vienu no kulta Venēcijas adeptiem. Pietiek tikai izlasīt viņa «memuāru» attiecīgās lappuses…

Dzirdētais mūs dziļi satrauca.

— Vai viņš stāsta par šo nakts satikšanos?

— Protams. Klausieties.

Vladimirs S. pāršķīra vairākas lappuses un turpināja lasī​šanu: — «Tiklīdz es apgūlos, tūlīt aizmigu, aizmirsis par gaidāmo apciemojumu, taču, pēc dažām stundām pamodies, ieraudzīju, vai ari man šķita, ka ieraugu no kamīna iznākam brinumdaiļu sievieti skaistā tērpā.

Galvā viņai bija kronis, kas bija sētin nosēts ar dārgakmeņiem, kuri bārstīja uz visām pusēm uguns dzirkstis. Cēlā maigumā viņa lēni man tuvojās un apsēdās uz manas guļvietas malas… Viņa ilgi man kaut ko stāstīja, ko es nesapratu, noskūpstīja mani un aizgāja pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākusi. Tad es iemigu… Pēc brauciena uz Murāno un šī nakts apciemojuma deguns man vēl asiņoja, bet ar katru reizi aizvien mazāk un mazāk, un palēnām man attīstījās laba atmiņa. Es iemācījos lasīt nepilna mēneša laikā…»

Vladimirs S. pievērsa skatienu mums. Viņš vēroja mūsu reakciju.

— Vēlāk Kazanova radīja savu paša maģisko sistēmu, kas balstījās uz četriem noteicošajiem burtiem: O, S, A un D. Viņš rakstīja, ka šie burti veido «Augstākās Zemes Gudrības vārdus, kuri jātur noslēpumā». Viņš sacīja, ka ik reizi, kad saticies ar šīm «Nezināmajām augstākās sfēras būtnēm», viņš «uz trim dienām zaudējis atmiņu». Tā izpaudās viņa noslēpuma maģiskais spēks, jo šis noslēpums tiešā ceļā viņu saistījis ar «dzīvo miroņu» gariem, kas valdīja Lagūnā. Tomēr tas viss vēl nav pietiekams iemesls, lai ar tādu cieņu runātu par šīs mazās grāmatiņas autoru.

Viņš norādīja uz «Ikozameronu».

— Tūlīt jūs sapratīsiet, kādā veidā Kazanova no Venēcijas nokļuva Transilvānijā… Tas bija ilgs iesvētīšanas ceļojums, par kuru viņš ari stāsta šai sacerējumā. Ijjk, par ko tajā ir runa: jauns anglis kopā ar savu sievu dodas ceļojumā pa Ziemeļjūru, dedzīgi vēlēdamies atklāt nezināmas zemes, kuras apdzīvo hi- perboreji.

Jūs zināt, ka, pēc seno grieķu priekšstata, Hiperboreja bija Nemirstīgo zeme un atradās šeit, Transilvānijā. Te Jāsons mek​lēja zelta aunādu, tas ir — cita veida nemirstību.

Kuģis uzņēma kursu uz Ziemeļpolu, jo ceļotāji cerēja Nemirstīgo būtņu salu atrast Arktikā: tolaik valdošo priekšstatu dēļ magnētiskos Ziemeļus viņi jauca ar okultajiem Ziemeļiem.

Pašās pirmajās lappusēs aprakstīts, kā kuģis polārajā joslā cieš avāriju. Varoņus ierauj gigantiskā virpulī, taču laimīgas nejaušības pēc viņi turklāt tiek ieslēgti koka lādē. Galvu reibinoša lejupslīdējuma galā viņi sasniedz Zemes centru. Un tur pārsteigti konstatē, ka pašā zemeslodes sirdī mīt dīvaina civilizācija Šos apakšzemes pasaules saimniekus sauc par «megamik- riem». Tērpušies īsos, sarkanos apmetņos, viņi nāca ārā no bezdibenīgām akām un pulcējās savos dievnamos.

Tur, apakšzemes ērģelēm skanot, viņi noturēja dievkalpojumus. Kazanova apraksta lielus zelta traukus, kuros kūp zāles un ziedu saišķi, kam piemīt maģiskas īpašības. Bet kas tad bija dievi, kūms «megamikri» pielūdza? Atbildi uz šo jautājumu labāk pameklēt «Ikozameronā».

Vladimirs S. atšķīra mazo grāmatiņu ādas iesējumā.

— «…Megamikru dievi ir reptiļi. Viņu galvas izskatās tieši tādas kā mums, tikai uz tām neaug mati.

Nav nekā saldāka par šī reptiļa skatienu, tas apbur ikvienu, kas uzdrošinās tam palūkoties acīs. Šiem reptiļiem ir balti, asi kaula zobi, kuri nekad nav redzami, tāpēc ka muti viņi allaž tur aizvērtu. Viņu balss izklausās kā pretīga svelpjoša šņākoņa, kas liek zobiem klabēt un sirdij sastingt — megamikriem tā uzdzen drebuļus. Megamikru tauta viņus pielūdz…» Šie reptiļi ar asajiem zobiem un maģisko skatienu ir teiksmaini pūķi, pazemes pasaules val- doņi, Vladam Drakulam līdzīgi tumsas valdnieki. Vai gribat dzirdēt vēl pārliecinošāku pierādījumu? Tad klausieties, ko Kazanova teicis par megamikru tikumiem: «Manai sievai reiz uznāca nelabums, bet pēc tam pa degunu sāka tecēt asinis. Tas pilēja bļodiņā, to piepildot līdz ceturtdaļai. Taču visvairāk mūs pārsteidza tas, ar kādu saldkāri un baudu mūsu megamikrs piecos malkos izdzēra visas šīs siltās asinis, un lielā pateicība, ko viņš izjuta pret manu sievu un saviem dieviem par šo barību, ko atzina par izsmalcinātu un kas īstenībā viņam deva jaunus spēkus.»

— Tie tad būtu asiņu adepti?

Atbildot uz manu jautājumu, Vladimirs S. pasmaidīja: — Asiņu sargātāji, pirmie sarkanās maģijas priesteri. Bet klausieties, kas notika tālāk. Megamikri bija divdzimumu būtnes, un mūsu stāsta varoņi uzņēma barību, no viņu pupiem zīžot pienu.

Taču šis piens, kā paskaidro Kazanova, īstenībā bija pavisam kas cits: «…Tas tik ir ēdiens, $is megamikru piens! Tas piepilda mūs ar savu garšu un smaržu, mūsu sajūtas uzbudinot līdz tādai saldkaislei, uz kādu vien esam spējīgi, līdz baudām, kādas vien mēs varētu vēlēties un kādas nekad agrāk ne mazākā mērā nav sagādājušas dažnedažādas ēdmaņas. Mēs nodomājām, ka tas, ko jau zinām no mitoloģijas, nav pasaka, ka mēs atrodamies īstenā Nemirstīgo mājoklī, ka piens, ko zīžam, ir nektārs, ambrozija, ka tam vajadzētu mums dāvāt to pašu nemirstību, ar kādu apveltītas šīs radības… Šī maltīte turpinājās veselu stundu, un es nodomāju, ka tā nekad nebeigsies, bet tobrīd, kad megamikri no mums aizgāja, mēs ar šausmām pamanījām dažas piena lāses, kas no viņu pupiem bija nopilējušas uz krūtīm. To krāsa mums lika domāt, ka tās bijušas ASINIS.» Mūs pārsteidza izklāsta precizitāte. Kults, kura mērķis ir iegūt nemirstību, un to var sasniegt ar asiņu palīdzību pazemes pasaulē, kas atrodas pašā Zemes sirdī… visu to bija aprakstījis Venēcijas vieglprātis!

Vladimirs S. aizvēra «Ikozameronu», bridi klusēja, tad turpi​nāja savus paskaidrojumus: — Pienāca diena, kad abi «Ikozamerona» varoņi atstāja pazemes pasauli. Viens no megamikriem pa nebeidzamiem koridoriem izveda viņus zemes virspusē. Viņi iznāca saules gaismā tieši šeit, Transilvānijā, pie kāda ezera Zernešti rajonā. Kazanova šo novadu apraksta kā «alu un krēslas» valstību.

Mājiens ir acīmredzams. Spriežot pēc tā, ko Kazanova uzrak​stījis, viņš zināja visu, cik vien var zināt.

—Tātad iesvētīšanas ceļojuma galapunkts bija šis Karpatu novads! Megamikri dzīvoja tieši šīs zemes dzīlēs, un viņu pa​saule sākās aiz bezgalīgiem koridoriem!

—Jūs esat pareizi sapratis. Visiem vampīrisma adeptiem kādreiz bijusi darīšana ar zemes dzīļu valdoņiem, ar megamikriem Ērgļu ligzdām līdzīgās pilis, kas uzceltas dažu kalnu virsotnēs, kādreiz uzturējušas sakarus ar Zemes dzīli caur milzīgām pazemes ejām. Jūs, bez šaubām, šodien redzējāt vienu tādu pazemi, diemžēl aizgruvušu. Bet vēl ir daudz citu. Vai zināt, megamikri ir atklājuši nemirstības noslēpumu cīņā ar miegu, pretodamies bezapziņas stāvoklim, tas ir, Nāvei. Savā «Ikozame- ronā» Kazanova apgalvo, ka megamikri esot vecuma ienaidnieki un nekad nenovecojot, «…melnais miegs,» viņš raksta, «ievada mums asinīs tik bīstamu gurdenumu, ka acīmredzami tas liek mums novecot un paātrina mūsu dzīves gaitu…» Tāpēc «Ikoza- meronā» apakšzemes tauta nekad nepakļaujas miega varai.

Tas ir viens no vampīriskās iesvētīšanas pamatlikumiem. Kazanova taču pavisam jauns tika pielaists pie vampīriskās iesvētīšanas. Tagad arī viņš ir «dzīvais mironis», jo uzvarējis nāves bailes un atbrīvojies no kapa važām. Stāsta, ka Drakula ticis apglabāts Snagovas ezera salā pie baznīcas ieejas. Vēlāk tur ne vienu reizi vien izdarīti izrakumi. Veltas pūles. Kaps ir tukšs. Tas pats noticis ari ar Džakomo Kazanovu. Viņu apglabāja Duksas pils parkā Bohēmijā, kapenēs, kurām apkārt ir režģu žogs. Pēc tam viņa kaps tika pārnests dažu simtu melna attālumā no tās vietas, pie ieejas Svētā Eistafija baznīciņā ezera krastā…

Tagad gan mirstīgās atliekas, gan žogs, gan kapa plāksne — viss pazudis. Drakula un Kazanova! Vai nav tiesa, pārsteidzoša līdzība pat nāvē… un pēc tās!

Vladimirs S. apklusa. Mazā lasītava glabāja viņa baismo atklājumu noslēpumus. Rokrakstu kaudzes uz ozola rakstām​galda liecināja par drudžainu darbošanos, kas nepārtraukti ritēja gadsimtiem ilgi Vai tieši šādās laboratorijās nenotiek jaunā cikla cilvēka sagatavošana, pilnību sasnieguša cilvēka, kura atnākšanu pareģoja Renato D. un Vladimirs S., cilvēka, kas līksmi staigās pa šīs pasaules drupām aiz dzīvības un nāves sliekšņa? Vai Kaza​nova bija viena no šīm privileģētajām būtnēm?

Drakulas pils Pienāca sešpadsmitais septembris.

Es šīs rindas rakstu sveču gaismā. Pa televīziju pārraida Hektora Berlioza «Pausta pazudināšanu». Šis vakars ir izcils. Šai brīdī, kad rakstu, virs manas galvas risinās visai rets notikums — Mēness aptumsums precīzi deviņos un četrās minūtēs. Man pārāk labi zināms, cik nozīmīga ir šāda debess ķermeņu sakritība naktī, tāpēc nevaru to neņemt vērā, rakstot šo nodaļu, kas veltīta Drakulas pilij. Pat tagad, vairākus mēnešus pēc mūsu brauciena uz Karpatiem, viss ar to saistītais nav izgaisis.

Kādreiz cilvēks baidījās no Mēness aptumsuma. Karavīri meta šķēpus uz nakts spīdekļa pusi, lai novērstu ļauno likteni. Šī nakts ir īpaša, planētu ciklu vēsturē ārkārtīgi reta. Tā sekmē burvestības un ļauj stāties sakaros ar vistumšākajiem spēkiem.

Man neatlika nekas cits, kā vien uz brīdi nolikt malā līdz galam neuzrakstīto lappusi un pieiet pie altāra, kurš apvilkts ar sarkanu samtu un uz kura svinīgi nostatīts senā Sabata Āzis… Es aizdedzu zāles kvēpināmā traukā Biezu, melnu dūmu mutulis pārslīdēja pār televizora zilgano, gludo ekrānu, kurā Fausts tobrīd izsauca tumsas valdnieka Mefistofeļa garu.

Visi priekšmeti manā istabā piedalījās šai nakts feerijā. Tovakar televizora ekrāns pārtapa par vietu, kur Fausts, izmisīgi meklēdams nemirstības iegūšanas atslēgu, piedzīvo šausmīgu traģēdiju. Uz altāra dega sveces saltā liesma. Virs altāra bija pakārts melns metāla elks, kuru es atradu Sanmikēles kapsētā.

Tas atveidoja Luciferu ar āža ragiem un nagiem un sikspārņa spārniem. Es sēžu šai dīvainajā istabā Olivjē de Sēra ielas dzīvojamā nama trīspadsmitajā stāvā, Parīzē un rakstu šo noslē​guma nodalu.

Grāmatas, kas saliktas manas bibliotēkas plauktos, sveču mirdzumā iegūst nemierpilnas aprises.

Sējumi, kuros aprakstīta metafizika un senā maģija, pagarinās, kā tādi rēgi izslienas, sveikdami mēness aptumsumu un Lielo Tumsu, kas iestājas uz dažām stundām.

Līdzās svečturim, kurš apgaismo mana manuskripta lappusi, guļ naktstauriņš, kuru nupat nospiedu. Šai sveču liesmas apspīdētajā istabā nekas vairs nekustas. Naktstauriņš atdusas starp liesmu un mēnesi kā tāds upuris, ko esmu ziedojis uguns un nakts gariem.

Grāfa Drakulas portrets, kas lūkojas no ietvara, šķiet šīs mēness sestdienas radīts, liekas tās īstenā seja.

Tā nu apraksts par maniem piedzīvojumiem «Melno val- doņu» meklējumos noslēdzas Mēness aptumsuma naktī. Bet kā gan varēja būt citādi? Tagad varu turpināt savu stāstījumu, atgriežoties pie tā, kas notika pirms dažiem mēnešiem senlaicīgajā iebraucamā vietā netālu no Bistricas. Diena, kas pienāca pēc mūsu tikšanās ar Vladimiru S. dīvainajā lasītavā, man šķita izšķiroša.

Zināju, ka kaut kam jānotiek. Jutu, ka manī pieaug tāds saspringums, kas līdz galējai robežai noved cilvēkus ar stipriem nerviem.

Vladimirs S. arī… nez ko gaidīja, bet es nezināju, ko īsti.

Tās pašas dienas vēlā vakarā, it kā piepildot sastingušās dabas cerības, sacēlās spēcīga vētra.

Kalni šaudīja zibens strēles, bez mitas atbalsodami pērkona grāvienus. Likās, kāds daku leģions, mezdamies kaujā, pret saviem nedraugiem meta zibeņus. Šķita, sašķeltajās debesīs atdzimst Transilvānijas kareivīgā pagātne, un man rādījās, ka es tur saredzu ar drakoniem greznotus daku vairogus. Jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem šīs ielejas Nemirstīgie uz saviem kaujas ieročiem attēloja drakonu!

Mēs sapulcējāmies iebraucamās vietas lielajā zālē. Katrs zibens uzplaiksnījums mūsu sejām piešķīra tr aģiskus vaibstus, padarot tās līdzīgas akmeņainām maskām, kurās uz mūžiem sastingusi nebeidzamu sāpju izteiksme.

Natālija mēģināja pasmaidīt Taču es zināju, ka viņa ir sa- springusi līdz galējai robežai. Tam par iemeslu bija ne tik daudz pērkona dārdi, cik briesmīgais magnētisms, kas uzlādēja gaisu. Tieši tas patlaban radīja nomācošu gaisotni.

Mūs ik pa brīdim apspīdēja tikai negaisa uzplaiksnījumi, un šajās sekundes daļās es redzēju, ka mēs visi gaidām ko šausmīgu, it kā sastapšanos ar pašu zibeni. Māju satricināja vēja brāzmas, un beidzot sāka līt Tagad eksistēja tikai šis vienmuļais lietus, tas mūs ietina savā šķidrautā, kas bija austs no nostalģiskām domām un pieri- mušām sāpēm.

Piepeši sajūtām, ka esam tapuši brīvi, varbūt mazliet tuvāki šai mežonīgajai, satrakotajai dabai, šīm fantastiskajām debesīm, kas šķiļ uguni.

Vladimirs S. nebilda ne vārda. Es aizdedzu svečturi. liesma meta uz sienas spokainu viņa galvas ēnu.

Izvēlējos šo brīdi, lai pārtrauktu klusumu, lai nostiprinātu mūsu neatkarību un parādītu, ka paši varam noteikt savu likteni.

— Tā diena tuvojas. Rīt mēs braucam uz Valahiju.

— Uz Valahiju?

—Jā, uz Valahiju. Tas ir, uz Kurtja de Ardžešu.

— Kas jums paziņoja par tādas aizbraukšanas nepiecieša​mību?

Viņa acīs iekvēlojās uguns.

— Mēs paši to izlēmām. Bet vai tad mums visiem tur nav jābūt paredzētajā dienā?

Viņa sejā pēkšņi izzuda saspringums, šķita, ka šo atslābumu izraisījusi kāda prātā ienākusi doma.

Vladimirs S. pilnībā prata kontrolēt savas emocijas.

— Galu galā., kādēļ gan ne? Jūs taču drīkstat braukt pirmie.

Tomēr es jums došu kādu padomu. Neko nemēģiniet darīt pirms mūsu ierašanās… Jūs nepavisam

nezināt, ko varat atklāt Nāve nav nekas salīdzinājumā ar to, kas snauž dzīlēs zem Kurtja de Ardžešas.

Vladimirs S., «Zaļā ordeņa» galva, protams, runāja kā lietpratējs. Taču no manis neatkāpās doma par šo sapnī redzēto, no melna akmens celto cietoksni, kas, metot izaicinājumu cilvēkiem un dieviem, slējās klints virsotnē un izskatījās tik skaists savā mironīgi drūmajā varenībā. Tā tēls mani valdzināja, pievelkot ar tādu kā burvja spēku…

Lietus pārstāja. Mēs lūkojāmies zvaigžņu piebārstītajās debesīs. Tur tālē, aiz kalnu grēdām atradās «Ziemeļu gala» klints. Saule sāka grimt aiz kalniem, tiklīdz mēs sasniedzām Valahijas Alpus. Šis saulriets bija kā tāda īpaša zīme. Zelta disks slīdēja aizsien zemāk aiz melnā kalna. Tas laidās lejup savā asinssarka- najā kapā, un man prātā pazibēja doma, ko ierosināja nez kur radusies māņticīga sajūta, ka sākas mūžīga nakts.

Mēs bijām braukuši visu dienu, un mūsu vecā automobiļa dzinējs grasījās pārkarst Apkārtne kļuva līdzenāka. Atradāmies uz Transilvānijas un Valahijas robežas. Nolēmām pavadīt nakti Rukarā, lai no rīta ierastos Kurtja de Ardžešā. Šis lēmums likās saprātīgs piesardzības solis. Īstenībā man drebuļi skrēja pār kauliem, iedomājot vien, ka šo pirmo nakti vajadzēs pārlaist Drakulas pils drupās. Rumāņu zemnieki taču stāsta, ka līdz ar nakts iestāšanos nolādētās drupas kļūstot par īstenu šausmu midzeni!

Beidzot aiz pagrieziena parādījās Rukaras jumti. Tie gluži kā spoguļi atspulgoja rietošās saules sārtos starus. Ikviens jumts sārti zvīļoja kā tāda asins peļķe. Ielās bija maz ļaužu, it kā visi iedzīvotāji būtu paraduši līdz ar krēslas nolaišanos sēdēt mājās un ieslēgties, divreiz pagriežot atslēgu durvīs. Mēs ar pūlēm atr adām viesnīcu, jo ne vārda nepratām pateikt rumāniski un vēl mazāk sapratām šī no pasaules nošķirtā novada dīvaino dialektu.

Kādreiz Rukara ir bijusi pierobežas pilsēta. Rukara slēpās kalnu pavēnī, tie pilsētu bija ielenkuši no visām pusēm, tomēr tā bija izpildījusi sardzes posteņa funkcijas. Tieši šeit piecpads​ mitajā gadsimtā Drakula izvietoja sava karaspēka arjergardu, sagatavojies jebkurā bridī stāties pretī turkiem vai varenajam kaimiņam, kura cietoksnis pacēlās Dimbovicas ielejā. Pilsēta vēl bija saglabājusi savu noslēgto raksturu, kas kādreiz bija atbaidījis viesus. Nakts pastiprināja bažas, ko iedvesa šīs ieli​ņas, — tās, likās, veda uz nekurieni.

Viesnīcā «Epius» mums tomēr izdevās dabūt divvietīgu numuru. Tā bija ļoti veca ēka, pa kuras logiem pavērās skats uz kalnu ainavu aiz pilsētas robežām. Manu uzmanību saistīja virs gultas piekārtais krustā sistā tēls. Uz metāla krusta šķērša bija uzlikti sausi ziedi. Tie atgādināja ķiploku ziedus. Šīs mīklas atminējumu brokastu laikā uzzinājām no galda biedra. Angļu mediķis, kas kopā ar savu jauno sievu atvaļinā​jumu pavadīja Valahijā, mums par lielu brīnumu, sniedza šādu paskaidrojumu: — Šajā novadā vēl saglabājušās senču ieražas. Jūs varējāt par to pārliecināties. Es runāju par ķiploku ziediem. Pēc tautas ticējumiem, šie sakaltušie ķiploki spējot atgainīt nakts ļaunos burvekļus.

Katru gadu šai laikā vietējie iedzīvotāji pie ieejas savā mājoklī pakarina ķiplokus un krustus, kā ari cieši aizver logus un durvis. Daži netālajā baznīcā iededz sveces un pielūdz Dievu.

— Katru gadu?

— Vai tad jūs nezināt, ka tagad ir Svētā Jura nakts priekšvakars? Šejienes vecie ļaudis apgalvo, ka nākamajā naktī dēmoni izlaužoties virszemē un kādu laiku tur valdot Visiem ir savi ticējumi. Tas taču nav smieklīgāk par jūsu Lohnesa ezera briesmoni vai Kristus klātbūtni svētā vakarēdiena laikā.

Atstājuši aiz muguras Oltas ieleju, rāpāmies augšā uz kalnu pāreju «Sarkanais tornis», kur vēl stāvēja cietokšņa drupas; par šo cietoksni saglabājies nostāsts, ka «to nokrāsojušas sar​kanu kaujās izlietās asinis». Šīs drupas slējās augšup kalnu upes labajā krastā, krastmalas klinšu korēs, kas bija pārkārušās pār ceļu.

Mēs tuvojāmies Ardžešas iztekai, pār kuru mirdzēja Fegeraša kalnu sniegainās cepures.

Jo tālāk braucām, jo apkaime kļuva drūmāka, ciemati nabadzigāki, mājas nepievilcīgākas un to iemītnieki aizvien noslēgtāki un neviesmīlīgāki. Mūsu brauciena trīsdesmitajā kilometrā parādījās Arefu ciems, pār kuru pacēlās Drakulas ērgļa ligzda.

Beidzot mūsu brauciens bija galā.

Saules stari slīdēja pa gluži mēmo māju fasādēm. Mūsu acīm nepavērās nekāds iespaidīgais skats.

Smaile slējās pār ciemu pavisam tuvu, un senās pils gruvešus, kas pa pusei bija aizauguši ar zāli un krūmājiem, tik tikko varēja saskatīt..

Taču šajā kalna pakājei pieplakušajā ciemā valdīja tāda kā ar nežēlību uzlādēta gaisotne, un pats kalns bija uzsūcis sevī drausmās pagātnes ainas.

Saules gaisma likās neparasta, žilba un dzeldīga, gluži kā sasista milzu spoguļa lauskas. Šķita, ka tāda gaisma spēj nogalināt. Ik stars kā auksta adata ieurbās zem ādas… Tā nebija vasaras svelme, bet gan uguns, kas plosījās šai vietā. Mēs sēdējām mašīnā, neiedrīkstēdamies no tās kāpt ārā, it kā Arefu ciems atrastos uz citas planētas.

Man atausa atmiņā teiksmas par šīs šausmu pils celšanu. Šī laikmeta hronika vēstī, ka Vlads Cepešs esot savā pilī Tirgovištē uz lepnām dzīrēm saaicinājis ap trīssimt dižciltīgu rumāņu. Mielasta laikā viņš visapkārt zālei, kur mielasts notika, nostādījis strēlniekus, un vienā acumirklī viesi pārvērsti par gūstekņiem. Pēc viņa pavēles tie dzīti uz Arefu ciemu, kur viņi nonāca pēc divām ceļā pavadītām dienām. Hronikā stāstīts, ka daudzas sievietes un bērni nav spējuši izturēt pārmērīgi lielās grūtības un ceļā aizgājuši bojā. Izdzīvojušie, pēc Drakulas pavēles, tūlīt ķērušies pie darba. Viņi uzcēluši Kurtja de Ardže- šas cietoksni, kas kļuva par Drakulas ērgļa ligzdu. Vēsturē nav ziņu par to, cik ilgi turpinājusies celtniecība. Katordznieki novalkāja savas drēbes, un «tās nokrita viņiem no muguras», bet viņi turpināja darbu kaili, kamēr nokrita ari paši, mirdami no bada, aukstuma, noguruma un novājēšanas. Tātad šis cietoksnis ir uzbūvēts ar ļaužu asinīm. Sviedri, asinis un miesa noderēja par javu, kas cieši jo cieši sastiprināja šos akmeņus.

Arefu ciemā ceļš uz pili nebija viegls.

Par nogurumu mēs vairs nedomājām, lauzāmies caur brikšņiem, neatraudami acu no virsotnes, kas nāca aizvien tuvāk.

Pēc stundas aizkļuvām līdz akmeņu blāķim, kas reiz bijis viens no varenākajiem cietokšņiem Valahijā. No šejienes pavērās neaprakstāms skats. Apakšā sārtojās pa kalnu atzarojumiem izmētāto ciemu plankumi. Talu ziemeļos mirgoja Fegeraša ma​sīva sniegotās smailes.

Mēs aizmiedzām acis. Šī dabas jaunavīgā šķīstība bija žilbinoša.

Mēs bijām liecinieki ledus un uguns vienotībai. Krāšņs mir- gojums apņēma akmens klinti, uz kuras stāvējām, zaigojošās ledus ainavas savaldzināti.

Pie akas lejup pazemē veda kāpnes. Bez šaubām, tā bija slepenā eja, par kuru ir tik daudz nostāstu: šī eja aizveda līdz alai, kas atradās pie strauta, ko Arefu ciema iedzīvotāji bija iesaukuši par «Dzervalku». Arī šeit dažu metru atstatumā no ieejas pazemes tumšais tunelis atdūrās pret akmeņu nogru​vumu, kas aizšķērsoja ceļu.

Pēc dažām stundām sāksies Svētā Jura nakts. Vai mums vajadzētu līdz saulrietam atgriezties Arefu ciemā vai arī līdz rītausmai sparoties pretī šausmām, kas uzglūn no šīm drupām? Šejienes zemnieki bieži stāsta par nolādēto pili, taču ne- iedrīkstas nākt uz šejieni, jo Broma Stokera varonis, kā stāsta, joprojām mītot šajā apkaimē. Tie nedaudzie ciema iedzīvotāji, kas uzdrošinājušies naktī apciemot pili, nekad nedevās turp, nepaņēmuši līdzi veclaiku lūgšanu grāmatu, kas, pēc viņu apgalvojuma, aizdzenot ļaunos garus, kuri klaiņo še augšā Kā stāsta Drakulas biogrāfijas autors Radu Floresku, drupās ieklīstot ne vien ērgļi un sikspārņi, bet arī lapsas, kas medī žurkas, tāpat arī nomaldījušās aitas, kuras iekrīt iegruvumos un, sapinušās biezajos krūmos, tur nobeidzas. Aitu blējienus, šīs nakts serenādes, ko pavada savvaļas suņu kaukšana uz mēnesi, nevar klausīties bez baiļu trīsām. Laiku pa laikam, nokāpis no Fegeraša kalniem, te iemaldās lācis vai lūsis, tomēr visbīstamākie viesi šajās vietās ir un paliek vilki. Brema Stokera sacerējumā to kaucošie bari tikai pavadīja Drakulas pajūgu, turēdamies pa gabalu, bet šeit, ielejā pie Ardžešas iztekas, tie var uzbrukt cilvēkam, gluži vienkārši

ziemas grūtsirdības satracināti. Tāpēc visiem ir skaidrs, ka Drakulas pilī pavadīta nakts tiek uzskatīta par izaicinājumu nāvei, un šādu izaicinājumu mest reti uzdrīkstas pat visdrosmīgākie. Mums ir zināms tikai viens Arefu ciema iedzīvotājs, par kurn runā, ka viņš vienīgais esot izturējis šo pārbaudījumu…

Saule lēni grima aiz Fegeraša kalniem. Sniegs zaigoja kā tāds asiņu ezers. Pēc tam iestājās tumsa.

Pār drupām nolaidās nakts. Starp diviem akmeņiem nolikām aizdegtu lāpu. Liesma dega ļoti vienmērīgi. Šajā brīdī Arefu iedzīvotāji laikam meta krustus, pilsdrupās ieraugot šo sarkano ugunsmēli.

Pēc tam izpildījām Abramelīna rituālu tieši tāpat, kā bijām darījuši, izsaucot Barbaru de Silli.

Es izrunāju vajadzīgos vārdus drebošā balsī. Ikviens no tiem mūs ietina ledainā plīvā Šķita, katrs pateiktais vārds iegūst pats savu dzīvi, tie visi sarindojas mums aiz muguras un lūkojas uz mums no tumsas.

Mēs atradāmies pie ieejas pils senajā pazemē. Lāpa apgaismoja pils sienu atlūzas, to tumšie silueti sniedzās pretī mēnes​nīcai…

Un tad sacēlās vējš. Briesmīgs augstkalnāju viesulis, kas sagriezās ap mums, atgādinādams karaspēka soļu dimdoņu. Vējš sasniedza pili un ņēmās kaukt drupās. Vēja rautie nokaltušie zari krita bezdibenī. Lāpa nodzisa Mums visapkārt ri[>oja akmeņi, it kā neredzama roka tos raktu laukā no zemes.

Un tad mums šķita, ka pils pēkšņi kļūst gaiša Vai tas bija mēness gaismas atspulgs uz akmeņiem, vai ari vējš atmodināja burvestību, kas bija ieslēgta šajās mūžvecajās sienās? Taču akmeņi spīdēja naktī līdzīgi melnam sniegam! Šī spīdēšana ilga tikai acumirkli. Pēc tam drupas atkal iegrima tumsā. Vējš norima Tas aiztraucās tālāk kā tāda gigantiska ēna, plivinādams milzu spārnus lidojumā uz Fegeraša kalnu pusi.

Sniega klātās virsotnes dzirkstīja gluži kā spoguļi, un to mirdzums atgādināja gaismu, ko lej tālas zvaigznes, kas tik tikko saskatāmas debesu dzīlē. Blāvu, spokainu gaismu.

Kāds bija pamodies no ilga miega. Gandrīz nemanāms, nežēlīgs kā viesulis, neredzams un auksts ķermenis… Un šī no haosa iznākusi būtne uz katra kalna nolika savu šausmu lāpu.

Tādas bija domas, kas man ienāca prātā šajās ruīnās, kurās mīt pagātnes gari.

Mums bija bail… mēs baidījāmies no katra akmens, no katras ēnas, katras iečabēšanās, baidījāmies no pašas tumsas, baidījāmies no visa, it kā ikviens šīs vietas kvadrātcentimetrs slēptu sevī šausmas un vājprātu.

Mums vajadzēja bēgt, lai paglābtos no tā, ko radīja šis neaprakstāmais, aizvien pieaugošais nemiers, kas grasījās materializēties mūsu acu priekšā. Šādā drudžainā noskaņā mēs devāmies prom no drupām, aizķerdamies aiz akmeņiem, saknēm un ceļmalas krūmiem. Gājiens lejup bija ilgs, bezgalīgs, it kā Arefu ciems būtu noslaucīts no zemes virsas. Ap mums dejoja ēnas, ikkatrs miglains apveids atgādināja par briesmām, un zemē nokritušie zari locījās kā tādas čūskas.

Kad parādījās Arefu ciema pirmās mājas, mēs, pametuši atpakaļ baiļpilnu skatienu, sapratām, ka senās pils dvēsele savā varā sagrābusi visu apkaimi un ka ari ciems pieder «Nakts valdniekam».

Viesnīcas numurā gaisma dega visu nakti. Mēs to nenodzēsām, bīdamies no biezās tumsas, kurā viss iespējams. Iemigām līdz ar pirmajiem ausmas stariem, taču nemierīgās ēnas mūs vajāja ari miegā. Mani kas nomāca. Kāda noslēpumaina aprise, kas lidinājās pa istabu un ko dienas gaisma nespēja aizgainīt Tā it kā būtu gulējis neērtā pozā, es pamodos ap pusdienu ar smeldzīgām sāpēm kaldā, ar smagu galvu un iekaisušām acīm.

Kāda man tagad daļa par «Zaļā ordeņa» rituālu, par Vladimira S. un Renato D. ierašanos, par viņu mesu pilsdrupās. Mēs zinājām, ka tas viss varēja tikai apstiprināt to, ko mēs bijām īstenojuši. Tas bija paveikts. Kāds bija pamodies starp akmeņiem, kāds vai kaut kas! Un šis kāds kopš šī brīža mita manā apziņā ari gaišā dienas laikā. Tam nebija nekā kopīga nedz ar ragaino Sātanu, kas sastopams ticības mācības grāmatās, nedz ar drausmo āzi, kuram starp ragiem deg lāpa, nedz ar mežonīgajiem demoniem, kas mīt kristiešu ellē. Viņš bija līdzīgs Bezdibeņa Eņģelim, par kuru runā Miltons, tam, kura piere ir bāla un apsieta ar zelta lenti, skumjajam jauneklim, kura elpa vien no mūžīgā miera izrauj mirušo un vērš stiprā un apskaidrotā būtē. Viņš tapa te par senā pagānisma kargaiti, te par augstāko dievību, kas savā skatienā

nes radīšanas dzirksti, te par dievu—jaunas civilizācijas veidotāju, kas cilvēkiem dāvā nemirstības atslēgas.

Mūžīgajos sniegājos, kas mirdz pār Fegeraša kalniem, Dra- kula vairs nebija Tumsas valdnieks.

Viņš vērtās saules gaismas varonī, par kuru stāstīts pagājības mitoloģijā.

Mēs sapratām sātanisko sektu kļūdu, to praviešu maldus, kuri pielūdza velnu… Viņi pielūdza tikai savu vīziju atspulgu. Drakula atgriezās dzīvē. Viņš bija tas, kurš svinēja uzvaru pār tumsu, kurš bija apveltīts ar pārcilvēka prātu, kurš bailes vērta zināšanās, bet tumsu — mūžīgā saulē. Vai te nebija ietverts seno atklāsmju divkāršais noslēpums? Pagātnes magi apgalvoja, ka «tikai tie, kas uzveiks nāves bailes, iznāks no zemes un iegūs tiesības izzināt svētos noslēpumus».

Dienvidafrikas noslēpumi

Dienvidafrikas vēsturnieks Robs Māršs Prezidenta Krigera miljoni Vēl šobaltdien daži cilvēki tic leģendai par milzu bagātībām, ko zelta stieņos Transvālas republikas pastāvēšanas pēdējās dienās būri noslēpuši Dienvidāfrikā, precīzāk — Zemajā Veidā Tā kā šie notikumi ir tik seni, daudzi tos uzskata par izdo​mājumu, kam nevar ticēt pat tādā gadījumā, ja kādi reāli fakti to visu apstiprinātu.

Taču ikviena slepkavība tai apkaimē, pat ikviens dīvains atgadījums tiek saistīts ar šiem notikumiem un kļūst par iemeslu baumām un dažādiem minējumiem. Šie senie notikumi satrauc daudzu prātus vēl joprojām…

GLĀBIET ZELTU… 1899. gada 11. oktobri Transvālas republikas un Oranjes brīvvalsts valdība Lielbritānijai pieteica karu. Krīze, pirms tā izvērtās karā, ilga vairākas nedēļas, kuru laikā zelta atradņu īpašnieki sašaurināja darba apjomu un aizbrauca uz neapdraudētām vietām (galvenokārt uz Labās Cerības raga novadu).

Pavisam ap sešdesmit tūkstošu cilvēku.

Tā sākās karš, kas pazīstams ar nosaukumu angļu-būru karš un kas turpinājās līdz 1902. gadam.

Kaut gan angļi cerēja izbeigt karadarbību līdz Ziemsvētkiem, būru līderi paziņoja, ka nākamais karš būšot ilgstošs, un sāka meklēt līdzekļus tā finansēšanai. Lai šo problēmu risinātu, valsts padomē, kurā piedalīties bija uzaicināts valsts darbinieks, šahtu uzraugs, tika nolemts zelta ieguves rūpniecībā iesaistīt ļoti lielas gan balto, gan melno strādnieku masas, jo tā varētu palielināt tik nepieciešamos zelta krājumus.

Tas bija saprātīgs solis. Gadu pirms kara sākuma zelta ieguve Transvālā pieauga tādos apmēros, ka pārspēja Krievijas, Amerikas un Austrālijas produkciju, kopā ņemot Tādējādi Dienvidāfrika kļuva par varenāko zelta ieguves liel​valsti pasaulē. Eksperti gaidīja, ka zelta atradņu produkcija palielināsies līdz divdesmit miljonu sterliņu mārciņu lielai summai, no kuras apmēram pieci miljoni būtu zelta ieguves kompāniju tīrā peļņa.

…UN GLĀBIETIES PAŠI! Ne visai ilgs laiks pagāja kopš tā brīža, kad uz naudas kaltuvi Pretorijā tika nosūtīti pirmie zelta stieņi… Artilērists Gustavs Prellers, kuru kalnrūpniecības departamenta vadītājs Klein- hansa kungs atsauca uz Pretoriju, lai viņš stātos Transvālas administrācijas dienestā, savā rakstā «Patiesība par Krigera miljoniem» stāsta: «Hendriks Munniks zelta stieņus nosvēra, reģistrēja un nosūtīja Naudas kaltuves pārzinim Perina kungam, kurš kopā ar diviem vācu tautības asistentiem tos kausēja, attīrīja, velmēja un izgatavoja monētas. Pēc tam nauda nonāca valsts kasē, kur to sadalīja karaspēka daļām.

Naudas kaltuves darbība ļāva saglabāt armiju.»

Darbs atradnēs sekmīgi virzījās uz priekšu, taču to nevarēja teikt par panākumiem frontē. Būru karaspēks atkāpās, zaudējot pilsētas un teritorijas. 1900. gada maija beigās angļi, guvuši vairākas uzvaras, apdraudēja Pretoriju; Krīgera valdība bija spiesta pamest galvaspilsētu un pārcelties uz Mašadodorpas ciematu, tālu no bīstamajiem rajoniem. Tur lika organizēta tā sauktā «valdība uz riteņiem» — visas valsts iestādes izvietojās dzelzceļa vagonos.

Kaut gan zelta atradnes tika pamestas jau maija pirmajās dienās, angļiem uzsākot Pretorijas

aplenkuma operāciju, tomēr Naudas kaltuve turpināja darbu līdz pat brīdim, kad angļu karaspēks iesoļoja pilsētā. Prellers attēlo šādus notikumus: «28. maijā kalnrūpniecības departamenta priekšnieks man lūdza sagādāt viņam ratus kādiem pārvadājumiem. Es biju ar mieru. Vienpadsmitos vakarā, pastaigādamies pa pilsētu, iegriezos stacijā, kur izbrīnā ieraudzīju valsts ierēdni vadām zelta monētu un zelta stieņu iekraušanu dzelzceļa vagonos. Tieši tādēļ bija ievajadzējušies rati. Zeltu izveda no bankām, pēc tam laukā no pilsētas ar ģenerālauditora vilcienu, un viņš stāvēja turpat blakus.

Pilsētā zelts glabājās trīs vietās: Nīderlandes bankā, no kuras tās pārvaldnieks de Brāļa kungs jau bija to sācis vest ārā, Naudas kaltuvē, kā arī ugunsdrošā Tiesu pils pagrabā. Vispirms mēs iztukšojām Nīderlandes bankas, pēc tam Naudas kaltuves un visbeidzot Tiesu pils pagrabu seifus. Tajā brīdī, kad darbs bija padarīts, Pretorijā vairs nebija palicis ne grama Transvālas zelta. Visa zelta vērtība, kopā ar ko, kas bija izvests uz Maša- dodorpu, varēja būt kāds pusmiljons mārciņu. Šo summu veidoja galvenokārt augstas raudzes zelta stieņi, tāpat arī Pretorijas Naudas kaltuvē kaltās monētas un ne visai tīrais zelts, kurš vēl nebija sagatavots kalšanai un kurš uncē maksāja par divdesmit šiliņiem lētāk, ari štancētas monētu sagataves, velmētas zelta loksnes…»

Interesants fakts: pa priekšu galvenajiem spēkiem, lai ielenktu būrus, kuri atkāpās no pilsētas, tilta sūtītas angļu mobilās vienības; ja tās būtu bijušas apķērīgākas un pacenstos pārbaudīt dzelzceļu, ešeloni ar zeltu nenonāktu Mašadodorpā, un es tagad nerakstītu šo stāstu…

VAI ZELTS MAZ BIJA? 1900. gada augustā grāmatas «Komanda» autors pulkvedis Deniss Raics, kurš ieradās Mašadodorpā apciemot savu tēvu, norādīja, ka pagalmi un noliktavas ap dzelzceļa staciju tiekot apsargāti dienu un nakti bezgallielā cītībā (to apliecina arī viņa dienesta biedri). Viņš pat, sameties kopā ar dažiem draugiem, jau dzīrās mazliet palielināt savu kapitālu, taču pēc tam pārdomāja. Viņš atceras: «…Un pēkšņi es sapratu, ka šeit, šajā stacijā, savestas milzu summas. Labi atceros, kā mani pārsteidza atskārta, cik neizmērojamas bagātības šeit atrodas. Es pats redzēju, kā naktīs pie vagoniem piebrauca rati, tie tika piekrauti, pēc tam aizbrauca atpakaļ tumsā. Tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka zeltu aizgādāja projām no Mašadodorpas, ka tas ir aprakts tur…»

Pēc dažiem gadiem Raics no ģenerāļa Botas uzzināja, ka šajos vagonos atradusies ieroču krava, kas bijusi paredzēta mazām vienībām, kuras gatavojās uzsākt partizānu karu, un it kā tāpēc operācija noritējusi tādā slepenībā.

Nav zināms, vai īstenībā tā bija, jo pat ne visa ģeneralitāte varēja būt informēta par ešelonu īsteno kravu.

DETALIZĀCIJAS VĒRTĒJUMI Lorensa Grīna grāmatā «Dīvaina bagātība» stāstīts par to, kā laikraksta «Pretorijas Ziņas» redaktors Džeimss Grejs detalizēti izpētījis, kādi bijuši kara operāciju izdevumi, un konstatējis, ka vislielākās aktivitātes laikā frontē no visa Transvālas zelta bija palikusi pāri tikai maza daļiņa — 60 000 sterliņu mārciņu. Nedēļu pirms kara sākuma Randas raktuves pārsūtīja zelta kravu par 462 853 mārciņu lielu summu, tāpēc Transvālas zelta krājumu vērtība bija ap pusmiljons sterliņu mārciņu. Vēl jāpieskaita klāt zelts, kas bija iegūts no 1899. gada novembra līdz 1900. gada maijam; tā vērtība, saskaņā ar Transvālas valdības dokumentāciju, bija ap divi miljoni mārciņu, turklāt 300 000 mārciņu vēl tika izņemtas no Nīderlandes bankas (atcerēsimies Prellera stāstījumu). Tātad pirms karadarbības sākšanas Krigera valdības zelta krājumu vērtība bija pāri par trim miljoniem mār​ciņa

Ja atskaita kara izdevumus, iznāk, ka bija vēl pusotra miljona neiztērētas naudas. Interesanti, ka tādu pašu summu min ari PreDers, kurš piedalījās zelta iekraušanā vilcienā, kas atgāja no Pretorijas.

KURP AIZPLŪDA NAUDA? 1900. gada augustā Oranjes brīvvalsts prezidents Šteins sastapās ar prezidentu Krīgeru Nelspreitas pilsētiņā, kur tika nolemts apvienot divu valstu spēkus karā pret Lielbritāniju.

Hronisks naudas trūkums piespieda Transvālas valdību pārdot daļu no zelta krājumiem, un drīz vien atradās pircējs. Par to kļuva vācu firma «Vilkens un Akermanis» Lorensumarkišā. Zelta pārdošanas cena bija 3,10 mārciņas par unci. Vienošanās paredzēja samaksu vai nu Anglijas vai Transvālas valūtā.

1900. gada 11. septembrī, kad angļi iegāja Mašadodorpā, Krigers šķērsoja valsts robežu ar Mozambiku, paņemdams līdzi trīsdesmit kastes ar neizštancētām monētām, un devās uz jūras pusi. 64 142 unces zelta iekrāva vācu kuģī «Bundesrat» un oktobra beigās aizsūtīja uz Hamburgu. Šai daiļumā būri ieguva 224 497 mārciņas lielu peļņu. Ari Krīgers, lai risinātu dažas politiskas problēmas, kopā ar tuvākajiem draugiem kuģī devās uz Eiropu, paņemdams līdzi 150 000 mārciņu.

Pēc Prellera vārdiem, šo naudu izlietoja, pērkot «…apģērbu, provīziju, sērkociņus un citas līdzīgas preces», kuras pēc tam nosūtīja būru karaspēka daļu rīcībā, bet no zelta ap 25 000 mārciņu vērtībā vācu rūpnīcās izštancēja Transvālas republikas monētas.

Nauda tika iztērēta armijas uzturēšanai, milzu summas aizplūda galvu reibinošā ātrumā un pazuda negausīgajā kara dieva rīklē.

Džeimsa Greja izpēte parāda, ka ap 600 000 mārciņu zelta stieņos tika nosūtītas uz Eiropu kā samaksa par amunīciju. 350 000 monētu bija jāsamaksā prezidentam Šteinam un citiem Oranjes brīvvalsts līderiem par resursu un teritoriju piešķil šanu Transvālai, un 200 000 — citām valstīm, kas Transvālai deva kredītus. Grejs apgalvo, ka no visas Transvālas naudas tai laikā bija palicis pāri ap 150 000 mārciņu — tiem laikiem krietna summa, taču tai nebija nekā kopīga ar leģendārajiem «miljo​niem».

Var iedomāties, ka pilsētā valdīja ja ne panika, tad vismaz zināma steiga. Un Gustavs Prellers savās liecībās par zelta iekraušanu patiešām norāda, ka ģenerālauditors pieprasījis, lai zeltu iekrautu pēc iespējas ātrā tempā.

NORAKTA ZELTA MEKLĒJUMOS Vieni uzskata, ka dārgumi, kas iedēvēti par «Krigera miljoniem», ir noglabāti kaut kur Transvālā, citi, ka prezidents Krī- gers tālredzīgi savu naudu izvedis uz Eiropu. 1925. gadā, kad kopš šī kara beigām jau bija nomainījusies vesela paaudze, laikraksta «The South African ttation» 10. oktobra numurā parādījās raksts, kurā bija teikts, ka tai laikā, kad starp prezidentu Šteinu un prezidentu Krīgeru tika noslēgts līgums par sadarbību karā, Transvālas zelta daļas vērtība bijusi tikai 20 000 mārciņu, un tieši šī daļa pēc tam nogādāta Mozambikā. «Precīzi noteikt, cik zelta stieņu palika Republikā pēc prezidenta Krīgera valdīšanas, cik neapstrādāta zelta pārdeva firmai «Vilkens un Akermanis», kādu daļu no visiem zelta krājumiem sastāda šis zelts un vai valsts kases pagrabos glabājās vēl kas, ja neskaita oficiāli reģistrēto zelta daudzumu, — tādi ir jautājumi, uz ku​riem vēl jārod atbilde…»

Taču tagad mūsu rīcībā ir šādas tādas ziņas par finansu operācijām, kuras laiku pa laikam veiktas neatkarīgi no operāci​jām ar mazajām summām, kas bija lauka karaspēka komandieru rīcībā.

Atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem atrada tikai sešus gadus vēlāk, pēc to dokumentu publicēšanas, kuri piederēja doktoram V. Leidsam, Transvālas valdības pārstāvim Briselē. Leidsa

papīros atrada aprakstu, kā zelts iekrauts vagonos, atrada ari viņa atmiņas par to, kāda saruna šai sakarā notikusi ar prezidentu Krīgeru: «Es varu apstiprināt, ka ne pirms, ne pēc prezidenta aizbraukšanas no Pretorijas zelts netika jelkur noglabāts, prezidents pats man to sacīja…»

BAUMAS VAIROJAS Tā kā Transvālas valdība nemitīgi nāca klajā ar paziņojumiem, ka baumas par izdaudzinātajiem «Krigera miljoniem» esot nepamatotas, šie notikumi aizvien vairāk un vairāk rosināja uz dažādām tenkām un leģendām…

PIRMĀ LEĢENDA «Dorothea» Tai laikā, kad Krigers atradās Lorensumarkišā un pārsprieda noteikumus, ar kādiem zeltu pārdot Vācijai, no Natālas provinces uz Holandi devās burinieks «Dorothea», kas veda cementa kravu. Vēl joprojām klīst baumas, ka tieši ar šo kuģi zelts ticis izvests no Transvālas. Runāja, ka «Dorothea» esot nogremdējusi ceļā sastapto kuģi «St. Lucia», un bojā gājuši vienpadsmit cilvēki. Šī versija liktos pilnīgi ticama, ja vien «Dorothea» nebūtu cietusi katastrofā jau… 1898. gadā, tas ir, gadu pirms kara sākuma, un tas šo vilinošo versiju padara pavisam neiespējamu.

OTRĀ LEĢENDA «Filips Švarcs» Cita tā laika pazīstama persona, kuras vārds figurēja valodās par noslēptiem dārgumiem, bija kāds Filips Švarcs, kas savas mūža dienas beidza pie karātavām.

Kā stāsta Lorenss Grīns, kurš intervēja pulkvedi Trevu (viņš deva atļauju meklēt dārgumus «Krigera miljonu» varbūtējās atrašanās vietas teritorijā), Švarcs ar trim kompanjoniem, no kuriem vienu sauca Van Nikerks, devās uz Zemo Veidu netālu no Faloborvas ciemata, lai atrastu prezidenta Krigera zeltu, kuru, Švarcs apgalvoja, viņš kara laikā esot palīdzējis noslēpt Taču drīz pēc grupas ierašanās Svarca norādītajā vietā, mīklainā kārtā pazuda Van Nikerks, un ekspedīcija atgriezās, tikpat kā neuzsākusi izrakumus. Van Nikerka atraitnei Švarcs izklāstīja savu versiju, kā miris viņas vīrs, tomēr viņu nepārliecināja, un sieviete griezās pēc palīdzības policijā. Drīz pēc tam kāda no patruļām uzgāja šakāļu apgrauztu līķi un tam pirkstā zīmoggredzenu ar burtiem «CvN», vēl pēc kāda laika tika atrasts ari pats Švarcs, viņš bija slims ar malāriju. Švarcu nosūtīja uz Pītersburgas slimnīcu, kur viņš pavadīja savas pēdējās dienas. Slimnīcā viņu apmeklēja kāds augsta ranga angļu virsnieks, kas bija visai ieinteresēts noskaidrot patiesību par Krigera zeltu, taču Švarcs tam neko neatbildēja; pēc dažām dienām Johannes- burgas tiesa Švarcu notiesāja, un viņš tika pakārts. Ar zeltu saistītais noslēpums mira līdz ar viņu. Tiesa gan, tas pats pulkvedis Trevs apgalvo, ka Švarcs par dārgumiem esot nez ko pastāstījis sargiem, kas viņam bija pielikti slimnīcā.

Pilnīgi iespējams, ka tas bija tikai izdomājums, ko Švarcs stāstīja cerībā glābt savu dzīvību, bet šai lietai ir ari otra puse: pēc Švarca advokāta vārdiem, rokasnaudu par Švarca aizstāvību viņam kāds nepazīstams cilvēks iedevis dziļā naktī, turklāt tā bijusi prāva summa zeltā. Tas jau būtu nekas, taču advokātam radies iespaids, ka… šīs monētas gadiem ilgi nogulējušas zemē.

Bez tam kāds no Švarca kompanjoniem liecināja, ka, «lai gan netika atrasts zelts, mēs uzgājām ar

dimantiem pilnu lā- diti…» nav zināms, kā lādīte tur nokļuvusi, jo valdīja uzskats, ka «Krīgera mantojumā» ir tikai zeltlietas. Deniss Raics izteica minējumu, ka lādīte piederējusi visai pazīstamam holandiešu baronam Bentisam, kurš bija pazudis smiltājos neilgi pirms Švarca ekspedīcijas. Raics uzskatīja, ka Švarcs varējis nogalināt Bentisu, bet savu stāstu par leģendārajiem «miljoniem» izdomājis acu apmānīšanai — sak, meklējām vienu, bet atradām ko citu. Un tā vēl šobaltdien paliek noslēpums, vai Švarcs patiešām ko zināja par īsto vietu, kur apslēpts prezidenta Krīgera zelts.

Lai nu kā, bet pakārtā Švarca vārds ir nesaraujami savijies kopā ar nostāstu par prezidenta Krīgera miljoniem…

Kas ir Knisnas Džordžs Rekss princis vai zemas kārtas cilvēks?

Stāsta, ka Knisnas dibinātājs Džordžs Rekss esot prinča Džordža, vēlāk — Anglijas karaļa Džordža III, nevienlī​dzīgā laulībā dzimušais dēls. Par to vēl joprojām klīst pretrunīgas baumas…

Rekss 1797. gadā ieradās Dienvidāfrikā, kur tika paaugstināts, ieguva Admiralitātes maršala pakāpi, un kļuva par gubernatora sabiedrisko advokātu, kā arī kroņa advokātu — abi šie «amati» no viņa neprasīja ne mazāko piepūli, it īpaši pēc tam, kad viņš Keiptaunā pārstāja nodarboties ar jurisprudenci.

Kā leģenda vēstī, viņš aizsūtīts uz dienvidu piekrasti, kur dibināja Knisnas apmetni.

Neapšaubāmi, ka Džordžs Rekss bija reāla personība, taču vai viņš bija tas pats leģendārais Džordža III dēls, valodas par kuru cauri diviem gadsimtiem nonākušas līdz mums?

EKSKURSS VĒSTURĒ Ne mazums pētnieku mēģinājuši atklāt Džordža Reksa dzīves noslēpumu, tomēr droši zināmi tikai daži fakti. Džordžs Rekss dzimis Londonā 1765. gadā, 1780. gadā nodots mācībā pie Londonas advokāta Edvarda Kūpera, 1797. gadā izbraucis (vai, kā daži apgalvo, izsūtīts) no Anglijas un apmeties uz dzīvi Dienvidāfrikā; tur viņš sāka nodarboties ar nodokļu ievākšanu, bet pēc tam, kad viņam tika piešķirti plaši zemes īpašumi, pārcēlās uz Knisnu, kur uzbūvēja māju un nosauca to par Mel- kauntkrālu. Viņš kļuva par bagātāko zemes īpašnieku visā apvidū, viņa mājā bieži viesojās pilsētā godājami ļaudis, un viens no tiem bija lords Čārlzs Somersets.

Reksam patiesi bija ārkārtīgi liela ietekme uz valdību, daudz lielāka, nekā parasti varēja būt pat tik bagātam cilvēkam kā viņš… un tomēr viņa karaliskā izcelsme vēl jāpierāda…

JAUTRĀ ŽAGATIŅA 1730. gada 12. oktobri Mērija Laitfiuta, dzimusi Vīlere, kurpnieka Metjū Laitfuta laulātā draudzene, laida pasaulē meitu, kuru nosauca par Hannu. Visus piecus nākamos gadus Laitfutu ģimene dzīvoja bez raizēm, taču pēkšņi viņiem uzbruka nelaime: nomira Hannas tēvs, un Mērija bija spiesta meitu nodot audzi​nāšanā savam brālim Henrijam Vīleram, kurš vēlāk viņu adop​tēja Vīleram uz Mārketstrītas stūra pie Sentdžeimsa tirgus piederēja audumu veikaliņš. Viņa māja atradās netālu no vecās Operas ēkas, un, kā stāsta, tieši tur, braucot uz koncertu, jaunais princis Džordžs ieraudzījis Jautro Žagatiņu un viņā iemīlējies. Troņmantnieku savaldzinājis veikalnieka meitas daiļums, taču viņš neiedrikstējies izteikt piedāvājumu meitenei, kas bija izslavēta kā ļoti dievbijīga. Hanna nevēlējusies būt prinča mī​ļākā, un galu galā viņš nolēmis bez vecāku ziņas meiteni appre​cēt Stāsta, ka princis Džordžs ar Hannu esot precējies divreiz: pirmo reizi 1753. gadā, kad nozadzis viņu Izakam Eksfordam, un otru reizi 1759. gadā, kad sasniedzis pilngadību. Patiešām eksistē divas laulības apliecības, kaut arī tās tika atzītas par viltotām.

Klīda runas, ka šajā mīlas stāstā un intrigā iejaukusies kāda Elizabete Čadleita, kas vēlāk kļuva par Kingstonas hercogieni, vienu no galma lēdijām. Lēdija Elizabete, kurai, šķiet, bija zināma ietekme uz vecīgo Džordžu II un viņa sievu, Velsas princesi, vēlēdamās uz priekšdienām nostiprināt savas pozīcijas galmā, centās atbalstīt jauno princi Džordžu. Tāpēc 1753. gada decembri viņa visai negatīvi izteicās par fiktīvajām laulībām starp Hannu Laitfiitu, kura tām pretojās, un šo laulību iniciatoru gados jauno Izaku

Eksfordu, pārtikas preču tirgotāju no Ladgeithilas. Taču tiek ari izteikts minējums, ka Eksfordu gluži vienkārši uzpirka, lai šīs laulības noslēgšana palīdzētu atšķetināt intrigu.

Lēdija Elizabete apzinājās: karaliskā ģimene jaunajam princim neļaus precēt kādu tur Laitfutu, un ziņa par to, ka «Hanna ir cienījama precēta sieviete» bažas stipri vien mazinās un pat izklīdinās pavisam.

Zināms, lēdija Elizabete ļoti labi saprata, ka tas, kurš nodrošinās, lai prinča pasākums netiktu apdraudēts, nākamībā iemantos bezgallielu viņa labvēlību.

Tikpat svarīgi, vismaz pēc lēdijas Elizabetes domām, bija tas, ka šīs «precības» bija tīri formālas, tās bija izdomātas vienīgi tādēļ, lai Hannai dotu iespēju kļūt ievērojamai. Pēc tik sekmīga gājiena īstenībā viss bija paveikts.

Ir skaidri zināms, ka, tiklīdz Hanna atstājusi baznīcu (pēc pirmajām laulībām), viņa iekāpusi ratos, kas viņu gaidījuši pie ieejas, un pazudusi no pilsētas. Kādu laiku saniknotais līgavainis viņai dzinis pēdas, taču Hannai izdevies aizbēgt no vajātāja un noslēpties kādā no Džordža rezidencēm.

Daži avoti apgalvo, ka pēc tam Eksfords karalim sūtījis niknas vēstules, pieprasīdams viņam «atdot sievu», tomēr ne uz vienu no tām nav saņēmis atbildi.

Hannas atrašanās vieta palika noslēpumā tīta. Laikrakstā «Daily dispatch» 1931. gada 9. janvāri ievietotajā rakstā teikts, ka viņa Londonā ne vienreiz vien pārcēlusies (vai pārvesta) no viena nama atkal uz citu un ka viņa laidusi pasaulē trīs bērnus — Džordžu Reksu, vecāko dēlu (kaut gan daži min, ka viņš bijis otrais bērns), Džonu, vidējo, un meitu Sāru. Ir daudz liecinieku, kuri apgalvo, ka Hannu ar diviem bērniem redzējuši pastaigājamies Londonas un Devonšīras apkaimē. Tāpat stāstīja, ka Džons aizbraucis uz Indiju un tur noslīcis. Sāra pārcēlusies uz Bātu, kur nomirusi, tā arī neapprecējusies, bet Džordžs palicis Londonā un ieguvis labu izglītību.

Mūsu stāsts sākas 1790. gadā. Kad Džordžs kāpa troni, viņš bija spiests apprecēties ar sievieti no karaļu dzimtas, proti, Šarloti (vēlāko karalieni Šarloti) un aizmirst nelaimīgo Hannu Laitfutu.

Hannas dēls Džordžs karalim Džordžam nu bija nopietns traucēklis, jaunības grēku atgādinājums, un, tiklīdz Džordžam jaunākajam radās doma par troņa mantošanu, viņu aizsūtīja uz Keiptaunu un tur paaugstināja par Admiralitātes maršalu. Tas notika 1797. gadā.

Ko izjuta dievbijīgā Hanna, nolūkodamās uz visām šīm manipulācijām, — tas paliek noslēpumā tīts…

IZDOMĀJUMS VAI REALITĀTE? Lorensa Grīna grāmatā «Dienvidus zeme» atrodama kāda interesanta frāze: «…nav šaubu, princis Džordžs un Hanna Lait- futa bija viens otrā iemīlējušies, un Hanna viņam dāvāja divus dēlus un meitu.»

Tāpat mēs zinām, ka viņi pavisam likumīgi, kaut arī slepeni, salaulājās. Laulības apliecību un Hannas vēstuli 1866. gadā atrada Karolīna Mārgarita Angerera, Džordža Reksa jaunākā otrā sieva, un šai vēstulē lasāms: «Hempsteda. 1768. gada 7. jūlijā Nojauzdama savu drīzo aiziešanu no dzīves, novēlējumā nododu manu abu dēlu un meitas likteni bērnu tēva, Vina Augstības karaļa Džordža III rokās. Visu savu īpašumu novēlu saviem bērniem, kas dzimuši manā neprātīgajā laulībā. Kāda mana bērna nāves gadījumā novēlu viņa (viņas) īpašuma daļu Olivijai Volmontai, mana labākā drauga doktora Vol- monta meitai.

Amen. Hanna Regīna. Liecinieki: Dž. Danings, Viljams Pits.»

Ja šis dokuments nav viltots, kāpēc tad Hanna parakstījās ari ar vārdu «Regīna»? Un kas bija šis «Viljams Pits»? Vai tik viņš nebija tas pats Pits vecākais, kurš 1768. gadā jau bija nokalpojis savu otro termiņu premjerministra postenī? Ja tā, kāpēc tad par šo dokumentu neviens nebija dzirdējis līdz pat 1866. gadam? Pārlieku daudz jautājumu…

Starp citiem dokumentiem, kuru ir ne mazums, mums pieejama šāda liecība, ko parakstījis Džordža Reksa dēls, Hannas mazdēls: «Mans tēvs bija Hannas Laitfutas un Džordža III otrais dēls. Viņš dzīvoja Dienvidāfrikā, zemes īpašumos, kurus valdība viņam bija piešķīrusi ar noteikumu, ka viņš neatgriezīsies Anglijā un neapņems sievu. Viņš tomēr nolēma apprecē​ties, bet līgums nezin kāpēc netika lauzts.»

Protams, ja tic šīm rindām, vajadzēs noticēt ari tam, ka Džordžs Rekss patiešām bija Džordža III dēls, taču, kā zināms, drošiem, kategoriskiem apgalvojumiem ir slikta slava…

Tomēr Reksa jaunākā mazmeita Sanija Metelkampa uzņēmās risku publicēt grāmatu «Knisnas Džordžs Rekss»; tajā viņa darīja zināmus «deviņus neapstrīdamus faktus», kuri var ienest skaidrību šajā jautājumā.

1. Hanna dzimusi 1730. gadā Metjū un Mērijas Laitfutu ģi​menē.

2. Viņas tēvs nomira, kad viņai bija pieci gadi, un viņu adop​tēja Henrijs Vīlers, audumu tirgotājs.

3. Viņa 1753. gadā Katrīnas baznīcā salaulājās ar Izaku Eksfordu, un abu vārdi tika ierakstīti reģistrācijas grāmatā.

4. Viņa mīklainā kārtā pazuda tūlīt pēc laulībām, un neviens par viņu neko vairs nav dzirdējis.

5. Pēc piecpadsmit mēnešiem viņa tikusi izslēgta no «Draugu biedrības» par «…salaulāšanos ar cilvēku, kas nepieder pie mūsu aprindām».

6. Viņas portretu gleznojis sers Džošua Reinoldss (portretā redzama eleganta jauna sieviete daudz dārgākā tērpā, nekā viņa būtu varējusi atļauties, dzīvodama pie sava tēvoča).

7.1757. gadā viņa no Aizlvortas Roberta Pīrsa saņēma mantojumā lielu summu «izmantošanai pēc saviem ieskatiem».

8. Mērija Laitfuta stāstīja, ka kopš 1758. gada, kad Hanna pazuda, neko par viņu neesot zinājusi.

9. Vairākas cienījamas ģimenes ir apliecinājušas, ka viņai bijis sakars ar princi Džordžu, nākamo Džordžu III. Tomēr neviens no šiem «faktiem» nenoskaidro patiesību par Džordžu Reksu. Turklāt ne jau visi atzina viņa tiesības dēvēties par karaļa dēlu. Šāda uzskata piekritējs bija ari Londo​nas žurnāls «Notes and Queries» redaktors V. Tomss. Savā grāmatā «Hanna Laitfuta» viņš, nepārprotami norādot uz daudzām nesakritībām, sarkastiski rakstīja: «…Reiz dzīvoja Jautrā Žagatiņa, kuru sauca par Hannu Lait- futu. Nē, Annu Eleonoru Laitfutu. Nē, viņas uzvārds bija Vait- futa. Vai ari Vīlere? Nu labi, te vārdam nav nozīmes.

Viņas tēvs bija kurpnieks, kurš dzīvoja blakus tiesas namam. Nē, viņš tirgojās ar audumiem un dzīvoja blakus Sentdžeimsa tirgum. Bet varbūt tas bija viņas mātesbrālis? Tas tāpat nav zināms.

Tātad kāda meitene saucās kādā tur vārdā un kaut kur dzīvoja.

Reiz, kad princis Džordžs brauca uz baznīcu, viņš meiteni ieraudzīja un iemīlējās viņā. Nē! Atkal kļūda! Viņš brauca uz operu. Vai varbūt uz parlamenta sēdi?

Nav nozīmes, kur viņš meiteni ieraudzīja. Viņš to ieraudzīja, iemīlējās un, kaut gan princi uzraudzīja viņa māte un audzinātājs lords Bjūts, un viņam bija tikai sešpadsmit gadu, viņš tomēr 1754. gadā ar meiteni apprecējās. Vai ari ne! Liekas, 1759. gadā? Ir taču vienalga, kad viņi salaulājās. Mēs zinām, ka tas notika Katrīnas baznīcā. Nē, Pekenemā. Bet varbūt citur? Nē, nē, šeit atkal ir kļūda: viņa majestāte nekad nav ar viņu precējies. Tas bija Izaks Eksfords, kas no viņas aizgāja tūlīt aiz baznīcas sliekšņa un vairs nav viņu redzējis. Jā, tā tas notika. Viņi laimīgi nodzīvoja trīs vai četrus mēnešus, pēc tam viņa nezin kur aizbrauca, un nevienam par viņu vairs nebija nekādu ziņu. Viņa pazuda no karaļnama, un karalis aizsūtīja lordu Če- temu viņu sameklēt Tiesa gan, lords Četems nevarēja izpildīt šo uzdevumu. Bet varbūt bija citādi, viņa pazuda no Izaka Eks- forda nama, Izaks nevareja viņu atrast un lūdza karali sievu atdot, taču nesaņēma nekādu atbildi..»

DŽORDŽS REKSS DIENVIDĀFRIKĀ

1797. gada oktobri Džordžs Rekss ieradās Keiptaunā, kur drīz vien nopirka Kunnerzihta namu un apmetās tur kopā ar atraitni Džoanu Rozīņu Angereru, kas viņam dāvāja trīs dēlus un meitu. Tomēr viņa tā arī nekļuva Džordža Reksa sieva.

Runājot par iemeslu, kāpēc Rekss aizbrauca uz Dienvidāf- riku, var izteikt pieņēmumu, ka nebija pamata Džordžu izraidīt no valsts tikai viņa izcelsmes dēļ, jo, kā baumoja augstākajā sabiedrībā, «…pat zemnieki zināja, ka viņš ir karaļa dēls, tā ka nekas nebija noslēpjams». Tāpat visi zināja: Džordžs jaunākais Dienvidāfrikā ir saņēmis lielas zemes platības ar noteikumu, ka viņš neatgriezīsies Anglijā un neprecēsies. Taču tikpat labi var domāt, ka Džordžs III raidīja projām nevis dēlu, bet gan atmiņas par kādreizējo kļūdu.

Piemēram, 1801. gadā kāds Tvaistla kungs, valdības pārstāvis Keiptaunā, savai māsai rakstīja, ka Reksam par viņa augsto stāvokli esot jāpateicas vecākiem, pareizāk sakot, — tēvam. «…Šis tā sauktais Rekss izrāda tādu uzpūtību un lepnību vienīgi tāpēc, ka ir karaļa dēls. Viņu atsūtīja uz šejieni, lai viņš varētu dzīvot pilnīgā komfortā. Tie, kurus agrāk dēvēja par «kolonijas kalpiem», tagad kļuvuši par Reksa kalpiem. Tu jautāsi, kāpēc? Viņš nav tikai karaļa dēls vien, viņš ir tā likumīgais dēls. Viņa māte un Džordžs III stājās likumīgā laulībā pirms tam, kad karalis apprecējās ar Šarloti…»

REKSS KNISNA 1803. gadā Keiptaunas novads pārgāja Holandes jurisdikcijā, un daudzi angļi zaudēja savus posteņus valdībā un dažādās varas institūcijās. Lai pasteidzinātu angļu «aiziešanu» no Dienvid- āfrikas, gubernators Jansens izdeva pavēli, kurā bija teikts, ka visām personām, kuras dzimušas Anglijā vai kuru vecāki ir angļi, jāpamet Holandes teritorija divu mēnešu laikā, bet tiem, kam bija sakari ar šiem cilvēkiem, draudēja represijas. Tāpēc 1804. gada 23. februāri Rekss pārdeva savu māju Keiptaunā. Pēc deviņiem mēnešiem viņš Knisnā nopirka māju un fermu, kuras nosaukums bija Melkauntkrāla. Šo visai lielo fermu kādreiz viņam bija piešķīrusi Anglijas valdība, un tā bija nosaukta agrākā īpašnieka, holandieša vārdā. Pārcelšanās nebija nekāda vieglā. Kopā ar Reksu uz jauno dzīvesvietu pārcēlās ne tikai viņa «sieva», bērni un kalpotāji, bet arī pāri par simt vergu (Britu impērijā verdzība netika atcelta līdz 1834. gadam), tika atvesti ari sešpadsmit vagoni ar mēbelēm, kustamo īpašumu un pārējām mantām.

Pēc Sanijas Metelkampas vārdiem, pirmā «misis Reksa» bija Džoana Rozīna Angerera, taču vēlāk viņa nogāja no skatuves, atdodama vietu savai meitai, Karolīnai Mārgaritai Angererai. Taču nav atrodama laulības apliecība, kas apstiprinātu šīs laulības saites. Tiesa gan, ir zināms, ka Karolīna Mārgarita Reksam dāvājusi trīs dēlus un sešas meitas.

Tajās dienās Knisna bija īstena paradīze, ko nebija skārusi cilvēka roka. Mežonīgā daba savā pirmatnējā skaistumā apbūra ikvienu. Stāsta, ka Džordžs III savam «dēlam» piešķīris visas zemes platības, kas redzamas no kalnu virsotnes pie Knisnas upes. Protams, tā ir tikai leģenda, tomēr tās pamatā ir reāli fakti: pirmie zemes īpašumi, ko Džordžs saņēma, bija četri tūkstoši akru zemes, kas atradās starp Knisnu un Pletenberha līci. Rekss šīs zemes nodēvēja par «pavasara lauku».

Vēlāk viņš saņēma jaunus zemes īpašumus vēl klāt pie šiem, tajos ietilpa pat daži holandiešu zemes īpašumi, piemēram, Melkauntkrāla, un viņa valdījumi aizņēma pāri par divdesmit tūkstošu akru lielu platību.

PATS SAVS KUNGS Acīmredzot Rekss mīlēja savu Melkauntkrālu, šo «Veco māju», kā viņš to sauca. Laika gaitā

apmetnes visapkārt pletās plašumā. Reksa aizgādnībā radās jaunas fermas, dārzi, sējumi, tika celtas smēdes, atvērti veikaliņi. Vēl tagad ir redzams šis un tas no viņa darba augļiem, taču tik maz ir zināms par viņu pašu…

Reksa bērni viņu atcerējās kā mīlošu tēvu un kulturālu cilvēku, kurš izprata, cik svarīga ir izglītība un saviem bērniem algoja matemātikas, franču valodas, latīņu valodas, zīmēšanas, mūzikas un deju skolotājus. Melkauntkrālā viesi aizvien tika laipni uzņemti. Šai namā ciemojas ceļotāji Bērčels un Tompsons, doktors Džeimss Berijs — fiziķe, kas vairākus gadus strādāja Keiptaunā, uzdodamās par vīrieti, lords Čārlzs Somer​sets un daudzi citi interesanti cilvēki.

Viens no tādiem bija angļu ceļotājs Viljams Herisons. Viņš Krālu apmeklēja 1831. gadā un vēlāk tam pašam žurnālam «Notes and Queries» uzrakstīja rakstu, kas tika publicēts 1861. gadā. Šai rakstā viņš pieminēja, ka «…Džordžs Rekss… izskatās apbrīnojami līdzīgs Džordžam III…» Diemžēl nav saglabājies neviens Reksa portrets, lai mēs varētu to salīdzināt ar monarha attēlu. Iespējams, Džordžs apzināti nevēlējās savu portretu atstāt pēctečiem. Tomēr mums ir pieejams viņa dēla Fridriha attēls, un daži tajā saskata zināmu līdzību ar Džordžu III…

KARALIS MIRIS, LAI DZĪVO LEĢENDA!

Džordžs Rekss nomira 1839. gada 3. aprīlī un saskaņā ar testamentu viņa valdījumi tika sadalīti sešpadsmit līdzīgās daļās, no kurām trīspadsmit pienācās katram no viņa trīspadsmit bērniem, bet pārējām trim vajadzēja kļūt par Karolīnas Mārgaritas īpašumu.

Viņa kaps atrodas nepilna kilometra attālumā no Knisnas, braucot pa Pletenberha šoseju. Epitāfijā uz akmens lasāms: Knisnas dibinātāja, kunga un īpašnieka Džordža Reksa piemiņai.

1839. gads.

Savās grāmatās par Reksu Sanija Metelkampa bieži atsaucas uz kādā nezināmā avīzē publicētu nekrologu, kas skan tā: «Nesen Hisnā, Dienvidāfirikā, miris kāds Džordžs Rekss, Džordža III nevienlīdzīgā laulībā dzimis dēls. Šī gadsimta sākumā viņš tika izsūtīts no Anglijas un iekārtojās uz dzīvi Keip- taunā Tur karaļa un Hannas Laitfutas dēls daudz paveica pilsētas labā un saņēma valdījumā plašu teritoriju Hisnas apvidū — brīnumskaistā dabas stūrītī, kur aug meži un plūst daudz upju. Tur viņu ari paaugstināja par maršalu.

Džordža Reksa viesistabā atradās daudz lietu, kuras agrāk bija piederējušas viņa tēvam Džordžam III un kuras viņš bija paņēmis līda par piemiņu no Anglijas, un tas visnotaļ apstiprina viņa karalisko izcelsmi. Stāsta, ka reiz kāds kungs, kas apceļoja pasauli un neko nebija dzirdējis par šiem notikumiem, ieraugot Džordža m portretu, izbrīnā iesaucās: «Mans Dievs! Cik viņš līdzīgs Džordžam Reksam, manam senajam draugam no Dien- vidāfrikas!» Šis gadījums pilnībā izkliedēja šaubas sakarā ar Džordža Reksa romantisko likteni…»

Itin kā viss būtu skaidrs — Rekss bija karaļa dēls, bet., kas tā par Hisnu, kas pieminēta tekstā?

Turklāt ļoti iespējams, ka šis raksts ticis mazliet «apstrādāts», un vēl jāpiebilst, ka ir izdevies atrast tā «oriģinālu». Tajā lasāms: «Pirms mēneša Dienvidālrikas pilsētiņā Knisnā nomira viens no mūsu gadsimta noslēpumainākajiem cilvēkiem, kas pazīstams ar vārdu Džordžs Rekss. Daudzi ticēja, ka viņš bija Anglijas monarha Džordža DI leģendārais dēls, kuru valdniekam dzemdējusi tā sieva Hanna Laitfuta. Viņš mūsu gadsimta sākumā tika izsūtīts uz Dienvidāfriku un Kāpas kolonijā ieguva īpašumā lielas zemes platības. Viņam piešķīra ari maršala pa​kāpi. Viņa ģimene kā relikvijas glabā lietas, kurām ir saistība ar Džordžu III. Kaut gan Džordža Reksa bēres notika, stipram lietum līstot visi Knisnas iedzīvotāji bija atnākuši atdot pēdējo godu pilsētas dibinātājam un savam aizgādnim Džordžam Reksam. Viņu no sirds mīlēja

ikviens pilsētas iedzīvotājs, un par viņu patiešām var sacīt; brīdī, kad viņš aizgāja no šīs pasaules, viņam nebija ienaidnieku…»

NAV DŪMU BEZ UGUNS? Tomēr, ja pacenšas, var sameklēt dažus faktus, uz kuriem dibināts apgalvojums, ka Džordžs Rekss cēlies no karaļu dzimtas, taču daudzi šos faktus kategoriski noliedz, uzskatīdami par skaidru viltojumu.

Iespējams, ka viņiem daļēji ir taisnība. Šajos notikumos jau sen izdoma sajaukusies ar īstenību.

Protams, daudzi jautājumi palikuši bez atbildes. Piemēram, kāpēc Džordžs tik steidzīgi pameta Angliju? Neviens to nezina. Ja iemesls tam ir viņa izcelsme, kāpēc gan vajadzēja gaidīt trīsdesmit gadu, lai izšķirtos par šo soli? Turklāt viss galms zināja par notikušo, nekas vairāk nebija slēpjams… Stāstīja, ka Džordžam Reksam, kas tolaik bija karaļa staļļmeistars, itin kā sācies romāns ar princesi, un sakarā ar to viņa tēvs izrādījis ārkārtīgi lielu neapmierinātību. Turklāt dažiem cilvēkiem tas lika domāt, ka Džordžs III baiļojas par savu dēlu, kurš it kā šādā veidā cenšas lauzt sev ceļu uz troni. Tomēr neviens no šiem izskaidrojumiem uz minēto jautājumu nedod izsmeļošu atbildi.

Pēc, Sanijas Metelkampas vārdiem, tieslietu ministrijas galva lords Vailds pavēlējis konfiscēt visus dokumentus, kuri varēja jelko liecināt par karaļa Džordža un Hannas Laitfutas laulību, un aizvest tos lordam Somersetam, kurš tos neesot vis iznīcinājis, bet gan noglabājis savā seifi. Daudzi vēsturnieki mēģinājuši izpētīt šos dokumentus, taču nevienam nav izdevies tiem pie​kļūt Diemžēl pats Džordžs Rekss nav spēris itin nekādus soļus, lai palīdzētu par to iegūt kādu skaidrību.

Viņš it kā raisījās vaļā no visa, kas kaut mazākā mērā bija saistīts ar šo jautājumu, ļaudams citiem meklēt šīs mīklas atminējumu. Turklāt gandrīz viss viņa personiskais arhīvs sadega, kad Melkaunt- krālā izcēlās vairāki ugunsgrēki. Runāja, ka viņš pats tos izraisījis, lai viņa dzīvesstāsts nekļūtu pieejams sabiedrībai.

Ja tā, tad laikam gan nav palicis neviens dokuments, kas tieši norādītu uz to, ka viņš bija karaļa dēls.

Tomēr palikuši daži priekšmeti, kas netieši apstiprina viņa saistību ar monarha ģimeni. Piemēram, Reksam piederējušais medaljons ar Džordža III portretu. Kā stāsta, tieši šo Vedžvuda darināto rožkoka medaljonu viņš, braukdams prom no Anglijas, paņēmis līdzi kā piemiņu no tēva. Mājā atradās ari vairāki kausi, kas bija līdzīgi tiem, kuri piederēja karaļa galmam, dažas tā laika monētas un, kas ir pats interesantākais, Džordžam adresēta zīmīte, kuru viņam pirms aizbraukšanas atsūtījis karalis; šai zīmītē rakstīts: «Nožēloju to, ka tevi zaudēju…» Patiesi, zīmītē redzamais rokraksts ļoti atgādina monarha rokrakstu.

REKSAM NEVEICAS Viens no visnozīmīgākajiem pierādījumiem, kas liecina par labu teorijai, ka Rekss cēlies no karaļu dzimtas, ir valdības pārstāvja Keiptaunā Tvaistla kunga vēstule māsai, kura tolaik dzīvoja Anglijā; šai vēstulē viņš nepārprotami dod mājienu, ka Džordža III attieksmē pret Reksu jaušams kas vairāk, ne tikai aizbildnība vien. Šis mūsu stāsta posms sākās tad, kad šī vēstule tika nosūtīta avīzei «Kale news», kuras redaktors nolēma to nepublicēt, lai izvairītos no skandāla. Taču šeit rodas vesela virkne jautājumu. Pirmkārt, nemaz nav bijis avīzes ar tādu nosaukumu, un, otrkārt.. Keiptaunas arhīvos ne reizi nav pieminēts šis Tvaistla kungs. Tātad visa šī leģenda balstīta uz neesošai avīzei nosūtītu vēstuli, kuru uzrakstījis neesošs cilvēks!

Vēl klīda baumas, ka, gulēdams uz nāves gultas, Rekss esot teicis, ka uz viņa ģimenes sudraba traukiem kādreiz bijis atveidots karaļa ģerbonis un ka viņš pats to noberzis nost no visiem kausiem.

Diemžēl ne šo, ne citas līdzīgas versijas neapstiprina dokumenti. Vēl jo vairāk, neviens no Melkauntkrāla apmeklētājiem (un to bija ne mazums) nav pieminējis nedz to, ka uz traukiem būtu bijis karaļa ģerbonis, nedz ari kādas pē​das, kas liecinātu, ka ģerbonis mēģināts noberzt nost Kas attiecas uz it kā notikušo Džordža ĪD un Reksa sarunu, pirms tas ar kuģi devās uz Dienvidāfriku,

un medaljonu, ko tēvs uzdāvināja Reksam, — ari te viss atrisinās ļoti vienkārši. Izrādās, ka šādus attēlus Džošuas Vedžvuda fabrika izlaida ne jau tikai vienā vienīgā eksemplārā.

Tātad nav neviena fakta, kas apstiprinātu Džordža Reksa izcelsmi no karaļu dzimtas, taču nav arī dokumentu, kas ap​gāztu šo versiju.

Un leģenda par karaļa dēlu ir dzīva vēl šobaltdien…

Pavelniece Modžadži Molotosti upes ielejā dzīvo lobedu cilts, kuras vir- saite Modžadži ir Āfrikas kontinentā vispazīsta​mākā lietus piesaucēja, pret kuru pat kareivīgie mežoņi izturas ar bijību.

Kas tad bija pirmā Modžadži? Kā viņas pēctecei, kas mantojusi Modžadži vārdu, izdodas turēt pakļautībā savu tautu?

Saskaņā ar senu tradīciju lietus karalienei ar reinkarnācijas rituāla palīdzību tiek garantēta nemirstība. Šī ceremonija noris pēc lielā jaunekļu iesvētīšanas rita, kas notiek reizi piecos gados. Šī rituāla laikā vecā karaliene tukšo nāvekļa biķeri un novītušās miesas atstāj, kļuvusi atkal jauna. Karaliene pirmām kārtām ir lietus pavēlniece, nevis zemes valdniece. Viņa savalda gadalaikus, un viņas spēks saistīts ar spēju kontrolēt dabas ciklus. Pastāv vairāki lietus piesaukšanas paņēmieni. Vispiemērotākā paņēmiena izvēle atkarīga no sausuma iemesla. Dažkārt šis iemesls slēpjas pašā karalienē, kuru tādā gadījumā vajag pielabināt ar dāvanām. Tiek uzskatīts, ka karalienes garastāvoklis un izjūtas pavisam tieši ietekmē laika apstākļus, tāpēc izraisīt viņas neapmierinātību nozīmē piesaukt nelaimi.

Sešpadsmitajā gadsimtā karangu cilts augstākā virsaiša Mve- nes Mutapas dēli savā starpā uzsāka strīdu, kura iemesls bija novecojušā tēva valdījumu sadale. Galu galā dēli nodibināja katrs savu karalisti un pasludināja sevi par mambo jeb virsaiti, tā saskaldot kādreiz tik vareno Mvenes Mutapas impēriju.

Viens no dēliem pieņēma Mulozvi (Murozvi) vārdu un sāka pārvaldīt Zimbabves kalnu reģionu. Drīz pēc šķelšanās Mulozvi neprecētā meita Džugudini laida pasaulē dēlu Makafimo, atsacīdamās nosaukt bērna tēvu — tētis, domājams, bija viņas brālis, — kaut gan Mulozvi stingri pieprasīja, lai viņa to nosauc.

Viņas tēva aizdomas auga augumā, un tas galu galā spieda meitu bēgt projām no cilts. Džugudini paņēma līdzi svētās lūgšanu krelles, ar lietus piesaukšanu saistītus talismanus un zināšanas, kā to visu likt lietā.

Dažu savu piekritēju pavadībā viņa devās uz dienvidiem.

Nelielais pulciņš apmetās attālajā Molototsi upes ielejā, uz austrumiem no Duivelsklufas, apkaimē, ko tagad sauc par Zie- meļaustrumtransvālu. Ta kā Džugudini bija vainojama asinsgrēkā ar savu brāli, šejienieši pret atnācējiem sāka izturēties kā pret jaunu cilti, kas ieguva nosaukumu — lobedi.

Ap 1800. gadu, kad Džugudini un Makafimo jau sen bija pametuši šo pasauli, lobedu ciltī iestājās savstarpēju nesaskaņu laiks, kas noslēdzās ar to, ka tronī kāpa sieviete, Modžadži I. Viņa ir pirmā garajā visvareno, leģendāro lietus karalieņu virknē.

Modžadži I ciltij atnesa ilgi gaidīto mieru un uzplaukumu. Ar laiku viņu sāka dēvēt par «dienas valdnieci» un aprakstīt kā lietus pavēlnieci ar četrām krūtīm, kura nekad neparādās ārpasaulei un dzīvo svētbirzī augstas, mākoņos tītas kraujas malā. Ļaudis ticēja ari, ka viņa ir balta, tā ka pat šolaiku cilts sievietēm ar baltganu ādu piedēvē aristokrātisku izcelsmi.

Savā neaizsniedzamajā mājoklī, mitinādamās līdzīgi ērglim, kas pacēlies virs mežmalas, Modžadži I bija iekarojusi cieņu un no visām pazīstamajām lietus uzbūrējām visdiženākās slavu.

Salīdzinājumā ar tādām ciltīm kā zuli, kosi, vendi un pedi, lobedu cilts spēks un skaits nešķita iespaidīgs, tomēr Modžadži maģiju uzskatīja par tik varenu, ka viņa saņēma veltes un lūgumus no visietekmīgākajiem virsaišiem, pat no Cakas. Zulu skatījumā viņa vispār bija Ziemeļu dižākā zintniece, kurai pie​mita spēja mākoņus pārvērst lietū.

Dētus karalienes autoritāte bija nesatricināma, un pat Mfe- kanc [10] laikā, kad pār zemi vēlās nāves un posta vilnis, viņas valdījumi palika neskarta aizsargājamā josla.

Modžadži I, kas zemē valdīja ilgāk par pusgadsimtu, bija iemantojusi savu sekotāju bijāšanu, un ar laiku viņu sāka uzskatīt par nemirstīgu. Viņa bija noslēgusies un nepieejama pat savas pašas cilts piederīgajiem, un tas, ka valdniece dzīvoja vientulībā no ļaužu acīm noslēptā vietā, bez šaubām, rosināja viņas pavalstnieku iztēli.

Ap 1850. gadu Modžadži I nomira, un valdnieces statusam atbilstošās pilnvaras un vara slepeni tika

nodota viņas meitai Modžadži II (ari viņa, kā visi uzskatīja, bija dzimusi savas mātes asinsgrēkā ar pašas tēvu). Modžadži II lietus pavēlnieces titulu piešķīra savai meitai Modžadži III, tā savukārt — Modžadži IV, kura lietus maģiju uzticēja pašreizējai valdniecei Modžadži V. Ir acīm redzams, ka kopš Modžadži I uzkāpšanas tronī (ap 1800. gadu) pasaule kļuvusi daudz citādāka. Tomēr ar lietu saistītās tradīcijas un maģija saglabājušās līdz šai dienai. Zīmīgi, ka pašu rituālu neviena valdniece citiem tā arī neatklāja.

Ne visai tālu no Duivelsklufas līkumains ceļš, kas ved kalnā, nogriežas uz lietus karalienes galvaspilsētu, kas atrodas pakalna nogāzē un ko augšā ieskauj birzs. Šo galvaspilsētu veido ar niedrēm apjumtu apaļu būdu puduris, kuru apjož mietu žogs; žogu rotā dīvainas formas griezumi kokā, kas atgādina sejas un šķēpus, kā ari neizprotamas izcelsmes spalvu kušķi un noslēpumaini galvaskausi. Šīs citadeles vidū plešas liels klajš pagalms, kura centrā slejas zemē ierakta maģiskā kārts, kas sapulču laikā pievelk ļaudis. Karalienes dzīvojamās telpas atrodas savrup; tajās tiek ielaisti tikai izmeklēti viesi.

Karaliene nepakustinās ne pirksta, iekams viņu nelūgs to darīt; bet ari tad viņa var izrādīt neapmierinātību un atsacīties palīdzēt, kamēr nebūs izpildītas viņas prasības. Piemēram, vienu- gad, kad lietus nebija līdz pat decembrim, ļaudis ticēja, ka šādā kārtā karaliene ļauj vaļu dusmām, tāpēc ka viņas meitai ir sa​kars ar zemas kārtas cilvēku.

Arī tagad vēl ļaudis spiesti savus lūgumus par lietus pie- saukšanu izteikt piesardzīgi un visai apdomīgi. Dažkārt viņi savu vēlēšanos izsaka karalienei netieši — viņas krāla tuvumā izmēzdami skaļas replikas vai sarunā ar viņu «garāmejot» pieminēdami cerību uz labu gadu. Citreiz atkal, kad ir acīmredzama nepieciešamība pie viņas griezties tieši, — izpildot attiecīgu rituālu, tiek pasniegtas veltes.

Vasarā, kad būtu jāar zeme, lūdzēji pie karalienes krāla sarīko ilgstošas dejas, jo cer, ka tas pamudinās viņu apžēloties par tiem. Ja rodas doma, ka valdniece ar kādu savu pavalstnieku ir īpaši neapmierināta, viņas citadelē ik rītu sapulcējas precētas sievas no visiem apkārtnes ciematiem, viņas dejo, dzied un sauc: «Mēs gauži ciešam no mošķa cilvēka izskatā,» tādējādi pauzdamas, ka liek sodītas par cita izdarītu noziegumu. īstenot karalienes funkcijas viņai palīdz cilts šamaņi, kuri paši par sevi ir ietekmīgas figūras un pie izdevības var darboties neatkarīgi. Piemēram, pie šamaņa vēršas, lai piesauktu lietu kādā noteiktā apvidū.

Un tomēr maģija, kuru viņš prot likt lielā, pilnībā ir atkarīga no karalienes: ja viņa kāda iemesla pēc grib aizkavēt lietu, tas ari nelīs. Savukārt karalienes iespēju pamatā ir senču piekrišana, tie gluži tāpat spēj viņai sasiet rokas.

Pati lietus piesaukšanas ceremonija tiek stingri turēta noslēpumā, to zina tikai karaliene. Kā ļaudis runā, rituālus un maģijas praksi valdniece uzticot izraudzītai pēctecei, jaunai meitenei; viņu kopš bērnības sagatavo nākamajai misijai, kas viņai būs jāuzņemas, kad karaliene vairs necelsies 110 nāves gultas.

Karalienes maģiskie amuleti glabājas rupji apstrādātos māla podos tādās vietās, kur tiem nav tik viegli piekļūt. Šie trauki tiek uzskatīti par ārkārtīgi vērtīgiem un tos rāda tikai cilvēkam, kas iemantojis valdnieces ilggadēju draudzību.

Maģiju karalienes smeļoties no cilvēka galvaskausa. Ceremonijā izmantojot arī dzīvnieka ragus, taču galvenais atribūts esot mirušo virsaišu vai viņu ietekmīgo padomnieku āda. (Atbilstoši tautas ticējumiem, kad virsaitis nomirst, viņa līķi vairākas dienas atstāj būdā, pēc tam apstrādā ar paņēmienu, kas stingri tiek turēts noslēpumā, tā ka āda viegli atlobās.) Citi rituālos izmantotie komponenti esot šādi: zvīņneša pengonina tauki, jo tas tiek uzskatīts par karalisku dzīvnieku, kudu antilopes liemeņa daļas, dažu putnu spalvas, koku miza un dažādi sakņaugi, melni un balti jūras gliemežvāki, kā arī jūras ūdens, jo tajā rodas putas. Dažreiz rituālam nokaujot kraupainu aitu, lai maģijai pie​šķirtu lielāku spēku.

Tagad, kad pasaule mainījusies, cilvēku, kuri pielūdz Modžadži, kļuvis krietni mazāk. Tomēr viņas spēks un ietekme joprojām saglabājas. Ir pat tādas liecības, ka sausuma periodos eiropiešu diasporas pārstāvji no Duivelsklufas pievienojoties karalie​nes lūgšanām.

Varbūt kādreiz lietus piesaucējas noslēpumi tiks atklāti vi​siem. Tagad tie vēl ir biezā miglā tīti.

Un ko tad pati karaliene? Viņa joprojām dara brīnumus, aizvien palikdama nepieejama un iedvesdama godbijību.

Pazudusī Rozalinda 1969. gada 12. augusta rītā divdesmitgadīgā Keiptaunas universitātes studente Rozalinda Bolingola izgāja no mežmalas mājas, kur palika viņas draugi, un pazuda bez pēdām. Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem baumas un leģendas sakarā ar viņas pazušanu joprojām satrauc prātus.

MISTĒRIJAS SĀKUMS augustā Rozalinda vēl divu meiteņu pavadībā — runa ir par viņas draudzeni Sasju Serdžeri un Laru Hefenu, kuru viņa agrāk nepazina, — no Keiptaunas atbrauca uz Knisnu. Trīs jaunās «hipijmeičas», kā viņas vēlāk iekrustīja avīzes, ap​metās tēlnieka Pītera Deivisa un viņa sievas Denīzes mājā.

Rozalinda bija dramatiskās nodaļas studente, viņa pēdējā laikā daudz strādāja pie kāda uzveduma, un šai sakarā viņai bijušas kādas grūtības. Viņa gribēja izdarīt nelielu pārtraukumu un aizbraukt no pilsētas, lai atpūstos un atgūtu spēkus.

Nākamās dienas rītā pēc brokastīm Rozalinda sacīja, ka vēlas «iet pastaigāties». Pirms aiziešanas viņa pārmija kādu vārdu ar istabeni, pavaicāja, vai tuvumā nav kāda baznīca un vai nākamreiz istabene negribētu viņai pievienoties. Dārznieks Deivisons redzēja, kā Rozalinda pārgāja pāri pļaviņai mājas priekšā, un tad cauri birzij, kas auga dārza malā, izgāja ārpus šīs mājas teritorijas. Taču viņš nevarēja pateikt, vai studente pēc tam nogriezās pa kreisi vai pa labi, uz dubļainā ceļa aiz mājas, vai arī devās taisni, no kalna lejup, kur pletās ieplaka. Viņa nesa rokā Bībeli un viņai mugurā bija jaka, kājās bikses un sandales. Viņas putekļu mētelis un rokassprādze palika mājās.

Par nelaimi, ne Serdžere, ne Hefena nepazina Rozalindu tik labi, lai uztrauktos, kad pēc pāris stundām viņa vēl nebija atgriezusies. Viņas sacēla trauksmi tikai, iestājoties tumsai, un, pēc meiteņu domām, ziņot policijai jau bija par vēlu, jo pirms rītausmas par meklēšanu nevarēja būt ne runas.

ROZALINDAS MEKLEŠANA Nākamajā dienā Denīze Dcivisa par pazušanu paziņoja policijai. Paredzot ļaunāko, šai lielā nekavējoties iesaistīja kriminālmeklēšanas nodaļu, kas uzsāka vietējo iedzīvotāju iztauju, kura gan nedeva rezultātus. Baumas par meitenes pazušanu drīz vien izplatījās pa visu apgabalu, un apmēram dienu vēlāk trīs cilvēki ziņoja, ka 13. augustā redzējuši Rozalindai līdzīgu mei​teni Džordžas pastā pērkam pastmarkas.

Viena no lieciniecēm bija pārliecināta, ka pēc tam meitene iekāpusi automašīnā, kura bija piestājusi ārpusē un kurā viņu gaidīja divi vīrieši. Pieķērusies šim salmiņam, policija cieta neveiksmi un ap Deivisu māju sarikoja meža ķemmēšanu ar suņiem. Taču lietus bija noskalojis jebkādas smakas.

18. augustā Rozalindas tēvs, turīgs ogļrūpnieks, ieradās Jo- hannesburgā, lai iesaistītos meitas meklēšanā. Viņš aprunājās ar trim cilvēkiem, kuri Rozalindu it kā bija redzējuši Džordžas pastā, un bija pārliecināts par viņu liecību patiesumu. Viņš sāka patstāvīgi apstaigāt Knisnu, aptaujādams plašu jo plašu Rozalindas draugu un paziņu loku, un nonāca pie versijas, ka viņa varētu būt iestājusies klosterī. Tomēr viņam neizdevās iegūt kaut cik nozīmīgas ziņas par viņas atrašanās vietu, lai viņš pūlējās kā pūlēdamies.

Mīts par Rozalindas sakariem ar hipiju komūnu vai kādu dīvainu kultu radās reizē ar ziņojumu presē: «Daži Rozalindas draugi, lai palīdzētu policijai meklēšanā, uz Knismu atbrauca… vieglos ratos, plecos uzmetuši pončo, dūdām un bungām ska​not» Nav brīnums, ka Rozalindas acīmredzami netradicionālais dzīves stils saistīja masu informācijas līdzekļu uzmanību, klāt vēl nāca Rozalindas pazušana, un tā nu meitene kļuva par slavenību. Kādā no avīzēm viņu aprakstīja kā «gara auguma slaidu ekstravertu būtni, kas apsveikusi sešdesmito gadu «jauno sabiedrību» ar tās mīlestības un miera garu, mini svārkiem un austrumu misticismu; meitene, ne bridi nedomājot, atsacījusies no bagāto vecāku piedāvātā komforta un labklājības; izdarot alternatīvu dzīvesveida izvēli, viņa satuvojusies ar jauniešu grupu, kura dēvējas par «kosmosa tauriņiem» un kurā tiek kultivēta draudzība starp cilvēkiem, kas apzināti deklasējušies un interesējas par okultajām zinātnēm; un viņa Knisnas mežā ir piedalījusies šīs ļaužu grupas noslēpumainajos rituālos.»

26. augustā, divas nedēļas pēc pazušanas, policija pārtrauca meklēšanu, atstājot šo lietu nenoslēgtu

un, kaut gan pastāvēja ļoti daudz versiju, policijai nebija gluži nekādu pieturas punktu, kas norādītu uz Rozalindas atrašanās vietu. Tomēr vecāki ne​zaudēja cerības viņu atrast.

Pagāja tikai mēnesis, kad Džordžā ieradās Rozalindas māte, lai pati uzsāktu meklēšanu. «Kamēr neizdosies konstatēt faktu, ka meita mirusi,» sacīja māte, «meklēšana jāturpina.» Viņa izteica minējumu, ka varbūt Rozalinda zaudējusi atmiņu, tāpēc arī nezina, ka viņu meklē.

Nebija nekāda pamata uzskatīt, ka Rozalinda slēpjas ar nodomu. Misis Bolingola ar preses starpniecību gan vērsās pie Rozalindas ar lūgumu «atgriezties mājās vai vismaz darīt zināmu savu atrašanās vietu», tomēr kategoriski noliedza meitas līdz​dalību jebkādos kultos.

Baumas par to, ka Rozalinda saistīta ar hipijiem, bija radušās sakarā ar laikposmu, kad viņa apmetās Keiptaunā, lai stu​dētu universitātē…

«Viņa sameklēja māju — jāatzīst, ka ne jau labākajā pilsētas daļā —, kurā varētu apmesties pati un daži viņas draugi, ari studenti. Viņi māju apgleznoja un bija par to stāvā sajūsmā. Nav izslēgts, ka tur patiešām ieradās arī kāds hipijs, jo vairāk tāpēc, ka Rozalinda bija ārkārtīgi labsirdīga un neuzdrošinātos viņu aizraidīt projām.»

1970. gada aprīlī, kad tika saņemta informācija, ka Knisnas mežā uzturas hipiju komūna, no jauna sākās meža ķemmēšana Misis Bolingola noraidīja iespējamību, ka meita varētu tur atrasties, paziņodama, ka tas nebūtu «viņas dabā». Tāpat kā iepriekš, meklējumi beidzās nesekmīgi. Pēc dažām nedēļām parādījās ziņojumi, ka Rozalinda redzēta Keiptaunā. Avīze «Argus» atsaucās uz diviem lieciniekiem, no kuriem divi, kā visi uzskatīja, labi pazinuši Rozalindu, — tie stāstīja, ka «redzējuši divdesmit vienu gadu veco, rudmataino, sešas pēdas garo meiteni».

Viens no lieciniekiem, Edijs Fjūrijs, kategoriski apgalvoja, ka vērojis Rozalindu Sv. Džordža ielā: «Kā gan es būtu varējis k]ūdities? Pazinu viņu divus gadus. Es kopā ar viņu un viņas brāli Endrū dzīvoju zem viena jumta.»

«Saticis viņu, jutos pārsteigts,» viņš stāstīja. «Nogriezos un gāju pa Sv. Džordža ielu, un saskrējos ar viņu. Viņa bija kopā ar garmatainu jaunekli. Es apstājos un pavaicāju, kā viņai klājas. Viņa ļoti labi izskatījās un izturējās pavisam dabiski.»

Otrs aculiecinieks Viljams Filmors, kā viņš pats stāstīja, pamanījis Rozalindu Dipstrītā, jo pazinis viņu pēc avīzē «Argus» ievietotā fotoattēla: «Meitene bija ģērbusies, kā ģērbjas hipiji, un izskatījās ļoti bāla, it kā ilgi nebūtu gājusi ārā svaigā gaisā vai ari justos nevesela.»

Kaut gan misis Bolingolai nekas nebija zināms par to, ka viņas meita, dēls un Fjūrijs būtu dzīvojuši kopā, policija drīz vien publicēja paziņojumu, aicinādama Rozalindu neslēpties un neatņemt laiku, kas jātērē viņas veltīgajos meklējumos.

PARAPSIHOLOĢISKĀS ALTERNATĪVAS Desmit mēnešus pēc Rozalindas pazušanas Bolingoli nolēma pakonsultēties pie slavenā holandiešu ekstrasensa Zerāra Kruazē, kas pazīstams ar iesauku Utrehtas Burvis. Misis Bolin- gola piezīmēja, ka ne viņai, ne viņas ģimenei nekad agrāk nav bijusi darīšana ar gaišreģiem un ka viņi no tādiem cilvēkiem saņēmuši ļoti daudz vēstuļu, kurās lielākoties apgalvots, ka Ro- zalinda joprojām esot dzīva, tikai baidoties atgriezties mājās. Avīze «Sunday Times» ievietoja izmisuma pilnu mātes aicinājumu: «Rozalinda, nākamajā nedēļā brauc kopā ar mani uz Angliju… Tev nav ko baidīties. Mēs visi tevi ļoti mīlam. Mamma.»

Taču Rozalinda neatsaucās. Žerārs Kruazē, dziednieks un hipnotizētājs, neapšaubāmi bija apveltīts ar apbrīnojamu gaišreģa talantu, viņa kontā jau bija ierakstīta vesela virkne policijas uzdevumā atklātu dažādu noziegumu un viņš bija atradis pāri par četrsimt pa visu pasauli pazudušu cilvēku. Parasti viņš izteica prognozi, izmantodams

pazudušā cilvēka fotoattēlu un tā apvidus karti, kur šis cilvēks pēdējoreiz redzēts. Kruazē ne vienreiz vien ir testējuši zināt​nieki, un viņa reputācija aizvien palikusi neaptraipīta.

Diemžēl misis Bolingola no viņa neuzzināja labas vēstis.

Viņš domāja, ka ar Rozalindu noticis nelaimes gadījums un, kā 1970. gada 25. oktobri rakstīja avīze «Sunday Times», viņas mātei paziņoja: «Jūsu meita mežā ir noslīkusi upē, iespējams, tieši pazušanas dienā.»

EDVĪNA DŽONA ZĪBERTA CIETSIRDĪGIE MELI Rozalindas tālākā meklēšanā radās sarežģījumi, jo negaidīti iejaucās Edvins Džons Zīberts, kas izcieta sodu Johannesbur- gas cietumā.

1970. gada aprīlī, kad pēc Rozalindas pazušanas bija pagājuši deviņi mēneši, Zīberts policijā iesniedza ziņojumu par līdzdalību Rozalindas nāvē un šī ziņojuma kopiju aizsūtīja avīzei «Sunday Times». Kaut gan 1969. gada augustā Zīberts atradās brīvībā, policija, ņemot vērā viņa iespaidīgo kriminālnoziegumu sarakstu, šo ziņojumu uzņēma piesardzīgi, taču tai nebija tiesību to pilnīgi ignorēt Zīberts apgalvoja, ka viņam esot zināma Rozalindas atrašanās vieta. Vēlāk viņš ne reizi vien tikās ar bēdu sagrauztajiem vecākiem, katru reizi izteikdams bezgala daudz miglainu mājienu, un to viņš darīja ar vienvienīgu mērķi — panākt, lai Rozalindas vecāki viņam maksā par informāciju. Lieki teikt, ka, tiekdamies tikai pēc samaksas, Zīberts nemitīgi atrada daždažādas atrunas, lai no savas puses nepildītu abpusējo vienošanos.

1970. gada 3. maijā Zīberts avīzei «Sunday Times» aizsūtīja jaunu paziņojumu, kas sākās ar vārdiem: «Apmēram no 1970. gada janvāra…» (taču Rozalinda pazuda 1969. gada augustā). Šai paziņojumā viņš stāstīja par saviem biežajiem braucieniem uz Knisnu, kur esot iepazinies ar kādu misteru Iksu, kas apsolījis viņam pārdot narkotikas. Kad viens no darījumiem bijis noslēgts, viņi devušies uz tuvējo krūmu audzi, lai saņemtu preci no sievietes (Rozalindas). Kad Zīberts pēdējo reizi ticies ar misteru Iksu, tas Zībertam pavēstījis, ka viņi varētu nopelnīt kaudzi naudas, aizvedot sievieti uz Johannesburgu, jo viņa tiek uzskatīta par «pazudušu bez vēsts» un viņas bagātie vecāki būtu gatavi maksāt apaļu summiņu, ja vien viņa atgrieztos. Mis​ters Ikss precizējis, ka Zīberta daļa būtu ap piectūkstoš rendu.

Pēc Zīberta vārdiem, sieviete esot noklausījusies viņu sarunā, un tieši tāpēc pēkšņi uzliesmojusi varmācība. Starp misteru Iksu un sievieti iededzies nikns strīds. Apbērdams viņu ar lāstiem, misters Ikss atvēzējies un grasījies sist, bet «viņa pacēla galvu, lai izvairītos no sitiena», tāpēc tas trāpījis pa kaklu.

Sieviete nokritusi, vienu vai divas reizes noraustījusies un ap​klususi Pēc tam Zīberts un misters Ikss, saprazdami, ka jāatbrīvojas no līķa, to ietinuši Zīberta mašīnā sadabūtā pledā un sākuši riņķot pa Knisnas apkaimi, kamēr sameklējuši «piemērotu vietu pie ūdens, kur ir mīksta grunts».

Viņi aprakuši līķi un tad devušies uz viesnīcu «Royal». Tur Zīberts kompanjonam nopircis dzeramos un pēc kāda laika aiz​braucis, pamezdams to krietni pilnā.

Nelaimīgie Bolingoli ar Zībertu bija runājuši pirms šī paziņojuma publicēšanas. Kad misters Bolingols izlasīja publikāciju, viņš Zībertam pajautāja, kāda auguma bija šī sieviete. Zīberts, kurš bija 160 cm garš, parādīja, ka tā sniegusies viņam līdz virsdegunei Taču Rozalindas augums bija pāri par 180 cm…

17. jūnijā Zīberts atkal vērsās pie Bolingoliem: «Man pastāstīja, ka policija paziņojusi avīzei «Sunday Times», it kā es esot atsacījies no sava iesnieguma. Man nav ne mazākās jausmas, kāpēc tai ievajadzējies to darīt, ja vien tā nav gribējusi aizkavēt manas vaļsirdīgās atzīšanās publicēšanu, šādā kārtā padarot smagāku jau tāpat smago nenoteiktības nastu, kura spiež jūsu plecus un kuru es mēģināju jums atvieglot, izstāstot patiesību.

Esmu gatavs nosaukt tā cilvēka vārdu, kurš bija kopā ar mani jūsu meitas nāves brīdī, ar noteikumu, ka man tiek garan​tēta apsūdzības lieciniekiem paredzētā atbrīvošana no atbildī​bas…

Nožēloju, ka esmu spiests jūsu bēdas darīt vēl sūrākas, taču tikai patiesība palīdzēs dziedēt jūsu rētas.»

Saņēmusi šo vēstuli, policija uzsāka veselu virkni sarunu ar Zībertu. Misters Bolingols tomēr apņēmās maksāt tam solīdu atlīdzību, ja tas septiņu dienu laikā varēs parādīt viņa meitas līķa atrašanās vietu. Zīberts nekavējoties paziņoja avīzei «Sunday Times», ka ir nodomājis policista pavadībā doties uz Knisnu, lai atraktu Rozalindas mirstīgās atliekas. Taču noliktajā dienā viņš izvairījās pildīt šo solījumu, paziņodams, ka Bolingols ir parakstījis līgumu bez viņa klātbūtnes, turklāt bez lieciniekiem.

«Sunday Times» reportieris Stenlijs Hersts pieteicās noregulēt visus, pēc Zīberta domām, strīdīgos momentus, un, kad kārtējais pārrunu raunds bija noslēdzies, tika uzrakstīts jauns dokuments, kas apstiprināja to, ka Bolingoli un policija ir ar mieru pildīt Zīberta noteikumus.

Abu pušu izraudzītajā dienā Zībertu nogādāja uz cietuma priekšnieka kabinetu, kur viņu gaidīja pulkvedis Fereira, ma​jors van der Merve un Stenlijs Hersts. Zībertam izsniedza Hersta un advokāta vizētu atlīdzības piedāvājumu un advokāta pavadvēstuli, kurā tas paskaidroja, ka patur pie sevis vēstules kopiju.

Taču ari šoreiz Zīberts atrada ieganstu, lai iespītētos, viņam piekomandētos policistus nosaukdams par «sadistiem» un vēl piebilzdams: «Man jau pietiek ar presi un Bolingoliem. Bolingols savu atlīdzību var iebāzt pudelē un to aizkorķēt ciet, tāpēc ka viņš vairāk runā, nekā dara. Tiklīdz viņa blefs atklājas, viņš atkāpjas un slēpjas aiz policijas muguras. Lai jau tad savas meitas mirstīgās atliekas saņem par velti.

Lai saņem ari viņas pasi, ierāmē to un pakarina kabinetā piemiņai par savu muldē​šanu…»

Zībertu aizveda atpakaļ uz kameru. Kad misteru Bolingolu informēja par Zīberta izteikumiem, viņš atviegloti nopūtās: «Tas beidzot pierāda, ka Zīberts melo. Redziet, Rozalindas pase atrodas mājās. Viņa to nebija paņēmusi līdzi.»

1971. gada janvāri tika pasludināts, ka Zīberts ir recidivists.

Viņu atzina par vainīgu savu darba devēju apzagšanā. Raksts, kas 21. jūlijā parādījās izdevumā «Cape Times» ar nosaukumu «Tiesa atsakās izskatīt lietu -par pazudušo meiteni» pārvilka svītru viņa neķītrībai. Tajā lasāms: «Recidīvista Edvina Džona Zīberta atzīšanos, ka Rozalindas Bolingolas līķis atvests viņa mašīnā, Augstākā tiesa vakardienas sēdē atzina par nepa​matotu…»

BAUMĀM NAV PAREDZAMS GALS Kopš Rozalindas pazušanas viņas vārdu nemitīgi piemin sakarā ar jebkuru neizskaidrojamu parādību vai cilvēka pazušanu, kas atgadās Knisnas rajonā. Pats par sevi saprotams, ka šis gadījums kļuva par iemeslu virknei no gaisa grābtu valodu…

Piemēram, 1972. gadā uzpeldēja minējums, ka Rozalinda tikusi noslepkavota un viņas līķis iemests lielā bedrē netālu no Deivisu mājām. Taču izrādījās, ka šīs valodas nekādi nebija pierādāmas. 1972. gada 16. oktobrī laikraksts «Cape Times» publicēja šādu paziņojumu: «Policija atraka bedri Knisnas mežā, lai pārbaudītu baumas par to, ka tur esot meklējama atslēga Rozalindas Bolingolas pazušanas noslēpumam…

Kā pastāstīja policisti, bedrē nebija ne mazāko pēdu, ka tur varētu būt pazudusī meitene vai kāds cits.

Neatrada arī nekādas pazīmes, ka bedrē būtu bijuši nedzēstie kaļķi (tic spēj pilnīgi saēst cilvēka miesu un kaulus).

Pēc sešiem gadiem celtniecības darbu laikā Sedžfildā atrada skeletu, kura galvaskausam bija salauzts žoklis. Kaut gan atkal paklīda baumas, atrastais skelets diez vai varētu pretendēt uz to, ka tās būtu Rozalindas mirsfigās atliekas, jo atradumam ir vairāk vēsturiska, nevis kriminoloģiska vērtība. Pēc izdarītās ekspertīzes noskaidrojās, ka skelets nogulējis zemē ne mazāk par trīsdesmit gadiem, varbūt arī vairākus gadsimtus.

1992. gada decembri avīzē «Argus» ievietotā korespondence tikai atgādināja par Rozalindu: «Tā nu ir sagadījies, ka notikumi, kuri aizsākās vairāk nekā pirms divdesmit gadiem, kad mīklainā kārtā pazuda Keiptaunas universitātes studente Rozalinda Bo- lingola, vēl nav galā. Vakar policija atzina par nepatiesu informāciju, ka tās rīcībā esot ziņojums, ko «sniedzis homoseksuālists — iespējamā mis Bolingolas slepkavas mīļākais». Slepkavība esot izdarīta greizsirdības dēļ hipiju komūnā netālu no Knisnas 1969. gadā. Pēc presē teiktā, iesniegumā apgalvots, ka slepkava esot līķi sadalījis un tā daļas apracis Knisnas mežā dažādās vietās. Kā vēstī iesniegums, slepkava mis Bolingolai atņēmis dzīvību, jo viņa «kļuva pārāk tuva tā mīļākajam». Pēdējais sācis runāt, kā saka, lai nomierinātu savu sirdsapziņu… Vakar policijas pārstāvis Etijs Lobšers nosauca šādus paziņojumus par «melīgiem», sacīdams, ka tiesībsargājošo orgānu rīcībā neesot nekādu dokumentu par to, ka jelkāds būtu vainojams mis Bolingolas nāvē.»

Vēl joprojām Rozalindas Bolingolas pazušanas noslēpums paliek neatklāts. Nekādi pierādījumi, ka pret viņu būtu pastrā​dāts noziegums, tā arī netika atrasti.

Iespējams, nākotnē parādīsies jaunas ziņas, kas ļaus ko noskaidrot un atminēt šo intriģējošo mīklu.

Pagaidām mēs va​ram tikai izvirzīt hipotēzes…

Misters un misis Bolingoli nomira astoņdesmito gadu vidū. Rozalinda Bolingola 1986. gadā tika izsludināta par mirušu.

Dienvidāfrikas rakstnieks Lorenss Grīns Noslēpumu upe Savu tūkstoš verstu garumā plūst Oranžas upe, nesdama sev līdzi ne jau tikai plūdus un postījumus vien. Šīs lielākās Dienvidāfrikas upes ūdeņi daudz ko glabā kopš senlaikiem, — gan neatrastu dimantu noslēpumus, gan fantastiskas leģendas; tas viss līdz ar upi traucas uz vietu, kur, tikusi pāri karstum karstajām tuksneša smiltīm, tā beidzot sasniedz Dienvidatļantiju.

Lieli upes posmi tās lejtecē joprojām paliek cilvēkam nepieejami, tāpēc to kontūras kartē ir visai aptuvenas. Bet, neatkarīgi no tā, vai upe atzīmēta kartē vai ne, katra šīs upes jūdze, — upes, kura kā tāda līkumota plaisa šķeļ Āfrikas kontinenta dienviddaļu, — glabā atmiņas par satraucošiem piedzīvojumiem, neatrastiem vai pazaudētiem dārgumiem, par kāda izglābšanos vai bojāeju. Tie ir fantastiski nostāsti par senajiem jūrasbraucējiem, kas kuģos no jūras atpeldējuši uz upes grīvu; par medniekiem un ziloņiem, kuri ieradušies no dienvidiem; par dažādu sugu pirātiem un laupītājiem — melniem, brūniem un baltiem; par misionāriem, par fermeriem, kas nodarbojas ar lopkopību un par šiem saules kveldētiem, taču kā pasaku salamandra tās staros nedegošiem dimantu meklētājiem. Tikai no bušroeņu nostāstiem un pie nometņu ugunskuriem dzirdētā vien mēs varam izveidot Oranžas upes brīnumaino vēsturi, kā ari ielūkoties tajā neizpētītajā Dienvidāfrikas daļā, kurai upe plūst cauri. Saliekot kopā iztēli rosinošās neapšaubāmo faktu un izdomājumu druskas, mēs jau uzzinām mazliet vairāk. Gandrīz gar visiem lielākajiem ūdensceļiem var sameklēt aizritējušo gadsimtu liecības, atrast pagātnē notikušo plūdu pēdas un ar to palīdzību izteikt diezgan ticamus pareģojumus, cik bieži tie gaidāmi nākotnē. Taču Oranžas pagātne ir vēl neskaidrāka nekā šīs upes duļķai​nie ūdeņi. Ta patiesi ir noslēpumu upe, kuru trekeri [11] iedēvējuši par «alu upi».

Plašā Gordonijas rajona ievērojamākā pilsēta Apingtona ir vārti izejai gan uz upi, gan Kalahari tuksnesi; rietumos no Apingtonas, līdz pat lielajiem ūdenskritumiem, zemes gar krastiem tiek cītīgi apstrādātas. Tas šeit esot dalītas šādi: nākamajam īpašniekam atļāva pusstundu noauļot gar upes krastu un divarpus stundas — perpendikulāri krastam tā dziļumā. Ielūkojies apūdeņošanas būvju plānā, jebkurš, bez šaubām, pamanīs veselu virkni izstieptu zemes gabalu, kas pieder fermeriem, kaut gan krietna tiesa no šiem īpašumiem daudzajos gados, kuri aizritējuši kopš tiem laimīgajiem laikiem, ir sadalīti no jauna mazākos gabalos. Pārsteidz kontrasts starp zaļiem vīnadārziem, ūdensratiem, ēnainām kotedžām pie upes un tuksnesi turpat blakus, tās pašas fermas robežās. Atstājis aiz muguras Kaka- mas ciemata svaigo zaļumu, jau pēc brīža cilvēks nokļūst īstenā nāves ielejā, kur aug vienīgi drūmie dzelkšņi.

Kā rodas brīnišķīgie dimanti, kurus var uziet Oranžas grīvā? Neapšaubāmi, tos atnes pati upe. Daži uzskata, ka starp kalnu smaiļu fantastiskajām blīvām lejpus Oranžas lielajiem ūdenskritumiem paslēpies dimantu krāteris un ka dimanti lēnām, gadu no gada pa tekni pārvietojas, nonākot upes gultnē, no kurienes ūdeņi tos aizskalo uz okeānu. Par leģendāru vietu, kur sakrājies liels daudzums dimantu, tiek uzskatīts ūdens virpulis lejpus Karaļa Džordža krācēm, kas ir viens no Augrabisa ūdenskritumiem — šiem Oranžas upes Lielajiem ūdenskritumiem. Šie ūdenskritumi, kas atrodas pa straumi astoņas jūdzes no Apingtonas pilsētas, augstumā pārsniedz Viktorijas ūdenskritumu, taču iespaidu, kādu tie atstāj uz cilvēku, kas pie tiem ierodas, pareizāk būt nosaukt par baismu, nevis brīnišķīgu. Tos pagājušajā gadsimtā atklāja Džordžs Tompsons, tirgotājs no Keiptaunas, kurš ce]oja sava prieka pēc. Tai laikā šīs apkaimes zemes bija lieliskas medību vietas. Tur ganījās žirafu bari, dziļās ūdenskrātuvēs mita hijK>i>otami. Vēl tagad kokos rāpjas garastainie pēr​tiķi, bet lielie dzīvnieki jau pazūd, pirms nodārdējis šāviens.

Var saklausīt rēkoņu, duļķainām straumēm gāžoties lejup uz granīta klintīm, ja, ar pūlēm izlauzies cauri veida dzelkšņainajiem biezokņiem un ticis pāri pietekām, cilvēks ūdenskritumam mēģina tuvoties no dienvidiem. Lietus periodā, kad Oranža pārplūst, ūdenskritumi kļūst gandrīz nepieejami, un tad pārlaist skatienu to panorāmai iespējams tikai no gaisa. Šajā apkārtnē pavadonis ir katrā ziņā nepieciešams, jo

milzu klintsragi ir tik gludeni, ka pat kalnu āzim uz tiem grūti noturēties, un iesācējs var nogāzties baismajā bezdibenī zem ūdenskrituma un iet bojā Sarūsējušas dimantu skalojamās ierīces un grants (oļu) kaudzes ūdenskrituma rīkles tuvumā ir atgādinājums par kādu sindikātu, kas grasījās pārbaudīt leģendu par Augrabisu. Var jau pieļaut iespējamību, ka aizas dibenā guļ bagātīgi dimantu krājumi, kurus gadsimtu gaitā tur sasviedušas ūdenskrituma šaltis. Taču no turienes izdabūt tos laukā varētu vienīgi nirējs, bet es šaubos, vai straume kādreiz šai vietā būs tik rāma, lai tāda operācija kļūtu iespējama. Upe droši sargā savus dārgumus.

Augrabiss ir pasaulē vienīgais ūdenskritums, kam manās acīs ir kāda nozīme. Doma nobraukt tūkstošiem jūdžu tikai tādēļ vien, lai redzētu, kā ūdens masas gāžas bezdibenī, man parasti šķiet mazliet ērmota Reiz es satiku kalsnēju, inteliģentu, sirmu vecu vīru, kurš visu savu dzīvi bija veltījis tam, lai apmeklētu visus zināmos un daudzus nezināmus un nepieejamus ūdenskritumus. Tas bija Edvards Rešlijs.

Jau lielā vecumā viņš par savu neparasto aizraušanos uzrakstīja visai derigu grāmatu. Bet mani nekad nav īpaši valdzinājuši ūdenskritumi. Reiz ceļā no Ziemeļrodēzijas es pavadīju četras stundas pie Viktorijas ūdenskrituma pēc tam Iivingstonā atkal iekāpu vilcienā un izjutu vienīgi apmierinājumu, ka esmu redzējis visu šo skatu — ūdens, tik vien kā plūstošs ūdens uz tropu ainavas fona. Kad devos uz Savienotajām Valstīm, man ne prātā nenāca tur aizbraukt un paskatīties uz Niagaras ūdenskritumu. Pa visu Āfriku esmu izceļojies krustām šķērsām, un ļoti bieži man tika rādīti dažādi ūdenskritumi Nīlā vai vēl kur, bet es pat neatceros to nosaukumus. Nezin kāpēc ūdenskritumi mani neiedvesmo tā, kā misteru Rešliju. Un tomēr man ar misteru Rešliju ir kas kopīgs. Arī viņš, balstīdamies uz savu bagāto pieredzi, lielāko pasaules ūdenskritumu sarakstā Augrabisu licis vienā no pirmajām vietām. Pēc viņa domām, ūdens caurplūdes ziņā palu laikā par Augrabisu pārāki ir tikai divi citi ūdenskritumi. Taču, ja neskaita šo statistiku, viņš atklāja vēl ko. «Augrabisa ūdenskritumam nepiemīt Viktorijas ūdenskrituma krāšņums,» viņš rakstīja, «taču tas rada pārsteidzošu, neizdzēšamu iespaidu, ko pastiprina paša kanjona mežonīgā ainava; tā stāvās sienas ir svēdru un plaisu izrobotas un šķiet, it kā tās būtu izcirtis drausms zibens spēriens.»

Augrabiss pārsteidz ar savu pirmatnīgo varenību. Domāju, pat Dienvidālrikā tikai nedaudzi saprot, ka tas ir pats augstākais ūdenskritums pasaulē lielas upes tecējumā. Tilts tur nav uzcelts un, manuprāt, ūdenskritumu labāk saglabāt tādu, kāds tas ir, nelabiekārtojot tūristu ērtībām. Salīdzinājumā ar Augrabisu Viktorijas ūdenskritums izskatās tā, it kā tur būtu cītīgi strādājis dārzu arhitekts. Tur cilvēks vienā mierā iznāk no kok- teiļbāra un, ievērodams rādītāju brīdinošos uzrakstus, smeļas iespaidus, kuri viņam pienākas par samaksāto summu. Turpretī, lai sasniegtu Augrabisu, pārdrošniekam, iespējams, nereti vajadzēs mesties peldus. Misters Rešlijs tur gandrīz gāja bojā. Viņš brida pāri upei augšpus ūdenskrituma, kad viņu satvēra straume un aizvilka kādus simts jardus uz leju. Nezaudēdams pašsavaldību, viņš pamanījās pietverties pie akmens. Rešlija pavadonis Bens Nels viņu izglāba, taču dārgo fotoaparātu vaja​dzēja zaudēt Nelam bija četri dēli: Pīts, Bērtuss, Bens un Izaks. Viņi tad arī mantoja 120 000 akru zemes dienvidu krastā. Apmeklējis šo apkaimi, es konstatēju, ka brāļi joprojām dzīvo tur savās fermās ar brīnišķīgiem, apūdeņojamiem zemes gabaliem. Benu Nelu uzskatīja par atzītu autoritāti — Augrabisa pazinēju. Viņš tur bija nodzīvojis visu mūžu, ja neskaita laiku, kad brauca uz Austrāliju apgūt vilnas eksperta profesiju. Lai pārbaudītu, cik daudz patiesības slēpjas leģendā par dimantiem, viņš vairākas reizes bija nolaidies lejā kanjonā. Jaunībā pirms vienas tādas nolaišanās, viņu bija sagrābušas tik lielas bailes, ka viņš spēja vienīgi aizmiegt acis un gluži kā akla muša pieplakt pie klints. Pēc tam Bens Nels brāļu acu priekšā, turēdamies pie virves, tomēr spēra kāju pār bezdibeņa malu. Izrādījās, ka virve nav pietiekami gara, lai viņš varētu aizsniegt ūdeni, taču Bens Nels jau bija nolaidies tik dziļi, ka šaubījās, vai viņam pietiks spēka atgriezties. Tad viņš palaida vaļā virvi un nolēma tuqiināt nolaišanos bez tās. Uz mirkli viņš pameta skatienu lejup un dziļi bezdibenī ieraudzīja ūdeni. Viņam noreiba galva. Aizmiegtām acīm viņš turpināja laisties lejup un beidzot, kad bija atlikušas pēdējās četrdesmit pēdas, nolēca zemē, dziļā ielīdi, kas atradās divsimt jardus zemāk par ūdenskritumu. Pēc tam viņš peldus un brišus nokļuva līdz vietai, kur

varēja bez lielām pūlēm izkļūt no kanjona 1935. gadā Bens Nels ar speciālu piecsimt pēdu garu alpīnistu virvi nolaida kanjonā pieredzējušu klinšu kāpēju. Šajā dienā ūdenskritums pirmo reizi tika filmēts no ūdens līmeņa augstuma. 1933. gada augustā Nelam bija vajadzējis laisties lejā visai bēdīga notikuma sakarā. Bija kādi svētki un netālu no ūdenskrituma augšējā līmeņa sarīkots liels pikniks. Sīkum- tirgotājs Derks Pogenpuls uzkāpa uz akmens bezdibeņa malā un pasniedzās, lai iesmeltu krūzi ūdens. liecoties viņam paslīdēja kāja, un viņš nozuda ūdenskrituma bezdibenī. Tas notika viņa mātes un māsas acu priekšā. Bens bez virves palīdzības nolaidās lejā, lai izvilktu līķi. Pēc tam nolaida ari brezenta laivu un ķeksi, lai varētu iztaustīt dibenu. Bens vairākas stundas pārmeklēja ielici. Viņš izmērīja atvara dziļumu un konstatēja, ka tas sasniedz 140 pēdas. Tomēr līķi atrast neizdevās. Rāpjoties atpakaļ, Nels nolēma izpētīt lielu, ar ūdeni pilnu iedobi, ko parasti aizsedz ūdenskrituma šaltis. Ūdens līmenis togad bija zemāks nekā parasti, un tas viņam deva iespēju turpināt meklējumus. Šajā iedobē Bens tad arī uzgāja Derka līķi. Nāve bija iestājusies acumirkli, jo viņš ar galvu bija atsities pret akmeni. Kaut gan šis kanjons iedveš īstas šausmas, dimantu meklētāji tomēr izmanījās tajā iekļūt atkal un atkal. Ja viņiem ari izdevās no dibena izcelt dimantu paraugus, viņi klusēja un to neizpauda.

Mūsu draugs Farini no «zudušās pilsētas» 1885. gadā pabija pie Augrabisa, cerēdams atrast dimantus. Viņš sastādīja pirmo detalizēto ūdenskrituma plānu, bet viņa dēls pirmo reizi ūdenskritumu iemūžināja fotofilmā. Uzskatu, ka Farīni droši varētu pretendēt uz titulu: pirmais cilvēks, kas nolaidies ūdenskrituma rīklē un no turienes atgriezies dzīvs. Farīni bija ieguvis ziņas par šo ūdenskritumu, ceļodams pa Kalahari tuksnesi. Fermeris vārdā Hārpers, kas dzīvoja netālu no Augrabisa, viņam pastāstīja, ka tikai viens cilvēks, kāds hotentots, uzdrīkstējies nolaisties baismajā aizā, un tā ari nav atgriezies. Drosmīgais Farīni fotoaparatūras un pētniecības ierīču pārvadāšanai no vītolu stumbriem uztaisīja plostu, sasiedams to ar vēršādas siksnām. Orientēdamies pēc krītošā ūdens rēkoņas, viņš un viņa palīgi laimīgi šķērsoja sānu caurteces un ziemeļpuses krastā nonāca pie bezdibeņa malas. Tur viņi sasēja kopā visas jēlmītas ādas siksnas un virves, kādas vien viņiem bija, tādējādi iegūdami četrsimt pēdu garu, izturīgu tauvu. Ar tās palīdzību Farini un viņa dēls vairākas reizes lielā pārdrošībā nolaidās lejā, un vi​ņiem izdevās izdarīt fotouzņēmumus.

Tai laikā ūdens upē sāka celties, un Farini bieži vajadzēja peldēt pāri sānu caurtekām, velkot virvē plostu ar biedriem, kas centās pie tā turēties. Viens no tādiem sarežģītiem pārbrau- cieniem aizveda viņus pie Augrabisa ūdenskrituma aizas malas. Katru dienu atklādami jaunus brīnumus, viņi īrās uz priekšu zem nelielu ūdenskritumu kāplēm. Vienu tādu vietu sev raksturīgajā kautrībā viņš nosauca par Farini ūdenskritumu, bet kādu citu par Farīni Torņiem. Aiz katra pagrieziena starp klintīm lauzās laukā jaunas ūdens kaskādes. Savos pierakstos Farīni atzīmēja, ka atradis smiltīs pusduci sīku dimantu, un šo vietu nosauca par Dimantu ūdens kritumu. Tā laimīgi aizritēja vairākas dienas — viņi pētīja aizu, pusdienām medīja fazānus un meža baložus, vēroja, kā ūdens līmenis upē kļūst aizvien augstāks, un klausījās, kā straumes nesti koki brakšķēdami atduras pret vareniem akmens bluķiem.

Taču reiz atgadījās tā, ka viņi tika atgriezti no sauszemes.

Viņu ceļš veda pāri ūdens noslīpētai klintij un, kad pienāca laiks atgriezties nometnē, klints jau atradās zem ūdens. Vācu tirgotājs, viņu pavadonis, sacīja, ka pēc tam, kad ūdens pirmo reizi sāk stipri celties, šī celšanās turpinās vēl divpadsmit stundas, un paies vismaz trīs četras dienas, iekams tas sāks kristies. «Pēc pēdām, ko ūdens atstājis uz klintīm un pēc sausas zāles kušķiem un gružiem, kas vēl aizvien ieķērušies koku galotnēs, mēs sapratām, ka šoreiz pali ir samērā nelieli,» Farīni rakstīja. «Tirgotājs mums pastāstīja, ka lietainā sezonā viņš Apingtonā redzējis, kā ūdens upē divpadsmit stundu laikā cēlās par piecdesmit pēdām, salā applūdinot visaugstāko koku galot​nes.»

Farīni un viņa ceļabiedri nolēma apmesties plakanā klints virsotnē, savāca upes atnestus kokus un ar lielām pūlēm iekūra ugunskuru. Tirgotājs nošāva babuīnu, kuru viņi izcepa un apēda brokastīs. Savā patvērumā viņiem vajadzēja pavadīt vēl vienu nakti, un pa to laiku no babuīna nekas vairs nebija palicis

pāri Pēc tam, kad ūdens sāka kristies, viņi mēroja briesmu pilnu atpakaļceļu uz nometni. Kāds turienes fermeris lejpus galvenā ūdenskrituma dienvidpuses krastā parādīja viņiem vietu, kas saucās «Bušmeņa bezdibenis». Fermeris pastāstīja, ka tur senlaikos dzīvojis kāds būrs, kuram pastāvīgi zudušas aitas un kazas, un viņš par vainīgām uzskatījis hiēnas.

Reiz naktī viņš izsekojis savu zaudējumu vaininiekus, un izrādījās, ka tie ir bušmeņi. Skriedams tiem pakaļ un šaudams, viņš tos dzinis uz ūdenskrituma pusi. Ūdens upē tobrīd bija sekls, un bušmeņi varēja pārbrist pār malējām tecēm. Taču, aiz šausmām pazaudējuši galvu, viņi visi iegāzās bezdibenī — «Bušmeņa bezdibenī».

Farīni saskaitīja, nosauca vārdos un atzīmēja uz kartes gandrīz simt dažādu ūdenskritumu Augrabisa aizas posmā ne mazāk kā sešpadsmit jūdžu garumā. Turklāt viņš centās ne tikai iemūžināt savu vārdu vien, bet deva ari tādus nosaukumus kā «Gorillas klints», «Grāmatklints», «Herkulesa ūdenskritums» (par godu seram Herkulesam Robinsonam, Kāpas kolonijas gu​bernatoram), vienai no aizām tika dots Skota vārds, jo misters Džons Skots tai laikā bija Koranalendas komisārs. Farīni tāpat uzskatīja par iespējamu izraudzīties nosaukumu visai Augrabisa aiza, un tas bija — «Simts ūdenskritumu». Nedomāju, ka kaut vienu no Farīni dotajiem nosaukumiem tagad vēl izmanto, taču viņa veikumu var uzskatīt par drošsirdīgu un pārgalvīgu izpēti. Kas zina, varbūt kādreiz vienu no viņa dotajiem nosaukumiem atkal atcerēsies, un vārds, kurā saucās pirmais cilvēks, kas ar fotokameru nolaidās aizā, gūs oficiālu atzīšanu. Kaut arī Farīni devās lejup pa upi, lai medītu behemotus un meklētu dimantus, es uzskatu, ka vismaz tādiem nosaukumiem kā «Farīni ūdenskritums» un «Farīni Torņi» jāparādās šī apvidus mūsdienu kartēs.

Manuprāt, cilvēks, kas šajā gadsimtā biežāk par visiem apmeklējis ūdenskritumu Augrabiss, ir kalsnais, noskrandušais pavadonis — hotentots, kurš mani no dienvidu puses pieveda pie aizas malas. Es jautāju, kādu iespaidu uz viņu atstāj šis neparastais skats. «Es vispār par to nedomāju,» hotentots atbildēja, aizsmēķēdams manis iedoto cigareti. «Man rādās, tikai traki cilvēki var šeitan līst» Lejpus Augrabisa ūdenskrituma sākas cita, neizpētītā Oranža — piedzīvojumu upe. Pēdējie izloki un līkumi dziļajā aizā, pēdējās četrsimt jūdzes starp ūdenskritumu un okeānu — tie ir klusum klusi stūrīši, kur aizritējušie gadsimti tikpat kā nav atstājuši pēdas. Tur dzīvo no pasaules visvairāk noslēgtie cilvēki, tur sastopami fantastiski kanjoni un tik notuļas vietas, ka pat visuresošie dimantu meklētāji nav pieskārusies šiem akmeņiem.

Sājos krastos atrodamas arī dimantu terases, zeltsaturīgi slāņi, berila un šēlīta atradnes un vara raktuves, kas pamestas pēc ilggadējas izmantošanas. Tāda ir Oranžas upe, saules un vientulības upe, kur cilvēki kustas gurdi, grīļodamies no vasaras svelmes nepanesamā smaguma. Nekas Āfrikā nav salīdzināms ar šo gluži kā krāsns nokaitēto ieleju dienvidū. Taču tā ir ari upe, pie kuras redzami savā skaistumā neparasti saullēkti un gaišas mēnesnīcas naktis. Un es esmu pateicīgs liktenim, ka man bija lemts tās krastos pārlaist naktis zem klajas debess, redzēt pirmos dzintarainos atspīdumus ūdenī, sajust, kā sejā pūš vējš, tik karsts kā leoparda dvaša. Tāda ir šī mežonīgā upe, kas pievelk dīvainus, neprātīgus cilvēkus. Dzīve šeit ir briesmu pilna, bet iespējami ari patīkami brīži: jūs varat ar baudu ieturēt maltīti — ēst nošautu mežapīli un dzert alu, kas atdzesēts buraudekla maisā ar ūdeni.

Kad 1912. gadā misters A. Lūiss, kas strādāja irigācijas kompānijā, pētīja Oranžas lejteci, visā posmā starp Romans- draftu un okeānu viņš nesastapa nevienu balto cilvēku. Savu ceļojumu Lūiss sāka Pellē, un bija nolēmis visu ceļu veikt jāšus. Taču policisti viņam ieteica iet kājām, ņemot līdzi nesējus — hotentotus. Policisti apgalvoja, ka viņš gar upes krastu pastāvīgi jāt nevarēs, un izrādījās, ka viņiem taisnība. Lūiss ceļoja kājām decembra karstumā, kāds nebija pieredzēts pēdējā pusgadsimtā Hotentoti netika viņam līdzi, to apavi bija noplīsuši, un Lūisam visu laiku vajadzēja tos pielabināt ar tēju un tabaku.

Tomēr tik un tā viņš bija spiests salīgt jaunus nesējus ik reizi, kad ceļā gadījās hotentotu ciemi. Nesēji runāja tikai savā valodā, un Lūisam, lai saprastos ar viņiem, vajadzēja ņemt palīgā žestus. Viņam bija līdzi ēdamā krājumi divām nedēļām, un viņš gribēja gar upes krastu aiziet līdz pašam okeānam. Reizēm laimējās noīrēt vērsi, lai varētu pārvietoties jāšus, taču lielākoties viņš, ar pūlēm vilkdams kājas, gāja pa

krastu gar pašu ūdensmalu. Bieži vien dienā paredzētajā pārgājienā ietilpa arī kāpšana stāvos kalnos, jo šie pelēkie kalni aizšķērsoja viņam ceļu, no paša krasta sliedamies vairāku simtu pēdu augstumā. Uz granīta terasēm bija redzamas spilgti sarkanu, dzeltenu, zaļu un melnu iežu joslas. Tte būtu varējuši ieinteresēt speciālistu šajā jomā, ja vien temperatūra spītīgi neturētos virs trīsdesmit astoņiem grādiem pēc Celsija.

Savā ceļā viņš bieži redzēja svaigas leoparda pēdas. Kādā vietā no upes uz Lūisa un viņa ļaužu pusi metās prāvs dzīvnieks; varēja dzirdēt lūstošu zaru brīkšķi, bet pašu dzīvnieku viņiem neizdevās saskatīt Nesēji, nosvieduši nastas, metās augšup pa kalna nogāzi. Atgriezušies viņi Lūisam pastāstīja, ka viņiem grasījies uzbrukt kāds behemots. Lūisam nesēju apgalvojumi likās apšaubāmi, kaut gan toreiz behemoti upē vēl bija sastopami. Ausenkērā Lūiss uzgāja noslēpumainas apmetnes drupas. Divi brāļi Peterseni, kuriem Liverpūlē bija piederējusi viesnīca «Krokodils», 1887. gadā nolēma to pārdot un apmesties šajā tik attālajā nostūri. Viens no brāļiem slimoja ar tuberkulozi, un viņa galvenais mērķis bija izveseļošanās.

Kāpēc viņš izraudzījās Ausenkēru, šo vientuļo vietu nevienam nepiederošā zemē pie Kāpas kolonijas robežas, vietu, par kuru tikpat kā neviens neko nebija dzirdējis, paliek neatminēta mīkla Stāsta, ka brāļi meklējuši dimantus, un tas jau izklausās pēc patiesības. No Nolotas ostas viņi vēršu pajūgā uz turieni aizveda tvaika dzinēju un ūdens sūkni un desmit gadus audzēja bagātas augļu un sakņu ražas. Tad ar tuberkulozi slimais brālis nomira. Mehāniķis Nipers, kas strādāja pie Peterseniem, apņēmās vadīt saimniecību, taču bankrotēja. Pēc tam Ausenkērā nolēma apmesties policists Praiss, taču arī viņš drīz vien aizbrauca, un kopš gadsimta sākuma šo vietu apmeklēja laikam gan tikai nejauši viesi: policisti, dimantu meklētāji un hotentoti. Šeit ir brīnumaini skaists upes posms un ideāla vieta vientuļas dzīves mīļotājiem.

Dārgumu meklētāji Oranžas upes kanjonus pazīst labāk nekā citi ceļotāji. Nelaiķis, 1947. gadā mirušais S. Rabinovičs no Steinkopfas, kurš nodarbojās ar dimantu meklēšanu gandrīz līdz mūža pēdējām dienām, bieži man stāstīja par saviem ceļojumiem, par to, kā viņš devies vientulīgās upes klusuma pasaulē, un par savām mocībām, kad beigušies pārtikas krājumi un karstums kļuvis nepanesams. Viņu nereti dēvēja par «Ķēniņu Zālamanu no Rihtersvelda». Pirmoreiz šai mežonīgās dabas pasaulē, tās dzīlēs, viņš devās 1905. gadā ar nastu nesējiem ēzeļiem un sastapa tur tikai nabadzībā dzīvojošus hotentotus, kuri pārtika no kazu un antilopju gaļas, kā ari kameņu medus. Otrpus robežas vācieši karoja ar hotentotiem.

Tolaik Rabinovičs bieži pārpeldēja uz upes otru krastu komerciālos nolūkos. Reiz viņš piebrauca klāt tuvākajam vācu garnizonam un pārdeva vāciešiem vezumu auzu. Tonakt atgriežoties uz upes krastu, viņš kopā ar savu pavadoni hotentotu nokļuva dziļā ieplakā. «Ieplakā ir nez kādi ļaudis,» hotentots viņam pačukstēja. «Zirgi sajūt, ka tur ir cilvēki.»

Mēness gaismā Rabinovičs nevienu nevarēja saskatīt Taču nākamajā dienā vācu patruļa šai ieplakā nokļuva ielenkumā un hotentoti to iznīcināja. Vēlāk hotentotu virsaitis Rabinovičam pastāstīja, ka tai naktī ieplakā viņu izglābusi baltā zīme zirgam uz pieres. Hotentoti jau grasījušies atklāt uguni, kad piepeši viņu pazinuši. Šoreiz Rabinovičs brīnumainā kārtā bija izglābies no nāves. Ar viņu notika vēl kāds ne mazāk bīstams atgadījums, kad viņa rati Rihtersveldā, braucot stāvā kalnā, no «Sātana aizas» sāka velties lejā.

Viņš tika cauri ar kritienu, bet rati un ēzeļi iegāzās bezdibenī.

1926. gadā Rabinovičs uzdūrās diezgan lieliem dārgumiem. To veicināja atmiņas par visai neparastu atgadījumu, kas ar viņu bija noticis pirms trīspadsmit gadiem. Viņš jāja pa dienvidu krastu Oranžas grīvas tuvumā, kad piepeši viņa zirgs iestiga plūstošajās smiltīs. Rabinovičs nokrita smiltīs, taču rokā joprojām turēja sažņaugtu siksnu — pletni sambuku — un ņēmās plītēt zirgu, lai tas izkārpās virspusē. Rabinovičs nevarēja tam tikt mugurā, spēja vienīgi ieķerties astē un tā tika aizvilkts uz drošu vietu. Pēc tam viņš jāja gar krastu uz dienvidiem, kamēr aizkļuva līdz smilšu pauguru grēdai, kas pazīstama ar nosaukumu Buhubergu. Tur Rabinovičs varēja atpūsties un izžāvēt drēbes. Guļot smiltīs, viņš pamanīja dimantus saturošas grants pēdas. Tolaik Rabinovičs nepārbaudīja šo iespējamību, taču 1926. gadā atgriezās šai vietā un izpētīja visu apkārtni. Drīz vien viņš atrada pārakmeņojušos austeres gliemežnīcu, vienu no tām,

kuras ir tik raksturīgas bagātajām Namakvalendas atradnēm. Šajā gliemežnīcā slēpās kas vērtīgāks nekā pērles, proti, dimanti. Rabinovičs un viņa partneri būtu varējuši kļūt par miljonāriem, ja paši būtu ķērušies pie atradnes izmantošanas. Taču viņi šo zemes gabalu pārdeva doktoram Hansam Merenskim.

Pat šai variantā Rabinoviča daļa bija rēķināma dau​dzos tūkstošos mārciņu.

Dienvidrietumāfrikā, netālu no Karasburgas, viņš nopirka trīs fermas 65 000 morgenu [12] kopplatībā un tur audzēja četrus tūkstošus karakulaitu. «Melnie dimanti ir labāki nekā parastie,» viņš pasludināja. Pārdevis māju Steinkopfā, kur viņš bija nodzīvojis daudzus gadus, kad nedevās izpētes ceļojumos, Rabinovičs kopā ar sievu un visu ģimeni pārcēlās uz dzīvi Keiptaunā. Man bieži gadījās satikt Rabinoviču Keiptaunā, netālu no piejūras bulvāra, un, šķiet, viņš nespēja rast mieru. Pat ceļojums apkārt pasaulei neļāva viņam samierināties ar pilsētas dzīvi. 1937. gadā viņš atgriezās Rihtersveldā. Pavisam netālu no upes atradās Rabinoviča šēlīta šahta. Kalna nogādē viņš izraka tuneli, lai izceltu virszemē volframa rūdu. Tur, peklē pie Oranžas upes, Rabinovičs atguva laimi. Nāve viņu pārsteidza tajā brīdī, kad viņš, dabūjis īpašu atļauju, atkal bija sācis nodarboties ar dimantu meklēšanu Namakvalendas piekrastes tuvumā. Viņš bija tāds cilvēks, kurš, par spīti visam pētnieka dzīves smagumam, tomēr ieskatīja par labāku dzīvot zem klajām debesīm.

Noslēpumainā, vientulīgā Namakvalendas ieplaka, kas nosaukta par Rihtersveldu, no Oranžas grīvas stiepjas gar krastu, izliekdamās līdzīgi milzu sirpim. Tas ir tuksnesis, kur cilvēki jūk prātā, ieraugot pirmās lietus lāses; tie ir neizpētīti kalni un līdzenumi, ko izšķērsojušas tik tikko pamanāmas mednieku pēdu ķēdes, tiem dzenoties pakaļ veiksmei. Kādreiz šī zeme bija bušmeņu balsts, viņu cietoksnis, bet tagad tur apšaubāmu patvērumu rod pēdējie Dienvidāfrikas tīrasiņu hotentoti. Šī zeme ir pārbagāta ar dimantiem un leģendām par citiem dārgumiem. Un, kaut gan tur neviens nav atradis brīnumzemi, leģendas dzimst aizvien no jauna.

Akmens laikmeta cilvēks tur ir atstājis bultu uzgaļus, kapļus un sen mirušu degunradžu un behemotu attēlus uz klintīm. Pēc tam atnāca bušmeņi, bet pagājušā gadsimta sākumā tur savus nedaudzos padotos pārvaldīja hotentotu karaliene. Savu znotu vārdā Pauls Linkss viņa pasludināja par troņmantnieku, un Linksu dzimtas pēctečus vēlāk varēja sastapt vairākās paaudzēs. Rihters, kas šos tuksnešainos trīstūkstoš kvadrātjūdžu lielos plašumus nosauca savā vārdā, bija Reinas misionārs, kurš ceļoja pa šo zemi deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados. Ap pagājušā gadsimta vidu, kad baltie fermeri sāka virzīties uz ziemeļiem, uz šīm attālajām vietām, no turienes tika izspiestas klejotājciltis, kas runāja namu valoda Reinas misionāri joprojām notur dievkalpojumus šiem ļaudīm, kuru palicis ne vairāk par diviem tūkstošiem. Zinātnieki, kas apmeklējuši Rihtersveldu, uzskata viņus par koikonu pēcniekiem — koikoni bija hotentoti, kuri Kāpas kolonijā dzīvoja tolaik, kad tur ieradās pirmie pētnieki. Diez vai hotentoti jebkad bija redzējuši balto cilvēku, tāpēc, kad viņiem tuvojās pētnieku grupa, kurā bija ari universitātes profesori, viņi metās bēgt Hotentoti bija vidēja auguma, vieni ar dzeltenu, citi ar brūnu ādu, gandrīz bez matiem, lieliem vaigu kauliem, šaurām acīm, ausim bez ausu ļipiņām. Viņu sejas vairāk atgādināja Sibīrijas tatārus. Tikai daži baltie spēj sa​prast viņu klakšķināšanai līdzīgo valodu.

Rihtersveldā valdošās ir augstas kalnu grēdas, tur ir daudz neizpētītu ieleju un neskartu virsotņu.

Dimantus saturošais piekrastes tuksnesis tagad, protams, ir pasludināts par aizliegtu teritoriju, un es varēju tur nokļūt tikai ar īpašu atļauju un attiecīgu pavadonību. Attālos stūrīšos sen mirušu cilvēku un izzudušu dzīvnieku pēdas smiltīs saglabājas gadiem ilgi. Pēc lietus šeit parādās zaļas zāles kušķi, un tad hotentoti var atdzīt šurp kazu un kurdjukaitu ganāmpulkus, kaut gan reti kad barības ir pietiekami. Tikai dažās kalnu nogāzēs viņiem iespējams izaudzēt kviešus un vienīgi reti sastopamo avotu tuvumā — iekopt dārzus. Kad nokalst zāle un pazūd itin viss, viņi spiesti pāriet uz barību, no kuras kādreiz pārtika tagad izzudušie bušmeņi un ik uz soļa sastopamie babuīni.

Rihtersvelds pievelk cilvēkus ari ar saviem kontrastiem. Upe un šaura josla gar krastu ir īsts paradīzes stūrītis, bet, tiklīdz tu, cilvēks, atkāpsies no tās dažus jardus, neauglīgi sarkani kalni atkailinās tavām acīm savus nedzīvos bezdibeņus.

Senlaikos darbīgie vulkāni kalnos atstājuši milzu akmens plātnes. Tās tik stipri sakarst un mirgo saulē, ka no tālienes atgādina vizlas plāksnes. Cilvēks var dienām peldēt pa upi savā kanoe laivā, un kalni aizvien tāpat sliesies augšup viņa acu priekšā. Var vērot ūdrus, babuīnus aizās, pērtiķus, kas čum un mudž mimozas vai vītolu audzēs abos krastos. Un ikviens tad sajutīs, ka ir izgājis ārpus civilizētās pasaules robežām. Šeit bieži sastopami upes ūdeņu apskaloti milzu akmeņi. Vienīgi nastu nesējs vērsis vai ēzelis var atrast ceļu pa krastu gar ūdensmalu. Un tikai ceļš pa ūdeni ir kaut cik vieglāks.

Vietām ciešā kalnu ķēde pārtrūkst — tās ir starpas, pa kurām stiepjas lielās upes vecās, izžuvušās pieteku gultnes. Tādās vielās varētu izkāpt krastā un pa smilšu sēkļiem doties sauszemes dziļumā, taču tikai visas cerības zaudējis cilvēks varētu ko tādu mēģināt Šī notuļā zemes josla veido dīvainu pasauli, kas atrodas krietni uz rietumiem no visām pilsētām pie Oranžas un visām apmetnēm ar irigācijas būvēm.

Tā ir aizmirsta pasaules mala, kas pazīstama tikai bušmeņiem, hoten- totiem, policistiem un nedaudziem pētniekiem. Visur šeit valda svelme — gan kanjonos, gan ar zāli apaugušos krastos, gan akmeņainās terasēs, kas ir gadu tūkstošos saules nokaitētas un smilšu un vēju noslīpētas gludin gludas… Pat uz ūdens sajūtams, kā veļas virsū vareni versmes viļņi. Kādu vasaru šo akmens klinšu ēnā temperatūra sasniedza 49 grādus pēc Celsija. Kad no ēnas jāiziet tiešos kveldējošos saules staros — par temperatūru ir labāk neinteresēties — tādās nokaitētās smiltīs čūska varētu izcepties.

Protams, baumas par dimantiem un citām milzum lielām Rihtersvelda izrakteņu bagātībām bija klīdušas jau sen pirms atklājuma Aleksanderbejā. Freds Kornels, šis nerimtīgais dārgumu meklētājs, par kura piedzīvojumiem es vēl runāšu vēlāk, bija dzirdējis nostāstus par hotentotu, kurš atradis brīnišķīgu dimantu un no tirgotāja pret to iemainījis ratus ar pāijumu un priekšā aizjūgtiem vēršiem. Kornels piebilda, ka Sendelingsdriftā grants, ahāti, sarkanais māls un halcedoni bijuši tieši tādi paši, kādus viņš redzējis dimantu laukos Dienvidrietumāfrikā. Tomēr dimantu un zelta meklēšana Kornelam nevainagojās panā​kumiem.

Cita dārguma meklētāja, kas Rihtersveldu pazina kā savus piecus pirkstus, vārds bija Edvards Heijess. Viņš kļuva slavens ar to, ka gadījumos, kad citādā veidā nebija iespējams dabūt ūdeni, kājām devās to meklēt, dienā noiedams milzu attālumus. Es atceros viņa rētaino, vēju appūsto seju, viņa zilo acu mirdzumu, kad viņš stāstīja par dārgumiem, kas gaida savu nolikto stundu. Dimantu meklēšanai Heijess pievērsās mūsu gadsimtā sākumā, kad kopā ar «skotu» Smitu viņš braukāja gar Molopo upi no vienas vietas uz citu furgonos, kam priekšā bija aizjūgti vērši. Pirmajās dienās, kad tika atr asti dimanti, viņš bija apmeties Lidericā. Pēc tam Heijess ar laivu devās pa straumi uz dienvidiem līdz Rihtersveldam un daudzus gadus pavadīja zemē, kurai vecais misionārs Rihters bija devis savu vārdu. Kāds atgadījums, ko man Heijess pastāstīja, uzskatāmi parādīja, cik Rihtersvelds ir nošķirts, izolēts no pārējās pasaules. Reiz, iznācis pie upes seklā vietā, viņš ieraudzījis cilvēku, kas viņam tuvojies no Āfrikas dienvidrietumu puses — tas bijis gados jauns policists ar izspūrušiem matiem un galīgi izmocītu seju. Konstebls Heijesam pastāstīja, ka viņš jau atrodoties uz vājprāta robežas — divi viņa biedri no robežapsardzības punkta aizbraukuši darīšanās, un viņš pilnīgā vientulībā vadot jau divus mēnešus. Šai laikā viņam neesot gadījies sastapt nevienu balto cilvēku. Visi viņa pārtikas krājumi tobrīd gandrīz jau bija izsīkuši — nebija atlicis nekas cits, ka vien saujiņa kukurūzas graudu. Viņš sacīja, ka pēc visa šai laikā pārdzīvotā esot nolēmis nopirkt sev atbrīvojumu no dienesta.

1925. gadā Heijess mēģināja izpētīt Vondergatu — noslēpumaino alu pakalnā netālu no Annisfonteinas, trīs jūdzes uz dienvidiem no Oranžas upes. Ar šurp atgādātās vinčas un troses palīdzību viņu nolaida tumšajā alā Leģenda vēstī, ka «Wonder- hole» vai, kā to vēl sauc, «Dziļā aka», slēpj sevī dimantus. Taču, lai aizkļūtu līdz šim noslēpumainajam zemes iebrukumam mazizpētītā Rihtersvelda attālajā nostūri, vajadzīgs pavadonis — hotentots, taču iezemieši visai nelabprāt uzņemas aizvest ekspedīciju uz šo vietu. Viņi uzskata, ka dziļā, tumšā ala esot Grutslanga — Varenā Oranžas upes pūķa midzenis. Viņi apgalvo, ka alai četrdesmit jūdžu attālumā no ieejas esot izeja uz okeānu. Ja pieliecas pie iegruvuma malas un ieklausās, var sadzirdēt pēc noteiktiem starplaikiem atskanam dobju troksni, kas

atgādina bangu šalkas tālā krastā. Apgādājies ar vinču un trosi, Heijess izpētīja nelielu daļu no Vondergatas. Brīdī, kad viņa kājas pieskārās kādai iedobei alas sienā, alā bija tumšs un ļoti karsts.

Izplūdis dienas gaismas plankums augstu virs galvas šķita pavisam sīks. Sikspārņi iespurdza tieši sejā, un viņš izmeta no rokām elektrisko lukturīti. Heijess nolaidās dziļāk kādas sešdesmit pēdas. Alā nebija ne miņas no «akmeņiem, kas spoži spīguļo», — tos, kā apgalvoja hotentoti, viņam tur vajadzēja atrast, ja vien izdotos palikt dzīvam pēc briesmoņu negantā niknuma izvirduma. Heijess pamanīja mazākas ejas, kas atzarojās no šahtas galvenās, vertikālās ejas, taču nespēja tās aizsniegt, jo trose ierobežoja viņa kustības. Gaisā varēja sajust sēra smaku. Heijess deva signālu un viņu uzcēla augšā. Visas viņu pūles vainagoja viena vienīgā trofeja — gvano pa​raugs.

1947. gada augustā, kad Departaments cīņai ar dimantu nelikumīgu ieguvi Namakvalendā pārbaudīja jebkuru versiju, lai izbeigtu dimantu kontrabandu, Vondergata tika pētīta vēlreiz. Seržanti de Koks un Lerū turp devās kopā ar krāsaino kon- steblu, kurš, apgādājies ar elektrisko lukturīti, brīvprātīgi pieteicās nolaisties alā un palūkoties, kas tur īsti ir. Tāpat kā Heijess, ari konstebls nevarēja aizsniegt dibenu.

Karstums alā bija nepanesams, sikspārņi, ar kuriem bija sastapies Heijess, joprojām mita turpat Taču dimantu nebija. Ja kādreiz nolemsiet doties uz Vondergatu, paķeriet līdzi iespējami garāku virvi.

Ikviens, kurš pazīst Rihtersveldu, izjūt ārkārtīgi stipru pievilkšanas spēku, kas nāk no šīs negaidītu notikumu pārbagātās zemes, kura atrodas lielā Oranžas upes iejomā. Šī neatklāto noslēpumu upe valdzina visvairāk. Ta veļ savus ūdeņus, līkumodama pa neparastu zemi, vientuļu cilvēku skatienu pavadīta, to nemitīgi vajā rēgi — gan ziloņu un sen izmirušo mamutu mednieki, gan spokaini britu, būru un vācu pulki un vienības, gan saules nokveldēti dimantu meklētāji, kuri mira šajos purpur- sarkanajos kalnos, savus dimantus tā ari neatraduši.

Negaidītās vietās atrastie dimanti Kara ķirurgs Endrū Smits, cilvēks ar daudzpusīgām interesēm, kurš kļuva par Dienvidāfrikas muzeja pirmo direktoru, 1825. gadā vērsās pie izdevuma «Cape Town gazette» lasītājiem: «īpašu interesi mūsos izraisa ziņas par to, kur mūsu zemē atrodamas alas un aizas. Būsim ārkārtīgi pateicīgi par jebkādu informāciju.»

Vecās alas vēl joprojām laiku pa laikam atklāj savus noslēpumus. Gadās, ka tiek atrastas ari jaunas alas. Šādas vietas tradicionāli aizvien noderējušas par dārgumu glabātavām, un Dicnvidāfrikā ir zināmas ļoti daudzas leģendas par alām, kurās esot kaudzēm dimantu. Jāpiebilst, ka lielākai daļai no atrastajiem dārgumiem ir vairāk zinātniska, nevis materiāla vērtība Tomēr gan šur, gan tur vēl tagad dzimst nostāsti par noglabātu zeltu un dimantiem. Kāds gan tur brīnums? Šejienes afrikāņu cilšu virsaiši alas pārvērta par cietokšņiem, kuru aplenkums dažkārt ilga mēnešiem. Tur, zemes dzīlēs, viņi slēpa savus dārgumus un, ja krita kaujā, tad noslēpumu paņēma sev līdzi aizsaulē.

KAS ATRODAMS ZEM GUANO SLĀŅA? Alās apslēpto mantu meklētāji, visticamāk, atradīs nevis dārgumus, bet gan sikspārņu gvano kaudzes, taču, jāteic, ari tam ir zināma vērtība. Spriežot pēc pēdējā laika atklājumiem, ir vēl bezgala daudz sikspārņu apdzīvotu alu, kurās cilvēks nav spēris kāju.

Alu izpēte ir viena no tām nodarbēm, kas man iedveš bailes. Mani nevilina riskantie piedzīvojumi apakšzemes pasaules tumsībā, kad tu, cilvēks, pārbaudot virzienu pēc kompasa vai tinot vaļā auklas kamolu, klusumā virzies uz priekšu pa bezgalīgām, šaurām ejām. Mani tāpat kā ikvienu, kas pazīst bailes un noslēgtas telpas, šis ceļš neizbēgami ved pretī vājprātam. Esmu dārdējis stāstām, ka ekspedīcijas dalībnieki, kas pētīja Getstren- das alas netālu no Oberholderas Rietumtransvālā, esot uzdūru- šies izkaltušam cilvēka ģindenim ar rokā sažņaugtu sveci. Alas, kuru shēmas nekad nav sastādītas, veido labirintu tīklu, stiepdamās daudzu jūdžu garumā, un, ja tu, cilvēks, savā ceļā neatstāj nekādas zīmes, tev nekad vairs no turienes neizkļūt Getstren- das alas aprijušas ne vienu vien drosminieku, kas devies turp meklēt dārgumus un par to samaksājis ar dzīvību.

Nē, manā izpratnē dārgumu meklēšana ir gluži kas cits. Man nepavisam negribas aiz muguras izdzirdēt grūstošas velves dārdoņu un palikt uz mūžu apraktam melnajā dziļumā. Viltīgi, neredzami bezdibeņi, dzelmaini ezeri un straujas apakšzemes upes nerosina manu iztēli. Neesmu ar mieru mirt bada nāvē kādā no šīm kapu velvēm, lai briljantu mirdzums būtu nez cik spožs un vilinošs. Labāk pagaidīšu virspusē, bezgala apbrīnodams cilvēkus, kas uzdrīkstējušies doties iekšā pazemē. Literatūra par alām — tas ir pavisam kas cits. Esmu izpētījis ļoti daudz mazpazīstamu materiālu cerībā atrast norādes uz to, kādus rezultātus devis doktora Endrū Smita aicinājums. Varu jums pastāstīt, ka jau 1869. gadā muzeja fondu glabātājam kāds misters Meijers no Moselbajas pilsētas nodeva vāzi, kas tika atrasta alā zem astoņas pēdas bieza sikspārņu gvano slāņa. Šai vāzei, apmēram divu galonu tilpumā, bija olveida forma, plakans dibens, un tā neapšaubāmi tikusi izvesta no Eiropas.

Piecpadsmitā gadsimta sākumā pirmie portugāļu jūrasbraucēji izkāpa krastā Moselbajas jomā. Kāds no kapteiņiem 1501. gadā varenā kokā, kas vēl tagad aug Moselbajā, pakāra vecu zābaku ar tajā ieliktu vēstuli; un tikai dažus mēnešus vēlāk Žuans di Nova tuvumā uzcēla akmens kapelu par piemiņu katastrofu cietušai karavelai. Rūpīgi tiek glabāts sens bronzas lielgabals, sarūsējis enkurs un citas vēsturiskas relikvijas. Taču vāzei, iekams to atrada, ne vienu gadsimtu vien bija lemts nogulēt zem astoņas pēdas bieza sikspārņu gvano slāņa Interesanti būtu zināt, kāda ir tās izcelsme, vai tā nāk no Portugāles vai Feniķijas?

Alās, kurās mita sikspārņi, tika atrasts ļoti daudz mīklainu, noslēpumainu relikviju. Vislielākā 110 šīm alām ir Vondervcrka, milzīga dolomīta ala Kurumanas tuvumā, uz robežas ar Kalahari tuksnesi.

Kādreiz šīs zemes atradās veca bandas vadoņa varā, — tas bija Nikolass Voterbūrs no grikvu cilts.

Zagtie dimanti, kurus viņa ļaudis Nikolasam nesuši tais laikos, kad sākās dimantu ieguve pie Vālas upes, esot noslēpti Vonderverkas alā, kuras nosaukums nozīmē — brīnums.

Angļu ceļotājs Henrijs Metjūens, kas pirmais šo alu aprakstījis vairāk nekā pirms simts gadiem, to nosauca par «Bušmeņa pili». Viņš apgalvoja, ka reiz bušmeņi pēc veiksmīga uzbrukuma noslēpuši šai alā divsimt vēršu. Lopu īpašnieki bušmeņiem sadzinuši pēdas un tos nogalinājuši, taču no ganāmpulka tad jau nekas vairs nebija palicis pāri.

Metjūens apraksta, ka ieraudzījis ap astoņdesmit pēdu platu ieeju alā, gigantisku arkveida velvi un varenlielu stalagmīlu — «garu, alas sargātāju». Bites alā bija darinājušas kāres, bet medu no tām kāds jau pamanījies izņemt Uz izejas pusi aizlidi- nājās pūces. Metjūena pavadonis aizdedza lāpas, lai varētu saskatīt alas viņu galu, kas no ieejas atradās piecsimt pēdu attālumā. Klons bija nokaisīts ar dzeloņcūkas adatām. Metjūens iztēlē skatīja līksmojošo iezemiešu «mežonīgās, barbariskās dejas». Šeit, kā viņš apgalvoja, varēja patverties vesela cilts, un ik stūrītis starp akmeņiem tiem varbūt noderējis par guļamis​tabu.

Bušmeņu atstātie ziloņa, žirafes un strausa attēli tolaik, kad tur ieradās Metjūens, vēl bija saglabājušies neskarti, taču kopš tām dienām aizritējušā laikā alu cilvēku unikālos mākslas darbus sabojājuši civilizēto apmeklētāju autogrāfi.

Kad Vorderverkas alas klons vēl nebija gvano ieguvēju izrakņāts, alā varēja ievest ratus ar priekšā aizjūgtiem vēršiem, un alas dziļumā tie pat spēja apgriezties. Kādā bargā ziemā fermeris vārdā Kleizijs Bosmens izglāba visu savu aitu ganāmpulku, iedzīdams to siltajā alā. Tā viņam noderēja gan par rat- nīcu, gan aitu kūti, gan garāžu. Kad 1908. gadā Vonderverkas ferma no kompānijas «Rodēzijas dzelzceļi» rokām pārgāja privātpersonas valdījumā, zemes cena bija šiliņš par akru. Turpretī citas zemes platības šai apkaimē maksāja ne vairāk kā deviņus pensus par akru, bet alu jau tolaik uzskatīja par dārgumu krātuvi. Kad Otrā pasaules kara laikā sāka pietrūkt mēslojuma, sikspārņu gvano 110 alas izveda milzu kvantumos. Alas klons bija klāts ar divas līdz piecas pēdas biezu gvano slāni, un peļņa, ko guva, pārdodot divus tūkstošus tonnu šī mēslojuma, pārsniedza sākotnējo zemes vērtību. Sikspārņu pīkstoņa Vonderverkā dzirdama ari tagad, bet gvano krājumi tur gandrīz pavi​sam izsīkuši.

Tikai pēdējos gados zinātnieki ir ķērušies pie Vonderverkas alas izpētes, un atradumi tajā viņus bezgala pārsteiguši. Viens 110 tiem ir pusapaļš kaula loks, kuru viņiem nodeva fermera sieva misis Bosmena Nebija šaubu, ka loku izgatavojis cilvēks, taču tas bija pārāk trausls, lai no tā varētu izšaut bultas. Arheologam V. Melenam, kurš nodarbojās ar šī atraduma pētīšanu, bušmeņiem veltītajā literatūrā neizdevās uziet itin neko, kas izskaidrotu, kam domāts šis priekšmets. Tas nevarēja būt arī kāda mūzikas instrumenta daļa.

Zinātnieki bija apmulsuši. Par otru Vonderverkas alas noslēpumu kļuva nolauzts rags — tādi ragi nevarēja būt nevienai no pagātnē dzīvojušām vai tagad sastopamām antilopju pasugām. Nu jau nelaiķis doktors Roberts Brums nonāca pie slēdziena, ka šādi ragi ir sugai, kas joprojām mīt Etiopijā. Iespējams, ka šo ragu pirms daudziem gadiem atveduši kādi pārceļo- tāji no Ziemeļaustrumāfrikas — tāda bija doktora Bruma atbilde uz radušos jautājumu, un to varētu uzskatīt par pārliecinošu, ja vien zinātne būtu konstatējusi šādus pārceļošanas gadījumus.

«KURUMANAS ACS» NOSLĒPUMS Danielzkvila ir vēl kāda dīvaina vieta netālu no Vonderverkas. Jūs, protams, varat neņemt nopietni šejienes leģendu par to, ka šī vieta ir tā pati pazeme, kurā tika iemests Daniels lauvām par barību.

Kādreiz šis iegruvums sniedzās sešdesmit pēdu dziļumā, un no tā atzarojās daudzas ejas. Taču pēc tam, kad spēcīgu lietavu laikā akmeņi nogāzās lejā, tā dziļums uz pusi samazinājās. Iegruvums augšpusē ir šaurs, tikai ap sešpadsmit pēdu diametrā, bet uz leju tas paplašinās līdz četrdesmit pēdām. Iegruvuma rīkles pārkaru sienām nevar tikt pāri bez virves palīdzības. Tādējādi šis iegruvums varēja noderēt par ideālu dabas izveidotu cietumu, un Voterbūrs (kura dimanti, iespējams, līdz šai dienai guļ noslēpti Vonderverkā) iegruvumu tā arī izmantoja. Šis vecais bandas vadonis tik augstsirdīgi rūpējās par saviem gūstekņiem, ka apgādāja tos ar nūjām, lai tie varētu atgaiņāties no čūskām un skorpioniem, kuri bedrē čumēja vien. Jau mūsu dienās iegruvuma rīkli iežogoja, lai tajā neiekristu mājlopi.

Tagad Danielzkvila ir tikvien kā atkritumu izgāztuve. Ģeologi apšauba šajā apkaimē dzirdēto leģendu par to, ka kāda divdesmit jūdžu gara eja Danielzkvilu savienoja ar Vonderverku. Tāpat viņiem šķiet maz ticams, ka Danielzkvila varētu būt savienota ar slaveno Kurumanas avotu, kuru dēvē par «Kurumanas aci» un kurš neapšaubāmi ir īstens dārgums novadā, kur lielākais vairums upju izžūst un to gulbi es piepilda svelošas smiltis.

Saklausījušies leģendas par dimantu laukiem, daudzi drosmi​nieki ir pētījuši Kurumanas alu.

Daži no viņiem apgalvo, ka ūdens straume plūstot pa savu tuneļveidīgo gultni vairāk nekā trīsdesmit jūdzes; ir dzirdēts nostāsts par pazemes ūdenskritumu, kas aizšķērsojot ceļu trīs jūdžu attālumā no ieejas.

Pirms dažiem gadiem kāds vecs mednieks, dzīdams pēdas ievainotai antilopei, esot meties tai pakaļ alā — kopš tā laika mednieku neviens vairs nav redzējis. Ļaudis atceras ari citus gadījumus, kad alā pazuduši cilvēki. Starp stalaktītiem reiz tika atrasts pārakmeņojies cilvēka skelets, cilvēka, kurš bija kļuvis par paša ziņkāres upuri jau pirms tam, kad vēsture sāka pieminēt Dienvidāfriku.

SOMA BRILJANTI Ja pa nacionālo autostrādi jūs atbrauksiet līdz Neilspreitai Transvālā un jautāsiet pēc fermas ar nosaukumu Sedvalaskrāls, tad drīz vien nonāksiet līdz kalnu alai, kurā esot apslēpti dārgumi. Šeit to dēvē par Soma Tžobas alu, tā nosaukta svazu tautas vadoņa vārdā; viņš kopā ar saviem piekritējiem un lopiem kādreiz alā slēpies no ienaidniekiem. Tāpēc ala, kurā atrodas ezers ar skaidru ūdeni un apakšzemes upe, tiek uzskatīta par svētnīcu. Kad Soms pēc cilšu iekšējām ķildām uz visiem laikiem pameta Svazilendu, alā viņš atrada drošu patvērumu.

Svazu karaspēks atkal un atkal ielenca alu un tai uzbruka. Kāds no ielenkumiem ilga vairākus mēnešus, taču Somu ar viņa karavīriem, lopiem, drošo skaidra ūdens avotu un labības un lopbarības krājumiem nebija iespējams izsist no šī alā ierīkotā cietokšņa. Tomēr kādudien svazu karaspēks pārsteidza Somu nesagatavotu. Viņu sagrāba ārpus alas un zvērīgi noslej> kavoja līdz ar viņa karavīriem.

Ala, kura atrodas stundas gājienā no kalna pakājes, gandrīz tika aizmirsta. 1924. gadā alā parādījās divi baltie cilvēki ar pajūgiem un atļauju veikt sikspārņu gvano izmēģinājuma ieguvi. Šejienieši, kas viņiem palīdzēja nokļūt līdz alai, sarunās pieminēja tur atstātos Soma dārgumus. Viņi baltajiem cilvēkiem pastāstīja par dimantiem un ar zeltu pilniem kafru māla podiem, kas esot paslēpti nez kur alas dziļumā. Šie divi baltie cilvēki ieradās vēlreiz, taču tagad viņiem bija līdzi ne vien vērši un pajūgi, bet arī neliela kravas mašīna. Kā stāsta šejienieši, šie abi vīri reiz iznākuši no alas un kravas kastē salikuši to, ko bija tur ctraduši. Pametuši turpat pajūgus un vēršus un atstājuši neskartus gvano krājumus, viņi aizbrauca.

Vairs neviens viņus šeit nav redzējis.

NEATRASTAS VĒRTSLIETAS

Par kuģi «Grosvenor» jau ir stāstīts pārlieku daudz, it īpaši šai ziņā centušies tie, kuri organizēja varbūtējo nogrimušo dārgumu izcelšanas grupas. Kā visi uzskata, tā bijusi visu laiku lielākā traģēdija uz jūras, desmitiem autoru atkal un atkal ir stāstījuši par šo notikumu, ari tāda vēriena romānu rakstnieki kā Čārlzs Dikenss un Konans Doils savos darbos izmantojuši šo sižetu. Bet es šī Austrumindijas kompānijas kuģa liktenim, kuģa, kas nogrima pie Pondolendas krastiem, atkal pievēršos sakarā ar dimantiem, kas atradās šai kuģī.

«Grosvenor» dārgumu vērtību ieinteresētās puses ir tīši pārspīlējušas. Un tomēr uz kuģa neapšaubāmi atradās zināmas naudas summas un vērtslietas. Viens no pētniekiem atklāja dimantu uzskaitījumu, kurā to vērtība aprēķināta zvaigžņu pago- dās [13] , un, pārrēķinājis šo vērtību sterliņu mārciņās, viņš nonāca pie secinājuma, ka tai laikā šī vērtība bijusi 8977 mārciņas. Nenogurstošais pētnieks profesors P. Kērbijs atrada vēl precīzāku šo dimantu aprakstu un nosauca skaitli, kas vienlīdzīgs 9739 mārciņām. Dārgakmeņi piederēja kapteinim Koksonam, kurš bez tam veda arī savus personiskos ietaupījumus — ap 8000 mārciņu. Viens no kuģa bagātajiem pasažieriem Viljams Hosa veda dimantus 7300 - mārciņu vērtībā, kā arī zelta un sudraba monētas par 1700 mārciņu lielu summu. Kērbijs, parādīdams izcilas prāta spējas, saskatīja kuģa «Grosvmor» dimantu saistību ar 1927. gadā Kimautā atrastajiem pāri par tūkstoš neapstrādātajiem dimantiem, kas nebija iegūti Dienvidāfrikā. Viņš izteica minējumu, ka šos dimantus varēja būt tur pazaudē​jis vai noslēpis kāds no bojā neaizgājušiem «Grosvmor» pasa​žieriem, atrazdamies ce]ā uz Dienvidāfriku.

Uzskatu, ka profesora veiktā izmeklēšana, kas līdzvērtīga detektīva darbam, pelna uzticību, un man ir grūti šo ievesto dimantu atradumu izskaidrot kā citādi.

MEKLEJIET DIMANTUS VĒDERĀ Ielūkojieties nogalināta krokodila (vai haizivs) vēderā, un jūs, iespējams, nenožēlosiet savu ziņkārību. Tā ļaudis ir tikuši pie brīnumainiem atradumiem, no kuriem daļa kļuva par neatminamām mīklām, bet citai daļai bez grūtībām izdevās rast izskaidrojumu. Drīz pēc Pirmā pasaules kara divi biznesmeņi no Jo- hannesburgas — Develings un Hainds — Transvālā medīja Komati upes krastos.

Pamanījuši milzu krokodilu, viņi to pašu bridi izšāva. Viņu lodes ar īpašiem uzgaļiem trāpīja dzīvnieka kaklā, un tas bija uz vietas beigts. Izdzirdējuši šāvienus, atsteidzās trīs šambalu cilts jaunekļi. Viņiem atļāva uzšķērst krokodilu un paņemt dažas tā iekšas, kuras viņi bija nodomājuši izmantot par ārstniecības līdzekļiem. Viens no viņiem, nez ko ieraudzījis, iekliedzās, iebāza roku krokodila vēderā un izvilka no turienes zelta monētu.

Pēc tam tādā pašā veidā tika izņemti laukā daži neaj)strādāti dimanti.

Tad cita pēc citas atkal tika izceltas gaismā zelta monētas, līdz, nomazgāti upē, saulē iemirdzējās divdesmit pieci sovrini. Uz trim no tiem bija prezidenta Krīgera attēls, pārējie bija nākuši no karalienes Viktorijas un karaļa Edvarda laikiem. Pats vēlākais datējums uz tiem bija 1909. gads. Rievojums uz malām bija izzudis. Akmeņi, kas atradās krokodila kuņģī, bija nogludinājuši un noberzuši monētu virsmu, samazinot to svaru. Lai atminētu šo mīklu, tika izdarīti īsteni pētījumi, tomēr nozīmīgus rezultātus tie nedeva.

Visticamāk, kāds afrikānis, kas strādājis dimantu ieguves šahtās, ar saviem ietaupījumiem — zelta monētām (un nozagtiem dimantiem) bijis ceļā uz mājām, uz Mozambiku, kad šim afrikānim uzbrucis krokodils. Vieta, kur nošāva krokodilu, atradās deviņu jūdžu attālumā no robežstaba Resanogarsijā, kur bija izvietojusies afrikāņu strādnieku pieņemšanas aģentūras di​rekcija.

Vienu Krīgera sovrinu, sešus neapstrādātus dimantus un pāris afrikāņu rokassprādžu atrada neilgi pirms Otrā pasaules kara netālu no Beita tilta Limpopo upē nošauta krokodila vēderā. Un atkal upuris bijis vietējais strādnieks, acīmredzot no Kimberli dimanta raktuvēm. Sers Hektors Dafs, kurš Njasas

ezerā nošāvis ne vienu vien desmitu krokodilu, apgalvo, ka gandrīz ikviena pieauguša krokodila vēderā varot atrast tā no​rīto afrikāņu atliekas, bronzas un ziloņkaula aproces un citas rotaslietas.

Sers Džons Brends-Satons apraksta, ka liela Nīlas krokodila iekšās atradušies trīs aitu nagi, ēzeļa pavada un afrikāņu auskari. Vēl kāds krokodils bija norijis piecpadsmit pēdas garu pitonu. Bez tam medniecības departamenta pārskatos ir pieminēts krokodils, kura kuņģī atrastas šādas mantas: viens zirga nags, liela ziloņa ilkņa gabals, antiloj)es nags, bruņurupuča bruņas, metāla aproces un vara stieples gals. Šis pēdējais priekšmets lika iedomāt pazudušo zēnu, kurš bija nodarbojies ar žagaru lasīšanu un nēsājis līdzi stiepli, lai ar to sasietu žagaru nastas.

Divdesmit divus numuriņus no suņu kakla siksnām un gredzenu ar briljantu izvilka no iekšām krokodilam, kas mita zulu zemē. Ka krokodilu sugai varen labi garšo suņu gaļa, ir visiem zināms un par to nebūtu jābrīnās, taču gredzenam ar briljantu tā arī nav rasts izskaidrojums. Pēc šādas informācijas ir patīkami dzirdēt nostāstu par IimpoiK) upes krokodilu, kas nobeidzies tāpēc, ka norijis vienpadsmit krokodilēnus, bet aizrijies ar divpadsmito, kurš tam pamatīgi iesprūdis rīklē.

Pagajības ēnas

Andrē Kastelo Bērtuļa nakts slaktiņš šie brīnišķīgie tērpi un rotaslietas nekad neiedrīkstēsies aizsegt nedz viņas glezno kaklu, nedz daiļās krūtis, lai nekavētu ļaužu acīm rast prieku šai izcilajā skaistumā…» Šajā de Brantoma kunga uzskicētajā portretā jūs droši vien esat atpazinuši visslavenāko de Valuā princesi Francijas Margaritu, karaļa Anri II un Katrīnas Mediči meitu, kura no vienpadsmit gadu vecuma pamfletos pasludināta par sievieti, savu brāļu mīļāko un, kā runā, ari visu galma vīriešu mīļāko… Bez šaubām, nav noliedzams, ka izaicinošajai karalienei Margo daba bija devusi pārsteidzošu mīlas kaisli, taču -līdz savām precībām viņa, iespējams, dzīvoja parastas meitenes dzīvi… parastas jaunas meitenes dzīvi Valuā galmā! Šimbrīžam, tas ir, 1572. gada augustā, deviņpadsmitgadīgā Margarita gatavojās kļūt par Navarras karaļa, citiem vārdiem sakot, nākamā Anrī IV sievu. Par šo bearnieti, no kura jau desmit soļu attālumā nāca ķiploku smaka, Margaritai daudz labāk patika politiķis de Gīzs. Šai gadījumā Mediči kundze teica savu vārdu. Anrī II atraitne bija visu varu ņēmusi savās rokās, un viņas priekšā drūmais, bālais, kalsenais karalis Kārlis IX padevīgi nodūra savas iedzeltenās acis. Šobrīd, izdodama savu meitu hugenotu karalim, Katrīna mēģināja saglabāt mieru karalistē, kuru turēja savās rokās, — brīnišķajā karalistē, kas bija bezgalīgo karu saskaldīta. Paši vērīgākie prāti no vēsturnieku vidus vēlāk vainos karalieni māti, ka viņa bija atradusi labāko līdzekli, lai atvilinātu uz Parīzi protestantu vadoņus un pēc tam tos nogalinātu. Dosim Katrīnai iespēju attaisnoties: diez vai viņa iepriekš perināja Bērtuļa nakts ideju — katr ā ziņā pirms savas meitas apprecēšanās ne. Tolaik viņa nevienam nevēlēja ļaunu, ja neskaita drūmo admirāli Koliņī, neseno «buntavnieku» vadoni, kurš, viņai par lielu nepatiku, bija sācis ietekmēt karali Kārli.

Tā nu Margo izdeva pie vīra.

Saskaņā ar tradīciju, līgava pavadīja nakti bīskapijā. Pirmdienas rītā, 18. augustā, «karaliskā tērpā, kroni galvā, ar raibu sermuļa astīti matos, dārgakmeņu mirdzumā, ar brīnumskaistu debeszilu manto ap pleciem» tā, kura pēc dažiem mirkļiem kļūs j)ar Navarras karalieni, ieraudzīja Anrī stāvam pie Dievmātes katedrāles portāla Tā kā līgavainis bija protestants, viņš nedrīkstēja iet iekšā katoļu dievnamā.

Tur, baznīcas priekšā, viņus ari salaulāja. Kad Margaritai tika uzdots tradicionālais jautājums, viņa neatbildēja — viņas sirds piederēja tikai hercogam de Gīzam — un līgavainis viņai piebikstīja, likdams pamāt par zīmi, ka viņa piekrīt Nākamajā rītā pils lielajā zālē notika masku balle — pārsteidzošs Bērtuļa nakts briesmīgo notikumu prologs. Kārlis IX un divi viņa brāļi, apbruņojušies no galvas līdz papēžiem, sargāja ieeju paradīzē, «pareizāk sakot Elizejas lauku dārzā, kuru greznoja zaļumi un dažnedažādas puķes» un kura centrā draiskojās kādas divpadsmit «nimfas». Negaidīti parādījās «klejojošie bruņinieki» — hugenoti ar Navarras karali un viņa brālēnu Kondē priekšgalā. Atnācēji mēģināja «iekarot paradīzi», taču trīs sardzes vīri «uzbrucējiem pretī izslēja pīķus» un ar zobenu cirtieniem «viņus aizraidīja uz elli, kur par viņiem gādās sātans un velns…». Masku balles dalībnieki izbrīnā saskatījās, uzaicinātie hugenoti kļuva nemierīgi… tomēr svinības, kas turpinājās vēl trīs dienas, noslēdzāms bez kādiem incidentiem.

Piektdien 22. augustā dzīve iegāja parastajās sliedēs. Kā aizvien, admirālis Koliņī ieradās padomē, kas notika Luvrā Viņš atvadījās no karaļa īsi pirms vienpadsmitiem, pameta aiz muguras divus augstus torņus (to aprises ari tagad var redzēt Luv- ras pagalmā), pārgāja pāri paceļamam tiltam, pēc tam — koka tiltam, kas veda pāri Filipa Augusta laikos būvēto seno nocietinājumu grāvim. Smirdoņa, kas šajās vietās īpaši bija jūtama tagad, augusta karstumā, lika admirālim pasteigties. Niile Koliņī bija atgriezies šaurajā OtriŠa ielā, kas bija iespiesta starp diviem bumbas spēles laukumiem. Piepeši no loga atskanēja šāviens.

Uzpirktais slepkava, kāds Morvels, šāva uz admirāli pēc hercoga de Gīza pavēles un paklausot Katrīnas un viņas dēla Anžū hercoga Anrī, nākamā Anrī III, lūgumam.

Admirāli nogādāja mājās, Pontjē viesnīcā Betizī ielā, kas atradās turpat tuvumā. Ieradās neaizstājamais Ambruāzs Parē. Izrādījās, ka Koliņī ir tikai viegli ievainots, viņam bija sašauta roka un norauts rādītājpirksts. Viņš vērsās pie draugiem, kas bija sastājušies ap viņa gultu: — Es jūs lūdzu neko neuzsākt un atsacīties no atriebes ar ieročiem rokā, jo jebkāda bruņota sadursme var pazudināt brīdī, kad ienaidnieki ir pieļāvuši tik lielu kļūdu, ka to nevar ne aizmirst, ne piedot Pagaidīsim, kā rīkosies karalis, kas man svinīgi apsolīja piespriest vainīgajiem drīzu un bargu sodu!

Kad Kārlis IX uzzināja, ka Koliņī ievainojumi nav bīstami, viņš izsaucās: —Jūs esat atnesuši priecīgas ziņas! Ceru, ka admirālis drīz atlabs un varēs man kalpot tāpat kā agrāk.

Taču Parīze mutuļoja, vērās ciet veikali. Sīkburžuāzijas pārstāvjiem asinis sāka straujāk ritēt dzīslās, muižnieku kārtas protestanti pulcējās kopā pie Pontjē viesnīcas un runāja tikai par vienu — par atriebšanos.

— Kā to saprast? — karalis brīnījās. — Man stāstīja, ka ļaudis dumpojoties un apbruņojoties?

— Nē, — sarunā steigšus iejaucās Katrīna, — bet, ja atceraties, jūs pilsētai izdevāt pavēli, ka kopš paša rīta, lai izvairītos no iespējamām nekārtībām, ikvienam pilsonim jāatrodas savā kvartālā.

— Pareizi… Taču es aizliedzu ļaudīm apbruņoties. Katrā ziņā, gribu, lai admirāļa māju apsargātu.

Pēc sarunas Kārlis, kā parasti, devās pie savas mīļākās, apburošās Marijas Tušē.

Katrīna ieskatīja, ka veidojas situācija, kas viņai neko labu nesola. Vajadzēja pārliecināt karali, ka vienīgā iespējamā izeja ir izrēķināšanās ar hugenotiem. Viņa pie Kār]a aizsūtīja Gondī, kuram karalis pilnīgi uzticējās.

Gondī attēloja karalim drausmīgu ainu. Hugenoti teju teju pāriešot uzbrukumā. Runa esot par karaliskās ģimenes dzīvību un pat valsts pastāvēšanu!

Katrīna pievienojās Gondī un apstiprināja viņa vārdus: — Jā, mans dēls, hugenotu partija bruņojas, nostādamās pret jums. Admirālis aizsūtīja depešas uz Vāciju ar lūgumu sapulcināt desmit tūkstošus karavīru, ari uz Šveices kantoniem, lai tur savervētu tikpat daudz kājnieku. Visā karalistes teritorijā pie hugenotiem piederīgi kapteiņi formē paši savas bruņotas grupas. Jau ir nolikts karaspēku satikšanās datums un vieta. Šai armijai pievienosies sabiedrotie, kuru karaspēku veido hugenoti, kas atrodas ārpus karalistes. Un es neesmu pārliecināta, vai jūs, kuram trūkst naudas un uzticamu cilvēku, spēsiet notu​rēt varu savās rokās.

Karalis bija satriekts, un karaliene māte beidza savu runu: — No šīm šaušalīgajām briesmām, kas draud jums un visai jūsu valstij, no gaidāmajām nelaimēm un posta, no tūkstošiem cilvēku bojāejas jūs var glābt viens vienīgs šķēpa dūriens šo pašu vakaru…

Katrīna bija sasniegusi savu mērķi Kad viņa jautāja Kārlim, vai viņš izjūtot bailes, karalis, kas jau bija noticējis, nonāca bezcerīgā stāvoklī, pielēca no savas vietas, cirta kājas pie zemes un dusmās iekliedzās: —Jānogalina viņi visi, lai rīt no viņiem nepaliktu neviens, kurš varētu man pārmest pārējo nāvi!

Slepkavošanas mašīna bija iedarbināta.

Karalis izsauca pie sevis pilsētas vecāko Šoronu un karalienes un nākamā Anrī III klātbūtnē brīdināja viņu, ka «jaunās ticības piekritēji rīkojot sazvērestību, kuras mērķis esot sacelšanās pret Viņa majestāti karali un viņa valsti, mierīgas dzīves izjaukšana Parīzes pilsētā». Tātad nepieciešams spert attiecīgus soļus.

— Savāciet pilsētas vārtu atslēgas, lūkojieties, lai tie visi būtu kārtīgi aizslēgti. Visām laivām un kuģiem lieciet piestāt upes labajā krastā un pietauvoties citam pie cita. Jums jāsauc cīņā visi katoļi, kas spēj turēt rokā ieročus, un tie jānostāda pilsētas ielu krustojumos, lai gaida manas pavēles. Bez tam visa

artilērija jāsakārto kaujas gatavībā un jāizvieto pilsētas vies​nīcā un Grēva laukumā.

Momentāni pilsētā sāka klīst baumas. Hercoga de Gīza emisāri steigšus jāja uz Parīzi, pilsētas viesnīcas kalpotāji izpildīja viņu pavēles. Pilsētā formējās bruņotas vienības, aizšķērsojot Sēnu. Gīzs pie sevis sapulcināja pašus uzticamākos kapteiņus. «Situsi stunda, kad karaļa vārdā mums jāatriebjas mūsu Dieva tā Kunga ienaidniekiem; noklīdusi avs ir jāglābj…» Lāpu gaismā Luvras pagalmā bija nostājies ierindā karaļa karaspēks.

Ausa svētā Bērtuļa dienas rīts.

Betizī ielā gar māju, kurā dzīvoja admirālis, šurpu turpu soļoja hercogs de Gīzs. Viņš gaidīja. Viņa ļaudis nupat bija ieņēmuši viesnīcu. Slepkavas ielauzās Koliņī istabā.

— Kā tad ir, blēdi, vai tu esi tas pats admirālis?

— Jaunekli, tu varētu ar lielāku cieņu izturēties pret manu sirmo vecumu un rētām, turklāt tava rupjība jau vairs nesaīsinās manu mūžu…

No ielas atskanēja hercoga nepacietības pilnais sauciens: — Nu, vai viss galā?

— Jā, jūsu gaišība.

— Labi, lai viņu izmet ārā pa logu: Angulemas hercogs nenoticēs, iekams nebūs viņu redzējis pie savām kājām.

Pa logu izmestais, mirušais liela auguma vīrs mājas tērpā ar dobju troksni nobūkšķēja uz bruģa Hercogs noliecās, izvilka mutautu, noslaucīja no sejas asinis un pasmaidīja.

—Tas patiešām ir admirālis Koliņī! — piebilda Anrī de Gīzs un ar kāju līķi nicīgi paspēra sānis. Ja tic leģendai, tad sešpadsmit gadus pēc šī notikuma karalis Anrī III Bluā pilsētā iespēra ar kāju pa seju cilvēkam vārdā Balafrē, kuru bija nogali​nājusi «Četrdesmit Piecu» grupa, iesaukdamies: —Tātad tu liki admirālim gulēt uz ielas bruģa!

Baznīcas «Saint-Germaine l'Auxerroi» zvans deva signālu sākt uzbrukumu. Nepārtraukti, vairākas stundas tā sāpjpilnā dimda pavadīs hugenotu izkaušanu. Šis zvans Parīzē, kvartālā, kas atrodas starp senlaicīgu tirgu un Sēnas krastmalu, skan ari šobaltdien, vēstīdams iedzīvotājiem par katru piedzimšanu, laulībām vai nāvi.

Līdz ar slaktiņa sākšanos pilsētu pārņēma ārprāts. Tā bija murgam līdzīga aina: skanēja vajāto cilvēku kliedzieni, tie atgādināja zvēru gaudas, kas pārgāja agonijas gārdzienos; muskešu šāvieni, slepkavu nekaunīgie smiekli un viņu uzbudinājuma bļāvieni, kad viņi pa māju logiem meta lejā līķus. De Tavana kungs nemitīgi atkārtoja paša izdomātu «asprātību»: — Lai plūst jūsu asinis! Noasiņojiet veseli! Nolaist asinis ir derīgi gan augustā, gan maijā!

Sākās laupīšana. «Parīzieši laupīja bez apvalda,» stāsta pāvesta nuncijs Salvjati, «viņi nelaida garām iespēju, kāda viņiem nekad vairs neradīsies. Vienā dienā viņi piepeši iemantoja zirgus, galda sudrabu, mantas, kādas pirms tam nekad nebija turējuši rokās.»

Pilsētas ielu krustojumos izauga kaudzes, kurās tika samestas «nogalināto galvas ar pretīgām, asinīm klātām sejām…» Šīs «sejas» pēc diviem gadiem apciemos Kārli IX uz nāves gultas Vensēnas pilī. Viņš nopūtīsies, ieklausīdamies to «balsīs».

—Ak mans Dievs! Cik daudz asiņu, cik daudz mirušo. Kā​dēļ es paklausīju citu padomiem!

Līķus iekrāva stumjamos ratiņos, veda uz Sēnu un meta ūdenī. Pie Šaijo pakalna, upes pagriezienā sakrājās vienpadsmit simti līķu; bija jāgriežas pēc palīdzības pie kapračiem, kuri līķus apraka uz salas turpat kaimiņos. Pēc daudziem gadiem šī sala tiks savienota ar krastu un uz tās uzcelts Eifeļa tornis. Kad raka būvbedri torņa pamatiem, atrada bezgala daudz kaulu: tās bija Bērtuļa nakts upuru, karalienes Margo un karaļa Anri asi​ņainajās kāzās ielūgto viesu mirstīgās atliekas.

Vēsturnieks Ļevs Vjatkins Kas nogalinaja Kārli XII? 1874 gadā uz Krieviju draudzīgā vizītē atbrauca Zviedrijas karalis Oskars II. Karalis apmeklēja Pēterburgu, apskatīja Zie​ mas pili un Ermitāžu, Maskavā pabija Kremlī, Ieroču palātā, kur ar neslēptu interesi aplūkoja trofejas, ko krievu zaldāti bija ieguvuši Poltavas kaujā: Kārļa XII nestuves, viņa melno trīsstūreni ar spalvu pušķi un cimdu. Pastāvējis kādu bridi, pārdomās grimis, karalis pavadoņu svītai sacīja, ka esot pārsteigts par tik interesantām un labi saglabātām relikvijām, kuras ne jau pēc paša gribas kaujas laukā, cīņām beidzoties, bija atstājis Kārlis XIL Lai iepriecinātu Zviedrijas karali, viņam pirms aizbraukšanas pasniedza dāvanu: Kārļa cimdu, un karalis to aizveda uz Stokhobnu. Viņš apvaicājās arī par konunga rokrakstu, kuru Kārlis pirms Poltavas kaujas bija atstājis savā teltī. Šo aizmāršību Kārlis XII nožēloja līdz pat nāves stundai. Taču par rokrakstu nekas nebija zināms…

Vēl karalis Oskars sacīja, ka viņu mulsinot mīklainā un negaidītā Kārļa XII nāve, kas iestājās 1718. gada 30. novembra vakarā pie Frederikshallas cietokšņa sienām.

Kad Oskars II vēl bija troņmantnieks, viņš kopā ar savu tēvu, Zviedrijas karali Kārli XV, 1859. gadā bija klāt, kad tika atvērts karaļa Kārļa XII sarkofāgs. Autopsiju (sekciju un izpēti) izdarīja profesors Friksels. Profesoram vajadzēja noskaidrot, vai karalis ticis nogalināts nejauši vai ari tā bijusi labi pārdomāta slepkavība. Šim gadījumam īpaši izveidotā komisija, kurā ietilpa eksperti — kriminālisti un vēsturnieki —, sapulcējās zem Stokhol​mas senās katedrāles atskanīgajām velvēm.

Sarkofags ar konunga Kārļa XII zārku stāvēja uz postamenta padziļinājumā netālu no altāra. Virs viņa karājās lejup laika zoba skartie karaliskie karogi ar aizlāpītiem karteču un ložu caurumiem. Uzmanīgi tika pacelts smagais akmens vāks un pēc tam atvērts zārks…

Konungs Kārlis tur gulēja stipri izbalējušu, pusizņidrējušu ne visai dārgu kamzoli mugurā un stulmu zābakiem ar alplīsu- šām zolēm kājās. Uz galvas mirdzēja no lokšņu zelta darināts mirstamais kronis. Tā kā katedrālē tika uzturēta nemainīga temperatūra un mitrums, konunga mirstīgās atliekas bija labi saglabājušās. Bija saglabājušies pat kādreiz ugunīgi rudie mati uz deniņiem, kā ari sejas āda, kas bija ieguvusi tumšu olīvbrūnu krāsu.

Taču daudzi klātesošie neviļus nodrebēja, galvaskausā ieraugot šausmīgu, cauršautu brūci, kas bija aizbāzta ar vates tamponu. labajos deniņos tika atklāta vieta, kur lode bija ieurbušies, no šīs vietas kā tādi melni stari uz visām pusēm pletās dziļas plaisas (lode tikusi izšauta no neliela attāluma un tai bijis liels trieciena spēks). Kreisās acs vietā rēgojās liela rēta, kurā brīvi varēja iebāzt trīs pirkstus…

Rūpīgi apskatījis rētu, profesors Friksels izdarīja savu slēdzienu, un viņa vārdus nekavējoties ierakstīja protokolā.

— Viņa majestāte nogalināts ar šāvienu galvā, tas raidīts no kramenīcas. Šis slēdziens bija sensacionāls. Visās zviedru vēstures mācību grāmatās taču apgalvots, ka Eiropas bieds konungs Kārlis kritis, lielgaballodes nopļauts, uzlicis roku uz zobena spala.

— Bet kas izdarījis šo traģisko šāvienu? — tik tikko spēdams apvaldīt satraukumu, jautāja karalis Kārlis XV. — Baidos, ka tas ir noslēpums, kuru tik drīz neizdosies atminēt Pilnīgi iespējams, ka viņa majestātes nāve bijusi rūpīgi sagatavotas slepkavības rezultāts…

Karalis Oskars bija visai labs vēstures zinātājs un ļoti labi atcerējās zviedru vēsturnieka Nordberga, 1709. gada 27. jūnijā notikušās Poltavas kaujas dalībnieka un aculiecinieka, aprakstu. Tieši tad Kārļa XII nestuves tika iegūtas kā trofeja, un Pēteris Pirmais deva rīkojumu tās saglabāt nākamajām paaudzēm par

piemiņu.

Kauja sākās rīta stundā, pulksten deviņos. Viena no pirmajām Jakova Bijuša artilērijas zalvēm nogalināja divus zirgus Kārļa tuvumā. Nākamā zalve izsvaidīja cilvēkus uz visām pusēm. No divdesmit četriem krūšu bruņās ietērptajiem traban- tiem, kuri mainījās pie konunga nestuvēm, divdesmit viens bija uz vietas beigts. Uelgaballode trāpīja pa nestuvēm, salaužot tās un Kārli nometot zemē. Viņu pacēla, aiznesa pie zirga un iesēdināja seglos. Artilērijas uguns bija tik blīva, ka jau tukšajās nestuvēs trāpīja ari otra lielgaballode! Kārlis dusmās nezin ko kliedza, taču viņa vārdi kaujas dārdos un troksnī nebija sadzir​dami.

Kad Pēterim parādīja Kārļa nestuves, viņam pavēstīja ari, ka konungs Kārlis esot pagalam. Pēteris izteica dziļu nožēlu, un pakaļdzīšanās tika pārtraukta, bet pēc tam atjaunojās ar lielu nokavēšanos. Kārlis kopā ar Mazepu bija paguvis nozust Pēc tam 1710. gada 1. janvārī nestuves kopā ar trofeju ieročiem, standartiem, timpāniem un karogiem izveda cauri septiņām triumfa arkām, kas bija uzceltas līksmojošajā Maskavā. Blakus nestuvēm soļoja gūstā saņemtie ģenerāļi Renšilds, grāfs Lēvenhaupts, Šlipenbahs, Štakelbergs un citi. Maskavā gavilēja visi baznīcu zvani. Dārdēja bungas, pūta taures. Ļaudis uzsauca «Vivat!» slavas vainagotajiem krievu karapulkiem.

Ir zināms, ka Pēteris bija tālredzīgs politiķis. Viņš cerēja nākotnē saderēt mieru ar «brāli Kārli».

Kad 1718. gada ziemā pienāca ziņa, ka zviedru karalis nogalināts, šoreiz patiešām, Pēteris no sirds bēdājās un pavēlēja visās baznīcās noturēt dvēseles aizlūguma dievkalpojumu. Viņš nekad nebija slēpis, ka viņam patīk daudzas Kārļa rakstura iezīmes, proti, tā drošsirdība, neatlaidība nospraustā mērķa sasniegšanā, karavadoņa talants…

KONUNGS KĀRLIS XII, KAS VIŅŠ BIJA? Mazā Kārļa stūrgalvīgā daba izpaudās visai agri. Vācu valodu viņš apguva sešu gadu vecumā un tajā brīvi runāja. latīņu valodu iemācījās, tikai paklausīdams mātes argumentiem: viņa tam sacīja, ka visi Eiropas karaļi protot šo valodu.

Tomēr jaunais dofins kategoriski atsacījās mācīties franču valodu: «Ja Francijas karalis ieradīsies pie manis, tad būs piedienī- gāk, ja viņš manis dēļ iemācīsies runāt zviedriski, nevis es viņa dēļ mācīšos franču valodu!»

Karalis tēvs lāgā neuzticējās mācītajiem ļaudīm galmā, bieži viņš dēlu ņēma līdzi medībās, aizvezdams uz mežu tieši no mācību nodarbībām un smiedamies par izmisušajiem skolotājiem. Drīz vien Kārlim medības kļuva vēl mīļākas nekā karalim tēvam. Kad zēnam bija tikai vienpadsmit gadu, viņš nogalināja pirmo lāci. Divpadsmit gadu vecumā dofins stalti turējās seglos, un traka auļošana viņam sagādāja prieku.

Medību kaisle viņā tikai pastiprinājās, kad reiz lācis viņam uzvēlās virsū, piespieda viņu pie zemes un saplēsa skrandās viņa drēbes. Gara spēks Kārlim palīdzēja, — viņš pēdējā brīdī paguva zvēra sirdī ietriekt dunci.

Pēc dažiem gadiem Kārlis pasāka iet lāču medībās, ņemdams līdzi tikai «krievu mednieku šķēpu» un apaļu bozi, ar kuru bija iemācījies ļoti veikli rīkoties. Reiz Kungēres mežos no biezokņa viņam pretī ipkrēja liels lācis. Kārlis acumirklī nostājās uzbrukuma pozā un ar bozi, vienīgo ieroci, kas viņam bija rokā, sita tik spēcīgi, ka zvēru apdullināja. Pēc tam viņš ar stipru virvi aši to sasēja un, pabeidzis darbu, sāka pūst medību ragu. Milzīgais lācis drīz atžirba. Raga pūtiena saukta, atauļoja galma svīta un bailēs un neizpratnē lūkojās uz lāci, kas neganti centās saraustīt valgus: neviens netika gudrs, kā no skata tik trauslais Kārlis spējis pievārēt šo briesmoni…

Drīz pēc karaļa tēva nāves riksdags Kārli atzina par pilngadīgu, īstenu noteicēju pār sevi un savu

valsti. Pilnā mērā neapzinādamies, kāda atbildība uzgūlusi viņa pleciem un ko nozīmē pārvaldīt viņam uzticēto valsti, Kārlis iesākumā visu atstāja pašplūsmai un centās izmest no galvas, ka riksdags tiek sasaukts katru gadu. Radušos neatliekamos jautājumus viņš mēģināja risināt savā guļamistabā pēc draudzīgas iedzeršanas, tos ap​spriežot ar dažām viņam tuvu stāvošām personām vai pat ar kalpotājiem.

Viņš ar lielu patiku un daudz lasīja. Lielākoties tās bija grāmatas par Zviedrijas vēsturi, senās sāgas, teiksmas un nebeidzamie bruņinieku romāni, piemēram, vēstījumi par Gideona de Maksibrandara piedzīvojumiem. Sasniedzis lielāku briedumu, Kārlis pārsteidza ar saviem kategoriskajiem un visai naivajiem spriedumiem, kurus dažu labu reizi bija smēlies no šiem romāniem un kurus nevienam neļāva apšaubīt.

Nenoliedzami, konungam Kārlim XII piemita daudzas kara​vadonim nepieciešamas īpašības, to skaitā rakstura noteiktība un drošsirdība, kas padarīja viņu par visai nopietnu pretinieku. Kārlis zviedru armijā ieviesa stingru disciplīnu, un tas ļoti veici​nāja viņa uzvaras.

1699. gadā dāņu karalis uzsāka karu ar Kārļa radinieku Holšteinas Golorpu hercogu, kas bija precējies ar Kārļa vecāko māsu. Slikti apmācītā un skaitā nelielā hercoga armija drīz tika sakauta un izklīdināta, bet pats hercogs bija spiests bēgt uz Zviedriju un lūgt aizstāvību jaunajam karalim Kārlim.

Kārlis viņu uzklausīja un, kā īstenam bruņiniekam pieklājas, svinīgi bilda: «Es jums apsolu, ka jūs nepametīšu, kaut ari tas man maksātu troni!» (Ari vēlāk viņam patika izteikt lepnīgus vārdus un kareivīgus draudus, piemēram, pataisīt Krieviju par dalienas kņazisti.)

Pateicis vecmāmiņai, ka brauc uz attālo pili, Kārlis atstāja Stokholmu un ieradās armijā.

Kara padomē viņš paziņoja, ka nodomājis nekavējoties uzbrukt pretiniekam un Dānijas piekrastē, netālu no galvaspilsētas izcelt desantu. Iesēdinājis kuģī četrtūkstoš karavīru, viņš ieradās paredzētajā vietā.

Dānijas karalis, saņēmis steidzamu ziņojumu, ka zviedru karaspēks atrodas tikai dažas jūdzes no viņa galvaspilsētas un gar piekrasti virzās uz priekšu, galīgi zaudēja drosmi un atsa​cījās tam noticēti Jūras desantu vadīja pats Kārlis. Blīvā uguns plaiksnās, ko raidīja ienaidnieka musketes, viņš no laivas nolēca aukstajā ūdenī, kas sniedzās viņam līdz krūtīm. Lodes spindzēdamas lidoja Kārlim tieši virs galvas. Būdams pārliecināts par to, ka katrs viņa vārds tiks ierakstīts vēsturē, viņš vaicāja ģenerālim, kurš smagajās krūšu bruņās ar pūlēm tika viņam līdzi: — Kas tā par spindzoņu?

—Jūsu majestāte, tās ir lodes, kas tā spindz!

— Lieliski. Kopš šī brīža tādas skaņas kļūs par manu iemī​ļoto mūziku un bieži mani pavadīs!

Uzvaru pār dāņu karali Kārlis guva drīz vien. Un tas griezās pēc palīdzības pie Polijas un Krievijas.

Palikdams uzticīgs sabiedrotā pienākumam, Pēteris izsludināja kārtējo rekrūšu ņemšanu un virzīja karaspēku uz Ingermanlandi un Ingriju. Šie mežainie un purvainie apvidi kādreiz bija piederējuši Pleskavas valstij, tāpēc nav brīnums, ka zviedru kartēs, kas bija datētas ar 1638. gadu, varēja lasīt pazīstamus nosaukumus: «Vasilev Ostrov», «Ohta» u. c. Iespējams, ka tieši tad, septiņpadsmitā gadsimta nogalē, Pēteris apņēmās šos apvidus dabūt atpakaļ Krievijas valdījumā un līdz ar to nodrošināt pieeju Baltijas jūrai, ko vēsturnieki vēlāk nodēvēs par «logu uz Eiropu».

Kas attiecas uz konungu un zviedru armiju — tā kļuva par to laiku labāko armiju ne tikai stingrās disciplīnas dēļ, bet daudzējādā ziņā ari tāpēc, ka bija ļoti mobila un tajā izmantoja jaunus taktikas paņēmienus, kurus pēc tam studēja gan Frid​rihs II, gan Napoleons.

Taču karš ir grūta lieta, un kara laime bieži vien mainīga. Dažkārt līdzvērtīga uzvarai ir savlaicīga atkāpšanās un atraušanās no spēcīga pretinieka, kurš visādā ziņā ir pārāks, it īpaši, ja tā rīcībā vairāk svaigu spēku un lielgabalu stobru. (Pēterim ne reizi vien gadījies no ģenerālkaujas izvairīties atkāpjoties, atraujot zviedrus no viņu aizmugures un tādējādi traucējot apgādi ar munīciju un lopbarību, kā ari nogurdinot ar sīkām batā- lijām.)

Kārlim piemita vēl kāda diezgan dīvaina īpatnība: viņš rīkojās bez jebkāda plāna, tā sajaukdams

kārtis ne tik daudz pretiniekam, cik pats saviem ģenerāļiem. Viņš uzskatīja, ka galvenais ir doties turp, kur atrodas ienaidnieks!

1702. gadā pie Kliševas Polijā nepacietīgais Kārlis nolēma negaidīt, kamēr ieradīsies Stenboka un Mernera vienības, kas steidzās viņam palīgā un atradās no viņa tikai viena pārgājiena attālumā! Iznākumā viņš cieta lielus zaudējumus. 1708. gadā, atrazdamies Ukrainā, viņš nesagaidīja Lēvenhauptu, kuram vajadzēja ierasties jau pēc dažām dienām, deva pavēli sākt karagājienu un lēma to galīgai neveiksmei; tika pazaudēta vezumnieku daļa ar 2500 pajūgiem, bet pats viņš palika bez pārtikas un amunīcijas.

Kārlis bija ļoti pieticīgs un lielā sīkstumā pārcieta karavīra dzīves grūtības. Viņš vairākas dienas varēja iztikt ar ūdenī izvārītu auzu putru un gulēt, nenoaujot stulmu zābakus. Taču viņam bija arī apbrīnojami vienaldzīgs vienkāršā zviedru kareivja, ne​senā zemnieka, laukkopja vai zvejnieka liktenis.

Neskaitāmi tūkstoši zviedru ne tikai krita kaujās, bet gāja bojā arī no dizentērijas, cingas, plaušu karsoņa un nedzīstošām brūcēm.

Kārlim ne reizi vien tika ziņots, ka divas trešdaļas valsts vīriešu karo ar šauteni rokā un pat Zviedrijas pilsētas ir pavisam tukšas, tomēr viņš palika nelokāms, jo, viņaprāt, karoja taču karalis, nevis tauta.

PRUTAS KARAGAIIENS

Par šo ļoti grūto karagājienu, ko Pēteris uzsāka 1711. gadā, pusotru gadu pēc Poltavas kaujas, lai slāvu brāļus Balkānos atbrīvotu no Otomaņu jūga, padomju vēsturnieki rakstījuši visai maz, acīmredzot tāpēc, ka tas bija traģisks — krievu armija tikai brīnumainā kārtā izlauzās no aplenkuma, bet cars Pēteris gandrīz krita gūstā.

Taču šis neparastais un interesantais karagājiens kardināli ietekmēja pasaules vēstures gaitu un, ticiet man, savu ietekmi uz daudzu Eiropas valstu ļ>olitiku saglabājis vēl šobaltdien!

Ticībai, ka «Maskavas karapulks nāks kā glābējs», sākotne meklējama sešpadsmitajā gadsimtā, kad skaitā lielās, bet cita no citas nošķirtās slāvu tautas Balkānos saprata, ka bez Krievijas palīdzības tās nespēs atbrīvoties 110 Otomaņu jūga un kalpības Romas pāvesta baznīcai. Dižais slāvu septiņpadsmitā gadsimta cīnītājs Jurajs Križaničs vērsās pie cara Alekseja Mi- hailoviča ar vēstījumu, kuru arī šobrīd nav iespējams lasīt bez saviļņojuma: «Slāvi viņpus Donavas (bulgāri, serbi u. c. — L.V.) kopš senlaikiem zaudējuši ne tikvien savu valsti, bet arī visu savu spēku, savu valodu… Paši viņi nespēj sev līdzēt: viņiem vajadzīgs spēks no ārienes, lai atspirgtu un ieņemtu vietu citu tautu vidū…

Tik uz tevi vien, ai car, lūkojas visa mūsu slāvu tauta; tu kā tēvs savāksi vienkop izklīdušos bērnus.

Tev jārūpējas par piekrāptajiem un apmuļķotajiem; ved tos pie prāta, kā Evaņģēlijā tēvs dara ar savu dēlu.»

Valdniekam Aleksejam Mihailovičam tika pasniegta biezum biezā Mavro Orbina grāmata «Slāvu izcelšanās», kas 1601. gadā izdota Dubrovnikā. Tajā bija teikts: «Nav nekāds brinums, ka slāvu tautas slava šobrīd nav tik izcila, kā tai piederētos tikt daudzinātai pasaulē.

Ja šai tautai netrūktu mācītu ļaužu un grāmatnieku, karavīru un būtu pietiekami ieroču, tad neviena cita tauta pasaulē ne​spētu tai līdzināties…»

Grāmatā sīki tika izklāstīta Serbijas, Bosnijas, Melnkalnes, Illīrijas, Slavonijas, Maķedonijas un Bulgārijas vēsture, un grāmatas beigās bija ievietota gravīra; tajā bija attēlots zem Krievijas ērgļa spārna nesaraujamā savienībā saliedētās Slāvu impē​rijas ģerbonis.

Cars Aleksejs Mihailovičs daudzu iemeslu dēļ nevarēja uzsākt karagājienu uz Balkāniem, un viss šī pasākuma smagums, visas ar to saistītās grūtības gūlās uz viņa dēla Pētera pleciem.

Tūlīt pēc Poltavas kaujas Pēteris sāka sagatavot krievu ar​miju tālajiem karagājienam.

Balkānos notika vēl nebijuša vēriena sacelšanās! Pētera uzsaukums, kas tika pārtulkots serbu valodā, iedvesmoja dzejniekus to pārlikt dziesmā. Uzsaukumu tautai lasīja no dievnamu kancelēm, kā ari kalnu ciematos. Serbi, izdzirdējuši krievu cara vārdus, ar kuriem tas vērsās pie viņiem, «vilka ārā zobenus no makstīm un tvēra rokās šautenes». Visur skanēja saucieni: «Ejam pret turkiem! Jo ātrāk, jo labāk!»

Melnkalnes klostera «Gruška Gora» pareizticīgo dievnamā cara Pētera ģīmetni iesvētīja metropolīts, to ierāmēja sudraba apkalumā, ievietoja svētbilžu skapītī, un ļaudis to pielūdza, skūpstīja Pētera attēlu gluži kā brīnumdarītāju svētbildi.

Daudzās serbu pilsētās un dematos tauta pamatīgi iekaustīja turku administrāciju. Divus mēnešus dumpinieki citu pēc citas svinēja uzvaras… Tomēr krievu armija, «Maskavas karapulks», līdz Bosnijai tā arī netika…

Bet ko tad darīja konungs Kārlis pēc Poltavas kaujas, laikā no 1709. līdz 1711. gadam? Eiropā ļaudis netika gudri (it īpaši dzimtajā Zviedrijā): kāpēc viņam kopā ar palikušajiem 800 tra- bantiem, virsniekiem un kareivjiem tik ilgi ievajadzējies tupēt līdz tam nezināmā ciematiņā Benderos, Osmaņu teritorijā?

Taču divdesmit septiņus gadus vecais konungs gan to zināja! Viņš līdzīgi vecam vilkam bija ielīdis midzenī un nogaidīja. Ar nodevēju, Mazepas piekritēju, un spiegu starpniecību viņš bija labi mformēts par Pētera uzsaukumu. Par to zināja ari turku sultāns Ahmeds III un Krimas hans Devlets Girejs.

Konungs rakstīja sultānam: «Apvienojoties ar Krieviju, slāvi pārvērtīsies par milzu lauvu, kas saplosīs gan Otomaņus, gan Eiropu! Pavasari krievu karaspēku varat gaidīt savos valdījumos. Dodiet man 50 000 drošsirdīgu otornaņu, un es izklīdināšu un sakapāšu krievus; kas būs palikuši dzīvi, tos pārdošu nosūtīšanai uz galcrām.» Ta viņš centās pārliecināt lielvezīru Mehmedu-pašā.

Sultāns konungam nosūtīja trīsdesmit lieliskus arābu rikšotājus un darīja viņam zināmu, ka no šī brīža konungs esot viņa viesis. Bet Melimeds-pašā, norunājis vairākas sarežģītas, diplomātiskas frāzes, pavēstīja konungam, ka musulmaņu likumi neatļaujot «neticīgo» rokās nodot savu karaspēku. Ja konungs mai​nītu ticību un izdaritu apgraizīšanu, viņš varētu komandēt pat janičārus… Allāh akbar!

Stāsta, ka, gaidīdams «Maskavas karapulka» parādīšanos, Kārlis deviņus mēnešus esot pavadījis šūpuļtīklā vai uz turku dīvāna, — lasījis sāgas, senlaiku romānus vai spēlējis šahu. Sultāns viņam atsūtīja vairākus simtus zuteņu ar zelta monētām. Kārlis naudu drīz vien iztērēja un lūdza vēl sešsimt zuteņu.

Tomēr sultāns nesteidzās izpildīt lūgumu… Tad konungs lika apšaut arābu rikšotājus, aizbildinādamies ar ieganstu, ka viņš tiem nevarot nopirkt barību.

Ar savu izturēšanos, it īpaši ar neizskaidrojamo iecirtību konungs turkos izraisīja lielu izbrīnu.

Konungs Kārlis saprata: ja pēc Poltavas kaujas un Rīgas ieņemšanas krievu armijai vēl izdosies īstenot karagājienu uz Balkāniem, Pēteris ar savu slavu aizēnos visus gan pagātnes, gan sava laika karavadoņus. Tāpēc viņš turku sultānam piedāvāja pavisam vienkāršu, taču viltīgu plānu: pusceļā, pie Prutas upes (lai nepagūtu pienākt nekāda palīdzība nedz no Krievijas puses, nedz no Balkānu slāviem), ierīkot slazdus, tur sapulcināt turku un Devleta Gireja krimiešu kavalēriju, aplenkt un iznīcināt krievu armiju, kuru novājinājis tālais pārgājiens un karstums. Tā bija atriebe Pēterim par Poltavu…

Reiz Puškinam Smirdina grāmatu tirgotavā iekrita acīs Prutas karagājiena dalībnieka francūža Moro de Braza memuāri. Memuāri bija uzrakstīti, ņemot par pamatu atzīmes dienasgrāmatā, un Puškins neviļus aizrāvās, lasīdams krāsainās, dzīvās ainas.

Grāmatu viņš nopirka, spīdoši pārtulkoja un nodrukāja savā žurnālā «Sovremeņņik», bet daudzus faktus im detaļas izman​toja darbā «Pēteris Lielais», kuru viņš bija nodomājis ar laiku uzrakstīt un izdot.

Arī mēs vērsīsimies pie de Braza kā pie Pētera laika svarīgo notikumu tiešā liecinieka. (Ja neskaita Prutas karagājienu, viņš bija sešu ģenerālkauju un četrpadsmit cietokšņu aplen​kumu dalībnieks.) Ģenerālis de Brazs pirmajās lappusēs vēstī, ka krievu armijā, kas savākta vienkop un savilkta pie Dņestras, karavīru skaits sasniedzis 79 800 cilvēku, un tas bija iespaidīgs un draudīgs spēks. Tās rīcībā

bija arī sešdesmit lielgabalu, sešpadsmit pontonu uz ratiem, divsimt pajūgu ar pulvera kastēm, rati ar bumbām un lielgaballodēm, tāpat katrā pulkā — četri mazie lielgabali, kurus zaldāti bija iesaukuši par «korpusu bērniem».

Tiesa, armijā skaitījās arī seši tūkstoši moldāvu, bet, pēc de Braza vērtējuma, «tie līdzīgi tatāriem noderēja vienīgi zemes izlaistīšanai». Kārlis īstajā brīdī lielvezīram deva padomu doties kavalērijas reidā uz Valahiju, iztukšot krievu armijai sagatavotās pārtikas noliktavas, bet pašu pavaldoni Brankovanu iebiedēt un noskaņot uz nodevību. Turku sultāna kavalērija bija pārsteidzoši mobila, spējīga vienā rāvienā pa stepi noauļot līdz četrsimt kilo​metru. Šāds straujš reids tika īstenots, simt pajūgu ar lopbarību un pārtiku nonāca turku rokās. Kārlis jutās apmierināts. Viņš krievu armijai bija atņēmis pašu nepieciešamāko, un tik grūtā un tālā karagājienā tas neapšaubāmi ietekmēs visas kampaņas gaitu.

Barības trūkuma dēļ sāka krist zirgi Nobeigušos zirgu bija tik daudz, ka no tiem uztaisīja retranchement (aizsargvalni) pus​otra cilvēka auguma augstumā!

Lai aizsargātu Brankovanu no jauna iebrukuma, Pēteris bija spiests viņam nosūtīt 15 000 zaldātu, bet 4000 atstāt Soročā kā sedzējspēkus un rezervi un vēl 5000 — Jasos un Mogiļevā. Gala iznākumā krietni sabrukusi krievu armija — 47 000 cil​vēku — 1711. gada 7. jūlijā pārcēlās pār Prutas upi.

Pēteris kara padomēs steidzināja feldmaršalu B. Šere- metjevu un viņam pakļautos divīziju ģenerāļus Allartu, Dens- bergu, Ostenu, Janusu un Bukholcu, sacīdams, ka pagaidām armija aizsargā tikai upi, bet viņus Balkānos gaida ticības brāļi, kuri «gatavi sadumpoties».

Tālāk de Brazs raksta: «26. jūnijā Pēteris kopā ar Preobra- ženskas un Semjonovskas pulku nosvinēja Poltavas kaujas piemiņas dienu. Viss bija mierīgi, Pēteris 23. datumā bija piešķīris Krievijas pavalstniecību moldāvu pavaldonim Kantemiram un viņa 300 jātniekiem, un mēs līdz 29. jūnijam gluži kā īstos miera laikos gaidījām ierodamies rezerves spēkus, kūms, kā bija paredzēts, atvedīs kņazs Repņins.»

29. jūnijā, svētā Pētera dienā, bija cara vārdadiena ar apsveikumiem un dzīru galdu, taču agri no rīta viņu pamodināja, jo bija parādījušies 20 000 tatāru kavalērijas jātnieku, kas uzbruka krievu priekšpostenim, kurā bija 600 cilvēku. Tam sekoja vēl viena ļauna vēsts: siseņu mākoņi bija aizseguši karsto sauli un acumirklī aprijuši visu zāli.

Pēteris pavēlēja nojaukt tiltus. 9. jūlijā nometnes tuvumā parādījās vēl 30 000 tatāru. Turēdamies zirgiem aiz astēm, tie peldus pārcēlās pār Prutu, apšāva un sakapāja ar zobeniem 200 sapieru un zaldātus laivās. Konungs Kārlis ar trabantu vienību paugurā uzcēla telti un uzmanīgi vēroja svarīgo notikumu sākumu. Viņš berzēja rokas: viss noritēja saskaņā ar viņa izstrādāto plānu!

18. jūlijā iedegās sīva kauja, kas ilga divas stundas. Krievu pusē bija krituši 160 zaldāti, 8 virsnieki, 1 pulkvedis un ievainoti 246 cilvēki. Saliedētām zalvēm tika nogalināti 500 turki un kri- mieši, un pārējie bija spiesti atkāpties stepē.

Pēteris un padomnieks Sava Vladislavičs, kurš zināja turku valodu, nopratināja gūstā saņemto turku.

Gūsteknis pateica, ka Mahmedam-pašā esot 100 000 jātnieku, 50 000 kājnieku un 160 lielgabali. Ģenerāļi Januss un Allarts neviļus kļuva domīgi, jo aptvēra, ka ar tādu uzbrucēju skaitu nebūtu grūti aplenkt visu krievu armiju.

Pēteris atauļoja pie de Braza un pavēlēja salabot bojātos lielgabalua «Varu apliecināt,» de Brazs rakstīja, «ka cars nesaudzēja sevi vairāk par visdrošsirdīgāko no viņa karavīriem. Viņš parādījās visur, laipni un draudzīgi sarunājās ar ģenerāļiem, virsniekiem un ierindniekiem, bieži apvaicājās, kas notiek viņu posteņos.»

Vēl četras dienas risinājās sīvas kaujas. Krievu zaudējumi bija 4800 cilvēku, turku karaspēkā bija 16 000 kritušo. Tā kā pieturējās liels karstums, visus pēc iespējas ātrāk vajadzēja guldīt kapā Turkiem saplaka dūša. Krievi pa nakti no smiltīm uzbēra aizsargvalni un redzēja, kā pretinieks sadedzina ponto​nus un sagrābj viņu vezumu rindu ar 2500 pajūgiem, nesau​dzējot sievietes, bērnus un kalpotājus.

Krievu karaspēks bija nonācis ārkārtīgi kritiskā situācijā. Dāņu sūtnis bija pierakstījis Pētera teikto:

«Cars pats redzēja, ka zaldātiem no karstuma un slāpēm pa degunu, acīm un ausīm tecēja asinis.»

Tomēr janičāri un krimieši pie Prutas iepazina regulārā krievu karaspēka baismo spēku, neparasti precīzo komandu izpildi kaujas laukā, ātrās, gandrīz acumirklīgās pārkārtošanās spēju un trāpīgās zalves, kas uz vietas nogalināja. Sadarbība starp zaldātiem un artilēriju bija tik teicama, ka īstajā brīdī karteča janičāru ciešajās rindās izsita lielus robus. IJn turkus sastindzināja mežonīgas šausmas. Viņiem kļuva skaidrs, ka krievu armija, kas ir tik disciplinēta un prot likt lietā teicamo kara mākslu, nenovēršami viņus sakaus…

Taču kara padomē Pētera teltī ģenerāļi ziņoja, ka munīcijas krājumi ir izsīkuši. Artilēristiem pulvera bija palicis pāris šāvieniem, bet infantērijai — trim četrām zalvēm. Un palīdzību nevarēja gaidīt ne no kurienes. Kaut gan sultāna turku armija bija cietusi milzu zaudējumus, tā kopā ar krimiešiem skaita ziņā bija septiņas reizes lielāka par krievu spēkiem. Krievu armijai draudēja krišana gūstā.

Kad ģenerāļi izklīda, Katrina ieraudzīja, ka Pēterim pa vaigiem rit asaras. Tieši tad, 10. jūlijā, Pēteris dziļās bēdās un izmisumā uzrakstīja Senātam bēdīgi slaveno vēstuli: «Senāta kungi! Daru jums zināmu, ka es ar visu savu karaspēku ne mūsu vainās vai kļūdas dēļ, bet vienīgi tādēļ, ka man pienesa maldīgas ziņas, esmu septiņkārt stiprāku turku spēku tā ielenkts, ka visi ceļi, pa kuriem saņemt provīziju, ir aizšķērsoti un ka, tikvien cerot uz Dieva palīdzību, nevaru paredzēt neko citu, kā pilnīgu sakāvi vai to, ka nokļūšu turku gūstā. Ja no- tiksies šis pēdējais, tad jums vairs nevajaga mani godāt par savu caru un valdnieku, un nevajaga neko pildīt, ko es, kauču ar pats esu to pavēlējis, pieprasu, kamēr neieradīšos jūsu vidū pats savā personā; taču, ja aiziešu bojā un jūs saņemsit drošas ziņas par manu nāvi, tad no jūsu vidus izraugieties cienīgāko, kas varētu tapt mans mantinieks.» Šajā vēstulē Senātam pārsteidz ne tikai traģisms un tur paustā visļaunāko notikumu iespējamība, bet ari apstiprinājums vārdiem, ko viņš bija teicis pirms Poltavas kaujas: «…Bet par Pēteri lai jums top zināms, ka viņam viņa dziviba nav dārga, lai tik dzīvotu Krievija!»

Pie Prutas rakstītās vēstules oriģināls nav saglabājies, tāpat kā daudzas citas Pētera vēstules. Tas dažiem vēsturniekiem devis iemeslu ieskatīt to par viltojumu. Taču dižākais vēsturnieks S. Solovjovs uzskatīja, ka šādu vēstuli grūti viltot…

Pēc tam sākās sarunas. Tās vadīja P. Šafirovs. 1711. gada 12. jūlijā miera traktāts pie Prutas tika parakstīts. Pēteris to uzņēma gluži kā brīnumu. Tikai daudz vēlāk vēsturniekiem kļuva zināms, ka arī turku armija bija nonākusi ļoti grūtā stā- voklī, jo milzīgajam skaitam karotāju vajadzēja mitināties saules izdedzinātās stepes vidū. Bez tam izrādījās, ka Baltadži Meh- meds-pašā un Devlets Girejs karadarbības laikā viens pret otru bija iesvilušies sīvā naidā, jo tatāri uzskatīja, ka lielvezīram ir maz saprašanas kara jautājumos (tādējādi tika dots mājiens, ka jaunībā viņš bijis pavisam vienkāršs malkas cirtējs).

Kad konungs Kārlis saņēma ziņu, ka krievu armija, bungām rībot, ar atritinātiem karogiem un visu artilēriju iziet no aplenkuma, viņš uzlēca zirgā, pārpeldēja upi, izauļoja cauri krievu dislokācijai, jo tie slapjajā un bālajā jātniekā nesazīmēja Zvied​rijas karali, un nokāpa no zirga pie lielvezīra telts.

Vēlāk viņš rakstīja turku sultānam: «Es kuru katru brīdi gaidīju ziņu, ka ienaidnieks padevies, un jau iztēlojos, ar kādu neaprakstāmu prieku ieraudzīšu Pēteri guļam man pie kājām… Tomēr tas nenotika.»

Ar sava tulka starpniecību Mehmeds-pašā nesatricināmā mierā konungam izskaidroja būtību: «Karoju taču es, nevis tu! Tu pie Poltavas jau izbaudīji krievu niknumu, ari mēs viņus pazīstam pietiekami labi.»

Kārlis, gaužām aizkaitināts, iebilda: «Vēl tikai mazliet jāpiespiežas, un tu vari kļūt dižens, saņemot gūstā krievu caru!»

Pēc garas pauzes lielvezīrs ar humoru atbildēja: «Kas tad pārvaldīs Krieviju, ja es saņemšu gūstā krievu caru? Katram monarham jādzīvo savā valstī.»

Trakās dusmās konungs pacēla slapjā stulmu zābakā ieauto kāju un ar aso piesi pāršķēla pušu lielvezīra dārgo halātu. Ši epizode īpaši iepatikās Eiropā, un kāds mākslinieks to pat attēloja savā gleznā.

Stambulā Prutas līgumu ar Krieviju uzskatīja par necerētu laimi, jo Porta dabūja atpakaļ Azovas

jūru, bet Taganrogas cietoksni līgumā bija paredzēts nojaukt, tādējādi Krievija tika atgriezta no Melnās jūras un tai bija slēgtas Donas un Dņepras grīvas. (Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka līdzīga situācija atkārtosies divdesmitā gadsimta beigās!…)

Par godu miera noslēgšanai ar Krieviju Stambulā līksmošanās ilga sešas dienas. Turku sultāns Ahmeds ĪD visiem saviem tituliem pievienoja arī titulu «Gāzī» (uzvarētājs). Bet Kārlis, atgriezies Benderos, ar savu ļaužu starpniecību tik veikli apmeloja Mehmedu-pašā, ka drīz vien viņu, dzelžos iekaltu, basām kājām vadāja pa Stambulas ielām un pēc tam viņam nocirta galvu…

Kas attiecas uz Pēteri, tad pēc Pratās karagājiena, jau Polijā, viņu apsveica ar laimīgu atgriešanos, bet viņš uz to atbildēja gaužām noskumis: «Mana laime ir tāda, itin kā man vajadzētu saņemt simts nūjas sitienus, bet es esu saņēmis tikai piec​desmiti…»

Turku armiju pēc atgriešanās 110 Prutas pārsvieda uz Balkā- niem, lai apspiestu slāvu sacelšanos.

Sākās briesmīgs slaktiņš. Trīsdesmit tūkstoši zēnu no labākajām serbu ģimenēm tika pakļauti apgraizīšanai un pievērsti musulmaņu ticībai. Zēnus aizveda uz Turciju un, kad viņi bija gandrīz aizmirsuši savu dzimto valodu, viņus pēc speciālu skolu beigšanas iemācīja jāt uz zirga un rīkoties ar ieroci, un tad viņi papildināja janičāru rindas.

Gandriz visu Horvātiju pievērsa musulmanismam un tā, nodevusies reliģiskam fanātismam, kļuva par savu brāļu slāvu naidniecl Jau sarunu laikā pie Prutas turki pieprasīja, lai viņiem izdotu pavaldoni Kantemiru un Pētera padomnieku Savu Vladislaviču- Raguzinski, kas pēc tautības bija serbs. Turki bija sagūstījuši viņa brāli īvanu Vladislaviču un nogalinājuši. Māsa Miliča kopā ar tūkstoš citiem serbiem aizbēga uz Melnkalni.

Gan Serbijā, gan Bosnijā, gan Hercegovinā, gan Dalmācijā un Maķedonijā — visur turki dedzināja, izpostīja klosterus un dievnamus. Janičāru karapūļi spieda serbus atkāpties, un viņu zeme tika pakļauta briesmīgai izpostīšanai. Serbiem bija aizliegts serbu valodā rakstīt ar kirilicas burtiem — par to draudēja nāves sods. Tad serbi nozvērējās atriebties turkiem, bet Zviedrijas Kārli agri vai vēlu nogalināt Serbu vēsturnieks Engels Stojanovičs stāsti, ka Sava Vla- dislavičs divas reizes izglābis caram Pēterim dzīvību, kad pret viņu bija sarīkots atentāts. Pirmo reizi — ejot ārā no ielenkuma, pēc miera līguma parakstīšanas ar turkiem Iegājis Pētera teltī, Sava ievēroja ļoti lielu sveci, kas smagā bronzas svečturi stāvēja blakus galdam. Izrādījās, ka sveces un liels trauks, kas bija pilns ar sudrabu un zeltu, atsūtīti Pēterim kā dāvana no musulmaņu mošejas, atzīmējot miera noslēgšanu. Svece bija ārkārtīgi resna un svēra ne vienu pudu vien.

Vladislavičs, sapratis, ka tas nav bez nolūka, izvilka no maksts zobenu un ar spēcīgu vēzienu šķērsām pāršķēla dāvināto sveci. No tās lielā daudzumā sāka birt laukā šaujampulveris līdz ar rupjām svina skrotīm. Izrādījās, ka «dāvana» bija slēpusi sevī lielu pārsteigumu!

Pēc dažiem gadiem Sava atmaskoja spiegu, un izrādījās, ka tas ir kādreizējais Kārļa personiskais tulks, kuru Kārlis bija iesūtījis Pēterburgā, lai tas nogalinātu krievu caru.

Serbiem, kas pa sauszemi un pa jūru no turkiem bija aizbēguši uz Krieviju, Pēteris atļāva, nemaksājot nodevu, apmesties no Kijevas līdz Melnajai jūrai, tāpat ari no Samaras līdz Krimai, un izveidot īpašu diasporu, kas tika nosaukta par «Jauno Ser- biju». Vairāki tūkstoši serbu iestājās krievu armijas rindās un savu vārdu padarija slavenu (Miloradoviči, Boniveni, Aloanezs, Serbins u. c.).

Vairākus gadus cara personisko apsardzi veidoja nerunāt- nīgi, «gaužām briesmonīga paskata» serbu tautības stiprinieki…

ŠĀVIENS 1718. gada 30. NOVEMBRI Tikai pēc daudziem gadiem izdevās restaurēt šīs liktenīgās dienas notikumus. Pirmais vēsturnieks, kuram zināmā mērā tas padevās, bija Voltērs.

1718. gada oktobri Kārlis otrreiz devās iekarot Norvēģiju. Viņa karaspēks piegāja tuvu klāt labi nocietinātās citadeles Fre- derikshallas sienām: šis cietoksnis atradās Tisendāles upes grīvā, netālu no Dāņu šauruma. Karaspēkam tika dota pavēle sākt aplenkumu.

Kareivji, kas bija sastinguši no aukstuma, ar cērtēm tik tikko spēja rakt sasalušo zemi tranšejās.

Voltērs rakstīja: «30. novembri (1. decembri pēc j. st), svētā Andreja dienā, pulksten deviņos vakarā, Kārlis devās apskatīt tranšejas un, ieraudzījis, ka darbi nesekmējas, šķita ļoti neapmierināts.

Franču inženieris Megrē, kas vadīja darbus, sāka viņu pār​liecināt, ka cietoksnis likšot ieņemts astoņu dienu laikā.

«Redzēsim,» karalis noteica un turpināja apstaigāt tranšejas, vērodams darbus. Pēc tam viņš apstājās stūri, tranšejas līkumā, un, piespiedis ceļus pie tranšejas iekšējās nolaidenās malas, atbalstījās pret parapetu un turpināja lūkoties uz racējiem, kuri strādāja zvaigžņu gaismā.

Karalis izslējās pāri apmalei gandrīz līdz jostas vietai, tādā kārtā kļūdams par labu mērķi… Tobrīd viņam blakus atradās tikai divi francūži: viens — viņa personiskais sekretārs Sikīrs, gudrs un lietišķs cilvēks, kurš pie viņa iestājās dienestā Turcijā un bija viņam īpaši uzticīgs; otrs — inženieris Megrē… kā ari dažus soļus no viņiem — grāfs Sverins, tranšejas priekšnieks, kurš deva pavēles grāfam Posem un ģenerāladjutantam Kaul- barsam.

Pēkšņi Sikīrs un Megrē ieraudzīja, kā karalis krīt lejup uz apmales, izdvesdams dziļu nopūtu. Tie viņam piesteidzās klāt, bet viņš jau gulēja miris: pusmārciņu smaga karteča bija trāpījusi viņam kreisajos deniņos, izsizdama tajos caurumu, kurā varēja iebāzt trīs pirkstus; viņa galva bija atliekusies atpakaļ, labā acs iegrimusi dobumā, bet kreisā pavisam izspiedusies…

Krītot viņš bija radis sevī spēku ar dabisku kustību uzlikt labo roku uz zobena spala un nomiris šādā stāvoklī. Ieraugot mirušu karali, Megrē, šis oriģinālais un dzedrais cilvēks, neattapa pateikt neko citu kā vien: «Komēdija beigusies, iesim vaka​riņās.»

Sikīrs piesteidzās klāt grāfam Sverinam, lai pasacītu par notikušo. Viņi nolēma no kareivjiem noslēpt vēsti par karaļa nāvi, kamēr tā nebūs paziņota Hesenes princim. Līķi ietina pelēkā apmetnī. Sikīrs karalim uz galvas uzlika savu parūku un platmali, lai mirušo nevarētu pazīt.

Hesenes princis momentāni izdeva pavēli, ka neviens nedrīkst atstāt nometni, tāpat pavēlēja apsargāt visus ceļus, kas ved uz Zviedriju. Viņam vajadzēja iegūt laiku un rīkoties tā, lai kronis tiktu viņa sievai, kā ari likt šķēršļus Holšteinas hercoga tīkojumiem pēc kroņa.

Tā trīsdesmit sešu gadu vecumā gāja bojā Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš bija guvis vislielākos panākumus un pieredzējis visnežēlīgākos likteņa triecienus…»

Te ari pārtrauksim Voltēra stāstījumu. Tas ir diezgan precīzs, jo pierakstīts, uzklausot aculieciniekus, kuri Voltēra laikā vēl bija dzīvi. Taču Voltērs stāsta par to, ka Kārli nogalinājusi «pusmārciņu smaga karteča». Tas ir visai dīvaini.

Kā iepriekš teikts, šo apgalvojumu apgāza profesors Frik- sels tikai pēc Kārļa XII sarkofāga atvēršanas. Kriminālistiskā izpēte neapšaubāmi pierādīja, ka Zviedrijas karalis nogalināts ar lodi un ka politisku apsvērumu dēļ šis fakts ticis noslēpts.

Tomēr profesors Friksels nevarēja droši atbildēt uz vienu jautājumu: vai tas bija uzsūtīta slepkavas roku darbs vai arī šāvis snaiperis no cietokšņa sienām? Šī iemesla dēļ autopsiju izdarīja otrreiz 1917. gadā. Autoritatīva komisija, kuras sastāvā bija vēsturnieki un kriminālisti, precīzi restaurēja notikumu pie Frederikshallas cietokšņa sienām, izveidodama situācijas modeli. Tika izdarīti izmēģinājuma šāvieni uz manekenu, izmērīti leņķi un viss aprēķināts pēc ballistikas likumiem. Rezultātus rūpīgi apstrādāja un publicēja presē un Zviedrijas enciklopēdijā. Tomēr izdarīt galīgo secinājumu tā ari neizdevās.

Jāteic, ka Krievijas sabiedrību neatstāja vienaldzīgu izpētes rezultāti Stokholmā. Krievu ļaudis ieinteresēja senie notikumi, kas bija norisinājušies vētrainā astoņpadsmitā gadsimta sākumā.

Pats pārsteidzošākais un gluži negaidīts atklājums bija tas, ka ierocis, ar kurn tika nošauts Zviedrijas

karalis Kārlis, bija labi saglabājies — to atrada Igaunijas guberņā Kiulbarsu dzimtmuižā. To savās piezīmēs pavēstīja jaunais barons Nikolajs Kaulbarss jau 1891. gadā. Pats štuceris saskaņā ar barona Nikolaja priekšteča J. Kaulbarsa testamentu kā ģimenes relikvija jau 170 gadus pārgāja 110 paaudzes uz paaudzi. Nikolajs Kaul​barss pastāstīja daudz interesantu sīkumu.

Atļaušos saīsinātā veidā citēt dažas viņa piezīmju lappuses.

Fragments no barona N. Kaulbarsa ģimenes arhīva: «Vienu no vistalantīgākajiem pagājušā gadsimta karavadoņiem Zviedrijas karali Kārli XII nogalināja 1718. gadā tranšejās pie Frederikshallas cietokšņa, kurn viņš centās ieņemt Varētu šķist, ka tādos apstākļos karaļa nāve būtu viņa bezgallielās drošsirdības dabiskas sekas — šī drošsirdība taču ne vienu reizi vien spīdoši bija izpaudusies daudzos viņa vadītajos karos.

Tomēr daudz kas liek domāt, ka tā tas nebija un ka Zviedrijas karalis krita 110 nodevēja rokas.

Patiesi, tuvāk papētot apstākļus, kādos tas notika, pilnīgi atkrīt iespēja, ka viņu ķērusi ienaidnieka lode, un tagad nav apšaubāms — Zviedrijas karali nošāva viņa personiskais sekretārs francūzis Sikīrs. (Pie šī inte​resantā apgalvojuma mēs vēl atgriezīsimies. — L.V.) Tomēr līdz pat pēdējam laikam daudz ir rakstīts par karaļa noslēpumaino nāvi; tādā sakarā būs interesanti te minēt datus, kas šai jautājumā atrodami mūsu ģimenes arhīvā, turklāt tādā veidā, kā norādīts manu memuāru rokrakstā, jo ziņas tajos ir smeltas no mūsu ģimenes arhīva un pagājušo gadsimtu doku​mentiem, kas glabājas tajā.

Tai laikā, kad es biju militārais aģents Austrijā, reiz sarunā ar Zviedrijas sūtni Akermaņa kungu mēs aizskārām jautājumu par karaļa Kārļa XII noslēpumaino nāvi; un sev par brīnumu es uzzināju, ka Zviedrijā vēl līdz pašam pēdējam laikam šai sakarā pastāv un pat tiek izteiktas presē vispretrunīgākās domas un ka šo jaulajumu vēl šobaltdien uzskata par pilnībā ne​noskaidrotu.

Es topašbrīd viņam pastāstīju, ka mūsu ģimenes hronikā atrodamas ziņas, no kurām izriet, ka Zviedrijas karali Kārli XII tranšejās pie Frederikshallas nošāvis viņa privātsekretārs, francūzis Sikīrs, un ka štuceris, ierocis, kas karalim nesa nāvi, joprojām glabājas mūsu dzimtmuižā Medersā, kas atrodas Igau​nijas guberņas Vēzenbergas apriņķī.»

Rokraksti, ko personiski atstājis viens no šīs dzimtas senčiem, proti, barons Johans Fridrihs Kaulbarss, kādreizējais Kārļa XII ģenerāladjutants, liecina, ka tai laikā karalim bijis privātsekretārs francūzis Sikīrs, kas izpelnījies īpašu monarha uzticību un nodarbojies ar tā slepeno saraksti.

Tālāk Kaulbarss raksta, ka pēc tam, kad karali atrada nošautu tranšejā, kurp viņš bieži gāja (tas ir svarīgs fakts, kas ļaundarim deva iespēju ierīkot slēpni — L.V.), lai vērotu darbu gaitu un aplenkto cietoksni, Sikīrs pazudis bez pēdām. Viņa dzīvoklī uzgāja minēto štuceri, kurā melnas pēdas bija atstājis viens šāviens. Aizdomas krita uz Sikīru. Pēc daudziem gadiem Dienvidfrancijā, gulēdams uz nāves gultas, Sikīrs pavēstīja, ka viņš esot Kārļa XII slepkava. (Neapšaubāmi, ka ziņas par Sikīru Kaulbarss bija smēlies no baumām, kuras klīda Eiropā, satrauk​damas ļaužu prātus — L.V.).

«Karaļa nāve atstāja satriecošu iespaidu uz visu zviedru armiju,» Kaulbarss rakstīja, «it īpaši uz cilvēkiem, kas stāvēja tuvu monarham. Neviens tolaik neuzskatīja, ka viņa nāvē vainojama ienaidnieka lode, jo tranšeja, kurā karalis gulēja, atradās tik tālu no cietokšņa, ka toreizējo šauteņu (un karteču) uguns viņam nevarētu trāpīt, turklāt tai laikā cietoksnis bija tukšs, neviens to nebija aizņēmis.

Bēdu sagrauztie cilvēki no karaļa svītas vēlējās iegravēt savus vārdus uz štucera stobra; un barons J. Kaidbarss savā testamentā bija novēlējis, lai, atzīmējot šo skumjo notikumu, štuceris pārietu mantojumā vecākajam Kaulbarsu dzimtā visās nākamajās paaudzēs; tādējādi, tā kā šī novēlējuma prasība aizvien tika stingri izpildīta, štuceris 1888. gadā pēc mana tēva nāves pārgāja manā īpašumā.

Visā šai lielā neviļus pārsteidz tas apstāklis, ka tajā laikā, kad šis notikums bija saglabājies pierakstos mūsu dzimtas luo- nikā, tas, kā redzams, bija aizmirsts pašā Zviedrijā, kur turpmāk dažādi cilvēki daudz rakstīja par karaļa mīklaino nāvi un tika izteikti visādi, vairāk vai mazāk ticami, minējumi.

Pētījumi šajā jautājumā aizgāja tiktāl, ka, pēc ziņām, ko esmu dzirdējis, pat Kārļa XII kapenes

tikušas atvērtas, lai noteiktu, kurās vietās un cik lielas ir rētas, kas nesušas nāvi karalim, kurš, kā zināms, tika sašauts galvā, lodei izurbjoties tai cauri.

Kad Zviedrijā par to visu uzzināja, Akermaņa kungam uzdeva uzņemt ar mani kontaktus, tāpēc mēs sākām sarakstīties, taču šīs sarakstes oriģinālu te citēt neuzskatu par nepieciešamu, tikai minēšu, ka es aizsūtīju uz Stokholmu divus štucera fotoattēlus un tā vienas lodes atveidu zīmoglakā, jo šī viena štucera lode vēl bija saglabājusies. Šo lodi salīdzināja ar caurumu galvaskausā un tika konstatēts, ka lode ne pēc ārējā apveida, ne lieluma ar caurumu nesaskanēja.

Bez tam izrādījās, ka caurums galvaskausā, kur lode ieurbušies, atrodas mazliet augstāk par to, pa kuru tā izgājusi ārā, un tas ļāva izdarīt secinājumu: karalim ir trāpījis šāviņš, kas lidojis pa lejupejošu trajektoriju, tātad tā bijusi lode, ko ienaid​nieks izšāvis no cietokšņa.

Kad man paziņoja šos un citus faktus, es izteicu šādas pārdomas.

To, ka Kārlim XII trāpījusi lode, kas izšauta no Frederiks- hallas cietokšņa, nekādi nevar pieņemt, jo tranšeja, kurā karali nogalināja, kā jau iepriekš teikts, atradās pārāk tālu, lai tālaika šauteņu uguns šo vietu aizsniegtu.

Turklāt karalis, kā redzams, tranšejā bijis viens, pretējā gadījumā atrastos daudz viņa nāves liecinieku… Ievainojumu nesakritība ar lodi nevar būt pierādījums tam, ka nav šauts ar šo lodi, jo pastāv ne tikai iespēja, ka sašautā galvaskausa daļas, līķim trūdot, varēja ātrāk bojāties nekā citas vietas, jāapsver arī tas, ka tālaika lode, kurai ir lēns skrējiens un kura turklāt izšauta no neliela attāluma, ietriecoties galvaskausā, varēja izsist daudz lielākus caurumus nekā pašas diametrs, kā tas tagad vērojams, šaujot ar šāda veida ieroci.

Tālaika lode ielauza galvaskausu, radot ne tikai neregulāras formas atveres vien, bet ari dziļas plaisas, un šīs atveres malas vairāk nekā simt piecdesmit gadu gaitā tāpat varēja nodrupt..

Karabīne, par kuru ir runa, pieder pie senlaicīgu septiņpadsmitā gadsimta kramenīcu tipa. īsajam, ļoti resnajam neliela kalibra stobram iekšpusē ir visai daudz vītņu. Karabīni pielādē ar sfērisku lodi koniskā čaulā, lodei ir apmalīte un izvirzījumi ap sfērisko un konisko lodes daļu, lodi iedzen stobrā ar masīva, resna lādējamā koka palīdzību. Koka laides aizmugures daļā novietota neliela kārba, kurā līdz pat mūsu dienām saglabā​jusies lode un daži rezerves krami. Uz stobra iegravēti šādi uzraksti: Adreas de Hudowycz.

Herrmann Wrangel v Ellestfer — 1669.

No šiem diviem uzrakstiem apakšējais ir štucera darinātāja, ieroču meistara vārds, bet augšējais apzīmē vienu no cilvēkiem, kam štuceris piederējis, pirms tas nonāca barona J. Kaulbarsa rokās Aiz šiem uzrakstiem iegravēti to personu vārdi, kuras bija iekļautas karaļa Kārļa XII tuvāko cilvēku svītā pie Frederiks- hallas, un tie bija: Reinhold loh v. Vietinghoff.

Bogislaus V. D. Pahlen.

Hans Heinrich Fersen.

Gustaiu Magnus Rehbinden.

Johann Fridrich v. Kaulbars. 1718.

Tālāk uz stobra lasāmi to īpašnieku vārdi, kuri štuceri dabūjuši mantojumā (tie visi ir Kaulbarsi. — L.V.). Tā kā man nav dēla, pēc manas nāves karabīne pāries mana brāļa Aleksandra vecākā dēla, barona Vladimira Kaulbarsa, īpašumā.

Saņēmis visas šīs ziņas, Zviedrijas nacionālais muzejs atsūtīja man ļoti labi izdevušos fotouzņēmumu, kurā redzama pazīstama mākslinieka glezna; mākslinieks gleznā attēlojis mirušo karali Kārli XII, kas guļ uz nestuvēm, kuras nes uz pleciem viņa virsnieki, to vidū ari barons Kaulbarss. Šo gleznu mans nelaiķis tēvs pievienoja mūsu ģimenes arhīvam, un tagad tā atrodas pie sienas muižā Mooders, apaļajā zālē, virs barona Johana Fridriha Kaulbarsa ģīmetnes un blakus iepriekš aprakstītajai vēsturiskajai karabīnei.»

INDUKCIJAS UN DEDUKCIJAS METODE Šīs metodes parasti izmanto gan vēsturnieki, gan kriminālisti, gan filozofi. Par tām īsumā var sacīt, ka pirmā ir tāda metode, kurā no vairākiem atsevišķiem gadījumiem tiek izsecināts vispārējais, bet otra, gluži pretēji, ir tāda, kurā secinājumus izdara no vispārējā uz atsevišķo, turklāt galvenā loma ir ekspe​rimentam.

Voltēra un Kaulbarsa materiālos lasītājs neapšaubāmi būs pamanījis pirmo būtisko pretrunu sakarā ar Kārļa ļoti mīlēto sekretāru Sikīru. Voltērs, rekonstruēdams 1718. gada 30. novembra notikumus, apgalvo, ka liktenīgā šāviena brīdī vistuvāk Kārlim atradušies Sikīrs un inženieris Megrē. Turklāt Sikīram rokā nav bijis nekādas karabīnes.

Toties Kaulbarsam ir aizdomas, ka par karaļa slepkavu kļuvis Sikīrs. Kuram no viņiem ir taisnība?

Voltērs bija spīdošs sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, kurš to vēlāk pierādīja, piedalīdamies slaveno noziegumu atklāšanā, par ko runāja visa Francija: runa ir par «Kalasa lietu» un «Servēnu lietu». Voltērs ļoti labi zināja, ka nemitīgi klīst baumas par Sikīra līdzdalību Kārļa slepkavībā. Tāpēc viņš, uzzinājis, ka sirmais Sikīrs vēl ir dzīvs un uzturas savā īpašumā Francijas dienvidos, atlika malā darbu pie rokraksta par Kārļa XII dzīves gājumu un steidzās pie Sikīra. Voltēram laimējās divas reizes iztaujāt veco Sikīru, iekams tas aizgāja viņpasaulē.

«Es nedrīkstu klusēt par kādu apmelojumu,» Voltērs raksta. «Tai laikā Vācijā izplatījās baumas, ka Sikīrs nogalinājis Zviedrijas karali. Šo drošsirdīgo virsnieku šāds apmelojums dzina izmisumā Reiz, ar mani par lo runādams, viņš sacīja: «Es būtu varējis nogalināt Zviedrijas karali, taču izjutu pret šo varoni tik dziļu cieņu, ka, ari gribēdams ko tādu izdarīt, nemūžam neuz​drīkstētos!»

Man ir zināms, ka pats Sikīrs ir devis iemeslu šādam apvainojumam, kuram daļa Zviedrijas tic vēl šobaltdien. Sikīrs man pastāstīja, ka, atrazdamies Stokholmā, viņš delīrija lēkmē murminājis, ka esot nogalinājis karali un, murgos atvēris logu, tautai lūdzis piedošanu par šo valdnieka noslepkavošanu. Kad pēc izveseļošanās viņš par to uzzinājis, aiz bēdām gandrīz nomiris.

Neilgi pirms viņa nāves es ar viņu tikos un varu droši teikt, ka viņš ne vien nav nogalinājis Kārli, bet pats tūkstoškārt ļautu sevi nogalināt un mirtu par viņu. «Ja viņš būtu vainīgs šai noziegumā,» Voltērs pamatoti norāda, «tad to, protams, būtu darījis tādēļ, lai sniegtu pakalpojumu kādai valstij, kura viņu par to labi atalgotu. Taču viņš Francijā nomira nabadzībā, un viņam bija nepieciešama draugu palīdzība.

Ja šie argumenti nepārliecina, tad vajag taču saprast, ka tāda karteča, ar kuru tika nogalināts Kārlis XII, nebūtu varējusi ieiet pistoles stobrā un ka Sikīrs šo neģēlīgo šāvienu būtu varējis raidīt tikai no pistoles, kas paslēpta zem apģērba…»

No citētā fragmenta it kā izriet, ka Sikīram ir alibi. Droši vien pie tāda secinājuma bija nonākuši arī zviedru kriminālisti. Kaidbarsa sniegtās ziņas spieda viņus 1917. gadā vēlreiz pacelt Kārļa XII zārka vāku un izdarīt jaunu izpēti, izmantojot speciālu fotografēšanu, jo vairāk tāpēc, ka jaunu izmeklēšanu pieprasīja karaliskā ģimene.

Ekspertīze parādīja, ka Kaulbarsam bijusi taisnība, kad tas apgalvoja, ka, karalim atrodoties tranšejā, lielā attāluma dēļ no Frederikshallas cietokšņa sienām viņu praktiski nevarēja sašaut ar karabīni, turklāt vēl ziemas naktī, kad nespīd mēness.

Taču slēpņa ierīkošanai situācija bijusi taisni ideāla. Kārlis pieļāva lielu kļūdu, kaujas apstākļos vairākas reizes parādīdamies vienā un tai pašā vietā. Tas ienaidniekam neviļus deva ieganstu tranšejas tuvumā novietot labi nomaskētu šāvēju ar štuceri. Naktī to nebija grūti izdarīt, varēja piezagties no Tistendāles upes puses un paslēpties starp nelielajām eglēm.

Kad Kārlis parādījās tranšejas stūrī, izslējās augstāk par tās apmali un, pievērsis skatienu Frederikshallas cietoksnim, pret kuru viņa karavīriem bija paredzēts doties triecienuzbrukumā, nogrima domās, viņš bija ļoti labi saredzams uz baltā sniega fona. Notēmēt uz tādu mērķi varēja bez lielām

grūtībām.

1917. gadā izdarītais fotouzņēmums parāda, ka šāviens bijis pārsteidzoši precīzs: šāvis lielisks snaiperis, jo lode trāpījusi deniņos. Tas pats fotoattēls neapstrīdami liecina, ka snaiperis šāvis no aizmugures divpadsmit līdz piecpadsmit grādu leņķī un mazliet paslējies augstāk, — tas konstatējams pēc tā, kā lode ieurbusies Kārļa galvaskausā un kā izgājusi tam cauri. Šis fakts liecina, ka pozīcija tikusi izraudzīta mērķtiecīgi un visai attapīgi: izdārdējuši nosprakšķam vienīgo šāvienu, cilvēki, kas pavadīja Kārli, neviļus sāka skatīties uz ienaidnieka pusi, tas ir, uz Frederikshallas cietokšņa sienām, bet šāvējs pa to laiku aiz viņu muguras pacentās aizbēgt Interesanti, ka štucera laides magazīnā atradās tikai viena, «rezerves», svina lode; tas norāda, ka snaiperis gatavojies raidīt tikai vienu šāvienu un tikai vienā, viņam vajadzīgajā mērķī! Plāns spoži sevi attaisnoja!

Tagad mēs esam nonākuši pie svarīgākā un grūtākā jautājuma, kuram vēsturnieki piešķir ļoti lielu nozīmi, proti, kas tajā dienā šāva uz Zviedrijas karali?

Kā jau redzējām, Kaulbarss bija aizsūtījis uz Stokholmu savās mājās saglabātā štucera sīku aprakstu, taču nav saprotams, kāpēc eksperti nav pievērsuši uzmanību uz ieroča iegravētajam īpašnieka vārdam (vai ari kādu apsvērumu dēļ to ignorējuši). Uz stobra lasāms, ka štuceris piederējis kādam Adrijam Hudovičam. Tas ir tipisks serbu uzvārds, kas Balkānos diezgan izplatīts. Šāda informācija ir ārkārtīgi vērtīga: vēsturniekiem tikpat kā atslēga rokā, lai atminētu divsimt septiņdesmit septiņus gadus glabāto mīklu.

Pašā sākumā jau bija runa par to, cik neatlaidīgi Kārlis XII centās izjaukt Prutas karagājienu un Maskavas karapulkus neielaist Balkānos. Pēc tam kad turki bez kādas saudzības nežēlīgi apspieda sacelšanos, serbi svinīgi nosolījās atriebties nīstajam konungam un notiesāja viņu uz nāvi. Ne jau tieši Hudoviču izraudzīja izpildīt spriedumu, jo ir acīm redzams, ka sazvērnieku bija krietni daudz. Lai savāktu pietiekami sīku informāciju par Zviedrijas karaļa atrašanās vietu un tur iesūtītu vajadzīgos cilvēkus, bija nepieciešami vairāki gadi. Aizkļūt līdz Kārlim nemaz nebija tik vienkārši. Līdz 1715. gadam viņš uzturējās savā rezi​dencē Benderos.

Sultāna galms šai laikā bija mainījis savu attieksmi pret Kārli XII, pārtraucis produktu piegādi viņa svītai un vairs neizsniedza naudas summas. Krievijas sūtnim Konstantinopolē serbi ziņoja par katru konunga soli. 1712. gada 2. augusta ziņojumā teikts: «Zviedrijas karalis vēl mīt Benderā un nodomājis tur palikt pa ziemu; zviedri atronas gaužām bēdīgā stāvoklī, un turki tiem vairs negrib dot naudas, atsaka viņiem, par karaļa asignācijām, kas simt jefimoku vērtas, negrib dot ne divdesmit jefimokus, bet zviedri no prastiem ļaudīm, lūkodami pelnīt iztiku, spiesti būt turkiem par pakalpiņiem.»

Lai tiktu vaļā no krietni apnikušā ciemiņa, turki mēģināja padzīt Kārli, ielenca viņa rezidenci un, uzstādījuši ultimātu, sāka triecienuzbrukumu. Šafirovs, atrazdamies Konstantinopolē kā ķīlnieks, 1713. gada 9. februārī rakstīja kancleram Golovkinam: «Benderu pašā gaužām bargi, kā īstens barbars spieda karali braukt projām. Tak karalis savā kareiviskajā pārgalvībā lej)- nīgi šim atsacīja, turklāt stāsta, staļļmeistars esot draudējis viņam nocirst galvu, karalis izrāvis zobenu un sacījis, ka sultāna rīkojumiem neklausīšot un gatavs ar šo cīnīties, ja pret viņu tikšot lietota vardarbība… Tagad nu starp abām pusēm aizsācies karš… Karalis, izrādīdams savu lielo varonību, blieza pa turkiem ar diviem lielgabaliem un šautenēm. Osmaņi atbildēja, atklādami uguni.

Karalis nocietinājās savos kambaros. Osmaņi tiem pielaida saikano gaili. Šī gudrā galva dzīrās likt saviem ļaudīm atkāpties uz citiem kambariem, tak ceļā stājušies janičāri, un viens, kā stāsta, viņam nocirtis četrus pirkstus rokai, kurā viņš turējis zobenu…»

1714. gada janvārī Šafirovs ziņoja: «Zviedrijas karalis no šejienes doties projām nevēlas un saviem ministriem uz to priekšlikumiem atbildēja, ka, sak, par prombraukšanu runāt vēl nav īstais laiks… Turkiem viņš neiedveš ne mazāko

respektu, un par viņu tie negrib ne dzirdēt, ne runāt, ja kur arīdzan jāņem mutē viņa vārds, tad tie rej kā suņi, nodēvēdami viņu par muļķi un bezprāti.»

Tikai rudeni ar izdomātu vārdu, pārģērbies, lai netiktu atpazīts, viņš ar nelielu vienību, sešpadsmit dienās izauļojis cauri visai Eiropai, iekļuva aplenktajā Strālzundē.

Konungs pats uzņēmās vadīt cietokšņa aizstāvēšanu 1111 divus mēnešus gulēja uz zemes pie aizbarikādētajiem vārtiem — īpaši bīstamā vietā, ja ienaidnieks dodas triecienuzbrukumā. Drīz vien kļuva skaidrs, ka Štrālzunde teju teju kritīs.

Tad vētrainā decembra naktī viņš pavēlēja līča ledū izcirst šauru fārvateru un kopā ar dažiem matrožiem izgāja jūrā. Viņu pamanīja pārāk vēlu, atklāja uguni, taču viņš, uzvilcis buras, uzņēma kursu uz Zviedrijas krastiem.

Dažu Štrālzundas aplenkuma dalībnieku memuāros atzīmēts, ka, tiklīdz pie cietokšņa sienas parādījies konungs, tā ap viņu no štuceriem raidītas lodes, lidojumā atsizdamās, šķīlušas uguni. Turklāt ir zināms, ka poļu karaspēka (karaļa Augusta Stiprā karaspēka) sastāvā ietilpa serbu vienība, kura izcēlās ar īpašu drosmi un kuras rindās cīnījās arī Adrijs Hudovičs…

Kārlis XII laimīgi sasniedza dzimtās Zviedrijas krastus. Kad uzausa gaisma, konungs izbrīnā ieraudzīja tās pašas klintis un to pašu vietu, no kurienes viņš pirms piecpadsmit gadiem, pametis savu zemi un tuviniekus, bija devies karā ar Eiropu…

Spriežot pēc tālākajiem notikumiem, Kārlis nākamos trīs gadus nav atstājis Zviedriju un ar Pēteri uzsācis sarunas par Ziemeļu kara izbeigšanu. 1718. gadā atsākās karš ar Dāniju, un viņš iecerēja Frederikshallas cietokšņa aplenkšanu un tur arī atrada nāvi, īpaši trāpīga šāviena nopļauts…

Turklāt jāpievērš uzmanība dažādiem būtiskiem sīkumiem, kas atklājās pēc liktenīgā šāviena Slepkavības vietā bija atstāts pats ierocis. Tas bija darīts ar nolūku; pēc senas tradīcijas, ja notikusi politiska slepkavība (sazvērestības rezultātā), ieroci atstāj notikuma vietā kā savdabīgu «vizītkarti» gan iebiedēšanas nolūkā, gan ari tādēļ, lai izdarītajam piešķirtu īpašu nozīmību. Var tikai pabrīnīties, ka šī tradīcija ir dzīva vēl tagad!

Uz štucera iegravēts Hudoviča uzvārds ar partikulu «de» — tas norāda, ka viņš cēlies no muižniekiem un nav bijis nekāds uzpirkts slepkava.

N. Kaulbarss apgalvo, ka Hudoviča štuceris vēlāk atradies Sikīra istabā, tātad pēdējais bija pārmeklējis notikuma vietu. Sikīrs nebija nekāds muļķis un droši vien nojauta, kur tikusi izlieta Kārlim paredzētā lode, taču, vadīdamies no «lielās politikas» apsvērumiem, viņš bijis spiests klusēt (to vēlējās Hesenes hercogs), un tas kļuva par iemeslu viņa ilgajām dvēseles ciešanām. Zviedru tautai tika paskaidrots, ka viņu konungu nogalinājusi lielgaballode. Tā kā konungam vairs nebija kreisās acs un galvaskausā rēgojās liels caurums, daudzus šī versija pārliecināja, kad viņi redzēja karali guļam zārkā, tāpēc automātiski tika pārtraukta oficiālā izmeklēšana.

Nav grūti iedomāties šai situācijā Sikīra stāvokli. Viņš, zinādams patiesību, bija spiests to slēpt.

Drīz vien Sikīrs ieskatīja par labāku pamest Zviedriju. Taču mīlestība pret karali viņam nedeva mieru visu mūžu, un tā iemesls bija ne tik daudz muižnieka goda kodekss, cik dziļi reliģioza cilvēka pārliecība, jo viens no desmit baušļiem skan: «Tev nebūs dot nepatiesu lie​cību!»

Tātad ļoti iespējams, ka štucera īpašnieks Adrijs (pareizāk sakot, Andrejs) Hudovičs varētu būt Zviedrijas karaļa Kārļa XII slepkava. Protams, var iebilst, ka štuceri no Hudoviča kāds «aizņēmies».

Taču tas ir diezgan maz ticams. Štuceris ar vītņotu stobru piederēja pie ieročiem, kas bija pazīstami no septiņpadsmitā līdz astoņpadsmitajam gadsimtam, un tas nebija izgatavots «sērijveidā». Ieroču meistars lēja, urba, slīpēja vienīgo eksemplāru visbiežāk pēc norunas ar pasūtītāju (gan par svaru, gan stobra gammu, gan kalibm parasti notika iepriekšēja vienošanās).

Bez tam, lai apgūtu precīzu šaušanu ar tādu štuceri, vajadzēja pamatīgi un sistemātiski trenēties. Un jāteic, ka jau tai laikā bija sastopami ļoti augstas klases strēlnieki snaiperi, kas simt soļu attālumā trāpīja

pa vidēja lieluma sudraba monētu. It īpaši ar štuceru uguns trāpīgumu slaveni kļuva snaiperi no Melnkalnes…

Militārajā enciklopēdijā var izlasīt kvalificētu uzziņu par kaujas īpašībām, kas piemita «no stobra lādējamiem štuceriem», kuru kalibrs bija 17—18 mm, lodes svars 25 g un paša svars 5 kg. Šādam štucerim bija īpašas vītnes, kas ļāva šaut ar to no visai pieklājīga attāluma: līdz 14(X) m, pa mērķi līdz 850 m. No 1200 soļu attāluma štuceris sasniedza daudz lielāku trāpījumu skaitu nekā gludstobra šautene no 300 metru attāluma. Vārdu sakot, astoņpadsmitā gadsimta štuceris bija labu snaiperu ierocis.

Tagad, izmantojot to pašu indukcijas metodi (tajā no vairākiem atsevišķiem gadījumiem tiek izsecināts vispārējais), mēģināsim vēlreiz ielūkoties arhīvos un muižnieku ģerboņu grāmatā pameklēt tā cilvēka pēdas, kura vārds bija Adrijs (Andrejs) Hudovičs. Kaut gan tas viss bijis ļoti sen, izdevās konstatēt, ka tāds cilvēks astoņpadsmitajā gadsimtā patiešām dzīvojis!

Viņš bija serbu izcelsmes un atradās Polijas karaļa Augusta dienestā. 1719. gadā viņš no Augusta rokām saņēma diplomu, kas apstiprina, ka viņam ir ne tikai serbu, bet arī poļu grāfa tituls, kurš piešķirts par īpašiem nopelniem. Tai pašā gadā viņš aizbrauca uz Krieviju, kā virsnieks iestājās dienestā krievu armijā, un Krievijā viņam piedzima dēls Vasilijs Hudovičs (1719—1764). Taču arī turpmāk šis uzvārds nepazuda starp daudzajām krievu muižnieku dzimtām. Visi Hudoviči nākamajās paaudzēs bijuši karavīri.

Ivans Vasiļjevičs ķeizara Pāvila laikā izcēlās smagajās kaujās pie Anapas, ieņēma Kiļijas cietoksni, triecienā ieņēma Derbentu un Baku, pakļāva Krievijai naidīgo Šekinas un Lezginas hanisti, un viņam piešķīra feldmar​šala pakāpi. 1812. gadā viņš bija Maskavas kara gubernators.

Interesi izraisa Hudoviču ģerbonis, kas it kā alegoriski sniedz papildu informāciju. Uz Hudoviču ģerboņa lasāma devīze: «Ar darbu un ieročiem!» Pa diagonāli uz sarkana pamata attēloti bulta un pakavs — veiksmes simbols. Izmantojot Nes- tora Ambodika sastādīto rādītāju «Emblēmu un simbolu sakopojums» (St Pēterb., 1811. g.) noskaidrojām, ka ģerboņa īpašnieks «ar nāvējošu bultu, kas raidīta uz labu laimi, ir izlējis asinis par dzimteni». Ar efejām apvītais zobens augšējā stūri nozīmē uzticību karā un mierā. Robs forta mūros — cietokšņu ieņem​šanu (to ģerbonim pievienoja Pāvils 1797. gadā).

Visbeidzot atzīmēsim, ka serbu loka šāvēji bija slaveni ar savu apbrīnojamo prasmi trāpīt mērķī, viņi spēja izšaut bultu caur laulības gredzenu, un uz konunga Kārļa XII atdzisušajām miesām palikušas traģiskas pēdas, no serba Adrija Hudoviča raidītā šāviena svētā Andreja Pirmaicinātā dienā, 1718. gada 30. novembrī.

Vēsturnieks Ļevs Vjatkins Iedziļinies avotos!

BUTENOPA UN GLAZENAPA NOSLĒPUMS Kozmas Prutkova sacerējumos atrodami draiski karavīru dziesmas panti, kuros blakus lasāmi divi vācu uzvārdi, kas uzreiz paliek prātā: Soļos marš! Urā! Uz priekšu! Krievuzeme stipra taps! Braši rāda vīra dūšu Butenops un Glazenaps!

Uzbrukumā steidzies droši, Kaut ar lode saka — «stop»! Palūk, soļo uzvaroši Glazenaps un Butenops… utt. Šie paši uzvārdi sastopami Kozmas Prutkova aforismos iz karavīru dzīves.

Nebrāķē rekrūti, kaut viņš mūlāps, Ne katris armijā var būt Glazenaps.

Vai: Nesaki maršējot, prāts man nav labs, Skaties, kā soli liek Glazenaps.

Aforismiem pievienotas autora piezīmes, un tas ir īpašs stilistisks paņēmiens, kas nav atdalāms no Kozmas Prutkova dzirkstošā humora un piešķir tam neatkārtojamu iekrāsojumu un dziļu jēgu.

Nav zināms, vai zaldāti ir dziedājuši šo dziesmu, bet man, tāpat kā droši vien ari citiem lasītājiem un Kozmas Prutkova cienītājiem, neviļus rodas daži jautājumi sakarā ar Butenopu un Glazenapu. Tā kā viņi ir tik bieži pieminēti, tam neapšaubāmi bija kāda apslēpta jēga, kuru viegli varēja atšifrēt brāļu Žemčužņikovu un Alekseja Konstantinoviča Tolstoja dzīves laikā, bet kura nedodas rokā mūsdienu lasītājam. Šie uzvārdi tagad ir pavisam aizmirsti, tā ka daudzi tos uzskata par izdomātiem.

Kozmam Prutkovam veltīti speciāli literatūrzinātniski pētījumi, piemēram, profesoru P. Bukova un N. Brodska darbi; viņu pētījumos noskaidrots, ka, iespējams, šo aforismu autori bijuši V. Žemčužņikovs un AK Tolstojs, taču sakarā ar Butenopu un Glazenapu autori nekādus komentārus nav snieguši.

Kas tad bija Butenops un Glazenaps? Es nolēmu uzklausīt paša Kozmas Prutkova padomu: «Atrodi visam sākotni un tu daudz ko sapratīsi!» Šo meklējumu rezultātus es tad ari vēlētos uzticēt lasītājam.

Gluži negaidīti man diezgan ātri izdevās noskaidrot, ka' ir bijuši divi Bulenopi: Johans un Nikolajs.

Viņi dzimuši Holšteinā, atbraukuši uz Maskavu un 1832. gadā uzcēluši rūpnīcu, kurā izgatavoti lauksaimniecības darbarīki un mašīnas.

Drīz vien visuresošie Maskavas avīžnieki izdibināja, ka finansu ministrija pēkšņi dīvainā kārtā brāļiem sākusi parādīt labvēlību un izsniegusi tiem lielu summu ar visai atvieglotiem noteikumiem; tas izraisīja neapmierinātību tirgotāju vidū, kuri tikai pamazām kļuva spēcīgāki un velti gaidīja palīdzību no valdības. Kā vēstīja avīzes, Butenopiem esot piešķirts 70 000 rubļu liels aizdevums asignācijās uz divdesmit pieciem gadiem un bez procentiem.

Dabūjuši tik bagātīgu aizdevumu, uzņēmīgie, izveicīgie Bute- nopi iegādājās visjaunākās ārzemju iekārtas un, savervējuši lētu darbaspēku, sāka gūt jo lielu peļņu. Uzņēmums zēla un plauka Laikā no 1846. līdz 1860. gadam Butenopu rūpnīcās jau strādāja ap divarpus tūkstošu cilvēku, un viņu produkcija — uzlabotas vētījamās mašīnas, siena pļaujamās mašīnas, ugunsdzēsēju šļūtenes, lāpstas un grābekļi — piepildīja Maskavas, Kijevas, Harko- vas un citu lielu un mazu Krievijas impērijas pilsētu noliktavas.

Butenopu gada produkcijas vērtība veidoja tiem laikiem nozī​mīgu summu: 1 250 000 rubļu.

1857. gadā brāļi pirmie uz Krieviju atveda no Anglijas divas tvaika mašīnas, katras šīs mašīnas jauda bija desmit zirgspēku. Droši vien tolaik ari radās pazīstamās dziesmas «Dubi- nuška» vārdi (pareizāk sakot, viens no tās variantiem); šo dziesmu īpaši bija iemīļojis E Šaļapins: Veiklāk sokas lai darbs, anglis izgudrot prot Tik daudz mašīnu jaunu, ka briesmas. Krievu zemnieciņš toties, kad smags darbs to spiež nost, Uzvelk mīļoto strūdznieku dziesmu!

Maskavā Butenopiem piederēja māja ar pulksteni frontonā (netālu no L Žemčužņikova mājas).

Pulkstenis bija atjautīgi izgatavots, tas spēlēja dziesmu «To mīlestības spēku sveicu…», tādējādi kādu laiku gaužām ielīksmodams Maskavas iedzīvotājus.

Taču, gadiem ritot, Butenopl kļuva godkārīgi. Cenzdamies neatpalikt no Eiropas, viņi nolēma likt lietā uzkrītošu reklāmu. Namu galos daudzās pilsētās parādījās lielas plāksnes ar milzu burtiem: «Brāļi Butenop» līdz ar firmas preču uzskaitījumu. Provincei viņi pasūtīja emaljētas metāla kārtušas, uz kurām bija redzamas brāļu Butenopu noliktavu adreses utt Un tad notika kas neparedzēts. Butenopu reklāma izraisīja īstus poēzijas uzplūdus ģimnāzistu vidū, ar to aizrāvās pat «sīkie» pirmās klases audzēkņi. Ģimnāzisti dažnedažādās variācijās ņēmās rīmēt vācisko uzvārdu uz žogiem, māju sienām un pagalmos, dzenot izmisumā īgnos sētniekus. Dažkārt tās bija četrrindes, citreiz poēmas ar kādu vienkāršu sižetu, kuras apbrīnojami viegli iespiedās atmiņā, vai ari tikai zīmējumi bez uzraksta— šais zīmējumos Butenopi bija redzami vairāk no mugurpuses. Kāds ģimnāzists šķelmīgi cēla vai debesīs Butenopu labās īpašības, apgalvodams, ka viņiem itin viss esot nu taisni brīnišķīgs. Cits ierosināja pavaicat Butenopam kādu labu atskaņu viņa uzvārdam.

Ja meklē rīmi vārdam Eiropa, Tad jāgriežas pie Butenopa.

(Tādu padomu, sekojot ģimnāzistu ieteikumam, dos arī Kozma Prutkovs.) Poētiskās vaļībās ģimnāzisti sasniedza tādas virsotnes, ka Maskavā padarīja Butenopus «apgriezti» populārus, un tas, bez šaubām, veiksmīgos rūpniekus diez kā ne​iepriecināja.

Nav zināms, vai šī popularitāte ietekmēja Butenopu turpmākos daiļumus, taču 1874. gadā viņi piepeši savu uzņēmumu pārdeva firmai «E. Linharts». Tas ari viss, ko izdevās uzzināt par tagad aizmirstajiem brāļiem Butenopiem.

Kas attiecas uz otru uzvārdu, tad īsumā par to var pateikt, lūk, ko. Šai uzvārdā saucās pārkrievojies vācietis, ģenerālis Gri- gorijs Ivanovičs Glazenaps, kura militārā kaijera bija veidojusies tik neparasti, ka pārsteidza ne tikai viņa paziņas vien, bet ari viņu pašu. Taču stāstīšu visu pēc kārtas.

Grigorijs Ivanovičs piedzima Vidzemē 1751. gadā. Viņa vecākiem bija vidēja rocība, tomēr tie centās dot viņam labu izglītību un iepotēt darba mīlestību. Viņš apguva ne tikai pamatzināšanas, bet prata arī valodas: krievu, vācu, franču un poļu. Kad Grigorijam palika četrpadsmit gadu, viņš, ar tēva svētību, iestājās karadienestā, un tā jaunais Glazenaps, pakļaudamies vecāku gribai, kļuva par grenadieru pulka ierindnieku. Piecus gadus nodienējis par gluži vienkāršu kareivi, viņš tika paaugstināts par virsnieku un ģenerālfeldmaršala PRumjanceva (1725—1795) vadībā laikā no 1768. līdz 1774. gadam piedalījās turku karā. Cīņās pie Largas un Kalugas viņš parādīja īpašu varonību un tika apbalvots ar Jura krustu.

Tomēr jaunais Glazenaps dienestā uz augšu virzījās lēni. Tā kā viņam nebija nedz sakaru, nedz bagātu radinieku, kārtējais paaugstinājums viņam bieži vien pagāja secen, kaut gan viņu uzskatīja par centīgu un drošsirdīgu virsnieku. Apakšpulkveža uzplečus viņš nēsāja veselus četrpadsmit gadus, un, kad viņam jau bija krietni pāri četrdesmito em, viņš gatavojās atva​ļināties… Ķeizara Pāvila I uzkāpšana tronī iezīmēja visai negaidītu pagriezienu Glazenapa dzīvē.

1798. gadā viņu pēkšņi paaugstināja par pulkvedi, un pēc trim mēnešiem tikpat negaidīti — par kavalērijas ģenerālmajoru! Bet, tiklīdz viņš bija stājies pie pulka komandiera pienākumu pildīšanas, viņš saņēma cara pavēli izformēt šo pulku un bija spiests aiziet no dienesta. Glazenaps aizbrauca uz laukiem, taču 1800. gadā viņu izsauca uz galvaspilsētu, paaugstināja par ģenerālleitnantu un… tūlīt ari atvaļināja.

Patiesību sakot, tā nebija nejaušība. Pāvilam I bija kļuvušas zināmas Glazenapa visai kritiskās piezīmes, kuras tas izteicis par viņu, un cars nekavējoties attiecīgi rīkojās.

Kad sāka valdīt imperators Aleksandrs I, ģenerāli atkal ar cara ukazu atjaunoja dienestā, iecēla par Ņižņijnovgorodas dra​gūnu pulka šefu un tūlīt pat lika viņam doties uz Kaukāzu.

Tajos laikos Turcija visādi centās pastiprināt savu ietekmi uz tautām un ciltīm, kas apdzīvoja Kaukāza kalnu apvidus, un rīkojās ļoti viltīgi. Plašumā izvērsusies karadarbība spieda krievu armiju sasprindzināt visus spēkus.

1804. gadā Glazenapu ar nelielu vienību un divdesmit četriem lielgabaliem sūtīja uz Kabardiju

cīnīties pret dumpīgo kņazu Roslambeku. Ģenerālis triecienā ieņēma izdevīgas pozīcijas pie Čegemas upes, un Roslambeks krita gūstā, taču te Glazenaps parādīja iejūtību, augstsirdību un vietējo senseno pa​ražu zināšanu, tādējādi patiešām savaldzinādams kabardiešus.

Drīz vien Glazenapu iecēla par Kaukāza frontes līnijas priekšnieku, un šai amatā atklājās viņa izcilās administratora spējas. Annijā bija daudz darba, turklāt visi darbi — neatliekami un ārkārtīgi nozīmīgi, taču Glazenaps ar visu paguva tikt galā (vēl sūtīja arī nelielus rakstiņus žurnāliem). Glazenapa štābā strādāja divi adjutanti un trīs rakstveži, kuri pastāvīgi atradās viņa rīcībā. Tie pat ēda pusdienas pie viena galda ar ģenerāli, pārmaiņus izpildīdami dežuranta pienākumus.

Vēstuļu formā rakstītās korespondences, ko Glazenaps sūtīja Maskavas žurnāliem, vēlāk tika publicētas un tām bija iezīmīgs sauss stils un galējs lakonisms, kas šiein rakstiņiem pilnībā laupīja literāro vērtību, jo tur bija tikai kaili fakti vien. (Aiz ziņkārības es tos izlasīju žurnālā «Slavjaņin».) Droši vien šīs koresjjondences bija lasījuši ari brāļi Žemčužņikovi, un viņiem, protams, grūti nācās atturēties no indīgām piezīmēm par Glazenapu.

Kad Georgijevskā uzliesmoja mēra epidēmija, Glazenaps parādīja lielu enerģiju un drosmi. Viņam savlaicīgi un saprātīgi rīkojoties, krievu armija tika glābta, pulki izvesti klajā laukā un izvietoti nometnēs, kur bija noteikta stingra karantīna.

Epidēmija tika uzveikta, un Glazenapu iecēla par visa Kaukāza novada pārvaldnieku. Taču drīz vien, nepaskaidrojot iemes​lus, viņu pārcēla uz Sibīriju necilā inspektora amatā!

Turklāt grāfs Arakčejevs īpaši norādīja, ka Glazenapam aizliegts iebraukt Pēterburgā un ka viņu pārceļ, «nepiešķirot pensiju par Kaukāza laiku». Ģenerālis, kas no Glazenapa pārņēma lietas, saklausījies par tā godīgumu, paziņoja, ka jelko pārbaudīt atsakoties, nekavējoties parakstīja visus papīrus, un abi aizkusti​nājumā metās viens otra apkampienos.

Ieradies jaunajā dienesta vietā, ģenerālis drīz vien Sibīrijā kļuva par plaši pazīstamu personu. «Viņš bija stingrs pret visiem bez izņēmuma, taču neizrādīja augstprātību. Glazenaps bija bezgala godīgs un nesavtīgs, turklāt ļoti humāns,» tā par viņu vēlāk rakstīja sibīrieši.

Laikam gan pirmie Glazenapam izteica pateicību kareivji. Viņa mājā visas mēbeles, pēdējo krēslu ieskaitot, bija to rokām darinātas; mēbeles bija apvilktas ar lētu drānu, kura tām piešķīra ikdienišķu izskatu. Tomēr ģenerālis ar šīm mēbelēm lepojās un aizliedza tās aizstāt ar citām. Glazenaps nodibināja daudz skolu un bāreņu namu un šim nolūkam nežēlīgi spaidīja Sibīrijas tirgoņus. Sibīrijas pulkos karavīriem bija dota tik laba iespēja smelties zinības, ka ar īpašu jaunā kara ministra Barklaja de Tolli norādījumu tika ieteikts sibīriešus izmantot par inženieru palīgiem mazizpētītu apvidu kartografēšanā.

Kaut gan Glazenaps jau bija krietni gados un viņu mocīja karā gūtie ievainojumi un slimības, viņš tomēr darbu veica ārkārtīgi pedantiski un akurāti un dienesta vietā vienmēr ieradās, ievērodams stingri noteikto kārtību.

Grigorijs Ivanovičs Glazenaps nomira Omskā 1819. gadā. Piemineklim vāca naudu no brīvprātīgiem ziedotājiem. Kāds anonīms dzejnieks sacerēja primitīvu epitāfiju, un to iecirta pavisam vienkāršā piemineklī: «Viņš rīkojās kā vīrs, kā bērns viņš jutās laimīgs, Un patiesības vārdā visu darīja, Tik labu sirdi, bezgalīgi godīgs, Vien savai Dzimtenei viņš sevi ziedoja, Pēc slavas netiecās, bij viņa rokas tīras, Caur lēnprātību centās sirdis iekarot, Ar vārdu neaptraipītu no dzīves šķīrās! Šeit bērni guldījuši kapā tēvu mīļoto…»

Tādiem rezultātiem vainagojās mani meklējumi arhīvos. Tagad, kad Butenopa un Glazenapa uzvārdi vairs nav nekāda mīlda, neviļus jāatzīst, ka liela gudrība slēpjas Kozmas Prutkova aforismā: «Iedziļinies

avotos!Âť

lidotājs Ļevs Vjatkins Inženiera Gakela pazudušais rokraksts Aviācijas vēsturē ir pazīstami lidaparātu radītāji, kuri lielā mērā veicinājuši aviācijas attīstību un ierosinājuši daudz auglīgu ideju, taču kādu no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ viņu vārdi tā arī nav iekļuvuši korifeju pirmajās rindās. Tāds bija viens no pirmajiem aviokon- struktoriem un lidotājiem, inženieris elektriķis Jakovs Modesto- vičs Gakels, kas uzbūvēja pirmos aeroplānus pašā aviācijas sākotnē, laikposmā no 1909. līdz 1912. gadam, kad aerodinamikas zinātne bija vēl tikai iedīglī un daudziem nepavisam nebija skaidrs, «kur rodas cēlējspēks», kas aparātu notur gaisā.

Tie aviācijai bija grūtie konstrukcijas ideju meklējumu gadi, un Jakovs Modestovičs spēja dot daudz interesantu konstruktīvo risinājumu. Viņš uzbūvējis deviņas lidmašīnas, no kurām septiņas ir lidojušas un uzrādījušas savam laikam visai izcilus rezultātus.

Lai varētu iztēloties, kādā «iedīgļa» stāvoklī tai laikā atradās aviācija, atļaujiet citēt I. Sikorska atmiņas, kurās viņš stāsta, kā 1909. gadā Parīzē meklējis viņam vajadzīgo dzinēju: «Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem bija izvēlēties pareizo dzinēju. Es redzēju, cik bieži mehāniķi nomokās ar motoriem, kurus nevar iedarbināt, kaut arī gaužām nopūlas, ņemdami talkā arī stiprus vārdus. Bija tikai viena izeja: vajadzēja sameklēt tiem laikiem visdrošāko motoru.

Paklausīdams zinīgiem cilvēkiem, es griezos pēc padoma pie kāda ļoti kompetenta speciālista, lūdzu ieteikt man vislabāko dzinēju un saņēmu satriecošu atbildi. «Ne vislabāko, ne labu dzinēju nemaz nav.»

Tad es jautājumu formulēju citādi: «Kurš tad no tiem nav pārāk slikts?» Un speciālists deva dažus derī​gus padomus…

Es izvēlējos firmas «Anzāni» motoru. Triscilindru dzinēju ar gaisdzēses sistēmu, kura jauda bija divdesmit pieci zirgspēki. Brīdī, kad izdarīju pasūtījumu, Anzāni darbnīcā ienāca Luijs Ble- rio. Viņam bija vajadzīgs dzinējs lidojumam pāri Lamanšam… Es sapratu, ka neesmu kļūdījies dzinēja izvēlē…»

Jakovs Gakels dzimis 1874. gada 13. maijā Irkutskā, kara inženiera ģimenē. Vidējo izglītību ieguvis reālskolā, augstāko — Pēterburgas elektrotehniskajā institūtā.

1905. gadā viņš piedalījās Pēterburgas tramvaja staciju un apakšstaciju būvē un vienlaicīgi bija ari mācībspēks elektrotehniskajā institūtā. Ieinteresējies par aviāciju, viņš kopā ar brāli savā darbnīcā Sabirova ielā 1908. gada sākumā ķērās pie savas pirmās lidmašīnas būvēšanas, tās karkasu izgatavodams no bam​busa, kuru tajos laikos plaši izmantoja lidaparātu būvē.

Aeroplāns svinīgi tika nogādāts Kolomjagu hipodromā. Dzinēja palaišanas laikā no izplūdes karburatorā aizdegās apakšē​jais spārns, kuru ātri nodzēsa, taču aeroplāns vairs nebija de​rīgs lidojumiem.

Gakels nekavējoties sāka būvēt otru aeroplānu. Tas jau bija bimonoplāns, tas ir, aparāts, kuram ir divas kopā sasaistītas virsmas. Līdzīgu shēmu mazliet vēlāk izstrādāja Luijs Bregē, un viņš ar lepnumu to rādīja Reimsas aviācijas nedēļā Parīzē.

Aeroplāna «Gakel II» spārniem bija 11,5 m liels vēziens, tajā bija iebūvēts Anzāni dzinējs, izturīgā šasija no četiiem tērauda cilindriem veidoja korpusu, pie kura bija piestiprinātas spārnu atsaites. Šasijai bija gumijas amortizatori un divi papildu ritentiņi, kas pasargāja aeroplānu no apgāšanās. Lidmašīnas svars bija 560 kg. Taču ari šis modelis nevarēja pacelties gaisā un tika pārbūvēts — tā radās nākamais lidmašīnas tips. lidmašīnā «Gakel III» tika izmantota vesela virkne konstruktīvu jauninājumu. Fizelāža bija ar atsaitēm, lonžeroni izgatavoti no priežu slīpeniem, jo konstruktors bija sapratis, ka bambuss neatbilst tehnoloģijas prasībām. Atsaitēm noderēja klavieru tērauda stīgas. Fizelāža bija apšūta ar audeklu. No sāniskiem triecieniem lidmašīnu pasargāja uz riteņu asu abām pusēm uz​mauktas atsperes.

Aeroplāns tika pabeigts 1910. gada maijā un 24. maijā Viskrievijas aerokluba komisija oficiāli

reģistrēja pirmo lidojumu taisnā līnijā 200 m attālumā.

Taču dzinējs, tāpat kā Blerio vien plāksni, ātri pārkarsa, un Gakels ķērās pie jauna lidaparāta būves, jo vairāk tāpēc, ka lidotājs, nesenais students E Bulgakovs, kas agrāk bija lidojis tikai kā pasažieris, nosēžoties mazliet aizķērās aiz koka.

Aeroplānam «Gakel IV» bija liels spārnu atvēziens, tajā tika iebūvēts spēcīgāks 100 zirgspēku jaudas dzinējs «Argus». Ar to Bulgakovs veica vairākus veiksmīgus lidojumus. Taču Gakela galvā bija nobriedušas jaunas tehniskas idejas, un viņš sāka pārbūvēt arī šo lidaparātu.

Kā redzams, konstruktors bija nolēmis pats iemācīties lidot, tāpēc, fizelāžu pagarinājis par 0,6 m, viņš lidaparātā novietoja vēl vienu sēdekli un otru vadības sistēmu. Eļļas radiatoru konstruktors novietoja zem dzinēja. Aeroplāns bija stabils lidojumā, viegli vadāms, un Gakels ar to ātri apguva «lidošanas mākslu». Drīz pēc tam viņš iepazinās ar pilotu G. Alehnoviču. 1911. gada augustā viņš piedalījās pārlidojumā Pēterburga—Carskoje Selo un atpakaļ, iegūdams Viskrievijas aerokluba balvu.

Kara aeroplānu pirmā konkursa programmā līdz ar citiem noteikumiem bija iekļauta arī pacelšanās un nolaišanās uz ne​uzarta lauka.

Diviem viņa konkurentiem, divplākšņiem «Duks» un «Ļebe- dev», kas bija būvēti pēc «farmānu» tipa, ik reizi salūza šasija, bet elastīgā un konstrukcijā labi izstrādātā Gakela šasija izturēja!

Pilota Alehnoviča vadītā Gakela lidmašīna sasniedza ātrumu 92 km stundā, 500 m augstumā ar pasažieri tā pacēlās deviņās minūtēs! Tik liels pacelšanās ātrums tajos laikos šķita fantas​tisks.

Aeroplānu par 8000 rubļiem nopirka Kara ministrija Gatči- nas aviācijas skolas vajadzībām.

Alehnovičs to nogādāja Gatčinā, kur aeroplānu pieņēma un novietoja angārā. Tomēr lidmašīnai nebija lemts ietilpt krievu armijas bruņojumā, jo mehāniķi aukstā dienā bija aizmirsuši no radiatora izliet ūdeni, tas sasala un pārplēsa motora apvalku. Perspektīvais, militāriem mērķiem noderīgais gaisakuģis nu «stāvēja pietauvots ostā»…

1912. gada pavasari Gakels uz Otro starptautisko aeronautikas izstādi Maskavā aizveda savu jauno aeroplānu «Gakel VIII» un par to saņēma Maskavas aeronautikas biedrības Lielo Zelta medaļu. Pēc izstādes G. Alehnovičs ar šo aeroplānu uzstādīja «krievu rekordu augstumā», uzlidojot 1350 m, un veica lidojumus bezmēness naktī, piezemējoties uz lauka, kas bija apgaismots ar ploškām, kurās dega benzīns.

Pēc tam Alehnovičs veica vairākus publikai domātus demonstrējuma lidojumus pār sajūsmināto skatītāju pūļiem Kurskā, Smoļenskā, Vjazmā un Gomeļā Tādējādi Gakela aeroplāni bija guvuši lieliskus panā​kumus, kuri daudzos konstruktoros modināja skaudību.

Nākamā oriģinālā lidmašīna bija «Gakel IX», j>asaulē pirmais monoplāns ar atgāžņiem. Daudzi lidotāji sūdzējās par sliktu pārskatāmību un šaurajām kabīnēm ārzemju lidmašīnās. Gakels, kurš pats bija visai labs pilots, domāja gluži tāpat un centās nodrošināt labu pārskatāmību uz augšu un uz sāniem, kas ir īpaši svarīgi kaujas lidmašīnām, tāpēc spārnā tika izgrieztas spraugas, izgrieza ari ierobus spārna aizmugures malā.

Abi viņa aeroplāni «Gakel VIII» un «Gakel IX» piedalījās konkursā, un daudzi speciālisti konstruktoram pareģoja neapšaubāmu uzvaru. Taču notika kas neparedzēts. Vēl nesen labi noregulētie un paša Gakela pilnveidotie motori abos aeroplānos gluži kā pēc komandas gaisā sāka strādāt ar traucējumiem un bija iedarbināmi tikai ar lielām pūlēm. Acroplānus vairs nevarēja ne pazīt Iemeslu noskaidroja daudz vēlāk Izrādījās, ka Gakela mehāniķi, kuru viņš bija nolīdzis uz sacensību laiku, bija uzpircis konkurējošās rūpnīcas «Duks» lidotājs A. Hābers-Vlinskis, un mehāniķis vajadzīgajā brīdi dzinējos lēja iekšā sērskābi, lai tie izietu no ierindas.

Gakels pie godalgām netika Visa nauda bija iztērēta. 1912. gada 5. decembri aukstā, vējainā naktī «neizskaidrojamu iemeslu dēļ» aizdegās angārs, kurā abas lidmašīnas, īstas skaistules, acumirkli sadega.

Gakels pārdzīvoja stipru stresu un vilšanos. Ar pūlēm nomaksājis parādus, viņš pavēstīja draugiem, ka pamet aviāciju, kurai bija ziedots tik daudz spēka un līdzekļu. Viņš sāka studentiem lasīt lekcijas elektrotehnikā un pievērsās tramvaju un dīzeļlokomotīvju projektēšanai.

1914. gadā kara resors ieinteresējās par Gakela hidroplānu, kas bija uzbūvēts jau pirms 1912. gada («Gakel V»), un uzsāka pārrunas ar Krievu-Baltijas rūpnīcu Rīgā par šādu aeroplānu paraugsērijas būvēšanu flotes vajadzībām. Taču sākās Pirmais pasaules karš, kas izjauca konstruktora plānus.

Lai Krievijā attīstītu aviācijas nozari, Jakovs Modestovičs izstrādāja akciju sabiedrības «Krievijas lidaparāti» projektu un vienlaikus konstruēja kara lidmašīnu, kas spētu pārvadāt bum​bas.

Tas bija trīsplāksnis ar četriem fizelāžā novietotiem dzinējiem — šāds risinājums samazināja priekšpuses pretestību un ļāva ērtāk piekļūt dzinējiem lidojuma laikā. Tie grieza divus lielus propellerus, kas atradās pie spārniem. Konstrukcija bija visai oriģināla, ar daudziem jauniem risinājumiem, bet arī šoreiz darbs apstājās: kad sākās kai š, rūpnīcas steidzās izpildīt valsts pasūtījumu I. Sikorska konstruētās lidmašīnas «lija Muromec» būvē, jo tā bija labi sevi parādījusi reķordlidojumos, iui to atzina ari pats Gakels.

Vēlāk, 1922. gadā, tika uzbūvēts desmitvietīgs trīsplāksnis «KOMTA», kas bija līdzīgs Gakela lidmašīnai, taču sakarā ar ātruma palielināšanos šāda shēma jau bija novecojusi.

Un atkal Jakovs Modestovičs bija spiests pamest aviāciju un savām tehniskajām zināšanām un talantam atrast pielietojumu citās tehnikas nozarēs. «Aviācijas fortūna nezin kāpēc aizvien tiecas man uzgriezt muguru,» ar skumju smaidu viņš sacīja dēlam, kurš viņam ieteica no jauna pievērsties lidma​šīnām.

Pēc Gakela projekta Padomju Savienībā tika uzbūvēta viena no pasaulē pilinājām lieljaudas (735 kW) dīzeļlokomotīvēm, un tas bija nozīmīgs ieguldījums valsts ekonomikā.

Tiesa, 1922. gadā viņš ierosināja dibināt akciju sabiedrību, lai būvētu lidmašīnas un tās ekspluatētu pasažieru pārvadāšanas aviotrasēs. Lai īstenotu šo ideju, viņš rūpīgi izstrādāja trismo toru pasažieru lidmašīnas «Gakel X» projektu, taču Gaisa flotes galvenā pārvalde projektu noraidīja, aizbildinoties ar to, ka projektu esot grūti īstenot, taču Gakels pret šādu lēmumu iebilda, teikdams: «Es par savu naudu esmu spējis uzbūvēt deviņus aeroplānus, kaut gan mana darbnīca ir pavisam necila, bet jūs savā pašu valstī nevarat radīt nevienu lidmašīnu…»

Neilgi pirms nāves viņš M. Vodopjanovam rakstīja: «Noslēdzot dzīves ceļu un izdarot savas četrdesmit gadus ilgās inže- nierdarbības kopsavilkumu, es visvairāk nožēloju, ka esmu atstājis novārtā lidmašīnu būvi.»

Uz viņa darba galda stāvēja senlaicīga bronzas lampa ar apaļu slēdzīti, un šī lampa viņam bija ļoti mīļa. Tās gaismā viņš dažkārt rasēja jaunu lidmašīnu projektu uzmetumus, un šo gaisakuģu aprises bija apbrīnojami gleznas. Pēc tam viņš parasti dziļi nopūtās un noglabāja tās galda atvilktnē. Gakels nomira 1945. gadā septiņdesmit viena gada vecumā. Viņa ori​ģinālo projektu rasējumi pazuda bez pēdām…

ROKRAKSTI UN RASĒJUMI NEDEG Tā var sacīt, pārfrāzējot profesora Volanda vārdus. Izdevās sameklēt brīnumainā kārtā saglabājušos pasažieru lidmašīnas «Gakel X» projekta rasējumus. Tādējādi radās reta iespēja gan izpētīt un novērtēt pašu konstrukciju, gan arī izsekot talantīgā konstruktora domu gaitai.

«Piedāvātais lidmašīnas tips ir divplāksnis, kura projekts izstrādāts pēc vairāku variantu izskatīšanas. Mēs pie tā apstājāmies tāpēc, ka noskaidrojās šīs lidmašīnas priekšrocības salīdzinājumā ar citām,» Jakovs Gakels atzīmēja paskaidrojuma rakstā. «Lidmašīnas pamats ir zivs veida korpuss (fizelāža) ar slēgtu kabīni piecpadsmit pasažieriem. Pasažieru kabīnei priekšā atrodas pilota un mehāniķa telpa.. Lidmašīnas priekšgalā uzstādīts centrālais motors. Divi pārējie novietoti simetriski abās pusēs centrālā motora augstumā, starp spārniem.

Atstatums starp sānu motoru asīm ir 5 m, tām pierikoti propelleri vilces spēka iegūšanai.»

Tālāk tiek pamatota jaunās lidmašīnas galvenā priekšrocība salīdzinājumā ar visām citām

lidmašīnām: šī priekšrocība ir tāda, ka Gakels sānu dzinējus spējis pārvērst par stiprām statnēm, kas balsta spārnus.

Viņš raksta: «Konstrukcija, kas balsta sānu motorus, reizē arī rada sasaisti starp divplākšņa spārniem. Šādā kārtā brīvi nesošie spārni sākas tikai 110 motoriem, un ja spārnu kopgarums ir divdesmit divi metri, brīvi nesošo spārnu garums iznāk astoņarpus metru.»

Gakels paskaidro, ka šis konstruktīvais atradums ļāvis samazināt spārnu šķērsgriezumu, palielināt to cietību, samazināt spārnu vibrāciju lidojumā, mainīt spārnu uzplūdes leņķi un no​vērst spārnu sariešanos. «Šis savienojums ir jauna, oriģināla konstrukcija, kuru mēs saucam par «dubulto kronšteinu»…

Divās lappusēs viņš sniedz aprēķinus un shēmas, kas apstiprina «dubultā kronšteina» priekšrocības, un lidmašīnas galveno daļu izmērus: spārnu vēziens — 22 m, atstatums starp spārniem — 2,1 m, vislielākais biezums — 0,5 m, spārnu laukums — 105 m2 , spārna uzplūdes leņķis — 5 grādi, stabilizatora laukums — 8 m2 , ķīļa laukums — 3,5 m2 , lidmašīnas garums — 15 m, augstums — 4,2 m.

Spārnus Gakels bija nodomājis apšūt ar 5 mm biezu alkšņu finieri, visas pārējās daļas — ar 3 mm biezu finieri. Interesanti, ka ar nolūku samazināt nevēlamo pretestību, viņš sīki aprakstīja apšuvuma apstrādes tehnoloģiju: finieris tiek pulēts, noklāts ar karsētu pernicu, pēc nožūšanas sastiprināts ar misiņa kokskrū- vēm, pēc tam špaktelēts, tiek nogludināti salaidumi, tad lidmašīnu divas reizes krāso ar eļļas krāsu un beidzot noklāj ar eļļas laku. (Šī apraksta daļa droši vien ieinteresēs amatierus.)

Zem pilota un mehāniķa kabīnes Gakels novietoja 1360 litru tilpuma benzīna tvertnes un eļļas tvertnes. No pilota kabī​nes varēja labi pārskatīt apkārtni.

Kā redzam, Gakela lidmašīna bija pietiekami komfortabla 1922. gadam, kad to projektēja, un bija daudz labāka par lidma​šīnām, kas apkalpoja Francijas, Itālijas un Anglijas aviolīnijas.

Lidmašīna varēja veikt astoņu stundu lidojumu ar ātrumu simt sešdesmit kilometri stundā Lidmašīnā bija paredzēts izmantot divu tipu dzinējus: 360 ZS jaudas «Rolls-Royce» dzinēju ar propelleru, kas rada vilces spēku, priekšā un 185 ZS jaudas «BMV» ar summāro vilkmi 828 kg. lidmašīnas kopējais svars bija 4500 kg. Derīgā krava — 1400 kg.

Tālāk Gakels raksta, ka profesora N. Žukovska, G. Eifeļa un G. Botezata darbi gan dod iespēju noteikt viņa lidmašīnas aprēķināto maksimālo ātrumu, tomēr viņš, salīdzinādams šos raksturojumus ar Pokera, Junkersa, Dornjē un Kērtisa lidmašī​nām, ir aplēsis «Gakel X» visiespējamāko maksimālo ātrumu, un tas ir divsimt trīs kilometri stundā Paskaidrojuma noslē​gumā viņš raksta: «Varam secināt, ka mūsu aprēķins izdarits ne tikai uzmanīgi, bet ari ar tādu rezervi, ka no mūsu projektējamās lidmašīnas var sagaidīt, ka tā veiks vēl grūtākus uzdevumus, nekā sākotnēji esam tai izvirzījuši. Profesors J. Gakels, 1922. gada 15. jūlijā.»

Atliek vienīgi izteikt nožēlu, ka konstrukcijā tik pilnīgs un pēc ieceres tik komfortabls ātrgaitas «gaisakuģis» netika uzbū​vēts.

Interesanti atzīmēt, ka pēc piecpadsmit gadiem «modernā lidmašīna» gandrīz vai pazudināja konstruktoru un viņš tikai brīnumainā kārtā izbēga no aviokonstruktoru Kaļiņina, Tupoļeva, Koroļova, Mjasiščeva, Bartini, Ivensena un daudzu to nevainīgo upuru likteņa, kuri represiju gados vai nu tika nošauti vai ieslo​dzīti cietumos, lēģeros un «būceņos».

Kā Gakels stāstīja, trīsdesmito gadu vidū vācu firma «Junkers» uzbūvēja trismotoru lidmašīnu, kas bija līdzīga Gakela konstruētajai. NKVD atzina šo līdzību par pārsteidzošu, un konstruktoru apsūdzēja, ka viņš «savu lidmašīnu pārdevis vāciešiem». Viņa dzīvokli pamatīgi izkratīja. Gakelu vairākas reizes izsauca uz nopratināšanu «kā tiesas priekšā». Viņš zināja, ka pret Tupoļevu nesen bija izvirzīta tāda pati apsūdzība un minē​tais aviokonstruktors jau atradās ieslodzījumā. Izveidojās kritiska situācija.

— Kāpēc jūs pārtraucāt lidmašīnu būvi un pievērsāties dīzeļlokomotīvēm? — izmeklētājs jautāja, acīmredzot cerēdams viņu apsūdzēt vēl vienā sava darba «pārdošanā ienaidniekiem».

— Redziet, — Gakels bez steigas atbildēja, — biedram Ļeņinam iepatikās mans dīzeļlokomotīves projekts un viņš lūdza uzsākt to būvi. Tas bija 1921. gada jūlijā. Septembri es Baltijas kuģubūvētavā

Petrogradā atradu 1000 ZS jaudas Vikersa dīzeļmotoru, kas bijis iebūvēts zemūdenē «Ļebedj», un februāri kopā ar tāmi rasējumus nodevu Valsts plānam. Ļeņins Gļebam Maksimilianovičam Kržižanovskim deva rīkojumu asignēt nepieciešamos līdzekļus. Mani iecēla par Tehnoloģiskā institūta speciālā biroja vadītāju, un manā rīcībā nodeva četras rūpnīcas, arī rūpnīcu «Krāsnij putilovec». Tā dīzeļlokomotīve «ŠČ el I» tika uzbūvēta un daudzus gadus vadāja preču vilcienu sastāvus. Tā no «aviatora» es pārvērtos par «dzelzceļnieku», — Gakels beidza savu liecību.

Izmeklētājs, uzmanīgi noklausījies Gakela stāstījumu, uzdeva vēl dažus jautājumus, pēc tam ieteica visu to izklāstīt rakstveidā. Gakela liecību rūpīgi pārbaudīja un precizēja pie partijas CK locekļa Kržižanovska, un Gakelu lika mierā.

Tiesa gan, pēc tam viņam vairākas reizes piedāvāja pāriet darbā uz aviācijas konstruktoru biroju, taču Gakelam negribējās strādāt «režīma KB» un viņš, aizbildinādamies ar ticamu ieganstu (valstij bija vajadzīgas dīzeļlokomotīves), allaž atsacījās.

Sava «desmitā aeroplāna» rasējumus, tāpat arī pašu manuskriptu un visus aprēķinus, viņš, jau būdams smagi slims, nodeva E Dizī, kas viņu apciemoja Ļeņingradā.

—Atvainojos, ka varu jums iedot tikai kopiju. Oriģinālu arestēja NKVD un, protams, tas izputēja, — Gakels vārgā balsī noteica.

Viņš bija nodomājis nodot publicēšanai arī citus savus izstrādātos projektus, piemēram, ātrgaitas glisera, mācību un sporta lidmašīnas «Gakel XI», avietes «Muha» un hidroplāna projektu, taču tie nejauši nonāca citu rokās un pazuda bez pēdām…

Pirmā maija svētkiem veltītā svinīgajā sanāksmē Tehnoloģijas institūtā viņu ievēlēja goda prezidijā, uzskaitīja viņa nopelnus dzimtenes labā un nodēvēja par «krievu aviācijas Dedalu». Uz to viņš ar humoru atbildēja, ka diez vai varētu uzskatīt, ka viņš ir vecāks par «krievu aviācijas tēvu N. Žukovski», tomēr viņam aizvien bijis žēl, ka, būdams aizņemts ar darbošanos citās tehnikas nozarēs, nav varējis darbam aviācijā veltīt pie​tiekami daudz enerģijas un laika. Ļeņingradas blokādes laikā Gakela veselība tika stipri iedragāta un spēki atjaunojās lēni. Jakovs Modestovičs Gakels nomira 1945. gadā. Aiz viņa zārka gāja tuvinieki, institūtu profesori, un studenti uz sārtiem spilventiņiem nesa viņa Darba Sar​kanā Karoga ordeni un medaļas.

Vēsturnieks Ļevs Vjatkins Henrijs VIII un viņa sievas

Jau Henrija VIII (1491—1549) dzīves laikā Anglijas ļaudis viņam bija devuši iesauku «Bubry King Hartu» — «Tumīgais karalis Harijs» un ari vēl izteiksmīgāku, proti, «Bluff King Hal» — «Rcsnmūlis karalis Hals». Anglijas vēs​turē resnais karalis iegājis kā netikls cilvēks, despots un biez- galvis.

Kad viņš mantoja troni, viņam palika astoņpadsmit gadu. Henrijs bija diezgan glīts, jautra rakstura, viņam palika medības ar suņiem, turnīri un svētku gājieni. Tā kā daba viņu bija apveltījusi ar neparastu fizisku spēku, viņš bieži vien pats piedalījās sacensībās.

Apprecējis princesi Katrīnu, viņš ar to nodzīvoja kopā divdesmit gadus, un viņiem bija četri bērni Viņa galmā uzturējās zinību vīrs Tomass Mors, viens no utopiskā sociālisma pamatlicējiem, Roterdamas Erasma draugs. Karalis Henrijs labprāt ar viņu parunājās par valsts lietām, reliģiju un tam labpatika Erasmu iecelt kanclera amatā.

Taču pēc tam notika metamorfoze. Resnais karalis, strauji pieņēmies svarā, pārvērtās augstprātīgā, nežēlīgā tirānā, kas strīdā ar oponentu ieskatīja par labāku ķerties pie «paša svarīgākā karaļa argumenta» — bendes cirvja. Daudzu Anglijas iedzīvotāju gribu paralizēja bailes. Tikai protestanti (baznīcas reformatora Lutera piekritēji) vēl kādu laiku mēģināja aizstāvēt savu pārliecību, taču karalis viņus kā ķecerus bez žēlastības sadedzināja sārtā.

Reiz kādā pieņemšanā Henrijs karalienes svītā ieraudzīja septiņpadsmitgadīgo skaistuli Annu Boleinu un iemīlējās viņā. Ne bridi nevilcinādamies, viņš ķērās pie meliem, apsūdzēja Katrīnu visos nāves grēkos un aicināja baznīctēvus atzīt viņa laulību ar Katrīnu par nelikumīgu.

Sarkanās mantijās tērpušies, kardināli «Melnās brālības» klosteri Londonā atklāja sapulci.

Karaliene māte iegāja zālē un, pašcieņas pilna, nostājās Henrijam priekšā. Viņa kategoriski paziņoja, ka pēc tik daudziem laulībā pavadītiem kopdzīves gadiem nekāds kardināls nevarēs viņus izšķirt un vēl jo mazāk — atņemt viņai Anglijas karalienes titulu. Un, pateikusi šos vārdus, viņa izgāja no pils zāles ar augstu paceltu galvu. Apjukusi sardze neuzdrīkstējās viņas priekšā sakrustot savas āvas. Pēc neilga apmulsuma biīza sapulce turpinājās. Drīz tika noskaidrots, ka bez Romas pāvesta atļaujas karaļa šķiršanās nav iespējama. lika nosūtīta vēstule. No Romas atgriezies, speciālais kurjers atveda Henrijam vissvētākā tēva atbildi, kurā bija sacīts, ka pāvestam pašam jāaprunājas ar viņu un karalieni, tāpēc viņi tiek lūgti ierasties Romā.

Sakaitinātais Henrijs nolamāja pāvestu un slepeni salaulājās ar Annu Boleinu. Pēc pusgada Kenterberijas bīskaps tautai pa​vēstīja, ka notikusi karaļpāra šķiršanās, un Annu pasludināja par karalieni.

Jaunā karaliene drīz vien laida pasaulē meitu, kurai tika dots Elizabetes vārds un piešķirts Velsas princeses tituls. Ja viņa būtu nojautusi, kāds liktenis viņu sagaida! Uzzinājis par Henrija laulībām, pāvests ļoti sadusmojās, uzrakstīja viņam bargu vēstījumu un Londonā iecēla jaunu kardinālu Fišeru. Taču Henrijs iespītējās. Fišeru nekaunīgā kārtā nodeva tiesai un vi​ņam nocirta galvu.

Pēc tam uz ešafota kāpa ar ī sers Tomass Mors, nesenais karaļa mīlulis. Viņam veselu gadu bija jāpavada cietumā, taču nekāda pierunāšana nevarēja viņu piespiest lai viņš atzītu karali par baznīcas galvu.

Noklausījies savu nāves spriedumu, Tomass Mors izgāja no lordu palātas, nezaudēdams pašsavaldību. Pa priekšu soļoja bende ar lielu cirvi, kura asmens bija pavērsts pret apsūdzēto, — tā bija zīme, ka iiz soda vielu ved valsts noziedznieku. Laukumā pie Vestminsteras pils cauri sardzei pie viņa izlauzās dēls un meita, tie metās viņam ap kaklu, un viņš tikai ar lielām pūlēm noturējās, nesākdams raudāt kopā ar tiem.

Kāpdams uz ešafota, Tomass Mors sagrīļojās un teju teju pakrita. Griezdamies pie sardzes vīriem,

viņš sacīja: «Tikai palīdziet man uzrāpties uz ešafota, nokāpt es nokāpšu pats.» Pēc tam, pārlaidis skatienu ļaudīm, kas mēmi stāvēja visapkārt, Tomass Mors pasmīnēja un nolika galvu uz bendes bluķa.

Vērsda- mies pie bendes, viņš bilda: «Pagaidi, ļauj man saglaust bārdu, to cirst nav vajadzības, tā nav nevienu nodevusi.» Tad atskanēja dobjš cirvja būkšķis, un zinību vīra Tomasa Mora galva ielidoja kurvī…

Pāvests, uzzinājis par šiem nāves sodiem, kas sekoja cits aiz cita, sadusmojās vēl vairāk. Viņš nekavējoties uzrakstīja bullu, kurā aicināja angļus ķerties pie ieročiem un gāzt zvērisko karali! (Katoļu baznīcas vēsturē tas ir diezgan rets gadījums.) Taču tautu bija paralizējušas neaprakstāmas bailes. Ikviens ce​rēja, ka iespēs katrs par sevi pārlaist briesmīgos laikus…

Drīz vien karaliene māte ndmira, Henrijam apnika daiļā Anna, un viņš paziņoja, ka ir iemīlējies jauniņajā lēdijā Džeinā Seimorā Svētie baznīctēvi, izdabādami karalim, atzina Annu par vainīgu daudzos sakaros ar mīļākajiem un piesprieda viņai nāves sodu. Pūlēdamās atmaidzināt karaļa sirdi, Anna viņam uzrakstīja aizkustinošu vēstuli ar atzīmi: «No Tauera skumjā cietuma» (šī vēstule ir saglabājusies un atrodas Nacionālajā bibliotēkā). Kalpotājiem, kas Annu apraudāja, viņa ar rokām parādīja, cik tievs ir viņas kakls, un rūgtumā iesmējās: «Mans kakls ir tik tievs, ka bende bez grūtībām to nocirtīs ar vienu vēzienu.»

Sodu viņai izpildīja Tauera iekšējā pagalmiņā. Līķi ielika kastē un apraka zem baznīcas…

Kad nodārdēja lielgabals, vēstīdams, ka nāves sods izpildīts, Henrijs no krēsla pietrūkās kājās un pavēlēja dzinējsuņus saga​tavot medībām. Un nākamajā dienā notika lepnas kāzas ar lē​diju Džeinu.

Viņa paguva tikai laist pasaulē dēlu Edvardu (nākamo karali Edvardu VI) un nomira no nedēļnieču drudža.

Atraitņos palikušais karalis īpaši nesēroja un sāka runāt par nepieciešamību apņemt jaunu laulāto draudzeni.

Ceturto sievu karalim ieprecināja slavenais galma gleznotājs Hanss Holbeins. Kad Henrijs VIII tam pozēja, topot parādes portretam, viņš ar gleznotāju uzsāka runas par savu vēlēšanos tikt pie jaunas laulātās draudzenes un sūdzējās, cik nekaunīga bijusi Milānas hercogiene, kura, atbildot uz viņa piedāvājumu kļūt par Anglijas karalieni, paziņojusi, ka nevarot piekrist šādai godpilnajai laulībai, tāpēc ka viņai neesot rezerves galvas.

Pēc tam, liekas, slavenais gleznotājs ļauni izjokojis Henriju, jo ņēmies cildināt Klēves princeses Annas labās īpašības un apgalvojis, ka viņa karali darīšot ļoti laimīgu.

«Vai viņa ir apaļīga?» Henrijs piepeši vaicāja. «Atzīstos, ka man labāk patīk resnītes.»

Karalis ar savu ģīmetni bija ļoti apmierināts, un gleznotājs devās uz Ročesteru, lai izpildītu karaļa pavēli un uzgleznotu precīzu princeses portretu.

Holbeins krietnu tiesu paglaimoja princesei, atveidodams gleznā viņas tēlu, jo samazināja princeses prāvos gabarītus un parādīja viņu visai izdevīgā rakursā. Henrijs, tikai uzmetis acis portretam, pagalam sajūsminājās, nosūtīja viņai oficiālu bildinājumu un greznā karietē aizdrāzās uz Ročesteru. Viņam ļoti gribējās savu izredzēto skatīt «dabā», un, uzpircis kalpotājus, viņš noslēpās alkovā vienā no istabām, kur parasti princese ilgi sēdēja pie spoguļa.

Tas, ko Henrijs ieraudzīja, bija pārlieku negaidīti. lamādams no panckām ārā Holbeinu un visu «pindzelmaņu velna dzimumu», viņš steigšus atstāja princeses istabu ar vārdiem: «Tā tak ir īsta nobarota flāmu ķēve! Es neparko viņu nepre​cēšu!…»

Tomēr viss jau bija aizgājis pārāk tālu, un Henriju VIII salaulāja Drīz vien kādos svētkos galmā viņš ieraudzīja Katrīnu Hovardu, brīnumdaiļu septiņpadsmitgadīgu meiteni, kurai bija lemts kļūt par viņa piekto sievu.

Klēves Anna tika nekaunīgi apmelota, karalis paziņoja: viņš dabūjis zināt, ka viņai ir vesels ducis mīļāko, un tas viņu pazemojot Steidzīgi nokārtoja šķiršanos, nosvinēja lepnas kāzas ar Katrīnu Hovardu, bet asarās mirkstošo Annu izsvieda ārā un aizsūtīja uz Eiropu. Drīz Henriju gaidīja pārsteigums: viņš

saņēma drošas ziņas par jaunās laulātās draudzenes visai nosodāmo uzvedību. Atšķirībā no Annas Katrīnai galmā patiešām bija krietni daudz mīļāko, un viņa prata tuklajam karalim pašā deguna priekšā norunāt satikšanos. Atkal bija vajadzīgi bendes pakalpojumi. Karalis Henrijs VIII kārtējo reizi kļuva atraitnis.

Varētu šķist, ka pēc tik daudziem nāves sodiem visā Anglijā vairs neatradīsies neviena sieviete, kas būtu ar mieru kļūt par asinskārā un netiklā Henrija sievu. Tomēr šāda drosmīga sieviete uzradās. Tā bija Katrīna Pāra, lorda Letimera atraitne.

No iepriekšējām sievām viņa atšķīrās ar to, kas pārzināja Bībeli labāk par Tomasu Moru un viņai patika ar karali risināt reliģiskus strīdus, no kuriem viņš bija gatavs līst zem galda. Beidzot karaļa pacietībai pienāca gals, un viņš bīskapam Gārd- neram pavēlēja uzrakstīt denuciāciju par karalieni, pasludināt viņu par protestanti un nodot tiesai.

Taču drīz vien notikumi ievirzījās negaidīti. Henrijs sasirga ar nedziedināmu, savādu kaiti, kas ātri progresēja, visslavenākie mediķi bija bezspēcīgi un nespēja slimību uzveikt Karaļa ķermenis piepūtās gluži kā bumba, uz viņu bija baismi skatīties. Kājā parādījās milzīga vāts, kas tik nelabi oda, ka viņam nebija iespējams pieiet klāt Juzdams tuvojamies drīzu nāvi, Henrijs aizsūtīja nevis pēc garīdznieka, bet pēc Kembridžas universitātes doktora Tomasa Kraimera cerībā pēdējo reizi ar viņu apspriesties. Taču viņam nebija lemts nožēlot grēkus. Iegājis karaļa istabā, Kraimers ieraudzīja spilvenos atzvi- lušo Henriju. Karalis šausmīgi izbolīja acis, it kā īdēja un pūlējās ko pateikt, bet nespēja pakustināt mēli (pēc tautas ticējumiem, tas ir gandrīz vai bargākais sods, kādu Dievs Kungs uzsūti lieliem grēciniekiem). Pēc dažām stundām karalis Henrijs no​mira…

Kad uz laukuma pils priekšā tika pavēstīts par karaļa Henrija VIII nāvi, kāds nabadzīgs mūks, virpinādams lūgšanu krel​les, piezīmēja: «Zemes virsū nebūs gala rupju lopu varai, kamēr tauta cieš klusu…»

Mihails Pavlušenko Amundsena—Elsvērta—Nobiles ekspedīcijas mīklas Šķiet, tas ir visiem sensenis zināms notikums: 1926. gada 10. aprīli no Romas startēja dirižablis «Norge». Pieturēdams Pulheimā, Oslo, Ļeņingradā un Vadsē, gaisakuģis laimīgi pārlidoja Barenca jūru un piezemējās Kingsbejā (Spicbergenā). 11. maijā dirižablis «Norge» sāka savu vēsturisko lidojumu uz Aļasku pāri Ziemeļpolam. 12. maijā vienos trīsdesmit, kā atceras Umberto Nobile, dirižablis atradās virs pola Amundsens apgalvo, ka «pulkstenis tobrīd rādīja vienu un divdesmit piecas minūtes pēc Griničas laika…»

Gaisakuģis virs pola apmetal loku. Kā Norvēģijas aerokluba un Itālijas valdības pārstāvji iepriekš bija vienojušies, uz Ziemeļpolu pēc kārtas nometa trīs karogus: Norvēģijas, Amerikas un Itālijas. Šī vienošanās arī paredzēja, ka ekspedīcija nosaukta tās vadītāju, Amundsena — Elsvērta — Nobiles — norvēģa, amerikāņa un itālieša — vārdā. Jau pēc lidojuma Amundsens paziņoja, ka viņš negrasoties pildīt šo vienošanās punktu, un savos darbos rakstīja: «Amundsena — Nobiles ekspedīcija». Četrdesmit gadus pēc pola sasniegšanas Nobile atcerējās: «…Pols jau bija tuvu. Rīsers-Larsens piespiedās pie loga ar sekstantu rokā, lai nepalaistu garām brīdi, kad saule parādīsies no mākoņiem un varēs izmērīt tās augstumu. Jo vairāk dirižablis tuvojās senlolotajai robežlīnijai, par kuru bijām tik daudz sapņojuši, jo dirižablī pieauga satraukums, neviens nerunāja, bet sejas visiem bija saviļņojuma pilnas un priecīgas…» Tai brīdī, kad Norvēģijas karoga kāts iedūrās Ziemeļpola ledū, Amundsens Oskaram Vistingam klusēdams cieši paspieda roku.

Vārdi tiešām bija lieki: šie cilvēki 1911. gada 14. decembri kopā bija bijuši ari Dienvidpolā.

14. maijā pulksten astoņos dirižablis piezemējās Teleras ciematā Aļaskā. Pirmais kā tāds un vienīgais dirižabļa transark- tiskais pārlidojums bija veikts. Tas ierakstījis spožu lappusi aeronautikas un polārpētījumu vēsturē. Diemžēl pēc nonākšanas Telerā ekspedīcija īstenībā izjuka. Ruals Amundsens un Um- berto Nobile sastrīdējās, Linkolns Elsvērts palika uzticīgs dižajam norvēģim, bet slavenais itālietis nepietiekami novērtēja bagāto amerikāni.

Par Amundsenu vai Nobili lasītājs vēl var ko pastāstīt, bet, dzirdot Elsvērta uzvārdu, tikai nedaudzi šaubīdamies ieminēsies, sak, amerikāņu miljonāra dēls. Elsvērts patiešām bija miljonārs, un viņa naudas ieguldījumiem bijusi svarīga loma dažu pētījumu organizēšanā j>olārajās joslās. Piemēram, 1925. gada maijā viņš finansēja Amundsena polāro ekspedīciju ar lidmašīnām «Dor- nier-Wal», mums jau zināmo ekspedīciju ar dirižabli «Norge» u. c. Laikā no 1933. līdz 1939. gadam Elsvērts organizēja un vadīja četras antarktiskās ekspedīcijas. Pirmo reizi aviācijas vēsturē viņš veica transantarktisko pārlidojumu.

Par to mums atgā​dina Elsvērta Zeme Antarktīdā.

Uzreiz jāpiebilst, ka unikālā transarktiskā pārlidojuma septiņdesmit gadu jubilejas reizē būtu nesmalkjūtīgi censties noskaidrot, kuram no trim vadītājiem bijusi taisnība, kuram ne. Mūsu cieņu un piemiņu pelna visi trīs. Tikai j>olārpētnieka gaitās pieredzējušā nerunātnīgā ziemeļnieka un gaiskuģniecibā tikpat pieredzējušā temperamentīgā dienvidnieka lietišķs kopdarbs, ko nostiprināja godkārīgā amerikāņa finansiālā ietekme, bija ķīla tam, ka tāda ekspedīcija notika un laimīgi beidzās.

Vāciešiem un amerikāņiem tolaik bija jaudīgāki dirižabļi, tomēr lidot uz polu tie neuzdrošinājās.

Dirižabļa «Norge» lidojums bez pārspīlējuma jāvērtē kā avantūra, par kuru izšķīrās cilvēki, kas pēc savas dabas bija līderi ar lielām ambīcijām. Lai nu kā, bet ekspedīcija noritēja un uzvarētājus taču netiesā. Tomēr šīs eks​pedīcijas annālēs sastopamas dažas neizprotamas un mīklainas lappuses.

Atgriezīsimies pie Umberto Nobiles atmiņām: «Lidojot pāri polam, mēs noraidījām radiogrammas, kas pasaulei pavēstīja, ka uz Ziemeļpolu nomesti tris karogi. Dažas stundas pēc tam radio klusēja. Tas tā ari nestrādāja līdz mūsu ceļojuma beigām, nevarējām ne pieņemt, ne raidīt radiogrammas… Tik ilgās

radio klusēšanas iemesli nekad tā ari netika noskaidroti. Gotvald9 (norvēģu virsnieks, kas uz dirižabļa «Norge» atbildēja par radiosakariem — aut.) mēģināja radiosakaru pārtrūkšanu piedēvēt apledojušām antenām, tomēr šis izskaidrojums nav pārliecinošs. Pēc diviem gadiem tas pats fenomens atkārtojās — un ne vienreiz vien — ar dirižabļa «Norge» dvīņubrāli «Italia».

Taču, jau nonākot amerikāņu teritorijā, Gotvalds dzirdēja divu radiostaciju sazināšanos. Situācija patiešām bija sasprindzināta: pirmo reizi lidaparāts virzījās pāri pavisam neizpētītiem ziemeļu rajoniem. Šis ceļš bija divtūkstoš jūdžu garš. Ar radio palīdzību dirižabļa «Norge» ekipāža vēstīja pasaulei par sava lidojuma gaitu, ja nebija virszemes orientieru, noteica savu atrašanās vietu, kā ari varēja orientēties sarežģītos meteorolo​ģiskajos apstākļos.

Ernsts Krcnkels, kurš pēc pieciem gadiem ziemeļu rajonos lidojot ar dirižabli «Graf Zeppelin», izpildot radista pienākumus, 1933. gadā rakstīja: «Garājos viļņos visa lidojuma laikā labi varēja uztvert signālus. Pieci dirižabļa motori neradīja traucējumus. Diemžēl to nevar sacīt par uztveršanu īsajos viļņos.

Pieci motori ar kopskaitā sešdesmit aizdedzes svecēm pastāvīgi radīja aizsegu. Tiesa, ievelkot vai izvelkot antenu, ar Dievu uz pusēm laimējās atrast samērā mierīgu vietu, taču uztveršanas skaļumam bija jābūt ne mazākam par sešām ballēm (pēc deviņu ballu skalas), lai vispār kāds varētu konstatēt radiostacijas darbu. Daļēji tā var izskaidrot faktu, ka nav divpusēju sakaru ceļa posmā Franča Jozefa Zeme—Severnaja Zemļa.»

Tālāk Ernsts Teodorovičs raksta tieši pretējo: «Dirižabļa garo viļņu raidītājs ar 150 W jaudu kontinentā nebija dzirdams. Bet īsviļņu raidītājs gan bija dzirdams, tomēr dirižabļa vietējo traucējumu dēļ nevarēja dzirdēt atbildes uz izsaukumiem.»

Un tā dirižabļa «Norge» radiostacija klusēja trīs dienas. Jāpiebilst, ka, pirms tika sasniegts pols, dirižablim bija pastāvīgi radiosakari ar Stavangeras, Kronštates, Ļeņingradas, Petroza- vodskas, Arhangeļskas, Tromses un Vardes stacijām. Nobiles un Amundsena atmiņu izpēte liek domāt, ka radiosakari nebija pārtrūkuši. Dirižabļa «Norge» radistu meistarība bija augsta: Telerā viņi ar turienes radiotelegrāfa palīdzību pavēstīja pasaulei par pārlidojuma laimīgo noslēgumu. Sī radiotelegrāfa konstrukcija viņiem bija sveša un tur ari nebija pastāvīga radiotelegrā- fista. Kas attiecas uz dirižabļiem «Thalia» un «Graf Zeppelin», tad traucējumi radiosakaros uz šiem dirižabļiem, kas ari atradās ziemeļu rajonos, bija tikai īslaicīgi un vietēja rakstura Varbūt ziemeļu piekrastē tajos gados vēl nebija aerometeo- dienestu radiostaciju? Pirms dirižabļa «Norge» lidojuma Um- berto Nobile taču atzīmēja: «…pašlaik ekspedīcijas mērķiem var izmantot tikai Spicbergenas radiostaciju.» Bet jau 1925. gadā slavenais vācu aviators Valters Brūnss bija piedāvājis transark- tisko gaisa satiksmi: pēc šī projekta dirižabļi lidotu pa maršrutu Amsterdama—Kopenhāgena— Ļeņingrada—Arhangeļska—Ziemeļ- I>ols—Noma—Unimaka—Jokohama—Sanfrancisko. Tad nu par radiopeilēšanas stacijām tika izraudzītas jau esošās radiostacijas Spicbergenā, arhipelāgā Novaja Zemļa, Diksona salā, Jeņisejas grīvā, Sredņekolimskā un citās Karas jūras un Sibīrijas vietās.

Tātad var domāt, ka radiostaciju klusēšanai bija savs nolūks. Kam tas varēja būt izdevīgi?

Piemēram, dažu arktiskā baseina zemju valdībām. Ja ekspedīcija būtu atradusi jaunas zemes, tad dirižabļa katastrofas gadījumā būtu panākta prioritāte uz šo zemju iegūšanu savā īpašumā. 1926. gadā valdīja uzskats, ka uz Zemes ziemeļu gala atrodas kontinents. Viens no šīs hipotēzes autoriem bija pats Ruals Amundsens.

Dirižabļa «Norge» radiostacijas klusēšana bija izdevīga ari pašam Rualam Amundsenam.

Informācija par lidojumu maksāja lielu naudu, bet slavenajam ceļotājam bija ietaisīti parādi, jau rīkojot iepriekšējās ekspedīcijas. Starp citu, par galveno iemeslu strīdam starp Rualu Amundsenu un Umberto Nobili kļuva tieši finansiālās problēmas. Pēc tam, kad pasaule uzzināja, ka dirižablis tomēr sasniedzis Ziemeļpolu, neziņa ekspedīcijai piesaistītu sabiedrības uzmanību. Panākt, lai gaisakuģa radiostacijas klusētu, tehniski bija pavisam vienkārši: radiodaļu uz tā pārzināja tikai norvēģi. To netieši apstiprina arī fakts, ka tobrīd, kad Umberto Nobile Telerā pa radiotelegrāfii vēlējās paziņot savai sievai, ka viņš ir

sveiks un vesels, Amundsens radistam, nor- vēģim, pavēlēja dirižabļa komandiera telegrammu pārraidīt tikai tad, kad būs pārraidīti raksti lielo avīžu redakcijām.

Dirižabļa «Norge» radiostaciju klusēšanas iemesls gluži vienkārši varēja būt pārlidojuma organizācijas komitejas līdz galam nenovests darbs vai ari aerometeostaciju radistu nedisciplinētība Teiksim, organizācijas komiteja nav varējusi aerometeodienesta radiostacijām iepriekš paziņot dirižabļa izlidošanas datumu, bet radiostacijas tad nestrādāja dežūruztveršanas režīmā un sakarus uzņēma tikai zināmās stundās, par kurām notikusi vienošanās. Aerometeodienesta radisti varēja patvaļīgi neuzņemt sakarus.

Kaut gan šāda hipotēze nav ticama, var pieņemt, ka ekspedīcijai «Norge» varēja būt vēl kāds slepens mērķis, ne tikai transarktiskais pārlidojums vien. Amundsens un Nobile varēja ari par to neko nezināt Militārpersonām, kā zināms, ir vienkāršāk dot pavēli kaut ko izpildīt. Atcerieties, pēc dirižabļa «Italia» katastrofas daļa virsnieku no tā ekipāžas, pakļaudamies priekšniecības spiedienam, liecināja pret savu komandieri.

Un dirižabļa «Norge» ekipāžā ietilpa vienvienīgi militārperso- nas, turklāt visai mērķtiecīga bijusi militāro specialitāšu izvēle: Nobile — pulkvedis, Rīsers-Larsens — flotes lidotājs, Gotvalds — kara jūras flotes kapteinis, Vistings — jūras artilērijas leitnants. Visi ekipāžas sastāvā iekļautie itālieši nāca no kara aviācijas. Jāņem vērā arī tas, ka Musolīni, kā atzina Nobile, centās iztēlot ekspedīciju par «savu fašistisko pasākumu». Rīsers-Larsens rakstīja, ka ikviena Ruala Amundsena doma bijusi šādas noskaņas caurstrāvota: «Kā man iespēt jo vairāk dāvāt savai dzim​tenei.»

Ekspedīcijas projektā bija paredzēts, ka par dirižabļa piezemēšanās vietu jākļūst Nomai — pilsētiņai Sjūardas pussalas dienvidrietumos (Aļaskā). Tur viss bija sagatavots dirižabļa «Norge» sagaidīšanai. Taču stiprais vējš un biezā migla piespieda maršrutu mainīt «Es nolēmu uz Nomu nelidot,» Nobile sacīja Komandieris nolaidās ar dirižabli viņu kursam vistuvākajā eskimosu ciematiņā. Tā arī bija Telera, taču Nobile apgalvoja, ka toreiz viņš to vēl nav zinājis. Dirižabļa stūrmanis RīsersLarsens, ar kuru ncapspriedies, komandieris ar lidaparātu nevarēja nosēsties, savās atmiņās par nolaišanās vietu rakstīja: «Amundsens pastāstīs, kāpēc mēs nolaidāmies Telerā, nevis Nomā.» Varbūt mērķim, kura dēļ klusēja dirižabļa «Norge» radiostacija, bija kāds sakars ar nolaišanos maz apdzīvotā vietā?

Amundsens raksta, ka tālāk lidot bijis bīstami: rezerves materiāla čaulas lāpīšanai vairs nebija, ievērojami pasliktinājās laka apstākļi, ekipāža jutās pārguruši. Augstuma stūrmanis un moto- risti pēdējā dienā nepārtraukti pildīja savus pienākumus. Nobile tikai ar gribasspēku piespieda sevi turēties uz kājām.

Rīsers- Larsens deva signālu iedarbināt labās puses motoru, mehāniķis dzirdēja signālu un redzēja signālbultas kustību, bet nespēja piespiest savas smadzenes, lai tās reaģētu uz šo komandu. Pašam Rīseram Larsenam lidojuma beigās sākās redzes halucinācijas, un svītras piekrastes smiltīs viņš noturēja par kavalērijas vienību.

Ja Amundsens būtu stingrāk piespiedis Nobili lidot uz Nomu, — vai dirižabļa komandieris būtu izpildījis šo pavēli? Iespējams, jā! Lidot vajadzēja samērā netālu, turklāt uz dienvidiem. Tur nebūtu bijis sliktāks laiks kā tobrīd pie Teleras. Galu galā toreiz Nobile bija gatavs pāri Ziemeļpolam lidot atpakaļ uz Špicbergenu: «Papildinājuši degvielas krājumus (Barova ragā atradās Hjūberta Vilkinsa bāze — viņš ar trīsmotoru lidmašīnu «Fokker» gatavojās pētniecības lidojumiem ziemeļu rajonos. Vilkinss vēroja dirižabli, kad tas ieradās Aļaskā — Aut), mēs būtu varējuši lidot uz Kingsbeju. Žēl, ka to neizdarījām.

Tad mēs būtu atgriezušies Romā ar savu dirižabli.» Tātad Amundsenam bija izdevīga nolaišanās maz apdzīvotā vietā. Šai gadījumā viņam nu piederēja monopols uz informāciju par ekspedīciju. Bet, atkārtojam, šī informācija tolaik maksāja lielu naudu. Un viņš no Teleras aizbrauca pats pirmais, neatvadījies no Nobiles, kad dirižablis vēl nebija izjaukts: formāli — kad ekspedīcija vēl nebija beigusies.

Kad dirižablis atlidoja uz Salizi, Padomju Savienība ļoti sirsnīgi uzņēma tā komandieri Umberto

Nobili. Viņš bija tās valdības viesis, dzīvoja imperatora pilī. Protams, viņa ceļabiedri dzīvoja pieticīgāk, tomēr ari viņi bija apmierināti ar uzņemšanu noslēpumainajā Krievijā. Anglijā dirižabļa «Norge» ekipāžu sagaidīja diezgan neatsaucīgi un bez liekām ceremonijām. Vai padomju valdība varēja sagaidīt kādu viltību no dirižabļa ekipāžas puses? Šeit nav runa par politisku viltību.

Tajos gados Norvēģija Padomju Savienībai bija spēcīgs konkurents, jo tai piederēja ziemeļu jūrasceļi, bet Itālijas fašistiskā valdība neslēpa savu naidīgumu pret Padomju Krieviju. Tui-pmā- kie gadi radīja precedentu, kas būtu apstiprinājis padomju valdī​bas bažas, ja tādas būtu bijušas.

1931. gadā Padomju Savienība nofraktēja dirižabli «Graf Zeppelin», lai izdarītu savu jjolāro zemju aerofotografiskos mērījumus un aeroloģiskos un meteoroloģiskos novērojumus. Tai laikā Padomju Savienībai ar Vāciju bija ļoti labas attiecības. Atcerēsimies kaut vai to, ka padomju valstī, apejot Versaļas līgumu, vācu armijai tika gatavoti lidotāji un tankisti Zinātniskās pētniecības darbi, kurus veica ar dirižabļa «Graf Zeppelin» palīdzību, deva rezultātus, kas pārspēja gaidīto. Tika atklātas daudzas ziemeļu salas. Ekspedīcijas zinātniskās daļas vadītājs Rūdolfs Sa- moilovičs rakstīja: «Simt sešas stundas ilgajā arktiskajā lidojumā dirižablis veica tik lielu darbu, kāds normālai ekspedīcijai ar ledlaužiem būtu pa spēkam tikai divos trijos sūra, neatlaidīga darba gados.»

Prieku par izdarītā darba apjomu neaptumšoja pat nelielas nepatikšanas: mūsu asinsbrālēni, tas ir, vācieši, paziņoja, ka visas padomju ziemeļu zemēs izdarīto acrouzņēmumu filmas esot bojātas. Tikai pēc Otrā pasaules kara beigām kļuva zināms, ka filmas bijušas kvalitatīvas un aerofotouzņēmumi — lieliski.

Vācu ģenerālštāba operatori tos izmantoja kara operāciju plānošanai Galējos Ziemeļos. Ivans Papaņins rakstīja: «Tas notika divus gadus pirms Hitlera nākšanas pie varas. Acīmredzot jau toreiz vācu militāristi veica izlūkošanu, aktīvi vācot datus.»

Varbūt itālieši atšķirībā no vāciešiem bija citādi? Tajos pašos gados, kad dirižablis «Graf Zeppelin» lidoja uz Galējiem Ziemeļiem, Padomju Savienībā ieradās liela grupa itāliešu dirižabļu būves speciālistu. Grupu vadīja Umberto Nobile. Gods kam gods, viņš strādāja pēc labākās sirdsapziņas, praktiski radīja padomju puscietās sistēmas gaisakuģu būvniecības nozari. Savu iespēju robežās viņam palīdzēja ari citi itālieši. Taču dažus» no tiem pieķēra spiegošanā un izraidīja no PSRS. Tātad padomju valdības bažas varēja būt pamatotas. Varbūt tieši tāpēc, kad dirižablis atradās Salizi, padomju zinātnieki un piloti ar Nobili uzsāka runas par to, ka «dirižabļa «Norge» korpuss pārklāšoties ar biezu ledus vai sniega kārtu un ekipāža būšot spiesta nolaisties uz ledus». Tai pašā laikā Umberto Nobilem nepazīstami cilvēki rakstīja viņam šādas vēstules: «…Aiz labas dzīves vis nelidosi. Kad ir runa par lidojumu uz Ziemeļ​polu, tad nav jēgas to darīt, pat ja dzīve ir slikta…»

Pieņemot, ka Amundsena—Elsvērta—Nobiles ekspedīcijai bija slepens mērķis, kļūst acīmredzama vēl viena mīkla.

Ekspedīcijas sastāvā bija iekļauts radiotelegrāfists Genadijs Olonkins. «Tas bija gara auguma un ļoti slaids, gaišmatains krievu jauneklis ar debeszilām acīm. Viņš nekad nesmaidīja, tāpēc izskatījās diezgan drūms, bet viņam bija brinumlaba sirds. Garajā ceļā no Romas uz Kingsbeju viņš lieliski tika galā ar saviem pienākumiem, pieņemot un noraidot desmitiem radio- grammu. Beigās mēs kļuvām draugi Labāku radistu šim lidoju​mam neizdotos atrast,» atceras Umberto Nobile.

Taču Špicbergenā dirižabļa komandierim par pārsteigumu Ruals Amundsens izsvītroja Olonkinu no ekspedīcijas sastāva. Uz Nobiles jautājumu, kāpēc tā, Gotvalds atbildēja, ka radistam konstatēts dzirdes defekts. «…Es vai sastingu aiz pārsteiguma,» Nobile turpina savās piezīmēs, «līdz šim Olonkins dārdēja labi!» Arī Amundsens savās piezīmēs krievu jauneklim veltījis uzmanību: «Ar smagu sirdi mums vajadzēja šķirties no tā cilvēka, kurš agrāk tika uzaicināts šim darbam, — no ekspedīcijas «Maud» mašīnista un radiotelegrāfista Genadija Olonkina. Bet pie tā noveda nepieciešamība — auss slimība.»

Nobile nenoticēja, ka Olonkinam ir slima auss. Tad norvēģi Nobiles prombūtnes laikā pie Olonkina

atveda ārstu, savu tautieti, kurš Špicbergenā ārstēja ogļračua Tas, gluži dabiski, apstiprināja, ka auss ir slima. Viņa diagnoze tika darīta zināma Nobilem. «Domāju, ka īstais iemesls, kāpēc Olonkinu izslēdza no ekspedīcijas, bija Amundsena vēlēšanās, lai uz dirižabļa būtu vēl viens norvēģis,» Nobile rakstīja.

Dirižablis «Norge» pacēlās gaisā, ar priekšgalu pagriezās pret polu un slīdēja aizvien tālāk uz ziemeļiem. Pie celiņa ar savām mantām stāvēja Olonkins un, neslēpdams savas vīrieša asaras, raudāja. Šo skatu atcerējās viens no dirižabļa motoris- tiem. Izrādījās, ka Genadijs Olonkins ekspedīcijā ir nevēlams. Bet kāpēc gan? Vai tāpēc, ka lidojumā uz Ziemeļpolu viņu vajadzēja aizstāt ar Amundsena radinieku (patīkamu jaunu cilvēku, kurš tomēr līdz dirižabļa startam nepaguva iekāpt gaisakuģi), bet varbūt viņš bija nevēlams galvenais liecinieks?

Transarktiskais lidojums pāri Ziemeļpolam bija viens no lielākajiem divdesmitā gadsimta notikumiem. Gaiskuģošanas faktors noteica visas ekspedīcijas panākumus. Ar šo ekspedīciju Amundsens gribēja noslēgt savu polārpētnieka karjeru. Tomēr, kad Umberto Nobile un viņa ekipāža nokļuva nelaimē, dižais norvēģis, ignorēdams konvencionalitātes un aizmirsdams strīda iemeslus, nekavējoties izlidoja palīgā dirižabļa «Italia» ekspedīcijai. No šī lidojuma viņš neatgriezās. Tagad starp dzīvajiem nav ari citu ekspedīcijas dalībnieku, kas savulaik bija devušies lidojumā Špicbergena—Aļaska pāri Ziemeļpolam.

Viņu vairs nav, bet ar dirižabļa «Norge» ekspedīciju saistītās mīklas ir pali​kušas.

Vēsturnieks Ļevs Mihailovs Strādīgs gluži ka Keplers Dižais vācu astronoms un matemātiķis JohansKeplers (1571—1630), kurš nenogurstoši propagandēja Nikolaja Kopcrnika mācību, savas dzīves laikā iemantoja slavu ar savu ārkārtīgo strādīgumu, un tas dau​dziem vāciešiem kļuva par parunu.

Kaut gan viņu piemeklēja nebeidzamas dzīves likstas, viņš spēja paveikt lielus darbus: atklāja planētu kustības likumu, sastādīja planētu tabulas, kuras arī tagad vēl izmanto tālbraucēji kapteiņi, lika pamatus aptumsumu teorijai, pilnveidoja teleskopu un, ņemdams par pamatu paša ieviesto dažādu linzu fokusa jēdzienu, konstruēja tālskati ar trīsdesmitpieckārtīgu palielinājumu. Piecus gadus pēc tam, kad Džons Nepers bija izgudrojis logaritmus, Keplers sastādīja savas, ērtāk lietojamas tabulas, visbeidzot — viņš veicināja pirmās skaitļojamās mašīnas izgudrošanu, pavēra Ņūtonam ceļu vispasaules gravitācijas likuma atklāšanai un Leibnicam — integrālrēķinu izstrādāšanai.

Interesanti, ka Krievijas Zinātņu akadēmijas arhīva Sankt- pēterburgas nodaļā glabājas astoņpadsmit no zināmajiem divdesmit diviem Keplera rokrakstu sējumiem, kurus Krievija nopirka jau 1774. gadā, un šajās nodzeltējušās lappusēs vairākas reizes sastopama vispasaules gravitācijas likuma formula, taču tā attiecināta vienīgi uz Saules sistēmas planētām. Kepleram tikai būtu vajadzējis izvirzīt hipotēzi, ka droši vien šī formula piemērojama arī citām debess sfēras zvaigznēm, un zinātnes pasaule būtu atzinusi, ka prioritāte pieder viņam, nevis dižajam Ņūtonam.

Ielūkoties Keplera rokrakstos brauc zinātnieki 110 ASV, Vācijas, Anglijas, Austrijas, Šveices.

Daudzus pārsteidz Keplera spriedumi par gravitāciju: «Gravitāciju es definēju kā spēku, kas līdzīgs magnētismam, — tā ir savstarpēja pievilkšanās. Pievilkšanas spēks ir jo lielāks, jo abi ķermeņi atrodas tuvāk viens otram.»

Un tālāk, lai cik neticami tas liktos, viņš atgādina, ka pievilkšanas spēks ir tieši proporcionāls ķermeņa svaram un apgriezti proporcionāls attālumam starp ķermeņiem, bet tas attiecas tikai uz «okeānu paisumu un bēgumu izskaidrojumu, šīs parādības jauj secināt, ka Saules un Mēness ķermeņi pievelk okeāna ūdeņus ar magnētismam līdzīgas gravitācijas palīdzību».

Rodas iespaids, ka Keplers gravitācijas likumu neuzskatīja par izcilu atklājumu, un to diezgan plaši izmantoja praktiskos nolūkos! Kāpēc dižais astronoms rokrakstā nenorādīja, ka gravitācijas likums attiecas ari uz Visumu, un zvaigznēm un galakti​kām, — tā joprojām ir neatminēta mīkla…

HANSA KEPLERA JAUNĪBAS GADI Johans Keplers dzimis 1571. gada 27. decembri Vācijas provinces pilsētiņā Veilderštatē, kurā bija tikai daži simti iedzīvotāju. Viņa tēvs Heinrihs Keplers bija algots landsknehts un atradās dienestā pie slavenā spāņu karavadoņa Hercoga Alva- resa Albas, kas tolaik bija Nīderlandes valdonis.

Tēvs visu laiku pavadīja karagājienos un, pēc dēla vārdiem, kā visi karavīri, bija nešpetns, enerģisks, nelokāms un ķildīgs. 1574. un 1575. gadā viņš karoja Beļģijā. 1577. gadā par nez kādiem nodarījumiem viņu grasījās pakārt.

Atgriezies pie sievas, viņš atvēra traktieri, bet 1589. gadā pazuda bez pēdām, redzams, nolika galvu, kad hercogs viņu raidīja kaujā, iekarojot Portugāli.

Hanss Keplers bija vārgs un slimīgs bērns, turklāt viņš cieta no redzes defekta — monokulārās poliopijas, tāpēc attāli priekšmeti viņam it kā divkāršojās un trīskāršojās. Pēc paša zinātnieka vārdiem, «ar to vēl nepietika, ka es nācu pasaulē septītajā mēnesī, mani vajāja izsitumi, augoņi, aknu un kuņģa

slimības, galvassāpes un drudzis. Četru gadu vecumā, pamanījos izslimot bakas un gandrīz nomiru. Sešu gadu vecumā 1577. gadā, es pirmoreiz ieraudzīju komētu, bet pēc trim gadiem vēroju mēness aptumsumu…»

Hansam divus gadus vajadzēja traktierī apkalpot viesus, palīdzot mātei un tēvam, tomēr izcilās dotības ļāva viņam beigt latīņu skolu.

Taču viņa veselība bija tik vārga, ka vecāki nolēma sūtīt dēlu garīgajā seminārā Maulbronnā.

Skolnieki mācījās romiešu un grieķu klasiķu darbus, retoriku, dialektiku un mūziku. «Matemātika rnan patika vairāk par citiem priekšmetiem,» Keplers vēlāk atcerējās.

Veilas pilsēta līdz pat mūsu dienām lepojas ar pravietisko raksturojumu, kuru municipalitāte bija devusi studentam Keple- ram, kad viņš lūdza maksāt viņam stipendiju. Raksturojumā bija teikts: «Ta kā nosauktajam Kepleram piemīt tik izcilas dotības, ka no viņa puses var sagaidīt ko īpašu, tad mēs no savas puses labprāt izpildām viņa lūgumu.»

Pēc semināra beigšanas 1589. gadā Johans Keplers iestājas Tībingenes universitātē, kur nopietni studē matemātiku, astronomiju, grieķu un senebreju valodu, retoriku, poēziju, ētiku un filozofiju. Pēc diviem gadiem viņš spīdoši noliek eksāmenu maģistra grāda iegūšanai, piedalās studentu teatralizētajos uzvedu​mos pilsētas laukumā, raksta dzejoļus un izdod tos atsevišķā grāmatā.

Reiz profesors Mestlins, kas mācīja astronomiju un matemātiku, iepazīstināja Johanu ar Kopernika pasaules sistēmu, protams, līdzās citiem fakultatīvajiem priekšmetiem, jo Johans bija viņa iemīļots students.

Pēc universitātes beigšanas viņu kā labāko norīko par skolotāju protestantu skolā Štīrijas lielākajā pilsētā Grācā, kur viņam bija lemts nodzīvot sešus gadus. Ja neskaita darbu skolā, viņa pienākumos ietilpa katru gadu sastādīt astronomiskos kalendārus un astroloģiskās prognozes, paredzēt izredzes uz ražu, noteikt saullēkta un saulrieta laiku, Mēness fāzes, planētu stā​vokli pie debesīm un daudz ko citu.

1595. gada janvāri viņš rakstīja savam skolotājam un audzinātājam Mestlinam: «Mans kalendārs pagaidām ir pareizs, mūsu zemē iestājies nepieredzēts aukstums…» Vēl jo vairāk — piepildījās ari tāds pareģojums kā turku ielaušanās Austrijas zemēs un zemnieku dumpošanās. Pašam gluži negaidot, Johans Keplers ieguva astrologa un gaišreģa autoritāti, un viņu, parādot lielu cieņu, aicināja uz pieņemšanu gan municipalitātē, gan Grā- cas pilsētas turīgāko ļaužu namos!

Taču diez vai Keplers ticēja astroloģijai. Ikvienā viņa kalendārā obligāti bija piebilde: «Tas, ko es saku, patiešām var notikt, bet var ari nenotikt..»

Grācā viņš izdeva savu pirmo zinātnisko darbu «Mysterium cosmographium» («Visuma noslēpums») un nosūtīja to pašam Galilejam un dāņu astronomam Tiho de Brahem. Abi zinātnieki viņam nekavējoties atbildēja, un abi atzina, ka zinātnieks ir patstāvīgi domājošs un parāda apbrīnojamu neatlaidību, veicot sarežģītus aprēķinus, turklāt viņam ir izcilas zināšanas astronomijā… Grāmatā bija minēti argumenti par labu Kopernika sistēmai, tāpēc baznīca darbu iekļāva aizliegto grāmatu sarakstā. Keplers, to uzzinājis, nodēvēja inkvizīciju par «trulu, zobainu cirvi»…

Tostarp viņa personiskajā dzīvē notika svarīgas pārmaiņas. 1597. gadā viņš apprecēja jaunu, skaistu atraitni Barbaru Millen un drīz izdarīja nozīmīgu zinātnisku atklājumu.

«Kad es tikko biju apprecējies,» viņš mūža nogalē atcerējās, «ienācās bagāta vīnogu raža, un vīna cena nebija augsta; man kā gādīgam ģimenes tēvam vajadzēja sarūpēt vīna krājumus, ko likt pagrabā.

Nopirku vairākas tukšas mucas, pēc tam pie manis ieradās vīna tirgotājs, lai noteiktu mucu tilpumu un vienotos par cenu.

Neizdarot nekādus aprēķinus, viņš gluži vienkārši katrā mucā iegremdēja dzelzs stieni un uzreiz noteica mucas til​pumu.»

Keplers atcerējās, ka Reinas krastos, kur vīns ir dārgāks, rīkojas citādi: izlej mucas saturu un izskaita, cik vīna krūku saiet mucā. Kā matemātiķi viņu neviļus ieinteresēja jautājums: cik precīzs ir pirmais paņēmiens?

«Kā muciniekiem bija pateicis priekšā labais gars,» viņš turpināja, «kurš, bez šaubām, bija ģeometrs, tie mucām piešķīra tieši tādu formu, kura, arī tad, ja lineārie izmēri ir vieni un tie paši, padara mucas ietilpīgākas. Turklāt novirze no maksimuma ir niecīga un neietekmē aprēķinu precizitāti.»

Tā savā zinātniskajā traktātā «Par mākslu izmērīt mucas», Keplers pirmo reizi pievērsa uzmanību tādu uzdevumu klasei, kuru izpēte noveda pie integrālrēķinu radīšanas. Keplers ieteica ne vien mucu apjoma aprēķināšanas metodi, bet ari paņēmienus, kā izdarīt aprēķinus ari attiecībā uz citiem rotējošiem ķer​meņiem — kopskaitā deviņdesmit diviem.

MĒRĶTIECĪBA UN NEATLAIDĪBA 1598. gadā Grācā pastiprinājās protestantu vajāšana, un pie tiem piederēja arī Keplers. No meningīta pēkšņi nomira viņa dēls Heinrihs, un pēc gada ari meita Zuzanna. Johans Keplers smagi pārdzīvoja bērnu nāvi.

Katoļu baznīcas spaidi aizvien pieauga, Kepleru ierakstīja izraidāmo sarakstā, un viņš pieņēma astronoma Tiho Brahes priekšlikumu kļūt par tā palīgu. 1600. gada 1. janvāri Keplers ar visu ģimeni pārcēlās uz Prāgu.

Imperatora Rūdolfa II galma astronoms Brahe sirsnīgi sagaidīja Kepleru, un viņi dedzīgi nodevās astronomiskajiem pētījumiem. Taču kopējais darbs neturpinājās ilgi. 1601. gada rudenī Keplera aizgādnis un draugs smagi saslima un nomira.

Imperators Kepleru iecēla par galma matemātiķi un uzticēja viņam rūpes par tā rokrakstiem un instrumentiem. Ierakstus astronomisko novērojumu žurnālos Tiho Brahe bija izdarījis vairāk nekā divdesmit piecus gadus, tie bija ļoti precīzi un ļāva Kepleram atklāt savus trīs slavenos planētu kustības pamat​likumus.

Kā var secināt no rokrakstiem, kas glabājas Pēterburgā, lai šos likumus pierādītu, Keplers aizsācis ārkārtīgi ilgstošus un apgrūtinošus planētu un to orbītu rādiusvektoru aprēķinus. Katrs viņa aprēķins aizņēma desmit liela formāta lappuses, un, lai izvairītos no kļūdas, katru aprēķinu viņš atkārtoja septiņdes​mit reižu, tā ka beigās iznāca septiņsimt lappušu.

Keplers ļoti labi apzinājās, cik grūts un apjomīgs ir viņa pasākums, tomēr tas viņu nebiedēja, un viņš visiem nākamajiem zinātnes kalpiem bija īstens neparastas neatlaidības un mērķtie​cības paraugs.

Savu atklājumu rezultātus viņš 1618. gadā publicēja grāmatā «Jaunā astronomija, kas ir cēloniski pamatota, jeb Debess fizika, kura izklāstīta caur pētījumiem par debess ķermeņa Marsa kustību pēc goda vīra Tiho Brahes novērojumiem».

Keplers ļoti labi saprata, cik nozīmīga ir viņa debess mehānikas likumu atklāšana kā teorētiskajā, tā praktiskajā astronomijā. Pietiek atgādināt, ka bez šo likumu zināšanas mūsu laikos būtu neiespējami īstenot lidojumus uz Mēnesi, Marsu un citām Saules sistēmas planētām.

Prāgā tapa arī vairāki citi pētījumi: «Par jauno zvaigzni» (1606. g.), kurā uz Brahes novērojumu pamata Keplers aprakstīja 1572. gada supernovas uzliesmojuma norises secību; šīs zvaigznes pētīšana turpinās ari mūsdienās; «Saruna ar zvaigžņu vēstnesi» (1610. g.), kurā pierādīts, ka komētu orbītas atrodas daudz tālāk par Mēnesi un planētām. Grāmatā «Dioptrika» un «Papildinājumi Vitello rakstītajam par astronomijas optisko pusi» (1604—1611), viņš izskaidroja acs uzbūvi, tuvredzību un tālre- dzību, ieviesa optikā terminus «optiskā ass», «menisks», aprakstīja gaismas laušanu un paša izgudroto refraktora tipa tālskati, tā ka tagadnes optiku ar pilnām tiesībām var saukt par Keplera optiku. Iepazinies ar Keplera grāmatām, Galilejs par tām sacīja: «Es Kepleru vienmēr esmu augstu vērtējis par viņa prāta neatkarību un asumu.»

Tai laikā Prāgu pārpludināja algotņu karapulki. Uz ielām lija asinis. Algotņi pilsētā ievazāja bakas, no kurām nomira Kep- lera septiņgadīgais dēls Fridrihs. Tajā pašā gadā nomira arī Johana sieva.

Zinātnieks nolēma mainīt dzīvesvietu, paredzēdams ilgstošu cīņu par troni starp imperatoru Rūdolfu un viņa brāli Matiāsu. Viņš pārcēlās uz linču. 1613. gadā Keplers apprecējās ar divdesmit četrus gadus vecu bāreni, galdnieka meitu bez pūra Zuzannu Reitingeri. Zuzanna bija labsirdīga, mierīga un strādīga, viņa ar cieņu un lielu pacietību prata panest dzīves likstas un no sirds priecāties par Johana panākumiem zinātnē. Viņiem bija lemtas sūras nedienas un daudzas nelaimes.

Saskaņā ar karaļa traktātu kā galma astronomam Kepleram pienācās tūkstoš piecsimt florīnu liela alga Taču galvenais mantzinis vienmēr ar dažādiem ieganstiem aizkavēja naudas izmaksu, tādējādi cerēdams neattapīgo zinātnieku uzvedināt uz domām, ka viņam, mantzinim, jāiedod kukulis, tādējādi kopējais parāds astronomam izauga līdz divpadsmit tūkstošiem llorīnu.

Johans un Zuzanna, kuriem bija astoņi bērni, palaikam cieta briesmīgu trūkumu un tik tikko spēja savilkt galus kopā. Reiz, darba un bērnu slimību nomocīta, Zuzanna ar rūgtumu sacīja: «Vai patiesi mēs abi nekad netiksim pie bagātības, tu taču tik daudz strādā!» Uz to Johans, pēkšņi pasmaidīdams, atbildēja: «Reiz es gandrīz vai kļuvu bagāts. Profesors un augsti godājamais filozofs Pjērs de la Ramuss bija ļoti bagāts. Viņš man no Francijas atsūtīja vēstuli, kurā zvērēja, ka esot gatavs atdot savus ienākumus tam, kas atklās planētu kustības likumus. Drīz vien viņu nogalināja Bērtuļa naktī 1572. gada 24. augustā, kad Parīzē notika briesmīgais hugenotu slaktiņš…

Kad es atklāju debesu mehānikas likumus, domās vērsos pie viņa, sacīdams: «Varbūt tas ir labi, Rāmus, ka tu esi miris? Citādi tev vajadzētu man atdot solīto.»

Drīz vien Kepleram negaidīti tika izteikts ārkārtīgi izdevīgs piedāvājums pārcelties uz Venēcijas republiku — viņu aicināja uz Padujas universitāti, piesolot labu algu, taču, draugiem par lielu brīnumu, zinātnieks no šī amata atteicās, atsacīšanos paskaidrodams ar vārdiem: «Esmu pieradis visur un vienmēr ru​nāt patiesību un nepavisam nevēlos kāpt uz sārta kā Džordāno Bruno…»

NO GALVASKAUSA DARINĀTS BIĶERIS Linčā Keplers nodzīvoja četrpadsmit gadu. laikā no 1617. līdz 1622. gadam viņš uzraksta un izdod darbu «Kopernika astronomijas īss izklāsts» — pirmo mācību grāmatu, kas bija veltīta jaunajai pasaules sistēmai. Viņam ir pārpārēm ieceru, bet pēkšņi uzklūp jauna nelaime: viņa māti, kas dzīvo Leon- bergā, apsūdz pesteļošanā. Zinātnieks uzreiz novērtēja briesmu draudīgumu: tikai 1615. un 1616. gadā vien Leonbergā uz ka​toļu inkvizīcijas sārtiem bija sadedzinātas sešas buršanā apvai​notas sievietes.

Pret Keplera māti izvirzītajā apsūdzībā bija četrdesmit deviņi punkti, to skaitā šādas pērles: viņas krustmāte tikusi sadedzināta kā burve; viņa nekad cilvēkiem neskatās acīs; neviens nekad nav redzējis viņu raudam; viņa neapšaubāmi uzsūtījusi lopu sērgu, bet, galvenais, viņa ir teikusi, ka neesot nekādas elles un paradīzes, ja kāds mirst, tad viņiem ir tāds pats gals kā muļķa lopam un tā tālāk un tā joprojām.

Viens no punktiem nepārprotami bija mērķēts uz zinātnieku.

Tajā bija teikts, ka, pēc vietējā kaprača liecības, Katarīna esot viņu, kapraci, lūgusi atrakt viņas tēva kapu un izcelt no turienes galvaskausu, lai, iestrādātu sudraba kalumā, varētu to kā biķeri uzdāvināt savam dēlam Johanam Kepleram, jo esot dzirdējusi, ka tāds biķeris nesot laimi. t Atlicis malā visus darbus, Keplers 1615. gada decembrī Leonbergas varas iestādēm raksta vēstuli, kurā noraida visus apvainojumus, ka viņa māte varētu būt burve, un paziņo, ka viņš ir tikai galma astronoms un matemātiķis un nekad nav nodarbojies ar melno maģiju.

Izmeklēšana ilga piecus gadus. 1620. gada 7. augustā viņa māti arestēja un ieslodzīja cietumā. Prāva sākās 4. septembrī. Aizstāvja lomu uzņēmās pats Keplers. Kad Katarinai parādīja viduslaiku moku rīkus, lai viņu iebiedētu, septiņdesmit gadus vecā sieviete nenobijās: «Dariet ar mani, ko gribat, taču, kaut arī

jūs man novilktu ādu pār acīm, tik un tā man nebūs par ko atzīties.»

Keplers prāvu vinnēja. Keplera māti no inkvizīcijas sārta izglāba viņa gudrais prāts, līdz tam nedzirdēts aizstāvības stils un apbrīnojami labi uztveramie un dabiskie paskaidrojumi, ko viņš sniedza tiesā. Taču piecus gadus ilgā cīņa ar gara tumsonību un fanātismu dārgi maksāja gan viņam, gan viņa mātei. 1621. gadā izmocīto sievieti izlaida no cietuma, bet nākamā gada aprīlī viņa aizgāja mūžībā.

Keplers atgriezās Linčā. Viņš sēdās pie logaritmu tabulām, kas atšķīrās no tām, kuras piedāvāja Džons Nepers savā grā​matā «Brīnumainās logaritmu tabulas apraksts», kas bija iznā​kusi 1614. gadā.

Keplera tabulām bija tūkstoš rindu — viena katram skaitlim, tāpēc tā saucās «Tūkstoš logaritmus.

Logaritmi iznāca atsevišķā grāmatā 1624. gadā Mārburgā un kļuva visiem pieejami.

1624. gada vasarā Keplers pabeidza divdesmit divus gadus ilgušos astronomiskos planētu tabulu aprēķinus. Šo darbu viņš uzskatīja par savu mūža uzdevumu. Pēc šīm tabulām jūrasbraucēji noteica savu atrašanās vietu jūrās un okeānos, ar tām strā​dāja astronomi, pēc tām tika sastādīti kalendāri un horoskopi.

Taču jau sešus gadus plosās karš. Augšaustriju okupējušie bavārieši uzvedas nepiedienīgi. Zemnieki saceļ dumpi. Linča ir ielenkta. Sadeg Keplera tipogrāfija, iespiedmašīna un visa tabulu tirāža. Pašu rokrakstu tomēr izdodas glābt.

Paņēmis līdzi ģimeni, rokrakstus un iedzīvi, Keplers pa Do- navu aizkļūst līdz Ulmai, kur deviņu mēnešu laikā no jauna iespiež tabulas un pasniedz tās imperatoram Ferdinandam. Imperators apsola lielu balvu un mudina pāriet katoļticībā!

Keplers atsakās. Imperatoram tas ļoti nepatīk. Zinātnieku aizstāv slavenais karavadonis Albrehts Vallenšteins. Lai pasar​gātu Kepleru no vajāšanām, kas vērstas pret protestantiem, Vallenšteins viņa rīcībā nodod savu māju Zāganā, un 1628. gada vasarā Keplers kopā ar ģimeni pārceļas uz viesmīlīgā saimnieka valdījumiem. Senlaicīga troņa galā viņš ierīko observatoriju un uzstāda savu refraktora tipa teleskopu ar lielām lēcām, kuras ir rūpīgi noslīpējis ar tikai viņam vien zināmu paņēmienu. Šajā tornī atradās ari viņa kabinets ar bieziem un smagiem, izturības labad ādā iesietiem foliantiem plauktos gar sienām. Torņa pašā apakšā bija iekārtota tipogrāfija.

Vallenšteins bieži uzkāpa augšā pie Keplera, ietinies melnā apmetnī, ar lukturi rokā. Izrādījās, ka viņš ir daudz lasījis, ir gudrs sarunbiedrs, turklāt viņu ļoti interesē astronomija un as​troloģija.

Zvaigžņotās naktis Vallenšteins ilgi teleskopā vēroja «cirkus» uz Mēness un iesarkano Marsu, uzklausīdams dižā astronoma detalizētos, nesteidzīgos paskaidrojumus.

Reiz jau uz rīta pusi karavadonis palika stāvam durvīs un sacīja, ka dodoties pie armijas, jo karš draudot ieilgt, un viņš lūdzot Kepleru sastādīt viņam horoskopu. Vecais karavīrs gribēja zināt — cik viņam vēl lemts nodzīvot šajā pasaulē?

Keplers izpildīja viņa lūgumu. Sniegdams Vallenšteinam horoskopu, viņš, kā paradis, brīdināja: «Tas patiešām vai" notikt, bet var arī nenotikt.» Pēc horoskopa iznāca, ka Vallenšteins piecdesmit viena gada vecumā mirs varmācīgā nāvē. Pie tās pašas reizes Keplers karavadonim uzticēja, ka pēc viņa paša horoskopa viņam esot lemts mirt piecdesmit deviņu gadu ve​cumā un tāpēc jāpasteidzas pabeigt iesākto.

Vallenšteins pareģojumu uzņēma mierīgi. Mēģinādams noslēgt kaut īslaicīgu pamieru, viņš uzsāka sarunas ar Zviedrijas karali Gustavu II Ādolfu. 1634. gadā fanātiskais imperators Ferdinands pavēlēja viņu nogalināt 1630. gada rudenī Keplers, paklausot sievas lūgumam, devās uz Rēgensburgu, kur notika vācu firstu sanāksme un kur tolaik uzturējās vācu imperators; Keplera ģimene cerēja saņemt kaut daļu naudas, kas Kepleram pienācās. Ceļā viņš briesmīgi saaukstējās un atgriezās mājās jau ļoti slims.

Dažreiz ar lielām pūlēm, bērniem piepalīdzot, viņš vēl uzkāpa tornī, lai «paklausītos, par ko runā zvaigznes», taču slimība progresēja, cēlās temperatūra. 1630. gada 15. novembrī, piecdesmit devītajā dzīves gadā, dižais astronoms un matemātiķis Johans Keplers aizgāja mūžībā.

Kā pats sev bija pareģojis.

Saturs KARA ATBALSIS Pjērs Demarē Borgēze, Torpēdvlru Melnais Princis…………………………………. 7 DEMONOLOGIJA Žans Pols Burs Pa vampīra pēdām…………………………………………………….. 197 DIENVIDĀFRIKAS NOSLĒPUMI Robs Māršs Prezidenta Krigera miljoni…………………………………………… 331 Kas ir Knisnas Džordžs Rekss — princis vai zemas kārtas cilvēks?………………………………………………………………….. 340 Pavēlniece Modžadži………………………………………………….. 353 Pazudusī Rozalinda……………………………………………………. 358 Lorenss Grīns Noslēpumu upe . .

Negaidītās vietās atrastie dimanti…………………………………… 383 PAGĀJĪBAS ĒNAS Andrē Kastelo Bērtuļa nakts slaktiņš. . ,…………………………………………….. 395 Ļevs Vjatkins Kas nogalināja Kārli XII?……………………………………………. 401 Iedziļinies avotos! Butenopa un Glazenapa noslēpums. . 431 Inženiera Gakela pazudušais rokraksts…………………………….. 439 Henrijs VIII un viņa sievas………………………………………….. 449 Mihails Pavlušenko Amundsena—Elsvērta—Nobiles ekspedīcijas mīklas . . . 455 Ļevs Mihailovs Strādīgs gluži kā Keplers Formāts 84x108/32. 15 iespiedi. Iespiesta Publiskajā a/s «Jāņa sēta» tipogrāfijā, Brivibas ielā 13U, Rīga LV-1012 [1] kā vēsturiska persona Vlads Cepežs (tulkojumā no rumāņu valodas «dūrējs uz mieta») no Drakula dzimtas bija Valahijas pavaldonis laikā no 1456. lidz 1462. gadam un 1476. gadā, kad tika nogidināts mīklainos apstākļos. Pazīstams ar savu neizskaidrojamo cietsirdību. «Drahul» rumāņu valodā nozīmē «velns», «sātans». «Drakula», iesauka, ar kuru viņš pazistams tautas teiksmās, ir atvasinājums no vārda «drakuU. [2] karpaЈo vitore (1455—1526) — Agrās Renesanses Venēcijas glezniecības skolas pārstāvis.

Reliģiskos notikumus traktēja kā sava laika dzīves ainas.

[3] kā jau sacīts, mūsdienu rumāņu valodā vārds «DrakuU ir tikai «velns» un «nelabais» un neapzīmē nekādus reptiļus. Taču Bībelē, un tieši Apokalipsē, vārdi «Sātans», «Drakons», «Pūķis» nozīmē vienu un to pašu.

[4] nu jau hoi-vātijas teritorijā.

[5] graca ir Štlrijas novada administratīvais centrs, tagad atrodas Austrijas teritorijā.

[6] 1933. gadā hitlers nāca pie varas. dubultzibens — ss emblēma.

[6] Zilbārža vēsturiskais prototips.

291 [7] zigismunds i (1368—1437) — Svētās Romas imperators, Ungārijas un Čehijas karalis.

[8] «zālamana atslēga» (lat.).

[9] nedrīkst sajaukt ar hematītu, akmeni, kuru arī plaši pielietoja verbālajā maģijā, taču tam nav nekā kopīga ar heliotropu.

[10] karš ar nolūku iznicināt, kuru pret kaimiņu ciltīm izraisija Čaka. To var nosaukt par genocīdu.

[11] trekeri — būru ieceļotāji, kuri no 19. gadsimta trīsdesmitajiem līdz četrdesmitajiem gadiem devās uz ziemeļiem.

[12] morgens — zemes platības mērvienība Vācijā (0,26 — 0,36 ha) un vairākās Dienvidāfrikas zemēs (0,86 ha).

[13] pagoda — senas indiešu zelta vai sudraba monētas nosaukums.